Sākumā Dievs radīja debesis un zemi. Un zeme bija tukšum tukša, tumsa bija pār dzīlēm, un Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs teica: “Lai top gaisma!” Un tapa gaisma. Un Dievs redzēja gaismu, ka tā laba, un viņš nošķīra gaismu no tumsas. Un Dievs nosauca gaismu par dienu, un tumsu viņš nosauca par nakti. Un bija vakars, un bija rīts – viena diena. Un Dievs teica: “Lai top debesjums starp ūdeņiem, un tas lai nošķir ūdeņus no ūdeņiem!” Un Dievs taisīja debesjumu un šķīra ūdeņus, kas bija zem debesjuma, no ūdeņiem, kas bija virs debesjuma, – un tā ir. Un Dievs nosauca debesjumu par debesīm. Un bija vakars, un bija rīts – otrā diena. Un Dievs teica: “Lai visi ūdeņi zem debesīm saplūst vienuviet, ka top redzama sauszeme!” – un tā ir. Un Dievs nosauca sauszemi par zemi, bet ūdeņu saplūdumu viņš nosauca par jūrām, un Dievs redzēja, ka tā labi. Un Dievs teica: “Lai uz zemes sazaļo augi – stādi, kas briedina sēklu, un augļu koki, kas nes augļus, kam ir sēkla, katrs pēc sava veida, lai ir uz zemes.” Un tā ir. Un zeme deva augus – stādus, kas briedina sēklu, katru pēc sava veida, un kokus, kas nes augļus, kuros ir sēkla, katru pēc sava veida, un Dievs redzēja, ka tā labi. Un bija vakars, un bija rīts – trešā diena. Un Dievs teica: “Lai debesjumā top gaismekļi, lai tie nošķir dienu no nakts, lai tie ir zīmes, kas rāda laiku mijas, dienas un gadus, un lai gaismekļi debesjumā dod zemei gaismu!” Un tā ir. Un Dievs taisīja divus lielus gaismekļus – lielāko gaismekli, lai valda pār dienu, un mazāko gaismekli, lai valda pār nakti, – un zvaigznes. Un Dievs ielika tos debesjumā, lai dod zemei gaismu, lai valda pār dienu un pār nakti un lai nošķir gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja, ka tā labi. Un bija vakars, un bija rīts – ceturtā diena. Un Dievs teica: “Lai ūdenī mudžēt mudž dzīvas būtnes, un pār zemi lai lido putni, zem debesjuma!” Un Dievs radīja lielus zvērus un visādas dzīvas būtnes, kas rāpo un mudž ūdenī, katru pēc sava veida, un visus spārnainus putnus, katru pēc sava veida, un Dievs redzēja, ka tā labi. Un Dievs svētīja viņus, sacīdams: “Augļojieties un vairojieties, un piepildiet ūdeņus jūrās, bet putni lai vairojas uz zemes!” Un bija vakars, un bija rīts – piektā diena. Un Dievs teica: “Lai rodas uz zemes dzīvas būtnes, katra pēc sava veida – lopi un rāpuļi, un zemes zvēri, katrs pēc sava veida!” Un tā ir. Un Dievs taisīja zemes zvērus, katru pēc sava veida, un lopus, katru pēc sava veida, un visus, kas rāpo pa zemi, katru pēc sava veida, un Dievs redzēja, ka tā labi. Un Dievs teica: “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības, lai tas valda pār zivīm jūrā un pār putniem debesīs, un pār lopiem, un pār visu zemi, un pār visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemi!” Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja! Un Dievs viņus svētīja un teica: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to – valdiet pār zivīm jūrā un putniem debesīs, pār visu, kas dzīvs un rāpo pa zemi!” Un Dievs teica: “Redzi, es jums dodu visus stādus, kas briedina sēklu, kas ir uz visas zemes, un visus kokus, kuru augļi briedina sēklu, – tie ir jūsu ēdamais! Un visiem zemes zvēriem un debesu putniem, un visiem, kas rāpo pa zemi, kam dzīvības elpa, lai ir par barību visādi zaļoksni stādi!” Un tā ir. Un Dievs redzēja visu, ko bija darījis, un, redzi, tas bija ļoti labi! Un bija vakars, un bija rīts – sestā diena. Un tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. Un septītajā dienā Dievs pabeidza savu darbu, ko bija darījis, un septītajā dienā viņš mitējās no visa sava darba, ko bija darījis. Un septīto dienu Dievs svētīja un darīja to svētu, jo tajā dienā viņš mitējās no visa sava darba, ko bija darījis radīdams. Šīs ir debesu un zemes paaudzes dienā, kad tās tika radītas. Kad Kungs Dievs taisīja zemi un debesis, uz zemes vēl nebija nekādu lauka krūmāju, un lauka stādi vēl nebija sazēluši, jo Kungs Dievs vēl nebija licis līt pār zemi, un vēl nebija cilvēka, kas zemi apstrādātu. Un no zemes pacēlās migla un padzirdīja visu zemes virsmu. Un Kungs Dievs izveidoja no zemes pīšļiem cilvēku un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu, un cilvēks kļuva par dzīvu būtni. Un Kungs Dievs stādīja dārzu austrumos no Ēdenes un ielika tur cilvēku, ko bija izveidojis. Un Kungs Dievs audzēja no zemes visus kokus, kas tīkami skatam un labi ēšanai, un dārza vidū – bija dzīvības koks un laba un ļauna atzīšanas koks. No Ēdenes izplūda upe, lai dzirdītu dārzu. Tur tā sadalījās četrās straumēs. Pirmās vārds ir Pīšona, tā apvij visu Havīlas zemi, kur ir zelts. Tās zemes zelts ir labs. Tur ir bdellijs un oniksi. Otrās upes vārds ir Gīhona, tā apvij visu Kūšas zemi. Trešās upes vārds ir Hidekela, tā tek no Asīrijas uz austrumiem, un ceturtā upe ir Perāta. Un Kungs Dievs ņēma cilvēku un iemitināja viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to sargā un apstrādā. Un Kungs Dievs pavēlēja cilvēkam: “Ēd no visiem dārza kokiem, bet no laba un ļauna atzīšanas koka neēd! – Jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi!” Un Kungs Dievs teica: “Nav labi būt cilvēkam vienam, es darīšu viņam palīgu, kas būs tam līdzās.” Un Kungs Dievs veidoja no zemes visādus lauka zvērus un visādus debesu putnus un deva tos cilvēkam, lai redzētu, kā viņš tos nosauks. Kā cilvēks nosauca dzīvās būtnes, tāds bija to vārds. Un cilvēks deva vārdus visiem lopiem un debesu putniem, un visiem lauka zvēriem, bet nebija cilvēkam palīga, kas būtu tam līdzās. Tad Kungs Dievs lika, lai dziļš miegs krīt pār cilvēku, un tas iemiga, tad viņš ņēma vienu viņa ribu un to vietu aizdarīja ar miesu. Un no ribas, ko viņš bija ņēmis no cilvēka, Kungs Dievs darināja sievieti un atveda viņu pie cilvēka. Un cilvēks teica: “Šī ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tāpēc lai to sauc par sievu, jo no vīra tā ņemta! Tāpēc vīrs pametīs savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un viņi būs viena miesa.” Un viņi abi bija kaili – vīrs un viņa sieva, bet nekaunējās. Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!” Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili, un viņi sašuva vīģu lapas un uztaisīja sev gurnautus. Un dienas vēsumā viņi dzirdēja, ka dārzā skan Kunga Dieva balss. Un cilvēks un sieva paslēpās no Kunga Dieva dārzā starp kokiem. Un Kungs Dievs sauca cilvēkam un teica viņam: “Kur tu esi?” Un tas teica: “Es dzirdēju dārzā tavu balsi un nobijos, jo esmu kails, un es paslēpos.” Un viņš teica: “Kas tev pastāstīja, ka tu esi kails? Vai tu ēdi no tā koka, par ko es tev pavēlēju – neēd no tā?!” Un cilvēks teica: “Tā sieva, ko tu man devi, viņa man deva no tā koka, un es ēdu!” Un Kungs Dievs teica sievai: “Ko tu esi izdarījusi!” Un sieva teica: “Čūska mani pievīla, un es ēdu!” Un Kungs Dievs teica čūskai: “Tāpēc ka tu to darīji, tu esi nolādēta starp visiem lopiem un starp visiem lauka zvēriem! Uz vēdera tu līdīsi un rīsi pīšļus visas dienas, kamēr dzīvosi! Un es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu pēcnācēju un viņas pēcnācēju! – viņš tev sadragās galvu, bet tu viņam sadzelsi papēdi!” Un sievai viņš teica: “Vairot es vairošu tev grūtumu, kad tu būsi grūta, mokās tu radīsi dēlus, savu vīru tu kārosi, bet viņš valdīs pār tevi!” Un cilvēkam viņš teica: “Tāpēc ka tu paklausīji savas sievas balsij un ēdi no koka, par ko es tev pavēlēju: neēd no tā! – nolādēta lai tevis dēļ zeme, mokās tu no tās ēdīsi visas dienas, kamēr dzīvosi! Tev sadīgs no tās ērkšķi un dadži, un tu ēdīsi lauka stādus! Sava vaiga sviedros tu ēdīsi maizi, līdz tu atgriezīsies zemē, no kuras tu esi ņemts, jo pīslis tu esi, un pīšļos tu atgriezīsies!” Un cilvēks savu sievu nosauca vārdā Ieva, jo viņa bija visu dzīvo māte. Un Kungs Dievs darināja cilvēkam un viņa sievai ādas ģērbu un ietērpa viņus. Un Kungs Dievs teica: “Redzi, cilvēks ir kļuvis kā viens no mums, zina, kas labs un kas ļauns! Un tagad, ka viņš vēl neizstiepj roku, lai ņemtu arī no dzīvības koka un ēstu un dzīvotu mūžam!” – un Kungs Dievs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai apstrādā zemi, no kuras viņš ņemts! Un viņš padzina cilvēku un uz austrumiem no Ēdenes dārza iemitināja ķerubus ar atvāztiem liesmojošiem zobeniem, lai sargā ceļu uz dzīvības koku. Un Ādams atzina Ievu, savu sievu, un viņa kļuva grūta un dzemdēja Kainu. Viņa teica: “Ar Kunga palīgu dabūju dēlu!” Un vēl viņa dzemdēja viņa brāli Ābelu. Ābels bija avju gans, bet Kains apstrādāja zemi. Pēc daudzām dienām Kains no zemes augļiem nesa upurdāvanu Kungam. Un Ābels, arī viņš nesa no savu avju pirmdzimtajiem un to treknuma, un Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upurdāvanu. Bet Kainu un viņa upurdāvanu viņš neuzlūkoja, un Kains ļoti noskaitās un novērsa savu vaigu. Un Kungs teica Kainam: “Kāpēc tu skaisties, kāpēc tavs vaigs novērsies? Vai tu nebūtu uzlūkots, ja būtu darījis labi? Un ja slikti tu dari – grēks pie durvīm apmeties, tas tevi iekāros, bet tev pār to jāvalda!” Un Kains teica savam brālim Ābelam: “Ejam uz lauka!” Un Kains cēlās pret Ābelu, savu brāli, un nokāva viņu. Un Kungs teica Kainam: “Kur Ābels, tavs brālis?” Un viņš teica: “Es nezinu! Vai es – sava brāļa sargs?” Un viņš teica: “Ko tu izdarīji?! Tava brāļa asinis kliedz uz mani no zemes! Un tagad – lai tu nolādēts uz zemes, kas atpleta savu muti, lai no tavas rokas ņemtu tava brāļa asinis! Jo tu apstrādāsi zemi, bet tā vairs nedos tev savu spēku! Staigulis un klaidonis tu būsi uz zemes!” Un Kains teica Kungam: “Mana vaina ir lielāka, nekā es varu nest! Re, šodien tu esi mani padzinis projām no zemes, nu es paslēpšos no tava vaiga un būšu staigulis un klaidonis uz zemes, un katrs, kas mani atradīs, tas mani nokaus!” Un Kungs viņam teica: “Nē! Katram, kas nokaus Kainu, tiks septiņkārt atriebts!” Un Kungs uzlika Kainam zīmi, lai tas, kas viņu atrod, viņu nenokauj. Un Kains aizgāja projām no Kunga vaiga un apmetās Noda zemē, uz austrumiem no Ēdenes. Un Kains atzina savu sievu, un viņa kļuva grūta un dzemdēja Hanohu. Viņš uzcēla pilsētu un nosauca to sava dēla vārdā – Hanoha. Un Hanoham dzima Īrāds, un Īrāds bija Mehūjaēla tēvs, un Mehūjaēls bija Metušaēla tēvs, un Metušaēls bija Lemeha tēvs. Lemehs apņēma divas sievas, pirmās vārds – Āda, un otras vārds – Cilla. Un Āda dzemdēja Jābālu, viņš ir tēvs tiem, kuri mīt teltīs un kuriem ir ganības. Viņa brāļa vārds ir Jūbals, viņš ir tēvs visiem, kuri spēlē cītaras un stabules. Un Cilla, arī viņa dzemdēja – Tubāl-Kainu, viņš bija kalējs, apstrādāja varu un dzelzi, un Naama bija Tubāl-Kaina māsa. Un Lemehs teica savām sievām: “Āda un Cilla, klausieties manu balsi, Lemeha sievas, klausieties, ko es saku, jo vīru es kauju par rētu un zēnu – par brūci! Ja Kains tiks septiņkārt atriebts, tad Lemehs – septiņdesmit septiņas reizes!” Un Ādams atkal atzina savu sievu, un viņa dzemdēja dēlu un nosauca viņu par Šētu, jo: “Dievs deva man citu pēcnācēju Ābela vietā, jo viņu nokāva Kains!” Un Šētam, arī viņam dzima dēls, un viņš nosauca tā vārdu: Enošs. – Tolaik sāka piesaukt Kunga vārdu. Šī ir Ādama paaudžu grāmata. Tai dienā, kad Dievs radīja cilvēku, Dieva līdzībā viņš to taisīja, – vīrieti un sievieti viņš radīja, un viņš svētīja viņus un nosauca tos par cilvēkiem, kad tie tika radīti. Ādams dzīvoja simts trīsdesmit gadu un kļuva tēvs dēlam pēc viņa līdzības, pēc viņa tēla, un nosauca viņa vārdu: Šēts. Pēc Šēta dzimšanas Ādama dienas ilga astoņi simti gadu, un viņam bija dēli un meitas. Visas Ādama dienas, ko viņš dzīvoja, ilga deviņi simti trīsdesmit gadu, un viņš nomira. Šēts dzīvoja simts piecus gadus un kļuva tēvs Enošam. Pēc viņa dzimšanas Šēts dzīvoja astoņi simti septiņus gadus, un viņam bija dēli un meitas. Visas Šēta dienas ilga deviņi simti divpadsmit gadu, un viņš nomira. Enošs dzīvoja deviņdesmit gadu un kļuva tēvs Kēnānam. Pēc Kēnāna dzimšanas Enošs dzīvoja astoņi simti piecpadsmit gadu, un viņam bija dēli un meitas. Visas Enoša dienas ilga deviņi simti piecus gadus, un viņš nomira. Kēnāns dzīvoja septiņdesmit gadu un kļuva tēvs Mahalalēlam. Pēc Mahalalēla dzimšanas Kēnāns dzīvoja astoņi simti četrdesmit gadu, un viņam bija dēli un meitas. Visas Kēnāna dienas ilga deviņi simti desmit gadu, un viņš nomira. Mahalalēls dzīvoja sešdesmit piecus gadus un kļuva tēvs Jeredam. Pēc Jereda dzimšanas Mahalalēls dzīvoja astoņi simti trīsdesmit gadu, un viņam bija dēli un meitas. Visas Mahalalēla dienas ilga astoņi simti deviņdesmit piecus gadus, un viņš nomira. Jereds dzīvoja simts sešdesmit divus gadus un kļuva tēvs Hanoham. Pēc Hanoha dzimšanas Jereds dzīvoja astoņi simti gadu, un viņam bija dēli un meitas. Visas Jereda dienas ilga deviņi simti sešdesmit divus gadus, un viņš nomira. Hanohs dzīvoja sešdesmit piecus gadus un kļuva tēvs Metušelaham. Pēc Metušelaha dzimšanas Hanohs staigāja ar Dievu trīs simti gadu, un viņam bija dēli un meitas. Visas Hanoha dienas ilga trīs simti sešdesmit piecus gadus. Un Hanohs staigāja ar Dievu, un viņa vairs nebija, jo Dievs viņu paņēma. Metušelahs dzīvoja simts astoņdesmit septiņus gadus un kļuva tēvs Lemeham. Pēc Lemeha dzimšanas Metušelahs dzīvoja septiņi simti astoņdesmit divus gadus, un viņam bija dēli un meitas. Visas Metušelaha dienas ilga deviņi simti sešdesmit deviņus gadus, un viņš nomira. Lemehs dzīvoja simts astoņdesmit divus gadus un kļuva tēvs dēlam. Viņš nosauca viņa vārdu: Noa, sacīdams: “Šis mūs remdēs no darba un mūsu roku pūlēm zemē, ko Kungs ir nolādējis!” Pēc Noas dzimšanas Lemehs dzīvoja pieci simti deviņdesmit piecus gadus, un viņam bija dēli un meitas. Visas Lemeha dienas ilga septiņi simti septiņdesmit septiņus gadus, un viņš nomira. Noa bija pieci simti gadu vecs, un viņš kļuva tēvs Šēmam, Hāmam un Jafetam. Un bija, ka cilvēku uz zemes kļuva aizvien vairāk un tiem dzima meitas, Dieva dēli redzēja, ka cilvēka meitas ir jo labas, un viņi no tām ņēma sev sievas – kuru vien vēlējās. Un Kungs teica: “Lai mans Gars nevalda cilvēkā uz mūžiem, jo viņš ir tikai miesa! Lai viņa dienas ir simts divdesmit gadi!” Tajās dienās uz zemes bija milži, pēc tam kad Dieva dēli bija nākuši pie sievām un tos dzemdinājuši, – tie bija varoņi, kopš senatnes vīri ar vārdu! Un Kungs redzēja, ka pieaug cilvēka ļaunums uz zemes un viss, ko viņš veidojis, ik dienu savā sirdī domā tik ļaunu! Un Kungs nožēloja, ka uz zemes taisījis cilvēku, un tas mocīja viņa sirdi. Un Kungs teica: “Es noslaucīšu no zemes virsas cilvēku, ko es radīju, – no cilvēka līdz lopam, līdz rāpulim, līdz debesu putnam! Man ir žēl, ka es tos radīju!” Bet Noa guva Kunga vēlību. Šīs ir Noas paaudzes. Noa bija taisns vīrs, savā paaudzē bez vainas, Noa staigāja ar Dievu. Noa bija tēvs trīs dēliem – Šēmam, Hāmam un Jafetam. Bet zeme bija izvirtusi Dieva priekšā un pilna varasdarbu! Dievs uzlūkoja zemi, un, redzi, tā bija izvirtusi! – jo visa miesa savu dzīvi uz zemes bija darījusi izvirtušu. Un Dievs teica Noam: “Visai miesai pienācis gals manā priekšā, jo viņu dēļ zeme tapusi pilna varasdarbu, un, redzi, es viņus izdeldēšu kopā ar zemi! Taisi sev šķirstu no sveķaina koka, taisi kambarus šķirstā un nosveķo to no iekšpuses un ārpuses ar sveķiem! Taisi to tā – lai šķirsts ir trīs simti elkoņus garš, piecdesmit elkoņus plats un trīsdesmit elkoņus augsts. Šķirsta jumtu augšpusē pacel elkoņa augstumā un ieliec šķirsta sānos durvis. Taisi tam apakšējo, vidējo un augšējo klāju! Un es, redzi, – es likšu, lai pār zemi nāk ūdensplūdi, lai apakš debesīm izdeldē visu miesu, kurā ir dzīvības dvaša! Izmirs viss, kas uz zemes! Ar tevi es celšu savu derību, tu ej šķirstā – tu, tavi dēli, tava sieva un tavu dēlu sievas kopā ar tevi! Ved sev līdzi šķirstā pa diviem no visa dzīvā, no visas miesas – tēviņu un mātīti, lai dzīvo! No debesu putniem – katru pēc sava veida, no lopiem – katru pēc sava veida, un no visiem, kas rāpo pa zemi, – katru pēc sava veida, – pa divi no katra lai nāk tev līdzi, lai dzīvo! Bet tu ņem sev visādu ēdamo, kas ēdams, un savāc to pie sevis! Tas tev un viņiem būs par barību!” Un Noa darīja visu, ko Dievs viņam pavēlēja, tā viņš darīja! Un Kungs teica Noam: “Ej kopā ar visu savu namu šķirstā, jo tevi es redzēju šajā paaudzē taisnu manā priekšā! Ņem septiņus pārus no visiem šķīstajiem lopiem – tēviņus un mātītes, bet no lopiem, kas nav šķīsti, pāri – tēviņu un mātīti. Arī no debesu putniem ņem septiņus pārus – tēviņus un mātītes, lai viņu pēcnācēji mīt pār visu zemi! Jo pēc septiņām dienām es likšu līt pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis! – un es noslaucīšu no zemes virsas ik būtni, ko esmu taisījis!” Un Noa darīja visu, kā Kungs pavēlēja. Kad pār zemi nāca ūdensplūdi, Noa bija seši simti gadus vecs. Un Noa kopā ar saviem dēliem, sievu un savu dēlu sievām iegāja šķirstā ūdensplūdu dēļ. No visiem šķīstajiem lopiem un no visiem lopiem, kas nebija šķīsti, no visiem putniem un no visiem, kas rāpo pa zemi, – tie pa pāriem iegāja šķirstā kopā ar Nou, tēviņi un mātītes, kā Dievs Noam bija pavēlējis. Un pēc septiņām dienām pār zemi nāca ūdensplūdi. Noas dzīves seši simtajā gadā, otrajā mēnesī, mēneša septiņpadsmitajā dienā – tanī dienā pāršķēlās visi dziļūdens avoti un atvērās debesu logi. Un lietus lija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Tanī pašā dienā Noa un Šēms, Hāms un Jafets, Noas dēli, un Noas sieva, un trīs viņa dēlu sievas iegāja šķirstā – viņi paši un visi zvēri – katrs pēc sava veida, un visi lopi – katrs pēc sava veida, un visi rāpuļi, kas rāpo pa zemi, – katrs pēc sava veida, un visi putni, katrs pēc sava veida, un visādi spārnaiņi! Kopā ar Nou tie iegāja šķirstā – pa pārim no visas miesas, kurā ir dzīvības dvaša. Un gāja tēviņi un mātītes – no visas miesas, gāja, kā Dievs pavēlēja. Un Kungs aizdarīja durvis. Ūdensplūdi pār zemi bija četrdesmit dienas, un ūdeņi vairojās un cēla šķirstu, un tas pacēlās virs zemes. Ūdeņi aizvien vairāk pārklāja zemi, un šķirsts peldēja pa ūdeņu virsu. Un ūdeņi kāpa virs zemes jo ļoti un apsedza visus augstos kalnus, kas bija zem debesīm. Ūdeņi sakāpa piecdesmit elkoņu augstumā un apklāja kalnus. Un iznīka visa miesa, kas kustēja pa zemi, – putni un lopi, un visas radības, kas mudžēja uz zemes, un visi cilvēki – viss, kam nāsīs dzīvības dvaša! Nomira visi, kas bija uz sauszemes! Viņš aizslaucīja ik būtni, kas bija uz zemes virsas, – no cilvēka līdz lopam, līdz rāpulim, līdz debesu putnam, – tie tika noslaucīti no zemes, un palika tikai Noa un tie, kas kopā ar viņu šķirstā. šķirstā. Un ūdeņi klāja zemi simts piecdesmit dienas. Un Dievs atcerējās Nou un visus zvērus un lopus, kas bija ar viņu šķirstā, un Dievs lika, lai pār zemi pūš vējš, un ūdeņi nokritās. Aizdarījās dzīļu avoti un debesu logi, un no debesīm mitējās līt. Ūdeņi pamazām atkāpās no zemes un pēc simts piecdesmit dienām kritās. Un septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā šķirsts nogula Arārata kalnos. Un ūdeņi atkāpās un kritās līdz desmitajam mēnesim. Desmitā mēneša pirmajā dienā kļuva redzamas kalnu virsotnes. Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra logu šķirstā, ko bija taisījis. Un viņš sūtīja kraukli, un tas aizlidoja – aizlidoja un atgriezās, jo no zemes nebija nosusējuši ūdeņi. Un viņš sūtīja balodi, lai redzētu, vai uz zemes virsas ūdeņi nav gājuši mazumā. Bet balodis neatrada vietu, kur nosēsties, un atgriezās pie viņa šķirstā, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemes virsu. Viņš pastiepa roku, paņēma to un ielika atpakaļ šķirstā. Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un atkal sūtīja balodi projām no šķirsta. Un balodis atgriezās pie viņa pret vakaru, un redzi – tam knābī tikko plūkta olīvu lapa! Tā Noa uzzināja, ka uz zemes virsas ūdeņi gājuši mazumā. Un viņš gaidīja vēl citas septiņas dienas un sūtīja balodi, bet tas vairs neatgriezās. Un seši simti pirmajā gadā, pirmā mēneša pirmajā dienā nosusa ūdeņi virs zemes, un Noa noņēma šķirsta pārsegu, paskatījās, un redzi – zemes virsa bija sausa! Un otrā mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija sausa. Un Dievs runāja uz Nou, sacīdams: “Izej no šķirsta – tu un tava sieva, un tavi dēli, un tavu dēlu sievas kopā ar tevi! Un izved sev līdzi visus dzīvniekus, kas ir ar tevi, – putnus, lopus un rāpuļus, kas rāpo pa zemi, lai tie mudž uz zemes un augļojas un vairojas uz zemes!” Un iznāca Noa un viņa dēli, un viņa sieva, un viņa dēlu sievas kopā ar viņu. Un no šķirsta iznāca visi zvēri, visi rāpuļi, visi putni, viss, kas rāpo pa zemi, – pēc to dzimtām. Un Noa uzbūvēja altāri Kungam un ņēma no katra šķīsta lopa un no katra šķīsta putna un upurēja uz altāra sadedzināmos upurus. Un Kungs saoda tīkamo smaržu un teica savā sirdī: “Es vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds domas ir ļaunas kopš viņa jaunības, un es vairs neapkaušu katru dzīvu būtni, kā es to darīju! Visas zemes dienas vairs nemitēsies sēja un pļauja, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts!” Dievs svētīja Nou un viņa dēlus un teica tiem: “Augļojieties, vairojieties un piepildiet zemi! Un lai pār visiem zemes zvēriem, pār visiem debesu putniem, pār visiem, kas rāpo pa zemi, un pār zivīm jūrā nāk bailes un bijāšana no jums – tie ir atdoti jūsu rokās! Katrs kustonis, kas dzīvs, jums būs par ēdamo, tāpat arī zaļoksni stādi – es jums atdodu visu! Tikai neēdiet miesu, kurā ir dzīvība, – asinis jūs neēdiet! Taču par jūsu asinīm, par jūsu dzīvību es atprasīšu no katra zvēra un cilvēka, no ikviena es atprasīšu cilvēka dzīvību! Kas cilvēka asinis izlej, tā asinis izlies cilvēks, jo pēc Dieva tēla viņš cilvēku taisīja! Bet jūs augļojieties un vairojieties, mudžiet virs zemes un vairojieties uz tās!” Un Dievs teica Noam un viņa dēliem: “Un es, redzi, – es celšu savu derību ar jums un ar jūsu pēcnācējiem pēc jums, un ar katru dzīvu dvēseli, kas ar jums, – ar putniem, ar lopiem, ar visiem zemes zvēriem – ar visiem, kas iznāca no šķirsta, visiem, kas vien virs zemes dzīvo! Es celšu ar jums savu derību, un visa miesa vairs netiks iznīdēta ūdensplūdos, un vairs nebūs plūdu, kas izposta zemi!” Un Dievs teica: “Šī ir derības zīme, ko uz mūžīgām paaudzēm es lieku starp sevi un jums un starp katru dzīvu dvēseli, kas ir ar jums! Savu loku es mākonī lieku, un tas būs par derības zīmi starp mani un zemi! Un būs mans mākonis, mākonis pār zemi, un taps redzams mākonī loks! Un es atcerēšos savu derību, kas starp mani un jums un starp visām dzīvām dvēselēm visā miesā, un nebūs vairs ūdensplūdu, kas izposta visu miesu! Kad būs mākonī loks, es to uzlūkošu, lai atcerētos mūžīgo derību – starp Dievu un katru dzīvu dvēseli visā miesā, kas uz zemes!” Un Dievs teica Noam: “Šī ir derības zīme, ko esmu cēlis starp sevi un starp visu miesu, kas uz zemes.” Noas dēli, kas iznāca no šķirsta, bija – Šēms, Hāms un Jafets. Hāms ir Kanaāna tēvs. Šie trīs ir Noas dēli, un no tiem radās visas zemes ļaudis. Un Noa bija pirmais vīrs, kas sāka apstrādāt zemi, un viņš dēstīja vīnadārzu. Un viņš dzēra vīnu, apreiba un pliks gulēja telts vidū. Un Hāms, Kanaāna tēvs, redzēja sava tēva kailumu un ārā pastāstīja abiem saviem brāļiem. Bet Šēms un Jafets paņēma drānas, abi uzlika tās uz pleciem, iegāja atmuguriski un apsedza sava tēva kailumu – viņu sejas bija aizgrieztas projām, un sava tēva kailumu viņi neredzēja. Un Noa atmodās no vīna skurbuma un uzzināja, ko viņam jaunākais dēls izdarījis. Un viņš teica: “Nolādēts Kanaāns – vergu vergs viņš būs saviem brāļiem!” Un viņš teica: “Slavēts Kungs, Šēma Dievs, lai Kanaāns ir viņa vergs! Lai Dievs vairo Jafetu un ļauj mājot Šēma teltīs, bet Kanaāns būs viņa vergs!” Pēc plūdiem Noa dzīvoja trīs simti piecdesmit gadu. Visas Noas dienas ilga deviņi simti piecdesmit gadu, un viņš nomira. Šīs ir Noas dēlu paaudzes – Šēma, Hāma un Jafeta. Pēc plūdiem tiem dzima dēli. Jafeta dēli – Gomers, Māgogs, Mādajs, Jāvāns, Tubals, Mešehs un Tīrāss. Un Gomera dēli – Aškanazs, Rīfats un Togarma. Jāvāna dēli – Elīša, Taršīšs, Kitīms un Dodanīms. No šiem savās zemēs radās salu tautas – katra ar savu valodu, pēc to dzimtām un tautām. Hāma dēli – Kūšs, Micraims, Pūts un Kanaāns. Kūša dēli – Seba, Havīla, Sabta, Raama un Sabteha. Raamas dēli – Šeba un Dedāns. Kūšs bija Nimroda tēvs – viņš bija pirmais spēkavīrs uz zemes. Viņš Kunga priekšā bija spēkavīrs un mednieks, tādēļ saka: “Spēkavīrs un mednieks Kunga priekšā kā Nimrods!” Viņa valdīšana sākās Bābelē, Erehā, Akadā, tās visas – Šināra zemē. No turienes viņš devās uz Asīriju un uzcēla Ninivi, Rehobotas pilsētu un Kelahu. Arī Resenu – starp Ninivi un Kelahu – tā ir liela pilsēta. Micraims bija tēvs lūdiešiem, anēmiešiem, lehābiešiem, neftohiešiem, patrosiešiem, kasluhiešiem, no turienes izgāja filistieši un kaftorieši. Kanaāns bija tēvs Sidonam, savam pirmdzimtajam, Hētam, un jebūsiešiem, amoriešiem, girgašiešiem, hiviešiem, arkiešiem, sīniešiem, arvadiešiem, cemāriešiem un hamātiešiem. Un no tiem radās kanaāniešu dzimtas. Kanaāniešu robežas bija no Sidonas caur Gerāru līdz Gazai, caur Sodomu, Gomoru, Admu un Ceboīmu līdz Lešai. Šie ir Hāma dēli pēc to dzimtām, pēc to valodām, pēc to zemēm un tautām. Un arī Šēmam tika dzemdināti dēli, arī viņš, jaunākais Jafeta brālis, bija tēvs visiem Ēbera dēliem. Šēma dēli – Ēlāms, Ašūrs, Arpahšads, Lūds un Arāms. Arāma dēli – Ūcs, Hūls, Geters un Mašs. Arpahšads bija Šelaha tēvs, un Šelahs bija Ēbera tēvs. Ēberam tika dzemdināti divi dēli, pirmā vārds – Pelegs, jo viņa dienās tika dalīta zeme, bet viņa brāļa vārds ir Joktāns. Joktāns bija Almodada, Šelefa, Hacarmāveta, Jeraha, Hadorāma, Ūzāla, Diklas, Obāla, Abīmāēla, Šebas, Ofīra, Havīlas un Jobāba tēvs – visi šie ir Joktāna dēli. Viņi dzīvoja no Mēšas līdz Sefārai, līdz austrumu kalniem. Šie ir Šēma dēli pēc to dzimtām, pēc to valodām, pēc to zemēm un tautām. Šīs ir Noas dēlu dzimtas, pēc viņu paaudzēm – viņu tautās. No šiem pēc plūdiem uz zemes radās visas tautas. Visā zemē bija viena valoda un viena runa. Un, kad cilvēki gāja projām no austrumiem, viņi atrada Šināras zemē ieleju un apmetās tur. Un viņi teica viens otram: “Iesim, veidosim ķieģeļus un apdedzināsim tos ugunī!” Un ķieģeļi tiem bija par akmeņiem un zemes piķis par javu. Un viņi teica: “Iesim, celsim pilsētu un torni – tā virsotne lai ir debesīs! Darīsim sev vārdu, lai netiekam izklīdināti pa visu zemes virsu!” Un Kungs nolaidās apskatīt pilsētu un torni, ko cēla cilvēka dēli. Un Kungs teica: “Redzi, tie ir viena tauta, un tiem visiem viena valoda! Un tas ir tikai viņu darbu sākums! Tagad tiem nebūs nepiepildāms nekas, ko tie nodomājuši darīt! Iesim, nolaidīsimies un sajauksim tiem valodu, lai viņi nesaprot viens otra teikto!” Un Kungs izklīdināja viņus no turienes pa visu zemes virsu, un viņi pārstāja celt pilsētu. Tādēļ tās vārdu nosauca Bābele, jo tur Kungs sajauca visas zemes valodu, un no turienes Kungs izklīdināja viņus pa visu zemes virsu! Šīs ir Šēma paaudzes. Šēms bija simts gadu vecs, kad kļuva Arpahšada tēvs – divus gadus pēc ūdensplūdiem. Pēc Arpahšada dzimšanas Šēms dzīvoja pieci simti gadu, un viņam bija dēli un meitas. Arpahšads dzīvoja trīsdesmit piecus gadus un kļuva Šelaha tēvs. Pēc Šelaha dzimšanas Arpahšads dzīvoja četri simti trīs gadus, un viņam bija dēli un meitas. Šelahs dzīvoja trīsdesmit gadu un kļuva tēvs Ēberam. Pēc Ēbera dzimšanas Šelahs dzīvoja četri simti trīs gadus, un viņam bija dēli un meitas. Ēbers dzīvoja trīsdesmit četrus gadus un kļuva tēvs Pelegam. Pēc Pelega dzimšanas Ēbers dzīvoja četri simti trīsdesmit gadu, un viņam bija dēli un meitas. Pelegs dzīvoja trīsdesmit gadu un kļuva tēvs Reū. Pēc Reū dzimšanas Pelegs dzīvoja divi simti deviņus gadus, un viņam bija dēli un meitas. Reū bija trīsdesmit divus gadus vecs un kļuva tēvs Serūgam. Pēc Serūga dzimšanas Reū dzīvoja divi simti septiņus gadus, un viņam bija dēli un meitas. Serūgs bija trīsdesmit gadu vecs un kļuva tēvs Nāhoram. Pēc Nāhora dzimšanas Serūgs dzīvoja divi simti gadus, un viņam bija dēli un meitas. Nāhors bija divdesmit deviņus gadus vecs un kļuva tēvs Teraham. Pēc Teraha dzimšanas Nāhors dzīvoja simts deviņpadsmit gadu, un viņam bija dēli un meitas. Terahs bija septiņdesmit gadu vecs, kad kļuva tēvs Ābramam, Nāhoram un Hārānam. Un šīs ir Teraha paaudzes. Terahs bija tēvs Ābramam, Nāhoram un Hārānam. Hārāns bija tēvs Latam. Hārāns nomira pirms sava tēva zemē, kur bija dzimis, – kaldiešu Ūrā. Un Ābrams un Nāhors apņēma sev sievas, Ābrama sievas vārds bija Sāraja, un Nāhora sievas vārds – Milka, Hārāna meita, viņš bija tēvs Milkai un Jiskai. Un Sāraja bija neauglīga, viņai nebija bērnu. Un Terahs ņēma savu dēlu Ābramu un Latu, Hārāna dēlu, sava dēla dēlu, un savu vedeklu Sāraju, sava dēla Ābrama sievu, un viņi visi devās prom no kaldiešu Ūras, lai ietu uz Kanaāna zemi. Viņi aizgāja līdz Hārānai un apmetās tur. Teraha dienas ilga divi simti piecus gadus, un Terahs nomira Hārānā. Un Kungs teica Ābramam: “Ej projām no savas zemes, no vietas, kur tu esi dzimis, no tēva nama, uz zemi, ko es tev rādīšu! Es darīšu tevi par lielu tautu, es svētīšu tevi un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Un es svētīšu tos, kuri svētī tevi, bet tos, kuri tevi lād, es nolādēšu, un tevī tiks svētītas visas dzimtas uz zemes!” Un Ābrams gāja, kā Kungs viņam teica, un Lats gāja kopā ar viņu. Kad viņi izgāja no Hārānas, Ābrams bija septiņdesmit piecus gadus vecs. Ābrams ņēma savu sievu Sāraju un savu brāļadēlu Latu, un visus krājumus, ko tie bija iekrājuši, un visus ļaudis, ko tie Hārānā bija guvuši, un viņi devās ceļā uz Kanaāna zemi, un viņi nonāca Kanaāna zemē. Ābrams šķērsoja zemi līdz Šehemai, līdz Mores ozoliem, toreiz tai zemē bija kanaānieši. Un Kungs parādījās Ābramam un teica: “Šo zemi es došu taviem pēcnācējiem!” Un viņš uzcēla tur altāri Kungam, kas viņam bija parādījies. No turienes viņš devās tālāk, uz kalnu austrumos no Bēteles, un izpleta tur savu telti – Bētelei no rietumiem un Ajai no austrumiem, un tur viņš uzcēla Kungam altāri un piesauca Kunga vārdu. Un Ābrams klejodams gāja un devās uz Negebas pusi. Zemē bija bads, un Ābrams gāja uz Ēģipti, lai apmestos tur, jo zemē bija stiprs bads. Un, kad viņš taisījās ieiet Ēģiptē, viņš teica savai sievai Sārajai: “Redzi nu, es zinu, ka tu, sieva, esi skaista no skata, un, kad ēģiptieši tevi redzēs, tie teiks: tā ir viņa sieva! – mani tie nokaus, bet tevi paturēs dzīvu! Saki jel, ka tu esi mana māsa, lai tevis dēļ man iziet labi un es palieku dzīvs!” Kad Ābrams ienāca Ēģiptē un ēģiptieši ieraudzīja viņa sievu, ka tā jo skaista, un viņu redzēja faraona augstmaņi un lielīja to faraonam, tie viņa sievu paņēma uz faraona namu. Un viņš bija labs pret Ābramu viņas dēļ, un viņam tika avis un vērši, un ēzeļi, un kalpi, un meitas, un ēzeļmātes un kamieļi! Bet Kungs sita faraonu un viņa namu ar lielām sērgām – par Sāraju, Ābrama sievu. Un faraons pasauca Ābramu un teica: “Kas tas ir, ko tu man izdarīji? Kāpēc tu man neteici, ka viņa ir tava sieva? Kāpēc tu teici: viņa ir mana māsa? – un es viņu ņēmu sev par sievu. Un tagad – še, tava sieva, ņem un ej!” Un faraons pavēlēja saviem vīriem, un tie viņu padzina kopā ar viņa sievu un visu, kas tam bija. Un Ābrams aizgāja no Ēģiptes uz Negebu – viņš un viņa sieva ar visu, kas viņam bija, un Lats kopā ar viņu. Ābrams bija jo turīgs – viņam bija ganāmpulki, sudrabs un zelts. Un viņš klejodams devās no Negebas līdz Bētelei, līdz tai vietai, kur sākumā bija viņa telts, starp Bēteli un Aju, un altāris, ko viņš tur sākumā bija darinājis, un Ābrams tur piesauca Kunga vārdu. Arī Latam, kurš gāja kopā ar Ābramu, bija avis, vērši un teltis. Bet zeme viņus nevarēja uzturēt, ka viņi apmestos tur abi kopā, jo viņu mantība bija liela, un viņi nevarēja tur apmesties kopā. Un starp Ābrama ganāmpulka ganiem un Lata ganāmpulka ganiem bija strīds. Tolaik tai zemē dzīvoja kanaānieši un perizieši. Un Ābrams teica Latam: “Lai nav strīdu starp mani un tevi, starp maniem ganiem un taviem ganiem – jo mēs taču esam brāļi! Vai tavā priekšā nav visa zeme? Nošķiries jel no manis – ja tu iesi pa kreisi, es iešu pa labi, un, ja tu iesi pa labi, es iešu pa kreisi!” Un Lats pacēla acis un uzlūkoja visu Jardānas ieleju – pirms Kungs bija nopostījis Sodomu un Gomoru, tā bija ūdens dzirdināta kā Kunga dārzs, kā Ēģiptes zeme uz Coaras pusi! Lats izvēlējās sev visu Jardānas ieleju, un Lats klejoja uz austrumiem, un viņi nošķīrās viens no otra. Ābrams dzīvoja Kanaāna zemē, bet Lats dzīvoja ielejas pilsētās un slēja savas teltis līdz Sodomai. Sodomas vīri bija ļauni un ļoti grēkoja pret Kungu. Un Kungs teica Ābramam, kad Lats bija no viņa nošķīries: “Pacel savas acis un paskaties no tās vietas, kur tu esi, uz ziemeļiem un uz dienvidiem, uz austrumiem un uz rietumiem! Visu zemi, ko tu redzi, es došu tev un taviem pēcnācējiem uz mūžiem! Es došu tev tik pēcnācēju, cik putekļu uz zemes – ja kāds var saskaitīt zemes putekļus, tas varēs saskaitīt arī tavus pēcnācējus! Celies, pārstaigā šo zemi garumā un platumā, jo tev es to došu!” Un Ābrams nojauca teltis, gāja un apmetās pie Mamres ozoliem, kas ir Hebronā, un uzcēla tur Kungam altāri. Tas notika Šināras ķēniņa Amrāfela, Ellāsāras ķēniņa Arjoha, Ēlāmas ķēniņa Kedarlaomera un Gojīmas ķēniņa Tidāla dienās. Viņi karoja ar Sodomas ķēniņu Beru, Gomoras ķēniņu Biršu, Admas ķēniņu Šinābu, Ceboīmas ķēniņu Šemēberu un Belas, tas ir, Coaras ķēniņu. Tie visi sapulcējās Sidīmas ielejā – tagad tur Sāls jūra. Divpadsmit gadus tie bija vergojuši Kedarlaomeram, un trīspadsmitajā gadā tie sadumpojās! Četrpadsmitajā gadā nāca Kedarlaomers un tie ķēniņi, kas bija ar viņu, un sakāva refāiešus Aštārot-Karnaimā un zuziešus Hāmā, un emiešus Kirjataimas ielejā, un horiešus viņu kalnos – no Seīras līdz Ēl-Pārānai, kas pie tuksneša. Un viņi atgriezās un atnāca līdz Ēn-Mišpatai – tā ir Kādēša, un tur nopostīja visus amālēkiešu laukus, kā arī sakāva amoriešus, kuri mita Hacecon-Tāmārā. Un izgāja Sodomas ķēniņš un Gomoras ķēniņš, un Admas ķēniņš, un Ceboīmas ķēniņš, un Belas ķēniņš – tā ir Coara, un Sidīmas ielejā viņi nostājās karam ar Ēlāmas ķēniņu Kedarlaomeru un Gojīmas ķēniņu Tidālu, un Šināras ķēniņu Amrāfelu, un Ellāsāras ķēniņu Arjohu – četri ķēniņi pret pieciem! Bet Sidīmas ielejā bija akas, piķa akas! Kad Sodomas un Gomoras ķēniņi bēga, daži iekrita tajās, bet citi aizbēga kalnos! Un tie paņēma visus Sodomas un Gomoras krājumus un visu viņu ēdamo un gāja prom. Un viņi paņēma arī Latu, Ābrama brāļadēlu, un viņa mantību un gāja prom, – viņš dzīvoja Sodomā. Un nāca bēgļi un pastāstīja to ebrejam Ābramam – viņš mita pie amoriešu Eškola un Ānēra brāļa Mamres ozoliem; viņi bija derībā ar Ābramu. Ābrams, padzirdējis, ka viņa brālis ir sagūstīts, sasauca savas saimes vīrus, kas dzimuši viņa namā, – trīs simti astoņpadsmit vīrus, un dzinās līdz Dānam. Un viņš uzbruka tiem naktī – viņš un viņa vergi, sakāva tos un vajāja līdz Hobai, kas ziemeļos no Damaskas. Viņš atguva visu mantību un arī savu brāli Latu un viņa mantību, un arī sievas un ļaudis. Un viņam pretī iznāca Sodomas ķēniņš – kad viņš pārnāca sakāvis Kedarlaomeru un ķēniņus, kas bija kopā ar viņu Šāves ielejā – tā ir ķēniņu ieleja. Un Melhisedeks, Šālēmas ķēniņš, iznesa maizi un vīnu, viņš bija visaugstā Dieva priesteris. Viņš svētīja to un teica: “Svētīgs Ābrams visaugstam Dievam, debess un zemes radītājam, un slavēts visaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus nodevis tavā rokā!” Un viņš deva tam desmito daļu no visa. Un Sodomas ķēniņš teica Ābramam: “Dod man ļaudis, bet mantību paturi sev!” Ābrams atbildēja Sodomas ķēniņam: “Es paceļu savu roku pret Kungu, visaugsto Dievu, debess un zemes radītāju, ka neņemšu no tevis nedz auklu, nedz sandaļu siksnu, neko, kas tev pieder! Un tu nevarēsi sacīt: “Es Ābramu esmu darījis bagātu!” Es paņemu vien tik, cik apēda jaunekļi, un to vīru daļu, kuri gāja kopā ar mani! Ānērs, Eškols un Mamre – viņi lai ņem savu daļu!” Pēc visa tā Ābramam redzējumā nāca Kunga vārds: “Nebīsties Ābram, es – tavs vairogs, tava alga jo liela!” Un Ābrams teica: “Kungs Dievs! Ko tu man dosi?! Es esmu bez bērniem, un manu īpašumu mantos damaskietis Elīezers!” Ābrams teica: “Redzi! Tu man neesi devis pēcnācēju, un, redzi, manā namā dzimis vergs nu būs mans mantinieks!” Un, redzi, Kunga vārds viņam: “Šis nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tevis paša nācis, – tas būs tavs mantinieks!” Viņš to izveda laukā un teica: “Palūkojies debesīs un skaiti zvaigznes! Vai vari tās saskaitīt?” Un viņš tam teica: “Tik tev būs pēcnācēju!” Un viņš ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību. Un viņš teica tam: “Es esmu Kungs, kurš tevi izveda no kaldiešu Ūras, lai tev dotu šo zemi par īpašumu!” Un tas teica: “Kungs Dievs! Kā lai es zinu, ka to mantošu?” Un viņš tam teica: “Ņem man trīsgadīgu teli un trīsgadīgu kazu, un trīsgadīgu aunu, un dūju, un balodi!” Un tas ņēma viņam šo visu, pārgrieza tos vidū uz pusēm un salika gabalus kopā, bet putnus viņš nepārgrieza. Un pār nokautajiem nolaidās maitasputni, bet Ābrams tos aizbaidīja. Saulei rietot, Ābramam uzkrita dziļš miegs, un, re, viņam uzkrita šaušalas, dziļa tumsa. Un viņš teica Ābramam: “Lai tu zināt zini, ka tavi pēcnācēji mitīs zemē, kas tiem nepieder, – viņi vergos un tiks apspiesti četri simti gadus! Bet pēc tam es tiesāšu arī to tautu, kurai viņi būs vergojuši, – kad tie ar savu lielo mantību būs aizgājuši prom! Tu aiziesi mierā pie saviem tēviem un tiksi aprakts lielā vecumā! Un ceturtajā paaudzē viņi atgriezīsies uz šejieni, jo amoriešu vaina vēl nav piepildīta līdz šim laikam!” Un saule bija norietējusi, un bija dziļa tumsība, un, redzi, krāsns kūpēja, un starp gaļas gabaliem lodāja uguns! Todien Kungs slēdza ar Ābramu derību, sacīdams: “Šo zemi es dodu taviem pēcnācējiem – no Ēģiptes upes līdz lielajai Eifrātas upei! Un kēniešus, un kenaziešus, un kadmoniešus, un hetiešus, un periziešus, un refāiešus, un amoriešus, un kanaāniešus, un girgašiešus, un jebūsiešus!” Sāraja, Ābrama sieva, nevarēja viņam dzemdēt, bet viņai bija ēģiptiešu kalpone, vārdā Hāgare. Un Sāraja teica Ābramam: “Redzi, nu! Kungs man liedzis dzemdēt! Ej taču pie manas kalpones, varbūt es varu dabūt bērnu no viņas!” Un Ābrams paklausīja Sāraju. Sāraja, Ābrama sieva, ņēma savu kalponi ēģiptieti Hāgari – pēc tam kad Ābrams desmit gadus bija dzīvojis Kanaānas zemē –, un viņa deva to savam vīram Ābramam par sievu. Un viņš gāja pie Hāgares, un viņa tapa grūta. Kad viņa redzēja, ka tapusi grūta, viņas kundze tai šķita nevērta. Un Sāraja teica Ābramam: “Tu man esi nodarījis pārestību – es devu savu kalponi starp taviem gurniem, un, kad viņa redzēja, ka ir grūta, tad es viņai kļuvu nevērta! Lai iztiesā Kungs starp mani un tevi!” Un Ābrams teica Sārajai: “Še tava kalpone tavā rokā, dari viņai, kā tev tīk!” Sāraja viņu pazemoja, un tā no viņas aizbēga. Bet Kunga eņģelis viņu atrada pie ūdens avota tuksnesī ceļā uz Šūru. Un viņš teica: “Hāgare, Sārajas kalpone, no kurienes tu nāc un kurp tu ej?” Viņa teica: “Es bēgu no savas kundzes Sārajas!” Kunga eņģelis viņai teica: “Ej atpakaļ pie savas kundzes un pakļaujies viņai!” Un Kunga eņģelis viņai teica: “Vairot es vairošu tavus pēcnācējus, un viņus nevarēs saskaitīt – tik daudz to būs!” Un Kunga eņģelis viņai teica: “Redzi, tu esi grūta, un tu dzemdēsi dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Ismaēls, jo Kungs tavas ciešanas uzklausījis! Un viņš būs cilvēks kā mežēzelis! Viņa roka – pret visiem, un visu roka pret viņu, un visiem saviem brāļiem viņš iepretī mitīs!” Un Kungu, kas uz viņu bija runājis, viņa nosauca vārdā: tu – mana redzējuma Dievs, jo viņa teica: “Vai tad ne šeit es redzēju to, kas redz mani?” Tādēļ to aku nosauca par Beēr-Lahaj-Roī, redzi, tā ir starp Kādēšu un Beredu. Un Hāgare dzemdēja Ābramam dēlu, un Ābrams savu dēlu, kuru viņam bija dzemdējusi Hāgare, nosauca vārdā Ismaēls. Kad Hāgare dzemdēja Ābramam Ismaēlu, Ābrams bija astoņdesmit sešus gadus vecs. Kad Ābrams bija deviņdesmit deviņus gadus vecs, Ābramam parādījās Kungs un teica: “Es esmu visvarenais Dievs, staigā manā priekšā un esi nevainojams. Un es celšu savu derību starp sevi un tevi, un es vairošu tevi daudzuma daudzumā!” Un Ābrams krita uz sava vaiga, un Dievs runāja ar viņu: “Es! Redzi! Mana derība ar tevi, tu būsi tēvs daudzām tautām! Un tavu vārdu vairs nesauks Ābrams, bet tavs vārds būs – Ābrahāms, jo es tevi darīšu par tēvu daudzām tautām! Es tevi darīšu auglīgu daudzuma daudzumā, es darīšu tevi par daudzām tautām, un no tevis celsies ķēniņi! Un es celšu savu derību starp sevi un tevi, un starp taviem pēcnācējiem pēc tevis viņu paaudzēs – mūžīgu derību, lai es būtu par Dievu tev un taviem pēcnācējiem pēc tevis! Es došu tev un taviem pēcnācējiem pēc tevis zemi, kurā tu mīti, – visu Kanaāna zemi par mūžīgu īpašumu, un es būšu viņiem par Dievu!” Un Dievs teica Ābrahāmam: “Un tu – sargi manu derību! Tu un tavi pēcnācēji pēc tevis viņu paaudzēs! Šī ir mana derība, kas jums jāsarga starp mani un starp jums, un jūsu pēcnācējiem pēc jums – ikviens vīrs jūsu vidū lai tiek apgraizīts! Lai jūsu priekšāda tiek apgraizīta, un tā lai ir derības zīme starp mani un jums! Ikviens no jums lai tiek apgraizīts astoņu dienu vecumā – ik vīrs jūsu paaudzēs, vai tas ir mājās dzimis vai par sudrabu pirkts no kādiem svešiniekiem, kas nav jūsu dzimuma! Apgraizīt lai apgraiza to, kas dzimis tavā namā un kas pirkts par tavu naudu, un mana derība būs jums pie miesas par mūžīgu derību! Neapgraizīts vīrs, kura priekšāda nav apgraizīta, – tā dvēsele tiek atrauta no savas tautas, tāds ir lauzis manu derību!” Un Dievs teica Ābrahāmam: “Sāraju, savu sievu, tu vairs nesauksi vārdā Sāraja, jo nu viņas vārds būs Sāra! Un es svētīšu viņu un pat došu tev dēlu no viņas, un es svētīšu viņu, un no viņas celsies daudzas tautas, un tautu ķēniņi celsies no viņas!” Un Ābrahāms krita uz sava vaiga, smējās un teica savā sirdī: “Vai lai simts gadu vecam vēl dzimst bērni, un vai lai Sāra vēl dzemdē – deviņdesmit gadu veca?!” Un Ābrahāms teica Dievam: “Kaut tik Ismaēls paliktu tavā priekšā!” Dievs teica: “Bet taču Sāra, tava sieva, dzemdēs tev dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Īzaks, un es celšu savu derību ar viņu par mūžīgu derību viņa pēcnācējiem pēc viņa! Un par Ismaēlu es tevi dzirdēju – redzi, viņu es svētīšu un darīšu auglīgu, un vairošu viņu daudzuma daudzumā, viņš būs tēvs divpadsmit vadoņiem, un es darīšu viņu par lielu tautu! Savu derību es celšu ar Īzaku, kuru tev Sāra dzemdēs nākamgad ap šo laiku!” Dievs beidza ar viņu runāt, un viņš aizgāja no Ābrahāma augšup. Un Ābrahāms ņēma savu dēlu Ismaēlu un visus, kas dzimuši viņa namā, un visus, kas pirkti par viņa naudu, – visus Ābrahāma nama vīrus, un viņš apgraizīja viņu priekšādas vēl tai pašā dienā, kā Dievs viņam bija teicis. Ābrahāms bija deviņdesmit deviņus gadus vecs, kad tika apgraizīta viņa priekšāda. Un Ismaēls, viņa dēls, bija trīspadsmit gadu vecs, kad tika apgraizīta viņa priekšāda. Ābrahāms un viņa dēls Ismaēls tika apgraizīti vienā un tajā pašā dienā. Un visi viņa nama vīri – gan namā dzimuši, gan par naudu no svešiem pirkti – tika apgraizīti kopā ar viņu. Un Kungs viņam parādījās pie Mamres ozoliem – viņš sēdēja telts ejā kā jau dienas karstumā. Viņš pacēla savas acis, paskatījās, un, redzi, tur priekšā stāvēja trīs vīri, un viņš tos ieraudzīja, skrēja tiem pretī no telts ejas un klanījās līdz zemei. Viņš sacīja: “Mans Kungs, kaut jel es gūtu tavu vēlību! Nepaej garām savam kalpam! Ņemiet jel mazliet ūdens, mazgājiet savas kājas un atgulieties zem šī koka! Bet es ņemšu klaipu maizes – stiprinieties, un pēc tam varat doties tālāk – dariet, kā pie sava kalpa iegriezdamies!” Un viņi teica: “Dari, kā teici!” Un Ābrahāms steidzās teltī pie Sāras un teica: “Ātri ņem trīs mērus smalka maluma miltu, mīci un sacep plāceņus!” Un Ābrahāms skrēja pie ganāmpulka, paņēma teļu, mīkstu un labu, un deva to puisim, un tas steidza to gatavot. Un viņš ņēma krējumu un pienu, un teļu, kas sagatavots, un lika visu tiem priekšā – viņš stāvēja kopā ar tiem zem koka, un tie ēda. Un tie viņam teica: “Kur ir tava sieva Sāra?” Viņš teica: “Redzi, teltī!” Tad viens teica: “Es noteikti atkal nākšu pie tevis ap pavasara laiku, un, redzi, tavai sievai Sārai būs dēls!” Bet Sāra klausījās telts ejā, tā bija viņam aizmugurē. Ābrahāms un Sāra bija jau paveci gados, un Sārai vairs nenotika, kā sievām mēdz notikt. Un Sāra smējās pie sevis: “Kad esmu jau veca, man vēl būs tīksme? Un mans kungs arī ir vecs!” Un Kungs teica Ābrahāmam: “Kādēļ Sāra smējās, sacīdama: vai tad patiesi es dzemdēšu?! Es taču esmu par vecu! Vai Kungam ir kas neiespējams? Noliktajā laikā tev un Sārai ap pavasara laiku būs dēls!” Bet Sāra liedzās: “Es nesmējos!” – jo viņa izbijās, bet viņš teica: “Nē, tu taču smējies!” Un tie vīri devās tālāk no turienes un lūkojās uz Sodomas pusi, un Ābrahāms gāja kopā ar viņiem, lai pavadītu. Un Kungs teica: “Vai man slēpt no Ābrahāma to, ko es darīšu? Ābrahāms taču kļūs par lielu un stipru tautu, un viņā tiks svētītas visas zemes tautas. Par viņu es zinu, ka viņš pavēlēs saviem dēliem un savam namam pēc viņa, un tie sargās Kunga ceļu un darīs tiesu un taisnību tādēļ, lai Kungs dotu Ābrahāmam to, ko viņam solījis!” Un Kungs teica: “Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi! Nolaidīšos jel un paraudzīšos, vai viņi visi dara tā, kā kliegšana pie manis nonākusi, – lai es zinātu.” Un tie vīri tur pagriezās un devās uz Sodomu, bet Ābrahāms vēl stāvēja Kunga priekšā. Un Ābrahāms tuvojās un sacīja: “Vai patiesi tu aizrausi taisno kopā ar ļaundari? Varbūt tur pilsētā ir piecdesmit taisnie – vai tiešām tu aizrausi un neapžēlosies piecdesmit taisno dēļ, kas tur ir? Lai tas ir tālu no tevis – nedari tā, nenonāvē taisno kopā ar ļaundari, lai nav taisnajam kā ļaundarim! Lai tas ir tālu no tevis! Vai visas zemes Soģis nebūs taisns?!” Un Kungs teica: “Ja es atradīšu visā Sodomas pilsētā piecdesmit taisnos, tad es viņu dēļ saudzēšu visu to vietu!” Ābrahāms atbildēja un teica: “Redzi nu! Es esmu ņēmies runāt ar Kungu, bet esmu tikai pīšļi un pelni! Varbūt līdz piecdesmit taisnajiem pietrūkst piecu, vai piecu dēļ tu izpostīsi visu pilsētu?” Un viņš teica: “Neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus!” Un tas turpināja runāt ar viņu un teica: “Varbūt tur atradīsies četrdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu četrdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka es runāju, – varbūt tur atrodas trīsdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu, ja atradīšu tur trīsdesmit!” Un tas teica: “Redzi nu, es esmu uzdrīkstējies runāt ar Kungu – varbūt tur atrodas divdesmit!” Un viņš teica: “Nepostīšu divdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka runāju vēl šoreiz – varbūt tur atrodas desmit!” Un viņš teica: “Es nepostīšu desmit dēļ!” Un Kungs gāja prom, beidzis runāt ar Ābrahāmu, bet Ābrahāms atgriezās savā vietā. Un vakarā divi eņģeļi nāca uz Sodomu, bet Lats sēdēja Sodomas vārtos. Lats tos ieraudzīja, nāca tiem pretī un noliecās ar seju līdz zemei. Un viņš teica: “Klau, mani kungi, iegriezieties sava kalpa namā un palieciet pa nakti, mazgājiet savas kājas, celieties tik rīta agrumā un ejiet savu ceļu tālāk!” Bet tie teica: “Nē, mēs pārnakšņosim uz ielas!” Bet viņš uzstāja jo stipri, un tie iegriezās pie viņa un iegāja namā, un viņš tiem rīkoja dzīres un cepa plāceņus, un tie ēda. Pirms tie vēl bija likušies gulēt, tās pilsētas vīri, Sodomas vīri, apstāja māju – gan jauni, gan veci, visi ļaudis no malu malām. Un tie teica Latam: “Kur ir tie vīri, kas šonakt pie tevis atnākuši? Izved tos pie mums, un mēs tos iegūsim!” Un Lats iznāca pie viņiem pa durvīm, bet durvis aiz sevis aizdarīja. Un viņš teica: “Nē jel, mani brāļi, nedariet ļauna! Re, man ir divas meitas, kas vīrieša nepazīst. Nu lieciet, lai jums izvedu viņas, un dariet tām, kā jums tīk, tik šiem vīriem neko nedariet, tik tiešām! – jo zem manas pajumtes tie ir nonākuši!” Bet viņi teica: “Taisies malā!” Viņi teica: “Vai šis nav nācis, lai apmestos te uz dzīvi?! Tagad šis te vēl spriedīs?! Mēs izdarīsim tev vēl vairāk ļauna nekā tiem!” Un viņi uzmācās tam vīram, Latam, un spiedās, lai uzlauztu durvis. Bet tie vīri ņēma un ievilka Latu pie sevis namā, un aizdarīja durvis. Bet vīrus, kas bija nama durvīs, tie sita ar aklumu – no maza līdz lielam, un viņi taustījās uz vārtiem. Un tie vīri teica Latam: “Ved prom no šīs vietas visus, kas tev te vēl ir no taviem znotiem, taviem dēliem un tavām meitām, un visus, kas tev ir pilsētā, jo mēs nopostīsim šo vietu, tādēļ ka tās kliegšana ir jo liela Kunga priekšā – Kungs mūs ir sūtījis to nopostīt!” Un Lats gāja un teica saviem znotiem, kas grasījās precēt viņa meitas, un sacīja: “Celieties, dodieties prom no šīs vietas, jo Kungs šo pilsētu nopostīs!” Bet viņa znotiem šķita, ka viņš smejas. Kad svīda ausma, eņģeļi steidzināja Latu: “Celies, ņem savu sievu un abas meitas, kas te ir, ka netiec aizrauts šīs pilsētas vainas dēļ!” Bet viņš vilcinājās, un tie vīri sagrāba viņu aiz rokas un viņa sievu un abas viņa meitas aiz rokas, izveda viņu laukā un atstāja ārpus pilsētas, jo Kungs bija viņu pasaudzējis. Un, kad tie viņus bija izveduši laukā, tie teica: “Glāb savu dvēseli, neskaties atpakaļ un ielejā neapstājies! Glābies kalnos, ka netiec aizrauts!” Bet Lats tiem teica: “Nē taču, mani kungi! Redzi – tavs kalps guva tavu vēlību, un tu vairoji savu žēlastību, ko tu darīji man, atstādams dzīvu manu dvēseli, bet es nevaru glābties kalnos! Ka mani neķer ļaunums un es nemirstu! Redzi, šī pilsēta ir gana tuvu, lai uz turieni bēgtu, un tā ir maza! Glābšos tur! Vai tā nav maza? Un mana dvēsele būs glābta!” Un viņš tam teica: “Es piekrītu tev arī šajā lietā – es neizpostīšu to pilsētu, par ko tu runāji! Steidz glābties uz turieni, jo es nevaru ķerties pie lietas, kamēr tu neesi tur nonācis!” Tādēļ tās pilsētas vārdu nosauca Coara. Saule pacēlās pār zemi, kamēr Lats tika līdz Coarai. Kungs lika līt pār Sodomu sēram un ugunij – no Kunga, no debesīm. Viņš apgrieza otrādi šīs pilsētas un visu ieleju – visus to pilsētu iemītniekus un augus, kas bija zemē. Bet Lata sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sālsstabu. Un Ābrahāms rīta agrumā devās uz to vietu, kur bija stāvējis Kunga priekšā. Viņš nolūkojās lejup uz Sodomu un Gomoru un uz visu ielejas zemes virsu, viņš paskatījās, un redzi – dūmi no zemes cēlās kā dzelzs lietuves dūmi! Kad Dievs bija nopostījis ielejas pilsētas, Dievs atcerējās Ābrahāmu un sūtīja Latu projām no postažas – kad viņš bija nopostījis pilsētas, kurās Lats dzīvoja. Lats aizgāja no Coaras un dzīvoja kalnos kopā ar abām meitām – jo viņš baidījās dzīvot Coarā un kopā ar abām meitām dzīvoja alā. Un pirmdzimtā teica jaunākajai: “Mūsu tēvs ir vecs, un uz zemes nav vīra, kas nāktu pie mums, kā pieņemts visur uz zemes. Ejam, piedzirdām mūsu tēvu ar vīnu un guļam ar viņu – un mums būs pēcnācējs no mūsu tēva!” Un tonakt viņas piedzirdīja savu tēvu ar vīnu, un pirmdzimtā gāja un gulēja ar savu tēvu, bet viņš nemanīja, ne kā viņa gūlās, ne kā viņa cēlās. Un nākamajā rītā pirmdzimtā teica jaunākajai: “Re, vakarnakt es gulēju ar savu tēvu! Piedzirdām viņu arī šonakt ar vīnu, un ej tu un guli ar viņu – un mums būs pēcnācējs no mūsu tēva!” Un arī tonakt viņas piedzirdīja savu tēvu ar vīnu, un jaunākā gāja un gulēja ar savu tēvu, bet tas nemanīja, ne kā viņa gūlās, ne kā viņa cēlās. Un abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva. Pirmdzimtā dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Moābs – viņš ir moābiešu tēvs līdz šai dienai. Un jaunākā, arī viņa dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Ben-Ammī – viņš ir amoniešu tēvs līdz šai dienai. No turienes Ābrahāms klejoja uz Negebas zemi un piemita starp Kādēšu un Šūru, viņš apmetās Gerārā. Tur Ābrahāms par Sāru sacīja: “Viņa ir mana māsa.” Un Gerāras ķēniņš Abīmelehs sūtīja un paņēma Sāru. Un sapnī Dievs nāca pie Abīmeleha un viņam teica: “Redzi, tu mirsi tās sievas dēļ, kuru tu ņēmi, jo viņa ir cita vīra sieva!” Tad Abīmelehs viņai netuvojās un teica: “Mans Kungs, vai tu kausi pat taisnus ļaudis?! Vai viņš pats man neteica: viņa ir mana māsa! – un viņa, pat viņa man teica: viņš ir mans brālis! – savas sirds šķīstībā un roku nevainībā es to darīju!” Un Dievs viņam sapnī teica: “Es taču zināju, ka tavas sirds šķīstībā tu to darīji, un es saudzēju – es pats! – tevi no grēkošanas pret mani, tādēļ es tev viņu neļāvu aizskart! Tagad atdod sievu vīram, jo viņš ir pravietis, un viņš lūgs par tevi, un tu paliksi dzīvs, bet, ja neatdosi, zini, ka tu mirtin mirsi, tu un visi, kas ar tevi!” Un Abīmelehs cēlās agri no rīta, pasauca savus kalpus un tiem to visu pastāstīja, un vīri nobijās ne pa jokam. Abīmelehs pasauca Ābrahāmu un viņam teica: “Ko tu mums izdarīji?! Ko es pret tevi esmu nogrēkojies, ka tu man un manai ķēniņvalstij uzsūtīji tik lielu grēku, – man tu esi darījis to, ko neklājas darīt!” Un Abīmelehs teica Ābrahāmam: “Ko tu domāji, kad tu to darīji?!” Ābrahāms teica: “Es tikai domāju, ka šajā vietā nebīstas Dieva un ka tie mani nokaus manas sievas dēļ! Un patiesi – viņa ir mana māsa, mana tēva meita, taču ne manas mātes meita, un viņa kļuva mana sieva. Bija tā: kad Dievs lika man doties projām no mana tēva nama, es viņai teicu: šī ir laipnība, ko tu man vari darīt – katrā vietā, kur nonāksim, saki par mani: viņš ir mans brālis!” Tad Abīmelehs ņēma avis un vēršus, kalpus un kalpones un deva tos Ābrahāmam, un atdeva viņam Sāru, viņa sievu. Un Abīmelehs teica: “Redzi, mana zeme ir tavā priekšā, mīti tur, kur tev tīk!” Un Sārai viņš teica: “Redzi, tavam brālim es devu tūkstoti sudrabā, redzi, tas ir tavs, lai tas piesedz acis visiem, kas ir ar tevi, un tu būsi attaisnota.” Un Ābrahāms lūdza Dievu, un Dievs dziedēja Abīmelehu un viņa sievu, un viņa verdzenes, un viņas varēja dzemdēt, jo Abīmeleha namā Kungs bija slēgtin noslēdzis visus klēpjus Ābrahāma sievas Sāras dēļ. Un Kungs pievērsās Sārai, kā viņš bija teicis, un Kungs darīja Sārai, kā bija teicis! Sāra kļuva grūta, un Sāra dzemdēja Ābrahāmam vecumā dēlu – tajā laikā, par kuru Dievs bija runājis. Un Ābrahāms nosauca savu dēlu, kas viņam bija piedzimis, ko viņam bija dzemdējusi Sāra, par Īzaku. Savu dēlu Īzaku Ābrahāms apgraizīja astoņu dienu vecumā, kā Dievs viņam bija pavēlējis. Ābrahāms bija simts gadu vecs, kad viņam piedzima dēls Īzaks. Un Sāra teica: “Dievs man devis smieklus – ikviens, kas to dzirdēs, nu smiesies ar mani!” Un viņa sacīja: “Kurš būtu teicis Ābrahāmam: Sāra vēl zīdīs dēlus! Bet es viņam dzemdēju dēlu vecumā!” Bērns auga un tika atšķirts no krūts, un dienā, kad viņu atšķīra, Ābrahāms sarīkoja lielas dzīres. Un Sāra redzēja, ka ēģiptietes Hāgares dēls, kuru tā bija dzemdējusi Ābrahāmam, smejas. Un viņa teica Ābrahāmam: “Patriec šo kalponi kopā ar viņas dēlu, jo šīs kalpones dēls nemantos kopā ar manu dēlu Īzaku!” Bet Ābrahāmam tas visai nepatika, jo tas bija viņa dēls. Un Dievs teica Ābrahāmam: “Nebēdā par zēnu un savu kalponi! Klausi visam, ko saka Sāra, tavi pēcnācēji nāks no Īzaka! Bet arī šīs kalpones dēlu es darīšu par tautu, jo viņš ir no tavas sēklas!” Ābrahāms cēlās agri no rīta, ņēma maizi un ūdens maisu, iedeva Hāgarei, uzkrāva viņai plecos un kopā ar bērnu sūtīja viņu prom. Un viņa gāja un klīda pa Bēršebas tuksnesi. Ūdens maisā beidzās, un viņa pameta bērnu zem kāda krūma, aizgāja un apsēdās viņam iepretim iztālēm, loka šāviena attālumā. Viņa sacīja: “Lai man nav jānoskatās sava bērna nāvē!” Viņa sēdēja tam iepretim, pacēla savu balsi un raudāja. Tad Dievs izdzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis sauca uz Hāgari no debesīm un teica viņai: “Kas tev, Hāgare? Nebaidies, jo Dievs ir sadzirdējis zēna balsi, kur viņš ir! Celies, ņem zēnu un turi viņu stipri savās rokās, jo es viņu darīšu par lielu tautu!” Un Dievs atvēra viņas acis, un viņa redzēja ūdens aku, gāja un piepildīja savu maisu ar ūdeni un deva zēnam dzert. Dievs bija ar zēnu, un viņš uzauga, dzīvoja tuksnesī un kļuva par loka šāvēju. Viņš dzīvoja Pārānas tuksnesī, un viņa māte ņēma viņam sievu no Ēģiptes zemes. Tajos laikos notika tā – Abīmelehs un Pīhols, viņa karaspēka pavēlnieks, teica Ābrahāmam: “Dievs ir ar tevi it visā, ko tu dari. Un tagad – zvēri man še pie Dieva, ka nekrāpsi mani un manus pēcnācējus, bet darīsi man un zemei, kur tu mīti, tikpat labi, kā es darīju tev!” Un Ābrahāms teica: “Es zvēru!” Tad Ābrahāms pārmeta Abīmeleham par ūdens aku, ko tam bija nolaupījuši Abīmeleha vergi. Bet Abīmelehs teica: “Es nezinu, kas to ir izdarījis, un tu man arī neesi teicis, un līdz šai dienai es neko par to neesmu dzirdējis!” Ābrahāms ņēma avis un vēršus, deva Abīmeleham, un viņi noslēdza derību. Un Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus. Abīmelehs teica Ābrahāmam: “Kas tie par septiņiem jēriem, ko tu noliki savrup?” Bet viņš sacīja: “Tev jāņem no manis šie septiņi jēri, lai tu būtu man par liecinieku, ka es esmu izracis šo aku!” Tādēļ viņš nosauca šo vietu par Bēršebu – jo tur viņi abi zvērēja. Bēršebā viņi noslēdza derību, un tad Abīmelehs un viņa karaspēka pavēlnieks Pīhols cēlās un atgriezās filistiešu zemē. Un Ābrahāms Bēršebā stādīja tamarisku un piesauca tur Kunga, mūžīgā Dieva, vārdu. Ābrahāms mita filistiešu zemē ilgu laiku. Pēc tam Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam teica: “Ābrahām!” Un tas sacīja: “Es te!” Un viņš teica: “Ņem nu savu dēlu, savu vienīgo, kuru tu mīli, – Īzaku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri uz kalna, kur es tev teikšu!” Ābrahāms cēlās agri no rīta, apsegloja ēzeli, paņēma sev līdzi divus puišus, savu dēlu Īzaku, sacirta sadedzināmajam upurim malku, cēlās un gāja uz to vietu, par kuru Dievs viņam teica. Trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un iztālēm ieraudzīja to vietu. Un Ābrahāms teica saviem puišiem: “Palieciet šeit ar ēzeli, bet mēs ar zēnu iesim līdz turienei, pielūgsim un tad atgriezīsimies pie jums.” Un Ābrahāms ņēma upurmalku, uzkrāva savam dēlam Īzakam, pats ņēma uguni un nazi, un viņi gāja abi kopā. Un Īzaks teica savam tēvam Ābrahāmam: “Mans tēvs!” – un viņš teica: “Es te, mans dēls!” – un tas sacīja: “Re, uguns un malka, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” Ābrahāms teica: “Dievs pats sev sagādās jēru sadedzināmajam upurim, mans dēls.” Un viņi gāja abi kopā. Un viņi nonāca tai vietā, par kuru Dievs viņam bija teicis, un Ābrahāms tur uzcēla altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzaku un nolika viņu uz altāra virs malkas. Ābrahāms izstiepa savu roku un ņēma nazi, lai nokautu savu dēlu. Un Kunga eņģelis sauca uz viņu no debesīm: “Ābrahām, Ābrahām!” Un viņš teica: “Es te!” Un tas teica: “Neizstiep savu roku pret zēnu un nedari viņam neko, jo tagad es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi manis dēļ taupījis savu vienīgo dēlu!” Ābrahāms pacēla savas acis, paskatījās, un redzi – aiz muguras krūmos ar ragiem aizķēries auns, un Ābrahāms gāja, paņēma aunu un upurēja to par sadedzināmo upuri sava dēla vietā. To vietu Ābrahāms nosauca vārdā: Kungs gādās; par to vēl šodien saka: Kunga kalnā tiks gādāts! Un Kunga eņģelis sauca no debesīm uz Ābrahāmu otrreiz un sacīja: “Es esmu pie sevis zvērējis, saka Kungs, tāpēc, ka tu tā darīji un netaupīji savu dēlu, savu vienīgo, – tāpēc es tevi svētīt svētīšu un tavus pēcnācējus es vairot vairošu kā debesu zvaigznes un kā smiltis, kas jūras malā, un tavi pēcnācēji iemantos savu ienaidnieku vārtus! Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, jo tu klausīji manai balsij!” Un Ābrahāms atgriezās pie saviem puišiem, un viņi cēlās un gāja kopā līdz Bēršebai, un Ābrahāms mita Bēršebā. Un pēc tam Ābrahāmam tika pastāstīts: “Redzi, Milka, arī viņa ir dzemdējusi tavam brālim Nāhoram dēlus: Ūcu, pirmdzimto, Būzu, viņa brāli, un Kemuēlu, Arāma tēvu. Un Kesedu, un Hazo, un Pildāšu, un Jidlafu, un Betuēlu. Betuēls kļuva tēvs Rebekai. Šos astoņus Milka dzemdēja Nāhoram, Ābrahāma brālim, bet viņa blakussieva, viņas vārds bija Reūma, arī viņa dzemdēja: Tebahu un Gahamu, un Tahašu, un Maahu. Un Sāras dzīve ilga simts divdesmit septiņus gadus, tie ir Sāras dzīves gadi. Sāra nomira Kirjat-Arbā, tā ir Hebrona, Kanaāna zemē, un Ābrahāms gāja raudāt un vaimanāt par Sāru. Ābrahāms mitējās apraudāt savu mirušo un runāja ar Hēta dēliem, sacīdams: “Es esmu svešinieks un piemājotājs pie jums! Dodiet man pie jums kapavietu, lai varu apglabāt savu mirušo!” Un Hēta dēli atbildēja Ābrahāmam: “Uzklausi mūs, mans kungs! Dieva diženais tu esi starp mums – izmeklē labāko no mūsu kapavietām un apglabā savu mirušo tur! Neviens no mums neliegs tev savu kapavietu, ka tu tur apglabā savu mirušo!” Un Ābrahāms cēlās un klanījās tās zemes ļaudīm, Hēta dēliem. Un viņš runāja ar tiem, sacīdams: “Ja jums rūp, ka apglabāju savu mirušo, tad aizbilstiet Efronam, Cohara dēlam, lai viņš man dod Mahpēlas alu, kas viņam pieder, kas viņa tīruma galā, par pilnu maksu lai viņš man to atdod par kapavietu, jums klātesot!” Efrons bija starp Hēta dēliem. Un hetietis Efrons atbildēja Ābrahāmam, dzirdot visiem Hēta dēliem, kuri nāca pa pilsētas vārtiem: “Nē, mans kungs, klausies mani! Es tev došu lauku un alu, kas tur, es atdošu tev savas tautas dēlu acu priekšā! Es tev to došu! Apglabā savu mirušo!” Un Ābrahāms klanījās tās zemes ļaužu priekšā. Un viņš runāja ar Efronu, dzirdot visiem tās zemes ļaudīm: “Taču, ja tu tomēr mani paklausītu, es došu par lauku tev sudrabu, pieņem to no manis, un es apglabāšu tur savu mirušo!” Un Efrons atbildēja Ābrahāmam: “Mans kungs, paklausies mani! Četri simti sudraba šekeļu zeme ir vērta! Kas tas ir man vai tev!? Apglabā tur savu mirušo!” Un Ābrahāms piekrita Efronam. Ābrahāms iesvēra Efronam sudrabu, un viņš teica, dzirdot visiem Hēta dēliem: “Četri simti šekeļu sudraba, kādi tirgoņiem apgrozībā!” Un Efrona lauks, kas Mahpēlā uz Mamres pusi, lauks un ala, kas tur, un visi koki, kas laukā, kas tā robežām visapkārt, nu kļuva par Ābrahāma īpašumu to Hēta dēlu priekšā, kuri nāca pa pilsētas vārtiem. Un pēc tam Ābrahāms apglabāja savu sievu Sāru Mahpēlas lauka alā uz Mamres pusi – tas ir pie Hebronas, Kanaāna zemē. Un Hēta dēlu lauks un ala, kas tur, nu tika Ābrahāmam par kapavietu. Ābrahāms bija vecs, jau gados, un Kungs bija svētījis Ābrahāmu it visā. Un Ābrahāms teica savam kalpam, kas bija vecākais viņa namā un pārvaldīja visu, kas viņam piederēja: “Liec nu savu roku zem mana gurna, un es tevi nozvērinu pie Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tu neņemsi manam dēlam sievu no kanaāniešu meitām, pie kuriem es mītu, bet gan iesi uz manu zemi, uz vietu, kur esmu dzimis, un tur ņemsi sievu manam dēlam Īzakam!” Kalps viņam teica: “Varbūt tā sieva negribēs nākt man līdzi uz šo zemi, vai tad man jāved tavs dēls uz to zemi, no kuras tu esi nācis?” Bet Ābrahāms sacīja: “Sargies, ka tu nevestu manu dēlu uz turieni atpakaļ! Kungs, debesu Dievs, kas ņēma mani no mana tēva nama un zemes, kur esmu dzimis, un kas runāja uz mani un zvērēja, sacīdams: “Šo zemi es došu taviem pēcnācējiem,” – viņš sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu, un tu ņemsi manam dēlam sievu no turienes! Un, ja tā sieva negribēs iet tev līdzi, tad tu esi brīvs no šī zvēresta, – tikai neved manu dēlu atpakaļ uz turieni!” Un kalps lika roku zem sava kunga Ābrahāma gurna un zvērēja viņam par to. Un kalps ņēma desmit sava kunga kamieļus un devās ceļā – tam līdzi bija visādi viņa kunga labumi, un viņš cēlās un gāja uz Aram-Naharaimu, uz Nāhora pilsētu. Viņš noguldīja savus kamieļus uz ceļiem pie ūdens akas ārpus pilsētas ap vakara laiku, kad sievas nāk smelt ūdeni. Un viņš teica: “Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs! – lai jel šodien man tā notiek, ka tu parādi žēlastību manam kungam Ābrahāmam. Redzi, es stāvu pie ūdens avota, un šīs pilsētas ļaužu meitas nāk smelt ūdeni. Lai ir tā – kurai es teikšu: pasniedz jel savu krūku, ka padzeros, – un kura teiks: dzer un arī tavus kamieļus es padzirdīšu! – to tu būsi izraudzījis savam kalpam Īzakam, un tā es zināšu, ka tu esi parādījis žēlastību manam kungam!” Pirms viņš vēl bija beidzis runāt, redzi, nāk Rebeka ar krūku uz pleca. Viņa bija dzimusi Betuēlam, Ābrahāma brāļa Nāhora sievas Milkas dēlam. Meitene bija ļoti glīta – jaunava, un vīrs vēl nebija tai bijis klāt, un viņa nokāpa pie avota, piepildīja savu krūku un kāpa augšā. Kalps skrēja viņai pretī un sacīja: “Ļauj man jel mazliet veldzēties ar ūdeni no tavas krūkas!” Un viņa teica: “Dzer, mans kungs!” Viņa nocēla no pleca savu krūku un deva tam dzert. Kad viņa bija to padzirdījusi, tā teica: “Es smelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši!” Viņa steidza, tukšoja silē savu krūku un atkal skrēja uz aku smelt, un viņa smēla visiem viņa kamieļiem. Un tas vīrs vērās viņā kā mēms, nezinādams, vai Kungs licis izdoties viņa ceļam vai ne. Kad kamieļi beidza dzert, tas vīrs deva viņai pusšekeļa smagu zelta gredzenu un divas rokassprādzes – desmit zelta šekeļu svarā. Un viņš teica: “Kā meita tu esi? Saki jel man – vai tava tēva namā ir vieta, kur mums pārnakšņot?” Un viņa tam teica: “Es esmu Betuēla, Milkas dēla, meita, kuru viņa dzemdēja Nāhoram.” Un viņa tam teica: “Gan salmu, gan barības mums ir daudz, gan vietas, kur pārnakšņot!” Un tas vīrs klanījās un zemojās Kungam. Viņš teica: “Slavēts Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas nav atrāvis manam kungam savu žēlastību un uzticību – Kungs mani ir vadījis ceļā uz mana kunga brāļa namu!” Un meitene skrēja un to visu izstāstīja savas mātes namā. Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans skrēja laukā uz avotu pie tā vīra. Un, kad viņš redzēja rokassprādzes uz savas māsas rokām un gredzenu un dzirdēja savas māsas Rebekas vārdus: tā runāja ar mani tas vīrs, – tad viņš devās pie tā vīra, un, redzi, šis ar kamieļiem stāvēja pie avota. Un viņš teica: “Nāc! Kunga svētība! Kāpēc tu stāvi laukā? Es esmu sagatavojis māju un vietu kamieļiem!” Un tas vīrs gāja uz namu un noņēma kamieļiem nastas. Lābans deva kamieļiem barību un salmus, un ūdeni, ar ko mazgāt kājas tam vīram un tiem, kuri bija kopā ar viņu. Un viņam lika priekšā ēdienu, bet viņš teica: “Es neēdīšu, kamēr nebūšu pateicis savu sakāmo!” Un tas teica: “Runā!” Un viņš teica: “Es esmu Ābrahāma kalps! Un Kungs ir svētījis manu kungu tik ļoti, ka viņš ir kļuvis jo varens. Viņš ir devis viņam avis un vēršus, sudrabu un zeltu, vergus un verdzenes, kamieļus un ēzeļus! Un Sāra, mana kunga sieva, manam kungam dzemdēja dēlu, kad jau bija kļuvusi veca, un viņš tam ir devis visu, kas tam ir! Un mans kungs mani nozvērināja, sacīdams: neņem manam dēlam sievu no kanaāniešiem, kuru zemē es dzīvoju, bet gan ej uz mana tēva namu, pie manas dzimtas, un ņem sievu manam dēlam tur. Un es teicu savam kungam: varbūt tā sieva nenāks man līdzi?! Bet viņš man teica: Kungs, kura priekšā es staigāju, sūtīs savu eņģeli tev līdzi un sekmēs tavu ceļu, un tu ņemsi manam dēlam sievu no manas dzimtas un mana tēva nama! Tikai tad tu būsi brīvs no zvēresta man, ja būsi nonācis pie manas dzimtas, bet, ja viņi tev to nedos, tad tu esi brīvs no zvēresta! Kad es šodien nonācu pie avota, es teicu: Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs! Ja tu esi gribējis, lai tiešām sokas mans ceļš, kurā esmu devies, tad, redzi, es stāvu pie ūdens avota, un lai notiek tā – es teikšu tai jaunavai, kura nāks smelt: dod jel man mazliet padzerties no savas krūkas! Un, ja viņa man teiks: dzer tu pats, un arī tavus kamieļus es padzirdīšu, – tad tā būs sieva, kuru Kungs izraudzījis mana kunga dēlam! Pirms es vēl biju beidzis pie sevis runāt, redzi, nāca Rebeka ar krūku uz pleca, un viņa nokāpa pie avota un smēla, un es viņai teicu: dod jel man padzerties! Un viņa steidza, nocēla savu krūku un teica: dzer, un tavus kamieļus es padzirdīšu! Un es dzēru, un arī kamieļus viņa padzirdīja. Un es jautāju viņai: kā meita tu esi? Un viņa teica: es esmu Betuēla, Nāhora dēla, meita, kuru viņam dzemdēja Milka! – un es liku gredzenu viņas nāsī un rokassprādzes uz rokām. Un es klanījos un zemojos Kungam, es slavēju Kungu, mana kunga Ābrahāma Dievu, kurš vadījis mani pa īsto ceļu, ka ņemu sava kunga brāļameitu viņa dēlam! Un tagad, ja jūs gribat izrādīt laipnību un būt godīgi pret manu kungu, sakiet man jā vai nē, lai es zinu, uz kuru pusi doties!” Lābans un Betuēls atbildēja: “Šī lieta ir nākusi no Kunga, mēs nevaram tev teikt ne jā, ne nē. Redzi, Rebeka ir tavā priekšā, ņem un ej, un lai viņa kļūst sieva tava kunga dēlam, kā Kungs ir teicis!” Kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu sacīto, viņš zemojās Kungam līdz zemei. Un kalps ņēma sudraba traukus un zelta traukus, un drānas un deva Rebekai un arī bagātīgas dāvanas viņas brālim un mātei. Un viņi ēda un dzēra – viņš un tie vīri, kas bija kopā ar viņu, viņi pārnakšņoja, cēlās no rīta, un viņš teica: “Atlaidiet mani pie mana kunga!” Bet viņas brālis un māte teica: “Lai meitene paliek pie mums vēl kādas desmit dienas, lai viņa iet pēc tam!” Bet viņš tiem teica: “Nekavējiet mani! Kungs ir sekmējis manu ceļu! Atlaidiet mani, un es iešu pie sava kunga!” Bet viņi teica: “Pasauksim meiteni un pajautāsim viņai pašai!” Viņi pasauca Rebeku un jautāja viņai: “Vai tu iesi kopā ar šo vīru?” Un viņa teica: “Es iešu!” Un viņi atlaida Rebeku, savu māsu, un viņas zīdītāju, un Ābrahāma kalpu ar viņa vīriem. Tie svētīja Rebeku un viņai teica: “Mūsu māsa! Topi par daudziem tūkstošiem! Un lai tavi pēcnācēji iemanto savu naidnieku vārtus!” Un cēlās Rebeka un viņas kalpones, viņas jāšus uz kamieļiem devās līdzi tam vīram. Un kalps ņēma Rebeku un devās ceļā. Īzaks bija atnācis no Beēr-Lahaj-Roī, un viņš piemita Negebas zemē. Un pret vakaru Īzaks iznāca, lai paklaiņotu laukā, un viņš pacēla savas acis, skatījās, un redzi – kamieļi nāca! Un Rebeka pacēla savas acis, un viņa ieraudzīja Īzaku, un viņa lēca no kamieļa! Un viņa teica kalpam: “Kas ir tas vīrs, tas tur, kas tur nāk mums pretī pa lauku?” Kalps teica: “Tas ir mans kungs.” Un viņa paņēma sejas apsegu un apklājās. Un kalps pastāstīja Īzakam visu, ko viņš bija darījis. Un Īzaks atveda Rebeku uz savas mātes Sāras telti, un viņš ņēma Rebeku, un viņa kļuva tam par sievu, un viņš mīlēja viņu. Tad Īzaks samierinājās ar savas mātes nāvi. Ābrahāms dzīvoja tālāk un apņēma sievu. Viņas vārds bija Ketūra. Viņa tam dzemdēja Zimrānu un Jokšānu, un Medānu, un Midjānu, un Jišbāku, un Šūhu. Jokšāns kļuva tēvs Šebam un Dedānam, un Dedāna dēli bija asīrieši, letūšieši un leumieši. Un Midjāna dēli – Ēfa un Ēfers, un Hanohs, un Abīda, un Eldāa – visi šie ir Ketūras dēli. Bet visu, kas Ābrahāmam bija, viņš atdeva Īzakam. Kamēr Ābrahāms vēl bija dzīvs, savu blakussievu dēliem viņš deva dāvanas un aizsūtīja viņus projām no sava dēla Īzaka uz austrumiem, uz austrumu zemi. Šīs ir Ābrahāma dzīves gadu dienas, ko viņš dzīvoja, simts septiņdesmit pieci gadi. Un Ābrahāms sataisījās un nomira krietnā vecumā – vecs un sāts savu dienu, un tika piepulcināts savai tautai. Un viņa dēli Īzaks un Ismaēls viņu apglabāja Mahpēlas alā, hetieša Efrona, Cohara dēla, laukā, kas uz Mamres pusi, – laukā, ko Ābrahāms nopirka no Hēta dēliem, – tur tika apglabāts Ābrahāms un viņa sieva Sāra. Pēc Ābrahāma nāves Dievs svētīja viņa dēlu Īzaku, un Īzaks mita pie Beēr-Lahaj-Roī. Šīs ir Ābrahāma dēla Ismaēla paaudzes – viņu Ābrahāmam dzemdēja Sāras kalpone ēģiptiete Hāgare. Tā sauc Ismaēla dēlus pēc viņu vārdiem, pēc viņu paaudzēm – Ismaēla pirmdzimtais Nebājots, un Kēders, un Adbeēls, un Mibsāms, un Mišma, un Dūma, un Masa, un Hadads, un Tēma, un Jetūrs, un Nafīšs, un Kēdema, šie ir Ismaēla dēli, un šie ir viņu vārdi pēc viņu ciemiem un viņu apmetnēm – divpadsmit vadoņi pēc viņu tautām. Un šie ir Ismaēla dzīves gadi – simts trīsdesmit septiņi, un viņš sataisījās un nomira, un tika piepulcināts savai tautai. Un viņi mita no Havīlas līdz Šūrai, kas ir pret Ēģipti, ejot uz Asīriju. Viņi mēdza uzbrukt visiem saviem brāļiem. Un šīs ir Ābrahāma dēla Īzaka paaudzes. Ābrahāms bija Īzaka tēvs. Īzaks bija četrdesmit gadu vecs, kad viņš sev par sievu apņēma Rebeku, aramieša Betuēla meitu no Padān-Arāma, aramieša Lābana māsu. Un Īzaks lūdza Kungu par savu sievu, jo viņa bija neauglīga, un Kungs viņu uzklausīja, un viņa sieva Rebeka kļuva grūta. Un dēli cīkstējās viņas miesās, un viņa teica: “Ja tā – kam man tas?!” Un viņa devās izjautāt Kungu. Un Kungs viņai teica: “Tavās miesās ir divas tautas, no tava klēpja nošķirsies divas ciltis, cilts par cilti būs stiprāka, un vecākais kalpos jaunākajam!” Un pienāca viņas diena dzemdēt, un redzi – viņas miesās dvīņi. Pirmais iznāca laukā viss sarkans kā spalvainā kažokā, un viņa vārdu nosauca Ēsavs. Un pēc tam iznāca Ēsava brālis, savā rokā sakampis Ēsava papēdi, un viņu nosauca par Jēkabu. Kad viņi piedzima, Īzaks bija sešdesmit gadu vecs. Zēni auga, un Ēsavs pieprata medības, viņš bija lauku vīrs. Bet Jēkabs bija māju cilvēks, kas dzīvo teltīs. Un Īzaks mīlēja Ēsavu, jo tam garšoja viņa medījumi, bet Rebeka mīlēja Jēkabu. Reiz, kad Jēkabs vārīja viru, no lauka noguris pārnāca Ēsavs. Un Ēsavs teica Jēkabam: “Dod man rīt no šī sarkani sarkanā viruma, jo esmu pavisam bez spēka!” – tādēļ viņš tika saukts par Edomu. Un Jēkabs teica: “Pārdod man vispirms savu pirmdzimtību!” Ēsavs teica: “Re, man tāpat jāmirst, tad kam man šī pirmdzimtība?!” Un Jēkabs teica: “Apzvēri man vispirms!” Un viņš zvērēja Jēkabam un pārdeva viņam savu pirmdzimtību. Un Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu viru, un viņš ēda un dzēra un cēlās un gāja – tā Ēsavs nonievāja pirmdzimtību. Tajā zemē bija bads – tāpat kā iepriekš, kad bads bija Ābrahāma dienās. Īzaks devās uz Gerāru pie filistiešu ķēniņa Abīmeleha. Un viņam parādījās Kungs un teica: “Neej uz Ēģipti! Apmeties zemē, kur es tev teikšu! Mīti tajā zemē, un es būšu ar tevi un tevi svētīšu, jo visas šīs zemes es došu tev un taviem pēcnācējiem, un es piepildīšu zvērestu, ko esmu devis tavam tēvam Ābrahāmam. Un es vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, es došu taviem pēcnācējiem visas šīs zemes, un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas – tādēļ ka Ābrahāms klausīja manai balsij un turēja manus norādījumus, manus baušļus, manus likumus un manu bauslību!” Un Īzaks piemita Gerārā. Un turienes vīri jautāja par viņa sievu, un viņš teica: “Viņa ir mana māsa,” jo viņš baidījās teikt: mana sieva, lai turienes vīri viņu Rebekas dēļ nenokautu, jo viņa bija ļoti skaista. Kad viņš bija tur mitis jau ilgas dienas, filistiešu ķēniņš Abīmelehs palūkojās pa logu un skatījās, un redzi – Īzaks mīlinās ar savu sievu Rebeku. Un Abīmelehs pasauca Īzaku un teica: “Tad redz, kā – viņa ir tava sieva! Kā tu varēji teikt: viņa ir mana māsa?!” Un Īzaks viņam teica: “Es domāju, lai man nebūtu jāmirst viņas dēļ!” Un Abīmelehs teica: “Ko tu mums esi nodarījis?! Maz trūka, ka kāds no ļaudīm būtu gulējis ar tavu sievu un tu būtu mums uzkrāvis vainu!” Un Abīmelehs pavēlēja visai tautai, sacīdams: “Kas aizskars šo vīru vai viņa sievu, tas mirtin mirs!” Īzaks sēja tai zemē un tajā pašā gadā ievāca simtkārtīgi, jo Kungs viņu bija svētījis. Un viņš kļuva varenāks un varenāks, līdz tapa jo varens! Viņam bija sīklopu ganāmpulki un liellopu ganāmpulki, un liela saime, un filistieši skauda viņu. Filistieši aizbēra ar zemi visas akas, ko viņa tēva Ābrahāma dienās bija izrakuši viņa vergi. Un Abīmelehs teica Īzakam: “Ej projām no mums, jo tu esi varenāks par mums!” Un Īzaks aizgāja no turienes, apmetās Gerāras ielejā un mita tur. Īzaks tur dzīvoja un atraka ūdens akas, kuras bija rakuši viņa tēva Ābrahāma dienās un kuras filistieši pēc Ābrahāma nāves bija aizbēruši, un viņš nosauca tās tādos pašos vārdos, kā tās bija saucis viņa tēvs. Īzaka kalpi raka ielejā un atrada tur tekoša ūdens avotu. Un Gerāras gani strīdējās ar Īzaka ganiem, sacīdami: “Mūsu ūdens!” – un viņš nosauca to vietu vārdā Ēseka, jo tie ar viņu bija kašķējušies. Un viņi raka citu aku un strīdējās arī par to, un viņš nosauca to vārdā Sitna. Un viņš devās no turienes tālāk un raka citu aku, un par to vairs nestrīdējās, un viņš nosauca to vārdā Rehobota, sacīdams: “Jo tagad Kungs ir licis mums iet plašumā un ir mūs darījis auglīgus šai zemē!” No turienes viņš devās uz Bēršebu. Un tonakt viņam parādījās Kungs un teica: “Es esmu tava tēva Ābrahāma Dievs, nebaidies, jo es esmu kopā ar tevi – es tevi svētīšu un vairošu tavus pēcnācējus sava kalpa Ābrahāma dēļ!” Un viņš uzcēla tur altāri un piesauca Kunga vārdu, izpleta tur savu telti, un Īzaka kalpi tur izcirta aku. Un no Gerāras pie viņa atnāca Abīmelehs un Ahuzats, viņam tuvākais vīrs, un karaspēka pavēlnieks Pīhols. Un Īzaks tiem teica: “Kāpēc jūs nācāt pie manis – jūs taču nīstat mani un padzināt mani!” Bet viņi teica: “Mēs taču redzam, ka Kungs ir bijis ar tevi, un mēs nospriedām: noslēgsim zvērestu savā starpā! – un mēs slēgsim ar tevi derību, ka tu mums nedarīsi ļaunu, tāpat kā mēs neaizskarsim tevi. Mēs esam tev darījuši tikai labu un atlaiduši tevi ar mieru, un tagad tu esi Kunga svētīts!” Un viņš sarīkoja tiem dzīres, un viņi ēda un dzēra. Un viņi cēlās agri no rīta, zvērēja viens otram, un Īzaks atlaida viņus, un tie aizgāja no viņa ar mieru. Tajā pašā dienā atnāca Īzaka kalpi un pastāstīja viņam par aku, ko bija izrakuši, un teica: “Mēs atradām ūdeni!” Un viņš nosauca to par Šibu, tādēļ to pilsētu līdz šai dienai sauc par Bēršebu. Un Ēsavs bija četrdesmit gadu vecs, un viņš apņēma sievas – Judīti, hetieša Beērī meitu, un Bāsmati, hetieša Ēlona meitu. Viņas sarūgtināja Īzaku un Rebeku. Kad Īzaks bija palicis vecs un viņa acis duļķainas, un viņš vairs neredzēja, viņš pasauca savu vecāko dēlu Ēsavu un viņam teica: “Mans dēls!” Tas atbildēja: “Es te!” Un viņš teica: “Redzi, es esmu vecs un nezinu, kad miršu. Tad nu ņem savus ieročus, bultu maku un loku, ej uz lauka, nomedī man medījumu un pagatavo man gardumu, kāds man tīk, atnes man, un es ēdīšu, lai varu tevi svētīt, pirms mirstu!” Un Rebeka klausījās, ko Īzaks runāja ar savu dēlu Ēsavu, bet Ēsavs aizgāja uz lauku, lai medītu un pārnestu medījumu. Un Rebeka teica savam dēlam Jēkabam: “Klau, es dzirdēju tavu tēvu runājam ar tavu brāli, viņš sacīja: atnes man medījumu un pagatavo man gardumu, un es ēdīšu un tevi svētīšu Kunga priekšā, pirms es mirstu! Tad nu, mans dēls, klausi, ko saku, ko es tev pavēlu: ej nu pie ganāmpulka, paņem divus labus kazlēnus, un es sagatavošu tos par gardumu tēvam, kā viņam tīk. Aiznes tos savam tēvam, lai viņš ēd un svētī tevi pirms nāves!” Bet Jēkabs teica savai mātei Rebekai: “Re, mans brālis Ēsavs ir spalvains, bet es esmu gluds! Ka mans tēvs neaptausta mani un nenodomā, ka es ņirgājos – tā es sev tik lāstu uzkraušu, nevis svētību!” Bet viņa māte teica: “Lai pār mani nāk tavs lāsts, mans dēls! Klausi taču, ej un atnes man!” Un viņš gāja, ņēma un atnesa savai mātei, un viņa māte pagatavoja tādu gardumu, kāds viņa tēvam tīk. Tad Rebeka paņēma sava vecākā dēla Ēsava labākās drānas, kādas viņai mājā bija, un viņa saģērba savu jaunāko dēlu Jēkabu. Viņa rokām un gludajam kaklam viņa aplika kazlēnu ādas. Un viņa iedeva savam dēlam Jēkabam gardumus, ko bija sagatavojusi, un maizi. Viņš gāja pie sava tēva un teica: “Mans tēvs,” un viņš atbildēja: “Es te, kurš no maniem dēliem tu esi?” Un Jēkabs teica savam tēvam: “Es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais, es izdarīju, ko tu man teici! Celies, sēdi un ēd manu medījumu, lai tu vari mani svētīt!” Un Īzaks teica savam dēlam: “Kā tu tik ātri dabūji, mans dēls?” Un viņš teica: “Man panācās pretī Kungs, tavs Dievs!” Un Īzaks teica Jēkabam: “Panāc nu šurp, mans dēls, lai es varu tevi aptaustīt, vai tu esi mans dēls Ēsavs vai ne!” Jēkabs panācās tuvāk savam tēvam Īzakam, viņš aptaustīja viņu un teica: “Balss – Jēkaba balss, bet rokas – Ēsava rokas!” Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas kā viņa brālim Ēsavam, un viņš to svētīja. Viņš pārvaicāja: “Tas esi tu – mans dēls Ēsavs?” Un tas teica: “Es!” Un viņš teica: “Padod man šurp, un es ēdīšu sava dēla medījumu, lai es pats tevi svētītu!” – un tas viņam deva, un viņš ēda, un tas viņam atnesa vīnu, un viņš dzēra. Un viņa tēvs Īzaks tam teica: “Panāc jel šurp un noskūpsti mani, mans dēls!” Tas pienāca tuvāk, un viņš to noskūpstīja un saoda tā drēbju smaržu, un viņš svētīja to: “Skat, mana dēla smarža kā lauka smarža, ko svētījis Kungs! Lai Dievs tev dod no debesu rasas un zemes leknuma un daudz maizes un vīna! Tev vergos tautas, un tev klanīsies ciltis! Tu būsi valdnieks saviem brāļiem, un tev klanīsies tavas mātes dēli! Kas tevi nolād – tas nolādēts, kas tevi svētī – tas svētīts!” Kad Īzaks bija svētījis Jēkabu un Jēkabs jau bija aizgājis no sava tēva, no medībām pārnāca viņa brālis Ēsavs. Un arī viņš pagatavoja gardumu, atnesa savam tēvam un teica: “Lai mans tēvs ceļas un ēd sava dēla medījumu, lai tu vari mani svētīt!” Un viņa tēvs Īzaks viņam jautāja: “Kas tu esi?!” Viņš teica: “Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs!” Un Īzaks trīcēja drebēdams un teica: “Kurš bija tas, kas nomedīja medījumu un atnesa man, un es apēdu to visu, pirms tu atnāci, un es viņu svētīju, un viņš arī paliks svētīts!?” Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, viņš brēca jo rūgti un teica savam tēvam: “Svētī arī mani, mans tēvs!” Bet viņš teica: “Tavs brālis atnāca ar viltu un paņēma tavu svētību!” Un tas sacīja: “Vai ne tāpēc viņu sauc par Jēkabu, ka abas šīs reizes viņš ir piekrāpis mani – viņš paņēma manu pirmdzimtību, un, re, tagad viņš paņēma arī manu svētību!” Viņš teica: “Vai tev nav palikusi man kāda svētība?” Īzaks atbildēja Ēsavam: “Redzi, es viņu esmu licis tev par valdnieku un visus viņa brāļus esmu viņam atdevis par vergiem, un ar maizi un vīnu esmu viņu nodrošinājis! Un ko lai es dodu tev, mans dēls?” Ēsavs teica savam tēvam: “Vai tev ir viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs!” Un viņa tēvs Īzaks atbildēja tam: “Bez zemes leknuma būs tavs miteklis un bez debesu rasas no augšienes! No sava zobena tu dzīvosi, un savam brālim tu kalposi, bet, kad tu sadumposies, tu norausi viņa jūgu no sava kakla!” Un Ēsavs ienīda Jēkabu tās svētības dēļ, ar ko tēvs viņu bija svētījis. Ēsavs teica savā sirdī: “Tuvojas mana tēva sēru dienas, tad es nokaušu savu brāli Jēkabu.” Kad Rebekai pastāstīja, ko teicis viņas vecākais dēls, viņa sūtīja pasaukt savu jaunāko dēlu Jēkabu un viņam teica: “Redzi, tavs brālis Ēsavs tev atriebsies un nokaus tevi! Tagad, mans dēls, klausi mani, celies un bēdz uz Hārānu pie mana brāļa Lābana. Paliec pie viņa kādas dienas, līdz tava brāļa dusmas pāriet, līdz no tevis novēršas tava brāļa niknums un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, – tad es sūtīšu tevi atvest no turienes! Kādēļ man vienā dienā jāpaliek bez jums abiem?” Un Rebeka teica Īzakam: “Man riebj dzīvot Hēta meitu dēļ – ja Jēkabs ņems sievu no Hēta meitām, no šīs zemes meitām, tad kādēļ man dzīvot?” Īzaks pasauca Jēkabu, svētīja viņu un pavēlēja: “Neņem sev sievu no Kanaāna meitām! Dodies uz Padān-Arāmu, uz savas mātes tēva Betuēla namu, un ņem sev sievu no turienes, no sava mātesbrāļa Lābana meitām. Visvarenais Dievs tevi svētīs, darīs tevi auglīgu, vairos tevi un darīs par tautu pulku! Viņš tev dos Ābrahāma svētību, tev un taviem pēcnācējiem pēc tevis, lai tu iemanto to zemi, kur tu mīti, kuru Dievs deva Ābrahāmam!” Un Īzaks atlaida Jēkabu, un viņš devās uz Padān-Arāmu pie aramieša Lābana, Betuēla dēla, Jēkaba un Ēsava mātes Rebekas brāļa. Ēsavs redzēja, ka Īzaks ir svētījis Jēkabu un sūtījis viņu uz Padān-Arāmu, lai viņš no turienes ņem sev sievu, un ka, viņu svētīdams, ir pavēlējis: “Neņem sev sievu no Kanaāna meitām!” – un Jēkabs ir paklausījis savam tēvam un mātei un devies uz Padān-Arāmu. Ēsavs redzēja, ka viņa tēvam Īzakam netīk Kanaāna meitas. Tad Ēsavs gāja pie Ismaēla un ņēma sev vēl klāt pie citām sievām Mahalatu, Ābrahāma dēla Ismaēla meitu, Nebājota māsu. Jēkabs izgāja no Bēršebas un devās uz Hārānu. Viņš tuvojās kādai vietai un palika tur pa nakti, jo norietēja saule. Viņš ņēma akmeni no tās vietas, lika sev pagalvī un nolikās gulēt tai vietā. Viņš sapņoja, un, re, zemē noliktas kāpnes un to gals sniedzas debesīs, un, re, Dieva eņģeļi kāpj pa tām augšup lejup. Un, re, Kungs nostājies augšā un saka: “Es esmu Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs! To zemi, kur tu guli, es došu tev un taviem pēcnācējiem! Un tavu pēcnācēju būs tik, cik putekļu uz zemes, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un visas zemes dzimtas tiks svētītas tevī un tavos pēcnācējos! Un, redzi, es būšu ar tevi, es sargāšu tevi visur, kur tu iesi, un es atvedīšu tevi atpakaļ uz šo zemi, jo es tevi nepametīšu, līdz nebūšu izdarījis to, ko tev apsolīju!” Tad Jēkabs pamodās no miega un teica: “Tiešām Kungs ir šajā vietā, bet es nezināju!” Un viņš bijās un teica: “Cik baisa šī vieta! Kas cits, ja ne Dieva nams? Un šie ir debesu vārti!” Un Jēkabs cēlās agri no rīta, ņēma akmeni, kas viņam bija pagalvī, uzslēja to par piemiņas stabu un izlēja uz tā eļļu. To vietu viņš nosauca vārdā Bētele, bet iepriekš tās vietas vārds bija Lūza. Un Jēkabs zvērēja, sacīdams: “Ja Kungs Dievs būs ar mani un sargās mani šajā ceļā, ko eju, un dos man maizi, ko ēst, un drānas, ko vilkt, un es sveikā atgriezīšos sava tēva namā, tad Kungs būs man par Dievu! Un šis akmens, ko es uzslēju par piemiņas stabu, būs Dieva nams! No visa, ko tu man dosi, desmito daļu es atdošu tev!” Un Jēkabs cēlās kājās un gāja uz austrumu dēlu zemi. Viņš raudzījās, un redz – aka lauka vidū, un, re, tur trīs avju pulki nometušies tai blakām, jo no tās akas dzirdīja ganāmpulkus, bet uz akas atveres bija liels akmens. Tur mēdza sapulcināt visus ganāmpulkus, tad noripināja akmeni no akas atveres, padzirdīja avis un nolika akmeni atpakaļ uz akas atveres. Un Jēkabs tiem teica: “Mani brāļi, no kurienes jūs esat?” Tie atbildēja: “Mēs esam no Hārānas.” Un viņš tiem jautāja: “Vai jūs pazīstat Lābanu, Nāhora dēlu?” Un tie teica: “Mēs viņu pazīstam!” Un viņš tiem jautāja: “Vai viņam klājas labi?” Un tie teica: “Labi! Re, kur ar avīm nāk viņa meita Rāhēle!” Un viņš teica: “Ir taču liela diena, vēl nav laiks pulcināt lopus! Padzirdiet avis un ejiet ganīt!” Bet tie teica: “Mēs nevaram! Kad būs sapulcināti visi lopi un novels akmeni no akas atveres, tad mēs padzirdīsim avis!” Kamēr viņš ar tiem runāja, Rāhēle nāca ar sava tēva avīm, jo viņa tās ganīja. Tiklīdz Jēkabs ieraudzīja Rāhēli, sava mātesbrāļa Lābana meitu, un sava mātesbrāļa Lābana avis, tā viņš stūma un noripināja akmeni no akas atveres un padzirdīja sava mātesbrāļa Lābana avis. Jēkabs skūpstīja Rāhēli un skaļi raudāja. Un Jēkabs pastāstīja Rāhēlei, ka viņš ir viņas tēva radinieks, ka viņš ir Rebekas dēls, un viņa skrēja un pastāstīja to savam tēvam. Kad Lābans izdzirdēja par savu māsasdēlu Jēkabu, viņš skrēja tam pretī, apkampa viņu, skūpstīja un aizveda uz savām mājām. Viņš pastāstīja Lābanam visu, kas bija noticis. Un Lābans viņam teica: “Taču no mana kaula un miesas tu esi!” Un viņš mēnesi palika pie viņa. Tad Lābans teica Jēkabam: “Vai tādēļ, ka esi man rada, tev jākalpo man par velti? Saki man, kā lai es tevi atalgoju?” Lābanam bija divas meitas. Vecākās vārds bija Lea, un jaunākās vārds – Rāhēle. Leai bija maigas acis, bet Rāhēle bija skaistu augumu un skaista izskata! Jēkabs iemīlēja Rāhēli, un viņš teica: “Es kalpošu tev septiņus gadus par tavu jaunāko meitu Rāhēli!” Lābans teica: “Labāk es viņu dodu tev nekā atdodu kādam citam! Paliec pie manis!” Un Jēkabs kalpoja par Rāhēli septiņus gadus, bet viņam tie šķita kā dažas dienas, jo viņš to mīlēja. Kad tie bija pagājuši, Jēkabs teica Lābanam: “Dod nu manu sievu, ka es varu iet pie viņas, jo manas dienas ir pagājušas!” Tad Lābans sapulcināja visus apkaimes vīrus un sarīkoja dzīres. Vakarā notika tā – viņš ņēma savu meitu Leu un ieveda pie Jēkaba, un viņš gulēja ar to. Un Lābans deva līdzi kā kalponi savai meitai Leai savu kalponi Zilpu. Un pienāca rīts, un, redzi, tā bija Lea! Un viņš teica Lābanam: “Ko tu man esi nodarījis?! Vai ne par Rāhēli es tev kalpoju? Kādēļ tu mani apkrāpi?!” Bet Lābans teica: “Pie mums tā nedara, ka jaunāko izdod pirms pirmdzimtās! Lai nedēļa tev paiet ar viņu, un tad tev tiks atdota arī šī, tikai tev vēl būs jākalpo man septiņi gadi!” Un Jēkabs tā darīja, pagāja viņam nedēļa ar Leu, un Lābans deva viņam savu meitu Rāhēli par sievu. Lābans deva līdzi kā kalponi savai meitai Rāhēlei savu kalponi Bilhu. Un Jēkabs gāja pie Rāhēles, un Rāhēli viņš mīlēja vairāk nekā Leu, un viņš kalpoja Lābanam vēl septiņus gadus. Kungs redzēja, ka Lea tiek nicināta, un viņš atdarīja viņas klēpi, bet Rāhēle bija neauglīga. Lea tapa grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca viņu vārdā Rūbens, un viņa teica: “Jo Kungs ir redzējis manas ciešanas, un tagad mans vīrs mani mīlēs!” Un viņa atkal tapa grūta un dzemdēja dēlu, un teica: “Jo Kungs dzirdēja, ka es nicināta! Un viņš deva man arī šo!” Un viņa nosauca to vārdā Šimons. Un viņa atkal kļuva grūta, dzemdēja dēlu un teica: “Tagad mans vīrs man pievērsīsies, jo es viņam esmu dzemdējusi trīs dēlus!” Tādēļ viņa to nosauca vārdā Levī. Un viņa atkal kļuva grūta, dzemdēja dēlu un teica: “Tagad es slavēšu Kungu!” Tādēļ viņa to nosauca vārdā Jūda. Tad viņa mitējās dzemdēt. Kad Rāhēle redzēja, ka viņa nevar Jēkabam dzemdēt, Rāhēle apskauda savu māsu un teica Jēkabam: “Gādā man dēlus, un, ja ne, tad es miršu!” Bet Jēkabs iesvilās dusmās pret Rāhēli un teica: “Vai es Dieva vietā, kas tavam klēpim liedzis augli?” Un viņa teica: “Re, mana kalpone Bilha, ej pie viņas, lai viņa dzemdē man uz ceļgaliem, un man būs dēls, kaut caur viņu!” Viņa deva tam savu kalponi Bilhu par sievu, un Jēkabs gāja pie tās. Un Bilha kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam dēlu. Rāhēle teica: “Dievs mani gan ir notiesājis, bet ir arī mani sadzirdējis un devis man dēlu!” – tādēļ viņa to nosauca vārdā Dāns. Un Bilha, Rāhēles kalpone, atkal kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam otru dēlu. Rāhēle teica: “Dieva cīkstiņu izcīkstēju un taču uzvarēju!” Un viņa to nosauca vārdā Naftālī. Kad Lea redzēja, ka pati nedzemdēs, viņa ņēma savu kalponi Zilpu un deva to Jēkabam par sievu. Un Leas kalpone Zilpa dzemdēja Jēkabam dēlu. Lea teica: “Paveicās!” – un nosauca viņu vārdā Gāds. Un Leas kalpone Zilpa dzemdēja Jēkabam otru dēlu. Un Lea teica: “Mana laime, nu sievas teiks, ka es laimīga!” – un viņa nosauca viņu vārdā Ašērs. Kādā kviešu pļaujas dienā Rūbens atrada laukā mīlas ābolus un atnesa tos savai mātei Leai. Un Rāhēle teica Leai: “Dod jel man kādu no tava dēla mīlas āboliem!” Bet viņa tai teica: “Vai tev vēl maz, ka tu paņēmi manu vīru, ka tu vēl ņemsi mana dēla mīlas ābolus?” Un Rāhēle teica: “Lai tad viņš šonakt guļ ar tevi par tava dēla mīlas āboliem!” Vakarā Jēkabs pārnāca no lauka, un Lea iznāca viņam pretī un teica: “Nāc pie manis, jo es tevi nolīgu par mana dēla mīlas āboliem!” Un tonakt viņš gulēja ar viņu. Un Dievs uzklausīja Leu, un viņa kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam piekto dēlu. Un Lea teica: “Dievs deva man algu, jo es savam vīram devu savu kalponi!” Un viņa nosauca to vārdā Jisašhars. Un Lea atkal kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam sesto dēlu. Un Lea teica: “Dievs man devis labu dāvanu – tagad mans vīrs godās mani, jo es viņam esmu dzemdējusi sešus dēlus!” Un viņa nosauca to vārdā Zebulūns. Pēc tam viņa dzemdēja meitu un nosauca to vārdā Dīna. Un Dievs atcerējās Rāhēli, un Dievs viņu uzklausīja un atvēra viņas klēpi. Viņa kļuva grūta, dzemdēja dēlu un teica: “Dievs noņēmis manu apsmieklu!” Un viņa nosauca to vārdā Jāzeps, sacīdama: “Lai Kungs pieliek man vēl vienu dēlu!” Kad Rāhēle bija dzemdējusi Jāzepu, Jēkabs teica Lābanam: “Atlaid mani, un es došos uz savām vietām, uz savu zemi! Dod manas sievas un manus bērnus, par kuriem es tev esmu kalpojis, un es iešu, jo tu zini, cik daudz es tev esmu kalpojis!” Un Lābans viņam teica: “Esi taču man vēlīgs! Es esmu pareģojis, ka Kungs mani ir svētījis tevis dēļ!” Un tas teica: “Nosauc man savu algu, un es tev to došu!” Jēkabs tam teica: “Tu zini, cik es tev esmu kalpojis un kādi manā laikā ir tapuši tavi lopi! Jo pirms manis tev bija maz, bet tagad tev ir jo daudz, un, kam vien es ķēros klāt, tur Kungs tevi svētīja! Un nu – pa kuru laiku lai es uzceļu savu namu?” Bet tas teica: “Ko lai es tev dodu?” Jēkabs teica: “Nedod man neko, tikai izdari man šādu lietu – un es atkal ganīšu un sargāšu tavas avis: šodien es iziešu cauri visiem taviem lopiem un nošķiršu no tiem visus lāsainos un plankumainos, ikvienu melno no jēriem un ikvienu plankumaino un lāsaino no kazām – tā būs mana alga. Un mana taisnība taps redzama nākamajās dienās, kad tu nāksi manas algas dēļ, kas man no tevis pienākas, – ikviena kaza, kas nebūs lāsaina vai plankumaina, un ikviens jērs, kas nebūs melns, – tie būs zagti!” Un Lābans teica: “Nu labi! Lai būtu, kā tu teici!” Un todien viņš nošķīra strīpainos un plankumainos āžus un visas lāsainās un plankumainās kazas, visas, kurām bija kāds baltums, un visus melnos jērus un atdeva saviem dēliem. Un starp sevi un Jēkabu viņš nolika trīs dienu gājumu, un Jēkabs ganīja pārējās Lābana avis. Jēkabs ņēma baltapses, mandeļu un platānas zarus un nomizoja tiem mizas, atplēsdams līdz baltumam. Zarus, kurus bija nomizojis, viņš lika priekšā avīm kublos un ūdens silēs, kurp avis nāca dzert, un tās pārojās tur, kur nāca dzert. Un avis pārojās pie zariem, un avīm dzima strīpaini, lāsaini un plankumaini jēri. Jērus Jēkabs nošķīra un avju purnus grieza pret strīpainajiem un pret melnajiem Lābana ganāmpulkā, – tā viņš uztaisīja ganāmpulku sev pašam un nošķīra to no Lābana avīm. Un ik reizi, kad pārojās brangākās avis, Jēkabs lika kublos zarus avju priekšā, lai tās pārotos pie zariem, bet, kad vājākās avis, tad nelika neko, un Lābanam palika vājākās, bet Jēkabam brangākās. Un tam vīram viss ienācās brangi, un viņam bija daudz avju un kalpoņu, un kalpu, un kamieļu, un ēzeļu! Reiz viņš dzirdēja Lābana dēlus runājam: “Jēkabs ir sagrābies visu, kas bija mūsu tēvam, un no tā, kas bija mūsu tēvam, viņš ir ieguvis savu bagātību!” Jēkabs uzlūkoja Lābana vaigu, un, redzi, tas vairs nebija tāds kā vakar un aizvakar. Un Kungs teica Jēkabam: “Atgriezies sava tēva zemē, vietā, kur tu esi dzimis, un es būšu ar tevi!” Un Jēkabs lika, lai pasauc Rāhēli un Leu uz lauku, kur bija viņa avis. Un viņš tām teica: “Es redzu, ka jūsu tēva prāts vairs nav pret mani tāds kā vakar un aizvakar! Bet mana tēva Dievs ir bijis ar mani! Un jūs zināt, ka es esmu kalpojis jūsu tēvam ar visu savu spēku. Bet jūsu tēvs pievīla mani un vai desmitām reižu ir mainījis manu algu, bet Dievs viņam nav ļāvis darīt man ļaunu! Kad viņš teica: lāsainie būs tava alga! – tad visas avis dzemdēja lāsainos, bet, kad viņš teica: strīpainie būs tava alga! – tad visas avis dzemdēja strīpainos! Dievs atņēma ganāmpulku jūsu tēvam un atdeva man! Kad avis pārojās, es raudzījos un redzēju sapni, un, redzi, visi teķi, kas apleca avis, – strīpaini, lāsaini un raibi! Un Dieva eņģelis sapnī man teica: “Jēkab!” Un es teicu: “Es te!” Un viņš teica: “Paraugies jel un skaties – visi teķi, kas aplec avis, ir strīpaini, lāsaini un raibi, – jo es redzēju visu, ko Lābans tev dara! Es esmu Bēteles Dievs, kur tu ar eļļu svaidīji zīmi, kur tu devi man zvērestu, – celies tagad, ej projām no šīs zemes un atgriezies zemē, kur tu esi dzimis!”” Rāhēle un Lea atbildēja viņam: “Vai tad mums vēl ir kāda daļa un mantojums mūsu tēva namā?! Vai ne kā svešinieces mēs viņam bijām, ka viņš mūs pārdeva un aprija sudrabu, ko par mums bija dabūjis? Visa bagātība, ko Dievs atņēma mūsu tēvam, nu pieder mums un mūsu dēliem. Tad nu dari visu, ko Dievs tev teica!” Tad Jēkabs cēlās un sēdināja savus dēlus un savas sievas uz kamieļiem. Viņš aizveda visus savus ganāmpulkus un visus savus krājumus, ko bija iekrājis, savus sapirktos lopus, ko bija ieguvis Padān-Arāmā, un gāja pie sava tēva Īzaka uz Kanaāna zemi. Bet Lābans bija aizgājis cirpt savas avis, un Rāhēle nozaga sava tēva dieviņus. Un Jēkabs piemānīja aramieti Lābanu, neteikdams, ka viņš bēg. Viņš bēga ar visu, kas viņam bija, un viņš cēlās un šķērsoja upi un devās uz Gileāda kalniem. Trešajā dienā Lābanam pastāstīja, ka Jēkabs aizbēdzis. Tad viņš ņēma savus brāļus un septiņas dienas dzinās viņam pakaļ, līdz panāca viņu Gileāda kalnos. Un Dievs naktī nāca pie aramieša Lābana sapnī un viņam teica: “Sargies, ka tu nerunā ar Jēkabu ļaunu, bet labu!” Un Lābans panāca Jēkabu, bet Jēkabs bija izpletis savu telti kalnos, un arī Lābans ar saviem brāļiem apmetās Gileāda kalnos. Un Lābans teica Jēkabam: “Ko tu esi nodarījis? Kāpēc tu mani piemānīji – aizvedi manas meitas kā kara gūsteknes? Kāpēc tu aizbēgi slepus, apkrāpi mani un neteici man – es tevi būtu atlaidis ar līksmi un dziesmām, ar bungām un stīgām! Tu neļāvi man pat noskūpstīt savus dēlus un meitas! Muļķīgi gan tu esi darījis! Manā varā būtu darīt jums ļaunu! Bet jūsu tēvu Dievs man vakar teica: sargies, ka tu nerunā ar Jēkabu ļaunu, bet labu! Un nu – ej jau, ja tu tā ilgojies pēc sava tēva nama, bet kāpēc tu nozagi manus dievus?!” Un Jēkabs atbildēja Lābanam: “Jo… es… baidījos! Domāju, ka tu neatņem man savas meitas! Bet, pie kā tu atradīsi savus dievus, tas dzīvs nepaliks! Visu mūsu brāļu priekšā parādi, kas pie manis ir tavs, un ņem to!” Bet Jēkabs nezināja, ka tos ir nozagusi Rāhēle. Un Lābans gāja Jēkaba teltī un Leas teltī, un abu kalpoņu teltīs, bet neatrada, un viņš iznāca no Leas telts un gāja Rāhēles teltī. Un Rāhēle paņēma dieviņus, ielika tos kamieļa seglos un apsēdās tiem virsū. Lābans iztaustīja visu telti, bet neatrada. Un viņa teica savam tēvam: “Nedusmo, mans kungs, ka es nevaru piecelties tavā priekšā, jo man ir, kā sievām mēdz būt.” Un viņš meklēja, bet dieviņus neatrada. Tad Jēkabs iekarsa un sāka strīdu ar Lābanu, un Jēkabs atcirta Lābanam: “Kur ir mana vaina? Kas ir mans grēks? Kāpēc tu tik kvēli mani vajā?! Tu esi iztaustījis visas manas mantas! Ko tu no sava nama mantām esi atradis? Liec visu te, manu un tavu brāļu priekšā, lai tie izšķir mūs abus! Šos divdesmit gadus, kamēr es biju pie tevis, tavas avis un kazas neizmetās, un tavu avju teķus es neesmu apēdis! Maitas es tev nenesu atrādīt, to vietā es atliku citus lopus, un man tu atprasīji to, kas nozagts dienā un kas nozagts naktī! Bet kā man! – dienā mani rija versme un aukstums naktī, un miegs bēga no manām acīm! Tādi man bija divdesmit gadi! Tavā namā es kalpoju četrpadsmit gadus par abām tavām meitām un sešus gadus par taviem lopiem, bet pat ar algu tu mani pievīli vai desmitām reižu! Ja mana tēva Dievs – Ābrahāma Dievs un Īzaka Briesmas – nebūtu bijis ar mani, tad tagad tu būtu mani palaidis tukšā! Dievs redzēja manas ciešanas un manus pūliņus, un vakar Dievs izsprieda taisni!” Un Lābans atbildēja Jēkabam: “Tās meitas ir manas meitas, un tie dēli ir mani dēli, un tās avis ir manas avis, un viss, ko tu redzi, – ir mans! Bet ko es šodien varu darīt savām meitām vai viņu dēliem, ko tās dzemdējušas?! Bet nu nāc, noslēgsim derību, es un tu! Tā lai ir par liecību starp mani un tevi!” Un Jēkabs ņēma akmeni un uzslēja to par piemiņas stabu. Jēkabs teica saviem brāļiem: “Salasiet akmeņus!” Un viņi ņēma akmeņus un sabēra kaudzē, un viņi ēda tur uz tās kaudzes. Un Lābans to nosauca: Jegar-Sahadūta, bet Jēkabs to nosauca par Galēdu. Un Lābans teica: “Šī kaudze šodien ir liecība man un tev!” – tādēļ to nosauca vārdā Galēda un Micpa, jo viņš teica: “Kungs uzmanīs mani un tevi, kad būsim tālu viens no otra, – ja tu apspiedīsi manas meitas un ja tu ņemsi vēl kādu sievu bez manām meitām, redzi – ne cilvēks, bet Dievs ir liecinieks starp mani un tevi!” Un Lābans teica Jēkabam: “Redzi, šī kaudze un, redzi, tas piemiņas stabs, ko es noliku starp mani un tevi! Lieciniece ir šī kaudze, un liecinieks ir šis piemiņas stabs, ka es neiešu pie tevis tālāk par šo kaudzi un ka tu neiesi pie manis ar ļaunu tālāk par šo kaudzi un piemiņas stabu! Ābrahāma Dievs un Nāhora Dievs lai tiesā starp mums un viņu tēvu Dievs!” Un Jēkabs zvērēja pie sava tēva Īzaka Briesmām! Jēkabs upurēja kalnā kaujamo upuri un sasauca savus brāļus, lai ēstu maizi, un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā. Lābans cēlās agri no rīta, skūpstīja savus dēlus un meitas un svētīja tos. Tad viņš devās atpakaļ. Bet Jēkabs gāja savu ceļu. Un viņu satika Dieva eņģeļi. Jēkabs, viņus ieraudzījis, teica: “Šī ir Dieva kara nometne!” – un to vietu viņš nosauca vārdā Mahanaima. Un Jēkabs sūtīja sev pa priekšu vēstnešus pie sava brāļa Ēsava uz Seīra zemi, uz Edoma laukiem. Viņš tiem pavēlēja: “Tā sakiet manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es biju apmeties pie Lābana un līdz šim laikam paliku pie viņa. Un man ir vērši un ēzeļi, avis un kalpi, un kalpones, un es esmu sūtījis to pateikt manam kungam, lai gūtu viņa vēlību!” Bet vēstneši atgriezās pie Jēkaba, sacīdami: “Mēs aizgājām pie tava brāļa Ēsava, un arī viņš nāk tev pretī un četri simti vīru kopā ar viņu!” Jēkabs ļoti izbijās un satraucās, un viņš sadalīja savus ļaudis, avis, vēršus un kamieļus divās nometnēs. Un viņš domāja: “Ja Ēsavs nāks uz vienu nometni un to nopostīs, tad vismaz atlikusī nometne varēs paglābties!” Un Jēkabs teica: “Mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzaka Dievs! Kungs, tu man teici: ej atpakaļ uz savu zemi un vietu, kur tu esi dzimis, un es darīšu tev labu! Es neesmu vērts visas tās žēlastības un taisnības, ko tu savam kalpam esi darījis, – jo toreiz, kad es šķērsoju Jardānu, man bija tikai nūja, bet tagad man ir divas nometnes! Izglāb jel mani no brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es viņa baidos – ka viņš nenāk un nenokauj mūs, kā mātes, tā dēlus! Un tu teici: es darīšu tev labu un došu tev pēcnācējus kā smiltis jūrā, ko daudzuma dēļ ne saskaitīt!” Un tonakt viņš palika tur. Viņš ņēma no tā, kas viņam bija un sagatavoja kā dāvanu savam brālim: divi simti kazu un divdesmit āžu, divi simti avju un divdesmit teķu, zīdītājas kamieļmātes un trīsdesmit to mazuļus, četrdesmit govis un desmit vēršus, divdesmit ēzeļmātes un desmit ēzeļus. Viņš deva tos saviem kalpiem, katru baru atsevišķi, un teica tiem: “Ejiet pa priekšu tā, lai starp pulkiem paliek atstarpe!” Un viņš pavēlēja galvenajam, sacīdams: “Kad mans brālis Ēsavs satiks tevi un jautās: kam tu piederi un kurp tu ej, un kam pieder šie? – tad saki: tā ir tava kalpa Jēkaba dāvana, kas sūtīta manam kungam Ēsavam, un, re, arī aiz mums vēl nāk!” Un viņš pavēlēja arī otrajam un trešajam, un arī tiem, kas gāja aiz ganāmpulkiem, sacīdams: “Kad sastapsiet Ēsavu, sakiet viņam tāpat! Sakiet: redzi, arī tavs kalps Jēkabs nāk aiz mums!” Jo viņš domāja: “Es viņu pielabināšu ar dāvanām, kas iet man pa priekšu, un tik pēc tam skatīšu viņu vaigā – varbūt viņš mani pieņems!” Un dāvanas devās viņam pa priekšu, un tonakt viņš pārnakšņoja nometnē. Tonakt viņš cēlās, ņēma abas savas sievas, abas kalpones un vienpadsmit dēlus un pārgāja Jabokas braslu. Viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, pārveda pāri visu, kas viņam bija. Jēkabs bija palicis viens. Un ar viņu cīkstējās kāds vīrs, līdz svīda gaisma. Un tas redzēja, ka nevar viņu pievārēt, un sita viņam pa gurna locītavu, un Jēkaba gurna locītava izmežģījās, ar to cīkstoties. Un tas teica: “Atlaid mani, jo svīst jau gaisma!” Bet viņš teica: “Es tevi nelaidīšu, kamēr tu mani nesvētīsi!” Un tas viņam teica: “Kāds ir tavs vārds?” Un viņš teica: “Jēkabs!” Un tas teica: “Tevi vairs nesauks vārdā Jēkabs, bet gan Israēls, jo tu cīkstējies ar Dievu un cilvēkiem un uzvarēji!” Un Jēkabs jautāja: “Pasaki man savu vārdu!” Un tas teica: “Kāpēc tu prasi manu vārdu?” Un tas viņu tur svētīja. Un to vietu Jēkabs nosauca vārdā Penuēla – jo es redzēju Dievu vaigu vaigā un paliku dzīvs! Un, kad viņš gāja garām Penuēlai, pār viņu uzlēca saule, un viņš kliboja sava gurna dēļ. Tādēļ Israēla dēli līdz pat šim laikam neēd gūžas cīpslu, kas iet pār gurnu locītavu, jo viņš aizskāra Jēkaba gūžas cīpslu. Jēkabs pacēla acis, paraudzījās, un redzi – Ēsavs nāca kopā ar četriem simtiem vīru. Tad viņš sadalīja bērnus starp Leu, Rāhēli un abām kalponēm. Kalpones ar bērniem viņš nolika priekšā, Leu un viņas bērnus aiz tām, bet Rāhēli ar Jāzepu aizmugurē. Viņš pats iznāca tiem priekšā un klanījās līdz zemei septiņas reizes, tuvodamies savam brālim. Ēsavs skrēja viņam pretī, apkampa viņu, krita viņam ap kaklu un skūpstīja viņu, un viņi abi raudāja. Tad viņš pacēla acis, ieraudzīja tās sievas un bērnus un teica: “Kas tie tev ir?” Jēkabs atbildēja: “Tie ir bērni, kurus Dievs žēlsirdībā devis savam kalpam!” Un uz priekšu panācās kalpones, viņas pašas un viņu bērni, un paklanījās. Un uz priekšu panācās arī Lea ar saviem bērniem un paklanījās. Pats pēdējais uz priekšu panācās Jāzeps ar Rāhēli, un viņi paklanījās. Un Ēsavs teica: “Kas ir viss šis pulks, ko esmu sastapis?” Un viņš atbildēja: “Lai gūstu sava kunga vēlību!” Ēsavs teica: “Man ir gana, mans brāli! Lai tev paliek tas, kas ir tavs!” Un Jēkabs teica: “Nē, jel! Kaut jel es gūtu tavu vēlību un tu pieņemtu no manis šo dāvanu! Jo patiešām es redzēju tavu vaigu tāpat kā Dieva vaigu, un tu mani pieņēmi! Ņem jel manu dāvanu, kas tev atvesta, jo Dievs ir bijis man žēlsirdīgs, un man visa ir gana!” Un viņš uzstāja, un tas paņēma. Un viņš teica: “Taisāmies un ejam, un es iešu tev pa priekšu!” Bet viņš atbildēja: “Mans kungs zina, ka bērni ir vāri, un man ir zīdītājas avis un govis, un, ja es tos dzīšu kaut vienu dienu, tad nobeigsies visas avis! Lai jel mans kungs iet pa priekšu savam kalpam, bet es lēnām sekošu aiz saviem lopiem, kamēr nonākšu pie mana kunga Seīrā.” Ēsavs teica: “Es likšu, lai pie tevis paliek kāds no maniem ļaudīm!” Bet viņš sacīja: “Kamdēļ tas, ja esmu guvis sava kunga vēlību?” Un tajā dienā Ēsavs devās atpakaļceļā uz Seīru. Bet Jēkabs devās uz Sukotu un uzbūvēja sev namu, bet savam ganāmpulkam taisīja būdas, tādēļ to vietu nosauca vārdā Sukota. Iedams no Padān-Arāmas, Jēkabs sveikā nonāca Šehemas pilsētā, kas Kanaāna zemē, un viņš apmetās pilsētas priekšā. Un par simts sudraba gabaliem viņš no Šehema tēva Hamora dēliem nopirka to lauka gabalu, kur bija izpletis savu telti. Viņš uzslēja tur altāri un nosauca to par Ēl-Elohē-Israēl. Dīna, Leas meita, ko tā bija Jēkabam dzemdējusi, iznāca laukā, lai satiktos ar tās zemes meitām. Un viņu ieraudzīja Šehems, hivieša Hamora dēls, tās zemes vadonis, un viņš viņu ņēma, gulēja ar viņu un pazemoja viņu. Un viņa dvēsele pieķērās Dīnai, Jēkaba meitai, un viņš mīlēja meiteni un runāja ar to maigi. Šehems teica savam tēvam Hamoram: “Ņem man to meitēnu par sievu!” Un Jēkabs uzzināja, ka viņš padarījis nešķīstu viņa meitu Dīnu, bet viņa dēli bija laukā pie lopiem, un Jēkabs klusēja, kamēr tie pārnāk. Hamors, Šehema tēvs, aizgāja pie Jēkaba, lai ar viņu runātu. To uzzinājuši, no lauka pārnāca Jēkaba dēli, un viņi sadrūma un stipri dusmojās, jo viņš bija nodarījis kaunu Israēlam – gulējis ar Jēkaba meitu, bet tā nedara! Un Hamors runāja ar viņiem: “Mana dēla Šehema dvēsele ir pieķērusies jūsu meitai! Dodiet jel to viņam par sievu! Saprecieties ar mums: savas meitas dodiet mums un mūsu meitas ņemiet sev! Dzīvojiet kopā ar mums, un visa zeme būs jūsu priekšā. Dzīvojiet, pērciet to un ņemiet sev īpašumā!” Un Šehems teica viņas tēvam un viņas brāļiem: “Lai jel es gūstu jūsu vēlību, un, ko jūs man teiksiet, to es došu! Prasiet man krietni daudz izpirkuma un dāvanu, un es došu, ko jūs man teiksiet, bet tikai dodiet man to meiteni par sievu!” Bet Jēkaba dēli atbildēja Šehemam un Hamoram ar viltu, jo viņš bija padarījis nešķīstu viņu māsu Dīnu, un viņi teica: “Mēs nevaram tā darīt – dot mūsu māsu vīram, kam priekšāda, jo tas mums ir apsmiekls! Tikai šādi mēs varam jums piekrist – ja jūs kļūstat tādi paši kā mēs, ja tiek apgraizīti visi jūsu vīri! Tad mēs dosim jums savas meitas, gan ņemsim sev, gan dzīvosim pie jums, un mēs būsim viena tauta. Bet, ja jūs mums neklausīsiet un neapgraizīsieties, tad mēs ņemsim savu meitu un aiziesim!” Un viņu vārdi patika gan Hamoram, gan Šehemam, Hamora dēlam. Un puisis nevilcinājās to darīt, jo kāroja Jēkaba meitu – viņš sava tēva namā tika godāts visvairāk. Hamors un viņa dēls Šehems nāca pie savas pilsētas vārtiem un runāja ar pilsētas vīriem: “Tie vīri ir mums labvēlīgi, lai viņi mīt šai zemē un pērk to, un zeme, re! – varen plaša viņu priekšā! Mēs ņemsim sev par sievām viņu meitas un mūsu meitas dosim viņiem! Taču tikai ar vienu nosacījumu šie vīri piekrīt dzīvot kopā ar mums – ja mēs būsim kā viena tauta, ja mēs apgraizīsim visus savus vīrus, tāpat kā viņi ir apgraizīti! Viņu ganāmpulki, viņu manta un visi viņu lopi – vai tie nebūs mūsu? Tikai piekritīsim viņiem, un tie dzīvos kopā ar mums!” Un Hamoram un viņa dēlam Šehemam paklausīja visi, kuri iet pa viņa pilsētas vārtiem, un tika apgraizīts ik vīrs, katrs, kas iet pa viņa pilsētas vārtiem. Taču trešajā dienā, kad tie cieta sāpes, notika tā – divi Jēkaba dēli, Šimons un Levī, Dīnas brāļi, ņēma savus zobenus, un viņi bez bailēm gāja uz to pilsētu un apkāva visus vīrus. Viņi nokāva ar zobenu Hamoru un viņa dēlu Šehemu, un viņi paņēma Dīnu no Šehema mājas un aizgāja. Jēkaba dēli nāca pār nokautajiem un izlaupīja pilsētu, jo viņu māsa bija padarīta nešķīsta. Viņi paņēma visu: avis, vēršus, ēzeļus, visu, kas bija pilsētā un uz lauka, un visu viņu bagātību! Visus viņu bērnus viņi sagūstīja un nolaupīja un visu, kas bija namos! Tad Jēkabs teica Šimonam un Levī: “Jūs mani esat iegrūduši nepatikšanās, darījuši man kaunu pie šīs zemes iemītniekiem, kanaāniešiem un periziešiem, bet man ir maz ļaužu – nu viņi sapulcēsies pret mani un sakaus mani un būšu postā es un mans nams!” Bet viņi teica: “Vai kā ar mauku viņam darīt ar mūsu māsu?!” Dievs teica Jēkabam: “Celies, ej uz Bēteli un apmeties tur, un uzcel tur altāri Dievam, kas tev parādījās, kad tu muki no sava brāļa Ēsava!” Un Jēkabs teica savam namam un visiem, kas bija ar viņu: “Aizvāciet svešos dievus, kas jums ir, šķīstieties un nomainiet savas drānas! Celsimies un iesim uz Bēteli, un es uzcelšu tur altāri Dievam, kas man atbildēja nelaimes dienā un bija ar mani ceļā, ko es gāju!” Un viņi atdeva Jēkabam visus svešos dievus, kas tiem bija, un gredzenus, kas tiem ausīs, un Jēkabs tos paslēpa zem ozola pie Šehemas. Viņiem promejot, pār apkārtnes pilsētām nāca Dieva šausmas, un to iemītnieki nedzinās pakaļ Jēkaba dēliem. Un Jēkabs nonāca Lūzā, kas Kanaāna zemē, – tā ir Bētele, viņš un visi tie ļaudis, kas bija ar viņu. Un viņš uzcēla tur altāri un nosauca to vietu par Ēl-Bēteli, jo tur viņam bija atklājies Dievs, kad viņš bēga no sava brāļa. Rebekas zīdītāja Debora nomira un tika apbedīta lejpus Bēteles zem ozola. To nosauca par Raudu ozolu. Un Dievs atkal parādījās Jēkabam, kad viņš nāca no Padān-Arāmas, un viņš svētīja viņu. Dievs viņam teica: “Tavs vārds ir Jēkabs! Tevi vairs nesauks vārdā Jēkabs, bet gan – Israēls būs tavs vārds!” Un viņš nosauca to vārdā Israēls. Un Dievs viņam teica: “Es esmu visvarenais Dievs! Augļojies un vairojies – tauta un tautu pulks taps no tevis, un no taviem gurniem nāks ķēniņi! Un to zemi, ko es devu Ābrahāmam un Īzakam, es došu tev, un taviem pēcnācējiem pēc tevis es došu šo zemi!” Un Dievs pacēlās no viņa augšup tajā vietā, kur viņš ar to bija runājis. Un Jēkabs uzslēja piemiņas stabu tajā vietā, kur viņš bija runājis ar Jēkabu, akmens stabu, un izlēja pār to lejamo upuri un apslacīja to ar eļļu. Un to vietu, kur Dievs ar viņu bija runājis, Jēkabs nosauca vārdā Bētele. Viņi aizgāja no Bēteles, un, kad bija palicis vēl kāds gabals ceļa līdz Efrātai, Rāhēle dzemdēja un dzemdējot mocījās. Kad nu viņa dzemdībās mocījās, tad vecmāte viņai teica: “Nebaidies, jo arī šis tev ir dēls!” Un, kad viņu atstāja dvēsele, jo viņa mira, viņa nosauca to vārdā Ben-Onī, bet viņa tēvs to nosauca par Benjāminu. Un Rāhēle nomira un tika apglabāta ceļā uz Efrātu, tas ir, Betlēmi. Un Jēkabs uz viņas kapa uzslēja piemiņas stabu, tas ir Rāhēles kapa piemiņas stabs līdz šai dienai. Un Israēls klejoja un pleta savas teltis viņpus Migdal-Ēderas. Kad Israēls mita tajā zemē, tad Rūbens gāja un gulēja ar Bilhu, sava tēva blakussievu, un Israēls to uzzināja. Jēkabam bija divpadsmit dēli. Leas dēli – Jēkaba pirmdzimtais Rūbens un Šimons, un Levī, un Jūda, un Jisašhars, un Zebulūns. Rāhēles dēli – Jāzeps un Benjāmins. Un Bilhas, Rāhēles kalpones, dēli – Dāns un Naftālī. Un Zilpas, Leas kalpones, dēli – Gāds un Ašērs, šie ir Jēkaba dēli, kas viņam tika dzemdēti Padān-Arāmā. Un Jēkabs atnāca pie sava tēva Īzaka uz Mamri, Kirjat-Arbu, tā ir Hebrona, kur bija mituši Ābrahāms un Īzaks. Īzaka dienas bija simts astoņdesmit gadi. Un sataisījās Īzaks un nomira, un tika piepulcināts saviem ļaudīm – vecs un sāts dienu, un viņu apglabāja Ēsavs un Jēkabs, viņa dēli. Šīs ir Ēsava paaudzes, viņš ir Edoms. Savas sievas Ēsavs ņēma no Kanaāna meitām – Ādu, hetieša Ēlona meitu, un Āholībāmu, Anas meitu, hivieša Cibona meitu, un Bāsmati, Ismaēla meitu, Nebājota māsu. Āda Ēsavam dzemdēja Elīfazu, un Bāsmate dzemdēja Reuēlu. Āholībāma dzemdēja Jeūšu, Jaalāmu un Korahu – šie ir Ēsava dēli, kas viņam tika dzemdēti Kanaāna zemē. Un Ēsavs ņēma savas sievas un savus dēlus, un savas meitas, un visus sava nama ļaudis, un savus ganāmpulkus, un visus savus lopus, un visu savu mantu, ko viņš bija sakrājis Kanaāna zemē, un devās uz Seīras zemi projām no sava brāļa Jēkaba. Viņu īpašumi bija par lielu, lai dzīvotu kopā, un zeme, kur viņi bija apmetušies, vairs nevarēja viņus uzturēt viņu ganāmpulku dēļ. Un Ēsavs mita Seīras kalnos. Ēsavs ir Edoms. Un šīs ir Ēsava, edomiešu tēva, paaudzes Seīras kalnos. Šie ir Ēsava dēlu vārdi – Elīfazs, Ēsava sievas Ādas dēls, un Reuēls, Ēsava sievas Bāsmates dēls. Un Elīfaza dēli bija – Tēmāns, Omārs, Cefo, Gatāms un Kenazs. Timna bija Ēsava dēla Elīfaza blakussieva, un viņa dzemdēja Elīfazam Amālēku. Šie ir Ēsava sievas Ādas dēli. Un šie ir Reuēla dēli – Nahats, Zerahs, Šamma un Miza. Šie bija Ēsava sievas Bāsmates dēli. Un šie ir Ēsava sievas Āholībāmas, Anas meitas, Cibona meitas, dēli – viņa Ēsavam dzemdēja Jeūšu, Jaalāmu un Korahu. Šie ir Ēsava dēli vadoņi. Ēsava pirmdzimtā, Elīfaza, dēli – vadonis Tēmāns, vadonis Omārs, vadonis Cefo, vadonis Kenazs, vadonis Korahs, vadonis Gatāms, vadonis Amālēks – šie ir Elīfaza vadoņi Edoma zemē, šie ir Ādas dēli. Un šie ir Ēsava dēla Reuēla dēli – vadonis Nahats, vadonis Zerahs, vadonis Šamma, vadonis Miza – šie ir Reuēla vadoņi Edoma zemē, šie ir Ēsava sievas Bāsmates dēli. Un šie ir Ēsava sievas Āholībāmas dēli – vadonis Jeūšs, vadonis Jaalāms, vadonis Korahs – šie vadoņi ir no Ēsava sievas Āholībāmas, Anas meitas. Šie ir Ēsava dēli, un šie ir viņu vadoņi – tas ir Edoms. Šie ir horieša Seīra dēli, tās zemes iemītnieki – Lotāns un Šobāls, un Cibons, un Ana, un Dīšons, un Ēcers, un Dīšāns – šie ir horiešu, Seīra dēlu vadoņi Edoma zemē. Un Lotāna dēli bija Horī un Hēmāns, un Timna bija Lotāna māsa. Un šie ir Šobāla dēli – Alvāns un Mānahats, un Ēbāls, un Šefo, un Onāms. Un šie ir Cibona dēli – Aja un Ana, tas ir Ana, kurš tuksnesī atrada karstos avotus, kad viņš ganīja sava tēva Cibona ēzeļus. Un šie ir Anas bērni – Dīšons un Āholībāma, Anas meita. Un šie ir Dīšona dēli – Hemdāns un Ešbāns, un Jitrāns, un Kerāns. Šie ir Ēcera dēli – Bilhāns un Zaavāns, un Akans. Šie ir Dīšāna dēli – Ūcs un Arāns. Šie ir horiešu vadoņi – vadonis Lotāns, vadonis Šobāls, vadonis Cibons, vadonis Ana, vadonis Dīšons, vadonis Ēcers, vadonis Dīšāns – šie ir horiešu vadoņi Seīras zemē – tāda ir vadoņu secība. Šie ir ķēniņi, kas valdīja Edoma zemē, pirms vēl kāds ķēniņš valdīja pār Israēla dēliem. Edomā valdīja Bela, Beora dēls, un viņa pilsētas vārds bija Dinhāba. Un Bela nomira, un par ķēniņu viņa vietā kļuva Jobābs, Zeraha dēls no Bocras. Un Jobābs nomira, un viņa vietā par ķēniņu kļuva Hūšāms no Tēmāna zemes. Un Hūšāms nomira, un viņa vietā par ķēniņu kļuva Hadads, Bedada dēls, kurš Moāba laukos sakāva Midjānu, un viņa pilsētas vārds bija Avīta. Un Hadads nomira, un viņa vietā par ķēniņu kļuva Samla no Masrēkas. Un Samla nomira, un viņa vietā par ķēniņu kļuva Sauls no Rehobotas pie Upes. Un Sauls nomira, un viņa vietā par ķēniņu kļuva Baal-Hānāns, Ahbora dēls. Un Baal-Hānāns, Ahbora dēls, nomira, un viņa vietā par ķēniņu kļuva Hadars, un viņa pilsētas vārds bija Pāu, un viņa sievas vārds bija Mehētabēla, Matrēdas meita, Mē-Zahābas meita. Šie ir Ēsava vadoņu vārdi pēc viņu dzimtām, pēc viņu vietām, pēc viņu vārdiem – vadonis Timna, vadonis Alva, vadonis Jetēts, vadonis Āholībāma, vadonis Ēla, vadonis Pīnons, vadonis Kenazs, vadonis Tēmāns, vadonis Mibcars, vadonis Magdiēls, vadonis Īrāms – šie ir Edoma vadoņi pēc viņu apmešanās vietām zemē, kas tiem piederēja. Tas ir Ēsavs, Edoma tēvs. Jēkabs apmetās zemē, kur mita viņa tēvs, Kanaāna zemē. Šīs ir Jēkaba paaudzes. Jāzeps bija septiņpadsmit gadu vecs un kopā ar saviem brāļiem ganīja avis, viņš palīdzēja sava tēva sievu Bilhas un Zilpas dēliem, un Jāzeps atstāstīja savam tēvam, ko tie sliktu runājuši. Bet Israēls mīlēja Jāzepu vairāk par visiem saviem dēliem, jo viņš tam bija dzimis vecumā, un viņš uzdāvināja tam raibi krāsotus svārkus. Un viņa brāļi redzēja, ka tēvs viņu mīl vairāk par visiem citiem brāļiem, un tie viņu ienīda un nespēja mierīgi ar viņu runāt. Jāzeps sapņoja sapni, un, kad viņš pastāstīja to saviem brāļiem, tie viņu ienīda vēl vairāk. Viņš tiem teica: “Klausieties jel šo sapni, ko es nosapņoju! Re – mēs sējām kūlīšus lauka vidū, un re – mans kūlītis piecēlās un pat nostājās, un re – jūsu kūlīši sastājās apkārt un klanījās manam kūlītim!” Un viņa brāļi viņam teica: “Tad nu tu mūs valdīsi, tu pārraudzīsi?!” Un tie vēl vairāk ienīda viņu par viņa sapņiem un sacīto. Un viņš atkal sapņoja citu sapni un pastāstīja to saviem brāļiem: “Re – es atkal sapņoju sapni, un re – saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes man klanījās!” Un viņš pastāstīja to savam tēvam un saviem brāļiem, bet tēvs viņu apsauca un teica: “Ko nozīmē šis sapnis, ko tu sapņoji? Vai man un tavai mātei, un taviem brāļiem nu būs jāiet klanīties tev līdz zemei?!” Un viņa brāļi viņu apskauda, bet viņa tēvs teikto atcerējās. Un viņa brāļi devās uz Šehemu ganīt sava tēva avis. Israēls teica Jāzepam: “Visi tavi brāļi taču gana Šehemā! Nāc nu, es tevi sūtīšu pie viņiem!” Un viņš teica: “Es te!” Un viņš tam sacīja: “Ej jel paskaties, vai ar taviem brāļiem un avīm viss kārtībā, un pastāsti man!” Un viņš sūtīja to prom no Hebronas ielejas, un Jāzeps nonāca Šehemā. Viņu sastapa kāds vīrs, kad tas klīda pa lauku, un šis vīrs prasīja viņam: “Ko tu meklē?” Un viņš teica: “Es meklēju savus brāļus, saki jel man, kur viņi gana?” Tas vīrs teica: “No šejienes viņi ir aizgājuši, jo es viņus dzirdēju sakām: iesim uz Dotānu!” – un Jāzeps gāja pakaļ saviem brāļiem un atrada viņus Dotānā. Tie ieraudzīja viņu no tālienes, un, pirms vēl viņš bija pienācis, tie sazvērējās, lai viņu nonāvētu. Tie runāja savā starpā: “Re, kur šis sapņotājs nāk! Tad nu iesim, nokausim viņu un iemetīsim kādā no bedrēm, un teiksim: plēsīgs zvērs viņu aprija! – Tad redzēsim, kas no viņa sapņiem iznāks!” Bet Rūbens, to dzirdējis, izglāba viņu, sacīdams: “Nevienu nenokausim!” Rūbens tiem teica: “Neizlejiet asinis! Iemetiet viņu bedrē, kas tuksnesī, bet roku viņam klāt nelieciet!” – tā viņš darīja, lai izglābtu viņu no tiem un aizgādātu atpakaļ pie tēva. Kad Jāzeps atnāca pie saviem brāļiem, notika tā – tie noģērba Jāzepam svārkus, viņa raibos svārkus, kas tam bija! Viņi to sagrāba un iemeta bedrē, bet bedre bija tukša, ūdens tur nebija. Un viņi apsēdās ēst maizi, tad pacēla savas acis un ieraudzīja, redzi – no Gileādas nāca ismaēliešu karavāna, un viņu kamieļi nesa smaržas un balzamu, un mirres, būdami ceļā uz Ēģipti. Un Jūda teica saviem brāļiem: “Kāds labums, ka nokaujam savu brāli un noslēpjam viņa asinis? Ejam un pārdodam viņu ismaēliešiem, lai mēs viņam ne roku nebūtu piedūruši, jo viņš taču ir mūsu brālis, viņš ir mūsu miesa!” – Un viņa brāļi viņam paklausīja. Bet garām gāja midjāniešu vīri, tirgoņi – tad tie izvilka un izcēla Jāzepu no bedres un pārdeva viņu ismaēliešiem par divdesmit sudraba gabaliem, un Jāzepu aizveda uz Ēģipti. Kad Rūbens atgriezās pie bedres un ieraudzīja, ka Jāzepa vairs bedrē nav, viņš saplēsa savas drānas. Viņš atgriezās pie saviem brāļiem un teica: “Puisēna vairs nav! Un es, ko lai es tagad daru?!” Tad viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi un iemērca viņa svārkus asinīs. Un raibos svārkus viņi aizgādāja savam tēvam, sacīdami: “To mēs atradām, palūko jel, vai tie ir tava dēla svārki vai ne?” Viņš tos pazina un teica: “Mana dēla svārki! Plēsīgs zvērs viņu ir aprijis! Plosīt saplosīts Jāzeps!” Un Jēkabs saplēsa savu kreklu, apvilka maisu pār gurniem un sēroja par savu dēlu daudz dienu. Visi viņa dēli un meitas nāca viņu mierināt, bet viņš liedzās mierināties, sacīdams: “Sērodams es nokāpšu šeolā pie sava dēla!” – un viņa tēvs raudāja par viņu! Bet midjānieši Jāzepu pārdeva uz Ēģipti faraona galminiekam Potifaram, sardzes virsniekam. Tajā laikā Jūda aizgāja no saviem brāļiem un iegriezās pie kāda adullāmieša, vārdā Hīra. Tur Jūda ieraudzīja kāda kanaānieša, viņa vārds bija Šūa, meitu, un viņš to ņēma un gāja pie viņas. Viņa kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņš nosauca to vārdā Gērs. Un viņa atkal kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņa nosauca to vārdā Onāns. Un viņa atkal dzemdēja dēlu, un viņa nosauca to vārdā Šēla. Viņa bija Kezībā, kad to dzemdēja. Un Jūda ņēma sievu Gēram, savam pirmdzimtajam, viņas vārds bija Tamāra. Bet Jūdas pirmdzimto Gēru Kungs atzina ļaunu esam, un viņš to nonāvēja. Un Jūda teica Onānam: “Ej pie sava brāļa sievas un dari, kā viņas vīrabrālim nākas, radi pēcnācējus savam brālim!” Bet Onāns zināja, ka ne jau viņam būs tas pēcnācējs, un tā – kad viņš gāja pie sava brāļa sievas, viņš izšļāca zemē, lai nedotu savam brālim pēcnācēju. Kungam nepatika tas, ko viņš darīja, un viņš nonāvēja arī to. Tad Jūda teica savai vedeklai Tamārai: “Atgriezies sava tēva namā kā atraitne, kamēr paaugas mans dēls Šēla!” – jo viņš domāja: “Ka arī tas nenomirst, tāpat kā viņa brāļi!” Un Tamāra gāja un mita sava tēva namā. Gāja dienas, un Jūdas sieva, Šūas meita, nomira, un, kad Jūda rimās sērot, viņš gāja cirpt savas avis. Kopā ar savu draugu adullāmieti Hīru viņi devās uz Timnu. Un Tamārai kāds pastāstīja: “Redzi, tavs vīratēvs iet uz Timnu cirpt savas avis!” Tad viņa novilka atraitnes drānas un uzklāja sev sejas apsegu, apklājās un sēdēja Ēnaimas vārtos, kas ceļā uz Timnu, jo viņa redzēja, ka Šēla ir uzaudzis, bet par sievu tam viņa atdota nebija. Un Jūda viņu ieraudzīja un nodomāja, ka tā ir mauka, jo viņa bija aizklājusi savu seju. Viņš pie tās iegriezās, garām iedams, un teica: “Nāc šurp, lai es eju pie tevis!” – jo viņš nezināja, ka tā ir viņa vedekla! Bet viņa teica: “Ko tu man dosi, ja gribi nākt pie manis?” Viņš teica: “Es tev no sava ganāmpulka atsūtīšu kazlēnu!” Bet viņa teica: “Tad dod man ķīlu, kamēr tu to atsūti!” Un viņš teica: “Kas tad man tev jādod ķīlā?” Viņa teica: “Tavs zīmoggredzens, tavs mērs un tavs spieķis, kas tev rokā!” Viņš tos iedeva, gāja pie viņas, un viņa kļuva no viņa grūta. Tad viņa cēlās un gāja, noņēma sejas apsegu un apģērba atraitnes drānas. Bet Jūda ar savu draugu adullāmieti sūtīja kazlēnu, lai dabūtu atpakaļ savu ķīlu no tās sievas, bet tas viņu neatrada. Un viņš prasīja tās vietas vīriem: “Kur ir tā priekameita, kas Ēnaimā pie ceļa?” Bet viņi teica: “Nav bijis tur priekameitas!” Un viņš gāja atpakaļ pie Jūdas un teica: “Es viņu neatradu, un arī tās vietas vīri teica: nav bijis tur ielasmeitas!” Un Jūda teica: “Lai ņem sev, ka tik netiekam kaunā! Redzi – es taču sūtīju šo kazlēnu, bet tu viņu neatradi!” Un pēc kādiem trim mēnešiem Jūdam tika pastāstīts: “Tava vedekla Tamāra ir maukojusi, redzi – maukodama tapusi grūta!” Un Jūda teica: “Atvediet viņu šurp, lai viņu sadedzina!” Viņu atveda, un viņa lika, lai viņas vīratēvam saka: “Es esmu grūta no tā vīra, kam pieder šīs lietas!” Viņa teica: “Palūko jel – kam pieder šis zīmoggredzens, šis mērs un šis spieķis!” Jūda tos pazina un teica: “Viņa ir taisnīgāka par mani, jo es viņu neesmu devis savam dēlam Šēlam!” Un viņš ar to vairs negulēja. Viņas dzemdībās, redzi – tai klēpī bija dvīņi! Kad viņa dzemdēja, viens izbāza roku, un vecmāte to satvēra un piesēja rokai sarkanu diegu, sacīdama: “Šis iznāca pirmais!” Bet viņš ievilka roku atpakaļ, un redzi – iznāca viņa brālis, un viņa teica: “Ak, kā tu plēstin izplēsies laukā!” Un viņa nosauca viņu vārdā Perecs. Bet pēc tam iznāca viņa brālis, kam ap roku bija sarkanais diegs, un viņu nosauca vārdā Zerahs. Jāzeps tika aizvests uz Ēģipti, un viņu nopirka ēģiptietis Potifars, faraona galminieks, sardzes virsnieks, no ismaēliešiem, kas viņu turp bija aizveduši. Kungs bija ar Jāzepu, viņam veicās, un viņš dzīvoja sava kunga ēģiptieša namā. Un viņa kungs redzēja, ka Kungs ir ar viņu un ka Kungs liek veikties visam, ko viņš dara. Jāzeps guva viņa vēlību, kalpodams viņam, un tas iecēla viņu pārvaldīt savu namu un nodeva viņam visu, kas tam bija. Un notika tā – kopš tā brīža, kad tas bija iecēlis viņu par pārvaldnieku savam namam un visam, kas tam bija, – Kungs Jāzepa dēļ svētīja tā ēģiptieša namu, un Kunga svētība bija pār visu, kas tam bija namā un uz lauka. Visu, kas tam bija, viņš atstāja Jāzepa ziņā un vairs pat nezināja, kas tam ir, vien izņemot maizi, ko ēda. Bet Jāzeps bija glītu augumu un jauku izskatu. Un tad notika tā – viņa kunga sieva meta acis uz Jāzepu un teica: “Guli ar mani!” Bet viņš liedzās un teica sava kunga sievai: “Redzi, mans kungs bez manis pat nezina, kas viņam namā – visu, kas viņam ir, viņš ir nodevis man! Šai namā nav lielāka par mani, un viņš man nav liedzis neko, vien izņemot tevi, jo tu esi viņa sieva. Tad kā lai es nodaru tādu lielu ļaunumu un grēkoju pret Dievu?!” Bet viņa diendienā runāja ar Jāzepu, tomēr viņš tajā neklausījās – ne gulēja ar to, ne bija ar to kopā. Un kādu dienu, kad viņš gāja namā, lai darītu savus darbus, tur, namā, nebija neviena no nama vīriem. Un viņa sakampa viņu aiz drēbēm, sacīdama: “Guli ar mani!” Bet viņš pameta savas drēbes pie viņas un izbēga laukā. Kad viņa redzēja, ka viņš pametis savas drēbes pie viņas un izbēdzis laukā, viņa sasauca sava nama vīrus un teica: “Redziet, viņš atvedis pie mums ebreju vīru, lai tas mūs apsmietu! Tas nāca pie manis, lai gulētu ar mani, bet es kliedzu skaļā balsī! Un tad, kā šis dzirdēja, ka es sāku saukt palīgā, tā pameta pie manis savas drēbes un izbēga laukā!” Un viņa atstāja tā drēbes pie sevis, līdz mājās pārnāca tā kungs. Un viņa to pastāstīja viņam tiem pašiem vārdiem: “Tas ebreju vergs, ko tu pie mums atvedi, nāca mani piesmiet! Un tad, kā es sāku saukt palīgā, tā šis pameta pie manis savas drēbes un izbēga laukā!” Kad viņa kungs dzirdēja, ko runā viņa sieva, ko viņa tam stāsta: “Kā es teicu, tā viņš – tavs vergs! – man darīja,” tad viņš iesvilās dusmās. Un Jāzepa kungs saņēma viņu un ieslodzīja cietumā kopā ar ķēniņa ieslodzītajiem, un nu viņš bija tur – cietumā. Bet Kungs bija ar Jāzepu un deva viņam savu žēlastību – sagādāja viņam cietuma pārvaldnieka vēlību. Un cietuma pārvaldnieks nodeva Jāzepa atbildībā visus ieslodzītos, kas bija cietumā, un, kas vien tur tika darīts, to viņš darīja! Cietuma pārvaldnieks neraudzījās, ko viņš dara, jo Kungs bija ar viņu, un, ko vien viņš darīja, tam Kungs lika izdoties. Pēc tam notika tā – Ēģiptes ķēniņa dzērienu devējs un maiznieks nogrēkojās pret savu kungu, Ēģiptes ķēniņu. Un faraons saniknojās uz abiem galminiekiem – uz galveno dzērienu devēju un uz galveno maiznieku. Viņš ielika tos apsargāt sardzes virsnieka namā, cietumā, tai vietā, kur bija ieslodzīts Jāzeps. Sardzes virsnieks norīkoja pie viņiem Jāzepu, un viņš tos uzraudzīja – kādas dienas viņi tika apsargāti. Un viņi abi sapņoja sapni – vienā naktī katrs savu sapni, katru sapni ar savu nozīmi – Ēģiptes ķēniņa dzērienu devējs un maiznieks, kuri bija ieslodzīti cietumā. Kad no rīta Jāzeps nāca pie tiem un tos ieraudzīja, redzi – tie bija sapīkuši! Un viņš jautāja faraona galminiekiem, kuri kopā ar viņu tika apsargāti viņa kunga namā: “Kāpēc jūsu sejas šodien tik īgnas?” Tie viņam teica: “Sapni mēs sapņojām, bet nav, kas to izskaidro!” Un Jāzeps tiem sacīja: “Vai ne pie Dieva ir skaidrojums?! Pastāstiet jel man!” Un galvenais dzērienu devējs stāstīja Jāzepam savu sapni: “Manā sapnī – re, manā priekšā vīnakoks! Un vīnakokam trīs stīgas, un kā plauka, kā pacēlās ziedi, kā ogas par vīnogām nobriedināja! Un manā rokā faraona kauss, un es ņēmu vīnogas un izspiedu tās faraona kausā, un es sniedzu kausu faraonam!” Un Jāzeps viņam teica: “Šāds ir skaidrojums – trīs stīgas ir trīs dienas. Trīs dienu laikā faraons pacels tev galvu un atjaunos tevi amatā, un tu pasniegsi faraonam kausu kā iepriekš, kad biji viņa dzērienu devējs. Taču atceries mani, kad tev ies labi, izrādi man laipnību, ieminies par mani faraonam, ka dabū mani laukā no šī nama! Jo zagtin mani nozaguši ebreju zemē, un arī šeit es neesmu darījis neko, kālab mani būtu jāliek cietumā!” Un galvenais maiznieks redzēja, ka viņš labi skaidro, un teica Jāzepam: “Arī man sapnī – re, trīs cepumu grozi uz galvas! Un augšējā grozā – visāda faraona ēdmaņa, maiznieka darinājums, un putni to rija no groza uz manas galvas!” Un Jāzeps atbildēja: “Šāds ir skaidrojums – trīs grozi ir trīs dienas. Trīs dienu laikā faraons nocels tev galvu un pakārs tevi kokā, un putni rīs tavu miesu!” Trešajā dienā bija faraona dzimšanas diena, un viņš rīkoja dzīres visiem saviem kalpiem, un viņš izskatīja galvenā dzērienu devēja un galvenā maiznieka lietu, klātesot visiem saviem kalpiem. Viņš atjaunoja galveno dzērienu devēju dzērienu došanas amatā, un tas atkal sniedza kausu faraonam. Bet galveno maiznieku viņš pakāra – kā Jāzeps viņiem bija skaidrojis. Taču galvenais dzērienu devējs neatcerējās Jāzepu un aizmirsa viņu. Kad bija pagājuši divi gadi, faraons redzēja sapnī, un redzi – viņš stāv pie Nīlas. Un redzi – no Nīlas iznāk septiņas govis, skaista izskata un brangas miesās, un tās ganās grīslī. Un redzi – aiz tām no Nīlas iznāk septiņas citas govis, slikta izskata un kārnas miesās, un nostājas Nīlas krastā blakus tām govīm. Un šīs govis, sliktā izskata un kārnās miesās, apēda tās govis, kas skaista izskata un brangas. Un faraons pamodās. Tad viņš atkal aizmiga un sapņoja otrreiz, un redzi – uz viena stiebra aug septiņas vārpas, brangas un labas. Un redzi – pēc tām uzdīgst septiņas kārnas un austrumvējā nomelnējušas vārpas. Un kārnās vārpas aprija septiņas brangās un pilnās vārpas. Tad faraons pamodās. Re, kāds sapnis! Un no rīta viņš bija satrauktu garu un sūtīja sasaukt visus Ēģiptes magus un visus gudros, un faraons stāstīja tiem savu sapni, bet nebija neviena, kas faraonam to izskaidro. Tad galvenais dzērienu devējs uzrunāja faraonu: “Tagad es atceros savu pārkāpumu! Faraons bija sadusmojies uz saviem kalpiem un bija licis mani apsargāt sardzes virsnieka namā – mani un galveno maiznieku! Un vienā naktī mēs sapņojām sapni, es un viņš, mēs sapņojām, un katram sapnim bija savs skaidrojums! Kopā ar mums tur bija ebreju puisis, sardzes virsnieka vergs – viņam mēs stāstījām un viņš mums skaidroja mūsu sapņus, viņš izskaidroja katram savu sapni! Un, kad viņš mums bija izskaidrojis, notika tā – es tiku atjaunots savā amatā, bet maiznieku pakāra.” Tad faraons sūtīja pasaukt Jāzepu, un viņu steigšus atveda no cietuma. Viņš noskuvās, apmainīja drānas un devās pie faraona. Un faraons teica Jāzepam: “Sapni es nosapņoju, bet nav, kas to izskaidro, un par tevi es esmu dzirdējis, ka, uzklausījis sapni, tu vari to izskaidrot!” Jāzeps faraonam atbildēja: “Ne es – Dievs skaidros, vai faraonam ies labi!” Un faraons stāstīja Jāzepam: “Mans sapnis. Redzi, es stāvu Nīlas krastā. Un redzi – no Nīlas nāk laukā septiņas govis, brangas miesās un labi noaugušas, un ganās grīslī. Un redzi – pēc tām nāk laukā citas septiņas govis – izģindušas, tik vājas un kārnas miesās, ka tādas es nebiju redzējis visā Ēģiptes zemē, tik sliktas! Un kārnās un sliktās govis apēda pirmās septiņas brangās govis. Un tās satilpa tajās, ka nevarēja pat manīt, ka tās būtu tām vēderā, un tās izskatījās tikpat slikti kā sākumā. Un es pamodos. Vēl es redzēju sapnī, un redzi – uz viena stiebra paceļas septiņas vārpas, pilnas un labas. Un redzi – pēc tam uzdīga septiņas sausas, kārnas, austrumvējā nomelnējušas vārpas. Un kārnās vārpas aprija septiņas labās vārpas, un es to izstāstīju magiem, bet neviens man nevarēja izskaidrot!” Un Jāzeps teica faraonam: “Faraona sapņi ir viens un tas pats. Ko Dievs darīs – to viņš ir pateicis faraonam! Septiņas labās govis ir septiņi gadi, un septiņas labās vārpas ir septiņi gadi. Šie sapņi ir viens un tas pats. Un septiņas kārnās un sliktās govis, kas nāca pēc tām, ir septiņi gadi, un septiņas tukšās vārpas, austrumvējā nomelnējušās, būs septiņi bada gadi! Tas ir mans sakāmais faraonam – ko Dievs darīs, to viņš faraonam parādījis! Redzi – visai Ēģiptes zemei nāks septiņi sāta gadi. Un pēc tiem būs septiņi bada gadi, un Ēģiptes zemē tiks aizmirsts sāts, un bads aprīs zemi. Bada dēļ, kas nāks pēc tam, zeme nezinās sāta, jo tas būs ļoti smags. Bet tas, ka sapnis faraonam atkārtojies divas reizes, nozīmē, ka Dievs šo lietu ir apstiprinājis, un Dievs steigs tā darīt! Lai nu faraons izvēlas saprātīgu un gudru vīru un liek tam pārvaldīt Ēģiptes zemi! Lai faraons dara tā – ieceļ valstī ierēdņus un septiņos sāta gados lai ņem piekto daļu no Ēģiptes ražas. Lai tie savāc visu ēdamo labajos gados, kas tagad nāk, lai tie faraona uzraudzībā sakrāj labību pilsētās pārtikai un apsargā to. Šis krājums būs ēdamais visai zemei septiņos bada gados, kas nāks Ēģiptes zemē, lai zeme netiktu izpostīta bada dēļ!” Tas patika faraonam un visiem viņa kalpiem. Un faraons teica saviem kalpiem: “Vai mēs atradīsim tādu vīru, kā šis, kurā ir Dieva Gars?” Un faraons teica Jāzepam: “Tā kā Dievs licis tev visu šo zināt, tad nav saprātīgāka un gudrāka par tevi! Tu pārraudzīsi manu namu, un pēc tavas pavēles gatavos krājumus visa mana tauta, pēc troņa tikai es būšu lielāks par tevi!” Un faraons teica Jāzepam: “Redzi, es tevi esmu iecēlis pār visu Ēģiptes zemi!” Faraons noņēma no rokas savu zīmoggredzenu un uzvilka to pirkstā Jāzepam, viņš ieģērba to vieglbalta lina drānās un ap kaklu tam aplika zelta ķēdi. Un viņš ļāva tam braukt savos otros labākajos ratos un lika saukt tā priekšā: “Abrēk!” Un viņš tika iecelts pār visu Ēģiptes zemi. Un faraons teica Jāzepam: “Es esmu faraons, bet bez tavas ziņas neviens necels ne roku, ne kāju visā Ēģiptes zemē!” Faraons nosauca Jāzepu vārdā Cāfnat-Pānēhs un deva viņam par sievu Āsnati, Ona priestera Potī-Peras meitu. Un Jāzeps pārstaigāja visu Ēģiptes zemi. Jāzeps bija trīsdesmit gadu vecs, kad stājās Ēģiptes ķēniņa kalpībā, un Jāzeps devās prom no faraona un pārstaigāja visu Ēģiptes zemi. Septiņos gados zeme deva sātu pilnām riekšavām. Visus septiņus gadus viņš krāja pārtiku, kas bija Ēģiptes zemē, un novietoja to pilsētās. To pārtiku, ko ienesa lauki ap katru pilsētu, viņš novietoja tās vidū. Un Jāzeps sakrāja tik daudz labības kā jūras smilšu, ka viņš mitējās skaitīt, jo tai nebija skaita! Jāzeps kļuva tēvs diviem dēliem, pirms nāca bada gadi, tos viņam dzemdēja Āsnate, Ona priestera Potī-Peras meita. Pirmdzimto Jāzeps nosauca vārdā Manase, jo: “Dievs man licis aizmirst visas manas mokas un mana tēva namu.” Un otro viņš nosauca vārdā Efraims, jo: “Dievs mani darījis auglīgu ciešanu zemē.” Pagāja septiņi sāta gadi, kas bija Ēģiptes zemē. Un sākās septiņi bada gadi, tie nāca, kā Jāzeps teica. Visās zemēs bija bads, bet visā Ēģiptes zemē bija maize. Badojās visa Ēģiptes zeme, un tauta brēca uz faraonu pēc maizes, bet faraons teica ēģiptiešiem: “Ejiet pie Jāzepa, kā viņš jums teiks, tā dariet!” Bads bija pār visu zemi, un Jāzeps atvēra visus labības krājumus, kas tajā bija, un pārdeva ēģiptiešiem. Bads pieņēmās spēkā Ēģiptes zemē. Un visu zemju ļaudis nāca uz Ēģipti, lai pirktu labību, jo visā zemē bija stiprs bads. Kad Jēkabs uzzināja, ka Ēģiptē ir labība, viņš teica saviem dēliem: “Ko jūs skatāties viens uz otru?!” Viņš teica: “Re, es dzirdēju, ka Ēģiptē ir labība! Dodieties turp un pērciet mums labību, lai mēs varam dzīvot, nevis mirt!” Un desmit Jāzepa brāļi devās uz Ēģipti pirkt labību. Bet Jāzepa brāli Benjāminu Jēkabs nelaida kopā ar tiem, domādams: “Ka tik viņam negadās nelaime!” Un Israēla dēli atnāca pirkt kopā ar tiem, kuri arī bija nākuši, jo Kanaāna zemē bija bads. Un Jāzeps – viņam bija vara pār to zemi! Viņš pārdeva labību visām zemes tautām! Atnāca Jāzepa brāļi, un tie klanījās viņam ar seju līdz zemei! Jāzeps ieraudzīja savus brāļus un pazina, bet nedevās tiem zināms, runāja ar tiem stingri un teica: “No kurienes jūs nākat?” Viņi teica: “No Kanaāna zemes! Lai nopirktu ēdamo!” Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina. Tad Jāzeps atcerējās sapņus, ko bija par tiem sapņojis, un teica: “Jūs esat spiegi – jūs esat nākuši izskatīt zemes neaizsargātās vietas!” Bet viņi tam teica: “Nē, mans kungs! Tavi kalpi ir atnākuši pirkt ēdamo! Mēs visi esam viena vīra dēli! Mēs – godīgi! Tavi kalpi nav spiegi!” Bet viņš teica: “Nē! Jūs esat nākuši izskatīt zemes neaizsargātās vietas!” Bet tie teica: “Mēs esam tavi kalpi! Mēs bijām divpadsmit! Mēs esam brāļi, viena vīra dēli no Kanaāna zemes! Redzi – jaunākais šodien ir kopā ar tēvu, un viena vairs nav!” Bet Jāzeps tiem teica: “Ir tā, kā es jums teicu – jūs esat spiegi! Tā jūs tiksiet pārbaudīti – pie faraona dzīvības! – jūs neaiziesiet no šejienes tikmēr, kamēr šurp neatnāks jūsu jaunākais brālis! Sūtiet vienu no jums, lai tas atved jūsu jaunāko brāli. Jūs paliksiet ieslodzīti, un jūsu vārdi tiks pārbaudīti, vai jums ir taisnība vai nav! Pie faraona dzīvības – jūs esat spiegi!” Un viņš lika tos apsargāt trīs dienas. Trešajā dienā Jāzeps tiem teica: “Tā dariet un paliksiet dzīvi! Es bīstos Dieva! Ja jūs esat godīgi, tad viens no brāļiem lai paliek ieslodzīts sardzes namā, bet jūs ejiet, aiznesiet labību uz savām mājām, kur bads! Atvediet pie manis savu jaunāko brāli, tad es pārliecināšos par jūsu vārdiem, un jūs nemirsiet!” Un viņi tā darīja. Viņi teica viens otram: “Tiešām, mēs esam vainīgi par mūsu brāli – kad redzējām viņa dvēseli bēdās, kad viņš mēģināja mūs iežēlināt, bet mēs neklausījāmies! Tādēļ pār mums nākusi šī nelaime!” Un Rūbens viņiem atbildēja: “Vai es jums neteicu: nenoziedzieties pret bērnu! – bet jūs neklausījāt, un nu viņa asinis tiks atprasītas!” Viņi nezināja, ka Jāzeps saprot, jo viņš ar tiem runāja caur tulku. Un viņš aizgriezās no tiem un raudāja, un, atkal pievērsies, runāja ar tiem, paņēma Šimonu un viņu acu priekšā to ieslodzīja. Un Jāzeps pavēlēja piebērt viņu traukus ar labību, kā arī atdot viņu naudu, ieliekot katra maisā, un dot tiem ceļamaizi. Un tā tika darīts. Viņi uzkrāva labību ēzeļiem un devās projām no turienes. Kad tai vietā, kur viņi nakšņoja, viens atvēra savu maisu, lai iedotu barību ēzelim, tas ieraudzīja savu naudu, un redzi – tā bija viņa maišeļa virspusē! Viņš teica saviem brāļiem: “Mana nauda ir atlikta atpakaļ, redzi kur – manā maišelī!” Sirds tiem kāpa pa muti, un tie drebēdami teica: “Ko Dievs mums ir darījis?!” Kad viņi pārnāca pie sava tēva Jēkaba uz Kanaāna zemi, viņi pastāstīja tam visu, kas viņiem gadījies: “Tas vīrs, tās zemes kungs, ar mums runāja stingri un turēja mūs par šīs zemes spiegiem! Bet mēs viņam teicām: mēs esam godīgi! Mēs neesam spiegi! Mēs esam divpadsmit brāļi, mūsu tēva dēli, viena vairs nav, bet jaunākais šodien ir kopā ar mūsu tēvu Kanaāna zemē. Un tas vīrs, tās zemes kungs, mums teica: šādi es uzzināšu, vai jūs esat godīgi – atstājiet pie manis vienu no saviem brāļiem, ņemiet labību badā esošajiem mājās un ejiet! Atvediet savu jaunāko brāli pie manis! Tad es zināšu, ka jūs neesat spiegi, bet esat godīgi. Tad es atdošu jums brāli un jūs varēsiet brīvi staigāt šajā zemē.” Bet, kad viņi iztukšoja savus maisus, redzi – katram maisā bija paša naudas maisiņš, un, kad viņi ieraudzīja savus naudas maisiņus, viņi un viņu tēvs izbijās. Un viņu tēvs Jēkabs tiem teica: “Bez bērniem jūs mani esat atstājuši! Jāzepa vairs nav, Šimona vairs nav, tagad jūs paņemsiet Benjāminu! Pār mani tas viss ir nācis!” Un Rūbens teica savam tēvam: “Nonāvē divus manus dēlus, ja es viņu pie tevis neatvedīšu atpakaļ! Dod viņu man, un es viņu atvedīšu pie tevis atpakaļ!” Bet viņš teica: “Mans dēls neies kopā ar jums, jo viņa brālis ir miris un viņš ir vienīgais, kas palicis! Ja nu ceļā, kurp jūs ejat, viņu ķers nelaime, jūs manu rūpēs nosirmojušo galvu novedīsiet šeolā!” Zemē bija smags bads. Kad tie bija izlietojuši no Ēģiptes atvesto labību, tēvs tiem teica: “Dodieties atkal turp, pērciet mums mazliet ēdamā!” Jūda viņam teica: “Tas vīrs mūs zvērināt nozvērināja: manu vaigu jums neredzēt, kamēr jūsu brālis te nebūs kopā ar jums! Ja tu mūsu brāli sūtīsi kopā ar mums, tad mēs dosimies un nopirksim tev ēdamo, bet, ja tu viņu nesūtīsi, mēs neiesim, jo tas vīrs mums teica: manu vaigu jums neredzēt, kamēr jūsu brālis te nebūs kopā ar jums!” Un Israēls teica: “Kādēļ jūs man darījāt ļaunu, stāstīdami tam vīram, ka jums ir vēl viens brālis?!” Bet viņi teica: “Tas vīrs mūs iztaujāja par mums un par vietu, kur mēs dzimuši, prasīdams: vai jūsu tēvs vēl ir dzīvs? Vai jums ir vēl kāds brālis? – un mēs viņam visu pastāstījām! Vai tad mēs zinājām, ka viņš teiks: atvediet šurp savu brāli!” Un Jūda teica savam tēvam Israēlam: “Sūti zēnu kopā ar mani, mēs celsimies un iesim, ka paliekam dzīvi un nemirstam ne mēs, ne tu, ne mūsu mazie! Es gādāšu par viņu, no manis tu viņu varēsi atprasīt! Ja es viņu neatvedīšu pie tevis atpakaļ, ja nenostādīšu tavā priekšā – tad uz mūžiem pret tevi es būšu grēkojis! Ja mēs nebūtu vilcinājušies, tad jau divreiz būtu atpakaļ!” Un viņu tēvs Israēls tiem teica: “Ja tā, tad nu tā dariet – ņemiet traukos no tā, ko zeme dod, un aiznesiet tam vīram dāvanu – mazliet balzama, mazliet medus, smaržu, mirru, pistāciju un mandeļu. Ņemiet divtik sudraba un aiznesiet atpakaļ arī to sudrabu, kas tika atlikts jūsu maišeļu augšpusē – varbūt tā ir kļūda. Ņemiet savu brāli un dodieties, ejiet atpakaļ pie tā vīra! Visvarenais Dievs lai dod jums žēlastību tā vīra priekšā, ka tas ļauj atgriezties jums, jūsu brālim un Benjāminam. Bet es – tik zaudēju bērnus vienu pēc otra!” Un tie vīri ņēma šo dāvanu, paņēma divtik sudraba, arī Benjāminu, cēlās un devās uz Ēģipti un stājās Jāzepa priekšā. Kad Jāzeps redzēja kopā ar tiem Benjāminu, viņš teica sava nama pārvaldniekam: “Aizved šos vīrus uz mājām, nokauj barokli un pagatavo to, jo šie vīri ēdīs pusdienas kopā ar mani!” Tas vīrs darīja, kā Jāzeps viņam teica, un aizveda viņus uz Jāzepa namu. Aizvesti uz Jāzepa namu, vīri nobijās un runāja: “Mēs esam šurp atvesti tā sudraba dēļ, kas iepriekš tika atlikts mūsu maišeļos, lai izmeklētu mūsu lietu, sagrābtu mūs un paņemtu par kalpiem mūs un mūsu ēzeļus!” Un viņi uzstāja Jāzepa nama pārvaldniekam un runāja ar viņu nama durvīs. Viņi teica: “Klau, mans kungs, jau iepriekš mēs bijām atnākuši šurp, lai nopirktu ēdamo, un, kad mēs nonācām vietā, kur pārnakšņot, mēs attaisījām savus maišeļus, un tur – katram viņa sudrabs maišeļa augšpusē pilnā svarā, tagad mēs to atnesām atpakaļ. Un mēs atnesām vēl citu sudrabu, lai nopirktu ēdamo. Mēs nezinām, kurš atlicis sudrabu mūsu maišeļos!” Tas atbildēja: “Miers ar jums! Nebaidieties! Jūsu Dievs un jūsu tēvu Dievs jums atlicis mantu jūsu maišeļos! Es jūsu naudu esmu saņēmis!” Un viņš atveda pie tiem Šimonu. Un tas vīrs viņus aizveda uz Jāzepa namu, deva viņiem ūdeni, un tie mazgāja savas kājas; un viņš deva barību viņu ēzeļiem. Un viņi sagatavoja dāvanu, ko bija atveduši, līdz Jāzeps nāca pusdienās, jo bija dzirdējuši, ka viņi tur ēdīs maizi. Jāzeps pārnāca mājās, un viņi tam pasniedza dāvanu, ko bija atnesuši uz namu, un klanījās viņam līdz zemei. Viņš apvaicājās, vai tiem klājas labi, un jautāja: “Vai klājas labi jūsu tēvam, tam vecajam, par kuru jūs stāstījāt? Vai viņš vēl ir dzīvs?” Un viņi atbildēja: “Mūsu tēvam, tavam kalpam, klājas labi, viņš vēl ir dzīvs,” un viņi liecās un klanījās. Viņš palūkojās un ieraudzīja savu brāli Benjāminu, savas mātes dēlu, un teica: “Vai šis ir jūsu jaunākais brālis, par kuru jūs man stāstījāt?” Viņš teica: “Dievs lai tev ir žēlsirdīgs, mans dēls!” Un Jāzeps steidzās, trīcēdams pie visām miesām sava brāļa dēļ, un viņam nāca raudiens, un viņš iegāja istabā un raudāja tur. Tad viņš nomazgāja seju, iznāca laukā un savaldījies teica: “Pasniedziet maizi!” Viņam pasniedza atsevišķi, un viņiem atsevišķi, un ēģiptiešiem, kuri ēda kopā ar viņu, arī atsevišķi, jo ēģiptieši nevar ēst maizi kopā ar ebrejiem, tas ēģiptiešiem šķiet pretīgi. Tie tika nosēdināti viņa priekšā – pirmdzimtais pēc savas pirmdzimtības un jaunākais – jaunākā vietā, un tie vīri brīnījās par to. Viņiem nesa maltīti no Jāzepa galda, bet Benjāmina maltīte bija piecreiz lielāka nekā visiem pārējiem, un viņi dzēra un noreiba pie viņa. Un viņš pavēlēja sava nama pārvaldniekam: “Piepildi to vīru maišeļus ar ēdamo, cik tie spēj nest, un katra sudrabu atliec atpakaļ viņa maišeļa augšpusē. Un manu kausu, sudraba kausu, ieliec maišeļa augšpusē jaunākajam, tāpat arī sudrabu par viņa labību!” – un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis! Kad ausa rīta gaisma, tos vīrus atlaida mājās, viņus un viņu ēzeļus. Tie nebija vēl pārāk tālu aizgājuši no pilsētas, kad Jāzeps teica sava nama pārvaldniekam: “Celies, dzenies pakaļ tiem vīriem un panācis saki: kāpēc jūs labu atmaksājat ar ļaunu?! Vai šis nav tas, no kā dzer mans kungs? Ar to viņš mēdz pareģot! Ļaunu jūs esat darījuši, tā darīdami!” Un viņš tos panāca un runāja tieši šādiem vārdiem. Bet viņi tam teica: “Kāpēc mans kungs runā šādus vārdus?! Tavi kalpi lai darītu tādu lietu? Lai tas tālu no mums! Redzi – no Kanaāna zemes mēs atvedām tev atpakaļ naudu, ko atradām mūsu maišeļu augšpusē, kā tad lai mēs būtu tavam kungam nozaguši sudrabu vai zeltu?! Pie kā no taviem kalpiem tas atradīsies, tas lai mirst, un arī mēs tad lai topam tavam kungam par vergiem!” Un viņš teica: “Nu tā, lai notiek, kā jūs teicāt: pie kā to atradīs, tas būs mans vergs, bet jūs, pārējie, būsiet bez vainas!” Un viņi steigšus nolaida katrs savu maišeli zemē, un ikviens atvēra savu maišeli. Un viņš meklēja no vecākā līdz jaunākajam, un kauss tika atrasts Benjāmina maišelī! Tad viņi saplēsa savas drānas, ik vīrs apkrāva savu ēzeli, un viņi atgriezās pilsētā. Tad Jūda kopā ar saviem brāļiem devās uz Jāzepa namu – viņš vēl bija tur, un viņi krita viņa priekšā pie zemes. Un Jāzeps tiem teica: “Ko jūs esat izdarījuši?! Vai nezināt, ka tāds vīrs kā es spēj pareģot?” Un Jūda teica: “Ko lai sakām savam kungam? Ko lai runājam? Kā lai attaisnojamies? Dievs ir atklājis tavu kalpu vainu! Re – nu mēs esam mana kunga vergi, gan mēs, gan tas, pie kura atrada kausu!” Un viņš teica: “Pasargi! Lai es tā darītu?! Tas vīrs, pie kura atrada kausu, – tas būs mans vergs, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva!” Un Jūda uzstāja un teica: “Tomēr, mans kungs! Ļauj jel tavam kalpam teikt kādu vārdu savam kungam, neiededzies dusmās pret savu kalpu, jo tu esi kā pats faraons! Mans kungs jautāja saviem kalpiem: vai jums ir tēvs vai vēl kāds brālis? Un mēs teicām savam kungam: mums ir vecs tēvs un vēl mazs bērns, kas viņam vecumā dzimis, un viņa brālis ir miris, un viņš ir palicis viens no savas mātes dēliem, un viņa tēvs mīl viņu. Un tu teici saviem kalpiem: atvediet viņu pie manis, lai es viņu apskatu! Bet mēs teicām manam kungam: zēns nevar atstāt tēvu, ja viņš savu tēvu pametīs – tas nomirs. Un tu teici saviem kalpiem: kamēr jūsu jaunākais brālis neatnāks kopā ar jums, tikmēr manu vaigu jums neredzēt! Un, kad mēs aizgājām pie tava kalpa, mūsu tēva, un pastāstījām viņam, ko mans kungs teicis, tad mūsu tēvs sacīja: dodieties atpakaļ, nopērciet mums mazliet ēdamā! Bet mēs teicām: mēs nevaram iet! Mēs iesim, ja jaunākais brālis nāks kopā ar mums, jo mums neredzēt tā vīra vaigu, kamēr mūsu jaunākais brālis nav kopā ar mums! Un tavs kalps, mūsu tēvs, mums teica: jūs zināt, ka tik divus mana sieva man dzemdējusi! Un viens jau man aizgājis, es domāju – plosīt saplosīts, – un kopš tās reizes es viņu neesmu redzējis. Ja jūs man atņemsiet arī šo, ja viņu ķers kāda nelaime, jūs manu rūpēs nosirmojušo galvu novedīsiet šeolā! Un tagad, kad es aiziešu pie tava kalpa, mana tēva, bez zēna – un viņa dvēsele tam ir pieķērusies! – un viņš ieraudzīs, ka zēna nav, viņš nomirs, un tavi kalpi būs noveduši tava kalpa, mūsu tēva, rūpju dēļ sirmo galvu šeolā! Jo tavs kalps savam tēvam solījās gādāt par zēnu, sacīdams: ja es viņu neatvedīšu atpakaļ pie tevis, tad uz mūžiem es būšu grēkojis pret savu tēvu! Un tagad – paturi jel tavu kalpu zēna vietā par vergu manam kungam, bet zēns lai iet kopā ar saviem brāļiem, jo kā es varu iet pie sava tēva bez zēna – lai man nav jāredz tas ļaunums, kas skars manu tēvu!” Jāzeps nevarēja valdīties, klātesot tiem, kuri bija pie viņa, un viņš uzkliedza: “Ejiet visi prom no manis!” Un, kad viņš atklāja sevi brāļiem, neviens cits pie viņa nebija palicis. Viņš sāka tā raudāt, ka dzirdēja ēģiptieši un dzirdēja faraona nams. Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?!” – bet viņa brāļi nespēja tam atbildēt, jo bija nobijušies no viņa. Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Nāciet jel tuvāk pie manis!” Tie panācās tuvāk, un viņš teica: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti! Un nu – neesiet drūmi un nedusmojiet uz sevi par to, ka pārdevāt mani uz šejieni, jo Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai mēs izdzīvotu! Jau šos divus gadus visā zemē bija bads, un nāks vēl pieci gadi, kuros nebūs ne aršanas, ne ražas! Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai jūs saglabātu uz zemes, lai jūs paliktu dzīvi un daudzi izglābtos! Tad nu – ne jūs mani uz šejieni sūtījāt, bet Dievs. Viņš mani darīja par tēvu faraonam, par kungu visam viņa namam un par valdnieku visai Ēģiptes zemei! Steidziet un ejiet pie mana tēva, sakiet viņam: tā saka tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir darījis par kungu visā Ēģiptē, nekavējies, nāc pie manis! Apmeties Gošenes zemē, un tu būsi man tuvu – tu un tavi dēli, tavu dēlu dēli, tavas avis, tavi vērši un viss, kas tev ir. Un es tevi tur apgādāšu, jo vēl piecus gadus būs bads, lai neizputētu tu un tavs nams, un viss, kas tev ir! Redzi – gan jūs, gan mans brālis Benjāmins redzat, ka es tas esmu, kas ar jums runā! Pastāstiet manam tēvam par visu manu bagātību Ēģiptē un par visu, ko jūs redzējāt! Steidziet un atvediet šurp manu tēvu!” Un viņš krita ap kaklu savam brālim Benjāminam un raudāja, un Benjāmins raudāja, apķēries viņam ap kaklu. Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un raudāja, un pēc tam viņa brāļi runāja ar viņu. Un ziņa par to nonāca faraona namā: “Ir atnākuši Jāzepa brāļi!” – un tas patika faraonam un viņa kalpiem. Un faraons teica Jāzepam: “Saki saviem brāļiem: dariet tā – apkraujiet savus lopus un dodieties atpakaļ uz Kanaāna zemi! Ņemiet savu tēvu un visus, kas jūsu namos, un nāciet pie manis! Es došu jums labāko Ēģiptes zemi, un jūs ēdīsiet no zemes taukuma! Un tu pavēli: dariet tā – ņemiet no Ēģiptes zemes ratus saviem mazuļiem un sievām un atvediet savu tēvu! Nāciet! Jūsu acis lai neskumst par atstātajām lietām, jo labākais visā Ēģiptes zemē – tiks jums!” Un Israēla dēli tā darīja, un Jāzeps deva tiem ratus, kā faraons bija teicis, un deva tiem ceļamaizi. Katram no tiem viņš deva vairākas kārtas drēbju, bet Benjāminam viņš deva trīs simti sudraba gabalu un piecas drēbju kārtas. Savam tēvam viņš sūtīja šo: desmit ēzeļus, apkrautus Ēģiptes labumiem, un desmit ēzeļmātes ar labību, maizi un iztiku viņa tēvam ceļā. Viņš atlaida savus brāļus, tie devās ceļā, un viņš tiem piekodināja: “Ceļā nekašķējieties!” Viņi devās projām no Ēģiptes un nonāca Kanaāna zemē pie sava tēva Jēkaba. Viņi tam stāstīja: “Jāzeps vēl ir dzīvs! Tiešām – viņš ir tas, kurš valda pār visu Ēģiptes zemi!” – un viņa sirds satrūkās, jo viņš nespēja tiem ticēt. Un viņi tam pastāstīja, ko bija teicis Jāzeps, ko viņš tiem bija stāstījis, un viņš redzēja ratus, kurus bija sūtījis Jāzeps, lai viņu atvestu, un viņu tēva Jēkaba gars atkal atlaba. Un Israēls teica: “Gana! Jāzeps, mans dēls, vēl dzīvs! Iešu un redzēšu viņu, pirms mirstu!” Israēls devās ceļā kopā ar visu, kas tam bija, nonāca Bēršebā un upurēja kaujamo upuri sava tēva Īzaka Dievam. Un Dievs teica Israēlam nakts redzējumā: “Jēkab, Jēkab!” Un viņš sacīja: “Es te!” Viņš teica: “Es esmu Dievs, tava tēva Dievs! Nebīsties iet uz Ēģipti, jo es tevi tur darīšu par lielu tautu! Kopā ar tevi es iešu uz Ēģipti, un es tevi atkal atvedīšu atpakaļ! – un Jāzeps vēl uzliks roku taviem plakstiem.” Un Jēkabs devās projām no Bēršebas, un Israēla dēli veda savu tēvu Jēkabu, savus mazuļus un sievas ratos, kurus faraons bija sūtījis, lai viņu atvestu. Un viņi ņēma līdzi arī savus lopus un mantību, ko bija ieguvuši Kanaāna zemē, un viņi nonāca Ēģiptē – Jēkabs un visi viņa pēcnācēji kopā ar viņu, – viņa dēli un viņa dēlu dēli kopā ar viņu, viņa meitas un viņa dēlu meitas. Visus savus pēcnācējus viņš atveda sev līdzi uz Ēģipti. Šie ir to Israēla dēlu vārdi, kuri atnāca uz Ēģipti. Jēkabs un viņa dēli – Jēkaba pirmdzimtais Rūbens. Un Rūbena dēli – Hanohs un Pallu, un Hecrons, un Karmī. Un Šimona dēli – Jemuēls un Jāmīns, un Ohads, un Jāhīns, un Cohars, un Sauls, kanaānietes dēls. Un Levī dēli – Gēršons un Kehāts, un Merārī. Un Jūdas dēli – Gērs un Onāns, un Šēla, un Perecs, un Zerahs. Gērs un Onāns nomira Kanaāna zemē. Pereca dēli bija Hecrons un Hāmūls. Un Jisašhara dēli – Tola un Puva, un Jobs, un Šimrons. Un Zebulūna dēli – Sereds un Ēlons, un Jahleēls. Šie ir Leas dēli, kurus viņa dzemdēja Jēkabam Padān-Arāmā, un vēl viņa meita Dīna – viņa dēli un viņa meitas, kopā trīsdesmit trīs. Un Gāda dēli – Cipjons un Hagī, un Šūnī, un Ecbons, un Ērī, un Arods, un Arēlī. Un Ašēra dēli – Jimna un Jišva, un Jišvī, un Berīa, un viņu māsa Seraha. Un Berīas dēli – Hebers un Malkiēls. Šie ir Zilpas dēli, viņu Lābans deva savai meitai Leai, un šos viņa dzemdēja Jēkabam – kopā sešpadsmit ļaužu. Jēkaba sievas Rāhēles dēli – Jāzeps un Benjāmins. Ēģiptes zemē Jāzepam tika dzemdēti Manase un Efraims, kurus viņam dzemdēja Āsnate, Onas priestera Potī-Peras meita. Un Benjāmina dēli – Bela un Behers, un Ašbēls, un Gēra, un Naamāns, un Ēhī, un Rošs, un Mupīms, un Hupīms, un Ards. Šie ir Rāhēles dēli, kurus viņa dzemdēja Jēkabam, visi ļaudis kopā – četrpadsmit. Un Dāna dēls – Hušīms. Un Naftālī dēli – Jahceēls, un Gūnī, un Jēcers, un Šillēms. Šie ir Bilhas dēli, viņu Lābans deva savai meitai Rāhēlei, un šos viņa dzemdēja Jēkabam, visi ļaudis kopā – septiņi. Visi ļaudis, kuri kopā ar Jēkabu atnāca uz Ēģipti, kas cēlušies no viņa gurniem, izņemot Jēkaba dēlu sievas, visi ļaudis kopā – sešdesmit seši. Un Jāzepa dēli, kuri viņam tika dzemdēti Ēģiptē, – kopā divi. Visi Jēkaba nama ļaudis, kuri atnāca uz Ēģipti, bija septiņdesmit. Jūdu viņš sūtīja sev pa priekšu pie Jāzepa, lai tas rādītu, kur Gošene. Un viņi nonāca Gošenes zemē. Jāzeps sajūdza savus ratus un devās ceļā, lai Gošenē sastaptos ar savu tēvu Israēlu; viņš to ieraudzīja, krita viņam ap kaklu un ļoti raudāja, apķēries viņam ap kaklu. Un Israēls teica Jāzepam: “Tagad es varu mirt – kad esmu redzējis, ka tu vēl esi dzīvs!” Un Jāzeps teica saviem brāļiem un sava tēva namam: “Es došos un stāstīšu faraonam: pie manis ir atnākuši mani brāļi un mana tēva nams, kas dzīvoja Kanaāna zemē! Šie ļaudis ir lopu gani, tie vienmēr bijuši ganāmpulka ļaudis, un tie ir paņēmuši sev līdzi savas avis un vēršus, un visu, kas vien tiem ir! Un, kad faraons jūs sauks un jautās: ko jūs darāt? – tad sakiet: tavi kalpi ir bijuši ganāmpulka ļaudis kopš savas jaunības līdz šim brīdim, gan mēs, gan mūsu tēvi! Tas tādēļ, lai jūs varētu apmesties Gošenes zemē, jo ikviens, kas gana lopus, Ēģiptē skaitās pretīgs!” Jāzeps gāja un stāstīja faraonam: “No Kanaāna zemes ir atnācis mans tēvs un mani brāļi, un viņu avis, un viņu vērši, un viss, kas tiem ir, un redzi – tie ir Gošenes zemē.” Viņš bija paņēmis piecus no saviem brāļiem un tos stādīja priekšā faraonam. Un faraons jautāja viņa brāļiem: “Ko jūs darāt?” Un viņi teica faraonam: “Tavi kalpi ir avju gani – gan mēs, gan mūsu tēvi!” Un viņi teica faraonam: “Mēs esam atnākuši, lai apmestos šajā zemē – tavu kalpu avīm nav ganību, jo bads nospiež Kanaāna zemi! Tad nu atļauj saviem kalpiem apmesties Gošenes zemē!” Un faraons sacīja Jāzepam: “Pie tevis ir atnācis tavs tēvs un tavi brāļi! Tavā priekšā ir visa Ēģiptes zeme! Saki, lai tavs tēvs un tavi brāļi apmetas vislabākajā zemē! Lai tie mīt Gošenes zemē, un, ja starp tiem ir prasmīgi vīri, iecel tos par mana ganāmpulka uzraugiem!” Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu un viņu stādīja priekšā faraonam, un Jēkabs svētīja faraonu. Un faraons jautāja Jēkabam: “Cik gadus rit tava dzīve?” Jēkabs atbildēja faraonam: “Manas dzīves ilgums ir simts trīsdesmit gadi – maz un sliktas ir bijušas manas dienas, kopš dzīvoju, tās nesniedzas līdz manu tēvu dzīves dienām, kad tie dzīvoja!” Un Jēkabs svētīja faraonu un devās no viņa projām. Un Jāzeps nomitināja savu tēvu un brāļus, deva tiem Ēģiptes zemē īpašumu labākajā zemē – Raamsēsas zemē, kā faraons bija pavēlējis. Un Jāzeps apgādāja savu tēvu un brāļus, un visu sava tēva namu ar maizi pēc viņu bērnu skaita. Visā zemē nebija maizes, bads bija jo stiprs, un Ēģiptes zeme un Kanaāna zeme bada dēļ izputēja. Bet Jāzeps bija savācis visu sudrabu, kas bija Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē, – par labību, ko tie bija pirkuši. Visu sudrabu Jāzeps nogādāja faraona namā. Kad Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē beidzās sudrabs, visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa un sacīja: “Dod mums maizi! Kāpēc mums mirt tavu acu priekšā vien tādēļ, ka beidzies sudrabs?!” Un Jāzeps teica: “Dodiet savus lopus, un es došu par jūsu lopiem, ja sudrabs beidzies!” Un viņi atveda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps tiem deva maizi par zirgiem, par avju bariem, par vēršu pulkiem un par ēzeļiem, un tajā gadā viņš tos apgādāja ar maizi par visiem viņu lopiem. Pagāja gads, un nākamajā gadā tie atkal nāca pie Jāzepa un teica: “Mēs neslēpsim no mūsu kunga, ka mūsu sudrabs ir izsīcis, un lopu ganāmpulki jau ir pie mūsu kunga – nekas mums nav palicis mūsu kungam, vien izņemot mūs pašus un mūsu zemi! Kāpēc mums mirt tavu acu priekšā – gan mums, gan mūsu zemei? Pērc mūs un mūsu zemi par maizi! Mēs un mūsu zeme kļūsim faraona vergi! Un dod sēklu, un mēs dzīvosim, ne mirsim, un zeme neaizies postā!” Un Jāzeps nopirka faraonam visu Ēģiptes zemi, jo ik ēģiptietis pārdeva savu lauku, tik stiprs bija bads, un zeme tika faraonam. Un tautu viņš padarīja par vergiem – no viena Ēģiptes gala līdz otram. Viņš neuzpirka tikai priesteru zemi, jo par priesteriem faraons bija izdevis likumu, un tie ēda savu likumīgo tiesu, ko faraons tiem bija devis, tādēļ savu zemi nepārdeva. Tad Jāzeps tautai teica: “Redzi – tagad es esmu nopircis faraonam jūsu zemi un jūs pašus! Še jums sēkla un apsējiet zemi! Kad būs raža, tad piekto daļu jūs dosiet faraonam, bet četras daļas būs jums – ar ko apsēt lauku un iztikai jums pašiem un tiem, kas jums mājās, un jūsu mazuļiem!” Un tie teica: “Tu dāvāji mums dzīvību – mēs guvām sava kunga vēlību! – un mēs būsim faraona vergi!” Un Jāzeps izdeva šādu likumu, kas vēl šodien ir Ēģiptes zemē, – piektā daļa jādod faraonam. Faraons neiemantoja tikai priesteru zemi. Israēls dzīvoja Ēģiptes zemē, Gošenes zemē, viņi to dabūja īpašumā, un viņi ļoti augļojās un vairojās. Jēkabs Ēģiptes zemē bija dzīvojis septiņpadsmit gadu, un visas Jēkaba dienas, visas viņa dzīves dienas kopā bija simts četrdesmit septiņi gadi. Un pienāca Israēla laiks mirt. Viņš pasauca savu dēlu Jāzepu un teica viņam: “Ja jau esmu guvis tavu vēlību – liec jel savu roku zem mana gurna, esi žēlīgs un patiesīgs pret mani, neapglabā jel mani Ēģiptē! Guldi mani pie maniem tēviem! Aizved mani no Ēģiptes un apglabā mani viņu kapavietā!” Un tas atbildēja: “Es darīšu, kā tu teici!” Un viņš teica: “Zvēri man!” Un tas viņam zvērēja, un Israēls noslīga gultas galvgalī. Un pēc tam bija tā – kāds Jāzepam teica: “Redzi, tavs tēvs ir slims!” Un viņš paņēma sev līdzi abus dēlus – Manasi un Efraimu. Jēkabam tika pateikts: “Redzi – pie tevis atnācis tavs dēls Jāzeps!” Un Israēls saņēmās spēku un apsēdās gultā. Jēkabs teica Jāzepam: “Visvarenais Dievs parādījās man Lūzā, Kanaāna zemē, un svētīja mani. Viņš man teica: redzi – es darīšu tevi auglīgu un vairošu tevi, es darīšu tevi par tautu pulku, un šo zemi es došu mūžīgā īpašumā taviem pēcnācējiem, kas nāks pēc tevis! Un tagad, abi divi tavi dēli, kas tev tika dzemdināti Ēģiptes zemē, pirms es atnācu pie tevis uz Ēģipti, – viņi ir mani! Efraims un Manase būs mani kā Rūbens un Šimons! Tava būs dzimta, kurai tu kļūsi par tēvu pēc tiem! Pēc viņu brāļu vārdiem tie tiks saukti viņu mantojuma tiesā! Un es – kad es nācu no Padāna, man Kanaāna zemē ceļā nomira Rāhēle, kamēr vēl bija kāds ceļa gabals, ko iet līdz Efrātai, un es apglabāju viņu tur, ceļā uz Efrātu, tas ir, Betlēmi.” Tad Israēls ieraudzīja Jāzepa dēlus un teica: “Kam šie ir?” Jāzeps teica savam tēvam: “Tie ir mani dēli, ko Dievs man šeit devis!” Un viņš teica: “Pieved viņus pie manis, un es jūs svētīšu!” Israēla acis bija vājas no vecuma, viņš nevarēja redzēt. Un Jāzeps pieveda viņus tam klāt, un viņš tos skūpstīja un apkampa. Un Israēls teica Jāzepam: “Necerēju skatīt tavu vaigu, bet redzi – Dievs man parādījis arī tavus pēcnācējus!” Un Jāzeps paņēma tos nost no viņa ceļgaliem un noliecās ar seju līdz zemei. Jāzeps saņēma tos abus – Efraimu pie labās rokas, no kreisās puses Israēlam, un Manasi pie kreisās rokas, no labās puses Israēlam, un pieveda tos viņam tuvāk. Un Israēls izstiepa savu labo roku un uzlika uz galvas Efraimam, bet viņš bija jaunākais, un savu kreiso roku – uz galvas Manasem. Viņš sakrustoja savas rokas, kaut arī pirmdzimtais bija Manase. Viņš svētīja Jāzepu un teica: “Dievs, kura priekšā staigāja mani tēvi Ābrahāms un Īzaks, ir tas Dievs, kurš visu mūžu ir ganījis mani, līdz šai dienai! Tas eņģelis, kurš izpirka mani no visa ļauna, lai svētī šos zēnus, lai pie viņiem tiek atkārtots mans vārds un manu tēvu Ābrahāma un Īzaka vārds, lai tie iet daudzumā pa visu zemi!” Jāzeps ieraudzīja, ka viņa tēvs uzlicis labo roku uz Efraima galvas, un viņam tas nepatika. Viņš sakampa sava tēva roku, lai no Efraima galvas to liktu uz Manases galvas. Un Jāzeps teica savam tēvam: “Ne tā, mans tēvs! Šis taču ir pirmdzimtais, liec savu labo roku viņam uz galvas!” Bet viņa tēvs liedzās un teica: “Es zinu, mans dēls, es zinu! Arī viņš kļūs par tautu, arī viņš taps jo liels, tomēr viņa jaunākais brālis būs lielāks par viņu, un viņa pēcnācēji kļūs par daudzām tautām!” Un todien viņš tos svētīja: “Ar jums Israēlā dos svētību, sakot: lai Dievs tevi dara kā Efraimu un Manasi!” Un viņš lika Efraimu pirms Manases. Un Israēls teica Jāzepam: “Redzi – es mirstu, bet Dievs būs ar jums un aizvedīs jūs atpakaļ uz tēvu zemi! Un tev es esmu devis vienu pleca gabalu vairāk nekā taviem brāļiem, to es atņēmu amoriešiem ar savu zobenu un loku!” Jēkabs sasauca savus dēlus un teica: “Sanāciet kopā, un es teikšu jums to, kas ar jums notiks nākamajās dienās! Sapulcējieties un klausieties, Jēkaba dēli! Klausieties Israēlu, savu tēvu! Rūben – tu mans pirmdzimtais! Mans spēks, manas vīrišķības pirmais! Izcils dižumā un izcils spēkā! Kā ūdens mutuļo, bet priekšroku tu nedabūsi – jo sava tēva gultā tu kāpi, uzkāpdams manas cisas tu sagānīji! Šimons un Levī – brāļi! Varasdarbu rīki ir viņu milnas! Viņu lokā mana dvēsele nenāks, viņu pulkam mana godība nepievienosies – jo savās dusmās viņi kauj vīru, kā iegrib, tā pārgriež vērsim cīpslas! Nolādētas viņu dusmas – par savu spēku, un viņu niknums – par savu stiprumu, es viņus pa Jēkabu izkliedēšu, pa Israēlu viņus izkaisīšu! Jūda – tavi brāļi tevi slavēs, tava roka pie naidnieka spranda, tev zemosies tava tēva dēli! Lauvu jaunulis Jūda! No medījuma, mans dēls, tu celies, gulsties kā lauva, kā lauvene – kas gan piecels!? Jūdam zizli neatņems, ne valdnieka scepteri viņa ceļiem – kamēr nenāks Šīlo! Viņam paklausīs tautas! Pie vīnakoka viņš savu ēzeli piesies, pie vīnstīgas – savu ēzelēnu, viņš mazgās vīnā savas drānas un vīnogu asinīs – savu ģērbu! Tumšākas viņa acis par vīnu, un baltāki viņa zobi par pienu! Zebulūns mitīs jūras krastā! Viņš kļūs par piestātni kuģiem, viņa robežas ies līdz Sidonai! Jisašhars – stiprs ēzelis, ganās pie gardumiem… Ieraudzīja, ka labi, ka tīkama zeme, un pastiepa savu plecu, lai nestu! Kļuva par klaušu vergu! Dāns – savu tautu tiesās kā vienu no Israēla ciltīm! Dāns būs čūska uz ceļa, odze uz takas – dzels papēdī zirgam, ka jātnieks augšpēdu kritīs! Uz tavu glābiņu ceru, Kungs! Gāds – uzbrucēji tam uzbruks, bet viņš tiem bruks pretī! Par Ašēru – trekna tam maize, viņš dabūs ķēnišķus kārumus! Naftālī – brīvībā skrejoša briežumāte, kas dod brangus briedulēnus! Auglīgs koks – Jāzeps, auglīgs koks pie avota, kam atvases kāpj pa mūri! Viņam darīs jo rūgti – apšaudīs bultām, ar viņu naidosies tie, kas tver bultu maku! Bet viņa loks paliks stiprs, viņa roku delmi būs veikli! No Jēkaba Varenā, no turienes – gans, Israēla klints! No tava tēva Dieva – viņš tev palīdzēs, no Visuvarenā – viņš tevi svētīs ar debesu svētībām no augšienes, ar dzīļu svētībām, kas apakšā mīt, ar svētībām, kas no krūtīm un klēpja! Tava tēva svētības varenākas par mūžīgu kalnu svētību, par sensenu augstieņu dārgumu! Lai tās nāk pār Jāzepa galvu, uz pakauša tam, kas nošķirts no brāļiem! Benjāmins – plēsīgs vilks! No rīta viņš ēdīs medījumu, pret vakaru dalīs laupījumu!” Visi šie ir divpadsmit Israēla ciltis, un šo tiem sacīja viņu tēvs. Viņš tos svētīja – katru svētīja ar savu svētību! Viņš tiem pavēlēja un teica: “Nu es tieku piepulcināts savai tautai. Apglabājiet mani pie maniem tēviem, alā, kas hetieša Efrona laukā, tajā alā, kas Mahpēlas laukā, kas pret Mamri Kanaāna zemē, ko Ābrahāms kopā ar lauku nopirka no hetieša Efrona, lai iemantotu kapavietu. Tur apglabāja Ābrahāmu un viņa sievu Sāru, tur apglabāja Īzaku un viņa sievu Rebeku, un tur es apglabāju Leu. Tas lauks un ala, kas tajā, ir pirkti no Hēta dēliem.” Kad Jēkabs bija izteicis pavēli saviem dēliem, viņš ievilka kājas gultā, nomira un tika piepulcināts savai tautai. Un Jāzeps metās pie sava tēva vaiga, raudāja pie viņa un skūpstīja viņu. Jāzeps pavēlēja saviem kalpiem dziedniekiem iebalzamēt savu tēvu, un dziednieki iebalzamēja Israēlu. Pagāja četrdesmit dienas, jo tik ilgi noritēja balzamēšana. Tad ēģiptieši viņu apraudāja septiņdesmit dienas. Kad apraudāšana beidzās, Jāzeps runāja ar faraona namu un teica: “Kaut jel es gūtu jūsu vēlību! – Sakiet jel faraonam: mans tēvs mani nozvērināja, sacīdams: redzi – es mirstu! Manā kapā, ko es sev izcirtu Kanaāna zemē, – tur apglabā mani! Ļauj jel man tagad iet un apglabāt tēvu, un es atkal atgriezīšos!” Faraons teica: “Ej un apglabā savu tēvu, kā tu esi zvērējis!” Un Jāzeps devās apglabāt savu tēvu, un kopā ar viņu devās visi faraona kalpi, viņa nama vecajie, un visi Ēģiptes zemes vecajie. Arī viss Jāzepa nams un viņa brāļi, un viņa tēva nams – tie atstāja Gošenes zemē tikai savus mazuļus, avis un vēršus. Un kopā ar viņu devās gan rati, gan jātnieki – tas bija varens pulks! Viņi atnāca līdz Goren-Ātādai, kas viņpus Jardānas, un tur viņi jo gauži un stipri viņu apraudāja. Savam tēvam viņš rīkoja sēras septiņas dienas! Tās zemes iemītnieki kanaānieši redzēja sēras Goren-Ātādā un teica: “Ēģiptiešiem šīs ir lielas sēras!” – tādēļ to vietu nosauca vārdā Ābel-Micraima, tā ir viņpus Jardānas. Un viņa dēli darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis. Viņa dēli aiznesa viņu uz Kanaāna zemi un apglabāja Mahpēlas lauka alā, kuru kopā ar lauku sev par kapavietu Ābrahāms bija nopircis no hetieša Efrona, tā ir uz Mamres pusi. Pēc tam kad Jāzeps bija apglabājis savu tēvu, tas atgriezās Ēģiptē – viņš un viņa brāļi, un visi, kuri kopā ar viņu bija devušies apglabāt viņa tēvu. Kad Jāzepa brāļi saprata, ka viņu tēvs ir miris, viņi runāja: “Varbūt nu Jāzeps sāks turēt naidu un atdarīt mums visu ļauno, ko mēs viņam esam nodarījuši!” Un viņi lika Jāzepam teikt: “Tavs tēvs pirms nāves pavēlēja, sacīdams: tā sakiet Jāzepam: piedod savu brāļu noziegumu un grēku, kaut viņi tev darījuši ļaunu! Tad nu piedod tava tēva Dieva kalpu noziegumu!” Un Jāzeps raudāja par viņu teikto. Un atnāca arī viņa brāļi, krita viņa priekšā un teica: “Redzi – mēs tavi vergi!” Bet Jāzeps tiem teica: “Nebaidieties! Vai es Dieva vietā?! Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! Un tagad – nebaidieties! Es apgādāšu jūs un jūsu mazuļus!” – un viņš tos nomierināja un runāja tiem pa prātam. Jāzeps dzīvoja Ēģiptē – viņš un viņa tēva nams. Jāzeps nodzīvoja simts desmit gadu. Jāzeps vēl redzēja Efraima dēlus trešajā augumā, arī Manases dēla Māhīra dēli piedzima Jāzepam uz ceļgaliem. Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es nu mirstu, bet Dievs jūs nepametīs un no šīs zemes aizvedīs uz zemi, par kuru viņš ir zvērējis Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam!” Un Jāzeps nozvērināja Israēla dēlus: “Dievs jūs nepametīs, un jūs aizvedīsiet manus kaulus no šejienes!” Un Jāzeps nomira simts desmit gadu vecs, un tie viņu iebalzamēja un ielika viņu šķirstā Ēģiptē. Šie ir Israēla dēlu vārdi, kuri kopā ar Jēkabu atnāca uz Ēģipti, tie atnāca katrs ar savu namu. Rūbens, Šimons, Levī un Jūda, Jisašhars, Zebulūns un Benjāmins, Dāns un Naftālī, Gāds un Ašērs. Visi ļaudis kopā, kas nākuši no Jēkaba gurniem, bija septiņdesmit. Jāzeps mita Ēģiptē. Tad nomira Jāzeps un visi viņa brāļi, un visa tā paaudze. Un Israēla dēli augļojās, auga skaitā un vairojās, kļuva jo stipri daudzuma daudzumā un piepildīja visu zemi. Un Ēģiptē pie varas nāca jauns ķēniņš, kurš nezināja par Jāzepu. Viņš teica savai tautai: “Redzi, Israēla dēlu ļaužu ir daudz, un tie ir spēcīgāki par mums! Rīkosimies gudri pret viņiem, kamēr tie nav savairojušies, jo, ja gadīsies karš, viņi apvienosies ar mūsu ienaidniekiem, cīnīsies ar mums un tad aizies no šīs zemes!” Un viņi iecēla pār tiem vagarus, lai apspiestu viņus ar klaušām, un tie cēla faraonam noliktavu pilsētas – Pitomu un Raamsēsu. Bet, jo vairāk viņus apspieda, jo tie vairojās, gāja plašumā. No Israēla dēliem baidījās. Un ēģiptieši nelietīgi paverdzināja Israēla dēlus un darīja viņu dzīvi rūgtu ar smagu darbu – lika tiem mīcīt mālus, taisīt ķieģeļus un darīt visus lauka darbus – apspiesti tie darīja viņiem visus darbus. Tad Ēģiptes ķēniņš teica ebreju vecmātēm, vienai vārds bija Šifra un otrai – Pūa. Viņš teica: “Kad jūs palīdzēsiet dzemdēt ebrejietei un uz dzemdību sola ieraudzīsiet zēnu, tad nonāvējiet, bet, ja meiteni, tad lai dzīvo!” Taču vecmātes bijās Dieva, nedarīja, kā Ēģiptes ķēniņš bija teicis, un atstāja bērnus dzīvus. Tad Ēģiptes ķēniņš pasauca vecmātes un teica tām: “Kāpēc jūs tā darījāt – atstājāt bērnus dzīvus?!” Vecmātes teica faraonam: “Ebrejietes nav kā ēģiptiešu sievas! Tās ir izturīgas, pirms pie tām atnāk vecmāte – tās jau ir dzemdējušas!” Un Dievs darīja vecmātēm labu. Tā tauta vairojās un kļuva jo stipra. Vecmātes bijās Dieva, un tāpēc viņš deva tām dzimtas! Un faraons pavēlēja visai savai tautai: “Visus viņu dēlus, kas piedzims, iemetiet Nīlā, bet meitas atstājiet dzīvas!” Vīrs no Levī nama gāja un ņēma Levī meitu. Un tā sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņa redzēja, cik viņš jauks, un slēpa to trīs mēnešus. Kad viņa nevarēja to vairs ilgāk slēpt, tā ņēma niedru grozu, apsmērēja to ar darvu un piķi, ielika tajā bērnu un nolika to niedrājā Nīlas krastā. Un viņa māsa nostājās iztālēm, lai zinātu, kas ar viņu notiks. Pie upes mazgāties atnāca faraona meita, viņas kalpones nāca tai līdzi pie Nīlas, un viņa ieraudzīja niedrēs grozu un sūtīja savu kalponi, lai tā paņem to. Viņa to atvēra un ieraudzīja bērnu – un, re, zēns raudāja! – un viņa iežēlojās par to un teica: “Tas ir no ebreju bērniem!” Tad viņa māsa teica faraona meitai: “Vai man iet un pasaukt priekš tevis zīdītāju no ebrejietēm, kas tev bērnu zīdītu?” Un faraona meita viņai teica: “Ej!” Tad jaunava gāja un pasauca bērna māti. Un faraona meita tai teica: “Ņem šo bērnu, zīdi priekš manis, un es tev došu algu!” Un tā sieva paņēma bērnu un zīdīja viņu. Bērns paaugās, viņa atdeva to faraona meitai, un viņš bija tai par dēlu, un viņa to nosauca vārdā Mozus, sacīdama: “Jo no ūdens es viņu izvilku!” Tajās dienās notika tā – Mozus izaudzis izgāja pie savas tautas, redzēja viņu klaušu spaidus un redzēja arī vienu ēģiptieti sitam ebreju no viņa tautas. Viņš paskatījās pa labi, pa kreisi, redzēja, ka neviena nav, nosita ēģiptieti un paslēpa smiltīs. Un viņš izgāja laukā arī nākamajā dienā, un redzi – divi ebreji cīkstējās, un viņš teica pāridarītājam: “Kādēļ tu sit savu tuvāko?!” Bet tas teica: “Kas tad tevi par kungu nolicis, ka tu mūs tiesāsi? Vai tu to saki, lai nokautu mani, kā nokāvi ēģiptieti?” Tad Mozus nobijās un nodomāja: “Droši vien tā lieta kļuvusi zināma!” Kad par to lietu uzzināja faraons, viņš lūkoja nokaut Mozu. Tad Mozus bēga no faraona, apmetās Midjāna zemē un mita pie akas. Midjāna priesterim bija septiņas meitas. Un viņas nāca, smēla ūdeni un pildīja siles, lai dzirdinātu sava tēva avis. Tad atnāca gani un aizdzina viņas. Un Mozus cēlās, aizstāvēja tās un padzirdīja viņu avis. Viņas devās pie sava tēva Reuēla, un viņš teica: “Kādēļ šodien jūs tā steidzāties?” Viņas sacīja: “Kāds ēģiptietis izglāba mūs no ganiem un pat iesmēla mums ūdeni un padzirdīja mūsu avis!” Un viņš teica savām meitām: “Kur viņš ir? Kā tad jūs to vīru pametāt?! Sauciet viņu, lai viņš ēd maizi!” Tad Mozus nolēma apmesties pie tā vīra, un tas deva Mozum savu meitu Ciporu. Viņa dzemdēja dēlu, un viņš to nosauca vārdā Gēršoms, jo viņš sacīja: “Svešinieks es esmu tālā zemē!” Pa to laiku Ēģiptes ķēniņš bija nomiris, un Israēla dēli vaidēja verdzības dēļ, viņi brēca par savu verdzību, un viņu kliegšana nāca pie Dieva. Dievs dzirdēja viņu nopūtas, un Dievs atcerējās savu derību ar Ābrahāmu, ar Īzaku un ar Jēkabu. Dievs redzēja Israēla dēlus un pievērsās viņiem. Mozus ganīja sava sievastēva, Midjāna priestera Jetrus, avis. Viņš dzina avis pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba. Un uguns liesmā viņam parādījās Kunga eņģelis no ērkšķu krūma, viņš raudzījās, un redzi – ērkšķu krūms dega ugunī, bet nesadega! Un Mozus teica: “Pieiešu jel apskatīt šo lielo parādību – kāpēc ērkšķu krūms nesadeg?” Un Kungs ieraudzīja, ka viņš nāk klāt, lai redzētu, un Dievs sauca viņam no ērkšķu krūma vidus: “Mozu! Mozu!” Un tas teica: “Es te!” Tad viņš teica: “Netuvojies! Noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!” Viņš teica: “Es esmu tava tēva Dievs – Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs!” Un Mozus paslēpa savu seju, jo baidījās palūkoties uz Dievu. Un Kungs teica: “Redzēt es redzēju manas tautas apspiestību Ēģiptē, un es dzirdēju viņus brēcam par vagariem – jo es zinu viņu ciešanas. Es esmu nācis izglābt viņus no ēģiptiešiem un aizvest viņus no tās zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur plūst piens un medus, uz kanaāniešu un hetiešu, un amoriešu, un periziešu, un hiviešu, un jebūsiešu vietām! Un tagad, redzi, pie manis ir nonākusi Israēla dēlu brēkšana, un es esmu redzējis arī spaidus, ar ko ēģiptieši tos apspiež. Un tagad – ej, es tevi sūtīšu pie faraona, un tu izvedīsi manu tautu, Israēla dēlus, no Ēģiptes!” Bet Mozus teica Dievam: “Kas es tāds esmu, ka man jāiet pie faraona un jāizved Israēla dēli no Ēģiptes?!” Un viņš teica: “Es taču būšu ar tevi, un šī tev ir zīme, ka es tevi esmu sūtījis – kad tu izvedīsi tautu no Ēģiptes, jūs kalposiet Dievam šajā kalnā!” Bet Mozus teica Dievam: “Redzi, es atnākšu pie Israēla dēliem un teikšu tiem: pie jums mani ir sūtījis jūsu tēvu Dievs! – Bet viņi man jautās: kāds ir viņa vārds? – Ko lai es tiem saku?” Un Dievs teica Mozum: “ES ESMU, KAS ES ESMU!” Viņš teica: “Tā saki Israēla dēliem: ESOŠAIS mani pie jums ir sūtījis!” Un vēl Dievs Mozum teica: “Tā saki Israēla dēliem: Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs, mani ir sūtījis pie jums! – Tas ir mans vārds uz mūžiem, un tā mani ir jāpiesauc paaudžu paaudzēs! Ej, sapulcini Israēla vecajos un saki tiem: man parādījās Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, sacīdams: es vērstin esmu pievērsies jums un tam, kas jums tiek darīts Ēģiptē! Un es saku: no Ēģiptes spaidiem es jūs aizvedīšu uz kanaāniešu, hetiešu, amoriešu, periziešu, hiviešu un jebūsiešu zemi, uz zemi, kur plūst piens un medus! Viņi tevi klausīs! Tu un Israēla vecajie iesiet pie Ēģiptes ķēniņa un teiksiet viņam: Kungs, ebreju Dievs, ir bijis mums klāt. Un tagad – laid mūs iet trīs dienu ceļu tuksnesī un upurēt Kungam, mūsu Dievam! Un es zinu, ka Ēģiptes ķēniņš neļaus jums iet un aizturēs ar varu. Tad es sākšu sist Ēģipti ar visiem saviem brīnumiem, ko es darīšu, – pēc tiem viņš jūs atlaidīs. Es dāvāšu tautai ēģiptiešu vēlību, un, kad jūs iesiet, jūs neaiziesiet tukšā! Tad ik sieva lai prasa savai kaimiņienei un tai, kas dzīvo līdzās tās namā, sudraba traukus, zelta traukus un drānas – tos lai nes jūsu dēli un meitas, un jūs aplaupīsiet Ēģipti!” Mozus atbildēja: “Tiešām, viņi neticēs un mani neklausīs, viņi sacīs: Kungs tev nav parādījies!” Un Kungs sacīja viņam: “Kas tev ir rokā?” Viņš teica: “Spieķis!” Un Kungs teica: “Nomet to zemē!” Viņš nometa to zemē, un tas tapa par čūsku, un Mozus bēga no tās. Un Kungs teica Mozum: “Pasniedzies un paņem to aiz astes!” Viņš pasniedzās, satvēra to, un viņa rokā tā kļuva par spieķi. “Tādēļ viņi ticēs, ka tev parādījies Kungs, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs!” Un vēl Kungs viņam teica: “Liec savu roku azotē!” Viņš ielika savu roku azotē, un, kad viņš izvilka to, redzi – viņa roka bija spitālīga kā sniegs! Un viņš teica: “Liec savu roku atpakaļ azotē!” Viņš ielika roku atpakaļ azotē, un, kad viņš atkal izvilka roku no azotes, redzi, tā bija tāda kā iepriekš! “Būs tā – ja viņi tev neticēs un neklausīs tavas pirmās zīmes dēļ, tad viņi noticēs tavai nākamajai zīmei! Un, ja viņi neticēs arī nākamajai zīmei, ja viņi tevi neklausīs, tad ņem Nīlas ūdeni un izlej to zemē, un ūdens, ko tu ņemsi no Nīlas, uz zemes kļūs par asinīm!” Bet Mozus teica Kungam: “Ak, mans Kungs! Es neesmu runātājs – ne vakar, ne aizvakar, ne pēc tam, kad tu esi runājis ar savu kalpu! Es esmu lēns vārdos un neveiklu mēli!” Un Kungs tam teica: “Kas cilvēkam devis muti? Kas padara mēmu, kurlu, redzīgu vai aklu? Vai ne es, Kungs?! Un tagad – ej, es būšu ar tavu muti un norādīšu, ko tev runāt!” Bet tas teica: “Ak, mans Kungs! Sūti jel kādu citu, sūti jel!” Tad Kungs iedegās dusmās pret Mozu un sacīja: “Vai levīts Ārons nav tavs brālis?! Es zinu, ka viņš ir runātājs, tad redzi – tur viņš nāks tev pretī, ieraudzīs tevi un priecāsies savā sirdī. Runā ar viņu, liec vārdus viņam mutē, un es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un mācīšu, ko jums darīt! Un viņš runās ar tautu tavā vietā, viņš būs tava mute, un tu viņam būsi par Dievu! Ņem rokā šo spieķi, ar to tu darīsi zīmes!” Un Mozus devās atpakaļ pie sava sievastēva Jetrus un teica viņam: “Es nu iešu, ļauj man atgriezties pie maniem brāļiem, kuri ir Ēģiptē, man jāredz, vai viņi vēl dzīvi.” Un Jetrus teica Mozum: “Ej ar mieru!” Midjānā Kungs teica Mozum: “Ej, atgriezies Ēģiptē, jo visi tie vīri, kuri lūkoja pēc tavas dzīvības, ir miruši!” Mozus ņēma savu sievu, dēlus, uzsēdināja tos uz ēzeļa un atgriezās Ēģiptes zemē. Mozus paņēma Dieva spieķi rokā. Un Kungs teica Mozum: “Kad tu dosies atpakaļ uz Ēģipti, pielūko – es tev esmu devis visus šos brīnumus – dari tos faraona priekšā. Bet es nocietināšu viņa sirdi, un viņš nelaidīs tautu. Saki faraonam: tā saka Kungs: mans pirmdzimtais ir Israēls! Un es tev saku: atlaid manu dēlu, lai viņš man kalpo, bet, ja tu liegsies viņu laist, redzi, es nokaušu tavu dēlu, tavu pirmdzimto!” Un notika tā – pa ceļam nakšņošanas vietā viņam uzbruka Kungs un lūkoja viņu nonāvēt. Tad Cipora paņēma klints šķēpeli, nogrieza sava dēla priekšādu, pieskārās viņa kājām un teica: “Nu tu man esi asins līgavainis!” Tad viņš no tā atstājās, un viņa teica: “Asins līgavainis pēc apgraizīšanas!” Un Kungs teica Āronam: “Dodies tuksnesī pretī Mozum!” Viņš gāja un sastapa to pie Dieva kalna un skūpstīja to. Un Mozus pastāstīja Āronam visu Kunga sacīto, ko viņš tam bija teicis, un par visām zīmēm, par kurām viņš tam bija pavēlējis. Tad Mozus un Ārons gāja un sapulcināja visus Israēla dēlu vecajos. Un Ārons runāja visu, ko Kungs bija teicis Mozum, kas tautas priekšā rādīja zīmes. Un tauta ticēja, viņi klausīja, jo Kungs bija stāvējis klāt Israēla dēliem – viņš bija redzējis viņu spaidus, un tie zemojās un klanījās. Pēc tam Mozus un Ārons gāja un teica faraonam: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: atlaid manu tautu, lai viņi man svin svētkus tuksnesī!” Un faraons teica: “Kas ir Kungs, ka man viņš jāklausa un jāatlaiž Israēls? Ne es zinu Kungu, ne es laidīšu Israēlu!” Un viņi teica: “Ebreju Dievs mums ir tuvu klāt! Ļauj mums iet trīs dienu ceļu tuksnesī un upurēt Kungam, mūsu Dievam – ka viņš nesit mūs ar mēri vai zobenu!” Bet Ēģiptes ķēniņš tiem teica: “Mozu un Āron, kāpēc jūs atturat tautu no darba?! Ejiet pie savām klaušām!” Faraons teica: “Re, tagad viņu ir vairāk nekā šīs zemes ļaužu, un jūs viņus grasāties atraut no klaušām?!” Tajā pašā dienā faraons pavēlēja tautas vagariem un uzraugiem: “Nedodiet vairs tautai salmus ķieģeļu taisīšanai kā vakar un aizvakar, lai tie iet un salasa salmus sev paši! Un uzdodiet viņiem taisīt tādu pašu ķieģeļu daudzumu kā iepriekš, nesamaziniet, jo viņi ir sliņķi – tādēļ viņi brēc: ļauj mums iet upurēt savam Dievam! Dariet tiem ļaudīm darbu vēl smagāku, tad viņi strādās un nelūkos pēc melu vārdiem!” Tautas vagari un uzraugi gāja un teica tautai: “Tā saka faraons: es jums nedošu salmus! Ejiet, ņemiet salmus, kur gribat, jo jūsu darbam nav nekādu atlaižu!” Un tauta izklīda pa visu Ēģiptes zemi, lai pa stiebram lasītu salmus. Un vagari tos skubināja: “Pabeidziet darba dienas tiesu tajā pašā laikā kā tad, kad bija salmi!” Un faraona vagari sita Israēla dēlu uzraugus, ko pār tiem bija ielikuši, un sacīja: “Kādēļ neizpildījāt jums uzdoto – ne vakar, ne šodien jūs neiztaisījāt nolikto ķieģeļu skaitu kā iepriekš!” Un Israēla dēlu uzraugi gāja un brēca uz faraonu: “Kādēļ tu tā dari saviem kalpiem?! Salmi taviem kalpiem nav iedoti, bet ķieģeļus – viņi mums saka – taisiet! Un, re, tavus kalpus sit, un tu esi vainīgs pret saviem ļaudīm!” Un viņš teica: “Sliņķi jūs esat, sliņķi! Tādēļ jūs sakāt: laid mūs iet upurēt Kungam! Un tagad – ejiet, strādājiet, un salmi jums netiks doti, un jums ir jātaisa tikpat daudz ķieģeļu!” Nu Israēla dēlu uzraugi redzēja, ka iet ļauni, un tiem vēl saka: “Nevienu dienu nesamaziniet savu dienas tiesu!” Kad viņi gāja projām no faraona, tie sastapa Mozu un Āronu. Un tie viņiem teica: “Lai jūs redz Kungs un tiesā, jo jūs esat padarījuši mūs par smerdeļiem faraona un viņa kalpu priekšā – iedevuši viņam zobenu, lai mūs nokauj!” Un Mozus vērsās pie Kunga un teica: “Kungs, kādēļ tu darīji ļaunu šai tautai? Kādēļ tu mani sūtīji?! Kopš es atnācu pie faraona, lai runātu tavā vārdā, viņš ir darījis šai tautai tik daudz ļauna, un tu nebūt neesi glābis savu tautu!” Kungs teica Mozum: “Tagad tu redzēsi, ko es darīšu faraonam – ar stipru roku es likšu viņam tos atlaist, un ar stipru roku es likšu viņam izdzīt tos no viņa zemes!” Dievs runāja ar Mozu un teica viņam: “Es – Kungs! Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam es parādījos kā visvarenais Dievs, bet savu vārdu – Kungs – es tiem nedarīju zināmu! Es gan slēdzu ar viņiem derību, ka došu tiem Kanaāna zemi, kur tie bija apmetušies kā svešinieki. Un es dzirdēju Israēla dēlu vaidus, ka viņus paverdzina ēģiptieši, un es atcerējos savu derību. Tādēļ saki Israēla dēliem: es esmu Kungs, es izvedīšu jūs no Ēģiptes jūga, izglābšu jūs no vergošanas, un es izpirkšu jūs ar izstieptu elkoni un varenu tiesu! Es ņemšu jūs sev par tautu, un es būšu jums par Dievu, un jūs zināsiet, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs, kas izvedis jūs no Ēģiptes jūga! Es aizvedīšu jūs uz zemi, par ko es zvērēdams pacēlu savu roku, lai dotu to Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam! Un es došu to jums par īpašumu! Es – Kungs!” Un Mozus tā sacīja Israēla dēliem, bet viņi neklausījās Mozū izmisuma un smagās verdzības dēļ. Un Kungs teica Mozum: “Ej, runā ar Ēģiptes ķēniņu, faraonu, lai viņš laiž Israēla dēlus projām no savas zemes!” Un Mozus runāja Kunga priekšā: “Redzi, Israēla dēli mani neklausīja, kā tad mani klausīs faraons?! Es esmu neapgraizītām lūpām!” Tomēr Kungs runāja ar Mozu un Āronu un pavēlēja tiem iet pie Israēla dēliem un pie Ēģiptes ķēniņa, faraona, lai izvestu Israēla dēlus no Ēģiptes zemes. Šie ir galvenie savu tēvu namos. Rūbena, Israēla pirmdzimtā, dēli – Hanohs un Pallu, un Hecrons, un Karmī. Šīs ir Rūbena dzimtas. Un Šimona dēli – Jemuēls, un Jāmīns, un Ohads, un Jāhīns, un Cohars, un Sauls, kanaānietes dēls. Šīs ir Šimona dzimtas. Un šie ir Levī dēlu vārdi pēc viņu paaudzēm – Gēršons, un Kehāts, un Merārī. Levī dzīves laiks bija – simts trīsdesmit septiņi gadi. Gēršona dēli – Libnī un Šimī, pēc viņu dzimtām. Un Kehāta dēli – Amrāms, un Jichārs, un Hebrons, un Uziēls. Kehāta dzīves gadi bija simts trīsdesmit trīs. Un Merārī dēli – Mahlī un Mūšī. Šīs ir Levī dzimtas pēc viņu paaudzēm. Un Amrāms ņēma sev par sievu savu tēvamāsu Johebedu, un viņa tam dzemdēja Āronu un Mozu. Amrāma dzīves gadi bija simts trīsdesmit septiņi. Un Jichāra dēli – Korahs, un Nefegs, un Zihrī. Un Uziēla dēli – Mīšaēls, un Elcāfāns, un Sitrī. Un Ārons sev par sievu ņēma Elīšebu, Ammīnādāba meitu, Nahšona māsu, un viņa tam dzemdēja Nādābu un Abīhū, un Elāzāru un Ītāmāru. Un Koraha dēli – Asīrs, un Elkāna, un Abīāsāfs. Šīs ir korahiešu dzimtas. Elāzārs, Ārona dēls, ņēma sev sievu no Pūtiēla meitām, un viņa tam dzemdēja Pinhāsu. Šie ir galvenie no levītu tēviem pēc viņu dzimtām. Tie ir Ārons un Mozus, kuriem Kungs teica: “Izvediet Israēla dēlus no Ēģiptes zemes pēc viņu pulkiem!” Viņi runāja ar Ēģiptes ķēniņu, faraonu, lai izvestu Israēla dēlus no Ēģiptes – šie ir Mozus un Ārons. Tajā dienā Kungs runāja ar Mozu Ēģiptes zemē. Kungs teica Mozum: “Es – Kungs! Runā uz Ēģiptes ķēniņu, faraonu, visu, ko es tev saku!” Bet Mozus teica Kungam: “Redzi, es esmu neapgraizītām lūpām, kā tad faraons mani klausīs?!” Kungs teica Mozum: “Redzi, es tevi iecelšu faraonam par dievu, un tavs brālis Ārons būs tavs pravietis! Tu runāsi visu, ko es tev pavēlu, bet tavs brālis Ārons runās ar faraonu, lai viņš atlaiž Israēla dēlus no savas zemes. Es nocietināšu faraona sirdi un darīšu Ēģiptes zemē daudz zīmju un brīnumu. Bet faraons jūs neklausīs, tad es pielikšu Ēģiptei savu roku, un es izvedīšu savus pulkus – savu tautu, Israēla dēlus, no Ēģiptes zemes ar varenu tiesu! Tad ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs, – kad es izstiepšu savu roku pār Ēģipti un izvedīšu no tās Israēla dēlus!” Mozus un Ārons darīja, kā Kungs tiem pavēlēja, tā viņi darīja! Mozus bija astoņdesmit gadu vecs un Ārons – astoņdesmit trīs gadus vecs, kad viņi runāja ar faraonu. Kungs teica Mozum un Āronam: “Kad faraons jums teiks: rādiet brīnumus! – tad saki Āronam: ņem savu spieķi un nomet to faraona priekšā, lai tas kļūst par čūsku!” Tad Mozus un Ārons gāja pie faraona. Viņi darīja, kā Kungs bija pavēlējis, – Ārons nometa savu spieķi faraona un viņa kalpu priekšā, un tas kļuva par čūsku. Arī faraons sasauca savus gudros un burvjus, un arī viņi, Ēģiptes magi, ar savām burvestībām darīja tāpat. Ikviens nometa savu spieķi, un tie kļuva par čūskām, bet Ārona spieķis aprija viņu spieķus. Tomēr faraona sirds nocietinājās, un viņš uz tiem neklausījās, kā Kungs bija teicis. Un Kungs teica Mozum: “Faraona sirds ir cieta, viņš liedzas atlaist tautu! Ej no rīta pie faraona, redzi, viņš nāks ārā pie ūdens, un tu nostājies viņam iepretī Nīlas krastā, ņem rokā to spieķi, kas pārvērtās par čūsku! Saki viņam: Kungs, ebreju Dievs, mani sūtīja pie tevis sacīt: atlaid manu tautu, lai tie man tuksnesī kalpo! – bet, redzi, līdz šim tu neesi klausījis! Tā saka Kungs: tagad tu zināsi, ka es esmu Kungs! Redzi, ar spieķi, kas man rokā, es sitīšu Nīlas ūdeni, un tas pārvērtīsies par asinīm! Zivis Nīlā nomirs, Nīla smirdēs, un ēģiptieši nevarēs dzert Nīlas ūdeni!” Un Kungs teica Mozum: “Saki Āronam: ņem savu spieķi un izstiep roku pār Ēģiptes ūdeņiem, upēm, pietekām, purviem un visām ūdenskrātuvēm, un tas kļūs par asinīm visā Ēģiptes zemē, gan koka, gan akmens traukos!” Mozus un Ārons darīja, kā Kungs pavēlēja. Viņš pacēla spieķi faraona un viņa kalpu acu priekšā un sita Nīlas ūdeņus, un visi Nīlas ūdeņi pārvērtās par asinīm. Zivis, kas Nīlā, nomira, Nīla smirdēja, un ēģiptieši nevarēja dzert Nīlas ūdeni, jo visā Ēģiptes zemē tas bija kļuvis par asinīm. Tāpat darīja arī Ēģiptes magi ar savām burvestībām, bet faraona sirds nocietinājās, un viņš tos neklausīja, kā Kungs bija teicis. Faraons pagriezās, iegāja savā namā un nelikās ne zinis. Bet visi ēģiptieši raka ap Nīlu pēc dzeramā ūdens, jo Nīlas ūdeni tie nevarēja dzert. Tā pagāja septiņas dienas pēc tam, kad Kungs bija sitis Nīlu. Un Kungs teica Mozum: “Ej pie faraona un saki viņam: tā saka Kungs: atlaid manu tautu, lai tie man kalpo! Ja tu liegsies laist, redzi, es sitīšu visas tavas robežas ar vardēm! Nīla ņudzēs no vardēm, tās kāps ārā un nāks tavā namā, tavā guļamistabā un tavā gultā, tavu kalpu namos, pie tavas tautas, tavās krāsnīs un abrās! Vardes nāks pār tevi, pār tavu tautu un pār visiem taviem kalpiem!” Kungs teica Mozum: “Saki Āronam: izstiep savu roku ar spieķi pār upēm, pietekām un purviem un liec, lai nāk vardes pār Ēģiptes zemi!” Ārons izstiepa savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem, un nāca vardes un pārklāja Ēģiptes zemi. Tāpat darīja arī magi ar savām burvestībām, likdami vardēm nākt pār Ēģiptes zemi. Tad faraons pasauca Mozu un Āronu un teica: “Izlūdzieties Kungam, lai aizvāc vardes no manis un manas tautas, tad es laidīšu tautu upurēt Kungam!” Un Mozus teica faraonam: “Esi tik laipns, pasaki, kad man lūgties par tevi un taviem kalpiem un par tavu tautu, lai dabūtu prom vardes no tevis un taviem namiem, lai tās paliktu tikai Nīlā!” Viņš teica: “Rīt!” Un Mozus teica: “Kā tu vēlies! – lai tu zini, ka neviens nav tāds kā Kungs, mūsu Dievs! Vardes tiks aizvāktas no tevis, taviem namiem, taviem kalpiem un tavas tautas – tās paliks tikai Nīlā!” Mozus un Ārons devās projām no faraona, un Mozus sauca uz Kungu par vardēm, kuras viņš bija uzlaidis faraonam. Kungs darīja, kā Mozus teica, un vardes nobeidzās gan mājās, gan pagalmos, gan laukos. Viņi savāca tās kaudžu kaudzēm, un zeme smirdēja. Kad faraons redzēja, ka nācis atvieglojums, viņš nocietināja savu sirdi un viņus neklausīja – kā Kungs bija teicis. Un Kungs teica Mozum: “Saki Āronam: izstiep savu spieķi un sit zemes putekļus, lai tie kļūst par knišļiem visā Ēģiptes zemē!” Un viņi tā darīja, Ārons izstiepa roku ar spieķi, sita zemes putekļus, un tie kļuva par knišļiem – gan cilvēkiem, gan lopiem. Visi zemes putekļi kļuva par knišļiem visā Ēģiptes zemē. Tāpat darīja arī magi ar savām burvestībām, bet nevarēja. Knišļi bija gan uz cilvēkiem, gan lopiem. Un magi teica faraonam: “Tas ir Dieva pirksts!” Bet faraona sirds nocietinājās, un viņš tiem neklausīja – kā Kungs bija teicis. Un Kungs teica Mozum: “Celies agri no rīta un stājies faraona priekšā, redzi – viņš ies laukā pie ūdens, tad saki viņam: tā saka Kungs: atlaid manu tautu, lai viņi man kalpo! Ja tu nelaidīsi manu tautu, redzi – es uzsūtīšu tev un taviem kalpiem, tavai tautai un taviem namiem mušas. Ēģiptes nami piepildīsies ar mušām, un arī zeme, uz kuras tie stāv. Bet tai dienā es nošķiršu Gošenes zemi, kur ir mana tauta, lai tur nebūtu mušu, lai tu zini, ka es esmu Kungs pār visu zemi! Es likšu atšķirību starp manu tautu un tavu tautu – rīt būs šī zīme!” Kungs darīja tā, un mušu bari nāca faraona namā un viņa kalpu namos, un zeme mušu dēļ tika sapostīta visā Ēģiptes zemē. Tad faraons pasauca Mozu un Āronu un teica: “Ejiet, upurējiet savam Dievam šinī zemē!” Bet Mozus teica: “Tā nav pareizi darīt, jo ēģiptiešiem riebj tas, ka mēs upurēsim Kungam, mūsu Dievam! Ja mēs ēģiptiešu acu priekšā upurēsim tā, ka tas viņiem riebj – vai tad viņi mūs nenomētās akmeņiem?! Mēs iesim tuksnesī trīs dienu ceļu un upurēsim Kungam, savam Dievam, kā viņš mums teiks!” Tad faraons teica: “Es jūs laidīšu, upurējiet Kungam, savam Dievam, tuksnesī, tikai neejiet tālu! Lūdziet par mani!” Un Mozus teica: “Redzi – es aizeju no tevis, un es lūgšu Kungu, lai tad viņš rīt aizvāc mušas no faraona, viņa kalpiem un viņa tautas, bet tikai lai faraons vairs nekrāpjas, nelaizdams tautu upurēt Kungam!” Un Mozus aizgāja no faraona, lai lūgtu Kungu. Kungs darīja, kā Mozus teica, aizvāca mušas no faraona, viņa kalpiem un viņa tautas – neatlika nevienas! Bet faraons arī šoreiz nocietināja savu sirdi un neatlaida tautu. Kungs teica Mozum: “Ej pie faraona un saki viņam: tā saka Kungs, ebreju Dievs: atlaid manu tautu, lai viņi man kalpo! Ja tu liegsies laist un vēl turēsi viņus, tad, redzi, Kunga roka nāks pār tavu ganāmpulku, kas uz lauka: pār zirgiem, ēzeļiem, kamieļiem, vēršiem un avīm – kā varen bargs mēris! Taču Kungs nošķirs Israēla ganāmpulkus no Ēģiptes ganāmpulkiem – Israēla dēlu ganāmpulkos nenobeigsies neviens!” Un Kungs nolika laiku, sacīdams: “Rīt Kungs to darīs šajā zemē!” Un nākamajā dienā Kungs tā darīja – nobeidzās visi ēģiptiešu ganāmpulki, bet Israēla dēlu ganāmpulkos nenobeidzās neviens. Tad faraons sūtīja raudzīties, un redzi – Israēla dēlu ganāmpulkos neviens nebija nobeidzies. Bet faraona sirds palika nocietināta, un viņš tautu neatlaida. Un Kungs teica Mozum un Āronam: “Ņemiet pilnas saujas kvēpu no kausējamās krāsns, un lai Mozus faraona acu priekšā tos kaisa pret debesīm! Tie kļūs par smalkiem putekļiem visā Ēģiptes zemē, gan cilvēkam, gan lopam tie kļūs par čūlām, kas pāriet vātīs, – visā Ēģiptes zemē!” Un viņi ņēma kvēpus no kausējamās krāsns, nostājās faraona priekšā, Mozus tos kaisīja pret debesīm, un no tiem cēlās čūlas, kas top par vātīm, – gan cilvēkam, gan lopam. Un magi vairs nevarēja sacensties ar Mozu čūlu dēļ, jo čūlas bija gan magiem, gan visiem Ēģiptes zemē. Bet Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš tos neklausīja – kā Kungs bija teicis Mozum. Un Kungs teica Mozum: “Celies agri no rīta, stājies faraona priekšā un saki viņam: tā saka Kungs, ebreju Dievs: atlaid manu tautu, lai viņi man kalpo! Jo šoreiz es tev uzsūtīšu visas savas sodības un arī taviem kalpiem un tavai tautai, lai tu zinātu, ka visā zemē nav neviena kā es! Es varēju izstiept savu roku un sist tevi un tavu tautu ar mēri, un tu būtu iznīdēts no zemes, bet es atstāju tevi dzīvu tikai tādēļ, lai parādītu tev savu spēku un lai par manu vārdu tiktu runāts visā zemē! Un tu vēl pretojies manai tautai un nelaid to?! Redzi, rīt ap šo laiku es likšu nākt tik stiprai krusai, kādas Ēģiptē nav bijis kopš dienas, kad tā dibināta, līdz šai dienai! Tad nu liec aizvest drošībā visus savus ganāmpulkus un visu, kas tev uz lauka, jo pār visiem ļaudīm un lopiem, kas būs uz lauka un nebūs pārnākuši namos, birs krusa un tie mirs!” Tie faraona kalpi, kas bijās Kunga vārda, ļāva saviem vergiem un ganāmpulkiem skriet mājup, bet, kura sirdij Kunga vārds nerūpēja, tas pameta savus vergus un ganāmpulkus uz lauka! Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku uz debesīm, lai krusa nāk visā Ēģiptes zemē – pār cilvēku un pār lopu un ik lauka zāli Ēģiptes zemē!” Mozus izstiepa savu spieķi pret debesīm, un Kungs deva pērkonu un krusu, un zemē nāca uguns, un Kungs lika, lai nāk krusa pār Ēģiptes zemi. Bija krusa, uguns jo stipri plaiksnīja krusai pa vidu – vēl nekad tā nebija bijis Ēģiptes zemē, kopš tā tika apdzīvota. Visā Ēģiptes zemē krusa nosita visu, kas uz lauka, – gan cilvēku, gan lopu, krusa nosita ik lauka zāli, nolauza visus kokus uz lauka. Tikai Gošenes zemē, kur bija Israēla dēli, krusas nebija. Tad faraons sūtīja pasaukt Mozu un Āronu un teica tiem: “Šoreiz esmu grēkojis – Kungs ir taisns, bet es un mana tauta esam ļaundari! Pielūdziet Kungu, pietiek Dieva pērkonu un krusas, tad es jūs laidīšu, jums vairs nebūs te jāpaliek!” Un Mozus viņam teica: “Tiklīdz es iziešu no pilsētas, es izstiepšu savas delnas uz Kungu – pērkoni rimsies un krusa mitēsies, lai tu zinātu, ka zeme pieder Kungam! Bet tevi un tavus kalpus es pazīstu – jūs vēl nebīstaties Kunga Dieva vaiga!” Lini un mieži tika apsisti, jo mieži vārpoja un lini ziedēja, bet kvieši un plēkšņu kvieši netika apsisti, jo tie ir vēlīni! Mozus devās projām no faraona, izgāja no pilsētas, izstiepa savas delnas uz Kungu – tad mitējās pērkoni un krusa, un lietus vairs nelija pār zemi. Un faraons redzēja, ka mitējies lietus, krusa un pērkoni, un viņš turpināja grēkot un nocietināja sirdi – gan viņš, gan viņa kalpi. Faraona sirds palika cieta, un viņš neatlaida Israēla dēlus, kā Kungs caur Mozu bija teicis. Kungs teica Mozum: “Ej pie faraona, jo es esmu nocietinājis viņa un viņa kalpu sirdis, lai darītu pie tiem savas zīmes, lai tu varētu stāstīt savam dēlam un dēla dēlam, ko esmu darījis Ēģiptei, par manām zīmēm, ko es pie tiem esmu darījis, – lai jūs zinātu, ka es esmu Kungs!” Mozus un Ārons gāja pie faraona, un viņi tam teica: “Tā saka Kungs, ebreju Dievs: cik ilgi tu liegsies man atbildēt?! Atlaid manu tautu, lai tā man kalpo! Ja tu liegsies laist manu tautu, tad, redzi, rīt tavām robežām es uzsūtīšu siseņus! Tie apklās zemes plakstus, ka nevarēs redzēt, tie rīs visu, kas jums pēc krusas vēl palicis, un aprīs visus kokus, kas jums aug uz lauka. Tie piepildīs tavu namu, visu tavu kalpu namus un visas Ēģiptes namus – neko tādu nav redzējuši ne jūsu tēvi, ne jūsu tēvutēvi, kopš dienas, kad tie radās virs zemes, līdz šai dienai!” Un viņš pagriezās un aizgāja no faraona. Un faraona kalpi tam teica: “Cik ilgi šis vīrs būs mums par nelaimi?! Laid tos ļaudis, lai viņi kalpo Kungam, savam Dievam! Vai tu gribi sagaidīt, ka Ēģipte aiziet bojā?” Tad Mozu un Āronu atkal aicināja pie faraona, un viņš tiem teica: “Ejiet, kalpojiet Kungam, savam Dievam! Kuri tad būs tie gājēji?” Mozus teica: “Mēs iesim kopā ar mūsu zēniem un mūsu vecajiem, mēs iesim kopā ar dēliem, meitām, mēs iesim kopā ar mūsu avīm un vēršiem, jo mums ir svētki Kungam!” Un viņš tiem teica: “Lai Kungs ar jums! Nelaidīšu jūs un jūsu mazos! Pieraugiet! Ļaunu jūs esat sadomājuši! Tā ne! Lai iet tikai vīri un kalpo Kungam, jo to jūs gribējāt!” Un viņš aizdzina tos projām. Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku pār Ēģiptes zemi, lai pār Ēģiptes zemi nāk siseņi un aprij ik lauka zāli – visu, kas palicis pāri pēc krusas!” Mozus izstiepa savu spieķi pār Ēģiptes zemi – tad Kungs dzina pār zemi austrumu vēju visu dienu un visu nakti. Pienāca rīts, un austrumu vējš atnesa siseņus. Siseņi nāca pār visu Ēģiptes zemi un apsēda pilnīgi visas Ēģiptes robežas – pirms tiem vēl nebija bijis tādu siseņu kā šie, un arī pēc tiem tādu vairs nebija. Tie apklāja zemes virsu, zeme satumsa, un tie aprija ik lauka zāli un visus koku augļus, kas bija atlikuši pēc krusas. Visā Ēģiptes zemē nepalika ne zaļuma kokā, ne zāles uz lauka. Tad faraons steidza saukt Mozu un Āronu un sacīja: “Es esmu grēkojis pret Kungu, jūsu Dievu, un pret jums! Un nu – vēl tikai šoreiz piedodiet manu grēku, izlūdzieties Kungam, jūsu Dievam, lai noņem no manis šo nāvi!” Un viņš aizgāja no faraona un pielūdza Kungu. Tad Kungs iegrieza jo stipru jūras vēju, un tas pacēla siseņus un ietrieca tos Niedru jūrā. Visās Ēģiptes robežās nepalika neviena siseņa. Bet Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš neatlaida Israēla dēlus. Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku uz debesīm, lai nāk pār Ēģiptes zemi tumsa, tāda tumsa, ka var sataustīt!” Mozus izstiepa savu roku uz debesīm, un melna tumsa bija visā Ēģiptes zemē trīs dienas. Tad viens otru nevarēja redzēt, trīs dienas neviens nekustēja no vietas, bet tur, kur dzīvoja Israēla dēli, bija gaisma. Tad faraons sauca Mozu un teica: “Ejiet, kalpojiet Kungam, tikai jūsu avis un vērši lai paliek, – arī jūsu mazie var iet kopā ar jums!” Bet Mozus teica: “Tu dosi mums arī lopus upuriem un sadedzināmajiem upuriem, ko mums upurēt Kungam, savam Dievam. Arī mūsu ganāmpulki ies kopā ar mums, nepaliks ne naga, jo no tiem mēs ņemsim, lai kalpotu Kungam, mūsu Dievam, jo mēs nezinām, kā mums Kungam būs jākalpo, iekams būsim tur nonākuši!” Bet Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš negribēja tos laist. Un faraons viņam teica: “Ej prom no manis! Piesargies, lai es tevi vairs neredzētu, jo tajā dienā, kad tu mani redzēsi, tu mirsi!” Un Mozus teica: “Kā tu saki – man tevi vairs nebūs jāredz!” Kungs teica Mozum: “Vēl vienu sodību es uzsūtīšu faraonam un Ēģiptei – pēc tam viņš jūs no šejienes atlaidīs kā padzīdams – dzīšus izdzīs jūs no šejienes! Saki tautai, lai ik vīrs prasa kaimiņam un ik sieva lai prasa kaimiņienei sudraba lietas un zelta lietas!” Un Kungs darīja ēģiptiešus tautai vēlīgus; arī Mozus bija liels vīrs Ēģiptes zemē – tā šķita gan faraona kalpiem, gan tautai. Un Mozus teica: “Tā saka Kungs: ap pusnakti es iešu pa Ēģipti! Un Ēģiptes zemē mirs visi pirmdzimtie – no faraona, kas sēž tronī, pirmdzimtā līdz verdzenes, kura pie dzirnakmeņiem, pirmdzimtajam, un arī visi lopu pirmdzimtie! Visā Ēģiptes zemē būs liela brēkšana – tādas nav bijis, un tādas vairs nebūs! Uz Israēla dēliem pat suns vairs neries – ne uz vīru, ne lopu, lai jūs zinātu, ka Kungs nošķir ēģiptiešus no Israēla dēliem! Tad visi tavi kalpi nāks pie manis un zemosies man, sacīdami: aizej kopā ar savu tautu, kas tev seko, un tad es aiziešu!” Un viņš aizgāja no faraona, degdams dusmās. Un Kungs teica Mozum: “Faraons jūs neklausīs, lai mani brīnumi vairotos Ēģiptes zemē!” Mozus un Ārons darīja visus šos brīnumus faraona priekšā. Bet Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš neatlaida Israēla dēlus no savas zemes. Kungs teica Mozum un Āronam Ēģiptes zemē: “Šis mēnesis jums ir mēnešu sākums, tas jums ir pirmais no gada mēnešiem! Runājiet uz visu Israēla sapulci: šā mēneša desmitajā dienā lai katrs sava tēva namā ņem jēru – pa jēram uz namu. Un, ja nams par mazu, lai apēstu jēru, lai tie ņem kopā ar sava nama tuvākajiem kaimiņiem pēc ļaužu skaita – katrs lai ņem no jēra tik, cik apēdīs. Lai tas ir tēviņš, gadu vecs, bez vainas! Ņemiet to no avīm vai kazām! Turiet to līdz mēneša četrpadsmitajai dienai, un tad starp mijkrēsli un tumsu lai to kauj viss Israēla sapulces pulks! Ņemiet asinis un noziediet visas durvju stenderes un aplodas namam, kurā jūs to ēdīsiet. Tajā naktī ēdiet gaļu, ugunī ceptu, un neraudzētu maizi – ar rūgtām zālēm to ēdiet! Neēdiet to tāpat vai vārītu, bet gan ugunī ceptu – galvu, lielus un iekšas! Neatstājiet rītam neko, un, kas no tā rītā atlicis, to sadedziniet ugunī! Šādi to ēdiet – jūsu gurni lai ir apjozti, sandales kājās un nūjas rokās! Ēdiet to steigā! Tā ir Kunga Pasha! Šonakt es iziešu cauri Ēģiptes zemei un sitīšu Ēģiptes zemē ikvienu pirmdzimto – gan cilvēkam, gan lopam! Un es spriedīšu tiesu visiem Ēģiptes dieviem! Es esmu Kungs! Asinis jums būs par zīmi – tās būs tajās mājās, kur būsiet jūs, – es redzēšu asinis, es paiešu jums garām, un sodība jūs neiznīdēs, kad es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena jums ir pieminama, sviniet tajā svētkus Kungam visās jūsu paaudzēs, kā mūžīgu likumu sviniet to! Septiņas dienas jums jāēd neraudzēta maize. Pirmajā dienā izmetiet no saviem namiem ieraugu, jo katrs, kas ēdīs ko raudzētu no pirmās līdz septītajai dienai, tiks padzīts no Israēla! Lai jums ir svēta sapulce pirmajā dienā un svēta sapulce septītajā dienā. Tad lai netiek darīti nekādi darbi – vien ēdienu jūs drīkstat gatavot. Turiet Neraudzētās maizes svētkus, jo šajā dienā es esmu izvedis jūsu pulkus no Ēģiptes zemes. Sviniet šo dienu visās savās paaudzēs kā mūžīgu likumu! Ēdiet neraudzētu maizi no pirmā mēneša četrpadsmitās dienas līdz divdesmit pirmās dienas vakaram! Septiņas dienas jūsu namos lai nav ierauga, jo katrs, kas ēdīs ko raudzētu, tiks nošķirts no Israēla sapulces – gan svešinieks, gan pašu zemē dzimušais! Neēdiet neko raudzētu, lai kur jūs mājotu, ēdiet neraudzētu maizi!” Un Mozus sasauca visus Israēla vecajos un teica tiem: “Ejiet, ņemiet avis jūsu dzimtām un kaujiet Pashas upuri! Mērciet asiņu bļodā īzapa zāles saišķi un apslakiet durvju aplodu un abas stenderes ar asinīm, kas bļodā. Neizejiet pa sava nama durvīm līdz rītam! Kungs ies sodīt ēģiptiešus – viņš redzēs asinis uz aplodas un abām stenderēm, un Kungs paies garām šīm durvīm un neļaus postītājam ieiet jūsu namos, lai sodītu. Tas ir likums jums un jūsu dēliem uz mūžiem! Kad jūs nonāksiet zemē, kuru Kungs jums dos, kā viņš ir teicis, tad turpiniet šādi kalpot! Kad jūsu dēli jums vaicās, kas jums šī par kalpošanu, tad sakiet: šis ir Pashas upuris Kungam, kurš pagāja garām Israēla dēlu namiem Ēģiptē, kad viņš sodīja ēģiptiešus, bet mūsu nami tika glābti!” Un tauta zemojās un klanījās. Israēla dēli gāja un darīja; kā Kungs Mozum un Āronam bija pavēlējis, tā viņi darīja! Pusnaktī notika tā: Kungs sita visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē – no faraona, kas sēd savā tronī, pirmdzimtā līdz gūstekņa, kas cietumā, pirmdzimtajam un visu lopu pirmdzimtos. Un faraons cēlās naktī – viņš, viņa kalpi un visi ēģiptieši, un Ēģiptē bija liela brēkšana, jo nebija nama, kurā kāds nebūtu miris. Tajā naktī viņš sauca Mozu un Āronu un teica: “Taisieties, ejiet projām no manas tautas – gan jūs, gan jūsu dēli! Ejiet, kalpojiet Kungam, kā teicāt! Ņemiet gan savas avis, gan savus vēršus, kā teicāt, un ejiet! Un svētījiet arī mani!” Un ēģiptieši skubināja tautu, lai ātrāk dabūtu viņus projām no zemes, jo viņi domāja: “Nu mēs visi esam pagalam!” Un tautai vajadzēja ņemt savu mīklu, pirms tā bija ieraudzēta. Abras viņi ietina savās drānās un aiznesa līdzi uz pleciem. Israēla dēli darīja, kā Mozus bija teicis, un prasīja ēģiptiešiem sudraba traukus, zelta traukus un drānas. Un Kungs dāvāja tautai ēģiptiešu vēlību – tie viņiem deva, ko tie prasīja. Tā viņi aplaupīja ēģiptiešus! Un Israēla dēli gāja kājām no Raamsēsas uz Sukotu, ap seši simti tūkstoš vīru, neskaitot mazuļus. Ar viņiem kopā devās projām arī daudzi no citām tautām; un arī avis un vērši – varen liels ganāmpulks! No mīklas, ko viņi bija paņēmuši līdzi no Ēģiptes, tie cepa neraudzētu maizi, jo tā nebija ieraudzēta, tādēļ ka tie bija izdzīti no Ēģiptes zemes un nevarēja kavēties. Arī ēdienu viņi nebija sev sagatavojuši. Laiks, ko Israēla dēli nodzīvoja Ēģiptē, bija četri simti trīsdesmit gadu. Kad bija pagājuši četri simti trīsdesmit gadi, tajā pašā dienā visi Kunga pulki izgāja no Ēģiptes zemes! Tā ir nomoda nakts Kungam, kurš izvedis viņus no Ēģiptes zemes. Šī nakts visiem Israēla dēliem ir nomoda nakts Kungam visās paaudzēs! Un Kungs teica Mozum un Āronam: “Tas ir noteikts Pashas svētkiem! Neviens svešinieks lai to neēd! Un ikvienu vergu, kas par sudrabu pirkts, lai apgraiza – tikai tad viņš var to ēst! Piemitējs un algādzis lai to neēd! Lai tas tiek ēsts vienā namā, neko no gaļas lai neiznes no nama un kaulus lai nelauž! Lai tā dara visa Israēla sapulce! Ja kāds svešinieks mīt pie tevis un grib svinēt Kunga Pashu, tad lai tiek apgraizīti visi viņu vīri – pēc tam tie var tuvoties un svinēt, jo tie būs kā pašu zemē dzimušie! Bet neviens neapgraizītais lai to neēd! Viens likums ir iedzimtajam un svešiniekam, kas pie jums apmeties!” Un visi Israēla dēli darīja, kā Kungs pavēlēja Mozum un Āronam, tā viņi darīja! Tai pašā dienā Kungs pulkiem izveda visus Israēla dēlus no Ēģiptes zemes! Kungs teica Mozum: “Svētī man ik pirmdzimto, kas Israēlā no miesām nācis gan cilvēkam, gan lopam, – tas mans!” Un Mozus teica ļaudīm: “Atcerieties dienu, kad jūs iznācāt no Ēģiptes, no vergu nama, jo ar stipru roku Kungs jūs izveda – raudzētu lai neēd! Šodien, abība mēnesī, jūs izejat. Kad Kungs jūs aizvedīs uz kanaāniešu, hetiešu, amoriešu, hiviešu un jebūsiešu zemi – kā viņš zvērēja jūsu tēviem, ka dos zemi, kur piens un medus plūst, – tad šajā mēnesī kalpojiet, šādi kalpodami! Septiņas dienas ēdiet neraudzētu maizi, bet septītajā dienā – svētki Kungam! Neraudzētu maizi lai ēd septiņas dienas, raugu pie jums lai nemana un ieraugu pie jums lai nemana – nekur, kur jūs mītat! Tajā dienā tu stāsti savam dēlam: tas tādēļ, ka tā man darīja Kungs, kad es iznācu no Ēģiptes! Un lai tev ir zīme uz tavas rokas un piemiņa starp tavām acīm – lai Kunga bauslība ir tavā mutē, jo ar stipru roku Kungs tevi izveda no Ēģiptes. Turi šo likumu norādītajā laikā mūžu mūžos! Pirmdzimtie novēlēti Kungam Kad Kungs tevi aizvedīs uz kanaāniešu zemi, kā viņš tev zvērēja, tev un taviem tēviem, un atdos to tev, tad tu atdod Kungam visus, kas pirmie no miesām nākuši. Visi pirmie tēviņi no lopu metieniem – Kungam! Ikvienu pirmdzimto ēzeli izpērc ar jēru, bet, ja neizpērc, pārlauz tam kaklu! Izpērc ikvienu pirmdzimto cilvēku starp saviem dēliem! Un, kad rīt tavs dēls tev jautās: kas tas ir? – tad saki viņam: ar stipru roku Kungs mūs izveda no Ēģiptes, no vergu nama! Un, kad faraons tiepās mūs laist, tad Kungs nokāva ik pirmdzimto Ēģiptes zemē – gan cilvēka pirmdzimto, gan lopa pirmdzimto. Tādēļ es upurēju Kungam ikvienu tēviņu, kas pirmais no miesām nācis, un izpērku ikvienu no manu dēlu pirmdzimtajiem! Un lai tev ir zīme uz tavas rokas un piemiņa starp tavām acīm – jo ar stipru roku Kungs izveda mūs no Ēģiptes!” Kad faraons atlaida tautu, Dievs nevadīja tos pa ceļu uz filistiešu zemi, kaut tā bija tuvu, bet Dievs teica: “Ka tik šī tauta nesāk nožēlot, karu pieredzēdama, un ka neatgriežas Ēģiptē.” Dievs veda tautu apkārt pa tuksneša ceļu uz Niedru jūru, un Israēla dēli aizgāja no Ēģiptes zemes apbruņoti. Un Mozus paņēma sev līdzi Jāzepa kaulus, jo viņš bija nozvērinājis Israēla dēlus, sacīdams: “Dievs jūs nepametīs – tad aiznesiet manus kaulus no šejienes sev līdzi!” Viņi izgāja no Sukotas un apmetās Ētāmā, tuksneša malā. Dienā Kungs gāja tiem pa priekšu mākoņu stabā, lai vadītu tos ceļā, un naktī – uguns stabā, lai būtu gaisma – lai tie ietu dienu un nakti. Mākoņu stabs neatkāpās no tautas dienā un uguns stabs naktī. Kungs teica Mozum: “Saki Israēla dēliem, lai viņi atgriežas un apmetas pret Pī-Hīrotu starp Migdolu un jūru iepretim Baal-Cefonai – apmetieties pie jūras iepretī tai! Un faraons teiks par Israēla dēliem: apmaldījušies viņi tai zemē, tuksnesis viņus ieslēdzis! Tad es nocietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies tiem pakaļ. Es uzvarēšu faraonu un viņa karapulku, tad ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs!” – un viņi tā darīja. Kad Ēģiptes ķēniņam pastāstīja, ka tauta aizbēgusi, tad faraona un viņa kalpu prāts pret tautu mainījās, un tie teica: “Ko mēs esam izdarījuši, ka atlaidām Israēlu no verdzības?!” Un viņš jūdza savus ratus un ņēma līdzi arī savus ļaudis. Viņš ņēma seši simti labāko ratu un visus Ēģiptes ratus un braucējus tiem visiem. Kungs nocietināja Ēģiptes ķēniņa faraona sirdi, un viņš dzinās pakaļ Israēla dēliem, bet Israēla dēlus vadīja stipra roka. Ēģiptieši viņus vajāja un panāca apmetnē pie jūras – visi faraona zirgi, rati, viņa jātnieki un karaspēks! – pie Pī-Hīrotas iepretī Baal-Cefonai. Faraons tuvojās, Israēla dēli pacēla savas acis, un redzi – ēģiptieši dzinās tiem pakaļ, un tie ļoti izbijās. Israēla dēli brēca uz Kungu. Viņi teica Mozum: “Vai Ēģiptē nav kapu, ka tu mūs atvedi nomirt tuksnesī?! Redzi, ko tu mums izdarīji, aizvezdams mūs no Ēģiptes! Vai mēs Ēģiptē neteicām: atstāj mūs vergot ēģiptiešiem, jo mēs labāk vergojam ēģiptiešiem nekā mirstam tuksnesī!” Bet Mozus tautai teica: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu, ko viņš jums dos šodien – šodien jūs redzat ēģiptiešus, bet nemūžam vairs tos neredzēsiet! Kungs par jums cīnīsies, bet jūs klusējiet!” Un Kungs teica Mozum: “Kāpēc tu brēc uz mani? Saki Israēla dēliem, lai viņi dodas uz priekšu! Bet tu pacel savu spieķi un izstiep roku pār jūru, pāršķel to, lai Israēla dēli cauri jūrai iet pa sausu zemi. Un es, redzi, es nocietināšu ēģiptiešu sirdis – viņi dosies tiem pakaļ, un es uzvarēšu faraonu un viņa karaspēku, viņa ratus un viņa jātniekus! Ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs – kad es uzvarēšu faraonu, viņa ratus un viņa jātniekus!” Un Dieva eņģelis, kas bija gājis pa priekšu Israēla dēlu nometnei, nostājās beigās un gāja tiem no aizmugures. Un mākoņu stabs no priekšas nostājās tiem aizmugurē. Tas atradās starp ēģiptiešu nometni un Israēla nometni. Bija mākonis – un tumsa. Tas apgaismoja nakti. Un visu nakti viņi netuvojās viens otram. Tad Mozus izstiepa roku pār jūru, un Kungs dzina jūru ar spēcīgu austrumvēju, kas pūta visu nakti, padarīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi – ūdeņi bija tiem kā mūris no labās un no kreisās puses! Ēģiptieši viņus vajāja, un visi faraona zirgi, viņa rati un jātnieki devās tiem pakaļ jūrā. Ap rīta sardzes laiku Kungs palūkojās uz ēģiptiešu nometni no uguns un mākoņa staba un iztrūcināja ēģiptiešu nometni. Viņš iestrēdzināja ratu riteņus, ka bija smagi braukt, un ēģiptieši teica: “Bēgam no Israēla, jo viņu pusē pret ēģiptiešiem cīnās Kungs!” Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku pār jūru, liec, lai ūdeņi nāk atpakaļ pār ēģiptiešiem, viņu ratiem un jātniekiem!” Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un pret rītu jūra atgriezās savā gultnē, un ēģiptieši bēga taisni tai pretī. Tā Kungs izmētāja ēģiptiešus jūrā. Ūdeņi atgriezās un apklāja visus faraona karaspēka ratus un jātniekus, kas bija devušies viņiem pakaļ jūrā, – neviens no tiem neatlika! Bet Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi, un ūdeņi tiem bija kā mūris no labās un no kreisās puses. Tajā dienā Kungs izglāba Israēlu no ēģiptiešu rokas un Israēls skatīja ēģiptiešus beigtus jūras krastā. Israēls nu redzēja, ko Kungs ar varenu roku bija darījis ēģiptiešiem, un tauta bijās Kunga, un viņi ticēja Kungam un viņa kalpam Mozum. Tad Mozus un Israēla dēli dziedāja Kungam šo dziesmu: “Es dziedāšu Kungam, jo viņš augstin augsts – ir zirgus, ir jātniekus iemeta jūrā! Mans spēks, mana dziesma ir Kungs! Viņš ir mans glābiņš, viņš ir mans Dievs, es slavēšu viņu! Mana tēva Dievs – viņu cildināšu! Kungs ir karotājs, Kungs ir viņa vārds! Faraona ratus un karapulkus viņš iemeta jūrā! Viņa labākie ratu braucēji noslīka Niedru jūrā! Dzīle tos apklājusi, dzelmē kā akmens tie nogājuši! Tava labā roka, Kungs, dižojas spēkā! Tava labā roka, Kungs, sadragā naidnieku! Tavas augstības varenībā tu iznīdē dumpiniekus! Tu savu kvēli sūti – tā aprij viņus kā salmus! Ar tavu nāšu dvesmu tika savākti ūdeņi – kā mūris, kā straumes tie stājās, dzīles sastinga jūras sirdī! Naidnieks teica: es dzīšos, es pievārēšu, dalīšu laupījumu, ko kāroju, – dabūšu, izraušu savu zobenu, ar savu roku tos iznīdēšu! Tu uzpūti savu dvašu – viņus apklāja jūra, kā svins tie nogrima dziļajos ūdeņos! Kas ir kā tu starp dieviem, Kungs?! Kas ir kā tu, augsts svētumā, bijājams slavā, kas dara brīnumus! Tu izstiepi savu labo roku – viņus aprija zeme! Tu savā žēlastībā vadīji tautu, ko izpirki, ar savu spēku to vedināji uz sava svētuma mājokļiem! Dzirdēja tautas – nodrebēja, sāpes sakampa Filistijas iemītniekus! Tad satrūkās Edoma virsnieki pār tūkstošiem, Moāba vadoņi – sagrāba viņus trīsas, pašķīda visi Kanaāna iemītnieki! Tiem uzkritušas briesmas un šaušalas no tava lielā elkoņa! Tie klusēs kā akmens, līdz paies garām tava tauta, Kungs, līdz paies garām tauta, kuru tu izpirki! Tu atvedi to un iedēstīji sava mantojuma kalnā! Savu mītni tu, Kungs, taisīji, mana Kunga svētvietu tavas rokas iedibināja! Kungs lai valda mūžam un vēl! Kad faraona zirgi, rati un jātnieki nonāca jūrā, Kungs lika, lai pār tiem nāk jūras ūdeņi, bet Israēla dēli izgāja caur jūru pa sausu zemi.” Tad praviete Mirjāma, Ārona māsa, ņēma rokā bungas, un visas sievietes devās tai pakaļ bungodamas un diedamas. Un Mirjāma tām teica: “Dziediet Kungam, jo viņš augstin augsts, ir zirgus, ir jātniekus iemeta jūrā!” Mozus vadīja Israēlu no Niedru jūras, un viņi izgāja Šūras tuksnesī. Trīs dienas viņi gāja pa tuksnesi un neatrada ūdeni. Tad viņi nonāca Mārā, bet nevarēja dzert Māras ūdeni, jo tas bija rūgts – tādēļ to nosauca: Māra. Un tauta kurnēja pret Mozu, sacīdama: “Ko lai mēs dzeram?!” Un viņš brēca uz Kungu, un Kungs viņam parādīja kādu koku – viņš iemeta to ūdenī, un ūdens kļuva salds. Tur viņš tiem deva likumus un tiesu, tur viņš tos pārbaudīja un sacīja: “Ja klausīsiet Kunga, sava Dieva, balsij un darīsiet to, kas taisns viņa acīs, klausīsiet viņa pavēlēm un turēsiet viņa likumus, tad visas sērgas, ko es uzliku ēģiptiešiem, es jums neuzlikšu, jo es esmu Kungs, jūsu ārsts!” Un viņi nonāca Ēlīmā – tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, tur viņi apmetās pie ūdens. Tad viņi devās projām no Ēlīmas; viss Israēla dēlu pulks nonāca Sīna tuksnesī, kas ir starp Ēlīmu un Sīnaju; tas bija otrā mēneša piecpadsmitajā dienā pēc iziešanas no Ēģiptes zemes. Un viss Israēla dēlu pulks tuksnesī kurnēja pret Mozu un Āronu. Israēla dēli viņiem teica: “Kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē no Kunga rokas – kad sēdējām pie gaļas podiem, kad ēdām maizi līdz sātam, – jo tu mūs izvedi šai tuksnesī, lai visu mūsu pulku nomērdētu badā!” Un Kungs teica Mozum: “Redzi, es likšu, lai jums krīt maize no debesīm – tauta varēs iet un salasīt ik dienas vajadzīgo! Tas tādēļ, lai es viņus varētu pārbaudīt, vai viņi dzīvo pēc manas bauslības vai ne! Bet sestajā dienā lai viņi gatavo, ko atnesuši, un tā būs divkārt vairāk par to, ko tie vākuši ik dienas!” Un Mozus un Ārons teica visiem Israēla dēliem: “Vakarā jūs zināsiet, ka Kungs jūs izvedis no Ēģiptes zemes! No rīta jūs redzēsiet Kunga godību, viņš dzirdējis jūsu kurnēšanu pret Kungu, bet kas mēs esam, ka jūs kurnat pret mums!?” Un Mozus teica: “Tā! Vakarā Kungs dos jums ēst gaļu un no rīta maizi līdz sātam, tādēļ ka Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret viņu. Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs esat kurnējuši, bet pret Kungu!” Un Mozus teica Āronam: “Saki visai Israēla dēlu sapulcei: tuvojieties Kungam, jo viņš jūsu kurnēšanu ir dzirdējis!” Un, kad Ārons runāja ar visu Israēla dēlu sapulci, viņi palūkojās tuksnesī, un redzi – mākonī parādījās Kunga godība! Un Kungs teica Mozum: “Esmu dzirdējis Israēla dēlu kurnēšanu. Saki tiem: pret vakaru jūs ēdīsiet gaļu un pret rītu jūs būsiet sāti ar maizi, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Un vakarā atlidoja paipalas un noklāja visu nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasas klājums. Nožuva rasas klājums, redzi, tuksnesī bija kaut kas plāns kā zvīņas, plāns kā sarma uz zemes! Israēla dēli to ieraudzīja un teica cits citam: “Kas tas ir?!” – jo viņi nezināja, kas tas ir. Un Mozus tiem teica: “Tā ir maize, to Kungs jums devis ēst! Kungs jums ir pavēlējis tā: savāciet to, cik katram vajag ēšanai, pa omeram uz cilvēku, ņemiet pēc ļaužu skaita, kas jūsu teltīs!” Israēla dēli tā darīja, viņi savāca dažs vairāk, dažs mazāk. Viņi izmērīja ar omeru – un tam, kam bija vairāk, nebija palicis pāri, bet tam, kam bija mazāk, nebija pietrūcis – viņi savāca tik, cik katram vajadzēja ēšanai. Un Mozus tiem teica: “Neviens lai to neatstāj līdz rītam!” Bet viņi neklausīja Mozu, daži atstāja līdz rītam – un tas sapuva, un tajā iemetās tārpi. Tad Mozus noskaitās uz tiem. Un viņi vāca to katru rītu – cik katram vajadzēja ēšanai, jo, kad karsēja saule, tas izkusa. Un sestajā dienā notika tā – viņi savāca divtik maizes, divus omerus katram, un sanāca visi pulka vadoņi un pastāstīja to Mozum. Un viņš tiem teica: “Tā Kungs sacīja: Kungam rīt ir sabats, svētais sabats, – cepiet, kas jums jācep, un vāriet, kas jums jāvāra, un visu, kas jums atlicis, nolieciet un pataupiet rītam!” Viņi to nolika līdz rītam, kā Mozus pavēlēja, un tas nesapuva, un tārpi tajā neiemetās. Un Mozus teica: “Ēdiet to šodien, jo šodien ir sabats Kungam, šodien jūs laukā neko neatradīsiet! Sešas dienas to vāciet, bet septītajā dienā ir sabats – tad nekā nebūs!” Un septītajā dienā notika tā – daži no ļaudīm aizgāja vākt, bet nekā neatrada! Un Kungs teica Mozum: “Cik ilgi jūs liegsieties turēt manas pavēles un manu bauslību?! Redziet – Kungs jums devis sabatu! – tādēļ sestajā dienā viņš jums dod maizi divām dienām! Palieciet katrs, kur esat, septītajā dienā lai neviens nekur neiet!” Un tauta atpūtās septītajā dienā. Un Israēla nams nosauca to par mannu, tā bija balta kā koriandra sēkla un garšoja kā cepums ar medu! Un Mozus teica: “Kungs ir pavēlējis šādi: pieberiet omeru ar to un saglabājiet uz jūsu paaudzēm, lai jūs redzētu to maizi, ar kuru es jūs ēdināju tuksnesī, kad izvedu no Ēģiptes zemes!” Mozus teica Āronam: “Ņem krūku un ieber tajā pilnu omeru mannas, noliec to Kunga priekšā, lai saglabātu uz paaudzēm!” Kā Kungs Mozum pavēlēja, tā Ārons to novietoja liecības priekšā, lai saglabātu. Israēla dēli ēda mannu četrdesmit gadus, līdz nonāca apdzīvotā zemē, viņi ēda mannu, kamēr nonāca līdz Kanaāna zemei. Omers ir viena desmitā daļa ēfas. Viss Israēla dēlu pulks gāja pa Sīna tuksnesi, kā Kungs bija teicis. Tad viņi apstājās Refidīmā, un tautai nebija ūdens, ko dzert. Tauta strīdējās ar Mozu un sacīja: “Dod mums ūdeni, ko dzert!” Bet Mozus tiem teica: “Kāpēc jūs strīdaties ar mani?! Kāpēc jūs pārbaudāt Kungu?!” Tauta, slāpdama pēc ūdens, kurnēja pret Mozu un teica: “Kāpēc tu atvedi mūs no Ēģiptes – vai lai nogalētu mūs, mūsu dēlus un mūsu ganāmpulkus slāpēs?!” Un Mozus brēca uz Kungu, sacīdams: “Ko lai es daru šai tautai – vēl mazliet, un tie mani nomētās akmeņiem!” Un Kungs teica Mozum: “Izej tautas priekšā, ņem sev līdzi dažus Israēla vecajos un savu spieķi, ar ko tu siti Nīlu, ņem to rokā un ej! Redzi, es nostāšos tavā priekšā uz klints Horebā – tad tu sit klinti, un no tās izplūdīs ūdens, un tauta varēs dzert!” Un Mozus tā darīja, Israēla vecajiem redzot. Tās vietas viņš nosauca par Masu un Merību, jo Israēla dēli bija strīdējušies un pārbaudījuši Kungu, sacīdami: “Vai Kungs ir ar mums vai nav?!” Tad nāca Amālēks un karoja ar Israēlu Refidīmā. Un Mozus teica Jozuam: “Izraugies no mums vīrus un ej karot ar Amālēku! Rīt es nostāšos kalna galā ar Dieva nūju rokā!” Jozua darīja, kā Mozus viņam teica, – cīnījās ar Amālēku. Bet Mozus, Ārons un Hūrs uzkāpa kalna galā. Un bija tā – kad Mozus turēja savu roku paceltu, tad Israēls uzvarēja, bet, kad viņš atpūtināja roku, uzvarēja Amālēks. Kad Mozus rokas nogura, viņi paņēma akmeni un palika zem tām; viņš sēdēja uz tā, bet Ārons un Hūrs turēja viņa rokas no abām pusēm – un viņa rokas palika izstieptas, kamēr norietēja saule. Un Jozua uzvarēja Amālēku un viņa ļaudis ar zobenu. Un Kungs teica Mozum: “Raksti šo visu grāmatā, lai paliek atmiņā, un stāsti Jozuam – izdzēst es izdzēsīšu Amālēka piemiņu zem debesīm!” Tad Mozus uzcēla altāri un nosauca to vārdā “Kungs – mans karogs”. Viņš teica: “Jo roka uz Kunga troņa! Karš Kungam ar Amālēku uz paaudžu paaudzēm!” Jetrus, Midjāna priesteris, Mozus sievastēvs, padzirdēja visu, ko Dievs bija darījis Mozum un Israēlam, savai tautai, – ka Kungs izvedis Israēlu no Ēģiptes. Jetrus, Mozus sievastēvs, bija pieņēmis Mozus sievu Ciporu, ko tas bija atlaidis, kā arī abus viņas dēlus, no kuriem vienam vārds bija Gēršoms, jo viņš bija teicis: es biju piedzīvotājs svešā zemē, – bet otra vārds bija Elīezers, jo: mana tēva Dievs bija mans glābējs un izglāba mani no faraona zobena. Un nāca Jetrus, Mozus sievastēvs, un viņa dēli un sieva pie Mozus uz tuksnesi, kur viņš bija apmeties pie Dieva kalna. Un viņš Mozum paziņoja: “Es, tavs sievastēvs Jetrus, nāku pie tevis kopā ar tavu sievu un abiem viņas dēliem!” Tad Mozus izgāja pretī savam sievastēvam, klanījās un skūpstīja viņu, un viņi jautāja viens otram, vai labi klājas, un tad viņi gāja teltī. Mozus pastāstīja savam sievastēvam visu, ko Kungs bija darījis faraonam un ēģiptiešiem Israēla dēļ – arī par visām grūtībām, kas pār tiem bija nākušas ceļā, un kā Kungs viņus izglābis. Jetrus līksmoja par visu labo, ko Kungs bija darījis Israēlam – izglābis no ēģiptiešu rokas! Un Jetrus teica: “Slavēts Kungs, kas jūs ir izglābis no ēģiptiešiem un faraona un tautu – no ēģiptiešu rokas! Tagad es zinu, ka Kungs ir lielāks par visiem citiem dieviem – tie tikai lielījās, bet viņš bija lielāks!” Un Jetrus, Mozus sievastēvs, nesa Dievam sadedzināmo upuri un citus upurus, un Ārons un visi Israēla vecajie nāca, lai Dieva priekšā ēstu maizi kopā ar Mozus sievastēvu. No rīta Mozus sēdās tiesāt tautu, un tauta stāvēja Mozus priekšā no rīta līdz vakaram. Un Mozus sievastēvs noskatījās, ko viņš darīja tautai, un teica: “Kas tas ir, ko tu dari tautai? Kāpēc tu sēdi viens pats, bet visa tauta stāv tavā priekšā no rīta līdz vakaram?!” Mozus teica savam sievastēvam: “Šie ļaudis ir nākuši pie manis, lai izjautātu Dievu! Kad tiem ir kāda lieta, tie nāk pie manis, un es spriežu tiesu starp tiem un daru tiem zināmus Dieva likumus un bauslību!” Bet Mozus sievastēvs teica viņam: “Tā nav labi, kā tu dari! Tu ļoti nogursti – gan tu, gan tavi ļaudis, par smagu tev ir šī lieta, tu nevari darīt to viens pats! Tagad uzklausi mani, es došu tev padomu, un Dievs būs ar tevi. Esi tu pats šai tautai priekšstāvis pie Dieva un liec tu viņu lietas Dieva priekšā! Atgādini viņiem likumus un bauslību un dari tiem zināmu ceļu, pa kuru tiem iet, un darbus, kas tiem darāmi. Izraugies no tautas labākos vīrus, kuri bīstas Dieva, patiesīgus vīrus, kuri nīst mantrausību, un iecel viņus pār tautu – virsniekus pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmit un pār desmit! Lai viņi tiesā tautu visu laiku, lai ir tā – katru lielāku lietu lai viņi ceļ tev priekšā, bet katru mazāku lietu lai iztiesā paši. Tev būs vieglāk, ja viņi darīs to kopā ar tevi. Ja tu šādi rīkosies un Dievs tev ko pavēlēs, tad tu varēsi to izpildīt un arī visa tauta ies savās gaitās ar mieru!” Mozus paklausīja savam sievastēvam un darīja visu, ko viņš teica. Mozus izvēlējās labākos vīrus no visa Israēla un iecēla tos par vadītājiem tautai – tie bija virsnieki pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmit un pār desmit. Tie tiesāja tautu visu laiku – grūtākās lietas tie cēla priekšā Mozum, bet vieglākās lietas iztiesāja paši. Tad Mozus atlaida savu sievastēvu, un viņš devās atpakaļ uz savu zemi. Trešā mēneša pirmajā dienā pēc Israēla dēlu iziešanas no Ēģiptes viņi nonāca Sīnaja tuksnesī. Viņi devās ceļā no Refidīmas un nonāca Sīnaja tuksnesī, apmetās tuksnesī, un tur Israēls uzcēla nometni kalna pakājē. Tad Mozus kāpa pie Dieva, un Kungs sauca uz viņu no kalna: “Tā saki Jēkaba namam, stāsti Israēla dēliem: jūs redzējāt, ko es darīju ēģiptiešiem, ka es jūs nesu uz ērgļa spārniem un atvedu pie sevis! Un tagad – ja jūs man klausīt klausīsiet un turēsiet manu derību, tad no visām tautām jūs būsiet mans īpašums, jo mana ir visa zeme! Jūs man būsiet priesteru valsts un svēta tauta! – saki šos vārdus Israēla dēliem!” Tad Mozus gāja, sasauca tautas vecajos un stāstīja tiem visu, ko Kungs viņam bija pavēlējis. Un visa tauta atbildēja: “Mēs darīsim visu, ko Kungs teicis!” Mozus atstāstīja Kungam, ko tauta bija teikusi. Un Kungs teica Mozum: “Redzi, es nākšu pie tevis biezā mākonī, lai tauta dzirdētu, kad es runāšu ar tevi, un lai tie tev ticētu mūžam!” Mozus pastāstīja Kungam, ko tauta bija teikusi. Un Kungs teica Mozum: “Ej pie tautas un svētī tos šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drānas! Lai tie ir gatavi trešajai dienai, jo trešajā dienā Kungs visas tautas acu priekšā nolaidīsies Sīnaja kalnā. Noliec visapkārt robežas tautas priekšā un saki: sargieties, ka jūs nekāptu kalnā un neskartu tā pakāji; ikviens, kas pieskarsies kalnam, mirtin mirs! Roka to neskars, bet tas tiks nomētāts akmeņiem vai nošauts bultām – cilvēks vai lops, tam nedzīvot! Kad atskanēs rags, tad lai tie kāpj augšā kalnā!” Mozus nokāpa no kalna pie tautas, svētīja tautu, un tie mazgāja savas drānas. Un viņš teica tautai: “Esiet gatavi trešajai dienai, netuvojieties sievietei!” Un trešajā dienā, kad pienāca rīts, pār kalnu bija pērkoni, zibeņi, biezs mākonis un jo stipra raga skaņa – visa tauta, kas bija nometnē, trīcēja. Mozus izveda tautu no nometnes pretī Dievam, un tauta nostājās kalna pakājē. Viss Sīnaja kalns bija dūmos, jo Kungs bija nolaidies ugunī, no tās cēlās dūmi kā no lietuves, un viss kalns varen trīcēja. Raga skaņa dārdēja jo stipri! Mozus runāja, un Dievs viņam atbildēja pērkonā. Kungs nolaidās Sīnaja kalnā, kalna virsotnē, un Kungs pasauca Mozu uz kalna virsotni, un Mozus uzkāpa. Kungs teica Mozum: “Kāp lejā, brīdini tautu, lai neraujas redzēt Kungu, ka nekrīt daudzi no viņiem! Un arī priesteri, kas tuvojas Kungam, lai svētās, ka Kungs tos nesatriec!” Mozus teica Kungam: “Tauta nekāps Sīnaja kalnā, jo tu pats mūs brīdināji, sacīdams: norobežojiet kalnu un svētiet to!” Bet Kungs viņam teica: “Kāp lejā, un lai Ārons nāk kopā ar tevi, bet priesteri un tauta lai neraujas kāpt pie Kunga, ka viņš tos nesatriec!” Un Mozus nokāpa pie tautas un teica to viņiem. Un Dievs runāja visus šos vārdus: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama! Lai tev nav citu dievu bez manis! Netaisi sev tēlus un atveidus ne no tā, kas debesīs augšā, ne no tā, kas uz zemes apakšā un ūdenī apakš zemes. Nezemojies tiem un nekalpo tiem, jo es, Kungs, esmu greizsirdīgs Dievs, kas piemeklē tēvu vainas pie bērniem līdz trešajam un līdz ceturtajam augumam – tiem, kas mani nīst, bet es daru žēlastību tūkstošiem – tiem, kas mani mīl, un tiem, kas tur manus baušļus. Nelieto Kunga, sava Dieva, vārdu velti, jo Kungs neatstās nesodītu to, kurš velti lieto viņa vārdu! Atceries svētīt sabata dienu! Sešas dienas strādā un dari visus savus darbus, bet septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, – tad nedari nekādu darbu ne tu, ne tavs dēls, ne tava meita, ne tavs vergs, ne tava verdzene, ne tavi lopi, ne svešinieks, kas tavos vārtos. Jo sešās dienās Kungs radīja debesis un zemi, jūru un visu, kas tajā, bet septītajā dienā atpūtās. Tādēļ Kungs svētīja sabata dienu un darīja to svētu! Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod. Nenogalini! Nepārkāp laulību! Nezodz! Nedod pret savu tuvāko melīgu liecību! Neiekāro sava tuvākā namu, neiekāro sava tuvākā sievu, vergu, verdzeni, vērsi, ēzeli – neko, kas ir tavam tuvākajam!” Un visa tauta redzēja pērkonus un uguņus, dzirdēja raga skaņu, un kalns bija dūmos – ļaudis nobijās, drebēja un nostājās iztālēm. Un viņi teica Mozum: “Runā tu ar mums, un mēs klausīsim, bet lai nerunā ar mums Dievs, ka mēs nemirstam!” Mozus teica tautai: “Nebīstieties, jo Dievs ir nācis jūs pārbaudīt, lai jūsu acis būtu pilnas viņa bijības, ka jūs negrēkotu!” Un tauta stāvēja iztālēm, bet Mozus tuvojās mākonim, kurā bija Dievs. Un Kungs teica Mozum: “Tā saki Israēla dēliem: jūs redzējāt, ka es runāju ar jums no debesīm – netaisiet man sudraba un zelta dievus, netaisiet tos sev! Taisi man altāri no zemes un upurē tur sadedzināmos upurus, savas avis un vēršus, – visās vietās, kur es esmu atgādinājis savu vārdu, es nākšu pie tevis un svētīšu tevi! Ja tu man taisīsi akmens altāri – necel to no tēstiem akmeņiem, jo, kad tavs kalts pār to būs gājis, tu būsi to padarījis nesvētu! Un nekāp uz manu altāri pa kāpnēm, ka pār to neatklājas tavs kailums! Šie ir likumi, kurus tu viņiem dosi! Kad tu pērc ebreju vergu, lai viņš vergo sešus gadus, bet septītajā lai viņš par velti iet brīvībā! Ja viņš ir atnācis viens, tad viens lai viņš aiziet, ja tam ir sieva, lai sieva iet viņam līdzi. Ja viņa kungs ir devis tam sievu un tā ir dzemdējusi dēlus vai meitas, tad sieva un viņas bērni pieder kungam, bet viņš lai iet viens. Bet, ja tas vergs uzstāj: “Es mīlu savu kungu, savu sievu un savus bērnus, un neiešu brīvībā!” – tad lai viņa kungs to ved Dieva priekšā, lai ved viņu pie durvīm vai durvju stenderes, lai viņa kungs caurdur tam ausi ar duramo un lai viņš tam kalpo uz mūžu! Ja kāds pārdod savu meitu par verdzeni, lai viņa neaiziet kā vergi! Ja tā netīk savam kungam un tas nav viņu atzinis, lai viņu izpērk. Svešai tautai viņš nedrīkst to pārdot, jo tad viņai nodarītu pāri! Bet, ja savam dēlam viņš to nodomājis, tad lai viņš dod tai visu, ko meitām mēdz dot! Ja viņš ņem sev citu sievu, tad lai viņš tai neatņem iztiku, drānas un klātgulēšanu. Ja šīs trīs lietas viņš tai nav devis, tad viņa var iet par velti, bez sudraba! Kas sitis cilvēku, ka tas beigts, lai mirtin mirst! Bet, kas to bez nolūka darījis – Dievs viņa roku tā nolicis –, es tev norādīšu vietu, kurp tas var bēgt! Bet, ja kāds ar ļaunu nodomājis nokaut savu tuvāko, tad pat no mana altāra viņu paņemiet, lai mirst! Kas sit savu tēvu vai māti, lai mirtin mirst! Kas nolaupījis cilvēku un to pārdevis vai arī to atrod pie viņa, lai mirtin mirst! Kas nolād savu tēvu vai māti, lai mirtin mirst! Kad vīri strīdas un kāds sit savu tuvāko ar akmeni vai dūri un tas nenomirst, tik paliek uz gultas, tad, ja tas ceļas un staigā pa ielu ar spieķi, bez vainas ir tas, kas viņu sitis, tikai lai viņš atlīdzina tam slimības laiku un dziedēšanu. Ja kāds sit savu vergu vai verdzeni ar spieķi, ka tas mirst zem viņa rokas, tas lai tiek sodīt sodīts! Taču, ja vergs nodzīvo dienu vai divas, lai viņu nesoda, jo tas – par viņa naudu. Ja vīri kaujas un sasit grūtu sievu, ka noiet auglis, bet citas vainas nav, tad lai to soda ar naudas sodu, ko uzliek tās sievas vīrs, tas lai tiek samaksāts, kā piespriests. Bet, ja ir kāda vaina, tad tu dod dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju, apdegumu pret apdegumu, brūci pret brūci, sitienu pret sitienu! Ja kāds trāpa savam vergam vai savai verdzenei pa aci un izsit to, tad acs dēļ tas lai atlaiž viņu brīvībā! Ja viņš izsit savam vergam vai verdzenei zobu, tad zoba dēļ tas lai atlaiž viņu brīvībā! Ja vērsis sabada vīru vai sievu līdz nāvei, tad to vērsi lai nomētā akmeņiem un tā gaļu lai neēd, bet vērša saimnieks ir bez vainas. Ja vērsis iepriekš ir badījies un tā saimnieks ir bijis brīdināts, bet nav ņēmis to vērā, un tas nogalē vīru vai sievu, tad vērsis lai tiek nomētāts akmeņiem un arī tā saimnieks lai mirst. Ja viņam uzliek izpirkumu, tad lai viņš dod samaksu par dzīvību – visu, kas viņam uzlikts. Ja tas nobada zēnu vai meiteni, lai viņam tiek darīts pēc tādas pašas tiesas! Ja vērsis nobada vergu vai verdzeni, lai viņš dod tā kungam trīsdesmit mērus sudraba, bet vērsi lai nomētā akmeņiem. Ja kāds atstāj vaļā aku vai izrok aku un nepārklāj to un tajā iekrīt vērsis vai ēzelis, tad akas saimnieks lai samaksā – lai atdod tā saimniekam sudrabu, bet beigtais vērsis lai paliek viņam. Ja kāda vērsis sabada kaimiņa vērsi, ka tas ir beigts, tad lai viņi pārdod dzīvo vērsi un sadala sudrabu, arī beigto lai viņi sadala. Vai – ja zināms, ka vērsis ir badījies iepriekš un viņa saimnieks to nav ņēmis vērā, tad lai viņš maksā vērsi pret vērsi, bet beigtais lai tiek viņam. Ja kāds nozog vērsi vai avi un to nokauj vai pārdod, tad lai viņš maksā piecus vēršus par vērsi un četras avis par avi. Ja zaglis tiek pieķerts ielaužoties un viņu sit tā, ka tas mirst, tad nav asins vainas viņa dēļ. Bet, ja pār viņu ir uzlēkusi saule, tad viņa dēļ būs asins vaina. Lai viņš maksādams maksā, bet, ja viņam nav, tad lai viņš tiek pārdots par nozagto. Bet, ja pie viņa zagto atrod vēl dzīvu – vērsi, ēzeli vai avi –, tad lai viņš maksā divtik! Ja kāds ir ļāvis nomīdīt lauku vai vīnadārzu vai palaidis savus lopus un noganījis cita lauku, tad tam par samaksu jādod labākais no sava lauka un vīnadārza! Ja uguns iziet un iemetas krūmos un aprij kūlīšus, nenopļautu labību vai lauku, tad lai maksādams maksā tas, kurš to iededzis! Ja kāds dod savam tuvākajam glabāt naudu vai lietas, bet tās no tā nama tiek nozagtas, tad, ja zaglis tiek atrasts, lai maksā divtik! Ja zaglis netiek atrasts, lai mājas saimnieks tuvojas Dievam – ka nav stiepis roku pēc sava tuvākā mantas! Par katru pārkāpumu – par vērsi, par ēzeli, par drēbēm, par katru zaudējumu, par ko kāds apgalvo, ka tas ir noticis, – lai šī lieta tiek celta Dieva priekšā, tas, kuru Dievs atzīs par vainīgu, lai atmaksā savam tuvākajam divtik! Ja kāds dod savam tuvākajam turēt ēzeli, vērsi, avi vai kādu lopu un tas nomirst, tiek sakropļots vai aizvests, un neviens to nav redzējis, tad Kunga zvērests lai ir starp abiem – ka tas nav stiepis roku pēc sava tuvākā mantas, lai saimnieks to atzīst, un viņš lai nemaksā. Bet, ja viņš zagtin zadzis, lai samaksā saimniekam! Ja tas ir plēstin saplēsts, lai to atnes kā saplosīšanas liecību un lai nemaksā. Ja kāds aizņemas no sava tuvākā lopu un tas tiek sakropļots vai nomirst, bet saimnieka klāt nav bijis, tad lai viņš maksādams maksā. Ja saimnieks ir bijis klāt, lai nemaksā. Ja tas bijis nolīgts, tad zaudējumu lai pieskaita klāt līguma maksai. Ja kāds paved jaunavu, kas nav saderināta, un guļ ar viņu, lai viņš samaksā tās izpirkumu un ņem sev par sievu. Bet, ja viņas tēvs liegtin liedzas viņam to dot, tad lai viņš iesver sudrabu kā viņas jaunavības izpirkumu! Burve lai nepaliek dzīva! Ikviens, kas guļ ar lopu, lai mirtin mirst! Kas upurē kādam dievam, nevis Kungam, lai tiek iznīdēts! Nedari pāri svešiniekam un neapspied to, jo jūs paši bijāt svešinieki Ēģiptē! Nedari pāri ne atraitnei, ne bārenim! Ja tu tiem darīsi pāri, tie brēktin brēks uz mani, un es viņu brēkšanu sadzirdēšu! Tad iedegsies manas dusmas, es nokaušu jūs ar zobenu, jūsu sievas kļūs atraitnes un jūsu bērni – bāreņi! Ja tu aizdod naudu kādam no manas tautas – nabagam, kas ir ar tevi, tad neizturies pret viņu kā augļotājs, neapliec viņu ar augļiem! Ja tu apķīlā sava tuvākā drānas, tad atdod tās viņam, iekams noriet saule, jo tās ir viņa apsegs, vienīgais apklājs viņa augumam, tajās viņš gulēs, bet, ja viņš brēks uz mani, es dzirdēšu, jo es esmu līdzcietīgs! Dievu tu nezaimo un savas tautas valdniekus nelādi. Nevilcinies dot no savas ražas pilnības un sava spaida. Savu pirmdzimto dēlu – man dod! Tā dari ar saviem pirmdzimtajiem vēršiem un avīm – septiņas dienas lai tie ir pie mātes, bet astotajā dienā dod tos man! Esiet man svēti vīri, uz lauka saplēstu gaļu neēdiet – atdodiet suņiem! Nebaumo! Necel zvērestā roku kopā ar ļaundari, kļūdams par viltus liecinieku! Neskrien pakaļ visiem citiem, darīdams ļaunu, un nesniedz liecību tiesā, sagrozīdams patiesību kā daudzi! Pat nabaga pusē nestājies tiesā netaisni. Ja satiec nomaldījušos sava ienaidnieka vērsi vai ēzeli, aizved to viņam atpakaļ. Ja redzi ēzeli, kas pieder tam, kas tevi nīst, guļam pakritušu zem jūga – nepamet to, atbrīvo viņu! Nesagrozi nabaga tiesu, kad tas tiesājas! Turies tālu no melu vārdiem, neslepkavo nevainīgo un taisnīgo – es ļaundari neattaisnošu! Neņem kukuli, jo kukulis dara ierēdņus aklus un sagroza taisnīgas lietas! Un svešinieku neapspied – jūs zināt, kā svešiniekam iet, jo paši bijāt svešinieki Ēģiptes zemē! Sešus gadus apsēj savu zemi un ievāc tās ražu. Bet septītajā gadā atstāj to nelietotu un ļauj tai atpūsties, lai paēd tavas tautas nabagi, un to, kas tiem paliks pāri, lai ēd lauka zvēri, – tāpat dari ar savu vīnadārzu un olīvkokiem. Sešas dienas dari savus darbus, bet septītajā dienā atpūties. Lai atpūšas tavs vērsis un ēzelis, lai atvelk elpu tavas verdzenes dēls un svešinieks. Ievērojiet visu, ko es jums saku! Un citu dievu vārdus nepieminiet! Lai tos nedzird no jūsu mutes! Trīs reizes gadā sviniet man svētkus! Neraudzētās maizes svētki lai jums ir septiņas dienas. Ēd neraudzētu maizi, kā es tev pavēlēju – noliktajā laikā, abība mēnesī, jo tad tu iznāci no Ēģiptes. Nevienu manā priekšā lai neredz tukšā! Un sviniet Pļaujas svētkus – par pirmajiem augļiem no tā, ko tu sēji laukā. Un Ražas svētkus, gadam aizejot, kad tu novāc no lauka sava darba augļus. Trīs reizes gadā visi tavi vīri lai nāk Dieva Kunga priekšā! Neupurē mana upura asinis ar raudzētu. Un lai nepaliek manu svētku treknums līdz rītam! Pirmos no tavas zemes pirmajiem augļiem pienes Kunga, tava Dieva, namam. Nevāri kazlēnu viņa mātes pienā! Redzi, es sūtu eņģeli tev pa priekšu, lai tas tevi sargā ceļā un aizved tevi uz vietu, ko es esmu sagatavojis. Pakļaujies un klausi viņam, nedumpo pret viņu, jo jūsu pārkāpumus viņš nepiedos – mans vārds ir pie viņa! Ja tu viņu klausīt klausīsi un darīsi visu, ko es saku, tad es būšu ienaidnieks taviem ienaidniekiem un pretinieks taviem pretiniekiem! Mans eņģelis ies tev pa priekšu un aizvedīs tevi pie amoriešiem, hetiešiem, periziešiem, kanaāniešiem, hiviešiem un jebūsiešiem, un tad es tos izdeldēšu! Nezemojieties viņu dieviem, nevergojiet tiem un nedariet, kā viņi dara, bet gan plēstin noplēsiet un grautin sagraujiet viņu elku stabus. Kalpojiet Kungam, savam Dievam, un viņš svētīs jūsu maizi un ūdeni, un es jums noņemšu visas kaites. Tavā zemē nebūs izmetušos un neauglīgu sievu. Tavu dienu skaitu es piepildīšu! Savas šausmas es sūtīšu tev pa priekšu un apstulbošu visas tautas, pret kurām tu ej. Es darīšu, ka visi tavi ienaidnieki griezīs tev muguru! Es sūtīšu sirseņus tev pa priekšu, tie padzīs tavā priekšā hiviešus, kanaāniešus un jebūsiešus. Vienā gadā es nepadzīšu tos tavā priekšā, ka tā zeme netop izdeldēta un tev tur nesavairojas lauka zvēri! Pamazām, pamazām vien es viņus padzīšu tavā priekšā, kamēr tu būsi savairojies un apguvis zemi. Es nolikšu tavas robežas no Niedru jūras līdz Filistiešu jūrai un no tuksneša līdz Upei, jo es jums atdošu tās zemes iemītniekus, un tu padzīsi viņus. Neslēdz derību ne ar viņiem, ne ar viņu dieviem! Tie nedzīvos tavā zemē, ka tie neapgrēcina tevi pret mani. Ja tu kalposi viņu dieviem, tas tev kļūs par lamatām!” Un Mozum viņš teica: “Kāpiet augšup pie Kunga, tu, Ārons, Nādābs, Abīhū un septiņdesmit no Israēla vecajiem, un zemojieties jau iztālēm! Lai Mozus tuvojas Kungam viens pats, bet viņi lai netuvojas, lai ļaudis nekāpj kopā ar viņu.” Tad Mozus nāca un pastāstīja tautai visus Kunga vārdus un tiesas, un tauta atbildēja visi kā viens: “Mēs darīsim visu, ko Kungs ir runājis!” Mozus pierakstīja visus Kunga vārdus. Viņš cēlās agri no rīta un kalna pakājē uzcēla altāri un uzslēja divpadsmit piemiņas stabus pēc divpadsmit Israēla ciltīm. Tad viņš sūtīja israēliešu jaunekļus, un tie upurēja Kungam sadedzināmos upurus un miera kaujamos upurus – vēršus. Mozus ņēma pusi no asinīm un salēja bļodās, bet pusi asiņu viņš slacīja pār altāri. Tad viņš paņēma derības grāmatu, lasīja to, tautai dzirdot, un viņi teica: “Mēs darīsim visu, ko runājis Kungs, un mēs klausīsim!” Tad Mozus ņēma asinis, slacīja pār tautu un teica: “Redzi, šīs ir derības asinis, ko Kungs ar jums slēdzis par visām šīm lietām!” Tad Mozus un Ārons, Nādābs un Abīhū, un septiņdesmit Israēla vecajie kāpa kalnā. Un viņi ieraudzīja Israēla Dievu – zem viņa kājām bija kā safīra ķieģeļu klājums, kā pašas debesis savā šķīstumā! Viņš roku necēla pret Israēla dēlu vadoņiem! Tie skatīja Dievu, ēda un dzēra! Un Kungs teica Mozum: “Kāp pie manis kalnā un paliec te, un es došu tev akmens plāksnes – bauslību un pavēles, ko es esmu rakstījis tiem par pamācību!” Un cēlās Mozus un Jozua, viņa kalps, un Mozus uzkāpa Dieva kalnā. Bet vecajiem viņš teica: “Palieciet šeit mūsu vietā, kamēr mēs pie jums atgriezīsimies, un, redzi, pie jums paliek Ārons un Hūrs. Kam ir kāda lieta, tas lai iet pie viņiem.” Mozus uzkāpa kalnā, un kalnu apklāja mākonis. Kunga godība iemājoja Sīnaja kalnā, mākonis to klāja sešas dienas, un septītajā dienā viņš sauca uz Mozu no mākoņa vidus. Kunga godība Israēla dēliem likās kā rijoša uguns kalna galā. Un Mozus iegāja mākonī un uzkāpa kalnā. Mozus bija kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Israēla dēliem, lai ikviens, kam dāsna sirds, ziedo man. Vāciet man ziedojumu! Ievāciet no viņiem šādu ziedojumu – zeltu, sudrabu un varu, purpurzilu, purpura un sarkanu audumu un vieglbaltu linu, un kazu vilnu, sarkanas aunu ādas, ģērētas ādas un akācijkoku, eļļu gaismeklim, smaržas svaidāmajai eļļai un kvēpināmajām smaržzālēm, oniksus un ieliekamos akmeņus efodam un krūšu uzliktnim! Lai viņi taisa man svētnīcu, kur es varētu mājot viņu vidū. Dariet visu tā, kā es tev norādu par Mājokļa celšanu un visiem tā rīkiem! Lai viņi darina šķirstu no akācijkoka – divarpus elkoņus garu, pusotru elkoni platu un pusotru elkoni augstu. Lai to pārklāj ar tīru zeltu no iekšpuses un ārpuses un visapkārt tam darina zelta apmali. Lai izlej tam četrus zelta riņķus un pieliek tā četriem stūriem – divus riņķus vienā pusē un divus riņķus otrā pusē. Darini nesamās kārtis no akācijkoka un pārklāj tās ar zeltu. Ieliec nesamās kārtis riņķos šķirsta malās, lai ar tām var nest šķirstu. Nesamās kārtis lai vienmēr paliek šķirsta riņķos, neņem tās ārā! Un šķirstā ieliec liecību, ko es tev došu. Darini tam tīra zelta pārsegu – divarpus elkoņus garu un pusotru elkoni platu. Darini tam divus ķerubus, no kalta zelta darini tos abos pārsega galos. Darini vienu ķerubu vienā galā un otru ķerubu otrā galā pārsegam – darini tam ķerubus abos galos! Lai ir tā – ķerubi no augšas lai izpleš savus spārnus un ar spārniem noēno pārsegu, to sejas lai ir viena pret otru – ķerubu sejas lai ir pret pārsegu. Uzliec pārsegu šķirstam, un šķirstā ieliec liecību, ko es tev došu. Tur es tev atklāšos, un es runāšu ar tevi no pārsega augšas, starp abiem ķerubiem, kas pār liecības šķirstu, – tur es teikšu visu, ko tev priekš Israēla dēliem pavēlēšu! Darini akācijkoka galdu – divus elkoņus garu, elkoni platu un pusotra elkoņa augstu. Pārklāj to ar tīru zeltu un visapkārt tam darini zelta apmali. Visapkārt tam darini līsti plaukstas platumā, un visapkārt līstei darini zelta apmali. Darini tam četrus zelta riņķus un liec tos četros stūros, pie tā četrām kājām. Riņķi lai ir pie līstes kā turekļi nesamajām kārtīm, aiz kurām nest galdu. Darini akācijkoka nesamās kārtis un pārklāj tās ar zeltu, lai aiz tām var nest galdu. Darini tam paplātes, kausus, krūkas un upurtraukus, kur liet lejamos upurus, – darini tos no tīra zelta! Uz galda noliec upurmaizes – lai tās vienmēr ir manā priekšā! Darini arī gaismekli no tīra zelta, lai gaismeklis ir kalts, balsts, žuburi, kausi, rotājumi un ziedi – lai tie ir no viena gabala! Seši žuburi lai iziet no tā uz abām pusēm – trīs gaismekļa žuburi no vienas puses un trīs gaismekļa žuburi no otras puses. Uz viena žubura lai ir trīs mandeļveida kausi, rotājumi un ziedi, un trīs mandeļveida kausi lai ir uz otra žubura, rotājumi un ziedi – tā visiem sešiem gaismekļa žuburiem. Gaismeklim lai ir četri mandeļveida kausi ar rotājumiem un ziediem. Zem žuburu pāra lai ir viengabala rotājums un viengabala rotājums zem otra žuburu pāra, un viengabala rotājums zem nākamā žuburu pāra – tā visiem sešiem žuburiem, kas iziet no gaismekļa. Rotājumi un žuburi lai ir no viena gabala, tie visi lai ir no viena tīra zelta kaluma! Un darini tam septiņus eļļas lukturīšus un ieliec lukturīšus, lai tie dod gaismu. Un knaibles un ogļu pannas – lai ir no tīra zelta! Lai visi šie rīki tiek darināti no viena talanta tīra zelta! Raugi, darini tieši tā, kā tev tika parādīts kalnā! Mājoklim darini desmit aizkarus – vieglbalta lina, purpurzila, purpura un sarkana auduma. Taisi tiem ķerubus, ar izdomu darinātus. Viena aizkara garums – divdesmit astoņi elkoņi, un viena aizkara platums – četri elkoņi. Visi aizkari lai ir viena mēra! Pieci aizkari lai tiek sadarināti viens ar otru, un arī otri pieci aizkari lai tiek sadarināti viens ar otru. Taisi purpurzilas cilpas viena aizkara malā, kur tie sadarināti, un tādas pašas taisi arī otra aizkara sadarinājuma malā. Taisi piecdesmit cilpas vienam aizkaram, un taisi piecdesmit cilpas arī otra aizkara sadarinājuma malā – lai tās ir viena otrai pretī! Taisi piecdesmit zelta āķus un savieno aizkarus kopā ar āķiem tā, lai iznāk Mājoklis. Darini kazu vilnas aizkarus teltij pār Mājokli, vienpadsmit aizkarus darini. Ik aizkara garums – trīsdesmit elkoņi un platums – četri elkoņi, tāds lai ir mērs visiem vienpadsmit aizkariem! Sadarini kopā piecus aizkarus un otrus sešus aizkarus un sesto aizkaru, kas telts priekšā, saliec divkārt. Taisi piecdesmit cilpas malējam aizkaram sadarinājuma malā un piecdesmit cilpas otra aizkara sadarinājuma malā. Un uztaisi piecdesmit vara āķus, ieliec āķus cilpās un savieno telti, lai tā ir viens vesels. Pāri palikušo aizkara malu – to pusi aizkara, kas nokarājas, pārkar Mājokļa aizmugurei. Telts aizkars, kas pārkāries visā garumā – elkonis no vienas puses un elkonis no otras puses –, lai nokarājas pār Mājokļa malām no vienas un otras puses, lai to apsegtu. Darini teltij pārsegu no sarkanām aunu ādām un tās augšai pārsegu no ģērētām ādām. Darini Mājoklim stāvus akācijkoka balstus. Katrs balsts lai ir desmit elkoņus garš un pusotra elkoņa plats. Katram balstam lai tiek pieliktas divas tapas – viena pie otras, tādas darini visiem Mājokļa balstiem. Darini Mājokļa balstus – divdesmit balstus tai pusei, kas pret dienvidiem. Zem divdesmit balstiem darini četrdesmit sudraba pamatus: divus pamatus zem viena balsta, ar divām tapām un – divus pamatus zem otra balsta ar divām tapām! Arī otrai Mājokļa malai, kas no ziemeļu puses, – divdesmit balstus un tiem četrdesmit sudraba pamatus – divus pamatus zem viena balsta un divus pamatus zem otra balsta! Mājokļa aizmugurei rietumu pusē darini sešus balstus. Divus balstus darini Mājokļa stūriem aizmugurē. Apakšā lai tie ir pāris, un augšā lai tie ir sapāroti kopā ar vienu riņķi – lai tā ir abos stūros. Lai tur ir astoņi balsti un to sudraba pamati, sešpadsmit pamati – divi pamati zem viena balsta, divi pamati zem otra balsta! Un darini akācijkoka šķērskokus – piecus katram balstam vienā Mājokļa malā un piecus šķērskokus katram balstam otrā Mājokļa malā, un piecus šķērskokus balstiem Mājokļa aizmugurē, pret rietumiem. Vidējais šķērskoks lai iet pāri balstiem no viena gala līdz otram. Balstus pārklāj ar zeltu un darini no zelta riņķus – turekļus pie šķērskokiem, un pārklāj šķērskokus ar zeltu. Uzslej Mājokli pēc plāna, kas tev tika parādīts kalnā! Un darini priekškaru no purpurzila, purpura, sarkana un vieglbalta izšūdināta lina auduma, ar izdomu darinātu. Lai to taisa ar ķerubiem. Kar to pār četriem akācijkoka stabiem, kas pārklāti ar zeltu, un tiem lai ir zelta āķi un četri sudraba pamati. Kar priekškaru aiz āķiem un ienes aiz priekškara liecības šķirstu, un lai priekškars jums nošķir svētvietu no svētumu svētuma! Novieto pārsegu svētumu svētumā uz liecības šķirsta. Priekškaram priekšā novieto galdu un gaismekli pretī galdam Mājokļa dienvidu pusē, bet galdu novieto ziemeļu pusē. Un darini priekškaru telts durvīm no purpurzila, purpura, sarkana un vieglbalta izšūdināta lina auduma. Un darini priekškaram piecus akācijkoka stabus, pārklāj tos ar zeltu, taisi tiem zelta āķus un izlej tiem piecus vara pamatus. Un darini akācijkoka altāri – piecus elkoņus garu un piecus elkoņus platu, lai altāris ir četrstūrains un tā augstums ir trīs elkoņi. Darini tam visos četros stūros ragus – ragi lai ir no viena gabala ar to – un pārklāj to ar varu. Darini tam podus, kur savākt pelnus, liekšķeres, bļodas, dakšas un ogļu pannas – visus rīkus taisi no vara. Un darini tam režģi, pītu vara darinājumu, un pinumam visos četros stūros darini četrus vara riņķus. Noliec to apakšā zem altāra malas tā, lai pinums sniedzas līdz pusaltārim. Un darini altārim nesamās kārtis, akācijkoka nesamās kārtis, un pārklāj tās ar varu. Nesamās kārtis lai iever riņķos tā, ka nesamās kārtis iet gar abām altāra malām un to var nest. Darini to no dēļiem, tukšu vidu – kā tev tika parādīts kalnā, tā tu taisi! Mājokļa pagalmu darini dienvidu pusē, pagalmam – vieglbalta lina priekškaru, simts elkoņu garu vienā malā. Un tam – divdesmit stabus, un tiem – divdesmit vara pamatus un stabu āķus, un sudraba savienojumus. Un tāpat darini ziemeļu pusē visā tā garumā – simts elkoņu garu priekškaru un divdesmit stabus ar divdesmit vara pamatiem, un stabu āķus, un sudraba savienojumus. Pagalma platumā uz rietumu pusi – piecdesmit elkoņu garu priekškaru un tam desmit stabus ar desmit pamatiem. Pagalma platums pret austrumiem, pret saules lēktu, lai ir piecdesmit elkoņi. Un darini piecpadsmit elkoņu garu priekškaru vārtu sānmalai un tam trīs stabus ar trīs pamatiem. Arī otrā vārtu sānmalā – piecpadsmit elkoņu garu priekškaru un tam trīs stabus ar trīs pamatiem. Un pagalma vārtiem – divdesmit elkoņu platu priekškaru no purpurzila, purpura, sarkana auduma un vieglbalta izšūdināta lina, kā arī četrus stabus un četrus to pamatus. Visi pagalma stabi lai tiek sastiprināti ar sudrabu, to āķi lai ir no sudraba un to pamati – no vara. Pagalma garums lai ir simts elkoņu, platums – piecdesmit un augstums – pieci elkoņi, no vieglbalta lina un pamati no vara. Visi Mājokļa rīki jebkādam lietojumam, visi mietiņi un pagalma mietiņi lai ir no vara. Un pavēli Israēla dēliem, lai tie tev dod tīrspiestu olīveļļu gaismeklim – iededz pastāvīgu gaismekli! Lai Ārons un viņa dēli to novieto Saiešanas teltī, ārpus priekškara, kas pār liecību, – lai tas ir Kunga priekšā no vakara līdz rītam. Tas Israēla dēliem ir mūžīgs likums uz viņu paaudzēm! Izraugies no Israēla dēliem savu brāli Āronu un viņa dēlus – lai Ārons un Ārona dēli Nādābs, Abīhū, Elāzārs un Ītāmārs ir man priesteri. Darini savam brālim Āronam svētās drānas godam un greznumam! Un runā ar visiem sirdsgudrajiem, kurus es esmu piepildījis ar gudrības garu, lai viņi darina Āronam drānas, lai viņš ir svētīts, lai viņš top man par priesteri. Šīs ir drānas, kas tiem jātaisa: krūšu uzliktnis, efods, virssvārki, austi svārki, turbāns un josta – lai viņi darina tavam brālim Āronam un viņa dēliem svētas drānas, ka viņš top man par priesteri. Lai viņi ņem zeltu un purpurzilu, purpuru, sarkanu un vieglbalta lina audumu. Lai viņi darina efodu – zelta, purpurzila, purpura, sarkana un vieglbalta lina auduma, ar izdomu darinātu. Abās malās lai tam ir piestiprināti divi uzpleči. Un pār to lai ir josta, ar izdomu darināta, tāpat kā tas – zelta, purpurzila, purpura, sarkana un vieglbalta lina auduma. Ņem divus oniksus un iegreb tajos Israēla dēlu vārdus – sešus vārdus uz viena akmens un otrus sešus vārdus uz otra akmens – viņu dzimšanas secībā. Kā rotkalis, kas grebj zīmogus, tā tu abos akmeņos iegreb Israēla dēlu vārdus un visapkārt tiem taisi zelta ietvaru. Abus šos akmeņus liec uz efoda uzplečiem – tie lai ir Israēla dēlu piemiņas akmeņi, un Ārons uz abiem pleciem nesīs viņu vārdus Kunga priekšā par piemiņu. Un taisi zelta ietvaru un divas ķēdes no tīra zelta, savītas kā virvju vijēja darinājums, un virvjveida ķēdes pieliec ietvaram. Un darini krūšu uzliktni tiesai, ar izdomu darinātu, tāpat kā efodu darini to no zelta, purpurzila, purpura, sarkana un vieglbalta lina auduma – tādu to darini! Lai tas ir četrstūrains, divkārt salikts, sprīdi garš un sprīdi plats. Pārklāj to ar dārgakmeņiem četrās rindās. Rindā lai ir rubīns, topāzs un smaragds – pirmā rinda. Un otrajā rindā – granāts, safīrs un nefrīts. Un trešajā rindā – opāls, ahāts un ametists. Un ceturtajā rindā – hrizolīts, onikss un berils. Tie savā izkārtojumā lai ir ietverti zeltā. Šie akmeņi lai ir pēc divpadsmit Israēla dēlu vārdiem, kā to vārdi iegrebti zīmogā – uz katra lai ir viens no divpadsmit cilšu vārdiem. Un darini krūšu uzliktnim savītas ķēdes no tīra zelta – savītas kā virvju vijēja darinājums. Darini krūšu uzliktnim divus zelta gredzenus, pieliec abus gredzenus krūšu uzliktnim malās. Ieliec abus zelta vijumus gredzenos krūšu uzliktņa malās. Abus vijumu galus pieliec ietvariem un priekšpusē pievieno efoda uzplečiem. Un darini divus zelta gredzenus un pieliec tos abos galos krūšu uzliktnim tajā malā, kas iekšpusē zem efoda. Un darini divus zelta gredzenus un piestiprini tos priekšpusē zem abiem efoda uzplečiem blakus savienojumam virs efoda jostas. Lai viņi sien krūšu uzliktni aiz gredzeniem pie efoda gredzeniem ar purpurzilu auklu, lai tas atrastos virsū ar izdomu darinātajam efodam un lai krūšu uzliktnis nenoslīd no efoda. Lai Ārons nes Israēla dēlu vārdus uz tiesas krūšu uzliktņa virs savas sirds, kad viņš dodas uz svētvietu. Tie lai ir par piemiņu Kunga priekšā vienmēr! Un liec krūšu uzliktnī urīmu un tumīmu – tie lai ir virs Ārona sirds, kad viņš dosies Kunga priekšā, lai Ārons nes Israēla dēlu tiesu uz savas sirds Kunga priekšā vienmēr. Un darini efoda virssvārkus – visus no purpurzila. Vidū tiem lai ir atvērums galvai, atvērumam visapkārt lai ir austa mala kā kakla izgriezumam, lai tie neplīst. Malās tiem darini granātābolus – purpurzilus, purpura un sarkana auduma – visapkārt to malām un zelta zvārguļus visapkārt tiem! Zelta zvārgulis un granātābols – zelta zvārgulis un granātābols lai ir uz virssvārku malām visapkārt! Tie Āronam lai ir viņa kalpošanai, to skaņa lai ir dzirdama, kad viņš dodas uz svētvietu Kunga priekšā un no turienes atpakaļ – ka viņš nemirst! Un darini tīra zelta galvas rotu un iegreb zīmoga grebumu: “Svēts Kungam!” Piestiprini to ar purpurzilu auklu uz turbāna – lai tā ir turbāna priekšā. Lai tā atrodas uz Ārona pieres, lai Ārons to nes pie visiem upuriem, kurus Israēla dēli svētīs, pie visām viņu svētajām dāvanām, lai tas vienmēr ir pār viņa pieri – lai tie būtu tīkami Kungam. Un noaud vieglbalta lina svārkus, un darini vieglbalta lina turbānu, un darini jostu – izšūdinātus darinājumus. Arī Ārona dēliem darini svārkus, darini tiem jostas un turbānus, taisi godam un greznībai! Ģērb tajos savu brāli Āronu un viņa dēlus, iesvaidi viņus un iecel tos amatā, un svētī viņus, lai viņi top man par priesteriem. Un darini tiem linu īsbikses, lai apklātu kailo miesu, – tās lai ir no gurniem līdz ceļiem. Lai Āronam un viņa dēliem tās ir uzvilktas, kad viņi dodas uz Saiešanas telti vai kad tuvojas altārim, lai kalpotu svētvietā – lai tie būtu bez vainas un nemirtu! Tas ir mūžīgs likums viņam un viņa pēcnācējiem pēc viņa! Šādi tev jādara, lai viņus iesvētītu man par priesteriem. Ņem vienu jaunu vērsi un divus aunus bez kādas vainas. Un neraudzētu maizi, neraudzētus plāceņus, iejautus eļļā, un plānus, neraudzētus cepumus, apziestus ar eļļu, – tos tu gatavo no smalkiem kviešu miltiem. Saliec tos grozā un nes tos grozā, un ved vērsi un abus aunus un Āronu ar viņa dēliem pie Saiešanas telts durvīm un mazgā tur viņus ar ūdeni. Ņem drānas un ietērp Āronu svārkos un virssvārkos, liec tam krūšu uzliktni un sajoz viņu ar efoda jostu. Liec viņam galvā turbānu, un uz turbāna liec svēto kroni. Ņem svaidāmo eļļu, lej viņam uz galvas un svaidi viņu. Pieved viņa dēlus un ietērp viņus svārkos. Un sajoz viņus ar jostām, Āronu un viņa dēlus, un uzliec tiem turbānus – lai priesterība viņiem ir par mūžīgu likumu! Cel Āronu un viņa dēlus amatā! Ved vērsi Saiešanas telts priekšā, un lai Ārons un viņa dēli uzliek savas rokas vērša galvai. Nokauj vērsi Kunga priekšā pie Saiešanas telts durvīm. Ņem vērša asinis un apzied ar pirkstu altāra ragus, bet pārējās asinis izlej pār altāra pamatu. Ņem visu to treknumu, kas klāj iekšas, un aknu daivu, un abas nieres, un taukus, kas pie tām, un kvēpini uz altāra. Sadedzini ugunī ārpus nometnes vērša gaļu, ādu un mēslus – tas ir upuris par grēku. Ņem vienu aunu, un lai Ārons un viņa dēli liek savas rokas aunam uz galvas. Nokauj aunu, ņem tā asinis un slaki tās pār altāri visapkārt. Aunu sacērt gabalos, nomazgā tā iekšas un kājas un uzliec virsū tā gabaliem un galvai. Izkvēpini uz altāra visu aunu – tas ir sadedzināmais upuris Kungam, tīkama smarža, tas ir dedzināmais upuris Kungam! Un ņem otru aunu, un lai Ārons un viņa dēli liek savas rokas aunam uz galvas. Nokauj aunu, ņem tā asinis un apzied labo auss ļipiņu Āronam un arī viņa dēlu auss ļipiņas, arī labās rokas īkšķi un labās kājas īkšķi – pārējās asinis slaki pār altāri visapkārt! Ņem tās asinis, kas uz altāra, un svaidāmo eļļu un slaki pār Āronu un viņa drānām un pār viņa dēliem un viņu drānām – lai ir svēts viņš un viņa drānas un viņa dēli un viņu drānas! Ņem auna taukus, taukasti un tos taukus, kas klāj iekšas, aknu daivu un abas nieres, tos taukus, kas pie tām, un labo plecu – jo tas ir priesteru iecelšanas upura auns. Un no neraudzētās maizes groza, kas Kunga priekšā, ņem vienu klaipu maizes, vienu maizes plāceni ar eļļu un vienu plāno cepumu. Liec to visu Ārona plaukstās un viņa dēlu plaukstās un liec to šūpot Kunga priekšā kā līgojamo upuri. Tad ņem to no viņu rokām un kvēpini uz altāra kā sadedzināmo upuri, kā tīkamu smaržu Kunga priekšā – tas ir dedzināmais upuris Kungam! Un ņem krūts gabalu no priesteru iecelšanas upura auna, kas Āronam, un šūpo to Kunga priekšā kā līgojamo upuri – tā būs tava daļa. Un svētī līgojamā upura krūts gabalu un cilājamā upura cisku, kas tika šūpots un kas tika ņemts no priesteru iecelšanas upura auna, no tā, kas Āronam un viņa dēliem. Tas lai Āronam un viņa dēliem ir par mūžīgu daļu no Israēla dēliem – jo tas ir upuris. Šis upuris tiem būs no Israēla dēlu miera upuriem, kas ir viņu upuris Kungam. Svētās drānas, kas Āronam, lai pieder viņa dēliem pēc viņa, lai viņi tajās tiek svaidīti un iecelti amatā. Priesteris, kas nāks viņa vietā no viņa dēliem, lai tās valkā septiņas dienas, kad tas dosies uz Saiešanas telti, lai kalpotu svētvietā. Ņem priesteru iecelšanas upura aunu un vāri tā gaļu svētajā vietā. Saiešanas telts durvīs Ārons un viņa dēli lai ēd aunu un to maizi, kas grozā, lai viņi ēd to, ar ko viņi tika šķīstīti, ieceļot amatā, lai tiktu iesvētīti. Bet svešinieks lai to neēd, jo tas ir svēts! Ja no priesteru iecelšanas upura gaļas un maizes kaut kas paliek pāri līdz rītam, tad pārpalikumu sadedzini ugunī – tas lai netiek ēsts, jo tas ir svēts! Dari Āronam un viņa dēliem visu tieši tā, kā es pavēlēju – septiņas dienas lai ilgst amatā iecelšana. Katru dienu par grēkiem upurē vērsi, lai šķīstītos, un šķīstī altāri ar upuri par grēkiem, un svaidi to, lai svētītu. Septiņas dienas šķīstī altāri un svētī to, un altāris būs svētumu svētums – svētīts katrs, kas pieskarsies altārim! Redzi, kas tev jāupurē uz altāra – divi jēri, gadu veci, ik dienu, vienmēr. Vienu jēru upurē no rīta, otru jēru upurē starp mijkrēsli un tumsu. Un vēl desmito daļu mēra miltu, sajauktu ar ceturtdaļu hīna spiestas eļļas, un lejamo upuri, ceturtdaļu hīna vīna – tas pirmajam jēram. Otru jēru upurē starp mijkrēsli un tumsu tāpat kā rīta labības dāvanu, tāds pats lai ir tā lejamais upuris – tīkama smarža, dedzināmais upuris Kungam. Saiešanas telts durvīs lai ir mūžīgs sadedzināmais upuris uz jūsu paaudzēm – Kunga priekšā, kur es jums atklāšos, lai tur runātu ar tevi. Tur es atklāšos Israēla dēliem, un tā vieta tiks svētīta manā godībā. Es svētīšu Saiešanas telti un altāri, un Āronu un viņa dēlus es svētīšu sev par priesteriem! Es mājošu starp Israēla dēliem – es būšu viņiem par Dievu! Un viņi zinās, ka es esmu Kungs, viņu Dievs, kas viņus izvedis no Ēģiptes zemes, lai es mājotu viņu vidū. Es esmu Kungs, viņu Dievs! Darini altāri, kur kvēpināt kvēpināmo, – darini to no akācijkoka. Lai tas ir elkoni garš, elkoni plats, četrstūrains, lai tā augstums ir divi elkoņi, no viena gabala ar to lai ir tā ragi. Pārklāj to ar tīru zeltu – tā augšu un malas visapkārt, un tā ragus, un darini tam visapkārt zelta apmali. Darini tā apmalei apakšā divus zelta riņķus – abās malās, abos sānos, lai tie ir turekļi nesamajām kārtīm, aiz kā to nest. Darini nesamās kārtis no akācijkoka un pārklāj tās ar zeltu. Novieto to pirms priekškara, kas pār liecības šķirstu, priekšā pārsegam, kas pār liecību, kur es tev atklāšos. Lai Ārons ik rītu kvēpina uz tā kvēpināmās smaržzāles – lai viņš tās kvēpina ik rītu, kad sakārto gaismekli. Lai Ārons tās kvēpina, kad viņš mijkrēslī aizdedz eļļas lukturīšus – mūžīgu kvēpināmo Kunga priekšā uz paaudzēm. Neupurē uz tā svešas kvēpināmās smaržzāles, ne sadedzināmo upuri, ne labības dāvanu un lejamo upuri nelej pār to! Lai Ārons šķīsta tā ragus vienreiz gadā – reizi gadā lai to šķīsta ar grēka upura asinīm uz jūsu paaudzēm – tas ir svētumu svētums tam Kungam! Un Kungs sacīja Mozum: “Kad tu pievērsīsies Israēla dēliem un ziedojumu skaitīsi – tad lai katrs dod Kungam par sevi izpirkumu, kad tie tiks skaitīti, lai tos nepiemeklē sērga, kad tos skaitīs. Šo lai dod katrs, kas tiks skaitīts, – pusšekeli no svētvietas šekeļa, kurā ir divdesmit geras, – pusšekeli par ziedojumu Kungam. Katrs, kas tiks skaitīts, no divdesmit gadu vecuma un vairāk, lai dod Kungam ziedojumu. Bagātais lai nedod vairāk un nabags lai nedod mazāk par pusšekeli – tāds ziedojums jādod Kungam, lai šķīstītu jūsu dvēseles. Ņem šķīstīšanās sudrabu no Israēla dēliem un dod to kalpošanai Saiešanas teltī – tas būs Israēla dēliem par piemiņu Kunga priekšā, par šķīstīšanu jūsu dvēselēm!” Un Kungs sacīja Mozum: “Taisi vara katlu ar vara pamatni, kur mazgāties, noliec to starp Saiešanas telti un altāri un ielej tajā ūdeni. Lai Ārons un viņa dēli tajā mazgā rokas un kājas. Ejot uz Saiešanas telti, lai viņi mazgājas ūdenī, ka viņi nemirst, – arī tad, kad viņi tuvosies altārim, lai kalpotu, lai kvēpinātu Kungam dedzināmo upuri. Lai viņi mazgā rokas un kājas, ka viņi nemirst, – tas viņiem ir mūžīgs likums, viņam un viņa pēcnācējiem uz paaudzēm.” Un Kungs sacīja Mozum: “Ņem labākās smaržvielas – pieci simti šekeļu plūstošu mirru, smaržu kanēļa uz pusi mazāk – divi simti piecdesmit šekeļu un divi simti piecdesmit šekeļu smaržīgu kalmju, un pieci simti šekeļu kanēļa, par mēru ņemot svētvietas šekeli, un krūku olīveļļas. Pagatavo no tā visa svēto svaidāmo eļļu, smaržu maisījumu, tādu, kā smaržu jaucēji taisa, – lai tā ir svētā svaidāmā eļļa. Un svaidi ar to Saiešanas telti un liecības šķirstu, un galdu un visus tā rīkus, gaismekli un tā rīkus, un kvēpināšanas altāri, un sadedzināmā upura altāri un visus tā rīkus, un katlu un tā pamatu. Svētī tos, lai tie ir svētumu svētums, katrs, kas tiem pieskarsies, taps svēts! Svaidi un svētī Āronu un viņa dēlus, lai tie ir priesteri man. Saki Israēla dēliem: šī man būs svētā svaidāmā eļļa uz paaudzēm! Lai tā netiek lieta pār cilvēka miesu, un tu nedrīksti jaukt tādu eļļu kā šo – svēta tā ir, svēta tā būs jums! Ikviens, kas sajauks tādu smaržu kā šo un kas lies to pār svešinieku, lai tiek nošķirts no savas tautas!” Un Kungs teica Mozum: “Ņem smaržvielas – lāsojošus sveķus, smaržīgus gliemežvākus, smaržainus Sīrijas sveķus un tīru vīraku – viss lai ir vienādās daļās. Taisi no tā kvēpināmās smaržzāles, sajauc to, kā mēdz jaukt smaržu jaucējs, – sālītu, tīru, svētu! Saberz to smalki un daļu no tā novieto liecības priekšā Saiešanas teltī – tur es tev atklāšos, tā jums būs svētumu svētums! Netaisiet sev šāda sajaukuma kvēpināmās smaržzāles, tas lai jums ir svētums Kungam! Ikviens, kas tādu taisīs, lai smaržotos, – lai tiek nošķirts no savas tautas!” Un Kungs sacīja Mozum: “Redzi, es izvēlējos Becalēlu, Ūrī dēlu, Hūra dēlu no Jūdas cilts, un es piepildīju viņu ar Dieva Garu, ar gudrību un saprātu, ar atziņu un visādām mākām izgudrot lietas un darināt tās zeltā, sudrabā un varā, apstrādāt akmeni un likt to ietvarā, un apstrādāt koku, un veikt jebkuru amatu! Un, redzi, es esmu devis viņam palīgā Āholīābu, Ahīsāmāha dēlu, no Dāna cilts. Ikvienam sirdsgudrajam es esmu devis gudrību sirdī – tie uztaisīs visu, ko es tev esmu pavēlējis: Saiešanas telti un liecības šķirstu, un pārsegu, kas pār to, un visus telts rīkus, un galdu un tā rīkus, un gaismekli no tīra zelta un visus tā rīkus, un altāri, kur kvēpināt, un altāri sadedzināmajam upurim un visus tā rīkus, un katlu ar pamatu, un smalki austas drānas, un svētās drānas priesterim Āronam, un viņa dēlu drānas, lai tie kalpotu kā priesteri, un svaidāmo eļļu, un kvēpināmās smaržzāles svētvietai – tie uztaisīs visu, ko es tev pavēlēju!” Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Israēla dēliem: tiešām, ievērojiet manu sabatu, jo tā ir zīme starp mani un jums uz paaudzēm, lai jūs zinātu, ka es esmu Kungs, kas jūs svētī! Ievērojiet sabatu, jo tas jums ir svēts, katrs, kas to apgānīs, – lai mirtin mirst! Katrs, kas sabatā dara kādu darbu, tā dvēsele lai tiek nošķirta no viņa tautas! Sešas dienas lai dara darbus, bet septītajā dienā ir sabats, kad jāatpūšas, – tas ir svēts Kungam! Katrs, kas dara kādu darbu sabatā, – lai mirtin mirst! Lai Israēla dēli ievēro sabatu, lai tur to uz paaudzēm kā mūžīgu derību! Tā ir zīme starp mani un Israēla dēliem uz mūžu, jo sešās dienās Kungs darināja debesis un zemi, bet septītajā dienā viņš mitējās un atpūtās.” Un viņš iedeva Mozum – kad bija beidzis ar viņu runāt Sīnaja kalnā – divas liecības plāksnes, akmens plāksnes, aprakstītas ar Dieva pirkstu! Tauta redzēja, ka Mozus vilcinās kāpt lejā no kalna, sapulcējās ap Āronu un teica: “Celies, taisi mums dievus, kas ies mums pa priekšu, jo Mozus, tas vīrs, kurš mūs izveda no Ēģiptes, – mēs nezinām, kas ar viņu noticis!” Ārons tiem teica: “Izņemiet zelta riņķus, kas ausīs jūsu sievām, dēliem un meitām, un nesiet tos man!” Tad visa tauta izņēma zelta riņķus, kas tiem bija ausīs, un atnesa Āronam. Viņš tos savāca, izveidoja ar cirtni un darināja izlietu teļu. Tad viņi teica: “Šis ir tavs dievs, Israēl, tas tevi izveda no Ēģiptes zemes!” Ārons, to redzēdams, uzcēla tā priekšā altāri, un Ārons sauca: “Rīt Kungam svētki!” Un no rīta tie cēlās agri, upurēja sadedzināmos upurus un pienesa miera upurus, un tauta sēdās ēst, un viņi dzēra un ņēmās diet. Un Kungs runāja ar Mozu: “Kāp lejā, jo tava tauta, ko tu izvedi no Ēģiptes zemes, ir sagandējusies! Ātri viņi novērsušies no tā ceļa, ko es tiem pavēlēju, uztaisījuši sev izlietu teļu, upurējuši tam un sacījuši: Israēl, šis ir tavs dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes!” Un Kungs teica Mozum: “Es pazīstu šo tautu, redzi, tā ir stūrgalvīga tauta! Un tagad – atstāj mani, un manas dusmas iedegsies pret viņiem, un es aprīšu viņus, bet tevi es darīšu par lielu tautu!” Taču Mozus mēģināja pielabināt Kungu, savu Dievu, un teica: “Kāpēc, Kungs, tavām dusmām iedegties pret savu tautu, ko tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku? Kāpēc lai ēģiptieši saka: ar ļaunu viņš tos aizveda, lai nokautu kalnos un izdeldētu no zemes virsas! – novērs savu dusmu kvēli, mitējies no ļauna pret savu tautu! Atceries savus kalpus Ābrahāmu, Īzaku un Israēlu, kuriem tu zvērēji pie sevis un sacīji: es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes, un visu šo zemi, par ko es teicu, es došu jūsu pēcnācējiem, un viņi to iemantos uz mūžiem!” Tad Kungs rimās no ļauna, ko bija teicies darīt savai tautai. Mozus devās lejā no kalna, un abas liecības plāksnes bija tam rokā – plāksnes bija aprakstītas no abām pusēm, no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas! Plāksnes bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts plāksnēs. Tad Jozua sadzirdēja tautu bļaujam, un viņš teica Mozum: “Kara troksnis nometnē!” Bet tas atteica: “Tā nav uzvaras dziesma, tā nav sakāves dziesma – dzīru dziesmu es dzirdu!” Kad viņš tuvojās nometnei un ieraudzīja teļu un diešanu, Mozus iedegās dusmās, nometa plāksnes un sadauzīja tās kalna pakājē. Viņš ņēma teļu, ko tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī, samala putekļos, izkaisīja pa ūdens virsu un lika to izdzert Israēla dēliem. Un Mozus teica Āronam: “Ko tev šī tauta darījusi, ka tu viņus ievedi lielā grēkā?” Bet Ārons teica: “Lai neiedegas mana kunga dusmas! Tu taču zini, ka šī tauta ir uz ļaunu! Viņi man teica: taisi mums dievus, kuri ies mums pa priekšu, jo Mozus, tas vīrs, kurš izveda mūs no Ēģiptes zemes, – mēs nezinām, kas ar viņu ir noticis! Un es tiem teicu: kam ir zelts, tas lai noņem to! Un viņi man to atdeva, es iemetu to ugunī, un iznāca šis teļš!” Un Mozus redzēja, ka tauta ir izlaidusies, ka Ārons tos izlaidis pašiem par kaunu viņu pretinieku priekšā. Mozus nostājās nometnes vārtos un teica: “Kurš par Kungu – pie manis!” Un pie viņa sapulcējās visi Levī dēli. Un viņš tiem teica: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: lai katrs vīrs liek pie gurna savu zobenu – ejiet šurpu turpu no vārtiem līdz vārtiem pa visu nometni un kaujiet katrs savu brāli, savu kaimiņu un savu tuvāko!” Levī dēli darīja, kā Mozus bija teicis, un tanī dienā krita apmēram trīs tūkstoši vīru no tautas. Un Mozus teica: “Šodien jūs esat sevi iesvētījuši Kungam – katrs ar savu dēlu un brāli, lai viņš šodien dod jums svētību!” Pienāca rīts, un Mozus teica tautai: “Jūs izdarījāt lielu grēku! Tagad es uzkāpšu pie Kunga – varbūt es varu veikt izlīgumu par jūsu grēku!” Un Mozus atgriezās pie Kunga un teica: “Tiešām! Šī tauta izdarījusi lielu grēku – uztaisījusi sev zelta dievu! Un tagad – piedod viņu grēku, un ja ne – izdzēs mani no savas grāmatas, ko tu esi rakstījis!” Un Kungs teica Mozum: “To, kas grēkojis pret mani, – to es izdzēsīšu no savas grāmatas! Un tagad ej, vadi tautu turp, kurp es teicu, redzi, mans eņģelis ies tev pa priekšu, un manā piemeklēšanas dienā es viņu grēku piemeklēšu!” Un Kungs uzlaida tautai sērgu, jo viņi bija taisījuši to teļu, ko taisīja Ārons. Kungs sacīja Mozum: “Ej projām no šejienes – tu un tā tauta, ko tu izvedi no Ēģiptes zemes, – uz zemi, ko es zvērēju Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, sacīdams: es došu to taviem pēcnācējiem! Es sūtīšu tev pa priekšu eņģeli, un es izdzīšu kanaāniešus, amoriešus, hetiešus, periziešus, hiviešus un jebūsiešus! Ejiet uz zemi, kur piens un medus plūst! Bet es neiešu ar jums, jo jūs esat stūrgalvīga tauta – ka es jūs nepiebeidzu ceļā!” Un tauta dzirdēja šo ļauno vēsti, un viņi sēroja, neviens neaplika savas rotas. Un Kungs teica Mozum: “Saki Israēla dēliem: jūs esat stūrgalvīgi – ja kaut mirkli es iešu jūsu vidū, tad es jūs piebeigšu! Un tagad – noņem savas rotas, gan es zināšu, ko ar tevi darīt!” Pie Horeba kalna Israēla dēli noņēma savas rotas. Mozus ņēma telti, izpleta to patālāk ārpus nometnes un nosauca to par Saiešanas telti. Un bija tā – ikviens, kurš meklēja Kungu, gāja uz Saiešanas telti, kas bija ārpus nometnes. Un, kad Mozus gāja uz telti, tad visa tauta cēlās un ikviens nostājās savas telts durvīs un nolūkojās pakaļ Mozum, līdz viņš bija iegājis teltī. Kad Mozus iegāja teltī, nolaidās mākoņu stabs, stāvēja telts durvīs, un viņš runāja ar Mozu. Visa tauta redzēja mākoņu stabu stāvam telts durvīs, un visa tauta cēlās un ikviens noliecās savas telts durvīs. Un Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā – kā mēdz runāt ar savu tuvāko, tad viņš atgriezās nometnē, un viņa kalps Jozua, Nūna dēls, jauns zēns, vēl palika teltī. Un Mozus teica Kungam: “Redzi, tu man saki: ved šo tautu! Bet tu man neesi darījis zināmu, ko tu sūtīsi ar mani. Tu teici: es pazīstu tevi pēc vārda, un tu esi guvis manu vēlību. Un tagad – ja es esmu guvis tavu vēlību, dari jel man zināmu tavu ceļu, lai es pazīstu tevi, lai gūstu tavu vēlību. Redzi – šie ļaudis ir tava tauta!” Un viņš teica: “Es pats iešu tev pa priekšu, lai tev būtu miers!” Un Mozus teica: “Ja tu pats nenāc, tad neved mūs vispār prom no šejienes! Un kā gan lai top zināms, ka es esmu guvis tavu vēlību – es un tava tauta? Vai ne tā, ka tu pats nāc ar mums? Tad mēs būtu izraudzīti, es un tava tauta, no visām tām tautām, kas ir uz zemes!” Un Kungs teica Mozum: “Es darīšu arī šo, ko tu teici, jo tu esi guvis manu vēlību, un es tevi pazīstu pēc vārda!” Un Mozus teica: “Parādi jel man savu godību!” Viņš atbildēja: “Es likšu, lai viss mans labums iet tava vaiga priekšā, un es saukšu vārdu “Kungs” tavā priekšā – es būšu žēlsirdīgs pret tiem, pret kuriem būšu žēlsirdīgs, un es apžēlošos par tiem, par kuriem apžēlošos!” Un viņš teica: “Tev neredzēt manu vaigu, jo neviens cilvēks neredzēs mani, palikdams dzīvs!” Un Kungs teica: “Redzi, vieta man blakus, nostājies uz tās klints! Kad mana godība ies garām, es likšu tevi tās klints plaisā un aizsegšu tevi ar roku, kamēr būšu pagājis garām. Es noņemšu savu roku, un tu redzēsi mani no mugurpuses, bet mans vaigs nebūs redzams!” Kungs teica Mozum: “Iztēs sev divas akmens plāksnes kā iepriekš, un es rakstīšu uz plāksnēm tos vārdus, kas bija uz iepriekšējām plāksnēm, ko tu sadauzīji. Un no rīta esi gatavs – kāp no rīta Sīnaja kalnā un stājies tur manā priekšā kalna galā. Neviens lai nekāpj kopā ar tevi, un neviens lai nerādās nekur kalnā, arī avis un vēršus lai negana kalna pakājē!” Un Mozus iztēsa divas akmens plāksnes kā iepriekš – viņš cēlās agri no rīta un uzkāpa Sīnaja kalnā, kā Kungs viņam bija pavēlējis, un abas akmens plāksnes viņš ņēma līdzi. Tad Kungs nolaidās mākonī, nostājās tur pie viņa un sauca Kunga vārdu. Kungs gāja viņam garām un sauca: “Kungs, Kungs! Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā un patiesībā, kas uztur žēlastību pie tūkstošiem, piedod vainas, pārkāpumus un grēkus, bet neatstāj nesodītu, viņš piemeklē tēvu vainas pie dēliem līdz trešajam un ceturtajam augumam!” Un Mozus steidza noliekties līdz zemei un zemojās. Viņš teica: “Kaut jel es gūtu tavu vēlību, Kungs, – lai jel Kungs nāk ar mums, kaut arī šī ir stūrgalvīga tauta! Piedod tu mūsu vainas un mūsu grēkus, ņem mūs sev par īpašumu!” Un viņš teica: “Redzi, es slēgšu derību. Visas tavas tautas priekšā es darīšu brīnumus, kādi nav notikuši nevienā tautā uz zemes, un visa tauta, pie kuras tu piederi, redzēs Kunga darbus, jo briesmīgs ir tas, ko es darīšu ar tevi! Ievēro to, ko es tev šodien pavēlu, redzi, es padzīšu tavā priekšā amoriešus, kanaāniešus, hetiešus, periziešus, hiviešus un jebūsiešus! Sargies, ka ar tās zemes iemītniekiem, kurā tu ieiesi, tu neslēdz derību – lai tā nekļūst tev par lamatām –, bet noposti viņu altārus, satriec viņu elku stabus un nocērt viņu ašēras! Nezemojies citam dievam kā vien Kungam – Greizsirdīgais ir viņa vārds, viņš ir greizsirdīgs Dievs! Lai tu neslēgtu derību ar tās zemes iemītniekiem! Tie visi maukojas pakaļ saviem dieviem un upurē saviem dieviem – jo tad tie sauks tevi un tev būs jāēd no viņu upura! Ja tu ņemsi viņu meitas saviem dēliem, tad viņu meitas taču maukos pakaļ saviem dieviem un arī taviem dēliem liks maukot pakaļ saviem dieviem! Netaisi sev izlietus dievus! Turi Neraudzētās maizes svētkus! Septiņas dienas ēd neraudzētu maizi, kā es tev pavēlēju, – noliktajā laikā abība mēnesī, jo abība mēnesī tu iznāci no Ēģiptes! Visi, kas pirmie no klēpja izlauzušies, – man. Nodali no visiem saviem lopiem tēviņus, kas govīm un avīm pirmie no klēpja izlauzušies. Ēzeļa pirmdzimto izpērc ar jēru, bet, ja tu neizpērc, pārlauz tam kaklu! Izpērc ikvienu pirmdzimto no saviem dēliem – neviens lai nerādās mana vaiga priekšā tukšā! Sešas dienas strādā, bet septītajā dienā atpūties – pat ja tas būtu aršanas un pļaušanas laikā, tev jāatpūšas! Rīko Nedēļu svētkus, kad nāk pirmā kviešu raža, un Ražas svētkus gada beigās. Trīs reizes gadā visi tavi vīri lai parādās Kungam, Israēla Dievam! Es padzīšu tautas tavā priekšā un paplašināšu tavas robežas, un neviens neiekāros tavu zemi laikā, kad tu trīs reizes gadā iesi rādīties Kungam. Neupurē mana upura asinis pār raudzētu, un lai Pashas svētku upuris nepaliek pa nakti līdz rītam. Pirmos no savas zemes augļiem nes uz Kunga, sava Dieva, namu. Nevāri kazlēnu viņa mātes pienā!” Un Kungs teica Mozum: “Pieraksti šos vārdus, jo pēc šiem vārdiem es slēdzu derību ar tevi un Israēlu!” Mozus bija tur kopā ar Kungu četrdesmit dienas un četrdesmit naktis – maizi viņš neēda un ūdeni nedzēra, un viņš rakstīja uz plāksnēm derības vārdus – desmit vārdus! Kad Mozus nokāpa no Sīnaja kalna – abas liecības plāksnes tam bija rokā; nokāpis no kalna, Mozus nezināja, ka viņa vaigs spīd, jo viņš bija runājis ar Dievu. Ārons un visi Israēla dēli redzēja Mozu, un redzi – viņa vaiga āda spīdēja, un tie bijās viņam tuvoties. Mozus uzsauca viņiem, un Ārons kopā ar visiem sapulces vadoņiem pievērsās viņam, un Mozus ar tiem runāja. Pēc tam pienāca visi Israēla dēli, un viņš tiem pavēlēja visu, ko Kungs ar viņu bija runājis Sīnaja kalnā. Kad Mozus beidza ar tiem runāt, viņš savu vaigu aizsedza ar apsegu. Un, kad Mozus gāja Kunga priekšā, lai runātu ar viņu, tad viņš noņēma apsegu, līdz kamēr bija jāiet projām, un tad viņš gāja un teica Israēla dēliem, kas tiem ir pavēlēts. Un Israēla dēli redzēja Mozus vaigu – ka Mozus vaiga āda spīdēja, un Mozus atkal aizsedza savu vaigu, līdz kamēr bija jāiet runāt ar viņu. Mozus sasauca visu Israēla dēlu sapulci un teica tiem: “Šie ir vārdi, ko Kungs pavēlējis darīt, – sešas dienas lai dara darbus, bet septītā diena lai jums ir svēta Kungam, sabats, kad jāpārtrauc darbs! Ikviens, kas tajā dienā darīs kādu darbu, lai mirst! Neiededziet sabata dienā uguni nevienā savā mājvietā!” Un Mozus teica visai Israēla dēlu sapulcei: “Tā pavēlējis Kungs: dodiet ikviens Kungam ziedojumus, ikviens, kam dāsna sirds, lai nes ziedojumu Kungam – zeltu, sudrabu un varu, purpurzilu, purpura, sarkanu un vieglbalta lina audumu un kazu vilnu, sarkanas aunu ādas, ģērētas ādas un akācijkoku, eļļu gaismeklim un smaržas svaidāmajai eļļai un kvēpināmajām smaržzālēm, oniksus un ieliekamos akmeņus efodam un krūšu uzliktnim. Tie jūsu vidū, kas ir prasmīgi, lai nāk un taisa visu, ko Kungs pavēlējis, – Mājokli un telti, pārsegu, āķus, dēļus, šķērskokus, stabus un pamatus, šķirstu, tā nesamās kārtis, pārsegu un aizkarināmu priekškaru, galdu un tā nesamās kārtis, un visus tā rīkus, un upurmaizes, un gaismekli apgaismojumam, tā rīkus un eļļas lukturīšus, un eļļu gaismai, un altāri kvēpināšanai un tā nesamās kārtis, un svaidāmo eļļu, un kvēpināmās smaržzāles, un durvju priekškaru Mājokļa durvīm, un altāri sadedzināmajiem upuriem un vara režģi, nesamās kārtis un visus rīkus, katlu, kur mazgāties, un tā pamatu, pagalma priekškarus, to stabus un pamatus, un priekškaru pagalma vārtiem, mietiņus Mājoklim un mietiņus pagalmam, un auklas, smalki austas drānas kalpošanai svētvietā, svētās drānas priesterim Āronam un drānas viņa dēliem, lai kalpo kā priesteri.” Visa Israēla dēlu sapulce devās projām no Mozus. Un nāca visi, kurus sirds skubināja un kam devīgs gars, un nesa ziedojumu Kungam, lai taisītu Saiešanas telti, visas kalpošanas lietas un svētās drānas. Nāca vīri ar sievām, visi, kam dāsna sirds, viņi nesa piekariņus un riņķus, zīmoggredzenus un rokassprādzes – visas zelta lietas – tā darīja ikviens, kas pienesa zelta veltījumu Kungam. Ikviens, kam bija purpurzils, purpura, sarkans vai vieglbalta lina audums vai kazu vilna, vai sarkanas aunu ādas, vai ģērētas ādas, tas atnesa. Ikviens, kam bija ziedojams sudrabs un varš, tas ziedoja Kungam, un katrs, kam bija akācijkoks, tas nesa to darbiem. Un visas sievas, kam prasmīgas rokas, auda un atnesa, ko bija noaudušas no purpurzila, purpura, sarkana un vieglbalta lina auduma. Un visas prasmīgās sievas auda kazu vilnu. Vadoņi atnesa oniksus un ieliekamos akmeņus efodam un krūšu uzliktnim, un smaržvielas un eļļu gaismeklim un svaidāmajai eļļai un kvēpināmās smaržzāles. Visi vīri un sievas, kam devīga sirds, nesa visu, kas vajadzīgs darbiem, ko Kungs Mozum pavēlēja darīt, – tie Israēla dēli nesa labprātīgu upuri Kungam. Un Mozus teica Israēla dēliem: “Redziet, Kungs izvēlējās Becalēlu, Ūrī dēlu, Hūra dēlu no Jūdas cilts. Un viņš to ir piepildījis ar Dieva Garu, gudrību un saprātu, ar atziņu un visādām mākām izdomāt un darināt lietas zeltā, sudrabā un varā, apstrādāt akmeni un likt to ietvarā, apstrādāt koku un veikt jebkuru amatu! Viņš licis tiem sirdī spēju mācīt – viņam un Āholīābam, Ahīsāmāha dēlam, no Dāna cilts. Viņš devis tiem gudru sirdi, ka tie spēj jebkuru amatu – gan grebēja, gan šuvēja no purpurzila, purpura, sarkana vai vieglbalta lina auduma, gan audēja – tie prot un izdomā visus darbus. Lai strādā Becalēls un Āholīābs, un ik prasmīgs vīrs, kam Kungs devis gudrību un saprātu, ka tie māk darīt visus darbus svētvietas celšanā, kā Kungs pavēlējis.” Tad Mozus sauca Becalēlu un Āholīābu, un visus vīrus, kam gudra sirds, kam Kungs devis prasmi, ikvienu, ko sirds mudinājusi ķerties klāt darbam un darīt. Un viņi ņēma no Mozus visus ziedojumus, kurus Israēla dēli bija sanesuši, lai celtu svētvietu – tie joprojām ik rītu nesa labprātīgus ziedojumus. Un nāca visi prasmīgie, kas darīja visus darbus svētvietai, un ikviens darīja savu darbu. Viņi teica Mozum: “Tauta nes vairāk, nekā vajag, lai paveiktu, ko Kungs ir pavēlējis!” Tad Mozus pavēlēja, un pa visu nometni tika izsludināts: “Lai ne vīrs, ne sieva neko vairs neziedo svētvietai,” – un tauta tika atturēta no pienešanas. Un paveiktā bija gana, lai padarītu visus darbus, un vēl atlika. Un visi prasmīgie darba darītāji cēla Mājokli ar desmit aizkariem – vieglbalta lina, purpurzila, purpura un sarkana auduma, ar ķerubiem, un tie darināja tos ar prasmi. Viena aizkara garums – divdesmit astoņi elkoņi, un viena aizkara platums – četri elkoņi, tas pats mērs visiem aizkariem. Viņš sadarināja piecus aizkarus vienu ar otru un arī otrus piecus aizkarus vienu ar otru. Katra aizkara malā, kur tie sadarināti, viņš taisīja purpurzilas cilpas, un tādas pašas viņš taisīja otra aizkara sadarinājuma malā. Piecdesmit cilpas viņš taisīja vienam aizkaram, un piecdesmit cilpas viņš taisīja otra aizkara sadarinājuma malā, – cilpas bija pretī viena otrai. Un viņš taisīja piecdesmit zelta āķus un savienoja aizkarus kopā ar āķiem tā, ka iznāca Mājoklis. Un viņš taisīja kazu vilnas aizkarus teltij pār Mājokli, vienpadsmit aizkarus viņš taisīja. Ik aizkara garums bija trīsdesmit elkoņi un platums – četri elkoņi, tāds mērs bija visiem vienpadsmit aizkariem. Un viņš sadarināja kopā piecus aizkarus un arī otrus sešus aizkarus. Un viņš taisīja piecdesmit cilpas malējam aizkaram sadarinājuma malā un piecdesmit cilpas taisīja otra aizkara sadarinājuma malā. Un viņš taisīja piecdesmit vara āķus un savienoja telti, lai tā būtu viens vesels. Un no sarkanām aunu ādām viņš taisīja teltij pārsegu un tās augšai – pārsegu no ģērētām ādām. Un viņš darināja Mājoklim stāvus akācijkoka balstus. Katra balsta garums bija desmit elkoņi un platums – pusotra elkoņa. Katram balstam bija divas tapas, viena pie otras – tādas viņš taisīja visiem Mājokļa balstiem. Tā viņš taisīja Mājokļa balstus – divdesmit balstus tai pusei, kas pret dienvidiem. Un zem divdesmit balstiem viņš taisīja četrdesmit sudraba pamatus: divus pamatus zem viena balsta ar divām tapām un divus pamatus zem otra balsta ar divām tapām. Arī otrai Mājokļa malai, kas no ziemeļu puses, viņš taisīja divdesmit balstus un tiem četrdesmit sudraba pamatus – divus pamatus zem viena balsta un divus pamatus zem otra balsta! Mājokļa aizmugurei rietumu pusē viņš taisīja sešus balstus. Un Mājokļa stūriem aizmugurē viņš taisīja divus balstus. Apakšā tie bija pāris, un augšā tie bija sapāroti kopā ar vienu riņķi – tā viņš ar tiem darīja abos stūros. Tur bija astoņi balsti un to sudraba pamati, sešpadsmit pamati – divi pamati zem katra balsta! Un viņš darināja akācijkoka šķērskokus – piecus katram balstam vienā Mājokļa malā un piecus šķērskokus katram balstam otrā Mājokļa malā, un piecus šķērskokus balstiem Mājokļa aizmugurē, pret rietumiem. Un viņš taisīja vidējo šķērskoku, lai tas iet pāri balstiem no viena gala līdz otram. Balstus viņš pārklāja ar zeltu, un no zelta viņš darināja riņķus – turekļus pie šķērskokiem, un pārklāja šķērskokus ar zeltu. Un viņš taisīja priekškaru – no purpurzila, purpura, sarkana un vieglbalta lina auduma, ar izdomu darinātu, viņš to taisīja ar ķerubiem. Viņš taisīja četrus akācijkoka stabus un pārklāja tos ar zeltu, taisīja tiem zelta āķus un izlēja tiem četrus sudraba pamatus. Un viņš darināja priekškaru telts durvīm – austu no purpurzila, purpura, sarkana un vieglbalta lina auduma, un piecus tā stabus un āķus. Stabu galus viņš pārklāja ar zeltu, bet savienojumus un piecus pamatus – ar varu. Becalēls no akācijkoka uztaisīja šķirstu – divarpus elkoņus garu, pusotru elkoni platu un pusotru elkoni augstu. Viņš to pārklāja ar tīru zeltu no iekšpuses un ārpuses un visapkārt tam darināja zelta apmali. Viņš izlēja četrus zelta riņķus visiem četriem tā stūriem – divus riņķus vienā pusē un divus riņķus otrā pusē. Un viņš uztaisīja akācijkoka nesamās kārtis un pārklāja tās ar zeltu. Nesamās kārtis viņš ielika riņķos šķirsta malās, lai ar tām var nest šķirstu. Un viņš uztaisīja tīra zelta pārsegu – divarpus elkoņus garu un pusotru elkoni platu. Un viņš darināja divus ķerubus, viņš darināja tos no kalta zelta abos pārsega galos. Viens ķerubs vienā galā un otrs ķerubs otrā galā pārsegam – viņš uztaisīja ķerubus abos galos! Ķerubi bija izpletuši spārnus no augšas, ar saviem spārniem noēnodami pārsegu, to sejas bija viena pret otru, ķerubu sejas bija pret pārsegu. Un viņš uztaisīja akācijkoka galdu – divus elkoņus garu, elkoni platu un pusotra elkoņa augstu. Viņš pārklāja to ar tīru zeltu un darināja tam visapkārt zelta apmali. Visapkārt tam viņš darināja plaukstas platuma līsti, un līstei visapkārt viņš darināja zelta apmali. Viņš izlēja tam četrus zelta riņķus un pielika tos četros stūros, pie tā četrām kājām. Riņķi bija pie līstes kā turekļi nesamajām kārtīm, aiz kuriem nest galdu. Un viņš darināja akācijkoka nesamās kārtis un pārklāja tās ar zeltu, lai ar tām var nest galdu. Un viņš darināja traukus, kam jābūt uz galda, – paplātes, kausus, krūkas un upurtraukus, kur liet lejamos upurus, – no tīra zelta! Un viņš uztaisīja gaismekli no tīra zelta, gaismekli viņš izkala – balsts, žuburi, kausi, rotājumi un ziedi bija no viena gabala! Seši žuburi izgāja no tā uz abām pusēm – trīs gaismekļa žuburi no vienas puses un trīs gaismekļa žuburi no otras puses. Uz viena žubura bija trīs mandeļveida kausi, rotājumi un ziedi, un trīs mandeļveida kausi bija uz otra žubura, rotājumi un ziedi – tā visiem sešiem gaismekļa žuburiem. Gaismeklim bija četri mandeļveida kausi ar rotājumiem un ziediem. Zem viena žuburu pāra bija viengabala rotājums, un viengabala rotājums bija zem otra žuburu pāra un viengabala rotājums – zem nākamā žuburu pāra – tā visiem sešiem žuburiem, kas iziet no gaismekļa. Rotājumi un žuburi bija kalti no viena gabala, tie visi bija viens tīra zelta kalums! Un viņš darināja septiņus eļļas lukturīšus, un tiem – knaibles un ogļu pannas no tīra zelta. To un visus tā rīkus viņš darināja no viena talanta tīra zelta. Un viņš uztaisīja akācijkoka kvēpināšanas altāri – elkoni garu, elkoni platu, tas bija četrstūrains, un tā augstums bija divi elkoņi, tā ragi bija ar to no viena gabala. Viņš pārklāja to ar tīru zeltu – tā augšu un malas visapkārt, un tā ragus, un darināja tam visapkārt zelta apmali. Tā apmalei apakšā viņš darināja divus zelta riņķus – abās tā malās, abos tā sānos – lai tie ir turekļi nesamajām kārtīm, aiz kā to nest. Un viņš darināja akācijkoka nesamās kārtis un pārklāja tās ar zeltu. Viņš sagatavoja svēto svaidāmo eļļu un kvēpināmās smaržzāles – tik tīras, kā smaržu jaucējs taisa. Un viņš uztaisīja no akācijkoka altāri sadedzināmajiem upuriem – piecus elkoņus garu, piecus elkoņus platu, četrstūrainu un trīs elkoņus augstu. Viņš darināja tam visos četros stūros ragus – ragi ar to bija no viena gabala, un viņš pārklāja to ar varu. Un viņš darināja visus altāra rīkus – katlus, liekšķeres, bļodas, dakšas un ogļu pannas, visus rīkus viņš darināja no vara. Un viņš darināja altārim režģi, pītu vara darinājumu apakšā pie altāra malas, lai tas sniedzas līdz pusei. Viņš izlēja četrus vara riņķus visiem četriem režģa stūriem kā turekļus nesamajām kārtīm. Un viņš darināja akācijkoka nesamās kārtis un pārklāja tās ar varu. Viņš ievēra nesamās kārtis riņķos abās altāra malās, lai to varētu nest aiz tām, – tos viņš taisīja gar abām malām. Un viņš darināja vara katlu ar vara pamatni no to kalpoņu spoguļiem, kas kalpo Saiešanas telts durvīs. Un viņš uztaisīja pagalmu dienvidu pusē. Pagalma priekškars bija no vieglbalta lina, simts elkoņu garš. Un tam – divdesmit stabus ar divdesmit vara pamatiem, stabu āķus un sudraba savienojumus. Un ziemeļu pusē – simts elkoņu garu priekškaru un divdesmit stabus ar divdesmit vara pamatiem, stabu āķus un sudraba savienojumus. Un priekškarus rietumu pusē – piecdesmit elkoņus garus un desmit stabus ar desmit pamatiem, desmit stabu āķus un sudraba savienojumus. Un austrumu pusē, pret saules lēktu – piecdesmit elkoņus garu priekškaru. Un piecpadsmit elkoņus garu priekškaru vārtu sānmalai un tam trīs stabus ar trīs pamatiem. Arī otrā sānmalā, abpus pagalma vārtiem – piecpadsmit elkoņus garu priekškaru un tam trīs stabus ar trīs pamatiem. Visi pagalma priekškari visapkārt bija no vieglbalta lina. Visi stabu pamati – no vara, stabu āķi un savienojumi – no sudraba, to galu pārklājums – no sudraba, un visi pagalma stabi bija sastiprināti ar sudrabu. Un pagalma vārtu priekškaru, austu darinājumu – purpurzilu, purpura, sarkana un vieglbalta lina auduma – divdesmit elkoņus garu un augstu, piecus elkoņus platu, atbilstoši pagalma priekškariem. Un tam četrus stabus ar četriem pamatiem no vara, to āķus no sudraba, un to galu pārklājumu un savienojumus no sudraba. Mājoklim un pagalmam visapkārt visi mietiņi bija no vara. Šis ir Mājokļa, liecības Mājokļa, lietu uzskaitījums, tās tika saskaitītas pēc Mozus pavēles, to darīja levīti priestera Ītāmāra, Ārona dēla, vadībā. Un Becalēls, Ūrī dēls, Hūra dēls no Jūdas cilts darināja visu, ko Kungs Mozum bija pavēlējis. Kopā ar viņu strādāja Āholīābs, Ahīsāmāha dēls, no Dāna cilts, amatnieks un izgudrotājs, viņš mācēja aust purpurzilu, purpura, sarkanu un vieglbalta lina audumu. Viss zelts, kas tika izlietots, ceļot svētvietu, ziedotais zelts, bija divdesmit deviņi talanti un septiņi simti trīsdesmit šekeļi, mērot pēc svētvietas šekeļa. Un sudrabs, no tiem, kas sapulcē tika saskaitīti, – simts talantu un tūkstotis septiņi simti septiņdesmit pieci šekeļi, mērot pēc svētvietas šekeļa. Galvasnauda bija pusšekelis, mērot pēc svētvietas šekeļa no katra, kas saskaitīts – no divdesmit gadiem un vairāk, – no seši simti trīs tūkstošiem pieci simti piecdesmit. Svētvietas un priekškara pamatu liešanai izlietoja simts talantus sudraba – simts pamati no simts talantiem, pa talantam uz pamatu. Un no tūkstoš septiņi simti piecdesmit septiņiem šekeļiem viņš darināja āķus stabiem, pārklāja to galus un savienoja tos. Un tika ziedoti septiņdesmit talanti un divi tūkstoši četri simti šekeļu vara. No tā viņš darināja pamatus Saiešanas telts durvīm, vara altāri un vara režģi tai, un visus altāra rīkus, un pagalma pamatus visapkārt, un pagalma vārtu pamatus, un visus Mājokļa mietiņus, un visus pagalma mietiņus visapkārt. No purpurzila, purpura un sarkana auduma viņi darināja smalki austas drānas kalpošanai svētvietā, un viņi darināja svētās drānas Āronam, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš darināja efodu no zelta, purpurzila, purpura, sarkana un vieglbalta lina auduma. Viņi izkala zelta skārdu un sagrieza to dzīparos, lai ievītu purpurzilajā, purpurā, sarkanajā un vieglbaltajā lina audumā – ar izdomu darināja! Un viņi darināja uzplečus, kas tam bija piestiprināti abās malās, un ar izdomu darinātu jostu, tādu pašu kā tas – zelta, purpurzila, purpura, sarkana un vieglbalta lina auduma, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Viņi apstrādāja oniksus, ietvēra zelta ietvarā, tajos bija iegrebti Israēla dēlu vārdi, kā zīmogā grebj. Un viņš lika tos uz efoda uzplečiem par Israēla dēlu piemiņas akmeņiem, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš uztaisīja ar izdomu darinātu krūšu uzliktni, tāpat darinātu kā efods – zelta, purpurzila, purpura, sarkana un vieglbalta lina auduma. Tas bija četrstūrains, divkārt salikts – krūšu uzliktnis tika taisīts sprīdi garš, sprīdi plats, divkārt salikts. Un viņi ievietoja tajā dārgakmeņus četrās rindās. Rubīns, topāzs un smaragds bija pirmajā rindā. Un otrajā rindā – granāts, safīrs un nefrīts. Un trešajā rindā – opāls, ahāts un ametists. Un ceturtajā rindā – hrizolīts, onikss un berils. Tie savā izkārtojumā bija ietverti zeltā. Šie akmeņi bija pēc divpadsmit Israēla dēlu vārdiem, kā to vārdi iegrebti zīmogā – uz katra viens no divpadsmit cilšu vārdiem. Krūšu uzliktnim viņi darināja savītas ķēdes no tīra zelta kā virvju vijēja darinājumu. Un viņi darināja divus zelta ietvarus un divus zelta gredzenus un pielika gredzenus abām krūšu uzliktņa malām. Viņi ielika abus zelta vijumus gredzenos krūšu uzliktņa malās. Vijumus abās malās viņi pievienoja ietvariem un pielika uzplečus efodam priekšpusē. Viņi darināja divus zelta gredzenus un piestiprināja abās malās krūšu uzliktnim iekšpusē zem efoda. Un viņi uztaisīja divus zelta riņķus un pielika tos abiem efoda uzplečiem priekšpusē no apakšas – blakus savienojumam efoda jostas augšpusē. Viņi piesēja krūšu uzliktni aiz gredzeniem pie efoda gredzeniem ar purpurzilu auklu, lai tas atrastos virsū ar izdomu darinātajam efodam un lai krūšu uzliktnis nenoslīdētu no efoda – kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš darināja arī efoda virssvārkus, smalki austu darinājumu viscaur no purpurzila, un tiem vidū atvērumu galvai – kakla izgriezumu ar malu visapkārt, lai tie neplīst. Un uz virssvārku malām viņi darināja granātābolus – purpurzilus, purpura, sarkana auduma un vieglbalta lina. Un viņi darināja zvārguļus no tīra zelta un zvārguļus piestiprināja starp granātāboliem visapkārt virssvārku malām – zvārgulis un granātābols, zvārgulis un granātābols visapkārt virssvārku malām – kalpošanai, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņi darināja vieglbalta lina svārkus – smalki austu darinājumu Āronam un viņa dēliem. Un vieglbalta lina turbānu un vieglbalta lina galvassegu, un no vieglbalta lina īsbikses. Un jostu no vieglbalta lina un purpurzila, purpura un sarkana auduma, pītu darinājumu, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņi darināja tīra zelta galvas rotu, svēto kroni, un tajā rakstu kā zīmoga grebumu – “Svēts Kungam!” – un pielika tai purpurzilu auklu, lai piestiprinātu to no augšas turbānam, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Visi darbi Mājoklī, Saiešanas teltī, bija pabeigti, un Israēla dēli visu bija darījuši, kā Kungs Mozum bija pavēlējis, tā viņi darīja! Viņi atnesa Mājokli pie Mozus – telti un visus tās rīkus, āķus, balstus, šķērskokus, stabus un pamatus, un pārsegu no sarkani krāsotām aunu ādām, un pārsegu no ģērētām ādām, un aizkarināmo priekškaru, un liecības šķirstu, tā nesamās kārtis un pārsegu, un galdu, un visus tā traukus, un upurmaizes, un gaismekli no tīra zelta sakārtotiem eļļas lukturīšiem, un visus tā rīkus, un eļļu gaismai, un zelta altāri, un svaidāmo eļļu, un kvēpināmās smaržzāles, un telts durvju priekškaru, un vara altāri, un tā vara režģi, nesamās kārtis un visus rīkus, mazgājamo katlu un tā pamatu, un pagalma priekškarus, to stabus un pamatus, un priekškaru pagalma vārtiem, tā virves un mietiņus, un visus rīkus kalpošanai Mājoklī un liecības teltī – smalki austās drānas kalpošanai svētvietā, svētās drānas priesterim Āronam un drānas viņa dēliem, lai kalpo kā priesteri. Kā Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Israēla dēli izdarīja visus darbus! Mozus redzēja visu paveikto, un, redzi, tie bija izdarījuši, kā Kungs pavēlējis, – tā bija izdarījuši! Un Mozus viņus svētīja. Kungs sacīja Mozum: “Pirmā mēneša pirmajā dienā uzslej Mājokli, Saiešanas telti. Noliec tur liecības šķirstu un aizsedz šķirstu ar priekškaru. Ienes tur galdu un iekārto, ienes gaismekli un aizdedz tā eļļas lukturīšus, un noliec zelta kvēpināšanas altāri liecības šķirsta priekšā, un Mājokļa durvīm pieliec priekškaru. Altāri sadedzināmajiem upuriem noliec Mājokļa, Saiešanas telts, durvju priekšā. Mazgājamo katlu noliec starp Saiešanas telti un altāri un ielej tajā ūdeni. Iekārto pagalmu visapkārt un pagalma vārtiem pieliec priekškaru. Tad ņem svaidāmo eļļu un svaidi Mājokli un visu, kas tajā, un iesvēti to un visus tā rīkus, lai tie ir svēti. Un svaidi sadedzināmo upuru altāri un visus tā rīkus, un iesvēti altāri, lai tas ir svētumu svētums. Svaidi mazgājamo katlu un tā pamatu, un iesvēti to. Pieved Āronu un viņa dēlus pie Saiešanas telts durvīm un mazgā viņus ar ūdeni. Ietērp Āronu svētajās drānās, svaidi viņu un iesvēti viņu, lai viņš ir priesteris man. Un pieved viņa dēlus un ietērp viņus svārkos. Un svaidi viņus tāpat, kā svaidīji viņu tēvu, lai viņi ir priesteri man un lai viņu svaidīšana ir mūžīga priesterība uz paaudzēm.” Un Mozus darīja visu, kā Kungs viņam bija pavēlējis – tā viņš darīja! Otrā gada pirmā mēneša pirmajā dienā tika uzsliets Mājoklis. Mozus uzslēja Mājokli, ielika tam pamatus, uzslēja balstus, pārlika šķērskokus un uzcēla to stabus. Un viņš izpleta telti pār Mājokli un uzlika pār to no augšas telts pārsegu, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš ņēma un lika liecību šķirstā, pielika šķirstam nesamās kārtis un uzlika šķirstam virsū pārsegu. Viņš ienesa šķirstu Mājoklī, pielika priekškaru un aizklāja liecības šķirstu, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš nolika galdu Saiešanas teltī, Mājokļa ziemeļu pusē ārpus priekškara. Uz tā viņš sakārtoja upurmaizes Kunga priekšā, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš nolika gaismekli Saiešanas teltī pretī galdam, Mājokļa dienvidu pusē. Un viņš aizdedza eļļas lukturīšus Kunga priekšā, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš nolika zelta altāri Saiešanas teltī pretī priekškaram. Uz tā viņš kvēpināja kvēpināmās smaržzāles, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš pielika priekškaru Mājokļa durvīm. Altāri sadedzināmajiem upuriem viņš ielika Mājokļa, Saiešanas telts, durvīs un upurēja uz tā sadedzināmo upuri un labības dāvanu, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un mazgājamo katlu viņš nolika starp Saiešanas telti un altāri un ielēja ūdeni, lai var mazgāties. Tur Mozus mazgāja Āronu un viņa dēlus – viņu rokas un kājas. Kad tie gāja uz Saiešanas telti vai tuvojās altārim, tie mazgājās, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Mājoklim un altārim visapkārt viņš iekārtoja pagalmu un pielika priekškaru pagalma vārtiem, tā Mozus pabeidza visus darbus. Tad mākonis apklāja Saiešanas telti un Kunga godība piepildīja Mājokli. Un Mozus nevarēja ieiet Saiešanas teltī, jo pār to klājās mākonis – Kunga godība piepildīja Mājokli. Kad mākonis pacēlās no Mājokļa, tad Israēla dēli devās ceļā. Bet, ja mākonis nepacēlās, tad tie nekur nedevās līdz dienai, kad tas pacēlās, jo Kunga mākonis bija pār Mājokli dienā un uguns naktī – visa Israēla nama acu priekšā, lai tie ietu kurp iedami. Kungs sauca uz Mozu un sacīja viņam no Saiešanas telts: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: ikviens, kas no jums pienes kaujamo upuri Kungam, lai ņem to no lopiem – no vēršiem vai sīklopiem lai pienes savu upuri! Ja tas ir sadedzināmais upuris, tad lai tas tiek pienests no vēršiem bez vainas, lai to pienes pie Saiešanas telts durvīm, lai tas ir Kunga gribēts. Lai viņš liek savu roku uz galvas sadedzināmajam upurim, tad tas no viņa tiks pieņemts izlīgumam ar viņu. Lai viņš kauj vērsēnu Kunga priekšā, un priesteri, Ārona dēli, lai pienes asinis un slaka tās pār altāri visapkārt Saiešanas telts durvīm. Lai viņš novelk sadedzināmajam upurim ādu un sagriež to gabalos. Un priesteri, Ārona dēli, lai liek uguni uz altāra un sakārto ugunij malku. Lai priesteri, Ārona dēli, sakārto galvu un tauku gabalus uz malkas, kas altāra ugunī. Iekšas un lielus lai viņš mazgā ar ūdeni, un priesteris lai kvēpina to visu uz altāra par sadedzināmo upuri – dedzināmo upuri, tīkamu smaržu Kungam. Ja viņa upurvelte ir no sīklopiem, tad lai pienes aunu vai āzi bez vainas par sadedzināmo upuri. Lai kauj to Kunga priekšā blakus altārim ziemeļu pusē, un priesteri, Ārona dēli, lai slaka tā asinis pār altāri visapkārt. Lai sadala to gabalos, un tā galvu un taukus priesteris lai sakārto uz malkas, kas altāra ugunī. Iekšas un lielus lai viņš mazgā ūdenī, un lai priesteris pienes to visu un kvēpina uz altāra par sadedzināmo upuri – dedzināmo upuri, tīkamu smaržu Kungam. Ja viņa upurvelte Kungam ir no putniem, tad lai viņš pienes dūjas vai balodēnus par sadedzināmo upuri – tā ir viņa upurvelte. Tos lai priesteris pienes altārim, nokniebj tiem galvu un kvēpina uz altāra, ka to asinis tiek uz altāra malas. Lai viņš izņem guzu ar mēsliem un nomet altārim blakus, austrumu pusē, kur pelni. Lai ieplēš tos starp spārniem, bet nepārplēš, un priesteris lai kvēpina tos uz malkas, kas altāra ugunī, – tas ir sadedzināmais upuris, dedzināmais upuris, tīkama smarža Kungam. Katrs, kas pienes labības dāvanu Kungam, lai pienes labākos miltus, lai lej pār tiem eļļu, liek virsū vīraku un nes to priesteriem, Ārona dēliem, – tie lai pagrābj pilnu sauju labāko miltu ar eļļu un visu vīraku, un priesteris lai kvēpina to uz altāra par piemiņu – tas ir dedzināmais upuris, tīkama smarža Kungam. Tas, kas paliek no labības dāvanas, lai tiek Āronam un viņa dēliem – tas ir svētumu svētums no Kunga dedzināmajiem upuriem. Kad tu pienes labības dāvanu, krāsnī ceptu no labākajiem miltiem, lai tie ir neraudzēti cepumi, kas iejauti eļļā, vai neraudzēti plāceņi, kas pārziesti ar eļļu. Ja labības dāvana ir cepta uz plāts, tad lai tava upurvelte ir no labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, – lai tas ir neraudzēts! Salauz to gabalos un lej pār to eļļu – tā ir labības dāvana! Ja tava upurvelte ir pannā cepta labības dāvana, lai tā ir taisīta no labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā. Pienes Kungam labības dāvanu, kas tā taisīta, – to lai nes priesterim, un viņš lai nes to uz altāra. Lai priesteris ņem no labības dāvanas piemiņas daļu un kvēpina uz altāra – tas ir dedzināmais upuris, tīkama smarža Kungam. Un, kas no labības dāvanas palicis, tas ir Āronam un viņa dēliem – tas ir svētumu svētums no Kunga dedzināmajiem upuriem. Visas labības dāvanas, ko tu pienes Kungam, lai ir bez rauga, – nekvēpini nedz ieraugu, nedz medu kā dedzināmo upuri Kungam! Pirmo augļu upurvelti pienesiet Kungam, bet uz altāra kā tīkamu smaržu to neupurējiet. Visas savas labības dāvanu upurveltes tev jāsāla ar sāli, lai tavai labības dāvanai netrūkst Dieva derības sāls, visas upurveltes, ko tu pienes, – tās sāli! Ja tu pienes Kungam labības dāvanu no pirmajiem augļiem, tad pienes saberztus graudus no ugunī grauzdētām vārpām kā savu pirmo augļu labības dāvanu. Lej pār tiem eļļu un liec vīraku – tā ir labības dāvana! Lai priesteris kvēpina piemiņas daļu no tās – no saberztiem graudiem un eļļas ar visu vīraku – tas ir dedzināmais upuris Kungam! Ja kāda upurvelte ir miera upuris, tad lai viņš pienes vērsi vai govi bez vainas – lai pienes Kunga priekšā. Lai viņš uzliek savu roku uz upura galvas un nokauj to pie Saiešanas telts durvīm, un priesteri, Ārona dēli, lai slaka tā asinis pār altāri visapkārt! Lai Kungam pienes dedzināmo upuri no miera upura – taukus, kas klāj iekšas, un visus taukus, kas pie iekšām, un abas nieres un taukus, kas pie tām un pie lieliem, un lai noņem to, kas atlicis pie aknām un nierēm. Un Ārona dēli lai tos kvēpina uz altāra virs sadedzināmā upura, kas uz malkas ugunī, – tas ir dedzināmais upuris, tīkama smarža Kungam. Ja upurvelte ir no sīklopiem – miera upurim, kas Kungam, – tad lai pienes tēviņu vai mātīti bez vainas. Ja upurveltē viņš pienes jēru, tad lai pienes to Kunga priekšā. Lai viņš liek savu roku uz upura galvas un nokauj to pretī Saiešanas teltij, un Ārona dēli lai slaka tā asinis pār altāri visapkārt. No miera upura lai viņš pienes dedzināmo upuri Kungam, taukus – pilnīgi visu taukasti, kas pie mugurkaula, lai noņem, arī taukus, kas klāj iekšas, un visus taukus, kas pie iekšām. Un abas nieres un taukus, kas pie tām un pie lieliem, un to, kas atlicis pie aknām un nierēm, lai noņem nost. To lai priesteris kvēpina uz altāra – tā ir dedzināmā upura maize Kungam. Ja viņa upurvelte ir kaza, lai pienes to Kunga priekšā. Lai viņš liek savu roku tai uz galvas un nokauj to Saiešanas telts priekšā, un Ārona dēli lai slaka tās asinis pār altāri visapkārt. Lai pienes no tās upurvelti, dedzināmo upuri Kungam – taukus, kas klāj iekšas, un visus taukus, kas pie iekšām, abas nieres un taukus, kas pār tām un pie lieliem, bet to, kas atlicis pie aknām un nierēm, lai noņem nost. To lai priesteris kvēpina uz altāra – tā ir dedzināmā upura maize, visi tauki ir tīkama smarža Kungam. Mūžīgs likums uz jūsu paaudzēm visur, kur jūs mītat, – ne taukus, ne asinis neēdiet!” Kungs sacīja Mozum: “Saki Israēla dēliem: ikviens, kas neapzināti grēko pret kādu no Kunga baušļiem un pret kādu no tiem dara, ko nedrīkst darīt, ja svaidītais priesteris grēko, apgrēcinādams tautu, tad par grēku, ko grēkojis, lai viņš pienes vērsēnu bez vainas Kungam par grēku upuri. Lai viņš ved savu vērsi pie Saiešanas telts durvīm Kunga priekšā, liek roku vērsim uz galvas un nokauj vērsi Kunga priekšā. Lai svaidītais priesteris ņem vērša asinis un nes uz Saiešanas telti. Lai priesteris iemērc savu pirkstu asinīs un slaka septiņas reizes Kunga priekšā pie svētvietas priekškara. Lai priesteris ziež asinis uz ragiem kvēpināšanas altārim, kas Saiešanas teltī, bet pārējās vērša asinis lai izlej uz sadedzināmo upuru altāra pamata, kas Saiešanas telts durvīs. Visus grēku upura vērša taukus lai viņš ņem nost – taukus, kas klāj iekšas, un visus taukus, kas pie iekšām. Un abas nieres, un taukus, kas pie tām un pie lieliem un kas atlicis pie aknām un nierēm, lai viņš noņem, tāpat kā tie tika noņemti kaujamā upura vērsim – lai priesteris kvēpina tos uz sadedzināmo upuru altāra. Bet vērša ādu un visu gaļu ar galvu un lieliem, un iekšas, un mēslus – visu vērsi lai viņš iznes ārpus nometnes uz šķīstu vietu, kur izber pelnus, un lai sadedzina to uz malkas ugunī – kur tiek izbērti pelni, tur lai to sadedzina. Bet, ja neapzināti grēko visa Israēla sapulce un tā lieta paliek apslēpta visam pulkam, un viņi rīkojas pret kādu Kunga bausli, ko nedrīkst darīt, un ir vainīgi, tad – kad top zināms grēks, ar ko tie grēkojuši, lai visa sapulce pienes vērsēnu par grēku upuri, lai pienes to Saiešanas telts durvju priekšā. Lai sapulces vecajie Kunga priekšā liek savas rokas vērsim uz galvas un lai nokauj vērsi Kunga priekšā. Lai svaidīts priesteris nes vērša asinis uz Saiešanas telti. Lai priesteris iemērc asinīs pirkstu un slaka septiņas reizes Kunga priekšā pie priekškara. Ar asinīm lai apziež tā altāra ragus, kas Saiešanas teltī Kunga priekšā, bet pārējās asinis lai izlej uz sadedzināmo upuru altāra pamata, kas Saiešanas telts durvīs. Visus taukus lai ņem nost un kvēpina uz altāra. Ar vērsi lai viņš dara tāpat, kā darīja ar grēku upura vērsi, tā jādara ar to – lai priesteris veic izlīgumu par viņu grēkiem, un tiem tiek piedots. Vērsi lai iznes ārpus nometnes un sadedzina, tāpat kā sadedzināja iepriekšējo vērsi, – tas ir visas sapulces grēku upuris. Ja grēko vadonis un neapzināti rīkojas pret kādu Kunga, sava Dieva, bausli, ko nedrīkst darīt, un ir vainīgs, tad – kad viņam top zināms grēks, ar ko viņš ir grēkojis, lai upurveltē viņš pienes āzi bez vainas. Lai liek roku āzim uz galvas un kauj to vietā, kur kāva sadedzināmo upuri Kunga priekšā – tas ir grēku upuris. Lai priesteris ņem grēku upura asinis ar savu pirkstu un ziež uz sadedzināmo upuru altāra ragiem, bet pārējās asinis lai viņš izlej uz sadedzināmo upuru altāra pamata. Un visus taukus lai kvēpina uz altāra tāpat kā miera upura taukus – lai priesteris veic izlīgumu par viņa grēku, un viņam tiek piedots. Ja neapzināti grēko kāds no vienkāršajiem ļaudīm, ja kāds rīkojas pret Kunga bausli, ko nedrīkst darīt, un ir vainīgs, un viņam top zināms grēks, ar ko viņš grēkojis, tad lai upurveltē viņš pienes kazu bez vainas par grēku, ko grēkojis. Lai viņš liek roku grēku upurim uz galvas un nokauj grēku upuri sadedzināmo upuru vietā. Lai priesteris ņem tā asinis ar savu pirkstu un ziež uz sadedzināmo upuru altāra ragiem, bet pārējās asinis lai viņš izlej uz altāra pamata. Lai noņem tam visus taukus, tāpat kā noņēma taukus miera upurim, un priesteris lai kvēpina tos uz altāra par tīkamu smaržu Kungam – lai priesteris veic izlīgumu par viņa grēku, un viņam tiek piedots. Ja viņš upurveltē pienes jēru grēku upurim, lai nes aitiņu bez vainas. Lai viņš liek roku grēku upurim uz galvas un kauj to par grēku upuri vietā, kur kāva sadedzināmo upuri. Lai priesteris ņem ar savu pirkstu grēku upura asinis un ziež uz sadedzināmo upuru altāra ragiem, bet pārējās asinis lai izlej uz altāra pamata. Lai noņem tam visus taukus, tāpat kā noņēma taukus avij miera upurim, un priesteris lai kvēpina tos uz altāra virs Kunga dedzināmajiem upuriem – lai priesteris veic izlīgumu par viņa grēku, ko viņš grēkojis, un viņam tiek piedots. Ja kāds ir grēkojis – būdams liecinieks, nav ņēmis vērā tiesas nozvērinājumu: ja viņš ir redzējis vai dzirdējis un zina, bet nesaka, tad viņš nes vainu. Ja kāds ir pieskāries kaut kam nešķīstam – nešķīsta zvēra maitai, nešķīsta lopa maitai vai nešķīsta rāpuļa maitai – un tas viņam palicis apslēpts, arī tad viņš ir kļuvis nešķīsts un vainīgs. Ja viņš pieskaras cilvēka nešķīstībai, visādai nešķīstībai, kas dara nešķīstu, un tas viņam paliek apslēpts – kad viņš to uzzina, viņš ir vainīgs. Ja kāds bez apdoma zvēr darīt ļaunu vai labu – visu, ko vien cilvēks var bez apdoma zvērēt, un tas viņam paliek apslēpts – kad viņš to uzzina, viņš ir vainīgs jebkurā gadījumā. Ja kādā no šiem gadījumiem viņš ir vainīgs un atzīst, ka grēkojis, tad lai viņš nes vainas upuri Kungam par savu grēku, ar ko grēkojis, – no sīklopiem avi vai kazu par grēku upuri, un priesteris viņam lai veic izlīgumu par grēku. Bet, ja viņam nav rocības priekš avs, lai par to, ko grēkojis, nes kā vainas upuri Kungam divas dūjas vai divus balodēnus – vienu kā grēku upuri un vienu kā sadedzināmo upuri. Lai viņš nes tos priesterim, un tas pirmo lai pienes grēku upuri – nokniebj tam galvu pie kakla, bet nost nenodala. Lai slaka grēku upura asinis uz altāra malas, bet pārējās asinis lai tiek uz altāra pamata – tas ir grēku upuris. Bet otrs lai ir sadedzināmais upuris pēc tā kārtības, lai priesteris viņam veic izlīgumu par grēku, ko viņš grēkojis, un viņam tiek piedots. Bet, ja viņam nav rocības priekš divām dūjām vai diviem balodēniem, tad upurveltē par to, ko grēkojis, lai nes desmito daļu ēfas labāko miltu par grēku upuri, eļļu pār tiem lai nelej un vīraku neliek, jo tas ir grēku upuris. Lai viņš nes tos priesterim, un priesteris lai pagrābj pilnu sauju kā piemiņas daļu un kvēpina uz altāra virs Kunga dedzināmajiem upuriem – tas ir grēku upuris. Lai priesteris viņam veic izlīgumu par grēku, ar ko viņš grēkojis kādā no šīm lietām, un viņam tiek piedots. Pārējais paliek priesterim tāpat kā labības dāvanas gadījumā.” Un Kungs sacīja Mozum: “Ikviens, kas novēršas un neapzināti grēko pret kādu Kunga svētumu, lai nes Kungam vainas upuri, aunu bez vainas no sīklopiem, pēc tava vērtējuma divus sudraba šekeļus vērtu, pēc svētvietas šekeļa mērot, tas ir vainas upuris. Un, kas pret svētumu grēkots, tas jāatlīdzina, un vēl piektdaļa jāpieliek klāt un jādod priesterim, lai priesteris veic izlīgumu par viņa grēku, pienesot vainas upura aunu, un viņam tiek piedots. Bet, ja kāds grēko un rīkojas pret kādu Kunga bausli, ko nedrīkst darīt, un nezina to – viņš ir vainīgs un nes savu vainu. Viņš lai pienes aunu bez vainas no sīklopiem, pēc tava vērtējuma vainas upura vērtu, un lai priesteris veic izlīgumu par viņa grēku viņa kļūmes dēļ, ko viņš neapzināti darījis, – lai viņam tiek piedots. Tas ir vainas upuris, jo vaina tam ir pret Kungu.” Un Kungs sacīja Mozum: “Ikvienam, kas grēko un novēršas no Kunga – apmelo savu tuvāko aizdevuma lietā vai par to, kas tam uzticēts, vai laupīšanā, vai apspiež savu tuvāko, vai atradis pazaudēto un melo par to, un melīgi zvēr par kādu no šīm lietām, ko kāds cits darījis, – tas ir grēks. Ja kāds ir grēkojis un ir vainīgs, tad lai atdod atpakaļ nolaupīto, ko laupījis, vai izspiesto, ko izspiedis, vai aizdevumu, ko bija aizņēmies, vai pazudušo, ko atradis. Viss, par ko viņš melīgi zvērējis, jāatlīdzina pilnā mērā un vēl piektdaļa jāpieliek klāt – viņam tas ir jāatdod īpašniekam tajā dienā, kad pienes vainas upuri. Viņam ir jānes Kungam vainas upuris – auns bez vainas no sīklopiem, pēc tava vērtējuma vainas upura vērts, tas jādod priesterim. Priesteris veiks izlīgumu par viņa grēku Kunga priekšā, un viņam tiks piedots viss, ko viņš darījis, būdams vainīgs.” Kungs sacīja Mozum: “Pavēli Āronam un viņa dēliem: šī ir sadedzināmā upura kārtība. Sadedzināmais upuris lai paliek altāra pavardā visu nakti līdz rītam, un altārī lai kvēl uguns. Priesteris lai apvelk linu drānas, lai uzvelk linu īsbikses uz miesas un izgrābj pelnus no tā, ko sadedzināmā upura uguns ir aprijusi uz altāra, un izber tos blakus altārim. Tad lai viņš novelk drānas, uzvelk citas un iznes pelnus ārpus nometnes uz šķīstu vietu. Uguns altārī lai kvēl un neapdziest, priesteris lai katru rītu dedzina tur malku, sakārto uz tās sadedzināmo upuri un kvēpina virs tā miera upura taukus. Uguns vienmēr lai kvēl uz altāra, lai tā neapdziest. Šis ir likums par labības dāvanu. Lai Ārona dēli pienes to Kungam altāra priekšā. Lai ņem sauju labāko labības dāvanas miltu ar eļļu un vīraku, kas pār labības dāvanu, un kvēpina uz altāra par tīkamu smaržu, par piemiņas daļu Kungam. Atlikumu lai ēd Ārons un viņa dēli – neraudzētu lai to ēd svētā vietā, lai ēd to Saiešanas telts pagalmā. Lai to necep ar raugu! Es tiem esmu devis daļu no dedzināmajiem upuriem – tas ir svētumu svētums tāpat kā grēku upuris un vainas upuris. Ikviens Ārona dēls lai ēd to, šis ir mūžīgs likums uz jūsu paaudzēm par Kunga dedzināmajiem upuriem – katrs, kas tiem pieskaras, top svēts!” Un Kungs sacīja Mozum: “Šī ir upurvelte, kas Āronam un viņa dēliem jāpienes tajā dienā, kad tie tiks svaidīti, – katru reizi desmito daļu ēfas labāko miltu par labības dāvanu, pusi rītā un pusi vakarā. Lai to taisa uz plāts, iejautu eļļā, lai labības dāvanu cep, sadala gabalos un pienes par tīkamu smaržu Kungam. Lai to dara svaidīts priesteris, kas pēc viņa nāks no viņa dēliem. Tas ir mūžīgs likums – tā visa jākvēpina Kungam. Katra priestera labības dāvana lai tiek kvēpināta pilnīgi visa – to lai neēd!” Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Āronam un viņa dēliem: šis ir likums par grēku upuri. Grēku upuri lai kauj Kunga priekšā tajā vietā, kur kauj sadedzināmo upuri, – tas ir svētumu svētums! Priesteris, kas to upurē par grēkiem, lai ēd to svētā vietā, lai tas tiek ēsts Saiešanas telts pagalmā. Katrs, kas pieskaras tā gaļai, top svēts, bet, ja uz drānām uzšļakstās asinis, uzšļakstītais tev jānomazgā svētā vietā. Māla trauku, kur tas vārīts, lai sadauza, bet, ja tas vārīts vara traukā, lai to izberž un izskalo ar ūdeni. Ikviens priesteris lai ēd to – tas ir svētumu svētums! Bet nevienu grēku upuri, kura asinis ir nestas uz Saiešanas telti, lai veiktu izlīgumu par grēku svētvietā, nedrīkst ēst – to lai sadedzina ugunī! Šis ir likums par vainas upuri – tas ir svētumu svētums! Vainas upuri lai kauj vietā, kur kāva sadedzināmo upuri, un tā asinis lai slaka pār altāri visapkārt. Lai pienes visus tā taukus – taukasti un taukus, kas klāj iekšas, bet abas nieres un taukus, kas pie tām, kas pie lieliem un kas atlicis pie aknām un nierēm, lai noņem. Priesteris lai kvēpina tos uz altāra par dedzināmo upuri Kungam – tas ir vainas upuris. Ikviens priesteris lai to ēd, lai ēd to svētvietā – tas ir svētumu svētums! Gan grēku upurim, gan vainas upurim ir viens likums – tas tiek priesterim, kas to pienes kā izlīgumu par grēku. Ja priesteris par kādu pienes sadedzināmo upuri, lai sadedzināmā upura āda tiek priesterim. Ik labības dāvana, kas cepta krāsnī, un viss, kas gatavots pannā vai uz plāts, lai tiek priesterim, kas to pienes. Un ik labības dāvana, kas iejauta eļļā vai sausa, lai tiek Ārona dēliem – visiem vienādi! Šis ir likums par miera upuriem, kas tiek pienesti Kungam. Ja tos pienes par pateicību, lai pienes kā pateicības upuri – eļļā iejautus neraudzētus cepumus un ar eļļu apziestus neraudzētus plāceņus, un cepumus no labiem miltiem, iejautus eļļā. Tas pienesams kopā ar raudzētas maizes klaipiem kā miera upuris par pateicību. Katrā upurveltē vienu no katra upura lai pienes Kungam par cilājamo upuri. Tas lai tiek priesterim, kas slacījis miera upura asinis. Pateicības miera upura gaļa lai tiek apēsta pienešanas dienā – lai no tās nepaliek līdz rītam. Bet, ja upurvelte ir solījuma vai labprātīgais upuris, to lai ēd dienā, kad upuri pienes; kas no tā palicis līdz rītam, lai apēd. Kas no upura gaļas paliek trešajā dienā, to lai sadedzina ugunī. Ja miera upura gaļu ēdīs vēl trešajā dienā, tas pienesējam netiks pieņemts un netiks pieskaitīts – tā būs nešķīsta gaļa, un, kas to ēdīs, nesīs vainu. Gaļa, kas saskārusies ar jebko nešķīstu, lai netiek ēsta, to lai sadedzina ugunī. Katrs, kas šķīsts, var ēst upura gaļu. Ikviens, kas ēdīs miera upura gaļu, kas veltīta Kungam, būdams nešķīsts, lai tiek nošķirts no savas tautas. Ikviens, kas pieskaras jebkam nešķīstam – cilvēka nešķīstībai vai nešķīstam lopam, vai nešķīstam rāpulim – un ēd miera upura gaļu, kas veltīta Kungam, lai tiek nošķirts no savas tautas.” Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Israēla dēliem: neēdiet ne vērša, ne avs, ne kazas taukus! Maitas taukus un saplosīta lopa taukus var lietot jebkurai vajadzībai, bet ēst tos neēdiet! Ikviens, kas ēd tāda lopa taukus, kas dedzināmajā upurī pienests Kungam, – kas to ēdis, lai tiek nošķirts no savas tautas! Lai kur jūs dzīvotu, nekad neēdiet asinis – ne putna, ne lopa! Ikviens, kas ēd asinis, lai tiek nošķirts no savas tautas!” Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Israēla dēliem: kas pienes miera upuri Kungam, lai nes Kungam upurveltē daļu no sava miera upura, pats savām rokām lai nes dedzināmo upuri Kungam, lai nes taukus un krūts daļu – lai to šūpo par līgojamo upuri Kunga priekšā. Priesteris lai kvēpina taukus uz altāra, bet krūts daļa lai tiek Āronam un viņa dēliem. Kā cilājamo upuri, labo cisku no saviem miera upuriem, dod priesterim – tam Ārona dēlam, kurš pienes miera upura asinis un taukus, par viņa daļu lai tiek labā ciska, jo līgojamā upura krūts gabalu un cilājamā upura cisku es esmu ņēmis no Israēla dēliem, no viņu miera upuriem, un es došu to priesterim Āronam un viņa dēliem par mūžīgu likumīgu daļu no Israēla dēliem.” Tā ir Ārona daļa un viņa dēlu daļa no Kunga dedzināmajiem upuriem dienā, kad tie tiek iecelti par priesteriem Kungam. To Kungs Israēla dēliem pavēlējis viņu svaidīšanas dienā, tas ir mūžīgs likums uz viņu paaudzēm. Šis ir likums par sadedzināmo upuri, par labības dāvanu, par grēku upuri, par vainas upuri, par priesteru iecelšanas upuriem un miera upuriem, ko Kungs pavēlējis Mozum Sīnaja kalnā dienā, kad viņš pavēlēja Israēla dēliem pienest upurus Kungam Sīnaja tuksnesī. Un Kungs sacīja Mozum: “Ņem Āronu un viņa dēlus, un drānas, svaidāmo eļļu, grēku upura vērsi, divus aunus un grozu neraudzētas maizes! Sapulcē visu pulku pie Saiešanas telts durvīm!” Mozus darīja, kā Kungs viņam pavēlēja, un sapulcināja pulku pie Saiešanas telts durvīm. Un Mozus teica sapulcei: “Tā Kungs pavēlējis darīt!” Mozus pieveda Āronu un viņa dēlus un mazgāja tos ar ūdeni. Viņš deva tam svārkus, sajoza viņu ar jostu, ieģērba virssvārkos, deva viņam efodu un apjoza viņam ar izdomu darināto efoda jostu – tā viņš tam aplika efodu. Viņš uzlika tam krūšu uzliktni un krūšu uzliktnī ielika urīmu un tumīmu. Viņš lika tam galvā turbānu un turbāna priekšpusē zelta galvas rotu, svēto kroni, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Mozus ņēma svaidāmo eļļu un svaidīja Mājokli un visu, kas tajā, un iesvētīja to. Un viņš slacīja to pār altāri septiņas reizes un svaidīja altāri, visus tā traukus un katlu ar tā pamatu, lai tos iesvētītu. Viņš lēja Āronam uz galvas svaidāmo eļļu un svaidīja viņu, lai iesvētītu. Tad Mozus pieveda Ārona dēlus, ietērpa viņus svārkos, sajoza ar jostām un uzlika tiem turbānus, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Tad viņš atveda grēku upura vērsi, un Ārons ar saviem dēliem lika rokas grēku upura vērsim uz galvas. Viņš to nokāva, un Mozus ņēma asinis un ar savu pirkstu zieda uz altāra ragiem, šķīstīja altāri, un pārējās asinis izlēja uz altāra pamata, un iesvētīja to, lai veiktu izlīgumu par grēku. Viņš ņēma visus taukus, kas pie iekšām un kas atlikuši pie aknām, un abas nieres un to taukus – to Mozus kvēpināja uz altāra. Bet vērsi, tā ādu, gaļu un mēslus viņš sadedzināja ugunī ārpus nometnes, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Tad viņš pieveda sadedzināmā upura aunu, un Ārons ar saviem dēliem lika rokas aunam uz galvas. Viņš to nokāva, un Mozus slacīja asinis pār altāri visapkārt. Aunu sadalīja gabalos, un Mozus kvēpināja tā galvu, gabalus un treknumu. Iekšas un kājas mazgāja ūdenī, tad Mozus kvēpināja visu aunu uz altāra par sadedzināmo upuri, tīkamu smaržu, dedzināmo upuri Kungam, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš pieveda otru aunu, priesteru iecelšanas upura aunu, un Ārons ar saviem dēliem lika rokas aunam uz galvas. Viņš to nokāva, un Mozus ņēma tā asinis un zieda uz Ārona labās auss ļipiņas, uz labās rokas īkšķa un labās kājas īkšķa. Tad pieveda Ārona dēlus, un Mozus zieda asinis uz viņu labās auss ļipiņām, uz labo roku īkšķiem un labo kāju īkšķiem, un Mozus slacīja asinis pār altāri visapkārt. Viņš ņēma taukus un taukasti, visus taukus, kas pie iekšām un kas atlikuši pie aknām, abas nieres un to taukus, un labo cisku. No neraudzētās maizes groza, kas Kunga priekšā, viņš paņēma vienu neraudzētu cepumu un vienu maizes cepumu ar eļļu, un vienu plāceni un nolika tos uz taukiem un labās ciskas. Viņš deva to Āronam un viņa dēliem, un tie to šūpoja par līgojamo upuri Kunga priekšā. Un Mozus paņēma to no viņu rokām un kvēpināja uz altāra par sadedzināmo upuri – tas ir priesteru iecelšanas upuris, tīkama smarža, dedzināmais upuris Kungam. Mozus ņēma krūts gabalu un šūpoja to par līgojamo upuri Kunga priekšā – tā bija Mozus daļa no priesteru iecelšanas upura auna, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Mozus ņēma svaidāmo eļļu un asinis no altāra un slacīja pār Āronu, viņa drānām un viņa dēliem un to drānām, un viņš iesvētīja Āronu, viņa drānas, viņa dēlus un viņa dēlu drānas. Mozus teica Āronam un viņa dēliem: “Vāriet gaļu Saiešanas telts durvīs un tur ēdiet to ar maizi, kas priesteru iecelšanas upura grozā, kā es pavēlēju Āronam un viņa dēliem: ēdiet to! Kas no gaļas un maizes atliks, to sadedziniet ugunī! No Saiešanas telts durvīm neejiet prom septiņas dienas, līdz paiet priesteru iecelšanas laiks, jo septiņas dienas jārit jūsu iecelšanai. Kā tika darīts šodien, tā Kungs ir pavēlējis darīt turpmāk, lai veiktu izlīgumu par jūsu grēkiem. Septiņas dienas un naktis palieciet Saiešanas telts durvīs un ievērojiet Kunga norādījumus, lai jūs nemirtu, jo man tā pavēlēts!” Un Ārons ar saviem dēliem darīja visu, ko Kungs caur Mozu bija pavēlējis. Astotajā dienā Mozus sauca Āronu, viņa dēlus un Israēla vecajos. Viņš teica Āronam: “Ņem teļu grēku upurim un aunu bez vainas sadedzināmajam upurim un pienes tos Kunga priekšā. Runā uz Israēla dēliem, saki tiem: ņemiet āzi grēku upurim, un teļu un jēru, gadu vecus, bez vainas, sadedzināmajam upurim, un vērsi un aunu miera upurim, ko upurēt Kunga priekšā, un eļļā iejautu labības dāvanu, jo šodien Kungs jums parādīsies!” Ko Mozus pavēlēja, to viņi atnesa Saiešanas telts priekšā, un visa sapulce nāca un stājās Kunga priekšā. Mozus teica: “Tā Kungs jums ir pavēlējis darīt, tad jums parādīsies Kunga godība!” Un Mozus teica Āronam: “Tuvojies altārim un upurē savu grēku upuri un sadedzināmo upuri, veic izlīgumu par saviem un tautas grēkiem un pienes tautas upurvelti, un veic izlīgumu par visu grēkiem, kā Kungs ir pavēlējis.” Tad Ārons tuvojās altārim un kāva teļu savam grēku upurim. Ārona dēli pienesa viņam asinis, viņš iemērca asinīs pirkstu un zieda uz altāra ragiem, bet pārējās asinis viņš izlēja uz altāra pamata. Taukus un nieres, un to, kas grēku upurim atlicis pie aknām, viņš kvēpināja uz altāra, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Gaļu un ādu viņš sadedzināja ugunī ārpus nometnes. Un viņš kāva sadedzināmo upuri, un Ārona dēli nesa viņam asinis, un viņš slacīja tās pār altāri visapkārt. Sadedzināmo upuri tie nesa viņam sacirstu gabalos, arī galvu, un viņš kvēpināja to uz altāra. Viņš mazgāja iekšas un kājas un kvēpināja virs sadedzināmā upura uz altāra. Un viņš pienesa tautas upurvelti, ņēma āzi tautas grēku upurim, kāva to un upurēja par grēkiem tāpat kā iepriekšējo. Un viņš pienesa sadedzināmo upuri un darīja ar to, kā pavēlēts. Viņš pienesa labības dāvanu, ņēma pilnu sauju no tās un kvēpināja uz altāra papildus rīta sadedzināmajam upurim. Un viņš kāva vērsi un aunu tautas miera upurim, un Ārona dēli nesa viņam asinis, un viņš slacīja tās pār altāri visapkārt. Taukus no vērša un auna, taukasti un taukus, kas klāj iekšas un nieres, un to, kas atlicis pie aknām, – šos taukus tie lika uz krūts gabaliem, un viņš kvēpināja taukus uz altāra. Krūts gabalus un labo cisku Ārons šūpoja par līgojamo upuri Kunga priekšā, kā viņš Mozum bija pavēlējis. Tad Ārons pacēla savas rokas pret tautu un svētīja to. Un viņš beidza upurēt grēku upuri, sadedzināmo upuri un miera upurus. Mozus ar Āronu iegāja Saiešanas teltī. Kad viņi iznāca ārā, tie svētīja tautu, un Kunga godība parādījās visai tautai. No Kunga vaiga nāca uguns un uz altāra aprija sadedzināmo upuri un taukus – tauta, to redzēdama, gavilēja un krita uz sava vaiga. Ārona dēli Nādābs un Abīhū ņēma katrs savu kvēpināmo trauku, lika tur uguni un pār to kvēpināmās smaržzāles un pienesa Kunga priekšā svešu uguni, ko viņš tiem nebija pavēlējis. Tad nāca uguns no Kunga vaiga, aprija viņus, un tie mira Kunga priekšā. Un Mozus teica Āronam: “Tā Kungs ir runājis: tajos, kas man tuvi, es būšu svēts, visai tautai es būšu godā!” – un Ārons apklusa. Tad Mozus sauca Mīšaēlu un Elcāfānu, Ārona tēvoča Uziēla dēlus, un teica tiem: “Ejiet, iznesiet savus brāļus no svētvietas ārpus nometnes!” Viņi gāja un iznesa tos viņu tērpos ārpus nometnes, kā Mozus bija teicis. Tad Mozus teica Āronam un viņa dēliem Elāzāram un Ītāmāram: “Neatstājiet savas galvas izpūrušas un neplēsiet savas drānas, ka jūs nemirstat un neliekat dusmām nākt pār visu sapulci. Bet jūsu brāļi, viss Israēla nams, lai apraud Kunga uguns sadedzinātos. Neizejiet pa Saiešanas telts durvīm, ka jūs nemirstat, jo pār jums ir Kunga svaidāmā eļļa,” – un viņi darīja, kā Mozus sacīja. Kungs sacīja Āronam: “Vīnu un skurbu dzērienu nedzeriet – ne tu, ne tavi dēli –, kad ejat Saiešanas teltī, ka jūs nemirstat! Tas ir mūžīgs likums uz jūsu paaudzēm! Lai jūs atšķirat svētu no nesvēta, nešķīstu no šķīsta! Māciet Israēla dēliem visus likumus, ko Kungs tiem teicis caur Mozu.” Un Mozus sacīja Āronam un viņa atlikušajiem dēliem Elāzāram un Ītāmāram: “Ņemiet labības dāvanu, kas atlikusi no Kunga dedzināmajiem upuriem, un ēdiet to neraudzētu blakus altārim, jo tā ir svētumu svētums! Ēdiet to svētā vietā, jo tā ir likumīgā daļa tev un taviem dēliem no Kunga dedzināmajiem upuriem, jo tā man ir pavēlēts! Bet līgojamā upura krūts gabalu un cilājamā upura cisku ēdiet šķīstā vietā – tu, tavi dēli un meitas kopā ar tevi, jo tā ir tava likumīgā daļa un tavu dēlu likumīgā daļa, kas dota no Israēla dēlu miera upuriem. Lai viņi pienes cilājamā upura cisku un līgojamā upura krūts gabalu ar tauku dedzināmajiem upuriem un šūpo Kunga priekšā līgojamo upuri, un tas būs tev un taviem dēliem kopā ar tevi – mūžīga likumīgā daļa, kā Kungs ir pavēlējis.” Tad Mozus meklēt meklēja grēku upura āzi, un redzi – tas jau bija sadedzināts! Un viņš sadusmojās uz Elāzāru un Ītāmāru, atlikušajiem Ārona dēliem, un sacīja: “Kāpēc jūs neēdāt grēku upuri svētvietā, jo tas taču ir svētumu svētums, un tas jums dots, lai nestu visas sapulces vainu, lai veiktu izlīgumu par tās grēkiem Kunga priekšā! Tiešām, tā asinis nav ienestas svētā vietā! Jums vajadzēja to ēst svētvietā, kā es pavēlēju!” Bet Ārons teica Mozum: “Redzi, šodien viņi pienesa Kunga priekšā savu grēku upuri un savu sadedzināmo upuri – un vēl tas ir nācis pār mani! – bet, ja es būtu ēdis grēku upuri šodien, vai tas patiktu Kungam?!” Un Mozus to dzirdēja, un tas viņam patika. Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Sakiet Israēla dēliem: šie ir dzīvnieki, ko no visiem zemes zvēriem jūs varat ēst, – visus, kam šķelti nagi, uz pusēm pāršķelti nagi, un kas atgremo – tos ēdiet. Taču šos no atgremotājiem un tiem, kam šķelti nagi, neēdiet – kamieli, jo tas gan atgremo, bet tam nav uz pusēm pāršķeltu nagu; tas jums nešķīsts! Un klinšu āpsi, jo tas gan atgremo, bet tam nav šķeltu nagu; tas jums nešķīsts! Un zaķi, jo tas gan atgremo, bet tam nav šķeltu nagu; tas jums nešķīsts! Un cūku, jo tai gan ir šķelti nagi, uz pusēm pāršķelti nagi, bet gremot tā neatgremo; tā jums nešķīsta! Viņu gaļu jūs neēdiet un maitas neskariet – tie jums nešķīsti! Šos jūs varat ēst no visa, kas ūdenī, – visus gan jūrās, gan upēs, kam spuras un zvīņas, tos ēdiet! Bet, kam gan jūrās, gan upēs nav spuru un zvīņu, no visiem ūdeņu kustoņiem un no visām dzīvām būtnēm, kas jūrās, – tas jums riebīgs! Tas lai jums ir riebīgs, viņu gaļu neēdiet, un to maitas lai jums ir riebīgas! Visi, kas ūdeņos un kam nav spuru un zvīņu, – tie jums riebīgi! Un šie jums ir riebīgi no spārnaiņiem, neēdiet šos, tie ir riebīgi – ērglis, jūras ērglis, melnais ērglis un klijāns, un visu veidu vanagi, un visu veidu kraukļi, un strauss un dzeguze, un kaija, un visu veidu piekūni, un ūpis, un zivju dzenis, un pūce, un dumpis, un pelikāns, un maitu lija, un stārķis, un visu veidu gārņi, un pupuķis, un sikspārnis. Visi spārnotie kukaiņi, kas tek uz četrām, – tie jums riebīgi! Taču no spārnainajiem kukaiņiem, kas tek uz četrām, jūs varat ēst tos, kam virs stilbiem ir ciskas, lai ar tām lēktu pa zemi. No tiem jūs varat ēst šos – visu veidu siseņus, spārnsiseņus, cikādes un sienāžus. Bet citi spārnainie kukaiņi, kam četras kājas, – tie jums riebīgi! No tiem jūs kļūstat nešķīsti – ikviens, kas pieskaras to maitām, paliek nešķīsts līdz vakaram. Un ikviens, kas nesis kādu no to maitām, lai mazgā savas drānas, – tas paliek nešķīsts līdz vakaram. Visi lopi, kam šķelti nagi, bet nav pāršķelti uz pusēm un kas neatgremo, – tie jums nešķīsti, un katrs, kas tādam pieskaras, kļūst nešķīsts. Un tie četrkāju zvēri, kas staigā uz ķepām, – tie jums nešķīsti, ikviens, kas pieskaras to maitām, – nešķīsts līdz vakaram. Un, kas nesis tāda maitu, lai mazgā savas drānas, bet paliek nešķīsts līdz vakaram, jo tie jums nešķīsti! Un no rāpuļiem, kas rāpo pa zemi, šie jums ir nešķīsti – kurmis un pele, un visu veidu ķirzakas, un gekons, un krokodils, un varans, un smilšu varans, un hameleons. Šie jums ir nešķīsti no tiem, kas rāpo, – kas tiem pieskaras, kad tie ir beigti, tas nešķīsts līdz vakaram. Viss, kam kāds no tiem beigts uzkritis, ir nešķīsts; visi koka trauki, drānas, āda vai maiss – viss, kas tiek lietots kādam darbam, lai tiek likts ūdenī, un tas paliek nešķīsts līdz vakaram, pēc tam tas ir šķīsts. Ja kāds no tiem iekrīt māla traukā – trauks un viss, kas tajā, top nešķīsts! To trauku tu sadauzi! Viss ēdiens, ja pār to lej ūdeni no tāda trauka, top nešķīsts, un visi dzērieni, kas tādā traukā, ir nešķīsti. Viss, kam uzkrīt to maitas, top nešķīsts – krāsns un pavards lai tiek izjaukti, jo tie ir nešķīsti, – jums lai tie nešķīsti! Tikai avots vai aka, kur ūdens, paliek šķīsts. Kas pieskarsies to maitām, kļūs nešķīsts! Ja to maita uzkrīt sējamai sēklai – tā ir šķīsta. Bet, ja sēkla ir aplieta ar ūdeni un tai uzkrīt kāda to maita, – tā jums nešķīsta! Ja nobeidzas kāds lops, ko jūs varat ēst, un kāds pieskaras tā maitai, tas ir nešķīsts līdz vakaram. Kas ēdis tā maitu, lai mazgā savas drānas, bet viņš paliek nešķīsts līdz vakaram, un, kas nesis tādu maitu, lai mazgā savas drānas, bet viņš paliek nešķīsts līdz vakaram. Un visi rāpuļi, kas rāpo pa zemi, – tie jums ir riebīgi, tie nav ēdami! Visus, kas lien uz vēdera, un visus, kas iet uz četrām, arī visus daudzkājus no visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemi, – tos neēdiet, jo tie ir riebeklība! Nepadariet sevi riebīgus ar visiem rāpuļiem, kas rāpo, nedariet sevi nešķīstus ar tiem, nekļūstiet no tiem nešķīsti, jo es esmu Kungs, jūsu Dievs, tādēļ svētieties un esiet svēti, jo es esmu svēts – nepadariet sevi nešķīstus ar rāpuļiem, kas mudž uz zemes, jo es esmu Kungs, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai būtu jums par Dievu, – esiet svēti, jo es esmu svēts!” Šis ir likums par lopiem, putniem un dzīvām būtnēm, kas mudž ūdeņos, un par dzīvām būtnēm, kas rāpo pa zemi. Nošķiriet nešķīstu no šķīsta – dzīvnieku, kas ēdams, no dzīvnieka, kas nav ēdams! Kungs sacīja Mozum: “Saki Israēla dēliem: sieva, ja tā ieņem un dzemdē zēnu, ir nešķīsta septiņas dienas – nešķīsta tāpat kā savās asiņošanas dienās. Astotajā dienā lai tiek apgraizīta zēna priekšāda. Trīsdesmit trīs dienas lai viņa šķīstās no asinīm – nepieskaras nekam svētam un neiet svētvietā, iekams nepaiet viņas šķīstīšanās laiks. Bet, ja tā dzemdē meitu, tā ir nešķīsta divreiz septiņas dienas tāpat kā asiņošanas reizē, un sešdesmit sešas dienas lai viņa šķīstās no asinīm. Kad paiet viņas šķīstīšanās par dēlu vai meitu, lai viņa pienes gadu vecu jēru par sadedzināmo upuri un balodēnu vai dūju par grēku upuri priesterim pie Saiešanas telts durvīm. Viņš lai tos pienes Kunga priekšā, veikdams izlīgumu par viņas nešķīstumu, un viņa būs šķīsta no asiņošanas. Šis ir likums par sievu, kas dzemdē dēlu vai meitu. Bet, ja viņai nav rocības priekš jēra, lai viņa ņem divas dūjas vai divus balodēnus – vienu sadedzināmajam upurim un vienu grēku upurim, un priesteris lai veic izlīgumu par viņas nešķīstumu, un viņa būs šķīsta.” Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Ikvienu, kam uz ādas ir pampums, kreve vai balts plankums un tas ādā vēršas par spitālības sērgu, lai ved pie priestera Ārona vai pie kāda no viņa dēliem priesteriem. Priesteris lai apskata sērgu, kas uz ādas, un, ja sērgas vietā mati ir izbalojuši un ja sērgas vieta ir dziļāka par ādu, lai priesteris pēc apskates atzīst viņu par nešķīstu! Ja plankums viņa ādā ir balts un pēc izskata nav dziļāks par ādu un mati nav izbalojuši, lai priesteris ieslēdz sirdzēju uz septiņām dienām. Septītajā dienā lai priesteris viņu apskata, un redzi – ja sērga nav mainījusies, ja sērga nav izplatījusies uz ādas, tad lai priesteris ieslēdz viņu vēl uz septiņām dienām. Septītajā dienā lai priesteris viņu apskata vēlreiz, un redzi – ja sērga ir blāvāka, ja sērga uz ādas nav izplatījusies, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu, tas bijis tikai pampums, lai viņš mazgā savas drānas un ir šķīsts. Bet, ja pampums ādā izplatās plašāk pēc tam, kad viņš pirms savas šķīstīšanas rādījies priesterim, lai rādās priesterim vēlreiz. Lai priesteris apskata, un redzi – ja pampums izpleties uz ādas, tad lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tad tā ir spitālība. Ja cilvēkam ir spitālības sērga, lai viņu ved pie priestera. Lai priesteris apskata, un redzi – ja uz ādas ir balts plankums, mati izbalojuši un plankumā jēla miesa, tad tā ir ilgstoša spitālība viņa ādā, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, bet lai neieslēdz, jo skaidrs, ka viņš ir nešķīsts. Un, ja spitālība laužas no ādas, ja spitālība pārklāj visu sirdzēja ādu no galvas līdz kājām, visu, kas redzams priesterim, un priesteris viņu apskata, un redzi – spitālība apklājusi visu viņa miesu, tad lai atzīst viņu par šķīstu, ja viņš viss palicis balts, tad viņš ir šķīsts! Tiklīdz viņam parādās jēla miesa, viņš ir nešķīsts! Lai priesteris apskata jēlo miesu un atzīst viņu par nešķīstu – jēlā miesa ir nešķīsta, tā ir spitālība! Bet, ja jēlā miesa pazūd un vēršas balta, lai viņš atkal nāk pie priestera. Lai priesteris viņu apskata, un redzi – ja sērga vērtusies balta, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu, viņš ir šķīsts! Par miesu, kuras ādā bijusi vāts, kas sadzijusi. Ja vāts vietā rodas balts plankums vai balti sarkanīgs ādas pampums, lai to parāda priesterim. Priesteris lai apskata, un redzi – ja tas zemāks par ādu un mati tajā izbalojuši, tad lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tā ir spitālības sērga, kas izlauzusies no vāts! Bet, ja priesteris to apskata, un redzi – tur nav baltu matu, un tā nav zemāka par ādu, un tā ir blāvāka, tad priesteris lai ieslēdz viņu uz septiņām dienām. Un, ja tā izplatās uz ādas, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tā ir sērga. Bet, ja pampums paliek un neizplatās, tad tā ir vāts rēta, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu. Par miesu, uz kuras ādas ir bijis apdegums un apdeguma vieta paliek par balti sarkanīgu vai baltu pampumu. Lai priesteris apskata to, un redzi – ja pampumā izbalojuši mati un tā vieta ir dziļāka par ādu, tad tā ir spitālība, kas izlauzusies no apdeguma, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, jo tā ir spitālības sērga. Bet, ja priesteris to apskata, un redzi – pampumā nav baltu matu un tā vieta nav zemāka par ādu un ir blāva, tad priesteris lai ieslēdz viņu uz septiņām dienām. Septītajā dienā lai priesteris apskata viņu – ja tas ir izplatījies uz ādas, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tā ir spitālības sērga. Bet, ja pampums paliek un neizplešas uz ādas un ir blāvs, tas ir apdeguma plankums, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu, jo tā ir apdeguma rēta. Par vīru vai sievu, kam ir sērga uz galvas vai bārdā. Lai priesteris apskata sērgu, un redzi – ja tā ir dziļāka par ādu un mati tajā ir dzelteni un plāni, tad priesteris lai atzīst viņu par nešķīstu, jo tas ir kraupis uz galvas, tā ir galvas vai bārdas spitālība. Bet, ja priesteris apskata kraupaino sērgu, un redzi – pēc izskata tā nav dziļāka par ādu un tajā nav melnu matu, tad priesteris lai ieslēdz ar kraupi sirgstošo uz septiņām dienām. Lai priesteris apskata sērgu septītajā dienā, un redzi – ja kraupis nav izplatījies un tajā nav dzeltenu matu, un pēc izskata kraupis nav dziļāks par ādu, tad viņš lai noskujas, bet pār kraupi lai neskuj, un priesteris lai kraupaino ieslēdz vēl uz septiņām dienām. Septītajā dienā lai priesteris apskata kraupi, un redzi – ja kraupis nav izplatījies uz ādas un pēc izskata nav dziļāks par ādu, tad priesteris lai atzīst viņu par šķīstu, lai viņš mazgā savas drānas un ir šķīsts. Bet, ja kraupis izplatās uz viņa ādas pēc šķīstīšanās, tad priesteris lai apskata viņu, un redzi – ja kraupis atkal izplatījies uz ādas, lai priesteris vairs nemeklē dzeltenos matus, tad viņš ir nešķīsts! Bet, ja kraupis paliek un tam uzaug melni mati, tad kraupis ir izdziedēts, tad viņš ir šķīsts, un priesteris lai atzīst viņu par šķīstu. Par vīru vai sievu, kam uz ādas ir pampumi – balti pampumi. Lai priesteris apskatās, un redzi – ja tiem uz miesas ir bālgani pampumi, tad tie ir izsitumi, kas izlauzušies no ādas, tāds ir šķīsts. Ja kādam uz galvas izkrituši mati, tas ir plikpauris, viņš ir šķīsts. Ja viņam mati atkāpušies no deniņiem vai no pieres, viņš ir šķīsts. Bet, ja uz viņa plikā galvvidus vai pieres ir balti sarkanīga sērga – tā ir spitālība, kas izlauzusies uz viņa plikā galvvidus vai pieres. Lai priesteris viņu apskata, un redzi – ja uz viņa plikā galvvidus vai pieres ir balti sarkanīga pampuma sērga, kas izskatās kā ādas spitālība, tad viņš ir spitālīgs, tad viņš ir nešķīsts – lai priesteris atzīst viņu nešķīstāku par nešķīstu, jo viņam ir sērga uz galvas. Spitālīgais, kam sērga, – viņa drānas lai tiek saplēstas, viņa galva lai ir nesukāta, viņa augšlūpa lai ir apsegta, un viņš lai kliedz: nešķīsts, nešķīsts! Visu laiku, kamēr viņam ir sērga, tas paliek nešķīsts. Viņš ir nešķīsts – lai dzīvo viens, miteklis tam lai ir ārpus nometnes! Par drānām, kam uzmetusies spitālības sērga, – uz vilnas drānām vai linu drānām, vai uz pinuma, vai uz vilnas vai linu auduma, vai uz ādas, vai uz jebkāda ādas darinājuma. Ja drānām uzmetas zaļa vai sarkanīga sērga – vai uz ādas, vai pinuma, vai auduma, vai uz kāda ādas darinājuma, tad tā ir spitālības sērga un tā jārāda priesterim. Lai priesteris apskata sērgu un ieslēdz to, kam sērga, uz septiņām dienām. Lai apskata sērgu septītajā dienā – ja sērga izplatījusies uz drānām vai uz pinuma, vai uz auduma, vai uz ādas, vai uz jebkāda ādas darinājuma, tad tā sērga ir ļaunā spitālība un viss ir nešķīsts. Lai sadedzina drānas vai pinumu, vai vilnas vai linu audumu, vai jebkādu ādas darinājumu, kam uzmetusies sērga, jo tā ir ļauna spitālība, tā lai tiek sadedzināta ugunī! Bet, ja priesteris to apskata, un redzi – sērga nav izplatījusies drānās vai pinumā, vai audumā, vai jebkādā ādas darinājumā, tad priesteris lai pavēl mazgāt to, kam uzmetusies sērga, un lai to ieslēdz vēl uz septiņām dienām. Pēc tam kad sērga izmazgāta, priesteris lai apskata sērgas vietu, un, kaut arī sērga nebūtu izplatījusies, tas ir nešķīsts, sadedziniet to ugunī, vienalga, vai puve bijusi iekšpusē vai ārpusē. Bet, ja priesteris apskata, un redzi – sērga pēc mazgāšanas ir blāva, lai to izplēš no drānām vai no ādas, vai no pinuma, vai no auduma. Ja tā atkal parādās drānās vai pinumā, vai audumā, vai kādā ādas darinājumā, ja tā izlaužas – sadedziniet to ugunī, tā ir sērga! Drānas vai pinums, vai audums, vai jebkāds ādas darinājums – kad tu to esi izmazgājis un noņēmis sērgu, lai tiek mazgāts vēlreiz, tad tas ir šķīsts! Šis ir likums par spitālības sērgu vilnas vai linu drānās, vai pinumā, vai audumā, vai ādas darinājumā – vai tas ir šķīsts vai nešķīsts.” Kungs sacīja Mozum: “Šis ir likums par spitālīgo viņa šķīstīšanās dienā. Viņu lai ved pie priestera. Lai priesteris iziet ārpus nometnes un lai priesteris apskata, un redzi – ja spitālīgais ir dziedēts no sērgas, tad priesteris lai pavēl priekš šķīstāmā ņemt divus dzīvus, šķīstus putnus, ciedru koku, purpuru un īzapu. Lai priesteris pavēl nokaut vienu putnu māla traukā virs tekoša ūdens. Lai ņem dzīvo putnu, ciedru koku, purpuru un īzapu un iemērc tos kopā ar dzīvo putnu tā putna asinīs, kas nokauts virs tekoša ūdens. Lai slaka pār šķīstāmo septiņas reizes un tad atzīst viņu par šķīstu, un palaiž vaļā dzīvo putnu. Lai šķīstāmais mazgā savas drānas, noskuj matus un mazgājas ūdenī un pēc tam lai iet uz nometni, bet mīt ārpus savas telts vēl septiņas dienas. Septītajā dienā lai viņš noskuj visus matus uz galvas, arī bārdu un uzacis un noskuj visus savas miesas matus, lai mazgā visas savas drānas un mazgā ūdenī miesu, tad viņš būs šķīsts! Astotajā dienā lai viņš ņem divus jērus bez vainas, gadu vecu avi bez vainas un trīs desmitdaļas ēfas labāko miltu labības dāvanai, iejautus eļļā, un vienu kausiņu eļļas. Priesteris, kas viņu šķīsta, lai ved šķīstāmo ar visām šīm lietām Kunga priekšā pie Saiešanas telts durvīm. Lai priesteris ņem vienu jēru un pienes to par vainas upuri kopā ar kausiņu eļļas. Tos lai šūpo par līgojamo upuri Kunga priekšā. Lai viņš kauj jēru tajā vietā, kur kauj grēku upuri un sadedzināmo upuri – svētajā vietā, jo vainas upuris tiek priesterim tāpat kā grēku upuris, tas ir svētumu svētums! Lai priesteris ņem vainas upura asinis un apziež šķīstāmā labās auss ļipiņu, labās rokas īkšķi un labās kājas īkšķi. Lai priesteris lej no eļļas kausiņa savā kreisajā plaukstā. Lai priesteris iemērc labās rokas pirkstu eļļā, kas viņa kreisajā rokā, un ar pirkstu slaka eļļu septiņas reizes Kunga priekšā. Ar atlikušo eļļu lai priesteris apziež šķīstāmā labās auss ļipiņu, labās rokas īkšķi un labās kājas īkšķi virs vainas upura asinīm. Atlikušo eļļu lai priesteris lej pār šķīstāmā galvu, lai priesteris veic izlīgumu par viņa nešķīstību Kunga priekšā. Lai priesteris kauj grēku upuri un veic izlīgumu šķīstāmajam par viņa nešķīstību, pēc tam lai kauj sadedzināmo upuri. Lai priesteris upurē sadedzināmo upuri un labības dāvanu uz altāra, lai priesteris veic izlīgumu par viņu, tad viņš būs šķīsts. Bet, ja viņš ir nabags un viņam nav rocības priekš tā, tad viņš izlīgumam lai ņem jēru līgojamam vainas upurim un labības dāvanai desmito daļu ēfas miltu, kas iejauti eļļā, un kausiņu eļļas. Un divas dūjas vai divus balodēnus, ko atļauj viņa rocība, – viens lai ir grēku upurim, bet otrs sadedzināmajam upurim. Astotajā dienā lai viņš nes tos priesterim priekš savas šķīstīšanas pie Saiešanas telts durvīm Kunga priekšā. Lai priesteris ņem jēru vainas upurim un kausiņu eļļas, un lai priesteris tos šūpo par līgojamo upuri Kunga priekšā. Lai kauj jēru vainas upurim, un lai priesteris ņem vainas upura asinis un apziež šķīstāmā labās auss ļipiņu, labās rokas īkšķi un labās kājas īkšķi. Lai priesteris lej eļļu savā kreisajā rokā. Lai priesteris ar labās rokas pirkstu Kunga priekšā septiņas reizes slaka eļļu, kas tam kreisajā rokā. Lai priesteris ziež eļļu, kas tam rokā, uz šķīstāmā labās auss ļipiņas, labās rokas īkšķa un kreisās kājas īkšķa virs vainas upura asinīm. Atlikušo eļļu lai viņš lej pār šķīstāmā galvu un veic izlīgumu par viņa nešķīstību Kunga priekšā. Lai upurē vienu no dūjām vai balodēniem, līdz kam viņa rocība sniegusies, ko viņš varējis atļauties – vienu par grēku upuri un vienu par sadedzināmo upuri kopā ar labības dāvanu, lai priesteris Kunga priekšā veic izlīgumu par viņa nešķīstību. Šis ir likums par to, kam ir spitālības sērga, bet kuram nav rocības viņa šķīstīšanai.” Un Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Kad jūs nonāksiet Kanaāna zemē, kuru es došu jums īpašumā, un ja es būšu uzsūtījis jūsu īpašuma zemes namiem spitālības sērgu, tad, kam ir tāds nams, tas lai nāk un izstāsta priesterim, sacīdams: man izskatījās, ka namā ir sērga. Lai priesteris pavēl sakopt namu, pirms priesteris nāk apskatīt sērgu, lai netiek atzīts par nešķīstu viss, kas namā, – pēc tam priesteris lai nāk apskatīt namu. Lai viņš apskata sērgu, un redzi – ja sērga iegrauzusies ēkas sienās, zaļgana, sarkanīga un dziļāka par sienas virsmu, tad priesteris lai iet ārā pa durvīm un aizslēdz māju uz septiņām dienām. Septītajā dienā lai priesteris nāk atpakaļ, apskata, un redzi – sērga ir izplatījusies nama sienās! Tad priesteris lai pavēl tiem izņemt no sienām akmeņus, kuros ir sērga, un izmest tos ārpus pilsētas nešķīstā vietā. Lai liek izskrāpēt māju no visām pusēm, un noskrāpēto apmetumu lai izber ārpus pilsētas nešķīstā vietā. Tad lai tie ņem citus akmeņus un liek to akmeņu vietā un ņem citu javu un atkal apmet māju. Ja sērga atgriežas un atkal parādās mājā pēc tam, kad noņemti akmeņi un māja noskrāpēta, un pēc tam, kad atkal apmesta, tad priesteris lai iet un apskata, un redzi – ja mājā izplatījusies sērga, tad mājā ir ļauna spitālība, tā ir nešķīsta! Lai māju nojauc – akmeņus, kokus, visu mājas javu lai nes ārpus pilsētas uz nešķīstu vietu. Tas, kurš gājis uz šo māju kādu dienu, kamēr tā bija aizslēgta, ir nešķīsts līdz vakaram. Kas apguļas tādā mājā, lai mazgā savas drānas, kas ēd tādā mājā, lai mazgā savas drānas. Bet, ja priesteris atnāk, apskatās, un redzi – sērga mājā nav izplatījusies pēc tam, kad māja apmesta, lai priesteris atzīst māju par šķīstu, jo sērga ir izdziedēta! Mājas šķīstīšanai viņš lai ņem divus putnus, ciedru koku, purpuru un īzapu. Lai kauj vienu putnu māla traukā virs tekoša ūdens. Lai ņem ciedru koku, īzapu, purpuru un dzīvo putnu un mērc tos tā putna asinīs, kas tika nokauts, un tekošā ūdenī un apslaka māju septiņas reizes. Lai šķīsta māju ar putna asinīm un ar tekošu ūdeni, un ar dzīvo putnu, un ar ciedru koku, un ar īzapu, un ar purpuru. Dzīvo putnu lai palaiž vaļā ārpus pilsētas – tā tiek veikts izlīgums par mājas nešķīstību, tad tā būs šķīsta.” Šis ir likums par visām spitālības sērgām un kraupi un par spitālību drānās un mājā, un par pampumu un krevi, un baltajiem ādas plankumiem, lai noteiktu, kas nešķīsts un kas šķīsts, – šis ir likums par spitālību. Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Runājiet uz Israēla dēliem un sakiet tiem: ja kādam tek no miesas, tas, kas iztek, ir nešķīsts! Tam, kam tek, ar nešķīstību ir šādi – vai viņam no miesas tek vai mitējies tecēt, viņš ir nešķīsts. Ik gulta, kur gulējis tāds, kam tek, un viss, uz kā tāds sēdējis, ir nešķīsts. Ikviens, kas pieskaras tā gultai, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Kurš sēž uz kaut kā, kur sēdējis tas, kam tek, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un lai paliek nešķīsts līdz vakaram. Kas pieskaras tādam, kam tek, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Ja tāds, kam tek, ir uzspļāvis šķīstam, lai tas mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Segli, kuros jājis tas, kam tek, ir nešķīsti. Kas pieskaras jebkam, kas zem tāda bijis, lai paliek nešķīsts līdz vakaram, un kas ko tādu nesis, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Ikviens, kas pieskāries tādam, kam tek, un nav nomazgājis rokas ūdenī, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Lai sasit visus māla traukus, kam pieskāries tāds, kam tek, bet koka traukus lai izmazgā ar ūdeni. Kad tas, kam tek, kļuvis vesels, lai viņš noskaita septiņas dienas savai šķīstīšanai un mazgā savas drānas, un mazgā savu miesu tekošā ūdenī, tad viņš ir šķīsts! Septītajā dienā lai viņš ņem divas dūjas vai divus balodēnus, nāk Kunga priekšā pie Saiešanas telts durvīm un dod tās priesterim. Lai priesteris tās upurē – vienu par grēku upuri un otru par sadedzināmo upuri, lai priesteris Kunga priekšā veic izlīgumu par viņa grēku tecēšanas dēļ. Vīrs, kam noiet sēkla, lai mazgā ūdenī visu miesu un paliek nešķīsts līdz vakaram. Gan drānas, gan ādas, pār ko tikusi sēkla, lai tiek mazgātas ūdenī un paliek nešķīstas līdz vakaram. Ja vīrs guļ ar sievu tā, ka noplūst sēkla, lai abi mazgājas ūdenī un paliek nešķīsti līdz vakaram. Kad sievai tek, kad tai no miesas plūst asinis, lai septiņas dienas ilgst viņas mēnešreizes, ikviens, kas tai pieskaras, paliek nešķīsts līdz vakaram. Ikviens, kas guļ ar tādu, kam mēnešreizes, ir nešķīsts. Viss, kam tā sēdējusi virsū, ir nešķīsts. Ikviens, kas pieskaras viņas gultai, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Ikviens, kas pieskaras jebkam, kam tā sēdējusi virsū, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Vai tā ir gulta vai jebkas, kam tā sēdējusi virsū, – ja kāds tam pieskaras, paliek nešķīsts līdz vakaram. Ja vīrs guļ ar viņu, kad tai ir mēnešreizes, viņš paliek nešķīsts septiņas dienas. Ik guļvieta, kur tā guļ, ir nešķīsta. Sieva, kurai daudzas dienas plūstin plūst asinis, kad tai nav mēnešreižu, vai arī, kad tās plūst pēc mēnešreizēm, ir nešķīsta visu laiku, kamēr tās plūst, viņa ir nešķīsta tieši tāpat kā savās mēnešreizēs. Ik gulta, kur viņa plūšanas laikā guļ, ir tāda pati kā viņas mēnešreižu laikā. Jebkas, uz kā tā sēdējusi, ir nešķīsts tāpat kā viņas mēnešreizēs. Katrs, kas tam pieskaras, ir nešķīsts, lai tas mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Kad viņa tiek šķīsta no savas tecēšanas, lai noskaita septiņas dienas, un pēc tam viņa ir šķīsta. Astotajā dienā lai viņa ņem divas dūjas vai divus balodēnus un nes tos priesterim pie Saiešanas telts durvīm. Priesteris lai upurē vienu par grēku upuri un otru par sadedzināmo upuri, priesteris lai Kunga priekšā veic izlīgumu par viņas grēku nešķīstās tecēšanas dēļ. Tā jums jānošķir Israēla dēli no viņu nešķīstības, tad viņi nemirs nešķīstībā un nepadarīs nešķīstu manu Mājokli, kas viņu vidū.” Šis ir likums par tecēšanu un par to, kam noplūst sēkla, padarot nešķīstu, un par to, kas sirgst savās mēnešreizēs, un par tiem, kam tek – vai tas vīrs vai sieva –, un par vīru, kas guļ ar nešķīstu. Un Kungs sacīja Mozum pēc divu Ārona dēlu nāves, kad tie bija tuvojušies Kungam un miruši. Kungs teica Mozum: “Saki savam brālim Āronam, lai viņš jebkurā laikā neiet svētvietā aiz priekškara pie pārsega, kas pār šķirstu, – ka viņš nemirst! – jo pār šo pārsegu es parādos mākonī! Tā Āronam jānāk uz svētvietu – ar vērsēnu grēku upurim un aunu sadedzināmajam upurim, svētajos linu virssvārkos, lai linu īsbikses tam ir uz miesas, lai viņš ir sajozts ar linu jostu, apsējis linu turbānu – šīs ir svētās drānas! Lai mazgā ūdenī savu miesu un tad tās apvelk! Lai prasa no Israēla dēlu sapulces divus āžus grēku upurim un vienu aunu sadedzināmajam upurim. Lai Ārons pienes vērsi par grēku upuri sev pašam, lai veiktu izlīgumu par savu un sava nama grēku. Lai ņem abus āžus un ved tos Kunga priekšā pie Saiešanas telts durvīm. Par abiem āžiem lai Ārons met lozes – vienu lozi Kungam un vienu Azazēlam. To āzi, kuram krīt loze Kungam, lai Ārons upurē par grēku upuri. Āzi, kuram loze krīt Azazēlam, lai viņš dzīvu nostāda Kunga priekšā un, veicot izlīgumu par grēku, lai trenc to tuksnesī Azazēlam. Lai Ārons pienes vērsi par grēku upuri sev pašam, veic izlīgumu par savu un sava nama grēku, lai kauj vērsi par savu paša grēku upuri. No altāra, kas Kunga priekšā, lai ņem pilnu ogļu pannu degošu ogļu un divas saujas tīkamu saberztu kvēpināmo smaržzāļu un ienes aiz priekškara. Lai kvēpināmās smaržzāles liek uz uguns Kunga priekšā, lai to dūmi pārklāj pārsegu, kas pār liecību, ka viņš nemirst. Lai ņem vērša asinis un ar pirkstu slaka pār pārsegu uz austrumu pusi un lai slaka ar pirkstu septiņas reizes pārsega priekšā. Un tad lai viņš nokauj grēku upura āzi par tautu un lai nes tā asinis aiz priekškara un dara ar tā asinīm, tāpat kā viņš bija darījis ar vērša asinīm – lai viņš slaka tās pār pārsegu un pārsega priekšā. Tā lai viņš veic izlīgumu par grēku pret svētvietu Israēla dēlu nešķīstības dēļ, par viņu pārkāpumiem un grēkiem, un tāpat lai viņš dara ar Saiešanas telti, kas ir pie tiem viņu nešķīstības vidū. Kad viņš iet svētvietā veikt izlīgumu par grēku, tad lai Saiešanas teltī nav neviena, kamēr viņš iznāk laukā, veicis izlīgumu par savu un sava nama grēku un visas Israēla sapulces grēku. Tad viņš lai iet ārā pie altāra, kas Kunga priekšā, un veic izlīgumu par grēku pār to – ņem vērša asinis un āža asinis un ziež visapkārt altāra ragiem. Pēc tam lai pār to septiņas reizes slaka ar pirkstu asinis – lai šķīsta to un svētī no Israēla dēlu nešķīstības. Kad viņš veic izlīgumu par grēku pār svētvietu un Saiešanas telti, un altāri, tad viņš lai pieved dzīvo āzi. Lai Ārons liek rokas dzīvajam āzim uz galvas un atzīst pār to visas Israēla dēlu vainas, visus viņu pārkāpumus un visus viņu grēkus – lai uzkrauj tos āzim uz galvas, un lai norīkots vīrs to aizdzen tuksnesī. Lai āzis nes visas viņu vainas uz tukšu zemi, lai āzi aiztrenc tuksnesī! Tad Ārons lai nāk uz Saiešanas telti, novelk linu drānas, kuras bija uzvilcis, iedams uz svētvietu, un atstāj tās tur. Lai viņš mazgā miesu ūdenī, uzvelk savas drānas un iet upurēt sadedzināmo upuri par sevi un sadedzināmo upuri par tautu, un veic izlīgumu par savu un visas tautas grēku. Grēku upura taukus lai viņš kvēpina uz altāra. Tas, kurš aiztrenca āzi Azazēlam, lai mazgā savas drānas un mazgā miesu ūdenī, pēc tam viņš var ienākt nometnē. Grēku upura vērsi un grēku upura āzi, kuru asinis tika pienestas, lai svētvietā veiktu izlīgumu par grēku, lai iznes ārpus nometnes un sadedzina ugunī to ādas, miesu un mēslus. Tas, kas tos sadedzina, lai mazgā savas drānas un miesu ūdenī, pēc tam viņš var ienākt nometnē. Tas jums ir mūžīgs likums – septītā mēneša desmitajā dienā esiet rimti un nedariet nekādu darbu – nedz jūs, nedz svešinieks, kas pie jums apmeties. Jo šajā dienā tika veikts izlīgums par jūsu grēkiem, lai šķīstītu jūs no visiem grēkiem Kunga priekšā, nu jūs esat šķīsti! Tas jums ir sabatu sabats – esiet rimti! – šis jums ir mūžīgs likums. Izlīgumu par grēku lai veic svaidīts priesteris, kas iecelts priestera amatā pēc sava tēva, kas valkā svētās linu drānas. Tāds lai veic izlīgumu par grēku pār svētumu svētumu, Saiešanas telti un altāri. Arī priesteriem un visai tautas sapulcei viņš lai veic izlīgumu par grēku. Šis lai jums ir mūžīgs likums – reizi gadā veiciet izlīgumu Israēla dēliem par visiem viņu grēkiem!” Un viņš darīja, kā Kungs bija pavēlējis Mozum! Kungs sacīja Mozum: “Šādi Kungs ir pavēlējis: saki Āronam, viņa dēliem un visiem Israēla dēliem: ikviens no Israēla nama, kas nokauj vērsi, jēru vai āzi nometnē vai ārpus nometnes un neko neatnes pie Saiešanas telts durvīm, lai upurētu Kungam Kunga Mājokļa priekšā, tas ir izlējis asinis, un asinis lai nāk pār to atpakaļ, ka tas tiek nošķirts no savas tautas. Tas tādēļ, lai Israēla dēli vairs nekauj savus kaujamos upurus klajā laukā, bet pienes Kungam pie Saiešanas telts durvīm un dod priesteriem, lai tie kauj miera upurus Kungam. Priesteris lai slaka asinis pār Kunga altāri Saiešanas telts durvīs un kvēpina taukus par tīkamu smaržu Kungam. Lai tie mitas upurēt saviem āžkājiem, kam maukojuši pakaļ, – šis tiem ir mūžīgs likums uz paaudzēm. Saki tiem: ik vīrs no Israēla nama un svešinieks, kas pie tiem apmeties, kas upurē sadedzināmo upuri vai kaujamo upuri, bet nenes to pie Saiešanas telts durvīm, lai upurētu Kungam, lai tiek nošķirts no savas tautas! Ja kāds no Israēla nama vai svešinieks, kas pie tiem apmeties, ir ēdis asinis – pret tādu, kas ēdis asinis, es vērsīšu savu vaigu, un es nošķiršu to no savas tautas! Jo miesas dzīvība ir asinīs, un tās es jums esmu devis altārim, ka veicat izlīgumu par saviem grēkiem, – tās ir asinis, kas veic izlīgumu par visiem ļaužu grēkiem! Tādēļ es teicu Israēla dēliem: neviens no jums lai neēd asinis, arī svešinieks, kas pie jums apmeties, lai neēd asinis! Ikviens no Israēla dēliem un svešinieks, kas pie jums apmeties, kas nomedī ēdamu zvēru vai putnu, lai notecina tam asinis un apber tās ar zemi. Ik radības dzīvība ir asinīs, kamēr tās viņā, un es Israēla dēliem esmu teicis: neēdiet nekādas asinis, jo asinis ir katras miesas dvēsele, – tiks nošķirts ikviens, kas tās ēdīs! Ikviens, kas ēdīs maitu vai ko saplosītu – gan savējais, gan svešinieks –, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram, pēc tam tas ir šķīsts. Bet, ja viņš tās nemazgā un nemazgā arī savu miesu, tad viņš nes savu vainu.” Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: es esmu Kungs, jūsu Dievs. Nedariet to, ko darījāt Ēģiptē, kad tur mitāt, un nedariet to, ko mēdz darīt Kanaāna zemē, kurp es jūs aizvedu, – nedzīvojiet pēc viņu likumiem! Pildiet manas tiesas un turiet manus likumus, dzīvojiet pēc tiem – es esmu Kungs, jūsu Dievs! Turiet manus likumus un manas tiesas, tas cilvēkam jādara un pēc tiem jādzīvo – es esmu Kungs! Neviens lai netuvojas savam tuviniekam, lai atsegtu viņa kailumu, – es esmu Kungs! Neatsedz sava tēva kailumu, nedz savas mātes kailumu – viņa ir tava māte, neatsedz viņas kailumu! Neatsedz sava tēva sievas kailumu – tas ir tava tēva kailums! Neatsedz savas māsas kailumu, kas ir tava tēva meita vai tavas mātes meita, vienalga, vai tā dzimusi namā vai citur, – neatsedz viņas kailumu! Neatsedz savas meitas kailumu vai savas mazmeitas kailumu – neatsedz viņu kailumu, jo tas ir tevis paša kailums. Neatsedz sava tēva sievas meitas kailumu, kas dzimusi tavam tēvam, – tā ir tava māsa, neatsedz viņas kailumu! Neatsedz savas tēvamāsas kailumu – viņa ir tava tēva tuviniece. Neatsedz savas mātesmāsas kailumu – viņa ir tavas mātes tuviniece. Neatsedz sava tēvabrāļa kailumu, netuvojies viņa sievai – viņa ir tava tante. Neatsedz savas vedeklas kailumu, viņa ir tava dēla sieva – viņas kailumu neatsedz. Neatsedz sava brāļa sievas kailumu – tas ir tava brāļa kailums. Neatsedz kādas sievas kailumu un arī viņas meitas kailumu, viņas dēla meitu un viņas meitas meitu tu neņem, lai atsegtu viņu kailumu, – tās ir tavas tuvinieces, tā ir izvirtība. Neņem sievai par sāncensi viņas māsu un neatsedz tās kailumu, kamēr sieva dzīva. Netuvojies sievai, kamēr tai ir mēnešreizes, lai atsegtu viņas kailumu. Neguli ar tuvākā sievu, izšļākdams sēklu, – nepadari sevi ar viņu nešķīstu. Nedod nevienu no saviem pēcnācējiem Moleham, nesagāni sava Dieva vārdu – es esmu Kungs! Ar vīru neguli, kā mēdz gulēt ar sievu, tā ir preteklība! Nekopojies ar lopu, nepadari sevi nešķīstu, un sieva lai nestājas lopam priekšā, lai ar to kopotos, – tas ir pretdabīgi! Nepadariet sevi nešķīstus ar kādu no šīm lietām, jo ar visu šo sevi ir padarījušas nešķīstas citas tautas, kuras es padzinu jūsu priekšā. Zeme bija palikusi nešķīsta, un es piemeklēju tās vainu, un zeme izvēma tos, kas tur mita! Turiet manus likumus un manas tiesas, nedariet nevienu no šīm preteklībām – ne savējie, ne svešinieki, kas pie jums mīt, jo visas šīs preteklības darīja šīs zemes ļaudis, kas te bija pirms jums, bet zeme palika nešķīsta! Šī zeme jūs neizvems, ja jūs to nepadarīsiet nešķīstu – kā tā izvēma tautu, kas te bija pirms jums. Ikviens, kas darīs kādu no šīm preteklībām, ikviens, kas to darīs, tiks nošķirts no savas tautas! Turiet manus norādījumus – nerīkojieties pēc tām preteklībām, kā te tika darīts pirms jums, nepadariet sevi ar tiem nešķīstus – es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz visu Israēla dēlu sapulci un saki tiem: esiet svēti, jo es esmu svēts – Kungs, jūsu Dievs! Ikviens lai bīstas savu māti un tēvu un tur manus sabatus – es esmu Kungs, jūsu Dievs! Nevērsieties pie dievekļiem un nelejiet sev dievus – es esmu Kungs, jūsu Dievs! Kad jūs kaujat miera upuri Kungam, upurējiet to tā, lai jūs būtu viņam tīkami. Lai to ēd tajā dienā, kad jūs to kaujat, vai rīt, bet to, kas atliek līdz parītam, lai sadedzina ugunī! Ja kaut ko no tā ēdīs trešajā dienā, tas būs nešķīsts un netiks pieņemts. Kas tādu ēdīs, tas nesīs vainu, jo būs sagānījis Kunga svētumu – tāds tiks nošķirts no savas tautas. Kad jūs novācat savā zemē ražu, laukmalu atstājiet nenovāktu. Nokritušās vārpas tu nelasi! Savu vīnadārzu nenovāc pavisam un kritušās vīnogas savā vīnadārzā neuzlasi, atstāj tās nabagam vai svešiniekam – es esmu Kungs, jūsu Dievs! Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem! Nezvēriet manā vārdā melīgi un nesagāniet sava Dieva vārdu – es esmu Kungs! Neapspied un neaplaupi savu tuvāko! Lai algādža alga nepaliek pie tevis līdz rītam. Nelādi kurlo un neliec priekšā kāju aklajam, bīsties Dieva – es esmu Kungs! Nedari netaisnību tiesā – neiztopi nabagam, nedod priekšroku dižajam, bet tiesā savus tuvākos taisnīgi! Nestaigā savā tautā baumodams, nealksti sava tuvākā asiņu – es esmu Kungs! Nenīsti sirdī savu brāli, pamāci savu tuvāko, lai tu neesi līdzvainīgs. Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu – es esmu Kungs! Turiet manus likumus – nekrustojiet divus dažādus lopus, neapsējiet savus laukus ar dažādu sēklu, nevalkājiet divējas drānas, jaukti noaustas. Ja vīrs pārguļ ar sievu, izšļākdams sēklu, un viņa ir verdzene, kas apsolīta citam par sievu, bet vēl nav izpirkta un tai nav dota brīvība, lai soda, bet lai tos nenonāvē, jo viņa nebija brīva. Lai viņš nes vainas upuri Kungam pie Saiešanas telts durvīm – vainas upura aunu. Lai priesteris Kunga priekšā ar vainas upura aunu veic izlīgumu par viņa grēku, ar ko viņš grēkojis, un viņam tiks piedots grēks, ar ko viņš grēkojis. Kad jūs nonāksiet tajā zemē un stādīsiet augļu kokus, tie būs itin kā neapgraizīti, un to augļi lai jums ir neapgraizīti trīs gadus, tie jums ir neēdami! Ceturtajā gadā visi to augļi ir svēti, lai tie ir slavas upuris Kungam! Un piektajā gadā jūs varat ēst to augļus, lai tie jums papilnam! – es esmu Kungs, jūsu Dievs! Neēdiet neko, kam klāt asinis. Nepareģojiet un neburiet! Neapgrieziet sev matus pie deniņiem un neapcērpiet malu savām bārdām. Negrieziet sev miesā brūces mirušo dēļ un neskrāpējiet sev zīmējumus ādā – es esmu Kungs! Nesagāni savu meitu, padarīdams par mauku, lai nekļūst maucīga zeme, lai zeme nepiepildās ar izvirtību. Manus sabatus turiet un manu svētvietu bijājiet – es esmu Kungs! Nevērsieties pie garu izsaucējiem un nemeklējiet zintniekus, tie jūs padara nešķīstus! – es esmu Kungs, jūsu Dievs! Sirmas galvas priekšā piecelies, godā vecu un bīsties Dieva – es esmu Kungs! Kad svešinieks piemīt pie tevis tavā zemē, nedari viņam pāri. Lai svešinieks, kas pie jums apmeties, jums ir kā savējais, un mīli viņu kā sevi pašu, jo svešinieki jūs bijāt Ēģiptes zemē – es esmu Kungs, jūsu Dievs! Nekrāpieties nedz pie tiesas, nedz mēros, svarā un skaitā! Lai jums ir pareizi svari, pareizi atsvari, pareizi beramie un pareizi lejamie mēri – es esmu Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes. Turiet visus manus likumus un pildiet visas manas tiesas – es esmu Kungs!” Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Israēla dēliem: ikviens no Israēla dēliem un svešiniekiem, kas Israēlā apmetušies, ja tas dos kādu no saviem pēcnācējiem Moleham, tas lai mirtin mirst – tādu lai ļaudis nomētā akmeņiem. Pret tādu es vērsīšu savu vaigu, es iznīdēšu viņu no tautas, ka savu pēcnācēju viņš ir atdevis Moleham, padarīdams nešķīstu manu svētumu, sagānīdams manu svēto vārdu. Ja ļaudis izliksies neredzam to, kas savu pēcnācēju atdevis Moleham, un viņu nenonāvēs, tad es pats vērsīšu savu vaigu pret viņu un pret viņa dzimtu – es iznīdēšu no tautas gan viņu pašu, gan visus, kas tāpat kā viņš ir maukojuši pakaļ Moleham. Kas gājis pie garu izsaucējiem vai zintniekiem, lai maukotu tiem pakaļ, – pret to es vērsīšu savu vaigu, es viņu iznīdēšu no tautas! Svētieties un esiet svēti, jo es esmu Kungs, jūsu Dievs. Turiet visus manus likumus un pildiet tos – es esmu Kungs, kas jūs svētī! Ikviens, kas nolād savu tēvu vai māti, lai mirtin mirst – savu tēvu vai māti viņš ir nolādējis, lai viņa asinis nāk pār to! Ja kāds pārkāpj laulību ar kāda vīra sievu, ja pārkāpj laulību ar sava tuvākā sievu – lai mirtin mirst gan tas, kas pārkāpis, gan tā, kas pārkāpusi. Kas gulējis ar sava tēva sievu, ir atsedzis sava tēva kailumu – abi lai tiek nonāvēti, viņu asinis ir pār tiem. Ja kāds guļ ar savu vedeklu – lai mirst abi, jo tie darījuši nešķīstību, viņu asinis ir pār tiem. Ja vīrs guļ ar vīru, kā ar sievu mēdz gulēt, – abi ir darījuši preteklību, lai abi tiek nonāvēti, viņu asinis ir pār tiem. Ja vīrs ņem sievu un viņas māti – tā ir izvirtība, gan viņu, gan tās abas lai sadedzina ugunī, lai jūsu vidū nav izvirtības. Ja kāds kopojas ar lopu – lai viņš mirst, bet to lopu jūs nokaujiet. Ja sieva tuvojas lopam un paguļas tam, tad nokauj gan to sievu, gan lopu – lai tie mirtin mirst, viņu asinis lai ir pār tiem. Ja vīrs ņem savu māsu, sava tēva vai savas mātes meitu, un atsedz viņas kailumu un viņa redz tā kailumu – tas ir kauns, lai tie abi tiek iznīdēti no tautas visu acu priekšā. Viņš ir atsedzis savas māsas kailumu, viņš nes savu vainu! Ja vīrs guļ ar sievu, kad tai ir mēnešreizes, un atsedz viņas kailumu, viņš ir atsedzis viņas asins avotu un viņa ir atsegusi savu asins avotu – tie abi lai tiek iznīdēti no tautas vidus. Neatsedz savas mātesmāsas un savas tēvamāsas kailumu – kas atsedz savu tuvinieku kailumu, tas nes vainu. Ja kāds guļ ar savu tanti, tad viņš ir atsedzis sava tēvoča kailumu – tie abi nes grēku, lai tie nomirst bez bērniem. Ja vīrs ņem sava brāļa sievu, tā ir nešķīstība, viņš ir atsedzis sava brāļa kailumu – lai tie paliek bez bērniem! Ievērojiet visus manus likumus un manas tiesas un pildiet tos, lai jūs neizvemj tā zeme, kurp es esmu jūs aizvedis mājot. Nedzīvojiet pēc to tautu likumiem, kuras es padzinu jūsu priekšā, jo man bija noriebies viss, ko tie darīja, un es jums teicu: jūs iemantosiet viņu zemi, es došu to jums par īpašumu – zemi, kur plūst piens un medus! Es esmu Kungs, jūsu Dievs, kurš nošķīris jūs no citām tautām! Tādēļ arī jūs atšķiriet šķīstus lopus no nešķīstiem un nešķīstus putnus no šķīstiem, nesagāniet sevi ar kādu lopu, putnu vai jebko, kas mudž pa zemi, ko es priekš jums esmu nošķīris par nešķīstību. Un esiet man svēti, jo svēts esmu es – Kungs, un es nošķīru jūs no citām tautām, lai esat mani! Vīrs vai sieva jūsu vidū, kas ir garu izsaucēji vai zintnieki, lai mirtin mirst, tādus lai nomētā akmeņiem – viņu asinis ir pār tiem!” Kungs teica Mozum: “Saki priesteriem, Ārona dēliem: neviens no jums lai nepaliek nešķīsts, pieskardamies mironim no saviem ļaudīm, izņemot pašus tuvākos – māti, tēvu, dēlu, meitu, brāli un jaunavu māsu, kas viņam tuvākā, kurai nav vīra –, tikai tā viņš drīkst palikt nešķīsts. Lai viņš nepadara sevi nešķīstu ar nevienu no pieprecētiem radiem, tā sevi sagānīdams. Lai tie sev neskuj pliku galvvidu, lai neapgriež bārdai malu un savā miesā lai neiegriež brūces, lai ir svēti Dievam un neapgāna sava Dieva vārdu, jo viņi pienes Kunga dedzināmos upurus, sava Dieva maizi, – lai viņi ir svēti! Mauku un piesmieto lai viņi neņem, un šķirteni lai viņi neņem, jo viņi ir svēti savam Dievam. Svētī viņu, jo viņš pienes tava Dieva maizi – viņš lai tev ir svēts, jo svēts esmu es, Kungs, kas jūs svētī. Un, ja priestera meita sagānās maukodama, viņa ir apgānījusi savu tēvu, – lai to sadedzina ugunī. Priesteris, kurš no saviem brāļiem ir augstākais, pār kura galvu ir lieta svaidāmā eļļa un kurš ir iecelts amatā, lai valkātu svētās drānas, lai neatstāj savu galvu nekoptu un lai nesaplēš savas drānas. Lai viņš neiet ne pie viena miroņa, lai nepieskaras pat savam tēvam vai mātei, lai nekļūst nešķīsts. Lai viņš neatstāj svētvietu un nesagāna sava Dieva svētvietu, jo viņš ir svaidīts ar sava Dieva svaidāmo eļļu – es esmu Kungs! Lai viņš apņem sievu, kas jaunava! Atraitni vai tādu, ko vīrs padzinis, vai ar maucību sagānītu – tādas lai viņš neņem, lai ņem sev par sievu jaunavu no paša ļaudīm. Tā lai viņš nesagāna savu sēklu savā tautā, jo es esmu Kungs, kas viņu svētījis!” Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Āronam: lai nevienā paaudzē neviens no taviem pēcnācējiem, kam kāda kroplība, netuvojas pienest maizi Dievam. Neviens vīrs, kam ir kāda kroplība, lai netuvojas – ne akls, ne klibs, ne tāds, kam kroplība sejā vai kādā loceklī, ne tāds, kam lauzta kāja vai lauzta roka, vai kupris, vai kas izkastrēts, vai ar baltumu acī, vai kraupains, vai čūlains, vai kam saspiesti sēklinieki, – neviens no priestera Ārona pēcnācējiem, kam kāda kroplība, lai nemēģina pienest Kungam dedzināmo upuri – ja viņam kroplība, tad lai nemēģina pienest Dievam maizi! Viņš gan var ēst Dieva maizi no svētumu svētuma un svētvietas, taču priekškaram lai viņš klāt nenāk un altārim netuvojas, jo viņam ir kroplība – lai viņš nesagāna svētumu, jo es esmu Kungs, kas to svētī!” Tā Mozus runāja uz Āronu, uz viņa dēliem un uz visiem Israēla dēliem. Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Āronam un viņa dēliem, ka ar Israēla dēlu svētajām veltēm viņi ir veltīti man, lai tie nesagāna manu svēto vārdu un to, ko viņi velta man, – es esmu Kungs! Saki viņiem: uz jūsu paaudzēm – ja kāds no jūsu pēcnācējiem tuvosies Israēla dēlu svētumiem, ko viņi velta Kungam, un tam būs kāda nešķīstība, tad lai tas tiek iznīdēts manā priekšā – es esmu Kungs! Ja kādam no Ārona pēcnācējiem ir spitālība vai viņam tek, lai vairās no svētumiem, kamēr taps šķīsts. Kas pieskaras mirušam vai kam noplūdusi sēkla, vai ja cilvēks pieskaras rāpulim, kas viņu dara nešķīstu, vai cilvēkam, kas viņu dara nešķīstu ar jebkādu nešķīstību, tad, kas tādam pieskāries, lai paliek nešķīsts līdz vakaram un neēd no svētumiem, kamēr nav mazgājis savu miesu ūdenī. Kad saule norietēs, viņš būs šķīsts, pēc tam viņš drīkst ēst no svētumiem, jo tā ir viņa maize. Maitu un saplosītu lai viņš neēd, lai nepaliktu ar to nešķīsts, – es esmu Kungs! Lai viņi ievēro manus norādījumus, lai tiem nav grēka un tie nemirst no tā, ka sagandējuši svētumu, – es esmu Kungs, kas tos svētījis. Neviens svešinieks lai neēd no svētumiem – lai no svētumiem neēd ne tas, kas apmeties pie priestera, ne algādzis. Bet, ja priesteris kādu pircis par sudrabu, tad tāds var ēst no svētumiem, kā arī tas, kas paša namā dzimis, var ēst viņa maizi. Ja priestera meita ir izgājusi par sievu pie svešinieka, tad lai viņa neēd no svētajām upurdāvanām. Ja priestera meita kļūst atraitne vai vīrs to padzen un tai nav bērnu, un viņa atgriežas sava tēva namā kā tad, kad bija meitene, tad viņa var ēst sava tēva maizi, bet neviens svešinieks to lai neēd. Ja kāds nejauši ēdis no svētumiem, tad lai pieliek tam klāt vēl piekto daļu un atdod svētumu priesterim. Lai viņi nesagāna Israēla dēlu svētumus, kas upurēti Kungam. Lai neuzkrauj sev nodarījuma vainu, ēzdami no svētumiem, – jo es esmu Kungs, kas tos svētī!” Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Āronu, viņa dēliem un uz visiem Israēla dēliem un saki tiem: ikviens no Israēla nama un svešiniekiem Israēlā, kas pienes Kungam upuri – solījuma upuri vai labprātīgo upuri –, lai pienes to Kungam kā sadedzināmo upuri. Lai jūs būtu tīkami, tam jābūt vērsim, aunam vai āzim bez vainas. Nepienesiet neko, kam ir kāda kroplība, ka nekļūstat netīkami. Ikviens, kas Kungam pienes miera upuri, lai dotu zvērestu vai labprātīgu upuri, lai ņem vērsi vai sīklopu bez vainas, kam nav nekādas kroplības, tad tas būs tīkams. Aklu, tādu, kam lūzums, kam rētas, čūlas, kraupis vai augoņi, – tādus jūs Kungam nepienesiet, tādus uz Kunga altāra par dedzināmo upuri neupurējiet! Vērsi vai aunu, kam kaut kas par garu vai par īsu, jūs varat upurēt par labprātīgo upuri, bet kā solījuma upuris tas nebūs tīkams. Lopu ar saspiestiem, sadauzītiem, izplēstiem vai izgrieztiem sēkliniekiem Kungam nepienesiet – savā zemē tā nedariet! No svešinieka ņemtu nepienesiet savam Dievam par maizi neko, jo tas bojāts, tam kroplība – tas no jums netiks pieņemts.” Un Kungs sacīja Mozum: “Kad piedzimst vērsis, jērs vai kazlēns, lai tas septiņas dienas paliek pie mātes, bet kopš astotās dienas tas var tikt pieņemts par dedzināmo upuri Kungam. Vienā dienā nekauj govi un tās teļu, avi un tās jēru. Kad jūs Kungam kaujat pateicības upuri, tad pienesiet tā, lai jūs tiktu atzīti. Ēdiet to tajā pašā dienā, līdz rītam neatstājiet neko – es esmu Kungs! Turiet manus baušļus un pildiet tos – es esmu Kungs! Nesagāniet manu svēto vārdu, lai es tieku svētīts Israēla dēlu vidū, – es esmu Kungs, kas jūs svētī, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai būtu jums par Dievu, – es esmu Kungs!” Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: jums jāsvin Kungam svētki! Sauciet uz svētkiem un sviniet – šie ir mani svētki! Sešas dienas lai dara visus darbus, bet septītā ir sabatu sabats – svēta sapulce, tad lai nedara nekādu darbu, tas Kungam ir sabats it visur, kur jūs mītat. Šie ir Kunga svētki, svētas sapulces, kas jums jāsasauc paredzētajā laikā. Pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā mijkrēslī ir Kunga Pasha. Mēneša piecpadsmitajā dienā ir Neraudzētās maizes svētki Kungam – septiņas dienas ēdiet neraudzētu maizi. Pirmajā dienā lai jums ir svēta sapulce, nedariet nekādu darbu! Septiņas dienas pienesiet Kungam dedzināmo upuri. Septītajā dienā ir svēta sapulce, tad nedariet nekādu darbu!” Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: kad jūs nonāksiet zemē, ko es jums došu, un novāksiet tās ražu, tad nesiet priesterim kūli no pirmā pļāvuma. Lai viņš šūpo kūli Kunga priekšā, lai jūs būtu tīkami, – lai priesteris to šūpo otrā dienā pēc sabata. Tajā dienā, kad liksiet šūpot kūli, upurējiet gadu vecu aunu bez vainas par sadedzināmo upuri Kungam. Labības dāvana lai ir šāda – divas desmitās daļas ēfas labāko miltu, kas iejauti eļļā, par dedzināmo upuri, tīkamu smaržu Kungam, un ceturto daļu hīna vīna par lejamo upuri. Līdz dienai, kad pienesat šo upuri savam Dievam, ne maizi, ne graudus, ne grauzdētu neēdiet – tas jums ir mūžīgs likums uz paaudzēm, kur vien jūs mītat. Sākot ar nākamo dienu pēc sabata, kopš dienas, kad pienesāt līgojamo kūli, noskaitiet septiņas pilnas nedēļas. Līdz nākamajai dienai pēc septītā sabata saskaitiet piecdesmit dienas – un tad pienesiet Kungam jaunu labības dāvanu. Nesiet no savām mājvietām divas līgojamās maizes no divām desmitām daļām ēfas labāko miltu, ceptas ar ieraugu, par pirmās pļaujas upuri Kungam. Kopā ar maizi pienesiet septiņus jērus, gadu vecus, bez vainas, vienu vērsēnu un divus aunus – tie lai ir sadedzināmais upuris Kungam, un arī labības dāvanu, un lejamo upuri, un dedzināmo upuri – visu par tīkamu smaržu Kungam. Kaujiet vienu āzi par grēku upuri un divus jērus, gadu vecus, par miera upuri. Lai priesteris tos šūpo Kunga priekšā par līgojamo upuri virs pirmās pļaujas upuru maizes un diviem jēriem – tas būs svētums Kungam, tas tiks priesteriem. Tajā pašā dienā sasauciet svētu sapulci, tad nedariet nekādu darbu – tas jums ir mūžīgs likums uz paaudzēm, kur vien jūs mītat. Kad jūs novāksiet savas zemes ražu, tad atstājiet nenovāktu lauka malu un to, kas no jūsu ražas nokritis zemē, neuzlasiet, atstājiet to nabagam un svešiniekam – es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Israēla dēliem: septītā mēneša pirmajā dienā lai jums ir sabats ar taures skaņām, svēta sapulce. Tad jūs nedariet nekādu darbu un pienesiet Kungam dedzināmos upurus.” Un Kungs sacīja Mozum: “Šī paša septītā mēneša desmitajā dienā ir grēku izlīguma diena, tā lai jums ir svēta sapulce – zemojieties un pienesiet dedzināmo upuri Kungam. Tajā dienā nedariet nekādu darbu, jo tā ir grēku izlīguma diena, lai veiktu izlīgumu par jūsu grēkiem Kunga, jūsu Dieva priekšā. Ikviens, kas tajā dienā nezemojas, lai tiek nošķirts no savas tautas. Ikvienu, kas tajā dienā dara kādu darbu, es pats izdeldēšu no savas tautas. Nedariet tad nekādu darbu – tas lai jums ir mūžīgs likums uz paaudzēm visur, kur vien jūs mītat. Tas lai jums ir sabatu sabats – zemojieties devītās dienas vakarā, no vakara līdz vakaram sviniet sabatu!” Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Israēla dēliem: septītā mēneša piecpadsmitajā dienā septiņas dienas ir Būdiņu svētki Kungam. Pirmajā dienā ir svēta sapulce, tad nedariet nekādu darbu. Septiņas dienas pienesiet Kungam dedzināmos upurus, un astotajā dienā lai jums ir svēta sapulce, un pienesiet Kungam dedzināmo upuri – tie ir svētki, nedariet nekādu darbu! Šie ir Kunga svētki, kas jums jāsvin, svētas sapulces, lai pienestu Kungam dedzināmos upurus, sadedzināmos upurus, labības dāvanas, kaujamos upurus un lejamos upurus – katru savā dienā, neskaitot Kunga sabatus, neskaitot visas jūsu dāvanas, neskaitot visus jūsu zvērestus un neskaitot visus jūsu labprātīgos upurus, ko jūs dodat Kungam. Taču septītā mēneša piecpadsmitajā dienā, kad esat savākuši, ko jums devusi zeme, sviniet septiņas dienas Kungam svētkus. Sabats lai ir pirmajā dienā un astotajā dienā. Pirmajā dienā ņemiet labāko koku augļus, palmu zarus, lapu koku un upes vītolu zarus – un septiņas dienas līksmojiet Kunga, sava Dieva, priekšā. Sviniet šos svētkus Kungam septiņas dienas gadā – tas jums ir mūžīgs likums uz paaudzēm, sviniet tos septītajā mēnesī. Septiņas dienas dzīvojiet būdiņās – visi savējie Israēlā lai dzīvo būdiņās! Tas tādēļ, lai jūs uz paaudzēm zinātu, ka es Israēla dēliem liku dzīvot būdiņās, kad tos izvedu no Ēģiptes zemes, – es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Un Mozus pavēstīja Israēla dēliem par Kunga svētkiem. Un Kungs sacīja Mozum: “Pavēli Israēla dēliem, lai viņi ņem tīrspiestu olīveļļu gaismeklim, kurā vienmēr degtu eļļas lukturīši. Lai Ārons to novieto Saiešanas teltī, ārpus liecības priekškara, lai tas vienmēr deg no vakara līdz rītam Kunga priekšā – tas jums ir mūžīgs likums uz paaudzēm! Uz šķīstā gaismekļa lai viņš sakārto eļļas lukturīšus, lai tie ir Kunga priekšā vienmēr. Ņem labākos miltus un cep no tiem divpadsmit maizes klaipus – katrā klaipā lai ir divas desmitās daļas ēfas miltu. Noliec tos divās rindās – pa sešiem rindā uz šķīstā galda Kunga priekšā. Katrai rindai virsū liec tīru vīraku, kas kopā ar maizi ir piemiņas daļa Kungam. Katrā sabata dienā sakārto to Kunga priekšā vienmēr – tā Israēla dēliem ir mūžīga derība. Tas lai tiek Āronam un viņa dēliem – viņi drīkst to ēst svētvietā, jo tas viņiem ir svētumu svētums no Kunga dedzināmajiem upuriem – šis ir mūžīgs likums.” Reiz pie Israēla dēliem izgāja kāds israēlietes un ēģiptieša dēls. Un šis israēlietes dēls sāka nometnē kauties ar kādu israēlieti. Un israēlietes dēls zaimoja Kunga vārdu, nolādēja to un tika atvests pie Mozus – viņa mātes vārds bija Šelomīta, Dibrī meita, no Dāna cilts. Un viņu ielika zem apsardzes – līdz nāks spriedums no Kunga mutes. Un Kungs sacīja Mozum: “Izved lādētāju ārpus nometnes, lai visi, kas dzirdējuši, liek rokas viņam uz galvas un viss pulks lai viņu nomētā akmeņiem. Un runā ar Israēla dēliem, saki: ikviens, kas nolād Dievu, nes savu grēku. Kas zaimo Kunga vārdu, lai mirtin mirst – lai viss pulks to nomētā akmeņiem, vienalga, vai tas svešinieks vai savējais, – kas zaimojis Kunga vārdu, tam jāmirst. Ikviens, kas nokauj kādu cilvēku, lai mirtin mirst. Kas nobeidz kādu lopu, lai to atlīdzina – dzīvību pret dzīvību. Ikviens, kas sakropļo savu tuvāko, lai tam tiek darīts, kā viņš pats darīja, – lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu – kā viņš kādu cilvēku sakropļojis, tā lai pats tiek sakropļots! Kas nobeidz lopu, lai to atlīdzina, bet, kas nonāvē cilvēku, lai mirst. Lai jums ir viena tiesa – gan svešiniekam, gan savējam, jo es esmu Kungs, jūsu Dievs.” Tad Mozus runāja ar Israēla dēliem, un viņi izveda to, kas bija nolādējis, ārpus nometnes un nomētāja akmeņiem – Israēla dēli darīja, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Kungs sacīja Mozum Sīnaja kalnā: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: kad jūs nonāksiet tajā zemē, ko es jums došu, tai zemei būs jāsvin sabats Kungam. Sešus gadus apsēj savus laukus un sešus gadus apgriez savu vīnadārzu, un novāc tā ražu. Bet septītajā gadā ir sabatu sabats – lai zemei ir sabats Kungam – savus laukus neapsēj un savu vīnadārzu neapgriez! Kas izaug pats no sevis, to nenovāc, un vīnogas no neapgrieztajiem vīnogulājiem nelasi – lai zemei ir sabatu sabats. Sabata gadā ēdiet, kas pats no sevis izaudzis, – tu un tavi vergi, verdzenes, algādži un tie, kas pie tevis apmetušies, tavi lopi un zvēri, kas tavā zemē, – visa raža lai jums ir par ēdamo! Noskaiti septiņus sabata gadus, pa septiņiem gadiem septiņas reizes, septiņi sabata gadi ir četrdesmit deviņi gadi. Septītā mēneša desmitajā dienā skaļi pūt ragu – tā ir grēku izlīguma diena, – pūt ragu visā zemē. Svētiet piecdesmito gadu, pasludiniet savā zemē brīvlaišanu visiem, kas tur mīt, tas lai jums ir jubilejas gads – atgriezieties katrs pie sava īpašuma un dodieties atpakaļ katrs pie savas dzimtas. Piecdesmitais gads jums ir jubilejas gads – nesējiet un nenovāciet to, kas izaudzis pats, un nelasiet vīnogas no neapgrieztiem vīnogulājiem. Tas ir jubilejas gads, tas lai jums ir svēts, – ēdiet to, kas izaudzis uz lauka. Jubilejas gadā visi atgriezieties savā īpašumā. Ja tu to pārdod savam tuvākajam vai pērc no sava tuvākā – nedariet pāri viens otram. No sava tuvākā pērc pēc gadu skaita, kas pagājis kopš jubilejas gada, bet viņš lai tev pārdod pēc ražas gadu skaita. Ja vēl daudz gadu, palielini cenu, bet, ja maz gadu, tad samazini cenu – jo viņš tev pārdod pēc ražas gadu skaita. Nedariet pāri viens otram, bet bīstieties Dieva – jo es esmu Kungs, jūsu Dievs. Pildiet manus likumus un turiet manas tiesas – ievērojiet tās, un jūs dzīvosiet zemē droši. Tad zeme dos savus augļus un jūs ēdīsiet līdz sātam un dzīvosiet tur droši. Bet, ja sakāt: ko mēs ēdīsim septītajā gadā – mēs taču nedrīkstam sēt un mēs nenovāksim nekādu ražu?! – es likšu, lai mana svētība nāk pār jums sestajā gadā, un ražas būs gana trīs gadiem! Kad jūs astotajā gadā atkal sēsiet, jūs vēl ēdīsiet veco ražu – līdz pat astotajam gadam, kad nāks jaunā raža, jūs ēdīsiet veco. Un zeme lai netiek pārdota uz visiem laikiem, jo šī zeme ir mana, svešinieki un piedzīvotāji jūs esat ar mani! Visā zemē, kas jums pieder, ļaujiet izpirkt zemi! Ja tavs brālis izput un pārdod savu īpašumu, tad lai nāk tuvākais pēc viņa, kas drīkst izpirkt, un izpērk to, ko brālis pārdevis. Ja viņam nav izpircēja, bet viņa rocība ir tāda, lai varētu izpirkt, tad viņš lai atskaita tos gadus, kas pagājuši kopš pārdošanas, un atmaksā tam, kas pārdevis, un atgūst savu īpašumu. Ja viņa rocība nav pietiekama, lai to atgūtu, tad lai tas, ko viņš pārdevis, paliek pie pircēja līdz jubilejas gadam. Jubilejas gadā tas tiks atlaists, un viņš atgūs savu īpašumu. Ja kāds pārdod savu īpašumu pilsētā, kam apkārt mūris, tad viņš var to izpirkt līdz pārdošanas gada beigām, tik ilgi viņš var izpirkt. Bet, ja viņš gada laikā to nav izpircis un māja atrodas pilsētā ar mūriem, tad tā paliek pircējam uz visiem laikiem, uz paaudzēm – jubilejas gadā tā atlaista netiks. Māja ciematā, kam apkārt nav mūru, lai tiek atgūta atpakaļ tāpat kā lauks – tā var tikt atpirkta vai atlaista jubilejas gadā. Mājas, kas levītu pilsētās ir levītu īpašumā, levīti var izpirkt vienmēr. Ja kāds to atpērk no levītiem, tad lai tam, kas māju pārdevis levītu īpašuma pilsētā, tā tiek atlaista jubilejas gadā, jo mājas levītu pilsētās ir viņu īpašums Israēla dēlu vidū. Viņu pilsētu ganības lai netiek pārdotas, jo tās ir mūžīgs īpašums, tās pieder viņiem. Ja tavs tuvākais izput un tevi lūdz, tad uzturi viņu, vienalga, vai tas svešinieks vai tāds, kas mīt pie tevis, – ļauj viņam dzīvot pie tevis. Neņem no viņa augļus un pieauguma maksu, bīsties Dieva! Lai tavs tuvākais mīt pie tevis. Nedod viņam naudu par augļiem un ēdienu par pieauguma maksu. Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, lai dotu jums Kanaāna zemi, lai būtu jums par Dievu. Ja tavs tuvākais izput un tiek tev pārdots, nepaverdzini viņu ar verga darbu. Lai viņš dzīvo pie tevis kā algādzis vai tāds, kas mīt pie tevis, lai viņš tev kalpo līdz jubilejas gadam. Pēc tam viņš drīkst doties no tevis projām, lai atgriežas kopā ar saviem bērniem pie savas dzimtas un savā īpašumā, jo tie ir mani kalpi, ko es izvedu no Ēģiptes zemes, lai tos nepārdod tālāk, kā vergus mēdz pārdot. Neesi pret viņu bargs, bīsties Dieva! Savus vergus un verdzenes pērc no tautām, kas tev ir apkārt, – no tiem tu drīksti pirkt sev vergu vai verdzeni. Un arī no tiem, kas pie jums mīt, tu drīksti pirkt, un no viņu dzimtām, kas mīt pie jums, kas dzimuši jūsu zemē – viņi lai jums ir par īpašumu. Jūs varat tos nodot mantojumā saviem dēliem, lai tie manto tos par mūžīgu īpašumu, no tiem jūs varat sev ņemt vergus, bet ne no saviem brāļiem, Israēla dēliem, – te neviens lai nav varmācīgs pret otru. Ja kāds svešinieks, kas mīt pie jums, kļūst bagāts un tavs tuvākais izput pie viņa un tiek pārdots svešiniekam, kas mīt pie jums, vai kādam no svešinieka dzimtas, pēc tam kad viņš ir pārdots, viņš var tikt izpirkts. Viņu var izpirkt kāds viņa brālis vai viņa tēvabrālis, viņu var izpirkt viņa tēvamāsa vai kāds no viņa miesīgiem radiem, viņu var izpirkt kāds no viņa dzimtas – vai arī viņš drīkst izpirkt sevi pats, ja iemanto turību. Lai atmaksā tam, kas bija viņu nopircis, no savas pārdošanas gada līdz jubilejas gadam, un viņa pārdošanas maksa lai ir atbilstoša gadu skaitam – it kā viņš pie tā būtu dzīvojis kā algādzis. Ja palicis vēl daudz gadu, tad lai atmaksā par savu izpirkšanu no savas pirkšanas maksas pēc to skaita. Ja līdz jubilejas gadam palicis maz gadu, lai atmaksā pēc atlikušajiem gadiem – tā lai maksā par savu izpirkumu. Lai viņš skaitās kā tāds, kas gadu no gada pie viņa ir bijis kā algādzis. Raugi, lai tas nav varmācīgs pret viņu. Un, ja viņš netiek izpirkts šādi, tad lai viņu atlaiž jubilejas gadā – gan viņu, gan viņa dēlus. Jo Israēla dēli ir mani kalpi, ko es izvedu no Ēģiptes zemes, – es esmu Kungs, jūsu Dievs. Netaisiet sev dievekļus un tēlus, neslejiet elku stabus un nelieciet savā zemē akmeņus ar zīmēm, lai zemotos tiem, jo es esmu Kungs, jūsu Dievs! Ievērojiet manus sabatus un bīstieties mana svētuma – es esmu Kungs! Ja jūs dzīvosiet pēc maniem likumiem, turēsiet manus baušļus un pildīsiet tos, tad es savlaicīgi došu jums lietu, došu jūsu zemei augļus un koki, kas uz lauka, dos savu ražu. Kuļamais laiks jums ilgs līdz ražai, bet ražas laiks ilgs līdz sējai – savu maizi jūs ēdīsiet līdz sātam un droši dzīvosiet savā zemē. Es došu zemei mieru, jūs gulsieties, un neviens jūs nebaidīs – es iznīdēšu no zemes ļaunus zvērus, un zobens jūsu zemi neskars. Jūs vajāsiet savus ienaidniekus, un tie kritīs no zobena jūsu priekšā. Pieci jūs vajāsiet simtu, un simts jūs vajāsiet milzum daudz, un jūsu naidnieki kritīs no zobena jūsu priekšā. Es pats jums pievērsīšos un darīšu jūs auglīgus, vairošu jūs un slēgšu ar jums savu derību. Jūs ēdīsiet vecos krājumus un varēsiet tos izmest, lai dotu vietu jaunajai ražai. Savu Mājokli es likšu starp jums, es neatstāšu jūs. Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu, un jūs būsiet man par tautu. Es esmu Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai jums tiem nebūtu jāvergo, es satriecu jūsu jūga kokus, es liku jums staigāt stalti! Ja jūs man neklausīsiet un nepildīsiet visus manus baušļus, un atmetīsiet manus likumus, pametīsiet manas tiesas, vairs nepildīsiet manus baušļus, lauzīsiet manu derību, tad es jums darīšu šādi – piemeklēšu jūs ar šausmām, diloni, drudzi, acu kaiti, likšu, lai galīgi nonīkstat: tukšā savu sēklu tad sēsiet, un jūsu ienaidnieki to aprīs. Savu vaigu es griezīšu pret jums, jūs sitīs jūsu ienaidnieku priekšā, pār jums valdīs tie, kas jūs nīst, un jūs bēgsiet, kaut neviens nevajās! Ja vēl jūs mani neklausīsiet, tad es jūs septiņkārt pārmācīšu par jūsu grēkiem. Es jūsu dīžīgo lepnumu salauzīšu, es jūsu debesis par dzelzi padarīšu un jūsu zemi par varu! Jūsu spēks izsīks tukšā, jūsu zeme nedos ražu un koki nenesīs augļus. Ja jūs iesiet pret mani un negribēsiet mani klausīt ar labu, tad es par jūsu grēkiem sūtīšu septiņkārt vairāk sitienu. Es uzsūtīšu jums lauka zvērus, tie jums nolaupīs bērnus, iznīdēs jūsu lopus, tā izdeldēs jūs, ka jūsu ceļi būs tukši. Un, ja tad vēl jūs man nepievērsīsieties, bet iesiet pret mani, tad arī es iešu pret jums un sitīšu jūs vēl septiņkārt par jūsu grēkiem. Es likšu, lai zobens nāk pār jums, tas riebtin atriebs manu derību, un pilsētās, kur jūs pulcēsieties, es uzsūtīšu jums sērgu, un jūs tiksiet nodoti ienaidnieka rokā! Kad es jums aplauzīšu labības vārpas, tad desmit sievas ceps savu maizi vienā krāsnī, tik, cik sējāt, tik dabūsiet atpakaļ – jūs ēdīsiet, bet sāta negūsiet! Ja pat tad jūs mani neklausīsiet, bet iesiet pret mani, tad arī es iešu pret jums ar dusmību. Es pats jūs septiņkārt pārmācīšu par jūsu grēkiem. Jūs ēdīsiet savu dēlu miesu, un savu meitu miesu jūs ēdīsiet! Es nopostīšu jūsu augstienes, nocirtīšu jūsu saules stabus, nometīšu jūsu līķus pār jūsu nedzīvajiem elkiem, un tad es jūs pametīšu! Jūsu pilsētas es padarīšu par postažu, jūsu svētvietas es izdeldēšu, jūsu tīkamo smaržu es neodīšu! Es izdeldēšu zemi tā, ka par to šausmināsies jūsu ienaidnieki, kas tur apmetīsies. Es jūs izkaisīšu starp tautām, atkailināšu pret jums zobenu, un jūsu zeme taps izdeldēta un jūsu pilsētas – par postažu! Tad visas dienas, kamēr zeme gulēs izdeldēta, tā savus sabatus atgūsies, kad jūs būsiet projām savu ienaidnieku zemē – tad zeme savus sabatus atgūsies! Visas savas izpostījuma dienas tā atgūsies tos sabatus, kuru tai nebija jūsu sabatos, kamēr jūs tur mitāt. Bet tiem no jums, kas paliks pāri, es ienaidnieku zemēs uzsūtīšu sirds bailību, un viņus trenks čabošu lapu skaņa, viņi muks kā no zobena, un viņi kritīs, kaut neviens nevajās. Viņi klups viens pār otru kā no zobena, kaut neviens nevajās, – jūsu ienaidnieku priekšā jūs necelsieties! Jūs aiziesiet bojā svešu tautu vidū, un jūsu ienaidnieku zeme jūs aprīs. Tie, kas vēl paliks pāri, sapūs grēka dēļ savu ienaidnieku zemēs, savu tēvu vainas dēļ tie sapūs kopā ar tiem. Bet, ja viņi atzīs savu vainu un savu tēvu vainu, savu dumpību, ko pret mani dumpojuši, un to, ka pret mani gājuši, tad arī es iziešu tiem pretī un aizvedīšu viņus uz ienaidnieku zemi, varbūt tad viņu neapgraizītās sirdis pakļausies, tad viņi atzīs savu vainu! Tad es atcerēšos savu derību ar Jēkabu un arī savu derību ar Īzaku, un arī savu derību ar Ābrahāmu es atcerēšos, un arī to zemi es atcerēšos. Bet zeme vēl būs pamesta un savus sabatus atgūsies, izdeldēta, viņi tur nemitīs – tad viņi atzīs savas vainas, to, ka atmeta manas tiesas un atkāpās no maniem likumiem. Kaut arī tie mitīs savu ienaidnieku zemē, es tos nepametīšu, neatstāšos no viņiem, negribēšu viņus piebeigt un lauzt savu derību ar tiem, jo es esmu Kungs, viņu Dievs. Viņu dēļ es atcerēšos savu derību ar viņu priekštečiem, kurus es izvedu no Ēģiptes citu tautu acu priekšā, lai būtu viņiem par Dievu, – es esmu Kungs!” Šie ir likumi, tiesas un bauslība, ko Kungs lika starp sevi un Israēla dēliem Sīnaja kalnā caur Mozu. Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: ja kāds ar zvērestu ir apsolīts Kungam, lai dod Kungam pēc tava vērtējuma. Tavs vērtējums lai ir šāds: par vīru no divdesmit līdz sešdesmit gadiem – piecdesmit šekeļu sudraba pēc svētvietas šekeļa. Ja tā ir sieva, tavs vērtējums lai ir trīsdesmit šekeļi. Ja tas ir kāds no piecu līdz divdesmit gadu vecumam, lai tavs vērtējums ir šāds: par vīru – divdesmit šekeļi, par sievu – desmit šekeļi. Ja tas ir kāds no viena mēneša līdz piecu gadu vecumam, lai tavs vērtējums ir šāds: par vīru – pieci šekeļi sudraba, un sievas vērtējums lai ir trīs šekeļi sudraba. Ja tam ir sešdesmit gadi un vairāk: ja tas ir vīrs, tad tavs vērtējums lai ir piecpadsmit šekeļi, ja sieva – desmit šekeļi. Ja kāds ir par nabagu, lai maksātu pēc tava vērtējuma, tad lai to ved pie priestera, lai viņu novērtē priesteris pēc tā, cik liela ir zvērējušā rocība, – tā lai vērtē priesteris. Ja lopu velta par upuri Kungam, tad tas viss ir Kungam svēts. Lai viņš nemaina to pret citu, lai nemaina labu pret sliktu vai sliktu pret labu, bet, ja viņš tomēr ir apmainījis lopu pret lopu, tad gan pirmais, gan tas, pret ko viņš to apmainījis, ir svēts. Ja lops ir nešķīsts un nav pienesams par upuri Kungam, tad lai lopu ved pie priestera. Un lai priesteris to novērtē – vai labs vai slikts; kā tu, priesteri, to vērtēsi, tā būs. Bet, ja viņš to grib izpirkt, tad lai pieliek klāt tā vērtībai piekto daļu. Ja kāds velta savu māju Kungam par svētumu, tad priesteris lai novērtē, vai tā ir laba vai slikta; kā priesteris novērtē, tā lai ir. Ja tas, kas veltījis, grib savu māju izpirkt, tad lai pieliek klāt tās vērtībai vēl piekto daļu sudrabā, un tā ir viņa. Ja kāds velta Kungam lauku, kas tam pieder, tad lai tavs vērtējums ir pēc tā, cik apsēts – par vienu omeru kviešu sējuma piecdesmit šekeļi sudraba. Ja viņš velta savu lauku pirms jubilejas gada, lai tā cena ir pēc tava vērtējuma. Bet, ja viņš velta savu lauku pēc jubilejas gada, tad priesteris lai aprēķina pēc gadiem, kas atlikuši līdz jubilejas gadam, un lai samazina vērtējumu. Ja tas, kas veltījis, grib savu lauku izpirkt, lai viņš pieliek klāt tā vērtībai piekto daļu sudrabā, un tas ir viņa. Bet, ja viņš lauku neizpērk vai pārdod lauku kādam citam, tad lai tas vairs netiek izpirkts nekad. Kad lauks tiek atlaists jubilejas gadā, tas ir svēts Kungam, – šis lauks ir upurēts un tiek par īpašumu priesterim. Ja kāds velta Kungam lauku, ko nopircis, kas nav bijis viņa paša īpašums, tad priesteris lai aprēķina tā vērtību līdz jubilejas gadam un lai tas maksā pilnu vērtību – tad tas ir svēts Kungam. Jubilejas gadā lai lauku atdod atpakaļ tam, no kā viņš to nopirka, kam tas bija zemes īpašums. Viss, ko tu vērtē, lai ir svētvietas šekeļos – šekelis ir divdesmit geras. Taču pirmdzimtos, kas no lopiem kā pirmdzimtie pienākas Kungam, neviens lai nevelta – ne vērsi, ne aunu, jo tie tāpat pienākas Kungam. Ja lops ir nešķīsts, tad viņš lai to atpērk pēc tava vērtējuma un vēl pieliek tam piekto daļu vērtības, bet, ja tas netiek atpirkts, tad lai to pārdod pēc tava vērtējuma. Taču neviena velte, ko kāds Kungam velta no visa, kas tam pieder, – vai cilvēku, vai lopu, vai lauku, kas īpašumā, nevar ne pārdot, ne izpirkt – viss, kas veltīts, ir svētumu svētums Kungam. Tas no cilvēkiem, kurš nodots iznīcības lāstam, nav izpērkams, tas lai mirtin mirst. Desmitā daļa no tā, ko dod zeme – no sēklas, kas zemē, un koku augļiem, ir Kunga, tas ir svēts Kungam! Ja kāds grib izpirkt kaut ko no viņa desmitās daļas, tad lai pieliek tai klāt vēl piekto daļu! Un ik desmito daļu no liellopiem un sīklopiem, ikvienu, kas gājis zem rīkstes, – desmito daļu lai svēta Kungam! Lai neviens neskatās, kas labs, kas slikts, lai neko nemaina, bet, ja samainījis, tad gan tas, gan iemainītais ir svēts – tas nevar tikt izpirkts.” Šie ir baušļi, ko Kungs caur Mozu pavēlēja Israēla dēliem Sīnaja kalnā. Kungs sacīja Mozum Sīnaja tuksnesī, Saiešanas teltī, otrā mēneša pirmajā dienā, otrajā gadā, kopš tie bija iznākuši no Ēģiptes zemes: “Saskaiti visu Israēla dēlu sapulci pēc viņu dzimtām, pēc viņu tēvu namiem, visus viņu vārdus, it visus vīrus no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visus, kas no Israēla var iet karā, saskaiti visus viņu pulkus – tu un Ārons! Kopā ar jums lai skaita viens vīrs no katras cilts, lai tas ir galvenais sava tēva namā. Šie ir to vīru vārdi, kuri būs kopā ar jums – no Rūbena cilts Elīcūrs, Šedeūra dēls. No Šimona cilts Šelūmiēls, Cūrī-Šadaja dēls. No Jūdas cilts Nahšons, Ammīnādāba dēls. No Jisašhara cilts Netanēls, Cuāra dēls. No Zebulūna cilts Elīābs, Hēlona dēls. No Jāzepa dēliem, no Efraima cilts Elīšāma, Amīhūda dēls, no Manases cilts Gamliēls, Pedā-Cūra dēls. No Benjāmina cilts Abīdāns, Gidonī dēls. No Dāna cilts Ahīezers, Ammīšadaja dēls. No Ašēra cilts Pagiēls, Ohrāna dēls. No Gāda cilts Eljāsāfs, Deuēla dēls. No Naftālī cilts Ahīra, Ēnāna dēls.” Šie ir tie, kurus izvēlējās sapulce, vadoņi no savu tēvu ciltīm, tie stāv pār Israēla dēlu tūkstošiem. Tad Mozus un Ārons ņēma šos vīrus, kuru vārdi bija izvēlēti. Un otrā mēneša pirmajā dienā viņi sapulcināja visu sapulci un pierakstīja, kas kurā dzimtā un tēvu namā: visus viņu vārdus no divdesmit gadu vecuma un vairāk, it visus! Kā Kungs Mozum bija pavēlējis, tā viņš tos skaitīja Sīnaja tuksnesī. Un Israēla dēlu pirmdzimtajam Rūbenam visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Rūbena ciltij bija četrdesmit seši tūkstoši pieci simti. Un Šimona dēli visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Šimona ciltij bija piecdesmit deviņi tūkstoši trīs simti. Gāda dēli visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Gāda ciltij bija četrdesmit pieci tūkstoši seši simti piecdesmit. Jūdas dēli visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Jūdas ciltij bija septiņdesmit četri tūkstoši seši simti. Jisašhara dēli visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Jisašhara ciltij bija piecdesmit četri tūkstoši četri simti. Zebulūna dēli visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Zebulūna ciltij bija piecdesmit septiņi tūkstoši četri simti. Jāzepa dēli, Efraima dēli visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Efraima ciltij bija četrdesmit tūkstoši pieci simti. Manases dēli visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Manases ciltij bija trīsdesmit divi tūkstoši divi simti. Benjāmina dēli visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Benjāmina ciltij bija trīsdesmit pieci tūkstoši četri simti. Dāna dēli visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Dāna ciltij bija sešdesmit divi tūkstoši septiņi simti. Ašēra dēli visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Ašēra ciltij bija četrdesmit viens tūkstotis pieci simti. Naftālī dēli visās paaudzēs, dzimtās, tēvu namos, visu vārdi pa vienam vien saskaitīti, visi vīri no divdesmit gadu vecuma un vairāk, visi, kas var doties karā, – to skaits Naftālī ciltij bija piecdesmit trīs tūkstoši četri simti. Šie ir saskaitītie, kurus skaitīja Mozus, Ārons un Israēla dēlu vadoņi, divpadsmit vīri, katrs no sava tēva nama. Visu Israēla dēlu skaits viņu tēvu namos – tādu, kam divdesmit gadu un vairāk, kas no Israēla var doties karā, – visu to skaits bija seši simti trīs tūkstoši pieci simti piecdesmit. Bet levīti savās tēvu ciltīs tiem netika pieskaitīti. Un Kungs sacīja Mozum: “Taču Levī cilti tu neskaiti, nepieskaiti viņus Israēla dēliem! Iecel levītus pār liecības Mājokli un pār visiem tā rīkiem, un pār visu, kas tam; lai tie nes Mājokli un visus tā rīkus, lai viņi mīt pie Mājokļa un apkalpo to. Kad Mājoklis jāpārnes, lai levīti to nojauc, un, kad Mājoklis jānovieto, lai levīti to uzslej. Ja tam tuvojas svešinieks, lai tas tiek nonāvēts! Lai Israēla dēli mājo katrs savā nometnē, katrs zem sava karoga pa saviem pulkiem. Bet levīti lai mīt ap liecības Mājokli, ka nenāk dusmas pār Israēla dēlu sapulci, un lai levīti dara, kas liecības Mājoklī darāms.” Un Israēla dēli darīja visu, kā Kungs pavēlēja Mozum, – tā viņi darīja. Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Israēla dēli lai apmetas katrs zem sava karoga, zem savu tēvu namu zīmēm, lai tie apmetas visapkārt iepretim Saiešanas teltij. Šie lai apmetas austrumos pret saules lēktu – Jūdas nometnes karogs ir viņu pulkos, un Jūdas dēlu vadonis ir Nahšons, Ammīnādāba dēls. Viņa pulka skaits ir septiņdesmit četri tūkstoši seši simti. Blakus viņam lai apmetas Jisašhara cilts, un Jisašhara dēlu vadonis ir Netanēls, Cuāra dēls. Viņa pulka skaits ir piecdesmit četri tūkstoši četri simti. Zebulūna cilts – Zebulūna dēlu vadonis ir Elīābs, Hēlona dēls. Viņa pulka skaits ir piecdesmit septiņi tūkstoši četri simti. Visi Jūdas nometnē saskaitītie ir simts astoņdesmit seši tūkstoši četri simti savos pulkos – tie lai dodas ceļā pirmie. Rūbena nometnes karogs ir dienvidpusē, viņa pulkos. Rūbena dēlu vadonis ir Elīcūrs, Šedeūra dēls. Viņa pulka skaits ir četrdesmit seši tūkstoši pieci simti. Blakus viņam lai apmetas Šimona cilts, un Šimona dēlu vadonis ir Šelūmiēls, Cūrī-Šadaja dēls. Viņa pulka skaits ir piecdesmit deviņi tūkstoši trīs simti. Un Gāda cilts – Gāda dēlu vadonis ir Eljāsāfs, Deuēla dēls. Viņa pulka skaits ir četrdesmit pieci tūkstoši seši simti piecdesmit. Visi Rūbena nometnē saskaitītie ir simts piecdesmit viens tūkstotis četri simti piecdesmit savos pulkos – tie lai dodas ceļā otrie. Un tad lai ceļā dodas Saiešanas telts. Levītu nometne lai ir pa vidu visām citām nometnēm – kā tie apmetušies, tā lai dodas ceļā, katrs savā vietā, zem saviem karogiem. Efraima nometnes karogs viņu pulkos lai ir rietumpusē. Efraima dēlu vadonis ir Elīšāma, Amīhūda dēls. Viņa pulka skaits ir četrdesmit tūkstoši pieci simti. Un blakus viņam Manases cilts – Manases dēlu vadonis ir Gamliēls, Pedā-Cūra dēls. Viņa pulka skaits ir trīsdesmit divi tūkstoši divi simti. Un Benjāmina cilts – Benjāmina dēlu vadonis ir Abīdāns, Gidonī dēls. Viņa pulka skaits ir trīsdesmit pieci tūkstoši četri simti. Visi Efraima nometnē saskaitītie ir simts astoņi tūkstoši simts savos pulkos – tie lai dodas ceļā trešie. Dāna nometnes karogs viņu pulkos lai ir ziemeļpusē. Dāna dēlu vadonis ir Ahīezers, Ammīšadaja dēls. Viņa pulka skaits ir sešdesmit divi tūkstoši septiņi simti. Blakus viņam lai apmetas Ašēra cilts, un Ašēra dēlu vadonis ir Pagiēls, Ohrāna dēls. Viņa pulka skaits ir četrdesmit viens tūkstotis pieci simti. Un Naftālī cilts – Naftālī dēlu vadonis ir Ahīra, Ēnāna dēls. Viņa pulka skaits ir piecdesmit trīs tūkstoši četri simti. Visi Dāna nometnē saskaitītie ir simts piecdesmit septiņi tūkstoši seši simti – viņi lai dodas ceļā pēdējie zem saviem karogiem.” Šis ir Israēla dēlu skaits viņu tēvu namos – visi, kas nometnē pa pulkiem tika saskaitīti, ir seši simti trīs tūkstoši pieci simti piecdesmit. Bet levīti Israēla dēliem pieskaitīti netika, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Israēla dēli darīja visu, ko Kungs Mozum bija pavēlējis – tieši tā viņi apmetās zem saviem karogiem, un tieši tā viņi devās ceļā, ikviens savā dzimtā, ar sava tēva namu. Šie ir Ārona un Mozus cilts raksti laikā, kad Kungs bija runājis ar Mozu Sīnaja kalnā. Un šie ir Ārona dēlu vārdi – pirmdzimtais Nādābs un Abīhū, un Elāzārs, un Ītāmārs. Šie ir Ārona dēlu vārdi – tie ir svaidīti priesteri, kurus viņš bija iecēlis par priesteriem. Bet Nādābs un Abīhū nomira Kunga priekšā, kad tie Sīnaja tuksnesī pienesa Kungam svešu uguni, un bērnu tiem nebija. Kā priesteri kopā ar savu tēvu Āronu turpināja kalpot Elāzārs un Ītāmārs. Un Kungs sacīja Mozum: “Ved Levī cilti un nostādi to priestera Ārona priekšā, lai tie ir viņa rīcībā. Lai tie pilda to, kas noteikts viņam un visai Israēla dēlu sapulcei Saiešanas telts priekšā, – lai tie kalpo Mājoklī! Lai viņi rīkojas ar visiem Saiešanas telts rīkiem un pilda, kas Israēla dēliem noteikts, – lai kalpo Mājoklī. Dod levītus Āronam un viņa dēliem – lai tie viņam tiek dotin doti no visiem Israēla dēliem. Āronu ar viņa dēliem tu iecel, lai tie ievēro, kas priesteriem jāievēro. Ja tur tuvojas svešinieks, tas lai mirst!” Un Kungs sacīja Mozum: “Es, redzi, es no Israēla dēliem esmu ņēmis levītu dēlus to pirmdzimto vietā, kas Israēlā pirmie no klēpja nākuši. Lai levīti pieder man! Visi pirmdzimtie pieder man kopš tās dienas, kad es situ visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē. Visus Israēla pirmdzimtos es esmu svētījis sev, no cilvēka līdz lopam tie ir mani – es esmu Kungs!” Un Kungs sacīja Mozum Sīnaja tuksnesī: “Saskaiti Levī dēlus pēc viņu tēvu namiem un viņu dzimtām, saskaiti visus vīrus, kas mēnesi veci un vairāk!” Un Mozus tos saskaitīja, kā Kungs teica, kā viņš pavēlēja. Šie ir Levī dēli pēc vārdiem – Gēršons un Kehāts, un Merārī. Un šie ir Gēršona dēlu vārdi pēc viņu dzimtām – Libnī un Šimī. Un Kehāta dēli pēc viņu dzimtām – Amrāms un Jichārs, un Hebrons, un Uziēls. Un Merārī dēli pēc viņu dzimtām – Mahlī un Mūšī, šīs ir Levī dzimtas viņu tēvu namos. Gēršonam – Libnī dzimta un Šimī dzimta, šīs ir geršoniešu dzimtas. Viss viņu vīru skaits, kas mēnesi veci un vairāk, ir septiņi tūkstoši pieci simti. Geršoniešu dzimtas apmetās uz rietumiem no Mājokļa. Geršoniešu tēva nama vadonis ir Eljāsāfs, Laēla dēls. Saiešanas teltī Gēršona dēlu uzraudzībā ir Mājoklis un telts ar tās pārsegu, un Saiešanas telts durvju priekškars, pagalma priekškari un pagalma vārtu priekškars, kas ap Mājokli un altāri visapkārt, un tā auklas, un viss, kas ar to darāms. Un Kehātam – amrāmiešu dzimta un jichāriešu dzimta, un hebroniešu dzimta, un uziēliešu dzimta – šīs ir kehātiešu dzimtas. Viss viņu vīru skaits, kas mēnesi veci un vairāk, ir astoņi tūkstoši seši simti. To uzraudzībā ir tas, kas darāms svētvietā. Kehāta dēlu dzimtas apmetās Mājokļa dienvidu pusē. Kehāta tēva nama dzimtas vadonis ir Elīcāfāns, Uziēla dēls. Viņu uzraudzībā ir tas, kas darāms pie šķirsta un galda, un ar gaismekli, un svētvietas rīkiem, ar ko viņi kalpo, un priekškars, un visi darbi pie tā. Levītu vadoņu vadonis ir Elāzārs, Ārona dēls, priesteris, kas uzrauga tos, kuru pienākums ir svētvietas darbi. Merārī – Mahlī dzimta un Mūšī dzimta, šīs ir Merārī dzimtas. Viss viņu vīru skaits, kas mēnesi veci un vairāk, ir seši tūkstoši divi simti. Merārī dzimtas tēva nama vadonis ir Cūriēls, Abīhaila dēls. Viņi apmetās Mājokļa ziemeļu pusē. Merārī dēlu uzraudzībā ir Mājokļa balsti un šķērskoki, un stabi, un to pamati, un visi to rīki, viss, kas ar tiem darāms, un pagalma stabi visapkārt, un to pamati, un to āķi un auklas. Tie, kuri apmetās uz austrumiem no Mājokļa, pret saules lēktu Saiešanas telts priekšā, ir Mozus un Ārons, un viņu dēli. Viņu uzraudzībā ir kalpošana svētvietā – ar visu, kas Israēla dēliem. Svešinieks, kas tur tuvojas, lai mirst. Visi saskaitītie levīti, ko saskaitīja Mozus un Ārons pēc Kunga pavēles pēc viņu dzimtām, visi vīri, kas mēnesi veci un vairāk, kopā ir divdesmit divi tūkstoši. Un Kungs sacīja Mozum: “Saskaiti visus Israēla dēlu pirmdzimtos, vīrus, kas mēnesi veci un vairāk, – skaiti tos pēc viņu vārdiem. Ņem man levītus – es esmu Kungs! – visu Israēla dēlu pirmdzimto vietā, un levītu lopus – visu Israēla dēlu pirmdzimto lopu vietā.” Un Mozus saskaitīja visus Israēla dēlu pirmdzimtos, kā Kungs viņam pavēlēja. Un visu pirmdzimto vīru skaits, kas mēnesi veci un vairāk, pēc to vārdiem bija divdesmit divi tūkstoši divi simti septiņdesmit trīs. Un Kungs sacīja Mozum: “Ņem man levītus visu Israēla dēlu pirmdzimto vietā un levītu lopus – viņu lopu vietā. Lai levīti ir mani – es esmu Kungs! Šis ir izpirkums par tiem divi simti septiņdesmit trīs Israēla dēlu pirmdzimtajiem, kuru ir vairāk par levītiem, – ņem piecus šekeļus par katru pēc svētvietas šekeļa, lai šekelī ir divdesmit geras, un sudrabu atdod Āronam un viņa dēliem – tas ir izpirkums par tiem, kas palika pāri!” Un Mozus ņēma izpirkšanas sudrabu par tiem, kuri palika neizpirkti ar levītiem. No Israēla dēlu pirmdzimtajiem viņš ņēma tūkstoš trīs simti sešdesmit piecus šekeļus sudraba, mērot pēc svētvietas šekeļa, un Mozus deva izpirkuma sudrabu Āronam un viņa dēliem, kā Kungs bija teicis, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Kungs sacīja Mozum un Āronam: “No Levī dēliem saskaiti Kehāta dēlus pēc viņu dzimtām un tēvu namiem – tos, kas ir trīsdesmit gadus veci un vairāk un līdz piecdesmit gadu vecumam, visus, kuri var doties kalpot un darīt to, kas tiem Saiešanas teltī darāms. Šis ir Kehāta dēlu darbs Saiešanas teltī, svētumu svētumā. Kad nometne posīsies ceļā, lai Ārons un viņa dēli iet, noņem aizkārto priekškaru un ar to pārklāj liecības šķirstu. Pār to lai liek pārklāju no ģērētām ādām, un pa virsu tam klāj purpurzilu drānu un ievieto nesamās kārtis. Pār upurmaižu galdu lai pārklāj purpurzilu drānu un liek uz tā paplātes, kausus, upurtraukus un lejamā upura krūkas, un lai uz tā maize ir vienmēr. Tad viņi lai klāj pār to sarkanu audumu, pārklāj to ar pārsegu no ģērētām ādām un pieliek tam nesamās kārtis. Lai ņem purpurzilu audumu un pārklāj gaismekli, kas dod gaismu, un tā eļļas lukturīšus, tā knaibles un ogļu pannas, un visus eļļas traukus, kas pie tā. Tad lai tie pārklāj to un visus tā rīkus ar ģērētu ādu pārsegu un liek uz nestuvēm. Pār zelta altāri lai pārklāj purpurzilu drānu, pārklāj to ar pārsegu no ģērētām ādām un pieliek tai nesamās kārtis. Tad lai ņem visus rīkus, kas lietoti kalpošanai svētvietā, un pārklāj tos ar purpurzilu drānu un lai pārklāj ar ģērētu ādu pārsegu un liek uz nestuvēm. Tad lai izvāc no altāra pelnus un pārklāj to ar purpura audumu. Lai liek uz tā visus kalpošanas rīkus – ogļu pannas, dakšas, liekšķeres un laistāmos traukus, visus altāra rīkus, un lai klāj pār to ģērētu ādu pārsegu un pieliek tai nesamās kārtis. Kad Ārons un viņa dēli būs pārklājuši svētvietu un visus svētvietas rīkus un nometne dosies ceļā – pēc tam lai nāk Kehāta dēli un nes to, bet lai tie nepieskaras svētumam, ka nemirst, – šis ir Kehāta dēlu pienākums, kad nes Saiešanas telti. Priestera Elāzāra, Ārona dēla, uzraudzībā ir eļļa gaismeklim, kvēpināmās smaržzāles, pastāvīgā labības dāvana, svaidāmā eļļa, tam jāuzrauga viss Mājoklis – viss, kas tur, svētvietā, ir, un visi tās rīki.” Un Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Neizdeldējiet kehātiešu dzimtas no levītiem. Šādi dariet tiem, ka viņi paliek dzīvi un nemirst, kad tuvojas svētumu svētumam, – Ārons un viņa dēli lai iet un katram no tiem norāda, kas tam jādara un jānes. Pat ne mirkli lai kehātieši neiet skatīties svētvietu, ka nemirst!” Un Kungs sacīja Mozum: “Saskaiti arī Gēršona dēlus pēc viņu tēvu namiem, pēc viņu dzimtām, kas trīsdesmit gadus veci un vairāk un līdz piecdesmit gadu vecumam, – saskaiti tos, visus, kas var doties kalpot un darīt to, kas tiem Saiešanas teltī jādara. Šis ir jādara geršoniešu dzimtām, šādi jākalpo un jānes – lai tie nes Mājokļa aizkarus un Saiešanas telti, tās pārsegu un ģērēto ādu pārsegu, kas pār to no augšas, un Saiešanas telts durvju priekškaru, un pagalma priekškarus, un pagalma, kas ap Mājokli un altāri, vārtu priekškarus, un to auklas, un visus rīkus, kas vajadzīgi darbam ar tiem, un lai tie dara visu, kas tur darāms. Lai geršonieši pēc Ārona un viņa dēlu pavēles dara visu, kas tiem jādara un jānes, – nododiet viņu uzraudzībā visu, kas tiem jānes. Šis ir geršoniešu dzimtu darbs Saiešanas teltī, priestera Ītāmāra, Ārona dēla, vadībā. Saskaiti Merārī dēlus pēc viņu dzimtām, pēc viņu tēvu namiem, kas trīsdesmit gadus veci un vairāk un līdz piecdesmit gadu vecumam, – saskaiti tos, visus, kas var doties kalpot un darīt to, kas tiem Saiešanas teltī jādara. Šis tiem ir jānes – un tas ir viss, kas tiem jādara Saiešanas teltī, – Mājokļa balsti un šķērskoki, to stabi un pamati, un pagalma stabi visapkārt un to pamati, to mietiņi un virves, un visi rīki visam, kas ar tiem darāms, – norādi rīkus, kuru nešana ir viņu uzraudzībā. Šis ir Merārī dēlu dzimtu darbs, viss, kas tiem jādara Saiešanas teltī priestera Ītāmāra, Ārona dēla, vadībā.” Mozus, Ārons un sapulces vadoņi saskaitīja Kehāta dēlus pēc viņu dzimtām, pēc viņu tēvu namiem, kas trīsdesmit gadus veci un vairāk un līdz piecdesmit gadu vecumam, – visus, kas var doties kalpot un darīt to, kas tiem Saiešanas teltī jādara. To skaits pēc viņu dzimtām bija divi tūkstoši septiņi simti piecdesmit. Šis ir kehātiešu skaits – visu, kuri strādāja Saiešanas teltī un kurus Mozus un Ārons pēc Kunga pavēles saskaitīja Mozus vadībā. Gēršona dēlu skaits pēc viņu dzimtām, pēc viņu tēvu namiem, kas trīsdesmit gadus veci un vairāk un līdz piecdesmit gadu vecumam, visi, kuri var doties kalpot un darīt to, kas tiem Saiešanas teltī jādara, – to kopskaits pēc viņu dzimtām, pēc viņu tēvu namiem bija divi tūkstoši seši simti trīsdesmit. Šis ir Gēršona dēlu skaits pēc viņu dzimtām – visu, kuri kalpoja Saiešanas teltī un kurus Mozus un Ārons saskaitīja pēc Kunga pavēles. Merārī dzimtu skaits pēc viņu dzimtām, pēc viņu tēvu namiem, kas trīsdesmit gadus veci un vairāk un līdz piecdesmit gadu vecumam, visu, kuri var doties kalpot un darīt to, kas tiem Saiešanas teltī jādara, – to kopskaits pēc viņu dzimtām bija trīs tūkstoši divi simti. Šie ir tie, kas tika saskaitīti Merārī dēlu dzimtās, kurus Mozus un Ārons saskaitīja pēc Kunga pavēles Mozus vadībā. Visi levīti, kas tika saskaitīti, kurus saskaitīja Mozus, Ārons un Israēla vadoņi pēc to dzimtām, pēc to tēvu namiem, kas trīsdesmit gadus veci un vairāk un līdz piecdesmit gadu vecumam, visi, kuri var doties kalpot un darīt to, kas tiem Saiešanas teltī jādara, kopā bija astoņi tūkstoši pieci simti astoņdesmit. Tie tika saskaitīti pēc Kunga pavēles Mozus vadībā – ikviens pēc tā, ko darīja un ko nesa, Mozus tos skaitīja, kā Kungs bija pavēlējis. Kungs sacīja Mozum: “Pavēli Israēla dēliem, lai tie izraida no nometnes visus spitālīgos, ikvienu, kam tek, un ikvienu, kas pieskāries mironim! Gan vīru, gan sievu izdzen no nometnes, lai tie nepadara nešķīstu nometni, kur viņu vidū mītu es!” Un Israēla dēli tā darīja un izraidīja tos visus ārā no nometnes, – kā Kungs Mozum teica, tā Israēla dēli darīja. Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Israēla dēliem: ja vīrs vai sieva izdara kādu grēku, ar ko cilvēks atkrīt no Kunga, tad tie ir vainīgi! Tas lai atzīst grēku, ko darījis, un atlīdzina visu savu vainu – vēl piekto daļu lai pieliek klāt un dod tam, kam viņš ko nodarījis. Bet, ja tam vairs nav neviena, kam vainu atlīdzināt, tad atlīdzība par vainu jādod Kungam – tā tiek priesterim papildus tam aunam, ar ko tiek veikts izlīgums par grēku. Katra upurdāvana no visām Israēla dēlu svētajām dāvanām, ko atnes priesterim, lai viņam arī paliek. Pienesēja svētā dāvana pieder viņam pašam, bet, ja kāds ko dod priesterim, tas paliek viņam.” Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: ja kādu vīru piekrāpj sieva un ir viņam neuzticīga vai ja kāds ar to gulējis, ka noplūst sēkla, un tas viņas vīram palicis noslēpts – ja tas palicis apslēpts, kaut arī viņa kļuvusi nešķīsta un liecinieku nav, un pieķerta viņa nav, bet vīru pārņem greizsirdības gars un viņš ir greizsirdīgs uz savu sievu, kas sevi ir padarījusi nešķīstu, vai ja viņu pārņem greizsirdības gars un viņš ir greizsirdīgs uz savu sievu, bet viņa nav sevi padarījusi nešķīstu –, tad tas vīrs lai ved savu sievu pie priestera un pienes par viņu upuri, desmito daļu ēfas kviešu miltu. Eļļu pār tiem lai nelej un vīraku pār tiem lai neliek, jo tā ir labības dāvana par greizsirdību, tā ir labības dāvana piemiņai, kas atgādina vainu. Lai priesteris viņu pieved un nostāda Kunga priekšā. Lai priesteris iesmeļ māla traukā svēto ūdeni un ņem pīšļus, kas uz Mājokļa grīdas, un ieber ūdenī. Tad priesteris lai nostāda sievu Kunga priekšā, atsedz sievas galvu un liek tai rokās piemiņas labības dāvanu – tā ir labības dāvana par greizsirdību, un priesterim rokā lai ir rūgtais ūdens, kas nes nolādējumu. Lai priesteris viņu nozvērina un saka sievai: ja neviens nav gulējis ar tevi un ja tu neesi nešķīsti krāpusi savu vīru, tad šis rūgtais ūdens, kas nes nolādējumu, nenodarīs tev nekādu ļaunumu. Bet, ja tā ir krāpusi savu vīru, ja ir sevi padarījusi nešķīstu un kāds cits, nevis tās vīrs, ir gulējis ar viņu, tad lai priesteris uzliek sievai nolādējuma zvērestu un lai priesteris saka sievai: lai Kungs padara tevi tavā tautā par lāstu un nolādējuma zvērestu – tad Kungs liks, lai tavi gurni izkalst un tavs vēders uztūkst! Lai ūdens, kas nes nolādējumu, ieplūst tavās iekšās un uzpūš tavu vēderu un izkaltē tavus gurnus! Un sieva lai saka: tiešām, tiešām! Šos lāstus lai priesteris raksta grāmatā un nomazgā ar rūgto ūdeni. Tad lai viņš dod sievai dzert rūgto ūdeni, kas nes nolādējumu, – lai viņa norij ūdeni, kas nolād uz rūgtām sāpēm. Tad lai priesteris paņem no sievas labības dāvanu par greizsirdību un šūpo labības dāvanu Kunga priekšā, un pienes to pie altāra. Lai priesteris ņem sauju no labības dāvanas par piemiņas daļu un kvēpina to uz altāra, pēc tam lai viņš dod sievai dzert ūdeni. Kad viņš tai būs devis dzert ūdeni, tad notiks tā – ja viņa būs sevi darījusi nešķīstu un krāpusi savu vīru, tad nolādējuma ūdens darīs viņai rūgtas sāpes, viņas vēders uztūks un viņas gurni izkaltīs, un tā sieva kļūs savā tautā par lāstu. Bet, ja tā sieva nebūs sevi padarījusi nešķīstu un būs šķīsta, tad nekāda ļaunuma tai nebūs un tai vēl būs bērni. Šis ir likums par greizsirdību – ja sieva piekrāpusi savu vīru un kļuvusi nešķīsta vai ja vīru pārņēmis greizsirdības gars un viņš ir greizsirdīgs uz savu sievu, tad lai viņš nostāda sievu Kunga priekšā un priesteris dara viņai visu, kas šajā likumā. Tad tas vīrs būs brīvs no vainas, bet sieva nesīs savu vainu.” Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: gan vīrs, gan sieva, kas dod nazīrieša solījumu, lai nošķirtu sevi Kungam, lai atturas no vīna un skurba dzēriena, lai nedzer ne vīna, ne skurba dzēriena etiķi, lai vispār nedzer vīnogu sulu, lai neēd ne svaigas, ne žāvētas vīnogas. Visu savu nošķirtības laiku lai neēd neko, kas gatavots no vīnogām, no to sēklām vai mizām. Visu nošķirtības zvēresta laiku lai skuveklis nenāk pār viņa galvu – iekams paiet laiks, kurā viņš nošķirts Kungam, – viņš lai ir svēts, lai ļauj uz savas galvas kuplot cirtām. Visu laiku, kamēr viņš ir nošķirts Kungam, lai viņš netuvojas mironim, pat ne savam tēvam, ne savai mātei, ne savam brālim, ne savai māsai, ka nepaliek nešķīsts, tiem mirstot, jo viņam uz galvas ir nošķirtības zīme Dievam. Visas dienas, kamēr viņš ir nošķirts, viņš ir svēts Kungam. Ja viņam blakus piepeši kāds nomirst un viņš apgāna savu nazīrieša galvu, tad viņš lai noskuj savu galvu savā šķīstīšanās dienā, lai noskuj to septītajā dienā. Astotajā dienā lai viņš pienes divas dūjas vai divus balodēnus priesterim pie Saiešanas telts durvīm. Vienu priesteris lai upurē par grēku upuri, bet otru – par sadedzināmo upuri un veic izlīgumu par viņa grēku, ar ko viņš grēkojis, pieskardamies mironim, tad viņš lai atkal svēta savu galvu tajā pašā dienā. Lai viņš svētī Kungam savu nošķirtības laiku un upurē gadu vecu jēru par vainas upuri, bet iepriekšējais laiks neskaitās, jo viņa nošķirtība tika apgānīta. Šis ir likums par nazīrieti. Tajā dienā, kad paiet viņa nošķirtības laiks, lai viņu ved pie Saiešanas telts durvīm. Lai viņš pienes Kungam savu upuri – vienu gadu vecu jēru bez vainas sadedzināmajam upurim un vienu gadu vecu aitiņu bez vainas grēku upurim, un vienu aunu bez vainas miera upurim, un grozu neraudzētas maizes no labākajiem miltiem, cepumus, kas iejauti eļļā, un neraudzētus plānos cepumus, kas svaidīti ar eļļu, un labības dāvanu, un lejamo upuri. Lai priesteris to pienes Kunga priekšā un upurē viņa grēku upuri un viņa sadedzināmo upuri. Aunu lai upurē par miera upuri Kungam kopā ar neraudzētās maizes grozu, un priesteris lai pienes arī labības dāvanu un lejamo upuri. Saiešanas telts durvīs nazīrietis lai noskuj savu svētīto galvu, lai ņem savas svētītās galvas matus un iemet ugunī, kas zem miera upura. Tad priesteris lai ņem vārīto auna plecu un vienu neraudzētas maizes cepumu no groza, un vienu neraudzēto plāno cepumu un dod nazīrietim, kad viņš noskuvis savas nošķirtības matus. Lai priesteris tos šūpo par līgojamo upuri Kunga priekšā – tas ir svētums, kas tiek priesterim kopā ar līgojamā upura krūts gabalu un cilājamā upura cisku. Pēc tam nazīrietis var dzert vīnu.” Šis ir likums par nazīrieti, kurš devis zvērestu, par viņa upuri Kungam, par to, kas ir viņa nošķirtība. Arī par to, ko viņš var darīt, kam sniedzas viņa rocība – saskaņā ar zvērestu, ko viņš devis, lai viņš to dara pēc likuma par nazīriešiem. Un Kungs sacīja Mozum: “Saki Āronam un viņa dēliem: tā svētiet Israēla dēlus, sakiet tiem: lai Kungs tevi svētī, lai tevi sargā, lai Kunga vaigs apgaismo tevi, lai žēlo tevi, lai Kungs tev pievēršas, lai dod tev mieru! Lai tie liek manam vārdam skanēt pār Israēla dēliem, un es svētīšu viņus!” Tajā dienā, kad Mozus beidza celt Mājokli, viņš svaidīja un iesvētīja to un visus tā rīkus, altāri un visus tā rīkus – svaidīja tos un iesvētīja. Un upurēja arī Israēla vadoņi, galvenie savu tēvu namos, – tie bija cilšu vadoņi, kas vadīja saskaitītos. Viņi pienesa savu upurvelti Kungam – sešus segtus ratus un divpadsmit vēršus – vienus ratus no ik diviem vadoņiem un vienu vērsi no katra. To viņi pienesa Mājokļa priekšā. Un Kungs sacīja Mozum: “Ņem tos no viņiem, lai ar tiem dara Saiešanas telts darbus, un dod tos levītiem – katram pēc paredzētā darba!” Un Mozus ņēma ratus un vēršus un deva tos levītiem. Divus ratus un četrus vēršus viņš deva Gēršona dēliem viņu darbam. Četrus ratus un astoņus vēršus viņš deva Merārī dēliem viņu darbam priestera Ītāmāra, Ārona dēla, vadībā. Bet Kehāta dēliem viņš nedeva, jo tiem bija darbs svētvietā, tiem viss bija jānes uz pleciem. Un vadoņi pienesa altāra iesvētīšanas upuri dienā, kad tas tika svaidīts; savu upurvelti vadoņi pienesa altāra priekšā. Un Kungs sacīja Mozum: “Katru dienu viens vadonis lai pienes savu upurvelti altāra iesvētei!” Tas, kurš pienesa savu upurvelti pirmajā dienā, bija Nahšons, Ammīnādāba dēls, no Jūdas cilts. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci gadu veci jēri. Šis bija Nahšona, Ammīnādāba dēla, upuris. Otrajā dienā upurēja Netanēls, Cuāra dēls, Jisašhara vadonis. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci gadu veci jēri. Šis bija Netanēla, Cuāra dēla, upuris. Trešajā dienā – Zebulūna dēlu vadonis, Elīābs, Hēlona dēls. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci jēri, gadu veci. Šis bija Elīāba, Hēlona dēla, upuris. Ceturtajā dienā – Rūbena dēlu vadonis, Elīcūrs, Šedeūra dēls. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci jēri, gadu veci. Šis bija Elīcūra, Šedeūra dēla, upuris. Piektajā dienā – Šimona dēlu vadonis Šelūmiēls, Cūrī-Šadaja dēls. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci jēri, gadu veci. Šis bija Šelūmiēla, Cūrī-Šadaja dēla, upuris. Sestajā dienā – Gāda dēlu vadonis Eljāsāfs, Deuēla dēls. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci jēri, gadu veci. Šis bija Eljāsāfa, Deuēla dēla, upuris. Septītajā dienā – Efraima dēlu vadonis Elīšāma, Amīhūda dēls. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci jēri, gadu veci. Šis bija Elīšāmas, Amīhūda dēla, upuris. Astotajā dienā – Manases dēlu vadonis Gamliēls, Pedā-Cūra dēls. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci jēri, gadu veci. Šis bija Gamliēla, Pedā-Cūra dēla, upuris. Devītajā dienā – Benjāmina dēlu vadonis Abīdāns, Gidonī dēls. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci jēri, gadu veci. Šis bija Abīdāna, Gidonī dēla, upuris. Desmitajā dienā – Dāna dēlu vadonis Ahīezers, Ammīšadaja dēls. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci jēri, gadu veci. Šis bija Ahīezera, Ammīšadaja dēla, upuris. Vienpadsmitajā dienā – Ašēra dēlu vadonis Pagiēls, Ohrāna dēls. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci jēri, gadu veci. Šis bija Pagiēla, Ohrāna dēla, upuris. Divpadsmitajā dienā – Naftālī dēlu vadonis Ahīra, Ēnāna dēls. Viņa upuris – viena sudraba paplāte, kas svēra simts trīsdesmit šekeļus, viens sudraba laistāmais trauks, kas svēra septiņdesmit šekeļus pēc svētvietas šekeļa, – tie abi bija pilni ar labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, tā bija labības dāvana. Viens zelta kauss, kas svēra desmit šekeļus, pilns ar kvēpināmām smaržzālēm. Viens vērsēns, viens auns, viens jērs, gadu vecs, – sadedzināmajam upurim. Viens āzis grēku upurim. Miera upurim – divi vērši, pieci auni, pieci āži un pieci jēri, gadu veci. Šis bija Ahīras, Ēnāna dēla, upuris. Šāds bija altāra iesvētīšanas upuris tajā dienā, kad to iesvaidīja Israēla vadoņi – divpadsmit sudraba paplātes, divpadsmit sudraba laistāmie trauki, divpadsmit zelta kausi. Simts trīsdesmit šekeļus sudraba svēra katra paplāte un septiņdesmit šekeļus ik laistāmais trauks – visi sudraba trauki kopā svēra divi tūkstoši četri simti šekeļus pēc svētvietas šekeļa. Divpadsmit zelta kausi, pilni ar kvēpināmām smaržzālēm, desmit šekeļus svēra ik kauss, pēc svētvietas šekeļa, visi zelta kausi kopā svēra simts divdesmit šekeļus. Visi lopi sadedzināmajam upurim – divpadsmit vērsēni, divpadsmit auni, divpadsmit jēri, gadu veci, un labības dāvanas, un divpadsmit āži grēku upurim. Un visi lopi miera upurim – divdesmit četri vērši, sešdesmit auni, sešdesmit āži, sešdesmit jēri, gadu veci, – tāds bija altāra iesvētīšanas upuris pēc tam, kad tas tika iesvaidīts. Kad Mozus gāja Saiešanas teltī, lai runātu ar Kungu, tas dzirdēja balsi, kas runāja uz to no pārsega, kas pār liecības šķirstu starp abiem ķerubiem, un viņš runāja ar to. Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Āronu un saki viņam: kad tu degsi eļļas lukturīšus gaismeklī, lai tur deg septiņi lukturīši!” Un Ārons iededza tos gaismeklī, viņš iededza lukturīšus tā, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Gaismeklis bija darināts šādi – zeltā kalts līdz pat žuburam, līdz pat kausiņiem, darināts pēc parauga, ko Kungs parādīja Mozum, – tieši tā viņš bija darinājis gaismekli. Un Kungs sacīja Mozum: “Ņem no Israēla dēliem levītus un šķīstī viņus! Šķīstī viņus šādi – slaki pār tiem ūdeni, kas noņem grēku, un lai tiem tiek noskūta visa miesa, lai tie mazgā savas drānas un šķīstās. Tad lai ņem vērsēnu un labības dāvanu – labākos miltus, kas iejauti eļļā, un otru vērsēnu ņem grēku upurim. Ved levītus Saiešanas telts priekšā un sapulcini visu Israēla dēlu sapulci. Ved levītus Kunga priekšā, un Israēla dēli lai uzliek savas rokas levītiem. Lai Ārons šūpo levītus par Israēla dēlu līgojamo upuri Kunga priekšā, viņi lai dara Kunga darbu. Pēc tam levīti lai liek rokas vēršiem uz galvas un vienu upurē par grēku upuri un otru par sadedzināmo upuri Kungam, lai veiktu izlīgumu par levītu grēku. Nostādi levītus Ārona un viņa dēlu priekšā un šūpo tos par līgojamo upuri Kungam. Tā tu nodali levītus no pārējiem Israēla dēliem – un levīti būs man! Pēc tam kad tu viņus būsi šķīstījis un šūpojis par līgojamo upuri, lai levīti iet kalpot Saiešanas teltī. Jo viņi ir tie, kas man no Israēla dēliem ir dotin atdoti visu to vietā, kuri Israēlā pirmie no klēpja nākuši kā pirmdzimtie, – es viņus esmu paņēmis sev! Man pieder visi Israēla pirmdzimtie, gan cilvēka, gan lopa, kopš tās dienas, kad es situ visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, es viņus esmu svētījis sev! Levītus es esmu ņēmis visu Israēla dēlu pirmdzimto vietā! No visiem Israēla dēliem levītus es esmu atdevis par dāvanu Āronam un viņa dēliem, lai tie Saiešanas teltī dara visu, kas vajadzīgs Israēla dēlu kalpošanai, un lai veic izlīgumu par Israēla dēlu grēku – ka Israēla dēlus neķer sērga, kad tie tuvojas svētumam.” Mozus, Ārons un visa Israēla dēlu sapulce darīja levītiem visu, ko Kungs Mozum par levītiem bija pavēlējis, – tā Israēla dēli tiem darīja! Levīti šķīstījās no grēkiem, mazgāja savas drānas, un Ārons šūpoja viņus par līgojamo upuri Kungam, Ārons veica izlīgumu par viņu grēku, lai viņus šķīstītu. Pēc tam levīti gāja darīt savu darbu Saiešanas teltī Ārona un viņa dēlu vadībā; kā Kungs Mozum par levītiem bija pavēlējis, tā viņi darīja! Un Kungs sacīja Mozum: “Tas ir par levītiem – par tiem, kam divdesmit pieci gadi un vairāk, kuri var doties kalpot un darīt to, kas tiem Saiešanas teltī darāms, bet lai pēc piecdesmit gadu vecuma viņi beidz kalpot, vien piepalīdz saviem brāļiem Saiešanas teltī, uzraudzīdami, kas uzraugāms, bet lai nekalpo, – tā nosaki levītiem viņu pienākumus.” Otrā gada pirmajā mēnesī pēc iznākšanas no Ēģiptes zemes Kungs sacīja Mozum Sīnaja tuksnesī: “Lai Israēla dēli svin Pashas svētkus norādītajā laikā. Sviniet tos šī mēneša četrpadsmitajā dienā mijkrēslī, norādītajā laikā, pēc visiem likumiem un tiesām!” Un Mozus sacīja Israēla dēliem, lai tie svin Pashas svētkus. Un tie svinēja Pashas svētkus pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā mijkrēslī, Sīnaja tuksnesī – Israēla dēli darīja visu, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Bet daži, kas bija pieskārušies mironim un kļuvuši nešķīsti, nevarēja todien svinēt Pashas svētkus, un tie tūlīt devās pie Mozus un Ārona. Tie viņiem teica: “Mēs esam nešķīsti, jo pieskārāmies mironim. Kāpēc no visiem Israēla dēliem tieši mums neļauj pienest Kunga upuri norādītajā laikā?” Un Mozus tiem teica: “Pagaidiet, kamēr es uzzinu, ko jums Kungs pavēlēs!” Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un saki: ja kāds kļuvis nešķīsts, pieskardamies mironim, vai arī ja kāds no jums vai jūsu pēcnācējiem devies tālā ceļā, tas lai svin Kungam Pashas svētkus otrā mēneša četrpadsmitajā dienā ar neraudzētu maizi un rūgtām zālēm. Neko lai neatstāj līdz rītam un kaulus lai upurim nelauž, lai dara pēc visiem Pashas svētku likumiem! Bet, ja kāds ir šķīsts un nav ceļā, taču nevēlas svinēt Pashas svētkus, tas lai tiek nošķirts no savas tautas, jo viņš nav norādītajā laikā pienesis Kunga upuri; tas nes savu grēku! Ja pie jums mīt svešinieks un svin Kungam Pashas svētkus, tad lai viņš svin tos pēc Pashas svētku likuma un tiesas, – lai jums viens likums gan svešiniekam, gan tam, kas dzimis pašu zemē!” Tajā dienā, kad tika uzsliets Mājoklis, mākonis apklāja Mājokli, Liecības telti, un no vakara līdz rītam tas palika pār Mājokli uguns izskatā. Tā bija vienmēr – dienā telti klāja mākonis, bet naktī tas izskatījās kā uguns. Kad mākonis pacēlās no telts, tad Israēla dēli devās ceļā, un tajā vietā, kur mākonis apstājās, tur apmetās arī Israēla dēli. Pēc Kunga pavēles Israēla dēli devās ceļā, un pēc Kunga pavēles tie apstājās – visu laiku, kamēr pār Mājokli dusēja mākonis, tie dzīvoja nometnē. Kad mākonis bija pār Mājokli ilgi, daudz dienu, tad Israēla dēli ievēroja Kunga gribu un nedevās ceļā. Reizēm mākonis bija pār Mājokli dažas dienas; pēc Kunga pavēles viņi apstājās, un pēc Kunga pavēles viņi devās ceļā. Reizēm mākonis palika no vakara līdz rītam – kad no rīta mākonis pacēlās, tad viņi devās ceļā; vai diena vai nakts – ja mākonis pacēlās, viņi devās ceļā. Ja divas dienas, mēnesi vai daudzas dienas mākonis palika pār Mājokli un mita tur, tad arī Israēla dēli dzīvoja nometnē un nedevās ceļā, bet, kad tas pacēlās, tie devās ceļā. Pēc Kunga pavēles viņi apstājās, un pēc Kunga pavēles viņi devās ceļā – ievēroja Kunga gribu Mozus vadībā, kā Kungs bija licis. Un Kungs sacīja Mozum: “Izkal sev divas sudraba taures – tās lai tev ir sapulces sasaukšanai un nometnes atstāšanai. Kad tās pūtīs, tad visa sapulce lai pulcējas ap tevi pie Saiešanas telts durvīm. Bet, ja pūš tikai vienu, lai pie tevis sapulcējas vadītāji, kas ir pār Israēla tūkstošiem. Kad jūs pūtīsiet trauksmi, lai dodas ceļā tās nometnes, kas apmetušās austrumos. Kad jūs pūtīsiet trauksmi otrreiz, lai dodas ceļā tās nometnes, kas apmetušās dienvidos, – lai pūš trauksmi, kad dodas ceļā. Pūtiet arī, pulcējot sapulci, bet ne trauksmi. Taures lai pūš priesteri, Ārona dēli, – tas jums ir mūžīgs likums uz paaudzēm! Kad jūs savā zemē ejat karā pret ienaidnieku, kas jūs apspiež, tad celiet trauksmi ar taurēm, lai jūsu Kungs Dievs jūs atceras un jūs tiekat glābti no saviem ienaidniekiem. Arī savās prieka dienās un savos svētkos, un mēnešu sākumā pūtiet taures pār saviem sadedzināmajiem upuriem un miera upuriem, lai jūsu Dievs jūs atceras, – es esmu Kungs, jūsu Dievs.” Otrā gada otrā mēneša divdesmitajā dienā mākonis pacēlās no liecības Mājokļa. Un Israēla dēli pulkos devās ceļā no Sīnaja tuksneša, un mākonis apmetās Pārānas tuksnesī. Tā bija pirmā reize, kad viņi devās ceļā Mozus vadībā, kā Kungs bija licis. Pirmais ceļā devās Jūdas dēlu nometnes karogs un viņu vienības – viņu pulku vadīja Nahšons, Ammīnādāba dēls. Jisašhara dēlu cilts pulku vadīja Netanēls, Cuāra dēls. Zebulūna dēlu cilts pulku vadīja Elīābs, Hēlona dēls. Tad Mājoklis tika nojaukts, un ceļā devās Gēršona dēli un Merārī dēli, kas nesa Mājokli. Pēc tam ceļā devās Rūbena nometnes karogs un viņu vienības – viņu pulku vadīja Elīcūrs, Šedeūra dēls. Šimona dēlu cilts pulku vadīja Šelūmiēls, Cūrī-Šadaja dēls. Gāda dēlu cilts pulku vadīja Eljāsāfs, Deuēla dēls. Tad ceļā devās kehātieši, kuri nesa svētvietu, – Mājoklis bija uzcelts pirms viņu atnākšanas. Tad ceļā devās Efraima dēlu nometnes karogs un viņu vienības – viņu pulku vadīja Elīšāma, Amīhūda dēls. Manases dēlu cilts pulku vadīja Gamliēls, Pedā-Cūra dēls. Benjāmina dēlu cilts pulku vadīja Abīdāns, Gidonī dēls. Tad, sargādams visu nometni, ceļā devās Dāna dēlu nometnes karogs un viņu vienības – viņu pulku vadīja Ahīezers, Ammīšadaja dēls. Ašēra dēlu cilts pulku vadīja Pagiēls, Ohrāna dēls. Naftālī dēlu cilts pulku vadīja Ahīra, Ēnāna dēls. Tādā kārtībā Israēla dēlu pulki devās ceļā ik reizi. Un Mozus teica savam sievastēvam midjānietim Hobābam, Reuēla dēlam: “Mēs dodamies ceļā uz vietu, par kuru Kungs ir teicis: to es jums došu! – Nāc kopā ar mums, un mēs būsim labi pret tevi, jo Kungs Israēlam ir solījis labu!” Bet Hobābs viņam teica: “Es neiešu, jo es iešu uz savu zemi, uz turieni, kur esmu dzimis.” Bet viņš teica: “Nepamet taču mūs, tu zini, ka mums būs jāapmetas tuksnesī, un tu mums būtu kā acis! Ja tu iesi kopā ar mums, tad tas labais, ko Kungs mums darīs, būs labs arī tev!” Tad viņi nogāja trīs dienu gājumu no Kunga kalna, un Kunga derības šķirsts gāja tiem pa priekšu trīs dienu gājumā, lai atrastu tiem mierīgu vietu. Un Kunga mākonis bija pār tiem dienā, kad tie devās projām no nometnes. Un, kad šķirsts devās ceļā, Mozus teica: “Celies, Kungs, padzen savus ienaidniekus, tie, kas nīst tevi, lai bēg no tevis!” Kad šķirsts apstājās, viņš teica: “Nāc atpakaļ, Kungs, pie neskaitāmajiem Israēla tūkstošiem!” Bet, tiklīdz tauta sāka nelāgi vaimanāt, lai Kungs to dzirdētu, Kungs to izdzirdēja – tad iedegās viņa dusmas, Kunga uguns uzliesmoja starp tiem un sāka rīt nometni no viena stūra. Tad tauta brēca uz Mozu, un Mozus lūdzās Kungu, un uguns mitējās. To vietu nosauca vārdā Tabēra, jo tur aizdegās Kunga uguns. Un salašņas, kas tur bija, sāka visu ko kārot, un Israēla dēli atkal sāka gausties un teica: “Kas mūs paēdinās ar gaļu? Mēs atceramies zivis, ko Ēģiptē ēdām par velti, gurķus un melones, sīpolus, ķiplokus un puravus! Tagad mēs esam novārguši, nav nekā, tik manna mums acu priekšā!” Manna bija kā koriandra sēklas, kā sveķi. Ļaudis klaiņoja apkārt, vāca to un mala dzirnavās vai sagrūda piestā, vārīja podos vai gatavoja no tās cepumus, un to garša bija kā eļļas cepumiem. Kad naktī pār nometni nokrita rasa, tad kopā ar to nokrita arī manna. Un Mozus dzirdēja, ka tautā raud ik ģimene, katrs pie savas telts durvīm, – tad Kunga dusmas iedegās jo stipri, un Mozus bija sarūgtināts. Mozus teica Kungam: “Kāpēc tu esi bijis ļauns pret savu kalpu, kāpēc es neesmu guvis tavu vēlību? Tu man esi uzlicis visu šīs tautas nastu! Vai es visus šos ļaudis esmu ieņēmis, vai es tos dzemdēju, ka tu saki, lai nesu tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes zīdaini, – uz zemi, kuru tu esi zvērējis viņu tēviem?! No kurienes man gaļa, ko dot visiem šiem ļaudīm? Viņi raud un saka: dod mums gaļu, ko ēst! Es nevaru viens pats nest šos ļaudis, jo tie ir par smagu! Ja tu man tā dari, tad nokauj mani – ja esmu guvis tavu vēlību, lai es neredzu savu nelaimi!” Un Kungs teica Mozum: “Sapulcini man septiņdesmit vīrus no Israēla vecajiem, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecajie un tās uzraugi, un ved viņus uz Saiešanas telti un nostājies tur kopā ar tiem! Es nolaidīšos un runāšu tur ar tevi, un es ņemšu no Gara, kas ir pār tevi, un došu viņiem, un tie nesīs šīs tautas nastu kopā ar tevi, tev vairs nebūs tā jānes vienam. Tautai tu saki: svētieties rītdienai, un jūs ēdīsiet gaļu, jo jūs raudājāt, Kungam dzirdot: kas mums dos ēst gaļu? Ēģiptē mums bija labi, – un Kungs jums dos ēst gaļu! Nevis vienu dienu jūs ēdīsiet un ne divas dienas, un ne piecas dienas, un ne desmit dienas, un ne divdesmit dienas, bet gan veselu mēnesi, kamēr tā jums nāks pa degunu ārā un liksies pretīga, – tāpēc ka jūs atmetāt Kungu, kas bija ar jums, un raudājāt viņa priekšā, sacīdami: kāpēc mēs aizgājām no Ēģiptes?!” Un Mozus teica: “Seši simti tūkstošu ir kājnieku vien, pie kā es esmu, un tu saki: es viņiem došu gaļu, un viņi ēdīs veselu mēnesi! – Vai viņiem tiks kautas avis un vērši, lai pietiktu, vai viņiem tiks nozvejotas visas jūras zivis, lai pietiktu?” Un Kungs teica Mozum: “Vai Kunga roka īsāka kļuvusi? Tagad tu redzēsi, vai mani vārdi ir patiesi vai ne!” Un Mozus iznāca ārā un stāstīja tautai, ko Kungs bija teicis, un viņš sapulcināja vīrus no tautas vecajiem un nostādīja viņus visapkārt teltij. Kungs nolaidās mākonī un runāja ar viņu, un viņš ņēma Garu, kas bija pār Mozu, un deva to septiņdesmit vīriem, vecajiem, un, kad tiem tika gars, tie sāka pravietot un vairs nemitējās. Bet divi vīri bija palikuši nometnē, vienu sauca Eldāds un otru – Mēdāds, un arī tiem tika gars, tie bija to septiņdesmit skaitā, bet uz telti nebija gājuši, un viņi pravietoja nometnē. Un kāds zēns skrēja un stāstīja Mozum: “Eldāds un Mēdāds pravieto nometnē!” Un Jozua, Nūna dēls, viens no viņa izvēlētajiem kalpiem, teica: “Mans kungs Mozu, aizliedz viņiem!” Bet Mozus viņam teica: “Vai tikai tu neesi greizsirdīgs? Lai visa Kunga tauta kļūst par praviešiem, ja Kungs tiem dod savu Garu!” Un Mozus devās uz nometni kopā ar Israēla vecajiem. Tad pūta Kunga vējš, atnesa no jūras puses paipalas un nometa tās ap nometni, dienas gājumā vienā pusē un dienas gājumā otrā pusē, visapkārt nometnei, aptuveni divus elkoņus biezā kārtā virs zemes. Un tauta gāja visu dienu un nakti un visu nākamo dienu un vāca paipalas. Tas, kurš savāca vismazāk, bija savācis desmit omerus. Viņi izklāja tās klājienā visapkārt nometnei. Gaļa vēl nebija apēsta un bija tiem starp zobiem, kad iedegās Kunga dusmas uz tautu, un Kungs sita tautu ar jo smagu sodību. To vietu nosauca vārdā Kibrot-Taava, jo tur apraka tos, kas bija padevušies kārībai. No Kibrot-Taavas tauta devās uz Hacērotu, un Hacērotā viņi apstājās. Mirjāma un Ārons sāka runāt pret Mozu sievas kūšietes dēļ, ko viņš bija ņēmis, – jo viņš bija apņēmis par sievu kūšieti! Viņi teica: “Vai tad Kungs ir runājis tikai ar Mozu, vai tad viņš nav runājis arī ar mums?!” Un Kungs to dzirdēja. Bet Mozus bija ļoti pazemīgs, pazemīgāks par visiem cilvēkiem, kas mīt uz zemes. Tad Kungs piepeši teica Mozum, Āronam un Mirjāmai: “Nāciet jūs trīs uz Saiešanas telti!” – un visi trīs gāja tur. Kungs nolaidās mākoņu stabā, nostājās telts durvīs un sauca Āronu un Mirjāmu, un tie abi panācās uz priekšu. Un viņš teica: “Klausieties nu, ko es saku! Ja kāds no jums būtu pravietis, es, Kungs, viņam atklātos redzējumā, sapnī ar viņu es runātu! Ne tāds mans kalps Mozus! Viņš ir uzticams visā manā namā! Es ar viņu runāju pats, parādos viņam skaidri, ne mīklās! Viņš Kunga veidolu skata! Kā gan jūs nebīstaties runāt pret manu kalpu Mozu?!” Kunga dusmas iedegās pret viņiem, un viņš devās prom. Kad no telts pacēlās mākonis, Mirjāma kļuva spitālīga kā sniegs, Ārons pagriezās pret Mirjāmu, un redzi – viņa bija spitālīga! Tad Ārons teica Mozum: “Ak, mans kungs, neuzliec mums grēku, kaut esam bijuši dumji un grēkojuši! Lai viņa nav kā nedzīva dzimusi, kam, jau no mātes miesām nākot, pagalam puse miesas!” Un Mozus brēca uz Kungu, sacīdams: “Dievs, jel dziedini viņu!” Un Kungs teica Mozum: “Ja viņas tēvs tai būtu iespļāvis sejā, vai tā nebūtu apkaunota septiņas dienas? Lai to ieslēdz uz septiņām dienām ārpus nometnes, un pēc tam viņa var nākt atpakaļ.” Mirjāmu ieslēdza uz septiņām dienām ārpus nometnes, un tauta nedevās ceļā, kamēr Mirjāma nebija atpakaļ. Pēc tam tauta aizgāja no Hacērotas un apmetās Pārānas tuksnesī. Un Kungs sacīja Mozum: “Sūti vīrus izlūkot Kanaāna zemi, ko es dodu Israēla dēliem, – sūti pa vienam vīram no katras tēvu cilts, ikviens no tiem ir vadonis!” Un pēc Kunga pavēles Mozus tos sūtīja no Pārānas tuksneša – visi tie vīri bija Israēla dēlu vadītāji. Šie ir viņu vārdi. No Rūbena cilts – Šammua, Zakūra dēls. No Šimona cilts – Šāfāts, Horī dēls. No Jūdas cilts – Kālebs, Jefunnes dēls. No Jisašhara cilts – Jigals, Jāzepa dēls. No Efraima cilts – Hozeja, Nūna dēls. No Benjāmina cilts – Paltī, Rāfū dēls. No Zebulūna cilts – Gadiēls, Sodī dēls. No Jāzepa cilts, no Manases cilts – Gadī, Sūsī dēls. No Dāna cilts – Ammiēls, Gmallī dēls. No Ašēra cilts – Setūrs, Mihaēla dēls. No Naftālī cilts – Nahbī, Vafsī dēls. No Gāda cilts – Geuēls, Mahī dēls. Šie ir to vīru vārdi, kurus Mozus sūtīja izlūkot zemi. Hozeju, Nūna dēlu, Mozus nosauca par Jozuu. Mozus viņus sūtīja izlūkot Kanaāna zemi un sacīja tiem: “Dodieties uz Negebu un kāpiet kalnienē, tad apskatiet to zemi, kāda tā ir un kādi ļaudis tur dzīvo – stipri vai vāji – un vai to ir maz vai daudz, vai zeme, kur tie mīt, ir laba vai slikta, un kādas ir pilsētas, kur tie mīt, vai tās ir tikai nometnes, vai tām ir arī nocietinājumi? Un vai tā zeme ir lekna vai liesa, vai tur ir koki vai nav? Saņemieties, atnesiet kādus no tās zemes augļiem!” Bet tas bija pirmo vīnogu laiks. Un viņi devās un izlūkoja zemi no Cīna tuksneša līdz Rehobai, kur iet uz Hamātu. Viņi uzkāpa Negebā un nonāca Hebronā, un tur bija Ahīmans, Šēšajs un Talmajs, Anāka pēcnācēji; Hebrona bija uzcelta septiņus gadus pirms Coanas Ēģiptē. Tad viņi nonāca Eškolas ielejā, tur viņi nocirta vienu zaru ar vīnogu ķekaru un to, iekārtu nesamajās kārtīs, nesa starp divi vīriem, tāpat arī granātābolus un vīģes. To vietu nosauca par Eškolas ieleju, jo tur Israēla dēli nocirta vīnogu ķekaru. Pēc četrdesmit dienām viņi atgriezās no zemes izlūkošanas. Viņi atnāca pie Mozus, Ārona un visas Israēla dēlu sapulces uz Pārānas tuksnesi pie Kādēšas un stāstīja tiem un visai sapulcei, un rādīja tās zemes augļus. Viņi tam izstāstīja: “Mēs aizgājām uz zemi, kurp tu mūs sūtīji, – tur plūst piens un medus, un tā ir auglīga! Taču tauta, kas mīt tanī zemē, ir stipra, un pilsētas ir nocietinātas un jo lielas, un arī Anāka pēcnācējus mēs tur redzējām! Negeba zemē mīt amālēkieši, bet hetieši, jebūsieši un amorieši mīt kalnienē, un kanaānieši mīt pie jūras un gar Jardānu!” Bet Kālebs apklusināja ļaudis, kas bija pie Mozus, un teica: “Iesim tik un tos iekarosim, mēs taču varam tos pievārēt!” Bet vīri, kas bija gājuši kopā ar viņu, teica: “Mēs nevaram doties pret tām tautām – tie ir stiprāki par mums!” Un tie, kas bija gājuši izlūkot, stāstīja Israēla dēliem melus par to zemi: “Tā zeme, kurai mēs gājām cauri, lai to izlūkotu, ir zeme, kas aprij savus iemītniekus, un visi ļaudis, ko mēs tur redzējām, ir diženi vīri! Tur mēs redzējām milžus, Anāka dēlus no milžu dzimuma, – mums likās, ka mēs esam sienāži, un tādi mēs likāmies arī viņiem!” Tad visa sapulce sāka brēkt – tauta raudāja visu nakti. Visi Israēla dēli kurnēja pret Mozu un Āronu, visa sapulce viņiem teica: “Kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē, kaut mēs būtu miruši šajā tuksnesī! Kādēļ Kungs ved mūs uz zemi, kur mums būs jākrīt no zobena?! Mūsu sievas un mazuļi kļūs par laupījumu! Vai mums nebūtu labāk atgriezties Ēģiptē?” Un viņi teica cits citam: “Izvēlēsim sev vadoni un atgriezīsimies Ēģiptē!” Tad Mozus un Ārons krita uz sava vaiga visas Israēla dēlu sapulces priekšā. Un Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnes dēls, kas arī bija devušies izlūkot to zemi, saplēsa savas drānas. Viņi teica visai Israēla dēlu sapulcei: “Tā zeme, kurai mēs gājām cauri, lai to izlūkotu, – tā zeme ir ļoti, ļoti laba! Ja mēs būsim Kungam tīkami, viņš aizvedīs mūs uz to zemi un dos to mums – zemi, kur piens un medus plūst! Taču pret Kungu jūs nedumpojiet, nebīstieties no tās zemes ļaudīm, mēs ēdīsim tos kā maizi, viņu ēna ir prom, bet ar mums ir Kungs! Nebīstieties no viņiem!” Bet visa sapulce teica: “Nomētājiet viņus akmeņiem!” Un tad Saiešanas teltī visiem Israēla dēliem parādījās Kunga godība. Un Kungs teica Mozum: “Cik ilgi šī tauta mani nievās, cik ilgi viņi man neticēs – par spīti visām tām zīmēm, ko es viņiem esmu darījis?! Es viņus sitīšu ar mēri un atteikšos no viņiem, bet tevi es darīšu par lielāku un varenāku tautu nekā viņi!” Un Mozus Kungam teica: “Tad ēģiptieši gan zinās, ka tu savā spēkā aizvedi šo tautu no viņiem, un viņi teiks šīs zemes iemītniekiem, ka zina, ka tu, Kungs, esi šīs tautas vidū, ka aci pret aci tu tiki skatīts, ak, Kungs, un pār viņiem stāvēja tavs mākonis, un mākoņu stabā tu gāji tiem pa priekšu dienā un uguns stabā naktī, – bet, ja tu nonāvēsi šo tautu visus kā vienu, tad citas tautas, kas par tavu slavu ir dzirdējušas, teiks: Kungs nevarēja šo tautu aizvest uz zemi, par kuru tiem bija zvērējis, un nonāvēja viņus visus tuksnesī! Un tagad – lai ir liels mana Kunga spēks, un tu taču esi teicis: Kungs ir lēns dusmās un dāsns žēlastībā, tāds, kas piedod vainu, bet pārkāpumu nesodītu neatstāj un piemeklē tēvu vainas pie bērniem līdz trešajai un ceturtajai paaudzei! Piedod jel šīs tautas vainu savā lielajā žēlastībā, kā tu līdz šim esi piedevis šai tautai – no Ēģiptes līdz pat šejienei!” Un Kungs teica: “Es piedodu, kā tu teici! Tiešām – kā es esmu dzīvs! – Kunga godība piepildīs visu zemi! Visi vīri, kas redzēja manu godību un manas zīmes, ko es darīju Ēģiptē un tuksnesī, un pārbaudīja tās desmit reižu un tomēr neklausīja mani, – tie neredzēs zemi, kuru es apzvērēju dot viņu tēviem. To neredzēs visi tie, kas mani nievāja! Bet mans kalps Kālebs gan, jo viņam bija cits gars un viņš vienmēr man sekoja. Viņu es aizvedīšu uz zemi, kurp viņš gāja, un viņa pēcnācēji to iemantos! Bet ielejās mīt amālēkieši un kanaānieši! Rīt nogriezieties un pa tuksnesi ejiet uz Niedru jūru!” Un Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Cik ilgi šī ļauno sapulce kurnēs pret mani?! Es esmu dzirdējis, kā Israēla dēli kurnēt kurn pret mani! Saki viņiem – kā es esmu dzīvs! – saka Kungs: kā jūs man teicāt, tā es jums darīšu! Šajā tuksnesī kritīs jūsu augumi, visi, kas no jums tika saskaitīti, visi, kam divdesmit gadi un vairāk, kas pret mani kurnējuši! Jūs nenonāksiet tajā zemē, par kuru es zvērēdams pacēlu savu roku, lai jums ļautu tur dzīvot, – vien Kālebs, Jefunnes dēls, un Jozua, Nūna dēls. Un jūsu mazuļi, par kuriem jūs teicāt: tie kļūs par laupījumu, – tos es turp aizvedīšu, un tie iepazīs zemi, no kuras jūs atteicāties. Bet jūsu augumi kritīs šajā tuksnesī! Jūsu dēli būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, tie saņems sodu par jūsu maucību, līdz jūsu līķi būs pazuduši tuksnesī! Pēc to dienu skaita, kurās jūs izlūkojāt zemi, – četrdesmit dienas, jūs nesīsiet savu vainu – gadu par dienu, gadu par dienu! Tad jūs zināsiet, kā tas ir – būt naidā ar mani! Es, Kungs, saku, ka tā darīšu visai šai ļauno sapulcei, kas šajā tuksnesī ir sapulcējusies pret mani, – tie iznīks un nomirs šeit!” Bet vīri, kurus Mozus bija sūtījis izlūkot to zemi un kuri atgriezušies bija musinājuši pret viņu visu sapulci, stāstīdami melus par to zemi, – tie vīri, kas bija stāstījuši par to zemi nelāgus melus, nomira Kunga priekšā no sērgas. No tiem vīriem, kas bija gājuši izlūkot zemi, dzīvi palika Jozua, Nūna dēls, un Kālebs, Jefunnes dēls. Un Mozus to pastāstīja visiem Israēla dēliem, un ļaudis ļoti sēroja. Tie cēlās agri no rīta un devās augšup kalnienē, sacīdami: “Redzi, mēs – mēs iesim uz to vietu, par ko Kungs teica, jo mēs esam grēkojuši!” Bet Mozus sacīja: “Kāpēc jūs pārkāpjat Kunga pavēli? Tas neizdosies! Neejiet, jo Kungs nav ar jums, jūs tiksiet satriekti savu ienaidnieku priekšā, jo amālēkieši un kanaānieši jau ir tur jums priekšā, un jūs kritīsiet no zobena, jo esat atkrituši no Kunga! Kungs nebūs ar jums!” Tomēr tie iedrošinājās kāpt augšā kalnos, bet ne Kunga derības šķirsts, ne Mozus nedevās projām no nometnes. Tad nāca lejā amālēkieši un kanaānieši, kas mita kalnienē, sakāva viņus un aiztrieca līdz Hormai. Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: kad jūs ieiesiet savas mājvietas zemē, ko es jums dodu, tad pienesiet Kungam dedzināmo upuri, arī sadedzināmo upuri vai kaujamo upuri, pildot solījumu, vai upuri par svētkiem, vai labprātīgo upuri, upurējiet liellopus vai sīklopus par tīkamu smaržu Kungam, un lai tas, kurš upurē, pienes savu upuri Kungam – labības dāvanu no labākajiem miltiem, desmito daļu ēfas, kas iejauti ceturtdaļā hīna eļļas. Un vīnu lejamajam upurim – ceturtdaļu hīna vīna lai lej pār sadedzināmo upuri vai kaujamo upuri katram jēram. Līdz ar aunu lai dod labības dāvanu no labākajiem miltiem – divas desmitdaļas ēfas, iejautus trešdaļā hīna eļļas. Lejamajam upurim lai pienes trešdaļu hīna vīna par tīkamu smaržu Kungam. Kad par sadedzināmo upuri vai kaujamo upuri upurē vērsēnu, lai pildītu solījumu vai pienestu miera upuri Kungam, tad pēc vērsēna lai pienes labības dāvanu – trīs desmitdaļas labāko miltu, iejautus pusē hīna eļļas. Par lejamo upuri lai pienes pusi hīna vīna – par dedzināmo upuri, tīkamu smaržu Kungam. Tā lai dara ar visiem vēršiem un auniem, ar visiem jēriem un kazlēniem pēc upurējamo skaita – tā dariet ar katru, ko upurējat. Visi savēji lai tā dara – lai pienes dedzināmo upuri par tīkamu smaržu Kungam. Ja pie jums ir apmeties svešinieks vai kāds ir pie jums jau paaudzēs un grib pienest dedzināmo upuri par tīkamu smaržu Kungam, tas lai dara tāpat kā jūs. Sapulcei lai ir viens likums – jums un svešiniekam, kas mīt pie jums, – mūžīgs likums uz jūsu paaudzēm. Gan jūs, gan svešinieki esat Kunga priekšā – viena bauslība un viena tiesa lai ir gan jums, gan svešiniekam, kas mīt pie jums.” Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: kad jūs nonāksiet tajā zemē, kurp es jūs vedu, un kad ēdīsiet tās zemes maizi, dodiet no tās upurdāvanu Kungam! No savas pirmās maizes dodiet upurdāvanu – dodiet tāpat kā no kuļamā klona! Paaudzēs dodiet Kungam par upurdāvanu pirmo no savas maizes! Bet, ja jūs neapzināti grēkosiet un nepildīsiet visus šos baušļus, ko Kungs Mozum teicis, visu, ko Kungs caur Mozu pavēlējis kopš dienas, kad Kungs pavēlēja, un uz priekšu jūsu paaudzēs, tad – ja tas noticis neapzināti un sapulce to nav zinājusi, tad lai visa sapulce pienes vienu vērsēnu par sadedzināmo upuri, par tīkamu smaržu Kungam, un līdz ar viņu labības dāvanu un lejamo upuri, kā pavēlēts, un vienu āzi grēku upurim. Priesteris lai veic izlīgumu par visas Israēla sapulces grēku, un tiem tiks piedots, jo tas bija neapzināts grēks, un par to viņi pienesa dedzināmo upuri Kungam un grēku upuri Kungam par savu kļūdu. Tad tiks piedots visai Israēla dēlu sapulcei un svešiniekiem, kas mīt pie tiem, jo visa tauta bija neapzināti grēkojusi. Bet, ja neapzināti grēkojis viens cilvēks, lai viņš pienes par grēku upuri gadu vecu kazu. Priesteris lai veic izlīgumu par tā cilvēka grēku, kas neapzināti apgrēkojies Kunga priekšā, – lai veic izlīgumu par viņa grēku, un viņam tiks piedots. Tam, kas dzimis starp Israēla dēliem, un tam, kas svešinieks, bet mīt pie jums, – ja kāds neapzināti grēkojis, tiem visiem viens likums. Bet tas, kas to darījis apzināti – gan savējais, gan svešinieks –, tas ir zaimojis Kungu un lai tiek nošķirts no savas tautas, jo tāds ir nievājis Kunga vārdu un pārkāpis viņa bauslību, – lai šķirtin nošķir tādu, tas ir vainīgs.” Kad Israēla dēli bija tuksnesī, viņi pieķēra kādu vīru, kas sabatā lasīja malku. To, kuru bija pieķēruši lasām malku, viņi atveda pie Mozus un Ārona, un visas sapulces. Un viņi to apsargāja, jo nebija skaidrs, kas ar viņu darāms. Tad Kungs sacīja Mozum: “Mirtin lai mirst šis vīrs, lai visa sapulce viņu nomētā akmeņiem ārpus nometnes!” Visa sapulce izveda viņu ārpus nometnes un nomētāja akmeņiem, un viņš mira, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Kungs teica Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem, lai paaudzēs tie taisa pušķus uz savu drānu malām, uz katra stūra lai liek pa pušķim no purpurzilas auklas. Lai jums ir pušķi – jūs tos redzēsiet un atcerēsities visus Kunga baušļus, tad jūs tos pildīsiet un nevērsīsieties turp, kurp jūsu sirdis un acis ved jūs maukot. Pušķi ir tādēļ, lai jūs atcerētos visus manus baušļus un jūs būtu svēti savam Dievam. Es esmu Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai būtu jums par Dievu, – es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Tad cēlās Korahs, Jichāra dēls, Kehāta dēls, Levī dēls un Rūbena dēli – Dātāns un Abīrāms, Elīāba dēli, un Ons, Peleta dēls, tie cēlās pret Mozu kopā ar vīriem no Israēla dēliem – divi simti piecdesmit sapulces ievēlētiem vadoņiem, vīriem ar vārdu! *** Tie sadevās kopā pret Mozu un Āronu un teica tiem: “Gana jums! Svēta ir visa sapulce, jo tajā ir Kungs! Kādēļ jūs sakāt, ka esat lielāki par Kunga pulku?!” Kad Mozus to dzirdēja, viņš krita uz sava vaiga un runāja uz Korahu un viņa pulku, sacīdams: “Rīt Kungs parādīs, kurš pieder viņam un kurš ir svēts, – tam viņš liks sev tuvoties. Tam, ko viņš izvēlēsies, viņš liks sev tuvoties! Dariet tā – ņemiet kvēpināmos traukus, tu, Korah, un viss tavs pulks! Rīt iededziet tajos uguni un lieciet tur kvēpināmās smaržzāles Kunga priekšā – tas, kuru Kungs izvēlēsies, būs svēts! Gana jums, Levī dēli!” Mozus sacīja Koraham: “Klausieties nu, Levī dēli! Vai jums maz, ka Israēla Dievs ir nošķīris jūs no visas Israēla dēlu sapulces, tuvinādams jūs sev, lai jūs kalpotu Kunga Mājoklī, lai stātos sapulces priekšā un kalpotu tiem?! Viņš sev ir pietuvinājis tevi un visus tavus brāļus, Levī dēlus, un jūs vēl prasāt arī priesterību?! Tādēļ tu kopā ar visu savu pulku esi sapulcējies pret Kungu! Kas tad jums Ārons, ka jūs kurnat pret viņu?!” Un Mozus lika saukt Dātānu un Abīrāmu, Elīāba dēlus, bet tie teica: “Mēs nenāksim! Vai maz, ka tu mūs izvedi no zemes, kur plūst piens un medus, lai nonāvētu tuksnesī, – tu vēl gribi valdīt pār mums kā augstmanis?! Tu taču neesi mūs atvedis uz zemi, kur piens un medus plūst, neesi devis mums laukus un vīnadārzus! Nu tu gribi izdurt mums acis?! Mēs nenāksim!” Tad Mozus jo stipri iesvilās un teica Kungam: “Nepieskaries viņu labības dāvanai! Pat ne ēzeli no viņiem es neesmu ņēmis, un nevienam no viņiem es neesmu darījis ļaunu!” Un Mozus teica Koraham: “Esi rīt Kunga priekšā kopā ar savu pulku – tu, viņi un Ārons! Rīt! Ņemiet katrs savu kvēpināmo trauku, lieciet tajā kvēpināmās smaržzāles un pienesiet Kungam! Katrs lai nāk ar savu kvēpināmo trauku – divi simti piecdesmit kvēpināmie trauki, un tu un Ārons – katrs ar savu kvēpināmo trauku!” Un katrs ņēma savu kvēpināmo trauku, iededza tajā uguni, ielika kvēpināmās smaržzāles – viņi visi stājās Saiešanas telts durvīs un tāpat arī Mozus un Ārons. Un Korahs pulcināja pret viņiem visu sapulci pie Saiešanas telts durvīm, un visai sapulcei parādījās Kunga godība. Un Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Nošķirieties no šīs sapulces, un es tos aprīšu vienā mirklī!” Viņi krita uz sava vaiga un sacīja: “Dievs, ikvienas miesas gara Dievs! Tikai viens cilvēks grēkojis, vai tad tu dusmosies uz visu sapulci?” Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz šo sapulci: uz visām pusēm atkāpieties no Koraha, Dātāna un Abīrāma mājokļiem!” Tad Mozus devās pie Dātāna un Abīrāma, un viņam pakaļ gāja Israēla vecajie. Un viņš runāja uz sapulci, sacīdams: “Ejiet jel nost no šo ļauno vīru telts un nepieskarieties nekam, kas pieder viņiem, ka jūs netiekat aizrauti līdzi viņu grēkiem!” Un tie atkāpās no Koraha, Dātāna un Abīrāma mājokļiem, un Dātāns un Abīrāms iznāca un nostājās savu telšu durvīs kopā ar savām sievām, dēliem un mazajiem. Un Mozus teica: “Nu jūs zināsiet, ka Kungs mani ir sūtījis visu šo darīt un tas nenāk no manis paša. Ja šie vīri nomirs tādā pašā nāvē kā visi cilvēki un viņus piemeklēs visu cilvēku liktenis, tad ne Kungs mani ir sūtījis! Bet, ja Kungs radīs brīnumu un zeme atpletīs muti un aprīs viņus un visu, kas viņiem, un tie dzīvi noies šeolā, tad jūs zināsiet, ka šie vīri ir zaimojuši Kungu!” Un, kad viņš beidza runāt šos vārdus, zem tiem pāršķēlās zeme! Zeme atpleta muti un aprija viņus, viņu namus un visus ļaudis, kas bija pie Koraha, un visu viņu mantību. Un tie dzīvi nogāja šeolā ar visu, kas tiem bija, zeme viņus apklāja, un tie aizgāja bojā sapulcē. Tiem brēcot, viss Israēls, kas bija tiem apkārt, bēga un teica: “Ka zeme arī mūs neaprij!” Kunga uguns nāca un aprija divi simti piecdesmit vīru, kas bija pienesuši kvēpināmās smaržzāles. Un Kungs sacīja Mozum: “Saki priesterim Elāzāram, Ārona dēlam, lai izņem kvēpināmos traukus no deguma vietas un uguni no tām lai nes projām, jo tie ir kļuvuši svēti – kvēpināmie trauki ar šo grēcinieku dzīvībām. Lai no tiem izkaļ plāksnes altāra pārklājumam, jo viņi tās pienesa Kungam, tāpēc tie ir svēti, lai tie top par zīmi Israēla dēliem.” Un priesteris Elāzārs ņēma vara kvēpināmos traukus, kuros bija upurējuši sadegušie, un no tiem tika izkalts pārklājums altārim par atgādinājumu Israēla dēliem – lai neviens svešinieks, kas nav no Ārona dzimuma, netuvojas kvēpināt upuri Kunga priekšā, lai tam neizietu kā Koraham un viņa pulkam. Tā Kungs pavēlēja caur Mozu. No rīta visa Israēla dēlu sapulce runāja pret Mozu un Āronu: “Jūs nokāvāt Kunga tautu!” Sapulce sanāca pret Mozu un Āronu, devās uz Saiešanas telti, un, redzi, to apklāja mākonis, un parādījās Kunga godība. Un Mozus un Ārons iznāca Saiešanas telts priekšā. Tad Kungs sacīja Mozum: “Ej prom no šīs sapulces, un es aprīšu viņus vienā mirklī!” Un viņi krita uz sava vaiga. Un Mozus sacīja Āronam: “Ņem kvēpināmo trauku, liec tur uguni no altāra, liec kvēpināmajā traukā kvēpināmās smaržzāles, nes ātri pie sapulces un veic izlīgumu par viņu grēku, jo nāk Kunga dusmas – sākusies sērga!” Ārons darīja, kā Mozus teica, skrēja sapulces vidū – redzi, tautā jau bija sākusies sērga – un, uzlicis kvēpināmās smaržzāles, veica izlīgumu par tautas grēku. Viņš nostājās starp mirušajiem un dzīvajiem, un sērga mitējās. Sērgā bija miruši četrpadsmit tūkstoši septiņi simti, neskaitot tos, kas bija miruši kopā ar Korahu. Un Ārons atgriezās pie Mozus Saiešanas telts durvīs, un sērga mitējās. Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un ņem no tiem spieķus – pa spieķim no katra tēvu nama vadoņa, kopā divpadsmit spieķus. Katrs lai raksta uz spieķa savu vārdu. Ārona vārdu lai raksta uz Levī spieķa, jo viens spieķis ir viņu abu tēvu namiem. Noglabā tos Saiešanas teltī pretī liecībai, kur es tev atklāšos zināms. Un būs tā – sazaļos tā vīra spieķis, kuru es izvēlēšos. Es izbeigšu Israēla dēlu kurnēšanu, ko viņi kurn pret jums.” Un Mozus runāja uz Israēla dēliem, un visi vadoņi viņam deva spieķus – ik vadonis pa spieķim, katrs vadonis pēc sava tēvu nama – kopā divpadsmit spieķus, un Ārona spieķis bija starp viņu spieķiem. Mozus noglabāja spieķus Kunga priekšā Liecības teltī. No rīta Mozus gāja Liecības teltī, un redzi – bija uzplaucis Ārona spieķis no Levī nama un bija sadzinis zarus, raisījis ziedus un nobriedinājis mandeles. Mozus iznesa viņu spieķus no Kunga priekšas pie visiem Israēla dēliem, un viņi apskatījās, un katrs paņēma savu spieķi. Un Kungs sacīja Mozum: “Atliec Ārona spieķi atpakaļ liecības priekšā, lai tas glabājas par zīmi visiem dumpīgajiem, lai beidzas viņu kurnēšana pret mani – ka viņi nemirst!” Un Mozus darīja, kā Kungs viņam pavēlēja, – tā viņš darīja! Un Israēla dēli teica Mozum: “Redzi, mēs ejam bojā, mēs pagalam, mēs visi pagalam! Ikviens, kas tuvojas Kunga Mājoklim, mirst! Vai mums visiem jāiet bojā?!” Un Kungs teica Āronam: “Tu un tavi dēli, un tavs nams līdz ar tevi, jūs nesīsiet vainu par grēku pret svētvietu – tu un tavi dēli līdz ar tevi nesīs vainu par grēku pret savu priesterību! Un ved sev līdzi arī savus brāļus, Levī cilti, tava tēva cilti, lai tie pievienojas tev un kalpo tev, un tu ar saviem dēliem kalpo Liecības telts priekšā. Viņi lai piekalpo tev un lai kalpo teltī, taču svētvietas traukiem vai altārim lai netuvojas, ka nemirst – gan tie, gan jūs. Lai tie nāk tev līdzi un kalpo Saiešanas teltī, lai dara visu, kas teltī jādara, bet svešinieks jums lai netuvojas. Kalpojiet svētvietā un kalpojiet altārī – tad dusmas vairs nenāks pār Israēla dēliem. Un es, redzi, esmu ņēmis jūsu brāļus levītus no Israēla dēliem jums par dāvanu – tie ir atdoti Kungam, lai kalpotu Saiešanas teltī. Tu un tavi dēli lai savā priesterībā kalpo pie visām altāra lietām un pie tā, kas aiz priekškara, – tur jūs kalposiet! Es dodu jums priesterību kā dāvanu. Svešinieks, kas tur tuvojas, lai mirst!” Un Kungs sacīja Āronam: “Es, redzi, esmu atdevis tavā uzraudzībā visu, kas man upurēts, – no visiem Israēla dēlu svētumiem es esmu tev devis daļu, un tas ir mūžīgs likums taviem dēliem. Tas tev tiks no svētumu svētumiem, no dedzināmajiem upuriem – visas viņu upurveltes, visas viņu labības dāvanas, visi grēku upuri un visi vainas upuri, ko tie dod man, – tas būs svētumu svētums tev un taviem dēliem! Ēdiet to svētumu svētumā, ik vīrs lai ēd to! Tas tev svēts! Arī šis ir tev – viņu cilājamā upurdāvana par visiem Israēla dēlu līgojamiem upuriem ir atdota tev un taviem dēliem, un tavām meitām ar mūžīgu likumu, – ikviens, kas tavā namā šķīsts, lai to ēd! Labākais no eļļas un labākais no vīna un labības pirmā vākuma, ko tie dod Kungam, – tas tev! Pirmie augļi, ko tie pienes Kungam no visa, kas viņu zemēs, tiks tev – ikviens, kas šķīsts tavā namā, lai tos ēd! Viss, kas upurēts Israēlā, būs tavs! Visi, kas pirmie no klēpja nākuši, ko tie no cilvēka vai lopa pienes Kungam, būs tev! – taču cilvēka pirmdzimtie tev ir jāizpērk, un nešķīsto lopu pirmdzimtie tev ir jāizpērk! Šāds ir to izpirkums – mēneša laikā tu vari tos izpirkt ar sudrabu pēc tava vērtējuma, ar pieciem šekeļiem pēc svētvietas šekeļa, tas ir divdesmit geras. Taču govs pirmdzimto vai avs pirmdzimto, vai kazas pirmdzimto tu neizpērc, tie ir svēti – slaki to asinis pār altāri un to taukus kvēpini kā dedzināmo upuri par tīkamu smaržu Kungam! To gaļa tiks tev tāpat kā līgojamā upura krūts gabals un labā ciska. Visus svētos cilājamos upurus, ko upurējuši Israēla dēli, es esmu devis tev un taviem dēliem, un tavām meitām par likumīgo daļu uz mūžiem – tā ir sāls derība uz mūžiem Kunga priekšā – tev un taviem pēcnācējiem!” Un Kungs sacīja Āronam: “Viņu zemē tev nebūs ne mantojuma, ne kopīgas daļas ar tiem – es esmu tava daļa un tavs mantojums starp Israēla dēliem! Un, redzi, Levī dēliem es esmu atdevis visas Israēla dēlu dotās desmitās tiesas par mantojumu, kā atlīdzību par viņu kalpošanu, ka tie kalpo Saiešanas teltī. Israēla dēli Saiešanas teltij lai vairs netuvojas – jo tad tie būs grēkojuši un mirs! Lai levīti dara Saiešanas telts darbus un nes savu vainu – tas jums ir mūžīgs likums uz paaudzēm. Lai tiem nav mantojuma kā citiem Israēla dēliem, jo visas desmitās tiesas, ko dod Israēla dēli par cilājamo upuri Kungam, es esmu atdevis par mantojumu levītiem, tādēļ es tiem teicu: lai tiem nav mantojuma kā citiem Israēla dēliem!” Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz levītiem un saki tiem: kad jūs ņemat no Israēla dēliem desmitās tiesas, ko es jums no tiem esmu devis par mantojumu, tad pienesiet no tām cilājamo upuri Kungam – desmito tiesu no desmitās tiesas. Un jūsu cilājamais upuris jums tiks atmaksāts kā labība no kuļamā klona un vīnspaida pārpilnība! Tā upurējiet Kungam cilājamo upuri no visām jūsu desmitajām tiesām, ko ņemat no Israēla dēliem, dodiet no tām Kunga upurdāvanu priesterim Āronam. No visām savām dāvanām upurējiet Kungam cilājamo upuri – tā treknumu, tā svētīto daļu! – un saki tiem: kad jūs būsiet upurējuši tā treknumu, tad tas tiks atmaksāts jums kā labība no kuļamā klona un vīnspaida pārpilnība! Jūs drīkstat to ēst visur, jūs un jūsu tēva nams, jo tā ir jūsu alga, atlīdzība par jūsu kalpošanu Saiešanas teltī. Kad būsiet upurējuši tā treknumu, jums vairs nebūs grēka. Neapgāniet Israēla dēlu svētumus, tad jūs nemirsiet!” Un Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Šis ir likums, ko Kungs pavēlējis: saki Israēla dēliem, lai ved pie tevis sarkanu teli, kas bez vainas un kam vēl nav likts jūgs. Dodiet to priesterim Elāzāram, lai ved to ārpus nometnes un nokauj viņa priekšā. Lai priesteris Elāzārs ņem ar pirkstu teles asinis un slaka tās visapkārt Saiešanas teltij septiņas reizes. Lai tele tiek sadedzināta, viņam redzot, – lai sadedzina tās ādu, gaļu un asinis kopā ar tās mēsliem. Lai priesteris ņem ciedru koku, īzapu un sarkanu audumu un iemet tur, kur tele tiek dedzināta. Tad lai priesteris mazgā drānas un mazgā savu miesu ūdenī, un pēc tam lai iet uz nometni. Priesteris paliek nešķīsts līdz vakaram. Arī tas, kurš to dedzināja, lai mazgā ūdenī drānas un mazgā ūdenī savu miesu un paliek nešķīsts līdz vakaram. Lai šķīsts vīrs savāc teles pelnus un noglabā ārpus nometnes šķīstā vietā, lai Israēla dēlu sapulce glabā tos priekš ūdens, kas šķīsta no nešķīstības, – tas ir grēku upuris. Un tas, kurš savāc teles pelnus, lai mazgā drānas un paliek nešķīsts līdz vakaram. Šis lai ir mūžīgs likums Israēla dēliem un svešiniekiem, kas mīt pie tiem. Kas pieskaras mirušam cilvēkam, lai paliek nešķīsts septiņas dienas. Lai tas šķīstās no grēkiem trešajā un septītajā dienā, un viņš būs šķīsts, bet, ja viņš trešajā un septītajā dienā nebūs šķīstījies, tad nekļūs šķīsts. Ikviens, kas pieskāries cilvēka līķim un nav šķīstījies no grēka, apgāna Kunga Mājokli – tas lai tiek nošķirts no Israēla, jo pār to nav slacīts ūdens, kas šķīsta no nešķīstības, – tāds ir nešķīsts, tādam paliek nešķīstība. Šis ir likums par cilvēku, kas nomirst teltī. Ikviens, kas ienāk teltī, un viss, kas ir teltī, paliek nešķīsts septiņas dienas. Visi atvērtie trauki, kam nav bijis ar auklu nosieta pārsega, ir nešķīsti. Ikviens, kas atklātā laukā pieskaras kādam, kas nokauts ar zobenu, vai līķim, vai cilvēka kaulam, vai kapam, paliek nešķīsts septiņas dienas. Priekš tā, kas kļuvis nešķīsts, lai ņem pelnus no dedzinātā grēku upura un lej traukā pār tiem tekošu ūdeni. Lai šķīsts vīrs ņem īzapu, iemērc to ūdenī un slaka pār telti un pār visiem traukiem, un pār ļaudīm, kas tur, un pār to, kas pieskāries kauliem, nokautajam, mironim vai kapam. Šķīstais lai slaka pār nešķīsto trešajā dienā un septītajā dienā un šķīsta viņu no grēka septītajā dienā – lai tas mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un vakarā viņš būs šķīsts. Tas, kurš ir nešķīsts un nav šķīstījies no grēka, lai tiek nošķirts no sapulces, jo viņš ir apgānījis Kunga Mājokli, – ūdens, kas šķīsta no nešķīstības, pār viņu nav slacīts, viņš ir nešķīsts. Šis lai ir mūžīgs likums – kurš slacījis ūdeni, kas šķīsta no nešķīstības, lai mazgā drānas, un, kurš pieskāries ūdenim, kas šķīsta no nešķīstības, lai paliek nešķīsts līdz vakaram. Kam pieskaras nešķīstais, ir nešķīsts, un tas, kurš tam pieskāries, paliek nešķīsts līdz vakaram.” Pirmajā mēnesī visa Israēla dēlu sapulce nonāca Cīna tuksnesī un tauta apmetās Kādēšā. Mirjāma nomira un tur tika apglabāta. Sapulcei nebija ūdens, un viņi sacēlās pret Mozu un Āronu. Tauta strīdējās ar Mozu un teica: “Kaut mēs būtu iznīkuši tad, kad Kunga priekšā iznīka mūsu brāļi! Kāpēc tu atvedi Kunga pulku uz šo tuksnesi, lai šeit nomirtu gan mēs, gan mūsu ganāmpulki?! Kāpēc tu mūs aizvedi no Ēģiptes un atvedi mūs uz šo slikto vietu? Te nav kur sēt labību, nav ne vīģes koku, ne vīnakoku, ne granātābolu un nav ūdens, ko dzert!” Tad Mozus un Ārons no sapulces aizgāja pie Saiešanas telts durvīm, krita uz sava vaiga, un tiem parādījās Kunga godība. Un Kungs sacīja Mozum: “Ņem spieķi, sasauc sapulci – tu un tavs brālis Ārons – un runājiet, tai redzot, uz klinti, tad tā dos ūdeni. Tā tu iegūsi viņiem ūdeni no klints un padzirdīsi visu sapulci un tās ganāmpulkus!” Un Mozus ņēma spieķi, kas bija stāvējis Kunga priekšā, kā Kungs bija pavēlējis. Un Mozus un Ārons sapulcināja visu sapulci klints priekšā un teica tiem: “Klausieties nu, jūs dumpinieki! Vai lai no šīs klints mēs jums iegūstam ūdeni?!” Tad Mozus pacēla roku un divas reizes sita pa klinti ar savu spieķi, un izplūda daudz ūdens, un dzēra visa sapulce un tās ganāmpulki. Un Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Tādēļ ka jūs man neticējāt, neatklājāt manu svētumu, Israēla dēliem redzot, jūs neaizvedīsiet šo pulku uz zemi, ko es tiem esmu devis!” Šie ir Merības ūdeņi, kur Israēla dēli strīdējās ar Kungu, bet viņš tiem atklājās svēts. No Kādēšas Mozus sūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa: “Tā saka tavs brālis Israēls: tu zini visas nelaimes, kas mums notikušas, – kā mūsu tēvi aizgāja uz Ēģipti un mēs mitām Ēģiptē ilgu laiku, un ēģiptieši darīja ļaunu mums un mūsu tēviem, un mēs brēcām uz Kungu, un viņš mūs sadzirdēja un sūtīja eņģeli, un izveda mūs no Ēģiptes, un, redzi, mēs esam Kādēšā, pilsētā, kas ir blakus tavām robežām. Ļauj mums iziet cauri tavai zemei – mēs neiesim cauri laukiem vai vīnadārziem, mēs nedzersim ūdeni no akām, mēs iesim pa ķēniņa ceļu, mēs nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi, kamēr nebūsim izgājuši cauri tavām robežām.” Bet Edoms viņam teica: “Tu neiesi cauri manām robežām! Citādi ar zobenu nākšu tev pretī!” Un Israēla dēli viņam teica: “Mēs iesim tikai pa ceļu, un, ja es vai mans ganāmpulks dzers tavu ūdeni, mēs par to samaksāsim – kāda runa! – mēs tikai iziesim cauri!” Taču viņš teica: “Tu neiesi cauri!” – un Edoms iznāca viņiem pretī ar daudz ļaudīm un lielu pārspēku. Edoms liedza Israēlam iziet cauri savām robežām, un Israēls nogriezās pa citu ceļu. Israēla dēli aizgāja no Kādēšas, un visa sapulce nonāca pie Hora kalna. Un Kungs sacīja Mozum un Āronam Hora kalnā pie Edoma zemes robežām: “Lai Ārons tiek piepulcināts savai tautai, jo viņš neieies tajā zemē, ko es dodu Israēla dēliem, tādēļ ka jūs dumpojāt pret mani pie Merības ūdeņiem! Ņem Āronu un viņa dēlu Elāzāru un uzved tos Hora kalnā. Noģērb Āronam drānas un uzģērb tās viņa dēlam Elāzāram, bet Ārons lai tiek piepulcināts un nomirst tur!” Un Mozus darīja, kā Kungs pavēlēja, un, visai sapulcei redzot, viņi uzkāpa Hora kalnā. Mozus novilka Āronam drānas un ietērpa tajās viņa dēlu Elāzāru, un Ārons nomira tur kalna galā. Pēc tam Mozus un Elāzārs nokāpa no kalna. Visa sapulce redzēja, ka Ārons ir nomiris, un viss Israēla nams apraudāja Āronu trīsdesmit dienas. Un kanaānietis, Arādas ķēniņš, kas mita Negebā, padzirdēja, ka Israēls nāk pa Atārīmas ceļu, un viņš cīnījās pret Israēlu un saņēma gūstekņus. Tad Israēls zvērēja Kungam: “Ja tu dotin atdosi šo tautu manā rokā, tad es nopostīšu viņu pilsētas!” Kungs paklausīja Israēlam un atdeva viņam kanaāniešus, un viņš tos apkāva un izpostīja viņu pilsētas, to vietu nosauca par Hormu. Un viņi gāja no Hora kalna pa ceļu, kas ved uz Niedru jūru, lai apietu Edoma zemi, bet tauta ceļā kļuva nepacietīga. Un tauta runāja pret Dievu un Mozu: “Kāpēc tu mūs izvedi no Ēģiptes, lai mēs mirstam tuksnesī, jo šeit nav maizes un ūdens, un mums riebj šis sliktais ēdiens!” Tad Kungs sūtīja tautā ugunīgas čūskas, un tās koda ļaudis, un Israēlā nomira daudz ļaužu. Tad tauta nāca pie Mozus un teica: “Mēs esam grēkojuši, jo mēs runājām pret Kungu un tevi. Lūdzies Kungu, lai viņš atņem mums čūskas!” Tad Mozus lūdza par tautu. Un Kungs teica Mozum: “Taisi sev ugunīgu čūsku un liec kāta galā – ja kāds tiek sakosts, lai skatās uz to, un tas paliks dzīvs!” Un Mozus taisīja vara čūsku un lika to karoga kāta galā; un, ja kādu sakoda čūska, tad tas palūkojās uz vara čūsku un palika dzīvs. Un Israēla dēli gāja un apmetās Obotā. No Obotas viņi gāja un apmetās Ije-Abarīmā, tuksnesī, kas ir pret Moābu, pret saules lēktu. No turienes viņi gāja un apmetās Zeredas ielejā. No turienes viņi gāja un apmetās otrpus Arnonas, kas tuksnesī, kurš plešas no amoriešu robežām, jo Arnona ir Moāba robeža starp Moābu un amoriešiem. Tādēļ Kunga karu grāmatā teikts: “Vāheba Sūfā un upes Arnonā, un upes paleja, kas stiepjas līdz Šebet-Ārai un piekļaujas Moāba robežai.” Un no turienes viņi devās uz Beēru – tā ir aka, par ko Kungs Mozum teica: “Sapulcini tautu, un es došu tai ūdeni.” Tad Israēls dziedāja šo dziesmu: “Guldzi, aka! Dziediet tai! Aka, ko pravieši raka, tautas augstmaņi greba ar zižļiem un scepteriem!” – un no tuksneša viņi devās uz Matānu, no Matānas uz Nahaliēlu, un no Nahaliēlas uz Bāmotu, un no Bāmotas uz ieleju, kas Moāba laukos, kur pār tuksneša klaju noraugās Pisgas virsotne. Tad Israēls sūtīja vēstnešus uz Sīhonu pie amoriešu ķēniņa: “Ļauj man iziet caur tavu zemi – uz lauku vai vīnadārzu mēs nenogriezīsimies, mēs nedzersim no akām, mēs tikai iesim pa ķēniņa ceļu, līdz šķērsosim tavas robežas!” Bet Sīhons neļāva Israēlam iet cauri savām robežām. Sīhons sapulcināja visus savus ļaudis un izgāja tuksnesī pretī Israēlam, devās uz Jahacu un cīnījās ar Israēlu. Israēls viņu sakāva ar zobena asmeni un iemantoja viņa zemi no Arnonas līdz Jabokai, līdz Amona dēliem, jo Amona dēlu robeža bija Jaazēra. Israēls ieņēma visas šīs pilsētas, un Israēls apmetās visās amoriešu pilsētās Hešbonā un tās ciematos. Hešbona bija amoriešu ķēniņa Sīhona pilsēta, viņš bija karojis ar iepriekšējo Moāba ķēniņu un atņēmis tam visu viņa zemi līdz Arnonai. Tādēļ teicēji saka: “Nāciet celt Hešbonu, lai dibina Sīhona pilsētu! Uguns nāca no Hešbonas, uguns no Sīhona pilsētas – tā aprija Moāba Āru, Arnonas augstieņu kungus! Vai tev, Moāb! Tu ej bojā, Kemoša tauta, – tā darīja savus dēlus par bēgļiem un savas meitas par gūsteknēm amoriešu ķēniņam Sīhonam! Viņa dēli ir gājuši bojā no Hešbonas līdz Dībonai, mēs iztukšojām visu līdz Nofahai, kas līdz Mēdbai!” Israēls apmetās amoriešu zemē. Un Mozus sūtīja izlūkot Jaazēru, un viņi ieņēma tās ciematus, un viņš sagrāba turienes amoriešu īpašumus. Tad viņi pagriezās un devās ceļā uz Bāšānu, un Ogs, Bāšānas ķēniņš, iznāca viņam pretī kopā ar savu tautu, lai cīnītos pie Edreī. Un Kungs teica Mozum: “Nebaidieties no viņa, jo es viņu atdošu tev un arī viņa tautu, un viņa zemi, un tu viņam darīsi tāpat, kā darīji amoriešu ķēniņam Sīhonam, kas mita Hešbonā.” Un viņi kāva to un viņa dēlus, un visu viņa tautu, kamēr viņam vairs neviens nepalika pāri, un iemantoja viņa zemi. Israēlu Israēla dēli devās ceļā un apmetās Moāba klajumos pretī Jardānai Jērikā. Un Bālāks, Ciporas dēls, redzēja visu, ko Israēls darīja amoriešiem. Un moābieši jo trīcēja no tās tautas, tādēļ ka viņu bija daudz, moābieši drebēja no Israēla dēliem. Un moābieši teica Midjāna vecajiem: “Tagad šis pulks noēd visu mums apkārt kā vērsis zāli!” Bālāks, Ciporas dēls, tajā laikā bija Moāba ķēniņš. Un viņš sūtīja vēstnešus pie Bileāma, Beora dēla, uz Petoru, kas pie upes, uz viņa zemi, un lika viņu aicināt: “Redzi, no Ēģiptes ir iznākusi tauta, tā klāj visu zemi, tie stāv man tieši pretī. Un tagad, nāc jel, nolādi man to tautu, jo tā ir stiprāka par mani, varbūt es vēl varēšu sakaut to un izdeldēt no zemes virsas. Es zinu – ko tu svētī, tas ir svētīts, un, ko tu nolādi, tas ir nolādēts!” Tad Moāba vecajie un Midjāna vecajie gāja, tiem bija dāvanas pareģim, tie atnāca pie Bileāma un teica tam, ko Bālāks bija sacījis. Un viņš teica tiem: “Pārlaidiet šo nakti te, tad es jums pastāstīšu, ko Kungs man teiks.” Tad Moāba augstmaņi palika pie Bileāma. Un Dievs nāca pie Bileāma un teica: “Kas ir šie vīri pie tevis?” Bileāms Dievam teica: “Moāba ķēniņš Bālāks, Ciporas dēls, sūtīja tos pie manis, sacīdams: redzi, tā tauta, kas iznāca no Ēģiptes, nu klāj visu zemi – nāc tagad un nolādi tos man, varbūt es vēl varu ar tiem cīnīties un tos padzīt.” Un Dievs teica Bileāmam: “Neej kopā ar viņiem, nenolādi šo tautu, jo tā ir svētīta!” Tad Bileāms cēlās agri no rīta un teica Bālāka augstmaņiem: “Dodieties atpakaļ uz savu zemi, jo Kungs man aizliedza iet jums līdzi!” Moāba augstmaņi cēlās, devās pie Bālāka un teica: “Bileāms atteicās nākt mums līdzi!” Tad Bālāks atkal sūtīja augstmaņus – vairāk un godājamākus nekā pirmoreiz. Tie atnāca pie Bileāma un teica viņam: “Tā saka Bālāks, Ciporas dēls: neliedzies nākt pie manis, jo es tevi jo dāsni pagodināšu, ko tu man teiksi, to es darīšu, tikai nāc jel, nolādi man šo tautu!” Bet Bileāms atbildēja un teica Bālāka kalpiem: “Ja Bālāks man dotu pilnu savu namu ar sudrabu un zeltu, vienalga, es nevaru pārkāpt Kunga, sava Dieva, pavēli, darīdams tā vai citādi. Un tagad – pārlaidiet te arī šo nakti, tad es zināšu, ko vēl Kungs man teiks.” Un Dievs nāca pie Bileāma naktī un teica viņam: “Ja šie vīri, kas atnākuši, sauks tevi, tad celies un ej kopā ar tiem – taču dari to, ko es tev teikšu!” Tad Bileāms cēlās no rīta, apsegloja savu ēzeļmāti un gāja kopā ar Moāba augstmaņiem. Bet Dieva dusmas iedegās par to, ka viņš tomēr bija gājis, un ceļā viņam pretī stājās Kunga eņģelis; bet viņš tikām jāja uz ēzeļmātes un divi puiši bija kopā ar viņu. Ēzeļmāte redzēja Kunga eņģeli stāvam ceļā, un tam rokā bija atkailināts zobens, un ēzeļmāte nogriezās no ceļa un devās uz lauku, bet Bileāms sita ēzeļmāti, lai dabūtu to atpakaļ uz ceļa. Tad Kunga eņģelis nostājās takā starp vīnadārziem – mūris bija vienā pusē un mūris – otrā pusē. Un, kad ēzeļmāte redzēja Kunga eņģeli, tā piespiedās sienai un piespieda pie sienas Bileāma kāju, un viņš atkal to sita. Tad Kunga eņģelis atkal pārgāja uz citurieni un nostājās šaurā vietā, kur ceļš neļāva nogriezties ne pa labi, ne pa kreisi. Un ēzeļmāte redzēja Kunga eņģeli un nogūlās zem Bileāma, tad Bileāms iedegās dusmās un sita ēzeļmāti ar nūju. Un Kungs atdarīja ēzeļmātes muti, un tā teica Bileāmam: “Ko es tev esmu nodarījusi, ka tu mani siti trīs reizes?!” Bileāms teica ēzeļmātei: “Tāpēc, ka tu ņirgājies par mani! Ja man būtu rokā zobens, es tevi nokautu!” Un ēzeļmāte teica Bileāmam: “Vai tad es neesmu tava ēzeļmāte, uz kuras tu visu laiku jāji līdz pat šai dienai? Vai tad es jau kādu citu reizi esmu mēģinājusi tev tā darīt?!” Un viņš teica: “Nē!” Tad Kungs atdarīja Bileāma acis, un viņš redzēja ceļā stāvam Kunga eņģeli ar atkailinātu zobenu rokā – viņš zemojās un noliecās uz sava vaiga. Un Kunga eņģelis viņam teica: “Kādēļ tu siti savu ēzeļmāti trīs reizes? Redzi, es esmu nācis, lai stātos tev pretī, jo tavs ceļš man šķiet pazudinošs! Tava ēzeļmāte mani redzēja un nogriezās trīs reizes, ja viņa nebūtu nogriezusies, tad es tevi būtu nokāvis, bet viņu atstājis dzīvu!” Tad Bileāms teica Kunga eņģelim: “Es esmu grēkojis, es nezināju, ka tu esi nostājies ceļā manā priekšā, un tagad – ja tas tev šķiet slikti, es iešu atpakaļ!” Un Kunga eņģelis teica Bileāmam: “Ej vien kopā ar tiem vīriem, bet saki tikai to, ko es tev teikšu!” Un Bileāms gāja kopā ar Bālāka augstmaņiem. Kad Bālāks izdzirdēja, ka Bileāms atnācis, viņš izgāja tam pretī pie Moāba pilsētas, kas pie Arnonas robežas pašā robežmalā. Un Bālāks teica Bileāmam: “Es taču saucu pēc tevis, lai tevi aicina! Kāpēc tu nenāci pie manis?! Vai es nebūtu spējīgs tevi pagodināt?” Un Bileāms teica Bālākam: “Redzi, tagad es esmu atnācis pie tevis! Vai tad es pats izlemju kādu lietu? Ko Dievs liek man mutē, to es saku!” Un Bileāms gāja kopā ar Bālāku, un viņi nonāca Kirjat-Hucotā. Un Bālāks kāva vēršus un avis un deva Bileāmam un augstmaņiem, kas bija ar viņu. Tad no rīta Bālāks ņēma līdzi Bileāmu un uzveda Bāmot-Baālā, un viņš no turienes redzēja daļu tautas. Bileāms teica Bālākam: “Uzcel man šeit septiņus altārus un nogādā man šeit septiņus vēršus un septiņus aunus.” Bālāks darīja, kā Bileāms teica. Bālāks un Bileāms upurēja katrā altārī pa vērsim un aunam. Un Bileāms teica Bālākam: “Nostājies pie sava sadedzināmā upura, un es iešu – varbūt tuvosies Kungs, panāksies man pretī, un, ko viņš man rādīs, to es tev teikšu.” Un viņš devās uz pašu virsotni. Tad Dievs tuvojās Bileāmam, un Bileāms viņam teica: “Es uzcēlu septiņus altārus un katrā altārī upurēju vērsi un aunu!” Un Kungs lika Bileāmam mutē vārdu un teica: “Atgriezies pie Bālāka un saki šo!” Un viņš gāja pie viņa atpakaļ, un, redzi, tas kopā ar visiem Moāba augstmaņiem bija nostājies pie sava sadedzināmā upura. Tad viņš līdzībā sāka teikt: “No Arāmas Bālāks mani atveda, Moāba ķēniņš – no austrumu kalniem: nāc, nolādi man Jēkabu, nāc, liec lāstu Israēlam, – bet kā lai nolādu, ko Dievs nav lādējis, kā lai uzlieku lāstu tam, kam Dievs nav uzlicis?! No klinšu virsotnēm es tos redzu, no augstienēm es tos salūkoju – re, tā ir tauta, kas viena mīt, pie tautām nav pieskaitīta! Kas saskaitīs Jēkabu – kā putekļi! – un to, cik daudz Israēla vien ceturtdaļā?! Lai mirst mana dvēsele taisnā nāvi, lai mans gals tāds kā viņam!” Un Bālāks teica Bileāmam: “Ko tu man nodarīji?! Es tevi atvedu, lai tu uzliktu lāstu maniem ienaidniekiem, bet, redzi, tu viņus svētīdams svētīji!” Bet viņš atbildēja un teica: “Vai ne to, ko Kungs liek man mutē, man jārauga runāt?” Un Bālāks viņam teica: “Nāc jel kopā ar mani uz citu vietu, arī no turienes tu tos varēsi redzēt – redzēsi gan tikai tos, kas tuvāk, visus neredzēsi, – un nolādi tos man no turienes!” Un viņš aizveda to uz Cofīmas laukiem, uz Pisgas virsotni, uzcēla septiņus altārus un upurēja katrā altārī pa vērsim un aunam. Tad Bileāms teica Bālākam: “Nostājies šeit pie sava sadedzināmā upura, kamēr es tur tikšos.” Un Kungs tuvojās Bileāmam, lika viņam mutē vārdu un teica: “Atgriezies pie Bālāka un saki šo!” Un viņš gāja atpakaļ pie tā, un, redzi, tas kopā ar Moāba augstmaņiem bija nostājies pie sava sadedzināmā upura. Bālāks viņam jautāja: “Ko Kungs sacīja?” Tad viņš līdzībā sāka teikt: “Celies, Bālāk, un klausies, klausies manī, Ciporas dēls! Dievs nav cilvēks, ka melos, nav cilvēka dēls, kam paliek žēl! Vai tad viņš runā un nedara, vai sola un nepilda? Redzi, man lika svētīt, viņš svētīja, un es atsaukt nevaru! Viņš vainas Jēkabam nemanīja, trūkuma Israēlā neredzēja! Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu, un viņš ir līksms par savu Ķēniņu! Dievs viņus ved no Ēģiptes, kā meža vērši tie viņam! Nav pesteļošanas Jēkabā, nav pareģošanas Israēlā! Nāks laiks, tad par Jēkabu teiks un par Israēlu: to Dievs darījis! Re, tā tauta kā lauvene ceļas, kā lauva slienas! Negulst, līdz neaprij saplosīto un nokauto asinis neizdzer!” Un Bālāks teica Bileāmam: “Ja tu tos lādēt nenolādi, tad arī svētīt nesvētī tos!” Bileāms atbildēja un teica Bālākam: “Vai tad es tev neteicu: man ir jādara viss, ko teiks Kungs!” Un Bālāks teica Bileāmam: “Nāc jel, dosimies uz citu vietu, varbūt tas Dievam šķitīs pareizāk un tu varēsi tos nolādēt no turienes.” Tad Bālāks uzveda Bileāmu Peora virsotnē, kas slejas pār tuksneša klaju. Un Bileāms teica Bālākam: “Uzcel man šeit septiņus altārus un nogādā man šeit septiņus vēršus un septiņus aunus.” Bālāks darīja, kā Bileāms teica, un upurēja katrā altārī pa vērsim un aunam. Un Bileāms manīja, ka Kungam labpatīk svētīt Israēlu, un viņš negāja burties kā citas reizes, bet vērsa savu vaigu pret tuksnesi. Bileāms pacēla savas acis un redzēja Israēlu mītam savās ciltīs, un pār viņu nāca Dieva Gars. Tad viņš līdzībā sāka teikt: “Bileāma, Beora dēla, vēsts, tā vīra vēsts, kuram atvērtas acis, tā vēsts, kurš dzird, ko Dievs saka, kurš redz Visuspēcīgā redzējumus, kurš krīt, bet kuram paliek atvērtas acis! Cik labas ir tavas teltis, Jēkab! Tavi mājokļi, Israēl! Kā plaša upes ieleja, kā dārzi, kas upmalā, kā alvejas, ko stādījis Kungs, kā ciedri pie ūdens! Ūdens viņa smeļamā kausā plūdīs, viņa pēcnācējiem – ūdeņi dāsni! Būs augstāks par Agagu viņa ķēniņš, stipra būs viņa ķēniņvalsts! Dievs viņu ved no Ēģiptes, kā mežonīgi vērši tie viņam! Viņš aprīs tautas, savus pretiniekus, sadragās tiem kaulus un caururbs bultām! Viņš guļas, nogulst kā lauva, kā lauvene – kas viņu piecels? – kas tevi svēta, būs svētīts, kas tevi nolād, būs nolādēts!” Tad Bālāks iedegās dusmās pret Bileāmu, Bālāks sasita plaukstas un teica Bileāmam: “Es tevi saucu, lai tu nolādi manus ienaidniekus, bet, redzi, tu viņus svētīji trīs reizes! Un tagad – mūc projām, no kurienes nācis! Es teicu: godāt es tevi pagodināšu, bet, redzi, Kungs tev godu nav devis!” Un Bileāms teica Bālākam: “Vai tad jau taviem vēstnešiem, ko tu pie manis atsūtīji, es neteicu: kaut man Bālāks dotu pilnu savu namu ar sudrabu un zeltu, es nevaru pārkāpt Kunga pavēli – darīt ne labu, ne sliktu no sava prāta, bet, ko Kungs man sacīs, to es teikšu! Un tagad, redzi, es eju pie savas tautas, nāc, es tev teikšu, ko šī tauta darīs tavai tautai jau drīz vien!” Tad viņš līdzībā sāka teikt: “Bileāma, Beora dēla, vēsts, tā vīra vēsts, kuram atvērtas acis, tā vēsts, kurš dzird, ko Dievs saka, kurš zina Visuaugstā atziņu, kurš krīt, bet kuram paliek atvērtas acis! Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu salūkoju, bet ne tuvu – radīsies zvaigzne no Jēkaba, nāks zizlis no Israēla, tas satrieks Moāba deniņus un paurus visiem Šēta dēliem. Kļūs Edoms viņam par īpašumu, viņam par īpašumu kļūs Seīrs, – saviem ienaidniekiem Israēls rādīs spēku! Tad nāks kāds no Jēkaba un izdeldēs pilsētas, kas vēl būs atlikušas! Tad viņš paraudzījās uz Amālēku un līdzībā teica: pirmais starp tautām Amālēks, bet viņa gals ir posts! Un viņš paraudzījās uz kēnieti un līdzībā teica: droša ir tava mājvieta, klintī uzslieta tava ligzda, bet Kains tiks nosvilināts! Cik ilgi, līdz Asīrija tevi gūstīs? Tad viņš līdzībā teica: vai tam! kas dzīvos, kad Dievs šo darīs! Un kitiešu kuģi – tie gan apspiedīs Asīriju un Ēberu, bet arī tiem pienāks gals!” Tad Bileāms cēlās un devās atpakaļ, un arī Bālāks gāja savu ceļu. Tad Israēls mita Šitīmā, un tauta sāka maukot ar Moāba meitām. Un tās sauca viņus pie savu dievu upuriem, un tauta ēda un zemojās viņu dieviem. Israēls pieķērās Baal-Peoram, un Kungs iedegās dusmās pret Israēlu. Kungs teica Mozum: “Ņem visus šīs tautas vadoņus un pakar tos pret sauli Kunga priekšā, lai no Israēla novēršas Kunga dusmu niknums!” Un Mozus teica Israēla tiesnešiem: “Nokaujiet katrs savus vīrus, kas pieķērušies Baal-Peoram!” Un redzi – nāca kāds israēlietis un Mozus un visas Israēla dēlu sapulces acu priekšā atveda pie saviem brāļiem midjāniešu sievu, un Israēla dēli raudāja par to Saiešanas telts durvīs. To ieraudzīja priesteris Pinhāss, Elāzāra dēls, Ārona dēls, un viņš gāja projām no sapulces, paņēma šķēpu, devās teltī pakaļ tam israēliešu vīram un nodūra abus – israēliešu vīru un sievu – caur vēderu. Tad sērga tika atturēta no Israēla dēliem. No sērgas jau bija miruši divdesmit četri tūkstoši. Un Kungs sacīja Mozum: “Priesteris Pinhāss, Elāzāra dēls, Ārona dēls, novērsa manas dusmas no Israēla dēliem – viņš bija greizsirdīgs ar manu greizsirdību, tādēļ es savā greizsirdībā neiznīcināju Israēla dēlus. Tāpēc saki: redzi, es dodu viņam savu miera derību, lai tā viņam un viņa pēcnācējiem pēc viņa ir par mūžīgu priesterības derību, jo viņš bija greizsirdīgs sava Dieva dēļ un veica izlīgumu par Israēla dēlu grēku.” Nokautā vīra vārds, ko nokāva kopā ar midjānieti, bija Zimrī, Sālu dēls, šimoniešu tēva nama vadonis. Midjāniešu sievas vārds, kas tika nokauta, bija Kozbī, Cūra meita, viņš bija tautas vadītājs sava tēva namā Midjānā. Un Kungs sacīja Mozum: “Esi naidā ar midjāniešiem un nokauj viņus, jo viņi bija tavi ienaidnieki ar savām nelietībām, ko tie piekopa pie jums gan ar Baal-Peoru, gan ar sava vadoņa meitu Kozbī, savu māsu, kas tika nokauta dienā, kad Baal-Peora dēļ bija nākusi sērga.” Tas bija jau pēc sērgas. Kungs teica Mozum un priesterim Elāzāram, Ārona dēlam: “Saskaiti visu Israēla dēlu sapulci – tos, kam divdesmit gadi un vairāk, – pēc viņu tēvu namiem, visus, kas no Israēla var doties karā.” Un Mozus un priesteris Elāzārs runāja uz tiem Moāba klajumos pie Jardānas Jērikā: “Saskaitiet visus, kam divdesmit gadu un vairāk, kā Kungs Mozum pavēlējis!” Šie ir Israēla dēli, kas iznāca no Ēģiptes zemes: Rūbens, Israēla pirmdzimtais. Rūbena dēli: Hanoham – hanohiešu dzimta, Pallu – palliešu dzimta, Hecronam – hecroniešu dzimta, Karmī – karmiešu dzimta. Šīs ir rūbeniešu dzimtas, to skaits bija četrdesmit trīs tūkstoši septiņi simti trīsdesmit. Un Pallu dēli: Elīābs – un Elīāba dēli: Nemuēls un Dātāns, un Abīrāms. Šie Dātāns un Abīrāms bija sapulces izvēlētie, kuri Koraha pulkā sacēlās pret Mozu un Āronu un kuri bija sacēlušies pret Kungu. Tad zeme atdarīja savu muti un aprija viņus un Korahu, viss viņa pulks mira, kad uguns aprija divi simti piecdesmit vīru, un tie kļuva par zīmi. Bet Koraha dēli toreiz nemira. Šimona dēli pēc savām dzimtām: Nemuēlam – nemuēliešu dzimta, Jāmīnam – jāmīniešu dzimta, Jāhīnam – jāhīniešu dzimta, Zeraham – zerahiešu dzimta, Saulam – sauliešu dzimta. Šīs ir šimoniešu dzimtas – divdesmit divi tūkstoši divi simti. Gāda dēli pēc savām dzimtām: Cipjonam – cipjoniešu dzimta, Hagī – hagiešu dzimta, Šūnī – šūniešu dzimta, Oznī – ozniešu dzimta, Ērī – ēriešu dzimta, Arodam – arodiešu dzimta, Arēlī – arēliešu dzimta. Šīs ir Gāda dēlu dzimtas, to skaits bija četrdesmit tūkstoši pieci simti. Jūdas dēli bija Gērs un Onāns. Gērs un Onāns nomira Kanaāna zemē. Jūdas dēli pēc savām dzimtām: Šēlam – šēliešu dzimta, Perecam – pereciešu dzimta, Zeraham – zerahiešu dzimta. Pereca dēli: Hecronam – hecroniešu dzimta, Hāmūlam – hāmūliešu dzimta. Šīs ir Jūdas dzimtas, to skaits bija septiņdesmit seši tūkstoši pieci simti. Jisašhara dēli pēc savām dzimtām: Tolam – toliešu dzimta, Puvam – puviešu dzimta, Jāšūbam – jāšūbiešu dzimta, Šimronam – šimroniešu dzimta. Šīs ir Jisašhara dzimtas, to skaits bija sešdesmit četri tūkstoši trīs simti. Zebulūna dēli pēc savām dzimtām: Seredam – sardiešu dzimta, Ēlonam – ēloniešu dzimta, Jahleēlam – jahleēliešu dzimta. Šīs ir zebulūniešu dzimtas, to skaits bija sešdesmit tūkstoši pieci simti. Jāzepa dēli pēc savām dzimtām: Manase un Efraims. Manases dēli: Māhīram – māhīriešu dzimta, Māhīrs bija tēvs Gileādam, Gileādam – gileādiešu dzimta. Šie ir Gileāda dēli: Īezram – īezriešu dzimta, Hēlekam – hēlekiešu dzimta, Asriēlam – asriēliešu dzimta, Šehemam – šehemiešu dzimta, Šemīdam – šemīdiešu dzimta, Hēferam – hēferiešu dzimta. Celofhādam, Hēfera dēlam, nebija dēlu, tik meitas vien, un Celofhāda meitu vārdi ir: Mahla, Noa, Hogla, Milka un Tirca. Šīs ir Manases dzimtas, to skaits bija piecdesmit divi tūkstoši septiņi simti. Šie ir Efraima dēli pēc savām dzimtām: Šūtelaham – šūtelahiešu dzimta, Beheram – bahriešu dzimta, Tahanam – tahaniešu dzimta. Un šie ir Šūtelaha dēli: Ērānam – ērāniešu dzimta. Šīs ir Efraima dēlu dzimtas, to skaits bija trīsdesmit divi tūkstoši pieci simti – šie ir Jāzepa dēli pēc savām dzimtām. Benjāmina dēli pēc savām dzimtām: Belam – beliešu dzimta, Ašbēlam – ašbēliešu dzimta, Ahīrāmam – ahīrāmiešu dzimta, Šefūfāmam – šefūfāmiešu dzimta, Hūfāmam – hūfāmiešu dzimta. Belas dēli bija Ards un Naamāns: Ardam – ardiešu dzimta, un Naamānam – naamiešu dzimta. Šie ir Benjāmina dēli pēc savām dzimtām, to skaits bija četrdesmit pieci tūkstoši seši simti. Šie ir Dāna dēli pēc savām dzimtām: Šūhāmam – šūhāmiešu dzimta, šīs ir Dāna dēlu dzimtas pēc savām dzimtām. Viss šūhāmiešu dzimtu skaits bija sešdesmit četri tūkstoši četri simti. Ašēra dēli pēc savām dzimtām: Jimnam – jimniešu dzimta, Jišvī – jišviešu dzimta, Berīam – berīiešu dzimta. Berīas dēli: Heberam – heberiešu dzimta, Malkiēlam – malkiēliešu dzimta. Ašēra meitas vārds bija Seraha. Šīs ir Ašēra dēlu dzimtas, to skaits bija piecdesmit trīs tūkstoši četri simti. Naftālī dēli pēc savām dzimtām: Jahceēlam – jahceēliešu dzimta, Gūnī – gūniešu dzimta, Jēceram – jēceriešu dzimta, Šillēmam – šillēmiešu dzimta. Šīs ir naftāliešu dzimtas pēc savām dzimtām, to skaits bija četrdesmit pieci tūkstoši četri simti. Šāds bija Israēla dēlu skaits – seši simti viens tūkstotis septiņi simti trīsdesmit. Un Kungs sacīja Mozum: “Šiem lai tiek sadalīta zeme pēc to vārdiem – lielajām ciltīm tu palielini mantojuma daļu, bet mazajām mantojuma daļu samazini, katrai ciltij mantojums lai tiek dots pēc to skaita. Taču zeme lai tiek sadalīta lozējot, lai to manto pēc tēvu cilšu vārdiem. Pēc tā, kā krīt loze, lai tiek sadalīts mantojums starp lielāko un mazāko.” Un šie ir levīti, kas tika saskaitīti pēc viņu dzimtām: Gēršonam – geršoniešu dzimta, Kehātam – kehātiešu dzimta, Merārī – merāriešu dzimta. Šīs ir Levī dzimtas – libniešu dzimta un hebroniešu dzimta, un mahliešu dzimta, un mūšiešu dzimta, un korahiešu dzimta. Kehāts bija Amrāma tēvs. Amrāma sievu sauca Johebeda, Levī meita, kas viņam bija dzimusi Ēģiptē, un viņa dzemdēja Amrāmam Āronu, Mozu un viņu māsu Mirjāmu. Un Ārons bija tēvs Nādābam un Abīhū, un Elāzāram un Ītāmāram. Bet Nādābs un Abīhū nomira, kad pienesa Kungam svešu uguni. To skaits bija divdesmit trīs tūkstoši – visi vīri, kas mēnesi veci un vairāk, – tie netika saskaitīti kopā ar Israēla dēliem, jo tiem netika dots mantojums kopā ar Israēla dēliem. Šie visi ir tie, ko saskaitīja Mozus un priesteris Elāzārs, kuri skaitīja Israēla dēlus Moāba klajumos pie Jardānas Jērikā. Starp šiem nebija neviena no tiem, ko Mozus un Ārons bija skaitījuši – Israēla dēlus – Sīnaja tuksnesī, jo Kungs par tiem bija teicis: “Mirtin tie mirs tuksnesī!” – no tiem nebija atlicis neviens, izņemot Kālebu, Jefunnes dēlu, un Jozuu, Nūna dēlu. Tad nāca Celofhāda meitas – viņš bija Hēfera dēls, Gileāda dēls, Māhīra dēls, Manases dēls, no Manases, Jāzepa dēla, dzimtas. Šie ir viņa meitu vārdi: Mahla, Noa, Hogla, Milka un Tirca. Viņas stājās Mozus, priestera Elāzāra, visu vadoņu un visas sapulces priekšā Saiešanas telts durvīs un sacīja: “Mūsu tēvs nomira tuksnesī, bet viņš nebija tajā pulkā – Koraha pulkā, kas sapulcējās pret Kungu; viņš nomira savu grēku dēļ, un viņam nebija dēlu. Vai lai mūsu tēva vārds tiek atrauts no mūsu dzimtas vien tādēļ, ka viņam nebija dēlu? Dod mums īpašumu starp mūsu tēvabrāļiem!” Un Mozus cēla viņu tiesas lietu Kunga priekšā. Un Kungs teica Mozum: “Taisnīgi Celofhāda meitas runājušas – tev jādod tām īpašumā mantojums starp viņu tēvabrāļiem un jādod viņu tēva mantojums viņām. Un Israēla dēliem saki tā: ja kāds nomirst un viņam nav dēla, tad lai viņa īpašums tiek nodots meitai. Un, ja viņam nav meitas, tad dod mantojumu viņa brāļiem. Un, ja viņam nav brāļa, tad dod mantojumu viņa tēvabrāļiem. Ja viņa tēvam nav brāļu, tad dod mantojumu viņa radiniekam, kas tam viņa dzimtā tuvākais, – tas lai to manto. Šis Israēla dēliem lai ir tiesas likums, kā Kungs Mozum pavēlējis.” Un Kungs teica Mozum: “Kāp šai Abārīma kalnā un skaties uz to zemi, ko es esmu devis Israēla dēliem! Kad tu būsi to redzējis, tu tiksi piepulcināts savai tautai – arī tu, tāpat kā tika piepulcināts tavs brālis Ārons. Tas tādēļ, ka tu dumpojies pret mani Cīna tuksnesī, kad sapulce bija strīdā ar mani, – tu nesvētīji mani viņu priekšā, likdams plūst ūdenim! Tie bija Merības ūdeņi Kādēšā, Cīna tuksnesī.” Un Mozus sacīja Kungam: “Lai Kungs, ikvienas miesas gara Dievs, ieceļ vienu vīru pār šo sapulci, kurš izies viņiem pa priekšu un ienāks viņiem pa priekšu, kurš viņus izvedīs un ievedīs, lai Kunga sapulce nav kā avis bez gana!” Un Kungs teica Mozum: “Ņem Jozuu, Nūna dēlu, vīru, kam ir gars, un uzliec viņam rokas. Nostādi viņu priestera Elāzāra un visas sapulces priekšā un iecel viņu amatā, visiem redzot. Dod viņam savu varu, lai viņu klausa visa Israēla dēlu sapulce. Lai viņš stājas priestera Elāzāra priekšā, un tas ar urīmu lai jautā Kunga spriedumu. Kā tas saka, tā lai dara gan viņš, gan visi Israēla dēli, visa sapulce.” Un Mozus darīja, kā Kungs viņam pavēlēja, viņš ņēma Jozuu un stādīja viņu priestera Elāzāra un visas sapulces priekšā. Tas uzlika viņam rokas un iecēla amatā, kā Kungs caur Mozu bija runājis. Un Kungs sacīja Mozum: “Pavēli Israēla dēliem: manas upurveltes, manu maizi, manus dedzināmos upurus – man tīkamo smaržu vienmēr pienesiet man laikā! Saki tiem: šis ir dedzināmais upuris, kas jums jāpienes Kungam, – divi jēri, gadu veci, bez vainas, ik dienas kā ikreizējais sadedzināmais upuris. Vienu jēru tu upurē no rīta, bet otru jēru upurē pievakarē. Arī desmito daļu ēfas labāko miltu labības dāvanai, kas iejauti ceturtdaļā hīna spiestas eļļas, – tas ir ikdienas sadedzināmais upuris, kas iedibināts Sīnaja kalnā, tas ir dedzināmais upuris par tīkamu smaržu Kungam. Un arī lejamo upuri – ceturtdaļu hīna kopā ar katru jēru lai Kungam svētvietā izlej stipra dzēriena upuri. Un otru jēru tu upurē pievakarē un pievieno tam labības dāvanu un lejamo upuri tieši tāpat kā rīta upurim – tas ir dedzināmais upuris, tīkama smarža Kungam. Sabatā upurē divus jērus bez vainas, gadu vecus, un divas desmitdaļas ēfas labāko miltu labības dāvanai, iejautus eļļā, un lejamo upuri. Ik sabatu pienes sadedzināmo upuri papildus ikdienas sadedzināmajiem upuriem un lejamajam upurim. Ik mēneša sākumā upurējiet Kungam sadedzināmo upuri – divus vērsēnus, vienu aunu un septiņus jērus bez vainas, un trīs desmitdaļas ēfas labāko miltu, kas iejauti eļļā, labības dāvanai kopā ar katru vērsi, un divas desmitdaļas ēfas labāko miltu, kas iejauti eļļā, labības dāvanai kopā ar aunu, un desmito daļu ēfas labāko miltu, kas iejauti eļļā, labības dāvanai kopā ar katru jēru – tas ir sadedzināmais upuris, tīkama smarža Kungam. Lejamais upuris lai ir puse hīna vīna kopā ar katru vērsi, trešdaļa hīna kopā ar katru aunu un ceturtdaļa hīna kopā ar katru jēru. Tas ir sadedzināmais upuris visus gada mēnešus – katra mēneša sākumā. Un papildus ikreizējam sadedzināmajam upurim lai pienes par grēku upuri vienu āzi un lejamo upuri kopā ar to. Pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā ir Kunga Pasha. Šī mēneša piecpadsmitajā dienā ir svētki – septiņas dienas lai ēd neraudzētu maizi! Pirmajā dienā ir svēta sapulce, tad nedariet nekādu darbu, pienesiet dedzināmo upuri, sadedzināmo upuri Kungam – divus vērsēnus, vienu aunu un septiņus jērus, gadu vecus, bez vainas. Un pienesiet arī labības dāvanu no labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, – trīs desmitdaļas ēfas kopā ar katru vērsi, un divas desmitdaļas kopā ar aunu. Pa desmitdaļai ēfas tu pienes kopā ar katru no septiņiem jēriem un vienu āzi par grēku upuri, lai veiktu izlīgumu par jūsu grēku. Tie jums jāpienes, neskaitot rīta sadedzināmos upurus, kas ir ikdienas sadedzināmie upuri. Šādi pienesiet tos katru dienu visas septiņas dienas – uguns maizi par tīkamu smaržu Kungam, un arī lejamais upuris lai tiek upurēts papildus ikdienas sadedzināmajam upurim. Septītajā dienā lai jums ir svēta sapulce, tad nedariet nekādu darbu. Pirmo augļu dienā, kad jūs pienesīsiet Kungam pirmās labības dāvanas savos Nedēļu svētkos, lai jums ir svēta sapulce, tad nedariet nekādu darbu. Pienesiet sadedzināmo upuri par tīkamu smaržu Kungam – divus vērsēnus, vienu aunu un septiņus jērus, gadu vecus, un arī labības dāvanu no labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, – trīs desmitdaļas ēfas kopā ar katru vērsi, divas desmitdaļas ēfas kopā ar aunu un desmitdaļu ēfas kopā ar katru no septiņiem jēriem. Un vienu āzi, lai veiktu izlīgumu par jūsu grēkiem. Tos upurējiet papildus ikreizējam sadedzināmajam upurim un labības dāvanām – tie lai ir bez vainas, un kopā ar tiem lai ir lejamie upuri. Septītā mēneša pirmajā dienā lai jums ir svēta sapulce, tad nedariet nekādu darbu – tā jums ir gaviļu diena. Pienesiet sadedzināmo upuri par tīkamu smaržu Kungam – vienu vērsēnu, vienu aunu un septiņus jērus, gadu vecus un bez vainas. Un arī labības dāvanu no labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, – trīs desmitdaļas ēfas kopā ar vērsi, divas desmitdaļas ēfas kopā ar aunu un desmitdaļu ēfas kopā ar katru no septiņiem jēriem. Un vienu āzi, lai veiktu izlīgumu par jūsu grēku. To visu pienesiet papildus jauna mēneša sadedzināmajam upurim un labības dāvanai un ikdienas sadedzināmajam upurim un labības dāvanai un to lejamajiem upuriem pēc to kārtības par tīkamu smaržu – dedzināmo upuri Kungam. Un septītā mēneša desmitajā dienā lai jums ir svēta sapulce, tad zemojieties un nedariet nekādu darbu, pienesiet sadedzināmo upuri par tīkamu smaržu Kungam – tas lai jums ir viens vērsēns, viens auns un septiņi jēri, gadu veci, bez vainas. Un arī labības dāvanu no labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, – trīs desmitdaļas ēfas kopā ar vērsēnu, divas desmitdaļas ēfas kopā ar aunu un desmitdaļu ēfas kopā ar katru no septiņiem jēriem. Un vienu āzi grēku upurim – papildus grēku izlīguma upurim un ikdienas sadedzināmajam upurim, un labības dāvanai, un to lejamajiem upuriem. Un septītā mēneša piecpadsmitajā dienā lai jums ir svēta sapulce, tad nedariet nekādu darbu un sviniet svētkus Kungam septiņas dienas. Pienesiet sadedzināmo upuri, dedzināmo upuri, par tīkamu smaržu Kungam – trīspadsmit vērsēnus, divus aunus un četrpadsmit jērus, gadu vecus, bez vainas. Un arī labības dāvanu no labākajiem miltiem, kas iejauti eļļā, – trīs desmitdaļas ēfas kopā ar katru no trīspadsmit vērsēniem, divas desmitdaļas ēfas kopā ar katru aunu un desmitdaļu ēfas kopā ar katru no četrpadsmit jēriem. Un vienu āzi grēku upurim papildus ikdienas sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un lejamajam upurim. Nākamajā dienā – divpadsmit vērsēnus, divus aunus un četrpadsmit jērus, gadu vecus, bez vainas. Un labības dāvanu, un lejamo upuri kopā ar vērsēnu, auniem un jēriem pēc to skaita un kārtības. Un vienu āzi par grēku upuri papildus ikdienas sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un lejamajam upurim. Trešajā dienā – vienpadsmit vērsēnus, divus aunus un četrpadsmit jērus, gadu vecus, bez vainas. Un labības dāvanu, un lejamo upuri kopā ar vērsēnu, auniem un jēriem pēc to skaita un kārtības. Un vienu āzi par grēku upuri papildus ikdienas sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un lejamajam upurim. Ceturtajā dienā – desmit vērsēnus, divus aunus un četrpadsmit jērus, gadu vecus, bez vainas. Un labības dāvanu, un lejamo upuri kopā ar vērsēnu, auniem un jēriem pēc to skaita un kārtības. Un vienu āzi par grēku upuri papildus ikdienas sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un lejamajam upurim. Piektajā dienā – deviņus vērsēnus, divus aunus un četrpadsmit jērus, gadu vecus, bez vainas. Un labības dāvanu, un lejamo upuri kopā ar vērsēnu, auniem un jēriem pēc to skaita un kārtības. Un vienu āzi par grēku upuri papildus ikdienas sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un lejamajam upurim. Sestajā dienā – astoņus vērsēnus, divus aunus un četrpadsmit jērus, gadu vecus, bez vainas. Un labības dāvanu, un lejamo upuri kopā ar vērsēnu, auniem un jēriem pēc to skaita un kārtības. Un vienu āzi par grēku upuri papildus ikdienas sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un lejamajam upurim. Septītajā dienā – septiņus vērsēnus, divus aunus un četrpadsmit jērus, gadu vecus, bez vainas. Un labības dāvanu, un lejamo upuri kopā ar vērsēnu, auniem un jēriem pēc to skaita un kārtības. Un vienu āzi par grēku upuri papildus ikdienas sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un lejamajam upurim. Astotajā dienā lai jums ir svētku nobeigums – tad nedariet nekādu darbu. Pienesiet sadedzināmo upuri, dedzināmo upuri par tīkamu smaržu Kungam – vienu vērsēnu, vienu aunu, septiņus jērus, gadu vecus, bez vainas. Un labības dāvanu, un lejamo upuri kopā ar vērsēniem, auniem un jēriem pēc to skaita un kārtības. Un vienu āzi par grēku upuri papildus ikdienas sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un lejamajam upurim. Tos pienesiet Kungam, kad jums ir svētki, papildus jūsu solījuma upuriem, labprātīgajiem upuriem, sadedzināmajiem upuriem, labības dāvanām, lejamajiem upuriem un miera upuriem.” Un Mozus teica Israēla dēliem visu, ko viņam bija pavēlējis Kungs. Mozus sacīja Israēla dēlu cilšu galvenajiem: “Tā ir pavēlējis Kungs! Ja vīrs ko apsola Kungam vai apzvēr ar zvērestu, ka no kaut kā atsacīsies, lai nelauž savu vārdu, lai dara visu, kā teicis. Un, ja sieva ko solījusi Kungam, vēl meitene būdama sava tēva namā, un viņas tēvs ir dzirdējis, ko viņa solījusi un no kā atsacījusies, un viņas tēvs klusējis, tad lai ir spēkā tas, ko viņa solījusi, un lai paliek spēkā tas, no kā viņa atsacījusies. Bet, ja viņas tēvs iebilst tajā dienā, kad to dzird, tad lai nepaliek spēkā tas, ko viņa solījusies, un lai nepaliek spēkā tas, no kā viņa atsacījusies. Kungs viņai piedos, jo viņas tēvs tai liedzis. Bet, ja viņa jau ir pie vīra, tad lai ar viņas solījumiem un to, no kā viņa ātrumā atsacījusies, ir šādi – ja viņas vīrs to dzird un klusē tajā dienā, kad to ir dzirdējis, tad lai paliek spēkā tas, ko viņa solījusi, un lai paliek spēkā tas, no kā viņa atsacījusies. Bet, ja tajā dienā, kad viņš to dzirdējis, viņš iebilst un noliedz viņas solījumu, kas tai nācis pār lūpām, un to, ko viņa sacījusi, no kaut kā atsacīdamās, tad Kungs viņai piedos. Bet atraitnes vai šķirtenes solījumi, viss, no kā viņa atsacījusies, tai ir jāpilda. Ja vīra mājā viņa kaut ko solījusi vai ar zvērestu no kaut kā atsacījusies un viņas vīrs klusējis un nav iebildis viņai, tad lai paliek spēkā visi viņas solījumi un lai paliek spēkā visas viņas atsacīšanās. Bet, ja viņas vīrs to noliedzis dienā, kad dzirdējis, tad viss, kas tai nācis pār lūpām, ko viņa solījusi, un tas, no kā viņa atsacījusies, nepaliek spēkā, jo viņas vīrs to aizliedzis, un Kungs viņai piedos. Visus solījumus un visus atsacīšanās zvērestus vīrs var gan atļaut, gan aizliegt. Bet, ja vīrs klusē vairākas dienas, tad viņš ir atļāvis viņas solījumu un atļāvis arī viņas atsacīšanos – jo viņš klusēja tajā dienā, kad to dzirdēja. Bet, ja viņš to ir dzirdējis un liegtin aizliedz, tad viņš nes tās vainu.” Šie ir likumi, ko Mozus pavēlēja par vīru un sievu un par tēvu un meitu, kamēr tā jauna sava tēva namā. Un Kungs sacīja Mozum: “Riebtin atrieb Israēla dēlus midjāniešiem! Pēc tam tu tiksi piepulcināts savai tautai.” Un Mozus sacīja tautai: “Bruņojiet vīrus karam, ka tie dotos pret Midjānu – nest Midjānam Kunga atriebību. Pa tūkstotim no cilts! Pa tūkstotim no cilts sūti tos karā no visām Israēla ciltīm!” Un no Israēla tūkstošiem tika norīkoti pa tūkstotim no katras cilts – divpadsmit tūkstoši karam bruņotu vīru. Un Mozus sūtīja viņus karā pa tūkstotim no katras cilts – viņus un tiem līdzi Pinhāsu, priestera Elāzāra dēlu, un tam bija visi svētie trauki un sasaucamās taures. Un viņi karoja pret Midjānu, kā Kungs Mozum bija pavēlējis, un nokāva visus vīrus. Kopā ar tiem viņi nokāva Midjāna ķēniņus – Evī, Rekemu, Cūru, Hūru un Rebu, piecus midjāniešu ķēniņus, un viņi nokāva ar zobenu Bileāmu, Beora dēlu. Un Israēla dēli sagūstīja midjāniešu sievas un to bērnus, visus viņu lopus un ganāmpulkus, tie nolaupīja visu viņu mantu. Tie nodedzināja ar uguni visas viņu pilsētas, kur vien tie mita, un viņu apmetnes. Tie ņēma visu guvumu un laupījumu – gan cilvēkus, gan lopus – un veda tos pie Mozus, priestera Elāzāra un Israēla dēlu sapulces – gūstekņus, guvumu un laupījumu tie aizgādāja uz savu nometni Moāba klajumos, kas pie Jardānas iepretī Jērikai. Un Mozus, priesteris Elāzārs un visi sapulces vadoņi iznāca no nometnes tiem pretī. Mozus sadusmojās uz karaspēka pavēlniekiem – virsniekiem pār tūkstošiem un simtiem, kas bija pārnākuši no kara. Mozus tiem teica: “Kāpēc jūs atstājāt dzīvas visas sievas? Redzi, viņas pierunāja Israēla dēlus, kā teicis Bileāms, kļūt Kungam neuzticīgiem ar Peoru, un sērga nāca pār Kunga sapulci! Un tagad nokaujiet visus bērnus, kas vīra dzimuma, un visas sievas, kam bijis vīrs, kas ar vīru gulējušas, – tās nokaujiet! Bet visas meitenes, kas ar vīru nav gulējušas, atstājiet dzīvas! Un septiņas dienas mītiet ārpus nometnes – ikviens, kas kādu nokāvis vai kas pieskāries nokautajam, lai šķīstās no grēka trešajā dienā un septītajā dienā – gan jūs, gan jūsu gūstekņi. Šķīstiet no grēka visas drānas, visus ādas traukus, visu, kas darināts no kazu vilnas, un visus koka traukus!” Un priesteris Elāzārs teica karavīriem, kas bija pārnākuši no kara: “Šis ir likums, ko Kungs pavēlējis Mozum. Zeltu, sudrabu, varu, dzelzi, alvu un svinu – visas lietas, kas iztur uguni, izvediet caur uguni, un tās būs šķīstas, taču lai tās tiek šķīstītas arī ar ūdeni, kas šķīsta no grēka, bet visas lietas, kas neiztur uguni, lai izved caur ūdeni. Septītajā dienā mazgājiet savas drānas, tad jūs būsiet šķīsti un pēc tam varat nākt uz nometni.” Un Kungs teica Mozum: “Kopā ar priesteri Elāzāru un sapulces tēvu galvenajiem saskaiti sagrābtos gūstekņus – gan cilvēkus, gan lopus. Un sadali guvumu starp tiem, kas gāja karā un karoja, un pārējo sapulci. Un no karavīriem, kas bija devušies karā, noskaiti nodevu Kungam no cilvēkiem, vērsēnien, ēzeļiem un sīklopiem – pa vienam no ik pieciem simtiem. Ņem no viņu daļas un dod priesterim Elāzāram Kunga upurdāvanu. Un no Israēla dēlu puses ņem pa vienam no ik piecdesmit – no cilvēkiem, vēršiem, ēzeļiem, sīklopiem un visiem lopiem – un dod tos levītiem, kas uzrauga kalpošanu Kunga Mājoklī.” Tad Mozus un priesteris Elāzārs darīja, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Tik bija guvuma, kas atlicis no karavīru laupījuma, – seši simti septiņdesmit pieci tūkstoši sīklopu un septiņdesmit divi tūkstoši vēršu, un sešdesmit viens tūkstotis ēzeļu, un trīsdesmit divi tūkstoši cilvēku – sievu, kas ar vīru nebija gulējušas. Un puse, tā daļa, kas tika tiem, kas bija gājuši karā, bija šāda – trīs simti trīsdesmit septiņi tūkstoši sīklopu. Nodeva Kungam no sīklopiem bija seši simti septiņdesmit pieci. Vēršu bija trīsdesmit seši tūkstoši. Nodeva Kungam no tiem bija septiņdesmit divi. Ēzeļu bija trīsdesmit tūkstoši pieci simti. Nodeva Kungam no tiem bija sešdesmit viens. Un cilvēku bija sešpadsmit tūkstoši. Nodeva Kungam no tiem bija trīsdesmit divi. Un Mozus deva nodevu, Kunga upuri, priesterim Elāzāram, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un tā puse, kuru Mozus bija nodalījis Israēla dēliem no to daļas, kas bija devušies karā, tā puse, kas tika sapulcei, bija šāda – trīs simti trīsdesmit septiņi tūkstoši sīklopu. Trīsdesmit seši tūkstoši vēršu. Trīsdesmit tūkstoši pieci simti ēzeļu. Sešpadsmit tūkstoši cilvēku. Un no Israēla dēlu puses Mozus ņēma pa vienam no ik piecdesmit – gan no cilvēkiem, gan no lopiem – un deva tos levītiem, kas uzraudzīja kalpošanu Kunga Mājoklī, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Tad pie Mozus nāca pavēlnieki, kas pār karaspēka tūkstošiem, – virsnieki pār tūkstošiem un simtiem. Tie teica Mozum: “Tavi kalpi saskaitīja karavīrus, kas mums ir, un netrūkst neviena. Un mēs esam atnesuši Kungam upuri no tā, kas katram bija zeltā, – rokassprādzes, kaklarotas, zīmoggredzenus, auskarus un piekarus, lai Kunga priekšā veiktu izlīgumu par mūsu grēku.” Mozus un priesteris Elāzārs ņēma no tiem zeltu – visas no tā darinātās lietas. Kopā tie upurēja Kungam sešpadsmit tūkstošus septiņsimt piecdesmit šekeļus zelta no virsniekiem pār tūkstošiem un no virsniekiem pār simtiem – no tā, ko karavīri bija salaupījuši katrs sev. Mozus un priesteris Elāzārs ņēma zeltu no virsniekiem pār tūkstošiem un simtiem un aiznesa uz Saiešanas telti – par Israēla dēlu piemiņas upuri Kunga priekšā. Rūbena dēliem bija daudz ganāmpulku, Gāda dēliem bija ļoti daudz, un viņi redzēja Jaazēra zemi un Gileāda zemi, redzi, tā bija vieta ganāmpulkiem! Gāda dēli un Rūbena dēli nāca un teica Mozum, priesterim Elāzāram un sapulces vadoņiem: “Atārota un Dībona, un Jaazēra, un Nimra, un Hešbona, un Elāle, un Sebāma, un Nebo, un Beona ir zeme, ko Kungs satriecis Israēla dēlu priekšā, – tā ir zeme ganāmpulkiem, un taviem kalpiem ir ganāmpulki!” Un viņi teica: “Ja mēs esam guvuši tavu vēlību, tad lai šī zeme tiek par īpašumu taviem kalpiem, lai mums nav jāiet pāri Jardānai!” Un Mozus teica Gāda dēliem un Rūbena dēliem: “Vai lai jūsu brāļi iet karā, bet jūs paliksiet šeit?! Kāpēc jūs gribat darīt gļēvas Israēla dēlu sirdis, ka tie neietu uz zemi, ko Kungs tiem devis? Tā jau darīja jūsu tēvi, kad es tos no Kādēš-Barnēas sūtīju izlūkot zemi, – tie aizgāja līdz Eškolas ielejai, apskatīja zemi un darīja gļēvas Israēla dēlu sirdis, ka tie negāja uz zemi, ko Kungs tiem devis. Tajā dienā iedegās Kunga dusmas, un viņš zvērēja, sacīdams: “Tie vīri, kas iznāca no Ēģiptes, kam divdesmit gadu un vairāk, viņi neredzēs zemi, ko es apzvērēju Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, jo ne visā tie man sekoja! Vien izņemot kenazieti Kālebu, Jefunnes dēlu, un Jozuu, Nūna dēlu, jo tie visā sekoja Kungam!” Tad pret Israēlu iedegās Kunga dusmas un viņš lika četrdesmit gadus tiem klīst pa tuksnesi, līdz izmira visa paaudze, kas bija darījusi to, kas Kungam likās ļauns. Un, redzi, jūs, grēcinieku dzimums, esat nākuši savu tēvu vietā, lai uzpūstu Kunga dusmu kvēli pret Israēlu vēl lielāku! Ja jūs novērsīsieties un nesekosiet viņam, tad viņš atkal atstās tautu tuksnesī un jūs viņus visus iedzīsiet postā!” Tad tie nāca pie viņa un teica: “Mēs uzcelsim tur saviem ganāmpulkiem avju aplokus un pilsētas saviem bērniem, bet mēs paši steigsim bruņoties kopā ar Israēla dēliem, līdz būsim tos noveduši viņu novadā, lai mūsu bērni paliek nocietinātās pilsētās šīs zemes iemītnieku dēļ! Mēs neatgriezīsimies savās mājās, līdz visi Israēla dēli nebūs iemantojuši katrs savu īpašumu, jo mēs nemantosim kopā ar viņiem viņpus Jardānas, mums būs savs mantojums šaipus Jardānai uz austrumiem!” Un Mozus viņiem teica: “Ja jūs tā darīsiet, ja bruņosieties karam Kunga priekšā – ja ikviens no jums bruņots ies pāri Jardānai Kunga priekšā, līdz viņš būs padzinis savus ienaidniekus un zeme tiks iekarota Kunga priekšā, pēc tam jūs varēsiet iet atpakaļ, un jūs būsiet bez vainas Kunga un Israēla priekšā, un šī zeme būs jūsu īpašums Kunga priekšā. Bet, ja jūs tā nedarīsiet, tad, redzi, jūs būsiet grēkojuši pret Kungu, tad zināsiet savu grēku, tas jūs uzmeklēs! Celiet pilsētas saviem bērniem un aplokus savām avīm, bet dariet, ko esat solījuši!” Gāda dēli un Rūbena dēli teica Mozum: “Tavi kalpi darīs, kā mans kungs pavēl! Mūsu bērni, sievas, mūsu ganāmpulki un lopi paliks tur, Gileāda pilsētās, bet tavi kalpi ies – ikviens būs bruņojies karam Kunga priekšā, lai cīnītos, kā mans kungs teica!” Un Mozus deva par viņiem pavēli priesterim Elāzāram un Jozuum, Nūna dēlam, un Israēla dēlu cilšu vadoņiem. Mozus tiem teica: “Ja Gāda dēli un Rūbena dēli kopā ar jums ies pāri Jardānai, visi bruņoti karam Kunga priekšā, un jūs ieņemsiet to zemi, tad dodiet viņiem par īpašumu Gileāda zemi. Bet, ja tie nebruņosies un neies kopā ar jums, tad lai tie manto īpašumu kopā ar jums Kanaāna zemē!” Un Gāda dēli un Rūbena dēli atbildēja: “Mēs darīsim, ko Kungs taviem kalpiem teica! Mēs iesim bruņoti Kunga priekšā uz Kanaāna zemi, un mūsu īpašuma mantojums otrpus Jardānas būs mums!” Un Mozus deva viņiem, Gāda dēliem un Rūbena dēliem, un pusei Manases, Jāzepa dēla, cilts, amoriešu ķēniņa Sīhona ķēniņvalsti un Bāšānas ķēniņa Oga ķēniņvalsti – zemi un pilsētas tajās un zemi visapkārt pilsētu robežām. Gāda dēli uzcēla Dībonu un Atārotu, un Aroēru, un Atārot-Šofānu, un Jaazēru, un Jogbohu, un Bēt-Nimru, un Bēt-Hārānu – nocietinātas pilsētas un avju aplokus. Rūbena dēli uzcēla Hešbonu un Elāli, un Kirjataimu, un Nebo, un Baal-Meonu, to vārdi mainīti, un Sibmu – tām pilsētām, ko uzcēla, viņi deva vārdus. Tad Māhīra dēli, Manases dēli, gāja uz Gileādu, ieņēma to un padzina amoniešus, kas tur mita. Un Mozus deva Gileādu Māhīram, Manases dēlam, un viņš tur apmetās. Manases dēls Jaīrs gāja un ieņēma tās ciemus un nosauca tos par Jaīra ciemiem. Nobahs gāja un ieņēma Kenātu un tās ciemus un nosauca tos savā vārdā par Nobahu. Šie ir Israēla dēlu ceļi pēc tam, kad tie savos pulkos bija izgājuši no Ēģiptes zemes Mozus un Ārona vadībā. Pēc Kunga pavēles Mozus pierakstīja, kā viņi iznāca un kā viņi gāja, un šie ir viņu ceļi pēc iziešanas. Viņi izgāja no Raamsēsas pirmajā mēnesī, pirmā mēneša piecpadsmitajā dienā, pēc Pashas. Israēla dēli ar stipru roku izgāja, visiem ēģiptiešiem redzot. Tad ēģiptieši vēl apglabāja tos, ko viņiem bija nokāvis Kungs – visus pirmdzimtos. Tā Kungs sprieda tiesu viņu dieviem! Israēla dēli devās ceļā no Raamsēsas un apmetās Sukotā. Un viņi devās ceļā no Sukotas un apmetās Ētāmā, kas tuksneša malā. Un viņi devās ceļā no Ētāmas un atgriezās Pī-Hīrotā, kas pret Baal-Cefonu, un apmetās iepretī Migdolai. Un viņi devās ceļā no Hīrotas un pa jūras vidu gāja uz tuksnesi, trīs dienas tie gāja pa Ētāmas tuksnesi un apmetās Mārā. Un viņi devās ceļā no Māras un nonāca Ēlīmā, un Ēlīmā bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, un tie apmetās tur. Un viņi devās ceļā no Ēlīmas un apmetās pie Niedru jūras. Un viņi devās ceļā no Niedru jūras un apmetās Sīna tuksnesī. Un viņi devās ceļā no Sīna tuksneša un apmetās Dofkā. Un viņi devās ceļā no Dofkas un apmetās Ālūšā. Un viņi devās ceļā no Ālūšas un apmetās Refidīmā, un tur tautai nebija ūdens, ko dzert. Un viņi devās ceļā no Refidīmas un apmetās Sīnaja tuksnesī. Un viņi devās ceļā no Sīnaja tuksneša un apmetās Kibrot-Taavā. Un viņi devās ceļā no Kibrot-Taavas un apmetās Hacērotā. Un viņi devās ceļā no Hacērotas un apmetās Ritmā. Un viņi devās ceļā no Ritmas un apmetās Rimmon-Perecā. Un viņi devās ceļā no Rimmon-Perecas un apmetās Libnā. Un viņi devās ceļā no Libnas un apmetās Risā. Un viņi devās ceļā no Risas un apmetās Kehēlātā. Un viņi devās ceļā no Kehēlātas un apmetās Šefera kalnā. Un viņi devās ceļā no Šefera kalna un apmetās Harādā. Un viņi devās ceļā no Harādas un apmetās Makhēlotā. Un viņi devās ceļā no Makhēlotas un apmetās Tahatā. Un viņi devās ceļā no Tahatas un apmetās Terahā. Un viņi devās ceļā no Terahas un apmetās Mitkā. Un viņi devās ceļā no Mitkas un apmetās Hašmonā. Un viņi devās ceļā no Hašmonas un apmetās Mosērotā. Un viņi devās ceļā no Mosērotas un apmetās Bnē-Jaakānā. Un viņi devās ceļā no Bnē-Jaakānas un apmetās Hor-Gidgadā. Un viņi devās ceļā no Hor-Gidgadas un apmetās Jotbātā. Un viņi devās ceļā no Jotbātas un apmetās Abronā. Un viņi devās ceļā no Abronas un apmetās Ecjon-Geberā. Un viņi devās ceļā no Ecjon-Geberas un apmetās Cīna tuksnesī – tā ir Kādēša. Un viņi devās ceļā no Kādēšas un apmetās Horā – tas ir kalns Edoma zemes malā. Priesteris Ārons uzkāpa Hora kalnā, kā Kungs bija pavēlējis, un tur viņš nomira četrdesmitajā gadā pēc Israēla dēlu iziešanas no Ēģiptes zemes, piektā mēneša pirmajā dienā. Kad Ārons nomira Hora kalnā, viņš bija simts divdesmit trīs gadus vecs. Un kanaānietis, Arādas ķēniņš, kas mita Negebā, Kanaāna zemē, padzirdēja, ka nāk Israēla dēli. Un viņi devās ceļā no Hora kalna un apmetās Calmonā. Un viņi devās ceļā no Calmonas un apmetās Pūnonā. Un viņi devās ceļā no Pūnonas un apmetās Obotā. Un viņi devās ceļā no Obotas un apmetās Ije-Abarīmā – jau Moāba robežās. Un viņi devās ceļā no Ijīmas un apmetās Dībon-Gādā. Un viņi devās ceļā no Dībon-Gādas un apmetās Almon-Diblataimā. Un viņi devās ceļā no Almon-Diblataimas un apmetās Abārīma kalnos iepretī Nebo. Un viņi devās ceļā no Abārīma kalniem un apmetās Moāba klajumos, pie Jardānas pretī Jērikai. Viņi apmetās Moāba klajumos pie Jardānas no Bēt-Ješīmotas līdz Ābel-Šitīmai. Un Kungs sacīja Mozum Moāba klajumos pie Jardānas pretī Jērikai: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: kad jūs pār Jardānu ieiesiet Kanaāna zemē, tad padzeniet savā priekšā visus tās zemes iemītniekus un izdeldējiet visus viņu kaltos tēlus un izlietos tēlus un izdeldējiet un nopostiet visas viņu augstienes! Tad jūs iemantosiet to zemi un varēsiet tur apmesties, jo to zemi es esmu devis jums par mantojumu. Mantojiet zemi, izlozējot to savām dzimtām – lielākajai tās mantojumu tu palielini, bet mazākajai tās mantojumu samazini. Kā loze krīt, tā lai ir! Mantojiet to pēc savu tēvu ciltīm. Bet, ja jūs nepadzīsiet tās zemes iemītniekus savā priekšā, tad tie, kurus jūs tur būsiet atstājuši, jums būs kā ērkšķi acīs un dzelkšņi sānos – tie naidosies ar jums tajā zemē, kur jums jādzīvo. Tad būs tā – es darīšu jums, kā es biju domājis darīt viņiem!” Un Kungs sacīja Mozum: “Pavēli Israēla dēliem un saki tiem: kad ieiesiet Kanaāna zemē, tā zeme jums tiks mantojumā – Kanaāna zeme visās tās robežās! Šī jums būs dienvidu puse – no Cīna tuksneša gar Edoma pamali lai dienvidu robeža iet no Sāls jūras krasta austrumos. Tad robeža pagriežas no Negebas uz Skarpiju pāreju un šķērso Cīnu, un tā beidzas dienvidos no Kādēš-Barnēas un iet uz Hacar-Adāru un pāri uz Acmonu. Tad no Acmonas robeža pagriežas uz Ēģiptes upi un beidzas pie jūras. Rietumu robeža lai ir Lielā jūra – tās krasts jums ir rietumu robeža. Šī jums ir ziemeļu robeža – no Lielās jūras nospraudiet to uz Hora kalnu. No Hora kalna nospraudiet to uz Hamātu – lai robeža beidzas Cedādā. Tad robeža lai iet līdz Zifronai un beidzas Hacar-Ēnānā, tā jums būs ziemeļu robeža. Austrumu robežu nospraudiet no Hacar-Ēnānas uz Šefāmu. Lai robeža iet lejup no Šefāmas uz Riblu, austrumpusē Ainai, tad lai robeža skar Kineretas ezera austrumu piekrasti. Lai robeža iet uz Jardānu un beidzas Sāls jūrā – šī jums ir zeme tās robežās visapkārt!” Un Mozus pavēlēja Israēla dēliem: “Šī ir tā zeme, kas jums jāmanto lozējot – to Kungs pavēlēja dot deviņām ciltīm un pusciltij, jo Rūbena dēlu cilts jau ir saņēmusi pēc saviem tēvu namiem un Gāda dēlu cilts pēc saviem tēvu namiem un puse Manases cilts jau ir saņēmusi savu mantojumu. Divarpus ciltis jau ir saņēmušas savu mantojumu otrpus Jardānas pretī Jērikai, austrumos pret saules lēktu.” Un Kungs sacīja Mozum: “Šie ir to vīru vārdi, kuri jums sadalīs mantojumā zemi, – priesteris Elāzārs un Jozua, Nūna dēls. No katras cilts ņem pa vienam vadonim, lai tie sadala zemi mantojumā. Šie ir to vīru vārdi: Jūdas ciltij – Kālebs, Jefunnes dēls, Šimona dēlu ciltij – Samuēls, Amīhūda dēls, Benjāmina ciltij – Elīdāds, Kislona dēls, Dāna dēlu ciltij – vadonis Bukī, Joglī dēls, Jāzepa dēliem, Manases dēlu ciltij, – vadonis Haniēls, Ēfoda dēls, Efraima dēlu ciltij – vadonis Kemuēls, Šiftāna dēls, Zebulūna dēlu ciltij – vadonis Elīcāfāns, Parnāha dēls, Jisašhara dēlu ciltij – vadonis Paltiēls, Azāna dēls, Ašēra dēlu ciltij – vadonis Ahīhūds, Šelomī dēls, Naftālī dēlu ciltij – vadonis Pedahēls, Amīhūda dēls.” Šie ir tie, kam Kungs pavēlēja sadalīt Israēla dēliem mantojumu Kanaāna zemē. Un Kungs sacīja Mozum Moāba klajumos pie Jardānas pretī Jērikai: “Pavēli Israēla dēliem, lai tie dod levītiem pilsētas no sava mantojuma, kur tie var dzīvot, un lai dod levītiem ganības ap pilsētām. Lai viņiem ir pilsētas, kur dzīvot, un ganības viņu lopiem – visai viņu mantībai un visām radībām. Pilsētas ganības, ko tu dosi levītiem, lai ir tūkstoš elkoņus visapkārt pilsētas mūrim. Nomēri ārpus pilsētas uz austrumu pusi divus tūkstošus elkoņu un uz dienvidu pusi divus tūkstošus elkoņu, un uz rietumu pusi divus tūkstošus elkoņu, un uz ziemeļu pusi divus tūkstošus elkoņu, vidū lai ir pilsēta – tādas lai tiem ir ganības ap viņu pilsētām. Un no pilsētām, ko dodat levītiem, sešas pilsētas lai ir patvēruma pilsētas, kur atļauts bēgt slepkavām, un bez šīm lai ir vēl četrdesmit divas pilsētas. Visas pilsētas, ko jūs dodat levītiem, lai pavisam ir četrdesmit astoņas un kopā ar tām ganības. Bet ar pilsētām, ko jūs dodat no Israēla dēlu īpašuma, dariet tā – lielākā cilts lai dod vairāk, bet mazākā cilts lai dod mazāk – katra lai dod levītiem samērā ar savu mantojumu.” Un Kungs sacīja Mozum: “Runā uz Israēla dēliem un saki tiem: kad jūs ieiesiet pār Jardānu Kanaāna zemē, tad izraugieties sev pilsētas, kas jums būs patvēruma pilsētas, lai uz turieni var bēgt slepkava, kas kādu nokāvis neapzināti. Tās pilsētas lai jums ir patvērums no atriebēja, lai slepkava nemirst, pirms nav stājies sapulces tiesas priekšā. Lai jums ir sešas patvēruma pilsētas. Trīs pilsētas lai ir šaipus Jardānas un trīs pilsētas Kanaāna zemē – tās ir patvēruma pilsētas. Gan Israēla dēliem, gan svešiniekam, gan tādam, kas pie tiem apmeties, šīs pilsētas lai ir patvērums, lai uz turieni var bēgt ikviens, kas nogalinājis neapzināti. Bet, ja viņš kādu sitis ar dzelzi un tas miris, tad viņš ir slepkava – lai viņš mirtin mirst, viņš ir slepkava. Bet, ja viņš kādu sitis ar akmeni, ar ko var nosist, un tas nomiris, tad viņš ir slepkava – lai viņš mirtin mirst, viņš ir slepkava. Ja viņš kādu sitis ar koku, ar ko var nosist, un tas nomiris, tad viņš ir slepkava – lai mirtin mirst slepkava! Asins atriebējs pats lai nonāvē slepkavu – kad satiek, tad lai nonāvē. Bet, ja kāds naida dēļ kādu pagrūž vai uzglūnējis sviež ar kaut ko un tas mirst, vai viņš ienaidā sit kādu ar roku un tas mirst, tad lai mirtin mirst tas, kas sitis, viņš ir slepkava – asins atriebējs lai nonāvē slepkavu, kad to satiek! Bet, ja viņš kādu piepeši pagrūž bez naida vai ar kaut ko iesviež viņam neuzglūnējis, vai arī neredzēdams iesviež tam ar kādu akmeni, ar ko var nosist, un tas nomirst – bet viņš tam nav bijis ne ienaidnieks, nedz gribējis ko ļaunu –, tad lai sapulce iztiesā starp sitēju un asinsatriebēju pēc šīs tiesas. Sapulce lai glābj slepkavu no asinsatriebēja, lai sapulce viņu sūta atpakaļ uz patvēruma pilsētu, kurp viņš bija aizbēdzis; tur viņš lai mīt, līdz nomirst augstais priesteris, kas svaidīts ar eļļu. Bet, ja slepkava iziet ārpus patvēruma pilsētas robežām, kurp viņš aizbēdzis, un asinsatriebējs viņu atrod ārpus patvēruma pilsētas robežām, un asinsatriebējs nokauj slepkavu, tad viņam nav asins vainas, jo tam bija jāpaliek savā patvēruma pilsētā līdz augstā priestera nāvei, tikai pēc augstā priestera nāves slepkava varēja atgriezties sava īpašuma zemē. Šis jums lai ir tiesas likums uz jūsu paaudzēm it visur, kur jūs mītat. Slepkavu – ikvienu, kas kādu nokāvis, lai nokauj, ja ir liecinieki. Viens liecinieks nevar pret kādu liecināt uz nāvi. Neņemiet neko grēka izlīgumam par slepkavu, kas vainīgs pie kāda nāves, – lai tas mirtin mirst. Neveiciet izlīgumu par tā grēku, kurš aizbēdzis uz patvēruma pilsētu, – lai viņš neatgriežas dzīvot savā zemē pirms augstā priestera nāves. Neapgāniet zemi, kur jūs mītat, jo asinis apgāna zemi, un zemei nevar veikt izlīgumu par grēku – par asinīm, kas tur izlietas, kā vien ar tā asinīm, kas tās izlējis! Neapgāniet zemi, kur jūs mītat un kurā es mītu, jo es esmu Kungs, kas mīt pie Israēla dēliem.” Tad nāca tēvu namu galvenie no Gileāda, Māhīra dēla, dzimtām, no Manases, Jāzepa dēla, dzimtām un runāja ar Mozu un Israēla dēlu vadoņiem, tēva namu galvenajiem. Un tie teica: “Mans kungs, Kungs ir pavēlējis izlozēt šo zemi Israēla dēliem, un Kungs ir pavēlējis manam kungam dot mūsu brāļa Celofhāda mantojumu viņa meitām. Bet, ja tās kļūs par sievām kādam no Israēla cilšu dēliem, tad viņu mantojums tiks atrauts no mūsu tēvu mantojuma un pievienots tās cilts mantojumam, kurai viņas piederēs, un tas tiks atrauts no mūsu izlozētā mantojuma. Un, kad Israēla dēliem nāks jubileju gads, tad viņu mantojums tiks pievienots tās cilts mantojumam, kurai tās piederēs, un viņu mantojums tiks atrauts no mūsu tēvu cilts mantojuma!” Un Mozus pavēlēja Israēla dēliem, kā bija teicis Kungs: “Pareizi runā Jāzepa dēlu cilts! Šie ir vārdi, ko Kungs pavēlējis par Celofhāda meitām: lai tās iziet par sievām pie tiem, kas tām tīk, taču lai tās ir par sievām kādam, kas no viņu tēvu cilts dzimtām. Lai Israēla dēlu mantojums nepāriet no cilts pie cilts, bet katrs Israēla dēls lai turas pie sava mantojuma sava tēva ciltī. Un ik meita, kas iegūst mantojumu kādā Israēla ciltī, lai kļūst par sievu kādam no viņas tēva cilts dzimtām – lai Israēla dēli manto katrs sava tēva mantojumu. Lai mantojums nepāriet no cilts uz cilti, katra Israēla dēlu cilts lai turas pie sava mantojuma.” Kā Kungs Mozum pavēlēja, tā Celofhāda meitas darīja. Un Celofhāda meitas Mahla, Tirca, Hogla, Milka un Noa kļuva par sievām savu tēvoču dēliem, viņas kļuva par sievām vīriem no Jāzepa dēla, Manases dēlu, dzimtām, un viņu mantojums palika viņu tēvu dzimtā. Šie ir baušļi un tiesas, ko Kungs caur Mozu pavēlēja Israēla dēliem Moāba klajumos pie Jardānas pretī Jērikai. Šie ir vārdi, ko Mozus runāja uz visu Israēlu viņpus Jardānas, tuksnesī, klajumos pretī Niedru jūrai starp Pārānu un Tofelu, un Lābanu, un Hacērotu un Dī-Zahabu vienpadsmit dienu gājumā no Horeba ceļā uz Seīra kalnu, uz Kādēš-Barnēu. Četrdesmitā gada vienpadsmitā mēneša pirmajā dienā Mozus sacīja Israēla dēliem visu, ko Kungs viņam par tiem bija pavēlējis pēc tam, kad viņš bija nokāvis amoriešu ķēniņu Sīhonu, kurš dzīvoja Hešbonā, un Bāšānas ķēniņu Ogu, kurš dzīvoja Aštārotā, Edreī. Mozus sāka skaidrot šo bauslību viņpus Jardānas Moāba zemē, sacīdams: “Kungs, mūsu Dievs, runāja uz mums Horebā un teica: gana jums palikt šajā kalnā! Taisieties un dodieties – ejiet uz amoriešu kalnieni un pie visiem to kaimiņiem – gan klajumos, gan kalnos un ielejās, gan Negebā un jūras krastā – un uz Kanaāna zemi un Lebanonu līdz pat lielajai Eifrātas upei. Redziet, es jūsu priekšā esmu nolicis zemi, ejiet un iemantojiet zemi, ko Kungs zvērēja dot jūsu tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam un viņu pēcnācējiem. Un tolaik es jums teicu: viens es ar jums vairs galā netieku! Kungs, jūsu Dievs, jūs ir vairojis, un, redzi, šodien jūsu ir tik daudz, cik zvaigžņu debesīs! Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai pieliek tam, cik jūs esat, vēl tūkstoš reižu klāt un lai svētī jūs, kā solījis! Kā lai es viens panesu jūsu smagumu, slogu un strīdus?! Izvēlieties sev gudrus, saprātīgus un pieredzējušus vīrus pēc savām ciltīm, un es tos iecelšu jums par galvenajiem. Tad jūs man atbildējāt un teicāt: tas ir labi, ko tu mums liki darīt! Un es ņēmu jūsu cilšu galvenos, gudrus un zinīgus vīrus, un iecēlu tos pār jums – tie bija virsnieki pār tūkstošiem, virsnieki pār simtiem, virsnieki pār piecdesmit un virsnieki pār desmit visās jūsu ciltīs. Un jūsu tiesnešiem es todien pavēlēju: uzklausiet savus brāļus un taisni tiesājiet starp cilvēku un viņa tuvāko, un svešinieku. Neizceliet tiesā nevienu, uzklausiet gan mazu, gan lielu – nebaidieties no cilvēka, jo tiesa pieder Dievam! Bet to lietu, kas jums par grūtu, nododiet man, un es to izklausīšu. Tolaik es pavēlēju visu, kas jums jādara. Tad mēs devāmies ceļā no Horeba un gājām cauri visam lielajam un briesmīgajam tuksnesim, ko jūs redzējāt ceļā uz amoriešu kalnieni, kā Kungs, mūsu Dievs, bija pavēlējis, un mēs nonācām Kādēš-Barnēā. Un es jums teicu: nu jūs esat atnākuši uz amoriešu kalnieni, ko Kungs, mūsu Dievs, mums devis. Redzi, Kungs, tavs Dievs, tev devis šo zemi – celies, iemanto to, kā Kungs, mūsu tēvu Dievs, tev teicis! Nebaidies un nebaiļojies! Tad jūs visi nācāt un teicāt: sūtīsim sev pa priekšu vīrus, lai tie izlūko zemi un pastāsta mums ceļu, pa kuru mums būs jādodas, un par pilsētām, kurās mēs nonāksim. Tas man šķita labi, un es ņēmu divpadsmit vīrus – pa vīram no katras cilts. Tie devās ceļā, gāja uz kalnieni, nonāca Eškolas ielejā un to izlūkoja. Viņi ņēma un atnesa mums tās zemes augļus un stāstīja mums: laba ir zeme, ko Kungs, mūsu Dievs, mums dod! Bet jūs negribējāt turp iet un dumpojāties pret Kungu. Jūs kurnējāt savās teltīs un teicāt: Kungs ir noskaities – viņš mūs tādēļ izveda no Ēģiptes zemes, lai atdotu amoriešiem, ka tie mūs iznīcina! Kurp mums iet!? Mūsu sirdis nu tapušas mīkstčaulīgas, jo mūsu brāļi mums teica: tā ir lielāka un stiprāka tauta par mums, to pilsētas ir lielākas un nocietinātas līdz debesīm! Un arī Anāka dēlus mēs tur redzējām! Tad es jums teicu: netrīciet un nebaidieties no viņiem! Kungs, jūsu Dievs, iet jums pa priekšu – viņš par jums cīnīsies tieši tāpat kā Ēģiptē jūsu acu priekšā. Un tuksnesī – tu pats redzēji – Kungs, tavs Dievs, tevi nesa, kā tēvs nes savu dēlu – visu ceļu, kas jums bija jāiet, līdz nonācāt šeit! Un pat tad jūs neesat ticējuši Kungam, savam Dievam, kas jūsu priekšā gāja pa ceļu, lai izvēlētos jums vietu, kur apmesties, – kā uguns naktī, lai rādītu ceļu, pa kuru jums iet, un kā mākonis dienā! Kungs dzirdēja jūsu runas, iedegās dusmās un zvērēja: neviens no šiem vīriem, no šīs ļaunās paaudzes neredzēs to labo zemi, ko es apzvērēju dot jūsu tēviem! Vien izņemot Kālebu, Jefunnes dēlu. Viņš to redzēs, viņam un viņa dēliem es došu to zemi, ko jau minusi viņa kāja, jo viņš vienmēr sekoja Kungam. Un Kungs noskaitās arī uz mani un teica: arī tu tur nenonāksi! Jozua, Nūna dēls, kas tev palīdz, – viņš tur nonāks! Spēcini viņu, jo viņam būs jāmanto zeme Israēlam! Bet jūsu bērni, par kuriem jūs teicāt: tie kļūs par laupījumu, un jūsu dēli, kas šodien vēl nezina ne labu, ne ļaunu, – tie tur nonāks, tiem es to došu, un viņi to iemantos! Bet jūs dodieties ceļā un ejiet pa tuksnesi uz Niedru jūru. Tad jūs man atbildējāt: mēs esam grēkojuši pret Kungu! Mēs iesim un cīnīsimies, kā Kungs, mūsu Dievs, ir pavēlējis! Tad jūs visi apjozāties ieročiem un grasījāties kāpt kalnienē. Bet Kungs man teica: saki viņiem: nekāpiet un necīnieties, jo es neesmu ar jums! Ka ienaidnieki jūs nesatriec! Un es runāju ar jums, bet jūs mani neklausījāt un dumpojāties pret Kungu, un uzdrošinājāties kāpt kalnienē. Tad jums pretī iznāca amorieši, kas dzīvoja kalnienē, un vajāja jūs kā bites, kāva jūs līdz pat Seīrai, līdz Hormai. Jūs atgriezāties un raudājāt Kunga priekšā, bet Kungs neklausījās, ko jūs sakāt, – viņš jūs neuzklausīja! Tad jūs palikāt Kādēšā ilgu laiku. Cik dienu tur neesat mituši! Tad mēs gājām un pa tuksnesi devāmies ceļā uz Niedru jūru, kā Kungs man bija teicis, un ilgu laiku klejojām ap Seīra kalniem. Un Kungs man teica: gana jums klīst ap šiem kalniem! Dodieties uz ziemeļiem! Pavēli tautai: jūs iesiet cauri savu brāļu, Ēsava dēlu, robežām, kur tie mīt Seīrā, un tie baidīsies no jums. Bet lūkojiet, ka jūs necīnāties ar tiem, jo no viņu zemēm es jums nedošu pat ne pēdu, jo Seīra kalnus es esmu devis īpašumā Edomam. Ēdienu no tiem pērciet par sudrabu un ēdiet, un ūdeni no tiem pērciet par sudrabu un dzeriet. Jo Kungs, tavs Dievs, ir svētījis tevi, viņš zina visu, ko tu darīji, kā tu gāji cauri šim lielajam tuksnesim. Visus šos četrdesmit gadus Kungs, tavs Dievs, bija ar tevi – tev nekā netrūka. Un mēs pagājām garām saviem brāļiem, Ēsava dēliem, kas dzīvoja Seīrā, pa ceļu no Ēlatas un Ecjon-Geberas uz klajumiem, un mēs pagriezāmies un devāmies uz Moāba tuksnesi. Un Kungs man teica: nenaidojies ar Moābu un necīnies ar to karā, jo no viņa zemes es tev neko nedošu par īpašumu, Āru es esmu devis par īpašumu Lata dēliem. Tur iepriekš dzīvoja emieši – liela un kupla tauta, tie bija gari kā anākieši. Tāpat kā anākiešus tos uzskatīja par milžiem, bet moābieši tos sauca par emiešiem. Seīrā agrāk dzīvoja horieši, bet Ēsava dēli viņus padzina, iznīcināja un apmetās viņu vietā, tāpat kā Israēls darīja ar savu īpašuma zemi, ko Kungs tam deva. Tagad celieties un dodieties pāri Zeredas upei! Un mēs pārcēlāmies pār Zeredas upi. Laiks no tā brīža, kad mēs devāmies ceļā no Kādēš-Barnēas, līdz kamēr pārcēlāmies Zeredas upei, bija trīsdesmit astoņi gadi – no nometnes bija iznīkusi visa paaudze, kas toreiz bija karotāji, kā Kungs tiem bija zvērējis. Tiešām, Kunga roka bija pret tiem, lai izdeldētu tos no nometnes, līdz tie pavisam iznīka. Un, kad bija pagalam visi karotāji, kad tie no tautas bija iznīkuši, tad Kungs runāja uz mani, sacīdams: šodien pie Āras tev jāpāriet Moāba robeža! Un, kad tu tuvosies Amona dēliem, tad nenaidojies un nekaro ar tiem, jo no Amona dēlu zemes es tev īpašumu nedošu, to es esmu devis īpašumā Lata dēliem. Tā ir zināma arī kā milžu zeme, tur agrāk dzīvoja milži, bet amonieši tos sauca par tarkšķiem. Tā bija liela un stipra tauta – stalti kā anākieši, bet Kungs tos iznīcināja amoniešu priekšā, viņi tos padzina un apmetās to vietā, tāpat viņš darīja Ēsava dēliem, kas dzīvoja Seīrā, kad viņš iznīcināja to priekšā horiešus, un tie padzina viņus un apmetās viņu vietā. Un aviešus, kas mita ciematos līdz Gazai, iznīcināja kaftorieši, kas atnāca no Kaftoras un apmetās viņu vietā. Celies, dodies ceļā un celies pār Arnonas upi! Redzi, es esmu atdevis tev amorieti, Hešbonas ķēniņu Sīhonu, un viņa zemi – nevilcinies gūt īpašumu, cīnies ar viņu karā! Kopš šodienas es iedvesīšu bailes un briesmas no tevis visām tautām zem debess! Tās dzirdēs par tevi, drebēs un trīcēs! No Kedēmotas tuksneša es sūtīju pie Hešbonas ķēniņa Sīhona ar miera vēsti un sacīju: ļauj man iziet cauri tavai zemei – es iešu tikai pa ceļu, nenogriezīšos ne pa labi, ne pa kreisi. Ēdienu tu man pārdosi par sudrabu – tad es ēdīšu, un ūdeni tu man dosi par sudrabu – un es dzeršu, es tikai kājām iziešu cauri, kā man ļāva Ēsava dēli, kas mīt Seīrā, un moābieši, kas mīt Ārā, tad es pār Jardānu došos uz to zemi, ko Kungs, mūsu Dievs, mums dod! Bet Hešbonas ķēniņš Sīhons negribēja laist mūs cauri, jo Kungs, tavs Dievs, bija nocietinājis viņa garu un darījis spītīgu viņa sirdi, lai todien nodotu viņu tavā rokā. Un Kungs man teica: redzi, es nevilcinos dot tev Sīhonu un viņa zemi! Nevilcinies ņemt viņa zemi īpašumā! Un Sīhons iznāca mums pretī – viņš un viss viņa pulks, lai karotu pie Jahacas. Tad Kungs, mūsu Dievs, atdeva viņu mums, un mēs sakāvām viņu, viņa dēlus un visu viņa tautu. Tolaik mēs sagrābām visas viņa pilsētas, mēs apkāvām visus vīrus, sievas un bērnus pilsētā – nepalika neviena! Mēs nolaupījām tikai lopus un to, kas bija laupāms pilsētā, ko bijām sagrābuši. No Aroēras, kas Arnonas upes krastā, līdz tām pilsētām, kas ielejā līdz Gileādai, nebija pilsētas, kas mums būtu nepieejama – tās visas Kungs, mūsu Dievs, atdeva mums! Taču Amona dēlu zemei tu netuvojies – nevienai Jabokas upes pietekai un kalnu pilsētai, nekam, ko Kungs, mūsu Dievs, aizliedzis! Tad mēs devāmies ceļā un gājām uz Bāšānu. Bāšānas ķēniņš Ogs iznāca mums pretī – viņš un visa viņa tauta, lai cīnītos Edreī. Un Kungs man teica: nebaidies no viņa, jo es viņu, viņa tautu un viņa zemi atdošu tev, un tu viņam darīsi tāpat, kā darīji amoriešu ķēniņam Sīhonam, kurš dzīvoja Hešbonā. Un Kungs, mūsu Dievs, atdeva mums arī Bāšānas ķēniņu Ogu un visu viņa tautu, un mēs viņu sakāvām, tā ka neviens tam neatlika. Tolaik mēs sagrābām visas viņa pilsētas, nebija pilsētas, ko mēs tam nebūtu atņēmuši, sešdesmit pilsētas, visu Argobas apgabalu, Oga ķēniņvalsti Bāšānā. Tās visas bija nocietinātas pilsētas ar augstiem mūriem, vārtiem un aizšaujamām bultām; un vēl arī daudzas nenocietinātas pilsētas. Mēs viņus izdeldējām tāpat kā Hešbonas ķēniņu Sīhonu – iznīcinājām visas pilsētas, vīrus, sievas un bērnus! Un mēs nolaupījām visus lopus un visu, kas pilsētās laupāms. Tolaik mēs atņēmām zemi diviem amoriešu ķēniņiem, kuri mita pāri Jardānai no Arnonas upes līdz Hermona kalnam – sidonieši Hermonu sauc par Sirjonu, bet amorieši to sauc par Senīru –, visas līdzenuma pilsētas un Gileādu, un visu Bāšānu līdz Salhai un Edreī, Bāšānas Oga ķēniņvalsts pilsētām. Jo no milžiem bija atlicis tikai Bāšānas ķēniņš Ogs, rau, viņa guļvieta bija no dzelzs – vai tā nestāv Amona dēlu Rabā?! – deviņus elkoņus gara un četrus elkoņus plata, pēc cilvēka elkoņa mērot. Tolaik mēs iemantojām šo zemi – no pašas Aroēras, kas Arnonas ielejā. Pusi Gileāda kalnienes kopā ar tās pilsētām es atdevu rūbeniešiem un gādiešiem. To, kas no Gileādas atlika, un visu Bāšānu, Oga ķēniņvalsti, es atdevu pusei Manases cilts – visu Argobas apgabalu, tā ir visa Bāšāna, kas tiek saukta par milžu zemi. Jaīrs, Manases dēls, paņēma visu Argobas apgabalu līdz gešūriešu un maahiešu robežām un nosauca to savā vārdā – Bāšāna nu ir Jaīra ciemi līdz pat šai dienai. Māhīram es atdevu Gileādu. Un rūbeniešiem un gādiešiem es atdevu šo – no Gileādas līdz Arnonas upei, upes vidus ir robeža, un līdz Jabokas upei, kur Amona dēlu robeža, un arī klajumu, Jardāna ir robeža, no Kineretas līdz klajumu jūrai – Sāls jūrai, līdz Pisgas nogāzēm austrumos. Un tolaik es jums pavēlēju: Kungs, jūsu Dievs, ir devis jums šo zemi, lai jūs to iemantotu, – visi jūsu karavīri lai bruņoti dodas pa priekšu saviem brāļiem, Israēla dēliem! Bet jūsu sievas, bērni un ganāmpulki – es zinu, ka jums ir daudz ganāmpulku, – lai paliek jūsu pilsētās, ko es jums devu, līdz Kungs ļaus apmesties jūsu brāļiem tāpat kā jums, un arī viņi iemantos zemi, ko Kungs, jūsu Dievs, dod tiem viņpus Jardānas. Pēc tam ikviens var atgriezties savā īpašumā, ko es jums esmu devis. Un Jozuam es tolaik pavēlēju: tu esi redzējis visu, ko Kungs, tavs Dievs, ir darījis šiem abiem ķēniņiem – tā Kungs darīs visām ķēniņvalstīm, kurām jūs iesiet cauri! Nebaidieties no viņiem, jo par jums cīnīsies Kungs, jūsu Dievs! Tad es lūdzos Kungu, sacīdams: Kungs Dievs, tu nevilcinājies rādīt savam kalpam savu varenību un stipro roku, jo kurš dievs debesīs vai uz zemes var darīt tādus darbus kā tu un tādus varoņdarbus kā tu?! Ļauj jel man iet un ieraudzīt to labo zemi, kas viņpus Jardānas, to labo kalnieni un Lebanonu! Bet jūsu dēļ Kungs iedegās dusmās uz mani, viņš neklausījās manī, un Kungs man teica: gana tev! Nerunā vairs ar mani par šo! Kāp Pisgas virsotnē, paraugies uz rietumiem, uz ziemeļiem, uz dienvidiem un uz austrumiem un skaties ar acīm – tu Jardānu nešķērsosi! Pavēli Jozuam, drošini un stiprini viņu, jo viņš to šķērsos šīs tautas priekšā un viņš tiem iegūs īpašumā zemi, ko tu redzi! Un mēs palikām ielejā iepretī Bēt-Peorai. Un tagad, Israēl, klausies likumus un tiesas, ko es mācu jums pildīt, lai jūs paliktu dzīvi, ietu un iemantotu zemi, ko Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums dod. Tam, ko es jums pavēlu, nepielieciet neko klāt un neņemiet neko nost – ievērojiet Kunga, jūsu Dieva, baušļus, ko es jums dodu. Jūs paši redzējāt, ko Kungs darīja Baal-Peoram – Kungs, tavs Dievs, iznīcināja visus vīrus, kas sekoja Baal-Peoram. Bet jūs, kas bijāt pieķērušies Kungam, savam Dievam, vēl šodien visi esat dzīvi! Redziet, es jums mācu likumus un tiesas, ko Kungs, mans Dievs, jums pavēlēja pildīt tajā zemē, kuru jūs ejat iemantot. Turiet un pildiet tos – tā jūs būsiet gudri un saprātīgi to tautu acīs, kas, dzirdot par visiem šiem likumiem, sacīs: tiešām, gudra un saprātīga ir šī lielā tauta! Jo kura gan būtu tā lielā tauta, kurai Dievs tik tuvu kā Kungs, mūsu Dievs, vienmēr, kad mēs viņu piesaucam! Un kura gan būtu tā lielā tauta, kuras likumi un tiesas ir tik taisnīgas kā visa šī bauslība, ko es jums šodien dodu. Tikai piesargies un stipri sargi savu dvēseli, ka neaizmirsti to, ko tavas acis redzējušas, un lai tas paliek tev sirdī visas tavas dzīves dienas, un dari zināmu saviem dēliem un savu dēlu dēliem visu par to dienu, kad tu stāvēji Kunga, sava Dieva, priekšā Horeba kalnā, kad Kungs man teica: sapulcini pie manis šo tautu, lai es tiem pavēstu savus vārdus, ka tie mācās bīties mani visas dienas, ko tie dzīvo uz zemes, un māca to saviem dēliem. Tad jūs pienācāt un nostājāties kalna pakājē, un kalns dega ugunī līdz pat debesu dzīlēm – tumsa, mākonis un migla. Un Kungs runāja uz jums no uguns vidus, vārdus jūs dzirdējāt skanam, bet veidolu neredzējāt – tik balsi vien. Viņš mums pavēstīja savu derību, ko viņš pavēlēja jums pildīt – desmit likumus –, un rakstīja tos uz akmens plāksnēm. Tolaik Kungs man pavēlēja mācīt jums likumus un tiesas, lai jūs tos pildītu zemē, kuru ejat iemantot. Un stipri sargiet savas dvēseles, jo jūs neredzējāt veidolu todien, kad Kungs Horebā runāja uz jums no uguns, tad nu nepazudiniet sevi, taisīdami sev tēlus vai atveidus jebkam, kas līdzīgs vīram vai sievai, vai kādam zvēram uz zemes, vai kādam spārnainam putnam, kas lido debesīs, vai jebkam, kas rāpo pa zemi, vai kādai zivij, kas apakšā ūdeņos. Necel savas acis uz debesīm – kad redzi sauli, mēnesi, zvaigznes vai jebko no visiem debesu pulkiem, neļaujies pavedināties un nezemojies tiem, un nekalpo tiem – tos Kungs, tavs Dievs, piešķīris visām tautām, kas zem debesīm. Bet jūs Kungs ņēma un izveda no dzelzs kausēšanas krāsns – no Ēģiptes, lai jūs kļūtu viņam par mantojuma tautu kā šodien! Kungs bija noskaities uz mani jūsu dēļ, un viņš zvērēja, ka es nepāriešu Jardānu, ka es neieiešu tajā labajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev par mantojumu. Man jāmirst šajā zemē – es nevarēšu pāriet Jardānu, bet jums tā jāpāriet un jāiemanto tā labā zeme. Sargieties, ka jūs neaizmirstat Kunga, jūsu Dieva, derību, ko viņš ar jums slēdza – netaisiet tēlus, kas jebko atveidotu, – tā Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis. Jo Kungs, tavs Dievs, ir rijoša uguns, viņš ir greizsirdīgs Dievs. Kad jums būs dzimuši dēli un dēlu dēli un jūs tajā zemē jau būsiet veci, bet jūs apgānīsieties, taisīdami jebkāda tēla atveidus, darīdami, kas ļauns Kunga, tava Dieva, acīs, viņu kaitinādami, tad es šodien pieaicinu par lieciniekiem pret jums debesis un zemi, ka jūs drīz vien zustin zudīsiet no zemes, kuru iemantot jūs gājāt pāri Jardānai, jūsu dienas tajā vairs nebūs ilgas, jūs tiksiet pavisam iznīcināti! Kungs jūs izkaisīs starp citām tautām, nelielā skaitā jūs paliksiet starp citām tautām, kur Kungs jūs aizdzīs! Tur jūs kalposiet dieviem, kas būs cilvēka roku darināti – kokam un akmenim, kas neredz, nedzird, neēd un nesaož! Un tur jūs meklēsiet Kungu, savu Dievu, un jūs viņu atradīsiet, ja meklēsiet viņu no visas sirds un visas dvēseles! Kad tev būs kāda nelaime un kad tev nākamās dienās gadīsies visas šīs lietas, tad tu atgriezīsies pie Kunga, sava Dieva, un klausīsi viņu! Jo Kungs, tavs Dievs, ir līdzcietīgs Dievs – viņš tevi nepametīs, nenīdēs un neaizmirsīs derību ar taviem tēviem, kuriem viņš zvērējis. Jel jautā iepriekšējām dienām, kas pirms tevis bijušas, kopš dienas, kad Dievs uz zemes radīja cilvēku, jautā visur, no vienas debesu malas līdz otrai: vai ir jau bijuši tik lieli darbi, vai ir kas dzirdēts par tādiem? Vai kāda tauta ir dzirdējusi Dievu balsī runājam no uguns vidus, kā tu dzirdēji un paliki dzīvs?! Vai kāds dievs ir mēģinājis iet un ņemt sev tautu no citas tautas vidus – ar sodiem, zīmēm, brīnumiem, karu, ar spēcīgu roku, ar izstieptu elkoni un lielām bailēm – tā, kā Kungs, jūsu Dievs, darīja Ēģiptē, jums redzot? Tas tev tika parādīts, lai tu zinātu, ka Kungs ir tavs Dievs un nav cita, tik viņš! No debesīm viņš tev lika dzirdēt savu balsi, lai mācītu tevi, un uz zemes viņš parādīja tev savu lielo uguni, un no uguns vidus tu dzirdēji viņa vārdus! Tādēļ ka viņš mīlēja tavus tēvus un izvēlējās to pēcnācējus pēc viņiem, un pats ar savu lielo spēku izveda tevi no Ēģiptes, lai padzītu tavā priekšā lielākas un spēcīgākas tautas par tevi, lai vestu tevi turp, lai dotu tev mantojumā visu viņu zemi kā šodien! Un zini šodien, atceries savā sirdī, ka Kungs ir Dievs debesīs augšā un uz zemes apakšā – nav cita! Tādēļ pildi viņa likumus un viņa baušļus, ko es tev šodien dodu, lai būtu labi gan tev, gan taviem dēliem pēc tevis, lai tu ilgi dzīvotu tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod uz visiem laikiem!” Tad Mozus nošķīra no citām trīs pilsētas otrpus Jardānas, pret saules lēktu, lai turp varētu bēgt slepkava, kas bez nodoma nokāvis savu tuvāko, nebūdams iepriekš ar viņu naidā, – lai tas bēgtu uz kādu no šīm pilsētām, ka paliktu dzīvs. Becera, kas tuksnesī, līdzenuma zemē, ir rūbeniešiem, Rāmot-Gileāda ir gādiešiem un Golāna Bāšānā ir manasiešiem. Šī ir bauslība, ko Mozus vēstīja Israēla dēliem. Šīs ir liecības, likumi un tiesas, ko Mozus runāja uz Israēla dēliem, kas bija izgājuši no Ēģiptes, otrpus Jardānai, ielejā iepretim Bēt-Peorai, amoriešu ķēniņa Sīhona zemē, kurš mita Hešbonā un kuru sakāva Mozus un Israēla dēli, kas bija izgājuši no Ēģiptes. Viņi iemantoja tā zemi un Bāšānas ķēniņa Oga zemi – abu amoriešu ķēniņu zemi, kas bija otrpus Jardānas, pret saules lēktu – no Aroēras, kas pie Arnonas upes krasta, līdz Sīona kalnam, tas ir Hermona kalns, un visu klajumu viņpus Jardānas uz austrumiem un līdz klajumu jūrai, kas Pisgas pakājē. Mozus sasauca visu Israēlu un teica: “Israēl, klausies likumus un tiesas, ko es šodien jums pavēstu, mācieties tos un rūpīgi pildiet! Kungs, mūsu Dievs, slēdza ar mums derību Horebā. Ne ar mūsu tēviem Kungs slēdza šo derību, bet gan ar mums. Tie esam mēs – šeit šodien, mēs visi esam dzīvi! Aci pret aci Kungs ar jums kalnā runāja no uguns vidus! Tolaik es stāvēju starp Kungu un jums, lai stāstītu jums, ko Kungs teiks, jo jūs bijāties no uguns un nekāpāt kalnā. Viņš sacīja: es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama! Lai tev nav citu dievu manā priekšā! Netaisi sev tēlus un atveidus nedz no tā, kas debesīs augšā, nedz no tā, kas lejā uz zemes un kas apakšā ūdeņos. Nezemojies tiem un nekalpo tiem, jo es, Kungs, tavs Dievs, esmu greizsirdīgs Dievs, kas piemeklē tēvu vainas pie bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam – pie tiem, kas mani nīst. Bet es daru žēlastību tūkstošiem – tiem, kas mani mīl, un tiem, kas tur manus baušļus. Nelieto Kunga, sava Dieva, vārdu velti, jo Kungs neatstās nesodītu to, kurš velti lieto viņa vārdu! Turi sabata dienu, svētī to, kā Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis. Sešas dienas strādā un dari visus savus darbus, bet septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, tad nedari nekādu darbu – ne tu, ne tavs dēls, ne tava meita, ne tavs vergs, ne tava verdzene, ne tavs vērsis, ne tavs ēzelis, ne tavs lops, ne svešinieks, kas mīt tavos vārtos, – tas tādēļ, lai tavs vergs un verdzene atpūstos tāpat kā tu! Atceries, ka tu biji vergs Ēģiptes zemē un ka Kungs, tavs Dievs, izveda tevi no turienes ar stipru roku un izstieptu elkoni, un tādēļ Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis ievērot sabatu. Godā savu tēvu un māti, kā Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis, lai tavas dienas būtu ilgas un lai tev būtu labi tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod! Nenokauj! Un nepārkāp laulību! Un nezodz! Un nedod pret savu tuvāko melīgu liecību! Neiekāro sava tuvākā sievu un nekāro sava tuvākā namu, lauku, vergu, verdzeni, vērsi vai ēzeli – neko, kas ir tavam tuvākajam! Šos vārdus Kungs skaļā balsī runāja uz visu jūsu pulku kalnā no uguns vidus, no mākoņa un miglas un nepiebilda vairāk neko, un rakstīja tos uz divām akmens plāksnēm, un deva tās man. Kad jūs bijāt dzirdējuši balsi, kas nāca no tumsas, un kalns dega ugunī, tad jūs nācāt pie manis – visi jūsu cilšu galvenie un vecajie. Jūs teicāt: tiešām Kungs, mūsu Dievs, mums ir parādījis savu godību un lielumu, un šodien mēs esam dzirdējuši no uguns viņa balsi, mēs redzējām, kā Dievs runāja uz cilvēkiem, un palikām dzīvi! Kāpēc mums tagad mirt?! Jo šī lielā uguns mūs aprīs – ja mēs vēl reizi dzirdēsim Kunga, mūsu Dieva, balsi, mēs mirsim! Kura dzīva radība gan ir dzirdējusi dzīvā Dieva balsi runājam no uguns un palikusi dzīva kā mēs?! Ej turp un klausies visu, ko teiks Kungs, mūsu Dievs, un tad stāsti mums visu, ko Kungs, mūsu Dievs, tev būs teicis, un mēs klausīsimies un to darīsim! Un Kungs dzirdēja jūsu vārdus, ko jūs man bijāt teikuši, un Kungs sacīja: es dzirdēju, ko šī tauta teica, kad tie runāja ar tevi, – pareizi viņi runājuši! Kaut nu tiem vienmēr būtu šāds prāts, ka tie bītos manis un vienmēr turētu manus baušļus – tad būtu labi gan viņiem, gan viņu dēliem un meitām. Ej un saki tiem: dodieties atpakaļ uz savām teltīm! Bet tu paliec šeit pie manis, un es teikšu tev visus baušļus, likumus un tiesas, kas tev viņiem jāmāca, lai tie pildītu tos tajā zemē, ko es dodu tiem iemantot. Piesargieties, dariet, kā Kungs, jūsu Dievs, jums pavēlējis, nenogriezieties ne pa labi, ne pa kreisi. Visu ceļu, ko Kungs, jūsu Dievs, jums pavēlējis, staigājiet tā, ka paliekat dzīvi, lai jums ir labi un jums ir ilgas dienas tajā zemē, ko iemantosiet. Šie ir baušļi, likumi un tiesas, ko Kungs, jūsu Dievs, pavēlējis iemācīt jums, lai jūs tos pildītu zemē, kuru jūs dodaties iemantot, lai tu bītos Kunga, sava Dieva, lai tu turētu visus viņa likumus un baušļus, kā es pavēlu tev, tavam dēlam un tava dēla dēlam visas tavas dzīves dienas, un lai tavas dienas ir ilgas! Klausies, Israēl, un pielūko, ka tu tos pildi, lai tev būtu labi un lai jūs vairotos, jo Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir apsolījis zemi, kur plūst piens un medus. Klausies, Israēl! Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs! Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku! Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, ir tev sirdī! Piekodini tos saviem dēliem, runā uz tiem, kad tu sēdi savā namā, kad tu ej pa ceļu, kad tu gulies un kad tu celies. Piesien tos par zīmi uz savas rokas, un lai tie ir piesprādzēti tev uz pieres, un raksti tos uz sava nama durvju stenderēm un uz saviem vārtiem. Kad Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tajā zemē, ko viņš apzvērēja taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, lai dotu tev lielas un labas pilsētas, ko tu neesi cēlis, un mājas, pilnas ar visādiem labumiem, kuras tu neesi piepildījis, un izcirstas akas, ko tu neesi cirtis, un vīnadārzus un olīvkokus, ko tu neesi stādījis, un, kad tu ēdīsi līdz sātam, tad sargies, ka neaizmirsti Kungu, kurš tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Bīsties Kunga, sava Dieva, kalpo viņam un zvēri pie viņa vārda! Neseko citiem dieviem, to tautu dieviem, kas tev apkārt, jo Kungs, tavs Dievs, ir greizsirdīgs Dievs – ka Kunga, tava Dieva, dusmas neiedegas pret tevi un ka viņš tevi neiznīcina no zemes vaiga! Nepārbaudiet Kungu, savu Dievu, kā jūs viņu pārbaudījāt vietā, kas saukta Masa! Cieši ievērojiet Kunga, sava Dieva, baušļus, liecības un likumus, ko viņš jums pavēlējis. Dariet to, kas Kungam šķiet taisns un labs, lai jums būtu labi un lai jūs varētu iet un iemantot to labo zemi, par ko Kungs ir zvērējis taviem tēviem, ka padzīs visus tavus ienaidniekus – tā Kungs ir teicis! Kad tavs dēls reiz tev jautās: kas tās par liecībām, likumiem un tiesām, ko Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis? – tad saki savam dēlam: mēs bijām vergi faraonam Ēģiptē, un Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku! Kungs darīja lielas zīmes un brīnumus par ļaunu Ēģiptei, faraonam un viņa namam, un mēs to redzējām! Viņš mūs izveda no turienes, lai vestu mūs un dotu mums to zemi, ko viņš mūsu tēviem zvērējis! Un Kungs mums ir pavēlējis pildīt visus šos likumus, lai mēs vienmēr bītos Kunga, mūsu Dieva, par labu mums pašiem un mēs būtu dzīvi kā šodien! Mums būs taisnība, ja mēs ievērosim un pildīsim visus šos baušļus Kunga, mūsu Dieva, priekšā, kā viņš mums pavēlējis. Kad Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tajā zemē, kuru tu ej iemantot, viņš padzīs tavā priekšā daudzas tautas – hetiešus, girgašiešus, amoniešus, kanaāniešus, periziešus, hiviešus un jebūsiešus – septiņas par tevi lielākas un stiprākas tautas, un, kad Kungs, tavs Dievs, tev tos atdos un tu tos sakausi, tad iznīdēt iznīdē tos, neslēdz ar tiem derību un nežēlo tos! Neprecies ar viņiem, savas meitas nedod viņu dēliem un viņu meitas neņem saviem dēliem. Jo viņas novērsīs tavus dēlus no sekošanas man, lai tie kalpotu citiem dieviem, un tad pret tevi iedegsies Kunga dusmas, un viņš tevi iznīcinās drīz vien! Dari tiem tā – nojauc viņu altārus, sadragā viņu elku stabus, nocērt viņu ašēras un sadedzini ugunī viņu tēlus! Jo tu esi svēta tauta Kungam, savam Dievam, – tevi Kungs, tavs Dievs, ir izvēlējies no visām tautām, kas uz zemes, lai tu viņam būtu īpaša tauta. Kungs jūs ir iemīlējis un izvēlējies ne tādēļ, ka jūsu būtu vairāk par citām tautām – jūs esat mazākā no visām tautām –, bet gan tādēļ, ka Kungs jūs mīl un tur savu zvērestu, ko devis jūsu tēviem, un Kungs izveda jūs ar stipru roku un izpirka jūs no vergu nama, no Ēģiptes ķēniņa, faraona, varas! Un zini, ka Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, uzticams Dievs, kas uz tūkstoš paaudzēm tur savu derību un žēlastību tiem, kas viņu mīl un tur viņa baušļus, bet atmaksā tiem, kas viņu nīst, – tieši viņiem un izdeldē tos! Viņš nevilcināsies – tam, kas viņu nīst, viņš atmaksās! Ievēro baušļus, likumus un tiesas, ko es tev šodien pavēlu, un pildi tos! Un būs tā – ja jūs paklausīsiet šīm tiesām, ja ievērosiet un pildīsiet tās, tad Kungs, tavs Dievs, turēs šo derību un žēlastību, kā viņš zvērējis taviem tēviem, mīlēs tevi, svētīs tevi un vairos tevi, viņš svētīs tavas miesas augļus un tavas zemes augļus: labību, vīnu, eļļu, tavu vēršu un avju vaislību tajā zemē, par kuru viņš taviem tēviem zvērējis, ka dos to tev. Tu būsi svētīts vairāk par visām tautām – tev nebūs nedz neauglīgā, nedz neauglīgās un arī taviem lopiem ne. Kungs tev noņems visas slimības, un neviena no Ēģiptes ļaunajām kaitēm, ko tu pazīsti, tevi nepiemeklēs – tās viņš uzliks tiem, kas tevi nīst. Tu aprīsi visas tautas, ko Kungs, tavs Dievs, tev dos – lai tavai acij nav pret tām žēluma! Nekalpo viņu dieviem, jo tie tev ir lamatas! Kad tu savā sirdī teiksi: šīs tautas ir lielākas par mani, kā lai es tās padzenu? – tad nebaidies no tām, atceries, ko Kungs, tavs Dievs, darīja faraonam un visai Ēģiptei, tās lielās sodības, ko pats redzēji, – zīmes un brīnumus, stipro roku un izstiepto elkoni, ar ko tevi no turienes izveda Kungs, tavs Dievs, – tā Kungs, tavs Dievs, darīs visām tautām, no kurām tu baidies! Un Kungs, tavs Dievs, uzsūtīs tiem sirseņus, līdz ies bojā arī tie, kas būs palikuši un paslēpušies no tevis. Netrīci viņu priekšā, jo Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi – liels un bijājams Dievs! Kungs, tavs Dievs, padzīs šīs tautas tavā priekšā pamazām vien – tu nevari tās iznīcināt uzreiz, lai nesavairojas lauka zvēri. Kungs, tavs Dievs, atdos tos tev un iztrūcinās, līdz tie tiks iznīcināti. Viņš atdos tev viņu ķēniņus, un tu izdeldēsi to vārdus zem debesīm. Neviens nestāsies pret tevi, un tu tos iznīcināsi! Viņu dievu tēlus sadedzini ugunī, neiekāro sudrabu un zeltu, kas tos klāj, un neņem to, ka neiekrīti viņu lamatās, – tā Kungam, tavam Dievam, ir riebeklība. Neienes preteklību savā namā, ka netopi tās dēļ nolādēts, lai tā tev ir pretīga un riebtin riebj, jo tā ir nolādēta! Tev jāievēro un jāpilda visi baušļi, ko es šodien pavēlu, lai tu paliktu dzīvs, plestos daudzumā un ietu un iemantotu zemi, ko Kungs ir zvērējis mūsu tēviem. Atceries visu ceļu, ko Kungs, tavs Dievs, lika tev iet visus šos četrdesmit tuksneša gadus, lai darītu tevi pazemīgu, lai pārbaudītu tevi un zinātu, kas tavā sirdī – vai tu turēsi viņa baušļus vai ne. Viņš lika tev zemoties un badoties un baroja tevi ar mannu, ko nepazini ne tu, ne tavi tēvi, – lai tu zinātu, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien – cilvēks dzīvo no visa tā, ko saka Kungs! Visus šos četrdesmit gadus tavas drānas nedila un kājas netūka. Zini savā sirdī – Kungs pamāca tevi, kā cilvēks mēdz pamācīt savu dēlu! Ievēro visus Kunga, sava Dieva, baušļus – staigā viņa ceļus un bīsties viņa. Jo Kungs, tavs Dievs, ved tevi uz labu zemi – uz zemi, kur ielejās un kalnos ūdens upes, avoti un urdzes! Tā ir zeme, kur kvieši, mieži, vīnogulāji, vīģes koki un granātāboli, tā ir zeme, kur olīveļļa un medus, tā ir zeme, kur tu ēdīsi maizi netaupīdams, kur tev netrūks nekā, tā ir zeme, kur akmeņi ir no dzelzs un kur kalnos tu izraksi varu! Kad ēdīsi līdz sātam, tad slavē Kungu, savu Dievu, par labo zemi, ko viņš tev devis! Sargies, ka neaizmirsti Kungu, savu Dievu, neievērodams viņa baušļus, tiesas un likumus, ko es tev šodien pavēlu, – kad tu ēdīsi līdz sātam, kad uzcelsi sev labus namus un dzīvosi tajos, kad vairosies tavas avis un vērši, kad tev ies daudzumā sudrabs un zelts, kad tev būs daudz visa, kas tev piederēs, neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu, kurš tevi izveda no Ēģiptes, no vergu nama! Viņš veda tevi pāri lielajam un briesmīgajam tuksnesim, kur ugunīgas čūskas, skorpioni, kur izdegusi zeme un nav ūdens, viņš tev izšķīla ūdeni no krama klints, viņš tevi tuksnesī baroja ar mannu, ko tavi tēvi nepazina, lai liktu tev zemoties, pārbaudītu tevi, bet galu galā darītu tev labu, nesaki savā sirdī: mans stiprums un manu roku spēks man ir devis visu šo labklājību! Atceries Kungu, savu Dievu, jo viņš dod tev spēku iemantot labklājību, piepildīdams savu derību, ko viņš zvērējis taviem tēviem, kā šodien! Ja tu kādreiz aizmirsīsi Kungu, savu Dievu, sekosi citiem dieviem, kalposi un zemosies tiem, tad šodien es liecinu, ka jūs ietin iesiet bojā – kā tās tautas, ko Kungs izdeldēja jūsu priekšā, tieši tā arī jūs iesiet bojā, neklausīdami Kungam, savam Dievam! Klausies, Israēl, šodien tu ej pār Jardānu, lai ietu un padzītu tautas, kas lielākas un stiprākas par tevi, – tām ir lielas un līdz debesīm nocietinātas pilsētas! Tā ir liela un stalta tauta, Anāka dēli, ko tu pazīsti, par kuriem tu esi dzirdējis sakām: kas gan var stāties pretī Anāka dēliem?! Un zini šodien, ka Kungs, tavs Dievs, – viņš ir tas, kas ies tev pa priekšu kā rijīga uguns, viņš tos iznīcinās un pakļaus tev, un jūs viņus jo ātri padzīsiet un izdeldēsiet, kā Kungs tev ir solījis! Kad Kungs, tavs Dievs, padzīs tos tavā priekšā, tad nesaki savā sirdī: manas taisnības dēļ Kungs mani veda iemantot šo zemi! – Kungs padzina tos tavā priekšā tādēļ, ka šī tauta bija ļauna! Ne tavas taisnības dēļ un ne tavas sirds taisnības dēļ tu ej iemantot viņu zemi, bet šo tautu ļaunuma dēļ Kungs, tavs Dievs, padzen tos tavā priekšā – tādēļ, lai piepildītu to, ko Kungs zvērējis taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam. Un zini, ka ne tavas taisnības dēļ Kungs, tavs Dievs, ļauj tev iemantot šo labo zemi – jo tu esi stūrgalvīga tauta! Atceries – neaizmirsti, kā tu tuksnesī kaitināji Kungu, savu Dievu, – kopš dienas, kad iznāci no Ēģiptes zemes, līdz atnāci šurp, jūs visu laiku dumpojāties pret Kungu! Un Horebā tu sadusmoji Kungu, un Kungs noskaitās un gribēja jūs iznīcināt. Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes – derības plāksnes, ko Kungs ar jums bija noslēdzis, es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, maizi es neēdu un ūdeni nedzēru. Un Kungs man iedeva divas akmens plāksnes, kas bija aprakstītas ar Dieva pirkstu, un uz tām bija visi vārdi, ko Kungs jums bija sacījis kalnā no uguns vidus todien, kad tika sasaukta sapulce. Kad četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija pagājušas, Kungs man deva divas akmens plāksnes, derības plāksnes. Kungs man teica: celies, kāp ātri lejā no šejienes, jo tava tauta, ko tu izvedi no Ēģiptes, ir apgānījusies – ātri gan tie novērsušies no ceļa, ko es tiem pavēlēju, un uztaisījuši sev izlietu tēlu! Un Kungs man teica: es uzlūkoju šo tautu, un redzi – tā ir stūrgalvīga tauta! Atstājies no manis – es iznīcināšu viņus, izdzēsīšu to vārdus zem debesīm, bet tevi es darīšu par lielāku un stiprāku tautu nekā viņi! Tad es gāju un nokāpu no kalna – kalns dega ugunī, un man rokā bija abas derības plāksnes. Es paraudzījos, un redzi – jūs bijāt grēkojuši pret Kungu, savu Dievu, uztaisījuši izlietu teļu, ātri vien novērsušies no tā ceļa, ko Kungs jums bija pavēlējis! Es satvēru abas plāksnes, nosviedu tās un sadauzīju jūsu acu priekšā! Un es gulēju, nokritis Kunga priekšā kā iepriekš – četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, maizi es neēdu un ūdeni nedzēru visu jūsu grēku dēļ, ko jūs bijāt grēkojuši, darīdami, kas netīk Kungam, un viņu kaitinājuši, jo es bijos no dusmām un niknuma, ko Kungs dusmoja pret jums, gribēdams jūs iznīcināt, – tomēr Kungs man paklausīja arī toreiz! Kungs bija sadusmojies uz Āronu un gribēja viņu iznīcināt, un tolaik es lūdzos arī par Āronu. Bet jūsu grēku – teļu, ko jūs bijāt darinājuši, es ņēmu un sadedzināju ugunī un saberzu labi smalki, līdz tas bija tik smalks kā putekļi. Putekļus es izkaisīju upē, kas tecēja no kalna! Un jūs sadusmojāt Kungu Tabērā, Masā un Kibrot-Taavā. Kad Kādēš-Barnēā Kungs jūs sūtīja, sacīdams: celies un iemanto zemi, ko es jums esmu devis! – tad jūs dumpojāt pret Kungu, savu Dievu, neticējāt un neklausījāt viņam! Jūs esat bijuši dumpīgi pret Kungu kopš tās dienas, kad es jūs iepazinu! Es gulēju nokritis Kunga priekšā – četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, jo Kungs bija teicis, ka jūs iznīcinās. Un es lūdzos Kungu un teicu: Kungs Dievs! Neiznīdē savu tautu un mantojumu, ko tu esi izpircis savā diženumā, ko tu esi izvedis no Ēģiptes ar stipru roku! Atceries savus kalpus Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu – nepievērsies šīs tautas stūrgalvībai, ļaunumam un grēkam –, lai tajā zemē, no kuras tu mūs izvedi, neteiktu: tādēļ ka Kungs nevarēja aizvest viņus uz to zemi, ko bija viņiem solījis, un tādēļ ka viņš tos ienīda – viņš tos aizveda nonāvēt tuksnesī! Viņi ir tava tauta un tavs mantojums, ko tu esi izvedis ar lielu spēku un ar izstieptu elkoni! Tolaik Kungs man teica: izcērt divas akmens plāksnes, tādas pašas kā iepriekšējās, kāp pie manis kalnā un taisi koka šķirstu! Es rakstīšu uz šīm plāksnēm tos pašus vārdus, kas bija uz iepriekšējām, ko tu sadauzīji, – liec tās šķirstā! Tad es uztaisīju akācijkoka šķirstu, izcirtu divas tādas pašas akmens plāksnes kā iepriekšējās un ar abām plāksnēm uzkāpu kalnā. Un viņš rakstīja uz akmens plāksnēm tādus pašus rakstus kā uz iepriekšējām – desmit likumus, ko Kungs bija uz jums runājis kalnā no uguns vidus todien, kad tika sasaukta sapulce, – un Kungs deva tās man. Tad es devos lejā no kalna un ieliku tās šķirstā, ko biju taisījis, – tās ir tur, kā Kungs to ir pavēlējis! Tad Israēla dēli devās ceļā no Jaakāna dēlu akām uz Mosērotu. Tur nomira un tika apglabāts Ārons, un viņa dēls Elāzārs kļuva priesteris viņa vietā. No turienes tie devās ceļā uz Gudgodu un no Gudgodas uz Jotbātu, zemi ar ūdens upēm. Tolaik Kungs nodalīja Levī cilti, lai tā nes Kunga derības šķirstu, lai stāv Kunga priekšā, kalpo viņam un lai viņa vārdā dod svētību līdz pat šai dienai! Tādēļ levītiem nav daļas un mantojuma kopā ar saviem brāļiem – Kungs ir viņu mantojums, kā Kungs, tavs Dievs, viņiem teicis. Un es paliku kalnā tāpat kā iepriekšējo reizi – četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un Kungs paklausīja man arī šoreiz, Kungs negribēja tevi iznīdēt! Kungs man teica: celies un ej pa priekšu šai tautai, lai tā iet un iekaro zemi, par kuru es viņu tēviem esmu zvērējis, ka došu to viņiem. Un tagad, Israēl, – ko Kungs, tavs Dievs, prasa no tevis? – vienīgi bīties Kunga, sava Dieva, staigāt visus viņa ceļus, mīlēt viņu un kalpot Kungam, savam Dievam, no visas sirds un dvēseles, un ievērot visus Kunga baušļus un viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu tev pašam par labu. Redzi, Kungam, tavam Dievam, pieder debesis un debesu debesis, zeme un viss, kas uz tās! Taču Kungs ir iemīlējis tavus tēvus, mīlējis tos un no visām tautām izraudzījis to pēcnācējus – jūs – kā šodien! Apgraiziet savas sirds priekšādu, neesiet vairs stūrgalvīgi! Kungs, jūsu Dievs, ir dievu Dievs un kungu Kungs, lielais, varenais un briesmīgais Dievs, kas neliekuļo kādam par labu un neņem kukuļus! Viņš ir taisnīgs pret bāreni un atraitni un mīl svešinieku, dod tam maizi un drānas. Mīli arī tu svešinieku, jo svešinieki jūs bijāt Ēģiptes zemē! Bīsties Kunga, sava Dieva, kalpo viņam, pieķeries viņam un zvēri viņa vārdā! Viņš ir tava slava, un viņš ir tavs Dievs, kas tev darījis visas šīs lielās un varenās lietas, ko tu esi redzējis! Vien septiņdesmit bija tavu tēvu, kad tie aizgāja uz Ēģipti, bet tagad Kungs, tavs Dievs, ir vairojis tevi kā zvaigznes debesīs! Mīli Kungu, savu Dievu, un vienmēr ievēro viņa norādījumus, likumus, tiesas un baušļus. Un ziniet šodien, ka nevis jūsu dēli zina un ir redzējuši Kunga, jūsu Dieva, pamācību, viņa stipro roku un izstiepto elkoni, viņa zīmes un viņa darbus, ko viņš Ēģiptē darīja Ēģiptes ķēniņam, faraonam, un visai viņa zemei un ko viņš darīja tā karaspēkam, viņa zirgiem un ratiem, ko viņš pārklāja ar Niedru jūras ūdeņiem, kad tie jūs vajāja, un kā Kungs tos izdeldē līdz pat šai dienai, un ko viņš jums darīja tuksnesī, kamēr jūs atnācāt uz šo vietu, un ko viņš darīja Dātānam un Abīrāmam, Elīāba, Rūbena dēla, dēliem – kā zeme atdarīja savu muti un aprija viņus un viņu namus, un viņu teltis, un visus, kas no Israēla tiem sekoja, – bet gan jūs paši savām acīm esat redzējuši visus lielos Kunga darbus, ko viņš darījis! Ievērojiet visus baušļus, ko es jums šodien pavēlu, lai jūs būtu stipri un ietu un iemantotu zemi, kuru iemantot jūs dodaties, lai jūs ilgi dzīvotu zemē, ko Kungs ir zvērējis dot jūsu tēviem un viņu pēcnācējiem pēc viņiem, zemē, kur piens un medus plūst! Zeme, kuru iemantot tu dodies, nav kā Ēģiptes zeme, no kuras tu iznāci, – tur tu sēji sēklu un tūdaļ tev vajadzēja mīt ratu, lai to varētu aprasināt kā sakņu dārzu! Bet zeme, kuru iemantot tu dodies, ir kalnu un ieleju zeme – tā atdzeras ūdeni no debesu lietus, tā ir zeme, par kuru rūpējas Kungs, tavs Dievs, – Kunga, tava Dieva, acs vienmēr ir pār to no gada sākuma līdz gada beigām! Ja jūs klausīt klausīsiet visiem maniem baušļiem, ko es jums šodien pavēlu, – mīlēsiet Kungu, savu Dievu, un kalposiet viņam no visas sirds un visas dvēseles, tad es jūsu zemei laikā došu lietu – agrīno un vēlīno lietu, lai jūs ievāktu gana labības, vīna un eļļas, un jūsu laukiem es došu zāli lopiem, un jūs varēsiet ēst līdz sātam! Sargieties, ka jūsu sirds nepieviļas un jūs nenovēršaties un nekalpojat citiem dieviem, un nezemojaties tiem – tad pret jums iedegsies Kunga dusmas un viņš aizdarīs debesis, ka nebūs lietus, tad Kungs nedos augļus un jūs ātri vien iesiet bojā tajā zemē, ko Kungs jums ir devis! Ņemiet šos vārdus pie sirds un dvēseles, sieniet tos par zīmi pie rokas, un lai tie ir par zīmi jums uz pieres. Māci tos saviem dēliem, runā uz tiem, kad tu sēdi savā namā, kad ej pa ceļu, kad gulies un kad celies. Un raksti tos uz sava nama durvju stenderēm un uz saviem vārtiem, lai ilgas ir jūsu dienas un jūsu dēlu dienas zemē, ko Kungs jūsu tēviem apzvērēja dot, – lai tās ir tik ilgas, cik ilgi ir debesis pār zemi! Ja jūs ievērosiet visus šos baušļus, ko es jums pavēlu darīt – mīlēt Kungu, savu Dievu, staigāt visos viņa ceļos un pieķerties viņam, tad Kungs padzīs jūsu priekšā visas tās tautas un jūs iekarosiet lielākas un spēcīgākas tautas par jums. Viss, kur vien spersiet kāju, piederēs jums – jūsu robežas būs no tuksneša un Lebanona, no Eifrātas upes līdz Rietumu jūrai. Neviens nespēs stāties jums pretī – Kungs, jūsu Dievs, liks bīties un baidīties no jums visām zemēm, kurp vien jūs iesiet, kā viņš jums solīja! Redzi, šodien es lieku jums priekšā svētību un lāstu. Svētību – ja ievērosiet Kunga, sava Dieva, baušļus, ko es jums šodien pavēlu. Lāstu – ja neklausīsiet Kunga, sava Dieva, baušļiem, novērsīsieties no ceļa, ko es jums šodien pavēlu, un sekosiet citiem dieviem, ko jūs nepazīstat. Kad Kungs, tavs Dievs, aizvedīs tevi uz zemi, kuru iemantot tu dodies, tad svētību dod Gerizīma kalnā, bet nolādi Ēbāla kalnā. Vai tad tie nav viņpus Jardānas, kur noriet saule, to kanaāniešu zemē, kuri mīt klajumā pretī Gilgālai pie Mores ozoliem? Tagad jūs ejat pāri Jardānai, lai ietu un iemantotu zemi, ko Kungs, jūsu Dievs, jums dod, – jūs to iemantosiet un dzīvosiet tajā! Raugiet, ka jūs pildāt visus šos likumus un visas tiesas, ko es jums šodien pavēlu! Šie ir likumi un tiesas, kas jums jāpilda zemē, ko Kungs, jūsu Dievs, dod jums iemantot, – visas dienas, ko jūs dzīvojat tajā zemē. Postīt nopostiet visas vietas, kur tās tautas, ko jūs padzināt, kalpojušas saviem dieviem – kalnos, augstienēs un zem katra zaļoksna koka! Nojauciet visus viņu altārus, sadragājiet visus viņu elku stabus, sadedziniet ugunī viņu ašēras, nocērtiet viņu dievu tēlus un izdeldējiet to vārdus no turienes! Tādas lietas nedariet Kungam, savam Dievam, bet gan meklējiet un ejiet uz to vietu, ko Kungs, jūsu Dievs, no jūsu ciltīm izvēlējies, lai liktu tur savu vārdu. Tur pienesiet savus sadedzināmos upurus, kaujamos upurus, desmitās tiesas un cilājamos upurus, solījuma upurus, labprātīgos upurus un liellopu un sīklopu pirmdzimtos. Ēdiet tur Kunga, sava Dieva, priekšā, un priecājieties kopā ar saviem namiem par visu, ko jūsu rokas veikušas, ko Kungs, jūsu Dievs, ir svētījis. Nedariet neko no tā, ko mēs darām šeit un šodien – te ikviens dara, kas pašam šķiet pareizi, jo līdz šim jūs vēl neesat nonākuši miera vietā, mantojumā, ko Kungs, jūsu Dievs, jums dod. Pārcelieties pār Jardānu un dzīvojiet zemē, ko Kungs, jūsu Dievs, dod jums mantojumā, atbrīvodams jūs no visiem ienaidniekiem, kas ir visapkārt, lai jūs varētu dzīvot drošībā. Tajā vietā, ko Kungs, jūsu Dievs, izvēlēsies, lai liktu tur mājot savam vārdam, pienesiet visu, ko es jums pavēlu, – sadedzināmos upurus, kaujamos upurus, desmitās tiesas, cilājamos upurus un vislabākos no saviem solījuma upuriem, ko jūs pienesat Kungam. Priecājieties Kunga, sava Dieva, priekšā – jūs un jūsu dēli, meitas, vergi un verdzenes, un levīti, kas mīt jūsu pilsētās un kam nav savas daļas un mantojuma kā jums. Piesargieties, ka neupurējat savus sadedzināmos upurus ik vietā, ko redzat! Tikai tajā vietā, ko Kungs pats izvēlēsies vienā no jūsu ciltīm, – tur upurējiet savus sadedzināmos upurus un dariet visu, ko es jums pavēlu. Kad vien tev kārojas, kauj un ēd gaļu kā Kunga, tava Dieva, svētību, ko viņš tev devis it visur, kur tu mīti. Nešķīstais lai to ēd kopā ar šķīsto – gan stirnu, gan briedi. Taču asinis neēd, tās izlej zemē kā ūdeni! Desmito tiesu no savas labības, jaunvīna, eļļas, no savu liellopu un sīklopu pirmdzimtajiem, no saviem solījuma upuriem, ko esi solījis, un no saviem labprātīgajiem upuriem un cilājamiem upuriem neēd tur, kur tu mīti, bet ēd to Kunga, sava Dieva, priekšā tajā vietā, ko Kungs, tavs Dievs, izvēlēsies, – tu un tavs dēls, meita, vergs, verdzene un levīts, kas mīt pie tevis, un Kunga, sava Dieva, priekšā priecājies par visu, ko tavas rokas paveikušas! Sargies, ka neaizmirsti levītus – nekad, kamēr tu dzīvo savā zemē! Kad Kungs, tavs Dievs, paplašinās tavas robežas, kā viņš solījis, un tu teiksi: nu ēdīšu gaļu! – jo tev kārosies gaļas, tad ēd gaļu ik reizi, kad tev kārojas! Ja no tevis būs tālu tā vieta, ko Kungs, tavs Dievs, izvēlējies, lai liktu tur mājot savam vārdam, tad kauj savus liellopus un sīklopus, ko Kungs tev devis, kā es tev pavēlēju, un ēd tur, kur tu mīti, vienmēr, kad tev kārojas, taču ēd to, kā ēd stirnu vai briedi, – nešķīstais lai ēd kopā ar šķīsto! Pielūko, neēd asinis, jo asinis ir dzīvība, neapēd dzīvību kopā ar gaļu! Neēd tās, izlej zemē kā ūdeni! Neēd tās, lai būtu labi tev un taviem dēliem pēc tevis – jo tad tu būsi darījis to, kas Kungam šķiet taisns! Vienīgi savus svētumus, kas tev būs, un savus solījuma upurus ņem un ej uz to vietu, ko Kungs būs izvēlējies. Un upurē savus sadedzināmos upurus – asinis un gaļu – Kunga, sava Dieva, altārī, un tavu upuru asinis lai tiek izlietas pār Kunga, tava Dieva, altāri, bet gaļu tu apēd! Ievēro un klausi visiem šiem vārdiem, ko es tev pavēlu, lai vienmēr būtu labi gan tev, gan taviem pēcnācējiem pēc tevis; tā būs, ja tu darīsi to, kas Kungam, tavam Dievam, šķiet labs un taisns. Kad Kungs, tavs Dievs, iznīdēs tās tautas, kurp tu ej, un padzīs tās tavā priekšā un tu būsi padzinis tos un iemantojis viņu zemi, tad sargies, ka nekrīti lamatās, sekodams tiem pēc tam, kad tie tavā priekšā būs iznīcināti, – nesāc sekot viņu dieviem, sacīdams: kā šīs tautas kalpoja saviem dieviem, tā darīšu arī es! Nenodari Kungam, savam Dievam, to, kas Kungam riebj, kā viņi ir darījuši saviem dieviem, ko Kungs nīst, – pat savus dēlus un meitas tie dedzinājuši ugunī saviem dieviem! Ievērojiet un pildiet visu, ko es jums pavēlu, nepielieciet neko klāt un neņemiet neko nost! Ja pie jums rodas pravietis vai sapņu sapņotājs un rāda jums zīmi vai brīnumu, un notiek tā zīme vai brīnums, un viņš saka: sekosim citiem dieviem, ko jūs nepazīstat, un kalposim tiem! – tad neklausi tam pravietim vai sapņu sapņotājam, jo Kungs, jūsu Dievs, jūs pārbauda, lai zinātu, vai jūs mīlat Kungu, savu Dievu, no visas sirds un visas dvēseles. Sekojiet Kungam, savam Dievam, un bīstieties viņa, ievērojiet viņa baušļus un klausiet viņam, kalpojiet un pieķerieties viņam! Bet tas pravietis vai sapņu sapņotājs lai tiek nonāvēts, jo viņš dumpīgi runājis pret Kungu, jūsu Dievu, kurš jūs izveda no Ēģiptes zemes un izpirka jūs no vergu nama, – lai novērstu tevi no ceļa, pa kuru Kungs, jūsu Dievs, jums pavēlējis iet. Izsvel ļaunumu no sava vidus! Ja tevi slepenībā kūda tavs brālis, tavas mātes dēls, vai tavs dēls, tava meita vai tava paša sieva, vai tavs draugs, kas tev kā tu pats, un saka: iesim un kalposim citiem dieviem, ko nepazīsti ne tu, ne tavi tēvi, – to tautu dieviem, kas mums visapkārt gan tuvās, gan tālās tautās no viena zemes gala līdz otram! – tad nepiekrīti un neklausi viņam, lai tev nav žēl viņa, netaupi un neaizstāvi viņu, bet kaudams to nokauj – tev pirmajam jāceļ roka to nonāvēt un visai tautai pēc tam! Nomētājiet viņu akmeņiem, lai viņš mirst, jo viņš lūkoja aizvilt tevi no Kunga, tava Dieva, kas tevi izvedis no Ēģiptes, no vergu nama. Un viss Israēls lai klausās un bīstas un lai vairs nedara jūsu vidū tādu ļaunumu kā šis! Kad tu kādā pilsētā, ko Kungs tev dos, lai tu tur dzīvotu, dzirdēsi sakām, ka kādi nelietīgi vīri cēlušies tavā vidū un aizvīluši savas pilsētas iemītniekus, sacīdami: iesim un kalposim citiem dieviem, ko jūs nepazīstat! – tad tu pārbaudi, izmeklē un jo labi izjautā visus, un, redzi, ja tiešām šī preteklība tev ir darīta, tad kautin nokauj tās pilsētas iemītniekus ar zobenu, iznīdē pilsētu un visus, kas tajā, un tās lopus ar zobenu, un visu, kas tajā laupāms, sanes laukuma vidū un sadedzini Kungam, tavam Dievam, ugunī – pilsētu ar visu tās laupījumu, lai tā paliek par mūžīgām drupām un vairs netiek atjaunota! Lai tev pie pirkstiem nepielīp nekas no upurētā – lai Kungs novēršas no savas dusmu kvēles, dod tev žēlsirdību, apžēlo tevi un vairo tevi, kā viņš taviem tēviem ir zvērējis, ja tu klausīsi Kungam, savam Dievam, un ievērosi visus viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, un darīsi to, kas Kungam, tavam Dievam, šķiet taisns. Jūs esat Kunga, sava Dieva, dēli! Negrieziet savu miesu un neskujiet uzacis mirušo dēļ, jo jūs esat svēta tauta Kungam, savam Dievam, jūs Kungs ir izvēlējies sev par īpašuma tautu no visām tautām uz zemes! Neēd nekādu preteklību! Šie ir lopi, ko tu drīksti ēst: vērsis, avs, kaza, briedis, stirna, staltbriedis, klinšu āzis, antilope, meža vērsis, meža āzis. Jūs drīkstat ēst visus lopus, kam šķelti nagi, pavisam uz pusēm pāršķelti, un kas atgremo. Taču šos jūs neēdiet no tiem, kas atgremo vai kam uz pusēm šķeltin šķelti nagi, – kamieli, klinšu āpsi un zaķi, jo atgremot tie gan atgremo, bet nagi tiem nav šķelti, tie jums ir nešķīsti, un cūku, jo tai gan ir šķelti nagi, bet tā neatgremo, – tā jums ir nešķīsta. Viņu gaļu jūs neēdiet un maitas neskariet! Šos jūs varat ēst no visa, kas ūdenī, – visus, kam ir spuras un zvīņas, tos ēdiet. Bet visus, kam nav spuru un zvīņu, tos neēdiet – tie jums ir nešķīsti! Ēdiet visus šķīstos putnus. Bet šos neēdiet – ērgli, jūras ērgli un melno ērgli, un liju, un vanagu, un klijānu – visus to veidus, un kraukļus – visus to veidus, un strausu, un bezdelīgu, un kaiju, un piekūnu – visus to veidus, un ūpi, un ibisu, un dumpi, un pelikānu, un maitu liju, un nirpelikānu, un stārķi, un dzērvi – visus to veidus, un pupuķi un sikspārni. Visi spārnotie rāpuļi jums ir nešķīsti, tos neēdiet! Visus šķīstos putnus ēdiet! Neēdiet maitu – jūs varat to dot svešiniekam, kas mīt pie jums, lai viņš to ēd, vai pārdodiet svešzemniekam, jo jūs esat svēta tauta Kungam, savam Dievam! Nevāri kazlēnu viņa mātes pienā! Dod desmito tiesu no visas ražas, ko lauks nes gadu no gada. Un ēd to Kunga priekšā tajā vietā, ko viņš izvēlēsies, lai liktu tur mājot savam vārdam, – vienu desmito daļu no tavas maizes, jaunvīna, eļļas, no liellopiem un no sīklopiem, lai tu vienmēr mācītos bīties Kunga, sava Dieva. Ja ceļš ir par tālu un tu to nevari aiznest – ja pārāk tālu no tevis ir vieta, ko izvēlēsies Kungs, tavs Dievs, lai liktu tur mājot savam vārdam, kad Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs –, tad dod to sudrabā. Ņem sudrabu un ej uz to vietu, ko izvēlēsies Kungs, tavs Dievs! Izdod sudrabu par jebko, ko tava dvēsele kāros, – par liellopiem un sīklopiem, par vīnu un stipru dzērienu – un ēd tur Kunga, sava Dieva, priekšā visu, ko tava dvēsele prasa, un priecājies kopā ar savu namu! Neaizmirsti levītu, kas pie tevis, jo viņam nav savas daļas un mantojuma kā tev! Ik pēc trim gadiem dod desmito tiesu no visas savas ražas, kas tev tajā gadā bijusi, un noglabā tur, kur tu mīti. Tad lai nāk levīts, jo viņam nav savas daļas un mantojuma kā tev, un svešinieks, un bārenis, un atraitne, kas mīt pie tevis, – lai tie ēd līdz sātam, ka Kungs, tavs Dievs, svētītu visu, ko tu esi veicis, un visus tavus darbus. Kad paiet septiņi gadi, tad sarīko brīvlaišanu. Šādi lai notiek brīvlaišana – ikviens, kas aizdevis, lai atlaiž to, ko savam tuvākajam devis, lai neatprasa to savam tuvākajam un brālim, jo tas gaida no Kunga brīvlaišanu. Svešzemniekam tu drīksti atprasīt, bet, kas tavam brālim, to atlaid. Pielūko, lai starp jums nebūtu nabagu, jo Kungs tevi svētīdams svētīs tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod iemantot par mantojumu. Tikai paklausi Kungam, savam Dievam, turi un pildi visus šos baušļus, ko es tev šodien pavēlu, jo Kungs, tavs Dievs, svētīs tevi, kā viņš tev solījis, un tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies, un tu valdīsi pār daudzām tautām, bet pār tevi neviens nevaldīs! Ja kāds no taviem brāļiem būs nabags, kad tev būs mājvieta tavā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod, tad nenocietini savu sirdi, neaizžņaudz plaukstu skopulībā pret nabaga brāli! Atver viņam savu plaukstu, aizdod to, kā viņam trūkst, lai ir gana viņa vajadzībai! Sargies, lai tavā sirdī nav nelietības un lai tu nesaki: septītais gads, brīvlaišanas gads, ir tuvu! – neesi ļauns pret savu nabaga brāli, nedodams viņam, tad viņš brēks par tevi uz Kungu, un tas tev būs grēks! Dod viņam, un lai tava sirds nesažņaudzas, kad tu dod viņam, jo par to tevi svētīs Kungs, tavs Dievs, it visā, ko tu dari, un visā, ko tu veic. Zemē nekad netrūks nabagu, tādēļ es tev pavēlu: plaši atdari plaukstu savam brālim, kas trūkumcietējs un nabags tavā zemē. Ja tev tiek pārdots tavs brālis ebrejs vai ebrejiete, tad lai viņš kalpo tev sešus gadus, bet septītajā gadā laid to prom brīvībā. Laizdams to brīvībā, nepalaid viņu tukšā! Dāsni dod viņam no saviem sīklopiem, no sava klona un vīnspaida. Ar ko tevi svētījis Kungs, tavs Dievs, to dod viņam. Atceries, ka tu biji vergs Ēģiptes zemē un Kungs, tavs Dievs, tevi izpirka – tādēļ es tev šodien tā pavēlu. Bet, ja viņš tev saka: es negribu doties projām no tevis! – jo viņš mīl tevi un tavu namu un viņam ir labi pie tevis, tad ņem īlenu un pret durvīm caurdur viņa ausi un lai viņš ir tavs vergs uz mūžiem, tāpat dari ar savu verdzeni. Lai tev nav žēl atlaist vergu brīvībā, jo savu algu viņš tev sešos gados jau divkārt atpelnījis, – tad Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs it visā, ko tu dari. Visus pirmdzimtos tēviņus, kas dzimuši taviem liellopiem un sīklopiem, veltī Kungam, savam Dievam, – nejūdz darbā vērša pirmdzimto un necērp avs pirmdzimto. Gadu no gada ēdiet tos Kunga, sava Dieva, priekšā tajā vietā, ko izvēlēsies Kungs, – tu un tavs nams! Bet, ja tam ir kāda vaina, ja tas ir klibs, akls, ja tam ir kāda nejauka vaina, tad neupurē to Kungam, savam Dievam. Ēd to tur, kur mīti, – nešķīstais un šķīstais lai ēd to kopā, kā mēdz ēst stirnu vai briedi. Taču asinis tu neēd, tās izlej zemē kā ūdeni! Ievēro abība mēnesi un svini Kunga, tava Dieva, Pashu, jo abība mēnesī Kungs, tavs Dievs, tevi naktī izveda no Ēģiptes. Upurē Kungam, savam Dievam, avis un vēršus Pashai vietā, ko Kungs būs izvēlējies, lai liktu tur mājot savam vārdam. Neēd tos ar raudzētu maizi! Septiņas dienas ēd tos ar neraudzētu maizi, bēdu maizi, jo steigā tu izgāji no Ēģiptes zemes! Atceries dienu, kad izgāji no Ēģiptes zemes, visas savas dzīves dienas. Lai visas septiņas dienas pie tevis nemana ieraugu tavās robežās, un lai līdz rītam nepaliek pāri nekas no tās gaļas, ko tu upurēji pirmās dienas vakarā. Tu nedrīksti upurēt Pashai kādā pilsētā, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod. Bet tev ir jādodas uz vietu, ko Kungs, tavs Dievs, izvēlēsies, lai tur liktu mājot savam vārdam, – tur tu upurē Pashai vakarā, kad riet saule, laikā, kad tu iznāci no Ēģiptes. Sataisi un ēd tajā vietā, ko Kungs, tavs Dievs, izvēlēsies, un no rīta atgriezies savās teltīs. Ēd sešas dienas neraudzētu maizi un septītajā dienā noturi sapulci Kungam, savam Dievam, – tad nedari nekādu darbu! Noskaiti septiņas nedēļas – sāc skaitīt septiņas nedēļas no brīža, kad tu ar sirpi sāc pļaut labību. Svini Nedēļu svētkus Kungam, savam Dievam, dod labprātīgo upuri pēc tā, kā tevi svētījis Kungs, tavs Dievs. Un priecājies Kunga, sava Dieva, priekšā – tu un tavs dēls, meita, vergs, verdzene un levīts, kas ir pie tevis, un svešinieks, bārenis un atraitne, kas pie tevis, – vietā, ko Kungs, tavs Dievs, izvēlēsies, lai liktu tur mājot savam vārdam. Atceries, ka Ēģiptē tu biji vergs, ievēro un pildi visus šos likumus! Būdiņu svētkus svini septiņas dienas – kad būsi savācis ražu no sava klona un vīnspaida. Un priecājies savos svētkos – tu un tavs dēls, meita, vergs, verdzene un levīts, un svešinieks, un bārenis, un atraitne, kas ir pie tevis. Septiņas dienas svini svētkus Kungam, savam Dievam, vietā, ko Kungs izvēlēsies, jo Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs gan ražā, gan visā, ko tu būsi veicis, – tad gan tu priecāsies! Trīs reizes gadā visi tavi vīri lai stājas Kunga, sava Dieva, priekšā vietā, ko viņš izvēlēsies, – Neraudzētas maizes svētkos, Nedēļu svētkos un Būdiņu svētkos. Lai tie nerādās Kungam tukšā! Ikviens lai nāk ar dāvanu, kā Kungs, tavs Dievs, tevi svētījis, cik viņš tev ir devis! Visās vietās, ko Kungs, tavs Dievs, tev devis, kur tu mīti, iecel pār savām ciltīm tiesnešus un virsniekus – lai tie tiesā tautu ar taisnu tiesu! Nesagrozi tiesu, nerīkojies kādam par labu un neņem kukuli, jo kukulis gudrā acis padara aklas un sagroza taisnā runu! Taisnību, taisnību meklē, lai tu dzīvotu un iemantotu to zemi, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod! Nestādi sev ašēru – neviena koka lai nav pie Kunga, tava Dieva, altāra, kas tev būs jāceļ! Neslej sev elku stabus – tos Kungs, tavs Dievs, nīst! Neupurē Kungam, savam Dievam, vērsi vai avi, kam ir kāda vaina vai trūkums, – Kungam, tavam Dievam, tā ir preteklība! Ja kādā vietā, ko Kungs, tavs Dievs, tev devis un kur tu mīti, uzrodas kāds vīrs vai sieva un dara to, kas Kungam, tavam Dievam, šķiet ļauns, un pārkāpj viņa derību, ja iet un kalpo citiem dieviem un zemojas tiem vai saulei, vai mēnesim, vai kādam no debesu pulka, ko es neesmu pavēlējis, un tas tiek tev pastāstīts, un tu to esi dzirdējis, tad izmeklē labi, un, redzi, ja patiešām ir skaidrs, ka šāda riebeklība Israēlā ir darīta, tad ved to vīru vai sievu, kas šo ļaunumu darījis, pie saviem vārtiem un nomētājiet to vīru vai sievu akmeņiem! Tie var tikt nonāvēti pēc divu vai trīs liecinieku liecības; pēc viena liecinieka liecības tie nedrīkst tikt nonāvēti! Liecinieks lai pirmais paceļ pret tiem roku, lai nonāvētu, un visa tauta pēc tam. Izsvel ļaunumu no sava vidus! Ja kāda no daudzajām tiesu lietām, kas tev radīsies tur, kur tu dzīvosi, būs par grūtu tavam spriedumam – par asinsizliešanu, prasību vai nodarījumu –, tad celies un ej uz vietu, ko izvēlēsies Kungs, tavs Dievs. Ej pie levītiem priesteriem un pie tiesneša, kurš būs tajā laikā, un prasi, lai tie tev saka, kāds ir spriedums! Dari tieši tā, kā viņi tev teiks tajā vietā, ko Kungs būs izvēlējies; piesargies, ka tu izdari visu, kā viņi norādīs! Rīkojies pēc tās bauslības un tiesas, ko viņi tev norādīs, nenovērsies no tā, ko viņi tev teiks, ne pa labi, ne pa kreisi! Ja kāds savā pārdrošībā neklausīs priesteri, kurš iecelts, lai kalpotu Kungam, tavam Dievam, vai tiesnesi, tas lai mirst! Izsvel ļaunumu no Israēla! Visa tauta lai klausās, bīstas un nekad vairs neuzdrošinās tā darīt! Kad tu nonāksi zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod, un iemantosi to un mitīsi tur, un tad teiksi: es iecelšu sev ķēniņu kā citas tautas, kas ap mani! – tad iecel sev ķēniņu, ko izraudzīsies Kungs, tavs Dievs. Iecel sev ķēniņu no saviem brāļiem; tu nedrīksti iecelt svešzemnieku, kas nav no taviem brāļiem! Tikai lai viņš negādā sev vairāk zirgu un neved tautu atpakaļ uz Ēģipti, lai gādātu vēl vairāk zirgu, jo Kungs ir jums teicis: nekad vairs negriezieties pa šo ceļu atpakaļ! Lai viņš negādā sev vairāk sievu, ka tās nenovērš viņa sirdi, un lai nekrāj pārāk daudz sudraba un zelta. Kad viņš sēdīsies savas valsts tronī, tad lai ņem no levītiem priesteriem un raksta grāmatā šīs bauslības norakstu. Lai tā ir pie viņa, lai viņš to lasa visas savas dzīves dienas, lai mācās bīties Kunga, sava Dieva, lai ievēro visas šīs bauslības vārdus un pilda šos likumus. Lai nepaaugstinās pār saviem brāļiem, lai nenovēršas no baušļiem ne pa labi, ne pa kreisi, tad viņš paildzinās savas valdīšanas dienas, viņš un viņa dēli Israēlā. Lai levītiem priesteriem un visai Levī ciltij nav daļas un mantojuma kopā ar visiem pārējiem Israēlā – tie lai ēd Kunga dedzināmos upurus, viņa mantojumu! Lai tiem nav mantojuma kopā ar viņu brāļiem – Kungs ir viņu mantojums, kā viņš tiem zvērējis! Šī ir priesteru tiesa no tautas, no tiem, kas upurē kādu upuri – vērsi vai aunu. No tā tiem jādod priesterim plecs, abi žokļa kauli un kuņģis! Dod tam ik pirmo no savas labības, no vīna, no eļļas un pirmo cirpumu no savām avīm! Jo viņus Kungs, tavs Dievs, ir izvēlējies no visām tavām ciltīm, lai tie stātos un kalpotu Kunga vārdā, Levī un viņa dēli uz mūžiem! Ja kāds levīts jebkur Israēlā gribēs atstāt savu mājvietu un dosies uz vietu, ko Kungs izvēlējies, tad lai viņš kalpo Kunga, sava Dieva, vārdā tāpat kā visi viņa brāļi levīti, kas jau tur stājušies Kunga priekšā. Lai tiem tiek vienādas ēdiena daļas, neskaitot to, ko viņš pārdevis no sava tēva īpašuma. Kad tu nonāksi zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod, tad nemācies atdarināt to tautu preteklības. Lai starp jums neatrodas neviens, kas sadedzina savu dēlu vai meitu ugunī vai kas pareģo, zīlē, bur, pesteļo, vārdo, izsauc garus, ir zintnieks vai mirušo iztaujātājs, – Kungam ir pretīgi visi, kas tā dara! Šo preteklību dēļ Kungs, tavs Dievs, viņus ir padzinis tavā priekšā. Esi nevainojams Kungam, savam Dievam! Jo šīs tautas, ko tu padzīsi, klausa zīlniekus un pareģus, bet tev Kungs, tavs Dievs, nav tā ļāvis! Kungs, tavs Dievs, tev dos tādu pravieti kā es – no pašu ļaudīm, no taviem brāļiem, klausiet viņu! Gluži kā tu prasīji Kungam, savam Dievam, pie Horeba sapulces dienā: lai man vairs nav jādzird Kunga, mana Dieva, balss, lai vairs nav jāredz šī lielā uguns, ka es nemirstu! Un Kungs man teica: pareizi viņi saka! No viņu brāļiem es tiem iecelšu tādu pravieti kā tu, es likšu tam mutē savus vārdus, un tas viņiem teiks visu, ko es viņam pavēlēšu! Kurš neklausīs manas runas, ko tas viņiem teiks manā vārdā, tam es pats atprasīšu! Bet pravietis, kurš uzdrīkstēsies runāt manā vārdā ko tādu, ko es viņam neesmu pavēlējis runāt, vai kas runās citu dievu vārdā, – tāds pravietis lai mirst! Un, kad tu savā sirdī teiksi: kā lai mēs pazīstam to, ko Kungs nav runājis? – ja kāds pravietis būs runājis Kunga vārdā un tā nebūs noticis, tad Kungs to nav sacījis! Šis pravietis to ir sacījis augstprātībā – nebīstieties viņu! Kad Kungs, tavs Dievs, iznīdēs tautas, kuru zemi Kungs, tavs Dievs, tev dod, un tu būsi tos padzinis un mitīsi viņu pilsētās un namos, tad nošķir trīs pilsētas savā zemē, kuru Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā. Sagatavo sev ceļus un sadali trīs daļās savu zemi, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, lai ik slepkava var turp aizbēgt. Redzi, šādi slepkavas lai bēg turp un paliek dzīvi – ikviens, kas bez nodoma nositis savu tuvāko un nav to iepriekš nīdis, piemēram, ja kāds kopā ar savu tuvāko gājis uz mežu cirst kokus, atvēzējis roku ar cirvi, lai nocirstu koku, bet cirvis nomucis no kāta un trāpījis tuvākajam, tā ka tas mirst, tad tāds var bēgt uz vienu no šīm trim pilsētām un palikt dzīvs. Lai asinsatriebējs dusmās nevajā slepkavu, nepanāk viņu garajā ceļā un nenosit viņu bez nāves sprieduma, jo viņš iepriekš nebija nīdis savu tuvāko. Tādēļ es tev pavēlu: nošķir trīs pilsētas! Ja Kungs, tavs Dievs, paplašinās tavas robežas, kā viņš zvērējis taviem tēviem, un dos tev visu zemi, ko viņš teicies dot taviem tēviem, jo tu būsi ievērojis un pildījis visu šo bauslību, ko es tev šodien pavēlu, mīlēdams Kungu, savu Dievu, un vienmēr staigādams viņa ceļos, tad pievieno šīm trīs pilsētām vēl trīs citas. Lai netiek izlietas nevainīgas asinis tavā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, – lai asinis nenāk pār tevi! Bet, ja kāds būs nīdis savu tuvāko, uzglūnēs viņam, uzbruks un sitīs viņu, ka tas nomirst, un ja tāds vīrs bēgs uz kādu no šīm pilsētām, tad lai viņa pilsētas vecajie liek to sagrābt no turienes un atdod viņu asinsatriebējam, un tāds lai mirst! Lai tev nav viņa žēl! Izsvel no Israēla grēku par izlietām asinīm, tad tev būs labi! Nepārliec sava tuvākā robežu, ko nosprauduši tie, kas iepriekš bijuši tavā mantojuma daļā, ko tu mantosi zemē, kuru Kungs, tavs Dievs, tev dod par guvumu. Viens liecinieks nedrīkst liecināt par kādu vainu vai grēku, par jebkādu grēku, ko kāds darījis, – lieta lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības. Ja pret kādu liecina ļauns liecinieks un grib to apsūdzēt noziegumā, tad lai abas puses, kam strīds, izstrīd to Kunga priekšā un priesteru un tiesnešu priekšā, kas būs tajā laikā. Lai tiesneši izmeklē labi, un, redzi, ja tas liecinieks ir viltus liecinieks un viņš ir melīgi apsūdzējis savu brāli, tad dariet viņam to, ko viņš bija nodomājis darīt savam brālim! Izsvel ļaunumu no sava vidus! Pārējie lai klausās, bīstas un vairs nekad nedara šādu ļaunumu jūsu vidū! Lai tev nav viņa žēl – dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju! Kad tu iesi karā pret saviem ienaidniekiem un redzēsi vairāk zirgu, ratu un ļaužu nekā tev, tad nebaidies no tiem, jo Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi – viņš tevi izveda no Ēģiptes zemes! Kad dosieties karā, lai nāk priesteris un runā uz tautu, lai saka viņiem: klausies, Israēl! Šodien jūs dodaties karā pret saviem ienaidniekiem – lai jūsu sirdis neļimst, nebaidieties, netrīciet un netrūkstieties no tiem! Kungs, jūsu Dievs, kopā ar jums iet par jums karot ar jūsu ienaidniekiem, lai glābtu jūs! Lai virsnieki runā uz tautu un saka: kurš vīrs ir uzcēlis jaunu namu un to nav iesvētījis? Lai tas dodas atpakaļ uz savu namu, ka nekrīt karā un to neiesvēta kāds cits! Un kurš vīrs ir iestādījis vīnadārzu un nav līksmojis par to? Lai tas dodas atpakaļ uz savu namu, ka nekrīt karā un par to nelīksmo kāds cits! Un kurš vīrs ir saderinājies ar sievu un nav to apņēmis? Lai tas dodas atpakaļ uz savu namu, ka nekrīt karā un to neapņem kāds cits! Un lai virsnieki runā uz tautu tālāk un saka: kurš ir tas vīrs, kas bailīgs un kam dreb sirds?! Lai tas dodas atpakaļ uz savu namu, ka viņa brāļu sirdis nepārbīstas tāpat kā viņējā! Kad virsnieki beigs runāt uz tautu, tad par tautas vadītājiem lai tiek iecelti pulka virsnieki. Kad tu tuvosies kādai pilsētai, lai ar to karotu, tad piedāvā tai mieru. Ja tā tev atbild ar mieru, atdara tev savus vārtus, tad visi ļaudis, kas tajā, lai kļūst tev par klaušiniekiem un vergo tev. Bet, ja tā neatbild ar mieru un sāk ar tevi karu, tad aplenc to, un Kungs, tavs Dievs, atdos to tev, un tu ar zobenu apkausi visus tās vīrus! Gūsti sev laupījumā sievas, bērnus, lopus un visu, kas pilsētā laupāms, ēd saviem ienaidniekiem nolaupīto, ko tev devis Kungs, tavs Dievs. Tā dari ar tām pilsētām, kas no tevis ļoti tālu, kas nav šo tautu pilsētas; šo tautu pilsētās, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, lai nepaliek dzīvs neviens, kam dvaša! Iznīdēt tev ir jāiznīdē hetieši, amorieši, kanaānieši, perizieši, hivieši un jebūsieši, kā Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis! Tas tādēļ, lai tie jums nemācītu darīt visas savas preteklības, ko tie darījuši saviem dieviem, ka jūs negrēkotu pret Kungu, savu Dievu! Ja tu karodams ilgi aplenc pilsētu, lai sagrābtu to, tad nenoposti tās kokus, nevēzē cirvi pret tiem, ēd no tiem, necērt tos, jo vai tad lauka koki ir cilvēki, kas no tevis patversies viņpus mūriem? Noposti un nocērt tikai tos kokus, par kuriem tu zini, ka no tiem nevar ēst, un cel aplenkuma sastatnes ap pilsētu, kas karo ar tevi, līdz tā krīt! Ja zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev iemantot, tu atrodi kādu nokauto, kas kritis uz lauka, un nav zināms, kurš viņu nokāvis, tad lai nāk vecajie un tiesneši un nomēra attālumu līdz pilsētām, kas apkārt nokautajam. Tad tuvākās pilsētas vecajie lai ņem teli, kas nav bijusi iejūgta un nav likta pie darba. Lai tās pilsētas vecajie aizved teli, kas nav likta pie darba, pie neizsīkstoša strauta, kur nav arts un sēts, un pie tā strauta pārlauž telei sprandu. Tad lai nāk priesteri, Levī dēli, jo viņus Kungs, tavs Dievs, ir izvēlējies, lai tie kalpo viņam un dod viņa vārdā svētību un lai pēc viņu sprieduma tiktu izšķirts ik strīds un ik nodarījums. Visi tās pilsētas vecajie, kurai nokautais bijis vistuvāk, lai mazgā savas rokas pār teli, kurai pie strauta pārlauzts sprands. Lai tie liecina un saka: mūsu rokas nav izlējušas šīs asinis, un mūsu acis to nav redzējušas! Dod izlīgumu savai tautai, Israēlam, ko tu esi izpircis, Kungs! Nepieskaiti nevainīgas asinis savai tautai, Israēlam, – tad par asins grēku tiks izlīgts. Izsvel grēku par nevainīgām asinīm – tā tu darīsi, kas tīk Kungam! Ja tu ej karā pret saviem ienaidniekiem un Kungs, tavs Dievs, tev tos nodod un tu tos sagūsti, un tu ieraugi starp gūstekņiem skaistu sievieti, iekāro viņu un ņem sev par sievu, tad ved viņu uz savu namu – lai tā noskuj galvu un apgriež nagus, lai novelk gūsta drānas, mīt tavā namā un mēnesi apraud savu tēvu un māti. Pēc tam tu vari iet pie viņas un būt tās vīrs, un viņa var būt tev par sievu. Ja tu vairs nekāro viņu, tad laid, lai viņa iet, kur grib, bet par naudu viņu nepārdod, neapejies ar to kā ar verdzeni pēc tam, kad tu esi to ņēmis. Ja kādam ir divas sievas – viena mīlama un otra nīstama – un gan mīlamā, gan nīstamā dzemdē viņam dēlus, un pirmdzimtais dēls ir no nīstamās, tad tajā dienā, kad viņš saviem dēliem dos mantojumu, kas viņam ir, viņš nedrīkst attiekties pret mīlamās dēlu kā pret pirmdzimto iepretī nīstamās dēlam, kas ir pirmdzimtais. Par pirmdzimto viņam jāatzīst nīstamās dēls, kas ir pirmdzimtais, un jādod viņam divkārt no visa, kas viņam ir, jo tas ir viņa spēka pirmais – tam ir pirmdzimtā tiesības. Ja kādam ir spītīgs un dumpīgs dēls, kas neklausa tēvu un māti un neklausa arī, kad tie viņu pārmāca, tad lai tēvs un māte grābj viņu ciet un ved pie pilsētas vecajiem pilsētas vārtos, un lai saka pilsētas vecajiem: mūsu dēls ir spītīgs un dumpīgs, viņš neklausa mūs, rīma un žūpa! Tad lai pilsētas vīri nomētā to akmeņiem, lai tas mirst; izsvel ļaunumu no sava vidus! – viss Israēls lai dzird un bīstas! Ja kāds būs grēkojis tā, ka ir sodāms ar nāvi, un ir ticis nonāvēts un tu būsi pakāris viņu kokā, tad lai viņa līķis nepaliek kokā pa nakti, apbedī viņu tajā pašā dienā, jo pakārtais ir Dieva lāsts, – nepadari nešķīstu savu zemi, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod par mantojumu. Ja tu redzi nomaldījušos sava brāļa vērsi vai avi, tad neizliecies to neredzam, bet atved atpakaļ savam brālim. Ja brālis tev tālu prom vai tu viņu nepazīsti, tad aizved to uz savām mājām, lai paliek pie tevis, kamēr tavs brālis to meklēs, – tad atdod to viņam. Tāpat tu dari ar ēzeli un tāpat dari ar viņa drānām, ar visu, ko tavs brālis pazaudējis, – ja tu ko atrodi, neizliecies neredzam. Ja tu redzi sava brāļa ēzeli vai vērsi, kas nokritis ceļā, neizliecies neredzam, bet palīdzi viņam tos piecelt. Lai sieva nevalkā vīra drānas un vīrs nevalkā sievas drānas, jo Kungam, tavam Dievam, ir pretīgs ikviens, kas tā dara. Ja tev ceļā gadās putna ligzda, kokā vai uz zemes, kur ir cālēni vai olas, un māte sēž uz mazuļiem vai olām, tad neņem māti kopā ar mazuļiem! Atlaid māti, bet mazuļus tu vari ņemt sev. Lai tev būtu labi, lai tavas dienas būtu ilgas. Ja tu cel jaunu māju, tad uztaisi jumtam margas, neuzkrauj savai mājai asinsvainu, ja kāds no tā nokristu! Nesēj savā vīnadārzā dažādas sēklas, ka neuzkrauj lāstu visam – gan iesētajām sēklām, gan vīnadārza ražai. Near ar vērsi un ēzeli vienā jūgā! Nevalkā jaukti austu audumu – linus un vilnu kopā! Savam apsegam, ar ko tu sedzies, taisi pušķus visos četros stūros! Ja kāds apņem sievu, iet pie viņas un pēc tam ienīst viņu, apmelo to, runā par to sliktu un saka: es apņēmu šo sievu, tuvojos tai, bet neatradu viņā jaunavības, tad lai meitenes tēvs un māte ņem meitenes jaunavības pierādījumus un nes tos pie pilsētas vecajiem vārtos. Lai meitenes tēvs saka vecajiem: es devu savu meitu par sievu šim vīram, un nu viņš to ir ienīdis, apmelo viņu, sacīdams: es tavai meitai jaunavības neatradu! – bet šie ir manas meitas jaunavības pierādījumi! Un lai izpleš drānu pilsētas vecajo priekšā! Tad pilsētas vecajie lai ņem to vīru un pārmāca viņu, soda ar simts šekeļiem sudraba un dod tos meitenes tēvam, jo viņš ir aprunājis Israēla jaunavu. Lai tā paliek viņa sieva, vairs nekad viņš nedrīkst to atlaist! Bet, ja tā ir taisnība – meitene nav bijusi jaunava, tad lai meiteni aizved pie viņas tēva durvīm un lai pilsētas vīri nomētā to akmeņiem, ka tā mirst, jo viņa ir darījusi kaunu Israēlam, maukodama sava tēva namā! Izsvel ļaunumu no sava vidus! Ja kādu vīru pieķer guļam ar cita vīra sievu, lai mirst abi – gan vīrs, kas ar to sievu gulēja, gan tā sieva! Izsvel ļaunumu no sava vidus! Ja jaunava ir saderināta vīram, bet kāds cits vīrs to pilsētā sastop un guļ ar viņu, tad aizved tos abus pie pilsētas vārtiem un nomētā akmeņiem, lai mirst, – meiteni tādēļ, ka viņa pilsētā nesauca palīgā, bet vīru tādēļ, ka viņš izvaroja sava tuvākā sievu! Izsvel ļaunumu no sava vidus! Bet, ja kāds vīrs sastop uz lauka meiteni, kas saderināta, pievārē viņu un guļ ar viņu, tad lai tas vīrs, kas ar viņu gulējis, mirst viens pats. Meitenei tu nedari neko, meitenei nav nāves grēka, jo tas ir tāpat, ja kāds būtu uzbrucis savam tuvākajam un nokāvis to, jo viņš to sastapa uz lauka, un saderinātā meitene kliedza, bet tai nebija palīga. Ja kāds vīrs sastop jaunavu, kas nav saderināta, sagrābj to un guļ ar to, un tie tiek pieķerti, tad lai tas vīrs, kas ar to gulējis, dod meitenes tēvam piecdesmit šekeļus sudraba un lai tā kļūst viņam par sievu, jo viņš to ieguvis ar varu; vairs nekad viņš nedrīkst to atlaist! Lai vīrs neņem sava tēva sievu, lai neatsedz, ko viņa tēvs apsedzis! Lai Kunga sapulcē nenāk tāds, kam saspiesti sēklinieki vai nogriezts vīra loceklis! Lai Kunga sapulcē nenāk ārlaulībā dzimušais, lai nenāk Kunga sapulcē līdz pat desmitajai paaudzei! Lai Kunga sapulcē līdz pat desmitajai paaudzei nenāk amonietis vai moābietis, lai neviens no tiem nekad nenāk Kunga sapulcē, tādēļ ka viņi nesagaidīja jūs ar maizi un ūdeni ceļā, kad jūs nācāt no Ēģiptes, un tādēļ ka viņi nolīga pret jums Bileāmu, Beora dēlu, no Petoras, Aram-Naharaimas, lai tevi nolādētu! Bet Kungs, tavs Dievs, negribēja klausīt Bileāmu un vērsa lāstu tev par svētību, jo Kungs, tavs Dievs, tevi mīlēja. Nedzenies pēc viņu labklājības un labuma nekad, nemūžam! Lai tev nav pretīgs edomietis, jo tas ir tavs brālis, un lai tev nav pretīgs ēģiptietis, jo tu miti tā zemē. Dēli, kas tiem dzimuši trešajā paaudzē, drīkst nākt Kunga sapulcē. Ja tu dodies karagājienā pret saviem ienaidniekiem, tad sargi sevi no visa ļauna. Ja pie tevis ir kāds vīrs, kas nav šķīsts dēļ tā, kas noticis naktī, tad lai viņš paiet nostāk un nenāk nometnē. Kad pienāk vakars, lai viņš mazgājas ūdenī, un, kad saule būs norietējusi, tad viņš atkal drīkst nākt nometnē. Lai tev ārpus nometnes ir vieta, kur iziet. Un lai kopā ar ieročiem tev ir lāpsta, un, kad tu būsi pasēdējis, tad paroc tur un aizber atkal ciet, apklāj savus izkārnījumus. Jo Kungs, tavs Dievs, staigā nometnes vidū, lai glābtu tevi un atdotu tev tavus ienaidniekus, – lai tava nometne ir svēta, lai viņš neredz pie tevis riebeklību un nenovēršas no tevis. Vergu, kas pie tevis paglābies no sava kunga, neizdod atpakaļ viņa kungam. Lai viņš mīt kopā ar tevi tajā vietā, ko tas izvēlējies, kādā no tavām pilsētām, kur tam ir labi, un neapspied viņu. Lai nav neviena Israēla meita tempļa prostitūta, un lai nav neviens Israēla dēls tempļa prostitūta. Nekad nepienes Kunga, sava Dieva, namā maukas atlīdzību un maucinieka algu par solījuma upuri, jo tie ir preteklība Kungam, tavam Dievam. Neaizdod savam brālim uz augļiem naudu vai ēdienu, nedod viņam uz augļiem neko, ko mēdz dot uz augļiem. Svešiniekam tu vari augļot, bet savam brālim neaugļo, lai Kungs, tavs Dievs, tevi svētī visā, ko tu dari tajā zemē, kuru tu dodies iemantot. Kad tu dod solījuma upuri Kungam, savam Dievam, tad nekavējies ar maksu, jo Kungs, tavs Dievs, tev prasīt atprasīs un tad tas tev būs grēks. Ja tu vispār negribi dot solījuma upuri, tad tas nav grēks. Kas nācis pār tavām lūpām, to dari un pildi, ko esi solījis Kungam, savam Dievam, jo pats no laba prāta tu esi to teicis! Kad tu ieej sava kaimiņa vīnadārzā, tad līdz sātam vari ēst vīnogas, cik tev kārojas, bet traukā tās neliec! Kad tu ieej sava kaimiņa labībā, tad vari plūkt vārpas ar roku, bet ar sirpi sava kaimiņa labībai klāt neķeries! Ja kāds ņem sievu un laulājas ar to, bet vēlāk tā zaudē viņa vēlību, jo viņš pie tās atradis ko netīkamu, un viņš raksta tai šķiršanās rakstu, dod to viņai un sūta to projām no sava nama un ja tā aiziet no viņa mājas un iet pie cita par sievu, un arī nākamais vīrs sāk viņu nīst un raksta tai šķiršanās rakstu, dod to viņai un sūta projām no sava nama vai ja nākamais vīrs, kas to ņēmis par sievu, nomirst, tad viņas iepriekšējais vīrs, kas viņu bija sūtījis projām, nevar atkal ņemt viņu par sievu, jo viņa ir kļuvusi nešķīsta. Tas Kungam ir pretīgi, neapgrēcini to zemi, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod par mantojumu. Ja vīrs apņem jaunu sievu, tad lai viņš neiet karā un netiek nodarbināts ar kādu darbu, gadu lai viņš ir tikai savam namam, lai priecē sievu, ko apņēmis. Neviens lai neņem par ķīlu rokas dzirnas vai dzirnakmeni, jo tad viņš ņemtu ķīlā dzīvību! Ja pieķer vīru, kas nolaupījis kādu no saviem brāļiem, Israēla dēliem, apgājies ar to kā ar vergu un pārdevis, tad laupītājs lai mirst, izsvel ļaunumu no sava vidus! Piesargies no spitālības sērgas un sargies ļoti, dari visu, kā norādīs levītu priesteri, kā es tiem esmu pavēlējis, – ievērojiet un pildiet to! Atceries, ko Kungs, tavs Dievs, darīja Mirjāmai, kad jūs nācāt no Ēģiptes! Kad tu ko aizdod savam tuvākajam kā aizdevumu, tad neej viņa namā, lai ņemtu ķīlu. Paliec ārpusē, un tas, kam tu aizdevi, lai iznes tev ķīlu ārā. Ja tas vīrs ir nabags, nepaturi viņa ķīlu pa nakti. Noteikti atdod viņam ķīlu līdz saules rietam, lai viņš var gulēt savās drānās un svētīt tevi, un tu būsi taisnīgs Kunga, sava Dieva, priekšā. Neapspied algādzi, kas ir nabags un trūcīgs, ne savu brāli, ne svešinieku, kas tavā zemē un tavos vārtos. Tajā pašā dienā dod viņam algu, kamēr saule nav norietējusi, jo viņš ir nabadzīgs un cer uz to no visas dvēseles, – ka viņš nebrēc par tevi uz Kungu, tas tev būs grēks. Tēvi lai netiek nonāvēti par dēlu grēkiem, un dēli lai netiek nonāvēti par tēvu grēkiem, katrs lai tiek nonāvēts par savu grēku! Nesagrozi svešinieka un bāreņa tiesu un neņem par ķīlu atraitnes drānas. Atceries, ka tu biji vergs Ēģiptē un Kungs, tavs Dievs, tevi no turienes ir izpircis, tādēļ es tev pavēlu visu šo ievērot. Kad tu savā laukā novāc ražu un kādu kūlīti esi aizmirsis uz lauka, neej atpakaļ, lai to paņemtu, tas lai tiek svešiniekam, bārenim un atraitnei, lai Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu it visā, ko tu dari! Kad tu lasīsi olīvas, tad nepārlasi, lai paliek svešiniekam, bārenim un atraitnei! Kad novāksi vīnadārzu, tad nepārlasi, lai paliek svešiniekam, bārenim un atraitnei! Atceries, ka tu biji vergs Ēģiptes zemē, tādēļ es tev pavēlu visu šo ievērot! Kad vīri ķildojas, tad lai tos atved uz tiesu un iztiesā, – taisno tu attaisno, bet negantnieku sodi. Ja negantnieks pelnījis sitienus, tad lai tiesnesis viņu nogulda un sit viņu pēc viņa nodarījuma. Četrdesmit sitienus var sist un ne vairāk, vairāk gan lai nesit, ka ar daudziem sitieniem tavs brālis netiek apkaunots tavā priekšā. Neaizsien purnu vērsim, kad tas min tavu klonu! Ja brāļi dzīvo kopā un viens no tiem nomirst, un tam nav bijis dēla, tad mirušā sieva lai neiziet pie sveša vīra, bet lai tās vīrabrālis iet pie viņas un ņem viņu sev par sievu, lai dara to, kas vīrabrālim pienākas! Pirmdzimtajam, ko viņa dzemdēs, lai dod vārdu pēc tā brāļa, kas miris, lai no Israēla netiktu izdzēsts viņa vārds. Bet, ja tas negrib ņemt savu brāļasievu, tad lai viņa brāļasieva iet pie vecajiem vārtos un saka: mans vīrabrālis liedzas nostiprināt Israēlā sava brāļa vārdu un negrib man darīt to, kas vīrabrālim pienākas! Tad lai pilsētas vecajie sauc viņu un runā ar viņu, bet, ja viņš pastāv uz savu un saka: es negribu viņu ņemt! – tad lai viņa brāļasieva vecajo priekšā pienāk tam klāt, novelk viņam no kājas sandali, iespļauj viņam sejā un liecina pret viņu: tā tiek darīts vīram, kas neuzceļ sava brāļa namu! Viņa vārds Israēlā lai tiek saukts: baskāja nams! Kad divi vīri kaujas un kāda sieva nāk glābt savu vīru no sitēja, izstiepj savu roku un sagrābj vienu aiz pautiem, tad nocērt tai plaukstu, lai tev nav žēl! Lai tavā namā nav divu dažādu svaru – lielu un mazu! Lai tavā namā nav divu dažādu tilpuma mēru – lielu un mazu! Lai tev ir pareizi un taisnīgi svari, lai tev ir pareizs un taisnīgs tilpuma mērs, tad būs ilgas tavas dienas zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod. Kungam, tavam Dievam, ir pretīgi visi, kas tā dara, visi, kas dara netaisni! Atceries, ko tev darīja Amālēks, kad jūs iznācāt no Ēģiptes, kā viņš ceļā tev nāca pretī, kā nokāva visus, kas bija palikuši iepakaļ, jo tu biji noguris un nomocījies, viņš Dieva nebijās! Un tādēļ, kad Kungs, tavs Dievs, dos tev mieru no visiem taviem ienaidniekiem visapkārt – zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dos tev mantojumā, – izdzēs Amālēka piemiņu zem debesīm, neaizmirsti to! Kad tu ieiesi tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dod tev mantojumā, kad iemantosi to un dzīvosi tur, tad ņem pirmos no visiem lauka augļiem, ko iegūsi no zemes, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod, liec tos grozā un ej uz vietu, ko Kungs, tavs Dievs, izvēlēsies, lai liktu tur mājot savam vārdam. Ej pie priestera, kas tajā laikā būs, un saki tam: šodien es Kungam, savam Dievam, saku, ka esmu atnācis uz zemi, ko Kungs mūsu tēviem zvērējis mums dot! Lai priesteris ņem grozu no tevis un noliek to Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Tad liecini Kungam, savam Dievam: aramiešu ceļinieks bija mans tēvs, viņš devās uz Ēģipti ar nedaudz ļaudīm un tur kļuva par lielu tautu – stipru un varenu. Bet ēģiptieši darīja mums ļaunu un apspieda mūs, un lika mums darīt smagus darbus. Tad mēs brēcām uz Kungu, mūsu tēvu Dievu, un Kungs sadzirdēja mūsu balsi, redzēja mūsu apspiešanu, pūliņus un spaidus. Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar stipru roku un izstieptu elkoni, ar lielām briesmām, ar zīmēm un brīnumiem. Viņš atveda mūs šurp un deva mums šo zemi – zemi, kur piens un medus plūst! Un tagad, redzi, es pienesu pirmos augļus no zemes, kuru tu man esi devis, Kungs! – noliec tos Kunga, sava Dieva, priekšā un zemojies Kungam, savam Dievam! Priecājies par visu labo, ko tev un tavam namam devis Kungs, tavs Dievs, priecājies kopā ar levītu un svešinieku, kas mīt pie tevis! Kad tu būsi nodalījis visas savas desmitās tiesas – trešajā gadā, kurš ir desmitās tiesas gads, – tad dod levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, lai tie ēd tavā namā un ir sāti. Saki Kungam, savam Dievam: es esmu nošķīris sava nama svēto daļu, esmu devis arī levītam, svešiniekam, bārenim un atraitnei, es esmu darījis pēc visiem taviem baušļiem, ko tu man pavēlēji, es neesmu pārkāpis nevienu bausli, neesmu aizmirsis neko! Ēzdams es neesmu kurnējis par desmito tiesu, es neesmu ņēmis no tās, padarīdams sevi nešķīstu, neko no tās neesmu ziedojis mironim! Es esmu klausījis Kunga, sava Dieva, balsij, esmu darījis visu, ko tu man pavēlēji! Palūkojies lejup no sava svētuma mājokļa, no debesīm, un svētī savu tautu Israēlu un zemi, ko tu mums esi devis, kā zvērēji mūsu tēviem, – zemi, kur piens un medus plūst! Šodien Kungs, tavs Dievs, pavēl tev pildīt šos likumus un tiesas, un raugi, lai tu tos pildītu no visas sirds un visas dvēseles! Kungam tu šodien esi teicis, ka viņš būs tev par Dievu, ka tu staigāsi viņa ceļus un pildīsi viņa likumus, baušļus un tiesas, un viņu klausīsi. Un Kungs tev šodien ir teicis, ka tu būsi viņam par īpašuma tautu, kā viņš tev solījis, un ka tev ir jātur viņa baušļi. Tad viņš darīs tevi augstāku par tautām, ko viņš radījis, – darīs par godu, slavu un rotu, lai tu būtu svēta tauta Kungam, savam Dievam, kā viņš sacījis!” Tad Mozus kopā ar Israēla vecajiem pavēlēja tautai: “Ievērojiet visus baušļus, ko es jums šodien pavēlu! Tajā dienā, kad jūs iesiet pār Jardānu uz zemi, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod, uzslej lielus akmeņus un nobalsini tos. Raksti uz tiem visus šīs bauslības vārdus, kad būsi pārgājis tajā pusē, lai tu varētu ieiet zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod, – zemē, kur piens un medus plūst, kā tev solījis Kungs, tavu tēvu Dievs. Kad būsiet pārgājuši pāri Jardānai, tad akmeņus, par ko es šodien pavēlēju, uzslejiet Ēbāla kalnā un nobalsiniet tos. Uzbūvē tur Kungam, savam Dievam, altāri – akmens altāri! – dzelzi nelieto! Uzbūvē Kunga, sava Dieva, altāri no veseliem akmeņiem un dedzini tur upurus Kungam, savam Dievam. Upurē miera upurus un ēd tur, un priecājies Kunga, sava Dieva, priekšā. Un raksti uz akmeņiem visus šīs bauslības vārdus skaidri salasāmi.” Tad Mozus kopā ar priesteriem levītiem runāja uz visu Israēlu: “Apklusti un klausies, Israēl, šodien tu esi kļuvis par tautu Kungam, savam Dievam! Klausi Kungu, savu Dievu, un pildi visus viņa baušļus un likumus, ko es tev šodien pavēlu!” Tajā pašā dienā Mozus pavēlēja tautai, sacīdams: “Šie lai stājas un svēta tautu Gerizīma kalnā, kad jūs būsiet šķērsojuši Jardānu: Šimons un Levī, un Jūda, un Jisašhars, un Jāzeps, un Benjāmins. Un šie lai stājas un saka lāstu Ēbāla kalnā: Rūbens un Gāds, un Ašērs, un Zebulūns, un Dāns, un Naftālī. Lai levīti liecina un skaļā balsī saka visiem Israēla vīriem šos vārdus: nolādēts, kas taisa tēlu vai izlietu veidolu, amatnieka darinājumu, preteklību Kungam, un kas noglabā to slēptuvē! Un lai visa tauta atbild un saka: patiesi! Nolādēts, kas negodā savu tēvu un māti! Un lai tauta saka: patiesi! Nolādēts, kas pārceļ sava tuvākā robežu! Un lai visa tauta saka: patiesi! Nolādēts, kas maldina aklo ceļā! Un lai visa tauta saka: patiesi! Nolādēts, kas sagroza tiesu svešiniekam, bārenim un atraitnei! Un lai visa tauta saka: patiesi! Nolādēts, kas guļ ar sava tēva sievu, jo viņš atsedz, ko viņa tēvs apsedzis! Un lai visa tauta saka: patiesi! Nolādēts, kas guļ ar kādu lopu! Un lai visa tauta saka: patiesi! Nolādēts, kas guļ ar savu māsu, sava tēva vai mātes meitu! Un lai visa tauta saka: patiesi! Nolādēts, kas guļ ar savu sievasmāti! Un lai visa tauta saka: patiesi! Nolādēts, kas slepus nosit savu tuvāko! Un lai visa tauta saka: patiesi! Nolādēts, kas ņem maksu, lai kādu nokautu un izlietu nevainīgas asinis! Un lai visa tauta saka: patiesi! Nolādēts, kas nedara šīs bauslības vārdus un nepilda tos! Un lai visa tauta saka: patiesi! Ja tu klausīt klausīsi Kungu, savu Dievu, ja turēsi un pildīsi visus viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, tad Kungs, tavs Dievs, tevi darīs augstāku par visām tautām. Tad pār tevi nāks visas šīs svētības, tās tev piepildīsies, ja tu klausīsi Kungu, savu Dievu: svētīts tu būsi pilsētā, un svētīts tu būsi uz lauka. Svētīts tavas miesas auglis, tavas zemes auglis un tavu lopu auglis – tavu liellopu vaislība un tavu sīklopu auglība. Svētīts tavs grozs un tava maizes abra. Svētīts tu ienākdams, un svētīts tu iziedams! Tavus ienaidniekus, kas celsies pret tevi, Kungs satrieks tavā priekšā, – pa vienu ceļu tie nāks pret tevi, pa septiņiem ceļiem tie bēgs no tevis! Kungs dos svētību tavām klētīm un visam, ko tu darīsi, svētīs tevi tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod. Kungs tevi darīs par svētu tautu, kā viņš tev zvērējis, ja tu turēsi Kunga, sava Dieva, baušļus un staigāsi viņa ceļos. Visas zemes tautas redzēs, ka tu tiec saukts Kunga vārdā, un bīsies tevis! Kungs dāsni vairos tavas miesas augļus, tavu lopu augļus un tavas zemes augļus zemē, ko Kungs taviem tēviem zvērējis tev dot! Kungs tev atvērs savu dārgumu krātuvi – debesis, laikā dos tavai zemei lietu un svētīs visu, ko tu dari, lai tu varētu aizdot daudzām tautām, bet tev nebūtu jāaizņemas! Kungs darīs tevi par galvu, ne asti, tu iesi tikai augšup, ne lejup, ja klausīsi Kunga, sava Dieva, baušļiem, kā es tev šodien pavēlu, lai tu tos turi un pildi. Nenovērsies ne pa labi, ne pa kreisi ne no viena vārda, ko es tev šodien pavēlu, neseko citiem dieviem, lai tiem kalpotu! Ja tu neklausīsi Kungu, savu Dievu, ja neturēsi un nepildīsi viņa baušļus un likumus, kā es tev šodien pavēlu, tad pār tevi nāks visi šie lāsti un tie tev piepildīsies: nolādēts tu būsi pilsētā, un nolādēts tu būsi uz lauka. Nolādēts tavs grozs un tava maizes abra. Nolādēts tavas miesas auglis un tavas zemes auglis – tavu liellopu vaislība un tavu sīklopu auglība. Nolādēts tu ienākdams, un nolādēts tu iziedams. Kungs sūtīs lāstu, nemieru un neveiksmi visam, ko tu darīsi, – līdz tu tiksi iznīcināts un jo drīz iesi bojā savu ļauno darbu dēļ, ka atmeti mani! Kungs tev uzlaidīs mēri un piebeigs tevi tajā zemē, kuru tu ej iemantot. Kungs sitīs tevi ar diloni, drudzi un karsoni, svelmi un sausumu, un labības rūsu un dzelti, un tie tevi vajās, līdz tu aiziesi bojā! Debesis tev virs galvas būs no vara un zeme zem tavām kājām no dzelzs! Lietus vietā Kungs tavai zemei dos putekļus un pīšļus, tie nāks no debesīm pār tevi, līdz tu būsi iznīcināts. Kungs liks taviem ienaidniekiem tevi sakaut – pa vienu ceļu tu iesi pret tiem, pa septiņiem ceļiem tu bēgsi! Tu kļūsi par šaušalām visām zemes ķēniņvalstīm! Tavi līķi būs barība visiem debesu putniem un visiem zemes zvēriem – neviens tos nebaidīs prom! Kungs jūs sitīs ar Ēģiptes trumiem, augoņiem, kraupi un kašķi, ko nevar ārstēt! Kungs jūs sitīs ar trakumu, aklumu un stulbumu! Dienas vidū tu taustīsies kā aklais tumsā, nekas tev neveiksies, vienmēr tu būsi apspiests un aplaupīts, tev nebūs glābēja! Sievu tu saderēsi, bet cits vīrs to piegulēs! Namu tu uzbūvēsi, bet pats tajā nedzīvosi! Vīnadārzu iestādīsi, bet neko nenovāksi! Tavu vērsi nokaus tavu acu priekšā, bet tu to neēdīsi! Tavu ēzeli nolaupīs, tev redzot, un atpakaļ tu to nedabūsi! Tavu avi atdos taviem ienaidniekiem, glābēja tev nebūs! Tavus dēlus un meitas atdos citām tautām, un tavas acis bez mitas raudzīsies un ilgosies pēc tiem, bet tu neko nejaudāsi. Tavas zemes augļus un visus tavus pūliņus ēdīs tauta, ko tu nepazīsti, un tu mūžam paliksi apspiests un satriekts. Tu paliksi traks no tā, ko redzēs tavas acis, no tā, ko tu ieraudzīsi! Tavus stilbus un ceļus Kungs sitīs ar ļauniem un nedziedējamiem augoņiem – no kāju pēdām līdz pakausim! Tevi un tavu ķēniņu, ko tu sev būsi iecēlis, Kungs vedīs pie tautas, ko nepazīsti ne tu, ne tavi tēvi, un tur tu vergosi citiem dieviem – kokam un akmenim! Lai kurp tevi Kungs vestu, pie visām tautām tu kļūsi par šausmām, par biedēkli un apsmieklu! Daudz sēklas tu kaisīsi uz lauka, bet maz savāksi – visu aprīs siseņi! Vīnadārzu tu stādīsi un kopsi, bet vīnu tu ne dzersi, ne ievāksi – to apēdīs tārpi! Tev it visur būs olīvkoki, bet eļļu tu nespiedīsi – nobirs tavas olīvas! Dēlus un meitas tu dzemdēsi, bet ne sev – tie aizies gūstā! Visus tavus kokus un zemes augļus dabūs siseņi! Svešinieks, kas mīt pie tevis, taps par tevi lielāks un lielāks, bet tu grimsi zemāk un zemāk! Viņš aizdos tev, bet tu viņam neaizdosi – viņš būs galva, bet tu aste! Visi šie lāsti nāks pār tevi un vajās tevi, tie piemeklēs tevi, līdz tu tiksi iznīcināts, jo neklausīji Kungu, savu Dievu, neturēji viņa baušļus un likumus, ko viņš tev bija pavēlējis. Tie lai ir par zīmi un brīnumu tev un taviem pēcnācējiem uz mūžiem! Tādēļ ka tu nekalpoji Kungam, savam Dievam, ar prieku un no labas sirds, kad tev visa bija daudz, tu kalposi saviem ienaidniekiem, ko Kungs tev uzsūtīs, badā, slāpēs, plikumā un trūkumā, viņš mauks tev kaklā dzelzs jūgu, līdz tu tiksi iznīcināts! Kungs liks, lai pret tevi ceļas tauta no tālienes, no zemes pamales, tie laidīsies kā ērglis – tauta, kuras valodu tu nepratīsi, nežēlīga tauta, kas negodā vecu un nežēlo jaunu. Tie ēdīs tavu lopu jaundzimušos un tavas zemes ražu, kamēr tu būsi pagalam, tie neatstās tev ne maizi, ne jaunvīnu, ne eļļu, ne liellopu vaislību, ne sīklopu auglību, līdz tu aiziesi bojā! Tie lenks tevi visās pilsētās, līdz gāzīsies tavi augstie un nocietinātie mūri, uz ko tu paļāvies, visā tavā zemē! Tie ielenks tevi visās pilsētās visā tavā zemē, ko tev devis Kungs, tavs Dievs. Tad tu ēdīsi savas miesas augļus, savu dēlu un meitu miesu, ko tev devis Kungs, tavs Dievs, aplenkumā un žņaugos, ar ko tevi žņaugs tavi ienaidnieki. Pat vismaigākais un jūtīgākais vīrs ļauni glūnēs uz savu brāli, uz paša sievu un tiem dēliem, kas vēl atlikuši, – nedos nevienam savu dēlu gaļu, to ēdīs pats, jo nekas tam vairs nebūs atlicis aplenkumā un žņaugos, ar ko tavi ienaidnieki tevi žņaugs visās pilsētās. Pat vismaigākā un jūtīgākā sieva, kas ne kāju pie zemes nelika sava maiguma un jūtīguma dēļ, ļauni glūnēs uz pašas vīru, uz saviem dēliem un meitām, uz pašas pēcnācējiem, kas tai starp kājām nākuši, uz pašas dēliem, ko dzemdējusi, – tos viņa slepeni ēdīs, kad nebūs nekā, aplenkumā un žņaugos, ar ko tavi ienaidnieki žņaugs tevi visās pilsētās. Ja tu neturēsi un nepildīsi visus šīs bauslības vārdus, kas rakstīti šajā grāmatā, ja nebīsies Kunga, sava Dieva, šī godājamā un bijājamā vārda, tad Kungs darīs apbrīnojami lielas tavas un tavu pēcnācēju brūces, lielas un dziļas brūces, ļaunas un ilgas slimības! Viņš atkal uzsūtīs tev visas Ēģiptes sērgas, no kā tu baidies, un tās tev pielips! Kungs liks, lai pār tevi nāk arī visas slimības un brūces, kas nav aprakstītas šīs bauslības grāmatā, līdz tu tiksi iznīcināts! Un tevis būs palicis krietni maz, kur tu biji kā zvaigznes debesīs, jo tu neklausīji Kungu, savu Dievu! Un, kā Kungs par jums līksmoja, darīdams labu un vairodams jūs, tāpat Kungs līksmos par jums, deldēdams un jūs iznīcinādams, – tu tiksi izrauts no zemes, kuru tu gāji iemantot! Kungs izkaisīs tevi starp visām tautām no vienas zemes malas līdz otrai, un tur tu kalposi citiem dieviem, ko nepazini ne tu, ne tavi tēvi, – kokam un akmenim. Starp šīm tautām tev nebūs nedz mirkļa atpūtai, nedz miera tavu kāju pēdām, tur Kungs tev dos bailīgu sirdi, acu postu un nonīkušu dvēseli. Tava dzīvība karāsies mata galā, tu baiļosies dienu un nakti, un dzīvē tev nebūs drošuma. No rīta tu teiksi: kaut būtu vakars! – un vakarā tu teiksi: kaut būtu rīts! – savu sirds baiļu dēļ, ko tu baiļosies, un dēļ tā, ko redzēs tavas acis. Kungs liks tev ar kuģiem atgriezties Ēģiptē pa ceļu, par ko es tev solīju, ka tev to vairs neredzēt, tur jūs gribēsiet pārdoties saviem ienaidniekiem par vergiem un verdzenēm, bet neviens jūs nepirks!” Šie ir tās derības vārdi, kuru Kungs pavēlēja Mozum, derēdams ar Israēla dēliem Moāba zemē, papildus tai derībai, ko viņš ar tiem bija noslēdzis Horebā. Tad Mozus sauca uz Israēla dēliem un tiem sacīja: “Jūs redzējāt visu, ko Kungs Ēģiptē darīja jūsu acu priekšā faraonam, visiem viņa kalpiem un visai viņa zemei, redzējāt lielo sodību, visas lielās zīmes un brīnumus. Līdz pat šai dienai Kungs nav jums devis sirdi zināt, acis redzēt un ausis dzirdēt. Četrdesmit gadus es jūs vedu pa tuksnesi – nevienam drānas uz miesas nenovalkājās un sandales kājās nenoplīsa. Maizi jūs neēdāt un ne vīnu, ne stipru dzērienu jūs nedzērāt, lai zinātu, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs. Kad jūs atnācāt šurp, tad mums pretī uz karu iznāca Hešbonas ķēniņš Sīhons un Bāšānas ķēniņš Ogs, bet mēs viņus sakāvām. Mēs ieņēmām viņu zemi un devām to mantojumā rūbeniešiem, gādiešiem un pusei Manases cilts. Tad nu ievērojiet šīs derības vārdus un pildiet tos, lai jums būtu saprašana it visā, ko jūs darāt. Šodien jūs visi stāvat Kunga, sava Dieva, priekšā – jūsu cilšu galvenie, jūsu vecajie un jūsu virsnieki, visi Israēla vīri, jūsu bērni, sievas un svešinieki, kas mīt jūsu nometnē, no koku cirtēja līdz ūdens smēlējam, lai tu varētu stāties derībā ar Kungu, savu Dievu, un zvērestā ar viņu, ko Kungs, tavs Dievs, šodien ar tevi slēdz, lai viņš tevi šodien varētu ņemt sev par tautu – viņš būs tavs Dievs, kā pats tev ir solījis un kā zvērējis taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam. Ne ar jums vien es slēdzu šo derību un zvērestu, ne tikai ar tiem, kuri šeit kopā ar mums šodien stāv Kunga, mūsu Dieva, priekšā, bet arī ar tiem, kuru šodien šeit nav. Jo jūs zināt, kā mēs mitām Ēģiptes zemē, kā mēs gājām cauri tautām, kas mums bija ceļā, un jūs redzējāt viņu preteklības un elkus, kas tiem bija no koka, akmens, sudraba un zelta. Lai starp jums nav ne vīra, ne sievas, ne dzimtas, ne cilts, kuru sirds šodien novērstos no Kunga, mūsu Dieva, un ietu kalpot to tautu dieviem, lai nav jums saknes, kam indīgs un rūgts auglis! Un, ja kāds no jums dzirdēs šī zvēresta vārdus un svētīsies savā sirdī, sacīdams: labāk man klāsies, ja pēc savas sirds stūrgalvības es darīšu! – tad padzērušais tiks aizrauts kopā ar slāpstošo! Kungs tādam negribēs piedot, un jo drīzi sāks kūpēt Kunga dusmas un viņa greizsirdība pret šo vīru, un tam tiks uzlikti visi lāsti, kas rakstīti šajā grāmatā, un Kungs izdzēsīs viņa vārdu zem debesīm! Kungs ļaunuma dēļ viņu nošķirs no visām Israēla ciltīm pēc visiem derības lāstiem, kas rakstīti šajā bauslības grāmatā. Nākamā paaudze, jūsu dēli, kas nāks pēc jums, un svešinieks, kas nāks no tālas zemes, kas redzēs visas šīs zemes brūces un slimības, ar ko Kungs tai būs licis sirgt, teiks tā: sērs, sāls, viss izdedzis, visa zeme neapsēta, nedīgst nekas, tur nepaceļas ne zāle, tā apgriezta otrādi kā Sodoma un Gomora, ko Kungs apvērsa savās dusmās un niknumā! Tad arīdzan visas tautas teiks: kādēļ Kungs šai zemei tā darīja?! Par ko šī lielā dusmu kvēle?! Tad sacīs: tādēļ, ka viņi atmeta Kunga, savu tēvu Dieva, derību, ko viņš ar tiem slēdza, kad bija tos izvedis no Ēģiptes zemes, tādēļ, ka viņi gāja un kalpoja citiem dieviem un tiem zemojās – dieviem, kurus tie nepazina un ko viņš tiem nebija atvēlējis. Tad pret šo zemi iedegās Kunga dusmas un pār to nāca visi lāsti, kas rakstīti šajā grāmatā. Un Kungs niknumā un lielās dusmās izrāva viņus no pašu zemes un aizmeta uz citu zemi, kā šodien! Kas apslēpts, tas Kungam, mūsu Dievam, bet, kas atklāts, tas mums un mūsu dēliem uz mūžiem, lai pildām visus šīs bauslības vārdus. Kad pār tevi nāks svētība un lāsts, ko es lieku tev priekšā, un tu ņemsi to sev pie sirds tur starp visām tām tautām, kur tevi Kungs, tavs Dievs, būs aizdzinis, un tu atgriezīsies pie Kunga, sava Dieva, un klausīsi viņu it visā, ko šodien tev pavēlu, – tu un tavi dēli – no visas savas sirds un visas savas dvēseles, tad Kungs, tavs Dievs, ļaus taviem gūstekņiem atgriezties atpakaļ un apžēlos tevi, un atkal sapulcinās tevi no visām tām tautām, kur Kungs, tavs Dievs, tevi izkaisījis. Kaut arī tu būtu aiztriekts līdz debesu malai, pat no turienes Kungs, tavs Dievs, tevi pulcēs un no turienes tevi paņems. Kungs, tavs Dievs, aizvedīs tevi uz to zemi, ko tavi tēvi iemantoja, un tu mantosi to, un viņš būs dāsns pret tevi un darīs tevi lielāku par taviem tēviem. Kungs, tavs Dievs, apgraizīs tavu sirdi un tavu pēcnācēju sirdis, lai tu mīlētu Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un visas dvēseles, lai tu paliktu dzīvs. Kungs, tavs Dievs, liks, lai visi šie lāsti nāk pār taviem ienaidniekiem un tiem, kas nīst un vajā tevi. Un tu atkal klausīsi Kungu un pildīsi visus viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu. Kungs, tavs Dievs, darīs, ka gana labi ir visi tavi darbi un tavas miesas augļi, un tavu lopu augļi, un tavas zemes augļi, Kungs atkal ar prieku darīs tev labu, kā viņš ar prieku darīja taviem tēviem, – ja tu klausīsi Kungu, savu Dievu, un ievērosi visus viņa baušļus un viņa likumus, kas rakstīti šajā bauslības grāmatā, ja tu atgriezīsies pie Kunga, sava Dieva, no visas sirds un visas dvēseles. Jo šī bauslība, ko es tev šodien pavēlu nav nepiepildāma un neiespējama, ne jau debesīs tā ir, ka tu teiktu: kurš mūsu dēļ uzkāps debesīs un paņems to mums, ka es to dzirdētu un varētu ievērot!? – un tā nav aiz jūras, ka tu teiktu: kurš mūsu dēļ šķērsos jūru un paņems to mums, ka es to dzirdētu un varētu ievērot!? – tās vārdi tev ir jo tuvu – tavā mutē un tavā sirdī, tikai pildi tos. Redzi, šodien es tavā priekšā esmu nolicis dzīvību un labo, nāvi un ļauno, un to es tev šodien esmu pavēlējis – mīlēt Kungu, savu Dievu, staigāt viņa ceļos un turēt viņa baušļus, likumus un tiesas, tad tu dzīvosi un vairosies, un Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs tajā zemē, kuru tu ej iemantot! Bet, ja tu novērsīsi savu sirdi un neklausīsi, ja tu atkritīsi un zemosies citiem dieviem un kalposi tiem, tad šodien es jums saku: jūs ietin iesiet bojā, nebūs ilgas jūsu dienas tajā zemē, kuru iemantot jūs ejat pāri Jardānai. Šodien es piesaucu par lieciniekiem pret jums debesis un zemi – dzīvību un nāvi es esmu nolicis jūsu priekšā, svētību un lāstu! Izvēlies dzīvību, ka paliktu dzīvi – gan tu, gan tavi pēcnācēji! Mīli Kungu, savu Dievu, klausi viņu un pieķeries viņam, tad tu paliksi dzīvs un paildzināsi savas dienas, dzīvodams tajā zemē, ko Kungs zvērēja dot taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam.” Un Mozus gāja un sacīja šos vārdus visam Israēlam. Viņš tiem teica: “Tagad man ir simts divdesmit gadu, es vairs nejaudāju iziet un ienākt, un Kungs man ir teicis: tu pāri Jardānai neiesi! – Kungs, tavs Dievs, ies tev pa priekšu tai pāri, viņš iznīcinās tavā priekšā šīs tautas, un jūs tās uzvarēsiet, un tevi vedīs pāri Jozua, kā Kungs ir teicis. Kungs tiem darīs tāpat, kā viņš darīja amoriešu ķēniņiem Sīhonam un Ogam un viņu zemei, kad viņš tos iznīcināja. Kungs viņus atdos jums, un jūs tiem darīsiet pēc visas bauslības, ko es jums esmu pavēlējis. Esiet stipri un sīksti, nebaidieties un nedrebiet no tiem, jo Kungs, tavs Dievs, ies kopā ar tevi, viņš tevi neatstās un nepametīs.” Un Mozus sauca Jozuu un teica viņam visa Israēla acu priekšā: “Esi stiprs un sīksts, jo tu kopā ar šo tautu iesi uz zemi, ko Kungs ir zvērējis dot viņu tēviem, un tu iemantosi to viņiem! Kungs ies tev pa priekšu, viņš būs kopā ar tevi, viņš tevi neatstās un nepametīs – nebaidies un nebaiļojies!” Tad Mozus rakstīja šo bauslību un deva to priesteriem, Levī dēliem, kas nesa Kunga derības šķirstu, un visiem Israēla vecajiem. Mozus tiem pavēlēja: “Pēc septiņiem gadiem, kad būs atlaišanas gads, Būdiņu svētkos, kad viss Israēls nāks stāties Kunga, tava Dieva, priekšā tajā vietā, ko viņš izvēlēsies, tad lasi šo bauslību priekšā visam Israēlam. Sapulcini tautu – vīrus, sievas, bērnus un svešiniekus, kas mīt tavā mājvietā, lai tie klausās un mācās, lai bīstas Kunga, jūsu Dieva, un pielūko, ka ievēro šīs bauslības vārdus. Un arī viņu dēli, kas to nezinās, klausīsies un mācīsies bīties Kunga, jūsu Dieva, visas dienas, ko jūs dzīvosiet tajā zemē, kuru iemantot jūs ejat pāri Jardānai.” Un Kungs teica Mozum: “Tev pienācis laiks mirt, sauc Jozuu, nostājieties Saiešanas teltī, un es viņu iecelšu amatā!” Tad Mozus kopā ar Jozuu gāja un nostājās Saiešanas teltī. Un Kungs parādījās teltī mākoņu stabā, un mākoņu stabs nostājās telts durvīs. Un Kungs teica Mozum: “Redzi, tu apgulsies pie saviem tēviem, un tad šī tauta celsies un maukos pakaļ citiem dieviem svešā zemē, kurp tie būs aizgājuši, tie atmetīs mani un lauzīs manu derību, ko es ar šo tautu esmu slēdzis, – tajā dienā manas dusmas iedegsies pret tiem, es tos atmetīšu un noslēpšu savu vaigu no tiem, un tie tiks aprīti, un tiem notiks daudz ļauna un visādas nelaimes, un tajā dienā sacīs: vai ne tādēļ, ka mans Dievs nav pie manis, man noticis viss šis ļaunums?! Tajā dienā es slēptin paslēpšu savu vaigu visa tā ļaunuma dēļ, ko tie darījuši, jo tie pievērsušies citiem dieviem! Tagad pierakstiet sev šo dziesmu un māciet to Israēla dēliem, lieciet to viņu mutēs, lai man šī dziesma ir liecība pret Israēla dēliem. Kad es tos atvedu uz zemi, ko biju zvērējis viņu tēviem, – zemi, kur piens un medus plūst, un viņi ēda līdz sātam un kļuva trekni, tie pievērsās citiem dieviem, kalpoja tiem, noniecināja mani un lauza manu derību. Un, kad tiem notiks daudz ļauna un visādas nelaimes, tad šī dziesma liecinās pret tiem, jo to viņu pēcnācēji neaizmirsīs, – es taču zinu viņu nodomus, to, ko viņi dara jau šodien, pirms vēl esmu aizvedis viņus uz zemi, ko zvērēju tiem dot!” Tajā dienā Mozus pierakstīja šo dziesmu un mācīja to Israēla dēliem. Un viņš iecēla amatā Jozuu, Nūna dēlu, un teica: “Esi stiprs un sīksts, jo tev būs jāaizved Israēla dēli uz to zemi, ko es tiem esmu zvērējis! Es būšu kopā ar tevi!” Kad Mozus bija beidzis rakstīt šīs bauslības vārdus grāmatā, Mozus pavēlēja levītiem, kas nesa derības šķirstu: “Ņemiet šo bauslības grāmatu un ielieciet to gar malu Kunga, sava Dieva, derības šķirstam, lai tā tur ir par liecību pret jums, jo es zinu tavu dumpību un spītu! Tiešām, kā es vēl šodien ar jums esmu kopā, jūs visu laiku esat dumpojuši pret Kungu; tad kas vēl notiks pēc manas nāves! Sapulcējiet pie manis visus savu cilšu vecajos un virsniekus, un es tiem teikšu, lai tie dzird šos vārdus, es piesaukšu par lieciniekiem pret tiem debesis un zemi, jo es zinu, ka pēc manas nāves jūs apgānīsieties un novērsīsieties no tā ceļa, ko es jums esmu pavēlējis. Nākamajās dienās jums klāsies ļauni, jo jūs darīsiet to, kas Kungam šķiet ļauns, un kaitināsiet viņu ar saviem darbiem!” Un Mozus sacīja visai Israēla sapulcei visus šīs dziesmas vārdus. “Klausieties, debesis, un es runāšu! Sadzirdi, zeme, ko es teikšu! Lai pil kā lietus mana pamācība, lai lās kā rasa mana runa – kā lietus pār mauru, kā lītavas pār zāli, jo Kunga vārdu es piesaucu! Slavējiet mūsu Dieva lielumu! Viņa darbs – vienlaidus klints! Visi viņa ceļi ir patiesi! Patiesības Dievs, kam nav vainas, taisns un taisnīgs viņš ir! Viņa priekšā tie apgānījušies, ne viņa dēli – nešķīsti tie, šķība un greiza paaudze! Vai to jūs nodarāt Kungam?! Tauta dumjā un neldzīgā! Vai ne viņš ir tavs tēvs, kas izpircis tevi? Viņš tevi radīja un audzināja! Atceries vissenās dienas, apjēdz audžaudžu gadus, jautā savam tēvam, un viņš tev teiks, saviem vecajiem, un tie tev pastāstīs! Kad Visuaugstais deva tautām mantojumu, kad viņš nošķīra cilvēka dēlus, viņš nolika robežas tautām pēc Israēla dēlu skaita! Kunga daļa ir viņa tauta, Jēkabs – viņa mantojuma tiesa! Viņš to atrada tuksneša zemē, tukšumā, svelmē, kailatnē, par viņu gādāja, to aprūpēja, sargāja kā savu acuraugu! Kā ērglis nomodā par savu ligzdu, pār saviem ērglēniem plīv, izpleš spārnus, tos segdams, gulda tos savās dūnās, – tā Kungs viens veda viņus, kopā ar viņu nebija cita dieva! Kā seglos viņš nolika tos savas zemes augstienēs, lauka labumiem ēdināja, viņš zīdīja tos ar medu no klints un ar eļļu no krama, ar govju sviestu un kazu pienu, ar jēru treknumu, ar Bāšānas auniem un kazām, ar visleknākajiem kviešiem, – un tu dzēri sarkanās vīnogu asinis! Mans mīlulis aptaukojās un sāka spārdīties – tu aptaukojies, apvēlies, pietūki! – un atmeta Dievu, kas viņu radījis, noniecināja savas pestīšanas klinti! Darīja viņu greizsirdīgu ar svešiem dieviem, ar preteklībām viņu kaitināja! Kāva upurus dievekļiem, kas pat nav dievi, pie tādiem dieviem, ko nepazina, pie jauniem un tāliem gāja, par tiem tavi tēvi pat nenojauta! Klinti, kas tevi dzemdināja, pret citiem tu iemainīji, tu aizmirsi Dievu, kas tevi dzemdēja sāpēs! To redzēja Kungs un nicināja, noskaitās uz saviem dēliem un meitām, viņš teica: es paslēpšu savu vaigu no tiem, es viņu galu vēl ieraudzīšu, jo visa to paaudze sagānījusies, tie ir dēli, kam ticības nav! Tie darīja mani greizsirdīgu ar tiem, kas pat nav dievi, ar saviem elkiem mani kaitināja! Es greizsirdībā tiem uzsūtīšu tādus, kas pat nav tauta, ar nelgu tautu tos kaitināšu! Manās dusmās iedegsies uguns, tā degs līdz šeola dzīlēm, aprīs zemi un tās augļus un aizdegs kalnu pamatus! Es tiem ļaunumu nesīšu, savas bultas pret viņiem sūtīšu! Bads tos vārdzinās, karsonis aprīs un rūgtais mēris! Un zvēru zobus tiem uzsūtīšu un odzes, kas pīšļos rāpo! No ārpuses kaus zobens un no iekšpuses šaušalas – gan jaunekli, gan jaunavu, gan zīdaini, gan sirmgalvi! Tad es teiktu: es tos izkaisīšu, cilvēkos viņu piemiņu izdeldēšu, – ja vien no ienaidnieku dusmības es nevairītos, ka viņa ienaidnieki lepni neiedomājas, ka nesaka: mēs esam stiprāki, ne Kungs to visu darīja! Jo tie ir ļaudis, kam padoms zudis un kam nav saprašanas! Kaut tie taptu gudrāki un reiz saprastu, nojēgtu savu galu! Kā lai viens vajā tūkstoti un divi liek ļaunumam bēgt?! – ja Klints tos viņiem nebūtu nodevusi, ja Kungs tos tiem nebūtu atdevis! Jo viņu klints nav tāda kā mūsu Klints! Mūsu ienaidnieki paši sev tiesu sprieduši! Jo no Sodomas vīnakokiem ir viņu vīnogas un no Gomoras laukiem! Viņu vīnogas ir indes vīnogas, un tām rūgti ķekari! Viņu vīns – nezvēru inde un drausms odžu nāveklis! Vai tas pie manis nav noglabāts? Vai nav manās krātuvēs aizzīmogots? Es atriebšu un atdarīšu, kad tiem paslīdēs kāja, tuvu ir viņu posta diena, jau steidz tas, kas tiem nospriests! Kungs tiesās savu tautu, bet savus kalpus viņš žēlos, kad redzēs, ka tiem nolaižas rokas un ka tiem gals klāt! Viņš teiks: kur viņu dievi, klintis, aiz kurām tie slēpās, kas viņu upuru taukus rija un lejamo upuru vīnu tempa?! Lai tie nāk un jums palīdz! Lai tie jums ir patvērums! Tagad jūs redzat, ka es – tas! Nav cita dieva, vien es! Es nāvēju, un es daru dzīvu! Es ievainoju, un es sadziedēju! Neviens nevar glābt no manas rokas! Līdz debesīm es savu roku pacēlu, teicu: es dzīvs uz mūžiem! Ja es notrīšu sava zobena asmeni un mana roka sāks tiesāt, tad es atriebšu saviem ienaidniekiem, tiem, kas nīst mani, es atmaksāšu! Savas bultas es dzirdīšu asinīm, un mans zobens rīs miesu – nokauto asinis un gūstekņus un ienaidnieka matainās galvas! Līksmojiet, tautas, par viņa tautu, jo viņš atriebj savu kalpu asinis, atmaksā saviem ienaidniekiem, šķīsta savu zemi un tautu!” Mozus nāca un sacīja visus šīs dziesmas vārdus kopā ar Jozuu, Nūna dēlu, lai dzird visa tauta. Kad Mozus bija beidzis runāt uz Israēlu, viņš tiem sacīja: “Ņemiet šos vārdus, ko es jums šodien pavēlēju, pie sirds, lai jūs tos varētu mācīt saviem dēliem, ka tie ievēro un pilda visus šīs bauslības vārdus, jo tā jums nav nekāda nieka lieta, bet gan jūsu dzīvība – tā jūs sev paildzināsiet dienas tajā zemē, kuru iemantot jūs dodaties pāri Jardānai.” Un tajā pašā dienā Kungs sacīja Mozum: “Kāp Abārīma kalnos, Nebo kalnā, kas iepretī Jērikai, un skaties uz Kanaāna zemi, ko es dodu Israēla dēliem par īpašumu! Un mirsti tajā kalnā, kur tu būsi uzkāpis, un tiec piepulcināts savai tautai, – tāpat kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai, – tādēļ ka tu mani pievīli Israēla dēlu priekšā pie Kādēšas Merības ūdeņiem, Cīna tuksnesī, jo tu mani tur nesvētīji Israēla dēlu vidū! Iztālēm tu redzēsi to zemi, bet tu neiesi uz to zemi, ko es dodu Israēla dēliem!” Šī ir svētība, ar ko Dieva vīrs Mozus svētīja Israēla dēlus pirms savas nāves. Viņš teica: “Kungs no Sīnaja nāca, no Seīra uzausa pār tiem, no Pārānas kalna atspīdēja, viņš nāca ar svētajiem pulkiem, un uguns pie viņa labās rokas – tiem likums! Tiešām, viņš mīl savus ļaudis! Visi svētie ir tavā rokā, pie tavām kājām tie krīt, klausa, ko saki! Mozus mums bauslību deva par īpašumu Jēkaba sapulcei! Savam mīlulim viņš kļuva par ķēniņu – kad tika pulcēti tautas galvenie, kopā visas Israēla ciltis! Lai dzīvo Rūbens un nemirst, lai viņam ļaužu jo daudz! Un šis par Jūdu. Tā viņš teica: klausies, Kungs, Jūdas balsi, pie viņa tautas aizved viņu! Pats sevi viņš pratīs aizstāvēt strīdā, jo tu tam palīgs pret ienaidniekiem! Un Levī viņš teica: lai tavs urīms un tavs tumīms tiek taisnīgam vīram, ko tu pārbaudīji Masā, ar ko tu strīdējies pie Merības ūdeņiem, kas saka par savu tēvu un māti: uz tiem es neraugos! – kas savus brāļus neatzīst, kas savus dēlus nepazīst. Viņš ievēro, ko tu saki, un tavu derību viņš sargā! Viņš norāda Jēkabam tavas tiesas un tavu bauslību Israēlam, viņš liek kvēpināmās smaržzāles tev pie nāsīm, visu sadedzināmo upuri tavā altārī. Svētī, Kungs, viņa spēku, lai tev tīk, ko viņš dara! Satriec gurnus tiem, kas ceļas pret viņu, un tie, kas viņu nīst, lai vairs neceļas! Par Benjāminu viņš teica: Kungam mīļotais! Mīt drošībā pie viņa! Viņš to sargā augu dienu, starp viņa pleciem tas mājo! Un par Jāzepu viņš teica: Kunga svētīta viņa zeme ar debesu dāvanām, rasu un dzīlēm, kas apakšā mutuļo, ar dāvanām, ko dod saule, ar dāvanām, kas ik mēnesi ienāk, ar senkalnu virsotnēm un mūžīgo augstieņu dāvanām, ar zemes dāvanām un visu, kas to pilda! Lai viņš, kas mīt degošā ērkšķu krūmā, dod savu vēlību Jāzepam un viņa brāļa nazīra galvvidum! Kā pirmdzimtais vērsis viņš lielisks, kā meža vērsim tam ragi, ar tiem viņš badīs tautas, it visas līdz zemes malai – tādi ir Efraima pulki, un tādi ir Manases tūkstoši! Un par Zebulūnu viņš teica: priecājies, Zebulūn, kad tu iznāc, un, Jisašhar, savās teltīs! Ļaudis tie kalnā sauc, tur viņi upurē taisnības upurus, jo ūdeņu pārpilnību tie zīž un apslēptos dārgumus – no smiltīm! Un par Gādu viņš teica: svētīts, kas vairoja Gādu! Kā lauva viņš zviln, elkoni un skaustu pluinī! Viņš sev labāko izraudzījis, jo tāda ir likumdevēja daļa! Viņš gāja pie tautas vadoņiem, Kunga taisnību pildīja un viņa tiesas ar Israēlu. Un par Dānu viņš teica: Dāns – lauvēns, kas no Bāšānas lec! Un par Naftālī viņš teica: Naftālī sāts labuma, Kunga svētības pilns – jūru un dienvidus iemantojis! Un par Ašēru viņš teica: vissvētītākais no dēliem Ašērs! Lai ir tīkamākais no saviem brāļiem! Lai mērc savas kājas eļļā! Dzelzs un varš – tavi aizšaujamie, cik tev dienu – tik turības! Nav cita tāda kā Ješurūna Dievs! Viņš jāj debesīs tev palīgā, savā augstībā pa padebešiem! Senais Dievs – tava mājvieta! Tu – zem mūžīgiem elkoņiem! Viņš patrieks tavus ienaidniekus, viņš ir teicis, ka tos iznīcinās! Droši Israēls vienatnē mājos! Jēkabs redzēs maizes un vīna zemi, jā, viņa debesis lāso rasu! Svētīts tu, Israēl! Kurš līdzinās tev?! Kungs glābis tautu! Viņš ir vairogs, kas palīdz tev, viņš – tavas slavas zobens! Tavi ienaidnieki klups tavā priekšā, tu viņu augstienes nomīdīsi!” No Moāba klajumiem Mozus uzkāpa Nebo kalnā, Pisgas virsotnē, kas iepretī Jērikai, un Kungs viņam parādīja visu zemi – no Gileāda līdz Dānam, un visu Naftālī, un visu Efraima zemi, un Manasi, un visu Jūdas zemi līdz Rietumu jūrai, un Negebu, un visu palmu pilsētas Jērikas palieni līdz Coarai. Un Kungs viņam teica: “Šī ir zeme, ko es ar zvērestu atdevu Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, sacīdams: taviem pēcnācējiem es to došu! – tev es to tikai parādu, bet pats tu turp neiesi!” Mozus, Kunga kalps, nomira Moāba zemē, kā Kungs bija sacījis. Viņš tika apglabāts ielejā, Moāba zemē, iepretī Bēt-Peorai, un līdz šai dienai neviens nezina, kur ir viņa kapavieta. Kad Mozus nomira, viņš bija simts divdesmit gadu vecs – acis viņam nebija vājas, un spēks viņā nebija izsīcis. Israēla dēli apraudāja Mozu Moāba klajumos trīsdesmit dienas. Tad Mozus apraudāšanas laiks beidzās. Un Jozua, Nūna dēls, bija pilns gudrības gara, jo Mozus bija licis savas rokas pār viņu, un Israēla dēli viņu klausīja un darīja, kā Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Israēlā vairs nebija neviena tāda pravieša kā Mozus, ko Kungs bija pazinis vaigu vaigā! – ar tādām zīmēm un brīnumiem, ko Kungs viņu sūtīja darīt faraonam Ēģiptes zemē un visiem viņa kalpiem, un visai viņa zemei, ar tādu stipru roku un lielām briesmām, ko Mozus bija darījis visa Israēla acu priekšā! Pēc Kunga kalpa Mozus nāves Kungs teica Mozus palīgam Jozuam, Nūna dēlam: “Mans kalps Mozus ir miris. Celies nu un dodies pāri Jardānai – tu un visa šī tauta – uz zemi, ko es dodu Israēla dēliem. Es dodu jums ik vietu, kur mīs jūsu kāju pēdas, kā solīju Mozum, no tuksneša un Lebanona līdz lielajai upei, Eifrātas upei, visu hetiešu zemi, un līdz Lielajai jūrai, kur noriet saule, – tās būs jūsu robežas! Visas tavas dzīves dienas neviens nebūs varenāks par tevi, es būšu ar tevi tāpat kā ar Mozu, es tevi neatstāšu un nepametīšu. Esi stiprs un sīksts, jo tev būs jāiemanto zeme šai tautai – viņu tēviem es esmu zvērējis, ka tiem to došu! Tikai esi stiprs un gana sīksts, pieraugi, ka tu pildi visu bauslību, ko esmu pavēlējis savam kalpam Mozum, nenovērsies no tās ne pa labi, ne pa kreisi, tad tev viss veiksies, lai kurp tu ietu. Lai šīs bauslības grāmatas vārdi vienmēr tev ir uz lūpām, runā to dienu un nakti un pielūko, ka tu dari visu, kas tur rakstīts, jo tad tavas gaitas būs sekmīgas un tev veiksies. Vai es tev nepavēlēju būt stipram un sīkstam, nebīties un nebaiļoties, jo Kungs, tavs Dievs, ir kopā ar tevi, lai kurp tu ietu!” Tad Jozua pavēlēja tautas virsniekiem: “Apstaigājiet nometni un pavēliet tautai: sagatavojiet sev iztiku, jo pēc trim dienām jums būs jādodas pāri Jardānai, jāiet un jāiemanto zeme, ko Kungs, jūsu Dievs, jums dod, lai jūs to iemantotu.” Rūbeniešiem un gādiešiem, un pusei Manases cilts Jozua teica: “Atcerieties vārdus, ko jums pavēlēja Kunga kalps Mozus: Kungs, jūsu Dievs, atradis jums mājvietu un dod jums šo zemi. Jūsu sievas, mazuļi un lopi lai paliek šajā zemē, ko jums deva Mozus, – viņpus Jardānas, bet jūs, visi varenie spēkavīri, bruņoti celieties pāri saviem brāļiem pa priekšu un palīdziet viņiem, kamēr Kungs atradīs jūsu brāļiem mājvietu tāpat kā jums un arī viņi iemantos zemi, kuru Kungs, jūsu Dievs, tiem dod. Pēc tam atgriezieties sava īpašuma zemē un iemantojiet to, Kunga kalps Mozus jums to ir devis viņpus Jardānas, kur lec saule.” Un viņi atbildēja Jozuam: “Mēs darīsim visu, ko tu mums pavēlēsi, un mēs iesim visur, kurp tu mūs sūtīsi. Kā klausījām Mozum, tāpat mēs klausīsim tev, lai tikai Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi tāpat, kā viņš bija ar Mozu. Ikviens, kas dumposies pret tavām pavēlēm vai tevi neklausīs, lai ko tu pavēlētu, tas mirs – tikai esi stiprs un sīksts!” Tad Jozua, Nūna dēls, no Šitīmas zemes slepeni sūtīja izlūkos divus vīrus un teica viņiem: “Ejiet un apskatiet gan to zemi, gan Jēriku!” Tie gāja un nonāca kādas maukas mājā – viņu sauca Rāhāba –, un viņi tur apmetās. Kāds pastāstīja Jērikas ķēniņam: “Redzi, šonakt kādi no Israēla dēliem ir atnākuši izlūkot zemi.” Un Jērikas ķēniņš sūtīja pie Rāhābas, sacīdams: “Izdod tos vīrus, kas atnākuši pie tevis un ir tavā namā, jo tie atnākuši izlūkot visu zemi!” Bet tā sieva noslēpa abus vīrus un sacīja: “Tiešām, šie vīri bija pie manis atnākuši, bet es nezināju, no kurienes viņi ir! Un, kad slēdza vārtus, bija jau tumšs, tie vīri devās prom – es nezinu, kurp tie vīri aizgāja. Dzenieties ātri pakaļ, tad jūs viņus panāksiet!” Bet viņa tos bija uzvedusi uz jumta un paslēpusi starp linu kūļiem, kas tai bija izlikti uz jumta. Vīri dzinās viņiem pakaļ uz Jardānas pusi līdz pat braslam, bet vārti tika aizslēgti, tiklīdz vajātāji bija devušies tiem pakaļ. Pirms vēl tie bija likušies gulēt, viņa uzkāpa uz jumta un teica tiem: “Es zinu, ka Kungs jums ir atdevis šo zemi. Mūs ir pārņēmušas bailes no jums, un visi, kas mīt šajā zemē, ļimst jūsu priekšā. Mēs esam dzirdējuši, kā Kungs jūsu priekšā licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem, kad jūs devāties projām no Ēģiptes, un ko jūs esat izdarījuši ar abiem amoriešu ķēniņiem, kas bija viņpus Jardānas, ar Sīhonu un Ogu, – jūs tos pagalam iznīdējāt! Tiklīdz mēs to izdzirdējām, tā mūsu sirdis pamira un visiem noplaka dūša jūsu dēļ, jo Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesīs un apakšā uz zemes! Un tagad zvēriet man pie Kunga – es esmu darījusi jums labu, tad nu arī jūs dariet labu mana tēva namam – dodiet man drošu zīmi! Atstājiet dzīvus manu tēvu un māti, manus brāļus un māsas, un visu, kas tiem, – glābiet mūsu dvēseles no nāves!” Un vīri viņai teica: “Dodam savas dvēseles par jūsējām, ja neviens no jums neko nestāstīs! Kad Kungs dos mums šo zemi, tad mēs izrādīsim jums laipnību un turēsim vārdu!” Tad viņa nolaida tos ar virvi pa logu, jo viņas nams bija iebūvēts pilsētas mūrī, tur viņa dzīvoja. Un viņa tiem sacīja: “Dodieties kalnos, ka nesastopaties ar vajātājiem! Slēpieties tur trīs dienas, kamēr vajātāji būs atpakaļ, tad varat iet savu ceļu!” Vīri viņai teica: “Lai uz mums negulstas vaina par šo zvērestu, ko tev devām! Redzi, kad mēs nāksim ieņemt šo zemi, izkar pa logu sarkano virvi, ar ko tu mūs nolaidi lejā, un sapulcini pie sevis namā savu tēvu, māti, brāļus un visu sava tēva dzimtu. Ikviens, kas dosies laukā pa tava nama durvīm, – tā asinis lai nāk pār viņa paša galvu, bet mēs būsim bez vainas, taču ikviens, kas paliks namā kopā ar tevi, – tā asinis lai nāk pār mūsu galvu, ja kāds viņam ko nodarīs. Bet, ja tu kādam to pastāstīsi, tad mums nav vainas par šo zvērestu, ko tu liki mums zvērēt.” Un viņa sacīja: “Lai ir, kā jūs teicāt!” Tad viņa ļāva tiem iet, tie devās projām, un viņa izkāra pa logu sarkanu virvi. Viņi devās projām, gāja uz kalniem un palika tur trīs dienas, līdz vajātāji bija atgriezušies atpakaļ. Vajātāji bija tos meklējuši visu ceļu, bet nebija atraduši. Abi vīri devās atpakaļ, nokāpa no kalniem, cēlās pāri un gāja pie Jozuas, Nūna dēla, un pastāstīja viņam visu, kas bija noticis. Un viņi teica Jozuam: “Tiešām, Kungs ir atdevis mums visu to zemi, visi, kas mīt tajā zemē, ļimst mūsu priekšā!” Jozua cēlās agri no rīta. Viņi devās ceļā no Šitīmas un nonāca pie Jardānas – viņš un visi Israēla dēli – un apmetās tur pa nakti, pirms pārgāja upi. Kad pagāja trīs dienas, virsnieki apstaigāja nometni un pavēlēja tautai: “Kad jūs redzēsiet Kunga, jūsu Dieva, derības šķirstu, ko nesīs levīti, priesteri, tad celieties un sekojiet tam. Taču lai starp jums un šķirstu paliek atstatums divi tūkstoši elkoņu garumā – netuvojieties tam! Tā jūs zināsiet ceļu, pa kuru jums jāiet, jo vēl nekad iepriekš neesat šo ceļu gājuši.” Un Jozua teica tautai: “Svētieties, jo rīt Kungs darīs brīnumus jūsu vidū!” Un priesteriem Jozua teica: “Nesiet derības šķirstu un ejiet pa priekšu tautai!” Un viņi nesa derības šķirstu pa priekšu tautai. Kungs teica Jozuam: “Šodien es sākšu tevi darīt varenu Israēla dēlu vidū, lai tie zina, ka es būšu ar tevi, tāpat kā es biju kopā ar Mozu. Pavēli priesteriem, kas nes derības šķirstu: kad jūs nonāksiet pie Jardānas ūdeņiem, tad iebrieniet Jardānā un stāviet!” Un Jozua teica Israēla dēliem: “Nāciet šurp un klausieties Kunga, sava Dieva, vārdus!” Jozua teica: “Tagad jūs zināsiet, ka dzīvais Dievs ir jūsu vidū! Viņš dzīdams izdzīs jums pa priekšu kanaāniešus, hetiešus, hiviešus, periziešus, girgašiešus, amoriešus un jebūsiešus! Redzi, visas zemes Kunga derības šķirsts iet jums pa priekšu pāri Jardānai! Ņemiet tagad no Israēla ciltīm divpadsmit vīrus, pa vīram no katras cilts. Kad Jardānas ūdeņos apstāsies to priesteru kāju pēdas, kuri nes Kunga, visas zemes Kunga, šķirstu, tad apstāsies arī Jardānas ūdeņi, ūdeņi, kas tek no augšienes, sadalīsies un stāvēs kā valnis.” Tauta devās ārā no savām teltīm, lai ietu pāri Jardānai, un priesteri nesa šķirstu pa priekšu tautai. Kad tie, kas nesa šķirstu, nonāca līdz Jardānai un priesteri, kas nesa šķirstu, bija iebriduši ūdenī – bet Jardāna bija pārplūdusi līdz pašiem krastiem visu ražas laiku –, tad ūdeņi, kas tecēja no augšienes, apstājās kā valnis līdz pat Ādamas pilsētai, kas blakus Cāretānai, bet ūdeņi, kas tecēja lejup uz klajumu jūru jeb Sāls jūru, izsīka un tauta pārgāja upi iepretī Jērikai. Un priesteri, kas nesa Kunga derības šķirstu, droši stāvēja sausumā Jardānas vidū, un viss Israēls gāja pāri pa sausu zemi, līdz visa tauta bija pārgājusi Jardānu. Kad visa tauta bija pārgājusi Jardānu, Kungs teica Jozuam: “Ņem no tautas divpadsmit vīrus, pa vienam no katras cilts, un pavēli viņiem: ņemiet tepat no Jardānas vidus, kur droši stāv priesteru kājas, divpadsmit akmeņus, nesiet tos līdzi un nolieciet tajā vietā, kur jūs šonakt nakšņosiet.” Jozua pasauca divpadsmit vīrus, ko bija iecēlis no Israēla dēliem, pa vienam vīram no cilts. Un Jozua tiem sacīja: “Pārejiet upi Kunga, sava Dieva, šķirsta priekšā un Jardānas vidū celiet katrs uz pleciem vienu akmeni – pēc Israēla dēlu cilšu skaita. Lai tie jums ir zīme. Kad jūsu dēli reiz jautās: kas tie par akmeņiem? – tad sakiet viņiem, ka Jardānas ūdeņi izsīka Kunga šķirsta priekšā; kad tas gāja pāri Jardānai, tad Jardānas ūdeņi izsīka! Lai šie akmeņi Israēla dēliem ir piemiņa uz mūžiem!” Israēla dēli darīja, kā Jozua tiem bija pavēlējis, un paņēma Jardānas vidū divpadsmit akmeņus, kā Kungs Jozuam bija sacījis, pēc Israēla dēlu cilšu skaita, un aiznesa tur, kur taisījās nakšņot, un tur tos nolika. Jozua uzslēja divpadsmit akmeņus arī tajā vietā, kur bija stāvējušas priesteru, derības šķirsta nesēju, kājas, un tur tie ir līdz šai dienai. Priesteri, kas nesa šķirstu, stāvēja Jardānas vidū, līdz bija izdarīts viss, ko Kungs Jozuam pavēlēja teikt tautai – visu, ko Mozus bija pavēlējis Jozuam, – un tauta steigā pārgāja upi. Kad visa tauta bija pārgājusi, tad pārgāja arī Kunga šķirsts, un priesteri nostājās tautas priekšgalā. Israēla dēlu priekšgalā bruņoti upi pārgāja Rūbena dēli un Gāda dēli, un puse Manases cilts, kā Mozus tiem bija pieteicis. Ap četrdesmit tūkstoši karam bruņotu vīru pārgāja upi Kunga priekšā uz kauju Jērikas klajumos. Tajā dienā Kungs darīja Jozuu varenu visa Israēla acīs, un tie bijās viņu, tāpat kā bija Mozu bijušies viņa dzīves dienās. Kungs teica Jozuam: “Pavēli priesteriem, kas nes liecības šķirstu, lai viņi nāk augšā no Jardānas.” Un Jozua pavēlēja priesteriem: “Kāpiet augšā no Jardānas!” Kad priesteri, kas nesa Kunga derības šķirstu, uzkāpa augšā no Jardānas vidus un viņu kāju pēdas jau bija uz sauszemes, tad Jardānas ūdeņi atgriezās savā vietā un, tāpat kā iepriekš, pieplūda līdz krastiem. No Jardānas tauta kāpa augšup pirmā mēneša desmitajā dienā un apmetās Gilgālā, Jērikas austrumu pusē. Tos divpadsmit akmeņus, ko tie bija paņēmuši no Jardānas, Jozua uzslēja Gilgālā. Viņš teica Israēla dēliem: “Kad jūsu dēli nākotnē jautās saviem tēviem: kas ir šie akmeņi? – tad sakiet saviem dēliem: pa sausumu Israēls pārgāja Jardānu, tāpēc ka Kungs, jūsu Dievs, apturēja Jardānas ūdeņus jūsu priekšā, līdz jūs bijāt pāri, tieši tāpat kā Kungs, jūsu Dievs, reiz darīja ar Niedru jūru, kuru viņš apturēja mūsu priekšā, līdz mēs bijām pārgājuši pāri. Lai visas zemes tautas zina Kunga roku, ka tā ir stipra, lai jūs bītos Kunga, sava Dieva, visas savas dienas.” Kad visi amoriešu ķēniņi, kas viņpus Jardānai uz rietumiem, un visi kanaāniešu ķēniņi, kas pie jūras, izdzirdēja, ka Kungs Israēla dēlu priekšā apstādinājis Jardānas ūdeņus, līdz tie bija pārgājuši pāri, tad viņu sirdis pamira Israēla dēlu priekšā un tiem vairs nebija dūšas. Tolaik Kungs teica Jozuam: “Taisi akmens nažus un apgraizi Israēla dēlus otrreiz.” Un Jozua darināja akmens nažus un apgraizīja Israēla dēlus uz Gibejas-Aralotas. Iemesls, kādēļ Jozua apgraizīja ļaudis, visus vīrus, kas bija izgājuši no Ēģiptes, – visi karavīri bija miruši ceļā tuksnesī, visi, kas bija izgājuši no Ēģiptes, – jo visi ļaudis, kas izgāja, bija apgraizīti, taču tie, kas dzima tuksnesī ceļā pēc iziešanas no Ēģiptes, nebija apgraizīti. Jo četrdesmit gadus Israēla dēli staigāja pa tuksnesi, kamēr visi ļaudis, karavīri, kas bija izgājuši no Ēģiptes, bija pagalam, tādēļ ka nebija klausījuši Kunga balsij, un Kungs bija zvērējis, ka neļaus viņiem ieraudzīt zemi, ko Kungs viņu tēviem zvērējis dot, – zemi, kur plūst piens un medus. Bet viņu dēlus viņš cēla to vietā, un tos Jozua apgraizīja, jo tie nebija apgraizīti – ceļā tie bija palikuši neapgraizīti. Kad ļaudis bija apgraizīti, tie palika uz vietas nometnē, kamēr atlaba. Un Kungs teica Jozuam: “Šodien es jums esmu novēlis Ēģiptes lāstu.” To vietu viņi nosauca par Gilgālu – tā tas ir līdz šai dienai. Israēla dēli apmetās Gilgālā – mēneša četrpadsmitajā dienā viņi Jērikas klajumos svinēja Pashas svētkus. Nākamajā rītā pēc Pashas svētkiem viņi ēda tās zemes augļus, neraudzētas maizes un graudus – tieši tajā dienā. Un nākamajā rītā, kad tie bija ēduši tās zemes augļus, izsīka manna, un Israēla dēliem mannas vairs nebija, un togad tie ēda Kanaānas zemes augļus. Un notika, kad Jozua bija Jērikā, viņš skatījās, un redzi – viņam pretī stāvēja kāds vīrs, un tam rokā izstiepts zobens. Jozua piegāja tam klāt un teica: “Vai tu esi mūsējais vai no pretiniekiem?” Tas atbildēja: “Nē, es esmu Kunga pulka pavēlnieks.” Jozua krita uz sava vaiga pie zemes, zemojās un teica viņam: “Ko mans kungs saka savam kalpam?” Kunga pulka pavēlnieks teica Jozuam: “Noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta!” Un Jozua tā darīja. Bet Jērika bija Israēla dēlu dēļ slēgtin noslēgusies – neviens nevarēja tur ne iet, ne nākt. Un Kungs teica Jozuam: “Redzi, es atdodu tev Jēriku un tās ķēniņu, un tās varenos spēkavīrus! Lai visi karavīri iet riņķī pilsētai, lai soļo tai apkārt reizi dienā. Tā dariet sešas dienas. Septiņi priesteri šķirsta priekšā lai nes septiņus āža ragus. Septītajā dienā ejiet pilsētai apkārt septiņas reizes, un priesteri lai pūš ragus. Kad tie stipri pūtīs āža ragu un jūs to sadzirdēsiet, tad visi ļaudis lai izkliedz skaļu kliedzienu, un pilsētas mūris sabruks, kā stāvējis, un ļaudis lai metas turp – tieši uz priekšu.” Tad Jozua, Nūna dēls, sauca priesterus un teica viņiem: “Nesiet derības šķirstu, un septiņi priesteri lai nes Kunga šķirstam pa priekšu septiņus āža ragus.” Bet ļaudīm viņš sacīja: “Dodieties un ejiet apkārt pilsētai, un karavīri lai iet pa priekšu Kunga šķirstam.” Notika, kā Jozua tautai bija pavēlējis, – septiņi priesteri nesa Kunga priekšā septiņus āža ragus, tie gāja, pūta ragus, un Kunga derības šķirstu nesa aiz tiem. Karavīri gāja pa priekšu priesteriem, un šķirstam aizmugurē gāja sargi. Tie gāja un pūta ragus. Jozua pavēlēja ļaudīm: “Neklaigājiet, lai jūsu balsis pat nedzird, lai ne vārds neizlaužas jums no lūpām, līdz es jums teikšu – tad kliegtin kliedziet!” Tā viņš lika Kunga šķirstu nest apkārt pilsētai un soļot ap to vienu reizi. Tad tie devās uz nometni un pārnakšņoja nometnē. Tad Jozua cēlās agri no rīta, un priesteri nesa Kunga šķirstu. Septiņi priesteri nesa Kunga šķirstam pa priekšu septiņus āža ragus, gāja un pūta ragus, un karavīri gāja tiem pa priekšu, un Kunga šķirstam aizmugurē gāja sargi. Tie gāja un pūta ragus. Nākamajā dienā viņi atkal vienu reizi soļoja ap pilsētu un tad atgriezās nometnē – tā viņi darīja sešas dienas. Septītajā dienā viņi cēlās jo agri, kad ausa gaisma, un soļoja ap pilsētu tāpat kā iepriekš, bet septiņas reizes – todien viņi gāja apkārt pilsētai septiņas reizes. Septītajā reizē priesteri pūta ragus, un Jozua teica ļaudīm: “Kliedziet, jo Kungs jums ir devis šo pilsētu! Lai šī pilsēta tiek nodota iznīcības lāstam un viss, kas tajā, – Kungam! Vienīgi mauka Rāhāba lai paliek dzīva, viņa un visi, kas kopā ar viņu namā, jo viņa paslēpa vēstnešus, ko mēs bijām sūtījuši. Jūs tikai sargieties no tā, kas nodots iznīcības lāstam, ka paši netiekat nolādēti – neņemiet neko no iznīcībai lemtajām lietām, lai Israēla nometne netiek lemta iznīcībai un pār to nenāk nelaime. Viss sudrabs un zelts, vara trauki un dzelzs lai ir svēti Kungam – lieciet tos Kunga dārgumu krātuvē.” Tad ļaudis kliedza un pūta ragus. Tiklīdz ļaudis izdzirdēja ragu skaņas, tie izkliedza skaļu kliedzienu, un mūris sabruka, kā stāvējis, un ļaudis devās iekšā pilsētā – taisni uz priekšu, un viņi ieņēma pilsētu. Viņi iznīcināja visu, kas bija pilsētā: gan vīrus, gan sievas, gan jaunus, gan vecus, gan vēršus, gan avis, gan ēzeļus – ar zobena asmeni! Bet abiem vīriem, kas bija izlūkojuši zemi, Jozua teica: “Ejiet uz tās sievas, tās maukas, namu un izvediet ārā to sievu un visus, kas kopā ar viņu, kā esat zvērējuši!” Un puiši, kas bija gājuši izlūkos, iegāja iekšā un izveda laukā Rāhābu, viņas tēvu un māti, viņas brāļus un visus, kas viņai, un visu viņas dzimtu tie izveda laukā un nomitināja ārpus Israēla nometnes. Pilsētu un visu, kas tajā, tie nodedzināja ar uguni, tikai sudrabu, zeltu, vara traukus un dzelzi tie nodeva Kunga nama dārgumu krātuvē. Bet mauku Rāhābu un viņas tēva namu, un visus, kas bija ar viņu, Jozua atstāja dzīvus. Tie dzīvo Israēlā līdz pat šai dienai, jo viņa paslēpa vēstnešus, kurus Jozua bija sūtījis izlūkot Jēriku. Tolaik Jozua zvērēja, sacīdams: “Kunga priekšā nolādēts tas, kas atjaunos un uzcels šo pilsētu Jēriku! Savu pirmdzimto lai viņš atdod par tās pamatiem un savu jaunāko – par tās vārtiem!” Kungs bija ar Jozuu, un viņš kļuva slavens visā zemē. Bet Israēla dēli noziedzās – aiztika iznīcībai nolādēto. Āhāns, Karmī dēls, Zabdī dēls, Zeraha dēls, no Jūdas cilts, ņēma no iznīcībai nolādētā, un tad Kunga dusmas iedegās pret Israēla dēliem. Jozua no Jērikas sūtīja vīrus uz Aju, kas pie Bēt-Āvenas, austrumos no Bēteles, un viņiem teica: “Dodieties izlūkot to zemi!” Un vīri devās izlūkot Aju. Tie atgriezās pie Jozuas un teica viņam: “Visa tauta turp lai nedodas – lai turp dodas divi trīs tūkstoši vīru un uzbrūk Ajai. Neliec turp steigt visai tautai, jo tur ir maz ļaužu.” Tad kādi divi trīs tūkstoši vīru no tautas devās uz turieni, un tiem nācās no Ajas vīriem bēgt. Ajas vīri nokāva trīsdesmit sešus no tiem un dzinās pakaļ līdz pat Šebarīmas vārtiem, un vēl kāva tos nogāzē. Tad ļaudīm pamira sirdis – tās kļuva kā ūdens! Jozua saplēsa savas drānas un līdz pašam vakaram gulēja uz sava vaiga pie zemes Kunga derības šķirsta priekšā – viņš un Israēla vecajie – un tie kaisīja sev pīšļus uz galvas. Un Jozua teica: “Ak, Kungs Dievs! Kāpēc tu šai tautai liki pāriet Jardānu – vai lai atdotu mūs amoriešu rokās, ka tie mūs izdeldē!? Kaut mēs labāk būtu palikuši dzīvot viņpus Jardānas! Ak, Kungs! Ko lai es saku pēc tam, kad Israēls pagriezis muguru saviem ienaidniekiem?! Tagad to uzzinās kanaānieši un visi šīs zemes iemītnieki, tie ielenks mūs un iznīdēs mūsu vārdu no zemes virsas, un ko tad tu darīsi sava varenā vārda labā?!” Un Kungs teica Jozuam: “Celies! Kāpēc tu guli uz sava vaiga pie zemes? Israēls ir grēkojis! Tie ir pārkāpuši manu derību, ko es tiem pavēlēju, – ņēmuši mantas, kas nodotas iznīcības lāstam, zaguši un krāpuši, nolikuši tās starp savām mantām! Tādēļ Israēla dēli nevarēja stāties pretī saviem ienaidniekiem. Tiem nācās pagriezt muguru saviem ienaidniekiem, jo nu tie paši ir nolādēti iznīcībai! Es vairs nebūšu kopā ar jums, kamēr jūs neiznīcināsiet lāstam lemto, kas jūsu vidū! Celies! Svētī ļaudis un saki: svētieties rītdienai, jo tā saka Kungs, Israēla Dievs: kamēr vien pie kāda no Israēla ļaudīm ir iznīcības lāstam lemtais, tikmēr jums nepastāvēt pret savu ienaidnieku – kamēr nebūs aizvākts iznīcības lāstam lemtais! Tad nu nāciet rīt pēc savām ciltīm – tā cilts, ko Kungs rādīs, lai nāk pēc savām dzimtām, un tā dzimta, ko Kungs rādīs, lai nāk pēc saviem namiem, un tas nams, ko Kungs rādīs, lai nāk pa vienam vīram! Tas, kurš būs ņēmis iznīcības lāstam lemto, lai tiek sadedzināts ugunī kopā ar visu, kas tam pieder, jo tas pārkāpis Kunga derību un darījis kaunu Israēlam!” Tad Jozua cēlās agri no rīta un lika Israēlam nākt pēc ciltīm, un tika norādīts uz Jūdas cilti. Un viņš lika nākt Jūdas cilts dzimtām, un tika norādīta zerahiešu dzimta, un viņš lika nākt zerahiešu dzimtai pa vienam vīram, un tika norādīts Zabdī. Tad viņš lika, lai viņa nams nāk pa vienam vīram, un tika norādīts Āhāns, Karmī dēls, Zabdī dēls, Zeraha dēls, no Jūdas cilts. Un Jozua teica Āhānam: “Mans dēls, pagodini jel Kungu, Israēla Dievu, teic viņam pateicību un stāsti man, ko esi izdarījis, – neslēp man neko!” Un Āhāns atbildēja Jozuam: “Tiešām, es esmu grēkojis pret Israēla Dievu, redzi, ko es izdarīju – kad ieraudzīju mūsu laupījumā labu Šināras mēteli un divus simtus šekeļu sudraba, un zelta plāksni piecdesmit šekeļu svarā, tad es tos iekāroju un paņēmu, redzi, tie ir ierakti zemē manā teltī, sudrabs ir apakšā!” Tad Jozua sūtīja vēstnešus, tie skrēja uz telti, un redzi – tas viss bija paslēpts teltī un sudrabs apakšā! Viņi to paņēma no telts, aiznesa Jozuam un visiem Israēla dēliem un izlika Kunga priekšā. Tad Jozua ņēma Āhānu, Zeraha dēlu, sudrabu, mēteli, zelta plāksni, viņa dēlus, viņa meitas, viņa vēršus, viņa ēzeļus, viņa sīklopus, viņa telti un visu, kas viņam bija, – tur bija klāt viss Israēls, – un tie aizveda viņu uz Āhoras ieleju. Tad Jozua teica: “Kādēļ tu mums atnesi nelaimi?! Šodien Kungs nesīs nelaimi tev!” Tad viss Israēls meta viņam ar akmeņiem – tie viņus sadedzināja ugunī, tie viņus nomētāja akmeņiem! Un pāri tiem uzbēra lielu akmeņu kaudzi, tā tur ir līdz šai dienai – tad Kungs novērsa savu dusmu kvēli. Tādēļ to vietu nosauca par Āhoras ieleju, un tā to sauc līdz šai dienai. Kungs teica Jozuam: “Nebaidies un nebaiļojies! Ņem līdzi visus ļaudis, kas var doties karā, celies un dodies uz Aju, redzi, es esmu atdevis tavā rokā Ajas ķēniņu un viņa tautu, viņa pilsētu un viņa zemi! Dari ar Aju un tās ķēniņu tāpat, kā darīji ar Jēriku un tās ķēniņu, taču laupījumu un lopus, ko tur salaupīsiet, paturiet sev! Ierīko slēpni aiz pilsētas!” Tad Jozua ar visiem karavīriem devās uz Aju, un Jozua izraudzījās trīsdesmit tūkstošus vīru – varenus spēkavīrus! – un lika tiem doties turp naktī. Viņš tiem sacīja: “Redzi, uzglūniet pilsētai no viņas puses, neatkāpieties no pilsētas pārāk tālu un esiet gatavi! Bet es ar tiem vīriem, kas kopā ar mani, nākšu uz pilsētu, un, kad viņi iznāks mums pretī tāpat kā iepriekš, tad mēs bēgsim no viņiem. Tie dosies mums pakaļ, un mēs izvilināsim tos no pilsētas, jo tie nodomās, ka mēs bēgam no tiem tāpat kā iepriekš, un mēs bēgsim no tiem! Tad jūs dodieties laukā no slēpņa un ieņemiet pilsētu, jo Kungs, jūsu Dievs, to ir nodevis jūsu rokā! Kad būsiet sagrābuši pilsētu, aizdedziniet to – dariet, kā Kungs jums pavēlējis, redzi, to es jums pavēlu!” Tad Jozua sūtīja tos, un tie novietojās slēpnī, apmetušies starp Bēteli un Aju – uz rietumiem no Ajas, bet Jozua tonakt palika pie tautas. Tad Jozua cēlās agri no rīta, izrīkoja tautu un kopā ar Israēla vecajiem devās tautas priekšgalā uz Aju. Un visi karavīri, kas bija ar viņu, gāja un traucās, un nonāca iepretī pilsētai – tie apmetās ziemeļos no Ajas, tā ka starp tiem un Aju bija ieleja. Tad viņš ņēma piecus tūkstošus vīru un nolika tos slēpnī starp Bēteli un Aju pilsētas rietumpusē. Ļaudis izvietojās tā – visa nometne bija uz ziemeļiem no pilsētas, bet daļa no tiem bija uz rietumiem no pilsētas. Jozua tonakt bija nogājis ielejā. Kad Ajas ķēniņš to redzēja, pilsētas vīri steidza laukā cīnīties pret Israēlu – ar visiem saviem ļaudīm viņš devās klajumā, bet nezināja, ka aiz pilsētas ir ierīkots slēpnis. Taču Jozua un viss Israēls izlikās, ka būtu sakauti, un bēga uz tuksneša pusi. Visi ļaudis, kas bija pilsētā, tika saukti dzīties tiem pakaļ – tie dzinās pakaļ Jozuam un tā tika izvilināti no pilsētas. Ne Ajā, ne Bētelē nepalika neviena, kas nebūtu devies pakaļ Israēlam. Tie pameta Aju nenoslēgtu un dzinās pakaļ Israēlam. Tad Kungs teica Jozuam: “Izstiep šķēpu, kas tev rokā, pret Aju, jo es to atdodu tev!” Un Jozua izstiepa pret pilsētu šķēpu, kas tam bija rokā. Tad tie, kas bija slēpnī, steigšus cēlās un skrēja, kolīdz viņš bija izstiepis savu roku, – tie devās iekšā pilsētā, ieņēma to un steigšus aizdedzināja pilsētu. Ajas vīri nu pagriezās atpakaļ un skatījās, un, redzi, no pilsētas padebešos cēlās dūmi! Nu tie vairs nespēja bēgt ne turpu, ne šurpu – ļaudis, kas no viņiem bija bēguši uz tuksnesi, tagad griezās pretī saviem vajātājiem. Kad Jozua un viss Israēls redzēja, ka tie, kas bija slēpnī, tagad ieņēmuši pilsētu un no tās ceļas dūmi, viņi griezās atpakaļ un kāva Ajas pilsētas vīrus. Arī tie, kas nāca no pilsētas, devās tiem pretī, tā ka Ajas vīri nonāca pa vidu Israēlam – vieni tiem bija no vienas puses un otri no otras – un viņi tos kāva tā, ka nevienam neizdevās paglābties vai aizbēgt. Bet Ajas ķēniņu viņi sagūstīja dzīvu un atveda pie Jozuas. Kad Israēls bija nokāvis visus Ajas iemītniekus, kas bija uz lauka – tuksnesī, kur tie bija tos aizdzinuši, kad tie visi kā viens bija krituši no zobena asmens, tad viss Israēls atgriezās Ajā un kāva to ar zobena asmeni. Un visi tajā dienā kritušie – gan vīri, gan sievas – kopā bija divpadsmit tūkstoši, visi Ajas ļaudis. Jozua nenolaida savu rokā pacelto šķēpu, kamēr nebija iznīcināti visi Ajas iemītnieki. Taču lopus un visu, kas pilsētā laupāms, Israēls paturēja sev, kā Kungs bija teicis un Jozua pavēlējis. Jozua nodedzināja Aju un padarīja to par izpostījumu uz visiem laikiem – līdz pat šai dienai! Un Ajas ķēniņu viņš pakāra kokā līdz vakaram, un, kad norietēja saule, Jozua pavēlēja noņemt viņa līķi no koka – to nosvieda pie pilsētas vārtiem un uzbēra pār to lielu akmens kaudzi – tur tā ir līdz šai dienai. Tad Jozua Ēbāla kalnā uzcēla altāri Kungam, Israēla Dievam, kā Kunga kalps Mozus bija pavēlējis Israēla dēliem un kā rakstīts Mozus bauslības grāmatā – altāri no netēstiem akmeņiem, ko dzelzs rīks nav skāris. Un uz tā tie upurēja sadedzināmos upurus Kungam un kāva miera upurus. Tur uz tiem akmeņiem viņš rakstīja Mozus bauslības norakstu – to viņš rakstīja, klātesot Israēla dēliem. Un viss Israēls kopā ar saviem vecajiem, virsniekiem un tiesnešiem stāvēja abās pusēs šķirstam iepretī levītiem, priesteriem, kuri nesa Kunga derības šķirstu, – gan svešinieki, gan pašu ļaudis – viena puse iepretī Gerizīma kalnam un otra puse iepretī Ēbāla kalnam. Tā Kunga kalps Mozus jau iepriekš tiem bija pavēlējis svētīt Israēla tautu. Pēc tam viņš lasīja visus bauslības vārdus – gan svētību, gan lāstu – visu, kas rakstīts bauslības grāmatā. No tā, ko Mozus bija pavēlējis, nebija ne vārda, ko Jozua nebūtu nolasījis priekšā visai Israēla sapulcei, sievām, bērniem un svešiniekiem, kas bija viņu vidū. Kad to izdzirdēja visi ķēniņi, kas bija viņpus Jardānas kalnos un līdzenumos un gar visu Lielās jūras piekrasti iepretī Lebanonam, – hetieši, amorieši, kanaānieši, perizieši, hivieši un jebūsieši, – tad tie sapulcējās, lai cīnītos ar Jozuu un Israēlu – visi kā viens! Kad Gibeonas iemītnieki uzzināja, ko Jozua bija izdarījis ar Jēriku un Aju, tie rīkojās ar viltu – gāja, sagādāja iztiku, uzkrāva saviem ēzeļiem izdilušus maisus un apdilušus vīna maisus, kas jau bija cauri un saplīsuši, un kājās tie āva novalkātas un noplēstas sandales, un tiem bija apvalkātas drēbes, un viņu iztikas maize bija sakaltusi un sapelējusi. Tie devās pie Jozuas uz nometni Gilgālā un teica viņam un Israēla vīriem: “Mēs nākam no tālas zemes, slēdziet nu ar mums derību!” Bet Israēla vīri teica hiviešiem: “Varbūt jūs mītat tepat pie mums – kā tad lai slēdzam ar jums derību?” Bet tie teica Jozuam: “Mēs esam tavi kalpi!” Un Jozua tiem sacīja: “Kas jūs tādi? No kurienes jūs esat?” Un tie viņam teica: “Tavi kalpi nāk no ļoti tālas zemes – Kunga, tava Dieva, slavas dēļ! Jo mums ir zināma viņa slava un viss, ko viņš darījis Ēģiptē! Un arī tas, ko viņš izdarījis abiem amoriešu ķēniņiem, kas mita viņpus Jardānas – Hešbonas ķēniņam Sīhonam un Bāšānas ķēniņam Ogam, kas Aštārotā! Un mūsu vecajie un visi, kas dzīvo mūsu zemē, mums teica: ņemiet iztiku ceļam, ejiet tiem pretī un sakiet: mēs esam jūsu kalpi! Slēdziet nu tagad ar mums derību! Te ir mūsu maize! Tā bija silta, kad savās mājās mēs to ņēmām iztikai todien, kad devāmies ceļā pie jums, bet tagad, redzi, tā ir sakaltusi un sapelējusi! Un šie vīna maisi, kad tos piepildījām, bija jauni, bet tagad, redzi, tie ir cauri! Un mūsu drānas un sandales tālajā ceļā ir novalkātas!” Tad vīri dalījās ar tiem iztikā, bet Kungam nepajautāja. Un Jozua ar tiem noslēdza mieru un derību, ka atstās tos dzīvus, un sapulces vadoņi viņiem zvērēja. Bet trīs dienas pēc tam, kad ar tiem bija noslēgta derība, viņi uzzināja, ka tie ir tepat no tuvienes un ka tie mīt tepat viņiem blakus. Un Israēla dēli devās ceļā un trešajā dienā sasniedza viņu pilsētas. Viņu pilsētas bija Gibeona, Kefīra, Beērota un Kirjat-Jeārīma. Israēla dēli viņus nenokāva, jo sapulces vadoņi tiem bija zvērējuši pie Kunga, Israēla Dieva. Bet visa sapulce kurnēja pret saviem vadoņiem. Un vadoņi teica visai sapulcei: “Mēs viņiem esam zvērējuši pie Kunga, Israēla Dieva, tagad mēs viņus nedrīkstam aiztikt! Darīsim tā – atstāsim tos dzīvus, ka pār mums nenāk dusmas zvēresta dēļ, ko esam zvērējuši!” Un vadoņi teica viņiem: “Lai tie paliek dzīvi un kļūst par malkas cirtējiem un ūdens smēlējiem visai sapulcei.” Tā vadoņi par viņiem lēma. Tad Jozua sasauca tos un sacīja tiem: “Kādēļ jūs pievīlāt mūs, sacīdami, ka esat no tālienes, kaut gan bijāt tepat no tuvienes!? Tagad esiet nolādēti un nolemti verdzībai, malkas ciršanai un ūdens smelšanai mūsu Dieva namam!” Bet tie atbildēja Jozuam un sacīja: “Tas tāpēc, ka taviem kalpiem bija daudz stāstīts, ko Kungs, tavs Dievs, pavēlējis savam kalpam Mozum – ka atdos jums visu šo zemi, lai jūsu priekšā iznīcinātu visas šīs zemes tautas. Tad nu mēs jūsu dēļ baidījāmies par savām dzīvībām un tā izdarījām. Tagad, redzi, mēs esam tavās rokās! Kā tev šķiet labi un pareizi, tā ar mums dari!” Un tā viņš tiem darīja – izglāba tos no Israēla dēlu rokas, un tie tos nenokāva. Todien Jozua viņus padarīja par malkas cirtējiem un ūdens smēlējiem visai sapulcei un Kunga altārim, vietā, ko viņš sev izraudzījis, – tā tas ir līdz šai dienai. Kad Jeruzālemes ķēniņš Adonī-Cedeks izdzirdēja, ka Jozua ieņēmis Aju un to pagalam nopostījis, ka darījis ar Aju un tās ķēniņu tāpat kā ar Jēriku un tās ķēniņu, ka Gibeonas iemītnieki noslēguši mieru ar Israēlu un palikuši pie tiem dzīvot, tad viņš nobijās, jo Gibeona bija liela pilsēta, gluži kā viena no ķēniņa pilsētām, un tā bija lielāka nekā Aja, un visi tās vīri bija spēkavīri. Tad Jeruzālemes ķēniņš Adonī-Cedeks sūtīja pie Hebronas ķēniņa Hohāma un Jarmūtas ķēniņa Pirāma, un pie Lāhīšas ķēniņa Jāfīas, un pie Eglonas ķēniņa Debīra, sacīdams: “Nāciet un palīdziet man! Sakausim Gibeonu, jo tie noslēguši mieru ar Jozuu un Israēla dēliem!” Tad tie sapulcējās un nāca – pieci amoriešu ķēniņi: Jeruzālemes ķēniņš, Hebronas ķēniņš, Jarmūtas ķēniņš, Lāhīšas ķēniņš un Eglonas ķēniņš, un kopā ar saviem karapulkiem tie nocietinājās iepretī Gibeonai un sāka pret to karu. Un Gibeonas vīri sūtīja pie Jozuas uz Gilgālas nometni, sacīdami: “Neatraujiet saviem kalpiem palīdzīgu roku, steidziet ātri šurp, glābiet mūs un nāciet palīgā, jo pret mums sapulcējušies visi amoriešu ķēniņi, kas mīt kalnos!” Un Jozua kopā ar visiem saviem karavīriem un visiem varenajiem spēkavīriem devās ceļā no Gilgālas. Un Kungs teica Jozuam: “Nebaidies no tiem, jo es viņus esmu atdevis tavā rokā – ne vīrs nepastāvēs tavā priekšā!” Jozua tiem uzbruka piepeši – visu nakti viņš bija nācis no Gilgālas! Un Kungs tos izbiedēja Israēla priekšā, un Israēls kautin sakāva tos pie Gibeonas un vajāja ceļā uz Bēt-Horonas pāreju, un kāva tos līdz pat Azēkai un Makēdai. Kad viņi bēga no Israēla dēliem lejup pa Bēt-Horonas nogāzi, Kungs līdz pašai Azēkai tiem uzsūtīja krusu kā lielus akmeņus, un tie mira – no krusas akmeņiem mira daudz vairāk, nekā Israēla dēli nokāva ar zobenu. Tad Jozua runāja uz Kungu – tajā dienā, kad Kungs nodeva Israēla dēliem amoriešus. Israēla acu priekšā viņš teica: “Saule, apstājies Gibeonā! Mēness, Ajalonas ielejā!” Un saule apstājās un mēness stāvēja, kamēr tauta atrieba saviem ienaidniekiem. Vai par to nav rakstīts Taisnajo grāmatā?! Tad saule stāvēja debesu vidū un nesteidza rietēt visu dienu. Tādas dienas nav bijis ne pirms, ne pēc tam – kad Kungs būtu klausījis cilvēka balsij! – jo Kungs karoja par Israēlu. Jozua kopā ar visu Israēlu atgriezās Gilgālas nometnē. Bet tie pieci ķēniņi bēga un paslēpās Makēdas alā. Jozuam tika pavēstīts: “Tie pieci ķēniņi ir atrasti paslēpušies Makēdas alā!” Un Jozua teica: “Aizripiniet alas ieejai priekšā lielus akmeņus un nolieciet pie tās vīrus, lai sargā! Bet paši tur nepalieciet, dzenieties pakaļ saviem ienaidniekiem, izkaujiet tos līdz pēdējam, neļaujiet tiem nokļūt viņu pilsētās, jo Kungs, jūsu Dievs, tos nodevis jūsu rokā!” Kad Jozua un Israēla dēli bija tos kautin apkāvuši un tie bija pagalam, un daži atlikušie nokļuva savās nocietinātajās pilsētās, tad visi ļaudis sveiki un veseli atgriezās nometnē pie Jozuas, kas bija Makēdā. Pēc tam par Israēla dēliem neviens vairs mēli nekulstīja! Un Jozua teica: “Atveriet alas ieeju un vediet pie manis no alas tos piecus ķēniņus!” Un viņi tā darīja – izveda pie viņa no alas tos piecus ķēniņus: Jeruzālemes ķēniņu, Hebronas ķēniņu, Jarmūtas ķēniņu, Lāhīšas ķēniņu un Eglonas ķēniņu. Kad tie bija atveduši šos piecus ķēniņus pie Jozuas, Jozua sasauca visus Israēla vīrus un teica karavadoņiem, kas bija nākuši kopā ar viņu: “Nāciet un lieciet savu kāju uz kakla šiem ķēniņiem!” – un tie nāca un lika savas kājas tiem uz kakla. Jozua tiem sacīja: “Nebaidieties un nebaiļojieties! Esiet stipri un sīksti – tā Kungs darīs visiem jūsu ienaidniekiem, pret ko jums būs jācīnās!” Pēc tam Jozua kāva un nonāvēja viņus un pakāra piecos kokos – tie karājās kokos līdz vakaram. Kad saule laidās uz rietu, Jozua pavēlēja tos noņemt no kokiem un iemest alā, kur tie bija slēpušies, bet alas ieejai priekšā aizvēla lielus akmeņus – tie tur ir līdz pat šai dienai. Todien Jozua ieņēma Makēdu, izkāva to ar zobena asmeni, un arī tās ķēniņu viņš iznīcināja un ikvienu dzīvu dvēseli, kas tur bija, ka neviens nepalika pāri! Makēdas ķēniņam viņš darīja tāpat, kā bija darījis Jērikas ķēniņam. Tad Jozua kopā ar visu Israēlu devās no Makēdas uz Libnu un cīnījās pret Libnu. Un Kungs nodeva Israēla rokā gan Libnu, gan tās ķēniņu, un viņš kāva to ar zobena asmeni – ikvienu dzīvu dvēseli, kas tur bija, ka neviens nepalika pāri! Viņš darīja tās ķēniņam tāpat, kā bija darījis Jērikas ķēniņam. No Libnas Jozua kopā ar visu Israēlu devās uz Lāhīšu, aplenca un karoja pret to. Arī Lāhīšu Kungs nodeva Israēla rokā, un viņš to ieņēma, otrā dienā viņš izkāva to ar zobena asmeni – ikvienu dzīvu dvēseli, kas tur bija! – tāpat kā bija darījis ar Libnu. Tad Gezeras ķēniņš Horāms nāca palīgā Lāhīšai, bet Jozua sakāva viņu un viņa ļaudis tā, ka neviens viņam nepalika pāri! No Lāhīšas Jozua kopā ar visu Israēlu devās uz Eglonu, aplenca to un karoja pret to. Todien viņi to ieņēma un izkāva ar zobena asmeni – ikvienu dzīvu dvēseli, kas tur bija! – todien viņš to iznīcināja, tāpat kā bija darījis ar Lāhīšu. Tad Jozua kopā ar visu Israēlu no Eglonas devās uz Hebronu un aplenca to. Un viņš ieņēma to un izkāva ar zobena asmeni – tās ķēniņu, visas tās piepilsētas, ikvienu dzīvu dvēseli, kas tur bija, ka neviens nepalika pāri! – tāpat kā bija darījis ar Eglonu, viņš iznīcināja arī to – ikvienu dzīvu dvēseli, kas tur bija! Tad Jozua kopā ar visu Israēlu atgriezās Debīrā un cīnījās pret to. Viņš ieņēma to, saņēma gūstā tās ķēniņu un visas tās piepilsētas, tie izkāva tās ar zobena asmeni – iznīcināja ikvienu dzīvu dvēseli, kas tur bija, ka neviens nepalika pāri! – kā viņš bija darījis Hebronai, tāpat viņš darīja Debīrai un tās ķēniņam, tāpat kā bija darījis Libnai un tās ķēniņam! Jozua izkāva visu zemi – kalnieni un dienvidu līdzenumu, un zemieni, un piekalni, un visus ķēniņus, ka pāri nepalika neviens. Viņš iznīcināja visus, kam dzīva dvaša, kā Kungs, Israēla Dievs, bija pavēlējis. Jozua tos kāva no Kādēš-Barnēas līdz Gazai un visā Gošenes zemē līdz Gibeonai. Visus šos ķēniņus un viņu zemes Jozua iekaroja vienā reizē – jo par Israēlu karoja Kungs, Israēla Dievs! Tad Jozua kopā ar visu Israēlu atgriezās Gilgālas nometnē. Kad to izdzirdēja Hācoras ķēniņš Jābīns, tas sūtīja pie Mādonas ķēniņa Jobāba, pie Šimronas ķēniņa un pie Ahšafas ķēniņa, un pie ķēniņiem, kas ziemeļu kalnienē un klajumā uz dienvidiem no Kineretas, un zemienē, un uz vakariem, Nāfat-Dorā – pie kanaāniešiem austrumos un rietumos, pie amoriešiem un hetiešiem, periziešiem un jebūsiešiem kalnienē, un pie hiviešiem Hermona pakājē, Micpas zemē. Tie iznāca ar visiem saviem karapulkiem – ļaužu bija tik daudz kā smilšu jūras malā un varen daudz zirgu un kararatu! Visi šie ķēniņi sapulcējās, nāca un nocietinājās pie Mēromas ūdeņiem, lai karotu ar Israēlu. Un Kungs teica Jozuam: “Nebaidies no tiem, jo rīt ap šo laiku es ļaušu Israēlam tos visus nokaut. Viņu zirgiem pārgrieziet cīpslas, bet kaujas ratus sadedziniet ugunī!” Tad Jozua ar visiem saviem karavīriem devās tiem pretī uz Mēromas ūdeņiem un pēkšņi uzbruka tiem. Un Kungs nodeva tos Israēlam, kurš tos sakāva un vajāja līdz lielajai Sidonai, Misrefot-Maimai un Micpas ielejai, kas austrumos, un kāva tos, kamēr neviens nepalika pāri. Jozua darīja tiem, kā Kungs bija teicis, – pārgrieza viņu zirgiem cīpslas, bet kaujas ratus sadedzināja ugunī. Tad Jozua griezās atpakaļ, ieņēma Hācoru un ar zobenu nokāva tās ķēniņu. Pirms tam Hācora bija galvenā turienes ķēniņvalsts. Viņi nokāva visus, kas tur bija, – iznīdēja, ka nepalika neviens, kam dvaša! – un Hācoru nodedzināja ar uguni. Visas to ķēniņu pilsētas Jozua ieņēma un ķēniņus nokāva ar zobena asmeni – pagalam tos iznīdēja, kā bija pavēlējis Kunga kalps Mozus. Taču nevienu no tām pilsētām, kas stāvēja uz pakalniem, Israēls nenodedzināja, vienīgi Hācoru, ko nodedzināja Jozua. Visu, kas tajās pilsētās bija laupāms, arī lopus, Israēla dēli salaupīja sev, taču visus ļaudis tie kāva ar zobena asmeni – kamēr nebija tos iznīcinājuši tā, ka neviens, kam dvaša, nepalika pāri! Kā Kungs pavēlēja savam kalpam Mozum, tā Mozus pavēlēja Jozuam, un tā Jozua darīja – viņš nenovērsās no tā, ko Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Jozua ieņēma visu kalnienes zemi un visu Negebu, un visu Gošenes zemi, un zemieni, un klajumu, un Israēla kalnieni un zemieni – no Hālāka kalna, kas slejas pret Seīru, līdz Baal-Gādai Lebanona ielejā, Hermona kalna pakājē – viņš sagūstīja visus to ķēniņus, kāva viņus un nonāvēja. Jozuas karš ar šiem ķēniņiem ilga daudzas dienas. Izņemot Gibeonas iemītniekus hiviešus, nebija pilsētas, kas būtu līgusi mieru ar Israēla dēliem, – viņi visus sagūstīja karā. Tā tas notika, tādēļ ka Kungs bija nocietinājis viņu sirdis un sakūdījis uz karu pret Israēlu, lai tie tiktu atdoti iznīcības lāstam bez žēlastības, lai tie tiktu iznīcināti, kā Kungs bija pavēlējis Mozum. Tolaik Jozua devās un izkāva anākiešus – kalnienē, Hebronā, Debīrā, Anābā un visā Jūdas kalnienē, un visā Israēla kalnienē – viņu pilsētas Jozua pagalam iznīdēja. Israēla dēlu zemē nepalika neviena anākieša – tie palika tikai Gazā, Gatā un Ašdodā. Jozua ieņēma visu zemi – visu, kā Kungs bija teicis, – un Jozua atdeva to par mantojumu Israēlam pēc katra daļas viņa ciltī. Tad zeme atguvās no kara. Šie ir zemes ķēniņi, ko Israēla dēli sakāva, iegūdami viņu zemes viņpus Jardānas uz saules lēkta pusi, no Arnonas ielejas līdz Hermona kalnam, un visā klajumā uz austrumiem: Sīhons, amoriešu ķēniņš, kas mita Hešbonā un valdīja no Aroēras, kas Arnonas ielejas malā un ielejas vidū, līdz pusei Gileādas un līdz Jabokas upei, Amona dēlu robežām, un no klajuma Kineretas jūras austrumos līdz klajumu jūrai – Sāls jūrai, uz austrumiem, ceļā uz Bēt-Ješīmotu, un uz dienvidiem – līdz Pisgas nogāzēm. Un Bāšānas ķēniņa Oga robežas – viņš bija atlicis no milžiem, kas mita Aštārotā un Edreī, un bija valdnieks pār Hermonu un Salhu, un visu Bāšānu līdz gešūriešu robežām un arī pār maahiešiem un pusi Gileādas līdz Hešbonas ķēniņa Sīhona robežām. Kunga kalps Mozus un Israēla dēli sakāva viņus, un Kunga kalps Mozus viņu zemi atdeva par īpašumu rūbeniešiem, gādiešiem un pusei Manases cilts. Šie ir tās zemes ķēniņi, ko Jozua un Israēla dēli sakāva viņpus Jardānas, uz rietumiem no Baal-Gādas, Lebanona ielejā un līdz Hālāka kalnam, kas paceļas uz Seīra pusi – tos Jozua atdeva par mantojumu Israēla ciltīm pēc tiem pienākošās daļas – kalnieni un ieleju, klajumu un nogāzes, tuksnesi un Negebu – hetiešus, amoriešus, kanaāniešus, periziešus, hiviešus un jebūsiešus: Jērikas ķēniņš – viens, Ajas ķēniņš pie Bēteles – viens, Jeruzālemes ķēniņš – viens, Hebronas ķēniņš – viens, Jarmūtas ķēniņš – viens, Lāhīšas ķēniņš – viens, Eglonas ķēniņš – viens, Gezeras ķēniņš – viens, Debīras ķēniņš – viens, Gederas ķēniņš – viens, Hormas ķēniņš – viens, Arādas ķēniņš – viens, Libnas ķēniņš – viens, Adullāmas ķēniņš – viens, Makēdas ķēniņš – viens, Bēteles ķēniņš – viens, Tapūhas ķēniņš – viens, Hēferas ķēniņš – viens, Afēkas ķēniņš – viens, Šāronas ķēniņš – viens, Mādonas ķēniņš – viens, Hācoras ķēniņš – viens, Šimron-Meronas ķēniņš – viens, Ahšafas ķēniņš – viens, Taanahas ķēniņš – viens, Megido ķēniņš – viens, Kedešas ķēniņš – viens, Jokneāmas ķēniņš pie Karmela – viens, Doras ķēniņš pie Nāfat-Doras – viens, Gojīmas ķēniņš pie Gilgālas – viens, Tircas ķēniņš – viens, – pavisam trīsdesmit viens ķēniņš! Jozua bija vecs, jau krietni gados, un Kungs viņam teica: “Tu esi jau vecs, jau krietni gados, bet šajā zemē vēl atlicis daudz ko iemantot! Šīs zemes vēl palikušas: visas filistiešu un gešūriešu robežas no Šīhoras, kas blakus Ēģiptei, līdz Ekronas robežai ziemeļos, kas piekrīt kanaāniešiem, pieciem filistiešu augstmaņiem – Gazas, Ašdodas, Aškelonas, Gatas, Ekronas – un vēl aviešiem. Uz dienvidiem – visa kanaāniešu zeme, no Sidoniešu alas līdz Afēkai, amoriešu robežām. Un gebaliešu zeme un viss Lebanons uz saules lēkta pusi no Baal-Gādas Hermona kalna pakājē līdz pat Hamātas pieejai, visi kalnienes iemītnieki no Lebanona līdz Misrefot-Maimai, visi sidonieši – tos es pats padzīšu Israēla dēlu priekšā, tikai izlozē tās par mantojumu Israēlam, kā es tev pavēlēju! Un tagad sadali šīs zemes par mantojumu deviņām ciltīm un pusei Manases cilts!” Otra puse cilts kopā ar rūbeniešiem un gādiešiem savu mantojumu, ko Mozus tiem piešķīra uz austrumiem viņpus Jardānas, jau saņēma, kad Kunga kalps Mozus tiem to piešķīra, – no Aroēras, kas Arnonas upes krastā, un pilsētas, kas ielejai pa vidu, un visu Mēdbas līdzenumu līdz pat Dībonai, un arī visas amoriešu ķēniņa Sīhona, kurš valdīja Hešbonā, pilsētas līdz pat Amona dēlu robežām, un Gileādu, un gešūriešu un maahiešu robežas, un visu Hermona kalnu, un visu Bāšānu līdz Salhai, visu Bāšānas ķēniņa Oga valstību – viņš valdīja Aštārotā un Edreī, viņš bija atlicis no milžiem, kurus bija sakāvis un padzinis Mozus. Taču Israēla dēli nepadzina gešūriešus un maahiešus, un gešūrieši un maahieši mīt Israēla dēlu vidū līdz šai dienai. Tikai Levī ciltij Mozus nebija piešķīris mantojumu – tās mantojums ir Kunga, Israēla Dieva, dedzināmie upuri, kā viņš pavēlējis. Mozus deva zemi Rūbena dēlu ciltij pēc viņu dzimtām – viņu robežas stiepās no Aroēras, kas Arnonas upes malā, un pilsētas ielejas vidū līdz visam Mēdbas līdzenumam, Hešbonai un visām pilsētām, kas līdzenumā, – Dībonai un Bāmot-Baālai, un Bēt-Baal-Meonai, un Jahacai, un Kedēmotai, un Mefāatai, un Kirjataimai, un Sibmai, un Ceret-Šaharai, kas ielejas kalnā, un Bēt-Peorai, un Pisgas nogāzēm, un Bēt-Ješīmotai, un visām līdzenuma pilsētām, un visai amoriešu ķēniņa Sīhona ķēniņvalstij – viņš valdīja Hešbonā, viņu Mozus bija sakāvis kopā ar Midjāna vadoņiem Evī, Rekemu, Cūru, Hūru un Rebu, Sīhonas vadoņiem, kuri mita tajā zemē. Kopā ar visiem, kas tika nokauti, Israēla dēli ar zobenu bija nokāvuši arī pareģi Bileāmu, Beora dēlu. Rūbena dēlu robeža bija Jardāna – tas bija rūbeniešu mantojums pēc viņu dzimtām, viņu pilsētas un viņu ciemati. Mozus deva zemi Gāda ciltij – Gāda dēliem pēc viņu dzimtām. Viņu robežas bija Jaazēra un visas Gileādas pilsētas, un puse no Amona dēlu zemes līdz Aroērai, kas blakus Rabai, un no Hešbonas līdz Rāmat-Micpai, Betonīma un Mahanaima līdz Debīras robežām, un ielejā Bēt-Hārāma un Bēt-Nimra, un Sukota, un Cāfona – tas bija atlicis no Hešbonas ķēniņa Sīhona ķēniņvalsts viņpus Jardānas uz austrumiem. Jardāna bija robeža līdz Kineretas jūras malai. Tas bija Gāda dēlu mantojums pēc viņu dzimtām – viņu pilsētas un viņu ciemati. Un Mozus deva zemi arī pusei Manases cilts – pusei Manases dēlu cilts pēc viņu dzimtām. Viņu robežas stiepās no Mahanaimas – visa Bāšāna, visa Bāšānas ķēniņa Oga ķēniņvalsts, un visi Jaīra ciemi, kas Bāšānā, sešdesmit pilsētas, un puse no Gileādas, un Aštārotā, un Edreī, Bāšānas ķēniņa Oga ķēniņvalsts pilsētas – tās tika Manases dēla Māhīra dēliem, pusei Māhīra dēlu pēc viņu dzimtām. Tā Mozus sadalīja Moāba klajumus viņpus Jardānas, uz austrumiem no Jērikas. Bet Levī ciltij Mozus nedeva mantojumu – to mantojums ir Kungs, Israēla Dievs, kā viņš tiem pavēlējis! Šo visu Israēla dēli iemantoja Kanaāna zemē – to viņiem deva mantojumā priesteris Elāzārs un Jozua, Nūna dēls, un Israēla dēlu cilts tēvu galvenie. To viņi iemantoja, metot lozes, kā Kungs caur Mozu bija pavēlējis deviņām ciltīm un pusei cilts. Jo divām ciltīm un pusei cilts Mozus jau bija devis mantojumu viņpus Jardānas, taču levītiem viņš nedeva mantojumu, – Jāzepa dēliem bija divas ciltis – Manase un Efraims, bet levītiem viņu zemes daļa netika dota, vienīgi pilsētas, kur dzīvot, un ganības ganāmpulkiem un lopiem. Kā Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Israēla dēli darīja – sadalīja zemi. Tad Jūdas dēli nāca pie Jozuas uz Gilgālu, un kenazietis Kālebs, Jefunnes dēls, viņam sacīja: “Tu zini, ko Kungs Kādēš-Barnēā sacījis Dieva vīram Mozum par mani un tevi. Man bija četrdesmit gadu, kad Kunga kalps Mozus mani sūtīja no Kādēš-Barnēas izlūkot šo zemi, un es viņam visu stāstīju no sirds, bet mani brāļi, kas gāja kopā ar mani, runāja tā, ka tautas sirds iztrūkās, taču es vienmēr sekoju Kungam, savam Dievam! Todien Mozus zvērēja, sacīdams: tiešām, zeme, kur minusi tava kāja, būs par mantojumu tev un taviem dēliem uz mūžiem, jo tu pilnībā sekoji Kungam, manam Dievam! Un tagad, redzi, Kungs ir uzturējis mani dzīvu, kā viņš solīja, visus šos četrdesmit piecus gadus – kopš tā brīža, kad Kungs teica Mozum šos vārdus, kad Israēls staigāja pa tuksnesi, līdz šim brīdim, kad man ir astoņdesmit pieci gadi. Vēl šodien es esmu tikpat stiprs kā tad, kad Mozus mani sūtīja – kāds man bija spēks tad, tāds spēks man ir tagad! – es varu doties karā un darīt visu, kas vajadzīgs. Tad nu dod man šo kalnieni, par ko Kungs todien teica, jo todien tu dzirdēji, ka tur ir anākieši un lielas nocietinātas pilsētas – varbūt Kungs būs ar mani un es tos izdzīšu, kā Kungs ir solījis!” Tad Jozua viņu svētīja un atdeva Hebronu mantojumā Kālebam, Jefunnes dēlam. Tāpēc līdz šai dienai Hebrona pieder kenazietim Kālebam, Jefunnes dēlam, – jo viņš vienmēr bija sekojis Kungam, Israēla Dievam. Hebronu iepriekš sauca Kirjat-Arba – Arba bija lielākais cilvēks no anākiešiem! Un zeme atguvās no kara. Bet Jūdas dēliem pēc viņu dzimtām lozē krita Edoma pierobeža no Cīna tuksneša līdz Negebai, līdz pašiem dienvidiem. Un viņu dienvidu robeža – no Sāls jūras gala, no dienvidu līča, tālāk uz dienvidiem līdz Skorpiju pārejai, pāri uz Cīnu, un tālāk augšup uz Kādēš-Barnēu, šķērso Hecronu, iet augšup uz Adāru un nogriežas uz Karku, tālāk pāri Acmonai stiepjas līdz Ēģiptes strautam – robeža beidzas pie jūras. Tā jums ir dienvidu robeža. Austrumu robeža ir Sāls jūra līdz Jardānas ietekai. Ziemeļu robeža stiepjas no jūras līča, no Jardānas ietekas, tad robeža pāri Bēt-Hoglai iet uz ziemeļiem, uz Bēt-Arābu, pēc tam robeža iet augšup līdz Rūbena dēla Bohana akmenim. Tad robeža no Āhoras ielejas iet augšup līdz Debīrai un ziemeļos pagriežas uz Gilgālu, kas iepretī Adūmīmas pārejai ielejas dienvidos, tad robeža stiepjas uz Ēn-Šemešas ūdeņiem un beidzas pie Ēn-Rogēlas. Tālāk robeža iet augšup cauri Ben-Hinnomas ielejai līdz jebūsiešu kalnienei dienvidos, kur ir Jeruzāleme, un tālāk tā iet augšup līdz kalna virsotnei, kas paceļas pār Hinnomas ieleju rietumos, kur ziemeļos beidzas Refāiešu ieleja. No kalna virsotnes robeža met līkumu līdz Neftohas ūdeņu avotam un tālāk iet līdz Efrona kalna pilsētām, tad atkal robeža met līkumu uz Baalu – tā ir Kirjat-Jeārīma. No Baalas robeža pagriežas uz rietumiem, uz Seīra kalnu, un iet uz Jeārīma kalnu grēdu ziemeļos, kur ir Kesalona, tālāk tā sniedzas lejup uz Bēt-Šemešu un aiziet uz Timnu. Tad robeža stiepjas līdz Ekrona grēdai ziemeļos, un tālāk robeža met loku ap Šikāronu un iet līdz Baalas kalnam, tālāk tā stiepjas uz Jabneēlu – tur robeža beidzas pie jūras. Rietumu robeža ir Lielās jūras krasts. Tādas ir visas Jūdas dēlu robežas pēc viņu dzimtām. Kā Kungs Jozuam bija pavēlējis, tā viņš Kālebam, Jefunnes dēlam, deva daļu Jūdas dēlu vidū – anākiešu tēva pilsētu Kirjat-Arbu, tā ir Hebrona. Kālebs no turienes izdzina trīs Anāka dēlus: Šēšaju, Ahīmanu un Talmaju – Anāka pēcnācējus. No turienes viņš devās pret Debīras iemītniekiem – agrāk Debīru sauca Kirjat-Sēfera. Un Kālebs sacīja: “Kurš sakaus Kirjat-Sēferu un to ieņems, tam es atdošu savu meitu Ahsu par sievu!” Un to ieņēma Otniēls, Kāleba brāļa Kenaza dēls, un viņš tam deva par sievu savu meitu Ahsu. Kad viņa nāca, viņa to pierunāja – savu tēvu, lūdzot tam tīrumu. Viņa nokāpa no ēzeļa, un Kālebs tai jautāja: “Kas tev?” Viņa tam teica: “Dod man svētību! – Ja izdevi mani uz sausu zemi, tad iedod man ūdens avotus!” Un Kālebs tai deva augšējos avotus un lejas avotus. Šis ir Jūdas dēlu cilts mantojums pēc viņu dzimtām. Jūdas dēlu galējās pilsētas dienvidos pie Edoma robežām bija: Kabceēla un Ēdera, un Jāgūra, un Kīna, un Dīmona, un Adāda, un Kedeša, un Hācora, un Jitnāna, un Zīfa, un Telema, un Beālota, un Hācor-Hadata, un Kerījot-Hecrona, tā ir Hācora, un Amāma, un Šema, un Molāda, un Hācar-Gada, un Hešmona, un Bēt-Peleta, un Hacar-Šuāla, un Bēršeba, un Bizjotja, un Baala, un Ijīma, un Ecema, un Eltolada, un Kesīla, un Horma, un Ciklaga, un Madmanna, un Sansanna, un Lebāota, un Šīlhīma, un Aina, un Rimmona – pavisam kopā divdesmit deviņas pilsētas un to ciemi. Un līdzenumā: Eštāola, Cora un Ašna, un Zānoha, un Ēn-Gannīma, un Tapūha, un Ēnaima, un Jarmūta, un Adullāma, un Soho, un Azēka, un Šaaraima, un Adītaima, un Gedēra, un Gedērotaima – četrpadsmit pilsētas ar to ciemiem. Arī Cenāna un Hadāša, un Migdal-Gāda, un Dilāna, un Micpa, un Jokteēla, un Lāhīša, un Bockata, un Eglona, un Kabona, un Lahmāsa, un Kitlīša, un Gedērota, un Bēt-Dāgona, un Naama, un Makēda – sešpadsmit pilsētas ar to ciemiem. Arī Libna un Etera, un Āšāna, un Jiftāha, un Ašna, un Necība, un Keīla, un Ahzīva, un Mārēša – deviņas pilsētas un to ciemi. Ekrona ar tās piepilsētām un ciemiem. Arī no Ekronas līdz jūrai un viss, kas blakus Ašdodai, un tās ciemi. Arī Ašdoda ar tās piepilsētām un ciemiem, Gaza ar tās piepilsētām un ciemiem – līdz Ēģiptes strautam un Lielās jūras krastam. Un visa kalniene – Šāmīra un Jatīra, un Soho, un Danna, un Kirjat-Sanna, tā ir Debīra, un Anāba, un Eštmo, un Anīma, un Gošene, un Holona, un Gilo – vienpadsmit pilsētas ar to ciemiem. Arāba un Rūma, un Ešāna, un Jānūma, un Bēt-Tapūha, un Afēka, un Humta, un Kirjat-Arba, tā ir Hebrona, un Cīora – deviņas pilsētas ar to ciemiem. Māona un Karmela, un Zīfa, un Jūta, un Jizreēla, un Jokdeāma, un Zānoha, un Kaina, un Giba, un Timna – desmit pilsētas ar to ciemiem. Halhūla un Bēt-Cūra, un Gdora, un Maarāta, un Bēt-Anota, un Eltkona – sešas pilsētas ar to ciemiem. Kirjat-Baala, tā ir Kirjat-Jeārīma, un Raba – divas pilsētas ar to ciemiem. Tuksnesī – Bēt-Arāba, Midīna, Sehāha, Nibšāna un Sāls pilsēta, un Ēn-Gedī – sešas pilsētas ar to ciemiem. Bet jebūsiešus, kas mita Jeruzālemē, Jūdas dēli nevarēja izdzīt – tā nu jebūsieši mīt kopā ar Jūdas dēliem Jeruzālemē līdz šai dienai. Bet Jāzepa dēliem krita šāda loze – no Jardānas pie Jērikas līdz Jērikas ūdeņiem uz austrumiem, pāri tuksnesim no Jērikas līdz kalnienei uz Bēteli, tad no Bēteles uz Lūzu pāri arkiešu robežām uz Atārotu, tad lejup uz rietumiem, uz jaflētiešu robežām līdz apakšējās Bēt-Horonas robežām, tad līdz Gezerai un beidzas pie jūras. Šī ir zeme, ko iemantoja Jāzepa dēli Manase un Efraims. Efraima dēlu robežas pēc viņu dzimtām bija šādas – viņu mantojuma robeža austrumos ir no Atārot-Adāras līdz augšējai Bēt-Horonai, tad robeža stiepjas līdz jūrai un Mihmetātai ziemeļos, pēc tam robeža pagriežas uz austrumiem pret Taanat-Šīlo un gar to iet uz Jānohu austrumos. No Jānohas tā iet lejā uz Atārotu un Naaru, tad, skarot Jēriku, iziet pie Jardānas. No Tapūhas robeža iet uz Kānas upi rietumos un beidzas pie jūras – tāds ir Efraima dēlu mantojums pēc viņu dzimtām. Tās ir pilsētas, kas iedalītas Efraima dēliem Manases dēlu mantojuma vidū – visas šīs pilsētas ar to ciemiem. Bet viņi nepadzina kanaāniešus, kas mita Gezerā, un kanaānieši mīt Efraima vidū līdz šai dienai un ir klaušu vergi. Šāda loze krita Manases ciltij – viņš bija Jāzepa pirmdzimtais. Māhīram, Manases pirmdzimtajam, Gileāda tēvam, tika Gileāda un Bāšāna, jo viņš bija karavīrs. Bet pārējiem Manases dēliem mantojumu izlozēja pēc viņu dzimtām – Abīezeram un Hēleka dēliem, un Asriēla dēliem, un Šehema dēliem, un Hēfera dēliem, un Šemīdas dēliem – šie vīri bija dēli Manasem, Jāzepa dēlam. Bet Celofhādam, Hēfera dēlam, Gileāda dēlam, Māhīra dēlam, Manases dēlam, nebija dēlu, tikai meitas vien, un šie ir viņa meitu vārdi – Mahla, Noa, Hogla, Milka un Tirca. Viņas nāca pie priestera Elāzāra, pie Jozuas, Nūna dēla, un pie vadoņiem un sacīja: “Kungs ir pavēlējis, lai Mozus dod mums mantojumu līdz ar mūsu brāļiem!” – un pēc Kunga pavēles viņš deva tām mantojumu līdz ar viņu brāļiem. Tādējādi Manases daļai piekrita vēl desmit, neskaitot Gileādas un Bāšānas zemi, kas viņpus Jardānas, jo Manases meitas ieguva mantojumu līdz ar viņa dēliem, bet Gileādas zeme tika pārējiem Manases dēliem. Manases robežas gāja no Ašēras uz Mihmetātu, kas pie Šehemas, un tālāk robeža stiepās uz dienvidiem, kur mīt Ēn-Tapūhas ļaudis. Manasem gan piederēja Tapūhas zemes, bet pati Tapūha, kas ārpus Manases robežām, piederēja Efraima dēliem. Tālāk robeža laidās lejup līdz Kānas upei dienvidos, līdz pašai upei – šīs pilsētas pieder Efraimam, tās ir Manases pilsētu vidū. Manases robeža iet uz ziemeļiem no upes un beidzas pie jūras. Dienvidi pieder Efraimam un ziemeļi Manasem – viņu zemes sniedzas līdz jūrai. Pie Ašēra robeža sasniedz ziemeļus, bet austrumos ir Jisašhars. Manasem bija mantojuma daļa arī Jisašhara un Ašēra zemēs – Bēt-Šeāna un tās ciemi, Jibleāma un tās ciemi, un Dora ar tās iemītniekiem un ciemiem, un Ēn-Dora ar tās iemītniekiem un ciemiem, un Taanaha ar tās iemītniekiem un ciemiem, un Megido ar tās iemītniekiem un ciemiem – triju pakalnu novads. Manases dēli nevarēja iekarot tās pilsētas, un tajā zemē palika dzīvot kanaānieši. Kad Israēla dēli pieņēmās spēkā, tie lika kanaāniešus pie klaušu darbiem, taču pavisam tos nepadzina. Tad Jāzepa dēli runāja ar Jozuu un teica: “Kādēļ tu mums esi devis mantojumā tikai vienu lozes tiesu un vienu daļu, mēs taču esam liela tauta, līdz šim Kungs ir mūs svētījis!” Un Jozua tiem atbildēja: “Ja jūs esat liela tauta, tad dodieties mežā un plēsiet tur līdumu – periziešu un milžu zemē, ja jums ir par šauru Efraima kalnienē!” Jāzepa dēli teica: “Mums nepietiek ar kalnieni! Un visiem kanaāniešiem, kas mīt ielejā, ir dzelzs kararati, – tiem, kas ir Bēt-Šeānā un tās ciemos, un tiem, kas ir Jizreēlas ielejā!” Bet Jozua teica Jāzepa namam, Efraimam un Manasem: “Jūs esat liela tauta, un jums ir varens spēks – jums nepienākas tikai viena loze! Lai jums tiek arī kalni, jo tur ir mežs, plēsiet tur līdumu, un tas viss piederēs jums. Taču jums jāpadzen kanaānieši, kaut arī tiem ir dzelzs kararati un tie ir spēcīgi!” Visa Israēla dēlu sapulce sanāca kopā Šīlo un uzslēja tur Saiešanas telti – tad tie jau bija pakļāvuši zemi. Bet starp Israēla dēliem vēl bija palikušas septiņas ciltis, kas nebija dabūjušas mantojumu. Un Jozua teica Israēla dēliem: “Cik ilgi vēl jūs paliksiet gļēvi un neiesiet iemantot zemi, ko jums devis Kungs, jūsu tēvu Dievs? Izraugieties trīs vīrus no katras cilts, un es sūtīšu tos, lai tie ceļas un iet uz to zemi, un raksta visu, kas tur mantojams, un tad lai nāk atpakaļ pie manis. Lai tie sadala to septiņās daļās – Jūda lai paliek savās robežās dienvidos, bet Jāzepa nams lai paliek savās robežās ziemeļos. Tad jums septiņās daļās jāuzraksta, kas tajā zemē ir, un jāatnes tas man – un es par jums metīšu lozes Kunga, mūsu Dieva, priekšā. Levītiem nav savas daļas jūsu vidū, jo viņu mantojums ir Kunga priesterība. Arī Gāds, Rūbens un puse Manases cilts jau ir saņēmuši savu mantojumu Jardānas viņā pusē uz austrumiem – to viņiem deva Kunga kalps Mozus.” Tad tie vīri cēlās un gāja, un tiem, kuri gāja, Jozua pavēlēja aprakstīt to zemi: “Ejiet, dodieties uz to zemi, aprakstiet to un atgriezieties pie manis, tad es par jums Šīlo metīšu lozes Kunga priekšā.” Tie vīri gāja, pārstaigāja to zemi un uzrakstīja turienes pilsētas grāmatā septiņās daļās. Pēc tam tie devās pie Jozuas uz Šīlo nometni. Un Šīlo Jozua par tiem meta lozes Kunga priekšā – tur Jozua sadalīja zemi Israēla dēliem pēc viņu daļām. Loze krita Benjāmina dēliem pēc viņu dzimtām. Viņiem lozē krita zeme starp Jūdas dēliem un Jāzepa dēliem. Ziemeļu pusē robeža sākās no Jardānas, tad robeža gāja augšup uz Jērikas uzkalni ziemeļos, tālāk gāja uz kalniem jūras pusē un beidzās tuksnesī pie Bēt-Āvenas. No turienes robeža stiepās uz Lūzu, uz Lūzas uzkalni dienvidos, tā ir Bētele, tad robeža gāja lejup uz Atārot-Adāru, uz kalnu, kas dienvidos pie apakšējās Bēt-Horonas. Tad robeža met līkumu un jūras pusē pagriežas uz dienvidiem, no kalna, kas dienvidos pie Bēt-Horonas, un beidzas pie Kirjat-Balas, tā ir Kirjat-Jeārīma, Jūdas dēlu pilsēta – tā ir zemes rietumu mala. Dienvidu mala stiepjas no Kirjat-Jeārīmas nomales, tālāk robeža iet uz rietumiem un iznāk pie Neftohas ūdeņu avota. Tad robeža iet lejup līdz tā kalna pakājei, kas paceļas pār Ben-Hinnomas ieleju, kas ir Refāiešu ielejā, bet ziemeļos tā iet lejup pa Ben-Hinnomas ieleju līdz jebūsiešu uzkalnei dienvidos un tad iet lejup līdz Ēn-Rogēlai. Tad tā met līkumu uz ziemeļiem un iziet pie Ēn-Šemešas, un iet uz Glīlotu, kas iepretī Adūmīmas pārejai, tālāk tā iet lejup līdz Rūbena dēla Bohana akmenim. Tad tā iet pāri uzkalnei, kas ziemeļos iepretim klajumam, un tad nolaižas pašā klajumā. Tad robeža iet pāri uzkalnei pie Bēt-Hoglas ziemeļos un beidzas pie Sāls jūras līča ziemeļos, pie Jardānas ietekas – tā ir dienvidu robeža. Jardāna ir austrumu robeža – tas ir Benjāmina dēlu mantojums viņu robežās visapkārt pēc viņu dzimtām. Šīs pilsētas pieder Benjāmina dēlu ciltij pēc viņu dzimtām: Jērika un Bēt-Hogla, un Ēmek-Kecīca, un Bēt-Arāba, un Cemāraima, un Bētele, un Avīma, un Pāra, un Ofra, un Kfar-Amona, un Ofnī, un Geba – divpadsmit pilsētas ar to ciemiem. Arī Gibeona un Rāma, un Beērota, un Micpa, un Kefīra, un Moca, un Rekema, un Jirpēla, un Tarala, un Cēla-Elefa, un jebūsiešu pilsēta, tā ir Jeruzāleme, un Giba, un Kirjata, četrpadsmit pilsētas un to ciemi – tas ir Benjāmina dēlu mantojums pēc viņu dzimtām. Otrā loze krita Šimonam, Šimona dēlu ciltij pēc viņu dzimtām – viņu mantojums bija Jūdas dēlu mantojuma vidū. Viņu mantojumā bija Bēršeba un Šeba, un Molāda, un Hacar-Šuāla, un Bāla, un Ecema, un Eltolada, un Betūla, un Horma, un Ciklaga, un Bēt-Markabota, un Hacar-Sūsa, un Bēt-Lebāota, un Šārūhena – trīspadsmit pilsētas un to ciemi, Aina un Rimmona, un Etera, un Āšāna – četras pilsētas un to ciemi. Visi ciemi, kas apkārt šīm pilsētām līdz Baalat-Beērai un Rāmot-Negebai, ir Šimona dēlu mantojums pēc viņu dzimtām. No Jūdas dēlu mantojuma tika izdalīts mantojums Šimona dēliem, jo Jūdas dēlu daļa bija par lielu; tā Šimona dēli dabūja mantojumu viņu mantojuma vidū. Trešā loze krita Zebulūna dēliem pēc viņu dzimtām – viņu mantojuma robeža iet līdz Sarīdai. Viņu robeža iet augšup uz rietumiem līdz Maralai, tad, skarot Dabešetu, pienāk pie upes, kas uz Jokneāmas pusi, un pagriežas no Sarīdas uz austrumiem, kur lec saule, uz Kesulot-Tāboras robežām, un iziet pie Dābratas, un tad iet augšup uz Jāfīu un no turienes stiepjas uz austrumiem pret saules lēktu, uz Gat-Heferu līdz Ēt-Kācīnai, iet līdz Rimmonai un met loku uz Nēu, tad Hannātonas ziemeļos robeža pagriežas un beidzas Jiftah-Ēlas ielejā. Klāt arī Katāta un Nahalāla, un Šimrona, un Jidala, un Betlēme – divpadsmit pilsētas ar to ciemiem. Šis ir Zebulūna dēlu mantojums pēc viņu dzimtām – šīs pilsētas un to ciemi. Jisašharam krita ceturtā loze – Jisašhara dēliem pēc viņu dzimtām. Viņu robežās ir Jizreēla un Kesulota, un Šūnēma, un Hafāraima, un Šīona, un Anaharata, un Rabīta, un Kišjona, un Ebeca, un Remeta, un Ēn-Gannīma, un Ēn-Hada, un Bēt-Pacēca. Viņu robeža pieskaras arī Tābora kalnam un Šahacīmai, un Bēt-Šemešai, viņu robežas beidzas pie Jardānas – sešpadsmit pilsētas un to ciemi. Šis ir Jisašhara dēlu cilts mantojums pēc viņu dzimtām – pilsētas un to ciemi. Piektā loze krita Ašēra dēlu ciltij pēc viņu dzimtām. Viņu robežās ir Helkata un Halī, un Betena, un Ahšafa, un Alameleha, un Amāda, un Mišāla, no rietumiem tā pieskaras Karmela kalnam un Šīhor-Libnatai, tad tā griežas atpakaļ uz saules lēkta pusi, uz Bēt-Dāgonu, un pieskaras Zebulūnam un Jiftah-Ēlas ielejai ziemeļos no Bēt-Emekas, kā arī Neiēlai, tad tā iet uz Kābūlu ziemeļos un Ebronu, un Rehobu, un Hammonu, un Kānu – līdz pat lielajai Sidonai. Tad robeža pagriežas uz Rāmu, līdz nocietinātajai Tīras pilsētai, pēc tam robeža pagriežas uz Hosu un beidzas pie jūras. Klāt nāk arī Mahaleba un Ahzīva, un Umma, un Afēka, un Rehoba – divdesmit divas pilsētas un to ciemi. Šis ir Ašēra dēlu cilts mantojums pēc viņu dzimtām – šīs pilsētas un to ciemi. Naftālī dēliem krita sestā loze – Naftālī dēliem pēc viņu dzimtām. Viņu robeža iet no Hēlefas, no Caanannīmas ozola un Adamī-Nekebas, un Jabneēlas līdz Lakūmai un beidzas pie Jardānas. Tad robeža pagriežas uz rietumiem, uz Aznot-Taboru, un no turienes, skarot Zebulūnu, stiepjas līdz Hūkokai, kas dienvidos, bet rietumos, skarot Ašēru, saules lēkta pusē iet līdz Jūdai un Jardānai. Nocietinātās pilsētas ir Cidīma un Cēra, un Hammata, un Rakata, un Kinereta, 36 un Adāma, un Rāma, un Hācora, *** un Kedeša, un Edreī, un Ēn-Hācora, un Jirona, un Migdal-Ēla, un Horēma, un Bēt-Anata, un Bēt-Šemeša – deviņpadsmit pilsētas un to ciemi. Šis ir Naftālī dēlu cilts mantojums pēc viņu dzimtām – pilsētas un to ciemi. Dāna dēlu ciltij pēc viņu dzimtām krita septītā loze. Viņu mantojuma robežās ir Cora un Eštāola, un Īr-Šemeša, un Šaalbīma, un Ajalona, un Jitla, un Ēlona, un Timnata, un Ekrona, un Eltke, un Gibtona, un Baalāta, un Jehuda, un Bnē-Braka, un Gat-Rimona, un Mē-Jarkona, un Rakona, un tas, ko ietver robežas iepretī Jafai. Kad Dāna dēlu robežas tiem kļuva par šauru, Dāna dēli devās augšup un cīnījās ar Lešemu, ieņēma to, apkāva visus ar zobena asmeni, iemantoja to un apmetās tur – Lešemu viņi nosauca par Dānu, jo viņu tēva vārds bija Dāns. Šis ir Dāna dēlu cilts mantojums pēc viņu dzimtām – šīs pilsētas un to ciemi. Beiguši sadalīt zemes robežas, Israēla dēli līdzās sev deva mantojumu arī Jozuam, Nūna dēlam. Pēc Kunga pavēles tie deva viņam pilsētu, ko viņš bija prasījis, – Timnat-Serahu Efraima kalnienē – viņš uzcēla pilsētu no jauna un apmetās tur. Šis ir mantojums, ko Israēla dēliem sadalīja priesteris Elāzārs un Jozua, Nūna dēls, un viņu cilts tēvu galvenie – tā viņi Šīlo izlozēja Kunga priekšā Saiešanas telts durvīs. Tad zemes dalīšana bija galā. Tad Kungs teica Jozuam: “Saki Israēla dēliem: iekārtojiet sev arī patvēruma pilsētas, par kurām esmu jums teicis caur Mozu. Lai turp bēg slepkava, kas neapzināti vai bez ļauna nodoma kādu nokāvis, – tur lai jums ir patvērums no asinsatriebēja. Tāds lai bēg uz kādu no šīm pilsētām, nostājas pilsētas vārtos un stāsta tās pilsētas vecajiem par savu lietu – tad lai viņi to uzņem pie sevis pilsētā un ierāda viņam vietu, kur tas var palikt. Ja nu asinsatriebējs viņu vajā, tie nedrīkst nodot viņu asinsatriebēja rokā, jo viņš savu tuvāko nokāvis bez ļauna nolūka un viņam iepriekš nav bijis naida pret to. Lai viņš paliek tajā pilsētā, līdz viņam jāstājas sapulces priekšā, kur viņu tiesās, – lai viņš paliek tur līdz augstā priestera nāvei, kurš tobrīd ir amatā, pēc tam slepkava var doties atpakaļ uz savu pilsētu un savu namu tajā pilsētā, no kurienes viņš bēdzis.” Tad viņi iesvētīja Kedešu Galilejā, Naftālī kalnos, un Šehemu Efraima kalnos un Kirjat-Arbu – tā ir Hebrona, kas Jūdas kalnos. Un viņpus Jardānas, austrumos no Jērikas, viņi izraudzījās Beceru, kas tuksneša līdzenumā un pieder Rūbena ciltij, un Rāmotu Gileādā, kas pieder Gāda ciltij, un Golānu Bāšānā, kas pieder Manases ciltij. Šīs pilsētas tika iedibinātas visiem Israēla dēliem, kā arī svešiniekiem, kas mīt viņu vidū, lai turp var bēgt ikviens, kas kādu nokāvis neapzināti, – lai tāds nemirst no asinsatriebēja rokas, kamēr nav stājies sapulces priekšā. Tad levītu cilts tēvu galvenie nāca pie priestera Elāzāra un Jozuas, Nūna dēla, un pie Israēla cilšu tēvu galvenajiem, un runāja ar tiem Šīlo, Kanaāna zemē: “Kungs caur Mozu pavēlēja dot mums pilsētas, kur dzīvot, un ganības mūsu lopiem!” Tad Israēla dēli deva levītiem no sava īpašuma, kā Kungs bija pavēlējis, pilsētas ar to ganībām. Loze krita kehātiešu dzimtai, un levīti, kas bija no priestera Ārona dēliem, ar lozi saņēma no Jūdas cilts, no Šimona cilts un no Benjāmina cilts – trīspadsmit pilsētas. Bet pārējie Kehāta dēli ar lozi saņēma no Efraima cilts dzimtām, no Dāna cilts un no puses Manases cilts – desmit pilsētas. Gēršona dēli ar lozi saņēma no Jisašhara cilts dzimtām, no Ašēra cilts un no Naftālī cilts, un no otras puses Manases cilts Bāšānā – trīspadsmit pilsētas. Merārī dēli saņēma pēc viņu dzimtām no Rūbena cilts, no Gāda cilts, no Zebulūna cilts – divpadsmit pilsētas. Un Israēla dēli deva levītiem šīs pilsētas ar to ganībām, kā Kungs caur Mozu bija pavēlējis – lozējot. No Jūdas dēlu cilts un no Šimona dēlu cilts viņi deva pilsētas, kas nosauktas šādos vārdos: Ārona dēliem pēc viņu dzimtām, kehātiešiem, kas pie Levī dēliem, jo viņiem loze krita pirmajiem, viņi deva Kirjat-Arbu – Arba bija anākiešu tēvs – tā ir Hebrona, kas atrodas Jūdas kalnienē, – un ganības, kas tai apkārt. Bet pilsētas laukus un ciemus atdeva Kālebam, Jefunnes dēlam, – tie ir viņa īpašums. Priestera Ārona dēliem tie atdeva Hebronu ar tās ganībām par patvēruma pilsētu slepkavām un vēl Libnu ar tās ganībām, un Jatīru ar tās ganībām, un Eštmo ar tās ganībām, un Holonu ar tās ganībām, un Debīru ar tās ganībām, un Ainu ar tās ganībām, un Jūtu ar tās ganībām, un Bēt-Šemešu ar tās ganībām – deviņas pilsētas no šīm divām ciltīm. Un no Benjāmina cilts – Gibeonu ar tās ganībām un Gebu ar tās ganībām, un Anātotu ar tās ganībām, un Almonu ar tās ganībām – četras pilsētas. Visas priestera Ārona dēlu pilsētas kopā – trīspadsmit pilsētas ar to ganībām. Pārējām Kehāta dēlu dzimtām, levītiem, kas bija atlikuši no Kehāta dēliem, tika izlozētas pilsētas no Efraima cilts. Viņiem tika atdota Šehema ar tās ganībām par patvēruma pilsētu slepkavām, tā atrodas Efraima kalnienē, un vēl Gezera ar tās ganībām, un Kibcaima ar tās ganībām, un Bēt-Horona ar tās ganībām – četras pilsētas. Un no Dāna cilts – Eltke ar tās ganībām un Gibtona ar tās ganībām, un Ajalona ar tās ganībām, un Gat-Rimona ar tās ganībām – četras pilsētas. Un no puses Manases cilts – Taanaha ar tās ganībām un Gat-Rimona ar tās ganībām – divas pilsētas. Kopā bija desmit pilsētas ar to ganībām – atlikušajiem Kehāta dēliem pēc viņu dzimtām. Tai levītu dzimtai, kas bija Gēršona dēli, tika dotas puses Manases cilts pilsētas – Golāna Bāšānā ar tās ganībām par patvēruma pilsētu slepkavām un vēl Beeštra ar tās ganībām – divas pilsētas. Un no Jisašhara cilts – Kišjona ar tās ganībām un Dābrata ar tās ganībām, un Jarmūta ar tās ganībām, un Ēn-Gannīma ar tās ganībām – četras pilsētas. Un no Ašēra cilts – Mišāla ar tās ganībām un Abdona ar tās ganībām, un Helkata ar tās ganībām, un Rehoba ar tās ganībām – četras pilsētas. Un no Naftālī cilts par patvēruma pilsētu slepkavām tika dota Kedeša Galilejā ar tās ganībām un vēl Hamot-Dora ar tās ganībām, un Kartāna ar tās ganībām – trīs pilsētas. Visas geršoniešu pilsētas pēc viņu dzimtām kopā – trīspadsmit pilsētas ar to ganībām. Merārī dēlu dzimtām, levītiem, kas bija atlikuši, tika pilsētas no Zebulūna cilts – Jokneāma ar tās ganībām un Karta ar tās ganībām, un Dimna ar tās ganībām, un Nahalāla ar tās ganībām – četras pilsētas. Un no Rūbena cilts – Becera ar tās ganībām un Jahaca ar tās ganībām, un Kedēmota ar tās ganībām, un Mēfaata ar tās ganībām – četras pilsētas. Un no Gāda cilts par patvēruma pilsētu slepkavām tika dota Rāmota Gileādā ar tās ganībām un vēl Mahanaima ar tās ganībām, un Hešbona ar tās ganībām, un Jaazēra ar tās ganībām – pavisam kopā četras pilsētas. Atlikušajiem Merārī dēliem, kas bija no levītiem, pēc viņu dzimtām pavisam kopā tika izlozētas divpadsmit pilsētas. Visas šīs levītu pilsētas bija Israēla dēlu īpašuma vidū – četrdesmit astoņas pilsētas ar to ganībām. Ikvienai no šīm pilsētām bija apkārt savas ganības – tā tas bija visām pilsētām. Kungs deva Israēlam visu zemi, ko viņš bija zvērējis dot viņu tēviem – un tie to iemantoja un tur apmetās. Kungs tiem ļāva visur baudīt mieru, kā viņš bija zvērējis viņu tēviem. Neviens ienaidnieks nevarēja stāties tiem pretī, visus ienaidniekus Kungs atdeva viņu rokā! Neviens solījums, ko Kungs bija devis Israēla namam, nebija tukšs – viss piepildījās! Tad Jozua sasauca rūbeniešus, gādiešus un pusi Manases cilts un teica tiem: “Jūs esat pildījuši visu, ko jums pavēlēja Kunga kalps Mozus, un jūs esat klausījuši visu, ko es jums pavēlēju. Jūs neatstājāt savus brāļus visu šo ilgo laiku līdz pat šai dienai un stingri ievērojāt visu Kunga, sava Dieva, bauslību. Tagad Kungs, jūsu Dievs, ļauj jūsu brāļiem baudīt mieru, kā viņš tiem solījis, – tad nu dodieties atpakaļ uz savām teltīm, uz zemi, kur jūsu īpašums, – Kunga kalps Mozus to devis jums viņpus Jardānas. Tikai sargieties, ka pildāt baušļus un ievērojat bauslību, ko Kunga kalps Mozus jums devis, – mīliet Kungu, savu Dievu, staigājiet visos viņa ceļos, turiet viņa baušļus, pieķerieties viņam un kalpojiet viņam no visas sirds un dvēseles!” Jozua tos svētīja un atlaida, un tie devās uz savām teltīm. Pusei Manases cilts Mozus bija devis īpašumu Bāšānā, bet otrai pusei Jozua deva īpašumu blakus viņu brāļiem viņpus Jardānas. Tad Jozua tos atlaida uz viņu teltīm, svētīja tos un teica tiem: “Jūs atgriežaties savās teltīs ar lieliem krājumiem, ar daudziem lopiem, ar sudrabu, zeltu, varu, dzelzi un varen daudz drānām – dalieties ar saviem brāļiem visā, ko esat laupījuši ienaidniekiem!” Tā viņi atgriezās – Rūbena dēli, Gāda dēli un puse Manases cilts devās projām no Israēla dēliem, no Šīlo, kas Kanaāna zemē, – tie devās uz Gileāda zemi, uz sava īpašuma zemi, ko tie pēc Kunga pavēles bija iemantojuši caur Mozu. Kad tie nonāca pie akmeņu kaudzēm, kas bija pie Jardānas Kanaāna zemē, tad Rūbena dēli, Gāda dēli un puse Manases cilts uzbūvēja pie Jardānas altāri – no skata tas bija liels altāris! Tad Israēla dēli padzirdēja runas: “Redzi, Rūbena dēli, Gāda dēli un puse Manases cilts uzcēluši altāri Kanaāna zemes robežās, pie Jardānas akmeņu kaudzēm Israēla dēlu pusē.” Kad Israēla dēli to izdzirdēja, viņi, visa Israēla dēlu sapulce, sapulcējās Šīlo, lai dotos pret tiem karā. Tad Israēla dēli sūtīja pie Rūbena dēliem, Gāda dēliem un puses Manases cilts uz Gileāda zemi priestera Elāzāra dēlu Pinhāsu un kopā ar viņu arī desmit vadoņus – pa vienam vadonim no katra Israēla cilšu tēvu nama – katrs bija galvenais sava tēva namā, tie bija vadītāji arī pār Israēla tūkstošiem. Tie gāja pie Rūbena dēliem, Gāda dēliem un puses Manases cilts uz Gileāda zemi un runāja ar tiem: “Tā saka visa Kunga sapulce: cik tālu gan jūs esat atkrituši no Israēla Dieva, ka šodien novēršaties no sekošanas Kungam un esat uzcēluši sev šo altāri, tā dumpodami pret Kungu?! Vai mums vēl nav gana ar Peora grēku – no tā mēs neesam šķīstījušies vēl līdz šai dienai –, par to Kunga sapulci ķēra sērga! Un tomēr jūs šodien novēršaties no sekošanas Kungam – šodien jūs atkal dumpojat pret Kungu, bet rīt viņš noskaitīsies pret visu Israēla sapulci! Ja jūsu īpašuma zeme jums ir nešķīsta, tad dodieties uz Kunga īpašuma zemi, kur stāv Kunga Mājoklis, un iegūstiet īpašumu tur kopā ar mums. Tikai nedumpojiet pret Kungu un nepadariet par dumpiniekiem arī mūs, celdami sev citu altāri, kas nav Kunga, mūsu Dieva, altāris! Vai tad Āhāns, Zeraha dēls, jau pagalam neatkrita iznīcībai lemto mantu dēļ, kad dusmas nāca pār visu Israēla sapulci; viņš bija viens pats, bet vai tad viens pats gāja bojā par savu vainu?” Tad Rūbena dēli, Gāda dēli un puse Manases cilts atbildēja Israēla virsniekiem pār tūkstošiem: “Dievu Dievs Kungs, dievu Dievs Kungs – viņš zina, un lai arī Israēls zina, ja tas noticis tādēļ, lai dumpotos vai atkristu no Kunga, tad nesaudzē mūs šodien! Ja mēs būtu uzcēluši altāri, lai novērstos no sekošanas Kungam vai upurētu tur sadedzināmos upurus, labības dāvanas vai pienestu miera upurus, tad Kungs lai piemeklē pats! Taču nē! To mēs darījām, bažīdamies, ka kādreiz jūsu dēli varētu sacīt mūsu dēliem: kas jums daļas gar Kungu, Israēla Dievu? Kungs nolicis robežu starp mums un jums, Rūbena dēli un Gāda dēli, jums nav daļas gar Kungu! – tad jūsu dēli novērstu no Kunga bijības mūsu dēlus. Tādēļ mēs nospriedām: taisīsimies jel un uzcelsim altāri – ne sadedzināmajiem upuriem vai kaujamiem upuriem, bet par liecību, kas būtu starp mums un jums, un nākamajām paaudzēm pēc mums – lai mēs pildītu Kunga kalpošanu viņa priekšā ar mūsu sadedzināmajiem upuriem, kaujamiem upuriem un miera upuriem, lai kādreiz jūsu dēli neteiktu mūsu dēliem: jums nav daļas gar Kungu! Un vēl mēs domājām – ja mums vai mūsu pēcnācējiem reiz kāds ko tādu teiks, tad mēs sacīsim: redzi, tur ir Kunga altāra līdziniece, to mūsu tēvi uzcēla ne sadedzināmajiem upuriem, ne kaujamiem upuriem, bet par liecību starp mums un jums! Pasargi, Dievs, ka mēs dumpotu pret Kungu vai šodien novērstos no sekošanas Kungam, celdami citu altāri sadedzināmajiem upuriem, labības dāvanām vai kaujamiem upuriem līdzās Kunga, mūsu Dieva, altārim, kas viņa Mājokļa priekšā!” Kad priesteris Pinhāss, sapulces vadoņi un Israēla virsnieki pār tūkstošiem, kas bija ar viņu, dzirdēja vārdus, ko sacīja Rūbena dēli, Gāda dēli un Manases dēli, tie viņiem patika. Un priesteris Pinhāss, Elāzāra dēls, teica Rūbena dēliem, Gāda dēliem un Manases dēliem: “Tagad mēs zinām, ka Kungs ir ar mums, jo jūs neesat atkrituši no Kunga, tā jūs esat izglābuši Israēla dēlus no Kunga rokas!” Tad priesteris Pinhāss, Elāzāra dēls, kopā ar vadoņiem devās projām no Rūbena dēliem, Gāda dēliem, no Gileāda zemes uz Kanaāna zemi pie Israēla dēliem, un visu tiem pastāstīja. Tas Israēla dēliem patika, un Israēla dēli slavēja Dievu un vairs negrasījās doties karot pret tiem un iznīdēt zemi, kur bija apmetušies Rūbena dēli un Gāda dēli. Rūbena dēli un Gāda dēli mēdz par šo altāri teikt: “Tā mums ir liecība, ka Kungs ir Dievs.” Kad Kungs jau ilgāku laiku bija ļāvis Israēlam atgūties no visiem ienaidniekiem, kas bija visapkārt, un Jozuam jau bija pienākušas vecumdienas, tad Jozua sasauca visu Israēlu, viņu vecajos un viņu galvenos, un viņu tiesnešus, un virsniekus, un sacīja tiem: “Tagad es esmu jau vecs un krietni gados, un jūs esat redzējuši visu, ko Kungs, jūsu Dievs, darījis visām šīm tautām jūsu dēļ – jo par jums ir cīnījies Kungs, jūsu Dievs! Redzi, es jums pēc jūsu ciltīm izlozēju šeit palikušās tautas, sākot no Jardānas, tāpat kā visas tās tautas, ko es iznīdēju līdz pat Lielajai jūrai, kas pret saules rietu. Kungs, jūsu Dievs, padzīs tos jūsu priekšā, jūs tos patrieksiet un iemantosiet viņu zemi, kā Kungs, jūsu Dievs, jums solījis! Esiet jo stipri, raugieties, ka pildāt visu, kas rakstīts Mozus bauslības grāmatā, nenovērsieties no tās ne pa labi, ne pa kreisi! Nesaejieties ar šīm tautām, kas atlikušas jūsu vidū, nepiesauciet viņu dievu vārdus, nezvēriet pie tiem, nekalpojiet un nezemojieties tiem! Turieties pie Kunga, sava Dieva, kā esat darījuši līdz šai dienai! Kungs jūsu priekšā padzina tautas, kas bija varenas un stipras, un neviens jūsu priekšā nav pastāvējis līdz šai dienai. Ikviens no jums var vajāt tūkstoti, jo Kungs ir jūsu Dievs, viņš cīnās par jums, kā jums solījis! Pieraugiet, ka mīlat Kungu, savu Dievu! Ja jūs vērstin novērsīsieties un pieķersieties šo tautu atlikumam, tiem, kas šeit palikuši pie jums, ja saprecēsieties ar viņiem, ja saiesieties ar viņiem un viņi ar jums, tad zinādami ziniet, ka Kungs, jūsu Dievs, šīs tautas vairs nepadzīs jūsu priekšā! Tās būs jums slazds un lamatas, pātaga abiem sāniem un ērkšķi acīs, līdz jūs būsiet izdeldēti šajā labajā zemē, ko jums devis Kungs, jūsu Dievs. Redzi, šodien es dodos turp, kurp jādodas ikvienam, kas mīt uz zemes. Ziniet sirdī un dvēselē, ka nav trūcis neviens no tiem labumiem, ko Kungs, jūsu Dievs, jums solījis – jums ir piepildījies itin viss un nav trūcis nekā! Kā jums piepildījušies visi labie solījumi, ko Kungs, jūsu Dievs, jums devis, tāpat Kungs piepildīs arī visus ļaunos solījumus, līdz jūs būsiet izdeldēti šajā labajā zemē, ko jums devis Kungs, jūsu Dievs. Ja jūs pārkāpsiet Kunga, sava Dieva, derību, ko viņš jums pavēlējis, ja iesiet un kalposiet citiem dieviem un zemosieties tiem, tad pret jums iekvēlosies Kunga dusmas un jūs ātri vien iznīksiet šajā labajā zemē, ko viņš jums devis.” Tad Jozua Šehemā sapulcināja visas Israēla ciltis un sasauca Israēla vecajos un viņu galvenos, un viņu tiesnešus, un virsniekus, un tie stājās Dieva priekšā. Un Jozua teica visai tautai: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: jūsu tēvi senlaik dzīvoja viņpus upes – Terahs, Ābrahāma un Nāhora tēvs, un viņi kalpoja citiem dieviem. Tad es viņpus upes ņēmu jūsu tēvu Ābrahāmu un vedu cauri visai Kanaāna zemei, vairoju viņa pēcnācējus un devu viņam Īzaku. Un Īzakam es devu Jēkabu un Ēsavu; Ēsavam es devu par mantojumu Seīra kalnus, bet Jēkabs ar saviem dēliem devās uz Ēģipti. Tad es sūtīju Mozu un Āronu un situ Ēģipti ar sērgām – tā es tur darīju, un pēc tam es jūs no turienes aizvedu. Es izvedu jūsu tēvus no Ēģiptes, un jūs nonācāt pie jūras, un ēģiptieši vajāja jūsu tēvus – ar kararatiem un jātniekiem! – līdz Niedru jūrai. Kad tie brēca uz Kungu, viņš sūtīja tumsību starp tiem un ēģiptiešiem un šiem uznāca jūra un apklāja viņus. Paši savām acīm jūs redzējāt, ko es darīju Ēģiptē! Tad ilgu laiku jūs mitāt tuksnesī. Un es jūs aizvedu uz amoriešu zemi viņpus Jardānas, un tie cīnījās pret jums, bet es tos nodevu jūsu rokā, un jūs iemantojāt viņu zemi, un es tos iznīcināju jūsu priekšā. Tad cēlās Moāba ķēniņš Bālāks, Ciporas dēls, un karoja ar Israēlu – viņš sūtīja pēc Bileāma, Beora dēla, lai tas jūs nolād. Bet es negribēju klausīt Bileāmu, un viņš svētīdams svētīja jūs – tā es jūs izglābu no viņa rokas. Un jūs pārgājāt Jardānu un nonācāt Jērikā, un ar jums karoja Jērikas vīri – amorieši un perizieši, un kanaānieši, un hetieši, un girgašieši, un hivieši, un jebūsieši – es tos atdevu jūsu rokā. Es izsūtīju jums pa priekšu sirseņus, kas padzina tos jūsu priekšā – abus amoriešu ķēniņus! – neba jūsu zobens vai loks! Es devu jums zemi, ko jūsu roka nebija iestrādājusi, un pilsētas, ko jūs nebijāt cēluši – tajās jūs apmetāties! – un vīnadārzus un olīvkokus, ko jūs nebijāt stādījuši – no tiem jūs ēdāt! Tad nu bīstieties Kunga un krietni kalpojiet viņam uzticībā, aizvāciet dievus, kuriem kalpoja jūsu tēvi viņpus upes un Ēģiptē, un kalpojiet Kungam! Bet, ja jums netīk kalpot Kungam, tad izvēlieties šodien, kam kalpot – vai nu dieviem, kam jūsu tēvi kalpoja viņpus upes, vai amoriešu dieviem, kuru zemē jūs mītat; bet es un mans nams – mēs kalposim Kungam!” Tad tauta atbildēja un teica: “Pasargi, Dievs, ka mēs pamestu Kungu un kalpotu citiem dieviem! Jo Kungs, mūsu Dievs, izveda mūs un mūsu tēvus no Ēģiptes zemes un vergu nama. Viņš mūsu acu priekšā darīja visas šīs varenās zīmes un sargāja mūs ceļā, ko gājām, un starp visām tautām, kuru vidū mēs nonācām. Un Kungs padzina mūsu priekšā visas tautas, arī amoriešus, kuri mita tajā zemē, tad nu mēs kalposim Kungam, jo viņš ir mūsu Dievs!” Bet Jozua teica tautai: “Jūs nevarat kalpot Kungam, jo viņš ir svēts Dievs, viņš ir dedzīgs Dievs, viņš nepiedos jūsu pārkāpumus un grēkus! Ja jūs atmetīsiet Kungu un kalposiet svešiem dieviem, tad viņš novērsīsies, darīs jums ļaunu un iznīcinās jūs – arī tad, kad jau darījis jums labu!” Bet tauta teica Jozuam: “Nē! Mēs kalposim Kungam!” Tad Jozua teica tautai: “Jūs paši sev šodien esat liecinieki, ka izvēlējāties Kungu, lai kalpotu viņam!” Un tie teica: “Esam liecinieki!” “Tad nu aizvāciet svešos dievus, kas jūsu vidū, un šķīstiet savas sirdis Kungam, Israēla Dievam!” Un tauta teica Jozuam: “Mēs kalposim Kungam, mūsu Dievam, un mēs klausīsim viņa balsij!” Todien Jozua noslēdza ar tautu derību un deva tiem Šehemā likumus un tiesas. Jozua rakstīja šos vārdus Dieva bauslības grāmatā, ņēma lielu akmeni un uzslēja zem ozola pie Kunga svētvietas. Tad Jozua sacīja visai tautai: “Redzi, šis akmens lai ir mums par liecību, jo tas ir dzirdējis visus Kunga vārdus, ko viņš sacījis! Tādēļ tas lai jums ir par liecību, ka nepieviļat savu Dievu!” Tad Jozua atlaida ļaudis – katru uz savu mantojuma daļu. Pēc tam Kunga kalps Jozua, Nūna dēls, nomira – viņš bija simt desmit gadu vecs. Tie viņu apglabāja viņa mantojuma daļas robežās Timnat-Serahā, kas Efraima kalnienē uz ziemeļiem no Gaašas kalna. Israēls kalpoja Kungam visu Jozuas laiku un visu to vecajo laiku, kuri nāca pēc Jozuas un zināja visus Kunga darbus, ko viņš bija darījis Israēlā. Jāzepa kaulus, ko Israēla dēli bija izveduši no Ēģiptes, viņi apglabāja Šehemā – tajā lauka daļā, ko Jēkabs bija nopircis no Šehemas tēva Hamora dēliem par simts naudas gabaliem, un tas bija Jāzepa dēlu īpašums. Un Elāzārs, Ārona dēls, nomira, un viņa dēls viņu apglabāja Pinhāsa Gibā – tā bija viņam dotā daļa Efraima kalnienē. Tas notika pēc Jozuas nāves. Israēla dēli jautāja Kungam: “Kurš no mums pirmais dosies augšup pret kanaāniešiem, lai cīnītos ar tiem?” Kungs atbildēja: “Jūda ies! Redzi, es esmu nodevis šo zemi viņa rokā.” Jūda sacīja savam brālim Šimonam: “Nāc kopā ar mani karot pret kanaāniešiem man piešķirtajā daļā, un arī es iešu ar tevi uz tev piešķirto daļu.” Un Šimons gāja ar viņu. Jūda devās augšup, un Kungs nodeva kanaāniešus un periziešus viņu rokās, un viņi tos sakāva Bezekā – desmit tūkstošus vīru. Bezekā viņi sastapās ar Adonī-Bezeku un karoja ar to. Viņi sakāva kanaāniešus un periziešus. Adonī-Bezeks bēga, bet viņi to vajāja, notvēra un nocirta viņam roku un kāju īkšķus. Un Adonī-Bezeks sacīja: “Septiņdesmit ķēniņiem tika nocirsti roku un kāju īkšķi, un tie uzlasīja to, kas krita zem mana galda. Kā es esmu darījis, tā dievi man atlīdzinājuši!” Viņš tika aizvests uz Jeruzālemi un tur nomira. Bet Jūdas dēli karoja ar Jeruzālemi, ieņēma to, izkāva ar zobena asmeni un nopostīja pilsētu ar uguni. Pēc tam Jūdas dēli devās lejā karot ar kanaāniešiem, kas mīt kalnienē, dienvidzemē un zemienē. Jūda devās pret kanaāniešiem, kas mīt Hebronā – agrāk Hebronu sauca Kirjat-Arba –, un viņi sakāva Šēšaju, Ahīmanu un Talmaju. No turienes viņi devās pret Debīras iedzīvotājiem – agrāk Debīru sauca Kirjat-Sēfera. Un Kālebs sacīja: “Kurš sakaus Kirjat-Sēferu un to ieņems, tam es atdošu savu meitu Ahsu par sievu!” Un to ieņēma Otniēls, Kāleba brāļa Kenaza dēls, jaunākais no tiem, un viņš tam deva par sievu savu meitu Ahsu. Kad viņa nāca, viņa to pierunāja – savu tēvu, lūdzot tam tīrumu. Viņa nokāpa no ēzeļa, un Kālebs tai jautāja: “Kas tev?” Viņa tam teica: “Dod man svētību! – Ja izdevi mani uz sausu zemi, tad iedod man ūdens avotus!” Un Kālebs tai deva augšējos avotus un lejas avotus. Arī kēnieša, Mozus sievastēva, dēli devās augšup no Palmu pilsētas pie Jūdas dēliem uz Jūdas tuksnesi, dienvidos no Arādas. Viņi gāja un apmetās pie šīs tautas. Bet Jūda gāja pie sava brāļa Šimona, un tie kopā sakāva kanaāniešus, kas mita Cefatā, un nodeva to iznīcības lāstam, tāpēc šo pilsētu sauc Horma. Jūda ieņēma Gazu un tās novadu, Aškelonu un tās novadu un Ekronu un tās novadu. Kungs bija ar Jūdu, lai tas ieņemtu kalnieni, bet ieleju iedzīvotājus tas nevarēja izdzīt, jo tiem bija dzelzs kararati. Kālebam tie deva Hebronu, kā to bija noteicis jau Mozus, un viņš padzina no turienes trīs Anāka dēlus. Bet jebūsiešus, kas mita Jeruzālemē, Benjāmina dēli nepadzina – jebūsieši mīt pie Benjāmina dēliem Jeruzālemē līdz šai dienai. Arī Jāzepa nams – viņi devās augšup uz Bēteli, un Kungs bija ar viņiem. Jāzepa nams izlūkoja Bēteli – agrāk šo pilsētu sauca Lūza, un vērotāji pamanīja iznākam no pilsētas kādu vīru. Tie viņam sacīja: “Jel parādi mums ieeju pilsētā, un mēs izrādīsim tev laipnību.” Viņš tiem parādīja ieeju pilsētā, un tie izkāva pilsētu ar zobena asmeni, bet tam vīram un visai viņa dzimtai ļāva aiziet. Tas vīrs aizgāja uz hetiešu zemi, uzcēla pilsētu un nosauca to par Lūzu. Tā to sauc līdz šai dienai. Bet Manase neieguva īpašumā Bēt-Šeānu ar tās ciemiem, nedz Taanahu ar tās ciemiem un nepadzina Doras un tās ciemu iedzīvotājus, nedz Jibleāmas un tās ciemu iedzīvotājus, nedz Megido un tās ciemu iedzīvotājus. Tā kanaānieši palika dzīvot šajā zemē. Kad Israēls pieauga spēkā, tas lika kanaāniešus klaušās, bet padzīt tos nepadzina. Arī Efraims neizdzina kanaāniešus, kas dzīvoja Gezerā, un kanaānieši dzīvoja Gezerā kopā ar tiem. Un Zebulūns neizdzina Kitronas iedzīvotājus un Nahalālas iedzīvotājus, kanaānieši dzīvoja kopā ar tiem un pildīja klaušas. Ašērs neizdzina Ako iedzīvotājus un Sidonas iedzīvotājus, nedz arī tos, kas Ahlābā, Ahzīvā, Helbā, Afēkā un Rehobā. Ašērieši dzīvoja starp šīs zemes iedzīvotājiem kanaāniešiem, jo viņi tos nebija izdzinuši. Naftālī neizdzina Bēt-Šemešas iedzīvotājus un arī Bēt-Anatas iedzīvotājus. Viņi dzīvoja starp šīs zemes iedzīvotājiem kanaāniešiem, un Bēt-Šemešas un Bēt-Anatas iedzīvotāji pildīja viņu klaušas. Amorieši atspieda Dāna dēlus kalnienē un neļāva tiem nokāpt ielejā. Tā amorieši palika dzīvot Har-Heresā, Ajalonā un Šaalbīmā. Bet Jāzepa nams tos stipri apspieda, un tie pildīja viņu klaušas. Amoriešu robežas sniedzās no Skorpiju pārejas, no Selas un tālāk. Kunga eņģelis nāca augšup no Gilgālas uz Bohīmu un sacīja: “Es jūs izvedu no Ēģiptes un ievedu zemē, kuru zvērēdams esmu solījis jūsu tēviem, sacīdams: es nelauzīšu savu derību ar jums nemūžam, bet jūs neslēdziet derību ar šīs zemes iedzīvotājiem! Viņu altāri jums jānojauc! – Tomēr jūs neesat klausījuši manu balsi! Kādēļ jūs tā darījāt?! Tad arī es sacīju: es nedzīšu viņus projām no jums. Tie būs jums līdzās, un viņu dievi kļūs jums par slazdiem.” Kad Kunga eņģelis bija runājis šos vārdus uz visiem Israēla dēliem, ļaudis sāka raudāt, un šī vieta tika nosaukta: Bohīma. Tur viņi kāva upurus Kungam. Tad Jozua atlaida tautu, un Israēla dēli devās ikviens uz savu mantojuma daļu, lai iegūtu īpašumā šo zemi. Tauta kalpoja Kungam visu Jozuas dzīves laiku un visu to vecajo dzīves laiku, kuri pārdzīvoja Jozuu un bija redzējuši visus Kunga lielos darbus, ko viņš darīja Israēlam. Kunga kalps Jozua, Nūna dēls, nomira simts desmit gadu vecs un tika apbedīts savā mantotajā novadā Timnat-Heresā, Efraima kalnos uz ziemeļiem no Gaašas kalna. Arī visa šī paaudze tika piepulcināta tēviem, un pēc viņiem cēlās cita paaudze, kas nepazina Kungu, nedz arī tos darbus, ko viņš bija darījis Izraēlam. Tad Israēla dēli darīja to, kas ļauns Kunga acīs, – vergoja baāliem. Viņi atmeta Kungu, savu tēvu Dievu, kas tos bija izvedis no Ēģiptes zemes, un dzinās pēc citiem dieviem – apkārtējo tautu dieviem – un zemojās tiem, tā sadusmodami Kungu. Viņi atmeta Kungu, vergodami vergoja Baalam un aštartēm. Tad Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un viņš tos nodeva laupītājiem, kuri tos aplaupīja, un viņš tos pārdeva apkārtējiem ienaidniekiem, ka tie vairs nevarēja pastāvēt savu ienaidnieku priekšā. Visur, kur tie devās, Kunga roka bija pret viņiem uz ļaunu, kā Kungs bija sacījis un kā Kungs bija tiem zvērējis, un tie bija lielos spaidos. Tad Kungs lika celties soģiem, kas tos izglāba no laupītāju rokām. Bet arī savus soģus viņi neklausīja, jo nodevās maucībai ar citiem dieviem, zemojās tiem un jo drīz novērsās no ceļa, ko bija staigājuši viņu tēvi, kuri klausīja Kunga baušļus, – bet viņi tā nedarīja. Kad Kungs lika viņu vidū celties soģiem, tad Kungs bija ar šo soģi, un viņš tos izpestīja no ienaidnieku rokas visas šī soģa dienas, jo Kungs iežēlojās par viņu vaidiem apspiedēju un nomācēju priekšā. Bet, tiklīdz soģis nomira, viņi griezās atpakaļ un atkal bija izvirtušāki par saviem tēviem, dzinās pakaļ citiem dieviem, lai tiem vergotu un tiem zemotos. Viņi neatmeta neko no saviem darbiem un savas stūrgalvības. Tad Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un viņš teica: “Tāpēc ka šie ļaudis ir aizgājuši no manas derības, ko es pavēlēju viņu tēviem, un nav klausījuši manu balsi, arī es nevienu no tām tautām, ko Jozua nomirdams ir atstājis, vairs nedzīšu prom no viņiem, lai tā pārbaudītu Israēlu – vai tie ievēros Kunga ceļu, staigādami pa to, kā to darījuši viņu tēvi, vai ne.” Tā Kungs atstāja šīs tautas un neizdzina tās tūlīt, un neatdeva tās Jozuas rokā. Šīs ir tautas, kuras Kungs atstāja, lai ar tām pārbaudītu Israēlu – tos, kas nebija piedzīvojuši visus kanaāniešu karus, tikai tāpēc, lai liktu Israēla dēlu paaudzēm zināt un mācīties karot – tiem, kas agrāk to nebija piedzīvojuši. Tie bija pieci filistiešu augstmaņi, visi kanaānieši, sidonieši un hivieši, kas mīt Lebanona kalnos no Baal-Hermona kalna līdz Hamātai. Tie tur bija, lai Israēls tiktu pārbaudīts – lai būtu redzams, vai tas paklausa Kunga baušļiem, kurus viņš pavēlējis viņu tēviem caur Mozu. Israēla dēli mita starp kanaāniešiem, hetiešiem, amoriešiem, periziešiem, hiviešiem un jebūsiešiem. Tie ņēma viņu meitas sev par sievām un savas meitas deva viņu dēliem, un kalpoja viņu dieviem. Tā Israēla dēli darīja to, kas ļauns Kunga acīs. Viņi aizmirsa Kungu, savu Dievu, un kalpoja baāliem un ašērām. Tad Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un viņš tos pārdeva Divupes Arāma ķēniņam Kūšan-Rišataimam, un Israēla dēli kalpoja Kūšan-Rišataimam astoņus gadus. Israēla dēli brēca uz Kungu, un Kungs lika celties Israēla dēlu glābējam, kas tos izpestīja, – Otniēlam, Kenaza dēlam, kurš bija Kāleba jaunākais brālis. Kunga Gars bija ar viņu, un viņš tiesāja Israēlu. Viņš izgāja karā, un Kungs nodeva Arāma ķēniņu Kūšan-Rišataimu viņa rokā, un viņš valdīja pār Kūšan-Rišataimu. Tad zemē bija miers četrdesmit gadus, līdz Otniēls, Kenaza dēls, nomira. Israēla dēli turpināja darīt to, kas ļauns Kunga acīs, un Kungs deva varu pār israēliešiem Moāba ķēniņam Eglonam, jo tie bija darījuši to, kas ļauns Kunga acīs. Eglons sapulcināja pie sevis amoniešus un amālēkiešus, gāja un sakāva Israēlu un ņēma sev Palmu pilsētu. Israēla dēli vergoja Moāba ķēniņam Eglonam astoņpadsmit gadus. Tad Israēla dēli brēca uz Kungu, un Kungs lika celties viņu glābējam – benjāminietim Ēhūdam, Gēras dēlam. Viņš bija kreilis. Israēla dēli sūtīja ar viņu dāvanas Moāba ķēniņam Eglonam. Ēhūds izgatavoja sev olekti garu abpusgriezīgu zobenu un apjoza to zem virsdrēbēm uz labā gurna. Viņš pienesa dāvanu Moāba ķēniņam Eglonam, bet Eglons bija ļoti resns vīrs. Kad dāvana bija pienesta, viņš aizsūtīja projām ļaudis, kas bija nesuši dāvanu, bet pats nāca atpakaļ no akmens tēliem, kas pie Gilgālas, un sacīja: “Ķēniņ, man tev ir slepena ziņa!” Tas iesaucās: “Kuš!” – un visi, kas bija pie viņa, izgāja. Tad Ēhūds pienāca viņam klāt – viņš sēdēja savā atsevišķajā vēsajā jumtistabā – un teica: “Man priekš tevis ir Dieva vārds!” – un Eglons piecēlās no sava sēdekļa. Bet Ēhūds tvēra ar kreiso roku, izrāva zobenu, kas tam bija virs labā gurna, un iedūra to viņam vēderā, ka arī spals iegāja līdz ar asmeni, un tauki sakļāvās pār asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no Eglona vēdera, un mēsli iztecēja no viņa. Tad Ēhūds izgāja lievenī, aizvēra jumtistabas durvis un aizslēdza tās. Kad viņš bija aizgājis, nāca Eglona kalpi un skatījās – lūk, jumtistabas durvis aizslēgtas! Un tie sprieda: “Droši vien viņš atvieglojas vēsajā kambarī.” Tā tie gaidīja, līdz apkaunējās, bet, kad neviens tā arī neatvēra jumtistabas durvis, viņi ņēma atslēgu un tās atvēra. Un redzi, viņu kungs gulēja zemē beigts! Bet Ēhūds aizbēga, kamēr tie vilcinājās. Viņš jau bija pagājis garām akmens tēliem un aizbēdzis uz Seīru. Tur nonācis, viņš pūta ragu Efraima kalnos, un Israēla dēli kopā ar viņu devās lejā no kalniem un viņš to priekšgalā. Viņš tiem sacīja: “Sekojiet man, jo Kungs jums ir nodevis jūsu ienaidniekus moābiešus!” Viņi tam sekoja un ieņēma Jardānas braslus uz Moāba pusi, un nevienam neļāva celties pāri. Toreiz viņi sakāva visus moābiešus – ap desmit tūkstošus vīru, visus spēcīgus un stiprus, neviens pats neizbēga! Todien Israēls pazemoja Moābu. Tad zemei bija miers astoņdesmit gadus. Un pēc viņa nāca Šamgars, Anāta dēls. Viņš sakāva filistiešus – seši simti vīru – ar vēršu dzenamo! Arī viņš izglāba Israēlu. Tomēr Israēla dēli turpināja darīt to, kas ļauns Kunga acīs, kad Ēhūds bija miris. Tad Kungs viņus pārdeva kanaāniešu ķēniņam Jābīnam, kurš valdīja Hācorā. Viņa karaspēka virspavēlnieks bija Sīsra – Harošet-Gojīmas iemītnieks. Un Israēla dēli brēca uz Kungu, jo Sīsram bija deviņi simti dzelzs kararatu un viņš nežēlīgi apspieda Israēlu divdesmit gadus. Tolaik praviete Debora, Lapīdota sieva, bija soģe Israēlā. Viņa sēdēja zem Deboras palmas starp Rāmu un Bēteli Efraima kalnos, un Israēla dēli nāca pie viņas, lai viņa spriestu tiesu. Viņa sūtīja pēc Bārāka, Abīnoama dēla, no Kedešas Naftālī novadā un sacīja viņam: “Tā ir pavēlējis Kungs, Israēla Dievs: ej, dodies uz Tābora kalnu un ņem sev līdzi desmit tūkstošus vīru no Naftālī dēliem un Zebulūna dēliem. Pie Kīšonas straumes es izdošu tev Sīsru, Jābīna karaspēka virspavēlnieku, viņa kararatus un viņa lielo pulku – es nodošu viņu tev.” Bet Bārāks viņai atbildēja: “Ja tu nāksi ar mani, es iešu, bet, ja tu nenāksi ar mani, es neiešu.” Tad viņa sacīja: “Es noteikti iešu ar tevi, tomēr ne tev tiks slava uz tā ceļa, kuru tu ej, jo sievas rokā Kungs pārdos Sīsru!” Un Debora cēlās un gāja kopā ar Bārāku uz Kedešu. Bārāks sapulcināja Zebulūnu un Naftālī Kedešā, desmit tūkstoši vīru sanāca kājām, un arī Debora nāca kopā ar viņu. Kēnietis Hebers bija nošķīries no kēniešiem, Mozus sievastēva Hobāba dēliem. Viņš bija uzslējis savu telti pie ozola Caanannīmā, kas pie Kedešas. Sīsram tika paziņots, ka Bārāks, Abīnoama dēls, ir uzkāpis Tābora kalnā. Sīsra sapulcināja pie Kīšonas straumes visus savus kararatus – deviņi simti dzelzs kararatu – un visus savus ļaudis no Harošet-Gojīmas. Tad Debora teica Bārākam: “Celies! Šī ir tā diena, kad Kungs nodevis Sīsru tavā rokā. Vai gan pats Kungs nav izgājis tavā priekšā?!” Un Bārāks nāca lejā no Tābora kalna, un desmit tūkstoši vīru sekoja viņam. Kungs radīja apjukumu Sīsram un sajukumu kararatu pulkā un visā viņa karaspēkā – Bārāka zobena asmens priekšā. Sīsra nolēca no saviem kararatiem un bēga kājām. Bārāks vajāja kararatus un karaspēku līdz Harošet-Gojīmai, un viss Sīsras karaspēks krita no zobena asmens, netika saudzēts neviens. Sīsra kājām aizbēga līdz kēnieša sievas Jaēlas teltij, jo starp Hācoras ķēniņu Jābīnu un kēnieša Hebera namu bija miers. Jaēla iznāca Sīsram pretī un teica: “Iegriezies, mans kungs, iegriezies pie manis, nebīsties!” Viņš ienāca pie tās teltī, un viņa to apklāja ar paklāju. Tad viņš tai sacīja: “Jel iedod man padzerties mazliet ūdens, jo man slāpst!” Un viņa attaisīja piena trauku, iedeva tam padzerties un apklāja viņu. Viņš tai sacīja: “Nostājies telts durvīs un, ja kāds nāk un jautā, vai te kāds ir, atbildi: nav!” Tad Hebera sieva Jaēla ņēma telts mietiņu, satvēra rokā āmuru, klusi pienāca pie viņa un iedzina mietiņu viņa deniņos, tā ka tas iedūrās zemē. Cieši aizmidzis bez samaņas viņš nomira. Un, redzi, Bārāks dzinās pakaļ Sīsram. Bet Jaēla iznāca viņam pretī un sacīja: “Nāc, es tev parādīšu to vīru, ko tu meklē!” Viņš ienāca pie tās, un redzi, Sīsra gulēja beigts, un mietiņš tam deniņos. Tā Dievs todien Israēla dēlu priekšā pazemoja kanaāniešu ķēniņu Jābīnu. Israēla dēli jo varen cīkstējās pret kanaāniešu ķēniņu Jābīnu, līdz tie kanaāniešu ķēniņu Jābīnu iznīdēja pavisam. Šādi todien dziedāja Debora un Bārāks, Abīnoama dēls: “Kā plīv Israēla matu cirtas! – Tauta sevi ziedo! – Slavējiet Kungu! Ķēniņi, klausieties, augstmaņi, dzirdiet! – Es – Kungam, es dziedāšu viņam, spēlēšu Kungam, Israēla Dievam! Kungs, kad tu no Seīras izgāji, no Edoma laukiem iznāci, tad drebēja zeme un rasoja debess, no mākoņiem lāsoja ūdens. Kalni izkusa Kunga priekšā – Sīnajieša – Kunga, Israēla Dieva, priekšā. Šamgara, Anāta dēla, dienās un Jaēlas dienās ceļi noklusuši, taku minēji iet apkārtceļus. Noklusuši ciematnieki, Israēlā tie apklusuši, līdz cēlos es – Debora, līdz cēlos es – māte Israēlā! Israēls izvēlas jaunus dievus, un nu karš jau vārtos! Ja vēl kāds vairogs būtu redzams vai šķēps uz četrdesmit tūkstošiem Israēlā! Mana sirds ir ar Israēla vadoņiem, kas sevi ziedo tautai. Slavējiet Kungu! Kas uz dārgiem ēzeļiem jājat, uz paklājiem sēžat un pa ceļiem ejat – vēstiet! Lokšāvēju balsīm ūdens smelšanas vietās tie daudzina Kunga taisnīgos darbus, viņa ciematnieku taisnīgos darbus Israēlā, kad tie sanākuši Kunga tautas vārtos. Mosties, mosties jel, Debora! Mosties, mosties jel, dziesmu sāc! Celies, Bārāk, gūsti savus gūstekņus, Abīnoama dēls! Tad devās lejā tautas dižciltīgo atlikums, Kungs manis dēļ devās lejā pret spēkavīriem! No Efraima, kura saknes Amālēkā, tev seko Benjāmins tavu ļaužu pulkā. No Māhīras nāk lejup pavēlnieki, no Zebulūna – vadoņu zižļu nesēji. Mani vadoņi Jisašharā – kopā ar Deboru, un Jisašhars tāpat kā Bārāks ielejā izsūtīts kājām. Pie Rūbena strautiem gan vareni lēma… Kādēļ gan sēdi starp ugunskuriem? – Vai lai klausītos ganāmpulku šņākuļošanā!? Gar Rūbena strautiem gan vareni sprieda… Gileāds apmeties viņpus Jardānas, bet Dāns – kādēļ tas vēl paliek uz kuģiem? Ašērs mīt jūras piekrastē, apmetas savās kuģu piestātnēs. Taču Zebulūns – tauta, kas savu dzīvību nievā, gatavs mirt, tāpat arī Naftālī – augstieņu laukos. Sanākuši ķēniņi izkaroties, tad nu izkarojās Kanaāna ķēniņi Taanahā pie Megido ūdeņiem, bet sudraba laupījumu nedabūja. Arī no debesīm karoja! Zvaigznes no saviem ceļiem pret Sīsru karoja! Kīšonas straume tos aizskaloja, mūžsenā straume, Kīšonas straume. Triec, mana dvēsele, stiprāk! Tad klaudzēja zirga pakavi no aulekšiem, viņa vareno auļiem. “Lāsts Merozai!” saka Kunga eņģelis, “lādēt nolādēti tās iemītnieki, jo tie nenāca palīgā Kungam, palīgā Kungam pret spēkavīriem!” Svētīta no sievām ir Jaēla, kēnieša Hebera sieva, no telšu mītniecēm vissvētītākā! Viņš ūdeni lūdza, viņa pienu deva! Dižcilša kausā viņa krējumu sniedza! Telts mietiņu viņa tvēra rokā un strādnieka āmuru labajā rokā – viņa nosita Sīsru, sadragāja tam galvu, sašķaidīja, caurdūra viņam deniņus! Starp viņas kājām tas ļima, krita un gūla! Starp viņas kājām tas saļima, nokrita – kur saļimis bija, tur pakrita nokauts! Pa logu izliekusies, Sīsras māte griezīgi brēc caur loga režģi: “Kādēļ gan kavējas viņa kararati? Kādēļ gan vilcinās kararatu vilcēju soļi?” Gudrākās no galma sievām bilst, un viņa pati atkārto vārdus: “Vai gan tie negrābj, nedala laupījumu?! – Vienu, divas meičas ik vīram! Raibu drānu laupījums Sīsram! Raibu drānu laupījums, izšuvums! Pa diviem izšūtiem tērpiem ik laupītās kaklam!” Tā, Kungs, lai iet bojā visi tavi ienaidnieki! Bet tie, kas viņu mīl, lai ir kā saule pilnā spēkā!” Un zemei bija miers četrdesmit gadus. Tad Israēla dēli darīja to, kas ļauns Kunga acīs, un Kungs tos uz septiņiem gadiem atdeva Midjānam. Midjāns valdīja pār Israēlu. Midjāniešu dēļ Israēla dēli veidoja sev nocietinājumus kalnos, alas un cietokšņus. Un, kā vien Israēls sēja, tā midjānieši, amālēkieši un austrumnieku dēli nāca augšup un tiem uzbruka. Viņi apsēda tos un izpostīja zemes ražu līdz pat Gazai. Viņi neatstāja Israēlā nekā ēdama – ne avi, ne vērsi, ne ēzeli! Jo viņi kopā ar saviem lopiem un teltīm nāca augšup. Tie nāca kā milzīgi siseņu bari – ne skaita viņiem, ne viņu kamieļiem. Viņi nāca šajā zemē, lai to izpostītu! Israēls bija ļoti pazemots Midjāna priekšā, un Israēla dēli brēca uz Kungu. Kad nu Israēla dēli brēca uz Kungu midjāniešu dēļ, Kungs sūtīja kādu pravieti pie Israēla dēliem, un viņš tiem sacīja: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: es esmu jūs atvedis no Ēģiptes un esmu jūs izvedis no verdzības nama. Es jūs atbrīvoju no ēģiptiešiem un visiem jūsu apspiedējiem. Es tos izdzinu jūsu priekšā un devu jums viņu zemi, un es jums teicu: es esmu Kungs, jūsu Dievs! Jums nav jābīstas no amoriešu dieviem, kuru zemē jūs esat apmetušies. Bet jūs mani neklausījāt!” Kunga eņģelis nāca un apmetās zem abīezerieša Joāša ozola Ofrā. Viņa dēls Gideons tobrīd vīnspaidā kūla kviešus, tos slēpdams no midjāniešiem. Kunga eņģelis viņu uzlūkoja un sacīja: “Kungs ar tevi, varenais spēkavīrs!” Bet Gideons tam atbildēja: “Piedod, kungs, bet, ja Kungs ir ar mums, kāpēc tad mūs visas šīs nelaimes ir piemeklējušas, un kur gan ir viņa brīnumi, par kuriem mums stāstījuši mūsu tēvi, sacīdami: vai tad Kungs mūs neizveda no Ēģiptes?! – Bet nu Kungs mūs ir pametis un nodevis Midjāna nagos!” Kungs pievērsās viņam un teica: “Ej tad savā spēkā, un tu izglābsi Israēlu no Midjāna nagiem! Vai tad ne es tevi sūtu?!” Bet viņš tam atbildēja: “Piedod, mans kungs, kā gan lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana dzimta ir vistrūcīgākā Manasē, un es pats esmu visjaunākais sava tēva namā.” Un Kungs viņam teica: “Es esmu ar tevi, tāpēc tu sakausi Midjānu kā vienu vīru!” Bet viņš tam sacīja: “Ja jau esmu guvis tavu vēlību, rādi man zīmi, ka tu esi tas, kas ar mani runā. Jel neatstāj šo vietu, kamēr es atnākšu pie tevis, atnesīšu savu dāvanu un nolikšu tavā priekšā.” Un viņš atbildēja: “Es palikšu, līdz tu atgriezīsies.” Gideons atnāca un sagatavoja kazlēnu un neraudzētas maizes no ēfas miltu. Gaļu viņš ielika grozā un virumu ielēja podā, atnesa viņam zem ozola un pasniedza. Dieva eņģelis viņam teica: “Ņem gaļu un neraudzētās maizes, noliec uz šī akmens un izlej virumu.” Viņš tā arī izdarīja. Tad Kunga eņģelis izstiepa spieķi, kas viņam bija rokā, un ar tā galu pieskārās gaļai un neraudzētajām maizēm. Uguns izšāvās no klints un aprija gaļu un neraudzētās maizes, un Kunga eņģelis nozuda viņa skatienam. Nu Gideons saprata, ka tas bijis Kunga eņģelis, un iesaucās: “Ak vai, Kungs Dievs! Es taču skatīju Kunga eņģeli vaigu vaigā!” Bet Kungs viņam atbildēja: “Miers ar tevi! Nebīsties, tu nemirsi!” Tad Gideons tur uzcēla Kungam altāri un nosauca to “Kungs ir miers”. Vēl līdz šai dienai tas aizvien stāv abīezerieša Ofrā. Tajā pašā naktī Kungs viņam sacīja: “Ņem vērsi, sava tēva ganāmpulka vedēju, un otru septiņus gadus vecu vērsi, un tev jānojauc sava tēva altāris Baalam un jānocērt ašēra, kas uz tā. Tev noteiktajā kārtībā jāuzceļ altāris Kungam, savam Dievam, šī nocietinātā paugura galā. Tad tev jāņem otrs vērsis un jāupurē kā sadedzināmais upuris ar malku no ašēras, ko tu nocirtīsi.” Gideons ņēma līdzi desmit vīrus no saviem kalpiem un darīja, kā Kungs viņam bija sacījis. Taču viņš to darīja naktī, jo baidījās darīt dienā sava tēva nama un pilsētas vīru dēļ. Kad pilsētas vīri rīta agrumā cēlās, redzi, Baala altāris bija sagrauts un ašēra, kas uz tā, bija nocirsta, un vērsis bija upurēts uzceltajā altārī. Tad vīri runāja savā starpā: “Kurš gan to ir izdarījis?” Viņi meklēja, noskaidroja un uzzināja: “To ir izdarījis Gideons, Joāša dēls.” Tad pilsētas vīri sacīja Joāšam: “Izdod savu dēlu! Viņam jāmirst, jo viņš ir sagrāvis Baala altāri un nocirtis ašēru, kas bija uz tā!” Bet Joāšs visiem, kas viņam uzstāja, atbildēja: “Vai tad jūs cīnīsieties par Baalu? Vai jūs viņu glābsiet? Kurš par viņu cīnīsies, lai tiek nonāvēts, iekams pienāk rīts. Ja viņš ir Dievs, viņš pats cīnīsies par sevi, jo kāds ir sagrāvis viņa altāri!” Tā Gideons todien tika nosaukts par Jerubaalu, sakot: “Baals pret viņu cīnīsies, jo viņš sagrāvis tā altāri.” Visi midjānieši, amālēkieši un austrumnieku dēli sapulcējās, nāca pāri un apmetās nometnē Jizreēlas ielejā. Bet Kunga Gars pārņēma Gideonu – viņš pūta ragu un sasauca abīezeriešus, lai tie viņam seko. Viņš izsūtīja ziņnešus pa visu Manasi un sasauca arī tos, lai viņam seko; tāpat sūtīja ziņnešus pie Ašēra, Zebulūna un Naftālī, un tie devās augšup, lai viņiem pievienotos. Tad Gideons sacīja Dievam: “Ja tu glābsi Israēlu ar manu roku, kā tu esi sacījis, redzi, te uz klona es nolieku aitas vilnas cirpumu. Ja rasa būs tikai uz cirpuma, bet visa zeme sausa, es zināšu, ka tu ar manu roku glābsi Israēlu, kā tu esi sacījis!” Un tā arī bija, kad viņš nākamajā rītā agri piecēlās un izgrieza cirpumu. Viņš izspieda rasu no cirpuma – pilnu bļodu ar ūdeni. Un Gideons sacīja Dievam: “Neiekaisti pret mani dusmās, ka runāšu vēlreiz. Ļauj man mēģināt vēl tikai reizi ar šo cirpumu. Lai tad tikai cirpums ir sauss, bet uz visas zemes ir rasa.” Un Dievs tonakt tā darīja. Vienīgi cirpums bija sauss, bet uz visas zemes bija rasa. Tad Jerubaals, tas ir Gideons, un visi ļaudis, kas bija kopā ar viņu, rīta agrumā apmetās nometnē pie Harodas avota. Midjāna nometne bija uz ziemeļiem ielejā pie Mores kalna. Un Kungs teica Gideonam: “Pārāk daudz ļaužu ir kopā ar tevi, lai es nodotu Midjānu viņu rokās, ka Israēls nepaaugstinātos, sacīdams: mūsu paša roka ir mūs izglābusi! Tāpēc izziņo, ļaudīm dzirdot: kurš bīstas un baiļojas, lai griežas atpakaļ un dodas prom no Gileāda kalna!” Tad divdesmit divi tūkstoši no ļaudīm griezās atpakaļ, bet desmit tūkstoši palika. Kungs teica Gideonam: “Vēl ir par daudz ļaužu. Noved tos pie ūdens, tur es tev tos atlasīšu. Par kuru es tev teikšu, ka tam jāiet tev līdzi, tas lai iet tev līdzi, bet visi, par kuriem es teikšu, ka tiem nav jāiet tev līdzi, lai neiet!” Tad viņš noveda ļaudis pie ūdens, un Kungs teica Gideonam: “Visus tos, kas lok ūdeni ar mēli kā suns, nostādi atsevišķi, un tāpat visus, kas metas ceļos, lai dzertu.” Tie, kuri laka no rokas mutē, bija trīs simti vīru, bet visi pārējie ļaudis ūdeni dzēra, nometušies ceļos. Tad Kungs teica Gideonam: “Ar šiem trīs simti vīriem, kuri laka, es jūs izglābšu un nodošu Midjānu jūsu rokā, bet pārējie ļaudis lai dodas mājās.” Ļaudis ņēma pārtiku un savus pūšamos ragus, un viņš aizsūtīja uz teltīm visus pārējos Israēla vīrus, bet tos trīs simtus viņš paturēja. Un midjāniešu nometne bija ielejā lejpus tiem. Tajā pašā naktī Kungs viņam teica: “Celies, ej lejā pret nometni, jo es to esmu nodevis tavā rokā! Bet, ja tu baidies doties lejā, ej uz nometni kopā ar savu puisi Puru un ieklausies, ko viņi runā, – tad tavas rokas kļūs stipras, un tad dodies pret nometni!” Un viņš kopā ar savu puisi Puru nokāpa līdz nometnes priekšējām rindām. Midjānieši, amālēkieši un visi austrumnieku dēli gulēja ielejā kā siseņu bars, un viņu kamieļi bija bez skaita – tik daudz kā smiltis jūrmalā! Gideons nāca, un, redzi, kāds vīrs atstāstīja sapni savam biedram. Viņš sacīja: “Redzi, es redzēju sapni. Skatos – apaļš miežu maizes klaips veļas uz midjāniešu nometni, nonāk līdz teltij, atsitas pret to, un tā krīt. Apgāž telti kājām gaisā, un tā paliek guļam.” Viņa biedrs atbildēja: “Tas nav nekas cits kā israēliešu vīra Gideona, Joāša dēla, zobens! Dievs ir nodevis viņa rokā Midjānu un visu šo nometni!” Kad Gideons dzirdēja sapņa atstāstījumu un skaidrojumu, viņš zemojās un, atgriezies Israēla nometnē, sacīja: “Celieties, jo Kungs midjāniešu nometni ir nodevis jūsu rokā!” Viņš sadalīja tos trīs grupās ar vadītājiem, deva visiem pūšamos ragus un tukšas krūkas, kurās iekšā bija lāpas. Viņš tiem teica: “Skatieties uz mani un dariet tāpat. Redzi, kad es nonākšu līdz nometnes malai, tad dariet tāpat kā es. Kad es pūtīšu ragu – tad lai visi, kas kopā ar mani, dara tāpat kā es! Tad arī jūs pūtiet ragus visapkārt nometnei un sauciet: Kungam un Gideonam!” Gideons kopā ar simts vīriem nonāca līdz nometnes malai vidējās sardzes sākumā, kad tie tikko bija nomainījuši sargus. Viņi pūta ragus un sadauzīja krūkas, kas tiem bija rokās. Visas trīs grupas pūta ragus un sasita krūkas, turēdami kreisajā rokā lāpas un labajā – ragus, ko pūst. Viņi kliedza: “Zobens Kungam un Gideonam!” Ikviens palika stāvam savā vietā apkārt nometnei. Bet nometnē visi skraidīja, bļaustījās un bēga. Kad skanēja trīs simti ragu, Kungs vērsa ikviena zobenu pret katru un pret visiem, un viss karaspēks bēga līdz pat Bēt-Šitai uz Cerēras pusi un līdz Ābel-Mholas robežai pie Tabātas. Tad tika sasaukti Israēla vīri no Naftālī, Ašēra un visa Manases, un tie vajāja Midjānu. Gideons izsūtīja vēstnešus visos Efraima kalnos, vēstīdams: “Nāciet lejā pret Midjānu un ieņemiet pirms tiem ūdeņus līdz Bēt-Bārai un Jardānu.” Viņi sagūstīja divus Midjāna vadoņus – Orēbu un Zeēvu. Orēbu viņi nokāva pie Orēba klints, bet Zeēvu – pie Zeēva vīnspaida. Tā viņi vajāja Midjānu. Bet Orēba un Zeēva galvas pāri Jardānai viņi atnesa Gideonam. Efraima vīri viņam teica: “Kāpēc tu mums tā esi darījis, ka nesauci mūs, kad devies cīnīties ar Midjānu!?” – tā tie viņam skarbi pārmeta. Bet viņš tiem sacīja: “Ko gan es būtu veicis tādu kā jūs? Vai tad Efraima ievākums nav labāks par Abīezera ražu? Jūsu rokās Dievs ir nodevis Midjāna vadoņus Orēbu un Zeēvu. Ko gan es būtu spējis paveikt tādu kā jūs?” Kad viņš tā runāja, viņu niknums norima. Gideons nonāca pie Jardānas. Viņš pārgāja tai pāri, bet tie trīs simti vīru, kas bija kopā ar viņu, bija pārguruši no vajāšanas. Viņš sacīja Sukotas vīriem: “Jel dodiet kaut cik maizes tiem ļaudīm, kas man seko, jo tie ir pārguruši, un es pats vajāju Midjāna ķēniņus Zebahu un Calmunnu.” Bet Sukotas vadoņi atbildēja: “Vai tad Zebahs un Calmunna jau ir tavā rokā, ka mums būtu jādod maize tavam pulkam?” Un Gideons teica: “Kad Kungs nodos Zebahu un Calmunnu manā rokā, es kulšu jūsu miesas ar tuksneša ērkšķiem un dzelkšņiem!” No turienes viņš devās augšup uz Penuēlu un runāja ar tiem to pašu, un Penuēlas vīri viņam atbildēja tāpat, kā bija atbildējuši Sukotas vīri. Tad arī Penuēlas vīriem viņš sacīja: “Kad es atgriezīšos ar uzvaru, es nogāzīšu šo torni!” Zebahs un Calmunna bija Karkorā un kopā ar tiem viņu karaspēks – ap piecpadsmit tūkstoši vīru, visi, kas bija atlikuši no austrumnieku dēlu karaspēka, jo simts divdesmit tūkstoši vīru, zobena nesēji, bija krituši. Gideons devās augšup pa telšu iemītnieku ceļu austrumos no Nobahas un Jogbohas. Viņš sakāva to karaspēku, jo karaspēks jutās drošībā. Zebahs un Calmunna metās bēgt, un viņš tos vajāja. Viņš saņēma gūstā abus Midjāna ķēniņus Zebahu un Calmunnu un iedzina šausmas visā karaspēkā. Gideons, Joāša dēls, atgriezās no kara, iedams gar Heresas nogāzi. Viņš notvēra kādu puisi no sukotiešiem un izjautāja to, un tas viņam uzrakstīja Sukotas vadoņus un vecajus – septiņdesmit septiņus vīrus. Tad viņš nāca pie sukotiešiem un teica: “Redzi, Zebahs un Calmunna, par kuriem jūs mani izsmējāt, sacīdami: vai tad Zebahs un Calmunna jau ir tavā rokā, ka mums būtu jādod maize taviem pārgurušajiem vīriem?” Un viņš saņēma pilsētas vecajus un ņēma tuksneša ērkšķus un dzelkšņus un lika tos matīt Sukotas vīriem. Viņš nogāza Penuēlas torni un nokāva pilsētas vīrus. Tad viņš vaicāja Zebaham un Calmunnam: “Kādi bija tie vīri, kurus jūs nokāvāt Tāborā?” Tie sacīja: “Tie visi bija tādi kā tu, tie izskatījās kā ķēniņa dēli!” Un viņš teica: “Tie bija mani brāļi, manas mātes dēli! Dzīvs Kungs! – būtu jūs viņus atstājuši dzīvus, es jūs nenokautu!” Viņš teica savam pirmdzimtajam Jeteram: “Celies, nokauj tos!” Bet jauneklis neizvilka zobenu, jo bija nobijies, viņš bija vēl zēns. Tad Zebahs un Calmunna teica: “Celies pats un uzbrūc mums, jo, kāds ir vīrs, tāds viņa spēks.” Un Gideons cēlās un nokāva Zebahu un Calmunnu, un viņš paņēma mēnestiņus, kas bija ap viņu kamieļu kakliem. Israēla vīri sacīja Gideonam: “Valdi pār mums! Tu un tavs dēls, un tavs dēla dēls, jo tu esi mūs izpestījis no Midjāna.” Un Gideons viņiem atbildēja: “Es pats pār jums nevaldīšu, un arī mans dēls pār jums nevaldīs – pār jums valdīs Kungs!” Gideons viņiem teica: “Es jums ko prasīšu – ikviens lai man dod auskaru no sava laupījuma!” Jo tie nēsāja zelta auskarus, tāpēc ka bija ismaēlieši. Un viņi sacīja: “Dosim labprāt!” Viņi izklāja apmetni, un ikviens nometa uz tā auskaru no sava laupījuma. Viņš savāca zelta auskarus tūkstoš septiņi simti mēru svarā, neskaitot mēnestiņus, piekariņus un purpura drānas, ko valkāja Midjāna ķēniņi, un neskaitot karuļus, kas bija ap viņu kamieļu kakliem. Gideons no tā darināja efodu un novietoja to savā pilsētā Ofrā – tur viss Israēls ar to dzina maucību. Tas kļuva par slazdu Gideonam un viņa namam. Tā Midjāns tika pazemots Israēla dēlu priekšā, un viņi vairs necēla savas galvas. Tad zemei Gideona dienās bija miers – četrdesmit gadus. Jerubaals, Joāša dēls, aizgāja un apmetās savā namā. Gideonam bija septiņdesmit dēlu, kas nākuši no viņa gurniem, jo viņam bija daudz sievu. Un viņa blakussieva, kas bija Šehemā, arī viņa tam dzemdēja dēlu. Viņš deva tam vārdu Abīmelehs. Gideons, Joāša dēls, nomira, būdams krietni gados, un tika apbedīts sava tēva Joāša kapā abīezeriešu Ofrā. Tiklīdz Gideons bija miris, Israēla dēli novērsās, dzina maucību ar baāliem un nolika sev Derībbaalu par dievu. Israēla dēli nepieminēja Kungu, savu Dievu, savu atbrīvotāju no visiem apkārtējiem ienaidniekiem, nedz arī izrādīja jel kādu laipnību Jerubaala, Gideona, namam par visu labo, ko viņš bija darījis Israēlam. Abīmelehs, Jerubaala dēls, devās uz Šehemu pie saviem mātesbrāļiem un runāja ar tiem un visu sava mātes tēva dzimtas namu: “Jel runājiet, lai klausās visi Šehemas pilsoņi: kas jums ir labāk – vai ka pār jums valda septiņdesmit vīri, visi Jerubaala dēli, vai ka pār jums valda viens vīrs? Pieminiet taču, ka es esmu no jūsu kaula un miesas!” Viņa mātesbrāļi stāstīja par viņu visus šos vārdus Šehemas pilsoņiem, un to prāti nosliecās par labu Abīmeleham, jo tie sacīja: “Viņš ir mūsu brālis.” Viņi tam deva septiņdesmit sudraba gabalus no Derībbaala nama, un Abīmelehs par tiem nolīga salašņas un pārgalvjus, kas viņam sekoja. Viņš nāca uz sava tēva namu Ofrā un nokāva savus brāļus, Jerubaala dēlus, – septiņdesmit vīrus uz viena akmens. Bet Jerubaala jaunākais dēls Jotāms palika dzīvs, jo viņš bija paslēpies. Visi Šehemas pilsoņi un visi no Millo nama sapulcējās un devās pie piemiņas ozola iecelt sev ķēniņu – lai Abīmelehs kļūtu viņu ķēniņš. Kad to paziņoja Jotāmam, viņš gāja un nostājās Gerizīma kalna galā un skaļā balsī tiem sauca: “Uzklausiet mani, Šehemas pilsoņi, tad arī Dievs uzklausīs jūs! Nāktin reiz sanāca koki, lai sev svaidītu ķēniņu, un sacīja olīvkokam: valdi kā ķēniņš pār mums! Olīvkoks tiem atbildēja: vai lai pametu savu taukumu, ar ko dievi un vīri tiek godāti, un eju locīties pāri kokiem?! Tad koki sacīja vīģes kokam: nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums! Vīģes koks tiem atbildēja: vai lai pametu savu saldumu un savus lieliskos augļus un eju locīties pāri kokiem?! Tad koki sacīja vīnakokam: nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums! Vīnakoks tiem atbildēja: vai lai pametu jauno vīnu, kas ielīksmo dievus un vīrus, un eju locīties pāri kokiem?! Tad visi koki sacīja dadzim: nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums! Un dadzis sacīja kokiem: ja jau patiesi jūs mani svaidāt, lai es būtu ķēniņš pār jums, tad nāciet un tverieties manā paēnā, bet, ja ne, šausies uguns no dadža un aprīs Lebanona ciedrus! Tad, ja nu jūs esat rīkojušies patiesi un godīgi, ieceļot Abīmelehu par ķēniņu, ja esat labu darījuši Jerubaalam un viņa namam, ja esat atmaksājuši viņam, kā viņa darbi to pelna, – kad mans tēvs karoja par jums, savu dzīvību nežēlodams, un izrāva jūs no Midjāna rokas, bet jūs šodien esat sacēlušies pret mana tēva namu un nokāvuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un Abīmelehu, verdzenes dēlu, iecēluši par ķēniņu Šehemas pilsoņiem, jo viņš ir jūsu brālis, – ja nu jūs šodien esat rīkojušies patiesi un godīgi pret Jerubaalu un viņa namu, tad baudiet prieku par Abīmelehu, un arī viņš lai bauda prieku par jums, bet ja ne – uguns izšausies no Abīmeleha un aprīs Šehemas pilsoņus un Millo namu, un uguns izšausies no Šehemas pilsoņiem un Millo nama un aprīs Abīmelehu!” Un Jotāms bēga un glābās, dodamies uz Beēru. Tur viņš dzīvoja tālu no sava brāļa Abīmeleha. Abīmelehs valdīja pār Israēlu trīs gadus. Bet Dievs sūtīja ļaunu garu starp Abīmelehu un Šehemas pilsoņiem, un Šehemas pilsoņi kļuva neuzticīgi Abīmeleham, lai septiņdesmit Jerubaala dēliem nodarītie varasdarbi un viņu asinis nāktu pār viņu brāli Abīmelehu, kurš tos nokāva, un pār Šehemas pilsoņiem, kuri atbalstīja viņa brāļu nokaušanu. Šehemas pilsoņi viņa dēļ kalnu virsotnēs slēpņos izvietoja vīrus, kuri aplaupīja katru, kas gāja pa ceļu tiem garām. Tas tika pavēstīts Abīmeleham. Gaala, Ebeda dēls, nāca kopā ar saviem brāļiem, un viņi ienāca Šehemā. Viņš ieguva Šehemas pilsoņu uzticību. Un, kad tie izgāja laukos, novāca vīnogas savos vīnadārzos, izspieda tās un rīkoja svētkus, tie gāja sava dieva namā, ēda un dzēra un lādēja Abīmelehu. Gaala, Ebeda dēls, teica: “Kas gan ir Abīmelehs un kas ir Šehema, ka mums viņam jākalpo? Vai viņš nav Jerubaala dēls un Zebūls viņa pilnvarnieks? Kalpojiet Hamora, Šehemas tēva, vīriem! Kāpēc lai mēs kalpotu viņam! Eh, ja šie ļaudis būtu manā rokā, es novāktu Abīmelehu!” Un viņš teica par Abīmelehu: “Piepulcini sev vēl karapulkus un iznāc!” Kad pilsētas pārvaldnieks Zebūls dzirdēja Gaalas, Ebeda dēla, vārdus, viņš iedegās dusmās. Viņš slepus sūtīja vēstnešus pie Abīmeleha, sacīdams: “Redzi, Gaala, Ebeda dēls, un viņa brāļi ir atnākuši uz Šehemu, un, redzi, viņi musina pilsētu pret tevi. Tad nu celies naktī, tu un tavi ļaudis, un paslēpies laukos. Bet rīta agrumā, kad lēks saule, strauji uzbrūc pilsētai. Un, kad viņš un viņa ļaudis izies pret tevi, tad dari viņam, kā redzi.” Abīmelehs un visi viņa ļaudis cēlās naktī un paslēpās pie Šehemas – četri pulki. Gaala, Ebeda dēls, iznāca un nostājās pilsētas vārtu ejā. Tad Abīmelehs un viņa ļaudis cēlās no slēpņa. Kad Gaala ieraudzīja šos ļaudis, viņš teica Zebūlam: “Redzi, ļaudis nāk lejā no kalnu virsotnēm!” Bet Zebūls viņam atbildēja: “Kalnu ēnas tev izskatās pēc vīriem.” Tomēr Gaala nerimās un atkal ierunājās: “Redzi, ļaudis, tie nāk lejā no zemes vidienes, un vēl viens pulks nāk no Zīlnieku ozola puses!” Tad Zebūls viņam teica: “Kur tad nu tava mute, tu, kas sacīji: kas gan ir Abīmelehs, ka mums šim jākalpo? Vai šie nav ļaudis, kurus tu nonievāji? Tad nu tagad ej un cīnies ar tiem!” Gaala izgāja Šehemas pilsoņu priekšgalā un cīnījās ar Abīmelehu. Abīmelehs viņu vajāja, un viņš bēga no tā, un daudzi krita nodurti līdz pat ieejai pilsētas vārtos. Abīmelehs dzīvoja Arūmā, bet Gaalu un viņa brāļus Zebūls izdzina no Šehemas. Nākamajā dienā ļaudis izgāja laukos, un tas tika pavēstīts Abīmeleham. Viņš ņēma ļaudis, sadalīja tos trīs pulkos un paslēpās laukos. Viņš skatījās, un redzi – ļaudis nāca ārā no pilsētas. Tad viņš cēlās tiem pretī un tos sakāva. Abīmelehs un pulki, kas bija pie viņa, strauji uzbruka un nostājās pilsētas vārtu ejā, bet divi pulki uzbruka visiem, kas bija laukā, un sakāva tos. Abīmelehs visu dienu karoja pret pilsētu, kamēr ieņēma šo pilsētu un nokāva ļaudis, kas tajā. Viņš šo pilsētu nopostīja un pārkaisīja ar sāli. Kad visi Šehemas torņa pilsoņi to dzirdēja, viņi iegāja Derībbaala nama pagrabā. Abīmeleham tika pavēstīts, ka visi Šehemas torņa pilsoņi ir sapulcējušies vienuviet. Tad Abīmelehs uzkāpa Calmona kalnā, viņš un visi viņa ļaudis, un Abīmelehs ņēma rokā cirvi, nocirta koku zarus, pacēla tos, uzlika sev plecos un teica ļaudīm, kas bija pie viņa: “Kā jūs redzējāt mani darām, tā steidziet un dariet arī jūs!” Tad arī visi ļaudis ikviens nocirta pa zaram, gāja pakaļ Abīmeleham, nolika tos uz pagraba un aizdedzināja pagrabu virs tiem. Tā gāja bojā visi Šehemas torņa iedzīvotāji – ap tūkstoš vīru un sievu. Pēc tam Abīmelehs devās uz Tēbēcu. Viņš to aplenca un ieņēma. Bet pilsētas vidū bija stiprs tornis, un visi vīri un sievas, visi šīs pilsētas pilsoņi sabēga tajā un ieslēdzās, un uzkāpa uz torņa jumta. Abīmelehs devās pret torni, lai cīnītos pret to. Viņš tuvojās torņa durvīm, lai tās sadedzinātu, bet kāda sieva nometa augšējo dzirnakmeni Abīmeleham uz galvas un sadragāja viņa galvaskausu. Viņš steigšus sauca puisi, savu ieroču nesēju, un sacīja tam: “Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani neteiktu: sieva viņu ir nokāvusi!” Viņa puisis nodūra viņu, un viņš nomira. Kad Israēla vīri redzēja, ka Abīmelehs ir miris, tie visi devās mājup. Tā Dievs Abīmeleha noziegumu vērsa pret viņu pašu – visu, ko tas bija darījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus. Un visam Šehemas vīru noziegumam Dievs lika nākt pār viņu pašu galvām. Pār tiem nāca Jotāma, Jerubaala dēla, lāsts. Pēc Abīmeleha cēlās Tola, Pūas dēls, Dodo dēla dēls, vīrs no Jisašhara – glābt Israēlu. Viņš dzīvoja Šāmīrā, Efraima kalnos. Viņš bija Israēla soģis divdesmit trīs gadus, un, kad viņš nomira, viņš tika apbedīts Šāmīrā. Pēc viņa cēlās gileādietis Jaīrs. Viņš bija Israēla soģis divdesmit divus gadus. Viņam bija trīsdesmit dēli, tie jāja uz trīsdesmit ēzeļu kumeļiem, un tiem bija trīsdesmit pilsētas. Viņu dēļ tās sauc par Jaīra ciemiem līdz šai dienai, tās ir Gileāda zemē. Kad Jaīrs nomira, viņš tika apbedīts Kāmonā. Israēla dēli atkal sāka darīt to, kas ļauns Kunga acīs, – vergoja baāliem, aštartēm, Arāma dieviem, Sidonas dieviem, Moāba dieviem, Amona dēlu dieviem un filistiešu dieviem. Tie atmeta Kungu un nekalpoja viņam. Tad Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un viņš tos pārdeva filistiešiem un Amona dēliem. Tajā gadā viņi satrieca un sagrāva Israēla dēlus – uz astoņpadsmit gadiem visus Israēla dēlus, kas viņpus Jardānai amoriešu zemē Gileādā. Amona dēli nāca pāri Jardānai karot arī pret Jūdu, Benjāminu un Efraima namu, un Israēls nokļuva lielos spaidos. Israēla dēli brēca uz Kungu: “Mēs esam grēkojuši pret tevi, jo bijām atmetuši savu Dievu un vergojām baāliem!” Un Kungs atbildēja Israēla dēliem: “Vai ne no Ēģiptes un no amoriešiem, un no Amona dēliem, un no filistiešiem, un no sidoniešu, amālēkiešu un maoniešu spaidiem, kad jūs saucāt uz mani, – vai tad es jūs neizpestīju?! Bet jūs esat mani atmetuši un vergojat citiem dieviem! Nu es vairs jūs neglābšu! Ejiet, brēciet uz dieviem, kurus esat izvēlējušies, lai tie jūs glābj spaidu laikā!” Un Israēla dēli teica uz Kungu: “Esam grēkojuši! Tu dari mums visu, kā redzi labu esam! Tikai atbrīvo jel mūs šodien!” Viņi izmeta svešos dievus no sava vidus un kalpoja Kungam, un viņa sirds sažņaudzās Israēla ciešanu dēļ. Amona dēli sapulcējās un apmetās nometnē Gileādā, bet Israēla dēli sanāca kopā un apmetās nometnē Micpā. Un ļaudis, Gileādas augstmaņi, runāja savā starpā: “Kurš būs tas vīrs, kas sāks cīņu ar Amona dēliem? Tas būs visu Gileādas iedzīvotāju galvenais.” Gileādietis Jiftāhs bija varens karavīrs, kaut arī maukas dēls, bet Jiftāha tēvs bija Gileāds. Gileāda sieva dzemdēja viņam dēlus, bet, kad šīs sievas dēli izauga, tie padzina Jiftāhu, sacīdami: “Tu neko nemantosi mūsu tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls!” Tad Jiftāhs bēga no saviem brāļiem un apmetās Toba zemē. Pie Jiftāha savācās visādi salašņas un siroja kopā ar viņu. Pēc kāda laika Amona dēli sāka karu ar Israēlu. Amona dēliem karojot ar Israēlu, Gileādas vecajie devās atvest Jiftāhu no Toba zemes. Viņi sacīja Jiftāham: “Nāc, esi mūsu vadonis karā ar Amona dēliem!” Bet Jiftāhs atbildēja Gileādas vecajiem: “Vai tad ne mani jūs ienīdāt un padzināt no tēva nama? Kāpēc tagad esat nākuši pie manis, kad jūs esat briesmās?” Tad Gileādas vecajie teica Jiftāham: “Tādēļ jau mēs tagad vēršamies pie tevis, lai tu nāktu ar mums un cīnītos ar Amona dēliem, un būtu mums galvenais – visiem Gileādas iedzīvotājiem.” Un Jiftāhs sacīja Gileādas vecajiem: “Ja vedīsiet mani atpakaļ cīnīties ar Amona dēliem un Kungs nodos viņus man, es būšu jūsu galvenais!” Gileādas vecajie teica Jiftāham: “Kungs ir liecinieks, ka mēs tiešām darīsim, kā tu saki!” Tad Jiftāhs devās līdzi Gileādas vecajiem, un tauta iecēla viņu par savu galveno un karavadoni, un Kunga priekšā Micpā Jiftāhs teica visu savu sakāmo. Jiftāhs sūtīja vēstnešus pie Amona dēlu ķēniņa, sacīdams: “Kas tev pret mani, ka esi nācis uz manu zemi karot ar mani?” Amona dēlu ķēniņš atbildēja Jiftāha vēstnešiem: “Tāpēc ka Israēls, kad tas nāca no Ēģiptes, paņēma manu zemi no Arnonas līdz Jabokai un līdz Jardānai. Tad nu atdod tās tagad ar labu!” Jiftāhs vēlreiz sūtīja vēstnešus pie Amona dēlu ķēniņa un sacīja viņam: “Tā saka Jiftāhs: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne Amona dēlu zemi! Jo, nākdams no Ēģiptes, Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedru jūrai un nonāca Kedešā. Toreiz Israēls sūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa, sacīdams: ļauj, es iziešu caur tavu zemi. Bet Edoma ķēniņš neklausījās. Un viņš sūtīja arī pie Moāba ķēniņa, bet tas nepiekrita. Tā Israēls palika Kedešā. Un tas devās tuksnesī un gāja apkārt Edoma zemei un Moāba zemei un nonāca pie Moāba zemes no saules lēkta puses. Nometni uzslēja viņpus Arnonas, bet Moāba robežās tie neienāca, jo Arnona ir Moāba robeža. Tad Israēls izsūtīja vēstnešus pie amoriešu un Hešbonas ķēniņa Sīhona, un Israēls tam teica: ļauj, mēs iziesim caur tavu zemi uz savu mājvietu. Bet Sīhons neļāva Israēlam iet cauri savām robežām. Sīhons sapulcināja visus savus ļaudis, uzslēja nometni Jahacā un karoja ar Israēlu. Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sīhonu un visus viņa ļaudis Israēla rokās, un tie viņus sakāva. Tā Israēls iemantoja visu to amoriešu zemi, kuri mita šajā zemē. Viņi iemantoja visas amoriešu robežas no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jardānai. Kad nu Kungs, Israēla Dievs, ir atņēmis amoriešiem īpašumu, lai dotu savai tautai Israēlam, vai tad to iemantosi tu? Vai tad tu nemanto to, ko tev devis īpašumā tavs dievs Kemošs? Bet mēs mantojam visu, ko Kungs, mūsu Dievs, atsavinājis priekš mums! Vai tad tu būtu labāks par Moāba ķēniņu Bālāku, Cipora dēlu? Vai gan viņš cīnījās ar Israēlu un vai karoja ar to? Israēls mīt Hešbonā un tās ciemos un Aroērā un tās ciemos un visās pilsētās Arnonas krastos trīs simti gadus – kāpēc tad jūs neatbrīvojāties visā šajā laikā? Tātad es neesmu grēkojis pret tevi, bet tu gan man esi darījis ļaunu, sākdams pret mani karu. Kungs Soģis šodien lai iztiesā starp Israēla dēliem un Amona dēliem!” Bet Amona dēlu ķēniņš neklausījās Jiftāha vēstījumu, ko tas viņam sūtīja. Kunga Gars bija pār Jiftāhu, un viņš šķērsoja Gileādu un Manasi, izgāja cauri Micpai Gileādā un no Micpas Gileādā devās pāri pret Amona dēliem. Jiftāhs deva zvērestu Kungam: “Ja tu man dotin atdosi Amona dēlus, tad notiks tā – kurš iznāks pa mana nama durvīm man pretī, kad es atgriezīšos ar uzvaru no Amona dēliem, tas būs Kungam, to es upurēšu par sadedzināmo upuri!” Jiftāhs devās pāri pret Amona dēliem, lai karotu ar tiem, un Kungs tos nodeva viņa rokā. Viņš tos sakāva no Aroēras līdz Minnītas apkārtnei – divdesmit pilsētas, un milzīga asinspirts bija līdz Ābel-Hramīmai. Tā Israēla dēli pazemoja Amona dēlus. Jiftāhs nāca uz Micpu, uz savu namu, un, redzi, viņa meita dejodama iznāca viņam pretī ar tamburīnu. Viņa bija tam viena vienīgā, viņam vairāk nebija ne dēlu, ne meitu. Kad viņš to ieraudzīja, viņš plēsa savas drānas un teica: “Ak vai, mana meita! Liektin tu mani saliec! Tu dzen mani izmisumā! Ar savu muti es Kungam esmu solījis un atsaukt to nevaru!” Viņa tam teica: “Mans tēvs, ar savu muti tu Kungam esi solījis – tagad, kad Kungs tev ir dāvājis atriebšanu taviem ienaidniekiem, Amona dēliem, dari man, kā ar savu muti esi sacījis!” Un viņa teica savam tēvam: “Lai man tā dara! Dod man divus mēnešus, ka varu iet – iešu kalnos un apraudāšu savu jaunavību kopā ar savām biedrenēm.” Viņš teica: “Ej!” – un aizsūtīja viņu projām uz diviem mēnešiem. Un viņa kopā ar savām biedrenēm devās kalnos apraudāt savu jaunavību. Kad bija pagājuši divi mēneši, viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš tai darīja, kā bija zvērējis. Viņa vēl nebija pazinusi vīra. Un tas kļuva par ieradumu Israēlā: gadu no gada Israēla meitas dodas pieminēt gileādieša Jiftāha meitu četras dienas gadā. Tika sasaukti Efraima vīri, un tie devās pāri uz Cāfonu un teica Jiftāham: “Kādēļ tu esi devies turp karot ar Amona bērniem, bet mūs neesi saucis sev līdzi? Mēs sadedzināsim tevi tavā namā!” Jiftāhs tiem sacīja: “Man un maniem ļaudīm bija liels ķīviņš ar Amona bērniem; tad es jūs saucu, bet jūs mani neglābāt no viņiem. Kad es redzēju, ka jūs mani neglābsiet, es sažņaudzu savu dzīvību saujā un devos pāri pie Amona bērniem, un Kungs viņus nodeva manā rokā. Kāpēc tad jūs šodien esat nākuši pie manis ar karu?” Tad Jiftāhs sapulcināja visus Gileāda vīrus un karoja ar Efraimu. Gileāda vīri sakāva Efraimu, jo tie bija teikuši: “Jūs esat bēgļi no Efraima. Gileāds pieder pie Efraima un Manases.” Gileādieši ieņēma Jardānas braslus uz Efraima pusi, un, kad kāds izbēgušais efraimietis teica: es gribu tikt pāri, – Gileāda vīri viņam prasīja: vai tu esi efraimietis? – Kad tas teica: neesmu! – viņi tam sacīja: tad pasaki “šibolet”, bet viņš teica “sibolet”, jo nevarēja pareizi izrunāt. Tad tie viņu sagrāba un nokāva pie Jardānas brasliem. Tajā laikā krita četrdesmit divi tūkstoši efraimiešu. Jiftāhs bija soģis Israēlā sešus gadus. Tad gileādietis Jiftāhs nomira un tika apbedīts Gileāda pilsētās. Pēc viņa Israēla soģis bija Ibcāns no Betlēmes. Viņam bija trīsdesmit dēlu; trīsdesmit meitas viņš izdeva pie vīra, un trīsdesmit meitas viņš pārveda saviem dēliem. Viņš bija Israēla soģis septiņus gadus. Tad Ibcāns nomira un tika apbedīts Betlēmē. Pēc viņa Israēla soģis bija zebulūnietis Ēlons. Viņš bija Israēla soģis desmit gadus. Tad zebulūnietis Ēlons nomira un tika apbedīts Ajalonā Zebulūna zemē. Pēc viņa Israēla soģis bija Abdons, pirātonieša Hillela dēls. Viņam bija četrdesmit dēlu un trīsdesmit mazdēlu – tie jāja uz septiņdesmit brašiem ēzeļiem. Viņš bija Israēla soģis astoņus gadus. Tad Abdons, pirātonieša Hillela dēls, nomira un tika apbedīts Pirātonā Efraima zemē amālēkiešu kalnos. Atkal Israēla dēli darīja to, kas ļauns Kunga acīs, un Kungs četrdesmit gadus viņus nodeva filistiešu rokās. Bija kāds vīrs no Coras, no Dāna dzimtas, vārdā Mānohs, viņa sieva bija neauglīga un nebija dzemdējusi. Kunga eņģelis parādījās tai sievai un teica: “Redzi, tu neauglīgā un nedzemdējusī, tu ieņemsi un dzemdēsi dēlu! Tad nu sargies dzert vīnu un reibinošu dzērienu un ēst nešķīstu! Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi dēlu, skujamais nazis lai neiet pār viņa galvu, jo šis zēns ir Dieva nazīrietis kopš dzimšanas! Viņš sāks atpestīt Israēlu no filistiešiem.” Tad šī sieva nāca un sacīja savam vīram: “Pie manis bija atnācis Dieva vīrs, viņš izskatījās kā Dieva eņģelis – ļoti baismīgs! Es viņam nejautāju, no kurienes viņš un kā viņu sauc, un viņš man to neteica. Bet viņš man sacīja: redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi dēlu! Tad nu nedzer vīnu un reibinošu dzērienu un neēd neko nešķīstu, lai šis zēns būtu Dieva nazīrietis kopš dzimšanas līdz nāves dienai!” Tad Mānohs pielūdza Kungu, sacīdams: “Lūdzu, mans Kungs, lai Dieva vīrs, ko tu sūtīji, atkal nāk pie mums un māca, ko mums darīt ar zēnu, kurš piedzims!” Dievs uzklausīja Mānohu, un Dieva eņģelis atkal atnāca pie tās sievas, kad viņa sēdēja laukā, bet viņas vīrs Mānohs nebija kopā ar viņu. Un sieva steidzīgi skrēja un stāstīja savam vīram: “Redzi, man ir parādījies tas vīrs, kurš todien bija atnācis pie manis!” Mānohs cēlās, devās līdzi savai sievai un, atnācis pie tā vīra, teica viņam: “Vai tu esi tas, kurš runāja ar šo sievu?” Viņš atbildēja: “Es.” Tad Mānohs teica: “Tagad, kad tavs sacītais būs piepildījies, saki, kas šim zēnam ir nospriests un darāms?” Un Kunga eņģelis teica Mānoham: “No visa, ko es teicu šai sievai, lai viņa sargās! Lai viņa neēd neko, kas ir no vīnakoka, vīnu un reibinošu dzērienu lai viņa nedzer un lai neēd neko nešķīstu. Lai viņa ievēro visu, ko es viņai pavēlēju!” Un Mānohs teica Kunga eņģelim: “Ļauj, mēs tevi aizkavēsim un sagatavosim tev kādu kazlēnu!” Bet Kunga eņģelis atbildēja Mānoham: “Ja arī tu mani aizkavēsi, es neēdīšu tavu ēdienu, bet, ja tu sagatavosi sadedzināmo upuri Kungam, tad dari to!” – Mānohs nezināja, ka tas ir Kunga eņģelis. Un Mānohs prasīja Kunga eņģelim: “Kā tevi sauc? Lai mēs varam tevi godināt, kad tevis sacītais piepildīsies!” Kunga eņģelis viņam sacīja: “Kāpēc tu prasi manu vārdu? Tas ir brīnumains.” Tad Mānohs ņēma kazlēnu un savu dāvanu un upurēja uz klints Kungam – tam, kurš ir brīnumains savos darbos. Mānohs un viņa sieva skatījās. Kad liesma no altāra cēlās pret debesīm, Kunga eņģelis pacēlās augšup altāra liesmā. Mānohs un viņa sieva to redzēja, un viņi krita uz sava vaiga pie zemes. Kunga eņģelis vairs neparādījās ne Mānoham, ne viņa sievai. Tad Mānohs saprata, ka tas bijis Kunga eņģelis. Un Mānohs teica savai sievai: “Mirtin mums jāmirst, jo mēs Dievu esam redzējuši!” Bet viņa sieva tam teica: “Ja Kungs būtu gribējis mūs nonāvēt, viņš nebūtu pieņēmis mūsu sadedzināmo upuri un dāvanu un nebūtu mums visu šo rādījis, nedz pasludinājis šīs lietas.” Sieva dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Simsons. Zēns auga, un Kungs viņu svētīja. Kunga Gars sāka viņu skubināt Dāna apmetnē starp Coru un Eštāolu. Simsons aizgāja uz Timnu. Timnā viņš ieraudzīja kādu sievieti no filistiešu meitām. Tad viņš nāca un pavēstīja savam tēvam un mātei: “Timnā es redzēju kādu sievieti no filistiešu meitām. Tad nu ņemiet viņu man par sievu!” Tēvs un māte teica viņam: “Vai tavos rados nav meitu, vai visā mūsu tautā nav sieviešu, ka tu ej ņemt sievu no filistiešiem, šiem neapgraizītajiem?!” Bet Simsons atbildēja savam tēvam: “Ņem man viņu, jo viņa man patīk!” Viņa tēvs un māte nezināja, ka tas nāk no Kunga, jo viņš meklē, kā tikt galā ar filistiešiem. Tajā laikā filistieši valdīja Israēlā. Simsons kopā ar savu tēvu un māti aizgāja uz Timnu. Viņi nonāca pie Timnas vīnadārziem, un redzi – viņam pretī rēkdams izlēca lauvu jaunulis! Piepeši pār viņu nāca Kunga Gars, un viņš kailām rokām pārplēsa lauvu kā kazlēnu! Bet tēvam un mātei viņš nestāstīja, ko bija izdarījis. Tad viņš devās lejā un runāja ar to sievieti, un Simsonam viņa patika. Pēc kāda laika viņš atgriezās, lai to apņemtu, bet pa ceļam nogriezās apskatīt lauvas maitu. Un redzi – lauvas ķermenī bija bišu spiets un medus! Viņš to savāca saujā un devās tālāk iedams un ēzdams. Viņš devās pie sava tēva un mātes un deva arī viņiem, un viņi ēda, bet viņš tiem nestāstīja, ka medu bija izņēmis no lauvas maitas. Tad viņa tēvs devās pie tās sievietes, un Simsons rīkoja tur dzīres, kā jaunieši mēdz to darīt. Viņu redzēdami, tie deva viņam trīsdesmit pavadoņus. Un Simsons viņiem teica: “Ļaujiet, es jums uzdošu mīklu. Ja jūs man pateiksiet atminējumu šajās septiņās dzīru dienās, ja pratīsiet to, tad es jums došu trīsdesmit linu kreklus un trīsdesmit drēbju kārtas. Bet, ja jūs nevarēsiet man to pastāstīt, tad jūs man dosiet trīsdesmit linu kreklus un trīsdesmit drēbju kārtas!” Un viņi tam atbildēja: “Uzdod savu mīklu, lai mēs to dzirdam!” Tad viņš tiem teica: “No ēdāja iznāca ēdiens, no stiprā iznāca saldums.” Trīs dienās viņi to nevarēja atminēt. Bet septītajā dienā viņi teica Simsona sievai: “Piedabū savu vīru, lai viņš mums izstāsta mīklu, citādi mēs sadedzināsim tevi un tava tēva namu! Vai jūs esat mūs aicinājuši, lai no mums iedzīvotos, vai ne tā?!” Un Simsona sieva viņam gaudās: “Tu tikai ienīsti mani, nevis mīli! Tu esi uzdevis mīklu manas tautas dēliem, bet man tu to neesi pastāstījis.” Viņš tai teica: “Pat savam tēvam un mātei es to neesmu stāstījis, kāpēc lai stāstītu tev?” Bet viņa gaudās septiņas dienas, kamēr tiem bija dzīres. Septītajā dienā viņš tai pastāstīja, jo viņa tik ilgi bija uzmākusies. Un viņa atminējumu izstāstīja savas tautas dēliem. Septītajā dienā pirms saules rieta pilsētas vīri viņam teica: “Kas gan saldāks par medu? Kas gan stiprāks par lauvu?” Un viņš tiem sacīja: “Ja nebūtu ar manu teli aruši, manu mīklu nebūtu atminējuši!” Piepeši pār viņu nāca Kunga Gars, un viņš devās lejup uz Aškelonu, nokāva no tiem trīsdesmit vīrus, aplaupīja tos un drēbes atdeva tiem, kas bija izstāstījuši mīklu. Degdams dusmās, viņš devās uz sava tēva namu. Bet Simsona sieva tika viņa pavadonim, kas bija viņa tuvākais. Kviešu pļaujamā laikā Simsons ieradās apciemot savu sievu, paņēmis līdzi kazlēnu. Viņš teica: “Es iešu pie savas sievas guļamistabā,” – bet viņas tēvs neļāva tam iet. Viņas tēvs teica: “Es tiešām domāju, ka tu viņu ienīsti, un atdevu to tavam pavadonim. Vai viņas jaunākā māsa nav vēl labāka par viņu? Ņem to sev viņas vietā!” Un Simsons tam atbildēja: “Šoreiz gan es neesmu vainīgs, ka darīšu ļaunu filistiešiem!” Simsons gāja un saķēra trīs simtus šakāļu, ņēma lāpas, sasēja asti ar asti un iesprauda pa lāpai starp katrām divām astēm. Viņš pielaida lāpām uguni un palaida tos filistiešu labībā. Tā viņš aizdedzināja gan status, gan nenopļauto labību, gan vīnadārzus, gan olīvkokus. Filistieši runāja: “Kas to ir izdarījis?” Un tiem teica: “Simsons, timnieša znots, jo tas ir ņēmis viņa sievu un atdevis to viņa pavadonim!” Tad filistieši nāca un sadedzināja viņu un viņas tēvu. Bet Simsons tiem sacīja: “Ja jūs tā darāt, es jums nudien atriebšos un tikai tad mitēšos!” Un viņš lielā slaktiņā tiem sadragāja lielus un gūžas. Tad viņš devās lejā un apmetās Ētāmas klints plaisā. Filistieši devās augšup, uzslēja nometni Jūdā un devās tālāk uz Lehī. Tad Jūdas vīri teica: “Kāpēc jūs esat nākuši pret mums?” Un tie atbildēja: “Mēs esam nākuši, lai saistītu Simsonu! Lai darītu viņam, kā viņš ir darījis mums!” Tad trīs tūkstoši Jūdas vīru devās lejā uz Ētāmas klints plaisu un teica Simsonam: “Vai tad tu nezini, ka filistieši valda pār mums? Ko tu mums esi izdarījis?!” Un viņš tiem atbildēja: “Kā tie man darījuši, tā es tiem atdarīju!” Tie viņam sacīja: “Mēs esam atnākuši tevi saistīt un nodot filistiešu rokās.” Un viņš tiem teica: “Zvēriet, ka paši man neuzbruksiet!” Tie viņam sacīja: “Tiešām nē! Siet mēs tevi sasiesim un nodosim viņu rokās, bet nāvēt mēs tevi nenonāvēsim!” Tā viņi to sasēja ar divām jaunām virvēm un devās ar viņu prom no klints. Kad viņš nonāca Lehī, filistieši aurodami viņu sagaidīja. Piepeši pār viņu nāca Kunga Gars, un virves ap viņa rokām kļuva kā apdeguši linu diegi un saites uz viņa rokām izira. Viņš atrada svaigu ēzeļa žokļa kaulu, izstiepa roku, satvēra to un nosita ar to tūkstoš vīru. Un Simsons teica: “Ar ēzeļa žokļa kaulu guldīju daudzum daudzus, ar ēzeļa žokļa kaulu nositu tūkstoš vīru!” Beidzis runāt, viņš nosvieda žokļa kaulu un nosauca to vietu: Rāmat-Lehī. Viņš bija ļoti izslāpis un sauca uz Kungu: “Ar sava kalpa rokām tu esi devis šo lielo atbrīvošanu, un nu man jāmirst slāpēs un jākrīt neapgraizīto rokās!” Un Dievs pāršķēla dobumu žokļa kaulā, un no tā izplūda ūdens. Viņš dzēra un atspirga, un viņā atgriezās dzīvība. Tāpēc šo vietu sauc: Ēn-Korē, kas atrodas Lehī līdz pat šai dienai. Un viņš bija Israēla soģis filistiešu laikā divdesmit gadus. Simsons devās uz Gazu. Tur viņš ieraudzīja kādu mauku un iegāja pie tās. Gazieši runāja: “Simsons ir atnācis šurp.” Viņi sanāca apkārt un novietojās slēpnī, lai visu nakti gaidītu viņu pilsētas vārtos. Visu nakti viņi klusu gaidīja, domādami: “Kad ausīs gaisma, mēs viņu nogalēsim.” Bet Simsons gulēja līdz pusnaktij, cēlās pusnaktī, satvēra pilsētas vārtus un abus vārtu stabus, izcēla tos ar visu aizšaujamo bultu, uzvēla sev plecos un uznesa tā kalna galā, kas pret Hebronu. Pēc tam viņš iemīlēja kādu sievieti Sorekas ielejā, vārdā Delīla. Pie viņas atnāca filistiešu augstmaņi un sacīja: “Piedabū viņu, izdibini, kur slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs varētu viņu pārspēt un saistīt, lai pakļautu! Mēs katrs tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus.” Tad Delīla teica Simsonam: “Pastāsti jel man, kur slēpjas tavs lielais spēks un kā tevi varētu saistīt, lai pakļautu.” Un Simsons viņai sacīja: “Ja mani sasietu ar septiņām svaigām neizkaltētām loka stiegrām, es kļūtu vājš un būtu kā citi cilvēki.” Tad filistiešu augstmaņi atnesa viņai septiņas svaigas neizkaltētas loka stiegras, un viņa ar tām viņu sasēja. Un daži paslēpušies gaidīja viņas guļamistabā. Viņa tam uzsauca: “Filistieši nāk, Simson!” Viņš sarāva stiegras kā pakulu auklas, ko skārusi uguns, un viņa spēks netika izzināts. Tad Delīla teica Simsonam: “Re, kā tu mani esi pievīlis, sarunājis man melus! Bet nu gan pastāsti man, ar ko tevi var sasiet.” Un viņš tai teica: “Ja mani sietin sasietu ar jaunām virvēm, ar kurām vēl nekas nav darīts, es kļūtu vājš un būtu kā citi cilvēki.” Tad Delīla paņēma jaunas virves, sasēja viņu ar tām un uzsauca viņam: “Filistieši nāk, Simson!” Un daži paslēpušies gaidīja guļamistabā. Bet viņš tās norāva no rokām kā diegus. Un Delīla teica Simsonam: “Tu mani visu laiku izsmej un runā melus! Pastāsti man, kā tevi var sasiet!” Un viņš teica: “Ja tu ieaudīsi septiņas manu matu šķipsnas audeklā.” Delīla viņu iemidzināja, ieauda septiņas viņa matu šķipsnas audeklā, nostiprināja ar mietiņu un uzsauca: “Filistieši nāk, Simson!” Viņš pamodās no miega, izrāva mietiņu, stelles un audeklu. Un viņa tam teica: “Kā gan tu vari teikt: es tevi mīlu, ja tava sirds nav ar mani. Jau trešo reizi tu esi mani izsmējis un neesi pastāstījis, kur slēpjas tavs lielais spēks!” Kad nu viņa diendienā tam uzmācās ar savām runām un neatlaidās, viņš bija nomocīts līdz nāvei. Un viņš tai izstāstīja visu, kas tam bija uz sirds. Viņš teica: “Skujamais nazis nav nācis pār manu galvu, jo es esmu Dieva nazīrietis no mātes miesām. Ja man nodzītu matus, mans spēks atstātu mani un es kļūtu vājš un būtu kā visi citi.” Delīla redzēja, ka viņš tai atklājis savu sirdi, viņa sūtīja pie filistiešu augstmaņiem un aicināja tos, sacīdama: “Nāciet nu šoreiz, jo viņš man ir atklājis savu sirdi!” Tad filistiešu augstmaņi devās pie viņas, ņemot līdzi sudrabu. Viņa to iemidzināja savā klēpī un, pasaukusi kādu vīru, izcirpa Simsonam septiņas matu šķipsnas. Tā viņa sāka viņu pakļaut, un viņa spēks viņu atstāja. Viņa uzsauca: “Filistieši nāk, Simson!” Viņš pamodās no miega un nodomāja: “Es tikšu sveikā kā vienmēr un izraušos.” Bet viņš nezināja, ka Kungs viņu atstājis. Filistieši viņu sagrāba un izdūra tam acis. Viņi to aizveda uz Gazu, iekala važās un lika tam cietumā malt. Bet viņa nocirptie mati sāka ataugt. Filistiešu augstmaņi sapulcējās pienest lielu upuri savam dievam Dāgonam un līksmoties. Viņi teica: “Mūsu dievs mums nodevis mūsu ienaidnieku Simsonu!” Kad ļaudis viņu redzēja, tie slavēja savu dievu, jo viņi sacīja: “Mūsu dievs mums nodevis mūsu ienaidnieku, mūsu zemes postītāju, kas tik daudzus nonāvējis!” Kad nu viņiem metās līksmi ap sirdi, tie sacīja: “Pasauciet Simsonu, lai viņš mums uzstājas!” Tie atsauca Simsonu no cietuma, lai viņš tos uzjautrina. Tie viņu nostādīja starp stabiem. Un Simsons teica puisim, kas viņu turēja pie rokas: “Palaid mani un ļauj aptaustīt stabus, uz kuriem šis nams turas, es atbalstīšos pret tiem.” Bet nams bija pilns vīru un sievu, tur bija visi filistiešu augstmaņi. Uz jumta vien bija ap trīs tūkstoši vīru un sievu, kas skatījās Simsona uzstāšanos. Un Simsons sauca uz Kungu: “Kungs Dievs, jel piemini mani un stiprini jel mani vēl tikai šoreiz, ak, Dievs, ka es atriebtos filistiešiem kaut par vienu no savām acīm!” Un Simsons aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem nams turējās, un atspiedās pret tiem – pret vienu ar labo, pret otru ar kreiso roku. Un Simsons teica: “Lai tad mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem!” Viņš grūda ar spēku, un nams sagruva pār augstmaņiem un visiem ļaudīm, kas tur bija. To, kurus viņš nonāvēja mirstot, bija daudz vairāk nekā to, kurus viņš nonāvēja dzīvojot. Tad viņa brāļi un viss viņa tēva nams nāca lejā, pacēla viņu, uznesa augšā un apbedīja starp Coru un Eštāolu viņa tēva Mānoha kapā. Viņš bija Israēla soģis divdesmit gadus. Efraima kalnos bija kāds vīrs, vārdā Mihajhū. Tas teica savai mātei: “Tie tūkstoš un simts sudraba gabali, kurus tev kāds paņēma un par kuriem tu izteici lāstu, man dzirdot, redzi – tas sudrabs ir pie manis. Es to paņēmu!” Un viņa māte teica: “Esi Kunga svētīts, mans dēls!” Viņš atdeva tos tūkstoš un simts sudraba gabalus mātei, un viņa māte teica: “Atlicinādama esmu veltījusi šo sudrabu Kungam sava dēla labad, lai taisītu no tā grebtu un lietu tēlu. Nu es to dodu tev!” Bet viņš sudrabu atdeva atpakaļ mātei, un viņa māte ņēma divsimt sudraba gabalus un deva sudrabkalim, kurš taisīja grebtu un lietu tēlu, un tas stāvēja Mihas namā. Nu Miham bija dievnams. Viņš darināja efodu un mājas dieviņus un vienu savu dēlu iesvētīja sev par priesteri. Tajā laikā Israēlā nebija ķēniņa. Katrs darīja, kā tam šķita pareizi. Bija kāds jauneklis no Betlēmes Jūdā, no Jūdas dzimtas, viņš bija levīts un bija tur apmeties. Viņš devās prom no šīs pilsētas, Jūdas Betlēmes, lai kaut kur apmestos. Savu ceļu iedams, viņš nonāca Efraima kalnos pie Mihas nama. Miha vaicāja viņam: “No kurienes nākdams?” Un tas viņam sacīja: “Es esmu levīts no Betlēmes Jūdā un meklēju, kur apmesties.” Miha viņam teica: “Paliec pie manis un esi man par tēvu un priesteri. Es došu tev desmit sudraba gabalus gadā, drēbju kārtu un uzturu.” Un levīts tur palika. Viņš piekrita dzīvot pie tā vīra, un šis jauneklis bija viņam kā paša dēls. Miha iesvētīja levītu, un jauneklis kļuva viņa priesteris un dzīvoja Mihas namā. Tad Miha teica: “Nu es zinu, ka Kungs darīs man labu, jo šis levīts ir man priesteris!” Tajā laikā Israēlā nebija ķēniņa, un dāniešu cilts tolaik meklēja sev īpašumu, kur apmesties, jo līdz šim viņi starp Israēla ciltīm neko nebija ieguvuši īpašumā. Dāna dēli no savām robežām sūtīja piecus savas dzimtas vīrus, tie bija vareni vīri no Coras un Eštāolas, lai tie izpēta un izlūko zemi. Viņi tiem teica: “Ejiet, izlūkojiet šo zemi!” Un tie nonāca Efraima kalnos pie Mihas nama un tur pārnakšņoja. Nonākuši pie Mihas nama, tie ievēroja tā jaunekļa levīta izrunu, devās turp un vaicāja viņam: “Kas tevi šurp atvedis, ko tu šeit dari, un kas tev te meklējams?” Viņš tiem sacīja: “Miha ir darījis tā un tā, viņš mani ir nolīdzis, un es esmu viņa priesteris.” Tie viņam teica: “Jel izjautā Dievu, lai zinām, vai mums veiksies ceļā, kurā mēs dodamies!” Un priesteris tiem atbildēja: “Ejiet ar mieru, ceļš, kurā jūs dodaties, ir Kunga ziņā!” Tad šie pieci vīri devās tālāk un nonāca Lajišā. Viņi redzēja ļaudis, kas tur dzīvoja drošībā, pēc sidoniešu paražām, mierīgi un bezrūpīgi, un nebija neviena, kas tajā zemē tos nosodītu un apvaldītu, un tie ir tālu no sidoniešiem, un tiem nav sakaru ar citiem cilvēkiem. Kad tie nonāca pie saviem brāļiem Corā un Eštāolā, viņu brāļi tiem jautāja: “Nu kā jums?” Un tie teica: “Taču celieties un ejam pret tiem! Mēs redzējām to zemi, un, lūk, tā ir ļoti laba! Vai jūs neko nedarīsiet? Neesiet kūtri turp doties, ejiet un ieņemiet to zemi! Kad turp dosieties, jūs nonāksiet pie bezrūpīgas tautas. Tā zeme ir plaša uz visām pusēm – jūsu rokās Dievs to nodevis! Tā ir vieta, kur netrūkst nekā, kas vien ir uz zemes!” No turienes, no Dāna dzimtas – Coras un Eštāolas – devās ceļā seši simti bruņotu vīru. Tie devās augšup un apmetās Kirjat-Jeārīmā Jūdā, tāpēc šo vietu sauc par Dāna nometni līdz šai dienai, redzi, aiz Kirjat-Jeārīmas. No turienes viņi devās pāri uz Efraima kalniem un nonāca pie Mihas nama. Tie pieci vīri, kas bija gājuši izlūkot Lajišas zemi, ieminējās saviem brāļiem: “Vai zināt, ka šajās mājās ir efods un mājas dieviņš, un grebts un liets tēls? Tad nu ziniet, ko darīt!” Un viņi nogriezās turp, iegāja pie jaunekļa levīta Mihas namā un sveicināja to ar mieru. Bet vārtos nostājās seši simti bruņotu vīru no Dāna dēliem. Un tie pieci vīri, kas gāja izlūkot zemi, devās augšā, iegāja tur, paņēma grebto tēlu, efodu, mājas dieviņu un lieto tēlu, kamēr priesteris stāvēja vārtos ar sešiem simtiem bruņotu vīru. Kad šie iegāja Mihas namā un paņēma grebto tēlu, efodu, mājas dieviņu un lieto tēlu, priesteris tiem teica: “Ko jūs darāt?!” Bet tie viņam sacīja: “Klusu! Liec roku uz mutes un nāc mums līdzi! Kļūsti mums par tēvu un priesteri. Vai tad tev ir labāk būt par priesteri viena vīra namā, nevis kļūt par priesteri Israēla cilts dzimtai?” Tas priesterim patika. Viņš paņēma efodu, mājas dieviņu un grebto tēlu un pievienojās šiem ļaudīm. Viņi devās prom, sev pa priekšu vezdami mazuļus, lopus un mantas. Viņi bija jau krietnu gabalu no Mihas nama, kad turienes vīri, kas bija ar Mihas namu, sapulcējās un panāca Dāna dēlus. Viņi sauca uz Dāna dēliem, un tie pagriezās pret viņiem un teica Miham: “Kas tad nu tev, ka esi sapulcinājis visus šos?” Viņš sacīja: “Jūs paņēmāt manis darinātos dievus un vēl priesteri un aizgājāt! Kas man vairs palicis?! Un jūs vēl prasāt: kas tev?” Bet Dāna dēli tam teica: “Lai mēs tevi vairs nedzirdētu, ka sakaitinātie vīri nemetas jums virsū, tad tu zaudēsi savu dzīvību un sava nama ļaužu dzīvības!” Un Dāna dēli gāja savu ceļu, bet Miha redzēja, ka tie ir stiprāki par viņu, viņš pagriezās un devās mājup. Paņēmuši Mihas darināto un priesteri, kas tam bija piederējis, tie nonāca Lajišā pie bezrūpīgas tautas, kas dzīvoja mierā, apkāva tos ar zobena asmeni un pilsētu nodedzināja. Tai nebija neviena glābēja, jo tā bija tālu no Sidonas, un tiem nebija nekādu sakaru ar citiem cilvēkiem. Tā bija Bēt-Rehobas ielejā, un turpat viņi uzcēla pilsētu un apmetās tur. Viņi nosauca pilsētu par Dānu – sava tēva Dāna vārdā, kurš tika dzemdēts Israēlam, sākumā pilsētas nosaukums bija Lajiša. Un Dāna dēli uzstādīja grebto tēlu, un Jonatāns, Gēršoma, Mozus dēla dēls, un viņa dēli bija priesteri dāniešu ciltij līdz zemes gūstniecības laikam. Tā viņi turēja godā Mihas grebto tēlu, ko tas bija darinājis, visu laiku, kamēr Dieva nams bija Šīlo. Tas notika tolaik, kad Israēlā nebija ķēniņa. Kāds levīts bija apmeties Efraima kalnu malienē, un viņš ņēma sev blakussievu no Betlēmes Jūdā. Bet viņa blakussieva maukoja un aizgāja no viņa uz sava tēva mājām, uz Betlēmi Jūdā, un palika tur kādus četrus mēnešus. Tad viņas vīrs cēlās un gāja viņai pakaļ, lai pierunātu un atvestu atpakaļ. Viņam līdzi bija puisis un pāris ēzeļu. Viņa to ieveda sava tēva namā, un, to ieraudzījis, meitenes tēvs viņu uzņēma ar prieku. Meitenes tēvs, viņa sievastēvs, viņu aizturēja, un viņš pie tā palika trīs dienas. Viņi tur ēda, dzēra un nakšņoja. Ceturtajā dienā tie cēlās agri no rīta, lai ietu, bet meitenes tēvs teica znotam: “Stiprinies ar kumosu maizes, tad vari iet.” Tā viņi abi apsēdās, ēda un dzēra, un meitenes tēvs teica tam vīram: “Lūdzams, pārlaid jel nakti un iepriecē savu sirdi!” Kad tas vīrs cēlās, lai ietu, viņa sievastēvs spieda viņu palikt, un viņš pārnakšņoja turpat. Un viņš posās agri piektās dienas rītā, lai ietu, bet meitenes tēvs teica: “Jel iestiprinies! Uzkavējieties, kamēr ierit diena!” Un tie abi sēdās pie maltītes. Kad tas vīrs cēlās, lai ietu – viņš, viņa blakussieva un puisis – tad sievastēvs, meitenes tēvs, teica: “Nu paskat, diena ir nosliekusies uz vakaru! Jel paliec pa nakti! Redzi, diena jau beidzas, pārnakšņo tepat un iepriecē savu sirdi! Tad rīt agri jūs dosieties ceļā, un tu nonāksi savā teltī.” Bet tas vīrs negribēja palikt pa nakti. Viņš ar savu blakussievu un apseglotu ēzeļu pāri devās ceļā, un tie nonāca pret Jebūsu, tas ir, Jeruzālemi. Kad tie bija pie Jebūsas un diena bija gandrīz galā, puisis teica savam kungam: “Jel nāc, iegriezīsimies šajā jebūsiešu pilsētā un tur pārnakšņosim.” Bet viņa kungs sacīja: “Mēs nepaliksim sveštautiešu pilsētā, kuri nav no Israēla dēliem, bet iesim tālāk uz Gibu!” Viņš teica puisim: “Nāc, ka tiekam tuvāk kādai no šīm vietām un varam pārnakšņot Gibā vai Rāmā.” Viņi devās tālāk, un saule rietēja, kad tie bija netālu no Gibas, kas pieder benjāminiešiem. Viņi nogriezās turp, lai pārnakšņotu Gibā, un, tur nonācis, viņš apstājās pilsētas laukumā, bet neviens tos neaicināja savā namā pārnakšņot. Un, redzi, kāds vecs vīrs vakarā nāca no darba tīrumā – šis vīrs bija no Efraima kalniem un ienācējs Gibā, bet turienieši bija benjāminieši. Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja pilsētas laukumā ceļinieku. Vecais vīrs jautāja: “Kurp iedams un no kurienes nākdams?” Tas atbildēja: “Mēs te nākam no Betlēmes Jūdā uz Efraima kalnu malieni, es esmu no turienes. Es biju aizgājis uz Betlēmi Jūdā; tagad es eju uz Kunga namu, bet neviens mani neuzņem namā! Mūsu ēzeļiem ir gan salmi, gan barība, un man ir maize un vīns gan sev, gan šai kalponei un šim puisim, kas ir kopā ar tavu kalpu, nekā mums netrūkst.” Un vecais vīrs teica: “Miers ar tevi! Lai viss, kā tev pietrūkst, ir mana rūpe, vien nenakšņo te laukumā.” Viņš to ieveda savā namā un pabaroja ēzeļus. Tad viņi mazgāja kājas, ēda un dzēra. Kamēr viņi iepriecināja savas sirdis, redzi, pilsētas vīri, nelieši, ielenkuši māju, dauzīja pa durvīm un sauca tam vecajam vīram, nama saimniekam: “Izved to vīru, kas ir ienācis tavā namā, mēs to iegūsim!” Tad nama saimnieks izgāja pie tiem un sacīja: “Nē, mani brāļi, jel nedariet tādu ļaunumu! Kad nu šis vīrs ir nācis manā namā, nedariet tādu vājprātu! Redzi, mana meita, jaunava, un viņa blakussieva, izvedīšu jums tās! Piesmejiet tās un dariet viņām, kā jums tīk, bet šim vīram nedariet tādu vājprātīgu lietu!” Taču vīri negribēja klausīties. Tad tas vīrs satvēra savu blakussievu un izgrūda ārā pie viņiem. Tie viņu ieguva un izmantoja visu nakti līdz pat rītam, un atlaida, gaismai austot. Sieva pārnāca rīta agrumā un nokrita tā vīra nama durvju priekšā, kur bija viņas kungs. Tur viņa palika līdz dienas gaismai. Viņas kungs rītā cēlās, atvēra nama durvis un izgāja ārā, lai dotos ceļā, un, redzi, tā sieva, viņa blakussieva, gulēja nama durvju priekšā ar rokām uz sliekšņa. Viņš tai sacīja: “Celies, dodamies!” Bet viņa neatbildēja. Tad vīrs pacēla viņu uz ēzeļa un devās mājup. Nonācis mājās, viņš ņēma nazi, satvēra savu blakussievu, sacirta to pa locekļiem divpadsmit gabalos un izsūtīja visās Israēla robežās. Tad visi, kas to redzēja, teica: “Nekas tamlīdzīgs nav noticis, nedz pieredzēts kopš tās dienas, kad Israēla dēli iznāca no Ēģiptes zemes, līdz šai dienai. Lieciet vērā, apsveriet un izsakieties!” Tad visi Israēla dēli, visa sapulce no Dāna līdz Bēršebai un Gileāda zemei, kā viens vīrs gāja un sapulcējās pie Kunga Micpā. Dieva tautas sapulcē cēlās visas tautas balsti no visām Israēla ciltīm, četri simti tūkstoši vīru – kājnieku, zobena nesēju. Benjāmina dēli uzzināja, ka Israēla dēli dodas uz Micpu. Tad Israēla dēli teica: “Stāstiet, kā varēja notikt tāds ļaunums!” Un levīts, nogalinātās sievas vīrs, sacīja: “Mēs ar blakussievu ienācām pārnakšņot Gibā, kas pieder Benjāminam. Bet Gibas vīri cēlās pret mani un ielenca manu naktsmītni. Tie domāja mani nonāvēt, bet manu blakussievu piesmēja tā, ka viņa nomira. Tad es paķēru savu blakussievu, sacirtu gabalos un izsūtīju pa visiem Israēla novadiem, jo nelietību un vājprātu tie darījuši Israēlā. Raugiet nu, Israēla dēli, sakiet šeit savu vārdu un spriedumu!” Un visa tauta kā viens vīrs cēlās un sacīja: “Mēs neiesim savās teltīs un neiegriezīsimies savā namā! Darīsim Gibai tā – iesim pret to, kā lozes kritīs! Ņemsim no katras Israēla cilts desmit vīrus no simta un simtu no tūkstoša, un tūkstoti no desmit tūkstošiem, lai tie ņem ēdamo ļaudīm, kad būs nonākuši Benjāmina Gibā, un atriebsim to vājprātu, ko tie darījuši Israēlā.” Tā Israēla vīri visi kā viens pulcējās pret šo pilsētu. Israēla ciltis sūtīja vīrus pa visu Benjāmina cilti, sacīdami: “Kas tā par ļaundarību, kas pie jums notikusi?! Izdodiet tos Gibas vīrus, neliešus, ka tos nonāvējam un izsveļam ļaunumu no Israēla!” Bet benjāminieši negribēja klausīt savus brāļus, Israēla dēlus. Benjāmina dēli no pilsētām sapulcējās Gibā, lai dotos karā pret Israēla dēliem. Todien no pilsētām tika sapulcēti Benjāmina dēli – kopā divdesmit seši tūkstoši vīru, zobena nesēju, neskaitot Gibas iedzīvotājus, no kuriem bija sapulcēti septiņi simti izlases vīru. No visiem šiem ļaudīm septiņi simti izlases vīru bija kreiļi – ikviens no tiem sviež akmeni uz mata un neaizmet garām! Līdzās benjāminiešiem tika sapulcēti četri simti tūkstoši Israēla vīru, zobena nesēju, kas visi bija karotāji. Viņi cēlās un devās uz Bēteli izjautāt Dievu. Israēla dēli vaicāja: “Kurš no mums pirmais dosies karot ar Benjāmina dēliem?” Un Kungs atbildēja: “Jūda pirmais!” Tad Israēla dēli cēlās no rīta un apmetās nometnē iepretī Gibai. Israēla vīri izgāja cīnīties ar benjāminiešiem un izkārtojās kaujai pie Gibas. Benjāmina dēli iznāca no Gibas un todien nonāvēja divdesmit divus tūkstošus Israēla vīru. Bet tauta, Israēla vīri, saņēmās un atkal izkārtojās kaujai tajā pašā vietā, kur tie bija stāvējuši iepriekšējā dienā. Un Israēla dēli gāja un raudāja Kunga priekšā līdz vakaram un prasīja Kungam: “Vai mums vēl karot pret mūsu brāļiem, Benjāmina dēliem?” Un Kungs tiem atbildēja: “Dodieties pret tiem!” Nākamajā dienā Israēla dēli devās pret Benjāmina dēliem. Benjāminieši izgāja tiem pretī no Gibas un otrajā dienā atkal nonāvēja astoņpadsmit tūkstošus vīru no Israēla dēliem – tie visi bija zobena nesēji. Tad visi Israēla dēli, visa tauta, gāja un nonāca Bētelē, raudāja un sēdēja tur Kunga priekšā, todien gavēdami līdz vakaram. Viņi nesa sadedzināmos upurus un miera upurus Kunga priekšā. Un Israēla dēli izjautāja Kungu, jo tajā laikā tur atradās Dieva derības šķirsts. Tolaik tā priekšā stāvēja Pinhāss, Elāzāra dēls, Ārona dēla dēls, un viņš sacīja: “Vai man atkal doties karot ar saviem brāļiem, Benjāmina dēliem, vai mitēties?” Un Kungs atbildēja: “Ejiet, jo rīt es viņus nodošu tavās rokās!” Un Israēls izlika slēpņus apkārt Gibai. Trešajā dienā Israēla dēli atkal devās pret Benjāmina dēliem un izkārtojās pret Gibu kā iepriekšējās reizēs. Benjāmina dēli iznāca tautai pretī un tika aizvilināti no pilsētas. Viņi devās uzbrukumā kā iepriekš un kādus trīsdesmit israēliešus nokāva klajā laukā uz lielceļiem, no kuriem viens ved uz Bēteli un otrs uz Gibu. Benjāmina dēli sprieda: “Mēs tos sakausim tāpat kā iepriekš!” Bet Israēla dēli sarunāja: “Bēgsim un aizvilināsim viņus no pilsētas uz ceļa!” Tad visi israēlieši cēlās no savām vietām un izvietojās pie Baal-Tāmāras, un israēlieši, kas bija slēpņos, triecās no savām vietām Gibas klajumā. Desmit tūkstoši izlases vīru no visa Israēla nāca uz Gibu no pretējās puses. Cīņa bija sīva, bet benjāminieši nezināja, ka posts tiem jau klāt. Kungs sakāva Benjāminu Israēla priekšā, un Israēla dēli todien nonāvēja Benjāminā divdesmit piecus tūkstošus un simts vīrus – tie visi bija zobena nesēji. Benjāmina dēli redzēja, ka ir sakauti, un Israēla vīri pašķīra benjāminiešiem ceļu, jo viņi paļāvās uz tiem, kas bija slēpnī pie Gibas. Tie, kas bija slēpnī, steigšus metās uz Gibu – viņi devās turp un izkāva visu pilsētu ar zobena asmeni. Israēliešiem bija noruna ar tiem, kas slēpnī, – kad no pilsētas celsies liels dūmu mākonis, tad israēlieši kaujā lai griežas atpakaļ. Benjāminieši sāka tos kaut un nonāvēja ap trīsdesmit israēliešu vīru, sacīdami: “Mēs taču tos noteikti sakausim kā iepriekšējā kaujā!” No pilsētas sāka celties mākonis – dūmu stabs. Benjāminieši pavērās atpakaļ, un redzi – visa pilsēta izkūpēja gaisā! Tad israēlieši griezās atpakaļ, bet Benjāmina vīri izbijās, redzēdami, ka tiem jau posts klāt. Viņi nogriezās israēliešu priekšā uz tuksneša ceļu, un kauja nāca tiem pa pēdām, bet tie, kuri nāca no pilsētām, tos grāva no vidus. Tie aplenca benjāminiešus un sekoja viņiem līdz apstāšanās vietai, trenkdami tos, līdz tie bija austrumu pusē Gibai. Benjāminiešiem krita astoņpadsmit tūkstoši vīru – tie visi bija stipri vīri! Viņi nogriezās un bēga tuksnesī uz Rimmonas klinti, un pieci tūkstoši vīru tika notverti uz lielceļiem. Tos neatlaidīgi vajāja līdz Gidomai, un tika nokauti vēl divi tūkstoši vīru. Pavisam todien benjāminiešiem krita divdesmit pieci tūkstoši vīru, zobena nesēju – tie visi bija stipri vīri! Bet seši simti vīru nogriezās un bēga tuksnesī uz Rimmona klinti, un tie mitinājās uz Rimmonas klints četrus mēnešus. Tad israēlieši griezās atpakaļ pret Benjāmina dēliem un ar zobena asmeni izkāva pilnīgi visu pilsētu, pat lopus un visu, ko vien uzgāja, un visas pilsētas, kas tur bija, tie nodedzināja. Israēla vīri bija zvērējuši Micpā: “Neviens no mums nedos savu meitu benjāminietim par sievu!” Tauta sanāca Bētelē, sēdēja tur Dieva priekšā līdz vakaram un jo skaļi un rūgti raudāja, sacīdami: “Kungs, Israēla Dievs, kāpēc tā ir noticis Israēlam, ka šodien ir zudusi viena no Israēla ciltīm!?” Nākamajā rītā agri tauta cēla tur altāri un pienesa sadedzināmos upurus un miera upurus. Israēla dēli sacīja: “Kurš nav atnācis visu Israēla cilšu sapulcē pie Kunga?” – jo tie bija saistīti ar smagu zvērestu, ka tam, kurš nebūs atnācis pie Kunga Micpā, mirtin jāmirst! Israēla dēliem bija žēl savu brāļu benjāminiešu. Tie sacīja: “Šodien viens zars no Israēla ir nocirsts. Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie dabūtu sievas, jo mēs taču esam zvērējuši pie Kunga nedot viņiem sievas no savām meitām?” Un tie runāja: “Vai ir kāda no Israēla ciltīm, kas nav nākusi pie Kunga uz Micpu?” Un, redzi, neviens no Jābēš-Gileādas nebija atnācis uz sapulci nometnē. Ļaudis tika pārskaitīti, un tiešām tur nebija neviena no Jābēš-Gileādas. Tad viņi aizsūtīja turp divpadsmit tūkstošus vīru lielu pulku no stipriniekiem un pavēlēja tiem: “Ejiet un ar zobena asmeni izkaujiet visus, kas mīt Jābēš-Gileādā, arī sievas un bērnus! Dariet tā – ikvienu vīru un sievu, kas ar vīru gulējusi, iznīciniet!” Un starp Jābēš-Gileādas iedzīvotājiem tie atrada četrsimt jaunavas, kas nebija ar vīru gulējušas. Tās viņi atveda uz nometni Šīlo, kas Kanaāna zemē. Tad visa sapulce sūtīja vēsti Benjāmina dēliem, kas bija uz Rimmonas klints, un pasludināja tiem mieru. Tad benjāminieši atgriezās, un tie deva viņiem tās sievas, kas bija atstātas dzīvas no Jābēšas sievām, bet tiem to nepietika. Un tautai bija žēl Benjāmina, jo Kungs bija izrāvis robu Israēla ciltīs. Tad sapulces vecajie sacīja: “Ko lai darām ar tiem, kas palikuši bez sievām, jo benjāminiešu sievas ir iznīcinātas?!” Viņi teica: “Izbēgušajiem benjāminiešiem ir jādabū mantojums, lai cilts netiktu izdzēsta no Israēla. Bet mēs nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla dēli ir zvērējuši: nolādēts, kas dod sievu benjāminietim!” Tad viņi teica: “Redzi, gadu no gada Kungam ir svētki Šīlo, kas atrodas uz ziemeļiem no Bēteles, uz austrumiem no lielceļa, kas iet augšup no Bēteles uz Šehemu, uz dienvidiem no Lebonas.” Un viņi lika Benjāmina dēliem: “Ejiet un noslēpieties vīnadārzos! Kad jūs redzēsiet – lūk, Šīlo meitas nāk laukā, lai grieztos dejā, tad iznāciet no vīnadārziem, saķeriet sev katrs pa sievai no Šīlo meitām un dodieties uz Benjāmina zemi! Ja viņu tēvi vai brāļi nāks mums sūdzēties, mēs tiem teiksim: ļaujiet mums būt žēlīgiem pret viņiem, jo mēs neesam ieguvuši vīriem sievas karā, nedz jūs esat viņiem tās devuši, ka jūs būtu vainīgi.” Benjāmina dēli tā arī darīja – ņēma sievas pēc sava skaita no dejotājām, kuras tie nolaupīja, un tad atgriezās savā īpašumā, atjaunoja pilsētas un tur apmetās. Bet Israēla dēli tolaik devās prom no turienes katrs uz savu cilti un dzimtu – ikviens devās uz savu īpašumu. Tolaik Israēlā nebija ķēniņa un katrs darīja, kā tam šķita pareizi. Tas notika soģu valdīšanas laikā. Zemē bija bads, un kāds vīrs devās no Betlēmes Jūdā, lai apmestos Moāba laukos, – viņš pats, viņa sieva un divi viņa dēli. Šā vīra vārds bija Elīmelehs, viņa sievu sauca Naomi un abus viņa dēlus – Mahlons un Kiljons, tie bija efrātieši no Betlēmes Jūdā. Viņi devās uz Moāba laukiem un dzīvoja tur. Bet Elīmelehs, Naomi vīrs, nomira un atstāja viņu ar abiem dēliem. Tie ņēma sev sievas moābietes. Vienas vārds bija Orpa un otras vārds – Rute. Viņi tur dzīvoja kādus desmit gadus. Bet arī tie abi nomira – Mahlons un Kiljons. Tā šī sieva palika bez abiem bērniem un vīra. Naomi un viņas vedeklas Kad viņa Moāba laukos uzzināja, ka Kungs ir gādājis par savu tautu un devis tai maizi, viņa kopā ar abām vedeklām cēlās, lai dotos atpakaļ no Moāba laukiem. Viņa atstāja vietu, kur bija dzīvojusi, un abas vedeklas devās ceļā kopā ar viņu, lai atgrieztos Jūdas zemē. Tad Naomi teica abām vedeklām: “Ejiet, atgriezieties katra savas mātes namā, un Kungs būs jums žēlīgs, un arī jūs esat tādas bijušas pret abiem mirušajiem un mani. Kungs jums dos – jūs atradīsiet drošību katra sava vīra namā.” Un viņa tās skūpstīja, bet tās sāka raudāt. Viņas teica: “Mēs kopā ar tevi atgriezīsimies pie tavas tautas!” Bet Naomi sacīja: “Ejiet atpakaļ, manas meitas! Kāpēc lai jūs nāktu ar mani? Vai tad man vēl būtu dēli, kas kļūtu jums par vīriem? Ejiet atpakaļ, manas meitas! Ejiet! Jo es esmu par vecu, lai būtu vīram. Ja es arī teiktu: man ir vēl cerība! – un pat ja es būtu naktī bijusi vīram un dzemdētu dēlus, vai tāpēc jums gaidīt, kamēr tie izaug? Vai tāpēc jums ieslēgties, paliekot bez vīra? Nē, manas meitas! Man ir ļoti rūgti jūsu dēļ, jo Kunga roka nākusi pār mani.” Tad viņas atkal sāka raudāt. Orpa atvadoties skūpstīja savu vīramāti, bet Rute pieglaudās tai. Un Naomi sacīja: “Redzi, tava svaine dodas atpakaļ pie savas tautas un saviem dieviem. Dodies atpakaļ arī tu tāpat kā tava svaine.” Bet Rute atbildēja: “Nespied mani tevi atstāt, ļauj sekot tev: kurp tu iesi – es iešu, kur tu mājosi – es mājošu, tava tauta būs mana tauta, tavs Dievs būs mans Dievs! Kur tu mirsi – es miršu, un tur mani apraks. Lai Kungs dara man tā – un vēl pieliek! – nāve vien šķirs mani no tevis!” Kad Naomi redzēja, ka viņa cieši apņēmusies nākt līdzi, viņa tai vairs neteica ne vārda. Tā viņas abas gāja, līdz nonāca Betlēmē. Kad viņas ieradās Betlēmē, visa pilsēta sarosījās viņu dēļ, un sievas runāja: “Vai tik tā nav Naomi!?” Bet viņa tām sacīja: “Nesauciet mani Naomi, sauciet mani – Mārā, jo Visuvarenais mani pārlieku sarūgtinājis. Pilna es aizgāju, un tukšu mani Kungs ir pārvedis. Kāpēc gan jūs saucat mani Naomi, ja Kungs ir liecinājis pret mani un Visuvarenais man pāri darījis!” Tā Naomi atgriezās, un kopā ar viņu no Moāba laukiem pārnāca viņas vedekla moābiete Rute. Viņas nonāca Betlēmē miežu pļaujas sākumā. Naomi bija radinieks, ļoti ietekmīgs vīrs no viņas vīra Elīmeleha dzimtas, vārdā Boazs. Reiz moābiete Rute sacīja Naomi: “Ja nu es ietu uz tīrumu uzlasīt vārpas aiz tā, kura acīs es gūšu vēlību?” Un viņa tai teica: “Ej, mana meita!” Tā viņa gāja un nonāca tīrumā, un lasīja aiz pļāvējiem. Sagadījās, ka tas bija Boaza tīruma gabals – tā, kurš no Elīmeleha dzimtas. Un, redzi, Boazs nāca no Betlēmes un sacīja pļāvējiem: “Kungs ar jums!” Un tie viņam sacīja: “Kungs tevi svētī!” Tad Boazs jautāja savam puisim, kas iecelts pār pļāvējiem: “Kas ir šī meitene?” Un puisis, kas iecelts pār pļāvējiem, atbildēja: “Tā ir moābiešu meitene, kas kopā ar Naomi atgriezusies no Moāba laukiem. Viņa lūdza: ļauj man savākt un uzlasīt vārpas starp statiem aiz pļāvējiem. Viņa atnākusi un palikusi – no agra rīta līdz šim brīdim viņa ir šeit, tā nav bijusi mājās.” Tad Boazs sacīja Rutei: “Vai dzirdi, meit! Neej lasīt vārpas cita tīrumā, nedz arī dodies prom no šī, bet turies kopā ar manas saimes meitām. Vērs savas acis uz šo tīrumu, kuru tie pļauj, un staigā tām pakaļ – nudien, es pavēlēju puišiem, lai tevi neaizskar. Kad esi izslāpusi, ej pie traukiem un dzer, ko puiši smēluši.” Tad viņa krita uz sava vaiga, liecās līdz zemei un sacīja viņam: “Kā gan es esmu guvusi tavu vēlību, ka tu mani ievēro – es taču esmu svešiniece!” Bet Boazs viņai atbildēja: “Man stāstīt ir stāstījuši par visu, ko tu esi darījusi savai vīramātei pēc vīra nāves – ka tu atstāji savu tēvu un māti un dzimto zemi un devies pie tautas, kuru tu vēl vakar nepazini. Kungs atalgos tavu darbu, pilna būs tava alga no Kunga, kas Israēla Dievs, pie kura tu esi nākusi tverties zem viņa spārniem.” Viņa sacīja: “Mans kungs, nu es gūstu tavu vēlību, jo tu mani mierināji un savas kalpones sirdi tu uzrunāji, bet es taču neesmu pat tava kalpone!” Ap pusdienu Boazs viņai sacīja: “Nāc šurp, ēd no šīs maizes un mērc savu kumosu skābumā.” Viņa apsēdās līdzās pļāvējiem, un viņš sniedza tai grauzdumus. Viņa ēda un bija paēdusi, un vēl atlicināja. Kad viņa cēlās lasīt, Boazs pavēlēja saviem puišiem: “Lai viņa lasa arī starp statiem, un nepazemojiet viņu! Pat vēl izvelciet priekš viņas no kūļiem un atstājiet, lai viņa salasa, un nerājiet viņu!” Tā viņa lasīja tīrumā līdz vakaram. Tad viņa izkūla, ko bija salasījusi, – tur bija apmēram ēfa miežu. To viņa ņēma un pārnāca pilsētā. Viņas vīramāte redzēja, ko viņa bija salasījusi, un viņa ņēma un deva tai, ko ēdot bija atlicinājusi. Vīramāte vaicāja: “Kur tu šodien lasīji un kur tu strādāji? Svētīts lai tas, kurš tevi ievērojis!” Un viņa stāstīja vīramātei, kurš ir tas, pie kā viņa strādājusi. Viņa teica: “Tā vīra vārds, pie kura es šodien strādāju, ir Boazs.” Tad Naomi teica savai vedeklai: “Lai viņš ir Kunga svētīts, kas nav atmetis mīlestību uz dzīvajiem un mirušajiem!” Un Naomi tai sacīja: “Tas vīrs ir mūsu radinieks. Viņš ir no mūsu piederīgajiem.” Bet moābiete Rute sacīja: “Turklāt viņš man teica: turies kopā ar maniem ļaudīm, līdz tie būs beiguši visu pļauju.” Un Naomi sacīja savai vedeklai Rutei: “Tas labi, mana meita, ka tu iesi kopā ar viņa saimes meitām, ka tev cita tīrumā nenodara pāri.” Tā viņa lasīdama turējās kopā ar Boaza saimes meitām, līdz tika pabeigta miežu pļauja un kviešu pļauja, un viņa dzīvoja pie savas vīramātes. Viņas vīramāte Naomi sacīja: “Mana meita, vai lai meklēju tev rimtu vietu, kur tev būtu labi? Un nu, vai tad Boazs, ar kura saimes meitām tu biji, nav mūsu rads? Redzi, šonakt viņš piedarbā vētī miežus! Mazgājies, iesvaidies, tērpies un noej uz piedarbu! Nerādies tam vīram, līdz viņš būs beidzis ēst un dzert. Kad viņš atgulsies, noskati to vietu, kur viņš guļ, pienāc, atsedz kājgali un apgulies. Viņš tev teiks, ko darīt.” Un viņa tai atbildēja: “Es darīšu visu, ko tu man saki.” Viņa gāja uz piedarbu un darīja visu, kā vīramāte tai bija piekodinājusi. Boazs ēda un dzēra, un viņa sirdij bija labi. Viņš gāja atgulties kaudzes malā. Tad klusi nāca viņa, atsedza tam kājgali un apgūlās. Nakts vidū viņš uztrūkās, pagriezās, un redzi – kāda sieva gulēja tam kājgalī! Viņš prasīja: “Kas tu?” Viņa sacīja: “Es esmu Rute, tava verdzene. Izplet savu spārnu pār savu verdzeni, jo tu esi izpircējs!” Viņš sacīja: “Kungs lai tevi svētī, mana meita! Vēl labāku par pirmo tu esi darījusi šo mīlestības darbu, neskriedama pakaļ jaunekļiem – vai nabagam vai bagātam. Tad nu nebīsties, mana meita, visu, ko tu saki, es tev darīšu, jo visos manas tautas vārtos zina, ka tu esi varena sieva. Tas gan tiesa, ka es esmu izpircējs, bet ir vēl kāds izpircējs, kas tuvāks par mani. Pārlaid šo nakti, bet no rīta – ja viņš tevi izpērk, labi, lai izpērk, bet, ja viņš tevi negrib izpirkt, tad es būšu tavs izpircējs. Dzīvs Kungs! Guli līdz rītam!” Un viņa gulēja tam kājgalī līdz rītam un piecēlās, pirms vēl var pazīt cits citu, jo viņš bija teicis: “Lai netop zināms, ka šī sieva ir nākusi uz piedarbu.” Tad viņš sacīja: “Padod apmetni, kas tev mugurā, un pieturi to.” Viņa to turēja, un viņš iebēra sešus mērus miežu, uzlika to viņai un gāja uz pilsētu. Bet viņa gāja pie savas vīramātes, un tā viņai prasīja: “Nu kā tev, mana meita?” Un viņa tai izstāstīja visu, ko tas vīrs viņai darījis. Viņa sacīja: “Šos sešus mērus miežu viņš man ir devis, sacīdams: neatgriezies pie savas vīramātes tukšā!” Un tā viņai sacīja: “Gaidi, mana meita, līdz tu zināsi, kā lieta iegrozās, jo šis vīrs nerimsies, iekams nenovedīs lietu galā šodien pat.” Boazs ienāca vārtos un apsēdās tur. Un, redzi, gāja garām izpircējs, par ko Boazs bija runājis, un Boazs sacīja: “Nāc, apsēdies šeit!” Tas pienāca un apsēdās. Tad Boazs pieaicināja desmit vīrus no pilsētas vecajiem un teica: “Apsēdieties šeit!” Tie apsēdās, un viņš teica izpircējam: “Naomi, kas atgriezusies no Moāba laukiem, pārdod mūsu brāļa Elīmeleha tīruma gabalu. Tad nu es domāju – darīšu to zināmu tev: saņem to, klātesot šeit sēdošiem un klātesot manas tautas vecajiem. Ja tu to izpērc, tad izpērc, bet, ja tu neizpērc, saki to man, lai es zinu, jo nav neviena, kas to izpirktu kā vien tu un es pēc tevis.” Tas sacīja: “Es pērku!” Tad Boazs teica: “Tajā dienā, kad tu saņemsi šo tīrumu no Naomi rokas, no moābietes Rutes, mirušā atraitnes, tu būsi saņēmis to, ka tev jāsaglabā mirušā vārds viņa mantojumam.” Bet izpircējs sacīja: “Es nevaru to izpirkt, lai neizpostītu savu mantojumu. Izpērc tu pats manu izpērkamo, jo es nevaru izpirkt!” Agrāk Israēlā, lai apstiprinātu visu runāto par izpirkšanu un maiņu, cilvēks novilka savu sandali un atdeva otram. Tā bija liecība Israēlā. Tad izpircējs teica Boazam: “Ņem to sev!” Un viņš novilka sandali. Bet Boazs sacīja vecajiem un visai tautai: “Šodien jūs esat liecinieki, ka es no Naomi rokas esmu saņēmis visu, kas piederēja Elīmeleham, un visu, kas Kiljonam un Mahlonam. Arī moābieti Ruti, Mahlona atraitni, es ņemu sev par sievu, lai saglabātu mirušā vārdu viņa mantojumam, lai netiek iznīdēts mirušā vārds starp viņa brāļiem un viņa cilts vārtos. Šodien jūs esat tam liecinieki!” Tad visa tauta vārtos un vecajie atbildēja: “Liecinieki gan! Kungs šo sievu, kas ienāk tavā namā, darīs kā Rāhēli un kā Leu, kas Israēlam uzcēlušas namu! Topi varens Efrātā, daudzināts Betlēmē! Tavs nams būs kā Pereca nams, ko Tamāra dzemdēja Jūdam, tā dzimuma dēļ, ko Kungs tev dos no šīs jaunās meitas.” Boazs ņēma Ruti, un tā kļuva viņam par sievu. Viņš nāca pie tās, un Kungs ļāva viņai tapt grūtai. Viņa dzemdēja dēlu. Tad sievas sacīja Naomi: “Slavēts Kungs, kurš tev šodien nav liedzis izpircēju! Viņa vārds lai tiek daudzināts Israēlā! Viņš veldzēs tavu dvēseli un balstīs tevi sirmumā, jo tava vedekla, kas tevi mīl, ir to dzemdējusi! Viņa tev labāka kā septiņi dēli!” Tad Naomi ņēma bērnu, kļāva pie krūtīm un kļuva tam par aukli. Kaimiņienes deva tam vārdu, runādamas: “Dēls dzemdēts Naomi…” Tās nosauca viņu vārdā Obēds. Viņš ir Dāvida tēva Jišaja tēvs. Šie ir Pereca pēcnācēji: Perecs dzemdināja Hecronu, Hecrons dzemdināja Rāmu, Rāms dzemdināja Ammīnādābu, Ammīnādābs dzemdināja Nahšonu, Nahšons dzemdināja Salmonu, Salmons dzemdināja Boazu, Boazs dzemdināja Obēdu, Obēds dzemdināja Jišaju, Jišajs dzemdināja Dāvidu. Bija kāds vīrs no Ramataim-Cofīmas Efraima kalnos. Viņu sauca Elkāna, Jerohāma dēls, Ēlīhu dēls, Tohū dēls, efrātieša Cūfa dēls. Viņam bija divas sievas – vienu sauca Hanna un otru Peninna. Peninnai bija bērni, bet Hannai bērnu nebija. Šis vīrs no savas pilsētas ik gadu devās zemoties un upurēt Pulku Kungam uz Šīlo, kur abi Ēlī dēli, Hofnī un Pinhāss, bija Kunga priesteri. Tajā dienā, kad Elkāna upurēja, viņš deva daļas savai sievai Peninnai un visiem tās dēliem un meitām, bet Hannai viņš deva divreiz lielāku daļu, jo mīlēja Hannu, kaut arī Kungs bija noslēdzis viņas klēpi. Un viņas sāncense viņu ļoti kaitināja, lai sarūgtinātu, jo Kungs bija noslēdzis viņas klēpi. Tā tas bija no gada uz gadu: kad vien viņa devās uz Kunga namu, tā viņu kaitināja, un viņa raudāja un neēda. Un viņas vīrs Elkāna tai jautāja: “Hanna, kāpēc tu raudi? Kāpēc tu neēd, un kāpēc tava sirds bēdājas? Vai es tev neesmu labāks kā desmit dēli?” Kad Šīlo bija ēsts un dzerts, Hanna cēlās kājās. Un priesteris Ēlī sēdēja uz krēsla pie Kunga tempļa durvīm. Viņa bija ļoti sarūgtināta, un viņa lūdzās Kungu un gauži raudāja. Viņa deva zvērestu, sacīdama: “Pulku Kungs, ja tu lūkot uzlūkosi savu nabaga kalponi, atcerēsies un neaizmirsīsi mani, savu kalponi, un dosi savai kalponei dēlu, es viņu atdošu Kungam uz visu mūžu, un skujamais nazis neskars viņa galvu!” Kamēr viņa jo ilgi lūdzās Kunga priekšā, Ēlī vēroja viņas muti, jo Hanna runāja savā sirdī – kustējās tikai viņas lūpas, bet balss nebija dzirdama. Un Ēlī domāja, ka viņa ir reibumā. Ēlī viņai sacīja: “Cik ilgi tu būsi reibumā? Atskurbsti no vīna!” Bet Hanna atbildēja: “Nē, mans kungs, ne vīnu, ne skurbu dzērienu neesmu dzērusi, es esmu nelaimīga sieva – izkratīju sirdi Kunga priekšā. Neturi savu kalponi par tādu nelieti, jo aiz sirds pārpilnības un bēdām esmu te runājusi!” Un Ēlī atbildēja: “Ej ar mieru, un Israēla Dievs piepildīs lūgumu, ko tu esi viņam izteikusi.” Viņa teica: “Kaut tava kalpone gūtu tavu vēlību!” Un sieva devās savu ceļu, un viņa ēda un vairs nelikās noskumusi. No rīta viņi cēlās agri, zemojās Kunga priekšā un devās atpakaļ uz savām mājām Rāmā. Tad Elkāna gulēja ar savu sievu Hannu, un Kungs viņu atcerējās. Kad laiks apritēja, Hanna kļuva grūta un dzemdēja dēlu. Viņa to nosauca par Samuēlu, sacīdama: “No Kunga esmu viņu izlūgusies.” Elkāna un viss viņa nams devās pienest Kungam ikgadējo upuri un solījuma upuri. Bet Hanna negāja līdzi un teica savam vīram: “Kad zēns būs atšķirts, es to vedīšu Kunga priekšā un atstāšu tur uz mūžu.” Un viņas vīrs Elkāna atbildēja: “Dari, kā tev šķiet labi, paliec, līdz tu viņu atšķirsi. Patiesi, Kungs turēs, ko solījis.” Un sieva palika un zīdīja savu dēlu, līdz viņu atšķīra. Kad viņa to bija atšķīrusi, viņa veda to līdzi un ar trim vēršiem, ēfu miltu un vīna trauku atnāca uz Kunga namu Šīlo. Zēns bija pavisam mazs. Tad nokāva vērsi un atveda zēnu pie Ēlī. Un viņa teica: “Ak, mans kungs, lai tava dvēsele dzīvo, mans kungs, – es esmu tā sieva, kas te pie tevis stāvēja un lūdza Kungu! Par šo zēnu es lūdzos, un Kungs ir piepildījis manu lūgumu, ko viņam izteicu. Tad nu es viņu atdodu Kungam – uz visu mūžu viņš ir dots Kungam!” Un viņi tur zemojās Kungam. Hanna lūdza, sacīdama: “Mana sirds gavilē Kungā, Kungs manu spēku augstu cēlis, mute man lielās pret maniem naidniekiem, jo es līksmoju par tavu pestīšanu. Neviens nav tik svēts kā Kungs, neviens nestāv tev līdzās! Nav tādas klints kā mūsu Dievs! Nerunājiet vairs tik pārlieku lepni, ka uzpūtība jums nāk no mutes, jo Kungs ir zināšanas Dievs, viņš izsver visus darbus! Varoņu loki salauzti, bet vārguļi apjozušies spēku. Pārtikušie salīgst par maizi, un, kas cieta badu, tiem atliek. Neauglīgā dzemdē septiņus, bet, kurai bija daudz dēlu, tā nīkst. Kungs nokauj un dara dzīvu, noved šeolā un izved no tā. Kungs piešķir mantojumu un bagātību, gan pazemo, gan ceļ augstu. Viņš pieceļ no pīšļiem zemo, no saslaukām paceļ trūcīgo, lai sēdinātu ar augstmaņiem un godības troni dotu mantot! Jo Kungam pieder zemes balsti – uz tiem viņš pasauli stiprinājis. Savu uzticīgo soļus viņš sargā, bet ļaundari tumsā tiks apklusināti – ne paša spēks vīru dara stipru! Kungs sagrauj tos, kas pretojas viņam, – pret tādiem viņš pērkonu debesīs dārdina. Kungs iztiesās zemes galus, viņš dos varu savam ķēniņam un augstu cels sava svaidītā spēku.” Tad Elkāna devās mājup uz Rāmu, un zēns kļuva par Kunga kalpu priestera Ēlī uzraudzībā. Bet Ēlī dēli bija nelieši, kas neatzina Kungu. Priesteriem bija sava tiesa no ļaudīm – kad kāds pienesa upuri, kamēr gaļa vārījās, nāca priestera kalps ar trīszaru dakšu rokā un dūra katlā vai podā, vai bļodā, vai pannā. Visu, ko dakša izcēla, priesteris paņēma sev. Tā viņi darīja ikreiz, kad kāds no Israēla nāca uz Šīlo. Pat vēl pirms tauki bija kvēpināti, nāca priestera kalps un teica tam, kurš pienesa upuri: “Dod gaļu, ko cept priesterim! Viņš neņems no tevis vārītu gaļu, bet jēlu.” Tad tas viņam atbildēja: “Lai taču vispirms viņi kvēpina taukus, un tad tu ņem sev, ko gribi!” Bet tas sacīja: “Nē, dod tagad! Ja ne, ņemšu ar varu!” Šo jaunekļu grēks bija ļoti liels Kunga priekšā, jo tie nicināja Kunga dāvanu. Bet Samuēls kalpoja Kunga priekšā – zēns bija apjozts ar linu efodu, un viņa māte tam darināja mazu priestera tērpu un ik gadu nesa to viņam. Kad viņa devās turp, viņas vīrs pienesa ikgadējo upuri. Un Ēlī svētīja Elkānu un viņa sievu un sacīja: “Kungs dāvās tev dzimumu no šīs sievas tā izlūgtā bērna vietā, ko viņa Kungam lūgusi.” Un viņi devās mājās. Kungs gādāja par Hannu, un viņa ieņēma un dzemdēja trīs dēlus un divas meitas. Bet zēns Samuēls auga pie Kunga. Ēlī jau bija ļoti vecs. Viņš uzzināja visu, ko viņa dēli dara Israēlam un ka tie guļ ar sievām, kas kalpo Saiešanas telts durvīs. Viņš teica tiem: “Kāpēc gan jūs tā darāt? No visiem es dzirdu par jūsu ļaunajiem darbiem! Nē, mani dēli, tās nav labas ziņas, ko es dzirdu izplatāmies Kunga tautā. Ja cilvēks grēko pret cilvēku, Dievs tos iztiesās, bet, ja cilvēks grēko pret Kungu, kas iztiesās viņus?!” Taču tie neklausījās tēvā, jo Kungs gribēja, lai tie tiktu nonāvēti. Bet zēns Samuēls auga un pieņēmās vēlībā gan pie Kunga, gan cilvēkiem. Kāds Dieva vīrs nāca pie Ēlī un teica: “Tā saka Kungs: vai gan es neesmu atklājies tava tēva namam, kad tie bija Ēģiptē, faraona namā, lai to no visām Israēla ciltīm izvēlētos man par priesteri – lai tas nāk pie mana altāra, kvēpina kvēpināmās smaržzāles un valkā efodu manā priekšā? Un es taču esmu devis tava tēva namam visus Israēla dēlu dedzināmos upurus! Kāpēc jūs nievājat manu upuri un manu dāvanu, ko esmu pavēlējis pienest Mājoklī? Savus dēlus tu godā vairāk par mani – jūs aptaukojaties no visām labākajām manas Israēla tautas dāvanām! Tāpēc šāds ir Kunga, Israēla Dieva, vēstījums: sacīt esmu sacījis – tavam namam un tava tēva namam jāstaigā manā priekšā mūžīgi! Bet nu Kunga vēstījums ir šāds: lai tas ir tālu no manis! Kas mani godā, to es godāšu, un, kas mani nicina, tas netiks ņemts vērā! Redzi, nāk dienas, kad es nocirtīšu tavu spēku un tava tēva nama spēku un tavā namā neviens nesasniegs vecumu. Tu redzēsi Mājokļa postu – bet Israēlam viņš darīs labu. Un tavā namā neviens nekad nesasniegs vecumu! Tomēr es neatraušu visus tavējos no mana altāra – ka dzistu tavas acis un sērotu tava dvēsele, bet lielākā daļa tava nama ļaužu mirs vīra gados. Un šī tev ir zīme, kas nāks pār abiem taviem dēliem Hofnī un Pinhāsu – viņi abi mirs vienā dienā! Bet sev es iecelšu uzticamu priesteri, kas darīs pēc manas sirds un prāta, es viņam uzcelšu paliekošu namu, un viņš staigās mana svaidītā priekšā vienmēr! Un būs tā – ikviens, kas atlicis tavā namā, nāks zemoties viņam par sudraba gabalu vai maizes klaipu un sacīs: jel iecel mani par vienu no priesteriem, lai man būtu maizes kumoss, ko ēst!” Zēns Samuēls kalpoja Kungam pie Ēlī. Kunga vārds tajā laikā bija retums un atklāsmes netika skatītas. Un tajā laikā reiz, kad Ēlī bija atgūlies savā vietā un viņa skatiens sāka tumst, ka nevarēja redzēt, un Dieva gaismeklis vēl nebija izdzisis, Samuēls gulēja Kunga svētnīcā, kur Dieva šķirsts. Un Kungs sauca Samuēlu, un viņš atbildēja: “Es te!” Un viņš skrēja pie Ēlī un teica: “Es te, jo tu mani sauci!” Bet tas teica: “Es tevi nesaucu, ej atpakaļ un guli.” Un viņš aizgāja un apgūlās. Tad Kungs atkal sauca Samuēlu, un Samuēls cēlās, gāja pie Ēlī un teica: “Es te, jo tu mani sauci!” Bet tas atbildēja: “Es tevi nesaucu, mans dēls, ej atpakaļ un guli.” Samuēls vēl nepazina Kungu, un viņam vēl nebija atklājies Kunga vārds. Tad Kungs sauca Samuēlu trešo reizi, un viņš cēlās, gāja pie Ēlī un teica: “Es te, jo tu mani sauci!” Ēlī saprata, ka zēnu bija saucis Kungs. Un Ēlī teica Samuēlam: “Ej un guli, bet, ja kāds tevi sauc, saki: runā, Kungs! Tavs kalps klausās!” Un Samuēls gāja un apgūlās savā vietā. Kungs nāca, nostājās un sauca kā iepriekšējās reizes: “Samuēl, Samuēl!” – un Samuēls teica: “Runā! Tavs kalps klausās!” Un Kungs teica Samuēlam: “Redzi, es darīšu Israēlā tādas lietas, ka visiem, kas to dzirdēs, džinkstēs abas ausis! Tajā dienā es piepildīšu pret Ēlī visu, ko esmu runājis par viņa namu, no sākuma līdz galam. Es esmu viņam pavēstījis, ka es būšu viņa nama soģis mūžīgi par to vainu, jo viņš zināja, ka viņa dēli uzkrauj sev lāstu, bet viņš tos neapvaldīja. Tāpēc es esmu zvērējis par Ēlī namu – par Ēlī nama vainu nemūžam netiks veikts izlīgums ar upuriem vai labības dāvanām!” Samuēls gulēja līdz rītam, tad viņš atvēra Kunga nama durvis. Samuēls baidījās stāstīt šo redzējumu Ēlī. Bet Ēlī pasauca Samuēlu un teica: “Samuēl, mans dēls!” Un viņš atsaucās: “Es te!” Un tas teica: “Ko viņš tev sacīja? Jel neslēp to no manis! Lai Dievs tev dara tā un vēl vairāk, ja tu man apslēpsi kaut ko no tā visa, ko viņš tev sacīja!” Un Samuēls viņam visu atstāstīja un neko neslēpa. Un tas teica: “Viņš ir Kungs! Kā viņš tur par labu, tā dara!” Samuēls auga, un Kungs bija ar viņu, un viņš neļāva nevienam savam vārdam palikt nepiepildītam. Viss Israēls no Dāna līdz Bēršebai atzina, ka Samuēls bija uzticams Kunga pravietis. Kungs atkal bija parādījies Šīlo – Kungs atklājās Samuēlam Šīlo ar Kunga vārdu. To Samuēls sacīja visam Israēlam. Israēls izgāja karā pret filistiešiem un uzslēja nometni pie Eben-Ezeras, bet filistieši – Afēkā. Filistieši stājās kaujai pret Israēlu, kauja izvērsās, filistieši sakāva Israēlu. Kaujas ierindā uz lauka viņi nokāva apmēram četrus tūkstošus vīru. Ļaudis atgriezās nometnē, un Israēla vecajie sacīja: “Kāpēc gan Kungs mūs šodien ir sakāvis filistiešu priekšā? Ņemsim no Šīlo sev līdzi Kunga derības šķirstu, lai viņš nāk mūsu vidū un glābj mūs no ienaidnieku nagiem.” Un tauta sūtīja uz Šīlo, un no turienes tika atnests pār ķerubiem sēdošā Pulku Kunga derības šķirsts. Tur kopā ar Dieva derības šķirstu bija abi Ēlī dēli Hofnī un Pinhāss. Kad Kunga derības šķirsts nonāca nometnē, viss Israēls izkliedza varenu kaujas saucienu, ka zeme nodrebēja! Kad filistieši izdzirdēja kaujas saucienu, tie runāja: “Kas par varenu kaujas saucienu ebreju nometnē?!” Kad tie uzzināja, ka nometnē nonācis Kunga šķirsts, filistieši izbijās un runāja, ka Dievs atnācis nometnē. Viņi teica: “Vai mums! Nekas tāds agrāk nav bijis! Vai mums! Kas mūs glābs no šo dievu godības varas?! Tie ir dievi, kas visvisādi tuksnesī satrieca ēģiptiešus! Saņemieties! Filistieši, esiet vīri, lai jums nav jāvergo ebrejiem, kā viņi vergoja jums! Jūs taču būsiet vīri un cīnīsieties!” Filistieši sāka kauju, un Israēls tika sakauts, ikviens bēga uz savu telti. Tas bija milzum liels slaktiņš – Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku. Dieva šķirsts tika paņemts, un abi Ēlī dēli – Hofnī un Pinhāss – gāja bojā. Kāds benjāminietis skrēja no kaujas ierindas un tajā pašā dienā nonāca Šīlo – viņa drēbes bija saplēstas un zeme uz galvas! Kad viņš tur nonāca, redzi, Ēlī sēdēja uz krēsla pie ceļa, cieši raudzīdamies, jo viņa sirds drebēja par Dieva šķirstu. Kad tas vīrs nonāca ar vēsti pilsētā, visa pilsēta brēca. Ēlī izdzirdēja kliegšanu un vaicāja: “Ko pūlis tā klaigā?” Tad vīrs steidza vēstīt Ēlī. Ēlī bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, un viņa acis bija nekustīgas, viņš nevarēja redzēt. Vīrs sacīja Ēlī: “Es nāku no ierindas, es šodien atstāju kaujas ierindu.” Un tas vaicāja: “Kā tur gāja, mans dēls?” Ziņnesis atbildēja: “Israēls bēga no filistiešiem, arī tautā milzum daudz krita, arī abi tavi dēli Hofnī un Pinhāss ir miruši. Un Dieva šķirsts ir atņemts!” Tiklīdz viņš pieminēja Dieva šķirstu, Ēlī atmuguriski krita no krēsla uz vārtu pusi, salauza sprandu un nomira, jo viņš bija vecs un smags. Viņš bija Israēla soģis četrdesmit gadus. Bet viņa vedeklai, Pinhāsa sievai, bija tuvu laiks dzemdēt. Kad viņa dzirdēja vēsti, ka Dieva šķirsts atņemts, ka viņas vīratēvs un arī vīrs miris, viņa saliecās un dzemdēja, jo viņu pārņēma sāpes. Brīdī, kad viņa mira, sievas, kas stāvēja līdzās, teica: “Nebīsties, jo tu esi dzemdējusi dēlu!” Bet viņa nedz atbildēja, nedz ņēma vērā. Tā nosauca zēnu Īhābods, sacīdama: “Godība atrauta Israēlam!” – tāpēc, ka Dieva šķirsts bija atņemts, un viņas vīratēva un vīra dēļ. Viņa teica: “Godība atrauta Israēlam, jo Dieva šķirsts atņemts!” Kad filistieši bija atņēmuši Dieva šķirstu, tie to nesa no Eben-Ezeras uz Ašdodu. Filistieši ņēma Dieva šķirstu, ienesa to Dāgona namā un nolika līdzās Dāgonam. Kad otrā rītā ašdodieši cēlās, redzi, Dāgons bija nokritis ar seju pie zemes Kunga šķirsta priekšā! Viņi to pacēla un nolika vietā. Nākamajā dienā, rīta agrumā, redzi, Dāgons bija nokritis ar seju pie zemes Kunga šķirsta priekšā, un Dāgona galva un abu roku plaukstas mētājas atsevišķi uz sliekšņa – tam bija palicis tikai rumpis. Tāpēc Dāgona priesteri un neviens, kas nāk Dāgona namā, līdz pat šai dienai nekāpj uz Dāgona sliekšņa Ašdodā. Kunga roka smagi gūlās pār ašdodiešiem un deldēja tos. Viņš sita ar augoņiem gan Ašdodu, gan tās apkārtni. Kad Ašdodas vīri redzēja, kas notiek, tie teica: “Israēla Dieva šķirsts nevar palikt pie mums, jo viņa roka ir nežēlīga pret mums un mūsu dievu Dāgonu.” Tad viņi sūtīja pēc visiem filistiešu augstmaņiem, sapulcināja tos pie sevis un teica: “Ko lai darām ar Israēla Dieva šķirstu?” Tie atbildēja: “Israēla Dieva šķirsts jānēsā apkārt līdz pat Gatai!” Un viņi nēsāja apkārt Israēla Dieva šķirstu. Kad viņi to bija nēsājuši apkārt, Kunga roka sacēla pilsētā milzīgas šausmas. Viņš skāra pilsētniekus no maza līdz lielam, un tiem izsitās augoņi. Tad tie sūtīja Dieva šķirstu uz Ekronu, bet, kad Dieva šķirsts nonāca Ekronā, ekronieši kliedza: “Tie ir atnesuši Israēla Dieva šķirstu pie mums, lai nonāvētu mūs un mūsu ļaudis!” Tad viņi sūtīja pēc visiem filistiešu augstmaņiem, sapulcināja tos un teica: “Sūtiet prom Israēla Dieva šķirstu, lai tas atgriežas savā vietā un nenāvē mūs un mūsu ļaudis!” – jo visā pilsētā valdīja nāvīgas šausmas, un Dieva roka tur bija jo smaga. Tie, kas nenomira, tika sisti ar augoņiem, un pilsētas palīgā saucieni cēlās līdz debesīm. Kunga šķirsts bija filistiešu zemē septiņus mēnešus. Filistieši sauca uz priesteriem un pareģiem: “Ko lai darām ar Kunga šķirstu? Paskaidrojiet mums, kā dabūt to atpakaļ savā vietā!?” Tie atbildēja: “Ja sūtāt prom Israēla Dieva šķirstu, nesūtiet to tukšā, bet noteikti dodiet par to vainas upuri, tad tapsiet dziedināti un sapratīsiet, kāpēc viņa roka neatlaidās no jums.” Tad viņi prasīja: “Kāds vainas upuris mums viņam jādod?” Un tie atbildēja: “Pieci zelta augoņi un piecas zelta peles pēc filistiešu augstmaņu skaita, jo viena sodība tautai un valdniekiem. Pagatavojiet zemes postītāju – savu augoņu un peļu – atveidus un dodiet godu Israēla Dievam. Varbūt viņa roka nebūs tik smaga pret jums, jūsu dieviem un jūsu zemi. Kāpēc gan jūs nocietināt sirdis, kā to darīja ēģiptieši un faraons? Kad viņš par tiem pasmējās, tiem nācās viņus atlaist, un viņi aizgāja. Tad ņemiet un taisiet jaunus ratus un iejūdziet ratos divas pirmpiena govis, kurām vēl nav likts iejūgs, bet viņu teļus aizvediet mājās. Tad ņemiet Kunga šķirstu, lieciet to uz ratiem un zelta lietas, ko dodat viņam par vainas upuri, ielieciet lādē tam līdzās un palaidiet, lai iet. Skatieties, ja tā ceļš mājup ved augšup uz Bēt-Šemešu, tad viņš ir tas, kas darījis mums šo lielo ļaunumu, bet, ja ne, mēs zināsim, ka viņa roka mūs nav skārusi un tas noticis nejauši.” Vīri tā arī darīja – ņēma divas pirmpiena govis, iejūdza ratos un viņu teļus ieslēdza mājās. Kunga šķirstu viņi uzlika ratiem, arī lādi un zelta peles, un savu augoņu atveidus. Govis devās taisni uz Bēt-Šemešu pa kādu lielceļu; tās gāja, iedamas māva un nenogriezās ne pa labi, ne pa kreisi. Filistiešu augstmaņi gāja tām pakaļ līdz Bēt-Šemešas robežām. Bēt-Šemešas iedzīvotāji ielejā pļāva kviešus. Kad viņi pacēla acis, viņi ieraudzīja šķirstu un līksmoja, to redzēdami. Bet rati piebrauca pie Bēt-Šemešas iemītnieka Jozuas tīruma un tur apstājās. Tur bija liels akmens. Tad ļaudis saskaldīja ratus malkā un govis upurēja par sadedzināmo upuri Kungam. Levīti nocēla Kunga šķirstu un līdzās uzlikto lādi, kurā bija zelta lietas, un nolika to uz lielā akmens. Bēt-Šemešas vīri todien pienesa sadedzināmos upurus un kāva upurus Kungam. Pieci filistiešu augstmaņi to visu noskatījās un tajā pašā dienā atgriezās Ekronā. Šie ir zelta augoņi, ko filistieši deva par vainas upuri Kungam: viens par Ašdodu, viens par Gazu, viens par Aškelonu, viens par Gatu un viens par Ekronu, un arī zelta peles pēc pieciem filistiešu augstmaņiem piederošo pilsētu skaita, kas ietvēra gan nocietinātās pilsētas, gan lauku ciematus līdz pat lielajam sēru akmenim, uz kura tie novietoja Kunga šķirstu un kurš līdz šai dienai ir Bēt-Šemešas iemītnieka Jozuas tīrumā. Bet viņš sita Bēt-Šemešas vīrus, jo tie bija ielūkojušies Kunga šķirstā, – no šiem ļaudīm viņš sita septiņdesmit no piecdesmit tūkstošiem, un ļaudis sēroja, jo Kungs tik smagi bija sitis šos ļaudis. Tad Bēt-Šemešas vīri teica: “Kas spēj pastāvēt Kunga, šī svētā Dieva, priekšā! Un pie kā lai tas dodas?” Un tie izsūtīja vēstnešus pie Kirjat-Jeārīmas iedzīvotājiem, sacīdami: “Filistieši ir atdevuši Kunga šķirstu – nāciet un nesiet to pie sevis!” Kirjat-Jeārīmas vīri atnāca un aiznesa Kunga šķirstu. Viņi to atnesa uz Abīnādāva namu pakalnā, un viņa dēlu Elāzāru tie svētīja, lai viņš sargā Kunga šķirstu. Kopš dienas, kad šķirsts tika novietots Kirjat-Jeārīmā, bija pagājis ilgs laiks – divdesmit gadi, un viss Israēla nams raudāja pēc Kunga. Tad Samuēls teica Israēla namam: “Ja jūs no visas sirds gribat atgriezties pie Kunga, izmetiet savus svešos dievus un aštartes un pievērsiet savas sirdis Kungam. Kalpojiet vienīgi viņam, lai viņš jūs izglābj no filistiešu rokām!” Un Israēla dēli izmeta baālus un aštartes un kalpoja vienīgi Kungam. Samuēls teica: “Sapulciniet visu Israēlu Micpā, un es lūgšu par jums Kungu!” Viņi sapulcējās Micpā, smēla ūdeni un izlēja to Kunga priekšā, un to dienu viņi gavēja, sacīdami: “Mēs esam grēkojuši pret Kungu!” Un Samuēls Micpā sprieda tiesu Israēla dēliem. Filistieši dzirdēja, ka Israēla dēli ir sapulcējušies Micpā, un filistiešu augstmaņi devās pret Israēlu. Kad Israēla dēli to uzzināja, tie bijās no filistiešiem. Israēla dēli teica Samuēlam: “Nemitējies par mums piesaukt Kungu, mūsu Dievu, lai viņš mūs izpestī no filistiešu rokām!” Tad Samuēls paņēma vienu zīdāmu jēru un pienesa to kā sadedzināmo upuri Kungam. Un Samuēls sauca uz Kungu Israēla dēļ, un Kungs viņam atbildēja. Tajā dienā, kad Samuēls pienesa sadedzināmo upuri un filistieši nāca karot ar Israēlu, Kungs dārdināja baisu pērkonu pār filistiešiem un samulsināja tos, un Israēls tos sakāva. Israēlieši iznāca no Micpas un vajāja filistiešus, un kāva tos vēl aiz Bēt-Kāras. Bet Samuēls ņēma kādu akmeni un novietoja starp Micpu un Šēnu. Viņš to nosauca par Eben-Ezeru, sacīdams: “Līdz šejienei Kungs mums ir palīdzējis.” Tā filistieši tika pazemoti, un tie vairs nenāca Israēla robežās. Visu Samuēla laiku Kunga roka bija pret filistiešiem. Pilsētas, kuras filistieši Israēlam bija atņēmuši, atgriezās Israēla īpašumā, Israēls tās izrāva no filistiešu rokām – no Ekronas līdz Gatai, ieskaitot to apgabalus. Un arī starp Israēlu un amoriešiem bija miers. Samuēls bija Israēla soģis visu mūžu. Ik gadus viņš apstaigāja Bēteli, Gilgālu un Micpu un visur sprieda tiesu Israēlam. Tad viņš atgriezās Rāmā, kur bija viņa nams un kur viņš parasti sprieda tiesu Israēlam. Tur viņš uzcēla altāri Kungam. Kad Samuēls kļuva vecs, viņš iecēla savus dēlus Israēlam par soģiem. Viņa pirmdzimto dēlu sauca Joēls un otro – Abija, viņi bija soģi Bēršebā. Bet viņa dēli nestaigāja viņa ceļus un kāroja mantu, tie ņēma kukuļus un sagrozīja tiesu. Visi Israēla vecajie sapulcējās un nāca pie Samuēla uz Rāmu. Viņi tam teica: “Redzi, tu esi vecs, bet tavi dēli nestaigā tavus ceļus. Jel iecel mums ķēniņu, kas spriestu tiesu, kā tas ir visām tautām!” Bet Samuēlam nepatika, ka viņi teica: “Dod mums ķēniņu, kas spriestu mums tiesu,” un Samuēls lūdza Kungu. Kungs sacīja Samuēlam: “Ieklausies tautas balsī – visā, ko viņi tev saka, jo ne tevi viņi ir atraidījuši, bet mani, lai es vairs nebūtu viņu ķēniņš. Tādi ir visi viņu darbi, ko tie darījuši kopš dienas, kad es tos izvedu no Ēģiptes, līdz šai dienai, – mani tie ir atstājuši un kalpojuši citiem dieviem; tāpat viņi dara arī ar tevi. Tad nu paklausi viņus, bet nopietni tos brīdini un dari tiem zināmu, kā ķēniņš rīkosies, valdīdams pār tiem.” Visu Kunga teikto Samuēls izstāstīja ļaudīm, kuri prasīja no viņa ķēniņu. Viņš teica: “Tā rīkosies ķēniņš, valdīdams pār jums, – viņš ņems jūsu dēlus un liks sev par ratu braucējiem un zirgu puišiem, un tie skries viņa ratiem pa priekšu. Viņš iecels sev virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār piecdesmit, un tiem būs jāar viņa lauki un jāpļauj viņa raža, jātaisa viņam ieroči un kararatu rīki. Un viņš ņems jūsu meitas par smaržu maisītājām, virējām un maizes cepējām. Un jūsu labākos tīrumus, vīnadārzus un olīvkokus viņš ņems un atdos saviem kalpiem. Viņš ņems desmito tiesu no jūsu sēklas un vīnadārziem un atdos saviem ierēdņiem un kalpiem. Un labākos no jūsu vergiem un verdzenēm un jūsu jaunekļiem, un jūsu ēzeļus viņš ņems saviem darbiem. Viņš ņems desmito tiesu no jūsu sīklopiem, un jūs būsiet viņa vergi. Tad jūs brēksiet par ķēniņu, ko būsiet izvēlējušies, bet Kungs jums tad neatbildēs!” Bet tauta atteicās klausīt Samuēlu un teica: “Nē! Ka tik mums būtu ķēniņš! Lai mēs esam kā citas tautas, un mūsu ķēniņš lai spriež mums tiesu un iet mums pa priekšu karot mūsu karos!” Samuēls noklausījās visu, ko tauta teica, un izstāstīja to Kungam. Un Kungs sacīja Samuēlam: “Paklausi viņus un iecel tiem ķēniņu!” Tad Samuēls sacīja Israēla vīriem: “Dodieties katrs uz savu pilsētu.” Bija kāds vīrs no Benjāmina, vārdā Kīšs, Abīēla dēls, Cerora dēls, Bhorata dēls, Afīha dēls, benjāminietis – ietekmīgs vīrs. Un viņam bija dēls, vārdā Sauls, jauns un izskatīgs, starp Israēla dēliem nebija izskatīgāka par viņu, viņš bija galvas tiesu garāks par visiem ļaudīm. Reiz Saula tēvam Kīšam bija pazudušas ēzeļmātes. Kīšs teica savam dēlam Saulam: “Ņem sev līdzi kādu no puišiem, celies un ej meklēt ēzeļmātes.” Viņi šķērsoja Efraima kalnus un izstaigāja Šalīša zemi, bet tās neatrada. Viņi izstaigāja Šaalīma zemi, bet nekā. Un viņi izstaigāja Benjāmina zemi, bet tās neatrada. Kad viņi nonāca Cūfa zemē, Sauls teica puisim, kas bija ar viņu: “Nāc, dosimies atpakaļ, citādi mans tēvs raizēsies ne vairs par ēzeļmātēm, bet par mums.” Bet tas viņam teica: “Redzi, šajā pilsētā taču ir kāds Dieva vīrs, viņš ir godājams vīrs – viss, ko viņš saka, piepildās. Tad nu aiziesim turp, varbūt viņš mums pastāstīs, pa kuru ceļu mums doties.” Sauls teica savam puisim: “Nu labi, mēs iesim, bet ko lai tam vīram aiznesam, jo maize mūsu somās ir beigusies un dāvanas nav – nav nekā, ko aiznest Dieva vīram. Kas tad mums ir?” Bet puisis atkal sacīja Saulam: “Redzi, kas man ir – sudraba šekeļa ceturtdaļa. Es to došu Dieva vīram, lai viņš mums izstāsta ceļu.” Agrāk Israēlā cilvēks, kas devās izjautāt Dievu, sacīja: “Nāciet, iesim pie redzētāja,” – jo to, kas šodien ir pravietis, agrāk sauca par redzētāju. Un Sauls teica savam puisim: “Labi teikts! Nāc, iesim.” Un viņi devās uz pilsētu, kurā bija Dieva vīrs. Dodoties augšup pa nogāzi uz pilsētu, tie sastapa meitenes, kas nākušas smelt ūdeni, un jautāja tām: “Vai šeit ir redzētājs?” Viņas tiem atbildēja: “Jā, ir. Redzi, tavā priekšā. Tagad pasteidzies, jo viņš šodien atnācis pilsētā, jo šodien tautai augstienē ir upurēšana. Kolīdz ieiesiet pilsētā, tā viņu sastapsiet, pirms viņš devies uz augstieni ēst upuri. Ļaudis nesāks ēst līdz viņa atnākšanai, jo viņš svētīs upuri, pēc tam ielūgtie ēdīs. Tad nu dodieties augšā pie viņa, un tūlīt jūs viņu sastapsiet.” Viņi devās augšā uz pilsētu un, ienākuši pilsētā, redzēja – Samuēls iznāca tiem pretī, iedams uz augstieni. Bet dienu pirms Saula atnākšanas Kungs bija devis Samuēlam atklāsmi: “Rīt ap šo laiku es atsūtīšu pie tevis kādu vīru no Benjāmina zemes. Tu viņu svaidīsi par valdnieku manai tautai Israēlam, un viņš izglābs manu tautu no filistiešiem, jo es esmu uzlūkojis savu tautu, tādēļ ka tās brēkšana ir nonākusi pie manis.” Kad Samuēls ieraudzīja Saulu, Kungs apliecināja viņam: “Redzi, tas vīrs, par kuru tev teicu! Viņš valdīs manu tautu!” Sauls pienāca pie Samuēla vārtos un teica: “Jel pastāsti, kur ir redzētāja nams.” Samuēls atbildēja Saulam: “Es esmu redzētājs. Ej man pa priekšu uz augstieni, jo šodien jūs ēdīsiet ar mani! Rīt es tevi atlaidīšu un pastāstīšu tev visu, kas tev uz sirds. Bet neraizējies par ēzeļmātēm, kas pazuda pirms trim dienām, jo tās ir atrastas. Pēc kā gan alkst viss Israēls, ja ne pēc tevis un tava tēva nama?” Sauls atbildēja: “Vai tad es neesmu benjāminietis no vismazākās Israēla cilts, vai mana dzimta nav visniecīgākā no visām dzimtām Benjāmina ciltī? Kāpēc tu man runā tādas lietas?” Samuēls ieveda Saulu un viņa puisi istabā un ierādīja tiem goda vietu starp ielūgtajiem, kuru bija ap trīsdesmit vīru. Samuēls teica virējam: “Dod to gabalu, ko es tev iedevu, teikdams, lai tu to noliec savrup.” Virējs ņēma stilbu ar cisku, cēla Saulam priekšā, un Samuēls teica: “Redzi, kas bija pietaupīts, nu likts tev priekšā, ēd, jo tas tika taupīts tev līdz noliktam laikam, kad es teicu, ka esmu ielūdzis ļaudis.” Un Sauls todien ēda ar Samuēlu. Kad viņi no augstienes nokāpa pilsētā, viņš uz jumta runāja ar Saulu. Tie cēlās agri, un, gaismai austot, Samuēls sauca Saulam uz jumta: “Celies, un es tevi laidīšu projām!” Sauls cēlās, un tie abi – viņš un Samuēls – izgāja ārā. Kad viņi nonāca pie pilsētas robežas, Samuēls teica Saulam: “Saki puisim, lai viņš iet uz priekšu mums garām,” – un tas aizgāja – “bet tu apstājies, jo šodien es tev atklāšu Dieva vārdu.” Tad Samuēls ņēma eļļas trauciņu un izlēja uz viņa galvas, skūpstīja viņu un teica: “Vai ne pats Kungs tevi svaidījis par valdnieku savam īpašumam?! Šodien, aizejot no manis, tu Benjāmina robežās Celcahā pie Rāhēles kapa sastapsi divus vīrus, un viņi tev teiks, ka ēzeļmātes, kuras tu gāji meklēt, ir atrastas, un tagad tavs tēvs vairs nedomā par ēzeļmātēm, bet ir noraizējies par jums, sacīdams: ko lai es daru sava dēla labā? No turienes steidzies tālāk, līdz nonāksi pie Tābora ozola. Tur tu satiksi trīs vīrus, kas dodas sastapt Dievu Bētelē. Viens nesīs trīs kazlēnus, otrs – trīs maizes klaipus un trešais – vīna maisu. Viņi tevi sveicinās ar mieru un dos tev divas maizes, ņem tās no viņiem. Pēc tam tu nonāksi Dieva kalnā, kur ir filistiešu sardze. Tiklīdz tu ieiesi pilsētā, tu sastapsi praviešus tekam lejā no augstienes – lauta, tamburīns, flauta un arfa tiem pa priekšu, un viņi pravietos. Spēji pār tevi nāks Kunga Gars, un tu pravietosi kopā ar tiem, un tu pārvērtīsies par citu vīru. Kad šīs zīmes tev piepildīsies, tad dari, kā redzi, jo Dievs ir ar tevi. Un tu noiesi man pa priekšu uz Gilgālu, un, redzi, es nākšu pie tevis pienest sadedzināmos upurus, upurēt miera upurus. Septiņas dienas tev jāgaida, līdz es atnākšu pie tevis un teikšu, kas tev jādara.” Kad viņš, pagriezis muguru, devās prom no Samuēla, Dievs pārvērta viņa sirdi, un visas šīs zīmes piepildījās tajā pašā dienā. Kad tie nonāca kalnā, redzi, pravieši tecēja viņam pretī. Tad Dieva Gars spēji nāca pār viņu, un viņš pravietoja kopā ar tiem. Tad tie, kas viņu pazina, ieraudzīja, ka viņš pravieto kopā ar praviešiem, un ļaudis runāja savā starpā: “Kas uznācis Kīša dēlam? Vai tad arī Sauls ir pravietis?” Bet kāds vietējais piebilda: “Bet kas tad ir šo visu tēvi?” Tā tas kļuva par parunu: “Vai tad arī Sauls ir pravietis?” Kad viņš, beidzis pravietot, nonāca augstienē, Saula tēvocis vaicāja viņam un viņa puisim: “Kur jūs bijāt?” Viņš sacīja: “Meklējām ēzeļmātes, bet, kad redzējām, ka neatrodam, mēs devāmies pie Samuēla.” Tad Saula tēvocis sacīja: “Klau, pastāsti man, ko Samuēls jums teica!” Un Sauls sacīja tēvocim: “Viņš mums izstāstīja, ka ēzeļmātes ir atrastas.” Bet viņš tam neteica, ko Samuēls bija sacījis par ķēniņvalsts lietām. Samuēls sapulcināja tautu pie Kunga Micpā. Viņš teica Israēla dēliem: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: es atvedu Israēlu no Ēģiptes, es atbrīvoju jūs no Ēģiptes varas un visu to ķēniņvalstu varas, kuras jūs apspieda. Bet šodien jūs esat atmetuši savu Dievu – viņu, kas ir jūsu glābējs no visa ļauna un visām bēdām; jūs viņam teicāt: iecel mums ķēniņu! Tad nu stājieties Kunga priekšā pēc ciltīm un tūkstošiem!” Samuēls pieveda visas Israēla ciltis, un tika norādīta Benjāmina cilts. Tad viņš pieveda Benjāmina cilti pēc dzimtām, un tika norādīta Matrī dzimta, un tika norādīts Kīša dēls Sauls. Viņi to meklēja, bet nevarēja atrast. Viņi atkal jautāja Kungam: “Vai viņš maz šurp atnācis?” Un Kungs sacīja: “Redzi, viņš paslēpies pie mantām!” Tad viņi skrēja un izvilka viņu no turienes, un, kad viņš nostājās ļaužu vidū, viņš izrādījās galvas tiesu garāks par visiem ļaudīm. Un Samuēls teica visai tautai: “Vai redzat, kuru Kungs ir izraudzījis? Visā tautā nav tāda kā viņš!” Un visi ļaudis sauca: “Lai dzīvo ķēniņš!” Samuēls izstāstīja ļaudīm valdīšanas tiesas un rakstīja tās grāmatā, un nolika to Kunga priekšā. Tad Samuēls visus ļaudis atlaida mājās. Arī Sauls devās mājup uz Gibu, un kareivji, kuru sirdis Dievs bija skāris, gāja viņam līdzi. Bet kādi nelieši teica: “Kā tad šis mūs glābs?” Tie viņu nicināja un nenesa viņam dāvanu, taču viņš nelikās to manām. Amonietis Nāhāšs devās augšup un uzslēja nometni pret Jābēš-Gileādu. Tad visi Jābēšas vīri sacīja Nāhāšam: “Slēdz ar mums derību, un mēs tev kalposim!” Bet amonietis Nāhāšs tiem atbildēja: “Es ar jums slēgšu tikai šādu derību – jums visiem izdurs labo aci. Tā es uzkraušu pazemojumu visam Israēlam.” Un Jābēšas vecajie viņam teica: “Atvēli mums septiņas dienas, un mēs sūtīsim vēstnešus pa visu Israēlu. Ja mums nebūs glābēja, tad mēs iziesim pie tevis.” Kad vēstneši nonāca Saula Gibā un stāstīja to ļaudīm, visa tauta skaļi raudāja. Un, redzi, Sauls nāca no lauka nopakaļ vēršiem, un viņš jautāja: “Kas noticis ļaudīm, ka viņi raud?” Un tie viņam atkārtoja Jābēšas vīru sacīto. Kad Sauls to dzirdēja, pār viņu spēji nāca Kunga Gars, un viņš iedegās lielās dusmās. Viņš ņēma iejūga vēršus, sakapāja gabalos un ar vēstnešiem izsūtīja tos pa visu Israēlu, sacīdams: “Kurš nesekos Saulam un Samuēlam, tā notiks ar viņa vēršiem!” Un ļaudīm uzkrita Kunga šausmas, un tie izgāja visi kā viens. Kad viņš tos sapulcināja Bezekā, Israēla dēlu bija trīs simti tūkstoši un Jūdas vīru – trīsdesmit tūkstoši. Un tie sacīja atnākušajiem vēstnešiem: “Tā sakiet Jābēš-Gileādas vīriem: rīt, kad saule sāks karsēt, jums būs glābšana.” Tad vēstneši gāja un stāstīja to Jābēšas vīriem, un tie līksmoja. Un Jābēšas vīri sacīja amoniešiem: “Rīt mēs iziesim pie jums, dariet mums, kā jums tīk.” Nākamajā dienā Sauls sadalīja ļaudis trīs pulkos, tie ienāca nometnē rīta sardzes laikā un kāva amoniešus līdz dienas karstumam. Atlikušie tika izklīdināti, tā ka nepalika pat divi kopā. Tad tauta sacīja Samuēlam: “Kurš teica: vai tad Sauls valdīs pār mums? Dod šurp tos vīrus, un mēs tos nonāvēsim!” Bet Sauls teica: “Neviens šajā dienā netiks nonāvēts, jo šodien Kungs ir devis Israēlam glābšanu!” Tad Samuēls teica tautai: “Nāciet, iesim uz Gilgālu un tur atjaunosim ķēniņa valdīšanu!” Un visa tauta devās uz Gilgālu, un tur, Gilgālā, Kunga priekšā iecēla Saulu par ķēniņu. Tur viņi pienesa miera upurus Kunga priekšā, un tur Sauls un visi Israēla vīri varen līksmoja. Samuēls teica visam Israēlam: “Redzi, es esmu jūs paklausījis – visam, ko jūs man teicāt, un esmu iecēlis jums ķēniņu. Nu, redzi, šis ir ķēniņš, kas jūs vada! Bet es esmu vecs un sirms, un mani dēli ir te pie jums. Es esmu vadījis jūs kopš savas jaunības līdz šai dienai. Te es! Atbildiet man Kunga un viņa svaidītā priekšā: kura vērsi es esmu ņēmis? Kura ēzeli es esmu ņēmis? Kam esmu ko izspiedis? Kuru esmu apspiedis? No kura esmu pieņēmis izlīguma maksu, lai pievērtu acis? – un es jums to atlīdzināšu!” Un viņi sacīja: “Tu neesi mums izspiedis un neesi mūs apspiedis, un ne no viena neesi neko ņēmis.” Tad viņš tiem teica: “Kungs ir liecinieks pret jums, un viņa svaidītais šodien ir liecinieks, ka jūs pie manis neko neesat atraduši.” Un viņi atbildēja: “Liecinieks!” Samuēls teica ļaudīm: “Kungs ir tas, kurš iecēla Mozu un Āronu un paņēma jūsu tēvus no Ēģiptes zemes. Tad nu stājieties, un es tiesāšos ar jums Kunga priekšā pēc visas Kunga taisnības, ko viņš darījis jums un jūsu tēviem. Kad Jēkabs nonāca Ēģiptē un jūsu tēvi brēca uz Kungu, Kungs sūtīja Mozu un Āronu, kuri izveda jūsu tēvus no Ēģiptes un nomitināja šeit. Bet tie aizmirsa Kungu, savu Dievu, un viņš tos pārdeva Sīsram, Hācoras karaspēka virspavēlniekam, un filistiešiem, un Moāba ķēniņam, un viņi karoja pret tiem. Tad viņi brēca uz Kungu: mēs esam grēkojuši, jo Kungu mēs atstājām un kalpojām baāliem un aštartēm, bet nu atbrīvo mūs no mūsu ienaidniekiem un mēs kalposim tev. Tad Kungs sūtīja Jerubaalu un Bedānu, un Jiftāhu, un Samuēlu un atbrīvoja jūs no ienaidniekiem, kas bija jums visapkārt, un jūs dzīvojāt drošībā. Bet, kad jūs redzējāt, ka amoniešu ķēniņš Nāhāšs nāk pret jums, jūs man teicāt: nē, lai ķēniņš valda pār mums! Taču jūsu ķēniņš ir Kungs, jūsu Dievs! Nu, redzi, šis ir ķēniņš, kuru jūs izvēlējāties, kuru prasījāt. Redzi, Kungs ir devis jums ķēniņu! Ja jūs bīsieties Kunga, viņam kalposiet un viņu klausīsiet, nesacelsieties pret Kunga teikto, jūs būsiet sekojuši Kungam, savam Dievam, gan jūs, gan jūsu ķēniņš, kas pār jums valda. Bet, ja jūs neklausīsiet Kungu, sacelsieties pret Kunga teikto, Kunga roka būs pret jums – tāpat kā pret jūsu tēviem. Taču tagad stāviet un skatiet tās lielās lietas, ko Kungs dara, jums redzot! Vai pašlaik nav kviešu pļauja? Bet es saukšu Kungu, un viņš dos pērkonu un lietu! Tad ziniet un redziet, ka Kungs par milzīgu ļaunumu uzskata to, ko jūs esat darījuši, prasīdami sev ķēniņu.” Un Samuēls sauca Kungu, un Kungs tajā pašā dienā deva pērkonu un lietu, un visa tauta ļoti bijās Kunga un Samuēla. Visa tauta teica Samuēlam: “Lūdz par saviem kalpiem Kungu, savu Dievu, ka nemirstam, jo visiem saviem grēkiem esam pievienojuši vēl lielāku ļaunumu, prasīdami sev ķēniņu.” Samuēls teica tautai: “Nebīstieties! Jūs gan esat darījuši ļaunu, taču nenovērsieties no sekošanas Kungam un kalpojiet Kungam no visas sirds. Nedzenieties pakaļ tukšībai, kas nedod labumu un neglābj, jo tā ir tukšība! Kungs nepametīs savu tautu, jo liels ir viņa vārds, un Kungam labpaticis darīt jūs par savu tautu. Bet es – pasargi, Dievs, ka es grēkotu pret Kungu un pārstātu lūgt par jums! Es jums mācīšu labo un taisno ceļu. Tikai bīstieties Kunga un kalpojiet viņam uzticībā no visas sirds, jo, redzi, kādas varenas lietas viņš jums darījis! Bet, ja jūs darīsiet ļaunu, jūs zudīsiet kopā ar savu ķēniņu!” Sauls bija gadus vecs un valdīja kā ķēniņš un divus gadus pār Israēlu. Sauls izraudzījās sev no Israēla trīs tūkstošus. Divi tūkstoši bija ar Saulu Mihmāsā un Bēteles kalnā, un tūkstotis bija ar Jonatānu Benjāmina Gibā. Pārējos ļaudis viņš atlaida uz savām teltīm. Jonatāns sakāva filistiešu sardzi Gebā, un filistieši to uzzināja. Tad Sauls pūta ragu visā zemē, sacīdams: “Lai ebreji dzird!” Un viss Israēls dzirdēja: “Sauls ir sakāvis filistiešu sardzi! Nu gan filistieši nīdīs Israēlu!” Tad tautu sauca sekot Saulam uz Gilgālu. Filistieši sapulcēja karam pret Israēlu trīsdesmit tūkstošus kararatu, sešus tūkstošus jātnieku un tik daudz ļaužu kā smilšu jūras krastā. Tie devās augšup un apmetās Mihmāsā pretī Bēt-Āvenai. Kad Israēla vīri redzēja, ka tie ir sprukās un tautai gals klāt, ļaudis slēpās alās, brikšņos, klintīs, pagrabos un bedrēs. Ebreji pārcēlās pār Jardānu uz Gāda zemi un Gileādu. Bet Sauls aizvien bija Gilgālā, un visa tauta drebēdama viņam sekoja. Viņš gaidīja septiņas dienas līdz Samuēla noteiktajam laikam, bet Samuēls nenāca uz Gilgālu, un ļaudis, kas bija pie Saula, sāka izklīst. Tad Sauls teica: “Atvediet man sadedzināmo upuri un miera upuri!” Un viņš pienesa sadedzināmo upuri. Tiklīdz viņš bija upurējis sadedzināmo upuri, redzi, nāca Samuēls, un Sauls izgāja pretī viņu sveikt. Samuēls teica: “Ko tu esi izdarījis?!” Sauls sacīja: “Kad es redzēju, ka ļaudis, kas palikuši pie manis, sāk izklīst, bet tu noteiktajā laikā neesi atnācis un filistieši jau pulcējas Mihmāsā, es nodomāju: tagad filistieši nāks lejā pret mani uz Gilgālu, bet es neesmu izlūdzies, lai Kungs mani uzlūko. Tad es saņēmos un pienesu sadedzināmo upuri.” Samuēls teica Saulam: “Tu darīji muļķīgi! Tu neturēji Kunga, sava Dieva, pavēli, ko viņš tev devis! Tagad Kungs būtu dibinājis tavu valdīšanu Israēlā uz mūžiem, bet nu tava valdīšana nepastāvēs. Kungs ir izmeklējis vīru pēc savas patikas, un Kungs viņu ir iecēlis par valdnieku savai tautai, jo tu nepildīji Kunga pavēli.” Samuēls cēlās un devās no Gilgālas augšup uz Benjāmina Gibu. Sauls uzlūkoja ļaudis, kas atradās pie viņa, to bija ap seši simti vīru. Tad Sauls, viņa dēls Jonatāns un ļaudis, kas bija pie viņiem, apmetās Gebā, kamēr filistieši bija uzslējuši nometni Mihmāsā. Sirotāji iznāca no filistiešu nometnes trīs pulkos. Viens pulks nogriezās uz Ofras pusi, uz Šuāla zemi. Otrs pulks devās uz Bēt-Horonas pusi, un trešais pulks virzījās uz robežu, kas pār Ceboīmas ieleju pret tuksnesi. Visā Israēla zemē nebija neviena kalēja, jo filistieši teica: “Lai ebreji sev netaisa ne zobenu, ne šķēpu.” Tādēļ visi israēlieši gāja lejā pie filistiešiem asināt savus arklus, kapļus, cirvjus un lemešus; maksa bija pīms par lemesi, par kapli, par dakšām, par cirvi un par dzenuļa piestiprināšanu. Tāpēc kaujas dienā nevienam no ļaudīm, kas bija kopā ar Saulu un Jonatānu, nebija ne zobena, ne šķēpa – tie bija tikai Saulam un viņa dēlam Jonatānam. Bet filistieši izlika sardzi Mihmāsas pārejā. Todien Saula dēls Jonatāns teica puisim, savam ieroču nesējam: “Nāc, iesim pāri uz filistiešu sardzi, kas viņā pusē!” Bet savam tēvam viņš neko neteica. Sauls bija apmeties zem granātkoka Migronā, Gibas nomalē, un pie viņa bija ap seši simti vīru, arī Ahija, kas nēsāja efodu, Īhāboda brāļa Ahītūva dēls, Pinhāsa dēls, Ēlī dēls, kas bija Kunga priesteris Šīlo. Un neviens nezināja, ka Jonatāns ir aizgājis. Abpus pārejai, pa kuru Jonatāns lūkoja tikt pāri pie filistiešu sardzes, bija smailas klintis. Vienu sauca Mirdzošais un otru Dzelošais. Viena klints slējās ziemeļos pretī Mihmāsai un otra dienvidos pretī Gebai. Jonatāns teica puisim, savam ieroču nesējam: “Nāc, iesim pāri pie tiem neapgraizītajiem, kas tur stāv sardzē! Varbūt Kungs rīkosies mūsu labā, jo kas var Kungam liegt glābt ar maz tāpat kā ar daudz?!” Un viņa ieroču nesējs teica: “Dari visu pēc sava prāta! Uz priekšu! Redzi, es esmu ar tevi vienis prātis!” Jonatāns teica: “Redzi, mēs iesim pāri pie tiem vīriem tā, ka viņi mūs redz. Ja viņi mums teiks: gaidiet, kamēr mēs tiekam pie jums! – tad paliksim uz vietas un nekāpsim augšā pie viņiem. Bet, ja viņi teiks: kāpiet šurp pie mums! – mēs kāpsim augšā, jo tā būs zīme, ka Kungs viņus ir nodevis mūsu rokās.” Kad filistiešu sardze viņus ieraudzīja, tie teica: “Redzi, ebreji lien ārā no alām, kur bija slēpušies!” Un posteņa vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam: “Kāpiet tik šurp pie mums, tad mēs jums rādīsim!” Tad Jonatāns teica savam ieroču nesējam: “Man pakaļ! Kungs viņus ir nodevis Israēla rokās!” Jonatāns rāpās rokām, kājām un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Tie krita no Jonatāna rokas, un viņa ieroču nesējs tos piebeidza, iedams aiz viņa. Šajā pirmajā slaktiņā Jonatāns un viņa ieroču nesējs nokāva ap divdesmit vīru uz tik liela zemes gabala, ko var apart pusdienā. Liela drebēšana bija gan nometnē, gan laukā, un drebēja visi ļaudis – gan sargi, gan sirotāji, un trīcēja zeme – viss drebēja bailēs no Dieva. Saula izlūki Benjāmina Gibā skatījās, un redzi – pūlis šķīda uz visām pusēm! Tad Sauls teica ļaudīm, kas bija kopā ar viņu: “Apskatieties un noskaidrojiet, kurš no mums ir prom!” Tie apskatījās, redzi, nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja! Sauls teica Ahijam: “Atnesiet Dieva šķirstu!” – tolaik Dieva šķirsts bija pie israēliešiem. Kamēr Sauls runāja ar priesteri, kņada filistiešu nometnē pieauga aizvien vairāk, tādēļ Sauls teica priesterim: “Mitējies!” Sauls sasauca visus ļaudis, kas bija pie viņa, un tie devās uz kaujas vietu. Un, redzi, tie kāva viens otru, un tur bija liels juceklis. Un ebreji, kas agrāk bija ar filistiešiem un visur gāja tiem līdzi nometnēs, nu pievienojās israēliešiem, kas nāca ar Saulu un Jonatānu. Visi Israēla vīri, kas slēpās Efraima kalnos, dzirdēja, ka filistieši bēg, un arī viņi ar kauju tiem cieši sekoja. Tā Kungs todien izglāba Israēlu, un kauja turpinājās līdz Bēt-Āvenai. Israēla vīri todien bija paguruši, jo Sauls bija ļaudis nozvērinājis, sacīdams: “Nolādēts, kurš kaut ko ēdīs, pirms iestājas vakars un pirms es esmu atriebies saviem ienaidniekiem!” Tā neviens no ļaudīm neko nebaudīja. Viņi visi iegāja mežā, un tur uz zemes bija medus. Ļaudis iegāja mežā, un, redzi, tecēja medus! Bet neviens necēla roku pie mutes, jo ļaudis bijās zvēresta. Taču Jonatāns nebija dzirdējis, ka viņa tēvs uzlicis ļaudīm lāstu. Viņš pasniedzās ar nūjas galu, kas tam bija rokā, iemērca to medus kārē un cēla roku pie mutes; un viņa acis iemirdzējās. Tad kāds no ļaudīm teica: “Tavs tēvs ir ļaudis zvērināt nozvērinājis: nolādēts, kurš šodien ko ēdīs! Tāpēc ļaudis ir kā nemaņā.” Jonatāns teica: “Mans tēvs nomoka visu zemi. Redziet taču, kā man iemirdzējās acis, kad es mazliet nobaudīju medu. Kur vēl, ja ļaudis šodien krietni saēstos no visa, ko tie laupījuši ienaidniekiem, jo filistiešu sakāve vēl nav gana liela.” Todien viņi kāva filistiešus no Mihmāsas līdz Ajalonai, un ļaudis bija nomocīti līdz nemaņai. Tie metās uz laupījumu un ķēra avis, vēršus un teļus, kāva turpat uz vietas un ēda asiņainu. Saulam teica: “Redzi, ļaudis grēko pret Kungu, ēdot asiņainu.” Viņš teica: “Jūs esat lauzuši uzticību! Tūliņ atveliet pie manis lielu akmeni!” Tad Sauls teica: “Iejūciet ļaužu vidū un sakiet tiem: lai katrs atved pie manis savu vērsi un savu avi – kaujiet tos šeit un ēdiet, bet negrēkojiet pret Kungu, ēzdami asiņainu!” Tonakt ļaudis atveda katrs savu vērsi un kāva tur. Tā Sauls uzcēla altāri Kungam. Tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla Kungam. Sauls teica: “Dzīsimies pakaļ filistiešiem naktī un laupīsim viņus līdz rīta gaismai – neatstāsim dzīvu nevienu no viņiem!” Tie atbildēja: “Dari visu, kā tev šķiet labi.” Bet priesteris teica: “Vērsīsimies pie Dieva šeit pat!” Un Sauls jautāja Kungam: “Vai man dzīties pakaļ filistiešiem? Vai tu tos nodosi Israēla rokās?” Bet todien viņš tam neatbildēja. Tad Sauls teica: “Pulcējieties šeit, jūs, visi tautas balsti, lai zinām un redzam, kur šodien noticis grēks! Kā dzīvs Kungs, Israēla glābējs! – pat ja to darījis mans dēls Jonatāns, viņš mirtin mirs!” Bet neviens visā tautā neatbildēja. Un viņš teica Israēlam: “Jūs būsiet vienā pusē, bet mēs ar dēlu Jonatānu otrā pusē.” Un ļaudis teica Saulam: “Dari, kā tev šķiet labi.” Un Sauls teica Kungam: “Israēla Dievs, lem taisnību!” Un tika norādīti Jonatāns un Sauls, bet tauta izgāja sveikā. Tad Sauls teica: “Metiet lozi par mani un manu dēlu Jonatānu!” Un tika norādīts Jonatāns. Sauls teica Jonatānam: “Stāsti man, ko tu esi darījis!” Un Jonatāns viņam stāstīja: “Ar nūjas galu, kas man bija rokā, es gan nobaudīju mazliet medus – vai tad man jāmirst!” Sauls sacīja: “Lai Dievs dara tā un vēl pieliek! Tev tiešām jāmirst, Jonatān!” Bet ļaudis sacīja Saulam: “Vai Jonatānam jāmirst? Viņam, kurš nesis Israēlam lielo glābšanu? Pasargi! Dzīvs Kungs! Ne mats no viņa galvas nekritīs zemē! Jo ar Dieva palīgu viņš to šodien paveicis!” Tā ļaudis izglāba Jonatānu no nāves. Bet Sauls atstājās no filistiešu vajāšanas, un filistieši devās uz savu zemi. Kad Sauls bija saņēmis valdīšanu pār Israēlu, viņš karoja ar visiem saviem ienaidniekiem visapkārt – ar Moābu, amoniešiem, Edomu, Cobas ķēniņiem un ar filistiešiem. Visur, kur viņš devās, viņš tos pārmācīja. Viņš rīkojās drosmīgi, satrieca amālēkiešus un izrāva Israēlu no laupītāju rokām. Saula dēli bija Jonatāns, Jišvī un Malkī-Šūa, un abas viņa meitas sauca – pirmdzimto Mēraba un jaunāko Mīhala. Saula sievu sauca Ahīnoama, Ahīmaaca meita. Saula karaspēka virspavēlnieks bija Abnērs, Saula tēvoča Nēra dēls. Jo Saula tēvs Kīšs un Abnēra tēvs Nērs bija Abīēla dēli. Karš ar filistiešiem bija sīvs visas Saula dienas. Kad vien Sauls ieraudzīja kādu varenu vai stipru vīru, viņš to piepulcināja sev. Samuēls teica Saulam: “Kungs mani ir sūtījis svaidīt tevi par ķēniņu viņa tautai Israēlam. Tad nu klausies Kunga vārdus. Tā saka Pulku Kungs: es piemeklēšu Amālēku par to, ko tas darījis Israēlam, kad tas tiem stājās pretī, kad tie nāca no Ēģiptes. Tagad ej, satriec Amālēku un nolādi iznīcībai visu, kas tam ir. Nesaudzē tos un nonāvē gan vīrus un sievas, gan bērnus un zīdaiņus, gan vēršus un avis, gan kamieļus un ēzeļus!” Sauls sasauca tautu un nostādīja tos Tlāimā – bija divsimt tūkstoši kājnieku, un desmit tūkstoši bija no Jūdas. Un Sauls devās uz amālēkiešu pilsētu un apmetās slēpnī ielejā. Kēniešiem Sauls teica: “Ejiet! Steidzieties prom un atstājiet amālēkiešus, lai kopā ar viņiem neiznīcinu arī jūs, kuri izrādījāt laipnību visiem Israēla dēliem, kad tie izgāja no Ēģiptes.” Un kēnieši devās prom no amālēkiešiem. Sauls kāva amālēkiešus no Havīlas līdz pat Šūrai, kura pirms Ēģiptes. Amālēka ķēniņu Agagu viņš saņēma dzīvu, bet visus ļaudis iznīcināja ar zobenu. Bet Sauls un viņa ļaudis saudzēja Agagu, kā arī labākos no vēršiem, avīm, teķiem un jēriem un visu, kas labs, un negribēja tos nodot iznīcības lāstam. Bet visas lietas, kas nevērtīgas un atmetamas, viņi iznīcināja. Tad Kunga vārds nāca pār Samuēlu: “Man žēl, ka es iecēlu Saulu par ķēniņu, jo viņš pārstājis man sekot un nepilda manus vārdus.” Un Samuēls aizsvilās un piesauca Kungu visu nakti. Rīta agrumā Samuēls gāja satikt Saulu, un Samuēlam tika teikts: “Sauls bija atnācis uz Karmelu, redzi, viņš uzcēla pieminekli sev pašam, tad griezās atpakaļ pāri kalniem lejā uz Gilgālu.” Samuēls atnāca pie Saula, un Sauls viņam teica: “Esi Kunga svētīts! Es esmu pildījis Kunga vārdus.” Bet Samuēls teica: “Kas tā par avju blēšanu, kas skan man ausīs, un vēršu maurošanu, ko es dzirdu?” Sauls atbildēja: “Atvesti no amālēkiešiem. Labākās avis un vērši, ko ļaudis pasaudzēja, lai upurētu Kungam, tavam Dievam. Bet visu pārējo mēs esam iznīcinājuši.” Samuēls teica Saulam: “Klusē! Es tev stāstīšu, ko Kungs man šonakt teica!” Tas atbildēja: “Runā!” Tad Samuēls teica: “Vai nav tā – kad tu pats sev šķiti mazs, tu kļuvi par Israēla cilšu galvu un Kungs tevi svaidīja par Israēla ķēniņu? Un Kungs tevi sūtīja ceļā, sacīdams: ej un nodod iznīcības lāstam šos grēciniekus amālēkiešus! Karo ar tiem, līdz tie iznīdēti! Kāpēc tu neklausīji Kungu, bet meties uz laupījumu un darīji, kas ļauns Kunga acīs?” Sauls teica Samuēlam: “Bet kā?! Es taču klausīju Kungu un gāju, kurp Kungs mani sūtīja! Es atvedu amālēkiešu ķēniņu Agagu un iznīdēju amālēkiešus. Ļaudis paņēma no laupījuma avis un vēršus par izraudzītu veltījumu, ko Gilgālā upurēt Kungam, tavam Dievam.” Bet Samuēls atbildēja: “Vai gan Kungam tīkamāki sadedzināmie un kaujamie upuri par paklausību Kunga balsij? Redzi, paklausība labāka par upuriem un uzklausīšana – par auna taukiem! Jo dumpība ir pareģošanas grēks un elkus turēt ir augstprātība. Kā tu atmeti Kunga vārdus, tā viņš atmetīs tevi no ķēniņiem!” Sauls teica Samuēlam: “Es esmu grēkojis, pārkāpis Kunga teikto un tevis piekodināto, jo bijos ļaužu un klausīju tiem. Jel piedod nu manu grēku, griezies ar mani atpakaļ, un es zemošos Kungam.” Bet Samuēls teica Saulam: “Es neiešu atpakaļ kopā ar tevi, jo tu esi atmetis Kunga vārdus un Kungs ir atmetis tevi – tu vairs nebūsi Israēla ķēniņš.” Kad Samuēls pagriezās, lai ietu, Sauls sagrāba viņa tērpa stūri un atrāva to. Un Samuēls viņam teica: “Kungs šodien tev atrāva Israēla ķēniņvalsti un nodeva tavam tuvākajam, kas labāks par tevi. Tiešām Israēla Mūžīgais nekrāpj un nenožēlo, jo viņš nav cilvēks, kas nožēlo.” Nu Sauls saka: “Esmu grēkojis! Tad vismaz pagodini mani tautas vecajo un Israēla priekšā – nāc ar mani atpakaļ, ka es zemojos Kungam, tavam Dievam.” Tad Samuēls sekoja Saulam, un Sauls zemojās Kungam. Samuēls teica: “Atvediet pie manis amālēkiešu ķēniņu Agagu!” Agags nāca pie viņa un priecīgs domāja: “Nu gan nāves rūgtums būs gājis secen!” Bet Samuēls teica: “Kā tavs zobens atņēma mātēm bērnus, tā tava māte būs sieva bez bērniem!” Samuēls nokāva Agagu Kunga priekšā Gilgālā. Tad Samuēls gāja uz Rāmu, bet Sauls devās augšup uz savām mājām Saula Gibā. Un Samuēls vairs netika redzējis Saulu līdz viņa nāves dienai, kaut Samuēls sēroja par Saulu. Bet Kungam bija žēl, ka viņš iecēlis Saulu par Israēla ķēniņu. Kungs teica Samuēlam: “Cik ilgi tu sērosi par Saulu, tādēļ ka es esmu atmetis viņu no valdīšanas pār Israēlu? Piepildi ragu ar eļļu un ej – es tevi sūtu pie betlēmieša Jišaja, jo es esmu izraudzījies ķēniņu no viņa dēliem.” Samuēls teica: “Kā lai es eju? Sauls to padzirdēs un mani nokaus.” Un Kungs teica: “Ņem līdzi teli un saki: es esmu nācis upurēt Kungam. Aicini Jišaju līdzi upurēt, un es tev teikšu, kas jādara. Svaidi man to, kuru tev norādīšu.” Samuēls darīja, kā Kungs teica, gāja uz Betlēmi, un pilsētas vecajie izbijušies nāca viņam pretī un vaicāja: “Vai tu nāc ar mieru?” Viņš atbildēja: “Ar mieru! Es esmu nācis upurēt Kungam. Šķīstieties un nāciet upurēt kopā ar mani.” Un viņš svētīja Jišaju un viņa dēlus un aicināja viņus līdzi upurēt. Kad tie atnāca, viņš ieraudzīja Elīābu un nodomāja: “Patiesi, viņa svaidītais ir Kunga priekšā.” Bet Kungs atbildēja Samuēlam: “Neraugies uz viņa izskatu un dižo augumu – viņu es esmu atmetis. Jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdī.” Tad Jišajs aicināja Abīnādāvu un lika viņam nākt Samuēla priekšā, bet tas teica: “Arī šo Kungs nav izvēlējies.” Tad Jišajs lika nākt Šammam, bet Samuēls teica: “Arī šo Kungs nav izvēlējies.” Tā Jišajs lika saviem septiņiem dēliem nākt Samuēla priekšā, bet Samuēls teica Jišajam: “Kungs nav izvēlējies nevienu no šiem.” Un viņš jautāja Jišajam: “Vai šie tev ir visi zēni?” Tas sacīja: “Vēl palicis jaunākais. Redzi, viņš gana avis.” Un Samuēls teica Jišajam: “Sūti pēc viņa, mēs neko nesāksim, iekams viņš nebūs atnācis.” Tad viņš lika to atvest, un tas bija sārtvaidzis skaistām acīm un glītu augumu. Un Kungs teica: “Celies, svaidi viņu, jo tas ir viņš!” Samuēls ņēma eļļas ragu un svaidīja viņu brāļu priekšā, un Kunga Gars spēji nāca pār Dāvidu kopš tās dienas un turpmāk. Bet Samuēls cēlās un gāja uz Rāmu. Kunga Gars atstāja Saulu, un Kungs viņam uzsūtīja ļaunu garu. Un Saula kalpi viņam teica: “Palūk, Dievs tev ir uzsūtījis ļaunu garu. Lai mūsu kungs liek saviem kalpiem, kas tavā priekšā, sameklēt kādu, kas prot spēlēt liru. Un, kad no Dieva pār tevi nāks ļaunais gars, tad viņš lai spēlē un tev paliks labi.” Un Sauls teica saviem kalpiem: “Tad atrodiet prasmīgu spēlmani un atvediet pie manis!” Viens no puišiem teica: “Redzi, es esmu ievērojis betlēmieša Jišaja dēlu – viņš prot spēlēt, ir drosmīgs vīrs un karotājs, prātīgs vārdos un izskatīgs, un Kungs ir ar viņu.” Tad Sauls sūtīja vēstnešus pie Jišaja, sacīdams: “Sūti pie manis savu dēlu Dāvidu, kurš pie avīm!” Un Jišajs ņēma ēzeli, uzlika tam maizi, ādas trauku ar vīnu un kazlēnu un nosūtīja Saulam ar savu dēlu Dāvidu. Dāvids atnāca pie Saula un stājās viņa priekšā, un tas viņu ļoti iemīlēja, un viņš kļuva tā ieroču nesējs. Un Sauls sūtīja pie Jišaja, sacīdams: “Ļauj, lai Dāvids paliek manā kalpībā, jo viņš ir guvis manu vēlību.” Un, kad vien no Dieva pār Saulu nāca ļaunais gars, tad Dāvids ņēma liru un spēlēja, un Saulam kļuva viegli un labi, un ļaunais gars viņu atstāja. Filistieši pulcināja spēkus karam. Viņi sapulcējās Soho, kas Jūdā, un uzslēja nometni Efes-Damīmā starp Soho un Azēku. Sauls un israēlieši sapulcējās, uzslēja nometni Ēlas ielejā un izkārtojās kaujai pret filistiešiem. Filistieši nostājās vienā kalnā, israēlieši nostājās otrā kalnā, un starp tiem bija ieplaka. No filistiešu nometnes iznāca spēkonis, vārdā Goliāts, no Gatas. Viņš bija sešas olektis un sprīdi garš. Galvā tam bija vara bruņucepure, un viņš bija tērpies zvīņu bruņās. Bruņu svars bija pieci tūkstoši vara šekeļu. Vara lielu aizsargi uz kājām un vara pīķis pār muguru. Viņa šķēpa kāts kā audēja riestava un šķēpa smaile – seši simti šekeļu dzelzs. Tam pa priekšu gāja vairognesējs. Viņš nostājās un sauca Israēla rindām: “Ko jūs te esat nostājušies kaujai? Vai es neesmu filistietis un jūs – Saula vergi? Izraugieties kādu vīru, kas nāks lejā pie manis! Ja viņš mani pārspēs cīņā un nokaus, mēs būsim jūsu vergi, bet, ja es pārspēšu viņu un nokaušu, jūs būsiet mūsu vergi un vergosiet mums!” Un filistietis teica: “Es šodien izaicinu Israēla rindas, dodiet man kādu vīru, ka sākam cīņu!” Sauls un viss Israēls klausījās filistieša vārdos iztrūkušies un nobijušies. Dāvids bija dēls efrātietim, kas no Betlēmes Jūdā un kam vārdā Jišajs, un tam bija astoņi dēli. Saula laikā šis vīrs bija jau diezgan vecs. Trīs vecākie Jišaja dēli gāja līdzi Saulam karā, un šo trīs dēlu vārdi ir: pirmdzimtais Elīābs, otrs – Abīnādāvs, trešais – Šamma. Dāvids bija jaunākais. Trīs vecākie bija devušies līdzi Saulam. Dāvids gan gāja pie Saula, gan nāca atpakaļ ganīt sava tēva avis Betlēmē. Bet filistietis nāca no rīta un vakarā un dižojās tā četrdesmit dienas. Jišajs teica savam dēlam Dāvidam: “Ej, paņem priekš saviem brāļiem ēfu grauzdumu un šīs desmit maizes un steidz pie brāļiem uz nometni. Bet šos desmit siera gabalus aiznes virsniekam, kas pār tūkstoti. Nodod sveicienus saviem brāļiem un pārnes ziņas no viņiem, viņi kopā ar Saulu un visiem Israēla vīriem Ēlas ielejā karo ar filistiešiem.” Rīta agrumā Dāvids atstāja ganu avis pieskatīt, ņēma nesamo un devās ceļā, kā Jišajs bija licis. Kad viņš sasniedza nometni, kareivji devās uz kaujas ierindu, kliegdami kara saucienu. Israēls un filistieši nostājās kaujas ierindās viens otram pretī. Dāvids atstāja savas lietas mantu uzraugam, skrēja uz kaujas ierindu un apsveicinājās ar brāļiem. Kamēr viņš ar tiem runāja, redzi, filistiešu spēkonis Goliāts no Gatas nāca augšā no filistiešu ierindas un runāja savu sakāmo, un Dāvids to dzirdēja. Bet visi Israēla vīri, šo vīru ieraugot, lielās bailēs bēga no viņa. Un israēlieši runāja: “Vai redzat to vīru, kas te kāpj augšā? Viņš nāk izaicināt Israēlu! To vīru, kurš viņu nokaus, ķēniņš apdāvinās ar bagātīgām dāvanām un dos tam par sievu savu meitu, un viņa tēva namu atbrīvos no nodevām Israēlā.” Tad Dāvids prasīja vīriem, kas stāvēja viņam līdzās: “Ko darīs tam vīram, kas nokaus šo filistieti un paglābs Israēlu no kauna? Kas gan ir šis neapgraizītais filistietis, ka viņš izaicina dzīvā Dieva kaujas ierindu?” Un ļaudis viņam atkārtoja tos vārdus un teica: “Tā darīs tam vīram, kurš viņu nokaus!” Viņa vecākais brālis Elīābs dzirdēja viņu runājam ar vīriem un aizsvilās dusmās pret Dāvidu. Viņš teica: “Kāpēc tu nāc te lejā? Kam tu atstāji tās dažas avis tuksnesī? Es zinu, ka tu esi iedomīgs un negantu sirdi! Tu nāc te lejā tikai tāpēc, lai noskatītos cīņu!” Bet Dāvids atbildēja: “Ko tad es esmu izdarījis? Vai tad nevar pat paprasīt?” Un viņš novērsās no tā un uzrunāja kādu citu ar tiem pašiem vārdiem, un ļaudis viņam atbildēja tāpat kā iepriekš. To, ko Dāvids teica, bija dzirdējuši un atstāstījuši Saulam, un tas lika viņu atvest. Dāvids teica Saulam: “Lai vīriem viņa dēļ nesašļūk dūša – tavs kalps ies un cīnīsies ar šo filistieti!” Sauls teica Dāvidam: “Tu nevari iet cīnīties pret šo filistieti, jo esi vēl zēns, bet viņš ir karavīrs kopš jaunības.” Bet Dāvids sacīja Saulam: “Tavs kalps bija gans sava tēva avīm; kad nāca lauva vai lācis un nesa no ganāmpulka prom jēru, es metos tam pakaļ, pieveicu to un izglābu jēru no tā žokļiem. Kad tie slējās pret mani, es tos grābu aiz bārdas, pieveicu un nonāvēju. Tavs kalps ir kāvis gan lauvu, gan lāci, un ar šo neapgraizīto filistieti būs tāpat kā ar tiem, jo viņš ir izaicinājis dzīvā Dieva kaujas ierindu.” Un Dāvids piebilda: “Kungs izglāba mani no lauvas un lāča ķetnām, viņš izglābs mani arī no filistieša rokas.” Un Sauls teica Dāvidam: “Ej, Kungs ir ar tevi!” Sauls ietērpa Dāvidu savā kaujas tērpā, lika tam galvā vara bruņucepuri un ietērpa viņu bruņās. Dāvids apjoza zobenu virs kaujas tērpa un lūkoja staigāt, bet viņš nebija tā pieradis. Dāvids teica Saulam: “Es nevaru paiet, jo neesmu tā pieradis.” Un Dāvids to novilka. Viņš paņēma rokā nūju, upmalā izraudzījās piecus gludus akmeņus un ielika tos gana somas kabatā, un lingu rokā gāja pretī filistietim. Filistietis staigāja šurpu turpu un pienāca tuvu Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja tam pa priekšu. Filistietis paskatījās, ieraudzīja Dāvidu un noniecināja viņu, jo tas bija tikai glīts sārtvaidzis zēns. Filistietis teica Dāvidam: “Vai es suns, ka tu nāc pret mani ar nūju?” Un filistietis lādēja Dāvidu pie saviem dieviem. Filistietis teica Dāvidam: “Panāc man šurp, es tavu miesu atdošu debesu putniem un lauka zvēriem!” Bet Dāvids atbildēja filistietim: “Tu nāc pret mani ar zobenu, šķēpu un pīķi, bet es nāku pret tevi ar Pulku Kunga, Israēla karaspēka Dieva, vārdu, jo tu viņu esi izaicinājis. Kungs šodien liks tevi manās rokās, un es tevi nokaušu un nošķelšu tev galvu. Filistiešu karapulka līķus es šodien atdošu debesu putniem un zemes radībai, lai visa zeme zina, ka Israēlam ir Dievs. Lai visi šeit sapulcētie zina, ka ne jau ar zobenu vai šķēpu Kungs glābj, jo šis ir Kunga karš, un viņš jūs nodos mūsu rokās.” Filistietis nāca virsū Dāvidam, un Dāvids žigli skrēja uz kaujas ierindu filistietim pretī. Dāvids iebāza roku somā, izņēma no tās akmeni, lingoja un trāpīja filistietim pierē. Akmens ietriecās viņam pierē, un viņš nokrita ar seju pie zemes. Tā Dāvids pievārēja filistieti ar lingu un akmeni – Dāvids filistieti pieveica un nonāvēja bez zobena. Tad Dāvids pieskrējis nostājās pie filistieša, ņēma viņa zobenu, izvilka no maksts un nobeidza viņu – nocirta viņam galvu. Redzēdami, ka viņu spēkavīrs pagalam, filistieši bēga. Israēla un Jūdas vīri cēlās, kliedza un dzinās pakaļ filistiešiem līdz pat ieplakai un Ekronas vārtiem. Nokautie filistieši palika uz Šaaraimas ceļa līdz pat Gatai un Ekronai. Atgriezušies no filistiešu vajāšanas, Israēla dēli izlaupīja viņu nometni. Dāvids ņēma filistieša galvu un atnesa uz Jeruzālemi, bet viņa ieročus nolika savā teltī. Kad Sauls redzēja Dāvidu izejam pretī filistietim, viņš prasīja karaspēka virspavēlniekam Abnēram: “Abnēr, kā dēls ir šis zēns?” Un Abnērs atbildēja: “Dzīva tava dvēsele, ķēniņ, kā lai es to zinu?!” Un ķēniņš teica: “Izjautā, kā dēls ir šis jauneklis!” Un, tiklīdz Dāvids atgriezās, nokāvis filistieti, Abnērs ņēma un aizveda viņu pie Saula – vēl ar filistieša galvu rokās. Sauls viņam jautāja: “Kā dēls tu esi, zēn?” Un Dāvids atbildēja: “Tava kalpa betlēmieša Jišaja dēls.” Kad Dāvids beidza runāt ar Saulu, Jonatāna dvēsele saaudās ar Dāvida dvēseli. Jonatāns viņu iemīlēja kā savu dzīvību. Todien Sauls ņēma viņu līdzi un neļāva atgriezties tēva mājās. Un Jonatāns noslēdza derību ar Dāvidu, jo mīlēja viņu kā savu dzīvību. Jonatāns novilka apmetni un atdeva Dāvidam, tāpat savu ietērpu – pat savu zobenu, loku un jostu. Dāvids gāja, kur vien Sauls viņu sūtīja, un viss viņam veicās. Sauls viņu iecēla pār karavīriem, un viņš patika visiem ļaudīm, arī Saula kalpiem. Kad Dāvids bija nokāvis filistieti un tie atgriezās mājās, sievas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas iznāca pretī ķēniņam Saulam ar lielu prieku – ar tamburīniem un mūzikas instrumentiem. Spēlēdamas sievas dziedāja: “Sauls kāva tūkstošus, Dāvids – desmitiem tūkstošu!” Sauls briesmīgi aizsvilās – šis teiciens viņam nemaz nebija pa prātam, un viņš nodomāja: “Dāvidam šie piedēvē desmitiem tūkstošu, bet man tikai tūkstošus! Tad nu šim vēl ķēniņvalsti!” Kopš šīs dienas Sauls sāka uzmanīt Dāvidu. Nākamajā dienā pār Saulu no Dieva spēji nāca ļaunais gars, viņš ārprātā trakoja savā namā, bet Dāvids, kā arvien, viņam spēlēja. Saulam rokā bija šķēps. Sauls meta šķēpu, domādams: “Pienaglošu Dāvidu pie sienas!” – bet Dāvids divas reizes izvairījās. Sauls baidījās no Dāvida, jo ar viņu bija Kungs, bet no Saula viņš bija novērsies. Tāpēc Sauls sūtīja viņu prom un iecēla par virsnieku pār tūkstoti, un viņš vadīja ļaudis karā un no kara. Lai ko Dāvids darīja, viss viņam veicās, un Kungs bija ar viņu. Un Sauls, redzēdams, cik ļoti viņam veicas, baidījās no viņa. Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo viņš tos vadīja karā un no kara. Sauls teica Dāvidam: “Redzi, mana vecākā meita Mēraba, es viņu došu tev par sievu, vien esi stiprs vīrs un izcīni Kunga karus!” Bet Sauls domāja: “Ne mana roka būs pret viņu, pret viņu būs filistieši!” Taču Dāvids teica Saulam: “Kas gan esmu es, kas gan ir mana ģimene un mana tēva dzimta Israēlā, ka es kļūtu par ķēniņa znotu!?” Tā, kad pienāca laiks dot Saula meitu Mērabu Dāvidam, viņa tika atdota par sievu meholietim Adriēlam. Bet Saula meita Mīhala iemīlēja Dāvidu, un, kad par to stāstīja Saulam, viņam tas bija pa prātam. Sauls domāja: “Es došu to viņam. Tā viņam kļūs par slazdu, un filistieši būs pret viņu.” Un Sauls teica Dāvidam: “Ar šo otru tu tagad kļūsi mans znots.” Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: “Runājiet slepus ar Dāvidu un sakiet: redzi, tu patīc ķēniņam, un visi viņa kalpi tevi mīl, tad nu kļūsti par ķēniņa znotu!” Saula kalpi visus šos vārdus atstāstīja Dāvidam, bet Dāvids teica: “Vai tas jums šķiet nieks – kļūt par ķēniņa znotu? Es taču esmu nabags un necienīgs!” Un Saula kalpi pavēstīja viņam, ko Dāvids sacījis. Tad Sauls teica: “Tā sakiet Dāvidam: ķēniņš neko nevēlas līgavas izpirkumam kā vien simts filistiešu priekšādas, lai būtu atriebts ķēniņa ienaidniekiem,” – jo Sauls cerēja, ka Dāvids kritīs no filistiešu rokas. Viņa kalpi atstāstīja šos vārdus Dāvidam, un Dāvidam likās tīkami kļūt par ķēniņa znotu. Atvēlētās dienas vēl nebija pagājušas, kad Dāvids cēlās kopā ar saviem vīriem, devās un nokāva divsimt filistiešus un viņu priekšādas pilnā skaitā atnesa ķēniņam, lai kļūtu par ķēniņa znotu. Un Sauls viņam deva savu meitu Mīhalu par sievu. Sauls redzēja un saprata, ka Kungs ir ar Dāvidu un ka Saula meita Mīhala viņu mīl. Sauls vēl vairāk baidījās no Dāvida. Sauls ienīda Dāvidu uz visiem laikiem. Filistiešu virsnieki mēdza nākt karot, un, kad vien tie nāca virsū, Dāvidam veicās vairāk nekā citiem Saula kalpiem, un viņa vārds tika augsti godāts. Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam un visiem saviem kalpiem, ka Dāvids jānonāvē, bet Saula dēlam Jonatānam Dāvids bija ļoti mīļš, un Jonatāns pastāstīja Dāvidam: “Mans tēvs Sauls grib tevi nonāvēt. Tad nu uzmanies rīt no rīta un kaut kur paslēpies. Es iziešu kopā ar tēvu, un mēs apstāsimies uz lauka, kurā tu būsi, un es runāšu ar tēvu par tevi – ja ko manīšu, tev izstāstīšu.” Jonatāns runāja savam tēvam Saulam labu par Dāvidu un sacīja viņam: “Lai ķēniņš neapgrēkojas pret savu kalpu Dāvidu, jo viņš nav grēkojis pret tevi – viss, ko viņš darījis, ir bijis tavā labā. Viņš sažņaudza savu dzīvību saujā un nokāva to filistieti. Kungs izcīnīja varenu uzvaru visam Israēlam – tu pats to redzēji un priecājies! Kāpēc tev apgrēkoties ar nevainīgām asinīm, bez iemesla nonāvējot Dāvidu?” Tad Sauls paklausīja Jonatānu un zvērēja: “Dzīvs Kungs! – Dāvids netiks nonāvēts!” Tad Jonatāns pasauca Dāvidu un viņam to visu izstāstīja. Jonatāns aizveda Dāvidu pie Saula, un viņš palika pie tā kā iepriekš. Atkal bija karš, un Dāvids devās cīnīties ar filistiešiem. Viņš tos pamatīgi sakāva, un tie bēga no viņa. Bet no Kunga pār Saulu bija nācis ļaunais gars. Sauls sēdēja savā namā ar šķēpu rokā, bet Dāvids spēlēja. Sauls mēģināja ar šķēpu piedurt Dāvidu pie sienas, bet viņš parāvās sāņus, un Sauls ietrieca šķēpu sienā. Un Dāvids tonakt bēga un paglābās. Sauls sūtīja uz Dāvida namu vēstnešus, lai viņu uzmanītu un no rīta nonāvētu. Bet Dāvida sieva Mīhala viņam pavēstīja: “Ja tu šonakt neglābsi savu dzīvību, rīt būsi beigts!” Mīhala nolaida Dāvidu pa logu, un viņš steidzās prom un paglābās. Bet Mīhala paņēma mājas dieviņus un nolika gultā, galvgalī nolika kazādas segu un apsedza to ar drēbēm. Kad Sauls sūtīja vēstnešus saņemt Dāvidu, viņa teica: “Viņš ir slims.” Tad Sauls sūtīja vēstnešus apskatīt Dāvidu un teica: “Nesiet viņu pie manis ar visu gultu, lai viņu nonāvējam!” Vēstneši atnāca, un, redzi, gultā mājas dieviņi un galvgalī tam kazādas sega! Sauls nu teica Mīhalai: “Kāpēc tu piekrāpi mani un ļāvi aizbēgt manam ienaidniekam, ka viņš izglābjas?!” Mīhala atbildēja Saulam: “Viņš man teica: laid mani, neliec man tevi nogalināt!” Dāvids steidzās glābties un nonāca pie Samuēla Rāmā, un izstāstīja tam visu, ko Sauls viņam nodarījis. Viņi ar Samuēlu gāja un apmetās Najotā. Un Saulam tika stāstīts: “Redzi, Dāvids ir Najotā Rāmā.” Sauls sūtīja vēstnešus saņemt Dāvidu. Kad tie redzēja praviešu pūli pravietojam un Samuēlu stāvam kā viņu vadoni, Dieva Gars nāca pār Saula vēstnešiem, un arī viņi pravietoja. Tas tika pastāstīts Saulam, un viņš sūtīja citus vēstnešus, un arī viņi pravietoja. Un Sauls sūtīja vēstnešus trešo reizi, un arī tie sāka pravietot. Tad viņš pats devās uz Rāmu, nonāca līdz lielajai akai pie Sehū un jautāja: “Kur ir Samuēls un Dāvids?” Un viņam teica: “Redzi, Najotā Rāmā.” Viņš devās turp, uz Najotu Rāmā, un arī pār viņu nāca Dieva Gars. Viņš klīda pravietodams, līdz nonāca Najotā Rāmā. Arī viņš saplēsa savas drēbes, nāca pravietodams pie Samuēla un gulēja kails zemē visu dienu un nakti. Tāpēc saka: “Vai tad arī Sauls ir pravietis?” Tad Dāvids steidzās prom no Najotas Rāmā un, atnācis pie Jonatāna, jautāja: “Ko esmu darījis, ko esmu noziedzies vai grēkojis pret tavu tēvu, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?” Jonatāns tam sacīja: “Pasargi, Dievs! Tev nebūs jāmirst. Mans tēvs neko nedarīs – ne lielu, ne mazu, man to neatklājis. Kāpēc lai mans tēvs no manis to slēptu? Tas nevar būt!” Bet Dāvids atkal teica un zvērēja: “Tavs tēvs droši zina, ka esmu guvis tavu vēlību, un viņš domā: Jonatānam tas nav jāzina, lai viņš nebēdātos. Tiešām, dzīvs Kungs un dzīva tava dvēsele! – man līdz nāvei ir tikai viens solis.” Un Jonatāns teica Dāvidam: “Es tavā labā darīšu, ko vien vēlies!” Tad Dāvids sacīja Jonatānam: “Redzi, rīt ir jauns mēness, kad man katrā ziņā jāsēžas ar ķēniņu pie viena galda, bet tu laid mani, un es paslēpšos uz lauka līdz trešās dienas vakaram. Ja tavs tēvs ievēros, ka neesmu klāt, saki: Dāvids man ļoti lūdzās, ka viņš varētu aizskriet uz Betlēmi, savu pilsētu, jo visai dzimtai tur ir gadskārtējā upurēšana. Ja viņš saka: labi, – tad tavs kalps ir drošībā, bet, ja viņš niknumā aizsvilstas, tad zini, ka viņam padomā ļauns. Tad izrādi laipnību savam kalpam, jo tu esi saistījies ar savu kalpu Kunga derībā. Ja esmu vainīgs, tad nonāvē mani pats – kāpēc gan tev vest mani pie sava tēva?!” Jonatāns teica: “Pasargi, Dievs! Ja es manītu, ka manam tēvam padomā darīt tev ļaunu, un tev to nestāstītu!” Dāvids teica Jonatānam: “Ja tēvs tev bargi atcirtīs, kurš man to pastāstīs?” Jonatāns teica Dāvidam: “Nāc, iziesim laukā!” Un viņi abi izgāja uz lauka. Tur Jonatāns teica Dāvidam: “Kungs, Israēla Dievs, ja līdz šim laikam rīt vai parīt es izdibināšu no sava tēva, ka viņš labvēlīgs Dāvidam, vai tad es nesūtīšu pie tevis ar ziņu? Lai Kungs dara Jonatānam tāpat un vēl vairāk! Bet, ja mans tēvs gribēs tev darīt ļaunu, es došu tev ziņu un sūtīšu tevi projām – tad ej ar mieru, un Kungs būs ar tevi, kā viņš bija ar manu tēvu! Un tu, ja es vēl būšu dzīvs, vai tu neparādīsi man Kunga žēlastību, ka es nemirstu! Tu neatrausi savu žēlastību manam namam nemūžam, arī tad ne, kad Kungs no zemes virsas iznīdēs visus Dāvida ienaidniekus.” Un Jonatāns noslēdza derību ar Dāvida namu, sacīdams: “Kungs atprasīs no Dāvida ienaidniekiem!” Jonatāns vēlreiz nozvērināja Dāvidu pie viņu mīlestības, jo viņš to mīlēja kā savu dzīvību. Jonatāns viņam teica: “Rīt ir jauns mēness, ja tava vieta būs tukša, to ievēros, bet parīt steidz lejā uz to vietu, kur tu slēpies toreiz, un paliec pie Ezela akmens. Es izšaušu trīs bultas uz tā pusi, it kā es šautu mērķī. Tad es teikšu zēnam: ej, sameklē bultas! – Ja es saku zēnam: re, bultas ir šaipus tevis, paņem tās! – tad nāc, jo tu esi drošībā un tev nekas nedraud. – Dzīvs Kungs! – Bet, ja es puikam teikšu: re, bultas ir aiz tevis, tad ej, jo Kungs tevi sūta projām. Bet par to, ko mēs runājām, tu un es, redzi, Kungs starp mani un tevi uz mūžiem!” Dāvids paslēpās uz lauka. Iestājās jauns mēness, un ķēniņš sēdās pie mielasta. Ķēniņš, kā parasti, apsēdās savā vietā uz sēdekļa pie sienas, Jonatāns piecēlās, un Abnērs apsēdās blakus Saulam, bet Dāvida vieta palika tukša. Todien Sauls neko neteica, jo domāja, ka tam kaut kas atgadījies un viņš nav šķīsts – droši vien vēl nav šķīstījies. Bet nākamajā, jauna mēness otrajā dienā Dāvida vieta atkal bija tukša. Tad Sauls teica savam dēlam Jonatānam: “Kādēļ Jišaja dēls nav nācis uz mielastu ne vakar, ne šodien?” Jonatāns atbildēja Saulam: “Dāvids mani lūgtin lūdza, ka varētu iet uz Betlēmi. Viņš teica: jel laid mani, jo mūsu dzimtai šajā pilsētā ir upurēšana, un mans brālis pieteica, ka man tur jābūt. Tad nu, ja esmu guvis tavu vēlību, es aiztecēšu apraudzīt savus brāļus, – tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda.” Sauls iedegās dusmās pret Jonatānu un teica: “Tu samaitātās tiepīgās sievas dēls! Domā, es nezinu, ka tu esi izvēlējies Jišaja dēlu par kaunu sev un par kaunu savas mātes klēpim! Kamēr vien Jišaja dēls dzīvo uz zemes, nepastāvēsi ne tu, ne tava valdīšana! Tagad sūti pēc viņa un atved pie manis, jo viņš ir parādā nāvei!” Jonatāns sacīja savam tēvam Saulam: “Kāpēc viņam jāmirst, ko viņš nodarījis?!” Bet Sauls svieda uz viņu šķēpu, lai nodurtu, un Jonatāns saprata, ka viņa tēvs ir gatavs nonāvēt Dāvidu. Degdams dusmās, Jonatāns piecēlās no galda un neko neēda šajā jauna mēness otrajā dienā, jo bija satriekts par Dāvidu un to, ka tēvs viņu tā apkaunojis. No rīta Jonatāns izgāja uz lauka, kā bija norunāts ar Dāvidu, un viņam līdzi bija mazs zēns. Viņš teica zēnam: “Skrien sameklē bultas, kuras es šaušu.” Zēns aizskrēja, un viņš izšāva bultu tam pāri. Kad zēns nonāca tur, kur bija Jonatāna izšautā bulta, Jonatāns sauca zēnam: “Vai bulta nav aiz tevis?” Un Jonatāns sauca zēnam nopakaļ: “Ātrāk! Pasteidzies! Neapstājies!” Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga. Zēns nesaprata neko, vienīgi Jonatāns un Dāvids zināja, kas par lietu. Jonatāns atdeva ieročus zēnam un sacīja: “Ej, nes tos uz pilsētu.” Kad zēns bija aizgājis, no slēptuves dienvidu pusē piecēlās Dāvids, krita uz sava vaiga pie zemes un klanījās trīs reizes. Viņi skūpstīja viens otru un raudāja, un Dāvids raudāja nevaldāmi. Jonatāns teica Dāvidam: “Ej ar mieru! Mēs abi esam zvērējuši Kunga vārdā: Kungs lai ir starp mani un tevi, starp maniem pēcnācējiem un taviem pēcnācējiem – tas paliek mūžīgi!” Tad viņš cēlās un devās prom, bet Jonatāns atgriezās pilsētā. Dāvids ieradās Nobā pie priestera Ahīmeleha, un Ahīmelehs iztrūcies iznāca Dāvidam pretī un jautāja: “Kādēļ tu esi viens un neviens nav tev līdzi?” Dāvids teica priesterim Ahīmeleham: “Ķēniņš man uzticēja kādu lietu un piekodināja: neviens nedrīkst zināt, kur es tevi sūtu un ko esmu tev pavēlējis! Bet ar puišiem man sarunāts kādā vietā. Nu, kas tev ir pie rokas? Dod man piecas maizes vai kas nu tev atrodas.” Priesteris atbildēja Dāvidam: “Parastas maizes man nav, vienīgi svētā maize – ja vien puiši būtu atturējušies no sievietēm…” Dāvids atbildēja priesterim: “Sievietes mums bijušas liegtas vienmēr, kad es kur dodos, un puišu rīki ir svēti arī ikdienas ceļos – un šodien vēl jo vairāk tā maize mūsos paliks svēta.” Tad priesteris deva viņam svētumu, jo tur nebija citas maizes kā vien upurmaizes, kas ņemamas no Kunga galda, lai noliktu karstu maizi, kad iepriekšējā noņemta. Un tur bija kāds vīrs no Saula kalpiem, kas todien bija aizkavējies Kunga priekšā, edomietis Doēgs, Saula ganu virsnieks. Dāvids jautāja Ahīmeleham: “Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens – savu zobenu vai citus ieročus neesmu paņēmis, jo ķēniņa lieta bija steidzama!” Priesteris atbildēja: “Redzi, filistieša Goliāta zobens, viņu tu nokāvi Ēlas ielejā, tas ietīts apmetnī aiz efoda. Ņem to, ja gribi, izņemot to, nekā cita te nav!” Un Dāvids teica: “Otra tāda nav! Dod man to!” Tajā pašā dienā Dāvids bēga no Saula pie Gatas ķēniņa Ahīša. Ahīša kalpi teica viņam: “Vai šis nav Dāvids, viņu ķēniņš? Vai tad ne par šo viņi dejodami dzied: Sauls kāva tūkstošus, Dāvids – desmitiem tūkstošu!” Dāvids ieklausījās šajos vārdos, un viņam uznāca bailes no Gatas ķēniņa Ahīša. Viņš tēloja viņu priekšā, rāvās kā traks viņu rokās – spēra pa vārtiem un slienāja bārdā. Ahīšs teica saviem kalpiem: “Jūs taču redzat, ka tas vīrs ir traks! Kāpēc jūs atvedāt viņu pie manis? Vai man trūkst trako, ka jūs vēl šo esat atveduši, lai tas šeit pie manis ārdītos? Vai tādam jānāk manā mājā?” Dāvids bēga no turienes un patvērās Adullāmas alā. Viņa brāļi un viss viņa tēva nams uzzināja to un devās turp. Pie viņa pulcējās visi apspiestie, visi, kas grima parādos, visi, kam rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni. Pie viņa bija ap četrsimt vīru. Dāvids no turienes devās uz Micpu Moābā un teica moābiešu ķēniņam: “Ļauj, lai mans tēvs un māte mīt pie jums, līdz es zināšu, ko Dievs man darīs!” Viņš tos atveda pie moābiešu ķēniņa, un viņi palika pie tā visu laiku, kamēr Dāvids bija cietoksnī. Bet pravietis Gāds teica Dāvidam: “Nepaliec cietoksnī, ej! Dodies uz Jūdas zemi!” Un Dāvids gāja un nonāca Hereta mežā. Sauls padzirdēja, ka manīts Dāvids ar saviem vīriem. Sauls Gibā sēdēja uzkalnā zem tamariska ar šķēpu rokā, un visi viņa kalpi stāvēja pie viņa. Sauls teica saviem kalpiem, kas pie viņa stāvēja: “Klausieties, benjāminieši! Vai tad Jišaja dēls dos jums visiem tīrumus un vīnadārzus? Vai viņš jūs visus iecels par virsniekiem pār tūkstošiem un simtiem? Tomēr jūs visi esat sazvērējušies pret mani! Neviens man nedeva ziņu, ka mans dēls noslēdzis derību ar Jišaja dēlu! Neviens no jums nav iežēlojies par mani un devis man ziņu, ka paša dēls kūda manu kalpu pret mani, lai tas man uzglūn, kā tagad ir noticis!” Tad edomietis Doēgs, kas stāvēja starp Saula kalpiem, atbildēja: “Es redzēju Jišaja dēlu atnākam uz Nobu pie Ahīmeleha, Ahītūva dēla. Tas viņa dēļ izjautāja Kungu un deva viņam ceļamaizi. Tas atdeva viņam pat filistieša Goliāta zobenu!” Tad ķēniņš lika saukt priesteri Ahīmelehu, Ahītūva dēlu, un visu viņa tēva dzimtu, kas bija priesteri Nobā, un viņi visi nāca pie ķēniņa. Sauls teica: “Nu klausies, Ahītūva dēls!” – un tas atbildēja: “Jā, mans kungs!” Sauls teica viņam: “Kādēļ tu un Jišaja dēls esat pret mani sazvērējušies, ka tu devi viņam maizi un zobenu un izjautāji viņa dēļ Dievu, lai viņš saceļas pret mani un man uzglūn, kā tagad ir noticis!” Ahīmelehs atbildēja ķēniņam: “Kurš no visiem taviem kalpiem ir tik uzticams kā Dāvids, ķēniņa znots, tavas miesassardzes virsnieks, godāts tavā namā?! Vai tad tikai todien es viņa dēļ izjautāju Dievu? Nē taču! Lai ķēniņš to neuzkrauj savam kalpam, nedz visai mana tēva dzimtai, jo tavs kalps par šo lietu nenieka nav zinājis!” Bet ķēniņš teica: “Tev mirtin jāmirst, Ahīmeleh, un visai tava tēva dzimtai!” Un ķēniņš teica sardzei, kas stāvēja pie viņa: “Griezieties nāvēt Kunga priesterus, jo arī tie ir uz vienu roku ar Dāvidu – tie zināja, ka viņš bēg, un nedeva man ziņu!” Bet ķēniņa kalpi neuzdrīkstējās pacelt roku pret Kunga priesteriem. Tad ķēniņš teica Doēgam: “Ej un uzbrūc priesteriem!” Un edomietis Doēgs griezās un uzbruka priesteriem, tas bija viņš! Todien viņš nonāvēja astoņdesmit piecus vīrus, kas nēsāja linu efodu. Priesteru pilsētu Nobu viņš izkāva ar zobena asmeni – kā vīrus, tā sievas, kā bērnus, tā zīdaiņus, tāpat vēršus, ēzeļus un avis – ar zobena asmeni! Taču viens no Ahīmeleha, Ahītūva dēla, dēliem, vārdā Ebjātārs, izglābās un aizbēga pie Dāvida. Ebjātārs izstāstīja Dāvidam, ka Sauls nokāvis Kunga priesterus. Un Dāvids teica Ebjātāram: “Todien es zināju, ka edomietis Doēgs ir tur un ka viņš noteikti visu izstāstīs Saulam. Manis dēļ bija jāmirst visai tava tēva dzimtai. Paliec pie manis, nebīsties, jo tas, kurš tīko pēc manas dzīvības, tīko arī pēc tavējās. Pie manis tu būsi pasargāts!” Dāvidam pastāstīja: “Redzi, filistieši karo pret Keīlu, viņi aplaupa kuļamos klonus.” Dāvids izjautāja Kungu: “Vai man iet? Vai es sakaušu filistiešus?” Kungs teica Dāvidam: “Ej! Tu sakausi filistiešus un izglābsi Keīlu.” Bet Dāvida vīri teica viņam: “Redzi, mums jābaidās pat šeit Jūdā, kā lai vēl ejam uz Keīlu pret filistiešu rindām?” Tad Dāvids vēlreiz izjautāja Kungu, un Kungs viņam atbildēja: “Celies! Dodies lejā uz Keīlu, jo es nododu filistiešus tavā rokā!” Tad Dāvids kopā ar saviem vīriem devās uz Keīlu, uzbruka filistiešiem, aizdzina viņu lopus un kautin sakāva viņus. Tā Dāvids izglāba Keīlas ļaudis. Kad Ebjātārs, Ahīmeleha dēls, atbēga pie Dāvida uz Keīlu, viņam līdzi bija efods. Saulam pastāstīja, ka Dāvids atnācis uz Keīlu, un Sauls teica: “Dievs viņu ievilinājis manās rokās, viņš pats sevi ir sagūstījis, ienākdams pilsētā ar divviru vārtiem un aizšaujamo bultu!” Sauls sasauca visus ļaudis karam, lai kāptu lejā uz Keīlu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus. Bet Dāvids saprata, ka Sauls pret viņu perina ļaunu, un teica priesterim Ebjātāram: “Atnes efodu!” Dāvids teica: “Kungs, Israēla Dievs, tavs kalps it visur dzird sakām, ka Sauls tīko nākt uz Keīlu, lai manis dēļ izpostītu pilsētu. Vai Keīlas kungi nodos mani viņa rokās? Vai Sauls nāks lejā, kā tavs kalps dzirdējis runājam? Kungs, Israēla Dievs, jel atbildi savam kalpam!” Un Kungs teica: “Viņš nāks lejā!” Dāvids jautāja: “Vai Keīlas kungi nodos mani un manus vīrus Saula rokās?” Un Kungs atbildēja: “Nodos!” Tad Dāvids un viņa vīri – kādi seši simti – cēlās, devās prom no Keīlas un klaiņoja apkārt. Kad Saulam pastāstīja, ka Dāvids aizbēdzis no Keīlas, viņš vairs turp nedevās. Dāvids uzturējās nocietinātās vietās tuksnesī, viņš mitinājās kalnos Zīfas tuksnesī, un Sauls viņu visu laiku meklēja, bet Dievs viņu nedeva tam rokā. Dāvids redzēja, ka Sauls tīko pēc viņa dzīvības. Dāvids bija Horšā, Zīfas tuksnesī. Un Saula dēls Jonatāns cēlās un gāja pie Dāvida uz Horšu un drošināja viņu ar Dieva palīgu. Viņš teica tam: “Nebīsties, jo mana tēva Saula roka tevi nesasniegs. Tu valdīsi pār Israēlu, un es būšu otrs pēc tevis – to zina arī mans tēvs Sauls.” Viņi abi noslēdza derību Kunga priekšā, un Dāvids palika Horšā, bet Jonatāns atgriezās mājās. Zīfieši kāpa augšā uz Gibu pie Saula un teica: “Vai tik tas nav Dāvids, kas slēpjas pie mums Horšā, nocietinātās vietās Hahīlas pakalnā, kas uz dienvidiem no Ješimonas? Nu, ķēniņ, ja gribi nākt lejā, nāc! Mums atliek tikai nodot viņu ķēniņa rokās!” Un Sauls teica: “Esiet Kunga svētīti, ka iežēlojāties par mani! Tagad ejiet un esiet gatavi! Uzziniet un izlūkojiet vietu, kur viņš uzturas un kurš viņu tur ir redzējis, jo man teikts, ka viņš esot ļoti manīgs. Izlūkojiet un uzziniet visas paslēptuves, kur viņš slēpjas, un atgriezieties pie manis ar drošām ziņām – es tad iešu ar jums. Ja vien viņš ir šajā zemē, es viņu sameklēšu starp visiem Jūdas tūkstošiem!” Viņi cēlās un devās uz Zīfu pirms Saula. Bet Dāvids ar saviem vīriem bija Māona tuksnesī uz dienvidiem no Ješimonas. Sauls ar saviem vīriem nāca viņu meklēt, un tas tika pastāstīts Dāvidam. Tad viņš nokāpa no klints un apmetās Māona tuksnesī. Kad Sauls to uzzināja, viņš vajāja Dāvidu Māona tuksnesī. Un Sauls gāja kalnam pa šo pusi, bet Dāvids ar saviem vīriem kalnam pa otru pusi. Dāvids steidza aiziet no Saula, bet Sauls ar saviem vīriem lenca Dāvidu un viņa vīrus, lai tos notvertu. Tad pie Saula nāca vēstnesis un sacīja: “Nāc ātrāk! Zemē iebrukuši filistieši!” Un Sauls pārtrauca vajāt Dāvidu un devās pret filistiešiem. Tāpēc šo vietu sauc Mahlekotas klints. No turienes Dāvids kāpa augšā un apmetās Ēn-Gedī nocietinājumā. Kad Sauls atgriezās no filistiešu vajāšanas, viņam pastāstīja: “Redzi, Dāvids ir Ēn-Gedī tuksnesī!” Sauls ņēma trīs tūkstošus vīru, kas izraudzīti no visa Israēla, un devās meklēt Dāvidu un viņa vīrus pa kalnu kazu klintīm. Pa ceļam viņš nonāca pie avju aplokiem. Tur bija ala, un Sauls iegāja alā atviegloties, bet Dāvids ar saviem vīriem sēdēja alas dziļumā. Dāvida vīri sacīja viņam: “Redzi, brīdis, par kuru Kungs tev sacīja: redzi, es nododu ienaidnieku tavās rokās, dari ar viņu, ko gribi!” Dāvids piecēlās un slepus nogrieza Saula tērpam stūri. Taču pēc tam Dāvida sirds strauji sitās par to, ka viņš nogriezis Saula tērpam stūri. Un viņš teica saviem vīriem: “Lai Kungs mani pasargā, ka es ko tādu darītu savam kungam, Kunga svaidītajam, ka paceltu roku pret viņu – viņš ir Kunga svaidītais!” Dāvids ar šiem vārdiem modināja šaubas savos vīros un neļāva tiem uzbrukt Saulam. Un Sauls alā piecēlās un devās tālāk. Pēc tam arī Dāvids cēlās, iznāca no alas un sauca Saulam pakaļ: “Mans kungs, ķēniņ!” Kad Sauls atskatījās, Dāvids krita uz sava vaiga pie zemes un zemojās. Dāvids teica Saulam: “Kāpēc tu klausies ļaužu runas, kuri saka: re, Dāvids vēl tev ļaunu! – Redzi, šodien pats savām acīm tu redzēji, ka Kungs tevi tajā alā bija nodevis manās rokās. Mani skubināja tevi nokaut, bet manas acis iežēlojās par tevi, un es teicu: nepacelšu roku pret savu kungu, jo viņš ir Kunga svaidītais! – Skaties, mans tēvs, paraugies uz sava tērpa stūri manā rokā! Es gan nogriezu tavam tērpam stūri, bet tevi es nenokāvu. Zini un redzi – manī nav nedz ļauna, nedz pārkāpuma, un es neesmu pret tevi grēkojis! Tu uzglūni manai dzīvībai, lai to laupītu! Kungs izspriedīs starp mani un tevi, Kungs tev atmaksās par mani, bet mana roka nebūs pret tevi! Kā saka sena paruna: no ļaundariem nāk ļaundarība! – bet mana roka nebūs pret tevi. Ko gan Israēla ķēniņš ir izgājis vajāt? Kam tu dzenies pakaļ? Beigtam sunim! Vienai vienīgai blusai! Kungs būs tiesnesis un izspriedīs starp mani un tevi. Viņš redzēs un izcīnīs manu cīņu un iztiesās mani no tavām rokām!” Kad Dāvids to visu bija Saulam pateicis, Sauls sacīja: “Vai tā ir tava balss, mans dēls Dāvid?” Un Sauls sāka skaļi raudāt. Viņš teica Dāvidam: “Tu esi taisnāks par mani, jo tu man atdarīji ar labu, bet es tev atdarīju ar ļaunu. Tu man šodien pierādīji, ko esi man labu darījis – kad Kungs mani lika tavās rokās, tu mani nenokāvi! Ja kāds sastop savu ienaidnieku, vai viņš to atlaidīs ar labu? Kungs tev atmaksās ar labu par šo dienu – par to, ko tu man esi darījis! Nu redzi, es zinu, ka tu valdīsi kā ķēniņš un ar tevi nostiprināsies Israēla valstība. Tagad zvēri man pie Kunga, ka nepārtrauksi manu dzimumu pēc manis un neiznīcināsi manu vārdu no mana tēva nama!” Dāvids zvērēja Saulam, un Sauls atgriezās mājās, bet Dāvids ar saviem vīriem devās augšā uz cietoksni. Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās, apraudāja viņu un apbedīja viņa mājās Rāmā. Tad Dāvids cēlās un devās lejā uz Pārānas tuksnesi. Māonā bija kāds vīrs, kuram piederēja īpašums Karmelā. Šis vīrs bija ļoti bagāts, viņam piederēja trīs tūkstoši avju un tūkstotis kazu. Viņš devās uz Karmelu cirpt savas avis. Šo vīru sauca Nābāls un viņa sievu Abīgaila. Sieva bija gudra un daiļa, bet vīrs – viņš bija kālebietis – pēc dabas skarbs un ļauns. Tuksnesī Dāvids padzirdēja, ka šis cērp savas avis. Dāvids sūtīja desmit puišus, sacīdams: “Uzkāpiet Karmelā un, kad nonāksiet pie Nābāla, sveiciniet viņu manā vārdā ar mieru. Sakiet: lai ilgs mūžs tev un miers, lai miers tavam namam un visam, kas tavs. Esmu dzirdējis, ka pie tevis ir avju cirpēji. Tad nu, kad tavi gani bija pie mums, mēs tos neaizskārām, un nekas viņiem nepazuda visu laiku, kamēr viņi bija Karmelā. Prasi saviem puišiem, un viņi tev pastāstīs! Lai mani puiši gūst tavu vēlību, jo labā dienā mēs esam atnākuši – sniedz jel, ko nu atrodi, saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam!” Dāvida puiši atnāca pie Nābāla un Dāvida vārdā pateica viņam visu, kas sakāms, un gaidīja. Nābāls atbildēja Dāvida kalpiem: “Kas ir Dāvids? Kas ir Jišaja dēls? Šodien ir milzums kalpu, kas pamukuši no sava kunga. Vai tad es došu savu maizi un ūdeni, un savu kaujamo lopu, ko esmu kāvis cirpējiem, kaut kādiem vīriem, par kuriem es pat nezinu, no kurienes tie ir?!” Dāvida puiši apgriezās un devās atpakaļ, atnāca pie Dāvida un visu viņam izstāstīja. Dāvids teica saviem vīriem: “Apjoziet zobenus!” Tie apjoza zobenus, un arī Dāvids apjoza zobenu. Ap četri simti vīru gāja līdzi Dāvidam, bet divi simti palika pie mantām. Viens no Nābāla kalpiem pastāstīja viņa sievai Abīgailai: “Palūk, Dāvids no tuksneša bija atsūtījis vēstnešus ar svētību pie mūsu kunga, bet viņš tos izlamāja. Taču tie vīri bija pret mums ļoti labi, viņi mūs neaiztika, un nekas mums nepazuda visu laiku, kamēr mēs bijām kopā ar viņiem uz lauka. Gan nakti, gan dienu viņi bija kā siena ap mums visu laiku, kamēr mēs, ganīdami avis, bijām ar tiem kopā. Tad nu zini un raugi, ko darīt, jo nelaime velkas pār mūsu kungu un visu viņa namu, bet viņš ir tāds neģēlis, ka ar viņu nevar sarunāt.” Abīgaila steigšus ņēma divi simti maizes, divus ādas vīna traukus, piecas jau sagatavotas avis, piecus mērus grauzdumu, simts rozīņu plāceņu un divi simti vīģu plāceņu un sakrāva uz ēzeļiem. Saviem puišiem viņa teica: “Ejiet pa priekšu, un es jums sekošu!” Bet savam vīram Nābālam viņa neko neteica. Jādama uz ēzeļa, viņa nonāca kalna aizsegā, un redzi – Dāvids ar saviem vīriem nāca lejā viņai pretī, un viņa tos sastapa. Dāvids bija teicis: “Tiešām, velti esmu sargājis visu, kas šim bija tuksnesī, ka viņam nekas nepazustu. Viņš man labu atmaksā ar ļaunu! Tā lai Dievs dara Dāvida ienaidniekiem un vēl pieliek, ja no visiem viņējiem es līdz rītam atstāšu dzīvu kaut vienu, kas pret mūri mīž!” Ieraudzījusi Dāvidu, Abīgaila steigšus nokāpa no ēzeļa, krita Dāvida priekšā uz sava vaiga un klanījās līdz zemei. Viņa krita pie viņa kājām un sacīja: “Mans kungs, tā ir mana vaina! Ļauj, lai tava kalpone runā, uzklausi savu kalponi! Lai jel mans kungs neklausās šajā neģēlī Nābālā, jo, kāds viņa vārds, tāds viņš pats. Nejēga ir viņa vārds, un nejēdzība ir ar viņu. Bet es, tava kalpone, neredzēju mana kunga puišus – tos, kurus tu sūtīji. Un nu, mans kungs, – dzīvs Kungs un dzīva tava dvēsele! – Kungs tevi ir atturējis izliet asinis un atriebt sevi ar paša roku. Lai taviem ienaidniekiem un tiem, kas vēlē manam kungam ļaunu, ir kā Nābālam! Te ir svētības dāvana, kuru tava kalpone atnesusi savam kungam, tā dodama puišiem, kas staigā mana kunga pēdās. Jel piedod savas kalpones pārkāpumu, un Kungs uzcels paliekamu namu manam kungam, jo mans kungs izcīna Kunga karus; un ļaunums netiks atrasts tevī nemūžam. Un, ja kāds cilvēks celtos tevi vajāt un tīkotu tavas dzīvības, tad Kungs būs iesējis mana kunga dzīvību dzīvo kūlī, bet tavu ienaidnieku dzīvības viņš izlingos ar lingu! Kad Kungs būs darījis manam kungam visu labo, ko viņš tev solījis, un iecēlis tevi par valdnieku Israēlā, lai tad mana kunga sirds neļogās un nav apgrūtināta ar velti izlietām asinīm – ka mans kungs pats sevi atriebis. Kad Kungs darīs labu manam kungam, piemini savu kalponi!” Dāvids teica Abīgailai: “Slavēts Kungs, Israēla Dievs, kas šodien tevi sūtījis man pretī! Svētīta tava izmaņa un svētīta tu, ka šodien atturēji mani, ka neaptraipos asinīm un neatriebju sevi pats! Patiešām – dzīvs Kungs, Israēla Dievs, kurš mani atturējis nodarīt tev ļaunu! – ja tu nebūtu steigusies nākt man pretī, līdz rīta gaismai Nābālam nebūtu atlicis neviena, kas pret mūri mīž.” Dāvids pieņēma no viņas rokām, ko viņa bija atnesusi, un teica: “Ej mājās ar mieru. Redzi, es esmu tevi uzklausījis un pagodinājis.” Kad Abīgaila atgriezās pie Nābāla, redzi, viņa namā bija tādas dzīres kā ķēniņam, sirds viņam līksma un pats galīgi piedzēries. Viņa tam itin neko neteica līdz rīta gaismai. No rīta, kad Nābālam dzērums bija izgājis, sieva tam visu izstāstīja. Sirds viņam pamira, un viņš sastinga kā akmens. Pēc kādām desmit dienām Kungs sita Nābālu, un viņš nomira. Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābāls miris, viņš teica: “Slavēts Kungs, kas atprasījis no Nābāla manu kaunu un atturējis savu kalpu no ļauna, bet Nābāla ļaunumu Kungs vērsis atpakaļ pār viņa galvu.” Un Dāvids sūtīja pie Abīgailas runāt, lai viņa kļūst tam par sievu. Dāvida kalpi atnāca uz Karmelu pie Abīgailas un runāja ar viņu, sacīdami: “Dāvids mūs sūtīja pie tevis, lai ņemtu tevi viņam par sievu.” Viņa piecēlās, noliecās ar seju līdz zemei un sacīja: “Redzi, tava verdzene gatava būt par kalponi un mazgāt kājas mana kunga kalpiem!” Abīgaila steigšus cēlās un sēdās uz ēzeļa, un piecas meičas gāja tai līdzi. Viņa devās nopakaļ Dāvida vēstnešiem un kļuva viņa sieva. Vēl Dāvids ņēma Ahīnoamu no Jizreēlas, un viņas abas bija tam sievas. Bet Sauls savu meitu Mīhalu, Dāvida sievu, deva Paltī, Lajiša dēlam, no Galīmas. Pie Saula uz Gibu atnāca zīfieši un teica: “Vai tik tas nav Dāvids, kas slēpjas Hahīlas pakalnā, kas iepretim Ješimonai?” Sauls cēlās un devās lejā uz Zīfas tuksnesi, un trīs tūkstoši atlasītu Israēla vīru kopā ar viņu devās meklēt Zīfas tuksnesī Dāvidu. Sauls apmetās Hahīlas pakalnā, kas iepretī Ješimonai pie ceļa. Dāvids mita tuksnesī, un viņš redzēja, ka Sauls atnācis pēc viņa uz tuksnesi. Dāvids sūtīja izlūkus un uzzināja, ka Sauls te atnācis uz palikšanu. Tad Dāvids cēlās un devās turp, kur Sauls bija apmeties. Dāvids noskatīja, kur guļ Sauls un viņa karaspēka virspavēlnieks Abnērs, Nēra dēls, – Sauls gulēja nometnes vidū, un ļaudis sagūluši viņam visapkārt. Dāvids bilda hetietim Ahīmeleham un Abīšajam, Cerūjas dēlam, Joāba brālim: “Kurš kopā ar mani kāps lejā uz nometni pie Saula?” Abīšajs teica: “Es iešu ar tevi!” Dāvids un Abīšajs nonāca pie karapulka naktī, un, redzi, Sauls gulēja aizmidzis apļa vidū, un galvgalī – zemē iedurts viņa šķēps, bet ap viņu Abnērs un viss karapulks. Abīšajs teica Dāvidam: “Šodien Dievs licis tavu ienaidnieku tavās rokās. Es pieduršu viņu pie zemes ar vienu šķēpa cirtienu, otru reizi nevajadzēs!” Bet Dāvids teica Abīšajam: “Nenokauj viņu! Kas gan var pacelt roku pret Kunga svaidīto, palikdams bez vainas?” Dāvids teica: “Dzīvs Kungs! – Kungs viņu satrieks vai arī pienāks viņa laiks un viņš mirs, vai arī viņš dosies karā un ies bojā. Bet mani lai Kungs pasargā, ka es paceltu roku pret Kunga svaidīto! Un nu paņem šķēpu, kas viņam galvgalī, ūdens krūku un ejam!” Dāvids paņēma šķēpu un ūdens krūku no Saula galvgaļa, un viņi aizgāja. Neviens nedz redzēja, nedz zināja, nedz kāds pamodās – visi gulēja, jo Kungs tiem bija uzsūtījis dziļu miegu. Dāvids pārgāja ielejai un nostājās kalna galā krietnu gabalu no turienes. Tad Dāvids sauca karapulkam un Abnēram, Nēra dēlam: “Ei, Abnēr, vai tu man neatbildēsi?” Un Abnērs atsaucās: “Kas tu tāds esi, ka uzsauc ķēniņam!” Dāvids teica Abnēram: “Vai tu neesi vīrs, kam nav līdzīga Israēlā? Kāpēc tad tu nenosargāji savu kungu, ķēniņu? Jo kāds bija nācis nokaut tavu kungu, ķēniņu! Nav labi, ko tu esi darījis – dzīvs Kungs! – par to, ka nenosargājāt savu kungu, Kunga svaidīto, jūs esat pelnījuši nāvi. Paskatieties nu, kur ir ķēniņa šķēps un ūdens krūka, kas bija viņam galvgalī?” Sauls pazina Dāvida balsi un teica: “Vai tā tava balss, mans dēls Dāvid?” Un Dāvids atbildēja: “Mana gan, kungs, ķēniņ!” Un viņš teica: “Kāpēc mans kungs vajā savu kalpu? Ko esmu nodarījis un ko esmu noziedzies? Lai jel mans kungs, ķēniņš, uzklausa sava kalpa vārdus. Ja Kungs tevi mudinājis pret mani, lai viņš saož labības upura smaržu, bet, ja cilvēku dēli, tad lai nolādēti viņi Kunga priekšā, jo tie man lieguši palikt Kunga īpašumā, sacīdami: ej kalpo citiem dieviem! Lai manas asinis nelīst zemē tālumā no Kunga! Jo Israēla ķēniņš ir izgājis meklēt vienu pašu blusu – gluži kā irbi dzenādams kalnos!” Un Sauls teica: “Esmu grēkojis! Atgriezies, mans dēls Dāvid, jo es tev vairs nedarīšu ļaunu. Turpretim tev šodien mana dzīvība ir bijusi dārga. Redzi, cik muļķīgi es esmu darījis un cik briesmīgi kļūdījies!” Dāvids atbildēja: “Redzi, ķēniņa šķēps! Lai kāds no puišiem nāk un to paņem. Kungs ikvienam atdarīs pēc viņa taisnīguma un uzticības. Kungs gan šodien tevi nodeva manās rokās, bet es negribēju pacelt roku pret Kunga svaidīto! Un, redzi, cik vērta man šodien bija tava dzīvība, tikpat vērta viņam būs mana dzīvība, un viņš mani izraus no visām bēdām.” Sauls teica: “Esi svētīts, mans dēls Dāvid! Darīt tu darīsi un varēt varēsi!” Un Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls griezās atpakaļ. Dāvids pie sevis domāja: “Kādu dienu Sauls mani iznīdēs! Vai nebūtu labāk, ja es bēgtu projām uz filistiešu zemi? Tad Saulam zudīs cerība mani atrast Israēla robežās un es būšu izsprucis no viņa rokām.” Dāvids cēlās un kopā ar sešiem simtiem vīru, kas bija pie viņa, devās pāri pie Gatas ķēniņa Ahīša, Māoha dēla. Dāvids un viņa vīri ar ģimenēm apmetās pie Ahīša Gatā – Dāvids ar abām sievām, jizreēlieti Ahīnoamu un karmelieti Abīgailu, Nābāla atraitni. Kad Saulam pastāstīja, ka Dāvids aizbēdzis uz Gatu, viņš to vairs nemeklēja. Dāvids teica Ahīšam: “Ja esmu guvis tavu vēlību, tad lai man ierāda vietu kādā lauku miestā, kur apmesties. Kāpēc lai tavs kalps dzīvotu kopā ar tevi ķēniņu pilsētā?” Tajā pašā dienā Ahīšs atdeva viņam Ciklagu, tāpēc līdz šai dienai Ciklaga pieder Jūdas ķēniņiem. Dāvids nodzīvoja filistiešu zemēs gadu un četrus mēnešus. Un Dāvids ar saviem vīriem devās sirojumos pret gešūriešiem, geraziešiem un amālēkiešiem, kuri izsenis apdzīvoja šo zemi līdz Šūrai – līdz pat Ēģiptes zemei. Kad Dāvids iebruka viņu zemē, viņš neatstāja dzīvu nevienu – ne vīrus, ne sievas. Viņš ņēma avis, vēršus, ēzeļus un kamieļus, kā arī drānas un atgriezās pie Ahīša. Kad Ahīšs vaicāja: “Kur šoreiz sirojāt?” – Dāvids atbildēja: “Jūdas dienvidzemē,” vai: “Jerahmeēliešu dienvidzemē,” vai: “Kēniešu dienvidzemē.” Viņš neatstāja dzīvus ne vīrus, ne sievas – nevienu neveda uz Gatu, domādams: “Ka tie neizstāsta par mums, sacīdami: tā Dāvids ir darījis!” Tā viņš rīkojās visu laiku, kamēr dzīvoja filistiešu zemēs. Ahīšs uzticējās Dāvidam un domāja: “Viņš smirdēt sasmirdis savai tautai Israēlam! Nu viņš būs mans kalps uz mūžu.” Tajās dienās filistieši pulcējās kara nometnē, lai karotu ar Israēlu, un Ahīšs teica Dāvidam: “Ielāgo, tev ar saviem vīriem jānāk man līdzi uz nometni!” Dāvids sacīja Ahīšam: “Tad tu pārliecināsies, uz ko tavs kalps spējīgs!” Un Ahīšs sacīja Dāvidam: “Tad es tevi iecelšu par savu miesassargu uz mūžu!” Samuēls nomira. Viss Israēls viņu apraudāja un apbedīja viņa pilsētā Rāmā. Bet Sauls bija izdzinis no zemes garu izsaucējus un zintniekus. Sapulcējās filistieši, nāca un uzslēja nometni Šūnēmā, bet Sauls sapulcināja visu Israēlu, un viņi uzslēja nometni Gilboā. Kad Sauls ieraudzīja filistiešu nometni, viņš izbijās un viņa sirds briesmīgi drebēja. Sauls izjautāja Kungu, bet Kungs viņam neatbildēja ne sapņos, ne ar lozēm, ne praviešiem. Tad Sauls teica saviem kalpiem: “Sameklējiet man kādu sievu, kas prot izsaukt mirušo garus, es došos pie viņas un meklēšu atbildi caur viņu.” Viņa kalpi tam teica: “Redzi, Ēn-Dorā ir mirušo garu izsaucēja!” Sauls pārģērbās, lai viņu nepazītu, un naktī kopā ar diviem vīriem atnāca pie tās sievas. Viņš teica: “Jel pareģo man caur mirušo garu un izsauc man to, kuru tev teikšu.” Tā sieva viņam sacīja: “Tu taču zini, ko Sauls ir izdarījis – iztīrījis zemi no garu izsaucējiem un zintniekiem. Kāpēc tu liec lamatas manai dvēselei, lai mani nonāvētu?” Sauls viņai zvērēja pie Kunga, sacīdams: “Dzīvs Kungs! – tev nebūs vainas par šo lietu.” Un sieva prasīja: “Ko man tev izsaukt?” Viņš teica: “Izsauc man Samuēlu!” Kad tā sieva ieraudzīja Samuēlu, viņa skaļi iebrēcās. Tā sieva teica Saulam: “Kāpēc tu mani piekrāpi? Tu esi Sauls!” Un ķēniņš viņai teica: “Nebaidies! Ko tu redzēji?” Sieva atbildēja Saulam: “Es redzēju Dievu kāpjam augšā no zemes!” Viņš tai prasīja: “Kāds viņš izskatās?” Viņa teica: “Vecs vīrs kāpj augšā, ietinies apmetnī.” Tad Sauls saprata, ka tas ir Samuēls, un viņš noliecās ar seju līdz zemei un zemojās. Samuēls prasīja Saulam: “Kāpēc tu mani traucēji un sauci mani?” Sauls atbildēja: “Esmu lielos spaidos – filistieši sākuši pret mani karu, bet Dievs no manis novērsies un neatbild ne caur praviešiem, ne sapņiem. Es tevi saucu, lai uzzinātu, ko man darīt!” Samuēls teica: “Kāpēc tu prasi man, ja Kungs ir novērsies no tevis un kļuvis tev pretinieks? Kungs ir darījis, kā viņš caur mani runājis, – Kungs izrāvis ķēniņvalsti no tavas rokas un atdevis Dāvidam, tavam tuvākajam. Tāpēc ka tu neklausīji Kungu un nepiepildīji viņa dusmu kvēli pret amālēkiešiem, Kungs tev šodien tā darījis. Kopā ar tevi Kungs nodevis filistiešu rokās arī Israēlu – jau rīt tu būsi pie manis kopā ar saviem dēliem! Un arī Israēla karapulku Kungs nodos filistiešu rokās!” Sauls tūliņ pilnā augumā nokrita pie zemes, viņš bija pārbijies no Samuēla vārdiem, turklāt viņam nemaz nebija spēka, jo viņš visu dienu un nakti neko nebija ēdis. Tā sieva pienāca pie Saula. Redzēdama, ka viņš ir galīgi pārbijies, tā sacīja viņam: “Redzi, tava kalpone ir tevi paklausījusi! Es liku savu dzīvību saujā un paklausīju taviem vārdiem, ko tu man sacīji. Tad nu arī tu uzklausi savu kalponi. Es celšu tev priekšā maizes kumosu – ēd, un tev būs spēks doties ceļā.” Viņš to noraidīja, teikdams: “Es neēdīšu!” Bet viņa kalpi un arī tā sieva pierunāja viņu, un viņš tos paklausīja – piecēlās no zemes un apsēdās gultā. Tai sievai mājā bija barots teļš, un viņa to steigšus nokāva. Viņa ņēma miltus, iejauca un izcepa neraudzētas maizes. Viņa to pasniedza Saulam un viņa kalpiem, un tie ēda. Tad viņi cēlās un tajā pašā naktī devās projām. Filistieši sapulcēja visus savus karapulkus Afēkā, bet israēlieši bija uzslējuši nometni pie avota Jizreēlā. Filistiešu augstmaņi nāca ar simtiem un tūkstošiem, un arī Dāvids ar saviem vīriem soļoja pēcpulkā kopā ar Ahīšu. Filistiešu augstmaņi teica: “Kas tie par ebrejiem?!” Ahīšs filistiešu augstmaņiem atbildēja: “Tas taču Dāvids, Israēla ķēniņa Saula kalps, kurš ir pie manis jau vairāk nekā gadu, un neko es pie viņa neesmu manījis, kopš viņš atbēdzis pie manis, līdz pat šai dienai!” Filistiešu augstmaņi saskaitās uz viņu un teica: “Sūti to vīru atpakaļ, lai viņš atgriežas, kur tu viņu esi norīkojis! Viņš neies ar mums kopā karā, jo kaujā viņš var kļūt mums par pretinieku. Kā gan šis lai izpatīk savam kungam, ja ne ar šo vīru galvām? Vai šis nav tas pats Dāvids, par kuru viņi dejodami dzied: Sauls kāva tūkstošus, Dāvids – desmitiem tūkstošu!” Ahīšs sauca Dāvidu un teica viņam: “Dzīvs Kungs! – tu esi taisns, man patiktu, ja tu būtu karapulkā kopā ar mani, jo es tevī neko ļaunu neesmu manījis kopš tās dienas, kad tu pie manis atnāci, līdz pat šai dienai. Tomēr tu nepatīc augstmaņiem. Tad nu griezies atpakaļ un ej ar mieru, neapkaitini filistiešu augstmaņus.” Dāvids teica Ahīšam: “Ko esmu izdarījis? Vai tu esi varējis vainot savu kalpu kopš tās dienas, kad es pie tevis ierados, līdz pat šai dienai, ka es nedrīkstu iet cīnīties pret sava kunga ķēniņa ienaidniekiem?” Ahīšs atbildēja Dāvidam: “Zinu, tu esi krietns kā Dieva eņģelis, taču filistiešu augstmaņi saka: viņš nevar iet kopā ar mums karā! Tad nu celies rīta agrumā kopā ar sava kunga kalpiem, kas nākuši tev līdzi, un agri dodieties prom – līdz ar rīta gaismu.” Dāvids un viņa vīri cēlās agri, lai no rīta jau dotos prom, un atgriezās filistiešu zemē. Bet filistieši devās augšā uz Jizreēlu. Kad Dāvids ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā, amālēkieši bija sirojuši dienvidzemē un Ciklagā, nopostījuši Ciklagu un nodedzinājuši to ar uguni. Viņi aizveda gūstā sievas, kas tur bija, un visus no maza līdz lielam, bet nevienu nenogalināja. Viņi aizgāja savu ceļu un aizveda tos visus sev līdzi. Dāvids ar saviem vīriem ienāca pilsētā, un, redzi, tā bija nodedzināta ar uguni un viņu sievas, dēli un meitas aizvestas gūstā! Dāvids un viņa ļaudis sāka vaimanāt un raudāja, kamēr vairs nebija spēka paraudāt. Arī abas Dāvida sievas bija aizvestas gūstā – jizreēliete Ahīnoama un Abīgaila, karmelieša Nābāla atraitne. Pats Dāvids bija lielos spaidos, jo ļaudis teicās viņu nomētāt akmeņiem – visi bija sarūgtināti par saviem dēliem un meitām. Tomēr Dāvids guva spēku Kungā, savā Dievā. Dāvids teica priesterim Ebjātāram, Ahīmeleha dēlam: “Jel nes šurp man efodu!” Ebjātārs atnesa efodu Dāvidam, un Dāvids izjautāja Kungu: “Vai man dzīties pakaļ šai bandai, vai es to panākšu?” Un viņš tam atbildēja: “Dzenies, jo tu tos noteikti panāksi un visu atgūsi!” Tad Dāvids un viņa seši simti vīru devās ceļā un nonāca pie Besoras strauta, kur daļa no viņiem palika. Dāvids ar četriem simtiem vīru turpināja vajāšanu, bet divi simti vīru, kas bija pārāk novārguši, lai šķērsotu Besoras strautu, palika tur. Viņi uz lauka uzgāja kādu ēģiptieti un atgādāja to pie Dāvida. Viņi tam deva ēst, un tas ēda, un viņi to padzirdīja ar ūdeni. Viņi iedeva tam gabalu vīģu plāceņa un divus rozīņu plāceņus. Viņš ēda un atguvās, jo neko nebija ne ēdis, ne dzēris trīs dienas un trīs naktis. Tad Dāvids viņam jautāja: “Kas tu esi un no kurienes?” Puisis atbildēja: “Es esmu ēģiptietis, kāda amālēkieša vergs. Kad pirms trim dienām es saslimu, mans kungs mani pameta. Mēs sirojām krētiešu dienvidzemē un tajā, kas Jūdā, un Kāleba dienvidzemē, un mēs ar uguni nodedzinājām Ciklagu.” Dāvids viņam prasīja: “Vai tu mani aizvedīsi pie šīs bandas?” Viņš teica: “Zvēri man pie dieviem, ka tu mani nenonāvēsi un neatdosi manam kungam, un es tevi aizvedīšu pie šīs bandas.” Viņš tos noveda lejā, un, redzi, tie bija izklīduši kur kurais – ēda, dzēra un līksmojās par milzīgo laupījumu, ko tie bija guvuši filistiešu un Jūdas zemē. Dāvids tos kāva no krēslas līdz nākamās dienas vakaram, un neviens no tiem neizbēga kā vien četri simti jaunekļu, kas aizbēga jāšus uz kamieļiem. Dāvids atguva visu, ko amālēkieši bija paņēmuši, Dāvids atdabūja arī abas savas sievas. Neviena netrūka – ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, ne arī kas no laupījuma un visa, ko tie viņiem bija paņēmuši. To visu Dāvids atdeva ļaudīm atpakaļ. Sev Dāvids ņēma visas avis un vēršus, un viņi dzina tos pa priekšu viņa ganāmpulkam, saukdami: “Šis ir Dāvida laupījums!” Dāvids atgriezās pie tiem divi simti vīriem, kas bija pārāk novārguši, lai sekotu viņam, un kurus tie bija atstājuši pie Besoras strauta. Viņi iznāca pretī Dāvidam un viņa pulkam. Dāvids pienāca pie viņiem un sveicināja ar mieru. Bet visi ļaunie un nelietīgie starp tiem, kas bija gājuši kopā ar Dāvidu, runāja: “Mēs ar viņiem nedalīsimies laupījumā, ko esam atguvuši, tāpēc ka šie nenāca kopā ar mums, – atdosim tikai katram viņa sievu un bērnus, lai ņem un staigā!” Bet Dāvids teica: “Tā nedariet, mani brāļi, ar to, ko Kungs mums devis! Viņš mūs ir pasargājis un nodevis mūsu rokās to bandu, kas bija pret mums nākusi. Kā lai paklausa jūsu vārdiem?! Tiem, kas palikuši pie mantām, pienākas tāda pati daļa kā tiem, kas gājuši karā. Lai visi dalās!” Tā tas ir aizvien kopš tās dienas – viņš to padarīja par likumu un tiesu Israēlā līdz pat šai dienai. Dāvids atgriezās Ciklagā un no laupījuma nosūtīja daļu Jūdas vecajiem, saviem draugiem, sacīdams: “Te jums svētības dāvana no laupījuma, kas atņemts Kunga ienaidniekiem.” Nosūtīja tiem, kas Bētelē, tiem, kas Raāmot-Negebā, tiem, kas Jatīrā, tiem, kas Aroērā, tiem, kas Sifmotā, tiem, kas Eštmo, tiem, kas Rāhālā, tiem, kas jerahmeēliešu pilsētās, tiem, kas kēniešu pilsētās, tiem, kas Hormā, tiem, kas Bor-Āšānā, tiem, kas Atāhā, tiem, kas Hebronā un visur, kur Dāvids un viņa vīri bija staigājuši. Filistieši cīnījās ar Israēlu – Israēla vīri bēga no filistiešiem un krita nokauti Gilboas kalnā. Filistieši sekoja Saulam un viņa dēliem cieši pa pēdām. Filistieši nogalināja Saula dēlus Jonatānu, Abīnādāvu un Malkī-Šūu. Ap Saulu sākās sīva cīņa. Loka šāvēji tika viņam klāt un viņu stipri ievainoja. Sauls teica savam ieroču nesējam: “Izvelc savu zobenu un nodur mani, ka nenāk šie neapgraizītie, nesašauj mani un neņirgājas par mani!” Bet viņa ieroču nesējs baidījās un negribēja to darīt. Tad Sauls ņēma zobenu un metās uz tā. Kad viņa ieroču nesējs redzēja, ka Sauls miris, arī viņš metās uz sava zobena un mira kopā ar Saulu. Tā Sauls un viņa trīs dēli, viņa ieroču nesējs un visi viņa vīri kopā mira vienā dienā. Kad israēlieši, kuri bija viņpus ielejai un Jardānas otrā pusē redzēja, ka Israēla vīri metušies bēgt, ka Sauls un viņa dēli ir miruši, tie atstāja pilsētas un bēga. Tad nāca filistieši un apmetās tajās. Nākamajā dienā, kad filistieši nāca aplaupīt nokautos, tie atrada Saulu un viņa trīs dēlus, kas bija krituši Gilboas kalnā. Tie nocirta viņam galvu, noņēma viņa ieročus un sūtīja apkārt pa visu filistiešu zemi, lai pavēstītu to savu elku namā un tautā. Viņa ieročus tie nolika Aštartes templī, bet ķermeni pienagloja pie mūra Bēt-Šānā. Kad Jābēš-Gileādas iedzīvotāji dzirdēja, ko filistieši izdarījuši ar Saulu, visi stipri vīri cēlās, gāja visu nakti un noņēma Saula miesas un viņa dēlu miesas no mūra Bēt-Šānā, atgriezās Jābēšā un tur sadedzināja. Tie ņēma viņu kaulus un apbedīja Jābēšā zem tamariska un gavēja septiņas dienas. Kad Sauls bija miris un Dāvids atgriezies no amālēkiešu sakāves, viņš divas dienas pavadīja Ciklagā, un trešajā dienā, redzi, nāca kāds vīrs no Saula nometnes, drēbes tam bija saplēstas un pīšļi uz galvas, viņš pienāca pie Dāvida, krita pie zemes un zemojās. Dāvids viņam jautāja: “No kurienes tu tāds nāc?” Viņš tam atbildēja: “Es izglābos no Israēla nometnes.” Dāvids viņam teica: “Kas tur notika, stāsti taču man!” Un viņš stāstīja, ka ļaudis bēguši no kaujas lauka, ka daudzi krituši un ir beigti, ka arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši. Dāvids jautāja puisim, kas viņam to stāstīja: “Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?” Puisis, kas viņam stāstīja, atbildēja: “Es nejauši nokļuvu Gilboas kalnā, un, redzi, Sauls atspiedās uz sava šķēpa, un, redzi, kararati un jātnieku virsnieki jau bija tam uz papēžiem. Viņš pagriezās atpakaļ, ieraudzīja mani un uzsauca man, un es teicu: es te! – Viņš man prasīja: kas tu esi? – un es viņam atbildēju: esmu amālēkietis. Viņš man teica: jel nostājies pie manis un nogalē mani, jo mani sagrābuši krampji, bet dzīvība aizvien vēl ir manī! Tad es nostājos pie viņa un nogalēju viņu, jo zināju, ka pēc kritiena viņš vairs nedzīvos. Un es paņēmu kroni, kas viņam galvā, un sprādzi, kas ap augšdelmu, un, redzi, atnesu savam kungam!” Tad Dāvids sagrāba savas drēbes un pārplēsa tās, tāpat arī visi viņa vīri. Viņi sēroja, raudāja un gavēja līdz vakaram par Saulu un viņa dēlu Jonatānu un par Kunga tautu, Israēla namu, ka tie krituši no zobena. Un Dāvids prasīja puisim, kas viņam stāstīja: “No kurienes tu pats esi?” Tas atbildēja: “Es esmu svešinieka amālēkieša dēls.” Dāvids viņam teica: “Kā tu nebaidījies pacelt roku, lai iznīcinātu Kunga svaidīto!?” Tad Dāvids pasauca vienu no puišiem un teica: “Nāc šurp, uzbrūc viņam!” Un viņš tam cirta, un tas bija beigts. Dāvids sacīja: “Tavas asinis lai paliek uz tavas galvas, jo tava mute liecināja pret tevi, sacīdama: es nonāvēju Kunga svaidīto.” Dāvids dziedāja žēlabu dziesmu par Saulu un viņa dēlu Jonatānu. Viņš lika mācīt loka šāvēju dziesmu Jūdas dēliem, redzi, tā ir rakstīta Taisnīgo grāmatā. “Tavs krāšņums, Israēl, guļ nokauts augstienēs. Ak vai, varoņi krituši! Jel nestāstiet to Gatā, nesludiniet Aškelonas ielās, lai filistiešu meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilē! Jūs, Gilboas kalni, augstieņu lauki, lai nav jums ne rasas, ne lietus! – jo tur tika nosviests varoņu vairogs, Saula vairogs, ar eļļu nesvaidīts. Bez nokauto asinīm, bez varoņu taukiem negriezās atpakaļ Jonatāna loks, un Saula zobens nekad nenāca atpakaļ tukšā. Sauls un Jonatāns – tik mīļi un dārgi, dzīvē un nāvē tie netika šķirti! Viņi bija straujāki par ērgļiem, stiprāki par lauvām. Israēla meitas, raudiet par Saulu, kas tērpa jūs smalkā audeklā un rotās, kas rotāja jūsu tērpus ar zeltu! Ak vai, varoņi krituši kaujas vidū! Jonatāns guļ nokauts augstienēs. Man sāp par tevi, brāli Jonatān, mans tik mīļotais! Tava mīlestība man bija pārāka par sievu mīlestību. Ak vai, varoņi krituši un kaujas ieroči pagalam!” Pēc tam Dāvids jautāja Kungam: “Vai man doties uz kādu no Jūdas pilsētām?” Un Kungs viņam atbildēja: “Dodies!” Tad Dāvids jautāja: “Kurp man doties?” Un viņš atbildēja: “Uz Hebronu.” Un Dāvids devās turp kopā ar abām sievām – jizreēlieti Ahīnoamu un karmelieša Nābāla atraitni Abīgailu. Tāpat Dāvids ņēma līdzi arī vīrus, kas turējās kopā ar viņu – ikkatru ar viņa saimi –, un tie apmetās Hebronas apkārtnes pilsētās. Tad atnāca Jūdas vīri, un viņi tur svaidīja Dāvidu par ķēniņu Jūdas namam. Un Dāvidam pastāstīja, ka Saulu apbedījuši vīri no Jābēš-Gileādas. Dāvids sūtīja vēstnešus pie vīriem, kas Jābēš-Gileādā, un sacīja: “Jūs esat Kunga svētīti par to, ka izrādījāt laipnību savam kungam Saulam, viņu apbedīdami. Tad nu arī Kungs izrādīs jums žēlastību un būs uzticams un arī es būšu jums vēlīgs, tādēļ ka jūs tā esat darījuši. Tad nu lai jūsu rokas ir stipras un sirdis drošas, jo jūsu kungs Sauls ir miris, bet mani Jūdas nams ir svaidījis par savu ķēniņu!” Abnērs, Nēra dēls, Saula karaspēka virspavēlnieks, ņēma Saula dēlu Īš-Bošetu un aizveda pāri Jardānai uz Mahanaimu. Viņš to iecēla par ķēniņu Gileādam, Ašēram, Jizreēlai, Efraimam, Benjāminam un visam Israēlam. Saula dēls Īš-Bošets bija četrdesmit gadus vecs, kad kļuva par Israēla ķēniņu, un viņš valdīja divus gadus. Vienīgi Jūdas nams sekoja Dāvidam. Dāvida valdīšanas laiks Hebronā pār Jūdas namu bija septiņi gadi un seši mēneši. Abnērs, Nēra dēls, kopā ar Saula dēla Īš-Bošeta kalpiem devās no Mahanaimas uz Gibeonu. Ceļā devās arī Joābs, Cerūjas dēls, kopā ar Dāvida kalpiem, un viņi visi sastapās pie Gibeonas dīķa. Vieni apmetās dīķim vienā pusē un otri – otrā pusē. Tad Abnērs teica Joābam: “Lai taču puiši ceļas un uzrīko mūsu priekšā sacīkstes!” Joābs atbildēja: “Lai notiek!” Tad no Saula dēla Īš-Bošeta puses cēlās un iznāca divpadsmit benjāminieši un arī no Dāvida kalpiem – divpadsmit vīri. Tie grāba viens otru aiz galvas un grūda viens otram sānos zobenu un krita visi reizē. Šo vietu Gibeonā sauc par Helkat-Cūrīmu. Kauja todien bija briesmīgi nežēlīga, un Dāvida kalpi sakāva Abnēru un Israēla vīrus. Tur bija arī trīs Cerūjas dēli – Joābs, Abīšajs un Asā-Ēls. Asā-Ēls bija tik ātrs kā gazele laukā – Asā-Ēls dzinās pakaļ Abnēram, nenovērsdamies no Abnēra soļiem ne pa labi, ne pa kreisi. Abnērs atskatījās un teica: “Vai tas esi tu, Asā-Ēl?” Un tas atbildēja: “Es!” Abnērs viņam sacīja: “Nogriezies uz vienu vai otru pusi, satver kādu no puišiem un ņem sev viņa ieročus.” Bet Asā-Ēls negribēja beigt viņu vajāt. Abnērs viņam vēlreiz sacīja: “Novērsies taču no manis! Kādēļ man tevi notriekt pie zemes, kā lai es pēc tam skatos acīs tavam brālim Joābam!” Bet viņš neatstājās, un Abnērs ar šķēpa otru galu iedūra viņam vēderā. Šķēps izdūrās viņam cauri, viņš pakrita un uz vietas bija beigts. Ikviens, kas nonāca līdz vietai, kur Asā-Ēls bija pakritis un miris, apstājās. Bet Joābs un Abīšajs dzinās pakaļ Abnēram, un saule jau bija norietējusi, kad viņi nonāca pie Olekts pakalna, kas pirms Gīhas ceļā uz Gibeonas tuksnesi. Benjāminieši sapulcējās pie Abnēra – kopā sanāca vesels pulks, un tie nostājās kalna galā. Un Abnērs sauca Joābam: “Vai lai zobens rij bez mitas? Vai tad tu nezini, ka beigās būs rūgti? Cik ilgi tu vēl neteiksi ļaudīm, lai pārtrauc vajāt savus brāļus?” Joābs atbildēja: “Dzīvs Dievs! Ja tu nebūtu runājis, tad tikai no rīta vīri beigtu vajāt savus brāļus.” Joābs pūta ragu, un visi ļaudis apstājās un vairs nedzinās pakaļ israēliešiem un neturpināja cīņu. Tad Abnērs ar saviem vīriem visu nakti gāja cauri Arābai, šķērsoja Jardānu, izgāja cauri aizai un nonāca Mahanaimā. Joābs atgriezās no Abnēra vajāšanas, sapulcināja visus ļaudis, un no Dāvida kalpiem bez Asā-Ēla trūka tikai deviņpadsmit vīru. Bet no Abnēra vīriem benjāminiešiem Dāvida kalpi bija nokāvuši trīs simti sešdesmit vīru. Asā-Ēlu viņi aiznesa un apbedīja viņa tēva kapā Betlēmē. Tad Joābs un viņa vīri gāja visu nakti, un rītausmā tie nonāca Hebronā. Karš starp Saula namu un Dāvida namu bija ilgs. Dāvids pieauga spēkā, bet Saula nams kļuva aizvien vājāks. Hebronā Dāvidam dzima dēli. Viņa pirmdzimtais bija Amnons no jizreēlietes Ahīnoamas, otrais – Kilābs no karmelieša Nābāla atraitnes Abīgailas, trešais – Abšāloms, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas Maahas dēls, ceturtais – Adonījāhu, Hagītas dēls, piektais – Šefatja, Abītalas dēls, un sestais – Jitreāms no Dāvida sievas Eglas. Šie Dāvidam piedzima Hebronā. Kamēr bija karš starp Saula namu un Dāvida namu, Abnērs nostiprināja savu ietekmi Saula namā. Saulam bija blakussieva, vārdā Ricpa, Ajas meita. Īš-Bošets teica Abnēram: “Kāpēc tu esi gājis pie mana tēva blakussievas?” Abnērs briesmīgi aizsvilās par Īš-Bošeta vārdiem un teica: “Vai es kāds suņagalva, kas pieder pie Jūdas? Vai tad man jābūt uzticamam tava tēva Saula namam, viņa brāļiem un viņa tuvākajiem!? Es taču tevi nenodevu Dāvida rokās, bet tu man šodien pārmet vainu par šo sievu! Lai Dievs dara Abnēram tā un vēl vairāk, ja es nedarīšu Dāvidam tā, kā Kungs viņam zvērējis – ka viņš no Saula nama pārņems ķēniņvalsti un cels tronī Dāvidu pār Israēlu un Jūdu no Dāna līdz Bēršebai!” Un Īš-Bošets nespēja Abnēram vairs bilst ne vārda, jo baidījās no viņa. Abnērs savā vārdā sūtīja vēstnešus pie Dāvida, sacīdams: “Kam gan pieder zeme? Slēdz ar mani derību, un, redzi, mana roka būs ar tevi, lai pievērstu tev visu Israēlu.” Un viņš atbildēja: “Labi, es slēgšu ar tevi derību, tikai vienu lietu es tev prasu, proti, tu mani neredzēsi, ja neatvedīsi pie manis Saula meitu Mīhalu, kad nāksi pie manis.” Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Saula dēla Īš-Bošeta, sacīdams: “Atdod manu sievu Mīhalu, kas bija man saderēta par simts filistiešu priekšādām.” Un Īš-Bošets lika, lai viņu atved no tās vīra Paltiēla, Lajiša dēla. Un viņas vīrs gāja tai nopakaļ raudādams līdz pat Bahūrīmai. Tad Abnērs viņam sacīja: “Ej atpakaļ!” – un tas atgriezās. Abnēram bija saruna ar Israēla vecajiem, un viņš teica: “Jau iepriekš jūs gribējāt sev par ķēniņu Dāvidu. Tad nu rīkojieties! Jo Kungs ir sacījis Dāvidam: ar mana kalpa Dāvida rokām no filistiešiem un visiem tās ienaidniekiem tiks glābta mana Israēla tauta.” Abnērs runāja arī ar benjāminiešiem, un tad Abnērs devās pie Dāvida uz Hebronu runāt ar viņu par visu to, ko grib Israēls un Benjāmina nams. Abnērs ar divdesmit vīriem atnāca pie Dāvida uz Hebronu, un Dāvids Abnēram un viņa vīriem sarīkoja dzīres. Abnērs teica Dāvidam: “Es celšos, iešu un sapulcināšu manam kungam, ķēniņam, visu Israēlu, lai tie slēdz ar tevi derību, un tu varēsi valdīt pār visu, kā tev tīk.” Dāvids atlaida Abnēru, un viņš aizgāja ar mieru. Redzi, Joābs un Dāvida kalpi bija pārnākuši no sirojuma un atnesuši pamatīgu laupījumu. Abnērs tad vairs nebija pie Dāvida, jo viņš to bija atlaidis un tas bija aizgājis ar mieru. Kad Joābs un viss viņa karapulks pārnāca, Joābam tika pastāstīts: “Pie ķēniņa bija atnācis Abnērs, Nēra dēls, un viņš to ir atlaidis, un tas ir aizgājis ar mieru.” Joābs nu dodas pie ķēniņa un saka: “Ko tu esi izdarījis! Redzi, Abnērs bija atnācis pie tevis, kāpēc gan tu viņu atlaidi? Nu viņš ir prom! Tu taču pazīsti Abnēru, Nēra dēlu, – viņš bija nācis tevi apkrāpt un izpētīt, kad tu nāc, kur tu ej un ko tu dari.” Joābs iznāca no Dāvida nama, sūtīja vēstnešus pakaļ Abnēram un lika viņam atgriezties no Sīras avota. Bet Dāvids to nezināja. Kad Abnērs atgriezās Hebronā, Joābs viņu ieveda vārtrūmē, lai aprunātos ar viņu zem četrām acīm. Tur viņš tam iedūra vēderā, atriebdams sava brāļa Asā-Ēla asinis, un tas nomira. Kad Dāvids vēlāk to uzzināja, viņš teica: “Es un mana ķēniņvalsts uz mūžiem esam nevainīgi Kunga priekšā par Abnēra, Nēra dēla, asinīm. Lai tās nāk pār Joāba galvu un pār visu viņa tēva namu! Lai netrūkst Joāba namā nedz tādu, kam tecēšana, nedz spitālīgu, nedz tādu, kas atspiežas uz kruķa, nedz no zobena kritušo, nedz tādu, kam nav maizes!” Bet Joābs un viņa brālis Abīšajs nokāva Abnēru tāpēc, ka tas bija nogalinājis viņu brāli Asā-Ēlu kaujā pie Gibeonas. Dāvids teica Joābam un visiem viņa ļaudīm: “Saplēsiet savas drānas, apjoziet maisus un apraudiet Abnēru!” Un ķēniņš Dāvids gāja aiz nestuvēm. Kad Abnēru Hebronā apbedīja, ķēniņš skaļi raudāja pie Abnēra kapa, un raudāja arī visi ļaudis. Ķēniņš dziedāja raudu dziesmu par Abnēru: “Vai nelgas nāvē bija Abnēram mirt! – Tev nebija sasietas ne rokas, ne kājas, tās nebija sapītas vara važās, kā no ļaundara rokas tu esi kritis!” Un visi ļaudis vēl vairāk raudāja par viņu. Visi nāca pie Dāvida, lai pierunātu viņu kaut ko ieēst, kamēr vēl diena, bet Dāvids zvērēja: “Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja es baudīšu maizi vai ko citu, pirms saule norietējusi.” Visi to ievēroja, tas ļaudīm patika, jo viss, ko ķēniņš darīja, ļaudīm patika. Visi ļaudis, viss Israēls todien dabūja zināt, ka no ķēniņa nebija nākusi pavēle nonāvēt Abnēru, Nēra dēlu. Ķēniņš teica saviem kalpiem: “Vai gan nezināt, ka varens karavadonis šodien kritis Israēlā! Bet es šobrīd esmu vājš, kaut arī svaidīts par ķēniņu, un šie vīri, Cerūjas dēli, ir spēcīgāki par mani. Lai Kungs atmaksā ļauna darītājiem pēc viņu ļaundarības!” Kad Saula dēls uzzināja, ka Abnērs Hebronā miris, viņam nolaidās rokas, un viss Israēls iztrūkās. Bet Saula dēlam bija divi pulku virsnieki, beērotieša Rimmona dēli, vienu sauca Baāna un otru – Rēhābs; tie bija no Benjāmina dēliem, jo arī Beērots tiek pieskaitīts Benjāminam. Beērotieši bija aizbēguši uz Gitaimu, tur tie dzīvo kā ienācēji līdz šai dienai. Saula dēla Jonatāna dēlam bija kroplas kājas. Viņam bija pieci gadi, kad no Jizreēlas pienāca ziņa par Saulu un Jonatānu, tad aukle viņu paņēma un bēga, bet steigā viņš tai nokrita un palika klibs. Viņa vārds ir Mefībošets. Beērotieša Rimmona dēli Rēhābs un Baāna devās uz Īš-Bošeta namu un nonāca tur dienas karstumā, kad viņš gulēja diendusu. Viņi ienāca namā it kā saņemt kviešus un iedūra viņam vēderā – pēc tam Rēhābs un viņa brālis Baāna aizbēga. Kad viņi ienāca namā, viņš bija guļamistabā atlaidies guļvietā, un, kad tie bija viņu sadūruši un nonāvējuši, tie nogrieza viņam galvu, paņēma un visu nakti bēga pa klajuma ceļu. Viņi atnesa Īš-Bošeta galvu Dāvidam uz Hebronu un teica ķēniņam: “Redzi, tava ienaidnieka Saula dēla Īš-Bošeta galva – viņš tīkoja pēc tavas dzīvības. Kungs šodien ir atriebis manu kungu, ķēniņu, Saulam un viņa pēcnācējiem!” Dāvids atbildēja beērotieša Rimmona dēlam Rēhābam un viņa brālim Baānam: “Dzīvs Kungs, kas mani izglābis no visām bēdām! Kad man kāds sacīja: Sauls ir miris! – un viņš pats sev likās labas ziņas nesējs, es viņu Ciklagā sagrābu un nokāvu! Tā bija mana atmaksa viņam par viņa labo vēsti. Vēl jo vairāk tagad, kad ļauni vīri nokāvuši taisnu vīru paša namā, viņa paša gultā, – vai lai neatprasu viņa asinis no jūsu rokām un neiznīcinu jūs no zemes?” Un Dāvids deva pavēli puišiem, un tie viņus nokāva, nocirta viņiem rokas un kājas un pakāra Hebronā pie dīķa, bet Īš-Bošeta galvu apbedīja Abnēra kapā Hebronā. Visas Israēla ciltis atnāca pie Dāvida uz Hebronu un sacīja: “Redzi, mēs esam no tava kaula un tavas miesas! Arī agrāk, kad mūsu ķēniņš bija Sauls, tu biji tas, kurš vadīja Israēlu, un tev Kungs ir sacījis: tu ganīsi manu tautu Israēlu, tu būsi valdnieks pār Israēlu.” Un visi Israēla vecajie atnāca pie ķēniņa uz Hebronu, un ķēniņš Dāvids Hebronā slēdza ar viņiem Kunga priekšā derību, un viņi svaidīja Dāvidu par Israēla ķēniņu. Dāvids bija trīsdesmit gadus vecs, kad kļuva par ķēniņu; viņš bija ķēniņš četrdesmit gadus. Septiņus gadus un sešus mēnešus viņš valdīja pār Jūdu Hebronā, un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus pār visu Israēlu un Jūdu. Ķēniņš ar saviem vīriem devās uz Jeruzālemi pret jebūsiešiem, kas mita tajā zemē. Viņi sacīja Dāvidam: “Tu šeit neienāksi, jo pat aklie un tizlie tevi atvairīs!” Viņi domāja: Dāvids šeit neienāks! Bet Dāvids ieņēma Ciānas cietoksni – nu tā ir Dāvida pilsēta! Todien Dāvids sacīja: “Ikviens, kas kauj jebūsiešus, lai uzrāpjas pa ūdens akas eju un sasniedz tos tizlos un aklos, ko ienīst Dāvida sirds!” Tāpēc arī saka: “Akls un tizls neienāks namā!” Dāvids apmetās cietoksnī un nosauca to par Dāvida pilsētu. Dāvids to apbūvēja, sākot no Millo. Un Dāvids augtin auga varenībā, un Kungs, Pulku Dievs, bija ar viņu. Tīras ķēniņš Hīrāms sūtīja pie Dāvida vēstnešus. Viņš sūtīja arī ciedru kokus, kokgriezējus un akmeņkaļus, un tie uzcēla Dāvidam namu. Dāvids saprata, ka Kungs viņu ir apstiprinājis par Israēla ķēniņu un ir paaugstinājis viņa valdīšanu savas tautas Israēla dēļ. Un Dāvids ņēma vēl vairāk blakussievu un sievu no Jeruzālemes, kad viņš bija atnācis no Hebronas, un tās dzemdēja Dāvidam vēl vairāk dēlu un meitu. Šie ir vārdi tiem, kas viņam piedzima Jeruzālemē: Šammua, Šobābs, Nātāns, Sālamans, Jibhārs, Elīšūa, Nefegs, Jāfīa, Elīšāma, Eljāda un Elīfelets. Kad filistieši padzirdēja, ka Dāvids svaidīts par Israēla ķēniņu, tie visi nāca, tīkodami pēc Dāvida dzīvības. Kad Dāvids to uzzināja, viņš devās lejā cietoksnī. Filistieši nāca un izvietojās Refāiešu ielejā. Dāvids izjautāja Kungu: “Vai man doties pret filistiešiem? Vai tu tos nodosi manā rokā?” Kungs atbildēja: “Ej! Es atdošu filistiešus tavā rokā.” Dāvids devās uz Baal-Pracīmu un sakāva tur filistiešus. Tad Dāvids teica: “Kungs satrieca manus ienaidniekus pirms manis – kā ūdens šalti.” Tāpēc šo vietu sauc Baal-Pracīma. Filistieši tur pameta savus elkus, un Dāvids ar saviem vīriem tos aiznesa. Tad filistieši nāca vēlreiz un izvietojās Refāiešu ielejā. Dāvids izjautāja Kungu, un viņš teica: “Neej taisni, apej no aizmugures un dodies pret tiem no balzamkoku puses. Tiklīdz balzamkoku galotnēs sadzirdēsi soļus, traucies, jo tad Kungs būs izgājis sakaut filistiešu karapulku!” Dāvids darīja, kā Kungs viņam lika, un kāva filistiešus no Gebas līdz pat Gezerai. Dāvids atkal saaicināja visus Israēla karaspēka izlases vīrus – trīsdesmit tūkstošus. Dāvids un visi viņa ļaudis cēlās un gāja uz Baalu Jūdā, lai atnestu Dieva šķirstu, kas tiek saukts viņa vārdā – Pulku Kunga vārdā, kurš mīt starp ķerubiem. Dieva šķirstu jaunos ratos veda no Abīnādāva nama, kas kalnā. Abīnādāva dēli Uza un Ahjo vadīja jaunos ratus un kopā ar Dieva šķirstu izbrauca no Abīnādāva nama, kas kalnā. Ahjo gāja šķirstam pa priekšu. Dāvids un viss Israēla nams gavilēja Kunga priekšā ar visiem koka mūzikas instrumentiem – lirām, arfām, tamburīniem, kastaņetēm un cimbolēm. Kad viņi nonāca līdz Nahona klonam, Uza pasniedzās pie Dieva šķirsta un satvēra to, jo vērši paklupa. Tad Kungs iedegās dusmās pret Uzu, un Dievs viņu tūdaļ sita par viņa kļūmi, un viņš nokrita miris līdzās Dieva šķirstam. Dāvids sadrūma par to, ka Kunga trieciens satrieca Uzu, to vietu viņš nosauca Perec-Uza. Tā to sauc līdz šai dienai. Dāvids bijās Kunga un sacīja: “Kā gan lai Kunga šķirsts nāk pie manis!” Dāvids negribēja vest Kunga šķirstu sev līdzi uz Dāvida pilsētu un novietoja to gatieša Obēd-Edoma namā. Kunga šķirsts palika gatieša Obēd-Edoma namā trīs mēnešus, un Kungs svētīja Obēd-Edomu un visu viņa namu. Kad ķēniņam Dāvidam pastāstīja, ka Kungs Dieva šķirsta dēļ ir svētījis Obēd-Edoma namu un visu, kas tam, Dāvids ar līksmību gāja nest Dieva šķirstu no Obēd-Edoma nama uz Dāvida pilsētu. Kad Kunga šķirsta nesēji bija pagājuši sešus soļus, viņš upurēja vērsi un nobarotu lopu. Dāvids, cik spēka, dejoja Kunga priekšā, viņš bija apjozies ar linu efodu. Dāvids un viss Israēla nams ar prieka saucieniem un tauru skaņām ienesa pilsētā Kunga šķirstu. Kad Kunga šķirsts nonāca Dāvida pilsētā, Saula meita Mīhala bija izliekusies pa logu. Viņa redzēja ķēniņu Dāvidu lēkājam un dejojam Kunga priekšā un sāka to nicināt. Kunga šķirstu atnesa un nolika savā vietā – teltī, ko Dāvids tam bija uzslējis. Dāvids upurēja Kunga priekšā sadedzināmos upurus un miera upurus. Kad Dāvids bija beidzis upurēt sadedzināmos upurus un miera upurus, viņš svētīja tautu Pulku Kunga vārdā. Visam Israēla pulkam, visai tautai – gan vīriem, gan sievām –, Dāvids izdalīja pa maizei, cepumam un vīnogu plācenim. Tad tie devās katrs uz savām mājām. Kad Dāvids pārnāca, lai svētītu savu namu, Saula meita Mīhala iznāca viņam pretī un teica: “Nu gan godājams šodien bija Israēla ķēniņš – izģērbies verdzeņu un vergu priekšā, izģērbies kā tāds salašņa!” Dāvids teica Mīhalai: “Nē, Kunga priekšā, kas mani izredzējis būt pārākam par tavu tēvu un visu viņa namu un iecēlis mani par valdnieku Kunga tautai Israēlam. Un es līksmoju Kunga priekšā! Pat ja es būtu vēl vairāk izmeties un kailāks, šīm verdzenēm, par kurām tu runāji, es būtu godājams!” Un Saula meita Mīhala palika bez bērniem visu mūžu. Kad nu ķēniņš mita savā namā un Kungs viņam bija devis atelpu no visiem ienaidniekiem, ķēniņš teica pravietim Nātānam: “Redzi nu, es mītu ciedru koka namā, bet Dieva šķirsts starp aizkariem!” Nātāns teica ķēniņam: “Dari visu, kas tev padomā, jo Kungs ir ar tevi!” Tajā pašā naktī Kunga vārds nāca pār Nātānu: “Ej un saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Kungs: vai tu man celsi namu, kur dzīvot? Es neesmu dzīvojis namā, kopš izvedu Israēlu no Ēģiptes līdz pat šai dienai, – klejojumos es allaž esmu mitinājies teltī! Visos klejojumos, iedams līdzi Israēlam, – vai es bildu kaut vārdu kādai no tām Israēla ciltīm, kam liku ganīt savu tautu Israēlu, vai es teicu: kāpēc jūs neceļat man ciedru koka namu? – Tad nu tā saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Pulku Kungs: es ņēmu tevi no ganībām, kur tu ganīji avis, lai tu būtu valdnieks manai tautai Israēlam. Es biju ar tevi, lai kurp tu gāji, visus tavus ienaidniekus es iznīdēju tavā priekšā, tavu vārdu es darīju diženu kā zemes varenajiem! Es ierādīšu vietu savai tautai Israēlam – es to iedēstīšu, tas tur apmetīsies, viņu vairs netraucēs. Ļaundari to vairs nevajās, kā bija iepriekš, kad es iecēlu soģus savai tautai Israēlam, nu es dodu tev atelpu no visiem ienaidniekiem! Kungs tev pasludina – pats Kungs tev cels namu! Kad tavs dienu skaits būs pilns, tu iesi pie saviem tēviem, es celšu tev pēcnācēju, kas no tevis paša dzimis, es nostiprināšu viņa valdīšanu! Viņš uzcels namu manam vārdam, es nostiprināšu viņa valsts troni uz mūžiem! Es būšu viņa tēvs, viņš būs mans dēls! Par viņa vainu es sitīšu viņu ar ļaužu rīksti, ar cilvēkbērnu pātagām. Savu uzticību neatraušu viņam, kā es to atrāvu Saulam, kuru atstūmu, tev nākot! Tavs nams un tava valsts pastāvēs mūžīgi manā priekšā, tavs tronis būs stiprs uz mūžiem!” Nātāns izstāstīja Dāvidam visus šos vārdus un visu savu redzējumu. Tad ķēniņš Dāvids nāca, apsēdās Kunga priekšā un sacīja: “Kas gan es esmu, Kungs Dievs, kas gan mans nams, ka tu mani cēli tik augstu! Vai tas tev vēl maz, Kungs Dievs, – tu runā par sava kalpa namu tik tālu nākotnē, un tā ir mācība cilvēkam, Kungs Dievs! Ko vēl lai tev Dāvids saka? Tu taču pazīsti savu kalpu, Kungs Dievs! Pēc saviem vārdiem un pēc savas sirds nolūka tu dari šīs diženās lietas, lai tavs kalps tās piedzīvotu! Cik liels tu, Kungs Dievs, – neviens nav kā tu, nav cita Dieva bez tevis, to liecina viss, ko dzirdējām savām ausīm! Kurš vēl ir kā tava tauta – kā Israēls? Vienīgā tauta virs zemes, kuru Dievs gāja izpirkt sev par tautu, lai pagodinātu sevi, lai veiktu diženas lietas, bijājamas lietas – tavā zemē, tavas tautas priekšā, kuru tu sev izpirki no Ēģiptes, no tautām un viņu dieviem! Savu tautu Israēlu tu nostiprināji sev par tautu uz mūžiem, tu, Kungs, kļuvi viņiem par Dievu! Tad nu, Kungs Dievs, tiem vārdiem, ko tu runāji par savu kalpu un viņa namu, liec pastāvēt mūžam un dari, kā esi sacījis! Tavs vārds būs varens uz mūžiem, tie sacīs: Pulku Kungs – Israēla Dievs! Un tava kalpa Dāvida nams pastāvēs tavā priekšā! Tu, Pulku Kungs, Israēla Dievs, tā vēstīji savam kalpam: es tev uzcelšu namu – tavs kalps ir uzdrīkstējies tev sacīt šo lūgšanu! Mans Kungs, Dievs, tu esi Dievs, tavi vārdi ir patiesi, ko tu sacīji savam kalpam – tas labs! Lai tev tīk svētīt sava kalpa namu, lai tas ir mūžīgi tavā priekšā – jo tu, mans Kungs, Dievs, esi runājis, un tava kalpa nams būs svētīts ar tavu svētību mūžīgi!” Pēc tam Dāvids sakāva un pakļāva filistiešus. Dāvids atņēma filistiešiem varu pār novadu. Vēl viņš sakāva moābiešus un, noguldījis tos zemē, nomērīja ar auklu – divu auklu garumā viņš visus nonāvēja, bet vienas auklas garumā atstāja dzīvus. Moābieši kļuva par Dāvida vergiem un maksāja nodevas. Dāvids sakāva Cobas ķēniņu Hadadezeru, Rehoba dēlu, kad tas devās atjaunot savu varu pie Eifrātas upes. Dāvids sagūstīja tūkstoti un septiņus simtus jātnieku un divdesmit tūkstošus kājnieku no viņa karaspēka. Dāvids pārgrieza dzīslas visiem kararatu zirgiem, bet veselus atstāja simts kararatu zirgus. Damaskas aramieši nāca palīgā Cobas ķēniņam Hadadezeram, un Dāvids aramiešiem nokāva divdesmit divus tūkstošus vīru. Dāvids iecēla vietvalžus Damaskas Arāmā – aramieši kļuva par Dāvida vergiem un maksāja nodevas. Kungs sargāja Dāvidu visur, kur viņš gāja. Dāvids ņēma zelta vairogus, kas bija Hadadezera kalpiem, un aizveda uz Jeruzālemi. No Hadadezera pilsētām Betahas un Bērotas ķēniņš Dāvids ņēma milzum daudz vara. Kad Hamātas ķēniņš Toī dzirdēja, ka Dāvids sakāvis Hadadezera karaspēku, Toī sūtīja savu dēlu Jorāmu pie ķēniņa Dāvida apvaicāties par viņa labklājību un apsveikt ar uzvaru pār Hadadezeru, jo Toī ar Hadadezeru bija karojis. Jorāms atnesa līdzi sudraba, zelta un vara traukus. Arī tos ķēniņš Dāvids veltīja Kungam – kopā ar zeltu un sudrabu, ko viņš bija veltījis Kungam no pakļautajām tautām: aramiešiem, moābiešiem, amoniešiem, filistiešiem, amālēkiešiem, kā arī Cobas ķēniņam Hadadezeram, Rehoba dēlam, atņemto. Dāvids kļuva slavens, kad viņš atgriezās, Sāls ielejā sakāvis astoņpadsmit tūkstošus aramiešu. Edomā viņš iecēla vietvalžus – viņš tos izvietoja visā Edomā, un visi edomieši kļuva par Dāvida vergiem. Kungs sargāja Dāvidu visur, kur viņš gāja. Dāvids valdīja pār visu Israēlu un sprieda tiesu un taisnību visai savai tautai. Joābs, Cerūjas dēls, bija karaspēka virspavēlnieks; Jehošāfāts, Ahīlūda dēls, bija lietvedis. Cādoks, Ahītūva dēls, un Ahīmelehs, Ebjātāra dēls, bija priesteri, Serāja bija rakstvedis, Benājāhu, Jehojādas dēls, bija miesassardzes priekšnieks, un Dāvida dēli bija palīgi kalpošanā. Dāvids teica: “Vai ir vēl kāds atlicis no Saula nama, kam es varētu izrādīt laipnību Jonatāna dēļ?” Saula namā bija kalps, vārdā Ciba. Tas tika atsaukts pie Dāvida, un ķēniņš viņam vaicāja: “Tu esi Ciba?” Tas atbildēja: “Esmu tavs kalps!” Ķēniņš prasīja: “Vai nav vēl kāds vīrs Saula namā, ka es tam varētu izrādīt Dieva žēlastību?” Ciba teica ķēniņam: “Ir vēl Jonatāna dēls, kam kroplas kājas.” Ķēniņš viņam prasīja: “Kur viņš ir?” Ciba teica ķēniņam: “Redzi, viņš ir Māhīra, Ammiēla dēla, namā Lo-Dabarā.” Un ķēniņš sūtīja pēc viņa, lai atvestu no Lo-Dabaras, no Māhīra, Ammiēla dēla, nama. Kad Mefībošets, Saula dēla Jonatāna dēls, atnāca pie Dāvida, viņš krita uz sava vaiga un zemojās. Dāvids teica: “Mefībošet!” Un tas atbildēja: “Esmu tavs kalps!” Dāvids viņam sacīja: “Nebīsties, jo es izrādīšu tev laipnību tava tēva Jonatāna dēļ. Es tev atdošu visus tava tēva Saula īpašumus, un turpmāk tu ēdīsi pie mana galda.” Mefībošets zemojās un teica: “Kas gan ir tavs kalps, ka tu esi pievērsies tādam sprāgušam sunim kā es?” Ķēniņš pasauca Saula puisi Cibu un teica: “Es esmu atdevis tava kunga dēlam visu, kas piederēja Saulam un viņa namam. Tu, tavi dēli un tavi kalpi apstrādāsiet viņa zemi un ievāksiet ražu, lai tava kunga dēlam būtu iztika. Un tava kunga dēls Mefībošets turpmāk ēdīs pie mana galda.” Cibam bija piecpadsmit dēlu un divdesmit kalpu. Un Ciba teica ķēniņam: “Mans kungs ķēniņ, tavs kalps darīs visu, ko tu tam pavēlēsi.” Un Mefībošets ēda pie ķēniņa galda kā viens no ķēniņa dēliem. Mefībošetam bija mazs dēls, vārdā Miha. Visa Cibas nama saime bija Mefībošeta kalpi. Mefībošets dzīvoja Jeruzālemē, un viņš vienmēr ēda pie ķēniņa galda. Mefībošetam bija klibas abas kājas. Pēc kāda laika nomira amoniešu ķēniņš, un pēc tam sāka valdīt viņa dēls Hānūns. Dāvids domāja: “Izrādīšu laipnību Nāhāša dēlam Hānūnam, jo viņa tēvs bija vēlīgs man.” Un Dāvids sūtīja savus kalpus izteikt viņam līdzjūtību par tēvu. Kad Dāvida kalpi nonāca amoniešu zemē, amoniešu augstmaņi teica savam kungam Hānūnam: “Vai tu domā, ka Dāvids sūtījis pie tevis mierinātājus aiz cieņas pret tavu tēvu? Vai tik viņš nav sūtījis pie tevis savus kalpus, lai izpētītu, izlūkotu un izspiegotu pilsētu?!” Tad Hānūns saņēma Dāvida kalpus, noskuva tiem pusi bārdas, nogrieza apģērbu līdz gurniem un aizraidīja viņus prom. To pastāstīja Dāvidam, un viņš sūtīja tiem pretī, jo šie vīri bija ļoti pazemoti. Ķēniņš sacīja: “Palieciet Jērikā, līdz jums ataug bārda, tad varat nākt atpakaļ.” Kad amonieši redzēja, ka Dāvids viņus uzskata par smerdeļiem, tie sūtīja nolīgt Bēt-Rehobas un Cobas aramiešus – divdesmit tūkstošus kājnieku, kā arī Maahas ķēniņu ar tūkstoš vīriem un Tobas vīrus – divpadsmit tūkstošus. Kad Dāvids to uzzināja, viņš sūtīja Joābu un visu spēkavīru pulku. Amonieši iznāca pie pilsētas vārtiem un izvietojās kaujai, bet Cobas un Rehobas aramieši, kā arī Tobas un Maahas vīri stāvēja nomaļus. Kad Joābs redzēja, ka pret viņu ir nostājušies kaujai gan no priekšpuses, gan aizmugures, viņš izvēlējās labākos Israēla vīrus un izvietoja pret Arāmu. Pārējos ļaudis viņš nodeva savam brālim Abīšajam, un viņš tos izvietoja pret amoniešiem. Joābs sacīja: “Ja aramieši būs stiprāki par mani, tad tu nāc man palīgā, bet, ja amonieši būs stiprāki par tevi, es iešu palīgā tev! Esi stiprs, un būsim stipri savu ļaužu un mūsu Dieva pilsētu dēļ! Kungs darīs, kā viņam šķiet labi!” Joābs ar saviem ļaudīm devās uzbrukumā aramiešiem, un tie bēga no viņa. Kad amonieši ieraudzīja, ka aramieši bēg, tad arī viņi metās bēgt no Abīšaja un iebēga pilsētā. Tad Joābs pārtrauca kauju ar amoniešiem un devās uz Jeruzālemi. Aramieši, redzēdami, ka Israēls viņus sakāvis, sapulcējās vienuviet. Hadadezers sūtīja ataicināt tos aramiešus, kas viņpus upei, un tie atnāca uz Hēlāmu ar Hadadezera karaspēka virspavēlnieku Šobahu priekšgalā. To pastāstīja Dāvidam. Viņš sapulcināja visu Israēlu, pārgāja Jardānai un nonāca Hēlāmā. Aramieši izvietojās pretī Dāvidam un cīnījās ar viņu. Aramieši bēga no Israēla, un Dāvids nokāva aramiešiem septiņus simtus kararatu braucēju un četrdesmit tūkstošus jātnieku. Viņš notrieca Šobahu, viņu karaspēka virspavēlnieku, un tas turpat nomira. Kad visi ķēniņi, Hadadezera kalpi, redzēja, ka Israēls tos sakāvis, tie slēdza mieru ar Israēlu un kalpoja tam. Turpmāk aramieši baidījās palīdzēt amoniešiem. Gadu mijā, laikā, kad ķēniņi parasti iziet karā, Dāvids sūtīja Joābu un kopā ar viņu savus ļaudis un visu Israēlu, un tie sakāva amoniešus un aplenca Rabu. Dāvids pats palika Jeruzālemē. Kādu vakaru Dāvids, piecēlies no gultas, pastaigājās pa ķēniņa nama jumtu, un no jumta viņš ieraudzīja kādu sievu mazgājamies – šī sieva bija ļoti glīta no skata. Dāvids lika ievākt ziņas par šo sievu, un viņam pastāstīja: “Tā taču Batšeba, Elīāma meita, hetieša Ūrijas sieva!” Dāvids sūtīja vēstnešus viņu atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš ar to gulēja – viņa tikko bija šķīstījusies no savas nešķīstības –, pēc tam viņa atgriezās mājās. Un šī sieva kļuva grūta un sūtīja vēsti Dāvidam: “Esmu kļuvusi grūta.” Tad Dāvids sūtīja ziņu Joābam: “Atsūti pie manis hetieti Ūriju!” Un Joābs sūtīja Ūriju pie Dāvida. Kad Ūrija atnāca, Dāvids iztaujāja, kā klājas Joābam un kā ļaudīm un kā sokas karā. Tad Dāvids teica: “Noej savā namā un mazgā kājas.” Ūrija iznāca no ķēniņa nama, un viņam pakaļ nesa ķēniņa dāvanas. Taču Ūrija apgūlās pie ķēniņa nama ieejas kopā ar visiem sava kunga kalpiem un negāja uz savu namu. Dāvidam pastāstīja: “Ūrija nav aizgājis uz savām mājām!” Dāvids jautāja Ūrijam: “Vai tad tu neesi nupat no ceļa? Kādēļ tu neej mājās?” Ūrija atbildēja Dāvidam: “Dieva šķirsts, Israēls un Jūda mīt teltīs, tāpat mans kungs Joābs un mana kunga ļaudis ir nometnē uz lauka – kā lai es eju savā namā ēst, dzert un gulēt ar savu sievu?! Zvēru pie tevis un tavas dzīvības, ka es tā nedarīšu!” Dāvids teica Ūrijam: “Šodien vēl paliec te, rīt es tevi atlaidīšu.” Tā Ūrija palika Jeruzālemē līdz nākamajai dienai. Dāvids viņu aicināja, un viņš pie tā ēda un dzēra, un Dāvids viņu piedzirdīja. Bet vakarā, izgājis ārā, viņš atgūlās pie sava kunga kalpiem un neaizgāja uz savām mājām. No rīta Dāvids rakstīja vēstuli Joābam un nosūtīja to ar Ūriju. Vēstulē viņš rakstīja: “Nolieciet Ūriju priekšā, kur sīvākā kauja, un atkāpieties no viņa, lai viņš tiek nokauts un mirst.” Un, aplencot pilsētu, Joābs nolika Ūriju tādā vietā, par kuru viņš zināja, ka tur ir spēcīgi karotāji. Kad pilsētas vīri iznāca karot pret Joābu, vairāki no Dāvida ļaudīm krita, un arī hetietis Ūrija bija pagalam. Joābs sūtīja ziņu Dāvidam par kara notikumiem. Un viņš pavēlēja ziņnesim: “Kad būsi pastāstījis ķēniņam kara notikumus, ja ķēniņš aizsvilsies dusmās un teiks tev: kādēļ gājāt cīnīties tik tuvu pilsētai, vai tad nezinājāt, ka viņi no mūra šaus?! Kas nokāva Abīmelehu, Jerūbešeta dēlu? Vai ne sieva, kas no mūra uzmeta viņam augšējo dzirnakmeni, ka viņš nomira Tēbēcā? Kāpēc gājāt tik tuvu mūrim? – tad saki: arī tavs kalps hetietis Ūrija ir miris.” Ziņnesis devās ceļā, atnāca pie Dāvida un vēstīja visu, ko Joābs bija licis teikt. Ziņnesis sacīja Dāvidam: “Tā kā tie vīri mūs pārspēja un iznāca laukā pret mums, mēs tos atspiedām līdz vārtu ieejai. Strēlnieki no mūra šāva uz taviem kalpiem, un vairāki ķēniņa kalpi krita, arī tavs kalps hetietis Ūrija ir miris.” Dāvids teica ziņnesim: “Tā saki Joābam: neraizējies, jo zobens rij te še, te tur. Cīnies vēl stiprāk pret šo pilsētu un noposti to – uzmundrini viņu!” Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija ir miris, un apraudāja savu kungu. Kad sēru laiks bija pagājis, Dāvids sūtīja pārvest to uz savu namu. Viņa kļuva tam par sievu un dzemdēja dēlu. Bet Kungam nepatika tas, ko Dāvids bija darījis. Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida. Atnācis tas viņam sacīja: “Kādā pilsētā bija divi vīri – viens bagāts, otrs nabags. Bagātajam bija avju un vēršu bez skaita, bet nabagajam nebija nekā, tik viena maza aitiņa tam piederēja. Tā uzauga pie viņa kopā ar paša bērniem, no viņa kumosa ēda, no viņa kausa dzēra, viņa azotē gulēja, bija viņam kā paša meita. Kāds ceļinieks iegriezās pie bagātā vīra, bet tam bija žēl ņemt savu avi vai vērsi, lai pagatavotu ceļotājam, kas pie viņa iegriezies. Viņš ņēma nabaga vīra aitiņu un pagatavoja tam vīram, kas pie viņa iegriezies.” Dāvids aizsvilās lielās dusmās par to vīru un teica Nātānam: “Dzīvs Kungs! – Par to, ko šis vīrs darījis, viņš ir nāvi pelnījis. Par to aitiņu viņš atlīdzinās četrkārt – par to, ka tā darīja un neiežēlojās!” Tad Nātāns teica Dāvidam: “Tu esi tas vīrs! – Tā saka Kungs, Israēla Dievs: es tevi svaidīju par Israēla ķēniņu, es tevi glābu no Saula rokas, es tev devu tava kunga namu un tava kunga sievas tev pie sāniem! Es tev devu Israēlu un Jūdu, ja tas vēl par maz, piemetīšu tev vēl un vēl! Kāpēc tu nicināji Kunga vārdus, darīdams to, kas man nepatīk? – Hetieti Ūriju tu nokāvi ar zobenu – viņa sievu tu ņēmi par sievu sev un pašu nogalēji ar amoniešu zobenu! Tad nu zobens nemūžam neatstāsies no tava nama! – tādēļ ka tu mani nicināji, ka ņēmi hetieša Ūrijas sievu, lai viņa kļūtu tava sieva. Tā saka Kungs: redzi, no tava paša nama es ļaunumu celšu pret tevi tavu acu priekšā, es ņemšu tavas sievas un atdošu tavam tuvākajam. Viņš gulēs ar tavām sievām, saulei spīdot. Ko tu darīji slepenībā, to es izdarīšu visa Israēla priekšā un saules gaismā!” Dāvids teica Nātānam: “Es esmu grēkojis pret Kungu!” Nātāns atbildēja Dāvidam: “Kungs gan noņem tavu grēku – tu nemirsi. Taču tu esi devis Kunga ienaidniekiem iemeslu zaimot, tāpēc dēls, kas tev dzimis, mirs!” Nātāns devās uz mājām. Un Kungs piemeklēja bērnu, ko Ūrijas sieva bija dzemdējusi Dāvidam, un tas sasirga. Dāvids lūdzās Dievu par zēnu, Dāvids gavēja un, pārnācis mājās, visu nakti gulēja zemē. Viņa nama vecajie sanāca ap viņu, lai pieceltu viņu no zemes, bet viņš tos atraidīja un neēda ar tiem kopā. Septītajā dienā bērns nomira. Dāvida kalpi baidījās viņam teikt, ka bērns miris, un sprieda: “Redzi, kad bērns bija dzīvs, mēs ar viņu runājām, bet viņš mūs neuzklausīja. Kā lai pasakām viņam, ka bērns miris? Ka nepadara sev ko ļaunu.” Dāvids manīja, ka viņa kalpi sačukstas, un noprata, ka bērns miris. Dāvids jautāja kalpiem: “Vai bērns nomira?” Tie atbildēja: “Nomira.” Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās, iesvaidījās, pārģērbās un gāja zemoties Kunga namā. Atgriezies mājās, viņš lika pasniegt maltīti un ēda. Kalpi tam prasīja: “Ko tu dari? Kad bērns bija dzīvs, tu gavēji un raudāji viņa dēļ, bet, tikko bērns miris, tu celies un ēd!” Viņš atbildēja: “Kamēr bērns bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo domāju – varbūt Kungs apžēlosies par mani un bērns dzīvos. Bet nu viņš ir miris – kam man vairs gavēt? Vai es varu atsaukt viņu atpakaļ? Es gan došos pie viņa, bet viņš pie manis neatgriezīsies.” Un Dāvids mierināja savu sievu Batšebu un gāja pie viņas, un gulēja ar viņu. Viņa dzemdēja dēlu un deva tam vārdu Sālamans, un Kungs zēnu mīlēja. Viņš to pavēstīja caur pravieti Nātānu, kas, Kunga mudināts, deva tam vārdu – Kunga mīlulis. Tikmēr Joābs karoja pret amoniešu Rabu un ieņēma ķēniņvalsts galvaspilsētu. Viņš sūtīja ziņnešus pie Dāvida ar vēsti: “Es karoju pret Rabu un ieņēmu pilsētas lejasdaļu, kur ūdenskrātuves. Pulcini jel pārējos karavīrus un pabeidz ieņemt pilsētu; lai es nebūtu tas, kas ieņem šo pilsētu un mans vārds netiktu daudzināts!” Tad Dāvids sapulcināja visus ļaudis un devās uz Rabu, karoja pret to un ieņēma. Viņš noņēma kroni no Milkoma galvas – tas svēra talantu zelta un bija rotāts ar dārgakmeni. To uzlika galvā Dāvidam. No pilsētas izveda milzum daudz laupījuma. Tās ļaudis aizveda un lika pie zāģiem, dzelzs ecēšām un dzelzs cirvjiem un norīkoja uz ķieģeļu cepļiem. Tā viņš darīja visās amoniešu pilsētās. Tad Dāvids un visi ļaudis atgriezās Jeruzālemē. Pēc tam bija tā: Dāvida dēlam Abšālomam bija skaista māsa, vārdā Tamāra, un Dāvida dēls Amnons iemīlējās viņā. Amnons tā cieta, ka kļuva slims savas māsas Tamāras dēļ, jo viņa bija jaunava, un Amnons saprata, ka viņam to neiegūt. Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jehonādābs, Dāvida brāļa Šemāas dēls, un Jehonādābs bija ļoti apķērīgs. Viņš tam teica: “Kāpēc tu katru dienu tāds sanīcis, ķēniņa dēls? Vai neizstāstīsi man?” Amnons tam atbildēja: “Es esmu iemīlējies Tamārā, sava brāļa Abšāloma māsā.” Un Jehonādābs viņam teica: “Liecies gultā un sirgsti. Kad tēvs nāks tevi apraudzīt, saki viņam: lūdzu, lai nāk mana māsa Tamāra un dod man ēst. Lai viņa gatavo maltīti manā klātbūtnē, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas.” Un Amnons apgūlās un izlikās sasirdzis. Kad ķēniņš atnāca viņu apraudzīt, Amnons teica ķēniņam: “Lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un manā klātbūtnē pagatavo pāris cepumu, ka es tos ēdu no viņas rokas.” Dāvids sūtīja uz mājām pēc Tamāras, sacīdams: “Jel nāc uz sava brāļa Amnona namu un pagatavo viņam maltīti!” Tamāra atnāca uz sava brāļa Amnona namu, kur viņš gulēja, izmīcīja mīklu un viņa klātbūtnē sataisīja un izcepa cepumus. Viņa ņēma pannu un nobēra viņam priekšā, bet viņš atteicās ēst. Amnons teica: “Sūtiet visus ārā!” – visi ļaudis aizgāja. Tad Amnons teica: “Nes ēdienu manā guļamistabā, un es ēdīšu no tavas rokas.” Tamāra ņēma cepumus, ko bija pagatavojusi, un ienesa sava brāļa Amnona guļamistabā. Kad viņa tos sniedza, lai tas ēstu, viņš to sagrāba un teica: “Nāc, guli ar mani, māsa!” Viņa tam teica: “Nē, brāli! Nepiesmej mani, jo Israēlā tā netiek darīts. Nedari tādu trakumu! Un es, kur lai es tad liekos ar savu kaunu? Un tu – tu kļūsi par nelgu Israēlā! Labāk runā ar ķēniņu, jo viņš mani tev neliegs.” Bet viņš negribēja klausīties, pieveica viņu un gulēja ar viņu. Pēc tam Amnonu pārņēma ļoti stiprs naids pret viņu. Naids, kas Amnonu pārņēma, bija vēl stiprāks par mīlestību, ko viņš bija jutis, un viņš tai uzsauca: “Celies un ej!” Viņa tam sacīja: “Nē, jo, sūtīdams mani prom, tu rīkojies daudz ļaunāk par to, ko man esi jau nodarījis!” Bet viņš negribēja klausīties. Viņš pasauca puisi, savu kalpu, un teica: “Izraidi jel šo te prom no manis, ārā no nama un aizslēdz durvis!” Viņa kalps izveda viņu ārā un aizslēdza durvis. Viņai mugurā bija tērps ar piedurknēm – šādas drānas ķēniņa meitas valkāja jaunavības laikā. Tamāra kaisīja pīšļus uz galvas, pārplēsa savu garpiedurkņu tērpu, lika sev rokas uz galvas un gāja prom vaimanādama. Un viņas brālis Abšāloms teica viņai: “Vai tad kopā ar tevi nebija tavs brālis? Tad nu paliec klusu, mana māsa, viņš ir tavs brālis. Neņem to tik ļoti pie sirds.” Un Tamāra pamesta dzīvoja sava brāļa Abšāloma namā. Kad ķēniņš Dāvids to uzzināja, viņš ļoti noskaitās. Bet Abšāloms neteica Amnonam ne vārda – ne labu, ne ļaunu, jo Abšāloms ienīda Amnonu par to, ka tas piesmējis viņa māsu Tamāru. Pēc diviem gadiem, kad pie Abšālomam Baal-Hācorā pie Efraima robežām bija sanākuši avju cirpēji, Abšāloms saaicināja visus ķēniņa dēlus. Abšāloms nāca pie ķēniņa un sacīja: “Jel redzi, pie tava kalpa ir avju cirpēji. Es lūdzu, lai ķēniņš ar saviem ļaudīm nāk pie sava kalpa.” Ķēniņš atbildēja Abšālomam: “Nē, mans dēls, mēs taču neiesim visi, ka nekļūstam tev par nastu.” Lai gan Abšāloms uzstāja, tomēr viņš negribēja iet un to svētīja. Tad Abšāloms teica: “Ja ne, tad lai pie mums nāk vismaz mans brālis Amnons.” Ķēniņš viņam jautāja: “Kāpēc viņam jāiet tev līdzi?” Bet viņš uzstāja, un ķēniņš atlaida viņam līdzi Amnonu un pārējos ķēniņa dēlus. Abšāloms pavēlēja saviem puišiem: “Pielūkojiet, kad Amnons būs iesilis no vīna un es jums uzsaukšu: sitiet Amnonu! – tad nonāvējiet viņu un nebīstieties. Vai tad ne es jums to pavēlu? Esiet stipri un braši!” Un Abšāloma puiši darīja Amnonam, kā Abšāloms bija licis. Tad visi ķēniņa dēli pietrūkās kājās, uzlēca savos mūļos un bēga. Kamēr tie vēl bija ceļā, Dāvidu sasniedza ziņa: “Abšāloms ir nositis visus ķēniņa dēlus – neviens pats vairs nav dzīvs!” Ķēniņš pielēca kājās, pārplēsa savas drānas un nokrita pie zemes – visi viņa kalpi stāvēja blakus pārplēstām drānām. Tad Jehonādābs, Dāvida brāļa Šemāas dēls, bilda: “Lai mans kungs nedomā, ka viņi nokāvuši visus ķēniņa dēlus, vienīgi Amnons ir pagalam. Tāds ir bijis Abšāloma nodoms jau kopš tās dienas, kad tas piesmēja viņa māsu Tamāru. Lai nu mans kungs, ķēniņš, neņem pie sirds sacīto, ka visi ķēniņa dēli ir miruši, jo pagalam ir vienīgi Amnons.” Bet Abšāloms aizbēga. Puisis, kas stāvēja sardzē, paskatījās, un redzi – milzums ļaužu nāca no kalna puses pa to ceļu, kas viņam aiz muguras. Un Jehonādābs teica ķēniņam: “Redzi, ķēniņa dēli ir pārnākuši. Tā arī bija, kā tavs kalps sacīja!” Tikko viņš to bija pateicis, ienāca ķēniņa dēli un skaļi vaimanāja. Arī ķēniņš un visi viņa kalpi sāka vaimanāt skaļā balsī. Abšāloms aizbēga pie Gešūras ķēniņa Talmaja, Amīhūda dēla. Dāvids augām dienām sēroja pēc sava dēla. Bet Abšāloms trīs gadus palika Gešūrā, kur viņš bija aizbēdzis. Ķēniņš Dāvids ilgojās pēc Abšāloma, jo viņš bija samierinājies ar to, ka Amnons miris. Joābs, Cerūjas dēls, manīja, ka ķēniņš domās kavējas pie Abšāloma. Joābs sūtīja uz Tekou un atveda no turienes kādu gudru sievu. Viņš tai teica: “Jel izliecies par sērotāju – velc sēru drānas, ar eļļu neiesvaidies un izturies, it kā tu jau ilgu laiku sērotu par mirušo. Tad ej pie ķēniņa un runā ar viņu tā…” – un Joābs viņai pateica, kas jāsaka. Runādama ar ķēniņu, tekoiešu sieva krita uz sava vaiga pie zemes, zemojās un sauca: “Palīdzi, ak, ķēniņ!” Ķēniņš tai jautāja: “Kas tev?” – un viņa sacīja: “Patiesi, esmu atraitne, mans vīrs ir miris, un tavai kalponei bija divi dēli, tie abi sakāvās laukā, neviens tos neizšķīra, un viens kāva otru un nonāvēja. Un, redzi, visa dzimta cēlās pret tavu kalponi, sacīdami: izdod brāļa slepkavu! Mēs to nonāvēsim par brāļa dzīvību, ko tas laupījis, – arī šo mantinieku mēs tev iznīcināsim! – Viņi izdzēsīs oglīti, kas man vēl atlikusi, ka ne vārds, ne pēcnācējs no mana vīra nepaliek uz zemes.” Ķēniņš teica tai sievai: “Ej mājās, es došu par tevi pavēli.” Bet tekoiešu sieva teica ķēniņam: “Lai vaina nāk pār mani, mans kungs, ķēniņ, un pār mana tēva namu, bet ķēniņš un viņa tronis lai šķīsts!” Ķēniņš teica: “Kas pret tevi ko runā, to ved pie manis, un viņš tevi vairs neaizskars.” Viņa sacīja: “Ķēniņ, jel piemini Kungu, savu Dievu, – ka asinsatriebējs nevairo postu, ka viņi neiznīcina manu dēlu!” Viņš atbildēja: “Dzīvs Kungs! – ne mats nenokritīs tavam dēlam.” Tā sieva teica: “Vai tava kalpone drīkst sacīt kādu vārdu savam kungam, ķēniņam?” Viņš atbildēja: “Runā!” Tā sieva teica: “Kāpēc tev tāds nodoms pret Dieva tautu – tā runādams, ķēniņš uzņemas vainu, jo ķēniņš neaicina atpakaļ paša atstumto! Gan mēs visi mirtin mirsim, kā ūdens, kas iztek zemē un nav vairs sasmeļams, bet Dievs neatņem dzīvību un meklē iespēju, lai atstumtais nepaliek atstumts no viņa! Te nu es esmu atnākusi runāt par šo lietu ar savu kungu, ķēniņu, – ļaudis ir mani sabiedējuši. Tava kalpone domāja: runāšu taču ar ķēniņu, varbūt viņš darīs, ko lūdz viņa kalpone! Ja ķēniņš uzklausīs un paglābs savu kalponi no tā vīra nagiem, kas mani un manu dēlu grib iznīcināt no Dieva mantojuma, tā domā tava kalpone, tad lai mana kunga, ķēniņa, vārds ir man mierinājums! Jo mans kungs, ķēniņš, ir kā Dieva eņģelis – viņš izšķir labu un ļaunu, un Kungs, tavs Dievs, būs ar tevi!” Tad ķēniņš teica tai sievai: “Jel neslēp no manis neko, par ko jautāšu.” Un šī sieva sacīja: “Jel runā, mans kungs, ķēniņ!” Un ķēniņš vaicāja: “Vai tas viss nav ar Joāba ziņu?” Sieva atbildēja: “Dzīvs tu! – neviens nenosvērsies ne pa labi, ne pa kreisi no visa, ko runājis mans kungs, ķēniņš, jo tavs kalps Joābs – viņš man pavēlēja, viņš tavai kalponei pasacīja visu, kas sakāms šajā lietā. Tavs kalps Joābs to darīja, lai izlabotu šo lietu; mans kungs ir gudrs – kā Dieva eņģelim viņa gudrība, viņš zina visu, kas šajā zemē!” Ķēniņš teica Joābam: “Nu, redzi, es darīšu tā – ej, ved atpakaļ to puisi Abšālomu!” Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, zemojās un slavēja ķēniņu. Joābs sacīja: “Tagad tavs kalps zina, ka esmu guvis tavu vēlību, mans kungs, ķēniņ, jo ķēniņš ir izpildījis sava kalpa lūgumu.” Tad Joābs cēlās un gāja uz Gešūru un pārveda Abšālomu Jeruzālemē. Bet ķēniņš teica: “Viņam jāatgriežas savā namā, mani viņš nesastaps.” Un Abšāloms atgriezās savā namā, ķēniņu nesastapis. Visā Israēlā nebija vīra, kas būtu tā izslavēts ar savu skaistumu kā Abšāloms. No kāju pēdām līdz matu galiem viņam nebija nekādas vainas. Un, apgriežot matus – viņš tos apgrieza gadu no gada, kad tie viņam kļuva pārāk smagi, – nogrieztie mati svēra divi simti šekeļu pēc ķēniņa mēra. Abšālomam piedzima trīs dēli un viena meita. Meitu sauca Tamāra, viņa bija skaista no skata. Un Abšāloms nodzīvoja Jeruzālemē divus gadus, ķēniņu nesastapdams. Tad Abšāloms lika saukt Joābu, lai sūtītu viņu pie ķēniņa, bet tas atteicās nākt. Viņš sauca otrreiz, bet tas atkal atteicās nākt. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: “Skatieties, Joāba lauks ir līdzās manējam, un viņam tur ir mieži. Ejiet – es gribu, lai to nodedzina ar uguni!” Un Abšāloma kalpi nodedzināja to lauku ar uguni. Tad Joābs cēlās, nāca pie Abšāloma uz mājām un vaicāja: “Kādēļ tavi kalpi nodedzināja manu lauku?” Abšāloms teica Joābam: “Redzi, es sūtīju pie tevis, sacīdams: nāc šurp, un es sūtīšu tevi pie ķēniņa vaicāt, kāpēc gan es esmu pārnācis no Gešūras? Man būtu labāk, ja es būtu palicis tur, – tagad es gribu sastapt ķēniņu, ja esmu vainīgs, lai viņš mani nogalina!” Tad Joābs gāja pie ķēniņa un pastāstīja to viņam. Tas atsauca Abšālomu, un Abšāloms nāca pie ķēniņa un noliecās ķēniņa priekšā ar seju līdz zemei. Un ķēniņš skūpstīja Abšālomu. Pēc tam Abšāloms sagādāja sev kararatus, zirgus un piecdesmit skrējējus – lai skrien viņam pa priekšu. Abšāloms cēlās agri un nostājās pie ceļa, kas veda uz pilsētu. Ikvienu vīru, kas nāca pie ķēniņa iztiesāt kādu strīdu, Abšāloms pasauca un vaicāja: “No kādas pilsētas tu esi?” Kad tas atbildēja: tavs kalps ir no tādas un tādas Israēla cilts, – Abšāloms tam teica: “Redzi, tava lieta ir taisna un pareiza, bet pie ķēniņa tevi neviens neuzklausīs.” Abšāloms sacīja: “Ja mani ieceltu šai zemei par tiesnesi, tad ikvienam, kas strīdus dēļ nāktu pie manis, es spriestu tiesu pēc taisnības.” Kad kāds pienāca, lai zemotos viņam, viņš izstiepa roku, satvēra to un skūpstīja. Tā Abšāloms rīkojās ar visiem israēliešiem, kas nāca pie ķēniņa uz tiesu – Abšāloms zaga Israēla vīru sirdis. Kad Abšālomam bija apritējuši četrdesmit gadi, viņš teica ķēniņam: “Ļauj jel man doties uz Hebronu un izpildīt solījumu, ko esmu devis Kungam. Dzīvodams Arāma Gešūrā, tavs kalps deva solījumu: ja tiešām Kungs pārvedīs mani Jeruzālemē, tad es viņam kalpošu.” Ķēniņš viņam teica: “Ej ar mieru!” Un viņš cēlās un gāja uz Hebronu. Abšāloms slepus sūtīja visām Israēla ciltīm ziņu: “Tiklīdz izdzirdēsiet raga skaņu, sauciet: Abšāloms ir ķēniņš Hebronā!” Abšālomam līdzi gāja divi simti vīru no Jeruzālemes, kas bija aicināti. Tie gāja bez viltus, neko no tā visa nezinādami. Pa to laiku, kamēr Abšāloms pienesa upurus, viņš sūtīja pēc Dāvida padomdevēja gīlonieša Ahītofela uz viņa pilsētu Gilo. Sazvērestība bija plaša, un aizvien vairāk ļaužu pievienojās Abšālomam. Pie Dāvida ieradās ziņnesis un teica: “Israēla vīru sirdis ir ar Abšālomu.” Dāvids sacīja visiem saviem kalpiem, kas bija pie viņa Jeruzālemē: “Celieties, bēgsim! – jo neviens no mums neizglābsies no Abšāloma. Steidzieties projām, pirms viņš mūs pārsteidz – viņš mums uzgrūdīs postu un pilsētu izkaus ar zobenu!” Ķēniņa kalpi atbildēja ķēniņam: “Lai ko mūsu kungs, ķēniņš, izvēlētos, tavi kalpi ir ar tevi!” Ķēniņš devās prom un viss viņa nams tam pa pēdām, un ķēniņš atstāja desmit blakussievas pieskatīt māju. Ķēniņš gāja un visi ļaudis tam pa pēdām, un pie galējā nama tie apstājās. Visi viņa kalpi nogāja viņam garām – visi krētieši un peletieši, un visi gatieši – seši simti vīru, kas bija nākuši viņam līdzi no Gatas, soļoja garām ķēniņam. Ķēniņš teica gatietim Itajam: “Kāpēc arī tev nākt ar mums? Atgriezies, paliec pie tā ķēniņa, jo tu esi svešinieks un bēglis no savas zemes. Tikai vakar tu esi atnācis, vai jau šodien man likt tev doties mums līdzi bēgļu gaitās? Es eju savu ceļu, bet tu atgriezies un pievienojies saviem brāļiem. Žēlastība un uzticība ar tevi!” Itajs atbildēja ķēniņam: “Dzīvs Kungs un dzīvs mans kungs, ķēniņš! – Lai kur būtu mans kungs, ķēniņš, – vai nāvē, vai dzīvībā, tur būs arī tavs kalps!” Dāvids teica Itajam: “Nāc un soļo uz priekšu!” Un gatietis Itajs soļoja viņam garām un visi viņa ļaudis, un visi mazie bērni, kas bija kopā ar viņu. Visa zeme raudāja skaļā balsī, kad ļaudis soļoja garām ķēniņam. Ķēniņš šķērsoja Kidronas strautu, un tad pāri gāja visi ļaudis, dodamies ceļā uz tuksnesi. Un, redzi, arī Cādoks līdz ar visiem levītiem, kas nesa Dieva derības šķirstu, – viņi novietoja Dieva šķirstu, un Ebjātārs bija uzkāpis augšā, kamēr visi ļaudis atstāja pilsētu. Ķēniņš teica Cādokam: “Nes Dieva šķirstu atpakaļ uz pilsētu. Ja esmu guvis Kunga vēlību, viņš ļaus man atgriezties un skatīt gan to, gan viņa mājvietu. Bet, ja viņš sacīs: tu esi man netīkams! – tad es esmu šeit, lai viņš man dara, kā uzskata par labu.” Un vēl ķēniņš teica priesterim Cādokam: “Zini, ko, atgriezies pilsētā ar mieru un tāpat tavs dēls Ahīmaacs un Ebjātāra dēls Jonatāns – abi jūsu dēli lai iet jums līdzi. Redziet, es gaidīšu pie tuksneša pārejām, līdz saņemšu ziņu no jums.” Cādoks un Ebjātārs nogādāja Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un arī paši palika tur. Bet Dāvids kāpa augšup pa Olīvkalna nogāzi, kāpa raudādams. Galva tam bija apsegta, un viņš gāja basām kājām. Un visi ļaudis, kas ar viņu, kāpa augšup, galvas apseguši un raudādami. Dāvidam pastāstīja: “Ahītofels ir starp sazvērniekiem kopā ar Abšālomu.” Dāvids teica: “Kungs, jel padari muļķīgu Ahītofela padomu!” Kad Dāvids sasniedza virsotni, kur viņi zemojās Dievam, redzi, arkietis Hūšajs nāca viņam pretī pārplēstā apģērbā, un pīšļi tam bija uz galvas. Dāvids viņam teica: “Ja tu nāksi man līdzi, tu būsi man par nastu, bet, ja atgriezīsies pilsētā un teiksi Abšālomam: es būšu tavs kalps, ķēniņ! Es kalpoju tavam tēvam līdz šim, un tagad es kalpošu tev, – tu sagrozīsi Ahītofela padomu man par labu. Vai tad tur kopā ar tevi nebūs priesteri Cādoks un Ebjātārs? Visu, ko dzirdēsi runājam ķēniņa namā, tu pastāsti priesteriem Cādokam un Ebjātāram. Redzi, abi viņu dēli tur ir kopā ar viņiem – Cādoka Ahīmaacs un Ebjātāra Jonatāns. Ar viņiem sūtiet man visas ziņas, ko uzzināsiet!” Un Dāvida draugs Hūšajs atgriezās pilsētā tobrīd, kad Abšāloms nāca iekšā Jeruzālemē. Kad Dāvids bija mazliet pagājis no virsotnes, redzi, viņam pretī nāca Mefībošeta kalps Ciba ar apseglotu ēzeļu pāri, kam uzkrautas divi simti maizes, simts rozīņu plāceņu un vasaras augļu un vīna maiss. Ķēniņš prasīja Cibam: “Kas tas tev tur ir?” Viņš sacīja: “Ēzeļi ķēniņa namam, ko jāt, maize un vasaras augļi puišiem, ko ēst, un vīns, ko dzert tuksnesī pagurušajiem.” Tad ķēniņš vaicāja: “Kur tava kunga dēls?” Ciba sacīja ķēniņam: “Viņš palika Jeruzālemē, jo viņš domā: šodien Israēla nams man atdos mana tēva valdīšanu!” Ķēniņš sacīja Cibam: “Lai tad viss, kas pieder Mefībošetam, ir tavs!” Ciba atbildēja: “Es zemojos! Lai gūstu tavu vēlību, mans kungs, ķēniņ!” Ķēniņš Dāvids nonāca līdz Bahūrīmai, un, redzi, no turienes nāca kāds vīrs no Saula dzimtas, vārdā Šimī, Gēras dēls, – nāca un lādēt lādējās! Viņš meta ar akmeņiem Dāvidam un visiem ķēniņa Dāvida kalpiem, kaut turpat bija visi ļaudis un visi Dāvida spēkavīri! Lādēdams Šimī sacīja: “Ej vien, ej, tu slepkavniek un nelieti! Pret tevi nu Kungs pavērsis visas Saula nama asinis – jo tu valdīji viņa vietā! Nu Kungs dod valdīšanu tavam dēlam Abšālomam, un, redzi, nu pār tevi nāk paša ļaunums, jo tu esi slepkava!” Abīšajs, Cerūjas dēls, sacīja ķēniņam: “Kāpēc tas sprāgušais suns lād manu kungu, ķēniņu? Iešu tur pāri un noraušu viņam galvu!” Bet ķēniņš atbildēja: “Kas man ar jums, Cerūjas dēli! Ja viņš tā lād, tad Kungs būs viņam licis: lādi Dāvidu! – un kas gan lai vaicā: kāpēc tu tā dari?!” Un Dāvids teica Abīšajam un visiem saviem kalpiem: “Redzi, paša dēls, kas no manis nācis, tīko manu dzīvību, kur nu vēl benjāminietis! Lieciet to mierā, lai lādas – Kungs viņam licis. Varbūt Kungs uzlūkos manu vainu, varbūt Kungs to vērsīs par labu viņa šīsdienas lāstu dēļ!” Tā Dāvids ar saviem vīriem gāja pa ceļu, bet Šimī gāja otrā pusē pa kalna nogāzi. Iedams viņš lādēja, svieda pāri akmeņus un putināja pīšļus uz viņu pusi. Ķēniņš ar visiem saviem ļaudīm noguruši nonāca Bahūrīmā un tur atpūtās. Abšāloms un viss israēliešu pulks ienāca Jeruzālemē un Ahītofels kopā ar viņu. Dāvida draugs arkietis Hūšajs pienāca pie Abšāloma un sauca Abšālomam: “Lai dzīvo ķēniņš! Lai dzīvo ķēniņš!” Abšāloms teica Hūšajam: “Vai tāda ir laipnība pret draugu? Kāpēc tu negāji kopā ar savu draugu?” Hūšajs atbildēja Abšālomam: “Nē! Tam, ko izraudzījis Kungs un šī tauta, un visi israēlieši, – tam es būšu un pie tā es palikšu! Turklāt kam gan lai kalpoju, ja ne viņa dēlam? Kā es kalpoju tavam tēvam, tāpat arī tev!” Abšāloms teica Ahītofelam: “Dod padomu, ko mums darīt!” Ahītofels teica Abšālomam: “Ej pie sava tēva blakussievām, kuras viņš atstāja pieskatīt namu. Tad viss Israēls dzirdēs, ka tu savam tēvam esi kļuvis par smerdeli, un tas dos spēku visiem, kas ir ar tevi.” Viņi izpleta Abšālomam telti uz jumta, un tas gāja pie sava tēva blakussievām, visam Israēlam redzot. Jo tolaik Ahītofela dotais padoms bija līdzvērtīgs Dieva iztaujāšanai – tāds bija ikviens Ahītofela padoms gan Dāvidam, gan Abšālomam. Ahītofels teica Abšālomam: “Ļauj, lai izraugos divpadsmit tūkstošus vīru un šonakt pat ceļos un dzenos Dāvidam pakaļ. Es uzbrukšu viņam, kamēr tas noguris un vārgs, uzdzīšu viņam šausmas; kad visi viņa ļaudis metīsies bēgt, es nokaušu ķēniņu vienu pašu un pārvedīšu visu tautu pie tevis. Vai tā atgriežas, atkarīgs no vīra, pēc kura tu tīko, un tad visa tauta būs mierā.” Šie vārdi patika Abšālomam un visiem Israēla vecajiem. Tomēr Abšāloms teica: “Pasauc taču arī arkieti Hūšaju, paklausīsimies arī viņu, kas tam sakāms!” Hūšajs atnāca pie Abšāloma, un Abšāloms tam sacīja: “Redzi, tā sacīja Ahītofels – vai mums darīt, kā viņš teica? Ja ne, runā tu!” Hūšajs sacīja Abšālomam: “Ahītofela padoms šoreiz nav labs.” Hūšajs sacīja: “Tu taču pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, tie ir spēkavīri, tie ir nikni kā lācene laukā, kurai laupīti bērni! Tavs tēvs ir karotājs, kopā ar ļaudīm viņš nakti negulēs. Redzi, jau tagad viņš slēpjas kādā bedrē vai kur citur. Ja kāds no šiem kritīs pašā sākumā, visur sāks runāt: posts piemeklējis tos, kas seko Abšālomam! Tad izbīsies pat stiprinieki, kam sirdis kā lauvām, jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir spēkavīrs un tie, kas kopā ar viņu, – stiprinieki! Mans padoms – pulcināt sapulcini pie sevis visu Israēlu no Dāna līdz Bēršebai – lai to ir kā piejūras smilšu – un pats ved viņus cīņā! Mēs uzbruksim viņam ikkatrā vietā, lai kur viņš būtu. Mēs uzkritīsim viņam kā zemei rasa, līdz nepaliks pāri nedz viņš, nedz kāds no vīriem, kas kopā ar viņu! Ja viņš patversies pilsētā, viss Israēls sanesīs virves pie tās, un mēs to pilsētu ievilksim upē – pat akmentiņu tur vairs neatradīs!” Abšāloms un visi israēlieši sacīja: “Arkieša Hūšaja padoms ir labāks par Ahītofela padomu!” Tā Kungs bija nolicis, ka labais Ahītofela padoms tiek noraidīts – lai Kungs uzsūtītu Abšālomam postu. Hūšajs pastāstīja priesteriem Cādokam un Ebjātāram: “Tāds bija Ahītofela padoms Abšālomam un Israēla vecajiem, bet šāds bija mans padoms. Tad nu steigšus sūtiet pie Dāvida un sakiet viņam: nepaliec pa nakti tuksneša pārejās, celies pāri upei, iekams ķēniņš un visi viņa ļaudis nav pagalam.” Jonatāns un Ahīmaacs bija Ēn-Rogēlā. Lai viņus nepamanītu ienākam pilsētā, kalpone gāja tiem pateikt, lai tie steidz ar ziņu pie ķēniņa Dāvida. Taču kāds puisis viņus redzēja un izstāstīja Abšālomam. Bet viņi abi steigšus devās ceļā un Bahūrīmā iegāja pie kāda vīra, kam pagalmā bija aka, un nolaidās tajā. Saimniece ņēma un izpleta pārklāju virs akas un izkaisīja uz tā graudus, ka nekas nebija manāms. Abšāloma kalpi ienāca tās sievas namā un prasīja: “Kur Ahīmaacs un Jonatāns?” Sieva tiem sacīja: “Viņi pārbrida pāri strautam.” Tie viņus meklēja, bet neatrada un atgriezās Jeruzālemē. Kad viņi bija aizgājuši, tie izkāpa no akas un devās ar vēsti pie ķēniņa Dāvida. Viņi teica Dāvidam: “Celieties un steigšus dodieties pāri upei, jo, redzi, kādu padomu par jums ir devis Ahītofels!” Tad Dāvids cēlās ar visiem saviem ļaudīm un devās pāri Jardānai. Līdz rīta gaismai vairs nebija palicis neviens, kas nebūtu šķērsojis Jardānu. Kad Ahītofels redzēja, ka netiek darīts pēc viņa padoma, viņš apsegloja ēzeli, cēlās un devās mājup uz savu pilsētu. Viņš nodeva rīkojumus savai saimei un pakārās, un bija beigts. Viņu apbedīja sava tēva kapā. Dāvids aizgāja uz Mahanaimu, bet Abšāloms kopā ar visiem israēliešiem pārcēlās pāri Jardānai. Abšāloms bija iecēlis Amāsu par karaspēka virspavēlnieku Joāba vietā. Amāsa bija kāda israēlieša dēls, kam vārdā Jeters – tas bija iegātnis Abīgailai, Nāhāša meitai, Joāba mātes Cerūjas māsai. Israēlieši un Abšāloms uzslēja nometni Gileāda zemē. Kad Dāvids nonāca Mahanaimā, Nāhāša dēls Šobī no amoniešu Rabas, Ammiēla dēls Māhīrs no Lo-Dabaras un gileādietis Barzilajs no Roglīmas sanesa guļvietas, bļodas, māla traukus, kviešus, miežus, miltus un grauzdumus, pupas, lēcas un vēl grauzdumus, un medu, un biezpienu, aitas gaļu un govs piena sieru, ko ēst Dāvidam un viņa ļaudīm. Viņi nosprieda, ka ļaudis ir izsalkuši, novārguši un izslāpuši tuksnesī. Dāvids nostādīja karapulku, kas bija pie viņa, un iecēla virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār simtiem. Tad Dāvids sūtīja karapulku kaujā – trešo daļu Joāba vadībā, trešo daļu Abīšaja, Cerūjas dēla, Joāba brāļa vadībā, un trešo daļu gatieša Itaja vadībā. Ķēniņš sacīja ļaudīm: “Ietin iešu jums līdzi – es ar!” Ļaudis sacīja: “Nenāc! Ja mēs bēgtin bēgsim, par mums tiem maza bēda! Ja puse no mums ies bojā, par mums tiem maza bēda! Jo tu viens pats kā desmit tūkstoši no mums – būs labāk, ja tu mūs no pilsētas atbalstīsi!” Ķēniņš tiem sacīja: “Kā jums šķiet labāk, tā es darīšu!” Ķēniņš nostājās pie vārtiem, un viss karapulks izgāja pa simtiem un pa tūkstošiem. Ķēniņš pavēlēja Joābam, Abīšajam un Itajam: “Es jūs lūdzu, esiet saudzīgi pret šo puisi Abšālomu!” Viss karapulks dzirdēja, ko ķēniņš par Abšālomu pavēlēja virsniekiem. Karapulks izgāja Israēlam pretī, un kauja notika Efraima mežā. Tur Dāvida kalpi sakāva Israēla pulku. Tā todien bija milzīga sakāve – divdesmit tūkstoši krita. Kauja pletās pa visu zemi, un mežs todien aprija vairāk ļaužu nekā zobens. Abšāloms sastapās ar Dāvida kalpiem. Abšāloms jāja uz mūļa, un, kad mūlis pagāja zem liela ozola zaru jūkļa, Abšāloma mati ieķērās ozola zaros un viņš palika starp debesīm un zemi, un mūlis zem viņa aizgāja. Kāds vīrs to ieraudzīja un teica Joābam: “Redzi, es redzēju Abšālomu karājamies ozolā!” Joābs sacīja tam vīram, kas viņam to pateica: “Kā – tu redzēji?! – kādēļ tad nenotrieci viņu turpat zemē? Tu būtu no manis dabūjis desmit sudraba gabalus un jostu!” Tas vīrs atbildēja Joābam: “Pat ja man iesvērtu tūkstoš sudraba gabalu, es nepaceltu roku pret ķēniņa dēlu, jo, mums dzirdot, ķēniņš pavēlēja tev, Abīšajam un Itajam: saudzējiet taču to puisi Abšālomu! – Ja es izdarītu tādu viltību, pats savai dzīvībai kaitēdams, tas nepaliktu apslēpts ķēniņam, bet tu būtu stāvējis malā.” Joābs teica: “Nav man te ko gaidīt uz tevi!” – un, paķēris rokā trīs šautras, ietrieca tās Abšāloma sirdī – tas vēl dzīvs karājās ozola lapotnē. Desmit puiši, Joāba ieroču nesēji, apstāja Abšālomu, kāva un nonāvēja viņu. Tad Joābs pūta ragu, un karapulks pārstāja vajāt Israēlu, jo Joābs viņus apturēja. Viņi ņēma Abšālomu, ielika to lielā bedrē mežā un virsū sakrāva ļoti lielu akmeņu kaudzi. Bet visi israēlieši bēga katrs uz savu telti. Abšāloms, vēl dzīvs būdams, bija uzslējis sev piemiņas stabu Ķēniņu ielejā, jo viņš domāja: “Man nav dēla, kas nestu tālāk manu vārdu.” Viņš nosauca piemiņas stabu savā vārdā, un to sauc par Abšāloma piemiņas stabu līdz šai dienai. Ahīmaacs, Cādoka dēls, teica: “Ļauj, ka skrienu un nesu ķēniņam labo ziņu, ka Kungs viņu iztiesājis no viņa ienaidnieku rokām.” Joābs sacīja viņam: “Šodien tu nebūsi labās ziņas nesējs. Nesīsi ziņu citu reizi, nevis šodien, kad ķēniņa dēls miris.” Un Joābs teica kādam kūšietim: “Ej, stāsti ķēniņam, ko esi redzējis!” Kūšietis palocījās Joābam un aizskrēja. Ahīmaacs, Cādoka dēls, atkal sacīja Joābam: “Lai būtu kā būdams, ļauj, es arī skriešu pakaļ kūšietim!” Joābs sacīja viņam: “Kāpēc gan tu skriesi, mans dēls, – tev nav labas ziņas, ko nest!” “Lai būtu kā būdams, es skriešu!” Joābs sacīja: “Skrien arī!” – un Ahīmaacs aizskrēja pa līdzenuma ceļu un apsteidza kūšieti. Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, un sargs staigāja pa vārtu jumtu uz mūra. Viņš ieskatījās, un redzi – kāds vīrs viens pats skrien! Sargs sauca un pavēstīja ķēniņam. Ķēniņš sacīja: “Ja viņš viens, tad tam ir laba ziņa.” Un tas nāca tuvāk un tuvāk. Tad sargs ieraudzīja vēl vienu skrejošu vīru, un sargs uzsauca vārtu sargam: “Re, vēl viens vīrs skrien!” Ķēniņš sacīja: “Tas arī būs ziņnesis.” Sargs sacīja: “Es redzu, ka pirmais skrien gluži kā Ahīmaacs, Cādoka dēls.” Ķēniņš sacīja: “Tas ir krietns vīrs un nāk ar labu ziņu.” Un Ahīmaacs sauca ķēniņam: “Miers!” Viņš noliecās ķēniņam ar seju līdz zemei un sacīja: “Slavēts Kungs, tavs Dievs, kas gūstījis tos vīrus, kuri pacēla roku pret manu kungu, ķēniņu!” Ķēniņš prasīja: “Kā klājas tam puisim Abšālomam?” Ahīmaacs sacīja: “Es redzēju lielu kņadu, kad Joābs izsūtīja ķēniņa kalpu un mani, tavu kalpu, bet es nezinu, kas tur bija!” Ķēniņš sacīja: “Paej malā un gaidi šeit!” Viņš pagāja malā un apstājās. Un redzi – ienāca kūšietis un sacīja: “Saņem labu ziņu, mans kungs, ķēniņ, jo Kungs tevi iztiesājis no visu to rokām, kas pret tevi sacēlušies!” Un ķēniņš prasīja kūšietim: “Kā klājas tam puisim Abšālomam?” Kūšietis sacīja: “Lai tā, kā šim puisim, notiek ķēniņa ienaidniekiem un visiem, kas pret tevi ceļas ar ļaunu!” Tad ķēniņš sāka drebēt un uzkāpa augšistabā virs vārtiem. Viņš gāja un runāja, raudādams: “Dēliņ manu, Abšālom, dēliņ manu, dēliņ manu, Abšālom! Kaut es varētu mirt tavā vietā, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!” Joābam pastāstīja: “Redzi, ķēniņš raud un sēro pēc Abšāloma!” Uzvara todien kļuva par sērām visai tautai, jo ļaudis dzirdēja runājam: “Ķēniņš skumst par savu dēlu!” Ļaudis todien pazagšus atgriezās pilsētā, it kā apkaunoti bēgtu no kaujas lauka. Bet ķēniņš bija aizsedzis seju un sauca skaļā balsī: “Dēliņ manu, Abšālom, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!” Joābs ieradās pie ķēniņa viņa namā un sacīja: “Nu tu esi iegrūdis kaunā visus savus kalpus, kuri šodien glāba tavu dzīvību, tavu dēlu un meitu dzīvību, tavu sievu dzīvību un tavu blakussievu dzīvību! Tu mīli tos, kas nīst tevi, un nīsti tos, kas mīl tevi, – šodien tu esi parādījis, ka tavi virsnieki un kalpi tev nav nekas! Nu es zinu – ja vien Abšāloms būtu dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tas gan tev patiktu! Tad nu celies, ej ārā un uzrunā savus kalpus, jo – zvēru pie Kunga! – ja tu neiesi, līdz naktij pie tevis vairs nepaliks neviena vīra, un tas būs lielākais posts, kāds pār tevi nācis kopš jaunības līdz šim brīdim!” Un ķēniņš iznāca un apsēdās vārtos. Visiem ļaudīm pavēstīja: “Redzi, ķēniņš sēž vārtos!” – un viss pulks nāca ķēniņa priekšā. Bet israēlieši bēga uz savām teltīm. Un visās Israēla ciltīs ļaudis strīdējās, sacīdami: “Ķēniņš mūs izrāva no ienaidnieku nagiem, glāba mūs no filistiešu nagiem, bet nu viņš aizbēdzis no šīs zemes Abšāloma dēļ. Bet Abšāloms, ko mēs svaidījām valdīt pār mums, ir kritis kaujā. Ko tad jūs klusējat – jāved nu ķēniņš atpakaļ!” Ķēniņš Dāvids sūtīja pie priesteriem Cādoka un Ebjātāra, sacīdams: “Runājiet ar Jūdas vecajiem un sakiet: kādēļ jums būt pēdējiem, kas ķēniņu aicinās atpakaļ viņa namā? – tas, ko runā viss Israēls, jau sasniedzis ķēniņa mītni. Jūs – mani brāļi, jūs – mans kauls, mana miesa. Kādēļ jums būt pēdējiem, kas aicinās ķēniņu atpakaļ? Un Amāsam sakiet: vai tu neesi mans kauls, mana miesa? Tā lai dara man Dievs un vēl vairāk! – ja tu uz mūžu nekļūsi mana karaspēka virspavēlnieks Joāba vietā!” Un viņš sev par labu noslieca Jūdas vīru sirdis – visas kā vienu. Tie sūtīja ķēniņam ziņu: “Nāc atpakaļ kopā ar visiem saviem kalpiem!” Un ķēniņš griezās atpakaļ un atnāca līdz Jardānai. Jūdas vīri gāja uz Gilgālu, lai dotos pretī ķēniņam un pārceltu ķēniņu pāri Jardānai. Un benjāminietis Šimī, Gēras dēls, – tas pats no Bahūrīmas – steidzās lejā kopā ar Jūdas vīriem pretī ķēniņam Dāvidam. Ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no benjāminiešiem un Ciba, Saula nama puisis ar saviem piecpadsmit dēliem un divdesmit kalpiem – tie traucās pāri Jardānai pretī ķēniņam. Un pārceltuve jau šķērsoja upi, lai celtu pāri ķēniņa saimi – tie steidzās, lai darītu, ko ķēniņš vēlēsies. Šimī, Gēras dēls, krita uz sava vaiga ķēniņa priekšā, kad tas cēlās pāri Jardānai. Viņš teica ķēniņam: “Nepieskaiti, mans kungs, man vainu, nepiemini, ko tavs kalps todien noziedzies, kad mans kungs, ķēniņš, atstāja Jeruzālemi – lai ķēniņš to neņem pie sirds, jo tavs kalps zina, ka grēkojis! Re nu – šodien es steidzos pats pirmais no visas Jāzepa saimes, lai atnācis satiktu savu kungu, ķēniņu.” Abīšajs, Cerūjas dēls, atsaucās: “Vai gan Šimī netiks nonāvēts par to, ka lādēja Kunga svaidīto?” Dāvids sacīja: “Kas man ar jums, Cerūjas dēli, ka šodien kļūstat man par pretiniekiem! Vai šodien Israēlā kādam būtu jāmirst? – Es taču zinu, ka nu esmu ķēniņš pār Israēlu!” Un ķēniņš teica Šimī: “Tu nemirsi!” – un ķēniņš viņam to apzvērēja. Saula dēls Mefībošets devās ķēniņam pretī. Viņš nebija rūpējies par kājām, kopis ūsas un mazgājis drēbes kopš dienas, kad ķēniņš aizgāja, līdz dienai, kad tas veiksmīgi pārnāca. Kad viņš nāca uz Jeruzālemi satikt ķēniņu, tas viņam jautāja: “Kāpēc tu nenāci ar mani, Mefībošet?” Viņš atbildēja: “Mans kungs, ķēniņ, mans kalps piekrāpa mani. Es, tavs kalps, domāju – apseglošu ēzeli un jāšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir klibs! Taču šis nopulgoja tavu kalpu manam kungam, ķēniņam. Bet tu, mans kungs, ķēniņ, esi kā Dieva eņģelis – dari, kā tev tīk! Viss mana tēva nams bija nāvi vien pelnījis no mana kunga, ķēniņa, bet tu mani iecēli starp tiem, kas ēd pie tava galda. Kādas man tiesības vēl ko prasīt ķēniņam?” Ķēniņš viņam teica: “Ko tik daudz runāt! Esmu nolēmis – tu un Ciba daliet tīrumu savā starpā.” Mefībošets teica ķēniņam: “Lai viņš ņem kaut visu, ja reiz mans kungs, ķēniņš, ir veiksmīgi pārnācis mājās!” Gileādietis Barzilajs nāca no Roglīmas un devās pār Jardānu ķēniņam pretī, lai pavadītu viņu pāri Jardānai. Barzilajs bija ļoti vecs, viņam bija astoņdesmit gadu. Viņš bija uzturējis ķēniņu, kamēr tas mita Mahanaimā, jo viņš bija ļoti varens vīrs. Ķēniņš teica Barzilajam: “Celies pāri kopā ar mani, un es tevi uzturēšu pie sevis Jeruzālemē.” Barzilajs sacīja ķēniņam: “Cik nu vairs ilgas manas mūža dienas, ka es ietu pie ķēniņa uz Jeruzālemi? Man jau ir astoņdesmit gadu – vai es vairs pratīšu izšķirt labu no slikta, kad tavs kalps baudīs ēdienu un dzērienu vai kad klausīšos dziedātājus un dziedātājas? Kāpēc lai tavs kalps kļūtu par nastu manam kungam, ķēniņam? Tavs kalps tikai pārcelsies pāri Jardānai kopā ar ķēniņu. Kāpēc lai ķēniņš man tā atlīdzina? Ļauj, lai es, tavs kalps, dodos atpakaļ un nomirstu savā pilsētā, kur tuvu mana tēva un mātes kaps. Bet redzi – tavs kalps Kimhāms! Viņš celsies pāri kopā ar manu kungu, ķēniņu, viņam dari, kā uzskati par labu.” Ķēniņš atbildēja: “Kimhāms celsies pāri kopā ar mani, un es viņam darīšu, kā tu uzskati par labu, – arīdzan visu, ko tu vēlēsies, es tev darīšu!” Visi ļaudis kopā ar ķēniņu pārcēlās Jardānai. Ķēniņš skūpstīja Barzilaju un svētīja viņu, un tas atgriezās mājās. Ķēniņš devās uz Gilgālu, un Kimhāms kopā ar viņu. Ķēniņu pāri cēla visi Jūdas ļaudis un puse israēliešu. Un redzi – visi israēlieši nāca pie ķēniņa un sacīja ķēniņam: “Kādēļ gan mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi nozaguši? – Viņi ķēniņu un viņa namu pārcēluši pāri Jardānai un visus Dāvida vīrus kopā ar viņu?” Jūdas vīri atbildēja israēliešiem: “Tāpēc, ka ķēniņš ir rada mums! Un kāpēc tas jūs tā aizkaitinājis? Vai mēs būtu ko noēduši ķēniņam vai aizstiepuši sev?” Bet israēlieši teica Jūdas vīriem: “Mums pienākas desmit daļas no ķēniņa, tātad Dāvids ir vairāk mūsu nekā jūsu. Kādēļ jūs mūs nievājat? – Vai mums pirmajiem nebija doma pārvest atpakaļ mūsu ķēniņu?” Tomēr Jūdas vīru runas bija skarbākas par israēliešu runām. Gadījās, ka tur bija kāds nelietīgs vīrs – benjāminietis Šeba, Bihrī dēls. Tas pūta ragu un sauca: “Nav mums daļas pie Dāvida, nedz mantojuma pie Jišaja dēla – uz savām teltīm, Israēl!” Tad visi israēlieši atkrita no Dāvida un sekoja Šebam, Bihrī dēlam, bet visi Jūdas vīri cieši sekoja ķēniņam no Jardānas līdz pat Jeruzālemei. Atgriezies savā namā Jeruzālemē, ķēniņš Dāvids ņēma tās desmit blakussievas, ko bija atstājis pieskatīt māju, un aizsūtīja tās uz apsargātu namu. Viņš tās uzturēja, bet negāja pie tām, un viņas palika ieslēgtas līdz pat nāves dienai, dzīvodamas kā atraitnes. Ķēniņš teica Amāsam: “Trīs dienu laikā sasauc pie manis Jūdas vīrus un esi klāt arī pats!” Amāsa aizgāja sasaukt Jūdu, bet nokavēja laiku, kas tam bija noteikts. Tad Dāvids teica Abīšajam: “Nu gan Šeba, Bihrī dēls, mums nodarīs vairāk ļauna nekā Abšāloms! Ņem sava kunga kalpus un dzenies tam pakaļ, ka viņš nesasniedz nocietinātās pilsētas un mums neizsprūk.” Viņam līdzi devās Joāba vīri, krētieši un peletieši, un visi spēkavīri. Viņi atstāja Jeruzālemi, lai dzītos pakaļ Šebam, Bihrī dēlam. Kad viņi nonāca pie lielā akmens, kas Gibeonā, Amāsa nāca tiem pretī. Joābs bija kara tērpā, kam pāri uz gurniem apjozta siksna ar zobenu makstī. Kad viņš gāja tam klāt, zobens izkrita. Joābs sacīja Amāsam: “Miers tev, mans brāli!” – un ar labo roku tvēra Amāsu aiz bārdas, lai viņu skūpstītu. Amāsa nesargājās no zobena, kas Joābam rokā, un viņš to iegrūda Amāsam vēderā – iekšas tam izgāzās zemē, un ar to pašu dūrienu tas bija beigts. Tad Joābs un viņa brālis Abīšajs dzinās pakaļ Šebam, Bihrī dēlam. Kāds no Joāba puišiem nostājās līdzās Amāsam un sauca: “Kurš ar Joābu un Dāvidu, lai seko Joābam!” Amāsa gulēja asinīs lielceļa vidū. Kad tas vīrs redzēja, ka ļaudis tur apstājas, viņš novēla Amāsu no lielceļa uz lauka un uzmeta tam virsū drēbes, jo bija pamanījis, ka visi, kas iet garām, tur paliek stāvam. Kad nu Amāsa bija nogrūsts no ceļa, visi gāja tai vietai pāri un, sekojot Joābam, dzinās pakaļ Šebam, Bihrī dēlam. Šeba izgāja cauri visām Israēla ciltīm līdz Ābelai, Bēt-Maahai un bēriešiem – pulcināja tos, un tie viņam sekoja. Tad Joāba pulki nāca un aplenca viņus Ābel-Bēt-Maahā, uzbēra valni pie paša pilsētas mūra un grāva sienu, lai to nogāztu. Te kāda gudra sieva no pilsētas sauca: “Klausieties, klausieties, sakiet jel Joābam: nāc šurp, man ar tevi runāšana!” Viņš pienāca klāt, un tā sieva prasīja: “Tu esi Joābs?” Viņš teica: “Jā.” Tā viņam sacīja: “Klausies, ko tava kalpone sacīs!” Viņš teica: “Es klausos.” Tad šī sacīja: “Runāt tā runāja sendienās: jautājiet padomu Ābelā! – un ar to viss bija izlemts! Mēs – miermīlīgi un uzticami israēlieši, bet tu grasies postīt pilsētu, kas Israēlam kā māte! Kādēļ tu gribi aprīt Kunga mantojumu?” Joābs atbildēja: “Nemūžam, nemūžam! – ne es to rīšu, ne es to postīšu. Pavisam cita lieta – tas vīrs no Efraima kalniem, Šeba, Bihrī dēls! Viņš pacēlis roku pret ķēniņu, pret Dāvidu! Izdodiet man tikai viņu, un es došos no pilsētas prom!” Tā sieva sacīja Joābam: “Re, pāri mūrim tev nometīs viņa galvu!” Tad tā sieva ar savu gudrību vērsās pie visiem ļaudīm, un viņi nocirta galvu Šebam, Bihrī dēlam, un nometa to Joābam. Viņš pūta ragu, un tie atkāpās no pilsētas un izklīda pa savām teltīm. Joābs atgriezās Jeruzālemē pie ķēniņa. Joābs bija visa Israēla karaspēka virspavēlnieks; Benājāhu, Jehojādas dēls, bija pār krētiešiem un peletiešiem; Adorāms – pār klaušiniekiem; Jehošāfāts, Ahīlūda dēls, bija lietvedis, Ševa – rakstvedis, Cādoks un Ebjātārs – priesteri, un arī jaīrietis Īra bija Dāvida priesteris. Dāvida laikā trīs gadus no vietas bija bads. Dāvids vērsās pie Kunga, un Kungs atbildēja: “Asinis ir pār Saulu un viņa namu, jo viņš nokāvis gibeoniešus.” Ķēniņš atsauca gibeoniešus un runāja ar tiem. – Gibeonieši bija nevis no Israēla dēliem, bet no atlikušajiem amoriešiem, un Sauls gribēja tos apkaut savā dedzībā par Israēla un Jūdas dēliem, lai gan israēlieši bija tiem zvērējuši. – Dāvids vaicāja gibeoniešiem: “Ko lai es jums daru un kā veicu izlīgumu, lai svētītu Kunga mantojumu?” Gibeonieši viņam sacīja: “Mums nevajag ne sudrabu, ne zeltu – ne no Saula, ne no viņa nama, nedz arī, lai Israēlā kāds tiktu nonāvēts.” Dāvids sacīja: “Kā jūs teiksiet, tā es darīšu.” Viņi atbildēja ķēniņam: “Tā vīra dēļ, kas mūs nīdēja un gribēja mūs iznīcināt visās Israēla robežās, lai mums dod septiņus no viņa dēliem, un mēs tos pakārsim Kunga priekšā – Kunga izraudzītā Saula Gibā.” Ķēniņš sacīja: “Es viņus došu.” Zvēresta dēļ starp Dāvidu un Saula dēlu Jonatānu, ko tie Kungam devuši, ķēniņš saudzēja Mefībošetu, Saula dēla Jonatāna dēlu. Ķēniņš izraudzīja divus Ajas meitas Ricpas dēlus – Armonī un Mefībošetu, ko viņa bija dzemdējusi Saulam, un piecus Saula meitas Mērabas dēlus, ko viņa bija dzemdējusi mehotietim Adriēlam, Barzilaja dēlam. Viņš tos nodeva gibeoniešiem, un viņi tos kalnā pakāra Kunga priekšā – visi septiņi bija pagalam. Tie tika nonāvēti pļaujas laika pirmajās dienās, sākoties miežu pļaujai. Ricpa, Ajas meita, ņēma maisu un paklāja uz klints. No pļaujas laika sākuma līdz laikam, kad pār tiem no debesīm sāka gāzties lietus, viņa neļāva debesu putniem uzmesties tiem nedz dienā, nedz lauka zvēriem naktī. Kad Dāvidam stāstīja, ko Ricpa, Ajas meita, Saula blakussieva, ir darījusi, Dāvids gāja un Jābēš-Gileādā no tās vīriem ņēma Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus – viņi tos bija nozaguši Bēt-Šeānas laukumā, kur filistieši abus pakāra todien, kad sakāva Saulu Gibā. Viņš atnesa Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no turienes un lika tiem blakus pakārto kaulus. Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus tie apbedīja Cēlā, Benjāmina zemē, viņa tēva Kīša kapā. Viss tika izdarīts, kā ķēniņš pavēlēja. Pēc tam Dievs apžēlojās par zemi. Filistieši atkal sāka karu pret Israēlu, un Dāvids kopā ar saviem kalpiem devās lejā cīnīties ar filistiešiem, bet Dāvids pagura. Tur bija Jišbī-Benobs, kas bija no milžu dēliem. Viņa šķēpa svars – trīs simti vara šekeļu – apjozts ar tikko kaltu zobenu, viņš teicās Dāvidu nosist. Bet Abīšajs, Cerūjas dēls, Dāvidam palīdzēja – sita un nonāvēja filistieti. Tad Dāvida vīri nozvērināja viņu: “Tu nenāksi vairs ar mums karā, lai Israēla gaismeklis neapdziest!” Vēlāk atkal bija karš ar filistiešiem Gobā. Tad hušātietis Sibehajs nokāva Safu, kas bija no milžu dēliem. Vēl citu reizi bija karš ar filistiešiem Gobā. Betlēmes audēja Jaares dēls Elhānāns nokāva gatieti Goliātu, kam šķēpa kāts kā audēja riestava. Un atkal bija karš Gatā. Tur bija kāds negants vīrs, kam rokām un kājām pa seši pirksti – divdesmit četri kopā! Arī šis bija no milžu dēliem. Viņš izaicināja Israēlu, bet Jonatāns, Dāvida brāļa Šimī dēls, viņu nokāva. Šie četri Gatas milžu dēli visi krita no Dāvida un viņa kalpu rokas. Dāvids teica Kungam šo dziesmu dienā, kad Kungs viņu glāba no visu viņa ienaidnieku un Saula ķetnām. Viņš teica: “Kungs – mana radze, mans cietoksnis, mans glābējs! Dievs – mana klints, uz kuras tveros, mans vairogs, mans glābšanās rags, mana kalnu pils! Mans patvērums, mans glābējs – tu mani glāb no varmācības! Lai slavēts! – es saucu uz Kungu – no saviem naidniekiem es glābts! Mani apņēma nāves bangas, gāzās pār mani posta straumes, šeola saites apņēma mani, tvēra pēc manis nāves slazdi, savās bēdās es saucu Kungu, es saucu savu Dievu – viņš savā pilī dzird manu balsi, mans palīgā sauciens skan viņa ausīs. Tad līgojās un drebēja zeme, debesu pamati šūpojās un grīļojās, jo viņam bija dusmas. Cēlās dūmi no viņa nāsīm, rijēja uguns – no viņa mutes, liesmu dzirkstis no viņa sprakst! Viņš atvāza debesis un nāca lejā – negaisa mākonis viņam zem kājām! Ķerubā jāšus viņš laidās – viņu redzēja uz vēja spārniem, viņš sedzās tumsu visapkārt sev, juma ūdeņu blīvu, mākoņvālus, spožumā viņa priekšā liesmoja uguns dzirkstis! Ducināja no debesīm Kungs, Visuaugstais dārdināja savu balsi! Viņš laida bultas un kliedēja tos, zibeni – un mulsināja tos. Kļuva redzamas jūras gultnes, atsedzās vaļā pasaules pamati – no Kunga rāšanās, no viņa nāšu dvašas! Viņš sniedzās no augstumiem, ņēma mani, izrāva mani no lielajiem ūdeņiem, izglāba mani no stiprā naidnieka, no maniem nīdējiem, pārlieku vareniem. Tie man uzbruka posta dienā, taču Kungs bija mans balsts! Viņš izveda mani plašumos, viņš izglāba mani, jo mīlēja mani. Kungs atdarīja pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības mani atalgoja, jo es staigāju Kunga ceļus un nenoklīdu no sava Dieva – visi viņa lēmumi man acu priekšā, un viņa likumi – no tiem nenovērsos! Es biju krietns pret viņu un sargājos darīt grēku – Kungs atalgoja mani pēc taisnības, pēc manas šķīstības viņa acu priekšā! Uzticīgajam tu esi uzticīgs un krietnajam atdari krietnu, pret sirdsšķīsto tu esi sirdsšķīsts, pret viltnieku tu proti viltu! Tu paglāb nabaga ļaudis, bet augstprāšus ar skatienu pazemo, jo tu esi mans gaismeklis, Kungs! Kungs manu tumsu dara gaišu! Ak, ar tevi es satriecu karapulkus, ar savu Dievu es lecu pār vaļņiem! Redzi, Dievs, – viņa ceļš taisns! Kunga sacītais – skaidrs, vairogs viņš visiem, kas tveras pie viņa! Kurš gan ir Dievs kā vien Kungs un kurš – klints kā vien mūsu Dievs? Dievs, mans stiprais patvērums – viņš plati noklājis manu ceļu, devis man kājas kā stirnai, manās augstienēs mani stiprinājis! Viņš manām rokām mācīja karot, liekt vara loku maniem delmiem! Tu man devi savu glābēja vairogu, tava atbilde mani paaugstina. Tu darīji platus man soļus, nu neļogās mani stilbi. Es vajāju naidniekus un nīcināju tos, negriezos atpakaļ, iekams tie kauti, es satriecu tos un nobeidzu, ka tie necēlās, tie saļima man zem kājām! Kaujai tu apjozi mani ar spēku, apakš manis tu nolieci dumpiniekus, tu naidnieku sprandus pavērsi man, kas mani nīda – tos es iznīdēju! Tie cieši raugās, bet glābēja nav, uz Kungu – bet viņš tiem neatsaucas! Es samalu tos kā zemes pīšļus, kā dubļus uz ielas tos saberzu, saminu! Tu mani paglābi no ļaužu ķildām, tu mani norīkoji ciltīm par galvu, tautas, ko nepazinu, tagad man kalpo! Svešuma dēli lišķēja man – kā padzird, tā tūliņ klausa! Svešuma dēliem sašļuka dūša, sajozušies tie nāk no saviem cietokšņiem. Dzīvs Kungs! Svētīta mana klints! Cildināts mans Dievs – mana glābiņa klints! Dievs, kurš dāvājis man atmaksu un noliecis tautas apakš manis, kurš izvedis mani no naidniekiem! – Tu pacēli mani pār pretiniekiem, no varmākām tu paglābi mani, tādēļ slavēšu tevi starp tautām, Kungs, un dziedāšu tavam vārdam! Viņš diženi glābj savu ķēniņu un savam svaidītam dod žēlastību – Dāvidam un viņa dzimumam uz mūžiem!” Šie ir Dāvida pēdējie vārdi. Tā saka Dāvids, Jišaja dēls, tā saka vīrs, kas jo augstu celts, Jēkaba Dieva svaidītais, Israēla dziesminieks: “Kunga Gars runāja caur mani, viņa vārdi – man uz mēles. Israēla Dievs teica, Israēla klints mani uzrunāja: kas cilvēkus valda taisnībā, kas valda, bīdamies Dieva, – kā rīta gaisma, kad saule aust, kā rīts bez mākoņiem, kā gaišums pēc lietus, kas liek sazaļot zemei! Vai tad mans nams nav ar Dievu? Vai ne mūžīgu derību viņš slēdza ar mani, kas viscaur sakārtota un uzturēta? Vai visa mana glābšana, viss prieks nav viņa diedzēts? Bet nelieši ir kā ērkšķi, ko nosviež zemē, – rokā nav turami! Ja kāds tos ņem, tas sarūpē dzelzi vai šķēpa kātu – un tos ugunī sadedzina turpat uz vietas!” Šie ir Dāvida varoņu vārdi: gudro sapulcēs sēdošais, triju vidū galvenais, ecnietis Adīno, kas nonāvējis astoņus simtus vienā reizē. Nākamais pēc viņa – Elāzārs, ahohieša Dodo dēls, no trim varoņiem, kas bija kopā ar Dāvidu, kad viņi izaicināja filistiešus, kuri tur bija sapulcējušies karot. Israēlieši atkāpās, bet viņš cēlās un kāva filistiešus, līdz viņam pagura roka un zobens pielipa pie rokas. Kungs todien deva lielu uzvaru, un karapulks atgriezās pie viņa, tikai lai izģērbtu kritušos. Nākamais pēc viņa – harārietis Šamma, Āges dēls. Filistieši bija sapulcējušies Lehī, un tur bija lēcu lauks. Karapulks bēga no filistiešiem, bet viņš nostājās tīruma vidū, attīrīja to un kāva filistiešus, un Kungs deva lielu uzvaru. Pļaujas laikā trīs no trīsdesmit virsniekiem nokāpa pie Dāvida Adullāmas alā. Filistieši bija uzslējuši nometni Refāiešu ielejā. Dāvids toreiz bija cietoksnī, bet filistiešu sardze – Betlēmē. Dāvidam iekārojās, un viņš teica: “Ja kāds mani padzirdītu ar ūdeni no Betlēmes akas pie pilsētas vārtiem!” Tad trīs varoņi izlauzās cauri filistiešu nometnei, pasmēla ūdeni no Betlēmes akas pie pilsētas vārtiem un atnesa Dāvidam, bet viņš nedzēra un ziedoja to Kungam. Viņš teica: “Lai Kungs pasarga, ka es tā darītu! Vai tās nav to vīru asinis, kas gāja pret savu dzīvību?!” – un nedzēra. Tādi bija šo trīs varoņu darbi. Abīšajs, Joāba brālis, Cerūjas dēls, bija tiem trijiem par galveno. Viņš atvēzēja šķēpu pret trim simtiem, tos nonāvēdams, un viņam bija slava tāpat kā tiem trijiem. Vai gan viņš nav godājamāks par šiem trijiem un viņu virsnieks, kaut arī nebija viens no tiem? Un Benājāhu, Jehojādas dēls, stiprinieks no Kabceēlas, kas veica varenus darbus, – viņš nokāva divus, kas bija moābiešiem kā lauvas, un sniegotā dienā nokāpa akā un nogalināja lauvu. Viņš nokāva kādu iespaidīga izskata ēģiptieti. Kaut ēģiptietim rokā bija šķēps, viņš izgāja pret to ar rungu, izrāva ēģiptietim no rokām šķēpu un nogalēja ar viņa paša šķēpu. Tādi bija Benājāhu, Jehojādas dēla, darbi, un viņam bija slava tāpat kā tiem trijiem varoņiem. Viņš bija godājamākais no trīsdesmit, kaut arī nebija viens no tiem trijiem, un Dāvids viņu iecēla par savu miesassargu. Asā-Ēls, Joāba brālis, bija starp tiem trīsdesmit; betlēmietis Elhānāns, Dodo dēls; harodietis Šamma; harodietis Elīka; paltietis Helecs; tekoietis Īra, Ikēša dēls; anatotietis Abīezers; hušātietis Mebunajs; ahohietis Calmons; netofātietis Mahrajs; netofātietis Hēlebs, Baānas dēls; Itajs, Rībaja dēls, no Gibas, no benjāminiešiem; pirātonietis Benājāhu; Hidajs no Gaašas ielejām; arābs Abī-Albons; barhūmietis Azmāvets; šaalbīmietis Eljahba; Jonatāns no Jāšēna dēliem; harārietis Šamma; harārietis Ahīāms, Šārāra dēls; Elīfelets, maahieša dēla Ahasbaja dēls; gīlonietis Elīāms, Ahītofela dēls; karmelietis Hecro; arbietis Paarajs; Jigals, Nātāna dēls, no Cobas; gādietis Bānī; amonietis Celeks; beērotietis Nahrajs, Joāba, Cerūjas dēla ieroču nesējs; jitrietis Īra; jitrietis Gārēbs; hetietis Ūrija – kopā trīsdesmit septiņi. Atkal pret Israēlu iedegās Kunga dusmas un musināja Dāvidu, kūdot: “Ej, saskaiti Israēlu un Jūdu!” Tad ķēniņš teica sava karaspēka virspavēlniekam Joābam: “Ej, izstaigā visas Israēla ciltis no Dāna līdz Bēršebai un saskaiti ļaudis, lai es zinātu ļaužu skaitu!” Joābs teica ķēniņam: “Lai Kungs, tavs Dievs, vairo ļaudis vēl un vēl simtkārt un lai mana kunga, ķēniņa, acis to skata! Tomēr, mans kungs, ķēniņ, kāpēc tev sagribējies tādu lietu?” Taču ķēniņa pavēle Joābam un karaspēka virsniekiem bija stingra, un Joābs ar ķēniņa karaspēka virsniekiem devās skaitīt israēliešus. Viņi pārgāja pāri Jardānai un uzslēja nometni Aroērā uz dienvidiem no pilsētas, kas Gāda ielejā, un devās uz Jaazēras pusi. Viņi aizgāja uz Gileādu un Tahtīm-Hodšī novadu, tad devās uz Dān-Jaanu un apkārt Sidonai, nonāca Tīras cietoksnī un visās hiviešu un kanaāniešu pilsētās un devās uz Jūdas dienvidiem, uz Bēršebu. Viņi pārstaigāja visu zemi, un, kad bija pagājuši deviņi mēneši un divdesmit dienas, viņi pārnāca Jeruzālemē. Joābs saskaitīto ļaužu skaitu paziņoja ķēniņam – Israēlā bija astoņi simti tūkstoši karotāju, zobena nesēju, bet Jūdā – pieci simti tūkstoši vīru. Pēc tam, kad Dāvids bija saskaitījis ļaudis, viņa sirds iesmeldzās, un Dāvids teica Kungam: “Esmu ļoti grēkojis, tā darīdams! Kungs, piedod jel tagad sava kalpa vainu, jo esmu izdarījis lielu muļķību!” Kad Dāvids no rīta cēlās, Kunga vārds bija nācis pār Dāvida redzētāju, pravieti Gādu: “Ej un pasludini Dāvidam – tā saka Kungs: tavā priekšā es nolieku trīs lietas. Izvēlies vienu, un tā es tev darīšu!” Gāds atnāca pie Dāvida, izstāstīja viņam un teica: “Vai nu tev un tavai zemei uznāks septiņi bada gadi, vai nu trīs mēnešus tev jābēg no ienaidniekiem, kas tevi vajās, vai trīs dienas tavā zemē būs mēris – apdomā un izlem, kādu atbildi man dot tam, kas mani sūtījis.” Dāvids sacīja Gādam: “Man ļoti grūti! Labāk mums krist Kunga rokā – jo liela ir viņa žēlsirdība –, nekā man krist cilvēku rokās!” Un Kungs sūtīja Israēlam mēri no tā rīta līdz noteiktajam laikam. No Dāna līdz Bēršebai tautā nomira septiņdesmit tūkstoši vīru. Eņģelis izstiepa roku uz Jeruzālemi, lai to izpostītu, bet Kungam kļuva žēl darīt tādu ļaunumu. Viņš teica eņģelim, kas nīdēja tautu: “Gana! Apturi savu roku!” Kunga eņģelis bija pie jebūsieša Aravnas klona. Redzot eņģeli, kas kāva cilvēkus, Dāvids teica Kungam: “Redzi, es esmu grēkojis, es esmu noziedzies, bet šīs avis – ko tās ir darījušas?! Lai tava roka ir pret mani un mana tēva namu!” Tajā dienā Gāds nāca pie Dāvida un teica: “Dodies un cel Kungam altāri uz jebūsieša Aravnas klona!” Un Dāvids devās, kā Kungs bija pavēlējis ar Gāda vārdiem. Kad Aravna paraudzījās lejup, viņš redzēja, ka ķēniņš ar saviem kalpiem nāca pie viņa. Aravna iznāca un noliecās ķēniņam ar seju līdz zemei. Aravna teica: “Kāpēc mans kungs ķēniņš nāk pie sava kalpa?” Dāvids atbildēja: “Lai pirktu no tevis šo klonu un būvētu altāri Kungam – lai manā tautā mitētos šī sērga!” Aravna teica Dāvidam: “Lai mans kungs, ķēniņš, ņem un upurē, kas viņam tīk! Redzi – vērši sadedzināmajam upurim, kuļamais rats un vēršu iejūgs malkai. Ķēniņ, to visu Aravna atdod ķēniņam!” Tad Aravna teica ķēniņam: “Kungs, tavs Dievs, tevi uzklausīs.” Ķēniņš teica Aravnam: “Nē, es noteikti pirkšu no tevis par maksu. Es nepienesīšu Kungam, savam Dievam, sadedzināmo upuri, kas iegūts par velti.” Un Dāvids nopirka klonu un vēršus par piecdesmit sudraba šekeļiem. Dāvids uzbūvēja tur altāri Kungam un pienesa sadedzināmos upurus un miera upurus. Kungs izpildīja lūgumu par zemi, un sērga Israēlā mitējās. Kad ķēniņš Dāvids kļuva vecs, dzīvojis jau daudzas dienas, tie sedza viņu ar drānām, bet viņam nekļuva silti. Un viņa kalpi sacīja: “Lai sameklē mūsu kungam ķēniņam meiteni jaunavu, kas kalpotu ķēniņam un viņu aprūpētu. Lai viņa guļ pie tā krūtīm un silda mūsu kungu ķēniņu.” Tad viņi visā Israēla zemē meklēja skaistu meiteni un atrada šūnēmieti Abīšagu un atveda viņu pie ķēniņa. Tā meitene bija pat ļoti skaista, viņa aprūpēja ķēniņu un kalpoja viņam, bet dzimumattiecību viņiem nebija. Taču Hagītas dēls Adonījāhu paaugstinājās, sacīdams: “Es būšu ķēniņš!” Tad viņš lika sev gādāt ratus un jātniekus, kā arī piecdesmit vīrus, kas skrietu viņam pa priekšu. Bet tēvs viņu nekad nebija apgrūtinājis, jautādams: “Kāpēc tu tā dari?” Turklāt viņš bija ļoti izskatīgs un bija dzimis pēc Abšāloma. Viņš bija runājis ar Joābu, Cerūjas dēlu, un priesteri Ebjātāru, un viņi palīdzēja Adonījāhu. Bet priesteris Cādoks un Benājāhu, Jehojādas dēls, un pravietis Nātāns, tāpat Šimī un Reī, kā arī Dāvida sardzes vīri nebija ar Adonījāhu. Adonījāhu upurēja avis, vēršus un nobarotus lopus pie Čūskas akmens Ēn-Rogēlas tuvumā un saaicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un visus Jūdas vīrus, ķēniņa kalpus. Bet pravieti Nātānu un Benājāhu, kā arī sardzes vīrus un savu brāli Sālamanu viņš neaicināja. Tad Nātāns sacīja Sālamana mātei Batšebai: “Vai tu esi dzirdējusi runājam, ka Adonījāhu, Hagītas dēls, ir jau ķēniņš? Bet mūsu kungs Dāvids to nezina. Tagad ej, es tev dodu padomu: glāb savu dzīvību un sava dēla Sālamana dzīvību. Ieej pie ķēniņa Dāvida un saki viņam: vai tu, mans kungs, ķēniņ, nezvērēji savai kalponei, sacīdams: tavs dēls Sālamans būs ķēniņš pēc manis, un viņš sēdēs manā tronī! – tad kādēļ ķēniņš ir Adonījāhu? Redzi, kamēr tu vēl runāsi ar ķēniņu, es iešu pie viņa pēc tevis un apstiprināšu tavus vārdus.” Un Batšeba iegāja pie ķēniņa guļamistabā; ķēniņš bija ļoti vecs, un šūnēmiete Abīšaga aprūpēja viņu. Un Batšeba noliecās un zemojās ķēniņam, un ķēniņš jautāja: “Ko tu gribi?” Un viņa teica: “Mans kungs, tu zvērēji savai kalponei pie Kunga, sava Dieva: tavs dēls Sālamans būs nākamais ķēniņš un sēdēs manā tronī! Un, redzi, Adonījāhu jau ir ķēniņš, bet tu, mans kungs, ķēniņ, to nezini! Adonījāhu upurēja daudzus vēršus, nobarotus lopus un avis un saaicināja visus ķēniņa dēlus un priesteri Ebjātāru un karaspēka virspavēlnieku Joābu, bet tavu kalpu Sālamanu viņš neaicināja. Bet tu, mans kungs, ķēniņ, visa Israēla acis ir vērstas uz tevi, lai tu viņiem paziņo, kas sēdēs tronī pēc tevis, mans kungs, ķēniņ. Ka nenotiek tā – kad mans kungs, ķēniņš apgulsies pie saviem tēviem, tad es un mans dēls Sālamans būsim vainīgi!” Un, redzi, viņa vēl runāja ar ķēniņu, kad ienāca pravietis Nātāns. Un ķēniņam ziņoja: “Redzi, pravietis Nātāns,” – un viņš ienāca pie ķēniņa un noliecās ar seju līdz zemei. Nātāns sacīja: “Mans kungs, ķēniņ, vai tu esi teicis: Adonījāhu būs ķēniņš pēc manis un sēdēs manā tronī? – Jo šodien viņš nogāja lejā upurēt lielu skaitu vēršu, nobarotu lopu un avju, kā arī saaicināja visus ķēniņa dēlus un karaspēka pavēlniekus un priesteri Ebjātāru, un, redzi, tie ēd un dzer kopā ar viņu un sauc: lai dzīvo ķēniņš Adonījāhu! Bet mani, tavu kalpu, un priesteri Cādoku un Benājāhu, Jehojādas dēlu, un tavu kalpu Sālamanu viņš nav aicinājis. Vai tas ir darīts ar mana kunga, ķēniņa, ziņu, un vai tu saviem kalpiem nebūtu pateicis, kas sēdēs mana kunga, ķēniņa, tronī pēc tevis?” Ķēniņš Dāvids atbildēja: “Sauciet pie manis Batšebu.” Viņa pienāca pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. Un ķēniņš zvērēja, sacīdams: “Dzīvs Kungs, kas izpērk manu dvēseli no visām nelaimēm! Tiešām, kā es tev esmu zvērējis pie Kunga, Israēla Dieva, sacīdams, ka tavs dēls Sālamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs tronī manā vietā, tā es darīšu šodien!” Tad Batšeba noliecās ar seju līdz zemei ķēniņa priekšā un teica: “Lai mans kungs, ķēniņš Dāvids, dzīvo mūžīgi!” Un ķēniņš Dāvids sacīja: “Sauciet pie manis priesteri Cādoku, pravieti Nātānu un Benājāhu, Jehojādas dēlu!” – un tie nāca pie ķēniņa. Ķēniņš tiem sacīja: “Ņemiet līdzi sava kunga kalpus un sēdiniet manu dēlu Sālamanu uz manas mūļa ķēves un novediet viņu lejā uz Gīhonu! Tur priesteris Cādoks un pravietis Nātāns lai svaida viņu par Israēla ķēniņu. Pēc tam pūtiet taures un sauciet: lai dzīvo ķēniņš Sālamans! Tad dodieties augšā pēc viņa, un viņš lai nāk un sēžas manā tronī, jo viņš būs ķēniņš manā vietā, un viņu es esmu iecēlis par valdnieku Israēlam un Jūdai.” Tad Benājāhu, Jehojādas dēls, atbildēja un sacīja ķēniņam: “Patiesi, tā saka Kungs, mana ķēniņa Dievs: kā Kungs bija ar manu kungu, ķēniņu, tā viņš būs ar Sālamanu un darīs viņa troni lielāku par mana kunga ķēniņa Dāvida troni!” Tad priesteris Cādoks, pravietis Nātāns, Benājāhu, Jehojādas dēls, un krētieši un peletieši gāja lejā un sēdināja Sālamanu uz ķēniņa Dāvida mūļa ķēves un veda viņu uz Gīhonu. Priesteris Cādoks ņēma eļļas ragu no telts un svaidīja Sālamanu, tad tie pūta taures, un visa tauta sauca: “Lai dzīvo ķēniņš Sālamans!” Un visa tauta devās augšā viņam pakaļ, pūzdami stabules un varen līksmodami – ka zeme rībēja no viņu saucieniem. To dzirdēja Adonījāhu un visi viņa saaicinātie viesi, kad tie bija beiguši ēst. Un Joābs dzirdēja tauru skaņas un jautāja: “Kādēļ pilsētā tāds troksnis?” Viņam vēl runājot, atnāca priestera Ebjātāra dēls Jonatāns. Un Adonījāhu sacīja: “Nāc, jo tu esi krietns vīrs un nes labu ziņu.” Jonatāns atbildēja Adonījāhu: “Tik tiešām mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, ir iecēlis par ķēniņu Sālamanu. Un ķēniņš sūtīja viņam līdzi priesteri Cādoku, pravieti Nātānu, Benājāhu, Jehojādas dēlu, kā arī krētiešus un peletiešus, un tie viņu sēdināja uz ķēniņa mūļa ķēves. Priesteris Cādoks un pravietis Nātāns viņu svaidīja par ķēniņu pie Gīhonas. No turienes viņi līksmodami atnākuši un gavilē pilsētā – tas ir troksnis, ko jūs dzirdējāt. Turklāt Sālamans sēž valdnieka tronī. Un arī ķēniņa kalpi ir ieradušies svētīt mūsu kungu, ķēniņu Dāvidu, sacīdami: tavs Dievs lai Sālamana vārdu dara augstāku par tavu vārdu un viņa troni lielāku par tavu troni. – Un ķēniņš zemojās savā guļvietā. Tad ķēniņš sacīja: slavēts ir Kungs, Israēla Dievs, kurš šodien ir devis to, kas sēž manā tronī, un manas acis to redz.” Tad visi Adonījāhu aicinātie izbijās, cēlās un aizgāja katrs savu ceļu. Un Adonījāhu baidījās no Sālamana, viņš cēlās, gāja un satvēra altāra ragus. Sālamanam pastāstīja: “Redzi, Adonījāhu nobijies no ķēniņa Sālamana, satvēris altāra ragus un saka: lai ķēniņš Sālamans man šodien pat zvēr, ka viņš nenokaus savu kalpu ar zobenu!” Un Sālamans sacīja: “Ja viņš ir krietns vīrs, neviens viņa mats nekritīs zemē, bet, ja viņš darīs ko ļaunu, tad mirs!” Un ķēniņš Sālamans sūtīja pēc viņa un lika viņam nākt lejā no altāra. Adonījāhu atnāca un klanījās ķēniņam Sālamanam, tad Sālamans viņam teica: “Ej mājās.” Kad tuvojās Dāvida nāves diena, viņš pavēlēja savam dēlam Sālamanam: “Es aizeju pa ceļu, ko iet visa šī zeme, bet tu turies stiprs kā vīrs – ievēro visu, ko vēlējis Kungs, tavs Dievs, – staigā viņa ceļus, turi viņa likumus, baušļus, tiesas un viņa liecības, kā rakstīts Mozus bauslībā, lai tev sekmējas it visā, ko tu dari, un visur, kurp tu ej. Lai Kungs piepilda savus vārdus, ko viņš man teicis: ja tavi dēli turpinās staigāt savus ceļus manā priekšā patiesībā no visas sirds un dvēseles, tad – viņš sacīja – tev netrūks, kas sēdēs Israēla tronī. Un tu arī zini, ko man ir darījis Joābs, Cerūjas dēls, ko viņš izdarīja ar diviem Israēla karaspēka virspavēlniekiem, Abnēru, Nēra dēlu, un Amāsu, Jetera dēlu, – viņš tos nogalināja, izliedams kara asinis miera laikā, un kara asinis ir pie jostas, kas ir ap viņa gurniem, un pie sandalēm, kas viņam kājās. Bet tu dari pēc savas gudrības un neļauj viņa sirmajai galvai ar mieru noiet šeolā. Un gileādieša Barzilaja dēliem izrādi laipnību, lai viņi ēd pie tava galda, jo viņi bija ar mani, kad es bēgu no tava brāļa Abšāloma. Un, redzi, pie tevis ir benjāminietis Šimī, Gēras dēls, no Bahūrīmas. Viņš mani nolādēja ar stipru lāstu tajā dienā, kad es devos uz Mahanaimu. Pēc tam viņš nāca lejā pie Jardānas man pretī. Un es zvērēju viņam pie Kunga, sacīdams: es tevi nenonāvēšu ar zobenu! Bet tagad – neatstāj viņu nesodītu, jo tu esi gudrs vīrs un zini, ko ar viņu darīt. Liec viņa sirmajai galvai noiet šeolā ar asinīm.” Un Dāvids apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apbedīja Dāvida pilsētā. Dāvids kā ķēniņš bija valdījis pār Israēlu četrdesmit gadus. Septiņus gadus viņš bija ķēniņš Hebronā, bet trīsdesmit trīs gadus viņš bija ķēniņš Jeruzālemē. Sālamans sēdās sava tēva Dāvida tronī, un viņa valsts kļuva ļoti stipra. Tad Adonījāhu, Hagītas dēls, nāca pie Sālamana mātes Batšebas, un viņa jautāja: “Vai tu nāc ar mieru?” Viņš atbildēja: “Ar mieru.” Tad viņš sacīja: “Man ar tevi jārunā.” Viņa teica: “Runā.” Viņš sacīja: “Tu zini, ka man jau piederēja ķēniņvalsts un viss Israēls skatījās uz mani kā ķēniņu, bet ķēniņa vara tika manam brālim, jo tā viņam bija no Kunga. Un tagad man tev ir viens lūgums – neaizraidi mani!” Un viņa sacīja: “Runā.” Adonījāhu teica: “Lūdz ķēniņu Sālamanu, jo tevi viņš neatraidīs, lai dod man par sievu šūnēmieti Abīšagu.” Un Batšeba sacīja: “Labi, es runāšu par tevi ar ķēniņu.” Tad Batšeba gāja pie ķēniņa Sālamana, lai runātu ar viņu par Adonījāhu. Un ķēniņš piecēlās, viņai ienākot, paklanījās, apsēdās tronī un lika ķēniņa mātei apsēsties viņam līdzās, un viņa apsēdās Sālamanam pie labās rokas. Viņa sacīja: “Man ir kāds mazs lūgums, es lūdzu tevi, neatraidi mani.” Ķēniņš sacīja viņai: “Lūdz, mana māte, jo es tevi neatraidīšu.” Viņa sacīja: “Lai šūnēmieti Abīšagu dod par sievu tavam brālim Adonījāhu.” Tad ķēniņš Sālamans atbildēja savai mātei: “Kāpēc tu lūdz Adonījāhu tikai šūnēmieti Abīšagu, tad jau lūdz viņam arī ķēniņvalsti, jo viņš, mans brālis, ir vecāks par mani un viņu atbalsta priesteris Ebjātārs un Joābs, Cerūjas dēls.” Un ķēniņš Sālamans zvērēja pie Kunga, sacīdams: “Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja Adonījāhu nav runājis šos vārdus pret savu dzīvību. Tiešām, dzīvs Kungs, kurš mani ir stiprinājis un nosēdinājis mana tēva Dāvida tronī, kurš uzcēlis manu namu, kā bija solījis! Adonījāhu mirs jau šodien!” Un ķēniņš Sālamans sūtīja Benājāhu, Jehojādas dēlu, kurš kāva viņu, ka tas mira. Un priesterim Ebjātāram ķēniņš sacīja: “Ej uz Anātotu, kur tev ir tīrums, jo tu esi nolemts nāvei, bet šodien es tevi nelikšu nonāvēt, jo tu nesi Kunga Dieva šķirstu mana tēva Dāvida priekšā un esi cietis visu, ko izcieta mans tēvs.” Tā Sālamans padzina Ebjātāru no Kunga priesteru amata, lai piepildītos Kunga vārdi, kurus viņš bija sacījis par Ēlī namu Šīlo. Kad šī vēsts sasniedza Joābu, kurš bija atbalstījis Adonījāhu, bet neatbalstīja Abšālomu, Joābs bēga uz Kunga telti un stipri satvēra altāra ragus. Ķēniņam Sālamanam pavēstīja: “Joābs ir aizbēdzis uz Kunga telti, un, redzi, viņš ir pie altāra!” Tad Sālamans sūtīja Benājāhu, Jehojādas dēlu, sacīdams: “Ej nokauj viņu!” Un Benājāhu iegāja Kunga teltī un sacīja Joābam: “Tā saka ķēniņš: nāc ārā!” Bet viņš sacīja: “Nē, es miršu šeit!” Tad Benājāhu atbildēja ķēniņam: “Tā man atbildēja Joābs.” Tad ķēniņš sacīja: “Dari, kā viņš teica, nokauj viņu un apbedī, un tu noņemsi no manis un mana tēva nama tās asinis, kuras Joābs ir velti izlējis. Lai Kungs liek atgriezties asinīm pār viņa galvu, jo viņš nokāva divus vīrus, taisnīgākus un labākus par viņu, un nogalēja tos ar zobenu, bet mans tēvs Dāvids to nezināja – Abnēru, Nēra dēlu, Israēla karaspēka virspavēlnieku, un Amāsu, Jetera dēlu, Jūdas karaspēka virspavēlnieku. Un viņu asinis lai atgriežas pār Joāba un viņa pēcnācēju galvām uz mūžiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem un viņa namam un tronim lai ir miers no Kunga uz mūžiem.” Tad Benājāhu, Jehojādas dēls, gāja augšā, kāva viņu un nogalēja. Viņš to apbedīja pie viņa nama tuksnesī. Un ķēniņš iecēla Benājāhu, Jehojādas dēlu, Joāba vietā pār karaspēku, un priesteri Cādoku ķēniņš iecēla Ebjātāra vietā. Tad ķēniņš sūtīja pēc Šimī un sacīja viņam: “Cel Jeruzālemē sev namu un dzīvo tajā, bet nekur projām no turienes nedodies. Tajā dienā, kad tu celsies un iesi pāri Kidronas upes ielejai, tad zini droši – tu tiešām mirsi. Tavas asinis paliks uz tavas galvas.” Tad Šimī sacīja ķēniņam: “Vārdi, ko mans kungs, ķēniņš, runāja, ir labi, viņa kalps tā darīs.” Un Šimī dzīvoja Jeruzālemē ilgu laiku. Bet trešā gada beigās divi Šimī vergi aizbēga pie Ahīša, Maahas dēla, Gatas ķēniņa. Un Šimī stāstīja: “Redzi, tavi vergi ir Gatā!” Tad Šimī cēlās, apsegloja savu ēzeli un devās uz Gatu pie Ahīša meklēt savus vergus. Un Šimī atveda savus vergus no Gatas. Sālamanam tika stāstīts, ka Šimī gājis no Jeruzālemes uz Gatu un ir atgriezies. Tad ķēniņš sūtīja pēc Šimī un sacīja: “Vai es tevi nenozvērināju pie Kunga, vai neapliecināju tev, sacīdams: tajā dienā, kad tu iesi un dosies vienalga, kur, tad zini droši, ka tu tiešām mirsi! Un tu man sacīji: tie ir labi vārdi, kurus es dzirdēju. Kādēļ tu neturēji Kunga zvērestu un pavēli, ko es tev devu?” Ķēniņš sacīja Šimī: “Tu zini visu ļaunumu, kas tev bija sirdī, – to tu darīji manam tēvam Dāvidam, un Kungs nu atgriež tavu ļaunumu pār tavu galvu, bet ķēniņš Sālamans būs svētīts, un Dāvida tronis būs stiprs Kunga priekšā līdz mūžībai.” Un ķēniņš pavēlēja Benājāhu, Jehojādas dēlam, un tas izgāja ārā, kāva to, un Šimī mira. Bet valsts nostiprinājās Sālamana rokās. Sālamans noslēdza laulības derību ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu; viņš ņēma faraona meitu un atveda uz Dāvida pilsētu, pirms bija beidzis celt savu namu, Kunga namu un mūrus visapkārt Jeruzālemei. Tauta vēl upurēja augstienēs, jo līdz tam laikam nebija uzcelts nams Kunga vārdam. Sālamans mīlēja Kungu un turēja sava tēva Dāvida likumus, vienīgi viņš upurēja un kvēpināja augstienēs. Un ķēniņš gāja uz Gibeonu, lai tur upurētu, jo tā bija liela augstiene. Sālamans upurēja tur uz altāra tūkstoš dedzināmo upuru. Naktī Kungs parādījās Sālamanam sapnī, un Dievs sacīja: “Lūdz man, ko lai tev dodu?” Sālamans sacīja: “Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, tu darīji lielu žēlastību, jo viņš staigāja tavā priekšā uzticībā un taisnībā, sirds skaidrībā ar tevi, un tu esi saglabājis viņam doto lielo žēlastību – esi ļāvis viņa dēlam šodien sēdēt viņa tronī. Un tagad, Kungs, mans Dievs, tu esi licis valdīt savam kalpam mana tēva Dāvida vietā, bet es esmu jauns zēns un nezinu, ne kad nākt, ne iet. Un tavs kalps ir tavas tautas vidū, kuru tu izvēlējies, – tā ir tik liela tauta, ka tās daudzumu nevar ne saskaitīt, ne pārskaitīt. Dod savam kalpam dzirdīgu sirdi, lai tiesātu tavu tautu, lai saprastu, kas labs un kas slikts, – kas gan spēs iztiesāt šo tavu milzīgo tautu.” Kungam patika tas, ko Sālamans lūdza. Dievs viņam sacīja: “Tāpēc ka tu lūdzi šo, bet nelūdzi sev ilgu mūžu un nelūdzi sev bagātību, un nelūdzi savu ienaidnieku dzīvību, bet lūdzi saprašanu, lai izprastu tiesu, tad, redzi, es daru, kā tu runāji! Redzi, es tev dodu gudru un redzīgu sirdi! Tāda kā tu nav bijis pirms tevis un nebūs pēc tevis! Arī to, ko tu nelūdzi, es tev dodu – gan bagātību, gan godu. Tāda kā tu nebūs starp ķēniņiem visu tavu mūžu! Ja tu staigāsi manos ceļos, turēdams manus likumus un baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, es paildzināšu tavas dienas.” Sālamans pamodās, un, redzi, tas bija sapnis! Viņš gāja uz Jeruzālemi, nostājās Kunga derības šķirsta priekšā un upurēja sadedzināmos upurus un miera upurus. Tad viņš sarīkoja svētkus visiem saviem kalpiem. Pēc tam pie ķēniņa nāca divas maukas, un tās nostājās viņa priekšā. Viena sieva sacīja: “Es lūdzu, mans Kungs, es un šī sieva dzīvojām vienā namā. Šajā namā es dzemdēju, viņai klātesot. Un trešajā dienā, kopš es dzemdēju, arī šī sieva dzemdēja, un mēs bijām divas vien namā, un tur nebija neviena cita. Un šīs sievas dēls naktī nomira, jo viņa to nogulēja. Nakts vidū viņa piecēlās un ņēma manu dēlu, kas bija man blakus – kamēr tava kalpone gulēja –, un tā noguldīja viņu pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu tā noguldīja man pie krūtīm. No rīta es cēlos, lai zīdītu savu dēlu, un, redzi, viņš bija miris, bet no rīta es to uzmanīgi apskatīju, un, redzi, tas nebija mans dēls, kuru es dzemdēju!” Un otra sieva sacīja: “Nē! Dzīvais ir mans dēls, bet tavs ir mirušais!” Un šī sacīja: “Nē! Tavs dēls ir mirušais, bet dzīvais ir mans dēls!” – tā viņas runāja ķēniņa priekšā. Ķēniņš sacīja: “Viena saka – dzīvais ir mans dēls, bet mirušais ir tavs dēls, otra saka – nē, tavs dēls ir mirušais, un mans ir dzīvais.” Ķēniņš sacīja: “Atnesiet man zobenu!” Un ķēniņam atnesa zobenu. Tad ķēniņš sacīja: “Cērtiet dzīvo bērnu uz pusēm un dodiet pusi vienai un pusi otrai.” Tad tā sieva, kuras dēls bija dzīvs, uzrunāja ķēniņu, jo viņas sirds sažņaudzās par savu dēlu. Viņa sacīja: “Mans kungs, es lūdzu, dodiet viņai dzīvo bērnu, tik nenogaliniet to!” Un otra teica: “Lai nav ne tev, ne man – cērtiet!” Ķēniņš atbildēja un sacīja: “Dodiet viņai dzīvo bērnu un nenogaliniet to, šī ir viņa māte!” Un viss Israēls dzirdēja spriedumu, kuru ķēniņš izsprieda. Viņi bijās no ķēniņa, jo tie redzēja, ka Dieva gudrība ir viņā, lai spriestu tiesu. Ķēniņš Sālamans valdīja pār visu Israēlu. Šie ir viņa pārvaldes priekšnieki: Azarja, priestera Cādoka dēls, Elīhorefs un Ahija, Šīšas dēli, bija rakstveži, Jehošāfāts, Ahīlūda dēls, bija lietvedis, Benājāhu, Jehojādas dēls, bija pār karaspēku, Cādoks un Ebjātārs – priesteri, Azarja, Nātāna dēls, – pār pārvaldniekiem, Zābūds, Nātāna dēls, bija priesteris, ķēniņa draugs, Ahīšārs bija pils pārraugs, Adonīrāms, Abda dēls, – pār darba klausību. Sālamanam bija divpadsmit pārvaldnieki pār visu Israēlu, un viņi apgādāja ķēniņu un viņa namu – tie viņu apgādāja katrs vienu mēnesi gadā. Šie ir viņu vārdi: Ben-Hūrs Efraima kalnienē, Ben-Dekers Mākacā, Šaalbīmā, Bēt-Šemešā, Ēlon-Bēt-Hānānā, Ben-Heseds Arubotā, viņam vēl Soho un visa Hēfera zeme, Ben-Abīnādāvs visā Nāfat-Dorā, Tafata, Sālamana meita, bija viņa sieva, Baāna, Ahīlūda dēls, Taanahā, Megido un visā Bēt-Šeānā, kas ir blakus Cāretānai pie Jizreēlas, no Bēt-Šeānas līdz Ābel-Mholai un viņpus Jekamāmas. Ben-Gebers Rāmot-Gileādā, viņam bija Jaīra, Manases dēla, ciemi Gileādā – Argobas apgabals Bāšānā, sešdesmit lielas pilsētas ar mūriem un vara aizšaujamām bultām, Ahīnādābs, Ido dēls, Mahanaimā, Ahīmaacs – Naftālī zemē, viņš arī ņēma Bāsmati, Sālamana meitu, par sievu, Baāna, Hūšaja dēls, Ašērā un Beālotā, Jehošāfāts, Pārūha dēls, Jisašharā, Šimī, Ēlī dēls, Benjāminā, Gebers, Ūrī dēls, – Gileāda zemē, amoriešu ķēniņa Sīhona un Bāšānas ķēniņa Oga zemēs, viņš bija vienīgais pārvaldnieks tajās zemēs. Jūdas un Israēla ļaužu bija tik daudz kā smilšu jūras malā – viņi ēda, dzēra un bija priecīgi. Sālamans bija valdnieks pār visām zemēm no Eifrātas un filistiešu zemes līdz pat Ēģiptes robežai. Tie nesa meslus un kalpoja Sālamanam visas viņa dzīves dienas. Sālamana ēdiens vienai dienai bija trīsdesmit koras smalko miltu un sešdesmit koras rupjo miltu, desmit trekni vērši un divdesmit labi ganīti liellopi, simts sīklopu, arī brieži, gazeles, stirnāži un nobaroti putni, – jo viņš valdīja pār visu apgabalu šaipus upes, no Tifsahas līdz Gazai, pār visiem ķēniņiem šaipus upes, un viņam bija miers no visām pusēm. Jūda un Israēls dzīvoja drošībā – katram piederēja savs vīnakoks un savs vīģes koks – no Dānas līdz Bēršebai visas Sālamana dienas. Sālamanam bija četrdesmit tūkstoši steliņģu kaujas ratu zirgiem un divpadsmit tūkstoši jājamzirgu. Pārvaldnieki apgādāja ķēniņu Sālamanu un visus, kas nāca pie viņa galda, – katrs savu mēnesi, ka nekā netrūka. Bet miežus un salmus zirgiem un rumakiem viņi nesa katrs uz savu vietu, kā katram bija norādīts. Un Dievs deva Sālamanam gudrību, ļoti lielu saprašanu un tādu plašu prātu kā smiltis jūras malā. Un Sālamana gudrība pārspēja visu austrumnieku un visas Ēģiptes gudrību. Gudrībā viņš bija pārāks par visiem cilvēkiem – par ezrāhieti Ētānu un par Hēmānu, Kalkolu un Dardu – Māhola dēliem. Viņa vārds bija zināms visās tautās visapkārt. Viņš bija teicis trīs tūkstošus sakāmvārdu, un viņam bija tūkstotis un piecas dziesmas. Viņš runāja par kokiem – no Lebanona ciedra līdz īzapam, kurš ieaug mūrī. Viņš runāja par dzīvniekiem, putniem, rāpuļiem un zivīm. No visām tautām nāca klausīties Sālamana gudrību – tā darīja visi zemes ķēniņi, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību. Kad Tīras ķēniņš Hīrāms dzirdēja, ka Sālamans svaidīts par ķēniņu tēva vietā, viņš sūtīja savus kalpus pie tā, jo Hīrāms visu mūžu bija Dāvida draugs. Sālamans sūtīja pie Hīrāma, sacīdams: “Tu zināji manu tēvu Dāvidu, ka viņam nebija iespējams celt namu Kunga, sava Dieva, vārdam, kara dēļ, tie karoja pret viņu no visām pusēm, līdz Kungs tos lika zem viņa kājām. Un tagad Kungs, mans Dievs, ir devis mieru visapkārt – nav pretinieka, un nenotiek nekas ļauns. Un, redzi, es saku, lai ceļ namu Kunga, mana Dieva, vārdam, jo Kungs ir runājis uz manu tēvu Dāvidu, sacīdams: tavs dēls, kuru es likšu tronī tavā vietā, – tas cels namu manam vārdam. Un tagad pavēli, lai cērt man Lebanona ciedrus, un mani kalpi būs ar taviem kalpiem, un algā taviem kalpiem es došu visu, ko tu prasīsi, jo tu zini, ka mums nav tik prasmīgu koku cirtēju kā sidonieši.” Kad Hīrāms dzirdēja Sālamana vārdus, viņš bija ļoti priecīgs un sacīja: “Šodien lai ir svētīts Kungs, kurš Dāvidam devis gudru dēlu, lai valda pār šo lielo tautu.” Hīrāms sūtīja pie Sālamana, sacīdams: “Es saņēmu vēsti, ko tu man sūtīji, un es darīšu visu, ko tu vēlies, gan ar ciedru kokiem, gan cipresēm. Mani kalpi nogādās kokus no Lebanona uz jūru, un es sūtīšu pa jūru plostus uz vietu, kuru tu man noteiksi, tur es tos izjaukšu, lai tu tos vestu tālāk. Bet mans lūgums ir šāds – dod maizi manam namam!” Tad Hīrāms deva Sālamanam ciedru kokus un cipreses, cik vien viņš vēlējās. Un Sālamans deva Hīrāmam divdesmit tūkstošus koru kviešu viņa nama uzturam un divdesmit koru spiestas eļļas. Tik Sālamans deva Hīrāmam ik gadu. Un Kungs deva Sālamanam gudrību, kā bija solījis. Un starp Hīrāmu un Sālamanu bija miers, tie abi noslēdza derību. Ķēniņš Sālamans ņēma strādniekus no visa Israēla, un viņam bija trīsdesmit tūkstoši strādnieku. Viņš tos sūtīja uz Lebanonu, ik mēnesi desmit tūkstošus. Mēnesi viņi bija Lebanonā un divus mēnešus savās mājās. Adonīrāms bija strādnieku pārraugs. Sālamanam bija septiņdesmit tūkstoši nastu nesēju un astoņdesmit tūkstoši akmens cirtēju kalnos. Neskaitot Sālamana ieceltos priekšniekus, kas uzraudzīja darbus, vēl bija trīs tūkstoši trīs simti citu – tie pārvaldīja tautu, kas darīja darbu. Ķēniņš pavēlēja vest lielus un dārgus akmeņus, lai no skaldītiem akmeņiem liktu nama pamatu. Tos izcirta Sālamana un Hīrāma celtnieki, un gebalieši apstrādāja kokus un akmeņus nama celšanai. Četri simti astoņdesmitajā gadā kopš Israēla dēlu iziešanas no Ēģiptes zemes, kad Sālamans ceturto gadu valdīja pār Israēlu, ziva mēnesī, tas ir otrais mēnesis, viņš sāka celt namu Kungam. Nams, kuru ķēniņš Sālamans cēla Kungam, bija sešdesmit elkoņus garš, divdesmit plats un trīsdesmit elkoņus augsts. Lievenis tempļa priekšā bija divdesmit elkoņus plats – nama platumā un desmit elkoņus garš nama priekšā. Viņš taisīja namam logus ar ārpusē sašaurinātām logu ailām. Viņš cēla visapkārt nama mūrim piebūvi, visapkārt templim un vissvētākajai vietai viņš taisīja telpas. Apakšējā stāva platums bija pieci elkoņi, vidējais bija sešus elkoņus plats un trešais bija septiņus elkoņus plats. Ārpusē, visapkārt namam viņš lika balstus, lai piebūve nebalstās uz nama mūriem. Namu viņš cēla no plēstiem akmeņiem, tā ka, namu ceļot, nedzirdēja ne āmuru, ne cirvi, ne kādu citu dzelzs rīku. Ieeja vidējā stāva telpās bija nama labajā pusē – vītņu kāpnes veda augšup uz vidējo un no vidējā uz trešo stāvu. Viņš namu cēla un pabeidza to, un pārsedza namu ar ciedra koka sijām un dēļiem. Visapkārt namam viņš uzcēla piebūvi piecu elkoņu augstumā, ciedru baļķi to savienoja ar namu. Un Kunga vārds nāca pār Sālamanu: “Par namu, ko tu cel, – ja tu staigāsi manos likumos, pildīsi manus spriedumus un nenovērsdamies turēsi visus manus baušļus, tad es pildīšu pie tevis savu vārdu, kuru es teicu tavam tēvam Dāvidam, – es dzīvošu Israēla dēlu vidū, un es neatstāšu savu tautu Israēlu.” Un Sālamans cēla namu un pabeidza to. Nama mūrus iekšpusē no grīdas līdz griestiem viņš noklāja ar ciedra koku un nama grīdu pārklāja ar cipreses koku. Divdesmit elkoņu attālumā no nama gala viņš uzcēla sienu no ciedra koka, no grīdas līdz griestiem, un tur taisīja iekšnamu – svētumu svētumu. Bet templis, proti, priekšējā svētnīca, bija četrdesmit elkoņu garumā. Nama iekšpuse bija no ciedra ar grieztiem pumpuru un plaukstošu ziedu rotājumiem, viss bija no ciedra, akmens nebija redzams. Iekšpusi, iekšnamu, viņš sagatavoja, lai noliktu tur Kunga derības šķirstu. Iekšnams bija divdesmit elkoņus garš, divdesmit plats un divdesmit elkoņus augsts. Viņš to pārklāja ar tīru zeltu un pārklāja arī ciedra koka altāri. Sālamans pārklāja nama iekšpusi ar tīru zeltu, iekšnamu aizšķērsoja ar zelta ķēdēm un pārklāja to ar zeltu. Visu namu viņš pārklāja ar zeltu, līdz viss nams bija pabeigts, arī visu altāri, kas bija iekšnama priekšā, arī to viņš pārklāja ar zeltu. Iekšnamā viņš no eļļas koka darināja divus ķerubus – desmit olektis augstus. Viens ķeruba spārns bija piecus elkoņus un otrs piecus elkoņus plats – desmit elkoņi no viena spārna gala līdz otra spārna galam. Tāpat desmit elkoņus plats bija otrs ķerubs, viens mērs un viens veids bija abiem ķerubiem. Viena ķeruba augstums bija desmit elkoņi un tikpat arī otram ķerubam. Viņš novietoja ķerubus iekštelpas vidū. Ķerubu spārni bija izplesti, tā ka viens spārns pieskārās sienai un otra ķeruba spārns pieskārās otrai sienai, un viņu spārni telpas vidū saskārās – spārns ar spārnu. Ķerubus viņš pārklāja ar zeltu. Visās nama sienās visapkārt viņš kokā iegreba ķerubus, palmas un plaukstošus ziedus – gan iekštelpās, gan ārējās telpās, un nama grīdu viņš pārklāja ar zeltu – gan iekštelpās, gan ārējās telpās. Iekšnama ieejai darināja eļļas koka durvis ar piecstūru durvju apmalēm. Eļļas koka divviru durvis viņš izrotāja izgrieztiem ķerubiem, palmām un plaukstošiem ziediem un pārklāja tos ar zeltu, un apkala ķerubus un palmu rakstus ar zeltu. Tāpat viņš darināja tempļa ieejai četrstūru eļļas koka apmales un divviru cipreses koka durvis, katra durvju puse bija verama. Viņš izgreba ķerubus, palmas un izplaukušus ziedus un pārklāja kokgriezumus ar zeltu. Viņš uzcēla arī iekšējo pagalmu – trīs rindas skaldīta akmens un rinda tēstu ciedru. Ceturtā gada ziva mēnesī Kunga namam tika likti pamati, un vienpadsmitā gada būla mēnesī, tas ir astotais mēnesis, tika pabeigtas visas nama daļas un viss, kas bija paredzēts. Viņš to uzcēla septiņos gados. Bet sev namu Sālamans cēla trīspadsmit gadus, līdz pilnīgi pabeidza. Viņš cēla māju no Lebanona koka, simts elkoņus garu, piecdesmit platu un trīsdesmit elkoņus augstu, uz četrām ciedru stabu rindām bija ciedru sijas, un istabas, kas stāvēja uz četrdesmit pieciem stabiem, pa piecpadsmit katrā rindā, pārsedza ar ciedru. Logi bija trīs rindās – aila pret ailu. Visas ieejas un to apmales bija četrstūru un priekšpusē – aila pret ailu trīs rindās. Viņš uzcēla stabu lieveni, piecdesmit elkoņus garu un trīsdesmit platu, un priekšā pār lieveņa stabiem bija jumts un troņa zāle, kurā spriest tiesu. Viņš uzcēla arī tiesas zāli un noklāja to ar ciedra koku no grīdas līdz griestiem. Un dzīvojamo – gan namu, gan lieveni – uzcēla tādu pašu kā šo. Faraona meitai, kuru Sālamans bija ņēmis par sievu, viņš uzcēla tādu pašu namu kā šo. Visi nami bija darināti no dārga akmens – pēc mēra cirsta, ar zāģi apzāģēta – iekšpusē un ārpusē, no pamata līdz korei, no priekšpuses līdz lielajam pagalmam. Pamatā bija lieli un dārgi akmeņi, desmit elkoņu akmeņi un astoņu elkoņu akmeņi, un uz tiem bija dārgi, pēc mēra cirsti akmeņi un ciedra koks. Lielajam pagalmam visapkārt bija trīs rindas skaldītu akmeņu un rinda tēstu ciedru. Tāds pats bija Kunga nama iekšējais pagalms un nama lievenis. Ķēniņš Sālamans sūtīja pēc Hīrāma no Tīras. Tas bija atraitnes dēls no Naftālī cilts – viņa tēvs bija vara kalējs no Tīras. Viņš bija pilns gudrības, sapratnes un zināšanu un prata no vara izgatavot jebkuru lietu. Viņš nāca pie ķēniņa Sālamana un darināja visas ķēniņa lietas. Viņš izgatavoja divus vara stabus, viena staba augstums bija astoņpadsmit elkoņi, un abu apkārtmērs bija divpadsmit elkoņi. Un viņš darināja divus kapiteļus, lai tos liktu uz stabu galiem, tos izlēja no vara – pieci elkoņi bija viena kapiteļa augstums, un pieci elkoņi bija otra kapiteļa augstums. Kapiteļus, kas bija uz stabu galiem, rotāja tīklu pinumi no ķēžu vītnēm, septiņi vienam un septiņi otram kapitelim. Tā viņš darināja stabus un divas granātābolu rindas visapkārt tīklam, kas pārklāja kapiteļus stabu galos, tādu pašu viņš darināja arī otru kapiteli. Kapiteļi, kas balstījās uz lieveņa stabiem, bija izveidoti kā lilijas – četrus elkoņus augsti. Abu stabu kapiteļi bija cieši virs lodes, kas bija zem tīkla, un divi simti granātābolu rindās visapkārt katram kapitelim. Tā viņš uzcēla stabus tempļa lievenim. Viņš uzcēla stabu labajā pusē un nosauca to par Jāhīnu un uzcēla stabu kreisajā pusē un nosauca to par Boazu. Uz stabu augšgaliem bija darinātas lilijas, un viņš pabeidza darbu pie stabiem. Tad viņš darināja jūru, atliedams to no vara visapkārt apaļu, tai bija desmit elkoņi no malas līdz malai, tās augstums bija pieci elkoņi un apkārtmērs – trīsdesmit elkoņi. Zem malas visapkārt tai bija ķirbjveida rotājumi – desmit uz katru elkoni, visapkārt divās rindās, izlieti vienā lējumā. Tā stāvēja uz divpadsmit vēršiem – trīs pagriezti uz ziemeļiem, trīs pagriezti uz rietumiem, trīs pagriezti uz dienvidiem un trīs uz austrumiem, un vara jūra bija uz vēršiem, bet vēršu mugurpuses bija vērstas pret vidu. Jūras biezums bija plaukstas platumā, tās mala bija izveidota kā kausa mala – kā lilijas zieds, tajā ietilpa divi tūkstoši batu. Viņš darināja arī desmit vara pamatnes katlu uzlikšanai, katra pamatne bija četrus elkoņus gara, četrus elkoņus plata un trīs elkoņus augsta. Šādi bija taisītas pamatnes – sānu malas tām bija starp līstēm. Uz sānu malas, kas ir starp līstēm, bija lauvas, vērsis un ķerubi, un uz līstēm – virs un zem lauvām un vērša – bija iekārtas vītnes. Katrai pamatnei bija četri vara riteņi un vara asis – četras pēdas tām bija par balstiem, zem katla bija lieti balsti, un katrā pusē bija vītnes. Tās atvere bija augšmalā, viena elkoņa augstumā, atvere bija taisīta apaļa – pusotru elkoni liela, un arī uz atveres bija grebumi, bet sānu malas bija četrstūrainas, nevis apaļas. Četri riteņi bija zem sānu malām. Pie pamatnes bija riteņu stiprinājumi, viena riteņa augstums bija pusotrs elkonis. Riteņi bija taisīti tāpat kā kaujas ratu riteņi, to stiprinājumi, loki, spieķi un rumbas bija lieti. Četri balsti bija uz katras pamatnes četriem stūriem, pamatne un balsti bija no viena gabala. Uz pamatnes puselkoņa augstumā bija apaļš riņķis, uz pamatnes bija stiprinājumi un sānu malas. Viņš iegravēja ķerubus, lauvas un palmas uz stiprinājumu virsmas un sānu malām – atbilstoši katras laukumam, un visapkārt bija vītnes. Tā viņš darināja desmit pamatnes, ikvienu izlejot pēc viena mēra un veida. Viņš taisīja desmit vara katlus, ikvienā ietilpa četrdesmit batu, un ikviens katls bija četrus elkoņus augsts – uz katras no desmit pamatnēm pa katlam. Viņš lika piecas pamatnes nama labajā pusē un piecas kreisajā pusē, un vara jūru viņš lika nama labajā malā, starp austrumiem un dienvidiem. Hīrāms darināja katlus, liekšķeres un laistāmos traukus. Hīrāms pabeidza visus darbus, ko viņš darīja Kunga namā ķēniņam Sālamanam, – divus stabus un kapiteļu kausus, kas bija uz abu stabu galiem, un divus tīklojumus abu kausu pārsegšanai, kas bija uz stabu galiem, un četrsimt granātābolus abiem tīklojumiem – granātāboli bija divās rindās uz katra tīklojuma, tie bija abu kapiteļu kausiem, kas bija domāti stabu pārsegšanai, un desmit pamatnes un uz pamatnēm desmit katlus, vienu vara jūru un divpadsmit vēršus zem tās, un katlus, liekšķeres un laistāmos traukus – visi šie trauki, ko Hīrāms darināja ķēniņam Sālamanam priekš Kunga nama, bija no spodrināta vara. Ķēniņš tos atlēja Jardānas ielejas mālainajā zemē starp Sukotu un Cāretānu. Trauku lielā daudzuma dēļ Sālamans tos atstāja nesvērtus un nenoteica to vara svaru. Sālamans darināja visus Kunga nama traukus, zelta altāri un tā priekšā zelta galdu, uz kura bija upurmaize, un no tīra zelta piecas gaismekļu pamatnes labajā pusē un piecas kreisajā pusē iekšnamam un ziedus, eļļas lukturīšus un knaibles no zelta. Bļodas, dzirkles, laistāmie trauki, kausi un ogļu pannas bija no tīra zelta, arī apkalumi nama durvīm svētumu svētumā un tempļa nama durvīm bija no zelta. Kad ķēniņš Sālamans bija pabeidzis visus darbus Kunga namā, viņš ienesa tur sava tēva Dāvida svētlietas – sudrabu, zeltu un traukus – un novietoja tos Kunga dārgumu krātuvēs. Tad Sālamans Jeruzālemē pulcināja Israēla vecajos, visu cilšu galvenos un Israēla dēlu tēvu namu vadoņus, lai pārnestu Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas Ciānas. Ētana mēnesī, kas ir septītais mēnesis, uz svētkiem pie ķēniņa Sālamana sapulcējās visi Israēla vīri. Kad visi Israēla vecajie sanāca, priesteri ņēma šķirstu, paņēma Kunga šķirstu, Saiešanas telti un visas svētlietas, kas bija teltī, un priesteri un levīti tās nesa. Ķēniņš Sālamans un visa Israēla sapulce, kas pulcējās pie viņa šķirsta priekšā, upurēja sīklopus un liellopus, tos nevarēja ne saskaitīt, ne aplēst daudzuma dēļ. Priesteri ienesa Kunga derības šķirstu savā vietā iekšnamā – svētumu svētumā zem ķerubu spārniem. Ķerubu spārni bija izplesti pār šķirsta vietu, un ķerubi pārsedza šķirstu un nesamās kārtis no augšas. Kārtis bija tik garas, ka kāršu galus varēja redzēt no svētvietas iekšnama priekšā, bet no ārpuses tās neredzēja. Tur tās ir līdz šai dienai. Šķirstā nekā cita nebija, tikai divas akmens plāksnes, kuras tur ielika Mozus Horebā, kur Kungs noslēdza derību ar Israēla dēliem, kad izveda tos no Ēģiptes zemes. Kad priesteri izgāja no svētvietas, mākonis piepildīja Kunga namu, un mākoņa dēļ priesteri nevarēja nostāties kalpošanai, jo Kunga godība piepildīja Kunga namu. Tad Sālamans sacīja: “Kungs sacījis, ka dzīvos tumšā padebesī! Celt esmu tev uzcēlis dižu namu, vietu, kur tev dzīvot mūžīgi!” Tad ķēniņš pagriezās pret tiem un svētīja visu Israēla sapulci, un visa Israēla sapulce stāvēja. Un viņš sacīja: “Svētīts ir Kungs, Israēla Dievs, kurš ar savu muti sacījis manam tēvam Dāvidam to, ko pats ar savu roku piepildījis, sacīdams: kopš tās dienas, kad es izvedu savu tautu Israēlu no Ēģiptes, es visu Israēla cilšu starpā nebiju izvēlējies pilsētu, kur uzcelt namu, lai tajā mājotu mans vārds, taču es izvēlējos Dāvidu valdīt pār manu Israēla tautu, un mans tēvs Dāvids vēlējās celt namu Kunga, Israēla Dieva, vārdam. Bet Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: tu gribēji celt namu manam vārdam un darīji labu, to gribēdams, tikai tu pats necelsi šo namu, bet tavs dēls, kas nācis no tava gurna, – viņš cels namu manam vārdam! Kungs ir apstiprinājis savu vārdu, kuru viņš runājis, un es esmu nācis pēc mana tēva Dāvida un sēžu Israēla tronī, kā Kungs to ir sacījis, – es uzcēlu namu Kunga, Israēla Dieva, vārdam! Es tur iekārtoju vietu derības šķirstam, kurā ir Kunga derība, ko viņš noslēdza ar mūsu tēviem, kad izveda tos no Ēģiptes zemes.” Sālamans stāvēja Kunga altāra priekšā, iepretī visai Israēla sapulcei, viņš cēla rokas pret debesīm un sacīja: “Kungs, Israēla Dievs, nav tāda Dieva kā tu ne augšā debesīs, ne apakšā virs zemes, kas tā uzturētu derību un žēlastību pret saviem kalpiem, kuri staigā tavā priekšā no visas sirds. Tu turēji solījumu savam kalpam, manam tēvam Dāvidam. Tu runāji ar savu muti un šodien ar savu roku to piepildīji! Un tagad, Kungs, Israēla Dievs, turi, ko solīji savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! Tu sacīji – tev netrūks, kas sēdēs Israēla tronī manā priekšā, ja tikai tavi dēli staigās manā priekšā tādus ceļus, kā tu staigāji. Un tagad, Israēla Dievs, apstiprini jel savus vārdus, kurus tu sacīji savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! Vai tiešām Dievs mājo uz zemes? Redzi, debesis un debesu debesis neietver tevi, kur nu vēl šis nams, kuru es esmu uzcēlis! Jel pievērsies sava kalpa lūgšanai un pazemīgam lūgumam, Kungs, mans Dievs! Uzklausi raudas un lūgšanas, ar kurām tavs kalps šodien nāk tavā priekšā! Lai tavas acis ir atvērtas nakti un dienu pār šo namu – vietu, par kuru tu esi sacījis: tur mājos mans vārds! Sadzirdi lūgšanu, ko tavs kalps šeit sacīs! Uzklausi sava kalpa un savas Israēla tautas lūgumu, ko viņi lūgs šajā vietā, uzklausi to savā mājoklī debesīs, uzklausi un piedod! Ja kāds grēko pret savu tuvāko un tas viņu nozvērina, uzlikdams lāstu, bet viņš iet zvērēt šajā namā tava altāra priekšā, tad tu uzklausi no debesīm un tiesā taisnīgi savus kalpus – notiesā grēcīgo, lai viņa nodarījums nāk pār viņa galvu, bet attaisno taisnīgo un dari viņam pēc taisnības. Ja ienaidnieks sakautu tavu Israēla tautu, tādēļ ka viņi grēkojuši pret tevi – bet viņi tomēr atgriežas pie tevis un atzīst tavu vārdu, lūdz un izlūdzas šajā namā tavu žēlsirdību, tad tu uzklausi no debesīm un piedod savai Israēla tautai viņas grēkus un atdod atpakaļ zemi, kuru tu esi devis viņu tēviem. Ja debesis aizslēgtos un nelītu lietus, tādēļ ka viņi ir grēkojuši pret tevi – bet viņi lūdz šajā vietā un atzīst tavu vārdu, un atgriežas no saviem grēkiem, kaut tu esi viņus pazemojis, tad tu uzklausi no debesīm un piedod grēkus saviem kalpiem un Israēla tautai, jo tu viņiem mācīsi labo ceļu, pa kuru staigāt, un sūtīsi lietu pār zemi, kuru tu esi devis savai tautai mantojumā. Ja zemē ir bads, mēris, sausums, labības rūsa, siseņi, kukaiņi vai arī ienaidnieks ceļas pret zemes vārtiem un nāk posts un sērgas, tad ikvienu lūgšanu, ikvienu pielūgšanu, ko tev lūdz jebkurš cilvēks no visas tavas Israēla tautas, kurš savā sirdī izprot postu un izstiepj rokas pret šo namu, tu uzklausi no debesīm, savas mājvietas, piedod un atdari pēc viņa darbiem, jo tu vienīgais zini viņa sirdi, tu proti atšķirt katra cilvēka sirdi. Lai tie tevis bīstas visas mūža dienas, kuras dzīvo šajā zemē, ko tu devi mūsu tēviem, un arī svešzemnieks, kas nav no tavas Israēla tautas, bet ir atnācis no tālas zemes tava vārda dēļ, jo ir dzirdējis tavu lielo vārdu, tavu stipro roku un izstiepto elkoni – ja viņš atnāks un lūgs šajā namā, tad tu uzklausi no debesīm, savas mājvietas, un dari visu, kā dēļ svešzemnieks sauc uz tevi, lai visas zemes tautas pazītu tavu vārdu un bītos tevis, tāpat kā tava Israēla tauta, lai tās zinātu, ka pār šo namu, kuru es uzcēlu, ir pasludināts tavs vārds! Ja tava tauta dodas karā pret ienaidniekiem – ceļā, kurā tu viņus sūti, – un tie pielūdz Kungu, pagriezušies pret to pilsētu, kuru tu esi izvēlējies, un namu, kuru es uzcēlu tavam vārdam, tad tu no debesīm sadzirdi viņu lūgšanas un pielūgšanas un izspried viņu lietu. Ja viņi grēko pret tevi – jo nav cilvēka, kas negrēkotu, – un tu dusmo uz tiem un liec ienaidniekam saņemt viņus un aizvest gūstā uz ienaidnieka zemi, kas tālu vai tuvu, un, ja tajā zemē, kur viņi ir gūstā, viņu sirdis atgriežas un gūsta zemē tie lūdz tevi, sacīdami: mēs esam grēkojuši un bijuši netaisni un ļauni, – un viņi atgriežas pie tevis no visas sirds un dvēseles savu ienaidnieku zemē, kur viņi ir gūstā, un viņi lūdz tevi, pagriezušies uz savu zemi, kuru tu devi viņu tēviem, uz pilsētu, kuru tu izvēlējies, un namu, kuru es uzcēlu tavam vārdam, – tad uzklausi no debesīm, savas mājvietas, viņu lūgšanas un pielūgšanas un izspried viņu lietu. Piedod savai tautai, kas pret tevi grēkojusi, visus pārkāpumus pret tevi un dod žēlsirdību, ka gūstītāji par tiem apžēlojas, jo viņi ir tava tauta un tavs īpašums, kurus tu izvedi no Ēģiptes, no dzelzs cepļa. Lai tavas acis ir atvērtas uz tava kalpa pielūgšanām un tavas Israēla tautas pielūgšanām, uzklausi visu, ko tie sauc uz tevi. No visām zemes tautām tu viņus esi nošķīris sev par īpašumu, kā tu sacīji, kad ar sava kalpa Mozus roku liki izvest mūsu tēvus no Ēģiptes, Kungs Dievs!” Kad Sālamans beidza lūgt Kungu, šo lūgšanu un pielūgšanu, viņš piecēlās, jo bija nometies ceļos Kunga altāra priekšā, un pacēla rokas pret debesīm. Viņš nostājās un skaļā balsī svētīja visu Israēla sapulci: “Svētīts lai ir Kungs, kas devis mieru savai Israēla tautai, kā viņš bija solījis. Neviens vārds no visiem viņa labajiem vārdiem, ko viņš sacījis caur savu kalpu Mozu, nav zudis! Lai Kungs, mūsu Dievs, ir ar mums, tāpat kā viņš bija ar mūsu tēviem! Viņš lai mūs neatstāj un nepamet! Pievērs sev mūsu sirdis, lai staigājam visus tavus ceļus un turam tavus baušļus, likumus un tiesas, ko tu pavēlēji mūsu tēviem. Lai šie mani vārdi, kurus es izlūdzos Kunga priekšā, ir tuvu pie Kunga, mūsu Dieva, dienām un naktīm – lai viņš izspriež savu kalpu un savas Israēla tautas lietu dienu no dienas! Lai visas zemes tautas zina, ka Kungs ir Dievs un cita nav! Lai jūsu sirdis ir pie Kunga, mūsu Dieva. Staigājiet viņa likumos un turiet viņa baušļus tāpat kā šodien!” Tad ķēniņš kopā ar visu Israēlu upurēja Kunga priekšā. Sālamans upurēja miera upuri, viņš Kungam upurēja divdesmit divus tūkstošus vēršu un simt divdesmit tūkstošus avju – to ķēniņš un visi Israēla dēli veltīja Kunga namam. Todien ķēniņš iesvētīja iekšējo pagalmu, kas Kunga nama priekšā, tur viņš upurēja sadedzināmo upuri, labības dāvanu un miera upura taukus. Vara altāris, kas atradās Kunga priekšā, bija par mazu sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un miera upura taukiem. Tad Sālamans rīkoja svētkus, un viss Israēls no Hamātas līdz Ēģiptes ielejai bija kopā ar viņu lielā sapulcē Kunga, mūsu Dieva, priekšā septiņas dienas un vēl septiņas dienas, pavisam četrpadsmit dienas. Astotajā dienā viņš tautu atlaida, tie svētīja ķēniņu un gāja uz savām teltīm priecīgi, līksmu sirdi par visu labo, ko Kungs bija darījis savam kalpam Dāvidam un Israēla tautai. Kad Sālamans beidza celt Kunga namu, ķēniņa namu un visu, kas Sālamanam patika un ko viņš vēlējās uzcelt, Kungs parādījās Sālamanam otrreiz, tāpat kā viņš tam bija parādījies Gibeonā. Un Kungs viņam sacīja: “Es esmu dzirdējis tavu lūgšanu un pielūgšanu, ko tu izlūdzies manā priekšā, es esmu svētījis šo namu, kuru tu uzcēli, lai liktu tur mājot savam vārdam uz mūžiem, un manas acis un mana sirds būs tur vienmēr. Ja tu staigāsi manā priekšā tāpat kā tavs tēvs Dāvids, godīgi no sirds darīdams visu, ko es tev pavēlēju, turēdams manus likumus un tiesas, tad es nostiprināšu tavu ķēniņa troni pār Israēlu mūžīgi, kā es esmu runājis ar tavu tēvu Dāvidu, sacīdams: tev nekad netrūks, kas sēž Israēla tronī. Bet, ja tu vai tavi dēli novērsīsies no manis un neturēs manus baušļus un likumus, kurus es jums devu, un ies kalpot citiem dieviem un tiem zemoties, tad es iznīdēšu Israēlu no zemes, kuru es tam devu, un es atmetīšu namu, ko es svētīju savam vārdam, un Israēls kļūs par parunu un izsmieklu visām tautām. Un par šo dižo namu visi garāmgājēji šausmināsies un svilpodami sacīs: kādēļ Kungs tā darīja šai zemei un šim namam? Un tiem atbildēs: tādēļ, ka tie atmetuši Kungu, savu Dievu, kurš viņu tēvus izveda no Ēģiptes zemes, un stipri pieķērušies citiem dieviem, zemojušies un kalpojuši tiem, tādēļ Kungs lika pār tiem nākt visam viņu ļaunumam.” Pēc divdesmit gadiem, kad Sālamans bija uzcēlis abus namus – Kunga namu un ķēniņa namu – un Tīras ķēniņš Hīrāms bija izpildījis visas Sālamana vēlmes par ciedru kokiem, ciprešu kokiem un zeltu, ķēniņš Sālamans deva Hīrāmam divdesmit pilsētas Galilejas zemē. Un Hīrāms no Tīras devās apskatīt pilsētas, ko viņam bija dāvājis Sālamans, bet viņam tās nepatika. Un viņš sacīja: “Brāli, kādas pilsētas tu man esi iedevis?!” Un viņš tās nosauca par Kābūlas zemi, tā tās sauc vēl šodien. Un Hīrāms sūtīja ķēniņam simts divdesmit talantus zelta. Un tā bija ar darba klausību, kuru ķēniņš Sālamans noteica, lai celtu Kunga namu, savu namu, Millo un Jeruzālemes mūrus, Hācoru, Megido un Gezeru. Faraons, Ēģiptes ķēniņš, bija nācis uz Gezeru un to ieņēmis, nodedzinājis ar uguni un nokāvis kanaāniešus, kas dzīvoja pilsētā, un viņš to deva par dāvanu savai meitai, Sālamana sievai. Sālamans uzcēla Gezeru un lejas Bēt-Horonu, Baalātu un Tadmoru – tuksneša zemē – un visas noliktavu pilsētas, kas piederēja Sālamanam, kā arī pilsētas kararatiem un pilsētas jātniekiem un visu, ko vien Sālamans vēlējās uzcelt Jeruzālemē, Lebanonā un visā viņa pārvaldītajā zemē – visās tautās, kas nebija no Israēla dēliem, kas bija atlikuši no amoriešiem, hetiešiem, periziešiem, hiviešiem un jebūsiešiem. Viņu dēlus, kas bija atlikuši tajā zemē un kurus Israēla dēli nespēja iznīcināt, Sālamans padarīja par vergiem līdz šai dienai. Bet Israēla dēliem Sālamans nelika būt vergiem – tie bija viņa karavīri, kalpi, priekšnieki, virsnieki, kararatu pavēlnieki un jātnieki. Sālamanam bija pieci simti piecdesmit darbu pārvaldnieku – tie valdīja pār tautu, kas darīja darbus. Bet faraona meita pārcēlās no Dāvida pilsētas uz savu namu, kurš tai tika uzcelts. Tad viņš uzcēla Millo. Sālamans trīs reizes gadā pienesa sadedzināmos upurus un miera upurus uz altāra, ko bija uzcēlis Kungam, un kvēpināja Kunga priekšā. Tā viņš pabeidza namu. Un ķēniņš Sālamans būvēja kuģus Ecjon-Geberā, pie Ēlatas, Niedru jūras krastā, Edoma zemē. Hīrāms sūtīja uz kuģiem līdzi Sālamana kalpiem savus kalpus, kuģiniekus – jūras pazinējus. Tie devās uz Ofīru un no turienes atveda četri simti divdesmit talantus zelta, ko nogādāja ķēniņam Sālamanam. Kad Šebas ķēniņiene dzirdēja, ka Sālamans kļuvis slavens Kunga vārda dēļ, viņa nāca to pārbaudīt ar mīklām. Viņa nāca uz Jeruzālemi ar ļoti lielu karavānu. Kamieļi nesa smaržvielas, ļoti daudz zelta un dārgakmeņu. Viņa nāca pie Sālamana un teica tam visu, ko bija iecerējusi. Sālamans atbildēja uz visiem viņas jautājumiem, nebija nekā, kas ķēniņam būtu apslēpts un ko viņš tai neatbildētu. Kad Šebas ķēniņiene redzēja visu Sālamana gudrību un viņa uzcelto namu, un ēdienu uz viņa galda, un viņa kalpu pulku, kā tie apkalpo un ir tērpti, un dzērienu devējus, un viņa sadedzināmo upuri, ko viņš upurēja Kunga namā, – viņai aizrāvās elpa! Un viņa sacīja ķēniņam: “Tas, ko es savā zemē esmu dzirdējusi par tevi un tavu gudrību, ir patiesība, bet es neticēju valodām, līdz atnācu un ieraudzīju savām acīm. Redzi, tas, ko es līdz šim esmu dzirdējusi, nav pat puse no tā, ko var pateikt par tavu gudrību un labumiem! Svētīgi tavi vīri, svētīgi šie tavi kalpi, kas vienmēr stāv tavā priekšā un dzird tavu gudrību! Svētīts lai Kungs, tavs Dievs, kam labs prāts uz tevi, kas iecēlis tevi Israēla tronī, jo Kungs Israēlu mīl mūžīgi, – viņš tevi iecēlis spriest tiesu pēc taisnības!” Un ķēniņam deva simts divdesmit talantus zelta un ļoti daudz smaržu un dārgakmeņu, neviens vairs nekad ķēniņam Sālamanam neatveda tik daudz smaržu kā Šebas ķēniņiene. Un arī Hīrāma kuģi atveda zeltu no Ofīras, ieveda no Ofīras ļoti daudz koraļļkoka un dārgakmeņu. Un ķēniņš taisīja koraļļkoka balstu Kunga namam un ķēniņa namam, kā arī liras un arfas dziedātājiem, tādus koraļļkokus vairs nekad neieveda, un tādi nav redzēti līdz šai dienai. Ķēniņš Sālamans deva Šebas ķēniņienei visu, ko viņa gribēja un lūdza, vēl līdzās tam, ko ķēniņš Sālamans viņai jau bija devis. Un viņa devās atpakaļ un gāja ar saviem kalpiem uz savu zemi. Zelta svars, ko Sālamanam ik gadu atveda, bija seši simti sešdesmit seši talanti zelta, turklāt vēl no tirgoņiem un preču tirdzniecības, kā arī no visiem Arābas ķēniņiem un zemes pārvaldniekiem. Ķēniņš Sālamans darināja divsimt kalta zelta vairogu, katru vairogu no sešsimt gabaliem zelta, un trīssimt mazu vairogu no kalta zelta, katru no trīs minām, un ķēniņš tos novietoja Lebanona koka namā. Un ķēniņš darināja lielu ziloņkaula troni un pārklāja to ar tīru zeltu. Tronim bija seši pakāpieni, tā augšgals bija apaļš, sānos roku balsti, un pie balstiem stāvēja divas lauvas. Uz sešiem pakāpieniem abās pusēs stāvēja divpadsmit lauvas – tādas nebija darinātas nevienā ķēniņvalstī! Visi ķēniņa Sālamana dzērienu kausi bija no zelta, un visi trauki Lebanona koka namā bija no tīra zelta, sudraba nebija, jo Sālamana dienās to augstu nevērtēja. Kopā ar Hīrāma kuģiem ķēniņam jūrās bija tāljūras kuģi, reizi trīs gados tāljūras kuģi atgriezās, vezdami zeltu un sudrabu, ziloņkaulu, mērkaķus un pāvus. Ķēniņš Sālamans bija bagātākais un gudrākais starp visiem zemes ķēniņiem. Visa pasaule vēlējās redzēt Sālamanu un dzirdēt viņa gudrību, ko Dievs viņam licis sirdī. Viņi nāca katrs ar savu dāvanu – sudraba un zelta mantām, tērpiem, ieročiem, smaržām, zirgiem un mūļiem – un tā gadu no gada. Sālamanam piederēja kararati un jātnieki, viņam bija tūkstotis un četri simti kararatu un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos izvietoja kararatu pilsētās un pie sevis Jeruzālemē. Jeruzālemē ķēniņš savāca tik daudz sudraba kā akmeņu un ciedru tik daudz kā mežavīģes ielejā! Zirgus Sālamanam ieveda no Ēģiptes un Keves. Ķēniņa tirgotāji tos pirka Kevē, un no Ēģiptes tie veda kararatus par seši simti sudraba gabaliem un zirgus par simts piecdesmit. Ar viņu starpniecību tos nogādāja visiem hetiešiem un aramiešu ķēniņiem. Ķēniņš Sālamans mīlēja daudzas svešu tautu sievas – faraona meitu un arī moābietes, amonietes, edomietes, sidonietes, hetietes, un arī no tām tautām, par kurām Kungs bija sacījis Israēla dēliem: “Neprecieties ar tiem, un viņi lai neprecas ar jums, jo tad jūsu sirdis noteikti pievērstos viņu dieviem!” – tām Sālamans pieķērās ar mīlestību. Viņam bija septiņi simti augstdzimušu sievu un trīs simti blakussievu, un viņa sievas tam grozīja prātu. Kad Sālamans kļuva vecs, viņa sievas pievērsa tā prātu citiem dieviem, un viņa sirds neatrada mieru pie Kunga, viņa Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. Sālamans sekoja sidoniešu dievietei Aštartei un pretīgajam amoniešu elkam Milkomam. Sālamans darīja to, kas ļauns Kunga acīs, un netiecās pēc Kunga, kā viņa tēvs Dāvids. Tad Sālamans uzcēla altāri pretīgajam moābiešu elkam Kemošam kalnā, kas iepretī Jeruzālemei, un pretīgajam amoniešu elkam Moleham. To pašu viņš darīja visām savām sveštautiešu sievām, kuras kvēpināja un upurēja saviem dieviem. Un Kungs dusmojās uz Sālamanu, jo viņš bija novērsies no Kunga, Israēla Dieva, kas viņam bija divreiz atklājies. Dievs viņam bija pavēlējis: “Neseko citiem dieviem!” – bet Sālamans neievēroja Kunga pavēli. Un Kungs sacīja Sālamanam: “Tādēļ ka tu tā darīji un neturēji manu derību un manus likumus, ko es tev pavēlēju, es atraušu no tevis valdīšanu un došu to tavam kalpam. Tomēr tavas dzīves laikā es to nedarīšu tava tēva Dāvida dēļ. Es to atraušu tavam dēlam! Taču visu valsti es neatraušu – vienu cilti es došu tavam dēlam mana kalpa Dāvida un Jeruzālemes dēļ, ko es esmu izvēlējies!” Un Kungs deva Sālamanam pretinieku, edomieti Hadadu, viņš bija no Edoma ķēniņa dzimtas. Toreiz, kad Dāvids bija Edomā un karaspēka virspavēlnieks Joābs bija devies apbedīt nogalinātos, viņš izkāva visus edomiešus. Joābs un viss Israēls tur palika sešus mēnešus, līdz tie iznīdēja visus edomiešus. Bet Hadads un daži edomieši no viņa tēva kalpiem aizbēga uz Ēģipti. Hadads bija mazs zēns. Viņi izgāja no Midjānas un nonāca Pārānā. Viņi ņēma sev līdzi vīrus no Pārānas, nonāca Ēģiptē pie faraona, Ēģiptes ķēniņa, un tas viņam deva namu, maizi un zemi. Un Hadads ieguva lielu faraona vēlību, un tas viņam deva par sievu savas sievas, ķēniņienes Tahpenēsas, māsu. Un Tahpenēsas māsa dzemdēja viņam dēlu Gnubatu, un Tahpenēsa viņu nošķīra no krūts faraona namā, un Gnubats bija faraona namā kopā ar faraona dēliem. Kad Hadads Ēģiptē uzzināja, ka Dāvids apgūlies pie saviem tēviem un karaspēka virspavēlnieks Joābs ir miris, Hadads sacīja faraonam: “Laid mani, lai es eju uz savu zemi!” Bet faraons viņam sacīja: “Kā tev trūka pie manis, ka tu gribi iet uz savu zemi?” Un viņš atbildēja: “Nekā – tomēr atlaid mani!” Un Dievs lika pret viņu sacelties Rezonam, Eljāda dēlam, kurš bija aizbēdzis no sava kunga Hadadezera, Cobas ķēniņa. Viņš sapulcināja pie sevis vīrus un kļuva par laupītāju pulka vadoni, bet Dāvids tos sakāva. Tad viņi devās uz Damasku, apmetās tur un valdīja Damaskā. Viņš bija Israēla pretinieks visu Sālamana laiku – ļauns kā Hadads, un viņš nīda Israēlu un valdīja pār Arāmu. Sālamana kalps, efrātietis Jārobāms, Nebāta dēls no Cerēdas, kura māte bija atraitne, vārdā Cerūa, sacēlās pret ķēniņu. Redzi, kādēļ viņš sacēlās pret ķēniņu – Sālamans cēla Millo un mūrēja ciet plaisas sava tēva Dāvida pilsētā. Bet Jārobāms bija ietekmīgs vīrs, un Sālamans ievēroja jaunekli, ka tas labi tiek galā ar darbiem, un iecēla viņu pār visiem Jāzepa nama strādniekiem. Toreiz Jārobāms bija izgājis no Jeruzālemes, un ceļā tam pienāca pravietis Ahija no Šīlo, kurš bija apvilcis jaunu mēteli. Tie abi uz lauka bija vieni. Tad Ahija ņēma jauno mēteli, kas tam bija mugurā, sarāva divpadsmit gabalos un sacīja Jārobāmam: “Ņem sev desmit gabalus, jo tā saka Kungs, Israēla Dievs: redzi, es izraušu valsti no Sālamana rokām un došu tev desmit ciltis, bet viņam paliks viena cilts mana kalpa Dāvida un Jeruzālemes dēļ – tā ir pilsēta, kuru es izvēlējos starp visām Israēla ciltīm! Tāpēc ka viņi mani ir pametuši un zemojušies sidoniešu dievietei Aštartei, moābiešu dievam Kemošam un Amona dēlu dievam Milkomam un nav staigājuši manos ceļos, nav darījuši, kas man šķiet pareizs, un nav pildījuši manus likumus un manas tiesas, kā darīja viņa tēvs Dāvids, es neatņemšu viņam visu valsti, jo es viņu iecēlu par valdnieku uz visu mūžu mana kalpa Dāvida dēļ, kuru es izvēlējos un kurš turēja manus baušļus un likumus. Es atņemšu valsti viņa dēlam un došu tev desmit ciltis, bet viņa dēlam es došu vienu cilti, lai manam kalpam Dāvidam vienmēr būtu gaismeklis manā priekšā Jeruzālemē – pilsētā, kuru es izvēlējos, lai tur mājotu mans vārds. Es tevi ņemšu, un tu valdīsi pār visu, ko tava dvēsele vēlēsies, un tu būsi ķēniņš pār Israēlu. Ja tu klausīsi visu, ko es tev pavēlēšu, un staigāsi manos ceļos, darīsi, kas man šķiet pareizs, un turēsi manus likumus un manus baušļus kā mans kalps Dāvids, tad es būšu ar tevi un uzcelšu tev drošu namu, kā uzcēlu Dāvidam, un es došu tev Israēlu! Tādēļ es pazemošu Dāvida dzimtu, bet ne uz visiem laikiem.” Un Sālamans lūkoja nonāvēt Jārobāmu, bet Jārobāms sataisījās un bēga uz Ēģipti pie Ēģiptes ķēniņa Šīšaka un palika Ēģiptē līdz Sālamana nāvei. Citi Sālamana darbi un viss, ko viņš darījis, un viņa gudrība – vai tad par to nav rakstīts Sālamana darbu grāmatā? Sālamans valdīja Jeruzālemē pār visu Israēlu četrdesmit gadus. Sālamans apgūlās pie saviem tēviem, un viņu apbedīja viņa tēva Dāvida pilsētā. Pēc tam valdīja viņa dēls Rehabeāms. Rehabeāms devās uz Šehemu, jo viss Israēls bija sanācis Šehemā, lai viņu ieceltu par ķēniņu. To dzirdēja Jārobāms, Nebāta dēls, kurš vēl bija Ēģiptē, kurp bija aizbēdzis no ķēniņa Sālamana. Jārobāms dzīvoja Ēģiptē. Un tie sūtīja viņam pakaļ, un Jārobāms nāca ar visu Israēla sapulci un sacīja Rehabeāmam: “Tavs tēvs darīja smagu mūsu jūgu, bet tu tagad atvieglini sava tēva smagās klaušas un jūgu, ko viņš mums uzlicis, tad mēs tev kalposim!” Un viņš tiem atbildēja: “Ejiet prom un nāciet pie manis pēc trim dienām!” Un tauta aizgāja. Ķēniņš Rehabeāms apspriedās ar vecajiem, kas bija kalpojuši viņa tēvam Sālamanam viņa dzīves laikā, un jautāja: “Kāds ir jūsu padoms – ko lai atbildu šai tautai?” Un tie viņam sacīja: “Ja tu šajā dienā būsi tautas kalps, kalposi viņiem un atbildēsi laipniem vārdiem, tad viņi būs tavi kalpi uz visiem laikiem.” Bet viņš atmeta vecajo doto padomu un apspriedās ar jaunekļiem, kas bija uzauguši kopā ar viņu un viņam kalpoja. Viņš tiem jautāja: “Ko jūs iesakāt atbildēt šai tautai, kas man teica: atvieglini to jūgu, ko tavs tēvs mums uzlika?” Un jaunekļi, kas bija ar viņu kopā uzauguši, sacīja: “Tā atbildi tautai, kas tev teica: tavs tēvs darīja grūtu mūsu jūgu, bet tu mums to atvieglini! – tā saki viņiem: mans maziņais ir resnāks nekā mana tēva gurni! Mans tēvs jums uzkrāva smagu jūgu, bet es vēl pielikšu jūsu jūgam – mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skarpijiem! ” Trešajā dienā Jārobāms un visa tauta atnāca pie Rehabeāma, jo ķēniņš bija teicis: “Nāciet pie manis trešajā dienā.” Ķēniņš tautai atbildēja bargi, atmezdams vecajo padomu. Viņš runāja ar tiem, kā bija ieteikuši jaunekļi: “Mans tēvs darīja smagu jūsu jūgu, bet es vēl pielikšu jūsu jūgam – mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skarpijiem!” Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo Kungs pavērsa tā, lai piepildītos viņa vārds, ko viņš bija sacījis par Jārobāmu, Nebāta dēlu, caur Ahiju no Šīlo. Tad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš viņus nav uzklausījis, un ļaudis atbildēja ķēniņam: “Kāda mums daļa gar Dāvidu? Vai mantojums mums pie Jišaja dēla! Israēl, uz savām teltīm! Uzraugi pats savu namu, Dāvid!” Un Israēls devās uz savām teltīm. Bet pār tiem Israēla dēliem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās, valdīja Rehabeāms. Ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, kas pārraudzīja strādniekus, bet viss Israēls viņu nomētāja akmeņiem, un viņš nomira. Bet ķēniņš Rehabeāms steigšus kāpa ratos, lai bēgtu uz Jeruzālemi. Un Israēls ir atkritis no Dāvida nama līdz šai dienai. Kad viss Israēls dzirdēja, ka Jārobāms ir atgriezies, tie sūtīja pēc viņa, aicināja uz sapulci un iecēla par ķēniņu visam Israēlam. Neviens nesekoja Dāvida namam, izņemot Jūdas cilti. Un Rehabeāms nāca uz Jeruzālemi un sapulcināja visu Jūdas namu un Benjāmina cilti – simts astoņdesmit tūkstošus izlases karotāju, lai karotu ar Israēla namu un atgūtu valsti Sālamana dēlam Rehabeāmam. Tad Dieva vārds nāca pār Dieva vīru Šemaju: “Saki Sālamana dēlam Jūdas ķēniņam Rehabeāmam, visam Jūdas namam, Benjāminam un pārējai tautai: tā saka Kungs: neejiet karot pret saviem brāļiem Israēla dēliem, atgriezieties savos namos, jo no manis tas nācis!” Un tie paklausīja Kunga vārdam un devās atpakaļ, lai notiktu, kā Kungs bija teicis. Jārobāms Efraima kalnā uzcēla Šehemu un tur dzīvoja. Vēlāk viņš aizgāja no turienes un uzcēla Penuēlu. Un Jārobāms sacīja savā sirdī: tagad valsts atkal piederēs Dāvida namam. Ja šī tauta ies uz Jeruzālemi upurēt Kunga namā, tad viņu sirdis atgriezīsies pie sava kunga, Jūdas ķēniņa Rehabeāma. Tie nogalinās mani un atgriezīsies pie Jūdas ķēniņa Rehabeāma! Apspriedies ķēniņš darināja divus zelta teļus un sacīja tautai: “Uz Jeruzālemi iet jums ir par tālu; redzi, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes!” Vienu viņš novietoja Bētelē, bet otru nolika Dānā. Tas bija grēks! Tauta gāja līdz pat Dānai, lai stātos tā priekšā. Viņš būvēja tempļus augstienēs un iecēla priesterus no visas tautas, tie nebija no Levī dēliem. Astotā mēneša piecpadsmitajā dienā Jārobāms rīkoja tādus pašus svētkus kā Jūdā un pienesa upuri. To viņš darīja Bētelē – upurēja teļiem, kurus bija taisījis, un iecēla Bētelē priesterus altāriem, ko bija uzcēlis augstienēs. Bētelē viņš bija uztaisījis altāri, uz kura upurēja astotā mēneša piecpadsmitajā dienā – mēnesī, kuru pats bija izraudzījies. Viņš rīkoja svētkus Israēla dēliem un upurēja altārī kvēpinādams. Redzi, kāds Dieva vīrs nāca no Jūdas Kunga vārdā uz Bēteli. Jārobāms stāvēja pie altāra un kvēpināja. Un tas vīrs sauca pret altāri Kunga vārdu un sacīja: “Altāri, ak, altāri, tā saka Kungs: redzi, Dāvida namā dzims dēls, vārdā Jošijāhu, un viņš upurēs uz tevis augstieņu priesterus, kas uz tevis kvēpina, un uz tevis dedzinās cilvēku kaulus!” Un todien viņš deva zīmi: “Šī ir zīme, ko Kungs sacījis: redzi, altāris pāršķelsies un nobirs pelni, kas uz tā!” Kad ķēniņš Jārobāms dzirdēja Dieva vīra vārdus, kurus tas sauca pret altāri Bētelē, viņš izstiepa roku no altāra un sacīja: “Sagrābiet viņu!” Bet roka, kuru viņš bija izstiepis, nokalta, un viņš nevarēja to saliekt. Altāris pāršķēlās, un pelni nobira no altāra – tā bija zīme, ko Dieva vīrs bija devis Kunga vārdā. Tad ķēniņš sacīja Dieva vīram: “Lūdz jel Kungu, savu Dievu, aizlūdz par mani, lai mana roka kļūst vesela!” Un Dieva vīrs lūdza Kungu, un ķēniņa roka atkal kļuva vesela kā iepriekš. Ķēniņš teica Dieva vīram: “Nāc jel ar mani manā namā un atspirdzinies, un es tev došu dāvanu.” Bet Dieva vīrs sacīja ķēniņam: “Pat ja tu dosi man pusi sava nama, es neiešu ar tevi – neēdīšu maizi un nedzeršu ūdeni šajā vietā, jo Kunga vārdā man ir pavēlēts: neēd maizi un nedzer ūdeni, neatgriezies pa to pašu ceļu, pa kuru atnāci.” Un viņš aizgāja pa citu ceļu un neatgriezās pa to ceļu, pa kuru bija nācis uz Bēteli. Bētelē dzīvoja kāds vecs pravietis. Viņa dēli nāca un atstāstīja visu, ko Dieva vīrs todien bija darījis Bētelē, un viņi atstāstīja savam tēvam arī to, ko viņš bija teicis ķēniņam. Tēvs tiem jautāja: “Pa kuru ceļu viņš aizgāja?” Dēli bija redzējuši, pa kuru ceļu aizgāja Dieva vīrs, kas bija nācis no Jūdas. Tad viņš sacīja saviem dēliem: “Apseglojiet man ēzeli.” Tie viņam apsegloja ēzeli, un viņš aizjāja. Viņš sekoja Dieva vīram un atrada to sēžam zem ozola. Viņš tam sacīja: “Vai tu esi Dieva vīrs, kurš nācis no Jūdas?” Un tas teica: “Jā.” Un viņš tam sacīja: “Nāc pie manis namā un ēd maizi.” Un tas sacīja: “Es nevaru atgriezties un iet tev līdzi, es neēdīšu maizi un nedzeršu ūdeni ar tevi šajā vietā, jo man Kunga vārdā ir teikts: neēd tur maizi un nedzer ūdeni, neatgriezies pa to pašu ceļu, pa kuru atnāci.” Bet viņš tam sacīja: “Arī es esmu pravietis tāpat kā tu, un eņģelis man ir teicis Kunga vārdā: atved viņu savā namā, lai tas ēd maizi un dzer ūdeni,” – bet viņš tam meloja. Tas atgriezās kopā ar viņu un ēda maizi un dzēra ūdeni viņa namā. Kamēr tie sēdēja pie galda, Dieva vārds nāca pār pravieti, kas bija viņu atvedis atpakaļ. Viņš sauca uz Dieva vīru, kas bija atnācis no Jūdas: “Tā saka Kungs: tādēļ ka tu neklausīji Kunga vārdam un neievēroji pavēli, ko Kungs, tavs Dievs, tev deva, bet atgriezies un ēdi maizi un dzēri ūdeni šajā vietā, kur tev bija pavēlēts neēst maizi un nedzert ūdeni, tādēļ tavs līķis nenonāks tavu tēvu kapā!” Kad pravietis, ko viņš bija atvedis atpakaļ, bija ēdis maizi un padzēries, viņš tam apsegloja ēzeli, un tas aizjāja. Ceļā viņu sastapa lauva un to nogalināja – viņa līķis gulēja uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus, un arī lauva stāvēja blakus līķim. Un, redzi, vīri gāja garām un redzēja līķi guļam uz ceļa un lauvu stāvam blakus līķim. Un tie iegāja pilsētā, kur dzīvoja vecais pravietis, un to izstāstīja. To dzirdēja pravietis, kas viņu bija novērsis no ceļa, un viņš sacīja: “Tas ir Dieva vīrs, kas nepaklausīja Kunga vārdam, un Kungs viņu atdeva lauvam, un tas viņu saplēsa un nonāvēja, kā Kunga vārds par viņu bija sacīts.” Viņš sacīja saviem dēliem: “Apseglojiet man ēzeli!” – un tie apsegloja. Viņš devās turp un atrada līķi guļam uz ceļa un lauvu stāvam līķim blakus – lauva nebija ne ēdis līķi, ne plēsis ēzeli. Un pravietis pacēla Dieva vīra līķi, lika to uz ēzeļa un atveda atpakaļ pilsētā. Vecais pravietis to apraudāja un apbedīja. Viņš ielika tā līķi savās kapenēs, un viņi to apraudāja: “Vai, mans brāli!” Kad viņš bija to apbedījis, viņš sacīja saviem dēliem: “Kad es nomiršu, apglabājiet mani kapā, kur ir apbedīts Dieva vīrs, lieciet manus kaulus blakus viņa kauliem, tad piepildīsies tas, ko viņš Kunga vārdā sauca pret Bēteles altāri un tempļiem Samarijas pilsētu augstienēs.” Arī pēc tam Jārobāms neatgriezās no sava ļaunā ceļa, bet gāja un iecēla augstieņu priesterus no visas tautas – katram, kas gribēja, viņš deva amatu, un tas kļuva par augstieņu priesteri. Tas bija Jārobāma nama grēks, kura dēļ tie tapa izskausti un iznīcināti no zemes virsas. Tajā laikā saslima Jārobāma dēls Abija, un Jārobāms sacīja savai sievai: “Celies, pārģērbies, lai neviens nezina, ka tu esi Jārobāma sieva, un ej uz Šīlo – tur ir pravietis Ahija, kurš man teica, ka es būšu ķēniņš šai tautai. Ņem desmit maizes, cepumus un medus trauku un ej pie viņa – viņš tev pateiks, kas būs ar puisēnu.” Un Jārobāma sieva tā darīja – viņa cēlās, gāja uz Šīlo un iegāja Ahijas namā, bet Ahija bija neredzīgs – viņa acis bija satumsušas vecuma dēļ. Un Kungs sacīja Ahijam: “Redzi, Jārobāma sieva nāk tev jautāt par savu saslimušo dēlu, tev ar viņu jārunā tā un tā. Un, kad viņa ienāks, tā izliksies par svešinieci.” Ahija dzirdēja viņas soļus, un, kad tā ienāca pa durvīm, viņš sacīja: “Ienāc, Jārobāma sieva, kādēļ tu izliecies par citu? Man tev jāsaka skarbi vārdi. Ej, saki Jārobāmam: tā saka Kungs, Israēla Dievs: tādēļ ka es tevi paaugstināju no tautas vidus un iecēlu par valdnieku savai Israēla tautai, un atrāvu valsti Dāvida namam, un devu tev, bet tu neesi kā mans kalps Dāvids, kurš turēja manus baušļus un sekoja man, darīdams tikai to, kas taisns manās acīs, bet tu esi darījis ļaunāk par visiem, kas bijuši pirms tevis, – tu esi gājis un darinājis sev citus dievus un tēlus, lai mani sadusmotu, un mani tu esi atmetis – redzi, tāpēc ļaunums nāks pār Jārobāma namu! Es iznīdēšu Jārobāmam ikvienu, kas pret mūri mīž – gan saistīto, gan brīvo Israēlā! Es izdedzināšu Jārobāma namu, kā dedzina mēslus, – pavisam! Kas Jārobāmam mirs pilsētā, to suņi rīs! Kas mirs uz lauka, to debesu putni knābās! Tā saka Kungs! Tu dodies uz mājām, bet, tiklīdz tu ieiesi pilsētā, tavs bērns mirs! Viss Israēls viņu apraudās un apbedīs. Viņš Jārobāmam būs vienīgais, kurš nonāks kapā, jo Jārobāma namā tikai viņš ir kaut mazliet tīkams Kungam, Israēla Dievam. Un Kungs iecels sev ķēniņu pār Israēlu, un tas iznīdēs Jārobāma namu. Šī ir tā diena – un kas vēl nāks!? Kungs sitīs Israēlu un locīs to kā niedri ūdenī, un izraus Israēlu no šīs labās zemes, kuru devis viņu tēviem, un izkaisīs viņus aiz upes, jo tie darinājuši sev ašēras un sadusmojuši Kungu. Viņš atmetīs Israēlu Jārobāma grēku dēļ, jo tas grēkojis un licis grēkot Israēlam.” Tad Jārobāma sieva cēlās un atgriezās Tircā. Kad viņa pārkāpa nama slieksni, puisēns nomira. Viņu apbedīja un apraudāja viss Israēls, kā Kungs bija sacījis caur savu kalpu pravieti Ahiju. Un pārējie Jārobāma darbi – kā viņš karoja, kā viņš valdīja, redzi, tie ir uzrakstīti Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Jārobāms valdīja divdesmit divus gadus, tad viņš apgūlās pie tēviem, un viņa dēls Nādābs valdīja pēc viņa. Bet Jūdā valdīja Sālamana dēls Rehabeāms. Kad Rehabeāms sāka valdīt, viņam bija četrdesmit viens gads, un viņš valdīja septiņpadsmit gadus Jeruzālemē – pilsētā, kuru Kungs bija izvēlējies no visām Israēla ciltīm, lai tur mājotu viņa vārds. Viņa mātes vārds bija Naama, amoniete. Jūdas ļaudis darīja to, kas ļauns Kunga acīs, tie aizvainoja viņu vēl vairāk nekā to tēvi ar saviem grēku darbiem. Viņi cēla arī tempļus augstienēs un elku stabus un ašēras uz katra augstāka pakalna un zem katra zaļojoša koka, un viņu zemē bija arī tempļa prostitūtas. Ļaudis darīja preteklības tāpat kā tautas, ko Kungs izdzina Israēla dēlu priekšā. Ķēniņa Rehabeāma piektajā gadā Ēģiptes ķēniņš Šīšaks nāca pret Jeruzālemi. Viņš ņēma Kunga nama dārgumus un ķēniņa nama dārgumus, paņēma visu – viņš paņēma arī visus zelta vairogus, ko bija darinājis Sālamans. Taču ķēniņš Rehabeāms to vietā darināja vara vairogus un deva tos sardzes virsniekiem, kas apsargāja ķēniņa nama durvis. Katru reizi, kad ķēniņš gāja Kunga namā, sardze tos ņēma un pēc tam nesa atpakaļ uz sardzes istabu. Un citi Rehabeāma darbi, viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Starp Rehabeāmu un Jārobāmu visu laiku bija karš. Rehabeāms apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja pie tēviem Dāvida pilsētā. Viņa mātes vārds bija Naama, amoniete, un viņa dēls Abījāms sāka valdīt pēc viņa. Ķēniņa Jārobāma, Nebāta dēla, astoņpadsmitajā valdīšanas gadā Jūdā sāka valdīt Abījāms. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs gadus, un viņa mātes vārds bija Maaha, Abīšāloma meita. Viņš palika pie sava tēva grēkiem, ko tas bija darījis pirms viņa, un viņa sirds neguva mieru pie Kunga, viņa Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. Tomēr Dāvida dēļ Kungs, viņa Dievs, tam deva gaismekli Jeruzālemē, ieceldams viņa dēlu valdīt pēc viņa un nostiprinādams Jeruzālemi, jo Dāvids bija darījis to, kas pareizs Kunga acīs, un ne reizi mūžā nebija novērsies no tā, kas viņam bija pavēlēts, – vienīgi tajā lietā ar hetieti Ūriju. Karš starp Rehabeāmu un Jārobāmu ilga visu mūžu. Un citi Abījāma darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Un starp Abījāmu un Jārobāmu bija karš. Abījāms apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Dāvida pilsētā. Viņa dēls Āsa sāka valdīt pēc viņa. Jūdas ķēniņš Āsa sāka valdīt Israēla ķēniņa Jārobāma divdesmitajā gadā un valdīja Jeruzālemē četrdesmit vienu gadu. Viņa mātes vārds bija Maaha, Abīšāloma meita. Āsa darīja, kas pareizs Kunga acīs, tāpat kā viņa tēvs Dāvids. Viņš izdzina no zemes tempļa prostitūtas un aizvāca visus elkus, ko bija taisījuši viņa tēvi. Savai mātei Maahai viņš atņēma ķēniņienes godu, jo viņa bija taisījusi Ašēras šausmekli. Āsa sacirta šausmekli un sadedzināja to Kidronas ielejā. Bet augstieņu altārus viņš neiznīcināja. Tomēr Āsas sirdī visu mūžu bija miers ar Kungu. Viņš lika ienest Kunga namā sava tēva un savas svētlietas – sudrabu, zeltu un traukus. Starp Āsu un Israēla ķēniņu Baešu visu mūžu bija karš. Israēla ķēniņš Baeša nāca pret Jūdu. Viņš sāka celt Rāmu, lai neviens nevarētu ne iznākt, ne ieiet pie ķēniņa Āsas Jūdas zemē. Tad Āsa ņēma visu sudrabu un zeltu, kas bija atlicis Kunga nama dārgumu krātuvēs un ķēniņa nama mantnīcās, un deva to saviem kalpiem. Ķēniņš Āsa tos sūtīja pie Ben-Hadada, Tabrimmona dēla, Hezjona dēla dēla, Arāmas ķēniņa, kurš dzīvoja Damaskā, sacīdams: “Starp mani un tevi, starp manu tēvu un tavu tēvu, ir derība, redzi, es sūtu tev dāvanu, sudrabu un zeltu, ej un lauz savu derību ar Israēla ķēniņu Baešu, lai viņš atkāpjas no manis!” Ben-Hadads uzklausīja ķēniņu Āsu un sūtīja savus karaspēka pavēlniekus pret Israēla pilsētām un sakāva Ijonu, Dānu, Ābel-Bēt-Maahu, visu Kineretu un visu Naftālī zemi. Kad Baeša to uzzināja, viņš pārtrauca celt Rāmu un apmetās Tircā. Tad ķēniņš Āsa iesauca visus, kas vien bija Jūdā, neatlaida nevienu, un lika atvest akmeņus un baļķus no Rāmas, ko cēla Baeša, no tiem ķēniņš Āsa uzcēla Gebu Benjāmina zemē un Micpu. Un visi citi Āsas darbi, visa viņa varenība un viss, ko viņš darīja, un pilsētas, kuras viņš uzcēla, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņa Laiku grāmatā? Bet vecumā viņam sasirga kājas. Un Āsa apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja pie tēviem Dāvida pilsētā. Pēc viņa valdīja viņa dēls Jehošāfāts. Jūdas ķēniņa Āsas otrajā gadā pār Israēlu sāka valdīt Nādābs, Jārobāma dēls, viņš valdīja pār Israēlu divus gadus. Viņš darīja to, kas ļauns Kunga acīs, un staigāja sava tēva ceļos un darīja grēkus, ar kuriem tas bija licis grēkot Israēlam. Ahijas dēls Baeša no Jisašhara nama sazvērējās pret viņu un nokāva to pie filistiešu pilsētas Gibtonas, kad Nādābs un viss Israēls bija aplenkuši Gibtonu. Baeša viņu nonāvēja Jūdas ķēniņa Āsas valdīšanas trešajā gadā un sāka valdīt viņa vietā. Kļuvis par ķēniņu, viņš izkāva visu Jārobāma namu, netaupīja nevienu, kam dvaša, līdz Jārobāma nams bija iznīcināts – kā Kunga vārds bija sludināts caur viņa kalpu Ahiju no Šīlo. Tas notika Jārobāma grēku dēļ, ko viņš bija darījis un ar kuriem bija licis grēkot Israēlam un sadusmojis Kungu, Israēla Dievu. Un citi Nādāba darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Bet starp Āsu un Baešu bija karš visu mūžu. Baeša, Ahijas dēls, sāka valdīt pār visu Israēlu Jūdas ķēniņa Āsas trešajā gadā un valdīja Tircā divdesmit četrus gadus. Viņš darīja to, kas ļauns Kunga acīs, un staigāja Jārobāma ceļos un darīja grēkus, ar kuriem tas bija licis grēkot Israēlam. Jehum, Hānānī dēlam, tika sacīts Kunga vārds par Baešu: “Es tevi esmu pacēlis no pīšļiem un iecēlis par manas Israēla tautas valdnieku, bet tu staigāji Jārobāma ceļu un liki grēkot manai Israēla tautai, ka man tagad jādusmojas par viņu grēkiem! Redzi, es izdedzināšu Baešas pēcnācējus un visu viņa namu! Es tavam namam darīšu tāpat kā Jārobāma, Nebāta dēla, namam. Kas Baešam mirs pilsētā, to suņi rīs, kas mirs uz lauka, to knābās debesu putni!” Un citi Baešas darbi – tas, ko viņš darījis, un viņa varenība – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Baeša apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Tircā. Pēc viņa valdīja viņa dēls Ēla. Un Kunga vārds atkal tika teikts caur pravieti Jehu, Hānānī dēlu, par Baešu un viņa namu – gan ļaunuma dēļ, ko tas bija darījis Kunga priekšā, sadusmodams viņu ar saviem darbiem tāpat kā Jārobāma nams, gan tādēļ, ka viņš bija izkāvis Jārobāma namu. Jūdas ķēniņa Āsas divdesmit sestajā gadā Ēla, Baešas dēls, kļuva ķēniņš un divus gadus valdīja pār Israēlu Tircā. Pret viņu sacēlās kalps Zimrī, kas bija pavēlnieks pār pusi no visiem kararatiem. Kad viņš Tircā bija piedzēries pils pārvaldnieka Arcas namā, Zimrī ienāca, kāva viņu un nonāvēja – tas bija Jūdas ķēniņa Āsas divdesmit septītajā gadā – un kļuva par ķēniņu viņa vietā. Sēdies tronī un sācis valdīt, tas apkāva visu Baešas namu un neatstāja nevienu, kas pret mūri mīž, – ne radu, ne draugu. Tā Zimrī iznīcināja visu Baešas namu, jo pret Baešu caur pravieti Jehu bija sacīts Kunga vārds. Tas notika visu Baešas un viņa dēla Ēlas grēku dēļ, ko tie darīja, likdami grēkot Israēlam, ar saviem elkiem sadusmodami Kungu, Israēla Dievu. Un citi Ēlas darbi, viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Jūdas ķēniņa Āsas divdesmit septītajā gadā Tircā septiņas dienas valdīja Zimrī. Tauta tad bija kara nometnē pret filistiešu pilsētu Gibtonu. Kad tauta, kas bija nometnē, dzirdēja, ka Zimrī ir sacēlies un nokāvis ķēniņu, tajā pašā dienā viss Israēls nometnē iecēla par ķēniņu Omrī, Israēla karaspēka virspavēlnieku. Omrī un viss Israēls aizgāja no Gibtonas un aplenca Tircu. Kad Zimrī redzēja, ka pilsēta ir ieņemta, viņš patvērās ķēniņa namā, aizdedzināja to un bija pagalam. Tas notika viņa grēku dēļ, jo viņš bija darījis ļaunu Kunga acīs, staigādams Jārobāma ceļos un grēkodams, tā likdams grēkot arī Israēlam. Un par citiem Zimrī darbiem un viņa sacelšanos – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Tad Israēla tauta sadalījās – puse sekoja Tibnī, Gīnata dēlam, un iecēla to par ķēniņu, bet otra puse sekoja Omrī. Ļaudis, kas sekoja Omrī, pārspēja tos, kas sekoja Tibnī, Gīnata dēlam. Tibnī krita, un Omrī sāka valdīt. Omrī kļuva par ķēniņu Jūdas ķēniņa Āsas trīsdesmit pirmajā gadā un valdīja pār Israēlu divpadsmit gadus, sešus gadus viņš valdīja Tircā. Viņš nopirka no Šemera par diviem sudraba talantiem kalnu Samarijā, uzcēla kalnā pilsētu un nosauca to kalna īpašnieka Šemera vārdā par Samariju. Omrī darīja, kas ļauns Kunga acīs, un viņš bija ļaunāks nekā visi iepriekšējie. Viņš staigāja visos Jārobāma, Nebāta dēla, ceļos un grēkoja, likdams grēkot arī Israēlam, ka tas ar saviem elkiem sadusmoja Kungu, Israēla Dievu. Bet par citiem Omrī darbiem un viņa varenību – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Un Omrī apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Samarijā, un pēc viņa valdīja viņa dēls Ahābs. Ahābs, Omrī dēls, sāka valdīt pār Israēlu Jūdas ķēniņa Āsas trīsdesmit astotajā gadā un valdīja pār Israēlu Samarijā divdesmit divus gadus. Ahābs, Omrī dēls, darīja ļaunu Kunga acīs vairāk nekā visi iepriekšējie. It kā viņam būtu par maz staigāt Jārobāma, Nebāta dēla, grēkos! Viņš vēl apņēma par sievu Īzebeli, Sidonas ķēniņa Etbaala meitu, gāja un kalpoja Baalam un zemojās tam. Samarijā viņš uzcēla Baala templi un taisīja tajā altāri Baalam. Ahābs taisīja Ašēru un darīja visu, lai sadusmotu Kungu, Israēla Dievu, vēl vairāk nekā visi iepriekšējie Israēla ķēniņi. Viņa laikā Hiēls no Bēteles atkal uzcēla Jēriku, tās pamati paņēma viņa pirmdzimto Abīrāmu, un tās vārti paņēma viņa jaunāko dēlu Segūbu, kā Kungs bija sacījis caur Jozuu, Nūna dēlu. Un tišbietis Elija, no Tišbes Gileādā, sacīja Ahābam: “Tiešām, dzīvs ir Kungs, Israēla Dievs, kura priekšā es stāvu, – ja šajos gados būs rasa un lietus, tad tikai tad, kad es teikšu!” Un Kunga vārds nāca pār viņu: “Aizej no šejienes, griezies uz austrumiem un paslēpies Kerītas ielejā, kas pret Jardānu, – dzer no upes, bet kraukļiem es pavēlēju tevi tur uzturēt.” Un viņš gāja un darīja, kā Kungs bija licis, – apmetās Kerītas ielejā, kas pret Jardānu. Kraukļi viņam nesa maizi un gaļu rītos un vakaros, un viņš dzēra no upes. Pēc kāda laika upe izžuva, jo visā zemē nebija lietus. Tad Kunga vārds nāca pār viņu: “Celies un ej uz Cārfatu Sidonā un dzīvo tur, redzi, es pavēlēju, lai kāda atraitne tevi tur uztur.” Viņš cēlās un gāja uz Cārfatu. Kad viņš pienāca pie pilsētas vārtiem, redzi, kāda atraitne lasīja zarus, un viņš tai uzsauca: “Lūdzu, atnes man traukā mazliet ūdens, lai varu padzerties!” Viņa gāja pēc tā, un viņš tai sacīja: “Lūdzu, atnes gabalu maizes!” Tā atbildēja: “Tiešām, dzīvs ir Kungs, tavs Dievs, ja man būtu kas cepts! Traukā ir tikai sauja miltu un krūkā nedaudz eļļas. Redzi, esmu salasījusi pāris zaru un iešu gatavot ēst sev un savam dēlam, paēdīsim un mirsim.” Elija tai sacīja: “Nebīsties, ej un dari, kā sacīji, bet vispirms izcep un atnes man mazu plāceni, pēc tam cep sev un savam dēlam, jo tā saka Kungs, Israēla Dievs: milti traukā nebeigsies un krūkā eļļas nepietrūks līdz dienai, kad Kungs dos zemei lietu.” Un viņa gāja un darīja, kā Elija bija sacījis, – gan viņš, gan viņa un tās nams varēja iztikt daudzas dienas – milti traukā nebeidzās un krūkā eļļas nepietrūka, kā Elija bija sacījis Kunga vārdā. Pēc kāda laika saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls un sirga smagi, līdz mitējās elpot. Viņa sacīja Elijam: “Kas man ar tevi, Dieva vīrs? Tu atnāci pie manis, lai atgādinātu manu vainu un lai mirtu mans dēls?!” Viņš tai atbildēja: “Dod man savu dēlu!” – un ņēma to no viņas krūtīm, uznesa jumtistabā, kur dzīvoja, noguldīja savā guļvietā un sauca uz Kungu: “Kungs, mans Dievs! Vai pat šai atraitnei, pie kuras es mājoju, tu darīsi ļaunu un nonāvēsi tās dēlu?!” Tad viņš pārliecās bērnam trīs reizes un sauca uz Kungu: “Kungs, mans Dievs, liec šī bērna dvēselei atgriezties viņā!” Kungs uzklausīja Eliju, un bērna dvēsele atgriezās viņā, un tas atdzīvojās. Elija ņēma bērnu, nonesa to no jumtistabas un atdeva mātei. Un Elija sacīja: “Redzi, tavs dēls ir dzīvs!” Tad sieva sacīja Elijam: “Tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un Kunga vārds, ko tu saki, ir patiess!” Pēc ilgāka laika, trešajā gadā pār Eliju nāca Kunga vārds: “Ej, stājies Ahāba priekšā, un es došu zemei lietu.” Elija gāja, lai stātos Ahāba priekšā, – Samarijā bija liels bads. Un Ahābs sauca nama pārraugu Obadjāhu. Obadjāhu ļoti bijās Kunga, un, kad Īzebele nokāva Kunga praviešus, Obadjāhu ņēma simts praviešus un tos pa piecdesmit paslēpa alās, un viņš tos apgādāja ar maizi un ūdeni. Ahābs sacīja Obadjāhu: “Apstaigā zemi, visus ūdens avotus un ielejas, varbūt mēs atradīsim zāli un varēsim atstāt zirgus un mūļus dzīvus un mums nebūs jānokauj lopi.” Viņi sadalīja zemi – Ahābs gāja pa vienu ceļu, bet Obadjāhu pa otru. Obadjāhu bija ceļā, un, redzi, Elija nāca tam pretī. Obadjāhu pazina viņu, krita uz sava vaiga un sacīja: “Vai tu esi mans kungs Elija?” Un viņš atbildēja: “Jā, esmu! Ej, saki savam kungam: redzi, Elija!” Bet tas sacīja: “Ko es esmu grēkojis, ka tu nodod savu kalpu Ahāba rokā, lai mani nogalina? Tiešām, Kungs, tavs Dievs, dzīvs! Vai palikusi kaut viena tauta vai valsts, uz kuru mans kungs nebūtu sūtījis tevi meklēt un nebūtu licis zvērēt gan valstij, gan tautai, ka tie tevi nav atraduši! Un tagad tu runā: ej, saki savam kungam: redzi, Elija! Kad es no tevis aiziešu, tad Kunga Gars tevi aiznesīs nezin kur, bet es pastāstīšu Ahābam, un viņš tevi neatradīs un nokaus mani. Taču tavs kalps bīstas Kunga kopš jaunības. Kungs, vai tev nav stāstīts, ko esmu darījis, kad Īzebele nokāva Kunga praviešus? Tad es no Kunga praviešiem simts vīrus paslēpu alā – pa piecdesmit un piecdesmit – un apgādāju tos ar maizi un ūdeni. Un tagad tu runā: ej, saki savam kungam: redzi, Elija! Vai tad mani nenokaus?” Bet Elija atbildēja: “Tiešām, dzīvs ir Pulku Kungs, kura priekšā es stāvu, šodien es redzēšu ķēniņu!” Obadjāhu devās pie Ahāba un pastāstīja to viņam, un Ahābs gāja satikt Eliju. Ieraudzījis Eliju, Ahābs viņam sacīja: “Vai tu esi tas, kas nes postu Israēlam?” Bet viņš atbildēja: “Es neesmu tas, kas nes postu Israēlam, – tas esi tu un tava tēva nams, jo jūs atmetāt Kunga pavēles un sekojāt baāliem. Bet tagad pulcini man visu Israēlu Karmela kalnā, kā arī četri simti piecdesmit Baala praviešus un četri simti Ašēras praviešus, kas ēd pie Īzebeles galda.” Tad Ahābs lika sasaukt visus Israēla dēlus un sapulcināja praviešus Karmela kalnā. Un Elija pienāca un sacīja visai tautai: “Cik ilgi jūs svārstīsieties starp abām pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet viņam, bet, ja Baals – tad sekojiet tam!” Bet tauta viņam neko neatbildēja. Tad Elija sacīja tautai: “Es esmu vienīgais pravietis, kas palicis Kungam, bet Baalam ir četri simti piecdesmit praviešu. Lai mums dod divus vēršus – lai viņi izvēlas vienu vērsi sev, sacērt gabalos un liek uz malkas, bet uguni klāt lai neliek, bet es ņemšu otru vērsi un likšu uz malkas, un uguni klāt nelikšu. Jūs sauciet sava dieva vārdā, un es saukšu Kunga vārdā, un tas dievs, kurš atbildēs ar uguni, ir Dievs!” Un tauta atbildēja: “Labi!” Tad Elija sacīja Baala praviešiem: “Ņemiet vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, sauciet sava dieva vārdā, bet uguni klāt nelieciet!” Viņi ņēma vērsi, kuru viņš tiem deva, un rīkojās. Tad tie sauca Baala vārdā no rīta līdz dienas vidum: “Baal, atbildi mums!” – bet nebija ne balss, ne atbildes, un tie lēkāja ap uzcelto altāri. Dienas vidū Elija sāka tos izsmiet, sacīdams: “Sauciet stiprāk, viņš taču ir dievs – varbūt viņš nogrimis domās vai atvieglo vēderu, vai ir ceļā, varbūt viņš guļ, tad lai mostas!” Un tie sauca stiprā balsī un dūra sev, kā tiem parasts, ar nažiem un šķēpiem, līdz tecēja asinis. Tā pagāja dienas vidus, un viņi pravietoja, līdz tuvojās upura stunda, bet nebija ne balss, ne atbildes, nedz kāds tos uzklausīja. Tad Elija sacīja tautai: “Nāciet pie manis,” – un visa tauta nāca pie viņa. Viņš no jauna sakrāva Kunga altāri, kas bija sagāzts. Elija ņēma divpadsmit akmeņus pēc cilšu skaita, kas bija Jēkabam – par viņu Kungs bija teicis: Israēls būs tavs vārds. No akmeņiem viņš Kunga vārdā uzcēla altāri un visapkārt altārim izraka grāvi, kurā ietilptu divi mēri graudu. Viņš sakrāva malku un sacirta vērsi, lika to uz malkas un sacīja: “Piepildiet četras krūkas ar ūdeni un izlejiet pār sadedzināmo upuri un malku!” Tad viņš sacīja: “Vēlreiz!” – un tie lēja otru reizi, un viņš tiem sacīja: “Trešo reizi!” Un tie lēja trešo reizi. Ūdens tecēja visapkārt altārim, un grāvis pildījās ar ūdeni. Kad pienāca upura stunda, pravietis Elija tuvojās altārim un sacīja: “Kungs, Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dievs! Lai šodien top zināms, ka tu esi Dievs Israēlam, ka es esmu tavs kalps un ka visu šo es esmu darījis, kā tu teici! Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka tu, Kungs, esi Dievs un tu esi iemantojis viņu sirdis!” Tad Kunga uguns krita un aprija sadedzināmo upuri, malku un akmeņus kopā ar pīšļiem un izlaizīja ūdeni, kas bija grāvī. Visa tauta to redzēja, krita uz sava vaiga un sauca: “Kungs tiešām ir Dievs! Kungs tiešām ir Dievs!” Un Elija tiem sacīja: “Grābiet Baala praviešus, lai neaizbēg neviens!” Viņi sagrāba tos, un Elija tos noveda Kīšonas gravā un tur nokāva. Tad Elija sacīja Ahābam: “Ej, ēd un dzer – lietus jau šalc.” Un Ahābs gāja ēst un dzert, bet Elija uzkāpa Karmela kalna virsotnē, nometās zemē un piespieda vaigu saviem ceļiem. Un viņš sacīja savam puisim: “Pakāpies jel un skaties uz jūras pusi.” Tas gāja, paraudzījās un sacīja: “Nav nekā!” Un tā septiņas reizes. Septītajā reizē tas sacīja: “Redzi, no jūras ceļas mazs mākonītis kā cilvēka plauksta!” Tad viņš sacīja: “Kāp un saki Ahābam, lai jūdz un brauc lejā, ka lietus viņu neaptur.” Tikmēr debess apmācās melniem mākoņiem, un bija vējš un liels lietus. Ahābs brauca un nonāca Jizreēlā. Un Kunga roka bija ar Eliju. Viņš apjozās un skrēja pa priekšu Ahābam, līdz tas nonāca Jizreēlā. Un Ahābs izstāstīja Īzebelei visu, ko Elija bija darījis, ka viņš nokāvis ar zobenu visus praviešus. Tad Īzebele sūtīja vēstnesi pie Elijas: “Lai dievi man dara tāpat vai vēl vairāk! – rīt šajā laikā es atdarīšu tev to, ko tu nodarīji viņu dvēselēm!” To redzēdams, viņš cēlās un bēga, glābdams savu dzīvību, un nonāca Jūdas Bēršebā. Tur viņš atstāja savu puisi, bet pats devās tuksnesī vienas dienas gājumu – gāja un, apsēdies zem irbuleņu krūma, lūdzās, vēlēdamies mirt: “Kungs, nu ir gana! Ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks par saviem tēviem!” Viņš apgūlās un aizmiga zem irbuleņu krūma, un, redzi, eņģelis pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd!” Viņš paskatījās, un redzi – galvgalī uz karstiem akmeņiem cepta maize un ūdens krūka. Viņš ēda un dzēra, un atkal apgūlās. Un Kunga eņģelis nāca vēlreiz, pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd, jo tev ejams garš ceļš.” Viņš cēlās, ēda, dzēra un gāja, stiprinājies viņš devās ceļā. Viņš gāja četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. Tur viņš pārnakšņoja kādā alā. Un, redzi, Kunga vārds nāca pār viņu: “Kāpēc tu esi šeit, Elija?” Viņš sacīja: “Degtin es esmu iededzies par Kungu, Pulku Dievu, jo Israēla dēli ir atmetuši tavu derību, sagrāvuši tavus altārus un ar zobenu nokāvuši tavus praviešus, es vienīgais esmu palicis, un tie tīko pēc manas dzīvības.” Un tas viņam teica: “Izej un stājies uz kalna Kunga priekšā.” Un, redzi, Kungs gāja garām – liels un stiprs vējš, kas kalnus aizpūš un klintis drupina, nāca Kungam pa priekšu, bet Kunga vējā nebija. Un pēc vēja nāca zemestrīce, bet Kunga zemestrīcē nebija. Un pēc zemestrīces nāca uguns, bet Kunga ugunī nebija. Un pēc uguns – klusa čukstoša balss. Kad Elija to dzirdēja, viņš aizsedza seju ar apmetni, izgāja un nostājās alas priekšā, un, redzi, balss viņam sacīja: “Kāpēc tu esi šeit?” Viņš sacīja: “Degtin es esmu iededzies par Kungu, Pulku Dievu, jo Israēla dēli ir atmetuši tavu derību, sagrāvuši tavus altārus un ar zobenu nokāvuši tavus praviešus, es vienīgais esmu palicis, un tie tīko pēc manas dvēseles.” Kungs viņam sacīja: “Dodies atpakaļ pa to pašu ceļu cauri tuksnesim, ej uz Damasku un svaidi Hazaēlu par Arāmas ķēniņu, Bet Jehu, Nimšī dēlu, svaidi par Israēla ķēniņu, un Elīšu, Šāfāta dēlu, no Ābel-Mholas, svaidi par pravieti savā vietā. Ja kāds izbēgs no Hazaēla zobena, to nonāvēs Jehus, kas izbēgs no Jehus zobena, to nonāvēs Elīša. Bet es atlicināšu Israēlā septiņus tūkstošus – visus, kuru ceļi nav locījušies Baalam, un visus, kuru mute nav viņu skūpstījusi!” Tad viņš no turienes aizgāja un sastapa Elīšu, Šāfāta dēlu, viņš ara. Divpadsmit jūgi vēršu bija tā priekšā, un viņš gāja aiz divpadsmitā. Elija pagāja tam garām un uzsvieda viņam apmetni. Tas atstāja vēršus, skrēja pie Elijas un sacīja: “Ļauj man noskūpstīt tēvu un māti, tad es tev sekošu!” Un viņš sacīja: “Ej vien, vai tad es tev esmu ko prasījis?” Tas gāja atpakaļ, ņēma viena jūga vēršus, nokāva tos, vārīja gaļu uz jūga kokiem un deva ļaudīm, un tie ēda. Tad viņš cēlās un gāja līdzi Elijam un kalpoja viņam. Arāmas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku. Ar viņu kopā bija trīsdesmit divi ķēniņi, zirgi un kararati. Viņš devās augšup, aplenca Samariju un karoja pret to. Viņš sūtīja sūtņus uz pilsētu pie Israēla ķēniņa Ahāba un teica tam: “Tā saka Ben-Hadads: tavs sudrabs un zelts ir mans, un tavas labākās sievas un tavi labākie dēli ir mani!” Israēla ķēniņš atbildēja: “Ir tā, kā mans kungs, ķēniņš, sacīja. Es esmu tavs ar visu, kas man pieder.” Bet sūtņi nāca vēlreiz un sacīja: “Tā saka Ben-Hadads: es sūtīju pie tevis un sacīju, ka tev jādod man savs sudrabs, zelts, sievas un dēli. Tādēļ rīt ap šo laiku es sūtīšu pie tevis kalpus un viņi pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un tie paņems visu, ko viņu acis iekāros.” Tad Israēla ķēniņš sasauca visus zemes vecajos un sacīja: “Saprotiet jel un redziet, ka šis meklē naidu, jo viņš sūtīja pēc manām sievām un dēliem, sudraba un zelta, un es taču viņam to neliedzu!” Visi vecajie un tauta sacīja viņam: “Neklausi un nepiekrīti!” Un viņš atbildēja Ben-Hadada sūtņiem: “Sakiet manam kungam, ķēniņam: visu, ko tu liki sacīt savam kalpam pirmoreiz, es darīšu, bet šo lietu darīt es nevaru!” Un sūtņi aizgāja to pavēstīt. Tad Ben-Hadads sūtīja pie viņa un sacīja: “Lai dievi man dara tāpat un vēl vairāk! Samarijā nepietiks putekļu visu ļaužu riekšavām, kuri man seko!” Un Israēla ķēniņš atbildēja: “Sakiet: tas, kurš zobenu tikko apjozis, lai nelielās kā tāds, kas to jau noņēmis.” Tobrīd, kad Ben-Hadads dzirdēja šos vārdus, viņš dzīroja teltīs ar ķēniņiem un uzsauca saviem kalpiem: “Taisieties!” Un tie gatavojās uzbrukt pilsētai. Un, redzi, kāds pravietis nāca pie Israēla ķēniņa Ahāba un teica: “Tā saka Kungs: tu redzi visu šo lielo pulku – šodien es to nododu tavā rokā, lai tu zini, ka es esmu Kungs!” Ahābs jautāja: “Kas to darīs?” Un pravietis atbildēja: “Tā saka Kungs: tavu pavalstu pārvaldnieku puiši.” – “Un kurš lai sāk kauju?” Viņš atbildēja: “Tu!” Tad viņš sapulcināja pavalstu pārvaldnieku puišus, un to bija divi simti trīsdesmit divi. Pēc tam viņš sapulcināja visu tautu, visus Israēla dēlus, septiņus tūkstošus. Dienas vidū viņi izgāja no pilsētas, bet Ben-Hadads un trīsdesmit divi ķēniņi, kas viņam bija nākuši palīgā, teltīs dzēra un piedzērās. Pavalstu pārvaldnieku puiši izgāja pirmie. Un Ben-Hadadam tika ziņots: “No Samarijas ir izgājuši vīri.” Viņš sacīja: “Ja tie nāk ar mieru, sagrābiet tos dzīvus, bet, ja nāk ar karu, arī tad sagrābiet dzīvus!” Pavalstu pārvaldnieku puiši izgāja no pilsētas un karaspēks aiz tiem. Tad viņi kāva cits citu, un aramieši bēga, bet Israēls tos vajāja. Arāmas ķēniņš Ben-Hadads zirgā aizbēga kopā ar jātniekiem. Israēla ķēniņš izgāja, satrieca zirgus un kararatus, un sakāva Arāmu lielā kaujā. Tad pie Israēla ķēniņa pienāca pravietis un sacīja: “Esi stiprs, zini un redzi, kas tev darāms, jo Arāmas ķēniņš nāks pret tevi nākamajā pavasarī.” Arāmas ķēniņa kalpi sacīja: “Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi bija stiprāki par mums. Ja mēs ar viņiem cīnītos līdzenumā, vai tad mēs nebūtu stiprāki par tiem? Tad nu dari tā – atcel ķēniņus un liec viņu vietā virsniekus, bet pats savāc sev tikpat lielu karaspēku, kā pazaudēji, – zirgu lai ir tikpat, cik bija, un kararatu lai ir tikpat, cik bija, – tad cīnīsimies ar tiem līdzenumā. Vai mēs nebūsim par viņiem stiprāki?” Viņš tos uzklausīja un tā darīja. Nākamajā pavasarī Ben-Hadads izrīkoja aramiešus un devās uz Afēku karot ar Israēlu. Arī Israēla dēli tika izrīkoti un apgādāti, un tie izgāja tiem pretī. Israēla dēli apmetās tiem pretī, un to bija tik vien kā divi kazu pulciņi, bet aramieši piepildīja visu zemi. Un Dieva vīrs pienāca klāt un sacīja Israēla ķēniņam: “Tā saka Kungs: tādēļ ka Arāms ir sacījis: Kungs ir kalnu dievs, bet nav ieleju dievs, – es nodošu visu šo lielo pulku tavā rokā, un jūs zināsiet, ka es esmu Kungs!” Septiņas dienas viņi stāvēja, apmetušies viens otram pretī, bet septītajā dienā sākās kauja, un Israēla dēli kāva Arāmu – simts tūkstošus kājnieku vienā dienā. Atlikušie bēga uz Afēku, bet mūris sagruva pār divdesmit septiņiem tūkstošiem atlikušo vīru. Ben-Hadads izbēga un bēguļoja pa pilsētu no viena nama uz otru. Tad viņa kalpi tam sacīja: “Klau, mēs taču esam dzirdējuši, kādi ir Israēla nama ķēniņi, ka tie ir žēlsirdīgi ķēniņi! Tad nu tinam maisus ap gurniem un virves ap galvām un izejam pie Israēla ķēniņa, varbūt viņš atstāj tevi dzīvu!” Tie tina maisus ap gurniem un virves ap galvām, nāca pie Israēla ķēniņa un teica: “Tavs kalps Ben-Hadads saka: atstāj jel mani dzīvu!” Un ķēniņš atbildēja: “Vai viņš vēl dzīvs? Viņš ir mans brālis!” Vīri viņa teikto saprata kā zīmi un steidzās to apstiprināt, sacīdami: “Ben-Hadads ir tavs brālis!” Un viņš sacīja: “Ejiet un atvediet viņu!” Tad Ben-Hadads iznāca pie viņa, un viņš lika tam kāpt ratos. Un Ben-Hadads viņam sacīja: “Es tev atdošu pilsētas, kuras mans tēvs atņēma tavam tēvam, un Damaskā tu varēsi taisīt tirgus ielas, tāpat kā mans tēvs darīja Samarijā.” Tad Ahābs teica: “Ar šādu derību es tevi atlaižu.” Viņi noslēdza derību, un viņš to atlaida. Kāds vīrs no praviešu dēliem Kunga vārdā teica otram: “Nu, sit man!” – bet tas liedzās sist. Tad viņš tam sacīja: “Tādēļ ka tu neklausīji Kunga balsij, tiklīdz tu no manis aiziesi, tevi nogalēs lauva.” Kad tas aizgāja, lauva to notvēra un nogalēja. Bet tas sastapa citu vīru un sacīja: “Nu, sit man!” Un tas vīrs viņam sita un ievainoja. Tad pravietis gāja un nostājās ķēniņam ceļā ar aizklātu seju. Kad ķēniņš gāja garām, viņš sauca: “Tavs kalps gāja kaujā, un, redzi, kāds nāca un pieveda man gūstekni, sacīdams: sargā šo vīru, ja viņš pazudīs, tava dzīvība būs viņa dzīvības vietā vai arī tev būs jāmaksā talants sudraba, – bet, kamēr tavs kalps rīkojās, tikmēr tas pazuda.” Israēla ķēniņš viņam sacīja: “Lai tavs spriedums ir tāds, kā tu saki!” Tad viņš steigšus norāva aizsegu, un Israēla ķēniņš pazina, ka tas ir viens no praviešiem. Un tas sacīja: “Tā saka Kungs: tādēļ ka tu atlaidi manis nolādētu vīru, tava dzīvība būs viņa dzīvības vietā un tava tauta – viņa tautas vietā!” Un Israēla ķēniņš gāja uz savu namu drūms un saīdzis un nonāca Samarijā. Pēc tam notika tā: jizreēlietim Nābotam bija vīnadārzs Jizreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahāba pilij. Un Ahābs teica Nābotam: “Atdod man savu vīnadārzu, man tur būs sakņu dārzs, jo tas ir tieši blakus manam namam, bet es tev tā vietā došu labāku vīnadārzu, un, ja gribi, es tev došu tā vērtību sudrabā!” Nābots sacīja Ahābam: “Lai Kungs pasargā! Es lai tev atdotu sava tēva mantojumu!?” Ahābs ienāca savā namā drūms un saīdzis, jo jizreēlietis Nābots bija teicis: “Es tev neatdošu tēva mantojumu!” Viņš apgūlās gultā, aizgriezās uz otru pusi un neēda. Tad ienāca viņa sieva Īzebele un jautāja: “Kādēļ tev ir sadrūmis gars un tu neēd?” Viņš tai teica: “Tādēļ, ka es runāju ar jizreēlieti Nābotu un teicu: pārdod man savu vīnadārzu par sudrabu vai, ja tu gribi, es tev došu citu vīnadārzu vietā! Bet viņš atbildēja: es tev neatdošu savu vīnadārzu!” Viņa sieva Īzebele sacīja: “Ak tad tā tu tagad valdi pār Israēlu?! Celies, ēd, lai sirdij top labi! Es tev dabūšu jizreēlieša Nābota vīnadārzu!” Tad viņa rakstīja vēstules Ahāba vārdā, aizzīmogoja ar viņa zīmogu un izsūtīja tās vecajiem un dižciltīgajiem pilsētā, kurā dzīvoja Nābots. Vēstulēs viņa rakstīja: “Izsludiniet gavēni, sēdiniet Nābotu tautas priekšā un nosēdiniet tam pretī divus neliešus, lai tie liecina pret viņu, sacīdami: tu esi zaimojis Dievu un ķēniņu! Pēc tam izvediet to ārā un nomētājiet akmeņiem, ka tas mirst!” Pilsētas vīri, vecajie un dižciltīgie, kas dzīvoja tajā pilsētā, darīja, kā Īzebele bija rakstījusi vēstulē. Tie izsludināja gavēni un nosēdināja Nābotu tautas priekšā. Tad nāca divi nelieši, nosēdās tam pretī un nepatiesi liecināja tautai pret Nābotu, sacīdami: “Nābots ir zaimojis Dievu un ķēniņu!” Viņi to izveda ārpus pilsētas, nomētāja akmeņiem, un tas mira. Tad viņi sūtīja pie Īzebeles un sacīja: “Nābots ir nomētāts akmeņiem un miris.” Kad Īzebele dzirdēja, ka Nābots ir nomētāts akmeņiem un miris, viņa sacīja Ahābam: “Celies un ņem sev jizreēlieša Nābota vīnadārzu, kuru viņš atteicās tev pārdot par sudrabu, jo Nābots nav dzīvs, bet miris!” Kad Ahābs dzirdēja, ka Nābots ir miris, viņš cēlās un devās uz jizreēlieša Nābota vīnadārzu, lai ņemtu to sev. Kunga vārds nāca pār tišbieti Eliju: “Celies, ej un satiecies ar Israēla ķēniņu Ahābu, kurš ir Samarijā, redzi, viņš ir devies uz Nābota vīnadārzu, lai ņemtu to sev. Saki viņam: tā saka Kungs: vai tu nokāvi, lai ņemtu sev? Saki viņam: tā saka Kungs: tajā vietā, kur suņi laka Nābota asinis, suņi laks arī tavas asinis!” Ahābs teica Elijam: “Ak, tad mans ienaidnieks ir mani atradis?!” Tas atbildēja: “Es tevi atradu, jo tu esi pārdevies, lai darītu, kas Kunga skatījumā ļauns! Redzi, ļaunums nāks pār tevi, un es izdedzināšu tavus pēcnācējus un iznīdēšu tos, kas pret mūri mīž, – gan saistīto, gan brīvo Israēlā! Es darīšu tavam namam tāpat kā Jārobāma, Nebāta dēla, namam un kā Baešas, Ahijas dēla, namam par to, ka tu esi apkaitinājis mani un licis grēkot Israēlam. Arī par Īzebeli Kungs saka: suņi ēdīs Īzebeli Jizreēlas cietoksnī! Kas Ahābam mirs pilsētā, to rīs suņi, un, kas mirs uz lauka, to knābās debesu putni!” Neviens cits nav bijis kā Ahābs, kas būtu tā pārdevies, lai darītu, kas Kunga skatījumā ļauns, uz to viņu mudināja sieva Īzebele. Viņš darīja ļoti pretīgi, sekodams elkiem un visam, ko darīja amonieši, kurus Kungs bija padzinis, Israēla dēliem ienākot. Kad Ahābs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa drēbes, uzvilka maisa drānas uz savas miesas, gavēja, gulēja maisā un staigāja lēnīgs. Tad Kunga vārds nāca pār tišbieti Eliju: “Vai tu redzi, ka Ahābs ir pazemojies manā priekšā? Tādēļ ka viņš ir zemojies, es nelikšu nākt ļaunumam viņa dienās, bet likšu, lai ļaunums pār viņa namu nāk viņa dēla dienās!” Trīs gadus nebija kara starp Arāmu un Israēlu. Trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jehošāfāts ieradās pie Israēla ķēniņa. Israēla ķēniņš sacīja saviem kalpiem: “Vai zināt, ka Rāmot-Gileāda pieder mums? Bet mēs klusējam un neatņemam to Arāmas ķēniņam!” Jehošāfātam viņš sacīja: “Vai tu nāksi man līdzi karot par Rāmot-Gileādu?” Jehošāfāts atbildēja Israēla ķēniņam: “Es darīšu kā tu, mana tauta kā tava tauta un mani zirgi kā tavi zirgi!” Bet Jehošāfāts sacīja Israēla ķēniņam: “Taujā vispirms pēc Kunga vārda!” Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, ap četri simti vīru, un prasīja tiem: “Vai man iet karot pret Rāmot-Gileādu vai likties mierā?” Tie atbildēja: “Ej, jo Kungs to nodos ķēniņa rokā!” Bet Jehošāfāts sacīja: “Vai šeit nav vēl kāds Kunga pravietis, kam mēs varētu vaicāt?” Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Ir vēl viens, ar kuru mēs varētu izvaicāt Kungu, bet es viņu ienīstu, viņš nekad nepravieto man labu, tik ļaunu vien! Tas ir Miha, Jimlas dēls.” Jehošāfāts sacīja: “Lai ķēniņš tā nerunā!” Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu augstmani un sacīja: “Ved ātri šurp Mihu, Jimlas dēlu!” Israēla ķēniņš un Jehošāfāts ķēniņa tērpos sēdēja katrs savā tronī Samarijas vārtu laukumā, un visi pravieši tiem pravietoja. Kanaāna dēls Cedekija bija darinājis sev dzelzs ragus un sacīja: “Tā saka Kungs: ar šiem tu badīsi aramiešus, līdz tie būs pagalam!” Un visi pravieši pravietoja: “Ej uz Rāmot-Gileādu, tev veiksies, un Kungs to nodos ķēniņa rokā!” Sūtnis, kurš nāca saukt Mihu, sacīja viņam: “Redzi, pravieši vienā mutē runā ķēniņam labu, saki taču tu arī kā viņi – runā labu!” Bet Miha atbildēja: “Kungs ir dzīvs! Ko Kungs man sacīs, to es viņam runāšu!” Kad viņš ienāca pie ķēniņa, ķēniņš viņam prasīja: “Miha, vai mums iet karot pret Rāmot-Gileādu vai likties mierā?” Tas atbildēja: “Dodies karot, un tev veiksies, un Kungs to nodos ķēniņa rokā.” Ķēniņš viņam sacīja: “Cik reižu man jāliek tev zvērēt, ka tu man neteiksi neko kā vien patiesību Kunga vārdā?” Tad viņš sacīja: “Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis bez gana. Un Kungs sacīja: šiem nav vadoņa, lai viņi atgriežas katrs savā namā ar mieru!” Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Vai es tev neteicu, ka viņš man nepravieto labu, tik ļaunu vien!?” Miha sacīja: “Tad nu klausies Kunga vārdu! Es redzēju Kungu sēžam tronī, un viss debesu karapulks stāvēja pie viņa labās un kreisās rokas. Un Kungs sacīja: kurš pievils Ahābu, lai viņš iet karot pret Rāmot-Gileādu un tur krīt? Un viens runāja šā, otrs tā. Tad viens gars iznāca, nostājās Kunga priekšā un sacīja: es viņu pievilšu! Un Kungs tam vaicāja: kā? Tas atbildēja: es iešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutēs! Un viņš sacīja: pievil viņu, tu to spēsi, ej un dari! Un, redzi, Kungs ir ielicis melu garu visu tavu praviešu mutēs, Kungs tev ir lēmis ļaunu!” Tad pienāca Cedekija, Kanaāna dēls, sita Miham pa seju un sacīja: “Vai tad Kunga Gars ir aizgājis no manis, lai runātu ar tevi?” Miha sacīja: “To tu redzēsi tajā dienā, kad bēgsi no vienas iekštelpas otrā, lai paslēptos!” Israēla ķēniņš sacīja: “Ņemiet Mihu un vediet viņu pie pilsētas pārvaldnieka Āmona un ķēniņa dēla Joāša, un sakiet: tā saka ķēniņš: lieciet viņu cietumā un dodiet viņam bada maizi un slāpju ūdeni, līdz es pārnākšu ar mieru!” Miha sacīja: “Ja tu tiešām atgriezīsies ar mieru, tad Kungs caur mani nav runājis!” Un viņš sacīja: “Klausieties, visas tautas!” Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jehošāfāts devās karot pret Rāmot-Gileādu. Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Es iešu kaujā pārģērbies, bet tu apvelc savas drēbes.” Israēla ķēniņš devās kaujā pārģērbies. Bet Arāmas ķēniņš pavēlēja saviem trīsdesmit diviem kararatu virsniekiem: “Necīnieties ne ar mazu, ne lielu, bet tikai ar Israēla ķēniņu!” Kad kararatu virsnieki ieraudzīja Jehošāfātu, tie teica: “Tiešām, šis ir Israēla ķēniņš!” – un tie viņu aplenca, lai cīnītos, bet Jehošāfāts kliedza. Tad kararatu virsnieki redzēja, ka viņš nav Israēla ķēniņš, un atstājās no viņa. Bet kāds vīrs uzvilka loku uz labu laimi un trāpīja Israēla ķēniņam starp vēdera un krūšu bruņām. Tas sacīja kararatu braucējam: “Griez apkārt un ved mani prom no kaujas lauka, jo esmu ievainots.” Kauja todien bija jo sīva, ķēniņu turēja kararatos ar vaigu pret aramiešiem, bet vakarā viņš nomira, un asinis no viņa brūces satecēja kararatos. Saulei rietot, pa visu karapulku sauca: “Ikviens uz savu pilsētu! Ikviens uz savu zemi!” Tā ķēniņš nomira, un viņu aizveda apbedīt uz Samariju. Kad Samarijas dīķī skaloja kararatus, suņi laizīja viņa asinis un turpat mazgājās maukas, kā bija sacījis Kunga vārds. Bet pārējie Ahāba darbi un viss, ko viņš veica, un ziloņkaula nams, ko viņš uzcēla, – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Ahābs apgūlās pie tēviem, un pēc viņa sāka valdīt viņa dēls Ahazjāhu. Jehošāfāts, Āsas dēls, sāka valdīt pār Jūdu Israēla ķēniņa Ahāba ceturtajā gadā. Jehošāfātam bija trīsdesmit pieci gadi, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit piecus gadus. Viņa mātes vārds bija Azūba, Šilhī meita. Viņš staigāja sava tēva Āsas ceļus, nenogriezās no tiem un darīja to, kas taisns Kunga acīs. Tomēr augstieņu altāris netika sagrauts, tauta joprojām upurēja un kvēpināja augstienēs. Jehošāfātam ar Israēla ķēniņu bija miers. Bet pārējie Jehošāfāta darbi, viņa varonība un cīņas – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Viņš iznīcināja no zemes tempļu prostitūtas, kas vēl bija palikušas kopš viņa tēva Āsas dienām. Bet Edomā nebija ķēniņa, tikai ķēniņa vietnieks. Jehošāfāts taisīja tāljūras kuģus, lai brauktu uz Ofīru pēc zelta, bet tie turp neaizbrauca, jo Ecjon-Geberā kuģi tika sadragāti. Tad Ahazjāhu, Ahāba dēls, sacīja Jehošāfātam: “Lai mani kalpi kuģo kopā ar taviem kalpiem.” Bet Jehošāfāts nepiekrita. Jehošāfāts apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja viņa tēva Dāvida pilsētā, un pēc viņa sāka valdīt viņa dēls Jehorāms. Jūdas ķēniņa Jehošāfāta septiņpadsmitajā valdīšanas gadā Samarijā pār Israēlu sāka valdīt Ahazjāhu, Ahāba dēls, un valdīja divus gadus. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, un staigāja sava tēva un mātes ceļus un Jārobāma, Nebāta dēla, ceļus, likdams grēkot Israēlam. Viņš kalpoja Baalam, zemojās tam un sadusmoja Kungu, Israēla Dievu, darīdams visu, ko bija darījis viņa tēvs. Pēc Ahāba nāves moābieši sacēlās pret Israēlu. Ahazjāhu Samarijā bija izkritis cauri savas augšistabas režģim un gulēja slims. Viņš sūtīja vēstnešus, sacīdams: “Ejiet iztaujāt Ekronas dievu Belcebulu, vai es atveseļošos no šīs slimības?” Kunga eņģelis teica tišbietim Elijam: “Celies, ej pretī Samarijas ķēniņa vēstnešiem un saki: vai tad Israēlā nav Dieva, ka jūs ejat iztaujāt Ekronas dievu Belcebulu? Tāpēc, tā saka Kungs, tu necelsies no savas guļvietas, un tiešām tu mirsi!” Un Elija aizgāja. Kad vēstneši atgriezās, ķēniņš jautāja: “Kāpēc jūs atgriezāties?” Tie sacīja: “Kāds vīrs nāca un mums teica: ejiet, atgriezieties pie ķēniņa, kurš jūs sūtīja, un sakiet viņam: tā saka Kungs: vai tad Israēlā nav Dieva, ka tu sūti iztaujāt Ekronas dievu Belcebulu? Tāpēc tu necelsies no savas guļvietas, jo tiešām tu mirsi!” Viņš tiem jautāja: “Kāds tad izskatījās vīrs, kas nāca jums pretī un teica šos vārdus?” Tie atbildēja: “Tas vīrs bija kažokādas apģērbā, un viņa gurni bija apjozti ar ādas jostu.” Tad viņš sacīja: “Tas ir tišbietis Elija!” Un viņš sūtīja pie tā virsnieku, kas pār piecdesmit vīriem, un tie kāpa augšā pie viņa. Un, redzi, viņš sēdēja kalna galā! Un tas viņam sacīja: “Dieva vīrs! Ķēniņš tev saka: nāc lejā!” Elija atbildēja virsniekam, kas pār piecdesmit, un teica: “Ja es esmu Dieva vīrs, tad uguns nāks lejā no debesīm un aprīs tevi un tavus piecdesmit vīrus!” Un no debesīm nāca uguns un aprija viņu un tos piecdesmit. Bet ķēniņš vēlreiz sūtīja pie viņa citu virsnieku, kas pār piecdesmit vīriem, un tas sacīja: “Dieva vīrs! Tā saka ķēniņš: ātri nāc lejā!” Elija atbildēja un teica: “Ja es esmu Dieva vīrs, tad uguns nāks lejā no debesīm un aprīs tevi un tavus piecdesmit vīrus!” Un no debesīm nāca Dieva uguns un aprija viņu un tos piecdesmit. Tad viņš sūtīja trešo virsnieku ar viņa piecdesmit vīriem, un tas kāpa augšā. Trešais virsnieks, kas pār piecdesmit, nokrita ceļos pie Elijas, lūdzās un sacīja: “Dieva vīrs, es lūdzu, lai tev ir dārga mana un šo tavu piecdesmit kalpu dzīvība! Redzi, uguns ir nākusi no debesīm un aprijusi divus virsniekus, kas pār piecdesmit, kopā ar viņu piecdesmit vīriem, bet nu – lai mana dzīvība tev ir dārga!” Tad Kunga eņģelis teica Elijam: “Ej lejā un nebaidies no viņa!” Un tas cēlās un gāja viņam līdzi lejā pie ķēniņa un teica tam: “Tā saka Kungs: tādēļ ka tu sūtīji vēstnešus iztaujāt Ekronas dievu Belcebulu – it kā Israēlā nebūtu Dieva, kam jautāt viņa prātu, – tu necelsies no savas guļvietas un tiešām mirsi!” Un viņš nomira, kā Elija Kunga vārdā bija runājis. Pēc viņa sāka valdīt Jehorāms, Jūdas ķēniņa Jehorāma, Jehošāfāta dēla, otrajā valdīšanas gadā, jo viņam pašam nebija dēla. Kas vēl sakāms par Ahazjāhu, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Kungs vētrā aizrāva Eliju debesīs. Tas notika tā – Elija un Elīša nāca no Gilgālas. Elija sacīja Elīšam: “Jel paliec šeit, jo Kungs mani sūta uz Bēteli!” Elīša sacīja: “Dzīvs Kungs! Dzīva tava dvēsele! Es tevi nepametīšu!” Un viņi gāja lejā uz Bēteli. Praviešu dēli, kas bija Bētelē, iznāca pie Elīšas un sacīja viņam: “Vai tu zini, ka Kungs šodien aizraus tavu kungu projām?” Un viņš sacīja: “Es jau to zinu, esiet klusi!” Elija sacīja: “Elīša, jel paliec šeit, jo Kungs mani sūta uz Jēriku!” Bet viņš sacīja: “Dzīvs Kungs! Dzīva tava dvēsele! Es tevi nepametīšu!” Un viņi gāja uz Jēriku. Praviešu dēli, kas bija Jērikā, pienāca pie Elīšas un sacīja: “Vai tu zini, ka šodien Kungs aizraus projām tavu kungu?” Un viņš sacīja: “Es jau to zinu, esiet klusi!” Elija viņam sacīja: “Jel paliec šeit, jo Kungs mani sūta uz Jardānu!” Bet viņš sacīja: “Dzīvs Kungs! Dzīva tava dvēsele! Es tevi nepametīšu!” Tā viņi abi gāja. Tad piecdesmit vīri no praviešu dēliem nāca un iztālēm nostājās tiem pretī, bet viņi abi stāvēja pie Jardānas. Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ūdeņus, un tie pašķīrās uz abām pusēm, un viņi izgāja cauri pa sausu zemi. Kad viņi bija izgājuši cauri, Elija sacīja Elīšam: “Saki, ko lai tev daru, pirms mani aizrauj projām no tevis?” Elīša sacīja: “Kaut jel tavs gars divtik būtu pār mani!” Elija sacīja: “Tavs lūgums ir grūts. Ja tu mani redzēsi, kad tikšu aizrauts projām, tev tas būs, ja ne, tad ne.” Un, viņiem tā staigājot un runājot, redzi, uguns rati un uguns zirgi viņus izšķīra, un Elija vētrā uzgāja debesīs. Elīša to redzēja un kliedza: “Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un braucēji!” Un viņš to vairs neredzēja. Tad viņš sagrāba drānas un pārplēsa tās uz pusēm. Viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jardānas krastā. Viņš ņēma apmetni, kas bija nokritis Elijam, sita ūdeņus un sacīja: “Kur ir Kungs, Elijas Dievs?” Kad viņš sita ūdeņus, tie pašķīrās uz abām pusēm, un Elīša izgāja cauri. Praviešu dēli, kas bija Jērikā, ieraudzīja viņu iztālēm un sacīja: “Elijas gars ir pār Elīšu!” Tie nāca viņam pretī un nometās viņa priekšā zemē. Tie sacīja viņam: “Redzi, starp taviem kalpiem ir piecdesmit vīri stiprinieki, lai taču viņi iet un meklē tavu kungu. Vai tikai Kunga Gars viņu nav pacēlis un nometis uz kāda kalna vai ielejā!” Viņš sacīja: “Nesūtiet.” Bet tie viņu mudināja, līdz viņam palika kauns, un viņš sacīja: “Sūtiet arī!” Un tie sūtīja piecdesmit vīrus, trīs dienas viņi meklēja, bet nekā neatrada. Tad tie atgriezās pie viņa Jērikā, kur viņš bija apmeties. Viņš tiem sacīja: “Vai es jums nesacīju, lai neejat?” Pilsētas vīri sacīja Elīšam: “Mūsu kungs taču redz, ka pilsēta ir labā vietā, bet ūdens ir slikts un zeme neauglīga.” Tad viņš sacīja: “Atnesiet man jaunu krūku un ieberiet tajā sāli.” Un tie atnesa. Viņš izgāja ārā pie avota, iebēra tajā sāli un sacīja: “Tā saka Kungs: es esmu šo ūdeni dziedinājis, no šejienes vairs nenāks nāve un neauglība!” Un ūdens ir dziedināts līdz šai dienai, kā Elīša bija teicis. No turienes viņš devās uz Bēteli. Viņš devās augšup pa ceļu, un no pilsētas iznāca puišeļi un viņu ķircināja: “Kāp augšā, plikpauri, kāp augšā, plikpauri!” Viņš pagriezās, ieraudzīja tos un nolādēja Kunga vārdā. Tad no meža iznāca divas lācenes un saplēsa četrdesmit divus puikas. Bet viņš no turienes gāja uz Karmela kalnu un tad atgriezās Samarijā. Jehorāms, Ahāba dēls, Samarijā sāka valdīt pār Israēlu Jūdas ķēniņa Jehošāfāta astoņpadsmitajā valdīšanas gadā un valdīja divpadsmit gadus. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, taču ne tik ļoti kā viņa tēvs un māte. Viņš aizvāca Baala elku stabu, kuru bija darinājis viņa tēvs. Taču viņš pieķērās Jārobāma, Nebāta dēla, grēkiem, ar ko tas bija licis grēkot Israēlam, un neatstājās no tiem. Moābas ķēniņš Mēša bija aitkopis un sūtīja nodevās Israēla ķēniņam simts tūkstošus jēru un simts tūkstošus aunu vilnu. Kad Ahābs nomira, Moābas ķēniņš sacēlās pret Israēla ķēniņu. Tajā pašā dienā ķēniņš Jehorāms iznāca no Samarijas un sapulcināja visu Israēlu. Viņš devās ceļā un sūtīja Jūdas ķēniņam Jehošāfātam ziņu: “Moābas ķēniņš ir sacēlies pret mani. Vai tu nāksi kopā ar mani karot pret Moābu?” Tas atbildēja: “Es nākšu – man būs kā tev, manai tautai kā tavējai, maniem zirgiem kā tavējiem!” Tad viņš vaicāja: “Pa kuru ceļu mēs dosimies?” Tas atbildēja: “Pa Edomas tuksneša ceļu.” Tā Israēla ķēniņš, Jūdas ķēniņš un Edomas ķēniņš gāja, un, kad tie bija ceļā jau septiņas dienas, tiem aptrūkās ūdens – gan nometnei, gan lopiem, kas tiem bija līdzi. Un Israēla ķēniņš sacīja: “Ak vai! Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis, lai nodotu Moāba rokā!” Bet Jehošāfāts sacīja: “Vai šeit nav kāds Kunga pravietis, lai mēs varētu iztaujāt Kungu?” Kāds Israēla ķēniņa kalps atbildēja: “Šeit ir Elīša, Šāfāta dēls, kurš lēja ūdeni uz Elijas rokām.” Jehošāfāts sacīja: “Kunga vārds ir ar viņu!” Un Israēla ķēniņš, Jehošāfāts un Edomas ķēniņš devās pie viņa. Elīša sacīja Israēla ķēniņam: “Kas man ar tevi? Ej pie sava tēva un mātes praviešiem!” Bet Israēla ķēniņš sacīja: “Nē! Kungs taču nav aicinājis šos trīs ķēniņus, lai nodotu Moāba rokā!” Elīša sacīja: “Dzīvs Pulku Kungs, kura priekšā es stāvu! Ja šeit nebūtu Jūdas ķēniņa Jehošāfāta, kuru es cienu, es uz tevi nedz skatītos, nedz tevi pamanītu! Un tagad atvediet man koklētāju!” Koklētājam koklējot, pār Elīšu bija Kunga roka, un viņš sacīja: “Tā saka Kungs: rociet šajā ielejā grāvi pie grāvja, jo tā saka Kungs: jūs neredzēsiet ne vēju, ne lietu, bet šī ieleja piepildīsies ar ūdeni, un dzersiet jūs un jūsu vērši un lopi! Bet tas Kungam vēl ir nieks, jo viņš nodos moābiešus jūsu rokā! Jūs satrieksiet visas nocietinātās pilsētas un visas bagātās pilsētas, jūs nocirtīsiet visus labākos kokus, jūs aizbērsiet visus ūdens avotus un sabojāsiet ar akmeņiem visus labos zemes gabalus!” Pienāca rīts, tuvojās upura stunda, un, redzi, ūdens nāca no Edomas puses, un zeme piepildījās ar ūdeni! Kad moābieši dzirdēja, ka ķēniņi nāk ar tiem karot, tie sasauca visus, kas vien spēja jozties karam, un arī visus citus un nostājās uz robežām. Tie cēlās agri no rīta, un pār ūdeņiem spīdēja lecoša saule. Moābieši redzēja priekšā ūdeni, sarkanu kā asinis. Un tie sacīja: “Tās ir asinis! Ķēniņi ir cirtušies zobeniem un viens otru apkāvuši! Nu, Moāb, pie laupījuma!” Kad tie tuvojās Israēla nometnei, israēlieši cēlās, kāva moābiešus, un tie bēga. Viņi metās moābiešiem pakaļ un kāva tos. Tie nopostīja pilsētas, un katrā labākā zemes gabalā ikviens iemeta pa akmenim, ka tie bija akmeņu pilni, visus ūdens avotus viņi aizbēra un nocirta visus labos kokus. Palika tikai Kīr-Haresetas akmens mūri. Lingotāji tos aplenca un apmētāja. Kad Moābas ķēniņš redzēja, ka cīņa kļuvusi par grūtu, viņš ņēma līdzi septiņus simtus vīru ar zobeniem, lai izlauztos pie Edomas ķēniņa, bet nespēja. Tad viņš ņēma savu pirmdzimto dēlu, kuram bija jāvalda pēc viņa, un upurēja to uz mūra kā sadedzināmo upuri. Israēlu pārņēma lielas dusmas, viņi atstājās no tiem un atgriezās savā zemē. Kāda sieva no praviešu dēlu sievām sauca uz Elīšu: “Tavs kalps, mans vīrs, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās Kunga! Bet nu nāk parādu piedzinējs, lai ņemtu manus divus bērnus par vergiem.” Elīša sacīja viņai: “Kā lai tev palīdzu? Saki man, kas tev ir namā?” Viņa atbildēja: “Tavai kalponei nav nekā, tikai krūka eļļas.” Viņš sacīja: “Ej un aizņemies traukus no visiem kaimiņiem – tukšus traukus, cik vien vari dabūt, tad nāc atpakaļ, kopā ar saviem dēliem aizslēdz durvis aiz sevis, pildi traukus un pilnos liec malā.” Un viņa aizgāja. Viņa aizslēdza durvis, dēli pienesa traukus, un viņa tos pildīja. Kad visi trauki bija pilni, viņa sacīja savam dēlam: “Atnes vēl vienu trauku.” Tas atbildēja: “Trauku vairs nav.” Tad eļļa mitējās plūst. Viņa gāja un izstāstīja to Dieva vīram. Tas sacīja: “Ej, pārdod eļļu un samaksā parādu, un jūs ar dēliem varēsiet dzīvot no tā, kas paliks pāri.” Kādu dienu Elīša gāja uz Šūnēmu. Tur dzīvoja bagāta sieva, un tā deva viņam ēst. Katru reizi, kad viņš turp devās, viņš iegriezās pie tās paēst. Viņa sacīja savam vīram: “Redzi, es zinu, ka tas, kurš te vienmēr iegriežas, ir svēts Dieva vīrs. Uzcelsim mazu jumtistabu un liksim tur gultu, galdu, krēslu un gaismekli, un, ienācis pie mums, viņš varēs te apmesties.” Kādu dienu viņš atnācis iegāja jumtistabā un atgūlās. Viņš sacīja savam puisim Gēhazī: “Pasauc šūnēmieti!” Un tas viņu sauca, un tā ienāca. Viņš sacīja puisim: “Teic jel viņai: redzi, tu gādā par mums un uzņemies visas rūpes; ko tu gribi, lai es tev daru? Vai tev ir kas runājams pie ķēniņa vai karaspēka virspavēlnieka?” Viņa atbildēja: “Man pietiek ar saviem ļaudīm!” Viņš sacīja: “Ko tad lai viņai daru?” Gēhazī teica: “Viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs.” Tad viņš sacīja: “Pasauc viņu!” Tas viņu sauca, un tā nostājās durvīs. Viņš sacīja: “Nākamajā gadā ap šo laiku tu turēsi rokās savu dēlu.” Viņa sacīja: “Nē, mans kungs, Dieva vīrs, nemelo savai kalponei!” Taču sieva kļuva grūta un nākamajā gadā ap to pašu laiku dzemdēja dēlu, kā Elīša viņai bija teicis. Kad bērns bija paaudzies, tas kādu dienu izgāja laukā pie sava tēva un pļāvējiem. Viņš sacīja savam tēvam: “Vai, mana galva, mana galva!” Un tēvs teica savam kalpam: “Nes to pie viņa mātes!” Tas aiznesa viņu pie mātes. Viņš sēdēja tai klēpī līdz dienas vidum un tad nomira. Viņa uzgāja augšā, nolika to Dieva vīra gultā, aizvēra durvis un izgāja ārā. Viņa pasauca savu vīru un sacīja: “Sūti pie manis, lūdzu, vienu no puišiem ar ēzeļmāti, es steigšos pie Dieva vīra un drīz būšu atpakaļ.” Viņš sacīja: “Kādēļ tu šodien iesi pie viņa – nav ne jauns mēnesis, ne sabats!” Viņa atbildēja: “Būs labi!” Viņa apsegloja ēzeļmāti un sacīja puisim: “Ved to, ej un neapstājies, līdz es teikšu.” Tā viņa gāja un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Dieva vīrs ieraudzīja viņu nākam un sacīja savam puisim Gēhazī: “Redzi, šūnēmiete! Steidzies viņai pretī un saki: vai tev, tavam vīram un bērnam klājas labi?” Viņa atbildēja: “Viss ir labi!” Tad viņa uzkāpa kalnā pie Dieva vīra un apkampa viņa kājas. Gēhazī nāca to padzīt, bet Dieva vīrs viņam teica: “Liec viņu mierā, jo viņas dvēsele ir sarūgtināta, bet Kungs to ir apslēpis un nav man sacījis.” Un viņa teica: “Vai tad es lūdzu savam kungam, lai man ir dēls? Vai es neteicu, lai mani nemāna!” Viņš sacīja Gēhazī: “Apjoz savus gurnus, ņem manu zizli un ej. Ja kādu satiec, nesveicini, un, ja kāds tevi sveicina, neatbildi. Liec manu zizli pie zēna sejas.” Bet zēna māte sacīja: “Dzīvs Kungs! Dzīva tava dvēsele! Es neatstāšos no tevis!” Tad viņš cēlās un gāja tai līdzi. Gēhazī bija aizgājis pirms viņiem un licis zizli pie zēna sejas, bet ne skaņas, ne maņas. Tad viņš griezās atpakaļ, satika Elīšu un teica: “Zēns nemostas!” Elīša ienāca namā, un, redzi, zēns miris noguldīts viņa gultā. Viņš ienāca, aizvēra durvis un lūdza Kungu. Tad viņš uzgūlās bērnam, lika savu muti uz viņa mutes, savas acis uz viņa acīm, savas rokas uz viņa rokām un piekļāvās viņam. Un zēna miesa kļuva silta. Viņš piecēlās un staigāja pa namu šurpu turpu, un atgriezies atkal uzgūlās zēnam. Tad zēns septiņas reizes nošķaudījās un atvēra acis. Viņš pasauca Gēhazī un sacīja: “Sauc šūnēmieti!” Tas viņu pasauca. Kad tā ienāca, viņš teica: “Ņem savu dēlu!” Tā pienāca, krita viņam pie kājām un zemojās. Tad viņa ņēma savu dēlu un izgāja ārā. Elīša atgriezās Gilgālā. Zemē bija bads, un praviešu dēli sēdēja viņa priekšā. Tad viņš sacīja savam puisim: “Uzliec lielo katlu un vāri putru praviešu dēliem.” Bet viens no viņiem izgāja laukā salasīt zaļumus. Viņš atrada savvaļas vīteni, savāca pilnu klēpi tā augļu un atnācis iegrieza tos putras katlā, jo tos nepazina. Un viņi ielēja vīriem ēdienu. Kad tie nobaudīja putru, tie kliedza: “Katlā nāve, ak, Dieva vīrs!” Tā nebija ēdama. Viņš sacīja: “Atnesiet miltus!” Viņš tos iebēra katlā un sacīja: “Lejiet ļaudīm, lai ēd!” Un katlā vairs nebija nekā slikta. Tad kāds vīrs nāca no Baal-Šališas un savā maisā atnesa Dieva vīram jauno maizi – divdesmit miežu maizes un augļus. Elīša sacīja: “Dod ļaudīm, lai ēd!” Viņa kalps sacīja: “Kas tas ir simts vīriem?!” Viņš atbildēja: “Dod ļaudīm, lai ēd, jo tā saka Kungs: tie ēdīs, un vēl atliks!” Viņš cēla tiem priekšā, tie ēda, un vēl atlika, kā Kungs bija teicis. Arāmas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks Naamāns bija godājams vīrs savam kungam un baudīja tā labvēlību, jo caur viņu Kungs bija devis Arāmam uzvaru. Viņš bija varonīgs vīrs, taču sirga ar spitālību. Aramieši bija gājuši sirot un sagūstījuši jaunu meiteni no Israēla zemes. Viņa kļuva par Naamāna sievas kalponi. Un viņa teica savai kundzei: “Ak, ja mans kungs tiktu pie pravieša, kurš ir Samarijā, tad tas viņam noņemtu spitālību.” Naamāns gāja un teica savam kungam: “Meitene no Israēla zemes sacīja tā un tā.” Arāmas ķēniņš sacīja: “Dodies ceļā, un es sūtīšu Israēla ķēniņam vēstuli.” Tas ņēma desmit talantus sudraba, sešus tūkstošus zelta naudas, desmit kārtas tērpu un devās ceļā. Viņš aiznesa Israēla ķēniņam vēstuli, kurā bija teikts: “Tagad, kad tu saņem šo vēstuli, redzi, es esmu tev sūtījis savu kalpu Naamānu, lai tu viņam noņem spitālību.” Kad Israēla ķēniņš izlasīja vēstuli, viņš saplēsa drānas un sacīja: “Vai es esmu Dievs, kas nonāvē un dara dzīvu, ka viņš pie manis sūta šo vīru, lai noņemu tam spitālību, – jūs taču zināt un redzat, ka viņš meklē strīdu!” Dieva vīrs Elīša dzirdēja, ka Israēla ķēniņš ir saplēsis drānas, un sūtīja pie viņa, lai teiktu: “Kāpēc tu plēs savas drānas? Lai taču viņš nāk pie manis un zina, ka Israēlā ir pravietis!” Un Naamāns nāca ar saviem zirgiem un ratiem un apstājās pie Elīšas nama durvīm. Tad Elīša izsūtīja pie viņa ziņnesi un lika teikt: “Ej mazgājies Jardānā septiņas reizes, tad tava miesa būs šķīsta!” Bet Naamāns sadusmojās un aizgāja, sacīdams: “Redzi, es domāju – viņš iznāks ārā pie manis, nostāsies, piesauks Kunga, sava Dieva, vārdu, braucīs to vietu ar roku un tā noņems spitālību! Vai tad Damaskas upes Abāna un Parpara nav labākas par visiem Israēla ūdeņiem! Vai es nevarēju mazgāties tajās un kļūt šķīsts?” Un viņš aizgāja dusmīgs. Bet viņa kalpi nāca pie tā un runāja: “Ak, mūsu tēvs, ja pravietis būtu licis tev darīt kādu grūtu lietu, vai tu to nedarītu? Tad klausi jo vairāk, kad viņš tev saka: mazgājies, un tu kļūsi šķīsts!” Tad viņš nokāpa pie upes un iegremdējās Jardānā septiņas reizes, kā Dieva vīrs bija teicis, – un viņa miesa kļuva kā jaunam zēnam, un viņš bija šķīsts. Tad viņš kopā ar pavadoņiem atgriezās pie Dieva vīra. Viņš nāca, nostājās tā priekšā un sacīja: “Ak, tagad es zinu, ka citur visā zemē nav Dieva, kā tikai Israēlā! Un nu, lūdzams, pieņem kādu dāvanu no sava kalpa!” Bet viņš atbildēja: “Dzīvs Kungs, kura priekšā es stāvu! Es neņemšu.” Tas viņu mudināja ņemt, bet viņš atteicās. Naamāns sacīja: “Ja ne, tad lai tavam kalpam dod zemi, cik pāris mūļu var panest, jo tavs kalps vairs nenesīs citiem dieviem sadedzināmos upurus, vienīgi Kungam. Bet lai Kungs piedod tavam kalpam tikai šo – kad mans kungs ieies Rimmona namā, lai tur zemotos, viņš atbalstīsies uz manas rokas, un tad arī es zemošos Rimmona namā. Lai jel Kungs piedod tavam kalpam, ka es zemošos Rimmona namā!” Elīša sacīja: “Ej ar mieru!” Un tas aizgāja no viņa kādu ceļa gabalu. Tad Gēhazī, Dieva vīra Elīšas puisis, nodomāja: “Redzi, mans kungs ir saudzējis Naamānu, šo aramieti, neņemdams neko no tā, ko viņš bija atnesis. Dzīvs Kungs! Es skriešu tam pakaļ un kaut ko no viņa dabūšu.” Gēhazī steidzās pakaļ Naamānam. Kad Naamāns ieraudzīja kādu skrienam pakaļ, viņš izkāpa no ratiem, nāca tam pretī un jautāja: “Vai viss ir kārtībā?” Tas sacīja: “Viss kārtībā! Mans kungs sūta pateikt: redzi, no Efraima kalniem tikko pie manis atnāca divi jaunekļi, praviešu dēli, dod tiem talantu sudraba un divas kārtas tērpu!” Naamāns sacīja: “Ņem jel divus sudraba talantus!” Un viņš spieda viņu tos ņemt un iesēja divus sudraba talantus divos maisos kopā ar divām kārtām tērpu, lika diviem puišiem tos nest tam pa priekšu. Kad viņi sasniedza pakalnu, tas visu no viņiem paņēma un ienesa namā. Viņš atlaida vīrus, un tie aizgāja. Tad viņš nāca un stājās sava kunga priekšā, bet Elīša viņam jautāja: “No kurienes tu nāc, Gēhazī?” Viņš atbildēja: “Nekur tavs kalps nav gājis!” Elīša viņam teica: “Vai es garā negāju tev līdzi, kad tas vīrs nāca no saviem ratiem tev pretī? Vai šis ir laiks ņemt sudrabu un tērpus, olīvkokus un vīnadārzus, avis un vēršus, kalpus un kalpones? Naamāna spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžiem!” Un Gēhazī aizgāja no viņa spitālīgs, balts kā sniegs. Praviešu dēli sacīja Elīšam: “Redzi, šeit, kur mēs pie tevis dzīvojam, ir par šauru. Iesim taču uz Jardānu, ņemsim katrs vienu baļķi un celsim tur mājokli!” Viņš atbildēja: “Ejiet.” Bet viens teica: “Nāc, lūdzu, līdzi saviem kalpiem!” Viņš atbildēja: “Es iešu.” Viņš gāja tiem līdzi, un, kad tie nonāca pie Jardānas, tur viņi cirta kokus. Bet vienam, baļķi cērtot, dzelzs cirvis iekrita ūdenī. Tas iekliedzās: “Ak, mans kungs, cirvis bija palienēts!” Dieva vīrs jautāja: “Kur tas iekrita?” Tas viņam parādīja to vietu, viņš nogrieza koku, iemērca tur, un dzelzs uzpeldēja. Viņš sacīja: “Velc to ārā.” Un tas izvilka. Arāmas ķēniņš karoja pret Israēlu, viņš apspriedās ar saviem kalpiem un sacīja: “Mana apmetne būs tur un tur.” Bet Dieva vīrs sūtīja pateikt Israēla ķēniņam: “Sargies iet garām šai vietai, jo tur staigā aramieši!” Un Israēla ķēniņš sūtīja uz vietu, par kuru viņu bija brīdinājis Dieva vīrs, un tā viņš pasargāja sevi ne vienu reizi vien. Tādēļ Arāmas ķēniņš satraukumā sasauca savus kalpus un sacīja: “Vai jūs man nepateiktu, kurš no mums ir uz vienu roku ar Israēla ķēniņu?!” Tad kāds no viņa kalpiem sacīja: “Tā nav, mans kungs, ķēniņ, Israēla pravietis Elīša atstāsta Israēla ķēniņam to, ko tu runā savā guļamistabā.” Un viņš sacīja: “Ejiet un lūkojiet, kur viņš ir, un es likšu viņu sagūstīt!” Un ķēniņam pastāstīja: “Redzi, viņš ir Dotānā!” Tad viņš sūtīja uz turieni zirgus un kararatus, un spēcīgu karaspēku. Naktī tie nāca un aplenca pilsētu. Dieva vīra kalps piecēlās agri no rīta, izgāja ārā, un, redzi, visapkārt pilsētai bija karaspēks, zirgi un kararati! Tad puisis Elīšam teica: “Ak, mans kungs! Ko darīsim?” Bet viņš atbildēja: “Nebaidies, jo mūsējo ir vairāk nekā viņējo.” Elīša lūdza: “Kungs, atver jel viņa acis, lai viņš redz!” Un Kungs atvēra puiša acis, un viņš redzēja, un redzi – viss kalns ap Elīšu pilns zirgu un uguns ratu! Kad aramieši sanāca ap viņu, Elīša lūdza Kungu un sacīja: “Sit jel šos ļaudis ar aklumu!” Un viņš tos sita ar aklumu, kā Elīša bija lūdzis. Tad Elīša tiem sacīja: “Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā pilsēta, nāciet man līdzi, un es jūs aizvedīšu pie tā vīra, kuru jūs meklējat.” Un viņš tos aizveda uz Samariju. Kad tie nonāca Samarijā, Elīša sacīja: “Kungs, atver tiem acis, lai tie redz!” Un Kungs atvēra tiem acis, un tie ieraudzīja, ka atrodas Samarijā! Kad Israēla ķēniņš tos ieraudzīja, viņš sacīja Elīšam: “Tēvs, vai lai tos nokauju?” Viņš atbildēja: “Nē, nenokauj tos! Vai tad tu tos esi sagūstījis ar savu loku un zobenu, ka gribi nokaut? Cel tiem priekšā maizi un ūdeni, lai tie ēd un dzer un tad lai dodas atpakaļ pie sava kunga!” Un ķēniņš tiem sarīkoja lielu mielastu, tie ēda un dzēra, un tad viņš tos atlaida, un tie gāja pie sava kunga. Tad aramiešu sirotāji vairs nenāca Israēla zemē. Pēc tam Arāmas ķēniņš Ben-Hadads savāca visu savu karaspēku, gāja un aplenca Samariju. Samarijā sākās liels bads. Aplenkums turpinājās, līdz ēzeļa galva maksāja astoņdesmit sudraba gabalus un ceturtdaļmērs lauka sīpolu – piecus sudraba gabalus. Reiz, kad ķēniņš izgāja uz mūra, kāda sieva kliedza: “Palīdzi man, kungs, ķēniņ!” Viņš sacīja: “Ja Kungs tev nepalīdz, ko lai es tev palīdzu? Vai ar kaut ko no klona vai vīnspaida?” Tad ķēniņš viņai jautāja: “Ko tu vēlies?” Viņa atbildēja: “Viena sieva man teica: dod savu dēlu – ēdīsim to šodien, bet manu dēlu ēdīsim rīt. Un mēs izvārījām manu dēlu un apēdām, bet nākamajā dienā es viņai teicu: dod savu dēlu, un ēdam to, bet viņa savu dēlu ir noslēpusi!” Kad ķēniņš dzirdēja sievas sacīto, viņš saplēsa drānas. Viņš gāja pa mūri, un tauta redzēja, un redzi – viņam uz kailas miesas maiss! Un viņš sacīja: “Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja šodien Elīšas, Šāfāta dēla, galva paliks viņam uz pleciem!” Bet Elīša sēdēja savā namā, un pie viņa bija vecajie. Un ķēniņš sūtīja turp kādu vīru. Pirms sūtnis ienāca, Elīša sacīja vecajiem: “Vai redzat, šis slepkavas dēls sūta nocirst man galvu! Kad sūtnis nāks, aizveriet durvis un turiet tās ciet! Vai tik aiz viņa jau nav dzirdami viņa kunga soļi?” Kamēr vēl viņš ar tiem runāja, redzi, ķēniņš nāca pie viņa un sacīja: “Redzi, šis ļaunums nāk no Kunga! Ko man vēl cerēt uz Kungu?” Bet Elīša teica: “Klausieties Kunga vārdu! Tā saka Kungs: rīt ap šo laiku Samarijas vārtos mērs smalku miltu maksās vienu šekeli un arī divi mēri miežu maksās vienu šekeli.” Tad virsnieks, uz kura rokas balstījās ķēniņš, sacīja Dieva vīram: “Ja arī Kungs taisītu logus debesīs, vai tas varētu notikt?” Elīša sacīja: “Redzi, tu to redzēsi pats savām acīm, bet nebaudīsi!” Pilsētas vārtos bija četri spitālīgi vīri, un tie sacīja viens otram: “Kāpēc mums šeit sēdēt, līdz mirstam? Ja iesim pilsētā, tur ir bads un mēs mirsim, ja paliksim šeit – arī mirsim. Nu tad ejam uz Arāma nometni, ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet, ja nonāvēs, tad mirsim!” Mijkrēslī tie cēlās un gāja uz Arāma nometni. Viņi nonāca līdz Arāma nometnei, un, redzi, tur neviena nebija! Jo Kungs bija licis Arāma nometnē sadzirdēt kararatu, zirgu un liela karaspēka troksni, un tie bija teikuši cits citam: “Palūk, Israēla ķēniņš ir pret mums nolīdzis hetiešu ķēniņu un Ēģiptes ķēniņu, lai tie nāk pret mums!” Mijkrēslī tie bija cēlušies, bēguši un pametuši savas teltis, zirgus un ēzeļus – nometni, kā tā stāvēja, – un bēguši, lai glābtu dzīvību. Kad spitālīgie nonāca nometnē, viņi iegāja kādā teltī. Viņi ēda, dzēra un ņēma no turienes sudrabu, zeltu un drēbes, gāja un noslēpa. Pēc tam tie atgriezās, iegāja citā teltī un ņēma arī no tās, gāja un noslēpa. Tad viņi sacīja viens otram: “Mēs nedarām labi! Šī diena ir labās vēsts diena – ja mēs klusēsim un gaidīsim līdz rītausmai, tad būsim vainīgi. Nāciet, iesim un stāstīsim to ķēniņa namā!” Viņi gāja, sauca pilsētas vārtu sargus un stāstīja: “Mēs bijām Arāma nometnē – tur neviena nav un nedzird cilvēka balsi, tur ir tikai piesieti zirgi un ēzeļi un pamestas teltis.” Un vārtu sargi sauca un pasludināja šo vēsti ķēniņa namā. Ķēniņš piecēlās naktī un sacīja saviem kalpiem: “Es jums teikšu, ko aramieši grib mums darīt! Tie zina, ka mēs esam badā, tādēļ tie ir izgājuši no nometnes un paslēpušies laukā, sacīdami: kad viņi iznāks no pilsētas, mēs viņus sagrābsim dzīvus un iekļūsim pilsētā.” Viens no viņa kalpiem atbildēja: “Lai ņem tos piecus zirgus, kas vēl palikuši, jo tas ir viss, kas atlicis no lielā Israēla pulka, un ar tiem notiks tāpat kā ar visu lielo Israēla pulku, kas ir pagalam. Sūtīsim tos, tad redzēsim!” Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja pakaļ aramiešu karapulkam, sacīdams: “Ejiet un izlūkojiet!” Viņi sekoja tiem līdz Jardānai, un, redzi, viss ceļš bija pilns drēbju un ieroču, ko aramieši bēgot bija pametuši. Un sūtņi atgriezās, lai to pastāstītu ķēniņam. Tad tauta izgāja no pilsētas un izlaupīja aramiešu nometni. Tagad mērs smalku miltu maksāja vienu šekeli un arī divi mēri miežu vienu šekeli, kā Kungs bija teicis. To virsnieku, uz kura rokas ķēniņš bija balstījies, viņš iecēla par vārtu pārraugu. Vārtos tauta viņu samina, un tas mira, kā Dieva vīrs bija teicis, kad ķēniņš bija pie viņa atnācis. Notika tā, kā Dieva vīrs bija teicis ķēniņam: “Rīt ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās vienu šekeli un arī mērs smalku miltu vienu šekeli.” Virsnieks bija atbildējis Dieva vīram: “Ja arī Kungs taisītu logus debesīs, vai tas varētu notikt?” Un viņš bija sacījis: “Redzi, pats savām acīm tu to redzēsi, bet nebaudīsi!” Tā viņam notika, jo tauta to samina vārtos un tas nomira. Elīša uzrunāja sievu, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis, un sacīja: “Celies un ej – tu un tavs nams – un apmeties, kur vari, jo Kungs ir piesaucis badu, un tas šajā zemē ilgs septiņus gadus.” Sieva cēlās un darīja, kā Dieva vīrs teica. Viņa gāja ar savu ģimeni un septiņus gadus dzīvoja filistiešu zemē. Kad septiņi gadi bija apritējuši, sieva atgriezās no filistiešu zemes. Viņa gāja pie ķēniņa lūgt savu namu un tīrumu. Bet ķēniņš teica Gēhazī, Dieva vīra puisim: “Jel stāsti man par visiem varenajiem Elīšas darbiem!” Kamēr viņš tam stāstīja, ka Elīša atdzīvinājis mirušo, redzi, tā sieva, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis, nāca ķēniņam lūgt savu namu un tīrumu. Un Gēhazī sacīja: “Mans kungs, ķēniņ, šī ir tā sieva, un šis ir viņas dēls, kuru Elīša atdzīvināja!” Ķēniņš izjautāja sievu, un viņa tam stāstīja. Tad ķēniņš tai sūtīja līdzi kādu augstmani un sacīja: “Lai viņai atdod visu, kas tai piederējis, un visu tīruma ražu – kopš tās dienas, kad viņa atstāja zemi, līdz šai dienai.” Elīša gāja uz Damasku. Arāmas ķēniņš Ben-Hadads bija slims, un viņam tika teikts: “Šurp ir atnācis Dieva vīrs.” Ķēniņš sacīja Hazaēlam: “Ņem dāvanas un ej pie Dieva vīra, un caur viņu iztaujā Kungu: vai es izveseļošos no šīs slimības?” Hazaēls gāja tam pretī, paņēmis dāvanas – četrdesmit kamieļu kravu visādu Damaskas labumu, gāja, nostājās Elīšas priekšā un sacīja: “Tavs dēls, Arāmas ķēniņš Ben-Hadads, sūta mani tev vaicāt: vai es izveseļošos no šīs slimības?” Elīša viņam sacīja: “Ej un saki: tu izveseļosies! Bet Kungs man ir rādījis, ka viņš tiešām mirs!” Elīša cieši viņā lūkojās, līdz tas samulsa. Un Dieva vīrs raudāja. Hazaēls jautāja: “Kāpēc mans kungs raud?” Un viņš atbildēja: “Tāpēc, ka es zinu – tu darīsi ļaunu Israēla dēliem, nodedzināsi viņu nocietinājumus, jaunekļus nokausi ar zobenu, mazuļus sacirtīsi gabalos un uzšķērdīsi grūtnieces!” Hazaēls sacīja: “Kā tad tavs kalps, šis suns, lai dara tik lielas lietas?” Elīša sacīja: “Kungs man parādīja tevi kā Arāmas ķēniņu.” Viņš aizgāja no Elīšas un iegāja sava kunga namā. Tas jautāja: “Ko Elīša tev sacīja?” Viņš atbildēja: “Tu izveseļosies.” Nākamajā dienā viņš paņēma segu, iemērca ūdenī un apklāja tā seju, un tas nomira. Pēc viņa sāka valdīt Hazaēls. Israēla ķēniņa Jorāma, Ahāba dēla, piektajā gadā pēc Jūdas ķēniņa Jehošāfāta Jūdā sāka valdīt Jehorāms, Jehošāfāta dēls. Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš sāka valdīt. Viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. Viņš staigāja Israēla ķēniņa ceļu un darīja tāpat kā Ahāba nams, jo Ahāba meita bija viņa sieva, un viņš darīja to, kas netīkams Kungam. Bet Kungs negribēja izpostīt Jūdu sava kalpa Dāvida dēļ, jo bija tam teicis, ka dos spīdekli viņam un viņa dēliem uz mūžu. Viņa laikā Edoms sacēlās pret Jūdu un iecēla sev ķēniņu. Jorāms bija devies uz Caīru ar visiem kararatiem. Viņš cēlās naktī un kāva edomiešus, kas bija ielenkuši viņu un kararatu virsniekus, un ļaudis bēga uz savām teltīm. Edoms ir sacēlies pret Jūdu līdz šai dienai. Tajā laikā sacēlās arī Libna. Pārējie Jorāma darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Un Jorāms apgūlās pie tēviem, un to apbedīja viņa tēva Dāvida pilsētā. Viņa dēls Ahazjāhu valdīja pēc viņa. Israēla ķēniņa Jorāma, Ahāba dēla, divpadsmitajā valdīšanas gadā sāka valdīt Ahazjāhu, Jūdas ķēniņa Jehorāma dēls. Ahazjāhu bija divdesmit divus gadus vecs, kad sāka valdīt. Viņš valdīja Jeruzālemē vienu gadu. Viņa mātes vārds bija Atalja, Israēla ķēniņa Omrī meita. Viņš staigāja Ahāba nama ceļu un darīja to, kas netīkams Kungam, tieši tāpat kā Ahāba nams, jo viņš bija Ahāba znots. Kopā ar Jorāmu, Ahāba dēlu, viņš gāja karā pret Arāmas ķēniņu Hazaēlu Rāmot-Gileādā. Aramieši ievainoja Jorāmu. Ķēniņš Jorāms atgriezās Jizreēlā sadziedēt ievainojumus, kurus aramieši viņam cirta Rāmā, cīnoties pret Arāmas ķēniņu Hazaēlu. Israēla ķēniņš Ahazjāhu, Jehorāma dēls, devās uz Jizreēlu apciemot Jorāmu, Ahāba dēlu, jo tas bija slims. Pravietis Elīša pasauca vienu no praviešu dēliem un sacīja: “Apjoz gurnus, ņem šo eļļas trauku un ej uz Rāmot-Gileādu. Tur nonācis, lūko, kur ir Jehus, Jehošāfāta dēls, Nimšī dēla dēls. Iegājis pie tā, liec tam celties no biedru vidus un ieved viņu guļamistabā, ņem eļļas trauku, izlej to viņam uz galvas un saki: tā saka Kungs: es tevi svaidu par Israēla ķēniņu! Tad atver durvis un nekavējoties bēdz!” Un puisis, jaunais pravietis, gāja uz Rāmot-Gileādu. Viņš iegāja karaspēka virsnieku apspriedē un teica: “Man tev kas jāsaka, virsniek.” Jehus jautāja: “Kuram no mums?” Viņš atbildēja: “Tev, virsniek!” Tad Jehus cēlās, iegāja namā, un tas lēja viņam uz galvas eļļu, sacīdams: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: es tevi svaidu par ķēniņu Kunga tautai Israēlam, un tu apkausi sava kunga Ahāba namu, jo es atriebšu Īzebelei savu kalpu praviešu asinis un visu Kunga kalpu asinis! Viss Ahāba nams ies bojā! Es iznīdēšu Ahābam visus, kas pret mūri mīž, kā brīvo, tā saistīto Israēlā! Ahāba namam es darīšu tāpat kā Jārobāma, Nebāta dēla, namam un Baešas, Ahijas dēla, namam. Suņi rīs Īzebeli Jizreēlas tīrumā, un neviens viņu neapbedīs!” Pēc tam viņš atvēra durvis un bēga. Kad Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tie viņam jautāja: “Vai viss kārtībā? Kāpēc šis trakais nāca pie tevis?” Viņš tiem teica: “Jūs zināt šo vīru un viņa runu!” Tie sacīja: “Nieki! Stāsti taču mums!” Jehus teica: “Viņš uz mani runāja tā un tā un teica: tā saka Kungs: es tevi svaidu par Israēla ķēniņu!” Tad tie steidzās, ņēma katrs savas drēbes, izklāja zem viņa kājām uz kāpnēm, pūta ragu un sauca: “Jehus ir ķēniņš!” Jehus, Jehošāfāta dēls, Nimšī dēla dēls, sazvērējās pret Jorāmu. Jorāms ar visu Israēlu bija stāvējis Rāmot-Gileādā pret Arāmas ķēniņu Hazaēlu, pēc tam ķēniņš Jorāms bija atgriezies Jizreēlā sadziedēt ievainojumus, kurus tam cirta aramieši karā pret Arāmas ķēniņu Hazaēlu. Tad Jehus sacīja: “Ja tāda ir jūsu griba, tad lai no pilsētas neizkļūst neviens bēglis, kas varētu iet un to pastāstīt Jizreēlā.” Jehus kāpa ratos un brauca uz Jizreēlu, kur gulēja Jorāms. Un Jūdas ķēniņš Ahazjāhu bija ieradies apciemot Jorāmu. Sargs, kas stāvēja Jizreēlas sargtornī, ieraudzīja nākam Jehus karapulku un sacīja: “Es redzu nākam karapulku.” Jorāms teica: “Ņem jātnieku un sūti pie tiem, lai jautā: kālab nākat?” Jātnieks jāja tam pretī un sacīja: “Tā saka ķēniņš: kālab nākat?” Jehus atbildēja: “Kāda tev daļa, kālab, griez apkārt un seko man!” Tad sargs teica: “Vēstnesis ir nonācis līdz viņiem, bet atpakaļ nejāj.” Tad sūtīja otru jātnieku, viņš nonāca pie tiem un sacīja: “Tā saka ķēniņš: kālab nākat?” Jehus sacīja: “Kāda tev daļa, kālab, griez apkārt un seko man!” Un sargs teica: “Viņš ir nonācis līdz tiem, bet atpakaļ nejāj, bet tas tur brauc gluži kā Jehus, Nimšī dēls, – kā ārprātīgs.” Tad Jorāms sacīja: “Jūdziet!” Tie iejūdza viņa ratus, un Jorāms, Israēla ķēniņš, un arī Ahazjāhu, Jūdas ķēniņš, izbrauca katrs savos ratos. Viņi devās pretī Jehum un sastapās ar to jizreēlieša Nābota laukā. Kad Jorāms ieraudzīja Jehu, viņš jautāja: “Vai viss kārtībā, Jehu?” Viņš atbildēja: “Kas var būt kārtībā, kamēr tavas mātes Īzebeles maucība un burvestība aug augumā!” Tad Jorāms grieza apkārt un bēgot sauca Ahazjāhu: “Nodevība, Ahazjāhu!” Bet Jehus satvēra loku un iešāva Jorāmam starp pleciem, tā ka bulta izgāja cauri viņa sirdij un viņš nokrita savos ratos. Jehus sacīja savam palīgam Bidkaram: “Ņem un nomet to jizreēlieša Nābota laukā, jo atceries, ka mēs abi braucām aiz viņa tēva Ahāba, un Kungs pavēstīja: vai tad vakar es neredzēju Nābota asinis un viņa dēlu asinis? – tā vēstīja Kungs. Es tev to atdarīšu šajā laukā! – tā saka Kungs. Tādēļ ņem viņu un nomet šajā laukā, kā Kungs sacījis!” Jūdas ķēniņš Ahazjāhu to redzēja un bēga pa Bēt-Haganas ceļu, bet Jehus to vajāja un sauca: “Kaujiet arī to kararatos!” Tas bija Gūras augstienē, pie Jibleāmas – viņš bēga uz Megido un nomira tur. Kalpi to aizveda uz Jeruzālemi un apbedīja kapā pie viņa tēviem Dāvida pilsētā. Ahazjāhu bija kļuvis par Jūdas ķēniņu vienpadsmitajā Jorāma, Ahāba dēla, valdīšanas gadā. Jehus nonāca Jizreēlā. Kad Īzebele to dzirdēja, viņa uzkrāsoja melnas uzacis, skaisti sakārtoja matus un raudzījās pa logu. Kad Jehus ienāca pa vārtiem, viņa sacīja: “Kā klājas, tu, Zimrī, sava kunga slepkava?” Viņš pacēla skatienu uz logu un teica: “Kurš ir ar mani? Kurš?” Un divi vai trīs einuhi paskatījās pa logu uz viņu. Viņš tiem sacīja: “Metiet viņu ārā!” Un tie viņu izmeta ārā. Viņas asinis apslacīja mūri un zirgus, un tie viņu samīdīja. Viņš iegāja iekšā, ēda un dzēra un tad sacīja: “Lūkojiet taču pēc tās nolādētās un apbediet to, jo viņa ir ķēniņa meita.” Tie gāja viņu apbedīt, bet neko neatrada kā vien galvaskausu, kāju stilbus un plaukstas. Tie atgriezās pie Jehus, pastāstīja to viņam, un viņš teica: “Tas ir Kunga vārds, kuru viņš runājis caur savu kalpu, tišbieti Eliju: suņi rīs Īzebeles miesu, un Īzebeles līķis būs mēsli Jizreēlas tīrumā – neviens vairs nevarēs teikt: te ir Īzebele!” Ahābam Samarijā bija septiņdesmit dēli. Jehus rakstīja vēstules un sūtīja tās uz Samariju Jizreēlas virsniekiem, vecajiem un Ahāba dēlu audzinātājiem. Viņš rakstīja: “Tagad, kad jūs saņemat šo vēstuli un jūsu kunga dēli ir pie jums, un jums ir kararati, zirgi, nocietināta pilsēta un ieroči, tad izvēlieties labāko un taisnāko no sava kunga dēliem, sēdiniet to tēva tronī un karojiet par sava kunga namu!” Tad tie jo ļoti izbijās un sacīja: “Redzi, divi ķēniņi nav spējuši stāties tam pretī – kā lai mēs pastāvam?” Pils pārvaldnieks un pilsētas priekšnieks, vecajie un audzinātāji sūtīja Jehum ziņu: “Mēs esam tavi kalpi – mēs darīsim visu, ko tu mums teiksi, bet ķēniņu neiecelsim. Dari, kā tev šķiet labi!” Tad viņš tiem rakstīja otru vēstuli: “Ja jūs esat manā pusē un gribat mani klausīt, tad ņemiet jūsu kunga dēlu galvas un rīt nāciet pie manis uz Jizreēlu.” Pie pilsētas varasvīriem bija septiņdesmit ķēniņa dēli, kurus tie audzināja. Kad viņi saņēma vēstuli, tie nokāva visus septiņdesmit ķēniņa dēlus, ielika to galvas grozos un nosūtīja uz Jizreēlu. Tad vēstnesis nāca un viņam teica: “Tie ir atnesuši ķēniņa dēlu galvas.” Jehus sacīja: “Lieciet tās divās kaudzēs pie vārtiem un atstājiet līdz rītam.” No rīta viņš izgāja ārā, stājās visas tautas priekšā un sacīja: “Jūs esat bez vainas – tas biju es, kurš sacēlās pret savu kungu un viņu nokāva. Bet kas ir nokāvis visus šos? Jūs zināt, ka Kunga vārds nekrīt zemē – ko Kungs par Ahāba namu ir runājis, to Kungs ir darījis, – tā viņš runājis caur savu kalpu Eliju.” Jehus nokāva visus, kas Jizreēlā Ahāba namam bija atlikuši: visus augstmaņus, draugus un priesterus, ka neviens nepalika dzīvs. Tad viņš cēlās, gāja un nonāca Samarijā. Ceļā uz Bēt-Ēked-Roīmu Jehus satika Jūdas ķēniņa Ahazjāhu brāļus un jautāja: “Kas jūs esat?” Tie atbildēja: “Mēs esam Ahazjāhu brāļi un ejam apciemot ķēniņa dēlus un vecās ķēniņienes dēlus.” Viņš sacīja: “Sagrābiet dzīvus!” Tos sagrāba dzīvus un nokāva pie Bēt-Ēkedas akas – četrdesmit divus vīrus, no tiem neatstāja nevienu. Viņš aizgāja no turienes un satika Jehonādābu, Rēhāba dēlu. Viņš gāja tam klāt un sveicināja. Tad viņš jautāja: “Vai tu pret mani esi tikpat godīgs kā es?” Jehonādābs atbildēja: “Jā!” Jehus teica: “Ja tā, tad dod roku.” Viņš deva tam roku, un tas iekāpa pie viņa kararatos. Jehus sacīja: “Nāc man līdzi, un tu redzēsi manu dedzību pret Kungu!” Un tas veda viņu savos kararatos. Nonācis Samarijā, viņš nokāva visus, kas Ahābam Samarijā bija atlikuši, līdz tie bija iznīcināti, kā Kungs to bija sacījis Elijam. Tad Jehus sapulcināja visu tautu un sacīja: “Maz Ahābs kalpoja Baalam – Jehus tam kalpos daudz! Tādēļ aiciniet pie manis visus Baala praviešus, visus viņa kalpus un visus viņa priesterus. Lai visi ir klāt, jo man jānes Baalam liels upuris! Kurš nebūs klāt, tam nedzīvot!” Bet Jehus to darīja ar viltu, lai izdeldētu Baala kalpus. Jehus sacīja: “Sviniet Baalam svētkus!” Un viņi tos izsludināja. Jehus sūtīja ziņu pa visu Israēlu, un sanāca visi Baala kalpi, nebija neviena, kurš nebūtu atnācis. Viņi sagāja Baala namā, un Baala nams bija pilns no viena gala līdz otram. Viņš sacīja tērpu pārzinim: “Nes visiem Baala kalpiem drānas.” Un tas atnesa tiem drānas. Tad Jehus un Jehonādābs, Rēhāba dēls, iegāja Baala namā un sacīja Baala kalpiem: “Meklējiet un skatiet, vai jūsu vidū nav kāds Kunga kalps, lai paliek tikai Baala kalpi!” Un tie gāja upurēt kaujamos un sadedzināmos upurus, bet Jehus nolika ārā astoņdesmit vīrus un sacīja: “Kurš palaidīs kādu no tiem, ko esmu jums nodevis, tā dzīvība būs viņa dzīvības vietā!” Kad beidza upurēt sadedzināmo upuri, Jehus sacīja karaspēka kājniekiem un virsniekiem: “Ejiet, kaujiet tos, lai neviens neaizbēg!” Kājnieki un virsnieki kāva tos ar zobeniem un izmeta ārā, bet pēc tam viņi iegāja Baala tempļa ēkā. Viņi iznesa Baala nama elku stabus un sadedzināja. Viņi sagrāva Baala elku stabus un sagrāva Baala namu, un ierīkoja ateju, kas tur ir līdz šai dienai. Tā Jehus iznīcināja Baalu Israēlā. Bet Jehus nenovērsās no Jārobāma, Nebāta dēla, grēkiem, ar kuriem tas bija licis grēkot Israēlam – no kalpošanas zelta teļiem Bētelē un Dānā. Un Kungs sacīja Jehum: “Tādēļ ka tu darīji labi un paveici to, kas man tīk, – tu darīji Ahāba namam visu, kā es biju vēlējies, – tādēļ tavi dēli četrās paaudzēs sēdēs Israēla tronī!” Bet Jehus nesekoja Kunga, Tajās dienās Kungs sāka apcirpt Israēla zemi, un Hazaēls kāva Israēlu visās robežās austrumos no Jardānas: visā Gileāda zemē – Gāda, Rūbena un Manases apgabalā; sākot no Aroēras, kas ir Arnonas ielejā, Gileādā un Bāšānā. Pārējie Jehus darbi un viss, ko viņš darīja, un visa viņa varenība – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Jehus apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Samarijā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Jehoāhāzs. Jehus Samarijā valdīja pār Israēlu divdesmit astoņus gadus. Kad Ahazjāhu māte Atalja redzēja, ka viņas dēls ir miris, viņa cēlās un izdeldēja visu ķēniņa dzimumu. Bet ķēniņa Jorāma meita Jehošeba, Ahazjāhu māsa, ņēma Jehoāšu, Ahazjāhu dēlu, un zagšus aiznesa viņu projām no ķēniņa dēliem, kas tika nonāvēti, un kopā ar zīdītāju ieveda viņu guļamistabā. Viņu paslēpa no Ataljas, tā viņu nenonāvēja. Viņi abi sešus gadus slēpās Kunga namā, kamēr Atalja valdīja pār zemi. Septītajā gadā Jehojāda lika ataicināt virsniekus pār simtiem no kariešiem un skrējēju sardzes un ieveda tos Kunga namā. Viņi noslēdza derību, un viņš lika tiem zvērēt Kunga namā un tad parādīja ķēniņa dēlu. Viņš pavēlēja: “Dariet tā: viena trešdaļa no jums sabatā lai iet un sargā ķēniņa namu, otra trešdaļa tempļa vārtus un vēl trešdaļa – vārtus, ko pārmaiņus sargā skrējēju sardze. Divi pulki no jums, visi, kam sabatā jāiet sardzē, lai sargā Kunga namu un ķēniņu! Stājieties ķēniņam visapkārt katrs ar savu ieroci – kurš ielaužas ierindā, tam jāmirst! Esiet pie ķēniņa visu laiku, vai viņš nāk vai iet!” Virsnieki pār simtiem darīja visu, ko priesteris Jehojāda pavēlēja. Tie ņēma katrs savus vīrus – gan tos, kas sabatā bija brīvi, gan tos, kam bija jāiet sardzē, – un devās pie priestera Jehojādas. Virsniekiem pār simtiem priesteris iedeva ķēniņa Dāvida šķēpus un vairogus, kas bija Kunga namā. Skrējēju sardzes vīri katrs ar ieroci rokā nostājās no Kunga nama dienvidu puses līdz ziemeļu pusei ap altāri un namu, visapkārt ķēniņam. Tad viņš izveda ārā ķēniņa dēlu, uzlika viņam kroni un iedeva liecību, iecēla viņu par ķēniņu un svaidīja ar eļļu. Viņi sita plaukstas un sauca: “Lai dzīvo ķēniņš!” Kad Atalja dzirdēja karavīru un ļaužu balsis, viņa iegāja pie tautas Kunga namā. Un viņa skatījās, un redzi – uz paaugstinājuma pēc ieražas stāv ķēniņš, arī virsnieki un taurētāji blakus ķēniņam. Visa vienkāršā tauta priecājās un pūta taures. Tad Atalja saplēsa drānas un kliedza: “Sazvērestība, sazvērestība!” Priesteris Jehojāda pavēlēja virsniekiem pār simtiem, karaspēka pavēlniekiem: “Vediet viņu ārā cauri rindām un, ja kāds viņai seko, nonāvējiet to ar zobenu!” Jo priesteris bija sacījis, lai to nenonāvē Kunga namā. Viņi to satvēra, aizveda pa zirgu braucamo ceļu uz ķēniņa namu un tur nonāvēja. Jehojāda noslēdza derību starp Kungu, ķēniņu un tautu – lai tā būtu Kunga tauta – un derību starp ķēniņu un tautu. Tad visa vienkāršā tauta iegāja Baala namā un sadragāja altāri un tēlus sadauzīja gabalos. Baala priesteri Matānu tie nokāva altāra priekšā. Un priesteris Jehojāda iecēla sargus Kunga namam. Tad viņš ņēma virsniekus pār simtiem, kariešus, skrējēju sardzi un visu vienkāršo tautu, un kopā ar ķēniņu viņi devās lejā no Kunga nama un gāja pa skrējēju sardzes vārtiem uz ķēniņa namu, un Jehoāšs sēdās ķēniņa tronī. Tad visa vienkāršā tauta līksmoja, un pilsēta norima. Atalju nonāvēja ar zobenu ķēniņa namā. Jehoāšs sāka valdīt septiņu gadu vecumā. Jehus septītajā gadā Jehoāšs sāka valdīt un valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus. Viņa mātes vārds bija Cibja no Bēršebas. Visu mūžu Jehoāšs darīja to, kas tīkams Kungam. Viņu mācīja priesteris Jehojāda. Tikai augstieņu altārus viņš nenovāca. Tauta joprojām upurēja un kvēpināja augstieņu altāros. Jehoāšs sacīja priesteriem: “Visu tempļa naudu, kas ienāk Kunga namā, kas vien tur ir apritē, visas galvasnaudas un visu brīvprātīgi doto naudu, kas no sirds ziedota Kunga namam, priesteri lai ņem no tiem, kurus pazīst, un izlieto nama mūru plaisu labošanai – visu, kas tur ir labojams!” Ķēniņa Jehoāša divdesmit trešajā gadā priesteri nama plaisas vēl nebija aizdarījuši. Tad ķēniņš Jehoāšs sauca priesteri Jehojādu, pārējos priesterus un tiem sacīja: “Kāpēc jūs neesat aizdarījuši nama plaisas? Tagad jūs vairs neņemsiet naudu no tiem, kurus pazīstat, bet nodosiet to nama plaisu aizdarītājiem!” Priesteri piekrita neņemt naudu no tautas un nenodarboties ar nama plaisu aizdarīšanu. Priesteris Jehojāda ņēma lādi, izurba vākā caurumu un nolika to blakus altārim labajā pusē. Kad vien kāds ienāca Kunga namā, priesteri, durvju sargi, tur ielika visu naudu, kas ienāca Kunga namā. Kad tie redzēja, ka lādē ir daudz naudas, nāca ķēniņa rakstvedis un augstais priesteris – viņi savāca un saskaitīja visu naudu, kas bija Kunga namā. Saskaitīto naudu viņi deva Kunga nama darbu pārraugiem. Tie izmaksāja to kokgriezējiem un namdariem, kas strādāja Kunga namā, mūrniekiem un akmeņkaļiem – koku iegādei un akmeņu tēšanai, lai aizdarītu Kunga nama plaisas, kā arī visiem citiem izdevumiem, kas namam bija nepieciešami. Taču no Kunga namā ienākušās naudas Kunga namam netaisīja ne sudraba bļodas, ne dzirkles, ne laistāmos traukus, ne taures, ne zelta traukus, ne sudraba traukus. To deva darbu pārraugiem, kuri aizdarīja Kunga nama plaisas. Tiem vīriem, kuriem deva naudu, lai to izmaksātu strādniekiem, norēķinus neprasīja, jo tie bija uzticami. Bet nauda no vainas izpirkšanas un grēku upuriem Kunga namā netika nesta, tā bija priesteriem. Tajā laikā Arāmas ķēniņš Hazaēls karoja pret Gatu un to ieņēma. Tad Hazaēls nolēma doties pret Jeruzālemi. Un Jūdas ķēniņš Jehoāšs ņēma visas svētās dāvanas, ko bija devuši Jūdas ķēniņi Jehošāfāts, Jehorāms, viņa tēvs Ahazjāhu, kā arī savas dāvanas – visu zeltu, kas atradās Kunga namā un ķēniņa nama mantnīcās, – un sūtīja tās Arāmas ķēniņam Hazaēlam, un tas aizgāja no Jeruzālemes. Pārējie Jehoāša darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Viņa kalpi cēlās un sazvērējās pret viņu, un nokāva Jehoāšu Millo namā – no turienes iet lejā uz Sillu. Viņa kalpi Jehozābāds, Šimāta dēls, un Jehozābāds, Šomera dēls, nokāva viņu, un viņš nomira. Viņu apbedīja pie tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Amacjāhu sāka valdīt pēc viņa. Jūdas ķēniņa Jehoāša, Ahazjāhu dēla, divdesmit trešajā valdīšanas gadā pār Israēlu sāka valdīt Jehoāhāzs, Jehus dēls, un valdīja Samarijā septiņpadsmit gadus. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, un staigāja Jārobāma, Nebāta dēla, grēkos, ar kuriem tas bija licis grēkot Israēlam, un nenovērsās no tiem. Kungs iedegās dusmās pret Israēlu un uz ilgiem laikiem to nodeva Arāmas ķēniņa Hazaēla un viņa dēla Ben-Hadada rokā. Tad Jehoāhāzs lūdzās Kungu, un Kungs viņu uzklausīja, jo viņš redzēja Israēla apspiestību – kā Arāmas ķēniņš tos apspieda. Kungs Israēlam deva glābiņu, un tie tika vaļā no aramiešu rokas, un Israēla dēli varēja dzīvot savās teltīs kā agrāk. Taču tie nenovērsās no Jārobāma nama grēkiem, ar kuriem tas bija licis grēkot Israēlam, palika tajos, un arī Ašēra palika stāvam Samarijā. Jehoāhāzam nebija palicis vairāk karavīru kā vien piecdesmit jātnieku, desmit kararatu un desmit tūkstoši kājnieku, jo tos bija izdeldējis Arāmas ķēniņš – padarījis tos kā samītus putekļus. Pārējie Jehoāhāza darbi un viss, ko viņš darīja, un viņa varenība – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Jehoāhāzs apgūlās pie tēviem, viņu apbedīja Samarijā. Pēc viņa sāka valdīt tā dēls Jehoāšs. Jūdas ķēniņa Jehoāša trīsdesmit septītajā gadā Jehoāšs, Jehoāhāza dēls, sāka valdīt pār Israēlu Samarijā un valdīja sešpadsmit gadus. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, nenovērsās no visiem Jārobāma, Nebāta dēla, grēkiem, ar kuriem tas bija licis grēkot Israēlam, un palika tajos. Pārējie Jehoāša darbi un viss, ko viņš darīja, un viņa varenība, kā viņš cīnījās ar Jūdas ķēniņu Amacjāhu, – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Jehoāšs apgūlās pie tēviem. Jārobāms sēdās viņa tronī, bet Jehoāšu apbedīja Samarijā pie Israēla ķēniņiem. Elīša saslima ar slimību, no kuras viņš vēlāk nomira. Bet Israēla ķēniņš Jehoāšs nāca pie viņa, raudāja un sacīja: “Mans tēvs, mans tēvs, Israēla kararati un jātnieki!” Elīša viņam sacīja: “Ņem loku un bultas!” Un viņš ņēma loku un bultas. Viņš sacīja Israēla ķēniņam: “Tver loku savā rokā!” Ķēniņš satvēra, Elīša uzlika savas rokas uz viņa rokām un sacīja: “Atver austrumu logu.” Viņš atvēra. Tad Elīša sacīja: “Šauj!” Un viņš izšāva. Elīša sacīja: “Tā ir Kunga glābšanas bulta – bulta, kas glābs no Arāmas, jo Afēkā tu kausi aramiešus, līdz tie būs pagalam!” Elīša sacīja: “Ņem bultas!” Viņš paņēma. Un viņš teica Israēla ķēniņam: “Sit zemi!” Viņš sita trīs reizes un mitējās. Tad Dieva vīrs sadusmojās uz viņu un sacīja: “Būtu sitis piecas vai sešas reizes, tad būtu Arāmu sakāvis pavisam, bet tagad tu sakausi Arāmu tikai trīs reizes!” Elīša nomira, un viņu apbedīja. Gada sākumā moābiešu sirotāji ielauzās zemē. Tobrīd apbedīja kādu vīru, un, redzi, viņi ieraudzīja sirotājus! Viņi to vīru iegrūda Elīšas kapā, bet, kad tas vīrs saskārās ar Elīšas kauliem, tas atdzīvojās un nostājās uz savām kājām. Aramiešu ķēniņš Hazaēls apspieda Israēlu visu Jehoāhāza valdīšanas laiku. Un Kungs bija viņiem žēlsirdīgs, apžēlojās un pievērsās viņiem savas derības dēļ ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu. Līdz šim viņš taču nebija gribējis tos iznīdēt un padzīt! Arāmas ķēniņš Hazaēls nomira, un pēc viņa sāka valdīt tā dēls Ben-Hadads. Tad Jehoāšs, Jehoāhāza dēls, atņēma Ben-Hadadam, Hazaēla dēlam, pilsētas, kas bija atņemtas viņa tēvam Jehoāhāzam. Karā Jehoāšs viņu trīs reizes sakāva un atguva Israēla pilsētas. Israēla ķēniņa Jehoāša, Jehoāhāza dēla, otrajā valdīšanas gadā sāka valdīt Amacjāhu, Jūdas ķēniņa Jehoāša dēls. Viņš sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā, Jeruzālemē viņš valdīja divdesmit deviņus gadus. Viņa mātes vārds bija Jehoadāna no Jeruzālemes. Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, – nevis tā, kā tēvs Dāvids, bet gan tā, kā viņa tēvs Jehoāšs. Nenovāca tikai augstieņu altārus. Tauta joprojām upurēja un kvēpināja augstieņu altāros. Kad viņa vara bija nostiprinājusies, viņš lika nokaut tos savus kalpus, kas bija nokāvuši ķēniņu, viņa tēvu. Bet slepkavu dēlus viņš nelika nonāvēt, jo, kā rakstīts Mozus bauslības grāmatā, Kungs ir pavēlējis: “Nenonāvējiet tēvus dēlu vietā un dēlus nenonāvējiet tēvu vietā, katrs lai mirst savu grēku dēļ.” Sāls ielejā viņš nokāva desmit tūkstošus edomiešu un karā sagrāba Selu. Viņš to nosauca par Jokteēlu, tā to sauc līdz šai dienai. Tad Amacjāhu sūtīja vēstnešus pie Jehoāša, Jehoāhāza dēla, Jehus dēla dēla, lai teiktu: “Nāc, tiksimies kaujā!” Israēla ķēniņš Jehoāšs sūtīja pie Jūdas ķēniņa Amacjāhu, lai pavēstītu: “Lebanona ērkšķu krūms sūtīja pie Lebanona ciedra koka un sacīja: dod savu meitu manam dēlam par sievu, bet Lebanona lauka zvēri samina ērkšķi. Patiesi, tu esi sakāvis Edomu, tādēļ tava sirds lepojas. Paliec ar godu savā namā! Kādēļ tu gribi sākt ķildu sev pašam par ļaunu? Tu kritīsi un Jūda kopā ar tevi!” Bet Amacjāhu neklausījās. Tad Israēla ķēniņš Jehoāšs devās karā – viņš un Jūdas ķēniņš Amacjāhu devās uz Bēt-Šemešu Jūdā. Israēls sakāva Jūdu, un ikviens bēga uz savu telti. Israēla ķēniņš Jehoāšs pie Bēt-Šemešas sagūstīja Jūdas ķēniņu Amacjāhu, Jehoāša dēlu, Ahazjāhu dēla dēlu. Tad viņš devās uz Jeruzālemi un nopostīja Jeruzālemes mūrus no Efraima vārtiem līdz Stūra vārtiem – četri simti elkoņu garumā. Viņš paņēma visu zeltu un sudrabu, visus traukus, kurus atrada Kunga namā un ķēniņa nama mantnīcās, saņēma ķīlniekus un atgriezās Samarijā. Pārējie Jehoāša darbi un viss, ko viņš darīja, viņa varenība un kā viņš cīnījās ar Jūdas ķēniņu Amacjāhu, – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Jehoāšs apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Samarijā pie Israēla ķēniņiem. Pēc viņa sāka valdīt tā dēls Jārobāms. Jūdas ķēniņš Amacjāhu, Jehoāša dēls, pēc Israēla ķēniņa Jehoāša, Jehoāhāza dēla, nāves vēl dzīvoja piecpadsmit gadus. Pārējie Amacjāhu darbi – vai tad par tiem nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Jeruzālemē sacēlās pret viņu, tad viņš bēga uz Lāhīšu, bet tie devās pēc viņa uz Lāhīšu un tur nonāvēja. Viņu atveda ar zirgiem un apbedīja pie tēviem Jeruzālemē, Dāvida pilsētā. Visa Jūdas tauta par ķēniņu viņa tēva Amacjāhu vietā iecēla Azarju, viņš bija sešpadsmit gadus vecs. Viņš uzcēla Ēlatu. Viņš to pievienoja Jūdai pēc tam, kad ķēniņš Amacjāhu bija apgūlies pie tēviem. Jūdas ķēniņa Amacjāhu, Jehoāša dēla, piecpadsmitajā gadā Samarijā sāka valdīt Israēla ķēniņš Jārobāms, Jehoāša dēls. Viņš valdīja četrdesmit vienu gadu. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, un nenovērsās no visiem Jārobāma, Nebāta dēla, grēkiem, ar kuriem tas bija licis grēkot Israēlam. Viņš atguva Israēla iepriekšējās robežas no Hamātas līdz klajumu jūrai, kā Kungs, Israēla Dievs, bija sacījis. Viņš bija runājis caur savu kalpu, pravieti Jonu, Amitaja dēlu, no Gat-Heferas. Kungs redzēja, ka Israēla ciešanas ir jo rūgtas, ne saistītajiem, ne brīvajiem nebija palīga Israēlā. Bet Kungs nebija teicis, ka iznīcinās Israēla vārdu apakš debess, tāpēc viņš to izglāba ar Jārobāma, Jehoāša dēla, roku. Pārējie Jārobāma darbi un viss, ko viņš darīja, un viņa varonība, kā viņš cīnījās un kā pievienoja Israēlam Damasku un Jūdas Hamātu, – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Jārobāms apgūlās pie tēviem, Israēla ķēniņiem, un pēc viņa sāka valdīt tā dēls Zeharjahu. Israēla ķēniņa Jārobāma divdesmit septītajā gadā sāka valdīt Jūdas ķēniņš Azarja, Amacjāhu dēls. Viņš sāka valdīt sešpadsmit gadu vecumā un valdīja Jeruzālemē piecdesmit divus gadus. Viņa mātes vārds bija Jeholjāhu no Jeruzālemes. Viņš darīja to, kas tīkams Kungam. Visu viņš darīja tāpat kā viņa tēvs Amacjāhu. Nenovāca tikai augstieņu altārus, tauta joprojām upurēja un kvēpināja augstieņu altāros. Kungs sita ķēniņu ar spitālību, viņš bija spitālīgs līdz savai nāves dienai. Ķēniņš dzīvoja atsevišķā namā, un ķēniņa dēls Jotāms bija pārvaldnieks un tiesāja tās zemes tautu. Pārējie Azarjas darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Azarja apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja pie tēviem Dāvida pilsētā. Pēc viņa sāka valdīt viņa dēls Jotāms. Jūdas ķēniņa Azarjas trīsdesmit astotajā gadā Samarijā sešus mēnešus pār Israēlu valdīja Zeharjahu, Jārobāma dēls. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, tāpat kā viņa tēvi. Viņš nenovērsās no Jārobāma, Nebāta dēla, grēkiem, ar kuriem tas bija licis grēkot Israēlam. Pret viņu sacēlās Šallūms, Jābēša dēls, nokāva viņu tautas priekšā, nonāvēja viņu un pats sāka valdīt viņa vietā. Redzi, pārējie Zeharjahu darbi ir ierakstīti Israēla ķēniņu Laiku grāmatā. Šis ir Kunga vārds, ko viņš sacīja Jehum: “Tavi dēli četras paaudzes sēdēs Israēla tronī.” Un tā bija. Jūdas ķēniņa Uzija trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā Samarijā vienu mēnesi valdīja Šallūms, Jābēša dēls. Menahems, Gādī dēls, nāca no Tircas uz Samariju un nokāva Šallūmu, Jābēša dēlu, nonāvēja to Samarijā un valdīja pēc tā. Par pārējiem Šallūma darbiem un viņa sazvērestību, redzi, par to ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā! Toreiz Menahems izkāva Tifsahu un visu, kas bija tur un tās robežās, sākot no Tircas, jo tie neatvēra viņam vārtus. Viņš to sakāva un uzšķērda tur visas grūtās sievas. Jūdas ķēniņa Azarjas trīsdesmit devītajā gadā Samarijā uz desmit gadiem pār Israēlu sāka valdīt Menahems, Gādī dēls. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam. Viņš nenovērsās no Jārobāma, Nebāta dēla, grēkiem, ar kuriem tas visu savu mūžu bija licis grēkot Israēlam. Asīrijas ķēniņš Pūls nāca pret to zemi, bet Menahems deva Pūlam tūkstoš sudraba talantus, lai viņš tam palīdzētu nostiprināt valdīšanu. Šo naudu Menahems izspieda no Israēla. Katram bagātniekam bija jādod Asīrijas ķēniņam piecdesmit šekeļus sudraba. Tad Asīrijas ķēniņš devās atpakaļ un nepalika tajā zemē. Pārējie Menahema darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā? Menahems apgūlās pie tēviem, un pēc viņa sāka valdīt tā dēls Pekahjs. Jūdas ķēniņa Azarjas piecdesmitajā valdīšanas gadā Samarijā pār Israēlu sāka valdīt Pekahjs, Menahema dēls, un valdīja divus gadus. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam. Viņš nenovērsās no Jārobāma, Nebāta dēla, grēkiem, ar kuriem tas bija licis grēkot Israēlam. Pret ķēniņu sacēlās virsnieks Pekahs, Remaljāhu dēls. Kopā ar viņu bija piecdesmit vīru no Gileāda dēliem. Viņš to nokāva Samarijas ķēniņa namu nocietinājumā, kā arī Argobu un Arji. Viņš to nonāvēja un sāka valdīt tā vietā. Pārējie Pekahja darbi un viss, ko viņš darīja, redzi, tie ir aprakstīti Israēla ķēniņu Laiku grāmatā! Jūdas ķēniņa Azarjas piecdesmit otrajā valdīšanas gadā Samarijā pār Israēlu sāka valdīt Pekahs, Remaljāhu dēls. Viņš valdīja divdesmit gadus. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, un nenovērsās no Jārobāma, Nebāta dēla, grēkiem, ar kuriem tas bija licis grēkot Israēlam. Israēla ķēniņa Pekaha laikā Asīrijas ķēniņš Tiglat-Pilēsers nāca un ieņēma Ijonu, Ābel-Bēt-Maahu, Jānohu, Kedešu, Hācoru, Gileādu, Galileju un visu Naftālī zemi, un visus to iemītniekus aizveda trimdā uz Asīriju. Hozeja, Ēlas dēls, sacēlās pret Pekahu, Remaljāhu dēlu, kāva to un nonāvēja. Viņš sāka valdīt Jotāma, Uzijas dēla, divdesmitajā gadā. Pārējie Pekaha darbi un viss, ko viņš darīja, redzi, tie ir aprakstīti Israēla ķēniņu Laiku grāmatā! Israēla ķēniņa Pekaha, Remaljāhu dēla, otrajā valdīšanas gadā par Jūdas ķēniņu kļuva Jotāms, Uzijas dēls. Viņš sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Viņa mātes vārds bija Jerūša, Cādoka meita. Viņš darīja to, kas tīkams Kungam. Visu viņš darīja tāpat, kā bija darījis viņa tēvs Uzija. Nenovāca tikai augstieņu altārus, un tauta joprojām upurēja un kvēpināja augstieņu altāros. Viņš uzcēla Kunga nama Augšējos vārtus. Pārējie Jotāma darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Viņa dienās Kungs sūtīja pret Jūdu Arāmas ķēniņu Recīnu un Pekahu, Remaljāhu dēlu. Jotāms apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja pie tēviem – tēva Dāvida pilsētā. Viņa dēls Āhāzs sāka valdīt pēc viņa. Pekaha, Remaljāhu dēla, septiņpadsmitajā valdīšanas gadā Jūdā sāka valdīt Āhāzs, Jotāma dēls. Āhāzs sāka valdīt divdesmit gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus, bet nedarīja to, kas tīkams Kungam, viņa Dievam, kā viņa tēvs Dāvids. Viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļu un pat savu dēlu sadedzināja, tāpat kā tās pretīgās tautas, kuras Kungs bija izdzinis, Israēla dēliem ienākot. Viņš upurēja un kvēpināja augstieņu altāros, pakalnos un zem katra zaļoksna koka. Toreiz Arāmas ķēniņš Recīns un Israēla ķēniņš Pekahs, Remaljāhu dēls, devās karot pret Jeruzālemi, tie aplenca Āhāzu, bet nespēja uzvarēt. Tolaik Arāmas ķēniņš Recīns pievienoja Ēlatu Arāmam. Viņš izdzina jūdus no Ēlatas, aramieši ienāca Ēlatā un dzīvo tur līdz šai dienai. Āhāzs sūtīja vēstnešus pie Asīrijas ķēniņa Tiglat-Pilēsera un sacīja: “Es esmu tavs kalps un tavs dēls – nāc un glāb mani no Arāmas ķēniņa un Israēla ķēniņa, kuri man uzbrūk!” Āhāzs ņēma Kunga nama sudrabu un zeltu, kā arī ķēniņa nama dārgumus un nosūtīja tās kā dāvanu Asīrijas ķēniņam. Asīrijas ķēniņš uzklausīja viņu. Asīrijas ķēniņš cēlās pret Damasku, ieņēma to un tās iemītniekus aizveda trimdā uz Kīru. Recīnu viņš lika nonāvēt. Ķēniņš Āhāzs gāja uz Damasku satikt Asīrijas ķēniņu Tiglat-Pilēseru. Damaskā ķēniņš Āhāzs ieraudzīja altāri un aizsūtīja priesterim Ūrijam altāra attēlu un paraugu – kā tas bija darināts. Priesteris Ūrija uzcēla altāri tieši tā, kā ķēniņš Āhāzs bija rakstījis no Damaskas. Priesteris Ūrija to pabeidza, pirms ķēniņš Āhāzs pārnāca no Damaskas. Kad ķēniņš pārnāca no Damaskas un ieraudzīja altāri, viņš piegāja pie tā un upurēja. Viņš kvēpināja sadedzināmo upuri un labības dāvanu un izlēja lejamo upuri, un slacīja pār altāri miera upura asinis. Vara altāri, kas bija Kunga priekšā starp jauno altāri un Kunga namu, viņš aiznesa no tempļa priekšpuses un nolika sānis, ziemeļu pusē savam altārim. Ķēniņš Āhāzs pavēlēja priesterim Ūrijam: “Lielajā altārī kvēpini rīta sadedzināmo upuri un vakara labības dāvanu, ķēniņa sadedzināmo upuri un labības dāvanu un visas tautas labības dāvanu, un sadedzināmo upuri, un lejamo upuri un slacini tur visu sadedzināmo upuru asinis un visu kaujamo upuru asinis. Bet par vara altāri es vēl padomāšu!” Priesteris Ūrija visu darīja tā, kā ķēniņš Āhāzs pavēlēja. Ķēniņš Āhāzs nocirta pamatņu līstes, nocēla no tām vara katlus, noņēma jūru no vara vēršiem, uz kuriem tā balstījās, un nolika uz akmens grīdas. Asīrijas ķēniņa dēļ viņš novāca templī uzcelto sabata aizslietni un pārvietoja Kunga nama ķēniņa ieeju. Pārējie Āhāza darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Āhāzs apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja pie tēviem Dāvida pilsētā. Viņa dēls Hizkija sāka valdīt pēc viņa. Jūdas ķēniņa Āhāza divpadsmitajā valdīšanas gadā pār Israēlu Samarijā sāka valdīt Hozeja, Ēlas dēls, un valdīja deviņus gadus. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, bet ne tā, kā Israēla ķēniņi pirms viņa. Pret viņu cēlās Asīrijas ķēniņš Šalmanesers, un Hozeja kļuva par viņa kalpu un maksāja meslus. Bet Asīrijas ķēniņš atklāja, ka Hozeja rīko sazvērestību – viņš bija sūtījis vēstnešus pie Ēģiptes ķēniņa So. Viņš nebija maksājis Asīrijas ķēniņam ikgadējos meslus. Un Asīrijas ķēniņš viņu saņēma ciet un ieslodzīja cietumā. Tad Asīrijas ķēniņš nāca pār visu zemi, nonāca Samarijā un trīs gadus turēja to aplenkumā. Hozejas devītajā valdīšanas gadā Asīrijas ķēniņš ieņēma Samariju un aizveda Israēlu trimdā uz Asīriju. Viņš lika tiem dzīvot Hlahā, Hāborā pie Gozānas upes un Mēdijas pilsētās. Tas notika tāpēc, ka Israēla dēli grēkoja pret Kungu, savu Dievu, kas viņus bija izvedis no Ēģiptes, no Ēģiptes ķēniņa faraona varas, – bet viņi bijās citus dievus! Viņi rīkojās pēc to tautu likumiem, kuras Kungs bija izdzinis, ienākot Israēla dēliem. Tā darīja Israēla ķēniņi! Slepenībā Israēla dēli rīkojās pret Kungu, savu Dievu. Viņi cēla augstieņu altārus visās pilsētās, gan pie sargu torņiem, gan nocietinātās pilsētās. Uz katra augstāka pakalna un zem katra zaļoksna koka viņi uzslēja Ašēras elku stabus. Viņi kvēpināja uz katras augstienes tāpat kā tautas, kuras Kungs bija aizdzinis, tiem ienākot, un darīja ļaunas lietas, apkaitinādami Kungu. Viņi kalpoja elkiem, par ko Kungs tiem bija teicis: “Nedariet to!” Un Kungs liecināja pret Israēlu un Jūdu ar visiem saviem praviešiem un redzētājiem, sacīdams: “Atgriezieties no sava ļaunā ceļa un pildiet manus baušļus un likumus, pēc bauslības, ko es pavēlēju jūsu tēviem un ko es jums darīju zināmu ar saviem kalpiem, praviešiem!” Bet tie neklausīja un spītējās stūrgalvīgi tāpat kā viņu tēvi, kuri neticēja Kungam, savam Dievam. Tie atmeta viņa likumus un derību, ko viņš bija noslēdzis ar viņu tēviem, un liecības, ko viņš tiem bija devis. Tie dzinās pakaļ elkiem, paši kļūdami par tukšību, un darīja kā apkārtējās tautas, par kurām Kungs bija pavēlējis: “Nedariet kā tās!” Tie atmeta visas Kunga, sava Dieva, pavēles, darināja sev divu teļu tēlus, darināja Ašēru, godināja visus debesu pulkus un kalpoja Baalam. Tie upurēja savus dēlus un meitas ugunī, pareģoja nākotni, būra un pārdevās, lai darītu ļaunu pret Kungu un viņu apkaitinātu. Tad Kungs ļoti apskaitās uz Israēlu un atmeta to – nepalika neviena, tik vienīgi Jūdas cilts. Bet arī Jūda neturēja Kunga, sava Dieva, pavēles un rīkojās pēc Israēla likumiem, kurus bija pieņēmusi. Un Kungs atstāja visu Israēla dzimumu, pazemoja to un nodeva laupītāju rokās – viņš tos pilnīgi atstūma! Kad Kungs atrāva Israēlu no Dāvida nama, tie iecēla par ķēniņu Jārobāmu, Nebāta dēlu. Jārobāms Israēlu novērsa no Kunga un pavedināja uz lielu grēku. Un Israēla dēli staigāja visos Jārobāma grēkos, kurus viņš darīja, un nenovērsās no tiem, līdz Kungs novērsa viņus no sevis, kā bija teicis caur visiem saviem kalpiem, praviešiem. Tādēļ Israēlu aizveda trimdā no viņu zemes uz Asīriju, kur tie ir vēl šodien. Asīrijas ķēniņš atveda ļaudis no Bābeles, Kūtas, Auvas, Hamātas un Sefarvaimas un nomitināja viņus Samarijas pilsētās Israēla dēlu vietā, tā viņi iemantoja Samariju un dzīvoja tās pilsētās. Sākumā viņi tur dzīvoja un nebijās Kunga, bet tad Kungs tiem uzsūtīja lauvas, un tās dažus no tiem saplosīja. Tad viņi sacīja Asīrijas ķēniņam: “Tautas, kuras tu esi atvedis un nomitinājis Samarijas pilsētās, nezina tās zemes dieva likumus, un viņš tiem ir uzsūtījis lauvas. Redzi, tās viņus nāvē, jo tie nezina tās zemes dieva likumus!” Asīrijas ķēniņš pavēlēja: “Lai turp dodas viens priesteris, kuru jūs atvedāt no turienes, lai viņš dodas tur dzīvot un māca tiem tās zemes dieva likumus.” Tad atnāca viens priesteris, kurš bija aizvests no Samarijas, un apmetās Bētelē. Viņš tiem mācīja bīties Kunga. Bet katra tauta darināja sev dievus un novietoja tos augstieņu namos, kurus bija cēluši samarieši. Ikviena tauta tā darīja pilsētā, kur dzīvoja. Vīri no Bābeles darināja Sukot-Benotu, Kūtas vīri darināja Nērgalu, Hamātas vīri darināja Ašīmu. Ivieši darināja Nibhazu un Tartāku, sefarvaimieši savus dēlus dedzināja ugunī Adrameleham un Anameleham, sefarvaimiešu dieviem. Viņi bijās Kunga un no sava vidus izvēlējās augstieņu priesterus, un tie upurēja augstieņu namos. Tie vienlaikus bijās Kunga un kalpoja saviem dieviem pēc savu tautu paražām, no kurām tie bija atvesti. Bet viņi līdz šai dienai rīkojas pa vecam – nebīstas Kunga un nepilda tos likumus, tiesas, bauslību un pavēles, ko Kungs pavēlēja Jēkaba dēliem, kam viņš deva vārdu Israēls. Kungs bija noslēdzis ar tiem derību un pavēlējis: “Citus dievus jūs nebīsieties, tiem nezemosieties, tiem nekalposiet un neupurēsiet! Vienīgi Kungam, kurš jūs izveda no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un izstieptu elkoni! Viņu jums ir jābīstas un viņam jāzemojas, un jums ir viņam jāupurē! Jums ir jāievēro likumi, tiesas, bauslība un pavēles, kuras viņš jums rakstīja, jāpilda tie visu mūžu un citu dievu nav jābīstas! Jūs nedrīkstat aizmirst derību, kuru es ar jums noslēdzu, un bīties citus dievus! Jums ir jābīstas vienīgi Kungu, savu Dievu, viņš jūs atbrīvos no visu jūsu ienaidnieku rokas!” Tie neklausīja, bet darīja pa vecam. Tā šīs tautas vienlaikus bijās Kunga un kalpoja saviem elkiem. Līdz pat šai dienai arī viņu dēli un dēlu dēli dara tāpat, kā darīja viņu tēvi. Israēla ķēniņa Hozejas, Ēlas dēla, trešajā valdīšanas gadā sāka valdīt Jūdas ķēniņš Hizkija, Āhāza dēls. Viņš sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā un valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus. Viņa mātes vārds bija Abī, Zeharjas meita. Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, – visu, kā bija darījis viņa tēvs Dāvids. Viņš nopostīja augstieņu altārus, nolauza elku stabus, nocirta ašēras un sadauzīja vara čūsku, ko bija darinājis Mozus, jo līdz tai dienai Israēla dēli tai kvēpināja un sauca to par Nehuštanu. Viņš uzticējās Kungam, Israēla Dievam. Starp visiem Jūdas ķēniņiem tam nebija līdzīga ne pirms, ne pēc viņa. Viņš pieķērās Kungam, nenovērsās no tā un pildīja pavēles, ko Kungs bija pavēlējis Mozum. Kungs bija ar viņu – viss, ko viņš darīja, tam izdevās. Viņš sacēlās pret Asīrijas ķēniņu un tam nekalpoja! Viņš atspieda filistiešus līdz Gazas robežām, no sargtorņa līdz pilsētas nocietinājumam! Ķēniņa Hizkijas ceturtajā valdīšanas gadā, septītajā Israēla ķēniņa Hozejas, Ēlas dēla, gadā, Asīrijas ķēniņš Šalmanesers nāca pret Samariju, aplenca to un ieņēma trešā gada beigās. Sestajā Hizkijas valdīšanas gadā Samarija tika ieņemta, tas bija devītais Israēla ķēniņa Hozejas gads. Asīrijas ķēniņš Israēlu aizveda trimdā uz Asīriju. Viņš lika tos aizvest uz Hlahu, Hāboru pie Gozānas upes un Mēdijas pilsētām, jo viņi neklausīja Kunga, sava Dieva, balsij un pārkāpa viņa derību, ko Kungs bija pavēlējis savam kalpam Mozum. Ne tie ko klausīja, ne tie ko darīja. Ķēniņa Hizkijas četrpadsmitajā valdīšanas gadā Asīrijas ķēniņš Sanherībs nāca pret visām nocietinātajām Jūdas pilsētām un tās ieņēma. Tad Jūdas ķēniņš Hizkija sūtīja pie Asīrijas ķēniņa uz Lāhīšu un sacīja: “Es esmu grēkojis! Atstāj mani, es došu, ko tu prasīsi!” Asīrijas ķēniņš prasīja Jūdas ķēniņam Hizkijam trīs simtus sudraba un trīsdesmit zelta talantus. Hizkija atdeva visu sudrabu, kas atradās Kunga namā, un ķēniņa nama dārgumus. Toreiz Hizkija noņēma no Kunga tempļa durvīm un durvju balstiem zeltu, ko Jūdas ķēniņš Hizkija tur bija uzklājis, un atdeva to Asīrijas ķēniņam. Asīrijas ķēniņš sūtīja tartānu, rab-sarīsu un rab-šākehu ar spēcīgu karaspēku no Lāhīšas pie ķēniņa Hizkijas uz Jeruzālemi. Tie cēlās un nāca uz Jeruzālemi. Kad tie bija atnākuši un nostājušies pie augšējās ūdenskrātuves iztekas, kas ir ceļa malā pie Velētāju tīruma, tie sauca ķēniņu. Pie viņiem iznāca Eljākīms, Hilkijas dēls, kurš bija namu pārraugs, rakstvedis Šebna un lietvedis Joāhs, Āsāfa dēls. Rab-šākehs viņiem teica: “Sakiet Hizkijam: tā saka lielais ķēniņš, Asīrijas ķēniņš: vai tad tā ir uzticība? Kam tu uzticies? Tu runā tik tukšus vārdus, bet karam vajag spēku un padomu! Kam tu tagad esi uzticējies, ka sacēlies pret mani? Re nu! Tu uzticies zizlim, salauzītai Ēģiptes niedrei – kurš uz tās balstās, tam tā dur rokā un caururbj to! – tāds ir Ēģiptes ķēniņš faraons un visi, kas tam uzticas! Bet, ja jūs sakāt: mēs uzticamies Kungam, mūsu Dievam! – vai Hizkija nenopostīja viņa augstienes un altārus, Jūdā un Jeruzālemē pasludinādams: jums jāzemojas tikai Jeruzālemes altāra priekšā!? Tad nu salīgsti ar manu kungu, Asīrijas ķēniņu, un es tev došu divus tūkstošus zirgu, ja vien tu būtu spējīgs dabūt tiem jātniekus! Kā tad tu atsitīsi vienu virsnieku, mana kunga mazāko kalpu?! Bet tu uzticies Ēģiptes kararatiem un jātniekiem! Vai tad es bez Kunga ziņas esmu nācis nopostīt šo vietu? Kungs man sacīja: celies pret šo zemi un izposti to!” Eljākīms, Hilkijas dēls, Šebna un Joāhs sacīja rab-šākeham: “Runājiet taču ar saviem kalpiem aramiešu valodā, jo mēs to saprotam – nerunājiet ar mums jūdu valodā, dzirdot ļaudīm, kas ir uz mūra!” Rab-šākehs tiem sacīja: “Vai mans kungs lai saka šos vārdus tavam kungam? Vai ne labāk tiem vīriem, kas dzīvo šajos mūros un kuriem kopā ar jums būs jāēd savi mēsli un jādzer savi mīzali?” Rab-šākehs nostājās un sauca stiprā balsī jūdu valodā – viņš runāja un sacīja: “Klausieties lielā ķēniņa, Asīrijas ķēniņa, vārdu: tā saka ķēniņš: lai Hizkija jūs nekrāpj, jo viņš nav spējīgs izglābt jūs no manas rokas! Un lai Hizkija nedod jums cerības uz Kungu, sacīdams: patiesi Kungs mūs izglābs un neatdos šo pilsētu Asīrijas ķēniņa rokā! Neklausieties Hizkiju! Tā saka Asīrijas ķēniņš: noslēdziet mieru ar mani un nāciet ārā pie manis, tad katrs ēdīs no sava vīnakoka un sava vīģes koka un katrs dzers ūdeni no savas akas, līdz es nākšu un vedīšu jūs uz zemi, kas līdzīga jūsu zemei, tā ir labības un vīna zeme, maizes un vīnadārzu zeme, olīvkoku un medus zeme – un jūs dzīvosiet un nemirsiet! Neklausieties uz Hizkiju, viņš jūs maldina, sacīdams: Kungs mūs izglābs! Vai kādas tautas dievi tiešām ir izglābuši savu zemi no Asīrijas ķēniņa rokas? Kur ir Hamātas un Arpadas dievi, kur ir Sefarvaimas, Hēnas un Ivas dievi – vai tie ir paglābuši Samariju no manas rokas? Kurš no visiem zemes dieviem ir izglābis savu zemi no manas rokas? Kā tad lai Kungs izglābj Jeruzālemi no manas rokas?” Bet tauta klusēja un neatbildēja ne vārda, jo ķēniņš bija pavēlējis: “Jūs nedrīkstat atbildēt!” Tad namu pārraugs Eljākīms, Hilkijas dēls, un rakstvedis Šebna, un lietvedis Joāhs, Āsāfa dēls, nāca pie Hizkijas, saplēsuši savas drānas, un atstāstīja viņam, ko bija teicis rab-šākehs. Kad ķēniņš Hizkija to dzirdēja, viņš saplēsa savas drānas, ietinās maisā un devās uz Kunga namu. Viņš sūtīja nama pārraugu Eljākīmu, rakstvedi Šebnu un priesteru vecajos, maisos tērptus, pie pravieša Jesajas, Āmoca dēla. Viņi tam teica: “Tā saka Hizkija: šī diena ir nelaimes, soda un nievu diena – bērni jau līdz klēpjgalam tikuši, bet dzemdēt nav spēka! Varbūt Kungs, tavs Dievs, sadzirdēs, ko sacījis rab-šākehs, kuru Asīrijas ķēniņš sūtījis izsmiet dzīvo Dievu, varbūt viņš to sodīs par visiem vārdiem, ko Kungs, tavs Dievs, ir dzirdējis! Bet tu raidi lūgšanu par to atlikumu, kas te vēl palicis!” Ķēniņa Hizkijas kalpi nāca pie Jesajas, un Jesaja tiem teica: “Sakiet savam kungam: tā saka Kungs: nenobīsties dzirdēto vārdu dēļ, ar kādiem Asīrijas ķēniņa kalpi mani paļāja! Redzi, kādu garu es viņam došu – viņš saklausīsies tenkas un dosies atpakaļ uz savu zemi, un es likšu, lai viņš krīt no zobena savā zemē!” Kad rab-šākehs atgriezās, viņš sastapa Asīrijas ķēniņu uzbrūkam Libnai. Viņš bija dzirdējis, ka tas jau devies projām no Lāhīšas, jo bija dzirdējis runājam par Kūšas ķēniņu Tirhāku, ka tas jau devies pret viņu cīnīties! Kad viņš to bija padzirdējis, tas sūtīja vēstnešus pie Hizkijas, sacīdams: “Tā sakiet Jūdas ķēniņam Hizkijam: lai tevi nepieviļ tavs Dievs, uz kuru tu paļaujies, domādams, ka Jeruzāleme netiks atdota Asīrijas ķēniņam! Redzi, tu jau esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi darījuši visām zemēm – tās nopostījuši! – un tu vēl ceri glābties!? Vai viņus izglāba to tautu dievi, kuras izdeldēja mani tēvi – Gozānu un Hārānu, un Recefu, un Ēdenes dēlus, kas bija Telāsārā. Kur ir Hamātas ķēniņš un Arpadas ķēniņš, un Sefarvaimas pilsētas ķēniņš, un Hēnas un Ivas valdnieki?” Hizkija ņēma vēstnešu atnesto vēstuli, lasīja to un tad devās uz Kunga namu. Tur Hizkija attina to Kunga priekšā. Hizkija lūdza Kungu: “Kungs, Israēla Dievs! Tu starp ķerubiem mīti, tu vienīgais Dievs visām zemes valstīm, tu darināji debesis un zemi! Pievērs, Kungs, ausi un klausies, atver, Kungs, acis un redzi, ieklausies, ko sacījis Sanherībs, ko teicis, izsmiedams dzīvo Dievu! Tiešām, Kungs! – Asīrijas ķēniņš izdeldējis tautu zemes, un viņu dievi iemesti ugunī, jo tie nav dievi, tie cilvēka darināti – koks un akmens –, tāpēc tie izdeldēti! Tad nu, Kungs, mūsu Dievs, glāb mūs no viņa rokas, lai visas zemes valstis zina, ka tu, Kungs, esi vienīgais Dievs!” Jesaja, Āmoca dēls, sūtīja ziņu Hizkijam: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: es dzirdēju, ka tu lūdzi mani Asīrijas ķēniņa Sanherība dēļ. Kungs par viņu ir sacījis: nicina tevi un nievā jaunava, Ciānas meita, tev aiz muguras šūpo galvu, Jeruzālemes meita! Ko tu paļāji un nievāji, pret ko pacēli balsi, pret ko augstu cēli acis – tas Israēla Svētais! Saviem vēstnešiem tu liki izsmiet manu Kungu, tu sacīji: man daudz kararatu, es kāpšu kalnu virsotnēs, tur augstu Lebanonā, es nocirtīšu slaidos ciedrus, lepnākās cipreses, nokļūšu tā augstienēs un auglīgajā mežā! Tikko paroku – un tūdaļ svešzemju ūdeni dzeru, ar savu kāju pazolēm visas Ēģiptes straumes nosusinu! Vai jau sen neesi dzirdējis, ka to es esmu darījis, kopš senām dienām tā nolicis, un tagad es lieku tā notikt – lai drupu kaudzēs sabrūk nocietinātās pilsētas! To iemītniekiem nolaižas rokas, tie satriekti un apkaunoti, tie kļuvuši kā zāle uz lauka, kā nezāļu dīgsti, kā jumta zālājs, kā labības rūsa, pirms druva nobriedusi! Vai tu celies vai sēdies, vai ej, vai nāc – es zinu, kā tu dumpo pret mani! Tādēļ ka tu dumpo pret mani un tava nekaunība man nākusi ausīs, es tavās nāsīs ievēršu riņķi un likšu laužņus tev mutē – sūtīšu tevi pa to pašu ceļu, ko esi nācis! Un šī tev ir zīme – šogad ēdīs to, kas atmatā, un arī nākamā gadā atmatā augušo, bet trešajā gadā jūs sēsiet un vāksiet, jūs stādīsiet vīnadārzus un ēdīsiet to augļus! Jūdas nama izglābtie un atlikušie ies vairumā, sakne – uz leju, bet auglis uz augšu riesīsies! Jo no Jeruzālemes nāks atlikums un izglābtie no Ciānas kalna – to darīs Kunga degsme! Tādēļ tā saka Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš šajā pilsētā neienāks, viņš tur bultu neiešaus, ar vairogu tai priekšā nestās un valni pret to neuzbērs! Viņš aizies pa to pašu ceļu, pa kuru nācis, viņš šajā pilsētā neienāks, teicis Kungs, es pasargāšu šo pilsētu, es to glābšu – manis un mana kalpa Dāvida dēļ!” Tonakt Kunga eņģelis gāja un nokāva Asīrijas nometnē simts astoņdesmit piecus tūkstošus. Pārējie rīta agrumā cēlās, un, redzi, visi gulēja beigti! Tad Asīrijas ķēniņš Sanherībs nojauca nometni, devās atpakaļ un apmetās Ninivē. Kad viņš zemojās sava dieva Nisroha namā, viņa dēli Adramelehs un Sarecers nokāva viņu ar zobenu, bet paši aizbēga uz Arārata zemi. Pēc viņa sāka valdīt viņa dēls Ēsar-Hadons. Tajās dienās Hizkija saslima uz miršanu. Pie viņa atnāca pravietis Jesaja, Āmoca dēls, un sacīja: “Tā saka Kungs: nokārto sava nama lietas, jo tu mirsi un vairs neatveseļosies.” Hizkija pagriezās pret sienu un lūdza Kungu: “Ak, Kungs, atceries taču, ka es staigāju tavā priekšā patiesībā un no visas sirds un ka es darīju labu!” – un Hizkija gauži raudāja. Bet Jesaja vēl nebija aizgājis līdz pilsētas vidum, kad Kunga vārds nāca pār viņu: “Griezies atpakaļ un saki manas tautas valdniekam Hizkijam: tā saka Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: es dzirdēju tavu lūgšanu un redzēju tavas asaras, redzi – es tevi dziedināšu! Trešajā dienā tu dosies uz Kunga namu! Tavai dzīvei es pielikšu vēl piecpadsmit gadus. Es atbrīvošu šo pilsētu un tevi no Asīrijas ķēniņa rokas, es pasargāšu šo pilsētu manis un mana kalpa Dāvida dēļ!” Jesaja teica: “Ņemiet saspiestas vīģes.” Tie ņēma un lika uz augoņa, un viņš kļuva vesels. Un Hizkija teica Jesajam: “Kāda būs zīme, ka Kungs mani dziedina un ka es trešajā dienā varēšu doties uz Kunga namu?” Jesaja atbildēja: “Zīme no Kunga, ka Kungs darīs to, ko teicis, būs šāda – ēna ies desmit iedaļas uz priekšu vai desmit iedaļas atpakaļ.” Hizkija teica: “Kas ēnai ko nepavirzīties desmit iedaļas uz priekšu!? Nu nē – lai ēna virzās desmit iedaļas atpakaļ!” Pravietis Jesaja sauca uz Kungu, un viņš lika ēnai virzīties pa Āhāza saules pulksteņa iedaļām desmit iedaļas atpakaļ. Tolaik Bābeles ķēniņš Brodah-Baladāns, Baladāna dēls, sūtīja vēstuli un dāvanu Hizkijam, jo bija uzzinājis, ka Hizkija ir saslimis. Hizkija uzklausīja vēstnešus un izrādīja tiem savu dārgumu krātuvi – sudrabu, zeltu, balzamus, dārgo eļļu, ieroču namu un visu, kas bija atrodams mantnīcās. Hizkijas namā un visā viņa valstī nebija nekā, ko viņš tiem nebūtu parādījis. Tad pravietis Jesaja nāca pie Hizkijas un teica: “Ko šie vīri sacīja, un no kurienes tie pie tevis bija atnākuši?” Hizkija atbildēja: “Tie atnākuši no tālas zemes, no Bābeles!” Viņš jautāja: “Ko tie redzēja tavā namā?” Hizkija teica: “Viņi redzēja visu, kas ir manā namā – manās mantnīcās nebija nekā, ko es tiem nebūtu rādījis.” Jesaja teica Hizkijam: “Klausies Kunga vārdu: redzi, nāks diena, kad visu, kas ir tavā namā un ko tavi tēvi krājuši līdz šai dienai, aizvedīs uz Bābeli – nepaliks nekā! – saka Kungs. Daži tavi dēli, kas no tevis cēlušies, kurus tu dzemdināji, tiks paņemti uz Bābeles ķēniņa pili par einuhiem!” Hizkija sacīja Jesajam: “Labs ir Kunga vārds, kuru tu pavēstīji.” Un tas nodomāja: “Kāpēc ne? Kaut tik manā laikā būtu miers un drošība.” Pārējie Hizkijas darbi un visa viņa varenība, un tas, kā viņš taisīja ūdenskrātuvi un ūdensvadu un kā viņš ūdeni novadīja uz pilsētu, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Un Hizkija apgūlās pie tēviem. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Manase. Manase sāka valdīt divpadsmit gadu vecumā, un viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit piecus gadus. Viņa mātes vārds bija Hefcība. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, tāpat kā tās pretīgās tautas, kuras Kungs bija padzinis, Israēla dēliem ienākot. Viņš atjaunoja augstienes, ko bija nopostījis viņa tēvs Hizkija. Viņš lika celt Baala altāri un darināja tādas ašēras, kādas bija darinājis Israēla ķēniņš Ahābs, kā arī zemojās visam debesu pulkam un kalpoja tiem. Viņš cēla altārus Kunga namā, par kuru Kungs bija teicis: “Jeruzālemē mājos mans vārds,” – un cēla altārus visam debesu pulkam abos Kunga nama pagalmos. Savu dēlu viņš upurēja ugunī, zīlēja, pareģoja, izsauca mirušo garus, darīja burvestības – viņš darīja daudz netīkama Kungam, viņu sadusmodams. Ašēras tēlu, kuru bija darinājis, viņš ielika namā, par ko Kungs bija teicis Dāvidam un viņa dēlam Sālamanam: “Šajā namā un Jeruzālemē, kuru es izvēlējos no visām Israēla ciltīm, mans vārds mājos mūžīgi! Israēla kājai es nelikšu kustēt no zemes, kuru es devu viņu tēviem, ja tie ievēros un pildīs visu, ko es viņiem pavēlēju, un visu bauslību, ko tiem pavēlēja mans kalps Mozus.” Bet viņi neklausīja! Manase tos pievīla darīt ļaunu, kā darīja citas tautas, kuras Kungs bija iznīdējis, Israēla dēliem ienākot. Kungs runāja caur saviem kalpiem praviešiem: “Tādēļ ka Jūdas ķēniņš Manase ir darījis šīs preteklības, kas ļaunākas par visām, ko pirms viņa darījuši amorieši, un ar saviem elkiem licis grēkot arī Jūdai, – un tādēļ tā saka Kungs, Israēla Dievs: redzi, es likšu nākt pār Jeruzālemi un Jūdu tādam ļaunumam, ka katram, kas to dzirdēs, džinkstēs ausis! Pār Jeruzālemi es izstiepšu mērauklu tāpat kā pār Samariju un svēršu to kā Ahāba namu! Es izslaucīšu Jeruzālemi kā bļodu – to izslauka un pagriež uz leju! Es atmetīšu sava īpašuma atlikumu un nodošu tos viņu ienaidnieku rokā. Tie kļūs par laupījumu un guvumu visiem saviem ienaidniekiem. Tādēļ ka tie ir darījuši to, kas man netīkams, un sadusmojuši mani kopš tās dienas, kad viņu tēvi izgāja no Ēģiptes, līdz šai dienai!” Manase ne tikai grēkoja, pavedinādams Jūdu darīt to, kas netīkams Kungam, bet arī izlēja varen daudz nevainīgu asiņu, līdz Jeruzāleme tapa pilna no viena gala līdz otram! Un pārējie Manases darbi un viss, ko viņš darīja, un viņa pastrādātie grēki – vai tad par tiem nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Manase apgūlās pie tēviem un tika apbedīts sava nama dārzā, Uzas dārzā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Āmons. Āmons sāka valdīt divdesmit divu gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē divus gadus, un viņa mātes vārds bija Mešullemeta, Hārūca meita, no Jotbas. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, tāpat kā bija darījis viņa tēvs Manase. Viņš staigāja visus sava tēva ceļus un kalpoja elku tēliem, kuriem bija kalpojis un zemojies viņa tēvs. Viņš pameta Kungu, savu tēvu Dievu, un nestaigāja Kunga ceļus. Āmona kalpi sazvērējās pret ķēniņu un nonāvēja viņu paša namā, bet vienkāršie ļaudis nokāva visus, kas bija sazvērējušies pret ķēniņu Āmonu. Vienkāršie ļaudis iecēla par ķēniņu viņa dēlu Jošijāhu. Pārējie Āmona darbi, ko viņš darīja, – vai tad par tiem nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Viņu apbedīja kapā Uzas dārzā. Pēc tam sāka valdīt Jošijāhu Jošijāhu sāka valdīt astoņu gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu, un viņa mātes vārds bija Jedīda, Adāja meita, no Bockatas. Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, un staigāja visos sava tēva Dāvida ceļos un nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi. Kad ķēniņam Jošijāhu bija astoņpadsmit gadu, viņš sūtīja rakstvedi Šāfānu, Acaljāhu dēlu, Mešullāma dēla dēlu, uz Kunga namu un sacīja: “Ej pie augstā priestera Hilkijas un saskaiti naudu, kas ienākusi Kunga namā, ko durvju sargi savākuši no tautas, un to lai dod Kunga nama darbu pārraugiem, un tie lai dod naudu Kunga nama strādniekiem tempļa plaisu labošanai – amatniekiem, namdariem un mūrniekiem, lai tie pērk kokus un tēstus akmeņus un salabo templi.” Bet par izsniegto naudu norēķinus neprasīja, jo tie visu darīja uzticīgi. Augstais priesteris Hilkija sacīja rakstvedim Šāfānam: “Es atradu Kunga namā bauslības grāmatu!” Hilkija iedeva grāmatu Šāfānam, un tas to lasīja. Rakstvedis Šāfāns nāca pie ķēniņa un ziņoja: “Tavi kalpi ņēma naudu, kas bija templī, un deva to Kunga nama darbu pārraugiem.” Un rakstvedis Šāfāns stāstīja ķēniņam: “Priesteris Hilkija man iedeva kādu grāmatu.” Un Šāfāns to lasīja ķēniņam priekšā. Kad ķēniņš dzirdēja bauslības grāmatas vārdus, viņš saplēsa savas drānas. Tad ķēniņš pavēlēja priesterim Hilkijam un Ahīkāmam, Šāfāna dēlam, Ahboram, Mihas dēlam, rakstvedim Šāfānam un ķēniņa kalpam Asājam: “Ejiet un iztaujājiet Kungu manis, tautas un visas Jūdas dēļ par atrastās grāmatas vārdiem, jo Kunga dusmas ir lielas – tās ir iedegušās pret mums, jo mūsu tēvi nav pildījuši šīs grāmatas vārdus un nav darījuši visu, kas tajā mums sacīts!” Tad priesteris Hilkija, Ahīkāms, Ahbors, Šāfāns un Asāja gāja pie pravietes Huldas, tērpu pārziņa Šallūma, Tikvas dēla, Harhasa dēla dēla sievas – viņa dzīvoja Jeruzālemes nomalē, – un tie runāja ar viņu. Viņa tiem sacīja: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: sakiet vīram, kurš jūs pie manis sūtīja: tā saka Kungs: redzi, ļaunums nāks pār šo vietu un tās iemītniekiem. Notiks viss, par ko Jūdas ķēniņš lasīja šajā grāmatā! Tas būs tāpēc, ka tie mani atmeta un kvēpināja citiem dieviem, mani sadusmodami ar visiem savu roku darinājumiem. Manas dusmas ir iedegušās pret šo vietu, un tās neapdzisīs! Tā sakiet Jūdas ķēniņam, kurš jūs sūtīja iztaujāt Kungu: tā saka Kungs, Israēla Dievs, par to, ko tu dzirdēji: tāpēc, ka tava sirds ir jūtīga un tu zemojies Kunga priekšā, dzirdēdams viņa vārdus par šo vietu, tās iemītniekiem, visām šausmām un lāstu, un tu saplēsi savas drānas un raudāji manā priekšā, – tāpēc es tevi uzklausu, saka Kungs. Redzi, tādēļ es tevi piepulcināšu tēviem un mierā tevi guldīs kapā, tavas acis neredzēs visu ļaunumu, kam es likšu nākt pār šo vietu!” Šos vārdus viņi atstāstīja ķēniņam. Ķēniņš lika, lai pie viņa sapulcējas visi Jūdas un Jeruzālemes vecajie. Ķēniņš devās uz Kunga namu un kopā ar viņu visi Jūdas vīri un visi Jeruzālemes iemītnieki, priesteri, pravieši un visa tauta no maza līdz lielam. Viņš tiem lasīja priekšā Kunga namā atrastās derības grāmatas vārdus. Ķēniņš stāvēja uz paaugstinājuma un Kunga priekšā noslēdza derību, solīdams, ka no visas sirds un dvēseles sekos Kungam, pildīs viņa baušļus, viņa liecības un viņa likumus, ievērodams šajā grāmatā rakstītos derības vārdus. Visa tauta saistījās derībā. Ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilkijam un virspriesteriem, un durvju sargiem iznest ārā no Kunga tempļa visas Baalam, Ašērai un debesu pulkiem taisītās lietas un sadedzināt tās ārpus Jeruzālemes Kidronas laukos, un pelnus nest uz Bēteli. Viņš atcēla elku priesterus, kurus Jūdas ķēniņi bija iecēluši kvēpināt Jūdas pilsētu augstienēs un visapkārt Jeruzālemei, kvēpināt Baalam, saulei un mēnesim, zvaigznājiem un visiem debesu pulkiem. Viņš lika, lai no Kunga nama prom no Jeruzālemes uz Kidronas ieleju aiznes Ašēru un sadedzina to Kidronas ielejā. Viņš lika to saberzt pīšļos un pīšļus izkaisīt pār vienkāršo ļaužu kapiem. Viņš noplēsa tempļa prostitūtu namus, kas bija Kunga namā, – tajos sievas auda Ašērai teltis. Viņš lika sanākt no Jūdas pilsētām visiem priesteriem un no Gebas līdz Bēršebai sagānīja augstieņu altārus, kuros priesteri bija kvēpinājuši. Viņš noplēsa augstieņu altārus pie vārtiem – pilsētas augstmaņa Jozuas pievārtē. Tās atradās pilsētas vārtu kreisajā pusē. Kaut arī augstieņu priesteri nedrīkstēja nākt pie Kunga altāra Jeruzālemē, tie ēda neraudzēto maizi kopā ar saviem brāļiem. Viņš sagānīja Tofetu, kas bija Ben-Hinnomas ielejā, lai neviens neupurētu ugunī savu dēlu vai meitu Moleham. Viņš lika aizvākt zirgus, kurus Jūdas ķēniņi bija nolikuši par godu saulei pie einuha Netan-Meleha istabas, kas bija pie Kunga nama ieejas, un sadedzināja ugunī saules ratus. Altārus uz Āhāza augšistabas jumta, kurus bija darinājis Jūdas ķēniņš, un Manases darinātos altārus, kas bija abos Kunga nama pagalmos, ķēniņš noplēsa un to atliekas steigšus izmeta Kidronas ielejā. Ķēniņš Jošijāhu sagānīja arī augstieņu altārus Jeruzālemes apkārtnē, pa labi no Samaitāšanas kalna – tās Israēla ķēniņš Sālamans bija cēlis sidoniešu preteklībai Aštartei, moābiešu preteklībai Kemošam un amoniešu riebeklībai Milkomam. Viņš sadragāja elku stabus, nocirta ašēras un to vietas piepildīja ar cilvēku kauliem. Arī altāri Bēteles augstienē, ko bija darinājis Jārobāms, Nebāta dēls, kurš lika grēkot Israēlam, – arī to altāri un augstieni viņš noplēsa, nodedzināja augstienes namu un saberza pīšļos! Viņš sadedzināja Ašēru! Tad Jošijāhu pagriezās un ieraudzīja kalnā kapenes. Viņš sūtīja ņemt kaulus no kapenēm un sadedzināja tos altārī – tā viņš to sagānīja pēc Kunga vārda, ko bija sacījis Dieva vīrs, kas šīs lietas pasludināja. Tad viņš sacīja: “Kas tas par kapakmeni, ko es tur redzu?” Tās pilsētas vīri viņam teica: “Tas ir tā Dieva vīra kaps, kurš šeit atnāca no Jūdas un pasludināja visu, ko tu izdarīji ar Bēteles altāri.” Ķēniņš teica: “Lai viņš dus mierā, un neviens lai neaiztiek viņa kaulus!” Tā tie izglāba viņa kaulus un tā pravieša kaulus, kurš bija nācis no Samarijas. Jošijāhu lika nojaukt arī visus Samarijas pilsētu augstieņu namus, ko bija cēluši Israēla ķēniņi, lai sadusmotu Kungu. Viņš visu darīja tāpat kā Bētelē. Viņš nokāva uz altāriem visus augstieņu priesterus, kas tur bija, un sadedzināja uz tiem cilvēku kaulus, pēc tam viņš atgriezās Jeruzālemē. Ķēniņš pavēlēja visai tautai: “Sviniet Kungam, savam Dievam, Pashas svētkus, kā rakstīts šajā derības grāmatā!” Jo tādi Pashas svētki kā šie nebija svinēti kopš soģu laika, kad tie Israēlā sprieda tiesu, – ne Israēla, ne Jūdas ķēniņu laikā. Vienīgi ķēniņa Jošijāhu astoņpadsmitajā gadā Jeruzālemē tika svinēti Pashas svētki Kungam! Arī garu izsaucējus, zintniekus, mājas dieviņus, elkus un visas preteklības, kas tika redzētas Jūdas zemē un Jeruzālemē, Jošijāhu iznīcināja, lai nostiprinātu bauslības vārdus, kas bija rakstīti grāmatā, ko priesteris Hilkija atrada Kunga namā. Pirms viņa nav bijis līdzīga ķēniņa, kurš tā būtu pievērsies Kungam no visas sirds, visas dvēseles un visa spēka pēc Mozus bauslības. Arī pēc viņa vairs nav bijis tāda kā viņš. Tomēr Kungs neatkāpās no savas lielās dusmības, ar kādu bija iededzies pret Jūdu, jo Manase viņu bija sadusmojis. Kungs bija teicis: “Arī Jūdu es atgrūdīšu no sevis, kā atgrūdu Israēlu, un es atmetīšu šo pilsētu, kuru izvēlējos, – Jeruzālemi un templi, par kuru es sacīju: tur mājos mans vārds!” Pārējie Jošijāhu darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Viņa dienās Ēģiptes ķēniņš faraons Neho devās pret Asīrijas ķēniņu pie Eifrātas upes. Ķēniņš Jošijāhu devās cīnīties ar to, bet tas viņu nonāvēja, kad tie sastapās pie Megido. Viņa kalpi to mirušu aizveda no Megido, nogādāja Jeruzālemē un apbedīja viņa kapenēs. Tad vienkāršie ļaudis ņēma Jošijāhu dēlu Jehoāhāzu un svaidīja par ķēniņu tēva vietā. Jehoāhāzs sāka valdīt divdesmit trīs gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus, un viņa mātes vārds bija Hamūtala, Jeremijas meita, no Libnas. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, kā bija darījuši viņa tēvi. Faraons Neho viņu sagūstīja Riblā, Hamāta zemē, lai tas nevaldītu Jeruzālemē, un uzlika zemei nodevas – simts talantus sudraba un talantu zelta. Jošijāhu vietā faraons Neho par ķēniņu iecēla viņa dēlu Eljākīmu un pārdēvēja viņa vārdu par Jehojākīmu. Jehoāhāzu viņš ņēma līdzi uz Ēģipti, un viņš nomira tur. Jehojākīms faraonam deva sudrabu un zeltu. Viņš uzlika zemei nodevu, lai pēc faraona pavēles nomaksātu naudu, – katrs maksāja, kā bija novērtēts. Viņš izspieda no vienkāršiem ļaudīm sudrabu un zeltu, lai dotu to faraonam Neho. Jehojākīms sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. Viņa mātes vārds bija Zebūda, Pedāja meita, no Rūmas. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, kā bija darījuši viņa tēvi. Viņa laikā uzbruka Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars. Jehojākīms trīs gadus bija viņa kalps, bet tad viņš pret to sacēlās. Un Kungs sūtīja pret viņu kaldiešu, aramiešu, moābiešu un amoniešu pulkus. Viņš tos sūtīja pret Jūdu, lai to izdeldētu, – pēc Kunga vārda, ko viņš bija runājis caur saviem kalpiem, praviešiem. Tiešām, kā Kungs sacīja, tā Jūdai notika – viņš to atgrūda no sevis visu Manases darīto grēku dēļ. Arī nevainīgo asiņu dēļ, ko tas bija izlējis tā, ka Jeruzāleme bija pilna nevainīgu asiņu, – Kungs to negribēja piedot. Pārējie Jehojākīma darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā? Jehojākīms apgūlās pie tēviem, pēc tam sāka valdīt viņa dēls Jehojāhīns. Ēģiptes ķēniņš turpmāk vairs negāja ārpus savas zemes, jo Bābeles ķēniņš bija atņēmis visu, kas piederēja Ēģiptes ķēniņam, – no Ēģiptes ielejas līdz Eifrātas upei. Jehojāhīns sāka valdīt astoņpadsmit gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus. Viņa mātes vārds bija Nehušta, Elnātāna meita, no Jeruzālemes. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, kā bija darījuši viņa tēvi. Tajā laikā Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara kalpi nāca pret Jeruzālemi un aplenca pilsētu. Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars nāca pret pilsētu, ko bija aplenkuši viņa kalpi. Jūdas ķēniņš Jehojāhīns izgāja ārā pie Bābeles ķēniņa – viņš un viņa māte, viņa kalpi, augstmaņi un einuhi. Bābeles ķēniņš saņēma viņus gūstā savas valdīšanas astotajā gadā. Viņš lika ņemt visus Kunga nama dārgumus un ķēniņa nama dārgumus un izplēsa visas zelta lietas, ko Kunga templim bija darinājis Israēla ķēniņš Sālamans, kā Kungs to bija teicis. Viņš ņēma gūstā visu Jeruzālemi, visus augstmaņus un stipros vīrus – desmit tūkstošus gūstekņu un visus amatniekus un kalējus. Viņš neatstāja tur nevienu, tikai vienkāršos trūcīgos ļaudis. Nebūkadnecars aizveda trimdā uz Bābeli Jehojāhīnu, ķēniņa māti un ķēniņa sievas, viņa einuhus un zemes pārvaldniekus – tos viņš aizveda gūstā uz Bābeli no Jeruzālemes – un arī visus karavīrus, septiņus tūkstošus, tūkstoti amatnieku un kalēju – tie visi bija stipri un varēja doties karā, tāpēc Bābeles ķēniņš tos aizveda gūstā uz Bābeli. Viņa vietā Bābeles ķēniņš iecēla par ķēniņu viņa tēvoci Matanju un pārdēvēja viņa vārdu par Cedekiju. Cedekija sāka valdīt divdesmit viena gada vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. Viņa mātes vārds bija Hamūtala, Jeremijas meita, no Libnas. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, kā bija darījis Jehojākīms. Ar Jeruzālemi un Jūdu tā notika Kunga dusmu dēļ, jo viņš tās atstūma no sevis. Vēlāk Cedekija sacēlās pret Bābeles ķēniņu. Viņa valdīšanas devītajā gada desmitajā mēnesī, mēneša desmitajā dienā pret Jeruzālemi nāca Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars ar visu savu karaspēku, aplenca to un cēla tai visapkārt valni. Pilsēta bija aplenkta līdz ķēniņa Cedekijas vienpadsmitajam valdīšanas gadam. Ceturtā mēneša devītajā dienā pilsētā bija liels bads, vienkāršajiem ļaudīm nebija maizes. Pilsētas mūri bija izlauzti. Naktī visi karavīri bēga pa vārtu ceļu starp abiem mūriem pie ķēniņa dārza, jo visapkārt pilsētai bija kaldieši, – tie bēga pa klajumu ceļu. Kaldiešu karaspēks dzinās pakaļ ķēniņam un panāca viņu Jērikas klajumos, kad viss viņa karaspēks no viņa bija aizklīdis. Tie sagrāba ķēniņu un aizveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu. Tie viņam sprieda tiesu. Cedekijas dēlus nokāva viņa acu priekšā un tad izdūra Cedekijam acis. Viņu sasēja ar divām vara važām un aizveda uz Bābeli. Piektā mēneša septītajā dienā, Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara deviņpadsmitajā valdīšanas gadā, uz Jeruzālemi devās Bābeles ķēniņa kalps, sardzes virsnieks Nebūzaradāns. Viņš nodedzināja Kunga namu un ķēniņa namu, un visus Jeruzālemes namus – viņš nodedzināja ar uguni katru lielāku namu. Viss kaldiešu karaspēks, kas bija kopā ar sardzes virsnieku, nopostīja mūrus visapkārt Jeruzālemei. Atlikušo tautu, kas bija palikusi pilsētā, un bēgļus, kas bija aizbēguši pie Bābeles ķēniņa, un atlikušos strādniekus sardzes virsnieks Nebūzaradāns aizveda trimdā. Sardzes virsnieks atstāja par vīna dārzniekiem un zemniekiem vistrūcīgākos ļaudis. Kaldieši salauza gabalos Kunga nama vara stabus un pamatnes, un vara jūru, kas bija Kunga namā. Varu tie aizveda uz Bābeli. Tie paņēma katlus, liekšķeres, dzirkles, kausus un visus vara traukus, kurus lietoja templī. Sardzes virsnieks ņēma ogļu pannas un laistāmos traukus, kas bija no tīra zelta un sudraba, abus stabus, vara jūru un pamatnes, ko Sālamans bija darinājis Kunga namam. Visus vara traukus ne nosvērt nevarēja! Viena staba augstums bija astoņpadsmit olektis, un uz tā atradās vara kapitelis, kapiteļa augstums bija trīs olektis, visapkārt kapitelim bija tīklojums un granātāboli – viss no vara! Otrs stabs bija tāds pats kā šis, ar tīklojumu. Sardzes virsnieks ņēma augsto priesteri Serāju un otru priesteri Cefanju, un trīs durvju sargus. No pilsētas viņš ņēma vienu einuhu, kurš bija karavīru uzraugs, piecus vīrus, ķēniņa padomniekus, kas bija pilsētā, un karaspēka virspavēlnieka rakstvedi, kurš pulcēja vienkāršos ļaudis karam, un sešdesmit vīrus no vienkāršajiem ļaudīm, kas bija pilsētā. Sardzes virsnieks Nebūzaradāns ņēma viņus un aizveda uz Riblu pie Bābeles ķēniņa. Bābeles ķēniņš tos nokāva, viņš nonāvēja tos pie Riblas Hamāta zemē. Visus jūdus aizveda trimdā – projām no viņu zemes. Gedaljāhu Valdīt pār atlikušo tautu Jūdas zemē, ko tur bija atstājis Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars, viņš iecēla Gedaljāhu, Ahīkāma dēlu, Šāfāna dēla dēlu. Kad visi karaspēka virsnieki un viņu vīri uzzināja, ka Bābeles ķēniņš iecēlis par uzraugu Gedaljāhu, uz Micpu pie Gedaljāhu gāja Ismaēls, Netanjas dēls, Jehohānāns, Kārēha dēls, Serāja, netofātieša Tanhumeta dēls, un Jaazanja, maahietis, – viņi un viņu vīri. Gedaljāhu zvērēja viņiem un viņu vīriem: “Nebaidieties no kaldiešu kalpiem, dzīvojiet savā zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam, tad jums klāsies labi!” Bet septītajā mēnesī nāca Ismaēls, Netanjas dēls, Elīšāmas dēla dēls, no ķēniņa dzimtas, un desmit vīri kopā ar viņu – tie kāva Gedaljāhu, un viņš nomira, tāpat arī jūdus un kaldiešus, kas bija kopā ar viņu Micpā. Tad cēlās visa tauta, no maza līdz lielam, un arī karaspēka virsnieki, un visi devās uz Ēģipti, jo viņi baidījās no kaldiešiem. Trīsdesmit septītajā Jūdas ķēniņa Jehojāhīna gūsta gadā, divpadsmitajā mēnesī, divdesmit septītajā mēneša dienā Bābeles ķēniņš Evīl-Mrodahs savā pirmajā valdīšanas gadā atbrīvoja Jūdas ķēniņu Jehojāhīnu no cietuma. Viņš ar to runāja laipni un deva tam troni pār visu to ķēniņu troņiem, kas bija pie viņa Bābelē. Viņš lika tam novilkt cietuma drānas, un viņš vienmēr ēda pie ķēniņa visas savas dzīves dienas. Ķēniņš viņam vienmēr deva ēdienu – visas viņa dzīves dienas Ādams, Šēts, Enošs, Kēnāns, Mahalalēls, Jereds, Hanohs, Metušelahs, Lemehs, Noa, Šēms, Hāms un Jafets. Jafeta dēli – Gomers, Māgogs, Mādajs, Jāvāns, Tubals, Mešehs un Tīrāss. Gomera dēli – Aškanazs, Dīfats un Togarma. Jāvāna dēli – Elīša, Taršīša, kitieši un rodānieši. Hāma dēli – Kūšs, Micraims, Pūts un Kanaāns. Kūša dēli – Seba, Havīla, Sabta, Raama un Sabteha. Raamas dēli – Seba un Dedāns. Kūšs bija Nimroda tēvs, kurš pirmais bija tāds stiprinieks uz zemes. Micraims bija tēvs lūdiešiem, anēmiešiem, lehābiešiem, neftohiešiem, patrosiešiem un kasluhiešiem – no tiem ir cēlušies filistieši un kaftorieši. Kanaāns bija tēvs Sidonam, savam pirmdzimtajam, Hētam un jebūsiešiem, amoriešiem, girgašiešiem, hiviešiem, arkiešiem, sīniešiem, arvadiešiem, cemāriešiem un hamātiešiem. Šēma dēli – Ēlāms, Ašūrs, Arpahšads, Lūds, Arāms, Ūcs, Hūls, Geters, Mešehs. Arpahšads bija Šelaha tēvs un Šelahs – Ēbera tēvs, Ēbers bija tēvs diviem dēliem – pirmā vārds bija Pelegs, tādēļ ka viņa laikā tika dalīta zeme, bet otra brāļa vārds bija Joktāns. Joktāns bija tēvs Almodadam, Šelefam, Hacarmāvetam, Jeraham, Hadorāmam, Ūzālam, Diklam, Obālam, Abīmāēlam, Šebam, Ofīram, Havīlam, Jobābam – šie visi ir Joktāna dēli. Šēms, Arpahšads, Šelahs, Ēbers, Pelegs, Reū, Serūgs, Nāhors, Terahs, Ābrams, kurš kļuva Ābrahāms. Ābrahāma dēli bija Īzaks un Ismaēls. Šie ir pirmdzimtā, Ismaēla, cilts raksti: Nebājots, Kēders, Adbeēls, Mibsāms, Mišma, Dūma, Masa, Hadads, Tēma, Jetūrs, Nafīšs un Kēdema – šie ir Ismaēla dēli. Ābrahāma blakussievas Ketūras dēli – viņa dzemdēja Zimrānu, Jokšānu, Medānu, Midjānu, Jišbāku, Šūhu. Jokšāna dēli bija Šeba un Dedāns. Midjāna dēli bija Ēfa, Ēfers, Hanohs, Abīda, Eldāa – šie visi ir Ketūras dēli. Ābrahāms bija Īzaka tēvs, Īzaka dēli bija Ēsavs un Israēls. Ēsava dēli – Elīfazs, Reuēls, Jeūšs, Jaalāms un Korahs. Elīfaza dēli – Tēmāns, Omārs, Cefo, Gatāms, Kenazs, Timna un Amālēks. Reuēla dēli – Nahats, Zerahs, Šamma un Miza. Seīra dēli – Lotāns, Šobāls, Cibons, Ana, Dīšons, Ēcers un Dīšāns. Lotāna dēli – Horī un Homāms. Lotāna māsa bija Timna. Šobāla dēli – Aljāns, Mānahats, Ēbāls, Šefo, Onāms. Cibona dēli – Aja un Ana. Anas dēli – Dīšons, un Dīšona dēli – Hamrāns, Ešbāns, Jitrāns un Kerāns. Ēcera dēli – Bilhāns, Zaavāns un Jaakāns. Dīšona dēli – Ūcs un Arāns. Šie ķēniņi valdīja Edoma zemē, pirms vēl Israēlā valdīja ķēniņš Bela, Beora dēls, viņa pilsētas vārds bija Dinhāba. Kad nomira Bela, viņa vietā sāka valdīt Jobābs, Zeraha dēls, no Bocras. Kad nomira Jobābs, viņa vietā sāka valdīt Hūšāms no Tēmāna zemes. Hūšāms nomira, un viņa vietā sāka valdīt Hadads, Bedada dēls, kurš sakāva Midjānu Moāba klajumos. Viņa pilsētas vārds bija Avīta. Kad nomira Hadads, viņa vietā sāka valdīt Samla no Masrēkas. Kad nomira Samla, viņa vietā sāka valdīt Sauls no pieupes Rehobotas. Kad nomira Sauls, viņa vietā sāka valdīt Baal-Hānāns, Ahbora dēls. Kad nomira Baal-Hānāns, viņa vietā sāka valdīt Hadads. Viņa pilsētas vārds bija Pāu, viņa sievas vārds bija Mehētabēla, Matrēda meita, Mē-Zahāba mazmeita. Un nomira Hadads. Edoma valdnieki bija – valdnieki Timna, Alja (Alva), Jetēts, valdnieki Āholībāma, Ēla, Pīnons, valdnieki Kenazs, Tēmāns, Mibcars, valdnieks Magdiēls un valdnieks Īrāms. Šie bija Edoma valdnieki. Šie ir Israēla dēli: Rūbens, Šimons, Levī, Jūda, Jisašhars, Zebulūns, Dāns, Jāzeps, Benjāmins, Naftālī, Gāds un Ašērs. Jūdas dēli ir Gērs, Onāns, Šēla – šos trīs viņam dzemdēja kanaāniete Šūas meita. Jūdas pirmdzimtais Gērs darīja to, kas netīkams Kungam, un viņš lika tam mirt. Jūdas vedekla Tamāra dzemdēja viņam Perecu un Zerahu. Jūdam pavisam bija pieci dēli. Pereca dēli bija – Hecrons un Hāmūls. Zeraha dēli – Zimrī, Ētāns, Hēmāns, Kalkols un Dāra, pavisam pieci. Karmī dēli – Āhāns, kurš nodevīgi traucēja Israēlam, paņemdams aizliegto. Ētāna dēls – Azarja. Hecronam tika dzemdēti dēli – Jerahmeēls, Rāms un Kālebs. Rāms bija Ammīnādāba tēvs, Ammīnādābs bija Jūdas dēlu valdnieka Nahšona tēvs, Nahšons bija Salmas tēvs, un Salma – tēvs Boazam, Boazs bija Obēda tēvs, un Obēds – tēvs Jišajam, Jišajs bija tēvs savam pirmdzimtajam Elīābam un otrajam – Abīnādāvam, trešajam – Šimam, ceturtajam – Netanēlam, piektajam – Radajam, sestajam – Ocem un septītajam – Dāvidam. Viņu māsas bija Cerūja un Abīgaila. Cerūjas dēli bija Abīšajs, Joābs un trešais – Asā-Ēls. Abīgaila dzemdēja Amāsu. Amāsas tēvs bija ismaēlietis Jeters. Kālebam, Hecrona dēlam, bija bērni no viņa sievām Azūbas un Jerīotas. Šie ir viņas dēli – Jēšers, Šobābs un Ardons. Kad Azūba nomira, Kālebs apņēma Efrātu, un viņa dzemdēja Hūru. Hūrs bija Ūrī tēvs. Ūrī bija Becalēla tēvs. Pēc tam Hecrons gāja pie Gileāda tēva Māhīra meitas, viņš to apņēma sešdesmit gadu vecumā, un tā viņam dzemdēja Segūbu. Segūbs bija Jaīra tēvs, viņam piederēja divdesmit trīs pilsētas Gileāda zemē. Gešūrs un Arāms tiem atņēma Jaīru un tās ciemus, Kenātu un tās ciemus, sešdesmit pilsētas. Šie visi ir Māhīra, Gileāda tēva, dēli. Kad Hecrons nomira Kāleba Efrātā, Hecrona sieva Abija tam dzemdēja Ašhūru, Tekoas tēvu. Hecrona pirmdzimtā Jerahmeēla dēli bija – Rāms, pirmdzimtais, Būna, Orens, Ocems un Ahija. Jerahmeēlam bija vēl viena sieva, vārdā Atāra, viņa bija Onāma māte. Jerahmeēla pirmdzimtā Rāmas dēli bija – Maacs, Jāmīns un Ēkers. Onāma dēli bija Šammajs un Jāda. Šammaja dēli – Nādābs un Abīšūrs. Abīšūra sievas vārds bija Abīhaila, viņa tam dzemdēja Ahbānu un Molīdu. Nādāba dēli – Seleds un Apaims, bet Seleds nomira bez bērniem. Apaima dēls – Jišī. Jišī dēls – Šēšāns, Šēšāna dēls – Ahlājs. Šammaja brāļa Jādas dēli bija Jeters un Jonatāns. Jeters nomira bez bērniem. Jonatāna dēli – Pelets un Zāza. Šie visi bija Jerahmeēla dēli. Šēšānam nebija dēlu, tik meitas vien. Kāds Šēšāna kalps bija ēģiptietis, viņa vārds bija Jarha. Šēšāns deva savu meitu Jarham, savam kalpam, par sievu, un tā viņam dzemdēja Ataju. Ataja bija Nātāna tēvs, un Nātāns bija Zābāda tēvs. Zābāds bija Eflāla tēvs, un Eflāls bija Obēda tēvs. Obēds bija Jehus tēvs, un Jehus bija Azarjas tēvs. Azarja bija Heleca tēvs, un Helecs bija Elāsas tēvs. Elāsa bija Sismaja tēvs, un Sismajs bija Šallūma tēvs. Šallūms bija Jekamjas tēvs, un Jekamja bija Elīšāmas tēvs. Jerahmeēla brāļa Kāleba dēli bija – Mēša, pirmdzimtais, viņš ir Zīfas tēvs, viņa dēls ir Mārēša, Hebrona tēvs. Hebrona dēli bija – Korahs, Tapūha, Rekems un Šēma. Šēma bija tēvs Rahamam, Jorkoāma tēvam. Rekems bija tēvs Šammajam. Šammaja dēls ir Māons. Māons bija Bēt-Cūras tēvs. Kāleba blakussieva Ēfa dzemdēja Hārānu, Mocu un Gāzēzu. Hārāns bija Gāzēza tēvs. Johdaja dēli bija Regems, Jotāms, Gēšāns, Pelets, Ēfa un Šaafs. Kāleba blakussieva Maaha dzemdēja Šeberu un Tirhanu, viņa dzemdēja arī Šaafu, Madmannas tēvu, un Ševu, Mahbēnas un Gibejas tēvu. Kāleba meita bija Ahsa. Šie bija Kāleba dēli. Efrāta pirmdzimtā Hūra dēls Šobāls bija Kirjat-Jeārīma tēvs. Salma – Betlēmes tēvs, un Hārēfs – Bēt-Gādēra tēvs. Šobālam, Kirjat-Jeārīma tēvam, bija dēls Roe – tā ir puse no mānahatiešu cilts, un no Kirjat-Jeārīma dzimtas – jitrieši, pūtieši, šūmieši un mišrāieši, no šiem ir cēlušies corieši un eštaolieši. Salmas dēli bija Betlēme – tie ir netofātieši, Atārot-Bēt-Joāba un puse mānahatiešu, un corieši, un arī tās rakstvežu dzimtas, kas dzīvoja Jaabēcā, – tīrieši, šimātieši, sohoieši – tie ir kēnieši, kas cēlušies no Hammata, Rēhāba nama tēva. Šie ir Dāvida dēli, kas viņam tika dzemdēti Hebronā: pirmdzimtais Amnons – no jizreēlietes Ahīnoamas, otrs Daniēls – no karmelietes Abīgailas, trešais Abšāloms – Maahas, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas dēls, ceturtais Adonījāhu – Hagītas dēls, piektais Šefatja – no Abītalas, sestais Jitreāms – no viņa sievas Eglas. Hebronā viņam dzemdēja sešus dēlus, tur viņš valdīja septiņus gadus un sešus mēnešus, bet Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus. Šos četrus Jeruzālemē viņam dzemdēja Batšeba, Ammiēla meita, – tie ir Šima, Šobābs, Nātāns un Sālamans. Un Jibhārs, Elīšāma, Elīfelets, Nogahs, Nefegs, Jāfīa, Elīšāma, Eljāda un Elīfelets – vēl deviņi. Šie visi bija Dāvida dēli, neskaitot blakussievu dēlus. Viņu māsa bija Tamāra. Sālamana dēls – Rehabeāms, viņa dēls Abija, viņa dēls Āsa, viņa dēls Jehošāfāts, viņa dēls Jorāms, viņa dēls Ahazjāhu, viņa dēls Joāšs, viņa dēls Amacjāhu, viņa dēls Azarja, viņa dēls Jotāms, viņa dēls Āhāzs, viņa dēls Hizkija, viņa dēls Manase, viņa dēls Āmons, viņa dēls Jošijāhu. Jošijāhu dēli – pirmdzimtais Jehohānāns, otrais Jehojākīms, trešais Cedekija, ceturtais Šallūms. Jehojākīma dēls – Jehojāhīns, viņa dēls – Cedekija. Gūstā aizvestā Jehojāhīna dēls bija Šaltiēls, viņa dēli – Malkīrāms, Pedāja, Šenacars, Jekamja, Hošāma un Nedabja. Pedājas dēli – Zerubābels un Šimī, Zerubābela dēli – Mešullāms un Hananja, Šelomīta bija viņu māsa. Un vēl pieci – Hašuba, Ohels, Berehja, Hasadja, Jūšab-Heseds. Hananjas dēli – Pelatja un Ješaja, un Refājas dēli – Arnāns, Obadja un Šehanja. Šehanjas dēls – Šemaja, un Šemajas dēli – Hatūšs, Jigals, Bārīhs, Naarja un Šāfāts – pavisam seši. Naarjas trīs dēli bija – Eljoēnajs, Hizkija un Azrīkāms. Eljoēnajam bija septiņi dēli – Hodavja, Eljāšībs, Pelāja, Akūbs, Jehohānāns, Dlāja un Ānānī. Jūdas dēli bija Perecs, Hecrons, Karmī, Hūrs un Šobāls. Šobāla dēls bija Reāja, viņš bija Jahata tēvs, Jahats bija Ahūmaja un Lahada tēvs. Šī ir coriešu dzimta. Viņu tēvs bija Ētāms – no viņa cēlies Jizreēls, Jišma un Jidbašs, viņu māsas vārds bija Celelponī. Penuēls bija Gdoras tēvs, Ezers bija Hūšas tēvs. Šie ir Hūra, Efrāta pirmdzimtā, Betlēmes tēva, dēli. Ašhūram, Tekoas tēvam, bija divas sievas – Hela un Naara. Naara viņam dzemdēja Ahuzāmu, Hēferu, Tēmānu un Ahaštārī. Viņi ir Naaras dēli. Helas dēli bija Cerets, Jichārs un Etnāns. Kocs bija Hārūma dzimtu Ānūba, Cobēba un Aharhēla tēvs. Jaabēcs bija godājamākais no brāļiem, viņa māte tam deva vārdu Jaabēcs, sacīdama: “Sāpēs es viņu dzemdēju!” Jaabēcs piesauca Israēla Dievu, sacīdams: “Svētī mani bagātīgi un paplašini manas robežas, lai tava roka ir ar mani – sargi mani no ļauna, lai nesāp mana sirds!” Un Dievs lika notikt tam, ko viņš lūdza. Šūhas brālis Kelūbs bija Mehīra tēvs, viņš ir Eštona tēvs, Eštons bija Bēt-Rāfas, Pāsēha un Tehinnas tēvs, kas bija Īr-Nāhāšas tēvs. Šie ir Rēhas vīri. Kenaza dēli – Otniēls un Serāja, Otniēla dēli bija Hatats un Meonotajs. Meonotajs bija Ofras tēvs, un Serāja bija Joāba tēvs, kas bija Gē-Harašīma tēvs, jo tie bija amatnieki. Kāleba, Jefunnes dēla, dēli bija – Īru, Ēla un Naams. Ēla dēls bija Kenazs. Jehallelēla dēli bija Zīfs, Zīfa, Tīrja un Asarēls. Ezras dēli – Jeters, Mereds, Ēfers un Jālons. Viņa ieņēma Mirjāmu, Šammaju un Jišbahu, Eštmo tēvu, – viņa sieva, kas bija jūdiete, dzemdēja Jeredu, Gdoras tēvu, un Heberu, Soho tēvu, un Jekūtiēlu, Zānoha tēvu. Šie ir faraona meitas Bitjas, kuru apprecēja Mereds, dēli. Hodijas sievas, Nahama māsas, dēli – Keīla, garmiešu tēvs, un maahietis Eštmo. Šimona dēli – Amnons, Rinna, Ben-Hānāns un Tīlons. Jišī dēli – Zohēts un Ben-Zohēts. Šēlas, Jūdas dēla, dēli – Gērs, Lēha tēvs, un Lada, Mārēša tēvs, kā arī linu darinātāju dzimtas no Bēt-Ašbes, un Jokīms un Kozēbas vīri, Joāšs un Sārāfs, kuri pārvaldīja Moābu un atgriezās Betlēmē – pēc seniem nostāstiem. Viņi bija podnieki un dzīvoja Netaīmā un Gedērā, tur viņi dzīvoja un strādāja ķēniņa labā. Šimona dēli bija Nemuēls, Jāmīns, Jārībs, Zerahs, Sauls; viņa dēls Šallūms, viņa dēls – Mibsāms, viņa dēls Mišma. Mišmas dēls bija Hammuēls, viņa dēls Zakūrs, viņa dēls Šimī. Šimī bija sešpadsmit dēli un sešas meitas, bet viņa brāļiem nebija daudz dēlu, un arī visa dzimta nepieauga tādā skaitā kā Jūdas dēli. Viņi dzīvoja Bēršebā, Molādā un Hacar-Šuālā, Bilhā, Ecemā, Toladā, Betuēlā, Hormā un Ciklagā, Bēt-Markabotā, Hacar-Sūsā, Bēt-Birī un Šaaraimā. Šīs bija viņu pilsētas līdz Dāvida valdīšanas sākumam. Viņu ciemi bija: Ētāma, Aina, Rimmona, Tohena un Āšāna – piecas pilsētas. Viņiem piederēja visi ciemi pie šīm pilsētām līdz Baalai. Tās ir vietas, kur viņi dzīvoja, un viņiem bija uzrakstīti cilts raksti – Mešobābs, Jamlēhs, Joša, Amacjāhu dēls, Joēls, Jehus, Jošibja dēls, Serājas dēls, Asiēla dēls, un Eljoēnajs, Jaakoba, Jošohāja, Asāja, Adiēls, Jesīmiēls, Benājāhu, Zīza, Šifī dēls, Allona dēls, Jedājas dēls, Šimrī dēls, Šemajas dēls. Šie, kuru vārdi ir nosaukti, bija savu dzimtu augstmaņi, un viņu tēvu nams kļuva jo stiprs. Savām avīm ganības meklēdami, tie gāja un nonāca Gdorā, ielejas austrumos. Viņi atrada leknas un labas ganības, zeme bija ļoti plaša, klusa un mierīga. Pirms tam tur bija dzīvojuši Hāma dēli. Šie, kuru vārdi ir uzrakstīti, nāca Jūdas ķēniņa Hizkijas laikā un izkāva turienes hāmiešu un māoniešu apmetnes, un tos iznīcināja. Tālab līdz šai dienai viņi dzīvo to vietā, jo tur viņiem ir ganības. Pieci simti vīru no Šimona dēliem devās uz Seīra kalnu, un viņu vadītāji bija Pelatja, Naarja, Refāja un Uziēls, Jišī dēli. Viņi apkāva atlikušos amālēkiešus un dzīvo tur līdz šai dienai. Israēla pirmdzimtā, Rūbena, dēli – viņš bija pirmdzimtais, bet, tādēļ ka bija apgānījis sava tēva gultu, pirmdzimtība tika atdota Israēla dēla Jāzepa dēliem, taču cilts rakstos viņš nebija ierakstīts pirmais, jo Jūda kļuva stiprākais starp saviem brāļiem un no tā cēlās valdnieks, bet pirmdzimtība piederēja Jāzepam. Rūbena, Israēla pirmdzimtā, dēli bija Hanohs, Pallu, Hecrons, Karmī. Joēla dēli – Šemaja, viņa dēls Gogs, viņa dēls Šimī, viņa dēls Miha, viņa dēls Reāja, viņa dēls Baals, viņa dēls Beēra, kuru Asīrijas ķēniņš Tiglat-Pilēsers aizveda trimdā, viņš bija Rūbena dzimtas augstmanis. Viņa brāļi bija ierakstīti cilts rakstos pēc to dzimtām – Jeiēls bija galvenais un Zeharjahu, Bela, Āzāza dēls, Šemas dēls, Joēla dēls, kurš dzīvo Aroērā līdz Nebo un Baal-Meonai. Austrumos viņš dzīvoja līdz tuksneša malai, šaipus Eifrātas upes, jo viņa lopi bija savairojušies Gileāda zemē. Saula laikā viņi karoja ar hagriešiem, un tie krita no viņu rokas. Viņi dzīvo to teltīs visā Gileādas austrumu pusē. Gāda dēli dzīvoja tiem pretī Bāšānas zemē līdz Salhai. Joēls bija galvenais, otrais bija Šefāms, tad Jaanajs un Šāfāts Bāšānā. Viņu brāļi pēc cilts tēviem: Mihaēls, Mešullāms, Šeba, Jorajs, Jaakāns, Zīa un Ēbers – septiņi. Šie bija Abīhaila dēli – viņš bija Hūrī dēls, Jāroha dēls, Gileāda dēls, Mihaēla dēls, Ješīšaja dēls, Jahdo dēls, Būza dēls. Galvenais bija Ahī, Abdiēla dēls, Gūnī dēls. Viņi dzīvoja Gileādā, Bāšānā un to apkārtējās pilsētās, kā arī visās Šāronas ganību lauku robežās. Cilts rakstos viņi visi tika ierakstīti Jūdas ķēniņa Jotāma un Israēla ķēniņa Jārobāma laikā. Rūbena un Gāda dēli un puse Manases cilts karotāju, kas apmācīti kaujā nest vairogu un zobenu un šaut ar loku, bija četrdesmit četri tūkstoši septiņi simti sešdesmit. Tie karoja ar hagriešiem Jetūru, Nafīšu un Nodābu, viņi piesauca Dievu un kaujā saņēma palīdzību pret hagriešiem un pret visiem, kas bija kopā ar tiem, – tos nodeva viņu rokā! Dievs paklausīja lūgšanu, jo viņi tam uzticējās. Viņi paņēma hagriešu ganāmpulkus – piecdesmit tūkstošus kamieļu, divi simti piecdesmit tūkstošus avju, divus tūkstošus ēzeļu, kā arī simts tūkstošus dzīvu palikušo cilvēku, jo nokauto bija daudz, tie krita, tas bija Dieva karš! Israēlieši dzīvoja viņu zemē, līdz tika aizvesti trimdā. Puse Manases cilts dēlu dzīvoja zemēs no Bāšānas līdz Baal-Hermonam, Senīram un Hermona kalnam, un viņu kļuva ļoti daudz. Šie ir cilts tēvi: Ēfers, Jišī, Elīēls, Azriēls, Jeremija, Hodavja un Jahdiēls, vareni spēkavīri, slaveni vīri, tēvu namu galvenie. Bet viņi grēkoja pret savu tēvu Dievu un maukoja ar tās zemes tautu dieviem – šīs tautas Dievs iznīcināja Israēla priekšā! Tad Israēla Dievs samusināja Asīrijas ķēniņu Pūlu, tas ir, Asīrijas ķēniņu Tiglat-Pilēseru, un viņš aizveda trimdā Rūbena, Gāda un pusi Manases cilts. Viņš tos aizveda uz Hlahu, Hāboru, Hāru, līdz Gozānas upei, kur tie mīt līdz šai dienai. Levī dēli – Gēršons, Kehāts un Merārī. Kehāta dēli – Amrāms, Jichārs, Hebrons un Uziēls. Amrāma dēli – Ārons, Mozus un Mirjāma. Ārona dēli – Nādābs, Abīhū, Elāzārs un Ītāmārs, Elāzārs bija Pinhāsa tēvs, Pinhāss bija Abīšūas tēvs, Abīšūa bija Bukī tēvs, Bukī bija Uzī tēvs, Uzī bija Zerahjas tēvs, Zerahja bija Merājota tēvs, Merājots bija Amarjas tēvs, Amarja bija Ahītūva tēvs, Ahītūvs bija Cādoka tēvs, Cādoks bija Ahīmaaca tēvs, Ahīmaacs bija Azarjas tēvs, Azarja bija Jehohānāna tēvs, Jehohānāns bija Azarjas tēvs, viņš bija pirmais priesteris templī, ko Sālamans uzcēla Jeruzālemē. Azarja bija Amarjas tēvs, Amarja bija Ahītūva tēvs, Ahītūvs bija Cādoka tēvs, Cādoks bija Šallūma tēvs, Šallūms bija Hilkijas tēvs, Hilkija bija Azarjas tēvs, Azarja bija Serājas tēvs, Serāja bija Jehocādāka tēvs, Jehocādāks devās trimdā, kad Kungs ar Nebūkadnecara roku aizveda Jūdu un Jeruzālemi. Levī dēli – Gēršoms, Kehāts un Merārī. Šie ir Gēršoma dēlu vārdi – Libnī un Šimī. Kehāta dēli – Amrāms, Jichārs, Hebrons un Uziēls. Merārī dēli – Mahlī un Mūšī. Šīs ir levītu dzimtas pēc to tēviem. Gēršoma dēls – Libnī, viņa dēls Jahats, viņa dēls Zimma, viņa dēls Joāhs, viņa dēls Ido, viņa dēls Zerahs, viņa dēls Jeatrajs. Kehāta dēls – Ammīnādābs, viņa dēls Korahs, viņa dēls Asīrs, viņa dēls Elkāna, viņa dēls Ebjāsāfs, viņa dēls Asīrs, viņa dēls Tahats, viņa dēls Ūrīēls, viņa dēls Uzija, viņa dēls Sauls, viņa dēls Elkāna, viņa dēli Amāsajs un Ahīmots, viņa dēls Elkāna, Elkānas dēls – Cofajs, viņa dēls Nahats, viņa dēls Elīābs, viņa dēls Jerohāms, viņa dēls Elkāna. Samuēla dēli – pirmdzimtais Joēls un otrais Abija. Merārī dēls – Mahlī, viņa dēls Libnī, viņa dēls Šimī, viņa dēls Uza, viņa dēls Šima, viņa dēls Hagija, viņa dēls Asāja. Šie ir tie, kurus Dāvids iecēla par dziedātājiem Kunga namā, kad tur tika novietots šķirsts. Viņi kalpoja Saiešanas telts priekšā ar dziesmām, līdz Sālamans uzcēla Kunga namu Jeruzālemē. Viņi kalpoja noteiktā kārtībā. Šie ir tie, kas kalpoja kopā ar saviem dēliem: no kehātiešu dēliem – dziedātājs Hēmāns, Joēla dēls, Samuēla dēls, Elkānas dēls, Jerohāma dēls, Elīēla dēls, Toha dēls, Cūfa dēls, Elkāna dēls, Mahata dēls, Amāsaja dēls, Elkānas dēls, Joēla dēls, Azarjas dēls, Cefanjas dēls, Tahata dēls, Asīra dēls, Ebjāsāfa dēls, Koraha dēls, Jichāra dēls, Kehāta dēls, Levī dēls, Israēla dēls. Viņa brālis Āsāfs stāvēja pa labi. Āsāfs – Berehjas dēls, Šimas dēls, Mihaēla dēls, Baasējas dēls, Malkijas dēls, Etnī dēls, Zeraha dēls, Adājas dēls, Ētāna dēls, Zimmas dēls, Šimī dēls, Jahata dēls, Gēršoma dēls, Levī dēls. Un viņu brāļi, Merārī dēli, stāvēja kreisajā pusē. Ētāns – Kīšī dēls, Abdī dēls, Mallūha dēls, Hašabjas dēls, Amacjāhu dēls, Hilkijas dēls, Amcī dēls, Bānī dēls, Šemera dēls, Mahlī dēls, Mūšī dēls, Merārī dēls, Levī dēls. Viņu brāļi, pārējie levīti, tika iecelti, lai veiktu visus darbus Saiešanas teltī, Dieva namā. Ārons un viņa dēli upurēja uz sadedzināmo upuru altāra un kvēpināšanas altāra, veica visus darbus svētumu svētumā, lai izlīgtu par Israēla grēkiem, kā to pavēlējis Dieva kalps Mozus. Šie ir Ārona dēli – viņa dēls Elāzārs, viņa dēls Pinhāss, viņa dēls Abīšūa, viņa dēls Bukī, viņa dēls Uzī, viņa dēls Zerahja, viņa dēls Merājots, viņa dēls Amarja, viņa dēls Ahītūvs, viņa dēls Cādoks, viņa dēls Ahīmaacs. Šīs ir viņu dzīvesvietas un viņu apmetņu robežas, jo Ārona dēliem, kehātiešu dzimtai, krita pirmā loze. Viņiem deva Hebronu Jūdas zemē ar tās ganībām, bet pilsētas tīrumus un ciemus deva Kālebam, Jefunnes dēlam. Ārona dēliem deva patvēruma pilsētas: Hebronu un Libnu ar to ganībām, Jatīru un Eštmo ar to ganībām, Hīlēzu ar tās ganībām, Debīru ar tās ganībām, Āšānu ar tās ganībām, Bēt-Šemešu ar tās ganībām. No Benjāmina cilts zemes: Gebu ar tās ganībām, Ālemetu ar tās ganībām, Anātotu ar tās ganībām. Pavisam viņiem piederēja trīspadsmit pilsētas citu dzimtu robežās. Pārējiem Kehāta dēliem no viņa cilts dzimtas izlozēja desmit pilsētas no puses Manases cilts zemes. Gēršoma dēliem, pēc viņu dzimtām, Bāšānā deva trīspadsmit pilsētas no Jisašhara, Ašēra, Naftālī un Manases ciltīm. Merārī dēliem, pēc viņu dzimtām, izlozēja divpadsmit pilsētas no Rūbena, Gāda un Zebulūna ciltīm. Tā Israēla dēli levītiem deva pilsētas ar to ganībām. No Jūdas, Šimona un Benjāmina ciltīm viņiem izlozēja šīs tikko nosauktās pilsētas. Dažiem no Kehāta dēlu dzimtām piederēja pilsētas Efraima cilts zemē. Viņiem deva patvēruma pilsētas: Šehemu ar tās ganībām Efraima kalnos, Gezeru ar tās ganībām, Jekamāmu ar tās ganībām, Bēt-Horonu ar tās ganībām, Ajalonu ar tās ganībām, Gat-Rimonu ar tās ganībām, un no puses Manases cilts: Ānēru ar tās ganībām, kā arī Bileāmu ar tās ganībām. Tās deva pārējām Kehāta dēlu dzimtām. Gēršoma dēliem, pēc viņu dzimtām, no puses Manases cilts Bāšānā deva Golānu ar tās ganībām, Aštārotu ar tās ganībām, un no Jisašhara cilts: Kedešu ar tās ganībām, Dābratu ar tās ganībām, Rāmotu ar tās ganībām, Ānēmu ar tās ganībām, no Ašēra cilts: Mišālu ar tās ganībām, Abdonu ar tās ganībām, Hūkoku ar tās ganībām, Rehobu ar tās ganībām. No Naftālī cilts: Kedešu Galilejā ar tās ganībām, Hammonu ar tās ganībām, Kirjataimu ar tās ganībām. Pārējiem Merārī dēliem no Zebulūna cilts: Rimmonu ar tās ganībām, kā arī Tāboru ar tās ganībām. Viņpus Jardānas pie Jērikas, Jardānas austrumkrastā, no Rūbena cilts: Beceru tuksnesī ar tās ganībām, Jahacu ar tās ganībām, Kedēmotu ar tās ganībām, Mēfaatu ar tās ganībām. No Gāda cilts: Rāmotu Gileādā ar tās ganībām, Mahanaimu ar tās ganībām, Hešbonu ar tās ganībām, Jaazēru ar tās ganībām. Jisašharam bija četri dēli: Tola, Pūa, Jāšūbs un Šimrons. Tolas dēli bija Uzī, Refāja, Jeriēls, Jahmajs, Jibsāms un Samuēls, Tolas tēvu namu galvenie – vareni spēkavīri savās paaudzēs. Dāvida laikā to skaits bija divdesmit divi tūkstoši seši simti. Uzī dēls bija Jizrahja, un Jizrahjas dēli bija Mihaēls, Obadja, Joēls un Jišija, šie pieci bija galvenie. Viņu paaudze, pēc tēvu dzimtām, pieauga par varenu karapulku – trīsdesmit seši tūkstoši, jo viņiem bija daudz sievu un dēlu. Viņu brāļi visās Jisašhara dzimtās, vareni spēkavīri, bija astoņdesmit septiņi tūkstoši, ierakstīti cilts rakstos. Benjāminam bija trīs dēli: Bela, Behers un Jedīaēls. Belas dēli bija Ecbons, Uzī, Uziēls, Jerīmots un Īrs, pieci tēvu namu galvenie, vareni spēkavīri, ierakstīti cilts rakstos bija divdesmit divi tūkstoši trīsdesmit četri. Behera dēli bija Zmīra, Joāšs, Elīezers, Eljoēnajs, Omrī, Jeremots, Abija, Anātots un Ālemets, šie visi bija Behera dēli. Tie savā paaudzē bija tēvu namu galvenie, vareni spēkavīri, ierakstīti cilts rakstos bija divdesmit tūkstoši divi simti. Jedīaēla dēls bija Bilhāns, Bilhāna dēli bija Jeūšs, Benjāmins, Ēhūds, Kanaāns, Zētāns, Taršīšs un Ahīšahars. Visi šie bija Jedīaēla dēli, tēvu namu galvenie, vareni spēkavīri – karā gāja septiņpadsmit tūkstoši divi simti. Šupīms un Hupīms bija Īra dēli, Hušīms bija Ahēra dēls. Naftālī dēli bija: Jahceēls, Gūnī, Jēcers un Šallūms, Bilhas pēcnācēji. Manases dēli: Asriēls, kuru tam dzemdēja aramiešu blakussieva, viņa dzemdēja Māhīru, Gileāda tēvu. Māhīrs ņēma sev par sievu Hupīma un Šupīma māsu, kuras vārds bija Maaha. Otra dēla vārds bija Celofhāds, viņam bija tikai meitas. Māhīra sieva Maaha dzemdēja dēlu un deva tam vārdu Perešs, un viņa brāļa vārds bija Šerešs, viņa dēli bija Ūlāms un Rekems. Ūlāma dēls bija Bedāns – šie ir Gileāda, Māhīra dēla, Manases dēladēla dēli. Viņa māsa Moleheta dzemdēja Īšhodu, Abīezeru un Mahlu. Šemīdas dēli bija Ahjāns, Šehems, Likhī un Aniāms. Efraima dēli: Šūtelahs, un viņa dēls Bereds, un viņa dēls Tahats, un viņa dēls Elāda, un viņa dēls Tahats, un viņa dēls Zābāds, un viņa dēls Šūtelahs. Ezeru un Elādu nokāva Gatas vīri, tās zemes iedzimtie, jo viņi bija nākuši lejā atņemt tiem lopus. Viņu tēvs Efraims tos apraudāja dienām ilgi, viņa brāļi nāca to mierināt. Un viņš gāja pie savas sievas, tā kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un viņš nosauca to vārdā Berīa, jo ļaunums bija nācis pār viņa namu. Viņa meita Šeera uzcēla lejas un augšas Bēt-Horonu un Ūzēn-Šeeru. Viņa dēli: viņa dēls Refahs, viņa dēls Rešefs, viņa dēls Telahs, viņa dēls Tahans, viņa dēls Ladāns, viņa dēls Amīhūds, viņa dēls Elīšāma, viņa dēls Nūns, viņa dēls Jozua. Viņu īpašumi un dzīvesvietas bija Bētele un tās ciemi, uz austrumiem Naara un uz rietumiem Gezera un Šehema ar tās ciemiem līdz Ajai un tās ciemiem. Un pie Manases dēlu robežas – Bēt-Šeāna un tās ciemi, Taanaha un tās ciemi, Megido un tās ciemi, Dora un tās ciemi. Tajos dzīvoja Israēla dēla Jāzepa dēli. Ašēra dēli: Jimna, Jišva, Jišvī, Berīa un viņu māsa Seraha. Berīas dēli: Hebers, Malkiēls, viņš bija Birzaita tēvs. Hebers bija Jaflēta, Šemera un Hotāma tēvs, Šūa bija viņu māsa. Jaflēta dēli: Pāsahs, Bimhāls un Ašvats, šie ir Jaflēta dēli. Viņa brāļa Šemera dēli bija Rohga, Jahba un Arāms. Viņa brāļa Hēlema dēli: Cofahs, Jimna, Šēlešs, Āmāls. Cofaha dēli: Sūhs, Harnefers, Šuāls, Bērī, Jimra, Becers, Hods, Šamma, Šilša, Jeters un Beēra. Jetera dēli: Jefunne, Pispa un Ara. Ullas dēli: Ārahs, Haniēls un Ricja. Visi šie bija Ašēra dēli, galvenie tēvu namos, vareni spēkavīri, augstdzimuši vadoņi savos cilts rakstos. Karotāju skaits bija divdesmit seši tūkstoši. Benjāmins bija tēvs savam pirmdzimtajam Belam, otrajam Ašbēlam un trešajam Ahraham, ceturtais bija Noha, piektais Rāfa. Belas dēli bija: Adārs, Gēra, Abīhūds, Abīšūa, Naamāns, Ahohs, Gēra, Šefūfāns un Hūrāms. Šie ir Ēhūda dēli, tēvu namu galvenie. Tie dzīvoja Gebā, līdz viņus aizveda trimdā uz Mānahatu. Naamāns, Ahija un Gēra, viņš tos vadīja ceļā. Viņš bija tēvs Uzam un Ahīhudam. Šaharaimam Moāba zemē pēc tam, kad viņš bija aizraidījis savas sievas Hūšīmu un Baāru, dzima pēcnācēji. Viņa sieva Hodeša dzemdēja Jobābu, Cibju, Mēšu, Malkomu, Jeūcu, Sāhaju un Mirmu, šie ir viņa dēli, tēvu namu galvenie. Arī Hušīma viņam dzemdēja Abītūvu un Elpaalu. Elpaala dēli: Ēbers, Mišāms, Šemeds, kurš uzcēla Ono, Lodu un to ciemus. Berīa un Šema bija tēvu namu galvenie, Ajalonas iedzīvotāji, kas padzina Gatas iedzīvotājus. Ahjo, Šāšaks, Jeremots, Zebadja, Arāds, Ēders, Mihaēls, Jišpa un Joha ir Berīas dēli. Un Zebadja, Mešullāms, Hizkija, Hebers, Jišmerajs, Jizlia un Jobābs ir Elpaala dēli. Jākīms, Zihrī, Zabdī, Elīēnajs, Cilletajs, Elīēls, Adāja, Brāja un Šimrāts ir Šimī dēli. Jišpāns, Ēbers, Elīēls, Abdons, Zihrī, Hānāns, Hananja, Ēlāms, Anatotija, Jifedja un Penuēls ir Šāšaka dēli. Šamšerajs, Šeharja, Atalja, Jaarešja, Elija un Zihrī ir Jerohāma dēli. Tie savā paaudzē bija tēvu namu galvenie un vadoņi un dzīvoja Jeruzālemē. Gibeonā dzīvoja Gibeona tēvs, viņa sievas vārds bija Maaha. Viņa pirmdzimtais dēls bija Abdons, pēc tam Cūrs, Kīšs, Baals, Nādābs, Gdora, Ahjo, Zehers un Miklots, Šimāma tēvs. Arī viņi dzīvoja Jeruzālemē – iepretī saviem brāļiem. Nērs bija Kīša tēvs, Kīšs Saula tēvs, Sauls Jonatāna, Malkī-Šūas, Abīnādāva un Ešbaala tēvs. Jonatāna dēls bija Merīb-Baals, Merīb-Baals bija Mihas tēvs, Mihas dēli: Pītons, Melehs, Tarēa un Āhāzs. Āhāzs bija Jehoadas tēvs, Jehoada bija Ālemeta, Azmāveta un Zimrī tēvs, Zimrī bija Mocas tēvs, Moca bija Binas tēvs, viņa dēls Rāfa, viņa dēls Elāsa, viņa dēls Ācēls. Ācēlam bija seši dēli, un šie ir viņu vārdi: Azrīkāms, Bohrū, Ismaēls, Šearja, Obadja un Hānāns. Šie visi bija Ācēla dēli. Viņa brāļa Ēšeka dēli ir pirmdzimtais Ūlāms, otrais Jeūšs, trešais Elīfelets. Ūlāma dēli bija vareni spēkavīri, loka šāvēji, un tiem bija daudz dēlu un dēlu dēlu – simts piecdesmit! Visi tie bija Benjāmina dēli. Viss Israēls tika ierakstīts cilts rakstos, redzi, tie tika ierakstīti Israēla ķēniņu grāmatā. Un Jūdu aizveda trimdā uz Bābeli viņu neuzticības dēļ. Pirmie iemītnieki savos īpašumos, savās pilsētās, bija israēlieši – priesteri, levīti un tempļa kalpotāji. Jeruzālemē dzīvoja vairāki no Jūdas, Benjāmina, Efraima un Manases dēliem. Ūtajs, Amīhūda dēls, Omrī dēls, Imrī dēls, Bānī dēls no Pereca dēliem, Jūdas dēls. No šiloniešiem: pirmdzimtais Asāja un viņa dēli. No Zeraha dēliem: Jeuēls un viņa brāļi, kopā seši simti deviņdesmit. No Benjāmina dēliem: Sallus, Mešullāma dēls, Hodavjas dēls, Senūas dēls, Jibneja, Jerohāma dēls, un Ēla, Uzī dēls, Mihrī dēls un Mešullāms, Šefatjas dēls, Reuēla dēls, Jibnījas dēls, un viņu brāļi pēc to dzimtām, kopā deviņi simti piecdesmit seši. Visi šie vīri bija galvenie tēvu namos. No priesteriem: Jedaja, Jehojārībs, Jāhīns, Azarja, Hilkijas dēls, Mešullāma dēls, Cādoka dēls, Merājota dēls, Dieva nama pārziņa Ahītūva dēls, Adāja, Jerohāma dēls, Pašhūra dēls, Malkijas dēls, un Masajs, Adiēla dēls, Jahzēra dēls, Mešullāma dēls, Mešillēmota dēls, Immēra dēls. Un viņu brāļi, galvenie tēvu namos, kopā tūkstotis septiņi simti sešdesmit vareni spēkavīri, Kunga nama darbu veicēji. No levītiem: Šemaja, Hašūba dēls, Azrīkāma dēls, Hašabjas dēls, no Merārī dēliem, un Bakbakars, Herešs, Gālāls un Matanja, Mihas dēls, Zihrī dēls, Āsāfa dēls. Obadja, Šemajas dēls, Gālāla dēls, Jedūtūna dēls. Berehja, Āsas dēls, Elkānas dēls, viņš dzīvoja Netofātas ciematos. Vārtu sargi: Šallūms, Akūbs, Talmons, Ahīmans un viņu brāļi. Šallūms ir galvenais ķēniņa vārtos, kas pret rītiem, – līdz pat šim laikam! Tie bija vārtu sargi no Levī dēlu nometnes. Šallūms, Kores dēls, Ebjāsāfa dēls, Koraha dēls, un viņa brāļi no tēva nama, korahieši, bija atbildīgi par durvju sargu darbu Saiešanas teltī, un viņu tēvi bija Kunga nometnes ieejas sargi. Iepriekš pār tiem valdīja Pinhāss, Elāzāra dēls, Kungs bija ar viņu. Zeharja, Mešelemjāhu dēls, bija Saiešanas telts ieejas sargs. Kopā par vārtu sargiem tika izvēlēti divi simti divpadsmit. Viņi bija ierakstīti cilts rakstos savos ciematos. Dāvids un redzētājs Samuēls tiem uzticējās un iecēla viņus šajā amatā. Viņi ar saviem dēliem bija Kunga nama vārtu sargi, telts nama sargi. Vārtu sargi stāvēja pret četriem vējiem – austreni, rieteni, ziemeli un dienvidu. Viņu brāļiem no saviem ciematiem katras septiņas dienas bija jānāk kopā ar tiem. Tie bija uzticīgi – četri spēcīgi vārtu sargi no levītiem, viņi bija atbildīgi par Dieva nama telpām un dārgumu krātuvēm. Viņi mājoja visapkārt Dieva namam, jo viņi to sargāja un ik rītu atslēdza. Daži no viņiem bija atbildīgi par kalpošanas piederumiem – noteiktā skaitā tos ienesa un tādā pašā skaitā tos aiznesa. Un daži tika iecelti, lai būtu atbildīgi par traukiem un svētlietām, smalkajiem miltiem, vīnu, eļļu, vīraku un smaržvielām. Bet daži priesteru dēli jauca ziežu maisījumu smaržvielām. Matitjam no levītiem, viņš bija korahieša Šallūma pirmdzimtais, tika uzticēta plāceņu cepšana. Bet vairāki no kehātiešu dēliem un viņu brāļiem ik sabatu gādāja par upurmaizēm. Levī tēva nama galvenie, dziedātāji, kas dzīvoja tempļa istabās, bija atbrīvoti no pārējās kalpošanas, dienām un naktīm aizņemti ar savu darbu. Šie ir tēvu namu galvenie, vadoņi pēc levītu cilts rakstiem, kas dzīvoja Jeruzālemē. Gibeonā dzīvoja Gibeona tēvs Jeiēls, viņa sievas vārds bija Maaha. Viņa dēli: pirmdzimtais Abdons, tad Cūrs, Kīšs, Baals, Nērs, Nādābs, Gdora, Ahjo, Zeharja un Miklots. Miklots bija Šimāma tēvs. Arī viņi dzīvoja kopā ar saviem radiem, netālu no saviem brāļiem Jeruzālemē. Nērs bija Kīša tēvs, un Kīšs bija Saula tēvs, un Sauls bija Jonatāna, Malkī-Šūas, Abīnādāva un Ešbaala tēvs. Jonatāna dēls bija Merīb-Baals, un Merīb-Baals bija Mihas tēvs. Mihas dēli: Pītons, Melehs un Tahrēa. Āhāzs bija Jaāras tēvs, un Jaāra bija Ālemeta, Azmāveta un Zimrī tēvs, Zimrī bija Mocas tēvs, Moca bija Binas tēvs, viņa dēls bija Refāja, viņa dēls Elāsa, viņa dēls Ācēls. Ācēlam bija seši dēli, un šie ir viņu vārdi: Azrīkāms, Bohrū, Ismaēls, Šearja, Obadja un Hānāns, šie ir Ācēla dēli. Filistieši karoja ar Israēlu, Israēla vīri bēga no filistiešiem un nokauti krita Gilboas kalnā. Filistieši cieši sekoja Saulam un viņa dēliem. Filistieši nokāva Jonatānu, Abīnādāvu un Malkī-Šūu – Saula dēlus. Kauja ap Saulu kļuva arvien sīvāka, loka šāvēji tika viņam klāt un viņu ievainoja. Tad Sauls sacīja savam ieroču nesējam: “Izvelc savu zobenu un nodur mani, lai nenāk šie neapgraizītie un neizsmej mani.” Bet viņa ieroču nesējs nespēja to izdarīt, jo ļoti baidījās. Tad Sauls ņēma zobenu un krita uz tā. Kad ieroču nesējs redzēja, ka Sauls ir miris, arī viņš krita uz zobena un nomira. Tā nomira Sauls un viņa trīs dēli, viss viņa nams nomira vienlaikus. Visi Israēla vīri redzēja, kas notiek ielejā – ka viņi bēg, ka Sauls un viņa dēli ir miruši, tāpēc tie pameta savas pilsētas un bēga, bet filistieši nāca un apmetās tajās. Nākamajā dienā, kad filistieši nāca aplaupīt nokautos, tie atrada Saulu un viņa dēlus kritušus Gilboas kalnā. Tie viņu izģērba, paņēma viņa galvu un ieročus un sūtīja tos visapkārt pa filistiešu zemi kā prieka vēsti viņu elkiem un tautai. Viņa ieročus tie nolika savu dievu namā, bet viņa galvu pienagloja Dāgona namā. Kad visi Jābēš-Gileādā dzirdēja, ko filistieši izdarījuši Saulam, cēlās visi stiprie vīri, paņēma Saula un viņa dēlu miesas, atnesa tās uz Jābēšu un apbedīja viņu kaulus zem terebintes koka Jābēšā, un gavēja septiņas dienas. Tā Sauls nomira, būdams neuzticīgs Kungam, neklausīdams Kunga vārdam, turklāt viņš bija iztaujājis mirušo garu izsaucēju, nevis meklējis Kungu – tādēļ viņš tam lika mirt un piešķīra valsti Dāvidam, Jišaja dēlam. Tad viss Israēls sapulcējās pie Dāvida Hebronā un sacīja: “Redzi, mēs esam no tava kaula un tavas miesas! Gan vakar, gan aizvakar, gan tad, kad Sauls bija ķēniņš, tu esi vadījis Israēlu, un Kungs, tavs Dievs, tev ir sacījis: tu ganīsi manu tautu Israēlu un kļūsi valdnieks manai tautai, Israēlam!” Tad visi Israēla vecajie nāca pie ķēniņa uz Hebronu, un Hebronā Dāvids noslēdza ar tiem derību Kunga priekšā, un tie svaidīja Dāvidu par Israēla ķēniņu, kā Kungs bija sacījis Samuēlam. Dāvids un viss Israēls devās uz Jeruzālemi – tā ir agrākā Jebūsa, tajā zemē dzīvoja jebūsieši. Jebūsas iedzīvotāji sacīja Dāvidam: “Tu šeit neienāksi!” Bet Dāvids ieņēma Ciānas cietoksni, tā ir Dāvida pilsēta. Un Dāvids sacīja: “Kurš pirmais uzbruks jebūsiešiem, tas būs vadonis un pavēlnieks!” Pirmais augšā uzkāpa Joābs, Cerūjas dēls, un viņš kļuva par virspavēlnieku. Dāvids dzīvoja tajā cietoksnī, tādēļ to nosauca par Dāvida pilsētu. Viņš būvēja, sākot no Millo, apkārt pilsētai, bet Joābs atjaunoja pārējo pilsētu. Dāvids kļuva arvien varenāks, jo Pulku Kungs bija ar viņu! Šie ir Dāvida varonīgo vīru pavēlnieki, kas atbalstīja viņa valsti kopā ar visu Israēlu, lai viņš valdītu, kā Kungs bija teicis par Israēlu. Šie ir Dāvida varoņi: Jāšābāms, Hahmonī dēls, pavēlnieks trīsdesmit vīriem, viņš vadīja savu šķēpu pret trīs simtiem un nokāva tos vienā reizē! Nākamais pēc viņa bija ahohietis Elāzārs, Dodo dēls, viņš bija viens no trim varoņiem. Viņš bija kopā ar Dāvidu Pas-Dammīmā, kad filistieši pulcējās karam, un tur bija miežu lauks, un tauta bēga no filistiešiem, bet viņš nostājās lauka vidū, pasargāja viņus, kaudams filistiešus! Kungs viņus izglāba, dāvāja varenu glābiņu! Trīs no trīsdesmit vadoņiem nāca lejā pie Dāvida, uz klinti pie Adullāma alas. Filistiešu nometne bija uzcelta Refāiešu ielejā. Tolaik Dāvids bija cietoksnī, bet filistiešu karaspēka mītne atradās Betlēmē. Slāpēs Dāvids teica: “Kurš man dos dzert ūdeni no Betlēmes akas, kas pie pilsētas vārtiem?” Tad tie trīs izlauzās cauri filistiešu nometnei un pasmēla ūdeni no Betlēmes akas, kas pie vārtiem, viņi to ņēma un atnesa Dāvidam. Bet Dāvids negribēja to dzert, viņš izlēja Kungam un teica: “Mans Dievs, pasargi, ka es tā darītu! Vai man jādzer šo vīru asinis un dzīvība? Viņi to atnesa, savu dzīvību netaupot, – es to nedrīkstu dzert!” Tādu darbu paveica trīs varoņi! Abīšajs, Joāba brālis, bija galvenais trijiem, viņš vadīja savu šķēpu pret trīs simtiem un tos nokāva. Viņš tika godāts triju vidū. Viņš tika godāts arī starp otriem trim un bija to virsnieks, bet nekļuva tāds kā pirmie trīs. Benājāhu, Jehojādas dēls, stiprinieka dēls no Kabceēlas, darīja varenas lietas – viņš kāva divus moābiešus, kuri bija kā lauvas! Viņš devās un bedrē kāva lauvu, turklāt todien sniga! Viņš kāva arī ēģiptieti, kurš bija piecas olektis garš, ēģiptietim rokā bija šķēps kā audēja riestava, bet viņš pie tā devās ar zizli, izrāva ēģiptietim no rokas šķēpu un nokāva to ar viņa paša šķēpu! To paveica Benājāhu, Jehojādas dēls, un viņš tika godāts trīs varoņu vidū. Viņš bija visgodājamākais no trīsdesmit, bet ne tāds, kā pirmie trīs. Un Dāvids viņu iecēla par savu sargu. Karaspēka varoņi bija Asā-Ēls, Joāba brālis, Elhānāns, Dodo dēls no Betlēmes, harorietis Šamma, pelonietis Helecs, tekoietis Īra, Ikēša dēls, anatotietis Abīezers, hušātietis Sibehajs, ahohietis Īlajs, netofātietis Mahrajs, netofātietis Hēleds, Baānas dēls, Itajs, Rībaja dēls, no Gibas Benjāmina dēliem, pirātonietis Benājāhu, Hūrijs no Gaašas ielejām, arbatietis Abīēls, bahūrīmietis Azmāvets, šaalbīmietis Eljahba, gizonieši Hāšēma dēli, harārietis Jonatāns, Šāges dēls, harārietis Ahīāms, Sāhāra dēls, Elīfals, Ūras dēls, meherātietis Hēfers, pelonietis Ahija, karmelietis Hecro, Naarajs, Ezbaja dēls, Joēls, Nātāna brālis, Mibhārs, Hagrī dēls, amonietis Celeks, berotietis Nahrajs, Joāba, Cerūjas dēla, ieroču nesējs, jitrietis Īra, jitrietis Gārēbs, hetietis Ūrija, Zābāds, Ahlāja dēls, rūbenietis Adina, Šīzas dēls, Rūbena vadonis, un pie viņa bija trīsdesmit vīri. Hānāns, Maaha dēls, mitnietis Jehošāfāts, aštārotietis Uzija, Šāma un Jeiēls, aroērieši Hotāma dēli, tīcieši Jedīaēls, Šimrī dēls, un viņa brālis Joha, mahanaimietis Elīēls, Jerībajs un Jošavja, Elnaama dēli, un moābietis Jitma, mecobajieši Elīēls, Obēds un Jaasiēls. Šie ir tie, kas nāca pie Dāvida uz Ciklagu tolaik, kad viņu vajāja Sauls, Kīša dēls. Tie bija varoņi, kas līdzēja karot. Bruņoti ar loku, tie prata mest akmeņus un šaut bultas gan ar labo, gan kreiso roku. Tie bija no Saula brāļiem, no Benjāmina. To vadonis bija Ahīezers un Joāšs, Šemāas dēli no gibejiešiem, Jeziēls un Pelets, Azmāveta dēli, arī anatotieši Brāha un Jehus. Gibeonietis Jišmaja bija varonis starp tiem trīsdesmit, viņš vadīja trīsdesmit vīrus. Un gedērotieši Jeremija, Jahaziēls, Jehohānāns, Jozābāds, harīfieši Elūzajs, Jerīmots, Bealja, Šemarjāhu un Šefatjāhu, korahieši Elkāna, Jišijāhu, Azarēls, Joezers un Jāšābāms, Joēls un Zebadja, Jerohāma dēli no Gdoras. No Gāda dēliem Dāvidam tuksneša cietoksnī pievienojās vareni spēkavīri – karavīri, gatavi karot, turēt šķēpu un vairogu, no skata tie līdzīgi lauvām un žigli kā gazeles kalnos! Ezers bija galvenais, Obadja otrais, Elīābs trešais, Mišmanna ceturtais, Jeremija piektais, Atajs sestais, Elīēls septītais, Jehohānāns astotais, Elzābāds devītais, Jeremija desmitais, Mahbannajs vienpadsmitais. Šie karaspēka vadoņi bija no Gāda dēliem, zemākie bija virsnieki pār simtu, augstākie pār tūkstoti. Viņi bija tie, kuri šķērsoja Jardānu pirmajā mēnesī, kad tā bija pārplūdusi līdz malām, un viņi padzina ielejas iemītniekus uz austrumiem un rietumiem. Daži Benjāmina un Jūdas dēli nāca pie Dāvida uz cietoksni. Dāvids izgāja tiem pretī un tos uzrunāja: “Ja jūs nākat pie manis ar mieru man palīdzēt, tad mana sirds ar jums būs vienota, bet, ja mani nodosiet pretiniekiem, neturēšu ļaunu, jo to redz mūsu tēvu Dievs, viņš par to atmaksās!” Tad Gars nāca pār Amāsaju, virsnieku pār trīsdesmit: “Dāvid, mēs esam tavi, ar tevi mēs, Jišaja dēls! Miers! Lai tev miers! Miers taviem palīgiem! Tev palīdz Dievs!” Tad Dāvids tos pieņēma un iecēla par vienību virsniekiem. Daži Manases vīri pievienojās Dāvidam, kad viņš kopā ar filistiešiem devās karot pret Saulu. Bet viņš nepiedalījās karā, jo apspriedušies filistiešu augstmaņi sūtīja viņu prom, sacīdami: “Ka mūsu galvas nekrīt viņa kunga Saula dēļ!” Kad viņš devās uz Ciklagu, tad no Manases viņam pievienojās Adnahs, Jozābāds, Jedīaēls, Mihaēls, Jozābāds un Cilletajs – Manases virsnieki pār tūkstošiem. Viņi palīdzēja Dāvidam karot pret sirotāju vienībām, jo tie visi bija vareni spēkavīri un karaspēka virsnieki. Dienu no dienas viņi nāca pie Dāvida, lai viņam palīdzētu, līdz Dāvida karapulks kļuva tik liels kā Dieva karapulks! Šis ir karam bruņoto virsnieku skaits. Tie devās pie Dāvida uz Hebronu atgūt Dāvidam Saula valsti, kā Kungs bija sacījis. Jūdas dēli, bruņoti karam, nesa vairogus un šķēpus, kopā seši tūkstoši astoņi simti. No Šimona dēliem varonīgi karavīri kaujās bija septiņi tūkstoši simts. No Levī dēliem četri tūkstoši seši simti. Jehojāda bija Ārona dzimtas vadītājs, un kopā ar viņu bija trīs tūkstoši septiņi simti. Cādoks – jauns, varonīgs karavīrs, un no viņa tēva nama bija divdesmit divi virsnieki. No Benjāmina dēliem, Saula brāļiem, – trīs tūkstoši. Līdz tam vairākums no tiem atbalstīja Saula varu. No Efraima dēliem bija divdesmit tūkstoši astoņi simti varonīgu karavīru, kuri tika godāti viņu tēvu namos. No puses Manases cilts bija astoņpadsmit tūkstoši – bija nosaukti to vārdi, kuri dosies un iecels Dāvidu par ķēniņu. No Jisašhara dēliem – prātīgi vīri, tie zināja, kas Israēlam kurā laikā jādara. Tie bija divi simti virsnieku, kuriem pakļauti visi viņu brāļi. No Zebulūna bija bruņotas vienības kaujai ar visiem kaujas ieročiem, piecdesmit tūkstoši vīru, tie palīdzēja Dāvidam ar nedalītu sirdi. No Naftālī bija tūkstoš virsnieku un kopā ar tiem trīsdesmit septiņi tūkstoši vīru ar vairogiem un šķēpiem. No Dāna bija divdesmit astoņi tūkstoši seši simti kaujai bruņotu vīru. No Ašēra kaujai cēlās bruņotas vienības, četrdesmit tūkstoši vīru. No viņpus Jardānas mītošajiem Rūbena, Gāda un puses Manases cilts ar visiem kara ieročiem bija simts divdesmit tūkstoši. Visi šie varoņi kaujas ierindā nāca uz Hebronu, stingri apņēmušies iecelt Dāvidu par visa Israēla ķēniņu. Tā viss atlikušais Israēls vienprātīgi iecēla Dāvidu par ķēniņu. Kopā ar Dāvidu viņi tur pavadīja trīs dienas. Viņi ēda un dzēra, ko viņu brāļi tiem bija sagatavojuši. Arī tuvāk mītošie no Jisašhara, Zebulūna un Naftālī ciltīm lielā daudzumā veda ar ēzeļiem, kamieļiem, mūļiem un vēršiem ēdienus, ko gatavo no miltiem, vīģu plāceņus, rozīņu plāceņus, vīnu un eļļu, jo Israēls līksmoja. Dāvids apspriedās ar virsniekiem pār tūkstošiem un simtiem, ar katru vadītāju. Un Dāvids teica visai Israēla sapulcei: “Ja jums šķiet labi un ja tas ir no Kunga, mūsu Dieva, tad sūtīsim pie visiem pārējiem mūsu brāļiem visā Israēla zemē, arī pie priesteriem un levītiem viņu pilsētās ar to ganībām, lai viņi sapulcējas pie mums. Tad pārvedīsim mājup mūsu Dieva šķirstu, jo Saula laikā mēs to nemeklējām.” Un visa sapulce sacīja, lai tā darot, jo visai tautai šķita, ka tā ir pareizi. Tad Dāvids sapulcināja visu Israēlu no Šīhoras upes Ēģiptē līdz Hamātas pievārtei, lai pārvestu Dieva šķirstu no Kirjat-Jeārīmas. Dāvids un viss Israēls devās augšup uz Baalātu pie Kirjat-Jeārīmas, kas ir Jūdā, lai no turienes pārvestu Dieva šķirstu, kas saukts starp ķerubiem mītošā Kunga vārdā. Dieva derības šķirstu veda jaunos ratos no Abīnādāva nama. Ratus vadīja Uza un Ahjo. Dāvids un viss Israēls no visa spēka gavilēja Dieva priekšā ar dziesmām, lirām, arfām, tamburīniem, cimbolēm un taurēm. Kad viņi bija nonākuši pie Kidona klona, Uza ar roku atbalstīja šķirstu, jo vērši paklupa. Tad Kungs iedegās dusmās pret Uzu un sita viņu, jo tas bija pielicis šķirstam roku. Viņš mira tur, Dieva priekšā. Dāvids sadrūma, jo Kungs satrieca Uzu. To vietu viņš nosauca Perec-Uza. Tā to sauc līdz šai dienai. Todien Dāvids bijās Dieva un sacīja: “Kā lai es nesu Dieva šķirstu pie sevis?” Dāvids nenogādāja šķirstu pie sevis Dāvida pilsētā, bet novietoja to gatieša Obēd-Edoma namā. Tā Dieva šķirsts palika Obēd-Edoma namā trīs mēnešus, un Kungs svētīja Obēd-Edoma namu un visu, kas tam bija. Tīras ķēniņš Hīrāms sūtīja pie Dāvida vēstnešus un nosūtīja viņam arī ciedru kokus, mūrniekus un namdarus, lai uzceļ viņam namu. Dāvids saprata, ka Kungs nostiprina viņa varu pār Israēlu, jo viņa valsts plauka un zēla viņa tautas Israēla dēļ. Dāvids arī Jeruzālemē ņēma sievas, un Dāvidam tika dzemdēti dēli un meitas. Šie ir viņa bērnu vārdi, kuri dzima Jeruzālemē: Šammua, Šobābs, Nātāns, Sālamans, Jibhārs, Elīšūa, Elfelets, Nogahs, Nefegs, Jāfīa, Elīšāma, Beeljāda un Elīfelets. Kad filistieši uzzināja, ka Dāvids svaidīts par ķēniņu visam Israēlam, visi filistieši devās meklēt Dāvidu. To uzzinājis, Dāvids izgāja tiem pretī. Filistieši nāca un ielauzās Refāiešu ielejā. Un Dāvids jautāja Dievam: “Vai man doties pret filistiešiem, vai tu tos nodosi manā rokā?” Kungs viņam atbildēja: “Ej, es viņus nodošu tavā rokā!” Tie gāja uz Baal-Pracīmu, un Dāvids tur viņus sakāva. Dāvids sacīja: “Dievs satrieca manus ienaidniekus ar manu roku – kā ūdens šalti!” Tāpēc viņi to vietu nosauca par Baal-Pracīmu. Tur viņi bija pametuši savus dievus. Dāvids lika tos sadedzināt ugunī. Filistieši vēlreiz ielauzās ielejā. Dāvids atkal jautāja Dievam, un Dievs viņam atbildēja: “Neseko tiem, bet ej apkārt un uzbrūc iepretī balzamkokiem. Kad tu balzamkoku galotnēs dzirdēsi soļus, tad ej kaujā, jo Dievs tev pa priekšu būs izgājis sist filistiešu karapulku!” Dāvids darīja, kā Dievs viņam bija pavēlējis, un viņi kāva filistiešu karapulku no Gibeonas līdz Gezerai. Dāvida vārds kļuva zināms visās zemēs, un Kungs visām apkārtējām tautām iedvesa bailes no viņa. Viņš cēla sev namus Dāvida pilsētā, sagatavoja vietu Dieva derības šķirstam un uzslēja tam telti. Tad Dāvids sacīja: “Lai Dieva šķirstu nenes neviens cits kā vien levīti, jo Kungs uz visiem laikiem izvēlējies, lai viņi kalpotu un nestu Kunga šķirstu!” Dāvids sapulcināja Jeruzālemē visu Israēlu – lai ienes Kunga šķirstu vietā, kuru viņš bija sagatavojis. Dāvids pulcināja Ārona dēlus un levītus. No Kehāta dēliem bija vadonis Ūrīēls ar brāļiem, simts divdesmit vīri. No Merārī dēliem bija vadonis Asāja ar brāļiem, divi simti divdesmit. No Gēršoma dēliem bija vadonis Joēls ar brāļiem, simts trīsdesmit. No Elīcāfāna dēliem bija vadonis Šemaja ar brāļiem, divi simti. No Hebrona dēliem bija vadonis Elīēls ar brāļiem, astoņdesmit. No Uziēla bija vadonis Ammīnādābs ar brāļiem, simts divpadsmit. Dāvids saaicināja priesterus Cādoku un Ebjātāru, levītus Ūrīēlu, Asāju, Joēlu, Šemaju, Elīēlu un Ammīnādābu un sacīja tiem: “Jūs esat levītu tēvu namu galvenie, svētījieties kopā ar saviem brāļiem un tad uznesiet Kunga, Israēla Dieva, šķirstu tam sagatavotajā vietā. Pirmajā reizē jūs šeit nebijāt, un Kungs, mūsu Dievs, mūs satrieca, jo mēs par to nerūpējāmies, kā bija noteikts.” Tad priesteri un levīti svētījās, lai nestu Kunga, Israēla Dieva, šķirstu. Levī dēli nesa šķirstu, kā Mozus bija pavēlējis Kunga vārdā – iekārtu pār pleciem pārliktās kārtīs. Dāvids lika levītu vadoņiem norīkot savus brāļus dziedātājus ar mūzikas instrumentiem – arfām, lirām un cimbolēm, lai būtu dzirdamas to priecīgās skaņas. Levīti norīkoja Hēmānu, Joēla dēlu, un no viņu brāļiem Āsāfu, Berehjas dēlu, no Merārī dēliem, saviem brāļiem, – Ētānu, Kūšājāhu dēlu. Kopā ar tiem viņu otrās kārtas brāļus – Zeharjahu dēlu, Jaaziēlu, Šemīramotu, Jeiēlu, Unnī, Elīābu, Benājāhu, Maasejāhu, Matitjāhu, Elīflēhu, Miknējāhu, Obēd-Edomu un Jehiēlu, tie bija vārtu sargi. Dziedātāji Hēmāns, Āsāfs un Ētāns muzicēja ar vara cimbolēm, bet Zeharja, Aziēls, Šemīramots, Jehiēls, Unnī, Elīābs, Maasejāhu un Benājāhu – ar augsti skaņotām arfām. Matitjāhu, Elīflēhs, Miknējāhu, Obēd-Edoms, Jeiēls un Azazjāhu – ar lirām, kas skaņotas astotā atslēgā. Kenanjāhu, levītu mūzikas vadītājs, mācīja muzicēt, jo viņš spēja mācīt. Berehja un Elkāna bija vārtu sargi pie šķirsta. Priesteri Šebanjāhu, Jehošāfāts, Netanēls, Amāsajs, Zeharjahu, Benājāhu un Elīezers pūta taures Dieva šķirsta priekšā. Obēd-Edoms un Jehija bija vārtu sargi pie šķirsta. Tad Dāvids, Israēla vecajie un virsnieki pār tūkstošiem ar prieku gāja nest Kunga derības šķirstu no Obēd-Edoma nama. Dievs palīdzēja levītiem, kas nesa Kunga derības šķirstu. Viņi upurēja septiņus vērsēnus un septiņus aunus. Dāvids bija tērpies garā smalka lina kreklā. Visi levīti nesa šķirstu, arī dziedātāji un mūzikas vadītājs Kenanjāhu. Arī Dāvidam bija linu plecu sega. Viss Israēls nesa Kunga derības šķirstu ar gavilēm, ragu, tauru un cimboļu skaņām, spēlēdami arfas un liras. Kad Kunga derības šķirsts bija atnests līdz Dāvida pilsētai, Mīhala, Saula meita, skatījās pa logu un ieraudzīja ķēniņu Dāvidu līksmi dejojam, un viņa savā sirdī to nicināja. Dieva derības šķirstu tie ienesa un novietoja Dāvida uzceltajā teltī. Viņi upurēja Dievam sadedzināmos upurus un miera upurus. Kad Dāvids beidza upurēt sadedzināmos upurus un miera upurus, viņš svētīja tautu Kunga vārdā. Visiem Israēla ļaudīm – gan vīriem, gan sievām – viņš katram deva maizes gabalu, rausi un rozīņu plāceni. Viņš lika levītiem kalpot Kunga šķirsta priekšā – pieminēt, pateikties un slavēt Kungu, Israēla Dievu. Āsāfs bija galvenais, otrs bija Zeharja, tad Jeiēls, Šemīramots, Jehiēls, Matitja, Elīābs, Benājāhu, Obēd-Edoms. Jeiēls atbildēja par mūzikas instrumentiem, arfām un lirām, bet Āsāfs spēlēja cimboles. Priesteri Benājāhu un Jahaziēls bez mitas pūta taures Dieva derības šķirsta priekšā. Tā bija pirmā reize, kad Dāvids lika Āsāfam un viņa brāļiem pateikties Kungam ar dziesmām. “Pateicieties Kungam, piesauciet viņa vārdu! Vēstiet tautām viņa darbus, dziediet viņam, skandiniet viņam, stāstiet par viņa brīnumiem, lepojieties ar viņa svēto vārdu! Lai priecājas sirdis tiem, kas meklē Kungu! Alkstiet Kungu un viņa spēku, viņa klātieni vienmēr meklējiet! Atcerieties viņa darītos brīnumus, viņa zīmes un spriestās tiesas, jūs, viņa kalpa Israēla dzimums, Jēkaba dēli, viņa izredzētie! Viņš ir Kungs, mūsu Dievs! Viņš tiesā visu zemi! Nemūžam neaizmirstiet viņa derību, vārdu, ko viņš devis – uz tūkstoš audzēm –, ko viņš noslēdzis ar Ābrahāmu, ko viņš Īzakam apzvērējis, ko viņš cēlis par likumu Jēkabam – par mūžīgu derību Israēlam, sacīdams: tev es došu Kanaāna zemi, jums par mantojuma daļu! Kad jūs vēl mazā skaitā kā ceļinieku pulciņš gājāt no tautas pie tautas, no vienas valsts atkal citos ļaudīs – viņš nevienam jūs neļāva apspiest, aprāja ķēniņus jūsu dēļ: neaiztieciet manus svaidītos un maniem praviešiem nedariet ļaunu! Dziedi Kungam, visa zeme! Teic ik brīdi viņa glābšanu! Stāstiet tautām par viņa godību un visiem ļaudīm par viņa brīnuma darbiem! Kungs ir liels un augsti teicams! Bijājams vairāk par visiem dieviem! Jo visu tautu dievi ir elki, bet Kungs ir debesis darinājis! Spēks un greznums viņa priekšā, pie viņa mīt prieks un varenība! Kungs lai tiesā tautas, lai Kungam gods un vara! Kunga vārds lai tiek godāts! Nesiet labības dāvanas, pienesiet viņam! Slavējiet Kungu svētā greznumā! Drebi viņa priekšā, visa zeme! Zeme ir nostiprināta, tā neļogās! Priecājas debess un līksmo zeme, lai teicam tautām: Kungs ir Ķēniņš! Lai krāc jūra savus ūdeņus! Lai līksmo lauki ar savu devumu! Tad Kungam gavilēs koki mežā, jo viņš nāk tiesāt zemi! Pateicieties Kungam – viņš ir labs, mūžīga viņa žēlastība! Sauciet: Glābēj, Dievs, glāb mūs! Sapulcini un sargi no svešām tautām! Pateiksimies tavam svētajam vārdam, slavējot tevi sveiksim! Svētī, Kungs, Israēla Dievs, no mūžības līdz mūžībai!” Tad visa tauta sacīja: “Patiesi! Lai slava Kungam!” Kunga derības šķirsta priekšā viņš atstāja Āsāfu un viņa brāļus, lai tie vienmēr kalpo pie šķirsta katrs savā dienā. Obēd-Edoms – Obēd-Edoms bija Jedūtūna dēls – un viņa sešdesmit astoņi brāļi, un Hosa bija vārtu sargi. Priesteris Cādoks ar saviem brāļiem priesteriem bija pie Kunga telts Gibeonas augstienē, lai altārī vienmēr pienestu sadedzināmos upurus Kungam rītā un vakarā, lai visu darītu, kā rakstīts Kunga bauslībā, ko viņš pavēlējis Israēlam. Ar tiem bija arī Hēmāns un Jedūtūns, kā arī pārējie, kas bija šķīstījušies un kuru vārdi tika izvēlēti, lai slavētu Kungu, jo viņa žēlastība ir mūžīga! Hēmāns un Jedūtūns bija kopā ar tiem – lai ar taurēm un cimbolēm skandētu Dievam dziesmas un mūziku! Jedūtūna dēli bija vārtu sargi. Pēc tam visi ļaudis devās uz mājām. Dāvids pārnāca un svētīja savu namu. Un bija tā – Dāvids dzīvoja savā namā, un reiz viņš sacīja pravietim Nātānam: “Redzi, es dzīvoju ciedru koka namā, bet Kunga derības šķirsts zem aizkariem!” Nātāns sacīja Dāvidam: “Dari visu, ko esi nodomājis, jo Dievs ir ar tevi!” Bet tonakt pār Nātānu nāca Dieva vārds: “Ej un saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Kungs: tu necelsi man namu, kur dzīvot, jo es neesmu dzīvojis namā kopš dienas, kad es izvedu Israēlu, līdz šai dienai, bet es mitu no telts uz telti un no mītnes uz mītni. Visur, kur vien es Israēlam liku iet, tur taču es neteicu katram Israēla soģim, kam pavēlēju ganīt savu Israēla tautu: kāpēc jūs man neceļat ciedru koka namu? Un tagad saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Pulku Kungs: es ņēmu tevi no ganībām, no avju pulka, lai tu valdītu pār manu tautu Israēlu! Es būšu ar tevi visur, kur tu iesi, es iznīdēšu visus tavus ienaidniekus, un es celšu tavu vārdu pār visiem vārdiem uz zemes! Es dēstīšu savu tautu Israēlu šajā vietā, un es to audzēšu, un tie tur mitīs, nemiera tur nebūs, netaisnības darītāji tos vairs nenomāks, kā bija agrāk! Un kopš tā laika, kad es iecēlu soģus pār savu tautu Israēlu, es pakļāvu visus tavus ienaidniekus. Tagad es daru tev zināmu – tev namu uzcels Kungs! Kad tavu dienu skaits būs pilns un tu iesi pie tēviem, tad es tavā vietā celšu tavu dzimumu – vienu no taviem dēliem – un es nostiprināšu viņa valsti! Viņš uzcels manu namu, un es nostiprināšu viņa troni mūžīgi! Es būšu viņam par tēvu, un viņš būs man par dēlu! Es viņam neatņemšu savu derības žēlastību, kā to atņēmu tam, kas bija pirms tevis! Es viņu nostiprināšu viņa namā un viņa valstībā mūžīgi! Viņa tronis pastāvēs mūžīgi!” Visu dzirdēto un redzēto Nātāns atstāstīja Dāvidam. Tad ķēniņš Dāvids gāja, apsēdās Kunga priekšā un sacīja: “Kas gan es esmu, Kungs Dievs, kas gan mans nams, ka līdz šejienei tu mani vadīji!? Vai tas tev vēl maz, ak, Dievs! Tu runā par sava kalpa namu tik tālu nākotnē un rādi man nākamās paaudzes, kurām tu liksi nākt, ak, Dievs! Ko vēl lai tev Dāvids saka par tava kalpa godību? Tu taču pazīsti savu kalpu! Ak, Kungs, sava kalpa dēļ un pēc savas sirds nolūka tu dari šīs diženās lietas un dari tās zināmas! Ak, Kungs, neviens nav kā tu, nav cita Dieva bez tevis, to liecina viss, ko dzirdējām savām ausīm! Kurš vēl ir kā tava tauta – kā Israēls? Vienīgā tauta virs zemes, kuru Dievs gāja izpirkt sev par tautu, lai pagodinātu sevi, lai veiktu diženas lietas, bijājamas lietas – tavas tautas priekšā izdzenot tautas, tu tos no Ēģiptes izpirki! Savu tautu Israēlu tu padarīji sev par tautu uz mūžiem! Tu, Kungs, kļuvi viņiem par Dievu! Tad nu, Kungs Dievs, tiem vārdiem, ko tu runā par savu kalpu un viņa namu, liec pastāvēt mūžam un dari, kā esi sacījis! Tavs vārds būs stiprs un varens uz mūžiem, tie sacīs: Pulku Kungs – Israēla Dievs! – tu Israēla Dievs! Un tava kalpa Dāvida nams pastāvēs tavā priekšā! Jo tu, mans Dievs, tā vēstīji savam kalpam: es tev uzcelšu namu – tavs kalps ir uzdrīkstējies tev sacīt šo lūgšanu! Ak, Kungs, tu esi Dievs, tu esi solījis savam kalpam šīs labās lietas! Lai tev tīk svētīt sava kalpa namu, lai tas ir mūžīgi tavā priekšā – ko tu, Kungs, svētī, tas ir svētīts uz mūžiem!” Pēc tam Dāvids sakāva un pakļāva filistiešus. Viņš atņēma filistiešiem Gatu un tās ciemus. Viņš sakāva Moābu, moābieši kļuva Dāvida kalpi un maksāja meslus. Kad Cobas ķēniņš Hadadezers devās nostiprināt savu varu pie Eifrātas upes, tad Dāvids viņu Hamātā sakāva. Dāvids saņēma gūstā tūkstoš kararatu, septiņus tūkstošus jātnieku un divdesmit tūkstošus kājnieku. Dāvids visiem kara zirgiem pārgrieza kāju dzīslas un atstāja tikai simts kararatus. Cobas ķēniņam Hadadezeram nāca palīgā Damaskas aramieši, un Dāvids nokāva divdesmit divus tūkstošus aramiešu. Dāvids izvietoja karapulkus Damaskas aramiešu valstī, un aramieši kļuva Dāvida kalpi un maksāja nodevas. Kungs deva Dāvidam uzvaru visur, kur vien viņš gāja. Dāvids paņēma zelta vairogus, kas bija Hadadezera kalpiem un aizveda uz Jeruzālemi. No Hadadezera pilsētām Tibhatas un Kūnas Dāvids ņēma milzum daudz vara – no tā Sālamans darināja vara jūru, stabus un vara traukus. Hamātas ķēniņš Toī uzzināja, ka Dāvids sakāvis Cobas ķēniņa Hadadezera karaspēku, un sūtīja savu dēlu Hadorāmu pie ķēniņa Dāvida apvaicāties, kā viņam klājas, un apsveikt ar uzvaru kaujā pār Hadadezeru – Toī bija karojis ar Hadadezeru. Visus zelta, sudraba un vara traukus ķēniņš Dāvids veltīja Kungam, tāpat arī sudrabu un zeltu, kas tika ņemts no visām tautām: edomiešiem, moābiešiem, amoniešiem, filistiešiem un amālēkiešiem. Cerūjas dēls Abīšajs sakāva edomiešus Sāls ielejā – astoņpadsmit tūkstošus, un Edomā viņš izvietoja karapulkus. Visi edomieši kļuva Dāvida kalpi, un Kungs Dāvidam deva uzvaru visur, kur vien viņš gāja. Dāvids valdīja pār visu savu tautu Israēlu ar tiesu un taisnību. Joābs, Cerūjas dēls, bija karaspēka virspavēlnieks; Jehošāfāts, Ahīlūda dēls, bija lietvedis. Cādoks, Ahītūva dēls, un Abīmelehs, Ebjātāra dēls, bija priesteri, un Ševa bija rakstvedis. Benājāhu, Jehojādas dēls, bija miesassardzes priekšnieks, bet Dāvida dēli bija ķēniņa galvenie palīgi. Pēc kāda laika nomira amoniešu ķēniņš Nāhāšs, un pēc viņa sāka valdīt tā dēls. Dāvids sacīja: “Es izrādīšu laipnību Nāhāša dēlam Hānūnam, jo viņa tēvs izrādīja laipnību man!” Un Dāvids sūtīja vēstnešus izteikt līdzjūtību par viņa tēvu. Dāvida kalpi devās uz amoniešu zemi pie Hānūna izteikt līdzjūtību. Bet amoniešu augstmaņi sacīja Hānūnam: “Vai tu domā, ka Dāvids ir godājis tavu tēvu, sūtīdams paust līdzjūtību? Vai viņa kalpi nav nākuši pie tevis izpētīt, izlūkot un izspiegot zemi?” Tad Hānūns saņēma Dāvida kalpus, noskuva tos un apgrieza viņiem apģērbu līdz gurniem un aizraidīja viņus prom. Tiklīdz Dāvidam pastāstīja par tiem vīriem, viņš sūtīja tiem pretī, jo šie vīri bija ļoti pazemoti. Ķēniņš sacīja: “Palieciet Jērikā, līdz jums ataug bārda, un tikai tad atgriezieties.” Kad amonieši saprata, ka padarījuši sevi par smerdeļiem Dāvida priekšā, Hānūns un amonieši sūtīja tūkstoš sudraba talantus, lai nolīgtu kararatus un jātniekus no Aram-Naharaimas, Aram-Maahas un Cobas. Viņi nolīga trīsdesmit divus tūkstošus kararatu, kā arī Maahas ķēniņu ar viņa ļaudīm. Tie nāca un apmetās pretī Mēdbai, un amonieši tika sapulcēti no savām pilsētām un nāca cīnīties. To uzzinājis, Dāvids sūtīja turp Joābu un visa karaspēka varonīgos karavīrus. Amonieši iznāca pie pilsētas vārtiem un izvietojās kaujai, bet atnākušie ķēniņi stāvēja nomaļus laukā. Joābs redzēja, ka gan priekšā, gan aizmugurē pret viņu ir sastājušies kaujai. Viņš no visa Israēla izvēlējās labākos un izvietoja pret Arāmu. Pārējos ļaudis viņš norīkoja pie sava brāļa Abīšaja, un tie nostājās pret amoniešiem. Viņš sacīja: “Ja aramieši būs stiprāki par mani, tad tu nāc man palīgā, bet, ja amonieši būs stiprāki par tevi, es iešu palīgā tev! Esi stiprs, un būsim stipri savu ļaužu un mūsu Dieva pilsētu dēļ! Kungs darīs, kā viņam šķiet labi!” Joābs ar saviem ļaudīm devās uzbrukumā aramiešiem, un tie bēga no viņa. Kad amonieši ieraudzīja, ka aramieši bēg, tad arī viņi metās bēgt no Joāba brāļa Abīšaja un iebēga pilsētā. Pēc tam Joābs devās uz Jeruzālemi. Kad aramieši redzēja, ka Israēls tos ir sakāvis, tie sūtīja vēstnešus un lika ierasties tiem aramiešiem, kas dzīvo aiz Eifrātas upes, ar Hadadezera karaspēka virspavēlnieku Šobahu priekšgalā. To pateica Dāvidam, un viņš, sapulcinājis visu Israēlu, šķērsoja Jardānu, devās turp un nostājās tiem pretī. Dāvids izvietojās kaujai ar aramiešiem, un tie ar viņu cīnījās. Aramieši bēga no Israēla. Dāvids nokāva septiņus tūkstošus aramiešu kararatu vīru un četrdesmit tūkstošus kājnieku, un nonāvēja arī karaspēka virspavēlnieku Šobahu. Kad Hadadezera kalpi redzēja, ka Israēls tos sakāvis, tie noslēdza mieru ar Dāvidu un kalpoja viņam. Aramieši nekad vairs nemēģināja palīdzēt amoniešiem. Nākamā gada pavasarī, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iet karā, Joābs veda karaspēku un nopostīja amoniešu zemi. Viņš gāja un aplenca Rabu. Dāvids vēl bija Jeruzālemē, bet Joābs sakāva un nopostīja Rabu. Dāvids noņēma kroni no Milkoma galvas – tas svēra vienu talantu zelta, un tajā bija dārgakmens, un to uzlika galvā Dāvidam. No šīs pilsētas viņš pārveda ļoti bagātīgu laupījumu. Viņš lika izvest turienes ļaudis, lika tiem zāģēt un strādāt ar dzelzs kaltiem un zāģiem. Tā Dāvids darīja ar visām amoniešu pilsētām. Pēc tam Dāvids un visi ļaudis atgriezās Jeruzālemē. Pēc tam izcēlās karš ar Gezeras filistiešiem. Toreiz hušātietis Sibehajs kāva Safu, kurš bija no milžiem, – tā viņi tika pazemoti. Un notika vēl viens karš ar filistiešiem – Elhānāns, Jāīra dēls, kāva gatieti Lahmī, Goliāta brāli, kura šķēpa kāts bija kā audēja riestava. Un bija vēl viens karš Gatā, tur bija kāds liela auguma vīrs, kam bija pa sešiem pirkstiem – kopā divdesmit četri! Arī viņš bija milzis. Kad viņš izsmēja Israēlu, Dāvida brāļa dēls Jonatāns, Šimas dēls, viņu nokāva. Šie bija Gatas milži, un tie krita no Dāvida un viņa kalpu rokas. Sātans sāka kaitēt Israēlam un vedināja Dāvidu saskaitīt Israēlu. Dāvids sacīja Joābam un tautas augstmaņiem: “Ejiet un saskaitiet Israēlu no Bēršebas līdz Dānam un ziņojiet man, kāds ir viņu skaits!” Tad Joābs teica: “Lai Kungs simtkārt vairo savu ļaužu skaitu! Mans kungs, ķēniņ, vai tie visi nav mana kunga kalpi? Kāpēc mans kungs to prasa? Kāpēc uzlikt Israēlam tādu sodību?” Taču Joābam bija jāpilda ķēniņa teiktais, viņš pārstaigāja visu Israēlu un pēc tam atgriezās Jeruzālemē. Joābs paziņoja Dāvidam saskaitīto ļaužu skaitu – viss Israēls kopā bija tūkstoš tūkstoši un simts tūkstoši vīru, kas spēja rīkoties ar zobenu, bet Jūdā tādu vīru bija četri simti septiņdesmit tūkstoši. Levīti un benjāminieši netika skaitīti, jo Joābam riebās ķēniņa pavēle. Bet Dievam šī lieta šķita ļauna, un viņš sita Israēlu. Dāvids teica Dievam: “Es esmu ļoti grēkojis, tā darīdams, noņem jel sava kalpa vainu, jo es esmu izdarījis lielu muļķību!” Kungs teica Dāvida redzētājam Gādam: “Ej un saki Dāvidam: tā saka Kungs: es tev ļauju izvēlēties vienu no trīs lietām, un to es tev darīšu!” Gāds devās pie Dāvida un teica viņam: “Tā saka Kungs: izvēlies! Vai nu trīs bada gadi, vai trīs mēneši tev jābēguļo no pretiniekiem, no ienaidnieku zobena, kas tevi vajā, vai lai trīs dienas Kunga zobens, mēris un Kunga eņģelis posta zemi visos Israēla novados? Apdomā, ko man teikt tam, kurš mani šurp sūtījis!” Dāvids sacīja Gādam: “Es esmu lielā postā, tomēr labāk krītu Kunga rokās, jo viņa žēlsirdība ir liela, bet cilvēka rokās krist es negibu!” Tad Kungs sūtīja Israēlam mēri, un Israēlā krita septiņdesmit tūkstoši vīru. Kungs sūtīja eņģeli postīt Jeruzālemi, un, kad viņš to postīja, Kungs to uzlūkoja – un viņš mitējās darīt ļaunu un sacīja posta eņģelim: “Gana! Apturi savu roku!” Tobrīd Kunga eņģelis stāvēja pie jebūsieša Ornāna klona. Dāvids paskatījās augšup un ieraudzīja Kunga eņģeli stāvam starp zemi un debesīm izvilktu zobenu, kas pacelts pār Jeruzālemi! Tad Dāvids un vecajie, maisos tērpti, krita uz sava vaiga. Dāvids teica Dievam: “Vai tad ne es liku skaitīt tautu?! Es esmu tas, kurš grēkojis un darījis ļauni, bet ko tad darījušas šīs avis? Kungs, mans Dievs, stājies jel pret mani un mana tēva namu, bet nesodi savus ļaudis!” Tad Kunga eņģelis sacīja Gādam: “Saki Dāvidam, lai Dāvids dodas augšup un uz jebūsieša Ornāna klona ceļ Kungam altāri.” Dāvids devās augšup, kā Gāds Kunga vārdā bija teicis. Ornāns pagriezās un ieraudzīja eņģeli! Viņa četri dēli, kas bija kopā ar viņu, paslēpās. Tobrīd Ornāns kūla kviešus. Dāvids nāca pie Ornāna, Ornāns paskatījās, ieraudzīja Dāvidu un nāca Dāvidam pretī pa klonu, klanīdamies līdz zemei. Dāvids sacīja Ornānam: “Dod man klona vietu, lai varu tur uzcelt Kungam altāri. Dod man to par pilnu maksu, lai no tautas atstājas mēris.” Ornāns teica Dāvidam: “Ņem un dari, kungs, ķēniņ, kā tev šķiet labi. Redzi, šo vērsi es dodu par sadedzināmo upuri, kuļamos ratus malkai un kviešus labības dāvanai – es dodu visu!” Bet ķēniņš Dāvids teica Ornānam: “Nē! Es visu pirkšu par pilnu maksu, jo Kungam es nepienesīšu to, kas ir tavs, nedz arī sadedzināmo upuri, kas ir par velti!” Dāvids Ornānam samaksāja seši simti šekeļu zelta. Dāvids uzcēla Kungam altāri un pienesa sadedzināmo upuri un miera upuri. Viņš piesauca Kungu, un viņš tam no debesīm atbildēja ar uguni pār sadedzināmā upura altāri. Tad Kungs pavēlēja eņģelim, un tas atlika savu zobenu makstī. Kad Dāvids redzēja, ka Kungs viņam atbildējis uz jebūsieša Ornāna klona, viņš sāka tur upurēt. Kunga telts, ko Mozus bija taisījis tuksnesī, un sadedzināmo upuru altāris tolaik atradās Gibeonas augstienē. Bet Dāvids nespēja iet tur lūgt Dievu, jo baidījās no Kunga eņģeļa zobena. Dāvids sacīja: “Šis ir Kunga Dieva nams, un šis ir sadedzināmo upuru altāris Israēlam!” Dāvids pavēlēja sapulcināt svešzemniekus, kas bija Israēla zemē, un nozīmēja akmeņkaļus tēst akmeņus Dieva nama celšanai. Dāvids sagatavoja daudz dzelzs naglām, durvīm, vārtiem un savienojumiem un tik daudz vara, ka ne nosvērt, un ciedru kokus, ka ne saskaitīt! Dāvidam ciedru kokus vairumā veda sidonieši un tīrieši. Dāvids sacīja: “Mans dēls Sālamans ir jauns un maigs, bet namam, kas domāts Kungam, ir jābūt sevišķi lielam, lai tas tiek teikts un slavēts visās zemēs – tādēļ es visu sagatavošu tā celšanai!” Pirms savas nāves Dāvids paguva daudz ko sagatavot. Viņš aicināja savu dēlu Sālamanu un piekodināja, ka tam jāuzceļ nams Kungam, Israēla Dievam. Dāvids sacīja Sālamanam: “Mans dēls, man bija padomā celt namu Kunga, mana Dieva, vārdam, bet Kunga vārds nāca pār mani un sacīja: tu esi izlējis daudz asiņu un esi bijis liels karotājs, tāpēc tu necelsi namu manam vārdam, jo tu esi lējis uz zemes pārāk daudz asiņu! Redzi, tev ir dzimis dēls, viņš būs miera vīrs, un es viņam došu mieru visapkārt no visiem viņa ienaidniekiem. Viņa vārds būs Sālamans, es došu Israēlam mieru un rimtumu visu viņa mūžu! Viņš cels namu manam vārdam, un viņš būs mans dēls, un es būšu viņa tēvs – es nostiprināšu viņa ķēniņa troni pār Israēlu mūžīgi! Tad nu, mans dēls, Kungs būs ar tevi, un tev veiksies, tu uzcelsi namu Kungam, savam Dievam, kā viņš par tevi sacījis! Vienīgi Kungs tev dos saprašanu un zināšanu un iecels tevi pār Israēlu, lai tu ievēro Kunga, sava Dieva, bauslību. Tev veiksies, ja tu rūpīgi pildīsi likumus un tiesas, ko Kungs deva Mozum priekš Israēla! Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies! Redzi, nabadzībā es esmu sakrājis Kunga namam simts tūkstošus talantu zelta un tūkstoš tūkstošus talantu sudraba, un varu un dzelzi tik daudz, ka ne nosvērt, un esmu gādājis arī kokus un akmeņus, bet pie tiem tev vēl būs jāliek klāt. Tev ir arī daudz strādnieku: akmeņkaļi, akmens un koka meistari un dažādu darbu pratēji. Zelta, sudraba, vara un dzelzs ir tik daudz, ka ne saskaitīt! Celies un rīkojies, Kungs ir ar tevi!” Dāvids pavēlēja visiem Israēla augstmaņiem palīdzēt viņa dēlam Sālamanam: “Vai Kungs, jūsu Dievs, nav ar jums un nav devis mieru it visur? Viņš ir nodevis man zemes iemītniekus, un zeme ir pakļauta Kungam un viņa tautai. Tad nu ar sirdi un dvēseli tiecieties pie Kunga, sava Dieva, celieties un celiet namu, svētvietu Kungam Dievam, un novietojiet Kunga derības šķirstu un traukus, kas svēti Dievam, namā, ko uzcels Kunga vārdam!” Kad Dāvids bija vecs, dzīvojis gana dienu, viņš iecēla savu dēlu Sālamanu par ķēniņu Israēlam. Viņš sapulcināja visus Israēla augstmaņus, priesterus un levītus. Levīti, kam bija trīsdesmit un vairāk gadu, tika saskaitīti, un kopā to bija trīsdesmit astoņi tūkstoši. No tiem Kunga nama darbu uzraugu bija divdesmit četri tūkstoši, ierēdņu un tiesnešu bija seši tūkstoši, vārtu sargu bija četri tūkstoši un to, kas slavēja Kungu ar mūzikas instrumentiem, “kurus es darināju slavēšanai”, bija četri tūkstoši. Dāvids viņus sadalīja vienībās pēc Levī dēliem Gēršona, Kehāta un Merārī. No Gēršona: Ladāns un Šimī. Ladāna dēli: Jehiēls bija galvenais, un Zētāms un Joēls, pavisam trīs. Šimī dēli: Šelomots, Haziēls un Hārāns, pavisam trīs. Šie bija Ladāna tēvu nama galvenie. Šimī dēli: Jahats, Zīna, Jeūšs un Berīa. Šie četri bija Šimī dēli. Jahats bija galvenais, otrais bija Zīza. Jeūšam un Berīam nebija daudz dēlu, tādēļ tos skaitīja par vienu tēva namu. Kehāta dēli: Amrāms, Jichārs, Hebrons un Uziēls, pavisam četri. Amrāma dēli bija Ārons un Mozus. Ārons tika nošķirts, lai viņš un viņa dēli uz mūžiem tiktu iesvētīti svētumu svētumam – kvēpināt upuri Kungam, kalpot viņam un slavēt viņa vārdu mūžīgi. Dieva vīra Mozus dēli tika pieskaitīti Levī ciltij. Mozus dēli bija Gēršoms un Elīezers. Gēršoma dēli: Šebuēls bija pirmais. Elīezera dēls bija Rehabjāhu, pirmais. Elīezeram cita dēla nebija, bet Rehabjāhu bija daudz pēcnācēju. Jichāra dēli: Šelomīts bija pirmais. Hebrona dēli: pirmais bija Jerijāhu, otrais Amarja, trešais bija Jahaziēls un ceturtais Jekamāms. Uziēla dēli: pirmais bija Miha un otrais Jišija. Merārī dēli: Mahlī un Mūšī. Mahlī dēli: Elāzārs un Kīšs. Elāzārs nomira, bet dēlu viņam nebija, tik meitas vien, un viņu brālēni, Kīša dēli, tās apprecēja. Mūšī dēli: Mahlī, Ēders un Jeremots, pavisam trīs. Šie ir Levī dēlu tēvu namu galvenie, atsevišķi tika pierakstīts tēvu namu skaits un to vārdi, kuri pārzināja Kunga nama kalpošanas darbus, kuriem bija divdesmit un vairāk gadu, jo Dāvids sacīja: “Kungs, Israēla Dievs, ir devis mieru savai tautai, un viņš Jeruzālemē mitīs mūžīgi! Nu vairs levītiem nav jānes ne Mājoklis, ne kalpošanas trauki.” Pēc Dāvida pēdējiem norādījumiem, tika saskaitīti Levī dēli, kuriem bija divdesmit un vairāk gadu, jo viņiem bija jāpalīdz Ārona dēlu kalpošanā Kunga namā: pagalmā, mantnīcās, visu svētlietu tīrīšanā, kalpošanas darbos Dieva namā, kā arī jāgatavo upurmaizes, smalkie milti labības dāvanai, neraudzētie plāceņi, uz plāts ceptas un ar eļļu sajauktās maizes un viss, ko mēra un sver. Ik rītu tiem bija jāpulcējas, lai pateiktos un slavētu Kungu, tāpat arī ik vakaru, un vienmēr, kad Kungam tika upurēti sadedzināmie upuri sabatā, jaunajā mēnesī un svētku dienās, kā noteikts pēc viņu skaita, – vienmēr Kunga priekšā. Viņi bija atbildīgi par Saiešanas telti, svētvietu, un tiem bija jāpalīdz saviem brāļiem, Ārona dēliem, kalpot Kunga namā. Ārona dēlu dalījums: Ārona dēli bija Nādābs, Abīhū, Elāzārs un Ītāmārs. Nādābs un Abīhū nomira pirms sava tēva, un viņiem nebija dēlu. Elāzārs un Ītāmārs kļuva par priesteriem. Dāvids kopā ar Cādoku no Elāzāra dēliem un Ahīmelehu no Ītāmāra dēliem iedalīja viņus kalpošanas kārtās. Starp Elāzāra dēliem bija vairāk galveno nekā starp Ītāmāra dēliem, tādēļ viņš iedalīja tā: sešpadsmit no Elāzāra dēlu tēva nama galvenajiem un astoņi no Ītāmāra tēva nama. Gan vienus, gan otrus viņi izvēlēja, metot lozes, jo svētvietas pārstāvji un Dieva pārstāvji bija gan no Elāzāra dēliem, gan no Ītāmāra dēliem. Rakstvedis Šemaja, Netanēla dēls, no levītiem, viņus pierakstīja, klātesot ķēniņam un augstmaņiem, un priesteriem Cādokam un Ahīmeleham, Ebjātāra dēlam, un priesteru un levītu tēvu namu galvenajiem – gan no Elāzāra, gan no Ītāmāra tēvu namiem. Pirmā loze krita Jehojārībam, otrā Jedajam, trešā Hārimam, ceturtā Seorīmam, piektā Malkijam, sestā Mijāmīnam, septītā Kocam, astotā Abijam, devītā Jozuam, desmitā Šehanjāhu, vienpadsmitā Eljāšībam, divpadsmitā Jākīmam, trīspadsmitā Hupam, četrpadsmitā Ješebābam, piecpadsmitā Bilgam, sešpadsmitā Immēram, septiņpadsmitā Hēzīram, astoņpadsmitā Picēcam, deviņpadsmitā Petahjam, divdesmitā Ecehiēlam, divdesmit pirmā Jāhīnam, divdesmit otrā Gāmūlam, divdesmit trešā Dlājāhu, divdesmit ceturtā Maazjam. Šī bija noteiktā kārtība kalpošanai Kunga namā, ko viņu tēviem caur Āronu bija pavēlējis Kungs, Israēla Dievs. Pārējie Levī dēli: no Amrāma dēliem Šebuēls, no Šebuēla dēliem Jehdejāhu, no Rehabjāhu dēliem galvenais bija Jišija, no Jichāra Šelomots, no Šelomota dēliem Jahats, no Hebrona dēliem: Jerijāhu, otrais bija Amarja, trešais bija Jahaziēls, ceturtais Jekamāms, no Uziēla dēliem Miha, no Mihas dēliem Šāmīrs, Mihas brālis Jišija, no Jišijas dēliem Zeharjahu, no Merārī dēliem Mahlī un Mūšī, no Jaazijāhu dēliem Beno, no Merārī dēliem Jaazijāhu, Beno, Šohams, Zakūrs un Ibrijs, no Mahlī – Elāzārs, kam nebija dēlu, no Kīša – Kīša dēls Jerahmeēls, no Mūšī dēliem – Mahlī, Ēders un Jerīmots. Šie ir Levī dēli, pēc viņu dzimtām. Arī par viņiem meta lozes tāpat kā par viņu brāļiem, Ārona dēliem, klātesot ķēniņam, Cādokam, Ahīmeleham un priesteru un levītu cilts tēviem – par tēvu namu galvenajiem lēma tāpat kā par viņu jaunākajiem brāļiem. Dāvids un karaspēka virsnieki nošķīra Āsāfa, Hēmāna un Jedūtūna dēlus pravietiskai kalpošanai liru, arfu un cimboļu pavadījumā. Šis ir to vīru saraksts, kam tas bija jādara: Āsāfa dēli – Zakūrs, Jāzeps, Netanja un Asarēla. Āsāfa dēli bija pakļauti pravietim Āsāfam, bet viņš pakļauts ķēniņam. Jedūtūnam Jedūtūna dēli – Gedaljāhu, Jēcers, Jesaja, Šimejs, Hašabjāhu un Matitjāhu, pavisam seši, pakļauti savam tēvam Jedūtūnam. Ar lirām un praviešu dziesmām viņi pateicās un slavēja Kungu. Hēmānam Hēmāna dēli – Bukijāhu, Matanjāhu, Uziēls, Šebuēls, Jerīmots, Hananja, Hānānī, Elīāta, Gidaltī, Romamtī-Ezers, Jošbekāša, Mallotī, Hotīrs un Mehazīots. Visi šie bija ķēniņa redzētāja Hēmāna dēli. Dievs bija pavēlējis, ka tiem jāpūš taures. Dievs Hēmānam bija devis četrpadsmit dēlus un trīs meitas. Viņi visi bija pakļauti savam tēvam un spēlēja Kunga namā cimboles, arfas un liras Dieva nama kalpošanā, kas bija pakļauta ķēniņam, Āsāfam, Jedūtūnam un Hēmānam. Viņu skaits kopā ar brāļiem, kas bija mācīti spēlēt Kungam – visi, kas to prata, – bija divi simti astoņdesmit astoņi. Savas kalpošanas reizes viņi izlozēja visi kopā – gan mazie, gan lielie, gan mācītie, gan mācekļi. Pirmā loze no Āsāfa krita Jāzepam, otrā Gedaljāhu, viņa brāļiem un dēliem, kopā divpadsmit. Trešā Zakūram, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Ceturtā Jēceram, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Piektā Netanjāhu, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Sestā Bukijāhu, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Septītā Jesarēlam, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Astotā Jesajam, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Devītā Matanjāhu, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Desmitā Šimī, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Vienpadsmitā Azarēlam, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Divpadsmitā Hašabjam, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Trīspadsmitā Šebuēlam, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Četrpadsmitā Matitjāhu, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Piecpadsmitā Jeremotam, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Sešpadsmitā Hananjāhu, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Septiņpadsmitā Jošbekāšam, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Astoņpadsmitā Hānānī, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Deviņpadsmitā Mallotī, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Divdesmitā Elīātam, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Divdesmit pirmā Hotīram, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Divdesmit otrā Gidaltī, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Divdesmit trešā – Mehazīotam, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Divdesmit ceturtā Romamtī-Ezeram, viņa dēliem un brāļiem, kopā divpadsmit. Vārtu sargi Vārtu sargu nodaļa. No korahiešiem – Mešelemjāhu, Kores dēls, viņš Āsāfa dēls. Mešelemjāhu dēli: pirmdzimtais Zeharjahu, otrais Jedīaēls, trešais Zebadjāhu, ceturtais Jatniēls, piektais Ēlāms, sestais Jehohānāns, septītais Eljehoēnajs. Obēd-Edoma dēli: pirmdzimtais Šemaja, otrais Jehozābāds, trešais Joāhs, ceturtais Sāhārs, piektais Netanēls, sestais Ammiēls, septītais Jisašhars, astotais Peulletajs, jo Dievs svētīja Obēd-Edomu. Arī viņa dēlam Šemajam tika dzemdēti dēli, kas valdīja savos tēvu namos, jo viņi bija vareni spēkavīri. Šemajas dēli: Otnī, Refaēls, Obēds un Elzābāds. Arī viņa brāļi Ēlīhu un Semahjāhu bija vareni vīri. Šie visi bija Obēd-Edoma dēli, gan viņa, gan viņa dēlu dēli un viņu brāļi – stipri vīri, spējīgi kalpot, sešdesmit divi no Obēd-Edoma. Mešelemjāhu dēli un brāļi, astoņpadsmit stipri vīri. Merārī dēla Hosas dēli: galvenais Šimrī, viņš nebija pirmdzimtais, bet viņa tēvs to iecēla par galveno. Otrais Hilkija, trešais Tebaljahu, ceturtais Zeharjahu. Šie visi bija Hosas dēli un brāļi, kopā trīspadsmit. Šīm vārtu sargu nodaļām, viņu galvenajiem vadītājiem, tāpat kā viņu brāļiem, bija pienākums kalpot Kunga namā. Viņi meta lozes par katriem vārtiem – gan mazs, gan liels – pēc tēvu namiem. Austrumu vārtu loze krita Šelemjam, bet viņa dēlam Zeharjahu, kas bija gudrs padomdevējs, krita Ziemeļu vārtu loze. Obēd-Edomam krita Dienvidu vārtu loze, viņa dēliem noliktavas. Šupīmam un Hosam krita Rietumu un Šalleheta vārti, kur taka iet augšup. Sardzes vietas bija izvietotas šādi – katru dienu seši levīti stāvēja Austrumu vārtos, četri katru dienu stāvēja Ziemeļu vārtos, četri katru dienu stāvēja Dienvidu vārtos un divi pie noliktavas. Pie rietumu piebūves četri stāvēja pie ceļa un divi pie piebūves. Šīs ir vārtu sargu vienības no korahiešu dēliem un Merārī dēliem. Levīti un viņu brāļi bija atbildīgi par Dieva nama dārgumu krātuvēm un ziedojumu mantnīcām – Ladāna dēli, kuri bija geršonieši, Ladāna pēcnācēji, un geršonieša Ladāna tēva nama galvenie bija jehiēlieši. Jehiēla dēli bija Zētāms un viņa brālis Joēls, Kunga nama mantziņi. No amrāmiešiem, jichāriešiem, hebroniešiem un uziēliešiem: Šebuēls, Gēršoma dēls, Mozus dēls, bija mantnīcu priekšnieks. Viņa brāļi no Elīezera puses bija viņa dēls Rehabjāhu, viņa dēls Jesaja, viņa dēls Jorāms, viņa dēls Zihrī, viņa dēls Šelomots. Šelomots un viņa brāļi bija atbildīgi par visām mantnīcām, kurās glabājās ziedojumi no ķēniņa Dāvida un tēva nama galvenajiem, kuri bija virsnieki pār tūkstošiem un simtiem, kā arī citi karaspēka virsnieki. Viņi bija ziedojuši kara laupījumu, lai uzturētu Kunga namu. Par visu, ko bija ziedojuši redzētājs Samuēls, Sauls, Kīša dēls, Abnērs, Nēra dēls, un Joābs, Cerūjas dēls, – par visiem ziedojumiem bija atbildīgs Šelomīts un viņa brāļi. Par citiem darbiem atbildēja jichārietis Kenanjāhu un viņa dēli, viņš bija virsnieks un tiesnesis Israēlā. No hebroniešiem: Hašabjāhu un viņa brāļi, tūkstoš septiņi simti stipru vīru, pārraudzīja visus Kunga darbus un kalpošanu ķēniņam Israēla rietumu apgabalā šaipus Jardānas. No hebroniešiem pēc dzimtu cilts rakstiem galvenais bija Jerijāhu. Dāvida valdīšanas četrdesmitajā gadā Gileādas Jaazērā tika meklēti un atrasti vareni spēkavīri. Viņam bija arī divi tūkstoši septiņi simti brāļu, tie bija stipri vīri, tēvu namu galvenie. Ķēniņš Dāvids tos iecēla par visu Dieva un ķēniņa lietu pārziņiem rūbeniešiem, gādiešiem un pusei Manases cilts. Šis ir Israēla dēlu saraksts – tēvu nama galvenie, virsnieki pār tūkstoti un simtu, vadoņi, kas kalpoja ķēniņam visās karapulka lietās un kuru pienākumi turpinājās mēnesi pēc mēneša visu gadu. Katrā pulkā bija divdesmit četri tūkstoši vīru. Pirmajā mēnesī pirmā pulka virsnieks bija Jāšābāms, Zabdiēla dēls. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Viņš bija no Pereca dēliem un galvenais pulka virsnieks pirmajā mēnesī. Otrajā mēnesī pulka virsnieks bija ahohietis Dodo, viņa pulka vadītājs bija Miklots. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Trešajā mēnesī trešā pulka virsnieks bija Benājāhu, augstā priestera Jehojādas dēls. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Benājāhu bija spēkavīrs trīsdesmit vīru vidū un virsnieks pār šiem trīsdesmit, un viņa dēls Ammīzābāds bija pulka vadītājs. Ceturtais ceturtajā mēnesī bija Asā-Ēls, Joāba brālis, un viņa dēls Zebadja bija otrais. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Piektajā mēnesī piektā pulka virsnieks bija jizrahietis Šamma. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Sestais sestajā mēnesī bija tekoietis Īra, Ikēša dēls. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Septītais septītajā mēnesī bija pelonietis Helecs no Efraima dēliem. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Astotais astotajā mēnesī bija hušātietis Sibehajs no Zeraha dēliem. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Devītais devītajā mēnesī bija anatotietis Abīezers no Benjāmina dēliem. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Desmitais desmitajā mēnesī bija netofātietis Mahrajs no Zeraha dēliem. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Vienpadsmitais vienpadsmitajā mēnesī bija pirātonietis Benājāhu no Efraima dēliem. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Divpadsmitais divpadsmitajā mēnesī bija netofātietis Heldajs no Otniēla dēliem. Viņa pulkā bija divdesmit četri tūkstoši. Israēla cilšu vadoņi: pār Rūbena cilti – Elīezers, Zihrī dēls, pār Šimona cilti – Šefatjāhu, Maaha dēls, pār Levī cilti – Hašabja, Kemuēla dēls, pār Ārona cilti – Cādoks, pār Jūdas cilti – Ēlīhu, no Dāvida brāļiem, pār Jisašhara cilti – Omrī, Mihaēla dēls, pār Zebulūna cilti – Jišmajāhu, Obadjāhu dēls, pār Naftālī – Jerīmots, Azriēla dēls, pār Efraima dēliem – Hozeja, Azazjāhu dēls, pār pusi Manases cilts – Joēls, Pedājāhu dēls, pār pusi Manases cilts Gileādā – Jido, Zeharjahu dēls, pār Benjāmina cilti – Jaasiēls, Abnēra dēls, pār Dāna cilti – Azarēls, Jerohāma dēls. Šie ir Israēla cilšu vadoņi. Dāvids neskaitīja tos, kam bija divdesmit gadi un mazāk, jo Kungs bija solījis vairot Israēlu kā zvaigznes debesīs! Joābs, Cerūjas dēls, bija sācis skaitīt, bet nepabeidza, jo pār Israēlu nāca dusmība, tāpēc šis skaits netika ierakstīts ķēniņa Dāvida laiku grāmatā. Ķēniņa dārgumu krātuves pārzināja Azmāvets, Adiēla dēls. Pārējās mantnīcas, kas bija laukos, pilsētās, ciemos un pie sargtorņiem, pārzināja Jonatāns, Uzijāhu dēls. Laukstrādniekus un zemniekus pārzināja Ezrī, Kelūba dēls. Vīnadārzu pārzinis bija rāmietis Šimī. Vīnogas un vīna pagrabus pārzināja šofāmietis Zabdī. Olīvkokus un mežavīģes, kas auga ielejā, pārzināja gedērietis Baal-Hānāns. Eļļas noliktavas pārzināja Joāšs. Liellopus, kas ganījās Šāronā, pārzināja šāronietis Šitrajs. Liellopus, kas bija ielejās, pārzināja Šāfāts, Adlaja dēls. Kamieļus pārzināja ismaēlietis Obīls. Ēzeļmātes pārzināja mēronotietis Jehdejāhu. Sīklopus pārzināja hagrietis Jāzīzs. Šie visi bija ķēniņa Dāvida īpašumu pārziņi. Dāvida tēvocis Jonatāns bija padomnieks, gudrs vīrs, rakstvedis. Jehiēls, Hahmonī dēls, rūpējās par ķēniņa dēliem. Ahītofels bija ķēniņa padomnieks. Arkietis Hūšajs bija ķēniņa draugs. Pēc Ahītofela bija Jehojāda, Benājāhu dēls, un Ebjātārs. Ķēniņa karaspēka virspavēlnieks bija Joābs. Dāvids sapulcināja Jeruzālemē visus Israēla augstmaņus, cilšu vadoņus un pulku virsniekus, kas kalpoja ķēniņam, un virsniekus pār tūkstošiem un simtiem, virsniekus pār ķēniņa un viņa dēlu īpašumiem un liellopiem, kā arī einuhus, stipros un visus ietekmīgos vīrus. Tad ķēniņš Dāvids piecēlās un sacīja: “Klausieties, mani brāļi un mana tauta, es no sirds vēlējos uzcelt namu – miera namu Kunga derības šķirstam, kājsolu mūsu Dievam, un es to gatavojos celt, bet Dievs man sacīja: tu necelsi namu manam vārdam, jo tu esi karotājs, kas izlējis asinis! Kungs, Israēla Dievs, mani ir izvēlējies no visām ciltīm, lai es mūžīgi valdītu pār Israēlu, jo no Jūdas viņš izvēlējās valdnieku un no Jūdas cilts mana tēva namu, un no mana tēva dēliem viņam labpatika par visa Israēla ķēniņu iecelt mani. No visiem maniem dēliem – Kungs man ir devis daudz dēlu – viņš ir izvēlējies manu dēlu Sālamanu, kas sēdēs Kunga valstības tronī pār Israēlu. Viņš man sacīja: tavs dēls Sālamans cels man namu un pagalmus, jo viņu es izvēlējos sev par dēlu, un es būšu viņam par tēvu! Es nostiprināšu viņa valdīšanu mūžīgi, ja viņš ievēros un pildīs manus baušļus un tiesas tāpat kā šodien. Un tagad – lai to redz viss Israēls, Kunga sapulce, un dzird mūsu Dievs! – ievērojiet un pildiet visus Kunga, jūsu Dieva, baušļus, lai jums būtu īpašumā šī labā zeme un to pēc jums mantotu jūsu dēli uz mūžiem! Un tu, mans dēls Sālaman, atzīsti savu tēvu Dievu un kalpo viņam nedalītu sirdi un labprātīgu dvēseli, jo Kungs pārbauda visas sirdis un viņš saprot ikkatru nodomu. Ja tu viņu meklēsi, viņš ļausies sevi atrast, bet, ja pametīsi, viņš tevi atmetīs pavisam! Redzi nu, Kungs tevi ir izvēlējies, lai tu celtu namu svētvietai. Esi stiprs un dari to!” Tad Dāvids deva savam dēlam Sālamanam lieveņa, nama un tā mantnīcu, augštelpu, iekštelpu un grēku apklāšanas vietas aprakstu. Un arī aprakstu visam, ko viņš garā bija saņēmis par Kunga nama pagalmu un visām telpām visapkārt, Kunga nama dārgumiem un ziedotajiem dārgumiem, par priesteru un levītu iedalījumu, par visiem darbiem kalpošanai Kunga namā un visiem traukiem kalpošanai Kunga namā, zelta svaru katram zelta traukam, ko lietos kalpošanā, un katra sudraba trauka svaru – visam, ko lietos kalpošanā, un svaru zelta gaismekļu pamatnēm un zelta eļļas lukturīšiem, svaru katra gaismekļa pamatnei un eļļas lukturītim, arī sudraba gaismekļu pamatņu svaru, katra gaismekļa pamatnes un katra eļļas lukturīša svaru, un zelta svaru upurmaizes galdiem, katram galdam, un sudraba galdiem, kā arī tīra zelta dakšām, laistāmiem traukiem un krūkām, un zelta bļodu svaru, katrai bļodai, un sudraba bļodu svaru, katrai bļodai, un kvēpināšanas altārim tīrā zelta svaru, kā arī aprakstu ratiem un zelta ķerubiem ar izplestiem spārniem, kuri pārsedz Kunga derības šķirstu. Tas viss ir uzrakstīts, kā Kungs man to devis, viņš izskaidrojis visus ieplānotos darbus. Dāvids sacīja savam dēlam Sālamanam: “Esi stiprs un drošs, dari to, nebīsties un nebaiļojies, jo Kungs Dievs, mans Dievs, ir ar tevi! Viņš tev neļaus būt vājam un neatstums tevi, kamēr tiks pabeigti visi darbi Kunga namā. Un, redzi, arī priesteru un levītu vienības kalpos Dieva namā. Ar tevi visos darbos būs gudri un prasmīgi vīri, augstmaņi un visa tauta – tie darīs visu, ko teiksi!” Ķēniņš Dāvids sacīja visai sapulcei: “Dievs ir izvēlējies tikai viņu, manu dēlu Sālamanu, jaunu un maigu puisi, bet darbs ir liels, jo ne cilvēkam domāts šis templis, bet Kungam Dievam! Es esmu sagādājis Dieva namam, ko vien spēju: zeltu zeltlietām, sudrabu sudrablietām, varu – tam, kas no vara, dzelzi – tam, kas no dzelzs, un koku – tam, kas no koka, oniksa akmeņus, ieliekamos akmeņus, briljantus, raibus akmeņus, visādus dārgakmeņus un daudz marmora. Turklāt es tik ļoti esmu vēlējies Dieva namu, ka esmu tam veltījis savu mantu, savu zeltu un sudrabu – to es pievienoju tam, ko biju sagatavojis svētajam namam: trīs tūkstošus talantu zelta, Ofīras zelta, septiņus tūkstošus talantu sudraba, nama sienu pārklājumam, zeltu zeltlietām, sudrabu sudrablietām un visam, ko darina amatnieki. Kurš vēl šodien labprātīgi ziedos Kungam?!” Tad arī tēvu namu galvenie, Israēla cilšu vadoņi, virsnieki pār tūkstošiem un simtiem un ķēniņa galminieki ziedoja labprātīgi. Viņi ziedoja darbiem Dieva namā piecus tūkstošus talantu un desmit tūkstošus dariku zelta, desmit tūkstošus talantu sudraba, astoņpadsmit talantu vara un simts tūkstošus talantu dzelzs. Kam vien bija dārgakmeņi, tas deva tos Kunga nama dārgumu krātuvē geršonieša Jehiēla pārziņā. Tauta priecājās par labprātīgajiem ziedojumiem, jo visi Kungam ziedoja no sirds pilnības! Un arī ķēniņš Dāvids varen priecājās! Visai sapulcei klātesot, Dāvids slavēja Kungu, sacīdams: “Slavēts tu, Kungs, Israēla Dievs! Mūsu tēvs no mūžības līdz mūžībai! Kungs, tu varens un liels, dižens, mūžīgs un cēls! Viss, kas debesīs un virs zemes, tava valstība, Kungs! Tu – visam pāri! Bagātība un gods – no tevis! Tu valdi pār visu, tavā rokā spēks un vara! Stipru un varenu tu visu dari! Mūsu Dievs, tagad tev pateicamies! Slavējam tavu diženo vārdu! Bet kas esmu es, kas ir mana tauta, ka spējām tā ziedot kā šoreiz!? Viss nāk no tevis – kas nāk no tevis, to atdevām tev! Kā svešinieki mēs tavā priekšā, visi mūsu tēvi kā ceļinieki, mūsu dienas kā ēna pār zemi – un cerību nav! Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko savācām, lai celtu namu tavam svētajam vārdam, – tevis dota, jo tev pieder viss! Es zinu, mans Dievs, – tu pārbaudi sirdis, tev tīkami taisnīgie! Taisnu sirdi un labprāt es visu devu! Tagad arī tava tauta, kas šeit, es redzu – tev ziedo ar prieku! Kungs, mūsu tēvu Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dievs! Uzturi mūžam šādu nodomu savas tautas sirdī! Pievērs sev viņu sirdis! Ļauj manam dēlam Sālamanam no visas sirds pildīt tavus baušļus, liecības un likumus! – lai viņš paveic visu, lai uzbūvē celtni, ko sāku es!” Dāvids sacīja visai sapulcei: “Slavējiet Kungu, savu Dievu!” Un visa sapulce slavēja Kungu, savu tēvu Dievu, viņi pielūdza un zemojās Kungam un ķēniņam. Nākamajā dienā viņi lielā skaitā pienesa Kungam sadedzināmos upurus par visu Israēlu: tūkstoš vēršus, tūkstoš aunus, tūkstoš jērus, kā arī dzeramo upuri. Todien viņi ēda un dzēra Kunga priekšā ar lielu prieku un apstiprināja par ķēniņu Dāvida dēlu Sālamanu. Kunga priekšā viņi to svaidīja par valdnieku, bet Cādoku par priesteri. Sālamans sēdās Kunga tronī un kļuva par ķēniņu sava tēva Dāvida vietā. Viņam viss veicās, un viss Israēls viņu klausīja. Ķēniņam Sālamanam bija pakļauti visi augstmaņi, spēkavīri un arī visi ķēniņa Dāvida dēli. Viss Israēls redzēja, ka Kungs Sālamanu dara varenu – viņš tam deva ķēnišķu godību, kādas nav bijis nevienam Israēla ķēniņam pirms tam. Dāvids, Jišaja dēls, valdīja pār visu Israēlu. Laiks, kad viņš valdīja pār Israēlu, bija četrdesmit gadu. Septiņus gadus viņš valdīja Hebronā, un trīsdesmit trīs gadus viņš valdīja Jeruzālemē. Viņš nomira lielā vecumā, sāts mūža dienu, bagāts un godāts. Viņa dēls Sālamans sāka valdīt pēc viņa. Par ķēniņa Dāvida darbiem no pirmā līdz pēdējam ir rakstīts redzētāja Samuēla, pravieša Nātāna un redzētāja Gāda darbos, tur ir rakstīts arī par viņa valdīšanu, varonību un tiem laikiem, ko pieredzēja viņš, Israēls un visu zemju valstis Sālamans, Dāvida dēls, nostiprināja savu valdīšanu – Kungs, viņa Dievs, bija ar viņu un darīja varenu. Un Sālamans apspriedās ar visu Israēlu, ar virsniekiem pār tūkstošiem un simtiem, ar soģiem, ar visiem vadoņiem un visiem Israēla tēvu namu galvenajiem. Sālamans un visa sapulce kopā ar viņu devās uz augstieni Gibeonā, jo tur bija Dieva Saiešanas telts, ko tuksnesī bija taisījis Kunga kalps Mozus, bet Dieva derības šķirstu Dāvids bija atvedis no Kirjat-Jeārīmas uz vietu, ko Dāvids tam bija sagatavojis, un Jeruzālemē tam bija uzcelta telts. Kunga mājokļa priekšā bija vara altāris, ko darinājis Becalēls, Ūrī dēls, Hūra dēls. To lietoja Sālamans un tie, kas bija sapulcēti. Sālamans piegāja klāt vara altārim, kas bija pie Saiešanas telts Kunga priekšā, un upurēja uz tā tūkstoti sadedzināmo upuru. Tonakt Dievs parādījās Sālamanam un sacīja: “Lūdz, ko lai tev dodu!” Sālamans sacīja Dievam: “Tu esi izrādījis lielu laipnību pret manu tēvu Dāvidu un esi mani iecēlis par ķēniņu viņa vietā, tad nu, Kungs Dievs, lai tiek piepildīts solījums manam tēvam Dāvidam, jo tu iecēli mani par ķēniņu tautai – tās ir tik daudz kā putekļu uz zemes! Jel dod man gudrību un zināšanas, lai spēju vadīt tautu, jo kurš gan spēj spriest tiesu tavai lielajai tautai!” Dievs atbildēja Sālamanam: “Tādēļ ka tev uz sirds bija šāds lūgums un tu nelūdzi bagātību, pārticību, godu, nedz savu ienaidnieku dzīvību un nelūdzi arī sev ilgu mūžu, bet lūdzi gudrību un zināšanas, lai spriestu tiesu manai tautai, kurai es tevi iecēlu par ķēniņu, tad es došu tev gudrību un zināšanas, es došu tev arī bagātību, pārticību un godu, un es darīšu tevi par ķēniņu, kāda nav bijis pirms tevis un nebūs arī pēc tevis!” No Gibeonas augstienes, no Saiešanas telts, Sālamans devās uz Jeruzālemi un valdīja pār Israēlu. Sālamans sapulcināja kararatus un jātniekus, un viņam bija tūkstotis četri simti kararatu un divpadsmit tūkstoši jātnieku. Viņš tos novietoja kararatu pilsētās un pie ķēniņa Jeruzālemē. Jeruzālemē ķēniņš saveda tik daudz sudraba un zelta kā akmeņu un tik daudz ciedru kā mežavīģes ielejā! Zirgus Sālamans ieveda no Ēģiptes, no Keves. Ķēniņa tirgoņi tos pirka Kevē. No Ēģiptes ieveda kararatus par sešiem simtiem sudraba gabalu un zirgus par simts piecdesmit. Tirgoņi tos gādāja visiem hetiešu ķēniņiem un Arāma ķēniņiem. Sālamans nolēma celt namu Kunga vārdam, bet sev – valdnieka namu. Septiņdesmit tūkstošus vīru Sālamans norīkoja par nastu nesējiem un astoņdesmit tūkstošus – par akmeņkaļiem kalnos. Tos pārraudzīja trīs tūkstoši seši simti uzraugu. Sālamans sūtīja pie Tīras ķēniņa Hūrāma un sacīja: “Dari tāpat, kā darīji manam tēvam Dāvidam – tu sūtīji viņam ciedrus, lai viņš var uzcelt sev namu, kur dzīvot. Redzi, es ceļu namu, kas svētīts Kunga, mana Dieva, vārdam, lai tur viņa priekšā kvēpinātu vīraku un vienmēr tur atrastos upurmaize, lai tur pienestu sadedzināmos upurus rītos un vakaros, sabatā un jaunā mēnesī, un visos svētkos, ko Kungs, mūsu Dievs, uz mūžiem noteicis Israēlam. Nams, ko es ceļu, ir liels, jo mūsu Dievs ir lielāks par visiem dieviem! Kurš gan spēj viņam uzcelt namu? Pat visas debesis nespēj viņu aptvert! Kas gan esmu es, ka ceļu viņam namu, lai kvēpinātu viņa priekšā?! Tad nu sūti man gudru vīru, kas prot apstrādāt zeltu, sudrabu, varu un dzelzi, kā arī purpura, karmīna un purpurzilus audumus, un sūti arī tādu, kas prastu gravēt, – lai tas strādā kopā ar maniem strādniekiem no Jūdas un Jeruzālemes, kurus apmācījis mans tēvs Dāvids. Sūti man arī ciedru kokus, cipreses un sarkankoku no Lebanona, jo es zinu, ka tavi kalpi prot cirst Lebanona kokus; redzi, mani kalpi būs kopā ar taviem kalpiem, tie sagatavos daudz koku, jo nams, ko es ceļu, būs liels un brīnišķīgs! Redzi, taviem kalpiem, koku cirtējiem, es došu divdesmit tūkstošus koru vētītu kviešu, divdesmit tūkstošus koru miežu, divdesmit tūkstošus batu vīna un divdesmit tūkstošus batu eļļas.” Tīras ķēniņš Hūrāms sūtīja Sālamanam atbildes vēstuli: “Tādēļ ka Kungs mīl savu tautu, viņš tevi tai iecēlis par ķēniņu!” Hūrāms sacīja: “Slavēts Kungs, Israēla Dievs, kurš darinājis debesis un zemi, kurš ķēniņam Dāvidam devis gudru, zinīgu un apdomīgu dēlu – tas uzcels namu Kungam un sev valdnieka namu! Re, es sūtu gudru, zinīgu un prasmīgu vīru – Hūrām-Abī, viņa māte ir no Dāna meitām, viņa tēvs ir tīrietis, viņš prot apstrādāt zeltu, sudrabu, varu un dzelzi, akmeņus un koku un purpura, purpurzila, smalka lina un karmīna audumu un prot gravēt – viņš pratīs ikvienu sarežģītu darbu, kāds viņam tiks dots, un strādās kopā ar taviem amatniekiem un mana kunga Dāvida, tava tēva, amatniekiem. Tad nu sūti saviem kalpiem to, ko mans kungs teicis, – kviešus, miežus, eļļu un vīnu, un mēs nocirtīsim Lebanonā tik koku, cik vien tev vajag, un aizpludināsim tos pa jūru uz Jafu, un tu tos nogādāsi Jeruzālemē.” Sālamans saskaitīja visus svešiniekus, kas dzīvoja Israēla zemē, salīdzinādams ar skaitu, ko bija saskaitījis viņa tēvs Dāvids, un tagad to bija simts piecdesmit trīs tūkstoši seši simti. No tiem septiņdesmit tūkstošus viņš iedalīja par kravu nesējiem, astoņdesmit tūkstošus akmeņu plēšanai kalnos un trīs tūkstošus seši simti par ļaužu darba uzraugiem. Jeruzālemē Morijas kalnā Sālamans sāka celt namu Kungam, kas tur bija parādījies viņa tēvam Dāvidam, vietā, ko Dāvids bija sagatavojis, kur bija jebūsieša Ornāna klons. Viņš sāka celt savas valdīšanas ceturtā gada otrā mēneša otrajā dienā. Sālamana celtā Dieva nama pamata mēri bija šādi: garums, pēc vecā mēra, sešdesmit elkoņi un platums divdesmit elkoņi. Lieveņa garums bija nama platumā divdesmit elkoņi, augstums simts divdesmit. Iekšpusi viņš pārklāja ar tīru zeltu. Lielo namu viņš pārklāja ar cipreses koku, to pārklāja ar vislabāko zeltu, uz tā bija iegrebtas palmas un ķēžu vītnes. Lai nams būtu grezns, viņš izrotāja to ar dārgakmeņiem. Zelts bija no Parvaimas. Nama sijas, sliekšņus, mūrus un durvis pārklāja ar zeltu, un sienās tika izgrebti ķerubi. Viņš darināja svētumu svētumu, tās garums bija nama platumā – divdesmit elkoņi, arī tās platums – divdesmit elkoņi. Viņš to izklāja ar sešiem simtiem talantu vislabākā zelta. Naglu svars bija piecdesmit šekeļi zelta. Arī iekštelpas viņš izklāja ar zeltu. Svētumu svētumam darināja divus ķerubu tēlus, kurus pārklāja ar zeltu. Ķerubu spārnu garums bija pieci elkoņi. Viena spārna garums – pieci elkoņi, tas pieskārās sienai, un otrs spārns – pieci elkoņi, un tas pieskārās otra ķeruba spārnam, arī otra ķeruba spārna garums bija pieci elkoņi, un tas pieskārās sienai, un arī otrs spārns – pieci elkoņi, un tas savienojās ar pirmā ķeruba spārnu. Šo ķerubu spārni bija izplesti divdesmit elkoņu platumā, ķerubi stāvēja uz savām kājām, un to sejas bija vērstas pret namu. Viņš darināja lina priekškaru – purpurzilu, purpura un karmīna, tajā ieauda ķerubus. Nama priekšā viņš darināja divus trīsdesmit piecus elkoņus augstus stabus. Uz stabu galiem bija piecus elkoņus augsti kapiteļi. Viņš darināja tādas ķēžu vītnes kā iekšnamā un lika tās uz stabu galiem. Viņš darināja arī simts granātābolus un lika tos uz ķēžu vītnēm. Stabus novietoja tempļa priekšā – vienu labajā, otru kreisajā pusē. Tiem viņš deva vārdus – labajā pusē bija Jāhīns, kreisajā – Boazs. Viņš darināja divdesmit elkoņus garu, divdesmit elkoņus platu un desmit elkoņus augstu vara altāri. Tad no vara atlēja jūru – pilnīgi apaļu, desmit elkoņus no vienas malas līdz otrai, piecus elkoņus augstu, tās apkārtmērs bija trīsdesmit elkoņi. Zem malas riņķī visapkārt tai bija vēršu tēli – desmit uz katru elkoni, visapkārt divās rindās, izlieti vienā lējumā. Tā stāvēja uz divpadsmit vēršiem – trīs pagriezti uz ziemeļiem, trīs uz jūras pusi, trīs pagriezti uz dienvidiem, trīs uz saules lēkta pusi. Vara jūra bija uz tiem, bet to pēcpuses bija vērstas uz vidu. Tās biezums bija plaukstas platumā, tās mala bija veidota kā kausa mala, kā lilijas zieds, tajā satilpa trīsdesmit tūkstoši batu. Viņš darināja desmit katlus – piecus novietoja nama labajā un piecus kreisajā pusē, lai tajos mazgātu un apskalotu sadedzināmo upuri, bet priesteri mazgājās vara jūrā. Viņš darināja desmit zelta gaismekļus, kā bija noteikts, un novietoja tos templī – piecus labajā, piecus kreisajā pusē. Tad viņš taisīja desmit galdus un novietoja templī – piecus labajā, piecus kreisajā pusē. Un viņš darināja simts zelta laistāmos traukus. Tad taisīja priesteru pagalmu un lielo pagalmu ar durvīm. Durvis pārklāja ar varu. Vara jūru lika nama labajā stūrī dienvidaustrumos. Hūrāms darināja katlus, liekšķeres un laistāmos traukus. Tad Hūrāms bija galā ar visām lietām, ko darināja ķēniņa Sālamana Dieva namam: divus stabus un kapiteļu kausus uz abiem stabu galiem un divus tīklojumus abu kausu pārsegšanai, tie bija uz stabu galiem, un četrsimt granātābolus abiem tīklojumiem – granātāboli bija divās rindās uz katra tīklojuma, lai pārsegtu abus kapiteļa kausus, kas bija uz pīlāriem, kā arī darināja pamatnes un uz pamatnēm katlus, un vara jūru un divpadsmit vēršus zem tās, un katlus, liekšķeres un dakšas – visi šie trauki, kurus darināja Hūrām-Abī ķēniņa Sālamana Kunga namam, bija no spodrināta vara. Ķēniņš tos atlēja Jardānas ieloka mālainajā zemē starp Sukotu un Cerēdu. Sālamans visiem šiem traukiem nenoteica vara svaru, jo to bija ļoti daudz. Sālamans darināja visus Dieva nama traukus, zelta altāri un galdus, uz kuriem likt upurmaizi, un iekšnama priekšā, kā noteikts, novietoja gaismekļu pamatnes un eļļas lukturīšus gaismai no tīra zelta. Un ziedus, eļļas lukturīšus un knaibles no zelta – no tīra zelta! Un dzirkles, laistāmie trauki, kausi un ogļu pannas bija no tīra zelta, arī nama iekšējās durvis svētumu svētumam un durvis templim bija no zelta! Tad visi darbi, kurus Sālamans darīja Kunga namā, tika pabeigti. Un Sālamans tur ienesa sava tēva Dāvida svētlietas, sudrabu, zeltu un traukus un lika tos pie Dieva nama dārgumiem. Pēc tam Sālamans sapulcināja Israēla vecajos, visu cilšu galvenos, Israēla dēlu tēvu namu vadoņus Jeruzālemē, lai pārnestu Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas Ciānas. Septītajā mēnesī uz svētkiem pie ķēniņa sapulcējās visi Israēla vīri. Kad visi Israēla vecajie bija sanākuši, levīti ņēma šķirstu un uznesa šķirstu, Saiešanas telti un visas svētlietas, kas bija teltī, – tās nesa priesteri un levīti. Ķēniņš Sālamans un visa Israēla sapulce, kas pie viņa pulcējās derības šķirsta priekšā, upurēja sīklopus un liellopus – to bija tik daudz, ka nedz saskaitīt, nedz aplēst! Priesteri ienesa Kunga derības šķirstu tā vietā, nama iekšnamā, svētumu svētumā zem ķerubu spārniem. Ķerubu spārni bija izplesti pār šķirsta vietu, un ķerubi pārsedza šķirstu un nesamās kārtis no augšas. Kārtis bija tik garas, ka kāršu galus no šķirsta puses varēja redzēt iekšnama priekšā, bet ārpusē tās neredzēja. Tā tas ir līdz šai dienai. Šķirstā nekā cita nebija, tikai divas akmens plāksnes – tās Mozus deva Horebā, kur Kungs noslēdza derību ar Israēla dēliem, kad tie izgāja no Ēģiptes. Tad priesteri izgāja no svētvietas, jo visi priesteri, kas tur piedalījās, bija svētījušies, viņi nebija sadalījušies pēc kalpošanas kārtām, tie bija visi levīti dziedātāji – Āsāfs, Hēmāns, Jedūtūns ar saviem dēliem un brāļiem, tērpušies smalkā linā, ar cimbolēm, arfām un lirām. Tie stāvēja altārim austrumu pusē, un kopā ar tiem bija simts divdesmit priesteri, kas pūta taures. Un tiem tā saskanēja, it kā tie pūstu vienu tauri un dziedātu vienā balsī – viņi slavēja Kungu un pateicās viņam. Kad sāka skanēt taures, bungu šķīvji un mūzikas instrumenti, lai slavētu Kungu – viņš ir labs, viņa žēlastība ir mūžīga! – Kunga nams piepildījās ar mākoni, un mākoņa dēļ priesteri nevarēja nostāties kalpošanai, jo Kunga godība piepildīja Dieva namu! Tad Sālamans sacīja: “Kungs saka: tumšā padebesī mitīšu! Tev augstu namu es cēlu – tā vieta, kur tev dzīvot mūžīgi!” Ķēniņš pagriezās pret tiem un svētīja visu Israēla sapulci. Visa Israēla sapulce stāvēja. Un viņš sacīja: “Slavēts Kungs, Israēla Dievs! Ar savu muti viņš runāja uz manu tēvu Dāvidu un ar savu roku sacīto piepildīja: no dienas, kad es izvedu tautu no Ēģiptes zemes, es neizvēlējos visu Israēla cilšu starpā nevienu pilsētu, kur celt namu, lai tur mājotu mans vārds, un es neizvēlējos nevienu vīru, kas vadītu manu Israēla tautu, taču es izvēlējos Jeruzālemi, lai tur mājotu mans vārds, un es izvēlējos Dāvidu, lai viņš valda pār manu Israēla tautu. Mans tēvs Dāvids vēlējās celt namu Kunga, Israēla Dieva, vārdam, bet Kungs sacīja manam tēvam Dāvidam: tu no sirds gribēji celt namu manam vārdam, tu darīji labi, jo tas nāca no sirds, vienīgi tu pats necelsi namu, to darīs tavs dēls, kas nācis no taviem gurniem, – viņš cels namu manam vārdam! Un Kungs ir apstiprinājis savu sacīto, un es esmu cēlies no sava tēva Dāvida un sēžu Israēla tronī, kā Kungs to ir teicis. Es uzcēlu namu Kunga, Israēla Dieva, vārdam! Un es tur noliku derības šķirstu, kurā ir Kunga derība, ko viņš noslēdzis ar Israēla dēliem!” Viņš stāvēja Kunga altāra priekšā, iepretī visai Israēla sapulcei, rokas pacēlis, – Sālamans bija darinājis vara paaugstinājumu un to nolicis ārējā pagalmā, tā garums bija pieci elkoņi, platums pieci elkoņi un augstums trīs elkoņi – viņš stāvēja uz tā, tad nometās ceļos pretī visai Israēla sapulcei, pacēla rokas pret debesīm un sacīja: “Kungs, Israēla Dievs, ne debesīs, ne virs zemes nav tāda Dieva kā tu, kas turētu derību un darītu žēlastību saviem kalpiem, kuri staigā tavā priekšā no visas sirds! Tu turēji to, ko biji teicis savam kalpam, manam tēvam Dāvidam. Tu runāji ar savu muti un šodien ar savu roku to piepildīji! Un tagad, Kungs, Israēla Dievs, turi, ko sacīji savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! Tu sacīji – tev netrūks, kas sēdēs Israēla tronī manā priekšā, ja vien tavi dēli staigās manas bauslības ceļos, kā tu staigāji manā priekšā. Tagad, Kungs, Israēla Dievs, apstiprini savus vārdus, kurus tu sacīji savam kalpam Dāvidam! Vai patiesi Dievs mājo pie cilvēkiem uz zemes? Redzi, debesis un debesu debesis neietver tevi, kur nu vēl šis nams, ko esmu uzcēlis! Jel pievērsies sava kalpa lūgšanai un viņa pazemīgam lūgumam, Kungs, mans Dievs! Uzklausi raudas un lūgšanu, ko tev lūdz tavs kalps. Lai tavas acis dienu un nakti ir nomodā pār šo namu – vietu, par kuru tu esi sacījis: tur mājos mans vārds! Uzklausi lūgšanu, ko šajā vietā sacīs tavs kalps! Uzklausi sava kalpa un savas Israēla tautas lūgumu, ko viņi lūgs šajā vietā, ak, uzklausi no sava mājokļa, no debesīm, uzklausi un piedod! Ja kāds vīrs grēko pret savu tuvāko un tas nozvērina viņu ar lāstu, un viņš iet zvērēt šajā namā, tava altāra priekšā, tad uzklausi no debesīm un tiesā taisnīgi savus kalpus – sodi grēcīgo, lai nodarījums nāk pār viņa galvu, bet attaisno taisnīgo un dari viņam pēc taisnības! Ja tavu Israēla tautu ienaidnieks sakauj, tādēļ ka tā grēkojusi pret tevi, – taču, ja tā atgriežas un atzīst tavu vārdu, lūdzot un nožēlojot to tev šajā namā, tad uzklausi no debesīm un piedod savai Israēla tautai tās grēkus un atdod atpakaļ zemi, kuru tu devi viņu tēviem. Ja debesis būtu aizslēgtas un nelītu lietus, tādēļ ka viņi ir grēkojuši pret tevi, – taču, ja viņi lūdz šajā vietā un atzīst tavu vārdu un atgriežas no saviem grēkiem, jo tu viņus esi pazemojis, tad uzklausi debesīs un piedod grēkus saviem kalpiem un savai Israēla tautai, jo tu viņiem mācīsi labo ceļu, pa kuru iet, un tu dosi lietu zemei, kuru tu esi devis savai tautai mantojumā. Ja zemē būtu bads, mēris, sausums, labības rūsa, siseņi, kukaiņi vai arī ienaidnieki celtos pret šīs zemes vārtiem, ja būtu posts un sērgas, tad ikvienu lūgšanu, ikvienu pielūgšanu, ko tev lūdz jebkurš cilvēks no visas tavas Israēla tautas – saprot postu un sāpes un lūgšanā izstiepj rokas pret šo namu –, tu uzklausi no debesīm, savas mājvietas, piedod un atmaksā nodarīto, jo tu pazīsti viņu sirdis, tu proti atšķirt katra cilvēka dēla sirdi. Lai tie bīstas tevis un staigā tavu ceļu visas mūža dienas, kuras dzīvos šajā zemē, ko tu esi devis mūsu tēviem. Un arī svešzemnieks, kurš nav no tavas Israēla tautas, bet atnācis no tālas zemes, jo tavs vārds ir liels, tava roka ir stipra, tavs elkonis pacelts, – ja tas nāk un lūdz šajā namā, tad uzklausi no debesīm, savas mājvietas, un dari visu, kā dēļ svešzemnieks sauc uz tevi, lai visas zemes tautas pazītu tavu vārdu un bītos tevis tāpat kā tava Israēla tauta un lai tie zina, ka tavs vārds ir pasludināts pār šo namu, kuru es uzcēlu. Ja tava tauta ietu karā pret ienaidniekiem, ceļā, kurā tu viņus sūtītu, un ja tie pielūgtu tevi, pagriezušies pret šo pilsētu, kuru tu izvēlējies, un namu, kuru es uzcēlu tavam vārdam, tad no debesīm uzklausi viņu lūgšanas un pielūgšanas, spried tiem taisnu tiesu. Ja viņi grēkotu pret tevi, jo nav cilvēka, kas negrēko, un tu dusmo uz tiem un liec viņus ienaidniekam saņemt un aizvest gūstā uz tālu vai tuvu zemi un gūsta zemē viņu sirdis atgriežas pie tevis, un gūsta zemē tie lūdz tevi, sacīdami: mēs esam grēkojuši un netaisni darījuši, mēs esam ļauni! Ja viņi atgriežas pie tevis no visas sirds un dvēseles savā gūsta zemē, ja viņi lūdzas, pagriezušies pret savu zemi, kuru tu devi viņu tēviem, pret pilsētu, kuru tu esi izvēlējies, un namu, kuru es uzcēlu tavam vārdam, tad uzklausi no debesīm, savas mājvietas, viņu lūgšanas un pielūgšanas un spried viņiem tiesu, piedod savai tautai, kas pret tevi grēkojusi. Tad nu, ak, Dievs, lai tavas acis ir nomodā un ausis pievērstas lūgšanām šajā vietā! Kungs, Dievs, rodi jel dusas vietu, tu un tavas varenības šķirsts! Tavi priesteri, Kungs Dievs, lai tērpjas glābšanā, tevis apžēlotie lai līksmo labumā! Kungs Dievs! Nenovērsies no sava svaidītā! Atceries žēlastību, ko solīji savam kalpam Dāvidam!” Kad Sālamans beidza lūgt, no debesīm krita uguns un aprija sadedzināmo upuri. Tad Kunga godība piepildīja namu, un priesteri nespēja ieiet Kunga namā, jo to piepildīja Kunga godība! Visi Israēla dēli redzēja krītošo uguni un Kunga godību, kas apņēma namu, un viņi noliecās ar seju pie zemes uz akmens grīdas, un tie slavēja Kungu un viņam pateicās: “Viņš ir labs, viņa žēlastība ir mūžīga!” Gan ķēniņš, gan visi ļaudis Kunga priekšā upurēja kaujamos upurus. Ķēniņš Sālamans upurēja divdesmit divus tūkstošus liellopu un simts divdesmit tūkstošus sīklopu. Ķēniņš un visi ļaudis iesvētīja Dieva namu. Savās vietās stāvēja priesteri un levīti ar mūzikas instrumentiem, ko bija darinājis ķēniņš Dāvids, lai pateiktos Kungam ar Dāvida slavas vārdiem: viņa žēlastība ir mūžīga! Priesteri ar taurēm stāvēja iepretī – tur stāvēja viss Israēls. Sālamans iesvētīja iekšējo pagalmu, kas Kunga nama priekšā, – viņš tur pienesa sadedzināmo upuri un miera upura taukus, jo Sālamana darinātais vara altāris bija par mazu sadedzināmajam upurim, labības dāvanai un upura taukiem. Toreiz Sālamans rīkoja svētkus septiņas dienas, un viss Israēls no Hamātas līdz Ēģiptes upei bija kopā ar viņu, varen liela sapulce! Astotajā dienā viņiem bija sapulce. Septiņas dienas viņi iesvētīja altāri, un septiņas dienas bija svētki. Septītā mēneša divdesmit trešajā dienā viņš ļaudis atlaida mājās – tie bija līksmi un priecīgi par visu labo, ko Kungs darījis Dāvidam, Sālamanam un savai Israēla tautai! Sālamans pabeidza celt Kunga namu un ķēniņa namu – viņš sekmīgi pabeidza visu, kas Sālamanam bija jādara Kunga namā un savā namā. Tad naktī Kungs parādījās Sālamanam un sacīja: “Es dzirdēju tavu lūgšanu un izvēlējos šo vietu par upura namu! Kad es aizvēršu debesis un nebūs lietus vai pavēlēšu siseņiem aprīt to, kas uz zemes, vai uzsūtīšu ļaudīm mēri un mana tauta, kas saukta manā vārdā, zemosies un lūgs – meklēs mani un atgriezīsies no sava ļaunā ceļa –, tad es no debesīm uzklausīšu tos, piedošu viņu grēkus un dziedēšu viņu zemi! Tātad pār šo vietu manas acis būs nomodā un manas ausis pievērstas lūgšanām. Es esmu izvēlējies šo namu, lai mans vārds tur mājotu mūžīgi, – manas acis un sirds būs tur vienmēr! Bet tu, ja tu rīkosies tāpat kā tavs tēvs Dāvids un darīsi visu, kā es tev pavēlēju, un turēsi manus likumus un tiesas, tad es nostiprināšu tavu ķēniņa troni, kā apsolīju tavam tēvam Dāvidam, sacīdams: tev netrūks, kas valda Israēlā! Bet, ja jūs novērsīsieties un atmetīsiet manus likumus un baušļus, kurus es jums devu, sekosiet un kalposiet citiem dieviem, tiem zemodamies, tad es tos izraušu no savas zemes, kuru tiem devu, un atmetīšu šo namu, kuru svētīju savam vārdam, un tas kļūs par parunu un izsmieklu visām tautām! Par šo augsto namu visi garāmgājēji šausmināsies un sacīs: kāpēc Kungs tā darīja šai zemei un šim namam? Tad tiem atbildēs: tāpēc, ka tie atmetuši Kungu, savu Dievu, kurš viņus izveda no Ēģiptes zemes, un stipri pieķērušies citiem dieviem, zemojušies un kalpojuši tiem, – tāpēc viņš lika, lai pār tiem nāk viss šis ļaunums!” Pēc divdesmit gadiem Sālamans bija uzcēlis Kunga namu un savu namu, kā arī pilsētas, kuras Sālamanam deva Hūrāms, – Sālamans tās uzcēla un nomitināja tur Israēla dēlus. Pēc tam Sālamans devās pret Hamat-Cobu un ieņēma to. Tuksnesī viņš uzcēla Tadmoru. Hamātā viņš uzcēla visas noliktavu pilsētas. Viņš uzcēla augšējo Bēt-Horonu un lejas Bēt-Horonu, abas pilsētas bija nocietinātas ar mūriem, un tajos bija vārti ar aizšaujamām bultām. Tika uzcelta arī Baalāta un visas noliktavu pilsētas, kas piederēja Sālamanam, kā arī visas pilsētas kararatiem un pilsētas jātniekiem – tika uzcelts viss, ko vien Sālamans vēlējās uzcelt Jeruzālemē, Lebanonā un visā viņa pārvaldītajā zemē. Visas tautas, kas nebija no Israēla, visi, kas bija atlikuši no hetiešiem, amoriešiem, periziešiem, hiviešiem un jebūsiešiem, un viņu dēli, kas bija atlikuši tajā zemē un kurus Israēla dēli nespēja iznīcināt, Sālamans padarīja par klaušiniekiem līdz šai dienai. Bet Israēla dēliem Sālamans nelika vergot savos darbos, jo tie bija karavīri, galminieki, kararatu virsnieki un jātnieki. Ķēniņam Sālamanam bija divi simti piecdesmit galveno pārvaldnieku, tie valdīja pār tautu. Faraona meitu Sālamans pārveda no Dāvida pilsētas uz namu, ko bija viņai uzcēlis. Viņš pasludināja: “Mana sieva nevar dzīvot Israēla ķēniņa Dāvida namā, jo vieta, kur atrodas Kunga derības šķirsts, ir svēta!” Pēc tam Sālamans upurēja Kungam sadedzināmo upuri uz Kunga altāra, ko bija uzcēlis lieveņa priekšā. Diendienā tika upurēts, kā Mozus bija noteicis – sabatā, jaunā mēnesī un trīs reizes gadā: Neraudzētās maizes svētkos, Nedēļu svētkos un Būdiņu svētkos. Viņš noteica tādu pašu kārtību kā viņa tēvs Dāvids. Priesteriem bija kalpošanas maiņas un levītiem sardzes, lai tie slavē un palīdz priesteriem, kā katru dienu paredzēts. Pie visiem vārtiem bija vārtu sargu vienības, jo tā bija pavēlējis Dieva vīrs Dāvids. Viņi cieši ievēroja ķēniņa pavēles par priesteriem, levītiem, par visām lietām un dārgumu krātuvēm. Tā Sālamans pabeidza visus darbus – no dienas, kad Kunga namam lika pamatakmeni, līdz dienai, kad Kunga nams tika pilnīgi pabeigts. Tad Sālamans devās uz Ecjon-Geberu, pie Ēlatas, jūras krastā Edoma zemē. Hūrāms sūtīja viņa kalpiem līdzi savus kalpus, kas pazina jūru. Kopā ar Sālamana kalpiem tie devās uz Ofīru un no turienes atveda četri simti piecdesmit talantus zelta, ko nogādāja ķēniņam Sālamanam. Šebas ķēniņiene dzirdēja par Sālamana slavu un ar ļoti lielu karavānu nāca pie Sālamana uz Jeruzālemi pārbaudīt viņu ar mīklām. Kamieļi nesa smaržas, daudz zelta un dārgakmeņu. Viņa runāja ar Sālamanu par visu, ko bija nodomājusi, un Sālamans tai atbildēja, un nebija nekā, kas Sālamanam būtu apslēpts un ko viņš nevarētu atbildēt. Kad Šebas ķēniņiene redzēja visu Sālamana gudrību un viņa uzcelto namu, un ēdienu uz viņa galda, un viņa kalpu pulku, kā tie apkalpo un tērpti, un dzērienu devējus, un viņa sadedzināmo upuri, ko tas upurēja Kunga namā, – viņai aizrāvās elpa! Un viņa sacīja ķēniņam: “Tas, ko es savā zemē esmu dzirdējusi par tevi un tavu gudrību, ir patiesība, bet es neticēju valodām, līdz atnācu un ieraudzīju savām acīm. Redzi, tas, ko es līdz šim esmu dzirdējusi, nav pat puse no tā, ko var teikt par tavu gudrību un labumiem! Svētīgi tavi vīri, svētīgi šie tavi kalpi, kas vienmēr stāv tavā priekšā un dzird tavu gudrību! Slavēts lai Kungs, tavs Dievs, kam labs prāts uz tevi, kas iecēlis tevi Israēla tronī, jo tavs Dievs Israēlu mīl mūžīgi, – viņš tevi iecēlis spriest tiesu pēc taisnības!” Un viņa ķēniņam deva simts divdesmit mēru zelta un ļoti daudz smaržu un dārgakmeņu – tādu smaržu, kādas Šebas ķēniņiene deva Sālamanam, vairs nav bijis! Arī Hūrāma un Sālamana kalpi no Ofīras atveda zeltu, koraļļkoku un dārgakmeņus. Ķēniņš taisīja koraļļkoka apmales Kunga namam un ķēniņa namam, kā arī liras un arfas dziedātājiem – Jūdas zemē tādas nekad agrāk nebija redzētas! Ķēniņš Sālamans deva Šebas ķēniņienei visu, ko viņa vēlējās un lūdza, – vairāk par to, ko viņa bija devusi ķēniņam. Tad viņa kopā ar saviem kalpiem devās atpakaļ un gāja uz savu zemi. Sālamanam ik gadu ienāca seši simti sešdesmit seši mēri zelta, arī no tirgoņiem un lieltirdzniecības, un visiem Arābijas ķēniņiem un zemes pārvaldniekiem Sālamanam ienāca zelts un sudrabs. Ķēniņš Sālamans darināja divi simti lielu vairogu no kalta zelta – katra vairoga kalšanai izlietoja seši simti gabalus zelta. Darināja arī trīs simti mazu vairogu no kalta zelta – katru vairogu no trīs simti gabaliem zelta, un ķēniņš tos novietoja Lebanona koka namā. Ķēniņš darināja lielu ziloņkaula troni un pārklāja to ar tīru zeltu. Tronim bija seši pakāpieni un zelta kājsols, troņa sānos roku atbalsti, un blakus balstiem bija divas lauvas. Malās uz katra pakāpiena bija lauvas – kopā divpadsmit. Tāds nekad nevienā valstī nebija darināts! Visi ķēniņa Sālamana dzērienu trauki bija no zelta, visi trauki Lebanona koka namā bija no tīra zelta – sudraba nebija, jo Sālamana dienās to neturēja vērtē, jo ķēniņa kuģi kopā ar Hūrāma kalpiem devās uz Taršīšu – reizi trijos gados Taršīšas kuģi veda zeltu, sudrabu, ziloņkaulu, mērkaķus un pāvus. Ķēniņš Sālamans kļuva varenāks par visu zemju ķēniņiem – gan bagātībā, gan gudrībā! Visi zemes ķēniņi vēlējās sastapt Sālamanu, lai dzirdētu viņa gudrību, ko Dievs viņam bija devis. Viņi nāca katrs ar savu dāvanu – sudraba un zelta lietām, tērpiem, ieročiem un smaržām, zirgiem un mūļiem, un tā gadu no gada. Sālamanam bija četri tūkstoši steliņģu zirgiem un ratiem un divpadsmit tūkstoši jātnieku. Tos viņš izvietoja kararatu pilsētās un pie sevis Jeruzālemē. Viņš valdīja pār visām valstīm no Eifrātas un filistiešu zemes līdz Ēģiptes robežām. Ķēniņš Jeruzālemē savāca tik daudz sudraba kā akmeņu un tik daudz ciedru kā mežavīģes ielejā! Zirgus Sālamans ieveda gan no Ēģiptes, gan citām zemēm. Un visi pārējie Sālamana darbi no pirmā līdz pēdējam – vai tad par tiem nav rakstījuši Laiku grāmatā pravietis Nātāns, Ahija no Šīlo un redzētājs Ido redzējumos par Jārobāmu, Nebāta dēlu!? Ķēniņš Sālamans Jeruzālemē valdīja četrdesmit gadus pār visu Israēlu. Sālamans apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja viņa tēva Dāvida pilsētā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Rehabeāms. Rehabeāms devās uz Šehemu, jo viss Israēls bija sanācis Šehemā, lai ieceltu viņu par ķēniņu. To dzirdēja Jārobāms, Nebāta dēls, kurš atradās Ēģiptē, kurp bija aizbēdzis no ķēniņa Sālamana. Jārobāms dzīvoja Ēģiptē. Tad tie sūtīja viņam pakaļ, un Jārobāms un viss Israēls atnāca un sacīja Rehabeāmam: “Tavs tēvs darīja smagu mūsu jūgu, bet tu atvieglini sava tēva smagās klaušas un jūgu, ko viņš mums uzlicis, tad mēs tev kalposim!” Un viņš tiem atbildēja: “Nāciet pie manis pēc trim dienām!” Un tauta aizgāja. Ķēniņš Rehabeāms apspriedās ar vecajiem, kas bija kalpojuši viņa tēvam Sālamanam viņa dzīves laikā, un jautāja: “Kāds ir jūsu padoms – ko lai atbildu šai tautai?” Un tie viņam sacīja: “Ja tu labi izturēsies pret šo tautu, būsi tiem labvēlīgs un atbildēsi laipniem vārdiem, viņi būs tavi kalpi uz visiem laikiem!” Bet viņš atmeta vecajo padomu un apspriedās ar jaunekļiem, kas bija uzauguši kopā ar viņu un viņam kalpoja. Viņš tiem jautāja: “Ko jūs iesakāt atbildēt šai tautai, kas man teica: atvieglini to jūgu, ko tavs tēvs mums uzlika?” Un jaunekļi, kas bija ar viņu kopā uzauguši, sacīja: “Tā atbildi tautai, kas tev teica: tavs tēvs darīja grūtu mūsu jūgu, bet tu mums to atvieglini! – tā saki viņiem: mans maziņais ir resnāks nekā mana tēva gurni! Mans tēvs jums uzkrāva smagu jūgu, bet es vēl pielikšu jūsu jūgam – mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skarpijiem!” Trešajā dienā Jārobāms un visa tauta atnāca pie Rehabeāma, jo ķēniņš bija teicis: “Nāciet pie manis trešajā dienā.” Ķēniņš tiem atbildēja bargi, ķēniņš Rehabeāms atmeta vecajo padomu. Viņš runāja ar tiem, kā bija ieteikuši jaunekļi: “Es darīšu smagu jūsu jūgu un vēl tam pielikšu – mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skarpijiem!” Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo Dievs pavērsa tā, lai piepildītos Kunga vārds, ko viņš bija sacījis par Jārobāmu, Nebāta dēlu, caur Ahiju no Šīlo. Kad ķēniņš neuzklausīja Israēlu, tauta sacīja ķēniņam: “Kāda mums daļa gar Dāvidu, vai mantojums mums pie Jišaja dēla? Israēl, visi uz savām teltīm! Uzraugi pats savu namu, Dāvid!” Un viss Israēls devās uz savām teltīm. Bet pār tiem Israēla dēliem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās, valdīja Rehabeāms. Ķēniņš Rehabeāms sūtīja Hadorāmu, kas pārraudzīja strādniekus, bet Israēla dēli viņu nomētāja akmeņiem, un viņš nomira. Ķēniņš Rehabeāms steigšus kāpa ratos, lai bēgtu uz Jeruzālemi. Un Israēls ir atkritis no Dāvida nama līdz šai dienai. Rehabeāms nāca uz Jeruzālemi un sapulcināja Jūdas un Benjāmina namu, simts astoņdesmit tūkstošus izlases karotāju, lai karotu ar Israēlu un atgūtu valsti Rehabeāmam. Tad Kunga vārds nāca pār Dieva vīru Šemaju: “Saki Sālamana dēlam, Jūdas ķēniņam Rehabeāmam un visam Israēlam Jūdā un Benjāminā: tā saka Kungs: necelieties un nekarojiet ar saviem brāļiem, bet atgriezieties katrs savā namā, jo tā lieta nākusi no manis!” Tie uzklausīja Kunga vārdu un negāja karot ar Jārobāmu. Rehabeāms dzīvoja Jeruzālemē un cēla Jūdā nocietinātas pilsētas. Viņš cēla Betlēmi, Ētāmu, Tekou, Bēt-Cūru, Soho, Adullāmu, Gatu, Mārēšu, Zīfu, Adoraimu, Lāhīšu, Azēku, Coru, Ajalonu, Hebronu – nocietinātas pilsētas Jūdā un Benjāminā. Viņš nostiprināja nocietinājumus, iecēla pilsētām pārvaldniekus un krāja tajās pārtiku, eļļu un vīnu. Katrā pilsētā bija vairogi un šķēpi, viņš tās bija vareni nostiprinājis. Viņam bija palikusi Jūda un Benjāmins. Priesteri un levīti no visām Israēla robežām atgriezās pie viņa, jo levīti atstāja savas zemes platības un īpašumus un devās uz Jeruzālemi. Jārobāms un viņa dēli tos bija atcēluši no Kunga priesteru amata un iecēluši priesterus gan augstienēm, gan āžkājiem, gan teļiem, ko paši bija darinājuši. Tie, kas no sirds meklēja Kungu, Israēla Dievu, no visām Israēla ciltīm kopā ar levītiem devās uz Jeruzālemi, lai upurētu Kungam, viņu tēvu Dievam. Tā viņi nostiprināja Jūdas valsti un atbalstīja Rehabeāmu, Sālamana dēlu, trīs gadus – visus trīs gadus staigādami Dāvida un Sālamana ceļu. Rehabeāms ņēma par sievu Mahalatu, Dāvida dēla Jerīmota meitu, un Abīhailu, Jišaja dēla Elīāba meitu. Viņa tam dzemdēja dēlus: Jeūšu, Šemarju un Zāhamu. Pēc tam viņš apņēma Abšāloma meitu Maahu, kas viņam dzemdēja Abiju, Ataju, Zīzu un Šelomītu. Rehabeāms mīlēja Maahu, Abšāloma meitu, vairāk par visām savām sievām un blakussievām. Viņam bija astoņdesmit sievas un sešdesmit blakussievas. Viņam dzemdēja divdesmit astoņus dēlus un sešdesmit meitas. Rehabeāms iecēla Maahas dēlu Abiju par galveno, par vadoni saviem brāļiem, jo viņš bija nolēmis to iecelt par ķēniņu. Viņš bija saprātīgs un sadalīja visus savus dēlus pa visu Jūdas un Benjāmina zemi, pa visām nocietinātajām pilsētām, deva tiem daudz pārtikas un sagādāja pulkiem sievu. Kad Rehabeāma valdīšana bija kļuvusi pamatīga un stipra, viņš atmeta Kunga bauslību un viss Israēls kopā ar viņu. Tādēļ ka viņi kļuva neuzticīgi Kungam, ķēniņa Rehabeāma piektajā gadā Ēģiptes ķēniņš Šīšaks uzbruka Jeruzālemei ar tūkstoti un diviem simtiem kararatu, sešdesmit tūkstošiem jātnieku, un nebija skaita ļaudīm, kas nāca tam līdzi no Ēģiptes, – lūbieši, sukotieši un kūšieši. Viņš ieņēma Jūdas nocietinātās pilsētas un nonāca līdz Jeruzālemei. Tad pie Rehabeāma un Jūdas augstmaņiem, kuri, slēpdamies no Šīšaka, bija sapulcējušies Jeruzālemē, nāca pravietis Šemaja un sacīja: “Tā saka Kungs: jūs pametāt mani, un es jūs pametu Šīšakam!” Tad Israēla augstmaņi un ķēniņš zemojās un sacīja: “Kungs ir taisnīgs!” Kungs redzēja, ka viņi ir pazemīgi. Tad Kunga vārds nāca pār Šemaju: “Tādēļ ka viņi ir zemojušies, es tos neizpostīšu, bet ļaušu tiem kaut mazliet glābties, es neizliešu savu dusmu kvēli pār Jeruzālemi ar Šīšaka roku, taču viņi kļūs tā kalpi, lai saprastu atšķirību starp kalpību man un citu zemju ķēniņiem.” Ēģiptes ķēniņš Šīšaks nāca pret Jeruzālemi un paņēma Kunga nama un ķēniņa nama dārgumus – viņš paņēma visu! Viņš paņēma arī Sālamana darinātos zelta vairogus. To vietā ķēniņš Rehabeāms darināja vara vairogus un deva tos sardzes virsniekiem, kas stāvēja sardzē pie ķēniņa nama durvīm. Ik reizi, kad ķēniņš gāja Kunga namā, sardze gāja un tos ņēma un pēc tam nesa atpakaļ uz sardzes istabu. Kad viņš zemojās, Kunga dusmas novērsās, un viņš netika pilnīgi pazudināts. Arī Jūdā notika labas lietas. Ķēniņš Rehabeāms nostiprināja savu varu Jeruzālemē. Viņš sāka valdīt četrdesmit viena gada vecumā. Rehabeāms valdīja septiņpadsmit gadus Jeruzālemē – pilsētā, kuru Kungs no visām Israēla ciltīm bija izvēlējies, lai tur liktu mājot savam vārdam. Viņa mātes vārds bija Naama, amoniete. Viņš darīja ļaunu, jo viņa sirds netiecās pēc Kunga. Un Rehabeāma darbi no pirmā līdz pēdējam – vai tad tie nav aprakstīti pravieša Šemaja un redzētāja Ido vārdiem, lai tas būtu cilts rakstos. Starp Rehabeāmu un Jārobāmu visu laiku bija karš. Rehabeāms apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Dāvida pilsētā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Abija. Ķēniņa Jārobāma astoņpadsmitajā gadā Jūdā sāka valdīt Abija – viņš valdīja Jeruzālemē trīs gadus. Viņa mātes vārds bija Maaha, Ūrīēla meita no Gibas. Un bija karš starp Abiju un Jārobāmu. Abija devās uzbrukumā ar četri simti tūkstošiem varonīgu karavīru, bet Jārobāms lika pretī astoņi simti tūkstošus varonīgu karavīru. Tad Abija nostājās uz Cemāraima kalna Efraima kalnos un sacīja: “Klausies mani, Jārobām un Israēl! Vai tad nezināt, ka Kungs, Israēla Dievs, Israēla valsti uz mūžiem piešķīris Dāvidam un viņa dēliem ar sāls derību? Bet Jārobāms, Nebāta dēls, Sālamana, Dāvida dēla, kalps sacēlās pret savu kungu! Ap viņu salasījās visādi niekkalbji, nelieši, un tie viņu atbalstīja pret Rehabeāmu, Sālamana dēlu, kad Rehabeāms vēl bija nesaprātīgs zēns un nevarēja tiem pretoties. Vai tagad jūs domājat pretoties Kunga valstij, kas nodota Dāvida dēliem?! Jūsu ir milzum daudz, jums ir zelta teļi – dievi, kurus Jārobāms jums darinājis! Vai tad jūs nepadzināt Kunga priesterus, Ārona dēlus, un levītus un neiecēlāt sev priesterus tāpat kā citu zemju tautas? Ikviens nāca un pats iecēla sevi par priesteri tam, kas nav Dievs, dodams jaunu vērsēnu un septiņus aunus. Bet mums ir Kungs, mūsu Dievs, un mēs viņu neesam atmetuši, un Kungam kalpo priesteri, Ārona dēli, un levīti tiem piekalpo. Sadedzināmā upura dūmi ik rītu un vakaru ceļas pie Kunga, kā arī vīraka smarža, uz tīra zelta galda ir upurmaizes, uz zelta gaismekļu pamatnēm ik vakaru gail eļļas lukturīši, jo mēs ievērojam, ko Kungs, mūsu Dievs, ir noteicis – taču jūs viņu atmetāt! Un, redzi, Dievs ir ar mums, viņš ir mūsu vadonis, un viņa priesteri pūš pret jums kara taures, Israēla dēli! Jūs nekarosiet pret Kungu, savu tēvu Dievu, tas jums neizdosies!” Jārobāms lika tos apiet, doties uz slēpni un nokļūt tiem aizmugurē. Viņi bija gan Jūdas priekšā, gan slēpnī aizmugurē. Jūda paraudzījās, un redzi – jākaro gan priekšā, gan aizmugurē! Tad viņi piesauca Kungu, un priesteri pūta taures, un visi jūdi kliedza. Jūdiem kliedzot, Dievs sita Jārobāmu un visu Israēlu Abijas un Jūdas priekšā. Israēla dēli bēga no Jūdas, bet Dievs tos bija nodevis viņiem – Abija ar saviem ļaudīm tos kāva lielā slaktiņā. Israēlā nokauti krita pieci simti tūkstoši izlases vīru. Israēla dēli todien tika pazemoti, bet Jūdas dēli bija stipri, jo viņi paļāvās uz Kungu, savu tēvu Dievu. Abija vajāja Jārobāmu un atņēma tam pilsētas – Bēteli un tās ciemus, Ješānu un tās ciemus, kā arī Efronu un tās ciemus. Abijas dienās Jārobāma spēks zuda, Kungs viņu sita, un viņš nomira. Abija kļuva stiprs. Viņš ņēma četrpadsmit sievas, un tās viņam dzemdēja divdesmit divus dēlus un sešpadsmit meitas. Pārējie Abijas darbi, viņa gaitas un tas, ko viņš sacījis, ir rakstīts pravieša Ido skaidrojumos. Abija apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Dāvida pilsētā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Āsa. Viņa dienās zemē bija miers desmit gadus. Āsa darīja to, kas labs un tīkams Kungam, viņa Dievam. Viņš izdeldēja svešinieku altārus un augstienes, nogāza elku stabus un nocirta ašēras. Un Jūdai pavēlēja: “Sekojiet Kungam, savu tēvu Dievam, ievērojiet bauslību un pavēles!” No visām Jūdas pilsētām viņš aizvāca augstieņu altārus un saules stabus, un valsts viņa laikā atguvās. Viņš Jūdā uzcēla pilsētu nocietinājumus, jo zemē bija miers, kara nebija visus šos gadus, jo Kungs deva mieru. Viņš pavēlēja Jūdai: “Celsim šīs pilsētas un tām apkārt mūrus, torņus un vārtus ar aizšaujamām bultām. Zeme vēl pieder mums, jo mēs sekojam Kungam, savam Dievam, – viņam mēs sekojam! Viņš mums ir devis mieru visapkārt!” Un tie cēla un zēla. Āsas karaspēkā bija trīs simti tūkstoši no Jūdas, bruņoti ar lieliem vairogiem un šķēpiem, no Benjāmina bija vairognesēji un loka šāvēji, divi simti astoņdesmit tūkstoši, visi tie bija vareni spēkavīri! Kūšietis Zerahs nāca pret tiem ar tūkstoš tūkstošu karaspēku un trīs simti kararatiem. Viņš atnāca līdz Mārēšai. Āsa devās tam pretī un izvietojās kaujai Cefatas ielejā pie Mārēšas. Āsa piesauca Kungu, savu Dievu, un sacīja: “Kungs, neviens nav kā tu, kas tā palīdz vājam pret stipru! Palīdzi mums, Kungs, mūsu Dievs, jo tu – mūsu balsts! Tavā vārdā mēs ejam pret šo pulku! Kungs, tu mūsu Dievs! Nav cilvēka, kas tevi noturētu!” Tad Kungs sita kūšiešus, un kūšieši bēga no Āsas un jūdiem. Āsa ar saviem ļaudīm, kas bija pie viņa, tos vajāja līdz Gerārai. Kūšieši krita, neviens no tiem nepalika dzīvs, tie tika satriekti Kunga un viņa karapulku priekšā! Jūdi guva ļoti lielu laupījumu. Viņi sakāva visas pilsētas ap Gerāru, jo Kunga šausmas bija tās pārņēmušas, un viņi izlaupīja visas pilsētas un guva brangu laupījumu. Viņi sakāva arī ganu apmetnes un paņēma sev daudz sīklopu un kamieļu, bet pēc tam atgriezās Jeruzālemē. Dieva Gars nāca pār Azarju, Odēda dēlu, viņš devās satikt Āsu un teica: “Āsa, visi Jūdā un Benjāminā, klausieties manī! Kungs ir ar jums, kamēr jūs esat ar viņu! Ja jūs viņu meklējat, tad viņš ir atrodams, bet, ja jūs viņu atmetat, arī viņš jūs atmet! Ilgu laiku Israēls bija bez patiesa Dieva, bez priestera, kas māca, un bez bauslības. Taču postā Israēls atgriezās pie Kunga, Israēla Dieva, – tie viņu meklēja, un viņš bija atrodams! Tolaik nebija miera ne tiem, kas devās prom, ne tiem, kas pārnāca, jo visi zemes iemītnieki bija pagalam apjukuši. Tauta satrieca tautu, pilsēta pilsētu, jo Dievs tos biedēja ar visādu postu. Bet jūs esiet stipri, nepagurstiet, jo jūsu pūles tiks atalgotas!” Kad Āsa dzirdēja Odēda dēla pravietojumu, viņš sadūšojās un visā zemē aizvāca pretīgos elkus – no Jūdas, Benjāmina un tām pilsētām, kas bija iekarotas Efraima kalnos. Viņš atjaunoja Kunga altāri, kas bija Kunga lieveņa priekšā. Viņš sapulcināja visu Jūdu, Benjāminu un tos, kas bija apmetušies pie viņiem no Efraima, Manases un Šimona, – daudzi no Israēla pārnāca pie viņa, jo redzēja, ka Kungs, viņu Dievs, ir ar viņu. Ķēniņa Āsas piecpadsmitā gada trešajā mēnesī tie tika sapulcināti Jeruzālemē. Todien viņi upurēja Kungam septiņi simti vēršu un septiņus tūkstošus sīklopu no atvestā laupījuma. Viņi slēdza derību, ka sekos Kungam, savu tēvu Dievam, no visas sirds un dvēseles! Ikviens, kurš nesekos Kungam, Israēla Dievam, tiks nonāvēts – gan mazs, gan liels, gan vīrs, gan sieva! Tad viņi skaļā balsī zvērēja Kungam – priecājās, pūta taures un ragus. Visa Jūda priecājās par zvērestu, jo ļaudis bija zvērējuši no visas sirds, alkdami meklēt viņu, – un viņš bija atrodams! Kungs tiem deva mieru it visur! Ķēniņš Āsa atņēma ķēniņienes godu pat savai mātei Maahai, jo viņa bija darinājusi pretīgo Ašēru. Āsa nocirta tās tēlu, sadragāja to un sadedzināja Kidronas ielejā. Bet augstieņu altārus viņš Israēlā neiznīcināja. Tomēr Āsas sirdī bija miers visu mūžu. Viņš ienesa sava tēva un savas svētlietas Dieva namā – sudrabu, zeltu un traukus. Kara nebija līdz Āsas trīsdesmit piektajam valdīšanas gadam. Āsas trīsdesmit sestajā valdīšanas gadā Israēla ķēniņš Baeša nāca pret Jūdu. Viņš sāka celt Rāmu, lai neviens nevarētu ne iziet, ne ieiet pie Jūdas ķēniņa Āsas. Tad Āsa ņēma sudrabu un zeltu, kas bija Kunga namā un ķēniņa nama mantnīcās, un sūtīja to Arāmas ķēniņam Ben-Hadadam, kas dzīvoja Damaskā, sacīdams: “Starp mani un tevi, starp manu tēvu un tavu tēvu ir derība – redzi, es tev sūtu sudrabu un zeltu, ej un lauz savu derību ar Israēla ķēniņu Baešu, lai viņš atkāpjas no manis!” Ben-Hadads uzklausīja ķēniņu Āsu un sūtīja savus karaspēka pavēlniekus pret Israēla pilsētām. Tie sakāva Ijonu, Dānu, Ābel-Maimu un visas Naftālī noliktavu pilsētas. Kad Baeša to dzirdēja, viņš pārtrauca celt Rāmu un atstājās no sava darba. Tad ķēniņš Āsa norīkoja visus Jūdas ļaudis, lai tie pārved akmeņus un baļķus no Rāmas, ko bija uzcēlis Baeša, un no tiem viņš uzcēla Gebu un Micpu. Tad pie Jūdas ķēniņa Āsas nāca redzētājs Hānānī un sacīja: “Arāmas ķēniņa karaspēks ir izsprucis no taviem nagiem tāpēc, ka tu paļāvies uz Arāmas ķēniņu, bet nepaļāvies uz Kungu, savu Dievu! Vai kūšiešiem un lūbiešiem nebija milzīgs karaspēks ar daudziem kararatiem un jātniekiem – taču, kad tu paļāvies uz Kungu, viņš tos nodeva tev! Kungs noraugās, pārlūkodams it visas zemes, viņš stiprina sirdi tiem, kas viņam uzticas! Aplam tu esi darījis, kopš šī laika nerims kari ap tevi!” Āsa sadusmojās uz redzētāju un ieslodzīja to cietumā, jo viņš par to bija nikns. Tolaik Āsa tautā sāka apspiest arī citus. Redzi, Āsas darbi no pirmā līdz pēdējam ir aprakstīti Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā! Āsas trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā tam sasirga kājas, viņš smagi sirga, bet arī slimībā nemeklēja Kungu, tikai dziedniekus. Āsa apgūlās pie tēviem. Viņš nomira savas valdīšanas četrdesmit pirmajā gadā. Viņu apbedīja kapenēs, ko viņš sev bija izcirtis Dāvida pilsētā. Viņu guldīja guļvietā, kas bija pildīta ar balzamētāju gatavotām dažādām balzamu smaržām. Viņi tam dedzināja varen lielu uguni! Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Jehošāfāts, viņš pretojās Israēlam. Viņš izvietoja karaspēku visās Jūdas cietokšņu pilsētās, bet pulkus viņš izvietoja Jūdas zemē un tajās Efraima pilsētās, ko bija ieņēmis viņa tēvs Āsa. Kungs bija ar Jehošāfātu, jo viņš darīja, kā agrāk bija darījis viņa tēvs Dāvids, un nesekoja baāliem, viņš sekoja sava tēva Dievam, pildīja viņa pavēles un nedarīja kā Israēls. Un Kungs nostiprināja viņa valsti. Visi jūdi deva nodevas Jehošāfātam, un viņš iemantoja lielu bagātību un godu. Viņa sirds tiecās pēc Kunga ceļa, turklāt viņš izdeldēja Jūdas augstieņu altārus un ašēras. Savas valdīšanas trešajā gadā viņš sūtīja augstmaņus, lai tie māca Jūdas pilsētās: Ben-Hailu, Obadju, Zeharju, Netanēlu un Mihu. Un kopā ar tiem levītus: Šemaju, Netanjāhu, Zebadjāhu, Asā-Ēlu, Šemīramotu, Jonatānu, Adonījāhu, Tobījāhu un Tob-Adonīju – levītus, un kopā ar tiem arī priesterus Elīšāmu un Jehorāmu. Viņi mācīja Jūdā, un tiem līdzi bija Kunga bauslības grāmatas. Viņi ceļoja pa visām Jūdas pilsētām un mācīja ļaudis. Un Kunga šausmas nāca pār visām zemes valstīm, kas ir ap Jūdu, un tie nekaroja ar Jehošāfātu. Taču daži filistieši Jehošāfātam kā cieņas apliecinājumu pienesa meslus un sudrabu. Arī arābi viņam deva sīklopus – septiņus tūkstošus un septiņus simtus aunu un septiņus tūkstošus un septiņus simtus āžu. Jehošāfāta varenība augtin auga. Jūdā viņš uzcēla cietokšņus un noliktavu pilsētas. Jūdas pilsētās un Jeruzālemē viņš veica lielus darbus, un viņam bija karavīri, vareni spēkavīri. Tie pulcējās pēc savām dzimtām: Jūdas virsnieki pār tūkstošiem, virsnieks Adna ar trīs simti tūkstošiem varonīgu karavīru, nākamais virsnieks bija Jehohānāns ar divi simti astoņdesmit tūkstošiem, nākamais bija Amasja, Zihrī dēls, kas Kungam kalpoja brīvprātīgi, kopā ar viņu bija divi simti tūkstoši varonīgu karavīru. No Benjāmina: Eljāda ar divi simti tūkstošiem varonīgu karavīru, bruņotu lokiem un vairogiem, nākamais bija Jehozābāds ar simts astoņdesmit tūkstošiem, kas bija bruņoti karam. Šie kalpoja ķēniņam, neskaitot tos, ko ķēniņš bija izvietojis nocietinātajās pilsētās visā Jūdā. Kad Jehošāfātam bija krietni daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahābu. Gada beigās viņš devās pie Ahāba uz Samariju. Ahābs viņam un viņa ļaudīm kāva daudz avju un vēršu un vilināja karot pret Rāmot-Gileādu. Israēla ķēniņš Ahābs sacīja Jūdas ķēniņam Jehošāfātam: “Vai tu nāksi kopā ar mani uz Rāmot-Gileādu?” Viņš tam atbildēja: “Es darīšu kā tu, kā tava, tā mana tauta – es karošu kopā ar tevi!” Jehošāfāts sacīja Israēla ķēniņam: “Taujāsim jau šodien, ko saka Kungs!” Israēla ķēniņš sapulcināja četri simti praviešus un sacīja tiem: “Vai man iet cīnīties Rāmot-Gileādā vai rimties?” Un tie sacīja: “Ej, Dievs tos nodos ķēniņam!” Jehošāfāts sacīja: “Vai šeit nav vēl kāda pravieša, kas varētu iztaujāt Kungu?” Israēla ķēniņš teica Jehošāfātam: “Ir vēl viens, kas varētu iztaujāt Kungu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nepravieto labu, vienmēr tik ļaunu – tas ir Miha, Jimlas dēls!” Jehošāfāts teica: “Lai ķēniņš tā nerunā!” Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu einuhu un sacīja: “Steidzies pēc Mihas, Jimlas dēla!” Apvilkuši ķēniņa drānas, Israēla ķēniņš un Jehošāfāts, Jūdas ķēniņš, sēdēja katrs savā tronī – tie sēdēja Samarijas vārtu laukumā, un visi pravieši tiem pravietoja. Kanaāna dēls Cedekija bija darinājis sev dzelzs ragus un sacīja: “Tā saka Kungs: ar šiem tu badīsi aramiešus, līdz tie būs pagalam!” Un visi pravieši pravietoja: “Ej uz Rāmot-Gileādu, tev veiksies, un Kungs tos nodos ķēniņam!” Sūtnis, kurš nāca saukt Mihu, viņam sacīja: “Redzi, pravieši vienā mutē runā ķēniņam labu, runā taču arī tu tāpat, saki labu!” Bet Miha atbildēja: “Dzīvs Kungs! Ko mans Dievs teiks, to es runāšu!” Kad viņš ienāca pie ķēniņa, ķēniņš viņam jautāja: “Miha, vai man iet cīnīties pret Rāmot-Gileādu vai rimties?” Viņš atbildēja: “Ej, tev veiksies, un Kungs to nodos ķēniņam.” Tad ķēniņš sacīja viņam: “Cik reižu man jāliek tev zvērēt, ka tu neteiksi neko kā vien patiesību Kunga vārdā?” Un viņš sacīja: “Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis bez gana. Kungs sacīja: šiem nav vadoņa, lai viņi atgriežas katrs savā namā ar mieru!” Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Vai es tev neteicu, ka viņš nepravieto man labu, tik ļaunu vien?!” Miha sacīja: “Tad jel klausies Kunga vārdu! Es redzēju Kungu sēžam tronī, un viss debesu karapulks stāvēja pie viņa labās un kreisās rokas. Un Kungs sacīja: kurš piekrāps Israēla ķēniņu Ahābu, ka viņš dodas karot pret Rāmot-Gileādu un tur krīt? Viens runāja šā, otrs tā. Tad viens gars nāca, nostājās Kunga priekšā un sacīja: es viņu piekrāpšu! Un Kungs tam vaicāja: kā? Tas atbildēja: es iešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutēs! Un viņš sacīja: piekrāp viņu, tu to spēsi, ej un dari! Un, redzi, Kungs ir licis melu garu visu tavu praviešu mutēs, jo Kungs tev ir nospriedis ļaunu!” Tad pienāca Cedekija, Kanaāna dēls, sita Miham pa žokli un sacīja: “Ak tad Kunga Gars ir aizgājis prom no manis, lai runātu ar tevi!?” Miha sacīja: “Redzi, to tu redzēsi tajā dienā, kad bēgsi no vienas iekštelpas otrā, lai paslēptos!” Israēla ķēniņš sacīja: “Ņemiet Mihu, vediet pie pilsētas pārvaldnieka Āmona un ķēniņa dēla Joāša un sakiet: tā saka ķēniņš: lieciet viņu cietumā un dodiet viņam bada maizi un slāpju ūdeni, līdz es pārnāku ar mieru!” Miha sacīja: “Ja tu tiešām atgriezīsies ar mieru, tad Kungs nebūs runājis caur mani.” Un viņš sacīja: “Dzirdiet, visas tautas!” Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš Jehošāfāts devās karot uz Rāmot-Gileādu. Israēla ķēniņš sacīja Jehošāfātam: “Es iešu kaujā pārģērbies, bet tu apģērb savas drānas.” Israēla ķēniņš pārģērbās, un viņi devās kaujā. Bet Arāmas ķēniņš pavēlēja saviem kararatu virsniekiem: “Necīnieties ne ar mazu, ne lielu – vienīgi ar Israēla ķēniņu!” Kad kararatu virsnieki ieraudzīja Jehošāfātu, tie nosprieda: “Tas ir Israēla ķēniņš!” – tie viņu cīņā ielenca, bet Jehošāfāts kliedza. Un Kungs viņam palīdzēja – Dievs aizvedināja tos no viņa. Kararatu virsnieki noprata, ka viņš nav Israēla ķēniņš, un atstājās no viņa. Kāds vīrs uzvilka loku, netēmēdams izšāva un trāpīja Israēla ķēniņam starp bruņu savienojumiem un krūšu bruņām. Tad viņš sacīja savam kararatu braucējam: “Griez apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots.” Kauja todien kļuva aizvien sīvāka, un Israēla ķēniņš stāvēja ratos kaujā pret aramiešiem līdz pat vakaram. Kad rietēja saule, viņš nomira. Jūdas ķēniņš Jehošāfāts sveiks un vesels atgriezās savā namā Jeruzālemē. Redzētājs Jehus, Hānānī dēls, devās viņu satikt un sacīja ķēniņam Jehošāfātam: “Vai bija jāpalīdz ļaundarim un jāmīl Kunga ienīstais?! Tāpēc pār tevi nāk Kunga dusmas! Tomēr tev ir arī labi darbi – tu izsvēpēji no zemes ašēras un no visas sirds sekoji Dievam!” Jehošāfāts dzīvoja Jeruzālemē. Viņš atkal devās pie ļaudīm no Bēršebas līdz Efraima kalniem, lai pievērstu tos Kungam, viņu tēvu Dievam. Viņš iecēla zemē soģus visās Jūdas nocietinātajās pilsētās un sacīja viņiem: “Apdomājiet, kā jūs to darāt, jo jūsu tiesa nāk nevis no cilvēka, bet no Kunga, kurš ir ar jums, kad pasludināt spriedumu! Tad nu bīstieties Kunga, iztiesājiet rūpīgi, jo Kungs, mūsu Dievs, ir nemaldīgs, nenostājas nevienā pusē un ir neuzpērkams!” Arī Jeruzālemē Jehošāfāts iecēla par Kunga tiesnešiem un strīdu izšķīrējiem levītus, priesterus un Israēla tēvu namu galvenos. Un tie dzīvoja Jeruzālemē. Viņš tiem piekodināja: “Visu dariet tikai Kunga bijībā, patiesībā un no visas sirds! Katrā strīdā, ar ko pie jums vēršas jūsu tuvākie, kas dzīvo jūsu pilsētās, – par asins izliešanu vai bauslību, pavēlēm, likumiem vai tiesām –, pamāciet tos, lai jūs nebūtu vainīgi Kunga priekšā un jūsu tuvākie nedusmotos uz jums. Dariet tā, un jums nebūs vainas! Redzi, augstais priesteris Amarjāhu pārzinās visas Kunga lietas, bet Zebadjāhu, Ismaēla dēls, Jūdas cilts vadonis, visas ķēniņa lietas, un ar jums būs levītu vadītāji. Esiet stipri un rīkojieties – Kungs būs kopā ar tiem, kas dara labu!” Pēc tam Moāba dēli, Āmona dēli un kopā arī meūnieši nāca karot ar Jehošāfātu. Tad ļaudis atnāca pie Jehošāfāta un paziņoja: “Milzīgs pulks nāk pret tevi no jūras otras puses, no Arāmas! Redzi, tie jau ir Hacecon-Tāmārā, kas ir Ēn-Gedī.” Tad Jehošāfāts izbijās un apņēmās iztaujāt Kungu. Viņš visā Jūdā izsludināja gavēni. Jūda tika sapulcināts, lai rastu Kunga palīdzību. Arī no visām Jūdas pilsētām ļaudis sanāca rast Kunga palīdzību. Jehošāfāta lūgšana un uzvara Jehošāfāts kopā ar Jūdas un Jeruzālemes sapulcētajiem nostājās Kunga namā, jaunā pagalma priekšā, un sacīja: “Kungs, mūsu tēvu Dievs! Vai tu neesi debesu Dievs, kas valdi pār visu tautu valstīm? Tev ir spēks un vara! Nav tāda, kas stāv tev līdzās! Vai tu neesi mūsu Dievs, kas izdzini no šīs zemes tās iemītniekus tavas tautas Israēla priekšā un devi to Ābrahāma dzimumam, kas iemīlējis tevi uz mūžiem! Viņi tur apmetās un cēla svētvietu tavam vārdam, sacīdami: ja mūs ķers ļaunums, sodības zobens, mēris vai bads un mēs nostāsimies šī nama un tavā priekšā, jo tavs vārds mājo šajā namā, un mēs piesauksim tevi savās bēdās, tad tu uzklausi un glāb mūs! Un, redzi, Āmona, Moāba un Seīra kalnu iemītnieki, caur kuru zemi tu neļāvi iet Israēlam, kad tas nāca no Ēģiptes zemes, un tas tiem pagāja garām, tos neiznīcinājis, redzi, tie nāk, lai atmaksātu mums, lai padzītu mūs no tava īpašuma, ko tu mums esi devis mantojumā! Ak, mūsu Dievs! Vai tu tos netiesāsi, jo mums nav spēka pretoties šim milzīgajam pulkam, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko darīt, raugāmies vienīgi uz tevi!” Visi jūdi stāvēja Kunga priekšā, arī viņu bērni, sievas un dēli. Un pār Jahaziēlu, Zeharjahu dēlu, Benājāhu dēlu, Jeiēla dēlu, Matanjas dēlu, levītu no Āsāfa dēliem, šajā sapulcē nāca Kunga Gars! Un viņš sacīja: “Pielūko, Jūda un Jeruzālemes ļaudis, un ķēniņ Jehošāfāt, tā jums saka Kungs: nebīstieties un neesiet izmisuši šī milzīgā pulka dēļ, jo tas nav jūsu, bet Dieva karš! Rīt dodieties pret tiem; redzi, tie nāks augšup pa Cīcas pāreju, un jūs tos sastapsiet ielejas galā pie Jeruēla tuksneša. Šajā kaujā jums nebūs jākaro – tikai jānostājas, jāstāv un jānoraugās, kā Kungs jūs glābj, Jūda un Jeruzāleme! Nebīstieties un nebaiļojieties, rīt dodieties pret tiem, un Kungs būs ar jums!” Tad Jehošāfāts noliecās ar seju līdz zemei, un arī Jeruzālemes iedzīvotāji krita Kunga priekšā un pateicās Kungam. Levīti, kehātiešu dēli un korahiešu dēli nostājās, lai skaļā balsī slavētu Kungu, Israēla Dievu! Viņi cēlās agri no rīta un devās uz Tekoas tuksnesi. Pirms tie devās ceļā, Jehošāfāts nostājās un sacīja: “Klausies, Jūda un Jeruzālemes ļaudis, uzticieties Kungam, savam Dievam, paļaujieties uz viņa praviešiem, tad jums veiksies!” Apspriedies ar ļaudīm, viņš iecēla dziedātājus Kungam un tos, kam jāslavē Kungs svētā pielūgsmē! Tie devās karaspēkam pa priekšu un sauca: “Pateicieties Kungam, jo viņa žēlastība ir mūžīga!” Kad viņi sāka priekā gavilēt un slavēt, Kungs izlika slazdus Āmona dēliem, moābiešiem un Seīra kalnu iemītniekiem, kas nāca pret Jūdu, un tie tika iznīdēti. Āmona dēli un moābieši stājās pret Seīra kalnu iemītniekiem, lai tos satriektu un iznīcinātu. Nogalinājuši Seīra kalnu iemītniekus, tie sāka galēt cits citu! Kad jūdi nonāca vietā, no kuras pārredzams tuksnesis, tie ieraudzīja pulku, un, redzi, līķi vien gulēja zemē, neviens nebija paglābies! Tad Jehošāfāts ar saviem ļaudīm devās laupīt, kas laupāms, un viņi tur atrada milzum daudz mantu, drānu un dārglietu. Viņu guvums bija tāds, ka ne panest! Viņi tur palika trīs dienas, jo laupāmā bija ļoti daudz. Ceturtajā dienā viņi sapulcējās Brāhas ielejā, un tur viņi pateicās Kungam. Tādēļ to vietu līdz šai dienai sauc par Brāhas ieleju. Pēc tam visi Jūdas un Jeruzālemes vīri ar Jehošāfātu priekšgalā ar prieku atgriezās Jeruzālemē, jo Kungs tos bija iepriecinājis, sakaudams ienaidniekus. Ar arfām, lirām un taurēm viņi devās uz Jeruzālemi, uz Kunga namu. Pār visām zemes valstīm, kur vien to uzzināja, tagad nāca Dieva šausmas, jo Kungs bija karojis ar Israēla ienaidniekiem! Jehošāfāta valsts vairs netika traucēta – Dievs bija devis mieru visapkārt. Jehošāfātam bija trīsdesmit pieci gadi, kad viņš sāka valdīt Jūdā. Viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit piecus gadus. Viņa mātes vārds bija Azūba, Šilhī meita. Viņš staigāja sava tēva Āsas ceļu un nenovērsās no tiem, darīja tikai to, kas tīkams Kungam. Vienīgi augstieņu altārus viņš nenovāca. Ļaužu sirdis nebija pilnīgi nodevušās savu tēvu Dievam. Un pārējie Jehošāfāta darbi no pirmā līdz pēdējam – redzi, tie ir aprakstīti Jehus, Hānānī dēla, stāstos, kurus viņš pierakstījis Israēla ķēniņu grāmatā! Pēc tam Jūdas ķēniņš Jehošāfāts vienojās ar Israēla ķēniņu Ahazjāhu, kurš darīja ļaunu. Viņi vienojās būvēt kuģus, ar kuriem braukt uz Taršīšu. Kuģus viņi būvēja Ecjon-Geberā. Tad Elīezers, Dodāvāhu dēls, no Mārēšas, pravietoja Jehošāfātam: “Tādēļ ka tu vienojies ar Ahazjāhu, Kungs satrieks to, ko tu taisīji!” – kuģi tika sadragāti un nenokļuva Taršīšā! Jehošāfāts apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja pie tēviem Dāvida pilsētā. Pēc tam valdīja viņa dēls Jehorāms. Viņam bija brāļi, Jehošāfāta dēli, Azarja, Jehiēls, Zeharjahu, Azarja, Mihaēls un Šefatjāhu – visi tie bija Israēla ķēniņa Jehošāfāta dēli. Viņa tēvs tiem bija devis daudz dāvanu – sudrabu, zeltu, dārglietas un nocietinātas Jūdas pilsētas, bet valsts tika Jehorāmam, jo viņš bija pirmdzimtais. Kad Jehorāms bija pārņēmis sava tēva valsti un nostiprinājies, viņš nokāva ar zobenu visus savus brāļus un arī daudzus Israēla augstmaņus. Jehorāmam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. Viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļu, darīja tāpat kā Ahāba nams, jo viņa sieva bija Ahāba meita. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam! Bet Kungs negribēja izpostīt Dāvida namu derības dēļ, ko bija noslēdzis ar Dāvidu, – viņš bija solījis dot gaismekli viņam un viņa dēliem uz mūžiem. Viņa dienās Edoms sacēlās pret Jūdas valdīšanu un iecēla pats savu ķēniņu. Tad Jehorāms devās turp ar virsniekiem un visiem saviem kararatiem. Viņš cēlās naktī un kāva edomiešus, kas bija ielenkuši viņu un kararatu virsniekus. Edoms ir sacēlies pret Jūdas valdīšanu līdz šai dienai. Tolaik pret viņu sacēlās arī Libna, jo viņš bija pametis Kungu, savu tēvu Dievu! Viņš arī taisīja augstieņu altārus Jūdas kalnos – tā viņš lika maukot Jeruzālemes iedzīvotājiem un veda Jūdu neceļos. Viņam pienāca pravieša Elijas vēstule, kurā bija teikts: “Tā saka Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tu nestaigā ne sava tēva Jehošāfāta ceļos, ne Jūdas ķēniņa Āsas ceļos, bet tu staigā Israēla ķēniņu ceļos, likdams maukot Jūdai un Jeruzālemes iedzīvotājiem tāpat, kā mauko Ahāba nams! Arī savus brāļus, sava tēva namu, kas bija labāki par tevi, tu esi nokāvis! Redzi, Kungs sitīs ar briesmīgu postu tavus ļaudis, tavus dēlus, tavas sievas un visu tavu mantu! Bet tevi pašu ķers smaga sērga, šajā ilgajā slimībā tev izgāzīsies iekšas!” Kungs modināja naidu pret Jehorāmu filistiešos un arābos, kuri mita līdzās kūšiešiem. Tie devās pret Jūdu, ieņēma to un sagrāba sev gan visu mantu, kas bija ķēniņa namā, gan viņa dēlus un sievas – neatlika neviena viņa dēla, vienīgi viņa jaunākais dēls Jehoāhāzs. Pēc tam Kungs sita viņa iekšas ar nedziedināmu sērgu. Tā ilga līdz nākamā gada beigām, tad viņa iekšas izvēlās slimības dēļ, un viņš mira lielās mokās. Viņa ļaudis tam nededza bēru liesmu, kā tas bija darīts viņa tēviem. Viņš sāka valdīt trīsdesmit divu gadu vecumā un valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. Viņš aizgāja, un nevienam nebija viņa žēl. Viņu apbedīja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapenēs. Jeruzālemes iedzīvotāji viņa vietā par ķēniņu iecēla viņa jaunāko dēlu Ahazjāhu, jo pārējos, kas bija vecāki, nokāva sirotāji, kas kopā ar arābiem bija uzbrukuši nometnei. Pēc tam sāka valdīt Ahazjāhu, Jehorāma dēls, Jūdas ķēniņš. Ahazjāhu sāka valdīt divdesmit divu gadu vecumā. Jeruzālemē viņš valdīja vienu gadu, viņa mātes vārds bija Atalja, Omrī meita. Arī viņš staigāja Ahāba nama ceļos, jo viņa māte tam bija padomdevēja pārkāpumos. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, tāpat kā Ahāba nams, jo pēc tēva nāves padomdevēji viņam bija no turienes, un tas viņu iznīcināja, jo viņš sekoja to padomam. Kopā ar Israēla ķēniņu Jehorāmu, Ahāba dēlu, viņš devās uz Rāmot-Gileādu karot ar Arāmas ķēniņu Hazaēlu. Aramieši Jehorāmu savainoja. Viņš atgriezās Jizreēlā sadziedēt ievainojumus, kurus viņam bija cirtuši Rāmā, kad viņš cīnījās ar Arāmas ķēniņu Hazaēlu. Tad Jūdas ķēniņš Ahazjāhu, Jehorāma dēls, devās uz Jizreēlu apciemot Jehorāmu, Ahāba dēlu, jo tas bija slims. Dievs pazudināja Ahazjāhu ar to, ka viņš devās pie Jehorāma un kopā ar Jehorāmu izgāja pretī Jehum, Nimšī dēlam, kuru Kungs bija svaidījis Ahāba nama iznīdēšanai. Kad Jehus bija izpildījis spriedumu Ahāba namam, viņš sastapa Jūdas augstmaņus, Ahazjāhu brāļa dēlus, kas kalpoja Ahazjāhu, un viņš tos nokāva. Ahazjāhu, kas slēpās Samarijā, tika uzmeklēts un notverts. Viņu atveda pie Jehus un nonāvēja. Viņu apbedīja, sakot: “Viņš ir Jehošāfāta dēls, kurš no visas sirds meklēja Kungu.” Ahazjāhu namā nebija neviena, kas spētu noturēt valstī varu. Kad Atalja, Ahazjāhu māte, redzēja, ka viņas dēls ir miris, viņa cēlās un iznīcināja visu Jūdas nama ķēniņa dzimumu. Bet ķēniņa meita Jehošeba ņēma Joāšu, Ahazjāhu dēlu, un zagšus aiznesa viņu prom no ķēniņa dēliem, kas tika nonāvēti. Viņa to kopā ar zīdītāju ieveda guļamistabā. Tā Jehošeba, ķēniņa Jehorāma meita un priestera Jehojādas sieva, būdama Ahazjāhu māsa, slēpa viņu no Ataljas – tā viņš netika nonāvēts. Viņš bija kopā ar tiem Dieva namā, viņu slēpa sešus gadus, kamēr Atalja valdīja pār zemi. Septītajā gadā Jehojāda sadūšojās un savāca virsniekus pār simtiem: Azarju, Jerohāma dēlu, Ismaēlu, Jehohānāna dēlu, Azarju, Obēda dēlu, Maasejāhu, Adājāhu dēlu, un Elīšāfatu, Zihrī dēlu, – un slēdza ar tiem derību. Visapkārt Jūdā, no visām Jūdas pilsētām viņi pulcināja levītus, Israēla tēvu namu galvenos, un tie nāca uz Jeruzālemi. Visa sapulce Dieva namā noslēdza derību ar ķēniņu, un Jehojāda tiem sacīja: “Redzi, ķēniņa dēls, lai viņš valda, kā Kungs ir teicis par Dāvida dēliem! Jums ir jārīkojas šādi – sabatā viena trešdaļa no jums kopā ar priesteriem un levītiem lai iet pie vārtiem, otra trešdaļa pie ķēniņa nama, bet trešā trešdaļa – pie Pamatu vārtiem. Pārējie ļaudis lai ir Kunga nama pagalmā, bet neiet Kunga namā – tur lai iet tikai priesteri un levīti, kam jākalpo, jo tie ir svētīti. Visi ļaudis lai dara, kā Kungs teicis! Levīti lai stājas visapkārt ķēniņam katrs ar savu ieroci – kas ielaužas namā, tam jāmirst! Esiet pie ķēniņa, vai viņš nāk vai iet!” Levīti un visi Jūdas ļaudis darīja, kā priesteris Jehojāda bija pavēlējis. Ikviens bija ar saviem vīriem – gan tie, kas sabatā brīvi, gan tie, kam sabatā jāiet sardzē, – jo priesteris Jehojāda neatlaida nevienu vienību. Priesteris Jehojāda virsniekiem pār simtiem deva šķēpus, mazos vairogus un vairogus – visu, ko ķēniņš Dāvids bija noglabājis Dieva namā. Viņš nostādīja visus ļaudis ap altāri un namu, katru ar savu ieroci, no nama dienvidu puses līdz nama ziemeļu pusei visapkārt ķēniņam. Tad tie izveda ārā ķēniņa dēlu, uzlika viņam kroni un liecības zīmi, iecēla par ķēniņu, un Jehojāda ar saviem dēliem viņu svaidīja un teica: “Lai dzīvo ķēniņš!” Kad Atalja dzirdēja, ka ļaudis skrien, slavēdami ķēniņu, viņa devās uz Kunga namu pie ļaudīm. Un viņa skatījās, un redzi – ķēniņš stāv pie ieejas uz paaugstinājuma! Ķēniņam blakus virsnieki un taurētāji! Visi ļaudis priecājas un pūš taures, dziedātāji ar mūzikas instrumentiem pavada slavas dziesmas! Tad Atalja saplēsa savas drānas un kliedza: “Nodevība, nodevība!” Priesteris Jehojāda izgāja pie virsniekiem pār simtiem, pie karaspēka pavēlniekiem, un sacīja: “Vediet viņu ārā cauri rindām, un, ja kāds tai seko, tad nonāvējiet to ar zobenu!” Jo priesteris bija teicis: “Nenonāvējiet viņu Kunga namā!” Viņi to satvēra, pa Zirgu vārtiem aizveda uz ķēniņa namu un tur nonāvēja. Jehojāda noslēdza derību starp sevi, tautu un ķēniņu – ka tie ir Kunga tauta. Tad visi ļaudis iegāja Baala namā, nogāza altārus un sadauzīja gabalos tēlus. Baala priesteri Matānu tie nokāva altāra priekšā. Jehojāda iecēla sargus Kunga namam. Tos pārvaldīja priesteri levīti, kurus Dāvids bija nošķīris kalpošanai Kunga namā, lai tie pienes upurus Kungam, kā rakstīts Mozus bauslībā, – ar prieku un dziesmām, kā darīja Dāvids. Viņš nolika sargu Kunga nama vārtos, lai tur neieiet nekas nešķīsts! Viņš ņēma virsniekus pār simtiem, dižciltīgos, tautas pārvaldniekus un visus ļaudis, un kopā ar ķēniņu tie izgāja no Kunga nama un pa Augstajiem vārtiem devās uz ķēniņa namu. Tur tie sēdināja ķēniņu valsts tronī. Tad visi ļaudis līksmoja, un pilsēta norima. Atalja tika nonāvēta ar zobenu. Joāšs sāka valdīt septiņu gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus. Viņa mātes vārds bija Cibja no Bēršebas. Visu priestera Jehojādas laiku Joāšs darīja to, kas tīkams Kungam. Jehojāda izraudzījās viņam divas sievas, tās viņam dzemdēja dēlus un meitas. Pēc tam Joāšs nolēma atjaunot Kunga namu. Viņš sapulcināja priesterus un levītus un sacīja: “Ejiet pa Jūdas pilsētām, vāciet no visa Israēla naudu, lai ik gadu nostiprinātu Dieva namu. Steidziet to darīt!” Bet levīti nesteidzās. Tad ķēniņš sauca augsto priesteri Jehojādu un teica: “Kādēļ tu nesūtīji levītus savākt no Jūdas un Jeruzālemes nodevas, kā Mozus, Kunga kalps, to pavēlēja Israēla sapulcei darīt saiešanas labad?” – Jo grēcīgā Atalja un viņas dēli bija postījuši Dieva namu, un arī visas Kunga nama svētlietas bija lietotas baāliem. – Ķēniņš pavēlēja tiem izgatavot lādi, un to nolika ārpusē pie Kunga nama ieejas. Tad Jūdā un Jeruzālemē tika sludināts: “Nesiet nodevas Kungam, kā Dieva kalps Mozus tuksnesī pavēlēja Israēlam!” Visi augstmaņi un tauta priecājās – nesa un meta lādē, līdz tā bija pilna. Kad pienāca laiks, levīti aiznesa lādi ķēniņa ierēdņiem, un tie redzēja, ka tajā ir daudz naudas, tad nāca ķēniņa rakstvedis un augstā priestera ierēdnis – iztukšoja lādi un aiznesa atpakaļ vietā. Tā viņi darīja dienu no dienas un savāca daudz naudas. Ķēniņš un Jehojāda to deva Kunga nama darbu veicējiem, kas nolīga akmeņkaļus un amatniekus, lai tie atjauno Kunga namu, kā arī vara un dzelzs kalējus Kunga nama nostiprināšanai. Strādnieki darīja darbus, un atjaunošana veicās. Dieva nams atguva savu sākotnējo izskatu, un viņi to nostiprināja. Kad darbs bija galā, tie atnesa pārējo naudu ķēniņam un Jehojādam. Viņš no tās darināja lietas Kunga namam – traukus kalpošanai, kausus upuriem, arī zelta un sudraba traukus. Visu Jehojādas laiku Kunga namā vienmēr pienesa sadedzināmos upurus. Jehojāda bija pieredzējis daudz dienu un kļuva vecs. Viņš nomira simts trīsdesmit gadu vecumā. Viņu apbedīja Dāvida pilsētā pie ķēniņiem, jo viņš bija darījis labi Israēlam, Dievam un viņa namam. Pēc Jehojādas nāves Jūdas augstmaņi nāca un zemojās ķēniņam, un ķēniņš tos uzklausīja. Viņi pameta Kunga, savu tēvu Dieva, namu un sāka kalpot ašērām un tēliem. Šī nodarījuma dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi nāca dusmība. Tad Kungs sūtīja tiem praviešus, lai tie atgriežas pie viņa, bet tie viņus aizraidīja un neklausījās. Tad Dieva Gars apņēma priestera Jehojādas dēlu Zeharju, viņš nostājās ļaužu priekšā un sacīja: “Tā saka Dievs: kāpēc jūs pārkāpjat Kunga pavēles? Jums neveiksies, jo jūs pametāt Kungu un viņš pametīs jūs!” Bet tie sazvērējās pret viņu un Kunga nama pagalmā nomētāja akmeņiem – tā bija pavēlējis ķēniņš. Ķēniņš Joāšs nepieminēja laipnību, ko bija parādījis viņa tēvs Jehojāda, – viņš nokāva tā dēlu. Mirstot tas teica: “Kungs redz un atmaksā!” Gada beigās aramieši devās karā un nāca uz Jūdu un Jeruzālemi. Tie nomaitāja visus tautas augstmaņus. Visu laupījumu tie aizveda Damaskas ķēniņam. Kaut arī aramiešu karaspēkā bija maz vīru, Kungs viņiem nodeva visu lielo jūdu karaspēku, jo tie bija pametuši Kungu, savu tēvu Dievu! Tā viņi Joāšam sprieda tiesu. Aramieši aizgāja, pametot Joāšu smagi sasirgušu, un kalpi sazvērējās pret viņu priestera Jehojādas dēlu asiņu dēļ. To nokāva savā gultā. Viņš nomira un tika apbedīts Dāvida pilsētā, taču ne ķēniņu kapenēs. Pret viņu sazvērējās šie ļaudis: amonietis Zābāds, Šimāta dēls, un moābietis Jehozābāds, Šimrīta dēls. Par viņa dēliem un daudzajiem pravietojumiem, kas par viņu sacīti, un par to, kā viņš nostiprināja Dieva namu, – ir rakstīts Ķēniņu grāmatas skaidrojumā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Amacjāhu. Amacjāhu sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā, viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus. Viņa mātes vārds bija Jehoadāna no Jeruzālemes. Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, bet ne no visas sirds. Ieguvis valsts varu, viņš nokāva kalpus, kas bija nogalinājuši viņa tēvu ķēniņu. Bet viņu dēlus nenonāvēja, jo Mozus bauslības grāmatā ir rakstīts, ka Kungs pavēlējis: “Tēvi lai netiek nonāvēti par dēliem, un dēli lai netiek nonāvēti par tēviem – katrs lai tiek nonāvēts par savu grēku!” Amacjāhu sapulcēja Jūdu un sarindoja visu Jūdu un Benjāminu pēc tēvu namiem virsnieku pār tūkstošiem un simtiem vadībā. Viņš saskaitīja tos, kam divdesmit gadu un vairāk, un kopā bija trīs simti tūkstoši kaujai gatavu izlases vīru ar šķēpiem un vairogiem rokā. Israēlā par simts sudraba gabaliem viņš nolīga simts tūkstošus varonīgu karavīru. Tad pie viņa atnāca Dieva vīrs un sacīja: “Ķēniņ, lai Israēla karaspēks neiet tev līdzi, jo Kungs nav ar Israēlu – nav ar Efraima dēliem! Ja tu iesi kopā ar tiem, kaut būsi stipri bruņojies karam, Dievs tevi nogāzīs ienaidnieka priekšā, jo vienīgi Dievs var balstīt vai gāzt!” Amacjāhu sacīja Dieva vīram: “Bet kā tad ar tiem simts sudraba gabaliem, kurus es atdevu Israēla pulkam?” Dieva vīrs sacīja: “Kungam ir daudz vairāk, ko tev dot!” Tad Amacjāhu lika pulkam, kas bija nācis no Efraima, doties mājup. Un tie aizsvilās pret Jūdu un atgriezās mājās, dusmās degdami. Amacjāhu sadūšojās un veda savus ļaudis uz Sāls ieleju, tur tie kāva desmit tūkstošus Seīras vīru. Desmit tūkstošus jūdi sagūstīja dzīvus, uzveda klints virsotnē un nogrūda lejā, ka tie visi sašķīda. Taču karotāji, kurus Amacjāhu bija sūtījis atpakaļ, lai tie nenāk līdzi karā, uzbruka Jūdas pilsētām no Samarijas līdz Bēt-Horonai. Tie nokāva trīs tūkstošus vīru un guva lielu laupījumu. Atgriezdamies pēc edomiešu sakāves, Amacjāhu atveda Seīras iemītnieku dievus. Viņš kalpoja šiem dieviem, zemojās un kvēpināja tiem. Kungs aizsvilās dusmās pret Amacjāhu un sūtīja pie viņa pravieti, lai tas saka: “Kāpēc tu meklē to tautu dievus, kuri nespēja no tevis paglābt savus ļaudis?!” Kamēr viņš vēl runāja, ķēniņš sacīja: “Vai tu taisies dot ķēniņam padomu? Rimsties, citādi nokaušu!” Pravietis rimās, bet piebilda: “Es zinu, ka Dievs nodomājis tevi iznīcināt, jo tu tā esi darījis, neklausīdamies manā padomā!” Jūdas ķēniņš Amacjāhu apspriedās un sūtīja sacīt Israēla ķēniņam Joāšam, Jehoāhāza dēlam, Jehus dēlam: “Tiksimies aci pret aci!” Israēla ķēniņš Joāšs sūtīja sacīt Jūdas ķēniņam Amacjāhu: “Lebanona ērkšķis sūtīja pie Lebanona ciedra teikt: dod man savu meitu par sievu, bet garām gāja Lebanona lauku zvēri un samina ērkšķi! Tu saki: redzi, es sakāvu Edomu! Tava sirds līksmo un lepojas, bet paliec savā namā, kāpēc tev meklēt nelaimi? Tu kritīsi, un Jūda kopā ar tevi!” Bet Amacjāhu neklausījās, jo Dievs tā bija nolicis – atdeva viņu ienaidniekam, jo viņš tiecās pēc Edoma dieviem. Israēla ķēniņš Joāšs tikās aci pret aci ar Jūdas ķēniņu Amacjāhu Bēt-Šemešā, kas Jūdā. Israēla sakauts, Jūda bēga uz saviem namiem. Israēla ķēniņš Bēt-Šemešā sagūstīja Jūdas ķēniņu Amacjāhu, Joāša dēlu, Jehoāhāza dēlu. Viņš to aizveda uz Jeruzālemi un nopostīja Jeruzālemes mūrus no Efraima vārtiem līdz Stūra vārtiem, četri simti olektis. Viņš atgriezās Samarijā ar visu zeltu un sudrabu un visiem traukiem, kas atradās Dieva namā pie Obēd-Edoma, un ar visu, kas bija ķēniņa nama mantnīcās, un ar ķīlniekiem. Jūdas ķēniņš Amacjāhu, Joāša dēls, dzīvoja vēl piecpadsmit gadus pēc Israēla ķēniņa Jehoāhāza nāves. Pārējie Amacjāhu darbi no pirmā līdz pēdējam – vai tad tie nav aprakstīti Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā?! Tolaik, kad Amacjāhu novērsās no Kunga, Jeruzālemē pret viņu sazvērējās. Viņš bēga uz Lāhīšu, bet tie sūtīja uz Lāhīšu un tur viņu nonāvēja. Ar zirgiem viņu atveda atpakaļ un apbedīja pie tēviem Jūdas pilsētā. Visa Jūdas tauta izraudzīja sešpadsmit gadus veco Uzijāhu un iecēla par ķēniņu viņa tēva Amacjāhu vietā. Viņš atguva Jūdai Ēlatu un atjaunoja to, kad ķēniņš jau bija apgūlies pie tēviem. Sešpadsmit gadu vecumā Uzijāhu sāka valdīt, viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit divus gadus. Viņa mātes vārds bija Jehīlja no Jeruzālemes. Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, kā bija darījis viņa tēvs Amacjāhu. Viņš turējās pie Dieva Zeharjahu laikā, un tas viņu mācīja bīties Dieva. Kamēr viņš turējās pie Kunga, Dievs viņam deva veiksmi. Viņš devās karot ar filistiešiem, nopostīja Gatas, Jabnes un Ašdodas mūrus un uzcēla pilsētas pie Ašdodas un citur, kur dzīvoja filistieši. Dievs viņam palīdzēja karot pret filistiešiem un arābiem, kas dzīvoja Gūr-Baalā, un pret māoniešiem. Amonieši maksāja Uzijāhu meslus. Viņa robežas sniedzās līdz pat Ēģiptei, jo viņš bija ļoti stiprs. Jeruzālemē pie Stūra vārtiem, Ielejas vārtiem un mūra stūros Uzijāhu uzcēla torņus un tos nostiprināja. Viņš uzcēla torņus arī tuksnesī un izcirta daudzas ūdens tvertnes, jo viņam bija daudz liellopu gan zemienēs, gan augstienēs un arī zemkopji un vīndari vīnadārzos un auglīgos laukos, jo viņš mīlēja zemi. Uzijāhu karaspēks bija apmācīts karot, un karā tie devās pa vienībām, sapulcēti pēc sava skaita, ko bija veicis rakstvedis Jeiēls un virsnieks Maasejāhu ķēniņa augstmaņa Hananjāhu vadībā. Varonīgu karavīru, tēvu namu galveno, bija divi tūkstoši seši simti. Tiem bija pakļauti trīs simti septiņi tūkstoši pieci simti vīru – karaspēks, kas spēja sargāt ķēniņu no ienaidniekiem. Uzijāhu visiem karavīriem taisīja vairogus, šķēpus, bruņucepures, bruņas, lokus un lingas. Jeruzālemē viņš darināja pārdomātus kara rīkus, ko bija izgudrojuši amatnieki, – tos novietoja torņos un mūru stūros, un ar tiem šāva bultas un lielus akmeņus. Viņa slava izplatījās varen tālu, jo viņš saņēma brīnišķīgu palīdzību, līdz kļuva stiprs. Bet, kļuvis stiprs, viņš palika lepns un tādēļ tika iznīcināts. Viņš bija neuzticīgs Kungam, savam Dievam, – viņš gāja Kunga templī kvēpināt kvēpināmo uz kvēpināšanas altāra! Bet aiz viņa nāca priesteris Azarja kopā ar astoņdesmit spēcīgiem Kunga priesteriem. Viņi nostājās pret ķēniņu Uzijāhu un teica: “Ne tev, Uzijāhu, jākvēpina Kungam, vienīgi priesteriem, Ārona dēliem, kas iesvētīti, lai kvēpinātu. Ej laukā no svētvietas, jo tu esi kļuvis neuzticīgs, – tā tu negūsi godu no Kunga Dieva!” Uzijāhu saskaitās – rokā viņam bija kvēpināmais, lai kvēpinātu. Kad viņš saskaitās uz priesteriem, viņam pierē parādījās spitālība! Tas notika, klātesot priesteriem, Kunga namā pie kvēpināšanas altāra. Augstais priesteris Azarja un visi pārējie priesteri paraudzījās uz viņu, un redzi – viņam pierē bija spitālība! Tie ar skubu veda viņu ārā no turienes, un arī viņš pats steidzās laukā, jo Kungs bija viņu sitis. Ķēniņš Uzijāhu palika spitālīgs līdz nāves dienai. Spitālības dēļ viņš dzīvoja atsevišķā namā un bija šķirts no Kunga nama. Viņa dēls Jotāms valdīja ķēniņa namā un tiesāja ļaudis. Pārējos Uzijāhu darbus, no pirmā līdz pēdējam, ir aprakstījis pravietis Jesaja, Āmoca dēls. Uzijāhu apgūlās pie tēviem, viņu apbedīja pie tēviem ķēniņu kapu laukā, sacīdami: “Viņš ir spitālīgais!” Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Jotāms. Jotāms sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā, viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Viņa mātes vārds bija Jerūša, Cādoka meita. Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, kā bija darījis viņa tēvs Uzijāhu, bet viņš negāja Kunga svētnīcā. Bet tauta vēl aizvien bija atkritusi. Viņš uzcēla Kunga nama augšējos vārtus un daudzas celtnes pie Ofela mūra. Jūdas kalnos viņš cēla pilsētas, bet meža pakalnos viņš cēla cietokšņus un torņus. Viņš karoja ar amoniešu ķēniņu un pieveica to, tāpēc amonieši togad viņam deva tūkstoš sudraba gabalus un desmittūkstoš koras kviešu, tikpat daudz amonieši viņam pienesa arī nākamajā un aiznākamajā gadā. Jotāms kļuva varens, jo viņa gaitas ritēja Kunga, viņa Dieva, priekšā. Pārējie Jotāma darbi, visi viņa kari un viņa gaitas – redzi, tie ir aprakstīti Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā! Kad viņš sāka valdīt, viņam bija divdesmit pieci gadi, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Jotāms apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Dāvida pilsētā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Āhāzs. Āhāzam bija divdesmit gadu, kad viņš sāka valdīt, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus, bet nedarīja to, kas tīkams Kungam, kā viņa tēvs Dāvids. Viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus un turklāt vēl darināja tēlus baāliem. Viņš kvēpināja Ben-Hinnomas ielejā un dedzināja ugunī pat savus dēlus kā tās pretīgās tautas, kuras Kungs padzina, Israēla dēliem ienākot. Viņš upurēja un kvēpināja uz katras augstienes un katra pakalna un zem katra zaļoksna koka. Tad Kungs, viņa Dievs, atdeva viņu Arāmas ķēniņam – tas viņu sakāva, ņēma gūstā daudz ļaužu un aizveda uz Damasku. Kungs viņu atdeva arī Israēla ķēniņam, un tas viņu pilnīgi sakāva. Pekahs, Remaljāhu dēls, vienā dienā nokāva simts divdesmit tūkstošus Jūdas vīru – visi tie bija karavīri! – jo viņi bija pametuši Kungu, savu tēvu Dievu. Efraima spēkavīrs Zihrī nokāva ķēniņa dēlu Maasejāhu, nama pārvaldnieku Azrīkāmu un Elkānu, kas bija otrais aiz ķēniņa. Israēla dēli no savu brāļu cilts saņēma gūstā divi simti tūkstošus sievu, dēlu un meitu, un tie guva arī lielu laupījumu, ko aizveda uz Samariju. Tur bija Kunga pravietis Odēds. Viņš izgāja pretī karaspēkam, kas nāca uz Samariju, un sacīja: “Redzi, pār Jūdu nākusi Kunga, jūsu tēvu Dieva, dusmu versme! Viņš tos atdeva jums, bet jūs tos trakumā kāvāt – tas nu sasniedzis debesis! Vai jūs domājat Jūdas dēlus un Jeruzālemi pakļaut kā vergus un verdzenes? Vai tad paši neesat grēkojuši pret Kungu, savu Dievu! Tad jel klausiet mani un sūtiet atpakaļ gūstekņus, ko sagūstījāt pie saviem brāļiem, jo pār jums nāk Kunga dusmas!” Tad pret tiem, kas nāca no kara, cēlās vīri no Efraima vadoņiem – Azarja, Jehohānāna dēls, Berehja, Mešillēmota dēls, Jehizkijāhu, Šallūma dēls, Amāsa, Hadlaja dēls – un sacīja: “Nevediet šurp gūstekņus, jo mēs esam noziegušies pret Kungu! Vai gribat vēl ko pielikt mūsu grēkiem un vainām? Liels ir mūsu noziegums – pret Israēlu deg dusmu kvēle!” Tad bruņotie vīri atstāja gūstekņus un laupījumu augstmaņu un visas sapulces priekšā. Tika izvēlēti vīri, tie cēlās, ņēma gūstekņus un apģērba ar salaupīto visus, kas bija kaili, – apģērba tos, deva sandales, paēdināja un padzirdīja, svaidīja ar eļļu un visus izvārgušos cēla uz ēzeļiem. Viņi tos aizveda uz Jēriku, palmu pilsētu pie brāļu robežas, bet paši atgriezās Samarijā. Tolaik ķēniņš Āhāzs sūtīja pie Asīrijas ķēniņiem pēc palīdzības, jo atkal bija nākuši edomieši, kāvuši Jūdas ļaudis un saņēmuši gūstekņus, bet filistieši izlaupījuši pilsētas – Šefelu un Negebu, kas Jūdā, – un ieņēmuši Bēt-Šemešu, Ajalonu, Gedērotu un Soho ar tās ciemiem, Timnu ar tās ciemiem un Gimzo ar tās ciemiem un palikuši tur. Tā Kungs pazemoja Jūdu Israēla ķēniņa Āhāza dēļ, jo viņš bija Jūdas posts un Kunga nodevējs! Asīrijas ķēniņš Tiglat-Pilēsers gan atnāca, bet nepalīdzēja, tikai apspieda. Tad Āhāzs ņēma mantu no Kunga nama, arī no ķēniņa un augstmaņu namiem, un deva Asīrijas ķēniņam, bet arī tas viņam nepalīdzēja. Būdams apspiests, viņš kļuva vēl nodevīgāks pret Kungu – tāds bija ķēniņš Āhāzs! Viņš upurēja Damaskas dieviem, kas viņu sita, sacīdams: “Tāpēc ka Arāmas ķēniņu dievi palīdz, es viņiem upurēšu, un tie man palīdzēs!” Bet tie viņam un visam Israēlam bija par klupšanu! Āhāzs savāca visus Dieva nama traukus, viņš sadauzīja visus šos traukus gabalos, aizdarīja Kunga nama durvis un Jeruzālemē uz katra stūra ierīkoja altārus. Un visās pilsētās, katrā Jūdas pilsētā, viņš uzcēla augstieņu altārus, lai kvēpinātu citiem dieviem, tā sadusmodams Kungu, savu tēvu Dievu. Pārējie viņa darbi un visas viņa gaitas no pirmās līdz pēdējai – redzi, tās ir aprakstītas Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā. Āhāzs apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Jeruzālemē, taču ne Israēla ķēniņu kapenēs. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Hizkija. Hizkija sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā, viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus. Viņa mātes vārds bija Abija, Zeharjahu meita. Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, tāpat kā viņa tēvs Dāvids. Pirmā valdīšanas gada pirmajā mēnesī viņš atvēra Kunga nama durvis un tās salaboja. Viņš sasauca priesterus, levītus, sapulcēja tos austrumu pagalmā un sacīja tiem: “Klausieties, levīti! Svētieties paši un iesvētiet Kunga, jūsu tēvu Dieva, namu, izmēziet nešķīstību no svētvietas! Mūsu tēvi bija nodevīgi un darīja to, kas netīkams Kungam, mūsu Dievam, tie viņu atmeta, novērsās no Kunga mājokļa un pagrieza tam muguru. Tie aizdarīja lieveņa durvis, izdzēsa eļļas lukturīšus, nekvēpināja kvēpināmo un Israēla Dieva svētvietā neupurēja sadedzināmos upurus! Tāpēc pār Jūdu un Jeruzālemi nāca Kunga dusmu versme, viņš nodeva tos šaušalām, šausmām un izsmieklam, kā tagad paši savām acīm redzat! Redzi, tādēļ mūsu tēvi krita no zobena un mūsu dēli, meitas un sievas tika aizvestas gūstā! Bet tagad es vēlos slēgt derību ar Kungu, Israēla Dievu, un novērst viņa dusmu kvēli no mums. Tad nu, mani dēli, neesiet nolaidīgi, jo Kungs jūs ir izvēlējies, lai jūs stātos viņa priekšā un kalpotu, lai kļūtu viņa kalpi un kvēpinātu.” Tad cēlās levīti: no kehātiešu dēliem Mahats, Amāsaja dēls, un Joēls, Azarjas dēls; no merāriešu dēliem Kīšs, Abdī dēls, un Azarja, Jehallelēla dēls; no geršoniešiem Joāhs, Zimmas dēls, un Ēdens, Joāha dēls; no Elīcāfāna dēliem Šimrī un Jeiēls; no Āsāfa dēliem Zeharjahu un Matanjāhu; no Hēmāna dēliem Jehiēls un Šimī; no Jedūtūna dēliem Šemaja un Uziēls. Viņi sapulcināja savus brāļus, svētījās un nāca šķīstīt Kunga namu, kā ķēniņš Kunga vārdā bija pavēlējis. Priesteri gāja šķīstīt Kunga namu. Viņi izmēza nešķīstību, kas atradās Kunga templī, Kunga nama pagalmā. Levīti to izmeta Kidronas ielejā. Pirmā mēneša pirmajā dienā viņi sāka svētīt, un mēneša astotajā dienā viņi sanāca Kunga nama lievenī un svētīja Kunga namu astoņas dienas. Viņi beidza svētīt pirmā mēneša sešpadsmitajā dienā. Tad viņi atnāca pie ķēniņa Hizkijas un sacīja: “Mēs šķīstījām visu Kunga namu: sadedzināmo upuru altāri un tā rīkus, galdu upurmaizēm un tā piederumus, un mēs atjaunojām un iesvētījām visus traukus, ko ķēniņš Āhāzs savas nodevīgās valdīšanas laikā bija pametis novārtā, – redzi, viss ir Kunga altāra priekšā!” Ķēniņš Hizkija cēlās agri, sapulcināja pilsētas augstmaņus un devās uz Kunga namu. Tie veda septiņus vēršus, septiņus aunus, septiņus jērus un septiņus āžus grēka upurim – par valsti, par iesvētīšanu un par Jūdu. Viņš pavēlēja priesteriem, Ārona dēliem, un tie upurēja uz Kunga altāra. Priesteri nokāva vēršus un slacīja to asinis pār altāri, tad kāva aunus un slacīja to asinis pār altāri, tad kāva jērus un slacīja to asinis pār altāri. Viņi atveda grēka upura āžus ķēniņa un sapulcēto priekšā, viņi uzlika tiem rokas, un tad priesteri tos nokāva un grēka upura asinis slacīja pār altāri, lai veiktu izlīgumu par visa Israēla grēkiem, jo ķēniņš bija pavēlējis par visu Israēlu pienest gan sadedzināmo upuri, gan grēka upuri. Viņš lika levītiem nostāties Kunga namā ar cimbolēm, arfām un lirām, kā bija pavēlējis Dāvids, ķēniņa redzētājs Gāds un pravietis Nātāns, jo tāda bija Kunga pavēle, ko viņš devis saviem praviešiem. Levīti nostājās ar Dāvida darinātajiem skaņu rīkiem un priesteri ar taurēm. Hizkija pavēlēja pienest uz altāra sadedzināmo upuri. Kad sāka upurēt sadedzināmo upuri, tie sāka dziesmu Kungam, pūta taures un spēlēja Israēla ķēniņa Dāvida skaņu rīkus. Visa sapulce pateicās, dziedātāji dziedāja un taurētāji taurēja, līdz upurēšana bija galā. Kad upurēšana beidzās, ķēniņš un visi, kas bija kopā ar viņu, zemojās un pateicās. Ķēniņš Hizkija lika augstmaņiem un levītiem slavēt Kungu Dāvida un redzētāja Āsāfa vārdiem, un tie slavēja ar prieku, zemojās un pateicās. Tad Hizkija sacīja: “Nu jūs esat sevi veltījuši Kungam – tuvojieties un pienesiet pateicības upurus Kunga namā!” Un sapulcētie pienesa pateicības upurus un labprātīgos sadedzināmos upurus. Sadedzināmo upuru skaits, ko pienesa sapulcētie, bija septiņdesmit vēršu, simts aunu un divi simti jēru – tāds bija sadedzināmais upuris Kungam. Upurim tika nošķirti seši simti vēršu un trīs tūkstoši avju, bet priesteru bija maz, un tie nespēja nodīrāt visus sadedzināmo upurus, viņiem palīdzēja viņu brāļi levīti, līdz darbs bija padarīts un priesteri bija svētījušies, jo levīti bija krietnāki par priesteriem, tie bija svētījušies jau iepriekš. Liels bija sadedzināmo upuru skaits, un sadedzināmo upuri papildināja ar miera upuru taukiem un lejamo upuri. Tā tika atjaunota kalpošana Kunga namā. Gan Hizkija, gan visa tauta priecājās par to, ko Dievs bija darījis tautai, – un viss pēkšņi notika! Hizkija izziņoja visā Israēlā un Jūdā un rakstīja vēstules arī Efraimam un Manasem, lai nāk uz Kunga namu Jeruzālemē svinēt Kunga, Israēla Dieva, Pashas svētkus. Ķēniņš ar saviem augstmaņiem un visu sapulci bija nosprieduši Pashas svētkus svinēt Jeruzālemē otrajā mēnesī. Tie nebija paspējuši nosvinēt īstajā laikā, jo priesteri nebija līdz galam svētījušies, bet ļaudis vēl nebija sapulcējušies Jeruzālemē. Ķēniņam un visai sapulcei šāds nodoms likās pareizs. Tā viņi nolēma izsludināt visā Israēlā no Bēršebas līdz Dānam, lai visi nāk uz Jeruzālemi svinēt Kunga Pashas svētkus, jo tie vēl nekad nebija svinēti tik lielā skaitā, kā noteikts. Skrējēji iznēsāja ķēniņa un augstmaņu vēstules visā Israēlā un Jūdā. Ķēniņš pavēlēja: “Israēla dēli, atgriezieties pie Kunga, Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dieva, tad arī viņš atgriezīsies pie tiem, kas atlikuši, paglābušies no Asīrijas ķēniņa rokas. Neesiet kā jūsu tēvi un brāļi, kas bija neuzticīgi Kungam, savu tēvu Dievam, – tagad jūs redzat, ka viņš tos nodeva postam. Neesiet tik stūrgalvīgi kā jūsu tēvi, sniedziet roku Kungam, nāciet viņa svētumā – viņa svētums ir mūžīgs! – kalpojiet Kungam, savam Dievam, tad jūs novērsīsiet viņa kvēlās dusmas. Ja jūs atgriezīsieties pie Kunga, tad gūstītāji būs līdzjūtīgi pret jūsu brāļiem un jūsu dēliem un tie varēs atgriezties šajā zemē, jo Kungs, jūsu Dievs, ir žēlīgs un līdzcietīgs, viņš jūs neatstums, ja jūs atgriezīsieties pie viņa!” Skrējēji devās no pilsētas uz pilsētu pa Efraima un Manases zemi līdz pat Zebulūnam, bet viņus izsmēja un par viņiem ņirgājās, un tikai daži vīri no Ašēra, Manases un Zebulūna bija pazemīgi un atnāca uz Jeruzālemi. Bet pār Jūdu bija Dieva roka, viņš tiem deva vienprātību, un tie darīja, ko ķēniņš un augstmaņi bija pavēlējuši Kunga vārdā! Jeruzālemē sapulcējās daudz ļaužu, lai otrajā mēnesī svinētu Neraudzētās maizes svētkus, – varen liels pulks! Tie cēlās un nojauca altārus Jeruzālemē, aizvāca visus kvēpināmos un nometa tos Kidronas ielejā. Otrā mēneša četrpadsmitajā dienā tie kāva jērus Pashas svētkiem. Priesteri un levīti tagad pratās kaunu, svētījās un pienesa sadedzināmo upuri Kunga namā, nostājušies katrs savā noteiktajā vietā pēc Mozus, Dieva vīra, bauslības. Levīti upurēja un priesteri slacīja asinis, jo daudzi no sapulces nebija šķīstījušies. Levīti kāva Pashas jērus visiem, kas nebija šķīsti, lai arī tie būtu svētīti Kungam. Liels skaits ļaužu – daudzi no Efraima, Manases, Jisašhara un Zebulūna – nebija šķīstījušies, kā noteikts, kad ēda Pashas jēru. Hizkija lūdza par tiem: “Labais Kungs, piedod ikvienam, kura sirds tiecas pēc Dieva Kunga, viņu tēvu Dieva, kaut arī tie nav šķīstījušies svētumā!” Kungs uzklausīja Hizkiju un dziedināja ļaudis. Israēla dēli Jeruzālemē septiņas dienas svinēja Neraudzētās maizes svētkus ar lielu prieku, slavēdami Kungu! Dienu no dienas levīti un priesteri no visa spēka spēlēja Kungam! Hizkija runāja laipni ar visiem levītiem, kas bija mācīti un zinīgi Kunga lietās. Septiņas svētku dienas viņi ēda kaujamos upurus, miera upurus un pateicības upurus Kungam, savu tēvu Dievam. Tad visa sapulce kopā nosprieda svinēt vēl septiņas dienas. Un tie ar prieku svinēja vēl septiņas dienas. Jūdas ķēniņš Hizkija atvēlēja sapulcētajiem tūkstoti vēršu un septiņus tūkstošus avju, arī augstmaņi atvēlēja sapulcētajiem tūkstoti vēršu un desmit tūkstošus avju. Un daudzi priesteri svētījās. Priecājās visa Jūdas sapulce – gan priesteri, gan levīti, gan visi, kas bija sanākuši no Israēla, tāpat arī svešinieki, kas bija nākuši no Israēla un dzīvoja Jūdā. Tik liels prieks kā toreiz Jeruzālemē nav bijis kopš Israēla ķēniņa Sālamana, Dāvida dēla, laikiem! Tad priesteri un levīti cēlās un svētīja ļaudis – Dievs uzklausīja viņu balsi no debesīm, sava svētā mājokļa! Pēc tam visi no Israēla, kas tur bija, devās uz Jūdas pilsētām. Viņi nogāza elku stabus, nocirta ašēras un izpostīja augstienes, kur bija to altāri, – tā viņi darīja visā Jūdā, Benjāminā, Efraimā un Manasē, līdz viss bija nopostīts. Tad Israēla dēli atgriezās katrs savā īpašumā, savās pilsētās. Hizkija sadalīja vienībās priesterus un levītus. Katru iedalīja vienībā atbilstoši viņa pienākumiem – pie sadedzināmajiem upuriem un miera upuriem, lai tie kalpo nometnes vārtos, teikdami un slavēdami Kungu! No saviem īpašumiem viņš noteica ķēniņa daļu sadedzināmajiem upuriem – rīta, vakara, sabatu, jauno mēnešu un svētku sadedzināmajiem upuriem, kā noteikts Kunga bauslībā. Ļaudīm, kas dzīvoja Jeruzālemē, viņš pavēlēja dot priesteriem un levītiem viņu daļu, lai tie spētu darīt, kas noteikts Kunga bauslībā. Kad Israēla dēli to uzzināja, tie bagātīgi pienesa no pirmās labības, jaunā vīna, jaunās eļļas un medus, kā arī no visa, kas aug uz lauka, – no visa tie pienesa desmito tiesu. Arī Israēla un Jūdas dēli, kas dzīvoja Jūdas pilsētās, pienesa desmito daļu no vēršiem un avīm, un desmitā daļa tika veltīta Kungam, viņu Dievam. Viņi sanesa un sakrāva kaudžu kaudzes. Trešajā mēnesī tie sāka kraut kaudzes un septītajā mēnesī beidza. Kad Hizkija ar augstmaņiem atnākuši ieraudzīja kaudzes, viņi teica Kungu un Israēlu, viņa tautu! Hizkija apvaicājās priesteriem un levītiem par kaudzēm. Augstais priesteris Azarja no Cādoka nama viņam atbildēja: “Kopš sākām pienest ziedojumus Kunga namā, ēdamā ir gana un pat daudz paliek pāri, jo Kungs ir svētījis savus ļaudis, tādēļ mums tik daudz palicis pāri.” Tad Hizkija pavēlēja celt Kunga namā noliktavu istabas, un viņi tās uzcēla. Tur viņi sanesa ziedojumus, desmitās tiesas un svētumus, kas uzticībā ziedoti. Visu to pārvaldīja levīts Kenanjāhu, un otrs bija viņa brālis Šimī. Jehiēls, Azazjāhu, Nātāns, Asā-Ēls, Jerīmots, Jehozābāds, Elīēls, Jismahjāhu, Mahats un Benājāhu bija pārziņi, tos par palīgiem Kenanjāhu un viņa brālim Šimī izraudzījās ķēniņš Hizkija un Dieva nama pārvaldnieks Azarja. Levīts Kore, Jimnas dēls, Austrumu vārtu sargs, pārzināja labprātīgos upurus Dievam, kas Kungam doti kā ziedojums un svētums. Viņa palīgi Ēdens, Minjāmins, Jozua, Šemaja, Amarjāhu un Šehanjāhu priesteru pilsētās uzticīgi izdalīja katram savam brālim savu tiesu – gan vecam, gan jaunam, ikvienam vīram, neraugoties, vai viņu vārdi ierakstīti cilts rakstos, kam trīs gadi un vairāk, visiem, kas ik dienu devās kalpot Kunga namā, kā noteikts katrai vienībai, arī tiem, kas priesteru cilts rakstos pēc tēvu namiem, un levītiem, kam divdesmit gadu un vairāk, kā noteikts katrai vienībai. Cilts rakstos bija ierakstīti visi viņu mazie bērni, sievas, dēli un meitas, viss pulks, jo viņi bija patiesi svētījušies! Priesteriem, Ārona dēliem, kas dzīvoja laukos un pilsētās, tika norīkoti vīri, kas katram vīram no priesteru dzimtas deva viņa daļu, tāpat arī ikvienam, kas ierakstīts levītu cilts rakstos. Hizkija tā darīja visā Jūdā – Kunga, sava Dieva, priekšā viņš rīkojās labi, taisnīgi un patiesi. Visus savus darbus viņš sāka ar kalpošanu Dieva namā, pēc bauslības un pavēlēm, tiekdamies pēc Dieva, viņš to darīja no visas sirds, un viņam veicās! Pēc šā uzticības apliecinājuma nāca Sanherībs, Asīrijas ķēniņš. Viņš ienāca Jūdā un uzslēja nometni pie nocietinātajām pilsētām, domādams tās sagrābt sev. Kad Hizkija redzēja, ka Sanherībs nāk, lai uzbruktu Jeruzālemei, viņš ar saviem augstmaņiem un spēkavīriem nosprieda aizbērt ūdens avotus ārpus pilsētas, un viņi tam piekrita. Sapulcējās daudz ļaužu un aizbēra visus avotus un strautu, kas plūda tur cauri, sacīdami: “Kāpēc lai Asīrijas ķēniņi atnākuši atrastu daudz ūdens?” Viņš sparīgi ķērās klāt un salaboja mūri visur, kur tas bija sagāzts, uzslēja uz tā torņus un ārpusē vēl vienu mūri. Viņš nostiprināja arī Millo Dāvida pilsētā, kā arī darināja daudz ieroču un vairogu. Viņš iecēla tautai kara virsniekus, sapulcināja tos pie sevis pilsētas vārtu laukumā un uzmundrinādams sacīja: “Esiet droši un stipri! Nebaidieties un neiztrūkstieties ne no Asīrijas ķēniņa, ne pulkiem, kas kopā ar viņu, jo ar mums ir kāds, kas lielāks par tiem! Viņiem ir miesīgs spēks, bet mums – Kungs, mūsu Dievs, kas palīdz un karo mūsu karus!” Un ļaudis paļāvās uz Jūdas ķēniņa Hizkijas vārdiem. Tad Asīrijas ķēniņš Sanherībs, kurš pats ar visu karaspēku karoja pret Lāhīšu, sūtīja savus kalpus uz Jeruzālemi pie Jūdas ķēniņa Hizkijas un visiem Jeruzālemes jūdiem, lai tiem pavēsta: “Tā saka Asīrijas ķēniņš Sanherībs: uz ko jūs cerat aplenktajā Jeruzālemē? Vai Hizkija nav jūs maldinājis, likdams mirt badā un slāpēs un sacīdams: Kungs, mūsu Dievs, glābs mūs no Asīrijas ķēniņa! Vai pats Hizkija neaizvāca augstieņu altārus un nepavēlēja Jūdā un Jeruzālemē, ka jūs drīkstat zemoties un kvēpināt tikai uz viena altāra? Vai tad jūs nezināt, ko es un mans tēvs esam darījuši visu citu zemju ļaudīm? Vai tad citu tautu dievi spēja no manis paglābt savas zemes!? Kurš no visiem manu tēvu iznīdēto tautu dieviem ir spējis glābt no manis savus ļaudis? Kā tad jūsu dievi jūs paglābs no manis!? Neļaujiet Hizkijam sevi maldināt, neticiet viņam, ka viņš jūs nepieviļ! Ja nevienas citas tautas vai valsts dievs nav varējis paglābt savus ļaudis ne no manis, ne no maniem tēviem, tad jūsu dievs ne tik neglābs jūs no manis!” Un viņa kalpi runāja vēl vairāk pret Kungu Dievu un viņa kalpu Hizkiju. Sanherībs bija uzrakstījis vēstuli, lai ņirgātos par Kungu, Israēla Dievu. Viņš teica: “Tāpat kā citu tautu dievi nevienā zemē nav spējuši paglābt savus ļaudis no manis, tā arī Hizkijas Dievs neglābs savus ļaudis no manis!” Tie tā klaigāja jūdu valodā Jeruzālemes iemītniekiem, kas bija uz mūra, lai ļaudis satrauktos un nobītos un tad tie varētu ieņemt pilsētu. Tie runāja par Jeruzālemes Dievu tāpat kā par citu zemju tautu dieviem, kas ir cilvēku roku darināti. Ķēniņš Hizkija un pravietis Jesaja, Āmoca dēls, lūgdami sauca uz debesīm. Tad Kungs sūtīja eņģeli, un tas nomaitāja visus varonīgos karavīrus, virsniekus un pavēlniekus Asīrijas ķēniņa nometnē, ka viņam ar kaunu bija jāatgriežas savā zemē. Kad viņš iegāja sava dieva namā, paša dēli viņu nogalēja ar zobenu. Tā Kungs paglāba Hizkiju un Jeruzālemes iemītniekus no Asīrijas ķēniņa Sanherība un visiem viņu ienaidniekiem un deva viņiem rimtumu it visur! Tad daudzi pienesa dāvanas Kungam Jeruzālemē un dārglietas Jūdas ķēniņam Hizkijam, un visu tautu vidū viņš kļuva diženāks nekā iepriekš. Tolaik Hizkija bija uz nāvi slims, un viņš lūdzās Kungu, un Kungs viņam atbildēja un deva zīmi, bet Hizkija neatgriezās, jo bija kļuvis lepns. Tāpēc pār viņu, Jūdu un Jeruzālemi nāca dusmu versme. Tad Hizkija, atmetis lepnību, zemojās – gan viņš, gan Jeruzālemes iemītnieki, un Kunga dusmu versme nenāca Hizkijas laikā. Hizkijas bagātība un gods augtin auga. Viņš cēla mantnīcas sudrabam un zeltam, dārgakmeņiem un balzama smaržām, vairogiem un dažādām jaukām lietām un noliktavas graudu ražai, jaunam vīnam un svaigai eļļai, un novietnes visdažādākajiem lopiem, un laidarus ganāmpulkiem. Viņš cēla sev pilsētas, viņam bija milzums avju un vēršu, jo Dievs viņam deva daudz mantas. Hizkija aizdarīja augšējā Gīhona avota izteku un novadīja to lejā uz Dāvida pilsētas rietumdaļu. Hizkijam veicās viss, ko viņš darīja. Kad pie viņa nāca Bābeles augstmaņu sūtņi vaicāt par zīmi, kas dota viņa zemei, Dievs atstāja viņu vienu, lai pārbaudītu un uzzinātu visu, kas viņam prātā. Pārējie Hizkijas darbi un viņa laipnība – par to Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā ir rakstījis pravietis Jesaja, Āmoca dēls! Hizkija apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja Dāvida dēlu kapenēs. Viņu ar godu izvadīja visi Jūdas un Jeruzālemes iemītnieki. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Manase. Manase sāka valdīt divpadsmit gadu vecumā, viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit piecus gadus. Manase darīja to, kas netīkams Kungam, kā tās pretīgās tautas, kuras Kungs bija padzinis, Israēla dēliem ienākot. Viņš atkal sāka celt augstieņu altārus, ko bija sagrāvis viņa tēvs Hizkija, uzslēja altārus baāliem un darināja ašēras, viņš pielūdza visus debesu pulkus un kalpoja tiem. Viņš cēla tiem altārus pat tajā Kunga namā, par ko Kungs teicis: “Lai mans vārds Jeruzālemē mīt uz mūžiem!” Tur abos Kunga nama pagalmos viņš cēla altārus visiem debesu pulkiem. Ben-Hinnomas ielejā viņš upurēja ugunī savus dēlus, viņš zīlēja, pareģoja, pesteļoja, izsauca mirušo garus, darīja burvestības – viņš darīja daudz netīkama Kungam, viņu sadusmodams. Viņš darināja elka tēlu un nolika to Dieva namā, par ko Dievs bija teicis Dāvidam un viņa dēlam Sālamanam: “Šajā namā un Jeruzālemē, ko es izvēlējos no visām Israēla ciltīm, es likšu mājot savam vārdam uz mūžiem! Es neatraušu Israēla kājas no zemes, kuru apsolīju viņu tēviem, ja vien tie turēs un ievēros visu, ko esmu tiem pavēlējis, – visu Mozus doto bauslību, likumus un tiesas!” Bet Manase vilināja Jūdu un Jeruzālemes iemītniekus darīt ļaunu, tāpat kā tās tautas, kuras Kungs iznīcināja, Israēla dēliem ienākot. Kungs brīdināja Manasi un viņa ļaudis, bet tie neņēma vērā. Tad Kungs pret tiem sūtīja Asīrijas ķēniņa karaspēka virsniekus – tie satvēra Manasi ar āķiem un, vara važās saslēgtu, aizveda uz Bābeli. Nonācis postā, viņš lūdza Kungu, savu Dievu, un gauži zemojās savu tēvu Dievam, viņš nemitīgi lūdza, un Dievs uzklausīja viņa lūgšanu un atveda viņu atpakaļ uz Jeruzālemi, kur viņa valsts. Nu Manase atzina, ka Kungs ir Dievs! Pēc tam viņš Dāvida pilsētā no Gīhonas ielejas rietumpuses līdz Zivju vārtiem un visapkārt Ofela kalnam uzcēla ārējo mūri, viņš cēla to ļoti augstu. Viņš arī iecēla karaspēka virsniekus visām Jūdas nocietinātajām pilsētām. Viņš aizvāca no Kunga nama svešos dievus, elku tēlus un visus altārus, kurus bija cēlis Kunga nama kalnā un Jeruzālemē, un izmēza tos no pilsētas. Viņš atjaunoja altāri Kungam un tur upurēja miera upurus un pateicības upurus. Viņš pavēlēja jūdiem, lai tie kalpo vienīgi Kungam, Israēla Dievam. Tomēr ļaudis joprojām upurēja augstienēs, taču vienīgi Kungam, savam Dievam. Pārējie Manases darbi un viņa lūgšana Dievam, un redzētāju atbilde Kunga, Israēla Dieva, vārdā – redzi, tie ir aprakstīti Israēla ķēniņu grāmatā. Un viņa lūgšana, viņa zemošanās Dievam un visi viņa grēki un neuzticība, un vietas, kurās viņš cēla augstieņu altārus, uzslēja ašēras un elku tēlus, līdz tika pazemots, – par to visu rakstīts redzētāju stāstos. Manase apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja paša namā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Āmons. Āmons sāka valdīt divdesmit divu gadu vecumā, viņš valdīja Jeruzālemē divus gadus. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, tāpat kā bija darījis viņa tēvs Manase. Āmons darināja elku tēlus, tāpat kā viņa tēvs Manase, viņš upurēja un kalpoja tiem. Viņš nezemojās Kungam, kā bija zemojies viņa tēvs Manase, – tā Āmons vairoja savu vainu. Viņa kalpi sazvērējās un nonāvēja viņu paša namā, bet ļaudis nogalēja visus, kas bija sazvērējušies pret ķēniņu Āmonu, un iecēla viņa dēlu Jošijāhu valdīt pār tautu. Jošijāhu sāka valdīt astoņu gadu vecumā, viņš valdīja Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu. Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, un staigāja sava tēva Dāvida ceļus – nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi. Savas valdīšanas astotajā gadā, būdams vēl zēns, viņš sāka pievērsties sava tēva Dāvida Dievam, un divpadsmitajā gadā viņš sāka attīrīt Jūdu un Jeruzālemi no augstieņu altāriem, ašērām, elku stabiem un lietiem tēliem. Viņa vadībā tie nojauca baālu altārus un nocirta saules stabus, kas tur bija uzslieti. Ašēras, elku stabus un lietos tēlus viņš sadauzīja, saberza putekļos un izkaisīja uz to kapenēm, kuri tiem bija upurējuši. Viņš arī dedzināja elku priesteru kaulus viņu altāros, šķīstīdams Jūdu un Jeruzālemi. No Manases, Efraima un Šimona pilsētām līdz pat Naftālī un visapkārt to drupām viņš nojauca altārus, ašēras, elku stabus un satrieca tos pīšļos, kā arī nocirta visus saules stabus, tāpat viņš darīja visā Israēla zemē – pēc tam viņš atgriezās Jeruzālemē. Astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, kad viņš bija šķīstījis zemi un templi, viņš sūtīja Šāfānu, Acaljāhu dēlu, un pilsētas augstmani Maasejāhu un lietvedi Joāhu, Jehoāhāza dēlu, lai atjauno Kunga, viņa Dieva, namu. Viņi atnāca pie augstā priestera Hilkijas un atdeva Dieva namam ziedoto naudu, ko levīti durvju sargi bija savākuši no Manases, Efraima un visiem Israēla atlikušajiem, kā arī no Jūdas, Benjāmina un Jeruzālemē mītošajiem. Naudu tie nodeva Kunga nama darbu pārraugiem, bet tie to deva Kunga nama strādniekiem, lai atjauno un salabo namu. Naudu deva amatniekiem un mūrniekiem, lai tie pērk tēstus akmeņus, kokus sijām un baļķus celtnēm, kuras bija sapostījuši Jūdas ķēniņi. Vīri visus darbus veica uzticīgi, tos pārraudzīja un vadīja levīti Jahats un Obadjāhu no Merārī dēliem, Zeharja un Mešullāms no Kehāta dēliem. Visi levīti, kas prata muzicēt, vadīja nastu nesējus un strādniekus no darba pie darba, bet daži levīti bija rakstveži, ierēdņi un vārtu sargi. Laikā, kad tika izmaksāta Kunga namā ienākusī nauda, priesteris Hilkija atrada Mozus doto Kunga bauslības grāmatu. Hilkija uzrunāja rakstvedi Šāfānu, sacīdams: “Es atradu Kunga namā bauslības grāmatu!” Hilkija grāmatu iedeva Šāfānam. Šāfāns aiznesa grāmatu ķēniņam un paziņoja: “Visu, ko tu pavēlēji savam kalpam, viņi ir paveikuši – ņēmuši naudu, kas bija Kunga namā un devuši to pārraugiem un strādniekiem.” Tālab rakstvedis Šāfāns sacījis ķēniņam: “Priesteris Hilkija iedeva man grāmatu!” Un Šāfāns lasīja to ķēniņam priekšā. Kad ķēniņš dzirdēja bauslības grāmatas vārdus, viņš saplēsa savas drānas. Ķēniņš pavēlēja Hilkijam un Ahīkāmam, Šāfāna dēlam, Abdonam, Mihas dēlam, un rakstvedim Šāfānam, un ķēniņa kalpam Asājam: “Ejiet iztaujāt Kungu par mani, atlikušo Israēlu un Jūdu! Atrastās grāmatas vārdos ir jo lielas Kunga dusmas – tās izlīs pār mums, jo mūsu tēvi nav ievērojuši Kunga vārdus un nav darījuši visu, kas rakstīts šajā grāmatā!” Hilkija un ķēniņa sūtītie devās pie pravietes Huldas, tērpu pārziņa Šallūma, Tokhata dēla, Hasras dēla, sievas, kas dzīvoja Jeruzālemes nomalē, un runāja ar viņu. Viņa tiem teica: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: sakiet vīram, kurš jūs sūtīja pie manis: tā saka Kungs: redzi, pār šo vietu un tās iemītniekiem nāks ļaunums – visi lāsti, kas grāmatā, ko lasīja priekšā Jūdas ķēniņam. Tāpēc ka viņi mani pameta un kvēpināja citiem dieviem, sadusmodami mani ar saviem roku darinājumiem, es izliešu savu dusmu versmi pār šo vietu, un tā nedzisīs! Sakiet Jūdas ķēniņam, kurš jūs sūtīja iztaujāt Kungu, tā sakiet viņam: tā saka Kungs, Israēla Dievs, par vārdiem, kurus tu dzirdēji: tāpēc ka tava sirds ir jūtīga un tu zemojies Dievam, izdzirdējis viņa vārdus par šo vietu un tās iemītniekiem, – zemojies man, saplēsi savas drānas un raudāji, tāpēc es tevi uzklausīšu! – saka Kungs. Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tevi mierā guldīs kapenēs, tavas acis neskatīs visu šo ļaunumu, ko es uzsūtīšu šai vietai un tās iemītniekiem!” Šos vārdus viņi atstāstīja ķēniņam. Ķēniņš lika sapulcināt visus Jūdas un Jeruzālemes vecajos. Ķēniņš devās uz Kunga namu un kopā ar viņu visi Jūdas vīri, Jeruzālemes iemītnieki, priesteri, levīti un visa tauta no liela līdz mazam. Viņš lasīja tiem priekšā visus Kunga namā atrastās derības grāmatas vārdus. Ķēniņš stāvēja uz paaugstinājuma un Kunga priekšā noslēdza derību – ka no visas sirds un dvēseles sekos Kungam, turēs viņa baušļus, liecības un likumus, lai tiktu pildīti šajā grāmatā rakstītie derības vārdi. Tā viņš iekļāva derībā visus, kas bija Jeruzālemē un Benjāminā. Jeruzālemes iemītnieki darīja, kā noteikts derībā ar Dievu, viņu tēvu Dievu! Jošijāhu aizvāca visas preteklības no Israēla dēlu robežām, un visam Israēlam viņš lika kalpot Kungam, viņu Dievam. Visu mūžu viņš nenovērsās no Kunga, savu tēvu Dieva. Jošijāhu Jeruzālemē rīkoja Kunga Pashas svētkus – pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā kāva Pashas jēru. Viņš noteica priesteriem pienākumus un mudināja viņus kalpot Kunga namā. Viņš sacīja levītiem, kas svēti Kungam un māca visu Israēlu: “Lieciet svēto šķirstu templī, ko uzcēlis Sālamans, Dāvida dēls, Israēla ķēniņš, – tas vairs nav jānēsā uz pleciem! Kalpojiet Kungam, savam Dievam, un viņa tautai Israēlam! Lai visi ir gatavi pēc iedalījuma tēvu namos, pēc Israēla ķēniņa Dāvida un viņa dēla Sālamana priekšrakstiem. Nostājieties svētvietā pēc jūsu brāļu, vienkāršo ļaužu, tēvu namu vienībām un pēc levītu tēvu namu vienībām. Kaujiet Pashas jēru, svētījieties paši un sagatavojiet to saviem tuvākajiem – dariet, kā Mozus noteicis Kunga vārdā!” Jošijāhu dāvināja visiem klātesošajiem no tautas sīklopus Pashas upurim – trīsdesmit tūkstošus jēru un kazlēnu un trīs tūkstošus vēršu – tas bija no ķēniņa īpašuma. Arī augstmaņi labprātīgi dāvināja tautai, priesteriem un levītiem – Dieva nama pārvaldnieki Hilkija, Zeharjahu un Jehiēls deva priesteriem divus tūkstošus seši simti sīklopu un trīs simti vēršu Pashas upurim. Arī brāļi Kenanjāhu, Šemaja, Netanēls, kā arī levītu augstmaņi Hašabjāhu, Jeiēls un Jehozābāds dāvināja levītiem piecus tūkstošus sīklopu un piecus simtus vēršu Pashas upurim. Kad kalpošanai viss bija gatavs, priesteri nostājās savās vietās un levīti savās vienībās, kā ķēniņš bija pavēlējis. Tie kāva Pashas jēru, priesteri ņēma un slacīja asinis, bet levīti dīrāja ādas. Tie atlika malā sadedzināmos upurus, lai dotu tos ļaužu tēvu namu vienībām, kuras tos upurētu Kungam, kā rakstīts Mozus grāmatā. Tāpat darīja ar vēršiem. Pashas jēru tie cepa uz uguns, kā noteikts, bet svētīto daļu vārīja katlos, podos un bļodās un naski nesa visiem ļaudīm. Pēc tam viņi gatavoja sev un priesteriem, jo priesteri, Ārona dēli, upurēja sadedzināmos upurus un taukus līdz pat naktij. Tāpēc levīti gatavoja sev un arī priesteriem, Ārona dēliem. Dziedātāji, Āsāfa dēli, nostājās savās vietās, kā bija pavēlējis Dāvids, Āsāfs, Hēmāns un ķēniņa redzētājs Jedūtūns. Pie visiem vārtiem stāvēja vārtu sargi, tiem nevajadzēja pārtraukt darbu, jo levīti, viņu brāļi, gatavoja arī viņiem. Todien tika nostiprināta kalpošana Kungam, svinēti Pashas svētki un upurēti sadedzināmie upuri uz Kunga altāra, kā pavēlējis ķēniņš Jošijāhu. Tolaik israēlieši, kas nāca uz Pashas svētkiem, septiņas dienas svinēja Neraudzētās maizes svētkus. Pashas svētki tā nebija svinēti kopš pravieša Samuēla dienām. Neviens Israēla ķēniņš nebija tā svinējis Pashas svētkus, kā Jošijāhu kopā ar priesteriem, levītiem, visu Jūdu, no Israēla sanākušajiem un Jeruzālemes iemītniekiem. Šī Pasha tika svinēta Jošijāhu astoņpadsmitajā valdīšanas gadā. Vēlāk, kad Jošijāhu bija atjaunojis templi, Ēģiptes ķēniņš Neho devās karot uz Karkemīšu pie Eifrātas. Jošijāhu izgāja viņam pretī, bet tas sūtīja vēstnešus teikt: “Kas tev pret mani, Jūdas ķēniņ?! Šoreiz neesmu nācis pret tevi, bet pret tiem, ar kuriem man ir karš. Dievs man ir teicis, lai nekavējos, tāpēc nenostājies pret Dievu, kurš ir ar mani, ka tas tevi neiznīdē!” Bet Jošijāhu neatkāpās. Pārģērbies nepazīstams, viņš devās pret to karā. Jošijāhu neklausījās Neho vārdos, kas bija nākuši no Dieva mutes, un devās kaujā Megido līdzenumā. Loka šāvēji sašāva ķēniņu Jošijāhu, un viņš teica saviem kalpiem: “Vediet mani projām, jo esmu stipri ievainots.” Viņa kalpi to izcēla no ratiem, lika citos ratos un atveda uz Jeruzālemi. Viņš nomira un tika apbedīts savu tēvu kapenēs. Visa Jūda un Jeruzāleme apraudāja Jošijāhu. Jeremija sacerēja raudu dziesmu par Jošijāhu – visi dziedātāji un dziedātājas līdz pat šai dienai apdzied Jošijāhu žēlabu dziesmās. Israēlā tas kļuvis par paradumu un aprakstīts žēlabu dziesmās. Pārējie Jošijāhu darbi un viņa uzticība tam, kas rakstīts Kunga bauslībā, redzi, no pirmā līdz pēdējam aprakstīti Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā! Ļaudis ņēma Jošijāhu dēlu Jehoāhāzu un iecēla tēva vietā par ķēniņu Jeruzālemē. Jehoāhāzs sāka valdīt divdesmit trīs gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus. Ēģiptes ķēniņš aizveda viņu no Jeruzālemes un uzlika zemei nodevas – simts mērus sudraba un mēru zelta. Ēģiptes ķēniņš Neho iecēla viņa brāli Eljākīmu par Jūdas un Jeruzālemes ķēniņu un pārdēvēja viņu par Jehojākīmu, bet viņa brāli Jehoāhāzu aizveda uz Ēģipti. Jehojākīms sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus un darīja to, kas netīkams Kungam, viņa Dievam. Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars devās pret viņu, saistīja vara važās un aizveda uz Bābeli. Nebūkadnecars aizveda uz Bābeli arī daudzus Kunga nama traukus un novietoja tos savā templī Bābelē. Pārējie Jehojākīma darbi un preteklības, ko viņš darījis, un viss, kas atrodams pret viņu, – par to rakstīts Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Jehojāhīns. Jehojāhīns sāka valdīt astoņpadsmit gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus un desmit dienas. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam. Gadu mijā ķēniņš Nebūkadnecars sūtīja pēc viņa un aizveda kopā ar skaistākajiem Kunga nama traukiem uz Bābeli, bet viņa brāli Cedekiju iecēla par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē. Cedekija sāka valdīt divdesmit viena gada vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, viņa Dievam, un nepakļāvās pravieša Jeremijas teiktajiem Kunga vārdiem. Viņš sacēlās pat pret ķēniņu Nebūkadnecaru, kurš bija viņu nozvērinājis pie Dieva, – nocietinājis sirdi, viņš spītīgi neatgriezās pie Kunga, Israēla Dieva. Arī galvenie priesteri un tauta kļuva arvien nodevīgāki un darīja tāpat kā visas pretīgās tautas, apgānīdami Kunga namu, kas viņam bija svēts Jeruzālemē. Kungs, viņu tēvu Dievs, atkal un atkal sūtīja pie tiem savus vēstnešus, jo gribēja taupīt savu tautu un mājokli. Bet tie izsmēja Dieva sūtņus, nicināja viņa vārdus un ņirgājās par viņa praviešiem, līdz Kunga dusmas nāca pār tautu – nekas vairs nebija glābjams! Viņš uzsūtīja tiem kaldiešu ķēniņu, un tas svētnīcā kāva jaunekļus ar zobenu – nežēloja ne jaunekļus, ne jaunavas, ne vecus, ne vārgus, visus Dievs atdeva viņam. Arī visus Dieva nama piederumus, gan lielus, gan mazus, un Kunga nama dārgumus, ķēniņa un augstmaņu dārgumus – visu viņš aizveda uz Bābeli. Dieva namu nodedzināja, un Jeruzālemes mūrus sagrāva. Visas pilis nodedzināja, ar uguni un izpostīja visu, kas tur bija vērtīgs. Kurš bija paglābies no zobena, to aizveda trimdā uz Bābeli par vergu sev un saviem dēliem – tā bija līdz Persijas valdīšanai, lai piepildītos Jeremijas teiktais Kunga vārds: līdz zeme būs guvusies sabata gadus, visu laiku tā dusēs izdeldēta, līdz būs apritējuši septiņdesmit gadi. Persijas ķēniņa Kīra pirmajā valdīšanas gadā, lai piepildītos Jeremijas teiktais Kunga vārds, Kungs mudināja Persijas ķēniņa Kīra garu, un tas lika izziņot pa visu savu valsti rakstiski un mutiski šādu rīkojumu: “Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Kungs, debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis un izvēlējies mani, lai es uzceļu viņam templi Jeruzālemē, kas ir Jūdā. Tie, kas no viņa tautas mīt pie jums, lai dodas turp, – Kungs, viņu Dievs, ir ar tiem!” Persijas ķēniņa Kīra pirmajā valdīšanas gadā, lai piepildītos Jeremijas teiktais Kunga vārds, Kungs mudināja Persijas ķēniņa Kīra garu, un tas lika izziņot visā savā valstī šādu rīkojumu, rakstiski un mutiski: “Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Kungs, debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis, un viņš man pavēlēja uzcelt viņam namu Jeruzālemē, Jūdā. Ikviens, kas jūsu vidū ir no viņa tautas, lai dodas uz Jeruzālemi Jūdā, viņa Dievs būs ar viņu – lai ceļ namu Kungam, Israēla Dievam. Viņš ir Dievs, kas mīt Jeruzālemē! Visus atlikušos, no visām vietām, kur tie patlaban dzīvo, lai turienes iemītnieki atbalsta ar sudrabu, zeltu, mantu, lopiem un labprātīgajiem upuriem Dieva namam Jeruzālemē.” Tad cēlās Jūdas un Benjāmina tēvu namu galvenie, priesteri un levīti, ikviens, kura garu Kungs mudināja iet un celt namu Kungam Jeruzālemē. Kaimiņi tos atbalstīja ar sudraba traukiem, zeltu, mantu, lopiem un dārglietām; tas viss tika ziedots. Ķēniņš Kīrs atnesa Kunga nama traukus, kurus Nebūkadnecars bija atvedis no Jeruzālemes un novietojis savu dievu namā. Persijas ķēniņš Kīrs tos nodeva mantzinim Mitredātam, kurš tos atdeva Jūdas augstmanim Šēšbacaram. To skaits bija šāds: trīsdesmit zelta bļodu, tūkstotis sudraba bļodu, divdesmit deviņi naži, trīsdesmit zelta kausu, četri simti desmit sudraba kausu un tūkstotis citu trauku. Kopā bija pieci tūkstoši četri simti zelta un sudraba trauku. Tos visus Šēšbacars veda līdzi, kad viņi no Bābeles gūsta devās uz Jeruzālemi. Šie ir tās pavalsts dēli, kuri devās atpakaļ no gūstniecības, viņus Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars bija aizvedis trimdā uz Bābeli. Viņi atgriezās Jeruzālemē un Jūdā, katrs savā pilsētā. Šie ir vīri, kas atgriezās kopā ar Zerubābelu, Jozuu, Nehemiju, Serāju, Reēlāju, Mordohaju, Bilšānu, Misparu, Bigvaju, Rehūmu un Baānu. Israēla tautas vīri: Paroša dēli – divi tūkstoši simts septiņdesmit divi. Šefatjas dēli – trīs simti septiņdesmit divi. Āraha dēli – septiņi simti septiņdesmit pieci. Pahat-Moāba dēli, no Jozuas Joāba dēliem, – divi tūkstoši astoņi simti divpadsmit. Ēlāma dēli – tūkstotis divi simti piecdesmit četri. Zatū dēli – deviņi simti četrdesmit pieci. Zakaja dēli – septiņi simti sešdesmit. Bānī dēli – seši simti četrdesmit divi. Bēbaja dēli – seši simti divdesmit trīs. Azgāda dēli – tūkstoš divi simti divdesmit divi. Adonīkāma dēli – seši simti sešdesmit seši. Bigvaja dēli – divi tūkstoši piecdesmit seši. Ādīna dēli – četri simti piecdesmit četri. Ātēra dēli no Hizkijas – deviņdesmit astoņi. Bēcaja dēli – trīs simti divdesmit trīs. Joras dēli – simts divpadsmit. Hāšuma dēli – divi simti divdesmit trīs. Gibāra dēli – deviņdesmit pieci. Dēli no Betlēmes – simts divdesmit trīs. Netofas vīri – piecdesmit seši. Anātotas vīri – simts divdesmit astoņi. Azmāvetas dēli – četrdesmit divi. Kirjat-Arīmas, Kefīras un Beērotas dēli – septiņi simti četrdesmit trīs. Rāmas un Gebas dēli – seši simti divdesmit viens. Mihmāsas vīri – simts divdesmit divi. Bēteles un Ajas vīri – divi simti divdesmit trīs. Nebo dēli – piecdesmit divi. Magbīša dēli – simts piecdesmit seši. Otra Ēlāma dēli – tūkstotis divi simti piecdesmit četri. Hārima dēli – trīs simti divdesmit. Lodas, Hadīdas un Ono dēli – septiņi simti divdesmit pieci. Jērikas dēli – trīs simti četrdesmit pieci. Senāas dēli – trīs tūkstoši seši simti trīsdesmit. Priesteri: Jedajas dēli no Jozuas nama – deviņi simti septiņdesmit trīs. Immēra dēli – tūkstotis piecdesmit divi. Pašhūra dēli – tūkstotis divi simti četrdesmit septiņi. Hārima dēli – tūkstotis septiņpadsmit. Levīti: Jozuas un Kadmiēla dēli no Hodavjas dēliem – septiņdesmit četri. Dziedātāji: Āsāfa dēli – simts divdesmit astoņi. Tempļa vārtu sargu dēli: Šallūma, Ātēra, Talmona, Akūba, Hatīta un Šobaja dēli, kopā – simts trīsdesmit deviņi. Tempļa kalpotāji: Cīhas, Hasūfa, Tabāota dēli, Kērosa, Sīaha, Pādona dēli, Lebāna, Hāgāba, Akūbas dēli, Hāgāba, Šamlaja, Hānāna dēli, Gidēla, Gahara, Reājas dēli, Recīna, Nekodas, Gazāma dēli, Uzas, Pāsēha, Bēsaja dēli, Asnas, Meunīma, Nefūsīma dēli, Bakbūka, Hakūfas, Harhūra dēli, Baclūta, Mehīdas, Haršas dēli, Barkosa, Sīsras, Temaha dēli, Necīha un Hatīfas dēli. Sālamana kalpu dēli: Sotaja, Sofereta, Perūdas dēli, Jaalas, Darkona, Gidēla dēli, Šefatjas, Hatīla, Poheret-Ceboīma un Āmī dēli. Visi tempļa kalpotāji un Sālamana kalpu dēli – trīs simti deviņdesmit divi. Un šie ir vīri, kas nāca no Tēl-Melahas, Tēl-Haršas, Kerubas, Adānas un Immēras, taču nespēja pierādīt ne sava tēva namu, ne dzimtu – ka tie ir no Israēla: Dlāja, Tobījas un Nekodas dēli – seši simti piecdesmit divi. Un no priesteru dēliem: Habajas, Koca un Barzilaja dēli, kas sievas ņēma no gileādieša Barzilaja meitām un tika saukti to vārdos. Tie meklēja savus cilts rakstus, bet neatrada, tāpēc kļuva nešķīsti priestera amatam. Pārvaldnieks tiem sacīja: “Lai tie neēd no vissvētākā, līdz priesteris metīs urīmu un tumīmu.” Visā sapulcē bija četrdesmit divi tūkstoši trīs simti sešdesmit, neskaitot kalpus un kalpones, kuru bija septiņi tūkstoši trīs simti trīsdesmit septiņi. Vēl bija divi simti dziedātāji un dziedātājas. Arī septiņi simti trīsdesmit seši zirgi un divi simti četrdesmit pieci mūļi, četri simti trīsdesmit pieci kamieļi un seši tūkstoši septiņi simti divdesmit ēzeļi. Kad tēvu namu galvenie ienāca Kunga namā Jeruzālemē, viņi ziedoja Dieva nama atjaunošanai, lai tas būtu kā iepriekš. Darbu veikšanai tie ziedoja tik dārgumu, cik spēja: sešdesmit vienu tūkstoti zelta dariku, piecus tūkstošus sudraba minu un simts priesteru tērpu. Priesteri, levīti un tauta – dziedātāji, vārtu sargi un tempļa kalpotāji – dzīvoja savās pilsētās un viss Israēls savās. Kad pienāca septītais mēnesis, Israēla dēli no savām pilsētām visi kā viens tika sapulcināti Jeruzālemē. Tad cēlās Jozua, Jehocādāka dēls, ar saviem brāļiem priesteriem un Zerubābels, Šaltiēla dēls, ar saviem brāļiem un uzcēla altāri Israēla Dievam, lai upurētu sadedzināmo upuri, kā rakstīts Dieva vīra Mozus bauslībā. Viņi uzcēla altāri vecajā vietā, jo baidījās no apkārtējo zemju tautām, un upurēja Kungam sadedzināmo upuri gan no rīta, gan vakarā. Viņi svinēja Būdiņu svētkus, kā bija noteikts, un dienu no dienas pienesa sadedzināmo upuri, kā katrai dienai bija noteikts. Arī pēc tam turpināja pienest sadedzināmo upuri – jaunajos mēnešos un visos svētkos, kurus svētīja Kungam, un pienesa arī labprātīgos upurus Kungam. Sadedzināmos upurus Kungam sāka pienest no septītā mēneša pirmās dienas, lai gan Kunga tempļa pamati vēl nebija likti. Viņi deva naudu akmeņkaļiem un amatniekiem, ēdienu, dzērienu un eļļu sidoniešiem un tīriešiem, lai tie pa jūru uz Jafu vestu ciedru kokus, kā Persijas ķēniņš Kīrs bija pavēlējis. Otrajā gadā, kopš tie bija atgriezušies pie Dieva nama Jeruzālemē, gada otrajā mēnesī to sāka atjaunot Zerubābels, Šaltiēla dēls, un Jozua, Jehocādāka dēls, un arī viņu pārējie brāļi – priesteri, levīti un visi, kas no gūsta bija atgriezušies Jeruzālemē. Levītus, kuriem bija divdesmit gadu un vairāk, viņi iecēla par Kunga nama darbu uzraugiem. Jūdas dēli bija kā viens vīrs – Jozua ar saviem dēliem un brāļiem, un Kadmiēls ar saviem dēliem – viņi uzraudzīja Kunga nama darbu veicējus, un to darīja arī levīti, Hēnādāda dēli, viņa dēli un brāļi. Kad celtnieki lika Kunga nama pamatus, priesteri savos tērpos un ar taurēm, un levīti, Āsāfa dēli, ar cimbolēm, nostājās slavēt Kungu, kā bija norādījis Israēla ķēniņš Dāvids. Viņi dziedāja, slavēdami un pateikdamies Kungam, ka viņš ir labs un viņa žēlastība pār Israēlu ir mūžīga, un visa tauta varen gavilēja – slavēja Kungu, ka Kunga namam likts pamats. Daudzi veci vīri: priesteri, levīti un tēvu namu galvenie, kas bija redzējuši pirmo templi, lēja asaras un skaļi raudāja, kad lika pamatu šim templim, bet daudzi gavilēja priecīgās balsīs. Ļaudis neatšķīra gaviles no asarām, tauta gavilēja tik vareni, ka bija dzirdams jo tālu! Kad Jūdas un Benjāmina pretinieki uzzināja, ka no gūsta pārnākušie ceļ templi Kungam, Israēla Dievam, viņi nāca pie Zerubābela un tēvu namu galvenajiem un teica: “Mēs gribam celt kopā ar jums, jo meklējam jūsu Dievu tāpat kā jūs. Mēs viņam upurējām kopš Asīrijas ķēniņa Ēsar-Hadona dienām, kad viņš atveda mūs šurp.” Zerubābels, Jozua un pārējie tēvu namu galvenie tiem atbildēja: “Ne jūs, bet mēs celsim templi mūsu Dievam! Mēs paši to celsim Kungam, Israēla Dievam, kā mums pavēlējis ķēniņš, Persijas ķēniņš Kīrs!” Tās zemes ļaudis centās kavēt jūdu tautai darbus un traucēja celt. Viņi nolīga padomdevējus, lai kavētu jūdu nodomus visu Persijas ķēniņa Kīra valdīšanas laiku līdz Persijas ķēniņa Dārija valdīšanai. Ahasvēra laikā, viņa valdīšanas sākumā, tie rakstīja sūdzību par Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem. To Persijas ķēniņam Artakserksam rakstīja Bišlāms, Mitredāts, Tābēls un citi viņu biedri. Vēstuli tulkoja aramiešu valodā un rakstīja aramiešu rakstībā. Pārvaldnieks Rehūms un rakstvedis Šimšajs rakstīja ķēniņam Artakserksam par Jeruzālemi šo vēstuli: “Pārvaldnieks Rehūms, rakstvedis Šimšajs un pārējie tiesneši, valdības vīri, un persieši, erehvieši, babilonieši, sūsieši, dehajieši un elmajieši, un visas citas tautas, kuras lielais un godātais Asnapars izveda un lika tām dzīvot Samarijas pilsētās.” Šis ir sūtītās vēstules noraksts: “Ķēniņam Artakserksam – tavi kalpi no Viņpusupes apgabala. Tagad lai ķēniņam ir zināms, ka jūdi, kas no jums atnākuši pie mums uz Jeruzālemi, ceļ šo dumpīgo un ļauno pilsētu, atjaunodami mūrus un labodami pamatus. Lai ķēniņš zina – ja šo pilsētu uzcels un mūrus pabeigs, tad viņi vairs nedos nodevas, maksu un muitu un tālab mazināsies ķēniņa bagātība. Taču mēs savu sāli dabūjam no ķēniņa pils – mums neklājas būt ķēniņa negoda lieciniekiem, tāpēc mēs sūtām ķēniņam šo ziņojumu. Lai pārlūko tavu tēvu Ierakstu grāmatu! Ierakstu grāmatā tu izlasīsi un uzzināsi, ka šī pilsēta ir dumpīga un nes zaudējumus ķēniņiem un visiem apgabaliem. Jau no senām dienām tie ir nemiera cēlāji, tāpēc šo pilsētu iznīcināja! Mēs darām zināmu ķēniņam – ja šī pilsēta tiks uzcelta un tās mūri pabeigti, tad Viņpusupes apgabalā tev vairs nebūs īpašuma!” Un tad ķēniņš sūtīja rīkojumu: “Pārvaldniekam Rehūmam, rakstvedim Šimšajam un pārējiem viņu biedriem, kuri dzīvo Samarijā un Viņpusupes apgabalā, lai jums labklājība! Tagad, kad man nolasīja priekšā jūsu sūtīto vēstuli, es devu pavēli pārbaudīt, un tika atrasts, ka šī pilsēta kopš sendienām ir sacēlusies pret ķēniņiem, dumpojusies un sacēlusies. Jeruzālemē viņiem bijuši vareni ķēniņi, kuri valdījuši pār visu Viņpusupes apgabalu, un tiem maksātas nodevas, maksa un muita. Tādēļ pavēliet, lai tie vīri mitējas un neceļ pilsētu, ja nu vienīgi pēc manis dotas pavēles. Sargieties šo lietu darīt nolaidīgi vai tā, ka ķēniņa namam rastos lieli zaudējumi un zudumi!” Kad ķēniņa Artakserksa vēstules noraksts bija nolasīts priekšā Rehūmam, rakstvedim Šimšajam un viņa biedriem, tie ar steigu devās uz Jeruzālemi pie jūdiem un pārtrauca darbus ar spēku un varu. Tā darbi pie Kunga nama Jeruzālemē tika pārtraukti un netika turpināti līdz Persijas ķēniņa Dārija otrajam valdīšanas gadam. Israēla Dieva vārds nāca pār praviešiem Hagaju un Zeharju, Ido dēlu, – tie pravietoja jūdiem Jūdā un Jeruzālemē. Tad cēlās Zerubābels, Šaltiēla dēls, un Jozua, Jehocādāka dēls, un sāka celt Jeruzālemē Dieva namu. Kopā ar tiem bija Dieva pravieši, kas viņus atbalstīja. Tolaik pie viņiem atnāca Viņpusupes pārvaldnieks Tatnajs un Šētar-Boznajs ar saviem biedriem un jautāja: “Kurš jums deva pavēli celt šo namu un pabeigt šos mūrus?” Un mēs viņiem pateicām to vīru vārdus, kuri cēla namu. Viņu Dievs nenovērsa skatienu no Jūdas vecajiem, un tie viņus nekavēja, līdz vēsts nonāca pie Dārija, un tas par šo lietu nosūtīja vēstuli. Šis ir vēstules noraksts, kuru ķēniņam Dārijam sūtīja Viņpusupes pārvaldnieks Tatnajs un Šētar-Boznajs ar saviem biedriem no Viņpusupes Arparsehaja apgabala. Viņi tam sūtīja ziņu, kurā bija rakstīts: “Ķēniņam Dārijam miers lai ir bagātīgi! Lai ķēniņam zināms, ka mēs esam atnākuši uz Jūdas apgabalu, kur lielā Dieva nams, – viņi to ceļ no milzīgiem akmeņiem, mūros liek baļķus, darbs tiek darīts čakli, darbi tiem sokas! Mēs par to jautājām vecajiem un teicām: kas deva jums pavēli celt šo namu un pabeigt šos mūrus? Mēs tiem jautājām arī viņu vārdus, lai varētu pierakstīt un tev paziņot, kā sauc viņu galvenos. Un viņi mums atbildēja šādi – viņi teica: mēs esam debess un zemes Dieva kalpi un atjaunojam šo namu, kas bija uzcelts jau pirms daudziem gadiem – liels Israēla ķēniņš to uzcēla un pabeidza, bet mūsu tēvi sadusmoja debesu Dievu, un viņš tos nodeva kaldieša Nebūkadnecara, Bābeles ķēniņa, rokā, un tas nopostīja šo namu, bet tautu aizveda gūstā uz Bābeli. Tomēr Bābeles ķēniņa Kīra pirmajā valdīšanas gadā ķēniņš Kīrs pavēlēja uzcelt šo namu no jauna. Arī Dieva nama traukus, zeltu un sudrabu, ko Nebūkadnecars bija paņēmis no Jeruzālemes tempļa un aizvedis uz Bābeles templi, ķēniņš Kīrs ņēma no Bābeles tempļa un nodeva Šēšbacaram, kuru bija iecēlis par pārvaldnieku, un sacīja tam: ņem šos traukus, ej, un novieto Jeruzālemes templī, un Dieva namu lai atjauno, kur tas bijis! Tad Šēšbacars nāca un lika pamatus Dieva namam Jeruzālemē – kopš tā laika līdz šim tas tiek celts, bet nav pabeigts. Tāpēc, ja tas ķēniņam šķiet labi, lai viņš meklē ķēniņa dārgumu namā, kas Bābelē, vai ir tā, ka ķēniņš Kīrs ir pavēlējis uzcelt Jeruzālemē šo Dieva namu, un, ja ķēniņam tīk, lai sūta mums atbildi!” Tad ķēniņš Dārijs deva pavēli, un tika pārmeklēts Bābeles grāmatu nams, kurā glabāja dārgumus. Ahmeta pilī Mēdijas pavalstī atrada kādu rulli, un tā rakstos bija rakstīts: “Ķēniņa Kīra pirmajā valdīšanas gadā ķēniņš Kīrs deva pavēli, ka Jeruzālemes Dieva nams jāuzceļ par vietu, kur upurēt, un jāatjauno tā pamati, lai tie ir sešdesmit elkoņu augsti un sešdesmit elkoņu plati. Trīs rindas lielu akmeņu un viena rinda baļķu – izdevumus apmaksās ķēniņa nams. Arī Dieva nama zelta un sudraba traukus, ko Nebūkadnecars paņēma no Jeruzālemes tempļa un aizveda uz Bābeli, lai ved atpakaļ uz Jeruzālemes templi un novieto savā vietā Dieva namā. Tādēļ jūs, Viņpusupes pārvaldnieki Tatnaj, Šētar-Boznaj un jūsu biedri, kas esat no Viņpusupes, turieties pa gabalu un nekavējiet Dieva nama darbus, lai jūdu pārvaldnieki un jūdu vecajie uzceļ Dieva namu savā vietā! Un vēl es pavēlu to, kas jums jādara jūdu vecajiem: lai uzceltu Dieva namu, visi izdevumi, kas šiem vīriem rodas, jāmaksā no ķēniņa mantas, no Viņpusupes apgabala nodevām. Nekavējiet tos! Visu, kas tiem vajadzīgs upuriem debesu Dievam, – jaunus vēršus, aunus vai jērus, kviešus, sāli, vīnu vai eļļu, kā noteikts Jeruzālemes priesteriem, lai dod tiem ik dienas, bez pārtraukuma. Viņi lai pienes upurus debesu Dievam un lūdz par ķēniņa un viņa dēlu dzīvību! Un vēl es pavēlu, lai ikvienu, kurš šo rīkojumu sagroza, piesit pie baļķa, kas izrauts no viņa mājas, – lai pakar un tā namu lai padara par mēslu kaudzi! Dievs, kura vārds tur mīt, lai gāž katru ķēniņu un tautu, kas grib sagrozīt šo pavēli un izpostīt Jeruzālemes Dieva namu! Es, Dārijs, esmu pavēlējis to darīt tieši tā!” Tad Viņpusupes pārvaldnieks Tatnajs, Šētar-Boznajs un viņu biedri darīja tieši tā, kā ķēniņš Dārijs tiem bija pavēlējis. Un Jūdas vecajie turpināja celt, un tiem veicās, kā pravieši Hagajs un Zeharja, Ido dēls, bija pravietojuši – viņi to cēla un pabeidza pēc Israēla Dieva pavēles un pēc Persijas ķēniņu Kīra, Dārija un Artakserksa pavēles. Namu pabeidza līdz adāra mēneša trešajai dienai, ķēniņa Dārija sestajā valdīšanas gadā. Tad Israēla dēli, priesteri, levīti un pārējie no gūsta pārnākušie priecīgi rīkoja svētkus Dieva namam. Viņi veltīja Dieva namam simts vēršu, divi simti aunu, četri simti jēru un divpadsmit āžu visa Israēla upurim par grēkiem – pēc Israēla cilšu skaita. Tie iecēla priesterus viņu kārtā un levītus viņu kārtā, lai tie kalpotu Dievam Jeruzālemē, kā rakstīts Mozus grāmatā. Pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā no gūsta pārnākušie svinēja Pashas svētkus. Tāpēc priesteri un levīti kopīgi šķīstījās – visi bija šķīsti! Viņi kāva Pashas jēru visiem no gūsta pārnākušajiem, saviem brāļiem priesteriem un sev. No gūsta pārnākušie Israēla dēli ēda kopā ar visiem, kas bija nošķīrušies no tās zemes nešķīstajām tautām, lai meklētu Kungu, Israēla Dievu. Viņi svinēja ar prieku Neraudzētās maizes svētkus septiņas dienas, jo Kungs bija viņus iepriecinājis un noskaņojis labvēlīgi pret viņiem Asīrijas ķēniņu, lai stiprinātu viņu rokas Israēla Dieva nama darbos. Pēc šiem notikumiem Persijas ķēniņa Artakserksa valdīšanas laikā Ezra, Serāja dēls, Azarjas dēls, Hilkijas dēls, Šallūma dēls, Cādoka dēls, Ahītūva dēls, Amarjas dēls, Azarjas dēls, Merājota dēls, Zerahjas dēls, Uzī dēls, Bukī dēls, Abīšūas dēls, Pinhāsa dēls, Elāzāra dēls, augstā priestera Ārona dēls, – šis Ezra izgāja no Bābeles. Viņš bija mācīts Mozus bauslībā, kuru bija devis Kungs, Israēla Dievs. Ķēniņš deva visu, ko viņš lūdza, jo pār viņu bija Kunga, viņa Dieva, roka. Ķēniņa Artakserksa septītajā valdīšanas gadā uz Jeruzālemi devās daļa Israēla dēlu: priesteri, levīti, dziedātāji, vārtu sargi un tempļa kalpotāji. Ezra nonāca Jeruzālemē piektajā mēnesī, ķēniņa septītajā valdīšanas gadā. Pirmā mēneša pirmajā dienā viņš devās projām no Bābeles un nonāca Jeruzālemē piektā mēneša pirmajā dienā – Dievs bija labs pret viņu, jo Ezra sirdī bija apņēmies turēties pie Kunga bauslības, pildīt to un mācīt Israēlam likumus un tiesu. Šis ir tās vēstules noraksts, ko ķēniņš Artakserkss deva priesterim Ezram, rakstu pazinējam, mācītam Kunga baušļos un Israēla likumos: “Artakserkss, ķēniņu ķēniņš, priesterim Ezram, rakstu pazinējam, debesu Dieva likumu zinātājam. Tagad es pavēlu, lai manā valstī ikviens no Israēla tautas, priesteriem un levītiem, kas labprātīgi grib iet uz Jeruzālemi, iet kopā ar tevi. Tā kā tu esi ķēniņa un viņa septiņu padomnieku sūtīts pārbaudīt Jūdu un Jeruzālemi ar Dieva likumiem, kuri ir tavā rokā, un aizvest sudrabu un zeltu, ko ķēniņš un viņa padomnieki labprātīgi ziedo Israēla Dievam, kas mīt Jeruzālemē, kā arī visu sudrabu un zeltu, ko no labprātīgiem ziedojumiem tu savāksi visās Bābeles pavalstīs, ko tauta un priesteri ziedos Jeruzālemes Dieva namam, tādēļ cītīgi pērc par šo naudu vēršus, aunus, jērus, labības dāvanas un lejamos upurus un upurē tos uz altāra Dieva namā Jeruzālemē! Ar pārējo sudrabu un zeltu dari tā, kā tev un taviem brāļiem šķiet pareizi, dariet, kā grib jūsu Dievs! Traukus, kas tev atdoti, lai kalpotu Dieva namā, novieto Dieva priekšā Jeruzālemē. Pārējās Dieva namam nepieciešamās lietas, kas tev būs vajadzīgas, ņem no ķēniņa dārgumu nama! Es, ķēniņš Artakserkss, esmu pavēlējis visiem Viņpusupes apgabala mantziņiem: ko priesteris Ezra, kas mācīts debesu Dieva likumos, jums lūgs, to dodiet! – Sudrabu līdz simts mēriem, kviešus līdz simts korām, vīnu līdz simts batiem, eļļu līdz simts batiem un sāli bez mēra. Dodiet debesu Dieva namam visu, ko debesu Dievs pavēl, lai pār valsti, ķēniņu un viņa dēliem nenāk dusmas! Lai jums ir zināms, ka nedrīkst prasīt nodevas un muitu ne no viena priestera, levīta, dziedātāja, durvju sarga, tempļa kalpotāja un šī Dieva nama kalpa! Un tu, Ezra, Dieva gudrībā, kas tev dota, iecel soģus un tiesnešus, kuri spēj tiesāt visus Viņpusupes apgabala ļaudis, lai visi zina tava Dieva likumus un lai iemāca tiem, kas tos nezina. Bet ikvienu, kas nepildīs tava Dieva likumu un ķēniņa likumu, tiesājiet stingri – ar nāvi, izsūtīšanu, mantas atņemšanu vai cietumu.” Slavēts lai Kungs, mūsu tēvu Dievs, kurš ķēniņa sirdij licis celt godā Kunga namu Jeruzālemē! Viņš devis man laipnību pie ķēniņa, viņa padomniekiem un visiem augstmaņiem, ķēniņa varenajiem. Es kļuvu stiprs, jo ar mani bija Kunga, mana Dieva, roka, un es sapulcēju Israēla galvenos, lai tie nāk man līdzi. Šie ir to tēvu namu galveno cilts raksti, kuri kopā ar mani ķēniņa Artakserksa valdīšanas laikā devās projām no Bābeles: no Pinhāsa dēliem Gēršoms, no Ītāmāra dēliem Daniēls, no Dāvida dēliem Hatūšs, no Šehanjas, no Paroša dēliem Zekarja un simts piecdesmit vīru kopā ar viņu, ierakstīti cilts rakstos, no Pahat-Moāba dēliem Eljehoēnajs, Zerahjas dēls, un divi simti vīru kopā ar viņu, no Šehanjas dēliem Jahaziēla dēls un trīs simti vīru kopā ar viņu, no Ādīna dēliem Ebeds, Jonatāna dēls, un piecdesmit vīru kopā ar viņu, no Ēlāma dēliem Ješaja, Ataljas dēls, un septiņdesmit vīru kopā ar viņu, no Šefatjas dēliem Zebadja, Mihaēla dēls, un astoņdesmit vīru kopā ar viņu, no Joāba dēliem Obadja, Jehiēla dēls, un divi simti astoņpadsmit vīru kopā ar viņu, no Šelomīta dēliem Josifjas dēls un simts sešdesmit vīru kopā ar viņu, no Bēbaja dēliem Zeharja, Bēbaja dēls, un divdesmit astoņi vīri kopā ar viņu, no Azgāda dēliem Johānāns, Kātāna dēls, un simts desmit vīru kopā ar viņu, un Adonīkāma dēli, kuri nāca vēlāk, šie ir viņu vārdi: Elīfelets, Jeiēls, Šemaja un sešdesmit vīri kopā ar viņiem, no Bigvaja dēliem Ūtajs, Zābūds un septiņdesmit vīru kopā ar viņiem. Es sapulcināju viņus pie upes, kas tek uz Ahavu, tur mēs apmetāmies uz trim dienām. Es pārlūkoju tautu un priesterus, bet neatradu tur nevienu no Levī dēliem. Tad es sūtīju pie cilts tēviem Elīezera, Ariēla, Šemaja, Elnātāna, Jārība, Elnātāna, Nātāna, Zeharjas, Mešullāma un mācītiem vīriem Jehojārība un Elnātāna, es sūtīju viņus pie Ido, Kāsifjas apgabala priekšnieka, un teicu tiem, kas jāsaka Ido, viņa brāļiem un tempļa kalpiem Kāsifjas apgabalā, lai tie nosūta kalpotājus mūsu Dieva namam. Tādēļ ka Dievs bija labs pret mums, viņi sūtīja mums kādu saprotošu vīru no Mahlī dēliem, Levī dēla dēliem, Israēla dēliem – Šērēbju kopā ar viņa dēliem un brāļiem, astoņpadsmit vīrus; arī Hašabju un kopā ar viņu Ješaju no Merārī dēliem, viņa brāļus un dēlus, divdesmit vīrus. Tur bija divi simti divdesmit tempļa kalpotāju, kurus Dāvids un augstmaņi bija norīkojuši kalpot levītiem, tika nosaukti visu viņu vārdi. Tur pie Ahavas upes es izsludināju gavēni, lai zemotos mūsu Dieva priekšā un izlūgtos no viņa labāko ceļu mums, mūsu bērniem un visam, jo es kaunējos lūgt ķēniņam karaspēku un jātniekus, lai tie mūs ceļā sargā no ienaidniekiem, tādēļ ka mēs bijām teikuši ķēniņam: “Mūsu Dieva roka ir laba pret visiem, kas viņu meklē, un viņa spēks un dusmība nāk pār visiem, kas viņu atmet!” Tā mēs gavējām un lūdzām Dievu par šo lietu, un viņš mūs uzklausīja. Tad es nošķīru divpadsmit no priesteru vadoņiem: Šērēbju, Hašabju un desmit viņu brāļus, un piešķīru tiem sudrabu un zeltu, traukus, kas bija ziedoti mūsu Dieva namam, ko bija ziedojuši ķēniņš, viņa padomnieki, augstmaņi un viss Israēls, kas tur bija. Es viņiem piešķīru seši simti piecdesmit talantus sudraba, kā arī sudraba traukus simts talantu vērtē un simts talantus zelta, divdesmit zelta kausus tūkstoš drahmu vērtē un divus labus, pulētus vara traukus zelta vērtē un sacīju viņiem: “Jūs esat svēti Kungam, un šie trauki ir svēti, un sudrabs un zelts ir labprātīgi ziedots Kungam, jūsu tēvu Dievam, uzmaniet tos un sargājiet, līdz priesteru un levītu vadoņu un Israēla tēvu namu galveno priekšā tos būsiet nogādājuši Dieva nama telpās Jeruzālemē!” Tā priesteri un levīti ņēma piešķirto sudrabu, zeltu un traukus, lai nestu uz Jeruzālemi, mūsu Dieva namu. No Ahavas upes mēs devāmies projām pirmā mēneša divpadsmitajā dienā, lai ietu uz Jeruzālemi, un mūsu Dieva roka bija ar mums, un viņš mūs sargāja no ienaidniekiem un ceļa laupītājiem. Nonākuši Jeruzālemē, mēs palikām tur trīs dienas, un ceturtajā dienā mēs nodevām sudrabu, zeltu un traukus mūsu Dieva namā priesterim Merēmotam, Ūrijas dēlam, un kopā ar viņu bija Elāzārs, Pinhāsa dēls, un Jehozābāds, Jozuas dēls, un Noadja, Binnūja dēls, no levītiem. Viss tika saskaitīts, nosvērts un svars pierakstīts. No gūsta pārnākušie upurēja sadedzināmos upurus Israēla Dievam – divpadsmit vēršus par visu Israēlu, deviņdesmit sešus aunus, septiņdesmit septiņus jērus un divpadsmit āžus upurim par grēkiem, tas viss bija sadedzināmais upuris Kungam. Viņi nodeva ķēniņa pavēles Viņpusupes apgabala ķēniņa soģiem un pārvaldniekiem, un tie palīdzēja tautai un Dieva namam. Kad viss bija padarīts, pie manis pienāca Israēla augstmaņi un sacīja: “Israēla tauta, priesteri un levīti nav nošķīrušies no šo zemju tautām: kanaāniešiem, hetiešiem, periziešiem, jebūsiešiem, amoniešiem, moābiešiem, ēģiptiešiem, amoriešiem un viņu preteklībām! Viņi ir ņēmuši sev un saviem dēliem sievas no viņu meitām un sajaukuši svēto sēklu ar šīs zemes tautām! Pirmie šajā neuzticībā ir bijuši augstmaņi un valdnieki!” To dzirdējis, es saplēsu savas drānas un apmetni, plēsu matus un bārdu un apsēdos šausmās. Tad pie manis sapulcējās visi, kas gūstekņu neuzticības dēļ bija pārbijušies no Israēla Dieva vārdiem, un es šausmās sēdēju līdz vakara upura laikam. Vakara upura laikā saplēstās drēbēs un apmetnī es cēlos no savām ciešanām, kritu uz ceļiem, stiepu rokas pret Kungu, savu Dievu, un teicu: “Mans Dievs, es kaunos un bīstos paraudzīties uz tevi, mans Dievs, mūsu netaisnība ir augusi un mūsu vaina sniedzas līdz debesīm! Kopš mūsu tēvu dienām līdz šīm dienām savas netaisnības dēļ mēs esam jo vainīgi! Mūsu ķēniņi un priesteri ir atdoti par laupījumu un kaunu svešzemju ķēniņu zobenam un gūstam, un tā tas ir vēl šodien! Bet tagad mazu brīdi ir dota labvēlība no Kunga, mūsu Dieva, kurš ļāva mums izglābties un uzsliet telti viņa svētvietā, lai mūsu Dievs darītu gaišas mūsu acis un ļautu mazliet atgūties no verdzības, jo mēs esam vergi, bet mūsu Dievs nav mūs pametis verdzībā! Viņš mums ir pievērsis Persijas ķēniņu laipnību, ļaudams atgūties un nostiprināt mūsu Dieva namu, atjaunot, kas izpostīts, lai mums būtu mūri Jūdā un Jeruzālemē. Ko lai sakām tagad, mūsu Dievs! Mēs esam atmetuši tavus baušļus, ko tu esi devis caur saviem kalpiem praviešiem, sacīdams: zeme, kuru jūs ejat iemantot, ir nešķīsta zeme. Tā ir nešķīsta ar tās zemes tautu nešķīstību, savā riebeklībā tie piepildījuši zemi no vienas malas līdz otrai ar savām preteklībām. Tādēļ nedodiet savas meitas viņu dēliem un neņemiet viņu meitas saviem dēliem, nemūžam nelūkojiet pēc miera ar viņiem, nedz labklājības – tad jūs kļūsiet stipri un ēdīsiet tās zemes labumus un jūsu dēli to mantos mūžīgi! Pēc visa, kas pār mums nācis mūsu ļauno darbu un lielās vainas dēļ, tu, mūsu Dievs, esi aizkavējis mums sodu un devis glābšanu – tādu kā šo! Vai lai atkal mēs laužam tavus baušļus un saradojamies ar šīm pretīgo elku tautām? Vai tu uz mums dusmosi, līdz vairs nebūs ne atlikuma, ne glābiņa? Kungs, Israēla Dievs, tu esi taisns, jo mums, atlikušajiem, šodien ir glābšana! Redzi, mēs esam vainīgi tavā priekšā, jo nevaram pastāvēt tavā priekšā šīs lietas dēļ!” Kamēr Ezra tā lūdza un sūdzēja grēkus, raudādams nometies zemē Dieva nama priekšā, no Israēla sapulces pie viņa sapulcējās milzum daudz vīru, sievu un bērnu, jo tauta raudāja lielu raudāšanu. Tad Šehanja, Jehiēla dēls, no Ēlāma dēliem, sacīja Ezram: “Mēs bijām neuzticīgi savam Dievam un dzīvojām ar svešām sievām no tās zemes tautām, bet pat tagad Israēlam ir cerība! Tādēļ slēgsim derību ar mūsu Dievu un liksim sievām un tiem, kas no tām dzimuši, iet projām – kā pamācījis mūsu kungs un tie, kas bijā mūsu Dieva baušļus. Darīsim pēc bauslības! Celies, šī ir tava lieta, mēs esam ar tevi – esi stiprs un rīkojies!” Tad Ezra cēlās un lika zvērēt augstmaņiem, priesteriem, levītiem un visam Israēlam, ka tie tā darīs. Un viņi zvērēja. Tad Ezra piecēlās un no Dieva nama priekšas iegāja Jehohānāna, Eljāšība dēla, istabā, iegāja tur – maizi neēda un ūdeni nedzēra, jo sēroja par izvesto ļaužu neuzticību. Tad tie lika izziņot visā Jūdā un Jeruzālemē, lai visi no gūsta pārnākušie sapulcējas Jeruzālemē. Ikvienam, kas pēc augstmaņu un vecajo lēmuma triju dienu laikā neatnāks, tiks atņemta visa manta un to izslēgs no gūstekņu sapulces. Tad visi Jūdas un Benjāmina vīri pēc trim dienām sapulcējās Jeruzālemē, tā bija devītā mēneša divdesmitā diena, un visa tauta sēdēja laukumā pie Dieva nama, šīs lietas un stiprā lietus dēļ drebēdami. Priesteris Ezra piecēlās un sacīja: “Jūs esat neuzticīgi un dzīvojat ar svešām sievām, tā vairodami Israēla vainu, un tagad izsūdziet grēkus Kungam, jūsu tēvu Dievam, dariet pēc viņa prāta un nošķirieties no šīs zemes tautām un svešajām sievām!” Un visa sapulce atbildēja skaļā balsī: “Jā, mēs darīsim, kā tu saki! Bet ļaužu ir daudz un laiks ir lietains, nevaram taču stāvēt ārā. Šis nav vienas vai divu dienu darbs, jo mūsu noziegumu ir daudz! Lai mūsu augstmaņi aizstāj visu sapulci un pēc tam noteiktā laikā nāk visi, kas mūsu pilsētās dzīvo ar svešām sievām, un kopā ar tiem katras pilsētas vecajie un tiesneši – līdz no mums novērsīsies Dieva dusmu degsme par šo lietu!” Vienīgi Jonatāns, Asā-Ēla dēls, un Jahazja, Tikvas dēls, nostājās pret to, un viņus atbalstīja levīti Mešullāms un Šabtajs. Bet pārējie no gūsta pārnākušie darīja tā – izvēlēja priesteri Ezru un vīrus no tēvu galvenajiem, katru no sava tēva nama, pēc vārda. Viņi sāka izmeklēt šo lietu desmitā mēneša pirmajā dienā. Lietu par visiem vīriem, kas dzīvoja ar svešām sievām, pabeidza līdz pirmā mēneša pirmajai dienai. Atklāja, ka no priesteru dēliem ar svešām sievām dzīvo: no Jozuas, Jehocādāka dēliem un brāļiem – Maasēja, Elīezers, Jārībs un Gedaljāhu. Tie deva savu roku, ka liks sievām aiziet, un, vainīgi būdami, deva par savu vainu aunu. No Immēra dēliem – Hānānī un Zebadja. No Hārima dēliem – Maasēja, Elija, Šemaja, Jehiēls un Uzija. No Pašhūra dēliem – Eljoēnajs, Maasēja, Ismaēls, Netanēls, Jehozābāds un Elāsa. No levītiem – Jehozābāds, Šimī, Kēlāja, tas ir Kelīta, Petahja, Jūda un Elīezers. No dziedātājiem – Eljāšībs, no vārtu sargiem – Šallūms, Telema un Ūrī. No Israēla: no Paroša dēliem – Ramja, Jizija, Malkija, Mijāmīns, Elāzārs, Malkija un Benājāhu. No Ēlāma dēliem – Matanja, Zeharja, Jehiēls, Abdī, Jeremots un Elija. No Zatū dēliem – Eljoēnajs, Eljāšībs, Matanja, Jeremots, Zābāds un Azīza. No Bēbaja dēliem – Jehohānāns, Hananja, Zabajs un Atlajs. No Bānī dēliem – Mešullāms, Mallūhs, Adāja, Jāšūbs, Šeāls un Jeremots. No Pahat-Moāba dēliem – Adna, Kelāls, Benājāhu, Maasēja, Matanja, Becalēls, Binnūjs un Manase. No Hārima dēliem – Elīezers, Jišija, Malkija, Šemaja, Šimons, Benjāmins, Mallūhs, Šemarja. No Hāšuma dēliem – Matnajs, Matata, Zābāds, Elīfelets, Jerēmajs, Manase un Šimī. No Bānī dēliem – Maadajs, Amrāms, Ūēls, Benājāhu, Bēdja, Kelūhu, Vanja, Merēmots, Eljāšībs, Matanja, Matnajs, Jaasajs, Bānī, Binnūjs, Šimī, Šelemja, Nātāns, Adāja, Mahnadbajs, Šēšajs, Šārajs, Azarēls, Šelemjāhu, Šemarja, Šallūms, Amarja un Jāzeps. No Nebo dēliem – Jeiēls, Matitja, Zābāds, Zebīna, Jido, Joēls un Benājāhu. Šie visi bija ņēmuši svešas sievas, bet aizsūtīja tās projām kopā ar viņu bērniem Nehemijas, Hahaljas dēla, vārdi. Tas notika Persijas ķēniņa divdesmitā gada kislēva mēnesī, kad es biju Sūsas pilī. Hānānī, viens no maniem brāļiem, kopā ar citiem vīriem atnāca no Jūdas. Un es tiem vaicāju par jūdiem, kas izglābušies no gūsta, un par Jeruzālemi. Viņi man pastāstīja: “Tie, kas atlikuši tajā pavalstī un netika aizvesti trimdā, ir lielā nelaimē un kaunā, jo Jeruzālemes mūri ir sagrauti un tās vārti ir sadedzināti.” Dzirdējis šos vārdus, es apsēdos, raudāju, sēroju vairākas dienas, gavēju, lūdzu debesu Dievu un sacīju: “Ak, Kungs, debesu Dievs, lielais un bijājamais Dievs, kas uzturi derību un žēlastību ar tiem, kas tevi mīl un tur tavus baušļus, lai jel dzird tavas ausis un tavas acis ir atvērtas, uzklausi sava kalpa lūgšanu, ko es dienām un naktīm lūdzu tavā priekšā par Israēla dēliem, taviem kalpiem, sūdzēdams Israēla dēlu grēkus, ko mēs pret tevi esam grēkojuši! Grēkojis esmu arī es un mana tēva nams! Mēs esam bijuši tik samaitāti pret tevi, neesam turējuši tavus baušļus, likumus un tiesas, ko tu pavēlēji savam kalpam Mozum. Atceries jel vārdus, kurus tu pavēlēji savam kalpam Mozum: ja jūs būsiet neuzticīgi, es jūs izkliedēšu starp tautām, bet, ja jūs atgriezīsieties pie manis, turēsiet manus baušļus un pildīsiet tos, kaut arī jūs būtu aiztrenkti līdz debess malai, tomēr es jūs no turienes sapulcēšu un atvedīšu uz vietu, kuru esmu izvēlējies, lai tur mājotu mans vārds! – Tie ir tavi kalpi un tava tauta, kuru tu esi izpircis ar lielu spēku un savu stipro roku! Ak, Kungs, lai jel tava auss uzklausa tava kalpa lūgšanu un tavu kalpu lūgšanu, kuri ar prieku bijā tavu vārdu, liec lai tavam kalpam šodien labi sokas un dod viņam, ka šis vīrs ir tam žēlīgs!” – Es biju ķēniņa dzērienu devējs. Bija nīsāna mēnesis ķēniņa Artakserksa divdesmitajā valdīšanas gadā. Vīns bija viņa priekšā, es ņēmu vīnu un devu to ķēniņam. Nekad agrāk es nebiju noskumis viņa priekšā. Ķēniņš man vaicāja: “Kāpēc tu esi noskumis? Tu taču neesi slims?! Tātad noskumusi ir tava sirds!” Tad es varen izbijos. Es teicu ķēniņam: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Kā lai neskumstu, ja pilsēta, kurā ir manu tēvu kapi, ir nopostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?” Ķēniņš man sacīja: “Ko tad tu gribi?” Tad es pielūdzu debesu Dievu un sacīju ķēniņam: “Ja ķēniņam tīk, ka tavs kalps gūst tavu vēlību, tad sūti mani uz Jūdu, uz pilsētu, kur ir manu tēvu kapi, un es to atjaunošu!” Ķēniņš – viņam blakus sēdēja ķēniņiene – man sacīja: “Cik ilgi tu ceļosi, un kad tu atgriezīsies?” Ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es noteicu laiku. Es sacīju ķēniņam: “Ja ķēniņam tīk, lai man dod vēstules Viņpusupes apgabala pārvaldniekiem, ka viņi man ļauj nonākt Jūdā, un vēstuli ķēniņa mežsargam Āsāfam, lai viņš man dod kokus baļķiem – tempļa vārtiem, pilsētas mūrim un namam, kur dzīvot.” Ķēniņš man to iedeva, jo Dieva roka bija ar mani uz labu. Tad es devos pie Viņpusupes apgabala pārvaldniekiem un nodevu tiem ķēniņa vēstules. Ķēniņš man bija sūtījis līdzi karaspēka virsniekus un jātniekus. Kad to uzzināja horonietis Sanballats un kalps Tobīja, amonietis, tie ļoti noskaitās, ka kāds ir nācis gādāt labumu Israēla dēliem. Es iegāju Jeruzālemē un paliku tur trīs dienas. Naktī es cēlos, kopā ar mani bija daži vīri, bet es nevienam neteicu, ko man Dievs sirdī bija licis darīt Jeruzālemei. Man nebija cita lopa kā vien tas, uz kura es jāju. Naktī es izgāju pa Ielejas vārtiem uz Šakāļu avotu un Mēslu vārtiem. Es pārlūkoju sagrautos Jeruzālemes mūrus un ugunī sadedzinātos vārtus. Es pagāju garām Avota vārtiem, pie Ķēniņa baseina, bet tur nebija vietas, kur mans lops tiktu cauri. Tad naktī es kāpu augšā pa ieleju un pārbaudīju mūri. Atpakaļ es nokļuvu pa Ielejas vārtiem, tā es atgriezos. Bet ierēdņi nezināja, kurp es biju gājis un ko darījis. Es vēl to nebiju teicis jūdiem, priesteriem, dižciltīgajiem, ierēdņiem un pārējiem, kas strādā. Tad es tiem sacīju: “Jūs redzat ļaunumu, kādā esam nonākuši, – Jeruzāleme ir panīkusi un tās vārti ir sadedzināti! Nāciet, atjaunosim Jeruzālemes mūrus, lai neesam par apsmieklu!” Es tiem stāstīju par savu Dievu, ka viņš ir bijis man labvēlīgs, un arī to, ko man bija teicis ķēniņš. Un tie teica: “Sāksim atjaunot!” Un viņu rokas apņēmās darīt labu. Kad to uzzināja horonietis Sanballats, kalps Tobīja, amonietis, un arābs Gešems, tie izsmēja un nicināja mūs, sacīdami: “Ko tad nu jūs taisāties darīt? Dumpoties pret ķēniņu?” Bet es tiem atbildēju: “Debesu Dievs dod mums veiksmi, mēs esam viņa kalpi un sāksim visu atjaunot! Bet jums Jeruzālemē nav nekādas daļas – ne jums ir taisnība, ne jums būs piemiņa!” Augstais priesteris Eljāšībs ar saviem brāļiem priesteriem sāka celt Avju vārtus, iesvētīja tos un ielika tajos aizvirtņus. Viņi uzcēla un iesvētīja līdz pat Simtnieku tornim, līdz Hananēla tornim. Viņiem blakus cēla Jērikas vīri, un tiem blakus cēla Zakūrs, Imrī dēls. Zivju vārtus uzcēla Senāas dēli, viņi ielika vārtu baļķus, aizvirtņus, bultas un aizšaujamos. Blakus tiem mūri nostiprināja Merēmots, Ūrijas dēls, Koca dēla dēls. Tiem blakus – Mešullāms, Berehjas dēls, Mešēzabēla dēla dēls. Tālāk mūri nostiprināja Cādoks, Baāna dēls. Tiem blakus – tekoieši, bet viņu dižciltīgie nelieca muguru savu kungu darbā. Vecos vārtus nostiprināja Jehojāda, Pāsēha dēls, un Mešullāms, Besodja dēls, viņi ielika vārtu baļķus, aizvirtņus, bultas un aizšaujamos. Tiem blakus mūri nostiprināja vīri no Gibeonas un Micpas – gibeonietis Melatja un mēronotietis Jādons, tie bija pakļauti Viņpusupes apgabala valdniekiem. Tiem blakus mūri nostiprināja zeltkalis Uziēls, Harhajas dēls. Viņam blakus – ziežu taisītājs Hananja, viņi Jeruzālemi atjaunoja līdz Platajam mūrim. Tiem blakus mūri nostiprināja Refāja, Hūra dēls, priekšnieks pusei Jeruzālemes apgabala. Tiem blakus, pretī savam namam, mūri nostiprināja Jedāja, Harūmafa dēls, un blakus viņam – Hatūšs, Hašabnjas dēls. Otru daļu un Cepļa torni nostiprināja Malkija, Hārima dēls, un Hašūbs, Pahat-Moāba dēls. Blakus viņam mūri nostiprināja Šallūms, Lohēša dēls, priekšnieks pusei Jeruzālemes apgabala, kopā ar savām meitām. Ielejas vārtus nostiprināja Hānūns un Zānohas iedzīvotāji, viņi tos uzcēla, ielika aizvirtņus, bultas un aizšaujamos, kā arī tūkstoti elkoņu mūra līdz Mēslu vārtiem. Mēslu vārtus nostiprināja Bēt-Keremas priekšnieks, viņš tos atjaunoja, ielika aizvirtņus, bultas un aizšaujamos. Avota vārtus nostiprināja Micpas apgabala priekšnieks Šallūns, Hozes dēls, viņš tos uzcēla, apjuma un ielika aizvirtņus, bultas un aizšaujamos, atjaunoja arī Šelaha baseina mūrus no ķēniņa dārza līdz pakāpieniem, kas ved lejā no Dāvida pilsētas. Blakus viņam mūri nostiprināja Nehemija, Azbūka dēls, priekšnieks pusei Bēt-Cūras apgabala, līdz vietai, kas iepretī Dāvida kapam, un tālāk līdz izveidotajam baseinam un Stiprinieku namam. Blakus viņam mūri nostiprināja levīti: Rehūms, Bānī dēls, viņam blakus savu mūra daļu nostiprināja Hašabja, pārvaldnieks pusei Keīlas apgabala. Blakus mūri nostiprināja viņa brālis Bavajs, Hēnādāda dēls, pārvaldnieks pusei Keīlas apgabala. Viņam blakus citu mūra daļu nostiprināja Micpas pārvaldnieks Ēzers, Jozuas dēls, viņš sāka iepretim uzejai pie ieroču nama, līdz stūrim. Blakus viņam citu daļu cītīgi nostiprināja Bārūhs, Zabaja dēls, no stūra līdz augstā priestera Eljāšība nama durvīm. Blakus viņam citu daļu nostiprināja Merēmots, Ūrijas dēls, Koca dēla dēls, no Eljāšība nama durvīm līdz nama galam. Blakus viņam mūri nostiprināja tuvumā dzīvojošie priesteri. Aiz tiem, pretī savam namam, mūri nostiprināja Benjāmins un Hašūbs, aiz viņiem, blakus savam namam, mūri nostiprināja Azarja, Maasējas dēls, Ananjas dēla dēls. Blakus viņiem citu daļu nostiprināja Binnūjs, Hēnādāda dēls, no Azarjas nama līdz stūrim un stūra malai. Pālāls, Ūzaja dēls, sāka iepretim stūrim un augstajam tornim, kas pacēlās no ķēniņa nama cietuma pagalma. Blakus viņam – Pedāja, Paroša dēls, un tempļa kalpotāji, kas dzīvoja Ofela kalnā, atjaunoja mūri līdz Ūdens vārtiem austrumos un tornim, kas tur pacēlās. Blakus viņam citu daļu nostiprināja tekoieši, sākot iepretim lielajam tornim, kas tur pacēlās, līdz Ofela mūrim. Sākot no Zirgu vārtiem, priesteri nostiprināja mūri katrs pretī savam namam. Blakus viņiem, pretī savam namam, mūri nostiprināja Cādoks, Immēra dēls, blakus viņam – Šemaja, Šehanjas dēls, Austrumu vārtu sargs. Blakus viņam citas daļas nostiprināja Hananja, Šelemjas dēls, un Hānūns, sestais Cālāfa dēls, blakus viņiem, iepretim savai istabai, mūri nostiprināja Mešullāms, Berehjas dēls. Blakus viņam mūri nostiprināja zeltkalis Malkija – līdz tempļa kalpotāju un tirgotāju namam, iepretim Sapulces vārtiem, līdz mājokļa stūrim. Starp mājokļa stūri un Avju vārtiem mūri nostiprināja zeltkaļi un tirgotāji. Kad Sanballats uzzināja, ka mēs ceļam mūri, viņš iedegās dusmās, ļoti noskaitās un izsmēja jūdus. Viņš teica saviem brāļiem un Samarijas karaspēkam: “Ko tie nespējīgie jūdi dara!? Vai viņi nav pamesti? Vai viņi vēl upurēs? Vai viņi kādu dienu to paveiks? Vai viņi atjaunos akmeņus no sadegušu drupu kaudzes?” Pie viņa bija amonietis Tobīja, un tas teica: “Lai jau viņi ceļ, ja tur uzkāps lapsa, tad akmens mūris sabruks!” Dzirdi, mūsu Dievs, kā mēs tiekam nievāti! Atgriez šo izsmieklu pār viņu pašu galvām un atdod viņus par laupījumu gūsta zemei! Neapklāj viņu vainas un neizdzēs viņu grēkus savā priekšā, jo tie kaitēja mūra cēlājiem! – Un mēs cēlām mūri – viss mūris bija savienots un uzcelts līdz pusei, un ļaudis strādāja ar prieku. Kad Sanballats, Tobīja, arābi, amonieši un ašdodieši uzzināja, ka Jeruzālemes mūru atjaunošana sokas un sagrautās vietas tiek aizdarītas, tie kļuva jo nikni un sazvērējās kopīgi iet kaujā pret Jeruzālemi, lai tos kavētu. Tad mēs lūdzām savu Dievu un viņu dēļ stāvējām sardzē dienām un naktīm. Jūdi sacīja: “Nastu nesēju spēki ir vāji, gruvešu daudz, mēs nespējam uzcelt mūri!” Mūsu pretinieki teica: “Ne tie zinās, ne tie redzēs, kā mēs viņu vidū nāksim, pašus kausim, darbus beigsim!” Arī tie jūdi, kas dzīvoja pie viņiem, nāca no visas apkārtnes un desmitām reižu mums sacīja: “Lai ko jūs pasāktu, tie vēršas pret mums!” Tad šaipus mūra labi redzamās zemākās vietās es nostādīju ļaudis pēc viņu dzimtām – ar zobeniem, šķēpiem un lokiem. Es visu pārlūkoju, tad cēlos un sacīju dižciltīgajiem, ierēdņiem un pārējiem ļaudīm: “Nebīstieties no tiem, atcerieties, ka mūsu Kungs ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, dēliem, meitām, sievām un mājām!” Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka mums tas kļuvis zināms un ka Dievs ir izjaucis viņu nodomu, mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba. Kopš tās dienas bija tā – puse manu jaunekļu strādāja, bet otra puse stāvēja sardzē ar šķēpiem, vairogiem, lokiem un bruņām. Virsnieki bija aiz visa Jūdas nama. Mūra cēlāji un nastu nesēji ar vienu roku darīja savu darbu, bet otrā turēja ieroci. Visiem cēlājiem ap gurniem bija apjozti zobeni. Man blakus bija taurētāji. Un es sacīju dižciltīgajiem, ierēdņiem un pārējiem ļaudīm: “Darbs ir liels un apjomīgs, pie mūra mēs esam tālu viens no otra – ja kādā vietā jūs dzirdēsiet tauru skaņas, tad pulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!” Tā mēs strādājām, puse no mums turēja šķēpus no rīta blāzmas, līdz atmirdz zvaigznes. Tad arī es teicu ļaudīm: “Ikviens vīrs kopā ar savu puisi lai nakšņo Jeruzālemē, lai naktī tie būtu pie mums sardzē, bet pa dienu darbā.” Ne es, ne mani brāļi, ne mani puiši, ne sardzes vīri, kas pie manis, – neviens no mums nenovilka savu apģērbu, ikviens turēja rokā savu ieroci! Sākās liela ļaužu un sievu kliegšana pret saviem brāļiem jūdiem. Un daži teica: “Mūsu, mūsu dēlu un meitu ir daudz, lai mums dod labību, ka ēdam un dzīvojam!” Bet citi teica: “Mums jāieķīlā lauki, vīnadārzi un mājas, lai bada laikā dabūtu labību!” Un vēl citi teica: “Mēs esam aizņēmušies naudu par saviem laukiem un vīnadārziem ķēniņa nodokļu dēļ! Redzi, mūsu miesa ir tāda pati kā mūsu brāļu miesa, viņu dēli ir tādi paši kā mūsējie, taču savi dēli un meitas mums jāpadara par vergiem, un dažas mūsu meitas jau ir verdzībā, bet mēs nespējam palīdzēt, jo mūsu lauki un vīnadārzi pieder citiem!” Izdzirdējis viņu kliegšanu un sacīto, es ļoti sadusmojos. Es to rūpīgi apsvēru un norāju dižciltīgos un ierēdņus. Es sacīju: “Jūs no saviem brāļiem esat ņēmuši augļus!” Es sasaucu lielu sapulci un sacīju tiem: “Cik vien bijis iespējams, mēs esam izpirkuši savus brāļus jūdus, kas pārdoti citām tautām, bet tagad jūs pārdodat savus brāļus un mums tie jāizpērk?!” Tie cieta klusu un nespēja atbildēt. Tad es sacīju: “Tas, ko jūs darāt, nav labi! Vai mūsu ienaidnieku un citu tautu izsmiekla dēļ jūs esat pārstājuši bīties Dieva? Arī es, mani brāļi un puiši ir devuši tiem naudu un labību, tad nu atlaidīsim tiem parādu! Atdodiet jau šodien viņu laukus, vīnadārzus, olīvkokus, mājas un simto daļu viņu naudas, labības, jaunā vīna un eļļas, ko esat tiem atņēmuši!” Un viņi teica: “Mēs atdosim un neatprasīsim. Mēs darīsim, kā tu sacīji!” Tad es sasaucu priesterus un liku tiem zvērēt, ka tā tiks darīts. Es izpurināju apģērba azoti un teicu: “Tā Dievs izpurinās no mājas un mantības ikvienu, kurš neturēs šo solījumu! Tāds būs izpurināts un tukšs!” Visa sapulce teica: “Patiesi!” Viņi slavēja Kungu, un tauta tā darīja. No dienas, kad man pavēlēja būt Jūdu zemes valdniekam, no ķēniņa Artakserksa divdesmitā gada līdz trīsdesmit otrajam gadam, divpadsmit gadus ne es, ne mani brāļi neēdām valdības maizi. Valdnieki, kas bija pirms manis, tautu smagi apspieda, ņēma no tiem maizei un vīnam četrdesmit šekeļus sudraba, un tautu apspieda pat viņu puiši, taču es tā nedarīju, jo bijos Dieva. Turklāt es pūlējos pie mūra darbiem! Tīrumus mēs neesam ieguvuši, arī visi mani puiši bija pie kopīgā darba. Pie mana galda ēda jūdi un ierēdņi, simts piecdesmit vīru, pie mums nāca arī cittautieši no apkārtnes. Katru dienu tika gatavots viens vērsis, sešas nevainojamas avis un gatavoja arī putnus, un ik pa desmit dienām ļoti daudz vīna no visām šķirnēm! Un tomēr es nelūkoju pēc valdības maizes, jo tautai šī kalpošana bija smaga! Atceries mani, Kungs, par visu labo, ko esmu darījis šai tautai! Kad Sanballats, Tobīja, arābs Gešems un pārējie mūsu ienaidnieki uzzināja, ka esmu atjaunojis mūri un tajā nav atstātas plaisas – kaut gan līdz tam laikam es vēl nebiju ielicis vārtos aizvirtņus –, Sanballats un Gešems sūtīja pie manis teikt: “Nāc, tiksimies kādā ciemā Ono līdzenumā.” Bet viņi gribēja man darīt ļaunu. Es sūtīju pie viņiem vēstnešus, lai saka: “Man ir daudz darba, tāpēc nevaru doties lejā, jo, ja es ietu lejā pie jums, tad darbi apstātos.” Četras reizes viņi mani aicināja līdzīgiem vārdiem, un es viņiem atbildēju tāpat. Tad piektajā reizē Sanballats sūtīja pie manis savu puisi ar atvērtu vēstuli, kurā bija rakstīts: “Apkārtējās tautas un Gešems saka: jūs, jūdi, esat nodomājuši sacelties un tādēļ tu cel mūri. Runā, ka tu būšot viņiem ķēniņš! Tu arī esi iecēlis praviešus, lai tevi Jeruzālemē ieceļ par jūdu ķēniņu. Tagad to uzzinās ķēniņš, tādēļ nāc kopīgi apspriesties!” Tad es sūtīju, lai viņam saka: “Tas, ko tu saki, nav taisnība, to tu esi sagudrojis!” Taču viņi visi mūs baidīja, runādami: “Lai viņu rokas gurst darbā, lai neko nepaveic!” – “Bet tu stiprini manas rokas!” Pēc tam es iegāju Šemajas, Dlājas dēla, Mehētabēla dēla dēla namā. Viņš bija ieslēdzies un sacīja: “Tiksimies Dieva namā, tempļa vidū! Aizslēgsim tempļa durvis, jo viņi nāks tevi nokaut, naktī nāks tevi nokaut!” Bet es teicu: “Vai tāds vīrs kā es lai bēgtu? Vai tādam kā man jāiet dzīvot templī? Nē, es neiešu!” Es sapratu, redzi, Dievs viņu nav sūtījis! Jo viņš pravietoja pret mani, tādēļ ka Tobīja un Sanballats viņu bija nolīguši. Viņš bija nolīgts tādēļ, lai es bailēs tā darītu un grēkotu, tad tie varētu teikt ļaunus vārdus un mani apsmiet. “Atceries, mans Dievs, Tobījas un Sanballata darbus un arī pravieti Noadju un pārējos praviešus, kuri gribēja mani iebaidīt!” Tā mūris tika pabeigts elūla mēneša divdesmit piektajā dienā, piecdesmit divās dienās. Kad to uzzināja visi mūsu ienaidnieki, visas tautas, kas mums apkārt, tie izbijās un pilnīgi zaudēja drosmi, jo atzina, ka šis darbs ir padarīts ar mūsu Dieva palīdzību. Tolaik daudzi jūdu dižciltīgie sūtīja vēstules Tobījam, bet Tobīja sūtīja tiem, jo daudzi jūdi viņam bija zvērējuši uzticību, tādēļ ka viņš bija Šehanjas, Āraha dēla, znots, un viņa dēls Jehohānāns bija ņēmis par sievu Mešullāma, Berehjas dēla, meitu. Tie man stāstīja par viņu labu, bet manis teikto atstāstīja viņam. Tobīja sūtīja vēstules, lai mani iebiedētu. Kad mūris bija uzcelts un es biju ielicis aizvirtņus, tika iecelti vārtu sargi, dziedātāji un levīti. Tad es iecēlu par Jeruzālemes pārvaldītājiem savu brāli Hānānī un pils pārvaldnieku Hananju, jo viņš bija uzticams vīrs un bijās Dieva vairāk nekā citi. Es viņiem sacīju: “Lai Jeruzālemes vārti netiek atvērti, kamēr saule nekarsē, un vārtus lai aizver un aizbultē, kamēr vēl sargi stāv sardzē! Sardzē lai stāv Jeruzālemes iedzīvotāji, katrs savā vietā, katrs sava nama tuvumā.” Pilsēta bija varen plaša, bet ļaužu maz, jo nami nebija uzcelti. Tad Dievs lika manai sirdij pulcināt dižciltīgos, ierēdņus un tautu, lai uzrakstītu cilts rakstus. Un es atradu kādu cilts rakstu grāmatu par tiem, kas bija atnākuši pirmie, tur bija rakstīts tā: šie ir tās pavalsts dēli, kas devās atpakaļ no gūstniecības, tos Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars bija aizvedis trimdā uz Bābeli. Viņi atgriezās Jeruzālemē un Jūdā katrs savā pilsētā. Viņi nāca kopā ar Zerubābelu, Nehemiju, Azarju, Raamju, Nahamānī, Mordohaju, Bilšānu, Misparu, Bigvaju, Nehūmu un Baānu. Israēla tautas vīru skaits: Paroša dēli – divi tūkstoši simts septiņdesmit divi. Šefatjas dēli – trīs simti septiņdesmit divi. Āraha dēli – seši simti piecdesmit divi. Pahat-Moāba dēli, no Jozuas un Joāba dēliem – divi tūkstoši astoņi simti astoņpadsmit. Ēlāma dēli – tūkstoš divi simti piecdesmit četri. Zatū dēli – astoņi simti četrdesmit pieci. Zakaja dēli – septiņi simti sešdesmit. Binnūja dēli – seši simti četrdesmit astoņi. Bēbaja dēli – seši simti divdesmit astoņi. Azgāda dēli – divi tūkstoši trīs simti divdesmit divi. Adonīkāma dēli – seši simti sešdesmit septiņi. Bigvaja dēli – divi tūkstoši sešdesmit septiņi. Ādīna dēli – seši simti piecdesmit pieci. Ātēra dēli no Hizkijas – deviņdesmit astoņi. Hāšuma dēli – trīs simti divdesmit astoņi. Bēcaja dēli – trīs simti divdesmit četri. Hārīfa dēli – simts divpadsmit. Gibeona dēli – deviņdesmit pieci. Betlēmes un Netofas vīri – simts astoņdesmit astoņi. Anātotas vīri – simts divdesmit astoņi. Bēt-Azmāvetas vīri – četrdesmit divi. Kirjat-Jeārīmas, Kefīras un Beērotas vīri – septiņi simti četrdesmit trīs. Rāmas un Gebas vīri – seši simti divdesmit viens. Mihmāsas vīri – simts divdesmit divi. Bēteles un Ajas vīri – simts divdesmit trīs. Otra Nebo vīri – piecdesmit divi. Otra Ēlāma dēli – tūkstoš divi simti piecdesmit četri. Hārima dēli – trīs simti divdesmit. Jērikas dēli – trīs simti četrdesmit pieci. Lodas, Hadīdas un Ono dēli – septiņi simti divdesmit viens. Senāas dēli – trīs tūkstoši deviņi simti trīsdesmit. Priesteri: Jedajas dēli no Jozuas nama – deviņi simti septiņdesmit trīs. Immēra dēli – tūkstoš piecdesmit divi. Pašhūra dēli – tūkstoš divi simti četrdesmit septiņi. Hārima dēli – tūkstoš septiņpadsmit. Levīti: Jozuas un Kadmiēla dēli no Hodavjas dēliem – septiņdesmit četri. Dziedātāji: Āsāfa dēli – simts četrdesmit astoņi. Tempļa vārtu sargi: Šallūma, Ātēra, Talmona, Akūba, Hatīta un Šobaja dēli – simts trīsdesmit astoņi. Tempļa kalpotāji: Cīhas, Hasūfa, Tabāota dēli, Kērosa, Sīaha, Pādona dēli, Lebāna, Hāgāba, Šamlaja dēli, Hānāna, Gidēla, Gahara dēli, Reājas, Recīna, Nekodas dēli, Gazāma, Uzas, Pāsēhas dēli, Bēsaja, Meunīma, Nefūsīma dēli, Bakbūka, Hakūfas, Harhūra dēli, Baclūta, Mehīdas, Haršas dēli, Barkosa, Sīsras, Temaha dēli, Necīha un Hatīfas dēli. Sālamana kalpu dēli: Sotaja, Sofereta, Perūdas dēli, Jaalas, Darkona, Gidēla dēli, Šefatjas, Hatīla, Pokeret-Ceboīma un Amona dēli. Visi tempļa kalpotāji un Sālamana kalpu dēli – trīs simti deviņdesmit divi. Un šie ir tie, kas nāca no Tēl-Melahas, Tēl-Haršas, Kerubas, Immēras un nespēja pierādīt ne sava tēva namu, ne dzimumu, ka tie ir no Israēla: Dlājas, Tobījas un Nekodas dēli – seši simti četrdesmit divi. Un no priesteru dēliem: Habajas, Koca un Barzilaja dēli, kuri ņēma sievas no gileādieša Barzilaja meitām un tika saukti to vārdos. Tie meklēja savus cilts rakstus, bet neatrada, tāpēc kļuva nešķīsti priestera amatam. Pārvaldnieks tiem sacīja: “Lai tie neēd no vissvētākā, līdz priesteris metīs urīmu un tumīmu.” Visā sapulcē bija četrdesmit divi tūkstoši trīs simti sešdesmit, neskaitot kalpus un kalpones, kuru bija septiņi tūkstoši trīs simti trīsdesmit septiņi. Tiem bija divi simti četrdesmit pieci dziedātāji un dziedātājas, četri simti trīsdesmit pieci kamieļi un seši tūkstoši septiņi simti divdesmit ēzeļi. Daži tēvu namu galvenie ziedoja darbiem. Pārvaldnieks deva no mantnīcas tūkstoš zelta dariku, piecdesmit laistāmos traukus un pieci simti trīsdesmit priesteru tērpu. Citi tēvu namu galvenie deva darbiem divdesmit tūkstošus zelta drahmu un divus tūkstošus divi simti sudraba minu. Pārējā tauta deva divdesmit tūkstošus zelta dariku, divus tūkstošus sudraba minu un sešdesmit septiņus priesteru tērpus. Priesteri, levīti, vārtu sargi, dziedātāji, tempļa kalpotāji un viss Israēls dzīvoja savās pilsētās. Visa tauta kā viens sapulcējās laukumā pie Ūdens vārtiem un sacīja rakstu zinātājam Ezram, lai atnes Mozus bauslības grāmatu, ko Kungs bija devis Israēlam. Priesteris Ezra atnesa sapulcei bauslības grāmatu, lai gan vīrs, gan sieva varētu klausīties un saprast. Tas bija septītā mēneša pirmajā dienā. Viņš lasīja no tās Ūdens vārtu laukumā no agra rīta līdz dienas vidum vīriem, sievām un tiem, kas spēja saprast. Visa tauta klausījās bauslības grāmatā. Rakstu zinātājs Ezra stāvēja uz paaugstinājuma, kas šim nolūkam bija darināts no koka. Viņam blakus pa labi stāvēja Matitja, Šema, Anāja, Ūrija, Hilkija un Maasēja, pa kreisi – Pedāja, Mīšaēls, Malkija, Hāšums, Hašbadāna, Zeharja un Mešullāms. Ezra atvēra grāmatu, visai tautai redzot, viņš atradās augstāk par visu tautu, kad to atvēra, un visa tauta stāvēja. Ezra slavēja Kungu, lielo Dievu, un visa tauta paceltām rokām iesaucās: “Patiesi! Patiesi!” Viņi zemojās Kungam un noliecās ar seju līdz zemei. Jozua, Bānī, Šērēbja, Jāmīns, Akūbs, Šabtajs, Hodija, Maasēja, Kelīta, Azarja, Jehozābāds, Hānāns, Pelāja un levīti skaidroja tautai bauslību – tauta stāvēja. Viņi lasīja un skaidroja Dieva bauslības grāmatu, lai tauta apjēgtu un saprastu lasīto. Pārvaldnieks Nehemija, rakstu zinātājs priesteris Ezra un levīti, kas mācīja tautu, sacīja visai tautai: “Šī diena ir svēta Kungam, jūsu Dievam! Nesērojiet un neraudiet!” – jo visa tauta raudāja, dzirdēdama bauslības vārdus. Nehemija tiem sacīja: “Ejiet, ēdiet treknu un dzeriet saldu, un dodiet tiem, kam nav nekā, ko ēst, jo šī diena ir svēta mūsu Kungam! Neskumstiet, jūsu patvērums ir prieks, ko dod Kungs!” Tā levīti klusināja tautu, sacīdami: “Esiet mierā, jo šī diena ir svēta! Neskumstiet!” Tad visa tauta aizgāja ēst, dzert, dalīties ēdienā un vareni līksmot, jo tie bija sapratuši vārdus, kas tiem bija mācīti. Nākamajā dienā pie rakstu zinātāja Ezras sapulcējās visas tautas tēvu namu galvenie, priesteri un levīti, lai pārdomātu bauslības vārdus. Bauslībā, ko Kungs caur Mozu bija pavēlējis, viņi atrada rakstītu, ka septītā mēneša svētkos Israēla dēliem jādzīvo būdiņās, visās viņu pilsētās un Jeruzālemē jāsludina un jāsauc: “Dodieties kalnos un nesiet olīvkoka zarus, eļļas koka zarus, mirtes zarus, palmu zarus un citu zaļoksnu koku zarus, un taisiet no tiem būdiņas, kā rakstīts!” Tad tauta izgāja ārā un sanesa zarus, lai taisītu būdiņas – katrs uz sava jumta, pagalmos un Dieva nama pagalmos, laukumā pie Ūdens vārtiem un laukumā pie Efraima vārtiem. Visa no gūsta pārnākusī sapulce taisīja būdiņas un dzīvoja tajās. Tā Israēla dēli nebija darījuši kopš Jozuas, Nūna dēla, dienām līdz šai dienai, tāpēc valdīja liela līksmība. Dienu no dienas tika lasīta Dieva bauslības grāmata – kopš pirmās līdz pēdējai dienai. Svētki ilga septiņas dienas, un astotajā dienā bija svētku sapulce, kā noteikts. Šī paša mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla dēli, tērpušies maisos un zemi uz galvas, sapulcējās gavēt. Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešinieku dēliem un sāka sūdzēt savus grēkus un savu tēvu vainas. Tad tie cēlās katrs no savas vietas un dienas ceturtās daļas garumā lasīja Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatu, bet otru ceturto daļu dienas tie sūdzēja grēkus un zemojās Kungam, savam Dievam. Uz paaugstinājuma stāvēja levīti: Jozua, Bānī, Kadmiēls, Šebanja, Šērēbja, Bunnī, Kenānī un skaļā balsī raudāja uz Kungu, savu Dievu. Levīti Jozua, Kadmiēls, Bānī, Hašabnja, Šērēbja, Hodija, Šebanja un Petahja sacīja: “Celieties, slavējiet Kungu, savu Dievu! No mūžības līdz mūžībai slavēts tavs godības vārds, augstāks par visu slavu un svētību! Tu vienīgais Kungs, tu veidoji debesis, debesu debesis, visus to pulkus, zemi un visu uz tās, jūru un visu tajā – visu tu dari dzīvu! Tev zemojas debesu pulki! Tu esi Kungs Dievs, tu izvēlējies Ābramu, liki tam aiziet no kaldiešu Ūras, devi tam vārdu Ābrahāms! Tu redzēji, ka viņa sirds taisnīga, slēdzi ar viņu derību, ka dosi tam zemi – kanaāniešu, hetiešu, amoriešu, periziešu, jebūsiešu, girgašiešu, – dosi tā pēcnācējiem! Tu savu vārdu turēji, jo tu esi taisns! Mūsu tēvu ciešanas Ēģiptē tu uzlūkoji, viņu raudas pie Niedru jūras tu sadzirdēji! Zīmes un brīnumus tu darīji faraonam, visiem viņa kalpiem un viņa zemes ļaudīm! Tu zināji, kā tie pār mums dižojās, tu pierādīji savu vārdu gluži kā šodien! Tu viņu priekšā pāršķēli jūru, tie šķērsoja jūru pa sausu zemi! Viņu vajātājus tu iemeti dzīlē kā akmeni varenos ūdeņos! Tu vadīji tos ar mākoņu stabu dienā, ar uguns stabu naktī, lai ir gaisma ceļā, pa kuru iet! Uz Sīnaja kalna tu nāci lejā, no debesīm tu ar tiem runāji, tu devi tiem taisnu tiesu, patiesu bauslību, labus likumus, labas pavēles! Tu viņiem mācīji svēto sabatu, pavēles, likumus, bauslību – viņiem tos pavēlēji caur savu kalpu Mozu! Kad tie bija izsalkuši, tu devi maizi no debesīm, kad tie bija izslāpuši, tu liki no klints plūst ūdenim! Tu sacīji tiem: ejiet, mantojiet zemi! Tu biji zvērējis viņiem to dot! Mūsu tēvi bija iedomīgi, bija stūrgalvīgi, taviem baušļiem neklausīja! Tie liedzas klausīt! Tavus darītos brīnumus viņi neatceras – stūrgalvīgi ieceļ vadoņus, lai atgrieztos Ēģiptes verdzībā! Bet tu, Dievs, tu piedod, žēlo un apžēlo! Lēns dusmās, dāsns žēlastībā! Tu viņus nepamet! Kaut arī viņi sev izlēja metāla teļu un sacīja: šis mums ir dievs, kas no Ēģiptes izveda! Tā viņi tevi zaimoja! Bet tu savā lielajā žēlastībā tos tuksnesī nepameti! Mākoņu stabs no tiem neatkāpās, dienā vadīdams ceļā, un naktī uguns stabs – lai gaisma ceļā, pa kuru tie iet. Savu labo Garu tu devi, lai tiem būtu padoms, viņu mutēm tu neliedzi mannu, viņu slāpēm tu devi ūdeni! Četrdesmit gadus tuksnesī baroji, ka nenieka tiem netrūka – apģērbs nedila, kājas netūka! Tu viņiem atdevi valstis un tautas, tu tiem dalīji zemes, tā viņi mantoja Sīhona zemi un Hešbonas ķēniņa zemi, un Bāšānas ķēniņa Oga zemi! Viņu dēlus tu vairoji – kā zvaigznes debesīs, ievedi viņus zemē, ko viņu tēviem solīji mantot! Viņu dēli gāja un mantoja zemi! Tu pakļāvi viņiem kanaāniešus, tās zemes iemītniekus, nodevi tos viņu rokās – ķēniņus un vienkāršus ļaudis, lai dara ar tiem pēc sava prāta! Viņi ieņēma cietokšņu pilsētas un treknu zemi, viņi ieguva namus, pilnus visāda labuma, un klints akas, vīnadārzus, olīvkokus, un milzum daudz augļu koku! Viņi ēda, pieēdās un kļuva trekni, dzīvoja tavā lielajā labumā grezni! Bet viņi nepakļāvās, pret tevi sacēlās, tavu bauslību pavisam atmeta, tavus praviešus, kas liecināja, lai atgriežas pie tevis, viņi nokāva – tā viņi tevi zaimoja! Tad tu viņus atdevi pretiniekiem, un tie viņus mocīja, mokās viņi raudāja, sauca tevi, un tu no debesīm uzklausīji, jo tu esi liels žēlsirdībā! Tu devi tiem glābējus, tie viņus no ienaidniekiem izglāba! Bet, kad tiem bija miers, tie atkal darīja ļaunu, un tu tos pameti ienaidniekiem, un tie pār viņiem valdīja, tad raudot tie tevi sauca, un tu no debesīm uzklausīji, daudzkārt tu viņus atbrīvoji savā žēlsirdībā! Tu liecināji tiem, lai atgriežas pie tavas bauslības, bet viņi uzpūtās, tavas pavēles neklausīja, grēkoja pret tavu tiesu, kas cilvēkam jāpilda, lai dzīvotu! Tie bija stūrgalvīgi – pagrieza muguru un neklausīja! Tava laipnība pret tiem bija uz daudziem gadiem, tu liecināji tiem caur savu Garu, caur saviem praviešiem! Bet viņi neklausīja, tādēļ tu viņus atdevi svešām tautām! Tu esi jo žēlsirdīgs, tu nedarīji tiem galu, tu viņus nepameti, jo tu esi žēlsirdīgs Dievs, tu esi žēlīgs! Jel, mūsu Dievs, liels, varens, bijājams Dievs, tu turi derību un žēlastību, lai tev nešķiet mazas visas grūtības, kurās mēs nonākam – mūsu ķēniņi, dižkungi, mūsu priesteri, pravieši, mūsu tēvi un visa tava tauta – kopš Asīrijas ķēniņu laika līdz pat šim laikam! Tu esi taisnīgs it visā, kas nācis pār mums, tu esi uzticīgs, bet mēs esam ļauni! Mūsu ķēniņi un augstmaņi, priesteri un mūsu tēvi nav pildījuši tavu bauslību, nav ievērojuši tavas pavēles un tavas liecības, ko tu viņiem devi. Viņu pašu valstī, savā lielajā labvēlībā ko tu viņiem devi, zemē, kas plaša un trekna, – tu viņiem to devi! – viņi tev nekalpoja, neatkāpās no saviem ļaunajiem darbiem! Redzi, šodien mēs esam vergi, zemē, kuru tu devi mūsu tēviem, lai mēs ēstu tās augļus un labumus, redzi, šeit mēs esam vergi! Tās raža ienākas ķēniņiem, kurus tu pār mums iecēli mūsu grēku dēļ, – pār mūsu miesu un lopiem tie valda, kā viņiem tīk! Mēs esam lielā postā!” Tādēļ mēs slēdzām taisnības derību un to pierakstījām. Mūsu augstmaņi, levīti un priesteri to apzīmogoja. Zem zīmoga bija šie vārdi: pārvaldnieks Nehemija, Hahaljas dēls, un Cedekija, Serāja, Azarja, Jeremija, Pašhūrs, Amarja, Malkija, Hatūšs, Šebanja, Mallūhs, Hārims, Merēmots, Obadja, Daniēls, Gintons, Bārūhs, Mešullāms, Abija, Mijāmīns, Maazja, Bilga, Šemaja – šie ir priesteri. Un levīti: Jozua, Azanjas dēls, Binnūjs no Hēnādāda dēliem, Kadmiēls, viņa brāļi: Šebanja, Hodija, Kelīta, Pelāja, Hānāns, Miha, Rehobs, Hašabja, Zakūrs, Šērēbja, Šebanja, Hodija, Bānī, Bnīnū. Tautas galvenie: Parošs, Pahat-Moābs, Ēlāms, Zatū, Bānī, Bunnī, Azgāds, Bēbajs, Adonījāhu, Bigvajs, Ādīns, Ātērs, Hizkija, Azūrs, Hodija, Hāšums, Bēcajs, Hārīfs, Anātots, Nēbajs, Magpiāšs, Mešullāms, Hēzīrs, Mešēzabēls, Cādoks, Jadua, Pelatja, Hānāns, Anāja, Hozeja, Hananja, Hašūbs, Lohēšs, Pilha, Šobēks, Rehūms, Hašabna, Maasēja, Ahija, Hānāns, Ānāns, Mallūhs, Hārims, Baāna. Pārējie ļaudis, priesteri, levīti, vārtu sargi, dziedātāji, tempļa kalpotāji un visi, kas atšķīrušies no apkārtējo zemju tautām, lai pildītu Dieva bauslību, viņu sievas, dēli un meitas, visi, kam bija atziņa un saprašana, pievienojās saviem brāļiem, saviem dižciltīgajiem un uzņēmās zvēresta saistības, zvērēdami, ka pildīs Dieva bauslību, kas dota caur Dieva kalpu Mozu, un turēs un darīs visas Kunga, mūsu Kunga, pavēles, tiesas un likumus. Savas meitas mēs nedosim to zemju tautām un neņemsim viņu meitas saviem dēliem! Kad to zemju tautas sabatā atvedīs pārdot preces un graudus, mēs nepirksim no tiem sabatā un svētā dienā! Septītais gads mums būs sabata gads, tad mēs atlaidīsim visus parādus! Mēs nosakām sev bausli, ka ik gadu dosim trešdaļu šekeļa mūsu Dieva nama kalpošanai – upurmaizēm, nemitīgai labības dāvanai un nepārtrauktam sadedzināmajam upurim sabatos, jaunos mēnešos un noteiktos laikos, kā arī svētlietām un grēku upuriem, lai veiktu izlīgumu par Israēla grēkiem, kā arī visiem mūsu Dieva nama darbiem. Mēs, priesteri, levīti un tauta, metām lozes par malkas upurveltēm, lai katra ģimene gadu no gada noteiktā laikā nestu to mūsu Dieva namā un to varētu dedzināt uz Kunga, mūsu Dieva, altāra, kā rakstīts bauslībā. Mūsu zemes pirmos augļus no visiem augļu kokiem, pirmos no visiem augļiem gadu no gada mēs nesīsim Kunga namā. Arī savus pirmdzimtos dēlus, kā rakstīts bauslībā, un savus pirmdzimtos lopus, vēršus un avis, mēs nesīsim mūsu Dieva namā priesteriem, kas kalpo Dieva namā, kā arī pirmo vākumu no savas labības, no ziedojuma, un visiem augļiem, un jauno vīnu un eļļu mēs nesīsim priesteriem Dieva nama telpās un dosim levītiem desmito tiesu no savas zemes, kā arī dosim levītiem desmito tiesu visās pilsētās, kur mēs strādājam. Priesteris no Ārona dēliem būs pie levītiem, kad levīti saņems desmito tiesu, un no savas desmitās tiesas vienu desmito tiesu levīti nesīs mūsu Dieva nama telpās, nama dārgumu krātuvē, jo Israēla dēli un Levī dēli nesīs labības, jaunā vīna un eļļas ziedojumu telpās, kur ir svētie trauki, kur kalpo priesteri, vārtu sargi un dziedātāji! Mēs nepametīsim sava Dieva namu! Tautas augstmaņi apmetās Jeruzālemē, bet pārējā tauta meta lozes – vienam no desmit bija jānāk dzīvot svētajā pilsētā Jeruzālemē, atlikušie deviņi palika savās pilsētās. Tauta svētīja visus vīrus, kas brīvprātīgi izvēlējās dzīvot Jeruzālemē. Jūdas pilsētās dzīvoja ikviens savā īpašumā, savās pilsētās: israēlieši, priesteri, levīti, tempļa kalpotāji un Sālamana kalpu dēli, bet apgabalu pārvaldnieki dzīvoja Jeruzālemē. Jeruzālemē dzīvoja arī daudzi Jūdas un Benjāmina dēli. No Jūdas dēliem: Atāja, Uzijas dēls, Zeharjas dēls, Amarjas dēls, Šefatjas dēls, Mahalalēla dēls no Pereca dēliem. Un Maasēja, Bārūha dēls, Hozes dēls, Hazājas dēls, Adājas dēls, Jehojārība dēls, šilonieša Zeharjas dēls. Jeruzālemē pavisam dzīvoja četri simti sešdesmit astoņi spēcīgi vīri no Pereca dēliem. Šie ir Benjāmina dēli: Sallu, Mešullāma dēls, Joēda dēls, Pedājas dēls, Kolājas dēls, Maasējas dēls, Ītīēla dēls, Ješajas dēls, un viņu pēcnācēji, vareni vīri, kopā deviņi simti divdesmit astoņi. Joēls, Zihrī dēls, bija viņu uzraugs, un Jūda, Senūas dēls, bija otrs pilsētas pārvaldnieks. No priesteriem: Jedāja, Jehojārība dēls, un Jāhīns, Dieva nama pārzinis Serāja, Hilkijas dēls, Mešullāma dēls, Cādoka dēls, Merājota dēls, Ahītūva dēls. Viņu brāļu, kas darīja Dieva nama darbus, kopā bija astoņi simti divdesmit divi. Vēl Adāja, Jerohāma dēls, Pelaljas dēls, Amcī dēls, Zeharjas dēls, Pašhūra dēls, Malkijas dēls, un viņa brāļi, tēvu namu galvenie – divi simti četrdesmit divi. Un Amašsajs, Azarēla dēls, Ahazaja dēls, Mešillēmota dēls, Immēra dēls, un viņa brāļi, vareni vīri, kopā simts divdesmit astoņi. Viņu uzraugs bija Zabdiēls, Gdolīma dēls. No levītiem: Šemaja, Hašūba dēls, Azrīkāma dēls, Hašabjas dēls, Bunnī dēls. Levītu galvenie Šabtajs un Jehozābāds pārzināja Dieva nama ārējos darbus. Slavas un pateicības lūgšanas vadītājs Matanja, Mihas dēls, Zabdī dēls, Āsāfa dēls. Bakbukja, kas bija otrais starp saviem brāļiem. Abda, Šammuas dēls, Gālāla dēls, Jedūtūna dēls. Pavisam svētajā pilsētā bija divi simti astoņdesmit četri levīti. Vārtu sargi: Akūbs, Talmons un viņu brāļi, sargi, kopā simts septiņdesmit divi. Pārējie Israēla priesteri un levīti dzīvoja Jūdas pilsētās, katrs savā īpašumā. Tempļa kalpotāji dzīvoja Ofela kalnā. Cīha un Gišpa bija tempļa kalpotāju pārraugi. Levītu uzraugs Jeruzālemē bija Uzī, Bānī dēls, Hašabjas dēls, Matanjas dēls, Mihas dēls, no Āsāfa dēliem, kas bija atbildīgi par dziedāšanu Dieva namā, jo ķēniņš tiem bija pavēlējis gādāt par dziedāšanu, kā noteikts, dienu no dienas. Petahja, Mešēzabēla dēls, no Zeraha dēliem, kas bija Jūdas dēls, palīdzēja ķēniņam visās tautas lietās. Daudzi Jūdas dēli dzīvoja ciematos un laukos: Kirjat-Arbā un tās apkārtnē, Dībonā un tās apkārtnē, Jekabceēlā un tās apkārtnē, Jozua, Molādā un Bēt-Peletā, Hacar-Šuālā, Bēršebā un tās apkārtnē, Ciklagā, Mehonā un tās apkārtnē, Ēn-Rimmonā, Corā un Jarmūtā, Zānohā, Adullāmā un tās apkārtnē, Lāhīšā un tās laukos, Azēkā un tās apkārtnē. Viņi apmetās no Bēršebas līdz Hinnomas ielejai. Benjāmina dēli dzīvoja Gebā, Mihmāsā, Ajā, Bētelē un tās apkārtnē, Anātotā, Nobā, Ananjā, Hācorā, Rāmā, Gitaimā, Hadīdā, Ceboīmā, Neballātā, Lodā un Ono, Amatnieku ielejā. Daudzi levīti, kuru īpašumi bija Jūdā, pievienojās Benjāminam. Šie ir priesteri un levīti, kas bija atnākuši kopā ar Zerubābelu, Šaltiēla dēlu, un Jozuu, Serāju, Jeremiju, Ezru, Amarju, Mallūhu, Hatūšu, Šehanju, Rehūmu, Merēmotu, Ido, Gintoju, Abiju, Mijāmīnu, Maadju, Bilgu, Šemaju, Jehojārību, Jedaju, Sallu, Āmoku, Hilkiju un Jedaju – šie bija galvenie priesteri un viņu brāļi Jozuas laikā. Levīti bija: Jozua, Binnūjs, Kadmiēls, Šērēbja, Jūda, Matanja – viņš ar saviem brāļiem bija atbildīgs par pateicības dziesmām. Bakbukja un Unnī, viņu brāļi, kalpošanā stāvēja tiem pretī. Jozua bija Jehojākīma tēvs, Jehojākīms bija Eljāšība tēvs, Eljāšībs bija Jehojādas tēvs, Jehojāda bija Jonatāna tēvs, Jonatāns bija Jaduas tēvs. Jehojākīma dienās priesteru tēvu namu galvenie bija: no Serājas – Merāja, no Jeremijas – Hananja, no Ezras – Mešullāms, no Amarjas – Jehohānāns, no Mallūha – Jonatāns, no Šebanjas – Jāzeps, no Hārima – Adna, no Merājota – Helkajs, no Ido – Zeharja, no Gintona – Mešullāms, no Abijas – Zihrī, no Minjāmina, no Maadjas – Piltājs, no Bilgas – Šammua, no Šemajas – Jonatāns, no Jehojārība – Matnajs, no Jedajas – Uzī, no Sallas – Kallajs, no Āmoka – Ēbers, no Hilkijas – Hašabja, no Jedajas – Netanēls. Levītu Eljāšība, Jehojādas, Jehohānāna un Jaduas laikā tika pierakstīti tēvu namu galveno vārdi, un persieša Dārija valdīšanas laikā arī priesteru vārdi. Levī dēlu tēvu namu galvenos ierakstīja Laiku grāmatā līdz Jehohānāna, Eljāšība dēla, laikam. Galvenie levīti bija: Hašabja, Šērēbja un Jozua, Kadmiēla dēls, ar saviem brāļiem, kas stāvēja tiem pretī slavēšanā un pateicības lūgšanā, kā Dieva vīrs Dāvids bija pavēlējis – sardze pie sardzes. Matanja, Bakbukja, Obadja, Mešullāms, Talmons un Akūbs bija vārtu sargi, tie sargāja vārtu noliktavas. Viņi kalpoja Jehojākīma, Jozuas dēla, Jehocādāka dēla, laikā, kā arī pārvaldnieka Nehemijas un rakstu zinātāja priestera Ezras laikā. Kad iesvētīja Jeruzālemes mūrus, no visām vietām sasauca levītus, lai tie nāk uz Jeruzālemi svinēt iesvētīšanu, priecājas, pateicas un dzied ar cimbolēm, arfām un lirām. Dziedātāju dēli sapulcējās no visas Jeruzālemes apkārtnes, arī no Netofātas ciemiem un Gilgālas, no Gebas apkārtnes un Azmāvetas, jo dziedātāji bija uzcēluši sev ciemus visapkārt Jeruzālemei. Priesteri un levīti šķīstījās un šķīstīja arī tautu, vārtus un mūri. Es uzvedu augšā uz mūra Jūdas augstmaņus un liku tiem nostāties divos lielos dziedātāju pulkos. Svētku gājiens devās pa mūri uz labo pusi līdz Mēslu vārtiem. Aiz tiem gāja Hošaja un puse Jūdas augstmaņu, Azarja, Ezra un Mešullāms, Jūda, Benjāmins, Šemaja un Jeremija. No priesteru dēliem ar trompetēm gāja Zeharja, Jonatāna dēls, Šemajas dēls, Matanjas dēls, Mihas dēls, Zakūra dēls, Āsāfa dēls, kopā ar saviem brāļiem Šemaju, Azarēlu, Milalaju, Gilalaju, Māaju, Netanēlu, Jūdu un Hānānī, tiem bija Dieva vīra Dāvida mūzikas instrumenti, un rakstu zinātājs Ezra gāja tiem pa priekšu. Pie Avota vārtiem, kas tiem bija priekšā, tie pa kāpnēm uzkāpa Dāvida pilsētā un tad gāja pa uzeju uz mūra, garām Dāvida namam līdz Ūdens vārtiem austrumos. Otrs dziedātāju pulks devās pretējā virzienā, aiz tiem gāju es, kopā ar pusi tautas mēs gājām pa mūri no Cepļa torņa līdz Platajam mūrim, tad no Efraima vārtiem līdz Vecajiem vārtiem, tad līdz Zivju vārtiem, Hananēla tornim, Simtnieku tornim, tad līdz Avju vārtiem un tad apstājāmies pie Sardzes vārtiem. Abi dziedātāju pulki stāvēja pie Dieva nama, arī es un puse pārvaldnieku kopā ar mani: priesteri Eljākīms, Maasēja, Minjāmins, Miha, Eljoēnajs, Zeharja, Hananja ar trompetēm, un Maasēja, Šemaja, Elāzārs, Uzī, Jehohānāns, Malkija, Ēlāms un Ēzers. Dziedātāji dziedāja Jizrahjas vadībā. Todien viņi pienesa lielus kaujamos upurus un priecājās, jo Dievs tos bija iepriecinājis ar lielu prieku! Priecājās arī sievas un bērni, Jeruzālemes prieks aizskanēja tālu! Todien tika iecelti vīri, kas pārzina mantnīcu telpas, kurās glabās pirmos augļus un desmito tiesu, ko savāks no pilsētu laukiem kā likumīgo nodevu priesteriem un levītiem, jo Jūda priecājās par priesteriem un levītiem, kuri kalpoja. Viņi noturēja dievkalpošanu un veica šķīstīšanu. Arī dziedātāji un vārtu sargi darīja, kā Dāvids un viņa dēls Sālamans bija pavēlējis. Jo kopš seniem laikiem – Dāvida un Āsāfa dienām – dziedātāju vadītāji dziedājuši slavas un pateicības dziesmas Dievam. Zerubābela un Nehemijas dienās viss Israēls dienu no dienas deva noteiktu daļu dziedātājiem un vārtu sargiem, un viņi deva svēto tiesu levītiem, bet levīti Ārona dēliem. Todien tautai lasīja priekšā Mozus grāmatu, un tur bija rakstīts, ka amonieši un moābieši nemūžam nedrīkst nākt Dieva sapulcē, jo tie nebija sagaidījuši Israēla dēlus ar maizi un ūdeni, bet bija nolīguši pret tiem Bileāmu, lai tas viņus nolād – taču mūsu Dievs lāstu pārvērta svētībā! Kad ļaudis dzirdēja bauslību, tie no Israēla nošķīra visus cittautiešus. Bet pirms tam priesteris Eljāšībs bija iecelts par mūsu Dieva nama telpu pārzini, viņš bija Tobījas draugs. Viņš tam bija ierīkojis lielu istabu, kur pirms tam bija glabāta labības dāvana, vīraks, trauki un desmitā tiesa no labības, jaunā vīna un eļļas, kas pienācās levītiem, dziedātājiem un vārtu sargiem, kā arī ziedojumi priesteriem. Kamēr tas viss notika, es nebiju Jeruzālemē, jo Bābeles ķēniņa Artakserksa trīsdesmit otrajā gadā es biju devies pie ķēniņa, un pēc kāda laika es lūdzu ķēniņam atļauju doties uz Jeruzālemi. Tur es ieraudzīju, kāds ļaunums izdarīts – Eljāšībs bija ierīkojis Tobījam istabu Dieva nama pagalmos. Tas mani ļoti sadusmoja, un es liku izmest no tās istabas visas Tobīja lietas. Tad es pavēlēju šķīstīt istabu un sanesu atpakaļ Dieva nama traukus, labības dāvanu un vīraku. Es arī uzzināju, ka netiek dota levītu daļa un tādēļ levīti un dziedātāji, kas veica darbu, aizbēguši katrs uz savu īpašumu. Es norāju pārvaldniekus un sacīju: “Kādēļ Dieva nams ir pamests?” Es tos sapulcināju un atkal iecēlu katru savā vietā. Tad visa Jūda saveda mantnīcās desmito tiesu no labības, jaunā vīna un eļļas. Par mantnīcu mantziņiem es iecēlu priesteri Šelemju, rakstvedi Cādoku, no levītiem Pedāju, un viņiem palīgos – Hānānu, Zakūra dēlu, Matanjas dēlu, jo tos uzskatīja par uzticamiem, un tiem uzdeva visu sadalīt saviem brāļiem. Tādēļ piemini mani, Dievs, un neizdzēs labo, ko esmu darījis sava Dieva namam un kalpošanai! Tolaik es redzēju, ka Jūdā sabatā min vīnspaidu, ka nes kūlīšus un krauj uz ēzeļiem, un arī vīnu, vīnogas, vīģes un dažādas nastas sabata dienā nes uz Jeruzālemi. Es tos brīdināju todien, kad tie pārdeva ēdamo. Pilsētā dzīvoja arī tīrieši, tie ieveda zivis un dažādas preces un sabatā tās Jeruzālemē pārdeva Jūdas dēliem. Tad es norāju Jūdas dižciltīgos un sacīju tiem: “Kāpēc jūs darāt šīs ļaunās lietas un apgānāt sabatu? Vai tā nedarīja jau jūsu tēvi? Un mūsu Dievs ir licis nākt visam šim ļaunumam pār mums un pār šo pilsētu, un jūs vairojat dusmas pret Israēlu, sagānīdami sabatu!” Kad sabata priekšvakarā Jeruzālemes vārtos sāka krēslot, es pavēlēju aizvērt vārtus un noteicu, lai neatver līdz sabata beigām. Vairākus savus kalpus es iecēlu par vārtu sargiem, lai sabatā netiek ienesta neviena nasta. Tad tirgoņi un dažādu preču pārdevēji vienu vai divas reizes pārnakšņoja ārpus Jeruzālemes, bet es tos brīdināju un sacīju tiem: “Kādēļ jūs nakšņojat pie mūra? Ja jūs tā darīsiet vēlreiz, es likšu jūs sagrābt!” Kopš tā laika viņi sabatā nenāca. Es noteicu levītiem, lai tie šķīstās un nāk sargāt vārtus, lai tiktu svētīta sabata diena. Piemini arī to man par labu, Dievs, un žēlo mani ar savu lielo žēlastību! Tolaik es redzēju arī, ka jūdi apprecējuši ašdodiešu, amoniešu un moābiešu sievas, un puse no viņu dēliem runāja ašdodiski un neprata runāt jūdiski, bet tikai tās tautas valodā. Tad es rājos ar tiem, lādēju un situ dažus no tiem vīriem un plūcu tiem matus. Es liku tiem zvērēt pie Dieva – jūs nedosiet savas meitas viņu dēliem un neņemsiet viņu meitas saviem dēliem un sev! Vai Israēla ķēniņš Sālamans nekrita grēkā tieši tādēļ? Starp daudzām tautām nav bijis tāda ķēniņa – viņš bija Dieva mīlēts, un Dievs viņu iecēla par visa Israēla ķēniņu, bet svešu tautu sievas pat viņu pavedināja grēkot! Un tagad mēs par jums dzirdam, ka jūs darāt visu šo lielo ļaunumu un netaisnību pret mūsu Dievu, precēdami citu tautu sievas! Viens no augstā priestera Jehojādas, Eljāšība dēla, dēliem bija horonieša Sanballata znots, tādēļ es to padzinu. Piemini viņus, Dievs, jo tie aptraipījuši priestera amatu un priesteru un levītu derību! Tā es tos šķīstīju no visa svešā un atkal iecēlu priesterus un levītus, katru savā darbā, un atjaunoju malkas upurveltes noteiktos laikos un pirmo augļu pienešanu. Piemini to, Dievs, man par labu! Tas notika ķēniņa Ahasvēra laikā, kad viņš valdīja pār simts divdesmit septiņām provincēm no Indijas līdz Etiopijai. Tolaik ķēniņš Ahasvērs sēdēja savas valdības tronī galvaspilsētā Sūsās un savas valdīšanas trešajā gadā rīkoja dzīres visiem saviem augstmaņiem un kalpiem, un pie viņa bija Persijas un Mēdijas karaspēks, kā arī provinču augstmaņiem un vadoņiem. Viņš izrādīja savas valsts bagātības spožumu un greznību un sava dižuma varenību daudzas dienas – simts astoņdesmit dienas. Kad šīs dienas bija apritējušas, ķēniņš rīkoja dzīres visai tautai, visiem, kas bija galvaspilsētā Sūsās, – gan lielam, gan mazam, septiņu dienu dzīres ķēniņa pils dārza pagalmā. Vieglbalts un purpurzils lina audums, ietverts ar sarkana purpura stiegrām, sudraba riņķiem piekārts pie marmora stabiem, zviļņi zeltā un sudrabā, uz grīdas smaragda, marmora un pērļu mozaīka, izlikta dārgakmeņu javā. Un dzērieni zelta traukos – trauki tik dažādi! – un valdības vīna tik daudz, kā tikai ķēniņam klājas. Bet dzert nevienu nemudināja, jo ikvienam, kas viņa namā svarīgs, ķēniņš bija vēlējis darīt, kā tīk. Arī ķēniņiene Vaštī rīkoja sievu dzīres ķēniņa Ahasvēra valdības pilī. Septītajā dienā, kad ķēniņa sirds no vīna bija iesilusi, viņš teica Mehūmānam, Biztam, Harbonam, Bigtam, Abagtam, Zētaram un Karkasam, septiņiem einuhiem, kuri apkalpoja ķēniņu Ahasvēru, lai pie ķēniņa atved ķēniņieni Vaštī ar valdības kroni galvā, lai tautas un augstmaņi redz viņas skaistumu, jo viņa bija daiļa no skata. Bet ķēniņiene Vaštī liedzās nākt pēc ķēniņa pavēles, ko viņai nodeva einuhi, un ķēniņš aizsvilies dusmās ļoti saniknojās. Tad ķēniņš runāja ar gudrajiem, kuri zināja laikus, jo visas lietas ķēniņš kārtoja ar tiem, kas zināja likumus un tiesu. Tuvākie viņam bija Karšna, Šētārs, Admāta, Taršīšs, Meress, Marsna un Memūhāns – septiņi Persijas un Mēdijas augstmaņi, kuri drīkstēja uzlūkot ķēniņa vaigu un sēdēja pirmajās vietās valdībā. Ko nu pēc likuma darīt ar ķēniņieni Vaštī? – jo viņa nepildīja ķēniņa Ahasvēra pavēli, ko tai bija nodevuši einuhi. Un Memūhāns teica ķēniņam un augstmaņiem: “Ne tikai pret ķēniņu vien noziegusies ķēniņiene Vaštī, bet arī pret visiem augstmaņiem un tautām, kas ķēniņa Ahasvēra pavalstīs. Jo ziņa par ķēniņieni izies pie visām sievām, un tās nievās savus vīrus, sacīdamas: ķēniņš Ahasvērs vēlēja vest savā priekšā ķēniņieni Vaštī, bet viņa nenāca! – Un jau šodien visas Persijas un Mēdijas kundzes, kas vien būs par ķēniņieni dzirdējušas, to pašu teiks ķēniņa augstmaņiem – tad nievu un dusmu būs gana. Un, ja tas ķēniņam tīk, lai viņš izdod pavēli, kas tiek ierakstīta Persijas un Mēdijas likumos un netiek atcelta, proti: lai Vaštī vairs nenāk ķēniņa Ahasvēra priekšā un viņas valdīšanu ķēniņš lai dod kādai citai, kas labāka. Un, kad ķēniņa rīkojums, ko viņš pasludinājis visai plašajai valstij, kļūs zināms, tad ik sieva godās savu vīru – gan lielu, gan mazu.” Šie vārdi patika ķēniņam un augstmaņiem, un ķēniņš darīja, kā Memūhāns teica. Un ķēniņš sūtīja vēstījumus visām provincēm – ikvienai provincei tās rakstībā un ikvienai tautai tās valodā, lai katrs vīrs būtu valdnieks savā namā un runātu savas tautas mēlē. Vēlāk, kad ķēniņa Ahasvēra dusmas norima, viņš atcerējās Vaštī – ko viņa bija darījusi un kas par viņu bija lemts. Un ķēniņa puiši, kas viņu apkalpoja, sacīja: “Meklēsim ķēniņam meitenes, no skata glītas jaunavas. Lai ķēniņš ieceļ ierēdņus visās savas valsts provincēs, un tie lai sapulcina visas meitenes, no skata glītas jaunavas, galvaspilsētas Sūsas sievu harēmā, ķēniņa einuha Hēgaja uzraudzībā, kurš sargā sievas. Lai tām dod skaistuma ziedes. Tā meitene, kas ķēniņam patiks, lai valda Vaštī vietā.” Tas ķēniņam patika, un viņš tā darīja. Galvaspilsētā Sūsās bija kāds jūds, vārdā Mordohajs, Jaīra dēls, Šimī dēls, Kīša dēls, kāds benjāminietis, kurš bija aizvests trimdā no Jeruzālemes kopā ar pārējiem gūstekņiem, kurus Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars aizveda kopā ar Jūdas ķēniņu Jehonju. Viņš bija uzaudzinājis sava tēvabrāļa meitu Hadasu, kā Esteri sauca, tai nebija ne tēva, ne mātes. Meitene bija skaista auguma un glīta no skata, un, kad viņas tēvs un māte nomira, Mordohajs viņu pieņēma sev par meitu. Kad tika izziņots ķēniņa rīkojums, galvaspilsētā Sūsās sapulcināja daudzas meitenes Hēgaja uzraudzībā. Arī Esteri ņēma uz ķēniņa namu, un viņu uzraudzīja Hēgajs, kurš sargāja sievas. Meitene viņam patika, tā iemantoja viņa laipnību, un viņš steidza tai gādāt skaistuma ziedes un ēdienu, deva tai septiņas īpaši izraudzītas kalpones no ķēniņa nama un ierādīja viņai un kalponēm labāko vietu harēmā. Par savu tautu un izcelsmi Estere neko nestāstīja, jo Mordohajs bija pavēlējis neko par to neteikt. Diendienā Mordohajs staigāja gar harēma priekšpagalmu, lai uzzinātu, vai Esterei klājas labi un kas ar viņu notiek. Kad pienāca katras meitenes kārta iet pie ķēniņa Ahasvēra, kad tā pēc sievu likuma bija divpadsmit mēnešus kopusi savu skaistumu – sešus mēnešus ar mirru eļļu un sešus mēnešus ar smaržām un sievu skaistuma ziedēm –, meitene gāja pie ķēniņa, un tai deva līdzi visu, ko vien viņa harēmā lūdza. Vakarā viņa gāja, bet no rīta ķēniņa einuha Šaašgaza pavadībā, kurš sargāja blakussievas, devās uz otru harēmu. Pie ķēniņa viņa vairāk negāja, ja vien ķēniņš viņu negribēja un nesauca. Kad Esterei, Mordohaja tēvabrāļa Abīhaila meitai, ko Mordohajs bija pieņēmis sev par meitu, pienāca kārta iet pie ķēniņa, viņa neprasīja neko citu kā vien to, ko ieteica ķēniņa einuhs Hēgajs, kurš sargāja sievas. Estere guva vēlību pie visiem, kas viņu redzēja. Esteri aizveda pie ķēniņa Ahasvēra uz valdnieka pili desmitajā, teveta, mēnesī, viņa valdīšanas septītajā gadā. Un ķēniņš iemīlēja Esteri vairāk par visām citām sievām. Viņa guva tā vēlību un žēlību vairāk par visām jaunavām, un viņš tai lika galvā valdnieces kroni un iecēla par ķēniņieni Vaštī vietā. Tad ķēniņš rīkoja lielas dzīres visiem saviem augstmaņiem un kalpiem – dzīres Esterei, viņš atlaida pavalstīm nodokļus un dalīja dāvanas, kā tikai ķēniņam klājas. Kad jaunavas tika sapulcinātas otrreiz, Mordohajs kalpoja ķēniņa galmā. Estere neko nebija stāstījusi ne par savu izcelsmi, ne savu tautu, jo tā viņai bija pavēlējis Mordohajs, bet Mordohaja teiktajam Estere klausīja tāpat kā agrāk, pie viņa augdama. Tolaik, kad Mordohajs kalpoja ķēniņa galmā, divi ķēniņa einuhi, durvju sargi Bigtāns un Terešs, tā apskaitās, ka lūkoja ķēniņu Ahasvēru nogalēt. Tas tapa zināms Mordohajam, viņš to pastāstīja ķēniņienei Esterei, bet viņa Mordohaja vārdā to pateica ķēniņam. Šo lietu izmeklēja, atklāja, abus pakāra, un ķēniņa klātbūtnē tas tika ierakstīts notikumu grāmatā. Pēc tam ķēniņš Ahasvērs cēla godā agāgieti Hāmānu, Hamdāta dēlu, paaugstināja viņu un lika viņa sēdekli augstāk par visiem augstmaņiem, kas bija ar viņu. Visi ķēniņa kalpi, kas bija ķēniņa galmā, liecās un klanījās viņa priekšā, jo tā bija vēlējis ķēniņš, taču Mordohajs ne liecās, ne klanījās. Un ķēniņa kalpi galmā teica Mordohajam: “Kāpēc tu pārkāp ķēniņa pavēli?” Tā viņi runāja dienu no dienas, bet Mordohajs viņos neklausījās, un tie to pastāstīja Hāmānam, lai redzētu, vai Mordohajs varēs attaisnoties ar to, ka viņš ir jūds, kā viņš tiem bija stāstījis. Un Hāmāns redzēja, ka Mordohajs viņa priekšā nedz liecas, nedz klanās, un Hāmāns pielija dusmām. Taču tikai nogalēt Mordohaju viņam šķita par maz, jo viņam bija stāstīts, no kādas tautas ir Mordohajs, un Hāmāns gribēja iznīdēt Mordohaja tautu, visus jūdus visā Ahasvēra valstī. Pirmajā, nīsāna, mēnesī, ķēniņa Ahasvēra divpadsmitajā valdīšanas gadā, Hāmāna priekšā tika mestas lozes, sauktas pūr, dienu no dienas un mēnesi pēc mēneša, līdz pat divpadsmitajam, adāra, mēnesim. Un Hāmāns teica ķēniņam Ahasvēram: “Ir viena tauta, izkliedēta starp visām tavas valsts novadu tautām, bet tā ir nošķīrusies, tās likumi atšķiras no citu tautu likumiem, un tā neievēro ķēniņa likumus, un ķēniņam nav vērts to pieciest. Ja tas ķēniņam tīk, lai top rakstīts, ka tie tiek izdeldēti, un es iesvēršu mantziņiem desmit tūkstošus talantu sudraba, ka tie nonāk ķēniņa dārgumu krātuvē.” Tad ķēniņš noņēma no rokas savu zīmoggredzenu un iedeva agāgietim Hāmānam, Hamdāta dēlam, jūdu ienaidniekam. Ķēniņš teica Hāmānam: “Lai tev tiek dots sudrabs un tā tauta – dari ar to, kā tev tīk.” Un pirmā mēneša trīspadsmitajā dienā tika sasaukti ķēniņa rakstveži, un visu, ko Hāmāns pavēlēja, tie ar rakstu norādīja ķēniņa satrapiem un vietvalžiem katrā pavalstī un visu tautu augstmaņiem visās pavalstīs – ikvienai pavalstij tās rakstībā un ikvienai tautai tās valodā; to rakstīja ķēniņa Ahasvēra vārdā un apzīmogoja ar ķēniņa zīmoggredzenu. Uz visām provincēm ar skrējējiem tika sūtītas vēstules, lai vienā dienā – divpadsmitā, adāra, mēneša trīspadsmitajā dienā taptu iznīdēti, nokauti un izdeldēti visi jūdi no zēna līdz vecim un bērni un sievietes – kas tiem laupāms, lai tiktu izlaupīts! Rakstītais tika pasludināts par likumu visām pavalstīm un darīts zināms visām tautām, lai tās šai dienai būtu gatavas. Skrējēji devās prom steigā, kā ķēniņš pavēlēja. Šis likums tika izdots galvaspilsētā Sūsās. Ķēniņš un Hāmāns sēdās, lai sadzertu, bet Sūsas pilsētā izcēlās satraukums. Kad Mordohajs uzzināja visu, kas bija noticis, viņš saplēsa savas drānas, tinās maisos, kaisījās pelniem un gāja pa pilsētu, skaļi un rūgti brēkdams, bet tālāk par ķēniņa vārtu priekšu netika, jo neviens, kas ģērbies maisos, caur ķēniņa vārtiem neiet. Un ikvienā pavalstī, kur vien pienāca ķēniņa likums un pavēle, jūdi sāka sērot, gavēt un vaimanāt, daudzi tinās maisos un gulēja pelnos. Kad Esteres kalpones un einuhi nāca un viņai to pastāstīja, ķēniņiene nodrebēja un sūtīja Mordohajam drēbes, ko ģērbt, lai viņš varētu novilkt maisu, bet viņš tās neņēma. Tad Estere pasauca ķēniņa einuhu Hatāhu, kurš kalpoja viņai, un sūtīja to pie Mordohaja, lai uzzinātu, kas un kā. Hatāhs devās pie Mordohaja uz pilsētas laukumu, kas bija iepretī ķēniņa vārtiem. Un Mordohajs viņam pastāstīja visu, kas noticis un cik daudz sudraba Hāmāns bija teicies iesvērt ķēniņa mantnīcā par jūdu izdeldēšanu. Viņš iedeva tam norakstu no Sūsās izdotā likuma par jūdu iznīdēšanu, lai viņš to parāda un izskaidro Esterei un liek viņai iet iežēlināt ķēniņu un lūgties par savu tautu. Un Hatāhs gāja un pastāstīja Esterei, ko bija teicis Mordohajs. Estere runāja ar Hatāhu un lika teikt Mordohajam: “Visi ķēniņa kalpi un ķēniņa pavalstu tautas – ik vīrs un sieva – zina, ka tam, kurš nesaukts iet ķēniņa iekšpagalmā, ir viens likums – nāve, ja vien ķēniņš neizstiepj pret to savu zelta zizli – ka tas paliktu dzīvs. Bet es pie ķēniņa neesmu saukta trīsdesmit dienas.” Mordohajam pastāstīja, ko Estere teica, un Mordohajs lika atbildēt Esterei: “Neiedomājies, ka tu vienīgā no visiem jūdiem paglābsies ķēniņa namā. Ja tu tagad cietīsi klusu, tad atspaids un glābiņš jūdiem nāks no citurienes, bet tu un tava tēva nams ies bojā. Kas zina, vai ne šī laika dēļ tu esi kļuvusi ķēniņiene?” Un Estere lika atbildēt Mordohajam: “Ej, pulcini visus jūdus, ko vien atrodi Sūsās, un gavējiet manis dēļ. Trīs dienas neēdiet un nedzeriet ne nakti, ne dienu, un arī es gavēšu un manas kalpones. Es iešu pie ķēniņa, kaut arī tas ir pret likumu, un, ja man jāiet bojā, es aiziešu!” Un Mordohajs gāja un darīja visu, ko Estere viņam pavēlēja. Trešajā dienā Estere apvilka ķēniņienes tērpu un nostājās ķēniņa pils iekšpagalmā iepretī ķēniņa namam, bet ķēniņš sēdēja valsts tronī valdības namā pretī nama durvīm. Kad ķēniņš redzēja Esteri stāvam pagalmā, tā guva viņa vēlību, un ķēniņš izstiepa Esterei pretī zelta zizli, un Estere tuvojās viņam un aizskāra zižļa galu. Un ķēniņš viņai teica: “Kas tev, ķēniņiene Estere, ko tu vēlies? Pat pusi valsts tev došu!” Un Estere teica: “Ja tas ķēniņam tīk, lai ķēniņš un Hāmāns šodien atnāk uz dzīrēm, ko es viņam esmu sarīkojusi.” Un ķēniņš sacīja: “Ātri vediet Hāmānu šurp un darīsim, kā Estere liek!” Un ķēniņš un Hāmāns atnāca uz dzīrēm, ko bija sarīkojusi ķēniņiene Estere. Dzerot vīnu, ķēniņš Esterei teica: “Ko tu prasi? Tas tev tiks dots! Ko tu vēlies? Pat pusi valsts tev došu!” Un Estere atbildēja: “Redzi, ko es prasu un vēlos – ja esmu guvusi ķēniņa vēlību un ķēniņam tīk apmierināt manas prasības un piepildīt manas vēlmes, tad lai ķēniņš un Hāmāns nāk uz dzīrēm, ko es rīkošu, tad es rīt darīšu, ko ķēniņš liks!” Todien Hāmāns aizgāja priecīgu un līksmu sirdi, bet, kad Hāmāns ieraudzīja ķēniņa galmā sēžam Mordohaju – un šis ne cēlās, ne bijās viņa –, viņš pielija dusmām pret Mordohaju. Bet viņš savaldījās, aizgāja mājup un saaicināja visus savus tuvākos draugus, arī savu sievu Zerešu. Un Hāmāns viņiem stāstīja par savu spožo bagātību un daudzajiem dēliem un par to, kā ķēniņš viņu cēlis godā un paaugstinājis pār visiem augstmaņiem un ķēniņa kalpiem. Un Hāmāns teica: “Uz ķēniņienes Esteres rīkotajām dzīrēm viņa kopā ar ķēniņu neielūdza nevienu citu, un arī rīt viņa aicina tikai mani un ķēniņu! Bet ar to visu man nav gana, kamēr es redzu jūdu Mordohaju sēžam ķēniņa galmā!” Tad viņa sieva Zereša un viņa draugi teica: “Taisīsim piecdesmit elkoņus augstas karātavas, un rīt pasaki ķēniņam, lai Mordohaju tajās pakar, un ej uz dzīrēm priecīgs.” Tas Hāmānam patika, un viņš taisīja karātavas. Tonakt ķēniņam nenāca miegs, un viņš lika atnest Atmiņu grāmatu un Dienu grāmatu, un tās lasīja ķēniņam priekšā. Tajās bija rakstīts par to, ko Mordohajs stāstījis par Bigtānu un Terešu, diviem ķēniņa einuhiem, durvju sargiem, kas bija lūkojuši nogalēt ķēniņu Ahasvēru. Un ķēniņš jautāja: “Kāds gods un varenība par to doti Mordohajam?” Bet ķēniņa puiši, kas viņu apkalpoja, teica: “Nekas viņam nav dots.” Un ķēniņš teica: “Kas ienāca pagalmā?” Ķēniņa nama ārpagalmā bija ienācis Hāmāns, lai runātu ar ķēniņu, ka Mordohajs jāpakar karātavās, kuras viņš tam bija uzslējis. Un ķēniņa puiši viņam teica: “Redzi, pagalmā stāv Hāmāns,” un ķēniņš teica: “Lai ienāk!” Hāmāns ienāca, un ķēniņš viņam vaicāja: “Ko lai dara vīram, ko ķēniņš grib pagodināt?” Bet Hāmāns nodomāja – ko gan ķēniņš gribētu pagodināt, ja ne mani? Un Hāmāns teica ķēniņam: “Tam vīram, ko ķēniņš grib pagodināt, lai atnes ķēniņa drānas, ko valkā ķēniņš, un dod zirgu, uz kura jāj ķēniņš, lai dod tam vīram ķēniņa kroni un kāds no augstmaņiem lai pasniedz tam drānas un zirgu, ietērpj to vīru, ko ķēniņš grib pagodināt, un sēdina zirgā, ved pilsētas laukumā un sauc: tā tiek darīts vīram, ko ķēniņš grib pagodināt!” Un ķēniņš teica Hāmānam: “Steidz, ņem drānas un zirgu, kā tikko teici, un dod jūdam Mordohajam, kas sēž ķēniņa vārtos, un neizlaid no sava sacītā neko!” Hāmāns ņēma drānas un zirgu, ietērpa Mordohaju un veda viņu zirgā pa pilsētas laukumu, saukdams: “Tā tiek darīts vīram, ko ķēniņš grib pagodināt!” Un Mordohajs atgriezās ķēniņa galmā, bet Hāmāns bēdīgs un apklātu galvu steidza mājup. Tur Hāmāns pastāstīja savai sievai Zerešai un saviem draugiem visu, kas ar viņu bija noticis, un viņa padomdevēji un sieva Zereša teica: “Ja Mordohajs ir no jūdu dzimuma un tu esi sācis zemoties viņa priekšā, tev viņu vairs nepievārēt, tagad tu zemosies viņa priekšā vienmēr.” Kamēr viņi vēl runāja, ieradās ķēniņa einuhi un steidza vest Hāmānu uz dzīrēm, ko bija sarīkojusi Estere. Ķēniņš un Hāmāns gāja dzert vīnu pie ķēniņienes. Otrā dienā, vīnu dzerdams, ķēniņš teica: “Ko tu prasi, ķēniņiene Estere? Tas tev tiks dots! Ko tu vēlies? Pat pusi valsts tev došu!” Ķēniņiene Estere atbildēja: “Ķēniņ, ja es esmu guvusi tavu vēlību, tad lai man dāvā dzīvību – to es prasu! Un manu tautu – to es vēlos! Jo mani un manu tautu ir pārdevuši, lai nīdētu, kautu un izdeldētu. Ja mēs būtu pārdoti verdzībā, es klusētu, jo tā vēl nebūtu tik liela nelaime, ka jātraucē ķēniņš.” Un ķēniņš Ahasvērs teica ķēniņienei Esterei: “Kurš sadūšojies tā darīt, un kur viņš ir?” Estere teica: “Tas neģēlis un ienaidnieks ir ļaunais Hāmāns!” Tad Hāmānu ķēniņa un ķēniņienes priekšā pārņēma bailes. Un ķēniņš dusmās cēlās no vīna dzeršanas un izgāja pils dārzā, bet Hāmāns palika izlūgties ķēniņienei Esterei dzīvību, jo viņš redzēja, ka ķēniņš lēmis ļaunu. Kad ķēniņš no pils dārza atgriezās turp, kur dzēra vīnu, viņš ieraudzīja Hāmānu nokritušu pār Esteres guļvietu, un ķēniņš teica: “Vai tad pat manā namā un manā klātbūtnē šis klups virsū ķēniņienei?” Līdzko šie vārdi izskanēja no ķēniņa mutes, tā sargi apcietināja Hāmānu. Un Harbona, kāds no einuhiem, kuri bija pie ķēniņa, teica: “Re, Hāmāna mājās stāv piecdesmit elkoņu augstas karātavas, kuras Hāmāns uzslējis Mordohajam – tam, kurš ķēniņam darījis labu.” Un ķēniņš teica: “Pakariet viņu!” Tie pakāra Hāmānu karātavās, kuras viņš bija uzslējis Mordohajam. Tad ķēniņa dusmas rima. Todien ķēniņš Ahasvērs atdeva ķēniņienei Esterei jūdu nīdēja Hāmāna namu. Mordohajs nāca pie ķēniņa, jo Estere bija pastāstījusi, kas viņš ir. Ķēniņš novilka savu zīmoggredzenu, ko bija atņēmis Hāmānam, un deva Mordohajam. Bet Estere uzdeva Mordohajam pārvaldīt Hāmāna namu. Un Estere atkal uzrunāja ķēniņu, krita viņam pie kājām, raudāja un iežēlināja viņu, lai tikai ietu secen tas ļaunums, ko agāgietis Hāmāns bija iecerējis pret jūdiem. Ķēniņš izstiepa pret Esteri savu zelta zizli, un Estere piecēlās un nostājās ķēniņa priekšā. Viņa teica: “Ja ķēniņam tīk un ja esmu guvusi viņa vēlību, un ja šī lieta šķiet ķēniņam pareiza, un ja es viņam tīku, tad lai tiek rakstīts, ka tiek atsauktas tās vēstules, ko sacerējis agāgietis Hāmāns, Hamdāta dēls, kurš rakstīja, lai visās ķēniņa pavalstīs tiek izdeldēti jūdi. Kā lai es noraugos ļaunumā, kas nāk pār manu tautu? Un kā lai noskatos, kā aiziet pazušanā mana dzimta?” Un ķēniņš Ahasvērs teica ķēniņienei Esterei un jūdam Mordohajam: “Redzi, es esmu atdevis Esterei Hāmāna namu, bet viņu pašu pakāra, jo viņš pacēla savu roku pret jūdiem. Rakstiet ķēniņa vārdā par jūdiem, kas jums tīk, un apzīmogojiet to ar ķēniņa zīmoggredzenu, jo, kas rakstīts ķēniņa vārdā un apzīmogots ar ķēniņa zīmoggredzenu, tas nevar tikt atsaukts.” Tad trešā, sīvāna, mēneša divdesmit trešajā dienā tika sasaukti ķēniņa rakstveži, un tie pierakstīja visu, ko Mordohajs par jūdiem pavēlēja satrapiem, vietvalžiem un pavalstu augstmaņiem simt divdesmit septiņās pavalstīs no Indijas līdz Kūšai – ikvienai pavalstij tās rakstībā un ikvienai tautai tās valodā, un arī jūdiem viņu rakstībā un valodā. Viņš rakstīja ķēniņa Ahasvēra vārdā, apzīmogoja ar ķēniņa zīmoggredzenu un izsūtīja vēstules ar ziņnešiem, kuri jāja tīrasiņu rumakos no ķēniņa staļļiem. Šajās vēstulēs ķēniņš atļāva jūdiem visās pilsētās pulcēties un aizstāvēt savu dzīvību – nīdēt, kaut un izdeldēt ikvienas tautas vai pavalsts karaspēku, kas apdraudētu viņus, viņu bērnus, sievas vai laupītu viņu mantu – vienā dienā visās ķēniņa Ahasvēra provincēs, proti, divpadsmitā, adāra, mēneša trīspadsmitajā dienā. Raksta noraksts bija likums ikvienai pavalstij, tas tika izsludināts visām tautām, lai jūdi tajā dienā varētu atriebties saviem ienaidniekiem. Ziņneši kāpa savos tīrasiņu rumakos, izjāja steigšus un traucās, kā ķēniņš bija vēlējis. Šis likums tika izdots galvaspilsētā Sūsās. No ķēniņa Mordohajs devās projām ķēnišķās drānās – purpurzilās un vieglbalta lina, ar lielu zelta vainagu un smalku linu purpura apmetni. Sūsas pilsēta gavilēja un priecājās. Nu jūdiem bija gaisma un prieks, līksme un gods. Ikvienā pavalstī un ikvienā pilsētā, kur vien pienāca ķēniņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksme, sākās dzīres un labas dienas, un daudzi no zemes ļaudīm kļuva par jūdiem, jo tos pārņēma bailes jūdu priekšā. Un divpadsmitā, adāra, mēneša trīspadsmitajā dienā, kad ķēniņa pavēlei bija jātiek pildītai, tajā dienā, kad jūdu ienaidnieki cerēja gūt virsroku, viss pavērsās tā, ka jūdi dabūja virsroku pār saviem nīdējiem. Jūdi sapulcējās pilsētās, visās ķēniņa Ahasvēra pavalstīs, lai galētu tos, kuri lūkoja darīt tiem ļaunu, un neviens nestājās tiem pretī, jo bailes no jūdiem bija pārņēmušas visas tautas. Visi pavalstu augstmaņi, satrapi, vietvalži un ierēdņi, kādi vien ķēniņam bija, palīdzēja jūdiem, jo tos bija pārņēmušas bailes no Mordohaja. Mordohajs bija liels ķēniņa namā, un viņa slava izgāja pa visām pavalstīm, un Mordohajs tapa arvien varenāks. Jūdi satrieca visus savus ienaidniekus ar zobenu, apkāva tos un pazudināja, un darīja saviem nīdējiem, ko vien gribēja. Galvaspilsētā Sūsās jūdi nokāva un izdeldēja pieci simti vīru. Tie nokāva Paršandātu, Dalfonu, Aspātu, Porātu, Adalju, Arīdātu, Parmaštu, Arīsaju, Aridaju un Vajzātu – desmit jūdu ienaidnieka Hāmāna, Hamdāta dēla, dēlus, bet pie laupīšanas neķērās. Tajā pašā dienā nokauto skaits tapa zināms ķēniņam galvaspilsētā Sūsās. Un ķēniņš teica ķēniņienei Esterei: “Galvaspilsētā Sūsās jūdi izkāvuši pieci simti vīru un desmit Hāmāna dēlus. Ko tie vēl ir izdarījuši citās ķēniņa pavalstīs?! Bet, lai ko tu prasītu, tas tev tiks dots! Lai kādas tev vēlmes, tās tiks piepildītas!” Estere teica: “Ja tas ķēniņam tīk, lai arī rīt jūdiem Sūsas pilsētā ļauj darīt pēc šodienas likuma, bet desmit Hāmāna dēlus lai pakar karātavās.” Ķēniņš teica: “Lai notiek!” Un Sūsās pildīja pavēli un pakāra desmit Hāmāna dēlus. Jūdi Sūsās sapulcējās arī adāra mēneša četrpadsmitajā dienā un nokāva Sūsās trīs simti vīru, bet pie laupīšanas klāt neķērās. Jūdi sapulcējās ķēniņa pavalstīs, lai aizstāvētu savu dzīvību un tiktu vaļā no saviem ienaidniekiem, tie nokāva savus nīdējus, septiņdesmit piecus tūkstošus, bet pie laupīšanas klāt neķērās. Tas notika adāra mēneša trīspadsmitajā dienā, bet četrpadsmitajā dienā tie atpūtās – padarīja to par dzīru un prieka dienu. Jūdi Sūsās sapulcējās adāra trīspadsmitajā un četrpadsmitajā dienā, bet atpūtās piecpadsmitajā, padarot to par dzīru un prieka dienu. Jūdu zemnieki, kas mīt laukos, kā prieka, dzīru un labu dienu svin adāra mēneša četrpadsmito dienu un tad sūta viens otram mielastu. Mordohajs pierakstīja šīs lietas un sūtīja vēstules visiem jūdiem uz visām ķēniņa Ahasvēra pavalstīm, tuvām un tālām, lai iedibinātu paražu svinēt adāra mēneša četrpadsmito un piecpadsmito dienu ik gadu kā dienu, kurā jūdi tika vaļā no saviem ienaidniekiem, un kā mēnesi, kurā to bēdas vērtās priekā un sēras par labu dienu. Lai tie padara tās par dzīru un prieka dienām un viens otram sūta mielastu un dāvanas nabagiem. Jūdi pieņēma kā paražu to, ko bija sākuši darīt, kā Mordohajs to bija rakstījis. Jo visu jūdu ienaidnieks agāgietis Hāmāns, Hamdāta dēls, perināja nolūku tos izdeldēt un tādēļ meta lozes, pūr, par to, kad tos iznīdēt un izdeldēt. Kad Estere nāca ķēniņa priekšā, ķēniņš ar rakstu pavēlēja atsaukt pret jūdiem iecerēto ļaunumu, un tas nāca pār viņa paša galvu – viņu un viņa dēlus pakāra karātavās. Tādēļ šīs dienas nosauca par pūrīm, pēc vārda pūr – loze. Tā dēļ, kas šajā vēstulē rakstīts un ko viņi pieredzēja, un kas ar viņiem notika, jūdi iedibināja paražu un apņēmās, ka viņi paši un viņu pēcnācēji, un visi, kas viņiem pieslējušies, ik gadu svinēs šīs divas dienas, kā tas ar rakstu noteikts, un nekad no tā neatkāpsies. Šīs dienas tiks pieminētas un svinētas no paaudzes paaudzē, no dzimtas dzimtā, no pavalsts pavalstī un no pilsētas pilsētā. Pūrīm dienas lai nezūd pie jūdiem, un atmiņas par tām lai neizsīkst pie viņu pēcnācējiem. Un ķēniņiene Estere, Abīhaila meita, un jūds Mordohajs rakstīja otru vēstuli un ar savu spēku un varu iedibināja Pūrīm svētkus. Vēstules tika sūtītas visiem jūdiem uz simts divdesmit septiņām ķēniņa Ahasvēra pavalstīm – tie bija miera un patiesības vārdi, ar kuriem noliktajā laikā iedibināja pūrīm dienas, kā bija noteicis jūds Mordohajs un ķēniņiene Estere, kā tie bija noteikuši paši sev un saviem pēcnācējiem, iedibināja arī gavēšanu un žēlabas. Ar Esteres pavēli tika iedibināti Pūrīm svētki, un tas tika ierakstīts grāmatā. Ķēniņš Ahasvērs uzlika klaušas visai zemei un salām jūrā. Un visi viņa varenie spēka darbi un Mordohaja dižuma varenība, ko viņam deva ķēniņš, – vai tad par to nav rakstīts Persijas un Mēdijas laiku grāmatā? Jo jūds Mordohajs bija otrais pēc ķēniņa Ahasvēra, viņš bija varens starp jūdiem, un viņa brāļi to mīlēja, jo viņam rūpēja savas tautas labums un viņš nesa mieru visam savam dzimumam. Ūca zemē bija kāds vīrs, vārdā Ījabs. Šis vīrs bija krietns un taisns, bijās Dieva un vairījās ļauna. Viņam piedzima septiņi dēli un trīs meitas. Viņam bija septiņi tūkstoši avju, trīs tūkstoši kamieļu, pieci simti jūgu vēršu, pieci simti ēzeļmāšu un ļoti liela saime. Šis vīrs bija varenāks par visiem Austrumpusē. Viņa dēli katrs savā namā pēc kārtas mēdza rīkot dzīres. Tie sūtīja pēc savām trim māsām un sauca tās ēst un dzert kopā ar viņiem. Kad bija apritējušas dzīru dienas, Ījabs sūtīja pēc tiem un svētīja tos. Viņš cēlās agri no rīta un upurēja sadedzināmo upuri, pēc visu skaita. Ījabs sacīja: varbūt grēkojuši mani dēli un Dievu lādējuši savās sirdīs? Tā Ījabs darīja ikreiz. Kādu dienu Dieva dēli nāca stāties Kunga priekšā un arī sātans nāca ar tiem. Kungs vaicāja sātanam: “No kurienes tu nāc?” Sātans atbildēja Kungam: “No gaitām un tekām pa zemi.” Kungs vaicāja sātanam: “Vai ievēroji Ījabu, manu kalpu, – tam nav līdzīga virs zemes! – krietnu un taisnu vīru, kas bīstas Dieva un vairās ļauna?” Sātans atbildēja Kungam: “Vai tad Ījabs velti bīstas Dieva? Vai tu neesi apjozis ar žogu viņu un viņa namu, un visu, kas tam pieder? Tu esi svētījis viņa roku darbu, un viņa ganāmpulki piepilda zemi. Nudien, izstiep tik roku un aizskar visu, kas viņam pieder, – vai gan viņš nelādēs tevi tieši vaigā?” Kungs sacīja sātanam: “Lai notiek! Kas viņam pieder, viss tavā rokā, vien pēc viņa paša neizstiep roku!” Tad sātans atkāpās no Kunga vaiga. Kādu dienu Ījaba dēli un meitas ēda un dzēra vīnu pirmdzimtā brāļa namā. Te pie Ījaba nāk ziņnesis un saka: “Vērši ara un ēzeļmātes ganījās blakus, un šebieši nāca un aizdzina tos, jaunekļus kāva ar zobena asmeni – es viens izglābos, lai tev pastāstītu!” Šis vēl runā, jau cits nāk un saka: “Dieva uguns krita no debesīm, tā aizdedza avis un jaunekļus un aprija tos – es viens izglābos, lai tev pastāstītu!” Šis vēl runā, jau cits nāk un saka: “Kaldieši sajāja trijos baros, uzbruka kamieļiem un aizdzina tos – es viens izglābos, lai tev pastāstītu!” Šis vēl runā, jau cits nāk un saka: “Tavi dēli un tavas meitas ēda un vīnu dzēra pirmdzimtā brāļa namā, un redzi – liels vējš nāca tuksnesim pāri un satrieca četrus nama stūrus, un tas sagruva pār jaunekļiem, nu tie pagalam – es viens izglābos, lai tev pastāstītu!” Tad Ījabs cēlās, saplēsa savu svārku, apcirpa galvu, krita pie zemes un zemojās. Viņš sacīja: “Pliks es nācu no mātes klēpja, un pliks es turp atgriezīšos! Kungs deva, un Kungs ņēma – Kunga vārds slavēts!” Visā, kas notika, Ījabs tik un tā negrēkoja un nenievāja Dievu! Kādu dienu Dieva dēli nāca Kunga priekšā un arī sātans nāca ar tiem, lai stātos Kunga priekšā. Kungs vaicāja sātanam: “No kurienes tu nāc?” Sātans atbildēja Kungam: “No gaitām un tekām pa zemi.” Kungs vaicāja sātanam: “Vai ievēroji Ījabu, manu kalpu, – tam nav līdzīga virs zemes! – krietnu un taisnu vīru, kas bīstas Dieva un vairās ļauna? Arvien vēl viņš turas krietnumā! Bet tu kūdīji mani pret viņu, lai aprītu viņu gluži par neko!” Sātans atbildēja Kungam: “Ādu par ādu! Visu, kas cilvēkam pieder, tas atdos par savu dzīvību. Nudien, izstiep tik roku un aizskar tā kaulus un miesu – vai gan viņš nelādēs tevi tieši vaigā?” Kungs sacīja sātanam: “Lai notiek! Viņš tavā rokā – vien viņa dzīvību saudzi!” Tad sātans atkāpās no Kunga vaiga un sita Ījabu ļauniem trumiem no kāju pēdām līdz pat galvvidum. Un Ījabs ņēma poda lausku un lobīja savas vātis, pelnos sēdēdams. Sieva viņam sacīja: “Vēl tu turies pie sava krietnuma?! Nolādi Dievu un mirsti!” Bet viņš tai sacīja: “Kā nejēgas runā, tā arī tu runā! Ak labu gan no Dieva ņemsim, bet ļaunu, to ne?!” Un visā, kas notika, Ījabs neapgrēkojās savām lūpām. Kad trīs Ījaba draugi dzirdēja par postu, kas nācis pār viņu, tie nāca katrs no savas mājvietas – tēmānietis Elīfazs, šūhietis Bildads un naamātietis Cofars. Tie vienojās atnākt kopā, lai viņu žēlotu un mierinātu. Tie pacēla acis un lūkojās no tālienes, bet nepazina viņu. Un tie pacēla balsis un vaimanāja un saplēsa savus svārkus, un svieda pīšļus debesīs pār savām galvām. Tie sēdēja viņam blakus zemē septiņas dienas un septiņas naktis un neteica ne vārda, jo redzēja, ka viņa sāpes ir ļoti lielas. Pēc tam Ījabs atdarīja muti, lai nolādētu savu dienu. Ījabs runāja, sacīdams: “Lai zūd diena, kad piedzimu, un nakts, kad teica: vīrs ieņemts! Tā diena lai top tumsa! Lai Dievam augstumos tā nerūp, lai neatspīd pār to gaišums, lai tumsa to atprasa un nāves ēna, lai sedz to padebess, lai to baida pusdienas biedi! To nakti lai tumsība ņem, lai tā nelīksmo starp gada dienām, lai neienāk mēnešu skaitā! Redzi – tā nakts lai neauglīga, tanī lai neskan gaviles, lai tie to nolād, kas gāna dienu, kam dūša kaitināt leviatānu! Lai aptumst mijkrēslī zvaigznes, lai cer uz gaismu – bet nekā! Lai neveras ausmas plaksti! Kāpēc tā man neslēdza klēpja vārtus, neslēpa mokas manām acīm?! Vai nevarēju nedzimis nomirt vai, no klēpja iznākot, iznīkt? Kādēļ uz ceļgaliem ņēma mani un krūšu galus deva man zīst? Tagad es atgūlies dusētu rāmi, gulētu miegā, būtu man miers, līdzās ķēniņiem un zemes varenajiem, kas drupas vien sev cēluši, vai blakus augstmaņiem, kam zelts, kas savos namos sudrabu krāja. Kā neiznēsātam bija man zust – kā tiem bērniem, kas neredzēs gaismas! Tur ļaundari plosīties piekūst, tur atpūtu gūst guris un vārgs, blakus gūstekņi liekas dusēt, nedzird tie uzrauga balsi. Liels un mazs, ikviens tur būs, un vergs tur brīvs no sava kunga! Kādēļ viņš dāvā grūtdieņiem gaismu, rūgtdieņiem dzīvību dod, tiem, kas nāvi gaida – bet nav! – kas meklē to vairāk kā apraktu mantu, kas priecājas un līksmo, gavilē, kad atrod sev kapu? – Vīram, kam slēpts tā ceļš, tādam, ko Dievs iegrožojis? – Maizes vietā nopūtas man, līst kā ūdens brēcieni mani, no kā bītin bijos, nu notiek, no kā baiļojos, nu nāk man! Nav miera un nav miega, atpūtas nav, mokas klāt!” Elīfazs no Tēmānas atbildēja, sacīdams: “Ja tev ko teiks, vai izturēsi?! Bet kurš spēs klusu ciest? Redzi, daudzus tu pamācīji, gurdas rokas tu spēcināji, klupušu cēla tavi vārdi, ļodzīgus ceļus tu stiprināji! Bet nu: pār tevi nāk – tu neizturi, tevi piemeklē – tu iztrūksties! Vai dievbijība nav drošums tev un cerība tev – taisnais ceļš? Atceries, kad gan šķīstais ir izdeldēts, kur gan taisnie iznīdēti? Gan redzēju: kas postu ar un mokas sēj – to arī pļauj, caur Dieva elpu visi zūd, un dusmu dvaša viņus rij. Lauvu rūkoņa, lauvas balss, un jauno lauvu ilkņi pagalam, lauva iznīkst bez medījuma, un lauvenes mazuļi izklīst! Zagšus piezagās man vārds, tikai čukstu noģieda auss neskaidrās jausmās, ko nes nakts, kad cilvēkiem uzkrīt ciets miegs. Bailes un drebas sagrāba mani un manus kaulus iztrūcināja. Dvesma aizskāra manu vaigu, mati saslējās uz miesas! Kāds stāv – es neatskārstu! – tikai veidols acu priekšā, viegla vēsma, un atskan balss: vai cilvēks paliks priekš Dieva taisns? Vai Radītājam šķīsts liksies vīrs? Redzi, saviem kalpiem viņš neuzticas un saviem eņģeļiem pierāda vainu – kur nu vēl tiem, kas mīt māla namos, kam pamati zemes pīšļos! Nospiedīs tos tā kā kodes, no rīta līdz rietam tie jau sabirst, neviens pat nemana, kā tie zūd! Vai telts virve tiem nesatrūks? Tie mirs, bet gudrību nedabūs. Sauc nu, bet kas tev atbildēs? Kuru no svētajiem tu vaicāsi? Muļķi nogalē paša dusmas, un nejēgu nokauj viņa dedzība! Es redzēju ģeķi laižam saknes, bet pēkšņi lāsts pār viņa namu, viņa dēliem glābiņa nav, vārtos apdala tos, un palīgs nenāk! Viņa ražu badmira aprij, ir to paņem, kas dzelkšņos izaug, tver slāpstošie pēc viņa mantas. Neba no pīšļiem nāk posts, ne no zemes dīgst mokas, jo cilvēks mokām dzimst, kā dzirkstis šķiļas augšup skriet. Nudien, pēc Dieva es dzītos un savas rūpes nodotu Dievam, kas veic lielas lietas, ko ne izprast, un brīnumus bez sava skaita, kas lietiem liek nolīt pār zemi un ūdeņus sūta tecēt pār ārēm, kas zemotos paaugstina un zudušiem glābiņu dod, kas viltnieku nolūkus sajauc, ka rokas tiem padoma nerod, kas gudros pašu viltībā notver, un blēžu nodoms nepastāv – dienā tos tumsa pārsteidz, tie pusdienā grābstās kā naktī. No zobena, no viņu mutes, no spēcīgā rokas viņš bēduli glābj, un nabagam cerība paliek – netaisnībai aizbāzta rīkle! Redzi, svētīts cilvēks, ko pārmāca Dievs! Neatgrūd Visuvarenā rīksti! Viņš ievaino, un viņš arī pārsien, viņš satriec, un viņa roka sadziedē. Sešreiz viņš tevi no mokām glābs, un septiņreiz ļaunums nesasniegs tevi, badā viņš paglābs tevi no nāves un karā no zobena varas, no dzelošas mēles būsi paslēpts un nebaidīsies, kad nāks posts, par postu un badu tu smiesies, no zemes zvēriem tu nebīsies, jo ar lauka akmeņiem derība tev un lauka zvēriem ar tevi miers! Tu atzīsi – droša ir tava telts, tu raudzīsi – mājvietā netrūks nekā, tu redzēsi, kā tava dzimta zeļ un tavi dēsti kā zemes zāle! Pilnā briedumā nāksi kapā kā labības kūlis pļaujas laikā. Redzi nu, to izdibinājām – tā ir! Uzklausi to un zinies pats!” Ījabs atbildēja, sacīdams: “Kaut manu rūgtumu svērtin svērtu, visu manu postu uz svariem liktu! Par jūras smiltīm tas smagāk sver, tādēļ vārdi man samisas. Jo Visuvarenā bultas mani ķer, un viņu indi dzer mana sirds, Dieva briesmas stājas pret mani! Vai mežēzelis brēks leknā zālē? Vai vērsis mauros pie mistra siles? Kas pliekanu ēdīs bez sāls? Vai olas receklim kāda garša? Negrib tam pieskarties mana dvēsele, nešķīsta man šī maize! Kaut man dāvātu, ko es lūdzu, ko gaidu, kaut dotu Dievs, lai uzklausa un sadragā mani, izstiepj roku un nocērt mani! Tad man būtu vēl mierinājums – skaudrās sāpēs es gavilētu, ka Svētā vārdus apslēpis neesmu! Kur man spēks, lai vēl gaidu? Kāds mans gals, ka vēl ciešos? Vai es tik stiprs kā akmens? Vai mana miesa no vara? Vai palīdzība nav atņemta man un mans padoms no manis atrauts? Vai drauga žēluma nevajag tam, kas izmisis kurn pret Stipro? Viltīgi mani brāļi kā strauts, kā palu gultne tie zūd, tie melnē no ledus, apslēpjas tajos sniegs, kad tveice uznāk, tie sīkst, karstumā iznīkst no savas vietas. Karavānas nogriežas sānis, tuksnesī noiet un pazūd, lūko ūdeni Tēmas karavānas, Šebas ceļinieki cer uz to – kaunas, ka paļāvušies, atnākuši tie pieviļas. Tāpat jūs tagad ar mani – ieraugāt briesmas, jau nobīstaties! Vai tad sacīju: dodiet man! No sava krājuma par mani maksājiet, glābiet mani no naidnieku rokām, no varmāku rokām izpērciet mani?! Māciet mani, es cietīšu klusu! Kur mana vaina, stāstiet man! Cik stipri ir taisnības vārdi, bet ko var pārmest tādi kā jūs? Vai jūs domājat vārdus norāt? Vai grūtdieņa vārdi tik vējam vien? Par bāreni kauliņus metat, tirgojaties par savu draugu! Tad nu paceliet vaigu pret mani! Vai tad es jums melotu vaigā?! Atkāpieties! – te viltus nav, nu atkāpieties! – es palieku taisns! Vai man uz mēles ir netaisnība, vai manas aukslējas nejustu postu? Vai cilvēks nav kara kalps zemes virsū un viņa dienas kā algādža dienas – kā vergam, kas ēnas alkst, kā algādzim, kas gaida algu? Tāpat man doti nīcības mēneši, moku naktis man nolemtas, guldamies prasu: kad celšos? – bet nakts velkas, apnicis grozos līdz ausmai. Miesa man klāta tārpiem un pīšļiem, āda man plaisā un pūžņo. Par atspoli žiglāk man dienas steidz, tās beidzas, un cerības nav. Atceries, mana dzīve kā dvesma, manas acis vairs neredzēs laba! Kas uzlūkos, neredzēs mani, raugies uz mani – un manis nav. Padebesis izirst un zūd, kas kapā nokāps, atpakaļ nenāks, savā namā neatgriezīsies, viņa mājvieta nepazīs viņu. Tādēļ es nesavaldīšu mēli, runāšu gara mokās, gaudīšos dvēseles rūgtumā – vai es jūra, vai es pūķis, ka tu izliec sardzi pret mani? Ja saku: pagalvis lolos mani, cisas vieglinās manas nopūtas, – vienalga, tu satrauc mani sapņiem, nakts jausmām tu biedē mani, un mana dvēsele grib nosmakt, nāvi grib mani kauli. Nu man pietiek! – ne mūžam man dzīvot, mities no manis! – manas dienas tik dvaša. Kas tev cilvēks, ka to paaugstini, ka pievērs tam savu sirdi, ka meklē to katru rītu, katru mirkli to tirdi? Cik ilgi vēl turēsi mani priekš acīm? Tu nelaid pat tik, lai noriju slienas! Esmu grēkojis! – bet ko tev es darījis, cilvēka Uzraudzītāj? Kādēļ mani par mērķi sev noliec? Kādēļ es kļuvis sev par nastu? Kādēļ tu nepiedod manu vainu, kādēļ nenoņem manu grēku? Redzi, tagad es pīšļos gulstos – meklēsi mani – un nav manis!” Bildads no Šūhas viņam atbildēja, sacīdams: “Cik ilgi vēl runāsi tā? Tavas mutes vārdi kā stiprs vējš! Vai tad Dievs sagrozīs tiesu, vai Visuvarenais sagrozīs taisnību? Ja tavi dēli pret viņu noziedzās, viņš tos nodeva pašu grēkam! Ja tu celsies un meklēsi Dievu, Visuvarenajam karsti lūgsies, ja šķīsts un krietns tu, tad viņš iestāsies par tevi, atjaunos taisnības mājokli tev – ja tavs sākums ir bijis sīks, gan tavs beigums sazels ļoti. Tad vaicā jel senajām paaudzēm, taujā, ko tēvi izdibinājuši, – mēs tik no vakardienas, mēs nezinām! – kā ēna mūsu dienas virs zemes. Vai tie tevi nemācīs, vai nesacīs tev, no savām sirdīm vai nedabūs vārdus?! Vai donis augs, kur dūņu nav? Vai niedre sliesies, kur nav ūdens? Vēl zaļš, nenoplūkts, bet agrāk par visām zālēm kalst – kas Dievu piemirst, tā tam iet, un bezgodim cerība zūd. Uz ko viņš paļāvās, tas drūp, kur šis patvērās – tur zirnekļa tīkls! Pie sava nama šis slejas – tas brūk, turas pie tā – tas irst! Zaļoksns tas saules staros, dārzu piepilda tā zari, akmeņu grēdā tam pinas saknes, starp akmeņiem tas laužas, – kad viņu izdeldē no savas vietas, tā viņu noliegs: neredzēju tevi! Redzi, tāds viss viņa prieks! – un no pīšļiem jau citi dīgst. Redzi, krietno neatstumj Dievs, nedz spēcina ļaundaru roku. Vēl viņš pildīs tev muti smiekliem un tavas lūpas gavilēm! Tavi naidnieki apvilks kaunu, un ļaundaru telts vairs nebūs.” Ījabs atbildēja, sacīdams: “Patiesi zinu, ka tā! Bet kurš cilvēks taisns Dieva priekšā? Kurš gribēs ar viņu tiesāties? Tas nespēs atbildēt ne reizi no tūkstoša! Gudrs viņš sirdī, spēkā stiprs – kurš pretojies viņam un palicis sveikā? Viņš stumda kalnus, un tie nezina, kas tos apgāž savās dusmās, viņš tricina zemi no tās vietas, un tās balsti ļogās, viņš pavēl saulei, lai neuzlec, un zvaigžņu priekšā zīmogu liek, viņš debesis izpleš viens pats un jūras bangas kājām min, Gan Lāci, gan Muļķi radījis viņš, gan Sietiņu, gan Dienvidu kambarus. Viņš veic lielas lietas, ka ne izprast, un brīnumus bez sava skaita! Redzi, viņš iet garām, bet es neieraugu, viņš aizsteidzas, bet nemanu viņu. Redzi, viņš sagrābj – kurš liegs viņam, kas uzsauks viņam: ko tu dari! Dievs neaptur savas dusmas, viņa priekšā liecas lepnā palīgi! Kā tad es atbildēšu viņam? Kā rast vārdus, ko sacīt viņam? Kaut man taisnība, nerodu atbildēt – lūgtin man jālūdzas savu Soģi! Ja es sauktu un viņš atbildētu – neticu, ka viņš mani uzklausīs! Viesulī viņš mani satriec, cērt man daudz brūču par neko, neļauj man atvilkt elpu, mielo mani ar rūgtu! Ja spēkoties – viņš stiprāks, ja pie soģa – kas mans liecinieks? Kaut es taisns, mana mute pels mani, kaut es nevainīgs, viņš vainos mani! Es esmu nevainīgs! Es nezinos sevi. Man riebj dzīvot! Tādēļ saku: viss vienalga! Gan krietno, gan ļaundari viņš nomaitā. Ja pātaga pēkšņi nokauj, par šķīsto izbailēm viņš smej! Ļaundaru rokās nodota zeme, tās tiesnešiem vaigu viņš aizklāj – ja ne viņš, kurš tad? Par ziņnesi žiglāk man dienas steidz, tās aiztrauc, neredzējušas laba, aizšaujas kā niedru laivas, kā ērglis, kas metas uz ēsmu. Ja es saku: mitēšos gausties, pacelšu acis, lai atspirgstu, – satrūkstos savās sāpēs, zinu, tu neattaisnosi mani. Es tas negantais! Ko tad lai velti nopūlos? Ja es mazgātos sniega ūdenī un šķīstītu delnas ar sārmu, tad vircas bedrē tu iemestu mani, ka es riebtos pat paša drānām! Viņš nav cilvēks kā es – kā lai atbildu viņam, kā mums abiem stāties pie tiesas? Starp mums šķīrēja nav, kas uzliktu roku mums abiem. Lai savu rīksti viņš atrauj man, un viņa briesmas lai nevajā mani, tad runāšu, viņu nebīdamies, jo neesmu vis tāds! Manai dvēselei apriebies dzīvot! Nu ļaušu vaļu žēlabām! Runāšu dvēseles rūgtumā! Sacīšu Dievam: nevaino mani! Teic man – par ko tu mani apsūdzi?! Vai tev labi, kad pāri dari, kad atmet pats savu roku darbu, bet ļaundaru padomam liec mirdzēt? Vai tev ir miesas acis? Vai tu raugies tāpat kā cilvēks? Vai tavas dienas kā cilvēka dienas? Vai tavi gadi kā vīra gadi? Ko tu meklē manas vainas, pēc mana grēka kādēļ tu lūko, kaut zini, ka nedzenu negantību? Nav neviena, kas glābtu no tevis! Tavas rokas greba un darīja mani no visām pusēm! – Nu tu mani aprij! Atceries, mālā tu veidoji mani, nu tu pīšļos vērt mani atpakaļ! Vai kā pienu tu mani nelēji? Vai kā sieru tu nesēji mani? Ādā un miesā tu ieģērbi mani, kauliem un dzīslām saaudi mani, dzīvību un žēlastību devi tu man, tavs skatiens sargāja manu garu. Un, redzi, ko tu slēpi savā sirdī! Zinu, kas tev prātā! Tik nogrēkošos – tu jau pamani, manu vainu tu man neatlaid! Tikko noziegšos – vai man! – pat ja es taisns – necelšu galvu, atēdies negoda, atskatījies posta! Tik atgūšos – kā lauva tu mani lenc, ik brīdi tu rādi, cik dižs tu pār mani, no jauna tu liecības cel pret mani, vairo savas dusmas pret mani, jaunus pulkus pret mani! Kam vedi no mātes miesām mani? Būtu es iznīcis, neredzētu acs mani – it kā manis nebūtu bijis, no mātes klēpja – un tūliņ kapā! Vai nav īss mans mūžs, mities no manis, atstājies, lai drusku atspirgstu, pirms es eju – un neatgriežos – uz tumsas un nāves ēnas zemi, zemi, kas kā dziļa tumsa, kur nāves ēna un maldīšanās, kur pat gaisma kā tumsa!” Cofars no Naamas atbildēja, sacīdams: “Vai tik daudz vārdu paliks bez atbildes? Vai gan pļāpam taisnība būs? Tu gvelz, bet vīri cieš klusu! Tu paļā, bet nav, kas tevi liek kaunā! Tu saki: mani spriedumi tīri, un es šķīsts tavā priekšā! – Patiesi, kaut runātu Dievs un vērtu uz tevi savas lūpas, kaut stāstītu tev gudrības noslēpumus, jo padomam divas puses! Dievs mazāk prasa, nekā pelnījis grēks! Vai Dieva dziļumus atklāt vari? Vai Visuvarenā robežas atrast vari? Tās augstu kā debesis, ko tu darīsi? Tie dziļāk par elli, kā tu zināsi? Par zemi garāks to mērs un platāks par jūru. Ja viņš nāks un valgiem sies, un sasauks tiesu – kas viņam liegs? Jo viņš niekkalbjus zina, ieraudzīs vainu – vai neliksies zinis? Bet tukšgalvis iegūs prātu, kad mežēzelis par cilvēku dzims! Ja tu stiprināsi savu sirdi, ja stiepsi viņam savas plaukstas, nometīsi grēku, kas tavā rokā, nelaidīsi netaisnību savās teltīs – tad brīvs no negoda celsi vaigu, kaldināts un nebaidīsies, savas mokas aizmirsīsi, kā noskrējušus palus tās pieminēsi! Par dienvidu spožāks tavs mūžs, un tumsa kā rīts. Tu paļausies, ka cerība ir, tu lūkosies vietas un dusēsi drošs, tu atgulsies, tevi netramdīs, vēl daudzi tev vaigā glaimos! Bet ļaundaru acis izīgs, to patvērums izputēs, to cerība – izlaist garu!” Ījabs atbildēja, sacīdams: “Patiešām, jūs esat ļaudis, ar kuriem reizē gudrība nomirs! Bet man ir prāts tāpat kā jums, nemaz neesmu zemāks par jums! Kas to nesaprot? Apsmiekls savam tuvākam es – saucu Dievu, un viņš atbild! Apsmiekls es, taisnais un krietnais! Tas nestundu nicina, kurš ir drošībā, tā nolikta tiem, kam kāja misas! Mierā stāv sirotāju teltis un drošumā tie, kas dusmo Dievu, kas Dievu tur rokā! Bet patiesi, vaicā zvēriem, tie mācīs tevi, un putnam debesīs, un tas tev teiks, vai saki zemei, tā mācīs tevi, un stāstīs tev zivis jūrā – no visiem šiem kurš gan nezinās, ka Kunga roka viņu radījusi? Jo ik dzīva dvaša rokā viņam un viss gars, kas cilvēku miesās! Vai tad auss nepārbauda vārdus, tāpat kā mute izbauda garšu? Vai veču vidū gudrība mīt vai mūža ilgumā saprašana? Pie viņa gudrība un varenība, viņam gan padoms, gan saprašana! Redzi, viņš sagāž – neviens neuzcels, viņš ieslēdz – neviens neatdarīs! Redzi, viņš ūdeņus aptur – tie izsīkst, tos palaiž – tie ārda zemi. Pie viņa spēks un gudra ziņa, gan krāpējs, gan apkrāptais – abi viņa! Padomniekus viņš vadā basus un tiesnešus dara par muļķiem, viņš ķēniņiem atņem varu un apsien tiem virvi ap gurniem, viņš priesterus vadā basus, un dižciltīgos viņš gāž, kam visi tic, tam viņš valodu atņem un vecajos atstāj bez prāta, izsmieklu izlej pār augstmaņiem un stipriniekiem atsien jostu, viņš dziļumus ceļ ārā no tumsas un nāves ēnu izved gaismā, viņš vairo tautas un izdeldē, liek tautām plesties un izklīdina, zemes valdniekiem atņem prātu, tuksnesī vadā, kur ceļa nav, tie taustās pa tumsu, un gaismas nav, tos vadā kā apdzērušos. Lūk, visu redzēja mana acs, auss dzirdēja un saprata. Ko jūs zināt, to es arī – nemaz neesmu zemāks par jums! Patiesi, uz Visuvareno runāt, ar Dievu tiesāties gribu! Patiesi, jūs esat melu kūlēji, viltus dziednieki visi jūs. Kaut būtu klusu cietušies – tas būtu gudrāk priekš jums! Dzirdiet jel manu liecību, manu lūpu sūdzības uzklausiet! Vai dēļ Dieva runāsiet melus un viņa dēļ runāsiet viltu? Vai viņa dēļ liekuļosiet un Dieva vietā prāvosieties? Ko tad, ja viņš jūs pārbaudīs – vai pievilsiet viņu, kā cilvēku viļ? Tiesādams tiesās viņš visus jūs, kas viņa dēļ slepus liekuļo! Vai viņa diženums jūs nebiedē, vai viņa priekšā neuznāk bailes? Jūsu pamācības ir kā pīšļi, jūsu bruņas kā no māla. Stāviet klusu, lai es runāju – lai nāk pār mani vai kas! Kam savu miesu man zobos ņemt un savu dvēseli likt delnā? Redzi, viņš mani nokaus – cerības nav! Viņa priekšā es aizstāvēšos. Arī tas būtu glābiņš man, jo viņa priekšā netiek bezgodis! Klausīt klausieties manus vārdus, lai mana vēsts jūsu ausīs! Redzi, es gatavs tiesai – es zinu, ka taisnība man! Kurš uzveiks mani tiesā – tad es apklusīšu un miršu! Tik divas lietas man nedari, tad tava vaiga nevairīšos – savu roku neliec man klāt, un tavas briesmas lai nebiedē mani! Tad sauc, un es atbildēšu, vai – es runāšu, un tu atsaucies! Cik man vainu un grēku? Manu noziegumu un grēku atklāj tu man! Kādēļ savu vaigu tu slēp un turi mani par naidnieku? Vai vēja nēsātu lapu tu drebini? Vai sausas pelavas tu trenkā? – Rūgtiem vārdiem tu pārmet man, jaunības noziegumus dod man līdzi, siekstā tu liec man kājas, tu uzraugi visas manas takas, manu kāju pēdas tu iezīmē! Cilvēks kā trūdi irst, kā drēbe, ko saēd kodes! Cilvēkam, kas no sievas dzimis, dienu maz, bet nemiera daudz! Kā puķe tas dīgst un vīst, bēg kā ēna un nepaliek. Uz tādu tu vērs savas acis? Mani tu ved ar sevi tiesāties? Vai var celties no nešķīsta šķīsts? It nekad! Ja noteiktas tā dienas, ja tā mēnešu skaitu tu zini, ja tu tam robežas licis, ko šis nepārkāps, – novērs skatienu no viņa, lai atspirgst, līksms kā algādzis, kam diena garām! Jo pat kokam ir cerība, ka nocirsts vēl ataugas dzīs, un tā atvases neiznīks – kaut sakne tam zemē dēd un pīšļos iztrup celms, no ūdens dvašas tas plaukst un dzinumus dzen kā stāds. Vīrs mirst, kad spēki izsīkst, iznīkst cilvēks – un kur viņš ir? Ezerā ūdeņi zūd, straume noplok un žūst, un cilvēks apgūlies vairs necelsies! Līdz debess zudīs, tie nemodīsies, tos necels no viņu miega! Vai tad kapā tu paslēpsi mani, glabāsi mani, līdz dusmas pāriet, noliksi laiku, kad mani atcerēties? Ja vīrs nomirst – vai atkal dzīvos? Es ciestos visu klausības laiku, kamēr atnāk nomainīt mani! Tu sauktu, un es tev atbildētu, pēc savu roku darba tu ilgotos! Jo tad tu uzraudzītu manus soļus, tu nevērotu vairs manus grēkus, manas vainas tu tīstoklī aizzīmogotu, aizziestu manus pārkāpumus! Bet patiesi, kalns krīt un sabrūk, un klints iziet no savas vietas, kā ūdens akmeņus izgrauž un pali aizrauj zemes pīšļus, tā tu sagrauj cilvēka cerību! Tu pieveic viņu, uz mūžu viņš prom, tu pārvērt tam vaigu un pašu padzen. Tā dēli ir godā, bet viņš to nezina, kaunā tie nonāk, bet viņam ne jausmas. Tik viņa miesai par viņu sāp, un viņa dvēsele par viņu sēro.” Elīfazs no Tēmānas viņam atbildēja, sacīdams: “Vai gudrs, kas pauž vēja runas, piepilda sevi ar tuksneša svelmi, taisnojas runām, kam vērtes nav, un vārdiem, kas labumu nenes?! Tu izdeldē bijāšanu, tu niecini Dieva pielūgšanu! Grēks māca tavu muti, kā viltnieks tu vērp valodu! Tava mute tevi apsūdz, nevis es, un tavas lūpas liecina pret tevi! Vai starp cilvēkiem pirmais tu dzimis? Vai par pakalniem tu pirmāk radīts? Vai Dieva sapulcē tu noklausījies un viņa gudrības sev piesavinājies? Ko gan tu zini, bet mēs nezinām? Ko tādu apjaut, kas mums slēpts? Gan sirms, gan vecs ir starp mums, par tavu tēvu vecāks gados! Vai tev par maz, ka Dievs mierina un tik rāmi runā uz tevi? Ko tā aizraujas tava sirds, kas tā aptumšo tavas acis, ka dusmas tu pret Dievu vērs, izverd no mutes vārdus! Kā tad cilvēks lai būtu šķīsts? Vai taisns būs, kas no sievas dzimis? Redzi, viņš saviem svētajiem neuzticas, un nav debesis šķīstas viņa acīs – kur nu vēl tāds derdzīgs un samaitāts, kas netaisnību kā ūdeni dzer! Es tev bildīšu, nu klausies, ko nomanījis, nu pastāstīšu, ko gudrie vēstījuši un slēpuši nav, kas dzirdēts no tēviem – no tiem, kam pašiem bij dota zeme, ka neietikt svešam viņu starpā! Caurām dienām ļaundaris vaid, un varmākam skaitīti gadi, baiļu balsis tam ausīs, miera laikā tam sirotājs uzklūp, tas necer izkļūt no tumsas, tas nolūkots zobenam, ērglim par ēsmu tas klīst, zina, ka tiešām klāt tumsas diena, biedē to mokas un spaidi māc, kā ķēniņš, kas kaujai gatavs, jo pret Dievu tas pacēla roku, pret Visuvareno tas dižojās, galvu pieliecis, skrēja pret viņu, piesedzies bieza vairoga dzelkšņiem, nobarojies, tauks vaigā, noaudzējis ar speķi sānus! Drupu pilsētās tas dzīvo, namos, kur cilvēki nemīt, kas pārvērsti gruvešos! Ne bagāts taps, ne manta tam augs, ne viņa guvums paliks virs zemes. Tas nepaglābsies no tumsas, liesma vītinās tā atvases, viņa mutes dvaša to aizraus. Lai tas vildamies nenotic nīcībai – nīcība būs viņa alga, pirms laika tā pienāks, viņa zari nezaļos, kā vīnakoks ķekarus tas nometīs, kā olīvkoks nopurinās ziedus! Neauglīga būs bezgožu saime, pērkamo teltis aprīs uguns. Mokas tie ieņem un postu dzemdē, miesas tiem grūtas ar viltu!” Ījabs atbildēja, sacīdams: “Daudz ko tādu jau esmu dzirdējis! Nelāgi mierinātāji jūs! Vai vēja vārdiem nāks gals? Kas tevi spiež, ka tu tā runā? Es teiktu to pašu, ko jūs, ja jūsu dvēselēm būtu kā manai – es rindotu pret jums vārdus un šūpotu pret jums galvu, jūs spēcinātu ar savu muti, vārstīgām lūpām jūs spirdzinātu! Kad runāju, manas sāpes nerimst, kad apklustu – vai tās nostāj? Patiesi, nu izvārdzinājis viņš mani! Izputinājis visu manu namu! Tu mani grāb – jau tas pret mani! Mans kārnums ceļas man liecināt tieši vaigā! Viņa dusmas plēš mani un vajā, viņš griež zobus uz mani, mans pretinieks zibina acis uz mani. Atpletuši pret mani mutes, tie paļādami sit mani vaigā, pret mani tie sapulcējušies. Dievs mani nodevis kaušļu baram un ļaundaru rokās iegrūdis mani. Mierā es mitu, viņš mani satrieca, pie kakla saķēris dauzīja mani, viņš nolika mani par mērķi sev, apstāja viņa strēlnieki mani, viņš šķeļ man nieres un netaupa, viņš izlej zemē manu žulti, viņš ielauž manī plaisu pēc plaisas, kā spēkavīrs viņš skrien pret mani! Apšuvos maisu ap savu ādu un pīšļos iedūru savu ragu, vaigs man sarkans no raudām, uz maniem plakstiem nāves ēna – kaut netaisnības nav manā plaukstā un mana lūgšana šķīsta! Zeme, neapsedz manas asinis, lai manas vaimanas neapslāpst! Jau mans Liecinieks, redzi, debesīs un mans Galvinieks augstumos, apsmej mani paša draugi – pēc Dieva raud manas acis! Viņš lai izspriež starp vīru un Dievu, starp cilvēka dēlu un viņa tuvāko! Paies noliktie gadi – došos tai ceļā, kas atpakaļ neved! Mans gars ir salauzts, manas dienas izsīkušas – kapi man! Vai neesmu izsmieklā likts? Viņu ņirgās man kavējas skatiens! Galvo pats sev par mani! Kurš cits sitīs man saujā? Viņu sirdis tu esi saprātam slēdzis, tad jau tu viņus nepaaugstināsi! Kas draugus savtīgi nosūdz, tā dēliem acis izīgs! Viņš mani licis tautām par parunu, par tādu, kam vaigā spļauj, esmu kļuvis. No bēdām acis man tumst, visi mani locekļi kā ēnas. Taisnie iztrūcinātos par to, un šķīstais noskaistos uz bezgodi. Taisnais turēsies uz sava ceļa, kam tīras rokas, tas pieaugs spēkā! Nu visi nāciet vēlreiz pret mani! Tik nerodu gudra jūsu vidū – manas dienas ir garām, mani nodomi prom, manas sirds alkas – tās darītu nakti par dienu, gaisma nāktu tūlīt pēc tumsas. Ja kapu es cerētu sev par namu, ja tumsā uzklātu cisas, sacītu bedrei: tu mans tēvs! – un tārpam: mana māte un māsa! – Kur tad būtu mana cerība? Kurš manu cerību ieraudzītu? Vai tā nokāps man kapā līdzi? Vai mēs kopā gulsimies pīšļos?” Bildads no Šūhas viņam atbildēja, sacīdams: “Cik ilgi jūs liksiet vārdiem slazdus? – Nāciet pie prāta, tad parunāsim! Kādēļ uzskatāt mūs par lopiem? Vai mēs esam nešķīsti jūsu acīs? Tu, kas dusmās pats sevi plēs, vai tevis dēļ zeme paliks tukša, vai klints aizies no savas vietas? Jā, ļaundarim gaisma dzisīs un nespīdēs tādam uguns liesma, gaisma satumsīs viņa teltī, virs tā galvas lukturis dzisīs, saruks tā platie soļi, nogāzīs paša padoms, paša kājas ievedīs tīklā, starp valgiem tas sapīsies, tā papēdi satvers slazds, savilksies ap viņu cilpa, zemē to pineklis gaida un lamatas uz viņa takas! Visapkārt šaušalas biedē, dzenas viņam pa pēdām, noliesē viņa spēks, un posts jau tam pie sāniem ēd tam ādu un miesu, ēd viņa miesu nāves pirmdzimtais! Cerību izdzīs no viņa telts, pie briesmu ķēniņa viņu novedīs, cits dzīvos viņa teltī, viņa mājoklī izkaisīs sēru, no apakšas saknes tam kaltīs, no augšas novītīs zari, viņa piemiņa iznīks virs zemes, viņa vārdu neminēs ielās, izvedīs viņu no gaismas tumsā, no pasaules izmetīs viņu, ne asna, ne atvases viņam tautā, neviena palicēja viņa mājvietā! Par viņa likteni rietumnieki trūksies un austrumniekus sagrābs briesmas! Redzi, šis ir netaisnā miteklis, tādam tur vieta, kas Dieva nezin!” Ījabs atbildēja, sacīdams: “Cik ilgi vēl mocīsiet mani un satrieksiet mani vārdiem? Jau desmit reižu mani nopeļat! Nav jums kauna mani vajāt! Pat ja tiešām maldījies es, mani maldi paliek ar mani! Vai patiešām pret mani lielīsieties, manu pazemojumu pašam pārmezdami? Ziniet, ka Dievs man darījis pāri, savu tīklu man uzmetis. Par pārestību kliedzu, bet atbildes nav, saucu, bet nav tiesas! Ceļš man aizmūrēts, netikt nekur, manās takās viņš nolicis tumsu, manu godību noģērbis man, noņēmis kroni no galvas, no visām pusēm viņš mani grauj, manu cerību izrauj kā koku. Iededzies dusmās viņš pret mani, nolicis mani par pretinieku sev, kopā nāk viņa karapulki, taisa ceļu pie manis, lenc manu telti! Manus brāļus no manis viņš šķir, un mani paziņas izliekas sveši, prom nu tuvinieki un pazīstamie, aizmirsuši mani nama ļaudis, un manas kalpones tur mani par svešu, kā pieklīdenis izliekos viņām. Saucu vergu, bet viņš neatbild, lūgtin man jālūdzas šo! Mana dvaša riebj manai sievai, derdzos pat miesīgiem brāļiem! Pat puišeļi nievā mani – pieceļos, bet runā viņi! Nicina mani pat tuvākie draugi, tas, kuru mīlēju, vēršas pret mani! Pie ādas un miesas man līp kauli, tik smaganas mutē palikušas! Žēlojiet, draugi, žēlojiet mani, jo Dieva roka skārusi mani! Ko vajājat mani tāpat kā Dievs? Nav vēl jums sāta no manas miesas? Kaut tiktu pierakstīti mani vārdi, kaut tiktu tie grāmatā ierakstīti, ar dzelzs cirtni un svinu kaut tiktu uz mūžiem iekalti klintī! Es zinu, mans Glābējs dzīvs un galā nostāsies pāri pīšļiem, kad man nebūs vairs ādas šīs – tomēr miesā es skatīšu Dievu! Es viņu skatīšu pats, manas acis redzēs, ne citas! Nieres man tirpst! Jo jūs sakāt: kā vajāsim šo? – Atrodiet ieganstu pret mani! Bīstieties paši zobena asmens, jo dusmība ir soda zobens – lai jūs zinātu, ka pastāv tiesa!” Cofars no Naamas viņam atbildēja, sacīdams: “Patiesi, manas bažas liek man atbildēt nemiera dēļ, kas manī. Rājienu dzirdu, kas mani aizvaino! Mans gudrības gars palīdzēs atbildēt. Vai nezini – kopš laikiem ir tā, kopš cilvēks likts virs zemes, ka ļaundaru gaviles tik tepat, ka bezgoža līksmība tikai mirkli! Kaut viņa dižums līdz debesīm sniedz un viņa galva mākoņus skar, kā paša mēsls uz mūžiem tas zudīs, kas viņu pazinis, teiks: kur šis ir? Kā sapnis tas aizlidos – to neatradīs, kā nakts rēgs tas izgaisīs! Acs, kas to redzēja, to vairs neskatīs, viņa mājvieta to vairs neredzēs. Nabagiem glaimos viņa dēli, paša rokām tam manta būs jāatdod! Vēl jaunības spēka pilni tam kauli, bet līdz ar viņu tas pīšļos aizies. Kaut salda viņa mutē negantība, kaut viņš bēdzina to zem mēles, sargā un neatdod, glabā to savā mutē, maize tam iekšās pārvērtīsies – par čūsku žulti tā kļūs viņa miesās! Cik mantas šis norijis, tikpat izvems, – no viņa vēdera izraus to Dievs, čūsku indi viņš zīdīs, nonāvēs viņu odzes mēle, neieraudzīs viņš straumes – upes un strautus, kur medus un krējums! Ko guvis, to atdos, – vis neaprīs, mantu, ko iemainījis, vis nebaudīs, jo viņš apspieda, atstūma nabagos, namu sev ņēma, ko nav cēlis, viņa vēders nezināja miera, no viņa kārības nekur tverties. Nekas neglābās no viņa rijības – tādēļ nepaliks viņam labums! Kad visa papilnam, jau ciešanas klāt – grūtdieņu rokas stiepjas pēc viņa! Lai pilns tiek tam vēders, viņš tam uzsūtīs savu dusmu svelmi – kā lietu to izlies viņa iekšās! No dzelzs asmens tas bēg, vara loks to ķer: izvelk tam, no muguras iznāk, šautra tam no aknām iznāk! Briesmas pār viņu! Tumsa gaida uz viņa mantu, neviena nekurta uguns to aprīs, kas paliks viņa teltī – tas izkūpēs! Debesis atklās viņa vainu, un zeme sacelsies pret to, zudīs, kas iekrāts tā namā, – viņš aizrauts viņa dusmu dienā. Tāds ļaundara guvums no Dieva – mantojums, kuru tam lēmis Dievs!” Ījabs atbildēja, sacīdams: “Klausīt klausieties manus vārdus – tad būsiet mani mierinājuši! Cietieties, kamēr runāju, – kad būšu runājis, tad varat smiet! Vai tad pret cilvēku sūdzību ceļu? Kā lai neizsīkst mana pacietība? Uzlūkojiet mani un trūkstieties, lieciet sev roku uz mutes! Iedomājos un tūliņ sabīstos, manu miesu drebuļi sagrābj: kādēļ ļaundari dzīvo, sasniedz vecumu vareni spēkos? To dzimta stipra ap viņiem, viņu atvases tiem acu priekšā, to nami pasargāti no briesmām, pār tiem neceļas Dieva rīkste, tiem bullis aplec – un neviļas, tiem tele apvedas – un neizmetas! Tie savus mazuļus gana kā jērus, un viņu bērni lēkā, tie ņem bungas un kokles un līksmo, kad stabule spēlē, tie labi aizvada dienas, tie viegli kapā aiziet, Dievam tie saka: atkāpies no mums, mēs tavus ceļus negribam zināt! Kas ir Visuvarenais, ka mēs tam kalpotu, kāds labums mums, ka mēs to piesauktu? Vai tad viņu labums nav viņu rokā? – Lai man ļaundaru padoms tāls! Vai gadās, ka ļaundaru gaismekļi apdziest? Vai nāk pār tiem posts? Vai viņš dusmās piešķir tiem mokas, ka tie taptu kā salmi vējā, kā pelavas, ko viesulis dzen? Vai Dievs viņu dēliem taupa sodību? Lai atmaksā pašam – ka zin! Lai viņa acis nestundu pieredz, lai Visuvarenā naidu viņš atdzeras – kas viņam vairs gar savu namu, kad mēnešu skaits jau aprāvies? Vai Dievam kāds mācīs saprašanu? Viņš pašus augstākos tiesā. Viens nomirst pilns spēka itin drošs un rimts, viņa sāni taukuma klāti, smadzenes kaulos atveldzētas. Bet cits mirst ar rūgtu sirdi, nebaudījis laba. Blakus tie pīšļos gulēs, un tārpi tos klās! Saprotu gan jūsu domas, jūsu viltu, kad uzbrūkat man! Jūs sakāt: kur augstmaņa nams? Kur telts, kurā ļaundari mita? Vai ceļiniekiem neesat jautājuši, vai viņu liecībām neesat ticējuši – ka posta diena ļaundari saudzē un dusmu dienā tas iziet sveikā? Kas tam pārmetīs viņa gaitas? Viņa nodarīto kas atmaksās? Aizvada viņu uz kapiem – pie kapa tam sardzi liek. Tīksma tam ielejas smilts! Pakaļ tam visi cilvēki nāk, priekšgājējiem nav skaita! Ko mierināt mani velti – jūsu atbildēm nevar ticēt.” Elīfazs no Tēmānas atbildēja, sacīdams: “Vai tad cilvēks būs Dievam palīgs? Lai palīdz pats sev, kas gana gudrs! Vai Visuvarenajam tīk, ka tu taisns? Ko viņš gūst, ja tavi ceļi krietni? Vai tavas bijības dēļ viņš tevi rāj un iet ar tevi pie tiesas? Vai tavs ļaunums nav milzum liels un pārkāpumu tev bez gala? Aplam ņēmi ķīlu no saviem brāļiem, kailiem tu atņēmi drēbes, nogurušam nedevi ūdeni dzert, izsalkušam atrāvi maizi! Kam stiprs elkonis, tam pieder zeme, to apdzīvo tas, kam lepna piere! Atraitnes tu atlaidi tukšā, bāriņu elkonis tika salauzts – tādēļ cilpas tev apkārt, tādēļ bailes tevi piepeši sagrābj, tāda tumsa, ka ne samanīt, un ūdens plūdi gāžas pār tevi! Vai tad Dievs nav debesīs augstu? Paraugies zvaigznēs, kur paceltas tās! Bet tu saki: ko Dievs zina? Kā caur tumšiem padebešiem spriež tiesu? Mākoņiem aizsedzies, neredz viņš, pa debesloku viņš pastaigājas! – Vai tu turēsies pie senā ceļa, kuru grēkdari staigājuši, kas iznīdēti pirms laika, viņu pamatus upe izrāvusi, tie Dievam teica: atkāpies! Ko Visuvarenais padarīs mums? Un viņš pildīja to namus labumiem! Lai man ļaundaru padoms tāls! Taisnie redzēs un priecāsies, un šķīstais smies par tādu: patiesi, mūsu naidnieks iznīdēts, un, kas tiem palicis, to uguns aprijusi! Izlīgsti ar viņu un turi mieru, tā tu vēl sagaidīsi labu! Pieņem taču mācību no viņa mutes, liec viņa vārdus pie sirds! Ja tu atgriezies pie Visuvarenā – tiksi atjaunots. No savām teltīm padzen netaisnību! Zeltu met pīšļos un upju oļos – Ofīra zeltu, tad Visuvarenais kļūs par tavu zeltu un būs tev kā tīrs sudrabs. Tad par Visuvareno tu priecāsies un uz Dievu pacelsi vaigu, tu viņu lūgsi, un viņš tevi sadzirdēs, ko solījis, tu izpildīsi, ko nolemsi, tas tev izdosies, un tavus ceļus apspīdēs gaisma. Pazemotajam tu teiksi: celies! – jo pazemīgo viņš glābs. Viņš izglābs nešķīsto – tas būs glābts caur tavu šķīstumu!” Ījabs atbildēja, sacīdams: “Aizvien vēl žēlabās kurnu, nopūtas ar pūlēm valdu! Kaut es prastu viņu atrast, kaut nāktu viņa mājoklī, celtu tam priekšā savu tiesu, bez mitas liecinātu, es zinātu vārdus, ko viņš man atbild, un saprastu, ko viņš man saka. Vai viņš, varens spēkā, ar mani tiesātos? Nē! – bet viņš mani uzklausītu. Tur taisnais ar viņu sacenstos, uz mūžiem es paglābtos no sava Soģa! Redzi, eju uz austrumiem, bet viņa nav, uz rietumiem – bet nemanu viņa, viņš ziemeļos rīkojas, bet es neieraugu, uz dienvidiem dodos – bet neredzu to! Viņš gan zina manu ceļu. Pārbaudi mani – es būšu kā zelts! Viņa pēdās tecējis esmu, viņa ceļu gājis un nenovērsies. Viņa lūpu pavēlēm es klausīju, augstāk par sevi turēju viņa mutes vārdus. Viņš ir viens, kas viņu novērsīs? Ko viņš vēlas, to dara! Spriedumu man viņš izpildīs – un vēl daudz kas padomā viņam! Tādēļ viņa vaiga trūkstos un bīstos, kad pamanu viņu. Dievs liek manai sirdij tirpt, Visuvarenais mani iztrūcina – jo ne tumsa vien mani māc, un tumsība sedz manu vaigu. Kāpēc Visuvarenais nav noteicis laikus un slēpj savas dienas tiem, kas viņu pazīst? Ļaundari robežas pārceļ, lopus nolaupa un sev gana, bāreņa ēzeli aizdzen, ņem par ķīlu atraitnes vērsi, trūcīgo nogrūž no ceļa! Visi nabagi meklē slēpties, kā mežēzeļi tie tuksnesī dodas un nopūlas iztiku meklēt, klajumā lūko barību bērniem, tīrumā tie mistrus sašķin, ļaundara vīnadārzā tie plūc, kaili tie guļ, jo drānu nav un nav apsega salā, kalnu lietū tie mirkst, nav patvēruma – klinti tie skauj. Tiem bāreni atrauj no krūts un no nabaga ņem ķīlu! Kaili tie skraida, tiem drānu nav, izsalkuši tie kūļus nes, eļļu tie spiež starp akmeņiem, min vīnspaidu, bet pašiem slāpst. Pilsētā cilvēki vaid, nokauto dvēseles brēc, bet Dievs nemana nelietību! Ir tādi, kas spītē gaismai, tās ceļus tie nezina, nestaigā tās takās. Pirms ausmas slepkava ceļas, nabagu un trūcīgo nokauj, pa nakti tas zogas kā zaglis. Laulības pārkāpēja acis mijkrēsli gaida, saka: nemanīs mani ne acs! – Savu vaigu tas aizsedz. Tumsā tie namus uzlauž, bet dienā sēž ieslēgušies, gaismas tie nejauš. Rīts tiem visiem kā nāves ēna, tiem tīk šaušalas un nāves ēna. Ūdeņi tādus aizmēž! Nolādēts viņu zemes gabals, nenāks tie savā vīnadārzā! Izkaltusi zeme un tveice ņem sniega ūdeņus, kaps ņem grēciniekus. Mātes klēpis aizmirsīs tos, mielosies ar viņiem tārpi, nepieminēs tos nekur – lūst netaisnība kā koks! Tie aplaupa neauglīgu sievu bez bērniem un atraitnei nedara labu. Viņš varenos izvazā ar savu spēku, kad viņš ceļas, tie necer vairs dzīvot. Viņš dara tos drošus un spēcina, bet viņa acis vēro to ceļus! Tie ceļas uz brīdi un vairs nav, tie iznīkst kā visi, tie līkst, kā vārpu gali tie vīst. Vai tā nav – kas man uzrādīs melus? Kurš atspēkos manus vārdus?” Bildads no Šūhas viņam atbildēja, sacīdams: “Viņam vara un bailes, mieru viņš rada savos augstumos. Vai ir skaits viņa karapulkiem? Kuram tad neataust viņa gaisma? Kā cilvēks spēj būt Dieva priekšā taisns, kā var būt šķīsts no sievas dzimušais? Redzi, pat mēness nav gaišs un zvaigznes nav šķīstas viņa acīm, kur vēl cilvēks – tārps un cilvēka dēls – kāpurs!” Ījabs atbildēja, sacīdams: “Kā līdzēji tam, kam stipruma nav? Kā balstīji elkoni, kas bez spēka? Ko mācīji tādam, kam gudrības nav, vai sapratni tam papilnam devi? Kam tu sacīji šos vārdus? Un kam pieder dvaša, kas nāk no tevis? Mirušo gari dreb zem ūdeņiem un tie, kas tur mīt, šeols kails stāv viņa priekšā, un nav apsega bezdibenim. Viņš izpleš ziemeļus tukšumam pāri, pakar zemi pār neko. Viņš sasien ūdeni padebešos, ka nesairst mākoņi zem tā. Viņš aizklāj savu troni, aizsedz tam mākoni priekšā. Viņš robežu novilcis ūdeņiem pāri, kur gaisma mijas ar tumsu. Debesu balsti dreb un iztrūkstas, kad viņš rājas. Ar savu spēku viņš sašķeļ jūru, ar saprātu satriec lepno. No viņa elpas debess top tīra, viņa roka nodur žiglo čūsku. Redzi, tās viņa mazākās gaitas – tikai čukstus dzirdam no viņa, kurš tad sapratīs viņa varas pērkonus!” Ījabs turpināja savu runu, sacīdams: “Dzīvs Dievs! Viņš man atņēmis tiesu! Visuvarenais man dvēseli sarūgtinājis! Kamēr vēl manī ir dvaša un Dieva elpa man nāsīs, manas lūpas nerunās melus un mana mēle nesacīs viltu. Nemūžam neatzīšu, ka jums taisnība! Kamēr dzīvs, savu krietnumu nenoliegšu, pie savas taisnības turēšos, neatlaidīšos, nenopelšu nevienu savu dienu! Lai manam naidniekam ir kā ļaundarim un manam pretiniekam kā netaisnajam! Ko vēl bezgodis cer? Viņu nocirtīs! Izraus viņam dvēseli Dievs! Vai viņa kliedzienu Dievs izdzirdēs, kad pār viņu nāks posts? Vai tas par Visuvareno priecāsies, piesauks Dievu ik reizi. Mācīšu jums, kas Dievam rokā, kas Visuvarenajam ir, neslēpšu jums. Redzi, jūs paši redzējāt – ko tad vēl niekus melšat! Tādu daļu Dievs ļaundarim dod, tādu varmākas no Visuvarenā manto: ja tam daudz dēlu, zobens tos kaus, un viņa atvasēm nepietiks maizes! Kas tam paglābsies, tos nāve apraks, un atraitnes viņu neapraudās. Lai tas kā pīšļus sudrabu krauj un kā dubļus apģērbu krāj, ko tas iekrāj, to taisnais ģērbs, un tā sudrabu šķīstais dalīs. Kā kode tas sev namu dara, kā sargs savu būdu slej, bagāts apguļas, bet tāds nepaliek: atdara acis – un vairs nekā! Kā ūdeņi pār to šaušalas nāk, naktī to viesulis aizrauj, saķer to austrenis – un prom, aizpūš no viņa vietas, uzklūp tam un nesaudzē, kaut bēgtin tas bēg no viņa! Citi tam plaukšķina nopakaļ un izsvilpj no viņa vietas. Ir vietas, kur sudrabu rod, kur zeltu tīra no sārņiem, dzelzi no pīšļiem rok un iežus pārkausē varā. Cilvēks tumsai robežas sprauž, izlodā malu malas, iežus, kas tumsībā un nāves ēnā, raktuves lauž, kur ļaužu nav, kur nav minusi kāja, – šūpojas virvēs, kur neviena nav! Zeme, no kuras maize nāk, apakšā ugunīs mutuļo, zemes akmeņos safīri gul, zelta smiltis ir tur. Ērglis nezina taku turp, nemana tos vanaga acs, nemīņā tos lepnības dēli, nestaigā pār tiem lauva. Pie krama liek cilvēks roku un izceļ ar saknēm kalnus, klintīs tas gultnes izcērt, visus dārgumus redz tā acs. Straumes nosien, lai neasaro, apslēpto iznes gaismā! Bet gudrība – kur to rast? Un saprašana – kur tā mīt? Nezin cilvēks ceļu pie tās, nevar to rast dzīvo zemē. Dzīle saka: manī tās nav! Un dzelme saka: nav pie manis! Nevar to atsvērt tīrā zeltā, sudrabā nevar atmērīt, par Ofīra kalumiem to nedabūt, nedz dārgiem oniksiem un safīriem, nestāv tai līdzās ne zelts, ne stikls, nevar to iemīt pret zelta trauku. Koraļļi, kristāls – kas piemin tos? – par pērlēm gudrība vērtīgāka! Nestāv tai līdzās pat Kūšas topāzi, pat tīrā zeltā nevar to vērtēt! Gudrība – no kurienes tā, un saprašana – kur tā mīt? Tā noslēpta visu dzīvo acīm, no debesu putniem noglabāta. Bezdibenis un nāve saka: tik dzirdējuši esam par to! Dievs saprot ceļu pie tās, viņš vien zina tās vietu, jo viņš līdz zemes malai redz, skata visu, kas apakš debess! Kad viņš vējam piešķīra svaru un ūdenim nolika mēru, kad viņš lietum likumu lēma un ceļu pērkona dārdiem, tad viņš skatīja to un pasludināja, iedibināja to un pārbaudīja un sacīja cilvēkam: redzi, bijāt Kungu ir gudrība, un vairīties ļauna ir saprašana!” Ījabs turpināja savu runu, sacīdams: “Kaut es būtu kā senos mēnešos, kā dienās, kad Dievs mani sargāja, iededza savu gaismekli virs manas galvas, viņa gaismā es staigāju tumsā! Kad man bija ražas laiks un pār manu telti Dieva padoms, kad vēl Visuvarenais bija ar mani un mani bērni ap mani, kad mazgājās pienā mani soļi un pat klints man izverda eļļu! Kad iznācu pilsētas vārtos, kad laukumā iznācu sēdēt, puiši redzēja mani un slēpās, vecie cēlās un palika stāvam, augstmaņi mitējās runāt un plaukstu lika uz mutes, apklusa diženo balsis, mēle tiem lipa pie aukslējām. Ļaudis dzirdēja un slavēja mani, ļaudis redzēja un godāja mani! Es glābu nabagu, kas brēc, bāreni, kam palīga nav, kas postā, svētīja mani, atraitnes sirdi es ielīksmoju. Taisnībā tērpos, tā ģērba mani, kā galvauts un mētelis bija mans spriedums, aklajam es biju acis, un klibajam kājas es biju. Tēvs es biju nabagiem, un svešo sūdzības es izskatīju. Netaisnā dzerokļus es sadragāju, no zobiem tam izrāvu laupījumu. Teicu: vecumā nomiršu es, kā smilšu būs manu dienu, manas saknes ūdenī sniedzas, rasa nakšņo man zaros, mans gods allaž jauns, uzvilkts loks man rokā. Manī klausījās visi un gaidīja, klusējot mana padoma cietās. Kad biju runājis, tie mitējās! – pār tiem ritēja mani vārdi. Kā lietu tie gaidīja mani, kā pavasara negaisā pleta muti, kad uzsmaidīju, tie pat neticēja, baidījās aptumšot manu vaigu. Es tiem rādīju ceļu, kā ķēniņš sēdēju pulka vidū, kā bēdīgo mierinātājs. Bet nu par mani smej gados jaunāki, kuru tēvus es nelaistu pat pie saviem ganu suņiem! Kam man viņu roku spēks – dūša tos pametusi! Badā un postā izdiluši pa smilgainēm klaiņā, vakara tumsā pa kaltušu zemi un smilšņām. Gar krūmiem sālszāli plūc, irbuleņu saknes tiem maize, no visiem tie padzīti, kā zagļiem tiem nopakaļ pakliedz, gravās tiem jādzīvo, klintīs un zemes dobuļos, pa krūmiem tie brēkā, zem dadžu lapām barā spiežas, nejēgu dēli, bezgožu dēli, notramdīti no zemes! Nu par mani tie trallina, ap mani tie mēles trin! – niecina mani un turas nost, manā priekšā nekaunas spļaudīt! Grožus izrāvuši, laužņus izspļāvuši man priekšā! Pa labo roku plukatas stāj, kāju man priekšā liek, sataisa postam pie manis ceļu! Tie izposta manu taku, nelaimē iegrūž, neviens tos neaptur! Pa platu plaisu tie uzbrūk, pār drupām virsū veļas šaušalas mani lenc, kā ar vēju mana godība aizrauta, kā mākonis mans glābiņš aizpeld. Nu mana dvēsele iztek, posta dienas ap mani nāk, nakts man kaulus plēš, tie nemaz neguļ, kas mani grauž! Ar lielu spēku mans ģērbs ir savilkts, kā apkakle kaklu sažņaudz, viņš met mani mālos, topu līdzīgs pīšļiem un pelniem. Es brēcu uz tevi, tu neatbildi, stāvu, bet tu tik noraugies! Par varmāku tu esi man kļuvis, ar stipru roku tu vajā mani. Tu pacel mani un vējā nes, purini mani vētrā. Zinu, nāvē tu sūtīsi mani – namā, kur nonāk ik dzīvais. Vai gruvešos nosviestais nestieps rokas, vai postā pamestais nebrēks? Vai es par grūtdieņiem neraudāju, vai neskumu dvēselē nabagu dēļ? Es meklēju labu, bet nāca ļauns, es gaidīju gaismu, bet uznāca tumsa. Iekšas man kūsā un nerimst, klāt man posta dienas! Melni man vaigi, bet ne dēļ saules; sapulcē pieceļos un brēcu! Tagad esmu šakāļiem brālis un draugs tuksneša putniem. Āda man metas melna, kauli man karstumā plēn. No manas cītaras žēlabas skan, no stabules – raudu balss! Derību slēdzu ar savām acīm, ka uz jaunavu pat neskatīšos! Kādu daļu man dos Dievs augšā? Ko man mantot no Visuvarenā augstumos? Vai nenāks posts pār netaisno, vai netiks atmests ļaundaris? Vai viņš neuzmana manus ceļus, vai neskaita man ik soli? Vai es niecībā staigājis esmu, vai kājas man steigušās uz viltu? Lai viņš sver mani taisnības svaros, lai Dievs manu krietnumu izzina! Ja soļi man novērsušies no ceļa, ja sirds steigusi acīm līdzi, ja negods lipis pie plaukstām – tad lai es sēju, bet cits lai ēd un manus dēstus lai izplūc! Ja mana sirds sievietei ļāvās, ja glūnēju pie kaimiņa sliekšņa, tad lai mana sieva citam maļ, lai citi pie viņas guļ – jo tā būtu nešķīstība un vaina, kas jānes pie tiesas! – un uguns, kas noēd līdz pazušanai visu manu guvumu līdz pat saknēm! Ja darīju pāri savam kalpam vai kalponei, kad tie ar mani gāja tiesā, ko tad man darīt, kad celtos Dievs? Kad viņš sauktu – ko atbildēt man? Viņš mātes miesās mūs radīja abus, viņš mātes klēpī mūs darināja! Vai esmu nabagiem liedzis prieku vai atraitnes acīm licis raudāt, vai ēdu savu kumosu viens, vai bārenim no tā nedevu? Šim mazam mācību devu kā tēvs, kopš mātes klēpja šai izlīdzēju. Ja redzēju kādu pliku nīkstam vai kad bēdulim apsega nebij – vai viņa gurni neslavēja mani, ka silda tos manu jēru vilna? Ja es cēlis pret bāreni roku, zinādams sev atbalstu tiesā, tad lai man lāpstiņas atlīp no pleciem, lai roka nolūst no delma! Jo biedē mani Dieva posts un viņa dižuma es nejaudāju! Vai uz zeltu es paļāvos un kalumiem teicu: ak, jūs mans balsts!? Vai priecājos, ka man mantas daudz, ka diženi guvusi mana roka? Vai lūkojos saulē, kā tā spīd, un uz mēnesi – cik lepni staigā! Vai mana sirds tiem paslepen ļāvās un es tiem sūtīju skūpstu? – tas būtu grēks, kas nesams pie tiesas, – es būtu noliedzies Dievu tur augšā! Vai priecājos par mana naidnieka postu, vai tīksminājos, kad tam gāja ļauni? Es taču neļāvu aukslējām grēkot un viņa dzīvību nelādēju! Vai tad neteica mana nama ļaudis: ikviens ir paēdis pie viņa podiem? – Svešinieks nenakšņoja laukā, ceļiniekam es atvēru durvis. Vai es kā Ādams slēpu vainu vai azotē glabāju grēku, vai baidījos ļaužu pūļa vai radu nievu es bijos, aiz kauna nekāpdams slieksnim pāri? Kaut būtu, kas uzklausa mani! Te mana liecība – lai Visuvarenais atbild! Lai grāmatu raksta, kas nāk ar mani tiesā! Tiešām, uz pleciem nēsāšu to, kā vainagu galvā to likšu! Atklāšu savas gaitas viņam, kā lielkunga priekšā stāšos viņa priekšā. Ja mani tīrumi pret mani sauktu, ja vienā balsī vagas kliegtu, ka es ražu bez maksas ēdu un tās saimniekus postā dzenu, – tad lai kviešu vietā aug dzelkšņi un miežu vietā nezāles!” Tad šie trīs vīri mitējās Ījabam atbildēt, jo viņš bija pārliecināts par savu taisnību. Bet nu iedegās dusmās Ēlīhu, būzieša Barahēla dēls no Rāmas dzimtas. Viņš iedegās dusmās uz Ījabu, ka šis taisnāks par Dievu, un iedegās dusmās arī uz viņa trim draugiem, ka šie nerod atbildēt un attaisno Ījabu. Bet Ēlīhu vilcinājās Ījabu uzrunāt, jo šie bija par viņu gados vecāki. Kad Ēlīhu redzēja, ka šie trīs vīri nerod atbildi, viņa dusmas iekvēlojās. Tad Ēlīhu, būzieša Barahēla dēls, sacīja: “Jauns es gados, bet veči jūs, tādēļ kaunējos un baidījos klāstīt jums savu prātu! Spriedu – lai mūžs lemj, kam gadu daudz, tas lai gudrību māca. Tomēr tas gars, kas cilvēkā ir, un Visuvarenā dvaša – tie dod saprašanu! Neba vecumam veiklāks prāts, nedz vecie sapratīs tiesu, tādēļ saku: klausieties mani, klāstīšu jums savu prātu, patiesi! Redzi, es gaidīju jūsu runas, klausījos jūsu saprātībā, kamēr jūs meklējāt vārdus, uz jums raudzījos, un redzi – nav starp jums tāda, kas Ījabam iebilst spēj un atbildēt viņa runām! Tik nesakiet: te ir gudrība! – Dievs viņu pārspēkos, neba cilvēks! Ne ar mani runāja šis, ne jūsu vārdiem šo atspēkošu! Tie nu mulst un vairs neatbild, vārdi tos pametuši! Ko man gaidīt? Tie nerunā, tie stāv un vairs neatbild! Tad, patiesi, sacīšu savu sakāmo, klāstīšu jums savu prātu, patiesi, jo vārdi pārpilda mani, gars man sprindzina rumpi, redzi, mans rumpis kā spundēts vīns, kā jauns vīna maiss – tūlīt plīsīs! – runāšu, lai man kļūst vieglāk, atvēršu lūpas un atbildēšu! Nevienam vaigu es negriezīšu, nevienam es nelišķēšu, es nemaz neprotu lišķēt! – tūliņ paņemtu mani mans Radītājs. Patiesi, tik ieklausies, Ījab, manos vārdos, tik ieklausies manās runās! Redzi, atdaru muti, mana mēle no aukslējām runā, sirds taisnums ir manos vārdos, ko manas lūpas zina, to skaidri teic. Dieva Gars radīja mani, Visuvarenā dvaša dzīvina mani – ja vari, atbildi man, saņemies un stājies man pretī! Redzi, Dieva priekšā es tāds pats kā tu, no māla mīcīts arī es! Jā, no manis tev jābīstas nav, nedz mana roka būs smaga. Tu runāji man ausīs, es tavus vārdus saklausīju: es esmu šķīsts un bez vainas, skaidrs es un grēka man nav – ieganstus viņš atrod pret mani, tur mani par naidnieku sev, viņš manas kājas liek siekstā, uzrauga visas manas takas! – Nav tev taisnība! – atbildu tev, jo par cilvēku lielāks ir Dievs! Kāpēc tu cel pret viņu sūdzību? Jo viņa runām viņš neatbild! Ja vienu reizi runā Dievs un otru reizi, bet tie nepamana – sapnī, nakts jausmās, kad cilvēkiem uzkrīt ciets miegs, kad snauda uznāk cisās, tad viņš atdara tiem ausis, pārmācīdams biedina tos, cilvēku novērš no netaisnības, no vīra lepnību atvaira, no bedres dvēseli attur un dzīvību no asmens! Cits guļ ciešanu piemeklēts, kaulu lauzējs nelaiž to, tā dzīvībai maize derdz, riebj dvēselei gards kumoss, miesa dilst, ka vairs neredz, un izspiežas kauli, kas bija apslēpti. Dvēsele tam pošas uz bedri un dzīvība pie nāvētājiem. Ja tam ir vēstnesis klāt, ja vidutājs, viens starp tūkstošiem, kas viņa taisnību var apliecināt, kas žēlo viņu un saka: neliec šim nokāpt bedrē, man ir ķīla! – Tad miesa šim uzplauks kā jaunībā, šis atgriezīsies zaļoksnās dienās, šis Dievu lūgs, viņš šo uzlūkos, šis redzēs viņa vaigu un uzgavilēs, šā taisnību viņš šim atdos! Šis dziedās un cilvēku priekšā sacīs: es grēkoju, taisnību sagrozīju, bet man netika atdarīts! Manu dvēseli viņš glābs no bedres, un mana dzīvība redzēs gaismu! – Redzi, ko visu dara Dievs divreiz cilvēkam un vēl trīs reizes, lai šā dvēseli atņemtu bedrei, apgaismotu ar dzīvības gaismu! Uzklausi, Ījab, sadzirdi mani, paklusē, nu runāšu es! Ja tev ir vārdi, atspēko mani – runā! – man prieks attaisnot tevi! Bet, ja ne, tad tu klausies manī, klusē, es mācīšu gudrību tev!” Un Ēlīhu runāja vēl: “Klausieties, gudrie, manus vārdus, zinātāji, sadzirdiet mani, jo vārdus pārbauda auss, tāpat kā aukslējas izbauda garšu. Spriedīsim tiesu paši vien, kopā lemsim, kas labs. Jo Ījabs teica: es esmu taisns! Sagrozījis Dievs manu tiesu, kaut man taisnība, par meli sauc, sāpīgi vaino, kaut es bez vainas! – Kur vēl redzēts tāds kā Ījabs? Zaimus kā ūdeni dzer, ar ļaundariem pinas, kopā iet ar negantniekiem un saka: tas neko nedod, ja cilvēks pēc Dieva kāro! – Tad, prātnieki, uzklausiet mani: tālu no Dieva negantība un ļaunums no Visuvarenā! Par darbiem viņš cilvēkam maksā, pēc kā šis dzenas, to atrod. Tik tiešām, Dievs nedara ļaunu, un Visuvarenais neapvērš tiesu! Kas viņam uzticēja zemi, kas viņam nodeva debesloku? Ja iedomātos viņš savā sirdī atpakaļ paņemt garu un dvašu, tūdaļ iznīktu visa radība un cilvēks tiktu atpakaļ pīšļos. Ja jums prāts, tad klausieties nu, tad ausieties manos vārdos. Kas pats vairās tiesas, nu grib citus siet! Vai diženo Taisno tu grasies vainot? Kas ķēniņam saka: bezgodis tāds! – un augstmanim: tu, ļaundaris! – Kurš gan dižkungu pusē nenostājas un bagātos netur augstāk par nabagiem? – visi tie veidoti viņa rokām! Piepeši mirst, nakts vidū meimurodami ļautiņi aiziet, varenais nogrūsts – tak ne ar roku! Jo viņa acis redz cilvēka ceļus, viņš nomana visus tā soļus. Nav tumsas, ne melnuma nav, kur ļaundariem slēpties, jo viņš nevienam vēl nav nolicis laiku, kad pie Dieva jānāk uz tiesu! Dižos viņš satriec pat nejautājis, noliek citus to vietā, jo viņš to darbus zina, naktī tos sagrauj, tie sabirst, kā ļaundarus tos šausta, visiem redzot, – tos, kuri pārstāja sekot viņam un viņa ceļus neņēma vērā. Tad sasniedza viņu bēduļu klaigas, nabagu vaimanas viņš sadzirdēja. Ja viņš klusēs – kas sūdzēs viņu, ja slēps vaigu – kas viņu pamanīs? Gan tautu, gan cilvēku viņš vēro, lai nevalda bezgodis, lai nesien tautu cilpās! Vai tu sacīsi Dievam: sodīts esmu, vairs tā nedarīšu, ko pats neredzu, māci tu man – ja ļaunu es darījis, tad vairs nedarīšu? – Vai viņš samaksās, cik tev tīk, vai teiks: lem tu, nevis es, cik gribi, tik prasi! Sirdī zinīgie pasacīs man un gudrais, kas klausījies mani: aplami runā Ījabs, viņa vārdiem līdz gudrībai tālu! Gribu, lai Ījabu tiesā līdz galam – ko šis liecina par grēciniekiem, ko vairo vainu ar jaunu grēku, mūsu priekšā pat plaukstas sit, runā un runā pret Dievu!” Un Ēlīhu runāja vēl, sacīdams: “Vai tu domā, ka tev taisnība, kad saki: par Dievu es taisnāks? – Tu prasi: kāds labums man, ko es gūtu, ja negrēkotu? – Atspēkošu es tevi vārdiem un ar tevi kopā tavus draugus: paskaties debesīs un raugi, uzlūko padebešus augstu pār tevi! Kaut tu grēkotu, kas viņam par to? Ja pilns tu nedarbu, kas viņam no tā? Ja tu taisns, ko viņam tas dod, vai viņš ko ņem no tavas rokas? Tādiem kā tu tavs negantums, tavs taisnums tik cilvēku dēliem ko vērts. Tie kliedz, ka varmāku daudz, tie brēc zem spēkoņu rokas, neprasa: kur ir Dievs, mans Radītājs, kas dāvā dziesmas naktī, liek mums mācīties no zemes zvēriem, no debesu putniem gudrību aizgūt? – Tad tie kliedz, bet viņš neatbild, jo ļaundari pārlieku lepni, bet Dievs neklausās niecībā, Visuvarenais tos pat nemana! Tu sūdzies, ka redzēt viņu nedabū? Viņam pieder tiesa – tad gaidi viņu! Kad nu viņš aiztaupa savas dusmas, kad viņš ne dikti blēņdari tirda – Ījabs dēļ niekiem vārsta muti, bez sajēgas vairo vārdus!” Un Ēlīhu runāja vēl, sacīdams: “Pagaidi brīdi, ka bilstu tev – jo Dievam vēl ir vārdi! Notālēm savu domu sākšu, atzīšu – taisnība manam Radītājam! Paties, manos vārdos nav melu, viszinīgs vīrs tavā priekšā! Redzi, Dievs ir dižens, bet viņš neatstumj – dižens viņš savā sirdsspēkā! Ļaundarus viņš neatstāj dzīvus, bet nabagiem tiesu dod. Neatrauj skatienu no taisnajiem, ar ķēniņiem tronī sēdina tos, uz mūžiem tos paaugstina. Bet, ja tie saistīti važām, ja tie posta pinekļos tverti, viņš tiem parāda viņu darbus un vainas – ka viņi dižojušies! Viņš pamācībai atver to ausis, sauc novērsties no nelietības. Ja tie uzklausa un viņam kalpo, labi beidzas to dienas un līksmībā paiet to gadi. Ja nepaklausa, no šķēpa tie krīt un iznīkst pat neapjēguši. Bezgožu sirdis dusmas tur, tie pat nebrēc, kad viņš tos sien, to dvēseles jaunībā mirst, dzīve tiem īsa kā tempļa prostitūtām. Ciest likdams, viņš cietēju glābj, spaidos Dievs tiem atdara ausis. Tevi viņš izvilktu no moku rīkles plašumā, kur spaidu nav! Tavs galds būtu taukuma pilns! Bet tu kā ļaundaris tiesāties nāc, tiesa un spriedums nāks pār tevi! Lai dusmas nedara tevi par ņirgu – pat par ķīlu tu neizpirksies! Vai tavi brēcieni līdzēs bēdās, kaut tu nopūlies ar visu spēku? Neilgojies tās nakts, kad tautas celsies no savas vietas! Sargies pievērsties netaisnībai – tāpēc jau tu ciešanu pārbaudīts! Redzi, augsts ir Dievs savā spēkā, kas vēl tāds skolotājs kā viņš? Kas rādīs viņam, kur viņa ceļš, kas sacīs: tu dari netaisnību! – Atceries cildināt viņa darbus, ko visi cilvēki apdzied, – visi ļaudis tos redzējuši, pa gabalu cilvēks noskatās tajos! Redzi, Dievs ir liels – mums to neizdibināt, viņa gadu skaits nav izzināms. Viņš salasa ūdens lāses, lietu smidzina no savas miglas, no padebešiem tas lās, pil pār ļaužu pūļiem. Paties, kas apjēgs, kā mākoņi plešas, kā pērkoni dārd viņa teltī? Redzi, savus zibšņus viņš šķiež un jūras dzīles viņš aizklāj. Tā viņš tiesā tautas, iztiku dod papilnam. Savām plaukstām viņš zibšņus sedz un pavēl tiem, kur spert. Pērkona dārdi par viņu vēstī, ganāmpulki jūt, ka viņš nāk. Redzi, par ko dreb mana sirds un palecas no savas vietas! Klausīt klausieties viņa balss dunā un dārdos, kas nāk no viņa mutes. Visapakš debesij viņš liek tam skriet – viņa zibens līdz zemes galiem, un tam pakaļ rūc balss! Viņš dārdina savu dižo balsi un zibeņus neaptur, kad atskan balss! Dievs dārdina savu balsi, ka brīnums, un lielas lietas dara, ka nesaprast! Sniegam viņš saka: krīti zemē! – brāzmai un gāzmai: līstiet aumaļām! – Cilvēku takas viņš aizzīmogo, lai katrs zina, kas to radījis! Tad aiziet zvēri savos slēpņos un savos midzeņos guļas. No dienvidu kambariem viesulis nāk, no ziemeļu vējpūtām – aukstums. No Dieva dvašas top ledus, ūdens plašumi tiek savažoti. Viņš ar valgumu pilda tūces, no mākoņiem rūsu šķiež – tie pagriežas, kā viņš liek, tie iet turp, kur viņš pavēl: pār visu zemes virsu – gan par sodību viņa zemei, gan žēlastību – kā viņš lemj. Ieklausies, Ījab! Rimsties un saproti Dieva brīnumus! Vai zini, kā Dievs tos izrīko? Kā zibsnī mākonī rūsu? Vai zini, kā mākoņi turas, kā visa Zinātājs brīnumus dara?! Tu, kam sakarst drānas, kad zemi klusina dienvidvējš, vai vari kā viņš debesis izplest, kas cietas kā kausēts spogulis? Ko atbildēt viņam? – pamāci mūs! Visapkārt tumšs! – kā te tiesāties? Vai viņš dzird, ko es saku? Kad cilvēks runā, vai viņš klausās? Redzi, šie nejaudā saulē skatīties – spodra tā starp padebešiem, kad vējš pārskriedams tos izdzenā! No ziemeļiem zelts laistās – ap Dievu baiss dižums! Visuvarenais! – mēs nerodam viņu, liels spēkā un spriedumā, dižens taisnībā – nedara pāri. Tādēļ cilvēki viņa bīstas! Viņš neatzīst pat visgudrākos!” Tad Kungs no viesuļa atbildēja Ījabam, sacīdams: “Kas manu padomu aptumšo vārdiem, kuros nav zināšanas? Joz nu gurnus kā vīrs – es tev vaicāšu, tu man stāstīsi, kur tu biji, kad es liku pamatus zemei – pastāsti, ja to zini! Kas mēroja to, tu taču zini! Kas auklu vilka tai pāri? Zemes pamati kur gremdēti? Kas stūrakmeni tai pasvieda, kad gavilēja rīta zvaigznes un līksmojās visi Dieva dēli? Kas stiprām durvīm aizslēdza jūru, kad tā lauzās no zemes klēpja, kad es mākoņos to ģērbu un miglas autos vīstīju, kad aizliku tai savu robežu, aizšāvu bultu un aizcirtu durvis, un teicu: tiktāl nāc, bet tālāk ne, te stās tavi lepnie viļņi! Vai kaut reizi esi pavēlējis rītam un ausmai licis zināt tās vietu, licis ņemt zemes stūrus un nokratīt negantos no zemes virsas? Zeme kļūst kā spiedoga māls, un tie stāv kā uz drānas! Atrauta ļaundariem gaisma, viņu paceltais elkonis satriekts! Vai esi ticis līdz jūras avotiem, vai dzelmes dibenā nonācis esi? Vai vērušies tev nāves vārti, vai tumsības vārtus redzējis esi? Vai zemes plašumus izpratis esi? Pastāsti, ja visu to zini! Kur tas ceļš, kur gaisma mīt? – un tumsa – kur tās vieta? – ka tu novestu mājup tās, zinātu takas uz viņu namu. Tu zini – tu biji jau dzimis, un dienu tev bez sava skaita! Vai esi nācis sniega kambaros, vai krusas kambarus redzējis esi? Tos es glabāju naida laikam, cīniņu un kara dienai! Pa kuru ceļu nogriežas rūsa, kā pajūk austrenis zemei pāri? Kas lietus gāzmām pašķir ceļu un ceļā sūta pērkona tūces, lai līst pār zemi, kur ļaužu nav, pār tuksnesi, kur cilvēks nemājo, kalšņas un smilšņas lai atveldzē, lai izdiedzē zāli? Vai tad lietum ir tēvs? Kas dzemdina rasas lāses? No kuras klēpja ledus nāk, kas dzemdēja debesu sarmu? Kā akmens ūdeņi stingst un dzelmes vaigs sasalst. Vai vari sasiet Sietiņa važas, vai Muļķa saites atraisīt vari, vai zvaigznājus vari vadīt to stundā, vai Lāceni un tās dēlus vadāt tu vari? Vai debesu likumus tu zini? Vai tu liec tiem valdīt virs zemes? Vai vari līdz mākoņiem pacelt balsi, lai klāj tevi ūdeņu pali? Vai tu sūti zibeņus, ka tie iet un atsaucas tev: mēs šeit! – Kas padebešiem dāvā gudrību, kas manai debesteltij dod saprašanu? Kas ar gudrību saskaita mākoņus, kas debesu krūkas izlej, ka pīšļi līp kopā un zemes pikas saķep? Vai tu nomedī lauvai laupījumu un lauvēnu dzīvību uzturi, kad tie savos midzeņos gul, biezoknī pieplok, uz upuri glūn? Kas krauklim dod medījumu, kad šā bērni uz Dievu brēc, tekalējot bez ēsmas? Vai zini, kad dzemdē kalnu kazas? Vai par stirnu radībām tu gādā? Vai gaidību mēnešus tām skaiti, vai zini tām atnesību laiku? Tās pietupstas, savus bērnus dzemdē, savu radību pasaulē laiž, to mazuļi stipri, tie laukā uzaug, aizskrien, pie viņām nepārnāk. Kas mežēzeli dara brīvu, kas lauka ēzelim pinekļus atpin? Es devu tam klajumā mājas un par mitekli sāls laukus. Par pilsētas pūli tas smej, dzinēja klaigās tas neklausās, kalnos ganības meklē, pēc ik zaļuma tas tek. Vai meža vērsis tev vergos, vai nakšņos pie tavas siles? Vai siesi šo virvēm pie vagas? Vai ielejās ars, kā tu šim liec? Vai tu paļausies, ka tas stiprs, vai uzliksi savus pūliņus tam? Vai tici, ka šis tavus graudus vāks, pārvedīs tavu kūlumu? Strausenes spārni līksmi plīv, bet tie nav kā stārķenes spārni, – savas olas tā paļauj zemei un pīšļos tās gozē, aizmirst, ka kāja var samīt tās, ka lauka zvēri var sabradāt! Pamet, it kā ne pašas bērnus! Ka pūliņi tukšā, tā nebīstas – jo Dievs licis aizmirst tai gudrību un nav piešķīris saprašanu. Bet, kad tā ceļas skriet, par zirgu un jātnieku pasmej! Vai tu devi zirgam spēku, vai tu tērpi krēpēs tā kaklu, vai tu tam liki kā sisenim lēkāt? Diži tas sprauslā, ka briesmas! Tas ielejā dīžājas un gavilē spēkā, drāžas ieročiem pretī, smej par bailēm un netrūkstas, nebēg no zobena asmens. Kad pie sāna tam bultu maks šķind, kad šķēpi un pīķi liesmo, trakos auļos viņš sašūpo zemi un nestāv rāmi, kad taure sauc. Kad taure skan, tas atbild: ī-hā! – pa gabalu saož, kur karš un virsnieku rēka un aurošana. Vai vanags laižas pēc tava prāta, pleš spārnus pret dienvidvēju? Vai ērglis ceļas, kad tu tam liec, un augstumos taisa ligzdu? Klintīs viņš apmetas, tur viņš mīt, uz klinšu zobiem un kalnu galiem, no turienes viņš noglūn ēsmu – tālu samana to viņa acs. Viņa putnēni asinis rij, kur nokautie – tur viņš.” Kungs sacīja Ījabam: “Vai Visuvarenā sūdzētājs iebildīs? Vai atbildēs Dieva norājējs?” Ījabs atbildēja Kungam: “Ko tad lai atsaku – sīks es, lieku roku uz mutes. Reiz jau runāju – nu klusēšu, un otru reizi – bet nu vairs ne!” Kungs atbildēja Ījabam no viesuļa: “Joz nu gurnus kā vīrs – es tev vaicāšu, tu man stāstīsi, vai apstrīdēsi vēl manu tiesu, vainosi mani, ka taisnojos pats? Vai tev tāds elkonis kā Dievam? Vai tava balss kā viņa pērkons? Posies tad godā un augstībā, diženumu un cēlumu ģērb, šķied savas dusmas, uzlūko lepnos un saliec tos, uzlūko lepnos un satriec tos un ļaundarus min pie zemes, pīšļos apslēp tos visus, vaigu tiem tumsībā tin – tad arī es uzteikšu tevi, ka tava labā roka tevi glābj! Palūk nu behemotu, ko es radīju reizē ar tevi! Kā vērsis tas zāli ēd! Palūk, kāds tam spēks gurnos, kāds tvirtums tam vēdera cīpslās! Aste tam slejas kā ciedrs, savītas tam cisku dzīslas, kauli tam vara teknes, kājas tam dzelzs vāles! Dieva ceļu pirmsākums tas – Radītājs dāvāja tam savu šķēpu! Kalni tam savu ražu nes, un lauka zvēri tur draisko. Lotosa stādu dūkstīs tas gul, remdējas doņos un upes dūņās, lotosa stādi tam ēnu met, sedz to upmalas kārkli. Redzi, upe palo – tam nav bail, tas drošs, kaut Jardāna triecas mutē! Kas to sakamps pie acīm, kurš ar kāšiem tam aizķers nāsis? Vai notversi leviatānu ar āķi? Ar virvi nomezglosi tā mēli? Vai spraudīsi meldru tam nāsīs, vai ar dzelksni tam pārdursi žokli? Vai lūgtin lūgsies tas tevi vai runās ar tevi maigi? Vai slēgs ar tevi derību? Vai ņemsi to uz mūžu par vergu? Draiskosi ar to kā ar putnēnu, siesi to nama meitām par prieku? Vai kaulēsies zvejas biedri ap to, vai dalīs to starp uzpircējiem? Vai žebērkļiem piedzelsi pilnu tam ādu, zivju dukuriem galvu? Tik piedur tam roku! – dabūsi tādu karu, ka nu! Redzi, ikviens cerībā viļas – vien ieraugot to, jau ļimst, nevienam nav dūšas to ērcināt – kurš tad stāsies pret mani? Kurš parādu piedzīs man, lai nomaksāju? Kas apakš debesīm, viss mans! Neklusēšu par tā augumu, teikšu tā spēku un samērību! Kas tam pārraus virsējās bruņas? Divkāršu aizsegu kas pārplēsīs? Kas tam atlauzīs rīkles vārtus? Ap viņa ilkņiem – briesmas! Mugura tam – vairogu rindas, kā ar spiedogu piespiestas, tā piedzītas viena otrai, ka pat vējš netiek cauri, cita citai kā pievīlētas, kā piespīlētas – nenāk vaļā. Tā šķavas zibeņus šķiež, tā acis kā ausmas plaksti, tam no mutes liesmas skrien, lec uguns dzirkstis, tam no nāsīm nāk dūmi kā no verdoša sutas poda, dvaša tam iesveļ ogles, liesmas šaujas no mutes, tam uz skausta sēž spēks, priekšā tam dejo šausmas! Miesas kūkumi tam saliedēti, cieti sakniedēti – ka nekust! Sirds tam cieta kā akmens, kā dzirnakmens cieta tam pakaļa. Kad tas ceļas, tad dievi trūkstas, no izbīļa tiem samisas. Zobens pret to nejaudā, ne šķēps, ne bulta, ne pīķis. Tas dzelzi tur par salmiem un varu par trupenu koku, loka šautra to nepadzīs, kā pelavas lingas akmeņi tam, par pelavām milnu tas sauc un smej, kad šķēps svelpj. Rumpis tam klāts asām lauskām, kā ar ecēšām tas laižas dubļos, kā katlu verdina dzelmi, jūru kā zāļu podu, tam no muguras zvīļo ceļš, it kā sirmotu dzīle. Nav otra tāda uz zemes pīšļiem – radīts, lai nepazīst bailes. Uz dižajiem tas noraugās, viņš valdnieks pār visiem lepnības dēliem.” Ījabs atbildēja Kungam: “Zinu, ka tu visu spēj, ko tu nolem, to nevar novērst! Kurš padomu apslēpj bez zināšanas? Jā, es runāju, bet nesapratu, brīnums tas man – es nezināju. Klausies jel, es runāšu, es tev vaicāšu, stāsti tu man! Tikai dzirdējis biju par tevi, nu manas acis tevi ierauga – tāpēc noliedzu sevi un nožēloju pīšļos un pelnos.” Kad Kungs bija tā runājis ar Ījabu, Kungs sacīja Elīfazam no Tēmānas: “Dusmas man deg pret tevi un taviem diviem draugiem, ka nerunājāt par mani patiesību kā mans kalps Ījabs. Tādēļ ņemiet septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie mana kalpa Ījaba, un upurējiet par sevi sadedzināmo upuri. Un mans kalps Ījabs lai lūdz par jums, jo tikai viņa vaigu es uzlūkošu, – ka es vēl neapkaunoju jūs par to, ka netikāt runājuši par mani patiesību kā mans kalps Ījabs.” Elīfazs no Tēmānas un Bildads no Šūhas, un Cofars no Naamas gāja un darīja, kā Kungs tiem bija sacījis. Tad Kungs uzlūkoja Ījaba vaigu, Kungs Ījabam visu atdeva, kad tas bija lūdzis par saviem draugiem. Kungs vairoja otrtik visu, kas Ījabam bijis. Tad nāca pie viņa visi brāļi un māsas un visi agrākie paziņas un ēda ar viņu maizi viņa namā. Tie žēloja viņu un mierināja visa ļaunuma dēļ, ko Kungs viņam bija uzsūtījis. Tie deva viņam katrs vienu sudraba gabalu un katrs vienu zelta gredzenu. Kungs svētīja Ījaba mūža galu vēl vairāk nekā sākumu. Viņam bija četrpadsmit tūkstoši avju, seši tūkstoši kamieļu, tūkstotis jūgu vēršu un tūkstotis ēzeļmāšu. Viņam bija septiņi dēli un trīs meitas, un pirmajai viņš lika vārdā – Ūbele, otrajai – Smaržule un trešajai – Smaržuvācele, un visā zemē nebija citu tik skaistu sievu kā Ījaba meitas, un tēvs tām deva mantas tiesu līdz ar brāļiem. Pēc tam Ījabs dzīvoja vēl simts četrdesmit gadu un pieredzēja savus bērnus un bērnubērnus līdz ceturtajam augumam. Ījabs nomira vecs un sāts savu dienu. Svētīts, kas ļaundaru padomā nestaigā, uz grēcinieku ceļa nestāj un paļātāju pulkā nesēž, kam par Kunga bauslību prieks, kas dudina viņa bauslību dienu un nakti! Tas aug kā koks, stādīts pie ūdeņu straumēm, – augļus tas laikā nes, lapas tam nenovīst, ko tas dara, viss izdodas. Bet ļaundariem tā nav – tos kā pelavas putina vējš. Tādēļ ļaundari nepastāv tiesā, nedz grēcinieki taisno draudzē, jo taisno ceļu Kungs zina, bet ļaundaru ceļš ir pazušana! Ko gan iedomā tautas, kas sazvērējušās, un ciltis prāto tik tukšu vien? Sastājušies pasaules ķēniņi, vadoņi sadevušies kopā pret Kungu un viņa svaidīto: nomauksim viņu jūgu un nometīsim viņu virves! Kas debesīs sēž, pasmejas, Kungs izzobo tos, tad uzrunā tos savās dusmās un savā niknumā iztrūcina, jo – es iecēlu savu ķēniņu pār Ciānu, savu svēto kalnu! Paudīšu Kunga lēmumu – viņš sacīja man: tu esi mans dēls, šodien es tevi dzemdināju! Lūdz mani, un es došu tev tautas par mantojumu, par īpašumu pasaules malas – tu tās satrieksi ar dzelzs spieķi, kā podu tās šķēpelēs sadauzīsi! Tad nu, ķēniņi, esiet gudri, ņemieties prātu, zemes soģi, kalpojiet Kungam bijādami un līksmojiet drebēdami, skūpstiet šķīstībā, ka viņš nedusmojas – tad jums pēkšņi iet bojā: gan ātri iedegas viņa dusmas! Svētīti visi, kas pie viņa tveras! Dāvida psalms, tam bēgot no sava dēla Abšāloma. Kungs, cik man daudz naidnieku – daudz to, kas ceļas pret mani! Daudzi saka par mani: nebūs viņam glābiņa pie Dieva! – Bet tu, Kungs, esi mans vairogs, mans gods, tu cel mani. Skaļā balsī es saucu Kungu, un viņš man atbild no sava svētā kalna. Es liekos gulēt un aizmiegu, mostos, jo Kungs mani stiprina. Nebīšos pat desmitiem tūkstošu, kas stāj visapkārt pret mani. Jel celies, Kungs, glāb mani, mans Dievs! Tu siti visus manus naidniekus vaigā, ļaundaru zobus satrieci! Glābiņš – no Kunga! Tavai tautai – tava svētība! Korvedim. Stīgu pavadījumam. Dāvida psalms. Kad saucu, atbildi, Dievs, mana taisnība, atlaid mani no spaidiem, žēlo un uzklausi manu lūgšanu! Varenie, cik ilgi mans gods būs kaunā? Jūs niecību mīlat, jūs melus meklējat! Ziniet, taisno Kungs atlicina sev! Kungs dzird, kad es viņu saucu! Drebiet un negrēkojiet, izvaicājiet savu sirdi, kad esat gultā, – un cietiet klusu! Upurējiet taisnības upurus un paļaujieties uz Kungu! Daudzi saka: kaut mēs redzētu labu! Sava vaiga gaišumu cel pār mums, Kungs! Tu manai sirdij devi vairāk prieka nekā tiem, kam daudz graudu un jaunvīna! Mierā es gulšos un mierā iemigšu, jo vienīgi tu, Kungs, drošībā ļauj man mājot! Korvedim. Stabuļu pavadījumam. Dāvida psalms. Manos vārdos ieklausies, Kungs, sadzirdi manas nopūtas, pievērsies manām vaimanām, mans Ķēniņ un Dievs, jo es tevi lūdzos! Kungs, tu rītausmā dzirdi manu balsi, es rītausmā sataisos tev un gaidu. Tu esi Dievs, kam netīk ļaunprātība, ļaunums pie tevis nemājo. Tavā priekšā nestāj lielmutis, tu nīsti visus, kas dara netaisnību, melkuļus tu pazudini – bendes un krāpnieki Kungam riebj! Bet es ieiešu tavā namā tavas pārpilnās žēlastības dēļ, bijādams tevi, zemošos tavam svētajam templim. Kungs, vadi mani savā taisnībā, dari taisnu manā priekšā savu ceļu, jo man uzglūn naidnieki! Viņu vārdi nav uzticami, viņi pilni postīšanas, viņu rīkle ir vaļējs kaps, ar mēli tie lišķē. Sodi tos, Dievs, lai tie klūp sava viltus dēļ, jo tiem daudz grēku, triec viņus prom, jo tie dumpo pret tevi! Lai priecājas visi, kas tveras pie tevis, lai gavilē mūžam! Sargā tos, lai gavilē tevī tie, kuri mīl tavu vārdu! Kungs, ikvienu taisno tu svētī, kā ar vairogu sedz to ar labvēlību. Korvedim. Stīgu pavadījumam. Astoņus toņus zemāk. Dāvida psalms. Kungs, ne dusmās tiesā mani, ne niknumā mani pārmāci, žēlo mani, Kungs, jo esmu novārdzis, dziedini mani, Kungs, kaulus man lauž, manu dvēseli salauž – ak, Kungs, cik ilgi vēl? Griezies atpakaļ, Kungs, manu dzīvību glāb, izpestī mani savas žēlastības dēļ! Jo nāvē nepaliek ne miņas par tevi – kurš šeolā tevi slavinās! Esmu apguris vaidēt – ik nakti mirkst mana gulta, asarām slapinu savas cisas. Bēdu saēstas manas acis, nespodras manu naidnieku dēļ. Nost no manis, jūs, visi netaisnības darītāji, jo Kungs dzird manas raudas, Kungs dzird manu gaušanos, Kungs manu lūgšanu pieņem! Apkaunoti apmulsīs visi mani naidnieki, kaunā tie metīsies bēgt uzreiz! Dāvida psalms, ko viņš dziedājis Kungam – par Kūšu no Benjāmina cilts. Kungs, mans Dievs, pie tevis es tveros, atpestī un glāb mani no vajātājiem, ka tie kā lauva nesaplēš mani, ka neaizrauj prom – bet glābēja nav! Kungs, mans Dievs, ja es darījis to – ja manas rokas nesušas ļaunu, ja es atmaksājis labu ar ļaunu vai naidnieku aplaupījis aplam, tad lai pretinieks vajā mani un panāk, lai manu dzīvību iemin zemē, lai mani pamet pīšļos! Celies jel, Kungs, savās dusmās, sacelies pret manu naidnieku negantumu, mosties un lem tiesu pār mani! Tautas lai pulcējas ap tevi, atgriezies augstumos pār tām. Kungs tiesā tautas! Spried man tiesu, Kungs, pēc manas taisnības un pēc mana krietnuma. Kaut mitētos ļaundaru ļaundarība! Stiprini taisno, jo tu pārbaudi prātus un sirdis, tu esi taisnais Dievs! Mans vairogs pie Dieva, kas sirdsskaidros pestī, pie Dieva, tā taisnā Soģa, pie Dieva, kas nosoda vienumēr. Ja kāds neatgriežas, viņš savu zobenu trin, loks viņam uzvilkts un pacelts, viņš tam sataisījis nāvējošus ieročus, degošas bultas viņš sagatavojis! Redzi, ļaunu tas ieņem un posta grūts, un melus dzemdē. Tas bedri rok un dziļu kaš, un iekrīt akā, ko pats racis. Pūliņi nāk atpakaļ pār viņu pašu un varmācība krīt pār viņa galvu. Es pateikšos Kungam par viņa taisnību un dziedāšu visaugstā Kunga vārdam. Korvedim. Gatas arfu pavadījumā. Dāvida psalms. Kungs, tu esi mūsu kungs, cik varens tavs vārds pār visu zemi! Es pielūgšu tavu dižumu, kas sniedzas līdz debesīm! No mazuļu un zīdaiņu mutes tu uzcēli cietoksni pret saviem naidniekiem, lai savaldītu pretiniekus un atriebējus. Kad raugos tavās debesīs, tavu roku darbā, mēnesī un zvaigznēs, ko tu esi radījis, – kas ir cilvēks, ka tu atceries to, un cilvēkbērns, ka tu to glabā? Tu to noliec tik drusku zem dieviem, ar godu un slavu tu to kronē, liec tam valdīt pār tavu radību, visu tu noliec tam zem kājām – avis un vēršus, cik vien to ir, un visus lauka zvērus, putnus debesīs un zivis jūrā, kas izlodā jūru takas! Kungs, tu esi mūsu kungs, cik varens tavs vārds pār visu zemi! Korvedim. Kā “Mirsti par dēlu”. Dāvida psalms. Pateikšos Kungam no visas sirds, teikšu tavus brīnuma darbus, priecāšos tevī un līksmošos, dziedāšu tavam vārdam, Visuaugstais! Mani naidnieki metīsies bēgt, tie klups un ies bojā tavā priekšā, jo tu spried man tiesu un ved manu prāvu, tu nosēdies tronī un taisnīgi tiesā. Tu norāj tautas, tu izdeldē ļaundarus, tu izdzēs to vārdus uz laiku laikiem. Satriekti naidnieki drupās uz mūžu, tu pilsētas esi izsakņojis – pat miņa par tām zudusi! Bet Kungs mūžam valdīs, tiesai viņš nolicis savu troni, viņš tiesās pasauli pēc taisnības un lems pār tautām pēc patiesības. Kungs ir patvērums vajātam, patvērums posta laikos! Tev uzticas visi, kas zina tavu vārdu, jo tu, Kungs, nepamet tos, kas tevi meklē. Dziediet Kungam, kas mīt Ciānā, stāstiet tautām viņa darbus. Asinsatriebējs viņus atceras, neaizmirst nabago raudas. Žēlo mani, Kungs, redzi, kā es ciešu no tiem, kas mani nīst, – tu izrāvi mani no nāves vārtiem! Lai es teicu visu tavu slavu, Ciānas meitas vārtos lai līksmojos, ka tu glāb mani! Noslīka tautas bedrē, ko pašas raka, cilpā, ko pašas slēpa, tām aizķērās kāja. Kungs liek sevi atzīt, viņš spriež tiesu, ar savu roku viņš satriec ļaundarus. Ļaundari atgriežas šeolā – visas tautas, kas aizmirst Dievu. Ne uz mūžu grūtdieņi aizmirsti, nedz nabagu cerība zudīs uz laikiem! Celies, Kungs, lai nav cilvēka uzvara, lai tautas top tiesātas tavā priekšā! Kungs, iedzen tiem bailes, lai tautas zina, ka ir tikai cilvēki! Kāpēc, Kungs, tu turies tālu, kāpēc paslēpies posta laikos? Lepnuma pilni ļaundari grūtdieņus vajā – liec tiem krist no viltus, ko paši kaļ. Lielās ļaundaris ar savu kārību, rijīgais nolād un gāna Kungu. Ļaundaris lepns – nemeklē viņu! To vien prāto, ka Dieva nav. Vienmēr droši tā ceļi, tava tiesa ir augstu – viņš neredz to, kas tam naidnieki – viņš par tiem smej! Viņš saka sev sirdī: es nepaklupšu, audžu audzēs man neredzēt ļauna! Lāstu pilna tam mute un viltus, un varmācības. Tam zem mēles mokas un posts. Pie apmetnēm tas paslēpies gaida, no slēpņa tas nokauj nevainīgo, uz vārgdieni tam acis lūr. Viņš uzglūn slepus kā lauva no slēpņa, viņš uzglūn, lai grūtdieni sagrābtu, viņš tver grūtdieni un rauj savā tīklā – un satriekts tas zemē ļimst! Zem viņa varas vārgdieņi krīt. Tas saka sev sirdī: aizmirsis Dievs, apslēpis savu vaigu, nemūžam viņš neredz! Jel celies, Kungs! Dievs, vēz savu roku! Neaizmirsti grūtdieņus! Kā ļaundaris drīkst gānīt Dievu?! Tas saka sev sirdī: viņš nevajās! Tu taču redzi mokas un sūrumu, tu pamani to un ņem savā rokā – tik uz tevi vārgdieņi paļaujas, bāreņu palīgs tik tu! Samaitātā un ļaundara elkoni salauz, vajā negantību, lai iznīkst! Kungs ir valdnieks uz laiku laikiem – lai citas tautas paput no viņa zemes! Nabago alkas uzklausi, Kungs! Drošini viņu sirdis, pievērs tiem ausi! Nes tiesu bāreņiem un apspiestiem, lai nebēg vairs bailēs ļaudis no zemes! Korvedim. Dāvida psalms. Pie Kunga es tveros – ko sakāt man: laidies, putns, uz saviem kalniem! Redzi, ļaundari velk loku, liek bultu uz stopa stiegras, lai sirdsskaidros medītu tumsā. Ja pamati sabrukuši, ko taisnajam darīt? Kungs savā svētajā templī, Kungs savā debesu tronī – viņa acis raugās, viņa acu skati pārbauda cilvēku dēlus! Kungs pārbauda taisnos un ļaundarus – tos, kas mīl varmācību, viņš nīst. Degošas ogles un sēru viņš lies pār ļaundariem, dzeldīgs vējš ir viņu daļa kausā! Kungs ir taisns un taisnību mīl – sirdsskaidrie uzlūkos viņa vaigu. Korvedim. Astoņu stīgu pavadījumā. Dāvida psalms. Paglāb, Kungs, jo uzticīgo trūkst, jo ticīgie zuduši starp cilvēku dēliem. Viens otram tie niekus melš ar lišķa lūpām, ar divkoša sirdi. Iznīdēs Kungs lišķu lūpas, mēles, kas lielību runā, kas saka: ar mēli gūsim! Lūpas mums kust – kurš pār mums kungs? Dēļ nabagu posta, dēļ bēduļu kunkstiem nu es celšos, saka Kungs, un paglābšu tos, kas pēc tā šņukst! Kunga vārdi ir šķīsti vārdi kā sudrabs, kas kausēts podā, no rūdām septiņkārt tīrīts. Tu, Kungs, uzmani tos, tu pasargi mūs no šī dzimuma mūžam. Pa malu malām ļaundari pajuks, nāks godā, kas nievāts starp cilvēku dēliem. Korvedim. Dāvida psalms. Cik ilgi vēl, Kungs, tu mani aizmirsīsi, cik ilgi tu slēpsi savu vaigu no manis? Cik ilgi vēl glabāšu dvēselē rūpes un sirdī raizes – tā cauru dienu? Cik ilgi vēl celsies naidnieks pār mani? Raugies šurp! Atbildi man, Kungs, mans Dievs! Dod gaišumu acīm, lai neaizmiegu nāvē! Lai neteic mans naidnieks: pieveicu šo! Lai nelīksmo pretinieki, ka es klūpu. Bet es – tavai žēlastībai es uzticos, līksmo man sirds, ka tevis glābta! Es dziedāšu Kungam, jo viņš man dāsns! Korvedim. Dāvida psalms. Nelga saka sev sirdī: Dieva nav! Tie sagrauj un sagāna visu, ko ņem, – nav neviena, kas darītu laba! Kungs no debesīm raugās uz cilvēku dēliem – vai ir kāds prātīgs, kas meklētu Dievu? Tie visi atkritēji, visi samaitāti, nav neviena, kas darītu labu, neviena paša! Vai bez prāta tie netaisnības darītāji? Tie ēd manu tautu kā maizi! Kungu pat nepiemin! Gan trūktin tie trūksies, jo Dievs ir taisno pulkā. Nabaga nodomu jūs nievājat, kad pie Kunga tas tveras. Kaut nāktu no Ciānas glābiņš Israēlam! Kad Kungs pārvedīs savu tautu, līksmosies Jēkabs un priecāsies Israēls! Dāvida psalms. Kungs! Kurš mitīs tavā teltī? Kurš mājos tavā svētajā kalnā? Kas staigā krietnumā un taisnīgi dara, un runā patiesību savā sirdī, kas netenko ar savu mēli, kas kaimiņam nedara ļauna, kas neceļ neslavu tuvākajam, kas neieredz neliešus ne acu galā, bet godā tos, kas bīstas Kunga, kas zvēr pat pret sevi un tur vārdu, kas neaizdod naudu uz augļiem, neiet par kukuli pret nevainīgo – tāds neklups nemūžam! Dāvida uzraksts. Sargi mani, Dievs, jo es tveros pie tevis. Es saku Kungam: tu esi mans Kungs, bez tevis man nav nekā laba. Bet svētie, kas šajā zemē, un diženie, kas man tīkami? Tie vairo sev sāpes, kas izvēlas svešu! Es neliešu viņu lejamos asins upurus, es neņemšu viņu vārdus mutē! Kungs, tu mana daļa un mans kauss, tu pats met manu lozi – jaukā vietā novads man ticis, jā, mans mantojums lielisks! Es slavēju Kungu, kas man padomu dod, pat naktī mana sirds mani pārmāca. Arvien es turu Kungu sev priekšā – pie labās rokas – es nepaklupšu! Man priecājas sirds, un mans gods līksmo, tiešām drošībā mana miesa, jo tu mani šeolā nepametīsi, savam svētajam neliksi ieraudzīt bedri! Tu man liec iepazīt dzīvības taku, vislielāko prieku tava vaiga priekšā, tīksmību tev pie labās rokas mūžam! Dāvida lūgšana. Dzirdi, Kungs, manu taisnību, uzklausi manu brēcienu, ieklausies manā lūgšanā – tā nenāk no melīgām lūpām! No tevis man spriedums, tavas acis redz patiesību, tu pārbaudīji manu sirdi, tu nāci naktī, tu pārraudzīji, bet neatradi! Jo esmu apņēmies – negrēkos mana mute! Bet cilvēku darbi? – Caur tavu vārdu es turos tālu no varmāku ceļiem. Cieši man soļi uz tavām takām, nepaslīd manas kājas. Es saucu tevi, lai tu atbildi man, Dievs, pievērs man ausi, uzklausi mani, kā brīnumu dāvā savu žēlastību – tu, glābējs ikvienam, kas no uzbrucējiem tveras pie tavas labās rokas! Glabā mani kā acuraugu, savu spārnu ēnā slēp mani no ļaundariem, kas mani vajā, manas dzīvības naidniekiem, kas mani lenc! Savos taukos tie iepletušies, ar muti tie dižīgi runā, ik solī tie mani apstāj, tie lūko gāzt zemē mani! Tie ir kā lauva, kas kāro plēst, kā jauns lauva, kas no slēpņa uzglūn. Celies jel, Kungs, stāj pret to, saliec to, no ļaundariem glāb mani ar savu šķēpu, ar savu roku, Kungs, no vīriem, kuru mūžs ir tik vien šis laiks. No sava krājuma kuņģus tiem pildi, ka pietiek to dēliem, ka paliek pāri vēl bērniem! Bet es taisnots lūkošos tavā vaigā, modies veldzēšos ar tavu veidolu! Korvedim. Kunga kalps Dāvids sacīja Kungam šīs dziesmas vārdus todien, kad Kungs viņu glāba no visu naidnieku delnas un Saula rokas. Viņš teica: es mīlu tevi, Kungs, tu esi mans spēks, Kungs, tu mana radze, mans cietoksnis un mans glābējs! Mans Dievs, mana klints, uz kuras tveros, mans vairogs un mans glābšanās rags, un mana kalnu pils! Es piesaucu Kungu, kam pienākas slava, – no saviem naidniekiem es glābts! Turēja mani nāves saites, gāzās pār mani posta straumes, šeola saites mani apņēma, saņēma mani nāves slazdi, savās bēdās es saucu Kungu, savu Dievu es palīgā saucu. Viņš savā pilī izdzirda manu balsi, mans palīgā sauciens tam nāca ausīs – tad grīļojās un līgojās zeme, kalnu pamati drebēja un trīsēja, jo viņam uznāca dusmas. Cēlās dūmi no viņa nāsīm, rijēja uguns no viņa mutes, liesmu dzirkstis skrēja viņam pa priekšu! Viņš atvāza debesis un nāca lejā – tumšs padebess viņam zem kājām! Ķerubā jāšus viņš laidās, viņš šāvās ar vēja spārniem, viņš sedzās tumsu visapkārt sev, jumās mākoņvāliem, melniem no ūdens, zibšņi tam priekšā mākoņus šķēla! Krusa un uguns dzirkstis! Ducināja no debesīm Kungs, Visuaugstais dārdināja savu balsi! Krusa un uguns dzirkstis! Viņš laida bultas un šķieda tās un zibeņus svieda un kliedēja tos. Kļuva redzamas ūdeņu gultnes, vaļā atsedzās pasaules pamati – no tavas rāšanās, Kungs, no tavu nāšu dvašas! Viņš sniedzās no augstumiem, ņēma mani, izrāva mani no lielajiem ūdeņiem, izglāba mani no naidnieka stipra, no maniem nīdējiem, pārlieku vareniem. Tie man uzbruka posta dienā, taču Kungs bija mans balsts! Viņš izveda mani plašumos, izglāba – jo mīlēja mani. Kungs atdarīja pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības mani atalgoja, jo es staigāju Kunga ceļus un nenoklīdu no sava Dieva – visi viņa lēmumi man acu priekšā, no viņa likumiem novērsies neesmu! Es biju krietns pret viņu un sargājos darīt grēku – Kungs atalgoja mani pēc taisnības, pēc manu roku šķīstības viņa acu priekšā! Uzticīgajam tu esi uzticīgs un krietnajam atdari krietnu, pret sirdsšķīsto tu esi sirdsšķīsts, pret viltnieku tu proti viltu! Nabaga ļaudis tu taču paglāb, bet augstprāšiem liec nodurt skatienu, tu taču iededz manu gaismekli, Kungs! Mans Dievs dara gaišu manu tumsu! Ak, ar tevi es satriecu karapulkus, ar savu Dievu es lecu pār vaļņiem! Redzi, Dievs, – viņa ceļš taisns! – Kunga sacītais piepildās, vairogs viņš visiem, kas tveras pie viņa! Kurš gan ir Dievs kā vien Kungs un kurš klints kā vien mūsu Dievs? Dievs, kurš man apjozis spēku un darījis taisnu manu ceļu, kurš man devis kājas kā stirnai, manās augstienēs darījis mani stipru! Viņš manām rokām mācīja karot, liekt vara loku maniem delmiem! Tu devi man savu glābēja vairogu, tava labā roka mani balstīja, un tava pazemība mani paaugstināja. Tu devi plašumu, kur man staigāt, ka neļogās mani stilbi. Es vajāju naidniekus un panācu tos, un negriezos atpakaļ, iekams tie kauti, es satriecu tos, ka tie necēlās, tie saļima man zem kājām. Pirms kaujas tu mani ar spēku apjozi, tu nolieci dumpiniekus manā priekšā, tu naidnieku sprandus pavērsi man, kas mani nīda – tos es iznīdēju. Tie palīgu sauca, bet glābēja nebija, un Kungu – bet viņš tiem neatsaucās! Es samalu tos kā putekļus vējā, kā dubļus uz ielas tos samīdīju. Tu mani paglābi no ļaužu ķildām, tu mani noliki ciltīm par galvu, tautas, ko nepazinu, tagad man kalpo! Kā tie padzirda, tā tūdaļ padevās – svešinieki lišķēja man. Svešinieki pārbijušies grīļojās laukā no saviem cietokšņiem. Dzīvs Kungs! Slavēta mana klints! Cildināts mana glābiņa Dievs! Dievs, kurš dāvājis man atmaksu un pakļāvis man tautas, kurš patvēris mani no naidniekiem! Ak, tu pacēli mani pār pretiniekiem, no varmākām tu paglābi mani, tādēļ slavēšu tevi starp ciltīm, Kungs, un dziedāšu tavam vārdam! Viņš diženi glābj savu ķēniņu un savam svaidītam dod žēlastību – Dāvidam un viņa dzimumam uz mūžiem! Korvedim. Dāvida psalms. Debesis vēsta par Dieva godu, viņa roku darbu teic debesjums, diena dienai valodas vērpj, nakts naktij nes vēsti – nav valodas, nav vārdu, viņu balsis pat nedzird! Pār visu zemi sniedzas to mērs, līdz pasaules malai viņu vārdi! Debesīs viņš uzcēlis saulei telti. Kā līgavainis tā iznāk no kāzu telts, līksma kā spēkavīrs, kas skrējienā metas, no debesu malas tā iznāk un ripo līdz debesu galam – kas var paslēpties no viņas svelmes? Kunga bauslība pilnīga, tā atveldzē dvēseli, Kunga liecība droša, tā vientiesi dara gudru, Kunga pavēles skaidras, tās sirdi ielīksmo, Kunga bauslis šķīsts, tas dara acis gaišas, Kunga bijība šķīsta, tā pastāv mūžam, Kunga spriedumi taisni, visos ir patiesība, par zeltu tie tīkamāki un tīrzelta krājumiem, saldāki nekā medus un pilošas kāres. Un tie tavam kalpam liek atcerēties – kas tos ievēro, tas manto daudz. Kurš pamana savas kļūmes? No apslēpta grēka attīri mani! Arī no atklātas spīts savu kalpu sargi – lai nevalda tā pār mani, tad būšu krietns un brīvs no lielas vainas! Lai tev tīk manas runas un sirds pārdomas, Kungs, mana klints un mans glābējs! Korvedim. Dāvida psalms. Lai Kungs atbild tev briesmu dienā, lai Jēkaba Dieva vārds tevi paaugstina, lai sūta no svētnīcas tev palīdzību, lai no Ciānas tevi balsta, lai atceras visus tavus upurus, tavi sadedzināmie upuri lai viņam tīkami. Lai viņš tev dod, ko grib tava sirds, ko tu nolūko, lai viņš tev rod! Lai gavilējam par tavu uzvaru, mūsu Dieva vārdā lai ceļam karogus! Lai Kungs piepilda visas tavas lūgsnas! Nu zinu, ka Kungs glābs savu svaidīto, atsauksies tam no savām svētajām debesīm, pestīs to ar savu vareno labo roku! Tie kaujas ratus un šie zirgus, bet mēs – Kunga, sava Dieva, vārdu daudzinām! Viņi liecas un krīt, bet mēs ceļamies un stāvam taisni! Dievs, sargi ķēniņu! Lai viņš mums atsaucas dienā, kad sauksim! Korvedim. Dāvida psalms. Kungs, par tavu spēku priecājas ķēniņš, kad tu viņu glāb, redzi, viņš līksmo! Pēc kā viņa sirds alkst, tu viņam dod, ko viņa lūpas lūdz, tu viņam neliedz. Tu nāc tam pretī ar dāsnu svētību, tu liec tam galvā tīrzelta kroni. Viņš lūdza tev mūžu, tu viņam to devi – ilgs viņa dienas mūžīgi mūžam. Viņa godība liela, jo tu viņu sargā, godā un slavā tu viņu ietērp, tu viņam dāvā svētību mūžam, liec priekā tam līksmot tavā priekšā. Ķēniņš paļaujas uz Kungu – Visuaugstais to mīl, un tas neklups. Tava roka ķers visus tavus naidniekus, tava labā roka ķers tavus nīdējus, tu metīsi viņus kā degošā krāsnī – kad tu parādīsies! Kungs savās dusmās viņus aprīs, un apēdīs viņus uguns! Viņu pēcnācējus tu izdeldēsi no zemes un viņu sēklu no cilvēkbērniem! Tie gatavo ļaunu pret tevi, viltu tie kaļ, bet nejaudā, jo tu tiem liec muguru pagriezt, kad savus lokus tu griez tiem vaigā! Celies, Kungs, savā spēkā! Mēs dziedam un spēlējam tavai varenībai. Korvedim. Kā “Rītausmas stirna”. Dāvida psalms. Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis? Nedod man glābiņu vaimanas! Mans Dievs, es saucu dienā – bet tu neatbildi, un naktī – bet man nav miera. Tu taču sēdi tronī, Svētais, dzied Israēls tev slavu! Uz tevi paļāvās mūsu tēvi, tie paļāvās, un tu tos patvēri, uz tevi tie sauca un paglābās, uz tevi tie paļāvās un nepalika kaunā! Bet es esmu tārps, nevis cilvēks – ļaužu paļāts un nicināts. Visi, kas redz mani, mēdās, tie šķoba lūpas un krata galvu: meties pie Kunga! Lai viņš to glābj, lai viņš to patver, jo šis viņam tīk! – Tu taču izvedi mani no klēpja, tu loloji mani pie mātes krūtīm, tev es atdots vēl mātes miesās, jau mātes klēpī tu biji man Dievs! Neatstāj mani – briesmas ir tuvu, un palīga nav! Aplencis mani liels vēršu pulks, Bāšānas buļļi mani apstāj. Tie pleš uz mani rīkli kā lauva, kas plēš un rēc. Kā ūdens es izlaistīts, izmežģīti man visi kauli, sirds man kā vasks – tā izkūst man krūtīs. Izžuvis kā māls mans spēks, mana mēle līp pie aukslējām, nāves pīšļos tu mani guldi. Redzi, suņi mani aplenkuši! Ļaundaru bars mani apstājis, tie plosa man rokas un kājas. Varu saskaitīt visus savus kaulus! – Tie skatās uz mani un vēro mani, tie dala manas drēbes savā starpā un par manu apģērbu met kauliņus. Bet tu, Kungs, nepaliec tālu! Tu, mans glābiņš, steidzies man palīgā! Sargi no zobena manu kaklu, no suņu ķetnām manu vienīgo dzīvību! Glāb mani no lauvas rīkles, no sumbru ragiem! Atbildi man! Tavu vārdu es sacīšu saviem brāļiem, sapulces vidū es slavēšu tevi. Kas bīstaties Kunga, slavējiet viņu, viss Jēkaba dzimums, godājiet viņu, drebiet viņa priekšā, viss Israēla dzimums, jo viņš nav nicinājis un niecinājis nabaga ciešanas, nav slēpis savu vaigu no tā, kad tas brēca uz viņu – viņš sadzirdēja! Tevi es slavēšu lielajā sapulcē! Ko solīju, samaksāšu dievbijīgo priekšā! Ēdīs nabagi un gūs sātu, slavēs Kungu, kas viņu meklē. Lai jūsu sirdis ir dzīvas mūžam! Atcerēsies un atgriezīsies pie Kunga visas zemes malas, zemosies tavā priekšā visas tautu saimes – jo Kungam valstība un viņš valda pār tautām. Ēd un zemojas visi zemes lepnie, viņa priekšā liecas visi, kas nokāpj pīšļos, kas dzīvību nepatur. Nākamās audzes viņam kalpos, par viņu pēcnācējiem stāstīs, tie nāks un sludinās viņa taisnību tiem, kas vēl dzims, – par viņa darbiem! Dāvida psalms. Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. Zaļās ganībās viņš mani gulda, pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved, manu dvēseli atveldzē, vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ, pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani. Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā, ar eļļu tu svaidi man galvu, mans kauss plūst pāri. Patiesi, dāsnums un žēlastība mani pavadīs, es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. Dāvida psalms. Kungam pieder zeme un viss uz tās, zemes virsa un tie, kas tur mīt: viņš to uzcēlis uz jūrām un uzlicis uz upēm. Kurš uzkāps Kunga kalnā, kurš nostāsies viņa svētvietā? Kam tīras rokas un skaidra sirds, kas savu dvēseli nepiesien māņiem, kas nav nepatiesi zvērējis, – tam būs svētība no Kunga, taisns mērs no glābēja Dieva. Tāda ir cilts, kas viņa alkst, kāro tava vaiga, Jēkaba Dievs! Paceliet, vārti, savas sijas, un slejieties, mūžsenās durvis, lai nāk godības Ķēniņš! Kurš tad ir godības Ķēniņš? Kungs, stiprais un varenais, Kungs, varenais kaujā! Paceliet, vārti, savas sijas, un paslejieties, mūžsenās durvis, lai nāk godības Ķēniņš! Kurš tad ir godības Ķēniņš? Pulku Kungs – viņš ir godības Ķēniņš! Dāvida psalms. Tev pretī, Kungs, savu dvēseli ceļu, mans Dievs, tev es uzticos, neliec mani kaunā, neļauj maniem naidniekiem smieties par mani! Neliec tos kaunā, kas cer uz tevi, liec tos kaunā, kas steidzas nodot! Savus ceļus, Kungs, ierādi man, savas takas man iemāci! Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo tu esi mans glābējs Dievs, uz tevi es ceru augu dienu! Atceries savu žēlsirdību, Kungs, un savu žēlastību, jo tās pastāv kopš mūžiem! Manas jaunības grēkus un vainas nepiemini, atceries mani ar žēlastību, jo tu, Kungs, esi labs! Labs un taisnīgs ir Kungs, tādēļ viņš grēciniekiem māca, kur ceļš, viņš vada pazemīgos uz taisnprātību, māca pazemīgiem viņu ceļu. Visas Kunga takas ir žēlastība un patiesība – tiem, kas tur viņa derību un uzklausa viņa liecības. Sava vārda dēļ, Kungs, piedod manu vainu, jo tā ir liela! Kurš ir tas, kas bīstas Kunga, – tam viņš mācīs ceļu, ko izvēlēties. Pats tas dāsnumā mitīs, un viņa dzimums iemantos zemi. Kungs turas ar tiem, kas viņu bijā, un māca tiem savu derību. Manas acis arvien uz Kungu, jo viņš izvilks no tīkla man kājas. Pievērsies man un žēlo mani, jo esmu vientuļš un nabags! Mani sirdēsti samilzuši – no šauriem žņaugiem izbrīvē mani! Raugi manu postu un mokas, piedod man visus grēkus. Raugi, cik daudz manu naidnieku – ar plēsīgu naidu tie mani nīst. Sargi manu dvēseli un glāb, ka nenāku kaunā, – jo pie tevis es tveros. Krietnums un taisnīgums lai mani sargā, jo es ceru uz tevi. Glāb, Dievs, Israēlu no visām bēdām! Dāvida psalms. Iztiesā mani, Kungs, jo es krietnumā staigāju un paļāvos Kungam – es nešaubījos! Pārbaudi mani, Kungs, un pārraugi mani, izlūko manu sirdi un prātu, jo tava žēlastība man acu priekšā un es staigāju tavā patiesībā! Es nesēžos ar niekkalbjiem, ar liekuļiem es nesaejos, es nīstu samaitāto pulku, un pie ļaundariem es nesēdīšos! Es mazgāju rokas nevainībā un eju ap tavu altāri, Kungs, dziedādams pateicības balsī un stāstīdams par taviem brīnumiem. Kungs, es mīlu namu, kur tu mājo, vietu, kur mīt tava godība. Neaizrauj mani kopā ar grēciniekiem, nedz ar asins bendēm manu dzīvību, nedz ar tiem, kam rokā viltus, kam labā roka pēc kukuļa sniedzas! Es taču staigāju krietnumā – izpērc mani un žēlo mani! Es stāvu ar kāju uz drošas zemes – lūdzēju pulkā es teikšu Kungu! Dāvida psalms. Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, no kā man bīties? Kungs – manas dzīvības patvērums, no kā man baiļoties? Kad ļaundari nāk virsū ēst manu miesu, mani pretinieki un naidnieki, – tie paklūp un krīt! Kaut apmetīsies pret mani karapulks – mana sirds nebīsies, kaut celsies pret mani karš – arī tad es paļaušos. Vienu izlūdzos no Kunga, no tā es neatkāpšos, – kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, kaut raudzītos Kunga jaukumā un taujātu viņu templī. Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, viņš slēps mani savas telts slēpnī, klintī viņš mani cels. Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, dziedāšu un spēlēšu Kungam. Uzklausi, Kungs, manu balsi, kad saucu, žēlo mani un atbildi man! Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – Tevi es meklēju, Kungs. Neslēp savu vaigu no manis, neatstum dusmās savu kalpu – tu esi mans palīgs! Neatstāj mani un nepamet mani, manas glābšanas Dievs! Pat ja mani pamestu tēvs un māte, Kungs mani pieņemtu! Māci man, Kungs, tavu ceļu un ved mani pa līdzenu taku, jo man ir naidnieki! Neatdod mani pretinieku rīklei, jo ceļas pret mani viltus liecinieki un varmācības galvinieki! Ticu, ka ieraudzīšu Kunga labvēlību dzīvo zemē! Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi! Ceri uz Kungu! Dāvida psalms. Uz tevi es saucu, Kungs, mana klints, neesi kurls! Ja tu būsi mēms, es kļūšu kā tie, kas grimst bedrē! Uzklausi manu gaušanos, kad es brēcu uz tevi, izstiepis rokas pret tavu svēto iekšnamu! Neaizrauj mani kopā ar ļaundariem, kopā ar nekrietnajiem, kas savu kaimiņu sveicina mīļi, bet sirdī glabā naidu. Dod tiem pēc viņu darba, pēc ļaunuma, ko tie darījuši, pēc viņu roku veikuma dod tiem, izmaksā tiem pilnu algu! Ja tie nelūko uz Kunga darbiem, uz viņa roku veikumu, Kungs viņus nopostīs un vairs neuzcels! Slavēts lai Kungs, jo viņš uzklausījis manas gaudas! Kungs ir mans spēks un mans vairogs, uz viņu paļaujas mana sirds – viņš man ir palīdzējis! Mana sirds līksmo, dziesmā pateikšos viņam! Kungs ir spēks savai tautai, glābiņš un cietoksnis savam svaidītajam. Glāb savu tautu un svētī savu mantojumu, gani un auklē to mūžam! Dāvida psalms. Atzīstiet, kas Kungam, jūs dievu dēli, – atzīstiet Kunga godu un spēku! Atzīstiet Kunga vārda godu! Klanieties Kungam svētajos mitekļos! Kunga balss pār ūdeņiem! Godības Dievs liek pērkonam dārdēt, Kungs ir pār lielajiem ūdeņiem! Kunga balss savā spēkā – Kunga balss visā dižumā! Kunga balss nolauž ciedrus – salauž Kungs Lebanonas ciedrus, dancina Lebanonu kā teļu un Sirjonas kalnus kā meža vērsi! Kunga balss šķiļ uguns mēles! Kunga balss liek drebēt tuksnesim, Kungs drebina Kādēšas tuksnesi! Kunga balss liek dzemdēt stirnām un izģērbj mežus, viņa templī visi sauc: gods! Kungs pār plūdiem valda, valda Kungs mūžos kā ķēniņš! Kungs lai dod spēku savai tautai, Kungs lai svētī savu tautu ar mieru! Dāvida psalms. Dziesma tempļa iesvētīšanai. Es cildināšu tevi, Kungs, – kā no akas tu mani izcēli, tu neļāvi naidniekiem smieties par mani! Kungs, mans Dievs, es brēcu uz tevi, un tu mani dziedināji, Kungs, no šeola tu mani uzvedi, tu dzīvu izvedi mani no bedres! Dziediet Kungam jūs, uzticīgie, un pateicieties, pieminēdami viņa svētumu! Jo tik mirkli viņa dusmas, bet uz mūžu viņa labvēlība! Vakarā raudas nāk sērst, bet no rīta līksme. Savā pārticībā es teicu: nemūžam neklupšu! Kungs, savā labvēlībā tu darīji mani stipru kā kalnu – līdzko tu novērsies, es iztrūcinājos! Tev, Kungs, es saucu, savu Kungu es karsti lūdzos: kāds tev guvums no manām asinīm vai ja es nokāptu bedrē? Vai tad pīšļi slavētu tevi, vai tie paustu tavu patiesību? Uzklausi, Kungs, žēlo mani, Kungs, esi man palīgs! Tu pārvērti manas vaimanas dejā, tu noraisīji man maisu un apjozi mani ar prieku, lai dzied tev mans gods un neklusē! Kungs, mans Dievs, mūžam pateikšos tev! Korvedim. Dāvida psalms. Pie tevis, Kungs, tveros – neliec mani kaunā nemūžam! Savā taisnībā mani glāb! Pievērs man savu ausi, steidzies man palīgā, esi man patvēruma klints, esi droša pils, kur man glābties! Tu mana klints un mans cietoksnis – sava vārda dēļ ved mani un vadi! Neļauj man iekrist tīklā, ko tie slepus izliek, jo tu esi mans patvērums. Tavā rokā es nododu savu garu – tu esi izpircis mani, Kungs, patiesības Dievs! Es nīstu tos, kas vēršas pie nīcīgiem elkiem, uz Kungu es paļaujos. Es līksmošu un priecāšos par tavu žēlastību – tu ieraudzīji manu postu, tu pamanīji manas ciešanas! Tu mani nedevi naidnieka rokā, man raisīji kājas, lai eju, kurp tīk. Žēlo mani, Kungs, jo man grūti – bēdu saēstas manas acis, mana dvēsele un mana miesa. Jā, aizsteidzas raizēs mana dzīve, un mani gadi nopūtās paiet, mana grēka dēļ izsīkst mans spēks un mani kauli izdēd. Visiem naidniekiem es par apsmieklu un kaimiņiem par slogu, par biedēkli saviem paziņām – kas redz mani uz ielas, bēg no manis! Kā mironis esmu izmests no sirds, esmu kā aizsviests trauks. Daudzus es dzirdu čukstam: briesmas visapkārt, – sadevušies tie kopā pret mani, sazvērējušies atņemt man dzīvību! Bet uz tevi es paļaujos, Kungs, es saku: tu esi mans Dievs! Tavā rokā ir mani laiki – glāb mani no naidnieku rokas un maniem vajātājiem! Liec savam vaigam atmirdzēt pār tavu kalpu, savā žēlastībā atpestī mani! Kungs, neliec mani kaunā, kad tevi saucu, – liec kaunā ļaundarus, lai tie šeolā apklust, lai top mēmas melīgās lūpas, kas aprunā taisno, – tie iecirtīgi, lepni un nicīgi! Cik liela ir tava labvēlība! Tu glabā to tiem, kas tevi bijā, tu dāvā to tiem, kas tveras pie tevis, visu cilvēku priekšā! Tu viņus slēp no ļaužu cilpām savā slēptuvē, tu viņus glabā savā patvērumā no mēļu paļām! Slavēts lai Kungs, kas man sūtīja brīnumu – dāvāja savu žēlastību aplenktā pilsētā! Es sacīju mulsumā: tu esi atrāvis skatienu no manis! Tomēr tu dzirdēji manu gaušanos, kad es brēcu uz tevi! Mīliet Kungu, jūs viņa taisnie! Uzticīgos Kungs sargā, bet ar uzviju atmaksā lielībniekiem. Esiet stipri, lai jūsu sirdis ir drošas, jūs, kas gaidāt Kungu! Dāvida psalms. Svētīts, kam piedoti noziegumi, kura grēki ir nolīdzināti, svētīts, kam Kungs nepielīdzina vainu, kura gars ir bez viltus! Kamēr es neatzinos, nīka man kauli – es brēcu cauru dienu! Smagi gūlās tava roka pār mani, mans spēks zuda vasaras tveicē! Es atzinos savā grēkā un neslēpu savu vainu, es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos! Tad tu man piedevi mana grēka vainu. Tādēļ lai tevi lūdz visi uzticīgie posta stundā – kaut milzu ūdeņi veltos, tie viņus neaizsniegs! Tu mani patversi, no spaidiem pasargāsi – glābiņa gavilēm mani apjozīsi! Es tevi pamācīšu un rādīšu tev ceļu, es došu padomu – mana acs ir pār tevi! Neesiet kā zirgi, kā zirgēzeļi, kuriem trūkst saprašanas, kas ar laužņiem un iemauktiem jāsavalda – tie tevi neklausīs! Ļaundarim sāpju gana – kas paļaujas uz Kungu, to apjož žēlastība. Priecājieties Kungā un līksmojiet, taisnie, un gavilējiet visi, kam skaidra sirds! Taisnie, gavilējiet Kungā! Sirdsskaidrajiem piedien slavēt! Pateiciet Kungam ar cītaru, desmitstīgu arfu skandiniet viņam! Dziediet viņam jaunu dziesmu, stīgojiet prasmīgi un gavilējiet! Taisns ir Kunga vārds, uz viņa darbiem var paļauties. Viņš mīl taisnību un tiesu, Kunga žēlastība piepilda zemi. Caur Kunga vārdu debesis radās, caur viņa mutes dvašu viss debesu pulks. Viņš jūras ūdeņus sameta kaudzē, saveda kambaros jūras dzelmes, lai bīstas Kunga visa zeme, no viņa lai trūkstas visi, kas mīt zemes lokā! Viņš sacīja – un tapa, viņš pavēlēja – un tur radās. Kungam nerūp tautu padoms, viņam nevērtas ļaužu domas, Kunga padoms pastāv mūžam, viņa sirds domas uz audžu audzēm. Svētīta tauta, kam Kungs ir Dievs, – tā, ko viņš izraudzījies sev mantojumā! No debesīm raugās Kungs, viņš redz visus cilvēka dēlus, no sava sēdekļa viņš vēro visus, kas mīt virs zemes, viņš iegroza ļaužu prātus un izprot visus viņu darbus – ķēniņu nesargā liels karaspēks, spēkavīru nepaglābj liels spēks, zirgs cīniņā pieviļ, kaut sparīgs, tas nejaudā glābt. Redzi, Kunga acs pār tiem, kas viņu bijā, pār tiem, kas cer uz viņa žēlastību – ka viņš to dvēseles paglābs no nāves un dzīvības no bada. Mūsu dvēseles gaida Kungu, viņš ir mūsu palīgs un vairogs, jo viņā priecājas mūsu sirdis, jo viņa svētajam vārdam mēs uzticamies. Tava žēlastība, Kungs, lai pār mums, jo uz tevi mēs ceram! Dāvida psalms, kad viņš izlikās traks Abīmeleha priekšā un tas viņu padzina, un viņš aizgāja. Es teikšu Kungu bez mitas, mana mute vienmēr viņu slavē. Dižena mana dvēsele Kungā – klausās grūtdieņi un priecājas. Daudziniet Kungu tāpat kā es – kopā cildināsim viņa vārdu! Es meklēju Kungu, un viņš man atbildēja, no visām baismām viņš mani glāba. Tie raugās viņā un staro, to sejas nemulsīs kaunā. Redzi, nabags sauca, un Kungs sadzirdēja, izglāba no visiem spaidiem! Kunga eņģelis ir ap tiem, glābj tos, kas bīstas Kunga! Baudiet un redziet, cik Kungs labs! Svētīts vīrs, kurš tveras pie viņa! Bīstieties Kunga, viņa svētītie, – nenieka tiem netrūks, kas viņa bīstas. Lauvām trūkst, un tie cieš badu, kas meklē Kungu, tam netrūkst laba. Nāciet, dēli, un klausieties mani, mācīšu jūs bīties Kunga. Kurš alkst dzīves un grib pieredzēt labas dienas? Sargi savu mēli no ļauna un savas lūpas no viltus runām, vairies ļauna un dari labu, alksti miera un dzenies pēc tā! Kunga acis pievērstas taisnajiem un viņa ausis to saucieniem! Kunga vaigs vērsts pret ļaundariem – iznīdēt to piemiņu no zemes! Tie sauc, un Kungs dzird, no visiem spaidiem viņš tos glābj – Kungs tuvu tiem, kam satriekta sirds, kam sagrauzts gars, tos viņš pestī. Daudz nelaimju vajā taisno, bet no tām visām Kungs viņu glābj, Kungs pasargā viņa kaulus, neviens no tiem netop lauzts! Ļaundarus nokaus ļaunums, kas taisno nīst, saņems sodu. Kungs izpērk savu kalpu dzīvību – kas tveras pie viņa, tie netiks tiesāti! Dāvida psalms. Ej tiesā, Kungs, ar tiem, kas mani tiesā, karo ar tiem, kas karo pret mani! Cieši tver bruņas un vairogu, celies palīgā man! Cel šķēpu un pīķi pret maniem vajātājiem, teic manai dvēselei: esmu tavs glābiņš! Kauns un paļas tiem, kas manu dzīvību meklē! Lai bēg un mulst kaunā, kas man perina ļaunu! Lai tie top kā pelavas vējā, Kunga eņģelis lai tos dzen! Lai to ceļš ir tumšs un slidens, Kunga eņģelis lai tos trenc! Bez iemesla tie man liek tīklu pār bedri, bez iemesla rok, lai nokautu mani! Lai negaidot nāk pār tiem iznīcība un tīkls, ko lika, lai pašus tver, lai iznīcība tur viņus ierauj – tad mana dvēsele gavilēs Kungā, līksma, ka viņš glābis! Visi mani kauli sauc: Kungs, kurš vēl kā tu paglābj nabagu no stiprāka rokas un nabaga cietēju no laupītāja! Ceļas netaisni liecinieki – ko nezinu, to man prasa, tie atmaksā man labu ar ļaunu – tie iztukšo manu dvēseli! Bet es – kad tie sirga, es tērpos maisu, gavēdams sevi vārdzināju, savu lūgšanu nesu pie sirds, kā par tuvāko, kā par savu brāli, kā māti apraudot, es staigāju, sērās tērpies, noliektu galvu! Bet, kad es klupu, tie līksmojās pulkā, pret mani pulcējās pat neģēļi, ko nepazinu, plosīja un nelikās mierā, ar neģēļiem un iztapoņām tie trina zobus pret mani. Kungs, cik ilgi vēl tu noskatīsies? Glāb manu dvēseli no viņu draudiem, manu vienīgo – glāb no lauvām! Es godāšu tevi varenā sapulcē, ļaužu pulkā es slavēšu tevi! Lai nesmej par mani slepenie naidnieki, kas aplam nīst mani, lai nemiedz aci! Ne mieru tie runā! Pret lēnprātīgiem viltus nodomus kaļ! Tie pleš pret mani muti, tie saka: ā, re! Mēs jau zinājām! – Tu to redzēji, Kungs, – neklusē, Kungs, neesi tālu no manis! Celies jel, mosties, spried man tiesu, mans Dievs un mans Kungs, ved manu prāvu! Lem man pēc savas taisnības Kungs, mans Dievs, neļauj tiem līksmot par mani! Neļauj tiem teikt savā sirdī: ā! Gards! – Neļauj tiem teikt: mēs aprijām viņu! – Kauns un misēklis visiem, kas par manu nelaimi smej! Kaunā un negodā tie lai tērpjas, kas dižojas pret mani! Lai līksmo un gavilē, kas vēl man taisnību, kas vienmēr saka: liels ir Kungs, viņam tīk, ka kalpam labi! – Tad mana mēle teiks tavu taisnību, visu dienu tā teiks tavu slavu. Korvedim. Kunga kalpa Dāvida psalms. Grēks uzrunā ļaundari viņa sirdī, tam acīs nav baiļu no Dieva. Viņš lišķē pats sev, savu vainu necenšas pelt. Viņa runas ir posts un viltus, viņš pamet gudrību un nedara labu. Postu viņš gudro savās cisās, viņš stāj uz nelaba ceļa, ļaunu viņš neatmet. Kungs, līdz debesīm tava žēlastība un tava uzticība līdz padebešiem! Tava taisnība kā Dieva kalni, tava tiesa kā milzu dzelme – cilvēku un zvēru tu glāb, Kungs! Cik dārga tava žēlastība, ak, Dievs! Cilvēku bērni patveras tavu spārnu ēnā. Tie mielojas ar tava nama labumiem, no saviem prieka strautiem tu dzirdini tos, jo pie tevis ir dzīvības avots, tavā gaismā mēs ieraugām gaismu. Izplet savu žēlastību pār tiem, kas pazīst tevi, un savu taisnību pār tiem, kam skaidra sirds! Lai nemīda mani lepno kājas, un ļaundaru rokas lai nemētā mani! Redzi, tur gul nekrietnie – zemē nogāzti, nejaudā celties! Dāvida psalms. Neskaisties ļaundaru dēļ, neapskaud tos, kas dara netaisnību, jo tie drīz vītīs kā stāds un kaltīs kā zaļa zāle. Paļaujies uz Kungu un dari labu, tad tu mitīsi zemē un ganīsies droši! Priecājies Kungā, un viņš dos, ko tava sirds vēlas! Atklāj Kungam savu ceļu, paļaujies uz viņu, un viņš darīs – kā gaismai viņš liks tavai taisnībai aust un tavai tiesai kā dienvidū spīdēt! Esi rimts Kungam un ilgojies pēc viņa, nepukojies, kad citam šķiras, kad padodas kādam kalt viltu, atlaid dusmas un atmet naidu, neskaisties – no tā tik ļauns! Gan ļaundari tiks iznīdēti, bet, kas gaida Kungu, tas mantos zemi. Vēl drusku, un ļaundaru nebūs, tu prasīsi: kur viņi? – un viņu nav. Bet pazemīgie mantos zemi un baudīs mieru papilnam. Viltu kaļ ļaundaris pret taisno un griež pret viņu zobus – Kungs par to smej, jo redz, ka viņa diena tuvu! Šķēpu velk ļaundari un liec loku gāzt nabagu un cietēju, nokaut sirdsskaidro. Viņu šķēps tiem pašiem durs sirdī, un viņu loks tiks salauzts. Labāks mazums, kas taisnajam, nekā pārpilnība, kas daudziem ļaundariem, jo ļaundaru elkoņi tiks salauzti, bet taisnos spēcinās Kungs. Kungs zina krietno dienas, viņu mantojums pastāv mūžam, ļaunā dienā tie nepaliek kaunā, un bada laikos tie staigā sāti. Bet ļaundari iznīkst – Kunga naidnieki! – kā jēru taukums tie izkūp, dūmos tie izkūp! Ļaundaris aizlienē, bet nejaudā atdot, taisnais ir dāsns un aizdod, jo tie, ko viņš svētī, mantos zemi, bet tie, ko viņš nolād, tiks iznīdēti. Vīrs sper soli, bet tas nāk no Kunga – viņš ved to, kura ceļš viņam tīk, ja tas klūp, tomēr nepakrīt, jo Kungs balsta viņa roku. Zēns es biju un nu esmu vecs, bet neesmu redzējis taisno atstātu, nedz viņa bērnus lūdzam maizi. Visiem viņš dāvā un aizdod, un viņa bērni par svētību tam. Vairies ļauna un dari labu, tad tu dzīvosi mūžam! Kungs taču mīl tiesu! Viņš neatstās savus uzticīgos, mūžam tie pasargāti, bet ļaundaru sēkla tiks iznīdēta. Taisnie mantos zemi un vienmēr tajā mitīs. Taisnā lūpas teic gudrību, un viņa mēle runā tiesu, Dieva bauslība viņa sirdī, neļogās viņa soļi. Glūn ļaundaris uz taisno un lūko nonāvēt viņu. Kungs neatstās viņu tā rokā, neļaus viņu nomelnot tiesas priekšā. Gaidi Kungu un ej viņa ceļu, viņš tevi paaugstinās un dos tev zemi, tu noraudzīsies, kā ļaundarus iznīdē! Es redzēju ļaundari gūstam pārsvaru, zeļam un sakņojam paša zemē, kad iet garām, redzi, viņa vairs nav! Es meklēju to un neatradu! Vēro krietno un raugi sirdsskaidro, jo miermīlim būs nākotne, bet visi ļaundari tiks iznīcināti un viņu nākotne izdeldēta. Taisno glābiņš no Kunga, tas viņu patvērums posta laikā. Palīdz tiem Kungs un tos glābj, glābj no ļaundariem un pestī, jo tie tveras pie viņa. Dāvida psalms, lai daudzinātu. Kungs, ne dusmībā rāj mani, nedz niknumā mani pārmāci! Tavas bultas manī urbjas, un krīt pār mani tava roka. Miesā man nav veselas vietas tava piktuma dēļ, nav miera kaulos mana grēka dēļ. Mana vaina aug pāri pār galvu, kā smaga nasta grūta tā man. Smird un pūžņo manas vātis manas muļķības dēļ. Gauži greizs, noliektu galvu cauru dienu valkāju sēras. Gurni man karsoņa pilni, un miesā man nav veselas vietas. Sastindzis es un gauži satriekts, vaidu – mana sirds brēc! Kungs, tavā priekšā visas manas alkas, manas nopūtas tev nav apslēptas. Sirds man dauzās, spēks mani pamet, acu gaisma – arī tā jau prom! Draugi un kaimiņi no manas sērgas vairās, un tuvinieki stāv iztālēm. Izliek cilpas mani vajātāji, un mani postītāji zīlē man galu – cauru dienu tie to vien prāto. Esmu kā kurlais, kas nesadzird, un kā mēmais, kas never muti, es tapis kā tāds, kas nesadzird un kura mute nejaudā iebilst. Taču uz tevi, Kungs, gaidu, tu atbildēsi man, Kungs, mans Dievs! Es teicu: lai tie nesmej par mani, kas lielās pret mani, kad kāja slīd! Redzi, es jau grasos krist, un manas sāpes neatstāj mani. Savā vainā es atzīstos un trūkstos sava grēka dēļ. Bet mani naidnieki dzīvi un zaļoksni, daudz to, kas mani netaisni ienīst. Tie, kas atmaksā labu ar ļaunu, – tie ir pret mani, jo es tveros pie laba. Nepamet mani, Kungs, mans Dievs, neturies nost no manis! Steidzies man palīgā, Kungs, mans glābiņš! Korvedim Jedūtūnam. Dāvida psalms. Es teicu: sargāšu savus ceļus, ka negrēkoju ar mēli, sargāšu savu muti ar iemauktiem, kamēr ļaundaris manā priekšā! Mēms biju un kluss, un rāms pār mēru, bet manas sāpes tik pieņēmās. Gruzdēja sirds man krūtīs, un es kunkstēju, jo uguns koda, tad runāju ar savu mēli: ļauj, Kungs, uzzināt manu galu un manu dienu mēru – kāds tas? – lai zinu, cik nīcīgs es! Tik sprīžiem tu mēri manu dzīvi, un mans mūžs tavā priekšā nekas. Patiesi, cilvēks tik dvesma vien ir! Patiesi, kā ēna cilvēks staigā, patiesi, tik dvesma ir viņa pūles – krāj un nezina, kam tiks. Ko tagad lai gaidu, Kungs? Mana cerība ir uz tevi! Glāb mani no katra grēka, nelgām par apsmieklu neliec mani! Mēms biju un nevēru muti, jo tu esi tas, kas dara. Noņem man savu pārmācību – tavas rokas ķerts, es nīkstu! Rādams par grēkiem, tu cilvēku māci, tu ēd kā kode to, kas tam tīk, – patiesi, tik dvesma ir cilvēks! Jel uzklausi manu lūgšanu, Kungs, un manus saucienus dzirdi, manās asarās neskaties klusēdams, jo viesis esmu pie tevis un piemitējs kā mani tēvi! Novērsies, lai es atspirgstu, pirms es aizeju un nav manis! Korvedim. Dāvida psalms. Gaidīt gaidīju Kungu, un viņš liecās pār mani, viņš dzirdēja manu saucienu. Viņš izvilka mani no krācošas bedres, no muklāja dūņām, viņš balstīja manas kājas uz klints, viņš darīja manus soļus stingrus un lika man mutē jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam! Daudzi ieraudzīs un bīsies, un paļausies uz Kungu. Svētīts tas, kas paļaujas uz Kungu, kurš neklausās lepnajos, nedz tajos, kas noklīst māņos. Daudz brīnumu tu dari, Kungs, mans Dievs, un daudz domu tu domā par mums – neviena, kas līdzinātos tev! – ja es teiktu par tiem un vēstītu, tos nevarētu pat saskaitīt! Upurus un dāvanas tu nevēlies – tu esi atdarījis man ausis! – sadedzināmo upuri un upuri par grēkiem tu neprasi! Tad es sacīju: redzi, esmu atnācis – grāmatas tīstoklī rakstīs par mani! Man tīk darīt tavu gribu, mans Dievs, tava bauslība manās krūtīs. Es sludināšu taisnību lielajā sapulcē, redzi, savas lūpas es neaizslēgšu – Kungs, tu to zini! Tavu taisnību neslēpju sev sirdī, stāstu par tavu uzticību un glābšanu, žēlastību un patiesību negrasos slēpt lielajai sapulcei! Tu, Kungs, man neatrauj savu žēlsirdību, tava žēlastība un patiesība allaž sargā mani. Krājas pār mani ļauns bez gala, mana vaina pārmāc mani, ka vairs nevaru saskatīt, – to vairāk nekā matu uz galvas, un man trūkst padoma! Jel vēlies, Kungs, mani glābt, Kungs, steidzies man palīgā! Kauns un misēklis viņiem visiem, kas meklē manu dzīvību atņemt! Lai bēg ar negodu, kas vēl man ļaunu! Lai satrūkstas tie, atstāti kaunā, kas saka man: ā, redzi! Lai līksmo tevī un priecājas visi, kas tevi meklē, lai allaž tie saka: liels ir Kungs! – tie, kas mīl tavu pestīšanu. Bet par mani, par nabaga cietēju, Kungs domā! Mans palīgs un glābējs tu esi, mans Dievs, jel nekavējies! Korvedim. Dāvida psalms. Svētīts, kurš par nabago gādā, – ļaunā dienā Kungs viņu paglābs! Kungs viņu sargā un uztur dzīvu, par svētītu viņu dēvēs šajā zemē – tu neatdosi viņu naidnieku rīklei! Kungs remdina viņu slimības gultā – viņš bija slims, tu piecēli viņu! Es saku: Kungs, žēlo mani! Dziedē mani, jo esmu pret tevi grēkojis! Mani naidnieki runā ļaunu par mani: kad reiz viņš mirs un viņa vārds zudīs?! – Apraudzītāji tukšu vien runā, viņu sirds pēc nelaimes lūko – tie iziet ārā un aprunā! Visi, kas nīst mani, baumo par mani, tie perina ļaunu pret mani: nelaba kaite šo pārņēmusi – šis guļ un vairs necelsies! – Pat mans labvēlis, uz kuru paļāvos, kas ēda manu maizi, nu ceļ pret mani papēdi! Bet tu, Kungs, pažēlo mani un piecel mani, ka tiem atmaksāju, – tad zināšu, ka tev tīku, jo naidnieks pār mani negavilēs! Redzi, es – mana krietnuma dēļ tu mani turi un noliec mani sev priekšā uz mūžiem! Slavēts Kungs, Israēla Dievs, no mūžības līdz mūžībai! Tiešām, tik tiešām! Korvedim. Koraha dēlu psalms. Kā briedis alkst pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele alkst tevis, Dievs! Slāpst man dvēsele pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva! Kad nākšu un redzēšu Dievu vaigā? Manas asaras ir mana maize dienu un nakti! Tie saka man visu dienu: kur ir tavs Dievs? – To es atceros un nopūšos smagi – kā gāju reiz pūlī, tos vezdams uz Dieva namu! Līksmi tie klaigāja un paldies sauca svinību drūzmā! Ko tu tik nomākta, mana dvēsele, ko plosies manī? Gaidi uz Dievu, es atkal slavēšu viņu, manu glābiņu un manu Dievu! Mana dvēsele nomākta manī, tāpēc saucu tevi no Jardānas zemes un Hermona kalna, no Sīkākalna. Dzelme sauc dzelmei tavu slūžu dārdos, visas tavas brāzmas un bangas gāžas pār mani! Dienā Kungs dāvā savu žēlastību, bet naktī mana dziesma ir mana lūgšana dzīvības Dievam. Es sacīšu Dievam: mana klints! Kāpēc tu aizmirsi mani? Kāpēc es staigāju sērās, naidnieka vajāts? Man kož kaulos, ka naidnieki mani nievā, – tie saka man augu dienu: kur ir tavs Dievs? – Ko tu tik nomākta, mana dvēsele, ko plosies manī? Gaidi uz Dievu, es atkal slavēšu viņu, savu glābiņu un savu Dievu! Iztiesā mani, Dievs, un ved manu prāvu pret bezdievjiem! No krāpniekiem un varmākām izglāb mani! Tu esi mans patvērums, Dievs, – kāpēc tu pamet mani? Kāpēc staigāju sērās, naidnieka vajāts? Sūti savu gaismu un patiesību, lai tās mani vada, lai tās ved mani tavā svētajā kalnā un tavos mājokļos. Es iešu pie Dieva altāra, pie savas līksmības Dieva, un slavēšu tevi ar cītaru, Dievs, mans Dievs! Ko tu tik nomākta, mana dvēsele, ko plosies manī? Gaidi uz Dievu, jo atkal slavēšu viņu, savu glābiņu un savu Dievu! Korvedim. Koraha dēlu psalms. Dievs, mēs esam dzirdējuši, ko stāstīja mūsu tēvi, ko tu esi darījis viņu laikā, senajās dienās. Ar paša roku tu izrāvi tautas, bet viņus tu iedēstīji, tu satrieci ciltis, bet viņiem tu ļāvi zelt. Ne ar saviem zobeniem tie guva zemi, nedz viņu elkonis tos glāba, bet tava labā roka un tavs elkonis, un tava vaiga gaisma, jo tu viņus mīlēji. Dievs, tu esi mans valdnieks, tu sūti uzvaras Jēkabam! Ar tevi naidniekus nobadām, ar tavu vārdu samīdām uzbrucējus. Nedz savam lokam es uzticos, nedz mans zobens glābs mani, bet tu glāb mūs no naidniekiem un tos, kas mūs nīst, liec kaunā. Ar Dievu lielāmies augu dienu un tavam vārdam arvien pateicamies! Bet tu mūs atmeti un pazemoji un negāji līdzi mūsu pulkiem, tu liki mums bēgt no naidnieka – tie, kas mūs nīst, sagrābās laupījuma! Kā avis tu mūs ļāvi aprīt un starp tautām mūs izkaisīji, tu pārdevi savus ļaudis bez peļņas un nekaulējies par mūsu cenu, mūs padarīji par apsmieklu kaimiņiem, par ērmu un ķēmu tiem, kas ap mums, tu mūs liki tautu valodās, lai ciltis par mums tik pakrata galvu! Mans negods arvien manā priekšā, un kauns klāj manu vaigu, kad atskan ņirgu un smējēju balsis, kad ieraugu naidnieku un atriebēju! Tas viss nāk pār mums, kaut neaizmirstam tevi un pret tavu derību neturam viltu! Mūsu sirdis nav novērsušās, nedz mūsu soļi no tava ceļa, ka tu mūs satriec šakāļu laukā un apklāj ar nāves ēnu. Ja mēs būtu aizmirsuši sava Dieva vārdu un stiepuši rokas pret svešu dievu, vai gan Dievs to neatklātu? Viņš taču zina sirds noslēpumus! Tevis dēļ mūs galē bez mitas un kā avis kaušanai lemj – mosties taču, kādēļ tu guli, Kungs? Mosties, neatmet mūs uz mūžu! Kādēļ savu vaigu tu slēp un aizmirsti mūsu postu un mokas? Noliekta pīšļos mūsu dvēsele, plok pie zemes mūsu miesa – celies, palīdzi mums, glāb mūs savā žēlastībā! Korvedim. Kā “Lilijas”. Koraha dēlu psalms. Mīlas dziesma. Mana sirds kūsā jaukiem vārdiem! Es saku ķēniņam savas vārsmas! Mana mēle kā veikla rakstveža spalva! Tu esi skaistākais starp cilvēku dēliem, laipnība ir izlieta uz tavām lūpām, tāpēc Dievs svētījis tevi uz mūžiem! Joz savu šķēpu pie gurna, spēkavīr, tev diženums un tev slava! Tava slava lai zeļ! Jāj karā par patiesību, pazemību un taisnību! Tava labā roka tev māca varenus darbus! Bultas dzen asas ķēniņa naidnieku sirdīs – tautas pie kājām tev ļimst! Tavs tronis, ak, Dievs, uz mūžu mūžiem! Tavs valdnieka spieķis ir taisnprātība! Tu mīli taisnību un nīsti ļaundarību, tāpēc tevi svaidījis Dievs, tavs Dievs ar gaviļu eļļu – vairāk nekā tavus līdziniekus! Pēc mirrēm un alvejas smaržo tavas drānas! Ziloņkaula pilīs stīgu spēle tevi priecē! Ķēniņu meitas starp tavām dārgajām! Stāv kundze pie tavas labās rokas – Ofīra zeltā! Klausies, meita, raugi, un pieliec ausi: aizmirsti savējos un sava tēva namu! Ķēniņš iekāros tavu skaistumu – viņš ir tavs kungs, noliecies viņa priekšā! Tu, Tīras meita! Ar dāvanām tautas bagātie lūkos gūt tavu vēlību! Cik dižena ienāk ķēniņa meita! Ar zeltu izšūdināts tās tērps! Krāsainās drānās ved to pie ķēniņa – jaunavas iet tai pakaļ – viņas draudzenes ved tai līdzi! Ved tās ar prieku un līksmību, un tās ienāk ķēniņa namā. Tavu tēvu pēdās ies tavi dēli, tu darīsi tos par augstmaņiem visā zemē. Likšu pieminēt tavu vārdu audžu audzēs! Tautas slavēs tevi mūžīgi mūžos! Korvedim. Koraha dēliem. Jaunavu balsīm. Dziesma. Dievs mums patvērums un spēks, vienmēr rodams palīgs briesmās. Tāpēc nebīsimies, kaut apvērstos zeme un kalni iegāztos jūras dzīlē, kaut krāktu un putotu ūdeņi, kaut drebētu kalni, tai dižojoties! Upes straumes priecē Dieva pilsētu, Visuaugstā svētos mājokļus! Dievs mīt tur, tā negrīļosies, Dievs tai palīdzēs jau rīta ausmā! Dumpojas tautas, grīļojas valstis, atskan viņa balss – zeme kūst! Pulku Kungs ir ar mums, patvērums mums Jēkaba Dievs! Nāciet, lūkojiet Kunga darbus, kā viņš iztrūcina zemi – viņš aptur karus līdz zemes malām, loku viņš salauž un sadragā šķēpu, ratus viņš ugunī sadedzina! Rimstiet un ziniet, ka es esmu Dievs, augstu pār tautām, augstu pār zemi! Pulku Kungs ir ar mums, patvērums mums Jēkaba Dievs! Korvedim. Koraha dēlu psalms. Visas tautas, plaukšķiniet rokas! Gavilējiet Dievam ar līksmu balsi! Jo Kungs, Visuaugstais, ir bijājams, dižens ķēniņš pār visu zemi! Viņš pakļauj tautas mums un liek ciltis mums zem kājām, viņš izraugās mums mantojumu par lepnumu Jēkabam, kuru viņš mīl! Dievs cēlās gavilēs, Kungs raga skaņās! Dziediet Dievam, dziediet! Dziediet mūsu ķēniņam, dziediet! Jo visas zemes ķēniņš ir Dievs! Dziediet dziesmu! Dievs ir ķēniņš pār tautām, Dievs sēž svētuma tronī! Tautu augstmaņi pulcējas kopā – Ābrahāma Dieva tauta! – jo Dievam pieder zemes stiprie! Cik viņš augsts! Dziesma. Koraha dēlu psalms. Liels ir Kungs un augstu slavēts mūsu Dieva pilsētā! Viņa svētais kalns slejas skaists visas zemes priekam – Ciānas kalns, Ziemeļu kalns – pilsēta dižam ķēniņam! Tās pilīs visi zina, ka Dievs ir patvērums! Jo, redzi, sagājās ķēniņi, tie visi nāca virsū, kā paraudzījās, tā saminstinājās, iztrūkās un metās bēgt! Drebas tos sagrāba tur, mokas kā dzemdētājai – ar austrumu vēju tu sadauzi Taršīšas kuģus! Ko bijām dzirdējuši, nu ieraudzījām Pulku Kunga pilsētā, sava Dieva pilsētā, – Dievs to dibinājis uz mūžiem! Aptvērām, Dievs, tavu žēlastību, ienākuši tavā templī. Gan tavs vārds, Dievs, gan tava slava sniedzas līdz zemes malām! Taisnības pilna tava labā roka! Lai priecājas Ciānas kalns, lai līksmo Jūdas meitas par tavām tiesām! Izstaigājiet Ciānu, apstaigājiet to, saskaitiet, cik tai torņu! Ielūkojieties tās vaļņos, izložņājiet tās pilis, lai varat pastāstīt vēlākai audzei, ka šis Dievs ir mūsu Dievs uz mūžīgiem laikiem! Viņš vedīs mūs mūžam! Korvedim. Koraha dēlu psalms. Klausieties šo, visas tautas, sadzirdiet, kas pasaulē mītat, – jūs cilvēkbērni, jūs vīru dēli, kā bagātie, tā arī nabagie! Mana mute runās gudri, izprotot čukstēs mana sirds! Līdzībā vērīgi ieklausīšos, ar cītaru atklāšu savu mīklu! Kas man ko bīties posta dienās, kad mani lenc un liek kāju priekšā tie, kas paļaujas uz savu mantu un lielās ar savu bagātību! Nevar izpirkt cilvēks brāli, nedz dot Dievam par viņu ķīlu – jo augsts viņu dzīvības izpirkums, nepietiks it nemūžam, lai viņš dzīvotu laiku laikos, neieraudzījis bedri! Jo redzēs, ka gudrie mirst, gan muļķis, gan dulnais iet bojā, citiem tie atstāj savu mantu, kapi tiem mājas uz mūžiem, miteklis uz audžu audzēm – kaut zemes nosauktas viņu vārdā! Cilvēks savā godībā nesagaida pat rītu – viņš līdzīgs lopiem, kas aiziet bojā! Šāds ceļš tiem, kuriem muļķība piemīt, un šāds gals tiem, kuriem tīk pašu runas. Tos dzīs uz šeolu kā avis, nāve tiem būs par ganu, sirdsskaidrie tos samīs, rītam austot, to apveidi gaisīs šeolā, kur tie mīt! Bet Dievs izpirks manu dzīvību no šeola – viņš ņems mani! Nesatrūksties, ja cits top bagāts, ja tā nams paceļas godā, jo nāvē tas nepaņems it neko, tā gods nenokāps viņam līdzi, kaut dzīvē viņš laimīgs skaitās! Tevi slavē, kamēr tev veicas, bet tu aizej pie tēviem, kur vairs neredzēs gaismas nemūžam! Cilvēks savā godībā, bet bez saprašanas – līdzīgs lopam, kas aiziet bojā! Āsāfa psalms. Dievu Dievs Kungs runā un sauc zemi no saules lēkta līdz rietam. No Ciānas, skaistuma mēra, Dievs staro! Nāk mūsu Dievs un neklusē – viņam pa priekšu iet rijēja uguns, viņam visapkārt stipra vētra! Viņš sauc debesīm augšā un zemei, lai tiesātu savu tautu: pulcējiet pie manis uzticīgos, kas upurēdami slēdza ar mani derību! Debesis vēstī viņa taisnīgumu, jo Dievs ir tiesnesis! Klausies, mana tauta, es runāšu, Israēl, es liecināšu pret tevi – es esmu Dievs, tavs Dievs! Ne par upuriem es tevi rāju – tavi sadedzināmie upuri man priekšā vienmēr, man nevajag vērsi no tava nama, nedz āžus no taviem aplokiem, jo man pieder visi meža zvēri un lopi, kas tūkstoš kalnos, es zinu visus kalnu putnus, un visi lauka kustoņi ir mani! Ja būtu izsalcis, es tev neprasītu, jo man pieder pasaule un viss, kas tajā! Vai tad es ēdu vēršu gaļu, vai tad es dzeru āžu asinis? Upurē Dievam pateicību, maksā Visuaugstajam, ko apsolījis, un tad piesauc mani posta dienā – es tevi glābšu, un tu godāsi mani! Bet ļaundarim Dievs saka: kā uzdrīksties manus likumus piesaukt un manu derību pieminēt, tu, kas ienīsti pārmācību un laid manus vārdus gar ausīm?! Tu ieraugi zagli, un viņš tev tīk, ar laulības pārkāpējiem tu esi kopā! Muti tu palaid uz ļaunu, un tava mēle pin melus. Tu sēdi un baumo par savu brāli, savas mātes dēlam tu neslavu cel. Tā tu dari, un es lai klusēju?! Tev šķiet, ka es esmu kā tu?! Es rāšu tevi un tiesāšos pret tevi! Ņemiet to vērā, Dievu aizmirsušie, ka jūs nesaplosu, – glābēja nebūs! Kas upurē pateicību, tas mani godā, kas nosprauž ceļu, tam parādīšu, ka Dievs glābj! Korvedim. Dāvida psalms, kad pravietis Nātāns atnāca pie viņa pēc tam, kad tas bija gājis pie Batšebas. Apžēlo mani, Dievs, savā žēlastībā, savā žēlsirdībā dzēs manus pārkāpumus! Mazgā mani tīru no vainas, no mana grēka šķīstī mani – jo savus pārkāpumus es zinu un mans grēks vienmēr man priekšā! Pret tevi, tik pret tevi es esmu grēkojis, kas ļauns tavās acīs, to esmu darījis – tāpēc tu taisnīgs, kad apsūdzi mani, un šķīsts, kad spried man tiesu! Redzi, ar vainu es esmu piedzimis, grēcīgs, kopš māte mani ieņēma. Redzi, tu gribi, lai manī ir patiesība, tad dziļi sirdī man gudrību māci! Manus grēkus izberz ar īzapu, ka topu šķīsts, mazgā mani, lai es baltāks par sniegu! Liec man dzirdēt gaviles un prieku, lai līksmo kauli, ko tu sadragāji! Novērsies no maniem grēkiem, dzēs visas manas vainas! Šķīstu sirdi radi man, Dievs, un stingru garu atjauno manī! Nepadzen mani no sava vaiga, sava svētuma garu neatņem man! Dod atkal man prieku, ka tu mani glāb, spēcini mani ar labprātīgu garu! Es mācīšu pārkāpējiem tavus ceļus, un grēcinieki atgriezīsies pie tevis. No asinsizliešanas pasargā mani, Dievs, mans glābēj, – mana mēle gavilēs par tavu taisnību. Kungs, atdari manas lūpas, lai mana mute slavē tevi, jo tev upuri nav pa prātam, mans sadedzināmais upuris tev nepatiktu! Upuris Dievam ir satriekts gars – satriektu, salauztu sirdi tu, Dievs, nenicināsi! Dari labu Ciānai savā laipnībā, atjauno Jeruzālemes mūrus, tad tev patiks patiesie upuri – sadedzināmie un vissadedzināmie upuri, tad pienesīs uz tava altāra vēršus! Korvedim. Dāvida psalms, kad edomietis Doēgs nāca pie Saula un stāstīja: Dāvids bija atnācis Ahīmeleha namā! – Ko lielies ar ļaunu tu, varenais? Dieva žēlastība ilgst augu dienu! Postu tu kal, tava mēle kā uztrīts skuveklis, viltniek! Tu mīli ļaunu vairāk par labu, melus par patiesību! Tu mīli tādas runas, kas aprij, un valodas, kas viļ! Bet Dievs tevi satrieks uz mūžiem, grābs tevi, izraus no telts, izplēsīs ar saknēm no dzīvo zemes! Raudzīsies taisnie un bīsies, par viņu tie smies: redzi, vīrs, kas netvērās pie Dieva, bet paļāvās, ka gana bagāts, dūšojās, kaldams postu! – Bet es kā zaļojošs olīvkoks Dieva namā – paļaujos uz Dieva žēlastību mūžīgi mūžam! Mūžam slavēšu tevi, jo tu to darīji, un piesaukšu tavu vārdu tavu svētīto priekšā, jo tas ir labs! Korvedim. Uz sēru kokles. Dāvida psalms. Nelga saka sev sirdī: nav Dieva! – Tie grauj un sagāna ar ļaunu, nav neviena, kas darītu labu! Dievs no debesīm raugās uz cilvēku dēliem – vai ir kāds prātīgs, kas meklētu Dievu? Tie visi atkritēji, visi samaitāti, nav labdara, nav neviena! Vai bez prāta netaisnības darītāji? Tie manu tautu ēd kā maizi! Dievu pat nepiemin! Gan trūktin trūksies, kas nelikās trūkties, – izsvaidīs Dievs tavu lencēju kaulus! Tu liksi tos kaunā, jo Dievs tos atstumj! Kaut nāktu no Ciānas glābiņš Israēlam! Kad Dievs ļaus savai tautai atgūties, līksmosies Jēkabs un priecāsies Israēls! Korvedim. Stīgu pavadījumam. Dāvida psalms, kad zīfieši nāca un teica Saulam: vai tad tu nezini, ka Dāvids slēpjas pie mums? Dievs, ar savu vārdu glāb mani un ar savu varu mani iztiesā! Dievs, uzklausi manu lūgšanu, sadzirdi manus vārdus! Svešinieki ceļas pret mani, un varmākas meklē manu dzīvību – Dievu tie neņem vērā. Redzi, Dievs – mans palīgs, Kungs nāk spēcināt manu dvēseli. Viņš atmaksās ļaunumu maniem naidniekiem! Tu savā patiesībā iznīdē viņus! Labprātīgu upuri nesīšu tev, tavam vārdam es pateikšos, Kungs, jo tas labs, jo visās briesmās tas mani glābj, uz saviem naidniekiem nicīgi raugos! Korvedim. Stīgu pavadījumam. Dāvida psalms. Ieklausies, Dievs, manā lūgšanā un neslēpies, kad tev gaužos! Pievērsies un atbildi man! Nomākts es savās nopūtās – tramda mani naidnieku balsis un ļaundaru varmācība, jo tie nelaimi gāž pār mani un dusmās mani vajā. Sirds lēkā man krūtīs, un nāves briesmas uzkritušas, bailes un tirpas nāk pār mani, un drebas mani pārņem. Es teicu: kaut būtu man spārni kā dūjai – es lidotu prom un mitekli rastu, redzi, es aizlaistos tālu un mājotu tuksnesī! Es steigtos turp, kur man patvērums no aukainā vēja un no vētras! Aprij viņus, Kungs, sapin viņu mēles! Es pilsētā redzu pārestību un ķildas – dienu un nakti tās staigā pa mūriem, ļaunums un mokas pilsētā mājo, posts tur mājo, neatstājas no tās laukumiem varmācība un viltus! Nevis pretinieks paļā mani – to es paciestu, nevis nīdējs pār mani dižojas – no viņa es paslēptos, bet tu tas esi, cilvēk, mans līdziniek, mans tuvākais un mans biedrs, ar kuru mēs jauki runājāmies, Dieva namā mēs gājām pūlī! Lai nāve tos pārsteidz, lai tie dzīvi šeolā nokāpj, jo ļaunums ir viņu miteklī, viņu vidū! Bet es uz Dievu saucu, un Kungs mani glābs. Vakarā un no rīta, un dienvidū sūdzos un vaidu – viņš sadzirdēs manu balsi. Viņš paglābs drošumā mani no tiem, kas man uzbrūk, jo tik daudzi pret mani! Sadzirdēs Dievs un atbildēs tiem – viņš kopš mūžiem valda. Jo tie citādi netop un nebīstas Dieva! Tas ceļ roku pret miermīlīgo un apgāna derību ar viņu, salds krējums tam mutē, bet karš tam sirdī, tā vārdi maigāki par eļļu, bet tie ir kaili šķēpi. Atstāj Kungam savu nastu, un viņš tevi balstīs, viņš neļaus nemūžam, ka taisnais klūp. Bet tu, Dievs, tos grūdīsi akas bedrē – bendes un krāpnieki pat pusmūža nedzīvos! Bet es tev uzticēšos! Korvedim. Kā “Tālumnieku klusuma dūja”. Dāvida uzraksts, kad filistieši bija viņu sagrābuši Gatā. Žēlo mani, Dievs, jo cilvēki mani mīda, uzbrucēji žņaudz augu dienu! Mīdi manus naidniekus augu dienu, jo daudzi karo pret mani, ak, Augstais! Izbaiļu dienā uz tevi es paļaujos, uz Dievu – es slavinu viņa vārdu! – uz Dievu es paļaujos. Es nebaidos, ko miesa var man padarīt? Augu dienu tie sagroza manus vārdus, viss, ko tie izdomā, man par ļaunu! Tie sazvēras, tie uzglūn, tie dzen man pēdas – tie kāro pēc manas dzīvības. Vai netaisnība tiem jāpiedod? Dusmās tautas gāz zemē, Dievs! Manas klaida dienas tu esi saskaitījis! Jel met manas asaras savā traukā – vai tas nav rakstīts tavā grāmatā? Tad metīsies mani naidnieki bēgt – dienā, kad saukšu! To vienu zinu, ka Dievs ir par mani! Uz Dievu – es slavinu viņa vārdu! – uz Kungu – es slavinu viņa vārdu! – uz Dievu es paļaujos. Es nebaidos, ko cilvēks var man padarīt? Man jādod, Dievs, kas tev solīts, pateicības upurus nesīšu tev, jo tu manu dvēseli glābi no nāves, vai tad ne? No klupšanas manas kājas – ka varu staigāt Dieva priekšā dzīvības gaismā! Korvedim. “Neizposti!” Dāvida uzraksts, bēguļojot alā no Saula. Žēlo mani, Dievs, žēlo mani – mana dvēsele tveras pie tevis, un tavu spārnu ēnā es patveršos, kamēr posts paiet. Es saucu visaugstajam Dievam, Dievam, kas visu man piepilda! Tas sūtīs no debesīm un glābs mani, nonievās tos, kas mani mīda. Dievs sūtīs žēlastību un patiesību! Mana dvēsele starp lauvām, es guļu kā liesmās starp cilvēku dēliem, viņu zobi ir šķēps un bultas, viņu mēles ir ass zobens. Pacelies pār debesīm, Dievs, pār visu zemi tava godība! Tīklu tie izlika maniem soļiem, nomākta mana dvēsele! Bedri tie izraka man priekšā – paši tajā iekrita. Droša man sirds, Dievs, droša man sirds, dziedāšu es un spēlēšu! Mosties, mans gods, mostieties, arfa un cītara, – atmodināšu rīta ausmu! Teikšu tevi starp ļaudīm, Kungs, skandēšu tevi starp tautām, jo liela līdz debesīm tava žēlastība un līdz mākoņiem tava patiesība! Pacelies pār debesīm, Dievs, pār visu zemi lai tava godība! Korvedim. “Neizposti!” Dāvida uzraksts. Vai patiešām lai taisnība klusē, kad jūs runājat? Vai jūs pēc patiesības tiesājat cilvēku dēlus? Ak, savās sirdīs jūs darāt netaisnību, virs zemes jūs perināt varmācību! Paklīduši ļaundari kopš mātes miesām, alojas melkuļi kopš mātes klēpja! Viņu inde kā čūsku inde, kā kurlai odzei, kam ausis ciet, – tā nedzird vārdotāju balsis, viedīgo zintnieku zintis! Dievs, satriec tiem zobus viņu mutēs, lauvu dzerokļus izlauz, Kungs! Tie izsīkst kā ūdens, kas prom! Tie velk bultas, bet uzgalis nost! Kā gliemis, kas lienot iztek slienās, kā nelaikā dzimis, kam neredzēt sauli! Pirms ērkšķi krūmā sazels, vēl zaļus tos viesulis kaltēs un aizraus! Līksmos taisnais, kad ieraudzīs atriebību, ļaundaru asinīs kājas viņš mazgās, un cilvēki teiks: patiesi, taisnais atalgots, patiesi, ir Dievs, kas tiesā virs zemes! Korvedim. “Neizposti!” Dāvida uzraksts, kad Sauls sūtīja uzraudzīt viņa namu, lai viņu nonāvētu. Glāb mani no naidniekiem, mans Dievs, patver no tiem, kas ceļas pret mani! Glāb mani no nekrietnajiem un atpestī no asinsbendēm! Redzi, tie manai dzīvībai uzglūn, varenie sazvērējas pret mani! Ne es noziedzies, ne grēkojis, Kungs, nedz vainīgs, tie skrien, tie stāj pret mani, celies man palīgā un skaties! Un tu, Kungs, Pulku Dievs, Israēla Dievs, mosties sodīt visas tautas! Nevienu nesaudzē, kas dumpo uz ļaunu! Katru vakaru tie atpakaļ nāk, kā suņi kaukdami apļo pa pilsētu, re, tie ļauj mutei vaļu, asi šķēpi tiem starp lūpām, tie saka: kurš tad dzird?! – Bet tu, Kungs, smejies par tiem, tu izzobo visas tautas! Tu, mans spēks, pie tevis turēšos, jo Dievs ir mans patvērums. Manas uzticības Dievs ies man pa priekšu, Dievs ļaus man uzlūkot manus naidniekus! Neapkauj tos, lai neaizmirst mana tauta! – Iztrenkā tos ar savu spēku, nogāz tos, tu, mūsu vairogs un Kungs! Grēks tiem mutē, viltus uz lūpām – sapin tos viņu lāstos un lepnībā, un melos, ko tie stāsta! Nīdē tos dusmās, nīdē, lai nav! Lai visi zina, ka Dievs valda Jēkabā, valda līdz zemes galiem! Katru vakaru tie atpakaļ nāk, kā suņi kaukdami apļo pa pilsētu, pēc ēsmas tie klaiņā, ja nedabū sāta, skrien visu nakti! Bet es dziedāšu par tavu spēku, rītausmā gavilēšu par tavu žēlastību, jo tu biji patvērums man, paspārne man posta dienās. Tu, mans spēks, tev es dziedāšu, jo Dievs ir mans patvērums – manas uzticības Dievs. Korvedim. Kā “Liecības lilija”. Pamācošs Dāvida uzraksts, kad viņš karoja ar Divupes aramiešiem un Cobas aramiešiem un Joābs griezās atpakaļ un apkāva edomiešus Sāls ielejā – divpadsmit tūkstošus. Dievs, tu mūs atmeti, tu mūs sadragāji, tu biji noskaities – ļauj jel mums atspirgt! Tu drebināji zemi, tu šķērdi to, dziedē tai plaisas, jo tā jau brūk! Savai tautai tu liki trūkties, tu mūs dzirdīji ar klupšanas vīnu! Dod glābiņu tiem, kas tevi bijā, kur paglābties no loka! Palīdzi mums ar savu labo roku un uzklausi mūs, tad tavi mīļotie būs glābti! Dievs runā no savas svētnīcas: es līksmošos! Es sadalīšu Šehemu, un Lieveņu ieleju es izmērošu! Man – Gileāda un man – Manase, Efraims ir mana bruņucepure, un Jūda ir mans zizlis! Moābs ir mans mazgājamais kubls! Edomam uzsviežu savu sandali! Filistija, tu brēc manis dēļ! – Kas mani ievedīs nocietinātajā pilsētā, kas var mani vadīt uz Edomu? Vai tu, Dievs, esi mūs pametis, vai nenāksi līdzi, Dievs, mūsu karapulkiem? Palīdzi mums pret naidnieku, pie cilvēkiem tverties – blēņas vien! Ar Dievu pārspēku gūsim, viņš samīdīs mūsu naidniekus! Korvedim. Stīgu pavadījumam. Dāvida psalms. Dzirdi, Dievs, manu brēcienu, uzklausi manu lūgšanu! No zemes malas es saucu tev, kad gurst mana sirds, – uzved mani klintī, kas man par augstu! Jo tu esi mans patvērums, cietokšņa tornis pret naidniekiem. Es mitīšu mūžam tavā teltī, es patveršos tavu spārnu pavēnī. Jo tu, Dievs, dzirdēji manus solījumus! Tu dod mantot tiem, kas bijā tavu vārdu! Pieliec pie ķēniņa mūža dienām, lai viņa gadi uz audžu audzēm! Lai viņš valda mūžam Dieva priekšā, žēlastība un patiesība lai viņu uzrauga, – un tavam vārdam es dziedāšu mūžam, ko solījis, maksāšu no dienas dienā! Korvedim Jedūtūnam. Dāvida psalms. Tik pie Dieva es rodu mieru, no viņa mans glābiņš. Tik viņš ir mana klints un mans glābiņš, mans patvērums – es vis nepaklupšu! Cik ilgi jūs cilvēkam uzbruksiet, cik vēl ārdīsiet viņu jūs visi kā grūstošu sienu, kā ļodzīgu žogu? Tik viens tiem padomā – kā dižo nogāzt! Meli tiem tīk! Ar muti tie svētī, bet sirdī lād! Tik Dievā rod mieru mana dvēsele, jo uz viņu es ceru. Tikai viņš ir mana klints un mans glābiņš, mans patvērums – es nepaklupšu! Pie Dieva mans glābiņš un mans gods, mana stiprā klints un mans patvērums – Dievā. Paļaujieties vienmēr uz viņu, ļaudis, izlejiet viņa priekšā savas sirdis, Dievs ir mūsu patvērums! Tik dvesma ir cilvēkbērni, māns vien ir vīru dēli, svaru kausos tie augšup ceļas, par dvesmu vieglāki visi kopā! Nepaļaujieties uz ieguvumu un laupījuma nekārojiet, kaut manta nes augļus, tai nepiesieniet sirdi! Vienu reizi ir runājis Dievs, un divas reizes esmu dzirdējis, ka spēks ir pie Dieva, ka tevī, Kungs, žēlastība, tu atmaksā cilvēkam pēc padarītā! Dāvida psalms, kad viņš bija Jūdas tuksnesī. Dievs, tu esi mans Dievs, es meklēju tevi! Pēc tevis slāpst mana dvēsele, pēc tevis tvīkst mana miesa kā izkaltusi un gurda zeme bez ūdens! Tavā svētnīcā raudzījos uz tevi, skatīju tavu spēku un godu, tava žēlastība par dzīvību labāka – tevi slavinās manas lūpas. Slavēšu tevi visu mūžu, tavā vārdā celšu augšup plaukstas. Taukiem kārumiem sāta man dvēsele, līksmām lūpām slavē mana mute. Pieminu tevi, kad guļu, nakts stundās čukstu par tevi, jo tu esi mans palīgs, un tavu spārnu ēnā es līksmojos. Mana dvēsele kļaujas pie tevis, tava labā roka mani tur. Tie, kas meklē manu dvēseli nokaut, lai noiet zemes dziļumos, lai tos nodod zobena varā, par ēsmu šakāļiem lai tie top! Bet ķēniņš priecāsies Dievā! Godā nāks katrs, kas zvēr pie viņa, bet meļu mutes tiks aizdarītas. Korvedim. Dāvida psalms. Dzirdi, Dievs, manu balsi, kad sūdzos, no naidnieku briesmām pasargā mani, paslēp mani no kaitnieku pulka, nekrietno pūļa, tie kā zobenu asina sev mēli, vērš savas bultas – rūgtus vārdus, no slēptuves piepeši šauj uz krietno, šauj uz viņu, pat nebaidās! Cieši kopā tie turas uz ļaunu, tie runā, kā slazdus izlikt, saka: kurš ieraudzīs mūs? – Tie sagudro nekrietnības: dabūjām gatavu smalku stiķi – dziļi paslēpta cilvēka sirds! Bet Dievs šaus tiem bultu, acumirklī tos ievainos! Paši pret sevi tie dīda mēli! Kas to ierauga, krata galvu. Tad visi bīsies un teiks Dieva darbus, ko viņš veicis, tie sapratīs. Taisnais līksmos par Kungu un patversies pie viņa! Sirdsskaidrie dziedās slavu! Korvedim. Dāvida psalms. Dziesma. Tev pienākas slava, Dievs, Ciānā – kas solīts tev, tiks izpildīts! Tu lūgšanas dzirdi – pie tevis nāks visa radība! Kad vaina mūs nomākusi, vai tu apklāsi mūsu pārkāpumus? Svētīts tas, kuru tu izraugi un ņem sev, ka tas dzīvo tavos pagalmos! Kaut mēs gūtu sātu no taviem labumiem tavā namā, svētajā templī! Varenā taisnībā mums atbildi, Dievs, mūsu Glābēj, – uz tevi paļaujas visas zemes malas un vistālākās jūras! Tu kalnus uzcel ar savu spēku, tu apjozies ar varenību, tu apklusini krācošās jūras, to krācošos viļņus un rēcošās tautas! Tad bīstas, kas mīt zemes malās, no tavām zīmēm, tad rītiem un rietiem tu liec gavilēt. Tu apciemo zemi un laisti to – tu lieliski apdāvā to! Dieva straume ir ūdens pilna! Gādādams graudus, tu apgādā zemi – vagas tai slaki, arumus irdini, ar lietavām atmaidzē, tās zēlumu tu svētī. Tu vainago gadu ar savu dāsnumu, tavās pēdās lās eļļa, lāso tuksnešu ganības, un prieku pakalni apjož, pļavas ietērpjas avju baros, un ielejas sev labību uzsedz – viss gavilē un dzied! Korvedim. Dziesma. Psalms. Gavilējiet Dievam, visi, kas virs zemes! Apdziediet viņa vārda godu, godību lieciniet viņa slavai! Sakiet Dievam: cik baisi tavi darbi! Tik liels tavs spēks, ka naidnieki lišķē tev! Visa zeme tev zemojas un dzied tev slavu, dzied slavu tavam vārdam! Nāciet un raugiet, ko dara Dievs, – varens viņš parādās cilvēka dēliem! Viņš pārvērta jūru par sauszemi, kājām tie pārgāja upi – tādēļ līksmosimies par viņu! Viņš valda mūžīgi savā spēkā, viņa acis uzlūko tautas, lai spītnieki nepaaugstinās. Slavējiet, tautas, mūsu Dievu, lai dzird visi, kā skan tam slava, kurš mūs licis dzīvo vidū un mūsu kājām nav ļāvis klupt. Tu esi mūs pārbaudījis, Dievs, mūs pārkausējis, kā pārkausē sudrabu, tu esi mūs ievedis slazdā, uzlicis slogu uz mūsu gurniem, ļāvis, lai auļo pār mūsu galvām! Mēs gājām caur uguni un ūdeni, līdz tu mūs izvedi veldzē! Es nākšu tavā namā nest sadedzināmo upuri, tev samaksāšu, ko solījis, ko bildušas manas lūpas, ko es sacīju savās bēdās! Tev sadedzināmā upurī – baroti jēri! Dūmos izsmaržot likšu auniem, upurēšu vēršus un āžus! Nāciet klausieties, stāstīšu jums – visiem, kas bijā Dievu, – ko viņš darījis manai dvēselei! Viņu es saucu skaļā balsī, viņu cildināja mana mēle. Ja es būtu lolojis sirdī ļaunu, Kungs manī neklausītos! Taču Dievs klausījās, viņš sadzirdēja manas lūgšanas. Slavēts Dievs, kurš nav atmetis manu lūgšanu, nedz atrāvis man savu žēlastību! Korvedim. Stīgu pavadījumam. Psalms. Dziesma. Dievs lai mūs žēlo un svētī, lai liek savam vaigam mirdzēt pār mums! Lai zina visa zeme tavu ceļu un visas tautas tavu pestīšanu! Tautas lai slavē tevi, Dievs, lai tevi slavē visas tautas! Lai līksmo un gavilē ciltis – vienlīdzībā tu tiesā tautas un vadi ciltis virs zemes! Tautas lai slavē tevi, Dievs, lai tevi slavē visas tautas! Zeme ir devusi savu ražu, Dievs ir mūs svētījis, mūsu Dievs, Dievs ir mūs svētījis – lai bijā viņu visas zemes malas! Korvedim. Dāvida psalms. Dziesma. Lai ceļas Dievs, lai pašķīst viņa naidnieki, kas viņu nīst, lai bēg no viņa! Kā dūmus aizpūš, tu aizpūt tos! Kā kūst vasks pie uguns, tā lai zūd ļaundari Dieva priekšā! Bet taisnie lai priecājas, lai līksmojas Dieva priekšā, lai gavilē priekā! Dziediet Dievam, dziediet slavu viņa vārdam, sataisiet ceļu tam, kas tuksnešos jāj, – Kungs viņa vārds, līksmojiet viņa priekšā! Bāreņu tēvs un atraitņu tiesnesis, Dievs savā svētajā mājoklī! Dievs vientuļos iemitina namā, gūstekņus viņš rimtumā izved, taču spītnieki mīt akmenājā. Dievs, kad tu gāji savas tautas priekšā, kad tu soļoji pāri tukšatnei, – zeme līgojās, ak, debess lāsoja Sīnaja Dieva priekšā, Dieva, Israēla Dieva, priekšā! Dāsnu lietu tu slacīji, Dievs, pār savu mantojumu – kad tas bija panīcis, tu to aprūpēji. Tava radība dzīvo tur, tu savā laipnībā gādā par nabagiem, Dievs! Kungs sūta pasacīt, ziņnešu liels pulks: pulku ķēniņi, tie bēg, tie bēg, nama skaistules dala sev laupījumu – vai gulšņājāt, vīri, pie avju aplokiem?! – dūjas spārni klāti ar sudrabu un tās spalvas ar zaļu zeltu! Kad Visuvarenais tur izsvaidīja ķēniņus, sniegs sniga pār Calmonu! Dievu kalns, Bāšānas kalns, kupru kalns, Bāšānas kalns! Ko tu glūni, kupru kalns, uz kalnu, kas Dievam par sēdekli tīk? Patiesi, Kungs mājos tur mūžam! Dievam kaujas ratu divkārt desmit tūkstoši – tūkstošu tūkstoši! – Kungs vidū tiem – Sīnajietis! – savā svētumā! Tu uzkāpi augstumos, vezdams gūstā, tu ņēmi cilvēkus sev par balvu, pat spītniekus, lai mājo pie Kunga Dieva! Slavēts lai Kungs diendienā, mūsu nastu viņš nes, Dievs ir mūsu glābiņš! Dievs ir mūsu glābšanas Dievs, un Dievam Kungam pieder izeja no nāves! Patiesi, Dievs sašķaidīs savu naidnieku galvas un matainos pakaušus tiem, kas mīt grēkā! Kungs saka: no Bāšānas kalna tos vedīšu atpakaļ, tos vedīšu atpakaļ no jūras dzelmes, lai tu nošķaidi asinīm kājas, lai tavu suņu mēles no naidniekiem lok! Redzi, tavs svētais gājiens, Dievs, mana Dieva, mana ķēniņa gājiens svētnīcā – pa priekšu dziedoņi, nopakaļ spēlmaņi, apkārt jaunavas sietiņus šķindina: pulcējieties slavēt Dievu Kungu, jūs, kas cēlušies no Israēla! – Tur Benjāmins, jaunākais, visiem priekšā, Jūdas augstmaņi trokšņainā pūlī, Zebulūna augstmaņi, Naftālī augstmaņi! Tavs Dievs lai pavēl tavam spēkam, nostiprini, Dievs, ko tu mums devis, – no sava tempļa, kas augšā Jeruzālemē! Tev ķēniņi sanes veltes! Norāj jel niedru zvēru, vēršu padomi ar teļu tautu, kas samin cits citu dēļ sudraba gabaliem! Izdzenā tautas, kam badīties tīk! Lai nāk sūtņi no Ēģiptes, lai Kūša stiepj rokas pret Dievu! Zemes valstis, dziediet Dievam, dziediet slavu Kungam, kas kopš mūžības jāj debesu debesīs – klau, viņš dārdina savu balsi, vareno balsi! Atzīstiet Dieva spēku! Pār Israēlu viņa diženums un viņa spēks padebešos! Baiss tu, Dievs, savās svētnīcās, Israēla Dievs! Dod spēku un tvirtumu tautai! Slavēts Dievs! Korvedim. Kā “Lilijas”. Dāvida psalms. Glāb mani, Dievs! Ūdeņi uzkāpuši man līdz kaklam! Es stiegu dziļā muklājā, nav kur nostāties, es esmu ūdens dzelmē, un pali veļas man pāri! Es esmu apguris saukt, mana rīkle ir sausa, izīgst man acis, gaidot uz Dievu! Vairāk nekā matu uz galvas ir to, kas aplam nīst mani, vareni ir tie, kas grib mani iznīdēt, – melīgie naidnieki! Kā lai atdodu to, ko neesmu zadzis?! Dievs, tu pazīsti manu muļķību, mani grēki tev nav apslēpti! Lai netiek apkaunoti caur mani tie, kas cer uz tevi, Kungs, Pulku Kungs! Lai netiek pazemoti caur mani tie, kas meklē tevi, Israēla Dievs! Dēļ tevis es dzirdu paļas, negods klāj manu vaigu, svešs esmu kļuvis saviem brāļiem un kā citzemnieks savas mātes dēliem! Kvēle dēļ tava nama rij mani, kad pēlēji tevi peļ, pār mani tas nāk! Gavēdams raudāju par savu dvēseli, bet saņēmu paļas! Kad maisu paņēmu sev par apģērbu, kļuvu tiem par izsmieklu! Aprunā mani tie, kas sēž vārtos, un dzērāji apdzied mani, bet es – no tevis izlūdzos, Kungs, vēlības brīdi! Dievs, atbildi man – jo liela tev žēlastība, jo patiesa tava pestīšana! Velc mani no dūņām, ka nenogrimstu, ka glābjos no naidniekiem un ūdens dzelmes! Lai neveļas pali pār mani, lai neaprij mani dzelme, lai nesakļauj aka savu muti pār mani! Atbildi man, Kungs, jo laba ir tava žēlastība, savā lielajā žēlsirdībā pievērsies man! Neslēp vaigu no sava kalpa, jo postā es, steidzies atbildēt man, nāc, izpērc mani, man ir naidnieki – glāb tu mani! Tu zini manu neslavu, kaunu un negodu – visi mani naidnieki tavā priekšā. Paļas, salauzušas manu sirdi, man derdzas, es meklēju līdzjūtību, bet nekā un mierinātājus, bet neatrodu. Manam ēdienam tie pielika indi, kad man slāpa, tie man deva dzert etiķi. Viņu galds lai top viņiem par cilpu un viņu viesiem par slazdu! Lai aptumst tiem acis, ka vairs neredz, un viņu gurni lai ļogās! Izlej pār tiem savu bardzību! Tavu dusmu svelme lai tos ķer! Lai to apmetne paliek pamesta, lai viņu teltīs neviens nemīt! Tādu tie vajā, ko tu jau sitis, tu viņu ievaino, par viņa sāpēm tie tenko! Pieliec vēl vainu pie viņu vainas, lai pat necer, ka tu tos taisnosi! Lai tie izdzēsti no dzīvo grāmatas, lai starp taisnajiem netiek ierakstīti! Bet es esmu nabaga cietējs, glāb, Dievs, un pasargā mani! Dziesmā es slavēšu Dieva vārdu, es daudzināšu viņu ar pateicību – tas patiks Kungam labāk nekā vērsis, nekā ragainais šķeltnadzis bullis! Raugiet, nabagie līksmo – tie, kas meklē Dievu! Lai jūsu sirdis ir možas, jo Kungs uzklausa cietējus, un tos, kas gūstā, viņš nenicina! Lai slavē viņu debesis un zeme, jūras un viss, kas tajās ņudz, jo Dievs glābs Ciānu un uzcels Jūdas pilsētas, un tie tur dzīvos, un tiem tās piederēs! Viņa kalpu dzimums tās mantos, Korvedim. Dāvida psalms, lai daudzinātu. Dievs, nāc glāb mani, Kungs, palīgā steidzies! Kauns tiem un misēklis, kas manu dzīvību meklē! Lai bēg ar negodu, kas man vēl ļaunu! Lai aizbēg apkaunoti tie, kas saka: ā, re! – Lai līksmo tevī un priecājas visi, kas meklē tevi, un allaž lai saka: liels ir Dievs! – tie, kuri mīl tavu pestīšanu! Bet es – nabaga cietējs – Dievs, steidzies pie manis! Mans palīgs un glābējs tu, Kungs, – nekavējies! Pie tevis, Kungs, tveros – neliec mani kaunā nemūžam! Glāb mani un pasargā savā taisnībā, pievērs man savu ausi un pestī mani! Esi man mājokļa klints, kur tverties vienmēr! Tu esi nolēmis mani glābt, jo tu esi mana radze un mans cietoksnis! Mans Dievs, glāb mani no ļaundara rokas, no netaisnā un nežēlīgā delnas, jo tu mana cerība, Dievs Kungs, uz tevi es paļaujos kopš jaunības dienām! Tu esi mans atbalsts kopš mātes klēpja, no mātes miesām tu pieņēmi mani, tevi es slavēju vienmēr. Daudziem es šķietu savādnieks – es, kuram tu drošs patvērums! Pilna man mute ar tavu slavu, ar tavu godību augu dienu. Nepamet mani vecuma dienās, kad spēki man cauri, neatmet mani, jo mani naidnieki par mani runā, manai dzīvībai uzglūn, apspriežas pulkā, saka: Dievs pametis viņu! Ķeriet un grābiet, nav viņam glābēja! – Dievs, neturies tālu no manis, mans Dievs, palīgā steidzies! Lai mani pretinieki kaunā iznīkst, paļas un negods tiem, kas vēl man ļaunu! Bet es cerēšu mūžam un slavēšu tevi vairāk un vairāk. Mana mute stāstīs par tavu taisnību, par tavu pestīšanu augu dienu, jo es nezinu tām mēra. Es liecināšu par Dieva Kunga vareniem darbiem, es atgādināšu, ka vienīgi tu esi taisns! Dievs, tu mani mācīji kopš jaunām dienām – līdz šodienai paužu tavus brīnuma darbus. Dievs, nepamet mani līdz sirmam vecumam, lai es izstāstu par tavu stipro elkoni nākamai audzei un tavu spēku visiem, kas nāks! Dievs, tava taisnība sniedzas augstumos, tu esi darījis diženas lietas – Dievs, kurš vēl ir kā tu?! Daudz bēdu un nelaimju tu liki mums pieredzēt – gan atkal mūs atdzīvināsi, no zemes dzīlēm izcelsi mūs! Tad pieliec pie mana dižuma un atkal dari mani drošu! Ar arfu es daudzināšu tevi un tavu patiesību, mans Dievs, ar cītaru dziedāšu slavu tev, Israēla svētais! Mana mute gavilēs, kad dziedāšu tev, un dvēsele, tevis izpirktā! Mana mēle sludinās tavu taisnīgumu augu dienu! Cik apkaunoti, cik apmulsuši tie, kas lūko man darīt ļaunu! Sālamana psalms. Dod, Dievs, ķēniņam tavu tiesu un tavu taisnību ķēniņa dēlam, lai taisnīgi tiesā tavu tautu un tavus nabagus pēc patiesības, lai nes kalni mieru tautai un pakalni lai nes taisnību, lai taisni iztiesā tautas nabagos, lai pestī sērdieņus, lai satriec varmākas, lai dzīvo, cik saule debesīs un kamēr mēness, uz audžu audzēm, lai nolīst pār zāļu pļavām kā lietus gāzma, kas zemē urdz, lai taisnība uzzied viņa laikā, lai miers tik ilgi, līdz mēness zūd, lai viņš pavēl no jūras līdz jūrai un no upes līdz zemes galiem, lai tuksneša ļaudis liec ceļus tā priekšā un viņa naidnieki laiza pīšļus, Taršīšas un salu ķēniņi lai nes meslus, Šebas un Sebas ķēniņi lai dod veltes, lai rāpo tā priekšā visi ķēniņi, lai visas tautas viņam kalpo. Viņš sērdieni izpestī, kad tas brēc, un cietēju, kam palīga nav, viņš žēlo nabagu un sērdieni, sērdieņa dzīvību viņš glābj, no jūga un spaidiem tos izpērk, to asinis viņam dārgas – viņš lai dzīvo! Lai viņam nes Šebas zeltu, lai vienmēr par viņu lūdz, augu dienu lai viņu svētī, lai labība klāj zemi, lai kalnā tā šalc, kā Lebanona mežs lai raža! Lai ļaudis no pilsētām spraucas kā zāle no zemes, lai mūžam pastāv viņa vārds, tik, cik saule spīd, lai zied viņa vārds, viņā svētītas, visas tautas lai cildina viņu! Slavēts Kungs Dievs, Israēla Dievs, kas vienīgais dara brīnumus! Mūžam slavēts viņa godības vārds! Viņa gods lai piepilda visu zemi! Patiesi, jā, patiesi! Te beidzas Dāvida, Jišaja dēla, lūgšanas. Āsāfa psalms. Tiešām vēlīgs Dievs Israēlam, tiem, kam sirds šķīsta. Bet man teju vai sametās kājas, gandrīz vai misējās solis – es sāku apskaust katru iznireli, kad palūkojos, cik ļaundariem labi! Nav tiem nekādu likstu, dūšīgi tie un brangi miesās, tie nemokās kā visi, nedz tos piemeklē kā citus, tādēļ lepnība tiem kaklarota un varmācība kā apmetnis tos sedz, tiem acis no taukuma spiežas, kārībā kūsā tiem sirds, tie ņirgājas un runā ļaunu, nicīgi tie ar spēku draud, tie debesīs ar savu muti, ar mēli pa zemi lodā, un viņa tauta iet tiem līdzi un ūdens veldzi pie tādiem rod! Tie runā: kā uzzinās Dievs? Vai tad Visuaugstais visu zina? – Redzi, tādi ir ļaundari, allaž tie dīki, bet manta nāk. Tad velti es šķīstīju sirdi un nevainībā mazgāju rokas – sists es tiku augu dienu un pārmācīts ik rītu. Ja es nolemtu: runāšu kā tie! – es būtu pievīlis tavu bērnu cilti. Kad es pūlējos izprast, tas man likās pārlieku grūti, līdz ienācu Dieva svētnīcā – tur sapratu, kāds tiem būs gals! Patiesi, kur glums, tu tos ved, tu liec tiem sabrukt pīšļos! Redzi, tie satriekti vienā mirklī, aizrauti prom nāves šausmās. Kā nomoda sapnis tie ir, mans Kungs, – kad modīsies, tev riebs viņu tēli! Kad rūgtin rūga mana sirds un manās iekšās durtin dūra, es biju kā lops bez saprašanas un kā kustonis tavā priekšā. Nu esmu vienmēr ar tevi, tu ņem mani aiz labās rokas, ar savu padomu vadi mani, vēlāk tu godā mani pieņemsi! Kas man debesīs? Kad tu kopā ar mani – neko nevēlos virs zemes! Nīks mana miesa un sirds, bet manas sirds klints un daļa – Dievs mūžam! Jo, redzi, kas tālu no tevis, ies bojā, tu izdeldē visus, kas neuzticīgi tev! Bet es – Dieva tuvumā man ir labi, pie Dieva Kunga es tveros, lai paustu visus tavus darbus! Āsāfa psalms. Dievs, kādēļ tu atmeti mūs uz mūžu? Tavas dusmas kūp uz avīm tavās ganībās. Atceries savu draudzi, ko jau sen esi izraudzījies, cilti, ko glābi sev par mantojumu, Ciānas kalnu, kur esi apmeties! Steidzies uz bezgalīgajām drupām – svētnīcā visu sagrāvis naidnieks! Rēkdami ienāca pretinieki tavā svētvietā! Savas zīmes tie lika tur par zīmi! Likās, tie paceļ augstu cirvjus – un iekšā koku biežņā! Un tad visus grebumus ar cirtņiem un veseriem sadragāja, piegrūda uguni tavai svētnīcai, līdz pamatiem sagānīja tava vārda mājvietu, tie teica sev sirdī: visu nomīdīsim! – tie nodedzināja Dieva vietas visā zemē. Nevienu zīmi vairs neredzam un vairs nav praviešu – neviena, kas zinātu, cik ilgi vēl? Cik ilgi, Dievs, gānīsies naidnieks? Vai mūžam pretinieks pulgos tavu vārdu? Kādēļ tu atturi savu roku? Velc labo roku no azotes un iznīdē viņus! Dievs, mans Valdniek kopš senām dienām, zemes vidū, mūs glābdams, tu pūlies, tu satrieci jūru ar savu spēku, uz ūdeņiem sadragāji pūķu galvas, tu sašķaidīji leviatāna galvas, izbaroji to tuksneša iemītniekiem, tu izšķēli no zemes avotus un strautus, tu izsusināji neizsīkstošas upes, tev diena un tev nakts, tu noliki mēnesi spīdēt un sauli, tu noteici visas zemes robežas, vasaru un ziemu tu darināji! Atceries – naidnieks gāna tevi, Kungs, un nelgu tauta pulgo tavu vārdu. Neatmet plēsoņām savas ūbeles dvēseli, savu nabagu dzīvības neatdod aizmirstībai! Sargā derību! – jo pilni ir zemes tumšie kambari, varmācības mitekļi! Nepamet apspiesto kaunā, lai nabaga grūtdieņi slavē tavu vārdu! Celies, Dievs, iztiesā savu tiesu! Atceries, nelgas allaž peļ tevi, neaizmirsti, ka tavi naidnieki brēkā, bez mitas rēc tie, kas dumpo pret tevi! Korvedim. “Neizposti!” Āsāfa psalms. Dziesma. Mēs pateicamies tev, Dievs, mēs pateicamies, tavs vārds ir tuvu – to liecina tavi brīnumi! Redzi, es nolieku laiku un es taisnīgi tiesāšu – kad sabirzīs zeme un viss, kas tur mīt, es noturēšu tās stabus! Es lielīgajiem saku: nelielieties! un ļaundariem: neslejiet ragu! Neslejiet augstu savus ragus, nerunājiet un nestīvējieties, jo ne no austrumiem, ne rietumiem, ne no tuksneša, ne kalniem, bet no Dieva – tik viņš tiesās! Vienus nogāzīs, bet otrus uzcels. Jo kauss Kungam rokā ar putojošu vīnu, garšvielām jauktu, viņš lies no tā – jā, līdz mielēm tie sūks, tie dzers, visi zemes ļaundari! Bet es liecināšu mūžam, es dziedāšu slavu Jēkaba Dievam! Visu ļaundaru ragus es nozāģēšu – augstu sliesies taisno ragi! Korvedim. Stīgu pavadījumam. Āsāfa psalms. Dziesma. Pazīst gan Jūdā Dievu! Israēlā liels viņa vārds! Viņa slēpnis ir Šālēmā un viņa mājvieta Ciānā – tur viņš salauza uguns šautras, vairogus, šķēpus un kara rīkus. Spožs tu, dižens tu, kas laupījuma kalnus atņēmi drosmīgajiem! Tie snauž, nevienam karotājam pat roka nepakust! Tevis norāti, Jēkaba Dievs, nemaņā gan braucēji, gan zirgi! Tu, baiss esi tu! Kurš nostāvēs tavā priekšā, kad tu dusmo?! No debesīm tu spriedi tiesu – zeme bijās un cieta klusu, kad cēlās tiesāt Dievs, glābt visus nabagos uz zemes! Pat naidā cilvēki slavinās tevi – kas paglābsies tavu dusmu, ar tiem tu greznosies! Solieties un dodiet Kungam, jūsu Dievam! Visi, kas apkārt, nesiet Bargajam veltes, viņš dižajiem salauž garu un zemes ķēniņiem iedveš bailes! Korvedim Jedūtūnam. Āsāfa psalms. Balsī es brēcu uz Dievu, balsī uz Dievu, lai ieklausās manī! Posta dienā es meklēju Kungu, naktī rokas man sniedzas un nepiekūst, bet dvēsele neatgūstas! Es pieminu Dievu un vaidu, es žēlojos, un pagurst man gars. Tu turi man vaļā acu plakstus, es tā satriekts, ka nevaru parunāt. Es domāju par senajām dienām, par gadiem, kas aizgājuši, atceros, kā dziedāju naktī, savā sirdī es prātoju, meklēja mans gars: vai uz mūžiem mūs atmetis Kungs un nekad vairs negribēs mūs, vai uz visiem laikiem izsīkusi viņa žēlastība, vai viss cauri, kas solīts uz audžu audzēm, vai tad žēlot aizmirsis Dievs, vai dusmās aizslēdzis savu žēlsirdību? Un saku, mana nelaime, ka Visuaugstais nepastiepj savu labo roku! Pieminēšu, ko paveicis Kungs, – jā, pieminēšu brīnumus, ko tu darījis senatnē! Es pārdomāšu visus tavus darbus, par tevis paveikto es prātošu. Dievs, svētumā tavs ceļš – kurš dievs vēl tik liels kā tu, Dievs? Tu – Dievs, kurš brīnumus dara, tu parādi tautām savu spēku, tava roka izpirka tavu tautu, Jēkaba un Jāzepa dēlus. Ūdeņi ieraudzīja tevi, Dievs, ūdeņi tevi ieraudzīja, savērpās, šūpojās dzelme! Izšļāca ūdeni mākoņi, pērkonu dārdināja padebeši, tavas bultas birtin bira! Tava pērkona dārdi – virpulī, zibeņi izgaismoja pasauli, šūpojās, trīcēja zeme! Pāri jūrai tavs ceļš un tava taka pār lieliem ūdeņiem, bet tavas pēdas neviens nav redzējis! Kā avis tu vedi savu tautu pie Mozus un Ārona rokas! Āsāfa psalms. Ieklausies, mana tauta, manā bauslībā! Sniedziet ausi, ka dzirdat, ko saku! Atvēršu līdzībām muti, stāstīšu mīklas no senseniem laikiem, ko esam dzirdējuši un turam prātā, kā mūsu tēvi mums stāstījuši. Mēs neslēpsim no viņu dēliem, izstāstīsim nākamai audzei Kunga slavu un viņa varu, un brīnumus, ko viņš darījis. Viņš noteica liecību Jēkabā un bauslību nolika Israēlam, un pavēlēja mūsu tēviem, lai tie māca to saviem dēliem, lai zina nākamā audze – dēli, kas vēl tikai dzims, lai aug un izstāsta saviem dēliem – ka tie paļaujas uz Dievu un neaizmirst Dieva darbus, un ievēro viņa baušļus, lai nav tādi kā viņu tēvi – spītnieku un dumpinieku audze, audze ar gļēvām sirdīm, kuras gars nebija uzticīgs Dievam. Efraima dēli, bruņotie loka šāvēji, apcirtās bēgt sadursmes dienā – tie lauza derību ar Dievu, viņa bauslībā atteicās staigāt un aizmirsa viņa darbus un brīnumus, ko viņš tiem rādījis. Viņu tēvu priekšā viņš darīja brīnumu Ēģiptes zemē, Coanas laukā – viņš šķēla jūru un izlaida tos cauri, uzmetis ūdeņus kā gubu, un veda tos dienā mākonim līdzi un visu nakti uguns gaismā, un šķēla klintis tuksnesī, un dzirdīja kā no dzīles – papilnam, un izdzina strūklas no klints, un ūdeņiem lika tecēt kā upēm. Bet atkal tie grēkoja pret viņu, izkaltušā zemē dumpojās pret Visuaugsto, tīšām tie pārbaudīja Dievu – tie prasīja ēst, kas tiem kāro, tie izrunājās pret Dievu, tie teica: vai jaudās Dievs klāt tuksnesī galdu? Viņš sita gan klinti, un šļācās ūdens un straumes vēlās; vai arī maizi viņš jaudās dot, vai sagādās gaļu savai tautai? – Kad Kungs to dzirdēja, viņš noskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un dusmas sacēlās pret Israēlu, jo tie neticēja Dievam un nepaļāvās, ka viņš tos izglābs! Tad viņš pavēlēja mākoņiem augšā un debesu durvis atdarīja, viņš lika līt pār tiem mannai, ko ēst, un debesu labību deva tiem. Cilvēks ēda maizi, ko tik varenie ēd, – viņš barību sūtīja tiem papilnam, viņš izdzina austreni debesīs, viņa spēks izlaida dienvidvēju, viņš lika gaļai kā pīšļiem birt un spārnotiem putniem kā jūras smiltīm. Viņš lika tiem krist viņu nometnē ap viņu mitekļiem, viņi ēda un pieēdās ļoti – ko tie kāroja, viņš tiem deva! Pirms tie atrāvās no sava kāruma – vēl ēdiens tiem mutē –, Dieva dusmas cēlās pret tiem, un viņš kāva brangākos no tiem, Israēla jaunekļus gāza zemē. Vienalga, tie grēkoja vēl, tie nenoticēja viņa brīnumiem! Viņš lika to dienām pazust dvesmā un to gadiem – baismā! Kad viņš tos kāva, tie sāka alkt viņa – tie atgriezās un meklēja Dievu, tie atcerējās, ka Dievs – viņu klints, ka Dievs, Visuaugstais, viņu izpircējs. Bet tie vīla viņu savām mutēm, un savām mēlēm tie meloja viņam, to sirdis nebija viņam drošas, tie nebija uzticīgi viņa derībai, bet viņš, līdzcietīgais, piedeva pārkāpumu un neizpostīja. Cik reižu viņš savaldīja savas dusmas un nedeva vaļu visam naidam! Viņš atcerējās, ka tie ir miesa – vējš, kas aizskrien un neatgriežas! Cik dumpojās tie pret viņu tuksnesī, sāpināja viņu tukšatnē! Jau atkal tie pārbaudīja Dievu, Israēla svēto tie apšaubīja, tie neatcerējās viņa roku, kas reiz tos atpirka no naidnieka, kad viņš rādīja Ēģiptē savas zīmes un savas mīklas Coanas laukā. Viņš pārvērta asinīs turienes teces, ka no savām straumēm tie nedabū dzert, tiem uzlaida spietu, kas tos ēda, un vardes, kas tos izpostīja, atdeva spradžiem viņu ražu un viņu pūliņus siseņiem, ar krusu nokāva viņu vīnadēstus un viņu vīģu kokus ar salnu, nodeva krusai viņu lopus un viņu ganāmpulkus zibeņiem, uzlaida tiem savu dusmu svelmi – naidu, niknumu un postu – ļaunuma vēstnešu pulku, sataisīja ceļu savām dusmām, neaiztaupīja tos nāvei, viņu dzīvības sadzina mērim, kāva visus pirmdzimtos Ēģiptē – vīrišķības pirmziedu Hāma teltīs! Viņš dzina kā avis savu tautu, veda to tuksnesī kā ganāmpulku, vadīja tos droši, un tie nebijās, bet to naidniekus pārklāja jūra. Viņš ieveda tos savās svētajās robežās, pie kalna, ko guva viņa labā roka, viņš izdzina tautas to priekšā, ar mērauklu nomērīja tiem viņu daļu, teltīs nometināja Israēla ciltis. Bet tie pārbaudīja visaugsto Dievu un dumpojās pret viņu, viņa liecības neņēma vērā – tie novērsās, pievīla kā viņu tēvi, tie atspruka kā vaļīgs loks! Tie dusmoja viņu ar savām augstienēm, ar saviem elkiem tie viņu kaitināja – izdzirda Dievs un apskaitās, un pavisam atmeta Israēlu! Viņš pameta savu mājokli Šīlo – telti, kur viņš mita cilvēku vidū, viņš atdeva gūstā savu spēku un savu godību naidnieka rokā, viņš sadzina zobenam savu tautu, uz savu mantojumu viņš saniknojās. To jaunekļus aprija uguns, to jaunavām nebija kāzu dziesmu, to priesteri krita no šķēpa, to atraitnēm nebija raudu dziesmu. Un modās Kungs kā no miega, kā spēkavīrs klaigādams vīna skurbumā, savu naidnieku pakaļas viņš sita trumiem – mūžīgu negodu viņš uzkrāva tiem! Viņš atmeta Jāzepa telti un Efraima cilti neizraudzījās – viņš izraudzījās Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kuru viņš mīl, viņš cēla sev svētnīcu – kā debesis augstu, kā zeme, ko viņš uz mūžiem dibinājis, viņš izvēlējās Dāvidu sev par kalpu un ņēma to no avju aplokiem, no avju takām viņš to atveda ganīt Jēkabu, viņa tautu, un Israēlu, viņa mantojumu, tas viņus ganīja ar krietnu sirdi un ar prasmīgu roku vadīja viņus. Āsāfa psalms. Dievs, tautas ielauzušās tavā mantojumā, apgānījušas tavu svēto templi, sagrāvušas Jeruzālemi drupās! Tās atdevušas tavu kalpu līķus par barību debesu putniem, tavu uzticīgo miesas zemes zvēriem! Tās izlējušas viņu asinis kā ūdeni visapkārt Jeruzālemei – un nav, kas apbedī! Par apsmieklu esam kļuvuši kaimiņiem, par ērmu un nievekli tiem, kas ap mums! Cik ilgi, Kungs? Vai mūžam tu dusmosies? Vai degs kā uguns tavs naids? Lej savas dusmas uz tautām, kas nepazīst tevi, un pār valstīm, kas nepiesauc tavu vārdu, kas Jēkabu aprijušas un viņa mitekli izpostījušas! Nepiemini mums senos pārkāpumus! Ātrāk lai steidz mums pretī tava žēlsirdība, jo mēs gauži pagalam! Palīdzi mums, mūsu glābējs Dievs, tava vārda godības dēļ, atpestī mūs un apklāj mums grēkus tava vārda dēļ! Kādēļ lai tautas saka: kur viņu Dievs?! – Lai tautas to piedzīvo mūsu acu priekšā, kā atriebtas tavu kalpu asinis! Lai sasniedz tevi gūstekņu vaidi! Dižens tev elkonis – neatdod nāvei lemtos! Septiņkārt atsvied mūsu kaimiņiem krūtīs viņu ņirgas, kā tie ņirdza par tevi, Kungs! Tad mēs, tava tauta, tavu ganību avis, tev pateiksim mūžam – audžu audzēs slavēsim tevi! Korvedim. Kā “Liecības lilijas”. Āsāfa psalms. Israēla gans, ieklausies! Tu, kas ved Jāzepu kā ganāmpulku, kas ķerubos sēdi, atspīdi jel Efraima un Benjāmina, un Manases priekšā – urdi savu spēku, nāc un glāb mūs! Dievs, atjauno mūs un liec savam vaigam starot, ka mēs tiktu glābti! Kungs, Pulku Dievs, cik ilgi vēl kūpēs tavas dusmas pret tavas tautas lūgšanām? Tu barojis viņus ar asaru maizi un devis tiem asaras dzert krūkām, tu mūs noliki kaimiņiem ko skaisties un mūsu naidniekiem ko smiet savā starpā, – Pulku Dievs, atjauno mūs un liec savam vaigam starot, ka mēs tiktu glābti! Vīnadēstu tu izraki Ēģiptē – tautas tu izrāvi, bet to iestādīji, tu ravēji tam visapkārt, tas sakņojās un piepildīja zemi – kalnus apklāja tā ēna un tā pazares Dieva ciedrus, tas stiepj zarus līdz jūrai un līdz upei sniedz dzietus – tad kādēļ tu nogāzi tā žogu, lai plūc katrs, kas garām staigā? Plosa to mežakuilis, un lauku tekuļi nogana to! Pulku Dievs, jel pievērsies, no debesīm paveries un ieraugi to, un aprūpē šo vīnadēstu, šo stumbru, ko stādījusi tava labā roka, – šo dēlu, ko tu sev stiprinājis! To ugunī sadedzinājuši, to nocirtuši! Tava vaiga bardzībā lai tie iznīkst! Lai tava roka pār to, kurš tev pie labās rokas, – pār cilvēka dēlu, ko tu sev stiprinājis! Mēs nenovērsīsimies no tevis – dzīvini mūs, un tavu vārdu mēs piesauksim. Kungs, Pulku Dievs, atjauno mūs un liec savam vaigam starot, ka mēs tiktu glābti! Korvedim. Gatas arfu pavadījumā. Āsāfa psalms. Gavilējiet Dievam, mūsu spēkam, sauciet Jēkaba Dievam, skandējiet dziesmu, sietiņu zvārdziniet, spēlējiet cītaru tīksmo un arfu! Pūtiet jaunā mēnesī ragu, pilnā mēnesī, mūsu svētku dienā, jo tas – likums Israēlam, jo tas – Jēkaba Dieva lēmums, tā viņš pavēlēja visiem Jāzepā, kad viņš izgāja pret Ēģiptes zemi – valodu, ko es nezināju, nu dzirdu: es atbrīvoju no nastas viņa plecu, nu viņa plaukstas no groza brīvas! Postā tu sauci, un es tevi glābu, es atbildēju tev, pērkonā slēpies, es tevi pārbaudīju pie Merības ūdeņiem. Klausies, mana tauta, es brīdinu tevi! Israēl, kaut tu manī klausītos! Lai tev nav sveša dieva, un neklanies citam dievam – es esmu Kungs, tavs Dievs, kas izveda tevi no Ēģiptes zemes – plet savu muti, un es to piepildīšu! Bet mana tauta manī neklausījās, un mana tauta man nepakļāvās, tad es tos nodevu viņu siržu spītam – lai dara, kā paši prot! Kaut mana tauta klausītu man, kaut Israēls staigātu manus ceļus – drīz viņu pretiniekus es pazemotu, pret viņu naidniekiem es vērstu roku! Kunga nīdēji lišķēs viņam – tāds tiem liktenis uz mūžiem! Bet viņu tas baros visbaltākiem miltiem! Un no klints tev došu sātīgu medu! Āsāfa psalms. Dievs nostājies dievu pulkā un starp dieviem spriež tiesu: cik ilgi vēl netaisni tiesāsiet un iestāsiet par ļaundariem? Taisnīgi tiesājiet vārgu un bāru, nabaga sērdieni attaisnojiet, pasargājiet vārgo un bēduli, no ļaundaru rokas tos izpestījiet! – Bet šie nedz noskārš, nedz saprot, pa tumsu šie vazājas! Zemes pamati trīcēt trīc! Tā es teicu: dievi jūs un Visuaugstā dēli jūs visi, taču kā cilvēki mirsiet jūs, kā augstmaņi krīt, tā kritīsiet jūs! – Celies, Dievs, un tiesā zemi, jo tev pieder visas tautas. Dziesma. Āsāfa psalms. Dievs, neciet klusu! Neesi mēms, jel neklusē, Dievs! Jo, redzi, tavi naidnieki ņurd, tie, kas nīst tevi, jau ceļ galvu, pret tavu tautu tie viltu kaļ un padomu lolo pret tiem, ko tu sargi, tie saka: ejam, izdeldam viņus starp tautām, lai Israēla vārdu nepiemin vairs! – Jau tie padomu meklē kopā, pret tevi tie derību slēdz – Edoma teltis un ismaēlieši, Moābs un hagrieši, Gebala, Amona un Amālēks, Filistija un tie, kas mīt Tīrā, un Asīrija kopā ar tiem – tie visi nu – Lata dēlu stiprums! Dari tiem kā Midjānai, kā Sīsram, kā Jābīnam pie Kīšonas strauta, kā tiem, kas iznīcināti pie Ēn-Doras un tapuši zemei par mēsliem! Dari tiem – to augstmaņiem – kā Orēbam un Zeēvam, visiem to dižvīriem – kā Zebaham un Calmunnam! Tie teica: kaut mēs mantotu ko no Dieva ganībām! – Mans Dievs, dari tos kā putekļu vērpeti, kā pelavas vējā! Kā uguns aizdedzina mežu un kā liesma iesveļ kalnus, tā vajā tu tos ar savu vētru un ar savu viesuli tos izbiedē! Klāj viņu sejas ar negodu – ka tie sāk meklēt tavu vārdu, Kungs! Lai kauns tiem un paļas uz laiku laikiem, lai tiem misējas, lai tie iet bojā, lai zina, ka tu, kam vārds – Kungs, tu viens – Visuaugstais pār visu zemi! Korvedim. Gatas arfu pavadījumā. Koraha dēlu psalms. Cik jauki ir tavi mājokļi, Pulku Kungs! Mana dvēsele alkst un vārgst pēc Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa gavilē dzīvajam Dievam! Pat putns rod mājas un bezdelīga ligzdu, lai perētu putnēnus pie taviem altāriem, Pulku Kungs, mans Ķēniņ un Dievs, svētīti, kas tavā namā mīt un allaž slavē tevi! Svētīti ļaudis, kuru spēks – tevī, tempļa ceļš – viņu sirdīs! Kad tie nāk cauri Balzamkoku ielejai, tā izverd avotus, to svētībā ietin lītavas. Tie dodas no spēka pie spēka, līdz visi stāv Dieva priekšā Ciānā! Kungs, Pulku Dievs, uzklausi manu lūgšanu! Sadzirdi, Jēkaba Dievs! Mūsu vairogu uzlūko, Dievs, raugies tava svaidītā vaigā! Laba ir diena tavos pagalmos, starp tūkstoš to izvēlos – sēdēt pie mana Dieva sliekšņa nekā mājot neganto teltīs! Jo saule un vairogs ir Kungs Dievs – jo žēlastību un godību dāvā Kungs un neliedz laba tiem, kas krietnumā staigā! Pulku Kungs, svētīts ir cilvēks, kurš tev paļaujas! Korvedim. Koraha dēlu psalms. Tu uzlūkoji, Kungs, savu zemi, tu atjaunoji Jēkabu, tu atlaidi pārkāpumus savai tautai, tu apklāji visus tās grēkus. Tu apvaldīji savu naidu, novērsies no savu dusmu kvēles – atjauno mūs, glābēj Dievs, salauz niknumu, kas tev uz mums! Vai mūžam tu būsi noskaities uz mums? Vai ilgs tavas dusmas uz audžu audzēm? Vai tad tu negribi dzīvināt mūs no jauna, lai tava tauta priecātos tevī? Rādi mums, Kungs, savu žēlastību un savu pestīšanu dod mums! Lai ieklausos, ko saka Dievs, – Kungs saka mieru savai tautai un saviem uzticīgajiem! Tik lai neprātībā tie neatkrīt! Gan viņa glābiņš tuvu tiem, kas viņu bijā, – mājos godība mūsu zemē, žēlastība tiksies ar patiesību, taisnība skūpstīs mieru, patiesība no zemes dīgs, un taisnība lūkosies no debesīm. Tad Kungs dos labu, un mūsu zeme dos savu ražu. Taisnība staigās viņam pa priekšu un sataisīs viņam ceļu. Dāvida lūgšana. Vērs šurp, Kungs, savu ausi, atbildi man, jo es – nabaga cietējs! Sargi manu dzīvību, jo es – uzticīgs! Glāb savu kalpu – tu, mans Dievs! – kas uz tevi paļaujas! Žēlo mani, mans Kungs, jo tevi es saucu augu dienu, iepriecē sava kalpa dvēseli, jo tev pretī, mans Kungs, es savu dvēseli ceļu! Jo tu, mans Kungs, esi labs un piedevīgs, dāsns žēlastībā visiem, kas sauc tevi! Ieklausies, Kungs, manā lūgšanā, sadzirdi manu gaušanos – posta dienā es saucu tevi, jo tu atbildi man! Nav tāda starp dieviem kā tu, mans Kungs, un nav tādu darbu kā tavi. Visas tautas, ko tu esi radījis, nāks un nolieksies tev, mans Kungs, un slavinās tavu vārdu, jo liels tu un brīnumus dari, tik tu – Dievs! Māci man, Kungs, tavu ceļu, lai es staigāju tavā patiesībā, saliedē manu sirdi, lai bīstos tava vārda! Pateikšos tev, mans Kungs, mans Dievs, no visas sirds un godāšu tavu vārdu mūžam, jo tava žēlastība tik liela man – tu mani glābsi no šeola dziļumiem! Dievs, pārdrošnieki ceļas pret mani un varmāku bars meklē manu dzīvību – tie netur tevi sev priekšā! Bet tu, mans Kungs, esi līdzcietīgs un žēlīgs Dievs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā un patiesībā – pievērsies man un žēlo mani, dod savu spēku savam kalpam un izglāb savas kalpones dēlu! Dod man labu zīmi – lai redz nīdēji un paliek kaunā, jo tu, Kungs, palīdzi man un mierini mani! Koraha dēlu psalms. Dziesma. Viņš lika tai pamatus uz svētajiem kalniem! Kungs mīl Ciānas vārtus vairāk par visiem Jēkaba mājokļiem. Dižas lietas ir teiktas par tevi, tu, Dieva pilsēta! Man jāpiemin Lepnā un arī Bābele to vidū, kas mani pazīst! Redzi, Filistija, Tīra un Kūša – gan šī, gan tā ir dzimusi tur! Un teiks par Ciānu: gan šis te, gan tas tur – dzimuši tajā! Visuaugstais to pats ir dibinājis! – Kungs atzīmē, kad skaita tautas: gan šī, gan tā dzimusi tur! – Dejodami tie dzied: visi mani avoti – tevī! Dziesma. Koraha dēlu psalms. Korvedim. Dziedāšanai sēru kokles pavadījumā. Ezrāhieša Hēmāna psalms. Kungs, manas glābšanas Dievs, dienā es saucu, naktī es tavā priekšā! Lai nāk pie tevis mana lūgšana! Ieklausies manā brēcienā! Sāta nelaimēm mana dvēsele, un mana dzīvība šeolam tuvu! Tiem es pieskaitīts, kam nogrimt bedrē, pie tādiem, kas nezina, kā sev līdzēt, starp miroņiem palaists brīvā, tāds kā nokautie, kas guļ kapā, kurus tu neatceries vairs, kas šķirti no tavas rokas! Tu iesviedi mani bedres dziļumos, dzelmes tumšajos kambaros, man uzgul tavs naids, visas tavas bangas mani dragā. Tu esi atrāvis paziņas no manis, darījis mani par riebekli viņiem – ieslēgts, nevaru izlauzties! Acs man ciešanās izīgst, saucu tevi, Kungs, ik dienas, stiepju pret tevi savas plaukstas! Vai miroņiem tu brīnumus darīsi, vai ēnas celsies slavināt tevi? Vai kapā klāstīs par tavu žēlastību, par tavu uzticību teiks pazušanā? Vai tumsā uzzinās tavus brīnumus, tavu taisnību – aizmirstības zemē? Bet es – uz tevi, Kungs, brēcu, no rīta mana lūgšana tavā priekšā. Kādēļ, Kungs, tu atmet mani, kādēļ slēp savu vaigu no manis? Es nabaga vārgulis kopš jaunām dienām, bailēs no tevis es stīvs, pāri man drāžas tavu dusmu svelme, tavas briesmas iznīdē mani, kā ūdens tās vislaik ap mani liecas, tās kļaujas pār mani! Tu atrauj man draugus, kaimiņus un manus paziņas – tik tumsa! Ezrāhieša Ētāna psalms. Par Kunga žēlastību dziedāšu mūžos, es vēstīšu audžu audzēm par tavu uzticību! Es teicu: tava žēlastība celta uz mūžiem, debesīs nolikta tava uzticība. – Es slēdzu derību ar savu izredzēto, es zvērēju Dāvidam, savam kalpam: uz mūžiem es iedibināšu tavu dzimumu un celšu uz audžu audzēm tavu troni! – Debesīs slavē tavus brīnumus un tavu uzticību svēto pulkā, jo kurš padebešos līdzīgs Kungam, kurš ir kā Kungs starp dievu dēliem? Dievs, bijāts svēto sapulcē, liels un baiss visiem, kas apkārt! Kungs, Pulku Dievs, – kurš ir kā tu? Varenais Kungs, tava uzticība – ap tevi! Tu valdi pār lepno jūru – kad tā slej viļņus, tu rāmini tos! Tu satrieci lepno kā līķi, ar stipru elkoni svaidīji naidniekus. Tev debesis un tev zeme, zemes virsa un viss uz tās – tu esi tās dibinājis. Ziemeļus un dienvidus tu esi radījis, Tābors un Hermons gavilē tavu vārdu. Tev elkonis varens, stipra tev roka, pacelta tava labā roka! Taisnība un tiesa – tava troņa pamats, žēlastība un patiesība iet tev pa priekšu. Svētīta tauta, kas gavilēt prot, – Kungs, tava vaiga gaismā tie staigā, tavu vārdu tie dzied augu dienu un tavu taisnību tie cildina, jo viņu spēka rota – tu, un tava vēlība mūs stiprina! Jo no Kunga – mūsu vairogs, no Israēla Svētā – mūsu ķēniņš! Reiz tu runāji parādībā, saviem uzticīgajiem tu teici: es palīdzēju varonim, es paaugstināju izredzēto tautā! Es atradu Dāvidu, savu kalpu, ar savu svēto eļļu es svaidīju viņu – mana roka to balstīs vienumēr, un mans elkonis stiprinās viņu! Nepieveiks naidnieks viņu, un ļaundaris viņu nepazemos – es satriekšu pretiniekus viņa priekšā un tos, kas viņu nīst, es sadragāšu. Mana uzticība un žēlastība ar viņu, un ar manu vārdu viņš stiprumā augs. Es likšu pār jūru viņa roku un pār upēm viņa labo roku. Viņš sauks man: tu – mans Tēvs, mans Dievs, mana glābiņa klints! Tiešām es viņu darīšu par savu pirmdzimto, par visaugstāko starp zemes ķēniņiem. Mūžam ar viņu būs mana žēlastība un mana derība ar viņu stipra. Uz laikiem esmu nolicis viņa dzimumu un viņa troni – kamēr debesis stāvēs. Ja viņa dēli atmetīs manu bauslību un nepildīs manas tiesas, ja manus likumus tie pārkāps un manus baušļus neņems vērā, es sodīšu ar rīksti viņu pārkāpumu un ar sērgu viņu vainu! Bet viņam es neatraušu savu žēlastību un nepievilšu savu uzticību, savu derību es nepārkāpšu, ko esmu teicis, es nemainīšu, reiz esmu zvērējis pie sava svētuma – vai es Dāvidam melotu?! Viņa dzimums mūžam būs un viņa tronis kā saule man priekšā, kā mēness uz mūžiem, kā patiess liecinieks padebešos! – Bet nu tu viņu atmet un atraidi un skaisties uz savu svaidīto, tu lauz derību ar savu kalpu, tu vārti zemē viņa kroni, tu sašķel visus viņa vaļņus, sagāz viņa cietokšņus gruvešos, ik garāmgājējs viņu aplaupa, kaimiņiem viņš par apsmieklu, tu cel viņa pretinieku labo roku, tu priecē visus viņa naidniekus, tu atcērt viņa zobena asmeni un nebalsti viņu kaujā, tu esi atņēmis viņa spožumu un viņa troni nogāzis zemē, apcirpis viņa jaunības dienas, apklājis viņu ar kaunu. Cik ilgi vēl, Kungs? Vai mūžam tu slēpsies? Vai kā uguns degs tavs naids? Atceries, cik man mūža – tik dvesmai tu radījis visus cilvēkbērnus! Kurš cilvēks dzīvo un neredz nāvi, un paglābjas no šeola varas? Kur tava senā žēlastība, mans Kungs, ko zvērēji Dāvidam savā uzticībā? Atceries, mans Kungs, tavu kalpu negodu, ko nēsāju krūtīs, no daudzām tautām! Kā apsmej tavi naidnieki, Kungs, kā tie apsmej tava svaidītā soļus! Lai slavēts Kungs mūžam! Patiesi un patiesi! Dieva vīra Mozus lūgšana. Mans Kungs, tu esi bijis mums mājoklis audžu audzēs! Pirms kalni dzima un pirms tu dzemdēji zemi un pasauli, no mūžiem līdz mūžiem tu – Dievs! Tu cilvēku putekļiem atdod un saki: dodieties atpakaļ, cilvēku bērni! – Jo tūkstoš gadi tavās acīs kā vakardiena, kas prom, kā sardzes laiks, kas naktī. Tu izlej miegu pār tiem, no rīta – tie zāle, kas tvīkst, no rīta tā zeļ, tad tvīkst, līdz vakaram novīst un kalst. Tā mēs nīkstam tavās dusmās, un tavs naids mūs iztrūcina, visas mūsu apgrēcības tavā priekšā, mūsu noslēpumi – tava vaiga gaismā, viss mūsu mūžs tavās dusmās pagaist, mūsu gadi kā nopūta zūd. Mūsu mūžs – septiņdesmit gadu vai, kurš visai stiprs, astoņdesmit gadu, viss šis laiks – pūles un posts, garām ir, un – lidojam prom! Kas zina tavu dusmu spēku un tavu bardzību, kā tevi bijāt? Māci mums skaitīt mūsu dienas, ka dabūjam gudru sirdi! Jel atgriezies, Kungs! Cik ilgi vēl? Apžēlojies par saviem kalpiem! Dari mūs sātus no rīta ar savu žēlastību, tad līksmosim un priecāsimies ik dienas! Tik dienu mūs priecē, cik tu mūs sāpināji, tik gadu, cik piedzīvojām ļaunu! Lai tavi kalpi redz tavus darbus un tavu godību – viņu bērni! Lai mana Kunga, mūsu Dieva, jaukums pār mums! Liec mūsu roku pūliņiem izdoties, mūsu roku pūliņiem – izdoties! Kas mājo Visuaugstā paspārnē un apmeties Visuvarenā ēnā, saka Kungam: mans patvērum un mans cietoksni, mans Dievs, uz ko es paļaujos! Viņš glābs tevi no putnu ķērāja cilpas, no mēra posta, ar savu spārnu galiem viņš apklās tevi, un zem viņa spārniem tu patversies, kā vairogs tevi sargās viņa patiesība. Nebaidies no nakts šausmām, ne bultas, kas lido dienā, ne mēra, kas tumsā staigā, ne sērgas, kas uzbrūk dienvidū! Lai krīt tūkstotis tev blakus un desmit tūkstoši pa labi no tevis, bet tevi tas neskars – tik acīm tu raudzīsies, kā ļaundariem atmaksāts, to tu ieraudzīsi! Tiešām tu, Kungs, esi mans patvērums! Tev, kas izrauga Visuaugsto par savu mājokli, tev negadīsies nekas ļauns, nedz tuvosies sērga tavai teltij, jo viņš saviem vēstnešiem pavēlēs par tevi – sargāt tevi visos tavos ceļos! Savās plaukstās tie tevi pacels, lai nepiesitas pie akmens tev kāja! Uz lauvām un odzēm tu mīsi, tu sabradāsi jaunos lauvas un čūskas! Viņš pieķēries man, un es paglābšu viņu, es pasargāšu viņu, jo viņš zina manu vārdu, viņš sauc mani, un es viņam atbildēšu, ar viņu es posta brīdī, es izglābšu viņu un celšu godā, es došu viņam ilgu mūžu un rādīšu viņam savu pestīšanu! Psalms. Dziesma sabata dienai. Labi pateikties Kungam un dziedāt tavam vārdam, Visuaugstais, sacīt no rīta tavu žēlastību un tavu uzticību naktīs ar desmitstīgu kokli, ar arfu un cītaru klausoties! Tavs veikums, Kungs, mani priecē, par tavu roku darbiem es gavilēju – cik lieli ir tavi darbi, Kungs, cik dziļi sniedz tavas domas! Tik dulnais to nezina un muļķis nesaprot! Kaut spraucas ļaundari kā zāle un uzzeļ visi nekrietnie – iznīkt tiem uz laiku laikiem! Bet tu augstumos uz mūžiem, Kungs! Jo, redzi, tavi naidnieki, Kungs, jo, redzi, tavi naidnieki ies bojā, tiks izdzenāti visi nekrietnie! Kā meža vērsim tu slēji man ragu, tu ziedi mani ar jauneļļu! Pamanīju tos, kas glūn uz mani, kas cēlās mani lauzt, nepiezagās klusu! Taisnais kā palma izaugs, kā ciedrs Lebanonā tas sliesies! Stādīti Kunga namā, mūsu Dieva pagalmos, tie dzīs asnus, tie nesīs augļus pat sirmā vecumā, tie zels un zaļos un liecinās, ka Kungs ir taisnīgs – mana klints! – nav viņā netaisnības! Kungs valda, dižumā tērpies, tērpies Kungs spēkā un apjozies – nolicis pasauli, ka tā negrozīsies! Nolikts tavs tronis kopš viņiem laikiem – kopš mūžības – tu! Pacēla straumes, Kungs, pacēla straumes savu balsi, pacēla straumes savu dunu! Par lielu ūdeņu dižajām balsīm, par jūras bangām dižāks augstumos Kungs! Tavas liecības patiesi uzticamas, svētums piedien tavam namam, Kungs, uz mūžiem! Atmaksas Dievs, Kungs, atmaksas Dievs, atspīdi! Celies, zemes tiesnesi, atmaksā lepnajiem, kas tiem pienākas! Cik ilgi vēl ļaundari, ak, Kungs, cik ilgi vēl ļaundari līksmos?! Tie runā, šļākdami iecirtību, – izlielās visi, kas dara netaisnību! Tavu tautu, Kungs, tie maitā un tavu mantojumu tie sabojā – atraitni un svešinieku tie nokauj, un bāreņus tie nogalina, tie saka: neredzēs Kungs! Nemanīs Jēkaba Dievs! – Atjēdzieties jūs, dulnie ļaudis! Un jūs, muļķi, kad nāksiet pie prāta?! Kas ausi tev uzlicis – vai pats nedzird? Kas aci tev darinājis – vai pats neskatās?! Kurš norāj tautas, vai tad atstās bez soda – viņš, kurš cilvēkam māca zināšanu? Kungs zina cilvēku domas, jo tās – tik dvesma! Svētīts vīrs, kuru tu norāj, Kungs, kuru tu savā bauslībā māci, – lai patvertu viņu posta dienās, kad ļaundariem raks bedri! Jo neatstās Kungs savu tautu un savu mantojumu nepametīs, jo pie taisnības atgriezīsies tiesa un viņam pakaļ – visi sirdsskaidrie! Kas celsies par mani pret netaisnajiem? Kas stāsies par mani pret nekrietnajiem? Ja nebūtu Kungs palīgs man, drīz mājotu klusumā mana dvēsele! Kad likās – slīd man kāja, tava žēlastība, Kungs, mani balstīja! Kad raizes nomāca mani, tu mierinot mani ielīksmoji. Vai biedrosies tu ar posta tiesu, kur mokas ar likumu noteic, pret taisnā dzīvību sazvērējas un šķīstas asinis notiesā?! Nu Kungs ir mans cietoksnis, un mans Dievs ir mana patvēruma klints. Viņš liks to grēkam atgriezties pār viņiem, un viņu ļaunuma dēļ viņš tos izdeldēs, viņš tos izdeldēs – Kungs, mūsu Dievs! Nāciet, dziedāsim Kungam, uzgavilēsim mūsu glābiņa Klintij! Nāksim viņa priekšā ar pateicību, ar slavas dziesmām tam uzgavilēsim – jo liels Dievs ir Kungs un liels ķēniņš pār visiem dieviem, kuram rokā zemes dzīles un kalnu gali – arī tam, kuram jūra, un viņš to darinājis, un sauszemi viņa rokas veidojušas! Nāciet, nolieksimies, metīsimies ceļos Kunga, mūsu Radītāja, priekšā, jo viņš ir mūsu Dievs un mēs – viņa ganību tauta un avis, ko viņa roka gana! Kaut šodien jūs viņam klausītu! Nenocietiniet sirdis kā pie Merības, kā todien pie Masas tuksnesī, kad mani kārdināja jūsu tēvi – tie mani pārbaudīja, kaut redzēja manus darbus! Četrdesmit gadus man derdzās šī audze, un es teicu: tā ir tauta ar aplamām sirdīm, un tie nevēro manus ceļus! – Tad es zvērēju savās dusmās: tie vis neienāks manā miera zemē! Dziediet Kungam jaunu dziesmu, dziedi Kungam, visa zeme! Dziediet Kungam, slavējiet viņa vārdu, vēstījiet diendienā viņa pestīšanu! Izstāstiet tautās viņa godu un visos ļaudīs – viņa brīnumus! Liels ir Kungs un slavējams ļoti – bijājams viņš pār visiem dieviem, jo visi tautu dievi – tik elki, bet Kungs debesis radījis! Diženums un slava viņam pa priekšu, spēks un godība viņa svētvietā! Atzīstiet Kungam, tautu saimes, atzīstiet Kungam spēku un godu! Atzīstiet Kunga vārda godu, nesiet upuri un ienāciet viņa pagalmos! Klanieties Kungam svētajos mitekļos! Drebi viņa priekšā, visa zeme! Sakiet: tautās Kungs valda, nolicis pasauli, ka nepakustas, – viņš tiesās tautas pēc patiesības! – Lai priecājas debesis un lai līksmo zeme, lai krāc jūra un viss, kas tajā! Lai gavilē lauki un viss, kas tajos! Tad dziedās visi koki mežā – Kunga priekšā, jo viņš nāk, jo viņš nāk tiesāt zemi! Viņš tiesās pasauli taisnībā un tautas savā patiesībā. Kungs valda! Lai līksmo zeme, lai priecājas visas salas! Tumši padebeši apkārt viņam, taisnība un tiesa viņa troņa pamats. Uguns iet viņam pa priekšu, visur sadedzina viņa naidniekus. Apgaismo pasauli viņa zibeņi – redz to, un lēkā zeme. Kalni kā vasks kūst Kunga priekšā, visu zemju Kunga priekšā. Stāstiet, debesis, viņa taisnību, skatiet, visas tautas, viņa godību! Apkaunoti visi tēlu pielūdzēji, kas lielās ar saviem elkiem, – klanās viņam visi dievi! Klausās un priecājas Ciāna un līksmo Jūdas meitas par taviem spriedumiem, Kungs! Tu, Kungs – Visuaugstais pār visu zemi, tik augstu pār visiem dieviem! Jūs, kas mīlat Kungu, ienīstiet ļaunu! Viņš sargā savu uzticīgo dzīvības, no ļaundaru rokas viņš glābj tos! Gaisma iesēta priekš taisnā un priekš sirdsskaidrajiem – prieks! Priecājieties, taisnie, par Kungu, un pateicieties, pieminēdami viņa svētumu! Psalms. Dziediet Kungam jaunu dziesmu, jo viņš ir darījis brīnumus, – tam guvusi uzvaru viņa labā roka un viņa svētais elkonis! Kungs ir pasludinājis, ka viņš atpestīs, atklājis savu taisnību tautu acu priekšā. Viņš atcerējās savu žēlastību un uzticību Israēla namam! Ieraudzīja tad visas zemes malas, ka mūsu Dievs atpestī! Uzgavilē Kungam, visa zeme! Sauciet un līksmojiet, un dziediet slavu, dziediet slavu Kungam ar cītaru, ar cītaru, ar spēļu skaņām, ar taurēm un ragu uzgavilējiet Ķēniņa, Kunga, priekšā! Lai krāc jūra un viss, kas tajā, zemes virsa un kas uz tās dzīvo, lai straumes sit plaukstas un kopā kalni gavilē Kunga priekšā – jo viņš nāk tiesāt zemi! Viņš tiesās pasauli pēc taisnības un tautas pēc patiesības! Kungs valda! Lai tautas dreb! Viņš ķerubos sēž! Lai lēkā zeme! Kungs Ciānā liels, un augstu viņš pār visām tautām! Lai slavēts tavs vārds, tu lielais un baisais! Svēts viņš! Varens ķēniņš, kas taisnību mīl! Tu esi nolicis tiesu un taisnību, un patiesību Jēkabā – to tu esi darījis! Cildiniet Kungu, mūsu Dievu, klanieties viņam pie kājsola! Svēts viņš! Mozus un Ārons – starp viņa priesteriem, Samuēls starp tiem, kas sauca viņa vārdu! Tie sauca Kungu, un viņš tiem atbildēja! Mākoņu stabā viņš uz tiem runāja – tie darīja viņa prātu un ko viņš tiem lēma! Kungs, mūsu Dievs, tu atbildēji tiem, piedevīgs Dievs tu biji tiem, tomēr atriebi, kad tie sagānījās! Cildiniet Kungu, mūsu Dievu, un klanieties viņa svētajam kalnam, jo svēts ir Kungs, mūsu Dievs! Pateicības psalms. Gavilē Kungam, visa zeme! Kalpojiet Kungam ar prieku, nāciet viņa priekšā ar dziesmām! Ziniet, ka Kungs, viņš – Dievs! Viņš mūs radījis un ne mēs paši! Viņa tauta un viņa ganību avis! Nāciet viņa vārtos ar pateicību un viņa pagalmos slavēdami – pateicieties viņam, slavējiet viņa vārdu, jo Kungs – labs! Viņa žēlastība uz mūžiem, uz audžu audzēm viņa uzticība! Dāvida psalms. Uzticību un taisnību es apdziedāšu, tev, Kungs, es dziedāšu slavu! Es pūlēšos dzīvot krietni! Kad tu nāksi pie manis?! Es staigāšu krietns savā namā! Es neņemšos acu priekšā nekādu nelietību! Atkritēju darbus es nīstu – tie nelips pie manis! Viltus būs nost no manis, es ļaunuma nepazīšu! Kas apmēļo slepus savu kaimiņu, tādu es izdeldēšu! Kas nicīgi skatās un augstprātīgs, to es necietīšu! Manas acis skatīs šīs zemes uzticamos, ka tie var mājot ar mani! Kas dzīvo krietni, lai man kalpo! Viltnieks nemitīs manā namā, melkulis nepaliks manu acu priekšā! Ik rītu es nīdēšu visus zemes ļaundarus, lai izskausti nekrietnie Kunga pilsētā! Nabaga lūgšana, kad tas paguris izlej savas žēlabas Kunga priekšā. Kungs, uzklausi manu lūgšanu, lai mans sauciens nonāk pie tevis! Neslēp savu vaigu no manis posta dienā! Pievērs ausi dienā, kad saucu, steidz atbildēt man! Prom kā dūmi rit manas dienas, un mani kauli kā krāsns gruzd. Kā samīta zāle vīst mana sirds – pat aizmirstu ēst maizi. Tā stenu, ka sprūst kauli man miesā! Līdzīgs es tuksneša pūcei un kā apogs starp drupu kaudzēm! Bez miega nīkstu – man klājas kā vientuļam putnam uz juma! Augu dienu mani peļ naidnieki, kam trakums pret mani, tie mani lād! Es pīšļus kā maizi ēdu, ar asarām savu dzērienu jaucu – tava piktuma dēļ, tavas dusmības dēļ, jo tu ņēmi un padzini mani! Mūžs man noliecies kā ēna, un es kā zāle vīstu. Bet tu, Kungs, mūžam valdi, un tevi piemin audžu audzēs! Celies un glāb Ciānu – laiks apžēlot to, tas brīdis ir klāt, jo tavi kalpi mīl tās akmeņus un tās pīšļu viņiem žēl! Tautas bīsies Kunga vārda un visi zemes ķēniņi tavas godības, kad Kungs būs uzcēlis Ciānu un parādīsies savā godībā! Viņš ir uzklausījis tukšinieku lūgšanu un nav noniecinājis viņu lūgšanos. Tas tiks uzrakstīts nākamajai audzei, lai tie, kas dzims, slavētu Kungu – ka viņš noliecās no svētajiem augstumiem, Kungs no debesīm paskatījās uz zemi, lai dzirdētu gūstekņu vaidus, lai atlaistu tos, kam nolemts mirt! Teiks Ciānā Kunga vārdu un slavēs viņu Jeruzālemē, kad pulcēsies kopā tautas un valstis, lai kalpotu Kungam. Viņš ceļā ir salauzis manu spēku, īsinājis manu mūžu, es saku: mans Dievs, neņem mani pusmūžā – audžu audzēs tavi gadi! Sākumā zemei tu pamatus liki, un tavu roku darbs ir debesis – tās zudīs, bet tu paliksi, tās izdils kā drānas, tu tās novilksi – tās būs nost! Bet tu esi tas, un taviem gadiem nav gala! Tavu kalpu dēli gūs mājvietu, un viņu dzimums drošs tavā priekšā! Dāvida psalms. Teic, mana dvēsele, Kungu, viss, kas manī, – viņa svēto vārdu! Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis – viņš, kurš piedod visas tavas vainas, kurš dziedē visas tavas kaites, kurš tev dzīvību izglābj no bedres, kronē tevi ar žēlastību un žēlsirdību, kurš tavu mūžu pilda ar labu, ka tu kā ērglis atkal jauns! Taisnību dara Kungs un taisnu tiesu visiem apspiestajiem. Viņš vēstīja Mozum savus ceļus un savus darbus Israēla bērniem. Līdzcietīgs un žēlīgs ir Kungs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā. Ne bezgalīgi viņš rāsies, ne mūžīgi viņš mums pieminēs! Ne pēc mūsu grēkiem viņš mums dara, ne pēc mūsu vainas viņš mums atmaksā. Cik augstu ir debesis pār zemi, tik varena tam žēlastība pār tiem, kas viņa bīstas; cik tālu ir austrumi no rietumiem, tik tālu viņš atņem no mums mūsu pārkāpumus. Kā tēvs žēlo savus dēlus, tā Kungs žēlo tos, kas viņa bīstas, – jo viņš zina, kā mēs darināti, viņš atceras, ka mēs vien pīšļi! Kā zāle ir cilvēka mūžs, kā lauka zieds tas zied – vējš tam pārskrien, un tā nav, tur, kur tas bija, vairs ne miņas. Bet Kunga žēlastība no mūžības līdz mūžībai ir pār tiem, kas viņa bīstas, un viņa taisnība uz dēlu dēliem katram, kas viņa derību glabā, atceras viņa baušļus un pilda tos. Kungs nolicis savu troni debesīs, un viņa valstība pavēl pār visu. Teiciet Kungu, jūs viņa vēstneši, kas viņa vārdu pildāt un klausāt viņa vārdam! Teiciet Kungu, visi viņa pulki, jūs, viņa kalpi, kas darāt viņa gribu! Teiciet Kungu, jūs, visa viņa radība, viņa valstība visās malās! Teic, mana dvēsele, Kungu! Teic, mana dvēsele, Kungu! Kungs, mans Dievs, cik tu esi liels, diženumā un slavā tērpies! Tu sedzies ar gaismu kā drānu, izplet debesis kā telti, uz ūdeņiem uzcel savas istabas, paņem mākoņus sev par ratiem, traucies ar vēja spārniem. Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas sev par kalpiem! Tu liki zemi uz tās balstiem, ka neizkustas nemūžam, tai uzklāji dzelmi kā drēbi, augstāk par kalniem ūdeņi slējās! Tu apsauci tos, tie metās bēgt, no tava pērkona tie bēga, tie šļācās pret kalnu, tie gāzās ielejās, līdz vietai, ko tu noteici tiem. Tu noteici robežu, lai tie to nepārkāpj, ka tie vēlreiz nepārklāj zemi. Tu avotus sūti uz upēm, starp kalniem tie urdz, tie dzirdina visus lauka zvērus, mežēzeļi dzesē slāpes, debesu putni mīt pie tiem, no koku lapotnēm dzied. Tu no savām istabām dzirdini kalnus, tava darba augļi piepilda zemi. Tu izdiedzē zāli lopiem un labību, ko cilvēkiem audzēt, ka tie iztiku dabū no zemes, tu dod vīnu, kas priecē cilvēka sirdi un ka tam vaigs spožs no eļļas, un maizi, kas spēcina cilvēka sirdi. Atdzirdīti ir Kunga koki, Lebanona ciedri, ko viņš iestādījis, kur putni taisa ligzdas, svēteļi to galotnēs mājo, augstie kalni tiek kalnu kazām, klintis ir patvērums klinšu trušiem. Tu radīji mēnesi laika mēram, sauli, kas zina, kur tai rietēt. Tu radi tumsu, un tad nāk nakts, tad tekā visi meža zvēri, jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, barību sev prasa no Dieva. Uzlec saule, un tie lasās prom, savos midzeņos tie apgulst. Cilvēki iet pie sava darba un nopūlas līdz pat vakaram. Tik daudz tu esi radījis, Kungs! To visu tu esi radījis gudrībā! Zeme ir pilna tavas mantas! Redzi, jūra ir liela un visapkārt plešas, bez skaita tur ņudz dzīvības lielas un mazas, kuģi tur šaudās, leviatāns, ko tu radīji, blēņojas tur. Visi tie raugās uz tevi, ka tu dod tiem barību īstajā laikā. Tu dod tiem, un tie tver, tu atdari savu roku, un tie sāti laba. Tu slēp savu vaigu, un tie trūkstas, tu ņem viņu dvašu, un tie mirst un atkal paliek par pīšļiem. Tu pūt savu dvašu, un tie top, un tu atjauno zemes vaigu. Lai Kunga godība uz mūžiem, lai priecājas Kungs par savu radību – viņš uzlūko zemi, un tā trīc, viņš skar kalnus, un tie kūp! Lai dziedu Kungam, kamēr es dzīvs, un spēlēju savam Dievam par godu, kamēr esmu! Lai tīk viņam mana lūgšana – es priecāšos Kungam! Lai iznīdēti grēcinieki no zemes un ļaundaru nav vairs! Teic, mana dvēsele, Kungu! Slavējiet Kungu! Pateicieties Kungam, piesauciet viņa vārdu, pavēstiet tautām viņa darbus, dziediet viņam, spēlējiet viņa slavai, izstāstiet visus viņa brīnumus! Lepojieties ar viņa svēto vārdu! Lai priecājas sirdis tiem, kas meklē Kungu! Alkstiet Kunga un viņa spēka, viņa klātieni meklējiet vienmēr! Atcerieties brīnumus, ko viņš darījis, viņa zīmes, tiesas, ko viņš spriedis, jūs, viņa kalpa Ābrahāma dzimums, Jēkaba dēli, viņa izredzētie! Viņš ir Kungs, mūsu Dievs, viņš tiesā visu zemi! Viņš mūžam atcerēsies derību, ko slēdzis, vārdu, ko devis, – uz tūkstoš audzēm! – ko viņš noslēdzis ar Ābrahāmu, ko viņš Īzakam apzvērējis, ko viņš cēlis Jēkabam par likumu, par mūžīgu derību Israēlam, teikdams: tev es došu Kanaāna zemi, jums tā būs mantojuma daļa! Kad viņu vēl bija maz, tik piemājotāji tanī zemē, kad tie staigāja no vienas tautas pie otras, no vienas valsts atkal citos ļaudīs, tad nevienam viņš tos neļāva apspiest un aprāja ķēniņus viņu dēļ: neaiztieciet manus svaidītos un maniem praviešiem nedariet ļauna! – Kad viņš tai zemei uzsūtīja badu un salauza ik labības stiebru, viņš sūtīja kādu vīru viņiem pa priekšu – Jāzepu, kuru pārdeva verdzībā. Viņa kājas iekala važās, dzelzi aplika viņam ap kaklu, līdz piepildījās, ko viņš bija teicis, – ko Kungs bija teicis, tas attaisnoja viņu! Ķēniņš sūtīja viņu atbrīvot, tautu valdnieks atlaida viņu, lika savam namam par kungu, visai savai mantai par valdītāju – lai rīko augstmaņus, kā tīk, un vecajos gudrībā māca. Tad Israēls nāca uz Ēģipti un Jēkabs piemita Hāma zemē. Viņš savu tautu darīja tik auglīgu, ka to tapa vairāk par viņu naidniekiem – tiem viņš sagrozīja sirdis, lai nīst viņa tautu, lai vērpj viltu pret viņa kalpiem. Viņš sūtīja Mozu, savu kalpu, un Āronu, kuru viņš izredzējis, lai sludina viņa zīmes starp tiem un brīnumus Hāma zemē. Viņš sūtīja tumsu, lai paliek tumšs, – vai tie nesacēlās pret viņa vārdu?! Viņš tiem pārvērta ūdeņus asinīs un nonāvēja zivis. Mudžēja vardes to zemē – viņu ķēniņu iekštelpās! Viņš teica, un nāca mušas un knišļi visās robežās. Viņš deva tiem lietus vietā krusu, uguns liesmas viņu zemē, un sita to vīnakokus un vīģes kokus, un aplauza kokus to robežās, viņš teica, un nāca siseņi un kāpuri bez skaita, apēda visu zāli to zemē un apēda viņu zemes augļus. Viņš sita visus pirmdzimtos to zemē – pirmo no it visa, ko viņu spēks bija devis. Bet savai tautai viņš ļāva aiziet ar sudrabu un zeltu – neviena tizla viņa ciltīs! Priecājās Ēģipte, viņiem aizejot, jo bailes no viņiem tai bija uzkritušas! Viņš izpleta mākoni par apsegu un uguni gaismai naktī. Tie lūdza, un viņš sūtīja paipalas un debesu maizi tiem deva līdz sātam. Viņš atvēra klinti – un šļācās ūdens, plūda izkaltušā zemē kā upe. Viņš neaizmirsa savu svēto solījumu savam kalpam Ābrahāmam, un līksmu viņš veda savu tautu, un gavilēja viņa izredzētie, viņš tiem atdeva tautu zemes, un tie iemantoja cilšu pūliņus, ka turētu viņa likumus un viņa bauslību ņemtu vērā. Slavējiet Kungu! Slavējiet Kungu! Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs, jo viņa žēlastība uz mūžiem! Kas spēs izstāstīt Kunga varenos darbus, izsacīt visu viņa slavu? Svētīti, kas spriež taisnu tiesu, kas vienmēr rīkojas taisnīgi! Kad lolosi savu tautu, Kungs, atceries mani, kad glābsi viņus, pamani arī mani – lai redzu, cik labi tiem, ko tu izredzējis, lai priecājos ar tavu tautu, lai lepojos kopā ar tiem, ko tu mantojis! Mēs grēkojām kopā ar saviem tēviem, mēs noziedzāmies un darījām negantību. Mūsu tēvi Ēģiptē neņēma vērā tavus brīnumus, aizmirsa, cik liela tava žēlastība, sadumpojās pie jūras, pie Niedru jūras. Viņš tos izglāba sava vārda dēļ – lai visi zina viņa varenību. Viņš rāja Niedru jūru, un tā izsusēja, viņš veda tos cauri dzelmei kā tuksnesim. Viņš izglāba tos no pretinieka rokām un izpirka no naidnieka rokām. Ūdeņi apklāja viņu naidniekus – neviens no tiem nepalika pāri. Tad viņi ticēja viņa vārdiem, dziedāja viņam slavu. Ātri tie aizmirsa viņa darbus, tie negaidīja viņa padomu, kārums pārņēma tos tuksnesī, tie pārbaudīja Dievu tukšatnē – un viņš tiem deva, ko tie lūdza, tad uzsūtīja tiem kārnuma kaiti. Tie kļuva skaudīgi uz Mozu nometnē, uz Āronu, Kungam nošķirto, – tad vērās zeme un aprija Dātānu un apklāja Abīrāma saimi, un uguns iedegās viņu vidū, liesma sadedzināja ļaundarus! Tie Horebā taisīja teļu un pielūdza lietu tēlu, tie izmija savu godību pret vērša attēlu – parasta vērša, kas zāli ēd! Tie aizmirsa Dievu, savu Glābēju, kas darījis diženas lietas Ēģiptē, brīnumus Hāma zemē, varenus darbus pie Niedru jūras! Tad viņš teica, ka viņš tos iznīcinās, – ja nebūtu Mozus, viņa izredzētais, stājies pret viņu kā mūra plaisā, novērsis viņa naidu, ka viņš tos neizdeldē! Tie nonicināja tīkamo zemi, tie nenoticēja viņa vārdam, tie kurnēja savās teltīs, tie neklausīja Kunga balsij! Tad viņš pacēla roku pret tiem, lai nosviestu tos tuksnesī un izsviestu viņu sēklu starp tautām, un izkaisītu tos visās zemēs. Tie uzņēmās Baal-Peora jūgu un ēda, kas upurēts nedzīviem dieviem, – tā tie aizsvīla viņa dusmas, un starp viņiem izpletās sērga. Tad cēlās Pinhāss par vidutāju, un sērga tika apturēta – tas ieskaitīts viņam par taisnības darbu audžu audzēs uz mūžiem. Tie aizdeva dusmas pie Merības ūdens, un Mozum misējās viņu dēļ – tie sarūgtināja viņa garu, ka viņš runāja, neapsvēris vārdus! Tie neiznīcināja tautas, kā Kungs tiem licis, bet jaucās ar tautām un mācījās darīt, kā tās dara. Viņi kalpoja to elkiem – tie kļuva viņiem par slazdu. Viņi upurēja savus dēlus un meitas gariem, viņi izlēja nevainīgas asinis – savu dēlu un meitu asinis, kurus tie upurēja Kanaānas elkiem, un sagandēja zemi asinīm, tie apgānījās, tā darīdami, un atkāpās, tā rīkodamies! Tad apskaitās Kungs pret savu tautu – viņa mantojums viņam rieba, un viņš tos atdeva tautu rokās, un pār tiem valdīja tie, kas tos nīda, un tos apspieda viņu naidnieki un paņēma savā varā! Daudz reižu viņš tos glāba, bet tie dumpojās pret viņu un tika pazemoti savas apgrēcības dēļ. Bet viņš uzlūkoja viņu postu, kad dzirdēja tos brēcam, viņš atcerējās savu derību ar tiem, saudzēja tos, jo liela viņa žēlastība, – viņš darīja visus to gūstītājus līdzjūtīgus! Glāb mūs, Kungs, mūsu Dievs, sapulcē mūs no tautu vidus, lai pateicamies tavam svētajam vārdam un ar lepnumu tevi slavējam! Slavēts lai Kungs, Israēla Dievs, no mūžības līdz mūžībai! Un visa tauta teica: patiesi! Slavējiet Kungu! Teiciet Kungu, jo viņš ir labs, jo viņa žēlastība uz mūžiem! – tā lai saka Kunga izpirktie, kurus viņš izpircis no naidnieka rokas un sapulcējis no zemju zemēm, no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un no jūras puses. Tie klīda tuksnesī, kur ceļš zūd, tie neatrada pilsētu, kur apmesties, izsalkuši, izslāpuši – viņu dvaša pagura krūtīs. Tie brēca uz Kungu savās mokās, no spaidiem viņš tos glāba. Viņš tos veda pa taisnu ceļu, līdz tie atrada pilsētu, kur apmesties. Lai tie pateicas Kungam par viņa žēlastību, brīnumiem, ko viņš sūta cilvēku dēliem, jo viņš dod padzerties izslāpušā mutei un izsalkušā muti piepilda gardumiem! Kas mita tumsā un nāves ēnā, gūstīti postā un dzelzīs, jo tie dumpojās pret Dievu un Visuaugstā padomu noniecināja, un viņš tos nomāca grūtā darbā, tie ļodzījās, bet palīga nebija; viņi sauca Kungu savās mokās, un viņš glāba tos no spaidiem. Viņš izveda tos no tumsas un nāves ēnas un sarāva to pinekļus. Lai tie pateicas Kungam par viņa žēlastību, par brīnumiem, ko viņš sūta cilvēku dēliem, – ka viņš sadauzīja vara durvis un dzelzs aizšaujamos salauzīja! Nejēgas, kuri iet grēka ceļus, sasirga savu pārkāpumu dēļ, – ik ēdiens tiem derdzās, tie nonāca pie nāves vārtiem! Tie sauca Kungu savās mokās, no spaidiem viņš tos glāba, sūtīja savu vārdu un dziedēja viņus, izpestīja ikvienu no viņa bedres! Lai tie pateicas Kungam par viņa žēlastību, brīnumiem, ko viņš sūta cilvēku dēliem, lai upurē pateicības upurus un slavē viņa darbus gaviļu dziesmās! Kas jūrā brauc ar kuģiem, kas nopūlas uz lieliem ūdeņiem, tie ir redzējuši Kunga darbus un viņa brīnumus jūras dzelmē. Viņš teica, un sacēlās viesulis un saslēja jūras viļņus. Vienus uznesa debesīs, otrus nonesa dziļumos, trešo sirdis izbīlī kusa, tie klupa un meimuroja kā apdzērušies, visa to prasme bija pagalam. Tad tie brēca uz Kungu savās mokās – no spaidiem viņš izveda tos. Viņš lika viesulim norimt, un nostāja viļņi; šie priecājās, ka nu šiem miers, viņš vadīja tos uz kāroto ostu. Lai tie pateicas Kungam par viņa žēlastību, brīnumiem, ko viņš sūta cilvēku dēliem, – lai cildina viņu tautas sapulcē un vecajo saietā lai slavē viņu! Viņš par tuksnesi dara upes un ūdens avotus par kalšņām, auglīgu zemi par sāls laukiem – to ļaunuma dēļ, kuri tur mīt! Viņš dara tuksnesi par ūdens dīķi un izkaltušu zemi par avoksnāju, viņš nomitina tur izsalkušos, tie dibina pilsētu, kur apmesties, tie apsēj laukus un stāda vīnadārzus, un dabū bagātu ievākumu. Viņš tos svētī, un tie ļoti vairojas, un to lopus viņš nelaiž mazumā. Bet šie iet mazumā un top pazemoti spaidos, nelaimē un likstās – viņš izsmieklu izlej pār augstmaņiem, tuksnesī noved, kur ceļa nav! Bet sērdieņus viņš glābj no posta, kā avju pulkus vairo to saimes, sirdsskaidrie to redz un priecājas, un netaisnībai aizbāzta rīkle! Kas gudrs, lai iegaumē šo, lai apdomā Kunga žēlsirdību! Dziesma. Dāvida psalms. Droša man sirds, Dievs, dziedāšu es un spēlēšu – es un mans gods! Mostieties, arfa un cītara, atmodināšu rīta ausmu! Teikšu tevi starp ļaudīm, mans Kungs, skandēšu tevi starp tautām, jo liela pār debesīm tava žēlastība un līdz mākoņiem tava patiesība! Pacelies pār debesīm, Dievs, un pār visu zemi lai ir tava godība! Palīdzi mums ar savu labo roku un uzklausi mani, tad tavi mīļotie būs glābti! Dievs runā no savas svētnīcas: es līksmošos! Es sadalīšu Šehemu, un Lieveņu ieleju es izmērošu! Man pieder Gileāda, un man pieder Manase, Efraims ir mana bruņucepure, Jūda – mans zizlis! Moābs ir mans mazgājamais kubls! Edomam es uzsviežu savu sandali! Filistija brēc manis dēļ! Kas mani ievedīs nocietinātajā pilsētā, kas var mani vadīt uz Edomu? Vai tu, Dievs, esi atmetis mūs, vai nenāksi līdzi, Dievs, mūsu karapulkiem? Palīdzi mums pret naidniekiem, pie cilvēkiem tverties – blēņas vien! Ar Dievu mēs jaudāsim, viņš samīdīs mūsu naidniekus! Korvedim. Dāvida psalms. Tu esi Dievs, kuru slavinu, neciet klusu! Jo ļaundaru un krāpnieku mutes atdarītas pret mani – tie aprunā mani melu mēlēm, ienaida vārdiem tie mani lenc, uzbrūk man aplam! Par manu mīlestību tie apsūdz mani, kaut es par tiem lūdzis! Tie atdara man labu ar ļaunu un manu mīlestību ar naidu! Liec pretī tādam tiesnesi ļaundari, un tādam pa labi lai stāj apsūdzētājs! Lai tiesas priekšā to atzīst par ļaundari un viņa lūgšanu par grēku! Lai viņa mūžs ir īss, viņa amatu lai dabū cits! Lai viņa bērni paliek bārenī un viņa sieva atraitnē! Lai klīst apkārt viņa bērni un ubago, lai nāk nabagot no saviem graustiem! Visu, kas viņam, lai augļotājs aizrauš, viņa pūliņus lai sveši aizrauj! Lai nav, kas viņu žēlo, kas jūt līdzi viņa bāreņiem! Viņa pēcnācēji lai iznīdēti, no paaudzēm lai izdeldēti to vārdi! Lai pieminēti Kungam viņa tēvu pārkāpumi, viņa mātes grēks lai neiznīkst, lai tas vienmēr mana Kunga priekšā – bet lai iznīdēta viņu piemiņa no zemes, jo tas nevīžoja darīt žēlastību, bet vajāja nabagu un sērdieni, un sirdī nomākto – līdz nāvei! Viņš mīlēja lāstu – lai tas nāk pār viņu! Viņam netikās svētība – lai tā tālu no viņa! Viņš tērpās lāstos kā mētelī – lai tie kā ūdens sūcas tam iekšās un kā eļļa kaulos, lai tie kā tērps, kurā tas tinas, un kā josta, kas tam allaž apkārt! Tāda ir mana Kunga atmaksa tiem, kas mani apsūdz, kas runā ļaunu par mani! Bet tu, Dievs, mans Kungs, dari man tā, kā ir tavs vārds – laba ir tava žēlastība, glāb mani, jo es esmu nabaga sērdienis, sirds man ir ievainota! Kā ēna vakarā aizplēnu prom! Kā sisenis es vēja aizrauts! Ceļi man ļogās no gavēšanas, miesa man kārna tauku! Esmu nolikts par apsmieklu tiem – kad tie redz mani, tie purina galvu! Palīdzi man, Kungs, mans Dievs, glāb mani tavas žēlastības dēļ, lai tie zina, ka tā tava roka! Tu, mans Kungs, esi darījis to! Lai tie lād, bet tu svētī, kolīdz tie ceļas, lai tie apkaunoti, bet tavs kalps lai līksmo! Lai negodu apģērbj mani apsūdzētāji, lai tīstās savā kaunā kā tērpā! Slavēs vien mana mute Kungu, teikšu viņu lielajā pulkā – jo viņš stāj sērdienim pie labās rokas, glābj to no tiem, kas viņu tiesā! Dāvida psalms. Kungs teica manam kungam: sēdi pie manas labās rokas, un es darīšu tavus naidniekus par kājsolu! – Kungs sniedz tev no Ciānas varas zizli, valdi pār naidniekiem, kas tev visapkārt! Tava tauta ziedojas dienā, kad tavs karaspēks svētajos kalnos! Kā rasa no ausmas klēpja tavi jaunekļi dodas pie tevis! Kungs ir zvērējis un neatsacīsies: uz mūžiem tu priesteris pēc Melhisedeka! Kungs pie tavas labās rokas, savā dusmu dienā viņš dragās ķēniņus, viņš tiesās tautas – miesām noklās! – dragās galvas, cik zeme plata! No strauta ceļmalā viņš dzers, tad augstu cels galvu! Slavējiet Kungu! Es pateicos Kungam no visas sirds kopā ar sirdsskaidrajiem un sapulci! Lieli ir Kunga darbi, pēc tiem tiecas visi, kas tos mīļo! Dižums un gods ir viņa darbi, viņa taisnība paliek uz mūžiem! Pieminamus viņš darījis savus brīnumus, žēlīgs un žēlsirdīgs Kungs! Iztiku viņš dod tiem, kas viņa bīstas, viņš savu derību atceras vienmēr! Ko varenu paveicis, viņš stāstījis saviem ļaudīm un devis tiem tautas par īpašumu! Viņa roku veikums ir patiess un taisnīgs, uzticami ir visi viņa rīkojumi, uz mūžiem tie nolikti, uz laikiem, patiesi un taisnīgi tie pildāmi! Savu tautu viņš izpircis, uz mūžiem savu derību pavēlējis, svēts un bijājams ir viņa vārds! Gudrība sākas Kunga bijībā, krietna saprašana ir visiem, kas dara tā, viņa slava pastāvēs mūžam! Slavējiet Kungu! Svētīts vīrs, kas bīstas Kunga, kam tīk viņa baušļi, varena uz zemes būs viņa sēkla, svētīta būs sirdsskaidro paaudze, labumi un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība ilgs vienmēr! Tumsā atspīdēja gaisma sirdsskaidrajiem – žēlīga, žēlsirdīga un taisnīga! Labi vīram, kas devīgi aizdod, kas savas lietas taisnīgi kārto! Jo nemūžam to nekur nepadzīs, par piemiņu mūžam viņš taisns! No ļaunām runām viņam nebūs jābīstas, krietnu sirdi viņš pie Kunga būs drošs! Stingrs tam prāts, viņš nebīsies, kad redzēs savus naidniekus! Viņš kaisa, viņš nabagiem dod, viņa taisnība ilgs mūžam, viņa stiprums celts godā! Ļaundaris redz un gremžas, griež zobus, taču iznīkst – ko ļaundari kāro, tas nenotiks! Slavējiet Kungu! Slavējiet, Kunga kalpi, slavējiet Kunga vārdu! Lai Kunga vārds slavēts tagad un mūžīgi! No saules lēkta līdz rietam jāslavē Kunga vārds! Par visām tautām varenāks Kungs, pār debesīm viņa godība! Kas ir kā Kungs, mūsu Dievs!? Kas vēl tik augstu sēdies, kas vēl tik tālu saredz – gan debesīs, gan uz zemes, kas pieceļ no pīšļiem nabago un no pelniem ceļ sērdieni kājās! – nosēdina pie varenajiem, pie savas tautas varenajiem! – kas neauglīgo padara par priecīgu dēlu māti?! Slavējiet Kungu! Kad Israēls izgāja no Ēģiptes, Jēkaba nams – no tautas, kam sveša mēle, tad Jūda par viņa svētumu kļuva, Israēls tagad zem Kunga valdīšanas! Jūra ieraudzīja un bēga, Jardāna tecēja atpakaļ! Kalni kā auni lēkāja, pauguri kā jērēni! Kas tev, jūra, ka bēdz, kas tev, Jardāna, ka atpakaļ teci? Kas jums, kalni, ka lecat kā auni, kas jums, pauguri, tā kā jērēni! Drebi, zeme, mana Kunga, Jēkaba Dieva, priekšā! Viņš klintis par ūdens dīķiem padara un kramu par ūdens avotu! Ne mums, Kungs, ne jau mums – savam vārdam dod godu žēlastības un patiesības dēļ! Kādēļ lai saka tautas: kur, kur tad ir viņu Dievs?! – Jo mūsu Dievs ir debesīs, viņš dara visu, kas tam tīk! Viņu elki ir sudrabs un zelts, cilvēku roku darināti, mute tiem ir, bet tie nerunā, acis tiem ir, bet tie neredz, ausis tiem ir, bet tie nedzird, nāsis tiem ir, bet tie nesaož, rokas tiem ir, bet tie nesatausta, kājas tiem ir, bet tie nestaigā, pat ņurdēt nejaudā to rīkles! Tādi paši to darinātāji un visi, kas uzticas tiem! Israēl, uzticies Kungam! Palīgs un vairogs ir viņš! Ārona nams, uzticies Kungam! Palīgs un vairogs ir viņš! Kas bīstaties Kunga, uzticieties Kungam! Palīgs un vairogs ir viņš! Kungs atceras mūs, viņš svētīs, viņš svētīs Israēla namu, viņš svētīs Ārona namu, viņš svētīs visus, kas bīstas Kunga, – svētīs gan dižos, gan sīkos! Lai Kungs vairo jūs, jūs un jūsu bērnu bērnus! Lai svētī jūs Kungs, kurš radījis debesis un zemi! Debesis ir Kunga debesis, bet zemi viņš nodevis cilvēku dēliem. Neba miroņi slavēs Kungu, ne tie, kas klusumā nokāpuši, – mēs esam tie, kas slavēs Kungu no šā brīža līdz mūžībai! Slavējiet Kungu! Mīlu viņu, jo izdzirda Kungs manu balsi un manu gaušanos, viņš man pievērsa savu ausi – visu mūžu es saukšu: turēja mani nāves saites, šeola cilpas sagrāba mani, es sastapu postu un likstas! Tad es piesaucu Kunga vārdu: ak, mans Kungs, jel glāb mani! – Žēlīgs ir Kungs un taisns, jā, mūsu Dievs ir līdzcietīgs. Kungs sarga vientiešus – es biju pagalam, bet viņš mani glāba! Dvēsele, topi atkal rāma, jo Kungs dāsns pret tevi! Tu manu dvēseli glābi no nāves, manas acis no asarām un manas kājas no klupšanas, ka varu staigāt Kunga priekšā dzīvo zemē! Es ticēju arī, kad teicu: ak, cik es piemeklēts! – Es sacīju savā mulsumā: ik cilvēks viļ! – Kā es lai atlīdzinu savam Kungam visu viņa dāsnumu pret mani?! Pestīšanas kausu es celšu, Kunga vārdu es piesaukšu, ko solījis Kungam, es samaksāšu visas viņa tautas priekšā! Dārgi atprasa Kungs par viņa svētīto nāvi! Ak, Kungs, es tavs kalps, es tavs kalps, tavas kalpones dēls, tu esi noņēmis manas važas! Tev es upurēšu pateicības upuri, Kunga vārdu es piesaukšu, ko solījis Kungam, es samaksāšu visas viņa tautas priekšā – Kunga nama pagalmos, tavā viducī, Jeruzāleme! Slavējiet Kungu! Slavējiet Kungu, visas tautas, cildiniet viņu, visas ciltis, jo varena pār mums viņa žēlastība un Kunga patiesība uz mūžiem! Slavējiet Kungu! Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs, jo uz mūžiem viņa žēlastība! Lai saka Israēls: uz mūžiem viņa žēlastība! Lai saka Ārona nams: uz mūžiem viņa žēlastība! Lai saka tie, kas bīstas Kunga: uz mūžiem viņa žēlastība! No slazda es saucu Kungu, no plašumiem man atsaucās Kungs! Kungs ar mani, es nebaidos – ko var padarīt man cilvēks? Kungs ar mani, viņš palīdz man, lepni nolūkošos uz tiem, kas nīst mani! Labāk patverties pie Kunga nekā paļauties uz cilvēkiem. Labāk patverties pie Kunga nekā paļauties uz augstmaņiem. Visas tautas sanāca ap mani – Kunga vārdā es tās atvairīju. Tās nāca ap mani, tās lenca mani, Kunga vārdā es tās atvairīju. Tās salaidās ap mani kā bites, tās izdega ātri kā uguns ērkšķos, Kunga vārdā es tās atvairīju. Grūstin tu mani grūdi – es kritu – Kungs mani noturēja. Mans spēks un vara ir Kungs, viņš man tapis par pestīšanu. Uzvaras gaviļu balsis taisno teltīs: Kunga labā roka ir jaudājusi! Kunga labā roka ir pacelta augstu! Kunga labā roka ir jaudājusi! Es nenomiru, es paliku dzīvs, lai izstāstītu Kunga darbus. Rātin rāja mani Kungs, bet nāvei neatdeva mani. Atveriet man taisnības vārtus, ka ienāku tajos pateikties Kungam, – tie ir Kunga vārti, taisnie ienāks tajos. Pateicos tev, ka tu man atbildēji, ka tu tapi man par pestīšanu! Akmens, ko namdari atmetuši, ir tapis par stūrakmeni. Kungs licis tam notikt, mūsu acīm tas liekas brīnums. Šī ir diena, ko Kungs devis, gavilējiet un līksmojiet šodien! Ak, Kungs, glāb jel mūs, ak, Kungs, liec, lai mums izdodas! Svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Mēs jūs svētījam no Kunga tempļa! Kungs ir Dievs, viņš mums iededza gaismu! Rotājiet gājienu pazarēm līdz pat altāra ragiem! Tu esi mans Dievs, un es pateikšos tev – mans Dievs, es tevi cildināšu! Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs, jo uz mūžiem viņa žēlastība! Svētīti tie, kuru takas bez vainas, kas Kunga bauslībā staigā. Svētīti tie, kas viņa liecības sarga, kas no visas sirds viņu meklē, tie, kas netaisnību nedara un viņa ceļos staigā! Savus rīkojumus tu pavēlēji ievērot krietni, kaut es ietu stingru ceļu un tavus likumus ievērotu! Tad es kaunā nepaliktu, tik lūkotos uz visiem taviem baušļiem! Es tevi slavēšu ar taisnu prātu un mācīšos tavas taisnības tiesas! Tavus likumus es sargāšu, nepamet mani nemūžam! Kā lai zēns dara šķīstu savu taku – tik turēdamies pie tava vārda! No visas sirds es meklēju tevi, neļauj man noklīst no taviem baušļiem! Sirdī es noglabāju tavus vārdus, lai nesagrēkotu pret tevi! Slavēts tu, Kungs, māci man tavus likumus! Ar savām lūpām es vēstīšu visus tavas mutes spriedumus! Par tavām liecībām es ielīksmojos vairāk nekā par visiem labumiem! Par taviem rīkojumiem es domāšu un lūkošos uz tavām takām, par taviem likumiem es līksmošu, tavu vārdu es neaizmirsīšu! Lem savam kalpam labu – ka esmu dzīvs! – un es sargāšu tavu vārdu! Atver man acis, un es lūkošos brīnumos, kas tavā bauslībā! Tik pagaidām mītu uz zemes, neslēp no manis savus baušļus! Manu dvēseli vienmēr grauž ilgas pēc tavām tiesām! Tu norāj bezdievjus, nolādēti, kas nomaldās no taviem baušļiem! Aiztaupi man paļas un nievas, jo es tavas liecības sargu! Augstmaņi pret mani kaļ plānus, bet tavs kalps par taviem likumiem domā! Tiešām, tavas liecības ir mana līksme un manas padomdevējas! Pie putekļiem kļaujas man dvēsele, dari mani dzīvu, kā solījis! Kurp gāju, tev pastāstīju, un tu man atbildēji, māci man tavus likumus! Skaidro man tavus rīkojumus, un es domāšu par taviem brīnumiem! Lāso man dvēsele rūpēs, stiprini mani, kā esi teicis! Melus ņem prom no manis, lai tava bauslība mani žēlo! Uzticības ceļu es izvēlos, tavas tiesas par īstām turu! Es pieķēries tavām liecībām, Kungs, nepamet mani kaunā! Es skriešu pa tavu baušļu ceļu, jo tu manu prātu vērt plašu! Rādi man, Kungs, tavu likumu ceļu, es to nostaigāšu līdz galam! Skaidro man, un es sargāšu tavu bauslību, turēšu to no visas sirds! Ved mani pa tavu baušļu taku, jo man tas tīk. Velc manu sirdi pie tavām liecībām, ne pie netaisna guvuma! Novērs man acis, lai neskatās niekus, tavos ceļos dzīvini mani! Dari, ko savam kalpam solīji, jo tas pienākas tiem, kas tevis bīstas. Novērs no manis paļas, ko baidos, jo tavas tiesas ir labas. Redzi, es kāroju tavus rīkojumus, savā taisnībā dzīvini mani! Kungs, dāvā man savu žēlastību, savu glābšanu – kā esi solījis! Gan es vēl atbildēšu saviem paļātājiem, jo es paļaujos uz tavu vārdu! Neizrauj man no mutes patiesības vārdu nemūžam, jo uz tavu taisnību ceru! Mūžam tavu bauslību ievērošu, uz mūžiem un vienmēr! Un es staigāšu plašumos, jo tavus rīkojumus es būšu pildījis! Un es runāšu par tavām liecībām ķēniņu priekšā un nekaunēšos! Un es līksmošos par taviem baušļiem, kurus es mīlu! Un es pacelšu savas delnas uz taviem baušļiem, kurus mīlu, un domāšu par taviem likumiem! Atceries, ko savam kalpam teici, kā devi man cerību! Tas man mierinājums manās ciešanās, ko tu teici – tas dzīvina mani! Bezdievji dara man pāri bez mitas, bet no tavas bauslības es nenovēršos! Kungs, es atceros tavas tiesas no aizlaikiem – tad esmu mierīgs. Kaisme mani sagrābj ļaundaru dēļ, kas atmet tavu bauslību! Tavi likumi ir manas dziesmas miteklī, kur esmu apmeties. Naktī es atceros tavu vārdu, Kungs, es ievērošu tavu bauslību! Tā es daru – tavus rīkojumus es pildu! Mana daļa ir Kungs, es teicu, ka tavus vārdus ievēroju! No sirds pūlos, lai tu atmaigsti, apžēlo mani, kā esi solījis! Es savus ceļus pārdomāju, tagad eju pie tavām liecībām atpakaļ! Es steidzos un nevilcinos ievērot tavus baušļus! Kaut ļaundaru virves mani apvij, es tavu bauslību neaizmirstu! Pusnaktī ceļos slavēt tevi par tavām taisnīgajām tiesām! Es biedrs visiem, kas bīstas tevis, un tiem, kas pilda tavus rīkojumus! Kungs, zeme ir pilna tavas žēlastības, māci man savus likumus! Labu tu darīji savam kalpam, Kungs, kā biji solījis! Māci man labu jušanu un zināšanu, jo taviem taisnīgajiem baušļiem es ticu! Pirms cietu, es maldījos, bet tagad es daru, ko tu esi teicis! Tu esi labs un dari labu, māci man tavus likumus! Bezdievji mani aptraipīja meliem, bet es no visas sirds pildu tavus rīkojumus! Kā tauki trulas tiem sirdis, bet es līksmoju par tavu bauslību! Labi man, ka es cietu, tad es mācījos tavus likumus. Tavas mutes bauslība man labāka par tūkstošiem zeltā un sudrabā! Tavas rokas mani radīja un taisīja, apskaidro mani, ka mācos tavus baušļus! Tie, kas tevis bīstas, redzēs mani un priecāsies, jo uz tavu vārdu es ceru! Kungs, es zinu, ka tavas tiesas ir taisnīgas, un ticībā tu liki man ciest. Lai tava žēlastība ir man mierinājums, kā tu pats teici savam kalpam! Lai nāk man tava žēlsirdība, jo tava bauslība ir mana līksme! Lai tiek kaunā bezdievji, kas ar viltu man kaitējuši, bet es domāšu par taviem rīkojumiem! Lai pie manis pulcējas tie, kas bijā tevi, lai viņi zina tavas liecības! Lai mana sirds nevainojama tavos likumos, ka nepalieku kaunā! Mana dvēsele tvīkst tavas glābšanas, uz tavu vārdu es ceru! Tvīkst manas acis par to, ko tu esi teicis; kad tu mani mierināsi? Esmu palicis kā izkaltis ādas maiss, bet tavus likumus es neaizmirstu! Cik vēl jāgaida tavam kalpam, kad tu spriedīsi maniem vajātājiem tiesu? Bezdievji man izrakuši bedres, tie nerīkojas pēc tavas bauslības! Visi tavi baušļi ir patiesi, bet uz viltu ir mani vajātāji – palīdzi man! Tie gandrīz izdeldēja mani no zemes, bet es tavus rīkojumus nepametu! Dari mani dzīvu savā žēlastībā, un es ievērošu tavas mutes liecības! Kungs, tavs vārds uz mūžiem debesīs! Uz audžu audzēm ticība tev – tu radīji zemi, un tā vēl ir! Visi gaida uz tavu tiesu šodien, jo visi ir tavi kalpi! Ja tava bauslība nebūtu mana līksme, tad pagalam es būtu savās ciešanās! Nemūžam neaizmirsīšu tavus rīkojumus, jo ar tiem tu mani dari dzīvu! Es esmu tavs, glāb mani, jo es tiecos pēc taviem rīkojumiem! Ļaundari gaida izdeldēt mani, bet es prātoju par tavām liecībām! Pat pilnībai esmu redzējis galu, bet tavi baušļi plešas bez gala! Kā es tavu bauslību mīlu – visu dienu par to vien domāju! Par naidniekiem es gudrāks tavu baušļu dēļ, mūžam tie mani! Par saviem skolotājiem es gudrāks, jo tavas liecības man ir pārdomām! Par vecajiem es prātīgāks, jo tavus rīkojumus es pildu! Uz ļaunas takas es kāju nesperu, tā es turos pie tava vārda! No tavām tiesām es nenovēršos, jo tu pamāci mani! Cik manām aukslējām gardi tavi vārdi, kā medus tie manai mutei! No taviem rīkojumiem man saprašana, tādēļ es nīstu visus melu ceļus! Tavs vārds ir gaismeklis manām kājām un gaisma manām takām! Es nozvērējos un nosolījos ievērot tavas taisnās tiesas! Kungs, es neganti ciešu, dari mani dzīvu, kā tu esi solījis! Manus mutes upurus pieņem, Kungs, un māci man tavas tiesas! Mana dzīvība kā uz delnas vienmēr, tavu bauslību es neaizmirstu! Ļaundari man lamatas liek, bet no taviem rīkojumiem es neatstājos! Tavas liecības uz mūžiem es iemantojis, lai tās ir līksmība manai sirdij! Es nopūlos un tavus likumus pildu līdz galam! Divkošus es nīstu, un tavu bauslību es mīlu! Tu esi mana slēptuve un mans vairogs, uz tavu vārdu es ceru! Vācieties prom no manis, ļaundari, es turēšu sava Dieva baušļus! Kā solīji, balsti mani, ka palieku dzīvs, neapkauno mani cerībās! Pabalsti mani, un es izglābšos un turēšu tavus likumus vienmēr! Nievā visus, kas no taviem likumiem novēršas, jo melu pilns viņu viltus! Kā sārņus tu izmēz visus zemes ļaunos, tādēļ es mīlu tavas liecības! Tevi bīstoties, dreb mana miesa, un no tavām tiesām es bīstos! Esmu darījis tiesu un taisnību, nepamet mani maniem apspiedējiem! Iestājies savam kalpam par labu, lai bezdievji mani neapspiež! Manas acis tvīkst tavas pestīšanas un pēc taviem taisnības vārdiem. Dari savam kalpam pēc savas žēlastības un māci man savus likumus! Es esmu tavs kalps, apskaidro mani, ka es tavas liecības zinu! Laiks Kunga darbiem, tie lauzuši tavu bauslību! Tādēļ es mīlu tavus baušļus vairāk par zeltu un tīrzeltu! Tādēļ visus tavus rīkojumus par taisnīgiem turu – melu takas es nīstu! Brīnišķas tavas liecības, tādēļ mana dvēsele tās sargā! Tavi vārdi apgaismo un apskaidro vientiešus. Es atpletu muti un kampu, jo pēc taviem baušļiem es alkstu. Pievērsies man un žēlo mani – tāda ir tiesa tiem, kas mīl tavu vārdu. Mani soļi atbalstās tavos vārdos, lai nevalda pār mani nekāda vaina! Izpērc mani no apspiedēja, un es ievērošu tavus rīkojumus! Tavs vaigs atspīd pār tavu kalpu, māci man savus likumus! Ūdens straumēm pārplūst man acis par to, ka tavu bauslību netur! Taisns tu, Kungs, un taisnīgas tavas tiesas! Savās liecībās tu esi pavēlējis taisnību un īstu ticību! Kaisme rij mani, jo mani naidnieki aizmirst tavus vārdus! Tavi solījumi pārbaudīti gana, un tavs kalps tos mīl! Kaut mazs es un nievāts, tavus rīkojumus es neaizmirstu! Tava taisnība taisna uz mūžiem, un tava bauslība ir patiesa! Nelaime un spaidi mani piemeklē, bet tavi baušļi ir mana līksme! Tavas liecības uz mūžiem ir taisnīgas, skaidro tu mani, ka es palieku dzīvs! Es saucu no visas sirds – atbildi man, Kungs! – un tavus likumus es pildīšu! Es saucu tevi – glāb mani, un es turēšu tavas liecības! Agri mijkrēslī cēlos un palīgā saucu, uz taviem vārdiem es ceru! Modrākas man acis nekā sargiem, kamēr domāju par taviem vārdiem! Uzklausi manu balsi savā žēlastībā, Kungs, savā tiesā dari mani dzīvu! Vajātāji uznākuši ar ļaunu nodomu, no tavas bauslības tie tālu! Tuvu tu, Kungs, un visi tavi baušļi ir patiesība! Jau sen no tavām liecībām zināju, ka uz mūžiem tu esi tās dibinājis! Uzlūko manas ciešanas un glāb mani, jo tavu bauslību es neesmu aizmirsis! Izstrīdi manu strīdu un izpērc mani, kā solījis – dzīvini mani! Tālu no ļaundariem glābšana, jo tavs likums tiem nerūp! Kungs, tava žēlastība ir liela, ar tavu taisnību dzīvini mani! Daudz man vajātāju un naidnieku – no tavām liecībām es nenovērsīšos! Es paveros uz neuzticīgajiem, un man riebj, ka tavus vārdus tie netur! Redzi, kā es mīlu tavus norādījumus, Kungs, ar savu žēlastību dzīvini mani! Galvenais tavos vārdos ir patiesība, mūžīgas tavas taisnās tiesas! Augstmaņi vajā mani bez vainas, bet no taviem vārdiem mana sirds bīstas! Par to, ko tu saki, es tik līksms kā tas, kas dabūjis varenu laupījumu! Melus es nīstu, un man tie riebj, bet tavu bauslību es mīlu! Septiņreiz dienā es slavēju tevi par tavām taisnajām tiesām! Liels miers tiem, kas mīl tavu bauslību, – nav nekā, kas liktu tiem klupt. Kungs, es ceru uz tavu glābšanu, un tavus baušļus es pildu! Mana dvēsele tur tavas liecības un mīl tās jo ļoti. Es ievēroju tavus rīkojumus un tavas liecības, jo visi mani ceļi ir tavā priekšā! Lai mans brēciens sasniedz tevi, Kungs, kā tu solījis, apskaidro mani! Lai mana lūgsna sasniedz tevi, kā tu sacījis, glāb mani! Lai manas lūpas izverd slavu, jo tu man mācīji savus likumus! Lai mana mēle dzied tavus vārdus, jo visi tavi baušļi ir taisni! Lai tava roka ir mans palīgs, jo tavus rīkojumus es izvēlos! Es ilgojos tavas glābšanas, Kungs, un tava bauslība ir mana līksme! Dzīvini manu dvēseli, un es slavēšu tevi, un tavas tiesas palīdzēs man! Es klīstu kā zudusi avs – meklē savu kalpu! – jo tavus baušļus es neaizmirstu! Augšupceļa dziesma. Savā postā es saucu Kungu, un viņš man atbildēja. Kungs, glāb mani no viltus lūpām, no melu mēles! Ko viņš dos tev, un ko viņš vēl tev pieliks, tu, melu mēle?! Uzasinātas kara bultas un kvēlošas irbuleņu ogles! Vai! man, ka mītu Mešehā, ka mājoju pie Kēdera teltīm! Par ilgu es esmu mājojis pie tiem, kas nīst mieru! Es gribu mieru, bet, kolīdz tā saku, tā šie uzreiz nāk ar karu! Augšupceļa dziesma. Es paceļu acis pret kalniem – no kurienes nāks man palīdzība? Mana palīdzība no Kunga, kurš radījis debesis un zemi. Viņš neļauj klupt tavai kājai, tas nesnauž, kas sargā tevi! Redzi, tas nesnauž un neguļ, kas sargā Israēlu! Kungs ir tas, kas tevi sargā, tavs pavēnis tev pie labās rokas – dienā tevi neķers saule, nedz mēness naktī. Kungs tevi sargās no visa ļauna, viņš nosargās tavu dzīvību. Vai tu iesi vai nāksi – Kungs sargās tevi no šā brīža līdz mūžībai. Dāvida augšupceļa dziesma. Nopriecājos, kad tie man teica: ejam uz Kunga namu! – Nu mūsu kājas stāv tavos vārtos, Jeruzāleme! Jeruzāleme, pilsēta, kā tu uzcelta – itin kā sasieta visa kopā! Ciltis tur augšā kāpj, Kunga ciltis, kā pavēlēts Israēlam: slavēt Kunga vārdu. Tur arīdzan nolikti tiesas sēdekļi, Dāvida nama sēdekļi! Lūdziet Jeruzālemei mieru: lai tie ir rimti, kas mīl tevi, lai valda miers tavos vaļņos, rimums tavās pilīs! – Manu brāļu un draugu dēļ sacīšu: miers tev! – Kunga, mūsu Dieva, nama dēļ gādāšu par tevi! Augšupceļa dziesma. Uz tevi es paceļu acis, tu, kas debesīs sēdi! Redzi, kā vergu acis uz sava kunga rokām, kā kalpones acis uz savas kundzes rokām, tā mūsu acis uz Kungu, mūsu Dievu: gan viņš par mums apžēlosies! Apžēlojies par mums, Kungs, apžēlojies par mums, jo mēs gaužām atēdušies nievu! Aplam jau sāta mums dvēsele laisko izsmiekla un lepno nievu! Dāvida augšupceļa dziesma. Ja ne Kungs, kurš tad bija ar mums, lai pasaka Israēls, – ja ne Kungs, kurš tad bija ar mums, kad ļaudis cēlās pret mums, tie mūs dzīvus būtu aprijuši, tā dega to dusmas uz mums! Tad ūdeņi veltos pār mums, straume celtos mums pāri, tad veltos mums pāri trakulīgie ūdeņi! Teikts lai Kungs, kurš nedeva mūs par laupījumu viņu zobiem! Mēs kā putni tikām projām no mednieku cilpas – cilpa ir pušu, un mēs prom! Palīgs mums Kunga vārds – tā, kurš radījis debesis un zemi! Augšupceļa dziesma. Kas uz Kungu paļaujas, tie kā Ciānas kalns – pat nekust, mūžam paliek uz vietas. Jeruzāleme – kalni visapkārt tai, un Kungs visapkārt savai tautai – no šā brīža līdz mūžībai. Nesliesies ļaundaru spieķis pār novadu, ko taisnie mantojuši, – lai arī taisnie nestiepj pēc netaisnības savas rokas! Dari, Kungs, labajiem labu un tiem, kas sirdī skaidri, bet, kas noklīst greizos ceļos, lai Kungs aiztriec nekrietnajiem līdzi! Miers Israēlam! Augšupceļa dziesma. Kad Kungs aizvestos pārveda Ciānā, mums likās, ka redzam sapni! Tad pildījās smiekliem mūsu mute un mūsu valoda gavilēm, tad runāja tautās: re, diženas lietas Kungs dara ar šiem! Diženas lietas Kungs darīja mums, un mēs līksmojām! Atjauno, Kungs, mūs kā straumes Negebā – kas ar asarām sēj, ar gavilēm pļaus! Raudādams aiziet, nes sētuvi laukā, gavilēdams nāks, pārnesīs labības kūļus! Sālamana augšupceļa dziesma. Ja Kungs neuzceļ namu, veltīgi pūlas tā celtnieki, ja Kungs nesargā pilsētu, veltīgi nomodā sargs! Veltīgi jūs ceļaties agri un vēlu mitējaties strādāt, jūs, kas ēdat bēdu maizi, – saviem mīļajiem viņš tikpat daudz dos miegā! Redzi, balva no Kunga – dēli, alga no viņa – klēpja augļi! Kā bultas stiprinieka delnā, tā dēli, dzemdēti jaunībā! Svētīts vīrs, kam tādu pilns bultu maks! Viņš nebūs kaunā, kad runās ar naidniekiem savos vārtos! Augšupceļa dziesma. Svētīgi visi, kas bijā Kungu, kas staigā viņa ceļus! Tavu roku pūliņi tevi baros! Svētīgs tu! Un labi tev! Tava sieva kā auglīgs vīnadēsts tavā namā, tavi dēli kā olīvu dēsti ap tavu galdu! Redzi, kā svētīts vīrs, kas bijā Kungu! Lai Kungs no Ciānas tevi svētī, ka tu redzi Jeruzālemi plaukstam visu mūžu, ka tu ieraugi savus dēlu dēlus! Miers Israēlam! Augšupceļa dziesma. Gana tie mani nīdējuši kopš jaunības! Tā lai saka Israēls: gana tie mani nīdējuši kopš jaunības, bet nav mani pieveikuši! Uz manas muguras arāji aruši, garas vagas dzinuši. Kungs ir taisns – pārcirtis ļaundaru valgus! Lai tie visi bēg apkaunoti, kas nīst Ciānu! Lai tie ir kā zāle uz jumtiem – pirms pastiepjas, jau vīst, tā nepilda pļāvējam delnu, nedz elkoni kūļu sējējam, neviena, kas sacītu, garām iedams: Kunga svētība pār jums! Svētījam jūs Kunga vārdā! Augšupceļa dziesma. No dzelmes saucu tev, mans Kungs: Kungs, ieklausies manā balsī, lai dzird tavas ausis manu gaušanos! Kungs, ja tu skaitītu mūsu apgrēcības, mans Kungs, kurš gan pastāvētu? Taču tu mēdz piedot – tādēļ tevi bijā! Es gaidu Kungu no visas sirds, uz viņa vārdu es ceru, es gaidu Kungu vairāk nekā sargi rītu, nekā sargi – rītu! Ceri, Israēl, uz Kungu – viņā ir žēlastība! Tik daudzus viņš izpircis! Viņš izpirks Israēlu no katras apgrēcības! Dāvida augšupceļa dziesma. Kungs, mana sirds nebūt nav lepna, un es neceļu acis augstu, es nejaucos lietās, kas man par lielu un brīnumainu! Palūk, es esmu izlīdzinājis un remdējis savu dvēseli – kā izauklēts bērns savai mātei, kā izauklēts bērns mana dvēsele! Ceri, Israēl, uz Kungu no šā brīža līdz mūžībai! Augšupceļa dziesma. Ieskaiti, Kungs, Dāvidam visu, ko viņš pārcietis – kā viņš zvērēja Kungam, solījās Jēkaba Varenajam: es nenākšu savā teltī, nelikšos savas gultas pēļos, neļaušu miegu savām acīm, saviem plakstiem ne mirkli snaudas, pirms atrodu vietu Kungam, mājokli Jēkaba Varenajam! – Redzi, mēs dzirdējām par to Efrātā, mēs to atradām Jāaras laukos, iesim nu uz viņa mājokli, paklanīsimies viņa kājsolam! Ienāc jel, Kungs, savā atpūtas vietā – tu un tavas varenības šķirsts! Tavi priesteri lai taisnību uzģērbj, un tavi svētītie lai gavilē! Dāvida, sava kalpa, dēļ nepamet savu svaidīto! Kungs zvērējis Dāvidam pēc patiesības – viņš no tās neatkāpsies: tavas miesas augli es iecelšu tavā tronī! Ja tavi dēli turēs manu derību un manas liecības, ko tiem mācīšu, arīdzan viņu dēli uz mūžiem sēdēs tavā tronī! Jo Kungs ir Ciānu izraudzījis, iekārojis par sēdekli sev: tā mana atpūtas vieta uz laiku laikiem, te es sēdēšu, jo es to iekāroju! Ar iztiku es to svētīt svētīšu, tās nabagos mielošu ar maizi, tās priesterus tērpšu pestīšanā, tās svētītie gavilēt gavilēs! Tur es pacelšu Dāvida ragu, tur likšu gaismekli savam svaidītajam! Viņa naidniekus es tērpšu kaunā, bet pār viņu mirdzēs viņa kronis! Dāvida augšupceļa dziesma. Redzi, cik labi, cik tīkami brāļiem būt kopā – kā laba eļļa, kas līst pār galvu, tek lejā pār bārdu, pār Ārona bārdu, kas cirtojas lejā pār tērpa apkakli, kā Hermona rasa, kas krīt Ciānas kalnos, jo tiem Kungs vēlējis svētību, mūžīgu dzīvību! Augšupceļa dziesma. Klau, teiciet Kungu, visi Kunga kalpi, kas stāvat Kunga namā nakts stundā! Paceliet rokas svētnīcai pretī un teiciet Kungu! Kungs svētī tevi no Ciānas, viņš ir debesu un zemes Radītājs! Slavējiet Kungu, slavējiet Kunga vārdu, slavējiet, Kunga kalpi, kas stāvat Kunga namā, mūsu Dieva nama pagalmos! Slavējiet Kungu, jo Kungs ir labs, dziediet viņa vārdam, jo tas ir tīkams! Jo Jēkabu izraudzījis sev Kungs, Israēlu sev par īpašumu. Es gan zinu, ka Kungs ir liels, ka mūsu Kungs ir pār visiem dieviem. Visu, kas tam tīk, viņš dara debesīs un virs zemes, jūrās un dzelmju dzelmēs. Viņš paceļ mākoņus no zemes malas, darina zibeņus lietum, viņš izved vēju no saviem kambariem. Viņš kāva Ēģiptes pirmdzimtos – gan cilvēku, gan lopu. Viņš uzsūtīja zīmes un brīnumus tev pašā viducī, Ēģipte, lai nāk pār faraonu un visiem tā kalpiem. Viņš satrieca daudzas tautas un kāva varenus ķēniņus – Sīhonu, amoriešu ķēniņu, Ogu, Bāšānas ķēniņu, un visas valstis Kanaānā – un atdeva viņu zemi par mantojumu, par mantojumu Israēlam, savai tautai. Kungs, tavs vārds ir uz mūžiem, tevi piesauks audžu audzēs, jo Kungs tiesās savu tautu un par saviem kalpiem viņš apžēlosies! Tautu elki ir sudrabs un zelts, cilvēku rokām darināti, mute tiem ir, bet tie nerunā, acis tiem ir, bet tie neredz, ausis tiem ir, bet tie nedzird, nedz dvaša tiem mutē! Tādi paši to darinātāji – un visi, kas uzticas tiem! Israēla nams, teiciet Kungu! Ārona nams, teiciet Kungu! Levī nams, teiciet Kungu! Kas bīstaties Kunga, teiciet Kungu! No Ciānas lai slavēts Kungs, kas mājo Jeruzālemē! Slavējiet Kungu! Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs, uz mūžiem viņa žēlastība, pateicieties dievu Dievam, uz mūžiem viņa žēlastība, pateicieties kungu Kungam, uz mūžiem viņa žēlastība! Tam, kas dara brīnumus un diženas lietas – viens pats! – uz mūžiem viņa žēlastība, kas debesis darinājis ar māku, uz mūžiem viņa žēlastība, kas izklājis zemi pār ūdeņiem, uz mūžiem viņa žēlastība, kas darinājis lielos spīdekļus, uz mūžiem viņa žēlastība, sauli, kam dienā valdīt, uz mūžiem viņa žēlastība, mēnesi un zvaigznes, kam naktī valdīt, uz mūžiem viņa žēlastība! Tam, kas kāva Ēģiptes pirmdzimtos, uz mūžiem viņa žēlastība, kas izveda Israēlu no tās tautas vidus, uz mūžiem viņa žēlastība, ar stipru roku un atvāztu elkoni, uz mūžiem viņa žēlastība, kas pušu pārcirta Niedru jūru, uz mūžiem viņa žēlastība, un izveda Israēlu tai pa vidu, uz mūžiem viņa žēlastība, bet faraonu un viņa karapulku iemeta Niedru jūrā, uz mūžiem viņa žēlastība, kas veda caur tuksnesi savu tautu, uz mūžiem viņa žēlastība! Tam, kas satrieca lielus ķēniņus, uz mūžiem viņa žēlastība, un apkāva slavenus ķēniņus, uz mūžiem viņa žēlastība, Sīhonu, amoriešu ķēniņu, uz mūžiem viņa žēlastība, un Ogu, Bāšānas ķēniņu, uz mūžiem viņa žēlastība, un deva iemantot viņu zemi, uz mūžiem viņa žēlastība, mantojumā Israēlam, savam kalpam, uz mūžiem viņa žēlastība! Kas neaizmirsa mūs, pazemotos, uz mūžiem viņa žēlastība, un izrāva mūs no naidniekiem, uz mūžiem viņa žēlastība, kurš dod maizi visai radībai, uz mūžiem viņa žēlastība! Pateicieties debesu Dievam, uz mūžiem viņa žēlastība! Pie Bābeles upēm sēdējām raudādami un atcerējāmies Ciānu! Turienes vītolos pakārām savas cītaras. Ak, tur mūsu gūstītāji lika mums dziedāt un mūsu tirdītāji priecāties: uzdziediet mums Ciānas dziesmu! – Kā lai dziedam Kunga dziesmu svešā zemē? Ja es aizmirsīšu tevi, Jeruzāleme, lai pamirst mana labā roka! Lai pielīp man mēle pie aukslējām, ja neatcerēšos tevi, ja neturēšu Jeruzālemi vēl augstāk par savu visaugstāko prieku! Piemini, Kungs, edomiešiem Jeruzālemes dienu, kad tie teica: ārdiet to, ārdiet līdz pašiem tās pamatiem! – Bābeles meita, tu izpostāma – svētīts, kas atmaksās tev pēc tā mēra, ko tu mums mērījusi! Svētīts, kas grābs tavus mazuļus un sašķaidīs pret klinti! Dāvida psalms. Pateicos tev no visas sirds, dievu priekšā dziedu tev slavu! Klanos tavam svētajam templim un pateicos tavam vārdam par tavu žēlastību un patiesību, jo augstāk par visu tu esi pacēlis savu vārdu un savu apsolījumu! Kad es saucu, tu man atbildēji, tu darīji mani staltu, man dvēselē spēks! Visi zemes ķēniņi slavēs tevi, Kungs, tie dzirdējuši tevi runājam! Tie dziedās par Kunga gaitām, jo liela ir Kunga godība! Augstu Kungs, bet uzlūko zemos, taču augstprātīgo viņš pazīst pa gabalu! Kad posts mani lenc, tu glāb manu dzīvību, pret manu naidnieku dusmām tu izstiep roku, un tava labā roka izglābj mani! Kungs man visu piepildīs! Kungs, tava žēlastība uz mūžiem – neatmet savu roku darbu! Korvedim. Dāvida psalms. Kungs, tu esi mani izlūkojis un izzinājis, tu zini, kad sēžos un kad ceļos, tu noproti manas domas no tāluma, manu došanos un manu apmešanos tu izvētī, visi mani ceļi satek pie tevis, vēl vārds nav nācis man uz mēles – redzi, Kungs, tu visu jau zini. Tu nāc man aiz muguras un aizstāj priekšā, un uzliec man savu delnu. Par brīnumainu šī zinība man, tik tā augstu – to nejaudāju! Kurp man doties prom no tava Gara, kurp no tevis man laisties? Ja celšos debesīs, tur esi tu, ja šeolā klāšu sev gultu – redzi, tu! Ja es ņemtu sev rītausmas spārnus, apmestos tālu aiz jūras, pat tur tava roka vadītu mani, turētu mani tava labā roka! Ja es teiktu: lai tumsa grābj mani, lai par nakti top gaisma ap mani! – pat tumsa tev netumšo un nakts gaismo kā diena – kas tev tumsa, kas gaisma!? Tu darināji manas īkstis, tu nopini mani mātes miesās! Pateicos tev! Cik es baismi brīnumains! Brīnišķi tavi darbi, to zinu droši! Mani kauli nebija apslēpti tev, kamēr es klusībā tiku darināts, tiku šūdināts zemes dziļumos, vēl dīglī mani skatīja tavas acis, un tavā grāmatā uzrakstītas visas dienas, kas bija sataisītas, pirms klāt kaut viena no tām. Tavi nolūki, Dievs, tik brīnišķi man, tik plaši tie visi kopā – ja skaitīšu tos, par smiltīm to vairāk, pamostos, arvien es tavā priekšā! Kaut tu nokautu ļaundari, Dievs! Jūs, asinsļaudis, nost no manis! Tie, kas runā ļaunu par tevi un nelietīgi piemin, ir tavi naidnieki! Vai es nenīstu tos, kas nīst tevi, Kungs? Kas ceļas pret tevi, vai man tie nederdzas? Ar visstiprāko naidu es tos nīstu, par naidniekiem es tos turu! Izlūko mani, Dievs, un izzini manu sirdi, pārbaudi mani un izzini manas raizes, raugi, vai neeju pa posta ceļiem, un vadi mani pa mūžīgo ceļu! Korvedim. Dāvida psalms. Glāb mani, Kungs, no ļauniem ļaudīm, no varmākām pasargā mani, no tiem, kas domā ļaunu sev sirdī, katru dienu ceļ ķildas! Tie asina savu mēli kā čūska, zirnekļu inde tiem aiz lūpām. Patver mani, Kungs, no ļaundara, no varmākām pasargā mani, no tiem, kas domā mani paklupināt! Lepnie izmetuši man cilpas un saites, izklājuši tīklu pār manu ceļu, slazdus man izlikuši. Saku Kungam: tu esi mans Dievs, ieklausies, Kungs, kā gaužos! Kungs, mans Kungs, mans stiprais glābēj, tu man piesedzi galvu cīniņa dienā! Neizpildi, Kungs, ļaundara kārības, viņa viltību nepiepildi, tad paslietu galvu tie, kas lenc mani! Viņu lūpu lāsti lai nāk pār viņiem pašiem! Lai birst pār tiem degošas ogles, lai tie krīt akačos un vairs nepieceļas! Lai mēlnesis nemīt virs zemes, lai varmāku notrenkā nelaimes! Zinu, Kungs vedīs nabaga prāvu un iztiesās sērdieņu tiesu! Tiešām, taisnie pateiksies tavam vārdam, sirdsskaidrie dzīvos tavā priekšā! Dāvida psalms. Kungs, tevi saucu, steidzies pie manis, ieklausies manā balsī, kad saucu uz tevi! Lai mana lūgšana atzīta tavā priekšā par kvēpināmo upuri, mana delnu pacelšana par vakara upuri! Liec, Kungs, sargu manai mutei un uzraugi manu lūpu durvis, nevērs man prātu uz ļaunām runām, uz negantiem darbiem kopā ar nekrietnajiem! Kaut es neēstu no viņu kārumiem! Ja zveltu man Taisnais, tā – žēlastība! Ja rātu mani, tā – svaidāmā eļļa, mana galva tās nevairītos! Arvien mana lūgšana pret viņu ļaundarību! Tos atdos Klintij, viņu Soģim! Tad tie dzirdēs, cik mani vārdi jauki! Kā dzirnakmens, sadauzījies uz zemes, izsvaidīti mūsu kauli pie šeola vārtiem! Uz tevi, Kungs, mans Kungs, raugās man acis, pie tevis tveros, neatsedz mani tiem! Pasargā mani no cilpas, ko tie man liek, un nekrietno slazdiem! Lai visi ļaundari krīt savos tīklos, bet es paglābjos! Dāvida psalms, kad viņš bija alā. Lūgšana. Skaļā balsī saucu uz Kungu, skaļā balsī es Kungu lūdzos, izleju viņa priekšā savas žēlabas, izstāstu viņam bēdas: kad gars apgurst manī, tik tu zini manu gaitu! Uz takas, kur staigāju, tie izlikuši cilpu! Paskaties man pa labi, un redzi – neviena, kas mani atzītu! Mana paspārne zudusi, nevienam manis nerūp! Es saucu uz tevi, Kungs, es saku: tu mans patvērums, mana daļa dzīvo zemē! Uzklausi manas vaimanas, esmu gauži nospiests, glāb mani no maniem vajātājiem, tie par mani stiprāki! Izved mani no cietuma, ka varu pateikties tavam vārdam! Pulcēsies taisnie ap mani, ja tu būsi man dāsns! Dāvida psalms. Kungs, uzklausi manu lūgšanu, sadzirdi manas vaimanas! Savā uzticībā atbildi man, savā taisnībā! Neej pie tiesas ar savu kalpu – neviens no dzīvajiem nav taisns tavā priekšā! Naidnieks vajā mani, līdz zemei tas nospiedis manu dzīvību, nosēdinājis mani tumsā pie sen mirušiem – nu paguris man gars, apjukusi mana sirds! Atceros senās dienas, spriežu par visu, ko tu darījis, par tavu roku darbiem es prātoju, plešu rokas tev pretī, es esmu zeme, kas slāpst tevis! Steidz man atbildēt, Kungs, nīkst mans gars! Neslēp savu vaigu no manis, lai neesmu kā tie, kam nogrimt bedrē! Liec man dzirdēt no rīta par tavu žēlastību, jo uz tevi paļaujos, māci man ceļu, pa kuru man jāstaigā, jo tev pretī dvēseli sniedzu! Glāb mani no maniem naidniekiem, Kungs, pie tevis es patveros! Māci man pildīt tavu gribu, jo tu esi mans Dievs! Tavs Gars ir vēlīgs – ved mani pa līdzenu zemi! Tava vārda dēļ, Kungs, dzīvini mani, savā taisnībā izpestī mani no posta un savā žēlastībā iznīdē manus naidniekus, izdeldē manus pretiniekus, jo esmu tavs kalps! Dāvida psalms. Slavēts lai Kungs, mana klints, kas vingrina manas rokas kaujai, manus pirkstus karam, mans aizgādnis un mans cietoksnis, mans patvērums un glābējs man, mans vairogs viņš, pie kā es tveros, kas loka manu tautu manā priekšā! Kungs, kas ir cilvēks, ka tu pamani to, un cilvēkbērns, ka tu par viņu domā? Cilvēks dvesmai līdzīgs, viņa mūžs ir kā gaisīga ēna. Atvāz debesis un nāc lejā, skar kalnus, lai tie kūp! Zibsnī zibeni un šķied viņus, laid savas bultas un kliedē viņus, stiep savu roku no augstumiem, izrauj mani un izglāb no lielajiem ūdeņiem, no svešinieku rokām, kuru mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus pilna! Dievs, jaunu dziesmu es dziedāšu tev, desmit stīgu arfu tev spēlēšu! Tu izglābi ķēniņus, tu atrāvi Dāvidu, savu kalpu, no ļaunā zobena. Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku rokām, kuru mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus pilna! Kad mūsu dēli savā jaunībā ir kā dēsti pilnā plaukumā, kad mūsu meitas ir kā stūra balsti, izdarināti pils krāšņumam, kad mūsu kambari pilni visvisāda labuma, kad mūsu avis nes tūkstošus un desmitiem tūkstošu mūsu ārēs, kad mūsu govis ir grūsnas un ne sērga tās ķer, ne tās izmetas, nedz žēli dzird maujam mūsu plašumos – svētīta tauta, kurai tā ir! Svētīta tauta, kuras Dievs ir Kungs! Slavinājums. Dāvida psalms. Es cildināšu tevi, mans Dievs, Ķēniņ, un teikšu tavu vārdu mūžīgi mūžam! Katru dienu es teikšu tevi un slavēšu tavu vārdu mūžīgi mūžam! Liels ir Kungs un augstu slavēts, viņa dižums nav izmērojams. Lai audžu audzes daudzina tavu veikumu, lai pavēsta tavus varenos darbus, – tavas godības diženumu un krāšņumu, tavus brīnumus es pārdomāšu! Tavu bargo varenību lai tie piesauc, par tavu lielumu es liecināšu! Tavai milzu labvēlībai lai slavu pauž, tavu taisnību lai apdzied! Žēlīgs un līdzcietīgs Kungs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, labs Kungs pret visiem, jūt līdzi katram, ko viņš radījis. Lai tev, Kungs, pateicas visi, ko tu radījis, un lai tavi svētītie teic tevi, lai tavas valstības godu tie pauž un par tavu varenību runā! Lai pavēsta cilvēka dēliem viņa varenos darbus un viņa valstības krāšņo godu! Tava valstība ir mūžīga valstība un tava vara uz audžu audzēm. Uzticams Kungs visā, ko viņš saka, svētīgs visā, ko dara, balsta Kungs ikvienu, kas krīt, un pieceļ katru, kas saļimis. Visu acis raugās uz tevi, un tu dod tiem barību īstajā laikā, tu atdari savu roku un gādā ik dzīvajam, ko tas kāro. Taisns Kungs, visās savās gaitās un svēts visā, ko viņš dara. Tuvs Kungs visiem, kas sauc viņu, visiem, kuri sauc viņu patiesi. Viņš dod, ko tie kāro, kas bīstas viņa, viņš dzird tos brēcam un izglābj tos. Sargā Kungs visus, kas viņu mīl, bet visus ļaundarus viņš iznīcinās! Lai slavē Kungu mana mute, lai teic visa radība viņa svēto vārdu mūžīgi mūžos! Slavējiet Kungu! Slavē, mana dvēsele, Kungu! Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu! Nepaļaujieties uz augstmaņiem, uz cilvēku dēliem – pie viņiem nav glābiņa. Pamet tos gars, tie atgriežas pīšļos, tai pašā dienā to nolūki zūd! Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, kura cerība – Kungs, viņa Dievs, kas radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tajās. Viņš uztur patiesību uz mūžiem, iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem. Kungs atbrīvo gūstekņus, Kungs atdara acis aklajiem, Kungs pieceļ nomāktos, Kungs mīl taisnos, Kungs pasargā svešinieku, bāreni un atraitni pieceļ kājās, bet ļaundara ceļu ritenī sagriež! Kungs būs ķēniņš uz mūžiem – tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm. Slavējiet Kungu! Slavējiet Kungu! Labi dziedāt mūsu Dievam, jo viņš ir jauks, viņu piedien slavēt! Ceļ Jeruzālemi Kungs, Israēla trimdiniekus viņš pulcē. Viņš dziedē tos, kam satriektas sirdis, un apsaitē viņu brūces. Viņš izskaita zvaigznes, cik to, un nosauc tās visas vārdos. Liels mūsu Kungs un varens spēkā, viņa gudrībai nav mēra. Pazemīgos Kungs pieceļ kājās – ļaundarus viņš nogāž pie zemes. Pateicieties Kungam ar dziesmu, spēlējiet cītaru mūsu Dievam, kurš debesis mākoņiem aizklāj, kurš zemei sataisa lietu, kurš kalnos izaudzē zāli, kurš dod zvēriem viņu iztiku, kraukļu bērniem, kad tie brēc! Ne zirga spars tam tīk, ne par vīra lieliem tam prieks – patīk Kungam tie, kas viņu bijā, kas cer uz viņa žēlastību. Cildini, Jeruzāleme, Kungu, slavē savu Dievu, Ciāna, jo viņš stiprina tavu vārtu bultas, viņš svētī tev viducī tavus dēlus, viņš noliek tavās robežās mieru, visbaltākiem kviešiem piepilda tevi! Viņš sūta savu pavēli zemei, žigli skrien viņa vārds! Viņš bārsta sniegu kā vilnu, sarmu kā pelnus kaisa, met savu krusu kā drupačas – viņa sals liek ūdeņiem sastingt. Viņš sūta savu vārdu un kausē tos, viņš pūš savu vēju, un ūdeņi plūst. Viņš pasludina savu vārdu Jēkabam, savus likumus un lēmumus Israēlam! Tā viņš nav darījis nevienai tautai, viņa lēmumus citi nezina! Slavējiet Kungu! Slavējiet Kungu! Slavējiet Kungu debesīs, slavējiet viņu augstumos, slavējiet viņu, visi viņa vēstneši, slavējiet viņu, visi viņa pulki! Slavējiet viņu, saule un mēness, slavējiet viņu, visas gaišās zvaigznes, slavējiet viņu, debesu debesis un ūdeņi, kas virs debesīm! Lai tie slavē Kunga vārdu, pēc viņa pavēles tie radīti, viņš tos nolicis uz mūžu mūžiem, robežas devis, kas mūžam stāv! Slavējiet Kungu jūs, kas virs zemes, jūras pūķi un visas dzelmes, zibens un krusa, sniegs un migla, viesuļa vējš, kas viņam klausa, kalni un pakalni, augļu koki un ciedri, zvēri un lopi, rāpuļi un spārnainie putni, zemes ķēniņi un visas ciltis, augstmaņi un varasvīri, un jaunekļi, un jaunavas, un veči, un bērni! Lai tie slavē Kunga vārdu, jo tik augstu vien viņa vārds, viņa diženums pār zemi un debesīm! Viņš saslējis ragu savai tautai par slavu visiem saviem svētītajiem, Israēla dēliem, tautai, kas tam tuvu! Slavējiet Kungu! Slavējiet Kungu! Dziediet Kungam jaunu dziesmu, lai viņš slavēts svētīto pulkā! Lai priecājas Israēls par savu Radītāju, Ciānas dēli lai gavilē par savu ķēniņu, lai slavē viņa vārdu ar deju, sietiņu un cītaru lai spēlē viņam, jo tīk Kungam viņa tauta – viņš grezno nabagos ar pestīšanu! Svētītie lai līksmo godā, lai gavilē savās guļvietās, uz mēles tiem slavas dziesmas Dievam, rokās tiem divpusgriezīgs zobens, ar ko tā atmaksāt tautām, ar ko tā pārmācīt ciltis, ka to ķēniņi saistīti ķēdēm un to diženie ar dzelzs važām, lai izpildīts, kas spriedumā rakstīts, – visiem viņa svētītajiem par lepnumu! Slavējiet Kungu! Slavējiet Kungu! Slavējiet Dievu viņa svētnīcā, slavējiet viņu dižajā debesjumā, slavējiet viņa varenos darbus, slavējiet viņa bezgalīgo dižumu, slavējiet viņu raga pūtieniem, slavējiet viņu ar arfu un cītaru, slavējiet viņu ar dejām un sietiņu, slavējiet viņu ar stīgām un stabuli, slavējiet viņu ar skaņiem zvārguļiem, slavējiet viņu ar līksmiem zvārguļiem! Ikkatra dvaša lai slavē Kungu! Slavējiet Kungu! Sālamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmvārdi, kur izzināt gudrību, smelt pamācību, kur uzzināt gudro izteicienus, kur skoloties prātā, taisnībā, tiesā un krietnumā, kur vientiešiem atjautu gūt un jauneklim zinības un izmanību. Klausīsies gudrais un pieņemsies zināšanā, un sapratējs padomu dabūs, kā iztulkot sakāmvārdu un līdzību, gudro runas un viņu mīklas. Bijāt Kungu – zinību pamats! Gan gudrību, gan pamācību muļķi nīst! Ieklausies, dēls, sava tēva pamācībās, neatmet, ko māte tev māca, tas jauks vainags tavai galvai un rota tavam kaklam! Dēls, ja grēcinieki tevi vilina, tu neļaujies! Kad tie saka: nāc mums līdzi, uzglūnēsim asinis izliet, uzklupsim šķīstajiem, kas bez vainas, kā šeols aprīsim tos dzīvus, veselus aizrausim bedrē, dārgas mantas sev gūsim, pildīsim namus ar laupījumu, tu metīsi lozi kopā ar mums, viens maks būs mums visiem! – Dēls, neej vienu ceļu ar tiem, nesper kāju uz viņu takas, jo viņu kājas uz nelaimi skrien, kad tie steidz asinis izliet! Ko dod, ka tīkls plests ik putnam acu priekšā – tie paši savām asinīm uzglūn, uzklūp paši savai dzīvībai! Tā iziet visiem, kas grābtin grābj, – viņu dzīvība izput! Gudrība ielās kliedz, laukumos ceļ balsi, kņadas vidū sauc, pie pilsētas vārtiem teic savas runas: vientieši, cik ilgi mīlēsiet vientiesību, un jūs, mēdītāji, tīkosiet izsmiet, un, muļķi, nīdīsiet zināšanu? Uzklausiet, kad jūs rāju, – redzi, pār jums izliešu savu garu, sacīšu jums, ko gribu teikt! Es saucu – bet jūs novērsāties, es izstiepu roku – neviens nepalūkojās! Jūs atmetāt visus manus padomus, kad jūs rāju, jums vienalga, tad arī es – par jūsu nelaimēm smiešos, jūs izzobošu, kad jums būs bail, kad kā vētra jums uznāks bailes un nelaime kā viesulis uzbruks, kad pār jums nāks posts un mokas. Tad tie sauks mani, bet es neatsaukšos, tie meklēs mani, bet neatradīs, jo tie ienīda zināšanu un bijāt Kunga nevēlējās, mans padoms tiem – vienaldzīgs, kad vien tos rāju, tie ņirdza par mani! Nu tie ēdīs, ko izaudzējuši, no pašu viltībām būs sāti – jo vientiešu aušība tos nokauj un muļķus bezrūpība pazudina! Bet, kas mani klausa, tas dzīvos drošs un savā rimtumā nebīsies ļauna! Dēls, ja tu pieņemsi manus vārdus un manas pavēles turēsi vērtē, ja pievērsīsi gudrībai savu ausi, ja sapratnei atvērsi sirdi, ak, ja pēc atskārsmes sauksi, ja pilnā balsī pēc sapratnes kliegsi, ja meklēsi to kā sudrabu, lūkosi pēc tās kā apslēptas mantas, tad tu zināsi, kā bijāt Kungu, kā Dievu pazīt, tu iemācīsies, jo Kungs ir tas, kas gudrību dod, no viņa mutes – zināšana un sapratne! Taisnajiem viņš padomu glabā – vairogu visiem, kas dzīvo krietni, viņš uzrauga taisnības takas, viņš saviem uzticīgajiem sargā ceļu! Tad tu sapratīsi taisnību un tiesu, un patiesību – takas, kas ved uz labu, jo ienāks gudrība tavā sirdī un zināšana darīs tev prieku, izmanība tevi sargās, un sapratne tevi uzraudzīs, glābs tevi no ļaundaru ceļa, no tiem, kas nešķīsti runā, kas pamet taisnības takas, lai staigātu tumsības ceļos, kas priecīgi darīt ļaunu un līksmo par ļaunu nešķīstību, kas tekā pa līkām takām un staigā greizus ceļus! Tās tevi glābs no svešinieces, no cita sievas, kam gludena runa, kas pametusi jaunības vīru, kas sava Dieva derību aizmirsusi! Viņas slieksnis ved lejup nāvē, pie ēnām ved viņas takas, kas iet pie viņas, vairs nepārnāk, neatrod vairs dzīvības taku! Tad nu staigā labu ļaužu ceļus un turies uz taisno takām, jo sirdsšķīstie apdzīvos zemi un krietnie paliks tur, bet ļaundarus izdeldēs no zemes un viltvāržus izsakņos no tās! Dēls, manu mācību neaizmirsti un manas pavēles glabā sirdī, jo tās tev dos garu mūžu, ilgus gadus un labklājību. Lai uzticība un taisnība tevi neatstāj – sien tās sev ap kaklu, raksti tās sirdī kā uz lapas, tad mantosi vēlību un labu slavu gan Dieva, gan cilvēku priekšā. Paļaujies uz Kungu no visas sirds – uz paša sapratni vien nepalaidies! Zinies viņu visos savos ceļos, un viņš iztaisnos tavas takas. Neliecies gudrs pats savās acīs, bīsties Kunga un vairies ļauna, lai spēcināta tava miesa un spirdzināti tavi kauli! Pagodini Kungu no savas mantas, no savas ražas pirmajiem augļiem, tad pildīsies tavas klētis pārpārēm un jaunvīns pludos tavās mucās. Kunga bardzību nenievā, neesi nīgrs, kad viņš tevi rāj, jo Kungs pārmāca to, kuru mīl, kā tēvs savu mīļo dēlu. Svētīts, kas gudrību rod, un tas, kurš iemanto saprašanu, jo tā nes vairāk peļņas nekā sudrabs un vairāk guvuma nekā zelts, tā vērtīgāka par dārgakmeņiem – nekas, ko tu kāro, nav tai līdzināms, ilgs mūžs tai labajā rokā, kreisajā rokā tai bagātība un gods, kas staigā tās ceļus, sasniedz tīksmi, un visas tās takas ved pie miera. Tā – dzīvības koks tiem, kas pie tās tveras, kas pie tās turas, ir svētīti! Gudrībā Kungs radīja zemi, debesis dibināja ar saprašanu, viņa zināšanas dēļ izlauzās dzelmes un padebeši lāsoja rasu. Dēls, neatlaidies no šiem diviem – no gudra padoma un izmanības, tie būs dzīvība tavai dvēselei un rota tavam kaklam! Droši tad staigāsi savu ceļu, kāja tev nepiedauzīsies, gulēt iedams, tu nebaidīsies, tu apgulsies un saldi aizmigsi, nesatrūksies pēkšņās bailēs vai ļaundara viesulī, kad tas nāks, jo Kungs būs tavs drošums, viņš sargās tavas kājas no lamatām. Neliedzies dot tam, kam vajag, ja vien tava roka to jaudā, nesaki kaimiņam: pienāc citreiz! – vai: rīt iedošu! – tev ir ko dot! Neperini ļaunu pret savu kaimiņu, kas paļāvīgs mīt tev blakus, neķildojies aplam ar vīru, kas nav tev darījis nekā ļauna! Neapskaud varmāku, nestaigā ceļus, ko viņš iet, jo paklīdenis Kungam riebj – ar taisnajiem Kungs turas! Kunga lāsts pār ļaundara namu, bet taisno mitekli viņš svētī! Izsmējējus viņš izsmej, bet grūtdieņiem dod žēlastību! Godu gudrie mantos, muļķi – tie vairos negodu! Klausieties, dēli, kad tēvs jūs māca, un vērīgi lūkojiet pēc saprašanas, es taču dodu jums derīgu zināšanu, manu mācību neatmetiet! Es arī biju dēls savam tēvam, mīļš un izredzēts savai mātei. Viņš mani pamācīja, man sacīja: tver manus vārdus sirdī, turi manas pavēles, lai dzīvotu! Ķer gudrību, ķer saprašanu – un neaizmirsti, nenovērsies no maniem vārdiem! Neatmet to, un tā tevi sargās, mīli to, un tā tevi glābs. Gudrība – galvenais! Ķer gudrību! Visu atdod, ķer saprašanu! Cel to augstu, tā tevi paaugstinās, tā darīs tev godu, ja apskausi to, tā liks tev galvā jauku vainagu, godības kroni tā tev sniegs! Dēls, klausies un iegaumē manus vārdus, tad dzīvosi jo daudzus gadus. Gudrības ceļu es tev mācu, vadu tevi pa taisnības taku – ejot tev neķersies solis, skrienot tu nepaklupsi! Turies pie mācības, nelaidies vaļā, glabā to, tā tava dzīvība! Uz ļaundaru takas nestājies, nesper kāju uz ļaundaru ceļa, vairies no tā, nestaigā tur, nokāp no tā un manies prom! Tie neaizmieg, pirms nav darīts ļauns, tiem miegs pagalam, ja nav kāds pagrūsts, tie taču ēd negantības maizi, varmācības vīnu tie dzer! Bet taisno taka kā ausmas spožums – jo gaišāks, kad tuvāk dienvidum. Ļaundaru ceļš kā dziļa tumsa – tie nezina, pār ko klūp. Dēls, vērīgi klausies manās runās, manām valodām pievērs ausi, lai nezūd tās tavam skatienam, glabā tās dziļi sirdī, tās – dzīvība tam, kurš tās atrod, tās dziedina visu viņa miesu! Vairāk par visu sargi savu sirdi, jo no tās dzīvība izverd! Sargā savu muti no viltus, no tenkām atturi lūpas! Lai tavas acis raugās taisni un tavs skatiens cieši uz priekšu, vērīgi lūkojies, kur sper kāju, tad būs droši visi tavi ceļi! Nenovērsies ne pa labi, ne kreisi, sargi savus soļus no ļauna! Dēls, manā gudrībā vērīgi lūkojies, ko es esmu sapratis, tagad tu klausies, tad sargās tevi izmanība un zināšana – tās uzraudzīs tavas lūpas! Medus lāso no svešinieces lūpām, aukslējas tai glāsmainākas par eļļu, taču vēlāk tā rūgta kā vērmele, asa kā abpusgriezīgs zobens! Viņas kājas tek lejup nāvē, šeolā steidz viņas soļi, kur tādai apjaust dzīvības ceļu, gaita tai viļas – pati nezina! Nu tad, dēls, klausies manī, nenovērsies no tā, ko saku, – turies tu tālāk no viņas, netuvojies viņas namdurvīm, ka citi neatņem tavu godu un varmākas tava mūža gadus, ka neaprij sveši tavu mantu – tiks tavi pūliņi svešinieka namam, tad beigās tev atliks vien vaimanāt, ka pagalam tavs augums un miesa! Tad teiksi: kāpēc es nīdu pārmācību un par rājieniem smējos sirdī, neklausīju savus skolotājus, saviem audzinātājiem pat ausi nepievērsu – ātri vien tiku kaunā tautas vidū un ļaužu priekšā! Dzer ūdeni no savas akas un ūdens strūklas no sava avota! Vai taviem strautiem aiztecēt prom? Vai velti plūst tavām ūdens straumēm? Lai tās paliek tev vienam, lai netiek svešajiem, kas tev līdzās! Tavs avots lai svētīts! Smel prieku no savas jaunības sievas, tīkamās stirnas, jaukās kalnu kazas – lai viņas krūtis tevi atdzirda! No viņas mīlas skurbsti vienmēr! Kādēļ tev skurbt, dēls, no svešas sievas, kādēļ skaut svešinieces krūtis! Jo Kungs redz visas cilvēka gaitas un paver tam visus ceļus. Paša apgrēcība tver viņu, ļaundari, sava grēka saitēs viņš noķerts. Nu tam jāmirst, jo netika pārmācīts, muļķības pilns – no tās viņš skurbst! Dēls, ja esi galvojis par kaimiņu, ja svešiniekam siti saujā, tu esi nomedīts pats savas mutes vārdos, notverts pats savas mutes vārdos! Tad rīkojies, dēls, un glābies, jo tu sava kaimiņa varā! – Ej un zemojies, ej un labinies savam kaimiņam! Nedod miega savām acīm, ne snaudiena saviem plakstiem, glābies kā gazele no slazda, kā putns no ķērāja rokas! Ej pie skudras, tu, sliņķi, raugi, kā viņa dara, ņemies gudrībā – tai nav ne pavēlnieka, ne virsnieka, ne valdnieka, tomēr sev vasarā tā barību iekrāj, pļaujas laikā savelk sev ēsmu! Cik ilgi, sliņķi, vēl gulēsi, kad celsies no miega? Mazliet nomiega, mazliet snaudas, mazliet saņemt rokas un atlaisties – un jau kā staigulis trūkums tev klāt un nabadzība kā varmāka! Kas nelietis un nekrietns vīrs, tas staigā līkās valodās, ar aci mirkšķina, ar kāju piegrūž, ar pirkstiem rāda zīmes. Nešķīstība tam sirdī, visu laiku tas ļaunu perina, ķildas tas ceļ, bet pēkšņi nelaime nāks pār to, tas tūlīt satriekts – nebūs dziedināms! Seši ir, ko Kungs nīst, un septiņi, kas viņam derdzas, – lepnīgas acis, melīga mēle un rokas, kas lej nevainīgas asinis, sirds, kas kaļ nekrietnas domas, kājas, kas steidz uz ļaunu, viltus liecinieks, kas dveš melus, un tāds, kas ceļ ķildas starp brāļiem. Glabā, dēls, ko tēvs tev pavēl, neatmet to, ko māte tev māca, sien to vienmēr ap savu sirdi, apsaitē to sev ap kaklu – ejot tas tevi vadīs, guļoties tas tevi sargās, kad modīsies, tas tērzēs ar tevi! Jo pavēle ir lākturis un mācība – gaisma, un pārmācība ir dzīvības ceļš, lai sargātu tevi no ļaunas sievas, no svešinieces glāsmainās mēles! Neļauj sirdij kārot tās skaistumu, ka tā tevi negūsta ar savu acu šķelmību – maukas cena ir plācenis maizes, bet precēta sieva – tā tev nomedīs dārgo dzīvību! Vai cilvēks var nēsāt uguni azotē, ka viņa drēbes neaizdegtos? Vai cilvēks var staigāt pa kvēlām oglēm, ka viņa kājas nesviltu? Tāpat – kas iet pie cita sievas – netiks attaisnots, kas pieskaras tai! Vai nav nievāts zaglis, kaut tas zog, lai pamielotos, kad bads moka, notverts tas atmaksā septiņkārt un visu, kas namā, spiests atdot! Kas pārkāpj laulību, tas bezprātis – pats savu dzīvību nokauj, brūces un negodu gūst, un viņa kauns netiks izdzēsts! Jo dusmu kvēle vīru dedz – tas netaupīs atmaksas brīdī, tas neņems nekādu izpirkumu, tas neielaidīsies – dod, cik gribi! Dēls, glabā manus vārdus un manas pavēles turi cieši! Glabā manas pavēles, ja gribi dzīvot, un manu mācību kā acuraugu! Sien tās sev pie pirkstiem, raksti sev sirdī kā uz lapas. Saki gudrībai: tu mana māsa! – Par savu radu sauc zināšanu, lai abas tevi sargā no svešinieces, no svešas sievas, kam gludena runa. Pa sava nama logu lūkojos, caur režģi skatījos ārā, raudzījos vientiešos, pamanīju starp puišiem kādu jaunekli gluži bez prāta. Tas nāk pa ielu gar šās stūri, uz viņas namu tas soļo, kad krēslo vakarā diena, nakts vidū un tumsā. Un, redzi, sieva, tam pretī – maukas drānās un manīgu sirdi, pļāpīga, tītīga, mājās tā nesēž, te viņa ielā, te tirgū – pie katra stūra tā glūn. Tā satver viņu un skūpsta, un droši tā saka viņam: miera upura gaļa man mājās – šodien es samaksāju, ko solījusi, tādēļ es iznācu tev pretī, lai meklētu tevi, – un atradu tevi! Seģenēm sasedzu savas cisas, košiem Ēģiptes liniem, apšļakstīju savu gultu ar mirrēm, ar alveju un kanēli, nāc jel, atdzersimies glāstu – līdz pat rītam gavilēsim mīlā! Jo vīra nav mājās, viņš ir prom, viņš devies tālā ceļā, naudas zuteni paņēmis līdzi, vien pilnā mēnesī atgriezīsies. – Tā pievārē viņu savām runām, gludenām lūpām piedabū viņu, viņš tūliņ tai seko kā kaujams vērsis vai kā trakais, ko savalda ar važu, kamēr bulta pāršķeļ tam aknas – kā putns, kas traucas cilpā un nezina, ka būs pagalam! Tad nu, dēls, klausies manī, vērīgi lūko, ko es saku! Tu nepievērsies tādas ceļam, nenoklīsti uz viņas takām – tik daudzus tā nodurtus gāzusi, un pulka to, ko viņa kāvusi! Ceļš uz šeolu – viņas nams, lejup tas ved uz nāves kambariem! Vai gudrība nesauc, vai sapratne neceļ balsi? Kalna galā ceļa malā, krustcelēs tā stājas, pie vārtiem, kas pilsētā ved, vārtu ejā tā kliedz: jums, vīri, es saucu, es runāju uz cilvēkdēliem – ņemieties jūs, vientieši, prātu un jūs, muļķi, gūstiet saprašanu, klausieties, es runāšu cildenas lietas, kas nāk man pār lūpām, tas – pareizs! Patiesība pie manām aukslējām, riebj manām lūpām negantība, taisns viss, ko teic mana mute, nav tur nekā greiza vai viltīga – viss tur taisns tādam, kas saprot, un pareizs tam, kas atradis zināšanu! Ņemiet manu mācību, ne sudrabu un labāk zināšanu, ne izcilu zeltu, jo gudrība labāka par pērlēm – nekas, ko tu vēlētos, nebūs tai līdzīgs! Es, gudrība, mītu atjautai blakus, ar mani ir zinības un izmanība. Bīties Dieva ir – nīst ļaunu! Lepnību, augstprātību un ļaunas gaitas, un nešķīstu muti es nīstu! Man padoms un gudra ziņa, es – saprašana, man spēks! Ar mani ķēniņi valda un valdoņi taisnību lemj, ar mani augstmaņi valda un dižciltīgie – visi taisnie soģi! Kas mani mīl, tos es mīlu, kas mani meklē, tie mani atradīs. Bagātība un gods nāk man līdzi, augoša manta un taisns guvums. Mani augļi labāki par zeltu, par tīru zeltu, un mana raža – par izcilu sudrabu. Taisnības ceļu es staigāju, turos pie patiesības takām, es dāvāju pārticību tiem, kas mani mīl, un viņu mantnīcas pildu. Kungs mani radīja, sākdams savas gaitas, es viņam senākā – no tiem laikiem! Mūžsen es darināta, iesākumā – vēl pirms zemes! Kad vēl nebija dzelmes, es dzimu, kad nebija avotu, grūsnu ūdens, pirms kalni bija guldīti, pirms pauguri – es dzimu, kad viņš vēl nebija taisījis ne zemi, ne āres, ne pasaules pīšļus! Kad viņš uzlika debesis, es biju klāt, kad novilka apvārsni dzelmei pāri, kad darīja stiprus mākoņus augšā un spēcināja avotus dzelmē, kad nolika jūrai robežu un ūdeņi stājās, kur viņš lika, kad nosprauda zemes pamatus, tad es biju viņam līdzās kā darbiniece un iepriecinājums diendienā, es līksmojos viņa priekšā vislaik, es līksmojos viņa pasaules lokā un mans prieks – ar cilvēka dēliem. Un nu, dēli, klausieties manī – svētīts, kas staigā manus ceļus! – Uzklausiet pamācības un topiet gudri – neatmetiet tās! Svētīts, kas klausās manī, kas diendienā gaida pie manām durvīm, jo, kas rod mani, rod dzīvību un iemanto labvēlību no Kunga! Bet, kas mani atmet, dara sev pāri – tie, kas nīst mani, mīl nāvi! Gudrība uzcēla savu namu, uzcirta tam septiņus stabus, kāva lopus, jauca vīnu, tad uzklāja mielasta galdu un izsūtīja kalpones; nu viņa sauc no augšpilsētas augstumiem: kas vientiesis, lai nāk šurp! – Bezprāšiem viņa saka: nāciet, ēdiet manas maizes, padzerieties vīna, ko es jaucu! Pametiet vientiesību – tad būsiet dzīvi! Staigājiet saprašanas ceļu! Kas bezkauņu rāj, tas dabū negodu, kas ļaundari pamāca, tam – paļas. Nemāci bezkauņu, jo tas nīdīs tevi, pamāci taisno, un tas mīlēs tevi. Dod gudrajam – būs vēl gudrāks, māci taisno – tas pieņemsies zināšanā. Gudrības sākums ir bijāt Kungu, un zināt Svēto ir saprašana. Manī tiks vairotas tavas dienas un pielikti tev mūža gadi. Ja tu gudrs – tu gudrs pats sev, ja tu pulgo, vien tev to nest. Muļķība – ķildīga sieva, vientiese, kurai nerūp nenieka, tā sēž pie sava nama sliekšņa, augšpilsētā nosēžas krēslā, sauc tiem, kas garām iet, kas steidzas savos ceļos: kas vientiesis, lai nāk šurp! – Bezprāšiem viņa saka: zagts ūdens – cik salds, un slepena maize ir tīkama! Un tas nezina, ka viņas viesi ir ēnas šeola ielejās. Sālamana sakāmvārdi. Gudrs dēls – tēva prieks, bet dēls muļķis mātei par likstu. Neganta manta labumu nenes, bet taisnīgums glābj no nāves. Taisnajam Kungs neliek ciest badu, bet ļaundaru iegribas viņš nepiepilda. Šļauga sauja padara nabagu – bagātu pataisa centīga roka. Kas vasarā iekrāj, tas prāta vīrs, kas ražu noguļ, tam jākaunas. Svētība rotā taisnā galvu, ļaundaru mute slēpj pārestību. Taisno piemin ar svētību, bet ļaundaru vārds satrūd. Sirdsgudrais klausa, ko viņam liek, bet balamute taps nogāzts. Kas krietnumā staigā, tas staigā droši, kas iet līkus ceļus, tiks piemeklēts! Kas miedz aci, tas aizvaino, bet balamute taps nogāzts. Kā dzīvības avots ir taisnā mute, bet ļaundaru mute slēpj pārestību. Ienaids kūda uz ķildu, bet ikvienu vainu apslēpj mīlestība. Sapratēja lūpas glabā gudrību – bet žagars tai mugurai, kas bez prāta! Gudrie glabā zināšanas sev, muļķis ver muti – posts klāt! Bagāto mantība – viņu cietoksnis, trūcīgo posts – viņu nabadzība. Taisnais nopelna, tas – uz dzīvi, ļaundaris dabū, tas – uz grēku. Uz dzīvības takas, kas klausa mācībai, kas spītē pārmācībai, tas apmaldījies. Kas slēpj naidu, tas melu mēle, kas pauž tenkas, tas muļķis. Kur daudz vārdu, tur nav bez grēka, kas muti prot turēt, tas prāta vīrs. Kā izcils sudrabs taisnam mēle, ļaundarim prāts kā kriksis. Taisnā lūpas izgana daudzus, bet muļķi mirst, jo tiem trūkst prāta. Kunga svētība dara bagātu, paša pūliņi nedod neko. Ik muļķim tīk ļaunu darīt – gudrība tīk ik sapratējam. No kā ļaundaris baidās, tas viņam nāks, ko taisnais alkst, taps viņam dots. Kad viesulis iet pāri, pagalam ļaundaris, bet taisnais uz mūžīgiem pamatiem. Kā etiķis zobiem, kā dūmi acīm, tā kūtrais tiem, kas viņu sūta. Kas bīstas Kunga, paildzina mūžu, bet ļaundariem gadi rūk. Taisnie lai gaida prieku, bet ļaundaru cerība iznīks. Kunga ceļš – krietno patvērums, bet nekrietnus viņš satriec drupās. Taisnais neklups nemūžam, bet ļaundari neapdzīvos zemi. Taisno mute briedina gudrību, bet nešķīsta mēle taps nogriezta. Taisnā lūpas zina, kas jāteic, bet ļaundaru mute pilna nešķīstības. Greizi svari Kungam riebj, bet pareizs atsvars viņam tīk. Nāk lepnība – un nāk negods, bet gudrība ir ar pazemīgajiem. Taisno krietnums tos vada, bet viltvāržu divkosība tos izposta. Dārgas mantas nelīdzēs posta dienā, bet taisnīgums paglābs no nāves. Krietno taisnīgums tiem līdzina ceļu, dēļ sava ļaunuma krīt ļaundaris. Godīgos glābj viņu taisnīgums, bet viltvāržu kārība tos kampj. Kad ļaundaris mirst, cerība zūd un gaidītie panākumi – pagalam. Taisnais no nelaimes glābts, ļaundaris nāk viņa vietā. Ar muti lišķis iznīdē tuvāko, taisnie paglābsies ar zināšanu. Kad taisnajiem labi, pilsēta līksmo, kad ļaundari krīt, skan gaviles. Taisno svētība pilsētu paaugstina, ļaundaru mutes to sagāž. Kas savu tuvāko nopeļ, tas bez prāta, saprātīgais cieš klusu. Kas staigā tenkodams – izmuld noslēpumu, kas stingrs garā – prot to glabāt. Kad nav kam pamācīt, ļaudis klūp, tur glābiņš, kur netrūkst padoma devēju! Tas putēt putēs, kas galvo par svešu, tas nemēdz aizbilst, tas staigās drošs. Tīkama sieva iemanto godu, ietekmīgs vīrs – bagātību. Žēlsirdīgais lolo savu dvēseli, cietsirdīgais urda pats savu miesu. Ļaundara guvums viņu viļ, kas taisnību sēj, dabū patiesu algu. Kad taisns, tas – uz dzīvi, kad dzenas uz ļaunu, tas – uz nāvi. Viltprāši Kungam riebj, kas iet taisnu ceļu, viņam tīk. Sit saujā! – ļaunais neizbēgs soda, bet taisno dzimums paglābsies! Kā zelta gredzens cūkas šņukurā, tā skaista sieva bez gudra padoma. Ko taisnie kāro, tas uz labu, ko ļaundari cer – uz naidu. Ir, kas šķiež – un gūst vēl, un ir, kas taupa, bet trūkst un trūkst. Līksms devējs būs sāts, kas pats veldzēs, taps atveldzēts. Kas labību ietur, to tauta lād, bet svētība tam, kas apcirkņus atver. Kas lūko uz labu, tas sagaidīs atzinību, kas meklē ļaunu, to dabūs. Kas paļaujas uz savu bagātību, tas kritīs, bet kā koka lapotne taisnie zels! Kas urda savu saimi, tas mantos vēju, par kalpu kļūs muļķis sirdī gudrajam! Taisnā auglis – dzīvības koks, un gudrais iemanto cilvēku sirdis. Redzi, taisnais saņem algu virs zemes – jo vairāk tad ļaundaris un grēkdaris! Kas mīl mācību, tas mīl zināšanu, kas nīst pārmācību, tas dulns. Kas labs, tas Kungam tīkams, kas viltus pilns, tas viņam negants. Nestāvēs drošs, kas turas pie ļaunprātības, bet taisno sakne netaps kustināta. Krietna sieva vainags savam vīram, kā kaulu puve ir dulbure! Taisno domas – uz patiesību, ļaundaru padoms – uz viltu. Ļaundaru runas glūn uz asinīm, bet taisno mute – glābiņš. Apgāzti ļaundari un pagalam, bet taisno nams stāvēs. Cik tā prāta, tik tās slavas, kam prāts ļogans, tas citu nicināts. Labāk pazemīgs, kam savs vergs, nekā augstprātīgs, kam nav maizes! Taisnais gādā par savu lopiņu, bet ļaundaru sirdis ir cietas. Kas kopj savu zemi, tas sāts maizes, kas dzenas pēc tukša, tas bezprātis. Ļaundaris traucas ļaundaru tīklos, bet taisno sakne dod augļus. Mute noved ļaundari slazdā, bet taisnais glābjas no posta. Cik mute prot izrunāt, tik cilvēkam laba, un, ko rokas sastrādā, tas viņam pašam. Muļķa ceļš pašam šķiet taisns, bet gudrais uzklausa padomu. Kad muļķis dusmīgs, to redz uzreiz, bet gudrs slēpj aizvainojumu. Kas patiess, gan parādīs savu taisnību, bet viltus liecinieks – savus melus! Ir, kas bilst – kā ar zobenu cērt, bet gudro mēle dziedē. Patiesas lūpas pastāvēs mūžam, tik pamirkšķinu, vairs nav melu mēles! Kas ļaunu kaļ, tiem sirds viļas, kas domā uz labu, tiem prieks. Negadās taisnajam nekas slikts, bet ļaundari nelaimes pilni. Kungam riebj melīgas lūpas, kas dara pēc taisnības, tie viņam tīk. Gudrinieks apslēpj zināšanu, bet muļķu sirds izbrēc muļķību. Veicīga roka izrīkos, bet šļauga roka pildīs klaušas. Rūpesti nomāc cilvēka sirdi, laipns vārds – priecē. Taisnais vada arī savu tuvāko, bet ļaundaru ceļš noved maldos. Laiskais nenotvers medījumu, visdārgākā manta cilvēkam – veicīgums! Uz taisnības takas ir dzīvība, tās ceļš ved uz nemirstību. Gudrs dēls klausās tēva pamācību, bet mēdītājs neklausa bārienu. Cik mute prot izrunāt, tik tai laba – bet viltvāržiem tīk vien varmācība. Kas valda muti, tas nosargā savu dzīvību, kas plāta lūpas, tam posts. Sliņķis alkst, taču neko nedabū, bet veicīgais – tas sāts. Taisnais nīst melu darbus – ko ļaundaris dara, tas smird un derdz. Taisnība sargā to, kura ceļš taisns, bet ļaundari saliec grēks. Cits izliekas bagāts, bet viņam – nekā, cits izliekas nabags, bet viņam – daudz mantas. Cits savu dzīvību ar mantu izpērk, bet tukšiniekam nenākas dzirdēt draudu. Taisno gaisma spulgo, bet ļaundaru spīgulis dziest. Tik no lepnības ceļas ķildas – kas ieklausās padomā, tam gudrība. Kam žigla manta, tam rūk, kas ar roku uzlasa, tam aug. Ja cerība sebo, tad sirds sirgst – kā dzīvības koks ir vēlme, kas piepildās. Kas nievā vārdu, tas iet bojā, kas bausli bijā, tam top dots. Gudro mācība dzīvības avots – lai izbēgtu no nāves slazdiem. Gudrs prāts tiks atzīts, bet viltvāržu ceļam gala neredz. Gudrinieks visu dara ar zināšanu, bet muļķis tik izrāda savu muļķību. Ļauns sūtnis nodara postu, uzticams vēstnesis – izdziedē. Tam trūkums un negods, kas atmet pamācību, – kas pieņem pārmācību, taps godāts. Piepildīta vēlme dvēselei salda – bet muļķim grūti atturēties no ļauna. Kas staigā ar gudrajiem, tas top gudrs, kas turas ar muļķiem, tas izput. Grēkdarus vajā ļaunums, bet taisnajiem top atmaksāts ar labu. Labais atstāj mantojumu bērnu bērniem, bet grēkdara mantojums tiek aiztaupīts taisnajam. Uzplēsts lauks paēdina trūcīgo, bet zūd pārticība, kad nav taisnības. Kas taupa rīksti, nīst savu dēlu – kas mīl, laikus to pārmāca. Taisnajam maizes līdz sātam, bet ļaundara vēders tukšs. Gudrība uzceļ savu namu, bet muļķība sagāž to savām rokām. Kas taisnībā staigā, tas bijā Kungu, kas tek līkus ceļus, tas viņu nievā. Muļķa mutē rīkste viņa lepnībai, bet gudro lūpas pasargā viņus. Kam vēršu nav, tam apcirknis tukšs, branga raža – stipros vēršos. Patiess liecinieks nemēdz melot, pilns melu dvašas viltus liecinieks! Grib mēdītājs gudrību, bet nekā, taču saprātīgam zināšanas nāk viegli. Turies tālāk no vīra nelgas – gudrus vārdus tur nedzirdēsi. Gudrinieka gudrība – rast ceļu, muļķu muļķība – krāpties. Sadziedājušies muļķi uz grēku, bet taisno vidū – laba griba. Sirds tikai pati zina savas bēdas, un tās priekā cits nedalīsies. Ļaundaru nams tiks sagrauts, bet taisno telts zels. Cilvēka priekšā it kā taisns ceļš – bet tas, vienalga, noved nāves ceļos. Pat smejot sirds cieš, un pēc priekiem nāk likstas. Nekrietnais saņems pēc saviem darbiem, krietns vīrs – pēc savējiem. Vientiesis tic visam, ko padzird, gudrinieks raugās, kur soli spert. Gudrais bīstas un vairās ļauna, muļķis iekaistas un top pārgalvīgs. Kas ātrs dusmās, tas izdara muļķību, bet izmanīgais top apskausts. Vientieši iemanto muļķību, bet gudriniekus vainago zināšana. Ļaunie klanīsies labo priekšā un ļaundari pie taisnā vārtiem. Nabagu ienīst pat viņa tuvākais, bet bagāto mīl daudzi. Kas nievā savu tuvāko, tas grēkdaris, kas žēlo nabagu, tas svētīts. Vai nemisēsies tiem, kas domā uz ļaunu? Žēlastība un taisnība tiem, kas domā uz labu! Pūliņi – tie allaž uz pārpilnību, runas – tās uz trūkumu. Gudro vainags – viņu bagātība, muļķu muļķība – vien muļķība! Taisns liecinieks glābj dzīvību, bet krāpnieks pilns melu dvašas. Kas Kungu bijā, tas paļaujas droši, un viņa bērniem būs patvērums. Bijāt Kungu – dzīvības avots, lai izbēgtu no nāves slazdiem. Kad tautas daudz, tā ķēniņa godība, kad ļaužu trūkst, tas pavēlnieka posts. Kas gauss dusmās, tas dižens saprašanā, kas ātrs garā, tas izcils muļķībā. Dzīvību miesai dod rāms prāts – kā kaulu puve ir dedzība. Kas nabagam dara pāri, pulgo Radītāju – tas godā viņu, kas pret sūrdieni žēlīgs! Kad posts uznāk, pagalam ļaundaris, bet taisnais pat nāvē glābts. Saprātīga sirdī gudrība atdus, bet muļķu krūtīs tā pagalam! Taisnīgums paaugstina tautu, ik ciltij nes negodu grēks. Ķēniņam tīk prātīgs kalps, bet viņa dusmas tiek nelietīgam. Rāma atbilde novērš naidu, bet nikna runa saceļ dusmas. Gudro mēle lolo zinības, bet muļķu mute izšļāc tik muļķību. It visur Kunga acis – tās pamana ļaunu un labu. Dziedinoša mēle – dzīvības koks, bet, kad uz tās divkosība, tā salauž garu. Muļķis ņirdz, kad tēvs šo pamāca, kas klausa pārmācību, tas gudrs! Taisnajam namā daudz mantas, bet ļaundara guvums izput. Gudro lūpas bārsta zināšanu, bet muļķu sirdis viļas. Ļaundaru upuris Kungam riebj, taisno lūgšana viņam tīk. Riebj Kungam ļaundara gaitas, kas dzenas pēc taisnības, to viņš mīl. Bargi tiks mācīts, kas noiet no ceļa, kas nīst pārmācību, tas mirs. Šeols un pazušana Kunga priekšā – vēl jo vairāk cilvēkbērnu sirdis! Netīk mēdītājam, ka šo pārmāca, – nespers ne soli gudrajam tuvu! Līksma sirds dara vaigu gaišu, sirdssāpes salauž garu. Saprātīga sirds meklē zināšanu, bet muļķu mutes ganās muļķībā. Nabagam grūti diendienā, bet līksms prāts – mūžīgas dzīres! Labāk mazums, bijājot Kungu, ne liela manta ar sirdēstiem. Labāk dārzāju bļoda, kad mīlestība klāt, nekā barots vērsis, kad naids līdzi. Kas ātrs sirdī, drīz saceļ strīdu, kas gauss dusmās, tas noklusina ķildu. Sliņķim ceļā ērkšķu žogs, bet taisnīgam bruģēta taka. Gudrs dēls tēva prieks, muļķis par kaunu savai mātei! Muļķība bezprāša prieks, sapratējs staigā taisnus ceļus. Sabrūk nodomi, kad padoma trūkst, kam pulka padomnieku, tam nodomi piepildās. Prieks pašam, ka mute prot atbildēt, un vārds īstā reizē – cik tas labs! Dzīvības taka ved gudro augšup, ka šis glābjas no šeola apakšā! Lepnā namu Kungs noplēš, bet atraitnes laukmalas viņš nosargā. Riebj Kungam ļaunas domas, bet laipni vārdi ir šķīsti. Kas grābtin grābj, pats noposta savu namu, kas vairās dāvanu, tas dzīvos! Taisnais apdomā, iekams atbild, bet ļaundaru mute šļāc ļaunu. Tālu Kungs no ļaundariem, bet taisno lūgšanas viņš dzird. Sprigans skatiens priecē sirdi, laba vēsts spirdzina kaulus. Kas klausās, kad dzīve pamāca, tas mitīs starp gudrajiem. Kas atstumj pamācību – atmet pats sevi, kas pieņem pārmācību – gūst prātu. Kunga bijība māca gudrībā – papriekš pazemība, tad gods! Cilvēks gan gudro savā sirdī, bet Kungs tam liek vārdus uz mēles. Ko cilvēks dara, viss tam šķiet tīrs, bet vērtēt dvēseles Kunga ziņā! Uzvel Kungam savus darbus, tad piepildīsies tavi nodomi! Visu Kungs radījis savai reizei – pat ļaundaru posta dienai! Riebj Kungam ikviens augstprātis, varam saderēt – tāds netiks attaisnots! Žēlastība un patiesība apklāj pārkāpumu, un, kas Kungu bijā, tas patveras no ļauna. Ja Kungam tīk, ko cilvēks dara, pat naidnieku viņš tam pielabina! Labāk mazums, bet ar taisnību nekā dižs guvums, bet ar netaisnību. Cilvēks lemj sirdī: iešu te! – taču Kungs liek viņa soļus. Ķēniņa lūpas spēj pareģot, viņš neviļas, kad spriež tiesu. Pareizi svaru kausi un mērs pieder Kungam, visi atsvari somā – viņa darināti. Riebj ķēniņiem neganti darbi, jo taisnībā turas tronis! Tīk ķēniņiem taisnīgas lūpas – kas runā patiesību, to mīl! Ķēniņa dusmas nāk kā nāves vēstneši, taču gudrais zina tās remdēt. Gaišums ķēniņa vaigā nes dzīvību, un viņa laipnība – kā ziedoņa lietus tūce. Gūt gudrību – ak, cik labāk par zeltu, un saprašanu – teicamāk nekā sudrabu! Taisno ceļš – prom no ļauna, tas glābj sev dzīvību, kas staigā modrs. Pirms bojāejas nāk lepnība un pirms krišanas – augstprātība! Labāk ar nabagiem liekt galvu nekā ar lepnajiem dalīt laupījumu. Kas pats izdarīgs, tam labi, bet, kas uztic Kungam, tas svētīts. Kam sirds gudra, to dēvē par sapratīgu, un tīkama runa spēj pārliecināt. Gudrība gudrajam – dzīvības avots, bet muļķus pārmāca viņu muļķība. Gudrā sirds liek tam prātīgi runāt un viņa lūpas spēj pārliecināt. Kā medus kāres ir jauki vārdi – saldums dvēselei un dziedinājums kauliem. Cilvēka priekšā it kā taisns ceļš – bet tas, vienalga, ved nāves ceļos. Darba vīram bads palīgs – skubina viņu kāra mute! Nelietis postu rok, viņam uz lūpām sveloša uguns. Nešķīstais saceļ ķildu, un tenkotājs šķir draugus. Vardarbīgs aizmāna arī citu līdzi, aizvilina nelabos ceļos. Kas aci piemiedz, tas gudro nešķīstību, kas sakniebj lūpas, tas darījis ļaunu. Sirma galva – godības kronis, to rod, kas taisnībā staigā. Kas gauss dusmās – par spēkoni pārāks, kas savalda garu – pārāks par pilsētas iekarotāju. Lozes met uz tērpa malas, bet tās krīt, kā Kungs grib. Labāk sauss kumoss ar rimtumu nekā upurdzīres ar ķildu. Prātīgs vergs valdīs pār necienīgu dēlu un ar tā brāļiem dalīs mantojumu. Tīģelis – sudrabam un krāsns – zeltam, bet sirdis pārbauda Kungs. Ļaundaris ieklausās posta runās, un melis klausās nelaimes valodās. Kas nabagu izsmej, tas pulgo viņa Radītāju, kas līksmo par nelaimi, netiks attaisnots. Vecuma vainags – mazdēli, un dēlu godība – viņu tēvi. Nepiedien nelgam augstas runas, nedz augstmanim sīki meli. Kukulis devējam kā burvju akmens – griezies, kur gribi, viss izdosies! Kas nepiemin vainu, tas iemanto mīlestību, kas neliekas mierā, tas zaudē draugu. Saprātīgam bāriens kož dziļāk nekā muļķim simtreiz ar pletni. Ļaundaris domā tik uz dumpi, bet tam uzsūtīs negantu soģi! Labāk sastapt lāceni, kam atņemti bērni, nekā muļķi viņa muļķībā! Ja kāds atdara labu ar ļaunu, ļaunums neatstāsies no viņa nama! Kā ūdeni palaist, ir strīdu sākt – pirms ķilda vaļā, aizdari slūžas! Kas ļaundari attaisno, kas taisno nopeļ – riebj Kungam tie abi! Ko līdz nauda muļķa rokā, ka pirktu gudrību – bet prāta nav! Draugs vienmēr mīl draugu, bet brālis tev dots posta dienai. Vīrs bez prāta, kas līgst un galvo, un dod ķīlu par savu kaimiņu! Tas grēku mīl, kas mīl ķildu! Kas slej augstas durvis, grauj savu namu! Kam greiza sirds, tam neredzēt laba, kam viltus mēle, tas iekritīs nelaimē. Kas muļķi dzemdina – tik sev par likstu, un neba priecīgs, kam dēls nejēga! Līksma sirds dziedina, sirdssāpes kaltē kaulus. Ļaundaris velk no azotes kukuli – ka tik sagrozīt tiesas gaitu! Saprātīgam gudrība acu priekšā, bet muļķa acis pasaules malā! Tēvam par sāpēm dēls muļķis, par sūrumu tai, kas šo dzemdējusi! Taisno sodīt – pat tas nav labi, šaustīt cildenos – gauža nelietība! Kas prot muti turēt, tas kaut ko jau zina, kam vēss prāts, tas sapratis! Pat muļķis šķiet prātīgs, kamēr klusē, kamēr lūpas šim ciet, liekas gudrs! Stūrgalvis dara, kas tam tīk, – ik labam padomam viņš pretī! Netīko muļķis pēc saprašanas – ka tik izrādīt savu prātu! Līdzi ļaunumam nāk negods un kauna darbiem – kauns! Kā dziļi ūdeņi ir vārdi mutē, kā brāzmaina straume ir gudrības avots. Aizstāvēt ļaundari, tas nav labi – atņemt taisnajam viņa tiesu! Muļķa lūpas rieš ķildu, un viņa mute prasās kūliena. Muļķa mute viņam par postu, un viņa lūpas – slazds viņa dzīvībai. Tenkotāja vārdi kā gardi kumosi – glumi ieslīd pašā sirds dibenā! Kas laisks darbā – tas maitātājam miesīgs brālis! Stiprs tornis ir Kunga vārds, turp skrien taisnais un – glābts! Bagāto mantība viņiem kā cietoksnis un kā augsts mūris – tā tie domā! Papriekš augstprātība, tad posts, papriekš pazemība, tad gods! Ja kāds atbild, pirms uzklausījis, – tā viņa muļķība, tas viņa negods! Cilvēka gars spēj uzveikt kaites, bet salauztu garu – kurš to spēj nest?! Vieda sirds gūst zināšanas, un gudro ausis meklē zināšanas. Dāvana pašķir cilvēkam ceļu un noved viņu diženo priekšā. Šķiet taisns, kas pirmais runā tiesā! Bet nāk otrs – un apstrīd viņu. Loze izšķir strīdus un lemj tiesu starp varenajiem. Sadusmots brālis – cietāks par cietoksni, un ķildas ir kā pils vārtu aizšaujamie! Cik mute prot izrunāt, tik vēderam sāta, cik lūpas gūst, tik pašam tiek. Nāve un dzīvība – mēles varā, kas lolo mēli, bauda tās augļus! Kas atradis sievu, atradis laimi un iemantojis Kunga labvēlību! Laipnīgi nabags runā – bagātais atbild nīgri. Kam draugu daudz, tas izputēs! Bet gadās draugs, kas tuvāks par brāli. Labāk nabags, kas krietnumā staigā, nekā viltus vērpējs savā muļķībā! Ko līdz laba griba, kad nav zināšanas – žiglas kājas noved secen! Muļķība ved cilvēku postā, taču sirds šim īgna uz Kungu! Manta pulcina daudz draugu, bet nabagu draugi pamet. Viltus liecinieks netiks attaisnots, melkulis nepaglābsies! Daudzi tīko pēc cildeno labvēlības, ikviens draugs tādam, kas dāsni dod. Pat paša brāļi nabagu nīst, kur nu vēl draugi – tie vairās viņa, tik atrunas viņš dzird! Kas gudrību krāj, tas palīdz pats sev, kas lolo prātu, tas rod laimi. Viltus liecinieks netiks attaisnots, melkulis aizies bojā! Nepiedien muļķim tīksmībā dzīvot, nedz vergam valdīt pār augstmaņiem! Kam saprašana, tas apvalda dusmas, cēls tas, kurš piedod pārkāpumu. Kā lauvas rūkšana ķēniņa dusmas, kā rasa zālē viņa labvēlība. Posts tēvam dēls muļķis – kā nerimta pilēšana ir sievas rāšanās. Nams un manta, tas no tēviem, bet no Kunga – prātīga sieva. Laiskums uzdzen cietu miegu, tūļa allaž pie bada. Kas turas pie baušļa, turas pie dzīvības, kas klīst bez ceļa, tas mirst. Kas nabagam žēlīgs, tas aizdevis Kungam, un viņš tam atlīdzinās. Pārmāci savu dēlu, kamēr ir cerība, citādi būsi viņu nokāvis! Kas dusmās nezina mēru, tas sodāms, – ja palaidīsi, būs vēl trakāk! Klausies padomā, pieņem pamācību, ka beidzot tu taptu gudrs! Cilvēka sirds pilna nolūkiem, bet tikai Kunga nodoms piepildās! Kas cilvēkā tīkams? Viņa uzticība! Labāk nabags, bet ne melis! Kas Kungu bijā, tas dzīvos – tas rimtumā mitīs, posts to neaizsniegs. Sliņķis iemērc roku bļodā, nevīžo celt pie mutes. Kul mēdītāju, lai vientiesis mācās! Pārmāci saprātīgo, lai pieņemas zināšanā! Kas tēvam dara pāri, kas māti dzen ārā – tāds dēls par kaunu un nelietību! Kam tev, dēls, klausīties pamācības, ja tu neiedziļinies gudrības vārdos! Nekrietns liecinieks apsmej taisnību, nelietība baro ļaundaru muti! Jau piespriests sods mēdītājiem un kūliens muļķu mugurām! Vīns ir mēdītājs, brāga trakule – kas uz tiem meties, nav gudrs! Kā lauvas rūkšana ķēniņa niknums – kas šo ērcina, paspēlē dzīvību! Gods tam, kurš izvairās ķildas, bet muļķis – rauj tik vaļā! Rudenī sliņķis near – vasarā lūko, bet nekā! Cilvēka nolūki – dziļš ūdens, bet sapratējs zina, kā pasmelt. Daudzi saukā: es – uzticīgs! – bet atrodi vienu, uz ko var paļauties! Taisns vīrs pie krietnuma turas – paliek svētība arī viņa dēliem! Kad ķēniņš apsēžas tiesas krēslā, acīm vien atsijā ļaunos no labiem. Kurš var sacīt: es sirdī šķīsts, es tīrs no sava grēka?! Divēji atsvari, divējs mērs – riebj Kungam šīs lietas! Jau no zēna var noskatīt, vai būs šķīsts sirdī un taisns darbos. Dzirdīgu ausi un redzīgu aci – Kungs ir radījis tās abas. Nemīli miegu, ka netiec nabags, turi acis vaļā, ka staigā sāts! Nekur neder! – tā pircējs saka, kā prom – sāk ar pirkumu lielīties! Ir zelts, ir daudz pērļu, bet dārgākā rota – gudra runa! Kas galvo par svešu – ņem tam viņa mēteli! Kas galvo par ceļavīru – tam atņem visu! Garda cilvēkam melu maize – vēlāk tam mute pilna zvirgzdu! Pirms ko ieprāto, prasi pēc padoma, pirms ej ar karu, izprāto visu! Kas staigā tenkodams – izmuld noslēpumu! Kam mute plata – ar tādu nepinies! Kas lād tēvu un māti, tā lākturis dzisīs tumsas stundā. Nāk mantojums itin viegli, vēlāk skaties – svētības nav! Nesaki: es atriebšu ļaunu! – gaidi uz Kungu, viņš tevi glābs. Kungam riebj divēji atsvari, un viltoti svari nekur neder. Vīrs staigā, kur Kungs liek, kā lai cilvēks zina savu ceļu? Svēti apsolīt, bet tik pēc tam apdomāt – tas cilvēkam slazds. Gudrs ķēniņš ļaundarus vētī, laiž tiem pāri kuļamo ratu! Kunga gaismeklis – cilvēka gars, ar to viņš mūs izlūko līdz pašiem dziļumiem. Uzticība un patiesība sargā ķēniņu, uzticība balsta viņa troni! Jaunekļu rota – viņu spēks, veču gods – sirma galva. Per, ka pušu, – lai negantums iziet, lai aizķer līdz pašiem dziļumiem! Ķēniņa domas Kungam kā ūdens straumes – kurp tam tīk, turp pavērš. Ko cilvēks dara, viss tam šķiet taisns, bet izvērtēt sirdis – Kunga ziņā. Dari pēc tiesas un taisnības – tas Kungam tīkamāk nekā upuri. Lepnīgas acis un lielīgs prāts – ļaundarim spīdeklis ir grēks. Veicīgais zina, kā tikt pie pārpilnības, steidzīgais tiek trūkumā. Ar melu mēli mantu gūt – tik zudīga dvesma – tie meklē nāvi! Ļaundarus pazudinās pašu varmācība, ka tie liedzas darīt pēc taisnības! Līku loču grēkdara ceļš, bet šķīstā darbi – taisni. Labāk tad mājot jumta galā, ne vienā namā ar ķildīgu sievu! Ļaundaris kāro ļauna – nekad viņš nežēlo savu tuvāko! Kad bezkauņu soda, vientiesis nāk pie prāta, kad pamāca gudro, viņš pieņemas zināšanā. Noskatās Taisnais uz ļaundara namu – gāzīs viņš ļaundari postā! Kas aizbāž ausis, kad nabags brēc, tam neviens neatsauksies, kad pats sauks. Klusa dāvana remdē piktumu, kukulis azotē – pat niknākās dusmas! Kad spriež taisnu tiesu, taisnajam prieks, bet nekrietnie satriekti drupās! Kas pamet gudrības ceļu, mirušo pulkā drīz klāt! Trūkumā nonāk, kas līksmību mīl, kas mīl vīnu un eļļu, bagāts netop. Par taisno dos ļaundari ķīlā, un par patieso atdos viltvārdi! Labāk tad dzīvot tuksneša vidū nekā ar niknu un ķildīgu sievu! Gudrajam namā jaukas mantas un eļļa, bet muļķis tikai tērē! Kas cenšas pēc taisnības un žēlastības, tas iemanto dzīvību, taisnību, godu. Gudrais prot iekarot varoņu pilsētu un sagāzt mūrus, uz kuriem tie paļaujas. Kas muti tur un valda mēli, tas pasargāts no likstām. Augstprātīgs lepnais, zaimotājs tāds! Viss, ko šis dara, pilns augstprātības. Sliņķa kūtrums nokauj viņu – neceļas darbam šā rokas! Dažs cauru dienu prasa un prasa, bet taisns ir tas, kurš dod un neatteic. Ļaundaru upuris – tīrā derdzība, jo vairāk tādēļ, ka nests ar viltu! Viltus liecinieks nonāks sprukās, kas stāsta, ko dzirdējis, tas pratīs izrunāt. Ļaundaris vaiksta svarīgu seju, taisnais iet drošs savu ceļu. Nelīdz gudrība, nedz saprašana, ne padoms, kad jāstājas Kunga priekšā. Zirgu seglo kaujas dienai, bet uzvara nāk no Kunga. Izvēlies labu slavu, nevis lielu bagātību – ne sudrabu un zeltu, bet ļaužu cieņu! Bagāts ar nabagu abi turpat – abus divus radījis Kungs. Gudrinieks pamana briesmas un patveras, bet vientieši brāžas un dabū sodu. Alga par pazemību, par Kunga bijāšanu – bagātība, gods un ilgs mūžs! Slazdi un cilpas viltnieka ceļā, kam dzīvība dārga, tur nestaigās! Uzved puisēnu uz viņa ceļa – pat vecs kļuvis, no tā nenoklīdīs. Bagāts pār nabagiem valda, kas aizņemas, paliek devējam kalps. Kas sēj netaisnību, pļaus postu – tad viņa iecirtības rīkste būs pušu! Tas svētīts, kam vēlīga acs, kas dod nabagam no savas maizes! Triec pulgotāju – būs ķilda prom, aprims ēšanās un lāsti! Kam sirds šķīsta, kam lūpas laipnas – pats ķēniņš tādam draugs! Kunga acis uzrauga zināšanu – viņš apgāž viltvāržu runas! Sliņķis saka: ārā ir lauva, ja iešu uz ielas, tas nokodīs mani! Dziļa bedre ir svešinieces mute – kuru Kungs nīst, tas tajā iekritīs! Sēž muļķība jaunekļa sirdī, bet stingra rīkste spēj to patriekt! Kas nabagam atrauj, tam kaut kas tiek, bet, kas bagātam pieliek, tas pats izput! Liec ausi un klausies gudro vārdus, atdari sirdi manām zinībām – ar tīksmi glabā tās sevī, lai tās runā no tavām lūpām! Paļaujies taču uz Kungu, to es tev šodien mācu – jā, tev! Vai neesmu tev uzrakstījis trejkāršu gudrību, pilnu padoma un zināšanas, tev rādīdams īstos taisnības vārdus, lai tu vari sacīt taisnības vārdus tiem, kas sūtīja tevi! Neatņem nabagam – viņš tā jau nabags, netiesā sūrdieni pilsētas vārtos, jo Kungs nāks tiesāties viņu vietā – tiem, kas tos aplaupa, viņš laupīs dzīvību! Neturies ar tādu, kas nasks dusmās, kas ātrs sirdī, pie tāda neej, ka neiemācies tu viņu niķus un neizliec lamatas pats sev! Neesi kā tie, kas līkop līgst, kas galvo par aizdevumu, ja tev nebūs ko aizmaksāt, tev no apakšas izraus pēli! Nepārcel senu robežakmeni, ko nolikuši tavi tēvi! Palūk, vīrs, darbā prasmīgs, ķēniņiem viņš kalpos, nelgām viņš nekalpos! Ja sēdies pie mielasta ar valdnieku, raugies vērīgi, kas tev priekšā, – labāk nazis tev pie rīkles, nevis pārlieku liela kāre! Nealksti pēc viņa gardumiem – viltīga viņa maize! Nenopūlies dēļ bagātības, ja tu gudrs – neielaidies! Tik acis tai uzmetīsi – tās vairs nav! Tā atpleš spārnus kā ērglis un aizlaižas debesīs. Neēd skauģa maizi, nealksti pēc viņa gardumiem, viņš ir no tiem, kas kumosus skaita. Ēd un dzer! – viņš tev saka, bet tas nenāk no sirds, viss, ko apēd, būs tev jāizvemj, velti tu tērē laipnus vārdus! Ar muļķi runāt – to ne, tavus prātīgos vārdus šis nonievās! Nepārcel senu robežakmeni, bāreņu laukos nesper kāju, jo viņu Izpircējs stiprs, viņu sūdzību viņš cels pret tevi! Mācībai atver sirdi un atdari ausis zinības vārdiem! Neatrauj zēnam pārmācību, netaupi rīksti – tad tas nemirs, ar rīksti viņš tev jāper, lai viņa dzīvību glābtu no šeola! Dēls, ja gudra būs tava sirds, priecāsies mana sirds, arī manējā! – un es līksmošos, ja tavas lūpas runās patiesību! Lai tava sirds netiecas pie grēkdariem, lai bez mitas tā bijā Kungu, jo tad būs nākotne, tad tava cerība nezudīs! Tu klausies, dēls, un topi gudrs, un sūti savu sirdi pareizos ceļos, nestāj starp vīna tempējiem un gaļas rīmām, jo tempējs un rīma tiks nabagi, snauds tos skrandās ietērps! Klausi savu tēvu, kas tevi dzemdinājis, nenievā māti, kad tā veca! Pērc patiesību un vairs nepārdod gudrību, mācību un saprašanu! Līksmot līksmosies taisnā tēvs, kas gudro dzemdinājis, priecāsies par viņu! Lai priecājas tavs tēvs un māte, lai līksmo tā, kas dzemdēja tevi! Atver man, dēls, savu sirdi un ievēro, ko tev mācu, – mauka ir dziļa bedre, un šaura aka ir svešiniece! Patiesi, tā glūn kā uz laupījumu – vairo viltu cilvēku vidū! Kam ai! un kam vai! – kam ķildas, kam žēlas? Kam brūces par velti, kam sadugušas acis? Tiem, kas aizsēžas pie vīna, tiem, kas skrien lūkot pēc jaukta vīna! Neskati vīnu, ka tas sārts, ka dzalkstī kausā, ka malkojas glāsmi – galā kā čūska tas kož un kā odze tas dzeļ! Tavas acis skatīs murgus, tava sirds runās nešķīstības! Tu būsi kā apgūlies jūras selgā, kā tāds, kas guļ masta galā! – Tie sita mani – man nesāpēja, tie dauzīja mani – es nemanīju! Kad modīšos, meklēšu dabūt vēl! – Neapskaud ļaundarus, nealksti būt ar viņiem, jo viņu sirds perina varmācību un viņu lūpas nes postu! Kam gudrība, tas uzceļ namu, kam saprašana, tas to nostiprina, kam zināšana, tam istabas pilnas dārgām un tīkamām mantām! Gudrs vīram ir spēks, un zinātājs stiprāks par spēkoni, jo karā vajag gudras ziņas, ir uzvara tur, kur netrūkst padomdevēju! Par augstu muļķim līdz gudrībai – pilsētas vārtos šim mute neveras! Kas gudro uz ļaunu, tam vārdā – viltusvērpējs! Muļķīgo stiķi – grēks, ļaužu dzimumam riebj mēdītāji! Palaidies tik posta dienā – cauri būs tavs spēks! Izglāb tos, kurus ved nāvē, kas velkas uz kaušanu, tos izrauj! Ja teiksi: mēs taču nezinājām! – vai tas, kurš vērtē sirdis, nemanīs? Tas, kurš uzrauga tavu dvēseli, zinās, viņš dos katram pēc nopelniem! Ēd, dēls, medu, jo tas ir labs, medus kāres ir saldas tavām aukslējām – tāpat gudrība tavai dvēselei, ja to atradīsi, tev būs nākotne un tava cerība nezudīs! Neuzglūni kā ļaundaris taisnā miteklim, negrasies postīt viņa mājokli, jo septiņreiz kritīs taisnais un celsies, bet ļaundarus gāzīs posts! Ja tavs naidnieks krīt, tad nepriecājies, ja viņš klūp, lai tev nelīksmo sirds, – ka Kungs neierauga, jo viņam nepatiks un viņš atraus tam savas dusmas! Nepukojies nekrietnā dēļ, neapskaud ļaundarus, jo nebūs nākotnes nekrietnajiem, ļaundaru gaismeklis dzisīs! Bijā Kungu, mans dēls, un ķēniņu – pret šiem diviem tu nesacelies – jo pēkšņi var nelaime nākt no tiem, posts no abiem – vai tad ne?! Arī tā teikuši gudrie: dot priekšroku tiesā nav labi! Kas ļaundarim saka: tu taisns! – to tautas nolādēs un ciltis nīdīs, bet, kas šo norāj, tam jauki iet – nāk pār tādiem dāsna svētība! Taisni vārdi – kā skūpsts uz lūpām! Padari ārā savus darbus, nostrādā godam, kas laukā veicams, – tad nāc un cel sev namu! Neej pret kaimiņu liecināt tukšu – vai tad gribi saukties par mēlnesi? Nesaki: kā viņš man, tā es viņam! Tam atdarīšu, ko viņš man! – Gar sliņķa lauku es gāju un gar bezprāša vīnadārzu – redzi, viss aizaudzis dzelkšņiem, no vienas vietas klāts dadžiem, sabrukusi akmens sēta. Un es raudzījos un ņēmu vērā, es skatījos un guvu mācību: mazliet nomiega, mazliet snaudas, mazliet saņemt rokas un atlaisties – un jau piestaigā trūkums pie tevis un nabadzība kā varmāka! Arī šie ir Sālamana sakāmvārdi, ko pārrakstījuši Jūdas ķēniņa Hizkijas vīri. Dieva gods – apslēpt, bet ķēniņu gods – atklāt. Ne debesu augstumu, ne zemes dziļumu, ne ķēniņu domas nevar izmērot. Prom sārņus no sudraba – un kalējam iznāks trauks, prom ļaundari no ķēniņa galma – un stiprs taisnībā būs viņa tronis! Nedižojies ķēniņa galmā un starp augstmaņiem nenostājies – labāk lai saka: nāc tu tuvāk! – nekā tev atkāpties augstdzimuša priekšā! Ko tavas acis redzējušas, nesteidzies tūdaļ celt tiesas priekšā, jo ko gan darīsi, ja tas otrs apkaunos tevi? Tiesājies ar vienu, bet cita noslēpumus neatklāj, jo tevi liks kaunā, kas to padzirdēs, un neslava neatstāsies no tevis! Kā zelta āboli, sudrabā iedarināti, tā vārdi, vietā pasacīti! Kā zelta gredzens un tīrzelta rota, tā gudrā rājiens dzirdīgām ausīm! Kā sniega dzestrums pļaujas laikā, tā uzticams vēstnesis tiem, kas viņu sūta! Viņš atspirdzina dvēseli saviem kungiem! Mākoņi un vējš, bet lietus nav! – tāpat tas, kurš tik sola un sola. Kas savaldīgs, dabū valdnieku savā pusē, un mīksta mēle lauž kaulus. Atradi medu? – ēd ar sātu, ja būs tev pār mēru, izvemsi to! Neej par biežu kaimiņa namā, ja būs tam pār mēru, viņš ienīdīs tevi! Kā milna un šķēps un kā asa bulta – tāds, kurš pret kaimiņu liecina melus! Kā aizlūzis zobs, kā grīļīga kāja – uz viltvārdi paļauties posta dienā! Kā novilkt mēteli aukstā dienā, kā liet etiķi pie sārma – tā dziesmas dziedāt skumīgai sirdij! Ja tavs naidnieks izsalcis, paēdini viņu, un, ja tam slāpst, padzirdi viņu – tu būsi sarausis kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Kungs tev atlīdzinās. Ziemeļvējš apmāc debesis – vaigu nomāc aprunāšana. Labāk tad mājot jumta galā, ne vienā namā ar ķildīgu sievu! Vēss ūdens kaltušai rīklei – ir laba vēsts no tālas zemes! Izbradāts avots, sagrauta aka – ir taisnais, kas paklūp ļaundara priekšā! Ne pārēsties medu ir labi, ne paģērēt godu ir gods! Nograuta pilsēta bez mūriem – tāds ir vīrs, kurš nevalda pār savu garu! Kā sniegs vasarai, kā lietus pļaujas laikam, tāpat nepiedien muļķim gods! Kā zvirbulis aizspurdz, kā bezdelīga aizlaižas, tā aplams lāsts aizšaujas garām. Pātaga – zirgam, iemaukti – ēzelim un rīkste – muļķu mugurām! Neatbildi muļķim pēc viņa muļķības, ka tu netopi kā viņš! Atbildi muļķim pēc viņa muļķības, ka viņš nenotur sevi gudru! Tas cērt sev kājā, tas dzer savu postu, kas muļķim uztic nest ziņu! Kleinas klibiķim kājas – tāds ir sakāmvārds muļķa mutē! Kā lingu aizlingots – muļķim rādītais gods! Dzelkšņains zars žūpas rokā – sakāmvārds muļķa mutē! Tas Dižais, kas visu rada, – pat muļķi viņš liek pie darba un blandoņas nostrādina! Kā suns atgriežas pie saviem vēmekļiem, tā muļķis atkārto savu muļķību. Paskat, vīrs, kas gudrs paša acīs – no muļķa var vairāk cerēt nekā no šā! Sliņķis saka: uz ceļa ir lauva, lauvu māte staigā ielās! Durvis grozās savās virās un sliņķis – savā gultā. Mērc sliņķis bļodā roku – par grūtu šim celt to pie mutes. Sliņķis paša acīs gudrāks par septiņiem, kas prot trāpīgi atbildēt! Vai rausi aiz ausīm svešu suni? Vai skriesi iekarsis, kur sveši plēšas? Kā dulns, kas sēj uguni, bultas un nāvi, tā tāds, kas piemuļķo otru un saka: tik pajokoju! – Kad malkas trūkst, apdziest uguns, kad prom kūdītājs, aprimst ķilda. Ogles speltei un malka ugunij, un kašķa meklētājs, lai nenoslāpst ķilda! Tenkotāja vārdi kā gardi kumosi – gludi ieslīd pašos sirds dziļumos! Kā sudraba vāpe uz māla poda – tā kvēlas lūpas un ļauna sirds! Lūpām liekuļo naidnieks, krūtīs tas lolo viltu, kaut tas saldina savu balsi, netici tam, septiņas nelietības tam sirdī! Lai cik viltīgi viņš slēptu naidu, gan viņa ļaunums nāks tautas priekšā! Kas bedri rok, pats tur iekrīt, kas akmeni veļ, tam tas uzveļas. Melu mēle nīst to, kuram dzeļ, un glāsmīga mute liek paklupt. Nedižojies ar rītdienu – tu nezini, ko tā nesīs. Lai cits tevi liela, ne paša mute – svešas, ne tavas lūpas! Akmens ir smags, un smilts sver pulka, bet muļķa dusmas smagākas par abiem! Naids ir cietsirdīgs, dusmas ir trakas – bet kas var pastāvēt skaudības priekšā?! Labāks izsacīts pārmetums nekā noklusēta mīlestība! Kad draugs sāpina, tas no sirds! Kad naidnieks skūpsta, tas no lieka! Paēdis nonievā medus kāres, neēdušam pat rūgts ir salds! Kā putns atstāj savu ligzdu, tā vīrs savas mājas! Eļļa un kvēpināmais priecē sirdi, draudzības saldums stiprina dvēseli. Turies pie draugiem un pie sava tēva draugiem, ka tev nelaimes dienā nav jātek uz brāļa namu – labāk kaimiņš, bet tuvu, nekā brālis, bet tālu! Dēls, esi gudrs un priecē manu sirdi, lai man ir ko atbildēt tam, kas mani peļ! Gudrais patveras, manīdams briesmas, vientieši brāžas – un dabū sodu. Kurš galvo par svešu, tam atņem mēteli! Kurš galvo par svešinieci, tam atņem visu! Skaļā balsī šis kaimiņu sveic, agrumā cēlies, tas domā, ka viņu lād! Pile pēc piles lietainā dienā un sievas rāšanās – viens un tas pats! Kas grib to apvaldīt, tas ķer pēc vēja, tas lūko eļļu sasmelt ar delnu! Dzelzi asina dzelzs, cilvēku – otrs cilvēks. Kas kopj vīģes koku, ēdīs tā augļus, kas rūpējas par savu kungu, nāks godā. Kā ūdenī vaigs pret vaigu, tā cilvēka sirdī – otrs cilvēks. Šeolu un pazušanu nevar piebarot, un cilvēka acis nevar piebarot! Tīģelis – sudrabam un krāsns – zeltam, bet vīru noskata pēc viņa slavas. Kaut tu muļķi ar piestu grūstu miezerī kopā ar putraimiem, pat tad viņa muļķība no tā neatlēks! Lūkot lūkojies pēc savām kazām, uzmani savus govju pulkus – neba uz mūžiem manta, nedz kronis uz audžu audzēm! Zāle nopļauta, un atāls aug, un saplūktas kalnu mētras – nu jēri tavam ģērbam un āži, ko maksāt par lauku, un gana kazas piena, ko pašam cienāties, ko cienāt saimi, ko mielot kalpones! Ļaundari bēg, kaut neviens nevajā, bet taisnie ir droši kā lauvas. Dumpīgai zemei valdnieku bez skaita – bet, kur ļaudis prātīgi, tā zeme pastāvēs. Varens vīrs dara sūrdieņiem pāri – kā lietusgāze, kas apsit labību! Kas bauslību atmet, slavina ļaundarus, kas bauslību ievēro, karo pret viņiem. Ļaundari nesaprot, kas ir tiesa, bet, kas meklē Kungu, tie saprot visu! Labāk nabags, kas krietnumā staigā, ne bagātais, kas iet līkus ceļus. Kas bauslību pilda, tas gudrs dēls, kas ar dzīrotājiem turas, apkauno savu tēvu. Vairo vien mantu, uz augļiem aizdodams, – viss paliks tam, kas pret sūrdieni labs! Kas no bauslības vērš prom ausi – tam pat lūgšana ir nelietība! Kas taisnos vedina uz ļauna ceļa, pats savā bedrē kritīs, bet krietnie tiks atalgoti. Bagātais gudrs pats savās acīs, bet prātīgs nabags redz šim cauri! Kad taisnie līksmo – tie tik ir godi! Kad ļaundari uzvar – tukšs un kluss! Kas slēpj savus pārkāpumus, tam neveiksies, kas atzīst un nožēlo, tas tiks apžēlots. Svētīti bijīgie – bet, kas savu sirdi nocietina, kritīs nelaimē. Kā rūcošs lauva un plēsīgs lācis – tā ļauns valdnieks nabaga tautai! Kad trūkst augstmanim prāta – grābj, cik jaudā, bet, kas nīst alkatību, dzīvos ilgi. Kas izlējis otra asinis, bēglis un tekulis līdz bedres malai – neviens lai tam nepalīdz! Kas krietnumā staigā, tiks glābts, kas iet līkus ceļus, reiz kritīs. Kas kopj savu zemi, tas sāts maizes, kas dzenas pēc tukša – sāts trūkuma! Uzticīgam papilnam svētības – kas dzenas tik pēc bagātības, netiks attaisnots. Nav labi dot priekšroku tiesā – par maizes drusku ielaisties grēkā! Mantrausis tik steidz pēc mantas – nejauš, ka trūkums šo apsteidz! Kas nebaidās norāt, to vēlāk ciena – vairāk nekā lišķa mēli! Kas aplaupa tēvu un māti un saka: nav jau grēks! – draugs un biedrs tāds maitātājam! Negausis tik saceļ ķildas – kas uztic Kungam, top sāti atalgots. Kas uzticas savam prātam, tas muļķis, bet, kas staigā gudrībā, tas paglābsies. Kas nabagam dod, tam pašam netrūks, bet, kurš novērš acis, to lādēs daudzi! Kad ļaundari uzvar, ļaudis paslēpjas, bet, kad tie izput, taisnie pieņemas. Rāj, cik gribi, šis zina labāk, bet piepeši piemeklēts – un nav dziedināms! Kad taisnie pieņemas, tauta līksmo, kad ļaundari valda, tauta sten. Kas gudrību mīl, priecē savu tēvu, kas pie maukām staigā, izputina mantu. Ar tiesu un taisnību ķēniņš var stiprināt valsti – bet, kas nodokļus ceļ, tas to putina! Kas glaimo savam tuvākajam, tas izmet tīklus zem viņa kājām. Ļaundara grēks – lamatas pašam, bet taisnais līksmo un gavilē. Taisnais rūpējas par nabago tiesībām, ļaundaris neliekas ne zinis. Kūdītāji satrauc pilsētu, bet gudrie novērš naidu. Vai gudrais tiesāsies ar muļķi – te tas skaišas, te smej, jēgas nekādas! Asinskārie nīst krietno, bet taisnie sargā viņa dzīvību. Muļķis izgāž savas dusmas, gudrais tās savalda. Ja valdnieks ieklausās melu runās, visi viņa kalpi top ļaundari. Sūrdienis un varmāka – abi līdzās, acu gaismu abiem dod Kungs. Ja ķēniņš tiesā nabagos taisnīgi, viņa tronis stiprs mūžam. Rīkste un rājiens nes gudrību – izlutis bērns mātei par kaunu. Kad pieņemas spēkā ļaundari, pieņemas grēks, gan taisnie redzēs tos krītam. Rāj savu dēlu – būs tev tīksms prāts, viņš kārumiem mielos tavu dvēseli! Ja pravieši klusē, tauta izlut – svētīts, kas pie bauslības turas! Ar vārdiem vien kalps nav pārmācāms – gan saprot, bet neliekas dzirdam! Palūk uz vīru, kas vārdos steidzīgs, – no muļķa var vairāk cerēt nekā no tāda! Kad kalpu kopš zēnības lutina, tas izaug par stūrgalvi. Kas ātrs sirdī, drīz saceļ strīdu, kas nasks dusmot, tas bieži noziedzas. Kas lepns, tas zemu kritīs, kas pazemīgs garā, tas mantos godu. Zagļa līdzzinātājs nīst pats sevi – viņš dzird sevi lādam, taču viņam ir jāklusē! Bailes no cilvēkiem ved slazdā – kas uz Kungu paļaujas, tas pasargāts! Daudzi lūko pēc valdnieka vēlības, bet tikai Kungs spriež cilvēkiem tiesu. Riebj taisnajiem katrs, kas dara pārestību, – riebj ļaundariem, kurš iet taisnus ceļus. Āgūra, Jākes dēla, vārdi. Vēstījums. Es gurstu, Dievs! Es gurstu, Dievs, un smoku! Paties, nejēga es, lai sauktos cilvēks, un nav man cilvēka saprāta! Es neesmu mācījies gudrību, kā lai pazīstu Svēto! Kurš ir uzkāpis debesīs un nokāpis atpakaļ? Kurš ir savācis vēju savās saujās? Kurš ir ūdeņus iesējis drānā? Kurš ir nolicis zemei malas? Kāds viņa vārds un viņa dēla vārds – vai tu to zini? Viss Dieva sacītais piepildās, vairogs viņš tiem, kas tveras pie viņa! Neko nepieliec viņa vārdiem, ka viņš nenorāj tevi un neapsūdz melos! Divas lietas tev izlūdzos – neatrauj man tās, pirms mirstu: blēņas un melus liec prom no manis, ne trūkumu, ne bagātību nepiešķir man! Dod man tik maizes, cik pienākas, lai nepārēdos un nenoliedzu tevi, sacīdams: kas ir Kungs? – bet lai tomēr netieku nabags, ka nesāku zagt, ka neaptraipu sava Dieva vārdu! Neaprunā kalpu šā kungam, ka šis tevi nenolād un ļaudis tevi nepeļ! Dažs nolād savu tēvu un nesvētī savu māti, dažs šķiet šķīsts paša acīs, taču no saviem mēsliem nav mazgāts, dažs nez cik augstu ceļ skatienu, un viņa plaksti lepni plešas, dažam zobi kā zobeni un dzerokļi kā naži, ko iznīdēt nabagos no zemes un sūrdieņus no ļaužu vidus! Dēlei divas meitas – Dod! – Dod! Ir trīs, kas negūst sāta, četri, kas nesaka: gana! – Šeols, neauglīgs klēpis, zeme, kas netiek sāta ūdens, un uguns, kas nesaka: gana! Aci, kas ērcina tēvu un nievājas paklausīt mātei, gravā izknābs kraukļi, ērgļu cāļi to aprīs! Treji izbrīna mani un četrus es neizprotu – ērgļa ceļu debesīs, čūskas ceļu pār klinti, kuģa ceļu jūras selgā un vīra ceļu pie jaunavas! Tā dara laulības pārkāpēja – tā bauda, tā noslauka lūpas, tā saka: es neesmu darījusi ļauna! – Zem trim trīc zeme, un četrus tā nepanes – vergu, kas tiek par ķēniņu, nejēgu, kam maizes gana, atstumtu sievu, kas paliek pie vīra, un kalponi, kas savas kundzes vietā! Šie četri no zemes sīkuļiem, taču tie gudrin gudri – skudras, tauta necik stipra, taču vasarā jaudā iztiku iekrāt, klinšu truši, tauta ne branga, taču sataisa sev klintīs namus, siseņiem ķēniņa nav, taču, pulkos stājušies, uzbrūk visi, ķirzaku var ar roku notvert, taču tā – ķēniņu pilīs! Šie trīs sper drošu soli, un četriem ir stalta gaita – lauvam, kas stiprinieks starp zvēriem un neatkāpjas ne priekš viena, lepnajam gailim un āzim, un ķēniņam, kas ved pulkus! Vienalga, vai dumji tu sāktu lielīties vai gudri, ar viltu – roku uz mutes! Jo, kad pienu spiež, atliek siers, kad spiež degunu, tek asinis, kad uzspiež dusmām, tad izlec ķilda! Ķēniņa Lemuēla vārdi. Vēstījums, ko pamācībai tam devusi viņa māte. Ko, mans dēls, nu ko, mana klēpja dēls, nu ko, manu apsolījumu dēls?! Neatdod sievietēm savu spēku, nenododies valdnieku deldētājām! Nenākas ķēniņiem, Lemuēl, nenākas ķēniņiem dzert vīnu, nedz valdniekiem kārot brāgu – tad tie dzerdami aizmirstu likumu un ik sūrdienim darītu pāri! Dodiet brāgu pazudušajam un vīnu tiem, kam rūgtums sirdī, lai dzer un aizmirst savu postu un neatceras vairs savas mokas! Ver savu muti mēmo vietā, aizstāvi visus, kam spēki zūd, ver savu muti, spried taisni, aizstāvi tiesā nabagu un sūrdieni! Krietnas sievas tikumu slavinājums Krietna sieva – kā pie tās tikt? Par pērlēm tai daudz augstāka cena! Uzticas tai vīra sirds – un guvums tam neiet secen. Tā dara viņam labu, ļaunu ne – visu savu mūžu! Tā gādā par vilnu un liniem, tā padara darbus vieglu roku, tā ir kā tirgoņa kuģis – no tālumiem iztiku pārved, tā ceļas, kad vēl nakts, baro saimi, izrīko kalpones, tā nolūko lauku un nopērk to, par pašas peļņu vīnadārzu stāda, tā sajož cieši savus gurnus, visu spēku tā saņem rokās, tā lūko, ka peļņa nāk, tās gaismeklis nedziest naktī, rokas tai sniedzas pie sprēslenīcas, tās pirksti tver vārpstu, nabagam tā pastiepj devīgu plaukstu, sūrdienim tā sniedz pretim rokas, tai bail nav dēļ saimes, kad uznāk sniegs, jo saime tai saģērbta divām kārtām, pati tā segas auž, linā un purpurā tērpjas, tās vīru godā pilsētas vārtos, kad šis sēžas starp zemes vecajiem, tā darina smalkus kreklus un pārdod, jostas tā tirgoņiem nodod, spēkā un godībā tā tērpta, ar smaidu tā sagaida nākamās dienas, ar gudrību tā atdara muti, sirsnīgi vārdi tai uz mēles, tā uzmana, kā saimei klājas, laiskuma maizi tā neēd! Tās dēli pieceļas un svētī viņu, tās vīrs viņu slavē: daudz meitu, kas krietnas, bet tu pārspēj visas! Jaukums – tik māņi un skaistums – nieki, sieva jāslavē par viņas dievbijību. Atalgojiet to par viņas veikumu – viņas darbi lai viņu slavē pilsētas vārtos! Mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa vārdi. Tukšību tukšība, saka mācītājs, tukšību tukšība – viss ir tukšība. Kas cilvēkam tiek par viņa pūlēm, kad tas nopūlas zem saules? Paaudzes aiziet, un paaudzes nāk, bet zeme mūžam stāv. Saule uzlec, un saule riet, steidz elsdama turp, kur tā lec. Pūš uz dienvidiem, griežas uz ziemeļiem – grieztin griezdamies pūš vējš, savos griežos pārrodas vējš. Visas upes uz jūru plūst, bet jūra nepielīst pilna – turp, no kurienes upes plūst, tur tās atkal atgriežas tecēt. Viss ir tik grūts, ka ne izstāstīt! Acis skatās un nerod sāta, ausis klausās un nepiepildās. Kas jau ir bijis, tas atkal būs, kas jau ir noticis, tas atkal notiks – nekā jauna nav zem saules. Saka par kaut ko: redzi, tas ir jauns! – Bet tas bija jau laikos, kas bija pirms mums. Ne miņas no tiem, kas bija senāk, bet no tiem, kas vēlāk būs, tāpat ne miņas nepaliks starp tiem, kas vēl pēc viņiem būs! Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēlu Jeruzālemē. Un es ar prātu nodevos gudri izdibināt un izmanīt visu, kas tiek darīts zem debess, – nejauks ir šis amats, ko Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties! Es redzēju visu, kas tiek darīts zem saules, un, redzi, viss ir tukšība un vēja tvarsts – to, kas ir līks, nevar iztaisnot, to, kā trūkst, nevar saskaitīt. Es sacīju sev: redzi, esmu audzējis un vairojis savu gudrību vairāk nekā visi, kas pirms manis bijuši pār Jeruzālemi, un mana sirds ir guvusies lielu gudrību un zināšanu. Un es ar prātu nodevos izzināt gudrību un arī izzināt dulnumu un muļķību. Es sapratu, ka arī tas ir vēja tvarsts – jo vairāk gudrības, jo vairāk raižu, un, kas vairo zināšanas, tas vairo ciešanas. Es sacīju sev: nu, nāc, lai es pārbaudu tevi līksmībā – izbaudi labu! – Bet, redzi, arī tā ir tukšība! Par smiekliem es teicu: tie traki! – un par līksmību: kam tā der?! Es meklēju savā sirdī un nodevu vīnam miesu, bet gudrība vadīja manu sirdi, lai savaldu muļķību, un es saprotu, ko cilvēkbērniem vislabāk darīt zem debess viņu mūža dienās. Es ķēros pie lieliem darbiem, es cēlu sev namus, es stādīju vīnadārzus, es iekopu dārzus un augulājus, es stādīju tajos visādus augļu kokus, es uzplūdināju ūdens dīķus, ko dzirdīt kokus mežā, es pirku vergus un verdzenes, un jauni vergi dzima manā namā. Man bija ganāmpulki – gan vērši, gan avis –, man bija to vairāk nekā jebkuram pirms manis Jeruzālemē. Es krāju sudrabu un zeltu, ķēniņu un vietvalžu bagātības, es iegādājos sev dziedoņus un dziedones, un visu cilvēkbērnu saldumu – kundzenes, kundzenes! Tā es augu un pletos pāri visiem, kas bijuši pirms manis Jeruzālemē – un mana gudrība arī palika man! Visu, ko manas acis kāroja, es tām ļāvu, es neliedzu savai sirdij nekādu līksmību – lai mana sirds līksmojas par manām pūlēm, jo tā man ir alga par manām pūlēm. Tad es pavēros uz visu, ko manas rokas bija veikušas, uz visiem darbiem, kuros biju pūlējies, un, redzi, viss ir tukšība un vēja tvarsts – nekas nav iegūstams zem saules! Es pavēros un redzēju gan gudrību, gan dulnumu, gan muļķību. Ko tad spēj cilvēks, kas nāk pēc ķēniņa? Tikai to, kas jau padarīts. Es esmu to redzējis – gudrība stāv augstāk par muļķību, tāpat kā gaisma ir augstāk par tumsu. Gudram acis ir pierē, bet muļķis staigā tumsā – taču es zinu, ka tiem abiem nolikts viens liktenis. Es sacīju sev: arī man nolikts muļķa liktenis – kādēļ tad es tik ļoti nodevos gudrībai? – Un es teicu sev, ka arī tā ir tukšība! Jo arī gudro nepiemin mūžam tāpat kā muļķi, un jo drīz aizmirstas viss; un kā nāk, ka gudrais mirst tāpat kā muļķis? Un es ienīdu dzīvi, jo nejauks man šķita viss, kas notiek zem saules, jo viss ir tukšība un vēja tvarsts. Es ienīdu visus savus pūliņus, kā es biju pūlējies zem saules, jo man tie jāatstāj kādam, kurš būs pēc manis, un kas zina, vai tas būs gudrais vai muļķis, taču viņš valdīs pār visiem maniem pūliņiem, ko es ar gudru prātu pūlējos zem saules, – arī tā ir tukšība! Un izmisums sagrāba manu sirdi dēļ visiem pūliņiem, kā es biju pūlējies zem saules. Jo, redzi, cilvēks ir pūlējies ar gudrību, zināšanu un prasmi, un tādam, kas nav tur pūlējies, – tādam viņš atdod savu daļu! Arī tā ir tukšība! Un liela nejaucība! Ko tad gūst cilvēks par saviem pūliņiem un savas sirds bažām, ka tas pūlas zem saules? Jo sāpēs paiet visas viņa dienas un raizes ir viņa amats – pat naktī neatdus viņa sirds! Arī tā ir tukšība! Cilvēkam nav nekā labāka kā ēst, dzert un rast savos pūliņos prieku. Es redzu, ka tas no Dieva rokas! Jo kurš ēd un gavē bez viņa ziņas? Jo tam cilvēkam, kas viņam tīk, viņš dod gudrību, zināšanu un līksmību, bet grēciniekam viņš uzliek par amatu vairot un krāt, lai atdotu tam, kurš tīk Dievam. Arī tā ir tukšība un vēja tvarsts! Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess: laiks dzimt un laiks mirt, laiks stādīt un laiks plūkt stādus, laiks nokaut un laiks dziedināt, laiks graut un laiks celt, laiks raudāt un laiks smiet, laiks sērot un laiks diet, laiks akmeņus mest un laiks akmeņus vākt, laiks apskaut un laiks bēgt no skavām, laiks meklēt un laiks zaudēt, laiks glabāt un laiks sviest prom, laiks saplēst un laiks šūt, laiks klusēt un laiks runāt, laiks mīlēt un laiks nīst, laiks karam un laiks mieram. Kas tiek darītājam no viņa pūlēm? Es redzēju, kādu amatu Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties. Visu viņš darījis jauku tā īstajā laikā! Pat mūžību viņš tiem ielicis sirdī – vien neatklāt cilvēkam darbus, ko Dievs darījis no iesākuma līdz galam. Zinu, ka nekas tiem nav labāk kā līksmot un priecāties, kamēr tie dzīvo. Un, ja cilvēks ēd, dzer un rod prieku visos savos pūliņos, tad tā ir Dieva dāvana. Zinu, ka viss, ko Dievs dara, pastāvēs mūžam, tam nevar ne pielikt, ne atņemt – Dievs tā ir darījis, lai tie bīstas viņa. Kas ir bijis, jau atkal ir; kas būs, jau ir bijis – un Dievs lūko pēc pagājušā. Un ko es vēl redzēju zem saules – tiesas vietā tur negantība, un taisnības vietā tur negantība! Es sacīju sev: gan taisno, gan ļaundari tiesās Dievs, jo tur ir savs laiks katrai lietai un katram darbam. Es sacīju sev par cilvēkbērniem: Dievs viņus ir pārbaudījis un parādījis, ka viņi ir lopi, tik tiešām! Jo cilvēkbērnu liktenis un lopu liktenis viens – kā viens mirst, tā otrs, viena dvaša tiem visiem, un cilvēks nav pārāks par lopu, jo viss ir tukšība. Visi iet uz to pašu vietu – visi nāk no pīšļiem un atgriežas pīšļos. Kurš zina, vai cilvēkbērnu dvaša kāpj augšup, bet lopu dvaša grimst lejup zemē? Es redzēju, ka cilvēkam nav nekā labāka kā līksmot par savu darbu, jo tā ir viņa daļa. Jo kurš gan viņam parādīs, kas būs pēc viņa? Un atkal es redzu visu to apspiestību, kas notiek zem saules, un redzi – apspiesto asaras! Un nav viņiem mierinātāja! Un viņu apspiedēju rokā ir spēks! Un nav viņiem mierinātāja! Miroņi, kas jau nomiruši, man šķiet laimīgāki par dzīvajiem, kuri vēl dzīvi, bet labāk par šiem abiem ir tiem, kuru vēl nav, kuri nav redzējuši to ļaundarību, kas notiek zem saules. Un es uzlūkoju visus pūliņus un izmanību darbā, jo tā ir cilvēka skaudība pret savu tuvāko. Tā arī ir tukšība un vēja tvarsts! Muļķis sēž saņemtām rokām un ēd pats savu miesu. Labāk sauja rimtuma nekā abas riekšavas pilnas pūliņu un vēja tvarsta! Un atkal es redzu, ka zem saules vien tukšība. Viens ir, bet viņam nav otra – ne dēla, ne brāļa. Nav gala viņa pūliņiem, un acs nerod bagātībā sāta: priekš kā es nopūlos un liedzu sev prieku? Tā arī ir tukšība, un nejauks šis amats! Labāk diviem nekā vienam, tāpēc ka tiem tiek laba alga par viņu pūlēm. Ja pakritīs viens, otrs to piecels, bet vai! tam, kurš pakrīt viens pats un nav otra, kas viņu pieceļ. Un, ja divi guļ kopā, tad tiem ir silts, bet viens – kā lai sasildās? Un, ja pievarēs vienu, divi turēsies pretī, un trīskārša saite nesatrūkst ātri. Labāk trūcīgs, bet gudrs zēns, nekā vecs un neldzīgs ķēniņš, kurš nespēj vairs piesargāties. Jo, no gūstekņu nama nācis, viņš par ķēniņu kļuvis, kaut savā valstī piedzimis trūcīgs. Es redzēju visus dzīvos, kas staigā zem saules, esam ar to otro – to zēnu, kas nāk viņa vietā. Nav skaita ļaudīm, kas bija pirms viņiem abiem, – bet pēcnācēji nepriecāsies par viņu, un arī tas – tikai tukšība un vēja tvarsts. Uzmani savus soļus, kad ej uz Dieva namu. Pienākt un ieklausīties ir labāk, nekā kad muļķi nāk upurēt, jo tie pat nezina, ka dara sliktu. Nepārsteidzies ar muti, un lai tava sirds nesteidz runāt Dieva priekšā, jo Dievs ir debesīs, bet tu uz zemes – lai tavi vārdi ir skopi. Jo no sapņa nāk pulka bažu un no muļķa mutes – pulka vārdu. Kad tu ko apsoli Dievam, nevilcinies ar maksu, jo viņam nepatīk muļķi – ko apsoli, to samaksā. Labāk nesoli nekā soli un nemaksā. Neļauj savai mutei tevi apgrēcināt un nesaki vēstnesim: tā bija kļūme! – Kādēļ lai Dievs noskaišas uz tavu balsi un sagrauj tavu roku darbu? Daudz ir sapņu, pulka tukšības un runu – taču bīsties Dieva! Kad tu redzi, ka novadā apspiež nabagos un laupa tiesu un taisnību, nebrīnies par to, jo augstos uzrauga vēl augstāki un pār tiem stāv visaugstākie. Zemes raža ir pāri visam – kam iekopti lauki, tas ķēniņš! Kas mīl naudu, tam naudas nepietiek, un, kas mīl pārpilnību, tam gana neienāk – tā arī ir tukšība. Jo vairāk labuma, jo vairāk ēdāju, un ko iegūst tie, kam tas pieder? Tik aplūkot acīm! Salds ir strādnieka miegs, visviens, vai tas ēdis tik drusku vai pulka – bet bagātam sāts neļauj gulēt. Es esmu redzējis ļaunu postu zem saules – ka bagātība nāk savam īpašniekam par postu. Un bagātība izputēja neveiksmīgā darījumā, un viņam piedzima dēls, bet nebija nekā, ko tam atstāt. Kāds viņš nāca no mātes miesām, tāds pats kails viņš atkal aizies – tāds, kāds viņš nāca! Neko viņš nepaņems līdzi par savām pūlēm, neko viņš neaiznesīs! Tas arī ir ļauns posts – kāds viņš nāca, tāds aizies – un ko viņš iemantojis, pūlēdamies priekš vēja? Visas savas dienas viņš tumsībā ēd un cieš, un vārgst, un skaišas. Redzi, ko es uzskatu par labu un jauku – ēst, dzert un rast prieku pūliņos, ko cilvēks nopūlas zem saules sava mūža dienās, ko Dievs viņam devis, – jo tā ir viņa daļa. Ja Dievs devis cilvēkam bagātību, mantu un spēju to baudīt un gūt savu daļu, un priecāties par saviem pūliņiem – tā ir Dieva dāvana. Viņam nenāksies gremzties par sava mūža dienām, jo Dievs pilda viņa sirdi ar prieku. Redzi, posts, ko esmu redzējis zem saules – smagi tas gulstas pār cilvēku: Dievs cilvēkam dod bagātību, mantu un godu, un tam netrūkst it nekā, ko viņš kāro, – bet Dievs neļauj viņam no tā baudīt, un to bauda svešinieks! Tā ir tikai tukšība un ļauna sērga, redzi, tā! Kaut cilvēkam dzimst simts bērnu un kaut viņš nodzīvo ilgus gadus, ka mūža dienu bez skaita, – ja viņš negūst prieku no dzīves jaukuma un pat netiek apbedīts, kā pienākas, tad es saku: labāk dzimt nedzīvam nekā tādam! Tukšība ir viņa atnākšana, un tumsā tas aiziet, un tumsa sedz viņa vārdu, pat sauli viņš nav redzējis un pazinis, – bet viņš rod vairāk miera nekā tas otrs, kaut tas būtu dzīvojis tūkstoš gadus un otrtik, neredzēdams laba. Vai tad visi neaiziet uz vienu un to pašu vietu? Cilvēks tik pūlas priekš savas mutes, bet viņa kāre nav piepildīta! Kas gudrajam tiek vairāk nekā muļķim? Ko nabagam līdz, ka viņš zina dzīves ceļus? Labāks tas, ko acis redz, nevis tas, pēc kā dvēsele dzenas, – tā arī ir tukšība un vēja tvarsts. Viss, kas ir bijis, jau ir vārdā nosaukts! Un visi zina, kas ir cilvēks un ka viņš nejaudā stāties pret to, kas stiprāks par viņu. Jo vairāk vārdu, jo vairāk tukšības – kas no tā cilvēkam? Kurš zina, kas cilvēkam dzīvē labs – viņa dzīves skaitītās, tukšās dienās, ko viņš aizvada kā ēna? Un kurš var cilvēkam pateikt, kas būs pēc viņa zem saules? Laba slava ir labāka par svaidāmo eļļu, un nāves diena labāka nekā piedzimšanas diena. Labāk iet uz sēru namu nekā uz dzīru namu, jo tāds ir katra cilvēka gals, un dzīvais lai liek to pie sirds! Raizes ir labākas nekā smiekli – kad vaigs skumjš, tad sirds top labāka. Gudro sirdis ir sēru namā, bet muļķu sirdis līksmības namā. Labāk klausīties gudrā bārienu, nekā kad jāklausās muļķu dziesma, jo, kā sprakšķ ērkšķi zem katla, tāpat sprēgā muļķu smiekli. Bet arī tā ir tukšība, jo izspiešana gudro padara dumju un kukulis aptumšo prātu. Beigas ir labākas nekā sākums, lēnprātība ir labāka nekā augstprātība. Sargies ātri dusmot, jo dusmas dus muļķu azotē. Nesaki: kā tas nāk, ka agrākie laiki bija labāki nekā šie? – Ja tu tā prasi, tas nenāk no gudrības! Laba ir gudrība klāt pie mantas, un tā ir veiksme visiem, kas redz sauli, jo gudrība paglābj tāpat kā nauda, un gudrību zināt ir guvums – tā uztur dzīvus tos, kam tā pieder. Aplūko Dieva darbu – kurš gan var iztaisnot to, ko viņš saliecis līku? Labā dienā lai tev iet labi, bet ļaunā dienā piesargies! Dievs tās ir nolicis vienu pēc otras, lai cilvēks nezinātu neko, kas būs pēc viņa. Visu es esmu redzējis savā tukšajā dzīvē – gan taisno ejam bojā taisnuma dēļ, gan ļaundari pastāvam ļaunuma dēļ. Neesi pārlieku taisns un neizrādi pār mēru savu gudrību – kādēļ tev sevi pazudināt? Neesi pārlieku negants un neesi muļķis – kādēļ tev mirt pirms laika? Labi būs, ja tu turēsies pie šā, bet arī no otra roku neatlaidīsi, jo tādam, kurš bīstas Dieva, veiksies viss. Gudrība dara gudro stiprāku par tiem desmit pārvaldniekiem, kas ir pār pilsētu. Taču nav virs zemes tāda taisna cilvēka, kas dara labu vien un nekad negrēko. Tāpat neklausies visā, ko cilvēki runā, lai tev nav jādzird, kā tavs vergs tevi lād. Jo tāpat daudzas reizes – un tava sirds to zina – arī tu esi lādējis citus. Visā šajā es raudzīju sasniegt gudrību, sacīdams: kļūšu gudrs! – bet tā man palika tālu. Viss, kas notiek, ir tik tālu un dziļi, dziļi – kurš to spēs atrast? Ar visu sirdi es metos izzināt, pētīt un meklēt pēc gudrības un pēc skaidrības, lai izzinātu, cik neldzīgs ir ļaunums un cik muļķība dulna. Es atradu – rūgtāka par nāvi ir sieviete, jo viņas sirds ir slazdi un tīkli un viņas rokas valgi. Kas labs Dieva priekšā, tas glābsies no viņas, bet grēcinieku tā notvers. Redzi, ko es atradu! – saka mācītājs. – Reizi pēc reizes, līdz nāca skaidrība! Ko mana dvēsele visnotaļ meklēja, to es neatradu – vienu cilvēku starp tūkstoš es esmu atradis, bet sievieti starp šiem visiem ne! Tik to, redzi, es esmu atradis – ka Dievs cilvēkus ir radījis taisnus, bet viņi paši ir izgudrojuši visādas viltības. Kurš gan ir kā gudrais, kas izprot lietu dabu? Gudrība dara cilvēka vaigu laipnu, bet nīgru vaigu tā atmaidzina. Es saku: klausi, ko ķēniņš pavēl, jo tu esi zvērējis pie Dieva. Nebēdz no viņa vaiga un nepastāvi uz savu, ja lieta nav droša, jo viņš dara visu, ko vēlas. Kad ķēniņa vārdam ir vara, kurš var tam pateikt: ko tu dari? Tam, kas klausa pavēlēm, nenotiks nekas ļauns, un gudrā prāts zinās īsto laiku un paņēmienu. Katrai lietai ir savs laiks un savs paņēmiens, kaut posts smagi gulstas pār cilvēku. Jo viņš nezina, kas notiks, nedz kā tas notiks, – kas viņam to stāstīs? Nav tāda cilvēka, kuram būtu vara pār garu – paturēt to, un nevienam nav varas pār nāves dienu, un karā nav atelpas, un ļaunums neglābj tos, kas to dara. To visu es ieraudzīju, kad apsvēru prātā visu, kas notiek zem saules – laikā, kad cilvēks pavēl pār cilvēku pašam par ļaunu! Dieva ceļi ir neizdibināmi Tad es redzēju guldām ļaundarus kapā – un nāca uz svēto vietu un gāja prom! – un viņus aizmirsa pilsētā, kur viņi bija tā darījuši. Arī tā ir tukšība! Tā kā spriedums par ļaunu darbu netiek izpildīts ātri, tad cilvēkbērnu sirdis tiecas darīt ļaunu. Kaut grēcinieks dara ļaunu simts reižu un viņam vēl tiek dots laiks, tomēr es zinu, ka labi būs tiem, kas bīstas Dieva, jo tie bīstas viņa vaiga. Bet ļaundarim nebūs labi, neilgs viņa dienas, viņš kā ēna, jo nebīstas Dieva vaiga. Tukšība ir tas, kas tiek darīts virs zemes – ka ir taisnie, kuriem notiek pēc ļaundaru darītā, un ļaundari, kuriem notiek pēc taisno darītā. Es saku, ka arī tā ir tukšība! Un es sveicu prieku, jo cilvēkam nav nekā laba zem saules kā vien ēst, dzert un priecāties. Tas viņu pavada viņa pūliņos, cik vien dzīves dienu Dievs viņam devis zem saules. Kad es ar prātu nodevos izzināt gudrību un izlūkot amatu, ko tas veic virs zemes dienu un nakti, ka ne miega tam acī, es ieraudzīju, ka visu, ko Dievs dara, cilvēkam neatklāt – visu, kas notiek zem saules. Lai kā cilvēks pūlētos meklēt, viņš to neatklās – kaut gudrais teiktu, ka to zina, viņam to neatklāt! To visu es apsvēru sirdī un izprātoju, ka taisnie un gudrie un viņu darbi ir Dieva rokā: vai mīlestība, vai naids, to cilvēks nezina, viss viņiem priekšā. Vienādi visiem, viens liktenis taisnajam un ļaundarim, labam un šķīstam un nešķīstam, upurētājam un tam, kas nenes upurus. Kā labajam, tā grēciniekam! Tam, kas zvēr, tāpat kā tam, kurš vairās zvēresta! Redzi, kāds ļaunums ir visā, kas notiek zem saules: viens liktenis visiem, un cilvēkbērnu sirds ir ļaunuma pilna, un dulnums tiem sirdī, kamēr tie dzīvi, un pēc tam – prom pie mirušajiem! Kurš pieskaitīts dzīvajiem, tam ir cerība – jo, patiesi, labāk dzīvs suns nekā miris lauva! Jo dzīvie zina, ka viņi mirs, bet mirušie nezina neko, un nekā tiem vairs neiegūt – pat atmiņa par tiem ir zudusi. Gan viņu mīlestība, gan viņu naids, gan viņu skaudība jau ir zudusi, un nemūžam viņiem vairs nebūs daļas pie tā, kas notiek zem saules. Ej un ēd savu maizi ar prieku, dzer līksmā prātā savu vīnu – Dievam patīk, ko tu dari! Lai tavas drānas vienmēr ir baltas un svaidāmā eļļa tev uz galvas! Baudi dzīvi ar sievieti, kuru mīli, visas savas nīcīgās dzīves dienas, ko viņš tev devis zem saules – visas savas nīcīgās dienas, jo tā tava daļa dzīvē un pūliņos, kamēr tu nopūlies zem saules! Ko tava roka spēj izdarīt, to dari ar visu spēku, jo tur nebūs ne darba, ne domas, ne zināšanas, ne gudrības – kapā, kurp tu dodies. Redzi, ko vēl es ieraudzīju zem saules: nedz žiglākie uzvar skrējienā, nedz spēcīgākie kaujā, nedz gudrākajiem maize, nedz saprātīgākajiem bagātība, nedz zinīgākajiem vēlība – laiks un gadījums valda pār visiem. Jo cilvēks nezina savu stundu! Tāpat kā zivis, kas krīt ļaunā tīklā, un kā putnus, kas notverti cilpā, tāpat cilvēkbērnus sagūsta ļauns laiks, kas tiem pēkšņi uznāk. Arī te es saskatīju gudrību, kas zem saules, un man tā izlikās liela. Bija kāda maza pilsēta, un tajā nedaudz cilvēku, un liels ķēniņš nāca pret to un aplenca, un uzcēla pret to augstus torņus. Bet tur atradās gudrs nabaga vīrs, un viņš izglāba pilsētu ar savu gudrību, bet neviens to nabaga vīru neatcerējās. Un es saku: labāk gudrība nekā spēks – tomēr nabaga gudrība top nicināta un viņa vārdos neklausās. Labāk uzklausīt, ko gudrais klusībā saka, nevis ko muļķu pavēlnieks kliedz. Gudrība ir pārāka par kara rīkiem, bet viens grēcinieks var pazudināt daudz laba! Kā mirstošas mušas sasmirdina un padara šķērmu smaržīgu tirgoņa eļļu, tā maza muļķība pārsver milzum gudrības. Gudrā prāts ir viņa veiksme, muļķa prāts viņa nelaime. Pat ceļā, kur muļķis iet, tam prāta nepietiek, un viņš visiem parāda, ka ir muļķis. Pat ja pavēlnieks ir sadusmojies uz tevi, nepamet savu vietu, jo rāmums nolīdzina pat lielu vainu. Es esmu redzējis postu zem saules – aplamību, kas ceļas valdnieku dēļ: muļķība iecelta lielos augstumos, bet bagātie sēž zemu. Es esmu redzējis vergus zirgos, bet augstmaņus ejam pa zemi kā vergus! Kas rok bedri, pats tur iekrīt, un, kas gāž sētas mūri, tam iekož čūska. Kas veļ akmeņus, to tie apdauza, kas šķeļ baļķus, to tie apdraud. Ja cirvis ir truls un tu neuztrin asmeni, tad jāsasprindzina spēks – taču derīgāk ir likt lietā gudrību. Ja čūska iekož, pirms tā apvārdota, tad no vārdu zinātāja vairs nav labuma. Vārdi, kas nāk no gudrā mutes, ir tīkami, bet muļķa lūpas aprij viņu pašu. Viņa runas sākums ir muļķība un runas beigas ir nejauks dulnums. Muļķis runā par daudz, neviens nezina, kas būs, un kas viņam var pastāstīt, kas būs pēc viņa? Muļķa pūliņi to tā nokausē, ka viņš nejaudā aiziet līdz pilsētai. Vai! tev, zeme, kur zēns par ķēniņu un kur augstmaņi dzīro no rīta! Slavēta tu, zeme, kur dižciltīgs vīrs par ķēniņu un kur augstmaņi dzīro īstā laikā – spēkpilni, nevis apskurbuši! Kūtruma dēļ iegāžas jumts, un laiskas rokas liek tecēt nama griestiem. Maizi ceļ galdā, lai smietu, un vīns dara dzīvi līksmu, un nauda sagādā visu. Pat savās domās nelādi ķēniņu un savā guļamistabā nelādi bagāto, jo debesu putns var aiznest tavu balsi un spārnainis – izstāstīt. Sūti savu maizi pār ūdeņiem, lai pēc daudz dienām to atkal dabūtu. Dod septiņiem vai pat astoņiem katram pa daļai, jo tu nezini, kas ļauns var notikt virs zemes. Ja mākoņi ir pilni lietus, tie izlīst pār zemi, un, ja koks krīt pret dienvidiem vai ziemeļiem, tas paliek guļam tajā vietā, kur krīt. Kas uzmana vēju, tas netiek pie sēšanas, un, kas rauga mākoņus, netiek pie pļaušanas. Tāpat kā tu nezini, kā gars nonāk kaulos grūtnieces miesā, tāpat tu nezini, kā Dievs dara visus savus darbus. Tāpēc no rīta sēj savu sēklu un vakarā neapturi roku, jo tu nezini, kas izdosies – šis vai tas vai abi būs vienlīdz labi. Salda ir gaisma, un jauki acīm redzēt sauli! Ja daudz gadus cilvēks dzīvos – vislaik lai līksmo! Un lai atceras: tumsas dienas būs daudzas, viss, kas nāks, – tukšība! Priecājies, puisi, savā zēnībā, sirds lai tev līksmo jaunības dienās, staigā, kur sirds tev liek un kur acis rāda, bet zini, ka par visu Dievs tevi sauks pie tiesas! Izmet rūpes no sirds, izdzen sāpes no miesas, jo zēnība un dzīves rīts – ir tukšība! Atceries Radītāju savās jaunības dienās, pirms ļaunās dienas ir atnākušas un klāt gadi, par kuriem tu teiksi: man nav no tiem patikas! – Pirms vēl saule ir aptumsusi un gaisma, un mēness, un zvaigznes, un mākoņi atgriežas, nesdami lietu, – dienā, kad dreb nama sargi un liecas pie zemes spēka vīri, kad malējas mitas, jo viņu tik maz, kad sadrūmst sievas, kas raugās pa logu, un durvis uz ielu ciet, un noklust dzirnu balss, un cilvēks ceļas ar putnu balsīm – jo dziesmu meitas visas pieklusušas, ir augstāk pakāpties tas bīstas – briesmas tam visur ceļā. Vēl mandeļkoks zied, bet sienāzis sevi nes kā nastu, un kaperkrūma auglis viļ, jo cilvēks iet uz savu mūža namu un apraudātāji jau riņķo apkārt – līdz pušu sudraba saite un sadauzīta zelta bļoda, un sasista krūka pie avota, un salauzts ritenis ūdens akai, un atgriežas pīšļi zemē, kur tie bija, bet gars atgriežas pie Dieva, kas to deva! Tukšību tukšība, saka mācītājs, viss ir tukšība! Mācītājs ne tikai pats bija gudrs vīrs, viņš mācīja gudrību tautai un apsvēra, pārlūkoja un sarindoja daudzus sakāmvārdus. Mācītājs pūlējās atrast tīkamus vārdus – uzrakstīti ir īsti patiesības vārdi. Gudro vārdi ir kā vēršu dzenamie dzelkšņi, un kā iedzītas naglas ir savāktie izteicieni, kas vienīgā Gana doti. Un vēl, mans dēls, uzmanies – lielai grāmatu sacerēšanai nav gala un liela aizraušanās ar tām nopūlē miesu! Saņemot kopā visu dzirdēto: bīsties Dieva un ievēro viņa baušļus, jo tas ir viss, kas cilvēkam jādara! Jo Dievs iztiesās visu, kas darīts, – visu apslēpto, vai tas labs vai ļauns. Dziesmu dziesma, kas Sālamanam. Līgava: “Lai viņš mani skūpsta savas mutes skūpstiem, jo tava mīla par vīnu gardāka, jaukāka par tavas eļļas dvesmu. Tavs vārds ir kā izlieta eļļa – tādēļ jaunavas tevi mīl. Velc mani sev līdzi – mēs skriesim; valdnieks ved mani savos mājokļos!” Koris: “Līksmosim, priecāsimies ar tevi, daudzināsim tavu mīlu vairāk nekā vīnu – pelnīti tevi mīl.” Līgava: “Es melna un daiļa, Jeruzālemes meitas, kā Kēdera teltis, kā Sālamana aizkari. Nebrīnieties, ka es melnīgsnēja, jo saule mani apdedzinājusi. Manas mātes dēli apskaitušies uz mani, viņi lika man sargāt vīnadārzus – savu vīnadārzu es nenosargāju. Teic man, tu, ko mana dvēsele mīl: kur tu gani? Kur guldini avis diendusā? Kādēļ man būt kā tām, kas aizsegtas staigā gar tavu biedru ganāmpulkiem!” Koris: “Ja tu to nezini, visuskaistā starp sievām, dodies pa avju pēdām un gani savus kazlēnus pie ganu mājokļiem.” Līgavainis: “Manai ķēvei faraona ratos es tevi pielīdzinu, draudzene mana. Tavi vaigi ir skaisti rotās un tavs kakls krellēs.” Koris: “Zelta rotas mēs tev kalsim – ar sudraba lāsumiem.” Līgava: “Kamēr valdnieks sēž dzīru solā, mana narde dod smaržu. Mīļais man ir mirru pušķis, kas dus starp manām krūtīm. Mīļais man ir ciprešu ziedu ķekars Ēn-Gedī vīnadārzos.” Līgavainis: “Redzi, cik tu skaista, draudzene mana! Redzi, cik tu skaista – tavas acis ir dūjas!” Līgava: “Redzi, cik tu skaists, mīļais mans, un tīkams, ak, mūsu guļvieta zaļo! Mūsu nama sienas ir ciedri, mūsu griesti ir cipreses. Es klajuma narcise, ielejas lilija.” Līgavainis: “Kā lilija starp ērkšķiem, tā draudzene mana starp meitām.” Līgava: “Kā ābele meža kokos, tā mans mīļais starp dēliem. Cik tīkami sēdēt man viņa paēnā, un viņa auglis manai mutei salds. Viņš mani ieveda vīna namā, viņa karogs pār mani ir mīlestība. Spēciniet mani ar rozīņu plāceņiem, spirdziniet mani ar āboliem, jo es esmu mīlas sērgā. Viņa kreisā roka zem manas galvas un labā mani skauj.” Līgavainis: “Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas, pie gazelēm un lauka briežiem – nemodiniet, neatmodiniet mīlestību, pirms tai labpatīk pašai!” Līgava: “Mana mīļotā balss! Redzi, viņš nāk, skriedams pa kalniem, lēkdams pār pauguriem, mans mīļais līdzīgs gazelei vai briedulēnam. Redzi, viņš stāv aiz mūsu sienām, raugās pa logiem, zibšņo caur slēģiem. Mans mīļais atsaucās un teica man: celies jel, draudzene mana, skaistā mana, jel nāc! Redzi, ziema jau pagājusi, lītavas pārstājušas un prom. Ziedi parādījušies zemē, klāt dziesmu laiks, un ūbeles balss ir dzirdama mūsu zemē. Savus augļus sāk briedēt vīģe, vīnakoki smaržo un zied. Celies, nāc, draudzene mana, skaistā mana, jel nāc!” Līgavainis: “Mana dūja kalnāja plaisās, klints patvērumā – rādi man vaigu, ļauj sadzirdēt tavu balsi, jo tava balss salda un tavs vaigs tīkams.” Koris: “Ķeriet lapsas, tās mazās lapsas, kas posta mums vīnadārzus, jo mūsu vīnadārzi ir ziedos.” Līgava: “Mīļais – man un es – viņam, tam, kurš lilijās gana. Kamēr diena vēl dvašo un ēnas bēg, atgriezies, mīļais mans, esi līdzīgs gazelei vai briedulēnam kalnāja plaisās. Savā guļvietā pa nakti es meklēju to, kuru mana dvēsele mīl, es meklēju viņu un neatradu. Nu celšos un apstaigāšu pilsētas ielas un laukumus, es meklēšu to, kuru mana dvēsele mīl. Es meklēju viņu un neatradu. Mani sastapa sargi, pa pilsētu apgaitā ejot: vai to, kuru mana dvēsele mīl, jūs nemanījāt? Bet, tiklīdz no viņiem es atgāju nost, tūdaļ sastapu to, kuru mana dvēsele mīl, es satvēru viņu un nelaidu vaļā, kamēr to neievedu savas mātes namā, savas dzemdētājas istabā.” Līgavainis: “Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas, pie gazelēm un lauka briežiem – nemodiniet, neatmodiniet mīlestību, pirms tai labpatīk pašai!” Līgava: “Kas tur no tuksneša ceļas kā dūmu vāls, kūp kā mirres un vīraks un kā visas smaržu tirgoņa kvēpalas? Redzi, Sālamana nestuves – tām apkārt sešdesmit stipro no Israēla stiprajiem. Visi apjozti zobeniem, kaujās ievingrināti, katram zobens pie gurna pret nakts bailēm. Sev krēslu darinājis valdnieks Sālamans no Lebanona kokiem – tam sudraba balsti, zelta atzveltne, purpura sēdeklis un iekšpuse izgreznota ar Jeruzālemes meitu mīlestību. Nāciet laukā un lūkojieties, Ciānas meitas, uz valdnieku Sālamanu – galvā tam kronis, ar kuru māte to kronējusi viņa kāzu dienā, viņa sirdsprieka dienā.” “Redzi, cik tu skaista, draudzene mana! Redzi, cik tu skaista – tavas acis ir dūjas aiz tava plīvura. Tavi mati ir kā kazu bars, kas tek lejup no Gileāda kalniem. Tavi zobi ir cirptu avju pulks, kas kāpj augšup pēc peldes – katra no tām dvīņus atnesusi, un izmetušos nav viņu vidū. Kā purpura aukla ir tavas lūpas, un tava mute ir jauka. Kā granātābola šķēles tavi vaigi aiz plīvura. Tavs kakls kā Dāvida tornis, kas celts priekš ieročiem – tūkstoš vairogu pakārti tur, un ikviens pieder varonim. Abas tavas krūtis kā divi stirnēni, kā gazeļu dvīņi, kas lilijās ganās. Kamēr diena vēl dvašo un ēnas bēg, es došos uz mirru kalnu un vīraka pauguru. Visa tu esi skaista, draudzene mana, un tevī nav vainas. Man līdzi no Lebanona, līgava mana, nāc man līdzi no Lebanona! Dodies šurp no Amānas virsotnes, no Senīra un Hermona virsotnes, no lauvu mītnēm, no panteru kalniem. Tu mani iekveldināji, māsa mana, līgava, – tu mani iekveldināji tik ar acu kaktiņu, tik ar vienu krelli no tavas rotas. Cik brīnišķi tavi glāsti, māsa mana, līgava, – tavi glāsti par vīnu gardāki, tavas eļļas dvesma – par visām smaržām. Medus lāso tev lūpās, līgava, – piens un medus zem tavas mēles, un tavas drēbes smaržo kā Lebanona ciedri. Aizslēgts dārzs, tu māsa mana, līgava, – aizslēgts avots, aizzieģelēta aka. Tavs klēpis ir granātu dārzs ar saldiem augļiem, ar hennu un nardēm. Narde un safrāns, kalme un kanēlis ar visiem vīraka kokiem, mirres un alvejas līdz ar vislabākajām smaržām.” Līgava: “Dārzu avots, dzīvūdens aka un straumes no Lebanona. Mosties, ziemeli, nāc, dienvidvējš, dves manā dārzā – izplūdīs smarža, lai mans mīļotais nāk savā dārzā un ēd saldos augļus!” “Es ienācu savā dārzā, māsa mana, līgava, savācu mirres un balzamu, ēdu šūnas ar medu, dzēru vīnu un pienu. Ēdiet, draugi, dzeriet un reibstiet, mīļie!” Līgava: “Es guļu miegu, bet mana sirds nomodā – klau! Mans mīļotais klaudzina: atdari man, māsa mana, draudzene mana, dūja mana, skaidrā mana, – galva man pilna ar rasu, cirtas ar pusnakts lāsēm! Es drānas noģērbusi – kā man atkal tās apvilkt? Es kājas nomazgājusi – kā man atkal tās sabrist? Mīļais mans savu roku ielaida spraugā, un manī viss iešalkojās. Es cēlos atvērt mīļajam, no manām rokām pilēja mirres, no maniem pirkstiem plūda mirres uz aizbīdņa turekļiem. Es atvēru mīļajam, bet mīļais bija prom, bija aizgājis; ar viņa vārdiem dvēsele atstāja mani. Es meklēju viņu, bet neatradu, es saucu viņu, bet viņš neatsaucās. Mani sastapa sargi, pa pilsētu apgaitā ejot, sita mani, savainoja – norāva man apsegu vaļņu sargi! Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas, – ja jūs sastapsiet manu mīļo, ko teiksiet viņam? Ka es esmu mīlas sērgā!” Koris: “Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem, tu, visskaistākā starp sievām? Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem, ka tu mūs tā nozvērini?” Līgava: “Mans mīļais ir spulgs un sārts, starp desmit tūkstošiem pamanāms. Viņa galva no tīra zelta, viņa viļņotās cirtas melnas kā kraukļi. Viņa acis kā dūjas pie ūdens upēm, pienā peras, pilnībā sēdēdamas. Viņa vaigi kā mētru dobes, kur audzē smaržzāles. Viņa lūpas ir lilijas, kas izlāso mirres. Viņa rokas ir zelta stieņi, kas klāti dārgakmeņiem, viņa vēders ir pulēts ziloņkauls, rotāts safīriem. Viņa lieli ir marmora stabi uz zelta pamatiem, viņš līdzīgs Lebanonam – tā vissmuidrākajam ciedram. Viņa aukslējas ir saldums, un viņš viss – kārums. Tāds ir mans mīļais, tāds ir mans draugs, jūs, Jeruzālemes meitas.” “Kurp aizgājis tavs mīļais, tu, visskaistākā starp sievām? Kurp devies tavs mīļais? – Mēs iesim tev līdzi to meklēt.” Līgava: “Mans mīļais nokāpis savā dārzā pie mētru dobēm apraudzīt dārzus, saplūkt lilijas. Es – mīļajam un mīļais – man, viņš, kurš lilijās gana.” Līgavainis: “Skaista tu, draudzene mana, kā Tirca, daiļa kā Jeruzāleme, barga kā karogoti pulki. Novērs acis no manis, jo tās mani satrauc. Tavi mati kā kazu bars, kas pa Gileāda nogāzēm tek. Tavi zobi kā avju pulks, kas kāpj augšup pēc peldes, – katra no tām dvīņus atnesusi, un izmetušos nav viņu vidū. Kā granātābola šķēles tavi vaigi aiz plīvura. Seši desmiti valdnieču, astoņi desmiti mīļāko, un jaunavām skaita nav, – viena vienīga dūja mana, skaidrā mana, viena vienīga savai mātei, savai dzemdētājai šķīsta, meitas to uzlūko un sauc to laimīgu, un sauc to laimīgu, valdnieces un mīļākās viņu slavina. Kura ir tā, kas raugās lejup kā ausma, skaista kā mēnesnīca, šķīsta kā saule, barga kā karogoti pulki? Es nokāpu riekstu dārzā palūkot dzinumus ielejā, raudzīt, vai vīnstīga rieš, vai plaukst granātkoki, es nezināju, ka mana dvēsele mani iecēlusi Ammīnādāba goda ratos.” “Atgriezies, atgriezies, Šulamīte, atgriezies, atgriezies, lai tevi aplūkojam.” Līgavainis: “Kas jums ko redzēt no Šulamītes, kad tā dejo starp diviem pulkiem? Cik skaistas tavas pēdas sandalēs, tu, augstmaņa meita. Tavu gurnu apaļums ir kā rotkaļa darināts. Tava naba – apaļš trauks, kurā neizsīkst vīns. Tavs vēders – lilijām apsprausta kviešu stirpa. Abas tavas krūtis kā divi stirnēni, kā gazeļu dvīņi. Tavs kakls kā ziloņkaula tornis, tavas acis – Hešbonas dīķi pie Bat-Rabīmas vārtiem, tavs deguns kā Lebanona tornis, kas raugās uz Damasku. Tava galva pār tevi kā Karmels, tavas matu cirtas kā purpurs – ķēniņš sagūstīts tajās. Cik skaista un cik tīkama, tu, baudpilnā mīlestība! Tavs augums ir palmai līdzīgs un tavas krūtis kā ķekari. Es saku – kāpšu palmā, ķeršos pie zariem! Un lai tavas krūtis kā vīna ķekari un tavu nāšu elpa kā āboli. Tavas aukslējas kā labs vīns! Tas glāsta mana mīļotā muti, plūst man pār lūpām un zobiem.” Līgava: “Es – mīļajam manam, un viņš mani kāro. Nāc, mans mīļais, izejam laukos, nakšņojam ciemos! Ceļamies agri un ejam vīnadārzos lūkot, vai vīnstīga rieš, vai pumpuri atvērušies, vai plaukst granātkoki, – tur es glāstīšu tevi. Mandragora dod smaržu, un ap mūsu durvīm ir visādi saldi augļi – svaigus un sažāvētus, mīļais mans, es tev esmu tos saglabājusi. Kas gan dos man tevi par brāli, manas mātes krūtīm zīdītu! Tad es tevi sastaptu laukā, skūpstītu tevi, un neviens mani nepulgotu. Es tevi vestu, es tevi pavadītu savas mātes namā, tu mani mācītu, es tevi dzirdītu ar vircotu vīnu, ar manu granātu sulu. Viņa kreisā roka zem manas galvas un labā mani skauj.” Līgavainis: “Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas, – kādēļ jums modināt, kādēļ jums atmodināt mīlestību, pirms tai labpatīk pašai!” Koris: “Kas nāk tur no tuksneša, pieglaudusies pie sava mīļā?” Līgava: “Zem ābeles es tevi atmodināju – tur mocījās tava māte, tur viņa mocījās, tevi dzemdēdama. Liec mani kā zīmogu uz savas sirds, kā zīmogu uz sava pleca, jo stipra kā nāve ir mīla, grūta kā kaps ir kaisle, tās liesmas kā uguns liesmas, Kunga varenās liesmas! Pali nevar apslāpēt mīlestību, un upes nevar to apslīcināt – ja kāds dotu par viņu visu naudu no sava nama, tas tiktu smietin apsmiets.” Koris: “Mūsu māsa vēl maza, un viņai vēl krūšu nav – ko mums darīt ar māsu tai dienā, kad viņa tiks bildināta? Ja viņa būtu mūris, mēs tur uzceltu sudraba žogu, bet, ja viņa būtu durvis, mēs tās aizdarītu ciedru dēļiem.” Līgava: “Es esmu mūris, un manas krūtis kā torņi, tad es kļuvu miera avots viņa acīs. Sālamanam bija vīnadārzs Baal-Hamonā, viņš šo vīnadārzu nomāja sargiem, katram par augļiem bija jāmaksā tūkstoti sudraba. Tas vīnadārzs, kas ir man, nes tūkstoti tev, Sālaman, un divus simtus augļu sargiem.” Līgavainis: “Dārzu iemītniece, tavu balsi uzklausa draugi, ļauj man to dzirdēt!” Līgava: “Steidzies, mīļais mans, līdzīgs gazelei vai briedulēnam smaržāju kalnos!” Jesajas, Āmoca dēla, redzējums, ko viņš redzēja par Jūdu un Jeruzālemi Jūdas ķēniņu Uzijāhu, Jotāma, Āhāza un Jehizkijāhu dienās. Klausieties, debesis, un sadzirdi, zeme, jo Kungs runā! Par dēliem es gādāju, audzināju, bet tie man darīja ļaunu! Vērsis zina savu saimnieku un ēzelis, kur saimnieka sile, – bet Israēls nezina un mana tauta nejēdz! Vai! grēcīgā tauta, ļaudis, kam smaga vaina, ļaundaru sēkla, gānekļu dēli – Kungu tie atmetuši, Israēla svētumu nievājuši, prom aizgājuši! Kādēļ gribat, ka jūs vēl sit? Kādēļ vēl pretojaties? Ik galva ir slima, ik sirds sasirgusi! No kāju pēdām līdz galvai nav veselas vietas! Brūces un rētas, sasitumi un pušumi, neizspiesti un nepārsieti, ar eļļu nemiekšķēti! Jūsu zeme izdeldēta, jūsu pilsētas ugunī nodedzinātas, zemes augļus jums acu priekšā apēd sveši – zeme izdeldēta un svešinieku nopostīta! Pamesta Ciānas meita kā būda vīnadārzā, kā patvertne gurķu laukā, kā aplenkta pilsēta! Ja Pulku Kungs nebūtu ļāvis izbēgt kaut dažiem no mums, mēs būtu kā Sodoma, Gomorai līdzīgi! Klausieties Kunga vārdus, Sodomas varenie! Sadzirdiet mūsu Dieva bauslību, Gomoras ļaudis! “Kam man jūsu daudzie upuri,” saka Kungs, “man līdz sātam jūsu sadedzināmo upuru auni un nobaroto lopu treknums! Vēršu, jēru un āžu asinis es nekāroju! Kad jūs nākat rādīties man – kas no jums to prasa, ka manu pagalmu mīdāt?! Nenesiet vairs nevērtas dāvanas, man riebj jūsu kvēpināmais! Jaunu mēnesi, sabatu un sapulces es nevaru ciest – tās ir krāšņas un grēcīgas! Jūsu mēnešu sākumus un svētkus nīst mana dvēsele, man tie kļuvuši par nastu, esmu paguris nest! Kad pletīsiet rokas, es savas acis no jums paslēpšu, pat ja bez mitas lūgsieties, es neklausīšos! Jūsu rokas asiņu pilnas – mazgājieties, šķīstieties, aizvāciet savus ļaunos darbus no manām acīm, stājieties darīt ļaunu, mācieties darīt labu, dzenieties pēc taisnības, lai apspiestais laimīgs, taisnīgi tiesājiet bāreni, aizstāviet atraitni! Nu nāciet un norēķināsimies, saka Kungs, ja jūsu grēki būtu kā purpurs, tie būs balti kā sniegs, ja tie būtu karmīnsārti, tie balos kā vilna – ja vien jūs gribēsiet klausīt, tad baudīsiet zemes dāsnumu! Bet, ja jūs liegsieties, dumposiet, tad zobens jūs aprīs – Kunga mute ir runājusi!” Kā gan par mauku kļuvusi uzticīgā pilsēta, taisnības pilnā?! Tur nakšņoja taisnība, bet tagad – slepkavas! Tavs sudrabs kļuvis par sārņiem, tavs vīns ar ūdeni jaukts! Tavi augstmaņi ir dumpinieki un biedri zagļiem! Visi kukuļus mīl un dāvanām pakaļ skrien! Bāreni taisnīgi netiesā un atraitni nepārstāv strīdā! Tādēļ Kungs, Pulku Kungs, Israēla Varenais, saka: “Ai! Es atgūšos no saviem naidniekiem, es atriebšos saviem naidniekiem! Es vērsīšu savu roku pret tevi, es tavus sārņus krāsnī pārkausēšu, nošķiršu nost visu svinu, es došu tev tādus tiesnešus kā iepriekš, tad tevi sauks par taisnības pilsētu un uzticamo pilsētu!” Ciāna ar tiesu tiks izpirkta, un tie, kas atgriezīsies, – ar taisnību! Pagalam būs visi dumpinieki un grēcinieki, un tie, kas atmet Kungu, ies bojā! Jūs kaunēsieties par ozoliem, kas jums tā patika, un jūs pievilsieties ar dārziem, ko izvēlējāties! Tad jūs būsiet kā ozols, kam vīst lapas, kā dārzs bez ūdens! Kļūs stiprais par pakulām un viņa darbs par dzirksteli, aizdegsies abi, ka nevienam nenodzēst! Šis ir Jesajas, Āmoca dēla, redzējums par Jūdu un Jeruzālemi. Tā notiks nākamajās dienās – pār kalnu virsotnēm Kunga nama kalns sliesies, tas pacelsies pār augstienēm, un tecēs pie tā visas tautas, daudzas tautas nāks un teiks: “Iesim, kāpsim Kunga kalnā, Jēkaba namā, lai viņš mums māca savus ceļus, un mēs iesim viņa takās!” – jo no Ciānas nāks bauslība un Kunga vārds no Jeruzālemes! Viņš tiesās ļaudis, spriedīs par daudzām tautām, tad tie pārkals savus zobenus arklos un savus šķēpus ecēšās – tauta pret tautu vairs zobenu necels un karot vairs nemācīsies. Jēkaba nams! Nāc, iesim Kunga gaismā! Tu atmeti savus ļaudis, Jēkaba namu, jo tos austrumi pārņēmuši, tie zīlē tāpat kā filistieši, kā svešinieku dēli pēc rokas lūko! Tiem zeme ir pilna sudraba, zelta, bez gala tur dārgumu, tiem zeme pilna ar zirgiem, bez gala tur ratu, pilna tiem zeme ar dievekļiem, tie klanās tiem, ko pašu rokām darinājuši, ko pašu pirkstiem taisījuši! To priekšā līkst cilvēks un pieplok vīrs! Nepiedod viņiem! Lien klintī un putekļos slēpies no Kunga šausmām, no viņa augstības goda! Cilvēka acu lepnība nolīks, un vīra iedomība nonīks, vienīgi Kungs paaugstināsies tajā dienā! Tā būs Pulku Kunga diena pret visiem, kas lepni un iedomīgi, it visi, kas augstu kāpuši, – kritīs! Un pret visiem Lebanona ciedriem, augstajiem, slaikajiem, un pret visiem Bāšānas ozoliem, un pret visiem augstajiem kalniem, un pret visām dižajām augstienēm, un pret visiem augstajiem torņiem, un pret visiem stiprajiem mūriem, un pret visiem Taršīšas kuģiem, un pret visiem jaukajiem acu kārumiem! Cilvēka acu lepnība nolīks, un vīra iedomība nonīks, vienīgi Kungs paaugstināsies tajā dienā! Ar dievekļiem tad būs cauri! Lien klinšu plaisās un zemes alās no Kunga šausmām, no viņa augstības goda, kad viņš celsies šausmināt zemi! Tajā dienā cilvēki aizmetīs savus sudraba dievekļus, savus zelta dievekļus, ko bija taisījuši, lai zemotos žurkām un sikspārņiem! Lien akmeņu spraugās un klinšu aizās no Kunga šausmām, no viņa augstības goda, kad viņš celsies šausmināt zemi! Atstājieties no cilvēka, kam dvaša nāsīs, – jo kas gan viņš ir?! Taču, redziet, Kungs, Pulku Kungs, atņems Jeruzālemei un Jūdai gan balstu, gan pabalstu – maizes balstu un ūdens pabalstu, spēkavīru un karavīru, tiesnesi, pravieti, pareģi, vecajo, virsnieku pār piecdesmit un godājamu vīru, padomdevēju, namdaru vadoni un apvārdotāju! Tiem par vadoņiem es iecelšu zēnus, kā sagribēs, tā valdīs pār tiem! Tautā viens nomāks otru un ikviens savu tuvāko, zēns bruks virsū vecam un nejēga godājamam! Tad vīrs tvers brāli sava tēva namā: tev drānas – tu vadonis mums! Šis grausts nu tavā ziņā! Bet todien viņš atbildēs: es neesmu dziedētājs, man mājā maizes un drānu nav, nelieciet mani par vadoni tautai! – jo klupusi Jeruzāleme un kritusi Jūda, to mēles un darbi pret Kungu – tie viņa godībai spītē. To iecirtīgie ģīmji liecina paši par sevi, kā Sodoma tie stāsta savus grēkus un neslēpj, – vai! viņu dvēselēm – paši sev ļaunu dara! Sakiet taisnajam, lai tam ir labi, jo tas baudīs sava darba augļus! Vai! ļaundarim – slikti tam, ko darījis, tiks atdarīts pašam! Manai tautai par vadoņiem zīdaiņi, sievas valda pār to! Mana tauta, tavi vadoņi maldina tevi un jauc tavus ceļus! Kungs, nostājies tiesāt tautu, stājies, lai spriestu pār tautām! Kungs sāk tiesāties ar savas tautas vecajiem un vadoņiem: kā uguns jūs aprijāt vīnadārzu, kas nabagiem nolaupīts – tas jūsu namos! Kādēļ jūs apspiežat manu tautu un nabagiem darāt pāri? – saka Kungs, Pulku Kungs. Un Kungs teica: tādēļ ka Ciānas meitas ir lepnas, staigā izslietiem kakliem, mirdzina acīm, staigā, iedamas gorās, sīkiem solīšiem žvadzina, noskūs Kungs Ciānas meitām paurus, Kungs viņu kaunumu atsegs! Tajā dienā Kungs atņems tām kāju rotas un kakla ķēdītes, un mēnestiņus, un auskarus, un rokassprādzes, un plīvurus, un galvas apsegus, un kāju saitiņas, un jostiņas, un smaržu kastītes, un bureklīšus, un zīmoggredzenus, un deguna riņķus, un svētku drānas, un kleitas, un lielos lakatus, un somiņas, un spoguļus, un linu veļu, un galvas apsējus, un kuplās drānas! Balzamsmaržu vietā būs puvums, jostas vietā striķis, matu cirtu vietā pliks pauris un purpura drānu vietā būs apjozts maiss. Tas būs skaistuma vietā! Tavi vīri no zobena kritīs un tavi varoņi – karā! Raudās un sēros tās vārti – izmisusi tā tupēs uz zemes! Todien septiņas sievas pieķersies vienam vīram un sacīs: “Savu maizi mēs ēdīsim un pašu drānas mēs valkāsim, tik lai mums dod tavu vārdu – atņem mums mūsu negodu!” Tajā dienā Kunga atvase būs rota, krāšņums un lepnums un zemes augļi – lepnums un krāšņums Israēla glābtajiem! Tie, kas būs atlikuši Ciānā, palikuši Jeruzālemē, tiks saukti par viņa svētajiem – katrs, kas pierakstīts dzīvot Jeruzālemē! Kad Kungs nomazgās Ciānas meitu netīrību un Jeruzālemes asinis, noskalos ar taisnības garu, ar garu, kas sveļ, tad Kungs radīs mākoni visapkārt Ciānas vaļņiem, un pār visām tās sapulcēm – mākoni dienā un liesmainu uguns spozmi naktī – visu, kas godājams, apsegs, viņš būs pajumte, kas dienā noēno karstumu, patvērums un slēptuve negaisā un lietū! Jel dziedāšu manam mīļajam mana mīļā dziesmu par viņa vīnadārzu! Manam mīļajam bija vīnadārzs leknā kalngalā. Viņš to uzraka, akmeņus nolasīja, labiem vīnastādiem apstādīja, vidū uzslēja torni, izcirta vīnspaidu, gaidīja, ka ienāksies vīnogas, bet ienācās skābules! Un tagad, Jeruzālemes iemītnieki un Jūdas vīri, spriediet tiesu starp mani un manu vīnadārzu! Ko vēl lai daru savam vīnadārzam, ko neesmu tam darījis?! Es taču cerēju, ka ienāksies vīnogas, bet ienācās skābules?! Tagad nu ziniet, ko darīšu savam vīnadārzam! Es tam noņemšu žogu – lai izrij, noplēsīšu mūri – lai izmīda! Par postažu pataisīšu, vairs to ne griezīs, ne cirps, tur sliesies dzelkšņi un ērkšķi, un mākoņiem pavēlēšu nedot tam lietu! Pulku Kunga vīnadārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir viņa prieka stādi, viņš gaidīja tiesu, un še – asinis, taisnību, un še – brēkšana! Vai! tiem, kas krāj namu pie nama, liek lauku pie lauka, ka vairs ne vietas – nu vieni jūs mītat uz zemes! Pulku Kungs saka man: “Daudzie nami par postažu kļūs, lieli un labi tie, bet neviens tajos nemitīs! Desmit vīnadārzi dos vienu grozu un maiss graudu – tik sauju!” Vai! tiem, kas rīta agrumā ceļas, stipram dzeramam pakaļ skrien, līdz vēlam vakaram vīnā deg! Tur ir liras un arfas, bungas un stabules, un vīns tiem plūst dzīrēs, bet Kunga darbi tiem nerūp, tie viņa veikumu neredz! Tādēļ mana tauta ies trimdā – jo nesajēdz! Tās godātie vīri cietīs badu, un pūlis tvīks slāpēs! Tādēļ šeols atpletīs savu rīkli, plaši atvāzīs savu muti – tur saļims gan dižciltīgie, gan pūlis, gan bļāvēji, gan aurotāji. Zemosies cilvēks un noslīgs vīrs, un augstprāšu skatiens noplaks! Pulku Kungs būs augsts – viņam tiesa, svētosies svētais Dievs – viņam taisnība! Tur leknumā ganīsies jēri un drupās kazlēni barosies trekni! Vai! tiem, kas velk vainu ar nestiprām auklām un grēku ar ratu striķiem! Kas saka: viņš lai steidz, lai ātri dara savu darbu, ka mēs ieraugām! Lai tuvojas, lai nāk Israēla Svētā padoms, ka mēs ieraugām! Vai! tiem, kas sauc ļaunu par labu un labu par ļaunu, notur tumsu par gaismu un gaismu par tumsu, notur rūgtu par saldu un saldu par rūgtu! Vai! tiem, kas sevi par gudriem tur un paši sevi par saprātīgiem! Vai! tiem, kas varoņi vīnu dzert un stiprinieki dzērienus jaukt! Kas par kukuli attaisno ļaundari un taisnajiem atņem taisnību! Tādēļ – kā uguns mēle rij salmus un liesmās plok zāle, tā nīks tiem saknes un viņu ziedi kā putekļi putēs, jo Pulku Kunga bauslību tie atmetuši un Israēla Svētā sacīto nievājuši! Tādēļ Kungs iedegās dusmās pret savu tautu, viņš izstiepa savu roku pret tiem un sita viņus – trīcēja kalni, viņu līķi bija kā mēsli ielas vidū, pat tad viņa dusmas nenovērsās un viņa roka vēl izstiepta! Viņš pacels karogu tautām no tālienes, pasvilps no zemes pamales tiem, un, redzi, tie jau nāk ātri un viegli! Neviens nav noguris, neviens neklūp, neviens nesnauž, neviens neguļ, gurnu josta nevienam nav vaļīga, sandalēm siksnas nav satrūkušas, tiem bultas ir asas, tiem visiem nostiepti loki, kā klints viņu zirgu pakavi, un riteņi tiem kā virpulis! Tiem auri kā lauvām, tie aurē kā lauvēni, rēkdami sagrābj laupījumu, aizrauj prom – neglābt nevienam! Todien tie rēks pār to, kā rēc jūra! Kad palūkosies uz zemi, redzi, tumsa un posts, un miglā tumsusi gaisma! Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu: “Vai! man – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, – bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica: “Redzi, tā pieskaras tavām lūpām – noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks!” Un es dzirdēju Kungu sakām: “Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?” Tad teicu: “Es te, sūti mani!” Un viņš teica: “Ej un tā saki tautai: dzirdēt jūs dzirdat, bet nesaprotat, redzēt jūs redzat, bet nesajēdzat! Tauka šai tautai sirds, ausis tiem biezas, acis salipušas, ar acīm tie neredz, ar ausīm tie nedzird, ar sirdi tie nesaprot – neatgriežas un dziedēties negrib!” Un es teicu: “Cik ilgi, Kungs?!” Un viņš teica: “Līdz viss būs izdeldēts – pilsētās ne iemītnieka, mājās ne cilvēka, un zeme izdeldēta kā postaža! Kungs cilvēkus padzīs, un zeme pagalam būs pamesta, kaut desmitā daļa būs atlikusi, tā atkal tiks izsvelta kā terebinte, kā ozols, līdz celmam nocirsta – tomēr svēta sēkla šis celms!” Jūdas ķēniņa Āhāza, Jotāma dēla, Uzijāhu dēla, dienās Arāma ķēniņš Recīns un Israēla ķēniņš Pekahs, Remaljāhu dēls, nāca pret Jeruzālemi, lai karotu ar to, bet tie nevarēja to pieveikt. Un Dāvida namam tika pavēstīts: “Arāms apvienojies ar Efraimu!” – tad drebēja sirds gan ķēniņam, gan viņa tautai – kā mežā no vēja dreb koki! Un Kungs teica Jesajam: “Dodies pie Āhāza kopā ar savu dēlu Šeār-Jāšūbu uz augšējā dīķa kanāla galu, kas pa ceļam uz Velētāju tīrumu, un viņam saki: rimsties un klusē! Nebaidies, lai tava sirds neļimst no šiem abiem apdegušajiem un kūpošajiem ugunskura bluķiem – no aramieša Recīna dusmu kvēles un no Remaljāhu dēla! Arāms ir sakūdījis pret tevi Efraimu un Remaljāhu dēlu, sacīdams: iesim pret Jūdu, iedzīsim tam bailes, paņemsim to sev un iecelsim tur par ķēniņu Tābala dēlu! – Tādēļ tā saka Kungs Dievs: tas nenotiks, un tā nebūs, jo Arāma galva ir Damaska un Damaskas galva ir Recīns – ne sešdesmit pieci gadi nepaies, kad sakaus Efraimu, ka tas nebūs vairs tauta! Efraima galva ir Samarija, un Samarijas galva ir Remaljāhu dēls! – ja neticēsiet, tad nepastāvēsiet!” Un Kungs vēl runāja uz Āhāzu un teica: “Prasi sev zīmi no sava Dieva Kunga – vai no šeola dziļumiem vai no augšas augstumiem!” Bet Āhāzs teica: “Es neprasīšu, Kungu es nepārbaudīšu!” Tad Jesaja teica: “Klausies jel, Dāvida nams! Vai maz, ka jūs tielējaties ar cilvēkiem – nu arī ar manu Dievu?! Tādēļ Kungs pats dos jums zīmi, redzi, jaunava kļūs grūta, dzemdēs dēlu un dos viņam vārdu Immānū-Ēls. Viņš ēdīs krējumu un medu, līdz mācēs atmest ļaunu un izvēlēties labu. Jo, pirms zēns mācēs atmest ļaunu un izvēlēties labu, tā zeme, kuras abi ķēniņi tev tagad iedzen šausmas, gulēs pamesta. Kungs liks, lai tev, tavai tautai un tava tēva namam pienāk tādas dienas, kādas nav bijušas kopš tā laika, kad Efraims atšķēlās no Jūdas. Nāks Asīrijas ķēniņš!” Tajā dienā būs tā: Kungs pasvilps mušām, kas Ēģiptes upes deltā, un bitēm, kas Asīrijas zemē! Tās visas nāks un apmetīsies ieleju kraujās un klinšu aizās, visos krūmājos, visās ganībās! Tajā dienā Kungs skūs ar asmeni, kas aizupē nolīgts, ar Asīrijas ķēniņu – gan galvu, gan kāju spalvas, gan bārdu jums nodzīs! Tā būs tajā dienā – viens turēs teli un divas avis, un tās dos tik daudz piena, ka viņš varēs ēst krējumu – jo krējumu un medu ēdīs ikviens, kas tai zemē būs atlicis! Un tajā dienā būs tā – it visas vietas, kur tagad aug tūkstoš vīnakoku, tūkstoš sudraba vērti, par ērkšķiem un dzelkšņiem kļūs! Ar bultām un lokiem tur ies, jo visa zeme būs ērkšķi un dzelkšņi! Un visos vīnadārzos, ko aprauš ar kapli, – neies bailēs no ērkšķiem un dzelkšņiem, tie būs vēršu aploki, avis tos mīs! Un Kungs runāja uz mani: “Ņem lielu dēli un raksti uz tā ar parastu irbuli: laupi ātri, gūsti drīz. Pieaicini man uzticamus lieciniekus, lai tie apliecina, – priesteri Ūriju un Zeharjahu, Jeberehjahu dēlu.” Pēc tam es gāju pie pravietes, un viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu. Tad Kungs man teica: “Nosauc viņu vārdā Laupiātri-Gūstidrīz. Jo, vēl pirms zēns mācēs pateikt “tēvs” vai “māte”, Asīrijas ķēniņš paņems Damaskas bagātības un to, kas Samarijā laupāms!” Un Kungs runāja uz mani vēl un teica: “Tādēļ, ka šī tauta atmeta Šīlohas ūdeņus, kas rāmi plūst, un uzgavilēja Recīnam un Remaljāhu dēlam, redzi, tādēļ Kungs viņiem uzsūtīs stipras un platas upes ūdeņus – Asīrijas ķēniņu ar visu tā varenību, – tā izkāps no savas gultnes un ies pāri krastiem! Tā ieplūdīs Jūdā, šļāksies un tecēs, līdz kaklam celsies, izpletīs savus spārnus, piepildīs tavas zemes plašumus, Immānū-Ēl!” Ļauni jums, tautas, – nu jūs satriekti! Klausieties visi, kas tālās zemēs, – sajozieties un topiet satriekti, sajozieties un topiet satriekti! Meklējiet padomu – bet nesanāks, sakiet kaut ko – bet tā nenotiks, jo Dievs ir ar mums! Jo Kungs ar mani runāja bargi, mācīja nedarīt kā šī tauta: nesauciet jūs par nodevību to, ko šī tauta sauc par nodevību, ko tie baidās – to nebijājiet un nebīstieties! Pulku Kungu – viņu slavējiet, viņu bijājiet, viņa bīstieties! Viņš būs svētnīca un piedauzības akmens, un klupšanas klints abiem Israēla namiem, slazds un lamatas Jeruzālemes iemītniekiem, daudzi pār to klups, kritīs un sasitīsies, iekritīs slazdos – tur tos notvers! Liecību sasieniet, bauslību apzīmogojiet manu mācekļu dēļ! Es gaidīšu uz Kungu, kas paslēpis savu vaigu no Jēkaba nama, es cerēšu uz viņu! Redzi, es un bērni, ko Kungs man devis par zīmi un brīnumu Israēlā, – tie ir no Pulku Kunga, kas mīt Ciānas kalnā! Un, kad viņi jums teiks: “Prašņājiet garu izsaucējus un zintniekus, kas čiepst un bubina!” – vai tad tautai nav jāizjautā savs Dievs, nevis par dzīvajiem mirušie! Pie bauslības un liecības! Tiešām – tiem, kas tā saka, vairs neredzēt ausmu! Grūtumā un badā tie vilksies caur zemi, kad badā bijuši, tā noskaitīsies, ka lādēs savu ķēniņu un savu Dievu un griezīs ģīmjus uz augšu! Uz zemi tie raudzīsies, redzi, nelaime, tumsa, tumsība, spaidi, un tie tumšumā ietriekti! Bet tiem, kas tagad apspiesti, vairs tumsības nebūs! Agrākos laikos viņš apkaunoja Zebulūna zemi un Naftālī zemi, bet nākamos viņš dos godu jūras ceļam, kas viņpus Jardānas, – visam tautu lokam! Tauta, kas staigāja tumsā, redzēs varenu gaismu, tumsības zemes mītniekiem atspīdēs gaisma! To tautu tu vairosi, darīsi lielu prieku, tie priecāsies tavā priekšā, kā mēdz priecāties par ražu, kā gavilē, dalot laupījumu! To jūgu, ko tā nes, un nūju, kas tai uz pleciem, spieķi, kas rokā apspiedējiem, – tu satrieksi kā Midjāna dienās! Visi tie zābaki, kas kaujā mīdās, un drānas, kas asinīs novārtītas, sadegs par barību ugunij! Jo bērns mums ir dzimis, mums ir dots dēls, vara uz viņa pleciem, un viņu sauks vārdā – Brīnišķais padomdevējs, Varonis Dievs, Mūžīgais tēvs, Miera princis. Pletīsies viņa vara, nebeigsies miers Dāvida tronim un viņa valstij, lai celtu to, balstītu to ar tiesu un taisnību no šī mirkļa uz mūžiem – Pulku Kunga kvēle to paveiks! Dieva dusmas par Israēla lepnību Šo Kungs teicis par Jēkabu, un tas notiks Israēlam! Zinās visa tauta – Efraims un samarieši, kas savā sirds lielībā saka: “Ķieģeļi sakrituši, bet tēstus akmeņus uzcelsim! Mežavīģes nocirstas, bet ciedrus mēs ataudzēsim!” Tad Kungs ļāva, ka sokas viņu naidniekam Recīnam, viņu naidniekus sakūdīja – aramieši austrumos, filistieši rietumos rij Israēlu pilnām mutēm – pat tad viņa dusmas nenorima, vēl pacelta viņa roka! Bet tauta neatgriezās pie tā, kas to bija sitis, Pulku Kungu nemeklēja. Kungs nocirta Israēlam galvu un asti, stalto palmu un niedri vienā dienā – vecajie un godājamie ir galva, un pravieši, kas māca melus, ir aste! Tie, kas vada šo tautu, to viļ, viņu vadītie tiks aprīti! Tādēļ par tās jaunekļiem Kungs nepriecājas, tās bāreņus un atraitnes viņš nežēlo, jo tie visi – bezgoži un ļaundari, ik mute muļķību gvelž – tādēļ viņa dusmas nav aprimušas, vēl izstiepta viņa roka! Kā uguns deg ļaundarība, rij ērkšķus un dzelkšņus, meža biezokņus aizdedzina, tie izkūp dūmu mutulī. Pulku Kunga dusmas pārpelno zemi, tauta top par ēsmu ugunij, neviens nesaudzē otru! Pa labi tie graiza – bet badā, pa kreisi tie rij – bet sāta nav, viens otra miesu tie rij! Manase rij Efraimu, Efraims – Manasi, kopā tie metas pret Jūdu – tādēļ viņa dusmas nav rimušas, vēl pacelta viņa roka! Vai! tiem, kas netaisnus likumus pasludina, vai! rakstvežiem, kas apspiešanu perina, kas sagroza trūcīgā tiesu, manas tautas nabagiem taisnību atrauj, pat no atraitnes izplēš laupījumu un bāreņus aptīra! Ko jūs darīsiet soda dienā – postā, kas no tālienes nāks? Pie kā pēc palīga bēgsiet, kur savu godību pametīsiet? Ar cietumniekiem rāposiet, kopā ar nokautajiem kritīsiet – vēl viņa dusmas nerimsies, vēl pacelta viņa roka! Vai! – Asīrija ir mana dusmu nūja, tiem rokā ir mana niknuma spieķis! Pret bezgožu tautu es sūtīju tos, tautai, kas mani dusmo, tos uzrīdīju! Lai laupa, kas laupāms, lai grābj, kas grābjams, lai samin kā mēslus uz ielas! Bet viņam tā nešķiet, tā viņš nedomā savā sirdī, jo viņam prātā ir iznīcināt un iznīdēt ne mazumu tautu! Viņš saka: “Vai mani vadoņi visi nav ķēniņi? Vai ne tāda pati kā Karkemīša ir Kalne, vai tad Arpada nav kā Hamāta, vai tad Damaska nav kā Samarija?! Mana roka ir ķērusi tādu dievu valstis, kam lielāki tēli nekā Jeruzālemē un Samarijā – kādēļ lai nedaru Jeruzālemei un tās veidoliem, kā es darīju Samarijai un tās dievekļiem?!” Kad Kungs bija beidzis visus savus darbus Ciānas kalnā un Jeruzālemē, viņš sacīja: “Es piemeklēšu lielīgās sirds augli – Asīrijas ķēniņu un viņa acu augsto lepnību!” Viņš saka: “Ar savu stipro roku es darīšu, un ar savu gudrību, jo es saprotu – es nojaukšu tautu robežas, tiem dārgumus nolaupīšu, kā vērsis nobadīšu tos, kas tur mīt! Kā ligzdu mana roka atrada tautu bagātību, kā vāc atstātas olas, tā es visu savācu! Neviens ne spārnu nepakustināja, ne muti papleta, ne iečiepstējās!” Vai lai cirvis dižojas cirtēja priekšā? Vai lai zāģis lielās tam, kas to velk? Vai tad nūja šūpo savu vēzētāju – vai miets spēs cilāt to, kas to cēlis?! Tādēļ Kungs, Pulku Kungs, uzsūtīs viņa branguļiem diloni, viņa godībai apakšā sāks gruzdēt karsonis – kā uguns degs! Tad Israēla gaisma par uguni kļūs un tā Svētais par liesmu! Degs un rīs viņa dzelkšņus un viņa ērkšķus tajā dienā! Viņa meža un vīnadārza godību, viņa dvēsele un viņa miesu tas piebeigs, kā mirējs viņš izdēdēs! Viņam mežā tik pāris koku paliks, pat zēns varēs tos saskaitīt! Tajā dienā būs tā – Israēlā atlikušie, tie no Jēkaba nama, kas izglābušies, vairs neglaudīsies pie tā, kas viņus sita, un uzticīgi glaudīsies pie Kunga, Israēla Svētā. Atlikums, Jēkaba atlikums, atgriezīsies pie Varoņa Dieva! Israēl, kaut tev būtu ļaužu kā jūras smilšu – no tiem atgriezīsies tik atlikums! Gals ir lemts, taisnība pludo! Jo beigas ir noliktas! Kungs, Pulku Kungs, tā darīs visai zemei! Tādēļ tā saka Kungs, Pulku Kungs: “Mana tauta, kas Ciānā mīti! Nebaidies no Asīrijas – ar nūju tie sitīs, un viņu spieķis celsies pret tevi, kā bija Ēģiptē! Vēl mazliet un beigsies niknums, un manas dusmas tos nīdēs!” Tad Pulku Kungs ņems rīksti pret tiem, kā bija tad, kad pie Orēba klints sita Midjānu, un savu nūju pret jūru viņš cels kā Ēģiptē! Tajā dienā būs tā – viņš noņems tev nastu no pleciem un nūju no tava kakla – pagalam būs to jūgs viņu treknuma dēļ! Viņš nāca uz Ajatu, gāja caur Migronu, Mihmāsā savus vezumus atstāja! Viņi pārejai pārgāja, Gibā pa nakti palika – drebēja Rāma, Saula Giba bēga! Brēc pilnā rīklē, Galīmas meita! Ieklausies, Lajiša! Atbildi, Anātota! Madmēna aizlaidusies! Gēbīmā mītošie glābjas! Jau šodien tie Nobā stāvēs, kratīs dūres pie Ciānas meitas kalna, pie Jeruzālemes pakalna! Redzi, Kungs, Pulku Kungs, viņš briesmīgs – apcirtīs zarus, kas augstin augsti, tie gulēs zemē, pauguri kļūs par ielejām! Meža biezokņus viņš apkapās ar dzelzi – Lebanona krāšņums tiks nogāzts! Nāks dzinums no Jišaja celma, un atvase kuplos no viņa saknes! Dusēs pār viņu Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un varonības gars, atziņas gars un Kunga bijība! Kunga bijība būs viņa tikums, viņš nespriedīs pēc tā, ko acīm redzējis, viņš nelems pēc tā, ko ausīm dzirdējis, – taisnībā viņš par nabagiem spriedīs un godīgi lems par visu zemi, ar savas mutes zizli viņš sitīs zemi, ar savu lūpu dvesmu viņš nonāvēs ļaundarus! Taisnība būs josta viņam ap krustiem, un ticība būs viņa gurnu josta! Vilks mitīs kopā ar jēru, pantera kopā ar kazlēnu gulēs, tele, lauvēns un nobarots vērsis blakus – mazs zēns tos ganīs! Govs ganīsies kopā ar lāci, kopā tiem mazuļi gulšņās, un lauva ēdīs salmus kā vērsis! Zīdainis kaitēsies pie odzes alas, un čūsku midzenī mazulis bāzīs roku! Neviens nedarīs ļauna, nepostīs neko manā svētajā kalnā, jo zeme būs pārpilna Kunga atziņas, kā ūdens uz jūru tā plūdīs! Tā būs tajā dienā – Jišaja sakne kļūs par karogu tautām, tad tautas meklēs viņu un būs viņa miervieta godā! Tā būs tajā dienā – Kungs stieps savu roku otrreiz, lai atgūtu to, kas viņam no tautas atlicis, kas atlicis Asīrijā un Ēģiptē, Patrosā, Kūšā un Ēlāmā, un Šinārā, Hamātā un jūras piekrastē! Viņš pacels karogu tautām, pulcēs no Israēla patriektos, kas no Jūdas izdzenāti – viņš salasīs tos no visiem četriem zemes stūriem! Tad zudīs Efraima niknums un Jūdas nīdēji tiks iznīdēti, Efraims vairs neniknosies pret Jūdu un Jūda nenaidosies ar Efraimu! Uz jūras pusi tie metīsies – filistiešiem kaklā, kopā aplaupīs tos, kas mīt austrumos, – pret Edomu un Moābu pacels roku, un Amona dēli tiem klausīs! Izraus Kungs Ēģiptes upei mēli, ar svelmainu garu stieps roku pret upi, sašķels to septiņās straumēs, ka sausām kājām var pāriet! Pašķirsies ceļš tautas atlikumam, kas Asīrijā palicis, – tāpat kā Israēlam todien, kad tas izgāja no Ēģiptes zemes! Tajā dienā tu teiksi: “Es tev pateicos, Kungs, – tu biji dusmīgs pret mani, bet novērsi dusmas, mierināji mani! Redzi, Dievs mana glābšana! Esmu drosmīgs un bezbailīgs! – Mans spēks un mana dziesma ir Kungs! Viņš man par glābšanu kļuvis!” Līksmi jūs ūdeni smelsiet no glābšanas avotiem! Tajā dienā jūs sauksiet: “Pateicieties Kungam, piesauciet viņa vārdu, sakiet, lai tautas zina viņa darbus, pieminiet, cik augsts viņa vārds! Dziediet Kungam – viņš diženi dara, lai zina to visa zeme! Skandē un gavilē, Ciānas iemītniece, jo varens pie tevis ir Israēla Svētais!” Vēstījums par Bābeli, ko redzēja Jesaja, Āmoca dēls. Kailā kalnā paceliet karogu, sauciet tiem skaļi – mājiet ar roku, lai viņi ienāk pa cildeno vārtiem! Es pavēlēju saviem svētītajiem, savās dusmās sasaucu spēkavīrus – manā lepnumā līksmot! Kalnos dun soļi – kā pulka ļaužu, dārd tautu valstis, pulcēdamās kopā – Pulku Kungs kārto savus pulkus karam! Tie nāk no tālas zemes, no debesu malām – Kungs dusmu ieročiem nopostīs visu zemi! Kauciet, jo Kunga diena ir tuvu, tā nāks ar Visuvarenā varasdarbiem! Nu pagurs visas rokas un kusīs visu cilvēku sirdis! Nu tie izbiedēti, krampji un sāpes tos pārņem, tie gaudo kā dzemdētājas, viens brīnās par otru – sejas tiem kvēl! Redzi, Kunga diena bez žēluma nāk, nikni un dusmās degot, lai zemi pagalam izdeldētu, lai grēcīgos iznīcinātu! Jo ne zvaigznes, ne zvaigznāji debesīs nedos vairs gaismu, saule satumsīs lēktā, un mēness nestaros gaismu. Es sodīšu zemi tās ļaunuma dēļ un ļaundarus dēļ viņu vainas, es likšu nekauņu lepnībai rimt un varmāku augstību pazemošu! Es darīšu, ka cilvēku būs mazāk nekā tīra zelta un ļaužu – nekā Ofīras zelta! Tādēļ es debesis drebināšu, trūksies zeme no savas vietas – Pulku Kunga niknumā, viņa dusmu kvēles dienā! Tie būs kā vajāti buki, kā avis, ko neviens nemeklē, ikviens metīsies pie savas tautas, katrs bēgs uz savu zemi. Tiks nodurti visi, ko atradīs, visi, ko noķers, no zobena kritīs! Viņu zīdaiņus izšķaidīs acu priekšā, mājas tiem izlaupīs un piegulēs viņu sievas! Redzi, es uzkūdīju viņiem mēdiešus, tie sudraba nealkst un zelta nekāro, ar lokiem tie šķaidīs zēnus, klēpja augli tie nežēlos, par bērniem acis tiem neiežēlosies! Bābeli – ķēniņu valstu lepnumu, kaldiešu dārgo krāšņumu – Dievs tad apvērsīs otrādi kā Sodomu un Gomoru! Nemūžam neviens tur nemitīs, nemājos paaudžu paaudzēs, arābs tur neslies telti, un gani tur neganīs! Tur klaiņās tuksneša zvēri, mājas būs pilnas ūpjiem, mitīs tur strausenes, tur āžkāji lēkās! Viņu pilīs kauks hiēnas un šakāļi – viņu jaukajos namos! Tas laiks jau ir tuvu, viņu dienas vairs nevilksies ilgi! Jo Kungs apžēlos Jēkabu un atkal izvēlēsies Israēlu, ļaus tam apmesties paša zemē, un svešinieki mitīs līdzās un piebiedrosies Jēkaba namam. Un tautas ņems viņus un aizvedīs pie sevis, bet Israēla nams tos iemantos sev par vergiem un verdzenēm Kunga zemē – tad gūstekņi gūstīs savus gūstītājus, viņi valdīs pār tiem, kas iepriekš tos apspieda. Un tajā dienā Kungs tev dos atelpu no sāpēm un trīsām, un smagās verdzības, ar ko tevi verdzināja, tad tu sacīsi šo līdzību par Bābeles ķēniņu: “Redzi, kā mitējās apspiedējs, beigušies spaidi! Kungs satrieca ļaundaru spieķi, valdnieku zizli! Niknumā sasita svešās tautas – kuļ un neatlaižas, valda dusmās pār citām tautām, vajā un netaupa! Veldzējas, atgūstas visa zeme, visur skan gaviles! Pat cipreses līksmo par tevi un Lebanona ciedri: kopš tu sakauts, vairs nenāks cirtējs pie mums! Šeols apakšā trīc tevis dēļ, jau gaida, kad nāksi, kust tev pretī mirušo gari, pat visi zemes dižmaņi, visi zemes ķēniņi ceļas no saviem troņiem! Tie visi bilst un saka par tevi: arī tu vājš kā mēs, nu tu mums līdzīgs! Šeolā nobraukusi tava lepnība un tavu liru čalas – tavs pēlis ir kāpuri, un tavs apsegs ir tārpi! Kā gan no debesīm nokriti, mirdzošais rītausmas dēls! Pats esi notriekts pie zemes, tu, tautu gāzēj! Tu domāji savā sirdī: es debesīs uzkāpšu, augstāk par Dieva zvaigznēm uzcelšu savu troni, sēdēšu sapulces kalnā pašos ziemeļos! Virs mākoņu virsotnēm uzkāpšu, šķitīšos kā pats Visuaugstais! – taču šeolā nobrauci! Pašā bedrē! Tie, kas redz tevi, nu lūr, prāto par tevi: vai šis ir tas vīrs, kas tricināja zemi un drebināja ķēniņvalstis, kas visu pasauli par tuksnesi pataisīja, pilsētas noplēsa un nelaida mājās gūstekņus?! Pārējie tautu ķēniņi visi ir godam nogūluši ikviens savā namā, bet tevi no kapa izmeta kā pretīgu kropli, tevi klās līķi, zobena caurdurtie, kas nomesti bedres akmeņos kā maitas par kāju pameslu! Tu nepiebiedrosies viņiem pat kapā, jo savu zemi tu izdeldēji, savu tautu tu nokāvi – lai vairs nemūžam nepiemin ļaundaru sēklu! Sataisiet kautuvi viņu dēliem par viņu tēvu vainu! Ka tie neceļas un nemanto zemi, un nepieceļ pasauli pilnu ar pilsētām!” “Un es celšos pret viņiem,” saka Pulku Kungs, “iznīdēšu Bābeles vārdu un atlikušos, gan atvases, gan pēcnācējus! Atdošu dzeloņcūkām, lai tiek tām, par purvu pataisīšu, prom aizmetīšu nīcībā,” saka Pulku Kungs. Pulku Kungs ir zvērējis: “Vai tad nav tā – kā es nodomāju, tā ir, un, kā es nospriežu, tā notiek! Patriecu Ašūru no savas zemes, manos kalnos to nīdēju, lai noņemtu viņa jūgu un viņa nasta būtu nost no pleciem!” Tas ir lēmums, kas visai zemei lemts, un šī ir roka, kas izstiepta pār visām tautām. To Pulku Kungs ir nodomājis – kas stāsies pretī, un viņa roka ir izstiepta – kas pavērsīs atpakaļ?! Ķēniņa Āhāza nāves gadā nāca šis vēstījums: “Nepriecājies, tu, Filistija, ka salauzta nūja, kas tevi sita! Jo no čūskas saknes nāks odze, un tās auglis – lidojošs pūķis! Tad nabagu pirmdzimtie pieguļā dzīs un tukšinieki droši ganīs, bet tavu sakni es nonāvēšu badā, un tavi palicēji tiks nokauti! Gaudojiet, vārti, brēc, pilsēta, līgojies, Filistija! Jo no ziemeļiem tie kā dūmi nāk – neviens viņu pulkā nav noklīdis!” Ko atbildēt cittautu vēstnešiem?! – Sakiet, ka Kungs ir Ciānu dibinājis, tur patversies viņa tautas apspiestie! Vēstījums par Moābu. Tik vienā naktī izdeldēta, Moāba Āra nopostīta, tik vienā naktī izdeldēta, Moāba pilsēta nopostīta! Bajita un Dībona kāpa augstienēs raudāt, pār Nebo, pār Mēdbu Moābs gaudo – visas galvas ir plikas, nodzītas visas bārdas! Ielās tiem apjozti maisi, uz jumtiem un laukumos visi kauc un iztek raudās, un brēc Hešbona un Elāle, līdz Jahacai viņu balsis dzirdamas, tādēļ Moāba gurni ļogās, par to viņam dvēsele ļimst! Mana sirds par Moābu brēc! Viņa bēgļi jau pie Coaras, pie Eglat-Šelīšijas! Luhītas pārejā raudas rāpjas augšā! Horonaimas ceļā kāpj sagrāves brēcieni! Jo Nimrīmas ūdeņi pagalam izsīkuši – zāle nokaltusi, ne dīgsta, ne zaļuma nav! Tādēļ – ko sakrājuši, ko sarūpējuši, to pār Arabīmas strautu projām nes! Brēkšana sagrābusi visas Moāba robežas – līdz Eglaimai kauc, līdz Beēr-Elīmai kauc! Taču Dīmonas ūdeņi asiņu pilni, bet es sadošu Dīmonai vēl: kas Moābā izbēgs – tiem lauvas, un tiem, kas uz vietas paliks, – arī! Sūtiet jērus zemes valdniekam, no Selas pa tuksnesi uz Ciānas meitas kalnu! Kā putnēni lidinās no ligzdas izmesti, tādas būs Moāba meitas Arnonas braslos! Dodiet padomu, palīdziet taču – liec savu ēnu kā nakti pusdienas vidū – slēp patriektos, bēguļus nenodod! Lai paliek pie tevis mani Moāba patriektie, esi tiem slēptuve no postītāja vaiga, tak jau uz galu iet apspiedējs, mitējas postītājs, šai zemē pagalam jau apspiedējs. Žēlastībā tiks celts tronis, un ar patiesību Dāvida teltī valdīs soģis, kas taisnīgi tiesā un žigls uz patiesību! Esam par Moāba lepnumu dzirdējuši – aplam lepns! Viņa lielmanība, lepnība, bezkaunība – bez iemesla, tik pļāpas! Tādēļ Moābs par Moābu gaudos, visi gaudos – par Kīr-Haresetas plāceņiem tie satriekti kurnēs! Jo Hešbonas lauki kalst un Sibmas vīnakoki, cittautu kungi tiem stīgas apcirtuši, tās līdz Jaazērai sniedzās, līdz tuksnesim stīgoja, dzinumiem stiepās līdz pašai jūrai! Tādēļ es raudāšu, kad Jaazēra raudās par Sibmas vīnakokiem, ar savām asarām veldzēšu tevi, Hešbona un Elāle, jo taviem augļiem un ražai vīnspaida dziesma nu galā! Prom prieks un līksme no Karmela, vīnadārzos vairs nedzied un nesasaucas, vīnu vīnspaidā nemin, vīnspaida dziesma nu stājusies! Tādēļ manas iekšas par Moābu īd kā kokle, mans augums – par Kīr-Heresu! Tā būs – kad Moābs novārdzis augstienēs kāps, kad nāks uz viņa svētnīcu lūgties, tad viņš vairs nekā nespēs! Šos vārdus Kungs teica par Moābu. Un tagad Kungs saka tā: “Trīs gadus, tik ilgus kā algādža gadi, putinās Moāba godību, visu lielo pūli, un atlikums būs mazāks par mazu un vārgs!” Vēstījums par Damasku. Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta, tā kļūs par drupu kaudzi! Pamestas Aroēras pilsētas, tās tiks ganāmpulkiem – tie tur gulšņās, un neviens tos nepadzīs! Efraima nocietinājumi būs pagalam, un Damaskas ķēnišķība, un Arāma atlikums – tie būs kā Israēla dēlu gods! – saka Pulku Kungs. “Tajā dienā būs tā – izsīks Jēkaba godība, un izdils viņa miesas tauki! Tad būs itin kā pļāvējam, vācot vēl nenobriedušu labību un rokām izberžot graudus, itin kā vārpas lasot Refāiešu ielejā! Kad kratīs olīvkoku, tad atstās paliekam divas trīs olīvas pašā galotnē, četras piecas visaugstākajos zaros!” saka Kungs, Israēla Dievs. Tajā dienā raudzīsies cilvēks uz savu Radītāju un viņa acis uz Israēla svētumu lūkosies! Vairs neskatīsies uz altāriem, kas paša rokām taisīti, uz to, kas paša pirkstiem darināts, nepavērsies – ne uz ašērām, ne uz saules stabiem! Tajā dienā viņa varenās pilsētas kļūs par mežājiem un skrajumiem, tās tie pametīs Israēla dēlu dēļ, tās kļūs par izpostījumu! Jo tu aizmirsi savas glābšanas Dievu, sava spēka klinti tu neatcerējies, tādēļ – kaut stādīji tīkamus stādus, sadīga sveši dzinumi! Todien, kad stādīji, gan iežogoji, no rīta sēji un kopi tos – bet raža ir prom sāpju dienā, kad nāks smaga sērga! Vai! – Ļaužu pulks jau dārd šurp, kā ūdeņi krāc, tie dimd, un tautu troksnis kā vareni ūdeņi krāc! Tautas kā daudzi ūdeņi krāc, gan viņš tās atsviedīs atpakaļ, padzīs tālu projām – kā vēja dzenātas pelavas kalnos, vēja virpuļa dzītas! Pret vakaru, redzi, jau briesmas! Pirms nāk rīts, viņa vairs nebūs! Tā ir mūsu laupītāja daļa, tā kritusi tam, kas mūs aplaupa! Vai! zemei, kas spārnus pleš aiz Kūšas upēm! Kas sūta pa Nīlu vēstnešus niedru laivās pa ūdeni – ejiet, vēstneši vieglie, pie tautas slaikas un staltas, pie tautas, ko bijā tuvu un tālu, tautas, kas citus min kājām, kuras zemi sadala upes! Visi pasaules iemītnieki un zemes iedzīvotāji, skatiet, ka pacelts karogs kalnos! Klausieties, kā pūš ragu! Jo Kungs man tā saka: “Es klusu skatīšos no savas vietas, kā dzidra svelme izlīst gaismā, kā rasas mākonis pļaujas karstumā!” Vēl pirms ražas, kad vairs nav ziedu, kad vīnogu ziedi par augļiem nobriest – tad nogriezīs stīgas ar dzirklēm un atvases nocirtīs nost! Tās nometīs kalnos maitasputniem un zemes zvēriem, maitasputni ievāks ražu no tām, un zemes zvēri ēdīs tās ziemā! Tajā laikā pienesīs dāvanas Pulku Kungam tauta slaika un stalta, tauta, ko bijā tuvu un tālu, stipra tauta, kas citus min kājām, kuras zemi sadala upes! Tur, kur Pulku Kunga vārds, – uz Ciānas kalnu! Vēstījums par Ēģipti. Redzi, Kungs straujā mākonī jāj, līdz Ēģiptē nonāk, mūk Ēģiptes dievekļi no viņa vaiga, un ēģiptiešu sirdis nu ļimst! “Es sakūdīšu ēģiptiešus pret ēģiptiešiem, tie cīnīsies vīrs pret vīru un brālis pret brāli, pilsēta ar pilsētu un valsts ar valsti. Ēģiptiešiem tad noplaks dūša, es viņu nodomus izjaukšu, un tie meklēs elkus un pareģus, garu izsaucējus un zintniekus! Es nodošu ēģiptiešus bargam kungam, un stiprs ķēniņš valdīs pār tiem,” saka Dievs, Pulku Kungs. Izsusīs Nīlas ūdeņi, upe izkaltīs un izžūs! Straumes pūs, izsīks un izžūs Nīlas attekas, niedres un meldri trunēs! Nīlas palienes, Nīlas attekas, viss, ko nes Nīla, – izžūs, iznīks, vairs nebūs! Vaimanās zvejnieki un sēros, ikviens, kas reiz Nīlā metis āķi, kas ūdenī tīklu vilcis, – tas skums! Paliks kaunā linu mērcēji, vērpējas un kokvilnas audējas! Tās zemes stiprums tiks sagrauts, bēdāsies visi, kas strādā par algu! Tiešām niekkalbji ir Coanas augstmaņi, faraona gudrajiem padomniekiem ir muļķa padoms, kā varat faraonam teikt: es gudro dēls, no seniem ķēniņiem cēlies! Kur tad ir tavi gudrie, lai taču viņi tev stāsta un teic, ko Pulku Kungs par Ēģipti lēmis! Apstulbuši Coanas augstmaņi, dulni Memfisas augstmaņi, Ēģipti pievīluši savas cilts stūrakmeņi! Kungs tai uzsūtījis viltus garu, ka Ēģipte streipuļo visā, ko dara, – kā dzērājs streipuļo vemdams! Ēģiptē neko nepaveiks – ne galva, ne aste, ne ozols, ne smilga! Tajā dienā ēģiptieši būs kā sievas un trīcēs bailēs no Pulku Kunga rokas, ko viņš pret tiem atvēzējis! Tad ēģiptieši baidīsies no Jūdas zemes – ikviens, kam viņš liks to atcerēties, bīsies Pulku Kunga nodoma, ko viņš par tiem lēmis. Ēģipte, Asīrija un Israēls atgriezīsies pie Kunga Tajā dienā Ēģiptes zemē būs piecas pilsētas, kur runās Kanaānas mēlē un zvērēs Pulku Kungam – Īr-Heresa būs viena no tām! Tajā dienā Ēģiptes zemes vidū būs altāris Kungam un tā malā uzsliets piemiņas stabs Kungam! Tā būs zīme un liecība Pulku Kungam Ēģiptes zemē, kad brēks uz Kungu apspiedēju dēļ, un viņš tiem sūtīs glābēju, pats ies strīdā un izglābs viņus! Kungs atklāsies ēģiptiešiem, un ēģiptieši todien pazīs Kungu, un tie kalpos ar upuriem un labības dāvanām un dos Kungam solījumus, un pildīs tos. Un Kungs sitīs Ēģipti – sitīs un dziedinās, un tie atgriezīsies pie Kunga, un viņš tos uzklausīs un dziedēs. Tajā dienā no Ēģiptes uz Asīriju ies lielceļš, un asīrieši nāks uz Ēģipti, un ēģiptieši uz Asīriju, un ēģiptieši kalpos Dievam kopā ar asīriešiem. Tajā dienā Israēls būs trešais kopā ar Ēģipti un Asīriju par svētību zemei, ko Pulku Kungs svētījis, sacīdams: “Svētīta mana tauta Ēģipte un manu roku darbs Asīrija, un mans mantojums Israēls!” Tajā gadā, kad karaspēka pavēlnieks, ko bija sūtījis Asīrijas ķēniņš Sargons, nāca uz Ašdodu, uzbruka Ašdodai un ieņēma to, tolaik Kungs runāja ar Jesajas, Āmoca dēla, muti: “Ej, noraisi maisu no gurniem un novelc sandales no kājām!” Un viņš tā darīja – staigāja pliks un bass. Un Kungs sacīja: “Kā mans kalps Jesaja pliks un bass staigāja trīs gadus par zīmi un brīdinājumu Ēģiptei un Kūšai, tāpat Asīrijas ķēniņš aizvedīs Ēģiptes gūstekņus un Kūšas trimdiniekus – jaunus un vecus, plikus un basus, plikām pakaļām – Ēģiptei par kaunu! Tad tie tiks satriekti, tad paliks kaunā to cerības uz Kūšu un dižošanās ar Ēģipti! Tajā dienā piekrastes iemītnieki teiks: re, kā nu tam, uz kuru cerējām, pie kura pēc palīga bēgām no Asīrijas ķēniņa! Kā lai mēs glābjamies?!” Vēstījums par piejūras tuksnesi. Kā viesuļi, kas Negebā plosās, tas nāks no tuksneša, no briesmu zemes! Baisu redzējumu man pastāstīja – laupa laupītājs, nīdē nīdētājs! Celies, Ēlāma! Lenc, Mēdija! Pat nopūtām darīšu galu! – Tādēļ mani gurni nu pilni trīsām, drebuļi pievārē mani, drebu kā dzemdētāja – tā saliekts, ka nedzirdu, tā trūcies, ka neredzu! Mana sirds lēkā, drebas man piepeši uznākušas – tīksmais mijkrēslis liek man trīsēt! Tie klāj galdu, noliek sargus, ēd, dzer – celieties, augstmaņi, ieziediet vairogus! Jo tā man teica mans Kungs: “Ej noliec sargu, lai tas pastāsta, ko redzēs! Un redzēs jātniekus pa pāriem jājam gan uz ēzeļiem, gan uz kamieļiem – lai ieklausās vērīgi jo vērīgi!” Kā lauva viņš sauca: sardzē, mans Kungs, es stāvu, vienmēr, caurām dienām, savā sarga vietā es nolikts caurām naktīm! Re, re, nāk jātnieki, pa pāriem jāj! – Un viņš atbildēja: “Kritusi, kritusi Bābele, un visi tās dievekļi guļ zemē satriekti!” Tu – mana kultā un vētītā! Ko no Pulku Kunga, Israēla Dieva, dzirdēju, to tev stāstu! Vēstījums par Dūmu. Uz mani no Seīra sauc: “Sargs, cik jau ir naktī? Sargs, cik jau ir naktī?” Sargs atteic: “Nāk rīts, bet vēl nakts! Ja gribat zināt, jautājiet vēl!” Vēstījums par Arabu. Arabas mežos nakšņojiet, dedāniešu karavānas! Satiekot slāpstošo, dodiet ūdeni, Tēmas zemes iemītnieki, ar maizi nāciet bēguļiem pretī – tie no zobena bēguši, no izvilkta zobena, no uzvilkta loka, no smagas cīņas! Jo tā man teica mans Kungs: “Vēl gadu, skaitot kā algādža gadus, un visai Kēderas godībai beigas! Kēderas varonīgajiem dēliem paliks aplam maz loka šāvēju, jo Kungs, Israēla Dievs, ir runājis!” Vēstījums par Redzējumu ieleju. Kas tad jums – ka visi uz jumtiem sakāpuši?! Pilsēta, kas bija trokšņu un dārdu pilna, pilsēta, kas bija līksma, – tavi apkautie nav zobena kauti, tie nav krituši karā! Visi tavi vadoņi aizbēguši, pat loku nevajadzēja, lai tos saņemtu ciet, saņemti ciet visi, kas tev bija, kaut tie jau iztālēm bēga! Tādēļ es saku: “Novērsieties no manis, es raudāšu rūgti, nenāciet mierināt mani par manas tautas postu!” Juku, spaidu un nemiera diena – Kungs, Pulku Kungs, ir Redzējumu ielejā! Tad brucinās mūrus un brēks līdz kalnu galiem! Ēlāms, apjozis bultmaku, nāk ar kararatiem un jātniekiem un Kīrs ar vairogu rokā! Tavas leknākās ielejas pilnas ar kararatiem – jātnieki vārtos sastājuši! Tad Jūdas pārsegu norāva, todien tu raudzījies pēc biezokņa nama ieročiem, Dāvida pilsēta plaisās, jūs redzējāt, cik to daudz, un palejas dīķa ūdeni vācāt! Jeruzālemes namus jūs skaitījāt – kuru namu vēl noplēst, lai nocietinātu mūri! Jūs ierīkojāt tvertni starp diviem mūriem vecajam dīķa ūdenim – bet uz to, kas tā darījis, jūs nelūkojāties, kas jau izsenis tā bija nolicis, uz to neskatījāties! Kungs, Pulku Kungs, todien sasauca uz raudām un sērām, uz skūtiem pauriem un apjoztiem maisiem! Redzi, līksme un prieks – kauj vēršus, slaktē avis, ēd gaļu un dzer vīnu! Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim! Pulku Kungs man atdarīja ausis: “Šī vaina jums netiks piedota līdz pat nāvei!” teica Kungs, Pulku Kungs. Tā teica Kungs, Pulku Kungs: “Ej, dodies pie galminieka, pie Šebnas, kas pārzina namu: kas tev še darāms, kas te ir tavs, ka tu sev kapu tur izcirti – sev augstumos kapu izcirti, sev klintī mājokli iegrebi!? Redzi, Kungs tevi mestin izmetīs, varoni! Blusināt tevi atblusos! Kamolā viņš tevi ritināt saritinās kā rituli! – tad tiksi plašākā zemē: tur tu mirsi, tur tavi goda rati, tu, sava kunga nama āksts! Es tevi padzīšu no tavas vietas, no tava amata viņš tevi aizraus! Tā būs tajā dienā – es saukšu savu kalpu, Eljākīmu, Hilkijas dēlu, ieģērbšu viņu tavās drānās, apjozīšu viņam tavu jostu, viņam es došu tavu valdīšanu, un viņš būs tēvs tiem, kas mīt Jeruzālemē un Jūdas namā! Es likšu Dāvida nama atslēgu viņam plecos – ko viņš atslēgs, to neviens neaizslēgs, ko viņš aizslēgs, to neviens neatslēgs! Es iedzīšu viņu stingri kā vadzi, un viņš būs goda tronis sava tēva namam! Un tie kārs uz viņa visu sava tēva nama smagumu: gan zaļoksnu, gan briedušu, gan visus traukus – no mazām krūkām līdz māla podiem! Tajā dienā, saka Pulku Kungs, izļodzīsies tas vadzis, kas bija iedzīts drošā vietā, nolūzīs un nokritīs, tad būs nost nasta, kas uz tā!” – jo Kungs ir runājis. Vēstījums par Tīru. Kauciet, Taršīšas kuģi! Tīra nopostīta, ka ne mājas! Neviens tur vairs nestaigā! No Kitīmas zemes viņiem to pavēstīja! Nu klusi piekrastes iemītnieki, Sidonas tirgoņi, jūras braucēji, kuru tev bija papilnam! Pa daudziem ūdeņiem tur saveda melnupes labību, Nīlas raža bija tās guvums, tu biji tautu tirgus! Kaunies, Sidona! Tu jūra, jūras cietoksnis, tu teici: “Es neesmu mocījusies un neesmu dzemdējusi, ne jaunekļus audzināju, ne jaunavas izloloju!” Kad šī vēsts nonāks Ēģiptē, tie kauks, dzirdot par Tīru! Dodieties uz Taršīšu, gaudojiet, piekrastes iemītnieki! Vai šī ir tā līksminiece, ko jau no sendienām pazināt?! Kas lēmis šo Tīrai, vainagotajai! – kuras tirgoņi un augstmaņi, un pārdevēji bija godāti visā zemē?! Pulku Kungs to nolēmis, lai viņas lepnību nogānītu, visu godību par negodu padarītu – tai, kuru godāja visa zeme! Nu plūst tavai zemei cauri kā Nīla, tu, Taršīšas meita, – dambju vairs nav! Viņš, izstiepis savu roku pār jūru, drebina ķēniņvalstis; Kanaānai Kungs pavēlējis iznīcināt stipros nocietinājumus! Viņš ir teicis: “Tu vairs nelīksmosi, apspiestā jaunava, Sidonas meita, – ej uz Kitīmu, dodies turp, pat tur tev nebūs miera! Redzi, tur ir kaldiešu zeme, tā ir tauta, kuras agrāk nebija, Asīrija to atdeva tuksneša zvēriem! Tā uzcēla aplenkuma torņus, satricināja tās mūrus – sagrāva drupās! Kauciet, Taršīšas kuģi, jo jūsu nocietinājumi ir nopostīti!” Tajā dienā būs tā – Tīra tiks aizmirsta septiņdesmit gadus, kā viena ķēniņa valdīšanas laiku. Kad paies septiņdesmit gadi, tad Tīrai klāsies kā maukas dziesmā: ņem arfu, klīsti pa pilsētu, aizmirstā mauka, glāsti stīgas, raisi dziesmas, lai tevi atceras! Un pēc septiņdesmit gadiem Kungs piemeklēs Tīru, un tā atkal atgriezīsies pie maukas algas un maukos ar visām zemes ķēniņvalstīm pa visu zemes virsu! Viņas ienākums un maukas alga tiks Kungam – to neglabās un nekrās! Šis ienākums tiks tiem, kas dzīvo Kunga tuvumā, lai tie ēstu līdz sātam un grezni tērptos! Redzi, Kungs nopostīs zemi un izdeldēs, izšķobīs tās vaigu un izkliedēs iemītniekus! Tā būs: kā tautai – tā priesteriem, kā vergam – tā viņa kungam, kā verdzenei – tā viņas kundzei, kā pircējam – tā pārdevējam, kā aizņēmējam – tā aizdevējam, kā parādniekam – tā parāda devējam! Deldēt zeme nu izdeldēta – laupīt izlaupīta, jo Kungs šos vārdus ir sacījis! Zeme sēro un vīst, kaist un tvīkst zemes virsa, nīkst visi tautas augstākie! Zemi sagānījuši tie, kas tur mīt, jo bauslību pārkāpuši, pret likumiem noziegušies, lauzuši mūžīgo derību! Tādēļ zemi aprīs lāsts un vaina – tās iemītniekus! Tādēļ tie, kas uz zemes mīt, tiks izkveldēti – pāri paliks vien daži! Sēro jaunvīns, nīkuļo vīns, tagad nopūšas visi, kam bija priecīga sirds. Bungas stājušas rībēt, mitējies gaviļu troksnis, stīgu skaņas ir cauri! Vīnu vairs nedzer ar dziesmām, stiprais tā dzērājiem – rūgts! Satriekta juku pilsēta, visas mājas aizslēgtas ciet – neviens tur vairs neiet! Ielās klaigā pēc vīna, viss prieks nu projām, zemes līksme patriekta prom! Pilsētā postaža vien palikusi un vārti sagāzti drupās! Tā notiks pašā zemes viducī un tautu starpā – kā kratot olīvkoku, kā aplasot vīnastādu! Nu tie sāk līksmē celt balsis – par Kunga lepnumu tie no rietumiem aurē! Tādēļ austrumos godājiet Kungu un jūras salās – Kunga, Israēla Dieva, vārdu! No zemes pamalēm mēs dzirdējām, kā Taisnajam dzied slavu – bet es saku: posts, posts un bēdas man! Krāptin tik krāpjas, krāpnieki krāpdamies krāpj! Briesmas, bedre un lamatas tev, zemes iemītniece! Tad būs tā – kas bēgs, izdzirdis briesmas, tas kritīs bedrē, un, kas izkāps no bedres, to gūstīs lamatās – jo debesu logi ir vaļā un zemes pamati trīc! Zeme bruktin bruks, plaisāt saplaisās zeme, plaisāt saplaisās zeme, zeme druptin drups! Kā dzērājs zvārosies zeme, grīļosies kā saslieta pajumte – kad tai uzkraus pārkāpumus, tā bruks un vairs necelsies! Tā notiks tajā dienā, Kungs piemeklēs visus: augsto pulkus – augstumos un zemes ķēniņus – uz zemes! Tos visus sapulcēs kopā, iemetīs bedrē, ieslodzīs cietumā – un beidzot pēc ilga laika tos piemeklēs! Kaunā nobālēs mēness, negodā nosarks saule – jo Pulku Kungs valdīs kā ķēniņš Ciānas kalnā un Jeruzālemē, un savu vecajo priekšā – ar godu! Kungs, tu esi mans Dievs, es slavēšu tevi, es godāšu tavu vārdu, jo tu dari brīnumus! Jau no senlaikiem tavi nodomi ir patiesi un uzticami! Tu padarīji pilsētu par gruvešiem, nocietinātu pilsētu par drupu kaudzi, svešinieku pils vairs nav pilsēta, to nemūžam vairs neuzcels! Par to tevi slavē stipras tautas, un varmācīgu tautu pilsētas bīstas tevis. Tu esi bijis kā cietoksnis nabagam, cietoksnis bēdulim nelaimē, aizsegs negaisā, ēna karstumā, jo varmāku dvaša – kā negaiss pret sienu! Kā karstums izkveldē, tā tu apspied svešinieku aurus, karstums mākoņu ēnā – varmāku dziesma nu noklususi! Pulku Kungs nu sataisīs visām tautām treknas dzīres šai kalnā – dzīres ar nostāvējušos vīnu, ar treknuma leknumiem, ar vecu briedušu vīnu! Šai kalnā viņš saplēsīs apsegu, kas klājas pār visu tautu, apklāju, kas sedz visus ļaudis! Uz mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs Dievs noslaucīs asaras no visu vaigiem, visā zemē viņš iznīdēs savas tautas kaunu, jo Kungs ir runājis! Tajā dienā sacīs: “Redzi, šis ir mūsu Dievs, uz viņu mēs cerējām, un viņš mūs glābj, Kungs ir tas, uz kuru mēs cerējām, līksmosim un priecāsimies par viņa glābšanu!” Kunga roka guls pār šo kalnu – Moābs tiks samīts uz vietas, kā mēslu bedrē mīcot salmus! Tad tas iepletīs savas rokas kā peldētājs peldot, bet viņa lepnums slīgs lejup – tāpat kā rokas! Saplaks viņa augstie nocietinājumu mūri, viņš ļaus sabrukt savu augsto nocietinājumu vaļņiem – līdz zemei un pīšļos! Šo dziesmu todien dziedās Jūdas zemē: stipra mums pilsēta, viņš devis glābiņu – mūrus un vaļņus! Atveriet vārtus, lai ienāk taisnīga tauta, kas ticību sarga, kam domas rimtas – to sargi mierā, tik mierā, jo uz tevi tā paļaujas! Paļaujieties uz Kungu mūžam, tik uz Kungu – Kungs ir mūžīga klints! Viņš augstieņu ļaudis nolicis zemu, vareno pilsētu noliecis līdz pašai zemei, nometis pīšļos! Nu mīda to kājas – gan nabaga pēda, gan sērdieņa solis! – Taisnajam ir gluda taka, taisnajam takas gludas tu nolīdzinājis! Tik uz tavas tiesas taku, Kungs, mēs ceram, piesaukt tavu vārdu kāro dvēsele, mana dvēsele kāro tevis naktī, mans gars alkst tevis, jo tu tiesā zemi tā, ka pasaules ļaudis mācās taisnību. Gan ļaundaris apžēlots, taču nemācās taisnību, tas darīs nekrietnību taisnības zemē un Kunga dižuma neredzēs! Kungs, tava roka jau pacelta, taču viņi to nemana, liec tiem manīt – lai paliek kaunā tautas degsme, lai tavu naidnieku uguns rij viņus pašus! Kungs, tu pietiesāsi mums mieru, jo visus mūsu darbus tu esi izdarījis. Kungs, mūsu Dievs, mūs valdījuši arī citi kungi bez tevis, taču mēs pieminam vienīgi tavu vārdu! Mirušie vairs dzīvi netaps, ēnas vairs necelsies, jo tu viņus sodīji un iznīcināji, tu izdeldēji viņu piemiņu! Tu vairoji tautu, Kungs, tu vairoji tautu, tu godājams, tu pleti plašumā zemes robežas! Kungs, nelaimē tie meklēja tevi, tie izlija lūgsnās, kad tiem tava pārmācība. Kā grūtniece, kam laiks klāt, kas lokās un sāpēs kauc – tādus tu darīji mūs, Kungs! Mēs bijām grūsni, mēs locījāmies, bet dzemdējām tikai vēju, zemei līdzēt mēs nespējām, neradās iemītnieki uz zemes! Dzīvos tavi miroņi, līķi celsies! Mostiet un līksmojiet, kas pīšļos mītat, jo tava rasa ir gaismas rasa, un zeme atlaidīs mirušo ēnas. Nāc, mana tauta, ej savās istabās un aizslēdz durvis, slēpies, jo vēl tik mirklis, līdz niknums būs garām. Jo, redzi, Kungs nāk no sava mājokļa piemeklēt zemes iemītnieku vainu – tad zeme atklās asinis, kas pār to, nesegs vairs nokautos, kas tajā! Tajā dienā Kungs ar savu smago, lielo un stipro zobenu piemeklēs leviatānu, žiglo čūsku, leviatānu, lunkano čūsku, kaus jūras nezvēru! Tajā dienā dziediet par tīksmo vīnadārzu! Es, Kungs, sargāju to, ik brīdi dzirdinu to, ka neviens tam neķeras klāt, sargāju to dienu un nakti. Dusmu man nav! Ja man tur sadīgtu dadži un ērkšķi, es dotos karā pret tiem, it visus nosvilinātu – kādēļ tiem dzīvoties manā spēkā, turēt mieru ar mani, slēgt mieru ar mani?! Nākamībā sakņosies Jēkabs, ziedēs un plauks Israēls, zeme pildīsies augļiem! Vai sist viņš sita kā sitamu, vai kaut viņš kāva kā kaujamu?! Dzīdams un trenkdams tu ar tiem ķīvējies, bet mitējās dusmu vētra dienā, kad nāca austrumvējš! Tādēļ tiks apklāta Jēkaba vaina, visi šie augļi – lai novērstu viņa grēku. Visus viņu altāra akmeņus viņš sadrupina kā kaļķus – vairs necelsies ašēras un saules stabi! Nocietinātā pilsēta nu vientuļa, pļavas pārkaltušas, pamestas kā tuksnesis, tur ganās teļi, gulšņā un apgrauž pazares! Kad zari nokaltuši, tos nolauž, sievas nāk dedzināt tos, tur nav ļaužu, kam saprašana, tādēļ Radītājs nežēlos tos, tas, kurš tos darinājis, nebūs tiem žēlsirdīgs! Tā būs tajā dienā – Kungs tos kulstīs no krāčupes līdz Ēģiptes upei, pa vienam vien jūs salasīs, Israēla dēli! Tā būs tajā dienā – pūtīs varenu ragu, tad pārnāks Asīrijas zemē zudušie un Ēģiptes zemē noklīdušie un zemosies Kungam svētajā kalnā Jeruzālemē! Vai! Efraima dzērāju lepnības vainagam un viņa godības krāšņuma vītušajam ziedam, kas galvā leknās ielejas vīna skurbušiem! Redzi, Kungam ir kas stiprs un varens: kā krusas vētra, kā plēsējs negaiss, kā strauju ūdeņu vētra, kas pārplūst, – ar roku viņš tos noliks pie zemes! Ar kājām mīdīs Efraima dzērāju lepnuma vainagu! Viņa godības krāšņā greznuma vītušais zieds, kas galvā leknās ielejas dzērājiem, kļūs kā pirmās ražas vīģe vasaras sākumā, kas vien redzēs, pamanīs to – kā rokā, tā aprīs to! Tajā dienā Pulku Kungs būs lepnuma vainags un krāšņa galvasrota savas tautas atlikumam. Un taisnības gars tiem, kas sēž tiesā, un varenums tiem, kas vārtos aptur naidnieku. Bet arī tie grīļojas vīnā, no stipra dzēriena zvārojas, gan priesteris, gan pravietis no stiprā grīļojas, vīna tie apdulluši, no stiprā tie zvārojas, šļupst redzējumus, muld spriedumus! It visi galdi vēmekļu pilni, piegānīts, ka vairs nav vietas! Kam lai viņš ierāda zināšanu, kam lai viņš skaidro vēsti, vai tiem, kas atņemti no mātes piena, kas tikko no krūts atrauti – soli tur, soli šur, soli tur, soli šur, teci nu, teci nu, drīz šurp, drīz turp?! Nē taču! – ar stingrām lūpām un svešu mēli viņš runās uz šo tautu! Viņš jau tiem teica: “Te ir miera vieta, lai atpūšas nogurušais, šeit ir rimta vieta,” – bet tie dzirdēt vis negribēja! Tāds būs tiem Kunga vārds: “Soli tur, soli šur, soli tur, soli šur, teci nu, teci nu, drīz šurp, drīz turp!” – lai tie staigā un atpakaļ klūp, lai tiek satriekti, notverti, sagrābti! Tādēļ klausieties Kunga vārdus, jūs, paļātāji, kas valdāt pār šo tautu Jeruzālemē! Tādēļ, ka jūs teicāt: “Mēs derību noslēguši ar nāvi un šeolu arīdzan – kad plūdu uzplūdi pāri nāks, mūs jau tie neķers, jo meli ir mūsu patvērums un viltus mums paslēptuve!” Tādēļ tā saka Kungs Dievs: “Redzi, es likšu Ciānā pamata akmeni, raudzes akmeni, dārgu stūrakmeni, pamatu pamatu – kas tic, tas netrūksies! Tiesu es likšu par savu mēru un taisnību par atsvaru – tad krusa noraus meļu pajumti un paslēptuvi aizskalos ūdeņi!” Jūsu derība ar nāvi tiks apklāta, jūsu līgums ar šeolu nebūs spēkā, plūdi pārņems, iedami pāri, tie jūs aizslaucīs! Kad tie jums ies pāri, tie pārņems jūs, ik rītu gāzīsies pāri, dienu un nakti – būs tikai šaušalas, lai jūs saprastu vēsti! Par īsu gulta – ne izstiepties, par šauru sega – ne ietīties! Jo Kungs celsies Peracīma kalnā, tas trīcēs kā Gibeonas ieleja – lai darītu savu darāmo, svešs viņa darāmais, lai savu darbu paveiktu, svešatns viņam darbs! Tālab nepaļājiet, ka jūsu važas netop vēl stingrākas, es dzirdēju: iznīcība jau lemta – no Kunga, Pulku Kunga, tā nāks pār visu zemi! Klausieties un sadzirdiet manu balsi, uzklausiet un ieklausieties manis sacītajā – vai visu laiku arājs ars sējas lauku, ars tik un ecēs zemi? Kad lauks būs līdzens, vai viņš nekaisīs tur dilles un nesēs ķimenes? Vai nesviedīs kviešus rindās un miežus, kur pienākas, vai neapkaplēs malu? Tiešām, viņam tā noteikts, tā Dievs viņu izrīkojis! Ne jau uz klona kuļ dilles, nedz vērša ratu pār ķimenēm laiž – dilles izsit ar nūju un ķimenes ar mietu! Labību nemaļ klonā, to nedauza par ilgu – kultin to pārkuļ, ar spēku iet pāri vērša rats, bet pavisam to nesamaļ! Arī tas nāk no Pulku Kunga – viņš ir brīnišķīgs padomā, varens saprātā! Vai! – Ariēla, Ariēla! Pilsēta, kurā apmeties Dāvids! Lieciet gadu pie gada, lai aizrit svētki pēc svētkiem! Es apspiedīšu Ariēlu, tur celsies vaidi un gaudas, tā kļūs man par Dieva lauvu! Es apmetīšos tev visapkārt, lenkšu tevi ar torņiem, celšu ap tevi aplenkuma vaļņus! Tad tu runāsi zemāka par zemi, zemu pīšļos skanēs tevis sacītais, kā rēgs no zemes kāps tava balss, no pīšļiem čukstēs tava runa. Svešinieku pulks būs kā sīki putekļi, varmāku pulks kā izkaisītas pelavas, tie nāks piepeši, pēkšņi – Pulku Kungs tevi piemeklēs ar pērkonu, zemestrīci un varenu balsi, ar virpuli, auku un rijošas uguns liesmu! Kā sapnis nāks redzējums naktī – visu tautu pūlis cīnās pret Ariēlu, visi cīnās pret to, pret viņas nocietinājumiem un žņaudz viņu! Būs tā – izsalkušais sapņo un, redzi, jau ēd! – bet pamostas tukšā dūšā, izslāpušais sapņo un, redzi, jau dzer! – bet pamostas, redzi, dvēsele gurst bez veldzes – tā būs visu tautu pulkam, kas cīnīsies pret Ciānas kalnu! Ļimstiet, ka saļimstat, žilbstiet, ka apžilbstat – tie piedzēruši, bet ne no vīna, tie grīļojas, bet ne no stipra dzēriena! Jo Kungs pār jums izlējis miega garu, aizvēris jūsu acis – praviešus – un apsedzis jūsu galvas – redzētājus! Jums šis redzējums ir kā aizzīmogotas grāmatas vārdi – to viņi iedod kādam, kurš prot burtot, un saka: lasi nu šo! – Bet tas saka: es nevaru, jo tā ir aizzīmogota! Tad grāmatu iedod kādam, kurš burtot neprot, un saka: lasi nu šo! – Bet tas saka: es neprotu lasīt grāmatā! Tad Kungs teica: “Tādēļ ka šī tauta man tuvojas tikai ar muti un godā mani tikai ar lūpām, bet sirds tiem tālu no manis, un manis bijāšana tiem tikai samācīts cilvēku bauslis, tādēļ, redzi, es šai tautā vēl darīšu brīnumu brīnumus, ies gudro gudrība postā, un prāts no saprātīgajiem slēpsies!” Vai! tiem, kas savus nodomus slēpj no Kunga jo dziļi, tumsā to darbi, un viņi saka: “Kurš mūs ieraudzīs, kurš mūs pazīs!” Jūs atsprākleņi! Vai tad māls uzskatāms par tā veidotāju, vai tad darinājums par savu darinātāju saka: viņš mani nav taisījis! Vai veidotais saka par savu veidotāju: viņš nekā nesaprot!? Vēl tikai mirklis – un Lebanons kļūs par auglīgu dārzu, un auglīgu dārzu turēs par mežu! Tajā dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus, no miglas un tumsas raudzīsies aklo acis! Nelaimīgie priekā piepulcēsies Kungam, un nabaga ļaudis līksmos par Israēla Svēto – varmākas būs prom, vairs nebūs izsmējēju, iznīdēti būs visi, kas dara netaisnību, kas cilvēku apgrēcina ar vārdiem, kas uzglūn vārtos tam, kas spriež tiesu, un ar niekiem novērš taisno! Tādēļ Kungs, kas izpirka Ābrahāmu, tā saka Jēkaba namam: “Tagad Jēkabs vairs nebūs kaunā, nu viņa vaigs vairs nenobālēs! Kad viņš un viņa pēcnācēji ieraudzīs manu roku darbus pie sevis, tie svētīs manu vārdu, tie svētīs Jēkaba Svēto un bīsies Israēla Dieva. Tad maldu gari zināsies saprašanu un kurnētāji pieņems mācību!” “Vai! dumpīgiem dēliem,” saka Kungs, “ka tie dara ne pēc mana padoma, ka tie līgst ne pēc mana Gara, krādami grēku pie grēka! Tie grasās uz Ēģipti doties – man vis nav prasījuši! – un tverties faraona patvērumā, un glābties Ēģiptes ēnā! Bet faraona patvērums jums taps par kaunu un glābiņš Ēģiptes ēnā par izsmieklu! Kaut gan viņa augstmaņi jau Coanā un viņa sūtņi jau Hānesā ieradušies – visi piedzīvos kaunu dēļ tautas, kam nav ko dāvāt, – tā nevar ne līdzēt, nedz ko dot, tik kaunu un apsmieklu!” Vēstījums par dienvidu nezvēriem. Posta un moku zeme, no turienes nāk lauvas un lauvenes, odzes un lidojoši pūķi. Tie nes savas bagātības uz ēzeļu mugurām un savus dārgumus uz kamieļu kupriem – tautai, kas tiem neko nedos! Ēģipte ir nieks un neko nevar līdzēt, tādēļ es to saucu par lepno, kam jāiznīkst! Tagad ej un raksti to viņiem uz dēlīša, ieraksti grāmatā, lai paliek nākamām dienām, par liecību uz mūžiem! Jo tā ir dumpīga tauta – dēli, kas pieviļ, dēli, kas negrib klausīt Kunga bauslībai! Tie redzētājiem saka: neredziet! Un praviešiem: neskatiet mums taisnību – runājiet, kā mums patīk, skatiet tik tīkamu vien, aizvācieties no ceļa, nost no takas, prom no mums Israēla Svēto! – Tādēļ tā saka Israēla Svētais: “Tādēļ ka jūs nicināt šo vārdu, paļaujaties uz varmācību un negodīgumu un uzticaties tām, pār jums nāks vaina, kā plaisa, kas liek krist greizam mūrim – augsts, bet piepeši sabrūk! Viņš tos sadauzīs kā podnieks krūku, sadragās bez žēlastības, ka neatradīsies pat māla lauska, ar ko krāsnī izgrābt ogles vai pasmelt ūdeni.” Jo tā saka Kungs Dievs, Israēla Svētais: “Atgriežoties un rimstot jūs būtu glābti, klusi un paļāvīgi jūs būtu vareni – bet jūs negribat!” Turklāt jūs sakāt: nē! Zirgos aizbēgsim! – Tad nu bēdziet! – Rumakos aiztrauksim! – Ātri būs jūsu vajātāji! – Tūkstotis – no viena vīra kara sauciena un no piecu vīru kara sauciena – visi! Tā jūs bēgsiet! No jums tikai karoga kāts kalngalā paliks, tik miets paugura galā! Taču Kungs gaida jūs apžēlot, tādēļ viņš ceļas, lai būtu jums žēlsirdīgs, – jo Kungs ir taisnas tiesas Dievs, svētīti visi, kas cer uz viņu. Ciānas tauta, kas mīti Jeruzālemē, raudāt tev nebūs jāraud, žēlot viņš žēlos, kad tu kliegsi, tikko sadzirdēs – tūdaļ atbildēs! Kungs jums dos sēru maizi un spaidu ūdeni, bet tavs Skolotājs vairs neslēpsies, pats savām acīm tu redzēsi Skolotāju. Kad tu griezīsies pa labi vai kreisi, tad dzirdēsi aiz muguras sakām: šis ir ceļš, ejiet pa to! – tad tu aizmēzīsi savus sudraba pārklātos tēlus, savus zeltā kaltos lējumus aizmetīsi kā nešķīstību. Ejiet! – tu teiksi tiem. Tad viņš sēklai dos lietu, un labība, ko dos zeme, būs lekna un trekna, tajā dienā tavi ganāmpulki ganīsies plašā zālainē. Vērši un ēzeļi, kas strādā zemi, ēdīs skābētu mistru, kas ar liekšķeri un dakšām maisīts. Tad visos augstajos kalnos un visos dižajos pauguros būs straumes, kur ritēs ūdens, – lielā slaktiņa dienā grūs torņi! Tad mēnessgaisma būs kā karsētājas gaisma, bet karsētājas gaisma būs septiņkārša, kā to septiņu dienu gaisma, kad Kungs pārsies savas tautas vātis un dziedēs brūces, ko bija sitis. Redzi, Kunga vārds no tālienes nāk, deg viņa dusmas un mākoņi griežas, viņa lūpas ir niknuma pilnas un viņa mēle kā rijoša uguns, viņa elpa kā plūstoša upe, kas līdz kaklam sniedzas, – nu šūpos tautas nīcības sietā, nu tautām žokļos būs maldu iemaukti! Tad jums būs dziesma kā naktī, kad svētkus svin, līksma sirds, kā stabulei līdzi ejot, tekot uz Kunga kalnu, uz Israēla klinti! Kungs liks, lai atskan viņa godības balss – tad redzēs, kā viņa elkonis noliecas dusmu kvēlē un rijošā uguns liesmā, vētrā, negaisā un akmens krusā! No Kunga balss izbīsies Asīrija, kad viņš to sitīs ar rīksti! Ikreiz, kad pāri ies pārmācības rīkste, ar kuru tos šaustīs Kungs, – ar bungām un stīgām, ar cīņai paceltu roku viņš karos pret tiem, jo kurtuve jau sen ierīkota – arī ķēniņam tā jau gatava – dziļa un plata, un uguns sārts, un malkas papilnam – Kunga dvesma kā sēra straume to aizdedzinās! Vai! tiem, kas dodas uz Ēģipti pēc palīga, kas uz zirgiem paļaujas! Viņi paļaujas uz kararatiem, jo to daudz, un uz jātniekiem, jo tie varen stipri! Uz Israēla Svēto tie neraugās, un Kungu tie nemeklē! Bet arī viņam gudrības gana, viņš nesīs nelaimi, savus vārdus viņš neatsauks – viņš celsies pret ļaundaru namu un tiem, kas nekrietnajiem palīdz! Ēģiptieši ir cilvēki, nevis dievi, un viņu zirgi ir miesa, ne gars – Kungs jau izstiepis savu zobenu, kad klupinās palīgu, tad kritīs ir tas, kam šis palīdzējis, – visi ies bojā! Jo Kungs man teica tā: “Kā lauva ņurd vai lauva jaunulis pie laupījuma, kaut klaigā uz viņu viss ganu pulks – no klaigām tas nebīstas, no pūļa vis netrūkstas! Tā nāks lejā Pulku Kungs cīnīties Ciānas kalna virsotnē! Kā putni, kas laidelējas, tā Pulku Kungs sargās Jeruzālemi, sargās un izglābs, saudzēs un paglābs! Atgriezieties pie viņa, no kura esat galīgi atkrituši, Israēla dēli! Tajā dienā jūs visi atmetīsiet savus sudraba dievekļus un savus zelta dievekļus, ko savām rokām par grēku darinājuši! Asīrija nekritīs no vīra zobena, nedz cilvēka zobens to aprīs – tomēr tie bēgs no zobena un tās jaunekļus aizdzīs klaušās! Tās klints šausmās sagrūs, augstmaņi bīsies no karoga,” saka Kungs, kam Ciānā liesmu kvēle un kam Jeruzālemē krāsns! Redzi, taisnībā valdīs ķēniņš, un pēc tiesas lems augstmaņi! Ikviens taps kā pavēnis, kā patvērums no negaisa, kā ūdens straumes sausumā, kā varenas klints ēna pagurušai zemei. Redzīgajiem acis netiks aizdarītas, dzirdīgo ausis ieklausīsies, aušīgiem sirdis sajēgs, un stostīga mēle sāks runāt skaidri, nelgu vairs nesauks par dižu, un blēdi vairs neturēs cienījamu, jo nelga tik neldzības gvelž un viņa sirds dara ļaunu, lai piekoptu bezdievību un runātu aplam par Kungu, lai to, kas badā, vēl patukšotu, lai slāpstošam atrautu valgmi! Blēža rīks – ļaundarība, un viltu viņš kaļ, lai nabagos melu vārdiem putinātu, kur trūcīgā vārdos taču taisnība! Bet diženam dižena padoms – tāds dižumā balstās! Aušīgās sievas, celieties, klausieties manu balsi! Pašpaļāvīgās meitas, sadzirdiet manus vārdus! Nepaies ne gads, kad jūs trīcēsiet, drošules, jo vīna raža būs cauri un vairs nebūs ko vākt! Drebiet, aušas, trīciet, drošules, plēsiet drānas un palieciet kailas, joziet sev maisu ap gurniem! Sitiet sev sērās pie krūtīm par tīkamiem laukiem, par auglīgiem vīnakokiem, par manas tautas zemi, kur dadži un ērkšķi slejas, par visiem līksmajiem namiem, kas prieka pilsētā! Jo pils nu pamesta, trokšņainā pilsēta atstāta, pakalns un sargtornis uz mūžiem grimuši čūkslājā, mežēzeļiem par prieku un lopiem par ganībām, līdz no augšienes pār mums izlies Garu – tad tuksnesis kļūs par auglīgu zemi un auglīgu zemi turēs par mežu! Tad tuksnesī mitīs tiesa un taisnība auglīgā zemē dzīvos, tad taisnība atnesīs mieru, taisnība dos mieru un paļāvību uz mūžiem! Mana tauta mitīs miera pļavās, drošās mājvietās un rimtās miera vietās, kad krusa sakapās mežu un pilsēta tiks pagalam pazemota! Svētīti, jūs visi, kas pie ūdeņiem sējat, jūs varat atpīt vēršu un ēzeļu kājas! Vai! tev, postītāj, kas pats neesi postīts, un krāpniek, kas pats neesi krāpts! Kad būsi mitējies postīt, tad izpostīs tevi! Kad būsi stājies krāpt, tad apkrāps tevi! Kungs, tu mums žēlsirdīgs, uz tevi ceram! Lai viņa roka ik rītu ir mūsu glābiņš posta laikā! No pūļa klaigām bēga tautas, no tavas dižošanās tautas izmētātas! Jums savāks laupījumu: kā kāpuri rij, kā siseņi skrien, tā skraidelēs tur. Augstu Kungs, jo viņš mīt augstumos, – viņš pildīs Ciānu ar tiesu un taisnību! Tu vienmēr uz viņu paļausies, gudrībā un atziņā ir glābiņa papilnam, Kunga bijāšana ir tev dārgums no viņa! Redzi, viņu varoņi brēc ielās un miera sūtņi rūgti raud. Izdeldētas stigas, vairs neviens neiet pa taku, lauzta derība, atmestas pilsētas, vairs par cilvēku nedomā! Zeme sēro un nīkst, satriekts Lebanons dēd, Šārona ir kā kalšņa, Bāšānā un Karmelā nobirst lapas! “Tagad es celšos,” saka Kungs, “tagad es pacelšos, tagad es paaugstināšos! Pelavas ieņēmusi, tu dzemdēsi salmus, – jūsu dvesma būs uguns, kas aprīs jūs! Tautas būs kā izdedzināti dzelkšņi, kā izplēsti ērkšķi, kas ugunī plēn! Tālie, klausieties, ko es darījis, tuvie, zinieties manu varenību!” Baidās Ciānā grēcinieki, trīsas sakampj bezdievjus: kurš no mums paliks dzīvs? Te rijoša uguns! Kurš no mums paliks dzīvs? Te mūžīga kvēle! – Kas staigā taisnībā un patiesi runā, kas varmācīgu guvumu nievā, kas savu roku krata un kukuli neņem, kas aizbāž ausis, kad sauc uz varasdarbiem, kas aizklāj acis, lai ļaunu neredzētu, – tāds augstumos dzīvos, klinšu cietoksnis tam būs patvērums, tam dos viņa maizi, tam ūdens būs nodrošināts! Savām acīm tu skatīsi ķēniņa jaukumu, zemes tāles tu lūkosi, tava sirds čukstēs šausmās: kur ir skaitītājs, kur ir svērējs, kur ir torņu skaitītājs! Šo neķītro tautu tu vairs neredzēsi – tautu, kam tumša runa, ko nesajēgt, kam stostīga mēle, ko nesaprast! Raugies, Ciāna, mūsu svētku pilsēta, tavas acis skatīs Jeruzālemi, rimtu mājvietu, telti, ko neizļodzīt, – tās mietiņus neizraus nemūžam, tās saites nekad vairs nesaraus! Jo tur mums savā godībā Kungs, tur upes un plašas straumes, tur netikt ar airu laivu, neizbraukt vareniem kuģiem! Kungs ir mūsu soģis, Kungs mums likumus dod, Kungs ir mūsu ķēniņš, viņš izglābs mūs! Vaļīgas tavas virves, nevar noturēt mastus, nedz nostiept buru – kad dalīs dāsno laupījumu, pat tizlais sev salaupīs gana! Neviens, kas tur mīt, tad neteiks: es sirgstu! – Tautai, kas tur mīt, piedos vainu! Nāciet, tautas, klausieties, sadzirdiet, ļaudis, klausies, zeme, un viss, kas to pilda, zemes virsa un viss, kas nāk no tās! Jo Kungam dusmas pret visām tautām un niknums pret visiem to pulkiem, viņš tās nīcībai nolēmis, atdevis nokaušanai! Viņu nokautie lai tiek izmesti, no to līķiem lai ceļas smārds, lai viņu asinīm pārplūst kalni! Satrups viss debesu pulks, kā rakstu rullis saritināsies debesis, visi to pulki nobirs kā vīnakokam lapas, kā nobirst vīģes! Tad debesīs mans zobens atdzersies – redzi, pret Edomu tas laidīsies, pret tautu, ko esmu lēmis iznīcībai! Kunga zobens asiņu pilns, ar tauku treknumu, ar jēru un āžu asinīm, ar aunu nieru taukiem, jo Bocrā Kunga kaujamais upuris un liels slaktiņš Edoma zemē! Meža vērši kritīs kopā ar tiem, bullēni kopā ar vēršiem – viņu zeme atdzersies asiņu un viņu pīšļi tauku treknumu! Jo Kungam atriebes diena, atmaksas gads strīdā par Ciānu! Visas Edoma upes tiks pārvērstas piķī un tā pīšļi par sēru, zeme kļūs par degošu piķi! Dienu un nakti tā nedzisīs, mūžam no tās celsies dūmi, no audzes audzē tā kalšņa vien paliks, nemūžam tur vairs neviens neies! To mantos dzeloņcūkas un ūpji, pūces un kraukļi tur mitīs, un viņš pār to izstieps sajukuma mēru un jucekļa atsvarus! Tās dižciltīgajiem vairs nebūs valsts, ko saukt vārdā, ar tās augstmaņiem būs cauri! Pār tās mūriem pacelsies ērkšķi, nātres un dadži – pār nocietinājumiem, tā būs šakāļu mājvieta un patvērums strausenēm! Tur plēsoņas ar hiēnām tiksies, tur āžkāji sasauksies viens ar otru, tur naksneniece apmetīsies, sev atpūtas vietu radīs. Tur lēcējčūska ligzdos un dēs, perēs un lolos tur savas olas, tur maitasputns sev atradīs pāri! Meklējiet Kunga grāmatā un lasiet – tur netrūks neviena no šiem, ne viena, ne otra tur netrūks, jo Kunga mute tā vēlējusi un viņa Gars tos tur sapulcējis! Tādu lozi viņš izmetis tiem, tādu mēru viņa roka tiem piešķīrusi – uz mūžiem tie iemantos to, uz audžu audzēm tie dzīvos tur! Lai līksmo tuksnesis un izkaltusi zeme, lai kailatne priecājas un plaukst kā lilijas! Plauktin lai plaukst un līksmot lai līksmo ar dziesmu, tai dos Lebanona godu, Karmela un Šāronas varenību – tie ieraudzīs Kunga godu, mūsu Dieva varenību! Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus! Sakiet izbiedētajām sirdīm: “Esiet stipras un nebaidieties! Redzi, jūsu Dievs! Atriebt viņš nāk, atmaksas Dievs, viņš nāk jūs glābt!” Tad aklajam atvērsies acis un atdarīsies kurlā ausis! Tizlais tad lēks kā briedis un gavilēs mēmajam mēle – tad tuksnesī ūdeņi uzbangos un kailatnē straumes! Smiltāji kļūs par dīķiem, izdegušā zemē izvirdīs ūdens, šakāļu midzenis sazaļos, tur zāles un niedrāji kuplos! Tur būs taka un ceļš, to sauks par svēto ceļu, nešķīstais neies pa to – tas ceļa gājējiem, muļķi tur neklīdīs! Tur nebūs lauvu, plēsīgi zvēri tur nenāks, to tur nebūs – tur izpirktie staigās! Kunga izpirktie atgriezīsies, ar gavilēm steigs uz Ciānu, mūžīgs prieks klās viņu galvas, tos pārņems līksme un prieks, bēgs bēdas un skumjas! Ķēniņa Hizkijas četrpadsmitajā gadā Asīrijas ķēniņš Sanherībs cēlās pret visām nocietinātajām Jūdas pilsētām un sagrāba tās. Tad Asīrijas ķēniņš pie ķēniņa Hizkijas sūtīja lielu karaspēku no Lāhīšas uz Jeruzālemi kopā ar savu virsnieku vadoni, lai tas nostājas ceļā uz augšējo dīķi, kur iet taka uz Velētāju tīrumu. Tam pretī iznāca Eljākīms, Hilkijas dēls, kas bija nama pārvaldnieks, un rakstvedis Šebna, un Joāhs, Āsāfa dēls, kas bija lietvedis. Un virsnieku vadonis tiem teica: “Tā runājiet ar Hizkiju: tā saka lielais ķēniņš, Asīrijas ķēniņš: kas tev par paļāvību! Uz ko tu paļaujies? Es saku: tavs karošanas padoms un spēks ir tikai vārdi tev uz lūpām! Uz ko tu tagad paļaujies, ka dumpo pret mani?! Redzi, tu paļaujies uz Ēģipti, uz aizlauztu niedres spieķi – kas uz tā atbalstās, tam tas izduras cauri plaukstai! – tāds ir faraons, Ēģiptes ķēniņš, pret visiem, kas uz viņu paļaujas. Bet, ja tu man saki: mēs paļaujamies uz Kungu, mūsu Dievu! – vai tad ne viņš ir tas, kura augstienes un altārus Hizkija novāca, sacīdams Jūdai un Jeruzālemei: jums jāzemojas tikai vienā altārī! – Tad nu salīgstiet ar manu kungu, Asīrijas ķēniņu, un es jums došu divus tūkstošus zirgu – vai jums ir gana jātnieku, ko uz tiem sēdināt?! Kā tad tu taisies stāties pretī kaut vienam no mana kunga mazākajiem virsniekiem! – bet tu paļaujies uz Ēģiptes zirgiem un kararatiem! Un tagad – vai tad bez Kunga ziņas es esmu nācis pret šo zemi, lai to nopostītu! Kungs man teica: ej uz to zemi un noposti to!” Tad Eljākīms, Šebna un Joāhs teica virsnieku vadonim: “Runā jel ar saviem kalpiem aramiešu valodā, jo mēs to saprotam, – nerunā ar mums jūdu valodā, ka nedzird tie ļaudis, kas ir uz mūra!” Un virsnieku vadonis teica: “Vai mans kungs mani sūtījis sacīt šos vārdus tavam kungam un tev? Vai ne pie tiem vīriem, kas sēž uz mūra un kam kopā ar jums būs jāēd pašu mēsli un jādzer pašu mīzali?” Tad virsnieku vadonis nostājās un skaļā balsī sauca jūdu valodā: “Klausieties lielā Asīrijas ķēniņa vārdus! Tā saka ķēniņš: lai Hizkija jūs nepieviļ, jo viņš nevar jūs glābt! Lai Hizkija jūs nedrošina ar Kungu, sacīdams: Kungs mūs noteikti izglābs, šī pilsēta netiks atdota Asīrijas ķēniņam! Neklausieties uz Hizkiju, jo tā saka Asīrijas ķēniņš: noslēdziet ar mani līgumu un nāciet pie manis, tad jūs pārtiksiet katrs no sava vīna un katrs no sava vīģes koka un jūs dzersiet katrs no savas akas, līdz es nākšu un ņemšu jūs sev līdzi uz zemi, kas ir tāda pati kā jūsu zeme, tā ir zeme, kur ir labība un jaunvīns, kur maize un vīnadārzi! Lai Hizkija jūs neviļ, sacīdams: Kungs mūs glābs! Vai kāds no citu tautu dieviem ir glābis savu zemi no Asīrijas ķēniņa rokas?! Kur ir Hamātas un Arpadas dievi? Kur ir Sefarvaimas dievi? Vai tie izglāba Samariju no manas rokas? Kurš no visiem šo zemju dieviem ir izglābis savu zemi no manas rokas – tad kādēļ lai Kungs no manis glābtu Jeruzālemi!?” Tie klusēja un nebilda ne vārda, jo ķēniņa pavēle bija šāda: “Neatbildiet viņam!” Tad Eljākīms, Hilkijas dēls, kas pārvaldīja namu, un rakstvedis Šebna, un lietvedis Joāhs, Āsāfa dēls, atgriezās pie Hizkijas, saplēsa savas drānas un pastāstīja viņam virsnieku vadoņa sacīto. Kad ķēniņš Hizkija to dzirdēja, viņš saplēsa savas drānas, ietinās maisā un devās uz Kunga namu. Viņš sūtīja nama pārvaldnieku Eljākīmu, rakstvedi Šebnu un priesteru vecajos, maisos tērptus, pie pravieša Jesajas, Āmoca dēla. Viņi tam teica: “Tā saka Hizkija: šī diena ir nelaimes, soda un nievu diena – bērni jau līdz klēpjgalam tikuši, bet dzemdēt nav spēka! Varbūt Kungs, tavs Dievs, izdzirdēs, ko sacījis virsnieku vadonis, ko Asīrijas ķēniņš sūtījis izsmiet dzīvo Dievu, – varbūt viņš to sodīs par vārdiem, ko dzirdējis Kungs, tavs Dievs, bet tu raidi augšup lūgšanu par to atlikumu, kas te vēl atrodams!” Ķēniņa Hizkijas kalpi nāca pie Jesajas, un Jesaja tiem teica: “Tā sakiet savam kungam: tā saka Kungs: nenobīsties vārdu dēļ, ko dzirdēji, kad Asīrijas ķēniņa kalpi ar tiem mani paļāja! Redzi, es ielikšu viņā garu – viņš saklausīsies tenkas un dosies atpakaļ uz savu zemi, un es likšu, lai viņš krīt no zobena savā zemē!” Kad virsnieku vadonis atgriezās, viņš uzzināja, ka Asīrijas ķēniņš uzbrūk Libnai, – tas bija dzirdējis, ka viņš jau devies projām no Lāhīšas, padzirdējis par Kūšas ķēniņu Tirhāku sakām: tas jau devies cīnīties pret tevi! – un, to saklausījis, viņš sūtīja vēstnešus pie Hizkijas, sacīdams: “Tā sakiet Jūdas ķēniņam Hizkijam: lai tevi nepieviļ Dievs, uz kuru tu paļaujies, domādams, ka Jeruzāleme netiks atdota Asīrijas ķēniņam! Redzi, tu esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi darījuši visām zemēm – tās nopostījuši! – un tu vēl ceri glābties?! Vai viņus izglāba to tautu dievi, ko nopostīja mani tēvi – Gozānu un Hārānu, un Recefu, un Ēdenes dēlus, kas bija Telāsārā. Kur ir Hamātas ķēniņš un Arpadas ķēniņš, un Sefarvaimas pilsētas ķēniņš, tāpat Hēnas un Ivas ķēniņi?” Hizkija ņēma vēstuli, ko bija atnesuši vēstneši, lasīja to un tad devās uz Kunga namu. Tur Hizkija attina to Kunga priekšā. Hizkija lūdza Kungu: “Pulku Kungs, Israēla Dievs! Tu starp ķerubiem mīti, tu vienīgais Dievs visām zemes valstībām, tu darināji debesis un zemi! Pievērs, Kungs, savu ausi un klausies, atver, Kungs, savas acis un redzi, sadzirdi visus Sanherība vārdus, ko viņš atsūtījis, izsmiedams dzīvo Dievu! Tiešām, Kungs, Asīrijas ķēniņš nopostījis zemju zemes, un viņu dievus tie ugunī meta, jo tie nav dievi, bet cilvēka roku darbs – koks un akmens –, tādēļ tie tika izdeldēti! Tad nu, Kungs, mūsu Dievs, glāb mūs no viņa rokas, lai visas zemes valstības zina, ka tu vienīgais esi Kungs!” Jesaja, Āmoca dēls, lika Hizkijam teikt: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: tādēļ ka tu lūdzies mani Sanherība, Asīrijas ķēniņa, dēļ, Kungs par viņu sacīja šos vārdus: nicina tevi un nievā tevi, jaunava, Ciānas meita, tev aiz muguras galvu krata, Jeruzālemes meita! Ko tu paļāji un nievāji, pret ko tu pacēli balsi, pret ko augstu cēli acis – pret Israēla Svēto! Tu saviem kalpiem liki izsmiet manu Kungu, tu sacīji: man daudz kararatu, es kāpšu kalnu virsotnēs, tur tālu Lebanonā, nocirtīšu tā slaidos ciedrus, tā lepnākās cipreses, tā augstienēs nokļūšu, tā auglīgajā mežā! Tikko paroku – un tūdaļ ūdeni dzeru, ar savu kāju pazolēm visas Ēģiptes straumes nosusinu! Vai jau izsenis neesi dzirdējis – to es esmu darījis, kopš senām dienām to nolicis, un tagad es lieku tam notikt, lai drupu kaudzēs sabrūk nocietinātās pilsētas! To iemītniekiem nolaižas rokas, tie satriekti un apkaunoti, tie kļuvuši kā zāle uz lauka, kā nezāļu dīgsti, kā jumta zālājs, kā labības rūsa, pirms druva nobriedusi! Vai tu celies, vai sēdies, vai ej, vai nāc – es zinu, kā tu dumpo pret mani! Tādēļ ka tu dumpo pret mani un tava nekaunība man nākusi ausīs, es tavās nāsīs ievēršu riņķi un likšu laužņus tev mutē – sūtīšu tevi pa to pašu ceļu, ko esi nācis! Un šī tev ir zīme – šogad ēdīs to, kas atmatā, un arī nākamajā gadā atmatā augušo, bet trešajā gadā jūs sēsiet un vāksiet, jūs stādīsiet vīnadārzus un ēdīsiet to augļus! Jūdas nama izglābtie un atlikušie ies vairumā, sakne – uz leju, bet auglis uz augšu riesīsies! Jo no Jeruzālemes nāks atlikums un izglābtie no Ciānas kalna – to darīs Pulku Kunga degsme! Tādēļ tā saka Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš šajā pilsētā neienāks, viņš tur bultu neiešaus, ar vairogu tai priekšā nestās un valni pret to neuzbērs! Viņš aizies pa to pašu ceļu, pa kuru nācis, viņš šajā pilsētā neienāks, teicis Kungs, es pasargāšu šo pilsētu, es to glābšu – manis un mana kalpa Dāvida dēļ!” Tad Kunga eņģelis gāja un nokāva Asīrijas nometnē simts astoņdesmit piecus tūkstošus. Un citi rīta agrumā ceļas, un, redzi, šie visi guļ beigti! Tad Asīrijas ķēniņš Sanherībs nojauca nometni, devās atpakaļ un apmetās Ninivē. Kad viņš zemojās sava dieva Nisroha namā, viņa dēli Adramelehs un Sarecers nokāva viņu ar zobenu, bet paši aizmuka uz Arārata zemi. Pēc viņa sāka valdīt viņa dēls Ēsar-Hadons. Tajās dienās Hizkija saslima uz miršanu. Pie viņa atnāca pravietis Jesaja, Āmoca dēls, un teica: “Tā saka Kungs: nokārto sava nama lietas, jo tu mirsi un vairs neatveseļosies.” Hizkija pagriezās pret sienu, lūdza Kungu un sacīja: “Ak, Kungs, atceries taču, ka es staigāju tavā priekšā patiesībā un no visas sirds un ka es darīju labu!” – un Hizkija gauži raudāja. Tad pār Jesaju nāca Kunga vārds: “Ej un runā uz Hizkiju: tā saka tava tēva Dāvida Dievs: es sadzirdēju tavu lūgšanu un redzēju tavas asaras – redzi, es pielikšu tavai dzīvei vēl piecpadsmit gadus! Es izglābšu tevi no Asīrijas ķēniņa rokas un arī šo pilsētu – es sargāšu šo pilsētu! Un šī tev ir zīme no Kunga, ka Kungs darīs, kā solījis. Redzi, es pagriezīšu atpakaļ ēnu Āhāza saules pulkstenī, pagriezīšu atpakaļ sauli par desmit iedaļām!” – un tad saule pakāpās atpakaļ par desmit iedaļām, tāpat kā pirmīt bija kāpusi uz priekšu. Šo rakstīja Jūdas ķēniņš Hizkija par savu slimību pēc tam, kad bija no slimības atlabis: “Es sacīju: jau pusmūžā man ir jāaiziet, uz šeola vārtiem es norīkots uz visiem gadiem, kas manam mūžam atlikuši! Es teicu: vairs man neredzēt Kungu, Kungu dzīvo zemē, vairs man cilvēku neredzēt tur, kur mīt beigtie! Mans mājoklis aizrauts, no manis noritināts kā ganu telts, kā audējs es savu dzīvi tinu, nu izrauts no stellēm – dienu un nakti viņš galē mani! Līdz rītam saucu pēc palīga, kā lauva viņš lauž man visus kaulus, dienu un nakti viņš galē mani! Kā bezdelīga, kā dzērve es klaigāju, kā balodis guldzinu, man acis gurdas, ka ne pacelt, – mans Kungs, esmu nospiests, palīdzi man! Ko lai es saku, viņš man tā teica – viņš arī darīja, visi mani gadi aizskrējuši, nu dvēselē rūgtums! Mans Kungs! Tā cilvēks dzīvo, tur mans gars mīt – dod man spēku un dzīvini mani! Redzi, rūgtum rūgtais nāk man par labu, tu izrāvi manu dvēseli no nīcības bedres, tu sev aiz muguras aizliki visus manus grēkus! Šeols tev nepateiksies, nāve tevi neslavēs – vairs necer tie, kas bedrē nokāpuši, ka tu uzticams! Dzīvie, dzīvie – tie tev pateiksies kā es šodien, tēvs darīs zināmu dēliem, ka tu uzticams! Kungs glābs mani – visas manas dienas es spēlēšu stīgas Kunga namā!” Tad Jesaja teica: “Ņemiet vīģu plāceni un lieciet uz augoņa, tad viņš atlabs!” Un Hizkija sacīja: “Kāda būs zīme, ka es atkal varēšu doties uz Kunga namu?” Tajā laikā Bābeles ķēniņš Merodah-Baladāns, Baladāna dēls, sūtīja Hizkijam vēstules un dāvanas, jo viņš bija dzirdējis, ka tas sasirdzis un atkal atlabis. Hizkija priecājās par to un izrādīja visu savu dārgumu krātuvi – sudrabu, zeltu, smaržvielas un dārgo eļļu – un visu savu ieroču namu, un visu, kas vien atradās viņa mantnīcā, – Hizkijas namā nebija lietas, ko viņš no visiem saviem labumiem nebūtu parādījis. Tad pravietis Jesaja nāca pie ķēniņa Hizkijas un sacīja: “Ko teica šie vīri, un no kurienes tie pie tevis nākuši?” Hizkija sacīja: “Tie atnākuši pie manis no tālas zemes, no Bābeles!” Un Jesaja teica: “Ko tie redzēja tavā namā?” Hizkija sacīja: “Tie redzēja visu, kas ir manā namā; manā mantnīcā nav nekā, ko tie nebūtu redzējuši!” Jesaja teica Hizkijam: “Klausies Pulku Kunga vārdus: redzi, nāk dienas, kad uz Bābeli aiznesīs visu, tavā namā un ko tavi tēvi krājuši līdz šai dienai, neatliks nekā, tā saka Kungs, un tavus dēlus, kas tev dzimuši, ņems par einuhiem Bābeles ķēniņa pilī!” Un Hizkija teica Jesajam: “Labs ir Kunga vārds, ko tu sacīji!” – jo viņš domāja: “Manas dzīves laikā būs miers un drošība!” “Mieriniet, mieriniet manu tautu,” saka jūsu Dievs. Runājiet sirsnīgi uz Jeruzālemi, sauciet uz to, jo tās ciešanas ir piepildītas un tās vaina piedota, jo tā divkārt no Kunga rokas dabūjusi par visiem saviem grēkiem! Balss sauc: “Tuksnesī sataisiet Kungam ceļu, klajumā nolīdziniet taku mūsu Dievam! Visas ielejas lai aizber, visus kalnus un paugurus nolīdzina, lai nelīdzens paliek līdzens un raupjums gluds! Lai Kunga godība atklājas, lai redz visa radība, jo Kunga mute ir runājusi!” Balss saka: “Sauc!” – Un es teicu: “Ko lai es saucu?!” – Visa radība ir kā zāle, viss tās jaukums kā ziedi laukā! Nokalst zāle, novīst ziedi, ja tiem uzpūš Kunga dvesma, tiešām, ļaudis ir kā zāle! Zāle nokalst, ziedi novīst, bet mūsu Dieva Vārds paliek mūžam! Kāp augstā kalnā, kāp, vēstī Ciānai labu, sauc no visa spēka, vēstī Jeruzālemei labu, sauc, nebaidies, saki Jūdas pilsētām: redzi, jūsu Dievs, redzi, Kungs Dievs ar spēku nāk, ar savu izstiepto elkoni valda, redzi, viņam ir atmaksa, viņa atdarīšana iet viņam pa priekšu! Kā gans savu pulku viņš ganīs, viņš pulcēs ar savu elkoni, pie savām krūtīm jērus nesīs, un avjumātes aprūpēs! Kas ar sauju ūdeņus izmērījis, kas debesis rokām aptvēris, kas zemes pīšļus mērtraukā sabēris, kas kalnus svaros nosvēris un ar atsvariem pakalnus? Kas Kunga Garu ir izmērījis, kas viņam padomu dos? Kam viņš padomu prasījis, lai viņam ko paskaidrotu, lai viņu mācītu tiesas lietās, lai viņam mācītu zināšanu un saprašanu? Redzi, tautas kā piliens kausā, kā puteklis pie atsvara, redzi, viņš paceļ salas kā smilšu graudu! Lebanonā nepietiek malkas, tur nepietiek zvēru sadedzināmajam upurim! Visas tautas nav nekas viņa priekšā, tās viņam nieks vien un sīkums! Ar ko jūs Dievu salīdzināsiet, ar ko viņu samērosiet? Vai ar tēlu, ko izlējis amatnieks vai ko zeltkalis ar zeltu pārklājis un kam sudraba ķēdes nokalis? Kam tāds upuris nav pa spēkam, tas izraugās koku, kas nepūst, to izvēlas gudrs amatnieks, lai uzslietu elku, kas nekust! Vai jūs nezināt, vai jūs nedzirdat, vai jau no iesākuma jums nav sacīts, vai kopš zemes radīšanas jūs nesajēdzat, kas sēž pār zemes jumu – tās mītnieki ir kā siseņi, kas debesis izstiepj kā aizkaru, kas tās izpleš kā telti, kur dzīvot!? Viņš vareno par nieku padara, zemes valdnieku pataisa par neko! Knapi iedēstīti, knapi iesēti, knapi saknes laiduši, zemē iesakņojušies – viņš tiem uzdveš, un tie nokalst, un vētra tos izrauj kā salmus! Kam jūs mani pielīdzināsiet, ka es tam būtu līdzīgs, saka Svētais, paceliet augšup acis, redziet, kas radījis šos, kas pēc skaita visiem to pulkiem liek rasties, kas tos visus nosaucis vārdā savā lielajā varā un spēka stiprumā, ka tur netrūkst nenieka! Jēkab, kādēļ tu saki un tu, Israēl, runā: manas gaitas Kungam apslēptas, Dievam gar manu tiesu nav daļas! – Vai tu nezini, vai tu neesi dzirdējis – mūžīgs Dievs ir Kungs, kas radījis zemes malas, viņš nepagurs un nepiekusīs, neizdibināma ir viņa saprašana! Viņš nogurušam dod spēku un spēcina to, kam nav stipruma! Nogurst jaunekļi, un pagurst varoņi – kluptin tie klūp! Bet, kas cer uz Kungu, atgūst spēku, ceļas spārnos kā ērgļi, skrej un nepiekūst, iet un nepagurst! Klusējiet manā priekšā, jūras salas, tautas, atgūstiet spēku! Tad nāciet un runājiet, sanāksim visi kopā uz tiesu! Kurš parādās no saullēkta puses – ik uz soļa viņam taisnība pretī nāk? Tautas noliktas viņa priekšā, viņš ķēniņus samin, par pīšļiem tos padara ar savu zobenu, kā salmus sakapā ar savu loku! Viņš vajā tos, droši tiem pāri iet, taku kājām viņš nemin! Kurš to ir radījis un darinājis, izsaucot ļaužu audzes no iesākuma? – Es, Kungs, esmu pirmais, un ar pēdējiem – tas esmu es! Redzēja salas un bijās, trīcēja zemes malas, tie tuvojās, pienāca klāt – viens otram līdzēja, viens otram sacīja: esi stiprs! Amatnieks drošināja zeltkali un vesera cilātājs to, kas ar āmuru zvetē, tie teica: stiprinājums ir labs, un piesita ar tapām, lai nekust! Tu, Israēl, esi mans kalps, Jēkab, es tevi izraudzījos, mana mīļā Ābrahāma pēcnācēji, kurus no zemes malām es esmu sapulcējis, no nostūriem kopā sasaucis, teicis: jūs, mani kalpi, jūs es izraudzījos un neesmu atmetis! Nebaidies, jo es esmu ar tevi, nebīsties, es esmu tavs Dievs, es spēcināšu tevi, tev palīdzēšu, ar savu labo taisnības roku es tevi uzturēšu! Redzi, paliks kaunā un apsmieklā visi, kas neieredz tevi, kā nieki tie zudīs, kas strīdā ar tevi! Tu tos meklēsi, bet neatradīsi – tos, kas sacenšas ar tevi, – no tiem paliks tik nieks, kas ar tevi karojuši! Jo es esmu Kungs, tavs Dievs, es stiprinu tavu labo roku, es saku tev: nebaidies, es esmu tavs palīgs! Nebaidies, Jēkab, tu tārps, un tu, Israēl, – es tev palīdzēšu, saka Kungs, tavs izpircējs ir Israēla Svētais! Redzi, es tevi padarīšu par kuļamo veltni, kas no jauna taisīts, kam asas tapas, tu kulsi kalnus un satrieksi tos, tu paugurus vērtīsi pelavās! Tu tos vētīsi, un vējš tos aizraus, un viesulis tos izkaisīs, – bet tu līksmosi par Kungu, par Israēla Svēto tu gavilēsi! Nabagie un sūrdieņi meklē ūdeni – bet nav! Tiem slāpēs tūkst mēle – es, Kungs, tiem atbildēšu, es, Israēla Dievs, viņus nepametīšu! Es likšu, lai kalnu korēs izlaužas upes un ieleju vidū avoti, es tuksnesi padarīšu par ūdens klajumu, un izkaltušā zemē izvirdīs ūdeņi! Es tuksnesī stādīšu ciedrus, akācijas, mirres un olīvkokus, kailatnē es dēstīšu cipreses, gobas un pīnijas, lai viņi redz un zina, lai pievēršas tam un sajēdz visi, ka Kunga roka to darījusi, ka Israēla Svētais to radījis! Nāciet ar savu lietu tiesā, saka Kungs, šurp jūsu prasību, saka Jēkaba ķēniņš. Lai tie nāk un mums saka, kas notiks! Stāstiet mums, kas bija iepriekš, un mēs tam pievērsīsim savas sirdis, lai zinātu, kas notiks turpmāk, un stāstiet mums to, kas vēl būs! Stāstiet, kas notiks vēlāk, lai mēs zinām, ka jūs esat dievi, dariet taču labu vai ļaunu, lai trūkstamies un drebam visi! Redzi, jūs neesat nekas, jūsu darbi ir tukšība, pretīgs ir tas, kas jūs izvēlas! Es ziemeļos urdīju kādu, un tas nāca no saullēktiem, piesaukdams manu vārdu, viņš nāk pār valdniekiem kā pār glūdu, kā podnieks, mīcīdams mālus! Kas to būtu jau iesākumā teicis, ka mēs zinātu jau iepriekš, ka mēs varētu sacīt: viņam taisnība! – Taču nav teikts un nav sacīts, nav neviens dzirdējis jūs runājam! Vispirms Ciānai: redzi, redzi, tie! – un Jeruzālemei: es sūtu prieka vēstnesi! – Es skatos, un tur nav neviena, starp tiem nav neviena, kas dotu padomu, un, kad jautāju, neviens man neatbild. Redzi, tie visi ir niecība, tukšība ir viņu darbi, viņu elki vien tukšs vējš! “Redzi, tas ir mans kalps, es viņu stiprinu, mans izredzētais, kas manai dvēselei tīk, – es viņam devu savu Garu, viņš nesīs tautām tiesu! Viņš nebrēks un neklaigās, ielās nedzirdēs viņa balsi, aizlauztu niedri viņš nenolauzīs, kvēlošu degli viņš nenodzēsīs, uzticīgi viņš nesīs tiesu! Viņš nebūs nedz salauzts, nedz slābs, iekams nepiepildīs tiesu uz zemes – uz viņa bauslību cerību liek jūras salas!” Tā saka Dievs Kungs, kas radījis debesis un tās izpletis, kas izplājis zemi un to, kas tur dīgst, kas dod dvašu ļaudīm uz tās un garu tiem, kas staigā pa to! “Es esmu Kungs, es tevi taisnībā saucu, es tevi tveru pie rokas, sargu tevi un ieceļu tevi par derību tautai, par gaismu visām tautām! Lai atdarītu acis akliem, lai no spaidiem izvestu ieslodzītos, kas tumsā mīt! Es esmu Kungs – tas ir mans vārds, savu godu nevienam es nedošu, nedz savu slavu elkiem! Iepriekšējās lietas ir piepildījušās, un tagad es vēstīšu jaunas, pirms tās notiek, – es tās darīšu jums zināmas!” Dziediet Kungam jaunu dziesmu, slavējiet viņu no zemes malām, jūs, kas dodaties jūrā, un visi, kas tur mīt, un piekraste un tās iemītnieki! Lai skandē tuksnesis un tā pilsētas, arī ciemi, kur Kēders mīt, gavilējiet, klinšu iemītnieki, no kalnu virsotnēm klaigājiet! Lai Kungam dod godu, lai viņa slavu teic jūras piekrastē! Kungs kā spēkavīrs iziet, kā karavīrs rieš savu kvēli, tiešām viņš rēc un aurē, pret saviem naidniekiem viņš varens! “Mūžam es valdījos, es klusēju un atturējos – kā dzemdētāja es kliegšu, sēkdams un elsdams! Es noplicināšu kalnus un pakalnus, visu zelmeni izkaltēšu, pārvērtīšu upes par sērēm un nosusināšu dīķus! Aklos es vedīšu pa ceļiem, ko tie nepazīst, pa takām, ko tie nezina, es viņus vadīšu, tumsu to priekšā vērtīšu gaismā un grambas līdzenumā – tā es darīšu un neko nepametīšu! Tad atkāpsies un paliks kaunā tie, kas uz elkiem paļaujas un kas lējumiem saka: jūs esat mūsu dievi! Kurlie, klausieties! Aklie, skatiet, ka ieraugāt! Kurš vēl ir tik akls kā mans kalps un kurls kā manis sūtītais vēstnesis, kurš ir tik akls kā mans uzticamais un tik akls kā Kunga kalps?! Tu gan redzi daudz, bet nepamani, ausis vaļā, bet nedzird!” Israēla nepaklausība Kungs kāroja viņa taisnības dēļ padarīt bauslību lielu un diženu, – bet tā ir aplaupīta un aptīrīta tauta, tie visi ir notverti alās un cietumu namos ieslēgti, par laupījumu tie kļuvuši, un nav kas tos glābj, par guvumu, un neviens nesaka: atdodiet! – Kurš no jums var uzklausīt šo, lai ausās un klausās nākamībai! Kas nodeva sirotājiem Jēkabu un Israēlu laupītājiem – vai ne Kungs, pret kuru mēs grēkojuši! – un tie vēl negrib staigāt viņa ceļos un klausīt viņa bauslībai! Tad viņš pār to izlēja savu dusmu kvēli un cīņas sparu, dedza uguni tam visapkārt – bet tas neapzinājās, sveilēja viņu – bet tas neņēma vērā! Tagad tā saka Kungs, tavs Radītājs, Jēkab, tavs Veidotājs, Israēl: “Nebaidies, es tevi izpirkšu, es tevi nosaucu tavā vārdā, tu esi mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, es būšu ar tevi, un cauri upēm, tās tevi neaizraus, kad caur uguni iesi, tu nesadegsi, liesma tevi neapsvilinās! Jo es esmu Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais ir tavs glābējs, par tevis izpirkšanu es atdevu Ēģipti, Kūšu un Sebu – par tevi! Tādēļ ka esi man vērtīgs, tu pagodināts, un es mīlu tevi – es atdošu ļaudis par tevi un tautas par tavu dzīvību! Nebīsties, jo es esmu ar tevi, tavus pēcnācējus es pārvedīšu no austrumiem, no vakariem tevi sapulcēšu, ziemeļiem es teikšu: atdodiet, – un dienvidiem: neturiet ciet! Pārvediet manus dēlus no tālienes un manas meitas no zemes malas! – visus, kas saukti manā vārdā, ko es esmu radījis savam godam, veidojis un pats taisījis!” Akla tauta, kaut tiem ir acis, un kurlie, kaut tiem ir ausis, – lai nāk! Visas tautas nu sapulcētas, ļaudis kopā sanākuši, kurš no tiem var pastāstīt, kas bijis iepriekš, mums pasacīt – lai tie dod savas liecības un būs attaisnoti, lai klausās un saka: tā patiesība! “Jūs mani liecinieki,” saka Kungs, “un mani kalpi, ko izvēlējos, tādēļ atzīstiet un uzticieties man, apjēdziet, ka es tas esmu, pirms manis neviena Dieva nav bijis un nebūs pēc manis! Es, es esmu Kungs, nav cita Glābēja bez manis! Es pasludināju, un es izglābu, es jums jau sacīju: jums nav neviena cita, un jūs esat mani liecinieki, saka Kungs, un es esmu Dievs! Jau kopš tās dienas es tas esmu, neviens neglābsies no manas rokas. Kad es daru – kurš stāsies pretī?!” Tā saka Kungs, jūsu Izpircējs, Israēla Svētais: “Pēc jums es sūtīšu uz Bābeli, un aizvedīšu kā bēgļus visus kaldiešus kuģos, ar kuriem tie lepojās! Es esmu Kungs, jūsu Svētais, Israēla Radītājs, jūsu Ķēniņš!” Tā saka Kungs, kas jūrā pašķir ceļu un taku varenos ūdeņos, kas izved cīņā kararatus un zirgus, gan karaspēku, gan stipriniekus – tie guļ vienuviet un necelsies, noplakuši kā apdzisis deglis! “Nepieminiet bijušo un nedomājiet par pagājušo. Redzi, es visu darīšu jaunu, jau tagad tas raisās, vai vēl neapjēdzat – es sataisīšu tuksnesī ceļu un tukšatnē upes, mani godās lauka zvēri, šakāļi un strausenes, jo es tuksnesī došu ūdeni un upes tukšatnē, lai padzirdītu savu izredzēto tautu, tautu, ko es sev veidoju, lai tie teic manu slavu! Bet tu nepiesauci mani, Jēkab, tu nepūlējies manis dēļ, Israēl! Savu sadedzināmo upuru aunus tu man nenesi, ar kaujamiem upuriem tu mani negodāji, es tevi neapgrūtināju ar labības dāvanām, nedz nopūlēju tevi ar vīraku! Par sudrabu tu man nepirki kalmes, ar savu kaujamo upuru taukiem mani nemieloji, taču apgrūtināji mani ar saviem grēkiem, nopūlēji mani ar savām vainām! Es – es esmu tas, kurš izdzēš tavus noziegumus pats sevis dēļ un nepiemin tavus grēkus! Atgādini man, un iesim tiesā, nosauc savus attaisnojumus! Tavs cilts tēvs ir grēkojis, un tavi vidutāji noziegušies pret mani, tad nu es pazemoju svētnīcas augstmaņus, atdevu Jēkabu nīcības lāstam un Israēlu – nievām! Tagad klausies Jēkab, mans kalps, un Israēl, mans izredzētais, tā saka Kungs, tavs Radītājs, kas tevi no mātes klēpja veidojis, viņš tev palīdzējis: nebīsties, mans kalps Jēkab, Ješurūn, mans izredzētais! Kā es izleju ūdeni pār sausu zemi un straumes pār kalšņu, tāpat es izliešu savu Garu pār taviem pēcnācējiem un savu svētību pār tiem, kas celsies no tevis, tie sadīgs kā zāle, kā vītoli pie ūdens straumēm, viens sacīs: es Kungam! otrs sauksies: Jēkaba vārdā! cits ar savu roku rakstīs: Kungam! – un nēsās Israēla vārdu. Tā saka Kungs, Israēla Ķēniņš, Izpircējs, Pulku Kungs: es esmu pirmais, un es esmu pēdējais, nav cita Dieva bez manis! Kurš ir kā es? – lai runā, lai saka un izklāsta – kopš es iedibināju mūžīgo tautu līdz pat tam, kas vēl nāks, – lai stāsta! – Nebīsties un nebaiļojies – vai jau izsenis es neesmu tev to sacījis un sludinājis, un jūs esat mani liecinieki –, vai ir vēl kāds cits Dievs bez manis!? Nav citas klints, es nezinu tādu!” Bezvērtīgo elku tēlu taisītāji Visi, kas darina tēlus, ir niekkalbji, viņu dārgumi tiem neko nedod, viņu liecinieki neko nav redzējuši, un tie nezina, ka paliks kaunā! Kas darinās dievus un lies tēlus, kuri nedod nekādu labumu, – tie paši un viņu biedri tiks kaunā, un amatnieki tik cilvēki vien, lai tie visi sapulcējas un nostājas – visi nobīsies un paliks kaunā! Kalējs ar sitamo uz oglēm darina, ar āmuru veido to, ar savu stipro roku sastiprina; bet, kad izsalcis, tad nav spēka, ja ūdeni nepadzeras, tad pagurst! Kokgriezējs nostiepj auklu, ar irbuli izzīmē, ar grebli izgrebj, ar cirkuli apvelk un taisa to pēc cilvēka veidola, pēc cilvēka krāšņuma – lai mīt mājā! Viņš cērt sev ciedrus, ņem cipresi vai ozolu, kas mežā starp kokiem uzaudzis, iestāda egli, un lietus to audzē, tas ļaudīm ir kurināmais, to ņem un sildās vai dedzina un cep uz tā maizi, arīdzan uztaisa par dievu un zemojas tam, darina tēlu un krīt zemē tā priekšā! Pusi sadedzina ugunī, lai paēstos gaļu, cep liesumu un ēd līdz sātam, ņem siltumam un saka: heijā! Man silti, es redzu, kā kuras! Bet atlikumu uztaisa par dievu un elku, krīt zemē tā priekšā un zemojas tam, pielūdz un saka: glāb mani, tu esi mans dievs! Viņi nezina un nejēdz, acis tiem aizdarītas, ka neredz, un sirdis – ka nesaprot! Nevienam tas nenāk ne prātā, neviens neatzīst, neapjēdz un nesaka: pusi es sadedzināju ugunī, cepdams uz oglēm maizi, cepu gaļu un ēdu, bet to, kas palika pāri, uztaisīju par pretekli un zemojos koka kluča priekšā! Kas pārtiek no pīšļiem, tas savu sirdi paļauj maldiem, tas nevar pats sevi glābt, tas neteiks: vai ne meli pie manas labās rokas? Atceries to, Jēkab un Israēl, jo tu mans kalps, es tevi radīju, tu mans kalps, Israēl, es tevi neaizmirsīšu! Kā mākoni es aiztrencu tavus noziegumus, kā dūmaku tavus grēkus – atgriezies pie manis, es tevi esmu izpircis! Dziediet debesis, jo Kungs rīkojas, līksmojiet, zemes dzīles, lai izlaužas gaviles ik kalnam un visiem kokiem mežā, jo Kungs izpircis Jēkabu un viņš tiks daudzināts Israēlā! Tā saka Kungs, tavs Izpircējs, kas tevi veidojis kopš mātes klēpja: “Es, Kungs, esmu radījis visu, viens pats izstiepis debesis un izpletis zemi – kas bija kopā ar mani?! – Kas liek pievilties krāpnieku zīmēm, kas pareģu darbus sagandē, kas gudriem spēj stāties pretī un viņu zināšanu piemuļķo?! Kas piepilda savam kalpam solīto, kas savu vēstnešu sacīto apstiprina, kas saka Jeruzālemei: tā būs apdzīvota! – un Jūdas pilsētām: jūs atkal uzcels, jūsu drupas es atkal uzsliešu! Kas saka dzīlei: kalsti! Tavas upes es nosusināšu! Kas saka par Kīru: viņš ir mans gans, viņš pildīs manu gribu, – un sacīs Jeruzālemei: atkal tu tiksi uzcelta! – un templim: tev atkal liks pamatus!” Tā saka Kungs savam svaidītajam, Kīram, ko es esmu satvēris pie labās rokas, lai viņam pakļautu tautas, lai ķēniņiem gurnautus atraisītu – viņa priekšā vērsies durvis un vārtus neaizdarīs! “Es iešu tev pa priekšu un nolīdzināšu kalnus, sadragāšu vara durvis un satriekšu dzelzs aizšaujamos! Es došu tev dārgumus, kas tumsā, un apslēptas dārglietas, lai tu zinātu, ka es esmu Kungs, kas tevi vārdā saucis, – es, Israēla Dievs! Mana kalpa Jēkaba un mana izredzētā Israēla dēļ es tevi saucu vārdā un tevi pagodināju, kaut tu mani nepazini! Es esmu Kungs, nav neviena cita, nav cita Dieva, tik es, es apjozu tevi, kaut tu mani nepazini! No saules lēkta līdz vakariem lai zināms, ka nav neviena bez manis, es esmu Kungs, un nav cita! Es darinu gaismu un radu tumsu, es dodu mieru un radu ļaunu, es esmu Kungs, kas to visu dara! Lejiet lietu, jūs debesis, augšā, padebesis lai taisnību raso, lai zeme atveras un glābšana dīgst, un taisnība sazeļ – es, Kungs, to radījis! Vai! tam, kas savu Radītāju apstrīd – tas tik šķemba no māla trauka! Vai māls teiks savam veidotājam: ko tu taisi? – Darbs prasīs darītājam: vai tev nav roku? – Vai! tam, kas saka tēvam: kādēļ tu dzemdini? – un sievai: kādēļ tu dzemdē? – Tā saka Kungs, Israēla Svētais un Radītājs: par nākamām lietām jautājiet man! Par maniem dēliem un to, ko es darījis, – man prasiet! Es taisīju zemi un radīju uz tās cilvēku, ar savām rokām izpletu debesis un visiem to pulkiem pavēlēju! Es viņu atmodināju taisnībā, visus viņa ceļus es nolīdzināju, viņš uzcels manu pilsētu, manus gūstekņus atsvabinās – ne par maksu un ne par algu!” saka Pulku Kungs. Tā saka Kungs: “Ēģiptes labumi un Kūšas preces, un sebiešu turīgie vīri – tie tiks tev un būs tavi, tie staigās tev pakaļ važās, tie zemosies tev un tevi lūgsies: tik tev ir Dievs, nevienam citam nav Dieva!” Tiešām tu esi apslēpies Dievs, Israēla Dievs, Glābējs! Apkaunoti un piebeigti tie visi, staigā kaunā elku taisītāji! Israēls glābsies pie Kunga, paglābts uz mūžiem, nepaliks kaunā un apsmieklā nekad un nemūžam! Jo tā saka Kungs, kas radījis debesis, viņš ir Dievs, kas taisījis zemi un veidojis to, viņš to ir iedibinājis, tā nestāv tukša, viņš to radījis, kur ļaudīm dzīvot! “Es esmu Kungs, un nav cita! Ne noslēpumos es runāju, ne kādā tumšā vietā uz zemes, es nesacīju Jēkaba pēcnācējiem: tukšībā meklējiet mani, – es esmu Kungs, kas taisnību runā un saka, kas patiess! Sapulcējieties un nāciet šurp visi, kas tautās izglābušies! Nav sajēgas tiem, kas koka dievekļus apkārt staipa un pielūdz dievu, kas nevar glābt! Runājiet un apspriedieties, tad visi kopā padomu rodiet – kurš bija tas, kas jau sen to teica, kas jau no senlaikiem stāstīja – es esmu Kungs, un nav cita Dieva bez manis, taisns un glābējs Dievs – nav cita Dieva bez manis! Pievērsieties man, un jūs būsiet glābti, jūs, kas visās zemes malās, jo es esmu Dievs un nav cita! Pats pie sevis es esmu zvērējis, mana mute taisnību runājusi, vārdus, kas neatsaucami, – manā priekšā locīsies visi ceļi, un man zvērēs ik mēle! Vienīgi Kungs, tā teiks par mani, taisnīgs un stiprs! Tad ies pie viņa; kaunā paliks visi, kas strīdā ar viņu! Kungu taisnībā slavē visi Israēla pēcnācēji!” Bēls sakņupis, Nebo grīļojas! Viņu veidoli nu tikuši zvēriem un lopiem – tiem jūsu nasta uzkrauta! Tie grīļojas, visi sakrīt, no nastas tiem neizmukt, paši aizgājuši gūstā! “Klausies uz mani, Jēkaba nams, un visi, kas Israēla namam atlikuši, – kopš tie no klēpja nākuši, kopš no mātes miesām izkļuvuši, tā es jau tos nesu! Līdz pat vecumam – es biju tas, līdz sirmumam – es auklēju tos, es tos radīju, un es tos nesīšu, es nesīšu un izglābšu viņus! Ar ko jūs mani salīdzināsiet, kam pielīdzināsiet, ar ko samērosiet – kam gan es līdzīgs?! Bet atrodas tomēr ļaudis, kas zuteņos pārber zeltu, kas sudrabu svaros sver, tad nolīgst zeltkali, kas uztaisa to par dievu, tad krīt ceļos un zemojas tam! Tie ceļ to sev plecos un nēsā, noliek to vietā, lai stāv, no savas vietas tas nekust, pat ja tam uzkliedz, tas neatbild un nelaimē līdzēt nevar! Atcerieties un apdomājiet, lieciet pie sirds, dumpinieki! Atcerieties, kas bijis kopš senlaikiem, jo es esmu Dievs un cita nav, Dievs! – nav cita bez manis! Es jau sākumā teicu, kas notiks beigās, jau kopš senlaikiem to, kas vēl nav darīts! Teicu: mans nodoms piepildīsies, visu, ko gribu, es darīšu! Es no austrumiem sasaucu plēsējputnus, no tālām zemēm vīrus, kā biju nodomājis, – es teicu, un es likšu tam notikt, es sagatavoju, un es to izdarīšu! Klausieties manī, jūs, kam spītīgas sirdis, kas no taisnības tālu! Es likšu, lai mana taisnība tuvojas, tā nav tālu, un mana glābšana nevilcināsies, es došu Ciānai glābiņu, un Israēlam – savu godību!” “Zemē, pīšļos sēdi, jaunava, Bābeles meita, sēdi zemē, ne tronī, kaldiešu meita! Tevi vairs nesauks par mīļo un maigo! Ņem dzirnas un mal miltus, novelc savu apsegu, noģērb savas drānas, lai tev plikas ciskas, kad bridīsi pāri upei! Lai tavs plikums top redzams, lai redz tavu kaunu, – es nu atriebšos un cilvēka netaupīšu!” Mūsu Izpircējs, Pulku Kungs ir viņa vārds, Israēla Svētais! – “Mīti klusumā un dzīvo tumsā, kaldiešu meita, tevi vairs nesauks par valstību kundzi! Es noskaitos uz savu tautu, es sagānīju savu mantojumu – es to atdevu tavās rokās, bet tu tiem žēlsirdību neizrādīji: pat vecam tu uzkrāvi savu smago jūgu! Tu sacīji: uz mūžiem es būšu kundze, uz visiem laikiem! – Tas tev vis prātā nebija – savu galu tu neapdomāji! Nu klausies, baudkārā, kas drošībā mīti, kas savā prātā domā: es tik un nevienas citas, es atraitnēs nesēdēšu, es bezbērne nebūšu! Nu abas lietas tev tiks vienā dienā – tu būsi bezbērne un atraitne! Tās nāks pār tevi, kaut tev daudz burvestību, kaut tava vārdošana ir stipra! Paļaudamās uz savu ļaunumu, tu saki: neviens mani neredz! – Bet tava gudrība un zināšana tevi pievīlušas, kaut savā sirdī teici: es tik, un nevienas citas! – Pār tevi nāks ļaunums, pret to tu vārdus nezini, tev uzkritīs nelaime, to novērst tu nevarēsi – piepeši pār tevi nāks posts, ko tu pat nenojaut! Ņemies ar savu vārdošanu un daudzajām burvestībām, ar kurām jau kopš jaunības esi ņēmusies, varbūt tev paveiksies, varbūt vēl kādu iebaidīsi! Tevi nogurdinājuši daudzie padomnieki, lai tad nāk un glābj tevi debesu vērotāji, tie, kas lūkojas zvaigznēs, tie, kas ik mēnesi izzina, kam jānāk pār tevi! Re, tie ir kā salmi, ko uguns aizdegusi, tie nevar glābt paši sevi no liesmu mutes – nav ogļu, kur sildīties, nav uguns, pie kā pasēdēt! Tādi pret tevi būs tie, ar ko tu noņēmies, kas ar tevi jau kopš jaunības pinušies – katrs uz savu pusi tie klīst, nav, kas tevi glābj!” Klausies šo, Jēkaba nams, kas saukts Israēla vārdā, kas no Jūdas ūdeņiem nācis, kas zvēr Kunga vārdā un piesauc Israēla Dievu – ne ar patiesību un ne ar taisnību! Jo tevi sauc svētās pilsētas vārdā un dēvē pēc Israēla Dieva – Pulku Kungs ir viņa vārds! “Jau kopš senatnes es to esmu teicis, no manas mutes tas nācis, es esmu to daudzinājis – piepeši es darīju to, un tas notika! Tā kā jau zināju, ka esi tiepīgs, ka tev kakls kā dzelzs dzīslas un piere no vara, es jau kopš senatnes tev stāstīju, jau iepriekš liku, lai pasaka tev, ka tu neteiktu: mans elks to paveica, mans tēls un mans lējums to pavēlēja! – Tu dzirdēji, vēroji šo visu, bet nu negribi to atzīt?! – Tagad es tev pasludinu ko jaunu, apslēptas lietas, ko tu nezināji! Nupat tas darīts, neba sen, gandrīz vai šodien – bet jūs to nebijāt dzirdējuši un nevarat sacīt: re, es jau to zināju! – Ne tu dzirdēji, ne tu zināji, jau sen tavas ausis ir ciet, es zinu – krāptin tu krāpies, kopš klēpja jau noziedzies – tā saka par tevi! Sava vārda dēļ es gausinu dusmas, savas slavas dēļ es ciešos ar tevi, lai man nav tevi jāiznīdē! Redzi, es šķīstīju tevi, bet ne kā sudrabu, es tevi kausēdams pārbaudīju ciešanu krāsnī! Pats sevis, pats sevis dēļ es to darīju, jo kādēļ man sagānīties, – savu godu es citam nedošu! Klausies mani, Jēkab, un tu, Israēl, ko es esmu aicinājis: es esmu tas – es esmu pirmais, es esmu pēdējais! Mana roka tā bija, kas lika pamatus zemei, mana labā roka izpleta debesis, es uzsaucu to pulkiem, un tie sastājās! Pulcējieties visi un klausieties, kurš cits ko tādu jau teicis? Bet Kungs mīl šo, viņš Bābelei darīs, ko gribēs, un viņa elkonis – kaldiešiem! Es! – es runāju un viņu saucu, es atvedu viņu, lai viņam sokas gaitas! Nāciet pie manis, klausieties šo – nemūžam es neesmu runājis paslepen, kad tas notika, es jau tur biju – un tagad Kungs Dievs sūta mani un savu Garu!” Tā saka Kungs, tavs Izpircējs, Israēla Svētais: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi māca, lai tev sokas, kas ved tevi pa ceļu, kur jāiet! Kaut tu būtu klausījis maniem baušļiem, tad tavs miers būtu kā upe un tava taisnība kā jūras viļņi, tavu pēcnācēju būtu kā smilšu un pēcteču, kas no taviem gurniem nāk, kā smilšu graudu – viņu vārds netiktu nīdēts un nīcināts no tiem, kas manā priekšā!” Prom no Bābeles! Bēdz no Kaldejas! Ar gavilēm stāsti un vēstī, lai aiziet līdz zemes malām, saki: Kungs izpircis savu kalpu Jēkabu! Tiem tuksnesī aizvestiem neslāpa, no klints viņš tiem ūdeni plūdināja, viņš pāršķēla klinti, un izšļācās ūdens! “Nav miera,” tā saka Kungs, “ļaundariem!” Klausieties, salas, uz mani, un sadzirdiet, tālās tautas, – Kungs mani jau kopš klēpja saucis, kopš mātes miesām viņš piesaucis manu vārdu! Viņš darījis manu muti par asu zobenu, paslēpis mani savas rokas ēnā, viņš darījis mani par urbjošu bultu, savā bultmakā viņš mani noglabājis! Viņš man teica: “Tu esi mans kalps, Israēl, tevī godinās mani!” Bet es teicu: velti es pūlējos, niekiem un tukšībai šķiedu spēkus, tādēļ mana tiesa pie Kunga un mana alga pie Dieva! Tagad runā Kungs, kas jau kopš klēpja mani darījis sev par kalpu, lai vedu Jēkabu pie viņa un Israēlu viņam piepulcinu, – es pagodināts Kunga priekšā, mans Dievs ir mans stiprums! Un viņš teica: “Par maz, ka tu esi mans kalps, ka atjauno Jēkaba ciltis un sargā Israēlu, lai pārvestu to pie manis, – es tevi darīšu par gaismu tautām, lai mana glābšana sniegtos līdz zemes malai!” Tā saka Kungs, Izpircējs, Israēla Svētais, nicinātam, tautu nonievātam, visādu valdnieku vergam: “Ķēniņi redzēs un piecelsies, augstmaņi zemosies, jo Kungs ir uzticams, Israēla Svētais tevi ir izredzējis Tā saka Kungs: “Laipnības laikā es tev atbildēju, glābšanas dienā es tev palīdzēju, es sargāju tevi un darīju par derības tautu, lai atjaunotu šo zemi, lai atdotu atņemto mantojumu, lai sacītu ieslodzītajiem: nāciet laukā! – un tiem, kas tumsā: rādieties šurp! Pie visiem ceļiem tie ganīsies, uz visām kalnu korēm tiem būs ganības! Tie necietīs izsalkumu un slāpes, tiem necirtīs svelmains vējš un saule, jo viņu žēlotājs tos vadīs, pie ūdens avotiem aizvedīs! Visus kalnus es padarīšu par ceļiem, un manas takas pa augšieni vīsies! Redzi, šie no tālienes nāks, Redzi, citi no ziemeļiem un jūras puses un tie – no Sīnīmas zemes!” Gavilējiet, debesis, līksmo zeme, kalni, izlauzieties gavilēs, jo Kungs mierinājis savu tautu un savus apspiestos apžēlojis! Un Ciāna saka: Kungs pametis mani, mans Kungs mani aizmirsis! – Vai sieva savu zīdaini aizmirst, vai nemīl to, kas no klēpja nācis? – Pat ja tā tevi aizmirstu, es tevi neaizmirsīšu! Redzi, sev delnās tavu vārdu es esmu iegriezis, tavi mūri ir manā priekšā vienmēr! Jau steidz tie, kas tevi uzcels, – tavi postītāji un nīdētāji aizies no tevis! Pacel acis un raugies visapkārt – tie visi jau sapulcējušies un nāk pie tevis! “Es esmu dzīvs,” saka Kungs, “tos visus tu apliki sev kā rotu, apjozi sev kā līgava! Tavas drupas un tavs izpostījums, un tava izdeldētā zeme kļūs par šauru tiem, kas tur mīt, un tavi nīdētāji būs tālu no tevis! Tavas ausis vēl dzirdēs tavus atņemtos dēlus sakām: par šauru šī vieta, dod plašumu, kur dzīvot! Un tu savā sirdī teiksi: kurš man dzemdējis šos?! – jo es biju bez bērniem un padzīta, patriekta trimdā, un kurš šos uzaudzināja? Redzi, es biju palikusi viena, no kurienes šie?!” Tā saka Kungs Dievs: “Redzi, pār tautām es stiepšu savu roku, pār tautām celšu savu karogu, un tie nesīs sev pie krūtīm tavus dēlus un tavas meitas nēsās uz pleciem! Ķēniņi tevi auklēs, un viņu kundzes zīdīs tevi, tie zemosies tev ar seju līdz zemei un tavu kāju putekļus laizīs – tad tu zināsi, ka es esmu Kungs, kaunā es nepalieku – gaidi uz mani!” Vai spēkavīram var atņemt guvumu, vai varmākas gūstekņi var paglābties? Jo tā saka Kungs: “Pat spēkavīra gūstekņi tiks svabadi, pat varmākas gūtie paglābsies – es pats šķiršu strīdu ar tiem, kas strīdas pret tevi, es izglābšu tavus dēlus! Tavus apspiedējus es ēdināšu ar viņu pašu miesu, dzirdīšu pašu asinīm kā ar vīnu – tad visi dzīvie zinās, ka es, Kungs, esmu tavs Glābējs, ka Jēkaba Varenais ir tavs izpircējs!” Tā saka Kungs: “Kur ir jūsu mātes šķiršanās raksts, ka es to būtu padzinis? Un kurš ir pircējs, kam es būtu jūs pārdevis? Redzi, savu vainu dēļ jūs pārdoti, jūsu pārkāpumu dēļ padzīta jūsu māte! Kādēļ nebija neviena, kad es atnācu, un neviens neatbildēja, kad es saucu, – vai mana rocība būtu par īsu, lai izpirktu, un man nebūtu spēka glābt!? Redzi, uzbrēkšu, un jūra izsusēs, upes par tuksnesi taps, sasmirdīs zivis bez ūdens, nobeigsies slāpēs! Es ietērpšu debesis melnā, likšu tām apvilkties maisu!” Kungs Dievs man devis mācītu mēli, lai zinātu līdzēt nogurušam, ar vārdu viņš modina ik rītu, ik rītu modina manas ausis, lai es kā māceklis klausītos! Kungs Dievs atdarījis manas ausis – es nedumpoju un nenovēršos! Muguru es griežu sitējiem un vaigu – bārdas plēsējiem, savu vaigu es neslēpju no kauna un spļāvieniem. Bet Kungs Dievs palīdz man, tādēļ es netieku kaunā, tādēļ mans vaigs kā krams, zinu, ka kaunā nepalikšu! Mans Attaisnotājs jau tuvu, viņš turēs par mani strīdu, stāsimies blakus – kurš stās man tiesā pretī, lai nāk! Redzi, Kungs Dievs man palīdz – kurš gan atzīs mani par vainīgu, – redzi, tos nonēsās visus kā drānas, kodes tos saēdīs! Kurš no jums bīstas Kunga?! Klausieties viņa kalpa balsi, tie, kas staigājat tumsībā, kam nav gaišuma, – tas lai uzticas Kunga vārdam un paļaujas uz Dievu! Redzi, jūs visi, kas iededzat uguni, kas tinaties ugunsgrēkos, staigājot savas uguns gaišumā – tie ugunsgrēki, ko aizdedzāt, tie jums tika no manas rokas, nu nīksiet mokās! “Klausieties manī, kas dzenaties pēc taisnības, kas meklējat Kungu! Lūkojieties uz klinti, no kuras izcirsti, uz izrakto bedri, no kuras ņemti! Uzlūkojiet savu tēvu Ābrahāmu un Sāru, kas jūs dzemdējusi, viņš bija viens, kad es viņu aicināju, – un es svētīju un vairoju viņu!” Gan Kungs mierinās Ciānu, viņš mierinās tās drupas, tās tuksnesi par Ēdeni pārvērtīs un kailatni par Kunga dārzu – tur būs līksme un prieks, pateicība un dziesmas! “Klausies manī, tu, mana tauta, atdari ausis, mana cilts! – jo no manis nāks bauslība un mana tiesa kā gaisma atspīdēs tautām! Mana taisnība tuvu, jau klāt mana glābšana, mans elkonis tiesās tautas, piekraste jau gaida uz mani – tur cer uz manu elkoni! Celiet uz debesīm savas acis un lūkojieties lejup uz zemi – debesis gaisīs kā dūmi, un zeme tiks novalkāta kā drāna, tās iemītnieki izmirs kā knišļi – bet mana glābšana būs mūžīga un mana taisnība nezudīs! Uzklausiet mani, kas pazīstat taisnību, jūs, tauta, kam mana bauslība sirdī, nebīstieties ļaužu nievu, neiztrūkstieties viņu paļu – kā drānas tās saēdīs kodes, kā vilnu sagrauzīs cirmeņi, jo mana taisnība paliek mūžam, un mana glābšana audžu audzēs!” Mosties, mosties, tērpies spēkā, Kunga elkoni! Mosties kā senās dienās, aizgājušajās audzēs – vai ne tu biji tas, kurš sakapāja lepno un nodūra pūķi?! Vai ne tu nosusināji jūru, vareno dzīļu ūdeņus, un caur jūras dziļumiem noliki ceļu, kur iziet izpirktajiem! Kunga izpirktie atgriezīsies, ar gavilēm steigs uz Ciānu, mūžīgs prieks klās viņu galvas, tos pārņems līksme un prieks, bēgs bēdas un skumjas! “Es! Es esmu jūsu mierinātājs, kādēļ tu bīsties no mirstīgiem cilvēkiem, no cilvēka dēliem, kas ir kā zāle, bet aizmirsti Kungu, kas tevi darinājis, kas izstiepis debesis un licis pamatus zemei, un mūžīgi bīsties bez mitas no apspiedēja dusmām, kad tas nostājies iznīdēt – kur tad nu apspiedēja dusmas?! Apspiestais drīzi tiks brīvs, bedrē viņš nemirs, tam netrūks maizes! Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas viļņo jūru, ka bangas krāc, – Pulku Kungs ir viņa vārds! Es liku savus vārdus tev mutē, savas rokas ēnā paslēpu tevi, lai debesis iedēstītu, liktu pamatu zemei, lai teiktu Ciānai: tu mana tauta!” Mosties, mosties, Jeruzāleme, celies, kas dzērusi no Kunga rokas dusmības kausu, līdz mielēm izdzērusi skurbuma krūku! No visiem dēliem, ko dzemdējusi, nav neviena, kas vadītu to, no visiem dēliem, ko uzaudzinājusi, nav, kas paņem pie rokas! Šīs divas lietas jums notikušas – kas gan mierinās tevi? – delde, drupas, bads un zobens – kā lai mierinu tevi? Tavi dēli guļ nevarīgi katrā ielgalā kā stirnas tīklā, tie Kunga dusmības pilni, tava Dieva apskaitības! Tādēļ klausieties, apspiestie, kas esat piedzēruši, bet ne no vīna! Tā saka tavs Kungs, tavs Dievs, kas tiesājas par savu tautu: “Redzi, es paņēmu no tavas rokas skurbuma kausu, savu dusmu krūku – tev vairs nebūs jādzer no tā! Es likšu to tavu apspiedēju rokās, kuri tev teica: noliecies, ka ejam tev pāri! – tad tu lieci pie zemes muguru, lai tiem ir ceļš, kur staigāt!” Mosties, mosties, apvelc savu spēku, Ciāna! Velc savas krāšņās drānas, Jeruzāleme, svētā pilsēta! – Tev vairs nenāks virsū neapgraizītie un nešķīstie! Nopurini pīšļus, celies, gūstekne, Jeruzāleme! Atbrīvo no saitēm sev kaklu, gūstekne, Ciānas meita! Jo tā saka Kungs: “Par velti jūs esat pārdoti, un bez naudas jūs izpirks!” Tā saka Kungs Dievs: “Vispirms mana tauta devās uz Ēģipti, lai apmestos tur, bet Asīrija to apspieda par neko! Un tagad: kas man tur ir?” saka Kungs. “Mana tauta par velti paņemta, viņu valdnieki kauc, saka Kungs, un mūžam un visos laikos mans vārds tur tiek nievāts! Tādēļ manai tautai jāpazīst mans vārds, lai tajā dienā zinātu, ka es esmu tas, kas runā, – redzi, es!” Cik tīkami sadzirdēt kalnos labas vēsts nesēja soļus – tas sludina mieru, tas vēstī labu, tas sludina glābšanu, tas saka Ciānai: tavs Dievs valdīs! Tavu sargu balsis jau skan, tie visi gavilē – paši savām acīm tie redz, ka Kungs atgriežas Ciānā! Lai jums izlaužas gaviles, Jeruzālemes drupas, jo Kungs savu tautu mierinājis, izpircis Jeruzālemi! Kungs atsedzis savu svēto elkoni visu tautu acu priekšā – tad visas zemes malas redzēs mūsu Dieva pestīšanu! Prom, prom – aizejiet no turienes, nepieskarieties nešķīstam, aizejiet no turienes, šķīstieties, kas nesat Kunga traukus! Bet neaizejiet steigšus, nebēdziet pa galvu, pa kaklu – jums pa priekšu ies Kungs un jums nopakaļ – Israēla Dievs! Redzi, manam kalpam veiksies, viņš tiks paaugstināts, augstumos vareni paaugstināts! Daudzi no tevis satrūkās – nemaz ne pēc cilvēka skata, un stāvs ne kā cilvēku dēliem! Bet tagad viņš izbiedēs daudzas tautas, ķēniņiem viņa priekšā mute būs ciet, tie redzēs to, kas tiem nav stāstīts, un sapratīs, ko nav dzirdējuši! Kurš ticēs tam, ko mēs dzirdējuši? Un Kunga elkonis – kuram tas atklājies? Viņš slējās kā asns tā priekšā, kā sakne no izkaltušas zemes, ne tam auguma, ne košuma, ka mēs uz to raudzītos, nedz paskata, ka mums patiktos. Nicināts un ļaužu atstumts, vīrs, kam brūces un kas pazīst sāpes, – itin kā tāds, no kā apslēpj seju, nicināts, un mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un uzņēmās mūsu brūces, bet mēs viņu uzskatījām par piemeklētu, Dieva sistu un pazemotu. Viņš tika caururbts mūsu pārkāpumu dēļ, sists mūsu vainu dēļ – mūs glāba pārmācība, kas nāca pār viņu, ar viņa brūcēm mēs dziedināti. Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu, bet viņam Kungs uzlicis visu mūsu vainu. Satriekts un sists, viņš pat nevēra muti – kā jērs uz kaušanu novests, kā avs pie cirpēja, kas mēma un nevar pat muti pavērt. Spaidi un tiesa paņēma viņu – un kurš no viņa paaudzes vēl to atceras, ka viņš nogriezts no dzīvo zemes un sists manas tautas pārkāpumu dēļ? Kopā ar ļaundariem viņam kaps, ar bagātiem viņš gāja nāvē – kaut varasdarbus nebija darījis un viltus nebija tam uz lūpām. Jā, Kungam patikās viņu satriekt ar sērgu – nolicis pats sevi par vainas upuri, viņš piedzīvos pēcnācējus, viņš nodzīvos ilgu mūžu un darīs, lai notiek, kas Kungam tīk! No dvēseles mokām viņš gūsies, ar savu atziņu viņš būs sāts, taisnībā taisnots mans kalps būs daudziem, viņš nesīs to vainas. Tādēļ es došu viņam daļu pie varenajiem, kopā ar stiprajiem viņš dalīs laupījumu, jo savu dvēseli viņš līdz nāvei iztukšojis un ticis pieskaitīts pārkāpējiem – kaut nesis daudzu grēkus un iestājies par pārkāpējiem. “Gavilē, bezbērne, kas neesi dzemdējusi, traucies līksmē un klaigā, kas neesi radībās locījusies, jo izdeldētajai būs vairāk bērnu nekā precētai,” saka Kungs. Plet platu savu telts vietu, izstiep sava mājokļa aizkarus, ritini garākas savas virves un mietiņus nostiprini! Pa labi un kreisi tu pletīsies, un tavi pēcnācēji iemantos tautas un apdzīvos izdeldētās pilsētas! Nebaidies, tu nepaliksi kaunā, nekaunies, tev nebūs apsmiekla – tu aizmirsīsi savu jaunības kaunu, savu apsmieto atraitnību tu neatcerēsies! Jo tavs vīrs ir tavs Radītājs, Pulku Kungs ir viņa vārds, un tavs izpircējs ir Israēla Svētais – viņš ir visas zemes Dievs! Jo Kungs sauc tevi kā pamestu sievu, kam noskumis gars, kā savas jaunības sievu, kaut tā atmesta, tā saka tavs Dievs. “Uz īsu brīdi es atmetu tevi, bet ar lielu žēlsirdību es tevi piepulcināšu! Kvēlās dusmās es apslēpu savu vaigu no tevis, – uz īsu brīdi! – bet ar mūžīgu žēlsirdību es tevi apžēlošu! – saka tavs Izpircējs, Kungs. Tas man ir kā Noas ūdeņi! Kā es zvērēju, ka Noas ūdeņi vairs nenāks pār zemi, tā es zvēru, ka vairs nedusmošu uz tevi un nerāšu tevi. Gan kalni atkāpsies un pakalni saļodzīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība neļodzīsies,” saka Kungs, tavs Žēlotājs! “Apspiestā, trenktā, nemierinātā, redzi, es tavus akmeņus rakstā izkārtošu un izlikšu tavus pamatus safīriem, tavus torņus ar ahātiem klāšu, tavus vārtus ar rubīniem, tavas sienas ar dārgakmeņiem! Visi tavi dēli būs Kunga mācīti, un taviem dēliem labi klāsies! Taisnībā tu būsi dibināta, spaidi būs tālu no tevis – tad tu nebaidīsies, un briesmas būs tālu, tās tev netuvosies! Tie, kas bruktin tev uzbrūk, nenāk no manis – kas tev uzbruks, tas no tevis kritīs! Redzi, es radīju kalēju, kas oglēs uzpūš uguni un taisa ieročus savam nodomam, bet es arī radīju postītāju, kas iznīdēs to! Nevienam ierocim, kas taisīts pret tevi, veiksmes nebūs, ikvienu mēli, kas grasās tevi tiesāt, tu pārstrīdēsi – tas ir Kunga kalpu mantojums un viņu taisnības daļa no manis,” saka Kungs. “Ak! Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens, kam nav sudraba – nāciet, pērciet un ēdiet, nāciet un pērciet, sudraba nevajag – par velti ņemiet vīnu un pienu! Kādēļ jums maksāt sudrabu par to, kas nav maize, atdot savas pūles par to, kas nedod sāta? Klausieties, klausieties uz mani, tad ēdīsiet krietni, līksmos treknumā jūsu dvēseles! Pievērsiet man savu ausi un nāciet pie manis, klausieties un jūs būsiet dzīvi – es slēgšu ar jums mūžīgu derību, Dāvidam dotajai žēlastībai var uzticēt! Redzi, es viņu dodu par liecinieku tautām, par vadoni un pavēlnieku tautām!” Redzi, tu sauksi tautas, ko nepazīsti, un tautas, kas nepazīst tevi, skries pie tevis, jo tavs Dievs ir Kungs un Israēla Svētais – viņš cels tevi godā. Meklējiet Kungu, kamēr viņš atrodams, piesauciet viņu, kamēr viņš tuvu! Lai ļaundaris pamet savas gaitas un nekrietnais savus nodomus, lai atgriežas pie Kunga, tad viņš apžēlos to, nāciet pie mūsu Dieva – viņa piedošana ir plaša! “Jo manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas,” saka Kungs. “Cik augstākas debesis par zemi, tik augstākas ir manas gaitas par jūsu gaitām un manas domas par jūsu domām. Jo, kā līst lietus un sniegs krīt no debesīm, un turp vairs neatgriežas, bet gan veldzē zemi, uzplaucē to un diedzē, dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tā būs ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes un nenāk pie manis nepiepildīts, bet gan dara, ko es esmu gribējis, paveic to, kādēļ es to sūtījis.” Jo priekā jūs iziesiet un mierā tiksiet vadīti, jūsu priekšā kalniem un pakalniem izlauzīsies gaviles, un visi lauka koki sitīs plaukstas! Ērkšķu vietā pacelsies cipreses, dadžu vietā sliesies mirtes – Kungam par slavu, par mūžīgu zīmi, kas nekad nezudīs! Tā saka Kungs: “Turiet tiesu un dariet taisnību, jo mana glābšana tuvu pienākusi un mana taisnība drīz atklāsies. Svētīts cilvēks, kas to dara, un cilvēka dēls, kas pie tā turas, kas ievēro sabatu un to nesagāna, kas attur savu roku no visa ļauna.” Svešinieki, kas seko Kungam, lai nesaka: Kungs mani nošķīris no savas tautas! – Un einuhs lai nesaka: redzi, es tikai sauss koks! – Jo tā saka Kungs: “Einuhiem, kas ievēro manu sabatu un izvēlas to, kas man tīkams, un cieši turas pie manas derības – es došu palīga roku un slavu savā namā un mūros – tas labāk par dēliem un meitām! – mūžīgu slavu es tiem došu, tā nekad nezudīs! Svešinieki, kas seko Kungam, lai kalpotu viņam, lai mīlētu Kunga vārdu, lai būtu viņa kalpi, – ikvienu, kas ievēro sabatu un to nesagāna, kas cieši turas pie manas derības, es aizvedīšu uz savu svēto kalnu un iepriecināšu savā lūgšanu namā! Viņu sadedzināmie upuri un kaujamie upuri būs tīkami uz mana altāra, un manu namu sauks par lūgšanu namu visām tautām!” Tā sacījis Kungs Dievs, kas sapulcējis Israēla trimdiniekus: “Tiem, kas jau sapulcēti, es vēl piepulcēšu!” Visi lauka zvēri, nāciet un rijiet, un arīdzan visi meža zvēri! Viņa sargi visi ir akli, tie neapjauš, visi tie ir mēmi suņi, tie nespēj riet – miegā murgo, snaudiens tiem mīļš! Tie ir suņi, kam kāra rīkle, tie nezina sāta, tie ir gani, kam sajēgas nav – katrs skrien savu ceļu, kārodams paša labuma! Ejam, ņemam vīnu, pielejamies ar stipru dziru! Rītdiena būs kā šodiena – pat krietni brangāka! Taisnais iet bojā, un nav neviena, kas to ņemtu pie sirds, uzticamo vīru aizrauj, bet neviens pat nemana, ka nelaime aizrāvusi taisno! Bet iemantos mieru tas, kurš gājis taisnu ceļu, un atdusēs savā guļvietā. Bet jūs, nu panāciet šurp, zīlnieces dēli un laulības pārkāpējas bērni! Par ko jūs ņirdzat? Par ko plešat savu muti? Ko karināt mēli!? Vai tad jūs neesat grēka bērni un melu dēli? Zem ozoliem jūs tvīkstat kaislē un zem katra zaļoksna koka, jūs nokaujat savus bērnus ielejās un klinšainās aizās! Ielejas akmeņiem tiek tavs pienesums, tiem, tiem – tava loze! Jo tiem tu lēji lejamo upuri, tiem pienesi labības dāvanu – vai lai palieku ar to mierā?! Augstā un stāvā kalnā tu uzklāji savu gultu – tur tu kāpi dedzināt kaujamo upuri! Pie durvīm un to apmales tu pieliki dievekļu zīmes, mani atmetot, tu kāpi tur, plati atsedzi savu gultu! Kuru gultas tev tīk – ar tiem tu līgsti, to kailumā lūkojies! Pie ķēniņa tu klīdi ar eļļu, biji dāsna ar smaržām, tālu savus vēstnešus sūtīji, līdz pat šeolam noslīgi! Pagurusi no tālajiem ceļiem, vis nesacīji: tas velti! – tavām rokām atradās spēks, par vājinieci nepaliki! No kā tu bijies un baidījies, kad meloji? Mani tu neatcerējies, pie sirds vis neņēmi, – vai es mūžam necietu klusu, tev nebija manis jābīstas!? Es teikšu, kas tava taisnība un tavi darbi, – tie tev vis nelīdzēs! Kad brēksi, lai elki tevi glābj, tos visus sakamps vējš, sagrābs dvesma – bet, kas glābjas pie manis, tas iemantos zemi, tam tiks mans svētais kalns! Tad teiks: “Līdziniet, līdziniet, sataisiet ceļu, nost šķēršļus no manas tautas ceļa!” Jo tā saka Augstais un Dižais, kas dzīvo mūžam – Israēla Svētais ir viņa vārds: “Es mītu augstumos un svētumā un arī pie tiem, kas satriekti, kam noplacis gars, lai ar garu dzīvinātu noplakušos, lai dzīvinātu sirdī satriektos! Ne uz mūžiem es turēšu strīdu, ne uz visiem laikiem es dusmošu – tad manā priekšā nonīktu ikviena dvēsele, ikviens, kam dvaša, ko es radījis! Par mantrausības grēku es dusmoju, es viņu situ, apslēpos, dusmoju, bet viņš atkal turp, kur sirds velk! Es redzēju viņa gaitas, bet es dziedēšu viņu, es vadīšu viņu. Sērotājiem radīšu lūpu augli – mieru, tik mieru tālam un tuvam,” saka Kungs, “es dziedēšu viņu! Bet ļaundari bango kā jūra, klusēt tie nevar, tie uzbango savos ūdeņos dūņas un dubļus! Nav miera, saka mans Kungs, nav ļaundariem miera!” Sauc pilnā rīklē, netaupies! Cel savu balsi kā ragu! Stāsti manai tautai par tās pārkāpumiem un Jēkaba namam par viņa grēkiem! Dienu no dienas tie meklē mani, manas gaitas tie kāro zināt – itin kā tauta, kas taisnību darījusi, kas sava Dieva tiesas nav pametusi, tie jautā man tiesas spriedumus, Dieva tuvuma tie kāro. Kādēļ mēs gavējām un tu neredzēji, vārdzinājām sevi un tu nezināji! – pat gavēņa laikā jūs meklējat sev tīkamo un visus savus klaušiniekus apspiežat! Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos, un neganti triecat ar dūri – ne tāda nu jūsu gavēšana, ka augšienē dzirdētu jūsu balsis! Vai šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, diena, kad cilvēkam vārdzināt sevi, kad galvu liec kā niedri, tērpj maisu un pīšļiem kaisās? – Vai to jūs saucat par gavēni, Kungam tīkamu dienu! Vai ne šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, – kad tiek atraisītas apspiestības važas, kad noņem spaidu jūgu, kad apspiesto atlaiž brīvībā un sarauj visas saites! Un tāds, kad ar izsalkušo tu dali savu maizi, kad nabagu un bezpajumtnieku tu ieved namā, kad ieraugi kailo un apģērb viņu, kad nenovērsies no otra, kas tāds kā tu pats, – tad tava gaisma izlauzīsies ausmā, tava dziedināšana steigs plaukt, taisnība ies tev pa priekšu, un Kunga godība būs tavs aizsegs. Tu sauksi, Kungs atbildēs, tu brēksi, viņš teiks: es šeit! – ja nebūsi apspiedējs, ja rokas nepalaidīsi un neganti neizrunāsies! Ja visu līdz pēdējam atdosi izsalkušam, kad apspiestai dvēselei dosi sātu, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā un tavs mijkrēslis – spožs kā dienasvidus! Tad tevi vienmēr vadīs Kungs, viņš tevi pabaros pat kaltušā zemē, stiprinās tavus kaulus, tad tu būsi kā atvildzis dārzs, kā ūdens avots, kur neizsīkst valgme. No jauna tu uzcelsi vecās drupas, mūžsenos pamatus tu uzsliesi, tevi dēvēs par plaisu aizdarītāju, par ielu atjaunotāju, kas gādā, kur dzīvot! Ja tu sabatā nespersi ne soli, ja manā svētajā dienā nedarīsi, kas pašam tīk, ja sabats tev liksies kā prieks, kā svētums Kungam godājams – ja godāsi to, nesteigdams savās gaitās, sev tīkamo nemeklēdams un tukšu nepļāpādams, tad Kungs būs tavs prieks! Es vedīšu tevi pa zemes virsotnēm, es ēdināšu tevi ar tava tēva Jēkaba mantojumu – jo Kunga mute tā runājusi! Redzi, Kunga roka nav par īsu, ka nevarētu glābt, viņa auss nav tik kurla, ka nesadzirdētu! Taču jūsu vainas jūs nošķir no Dieva, jūsu grēki apslēpj viņa vaigu, ka viņš jūs nesadzird! Jūsu rokas nošķiestas asinīm un jūsu pirksti noziegumiem, jūsu lūpas runā melus, un jūsu mēles gvelž niekus! Neviens nesauc pēc taisnības, neviens netiesā pēc patiesības, tik tukšībai paļaujas un runā niekus, ļaunumu ieņēmuši, dzemdē postu! Čūsku olas tie izperē un zirnekļu tīklus noauž – kas tās olas ēd, tas mirst, kad tādu olu pāršķeļ, iznāk odze! Ko tie auduši, tas drānām nederēs, ar savu darinājumu tiem neapsegties, viņu darbi ir netaisnības darbi, un rokas tiem pilnas ļaundarības! Kājas tiem tik uz ļaunu skrien, tie steidz izliet nevainīgas asinis, viņu domas ir pilnas nekrietnības, posts un sagrāve, kur vien tie iet! Miera ceļu tie nezina, un nav tiesas viņu gaitās, ceļi tiem greizi, ikviens, kas tos iet, nezina miera. Tādēļ tiesa tālu no mums, taisnības nav pie mums, mēs cerējām uz gaismu, bet, redzi, tumsa, uz gaišuma, un krēslā mums jāstaigā! Kā akli taustāmies gar sienām, taustāmies, it kā nebūtu acu, dienas vidū klūpam kā mijkrēslī, starp stipriniekiem mēs kā miroņi! Mēs visi rēcam kā lāči, kā dūjas vaidam un dūdojam, uz tiesu ceram – bet nav, uz glābiņu – bet tas tālu no mums! Daudz mūsu pārkāpumu pret tevi, mūsu grēki liecina pret mums – tiešām, mums tikai pārkāpumi, savas vainas mēs zinām! Mēs noziedzāmies un noliedzām Kungu, novērsāmies un nesekojām savam Dievam, runājām tik par varasdarbiem un dumpi, ar to mēs esam grūti, no sirds nāk tik meli! Tiesa ir prom no mums un taisnība stāv iztālēm, patiesība paklupusi ielās, taisnīgums nevar atnākt! Nu re, patiesības trūkst, kas atkāpjas no ļauna, tas kļūst par laupījumu – Kungs redz un nīst, ka nav tiesas! Viņš redzēja, ka nav neviena, pārsteigts, ka nav, kas aizstāv, tad viņš saņēmās – savu elkoni un savu taisnību – tos lika lietā! Viņš apvilka taisnību kā krūšu bruņas, glābšanas bruņucepuri uzlika galvā, viņš apvilka atriebības drānas un ietinās niknuma apmetnī! Pēc viņu darbiem – tā viņš tiem atmaksās, atmaksās dusmās saviem pretiniekiem, atmaksās saviem naidniekiem, atmaksās piekrastes salām – atdarīs! Rietumos bīsies Kunga vārda un austrumos – viņa goda, jo viņš nāks kā krācoša upe, kuru triec Kunga vējš! “Viņš nāks uz Ciānu kā izpircējs – pie tiem no Jēkaba cilts, kas novērsušies no grēka,” saka Kungs. “Un es – šī ir mana derība ar viņiem,” saka Kungs, “mans Gars ir pār tevi, un tavā mutē es esmu ielicis savus vārdus. Lai tie nav tālu no tavas mutes, no tavu pēcnācēju mutes un no tavu pēcnācēju pēcnācēju mutes,” saka Kungs, “no šī brīža līdz mūžībai!” “Celies un staro, jo nāk tava gaisma, Kunga godība pār tevi ataususi! Redzi, krēsla apklāj zemi un tumsa tautas, bet pār tevi atausīs Kungs, un viņa godību redzēs pār tevi! Tautas nāks pie tavas gaismas un ķēniņi – pie tava lēkta gaismas. Lūkojies visapkārt un redzi: tie visi pulcējas, tie nāk pie tevis – tavi dēli no tālienes pārnāks, un tavas meitas atnesīs uz rokām. To ieraudzījis, tu starosi, iedrebēsies un līksmos tev sirds, jo pie tevis savedīs jūras dārgumus un tautu bagātības nonāks pie tevis. Tev būs kamieļu bariem vien, kamielēni no Midjānas un Ēfas; tad nāks no Šebas – nesīs zeltu un vīraku, slavēs Kungu un sludinās! Pie tevis pulcēsies visas Kēderas avis, Nebājotas auni tev kalpos – man par tīksmi tos pienesīs uz mana altāra, un savam krāšņajam namam es vēl krāšņumu došu! Kas ir tie, kas aizskrien kā mākoņi un kā dūjas gar logiem? Uz mani cer salas, un Taršīšas kuģi ies pirmie, lai no tālienes pārvestu tavus dēlus un ar tiem kopā viņu sudrabu un zeltu – tava Dieva Kunga vārdam un Israēla Svētajam, jo viņš tevi daudzinājis! Svešinieku dēli cels tavus mūrus, un viņu ķēniņi tev kalpos – jo es tevi situ savā niknumā, bet ar prieku es tevi apžēlošu! Tavi vārti vienmēr būs atvērti, ne dienu, ne nakti tie netiks slēgti, lai savestu pie tevis tautu bagātības un viņu ķēniņus rindām vien. Tā tauta un valsts, kas tev nekalpos, ies bojā, un tās tautas putēt izputēs! Lebanona godība nāks pie tevis, gan ciprese, gan priede, gan goba – tas manas svētvietas krāšņumam, savu kājsolu es pagodināšu! Tavu apspiedēju dēli pazemīgi dosies pie tevis, visi, kas nievāja tevi, zemosies tev pie kājām – tevi sauks par Kunga pilsētu, par Ciānu Israēla Svētajam! Tādēļ ka tu biji aizmirsta un nīsta un neviens negāja pie tevis, es tevi darīšu par mūžīgu lepnumu, par līksmi uz audžu audzēm! Tu zīdīsi tautu pienu, tu zīdīsi no ķēniņu krūts, tu zināsi, ka es esmu Kungs, tavs Glābējs un Izpircējs, Jēkaba Varenais! Vara vietā es došu zeltu, dzelzs vietā es došu sudrabu, koka vietā es došu varu un akmens vietā – dzelzi! Par tavu uzraugu es iecelšu mieru, bet par tavu vagaru – taisnību! Tavā zemē vairs nedzirdēs par varasdarbiem, nedz par postu un sagrāvi tavās robežās – savus mūrus tu dēvēsi par glābiņu un savus vārtus par slavu! Dienā tev nedos gaismu saule, naktī tev nespīdēs mēness spožums – tava mūžīgā gaisma būs Kungs un Dievs – tavs krāšņums! Tava saule vairs nerietēs, un tavs mēness vairs nenokāps, jo tava mūžīgā gaisma būs Kungs un tavas sēru dienas būs garām! Visi tavi ļaudis būs taisni mūžam, manu stādu atvases iemantos zemi, manu roku darbs, kam es dodu krāšņumu! Mazākais kļūs par tūkstoti un sīkākais – par varenu tautu! Es, Kungs, īstā laikā to piepildīšu!” Kunga Dieva Gars pār mani! Jo Kungs svaidījis mani pavēstīt labu ziņu apspiestajiem, viņš mani sūtījis pārsiet salauztās sirdis, vēstīt gūstekņiem brīvību un tiem, kas važās, brīvestību, izsludināt Kunga laipnības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu, mierināt visus sērotājus – vērsties pie Ciānas sērotājiem, pelnu vietā dot tiem rotas un sēru vietā prieka eļļu, guruša gara vietā slavas apmetni – lai viņus sauc par taisnības ozoliem, par Kunga dēstiem, kas krāšņi! Viņi atkal uzcels senās drupas, uzslies atkal iepriekš grauto, viņi atjaunos izdeldētās pilsētas, drupas, kas bijušas audžu audzēs! Tad nāks sveši un ganīs jūsu lopus, svešinieku dēli būs jūsu arāji un vīndari, bet jūs sauks par Kunga priesteriem, par tiem, kas kalpo mūsu Dievam, – tā jūs sauks, jūs ēdīsiet tautu labumus, un ar viņu godu jūs rotāsieties. Kauna vietā jums tiks divkārša tiesa, apsmiekla vietā jūs līksmosiet par savu daļu, jums savā zemē tiks divtik, jūs iemantosiet mūžīgu prieku. Jo es esmu Kungs, kas mīl tiesu, kas nīst sadedzināmā upura laupīšanu, un es došu gandarījumu pēc taisnības un noslēgšu ar tiem mūžīgu derību! Starp tautām būs zināmi viņu bērni un viņu pēcnācēji starp ļaudīm, tos godinās katrs, kas redzēs, jo tie ir sēkla, ko Kungs svētījis! Līksmot līksmošos par Kungu, mana dvēsele gavilēs par manu Dievu, jo viņš mani ietērpis glābšanas drānās, ietinis mani taisnības tērpā, kā līgavainim, kā priesterim devis man galvas apsegu, kā līgavu dārgumiem izgreznojis! Jo kā zeme izsprauc asnus, kā dārzs to, kas tur iesēts, tā Kungs Dievs sadiedzēs patiesību un slavu visu tautu priekšā! Es klusu necietīšu – Ciānas dēļ! Es nerimšos – Jeruzālemes dēļ! Līdz tās taisnība ausīs kā rīts un tās glābšana degs kā lāpa! Tautas redzēs tavu taisnību un visi ķēniņi tavu godību, tad tevi sauks jaunā vārdā, kā Kungs būs teicis. Tu būsi krāšņs vainags Kunga rokā, ķēnišķs kronis Dieva plaukstā! Par tevi vairs neteiks: pamestā! – par tavu zemi vairs nesacīs: izpostījums! – par tevi teiks: es tevi kāroju! – un par tavu zemi: līgava! – Jo Kungs tevi kāros un tava zeme būs viņa līgava. Jo, kā jauneklis apņem jaunavu, tā tavi dēli tevi apņems, kā līgavainis priecājas par līgavu, tā priecāsies par tevi Dievs! Taviem mūriem, Jeruzāleme, es iecēlu sargus, ne dienu, ne nakti – nekad tie necietīs klusu, jūs, kam jāpiemin Kungs, ne mirkli nerimstiet! Nerimstiet ne mirkli, kamēr viņš iedibinās, kamēr viņš uzcels Jeruzālemi zemei par slavu! Kungs zvērējis pie savas labās rokas un pie sava stiprā elkoņa: “Vairs nedošu tavu maizi ēst taviem naidniekiem, svešinieku dēlus vairs nedzirdīšu ar tavu jaunvīnu, ko tu esi sapūlējusi! Tie, kas to ievākuši, paši ēdīs no tā un slavēs Kungu, tie, kas to lasījuši, paši dzers to manas svētnīcas pagalmos!” Ejiet! Ejiet pa vārtiem! Sataisiet ceļu tautai! Būvējiet! Būvējiet ceļu, nolasiet akmeņus! Celiet pār tautām karogu! Klau, Kungs skandē līdz zemes malām – sakiet Ciānas meitai: “Redzi, tava glābšana nāk, redzi, tava alga ir viņa rokā, un tava atlīdzība nāk viņam līdzi!” Tad viņus sauks – svētā tauta, Kunga izpirktie, un tevi sauks – Ilgotā, pilsēta, kas nav pametama! Kas tur nāk no Edomas, no Bocras sarkanās drānās? Stalts savā ģērbā, dižens savā varenā spēkā! “Es runāju taisnību, man ir glābšanas vara!” Kādēļ tavas drānas ir sarkanas un tavs ģērbs kā vīnspaida minējam? “Viens pats es minu vīnspaidu, nevienas tautas pie manis nebija! Savās dusmās es tās mīdīju, savā niknumā es tās šķaidīju! Tās nošķieda dzīvības sulām manas drānas, visu manu ģērbu tās notraipīja, jo atriebes diena bija man sirdī un izpirkšanas gads bija pienācis! Es lūkoju, bet palīga nebija, es raudzīju, bet nebija neviena, kas pabalstītu, – mans elkonis man palīdzēja, un manas dusmas mani balstīja! Savās dusmās es saminu tautas, piedzirdīju tās savā niknumā un izlēju pār zemi to dzīvības sulas!” Es pieminēšu Kunga žēlastību un slavēšu Kungu – par visu, ko mums piešķīris Kungs, par lielo laipnību Israēla namam, ko viņš tam rādījis savā žēlsirdībā, savā dižajā žēlastībā! Viņš sacīja: “Tiešām viņi ir mana tauta, mani dēli, kas nepievils!” Un viņš kļuva to glābējs. Postā viņš tos neapspieda, un viņa sūtītais eņģelis tos glāba, savā mīlestībā un maigumā viņš tos izpirka, viņš balstīja tos un nesa kopš mūžsenām dienām! Bet tie dumpoja un apkaitināja viņa Svēto Garu, tādēļ viņš vērtās tiem par naidnieku un sāka pret tiem karu. Tad atcerējās viņa tauta senlaiku dienas un Mozu! Kurš ir tas, kas pārveda jūrai, kur ir ganāmpulka gans? Kur viņš, kas tiem deva savu Svēto Garu, kurš veda Mozu pie labās rokas, pie sava diženā elkoņa, kurš tiem priekšā pāršķēla jūru, lai uz mūžiem sev celtu slavu, kurš tos vadīja cauri dzelmei kā zirgus caur tuksnesi, ka tie neklupa? Kā lopus, kas ielejā nokāpj, tā viņus pie manis vadīja uz mierīgu vietu, tā tu vadīji savu tautu, lai darītu sev dižu slavu! Raugies no debesīm un skati no sava svētā un dižā mājokļa – kur tavs niknums un varenums?! Tava sirds degsme un tava žēlsirdība atturas no manis! Tu gan esi mūsu Tēvs – taču Ābrahāms mūs nepazīst, un Israēls mūs nepagodā – tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, jau no senlaikiem mēs tevi saucam par savu Izpircēju! Kungs, kādēļ tu maldini mūs no saviem ceļiem, kādēļ nocietini mums sirdis, ka mēs tevis nebīstamies – nāc atpakaļ savu kalpu dēļ, cilšu dēļ, kas ir tavs mantojums! Tikai īsu mirkli tavai svētajai tautai kaut kas piederējis – mūsu naidnieki tavu svētumu nomīdīja! Nu mēs esam kļuvuši tādi, it kā nemūžam tu pār mums nebūtu valdījis, it kā mēs nebūtu saukti tavā svētajā vārdā – kaut tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, un tavā priekšā kalni līgotos! Kā uguns aizdedz žagarus, kā uguns uzvāra ūdeni, tā tavi pretinieki iepazīs tavu vārdu, lai tautas dreb tavā priekšā; kad tu dari šaušalas, ko mēs pat negaidījām, kad tu nāc lejā, no tavas klātienes līgojas kalni! Kopš senseniem laikiem ne auss to ir dzirdējusi, ne acs to ir redzējusi, ka būtu vēl cits Dievs, izņemot tevi, kas palīdz tiem, kas uz viņu paļaujas. Tu panācies pretī tiem, kas taisnību dara ar prieku, kas iet tavus ceļus, kas piemin tevi, – tu iedegies dusmās, jo mēs grēkojām, vienmēr mēs tādi bijuši – taču tiksim glābti! Mēs visi esam nešķīsti, visa mūsu taisnība kā sārņainas drānas, mēs visi novīstam kā lapas, mūsu vainas mūs aizrauj kā vējš. Nav neviena, kas piesauc tavu vārdu, kas būtu modrs, ka turētos pie tevis, – jo tu apslēp no mums savu vaigu un pamet mūs pašu vainās. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs! Mēs esam māls, un tu esi podnieks, mēs visi esam tavu roku darbs! Nedusmo, Kungs, tik ļoti, ne uz visiem laikiem piemini vainu, jel uzlūko – mēs visi esam tava tauta! Tavas svētās pilsētas kļuvušas par tuksnesi – Ciāna kļuvusi par tuksnesi, Jeruzāleme par izpostījumu! Mūsu svēto un diženo namu, kur tevi slavēja mūsu tēvi, nodedzinājusi uguns, visas mūsu jaukās vietas nu drupās! Kungs, vai par visu šo tu nekā neteiksi, vai klusēsi, vai vēl mūs apspiedīsi?! “Es atklājos tiem, kas nevaicāja; mani atrada tie, kas mani nemeklēja. Es teicu: es te! Es te! – tautai, kas nepiesauc manu vārdu. Es aizvien atvēru skaujas pretestīgai tautai, kas staigā nelabu ceļu, pēc savām iedomām; tautai, kas aizvaino mani nemitīgi tieši sejā – kas upurē dārzos, kvēpina uz ķieģeļiem, sēž kapu alās, nakšņo slepenās vietās, ēd cūkas gaļu, kam nešķīsta vira traukos, kas saka: “Tu paliec pie sevis! Netuvojies man! Jo esmu no tevis šķirta!” Tie ir kodīgi dūmi man nāsīs, uguns, kas deg visu dienu! Redzi, kas rakstīts manā priekšā – es neklusēšu, bet atmaksāšu, un atmaksāšu tiem tieši krūtīs viņu vainas un viņu tēvu vainas pie viena!” teica Kungs, “tiem, kuri kvēpināja kalnos un pakalnos zaimoja mani. Un es atmērīšu viņu agrākos darbus tiem tieši krūtīs!” Tā teica Kungs: “Ja vien ir sula vīnogu ķekarā, tad saka: neizposti, jo ir svētība tajā! – tāpat es darīšu savu kalpu dēļ, lai neizpostītu visu. Es izvedīšu no Jēkaba sēklu, no Jūdas – manu kalnu mantinieku, un mani kalpi tur apmetīsies. Šārona būs ganības avīm, Āhoras ielejā atgulsies lopi manai tautai, kas meklēja mani. Bet jūs, kas atstājuši Kungu, aizmirsuši manu svēto kalnu, Laimnesim klājat galdu un garšvielām jauktu vīnu pildāt Likteņdieves kausā – es lemšu jūs zobenam, jūs visi kritīsit ceļos, lai tiktu nokauti. Jo es saucu, bet jūs neatbildējāt, es runāju, bet jūs neklausījāties un darījāt ļaunu manās acīs, izvēlējāties to, kas man netīk.” Tādēļ tā teica Kungs Dievs: “Redzi, mani kalpi ēdīs, bet jūs būsiet izsalkuši, redzi, mani kalpi dzers, bet jūs būsiet izslāpuši, redzi, mani kalpi līksmos, bet jūs būsiet apkaunoti; redzi, mani kalpi no sirds gavilēs, bet jūs no sirdssāpēm brēksiet un garā satriekti vaimanāsiet. Jūs atstāsiet savu vārdu maniem izredzētajiem kā lāstu: lai nonāvē tevi Kungs Dievs! – bet viņš savus kalpus sauks citā vārdā! Kas svētī sevi šai zemē, sevi svētīs Dievā, patiesi! Un, kas zvēr šajā zemē, tas zvērēs Dievā, patiesi! – Jo ir aizmirstas agrākās bēdas, tās ir apslēptas manām acīm. Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne prātā. Bet priecājieties un līksmojiet mūžam par to, ko es radu, jo es radu Jeruzālemi priekam un tās tautu – līksmībai. Es priecāšos par Jeruzālemi un līksmošu par savu tautu, vairs nedzirdēs tajā nedz vaimanas, nedz raudas. Tur nebūs vairs zīdaiņa, kas dzīvo vien dažas dienas, nedz sirmgalvja, kas savu dienu mēru neizdzīvo. Kas simts gados nomiris, tas būs vēl jauneklis, kas nesasniegs simts gadus, būs ticis nolādēts. Tie namus cels un tajos dzīvos, vīnadārzus stādīs un augļus baudīs. Tie nebūvēs, lai dzīvotu citi, un nestādīs, lai baudītu citi. Jo kā koka mūžs būs manas tautas mūžs, mani izredzētie paši izmantos savu roku darbu. Viņu pūliņi nebūs velti, un bērni tiem nedzims postam, tie būs Kunga svētības sēkla un viņu pēcnācēji ar tiem. Un būs tā – pirms viņi sauks, es jau atbildēšu, vēl viņi runās, es jau uzklausīšu. Vilks un jēriņš ganīsies kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi; nedz ļauna, nedz posta nedarīs visā manā svētajā kalnā,” teica Kungs. Tā saka Kungs: “Debesis ir mans tronis, un zeme ir mans kājsols! Kādu gan namu jūs man varat uzcelt, kādā gan vietā es varētu apmesties?! Mana roka taču radījusi itin visu, tā radies viss, saka Kungs, taču es uzlūkoju nabagu un to, kam satriekts gars, kas mana vārda bīstas. Kauj vērsi – nogalē cilvēku! Upurē jēru – lauž sprandu sunim! Pienes labības dāvanu – cūkas asinis! Kvēpina piemiņai vīraku – gluži kā nosvētī elku! Tādu tie izvēlējušies ceļu, pie preteklībām tiem dvēsele ielīksmojas – tā arī es izvēlēšos tiem mocības un uzsūtīšu briesmas, jo, kad es saucu, neviens man neatbildēja, es runāju, bet neviens neklausījās – viņi darīja to, kas man derdzas, un, kas man netīk, to sev izvēlējās!” Klausieties Kunga vārdu, kas viņa vārdus bīstaties: “Jūsu brāļi, kas jūs nīst, kas jūs atgrūž mana vārda dēļ, saka: lai Kungs pagodina, ka mēs ieraugām jūsu prieku! – Taču tie paliks kaunā!” Pūļa troksnis no pilsētas, duna no tempļa – Kunga balss, kas atmaksā, ko viņa naidnieki pelnījuši! Pirms uznāca dzemdību mokas, tā jau bija dzemdējusi, pirms uznāca radību grūtums, tai jau bija dēls! Kurš ko tādu ir dzirdējis, kurš ko tādu ir redzējis?! Vai tad zeme top vienā dienā, vai tad tautas rodas vienā reizē – tikko uznāca dzemdību mokas, tūdaļ jau dzemdēja Ciāna savus dēlus! “Vai tad es pārplēstu klēpi, bet nedzemdinātu?! – saka Kungs, es, kurš dzemdina, aizslodzītu?!” saka tavs Dievs. Priecājieties par Jeruzālemi un gavilējiet par to, līksmojiet varen par to visi, kas bijāt noskumuši; zīdiet līdz sātam viņas veldzējošo krūti, ka atdzeraties un atspirgstat no viņas diženās pārpilnības! Jo tā saka Kungs: “Redzi, es plūdināšu tai mieru itin kā upi, un tautu godību kā pārplūstošu straumi, tad jūs zīdīsiet, klēpī jūs iecels, uz ceļgaliem auklēs, kā māte mierina, tā es jūs mierināšu – Jeruzālemē jums būs miers! Jūs to piedzīvosiet, un priecāsies jūsu sirds, jūsu kauli sazels kā zāle – tad zinās, ka Kunga roka ir pie viņa kalpiem, bet viņa dusmas – pie viņa naidniekiem! Jo, redzi, Kungs ugunī nāk, un viņa rati kā viesulis, lai niknumā izlietu dusmas un rātu ar uguns liesmām! Jo Kungs tiesās ar uguni, ar zobenu visu dzīvo, daudzus nokaus Kungs – kas svētījas un šķīstās, lai dotos dārzos, skriedami kādai pakaļ, nonāk starp tiem, kas ēd cūkas gaļu, visādas preteklības un peles – tie visi pagalam!” saka Kungs. “Es pazīstu viņu darbus un domas, es sapulcināšu visas tautas un mēles, un tās nāks un redzēs manu godību! Tad es tiem došu zīmi un tos no viņiem, kas izglābušies, es sūtīšu pie tautām – uz Taršīšu, Pūtu un Lūdu, pie loka šāvējiem uz Tubalu un Joniju, uz tālajām salām, kur manu vārdu nav dzirdējuši un manu godību nav redzējuši, lai tie stāsta tautām par manu godu! Un tie pārvedīs visus jūsu brāļus no visām tautām kā dāvanu Kungam zirgos un kararatos, uz nestuvēm, mūļiem un kamieļiem uz manu svēto Jeruzālemi,” saka Kungs, “kā Israēla dēli pienes dāvanas šķīstā traukā Kunga namā. Un arī no tiem es ņemšu priesterus un levītus, saka Kungs. Tāpat kā jaunās debesis un jaunā zeme, ko es esmu radījis, mūžam paliks manā priekšā, saka Kungs, tā pastāvēs arī jūsu dzimums un jūsu vārds! Tāpēc ik jaunā mēnesī un ik sabatā manā priekšā ir jāzemojas, saka Kungs. Tie izies ārā un redzēs to līķus, kas atkrituši no manis, un tārps, kas tos grauž, vis nenobeigsies, un to uguns neapdzisīs – tie būs biedinājums visam dzīvajam!” Vārdi, ko teicis Jeremija, kura tēvs Hilkija bija no priesteriem, kas Anātotā, Benjāmina zemē. Jūdas ķēniņa Jošijāhu, Amona dēla, valdīšanas trīspadsmitajā gadā pār viņu nāca Kunga vārds. Tas nāca pār viņu arī Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, laikā un līdz pat Jūdas ķēniņa Cedekijas, Jošijāhu dēla, vienpadsmitajam gadam – līdz pat Jeruzālemes trimdas piektajam mēnesim. Pār mani nāca Kunga vārds: “Pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi, pirms vēl tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi, par pravieti tautām es iecēlu tevi.” Es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Es nezinu, ko lai runāju, es esmu vēl zēns!” Kungs man teica: “Nesaki: es esmu vēl zēns, – jo tu iesi visur, kurp tevi sūtīšu, un runāsi visu, ko pavēlēšu! Nebaidies no viņiem, es esmu ar tevi! Es glābšu tevi!” saka Kungs. Kungs izstiepa savu roku un pieskārās manai mutei, Kungs teica: “Redzi, es ielieku savus vārdus tev mutē! Redzi, šodien es tevi ceļu pār tautām un valstībām, lai tu rautu un plēstu, izdeldētu un plosītu, celtu un dēstītu.” Un pār mani nāca Kunga vārds: “Ko tu redzi, Jeremija?” Es sacīju: “Redzu mandeļkoka zaru.” Kungs man sacīja: “Tu taču redzi, ka es esmu nomodā par to, lai mans vārds tiktu pildīts.” Un Kunga vārds nāca pār mani otrreiz: “Ko tu redzi?” Es teicu: “Es redzu verdošu katlu, kas no ziemeļiem gāžas.” Tad Kungs man teica: “No ziemeļiem gāzīsies ļaunums pār visiem, kas apdzīvo zemi. Jo es sasaukšu visas ziemeļu ķēniņvalstu ciltis, saka Kungs, tās nāks un visas liks savu troni Jeruzālemes vārtu priekšā, apkārt tās mūriem un ap visām pilsētām Jūdā. Tad es teikšu savu spriedumu viņu ļaunumam, ka tie mani atmetuši un kvēpinājuši citiem dieviem, zemojušies savu roku darinājumiem. Bet tu joz savus gurnus, celies un saki tiem visu, ko es pavēlu! Nebaidies no tiem, lai man nav tevi jāizbiedē viņu priekšā! Redzi, šodien es tevi daru par nocietinātu pilsētu, par dzelzs stabu, par vara mūri pār visu zemi, – pret visiem Jūdas ķēniņiem, augstmaņiem, priesteriem, pret visiem ļaudīm. Tie gan pret tevi cīnīsies, bet nepievārēs tevi, jo es esmu ar tevi, saka Kungs, es glābšu tevi!” Un pār mani nāca Kunga vārds: “Ej un sauc, lai Jeruzālemē dzird: tā saka Kungs: es atceros tavu jaunības uzticību, tavu līgavas mīlestību, kā tu gāji man pakaļ pa tuksnesi – pa zemi, kur nesēj. Svēts Kungam Israēls, viņa ražas pirmais auglis. Visi, kas ēda no tā, uzņēmās vainu, un ļaunums nāca pār tiem,” saka Kungs. Klausies Kunga vārdu, Jēkaba nams, jūs visas Israēla ciltis! Tā saka Kungs: “Kādu ļaunumu jūsu tēvi pie manis atrada, ka tie aizgāja prom no manis un devās tukšībai pakaļ, paši kļūdami tukši? Tie neteica: kur ir Kungs, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, kas veda mūs cauri tuksnesim, cauri kailatnei un saplaisājušai zemei, cauri izkaltušai un nāves ēnotai zemei, cauri zemei, kuru cilvēkam nešķērsot, kur tam nekad neapmesties! Es jūs novedu dārzu zemē, lai jūs ēstu tās augļus un labumus, bet atnākuši jūs apgānījāt manu zemi, manu īpašumu jūs padarījāt par preteklību. Priesteri nevaicāja: kur ir Kungs? Bauslības zinātāji mani nepazina, tautas gani atkāpās no manis un pravieši pravietoja Baalu, staigāja pakaļ tam, kas neko nedod! Tādēļ es vēl tiesāšos ar tevi, saka Kungs, un ar tavu dēlu dēliem es tiesāšos! Pārstaigājiet Kitīmas krastus un raugiet, uz Kēderu sūtiet, cieši pārbaudiet, raugiet, vai ir vēl kur tā, ka tauta mij savus dievus un tie pat nav dievi! – bet mana tauta izmij savu godu pret to, kas neko nedod. Drebiet par to, debesis! Lai pārņem jūs trīsas un posts!” saka Kungs. “Divus ļaunumus darīja mana tauta – tā pameta mani, dzīvūdens avotu, un izcirta sev akas, cauras akas, kur neturas ūdens! Vai Israēls ir vergs? Vai nama kalps? Kādēļ tas krita par laupījumu? Pret viņu rēc lauvas, tie ceļ savu balsi, vērš viņa zemi postažā un viņa pilsētas pelnos, neviens tur vairs nedzīvo. Memfisas un Tahpanhēsas dēli noganījuši tavu pakausi. Vai tu nenodarīji to sev pats? Pameti savu Dievu Kungu tad, kad viņš tevi veda pa ceļu! Kādēļ tev tagad jāskrien uz Ēģipti Nīlas ūdeni dzert un uz Asīriju dzert no Eifrātas? Tevi pārmācīs tavs ļaunums, un tava novēršanās tevi sodīs – zinies un redzi, cik ļauni un rūgti ir pamest Kungu, savu Dievu,” saka Kungs, Pulku Kungs. “Es sen jau salauzu tavu jūgu un sarāvu tavas saites, un tu teici: es nevergošu! Nu uz katra augstāka paugura un zem katra zaļoksna koka tu maukojot lokies! Es tevi stādīju kā izcilu vīnakoku, kā pilnu un īstu sēklu! Kā tu varēji pārvērsties par svešzemju vīnastāda kroplajām stīgām? Kaut ar sāli tu mazgātos un ar sārmu berztos, tava grēka traips paliks manā priekšā,” saka Kungs Dievs. “Kā tu vari teikt: es neaptraipījos, neskrēju pakaļ baāliem?! – Skati savu taku ielejā, zinies, ko darīji! Tu skrej krustu šķērsu kā kaisla kamieļmāte, tu esi kā savvaļas ēzeļmāte, kas pie tuksneša radusi, savā kārībā osta vēju – kas to riestā var remdināt? To sameklēt pūļu nevajag, kad meklēsies, to atradīs! Sargi savas kājas no basuma un rīkli no slāpēm! Bet tu saki: nē! Velti! Es mīlu svešos un sekošu tiem! – Kā pieķertam zaglim jākaunas Israēlam: ķēniņiem, augstmaņiem, priesteriem, praviešiem, kuri kokam saka: mans tēvs! – un akmenim: tu mani dzemdināji! – Tie pagriezuši man muguru, seju tie novērsuši, bet, kad tiem iet ļauni, tie saka: celies un glāb mūs! – Kur ir dievi, ko tu sev darināji? Lai tie ceļas, ja ļaunā brīdī var līdzēt! Cik tev pilsētu, Jūda, tik tev dievu! Kādēļ jūs kurnat pret mani? Jūs visi esat dumpojuši pret mani,” saka Kungs. “Velti es esmu sitis jūsu dēlus – manu pērienu tie nav ņēmuši vērā. Jūsu pašu zobens kā plēsīgs lauva aprija jūsu praviešus. Jūsu paaudze lai raugās uz Kunga vārdu! Vai es biju Israēlam kā tuksnesis, kā tumsas zeme? Kādēļ mana tauta saka: mēs esam brīvi! Mēs vairs neiesim pie tevis! – Vai meitene aizmirst savas rotas un līgava savu jostu? Vairs neizskaitīt dienas, kopš mana tauta aizmirsusi mani. Cik viegli tu atrodi mīlu! Savas takas tu pieradinājis pie ļauna! Pie tavu drānu malām atrod nabagu un nevainīgu asinis – tos tu nepieķēri, tiem laužoties iekšā! Un pat tad tu vēl saki: man vainas nav! Patiesi, lai viņa dusmas iet nost no manis! – Tiešām, es tiesāšu tevi par to, ka tu teici: es negrēkoju! – Kādēļ tik viegli tu ej citu ceļu? Apkaunos Ēģipte tevi tāpat, kā Asīrija apkaunoja. Arī no turienes tu aiziesi, matus plēšot, – Kungs ir atmetis tos, kam tu uzticējies, ar viņiem tev laba nebūs!” Viņš teica: “Ja vīrs sūta prom savu sievu un tā aiziet no viņa un kļūst citam par sievu, vai viņš vairs pie tās var atgriezties? Vai tāda zeme lai netaptu nekrietna? Bet tu maukoji ar tik daudziem un gribi atgriezties pie manis?” saka Kungs. “Pacel acis uz kailajiem kalniem un skaties! Kur tik tu neesi piesmieta!? Tu tupi priekš viņiem ceļmalā kā arābs tuksnesī, ar savu maucību un ļaunumu tu samaitā zemi! Lieti aizkavējās un lītavu nebija, bet tev jau ir maukas piere un man tu liedzies pašai par kaunu! Tagad tu sauc uz mani: mans tēvs! Tu – mans jaunības draugs! Vai tad viņš mūžam būs bargs? Vai bardzību turēs līdz galam? – Redzi, tā tu teicies, bet darīji, cik vien varēji, ļaunu!” Ķēniņa Jošijāhu dienās Kungs man teica: “Vai redzēji, ko darīja atkritusī Israēla? Viņa gāja maukot uz katra augstāka pakalna un zem katra zaļoksna koka! Un pēc tam, kad tā man visu to bija nodarījusi, es teicu: tu atgriezīsies! Bet tā neatgriezās. Un to redzēja Jūda, tās neuzticīgā māsa. Un, kaut gan tā redzēja, ka par laulības pārkāpšanu es aizdzinu projām Israēlu un devu tai šķiršanās rakstu, neuzticīgā Jūda, tās māsa, nebijās, bet gāja un maukoja pati! Ar savu vieglprātes maucību tā aptraipīja zemi un pārkāpa laulību ar kokiem un akmeņiem. Un pat tad šī neuzticīgā māsa Jūda neatgriezās pie manis no sirds, bet gan ar viltu,” saka Kungs. Un Kungs man teica: “Pat atkritusī Israēla ir taisnāka par neuzticīgo Jūdu! Ej un izkliedz šos vārdus pret ziemeļiem! Saki: atgriezies, atkritusī Israēla! – saka Kungs, es neniknošos uz tevi, jo es esmu uzticīgs, saka Kungs, vienmēr nebūšu bargs! Tik zinies savu vainu, ka dumpoji pret Kungu, savu Dievu, blandījies apkārt ar svešiem zem katra zaļoksna koka! Manā balsī tu neklausījies! – saka Kungs. Nāciet atpakaļ, atkritušie dēli, saka Kungs, jūs esat mani. Es ņemšu jūs pa vienam no katras pilsētas, pa diviem no katras dzimtas, un vedīšu jūs uz Ciānu! Es došu jums ganus, kas tīk manai sirdij, un tie ganīs jūs ar ziņu un apdomu. Un dienās, kad jūs vairosieties un augļosieties tai zemē, saka Kungs, tad lai nerunā vairs par Kunga derības šķirstu, – lai tas nenāk vairs prātā, lai to neatceras un pēc tā neilgojas, un lai no jauna nebūvē. Tad Jeruzālemi dēvēs par Kunga troni un Kunga vārdā Jeruzālemē pulcēsies visas tautas, un neviens vairs nedzīvos pēc savas ļaunās sirds stūrgalvības. Tajās dienās Jūdas nams būs kopā ar Israēla namu, un no ziemeļu zemes tie abi kopā nāks uz zemi, ko es devu par mantojumu jūsu tēviem. Es teicu: es darīšu tevi par savu dēlu, es došu tev leknāko zemi, tu mantosi lielāko dārgumu tautās! Es teicu: mani jūs sauksiet par Tēvu, no manis jūs vairs neatkritīsiet! Tiešām, kā sieva viļ savu vīru, tā tu vīli mani, Israēl!” saka Kungs. Pār kalniem dzird raudu balsi – tur lūgdamies raud Israēla dēli, jo savas takas tie sajaukuši un aizmirsuši Kungu, savu Dievu! “Atgriezieties, atkritušie dēli, es dziedēšu jūs no neuzticības!” Redzi, mēs nākam pie tevis, jo tu esi Kungs, mūsu Dievs! – Patiesi! Meli ir pakalnu svētki un klaigas uz kalniem! Patiesi! Kungs, mūsu Dievs, ir glābiņš Israēlam! Bet kauna darbi kopš jaunības aprija mūsu tēvu pūles, viņu avis un vēršus, viņu dēlus un meitas. Lai tupstam kaunā, lai sedzamies negodu, jo pret Kungu, savu Dievu, esam grēkojuši – mēs un mūsu tēvi, – no jaunības līdz pat šodienai! Kunga, mūsu Dieva, balsij mēs neklausījām. “Israēl! Ja gribi nākt atpakaļ,” saka Kungs, “nāc pie manis! Un, ja tu novāksi savus dievekļus prom no manis, tev nebūs jābēguļo! Ja tu zvērēsi: dzīvs Kungs! – ar patiesību, ar tiesu, ar taisnību, tad viņš būs svētība tautām un viņš būs to slava!” Jo tā saka Kungs Jūdas vīriem un Jeruzālemei: “Uzplēsiet jaunu atmatu un nesējiet ērkšķos! Jūdas vīri un Jeruzālemē mītošie, apgraizieties Kungam! Nost jūsu sirds priekšādu! Kamēr neizlaužas manas dusmas kā uguns, kā degsme, ko nenodzēst, – jūsu ļauno darbu dēļ.” Stāstiet Jūdā un sakiet, lai sadzird Jeruzālemē, pūtiet ragu pār visu zemi, sauciet jo skaļi un sakiet: “Pulcējamies un ejam uz nocietinātām pilsētām!” Paceliet Ciānā karogu! Tverieties, nestāviet! Jo es nesu no ziemeļiem ļaunumu un lielu postu! Lauva no biezokņa iznācis, tautu nīdētājs devies karā, iznācis no savas vietas, lai izdeldētu tavu zemi, tavas pilsētas nopostītu, ka neviens tur vairs nedzīvo. Tādēļ jozieties maisu, vaimanājiet un kauciet, jo mums neiet secen Kunga dusmu kvēle. “Tajā dienā būs tā,” saka Kungs, “nodrebēs ķēniņa sirds un augstmaņu sirdis, priesteri apstulbs un pravieši paliks mēmi!” Un es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Tiešām tu esi viltin vīlis šo tautu un Jeruzālemi, sacīdams: jums būs miers! – Bet zobens jau dzīvību skar!” Tajā laikā teiks šai tautai un Jeruzālemei: “Svelošs pakalnu vējš manai tautmeitai tuksnesī pretī – ne sijāt, ne vētīt. Pārlieku liels vējš nāk pār mani, – nu gan es runāšu tiesā pret viņiem!” Redzi, viņš kā mākonis ceļas, kā viesulis viņa rati, viņa zirgi par ērgļiem ātrāki! Vai! mums – mēs pagalam! Jeruzāleme, mazgā no ļaunuma savu sirdi, ka tu tiktu glābta! Cik ilgi vēl tu turēsies pie savām grēka domām? Jo balss vēstī no Dāna, sauc par nelaimi no Efraima kalna. Brīdini tautas: “Redzi! Lai dzird Jeruzālemē: no tālas zemes nāk lencēji, tie ceļ savu balsi pret Jūdas pilsētām! Kā lauka sargi viņi tai apkārt, jo pret mani tā spītējās, saka Kungs, to tev nodara tas, ko tu dari un kur tu staigā, tas ir tavs ļaunums – jo rūgts, jo sniedz tev līdz sirdij.” Iekšas man, iekšas man ļogās – manas sirds mūri! Sitas man sirds, nevaru klusēt, jo mana dvēsele dzird raga skaņu un kaujas kliedzienus. Posts nāk pār postu, jo dēd visa zeme! Pēkšņi noplēstas manas teltis, mirklī – manas telts aizkari! Cik ilgi vēl jāredz man karogs un jāklausās raga skaņās? – Jo mana tauta ir muļķe, mani tā nepazīst, mani dēli ir stulbi, tie nesaprot, viņi ir gudri uz ļaunu, bet labu tie nezina. – Es paraudzījos uz zemi, un redzi – viss sajucis! Un uz debesīm – tās bez gaismas! Es paraudzījos kalnos, un redzi – tie grīļojās! Trīcēja visi pakalni! Es paraudzījos, un redzi – ne cilvēka! Un visi debesu putni aizlaidušies! Es paraudzījos, un redzi – leknā zeme jau tuksnesis! Un visas pilsētas noārdītas! Tāds savā dusmu kvēlē Kungs! Jo tā saka Kungs: “Izpostījums būs pār visu zemi, bet pavisam to nepiebeigšu! Tādēļ lai sēro zeme un melnē debesis augšā, jo es esmu teicis un nodomājis, man nebūs žēl, un es neatkāpšos!” No jātnieku un loka šāvēju dunas bēg visa pilsēta, tie mūk mežā un klintīs rāpjas – pamesta visa pilsēta, neviens tur vairs nedzīvo. Ko tu dari, izdeldētā? Kaut purpurā tērpies, kaut rotājies zelta rotām, kaut izkrāšļo acis, – velti tu taisies skaista! – tavi mīlnieki nicina tevi un pēc tavas dzīvības lūko! Es dzirdēju dzemdētājas balsi, kas pirmoreiz radību sāpēs, – tur sten Ciānas meita un stiepj savas rokas. Vai man! Mana dvēsele gurst slepkavu priekšā. Klīstiet pa Jeruzālemes ielām, jel raugiet un ziniet! – Meklējiet laukumos, vai vēl kādu atradīsiet!? Ja tur ir kāds, kas dara tiesu un meklē taisnību, tad es tev piedošu! Ja arī tie teiks: dzīvs Kungs! – būs melīgi zvērējuši! Kungs, vai tavas acis neredz patiesību? Tu viņus sit, bet tie nebīstas, tu dari tiem galu, bet tie liedzas laboties, – cietāk par klinti nocietinājuši savas sejas, liedzas atgriezties. Es teicu: tie taču niekkalbji, jo nezina Kunga ceļu, sava Dieva tiesu. Es iešu pie stiprajiem un runāšu ar tiem, tie zinās Kunga ceļu, sava Dieva tiesu! – Kā vieni, tā otri jūgu salauzuši un saites sarāvuši! Tādēļ tos aprīs biezokņu lauva, klajumu vilks tos saplēsīs, leopards viņu pilsētām uzglūn, – kas iznāks – to saplosīs, jo tiem grēku daudz, un liela to atkrišana! “Kā lai piedodu tev? Tavi dēli mani ir atmetuši un zvērējuši tiem, kas pat nav dievi! Es viņus baroju, bet tie pārkāpa laulību un bariem slāja uz mauku māju! Kā vaisli un baroti zirgi tie zviedz pēc sava tuvākā sievas! Vai tādus lai atstāju mierā? – saka Kungs, vai tādai tautai lai es neatriebju pats? Kāpiet viņas vīnadārzos un graujiet tos, tik neizpostiet pavisam! Izraujiet viņas stīgas, jo tās nepieder Kungam! Jo viltin pievīlis mani Israēla nams un Jūdas nams, saka Kungs, tie noliedz Kungu un saka: tas nav viņš! Pār mums nenāks ļaunums, ne badu, ne zobenu mēs neredzēsim. – Pravieši ķers vēju, un vārda tiem nebūs – tā tiem tiks darīts!” Nu saka Kungs, Pulku Dievs: “Tādēļ ka jūs tā teicāt, redzi, es likšu savus vārdus tavā mutē kā uguni, un šo tautu par malku, lai uguns tos aprij! Redzi, Israēla nams, es uzsūtīšu tev tautu no tālienes, saka Kungs, tā ir sīksta tauta, tā ir sena tauta, tās mēli tu nezini, un, ko tie saka, tu nesaproti. Viņu bultu maks ir kā atvērts kaps, viņi visi ir varoņi! Tie aprīs tavus graudus un maizi, aprīs tavus dēlus un meitas, aprīs tavas avis un vēršus, aprīs tavus vīģes kokus un vīnakokus, tavas nocietinātās pilsētas, uz ko tu paļaujies, tie sagraus ar zobenu. Bet pat tajās dienās, saka Kungs, es tevi nenobeigšu pavisam! Un, kad tie prasīs: kādēļ Kungs, mūsu Dievs, mums visu to darīja? – saki tiem: kā jūs atmetāt mani un savā zemē kalpojāt svešiem dieviem, tā jūs kalposiet svešiniekiem zemē, kas nebūs jūsu!” Stāstiet to Jēkaba namam un vēstījiet Jūdā: “Klausies nu, muļķu un bezsiržu tauta, jums ir acis, bet jūs neredzat, jums ir ausis, bet jūs nedzirdat! Vai manis jūs nebīstaties, saka Kungs, vai nedrebat manā priekšā? Es liku smiltis par robežu jūrai – mūžīgu šķērsli, kam netikt pāri! Tā gan sitas, bet nevar, krāc viļņus, bet pāri netiek! Šai tautai bija spītīga un iecirtīga sirds, tā novērsās un aizgāja prom. Tie neteica savās sirdīs: lai bīstamies Kunga, mūsu Dieva, kas mums laikā dod lietu, lītavas un rasu un īstajā reizē rūpē mums ražu. To jums atņēma jūsu vainas, un jūsu grēki liedza jums labu! Jo manā tautā atradās ļaundari, tie glūn un liecas kā putnu ķērāji, tie lamatas izliek un cilvēkus ķer. Kā būrī pilns putnu, tā viņu mājās pilns laupījuma, tie tapuši lieli un bagāti, tie treknumā ļum, pārplūst no ļaundarības, taisnu tiesu tie nespriež, bāreņiem tiesā nepalīdz, nabagu taisnību neaizstāv. Vai tādēļ lai tos atstāju mierā? – saka Kungs, vai tādai tautai lai es neatriebju pats?” Šausmas un šaušalas notikušas uz zemes – pravieši pravieto melus, priesteri valda, kā tīk, un manai tautai tas tīk! Ko darīsiet, kad nāks gals? Tverieties, Benjāmina dēli no Jeruzālemes, Tekoā pūtiet ragu un pār Bēt-Keremu dedziet nelaimes zīmi, jo no ziemeļiem slejas ļaunums un liels posts. Mīlīga gan un maiga ir Ciānas meita – bet izdeldēšu! Pār viņu nāks gani ar saviem avju pulkiem, tie uzslies ap viņu teltis un ganīs, kur gribēs. Svētījiet kauju pret viņu! Uzbrūkam dienvidū! Vai! mums, jo diena jau griežas uz galu, jau izstiepjas vakara ēnas. Celieties, uzbrūkam naktī, sagraujam viņas mūra pilis! Jo tā saka Pulku Kungs: “Cērtiet kokus un uzberiet ap Jeruzālemi aplenkuma valni! – šai pilsētai jātop piemeklētai tās varmācības dēļ! Kā aka glabā ūdeni svaigu, tā viņa saglabā ļaunumu! Tur dzird apspiešanu un varasdarbus, manā priekšā vienmēr ir sērgas un rētas! Topi brīdināta, Jeruzāleme, kamēr es tev neesmu palicis svešs, kamēr vēl neesmu pārvērtis tevi par izpostījumu, par zemi, kur neviens nedzīvo.” Tā saka Pulku Kungs: “Kā vīnogas lasīdams pārlasi Israēla pārpalikumu, atkal un atkal liec savu roku pie stīgām kā vīnkopis.” Uz ko lai es runāju, ko lai brīdinu, ka dzird, redzi, tiem ir neapgraizīto ausis un tie klausīties nespēj, redzi, Kunga vārdi tiem par izsmieklu, tie viņiem netīk. Es, pilns Kunga dusmu, knapi turos izliet tās pār bērniem ielās un pār jaunekļu pulku, jo gan vīrs, gan sieva tiks sagūstīti, gan vecis, gan tas, kam papilnam dienu. “Viņu mājas iemantos citi, tie dabūs gan viņu laukus, gan sievas, jo es izstiepšu savu roku pār tiem, kas mīt šajā zemē,” saka Kungs. “Gan mazi, gan lieli – visi tīko pēc netaisnas mantas, gan pravietis, gan priesteris – visi krāpjas! Manas tautas brūci tie tik apārstē, tie saka: miers, miers, bet miera nav! Nu tie apkaunoti, jo tie darīja preteklību, kauna tie nepratās, goda tie nezināja, – tādēļ tie kritīs kritējiem līdzi, tie klups, kad tos piemeklēšu,” saka Kungs. Tā saka Kungs: “Uz ceļa stājiet un raugiet, prasiet pēc mūžsena gājuma – kur ir labais ceļš? Tad ejiet pa to! Atrodiet savām dvēselēm rimtu vietu! Bet viņi teica: mēs neiesim! Es tiem iecēlu sargus: klausieties raga skaņās! Bet viņi teica: mēs neklausīsimies. Tādēļ klausieties, tautas, un sapulce, zini, kas viņiem būs! Klausies, zeme, redzi, es nesu šai tautai ļaunu – tas viņu nodomu auglis, jo manos vārdos tie neklausījās un manu bauslību nopaļāja. Kam man šis vīraks, kas atvests no Šebas, vai labās smaržu niedres no tālām zemēm, jūsu sadedzināmie upuri man netīk un jūsu upuri man nav saldi!” Tādēļ tā saka Kungs: “Redzi, es likšu šai tautai klupšanas akmeņus, un tā pār tiem klups – tēvi kopā ar dēliem un kaimiņš ies bojā ar kaimiņu!” Tā saka Kungs: “Redzi, no ziemeļu zemes nāk tauta, no zemes nostūriem šurp taisās liela cilts! Loku un bozi tie tver, tie ir cieti, tiem līdzjūtības nav, viņu balss šņāc kā jūra, uz zirgiem tie jāj jau sarindojušies kaujai – pret tevi, Ciānas meita!” Mēs dzirdējām baumas par to, mums nošļuka rokas, mūs sakampa sāpes kā dzemdētāju. Uz lauka nenāc, uz ceļa neej, jo naidniekam zobens – visapkārt šaušalas. Mana tautmeita! Joz maisu, vārties pīšļos, sēro kā par vienīgo dēlu un vaidi rūgtās žēlabās, jo pār mums piepeši nāks postītājs! “Es tevi darīju par tādu, kas pārbauda metālu, par cietoksni manā tautā – lai tu zini un iztausti viņu ceļus. Viņi visi ir pilni spīts, staigā žvankstēdami, – kā varš un dzelzs! – viņi visi ir postītāji!” Plēšas sveilē, no uguns sanāk svins, velti kausēts – ļaunie nav atšķirti nost! Uz viņiem sauks: nederīgs sudrabs! – jo tos atmetis Kungs. Vārdi, kas Jeremijam nāca no Kunga: “Stājies Kunga nama vārtos un sauc tur šos vārdus: klausieties Kunga vārdu jūs, visi jūdi, kas pa šiem vārtiem nākat zemoties Kungam! Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: lai jūsu darbi un gaitas kļūst labi, tad es mājošu pie jums šajā vietā. Nepaļaujieties uz viltus vārdiem, sacīdami: Kunga templis, Kunga templis, Kunga templis! Ja jūsu gaitas un darbi kļūs labi, ja spriedīsiet taisnu tiesu un neapspiedīsiet ne svešinieku, ne bāreni, ne atraitni, un neizliesiet nevainīgas asinis šajā vietā un nepielūgsiet citus dievus – paši sev par ļaunu, tad es mājošu pie jums šajā vietā – zemē, ko es devu jūsu tēviem uz mūžīgiem laikiem. Redzi, jūs paļaujaties uz melu vārdiem, kas neko nedod! Kādēļ jums zagt, slepkavot, pārkāpt laulību? Un melīgi zvērēt un kvēpināt Baalam? Un pielūgt citus dievus, kurus jūs nepazīstat? Un tad jūs nākat un stājaties manā priekšā šajā namā, kas saukts manā vārdā, un sakāt: tagad esam glābti un darīsim visas šīs preteklības! Vai jums šķiet, ka šis nams, kas saukts manā vārdā, kļuvis par laupītāju bedri?! Patiesi, arī es to redzu! – saka Kungs. Ejiet uz manu vietu, uz Šīlo, kur es vispirms liku mist savam vārdam, un skatiet, ko es ar to izdarīju savas tautas Israēla ļaunuma dēļ! Un tagad – tādēļ ka jūs darījāt visus šos darbus, saka Kungs, es nerimis runāju uz jums, es runāju, bet jūs neklausījāties, es saucu jūs, bet jūs neatbildējāt! – tagad šim namam, kas saukts manā vārdā un uz ko jūs paļāvāties, tai vietai, kuru es devu jūsu tēviem, es darīšu tāpat, kā es darīju Šīlo! Es jūs atmetīšu tāpat, kā es atmetu jūsu brāļus – visu Efraima dzimumu! Un tu par šo tautu nelūdz, nekauc un nelūdz par tiem! Mani nelūdz, jo es nedzirdu! Vai tu neredzi, ko viņi dara Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās? Dēli vāc malku, tēvi dedz uguni, un sievas jauc mīklu, lai ceptu elku maizes debesu ķēniņienei. Viņi lej vīna upuri citiem dieviem, kaitinādami mani! Vai mani tie kaitina? – saka Kungs, – vai ne sevi, pašiem par kaunu? Tādēļ tā saka Kungs Dievs: redzi, šajā vietā izlīs manas dusmas un niknums – pār cilvēku un pār zvēru, pār lauka koku un pār zemes augli: viss degs, ka ne nodzēst!” Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Jūsu sadedzināmos upurus lieciet pie jūsu kaujamiem upuriem un rijiet gaļu! Jo jūsu tēviem todien, kad es tos izvedu no Ēģiptes zemes, es neko neteicu un nepavēlēju par sadedzināmajiem upuriem un kaujamiem upuriem. Es pavēlēju šos vārdus: klausieties manā balsī, un es būšu jums par Dievu, un jūs būsiet mana tauta, un jūs staigāsiet pa tiem ceļiem, kurus es jums pavēlu – un jums būs labi. Bet viņi neklausījās, pat ausi nepastiepa un staigāja savā padomā un savu ļauno siržu stūrgalvībā – gāja atpakaļ, ne uz priekšu! No tās dienas, kad jūsu tēvi iznāca no Ēģiptes zemes, līdz pat šai dienai es esmu sūtījis pie jums daudzus savus kalpus, praviešus. Ik dienas es nemitējos, tos sūtīdams. viņi manī neklausījās – pat ausi nepastiepa un bija stūrgalvīgi, un darīja ļaunu vairāk par saviem tēviem! Tu runāsi uz viņiem visus šos vārdus, bet tie tevī neklausīsies, tu sauksi uz viņiem, bet tie neatbildēs! Saki viņiem: šī ir tauta, kas neklausa sava Dieva Kunga balsij un nelabojas: patiesība ir izdeldēta un iznīdēta no viņu lūpām! Cērp nost savus matus, met tos prom un raudi pār kailajiem kalniem, jo Kungs ir atmetis un atstūmis sava barguma audzi! Jūdas dēli darīja ļaunu, man redzot, saka Kungs, savus dievekļus tie nolika namā, kas saukts manā vārdā, un aptraipīja to. Tie cēla ziedokļus Tofetā, Ben-Hinnomas ielejā, lai tur ugunī dedzinātu savus dēlus un meitas. To es neesmu pavēlējis, tas nenāk no manas sirds! Redzi, tādēļ nāk dienas, saka Kungs, kad to vairs nesauks par Tofetu un Ben-Hinnomas ieleju, bet par Slepkavu ieleju. Tie nāks apbedīt Tofetā, jo citur vairs nebūs vietas! Šīs tautas līķi kļūs par barību debesu putniem un zemes zvēriem, neviens tos netramdīs projām! Es darīšu, ka Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās vairs neskanēs ne līksmes, ne prieka balss, ne līgavaiņa, ne līgavas balss, un šī zeme kļūs par postažu.” “Tajā laikā,” saka Kungs, “lai iznes no kapiem Jūdas ķēniņu kaulus, tās augstmaņu kaulus, priesteru kaulus, praviešu kaulus un Jeruzālemes iedzīvotāju kaulus. Lai tos izkaisa zem saules un mēness un zem zvaigžņu pulkiem, ko tie mīlējuši, kam tie vergojuši, kam skrējuši pakaļ, pēc kā dzinušies un kam klanījušies, – lai tos nedz vāc, nedz aprok, lai tie ir par mēsliem uz zemes virsas! Un tie, kas no šīs ļaunās dzimtas vēl būs atlikuši, labāk vēlēsies nāvi, ne dzīvi – visi, kas vēl būs atlikuši tais vietās, kur es tos sadzinu, saka Pulku Kungs. Saki viņiem: tā saka Kungs: vai ir kāds, kas krīt un neceļas? Vai ir kāds, kas aiziet un neatgriežas? Kādēļ šī tauta atkritusi un Jeruzāleme novērsusies? – Tie tveras pie meliem un liedzas atgriezties! Es klausījos uzmanīgi, bet viņi nerunāja, neviens savu ļaunumu nenožēloja, neteica: ko esmu izdarījis?! Tiem katram savs skrējiens – kā zirgam, kas aiztraucas kaujā. Pat stārķis debesīs zina savu reizi, pat ūbele, bezdelīga un dzērve turas pie sava gāju laika, bet mana tauta nezina Kunga spriedumu! Kā jūs varat teikt: mēs esam gudri, un Kunga bauslība ar mums! – Redzi, par meliem to vērš rakstvežu melīgā spalva! Gudrie tiks kaunā, trūksies un kritīs gūstā! Redzi, Kunga vārdu tie atmetuši! Kāda vēl gudrība tiem!? Tādēļ es atdošu viņu sievas citiem un viņu laukus mantos iekarotāji! Gan mazi, gan lieli – visi tie tīko pēc netaisnas mantas, gan pravietis, gan priesteris – visi tie krāpjas. Manas tautas brūci tie tik apārstē – tie saka: miers, miers, bet miera nav! Nu tie apkaunoti, jo tie darīja preteklību, kauna tie nepratās, goda tie nezināja – tādēļ tie kritīs kritējiem līdzi, tie klups, kad tos piemeklēšu, saka Kungs. Es tos noplūkšu, lai vairs nav, saka Kungs, nav vīnogu vīnakokā, nav vīģu vīģes kokā, lapas novītušas un tas, ko es devu, ir prom!” Ko mēs vēl sēžam? Pulcēsimies un iesim uz nocietinātajām pilsētām, lai nonīkstam tur! – jo mūsu Dievs Kungs nīdē mūs, ar indes ūdeni dzirdī, ka pret Kungu mēs grēkojuši! Ilgojāmies pēc miera, bet laba nav, pēc dziedināšanas, un, redzi, šaušalas! No Dāna dzird sprauslojam viņu zirgus, no zviedzieniem dreb visa zeme – tie nāk un aprij zemi un visu, kas to pilda, pilsētas un visus, kas tajās mīt. “Jo, redzi, es sūtu jums čūskas un odzes, čūskuvārdi tām nelīdz, tās sadzels jūs,” saka Kungs. Kā lai remdinu savas raizes, sirgst mana sirds! Redzi, manas tautmeitas sauc palīgā, no zemes tālumiem skan: vai nav Ciānā Kunga, vai nav tur ķēniņa!? “Kādēļ viņi kaitina mani ar saviem elku tēliem un svešajiem dievekļiem?” Garām pļaujas laiks, un vasara prom, bet mēs vēl neesam glābti! Manas tautmeitas posta dēļ – es izpostīts! Es tumsā! Šausmas kampj mani! Vai Gileādā nav balzama, vai ārsta tur nav? Kādēļ mana tautmeita nav dziedināta? Kaut mana galva par ūdeni taptu un manas acis par asaru avotu! Es raudātu dienu un nakti par manas tautmeitas kritušajiem! Ja man dotu tuksnesī ceļinieku būdu, tad es pamestu savu tautu un no tiem aizietu, jo tie visi ir laulības pārkāpēji un krāpnieku pulks! “Tie trin savas mēles kā loka dzīslu, runā melus, ne patiesību, šai zemē tie vareni, jo no ļauna uz ļaunu tie iet un mani tie nepazīst,” saka Kungs. “Ik vīrs lai sargās no kaimiņa un neuzticas pat brālim, jo brālis krāpj brāli un kaimiņš baumodams staigā. Ik vīrs savu tuvāko viļ, neviens nerunā patiesību, savai mēlei tie iemācījuši runāt melus, bez mitas tie nopūlas grēkos. Jūs tupat māņos un liedzaties mani pazīt!” saka Kungs. Tādēļ tā saka Pulku Kungs: “Redzi, es kausēdams viņus pārbaudīšu! Ko citu lai manai tautmeitai daru? Kā izasināta bulta viņu mēle melš māņus, ar muti tie runā uz tuvāko mieru, bet sirdī tam lamatas taisa. Vai tādēļ lai tos atstāju mierā? – saka Kungs, vai tādai tautai lai es neatriebju pats?” Pār kalniem es celšu raudas un žēlabu dziesmu un pār tuksneša ganībām – vaimanas, jo tās tā pārpelnotas, ka ne cauri iziet, nedzird pat lopus maujam, debesu putni un zvēri – visi pamukuši! “Es pataisīšu Jeruzālemi par drupām un šakāļu midzeni, Jūdas pilsētas pārvērtīšu par izpostījumu, kur neviens nemīt.” Kurš ir tik gudrs, ka var to saprast? Uz ko lai runā Kunga mute? Kam viņš lai stāsta par to – kādēļ nopostīta zeme un pārpelnota kā tuksnesis, ka ne cauri iziet? Kungs teica: “Tādēļ ka tie atmetuši manu bauslību, ko es tiem devu, un manai balsij nav klausījuši, ko es teicu, nav darījuši, bet no savas sirds stūrgalvības skrējuši pakaļ baāliem, kā viņu tēvi tiem mācījuši, redzi, tādēļ es, saka Pulku Kungs, Israēla Dievs, barošu šo tautu ar vērmelēm un ar indes ūdeni dzirdīšu! Es viņus izkaisīšu starp tautām, kuras nepazīst ne viņi, ne viņu tēvi, un es trenkšu tiem pakaļ zobenu, līdz tos piebeigšu!” Tā saka Pulku Kungs: “Jēdzieties, sauciet pēc gaudotājām, sūtiet pēc gudrām sievām, lai tās steidz šurp un sāk par mums žēlu dziesmu, lai mūsu acis pierit asarām, lai mūsu plaksti ūdeni pārplūst! Jo no Ciānas dzird žēlu dziesmu: kā mēs izpostīti, kā apkaunoti – jo pametām zemi, jo mūs iztrieca no mūsu mājokļiem!” Klausieties, sievas, Kunga vārdus, ņemieties ausīm viņa mutes vārdus un māciet savām meitām žēlu dziesmu un vaimanas viena otrai! “Nāve pa logu iekāpusi, mūsu pilīs ienākusi, bērnus no ielām nopļāvusi un no laukumiem – jaunekļus.” Runā: “Tā saka Kungs: ļaužu līķi kritīs kā mēsli pār lauku, kā salmi pēc ražas vācēja – tos vairs nesavāks! Tā saka Kungs: lai gudrais nelīksmo savā gudrībā, lai varonis nelīksmo savā varonībā, lai bagātais nelīksmo savā bagātībā! Kas grib līksmot, lai līksmo par to, ka protas un pazīst mani, jo es esmu Kungs, es dodu zemei žēlastību, tiesu un taisnību, jo tas viss man tīk, saka Kungs. Redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad es pārmācīšu visus, kas apgraizīti, bet neapgraizīti! Ēģipti, Jūdu un Edomu un Amona dēlus un Moābu, un tos, kam matiem apgriezta mala, kuri tuksnesī mīt, – jo visas tautas ir neapgraizītas un viss Israēls neapgraizītu sirdi!” Israēla nams! Klausies vārdus, ko saka Kungs! Tā saka Kungs: “Tautu ceļus jūs nestaigājiet un no debesu zīmēm nebīstieties, kā tautas bīstas no tām. Jo tautu dievi ir nieki – kā nocirsts meža koks, ko ar cirvi apdarinājis kokgriezējs, – ar sudrabu un zeltu izdaiļoti, ar naglām un āmuru sasisti kopā, lai negāžas. Tie kā biedēkļi izdreijāti, tie nerunā – ceļami, stumjami, jo soļot tie nevar, nebīstieties no tiem, ļaunu tie darīt nevar un labu arīdzan ne.” Kungs, nav tāda kā tu! Tu esi liels, un tavs vārds ir liels tavā varenībā! Kas gan tevis nebīstas, tautu ķēniņ! Tas pienākas tev, jo nevienai no gudrajām tautām nevienā valstī nav tāda kā tu! Bet vienādiņ visi ir dumji un muļķi – baālu mācība ir no koka! Kalts sudrabs no Taršīšas vests un zelts no Ūfāzas – amatnieku un zeltkaļu darbs, purpurzilas un purpura viņu drānas, tie visi ir gudro darbs. Bet Kungs ir patiesības Dievs, viņš ir dzīvs Dievs un mūžīgs Ķēniņš, no viņa dusmības dreb zeme, un tautas nevar turēt viņa bargumu! To saki viņiem: dievi, kas debesis un zemi nav taisījuši, lai pazūd no zemes un no šīm debesīm! Viņš taisīja zemi ar savu spēku un nostiprināja cietzemi ar savu prātu un gudrību, viņš izpleta debesis! Kad viņš ceļ balsi – krāc debesu ūdeņi! Viņš ceļ garaiņus no zemes galiem, zibeņo lietū, un no savām krātuvēm atnes vēju! Dumjš ir cilvēks – bez zināšanas, apkaunots zeltkalis ar saviem elku tēliem, jo meli ir viņa lējumi un tajos nav gara! Tie ir tukšība, smiekla darbs, kad tos piemeklēs, tad tie ies bojā! Ne tāda ir Jēkaba daļa, jo visu veidoja viņš! Un Israēls ir viņa mantojuma cilts! Viņa vārds ir – Pulku Kungs! Savāc savu nastu no zemes, tu, ielenktā! Jo tā saka Kungs: “Redzi, šoreiz es aizmēzīšu visus, kas mīt uz zemes, es tos turēšu aplenktus, lai tie zina!” Vai, kāds man posts! Mana brūce gurdina mani, bet es teicu: patiesi! Tā mana sērga, tā man jācieš! Mana telts nojaukta, un visas manas telts virves sarautas, mani bērni aizgājuši no manis, un to nav! Neviens vairs nepletīs manu telti, nenostieps manus telts aizkarus! Gani ir dumji, Kungu tie nemeklē, tādēļ tiem nesokas un to ganāmpulki ir izklīduši. Redzi, no ziemeļu zemes ceļas balsu duna un liela trīcēšana, nu Jūdas pilsētas padarīs par izpostījumu un šakāļu midzeni! Kungs, es zinu, ka ne cilvēka varā ir viņa ceļš, un tas, kas iet, pats neliek soļus. Kungs, pamāci mani ar tiesu, bet ne ar dusmām, nepadari mani par nieku! Savu niknumu izlej pār tautām, kas nepazīst tevi, pār dzimtām, kas nepiesauc tavu vārdu, – jo Jēkabu tās ir aprijušas, viņu tās izskaudušas un viņa ganības izdeldējušas! Vārdi, kas Jeremijam nāca no Kunga: “Klausieties šīs derības vārdus un sakiet tos Jūdas vīriem un Jeruzālemes iemītniekiem! Saki tiem: tā saka Kungs, Israēla Dievs: nolādēts tas vīrs, kas nepaklausa šīs derības vārdiem, to es pavēlēju jūsu tēviem todien, kad izvedu viņus no Ēģiptes zemes, no dzelzs lietuves, sacīdams: klausieties manā balsī un dariet visu, ko es jums pavēlu, un jūs būsiet mana tauta, un es būšu jūsu Dievs. Tas tādēļ, lai varu pildīt zvērestu, ko es zvērēju jūsu tēviem, ka došu tiem zemi, kur plūst piens un medus, – un tā tur ir vēl šodien!” Un es atbildēju un teicu: “Patiesi, Kungs!” Un Kungs man sacīja: “Sauc šos vārdus Jūdas pilsētās un Jeruzālemes laukumos: klausieties šīs derības vārdus un pildiet tos! – Jo todien, kad es viņus izvedu no Ēģiptes zemes, es jūsu tēviem piekodināju – un līdz šai dienai es piekodinu bez mitas: klausiet manai balsij! – Bet tie neklausīja, pat neieklausījās! Ikviens staigāja pēc savas sirds stūrgalvības! Tādēļ es liku, lai pār tiem nāk visi šīs derības vārdi, kurus es pavēlēju tiem pildīt, bet tie nepildīja.” Kungs man teica: “Jūdas vīri un Jeruzālemes vīri ir pieķerti sazvērestībā, tie ir atkrituši savu sentēvu pārkāpumos – tie liedzās klausīties manos vārdos un staigāja pakaļ citiem dieviem, un kalpoja tiem. Israēla nams un Jūdas nams ir lauzuši manu derību, ko es slēdzu ar viņu tēviem!” Tādēļ tā saka Kungs: “Redzi, es liku, lai pār tiem nāk ļaunums, no kura tie nepaglābsies, tie brēks uz mani, bet es viņos neklausīšos! Un Jūdas pilsētu un Jeruzālemes iedzīvotāji ies un kliegs uz dieviem, kam tie kvēpinājuši, bet tie viņus ļaunā brīdī neglābs. Jūda, cik tev ir pilsētu, tik tev dievu! Jeruzāleme, cik tev ir ielu, tik altārus tu uzcēli, lai darītu kauna darbus, – altārus, kur kvēpināt Baalam! Un tu par šo tautu nelūdzies, nebrēc un nelūdz par tiem, jo es nedzirdu tos, kad tie mani sauc ļaunā brīdī! Kas manai mīļajai manā namā, ja tā perinājusi viltības? Vai upuru gaļa glābs tevi? Jo tu esi līksma tikai tad, kad dari ļaunu! Zaļojošs olīvkoks, jauks saviem pilnbrieda augļiem – tā tevi sauca Kungs, – negaisam šalcot, viņš pieliks tam uguni, visa lapotne nosvils! Pulku Kungs, kas tevi dēstīja, nu runā par tevi ļaunu, jo mani kaitina Israēla nama un Jūdas nama ļaunums, ko tie darījuši, kvēpinot Baalam.” Kungs lika man zināt, un nu zinu, viņš man parādīja to darbus. Bet es biju kā rāms jērs, uz kaušanu novests, un es nezināju, ka tie pret mani perina ienaidu: sapūdēsim koku kopā ar augli un nocirtīsim to no dzīvo zemes, lai viņa vārdu vairs neatceras! Pulku Kungs, tu tiesā taisni! Tu pārbaudi sirdis un nieres! Es taču redzēšu, kā tu tiem atrieb, jo tev es uzticu savu lietu! Tādēļ tā saka Kungs Anātotas vīriem, kuri dzenas pēc manas dzīvības: “Nepravietojiet Kunga vārdā, tad nemirsiet no mūsu rokas!” Tādēļ tā saka Pulku Kungs: “Redzi, es viņus piemeklēju! Viņu jaunekļi mirs no zobena, viņu dēli un meitas mirs badā! Tiem nekas nepaliks pāri, jo es nesīšu ļaunu Anātotas vīriem tai gadā, kad tie tiks piemeklēti!” Taisns tu, Kungs, kad es ķildā ar tevi. Tomēr runāšu ar tevi par tiesu: kādēļ ļaundariem ceļš sokas un bez rūpēm tie visi krāpjas? Tu viņus stādīji, un tie iesakņojās, tie izauga un deva augļus, tu esi tuvu to mutēm, bet tālu to nierēm! Tu, Kungs, pazīsti mani un redzi, tu pārbaudi manu sirdi pret tevi, dzen tos ārā kā avis uz nāvēšanu un nošķir tos kaušanas dienai! Cik ilgi sēros zeme un kaltīs zāle uz lauka – zvēri un putni ir patriekti tur mītošo ļaunuma dēļ, jo viņi teica: mūsu galu viņš neredzēs! Ja tu ar kājniekiem skrienies un tas tevi gurdina, tad kā tev skrieties ar zirgiem? Ja uz miera zemi tu paļaujies, tad ko tev darīt Jardānas biezokņos? Pat tavi brāļi un tava tēva nams – pat tie tevi pievīluši, pat tie brēc tev pakaļ pilnā rīklē, netici tiem, kad tie runā labu! “Es pametu savu namu, es pametu savu mantoto, savas dvēseles mīļo es atdevu viņas naidnieka rokā. Mana mantotā tapa kā biezokņu lauva, savu balsi pret mani tā pacēla, tādēļ to nīstu. Vai mana mantotā ir raibs plēsējputns? Vai plēsējputni riņķo ap to? Ejiet, pulciniet lauka zvērus, vediet tos šurpu, lai rij! Pulka ganu postījuši manu vīnadārzu, manu daļu tie nominuši, manu kāroto daļu par izdeldētu tuksnesi pataisījuši. Par izpostījumu pataisīta, sapostīta tā vaid uz mani, izdeldēta ir visa zeme, bet nav neviena, kas to liktu pie sirds. Pār visiem kailajiem tuksneša pakalniem nākuši postītāji, jo Kunga zobens rij no viena zemes gala līdz otram, un nevienai miesai nav miera! Tie sēja kviešus un ievāca ērkšķus, paši jau paguruši, bet guvuši nav neko, par savu ražu tiem jākaunas Kunga dusmu kvēles dēļ.” Tā saka Kungs par visiem maniem ļaunajiem kaimiņiem, kuri grābstās gar manu mantojumu, kuru es devu mantot savai tautai Israēlam: “Redzi, es izraušu viņus no viņu zemes, un Jūdas namu es izraušu no viņu vidus! Bet pēc tam, kad es būšu tos izrāvis, es atkal apžēlošos par viņiem – ikvienu es vedīšu atpakaļ pie viņa mantojuma un viņa zemes. Un, ja tie pratīsies turēties pie manas tautas gājuma un zvērēs manā vārdā: dzīvs Kungs! – tāpat kā tie mācīja manai tautai zvērēt pie Baala, tad tie tiks ietverti manas tautas vidū. Bet, ja tie neklausīs, es izraušu šo tautu, izraušu un izdeldēšu!” saka Kungs. Kungs man teica tā: “Ej nopērc sev linu jostu un apliec to sev ap gurniem, bet ūdenī to nemērc.” Un es nopirku sev jostu, kā Kungs bija teicis, un apliku to sev ap gurniem. Un Kunga vārds nāca otrreiz pār mani: “Ņem jostu, ko tu sev nopirki un kas tev ap gurniem, celies, ej pie Eifrātas un tur paslēp to klints plaisā.” Un es gāju un paslēpu to pie Eifrātas, kā Kungs man bija pavēlējis. Un pēc daudzām dienām Kungs man teica: “Celies, ej pie Eifrātas un paņem no turienes jostu, ko es tev tur pavēlēju noslēpt.” Un es gāju pie Eifrātas, izraku un paņēmu jostu no tās vietas, kur biju to noslēpis, un, redzi, josta bija sapuvusi un vairs nekam nederīga. Un pār mani nāca Kunga vārds: “Tā saka Kungs: tieši tāpat es sapūdēšu Jūdas lepnību un lielo Jeruzālemes lepnību. Šai ļaunajai tautai, kas liedzas klausīties manos vārdos, staigā savas sirds stūrgalvībā un staigā pakaļ citiem dieviem, lai tiem vergotu un klanītos, klāsies tāpat kā šai jostai, kas vairs neder nekam! Jo, kā josta kļaujas ap vīra gurniem, tā es sev piekļāvu visu Israēla namu un visu Jūdas namu, saka Kungs, lai tie man būtu par tautu un par vārdu, un par slavu, un par godu; bet tie neklausījās. Un tu saki viņiem šos vārdus: tā saka Kungs, Israēla Dievs: visas krūkas lai pilda ar vīnu! Un viņi tev teiks: vai tad mēs tiešām nezinām, ka visas krūkas ir jāpilda ar vīnu? Un tu saki tiem: tā saka Kungs: redzi, visus šīs zemes iedzīvotājus un ķēniņus, kuri sēž Dāvida tronī, un priesterus, un praviešus, un visus Jeruzālemes iedzīvotājus es piepildīšu ar dzērumu. Es tos sarīdīšu vienu pret otru, tēvus pret dēliem, saka Kungs, netaupīšu, nesaudzēšu, nežēlošu un iznīdēšu!” Klausieties, sadzirdiet un nelepojieties, jo Kungs ir runājis! Dodiet godu Kungam, jūsu Dievam, pirms viņš sūta tumsu, pirms piedauzās jūsu kājas pie pakalniem krēslā. Un, kamēr jūs alkstat gaismas, viņš pārvērš to par nāves ēnu un padara to par tumsību. Ja jūs neklausīsieties, mana dvēsele slēptuvē raudās jūsu lepnības dēļ, tā brēktin brēks, manas acis pieritēs asaru, jo Kunga ganāmpulks sagūstīts. Saki ķēniņam un valdniecei: “Sēdieties nu zemāk, jo no jūsu galvām nokritis jūsu kundzības dižuma kronis! Negebas pilsētas ciet, un nav neviena, kas atver, trimdā nu visa Jūda, aizdzīta trimdā pavisam.” Pacel acis un redzi, kas no ziemeļiem nāk! Kur ir ganāmpulks, ko viņš tev deva, – tavas diženās avis? Ko tu teiksi, kad tie piemeklēs tevi, kad tie, ko pazini kā draugus, uzmetīsies tev par galvenajiem? Vai nepārņems tevi tad sāpes kā sievu, kam jādzemdē? Vai tu savā sirdī saki: kādēļ viņš licis tā notikt? – tavu grēku dēļ tev pacelts svārks un atplestas kājas! Vai kūšietis savu ādu var mainīt un leopards savus plankumus? Tad jau jūs arī, uz ļaunu tik mācīti, nu varat darīt labu! “Es tos izkaisīšu kā salmus, ko aizrauj tuksneša vējš! Tā ir tava loze, daļa, kas tev no manis iemērīta,” saka Kungs, “jo mani tu aizmirsi un paļāvies meliem! Es atkailināšu tev svārku pār galvu, un visi redzēs tavu kaunumu! Es redzēju tavu laulības pārkāpšanu un zvaigāšanu, tavu netiklo maucību uz pakalniem un tavas riebeklības uz lauka! Vai tev, Jeruzāleme! Cik ilgi vēl paliksi nešķīsta?” Šie ir vārdi, ko Kungs Jeremijam teica par sausumu: “Jūda sēro, vārti izkaltuši melnē uz zemes, un Jeruzālemē paceļas klaigas. Tās dižciltīgie sūta kalpus, tie iet pie akām, tie ūdeni neatrod, tie atgriežas tukšiem traukiem – apkaunoti un apsmieti tie apklāj sev galvas. Sajukums pa visu zemi, jo zemē nav lietus, zemnieki apkaunoti apklāj sev galvas. Pat briežumāte uz lauka dzemdē un pamet, jo zāles nav. Mežēzeļi stāv uz kailajiem pakalniem un kā šakāļi ošņā gaisu acis tiem nīkst, jo nav ne zaļuma.” Kaut mūsu vainas mūs apsūdz, Kungs, dari jel ko sava vārda dēļ, jo liela ir mūsu atkrišana, pret tevi mēs grēkojuši! Israēla cerība un glābēj! Kādēļ tev nelaimes brīdī būt kā svešiniekam šajā zemē un kā ceļiniekam, kas iegriežas pārnakšņot? Kādēļ tev būt kā paklupušam vīram, kā spēkavīram, kas palīdzēt nevar? Kungs, tu esi pie mums, mēs tavā vārdā saukti! Nepamet mūs! Tā saka Kungs par šo tautu: “Tie klaiņoja un nepratās pievaldīt savas kājas, un Kungs tos vairs negrib, tagad viņš atcerēsies to vainas un piemeklēs viņu grēkus!” Un Kungs man teica: “Nelūdz šai tautai labumu! Kaut tie gavētu, es viņu klaigas nedzirdēšu, kaut tie sadedzināmos upurus upurētu un labības dāvanas nestu, es tos negribu, un es tos iznīdēšu ar zobenu, badu un mēri!” Un es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Redzi, pravieši tiem saka: zobenu jūs neredzēsiet, un bada jums nebūs, un patiesu mieru es jums došu šai vietā.” Kungs man teica: “Pravieši manā vārdā pravieto melus, es tos nesūtīju, un es tiem runāt nepavēlēju. Tie pravieto jums viltus redzējumus, pareģojumus, niekus un savas sirds viltu!” Tādēļ tā saka Kungs par praviešiem, kuri pravieto viņa vārdā: “Es tos nesūtīju, un pravieši, kuri saka: šajā zemē nebūs bada un zobena, – paši ņems galu no bada un no zobena! Un tā tauta, kurai tie pravieto, tiks iztriekta Jeruzālemes ielās zobena priekšā, un nebūs, kas tos aprok – viņus, viņu sievas, viņu dēlus un meitas! Es izliešu pār tiem viņu ļaunumu! Saki tiem šos vārdus: manas acis asarām pierit nakti un dienu un nerimst, jo posts ir liels, satriekta jaunava, mana tautmeita, ar nedziedējamu brūci! Kad es izgāju uz lauka, redzi, zobena caururbtie, kad es iegāju pilsētā, redzi, badacietēji, pravieši un priesteri spiesti vilkties uz zemi, ko nepazīst.” Vai tu mestin pameti Jūdu, vai Ciāna tavai dvēselei noriebusies? Kādēļ tu satrieci mūs un mums nav dziedēšanas? Mēs ilgojāmies pēc miera, bet laba nav, un pēc dziedēšanas laika, bet, redzi, šaušalas! Mēs zinām, Kungs, savu ļaunumu un mūsu tēvu vainas, jo pret tevi mēs grēkojuši! Neatmet mūs sava vārda dēļ, neapzaimo savu goda krēslu, atceries, nelauz ar mums derību! Vai starp tautu elkiem ir tādi, kas dod lietu, un vai debesis dos lietavas? Vai ne tu esi mūsu Kungs Dievs? Mēs ceram uz tevi, jo tu esi, kas visu to dod! Kungs man teica: “Pat ja manā priekšā stāvētu Mozus un Samuēls, mana dvēsele nav pie šīs tautas, – sūti tos projām no manis, lai tie iet prom! Un, kad tie tev teiks: kurp mums jāiet? – tad saki tiem: tā saka Kungs: kuri nāvei, tie nāvei, kuri zobenam, tie zobenam, kuri badam, tie badam, kuri gūstam, tie gūstam! Un es piemeklēšu tos ar četrām sērgām, saka Kungs, ar zobenu, lai kauj, ar suņiem, lai plēš, ar debesu putniem un zemes zvēriem, lai rij un lai posta! Es darīšu tos par briesmu tēlu visām zemes valstībām – tā dēļ, ko Jeruzālemē darīja Jūdas ķēniņš Manase, Jehizkijāhu dēls. Kas apžēlosies par tevi, Jeruzāleme, kas jutīs tev līdzi, kas vērsīsies pie tevis, lai pajautātu: vai tev klājas labi? Tu atmeti mani, saka Kungs, gāji atmuguriski, un es pastiepu savu roku un tevi nopostīju! Velti es nopūlos, tevi mierinādams. Ar vētījamo lāpstu es tos izvētīju zemes vārtos, savu tautu bez bērniem atstāju un izdeldēju, jo no sava ceļa tie novērsās! Darīju, ka viņu atraitņu ir vairāk nekā jūrā smilšu, viņu jaunekļu mātēm es uzsūtīju nīdētāju ap pusdienas laiku, es liku, lai piepeši tiem uzkrīt bailes un šausmas. Novīta tā, kas bija septiņus dzemdējusi, nonīka viņas dvēsele, viņas saule pa dienu norietēja, viņa tika apkaunota un pievilta. Un, kas tiem atlicis, to es atdošu zobenam viņu naidnieku priekšā,” saka Kungs. Vai manu, māt, ka tu mani dzemdēji! – strīdnieku un ķildnieku pret visu zemi – es neesmu palienējis un no manis nav aizlienējuši, bet lād mani visi! Kungs teica: “Es tevi atbrīvošu ar labu, es darīšu, ka naidnieks vēl nolūgsies tevi ļaunā un nelaimes laikā! Vai ar dzelzi var pārsist ziemeļu dzelzi un varu? Tavus labumus un dārgumus es par velti atdošu laupīt – par visiem taviem grēkiem visās tavās robežās. Es likšu, lai tu kalpo saviem naidniekiem zemē, ko nepazīsti, jo manās dusmās iedegās uguns, mūžam tā degs!” Kungs, tu zini! Atceries mani, piemeklē mani, atrieb mani maniem vajātājiem! Pacieties, nepaņem mani! Zini – tevis dēļ mani izsmej! Tavi vārdi atradās, un es tos apēdu, un tavi vārdi bija man sirds prieks un līksme, jo es esmu saukts tavā vārdā, Kungs, Pulku Dievs! Smējēju pulkā es nesēdēju un nelīksmoju, es sēdēju viens tava spēka dēļ: es sēdēju, jo ar dusmām tu mani pildīji! Kādēļ manas sāpes ilgst mūžam un sirguļo mana brūce, liedzas dziedējama? Vai tu mānīsi mani kā strauts, kas vasarā izsīkst? Tādēļ tā saka Kungs: “Ja tu atgriezīsies, es tevi ņemšu pie sevis un tu stāvēsi manā priekšā, un, ja tu atšķirsi cēlo no nevērtīgā, tu būsi kā mana mute! Viņi atgriezīsies pie tevis, bet tu pie tiem neatgriezies! Es likšu tevi šai tautai par nepieejamu vara mūri, un viņi karos pret tevi, bet tevi nepievārēs, jo es esmu ar tevi, lai tevi glābtu un pestītu,” saka Kungs. “Es tevi izpestīšu no ļauno rokas un izpirkšu tevi no varmāku nagiem!” Tad pār mani nāca Kunga vārds: “Neņem sev sievu, un lai tev šajā vietā nav ne dēlu, ne meitu, jo tā saka Kungs par dēliem un meitām, kas šai vietā ir dzimuši, un par viņu mātēm, kas tos dzemdējušas, un par viņu tēviem, kas tos šajā vietā dzemdinājuši: no nāvīgām sērgām tie mirs, tos nedz apraks, nedz apglabās, tie būs kā mēsli uz zemes virsas, ar badu un zobenu tos piebeigs, un viņu līķi būs par rijamo debesu putniem un zemes zvēriem!” Jo tā saka Kungs: “Neej klaigātāju namā un neej raudāt un ciest tiem līdzi, jo es šai tautai atņēmu savu mieru, saka Kungs, žēlastību un apžēlošanu! Šajā zemē nomirs gan lieli, gan mazi, tos ne apraks, ne apraudās, to dēļ sevi negraizīs un matus nost nedzīs! Maizi kopā ar sērotāju neviens nelauzīs, lai viņu mierinātu mirušā dēļ, mierinājuma kausu tam nedos dzert viņa tēva un mātes dēļ! Un dzīru namā tu neej, lai sēdētu kopā ar viņiem – ēstu un dzertu!” Jo tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Redzi, šajā vietā vēl jūsu dienās un jūsu acu priekšā es apklusināšu līksmes un prieka balsi, līgavaiņa balsi un līgavas balsi! Un, kad tu pastāstīsi šai tautai šo visu, viņi tev sacīs: kādēļ Kungs vērsās pret mums ar šo lielo ļaunumu? Kāda ir mūsu vaina, un kur mūsu grēks? Ar ko mēs esam grēkojuši pret Kungu, mūsu Dievu? – Tad saki viņiem: tādēļ, ka jūsu tēvi mani atmeta, saka Kungs, sekoja citiem dieviem un tiem vergoja un klanījās, bet mani atmeta un manu bauslību neturēja! Jo jūs darāt vairāk ļauna nekā jūsu tēvi, un, redzi, jūs katrs staigājat pēc savas ļaunās sirds stūrgalvības, mani neklausīdami, tādēļ es aiztriekšu jūs no šīs zemes uz zemi, ko nepazīstat nedz jūs, nedz jūsu tēvi, un tur jūs vergosiet citiem dieviem dienu un nakti, un es jums žēluma neparādīšu! Tādēļ, redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad vairs neteiks: dzīvs Kungs, kas izveda Israēla dēlus no Ēģiptes zemes! Bet teiks: dzīvs Kungs, kas izveda Israēla dēlus no ziemeļu zemes un no visām zemēm, kur bija tos aiztriecis! Un es savedīšu tos atpakaļ viņu zemē, ko es devu to tēviem! Redzi, es sūtu daudzus zvejniekus, saka Kungs, un tie nozvejos viņus. Pēc tam es sūtīšu daudzus medniekus, un tie medīs viņus no katra kalna, no katra paugura un klinšu plaisas! Jo manas acis redz viņu ceļus, tie man nav apslēpti! Manām acīm nav apslēptas viņu vainas! Vispirms es tiem divkārt atdarīšu viņu vainas un grēkus, jo manu zemi tie aptraipīja ar savu riebekļu līķiem un ar savām preteklībām piepildīja manu īpašumu!” Kungs, mans stiprums, mans spēks, mans patvērums ļaunā dienā, pie tevis nāk tautas no zemes galiem un saka: “Tiešām, melus mantoja mūsu tēvi, tukšību, kas neko nedod! Vai cilvēks var taisīt sev dievus? Un tie pat nav dievi!” “Redzi, tādēļ es lieku tiem zināt, šoreiz es likšu tiem zināt, kas ir mans spēks un varenība, un tie zinās, ka mans vārds ir Kungs!” Jūdas grēks ir ierakstīts ar dzelzs spalvu, ar dimanta grebli iegrebts uz viņu sirds plāksnēm un uz jūsu altāru ragiem, kamēr vien viņu dēli piemin savus altārus un ašēras – zem katra zaļoksna koka un uz pakalnu pakalniem! “Mans laukvidus kalns! Tavus labumus un tavus dārgumus es atdošu laupīt un tavus pakalnus grūdīšu grēkā visur, kur vien tu esi! Rokas tu atlaidīsi no sava īpašuma, ko es tev devu, tavi naidnieki kalpinās tevi zemē, kuru tu nepazīsti, jo manās dusmās tu uguni dedzi, mūžam tā degs!” Tā saka Kungs: “Nolādēts vīrs, kas uz cilvēku paļaujas, miesu par savu spēku tur un novērš sirdi no Kunga! Tāds ir kā tuksneša ērkšķis, neredzēs labu – mitīs tuksneša degzemē, sāļainē, kur neviens nemīt. Svētīts vīrs, kas uzticas Kungam, Kungs būs viņa uzticība! Tas būs kā koks, pie ūdeņiem stādīts, pie straumēm stieps savas saknes, tam lapotne zaļos un sausuma gads paies bez rūpēm, tas nestās dot augļus.” Sirds pieviļ un sirgst! Kas zina?! “Es – Kungs, es caurskatu prātus, es pārbaudu sirdis un dodu ikvienam pēc viņa augļiem, pēc viņa darba augļiem!” Kā irbe perē olas, ko dējusi nav, tā bagātais netaisni mantu rauš, – viņa dienas apstāsies pusē, viņš nāves cisās būs nelga! Tu jau no sākumiem esi visaugstais goda tronis, mūsu svētnīcas vieta, Israēla cerība – Kungs! Visi, kas tevi atmet, paliks kaunā, kas novēršas – piederēs zemei, jo pametuši dzīvā ūdens avotu – Kungu! Dziedini mani, Kungs, un es būšu dziedēts, glāb mani, un es būšu glābts, jo tu esi mana slava! Redzi, viņi man saka: “Kur Kunga vārds? Lai nāk!” Es nevairījos tev sekot! Sērgas es nekāroju! Tu zināji, kas nāk no manas mutes – tas bija tev atklāts! Nepazudini mani, tu esi mans patvērums ļaunā dienā! Lai mani vajātāji paliek kaunā – bet ne es! Satriec viņus, bet ne mani! Nes viņiem ļaunu dienu, ar divkāršu nīcību nīcini tos! Tā man teica Kungs: “Ej un nostājies Tautas dēlu vārtos, pa kuriem nāk Jūdas ķēniņi un pa kuriem tie iet, un visos Jeruzālemes vārtos! Un saki tiem: klausieties Kunga vārdu, Jūdas ķēniņi un visa Jūda, un visi, kas vien Jeruzālemē mītat un kas pa šiem vārtiem nākat!” Tā saka Kungs: “Piesargiet savu dzīvību! Nenesiet sabatā nastas, neienesiet tās pa Jeruzālemes vārtiem! Un neiznesiet nastas no saviem namiem sabatā, nedariet nevienu darbu un svētījiet sabatu, kā es jūsu tēviem esmu pavēlējis! Bet viņi neklausījās, pat ausi nepastiepa, stūrgalvīgi tie nedz klausīja, nedz labojās! Ja klausīsiet mani, saka Kungs, un pa šīs pilsētas vārtiem nenesīsiet nastas sabatā, bet svētīsiet sabata dienu, nedarīdami nekādu darbu, tad pa šīs pilsētas vārtiem ienāks augstmaņi un ķēniņi, kuri sēž uz Dāvida troņa, tie brauks ar ratiem un jās zirgiem – viņi un viņu augstmaņi, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji – un viņi dzīvos šai pilsētā mūžam. Un nāks ļaudis no Jūdas pilsētām un no Jeruzālemes apkārtnes, un no Benjāmina zemes, un no Šefelas, un no kalniem, un no Negebas – tie nesīs sadedzināmos upurus un kaujamos upurus, vīraku un labības dāvanas Kunga namam. Ja jūs mani neklausīsiet un nesvētīsiet sabata dienu, bet nesīsiet nastas un iesiet sabatā pa vārtiem, tad es tās vārtos iedegšu uguni, un tā rīs Jeruzālemes pilis, ka ne nodzēst!” Vārds, kas Jeremijam nāca no Kunga: “Celies, ej uz podnieka namu, un tur es tev likšu sadzirdēt manus vārdus!” Un es nogāju uz podnieka namu, un, redzi, viņš strādāja pie savas ripas. Un trauks, ko podnieks darināja no māliem, neizdevās, un viņš atkal ķērās klāt un pārtaisīja to par citu trauku, kā viņam šķita labi. Un Kunga vārds nāca pār mani: “Israēla nams, vai lai es nedaru ar jums tā, kā šis podnieks dara, saka Kungs, redzi, Israēla nams, jūs esat manā rokā kā māls podnieka rokā! Drīz es runāšu par tautu un valsti, lai nīdētu, plēstu un deldētu! Bet, ja tie novērsīsies no sava ļaunuma, par ko es ar tiem runāju, es rimšu un nedarīšu tiem ļaunu, kā biju domājis. Drīz es runāšu par tautu un valsti, lai celtu un dēstītu! Bet, ja tie darīs ļaunu manās acīs un neklausīsies manā balsī, es rimšu un nedarīšu tiem labu, kā biju domājis. Tagad saki Jūdas vīriem un Jeruzālemes iemītniekiem: tā saka Kungs: redzi, es jums kā podnieks veidoju ļaunu un kaļu plānus pret jums. Atgriezieties jel katrs no sava ļaunā ceļa un dariet, ka top labs jūsu gājums un jūsu darbi! – Bet tie teica: velti! Mēs iesim, kur mūsu pašu padoms mums liek, katrs pēc savas ļaunās sirds stūrgalvības mēs darīsim! Tādēļ tā saka Kungs: nu, paprasiet tautām, vai tās ko tādu ir dzirdējušas? Šausmu lietas darījusi Israēla jaunava! Vai tad varenās klintis un Lebanonu pamet sniegs? Vai tālumu ūdeņi izsīkst un vēsās straumes? Mana tauta gan mani aizmirsusi – viņi kvēpina tukšībai, viņi grīļojas savos ceļos, mūžsenās takās, lai ietu pa nomaļām takām, nevis pa uzbērtu ceļu, lai savu zemi par postažu padarītu, par mūžīgu izsmieklu, – ikviens, kas to šķērso, ir satriekts un nicīgi pašūpo galvu. Kā austrenis es tos izkaisīšu naidnieka priekšā, muguru, ne seju tiem uzgriezīšu nelaimes dienā.” Un viņi teica: “Sazvērēsimies pret Jeremiju! Ka priesterim nezūd bauslība un gudrajam padoms, un pravietim vārds! Ejam izņirdzam viņu! Neklausīsimies viņa vārdos!” Uzklausi mani, Kungs, sadzirdi manu strīdnieka balsi! Vai labs jāatdara ar ļaunu? Tie izkārpījuši manai dzīvībai bedri! Atceries, es stāvēju tavā priekšā, lai uz tiem runātu labu, lai novērstu tavas dusmas no viņiem! Tādēļ dod viņu dēlus badam, atdod zobenam viņus, viņu sievas lai ir bezbērnu atraitnes un viņu vīrus lai kauj nāve, lai viņu jaunekļus kaujā nogalē zobens! No viņu mājām lai dzird kliedzam, kad tu piepeši uzsūti tiem laupītāju bandas, jo viņi raka bedri, lai mani sagūstītu, un lamatas izlika manām kājām! Tu, Kungs, zināji viņu nolūkus nonāvēt mani, nepiedod tiem viņu vainu un viņu grēkus nemazgā no viņu sejām, lai tie klūp tavā priekšā! Tā dari tiem savas dusmības laikā! Tā saka Kungs: “Ej nopērc no podnieka māla krūku, paņem sev līdzi kādu no tautas, kas vecs, un kādu pieredzējušu priesteri un ej uz Ben-Hinnomas ieleju, kur jāiet pa Podnieku vārtiem, un sauc tur tos vārdus, ko es tev teikšu! Saki tur: klausieties Kunga vārdu, Jūdas ķēniņi un Jeruzālemes iemītnieki, tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: redzi, es nesu šai vietai ļaunu, un ikvienam, kas to dzird, džinkstēs ausīs, jo viņi mani pametuši un padarījuši svešu šo vietu, kvēpinādami citiem dieviem, kurus nepazina ne viņi, ne viņu tēvi, ne Jūdas ķēniņi, un tādēļ, ka viņi piepildījuši šo vietu ar nevainīgo asinīm! Un arī tādēļ, ka viņi cēluši augstienes Baalam, lai dedzinātu ugunī savus dēlus, upurēdami Baalam, – to es tiem nepavēlēju un neteicu, no manas sirds tas nenāca! Redzi, tādēļ nāk dienas, saka Kungs, kad šo vietu vairs nesauks par Tofetu vai Ben-Hinnomas ieleju, bet gan par Slepkavu ieleju! Un šajā vietā es laupīšu padomu Jūdai un Jeruzālemei, un es likšu tiem krist no zobena viņu ienaidnieku priekšā un no to rokas, kuri tīko pēc viņu dzīvības, un es atdošu viņu līķus par rijamo debesu putniem un zemes zvēriem! Un šo pilsētu es padarīšu par postažu un izsmieklu. Visi, kas tai ies cauri, šausmināsies par to un izsmies viņas brūču dēļ! Es likšu tiem ēst viņu dēlu gaļu un viņu meitu gaļu, un tie ēdīs viens otra gaļu aplenkumā un spaidos, ar ko tos apspiedīs viņu ienaidnieki un tie, kas lūko pēc viņu dzīvības. Un tu sasit krūku to ļaužu priekšā, kuri iet kopā ar tevi, un saki viņiem: tā saka Pulku Kungs: es sasitīšu šo tautu un šo pilsētu tāpat, kā sasit podnieka trauku, ko vairs nesalabot! Tofetā viņi bedīs, ka vairs nebūs vietas kur bedīt! Tā es darīšu šai vietai, saka Kungs, un tās iemītniekiem. Šai pilsētai es darīšu kā Tofetai! Un Jeruzālemes mājas un Jūdas ķēniņu nami būs nešķīsti kā Tofeta – visu to māju dēļ, uz kuru jumtiem tie kvēpināja visiem debesu pulkiem un laistīja laistekļus citiem dieviem!” Tad Jeremija nāca no Tofetas, uz kurieni Kungs bija viņu sūtījis pravietot, un viņš nostājās Kunga nama pagalmā un teica visai tautai: “Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: redzi, es nesu šai pilsētai un visām tās pilsētām visu ļaunumu, par ko esmu runājis, jo viņi kļuvuši stūrgalvīgus un manos vārdos nav klausījušies!” Priesteris Pašhūrs, Immēra dēls, kas bija Kunga nama uzraugs, dzirdēja Jeremiju pravietojam šo visu. Tad Pašhūrs sita pravieti Jeremiju un ielika viņu siekstā, kas atradās Benjāmina vārtos, pie Kunga nama augšdaļas. Un no rīta Pašhūrs atlaida pravieti Jeremiju no siekstas, un Jeremija viņam teica: “Tevi vairs nesauks par Pašhūru, bet par Visušausmīgo!” Jo tā saka Kungs: “Redzi, es uzsūtīšu tev šaušalas, tev un visiem taviem mīļajiem, viņi kritīs no ienaidnieka zobena, un tavas acis to redzēs! Visu Jūdu es atdošu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš aiztrieks to trimdā uz Bābeli un kaus ar zobenu! Es atdošu ienaidnieka rokā visus šīs pilsētas dārgumus, visus tās krājumus un dārglietas, un visas Jūdas ķēniņu dārgumus, – tie tās izlaupīs, paņems un aiznesīs uz Bābeli! Un tu, Pašhūr, un visi, kas dzīvo tavā namā, aiziesiet gūstā, jūs iesiet uz Bābeli, tur mirsiet un tiksiet aprakti – tu un visi tavi mīļie, kam tu pravietoji melus!” Tu mani pierunāji, Kungs, es ļāvos pierunāties, tu mani pārspēkoji un pievārēji, es biju par izsmieklu cauru dienu, visi par mani ņirdz! Jo, kad es runāju, es kliedzu, spaidi un varasdarbi! – es saucu. Man bija Kunga vārds par kaunu un izsmieklu cauru dienu! Es teicu: viņu vairs neatcerēšos, vairs viņa vārdā nerunāšu! Manā sirdī bija degoša uguns, kaulos man ieslodzīta, knapi turos to valdīt un nevaru. Es dzirdēju daudzas paļas: visapkārt šaušalas – apsūdzam, uzrādām viņu! Visi mani ļaudis lūko, kad kritīšu: varbūt viņš pieviļas un mēs viņu pievārēsim un sariebsim viņam! Bet ar mani ir Kungs kā varonis spēcīgs! – Tādēļ klups mani vajātāji un nepārspēs mani! Tie paliks kaunā, jo nejēdz, negods tiem mūžīgs – tas netiks aizmirsts! Pulku Kungs, kas pārbauda taisno, kas redz sirdis un prātus! Ļauj, lai es ieraugu, kā tu atriebies viņiem, tev es uzticu savu lietu! Dziediet Kungam, slavējiet Kungu, jo viņš izglāba nabaga dzīvību no ļaundaru rokas! Nolādēta tā diena, kad piedzimu, diena, kurā māte mani dzemdēja, nav svētīta! Nolādēts tas vīrs, kurš pateica manam tēvam: tev piedzimis dēls, – re, kā iepriecināja! Lai tam vīram ir kā tām pilsētām, kuras Kungs noplēsa un nežēloja, lai viņš dzird kliedzam no rīta un kara dunu jau pusdienas laikā! Kādēļ viņš nenogalēja mani vēl mātes klēpī! Tad mana māte būtu mans kaps un viņas klēpis paliktu mūžam grūts. Kādēļ es pametu klēpi? Lai redzētu mokas un pūles? Lai manas dienas ritētu kaunā? Vārds, kas Jeremijam nāca no Kunga, kad ķēniņš Cedekija sūtīja pie viņa Pašhūru, Malkijas dēlu, un priesteri Cefanju, Maasējas dēlu: “Iztaujā priekš manis Kungu, jo Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars nāk pret mums ar karu! Varbūt Kungs dara mums brīnumu un šis aiziet no mums!” Jeremija viņiem teica: “Tā sakiet Cedekijam: tā saka Kungs, Israēla Dievs: redzi, es pavērsīšu otrādi ieročus, kas jums ir rokā, ar kuriem jūs karojat pret Bābeles ķēniņu un pret kaldiešiem, kas aplenkuši jūsu mūrus, – es visus sapulcēšu pilsētas vidū, un es karošu pret jums ar izstieptu roku un stipru elkoni – ar dusmām, niknumu un bargumu! Un es sitīšu šīs pilsētas iedzīvotājus – gan zvērus, gan cilvēkus – ar mēri, un tie nomirs! Un pēc tam, saka Kungs, es atdošu Jūdas ķēniņu Cedekiju un viņa kalpus, un tautu, un tos, kas šai pilsētā vēl būs atlikuši no mēra, zobena un bada, Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara rokā, – viņu ienaidniekiem un tiem, kas lūko pēc viņu dzīvības, un viņš kaus tos ar zobenu – nesaudzēs, netaupīs, nežēlos! Un tautai tu saki: tā saka Kungs: redzi, es nolieku jūsu priekšā dzīvības ceļu un nāves ceļu. Kas šai pilsētā dzīvos, tas mirs no zobena, bada un mēra, bet, kas izies un padosies kaldiešiem, kas jūs ielenkuši, tas dzīvos un gūs dzīvību! Jo šai pilsētā es esmu vērsis savu vaigu uz ļaunu, ne labu, saka Kungs, tā tiks atdota Bābeles ķēniņam, un viņš to nodedzinās ar uguni!” Klausies Kunga vārdu, Jūdas ķēniņa nams, tā saka Kungs Dāvida namam: “Tiesājiet tiesu no rīta un glābiet aplaupīto no apspiedēja rokas, kamēr vēl mans niknums kā uguns nav izgājis un iededzies, ka ne nodzēst – jūsu ļauno darbu dēļ! Redzi, es pret tevi, tu, ielejā mītošā, tu, lauka klints! – saka Kungs. Jūs sakāt: kurš trieksies pret mums, un kurš mūsu mājokļos nāks? Es piemeklēšu jūs pēc jūsu darba augļiem! – saka Kungs, es degšu uguni viņas mežos, un tā rīs visapkārt!” Tā saka Kungs: “Ej uz Jūdas ķēniņa namu un saki tur šos vārdus: saki: klausies Kunga vārdu, Jūdas ķēniņ, kas sēdi uz Dāvida troņa, tu un tavi kalpi un tava tauta, kas nāk pa šiem vārtiem: tā saka Kungs: dariet tiesu un taisnību un glābiet aplaupīto no apspiedēju rokas, un neapspiediet svešinieku, bāreni un atraitni, nedariet pāri, un neizlejiet šai vietā nevainīgā asinis. Ja jūs tā darīsiet, pa šiem vārtiem nāks ķēniņi, kas sēž uz Dāvida troņa, brauc ratos, jāj zirgos, – viņi un viņu kalpi, un tauta. Bet, ja jūs neklausīsieties šajos vārdos, es zvēru pie sevis, saka Kungs, par drupām kļūs šis nams!” Jo tā saka Kungs Jūdas ķēniņa namam: “Tu mana Gileāda, Lebanona virsotne! Vai lai nepadaru tevi par tuksnesi, par pilsētu, kur neviens nemīt? Es svētīšu pret tevi postītājus, katru ar savu ieroci, tie nocirtīs tavus labākos ciedrus un iemetīs tos ugunī! Cauri šai pilsētai ies daudzas tautas, un tie teiks viens otram: kādēļ Kungs tā darīja šai lielajai pilsētai? Un atbildēs: tādēļ, ka viņi atmeta sava Kunga Dieva derību – zemojās citiem dieviem un vergoja tiem!” Mirušo neapraudiet un par to nevaimanājiet! Raudāt raudiet par to, kurš aiziet, jo tas vairs atpakaļ nenāks un neredzēs zemi, kur dzimis! Jo tā saka Kungs par Jūdas ķēniņu Šallūmu, Jošijāhu dēlu, kurš valdīja pēc sava tēva Jošijāhu, – viņš no šejienes aizgāja un vairs neatgriezīsies: “Tajā vietā, kur viņu aizveda trimdā, – tur viņš mirs un šo zemi vairs neredzēs!” Vai! tam, kurš savu namu bez taisnības būvē un savas jumtistabas bez tiesas! Tam kaimiņš vergo par velti – pūles tam neatlīdzina. Tas saka: uzcelšu sev dižu namu plašām jumtistabām, izcirtīšu logus, ar ciedru izklāšu un sarkanu izmālēšu! Vai tu valdi tādēļ, ka dižojies ciedros? Tavs tēvs – vai viņš neēda un nedzēra? Vai tiesu un taisnību nedarīja? Tad viņam klājās labi! Viņš tiesāja sērdieņa, nabaga tiesu – tad bija labi! – “Vai tad tas nenozīmē pazīt mani?” saka Kungs. Bet tavas acis un sirds tik uz netaisnu mantu vien, tik nevainīga asinis liet, tik uz spaidiem un varasdarbiem! Tādēļ tā saka Kungs Jūdas ķēniņam Jehojākīmam, Jošijāhu dēlam: “Lai tie neraud par viņu: vai, mans brāli, vai, mana māsa! – lai tie viņu neapraud: vai, mans kungs, vai, diženais! – Ēzeļa kapā viņu apraks, izvazās un izmētās aiz Jeruzālemes vārtiem!” Ej uz Lebanonu un kliedz, cel Bāšānā balsi, un kliedz no Abārīma kalniem, jo visi tavi mīlnieki noslānīti! Es runāju uz tevi, kad tev klājās labi, tu teici: es neklausīšos! Tas ir ceļš, ko tu jau kopš jaunības min – tu neklausies manā balsī! Visus tavus ganus ganīs vējš, un tavi mīlnieki gūstā aizies – tad tu būsi bez kauna, bez goda! Lebanona iemītniece, kas ligzdo starp ciedriem! – kā tu vaidēsi, kā tevi pārmāks sāpes – kā radību mokās! “Es dzīvs,” saka Kungs, “kaut Konjāhu, Jehojākīma dēls, būtu gredzens uz manas labās rokas, tik un tā es viņu norautu no turienes! Es atdošu tevi tiem, no kuriem tu baidies, – Bābeles ķēniņam Nebūkadnecaram rokā un kaldiešiem! Es aiztriekšu tevi un tavu māti, kas tevi dzemdējusi, uz citu zemi, kur jūs neesat dzimuši, – un tur jūs mirsiet! Un uz zemi, kur viņi kāros atgriezties, – tur tie neatgriezīsies!” Vai šis vīrs Konjāhu ir nevērtīgs sasists trauks? Vai krūka, kas netīk nevienam? Kādēļ viņš aiztriekts un viņa pēcnācēji aizvesti uz zemi, ko viņi nepazīst? Zeme, zeme, zeme, klausies Kunga vārdu! Tā saka Kungs: “Pierakstiet viņu kā tādu, kas ir bez bērniem, kā vīru, kam nesokas viņa dienās, – nenāks no viņa pēcnācējiem vīrs, kas sēdētu Dāvida tronī un valdītu Jūdā!” “Vai! ganiem, kuri izdeldē un pazaudē avis no manām ganībām,” saka Kungs. Tādēļ tā saka Kungs, Israēla Dievs, par ganiem, kas gana manu tautu: “Jūs aiztrencāt un padzināt manas avis, un jūs tās nemeklējāt! Redzi, es piemeklēšu jūs jūsu ļauno darbu dēļ,” saka Kungs. “Es savākšu avis, kas vēl atlikušas, no visām zemēm, kur es tās biju aiztriecis, un atvedīšu tās atpakaļ uz viņu ganībām, un tās augļosies un vairosies. Es došu tām ganus, un tie tās ganīs – tām vairs nebūs nedz jātrūkstas, nedz jābīstas, un nezudīs neviena,” saka Kungs. “Redzi, nāk dienas,” saka Kungs, “es riesīšu Dāvidam taisnības atvasi, un kā ķēniņš viņš valdīs ar apdomu un uz zemes darīs tiesu un taisnību! Viņa dienās Jūda būs glābta un Israēls dzīvos drošībā, tas ir viņa vārds, viņu sauks: Kungs – mūsu taisnība. Tādēļ, redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad vairs neteiks: dzīvs Kungs, kas izveda Israēla dēlus no Ēģiptes zemes, bet gan: dzīvs Kungs, kas izveda un veda Israēla nama pēcnācējus no ziemeļu zemes un no visām zemēm, kur bija tos aiztriecis, un tie dzīvos savā zemē.” Par praviešiem: mana sirds satriekta, man mīksti visi kauli, es biju kā piedzēries, kā vīrs, kuru vīns pievārējis, – no Kunga un viņa svētuma vārdiem! Laulības pārkāpēju pilna ir zeme! Zeme sēro viņu lāsta dēļ, un tuksneša ganības kalst – tie skrēja pēc ļauna, un viņu varenība ir netaisna! “Gan pravietis, gan priesteris dzen neģēlību, pat manā namā es atrodu viņu ļaunumu,” saka Kungs. “Tādēļ to ceļš būs slidens! Tumsā tos grūdīs, tie iekritīs tur, jo es nesu tiem ļaunu viņu piemeklēšanas gadā,” saka Kungs. “Pie Samarijas praviešiem es redzēju nelietību, tie Baalam pravietoja un aizvīla manu tautu Israēlu! Pie Jeruzālemes praviešiem es redzēju šaušalas – pārkāpj laulību un melo, un vingrina ļaunumā roku! Neviens no sava ļaunuma nenovēršas – tie visi ir kā Sodoma, visi kopā kā Gomora!” Tādēļ tā saka Pulku Kungs par praviešiem: “Redzi, es viņus vērmelēm barošu un ar indes ūdeni dzirdīšu! Jo no Jeruzālemes praviešiem neģēlība iziet pa visu zemi!” Tā saka Pulku Kungs: “Neklausieties to praviešu vārdos, kuri jums pravieto, – tie melš tukšu un runā, ko pareģo viņu sirds, nevis no Kunga mutes! Uz tiem, kas nopaļā Kunga vārdu, tie runātin runā: jums būs miers! Tiem, kas savas sirds stūrgalvībā staigā, tie saka: ļaunums nenāks pār jums! Bet kurš stāvēja Kunga pulkā un redzēja, dzirdēja viņa vārdu? Kas klausījās viņa vārdos un sadzirdēja?!” Redzi, atnāca Kunga niknuma vētra, un viesulis virpuļo, tas ķers ļaundaru galvu! Kunga dusmas prom negriezīsies, līdz viņš izdarīs un panāks, ko viņa sirds nodomājusi! – pēdējās dienās, tad gan jūs zināsiet, kur saprašana! “Es šos praviešus nesūtīju – bet viņi skrien! Es uz tiem nerunāju – bet viņi pravieto! Ja manā pulkā tie būtu stāvējuši, tad manai tautai būtu teikuši manus vārdus un atgriezuši tos no viņu ļaunajiem ceļiem un viņu ļaunajiem darbiem! Vai es neesmu tuvs Dievs?” saka Kungs, “taču ne tāls Dievs! Vai vīrs paslēpsies slēptuvē, ka es neredzēšu? – saka Kungs, vai ne es piepildu debesis un zemi? – saka Kungs. Es dzirdēju, ko teica tie pravieši, kas manā vārdā pravieto melus: nosapņoju, nosapņoju! Cik ilgi vēl mans vārds būs to praviešu sirdī, kuri pravieto melus? Un pie tiem praviešiem, kuri – savas sirds viltu? Tie grib, lai ir aizmirsts mans vārds manā tautā – ar saviem sapņiem, ko tie stāsta viens otram! Tāpat viņu tēvi aizmirsa manu vārdu Baala dēļ! Pravietis, kam ir sapnis, stāsta sapni, un, kam ir mans vārds, tas patiesi runā manu vārdu! Kas salmiem kopīgs ar kviešiem?! – saka Kungs. Vai mans vārds nav kā uguns, saka Kungs, un kā āmurs, kas sadragā klinti? Tādēļ, redzi, es esmu pret tiem praviešiem, saka Kungs, kas viens otram zog manus vārdus! Redzi, es esmu pret tiem praviešiem, saka Kungs, kuri ņemas ar savu mēli teikt: tā saka Kungs. Redzi, es esmu pret tiem, kuri pravieto melu sapņus – kas tos stāsta un aizviļ manu tautu ar saviem meliem un bezkaunīgu muldēšanu! Es tos nesūtīju un tiem nepavēlēju, šai tautai tie nelīdz nenieka,” saka Kungs. “Kad tev šī tauta vai pravietis, vai priesteris jautās: kur Kunga pravietojumu nasta? – saki tiem: jūs esat nasta, un es jūs atmetīšu! – saka Kungs. – Un, ja pravietis vai priesteris, vai tauta teiks: šī ir Kunga pravietojumu nasta, – tad es piemeklēšu to vīru un viņa namu! Tā sakiet viens otram, ik vīrs savam brālim: ko Kungs atbildēja? Ko Kungs sacīja? – Aizmirstiet “Kunga pravietojumu nastu”, jo katram viņa sacītais būs pašam par nastu, jo tā jūs apgriežat otrādi dzīvā Dieva, Pulku Kunga, mūsu Dieva, vārdus! Tā sakiet pravietim: ko tev atbildēja Kungs? Ko teica Kungs? – Un, ja jūs teiksiet: “Kunga pravietojumu nasta”, – tad tā saka Kungs: tādēļ, ka jūs teicāt šos vārdus “Kunga pravietojumu nasta”, kaut arī es pie jums sūtīju, sacīdams: nesakiet “Kunga pravietojumu nasta”, tad, redzi, tādēļ es pacelšu jūs kā nastu un aizmetīšu projām no sava vaiga kopā ar pilsētu, ko es devu jums un jūsu tēviem! Es došu mūžīgu izsmieklu un mūžīgu negodu – tas netiks aizmirsts!” Kungs man lika redzēt, un redzi – divi grozi vīģu nolikti Kunga tempļa priekšā pēc tam, kad Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars no Jeruzālemes izveda trimdā Jūdas ķēniņu Jehonju, Jehojākīma dēlu, Jūdas augstmaņus, amatniekus un kalējus un aizveda viņus uz Bābeli. Viens grozs pilns visai labām vīģēm – agra brieduma vīģēm, un otrs grozs pilns visai sliktām vīģēm – tik sliktām, ka nevar ēst! Un Kungs man teica: “Ko tu, Jeremija, redzi?” Un es atbildēju: “Vīģes – labās vīģes jo labas, sliktās jo sliktas, tik sliktas, ka nevar ēst!” Kunga vārds nāca pār mani: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: Jūdas bēgļus, kurus es aizdzinu no šīs vietas uz kaldiešu zemi, es uzlūkošu kā šīs labās vīģes – ar labu! Manas acis raudzīsies, lai tiem labi, – es atvedīšu tos atpakaļ šai zemē. Es tos celšu, ne plēsīšu, dēstīšu tos, ne raušu! Es došu tiem tādu sirdi, ka tie pazīst mani – ka es esmu Kungs, un tie būs mana tauta, un es būšu viņu Dievs, – tie atgriezīsies pie manis no visas sirds! Bet Jūdas ķēniņam Cedekijam, viņa augstmaņiem un tiem, kas Jeruzālemē atlikuši, kas palikuši šajā zemē, un tiem, kuri mīt Ēģiptes zemē, es darīšu kā sliktajām vīģēm, ko nevar ēst, jo tās sliktas, saka Kungs. Es darīšu viņus par briesmu un ļaunuma tēlu visām zemes valstībām – par izsmieklu, līdzību, paļām un lāstu visur, kur es tos aiztriekšu! Es uzsūtīšu viņiem zobenu, badu un mēri, līdz tie iznīks no zemes, ko es devu viņiem un viņu tēviem!” Vārdi, kas Jeremijam bija par visu Jūdas tautu Jehojākīma, Jošijāhu dēla, ceturtajā gadā – tas bija pirmais Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara gads. Tā runāja pravietis Jeremija uz visu Jūdas tautu un uz visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem: “No Jūdas ķēniņa Jošijāhu, Amona dēla, trīspadsmitā gada līdz šai dienai, divdesmit trīs gadus Kunga vārds ir bijis uz mani, un es tiku runājis, bez mitas es runāju, bet jūs neklausījāties! Kungs sūtīja pie jums savus kalpus praviešus – bez mitas sūtīja, bet jūs neklausījāties, pat ausi nepastiepāt, lai klausītos! Pravieši sacīja: atgriezieties no sava ļaunā ceļa un saviem ļaunajiem darbiem un dzīvojiet zemē, ko Kungs ir devis jums un jūsu tēviem no mūžiem uz mūžiem. Nesekojiet citiem dieviem, lai tiem kalpotu un zemotos, nekaitiniet mani ar saviem roku darbiem sev pašiem par ļaunu! Bet jūs mani neklausījāt, saka Kungs, kaitinādami mani ar saviem darbiem sev pašiem par ļaunu! Tādēļ tā saka Pulku Kungs: tādēļ ka jūs neklausījāties manos vārdos, redzi, es ņemšu un uzsūtīšu jums visas ziemeļu ciltis, saka Kungs, un manu kalpu Bābeles ķēniņu Nebūkadnecaru! Es vedīšu viņus pret šo zemi un tās iemītniekiem, un pret visām tautām, kas ir visapkārt, es tos svētīšu ar nīcību, par šaušalām padarīšu, par izsmieklu un par mūžīgām drupām! Es izdeldēšu no viņiem gan līksmi, gan prieka balsi, līgavaiņa balsi un līgavas balsi, gan dzirnu dūkoņu, gan gaismekļa gaismu! Šī zeme būs drupas un postaža! Šīs tautas vergos Bābeles ķēniņam septiņdesmit gadus! Un, kad paies septiņdesmit gadi, es piemeklēšu Bābeles ķēniņu un šo tautu viņu grēku dēļ, saka Kungs, un arīdzan kaldiešu zemi un padarīšu to par mūžam izdeldētu! Es likšu, lai nāk pār šo zemi visi tie vārdi, ko es runāju, – viss, kas šajā grāmatā rakstīts, ko Jeremija pravietoja par visām tautām. Jo tie vergos daudzām tautām un lieliem ķēniņiem, un es jums atdarīšu par jūsu darbiem un jūsu roku darinājumiem!” Kungs, Israēla Dievs, man teica tā: “Ņem no manas rokas šo dusmu vīna kausu un dzirdini no tā visas tautas, pie kurām es tevi sūtu. Un tās dzers – grīļosies un streipuļos zobena priekšā, ko es tām sūtu.” Un es paņēmu kausu no Kunga rokas un dzirdīju visas tautas, pie kurām Kungs mani sūtīja: Jeruzālemi un Jūdas pilsētas, to ķēniņus un augstmaņus, – lai darītu tās par drupām, par postažu, par izsmieklu un par lāstu – kā šodien! Un es dzirdīju arī Ēģiptes ķēniņu faraonu un viņa kalpus un augstmaņus, un visu viņa tautu. Un visas jauktās tautas, un visus Ūczemes ķēniņus, un visus filistiešu ķēniņus, un Aškelonu, un Gazu, un Ekronu, un tos, kas vēl atlikuši Ašdodā, un Edomu, un Moābu, un Amona dēlus, un visus Tīras ķēniņus, un visus Sidonas ķēniņus, un visus ķēniņus, kuri mīt jūras malā un aizjūras salās, un Dedānu, un Tēmu, un Būzu, un tos, kuru matiem apgriezta mala, un visus Arābijas ķēniņus, un visus jaukto tautu ķēniņus, kuri tuksnesī mīt, un visus Zimrī ķēniņus, un visus Ēlāma ķēniņus, un visus Mēdijas ķēniņus, un visus ziemeļu ķēniņus – tuvus un tālus, un visas valstības, kas vien uz zemes virsas, – un pēc tam dzers Šēšahas ķēniņš! Un tu saki viņiem: tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Dzeriet, reibstiet, vemiet un krītiet, un jūs vairs necelsieties no zobena, ko es jums uzsūtu! Un, ja viņi liegsies ņemt kausu no tavas rokas un dzert, tad tu saki viņiem: tā saka Pulku Kungs: dzeriet gan! Jo, redzi, tagad es sāku darīt ļaunu pilsētai, kas ir saukta manā vārdā, un jūs, bez vainas nevainīgie, būsiet vainīgi, jo es piesaukšu zobenu pār visiem, kas mīt uz zemes, saka Pulku Kungs! Un tu pravieto viņiem visus šos vārdus, saki viņiem: Kungs no augšienes rēc, no sava svētuma paceļ balsi, pār savu mājokli rēktin rēc, kā vīnspaidu mīdams atdara visiem, kas mīt uz zemes. Dārdēs līdz zemes malām, jo strīds Kungam pret tautām, pret visiem viņš tiesājas, ļaundarus viņš zobenam atdos,” saka Kungs. Tā saka Pulku Kungs: “Redzi, no tautas uz tautu iet ļaunums, no zemes dzīlēm ceļas varena vētra!” Un tajā dienā Kunga nokautie klās zemi no malas līdz malai, tos nedz apraudās, nedz savāks, nedz apraks – tie būs kā mēsli uz zemes virsas! Gani, kauciet un kliedziet, vārtieties, avju sargi, pienākusi jūsu kaušanas diena! Jūs patrieks! Jūs saplēsīs kā dārgu trauku! Vairs nepamukt ganiem, vairs neaizbēgt avju sargiem! Kliedz gani, un avju sargi kauc, jo Kungs ganības posta! Miera pļavas ir izdeldētas Kunga dusmu kvēles dēļ! Kā lauva viņš pameta migu, visa zeme kļuva par postažu – apspiedēju niknuma dēļ, viņa dusmu kvēles dēļ! Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, valdīšanas sākumā no Kunga nāca šie vārdi: “Tā saka Kungs: stājies Kunga nama pagalmā un runā uz visām Jūdas pilsētām, kas nāk zemoties Kunga namā, visus šos vārdus, ko es pavēlēju runāt uz tiem – neizlaid ne vārda! Varbūt tie klausīsies un novērsīsies katrs no sava ļaunā ceļa, un es varēšu rimt no ļauna, ko es biju domājis tiem darīt viņu ļauno darbu dēļ. Saki viņiem: tā saka Kungs: ja jūs neklausīsieties uz mani, lai rīkotos pēc manas bauslības, ko es jums devu, lai klausītos manu kalpu praviešu vārdos, kurus es sūtīju pie jums – bez mitas sūtīju, bet jūs neklausījāties! – tad es darīšu šim namam kā Šīlo un šo pilsētu es padarīšu par lāstu visām zemes tautām!” Priesteri, pravieši un visa tauta dzirdēja Jeremiju runājam šos vārdus Kunga namā. Un, kad Jeremija pateica tautai visu, ko Kungs bija pavēlējis, tad priesteri, pravieši un tauta viņu sagrāba, sacīdami: “Mirtin tu mirsi! Kādēļ tu pravietoji Kunga vārdā, sacīdams: šis nams būs kā Šīlo, un šī pilsēta izputēs, ka neviens tur vairs nedzīvos?!” Un visa tauta sapulcējās ap Jeremiju Kunga namā. To dzirdējuši, Jūdas augstmaņi atnāca no ķēniņa nama uz Kunga namu un apsēdās Kunga Jauno vārtu ailā. Tad priesteri un pravieši teica augstmaņiem un visai tautai: “Nāves spriedums šim vīram, jo par šo pilsētu viņš pravietoja tā, kā jūs pašu ausīm to dzirdējāt!” Bet Jeremija teica visiem augstmaņiem un visai tautai: “Kungs mani sūtīja pravietot šim namam un šai pilsētai visus šos vārdus, ko jūs dzirdējāt! Un tagad – dariet, ka top labs jūsu gājums un jūsu darbi, un klausiet Kunga, jūsu Dieva, balsij, un Kungs rimsies no ļauna, ko jums solījis! Bet es, redzi, es esmu jūsu rokās! Dariet man to, kas jums šķiet labi un taisnīgi! Tik zināt ziniet – ja jūs mani nonāvēsiet, tad jūs izliesiet nevainīgā asinis pār jums pašiem un pār šo pilsētu un tās iemītniekiem, jo patiesi Kungs mani ir sūtījis runāt, ka jūs dzirdat visus šos vārdus!” Tad augstmaņi un tauta teica priesteriem un praviešiem: “Lai nav šim vīram nāves sprieduma, jo viņš runājis uz mums Kunga, mūsu Dieva, vārdā!” Un cēlās vīri no zemes vecajiem un runāja uz visu tautas sapulci: “Moraštietis Miha pravietoja Jūdas ķēniņa Hizkijas dienās un teica visai Jūdas tautai: tā saka Pulku Kungs: kā lauku Ciānu uzars, un Jeruzāleme būs drupās, un tempļa kalns par krūmainu pakalnu kļūs! – Vai Jūdas ķēniņš Hizkija un visa Jūda viņu nāvēt nonāvēja? Vai viņš nebijās Kunga? Vai nelūdza Kungu? – un Kungs rimās no ļauna, ko bija tiem solījis, bet mēs darām lielu ļaunumu sev pašiem!” Bija vēl kāds vīrs, kas pravietoja Kunga vārdā, – Ūrijāhu, Šemaja dēls, no Kirjat-Jeārīmas, viņš pravietoja par šo pilsētu un par šo zemi gluži kā Jeremija! Ķēniņš Jehojākīms un visi viņa varenie un augstmaņi dzirdēja viņa vārdus, un ķēniņš lūkoja viņu nonāvēt. Ūrijāhu to padzirdēja, nobijās un aizbēga uz Ēģipti. Bet ķēniņš Jehojākīms sūtīja vīrus uz Ēģipti – Elnātānu, Ahbora dēlu, un citus kopā ar viņu, un tie aizveda Ūrijāhu no Ēģiptes un atveda viņu pie ķēniņa Jehojākīma, un tas viņu nogalēja ar zobenu un nometa viņa līķi vienkāršu ļaužu kapos! Taču Jeremijas pusē bija Ahīkāms, Šāfāna dēls, un viņu neatdeva tautas rokā, ka tie viņu nogalē. Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, valdīšanas sākumā Jeremijam no Kunga nāca šis vārds: “Tā saka Kungs uz mani: darini sev saites un jūgu un mauc tās sev kaklā! Un sūti ar ziņnešiem vēsti Edoma ķēniņam un Moāba ķēniņam, un Amona dēlu ķēniņam, un Tīras ķēniņam, un Sidonas ķēniņam, lai tie nāk uz Jeruzālemi pie Jūdas ķēniņa Cedekijas. Un pavēli tiem teikt saviem kungiem: tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: tā sakiet saviem kungiem: ar manu lielo spēku un manu izstiepto elkoni es radīju zemi kopā ar cilvēkiem un zvēriem, kuri ir uz zemes virsas, un es došu to tam, kas taisns manās acīs! Tagad es esmu atdevis visas šīs zemes mana kalpa Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara rokā, un arī lauka zvērus es atdevu viņam, lai tie viņam kalpo. Viņam kalpos visas tautas un arī viņa dēlam, un dēla dēlam, līdz pienāks arī viņa un viņa zemes laiks – tad viņus pazudinās daudzas tautas un vareni ķēniņi. Ja būs kāda tauta, kas nevergos Bābeles ķēniņam Nebūkadnecaram un nemauks savu kaklu Bābeles ķēniņa jūgā, tad ar zobenu, badu un mēri to tautu es piemeklēšu! – saka Kungs, līdz tos piebeigšu ar viņa roku! Neklausieties uz saviem praviešiem, pareģiem, sapņiem, zīlniekiem un burvjiem, kuri jums saka: Bābeles ķēniņam jūs nevergosiet! Tas, ko viņi jums pravieto, ir meli! Tādēļ jūs aiziesiet projām no savas zemes – es patriekšu jūs, un jūs iesiet bojā! Bet to tautu, kas mauks savu kaklu Bābeles ķēniņa jūgā un viņam vergos, es atstāšu mierā tās zemē,” saka Kungs, “tā varēs tur strādāt un dzīvot.” Un Jūdas ķēniņam Cedekijam es teicu tāpat: “Mauciet savus kaklus Bābeles ķēniņa jūgā un vergojiet viņam un viņa tautai – tad jūs paliksit dzīvi! Kādēļ tev un tavai tautai mirt no zobena, bada un mēra, kā Kungs teica par tautu, kas nevergos Bābeles ķēniņam? Neklausieties uz to praviešu vārdiem, kuri jums saka: jūs nevergosiet Bābeles ķēniņam! – tie jums pravieto melus! Es viņus nesūtīju, saka Kungs, viņi manā vārdā pravieto melus! Tādēļ es patriekšu jūs, un jūs iesiet bojā, un arī tie pravieši, kas jums pravieto!” Un priesteriem un visai tautai es teicu: “Tā saka Kungs: neklausieties savu praviešu vārdos, kuri jums pravieto, sacīdami: redzi, drīz no Bābeles gūsta tiks atgūti Kunga nama trauki! – melus jums viņi pravieto! Neklausieties viņos, vergojiet Bābeles ķēniņam un jūs paliksit dzīvi! Kādēļ šai pilsētai kļūt par drupām? Ja viņi ir pravieši un ja Kunga vārds ir ar viņiem, tad lai viņi lūdz Pulku Kungu, lai neaizved uz Bābeli arī tos traukus, kas vēl ir palikuši Kunga namā, Jūdas ķēniņa namā un Jeruzālemē! Jo tā saka Pulku Kungs par stabiem un par vara jūru, par pamatnēm un par atlikušajiem traukiem, kas vēl šajā pilsētā palikuši, ko nepaņēma Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars, kad viņš no Jeruzālemes uz Bābeli aizveda trimdā Jūdas ķēniņu Jehonju, Jehojākīma dēlu, un visus Jūdas un Jeruzālemes dižciltīgos. Jo tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs, par traukiem, kas vēl palikuši Kunga namā, Jūdas ķēniņa namā un Jeruzālemē: tos aiznesīs uz Bābeli, un tur tie paliks līdz dienai, kad es tos piemeklēšu, saka Kungs, tad es atgūšu tos un atgādāšu tos atpakaļ šajā vietā!” Un tajā pašā gadā, Jūdas ķēniņa Cedekijas valdīšanas sākumā, ceturtā gada piektajā mēnesī, Gibeonas pravietis Hananja, Azūra dēls, Kunga namā, priesteru un visas tautas priekšā man teica: “Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: es satriekšu Bābeles ķēniņa jūgu! Divos gados es atgādāšu atpakaļ uz šejieni visus Kunga nama traukus, ko no šejienes paņēma Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars un aizveda uz Bābeli. Es atvedīšu atpakaļ uz šejieni Jūdas ķēniņu Jehonju, Jehojākīma dēlu, un visus Jūdas trimdiniekus, kuri aizgāja uz Bābeli, saka Kungs, jo es satriekšu Bābeles ķēniņa jūgu!” Un visas tautas un priesteru priekšā, kuri stāvēja Kunga namā, pravietis Jeremija atbildēja pravietim Hananjam, sacīdams tā: “Patiesi! Lai Kungs dara tā! Lai Kungs piepilda tavus vārdus, kurus tu pravietoji, un lai atgādā atpakaļ Kunga nama traukus un visus trimdiniekus no Bābeles uz šejieni! Taču klausies šos vārdus, ko es runāju, ieklausies tu un visa tauta: tie pravieši, kas jau no mūžības ir bijuši pirms tevis un manis, ir pravietojuši par daudzām zemēm un par varenām valstīm – par karu, par badu un mēri. Pravietis, kas pravieto mieru, tiek atzīts par patiesi Kunga svētītu pravieti tikai tad, kad piepildās pravieša vārdi!” Tad pravietis Hananja paņēma no pravieša Jeremijas jūga saites un sarāva tās. Un visas tautas priekšā Hananja teica: “Tā saka Kungs: tā es divos gados noraušu Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara jūgu no visu tautu kakla!” Bet pravietis Jeremija aizgāja savu ceļu. Pēc tam kad pravietis Hananja bija norāvis jūga saites no pravieša Jeremijas kakla, pār Jeremiju nāca Kunga vārds: “Ej un saki Hananjam: tā saka Kungs: koka važas tu sarāvi, bet to vietā tu dabūsi dzelzs važas! – Jo tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: visu šo tautu kaklam es uzliku dzelzs jūgu, lai vergo Bābeles ķēniņam Nebūkadnecaram, un tās viņam vergos! Pat lauka zvērus es atdevu viņam!” Un pravietis Jeremija teica pravietim Hananjam: “Klausies nu, Hananja! Kungs tevi nesūtīja, un tu liki šai tautai paļauties meliem! Tādēļ tā saka Kungs: redzi, es tevi patriekšu no zemes virsas! Jau šogad tu mirsi, jo nepakļāvīgi tu runāji pret Kungu!” Un pravietis Hananja nomira tā paša gada septītajā mēnesī! Šie ir tās vēstules vārdi, kuru pravietis Jeremija sūtīja no Jeruzālemes uz trimdu tur palikušajiem vecajiem, priesteriem, praviešiem un visai tautai, kuru Nebūkadnecars aizveda trimdā uz Bābeli, pēc tam, kad no Jeruzālemes turp devās ķēniņš Jehonja ar savu ķēniņieni, einuhiem un Jūdas un Jeruzālemes augstmaņiem, amatniekiem un zeltkaļiem; vēstule tika sūtīta ar Elāsu, Šāfāna dēlu, un Gmarju, Hilkijas dēlu, kurus Jūdas ķēniņš Cedekija sūtīja pie Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara: “Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs, visiem trimdiniekiem, kurus es aizvedu trimdā no Jeruzālemes uz Bābeli: celiet mājas un dzīvojiet, stādiet dārzus un ēdiet to augļus! Ņemiet sievas un radiet dēlus un meitas, un ņemiet saviem dēliem sievas, un dodiet pie vīra savas meitas, lai viņas dzemdē dēlus un meitas, – vairojieties tur un neejiet mazumā! Rūpējieties par tās pilsētas labumu, uz kurieni es jūs aizvedu trimdā, un lūdziet Kungu par to, jo tās labums būs jūsu labums!” Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Lai jūs nepieviļ jūsu pravieši, kas ir starp jums, un jūsu pareģi! Neklausiet saviem sapņiem, kas jums liek sapņot! Jo manā vārdā viņi jums pravieto melus, es viņus nesūtīju! – saka Kungs. Jo tā saka Kungs: kad būs pagājuši septiņdesmit gadi Bābelē, tad es jūs piemeklēšu un piepildīšu savu labo solījumu, atvedīšu jūs atpakaļ uz šejieni! Es zinu savus nodomus, ko es jums esmu iecerējis, saka Kungs, miera nodomus, ne ļaunus – es došu jums nākotni un cerību! Un jūs piesauksiet mani, iesiet un pielūgsiet mani, un es jūs uzklausīšu! Jūs meklēsiet mani un atradīsiet – ja meklēsiet mani no visas sirds! Jūs mani atradīsiet, saka Kungs, es atvedīšu jūs no trimdas, es sapulcēšu jūs no visām tautām un visām vietām, kurp es jūs aiztriecu, saka Kungs, es atvedīšu jūs atpakaļ uz tām vietām, no kurām es jūs aizvedu trimdā! – Bet jūs sakāt: Kungs mums arī Bābelē ir devis praviešus!” Tā Kungs saka ķēniņam, kas sēž Dāvida tronī, un visām tām tautām, kas mīt šai pilsētā: “Jūsu brāļiem, kas kopā ar jums neaizgāja trimdā, Pulku Kungs saka: redzi, es viņiem sūtu zobenu, badu un nāvi, es viņus padarīšu par sliktām vīģēm, kas tik sliktas, ka nevar ēst! Es dzīšos tiem pakaļ ar zobenu, badu un mēri, un es darīšu tos par briesmu tēlu visām zemes valstīm – par lāstu, šausmām, izsmieklu un paļām starp visām tām tautām, kurp es tos aiztriekšu. Tādēļ ka viņi neklausījās manos vārdos, saka Kungs, ko es viņiem sūtīju ar saviem kalpiem, praviešiem, – bez mitas sūtīju, bet tie neklausījās,” saka Kungs. “Klausieties Kunga vārdu, jūs, visi trimdinieki, ko esmu aizvedis no Jeruzālemes uz Bābeli!” Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs, par Ahābu, Kolājas dēlu, un par Cedekiju, Maasējas dēlu, kuri manā vārdā pravieto melus: “Redzi, es viņus atdošu Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara rokā, un viņš tos slepkavos jūsu acu priekšā! – Un viņu dēļ visi jūdu trimdinieki Bābelē sacīs šādu lāstu: lai kungs tev dara kā Ahābam un Cedekijam, kurus Bābeles ķēniņš cepināja uz uguns! – Tādēļ ka tie Israēlā darīja nelietības, pārkāpa laulību ar otra sievu un manā vārdā runāja melu vārdus, ko es tiem neesmu pavēlējis! Es esmu tas, kurš to zina un liecina!” saka Kungs. Saki nehelāmietim Šemajam: “Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: tu savā vārdā sūtīji vēstules visai tautai, kas Jeruzālemē, un priesterim Cefanjam, Maasējas dēlam, un visiem priesteriem, sacīdams, ka Kungs tevi ir iecēlis par priesteri Jehojādas vietā, lai tu savaldītu Kunga namā ikvienu, kurš ir traks un pravieto, un liktu to siekstā un dzelzs kakla siksnā! Tad kādēļ tu tagad neaizliedz anatotietim Jeremijam, kurš uz jums pravieto?! Jo viņš taču mums uz Bābeli sūtīja vēstuli, kurā sacīts: vēl ilgi būs gūsts, celiet mājas un dzīvojiet! Stādiet dārzus un ēdiet to augļus!” Un pravietis Cefanja nolasīja šo vēstuli, pravietim Jeremijam dzirdot. Un Kunga vārds nāca pār Jeremiju: “Sūti vēstuli visiem trimdiniekiem, kurā teikts: tā saka Kungs par nehelāmieti Šemaju, jo Šemaja jums pravietoja, bet es viņu nesūtīju, un viņš lika jums paļauties meliem. Tādēļ Kungs saka tā: redzi, es piemeklēšu nehelāmieti Šemaju un viņa pēcnācējus, viņam nebūs neviena, kas dzīvos šīs tautas vidū, un viņš neredzēs labu, ko es darīšu šai tautai, saka Kungs, jo viņš nepakļāvīgi runāja pret Kungu!” Vārds, kas Jeremijam nāca no Kunga: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: pieraksti grāmatā visus vārdus, ko es tev sacīju! Jo, redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad es pārvedīšu savu tautu Israēlu no gūsta, saka Kungs, es atvedīšu viņus uz zemi, ko es devu viņu tēviem, un viņi to iemantos!” Šie ir vārdi, kurus Kungs runāja uz Israēlu un Jūdu. Tā saka Kungs: “Mēs dzirdējām drausmu balsi, briesmas, ne miers! Nu prasiet, nu redziet: vai vairs vīri dzimst, kādēļ es redzu ik vīru ar rokām uz gurniem kā dzemdētājai? Ik vaigs novērsts un nodzeltējis! Vai! Liela tā diena, nav līdzīgas! Tas ir Jēkaba nelaimes laiks, no tā viņš tiks glābts! Tajā dienā, saka Pulku Kungs, es noraušu viņa jūgu no tava kakla, tavas saites es saraušu, un svešie tevi vairs nekalpinās. Viņi kalpos Kungam, savam Dievam, un Dāvidam, savam ķēniņam, ko es tiem došu! Tu nebaidies, Jēkab, mans kalps, saka Kungs, nebīsties, Israēl, jo, redzi, no tālienes es tevi glābju, tavus pēcnācējus no gūsta zemes, atgriezīsies Jēkabs un dzīvos bez rūpēm, dzīvos bez rūpēm, neviens viņu vairs nebaidīs. Jo es esmu kopā ar tevi, saka Kungs, lai tevi glābtu, jo es piebeigšu visas tautas, starp kurām es tevi izklīdināju, bet tevi es nepiebeigšu, tik ar tiesu pārmācīšu, bez soda jau neatstāšu! Jo tā saka Kungs: nedziedināms tavs posts, sirgst tava brūce! Nav kas aprūpē tavu čūlu, kas sadziedē tavu kreveli – nav tev! Visi tavi mīlnieki tevi aizmirsuši, tevi tie nemeklē, jo kā naidnieks es tev situ brūces, bez žēluma pārmācīju – tavu vainu daudzuma dēļ un tavu grēku skaita dēļ! Kādēļ tu kliedz par savu postu, tavas sāpes nav dziedējamas – tavu vainu daudzuma dēļ, tavu grēku skaita dēļ es tev to darīju! Tiks aprīti visi, kas grib aprīt tevi, visi tavi naidnieki aizies gūstā, visi tavi smējēji par izsmieklu kļūs, un visus tevis laupītājus es pašus par laupījumu atdošu! Es dziedēšu tavu kreveli, tavas brūces es dziedināšu, saka Kungs, visi sauks tevi par patrenkto – tā ir Ciāna, tā nerūp nevienam! Tā saka Kungs: redzi, es likšu, lai nāk atpakaļ Jēkaba teltis, viņa mājokļus es apžēlošu, uz pakalna atkal uzbūvēs pilsētu, un pils būs īstajā vietā! Tad atkal skanēs pateicības un prieka balss, es viņus vairošu, tie mazumā neies, es viņus celšu godā, tie nebūs sīki. Viņa bērnu būs tik, cik iepriekš, viņa pulks manā priekšā būs stiprs, un es viņa apspiedējus piemeklēšu! Viņam būs savi dižciltīgie, viņa valdnieki celsies no paša vidus, es viņu sev tuvināšu, un viņš tieksies pie manis, – jo kurš gan liks ķīlā savu sirdi, lai pats tiektos pie manis, saka Kungs. Un jūs būsiet mana tauta, un es būšu jūsu Dievs!” Redzi, atnāca Kunga niknuma vētra, un viesulis virpuļo, tas ķers ļaundaru galvu! Kunga dusmu vētra prom negriezīsies, līdz viņš darīs un dabūs, ko viņa sirds nodomājusi! – pēdējās dienās, tad jūs to sapratīsiet! “Tajā laikā,” saka Kungs, “es būšu Dievs visām Israēla ciltīm, un tās būs mana tauta! Tā saka Kungs: tuksnesī atrada vēlību tauta, kas izbēga zobena, – Israēls dodas uz rimtu vietu.” No tālienes parādījās Kungs: “Ar mūžīgu mīlestību es mīlēju tevi, tādēļ bez mitas es žēloju tevi. Atkal pacelšu tevi, un tu pacelsies, jaunava Israēla! Atkal tu zvārguļiem rotāsies un līksmi aplī diesi! Atkal tu stādīsi vīnadārzus Samarijas kalnos, tur stādīs un baudīs vīnu! Jo nāks diena, kad vergi sauks Efraima kalnā: celieties, iesim uz Ciānu, pie Kunga, mūsu Dieva! – Jo tā saka Kungs: ar prieku apdziediet Jēkabu un gavilējiet par pirmo starp tautām! Skandiniet, slavējiet, sakiet: Kungs, glāb savu tautu, Israēla pārpalikumu! – Redzi, es vedīšu viņus no ziemeļu zemes, no zemes nostūriem viņus sapulcināšu – aklu un tizlu, gan grūto, gan dzemdētāju, kā liels pulks viņi nāks uz šejieni atpakaļ! Ar raudām tie nāks, un ar mierinājumu es viņus vedīšu, es vadīšu viņus pie ūdens strautiem, pa taisnu ceļu, kur tie neklups, jo es būšu Israēlam tēvs, un Efraims ir mans pirmdzimtais! Tautas, klausieties Kunga vārdu, stāstiet par to tālās salās, sakiet: tas, kurš izklīdināja Israēlu, atkal to sapulcēs kopā un sargās to kā gans savu ganāmpulku! Jo Kungs ir izpircis Jēkabu, no stiprākas rokas atpircis viņu! Viņi nāks un dziedās Ciānas kalnos, viņi tecēs pie Kunga labuma, pie labības, vīna un eļļas un pie jēriem, un pie teļiem, – viņu dvēseles būs kā padzirdīts dārzs, tiem vairs nenāksies nīkt. Tad jaunavas priecāsies dejā kopā ar večiem un jaunekļiem, viņu sēras es vērtīšu līksmē, es mierināšu, es priecēšu viņu no rūpēm! Ar treknumu es dzirdīšu priestera dvēseli, un savu tautu ar savu labumu sātināšu! – saka Kungs. Tā saka Kungs: Rāmā dzird žēlabu dziesmu – raudas un rūgtums! Rāhēle raud par saviem dēliem, liedzas mierināties par saviem dēliem, jo viņu vairs nav!” Tā saka Kungs: “Liedz savai balsij raudas un asaras acīm, jo tavam darbam būs alga, saka Kungs, viņi atgriezīsies no naidnieka zemes! Tavai nākotnei ir cerība, saka Kungs, tavi dēli atgriezīsies savā zemē! Dzirdēt es dzirdēju Efraimu īdam: tu mani pārmācīji, es tiku pārmācīts kā dumja tele! Ved mani atpakaļ, un es atgriezīšos, jo tu esi Kungs, mans Dievs! Kad es novērsos, tad es rimos! Kad man lika zināt, tad sērodams situ uz gurniem: es apkaunots, es bez goda, jo savas jaunības izsmieklu nesu! Vai Efraims nav man mīļš dēls, vai nav tīkams bērns? Lai cik viņu lamāju, taču vienmēr viņu atceros! Viņa dēļ man trīs iekšas, žēlot es žēlošu viņu!” saka Kungs. “Uzliec rādītāja akmeni, uzslej sev ceļrāža stabu! Ved savu sirdi pa stingru ceļu, pa ceļu, kuru tu iesi, atgriezies, jaunava Israēla, atgriezies savās pilsētās! Cik ilgi vēl mīņāsies, atkritusī meita?! Šai zemei Kungs jau devis citu sievu, kas protas aptecēt vīru!” Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Kad es atvedīšu atpakaļ gūstekņus, tad Jūdas zemē un pilsētās tie atkal teiks šos vārdus: esi svētīts, tu, Kungs! Tu taisnības pļava! Tu svētuma kalns! – Tur mitīs Jūda kopā ar visām pilsētām un zemnieki, un tie, kas ar ganāmpulkiem klejo. Es padzirdīšu gurušu dvēseli, ik tvīkstošu dvēseli es piepildīšu!” Tad es pamodos un palūkojos, mans miegs bija salds. “Redzi, nāk dienas,” saka Kungs, “un es sēšu Israēla namā un Jūdas namā cilvēka sēklu un lopa sēklu! Un, kā es tos uzlūkoju, lai rautu un plēstu, lai plosītu un izdeldētu un lai darītu ļaunu, tā es tos uzlūkošu, lai celtu un lai stādītu,” saka Kungs. Tajās dienās viņi vairs neteiks: tēvi ēda skābas vīnogas, bet dēliem notrula zobi! – Bet ikviens mirs savas vainas dēļ, un zobi notruls tam cilvēkam, kas pats skābas vīnogas ēdis! “Redzi, nāk dienas,” saka Kungs, “kad es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un Jūdas namu. Ne tādu derību, ko es slēdzu ar viņu tēviem todien, kad ņēmu tos pie rokas, lai izvestu no Ēģiptes zemes, – viņi lauza manu derību, lai gan pār tiem valdīju, saka Kungs. Pēc šīm dienām ar Israēla namu es slēgšu šādu derību, saka Kungs, es došu viņiem savu bauslību, es rakstīšu to viņu sirdīs, un es būšu viņiem Dievs, un viņi būs mana tauta. Neviens vairs nepamācīs nedz savu tuvāko, nedz savu brāli, sacīdams: pazīstiet Kungu! – jo viņi visi mani pazīs, no maza līdz lielam, saka Kungs, es piedošu viņu vainas un viņu grēkus vairs nepieminēšu!” Tā saka Kungs, kas dienā dod gaismai sauli un mēness un zvaigžņu kārtību gaismai naktī, kas viļņo jūru, ka tā krāc viļņus, – Pulku Kungs ir viņa vārds! “Ja šie mani likumi beigtos,” saka Kungs, “tik tad beigtos Israēla dzimums, tik tad tie nemūžam vairs nebūtu mana tauta!” Tā saka Kungs: “Ja var izmērīt debesis augšā, ja var izmērīt zemes pamatus apakšā, tik tad es atmetīšu visu Israēla dzimumu dēļ visa, ko viņi darījuši, saka Kungs. Redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad Kungam tiks uzcelta pilsēta – no Hananēla torņa līdz Stūra vārtiem, un mēraukla ies līdz Gārēba pakalnam un tad tiks pagriezta uz Gou, un visa līķu un pelnu paleja un visas āres līdz Kidronas strautam un līdz Zirgu vārtiem uz austrumiem būs svētas Kungam! Te nemūžam vairs negraus un neplēsīs!” Vārds, kas Jeremijam nāca no Kunga Jūdas ķēniņa Cedekijas desmitajā gadā, tas bija astoņpadsmitais Nebūkadnecara valdīšanas gads. Tolaik Bābeles ķēniņa karaspēks bija aplencis Jeruzālemi, bet pravietis Jeremija bija ieslodzīts Jūdas ķēniņa nama cietuma pagalmā. Viņu ieslodzīja Jūdas ķēniņš Cedekija, sacīdams: “Kādēļ tu pravietoji: tā saka Kungs: redzi, es atdodu šo pilsētu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš to ieņems. Un Jūdas ķēniņš Cedekija nepaglābsies no kaldiešu rokas, viņš tiks atdots Bābeles ķēniņa rokā – runās ar viņu muti pret muti un skatīsies aci pret aci! Viņš aizvedīs Cedekiju uz Bābeli, un tur tas paliks, kamēr es viņu piemeklēšu, saka Kungs, jo, kaut tu pret kaldiešiem cīnīsies, tu tos nepieveiksi!” Jeremija teica: “Pār mani nāca Kunga vārds: redzi, Hanamēls, Šallūma dēls, tavs tēvocis, nāk pie tevis un saka: pērc manu lauku, kas Anātotā, jo tev ir pirmpirkuma tiesības.” Kā Kungs bija teicis, pie manis uz cietuma pagalmu atnāca mana tēvoča dēls Hanamēls un teica: “Pērc jel manu lauku, kas Anātotā, Benjāmina zemē, jo tev ir mantošanas un pirmpirkuma tiesības, pērc to sev!” Un es zināju, ka tas ir Kunga vārds. Un es nopirku no Hanamēla, mana tēvoča dēla, lauku, kas Anātotā, un iesvēru viņam sudrabu – septiņpadsmit šekeļus sudraba. Par darījumu es uzrakstīju līgumu, apzīmogoju, apliecināju ar lieciniekiem un uz svariem nosvēru sudrabu. Un es paņēmu apzīmogoto līgumu ar nosacījumiem un noteikumiem, un pirkšanas apliecības norakstu. Un es iedevu pirkšanas līgumu Bārūham, Nērijas dēlam, Mahsēja dēlam, mana tēvoča Hanamēla un liecinieku klātbūtnē, un tie parakstījās pirkšanas līgumā visu to jūdu klātbūtnē, kuri sēdēja cietuma pagalmā. Viņu klātbūtnē es pavēlēju Bārūham: “Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: ņemiet šo apzīmogoto pirkšanas līgumu un šo pirkšanas apliecību un lieciet tos māla traukā, lai tie var glabāties daudzas dienas.” Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Šajā zemē atkal pirks namus, laukus un vīnadārzus!” Atdevis Bārūham, Nērijas dēlam, pirkšanas līgumu, es lūdzos Kungu: “Ak, Kungs Dievs! Redzi, ar savu lielo spēku un ar savu izstiepto elkoni tu radīji debesis un zemi, nekas tev nav neiespējams! Tu izrādi žēlastību tūkstošiem un tēvu grēkus piepildi pie viņu bērniem! Lielais un varenais Dievs, Pulku Kungs ir tavs vārds! Liels padomā un darbu skaitā! – Tavas acis ir atdarītas pār visiem cilvēka dēlu ceļiem, lai katram darītu pēc viņa gājuma un pēc viņa darba augļiem. Tu darīji zīmes un brīnumus Ēģiptes zemē, līdz šai dienai Israēlā un pie cilvēkiem, tā tu iemantoji slavu, un tā pastāv vēl šodien! Ar zīmēm un brīnumiem, savu stipro roku un izstiepto elkoni, un šausmas dvesošiem brīnumiem tu izvedi savu tautu no Ēģiptes zemes! Tu devi viņiem šo zemi, kā biji zvērējis to dot viņu tēviem, zemi, kur plūst medus un piens! Un viņi atnāca un to iemantoja, bet tavā balsī neklausījās un pēc tavas bauslības nestaigāja, visu, ko tu tiem vēlēji darīt, tie nedarīja, – tad tu liki, lai tiem notiek šis ļaunums! Redzi, ap pilsētu jau aplenkuma valnis, un to ieņems – ar zobenu, badu un mēri šī pilsēta ir atdota kaldiešu rokās, kuri karo pret to! Kā tu teici, tā ir! Nu tu redzi! Un tu, Kungs Dievs, man teici: pērc lauku par sudrabu un apliecini to ar lieciniekiem! – Bet nu pilsēta atdota kaldiešiem!” Un Kunga vārds nāca pār Jeremiju: “Redzi, es esmu Kungs, visu dzīvo Dievs! Vai man kas ir neiespējams!? Tādēļ tā saka Kungs: redzi, šo pilsētu es atdošu kaldiešu rokā un Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara rokā, un viņš to ieņems! Un kaldiešu karavīri nāks pār šo pilsētu un to nodedzinās ar uguni, nosvilinās gan to, gan mājas, uz kuru jumtiem kvēpināja Baalam un laistīja lejamos upurus citiem dieviem, mani kaitinādami! Jo Jūdas dēli un Israēla dēli kopš jaunības darījuši ļaunu pret mani, Israēla dēli mani tikai kaitinājuši ar saviem darinājumiem, saka Kungs. Šī pilsēta man ir bijusi par dusmām un niknumu no dienas, kad viņi to uzcēla, līdz šai dienai! Es to novākšu no savas priekšas! Visa Israēla dēlu un Jūdas dēlu ļaunuma dēļ, ko tie darīja, mani kaitinādami: viņi, viņu ķēniņi, viņu augstmaņi, viņu priesteri un viņu pravieši, Jūdas vīri un Jeruzālemes iemītnieki! Man viņi pagrieza muguru, ne seju, kaut es viņus mācīju, bez mitas mācīju, bet viņi neklausīja un mācību nepieņēma! Viņi laistīja savas preteklības namā, kas saukts manā vārdā, to sagānīdami. Ben-Hinnomas ielejā viņi cēla augstienes Baalam, lai ziedotu Moleham savus dēlus un meitas, – es viņiem to nepavēlēju, no manas mutes tas nenāca, ka tie dara šo preteklību, apgrēcinādami Jūdu! Tādēļ tagad tā saka Kungs, Israēla Dievs, par šo pilsētu, par ko jūs sakāt, ka tā atdota Bābeles ķēniņa rokā ar zobenu, badu un mēri: redzi, es sapulcēšu viņus no visām tām zemēm, kur esmu tos aiztriecis – savās dusmās, niknumā un bardzībā, un es viņus atvedīšu uz šejieni atpakaļ un ļaušu tiem dzīvot drošībā. Un viņi būs mana tauta, un es būšu viņu Dievs! Es došu tiem vienu prātu un vienu gaitu, lai tie bīstas mani uz mūžiem par labu sev pašiem un saviem dēliem. Es slēgšu ar viņiem mūža derību, ka es nenovērsīšos no viņiem un darīšu tiem labu, un es likšu tiem sirdī manis bijāšanu, lai tie nenovēršas no manis. Un es līksmošu, tiem darīdams labu, patiesi – es dēstīšu viņus šai zemē no visas sirds un dvēseles! Jo tā saka Kungs: kā es nesu šai tautai visu šo lielo ļaunumu, tā es nesīšu viņiem visu labo, ko esmu apsolījis. Šai zemē tiks pirkti lauki, par kuriem jūs sakāt: tie ir nopostīti, kur ne zvēra, ne cilvēka, tie atdoti kaldiešu rokā, – laukus par sudrabu pirks, slēgs līgumus, apzīmogos un apliecinās ar lieciniekiem. Benjāmina zemē, visapkārt Jeruzālemei un Jūdas pilsētās, kalnienes pilsētās un Šefelas pilsētās, un Negebas pilsētās, jo gūstekņus es atvedīšu atpakaļ,” saka Kungs. Un Kunga vārds nāca pār Jeremiju otrreiz, kad vēl viņš bija ieslodzīts cietuma pagalmā: “Tā saka Kungs, kas rada, veido un dibina zemi – Kungs ir viņa vārds: sauc mani, un es tev atbildēšu, un es vēstīšu tev lielas un apslēptas lietas, ko tu nezini. Jo tā saka Kungs, Israēla Dievs, par šīs pilsētas namiem un par Jūdas ķēniņu namiem, kas ir noplēsti priekš aplenkuma vaļņiem, lai stātos pretī zobenam cīņā ar kaldiešiem un lai pildītu tos ar ļaužu līķiem, ko es kāvu savās dusmās un niknumā, – viņu ļaunuma dēļ es paslēpu savu vaigu no tiem un no šīs pilsētas! Redzi, es došu tiem nākamību un dziedināšanu, es tos dziedēšu un dāvāšu tiem bagātību, mieru un drošību. Es atvedīšu atpakaļ Jūdas un Israēla gūstekņus un darīšu tos tādus kā senāk. Es šķīstīšu viņus no visām vainām, ko tie pret mani grēkoja, un es piedošu visas viņu vainas, ar ko tie pret mani grēkoja un dumpojās. Un šī pilsēta būs man par līksmi un slavu un par godu visām zemes tautām, kuras dzirdēs visu to labo, ko es tiem daru. Un tie drebēs un trīsēs visa labā un miera dēļ, ko es tiem devu!” Tā saka Kungs: “Šajā vietā, par kuru jūs sakāt: tā ir postaža, kur ne zvēra, ne cilvēka, Jūdas pilsētas un Jeruzālemes laukumi ir izdeldēti, ka ne cilvēka, ne iemītnieka, ne zvēra! – atkal skanēs līksmes un prieka balss, balss, kas teiks: slavējiet Pulku Kungu, Kungs ir labs, un viņa žēlastība ir uz mūžiem! – un viņi pateiksies Kunga namā, jo es atvedīšu atpakaļ šīs zemes gūstekņus kā senāk,” saka Kungs. Tā saka Pulku Kungs: “Šajā nopostītajā vietā, kur ne zvēra, ne cilvēka, un visās tās pilsētās atkal būs pļavas, kur ganiem laist avis. Kalnienes pilsētās, Šefelas pilsētās, Negebas pilsētās un visapkārt Benjāmina zemei, un Jūdas pilsētās atkal ganīs tie, kas savas avis prot skaitīt,” saka Kungs. “Redzi, nāk dienas,” saka Kungs, “kad es piepildīšu solījumu, ko teicu Israēla namam un Jūdas namam! Tanīs dienās, tanī laikā es taisnībā izdiedzēšu Dāvidam atvasi, viņš darīs uz zemes tiesu un taisnību. Tanīs dienās tiks glābta Jūda un Jeruzāleme dzīvos drošībā, un viņa vārdu sauks: Kungs – mūsu taisnība! Jo tā saka Kungs: Dāvidam netrūks vīra, kas sēž Israēla nama tronī. Un Levī priesteriem manā priekšā nekad netrūks vīra, kas pienes sadedzināmos upurus, kvēpina labības dāvanas un ziedo kaujamos upurus!” Un Kunga vārds nāca pār Jeremiju: “Tā saka Kungs: ja jūs lauztu manu derību ar dienu un manu derību ar nakti, ka vairs nebūtu dienas un nakts savā laikā, tikai tad tiktu lauzta mana derība ar manu kalpu Dāvidu – tikai tad viņam nebūtu dēla, kas valdītu viņa tronī, un Levī priesteru, kas man kalpo! Kā debesu pulki nav saskaitāmi un jūras smiltis nav nosveramas, tā es vairošu sava kalpa Dāvida dzimumu un levītu dzimumu, kuri man kalpo.” Un Kunga vārds nāca pār Jeremiju: “Vai nedzirdi, ka šī tauta saka: divas ciltis Kungs izvēlējās, bet atmeta tās! – Manu tautu tie nīst, viņu acīs tā vairs nav mana tauta! Tā saka Kungs: ja es nebūtu dibinājis savu derību ar dienu un nakti un nolicis debesu un zemes likumus, tad es būtu atmetis arī Jēkabu un kalpu Dāvidu, – nebūtu ņēmis no viņu dzimuma valdniekus pār Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba pēcnācējiem! Es atvedīšu gūstekņus atpakaļ un viņus apžēlošu!” Vārds, kas Jeremijam nāca no Kunga, kad Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars, viss viņa karaspēks un visas zemes valstis zem viņa varas, un visas tautas karoja pret Jeruzālemi un visām tās pilsētām: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: ej un runā uz Jūdas ķēniņu Cedekiju un saki tam: tā saka Kungs: redzi, es atdodu šo pilsētu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš to nosvilinās ar uguni! Tu nepaglābsies no viņa, tevi sagrābs un nodos viņa rokā, – tavas acis raudzīsies Bābeles ķēniņa acīs, un viņa mute runās uz tavu muti, un tu aiziesi uz Bābeli! Taču klausies Kunga vārdu, Jūdas ķēniņ Cedekija! Par tevi Kungs saka tā: no zobena tu nemirsi! Tu mirsi mierā, un, kā svēpēja smaržas taviem tēviem, kuri bija ķēniņi pirms tevis, tā svēpēs arī tev! – Vai, kungs! – tā viņi apraudās tevi, jo tā esmu teicis es!” saka Kungs. Pravietis Jeremija sacīja visus šos vārdus Jūdas ķēniņam Jeruzālemē. Un Bābeles ķēniņa karaspēks karoja pret Jeruzālemi un visām Jūdas pilsētām, kas bija atlikušas, – pret Lāhīšu un pret Azēku, jo no nocietinātajām Jūdas pilsētām bija atlikušas tikai šīs. Vārds, kas Jeremijam nāca no Kunga pēc tam, kad ķēniņš Cedekija noslēdza derību ar visu tautu, kas bija Jeruzālemē, lai pasludinātu tai brīvlaišanu – ka ikvienam jāatlaiž brīvībā savs vergs un sava verdzene, ebrejs un ebrejiete, lai neviens jūds vairs nepaverdzinātu otru. Un visi augstmaņi un tauta, kas šai derībai pievienojās, paklausīja un atlaida brīvībā savus vergus un verdzenes, lai tos vairs nepaverdzinātu, – tie paklausīja un atlaida vergus brīvībā. Bet pēc tam viņi novērsās un ņēma atpakaļ savus vergus un verdzenes, ko bija atlaiduši brīvībā, un atkal kalpināja tos kā vergus un verdzenes. Un Kunga vārds nāca pār Jeremiju: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: es slēdzu derību ar jūsu tēviem todien, kad izvedu tos no Ēģiptes zemes, no vergu nama, sacīdams: kad paies septiņi gadi, ikviens lai atlaiž otru ebreju, kas tev tika pārdots un kalpoja tev sešus gadus, – laid viņu brīvībā! Bet jūsu tēvi man neklausīja, pat neklausījās! Bet šodien jūs no tā esat novērsušies un darījuši to, kas man tīk, un esat pasludinājuši viens otram brīvlaišanu, un noslēguši derību manā priekšā, namā, kas saukts manā vārdā. Taču jūs novērsāties un sagānījāt manu vārdu – ikviens paņēma atpakaļ savu vergu un verdzeni, ko bija atlaidis brīvībā, – katrs darīja, kā tam tīk, – jūs atkal tos paverdzinājāt, lai tie jums būtu par vergiem un verdzenēm! Tādēļ tā saka Kungs: jūs mani neklausījāt, nepasludinājāt brīvlaišanu viens otram, redzi, es jums pasludināšu brīvlaišanu, saka Kungs, ar zobenu, mēri un badu, un es darīšu jūs par briesmu tēlu visām zemes valstīm. Tos vīrus, kas pārkāpa manu derību un neturēja tās derības vārdus, ko tie noslēdza manā priekšā, es padarīšu kā to jēru, ko tie pārcirta un izgāja cauri tā pusēm! Jūdas augstmaņi un Jeruzālemes augstmaņi, einuhi un priesteri, un visa vienkāršā tauta gāja cauri tā pusēm. Es atdošu viņus ienaidnieka rokā un to rokā, kuri kāro pēc viņu dzīvības, un viņu līķi būs par rijamo debesu putniem un zemes zvēriem! Jūdas ķēniņu Cedekiju un viņa augstmaņus es atdošu ienaidnieka rokā un to rokā, kuri kāro pēc viņu dzīvības, un Bābeles ķēniņa karaspēka rokā, kas tagad no jums ir aizgājis. Redzi, es pavēlu, saka Kungs, un es likšu tiem atgriezties šajā pilsētā, un tie pret to karos, ieņems to un nodedzinās kopā ar Jūdas pilsētām! Es to padarīšu par postažu, kur neviens nemīt!” Vārdi, kas Jeremijam nāca no Kunga Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, dienās: “Ej pie rēhābiešu nama, runā ar tiem un atved tos uz Kunga namu, uz vienu no istabām, un dod tiem dzert vīnu!” Un es ņēmu Jaazanju, Jeremijas dēlu, Habacinjas dēlu, un viņa brāļus, visus viņa dēlus, un visu rēhābiešu namu. Es atvedu viņus uz Kunga namu, uz Dieva vīra Hānāna, Jigdaljāhu dēla, istabu, kas atrodas virs durvju sarga Maasejāhu, Šallūma dēla, istabas. Un es devu rēhābiešu nama dēliem vīna pilnas krūkas un kausus un teicu viņiem: “Dzeriet vīnu!” Bet viņi teica: “Mēs nedzersim vīnu, jo mūsu tēvs Jehonādābs, Rēhāba dēls, mums ir pavēlējis, sacīdams: nedzeriet vīnu – nedz jūs, nedz jūsu dēli – nemūžam! Un mājas neceliet, un sēklu nesējiet, un vīnadārzus nestādiet, lai jums to nav, dzīvojiet teltīs visas savas dienas, tad jūs dzīvosiet daudzas dienas tajā zemē, kur mītat! – Un mēs esam klausījuši mūsu tēvu Jehonādābu, Rēhāba dēlu, it visā, ko viņš mums ir pavēlējis, – neesam dzēruši vīnu visas savas dienas – ne mēs, ne mūsu sievas, ne mūsu dēli un meitas. Un mēs neesam cēluši mājas, lai tajās dzīvotu, un mums nav ne vīnadārzu, ne lauku, ne sēklu. Un mēs esam dzīvojuši teltīs – klausījuši un darījuši visu, ko mūsu tēvs Jehonādābs mums pavēlējis! Un, kad pret šo zemi nāca Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars, mēs teicām: iesim projām kaldiešu karaspēka un Arāma karaspēka dēļ uz Jeruzālemi, – un tā nu mēs mītam Jeruzālemē.” Un Kunga vārds nāca pār Jeremiju: “Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: ej un saki Jūdas vīriem un Jeruzālemes iemītniekiem: vai jūs nedabūjāt mācību, lai klausītu maniem vārdiem!? – saka Kungs. Ir taču ticis turēts Jehonādāba, Rēhāba dēla, vārds, ko viņš pavēlējis saviem dēliem, sacīdams: nedzeriet vīnu! – Un tie nedzēra līdz pat šai dienai, jo viņi klausīja sava tēva pavēles! Bet es runāju uz jums, bez mitas runāju, bet jūs mani neklausāt! Es sūtīju pie jums visus savus kalpus praviešus, bez mitas sūtīju, sacīdams: atgriezieties katrs no sava ļaunā ceļa un dariet, ka top labi jūsu darbi, un nesekojiet citiem dieviem, lai tiem vergotu, un dzīvojiet uz zemes, ko es devu jums un jūsu tēviem, – bet jūs pat ausi nepastiepāt un mani neklausījāt! Jā, Jehonādābs, Rēhāba dēls, pildīja sava tēva pavēli, ko tas bija pavēlējis, bet šī tauta mani neklausīja! Tādēļ tā saka Kungs, Pulku Dievs, Israēla Dievs: redzi, es nesu Jūdai un visiem Jeruzālemes iemītniekiem to ļaunumu, ko esmu tiem apsolījis, jo es uz tiem runāju, bet viņi neklausījās, un es saucu uz viņiem, bet viņi neatbildēja!” Bet rēhābiešu namam Jeremija teica: “Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: tādēļ, ka jūs klausījāt sava tēva Jehonādāba pavēlei un pildījāt visas viņa pavēles, un darījāt visu, ko viņš jums pavēlēja, tādēļ Pulku Kungs, Israēla Dievs, saka tā: Jehonādābam, Rēhāba dēlam, vairs nekad netrūks vīra, kas stāv manā priekšā!” Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, ceturtajā gadā Jeremijam no Kunga nāca šis vārds: “Ņem rakstu rulli un raksti tajā visus šos vārdus, ko es tev esmu teicis par Israēlu, Jūdu un visām tautām, – no dienas, kopš es runāju uz tevi Jošijāhu dienās, līdz šai dienai. Varbūt Jūdas nams sadzirdēs, kādu ļaunumu es tiem esmu nodomājis darīt, un viņi vēl atgriezīsies no sava ļaunā ceļa, un es piedošu viņu vainas un grēkus.” Un Jeremija pasauca Bārūhu, Nērijas dēlu, un Bārūhs, pēc Jeremijas sacītā, rakstīja rakstu rullī visus Kunga vārdus, ko viņš uz to runāja. Un Jeremija pavēlēja Bārūham: “Es esmu ieslodzīts un nevaru iet uz Kunga namu, ej tu un lasi tautai priekšā no ruļļa Kunga vārdus, ko es tev sacīju, – Kunga namā gavēņa dienā, – un lasi tos, dzirdot visiem jūdiem, kuri nāk no savām pilsētām! Varbūt tad viņu lūgšana nāks Kunga priekšā un ikviens atgriezīsies no sava ļaunā ceļa, jo lielas ir dusmas un niknums, ko Kungs šai tautai ir lēmis!” Un Bārūhs, Nērijas dēls, darīja visu, ko pravietis Jeremija viņam pavēlēja – lasīja Kunga namā no grāmatas Kunga vārdus. Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, piektā gada devītajā mēnesī tika pasludināts gavēnis Kungam – visai tautai Jeruzālemē un visai tautai, kas uz Jeruzālemi nāca no Jūdas pilsētām. Visai tautai dzirdot, Bārūhs lasīja Kunga namā no rakstu ruļļa Jeremijas vārdus – rakstveža Gmarjāhu, Šāfāna dēla, istabā, augšpagalmā pie jauno Kunga nama vārtu ailas. Un Miha, Gmarjāhu dēls, Šāfāna dēls, dzirdēja no grāmatas visus Kunga vārdus. Un viņš aizgāja uz ķēniņa namu, uz rakstveža istabu, un redzi – tur sēdēja visi augstmaņi: rakstvedis Elīšāma un Dlājāhu, Šemajas dēls, un Elnātāns, Ahbora dēls, un Gmarjāhu, Šāfāna dēls, un Cedekija, Hananjāhu dēls, un visi citi augstmaņi. Un, kad Bārūhs beidza lasīt tautai priekšā grāmatu, Miha pastāstīja tiem visu, ko bija dzirdējis. Un visi augstmaņi sūtīja pie Bārūha Jehudī, Netanjāhu dēlu, Šelemjas dēlu, Kūša dēlu, sacīdami: “Ņem rokā rakstu rulli, ko tu lasīji tautai priekšā, un nāc!” Un Bārūhs, Nērijas dēls, paņēma rakstu rulli un gāja pie viņiem. Un viņi tam teica: “Piesēdi un lasi no tā, ka mēs dzirdam!” Un Bārūhs lasīja tiem priekšā. Un, kad tie dzirdēja šos vārdus, tie bailēs pievērsās viens otram un teica Bārūham: “Pastāsti visu to ķēniņam!” Un viņi Bārūham jautāja: “Pastāsti jel mums, kā tu pierakstīji visus šos vārdus no viņa sacītā!?” Un Bārūhs tiem teica: “Ar savu muti viņš man teica visus šos vārdus, un es ar tinti tos rakstīju grāmatā.” Un augstmaņi sacīja Bārūham: “Ej un slēpies, tu un Jeremija, un neviens lai nezina, kur jūs esat!” Tad augstmaņi aizgāja uz pagalmu pie ķēniņa, bet rulli noglabāja rakstveža Elīšāmas istabā, un viņi pastāstīja ķēniņam visu, ko bija dzirdējuši. Un ķēniņš sūtīja Jehudī paņemt rakstu rulli, un viņš to paņēma no rakstveža Elīšāmas istabas, un Jehudī to lasīja priekšā ķēniņam un visiem augstmaņiem, kuri stāvēja blakus ķēniņam. Bet ķēniņš mita ziemas namā, tas bija devītajā mēnesī, un viņa priekšā kurējās ogļu krāsns. Un, kā Jehudī nolasīja trīs četras slejas, tā rakstvedis tās nogrieza ar nazi un iesvieda ugunī, ogļu krāsnī, līdz uguns bija aprijusi visu rakstu rulli. Un nebijās un neplēsa drānas ne ķēniņš, ne viņa kalpi, kas dzirdēja visus šos vārdus; pat tad, kad Elnātāns, Dlājāhu un Gmarjāhu mudināja ķēniņu nededzināt rakstu rulli, viņš uz tiem neklausījās. Un ķēniņš pavēlēja Jeremijam, ķēniņa dēlam, un Serājāhu, Azriēla dēlam, un Šelemjam, Abdeēla dēlam, sagrābt rakstvedi Bārūhu un pravieti Jeremiju, bet Kungs viņus paslēpa! Pēc tam kad sadedzināja rakstu rulli un vārdus, ko Bārūhs bija rakstījis pēc Jeremijas sacītā, Kunga vārds nāca pār Jeremiju: “Ņem atkal citu rulli un raksti uz tā visus tos vārdus, kas bija iepriekš uz ruļļa, ko sadedzināja Jūdas ķēniņš Jehojākīms. Un par Jūdas ķēniņu Jehojākīmu saki: tā saka Kungs: tu sadedzināji šo rulli, sacīdams: kādēļ tu tajā rakstīji – nāktin nāks Bābeles ķēniņš un izpostīs šo zemi, un iznīdēs no tās gan cilvēku, gan zvēru? Tādēļ tā saka Kungs par Jūdas ķēniņu Jehojākīmu: viņam nebūs neviena, kas sēž Dāvida tronī, un viņa līķis tiks izmests dienas tveicē un nakts salā! Un es piemeklēšu viņu un viņa pēcnācējus, un viņa kalpus viņu vainas dēļ, un es nesīšu viņiem un Jeruzālemes iemītniekiem, un Jūdas vīriem to ļaunumu, ko es tiem teicu, bet tie neklausījās!” Un Jeremija paņēma citu rulli un deva to rakstvedim Bārūham, Nērijas dēlam, un viņš rakstīja tajā no Jeremijas sacītā visus tā rakstu ruļļa vārdus, ko Jūdas ķēniņš Jehojākīms bija sadedzinājis ugunī, un vēl pielika tiem klāt daudzus līdzīgus vārdus. Un par ķēniņu kļuva Cedekija, Jošijāhu dēls, – Jehojākīma dēla Konjāhu vietā, – viņu par ķēniņu Jūdas zemei iecēla Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars. Bet viņš neklausījās – ne viņš, ne viņa kalpi, ne vienkāršie ļaudis – Kunga vārdos, ko viņš runāja caur pravieti Jeremiju. Un ķēniņš Cedekija sūtīja Jehūhalu, Šelemjas dēlu, un priesteri Cefanju, Maasējas dēlu, pie pravieša Jeremijas, sacīdams: “Lūdz jel par mums Kungu, mūsu Dievu!” Jeremija vēl joprojām bija kopā ar tautu, un viņu vēl nebija ielikuši cietumā. Bet no Ēģiptes tuvojās faraona karaspēks, un kaldieši, kas bija aplenkuši Jeruzālemi, padzirdējuši baumas par tiem, devās projām no Jeruzālemes. Un Kunga vārds nāca pār pravieti Jeremiju: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: tā sakiet Jūdas ķēniņam, kurš jūs sūtīja izjautāt mani: redzi, faraona karaspēks, kas jums nāk palīgā, atgriezīsies savā zemē Ēģiptē, bet kaldieši nāks atpakaļ un cīnīsies pret šo pilsētu, viņi to ieņems un nodedzinās ar uguni!” Tā saka Kungs: “Nepieviliet paši sevi, sacīdami: aiziet aizies no mums kaldieši, – jo tie neaizies! Pat ja jūs sakausiet visu kaldiešu karaspēku, kas karo pret jums, un tiem paliks vien ievainotie – ik vīrs savā teltī –, tie celsies un nodedzinās šo pilsētu ar uguni!” Un, kad kaldiešu karaspēks atkāpās no Jeruzālemes faraona karaspēka priekšā, tad Jeremija no Jeruzālemes devās uz Benjāmina zemi, lai tur saņemtu savu mantojuma daļu līdz ar citiem. Viņš bija Benjāmina vārtos, un tur bija arī amatvīrs, vārdā Jirija, Šelemjas dēls, Hananjas dēls, un tas sagrāba pravieti Jeremiju, sacīdams: “Tātad tu grasies bēgt pie kaldiešiem!?” Bet Jeremija teica: “Meli! Es pie kaldiešiem nebēgu!” Bet Jirija neklausījās viņā, sagrāba Jeremiju un atveda pie augstmaņiem. Un augstmaņi noskaitās uz Jeremiju, sita viņu un ielika viņu cietumā rakstveža Jonatāna namā, kur bija ierīkojuši cietumu. Tā Jeremija nokļuva cietuma mūros un mita tur daudzas dienas. Un ķēniņš Cedekija sūtīja pēc viņa, ņēma viņu un slepeni pratināja savā namā: “Vai ir kaut kas no Kunga?” Un Jeremija teica: “Ir!” – un sacīja: “Tu tiksi atdots Bābeles ķēniņam!” Un Jeremija teica ķēniņam Cedekijam: “Ko es esmu nogrēkojies pret tevi un taviem kalpiem, un pret šo tautu, ka tu ieliki mani cietumā? Kur ir jūsu pravieši, kas jums pravietoja, sacīdami: Bābeles ķēniņš nenāks pret jums un pret šo zemi! – Tagad klausies jel, mans kungs, ķēniņ, lai nāk mana lūgšana tavā priekšā: neliec man atgriezties rakstveža Jonatāna namā, ka es tur nemirstu!” Un ķēniņš Cedekija pavēlēja, un tie ielika Jeremiju cietuma pagalmā un deva viņam ik dienas maizes klaipu no cepēju ielas, līdz maize pilsētā beidzās. Bet Jeremija palika cietuma pagalmā. Un Šefatja, Matāna dēls, un Gedaljāhu, Pašhūra dēls, un Jehūhals, Šelemjas dēls, un Pašhūrs, Malkijas dēls, dzirdēja vārdus, ko Jeremija teica visai tautai: “Tā saka Kungs: kas paliks šai pilsētā, tas mirs no zobena, bada un mēra, bet, kas ies pie kaldiešiem, tas dzīvos, un viņa dzīvība būs viņa laupījums! Tā saka Kungs: šī pilsēta tiks atdot atdota Bābeles ķēniņa karaspēka rokās, un viņš to ieņems!” Un augstmaņi teica ķēniņam: “Lai jel šo vīru nonāvē, jo viņš padara mīkstas to karavīru rokas, kuri ir palikuši šai pilsētā, un visas tautas rokas, runādams uz tiem šādus vārdus, šis vīrs nemeklē tautai labu, bet ļaunu!” Un ķēniņš Cedekija teica: “Redzi, viņš ir jūsu rokās, jo ķēniņš neko nevar darīt pret jums!” Un tie paņēma Jeremiju un iemeta viņu akā, kas piederēja ķēniņa dēlam Malkijam, tā atradās cietuma pagalmā. Viņi nolaida Jeremiju lejā ar virvēm, bet akā nebija ūdens, tikai mēsli, un Jeremija mirka mēslos. Un kūšietis Ebed-Melehs, einuhs, kas bija ķēniņa pilī, padzirdēja, ka Jeremiju iemetuši akā. Bet ķēniņš sēdēja Benjāmina vārtos. Un Ebed-Melehs izgāja no ķēniņa nama un runāja ar ķēniņu: “Mans kungs, ķēniņ, šie vīri izturējušies pret Jeremiju ļauni – iemetuši viņu akā, un tur apakšā viņš nomirs badā, jo pilsētā vairs nav maizes!” Un ķēniņš pavēlēja kūšietim Ebed-Meleham: “Ņem trīsdesmit vīru un izvelc pravieti Jeremiju no akas, pirms viņš mirst!” Ebed-Melehs paņēma sev līdzi vīrus, aizgāja uz ķēniņa namu, uz mantnīcu, paņēma no turienes skrandas un lupatas un ar virvēm tās nolaida Jeremijam. Un kūšietis Ebed-Melehs teica Jeremijam: “Liec sev padusēs skrandas un lupatas zem virvēm!” – un Jeremija tā darīja. Un viņi izvilka Jeremiju ar virvēm un izcēla viņu no cietuma akas, tā Jeremija tika cietuma pagalmā. Un ķēniņš Cedekija sūtīja pēc Jeremijas un pieņēma viņu pie trešās ieejas Kunga namā, un ķēniņš Jeremijam teica: “Es tev ko jautāšu, neslēp no manis neko!” Jeremija teica Cedekijam: “Ja es tev ko sacīšu, vai tu mani nenonāvēsi? Ja es tev došu padomu, tu manī neklausīsies!” Bet ķēniņš Cedekija slepeni zvērēja Jeremijam, sacīdams: “Dzīvs Kungs, kas mums radīja dvēseli! Es tevi nenonāvēšu un neatdošu to vīru rokā, kuri lūko pēc tavas dzīvības!” Un Jeremija teica Cedekijam: “Tā saka Kungs, Pulku Dievs un Israēla Dievs: ja ietin iesi pie Bābeles ķēniņa augstmaņiem, tad tu paliksi dzīvs un šī pilsēta netiks nodedzināta ar uguni, un dzīvs būsi tu un tavs nams! Bet, ja tu neiesi pie Bābeles ķēniņa augstmaņiem, tad šī pilsēta tiks atdota kaldiešu rokās un tie to nodedzinās ar uguni, un tu neizglābsies no viņu rokas!” Un ķēniņš Cedekija teica Jeremijam: “Es bīstos no tiem jūdiem, kuri ir aizbēguši pie kaldiešiem, ka viņi mani neatdod to rokās un tie man ko nenodara.” Jeremija teica: “Viņi neatdos! Klausi jel Kunga balsi, ko es runāju uz tevi, un tev būs labi un tu būsi dzīvs! Bet, ja tu liegsies iet, redzi, ko man Kungs parādīja: redzi, visas sievietes, kas bija palikušas Jūdas ķēniņa namā, tika aizvestas pie Bābeles ķēniņa augstmaņiem, un viņas teiks: pievīluši un pārspējuši tevi tavi ļaudis, kad tavas kājas grimst sūdos, tie tevi pametuši! – Visas tavas sievas un tavus dēlus aizvedīs pie kaldiešiem, un tu neizglābsies no viņu rokas, jo tu būsi sakampts Bābeles ķēniņa rokā un šī pilsēta tiks nodedzināta ar uguni!” Un Cedekija teica Jeremijam: “Lai neviens neuzzina par šiem vārdiem, un tu nemirsi! Ja augstmaņi padzirdēs, ka es esmu runājis ar tevi, tad tie nāks pie tevis un teiks tev: stāsti jel mums, ko tu sacīji ķēniņam, neslēp no mums neko, un mēs tevi nenonāvēsim! Un ko tev sacīja ķēniņš? – Bet tu tiem saki: es nācu pie ķēniņa ar savu lūgumu, lai viņš man neliek iet atpakaļ uz Jonatāna namu, ka es tur nenomirstu.” Un visi augstmaņi nāca pie Jeremijas un jautāja viņam, un viņš pastāstīja viņiem to, ko bija vēlējis teikt ķēniņš, un viņi vairs nerunāja ar viņu, jo nebija nekā, ko dzirdēt. Un Jeremija palika cietuma pagalmā līdz tai dienai, kad ieņēma Jeruzālemi. Un Jeruzāleme tika ieņemta. Jūdas ķēniņa Cedekijas devītā valdīšanas gada desmitajā mēnesī Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars ar visu savu karaspēku nāca pret Jeruzālemi un aplenca to. Un Cedekijas vienpadsmitā valdīšanas gada ceturtajā mēnesī, mēneša devītajā dienā pilsēta tika iekarota. Un visi Bābeles augstmaņi nāca un sēdās Vidus vārtos – Nērgal-Sar-Ecers, Samgar-Nebo, Sar-Sehīms – rab-sarīss, Nērgal-Sar-Ecers, rab-mags, un visi pārējie Bābeles ķēniņa augstmaņi. Un, kad Jūdas ķēniņš Cedekija un visi karavīri viņus ieraudzīja, tad tie bēga un naktī pameta pilsētu pa ķēniņa dārza ceļu caur vārtiem starp abiem mūriem, viņi devās prom pa klajumu ceļu. Kaldiešu karaspēks viņus vajāja, un tie panāca Cedekiju Jērikas klajumos, tie saņēma viņu ciet un aizveda pie Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara uz Riblu, Hamātas zemē, un viņš teica tam spriedumu. Bābeles ķēniņš Riblā nonāvēja Cedekijas dēlus viņa acu priekšā, un Bābeles ķēniņš nonāvēja arī visus Jūdas dižciltīgos! Viņš laupīja Cedekijam acu gaismu un sasēja viņu dzelzs važās, lai vestu uz Bābeli. Kaldieši nodedzināja ar uguni ķēniņa namu un tautas namus, un Jeruzālemes mūrus tie noplēsa. Un tautas atlikumu, kas bija pilsētā, un bēgļus, kas bija aizbēguši pie viņa, un tautas atlikumu, kas bija atlicis, uz Bābeli trimdā aizveda sardzes vadonis Nebūzaradāns. Bet dažus no nabaga ļaudīm, kuriem nekas nepiederēja, sardzes vadonis Nebūzaradāns atstāja Jūdas zemē un piešķīra tiem todien vīnadārzus un tīrumus. Un Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars pavēlēja sardzes vadonim Nebūzaradānam par Jeremiju: “Ņem, uzmani viņu un nedari viņam nekā ļauna, bet, ja viņš tev ko saka, tad dari to viņam!” Un sardzes vadonis Nebūzaradāns un rab-sarīss Nebūšazbāns, un rab-mags Nērgal-Sar-Ecers, un visi pārējie Bābeles ķēniņa virsnieki sūtīja pēc Jeremijas, un viņi ņēma Jeremiju no cietuma pagalma un uzticēja viņu Gedaljāhu, Ahīkāma dēlam, Šāfāna dēlam, lai tas aizved viņu mājās, un Jeremija mita pie tautas. Un, kad Jeremija bija ieslodzīts cietuma pagalmā, pār viņu nāca Kunga vārds: “Ej un saki Ebed-Meleham, kūšietim: tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: redzi, es likšu, lai mani vārdi par šo pilsētu piepildās uz ļaunu, ne uz labu, un tai dienā tas notiks tavā priekšā! Un todien es tevi atbrīvošu, saka Kungs, un tu netiksi atdots to vīru rokā, no kuriem baidies. Jo es tevi glābtin glābšu, un tu nekritīsi no zobena, un tava dzīvība būs tavs laupījums, jo tu man uzticējies,” saka Kungs. Šis ir vārds, ko Jeremija saņēma no Kunga pēc tam, kad sardzes vadonis Nebūzaradāns viņu atbrīvoja un ļāva iet, jo viņš bija iekalts važās, tāpat kā visi Jeruzālemes un Jūdas trimdinieki, ko aizveda trimdā uz Bābeli. Sardzes vadonis ņēma Jeremiju un teica viņam: “Kungs, tavs Dievs, ir runājis par ļaunumu, kas būs šai vietai. Viņš lika tam nākt, Kungs darīja, kā teica, jo jūs grēkojāt pret Kungu un nepaklausījāt viņa balsij – un jums notika šī lieta! Redzi, šodien es tevi atbrīvoju no važām, kas ir ap tavām rokām! Ja tu vēlies nākt kopā ar mani uz Bābeli, tad nāc, un es rūpēšos par tevi! Bet, ja tu nevēlies kopā ar mani doties uz Bābeli, redzi, tavā priekšā ir visa zeme, ej turp, kurp tev tīk, un, kurp gribi iet, turp ej!” Un, kamēr vēl Jeremija nebija aizgājis, viņš teica: “Vai arī atgriezies pie Cedekijas, Ahīkāma dēla, Šāfāna dēla, kuru Bābeles ķēniņš iecēla valdīt pār Jūdas pilsētām, un mīti tur pie viņa, pie savas tautas, vai arī ej visur, kurp gribi iet!” Un sardzes vadonis deva viņam uzturu un dāvanu un ļāva iet. Un Jeremija gāja uz Micpu pie Cedekijas, Ahīkāma dēla, un mita pie viņa, pie tās tautas, kas bija palikusi tai zemē. Un visi karaspēka virsnieki, kuri klaiņoja apkārt, – viņi un viņu vīri – padzirdēja, ka Bābeles ķēniņš iecēlis Gedaljāhu, Ahīkāma dēlu, valdīt pār vīriem, sievām, bērniem un zemes nabagiem, kuri nebija aizvesti trimdā uz Bābeli. Un viņi nāca uz Micpu pie Gedaljāhu – Ismaēls, Netanjāhu dēls, Jehohānāns un Jonatāns, Kārēha dēli, Serāja, Tanhumeta dēls, nefopatieša Ēfaja dēli, un Jaazanja, maahietis, – viņi un viņu vīri. Un Gedaljāhu, Ahīkāma dēls, Šāfāna dēls, zvērēja viņiem un viņu vīriem, sacīdams: “Nebaidieties no kalpības kaldiešiem! Dzīvojiet šajā zemē un vergojiet Bābeles ķēniņam, un jums būs labi! Bet es, redzi, es mitīšu Micpā, lai stātos to kaldiešu priekšā, kuri nāks pie mums, bet jūs vāciet vīnu un vasaras augļus, un eļļu, lieciet tos savos traukos un dzīvojiet savās pilsētās, kurās esat apmetušies!” Un arī visi jūdi, kuri bija Moābā, starp Amona dēliem, Edomā un visās zemēs, uzzināja, ka Bābeles ķēniņš dažus ir atstājis Jūdā un ka pār tiem viņš ir iecēlis Gedaljāhu, Ahīkāma dēlu, Šāfāna dēlu. Un visi jūdi atgriezās no visām tām vietām, kur bija padzīti, un nāca uz Jūdas zemi pie Gedaljāhu, uz Micpu, un vāca tur jo daudz vīna un vasaras augļu. Jehohānāns, Kārēha dēls, un visi karaspēka virsnieki, kuri klaiņoja apkārt, nāca uz Micpu pie Gedaljāhu. Un viņš tam sacīja: “Vai tu zini, ka Baalīss, Amona dēlu ķēniņš, ir sūtījis Ismaēlu, Netanjas dēlu, tevi nogalēt!?” Bet Gedaljāhu, Ahīkāma dēls, neticēja viņam. Un Jehohānāns, Kārēha dēls, Micpā slepeni Gedaljāhu teica: “Es tagad iešu un nositīšu Ismaēlu, Netanjas dēlu, un neviens to neuzzinās! Kādēļ lai viņš nogalē tevi!? Kādēļ jātiek pazudinātiem visiem jūdiem, kas ir sapulcējušies pie tevis? Kādēļ jāiet bojā Jūdas atlikumam?” Bet Gedaljāhu, Ahīkāma dēls, teica Jehohānānam, Kārēha dēlam: “Nedari to, tu melo par Ismaēlu!” Un septītajā mēnesī Ismaēls, Netanjas dēls, Elīšāmas dēls, no ķēniņa dzimuma, un ķēniņa virsnieki, un desmit vīri kopā ar viņu nāca pie Gedaljāhu, Ahīkāma dēla, uz Micpu. Micpā tie visi ēda maizi. Tad Ismaēls, Netanjas dēls, un desmit vīri, kuri bija kopā ar viņu, cēlās un ar zobenu kāva Gedaljāhu, Ahīkāma dēlu, Šāfāna dēlu, un nonāvēja viņu, – taču viņu bija iecēlis Bābeles ķēniņš. Ismaēls nokāva visus jūdus, kas kopā ar viņu bija Micpā, kā arī kaldiešus, kas tur atradās, un visus karavīrus. Otrā dienā pēc Gedaljāhu nonāvēšanas neviens vēl neko nezināja. No Šehemas, Šīlo un Samarijas atnāca vīri – astoņdesmit vīru nogrieztām bārdām, saplēstām drānām un sagraizījušies, un viņu rokās bija labības dāvanas un vīraks, lai to pienestu Kunga namam. Ismaēls, Netanjas dēls, iznāca tiem pretī no Micpas – raudādams ietin gāja, un, tiem tuvāk pienācis, viņš sacīja: “Nāciet pie Gedaljāhu, Ahīkāma dēla!” Kad tie nonāca pilsētas vidū, Ismaēls, Netanjas dēls, viņus nokāva un iemeta akā – viņš un vīri, kas bija kopā ar viņu. Bet starp tiem atradās desmit vīri, kas teica: “Nenonāvē mūs, jo mums tīrumā ir krājumi: kvieši un mieži, eļļa un medus!” – un viņš rimās un nenonāvēja tos kā citus. Un aka, kur Ismaēls iemeta visu to vīru līķus, kurus viņš nokāva kopā ar Gedaljāhu, ir tā aka, kuru izraka ķēniņš Āsa, cīnoties pret Baešu, – to Ismaēls, Netanjāhu dēls, piepildīja ar nokautajiem. Ismaēls sagūstīja visu tautas atlikumu, kas bija Micpā, arī ķēniņa meitas un visus ļaudis, kas bija palikuši Micpā un ko sardzes vadonis Nebūzaradāns bija atstājis Gedaljāhu, Ahīkāma dēla, pakļautībā. Ismaēls, Netanjas dēls, tos aizveda gūstā un devās ceļā, lai pārietu pie Amona dēliem. Jehohānāns, Kārēha dēls, un visi karaspēka virsnieki, kas bija kopā ar viņu, uzzināja par ļaunumu, ko bija darījis Ismaēls, Netanjas dēls. Tie ņēma visus vīrus un gāja karot ar Ismaēlu, Netanjas dēlu, un viņi panāca to pie lielajiem ūdeņiem, kas Gibeonā. Kad ļaudis, kas bija pie Ismaēla, ieraudzīja Jehohānānu, Kārēha dēlu, un visus karaspēka virsniekus, kas bija kopā ar viņu, tie līksmoja. Un visi ļaudis, kurus Ismaēls veda gūstā no Micpas, pavērsās un devās atpakaļ, un tie gāja pie Jehohānāna, Kārēha dēla. Bet Ismaēls, Netanjas dēls, kopā ar astoņiem vīriem aizbēga no Jehohānāna un devās pie Amona dēliem. Jehohānāns, Kārēha dēls, un visi karaspēka virsnieki, kas bija kopā ar viņu, ņēma atlikušos ļaudis, ko Ismaēls, Netanjas dēls, bija aizvedis no Micpas pēc tam, kad bija nokāvis Gedaljāhu, Ahīkāma dēlu, – vīrus un sievas, bērnus un einuhus – un atveda tos atpakaļ no Gibeonas. Viņi gāja un apmetās Kimhāma patvērumā, kas ir pie Betlēmes, lai ietu un nokļūtu Ēģiptē, – tā viņi darīja kaldiešu dēļ, viņi baidījās no tiem, jo Ismaēls, Netanjas dēls, bija nokāvis Gedaljāhu, Ahīkāma dēlu, kuru Bābeles ķēniņš bija iecēlis valdīt pār šo zemi. Tad visi karaspēka virsnieki un Jehohānāns, Kārēha dēls, Jezanja, Hošajas dēls, un visa tauta no maza līdz lielam, nāca pie pravieša Jeremijas un sacīja: “Pieņem mūsu lūgšanu, lūdz Kungu, savu Dievu, par mums un par visu šo atlikumu! Jo mēs esam palikuši tikai daži no daudziem, kā tu pats redzi! Varbūt Kungs, tavs Dievs, pavēstīs, pa kuru ceļu mums iet un ko mums darīt!” Pravietis Jeremija viņiem teica: “Dzirdēju! Redzi, es lūgšu Kungu, jūsu Dievu, kā jūs teicāt, un visu, ko Kungs jums atbildēs, es jums pastāstīšu un neslēpšu neko!” Un viņi teica Jeremijam: “Lai Kungs mums ir patiess un uzticams liecinieks, ja mēs visu nedarīsim tā, kā caur tevi mums saka Kungs, tavs Dievs! Labi vai slikti, bet mēs klausīsim mūsu Kungu Dievu, pie kura mēs tevi sūtām, lai mums klātos labi, jo mēs klausīsim mūsu Kunga Dieva balsij!” Pēc desmit dienām Kunga vārds nāca pār Jeremiju, un viņš pasauca Jehohānānu, Kārēha dēlu, un visus karaspēka virsniekus, kas bija ar viņu, un visu tautu no maza līdz lielam. Un viņš teica: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs, pie kura jūs mani sūtījāt, lai viņš pieņem jūsu lūgšanu: ja jūs palikt paliksiet šajā zemē, tad es jūs celšu, nevis noplēsīšu, jo es mitēšos no ļauna, ko esmu jums darījis! Nebaidieties no Bābeles ķēniņa, no kura jūs baidāties, nebaidieties no viņa! – saka Kungs, es jūs glābšu un izpestīšu no viņa rokas! Es došu jums žēlsirdību, ka viņš būs līdzjūtīgs pret jums un ļaus palikt jums jūsu zemē. Bet, ja jūs teiksiet: šajā zemē mēs nepaliksim! – neklausīdami jūsu Kunga Dieva balsij, sacīdami: nē, mēs iesim uz Ēģiptes zemi, tur mēs karu neredzēsim un raga balsi nedzirdēsim, un maizes nesalksim, tur mēs mitīsim! – tad klausies Kunga vārdus, Jūdas atlikums, tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: ja jūs grasāties iet uz Ēģipti, lai apmestos tur, tad zobens, no kā jūs baidāties, jūs panāks Ēģiptes zemē, un bads, kas jums tā rūp, jums ķersies klāt arī Ēģiptē, un tur jūs mirsiet! Visi, kas griezīs savu vaigu uz Ēģipti, lai apmestos tur, mirs no zobena, bada un mēra, starp tiem nebūs ne izbēgušā, ne izmukušā no ļaunuma, ko es pār tiem nesīšu!” Jo tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Kā manas dusmas un niknums tika izliets pār Jeruzālemes iemītniekiem, tā mans niknums tiks izliets arī pār jums, ja jūs iesiet uz Ēģipti, un jūs būsiet par lāstu, šausmām, nolādējumu un paļām un šo vietu vairs neredzēsiet!” Kungs teica par jums, Jūdas atlikums: “Neejiet uz Ēģipti!” Zināt ziniet, ka šodien es jūs brīdināju! Jūsu muļķība jums maksās dzīvību, jo jūs sūtījāt mani pie Kunga, sava Dieva, sacīdami: “Lūdz par mums Kungu, mūsu Dievu! Stāsti mums visu, ko teiks Kungs, mūsu Dievs, un mēs to darīsim! – Šodien es jums to pastāstīju, bet jūs neklausījāt Kunga, sava Dieva, balsij un visam, ko viņš man lika jums teikt. Tagad zināt ziniet, ka no zobena, bada un mēra jūs mirsiet tajā vietā, kurp kārojat iet un apmesties!” Kad Jeremija beidza teikt tautai visus Kunga, viņu Dieva, vārdus, ko Kungs, viņu Dievs, viņam priekš tiem sūtīja, – visus šos vārdus, tad Azarja, Hošajas dēls, un Jehohānāns, Kārēha dēls, visi tie nekauņas teica Jeremijam: “Tu melo! Kungs, mūsu Dievs, tevi nesūtīja teikt: neejiet uz Ēģipti un nemītiet tur! – Tevi pret mums sakūdīja Bārūhs, Nērijas dēls, lai mūs nodotu kaldiešu rokā, ka tie mūs nonāvē un aizved trimdā uz Bābeli!” Un Jehohānāns, Kārēha dēls, visi karaspēka virsnieki un visa tauta, neklausīja Kunga balsij un nepalika Jūdas zemē. Jehohānāns, Kārēha dēls, un visi karaspēka virsnieki ņēma visu Jūdas atlikumu, kas bija atgriezies dzīvot Jūdas zemē no visām tautām, kur tie bija aiztriekti: vīrus, sievas, bērnus un ķēniņa meitas un katru dzīvu dvēseli, ko tur kopā ar Gedaljāhu, Ahīkāma dēlu, Šāfāna dēlu, un pravieti Jeremiju un Bārūhu, Nērijas dēlu, bija atstājis sardzes vadonis Nebūzaradāns. Un tie devās uz Ēģiptes zemi, viņi nepaklausīja Kunga balsij un nonāca Tahpanhēsā. Tahpanhēsā pār Jeremiju nāca Kunga vārds: “Ņem rokā lielus akmeņus un, Jūdas vīriem redzot, paslēp tos bruģī pie faraona nama ieejas Tahpanhēsā! Saki viņiem: tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: redzi, es sūtīšu un ņemšu savu kalpu Bābeles ķēniņu Nebūkadnecaru un likšu viņa troni uz šiem akmeņiem, kurus es noslēpu, un es izpletīšu viņa troņa telti pār tiem! Viņš nāks un sitīs Ēģiptes zemi: kuri nāvei, tiem nāve, kuri gūstam, tiem gūsts, un, kuri zobenam, tiem zobens! Ēģiptes dievu namos es iedegšu uguni, un viņš tos sadedzinās un aizvedīs gūstā, viņš atblusos Ēģiptes zemi, kā gans atbluso savas drānas, no turienes viņš aizies ar mieru! Viņš satrieks Saules nama elku stabus, kas ir Ēģiptes zemē, un Ēģiptes dievu namus viņš nodedzinās ar uguni!” Vārds, kas nāca pār Jeremiju par visiem jūdiem, kuri mīt Ēģiptes zemē, Migdolā, Tahpanhēsā, Memfisā un Patrosas zemē: “Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: jūs redzējāt visu to ļaunumu, kam es liku nākt pār Jeruzālemi un visām Jūdas pilsētām, un redzi – šodien tās ir drupās un neviens tur nemīt! Tas noticis viņu ļaunuma dēļ, ko tie darīja, mani kaitinādami, – gāja, kvēpināja un kalpoja citiem dieviem, ko ne paši, ne viņu tēvi nav pazinuši! Un es sūtīju pie jums visus savus kalpus, praviešus, bez mitas sūtīju, sacīdams: jel nedariet šo preteklību, ko es nīstu! – Bet viņi neklausījās – pat ausi nepastiepa, lai atgrieztos no sava ļaunuma un nekvēpinātu citiem dieviem! Izlija mans niknums un manas dusmas, tas iedegās Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, un tās kļuva par drupām un izpostījumu – kā šodien! Tagad tā saka Kungs, Pulku Dievs, Israēla Dievs: kādēļ jūs darāt lielu ļaunumu paši pret savu dzīvību, lai Jūdā zustu vīrs un sieva, bērns un zīdainis un jums nekas neatliktu?! Kādēļ kaitināt mani ar savu roku darbiem – kvēpināt citiem dieviem Ēģiptes zemē, uz kurieni jūs aizgājāt un apmetāties; vai tādēļ, lai jūs tur zustu un būtu par lāstu un izsmieklu starp visām zemes tautām?! Vai esat aizmirsuši savu tēvu ļaunumu un Jūdas ķēniņu ļaunumu, viņu sievu ļaunumu un jūsu sievu ļaunumu, ko tie darīja Jūdas zemē un Jeruzālemes ielās? Līdz šai dienai jūs nebijāt satriekti, kaut gan nebijāties un nerīkojāties pēc manas bauslības un likumiem, ko es devu jums un jūsu tēviem! – Tādēļ tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: redzi, pret jums es vērsīšos uz ļaunu, lai iznīdētu visu Jūdu! Es ņemšu Jūdas atlikumu, kas devās uz Ēģiptes zemi, lai apmestos tur, – un tie visi tur tiks piebeigti, tie kritīs no zobena un no bada, tie ņems galu no maza līdz lielam, no zobena un no bada tie mirs, tie kļūs par lāstu, par šausmām, par nolādējumu un par izsmieklu! Un es piemeklēšu tos, kuri mīt Ēģiptes zemē, tā, kā es piemeklēju Jeruzālemi, – ar zobenu, badu un mēri! Jūdas atlikumam, kas nāca piemist Ēģiptes zemē, nebūs ne izbēguša, ne izmukuša, kas atgrieztos Jūdas zemē, ko viņi gan kāro – atgriezties un dzīvot tur, jo neatgriezīsies neviens, izņemot pāris bēgļu!” Un Jeremijam atbildēja visi vīri, kuri zināja, ka viņu sievas kvēpina citiem dieviem, un visas sievas, kas stāvēja lielā pulkā, un visi ļaudis, kuri mita Ēģiptes zemē, Patrosā: “Mēs neklausīsimies tajos vārdos, ko tu uz mums runāji Kunga vārdā, mēs labāk darīsim to, kas mums pašiem tīk, – kvēpināsim debesu ķēniņienei un laistīsim viņai lejamos upurus, kā esam darījuši, mēs un mūsu tēvi, mūsu ķēniņi un mūsu augstmaņi Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās, tad mēs būsim sāti maizes, mums būs labi un ļauna mēs neredzēsim! Kopš mēs mitējāmies kvēpināt debesu ķēniņienei un laistīt viņai lejamos upurus, mums pietrūka it visa, un mūs galēja zobens un bads! Un, kad mēs kvēpinājām debesu ķēniņienei un laistījām viņai lejamos upurus, vai bez mūsu vīru ziņas mēs cepām tai elku maizes, lai viņu attēlotu, un laistījām viņai lejamos upurus?” Un Jeremija teica ļaudīm – vīriem un sievām, un visiem ļaudīm, kas bija tam atbildējuši: “Vai Kungs neatceras kvēpināmos, ko jūs kvēpinājāt Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās – jūs un jūsu tēvi, jūsu ķēniņi un jūsu augstmaņi un vienkāršie ļaudis –, vai tas viņam nenomāc sirdi? Kungs vairs nevarēja izturēt jūsu darīto darbu ļaunumu un preteklības, un jūsu zeme kļuva par drupām, izpostījumu un lāstu, kur neviens nemīt – kā šodien! Tādēļ, ka jūs kvēpinājāt un grēkojāt pret Kungu un neklausījāt Kunga balsij, un nerīkojāties pēc viņa bauslības, viņa likumiem un viņa liecībām, tādēļ jūs ir ķēris šis ļaunums – kā šodien!” Un Jeremija teica visiem tiem ļaudīm un visām sievām: “Klausies Kunga vārdu, viss Jūda, kas Ēģiptes zemē! Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: jūs un jūsu sievas teicāt un ar savām mutēm un rokām to piepildījāt, sacīdami: pildīt pildīsim solījumus, ko solījām, – kvēpināsim debesu ķēniņienei un laistīsim viņai lejamos upurus! – Tad apstipriniet solīto un pildiet solīto! – Tādēļ klausies Kunga vārdu, viss Jūda, kas mīti Ēģiptes zemē: redzi, es zvērēju pie sava lielā vārda, saka Kungs, ka visā Ēģiptes zemē manu vārdu vairs nepiesauks neviena Jūdas vīra mute, sacīdama: dzīvs Kungs Dievs! Redzi, es esmu nomodā pār viņiem uz ļaunu, ne uz labu, un visi Jūdas vīri, kas Ēģiptes zemē, ņems galu no zobena un bada – kamēr tiem gals būs klāt! No zobena izbēgušie atgriezīsies no Ēģiptes zemes uz Jūdas zemi kā pāris vīru, un viss Jūdas atlikums, kas gāja apmesties Ēģiptes zemē, tad zinās, kā vārdi ir piepildījušies – mani vai viņu! Šī jums ir zīme, saka Kungs, ka es jūs piemeklēšu šajā vietā, lai jūs zinātu, ka mani vārdi par jums piepildīsies uz ļaunu! Tā saka Kungs: redzi, es atdošu Ēģiptes ķēniņu, faraonu Hofru, viņa ienaidnieku rokā un to rokā, kuri lūko pēc viņa dzīvības, – tāpat kā Jūdas ķēniņu Cedekiju es atdevu Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara rokā, kas bija viņa ienaidnieks un lūkoja pēc viņa dzīvības!” Šis ir vārds, ko pravietis Jeremija runāja uz Bārūhu, Nērijas dēlu, kad tas šos vārdus rakstīja grāmatā pēc Jeremijas teiktā – Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, ceturtajā gadā: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs, uz tevi, Bārūh: tu teici: vai man! Manām sāpēm Kungs pielicis rūpes, vaidos es esmu paguris, un rimuma es neatrodu! – Tā saki viņam: tā saka Kungs: redzi, es noplēsīšu to, ko uzcēlu, un izraušu to, ko dēstīju! Tā ir visa šī zeme! Un tu vēl meklē labumu?! Nemeklē! Redzi, ļaunu es nesu pār visu miesu, saka Kungs, bet tev es došu dzīvību par laupījumu it visur, kur tu iesi!” Kunga vārds nāca pār Jeremiju par tautām. Par Ēģipti, par Ēģiptes ķēniņa faraona Neho karaspēku, kas stāvēja pie Eifrātas Karkemīšā un ko sakāva Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars Jūdas ķēniņa Jehojākīma, Jošijāhu dēla, ceturtajā valdīšanas gadā: “Taisiet aizsegus un vairogus un triecieties kaujā! Jūdziet! Jātnieki zirgos! Stājiet ar bruņucepurēm galvā, triniet šķēpus, apvelciet bruņas! Kādēļ man jāredz, kā viņi satriekti?! Atpakaļ griežas! Viņu karavīri satriekti, bēgtin aizbēguši! Atpakaļ negriežas! Visapkārt šaušalas!” saka Kungs. Neaizbēgt ātrajam, un neglābties karavīram! Ziemeļos pie Eifrātas upes viņi kritīs un klups! Kas tur – ceļas kā Nīla? Kā upe mutuļo ūdeņus? Ēģipte ceļas kā Nīla, kā upe mutuļo ūdeņus! Saka: es celšos, es apklāšu zemi, es izdeldēšu pilsētas un to iemītniekus! Slejieties zirgos un brāzieties ratos, lai iziet karavīri – no Kūšas un Pūtas, kas vairogu tver, no Lūdas, kas loku velk! Kungam, Pulku Kungam, todien būs atriebes diena, lai atriebtu viņa naidniekiem! Rīs zobens līdz sātam, asiņu atdzersies! Kungam, Pulku Kungam, būs kaujamais upuris ziemeļu zemē pie Eifrātas upes! Ej augšup uz Gileādu, balzamu ņem, jaunava, Ēģiptes meita! Velti tev ņemties zāļu, tev neizdziedēties! Dzirdēja tautas tavu kaunu, un tavas klaigas piepilda zemi, jo karavīrs klupa pār karavīru, visi krituši kaujā! Šis ir vārds, ko Kungs runāja uz pravieti Jeremiju par Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara karagājienu pret Ēģiptes zemi: “Stāstiet Ēģiptē un skandējiet Migdolā, skandējiet Memfisā un Tahpanhēsā, sakiet: stājiet un taisieties, jo zobens jums apkārt rīs! Kādēļ pamucis Apiss, tavs vērsis? Nenostāvēja! Kungs to nobadīja! Viņš vairoja klupušos, vīrs krita pār vīru un teica: ceļamies, ejam atpakaļ pie savas tautas uz zemi, kur esam dzimuši, apspiedēja zobena dēļ! Viņi sauca uz faraonu: Ēģiptes ķēniņš ir bļauris, kas palaidis īsto brīdi! Kā es esmu dzīvs – saka ķēniņš, Pulku Kungs ir viņa vārds! – Kā Tābors starp kalniem, kā Karmels iekš jūras tie nāks! Gatavojiet traukus trimdai, pie Ēģiptes meitas mītošie, jo Memfisa par postažu kļūs un nosvils, ka neviens tur nemitīs! Ēģipte ir jauna tele, no ziemeļiem nāks uz to dundurs! Viņai ir algotņi – kā stallī turēti teļi! Bet novērsīsies pat tie, visi pamuks un nenostāvēs! Jo pār viņiem nākusi nelaimes diena, viņu piemeklēšanas laiks! Karaspēkā tie nāk, viņu balss slīd kā čūska. Ar cirvjiem tie nāk – kā koku gāzēji! Viņas mežu tie nocirtuši, kaut tas bija neizejams,” saka Kungs, “un viņu ir vairāk nekā siseņu, tiem nav skaita!” Ēģiptes meita tiks apkaunota un atdota ziemeļu tautas rokā! Teica Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Redzi, es piemeklēšu No-Āmonu un faraonu un Ēģipti, un tās dievus un ķēniņus, un faraonu un tos, kas paļaujas uz viņu! Un es atdošu viņus to rokās, kas lūko pēc viņu dzīvības, Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara rokā un viņa kalpu rokā. Pēc tam tur dzīvos kā senāk, saka Kungs. Nebaidies, Jēkab, tu mans kalps, saka Kungs, nebīsties, Israēl, jo, redzi, no tālienes es tevi glābju, tavus pēcnācējus no gūsta zemes, atgriezīsies Jēkabs un dzīvos bez rūpēm, dzīvos bez rūpēm, neviens viņu vairs nebaidīs. Nebaidies, Jēkab, tu mans kalps, saka Kungs, es esmu kopā ar tevi, es piebeigšu visas tautas, starp kurām es tevi izklīdināju, bet tevi es nepiebeigšu, tik ar tiesu pārmācīšu, bez soda jau neatstāšu!” Kunga vārds nāca pār pravieti Jeremiju par filistiešiem, pirms faraons sakāva Gazu. Tā saka Kungs: “Redzi, no ziemeļiem ūdeņi ceļas, tie kļūs par pāri plūstošu strautu, tie pārplūdinās zemi un piepildīs pilsētas un tos, kas tur mīt, un cilvēki kliegs un gaudos – visi, kas mīt uz zemes. Zirgu pakavu klaboņas, ratu dārdoņas un riteņu klaudzoņas dēļ – neatskatīsies tēvi uz dēliem, nošļuks tiem rokas! – par to dienu, kas nāk, lai iznīdētu visus filistiešus, lai nocirstu Tīrai un Sidonai visus pabēgušos palīgus! Jo Kungs deldē filistiešus – Kaftoras piekrastē palikušos! Nu noskūta Gaza, izdeldēta Aškelona un ielejās palikušie! Cik ilgi tu graizīsi sevi!? Vai! Zobens Kungam! Kunga zoben, kad tu rimsi!? Lien atpakaļ makstī, rimsti un klusti! Kā lai tu rimsti, ja Kungs tev pavēlēja? Pret Aškelonu un jūras krastu tevi aizsūtīja!” Par Moābu. Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Vai! Nebo, jo nopostīta! Apkaunota un ieņemta Kirjataima, apkaunots un sagrauts cietoksnis! Vairs nav Moāba slavas! Hešbonā viņi lēma tam ļaunu: iesim un iznīdēsim, lai vairs nav tauta! – Arī tu, Madmēna, apklusīsi, tev pakaļ ies zobens! No Horonaimas kliedz: delde un milzu posts! Satriekts Moābs, viņa jaunekļiem tie lika kliegt! Luhītas kalnu pārejā ar raudām kāpj raudādami, Horonaimas nogāzēs naidnieki dzirdēja posta klaigas! Skrejiet, dzīvību glābiet, kļūstiet kā tuksneša saušļi, – tu paļāvies uz paša darbiem un dārgumiem, bet ieņems arī tevi! Kemošu aizvedīs trimdā kopā ar priesteriem, augstmaņiem! Pār katru pilsētu postītājs nāks, ne pilsēta neglābsies, ieleju izdeldēs, un iznīcinās līdzenumu – kā teica Kungs. Dodiet Moābam spārnus, lai laižas prom! Viņa pilsētas kļūs par postažu, kur neviens nemīt! Nolādēts tas, kas Kunga darbu dara nevīžīgi, nolādēts tas, kas savu zobenu no asinīm attur! Bez bēdu Moābs kopš jaunības un dusēja kā vīna raugs – no trauka traukā to nelēja, trimdā viņš negāja! Tādēļ tam sava garša un smarža nav mainījusies! Redzi, tādēļ nāk dienas, saka Kungs, es uzsūtīšu viņam gāzējus, tie viņu piešķiebs un iztukšos viņa traukus, un izlies viņa krūkas! Paliks kaunā Moābs ar Kemošu, kā palika kaunā Israēla nams ar Bēteli, uz ko tas paļāvās. Kā jūs varat teikt: mēs – varoņi un varonīgi karavīri kaujā! – Taču izdeldēts Moābs un viņa pilsētas! Viņa labākie jaunekļi uz slaktiņu nogājuši, saka Ķēniņš, Pulku Kungs ir viņa vārds. Tuvu Moāba liksta, un viņa ļaunums jo steidz! Cietiet tam līdzi visi, kas apkārt, visi, kas zināt viņa vārdu, sakiet: ak, kā satriekts spēka scepteris, rotātais zizlis! Nāc zemē no godības, smilšainē sēdies, mītniece, Dībonas meita! Jo Moāba postītājs nācis pār tevi, sagrāvis tavus mūrus! Stājies ceļā un glūni, Aroēras iemītniece, prasi bēglim un tam, kas paglābies, saki: kas notika?! Apkaunots Moābs, jo satriekts, – kauciet un kliedziet, stāstiet Arnonā, ka nopostīts Moābs! Spriedums nāca pār klajumu zemi – pār Holonu, pār Jahacu, pār Mēfaatu, pār Dībonu, pār Nebo, pār Bēt-Diblataimu, pār Kirjataimu, pār Bēt-Gāmūlu, pār Bēt-Meonu, pār Kerījotu, pār Bocru, pār visām Moāba zemes pilsētām, tālām un tuvām! Aplauzts Moāba rags, un viņa elkonis satriekts, saka Kungs. Piedzirdi viņu, jo par pašu Kungu šis taisījās lielāks – rīstīsies Moābs paša vēmekļos, kļūs par apsmieklu arī viņš! Vai Israēls tev nebija apsmiekls? Vai kopā ar zagļiem tika pieķerts? Cik vien par viņu tu runāji, tik tu ņirdzi! Pametiet pilsētas un mītiet klintīs, Moāba iemītnieki! Esiet kā dūjas un ligzdojiet klinšu plaisās! Mēs dzirdējām Moāba lepnību – jo lepns šis! – uzpūtību, lepnību, iedomību un sirds augstprātību! Es pazīstu, saka Kungs, viņa tukšo uzpūtību un tukšās pļāpas. Tādēļ es kaukšu par Moābu, par visu Moābu es kliegšu, un Kīr-Heresas vīriem es uzrūkšu! Par tevi es raudāšu vairāk nekā par Jaazēru, Sibmas vīnakoks! Tavas stīgas sniedzās līdz jūrai, līdz Jaazērai stiepās! Taviem augļiem un vīnam nu uzkritis postītājs! Atņemts prieks un līksme gan vīnadārziem, gan Moāba zemei! Kublos mitējies vīns, neviens vairs vīnspaidu nemin ar priecīgām klaigām, priecīgās klaigas vairs nav priecīgas klaigas! Hešbonā kliedz līdz Elālei, līdz Jahacai, liek atskanēt balsij no Coaras līdz Horonaimai, līdz Eglat-Šelīšijai, jo pat Nimrīmas ūdeņi par tuksnesi kļuvuši! Es darīšu galu Moābam, saka Kungs, viņš upurē augstienēs un kvēpina savam dievam! Tādēļ mana sirds par Moābu īd kā sēru stabule, un mana sirds īd kā sēru stabule arī par Kīr-Heresas vīriem, jo zudis ir tas, ko tie bija atlicinājuši. Ik galva noskūta kaila, ik bārda apcirpta, ik rokas agraizītas, un maiss uz gurniem! Uz visiem Moāba jumtiem un visās ielās – visur vaimanas, jo es satriecu Moābu kā trauku, kas nerūp nevienam, saka Kungs. Redzi, kā viņi sakauti kauc! Kā griež muguru Moābs! Kauns! Moābs tapis par apsmieklu un sagrāvi visiem, kas ir ap viņu. Jo tā saka Kungs: redzi, kā ērglis viņš laidīsies un izpletīs spārnus pār Moābu! Viņa pilsētas tiks ieņemtas, viņa nocietinājumi tiks sagrābti, un todien Moāba varoņu sirds būs kā sievas sirds radībās! Moābs tiks iznīcināts, nebūs vairs tautas, jo pret Kungu viņš taisījās liels! Briesmas, bedre un lamatas tev, Moāba iemītniece! – saka Kungs. Kas bēg no briesmām, iekritīs bedrē, un, kas izrāpsies no bedres, to lamatās noķers – to es Moābam darīšu viņa piemeklēšanas gadā! – saka Kungs. Hešbonas ēnā tie stāj, bez spēka bēguši, jo no Hešbonas uguns iet un liesma no Sīhona nama, tā aprija Moāba deniņus un bļaura dēlu paurus! Vai tev, Moāb! Izdeldēti Kemoša ļaudis – tavi dēli paņemti gūstā, un tavas meitas nebrīvē! Bet es atvedīšu atpakaļ Moāba gūstekņus nākamās dienās, saka Kungs, bet līdz tam – Moābam tiesa!” Par Amona dēliem. Tā saka Kungs: “Vai dēlu nav Israēlam, vai nav tam mantinieka? Kādēļ Malkoms mantojis Gādu un viņa tauta tā pilsētās apmetusies? Tādēļ, redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad Amona dēlu Rabā es likšu atskanēt kaujas dunai, un tā kļūs par izpostītu pauguru! Tās augstienes tiks nosvilinātas ar uguni, un Israēls iemantos tos, kuri mantoja viņu, saka Kungs. Kauc, Hešbona, jo Aja ir nopostīta! Kliedziet, Rabas meitas, jozieties maisā, vaimanājiet, klīstiet sagraizījušās, jo Malkoms aizies trimdā – viņa priesteri un viņa augstmaņi kopā! Kādēļ tu lielies ar savām ielejām, kuras vai pāri plūst? Tu, atkritusī meita, kas uz saviem dārgumiem paļāvies: kas gan pret mani nāks? – Redzi, tev es nesu briesmas, saka Kungs, Pulku Kungs, no visiem, kas tev apkārt! Jūs patrieks katru uz savu pusi, un neviens nepulcēs noklīdušos! Bet pēc tam es atvedīšu atpakaļ Amona dēlu gūstekņus,” saka Kungs. Par Edomu tā saka Pulku Kungs: “Vai Tēmānā vairs nav gudrības!? Vai prātniekiem zudis padoms un prāts tiem ir izčākstējis?! Bēdziet, griezieties atpakaļ, pieplociet, tā dzīvojiet, Dedānas iemītnieki! Jo es likšu, lai piemeklēšanas laikā viņam gadās Ēsava liksta! Ja vīndārznieki nāca pār tevi, vai tie vīnogu neatstāja? Vai zagļi naktī nepostīja tik sev? Bet es Ēsavu darīju kailu, atsedzu viņa noslēpumus, un paslēpties viņš vairs nevar! Izpostīts ir viņa dzimums un viņa brāļi, viņa kaimiņi, un viņa vairs nav! Pamet savus bāreņus – es tos pie dzīvības turēšu, un tavas atraitnes uz mani lai paļaujas! – Jo tā saka Kungs: redzi, tie, kuriem nav lemts dzert kausu, dzertin to dzers! Un tu sakies bez vainas nevainīgs?! Bez soda tu nepaliksi, jo dzertin tu dzersi! Jo pie sevis es zvērēju, saka Kungs, ka par postažu, par izsmieklu, par paļām un par lāstu kļūs Bocra, visas tās pilsētas kļūs par mūžīgām drupām!” Vēsti no Kunga es dzirdēju, un vēstnesis pie tautām ir sūtīts! “Pulcējieties un nāciet pret viņu, celieties kaujai! Jo, redzi, starp tautām es tevi darīšu mazu un starp cilvēkiem nievājamu! Tavs draudīgums tevi ir pievīlis un tavas sirds uzpūtība! Tu, kas mīti klints aizās, kas mitinies kalna augšienē, kaut augstu kā ērglis tu taisi ligzdu, no turienes es tevi nogrūdīšu,” saka Kungs. “Un Edoma kļūs par šaušalām! Ikviens, kas to šķērsos, šausmināsies un izsvilps viņas brūču dēļ. Tāpat kā tika apgrieztas otrādi Sodoma un Gomora un to blakuspilsētas,” saka Kungs, “tāpat tur neviens nemitīs, tur nepiemitīs cilvēka dēls! Redzi, kā lauva viņš slienas no Jardānas biezokņa uz viņas māju pļavām, vienā mirklī es likšu tiem skriet projām no tās, un, kas tai ir izvēlēts, es nolikšu! Jo kurš ir kā es un kas man norādīs? Kurš ir tas gans, kas pastāvēs manā priekšā?” Tādēļ klausieties Kunga padomu, ko viņš dod Edomai, un viņa nodomus, ko viņš par Tēmānas iemītniekiem lēmis – vai tad nepatrenks avju jaunuļus, vai tad nenopostīs to pļavas?! No viņu krišanas trokšņa notrīcēs zeme, viņu kliedzienus dzirdēs pie Niedru jūras! Redzi, kā ērglis viņš pacelsies, laidīsies, izpletīs spārnus pār Bocru, un tajās dienās Edomas varoņu sirdis būs kā sievas sirds radībās! Par Damasku. “Apkaunota Hamāta un Arpada, jo viņi dzirdēja ļaunas vēstis, tiem dreb dūša kā satraukta jūra – ne apklusināt! Nolaidusi Damaska rokas, pagriezusies uz bēgšanu, izbīlis sakampis viņu, krampji un sāpes kampj viņu kā dzemdētāju! Kā tik nav atmesta slavenā pilsēta, mana prieka pilsēta! Tādēļ viņas jaunekļi ielejās kritīs, visi karavīri todien ies bojā, saka Pulku Kungs, es iedegšu uguni Damaskas mūros, un tā aprīs Ben-Hadada cietoksni!” Tā saka Kungs par Kēderu un Hācoras ķēniņvalstīm, ko sakāva Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars: “Celieties, ejiet uz Kēderu un nīdējiet austrumniekus! Viņu teltis un avis tiks paņemtas, viņu telts aizkari, viņu trauki un viņu kamieļi tiks aizvesti, uz viņiem kliegs: visapkārt šaušalas! Bēdziet, klīstiet, ielejās mītiet, Hācoras iemītnieki, saka Kungs, jo Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars par jums padomu devis un nodomu izdomājis! Celieties, ejiet pret tautu, kas mierā mīt, paļāvībā, saka Kungs, nav tiem durvju un aizšaujamo, vieni tie mīt! Viņu kamieļi kļūs par laupījumu, viņu lopi kritīs par guvumu, viņus es izkliedēšu pa visiem vējiem – tos, kam apcirpti deniņi, – un no visām pusēm es tiem nelaimi nesīšu, saka Kungs, Hācora kļūs par šakāļu midzeni, par mūžīgu izpostījumu, tur neviens nemitīs, tur nepiemitīs cilvēka dēls!” Kunga vārds, kas Jūdas ķēniņa Cedekijas valdīšanas sākumā nāca pār pravieti Jeremiju par Ēlāmu: “Tā saka Pulku Kungs: redzi, es salauzīšu Ēlāma loku, sākumu viņa spēkam! Es nesīšu pār Ēlāmu četrus vējus no visām četrām debess malām, es viņus izkaisīšu šajos vējos, un nebūs tautas, pie tās nenāks no Ēlāma padzītie. Es satriekšu Ēlāmu viņa naidnieku priekšā un to priekšā, kas lūko pēc viņa dzīvības, un es nesīšu tiem ļaunu savā dusmu kvēlē, saka Kungs, es tiem pakaļ sūtīšu zobenu, līdz piebeigšu tos! Ēlāmā es likšu savu troni, no turienes es izdeldēšu ķēniņus un augstmaņus! – saka Kungs. Un nākamās dienās – es atvedīšu Ēlāma gūstekņus atpakaļ!” saka Kungs. Vārds, ko caur pravieti Jeremiju Kungs runāja par Bābeli, par kaldiešu zemi: “Tautām stāstiet, lai dzird, celiet karogu, lai dzird, neslēpiet! Sakiet: ieņemta Bābele, apkaunots Bēls! Satriekts Merodahs! Apkaunoti tās tēli, satriekti dievekļi! Jo pār viņu nāk tauta no ziemeļiem, tie pataisa viņas zemi par postažu, tur neviens nemitīs, gan cilvēks, gan zvērs – klīdīs un aizies! Tajās dienās un laikā, saka Kungs, nāks Israēla dēli un Jūdas dēli – raudādami nāktin nāks un meklēs Kungu, savu Dievu! Uz Ciānu tie prasīs ceļu, vaigu uz Jeruzālemi griezīs: nākam un esam pie Kunga klāt, pie mūžīgas derības, kas aizmirsta netiks! – Mana tauta bija pazudušas avis, viņu gani tās aizvīla no kalniem – tie gāja no kalna uz augstienēm, aizmirsa savu mājokli! Ikviens, kas tos atrada, tos rija, un viņu naidnieki teica: vainu mēs neuzņemamies, jo viņi pret Kungu grēkoja, pret taisnības mājokli un viņu tēvu cerību Kungu! – Bēdziet! Klīstiet no Bābeles prom un no kaldiešu zemes! Ejiet un esiet kā auni, kas iet pa priekšu avju pulkam! Jo, redzi, es musinu un lieku pret Bābeli nākt milzu tautu pulkam no ziemeļu zemes, no turienes tie sataisīsies pret viņu un ieņems, viņu bultas ir kā varoņi vīri – tukšā neatgriezīsies! Un kaldieši kļūs par laupījumu, visi, kas laupīs, gūs sāta, saka Kungs. Kaut jūs priecājaties, kaut līksmojat, mana mantojuma laupītāji, kā teles spriņģojat, kā zirgi zviedzat, jūsu māte tiks apkaunota, pievilsies jūsu radītāja! Redzi, pēdējā starp tautām, tuksnesis, izkaltusi zeme un kailatne! Kunga niknuma dēļ tur neviens nemitīs, viņa visa par izpostījumu kļūs! Katrs, kas ies cauri Bābelei, šausmināsies un svilps par viņas brūcēm! Taisieties, ielenciet Bābeli! Visi, kas spēj atvilkt loku, šaujiet uz viņu, netaupiet bultas, jo pret Kungu tā grēkojusi! Kliedziet par viņu visapkārt! Viņa atdeva savu roku, viņas pīlāri nogāzušies, noplēsti viņas mūri! Tā ir Kunga atriebība! Atriebiet tai, dariet viņai, kā darīja viņa! Iznīdējiet Bābelē sējējus un ražas laikā tos, kas tver sirpi! Ikviens atgriezīsies pie savas tautas zobena dēļ, kas apspiež ikkatru, ikviens aizbēgs uz savu zemi! Israēls ir izdzenātas avis, ko trenca lauvas – vispirms viņu rija Asīrijas ķēniņš, tagad Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars skrubina kaulus! Tādēļ tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: redzi, es piemeklēšu Bābeles ķēniņu un viņa zemi tāpat, kā es piemeklēju Asīrijas ķēniņu! Es atvedīšu Israēlu atpakaļ uz viņa ganībām, tas ganīsies Karmelā un Bāšānā, Efraima kalnos un Gileādā viņa dvēsele gūs sātu. Tajās dienās un laikā, saka Kungs, tiks meklēta Israēla vaina, bet neatradīs, un Jūdas grēks, bet neatradīsies! Jo es piedošu tiem, kurus atstāšu! Uz Meratajimas zemi ejiet! Pie Pekoda iemītniekiem! Kaujiet un nīdējiet tos, saka Kungs, un dariet visu, ko es jums pavēlēju! Šaizemē kara balss un liels posts! Redzi, kā sasists un sadauzīts visas zemes āmurs! Redzi, kā kļuvusi par šausmām starp tautām Bābele! Es izliku tev cilpas, un tu tiki noķerta, Bābele, un tu to nezināji, tu tiki satverta, jo Kungu tu izaicināji! Kungs atvēra savu krātuvi un ņēma savas dusmības ieročus, – tāds ir darbs Kungam, Pulku Kungam, kaldiešu zemē! Nāciet pret viņu no visām malām, atveriet viņas klētis, pārlāpstojiet viņu kā labību un nopostiet to, lai viņai nekā nepaliek! Kaujiet visus tās vēršus, lai tie noiet uz kaušanu! Vai tiem! Jo pienāca viņu diena laikā, kad tie ir piemeklēti! No Bābeles zemes glābjas un bēg, kliedz, stāsta Ciānā par Kunga, mūsu Dieva, atriebību, atriebību par viņa templi! Sasauciet pret Bābeli loka šāvējus, visus, kas spēj novilkt loku, lai satupst viņai visapkārt, ka neviens neizbēg! Atdariet viņai par viņas darbiem, visu, ko viņa darīja, to dariet viņai, jo pret Kungu tā iedrošinājās, pret Israēla Svēto! Tādēļ viņas jaunekļi kritīs ielās un visi viņas karavīri todien tiks iznīdēti!” saka Kungs. “Redzi, es pret tevi, tu uzpūtīgā,” saka Kungs, Pulku Kungs, “tava diena ir pienākusi un tavas piemeklēšanas laiks! Klups uzpūtīgā un kritīs, neviens to nepiecels, es viņas pilsētās aizdegšu uguni, un tā rīs tai visapkārt! Tā saka Pulku Kungs: apspiesti Israēla dēli kopā ar Jūdas dēliem, visi viņu gūstītāji tos pārspēkojuši – liedz tiem iet projām. Viņu Izpircējs ir spēcīgs! Pulku Kungs ir viņa vārds! Strīdēt viņš izstrīdēs viņu strīdu, lai šī zeme rimtu, bet Bābeles iemītnieki trūktos! Zobens pār kaldiešiem, saka Kungs, un pār Bābeles iemītniekiem, un pār tās augstmaņiem, un pār tās gudrajiem. Zobens pār pļāpu kulēm, tie paliks muļķos, zobens pār viņas varoņiem, tie aizies bojā! Zobens pār zirgiem un ratiem un pār visām jauktajām tautām, kas kopā ar viņu cīnās, tie kļūs par sievām! Zobens pār viņas dārgumiem, tos nolaupīs! Zobens pār viņas ūdeņiem, tie izsīks! – Jo tā ir elku zeme, un savu briesmekļu dēļ tie paliks traki! Tādēļ tur mitīs plēsoņas, šakāļi un strausu mātītes, nemūžam neviens tur vairs nemitīs un nepiemitīs līdz paaudžu paaudzei! Kā Dievs apgrieza otrādi Sodomu un Gomoru un blakuspilsētas, saka Kungs, tā neviens tur vairs nemitīs, nepiemitīs tur cilvēka dēls! Redzi, nāk tauta no ziemeļiem, liela tauta un daudzi ķēniņi no zemes tālumiem dodas šurp! Loku un bozi tie tver, tie ir cieti, tiem līdzjūtības nav, viņu balss šņāc kā jūra, uz zirgiem tie jāj, jau sarindojušies kaujai pret tevi, Bābeles meita! Bābeles ķēniņš dzirdēja baumas par tiem, viņam nošļuka rokas, viņu sakampa sāpes kā dzemdētāju. Redzi, kā lauva viņš slienas no Jardānas biezokņa uz viņas māju pļavām, jo mirklī es likšu tiem skriet projām no tās, un, kas tai ir izvēlēts, es nolikšu! Jo kurš ir kā es un kas man norādīs? Kurš ir tas gans, kas pastāvēs manā priekšā?” Tādēļ klausieties Kunga padomu, ko viņš dod Bābelei, un viņa nodomus, ko viņš par kaldiešu zemi ir lēmis – vai tad nepatrenks avju jaunuļus, vai tad neizdeldēs to pļavas?! No trokšņa, Bābeli sagrābjot, notrīcēs zeme, un viņas kliedzienus starp tautām dzirdēs! Tā saka Kungs: “Redzi, es musināšu pret Bābeli un pret Lev-Kamī iemītniekiem postītāja garu! Es sūtīšu uz Bābeli vētītājus, un tie viņu vētīs, viņi izlaupīs tās zemi, kad ļaunā dienā sanāks tai visapkārt! Loka šāvējs nepaspēs atvilkt loku, nedz apvilks kāds savas bruņas! Netaupiet viņas jaunekļus, ziedojiet nīcībai visu tās pulku! Nokauti viņi kritīs kaldiešu zemē, caururbti – viņas ielās.” Bet Israēls un Jūda nepaliks atraitnēs sava Dieva, Pulku Kunga, dēļ – kaut viņu zeme ir pilna grēka pret Israēla Svēto! Bēdziet no Bābeles, visi savu dzīvību glābiet, neaizejiet bojā viņas vainas dēļ, jo šis Kungam ir atriebes laiks, viņš atmaksā un atdara! Zelta kauss, kas apdzirda visu zemi, bija Bābele Kunga rokā, no tās vīna tautas dzēra, tādēļ trakoja tautas! “Piepeši Bābele krita, sagrāva to, – kauciet par viņu, uzklājiet balzamu viņas brūcēm – varbūt sadzīs!” “Mēs būtu Bābeli dziedinājuši, bet viņa dziedēties neļāvās, pametam viņu un ejam katrs uz savu zemi, jo līdz debesīm sniedzas tās spriedums, tas pacelts līdz padebešiem!” Kungs pats licis mūsu taisnībai nākt, ejiet un stāstiet Ciānā par Dieva, mūsu Kunga, darbu! Asiniet bultas, piebāziet bultmakus, Kungs ir samusinājis Mēdijas ķēniņu garu, jo viņa nodoms pret Bābeli, lai to izpostītu, jo tā ir Kunga atriebība, atriebība par viņa templi! Pret Bābeles mūriem karogus slejiet, pastipriniet sardzi, nolieciet sargus, ietaisiet slēpņus – jo Kungs darījis, ko nolēmis, ko sacījis par Bābeles iemītniekiem! Tu, kas pie daudzajiem ūdeņiem mīti, kam dārgumu daudz, tev pienāks gals, mērs tavai netaisnībai! Zvērēja pats Pulku Kungs: “Es tevi pildīšu ļaudīm kā siseņiem, un tie skandēs par tevi vīnspaida dziesmu!” Viņš taisīja zemi ar savu spēku un nostiprināja cietzemi ar savu prātu un gudrību, viņš izpleta debesis! Kad viņš ceļ balsi – krāc debesu ūdeņi! Viņš ceļ garaiņus no zemes galiem, zibeņo lietū, un no savām krātuvēm atnes vēju! Dumjš ir cilvēks – bez zināšanas, apkaunots zeltkalis ar saviem elku tēliem, jo meli ir viņa lējumi un tajos nav gara! Tie ir tukšība, smiekla darbs, kad tos piemeklēs, tad tie ies bojā! Ne tāda ir Jēkaba daļa, jo visu veidoja viņš! Un Israēls ir viņa mantojuma cilts! Viņa vārds ir – Pulku Kungs! “Tu esi mana milna, mans kara rīks! Ar tevi es sadragāšu tautas, ar tevi es nopostīšu ķēniņvalstis! Ar tevi es sadragāšu zirgu un jātnieku, ar tevi es sadragāšu ratus un braucēju! Ar tevi es sadragāšu vīru un sievu, ar tevi es sadragāšu veci un zēnu, ar tevi es sadragāšu puisi un meitu! Ar tevi es sadragāšu ganu un ganāmpulku, ar tevi es sadragāšu zemnieku un pajūgu, ar tevi es sadragāšu pārvaldniekus un vietvalžus! Es atdarīšu Bābelei un visiem kaldiešiem visu ļaunumu, ko jūsu acu priekšā viņi darīja Ciānā!” saka Kungs. “Redzi, es pret tevi, postītājkaln,” saka Kungs, “kas izposti visu zemi, pret tevi es izstiepšu savu roku, noripināšu tevi no klintīm, izdedzināšu tevi! Un no tevis neņems ne akmeni stūrim, ne akmeni pamatam, jo uz mūžiem tu būsi izpostīts!” saka Kungs. Celiet virs zemes karogu, pūtiet starp tautām ragu, svētiet pret viņu tautas, sasauciet pret viņu ķēniņvalstis – Arāratu, Minnī un Aškanazu, norīkojiet pret viņu pavēlnieku, slejiet pret viņu zirgus kā siseņu pulku! Svētiet pret viņu tautas – Mēdijas ķēniņus, pārvaldniekus, vietvalžus un visas zemes, kurās tie valda! Drebēs zeme un kauks, jo Kunga nodomi par Bābeli nu piepildās, lai padarītu Bābeles zemi par postažu, kur nemīt neviens! Bābeles varoņi cīnoties izsīkuši, mūros nolīduši, izkaltis viņu spēks, par sievām palikuši, viņu mājokļi nosvilināti, uzlauzti aizšaujamie! Skrējējs pret skrējēju skrien, vēstnesis pret vēstnesi, lai Bābeles ķēniņam pavēstītu, ka viņa pilsēta ieņemta no visām pusēm! Pieejas viņi ieņēma, aizslietņus ar uguni nodedzināja, un karavīri zaudēja drosmi! Jo tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Bābeles meita ir kā klons kulšanas laikā! Vēl mirklis, un ražas laiks klāt!” “Rija mani, sveilēja mani Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars, nolika mani kā iztemptu trauku, rija mani kā nezvērs, ar maniem kārumiem pildīja savu māgu, mani izlaistīja! Varasdarbi pret manu miesu – nu Bābelei!” saka Ciānā mītošā, “un manas asinis – pār kaldiešiem tagad!” saka Jeruzāleme. Tādēļ tā saka Kungs: “Redzi, es tavu strīdu izstrīdēšu, atriebšu tavu atriebšanu, es viņas jūru nosusināšu, es viņas avotu izkaltēšu! Bābele kļūs par drupām, par šakāļu midzeni un šausmām – to izsmies, neviens tur nemitīs! Un viņi rēks kā lauvas, ņurdēs kā lauvēni! Kad tie būs iekarsuši, es tiem rīkošu dzīres un piedzirdīšu, lai līksmo, lai aizmieg mūža miegā un nepamostas! – saka Kungs. Es viņus novedīšu uz kaušanu kā jērus, kā aunus, kā āžus! Redzi, kā ieņemta Šēšaha, sagūstīta visas zemes slava! Redzi, kā par šausmām kļuvusi starp tautām Bābele! Nāca pār Bābeli jūra, apklāja to, krākdama viļņus! Viņas pilsētas kļuva par izpostījumu, par izkaltušu zemi, par kailatni, par zemi, kur nemīt neviens, ko nešķērso cilvēka dēls! Es piemeklēšu Bābeles Bēlu, izraušu tam no žokļiem aprīto, un pie viņa vairs neplūdīs tautas! Arī Bābeles mūri ir krituši! Mana tauta, ej projām no tās, glāb savu dzīvību no Kunga dusmu kvēles! – kamēr vēl jūsu sirds nav tapusi mīksta un jūs neesat nobijušies no baumām, ko dzird pa visu zemi! Un nākamo gadu baumos atkal, visā zemē būs varasdarbi, un valdnieks pret valdnieku ies! Tādēļ, redzi, nāk dienas, kad es piemeklēšu Bābeles elkus! Visa tās zeme būs kaunā, viņas vidū nokautie gulēs! Debesis un zeme, un visi, kas tajā, Bābeli apdziedās, jo no ziemeļiem pret viņu postītājs nācis! – saka Kungs. Kā Bābele lika krist Israēlā nokautajiem, tā pašai Bābelei kritīs nokautie pa visu zemi! Kas no zobena paglābāties, ejiet, nestāviet, iztālēm Kungu pieminiet, Jeruzālemi sirdī paturiet! Mēs esam apkaunoti, izsmieklu dzirdējām, negods klāja mums vaigu, jo svešinieki nāca pār Kunga nama svētvietām!” “Tādēļ, redzi, nāk dienas,” saka Kungs, “kad es piemeklēšu tās elkus un visā tās zemē vaidēs ievainotie. Kaut Bābele slējās debesīs, kaut varenos augstumos mūrus cēla – no manis nāks pār to postītāji!” saka Kungs. Kliedziena balss no Bābeles un liels posts no kaldiešu zemes! Jo Kungs nīcina Bābeli, izdeldē skaļo balsi, – kā vareni ūdeņi viļņi krāc, šalkas – to balss! Jo nāca pār viņu, pār Bābeli, postītājs, sagrābti viņas varoņi, salauzti viņu loki, jo Kungs ir atmaksas Dievs, atdarīt atdarīs! “Es piedzirdīšu tās augstmaņus un gudros, tās pārvaldniekus un vietvalžus, un tās varoņus – tie aizmigs mūža miegā un nemodīsies,” saka Ķēniņš, Pulku Kungs ir viņa vārds. Tā saka Pulku Kungs: “Bābeles mūri ir biezi, taču noplēst noplēsīs! Tās vārti ir augsti, ar uguni nosvilinās! Tautas par velti strādāja, ciltis priekš uguns pūlējās!” Tie ir vārdi, ko pravietis Jeremija pavēlēja Serājam, Nērijas dēlam, Mahsējas dēlam, kad viņš kopā ar Jūdas ķēniņu Cedekiju devās uz Bābeli ceturtajā viņa valdīšanas gadā. Serāja bija nometnes pavēlnieks. Un Jeremija rakstīja grāmatā visu to ļaunumu, kas nāks pār Bābeli, visus šos vārdus, kuri rakstīti par Bābeli. Jeremija teica Serājam: “Kad tu nonāksi Bābelē, pielūko, ka tu izlasi visus šos vārdus, un tad saki: Kungs, tu runāji par šo vietu, lai iznīdētu tās iemītniekus no cilvēka līdz zvēram, jo tā kļūs par mūžīgu izpostījumu! Kad tu beigsi lasīt šo grāmatu, piesien tai akmeni un iemet Eifrātā! Un saki: tā nogrims Bābele un neuzpeldēs ļaunuma dēļ, ko es nesu pār to. Viņi pagurs!” Līdz šejienei – Jeremijas vārdi. Cedekija kļuva par ķēniņu divdesmit viena gada vecumā un valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. Viņa mātes vārds bija Hamūtala, Jeremijas meita, no Libnas. Viņš darīja to, kas ļauns Kunga acīs, gluži kā bija darījis Jehojākīms. Notika ar Jeruzālemi un Jūdu Kunga dusmu dēļ – viņš padzina tos projām no sevis. Bet Cedekija sadumpojās pret Bābeles ķēniņu. Un viņa valdīšanas devītajā gadā, desmitajā mēneša dienā, Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars ar visu savu karaspēku nāca pret Jeruzālemi, aplenca to un uzcēla tai visapkārt aplenkuma valni. Pilsēta bija aplenkumā līdz ķēniņa Cedekijas vienpadsmitajam gadam. Un ceturtajā mēnesī, mēneša devītajā dienā, pilsētā pieņēmās spēkā bads un vienkāršajiem ļaudīm vairs nebija maizes. Tad kaldieši ielauzās pilsētā, un visi karavīri bēga un naktī pameta pilsētu pa ķēniņa dārza ceļu caur vārtiem starp abiem mūriem un devās projām pa klajumu ceļu. Un kaldiešu karaspēks dzinās pakaļ ķēniņam un panāca Cedekiju Jērikas klajumos, bet viss viņa karaspēks aizklīda projām. Un tie saņēma ķēniņu ciet un aizveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu, Hamātas zemē, un viņš teica tam spriedumu. Un Bābeles ķēniņš nokāva Cedekijas dēlus viņa acu priekšā, un Riblā nokāva arī visus Jūdas augstmaņus. Viņš laupīja Cedekijam acugaismu un sasēja viņu dzelzs važās, un Bābeles ķēniņš aizveda viņu uz Bābeli un ielika viņu soda namā līdz viņa nāves dienai. Un piektajā mēnesī, mēneša desmitajā dienā – tas bija Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara deviņpadsmitais valdīšanas gads – nāca sardzes vadonis Nebūzaradāns, kas bija Bābeles ķēniņa dienestā Jeruzālemē. Viņš nodedzināja Kunga namu, ķēniņa namu un visus Jeruzālemes namus, visus lielos namus viņš ar uguni nodedzināja! Kaldiešu karaspēks, kas bija pakļauts sardzes vadonim, noplēsa visus Jeruzālemes mūrus – visapkārt! Un sardzes vadonis Nebūzaradāns aizveda trimdā gan nabagos ļaudis, gan atlikušo tautu, kas pilsētā bija palikusi, gan atkritējus, kas bija pārgājuši Bābeles ķēniņa pusē, gan atlikušos amatniekus. Dažus no nabagu ļaudīm sardzes vadonis Nebūzaradāns atstāja par vīna dārzniekiem un arājiem. Vara stabus, kas bija Kunga namā, pamatnes un vara jūru, kas bija Kunga namā, kaldieši sadauzīja un varu aiznesa uz Bābeli. Viņi paņēma katlus, liekšķeres, dzirkles, laistāmos traukus, kausus un visus vara rīkus, ko lietoja namā. Sardzes vadonis paņēma bļodas, ogļu pannas, laistāmos traukus, katlus, gaismekļus, kausus un upurtraukus – tie bija no zelta zeltā un no sudraba sudrabā! Divi stabi, viena jūra, divpadsmit vērši, kas bija zem pamatnēm, kurus Kunga namam bija darinājis ķēniņš Sālamans, – ne nosvērt visas šīs lietas, cik daudz tur bija vara! Stabi – astoņpadsmit elkoņu augsts bija ik stabs! Aukla – divpadsmit elkoņu garumā vijās tiem apkārt! Katrs stabs četru pirkstu biezumā, vidū tukšs. Uz katra stāvēja vara kapitelis – katrs kapitelis piecu elkoņu augstumā! Tīkls un granātāboli bija visapkārt kapitelim – viss no vara! Viens stabs bija kā otrs un granātāboli tāpat! Visā platumā bija deviņdesmit seši granātāboli, pa visu tīklu bija simts granātābolu! Sardzes vadonis paņēma virspriesteri Serāju un otro priesteri Cefanju, un trīs durvju sargus, un no pilsētas viņš paņēma einuhu, kas bija karavīru uzraugs, un septiņus vīrus no ķēniņa galma, kurus atrada pilsētā, un karaspēka pavēlnieka rakstvedi, kurš bija musinājis nabagos ļaudis, un sešdesmit vīrus no nabagu ļaudīm, kuri atradās pilsētā. Sardzes vadonis Nebūzaradāns ņēma viņus un aizveda uz Bābeli, uz Riblu. Un Bābeles ķēniņš tos nonāvēja Riblā, Hamātas zemē. Aizveda trimdā Jūdu no savas zemes! Šie ir ļaudis, kurus savas valdīšanas septītajā gadā aizveda trimdā Nebūkadnecars – trīs tūkstoši divdesmit trīs jūdi. Nebūkadnecara astoņpadsmitajā gadā no Jeruzālemes aizveda astoņi simti trīsdesmit divus. Nebūkadnecara divdesmit trešajā gadā sardzes vadonis Nebūzaradāns aizveda trimdā jūdus – septiņi simti četrdesmit piecus. Kopā – četri tūkstoši seši simti. Trīsdesmit septītajā Jūdas ķēniņa Jehojāhīna trimdas gadā, divpadsmitajā mēnesī, mēneša divdesmit piektajā dienā, Bābelē par ķēniņu kļuva Evīl-Mrodahs, un viņš apžēloja Jūdas ķēniņu Jehojāhīnu un izlaida viņu no cietuma. Viņš runāja uz viņu labu un lika viņa troni augstāk par visu to ķēniņu troņiem, kuri bija kopā ar viņu Bābelē. Un viņš novilka cietuma drānas un ēda maizi viņa priekšā ilgi – visas sava mūža dienas. Bābeles ķēniņš viņam deva uzturu, mūža uzturu, kā bija teicis – ik dienu līdz pat viņa nāvei, visas viņa mūža dienas! Ak, vai! Guļ vientuļa pilsēta, reiz pilna tautas, lielā starp tautām kļuva kā atraitne, novadu valdniece – klaušās. Tā raudot raud naktī un asarās vaigi, tai mierinātāja nav – no tiem, kas to mīl, tuvie pievīla, kļuva naidnieki. No ciešanām, pārmēra verdzības Jūda svešumā devās, starp tautām mīt un nerod miera, un vajātāji atkāpties šaurumā spieda. Sērās Ciānas ceļi – nav, kas ietu uz svētkiem, tukši vārti, vaidēja priesteri, jaunavas skumjas, un Ciānā rūgtums. Apspiedējs valda, naidniekiem labi; jo Kungs lika ciest par visiem noziegumiem, bērni aizgāja gūstā naidnieka priekšā. Viss krāšņums pameta Ciānas meitu, tās augstmaņi kā brieži nerod ganības un bezspēkā aiziet vajātāja priekšā. Jeruzāleme piemin ciešanu, klaidu dienas, visas dārglietas, kas tajās sendienās bija, kad tauta krīt pretinieka rokā, palīga nav, apspiedēji skatās un smej viņas postu. Grēkot grēkoja Jeruzāleme, nu tapusi sārņaina, kas godāja – nicina, jo redzēja viņas kailumu, tā vaid un novēršas. Netīra tērpa mala; savu galu tā neapdomā, baisi nolaidusies; nav tai mierinātāja, redzi, Kungs, manas ciešanas, jo naidnieks tapis liels. Pretinieks izstiepis roku pār visiem dārgumiem; un tā redzēja tautas viņas svētnīcā ejam, lai gan tu viņiem liedzi iet tavā sapulcē. Visa tās tauta vaid, meklējot maizi, dārgumus atdod par ēdamo, lai vilktu dzīvību; redzi, Kungs, lūko – cik es tapusi lēta. Ejošie ceļu, lūkojiet, skatiet, vai ir vēl tādas sāpes kā man, kas apņem mani; tā skumdina mani Kungs viņa dusmu kvēles dienā. No augšienes viņš sūtīja uguni, manus kaulus tā pārņem, zem kājām pleš tīklu, rauj mani atpakaļ, posta un vārdzina mani cauru dienu. Savīts manu grēku jūgs, viņa rokām tie sapīti, pār manu kaklu tie nāk, liek klupt manam spēkam, to rokās nodevis mani Kungs, nevaru piecelties. Visus spēcīgos saminis Kungs manā vidū, sasauca svētkus pār mani, lai bradātu manus puišus, jaunavai, Jūdas meitai, Kungs vīnspaidu mina. Par to raudu es, acis, man acis asarām pārplūst, tālu mierinātājs, kas veldzētu dvēseli, mani bērni ir postā, jo naidnieks pārspēj. Pleš Ciāna rokas – nav mierinātāja, Kungs liek Jēkabu lenkt pretiniekiem, un Jeruzāleme sārņaina viņiem! Taisns ir Kungs – es pretojos viņam, klausieties, tautas, redziet manas sāpes, jaunavas manas un jaunekļi aizgāja gūstā. Mīlošos saucu – tie pievīla, priesteri mani un vecie – pilsētā mira, barību meklējot, ko dzīvību vilkt. Kungs, skaties – man grūti, rūgst manas iekšas, sirds krūtīs žņaudzas, ka spītēt spītējos, – ārā kauj zobens, mājā nāve. Dzirdiet, kā vaidu, nav mierinātāja, naidnieki dzirdēja manu nelaimi, priekā par to, ko tu dari, dod dienu, ko nosauci, – lai tiem ir kā man. Lai nāk tavā priekšā viss viņu ļaunums, atdari tiem, kā darīji man par maniem grēkiem, papilnam es vaidu, sirds mana vārgst. Ak, vai! Aptumšo dusmās Kungs Ciānas meitu, met zemē no debesīm Israēla spožumu, savu kājsolu neatmin dusmu dienā. Bez žēluma aprij Kungs Jēkaba mājokļus, niknumā sagrauj Jūdas meitas mūrbalstus, sviež zemē un apgāna valsti un augstmaņus. Aplauž dusmu kvēlē Israēla ragu, atrauj savu labo roku, naidniekiem nākot, Jēkabā deg viņš kā uguns, rijot visapkārt. Velk loku kā naidnieks, kā pretinieks ceļ savu labo roku, nokauj visus, kas acij tīk, Ciānas meitas teltī kā uguni lej savas dusmas. Kungs top kā naidnieks, aprij Israēlu, aprij pilis, sagrauj mūrbalstus, liek Jūdas meitu vaimanu vaimanās. Gāž savu telti kā dārza slietni, grauj svētku vietu, liek aizmirst Kungs Ciānā svētkus un sabatu, dusmu bardzībā atstumj ķēniņu, priesteri. Atmet Kungs savu altāri, gāna svētnīcu, dod naidnieka rokā tās mūrmūru pilis, tie klaigā Kunga namā kā svētku dienā. Sagraut grib Kungs Ciānas meitas mūri, liek mēru, neattur savu grāvēju roku, sērot liek valnim un mūrim, noslīgst tie kopā. Grimst zemē tās vārti, viņš salauž, satriec to aizšaujamos, starp tautu ķēniņiem un augstmaņiem nav bauslības, pat pravieši nerod atklāsmi no Kunga. Sēž zemē klusi Ciānas meitas vecie, ber pīšļus uz galvas, apjož maisus, Jeruzālemes jaunavas zemu liec galvas. Manas acis dēd asarās, rūgst manas iekšas, manas aknas izgāztas zemē manas tautmeitas posta dēļ, jo nobeidzas bērni un zīdaiņi pilsētas ielās. Savām mātēm tie saka: kur maize un vīns? – kad kā ievainoti nobeidzas pilsētas ielās, kad izlaiž dvēseles mātēm pie krūts. Ko lai tev saku, kam lai līdzinu tevi, Jeruzālemes meita, kam lai līdzinu tevi, kā lai mierinu, jaunava, Ciānas meita, jo liels kā jūra tavs posts, kas dziedinās tevi? Tavi pravieši redz māņus, melš niekus un neatklāj tavu grēku, lai tavu likteni novērstu, viņi pravieto tev māņus un maldus. Sit plaukstas visi ejošie ceļu, svilpj, krata galvas par Jeruzālemes meitu, vai šī ir pilsēta, ko saka jaukuma pilnu un visas zemes prieku? Viņi atpleš muti pret tevi, tavi naidnieki, svilpj, griež zobus, sauc: aprijām, jā! – še gaidītā diena, nu ir, nu redzam! Kā domāja – darīja Kungs, pildīja sacīto, kā sendienās nolicis, noplēš – un nav viņam žēl, ļauj naidniekam līksmot par tevi un ceļ tava pretinieka ragu. Ciānas meitas mūri, kliedziet no sirds uz Kungu, lieciet asarām triekties kā strautam dienu un nakti, nesnaudiet, neļaujiet acij rimt. Celies, kliedz naktī, nakts sardzes sākumā, izlej kā ūdeni sirdi Kunga vaiga priekšā, pacel uz viņu delnas tavu bērnu dvēseles dēļ, badā tie vārgst uz katra stūra. Redzi, Kungs, skaties, kam darīji pāri, vai lai sievas ēd savas miesas augli – auklētos bērnus? Vai lai tiek nokauti Kunga svētnīcā priesteri, pravieši? Guļ zemē uz stūriem – vecis un zēns, manas jaunavas, jaunekļi krita no zobena, tu kāvi dusmu dienā, slaktēji, nežēloji. Kā uz svētkiem tu sasauc man briesmas visapkārt, Kunga dusmu dienā ne izbēga kāds, ne izdzīvoja, ko auklēju, audzināju – to nobeidza naidnieks. Es, vīrs, kas dabūjis ciest no viņa dusmības rīkstes; mani viņš dzen, liek staigāt tumsā, ne gaismā; tik griež un griež savu roku pret mani augu dienu. Deldē man miesu un ādu, satriec kaulus; apsēž mani un lenc ar mokām un rūgtumu. Mitina mani tumsā kā mūžam mirušos. Ceļ mūri ap mani – netieku prom, dara smagas man važas; arī kad kliedzu un saucu, viņš aprauj man lūgšanu, akmeņiem aizmūrē ceļus, jauc manas takas. Viņš man uzglūn kā lācis, kā lauva no slēpņa. Viļ manus ceļus, saplosa mani un nolēmē. Velk loku un liek mani bultai par mērķi. Triec manās īkstīs bultumaksts dēlus. Ikviens apsmej mani, apdzied augu dienu. Viņš baro mani ar rūgtu, ar vērmelēm dzirda. Saberž man zobus zvirgzdiem, mani izvārta pīšļos; liegts manai dvēselei miers, neatceros vairs labo; saku: pagalam mans stiprums un mana cerība uz Kungu. Cerība uz Dieva žēlastību Atceries klaidas un ciešanas ar sūrmi un vērmelēm. Minēt to piemin mana dvēsele un nonīkst. Bet šo ņemšu pie sirds, lai ceru: Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība, tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība! Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele, tādēļ gaidīšu viņu. Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē; labi ir klusējot gaidīt palīdzību no Kunga. Labi vīram, kas jūgu jaunībā nes, lai sēž klusējot viens, jo tas viņam uzlikts, lai skūpsta pīšļus – varbūt ir cerība! Lai vērš sitējam vaigu, lai atēdas kauna, – jo neba uz mūžu novērsies Kungs. Kaut skumdina – apžēlosies, jo liela tam žēlastība, jo ne ar vieglu sirdi viņš apspiež, skumdina cilvēka dēlus! Kad min kājām visus zemes gūstekņus, kad sagroza vīra tiesu Visuaugstākā priekšā, kad cilvēku pieviļ strīdā – vai Kungs neredz? Kurš liek – un tā notiek! – ja ne Kungs tā pavēl? Vai ne no Visuaugstākā mutes iziet ļauns un labs? Ko gaužas dzīvais? – viņš vīrs savos grēkos. Lai pārbaudām mūsu ceļus un meklējam – un atgriežamies pie Kunga. Sirdis celsim, ne rokas uz Dievu debesīs: mēs grēkojām, pretojāmies, tu nepiedevi, ietinies dusmās, tu vajāji mūs, tu kāvi un nežēloji, mākonī ietinies, ka lūgšana netiek tev klāt. Par drazām un mēsliem mūs darīji tautu vidū, ver muti pret mums ik naidnieks: mums baismas un bedre, mums slazdi un posts. Asarām acis man palo manas tautmeitas posta dēļ. Pludo, nerimst man acs, nav mitas, līdz lūkosies lejup un redzēs Kungs no debesīm. Mana acs sāpina dvēseli manas pilsētas meitu dēļ, par neko mani tvarsta kā putnu mani naidnieki, dzīvu met bedrē, akmeņiem mētā, plūst ūdens pār galvu, saucu: pagalam! Saucu tavu vārdu, Kungs, no bedres dziļumiem; klau: mana balss, nenovērs ausi manam palīgā saucienam. Tu nāci dienā, kad saucu tevi, sacīji: nebīsties. Tu, Kungs, stāvi par manu dvēseli tiesā, glāb manu dzīvību! Kungs, tu redzi, kā mani apspiež, iztiesā manu tiesu. Tu redzi viņu atbildību, viņu viltu par mani, tu dzirdi viņu paļas, Kungs, viņu viltu uz mani. Pretinieku runas un domas nāk uz mani ik dienu. Tie sēstot un ceļoties smej mani dziesmās. Atmaksā viņiem, Kungs, pēc viņu roku darba. Cietini tiem sirdis, uz viņiem tavs lādējums, dusmās vajā un nīcini zem Kunga debesīm. Kādēļ!? Aptumsis zelts, pārvērties tīrzelts, izgāzti svētie akmeņi katrā ielgalā. Kādēļ cēlos Ciānas dēlus, kas sverami zeltā, līdzina māla traukiem – podnieka roku darbam? Pat šakāļu māte dod pupu, mazuļus zīda, mana tautmeita cietsirdīga – kā strausi tuksnesī. Zīdaiņiem līp mēle pie aukslējām sāpēs, bērni lūdz maizi, devēja nav. Kas kārumus ēdis – nīkst ielās, kas purpurā audzis – rakā mēslus. Lielāka manas tautmeitas vaina par Sodomas grēku, kas mirklī apgāzta bez pieliktas rokas. Viņas izredzētie par sniegu tīrāki, par pienu baltāki, miesa par koraļļiem sārtāka un augums kā safīrs. Nu tumšs kā kvēpi to vaigs, tos nepazīst ielās, tiem saraucas āda uz kauliem, tie izkalst kā koks. Labāk lai zobens kauj, nekā kauj bads, kas caururbjot nobeidz bez lauka augļiem. Žēlīgu sievu rokas vāra bērnus, redzi, viņu maize manas tautmeitas postā. Kungs piepilda savu bardzību, lej savu dusmu kvēli un sakur uguni Ciānā, lai aprij tās pamatus. Neticēja zemes ķēniņi un visi, kas pasaulē dzīvo, ka naidnieks un pretinieks ienāks Jeruzālemes vārtos viņas praviešu grēku, priesteru noziegumu dēļ, kad tie pilsētā izlēja taisno asinis. Viņi akli grīļojas ielās, tā apšļākti asinīm, ka neviens pat neskaras pie viņu drēbēm! Nost, nešķīsts! – sauca viņiem. Nost, nost, nepieskarieties! Kad viņi bēga un klīda, runāja tautās: tiem nepalikt! Kungs viņus iztrenkājis – vairs tos neuzlūko! Priesterus tie nav godājuši, vecos nav žēlojuši. Acis izskatījušās pēc palīga – velti, gaidot gaidījām kādu no tautām – nenāca palīgā. Tie dzen mums pēdas, ka ne ielās iziet, gals mums tuvu – skaitītas dienas, jo nāk mūsu gals! Ātrāki mūsu vajātāji par ērgļiem debesīs, mums seko pār kalniem, tuksnesī glūn. Kunga svaidītais – mūsu elpa! – viņu lamatās notverts, par kuru teicām: tā ēnā starp tautām dzīvosim. Priecājies, līksmo, Edoma meita, kas dzīvo Ūczemē, arī pār tevi nāks kauss – tu piedzersies, izģērbsies kaila. Beidzies tavs sods, Ciānas meita, tevi nedzīs vairs trimdā, viņš sodīs tavu vainu, Edoma meita, atklās tavu grēku. Atceries, Kungs, kas noticis mums, lūko un redzi mūsu kaunu! Mūsu mantojums kritis svešiem, svešiniekiem mūsu mājas. Bāreņi kļuvām, kam tēva nav, atraitnes – mūsu mātes. Savu ūdeni dzeram par naudu, par saviem kokiem maksājam. Jūgu kaklā mums dzen, bez mitas pūlamies. Pret Ēģipti stiepām roku, pret Asīriju, lai paēstos maizes. Mūsu tēvi grēkoja – viņu vairs nav, mēs nesam viņu vainas. Vergi valda pār mums – nav, kas izrauj no viņu rokām. Dzīvības briesmās gādājam maizi tuksnesī zobena priekšā. Mūsu āda kvēlo kā krāsns bada karsonī. Sievas izvaro Ciānā un jaunavas Jūdas pilsētās. Tie augstmaņus pakar, pazemo vecos. Jaunekļi dzirnu akmeņus griež, zēni zem koku nastas klūp. Vecie vairs nenāk pie pilsētas vārtiem, jaunie nespēlē stīgas. Mūsu sirdsprieks ir prom, mūsu deja vērtusies sērās. Vainags mums kritis no galvas, vai! mums, ka grēkojām! Tādēļ sirgst mūsu sirds, tādēļ acis mums tumst. Pār izdeldēto Ciānas kalnu klīst lapsas. Tu, Kungs, mūžīgi valdi, tavs tronis uz audžu audzēm. Kādēļ gribi mūs aizmirst uz mūžiem, pamest uz laiku laikiem? Atved mūs, Kungs, pie sevis, mēs pārnāksim, atjauno mūsu dienas kā senāk. Jo, ja tu mūs mestin atmetīsi, tu būsi pārlieku dusmojies. Tas notika trīsdesmitā gada ceturtā mēneša piektajā dienā, kad es ar izsūtītajiem biju viņpus Kebaras upes, – debesis atvērās, un es redzēju Dieva parādību. Šā mēneša piektajā dienā apritēja ķēniņa Jehojāhīna piektais gūsta gads. Kunga vārds nāktin nāca pār Ecehiēlu, priestera Būzī dēlu, kaldiešu zemē viņpus Kebaras upes – tur Kunga roka bija pār viņu. Es skatījos, un redzi – negaisa viesulis nāca no ziemeļiem – milzīgs mākonis un liesmojoša uguns, visapkārt tai spožums, un vidū tā mirdzēja kā varš ugunī. Šķita, ka vidū ir četras būtnes, kas izskatījās kā cilvēki. Ikvienam no tiem bija četras sejas un četri spārni. To kājas bija taisnas, bet kāju pēdas kā teļa nagi, un tie spīdēja kā spodrināts varš. Zem spārniem tiem visās četrās pusēs bija cilvēka rokas. Tiem bija gan četras sejas, gan četri spārni. Spārni saskārās viens ar otru. Kad tie gāja, tie nepagriezās, bet ikviens devās taisni uz priekšu. Izskats tiem bija šāds – katram bija cilvēka seja un labajā pusē lauvas seja, kreisajā pusē katram bija vērša seja un katram bija ērgļa seja. To sejas un spārni bija vērsti augšup, divi spārni saskārās kopā, bet ar otriem diviem tie apklāja savu ķermeni. Ikviens devās taisni uz priekšu – tie devās turp, kurp gars tos veda, un, kad tie gāja, tie nepagriezās. Šīs būtnes izskatījās kā degošas ogles, tās bija kā lāpas. Kā spoža uguns šaudījās starp būtnēm, un no uguns plaiksnīja zibens. Būtnes šaudījās kā zibens turp un atpakaļ. Es skatījos uz būtnēm, un redzi – tām priekšā iesāņus uz zemes bija riteņi, pavisam četri. Izskatījās, ka riteņi darināti no zeltaina topāza. Visi četri bija līdzīgi pēc izskata un darināti tā, ka ritenis bija ritenī, tie gāja uz četrām pusēm, un, kad tie gāja, tie nepagriezās. Riteņu loki bija augsti un biedējoši, visi četri loki visapkārt bija pilni acu. Kad būtnes gāja, tām blakus gāja arī riteņi, un, kad tās pacēlās virs zemes, pacēlās arī riteņi. Kad vien gars gribēja iet, gāja arī tās un riteņi cēlās kopā ar tām, jo būtņu gars bija riteņos. Kad tās gāja, arī tie gāja, un, kad tās apstājās, arī tie apstājās. Kad tās pacēlās virs zemes, kopā ar tām cēlās riteņi, jo būtņu gars bija riteņos! Virs būtņu galvām bija it kā debesjums – spožs kā ledus, baisi tas pletās pār to galvām. Būtņu spārni zem debesjuma bija izstiepti viens pret otru. Katrai bija divi spārni apsegam – ikviena ar diviem sedza savu ķermeni. Es dzirdēju spārnus švīkstam kā varenus ūdeņus krācam, kā Visuvarenā balsi. Kad tās gāja – šalca kā negaisā, kā kara troksnī. Apstājoties tās spārnus nolaida. Un, kad tās nolaida spārnus, atskanēja balss no debesjuma, kas tām bija virs galvas. Debesjumā virs to galvām varēja redzēt safīram līdzīgu troni, un tronī sēdēja kāds, kas šķita kā cilvēks. Es redzēju viņam visapkārt kā spīdošu varu, kā uguni! Gar viņa gurniem gan uz augšu, gan uz leju es redzēju uguni, spožumu visapkārt viņam – kā varavīksni mākoņos lietainā dienā, kā spožumu visapkārt viņam. Viņš bija līdzīgs Kunga godībai. Es viņu ieraudzīju, kritu uz sava vaiga un dzirdēju balsi. Viņš man teica: “Cilvēka dēls, nostājies uz kājām! Es runāšu ar tevi.” Kad viņš ar mani runāja, manī ienāca gars un piecēla mani kājās. Es klausījos, un viņš runāja. Viņš man teica: “Cilvēka dēls, es sūtu tevi pie Israēla, pie dumpīgās tautas, kas dumpojas pret mani – viņi un viņu tēvi grēko pret mani līdz pat šai dienai! Šie ļaudis ir ietiepīgi un cietu sirdi. Es sūtu tevi pie viņiem, saki tiem: tā saka Kungs Dievs. Vienalga, vai tie klausa vai neklausa, tie ir dumpīga saime, tie uzzinās, ka starp tiem ir pravietis. Bet tu, cilvēka dēls, nebaidies no viņiem un nebaidies no viņu vārdiem. Kaut dadži un ērkšķi būtu ap tevi un tu uz skarpijiem sēdētu – nebaidies no viņu vārdiem, nebīsties no viņiem, jo tie ir dumpīga saime. Saki tiem manus vārdus, vai tie klausās vai neklausās, jo tie ir dumpīgi! Bet tu, cilvēka dēls, klausies, ko es tev saku – neesi dumpīgs kā šī dumpinieku saime, atver muti un apēd, ko es tev došu!” Es skatījos, un redzi – kāda roka pastiepta pret mani, un tajā rakstu rullis! Viņš to atritināja, tas bija aprakstīts no abām pusēm. Tur bija uzrakstītas žēlabas, vaimanas un gaudas. Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, ēd, kas tev likts priekšā, apēd šo rakstu rulli un ej, runā uz Israēla namu.” Es atvēru muti, un viņš man deva ēst rakstu rulli. Viņš man teica: “Cilvēka dēls, ēd, piepildi vēderu ar šo rulli, ko es tev dodu.” Kad es ēdu, tas man mutē bija salds kā medus. Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, ej, dodies pie Israēla nama un runā tiem manā vārdā, jo tevi nesūta pie ļaudīm ar svešu runu un grūtu valodu, bet pie Israēla – ne pie citām tautām, kam sveša runa un grūta valoda, kuru tu nesaproti. Tiešām, ja es tevi sūtītu pie tādiem, tie tevi klausītu! Bet Israēls tevi negribēs klausīt, jo viņi nav gribējuši mani klausīt, jo viss Israēls ir cietpauri ar ietiepīgu sirdi. Redzi, es tevi darīšu cietāku par tiem – tava piere būs cietāka nekā viņiem – dimantcietu kā kramu es padarīšu tavu pieri! Nebaidies un nepakļaujies tiem, jo tie ir dumpīga saime!” Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, paturi prātā un klausies uzmanīgi visu, ko es tev teikšu! Ej, dodies pie izsūtītajiem, pie savas tautas, runā ar tiem un saki: tā saka Kungs Dievs! Vienalga, vai tie klausa vai neklausa.” Gars pacēla mani, aizmugurē es dzirdēju lielu dārdoņu – tā tika slavēta Kunga godība vietā, kur tā atradās, – būtņu spārnu švīkstoņa, tiem saskaroties, riteņu rīboņa un lieli dārdi. Gars mani pacēla un aiznesa prom. Man kļuva rūgti mana gara dedzībā, bet ar mani bija stipra Kunga roka. Es nonācu pie izsūtītajiem, kas dzīvoja Tēl-Abībā, pie Kebaras upes, kur tie bija apmetušies. Es pie viņiem paliku septiņas dienas. Septītās dienas beigās Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, es tevi ieceļu par sargu Israēla namam! Klausies vārdu, ko es saku, pamāci viņus manā vārdā! Ja es saku par ļaundari – tik tiešām tu mirsi! – bet tu viņu nepamāci, nerunā ar viņu, pamācīdams ļaundari novērsties no grēcīgā ceļa viņa dzīvības labad, jo tad šis ļaundaris mirs savas vainas dēļ, bet viņa asinis es atprasīšu no tevis! Ja tu ļaundari pamācīsi, bet viņš nenovērsīsies no sava ļaunā ceļa, tad viņš mirs savas vainas dēļ, bet tu būsi glābis savu dzīvību! Un, ja taisnais novērsīsies no taisnības un darīs netaisnību, es viņam nolikšu klupšanas akmeni, un viņš mirs, jo tu viņu nepamācīji – viņš mirs savu grēku dēļ, un netiks pieminēti viņa taisnie darbi, bet no tevis es atprasīšu viņa asinis! Ja tu taisno pamācīsi, lai taisnais negrēko, un viņš negrēkos, tad viņš paliks dzīvs, jo būs mācījies, un tu būsi glābis savu dzīvību!” Kungs bija ar mani, un viņš man teica: “Celies, ej uz ieleju, un tur es runāšu ar tevi!” Es cēlos un gāju uz ieleju. Redzi, tur bija Kunga godība – tāda pati godība, kādu es redzēju pie Kebaras upes, un es kritu uz sava vaiga, bet gars ienāca manī un piecēla mani kājās. Viņš runāja ar mani un teica: “Ej, ieslēdzies savā namā! Cilvēka dēls, redzi, tie tevi saistīs virvēm, un tu nevarēsi iet pie tiem. Un tavu mēli es pielipināšu aukslējām, ka tu būsi mēms. Tu nebūsi ar tiem, lai katrs lemj pats, jo tie ir dumpīga saime. Un, kad es ar tevi runāšu, es atvēršu tavu muti, un tu tiem teiksi: tā saka Kungs Dievs – kas klausa, lai klausa, un, kas neklausa, lai neklausa, jo tie ir dumpīga saime!” “Cilvēka dēls, ņem māla plāksni, liec sev priekšā un zīmē uz tās pilsētu Jeruzālemi un apkārt tai aplenkumu, cel ap to nocietinājumus, apmet valni, iepretī tai uzslej nometni un izvieto visapkārt mūra grāvējus. Tad ņem dzelzs pannu un noliec par dzelzs mūri, kas tevi šķirtu no pilsētas, un cieši raugies uz to – tā būs itin kā nocietināta, un tu to būsi aplencis. Tā ir zīme Israēla namam! Tad nogulies uz kreisajiem sāniem un uzkrauj sev Israēla nama grēku. Skaiti tās dienas, kuras tu gulēsi, panesdams grēku. Es tev viņu grēka gadus skaitu par dienām – trīs simti deviņdesmit dienas – tik ilgi tev jānes Israēla nama grēks. Kad tu būsi beidzis, tad gulies otru reizi uz labajiem sāniem un nes Jūdas nama grēku četrdesmit dienas. Tā es tev skaitu – vienu dienu par katru gadu. Pievērs skatienu Jeruzālemei, ko pats darināji, un pravieto pret to kailām rokām. Redzi, es tevi saistīšu ar saitēm, ka tu nevarēsi pagriezties no viena sāna uz otru, līdz beigsies tavas aplenkuma dienas. Ņem sev kviešus, miežus, pupas, lēcas, prosu un plēkšņu kviešus, saber vienā traukā un pagatavo sev ēdienu. Ēd to trīs simti deviņdesmit dienas, kamēr gulēsi uz sāna. Ikdienas ēdiena svars lai ir divdesmit šekeļu – tas tev jāēd no pirmās līdz pēdējai dienai. Ūdens mērs, ko tu dzersi, lai ir sestā daļa hīna – tik dzer no pirmās līdz pēdējai dienai. Un ēd miežu plāceņus, kuri, visiem redzot, tev jācep uz cilvēka mēsliem. Kungs teica: tā Israēla dēli ēdīs nešķīstu maizi starp tām tautām, kurp es tos aizraidīšu!” Es sacīju: “Ak, Kungs Dievs! Redzi, es neesmu apgānījies – ne maitu, ne saplosītu neesmu ēdis kopš jaunības līdz šim laikam, un neviens puveklis nav nācis man mutē!” Tad viņš man sacīja: “Redzi, es atļauju tev maizes cepšanai cilvēku mēslu vietā lietot lopu mēslus!” Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, redzi, es atraušu maizi, kas pienākas Jeruzālemei, – pēc svara tie ēdīs savu maizi ar bailēm, un pēc mēra tie dzers ūdeni šausmās, jo tiem trūks maizes un ūdens. Tie galēs viens otru un sapūs savos grēkos!” “Cilvēka dēls, ņem asu zobenu un kā ar bārdas nazi noskuj sev matus un bārdu, tad nosver tos un sadali – trešo daļu sadedzini ugunī pilsētas vidū, tiklīdz beigsies tavas aplenkuma dienas. Tad ņem otru trešdaļu, sakapā ar zobenu un izsvaidi pilsētai visapkārt, bet trešdaļu izkaisi vējā. – Es viņiem zobenu uzsūtīšu! Bet vispirms ņem mazu šķipsniņu un paslēp azotē, tad ņem vēl un iemet ugunī, sadedzini ugunī, jo uguns izies pa visu Israēla namu! Tā saka Kungs Dievs: tā ir Jeruzāleme, ko es liku tautu vidū, un valstis tai visapkārt, bet tā sacēlās pret manām tiesām, un tie kļuva ļaunāki nekā citas tautas, neklausīja maniem likumiem, tāpat kā valstis visapkārt, tie atmeta manas tiesas un manus likumus nepildīja. Tādēļ tā saka Kungs Dievs: jūs esat nepakļāvīgāki par apkārtējām tautām, manus likumus jūs nepildījāt un manas tiesas neievērojāt, bet klausījāt, ko teica apkārtējās tautas. Tādēļ tā saka Kungs Dievs: redzi, es esmu pret Jeruzālemi – es! Es izpildīšu tai sodu, ka tautas redz! Tavu preteklību dēļ es tev darīšu, ko nekad nebiju darījis un nekad vairs nedarīšu tavā vidū, – tēvi ēdīs dēlus, un dēli ēdīs tēvus. Es tev spriedīšu tiesu, un es visu tavu atlikumu izkaisīšu pa visiem vējiem! Kā es esmu dzīvs, saka Kungs Dievs, vai tas nav tādēļ, ka tu apgānīji manu svētumu ar visām savām riebeklībām un preteklībām?! Tiešām es pats tevi atcelšu un neapžēlošu, tiešām es līdzi nejutīšu! Trešā daļa mirs no mēra un bada, tie Jeruzālemē būs pagalam. Trešā daļa tai visapkārt kritīs no zobena, un trešo daļu es izkaisīšu pa visiem vējiem – zobenu tiem uzsūtīšu! Vien tad beigsies manas dusmas un rims mans niknums – tā es remdēšos! Kad mana kvēle būs nākusi pār tiem, tad viņi zinās, ka es esmu Kungs – savā versmē esmu runājis! Es tevi par drupām padarīšu, par izsmieklu tautām visapkārt un visiem, kas garām iet. Jeruzālemi apsmies un izzobos, tu būsi par šausmām apkārtējām tautām. Es tev spriedīšu tiesu dusmu un pārmācības kvēlē. Es esmu Kungs – esmu runājis! Es izšaušu uz jums bada un ļaunuma bultas – tās būs postītājas, kuras es jums sūtu jūs postīt, un piedevām es uzsūtīšu jums badu un atņemšu barību! Es jums sūtu badu un izbadējušos zvērus – jūs būsiet to laupījums. Mēris un asinis ies jums cauri, un zobens nāks pār jums. Es esmu Kungs – esmu runājis!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, pagriezies pret Israēla kalniem un pravieto tiem! Saki: Israēla kalni, klausieties Kunga Dieva vārdu! Tā saka Kungs Dievs par kalniem un pakalniem, gravām un ielejām: redzi, es likšu, lai pār jums nāk zobens, es izpostīšu jūsu augstienes. Jūsu altāri tiks sagrauti un saules stabi salauzti. Es nosviedīšu jūsu nokautos jūsu dievekļu priekšā, es nometīšu Israēla dēlu līķus viņu dievekļu priekšā, es izkaisīšu jūsu kaulus visapkārt jūsu altārim! Kur vien jūs mājojāt, paliks pamestas pilsētas un sagrautas augstienes! Tagad pamests un nopostīts jūsu altāris, salauzti un pagalam jūsu dievekļi, nocirsti jūsu saules stabi, aizmēzti jūsu darinājumi. Nokauti kritīs daudzi no jums, zināsiet, ka es esmu Kungs! Es atlicināšu dažus no jums, no zobena tie glābsies pie citām tautām – pa valstīm jūs būsiet izkaisīti. Tie mani pieminēs, paglābušies pie citām tautām, kur būs sagūstīti! Es tiem salauzīšu netiklās sirdis – no manis tās novērstas – un netiklās acis – tās pēc dievekļiem lūkojas! Tiem riebs pašu ļaunums, ko darījuši savu preteklību dēļ! Tie zinās, ka es esmu Kungs! Ne jau bez iemesla teicu, ka darīšu viņiem šo ļaunumu! Tā saka Kungs Dievs: plaukšķini rokas, dauzi kājām un sauc: ak, vai! Tas viss Israēla nama preteklību un ļaunuma dēļ – tie kritīs no zobena, bada un mēra! Tālie no mēra mirs, tuvie no zobena kritīs, atlikušie un pasargātie no bada mirs! Tā es remdēšu savu versmi pret tiem! Zināsiet, ka es esmu Kungs! Nokautie nomesti pie dievekļiem visapkārt to altāriem, uz katra augstāka pakalna, uz visām kalnu virsotnēm, zem katra zaļoksna koka, zem katra lapota dižkoka, kur vien tie smaržām tīksmināja savus dievekļus! Mana roka būs pret tiem – es viņu zemi padarīšu par izpostījumu un gruvešiem – no tuksneša līdz Riblai, kur vien tie mīt! Zināsiet, ka es esmu Kungs!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, tā saka Kungs Dievs par Israēla zemi: beigas! Klāt beigas visiem četriem zemes stūriem! Nu tev ir beigas, pret tevi vērsīšu savas dusmas, tevi tiesāšu pēc tavām takām, došu tev pēc tavas preteklības! Neuzlūkošu tevi līdzcietībā un netaupīšu neko! Jo, kādas ir tavas takas, tā es atdarīšu, tev paliks tik tavas preteklības. Zināsiet, ka es esmu Kungs! Tā saka Kungs Dievs: ļaunums vien, ļaunums – redzi, tas nāk! Beigas nāk, nāk beigas – tās mostas pret tevi, redzi, tās jau klāt! Nāk, zemes iemītniek, tavs liktenis – tas laiks, tā diena ir tuvu! Klaigas, ne gaviles kalnos! Jau drīz es izliešu savu versmi pār tevi, remdēšu savas dusmas pret tevi! Es tevi tiesāšu pēc tavām takām, došu tev pēc tavas preteklības! Neuzlūkošu tevi līdzcietībā un netaupīšu neko! Jo, kādas ir tavas takas, tā es atdarīšu, tev paliks tik tavas preteklības. Zināsiet, ka es esmu Kungs, kas sit! Redzi, tā diena! Redzi, tā nāk! Tavs vainags saplaucis – rīkste zied, nekaunība zeļ. Vardarbība izaugusi par rīksti ļaundariem, neviens nepaliks – ne no pūļa, ne pašiem, ne augstmaņiem. Tas laiks nāk, tā diena ir klāt! Pircējs lai nepriecājas, pārdevējs lai negaužas, jo dusmas pār visiem nākušas! Pārdevējam neienāks peļņa nemūžam, jo pravietots par visiem – tas nemainīsies! Neviens, kas noziedzies, neglābs dzīvību! Tie pūta taures, stiprināja it visu! Bet karā neies neviens, jo manas dusmas – pār visu šo pūli! Ielās zobens, namos mēris un bads. Kas uz lauka – no zobena mirs, kas pilsētā – to aprīs mēris un bads! Ja kāds izbēgs – kalnos paglābsies, kā dūjas ielejās –, tomēr tie visi kā viens vaidēs savas vainas dēļ! Ikvienam rokas būs slābanas, visiem kājas apslapētas! Tie apjozīs maisus, segsies ar šaušalām, sejas tiem pārklās kauns – galvas tiem noskūtas. Sudrabu tie izsviedīs uz ielām, zelts tiem kļūs nešķīsts! Ne sudrabs, ne zelts tos nespēs atbrīvot Kunga dusmu dienā! Viņu kāri tas nepieēdinās un to vēderus nepiepildīs, jo tas viņus iegrūdis vainā! Krāšņi darinātas lietas tie novieto pielūgsmei – pretīgus un riebīgus tēlus tie no tā taisa, tādēļ es to darīšu viņiem nešķīstu! Es viņus atdošu svešiniekiem par guvumu, ļaundariem virs zemes par laupījumu! Lai tie viņus padara nešķīstus! Es novērsīšos no tiem! Viņi sagāna manus dārgumus, bet nāks laupītāji un sagānīs viņus! Darini ķēdes! Jo zeme ir pilna ar izlietām asinīm, pilsētas pilnas ar vardarbību! Es vedīšu šurp visļaunākās tautas – tās iemantos viņu namus. Es izbeigšu viņu dīžīgo varenību, viņu svētumus es sagānīšu. Tiem uznāks tirpas, tie alks pēc miera – bet nebūs! Nāks nelaime pēc nelaimes, un vēsts sekos vēstij. Tie alks praviešu redzējumu, bauslības mācību, ko priesteri pazaudējuši, un vecajo padomus! Ķēniņš sēro, augstmaņi postā tērpti, ļautiņu rokas slābanas. Tādu ceļu es tiem nolikšu – pēc viņu pašu spriedumiem es tos tiesāšu! Viņi zinās, ka es esmu Kungs!” Bija sestā gada sestā mēneša piektā diena. Es sēdēju savā namā, Jūdas vecajie sēdēja man pretī, un te pēkšņi man pieskaras Kunga Dieva roka, es skatījos, un redzi – kāds pēc izskata kā cilvēks, lejpus gurniem kā uguns, bet augšpus spožs kā varš! Viņš izstiepa gluži kā roku, aizskāra manas cirtas, un gars mani cēla starp debesīm un zemi un dievišķā redzējumā aiznesa mani uz Jeruzālemi pie iekšpagalma vārtu ailas, kas atrodas pret ziemeļiem, kur stāv nīstamais elks, kas aizkaitina! Un, redzi, tur Israēla Dieva godība! Tā līdzīga tai, ko es redzēju ielejā. Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, raugies uz ziemeļiem!” Es paskatījos uz ziemeļiem, un redzi – ziemeļos pie altāra vārtiem, pie pašas ieejas, šis nīstamais elks! Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, vai tu redzi, ko tie dara?! Kādas milzu preteklības šeit dara Israēla nams, lai mani attālinātu no manas svētvietas!? Bet tu redzēsi vēl lielākas preteklības!” Viņš pieveda mani pie pagalma vārtiem, un es skatījos, un redzi – mūrī caurums! Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, spraucies mūrī!” Es spraucos, un, redzi, ieeja! Viņš man sacīja: “Ej un raugies, kādas ļaunas preteklības viņi šeit dara!” Es gāju un skatījos, un redzi – visapkārt mūrī iegrebti visādu rāpuļu un nešķīstu dzīvnieku veidoli un visi Israēla nama elki! Septiņdesmit vīru no Israēla nama vecajiem un Jaazanju, Šāfāna dēls, nostājās ar tiem pašā priekšā – katram rokā kvēpināmais, un augšup ceļas kvēpināmo dūmu mākonis. Viņš man sacīja: “Vai redzi, cilvēka dēls, ko Israēla nama vecajie dara tumsā, ikviens savā elku telpā? Tie saka: Kungs mūs neredz, Kungs ir pametis zemi!” Viņš man sacīja: “Tu redzēsi vēl lielākas preteklības, ko tie dara!” Viņš aiznesa mani pie Kunga nama vārtu ailas, kas pret ziemeļiem, un, redzi, tur sēž sievas un apraud Tammūzu! Viņš man sacīja: “Vai redzēji, cilvēka dēls?! Tu redzēsi vēl lielākas preteklības nekā šīs!” Viņš mani aiznesa pie Kunga nama iekšpagalma, un, redzi, pie ieejas Kunga templī starp lieveni un altāri kādi divdesmit pieci vīri pagriezuši muguras Kunga templim un pievērsušies austrumiem! Tie zemojās saulei austrumos! Viņš man sacīja: “Vai redzēji, cilvēka dēls?! Vai tad šīs preteklības, ko te dara Jūdas nams, ir kāds nieks – tie piepilda zemi ar vardarbību un steidz mani sadusmot! Redzi, tie ceļ zaru pie nāsīm! Tad arī es būšu nežēlīgs savās dusmās un netaupīšu – kad tie mani stiprā balsī sauks, es neuzklausīšu!” Es dzirdēju, ka viņš stiprā balsī sauca: “Pilsētas pārraugi lai ierodas katrs ar savu postīšanas rīku!” Un, redzi, nāk seši vīri pa augšējo vārtu ceļu, kas ziemeļu pusē, – katram rokā sitamais, bet viens no viņiem tērpies linaudumā, tam pie jostas tintes trauciņš rakstīšanai. Viņi nāca un nostājās blakus vara altārim. Israēla Dieva godība pārcēlās no ķeruba, kur tā bija, uz nama slieksni. Viņš sauca linaudumā tērptajam, kam pie jostas bija tintes trauciņš rakstīšanai. Kungs viņam sacīja: “Izstaigā visu pilsētu, visu Jeruzālemi, un apzīmogo ar zīmi to ļaužu pieres, kas pūš un vaimanā par visām preteklībām, kas tiek darītas Jeruzālemē!” Es dzirdēju, ka viņš saka pārējiem: “Sekojiet viņam, izstaigājiet pilsētu un galiniet bez žēlastības, netaupiet! Kaujiet sirmgalvjus, jaunekļus un jaunavas, deldējiet mazuļus un sievas! Bet neaiztieciet nevienu apzīmogoto! Sāciet ar manu svētvietu!” Tie sāka ar vecajiem, kas bija nama priekšā. Viņš teica tiem: “Sagāniet templi, tā pagalmus piepildiet ar nokautajiem! Ejiet!” Viņi devās pilsētā un kāva. Tie kāva, līdz es vien biju atlicis! Tad es kritu pie zemes un saucu: “Ak, Kungs Dievs, vai tu izdeldēsi visus, kas Israēlā atlikuši, izliedams savas dusmas pār Jeruzālemi?!” Viņš man sacīja: “Israēla un Jūdas nama vaina ir pārmēru liela – zeme ir pilna asiņu, pilsēta pilna netaisnības, jo tie saka: Kungs zemi ir atstājis, Kungs neredz! Tādēļ es nelūkošos līdzcietīgi, es netaupīšu, es uzkraušu viņiem to, ko tie paši darījuši!” Un, redzi, linaudumā tērptais vīrs, kam tintes trauciņš pie jostas, atgriežas un vēsta: “Ko tu man pavēlēji, to esmu izdarījis!” Es skatījos, un redzi – uz debesjuma, kas pār ķerubu galvām, augšā parādījās it kā tronis, kas safīram līdzīgs. Viņš teica linaudumā tērptajam vīram: “Ieej starp riteņu lokiem, kas zem ķeruba, un grāb no ķerubiem pilnu sauju degošo ogļu un kaisi tās pār pilsētu!” Es redzēju, kā viņš nāca! Kad vīrs nāca, ķerubi stāvēja nama dienvidu pusē un mākonis piepildīja iekšpagalmu. Tad Kunga godība pārcēlās no ķerubiem uz nama slieksni – mākonis piepildīja namu, un pagalms piepildījās ar Kunga godības spožumu. Ķerubu spārnu švīkstoņa bija dzirdama līdz pat ārējam pagalmam – kā balss, kad runā Visuvarenais! Tad viņš pavēlēja linaudumā tērptajam vīram: “Ņem uguni no riteņa loka starp ķerubiem!” Viņš nāca un nostājās blakus ritenim. Viens no ķerubiem stiepa roku pēc uguns, kas bija starp tiem, ņēma un deva to linaudumā tērptajam. Viņš paņēma un izgāja ārā. Un ķerubiem zem spārniem parādījās itin kā cilvēka roka. Es skatījos, un redzi – blakus ķerubiem bija četri riteņi, blakus katram ķerubam bija ritenis. Riteņi izskatījās kā no zeltaina topāza. Visi četri bija līdzīgi, it kā ritenis būtu ritenī, ķerubi gāja uz četrām pusēm, un, kad tie gāja, tie nepagriezās – tie gāja taisni uz priekšu – iedami tie nepagriezās. Visa to miesa, mugura, rokas, spārni un riteņi visapkārt, bija pilni acu un visi viņu četri riteņi. Es sadzirdēju, ka riteņus nosauca par virpuli. Tiem katram bija četras sejas: viena – ķeruba seja, otra – cilvēka seja, trešā – lauvas seja, ceturtā – ērgļa seja. Ķerubi pacēlās, tie bija tās dzīvās būtnes, ko es redzēju pie Kebaras upes. Kad ķerubi gāja, arī riteņi gāja tiem līdzi, un, kad ķerubi izpleta spārnus, lai celtos augšup pār zemi, tad arī riteņi palika tiem līdzās. Kad viņi apstājās, tad arī tie apstājās, un, kad viņi pacēlās, tad arī tie cēlās viņiem līdzi, jo tajos bija dzīvo būtņu gars. Kunga godība atstāja nama slieksni un nostājās pār ķerubiem. Kamēr es skatījos, ķerubi pacēla spārnus – tie cēlās augšup no zemes un riteņi līdz ar tiem. Tie nostājās austrumos, Kunga nama vārtu ailā, un Israēla Dieva godība bija ap tiem. Tie bija dzīvās būtnes, ko es redzēju zem Israēla Dieva pie Kebaras upes. Es zināju, ka tie ir ķerubi. Tiem bija četras sejas un četri spārni, un zem viņu spārniem bija itin kā cilvēka rokas. Viņu sejas bija tādas pašas kā tiem, kurus es redzēju pie Kebaras upes. Ikviens gāja taisni uz priekšu. Gars mani pacēla un nesa uz Kunga nama vārtiem, kas austrumu pusē, un redzi – vārtos stāvēja divdesmit pieci vīri. Viņu vidū es pamanīju tautas augstmaņus: Jaazanju, Azūra dēlu, un Pelatjāhu, Benājāhu dēlu. Gars man sacīja: “Cilvēka dēls, šie vīri šajā pilsētā sagudro nelietības un dod ļaunus padomus: namu ceļamais laiks nav ne tuvu – pilsēta ir katls, un mēs esam gaļa! – Tādēļ pravieto tiem, pravieto, cilvēka dēls!” Un pār mani nolaidās Kunga Gars un sacīja: “Saki: tā saka Kungs: tā jūs runājat, Israēla nams, un es zinu jūsu domas! Daudzus jūs šajā pilsētā nokāvāt, un ielas ir pilnas nokautajiem. Tādēļ tā saka Kungs Dievs: jūsu nokautie, kas krituši pilsētā, ir gaļa, un pilsēta ir katls, bet jūs tiksiet iztrenkti no tās! Jūs bīsieties zobena, es jums uzsūtīšu zobenu, saka Kungs Dievs. Es jūs iztrenkšu no tās ārā, es to atdošu svešiniekiem, es jums spriedīšu tiesu! Jūs kritīsiet no zobena, es jūs tiesāšu Israēla robežās! Tad zināsiet, ka es esmu Kungs! Šī pilsēta nebūs jums katls, un tajā jūs nebūsiet gaļa! Israēla robežās es jūs tiesāšu! Jūs zināsiet, ka es esmu Kungs, kura likumus jūs nepildījāt un tiesas neievērojāt, – jūs darījāt tā, kā sprieda tautas ap jums!” Kamēr es pravietoju, Pelatjāhu, Benājāhu dēls, nomira. Tad es kritu uz sava vaiga un stiprā balsī kliedzu: “Ak, Kungs Dievs, vai tu pilnīgi piebeigsi Israēla atlikumu?!” Un Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, nu Jeruzālemes iedzīvotāji saka par taviem brāļiem, taviem radiem un visu Israēla namu: tie ir tālu no Kunga, mums šī zeme ir atdota mantojumā! Tādēļ saki: tā saka Kungs Dievs: jā, es viņus aizvedu tālu prom tautās, es viņus izkaisīju starp valstīm, bet tur, tajās valstīs, kurp tie nonākuši, es vēl mazliet esmu tiem svētums! – Tādēļ saki: tā saka Kungs Dievs: es jūs sapulcēšu no visām tautām, un es jūs savākšu no visām valstīm, kurās jūs tikāt izkaisīti, un es jums došu Israēla zemi! – Kad viņi tur nonāks, tie aizvāks no tās visas riebeklības un preteklības! Es tiem došu citu sirdi, es likšu viņos jaunu garu, es izņemšu no viņu miesām akmens sirdi un došu tiem miesas sirdi, un tad viņi sekos maniem likumiem, tie turēs un pildīs manas tiesas. Viņi būs mana tauta, un es būšu viņu Dievs! Bet tiem, kam sirds tiecas pēc riebeklībām un preteklībām, – to darbus es pavērsīšu pret viņiem,” saka Kungs Dievs. Tad ķerubi pacēla spārnus – riteņi bija tiem blakus, un Israēla Dieva godība bija pār tiem. Kunga godība pārcēlās no pilsētas uz kalnu, kas pilsētas austrumu pusē. Gars mani pacēla un redzējumā, kas no Dieva Gara, aiznesa pie izsūtītajiem uz Kaldeju. Tad redzējums nozuda, un es izstāstīju izsūtītajiem visu, ko Kungs man bija rādījis. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, tu dzīvo dumpīgā saimē. Tiem acis redzēt, bet tie neredz, tiem ausis dzirdēt, bet tie nedzird, jo tie ir dumpīga saime, tādēļ tu, cilvēka dēls, sataisi sev trimdinieka paunu un dodies trimdā. Dari to dienā, lai tie redz, ka tu dodies prom, – kad tie redzēs, varbūt sapratīs, ka ir dumpīga saime. Pa dienu iznes ārā savu trimdinieka paunu, lai tie redz, bet vakarā dodies prom, kā trimdā aiziedams. Tiem redzot, izlauz caurumu mūrī un nes savu paunu ārā. Vakara krēslā, tiem redzot, cel to plecos un dodies prom. Aizsedz seju, lai tu neredzi zemi, jo es tevi darīšu par zīmi Israēla namam!” Es darīju, kā man pavēlēja, – dienā iznesu ārā savu trimdinieka paunu, bet vakarā ar rokām izlauzu caurumu mūrī. Vakara krēslā es gāju prom ar paunu uz pleciem, un viņi to redzēja. No rīta pār mani nāca Kunga vārds: “Cilvēka dēls, vai Israēla nams, dumpīgā saime, tev nejautāja: kādēļ tu tā dari? – Saki tiem: tā saka Kungs Dievs: šis ir vēstījums Jeruzālemes valdniekam un visam Israēla namam, kas tur mīt. Saki: es esmu jums zīme – kā es darīju, tā viņš tiem darīs – sagūstīti tie aizies trimdā! Viņu pārvaldnieks cels plecā paunu un vakara krēslā aizies caur mūri, kuru izlauzuši, – aizejot viņa seja būs aizklāta, ka viņš neredzēs zemi. Es viņam uzmetīšu tīklu, viņš tiks notverts cilpā! Es viņu aizvedīšu uz Bābeli kaldiešu zemē – to viņš neredzēs, tur viņš mirs! Ikvienu palīgu, kas pie viņa, un ikvienu viņa pulku es izkaisīšu visos vējos – es viņiem zobenu uzsūtīšu! Tad viņi zinās, ka es esmu Kungs, es viņus izklīdināšu pa tautām, es viņus izkaisīšu pa valstīm! Bet dažiem no tiem es ļaušu paglābties no zobena, bada un mēra, lai tie pastāsta tautām par savām preteklībām, kuru dēļ tur nonākuši, tad viņi zinās, ka es esmu Kungs!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, drebi, kad ēd maizi, trīci un baidies, kad dzer ūdeni! Saki visiem ļaudīm: tā saka Kungs Dievs tiem, kas Jeruzālemē un Israēla zemē: maizi tie ēdīs bailēs, ūdeni tie dzers postā, jo zeme būs iztukšota tās iemītnieku varmācības dēļ. Apdzīvotās pilsētas nopostīs, un zeme tiks izdeldēta – tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs!” Un Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, kādēļ jums Israēlā ir šāda paruna – dienas rit, bet redzējumi nepiepildās! – Saki tiem: tā saka Kungs Dievs: es atcelšu šo parunu, viņi to Israēlā vairs neteiks. Saki tiem: tuvojas dienas, kad piepildīsies ik redzējums! Jo Israēla namā vairs nebūs melīgu redzējumu un glaimīgu pareģojumu. Es, Kungs, runāšu – ko es teikšu, tas piepildīsies nekavējoties. Jūsu dienās, dumpīgā saime, es izpildīšu to, ko runāšu!” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, redzi, Israēla nams saka: viņa redzējums ir daudzām dienām, un viņa pravietojumi ir tālai nākotnei. Tādēļ saki tiem: tā saka Kungs Dievs: neviens mans vārds netiks novilcināts, tas, ko es sacīju, piepildīsies!” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, pravieto pret Israēla praviešiem, kuri pravieto tagad. Saki tiem, kas pravieto paši pēc sava prāta: klausieties Kunga vārdu! Tā saka Kungs Dievs: ak, vai, nejēgas pravieši, kas seko savam garam un neko neredz! Israēl, tavi pravieši būs kā šakāļi drupās. Jūs nerāpāties pie mūra plaisām, jūs nesalabojāt mūri ap Israēla namu, lai Kunga dienā stātos karam. Viņu redzējumi ir tukšība, tie pareģo melus! Tie saka: Kungs teica, – bet Kungs tos nav sūtījis, un viņi vēl gaida, ka teiktais piepildīsies! Vai tad jūsu redzējumi nebija tukšība, vai jūs negvelzāt melus? Jūs sacījāt: Kungs ir teicis, – bet es neko neteicu! Tādēļ tā saka Kungs Dievs: jūsu tukšo vārdu un melīgo redzējumu dēļ, redzi, es būšu pret jums, saka Kungs Dievs. Mana roka būs pret praviešiem, kuru redzējumi ir tukšība, kas manai tautai gvelž melus padoma vietā. Tie netiks pieskaitīti Israēla namam un nenonāks Israēla zemē! Tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs Dievs! Tādēļ, jā, tādēļ, ka tie maldina manus ļaudis, sacīdami: miers! – Bet miera nav! – Kad mūris jau uzcelts, tie apziež to ar kaļķi! Saki tiem, kas ziež kaļķi: gāzīsies lietusgāzes, un akmens krusa gāzīsies, vējš plosīs! Redzi, mūris sagāzīsies! Vai tad jums nejautās: kur ir tā kārta, ko jūs uzziedāt? Tādēļ Kungs Dievs saka: es savā niknumā sūtīšu plosošu vēju un lietusgāzes un savās dusmās akmens krusu, lai noposta niknumā! Es sagāzīšu mūri, ko jūs noziedāt kaļķiem, es to nobrucināšu zemē, tā pamats tiks atsegts, jūs tur iekritīsiet un būsiet pagalam! Tad zināsiet, ka es esmu Kungs! Tā es izgāzīšu savu niknumu pret mūri un tiem, kas nozieda to ar kaļķi. Es saku jums: nebūs ne mūra, ne to, kas zieda! – tā būs Israēla praviešiem, kas pravieto par Jeruzālemi, pravietodami mieru, bet miera nav!” saka Kungs Dievs. “Cilvēka dēls, pievērsies savas tautas meitām, kas pravieto pēc sava prāta, – pravieto tu pret viņām. Saki: tā saka Kungs Dievs: ak, vai tām, kas izšuj visādas burvju lentes un aproces, kas darina dažāda mēra galvas apsegus, lai atviltu manu ļaužu dzīvības, – vai savējās jūs gribat paturēt!? Manu ļaužu priekšā jūs mani esat apgānījušas par pāris saujām miežu un dažiem gabaliem maizes. Mirst tie, kam nebija jāmirst, un dzīvo tie, kam nebija jādzīvo, – jūs melojat maniem ļaudīm, un tie uzklausa melus! Tādēļ Kungs Dievs saka: redzi, es esmu pret jūsu burvju lentēm, ar kurām jūs dvēseles ķerat kā putnus, bet es tās izraušu no jūsu rokām, es tās atlaidīšu – tās, kuras jūs ķērāt kā putnus! Es saplēsīšu jūsu apsegus un atbrīvošu savus ļaudis no jūsu rokām, jūs viņus vairs neķersiet cilpās! Tad zināsiet, ka es esmu Kungs! Ar meliem jūs laupāt cerības taisnā sirdij – es tam sāpes nedarīju, bet jūs stiprinājāt ļaundara roku, lai tas neatgriežas no saviem grēkiem un neizglābj savu dzīvību. Tādēļ nebūs vairs ne melīgu redzējumu, ne tukšas pareģošanas – es atbrīvošu savus ļaudis no jūsu rokām. Tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs!” Tad pie manis atnāca daži Israēla vecajie un apsēdās man pretī. Pār mani nāca Kunga vārds: “Cilvēka dēls, šie vīri ir ieņēmuši sirdī elkus, savas klupšanas vainu tie tur savā priekšā! Vai tādiem ir mani jāiztaujā? Runā uz tiem, saki tiem: tā saka Kungs Dievs: kad ikviena Israēla nama vīra prāts ir elku pārņemts, kaut tie nolikuši priekšā savas klupšanas vainu un tad nāk pie pravieša, es, Kungs, tiem atbildēšu, kaut elku tiem daudz! Es atgūšu Israēla nama sirdis, kas no manis atsvešinājušās elku dēļ! Tādēļ saki Israēla namam: tā saka Kungs Dievs: atgriezieties, atgriezieties no elkiem un novērsieties no visām preteklībām! Jo ikvienam no Israēla nama un arī svešiniekiem, kas mīt Israēlā un ir atkāpušies no manis, kam prāti elku pārņemti un kas nolikuši sev priekšā savas klupšanas vainu, bet nāk pie pravieša iztaujāt mani – es esmu Kungs! – es tiem atbildēšu. Es vērsīšos pret tādiem vīriem un padarīšu tos par zīmi un parunu, es iznīdēšu tos no maniem ļaudīm! Tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Ja kāds pravietis runādams maldinās, tad es, Kungs, maldināšu šo pravieti, es izstiepšu savu roku pret viņu un iznīcināšu to no saviem Israēla ļaudīm. Tie nesīs savu vainu – būs vainīgs gan taujātājs, gan pravietis. Lai Israēla nams no manis vairs nenomaldās, lai viņi vairs neapgānās ar saviem noziegumiem, tad viņi būs mana tauta un es būšu viņu Dievs!” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, ja kāda zeme grēko pret mani un ir neuzticīga man, tad es izstiepšu savu roku pret to, es atņemšu tai maizi un uzsūtīšu badu – es tur kaušu gan cilvēku, gan lopu. Ja arī tur būtu šie trīs taisnīgie vīri – Noa, Daniēls un Ījabs –, tie izglābtu vienīgi savu dzīvību, saka Kungs Dievs. Ja es tai zemei uzsūtītu plēsīgus zvērus, ka tie to iztukšotu un izdeldētu, un ja tur būtu šie trīs vīri – kā es esmu dzīvs! – saka Kungs Dievs – ne dēlus, ne meitas tie neizglābtu, tie izglābtu vienīgi savu dzīvību, bet zeme tiktu izdeldēta. Ja zobenu es palaistu pa to zemi un es sacītu zobenam: ej pa šo zemi, – ja es tur izkautu gan cilvēku, gan lopu un tur būtu šie trīs vīri – kā es esmu dzīvs! – saka Kungs Dievs – ne dēlus, ne meitas tie neizglābtu, tie izglābtu vienīgi savu dzīvību! Ja es šai zemei uzsūtītu mēri, ja es ar asinīm izlietu savu versmi pār to un izkautu gan cilvēku, gan lopu un tur būtu Noa, Daniēls un Ījabs – kā es esmu dzīvs, saka Kungs Dievs! – ne dēlus, ne meitas tie neizglābtu, tie izglābtu vienīgi savu dzīvību, sava taisnīguma dēļ tie izglābtu savu dzīvību. Jo tā saka Kungs Dievs: ja es pret Jeruzālemi sūtītu savas četras ļaunās tiesas – zobenu, badu, plēsīgus zvērus un mēri – un izkautu gan cilvēku, gan lopu, tad tomēr, redzi, tur atliktu daži izglābtie, jo izvesto dēli un meitas atgriezīsies pie jums, un, kad jūs redzēsiet viņu gājumu un veikumu, tad jūs samierināsieties ar ļaunumu, kam es liku nākt pār Jeruzālemi, – ar visu to, kam es esmu licis notikt. Un tie jūs nomierinās, jo jūs redzēsiet viņu gājumu un veikumu. Tad jūs zināsiet, ka ne bez iemesla es esmu darījis visas šīs lietas,” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, vai vīnakoka stīgas ir pārākas par visu koku zariem, kas aug mežā? Vai tad to ņem, lai darinātu no tā kaut ko, kaut vai vadzi, uz kā uzkārt visādas lietas? Redzi, to atdos ugunij, lai rij no abiem galiem, un uguns rīs arī vidu! Vai apsvilis tas būs vairāk noderīgs? Ja tas nesabojāts neder nekam, vai apsvilis tas derēs kam vairāk kā sadedzināšanai ugunī? Tādēļ tā saka Kungs Dievs: tāpat kā vīnakoku un koku zarus es atdodu aprīt ugunij, tā es atdodu arī Jeruzālemes iedzīvotājus! Es vērsīšos pret tiem – no uguns tie izspruks, un atkal uguns tos rīs! Tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Es pats būšu pret tiem! Es padarīšu zemi par izpostījumu viņu lielās neuzticības dēļ!” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, paziņo Jeruzālemei par viņas preteklībām, saki: tā saka Kungs Dievs par Jeruzālemi: tava dzimta un tava izcelsme ir no Kanaāna zemes, tavs tēvs ir amorietis, un tava māte ir hetiete! Tā tu piedzimi – todien, kad tu piedzimi, tev nabassaiti nepārgrieza, ar ūdeni tevi nemazgāja, lai tu būtu tīra, arī ar sāli tevi nenoberza un autos tevi neietina. Neviens uz tevi pat nepaskatījās līdzcietībā, lai darītu tev to kaut aiz līdzjūtības – tavā piedzimšanas dienā tie nometa tevi uz lauka, nicinādami tavu dzīvību. Tad es gāju tev garām, es ieraudzīju, ka tu ķepurojies savās asinīs, un tev, kas gulēji savās asinīs, es sacīju: dzīvo! – tev, kas gulēji savās asinīs. Tad es vairoju tevi bez skaita kā zāli laukā, tu izaugi stalta un kļuvi jo krāšņa, piebrieda tavas krūtis, mati tev sakuploja – bet tu biji plika un nabaga! Kad es gāju tev garām, es skatījos, un redzi – jau klāt tavs laiks mīlēt! Un es ar saviem svārkiem apklāju tavu kailumu, un es tev zvērēju, es stājos derībā ar tevi, saka Kungs Dievs, un tu biji mana! Es mazgāju tevi ūdenī, noskaloju tavas asinis un ieziedu tevi ar eļļu. Es tevi ietērpu rakstītās drānās, apāvu ādas sandales, uzvilku tev vieglbalta lina drānas un apklāju tevi ar zīdu. Es tevi rotāju ar rokassprādzēm, kakla ķēdītēm, ar deguna riņķi, auskariem un brīnišķīgu vainagu. Tu biji izrotāta ar zeltu un sudrabu, tavas drānas bija no vieglbalta lina, ar zīdu izrakstītas! Tava barība bija smalki milti, medus un eļļa, un tu kļuvi arvien skaistāka, līdz stājies ķēniņienes godā. Tautas daudzināja tavu vārdu skaistuma dēļ, jo ar manis doto krāšņumu tavs skaistums bija nevainojams, saka Kungs Dievs. Tu paļāvies uz savu skaistumu, savu slavu tu izmantoji, lai maukotu, tu atdevies maucībai ar katru garāmgājēju – tu piederēji tiem! Tu ņēmi savas drānas un darināji raibas segas augstieņu altāriem, un tur tu tā maukoji kā neviens vēl līdz šim, nedz arī turpmāk! Tu arī ņēmi manis dotās krāšņās rotas, manu zeltu un sudrabu, un darināji sev vīrišķā atveidus un maukoji ar tiem. Tu ņēmi izrakstītas drānas, ko uzsegt tiem, tu atdevi tiem manu eļļu un manu kvēpināmo. Un barību, ko es tev devu, smalkos miltus, eļļu un medu, ko es tev devu ēst, tu cēli tiem priekšā par tīkamu smaržu! Tā bija, saka Kungs Dievs. Tu ņēmi manus dēlus un meitas, ko man dzemdējusi, un upurēji tiem par ēdamo upuri. Vai tad maukot vien tev bija par maz?! Tu nokāvi manus dēlus un upurēji tos elkiem! Visā savā preteklībā un maucībā tu pat nepieminēji savas jaunības dienas, kad tu biji plika un nabaga un ķepurojies savās asinīs. Ak, vai tev! Ak, vai! – visa tava ļaunuma dēļ, saka Kungs Dievs. Tu sev cēli augstienes un ikvienā līdzenākā vietā taisīji paaugstinājumus. Katra ceļa galā tu cēli paaugstinājumus un sagānīji savu skaistumu – kad vien kāds gāja garām, tu atpleti savas kājas un maukoji, cik spēji! Tu maukoji ar saviem kaimiņiem ēģiptiešiem, kam branga miesa, un vairoji savu maucību, lai mani sadusmotu. Redzi, es izstiepu roku un atņēmu tev pienākošos daļu, un es tevi atdevu tavām ienaidniecēm filistiešu meitām – tās kaunējās par tavu negantību. Tad tu maukoji ar asīriešiem, jo biji neapmierināma – tu maukoji, bet arī tie tevi neapmierināja. Tu vairoji savu maucību ar kaldiešiem no tirgoņu zemes, bet arī tie tevi neapmierināja. Cik zemas tev vēlmes, saka Kungs Dievs, ka tu tā esi darījusi – tu, mauku mauka! Tu cēli augstienes katra ceļa galā un taisīji paaugstinājumus uz visām ielām, un tu pat nebiji kā citas maukas, jo nicināji samaksu, – laulības pārkāpēja, kas sava vīra vietā pieņem svešos! Jo visām maukām tiek dotas dāvanas, bet tu dod dāvanas saviem mīļākajiem, tu piekukuļo viņus, lai tie nāk pie tevis no visām malām maukot ar tevi. Tu ar savu maucību atšķiries no visām citām sievām – neviens nealkst maukot ar tevi, un tad tu maksā, bet tev nemaksā! Tā tu atšķiries! Tādēļ tu, mauka, klausies Kunga vārdu! Tā saka Kungs Dievs: tādēļ, ka tava kaisle ir izvirdusi un atsedzies tavs kailums, maukojot ar taviem mīļākajiem, un visu tavu pretīgo elku un tavu dēlu asiņu dēļ, ko tu šiem elkiem atdevi, – tādēļ, redzi, es sapulcēšu visus tavus mīļākos, gan tos, kas tev vēl tīkami, gan tos, kas tev jau apriebušies. Es tos pulcināšu pret tevi no visām pusēm, un es atsegšu tavu kailumu – lai tie ierauga tavu kailumu! Un es tevi tiesāšu par laulības pārkāpšanu un asins izliešanu – es izliešu tava niknuma un dusmības asinis! Es tevi atdošu viņiem, un tie nopostīs tavas augstienes un sagāzīs tavas svētnīcas, tie noraus tev drānas un paņems tavas rotas, un tad pametīs tevi galīgi pliku! Tie sapulcinās pret tevi veselu pulku un nomētās tevi akmeņiem, un tad sacirtīs zobeniem. Tavus namus tie nodedzinās ar uguni, un daudz sievu noraudzīsies, kā tie tev izpilda spriedumu! Es izbeigšu tavu maucību, un maukas algu tu vairs nedāļāsi. Tikai tad es rimšos savā niknumā pret tevi un novērsīšu savu greizsirdību, es mitēšos un vairs nedusmošu. Tādēļ ka tu pat nepieminēji savas jaunības dienas, bet skumdināji mani ar visām šīm lietām, redzi, es pavērsīšu tavu nodarījumu pret tevi, saka Kungs Dievs, tad tu vairs negudrosi par savām preteklībām! Redzi, ikviens parunu teicējs par tevi teiks: kāda māte, tāda meita! Tu esi meita savai mātei, kurai riebās gan pašas vīrs, gan bērni; tu esi māsa savām māsām, kurām riebj viņu vīri un bērni! Jūsu māte ir hetiete un jūsu tēvs – amorietis. Tava vecākā māsa ir Samarija, kas dzīvo ziemeļos no tevis, un tava jaunākā māsa dzīvo dienvidos – tava māsa Sodoma! Tu nestaigāji viņu ceļus un nedarīji viņu preteklības – viss, ko tu darīji, bija daudz nešķīstāks! Kā es esmu dzīvs! – saka Kungs Dievs, ne tava māsa Sodoma, ne viņas meitas tā nav darījušas, kā tu un tavas meitas. Redzi nu, šī ir tavas māsas Sodomas vaina – lepnība, rijība un pašpaļāvība; tāda bija viņa un viņas meitas, nabagam un cietējam tās vis nepalīdzēja, bet turēja augstu prātu un darīja preteklības. Es to redzēju un tādēļ tās aizslaucīju! Samarija nav darījusi pat ne pusi no taviem grēkiem, tu esi darījusi daudz vairāk preteklību nekā viņas. Un ar visām šīm tevis darītajām preteklībām tu esi pierādījusi, ka tavas māsas ir par tevi taisnīgākas. Tad nu arī nes savu kaunu, jo tu attaisnoji savas māsas ar saviem grēkiem, rīkojoties pretīgāk nekā viņas, – viņas ir taisnīgākas par tevi. Tad nu esi apkaunota un nes savu kaunu, jo tavas māsas ir taisnīgākas. Tomēr es atbrīvošu viņas no gūsta – Sodomu un viņas meitas, Samariju un viņas meitas – un tevi kopā ar viņām. Lai tu nes savu kaunu un esi apkaunota par visu, ko esi darījusi viņām par mierinājumu. Tava māsa Sodoma un viņas meitas atkal būs tādas kā agrāk, un Samarija un viņas meitas arī būs tādas kā agrāk, un arī tavas meitas būs tādas kā agrāk. Savas lepnības dienās tu pat nepieminēji savas māsas Sodomas vārdu, pirms atklājās tavs ļaunums, kā tagad Edoma meitas un visas viņu kaimiņienes, un filistiešu meitas no visas apkārtnes nicina tevi, bet tev jānes tava negantība un tavas preteklības,” saka Kungs. Tā saka Kungs Dievs: “Es tev darīšu tāpat, kā tu esi darījusi – tu nonievāji zvērestu, tu lauzi derību! Es atceros savu derību, ko es noslēdzu ar tevi tavas jaunības dienās – es to nostiprināju uz mūžiem! Tad tu atcerēsies savus nodarījumus un kaunēsies. Tu pieņemsi gan savu vecāko, gan jaunāko māsu, jo es tev tās došu par meitām – bet ne pēc manas derības ar tevi. Es nostiprināšu savu derību ar tevi, tad tu zināsi, ka es esmu Kungs! Tādēļ atceries un kaunies, un neatdari savu muti aiz kauna, kad es piedošu visu, ko tu esi darījusi!” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, uzdod Israēla namam atminēt mīklu. Stāsti tiem līdzību. Saki: tā saka Kungs Dievs: liels ērglis lieliem spārniem, varenām vēzdām, kuplām spalvām, daudzkrāsainām – tas nāk uz Lebanonu, tas ciedram galotni paņem, nolauž augšējos zarus un aiznes uz tirgoņu zemi, mijēju pilsētā dēsta. Viņš ņem no tās zemes sēklas un stāda auglīgā laukā pie lieliem ūdeņiem, kā vītolu viņš to iedēsta, tas izaug un kļūst par vīnakoku, zemu lapotni, zariem tas tiecas ērglim pretī un saknes laiž zemē. Tas kļuva par vīnakoku, tam izauga zari, kuploja stīgas. Bet tur bija vēl viens liels ērglis lieliem spārniem, kuplām spalvām, un redzi – šis vīnakoks, saknēm alkstot, tiecas pie tā, zarus stiepj tam pretī, lai gādā tam ūdeni no saviem dēstu strautiem. Bet tas jau bija dēstīts auglīgā laukā pie vareniem ūdeņiem, lai tā zari kuplotu un tas nestu augļus – lai būtu izcils vīnakoks! Saki: tā saka Kungs Dievs: vai tas zels? Vai tā saknes neizraus un tā augļus nenošķīs, ka visas svaigās lapas kalstu un vīstu? Tad nevajadzēs ne stipru roku, ne pulka ļaužu – to izcels ar visām saknēm! Redzi, to pārstādīja, bet vai tas zels? Vai, austrumvēja skarts, tas kaltin nenokaltīs? Pie dēstu ūdens strautiem tas nokaltīs!” Kunga vārds nāca pār mani: “Saki jel dumpinieku saimei: vai jūs to nezināt? – Redzi, Bābeles ķēniņš ir nācis uz Jeruzālemi, ņēmis tās ķēniņu un augstmaņus un aizvedis uz Bābeli. Viņš ir arī ņēmis vienu no ķēniņa dzimtas un slēdzis ar to derību, likdams tam zvērēt. Viņš ir aizvedis zemes pārvaldniekus, lai valsts būtu pazemīga un nepaaugstinātos, un turētu derību, lai tā pastāvētu. Bet tas sacēlās pret viņu un sūtīja vēstnešus uz Ēģipti, lai tam dod zirgus un karapulku. Vai tad te kas zels? Vai, tā darīdams, viņš izglābsies? Viņš lauzīs derību – bet vai izglābsies?! Kā es esmu dzīvs, saka Kungs Dievs, Bābelē viņš mirs! Tā ķēniņa pilsētā, kurš viņu iecēla par valdnieku un kura zvērestu viņš nicināja un lauza derību! Un faraons viņam karā nelīdzēs ne ar lielu karaspēku, ne ar milzīgiem pulkiem, kad valnis būs uzmests un uzcelti nocietinājumi, lai daudziem atņemtu dzīvību, jo viņš nicināja zvērestu un lauza derību. Redzi, viņš bija devis roku, taču darījis visu šo, tādēļ viņš neizglābsies. Tādēļ, kā es esmu dzīvs, saka Kungs Dievs, es vērsīšu pret viņu savu zvērestu, ko viņš nicināja, un savu derību, ko viņš lauza. Es pret viņu izpletīšu tīklu, un viņu saķers manos valgos. Es viņu aizvedīšu uz Bābeli, un tur es tiesāšos viņa neuzticības dēļ, jo viņš man neuzticējās! Visi, kas paglābušies, viss viņa pulks kritīs no zobena, bet atlikušos izkaisīs pa visiem vējiem, tad jūs zināsiet, ka es, Kungs, esmu runājis! Tā saka Kungs Dievs: es ņemšu no pašas ciedra galotnes un iedēstīšu; no augšējiem jaunajiem dzinumiem es plūkšu un pārstādīšu visaugstajā un dižajā kalnā! Es stādīšu visaugstākajā Israēla kalnā, lai sakuplo zari un nes augļus. Lai tas kļūst par varenu ciedru, ka zem tā var dzīvot, – lai viņa zaru pavēnī dzīvo visādi putni un spārnaiņi! Tad visi lauka koki zinās, ka es, Kungs, esmu pazemojis augstāko koku, bet zemo koku esmu paaugstinājis, ka es zaļo koku esmu nokaltējis, bet nokaltušo esmu darījis zaļoksnu! Es, Kungs, esmu runājis, un es to esmu darījis!” Kunga vārds nāca pār mani: “Kādēļ Israēla zemē jūsu parunu teicēji saka: tēvi ēda skābas vīnogas, bet zobi atmizojās dēliem! – Kā es esmu dzīvs! – saka Kungs Dievs – pie jums Israēlā šo parunu neviens vairs neteiks! Redzi, ik dzīvais pieder man – gan tēva dzīvība, gan dēla dzīvība pieder man! Kurš grēko – mirs! Bet ik taisnais, kas dara tiesu un taisnību, kas elku kalnos nemielojas un uz Israēla nama elkiem neskatās, kas sava tuvākā sievu neapgāna un nešķīstai sievai netuvojas, kas nevienu neapspiež un parādniekam atdod ķīlu, kas laupījumu neņem un izsalkušam dod maizi, un kailo apģērbj, kas neatprasa ar augļiem un nodevas neplēš, kas atturas no netaisnības un spriež taisnu tiesu ikvienam, kas maniem likumiem seko un manas tiesas pilda patiesi, tas ir taisns, un tas dzīvos! – saka Kungs Dievs. Bet, ja tam piedzimis ļaundaris dēls, kas asinis izlej vai dara ko tādu, ko tēvs nekad nav darījis, – elku kalnos mielojas, apgāna tuvākā sievu, apspiež nabagu un grūtdieni, ņem laupījumu un ķīlu neatdod, kas elkus uzlūko un dara preteklības, kas atprasa ar augļiem un nodevas plēš – vai tāds lai dzīvo? Tik tiešām tas mirs, visu šo preteklību dēļ, ko darījis, – un viņa asinis paliks uz viņa! Un, redzi, ja dzims dēls, kas redzēs visus grēkus, ko darījis tēvs, to redzēs, bet tā nedarīs – elku kalnos nemielosies un uz Israēla nama elkiem nelūkosies, sava tuvākā sievu neapgānīs, nevienu neapspiedīs, parādniekam atdos ķīlu un laupījumu neņems, un izsalkušam dos maizi, un kailo apģērbs – atturēs roku no grēka – augļus un nodevas neplēsīs, pildīs manas tiesas un sekos maniem likumiem – tas nemirs tēva nozieguma dēļ! Tik tiešām – viņš dzīvos, bet viņa tēvs, kas ļaunu darījis un brāli aplaupījis, un darījis saviem ļaudīm sliktu, – tāds, redzi, mirs sava nozieguma dēļ! Jūs sakāt: kādēļ dēls lai nenestu tēva vainu? – Tik tiešām, dēls, kas darījis tiesu un taisnību, kas manus likumus ir turējis un pildījis, – tāds dzīvos! Mirs, kas grēko! Dēls nenesīs tēva vainu, tēvs nenesīs dēla vainu, taisnajam paliks viņa taisnība un ļaundarim viņa ļaunie darbi! Ja ļaundaris novērsīsies no grēkiem, ko darījis, ja ievēros visus manus likumus, ja darīs tiesu un taisnību – tāds dzīvos un nemirs! Pārkāpumi, ko darījis, netiks tam pieminēti, un viņš dzīvos taisnības dēļ, ko darījis! Vai tad ļaundara nāve tīksmina mani, saka Kungs Dievs, nevis viņa novēršanās no ļaunā ceļa, ka tas dzīvotu?! Bet, ja taisnais novēršas no taisnības un dara noziegumu – visas tās preteklības, ko samaitātie dara, – vai viņam dzīvot?! Taisnība, ko tas darījis, netiks tam pieminēta viņa neuzticības un grēku dēļ – tajos viņš mirs! Jūs sakāt: Kunga rīcība nav izprotama! – Klausies, Israēla nams, kas tad nav izprotams – mana rīcība vai jūsu rīcība?! Ja taisnais novēršas no taisnības un noziedzas, tad viņš mirs nozieguma dēļ, ko darījis, un, ja ļaundaris novēršas no grēka, ko darījis, un dara pēc tiesas un taisnības, tad viņš dzīvos! Viņš dzīvos, nevis mirs – tādēļ ka novērsies no visiem noziegumiem, ko darījis! Bet Israēla nams saka: Kunga rīcība nav izprotama! – Israēl, vai mana rīcība nav izprotama vai jūsu rīcība? Tādēļ es tevi tiesāšu, Israēla nams, – ikvienu pēc viņa rīcības, saka Kungs Dievs. Novērsieties no visiem saviem noziegumiem, lai noziegumi jums nav par klupšanu! Metiet prom visus savus noziegumus, ko esat pastrādājuši, – dariet sev jaunu sirdi un jaunu garu! Kādēļ jums mirt, Israēla nams?! Jo mirēju nāve nav man tīkama, saka Kungs Dievs, novērsieties un dzīvojiet!” Sāc žēlabu dziesmu par Israēla valdniekiem un saki: “Tava māte bija lauvene starp lauvām! Starp jauniem lauvām zvilnēja, mazuļus vairoja, vienu mazuli tā loloja, tas izauga par lauvu, tas mācījās medīt un plēsa cilvēkus. Kad tautas to padzirdēja, notvēra viņu lauvu bedrē un aizveda važās uz Ēģipti. Viņa redzēja, ka to zaudējusi, zuda tai cerības – un tā citu mazuli uzaudzināja par lauvu. Tas ložņāja lauvu barā, par lauvu tas izauga, tas mācījās medīt un plēsa cilvēkus. Viņš postīja cietokšņus un deldēja pilsētas, iztukšoja zemi pavisam, tik ar rūcienu! Tad tautas no visām pavalstīm cēlās pret viņu – uzmeta tīklus, saķēra lauvu bedrē, viņu saslēdza važās un veda pie Bābeles ķēniņa, iegrūda cietoksnī – tad Israēla kalnos vairs nedzirdēja šo rēcam! Tava māte kā vīnakoks, kas dēstīts pie ūdens vīnadārzā, tas augļu pilns, kupliem zariem, jo ūdens – papilnam! Tam bija stipri zari, kas derēja valdnieku zižļiem, tas slējās augstāk par citām lapotnēm, tas stalti stāvēja kupliem zariem – bet niknumā to izrāva un zemē nosvieda, austrenis to kaltēja, un augļi tam sažuva, nokalta stiprie zari – uguns to rija! Nu tas pārstādīts tuksnesī, izkaltušā un iztvīkušā zemē. Pa zariem skrien uguns un aprij augļus, nav vairs tam stipro zaru, kas valdnieku zižļiem derēja!” Šī ir žēlabu dziesma – nu vaimanājiet! Septītā gada piektā mēneša desmitajā dienā daži Israēla vecajie nāca iztaujāt Kungu. Viņi nosēdās manā priekšā. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, runā ar Israēla vecajiem, saki tiem: tā saka Kungs Dievs: vai jūs atnācāt mani iztaujāt?! – Kā es esmu dzīvs! – Nejautājiet man neko, saka Kungs Dievs. Vai tu tos tiesāsi, vai tiesāsi, cilvēka dēls? Stāsti tiem par viņu tēvu pastrādātajām preteklībām! Saki tiem: tā saka Kungs Dievs: todien, kad es izvēlējos Israēlu, es zvērēju Jēkaba pēcnācējiem, es tiem atklājos Ēģiptes zemē un tiem zvērēju: es esmu Kungs, jūsu Dievs! Tajā pašā dienā es zvērēju, ka izvedīšu viņus no Ēģiptes zemes uz zemi, ko esmu tiem izraudzījies, kur plūst piens un medus, – visjaukāko no visām zemēm! Es sacīju tiem: metiet prom savas riebeklības, savus Ēģiptes elkus, nesagānieties! Es esmu Kungs, jūsu Dievs! Bet viņi dumpojās pret mani, negribēja klausīt mani, ikviens raudzījās tik uz savu riebeklību, tie nemeta prom Ēģiptes elkus un neatstājās no tiem. Tad es sacīju: es pār tiem izgāzīšu savu niknumu un Ēģiptes zemē izliešu pār tiem savas dusmas. Bet sava vārda dēļ – lai tautas, kas mīt visapkārt, to negāna, – es viņiem atklājos, izvezdams viņus no Ēģiptes zemes. Es viņus izvedu no Ēģiptes zemes un vadīju viņus tuksnesī. Es tiem devu savus likumus un darīju zināmas savas tiesas. Kurš tās ievēros, tas dzīvos! Es tiem devu arī savu sabatu par zīmi starp mums, lai tie zina, ka es, Kungs, esmu darījis viņus svētus! Bet tuksnesī Israēla nams dumpoja pret mani. Tie nepildīja manus likumus un atmeta manas tiesas – bet dzīvos vienīgi tas, kurš tās ievēro, – un sabatu tie pilnīgi sagānīja. Tad es teicu: es izliešu pār tiem savu versmi un nobeigšu tos tuksnesī! Bet sava vārda dēļ, lai tautas to negānītu, tautām redzot, es viņus no turienes izvedu, kaut arī tuksnesī tiem biju zvērējis nevest tos uz zemi, kur plūst piens un medus, – visjaukāko no visām zemēm –, tādēļ ka tie atmeta manas tiesas, nepildīja manus likumus un sagānīja sabatu, no sirds tiekdamies pēc saviem elkiem! Es par tiem apžēlojos un neiznīcināju tos, es nenobeidzu tos tuksnesī! Tuksnesī es teicu viņu dēliem: nepildiet savu tēvu likumus, neievērojiet viņu spriedumus un neapgānieties ar viņu elkiem. Es esmu Kungs, jūsu Dievs! Pildiet manus likumus un ievērojiet manas tiesas – tā dariet! Svētiet manu sabatu – tā ir zīme starp mums, lai jūs zinātu, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs! Bet arī viņu dēli dumpoja pret mani, tie nepildīja manus likumus un neievēroja manas tiesas – bet dzīvos vienīgi tas, kurš tās ievēro, – un sabatu tie sagānīja. Tad es teicu: es izliešu pār tiem savu versmi un nobeigšu tos tuksnesī! Bet no tā es atturējos sava vārda dēļ, lai tautas to negānītu, tautām redzot, es viņus no turienes izvedu, kaut tuksnesī biju zvērējis tos izkaisīt starp tautām un izkliedēt pa visu zemi, jo tie nepildīja manas tiesas, bija atmetuši manus likumus un sagānījuši sabatu, tik raudzījās pēc tēvu elkiem! Tad es tiem devu likumus, kas nebija labi, un tiesas, kas nedeva dzīvību! Es viņus sagānīju ar to, ka liku upurēt pirmdzimtos, es viņus deldēju tādēļ, lai tie zina, ka es esmu Kungs! Tādēļ, cilvēka dēls, runā ar Israēla namu un saki: tā saka Kungs Dievs: jau jūsu tēvi mani zaimoja – tie bija man neuzticīgi! Es viņus aizvedu uz zemi, ko biju apsolījis dot ar zvērestu, un, kad tie ieraudzīja kādu augstāku pakalnu vai zaļoksnu koku, tad viņi tur upurēja, pienesa kaitinošus upurus, pielabinājās ar smaržas upuriem un lejamiem upuriem! Es tiem sacīju: kas ir tā augstiene, kurp jūs ejat? – par augstieni to sauc līdz šai dienai. Tādēļ saki Israēla namam: tā saka Kungs Dievs: vai jūs, tāpat kā jūsu tēvi, apgānīsieties maukodami ar viņu riebeklībām!? Jūs taču pienesat dāvanas un savus dēlus par uguns upuri, apgānīdamies ar elkiem līdz pat šai dienai! Israēla nams, vai tad jums mani jāiztaujā? Kā es esmu dzīvs! – saka Kungs Dievs, es jums neatbildēšu! Tas, kas jums ienācis prātā, nekad nenotiks! Jūs sakāt: mēs būsim kā tautas, kā dzimtas citās zemēs, kalposim kokam un akmenim! Kā es esmu dzīvs! – saka Kungs Dievs, es valdīšu pār jums ar stipru roku un atvēztu elkoni, niknumu liedams! Es jūs izvedīšu no tautām, es jūs sapulcēšu no zemēm, kur esat izkaisīti, – ar stipru roku, atvēztu elkoni, niknumu liedams! Es jūs vedīšu tautu tuksnesī, un tur es jūs tiesāšu vaigu vaigā, kā Ēģiptes tuksnesī es tiesāju jūsu tēvus, tāpat es jūs tiesāšu! – saka Kungs Dievs. Es jūs vadīšu ar rīksti, un es jūs vedīšu ar derības saitēm! Es jūs attīrīšu no dumpiniekiem un pārkāpējiem, kas pret mani, – es tos gan izvedīšu no zemes, kur tie mita, bet Israēla zemē tie nenonāks, – tad tie zinās, ka es esmu Kungs! Un jūs, Israēla nams, tā saka Kungs Dievs, Israēla nams, ejiet, kalpojiet katrs savam elkam, bet tad vairs neklausieties manī! Manu svēto vārdu vairs neapgāniet ar savām dāvanām un elkiem, jo manā svētajā kalnā, Israēla visaugstajā kalnā, saka Kungs Dievs, man kalpos viss Israēla nams, visi, kas tajā zemē! Tur es būšu labvēlīgs, es pieņemšu jūsu ziedojumus, pirmo augļu upurus un visu, ko jūs man svētīsiet! Es jūs pieņemšu ar samierinājuma smaržas upuri, es jūs izvedīšu no tām tautām un sapulcināšu no zemēm, kur tikāt izkaisīti, – tad tautas redzēs, ka es esmu svēts! Jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Es jūs atvedīšu uz Israēla zemi – uz zemi, ko es zvērēju dot jūsu tēviem! Tad jūs pieminēsiet savu gājumu un visu, ko esat darījuši, kā esat apgānījušies, un tad jums pašiem riebsies viss ļaunais, ko esat darījuši. Jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Israēla nams, tā es jums darīšu sava vārda dēļ, nevis jūsu ļauno gaitu un posta darbu dēļ!” saka Kungs Dievs. Un Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, pagriezies pret dienvidiem – runā pret dienvidiem, pravieto par mežu dienvidu klajumā! Saki dienvidu mežam: klausies Kunga vārdu! Tā saka Kungs Dievs: redzi, es degšu uguni, kas tevi rīs, – visus zaļoksnus kokus, visus kaltušus kokus! Neapdzēsīs vareno liesmu! Sadegs it viss, kas tevī, – no dienvidiem līdz ziemeļiem! Visi, kam miesa, redzēs, ka es esmu Kungs! Es aizdedzu – neviens nenodzēsīs!” Es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Tie saka par mani: vai tik šis nav parunu teicējs!?” Tad Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, pagriezies pret Jeruzālemi un runā pret svētvietām, pravieto par Israēla zemi. Saki Israēla zemei: tā saka Kungs: redzi, es pret jums traucos ar atvēztu zobenu – nīdēšu gan taisno, gan ļaundari! Tādēļ nīdēšu gan taisno, gan ļaundari, tādēļ mans zobens atvēzts, tas traucas pret visu, kam miesa, no dienvidiem līdz ziemeļiem! Zinās visi, kam miesa, ka es esmu Kungs! Es traucos ar atvēztu zobenu, tas netiks vairs nolaists! Un tu, cilvēka dēls, rūgti vaidi šļauganām kājām, vaidi, tiem redzot! Un, kad tie tev vaicās: kādēļ tu vaidi? – tad atbildi: tādēļ, ka saņemta vēsts! Nu ļimst ik sirds, visiem rokas slābanas, visiem gars nemaņā, visiem kājas apslapētas! Redzi, tas nāk – tas piepildīsies!” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, pravieto, saki: tā saka Kungs: zobens, zobens – asināts un spodrināts! Asināts, lai kautin kautu, spodrināts, lai mirdz kā zibens. Vai mums līksmot? Mana dēla zizlis visus kokus nicina. Bet zobens dots, lai spodrina un saujā tver, – zobens asināts un spodrināts, kāvējam tas rokā likts! Kliedz un kauc, cilvēka dēls! Jo tas nāks pār maniem ļaudīm, pār visiem Israēla valdniekiem – zobenam tie pamesti kopā ar maniem ļaudīm – tādēļ pļaukā sev pa ciskām! Nu pārbaudīts – un tad?! Ja arī zizlis nicina, tā nebūs! – saka Kungs Dievs. Cilvēka dēls, pravieto, plaukšķini rokas – jo divkāršs zobens, trīskāršs zobens – tas nāk galēt, zobens, lielais galētājs, tos jau ielencis! Tādēļ sirdis pamirst un daudzi klūp – pie visiem viņu vārtiem es noliku kāvēju zobenu. Ak, vai! Tas darināts, lai zib, tas spodrināts, lai kauj! Asais cērt pa labi, tad pa kreisi, kur tik griezies – asmens priekšā! Arī es plaukšķināšu, un mana kvēle rims! Es, Kungs, esmu runājis!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, nospraud divus ceļus, pa kuriem nākt Bābeles ķēniņa zobenam – tie abi nāks no vienas zemes. Ceļa sākumā, kas ved uz pilsētu, taisi virziena rādītāju. Nospraud ceļu, pa kuru zobenam nākt uz Amona dēlu Rabu un uz stipro Jeruzālemi Jūdā, jo Bābeles ķēniņš stāvēs krustcelēs, kur šie divi ceļi šķiras, un tur pareģot pareģos – viņš izsvaidīs bultas, vaicās dieviņiem un raudzīs upuru aknas! Viņa labā roka pareģos Jeruzālemei – jānovieto mūra grāvēji. Un tad nāks kaujas sauciens un sāksies varens kara troksnis! Lai mūra grāvējus novieto pret vārtiem, lai uzmet valni, lai ceļ nocietinājumus! – Tas tiem šķitīs tukšs pareģojums, jo tie viņam ir zvērējuši, bet viņš pieminēs to vainu un viņus sagūstīs. Tā saka Kungs Dievs: tādēļ, ka jūs man atgādinājāt savus noziegumus, atsedzāt savus noziegumus, ka tapa redzami jūsu grēki un nodarījumi, tādēļ to jums pieminēs un saņems jūs gūstā. Nešķīstais un ļaunais Israēla valdniek, nāk tava diena – beidzamais soda laiks! Tā saka Kungs Dievs: noņem galvautu, nocel kroni, jo vairs nebūs kā iepriekš – zemais tiks paaugstināts un augstais tiks pazemots! Posts! Posts! Posts! Es to darīšu! Bet arī tas nenotiks, līdz atnāks, kam tas pēc tiesas pienākas, – viņam es to došu! Cilvēka dēls, pravieto un saki: tā saka Kungs Dievs par Amona dēliem un viņu paļām: zobens, zobens – izvilkts, lai kautu, spodrināts, lai zib kā zibens! Kamēr tev tukšu pareģo, kamēr tev melus pravieto – tas jau pie rīkles likts nešķīstiem ļaundariem! Klāt viņu diena – beidzamais soda laiks! Bāz zobenu atpakaļ makstī! Es tevi tiesāšu vietā, kur tu radīts, zemē, kur tu dzimis! Es pār tevi liešu niknumu, es pār tevi pūtīšu bardzības uguni, es tevi nodošu mežonīgiem vīriem, prasmīgiem postītājiem! Tu būsi uguns barība, tavas asinis līs zemē, tevi vairs nepieminēs! Es, Kungs, esmu runājis!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, vai tiesāsi asiņaino pilsētu? Paziņo tai visas preteklības, ko tā darījusi! Saki: tā saka Kungs Dievs: šajā pilsētā izlej asinis, bet tās laiks jau klāt! Tajā darina elkus, un tā ir nešķīsta! Izlieto asiņu dēļ tu esi vainīga, darināto elku dēļ tu esi nešķīsta! Tuvojas tava diena, nāk tavi beidzamie gadi! Tādēļ es tevi padarīju par nicinājumu tautām, par izsmieklu visās zemēs. Gan tuvu, gan tālu tevi izsmies – nešķīsts tavs vārds un nemiera pilns. Redzi, Israēla valdnieki, kas Jeruzālemē mīt, – tie izlej asinis, cik vien spēj! Tēvu un māti nicina, svešinieku apspiež, bāreni un atraitni verdzina, manus svētumus apsmej, manus sabatus sagāna! Ik mēlnesis izlej asinis, elku kalnos tie ēd un dzen viltu. Tēva kailums tiek atsegts, sārņainas sievas piegulētas, viens tuvākā sievu padara nešķīstu, otrs vedeklu netikli piesmej, trešais māsu, tēva meitu, pieguļ! Tie ņem kukuļus, lai izlietu asinis, tie plēš nodevas un augļus, tie gūst peļņu, apspiežot tuvāko, bet mani tie aizmirsuši! – saka Kungs Dievs. Redzi, es plaukšķinu – par guvumu, ko tie plēš, un asinīm, kas tur līst! Vai tev būs drosme un izturība, vai tavas rokas būs stipras – todien, kad es tev to nodarīšu? Es, Kungs, esmu runājis, es arī darīšu! Es tevi izkaisīšu starp tautām, es tevi izsēšu pa valstīm, es tavai nešķīstībai darīšu galu! Tad tautas redzēs, ka esi apgānījusies, tad tu zināsi, ka es esmu Kungs!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, Israēla nams man ir kā sārņi. Tie ir varš, alva, dzelzs un svins kausētavas ceplī, tie ir kā sudraba sārņi, tādēļ tā saka Kungs Dievs: tādēļ ka jūs visi esat sārņi, es jūs savākšu Jeruzālemē, tāpat kā ceplī savāc sudrabu, varu, dzelzi, svinu, alvu un apakšā sakur uguni, lai kausētu. Tā es savā dusmu kvēlē savākšu jūs tur, un es jūs kausēšu! Es jūs tur sapulcēšu un uzpūtīšu savu versmes uguni – tur es jūs kausēšu! Kā ceplī kausē sudrabu, tā jūs kausēs, tad zināsiet, ka es esmu Kungs, kas pār jums izlējis dusmas!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, saki šai zemei: tu esi nešķīsta zeme – dusmu laikā lietus nelīst! Pravieši sazvērējušies kā rūcoši lauvas, tik plēstin plēš, dzīvības rij, mantību un dārgumus tie grābj – nu viņu dēļ pulka atraitņu! Priesteri sagroza manu bauslību un apgāna manus svētumus! Tie neatšķir svētu no parasta, tie nemāca, kas šķīsts, kas nešķīsts, manus sabatus tie neievēro – tā tie mani nievā! Zemes valdnieki kā vilki plēstin plēš, lej asinis, nomaitā dzīvos – lai tikai raustin raustu! Pravieši aizmālē acis – tie pareģo tukšu un pravieto melus, tie saka: Kungs Dievs tā teica! – bet Kungs nav to sacījis. Ļaudis apspiež un laupa, tie nomāc nabagu un grūtdieni, apspiež, un nav tiesas! Es meklēju kādu vīru, kas atkal celtu mūri, kas stātos mūra plaisā manā priekšā aizstāvēt zemi, lai es to neizpostītu, bet es tādu neatradu! Tādēļ es izliešu pār tiem savu niknumu, es tos piebeigšu savā dusmu kvēlē, viņu nodarījumus es vērsīšu pret tiem pašiem!” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls: divas sievas, vienas mātes meitas, maukoja Ēģiptē – tās maukoja jau kopš savas jaunības! Tur spaidīja viņu krūtis, tur taustīja viņu jaunavīgos pupgalus! Jaunākās vārds bija Āhola, bet vecākās māsas vārds bija Āholība. Es viņas ņēmu par sievām, un viņas man dzemdēja dēlus un meitas: Āhola ir Samarija un Āholība ir Jeruzāleme. Būdama mana, Āhola maukoja, viņa karsa pēc saviem mīlniekiem, kaimiņiem asīriešiem, – purpurzilā tērptiem pārvaldniekiem un vietvalžiem, glītiem jaunekļiem un brašiem jātniekiem. Viņa maukoja ar tiem – ar visiem izcilajiem Asīrijas dēliem un kam vien viņa pieķērās – ar visiem to elkiem tā apgānījās. Viņa nemitējās maukot ar ēģiptiešiem, kas bija gulējuši ar viņu tās jaunībā, taustījuši tās jaunavīgās krūtis un kaislē maukojuši! Tādēļ es to atdevu viņas mīlniekiem, Asīrijas dēliem, kam viņa bija pieķērusies. Tie viņu izģērba pliku, atņēma tai dēlus un meitas, bet pašu nokāva ar zobenu. Viņas vārds kļuva sievām par palamu, un sods bija izpildīts. Viņas māsa Āholība to redzēja, bet tā palaidās izvirtībā vēl vairāk par viņu un maukoja vēl vairāk nekā māsa. Tā pieķērās Asīrijas dēliem – grezni tērptiem pārvaldniekiem un vietvalžiem, kas turpat kaimiņos, jātniekiem un glītiem jaunekļiem. Es redzēju, ka arī viņa ir apgānījusies, ka tās abas ir vienādas! Tomēr šī mauko vēl vairāk! Kad viņa ieraudzīja mūrī iegrebtus kaldiešiem līdzīgus vīrus, kas izkrāsoti sarkani, kam josta ap gurniem, kam garenas cepures, kas visi līdzīgi virsniekiem, gluži kā Bābeles dēli Kaldejā, savā dzimtajā zemē, tiklīdz tā ieraudzīja tos, viņa tos iemīlēja un sūtīja pie tiem uz Kaldeju vēstnešus. Tad Bābeles dēli kāpa viņas mīlas gultā un apgānīja viņu ar savu maucību, un viņa apgānījās ar tiem, bet tad viņai tie apriebās. Kad viņa tik atklāti bija maukojusi un atsegusi savu kailumu, tad arī man viņa apriebās, tāpat kā viņas māsa man jau bija apnikusi! Bet viņa maukoja arvien vairāk, atcerējusies savas jaunības dienas, kad bija maukojusi Ēģiptē. Viņa pieķērās saviem mīlniekiem, kam rīks kā ēzeļiem, kas šļāc sēklu kā zirgi! Tu kāroji pēc savas jaunības izvirtības, kad ēģiptieši spaidīja tavas jaunavīgās krūtis! Tādēļ, Āholība, tā saka Kungs Dievs: redzi, es sakūdīšu pret tevi tavus mīlniekus, ko tu vairs negribi, un no visām pusēm es tos vedīšu pret tevi – Bābeles dēlus, visus kaldiešus, un tos, kas Pekodā, Šoā un Koā, un kopā ar tiem visus Asīrijas dēlus – glītos jaunekļus, pārvaldniekus, vietvalžus, slavenos virsniekus un visus jātniekus! Pret tevi nāks ļaužu pulki ar ratiem un pajūgiem. Tiem būs gan lieli, gan mazi vairogi un bruņucepures, tie lenks tevi no visām pusēm! Es tiem likšu tiesāt, un tie tiesās tevi pēc saviem likumiem. Mana versme nāks pār tevi, tad tie tev ķersies klāt dusmās – nocirtīs degunu un ausis! Tie, kas atliks, no zobena kritīs, dēlus un meitas tev atņems – kas paliks pāri, to uguns aprīs! Drānas tev novilks un ņems skaistās rotas. Tā es izbeigšu tavu izvirtību un Ēģiptes maucību, tu vairs neglūnēsi un nepieminēsi ēģiptiešus. Tā saka Kungs Dievs: es tevi atdošu tiem, kas tevi ienīst, tiem, kas tev apriebušies! Naidā tie ņems visu tavu mantu un pametīs galīgi pliku – atklāsies tavs maukas kailums, tava izvirtība un maucība! Tā būs ar tevi! Tu maukoji, tāpat kā citas tautas, tu apgānījies ar viņu elkiem, tu staigāji savas māsas ceļu, tādēļ es devu tev viņas kausu! Tā saka Kungs Dievs: tu dzersi savas māsas kausu, kausu, kas liels un dziļš! – tas kā nievas un zaimi – daudz tajā liets! To piepildīs ar iznīcību un sērām! Šausmu un posta kauss, tavas māsas Samarijas kauss! Un tu to dzersi, līdz tas sauss! Tad lauskās sasitīsi un plosīsi savas krūtis! – Jo es, Kungs Dievs, esmu runājis! Tā saka Kungs Dievs: tu mani esi aizmirsusi un pametusi – ciet nu par savu izvirtību un maucību!” Kungs man sacīja: “Cilvēka dēls, vai tiesāsi Āholu un Āholību? Atgādini tām viņu preteklības – laulību tās pārkāpušas, rokas tām aptraipītas asinīm, ar saviem elkiem tās pārkāpj laulību, un dēlus, kurus man dzemdējušas, tās atdod elkiem par barību! Un vēl ko tās darījušas – apgānījušas manu svēto vietu un aptraipījušas manu sabatu! Noslepkavojušas bērnus savu elku dēļ, tajā pašā dienā tās nāca sagānīt manu svētvietu, redzi, tā viņas darīja manā namā! Un no tālienes tās ir aicinājušas vīrus – sūtņi ir izsūtīti, un redzi – tie nāk! Nu tu mazgājies, krāsoji acis un greznojies rotām, tu nosēdies smalkā sēdeklī – tev priekšā klāts galds, uz tā tu liec manu vīraku un manu eļļu! Bezbēdīgā pūļa kņada tīksmina viņu – sābieši atveduši no tuksneša pulka vīru, tie viņai aplika rokassprādzes un galvā lika krāšņus vainagus. Es sacīju: viņa ir novalkāta no laulības pārkāpšanas – lai nu tie mauko ar viņu, jo viņa ir mauka! Un tie ar viņu gulēja, kā jau guļ ar mauku, – tā viņi gulēja ar Āholu un Āholību, šīm izvirtušajām sievām. Gan taisnīgie tiesās viņas par laulības pārkāpšanu un asins izliešanu, jo viņas ir laulības pārkāpējas, asinis līp tām pie rokām! Tādēļ tā saka Kungs Dievs: sasauc pret viņām sapulci un nodod tās iznīcībai un izlaupīšanai. Lai sapulce tās nomētā akmeņiem un sakapā zobeniem. Lai tām nokauj dēlus un meitas un namus nosvilina ar uguni. Es izdeldēšu no zemes izvirtību, un viņas kļūs par brīdinājumu visām sievām, lai tās negrēkotu kā jūs. Jūsu izvirtība nāks pār jums, un grēks paliks pār jums jūsu elku dēļ, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs Dievs!” Devītā gada desmitā mēneša desmitajā dienā Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, pieraksti šo dienu, jo tieši šodien Bābeles ķēniņš aplenks Jeruzālemi! Izstāsti šai dumpinieku saimei līdzību: tā saka Kungs Dievs: liec katlu uz uguns, uzliec un ielej ūdeni, samet iekšā gabalus, visus labos gabalus – stilbu un plecu, vislabākos kaulus, ņem no vislabākajām avīm! Liec katlam apakšā kokus, lai tas strauji uzvirst un pat kauli labi izvārās! Jo tā saka Kungs Dievs: ak, vai, asiņu pilsētai – tā ir kā rūsains katls, kam rūsa nenoiet! Gabalu pēc gabala raus no tā, un lozi par to nemetīs! Jo tās vidū asinis tecēja uz kailas klints, zemē tās nelēja, ka putekļi apklātu! Lai nu ceļas versme, lai nāk atriebšana, es liešu viņas asinis uz kailas klints – nekas tās neapklās! Tā saka Kungs Dievs: ak, vai, asiņu pilsētai! Arī es kraušu lielu kaudzi: nes kaudzi malkas, dedz guni, vāri gaļu, piemet garšvielas, lai nodeg kauli! Tad liec uz oglēm tukšu podu, lai karst, lai gail varš, lai izkūst nešķīstība, lai nobrūk rūsa! Veltas pūles! – rūsa nezūd, pat ugunī paliek! Tu nešķīsta un izvirtusi, tādēļ es tevi šķīstīju, bet tu šķīsta nekļuvi no savas netīrības – nu vairs šķīsta nekļūsi, līdz es remdēšos, liedams dusmas pār tevi! Es, Kungs, esmu runājis – tas nāks, es to darīšu! Es neatkāpšos, es neapžēlošos, es līdzi nejutīšu! Tie tevi tiesās pēc darbiem, ko tu darījusi!” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, redzi, vienā mirklī es tev atņemšu sirdsmīļo. Bet tu nevaimanā, neapraudi viņu un nelej asaras – vaidi klusītiņām. Nerīko miroņa apstāvēšanu. Apklāj galvu, apauj kājas, neaizsedz muti, neēd sēru maltīti!” No rīta es runāju ar ļaudīm, un vakarā nomira mana sieva. Nākamajā rītā es darīju, kā man bija pavēlēts. Tad ļaudis man vaicāja: “Vai tu mums nepastāstīsi, kādēļ tu tā dari?” Es tiem teicu: “Kunga vārds nāca pār mani: saki Israēla namam: tā saka Kungs Dievs: redzi, es sagānīšu savu svētvietu, ar ko jūs varen lepojaties, kas tīk jūsu acīm un ielīksmo jūsu prātu. Jūsu dēli un meitas, kas vēl atlikuši, kritīs no zobena. Tad jūs darīsiet tāpat kā es – savas mutes neaizsegsiet, sēru maltīti neēdīsiet, galvas jums būs apklātas un kājas apautas. Jūs nevaimanāsiet un neapraudāsiet – jūs iznīksiet savas vainas dēļ un vaidēsiet viens par otru! Ecehiēls jums būs par zīmi – visu, ko viņš darījis, arī jūs darīsiet. Kad tas notiks, jūs zināsiet, ka es esmu Kungs Dievs!” – “Cilvēka dēls! Vai tad es tiem jau šodien neatņemšu drošumu, prieku, slavu un visu, kas tīk viņu acīm un ielīksmo prātu, un viņu dēlus un meitas? Todien nāks bēglis un tev to pastāstīs. Todien tava mute tiks atdarīta, tu runāsi ar to un vairs nebūsi mēms. Tad tu kļūsi tiem par zīmi un tie zinās, ka es esmu Kungs!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, pagriezies pret Amona dēliem un pravieto par tiem. Saki Amona dēliem: klausieties Kunga Dieva vārdu: tā saka Kungs Dievs: tādēļ ka jūs sakāt – redzi, nu! – par manu svētvietu, kas sagānīta, un par Israēla zemi, kas izdeldēta, un par Jūdas namu, kas aizvests trimdā, – tādēļ es jūs atdošu īpašumā austrumniekiem, tie pie tevis uzcels savas nometnes un teltis un ēdīs tavus augļus, un dzers tavu pienu. Es padarīšu Rabu par kamieļu ganībām un Amona dēlus par avju kūti, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Jo tā saka Kungs Dievs: tādēļ ka tu plaukšķināji, dauzīji kājām, priecājies un nicināji Israēla zemi, tādēļ es pacelšu roku pret tevi un atdošu tevi tautām par laupījumu un es tevi iznīdēšu no tautām. Es tevi izdeldēšu no zemes virsas, es tevi iznīcināšu, tad tu zināsi, ka es esmu Kungs! Tā saka Kungs Dievs: Moābs un Seīrs saka: Jūdas nams ir tāds pats kā visas citas tautas! Tādēļ es atvēršu Moāba sānus – sākot no pilsētām, viņa robežpilsētām Bēt-Ješīmotas, Baal-Meonas un Kirjataimas, no viņa zemes daiļuma. Es tās atdošu īpašumā austrumniekiem – klāt pie Amona dēliem, lai tautas vairs nepiemin Amona dēlus. Es Moābam spriedīšu tiesu, tad tie zinās, ka es esmu Kungs! Tā saka Kungs Dievs: tādēļ ka Edoms ir atriebies Jūdas namam un atriebdams ļoti sagrēkojis, tādēļ, Kungs Dievs saka, es pacelšu roku pret Edomu un iznīdēšu viņa ļaudis un lopus! Es iznīdēšu! No Tēmānas līdz Dedānai tie kritīs no zobena! Es atriebšu Edomam savu Israēla tautu! Un tie Edomam darīs pēc manām dusmām un niknuma, tad tie zinās, kas ir atriebība, saka Kungs Dievs. Tā saka Kungs Dievs: tādēļ ka filistieši riebtin ir atriebušies, no sirds kārodami nebeidzamu postu un naidu, tādēļ, Kungs Dievs saka, es pacelšu roku pret filistiešiem, es iznīdēšu krētiešus un izdeldēšu jūras malā atlikušos! Es tiem atriebšos katrā ziņā – ar niknu atmaksu, tad tie zinās, ka es esmu Kungs, es tiem atriebšos!” Vienpadsmitā gada pirmajā mēneša dienā Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, tādēļ ka Tīra saka par Jeruzālemi: redzi, nu! Tautu vārti ir sagrauti, nu tie man vaļā! Kamēr tie izpostīti, man veiksies! – Tādēļ tā saka Kungs Dievs: redzi, es esmu pret tevi, es pret tevi vedīšu tautu pūļus, kas celsies kā jūras viļņi! Tie postīs Tīras mūrus un nogāzīs torņus, un es nokratīšu tās pīšļus, es to darīšu par kailu klinti, kur jūrā žāvēt tīklus, jo es esmu tā teicis, saka Kungs Dievs, tā kļūs tautām par laupījumu. Jūsu lauku ciemus izkaus ar zobenu, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Tā saka Kungs Dievs: no ziemeļiem es vedīšu pret Tīru varenu ķēniņu – Bābeles ķēniņu Nebūkadnecaru, ar zirgiem, kararatiem un jātniekiem, kā arī milzīgiem ļaužu pulkiem. Viņš ar zobenu izkaus tavus lauku ciemus un uzcels nocietinājumus, viņš uzmetīs valni ap tevi un stāsies pret tevi ar vairogiem. Pret taviem mūriem viņš nostatīs mūra grāvējus un sagraus torņus. Viņa zirgu bara saceltie putekļi pārklās tevi, un mūri drebēs no jātnieku, riteņu un kararatu trokšņa, kad viņš ienāks pa taviem vārtiem, kā ienāk ieņemtā pilsētā. Viņa zirgu nagi mīdīs visas tavas ielas, tavus ļaudis viņš kaus ar zobenu un grūdīs zemē tavus stipros piemiņas stabus. Tie laupīs tavus labumus, sagrābs tavu mantību, sagāzīs tavus mūrus un sagraus tavus lieliskos namus, bet akmeņus, kokus un gruvešus sabērs jūrā. Es pārtraukšu tavu dziesmu treļļus, tavu liru skaņas vairs nedzirdēs! Es tevi darīšu par kailu klinti, kur žāvēt tīklus, – tevi vairs neuzcels no jauna! Es, Kungs, tā teicu!” saka Kungs Dievs. Tā Tīrai saka Kungs Dievs: “Vai nenodrebēs visa piekraste no tavas krišanas trokšņa, no ievainoto vaidiem, kad tos kautin kaus, kad troņus pametīs visi jūras augstmaņi, greznās drānas nometīs un krāšņos tērpus novilks, tie tērpsies šausmās un sēdēs zemē, tie drebēs ik brīdi un bīsies par tevi! Tie dziedās tev žēlabu dziesmu un sacīs: vai, kā tu izpostīta, – tu biji slavena pilsēta, kur dzīvoja jūrasbraucēji! Jūrās tu biji stipra – tu un tie, kas tur mita! Tu liki trūkties visiem, kas vien tur mājoja! Nu piekraste dreb tavā krišanas dienā, un izbīstas salas par tavu galu! Jo tā saka Kungs Dievs: kad es tevi darīšu par pamestu pilsētu, kā pilsētas, kurās nemīt neviens, es likšu celties dziļumiem, un tevi apklās ūdeņi! Gāztin es tevi gāzīšu bedrē pie senatnes ļaudīm, es tev likšu dzīvot zem zemes mūžīgās drupās – pie tiem, kas nonākuši bedrē! Tādēļ tev nebūs iemītnieku – bet daiļumu es atdošu dzīvo zemei! Es tev darīšu šausmīgu galu, un tevis vairs nebūs – tevi meklēs, bet nekad vairs neatradīs!” – tā saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, sāc žēlabu dziesmu par Tīru, saki Tīrai, kas pie jūras tirgojas ar tautām no malu malām, tā saka Kungs Dievs: Tīra, tu teici: es esmu tik skaista! – Jūru vidū tev robežas, tevi uzcēla daiļuma pilnībā! No Senīra cipresēm tie iztēsa visus tavus baļķus, no Lebanona ciedriem darināja tev mastus, no Bāšānas ozoliem darināja tev airus, dēļus tev darināja no Kitīmas krastu sveķu kokiem, kas ar ziloņkaulu greznoti! Tavas buras bija no izrakstīta Ēģiptes lina, tās tev bija kā karogs. Tavas seģenes – zils un sarkans purpurs no Elīša krasta. Sidonieši un arvadieši bija tavi airētāji, un, Tīra, gudrākie ļaudis bija tavi stūrmaņi. Gebalas vecie un gudrie aizdrīvēja tev spraugas. Visi jūru kuģi ar saviem jūrniekiem brauca pie tevis pirkt tavu mantu! Persieši, lūdieši un pūtieši bija tev karapulkā, vairogus un bruņucepures tie pie tevis uzkāruši – tā tevi greznojuši! Arvadas un Hēlēhas vīri no visām pusēm sargā tavus mūrus un gamādieši tavus torņus. Vairogus tie uzkāruši visapkārt mūriem – tie tevi darījuši varen skaistu! Taršīša ar tevi tirgojās milzum daudz mantām – sudrabu, dzelzi, alvu un svinu tie mija pret tavām precēm. Jāvāna, Tubala un Mešeha tirgojās ar tevi – cilvēkus un vara traukus viņi tev ietirgoja. No Bēt-Togarmas tev atveda zirgus – rumakus un mūļus. Dedānas vīri ar tevi tirgojās, krastu krastiem tu miji preces – ziloņkaulu un melnkoku tev veda par maksu. Arāms tirgojās ar tevi milzum daudz labumiem – smaragdu, purpura audumu un rakstītām drānām, smalku linu, koraļļiem un rubīniem – to viņi tev ietirgoja. Jūda un Israēls tirgojās ar tevi Minnītas kviešiem un vīģēm, medu, eļļu un balzamu – to viņi tev ietirgoja. Damaska tirgojās ar tevi milzum daudz lietām, visādām mantām – Helbonas vīnu un Caharas vilnu. Dānieši un jāvānieši no Ūzālas mija ar tevi preces – apdarinātu dzelzi, kanēli un kalmes tie iemainīja. Dedānieši mija ar tevi zirgu seglus. Arābi un Kēderas augstmaņi mija ar tevi preces – jērus, aunus un kazas tie tev iemainīja. Šebas un Raamas tirgoņi ar tevi tirgojās – labākās smaržvielas, dārgakmeņus un zeltu viņi tev ietirgoja. Hārāns, Kanne un Ēdene, Šebas tirgoņi, Asīrija un Kilmada ar tevi tirgojās – viņi tev ietirgoja smalkas drānas, rakstainus purpurzilus audumus, raibus paklājus, pavedieniem savītus un mezgliem nopītus. Tavi tirgoņi ceļo Taršīšas kuģos, tevi piepilda un piekrauj jūras vidū! Pār dziļiem ūdeņiem tevi ved airētāji, bet austrenis satrieks tevi jūras vidū! Tavas bagātības, tavas preces, tavi tirgoņi, tavi jūrnieki, tavi stūrmaņi, tavi kuģu drīvētāji, tavi tirgoņi un visi tavi karavīri – ikviens, kas tavā pulkā, slīks jūras vidū tavas krišanas dienā! No tavu jūrnieku brēcieniem piekraste līgosies! Visi airētāji, jūrnieki un stūrmaņi pametīs savus kuģus, malā tie stāvēs un brēks par tevi, rūgti raudās, bērs pīšļus uz galvas un vārtīsies pelnos! Tevis dēļ noskūs paurus, jozīsies maisus, rūgti tie tevi apraudās, vaimanās rūgti! Tie iesāks žēlabu dziesmu, raudu dziesmu par tevi: kas nu tik klusa kā Tīra jūras vidū? Kad tavi tirgoņi nāca no jūrām, tu remdēji ļaužu pulkus ar savām milzu bagātībām un savām precēm tu darīji bagātus zemju ķēniņus! Nu jūra tevi sadragājusi dziļos ūdeņos, tavi tirgoņi un viss tavs pulks grimuši līdz ar tevi! Visi piekrastes ļaudis izbijušies par tevi, ķēniņiem šausmās mati saslējušies un žokļi klab! Visapkārt tautās tirgoņi izsvilpj tevi, tev pienācis šausmīgs gals – nemūžam vairs tevis nebūs!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, saki Tīras valdniekam: tā saka Kungs Dievs: savā sirds lepnībā tu teici: es esmu Dievs! Es sēžu dievu sēdeklī jūru viducī! Bet tu esi vien cilvēks, ne Dievs, kaut tu domā – tev Dieva prāts! Tu esot gudrāks par Daniēlu, ik noslēpums tev esot zināms! Savā gudrībā un saprašanā tu guvies mantu – zeltu un sudrabu savām mantnīcām. Savā lielajā gudrībā tu tirgodams vairoji mantu, savā prātā tu lepojies ar savu mantu! Tādēļ tā saka Kungs Dievs: tu domā – tev Dieva prāts, tādēļ es pret tevi vedīšu svešiniekus, visvarmācīgākās tautas! Tie izraus savus zobenus pret tavu brīnišķo gudrību, tie sagānīs tavu dižumu! Tie sviedīs tevi bedrē, kautin tie tevi kaus jūras viducī! Vai tu vēl saki: es esmu Dievs, – kad klāt jau tavi kāvēji! Tu esi cilvēks, ne Dievs, savu kāvēju ķetnās. Kā neapgraizītie mirst, tā tu mirsi no svešinieku rokas, jo es tā teicu!” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, sāc žēlabu dziesmu par Tīras ķēniņu. Saki viņam: tā saka Kungs Dievs: tu, pilnības paraugs, gudrību guvies un skaistumu smēlies, Ēdenē miti, Dieva dārzā! Tu greznojies dārgakmeņiem – rubīnu, topāzu, oniksu, hrizolītu, berilu, jašmu, safīru, tirkīzu, smaragdu. Zelta rotas un lietas bija jau gatavas dienā, kad tevi radīja. Tu tiki svaidīts par sargātāju ķerubu, es tevi liku svētajā Dieva kalnā, starp uguns akmeņiem tu staigāji! Nevainojamas bija tavas gaitas kopš dienas, kad tiki radīts, līdz tevī atrada netaisnību! Tu tirgojies nerimtīgi, tavs prāts pildījās varasdarbiem – un tu grēkoji. Aptraipītu es tevi padzinu no Dieva kalna, patrencu no sargiem ķerubiem, no uguns akmeņiem. Tava sirds lepojās par tavu lieliskumu – dižošanās samaitāja tavu gudrību. Es tevi zemē nosviedīšu, ķēniņu priekšā es tevi likšu apsmieklā. Ar saviem pārkāpumiem, kas bez skaita, ar savu netaisno tirgošanos tu esi aptraipījis savu svētumu! Tādēļ es likšu ugunij no tevis izšauties – tā tevi rīs! Es tevi padarīšu par pelniem uz zemes – to redzēs ikviens, kas tevi uzlūkos! Ikviens no ļaudīm, kas tevi pazinuši, tagad ir šausmās par tavu galu – nemūžam vairs tevis nebūs!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, pievērsies Sidonai un pravieto par to. Saki: tā saka Kungs Dievs: redzi, es esmu pret tevi, Sidona! Es rādīšu savu varenību tavā vidū! Zināsiet, ka es esmu Kungs! Es spriedīšu tiesu! Es atklāšos svēts! Es uzsūtīšu mēri, asinis tecēs pa ielām, no zobena nokautie kritīs, tas nāks no visām pusēm! Zināsiet, ka es esmu Kungs! Ap Israēla namu vairs neaugs durstīgi ērkšķi un dzeloši dadži, kas no visām pusēm tos nievāja! Zināsiet, ka es esmu Kungs Dievs! Tā saka Kungs Dievs: es sapulcēšu Israēla namu no visām tautām, kurās tie izkaisīti! Es tautām atklāšos svēts! Viņi dzīvos savā zemē, ko es devu savam kalpam Jēkabam! Tur viņi dzīvos drošībā! Viņi cels namus un dēstīs vīnadārzus, viņi dzīvos drošībā! Es tiesāšu visus, kas apkārt, kas nievāja viņus! Zināsiet, ka es esmu Kungs!” Desmitā gada desmitā mēneša divpadsmitajā dienā Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, griezies pret faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un pravieto par viņu un visiem, kas Ēģiptē! Runā: tā saka Kungs Dievs: redzi, es esmu pret faraonu, Ēģiptes ķēniņu, – lielo nezvēru, kas gul starp straumēm! Tas saka: man pieder Nīla, sev es to radīju! – Bet es metīšu āķus tavos žokļos, tavas Nīlas zivis lips tev pie zvīņām. Es izvilkšu tevi no tavas Nīlas ar visām zivīm, ko pielipināju tev pie zvīņām! Es tevi pametīšu tuksnesī, tevi un visas Nīlas zivis! Klajā laukā tevi nometīs, ne tevi vāks, ne salasīs! Es tevi atdošu par barību zemes zvēriem un debesu putniem! Tad visi, kas mīt Ēģiptē, zinās, ka es esmu Kungs! Jo tu Israēla namam biji meldru spieķis – kad tie ar plaukstu satvēra tevi, tu lūzi un iedūries tiem plecā! Kad tie atbalstījās pret tevi, tu pārlūzi – viņu gurniem tu liki ļodzīties. Tādēļ tā saka Kungs Dievs: redzi, es likšu zobenam nākt pār tevi! Es izkaušu tev gan cilvēkus, gan lopus! Ēģiptes zeme kļūs par izpostījumu un drupām! Tie zinās, ka es esmu Kungs! Tādēļ, ka viņš teica: Nīla ir mana! Sev es to radīju! – Tādēļ es esmu pret tevi un tavu Nīlu! Es padarīšu Ēģiptes zemi par drupām un izpostījumu no Migdolas līdz Svēnai, līdz pat Kūšas robežām! Ne cilvēks, ne lops tur cauri nestaigās, neviens tur nemitīs četrdesmit gadus! Es Ēģiptes zemi padarīšu par izpostījumu izdeldētu zemju vidū, un tās pilsētas – sagrautu pilsētu vidū, uz četrdesmit gadiem es ēģiptiešus izkaisīšu starp tautām un izsēšu tos pa valstīm! Tā saka Kungs Dievs: kad paies četrdesmit gadi, es ēģiptiešus sapulcēšu no visām tautām, kur tie izkaisīti! Es pārvedīšu ēģiptiešus no gūsta! Es viņus vedīšu uz Augšēģipti, viņu dzimto zemi, un viņi taps par pazemīgu valsti! Tā būs vispazemīgākā no valstīm, un tautu starpā tā vairs nepaaugstināsies – es to darīšu tik vāju, ka tā vairs nevaldīs pār tautām. Israēla namam tā nebūs vairs balsts, bet vainas atgādinātāja tiem, kas pie tās vērsušies, – tad tie zinās, ka es esmu Kungs Dievs!” Divdesmit septītā gada pirmā mēneša pirmajā dienā Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara karaspēks ir jo smagi cīnījies ar Tīru – visiem noberztas kailas galvas un jēli pleci, bet ne viņam, ne karaspēkam nav nekādas atlīdzības par grūtajiem pūliņiem pie Tīras! Tādēļ tā saka Kungs Dievs: es došu Bābeles ķēniņam Nebūkadnecaram Ēģiptes zemi, un viņš gūs mantu! Viņš laupīt laupīs un grābtin grābs – tā būs atlīdzība viņa karaspēkam! Par viņa darbu, ko tas veicis, es viņam došu Ēģiptes zemi, saka Kungs Dievs. Todien es likšu celties Israēla nama ragam, un tev es likšu runāt viņu vidū. Tad tie zinās, ka es esmu Kungs!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, pravieto! Runā: tā saka Kungs Dievs: vaimanājiet: vai tai dienai! Jo tā diena jau tuvu, Kunga diena ir tuvu, tumšās padebess diena – tas būs tautu laiks! Zobens nāks pār Ēģipti un mokas pār Kūšu. Ēģiptē kritīs nokautie, viņu mantu aizstieps, un pamatus sagraus. Kūša, Pūta, Lūda un visa arābu zeme, Kūba un zemes, kas ar tām derībā, – no zobena kritīs! Tā saka Kungs: kas Ēģipti balstīja, tas kritīs! Tās varenā lepnība tiks gāzta! No Migdolas līdz Svēnai tie kritīs no zobena! – saka Kungs Dievs. Tos atdos postam izdeldētu zemju vidū, un viņu pilsētas – sagrautu pilsētu vidū. Tie zinās, ka es esmu Kungs! Ēģiptei es pielikšu uguni, un visi tās palīgi tiks satriekti! Tai dienā ar kuģiem es sūtīšu vēstnešus, lai izbiedē Kūšas bezrūpīgos, pār tiem nāks mokas Ēģiptes dienā, un redzi – tās jau nāk! Tā saka Kungs Dievs: es iznīdēšu Ēģiptes pulkus ar Bābeles ķēniņa Nebūkadnecara roku. Viņš un viņa ļaudis – visvarmācīgākā tauta – tiks atvesti, lai noposta zemi. Tie izraus zobenus pret Ēģipti, zemi tie piepildīs nokautajiem! Nīlu es izsusināšu, zemi es pārdošu ļaunajiem, zemi un visu, kas tajā, es izdeldēšu ar svešinieku rokām! Es, Kungs, to teicu! Tā saka Kungs Dievs: es izdeldēšu elkus, es sadauzīšu tēlus Memfisā, Ēģiptes zemē vairs nebūs valdnieku, es uzsūtīšu bailes Ēģiptes zemei! Es izdeldēšu Augšēģipti, es pielikšu uguni Coanai, es tiesāšu No-Āmonu, es izgāzīšu dusmu kvēli pār Sīnu, Ēģiptes stiprumu, – es iznīdēšu No-Āmonas pulkus! Es pielikšu uguni Ēģiptei, Sīna cietīs mokas, No-Āmona tiks sadauzīta, Memfisai nāks bēdu dienas! Onas un Pī-Besetas jaunekļi no zobena kritīs, meitas ies gūstā! Tahpanhēsā satumsīs diena, kad es tur salauzīšu Ēģiptes jūgu, un pienāks gals tās varenajai lepnībai. Tā mākonī tīsies, un tās ciematus aizdzīs gūstā. Tā es tiesāšu Ēģipti! Tad tie zinās, ka es esmu Kungs!” Vienpadsmitā gada pirmā mēneša septītajā dienā Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, es salauzu Ēģiptes ķēniņa faraona roku, un, redzi, neviens to nepārsies un zāles nedos, neuzliks pārsēju, ka tā atkal kļūtu stipra un varētu celt zobenu. Tādēļ, tā saka Kungs Dievs, es salauzīšu Ēģiptes ķēniņam faraonam abas rokas – gan veselo, gan salauzto, un es likšu, lai zobens izkrīt no viņa rokas! Es ēģiptiešus izkaisīšu starp tautām, es viņus izsēšu starp valstīm. Es stiprināšu Bābeles ķēniņa rokas, es viņam došu savu zobenu, bet faraona rokas es salauzīšu, lai tas viņa priekšā vaid kā kauts! Es stiprināšu Bābeles ķēniņa rokas, bet faraona rokas sašļuks! Tad tie zinās, ka es esmu Kungs! Es savu zobenu likšu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš to cels pret Ēģiptes zemi! Es izkaisīšu ēģiptiešus starp tautām un izsēšu tos starp valstīm! Tad tie zinās, ka es esmu Kungs!” Vienpadsmitā gada trešā mēneša septītajā dienā Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, saki Ēģiptes ķēniņam faraonam un viņa pulkiem: kam tu līdzinies savā dižumā? Redzi, Asīrija bija ciedrs Lebanonā, skaistiem zariem, ēnainu lapotni, slaidu stumbru, tam galotne mākoņos sniedzās! Ūdeņi to izaudzēja, dzīles to kuplināja, upes plūda tam visapkārt, strautiem tecēdamas pie visiem meža kokiem. Tādēļ tas slējās pār visiem meža kokiem, tam kuploja zari un atvases garumā stiepās no bagātā ūdens plūduma! Visi debesu putni vija ligzdas tā zaros, visi lauka zvēri mazuļus dzemdēja zem tā zariem, visas varenās tautas mita tā pavēnī. Skaists savā dižumā, zaru kuplumā, jo saknes tam sniedzas līdz bagātiem ūdeņiem! Ciedri Dieva dārzā viņu neaizēnoja, pat cipreses nelīdzinājās viņa zariem, platānas nevarēja sacensties ar viņa pazarēm – neviens koks Dieva dārzā nebija līdzīgs skaistumā! Es to darīju tik skaistu, ar tik kupliem zariem, ka visi koki, kas auga Dieva dārzā Ēdenē, apskauda viņu! Tādēļ tā saka Kungs Dievs: tādēļ, ka tas bija paaugstinājies jo augstu un slēja galotni mākoņos, un tā sirds lepojās par savu augstumu, es to atdevu stiprajām tautām, kas ar to darīs, ko gribēs. Es to atmetu noziegumu dēļ! Svešinieki no visvarmācīgākajām tautām to nocirtīs un nometīs kalnos, viņa zari mētāsies visās ielejās. Visas zemes strautos atradīs viņa nolauztos zarus. Visas zemes ļaudis dosies projām no viņa pavēņa. Visi debesu putni salaidīsies uz tā kritalām, visi lauka zvēri metīsies uz tā zariem. Tādēļ lai neviens koks, kas pie ūdeņiem, nelielās un neslien galotni mākoņos. Un neviens, kas ūdenī veldzējas, lai nepaļaujas uz savu augstumu, jo tie visi lemti nāvei pazemē – kopā ar cilvēka dēliem, kas grimst bedrē! Tā saka Kungs Dievs: todien, kad tas nogāja šeolā, es sarīkoju apraudāšanu, es pār to sedzu bezdibeni un apturēju tā upes, un apstājās lielie ūdeņi. Es ietinu tumsā Lebanonu, un nokalta visi lauka koki. Es iztrūcināju visas tautas ar viņa kritiena troksni, kad nogrūdu šeolā kopā ar tiem, kas grimst bedrē! Pazemē nīkst visi labākie Ēdenes koki un labākie Lebanona koki, visi, kas bija veldzējušies ūdenī. Arī tie, kas starp tautām dzīvoja viņa pavēnī, līdz kopā ar viņu nogāja šeolā pie zobena nokautajiem. Ar kuru no Ēdenes kokiem tevi salīdzināt slavā un dižumā? Tu esi nogrūsts pazemē kopā ar Ēdenes kokiem, nu tu esi pie neapgraizītajiem, tu guli pie zobena kautajiem! – Tas ir faraons un visi viņa pulki,” saka Kungs Dievs. Divpadsmitā gada divpadsmitā mēneša pirmajā dienā Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, sāc žēlabu dziesmu par Ēģiptes ķēniņu faraonu, saki viņam: tu esi kā lauva starp tautām, kā jūras nezvērs, kas sakuļ upes, ar kājām saduļķo ūdeņus un sabradā straumes! Tā saka Kungs Dievs: ar lielu ļaužu pulku es tev uzmetīšu savu tīklu, un tie vilks tevi manā tīklā! Es nometīšu tevi zemē, klajā laukā es tevi nosviedīšu, visi debesu putni tev uzklups, visas zemes zvēri rīs tevi! Tavu miesu es izsvaidīšu kalnos, ar tavām atliekām es pildīšu ielejas. Zemei es došu dzert tavas asinis – tās plūdīs kalnos, un ielejas pildīsies ar tevi! Kad es tevi nīdēšu, es aizklāšu debesis un aptumšošu zvaigznes, es sauli ar mākoņiem aizklāšu, un mēness vairs nespīdēs! Visus spožos debesu spīdekļus tevis dēļ es aptumšošu, un zemi ar tumsu pārklāšu! – saka Kungs Dievs. Es satraukšu daudzu tautu prātus, kad tevi vedīšu postā pie tautām un zemēm, kuras tu nepazīsti. Tevis dēļ es izbiedēšu daudzas tautas – to ķēniņiem šausmās sasliesies mati, kad vicināšu pret tiem savu zobenu, tie drebēs ik mirkli par savu dzīvību tajā dienā, kad tu kritīsi! Tā saka Kungs Dievs: pār tevi nāks Bābeles ķēniņa zobens! Ar stipro zobeniem es gāzīšu tavus pulkus, tie – visvarmācīgākā tauta, tie sapostīs Ēģiptes dižumu un iznīcinās tās pulkus! Arī visus lopus, kas pie lielajiem ūdeņiem, es izdeldēšu – ne cilvēks, ne lops vairs nenāks tos saduļķot! Tad es nostādināšu ūdeņus, un straumes būs dzidras kā eļļa, saka Kungs Dievs. Es izdeldēšu Ēģiptes zemi, neviens tur vairs nemitīs, es sitīšu visus tās iemītniekus, tad tie zinās, ka es esmu Kungs! Šī ir žēlabu dziesma, skandējiet to! Tautmeitas, skandējiet to! Par Ēģipti, par visiem tās pulkiem – skandējiet to!” – tā saka Kungs Dievs. Divpadsmitā gada mēneša piecpadsmitajā dienā Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, vaimanā par Ēģiptes pulkiem un tā dižumu – tu kopā ar tautmeitām par tiem, kas pazemē, kas bedrē grimuši! Par kuru tad tu esi tīkamāka? Dodies lejā un dusi pie neapgraizītajiem, kas krituši, zobena kauti. Zobens izvilkts – tas Ēģiptei un visiem tās pulkiem! Vareni stiprinieki ar saviem palīgiem tad Ēģiptei sauks no šeola: lejā nu nākuši, zemē nu gūluši neapgraizīti, zobena nokauti! – Te ir Asīrija ar visu pulku! To kapi visapkārt – tie visi nokauti, no zobena krituši. Viņu kaps ir visdziļākā bedre, tās pulki – visapkārt kapam, tie visi nokauti, no zobena krituši, kaut dzīvajo zemē tie iedvesa šausmas. Te ir Ēlāms ar visiem pulkiem visapkārt tā kapam – tie visi nokauti, no zobena krituši, tie noiet lejā neapgraizīti uz pazemi, kaut dzīvajo zemē tie iedvesa šausmas, kopā ar tiem, kas grimst bedrē, tie nes savu kaunu. Pie nokautajiem klāta tam gulta, visapkārt viņa kapam tā pulki, visi neapgraizīti, zobena kauti, kaut dzīvajo zemē tie iedvesa šausmas. Kopā ar tiem, kas grimst bedrē, tie nes savu kaunu, pie nokautajiem tie guldīti! Te Mešehs un Tubals, to pulki visapkārt viņu kapam, visi neapgraizīti, zobena kauti, kaut dzīvajo zemē tie iedvesa šausmas. Vai tie pie varenajiem nedus? – kas neapgraizīti krituši, tie nogājuši šeolā ar visiem ieročiem, zobenus pagalvī likuši – viņu vaina uz viņu kauliem! – kaut dzīvajo zemē šie varoņi iedvesa šausmas. Arī tu, faraon, tiki satriekts kopā ar neapgraizītajiem un guldīts pie zobena kautajiem! Te ir Edoms, tā ķēniņš un visi augstmaņi guldīti pie varenajiem, pie zobena kautajiem, tie dus pie neapgraizītajiem, pie tiem, kas grimst bedrē! Te ir visi ziemeļu valdnieki un visi sidonieši, tie ar kaunu dodas lejā pie nokautajiem, kaut arī viņu spēks – reiz šausmas! Tie dus neapgraizīti pie zobena kautajiem un nes savu kaunu kopā ar tiem, kas grimst bedrē! Faraons ieraudzīs tos un rims bēdāt par saviem pulkiem, zobens ir kāvis faraonu un visu viņa karaspēku! – tā saka Kungs Dievs, es iedvesīšu šausmas dzīvajo zemē! Faraons un visi viņa pulki gulēs pie neapgraizītajiem, pie zobena kautajiem!” – tā saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, runā ar saviem tautiešiem un saki tiem: ja es lieku zobenam nākt pār kādu zemi un šīs zemes ļaudis ieceļ kādu no savējiem par sargu, un tas ierauga, ka zobens tuvojas zemei, tad pūš ragu un brīdina ļaudis. Ja kāds dzird raga skaņas, bet neņem vērā, ka zobens tuvojas, tad pats ir atbildīgs par savu dzīvību. Viņš dzirdēja raga skaņas, bet neņēma vērā – lai pats atbild par savu dzīvību, – bet, kurš uzklausīs brīdinājumu, tas paglābs dzīvību! Un, ja sargs redz, ka zobens tuvojas, bet nepūš ragu un nebrīdina ļaudis par tuvojošos zobenu, un tas paņem kāda dzīvību – tad tā ir paņemta viņa vainas dēļ, bet atbildību es atprasīšu no sarga! Cilvēka dēls, es tevi ieceļu par sargu Israēla namam! Kad tu dzirdēsi mani runājam, tad brīdini viņus manā vārdā. Kad es ļaundarim teikšu: ļaundari, tev jāmirst! – bet tu nerunāsi ar ļaundari, brīdinādams to par viņa darbiem, tad ļaundaris mirs savas vainas dēļ, bet viņa dzīvību es atprasīšu no tevis! Ja tu ļaundari brīdināsi, lai tas atgriežas no saviem darbiem, bet viņš no tiem neatgriezīsies, tad viņš mirs pats savas vainas dēļ, bet tu savu dzīvību būsi glābis. Cilvēka dēls, runā ar Israēla namu: jūs sakāt: mūsu pārkāpumi un grēki nāk pār mums, mēs tajos iznīkstam! Kā lai mēs dzīvojam?! – Saki tiem: kā es esmu dzīvs, saka Kungs Dievs, man nav prieka par ļaundara nāvi – lai ļaundaris atgriežas no saviem darbiem un dzīvo! Atgriezieties! Atgriezieties no saviem ļaunajiem darbiem! Kādēļ jums mirt, Israēla nams?! Cilvēka dēls, saki saviem ļaudīm: taisno neglābs viņa taisnība, ja viņš sāks grēkot, un ļaundari nenogāzīs viņa ļaunums, ja tas atgriezīsies no saviem grēkiem! Un, ja taisnais sāks grēkot, viņš nepaliks dzīvs! Ja es saku taisnajam, ka tas dzīvos, un viņš paļausies uz savu taisnību un darīs netaisnību, tad neko no viņa taisnības nepieminēs, bet viņš mirs netaisnības dēļ, ko darījis. Ja es saku ļaundarim: tiešām tu mirsi! – bet viņš atgriežas no saviem grēkiem, dara tiesu un taisnību, ja ļaundaris atdod ķīlu un atmaksā nolaupīto, seko dzīvības likumam un nedara netaisnību, tad viņš dzīvos un nemirs! Neko no viņa grēkiem nepieminēs – viņš dara tiesu un taisnību – viņš dzīvos! Tavi ļaudis saka: Kunga rīcība nav izprotama! – bet neizprotama ir viņu pašu rīcība. Ja taisnais novērsīsies no taisnības un darīs netaisnību, viņš mirs. Un, ja ļaundaris novērsīsies no sava ļaunuma, darīs tiesu un taisnību, viņš dzīvos! Jūs sakāt: Kunga rīcība nav izprotama! – es jūs, Israēla nams, tiesāšu ikvienu pēc viņa darbiem!” Tas notika mūsu gūsta divpadsmitā gada desmitā mēneša piektajā dienā – pie manis atnāca kāds, kurš bija izglābies no Jeruzālemes, un sacīja: “Pilsēta ir pagalam!” Iepriekšējā vakarā, pirms atnāca bēglis, Kunga roka bija pār mani un atdarīja manu muti. No rīta atnāca viņš, un mana mute bija atdarīta – es vairs nebiju mēms! Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, tie, kas dzīvo drupās, Israēla zemē, saka: Ābrahāms bija viens, un viņš iemantoja zemi. Mēs esam daudzi, un mums zeme tika dota īpašumā! Saki tiem: tā saka Kungs Dievs: savu upuru gaļu jūs ēdat ar asinīm, acis pievērsuši elkiem, jūs izlejat asinis! Kādēļ lai jums piederētu zeme?! Jūs paļaujaties uz savu zobenu un darāt preteklības, viens otra sievu jūs padarāt nešķīstu! Kādēļ lai jums piederētu zeme?! Saki tiem: tā saka Kungs Dievs: kā es esmu dzīvs – tie, kas drupās dzīvo, kritīs no zobena. Tos, kas uz lauka, es atdošu zvēriem par barību. Tie, kas nocietinājumos un alās, mirs no mēra. Zemi es padarīšu par izpostījumu un gruvešiem, pienāks gals tās varenībai. Israēla kalni būs izdeldēti, tur neviens nestaigās! Tad tie zinās, ka es esmu Kungs! Es padarīšu zemi par izpostījumu un gruvešiem preteklību dēļ, ko tie darījuši!” “Cilvēka dēls, tavi ļaudis runā par tevi pie mūriem un namu durvīs, viens otram tie saka: nāciet! Iesim klausīties vēsti no Kunga! – Un mani ļaudis nāk pie tevis kā parasti, apsēžas tavā priekšā un klausās, ko tu saki, bet neko nedara. Viņi ir mīļi ar muti, bet sirds tiem dzenas pēc netaisnas peļņas! Redzi, tu tiem esi kā mīlīga dziesma, ar skaistu balsi un jauku spēli, jo tie klausās tavus vārdus, bet nepilda tos. Bet, kad tas viss notiks – patiesi, tas notiks –, tad tie zinās, ka starp viņiem bijis pravietis!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, pravieto par Israēla ganiem! Saki šiem ganiem: tā saka Kungs Dievs: vai! Israēla ganiem, kuri gana tikai paši sevi! Vai tad ganiem nav jāgana avis?! No treknākajām jūs barojaties, vilnā jūs tērpjaties, barotās jūs kaujat, bet ganāmpulku neganāt: vājo jūs nespēcinājāt, slimo nedziedinājāt, savainoto nepārsējāt, aizklīdušo nepārvedāt, pazudušo nemeklējāt – vien rupji ar varu tās valdījāt! Bez gana tās ir noklīdušas, un, kad tās noklīda, tad kļuva lauka zvēriem par laupījumu. Manas avis klejo pa kalniem un pakalniem. Manas avis ir izklīdušas pa visu zemes virsu, nevienam tās nerūp, neviens tās nemeklē! Tādēļ, gani, klausieties Kunga vārdu! Kā es esmu dzīvs, saka Kungs Dievs, manas avis ir saplosītas, manas avis kļuvušas lauka zvēriem par laupījumu, jo tām nebija ganu! Mani gani nemeklē manas avis, bet ganās paši! Manas avis tie negana! Tādēļ, gani, klausieties Kunga vārdu! Tā saka Kungs Dievs: redzi, šiem ganiem es atprasīšu savas avis un neļaušu tiem vairs ganīt, un arī tie paši vairs neganīsies. Es izraušu savas avis tiem no mutes – tās vairs nebūs viņiem par laupījumu! Jo tā saka Kungs Dievs: es pats meklēšu un vedīšu atpakaļ savas avis! Kā gans uzmana savu ganāmpulku, kad viņš ir pie tā, tā es rūpēšos par savām avīm un aizvedīšu no visām vietām, kur tās noklīdušas tumšajās, mākoņainajās dienās! Es tās izvedīšu no tautām, un es tās sapulcināšu no valstīm. Es tās atvedīšu uz viņu zemi, un es tās ganīšu Israēla kalnos un ielejās, visās viņu zemes apdzīvotās vietās. Es tās vadīšu uz labām ganībām, viņu ganības būs Israēla augstajos kalnos. Tās zvilnēs labās ganībās, leknas ganības tām būs Israēla kalnos! Es ganīšu savas avis, un es tās guldīšu, saka Kungs Dievs. Pazudušās es uzmeklēšu, aizklīdušās es atvedīšu atpakaļ, savainotās es pārsiešu, vājās es spēcināšu, bet taukās un stiprās es iznīcināšu. Es tās ganīšu pēc taisnības! Jūs esat manas avis, saka Kungs Dievs, es spriedīšu tiesu gan avīm, gan auniem un āžiem. Vai tad jums nav diezgan, ka ganāties labākajās ganībās? Vai atlikušās ganības gribat izmīdīt kājām? Jums ir skaidrs ūdens dzeršanai, bet vai atlikušo gribat saduļķot kājām? Vai manām avīm jāēd tas, ko jūs esat sabradājuši, un jādzer, ko jūs esat saduļķojuši kājām? Tā saka Kungs Dievs par tiem: es spriedīšu tiesu gan avīm, gan auniem un āžiem! Tādēļ ka jūs visas vājās ar pleciem grūstāt un badāt ar ragiem un esat tās iztrenkuši ārā! Es glābšu savas avis, tās vairs neplosīs – es avīm spriedīšu tiesu! Es iecelšu tām vienu ganu, kas tās ganīs, – savu kalpu Dāvidu! – viņš tās ganīs, viņš būs tām gans. Un es, Kungs, es būšu viņu Dievs, un mans kalps Dāvids būs viņu valdnieks! Es, Kungs, tā esmu teicis. Es slēgšu ar viņiem miera derību, es iznīdēšu ļaunos zvērus no zemes, tad tie varēs apmesties tuksnesī un dusēt mežos. Es svētīšu viņus un vietu visapkārt manam kalnam, es sūtīšu lietu īstā laikā – tas būs svētības lietus! Visi lauka koki nesīs augļus, un zeme dos ražu, tad viņi drošībā dzīvos savā zemē! Tad tie zinās, ka es esmu Kungs – es salauzīšu viņu jūga kokus un atbrīvošu no kalpības! Tie nebūs vairs tautām par laupījumu, un lauka zvēri tos neplosīs – tie dzīvos drošībā, tiem nebūs jābīstas! Es tiem dēstīšu dārzus, badu tajā zemē viņi vairs necietīs un tautu negods tiem vairs nebūs jānes. Tad tie zinās, ka es esmu Kungs, viņu Dievs, un viņi, Israēla nams, ir mani ļaudis, saka Kungs Dievs. Jūs esat manas avis, manas ganāmās avis, jūs esat cilvēki, un es esmu jūsu Dievs!” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, pievērsies Seīra kalnam un pravieto par to: saki: tā saka Kungs Dievs: es esmu pret tevi, es celšu pret tevi roku, es darīšu tevi par izpostījumu un gruvešiem! Es tavas pilsētas sagraušu – tu tiksi izdeldēts! Tad tu zināsi, ka es esmu Kungs! Tevī ir mūžīgs ienaids, zobena asmeni tu laidi pār Israēla dēliem posta laikā, viņu beidzamā soda laikā! Kā es esmu dzīvs! – saka Kungs Dievs, es tevi nodošu asinīm, asinis tevi vajās! Tādēļ ka tu nenīdi asinsizliešanu, asinis tevi vajās! Seīra kalnu es padarīšu par izpostījumu un postažu, es tur iznīdēšu ikvienu, kas kust! Es noklāšu kalnus nokautajiem – uz taviem pakalniem un tavās ielejās, visās tavās gravās gulēs zobena nokautie! Es tevi darīšu par mūžīgu izpostījumu, tavās pilsētās neviens nedzīvos! Tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Tādēļ ka tu teici: šīs divas tautas, šīs divas valstis būs manas! – mēs viņas iemantosim, kaut pats Kungs būtu tur! Kā es esmu dzīvs! – saka Kungs Dievs, tavu niknumu un skaudību es tev atdarīšu, visu, ko tu savā naidā tiem darīji! Es likšu tev iepazīt mani, es tevi tiesāšu! Tad tu zināsi, ka es esmu Kungs! Es dzirdēju visas tavas nievas, tu teici par Israēla kalniem: tie lemti izdeldēšanai, tie doti mums aprīšanai! – Ar muti jūs pret mani dižojāties, daudz vārdu pret mani runājāt – es to dzirdēju! Tā saka Kungs Dievs: es darīšu tevi par izpostījumu, un līksmos visa zeme, tāpat kā tu līksmoji, kad tika izdeldēts Israēla nama mantojums, tāpat es darīšu tev – Seīra kalns un viss Edoms būs izpostījums! Tad tie zinās, ka es esmu Kungs!” “Cilvēka dēls, pravieto par Israēla kalniem, saki: Israēla kalni, klausieties Kunga vārdu! Tā saka Kungs Dievs: tādēļ ka ienaidnieki par jums saka: rau, mūžsenie kalni nu mums mantojumā! – tādēļ tu pravieto un saki: tā saka Kungs Dievs: tas ir tādēļ, ka esat deldēti un bradāti, un jūs iemantojušas citas tautas, par jums trinuši mēles, un jūs esat tikuši nevalodās! Bet nu, Israēla kalni, klausieties Kunga Dieva vārdu: tā saka Kungs Dievs kalniem un pakalniem, gravām un ielejām, drupām un izpostījumiem, un pamestām pilsētām, kas kļuvušas par laupījumu un apsmieklu citām tautām, kas visapkārt vēl atlikušas. Tā saka Kungs Dievs: savas dedzības kvēlē es runāšu ar atlikušajām tautām un visu Edomu, kas piesavinoties ņēmuši manu zemi, no visas sirds par to priecājušies un nicinot to postījuši un izlaupījuši. Pravieto par Israēla zemi, saki kalniem un pakalniem, gravām un ielejām: tā saka Kungs Dievs: redzi, es runāšu savā dedzībā un niknumā, jo jums bija jāpacieš tautu nicinājums. Tā saka Kungs Dievs: pacēlis roku, es zvēru, ka tautas, kas jums visapkārt, pašas tiks nicinātas! Bet jūs, Israēla kalni, dzeniet atvases un nesiet augļus manam Israēla namam, jo tas drīz atgriezīsies! Gan es nākšu pie jums, kalni, jūs atkal tiksiet iekopti un apsēti. Es vairošu jūsu ļaudis, visu Israēla namu – pilsētās atkal dzīvos un atjaunos posta vietas. Es vairošu cilvēkus un lopus, tie augļosies un vairosies! Es vairošu ļaudis tāpat kā agrāk un darīšu jums labu vēl vairāk nekā iepriekš, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Es atkal ļaušu cilvēkiem, savam Israēla namam, staigāt pa jums, viņi atkal iemantos jūs, un jūs būsiet viņu mantojums. Jūs vairs tiem nelaupīsiet viņu bērnus! Tā saka Kungs Dievs: tādēļ ka ļaudis saka par tevi: tu esi cilvēku rijējs un savai tautai laupi bērnus! – tādēļ tu vairs nerīsi cilvēkus un nelaupīsi savai tautai bērnus, saka Kungs Dievs. Tautu zaimi tev vairs nebūs jāuzklausa, nedz jāpacieš ļaužu apsmiekls, un savas tautas bērnus tu vairs nelaupīsi!” saka Kungs Dievs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, kamēr Israēla nams dzīvoja savā zemē, tie apgānīja to ar savām gaitām un darbiem. Viņu gaitas bija nešķīstas kā sārņainas sievas! Es izlēju savu dusmu kvēli pār tiem asiņu dēļ, kuras tie izlējuši zemē, un elku dēļ, ar kuriem tie apgānījušies. Es tos izkaisīju starp tautām, izsēju starp valstīm, es tos tiesāju viņu gaitu un darbu dēļ! Kad viņi nonāca pie citām tautām, tie aptraipīja manu svēto vārdu, jo par viņiem teica: šie ir Kunga ļaudis, kas padzīti no savas zemes! – Man bija žēl sava svētā vārda, ko Israēla nams gānīja arī starp tautām, kur tie bija nonākuši. Tādēļ saki Israēla namam: tā saka Kungs Dievs: Israēla nams, es to nedaru jūsu, bet gan sava svētā vārda dēļ, kuru jūs apgānījāt, nonākuši starp citām tautām. Es darīšu svētu savu vareno vārdu, kas nu aptraipīts tautās, – jūs to apgānījāt, dzīvodami starp viņām, bet tagad tautas zinās, ka es esmu Kungs, saka Kungs Dievs! Tie redzēs, kas es jums esmu svēts! Es jūs ņemšu no tautām un sapulcēšu no valstīm, un vedīšu uz jūsu zemi! Es slacīšu jūs ar šķīstu ūdeni, lai topat šķīsti no savas nešķīstības, es jūs šķīstīšu no visiem jūsu elkiem! Es jums došu jaunu sirdi un jaunu garu – to es jums došu! Es izņemšu jums akmens sirdi un došu miesas sirdi, un es jums došu savu Garu! Es došu savus likumus, un jūs tiem sekosiet, jūs ievērosiet un pildīsiet manas tiesas! Jūs dzīvosiet zemē, kuru es devu jūsu tēviem, un jūs būsiet mani ļaudis, un es būšu jūsu Dievs! Es jūs atbrīvošu no visas jūsu nešķīstības! Es dāsni vairošu labību, badu vairs nesūtīšu! Es vairošu kokiem augļus un tāpat lauku augļus, lai tautas jūs vairs nepeļ, ka esat badā. Jūs pieminēsiet savas ļaunās gaitas un savus sliktos darbus, jūs riebsieties paši sev savu vainu un preteklību dēļ. Es to nedarīšu jūsu dēļ, saka Kungs Dievs, ziniet to! Israēla nams, kaunies un esi izmisis savu gaitu dēļ! Tā saka Kungs Dievs: tajā dienā es jūs šķīstīšu no visām jūsu vainām, es atkal likšu apdzīvot pilsētas, un posta vietas tiks atjaunotas! Izdeldētās zemes, kur posts ikvienam ceļiniekam bija acu priekšā, atkal tiks apstrādātas. Tad sacīs: šī zeme, kas bija izdeldēta, nu atkal ir kā Ēdenes dārzs un pilsētas, kas bija tukšas, sagrautas un izdeldētas, nu ir nostiprinātas un apdzīvotas! Tad tautas, kas atlikušas jums visapkārt, zinās, ka es esmu Kungs – es uzceļu, kur bija gruveši, un dēstu, kur bija izpostījums! Es, Kungs, to esmu teicis, un es to darīšu! Tā saka Kungs Dievs: arī šo Israēla nama lūgumu es izpildīšu, es vairošu ļaudis kā avis, kā svētās upura avis Jeruzālemē svētku laikā! Tukšā pilsēta būs pilna avīm un ļaudīm – tad viņi zinās, ka es esmu Kungs!” Kunga roka bija pār mani, un es tiku nests Kunga Garā un nonācu kādā ielejā, kas bija pilna kauliem. Viņš mani vadāja ap tiem – redzi, ielejā to bija varen daudz un visi galīgi izkaltuši! Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, vai šie kauli var atdzīvoties?” Es teicu: “Kungs Dievs, tu zini pats!” Viņš man sacīja: “Pravieto šiem kauliem, saki tiem: jūs, izkaltušie kauli, klausieties Kunga vārdu! Kungs Dievs šiem kauliem saka tā: redzi, es iedvesīšu jums garu, un jūs atdzīvosieties! Es jums uzvilkšu dzīslas un apaudzēšu jūs ar miesu, es pārklāšu jūs ar ādu, un es jums došu garu, un jūs atdzīvosieties – tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs!” Es pravietoju, kā man pavēlēts. Kad es pravietoju, sākās troksnis – redzi, kauli sakustējās un tuvojās viens otram, un es paraudzījos, un redzi – tie pārklājās dzīslām un miesu un apvilkās ar ādu, bet gara tajos nebija! Viņš man sacīja: “Pravieto garam! Pravieto, cilvēka dēls, un saki garam: tā saka Kungs Dievs: nāc, gars, no četriem vējiem un pūt pār nokautajiem, lai tie atdzīvojas!” Un es pravietoju, kā man pavēlēts. Tad pār tiem nāca gars, tie kļuva dzīvi un nostājās uz kājām – varen liels pulks! Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, šie kauli ir viss Israēla nams, kas saka: mūsu kauli ir izkaltuši, mūsu cerība zudusi, un mēs esam pagalam! Tādēļ pravieto un saki tiem: tā saka Kungs Dievs: redzi, es atvēršu jūsu kapus, un es jūs, savus ļaudis, uzcelšu no kapiem un vedīšu uz Israēla zemi! Tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Es atvēršu jūsu kapus un uzcelšu jūs, mani ļaudis, no kapiem. Es jums došu savu Garu, un jūs atdzīvosieties, un es jums došu atelpu jūsu zemē! Tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Es to esmu teicis, un es to darīšu!” saka Kungs. Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, ņem koka spieķi un raksti uz tā Jūdai un Israēla dēliem, kas tai piepulcējušies. Tad ņem otru spieķi un raksti uz tā Jāzepam, Efraimam un visai Israēla saimei, kas tiem piepulcējušies. Tad saliec tos kopā, lai tev rokā būtu itin kā viens spieķis. Kad tavi tautas brāļi jautās: vai tu mums nepateiksi, kas tas ir? – tad saki tiem: tā saka Kungs Dievs: es ņemšu Jāzepa spieķi, kas Efraima rokā, un pievienošu Israēla ciltīm, un tās pievienošu Jūdas spieķim. Es tās darīšu par vienu spieķi savā rokā! Lai tie redz spieķus, kas tev rokā, uz kuriem tu rakstīji. Tad saki tiem: tā saka Kungs Dievs: es ņemšu Israēla dēlus no visām tautām, kur tie izklīduši, un sapulcināšu tos no visām pusēm, es tos vedīšu uz viņu zemi! Es tos darīšu par vienu tautu vienā zemē, Israēla kalnos, un pār tiem visiem valdīs viens ķēniņš! Nebūs vairs divu tautu, un tie vairs nesašķelsies divās valstīs! Tie vairs neaptraipīsies nedz ar elkiem, nedz preteklībām, nedz pārkāpumiem, un es tos paglābšu no atkrišanas un šķīstīšu – viņi būs mani ļaudis, un es būšu viņu Dievs! Mans kalps Dāvids būs viņu ķēniņš, un tiem visiem būs viens gans! Tie sekos manām tiesām, turēs manus likumus un pildīs tos! Tie dzīvos zemē, ko es devu savam kalpam Jēkabam – tur, kur dzīvoja viņu tēvi, mūžam dzīvos viņi, viņu dēli un dēlu dēli, un mans kalps Dāvids būs viņu valdnieks mūžīgi! Es ar tiem noslēgšu miera derību, tā būs mūžīga derība! Es tiem likšu vairoties, un mana svētvieta būs viņu vidū mūžīgi! Mans mājoklis būs pie tiem, es būšu viņu Dievs, un viņi būs mani ļaudis! Tad tautas zinās, ka es esmu Kungs, kas svētī Israēlu, – mana svētvieta būs viņu vidū mūžīgi!” Kunga vārds nāca pār mani: “Cilvēka dēls, vērsies pret Gogu Māgoga zemē, pret Mešehas un Tubalas valdnieku, pravieto par viņu. Saki: tā saka Kungs Dievs: es esmu pret tevi, Gog, Mešehas un Tubalas valdniek! Es tevi pagriezīšu, es likšu tev žokļos laužņus un vedīšu tevi ar visu tavu karapulku, zirgiem un jātniekiem – tie visi tērpušies bruņās, milzīgs pulks ar lieliem un maziem vairogiem, tie visi vicinās zobenus! Kopā ar tiem persieši, kūšieši un pūtieši, visiem vairogi un bruņucepures. Tur arī Gomers un viss viņa pulks, Bēt-Togarma no ziemeļu malas, visiem bruņucepures – kopā ar tevi būs daudz ļaužu! Esi gatavs! Gatavojies tu pats un viss tavs pulks, kas sapulcēts pie tevis, esi tiem sargs! Pēc daudzām dienām tu atkal būsi vajadzīgs, pēc daudziem gadiem tu atkal nāksi uz zemi, kas atguvusies no zobena un kuras ļaudis no daudzām tautām sapulcināti Israēla kalnos, kas ilgi stāvēja izpostīti, – tagad tie atvesti atpakaļ no tautām, lai visi varētu dzīvot drošībā. Tu celsies kā negaiss, tu nāksi kā mākonis, kas apklāj zemi, – tu un viss tavs pulks, daudz ļaužu kopā ar tevi! Tā saka Kungs Dievs: todien tev prātā nāks dažādas domas un tu sagudrosi ļaunas lietas, tu teiksi: es uzbrukšu šai nenocietinātajai zemei, došos pret mierīgajiem ļaudīm, kas dzīvo droši, – tie mīt vietās, kur nav mūru, tiem nav ne vārtu, ne aizšaujamo bultu! Grābtin es grābšu, laupīt laupīšu, uzklupšu visam, kas pēc posta atjaunots, – ļaudīm, kas sapulcināti no tautām, kas iekrājuši lopus un mantu, dzīvo augstajā zemē! Šeba un Dedāns, Taršīšas tirgoņi un visi turienes stiprie lauvas tev sacīs: vai tu esi nācis grābtin grābt, laupīt? Vai savu pulku tu sapulcēji, lai stieptu projām sudrabu un zeltu, lai ņemtu lopus un mantu, lai gūtu varenu laupījumu?! – Tādēļ pravieto, cilvēka dēls, un saki Gogam: tā saka Kungs Dievs: vai todien, kad mani Israēla ļaudis dzīvos droši, tu par to nezināsi? Tu nāksi no savas apmetnes ziemeļu malā, tu un daudz ļaužu kopā ar tevi, visi jāšus zirgos – liels pulks, milzīgs karaspēks! Tu celsies pret maniem Israēla ļaudīm kā mākonis, kas apklāj zemi. Tas būs nākamās dienās, es tevi vedīšu pret savu zemi, lai tautas mani pazīst, jo svēts es stāšos pret tevi, Gog, tām redzot! Tā saka Kungs Dievs: vai sen aizgājušās dienās caur saviem kalpiem, Israēla praviešiem, kas gadiem ilgi pravietojuši, es tev neteicu, ka vedīšu tevi pret tiem?! Tā notiks tajā dienā: Gogs nāks pret Israēla zemi, saka Kungs Dievs, tad iedegsies manas dusmas un mana kvēle! Savā bardzībā un uguns versmē es saku, ka todien Israēla zemē būs liela zemestrīce – jūras zivis un debesu putni, lauka zvēri un visi rāpuļi, kas pa zemi rāpo, un visi cilvēki, kas mīt virs zemes, drebēs manā priekšā! Kalni sabruks, klintis kritīs un mūri sagāzīsies! Visos savos kalnos es slaktēšu viņu ar zobenu, saka Kungs Dievs. Tad brālis cels zobenu pret brāli! Es viņu tiesāšu ar mēri, asinsizliešanu, plūdiem, krusu, uguni un sēru – es to liešu pār viņu, visu viņa pulku un milzumu ļaužu, kas kopā ar viņu! Es parādīšos liels un svēts, atklāšos daudzām tautām, tad tie zinās, ka es esmu Kungs!” “Cilvēka dēls, pravieto par Gogu un saki: tā saka Kungs Dievs: es esmu pret tevi, Gog, Mešehas un Tubalas valdniek! Es tevi vilšu un dzīšu, es tevi atvedīšu no ziemeļu malas, es likšu tev nākt uz Israēla kalniem. Tad es tev izsitīšu loku no kreisās rokas un bultām likšu izkrist no labās rokas. Israēla kalnos tu kritīsi kopā ar savu pulku un visiem, kas kopā ar tevi. Es tevi atdošu par barību plēsējputniem, visādiem spārnaiņiem un lauka zvēriem par barību. Tu kritīsi klajā laukā, jo es esmu to teicis, saka Kungs Dievs. Es metīšu uguni uz Māgogu un tiem, kas droši mājo piekrastē, tad tie zinās, ka es esmu Kungs! Es atklāšu savu svēto vārdu Israēla ļaudīm. Es vairs neļaušu apgānīt savu svēto vārdu, un tautas zinās, ka es esmu Kungs, Israēla Svētais! Redzi, tas nāk, tas notiks, saka Kungs Dievs, šī ir diena, par kuru es runāju. Tad Israēla pilsētās mītošie izies ārā un sakurs uguni, tie dedzinās ieročus – mazos un lielos vairogus, lokus un bultas, pīķus un šķēpus – un kurs ar tiem uguni septiņus gadus! Tiem nebūs jālasa malka uz lauka, nedz jācērt tā mežos, jo uguni tie kurs no ieročiem, un tie aplaupīs tos, kuri viņus aplaupīja, un atņems tiem, kuri atņēma viņiem, saka Kungs Dievs. Tajā dienā es Gogam atvēlēšu kapa vietu Israēlā, ienācēju ielejā, jūras austrumu malā, tā ienācējiem būs šķērslis, tur apbedīs Gogu un visus viņa pulkus. Tad ieleju sauks par Goga pulkiem. Septiņus mēnešus Israēla nams tos tur bedīs, līdz zeme būs tīra. Visi ļaudis tos bedīs, un tā viņiem būs varena diena – tad es parādīšos savā godībā, saka Kungs Dievs. Tie izvēlēsies vīrus, kas nemitīgi pārstaigā zemi, lai to attīrītu un apbedītu ienācējus, kas palikuši virs zemes. Pēc septiņiem mēnešiem tie sāks meklēšanu. Un, kad tie, kas pārstaigā zemi, ieraudzīs cilvēka kaulus, tie pieliks tiem zīmi, līdz racēji tos apraks Goga pulka ielejā. Tur būs arī pilsēta, kuru sauks – Hamona. Tā viņi šķīstīs zemi. Cilvēka dēls, saka Kungs Dievs, saki putniem, visiem spārnaiņiem un visiem lauka zvēriem: salasieties, nāciet, pulcējieties ap manu upuri, ko es jums upurēju, ap lielo upuri Israēla kalnos – ēdiet gaļu un dzeriet asinis! Ēdiet stiprinieku miesas un dzeriet zemes valdnieku asinis – it kā tie būtu auni vai jēri, teļi vai vērši, kas Bāšānā baroti! Ēdiet treknu, līdz esat sāti, dzeriet asinis, līdz esat skurbi no mana upura, ko jums upurēju! Pie mana galda jūs atēdīsieties gan zirgus, gan jātniekus, stipriniekus un karotājus, saka Kungs Dievs. Es rādīšu tautām savu godību – visas tautas redzēs, ka es pildu, ko esmu nolēmis, ka es esmu tiem pielicis roku! Tad Israēla nams zinās, ka es esmu Kungs, viņu Dievs, – no šī laika un turpmāk! Tautas zinās, ka Israēla namu aizveda trimdā noziegumu dēļ, jo tie bija man neuzticīgi, tādēļ es no tiem novērsos un atdevu tos viņu pretiniekiem, un tie visi krita no zobena. Es tiem atdarīju par viņu nešķīstību un grēkiem, es no tiem novērsos! Tā saka Kungs Dievs: tagad es vedu atpakaļ Jēkaba gūstekņus, es esmu žēlsirdīgs Israēla namam, es esmu iededzies par savu svēto vārdu! Tie aizmirsīs savu negodu un neuzticību, ar ko grēkojuši pret mani, un atkal dzīvos drošībā savā zemē, nekas tos nebiedēs! Kad es tos būšu atvedis no tautām, sapulcinājis no ienaidnieku valstīm, es viņos apliecināšu savu svētumu, daudzām tautām redzot. Tad tie zinās, ka es esmu Kungs, viņu Dievs. Es tos aizvedu trimdā pie tautām, un es tos savākšu atpakaļ viņu zemē – nevienu no tiem es tur vairs neatstāšu! Es no tiem vairs nenovērsīšos, kad būšu izlējis savu Garu pār Israēla namu!” saka Kungs Dievs. Divdesmit piektajā gūsta gadā, gada sākumā, mēneša desmitajā dienā – četrpadsmitajā gadā kopš Jeruzālemes ieņemšanas – tajā dienā Kunga roka bija pār mani un aizveda mani turp. Dievišķā redzējumā viņš aiznesa mani uz Israēla zemi un nolika mani augstā kalnā, un tā dienvidu pusē atradās itin kā pilsēta. Viņš mani aizveda turp, un redzi – tur stāvēja tāds kā vara vīrs! Tam rokā bija linu aukla un mērkoks, un viņš stāvēja vārtos. Šis vīrs man teica: “Cilvēka dēls, skaties ar acīm, klausies ar ausīm un paturi prātā visu, ko es tev rādīšu, jo tu esi atvests tādēļ, lai redzētu. Visu, ko redzēsi, stāsti Israēla namam.” Redzi, ārpusē visapkārt templim bija mūris. Vīram rokā mērkoks – sešas olektis garš, vienas olekts garums – olekts un sprīdis! Viņš mērīja mūri: biezums – viens mērkoks, augstums – viens mērkoks. Viņš pienāca pie vārtiem, kas rīta pusē, uzkāpa pa kāpnēm un mērīja vārtu slieksni, tā platums bija viens mērkoks. Sardzes istaba bija mērkoku gara un mērkoku plata, starp sardzes istabām – piecas olektis. Vārtu slieksnis iekšpus lieveņa līdz templim – viens mērkoks. Viņš mērīja vārtu lieveni tempļa iekšpusē, un tas bija viens mērkoks. Tad viņš mērīja vārtu lieveni – astoņas olektis, vārtu stenderes bija divas olektis platas. Vārtu lievenis bija tempļa pusē. Austrumu pusē bija trīs vārtu sardzes istabas no vienas puses un trīs no otras. Visām trim bija vienāds mērs, arī stenderes abās pusēs bija vienāda izmēra. Viņš mērīja vārtu platumu, tas bija desmit olektis. Vārtu garums bija trīspadsmit olektis. Abu sardzes istabu priekšpusē bija vienu olekti plats norobežojums. Sardzes istaba bija sešas olektis plata un sešas gara. Tad viņš mērīja vārtus no vienas sardzes istabas augšas līdz otrai, un platums no vienām durvīm līdz otrām bija divdesmit piecas olektis. Viņš noteica stenderu mēru – tas bija sešdesmit olektis. Vārtiem visapkārt bija pagalms. No vārtu ieejas līdz lieveņa vārtu ieejai bija piecdesmit olektis. Visapkārt sardzes istabai un stenderēm vārtu iekšpusē bija logi ar sašaurinājumu ārpusē, tādi logi bija arī visapkārt lievenim. Stenderēs bija iegrebtas palmas. Tad viņš aizveda mani uz ārējo pagalmu. Redzi, tur bija istabas, un pagalmam visapkārt bija akmens grīda, kopā pavisam bija trīsdesmit istabas. Akmens grīda bija vārtu pusē, tā bija tikpat plata kā vārti. Šī bija apakšējā grīda. Viņš mērīja no apakšējo vārtu priekšpuses līdz iekšējā pagalma ārpusei, tur bija simts olektis uz austrumiem un ziemeļiem. Tad viņš mērīja vārtus, kas uz ziemeļu pusi pie ārējā pagalma, to garumu un platumu. Trīs vārtu sardzes istabas bija vienā pusē, trīs otrā pusē. Šo vārtu stenderes un lievenis bija tāds pats kā pirmajiem vārtiem, garums – piecdesmit olektis, platums – divdesmit piecas olektis. Logi, lievenis un palmu grebumi bija tādi paši kā vārtiem austrumu pusē. Uzejot augšā septiņus pakāpienus, priekšā bija lievenis. Iekšpagalma vārti bija iepretī Ziemeļu un Austrumu vārtiem. Viņš mērīja no vieniem vārtiem līdz otriem, tur bija simts olektis. Tad viņš aizveda mani dienvidu pusē. Redzi, Dienvidu vārti! Viņš mērīja stenderes un lieveni, arī šie mēri bija tādi paši kā iepriekš. Logi tāpat kā iepriekš bija visapkārt lievenim, tas bija piecdesmit olektis garš un divdesmit piecas olektis plats. Uz lieveni veda septiņi pakāpieni. Stenderēm abās pusēs bija palmu grebumi. Iekšpagalma vārti bija uz dienvidu pusi. Viņš mērīja no šiem vārtiem līdz Dienvidu vārtiem, tur bija simts olektis. Tad viņš mani pa Dienvidu vārtiem ieveda iekšpagalmā. Viņš mērīja Dienvidu vārtus, tie bija tādi paši kā iepriekš. Arī sardzes istabas, stenderes un lievenis bija tāds pats kā iepriekš. Logi bija visapkārt lievenim, tas bija piecdesmit olektis garš un divdesmit piecas olektis plats. Tie bija visapkārt lievenim piecdesmit olekšu garumā un divdesmit piecu olekšu platumā. Lievenis bija uz ārējā pagalma pusi, uz stenderēm bija palmu grebumi. Augšup veda astoņi pakāpieni. Viņš mani aizveda uz iekšpagalma austrumu pusi. Viņš mērīja vārtus, tie bija tādi paši kā iepriekš. Arī sardzes istabas, stenderes un lievenis bija tāds pats kā iepriekš. Logi bija visapkārt lievenim, tas bija piecdesmit olektis garš un divdesmit piecas olektis plats. Lievenis bija uz ārpagalma pusi. Stenderēm abās pusēs bija palmu grebumi. Augšup veda astoņi pakāpieni. Viņš mani aizveda pie Ziemeļu vārtiem. Viņš tos mērīja, un tie bija tādi paši kā iepriekš. Sardzes istabas, stenderes un lievenis, kam visapkārt logi, bija piecdesmit olektis garš un divdesmit piecas olektis plats. Lievenis bija uz ārpagalma pusi. Stenderēm abās pusēs bija palmu grebumi. Augšup veda astoņi pakāpieni. Vārtu ailā bija kambaris ar durvīm, kur mazgāja sadedzināmo upuri. Vārtu lieveņa abās pusēs bija divi galdi, uz kuriem kāva sadedzināmo upuri, grēka upuri un vainas upuri. Ārpusē, pie Ziemeļu vārtu ieejas kāpnēm, bija divi galdi, tiem pretī, otrā pusē pie vārtu lieveņa arī bija divi galdi – četri galdi vārtu vienā pusē un četri galdi vārtu otrā pusē, kopā astoņi galdi upuru kaušanai. Arī četri galdi no tēstiem akmeņiem sadedzināmajam upurim, pusotru olekti gari, pusotru olekti plati un vienu olekti augsti. Uz tiem lika sadedzināmā un citu upuru kaušanas rīkus. Tiem visapkārt bija sprīdi plati āķi. Uz galdiem bija upura gaļa. Iekšējo vārtu ārpusē bija istabas dziedātājiem, tās atradās iekšpagalmā. Viena bija pie Ziemeļu vārtiem dienvidpusē, un otra bija pie Austrumu vārtiem ziemeļpusē. Viņš man sacīja: “Šīs istabas, kas pret dienvidiem, ir priesteriem, kas uzrauga templi, bet istabas, kas pret ziemeļiem, ir priesteriem, kas uzrauga altāri, – tie ir Cādoka dēli no Levī pēcnācējiem, kas drīkst tuvoties un kalpot Kungam.” Viņš mērīja pagalmu, tā garums bija simts olekšu, un arī platums bija simts olekšu, tam bija četri stūri. Altāris bija tempļa priekšā. Viņš mani aizveda pie tempļa lieveņa. Viņš mērīja lieveni, tam bija piecas olektis no abām pusēm, un vārtu platums no abām pusēm bija trīs olektis. Lieveņa garums bija divdesmit olektis un platums vienpadsmit olektis. Augšā veda kāpnes, stenderu abās pusēs bija stabi. Viņš mani aizveda pie tempļa un mērīja stenderes, to platums abās pusēs bija sešas olektis. Durvju platums bija desmit olektis, abas durvju puses bija piecas olektis platas. Tad viņš mērīja templi, tā garums bija četrdesmit olektis un platums četrdesmit olektis. Viņš iegāja iekšā un mērīja durvju stenderes, katra bija divas olektis, un durvis – tās bija sešas olektis, bet ieeja septiņas olektis plata. Tad viņš mērīja telpu tempļa priekšā, tās garums bija divdesmit olektis un platums bija divdesmit olektis. Viņš man sacīja: “Šī ir svētumu svētuma vieta!” Tad viņš mērīja tempļa mūri, tas bija sešas olektis biezs. Piebūves telpu platums bija četras olektis, un tie bija visapkārt templim. Telpas bija trijos stāvos, katrā trīsdesmit. Telpas balstījās uz mūra, kas bija visapkārt templim, bet nebalstījās uz paša tempļa sienas. Telpas visapkārt templim bija platākas katrā nākamajā stāvā, jo katrā nākamajā stāvā visapkārt templim nāca klāt piebūves. Kāpnes no apakšējā stāva veda augšup caur vidējo stāvu. Es redzēju templim visapkārt paaugstinājumu. Piebūves pamati bija vesels mērkoks – sešas olektis augsti. Telpu ārējā mūra biezums bija piecas olektis. Brīva vieta starp telpām templī un starp pārējām telpām bija divdesmit olektis visapkārt templim. Telpu durvis bija brīvajā pusē – vienas uz ziemeļiem un otras uz dienvidiem. Brīvās vietas platums bija piecas olektis no visām pusēm. Rietumu pusē pretī pagalmam bija nams, kura platums bija septiņdesmit olektis. Nama mūris visapkārt bija piecas olektis biezs un deviņdesmit olektis garš. Tad viņš mērīja templi. Tā garums bija simts olekšu, arī pagalms, nams un mūris bija simts olekšu garumā. Tempļa priekšpuse un pagalms austrumu pusē bija simts olekšu plati. Tad viņš mērīja arī nama garumu, kurš bija pretī pagalmam, kas aiz tempļa, un tam abās pusēs bija simts olekšu garas ejas. Tempļa iekšpusi un pagalma lieveņus, kā arī sliekšņus, logus ar sašaurinājumu un ejas, kas visiem trim bija apkārt, sākot no sliekšņa, klāja koks – arī grīdas un sienas līdz logiem, un logu slēģi. Virs tempļa durvīm iekšpusē un ārpusē, kā arī visapkārt mūrim gan iekšpusē, gan ārpusē bija grebumi – ķerubi un palmas. Ķerubi mijās ar palmām, katram ķerubam bija divas sejas. Pret vienu palmas pusi bija pavērsta cilvēka seja, bet pret otru – lauvas. Tā bija apdarināts viss templis. No grīdas līdz durvju augšai uz tempļa sienām bija izgrebti ķerubi un palmas. Tempļa durvju apmale bija četrstūraina, un svētās vietas priekšā tā bija tāda pati. Koka altāris bija trīs olektis augsts un divas olektis garš, tā stūri, pamats un malas bija no koka. Viņš man sacīja: “Šis ir galds, kas stāv Kunga priekšā!” Tempļa svētvietai bija divas durvis. Divviru durvis mūra vienā pusē un divviru durvis otrā pusē. Arī uz tempļa durvīm bija izgrebti ķerubi un palmas, tāpat kā uz tempļa sienām, un ārpusē lievenis bija pārsegts ar koku. Arī uz logiem ar sašaurinājumu lieveņa malās abās pusēs bija izgrebtas palmas, un arī tempļa telpas bija pārsegtas ar jumtu. Viņš mani izveda ziemeļu puses ārējā pagalmā. Viņš mani aizveda pie istabām, kas pretī tempļa pagalmam un namam ziemeļu pusē. Nams, ar durvīm pret ziemeļiem, bija simts olekšu garš un piecdesmit olekšu plats. Trīs stāvos iepretī iekšējam pagalmam un iepretī ārējā pagalma bruģim viena pretī otrai bija divas ejas, katra divdesmit olekšu garumā. Iekšpusē, istabu priekšā bija desmit olekšu plata un simts olekšu gara eja ar durvīm uz ziemeļiem. Augšējās istabas bija šaurākas nekā apakšējās un vidējās, jo eja tās sašaurināja. Trešā stāva istabām nebija stabu, kā tas bija pagalmam, tādēļ tās bija šaurākas nekā apakšējās un vidējās. Ārpusē gar istabām un ārējo pagalmu bija mūris – istabu priekšā tas atradās piecdesmit olekšu garumā. Istabu rinda, kas atradās pie ārējā pagalma, bija piecdesmit olekšu garumā, bet tā, kas pretī templim, – simts olekšu. Apakšējām istabām ieeja bija austrumu pusē, ienākot no ārējā pagalma. Visa mūra garumā pagalma austrumu pusē pretī pagalmam un namam bija istabas, un tām pretī bija eja. Istabas bija tādas pašas kā ziemeļu pusē, tikpat garas un platas, un arī visas izejas, iekārtojums un durvis bija tādas pašas. Tāpat ieejas istabās dienvidu pusē. Ieejas durvis bija ejas sākumā, kura gāja gar mūri uz austrumiem. Viņš man sacīja: “Istabas pretī pagalmam ziemeļu un dienvidu pusē ir svētas. Tur priesteri, kuri drīkst tuvoties Kungam, var ēst vissvētākos upurus. Vissvētākie upuri – labības dāvana, grēka upuris un vainas upuris – ir jāliek tur, jo tā ir svētvieta. Kad priesteri te ienāk, tie neiet ārā no svētvietas ārējā pagalmā, bet vispirms atstāj šeit savas drānas, kurās kalpojuši, jo tās ir svētas. Tiem jāuzvelk citas drānas, pirms tie dodas pie ļaudīm.” Kad viņš bija beidzis mērīt tempļa iekšpusi, viņš mani izveda ārā pa austrumu puses vārtiem un mērīja visu tiem apkārt. Viņš ar mērkoku mērīja austrumu pusē – tur bija pieci simti olekšu. Tad viņš mērīja ziemeļu pusē – tur bija pieci simti olekšu. Pēc tam viņš mērīja dienvidu pusē – tur bija pieci simti olekšu. Tad viņš pagriezās uz rietumu pusi, un arī tur ar mērkoku nomērīja pieci simti olekšu. Viņš mērīja mūri visapkārt no visām četrām pusēm, tā garums bija pieci simti olekšu un platums pieci simti olekšu – tā svētais bija nošķirts no parastā. Viņš mani aizveda pie vārtiem austrumu pusē. Un redzi – Israēla Dieva godība nāca no austrumu puses kā lielu ūdeņu krākšana, un zeme mirdzēja godībā! Tas bija līdzīgs redzējumam, ko es skatīju, kad devos izpostīt pilsētu, un līdzīgs redzējumam, ko es skatīju pie Kebaras upes, un es kritu uz sava vaiga. Kunga godība ienāca templī pa austrumu puses vārtiem. Gars mani pacēla un ienesa iekšējā pagalmā. Un redzi – templi piepildīja Kunga godība! Tas vīrs stāvēja man blakus, un es dzirdēju – kāds uzrunāja mani no tempļa: “Cilvēka dēls, šī ir mana troņa vieta – vieta, ko min manas kājas, – un es pie Israēla dēliem mitīšu mūžīgi! Israēla nams vairs neapgānīs manu svēto vārdu – ne viņi, ne viņu ķēniņi – nedz ar savu maucību, nedz ar mirušo ķēniņu svētvietām. Tie lika savus sliekšņus blakus manam slieksnim un savas durvju apmales blakus manām durvju apmalēm, vienīgi mūris bija starp mani un viņiem! Tie ar savām preteklībām apgānīja manu svēto vārdu, un es dusmās tos iznīcināju. Lai tie vāc projām no manis savu maucību un ķēniņu līķus, tad es mitīšu pie tiem mūžīgi! Cilvēka dēls, stāsti par šo templi Israēla namam, lai tie kaunas par savu vainu, lai tie izmēra, cik tā liela. Ja tiem ir kauns par visu, ko tie darījuši, tad pavēsti tiem, kādam jāizskatās templim: tā iekārtojumam, izejām un ieejām – visu, kā tam jāizskatās, un arī visus likumus un norādījumus par to. Raksti, lai viņi redz un ielāgo to, kāds tas ir, un pilda visus likumus un norādījumus. Šis ir tempļa likums: robežas visapkārt kalna virsotnei ir svētumu svētuma vieta! – Redzi, tāds ir tempļa likums! Šādi ir altāra izmēri olektīs – viena olekts ir olekts un sprīdis. Iedobe ir vienu olekti dziļa un olekti plata, visapkārt norobežota ar sprīdi augstu apmali. Šāds ir altāra pamats: no iedobes zemē līdz apakšējai dzegai ir divas olektis un platumā viena olekts. No mazās dzegas līdz lielajai dzegai ir četras olektis un platumā viena olekts. Altāra pavards ir četras olektis augsts, un augšup no pavarda paceļas četri ragi. Altāra pavards ir četrstūrains, divpadsmit olektis garš un divpadsmit olektis plats. Arī dzega ir četrstūraina, četrpadsmit olektis gara un četrpadsmit plata. Tai visapkārt ir pusolekti plata apmale un olekti dziļa iedobe. Pakāpieni ir austrumu pusē.” Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, tā saka Kungs Dievs: šie ir norādījumi par altāri tai dienai, kad to uzcels, lai tur upurētu sadedzināmos upurus un slacītu asinis. Tie doti Levī priesteriem no Cādoka dzimtas, kuri man tuvosies, lai kalpotu, saka Kungs Dievs. Grēka upurim dod jaunu vērsi. Tad ņem tā asinis un apzied altāra četrus ragus, četrus dzegas stūrus un apmali. Šķīstī to, izpirkdams vainu. Pēc tam ņem grēka upura vērsi un sadedzini tempļa paredzētajā vietā ārpus svētvietas. Nākamajā dienā par grēka upuri pienes āzi bez vainas, bet altāris jāšķīsta tāpat, kā to šķīstīja ar vērsi. Kad beigsi šķīstīt, upurē jaunu vērsi bez vainas un aunu bez vainas – tos tu pienesīsi Kungam, un priesteri tiem uzbērs sāli – upurē to par sadedzināmo upuri Kungam. Septiņas dienas grēku upurim pienes pa vienam āzim, un pienes arī vienu jaunu vērsi un aunu bez vainas. Septiņas dienas lai tie izpērk vainu, šķīsta un iesvētī altāri. Kad septiņas dienas būs pagājušas, astotajā un arī turpmākajās dienās priesteri altārī lai pienes sadedzināmos un miera upurus, tad es tos pieņemšu!” saka Kungs Dievs. Tad viņš mani aizveda atpakaļ pie svētvietas ārējiem vārtiem, kas pret austrumiem, – tie bija aizvērti. Tad Kungs man sacīja: “Lai šie vārti paliek aizvērti, un lai neviens tos neatver un neiet pa tiem, jo Kungs, Israēla Dievs, ir ienācis pa tiem! Vienīgi pats valdnieks drīkst tur sēdēt un ēst maizi pie Kunga – lai tas ienāk no vārtu lieveņa un iziet pa to pašu ceļu!” Viņš mani aizveda pie Ziemeļu vārtiem tempļa priekšā, un es skatījos, un redzi – Kunga godība piepilda Kunga templi! Tad es kritu uz sava vaiga. Kungs man sacīja: “Cilvēka dēls, ņem vērā, skaties ar acīm, klausies ar ausīm visu, ko es tev teikšu par Kunga tempļa likumiem un priekšrakstiem, par tempļa ieejām un izejām no svētvietas. Saki dumpīgajam Israēla namam: tā saka Kungs Dievs: nu diezgan jūsu preteklību, Israēla nams! Jūs manā svētvietā ievedāt svešiniekus neapgraizītām sirdīm un neapgraizītām miesām, tā apgānīdami manu templi, kad man pienesāt taukus un asinis. Ar savām preteklībām jūs esat lauzuši manu derību. Jūs nesargājāt manu svētvietu, bet likāt manu svētvietu sargāt citiem. Tādēļ tā saka Kungs Dievs: lai manā svētvietā neienāk neviens svešinieks ar neapgraizītu sirdi un miesu – neviens svešinieks, kas mīt pie Israēla dēliem. Levīti, kas bija tālu no manis, kad Israēls aizmaldījās pakaļ saviem elkiem, atbildēs par savu vainu. Manā svētvietā tiem jākalpo par tempļa vārtu uzraugiem, tiem jākalpo templī par sadedzināmo un citu upuru kāvējiem – tiem jābūt pie ļaudīm, lai kalpotu tiem. Bet, tādēļ ka tie kalpojuši saviem elkiem un bijuši par klupšanu Israēla namam, es zvēru ar paceltu roku, saka Kungs Dievs, tie atbildēs par savu vainu! Tie netuvosies man kā priesteri, tie netuvosies manām svētlietām, nedz maniem vissvētākajiem upuriem, bet būs apkaunoti preteklību dēļ, ko darījuši! Es tos ieceļu par tempļa sargiem un visu darbu veicējiem, kas tur jādara. Levī priesteri no Cādoka dzimtas, kas palika kalpot manā svētvietā, kad Israēla nams aizmaldījās prom no manis, tie lai man tuvojas un man kalpo, lai tie stāv manā priekšā un upurē man taukus un asinis, saka Kungs Dievs. Viņi lai ieiet manā svētvietā, viņi lai tuvojas manam galdam un kalpo man – viņi būs tie, kas man kalpos. Kad tie ieies pa vārtiem iekšpagalmā un kalpos iekšpagalma vārtos, tiem jāapvelk lina drānas, lai tiem mugurā nav nekas no vilnas. Lai tiem galvā ir lina galvauts un gurni segti lina biksēm, lai tie netērpjas drānās, kas sviedrē. Kad tie iet ārējā pagalmā pie ļaudīm, lai tie noģērbj drānas, kurās kalpojuši, atstāj tās svētajās istabās un saģērbjas citās drānās – lai nesvēta ļaudis savām drānām. Lai tie nenoskuj pliku galvu un lai neaudzē garus matus, bet kārtīgi apgriež. Kad priesteriem jāiet iekšējā pagalmā, lai tie nedzer vīnu. Ne atraitni, ne šķirtu lai tie neņem sev par sievu – tikai no Israēla nama jaunavām, vai priestera atraitni tie var ņemt par sievu. Tiem jāmāca maniem ļaudīm, kā nošķirt svētu no parasta un kā zināt, kas nešķīsts, kas šķīsts. Katrs strīds, kas nonāk tiesā, tiem jāiztiesā pēc maniem spriedumiem, tiem jāsargā mana bauslība un mani likumi un jāsvēta mans sabats. Lai neviens no tiem netuvojas mirušajam, ka neapgānās, – vienīgi, ja mirušais ir paša tēvs, māte, dēls, meita vai neprecēta māsa, tie drīkst apgānīties, bet pēc tam, kad tie šķīstījušies, jāpieskaita vēl septiņas dienas, tad lai iet svētvietā – kalpot iekšpagalmā svētvietā un upurēt grēku upuri, saka Kungs Dievs. Tāds ir viņu mantojums – vienīgais priesteru mantojums esmu es! Jums nav jādod tiem mantojums Israēlā – es esmu viņu mantojums! Lai tie ēd labības dāvanu, grēka upuri un vainas upuri. Visas Dievam veltītās lietas Israēlā piederēs viņiem – no visa pirmie augļi un viss, ko jūs ziedojat, lai pieder priesteriem. Arī jūsu labības pirmie augļi jādod priesteriem, lai rimtums un svētība ir jūsu namā! Priesteri lai neēd ne putnu, ne lopu, kas nosprādzis vai zvēra saplēsts. Kad jūs dalīsiet zemi īpašumā, nododiet Kungam svēto zemes gabalu divdesmit pieci tūkstošu olekšu garumā un divdesmit tūkstošu olekšu platumā – viss šis gabals ir svēts. No tā lai četrstūris, pieci simti olekšu uz pieciem simtiem olekšu liels, tiek svētnīcai, un tam visapkārt lai paliek piecdesmit olekšu brīvas zemes. Un no tā atmēri garumā divdesmit piecus tūkstošus olekšu un platumā desmit tūkstošus olekšu, tur lai ir svētumu svētuma vieta. Svētais zemes gabals lai pieder priesteriem, kas kalpo svētnīcā, – tiem, kas tuvojas Kungam, lai kalpotu. Tā ir viņu mājvieta, svētnīcas svētvieta. Levītiem, kas kalpo templī, lai pieder divdesmit pieci tūkstoši olekšu gara un desmit tūkstoši olekšu plata vieta ar pilsētām, kur dzīvot. Pilsētā jums jādod par mantojuma daļu piecus tūkstošus plats un divdesmit tūkstošus garš zemes gabals blakus svētajai daļai, tas lai pieder visam Israēla namam. Valdnieka zeme lai ir blakus svētajai zemei un pilsētas īpašumam – gan pie svētā, gan pilsētas īpašuma, gan jūras pusē, gan rīta pusē, – tās garums lai ir tāds pats kā blakus gabalam, no vakariem līdz rītiem. Tā lai ir viņa daļa Israēlā. Mani valdnieki lai vairs neapspiež manu tautu, bet dod zemi Israēla namam pēc viņu ciltīm. Tā saka Kungs Dievs: gana jums, Israēla valdnieki! Atstājieties no varasdarbiem un laupīšanas, dariet tiesu un taisnību! Neizdzeniet manus ļaudis! – saka Kungs Dievs. Lai jums ir pareizi atsvari, pareiza ēfa un pareizs bats. Ēfa un bats lai ir vienādi – bats ir omera desmitā daļa, un arī ēfa ir omera desmitā daļa – tos mēra pēc omera. Šekelī jābūt divdesmit gerām. Divdesmit šekeļu un divdesmit pieci šekeļi, un vēl piecpadsmit šekeļi lai jums ir viena mina. Šāds lai ir jūsu upuris – sestā daļa ēfas no katra kviešu omera un sestā daļa ēfas no katra miežu omera. Eļļas noteiktā deva lai ir viens bats no desmit batiem – viens bats no koras, un arī viens bats no omera, jo desmit bati ir viens omers. Un viena avs no katriem diviem simtiem sīklopu Israēla leknajās ganībās lai ir klāt labības dāvanai, sadedzināmajam upurim un miera upurim, lai apklātu tiem grēku, saka Kungs Dievs. Lai visa tauta visā zemē gādā šo upuri Israēla valdniekam, un viņam tas jāpienes par sadedzināmo upuri, labības dāvanu un lejamo upuri svētkos, jaunā mēnesī, sabatos un visās Israēla nama sapulcēs. Viņš lai upurē grēka upuri, labības dāvanu, sadedzināmo un miera upuri – lai apklātu Israēla nama grēku. Tā saka Kungs Dievs: pirmā mēneša pirmajā dienā ņem jaunu vērsi, kas bez vainas, un šķīstī svētvietu. Priesteris lai ņem grēka upura asinis un apziež tempļa durvju apmales, altāra dzegas četrus stūrus un iekšpagalma vārtu stabus. Tāpat dari arī mēneša septītajā dienā – par tiem, kas grēkojuši maldu vai nezināšanas dēļ, – tā tu apklāsi grēku par templi. Mēneša četrpadsmitajā dienā lai jums ir Pashas svētki – septiņas dienas ēdiet neraudzētu! Tajā dienā valdnieks sev un visai tautai lai upurē grēka upurim vērsi. Septiņas svētku dienas lai viņš upurē sadedzināmo upuri Kungam – septiņus vēršus un septiņus aunus bez vainas, un visas septiņas dienas lai katru dienu par grēka upuri upurē āzi. Pie katra upura vērša un auna lai viņš pienes labības dāvanai vienu ēfu miltu un pie katras ēfas vienu hīnu eļļas. Svētkos, kas ilgst septiņas dienas pirms septītā mēneša piecpadsmitās dienas, lai viņš upurē tādu pašu grēka upuri, sadedzināmo upuri, labības dāvanu un eļļu. Tā saka Kungs Dievs: iekšpagalma vārti, kas pret austrumiem, lai sešas darba dienas stāv aizvērti, bet sabatā un jauna mēness dienās tiem jābūt atvērtiem. Valdniekam jāienāk pa lieveņa vārtiem un jānostājas pie vārtu stabiem. Priesteri lai upurē viņa sadedzināmo un miera upuri, viņš pats lai zemojas pie vārtu sliekšņa un tad iet ārā, bet vārtus lai neaizver līdz vakaram. Sabatos un jaunā mēnesī ļaudis lai vārtos zemojas Kungam. Sadedzināmais upuris, ko valdnieks sabatos upurē Kungam, ir: seši jēri un auns bez vainas un viena ēfa labības dāvanas pie auna, bet pie jēriem labības dāvana lai ir tāda, cik grib, un viens hīns eļļas pie ēfas. Jauna mēness dienā jādod jauns vērsis bez vainas, seši jēri un auns bez vainas, un lai dod labības dāvanu – vienu ēfu miltu pie vērša un vienu ēfu pie auna, bet pie jēriem – cik var un vēl vienu hīnu eļļas pie ēfas. Valdniekam jānāk pa lieveņa vārtiem un jāaiziet pa to pašu ceļu. Kad noteiktajos svētkos ļaudis nāk pie Kunga, tad tiem, kuri ienāk pa Ziemeļu vārtiem zemoties, jāiziet ārā pa Dienvidu vārtiem, un tiem, kuri ienāk pa Dienvidu vārtiem, jāiziet pa Ziemeļu vārtiem. Neviens lai neiet ārā pa tiem vārtiem, pa kuriem ienācis, bet pa pretējiem vārtiem. Lai valdnieks iet ar tiem reizē, un, kad tie iet ārā, lai arī viņš iet ārā. Svētkos un noteiktajās sanāksmēs labības dāvana lai ir viena ēfa miltu pie vērša un viena ēfa pie auna, pie jēriem – cik grib, un hīns eļļas pie ēfas. Ja valdnieks labprātīgi pienes sadedzināmo vai miera upuri Kungam, tad lai viņš atver Austrumu vārtus un upurē sadedzināmo un miera upuri, kā viņš to dara sabata dienās. Kad viņš iet prom, lai aizver vārtus aiz sevis. Viņam katru dienu – ik rītu – jāupurē par sadedzināmo upuri Kungam gadu vecs jērs bez vainas, un ik rītu viņam jāpienes labības dāvana Kungam – sestdaļa ēfas miltu un trešdaļa hīna eļļas, ar ko aplaistīt miltus. Tas ir mūžīgs un neatceļams likums! Ik rītu upurim jāpienes jērs, labības dāvana un eļļa. Tā saka Kungs Dievs: ja valdnieks kādam no saviem dēliem dod dāvanu, tad tā lai paliek viņa dēlam par mantojumu, bet, ja valdnieks dāvanu dod kādam no saviem vergiem, tad lai tā viņam ir īpašumā līdz brīvlaišanas gadam, pēc tam lai dod atpakaļ valdniekam, jo viņa īpašums drīkst piederēt viņa dēliem. Valdnieks lai neņem neko no ļaužu īpašuma, lai neatņem tiem viņu mantojumu. Saviem dēliem lai viņš dod mantojumu no sava īpašuma – maniem ļaudīm lai neatņem viņu mantojumu!” Pa ieeju, kas blakus Ziemeļu vārtiem, viņš mani ieveda priesteru svētajās istabās un rādīja man kādu vietu rietumu galā, un teica man: “Šī ir tā vieta, kur priesteri vārīs vainas un grēka upura gaļu un ceps labības dāvanu – lai to nenes ārējā pagalmā un nesvēta ar to ļaudis.” Viņš mani izveda ārējā pagalmā un veda mani uz visiem četriem pagalma stūriem, un redzi – katrā pagalma stūrī bija vēl viens pagalms. Četros pagalma stūros bija noslēgti pagalmi, četrdesmit olekšu gari un trīsdesmit plati, visi četri stūra pagalmi bija viena lieluma. Visiem četriem visapkārt bija akmens sēta, un visapkārt sētai bija vietas pavardiem. Viņš man teica: “Šie ir pavardu nami, kur tempļa kalpotājiem vārīt tautas kaujamos upurus.” Tad viņš mani aizveda atpakaļ pie tempļa durvīm: redzi, no tempļa sliekšņa apakšas tek ūdens! – tas ir tempļa austrumu pusē, jo tempļa priekšpuse ir pret austrumiem. Ūdens tek lejup gar tempļa dienvidu sienu, dienvidos no altāra. Viņš izveda mani ārā pa Ziemeļu vārtiem un pa ārpusi veda pie ārējiem vārtiem, kas austrumos. Un redzi – ūdens rasoja no dienvidu puses! Vīrs ar mērauklu rokā gāja uz austrumu pusi, nomērīja tūkstoš olekšu un lika man brist cauri – ūdens man bija līdz potītēm. Viņš atkal nomērīja tūkstoti un lika man brist cauri – ūdens man bija līdz ceļiem. Vēlreiz viņš nomērīja tūkstoti un lika man brist cauri – ūdens man bija līdz gurniem. Atkal viņš nomērīja tūkstoti – nu tā ir upe! Es tai nevarēju pārbrist, un ūdens vēl ceļas – tā ir upe, kur jāpeld, tai nevar pārbrist! Viņš man sacīja: “Cilvēka dēls, redzēji!?” Tad viņš veda mani atpakaļ gar upes krastu. Es nācu, un redzi – upes abos krastos milzum daudz koku! Viņš man sacīja: “Šis ūdens plūst uz austrumu pusi, traucas lejup caur klajumu un ietek jūrā. Kad tas ieplūst jūrā, tad ūdeņi ir dziedināti! Tad dzīvos visi, kas kust, kur vien šī upe tek, arī zivju būs ļoti daudz, jo, kur vien šis ūdens plūdīs, visi būs dziedināti! Visur, kur upe plūdīs, būs dzīvība! Zvejnieki pie tās stāvēs no Ēn-Gedī līdz Ēn-Eglaimai – tur būs, kur tīklus mest. Tur zivju būs tik daudz kā Lielajā jūrā! Tik dīķi un dumbrāji netiks dziedināti, lai būtu, kur ņemt sāli. Upes abos krastos augs dažādi augļu koki – lapas tiem nevītīs, tiem netrūks augļu, ik mēnesi tie dos jaunu ražu, jo tie veldzēsies no svētvietas! To augļi būs ēšanai un lapas dziedināšanai!” Tā saka Kungs Dievs: “Šīs ir robežas, kā jums dalīt zemi īpašumā starp divpadsmit Israēla ciltīm – Jāzepam divas daļas! – tā jums jāsadala vienādās daļās, es paceltu roku zvērēju par to, ka došu to jūsu tēviem. Šī zeme jums piešķirta mantojumā. Šādas ir zemes robežas: ziemeļu pusē no Lielās jūras caur Hetlonu virzienā uz Cedādu, Hamātu, Bērotu, Sibraimu, kas starp Damasku un Hamātu, un līdz Hācer-Tīkonai, kas blakus Haurānai. Tad robeža iet no jūras uz Hacar-Ēnānu gar Damaskas robežu un ziemeļos gar Hamātas ziemeļu pusi. Tā ir ziemeļu robeža. Austrumu robeža sniedzas starp Haurānu un Damasku, Gileādu un Israēla zemi gar Jardānu uz Austrumu jūru līdz Tamārai. Tā ir austrumu robeža. Dienvidu robeža ir no Tamāras līdz Kādēšas Merībai un tad gar ieleju līdz Lielajai jūrai. Tā ir dienvidu robeža. Rietumu pusē robeža ir Lielā jūra, līdz ieejai Hamātā. Tā ir rietumu puse. Sadaliet šo zemi Israēla ciltīm. Piešķiriet to mantojumā gan sev, gan svešiniekiem, kas dzīvo pie jums un dzemdējuši bērnus, lai tie jums ir kā Israēla dēli – piešķiriet tiem mantojumu pie Israēla ciltīm! Pie kuras cilts svešinieks dzīvo, tur dodiet tam mantojumu,” saka Kungs Dievs. “Šie ir cilšu vārdi: Dāna apgabals ir pašos ziemeļos, virzienā uz Hetlonu līdz ieejai Hamātā, tad gar Hacar-Ēnānu – ziemeļos paliek Damaskas robeža blakus Hamātai no austrumiem līdz jūrai. Līdzās Dānam no austrumiem līdz rietumiem – Ašēra apgabals. Līdzās Ašēram no austrumiem līdz rietumiem – Naftālī apgabals. Līdzās Naftālī no austrumiem līdz rietumiem – Manases apgabals. Līdzās Manasem no austrumiem līdz rietumiem – Efraima apgabals. Līdzās Efraimam no austrumiem līdz rietumiem – Rūbena apgabals. Līdzās Rūbenam no austrumiem līdz rietumiem – Jūdas apgabals. Līdzās Jūdam no austrumiem līdz rietumiem jums lai ir īpašais apgabals: divdesmit piecus tūkstošus olekšu platumā un garumā tik liels, kā vienas cilts apgabals no austrumiem līdz rietumiem, tam vidū – svētvieta. Īpašais apgabals Kungam lai ir divdesmit piecus tūkstošus garš un desmit tūkstošus olekšu plats. Tā lai ir svētā daļa priesteriem – uz ziemeļiem divdesmit pieci tūkstoši, uz rietumiem desmit tūkstošu olekšu platumā, uz austrumiem desmit tūkstošu olekšu platumā un uz dienvidiem divdesmit piecu tūkstošu olekšu platumā, vidū – Kunga svētnīca. Tas lai ir iesvētītajiem priesteriem no Cādoka dēliem, kuri man kalpoja un nenomaldījās, kad Israēla dēli un levīti bija nomaldījušies. Tā ir viņu daļa no zemes īpašās daļas, svētumu svētuma vieta, kas robežojas ar levītu apgabalu. Levītu apgabals lai ir blakus priesteru robežai – divdesmit piecu tūkstošu olekšu garumā un desmit tūkstošu olekšu platumā, viss garums kopā – divdesmit pieci tūkstoši un platums desmit tūkstoši olekšu. Neko no tā nedrīkst pārdot vai mainīt pret citu zemes gabalu, jo tas ir svēts Kungam. Pieci tūkstoši olekšu, kas atlikušas blakus divdesmit piecu tūkstošu olekšu gabalam, lai ir kopējais gabals pilsētai un ganībām. Pilsētai jābūt pašā vidū. Šādi lai ir tās mēri: ziemeļu pusē – četri tūkstoši pieci simti, dienvidu pusē – četri tūkstoši pieci simti, austrumu pusē – četri tūkstoši pieci simti un rietumu pusē – četri tūkstoši pieci simti olekšu. Pilsētas ganības lai ir divi simti piecdesmit ziemeļu pusē, divi simti piecdesmit dienvidu pusē, divi simti piecdesmit austrumu pusē un divi simti piecdesmit olekšu rietumu pusē. Kas garumā vēl paliek pāri blakus svētajam apgabalam – desmit tūkstoši austrumos un desmit tūkstoši rietumos – tur lai audzē iztiku pilsētas strādniekiem. Pilsētas strādnieki lai ir no visām Israēla ciltīm. Viss svētais apgabals lai ir četrstūrains – divdesmit pieci tūkstoši uz divdesmit pieciem tūkstošiem, tas ir kopā ar pilsētas daļu. Kas svētajam apgabalam un pilsētas īpašumam abās pusēs paliek pāri, lai pieder valdniekam, – tas sniedzas no svētā apgabala līdz austrumu robežai – divdesmit pieci tūkstoši olekšu, un rietumu virzienā – divdesmit pieci tūkstoši olekšu līdz rietumu robežai. Šie gabali abās pusēs lai pieder valdniekam, un tiem vidū paliek svētais apgabals, un tā vidū – templis. Tāpat no levītu un pilsētas īpašumiem, kas atrodas valdnieka īpašuma vidū, pārējā daļa starp Jūdas un Benjāmina robežām pieder valdniekam. Un pārējām ciltīm: no austrumiem līdz rietumiem – Benjāmina apgabals. Līdzās Benjāminam no austrumiem līdz rietumiem – Šimona apgabals. Līdzās Šimonam no austrumiem līdz rietumiem – Jisašhara apgabals. Līdzās Jisašharam no austrumiem līdz rietumiem – Zebulūna apgabals. Līdzās Zebulūnam no austrumiem līdz rietumiem – Gāda apgabals. Līdzās Gāda apgabalam būs dienvidu robeža – no Tamāras līdz Kādēšas Merībai un tad gar ieleju līdz Lielajai jūrai. Šo zemi lai piešķir mantojumā Israēla ciltīm tieši šādās daļās,” saka Kungs Dievs. “Šādām jābūt ieejām pilsētā: ziemeļu puse – četri tūkstoši pieci simti olekšu, pilsētas vārti lai tiek saukti Israēla cilšu vārdos. Šie lai ir trīs ziemeļu puses vārti: Rūbena vārti, Jūdas vārti un Levī vārti. Austrumu puse – četri tūkstoši pieci simti olekšu un trīs vārti: Jāzepa vārti, Benjāmina vārti un Dāna vārti. Dienvidu puse – četri tūkstoši pieci simti olekšu un trīs vārti: Šimona vārti, Jisašhara vārti un Zebulūna vārti. Rietumu puse – četri tūkstoši pieci simti olekšu un trīs vārti: Gāda vārti, Ašēra vārti un Naftālī vārti. Pilsētai visapkārt – astoņpadsmit tūkstoši olekšu. No tās dienas pilsēta tiks saukta: Šeit ir Kungs!” Jūdas ķēniņa Jehojākīma trešajā valdīšanas gadā pret Jeruzālemi nāca Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars un aplenca to. Kungs atdeva viņam Jūdas ķēniņu Jehojākīmu un arī lielu daļu Dieva nama trauku. Ķēniņš tos nogādāja Šināras zemē, savu dievu namā – traukus viņš novietoja dievu nama mantnīcā. Ķēniņš pavēlēja einuhu priekšniekam atlasīt no Israēla dēliem, no ķēniņu un augstmaņu dzimtas, jaunekļus bez nevienas vainas, izskatīgus, gudrībās izveicīgus, zinīgus un sapratīgus mācībā, spējīgus kalpot ķēniņa pilī – un mācīt tiem kaldiešu rakstus un valodu. Ķēniņš noteica ik dienas dot tiem lieliskus ķēniņa ēdienus un vīnu, ko viņš pats dzer, – trīs gadus lai spēcina viņus, un, kad mācību laiks būs beidzies, lai tie stājas ķēniņa priekšā. Starp Jūdas dēliem bija Daniēls, Hananja, Mīšaēls un Azarja. Einuhu priekšnieks tiem deva citus vārdus: Daniēlam – Bēltšacars, Hananjam – Šadrahs, Mīšaēlam – Mēšahs, Azarjam – Abēd-Nego. Bet Daniēls apsvēra savā prātā, kā lai neapgānās ar lieliskajiem ķēniņa ēdieniem un vīnu, ko tas dzer. Viņš runāja ar einuhu priekšnieku par to, kā lai neapgānās. Dievs deva Daniēlam, ka einuhu priekšnieks kļuva laipns un līdzjūtīgs. Einuhu priekšnieks sacīja Daniēlam: “Es bīstos sava kunga, ķēniņa, kas jums noteicis ko ēst un dzert. Ja nu viņš ierauga, ka esat panīkuši, nevis kā citi jūsu vecuma jaunekļi, tad jūs mani nosūdzēsiet ķēniņam!” Daniēls nu saka einuhu priekšnieka ieceltajam uzraugam pār Daniēlu, Hananju, Mīšaēlu un Azarju: “Pārbaudi savus kalpus desmit dienas – lai mums dod ēst dārzeņus un dzert ūdeni. Pēc tam lai mūs salīdzina ar citiem jaunekļiem, kas ēd ķēniņa lieliskos ēdienus. Un tad dari ar saviem kalpiem, kā pats redzi.” Viņš tos uzklausīja un pārbaudīja desmit dienas. Pēc desmit dienām viņš redzēja, ka tie izskatās labāk un ir apaļīgāki par jaunekļiem, kas ēduši lieliskos ķēniņa ēdienus. Tad uzraugs nelika tiem ēst lieliskos ēdienus un dzert vīnu, bet deva tiem dārzeņus. Šiem četriem jaunekļiem Dievs deva izpratni mācībās, dažādu rakstu zināšanu un gudrību un Daniēlam arī prasmi skaidrot visādus redzējumus un sapņus. Noteiktā laika beigās, kad ķēniņš lika tos atvest, einuhu priekšnieks tos ieveda pie Nebūkadnecara, un ķēniņš runāja ar tiem. Viņu vidū nebija neviena tāda kā Daniēls, Hananja, Mīšaēls un Azarja. Tādēļ tie palika pie ķēniņa. Ikvienā gudrības un saprāta jautājumā ķēniņš tos atzina desmitreiz pārākus par visiem viņa valsts magiem un burvjiem. Daniēls tur palika līdz pat ķēniņa Kīra pirmajam valdīšanas gadam. Nebūkadnecara otrajā valdīšanas gadā Nebūkadnecars redzēja sapni, un viņš tik ļoti uztraucās, ka vairs nespēja gulēt. Ķēniņš pavēlēja sasaukt magus, burvjus, gaišreģus un zintniekus, lai tie izskaidro ķēniņa sapni. Sanākuši tie nostājās ķēniņa priekšā. Ķēniņš tiem teica: “Es redzēju sapni un tagad esmu satraukts – kā lai uzzinu, ko esmu nosapņojis?” Zintnieki runāja ar ķēniņu aramiešu valodā: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Izstāsti saviem kalpiem sapni, un mēs to iztulkosim.” Ķēniņš atbildēja zintniekiem: “Es saku tā: ja jūs manu sapni neizskaidrosiet un neiztulkosiet, tad tiksiet sarauti gabalos un jūsu namus padarīs par mēslu kaudzi. Bet, ja iztulkosiet un izskaidrosiet manu sapni, tad saņemsiet no manis dāvanas, atlīdzību un lielu godu! Tādēļ tulkojiet un skaidrojiet manu sapni!” Tad viņi ierunājās otrreiz: “Lai ķēniņš saviem kalpiem pastāsta sapni, tad mēs to iztulkosim un izskaidrosim!” Ķēniņš atbildēja: “Nu es saprotu, ka gribat novilcināt laiku, jo zināt, ko es jau teicu! Ja jūs man neizskaidrosiet sapni, tad jums var būt tikai viens spriedums! Jūs esat vienojušies mani krāpt un melot, līdz pienāks citi laiki, – tādēļ jūs man neskaidrojat sapni, taču es zinu gan, ka jūs to varētu iztulkot un izskaidrot!” Zintnieki teica ķēniņam: “Virs zemes nav neviena, kurš spētu ķēniņam to izskaidrot! Tiesa, neviens ķēniņš, lai cik liels un spēcīgs tas būtu, nav šādu lietu prasījis nevienam burvim, pareģim vai zintniekam! Jo ķēniņa prasības ir pārāk lielas, un nav neviena, kurš spētu ķēniņam to izskaidrot, – vienīgi dievi, kuri nemīt pie tiem, kam miesa!” Ķēniņš par to sadusmojās, noskaitās un pavēlēja apkaut visus Bābeles gudros. Kad tika izsludināta pavēle nokaut gudros, meklēja arī Daniēlu un viņa biedrus, lai tos nokautu. Daniēls gudri un apdomīgi runāja ar ķēniņa sardzes virsnieku Arjohu, kas bija devies nokaut Bābeles gudros. Viņš jautāja ķēniņa pilnvarniekam Arjoham: “Kādēļ izsludināta tik barga ķēniņa pavēle?” Un Arjohs to paskaidroja Daniēlam. Tad Daniēls devās pie ķēniņa lūgt laiku sapņa tulkošanai. Pēc tam Daniēls atgriezās savā namā un visu pastāstīja saviem biedriem Hananjam, Mīšaēlam un Azarjam. Tad tie lūdza debesu Dieva žēlastību, lai tas atklāj šo noslēpumu, ka Daniēlu un viņa biedrus nenokauj kopā ar Bābeles gudrajiem. Un šis noslēpums Daniēlam atklājās nakts redzējumā. Tad Daniēls pateicās debesu Dievam un sacīja: “Lai slavēts Dieva vārds no mūžības līdz mūžībai! Gudrība un spēks pieder viņam! Viņš maina laikus un laikmetus, viņš atceļ ķēniņus un ieceļ tos, viņš dod gudrību gudrajiem un zināšanas saprātīgajiem! Viņš atklāj dzīlēs apslēpto, viņš zina, kas ir tumsā, gaisma mājo pie viņa, mans tēvu Dievs, es cildinu un slavēju tevi! Tu devi man gudrību un spēku, ļāvi man uzzināt, ko tev lūdzu, – tu ļāvi man izzināt ķēniņa sapni!” Tad Daniēls devās pie Arjoha, ko ķēniņš bija norīkojis apkaut Bābeles gudros, un teica viņam: “Nenokauj Bābeles gudros! Ved mani pie ķēniņa, un es viņam iztulkošu un izskaidrošu!” Tad Arjohs steigā veda Daniēlu pie ķēniņa un teica: “Esmu atradis kādu jūdu trimdinieku, kas ķēniņam iztulkos un izskaidros!” Tad ķēniņš jautāja Daniēlam, ko tolaik dēvēja arī par Bēltšacaru: “Vai tu spēj izskaidrot manu sapni, ko es redzēju, un to iztulkot?” Daniēls atbildēja ķēniņam: “Noslēpumu, par ko ķēniņš taujā, nespēs izstāstīt ne gudrais, ne burvis, ne zīlnieks, ne zvaigžņu tulks – vienīgi Dievs, kas debesīs, spēj atklāt noslēpumus, un viņš var ļaut ķēniņam Nebūkadnecaram zināt, kas notiks nākamajās dienās! Sapnis un redzējumi, kas bija tavā galvā, kamēr tu gulēji, ir šādi – kad tu biji apgūlies, ķēniņ, tevi apņēma domas par to, kas notiks turpmāk. Un noslēpumu Atklājējs ļāva tev uzzināt, kas notiks. Man šis noslēpums tika atklāts ne manas gudrības dēļ, kas man ir tāda pati kā visiem dzīvajiem, bet tādēļ, ka ķēniņam ir jāuzzina skaidrojums un jāizprot tas, kas nodarbina tavu prātu! Raugies, ķēniņ, redzi – milzu tēls! Šis tēls, varens un spoži mirdzošs, stāvēja tavā priekšā un šķita baiss. Tēla galva bija no tīra zelta, krūtis un rokas no sudraba, vēders un gurni no vara, kājas no dzelzs, pēdas – gan no dzelzs, gan māla. Tu redzēji, ka akmens, ko neviens netika pagrūdis, sita tēla pēdas, kas bija no dzelzs un māla, un satrieca tās gabalos. Tad gabalos sašķīda gan dzelzs, gan māls, gan varš, gan sudrabs un zelts. Tie kļuva kā pelavas uz vasaras klona – vējš tos aizpūta, ka nevarēja atrast pat vietu, kur tie bijuši! Bet akmens, kas sasita tēlu, kļuva par milzīgu kalnu un piepildīja visu zemi! Šis bija sapnis. Un tagad mēs ķēniņam teiksim tā skaidrojumu: ak, ķēniņ, ķēniņu ķēniņ! Tev debesu Dievs ir devis valsti, spēku, varu un godu. It viss, kas dzīvs – cilvēks, lauka zvērs vai debesu putns –, it viss ir nodots tev, un tu valdi pār visiem. Tu esi tā zelta galva! Pēc tevis radīsies cita valsts, niecīgāka par tavējo. Tad trešā valsts, kas no vara, – tā valdīs pār visu zemi. Ceturtā valsts būs stipra kā dzelzs. Tāpat kā dzelzs visu sasit drumslās, kā dzelzs sadrupina, tā šī valsts graus un drupinās visas citas! Tu redzēji, ka pēdas un pirksti ir daļēji no māla un daļēji no dzelzs – tā arī šī valsts būs dalīta: gan cieta kā dzelzs, gan tāda, kā redzēji, – dzelzs sajaukta ar māliem. Un, tāpat kā kāju pirksti, kas daļēji no dzelzs un daļēji no māla, tā arī šī valsts būs daļēji stipra, bet daļēji trausla. Kā tu redzēji dzelzi jukām ar podnieka mālu, tā sajauksies cilvēku dzimums, bet viņi viens otram nepieķersies, tāpat kā dzelzs nesajaucas ar māliem. Šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kas nekad netiks izpostīta, – šī valsts netiks atstāta citiem ļaudīm, tā dragās un nobeigs visas citas valstis, bet pati būs mūžīga! Tādēļ tu redzēji, ka akmens, kuru neviens netika pagrūdis, atšķēlās no kalna un sadragāja dzelzi, varu, mālu, sudrabu un zeltu, – tā lielais Dievs ķēniņam dara zināmu, kas notiks turpmāk. Īsts ir sapnis un patiess tā skaidrojums!” Tad ķēniņš Nebūkadnecars visai zemojās, pagodinot Daniēlu, un pavēlēja, lai viņam pienes dievu upuri un labības dāvanu. Ķēniņš sacīja Daniēlam: “Patiesi, tavs Dievs ir dievu Dievs un ķēniņu Kungs, noslēpumu Atklājējs, kas tevi darījis spējīgu atklāt šo noslēpumu!” Pēc tam ķēniņš viņu paaugstināja – deva tam dāvanas un iecēla par visas Bābeles pavalsts pārvaldnieku, kā arī par visu Bābeles gudro priekšstāvi. Pēc Daniēla lūguma ķēniņš iecēla Šadrahu, Mēšahu un Abēd-Nego pārvaldīt visu Bābeles pavalsti. Bet Daniēls palika ķēniņa galmā. Ķēniņš Nebūkadnecars darināja zelta tēlu – tas bija sešdesmit elkoņus augsts un sešus elkoņus plats. Viņš to uzslēja Bābeles pavalstī, Dūras līdzenumā. Tad ķēniņš Nebūkadnecars lika sapulcināt satrapus, priekšstāvjus, pārvaldniekus, padomniekus, mantziņus, tiesnešus, uzraugus un visus pavalstu varasvīrus, lai nāk iesvētīt tēlu, ko uzslējis ķēniņš Nebūkadnecars. Tad sapulcējās satrapi, priekšstāvji, pārvaldnieki, padomnieki, mantziņi, tiesneši, uzraugi un visi pavalstu varasvīri, lai iesvētītu ķēniņa Nebūkadnecara uzslieto tēlu. Tie nostājās Nebūkadnecara uzslietā tēla priekšā. Vēstītājs sauca skaļā balsī: “Jums, ļaudis, jums, tautas un valodas, tiek pavēlēts: tiklīdz dzirdēsiet skanam taures, ragus, liras, cītaras, arfas, bazūnes vai jelkādu citu mūziku, tā metieties zemē un slaviniet zelta tēlu, ko uzslējis ķēniņš Nebūkadnecars; bet, ja kāds nemetīsies zemē un neslavinās, to nekavējoties lai met uguns ceplī!” Līdzko izdzirdēja skanam taures, ragus, liras, cītaras, arfas un citu mūziku, tā visi ļaudis, ciltis un tautas, metās zemē un slavināja ķēniņa Nebūkadnecara uzslieto zelta tēlu. Un tūlīt atnāca daži kaldiešu vīri un uzēdās jūdiem, viņi sacīja ķēniņam Nebūkadnecaram: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Tu, ķēniņ, taču pavēlēji, lai ikviens, kas dzird atskanam taures, ragus, liras, cītaras, arfas, bazūnes vai ko citu, metas zemē un slavina zelta tēlu, un, ja kāds nemetīsies zemē un neslavinās, tas jāmet uguns ceplī! Bet ir daži jūdi, kurus tu iecēli pārvaldīt Bābeles pavalstis, – Šadrahs, Mēšahs un Abēd-Nego, kas nepilda tavas pavēles! Viņi nekalpo taviem dieviem un neslavina zelta tēlu, ko tu uzslēji!” Nebūkadnecars ļoti sadusmojās un pavēlēja atvest Šadrahu, Mēšahu un Abēd-Nego. Kad šos vīrus atveda pie ķēniņa Nebūkadnecara, viņš tiem sacīja: “Šadrah, Mēšah un Abēd-Nego, vai jūs tīši nekalpojat maniem dieviem un neslavināt zelta tēlu, ko es uzslēju?! Nu tad esiet gatavi – tiklīdz dzirdēsiet atskanam taures, ragus, liras, cītaras, arfas, bazūnes vai ko citu, tā metieties zemē un slaviniet zelta tēlu, ko es uzslēju, bet, ja jūs nekavējoties neslavināsiet, tad tiksiet iemesti uguns ceplī. Kurš dievs gan spēs jūs paglābt no manis?!” Šadrahs, Mēšahs un Abēd-Nego atbildēja ķēniņam: “Ak, Nebūkadnecar, šajā lietā mums nav jāaizstāvas tavā priekšā, jo mūsu Dievs, kam mēs kalpojam, spēj mūs paglābt no uguns cepļa un arī no tevis; pat ja viņš to nedarītu, tev jāzina, ķēniņ, ka mēs nekalposim taviem dieviem un neslavināsim zelta tēlu, ko tu uzslēji!” Tad Nebūkadnecars traki pārskaitās uz Šadrahu, Mēšahu un Abēd-Nego un viņa seja pārvērtās. Viņš pavēlēja cepli sakurt septiņreiz karstāku nekā parasti un karapulka stiprākajiem vīriem sasiet Šadrahu, Mēšahu un Abēd-Nego un iemest uguns ceplī. Tie viņus sasēja – viņi bija tērpušies apmetņos, kreklos, galvautos un citās drānās – un iesvieda uguns ceplī. Pēc ķēniņa bargās pavēles cepli sakūra tik karstu, ka tos vīrus, kas saņēma Šadrahu, Mēšahu un Abēd-Nego, liesmas pašus nomaitāja, bet šie trīs vīri, Šadrahs, Mēšahs un Abēd-Nego, sasieti iekrita uguns ceplī. Tad ķēniņš Nebūkadnecars izbijies pielēca kājās un sacīja saviem padomniekiem: “Vai tad mēs ugunī neiemetām trīs sasietus vīrus?!” Tie atbildēja: “Tieši tā, ķēniņ!” Viņš saka: “Bet es taču tur redzu četrus vīrus, atraisītus un neskartus staigājam ugunī, un ceturtais izskatās kā dievu dēls!” Nebūkadnecars piegāja pie cepļa ieejas un sauca: “Šadrah, Mēšah, Abēd-Nego, visaugstākā Dieva kalpi, nāciet ārā!” Tad Šadrahs, Mēšahs un Abēd-Nego iznāca no cepļa. Ap viņiem sapulcējās satrapi, priekšstāvji, pārvaldnieki un ķēniņa padomnieki un redzēja, ka uguns tiem nav apdedzinājusi miesu, nav apsvilinājusi matus, nav skārusi drānas, un nebija jūtama pat deguma smaka. Tad Nebūkadnecars sacīja: “Slavēts Šadraha, Mēšaha un Abēd-Nego Dievs, kas sūtījis savu sūtni un pasargājis savus kalpus, kas viņam uzticējās, netaupīdami pat savu dzīvību un nepildīdami ķēniņa pavēli, – tie nekalpoja un neslavēja citu dievu kā vienīgi savu Dievu! Tādēļ es pavēlu visiem ļaudīm, ciltīm un tautām: kurš kaut ko teiks pret Šadraha, Mēšaha un Abēd-Nego Dievu, to lai sacērt gabalos un viņa namu lai pārvērš drupās, jo nav neviena cita Dieva, kas tā spētu glābt!” Un ķēniņš atkal iecēla Šadrahu, Mēšahu un Abēd-Nego pār Bābeles pavalstīm. Ķēniņš Nebūkadnecars visiem ļaudīm, ciltīm un tautām, kas dzīvo visā zemē: “Lai jums miera papilnam! Tās zīmes un brīnumus, ko Dievs, Visuaugstais, man rādījis, man šķiet labi jums darīt zināmus. Cik diženas viņa zīmes, cik vareni viņa brīnumi! Mūžīga viņa valstība, viņa valdība uz audžu audzēm! Es, Nebūkadnecars, labklājībā dzīvoju savā namā, ar vērienu savā pilī, bet tad es redzēju sapni, kas mani izbiedēja. Es gulēju, un prātā man parādījās tēli, kas mani uzmodināja. Es pavēlēju pie sevis atvest visus Bābeles gudros, lai tie man izskaidro sapni. Atnāca burvji, pareģi, zintnieki un zvaigžņu tulki, un es tiem izstāstīju sapni, bet tie nespēja to iztulkot. Beidzot pie manis ieradās Daniēls, kam dots mana dieva Bēltšacara vārds, – viņā mājo svēto dievu gars! – un es pastāstīju sapni viņam. Es teicu: Bēltšacar, tu, kas liels starp burvjiem, es zinu, ka tevī mājo svēto dievu gars un neviens noslēpums tev nav par grūtu! Rau, mans sapnis, ko redzēju, – iztulko to man! Kamēr es gulēju, man rādījās šāds sapnis: es ieraudzīju koku zemes vidū, varen diža garuma, koks kļuva arvien varenāks, un galotne tam sniedzās debesīs – no visiem zemes galiem tas saskatāms! Daiļa tam lapotne, un augļu pārpilns – barība tiek visiem, kas tajā mīt! Lauka zvēri rod paēnu zem tā, debesu putni vij zaros ligzdas, ikviens, kam miesa, rod barību tur! Kamēr es gulēju, man rādījās šāds sapnis: redzi, svēts sargs nonāk no debesīm un sauc stiprā balsī: nogāziet šo koku un nocērtiet tam zarus, noplūciet tam lapas un izmētājiet tā augļus, lai pamūk zvēri no tā un putni no tā zariem! Bet celms ar visām saknēm lai paliek zemē – dzelzs un vara važās, lauka zālē lai guļ. To slacīs debess rasa, tam liktenis viens ar meža zvēriem un lauka zāli! Cilvēka prāts lai tiek tam atņemts un dzīvnieka prāts lai tiek tam dots, līdz paiet septiņi laiki! Šo spriedumu teica sargs, šo nodomu vēstīja svētais! Lai dzīvie to zina – Visuaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm, viņš valsti dod, kam vien grib, viņš var pat viszemāko pār to iecelt! – Šis ir sapnis, ko es, ķēniņš Nebūkadnecars, redzēju, un tev, Bēltšacar, man tas jāiztulko, jo pat visi manas valsts gudrie nespēj to iztulkot, bet tu to vari, jo tevī mīt svēto dievu gars!” Daniēls, kam Bēltšacars vārdā, kādu brīdi stāvēja pārbijies, un viņa domas pārņēma šausmas. Ķēniņš viņu uzrunāja: “Bēltšacar, lai sapnis un tā tulkojums tevi nešausmina!” Bēltšacars teica: “Mans kungs, kaut jel šis sapnis būtu par tiem, kas tevi nīst, un tā skaidrojums par taviem ienaidniekiem! Koks, ko tu redzēji, kas kļuva arvien varenāks, kam galotne sniedzās debesīs, kas bija saskatāms no visiem zemes galiem, zem kura lapotnes patvērās lauka zvēri un kura zaros vija ligzdas debesu putni, – tas esi tu, ak, ķēniņ! Arvien varenāks tu kļuvi, tu augtin augi līdz debesīm, tu valdīji līdz zemes malām! Bet tad, ķēniņ, tu redzēji svētu sargu nonākam no debesīm, un tas teica: nocērtiet šo koku, iznīciniet to, bet celms ar visām saknēm lai paliek zemē – dzelzs un vara važās lauka zālē lai guļ, lai to slaka debess rasa – tam liktenis viens ar meža zvēriem, līdz paiet septiņi laiki! Šis ir sapņa skaidrojums, un šāds, ķēniņ, ir Visuaugstā spriedums par manu kungu, ķēniņu: tevi padzīs no cilvēku vidus, tu mitīsi pie meža zvēriem un ēdīsi zāli kā vērsis, debesu rasa tevi slacīs, līdz paies septiņi laiki, līdz tu zināsi, ka Visuaugstais valda pār cilvēku valstīm – viņš tās dod, kam grib! Un tika pavēlēts: celms ar visām saknēm lai paliek – tev atkal piederēs tava valsts, tev tikai jāatzīst, ka debesis valda! Tādēļ, ak, ķēniņ, lai mans padoms tev tīk – tu atsvabinies no grēkiem, darīdams taisnību, un no negantības, apžēlodamies par nabagiem! Varbūt tava labklājība nemitēsies.” Tā arī notika ar ķēniņu Nebūkadnecaru. Divpadsmit mēnešus vēlāk, kad viņš staigāja pa savas valsts pili Bābelē, viņš teica: “Vai gan es neesmu šo lielo Bābeli uzcēlis, kur dzīvot ķēniņam, ar savu lielo spēku un vareno slavu?!” Ķēniņš vēl nebija paspējis teikt šos vārdus, kad no debesīm atskanēja balss: “Tev, ķēniņ Nebūkadnecar, saka: valsts tev ir atņemta! Tevi padzīs no cilvēku vidus, pie meža zvēriem tu mitīsi un ēdīsi zāli kā vērsis; lai paiet septiņi laiki, tad tu zināsi – Visuaugstais valda pār cilvēku valstīm, viņš tās dod, kam grib!” Tūdaļ piepildījās par Nebūkadnecaru teiktais – viņu padzina no cilvēku vidus, viņš ēda zāli kā vērsis, debesu rasa to slacīja, viņa mati izauga gari kā ērgļa spalvas un nagi kā putniem. Kad šis laiks beidzās, es, Nebūkadnecars, pacēlu savu skatu uz debesīm un atgriezās mans prāts: “Visuaugsto es godināju, viņš dzīvo mūžīgi! To slavēju un teicu, jo viņš valda! Viņa vara ir mūžīga, viņa valsts paliek uz audžu audzēm! Visi, kas mīt uz zemes, ir nieks! Ar debesu pulkiem un zemes ļaudīm viņš dara, ko grib! Nav neviena, kas spētu apturēt viņa roku, kas varētu viņam teikt: ko tu dari?!” Tajā pašā brīdī atgriezās mans prāts un gods un diženums manai valstij par slavu. Mani padomnieki un augstmaņi mani sameklēja un atkal iecēla valdīt pār valsti, un es kļuvu vēl varenāks nekā iepriekš. Tagad es, Nebūkadnecars, slavēju, teicu un godinu debesu Ķēniņu: “Visi viņa darbi ir patiesi, visi viņa ceļi ir taisnīgi, viņš spēj pazemot tos, kas lepnīgi staigā!” Ķēniņš Bēlšacars rīkoja lielas dzīres saviem tūkstoš augstmaņiem un dzēra kopā ar tiem vīnu. Vīna skurbulī Bēlšacars pavēlēja atnest zelta un sudraba traukus, kurus viņa tēvs Nebūkadnecars bija atvedis no Jeruzālemes tempļa, lai ķēniņš, augstmaņi, viņa sievas un blakussievas dzertu no tiem. No Dieva tempļa Jeruzālemē paņemtie zelta trauki tika atnesti, un ķēniņš ar saviem augstmaņiem, sievām un blakussievām dzēra no tiem vīnu. Viņi dzēra vīnu, slavēdami zelta, sudraba, vara, dzelzs, koka un akmens dievus. Te pēkšņi parādījās it kā cilvēka rokas pirksti, kas rakstīja uz ķēniņa pils mūra apmetuma iepretī sveču lukturim! Ķēniņš redzēja, kā roka raksta! Ķēniņš nobālēja, to pārņēma šausmas, kājas kļuva ļenganas un ceļi trīcēja. Ķēniņš brēca skaļā balsī, lai atved burvjus, zintniekus un zvaigžņu tulkus. Ķēniņš sacīja Bābeles gudrajiem: “Kurš šo rakstu izlasīs un izskaidros tā nozīmi, to ietērps purpurā un liks tam ap kaklu zelta ķēdi, un tas būs trešais vīrs valsts valdībā!” Nāca visi ķēniņa gudrie, bet nespēja ķēniņam rakstīto ne izlasīt, ne izskaidrot. Tad ķēniņš Bēlšacars izbijās vēl vairāk un kļuva vēl bālāks, un viņa augstmaņi bija galīgi apmulsuši. Izdzirdusi ķēniņa un augstmaņu balsis, dzīru namā ienāca ķēniņiene, viņa māte. Ķēniņiene sacīja: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Neesi tik satraukts, bāls! Te, tavā valstī, ir kāds vīrs, kurā mājo svēto dievu gars. Jau tava tēva laikā viņā mājoja gaišs prāts, izpratne un gudrība kā dieviem, tādēļ tavs tēvs ķēniņš Nebūkadnecars viņu iecēla par priekšstāvi burvjiem, pareģiem, zintniekiem un zvaigžņu tulkiem. Izcils gars, zināšanas, izpratne, sapņu tulkošana, noslēpumu atminēšana un samezglojumu atrisināšana piemita viņam – Daniēlam, ko ķēniņš nosauca par Bēltšacaru. Pasauc Daniēlu, un viņš tev izskaidros!” Daniēlu ieveda pie ķēniņa. Ķēniņš viņam sacīja: “Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus mans tēvs atveda gūstā no Jūdas? Esmu dzirdējis, ka tevī mīt svēto dievu gars, gaišs prāts, izpratne un izcila gudrība. Pie manis tika atvesti gudrie un pareģi, lai izlasītu šo uzrakstu un man izskaidrotu, bet tie nespēja to izskaidrot. Esmu dzirdējis, ka tu vari to izskaidrot un atrisināt samezglojumus – ja tu spēsi izlasīt un man izskaidrot uzrakstu, tad tevi ietērps purpurā un liks ap kaklu zelta ķēdi, un tu būsi trešais vīrs valsts valdībā!” Daniēls atbildēja ķēniņam: “Lai dāvanas paliek pie tevis un atlīdzība tiek citam! Taču es izlasīšu un izskaidrošu ķēniņam šo uzrakstu. Ak, ķēniņ, visaugstais Dievs deva tavam tēvam Nebūkadnecaram valsti, varenību, slavu un godu, un šīs viņa dotās varenības dēļ visi ļaudis, ciltis un tautas, drebēdami bijās no viņa! Viņš kāva, ko gribēja, un atstāja dzīvu, ko gribēja, viņš paaugstināja, ko gribēja, un gāza, ko gribēja. Bet tad viņa prāts kļuva iedomīgs, viņa gars kļuva augstprātīgs un lepns – tādēļ viņu nogrūda no troņa, atņēma viņam valsti un slavu. Viņu padzina no cilvēku vidus, un prāts viņam kļuva kā dzīvniekam, viņš mita pie meža zvēriem un ēda zāli kā vērsis, debesu rasa to slacīja, līdz viņš atzina, ka Visuaugstais valda pār cilvēku valstīm, viņš tās dod, kam grib! Bet tu, viņa dēls Bēlšacar, neturēji pazemīgu prātu, kaut arī visu zināji! Tu sacēlies pret debesu Kungu, un tev tika atnesti trauki no viņa nama, un tu, tavi augstmaņi, tavas sievas un blakussievas dzērāt vīnu no tiem un slavējāt sudraba, zelta, vara, dzelzs, koka un akmens dievus, kas neredz, nedzird, kam nav saprašanas, bet Dievu, kura rokā ir tava dvaša un visas tavas gaitas, tu negodāji! Tādēļ viņš sūtīja roku, kas rakstīja šo uzrakstu. Redzi, ko nozīmē uzraksts: “Skaitīt skaitīja, svēra un dalīja.” Un tas nozīmē: skaitīt – Dievs ir skaitījis tavu valsti un vedis to pie gala! Svērt – tu esi svērts svaru kausā un esi izrādījies par vieglu! Sadalīt – tava valsts ir sadalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem.” Tad Bēlšacars pavēlēja ietērpt Daniēlu purpurā, likt zelta ķēdi viņam ap kaklu un izsludināt viņu par trešo valsts valdībā. Bet tajā pašā naktī kaldiešu ķēniņš Bēlšacars tika nokauts. Mēdietis Dārijs pārņēma valsts varu sešdesmit divu gadu vecumā. Dārijam labpatika iecelt simts divdesmit satrapus, kas pārvaldītu visu valsti, un pār tiem trīs pārraugus, viens no viņiem bija Daniēls. Satrapi tiem sniedza aplēses, lai ķēniņam nerastos zaudējumi. Daniēls bija pārāks par visiem pārraugiem un satrapiem, jo viņam bija izcils prāts, tādēļ ķēniņš gribēja viņu iecelt pār visu valsti, bet pārraugi un satrapi meklēja iemeslu apsūdzēt Daniēlu valsts lietās, taču nespēja atrast nevienu kļūdu, jo viņš bija uzticams, un nevienā lietā tie neatrada nedz nolaidību, nedz kļūdu. Tad šie vīri teica: “Mēs neatradīsim neko citu pret Daniēlu, ja nu vien par viņa Dieva likumiem!” Tad šie pārraugi un satrapi devās pie ķēniņa un sacīja: “Ķēniņš Dārijs lai dzīvo mūžīgi! Visi pārraugi, valsts pārvaldnieki, satrapi, mantziņi un virsnieki iesaka ķēniņam izdot likumu, bargu aizliegumu, ka ikviens, kas nākamajās trīsdesmit dienās lūgs kādu dievu vai cilvēku, izņemot tevi, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē! Tad nu, ķēniņ, izsludini šādu aizliegumu un rakstiski apstiprini, ka tas ir negrozāms mēdiešu un persiešu likums, kas nav atceļams!” Un ķēniņš Dārijs parakstīja šo aizliegumu. Daniēls uzzināja, ka parakstīts šāds likums, un devās mājās. Viņa augšistabas logs vienmēr bija atvērts pret Jeruzālemi, un, tāpat kā iepriekš, viņš trīsreiz dienā, ceļos nometies, lūdza un slavēja Dievu. Tad šie vīri sapulcējās, atnāca un ieraudzīja, ka Daniēls lūdz un pateicas savam Dievam, – un tūdaļ tie devās pie ķēniņa, lai runātu par aizliegumu: “Vai tad tu, ķēniņ, neparakstīji aizliegumu, ka ikviens, kas nākamajās trīsdesmit dienās lūgs kādu dievu vai cilvēku, izņemot tevi, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē!” Ķēniņš atbildēja: “Tik tiešām! Tas ir mēdiešu un persiešu likums un nav atceļams!” Tad tie sacīja ķēniņam: “Daniēls, viens no Jūdas trimdiniekiem, neņem vērā nedz tevi, ķēniņ, nedz tevis parakstīto aizlieguma pavēli – viņš trīs reizes dienā turpina savas lūgšanas!” To dzirdējis, ķēniņš bija ļoti sarūgtināts un apsvēra savā prātā, kā glābt Daniēlu. Līdz saules rietam viņš centās to atbrīvot. Bet šie vīri atkal nāca pie ķēniņa un viņam teica: “Tu zini, ķēniņ, ka mēdiešu un persiešu likumi, visi aizliegumi un pavēles, ko ķēniņš ir izdevis, nav atceļami!” Tad ķēniņš lika atvest Daniēlu un iemest to lauvu bedrē. Ķēniņš teica Daniēlam: “Lai tavs Dievs, kam tu nemitīgi kalpo, glābj tevi!” Atnesa akmeni un uzlika bedrei, un ķēniņš to aizzīmogoja ar savu zīmogu un augstmaņu zīmogiem, lai neviens nevarētu iejaukties. Ķēniņš iegāja pilī un visu nakti pavadīja bez ēdiena un jautrības, nevarēdams aizmigt. Tiklīdz uzausa rīts, ķēniņš cēlās un steigšus devās uz lauvu bedri. Pienācis pie bedres, kurā bija Daniēls, ķēniņš sauca Daniēlu skumjā balsī: “Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps, vai tavs Dievs, kuram tu nemitīgi kalpo, spēja paglābt tevi no lauvām?” Daniēls sacīja ķēniņam: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Mans Dievs sūtīja eņģeli un aizdarīja lauvu rīkles, ka tās mani nesaplosīja, jo neesmu pret viņu noziedzies un arī ķēniņam neesmu darījis sliktu!” Tad ķēniņš kļuva varen līksms un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Viņu izvilka, un viņam neatrada nevienu brūci – Daniēls bija uzticējies savam Dievam! Ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija ēdušies pret Daniēlu, un iemest lauvu bedrē kopā ar viņu bērniem un sievām. Tie vēl nebija nokrituši līdz bedres apakšai, kad lauvas tos sakampa un sadrupināja tiem visus kauliņus. Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visiem ļaudīm, ciltīm un tautām, kas mīt virs zemes: “Miers lai jums bagātīgi! Šāda ir mana pavēle: visā manis pārvaldītajā valstī ikviens lai dreb un bīstas Daniēla Dieva! Viņš ir dzīvs Dievs, un viņš ir mūžīgs! Viņa valsts nav iznīcināma, viņa valdībai nebūs gala! Viņš glābj un atbrīvo, dara zīmes un brīnumus debesīs un virs zemes! Viņš paglāba Daniēlu no lauvu nagiem!” Tā Daniēlam veicās Dārija un persieša Kīra valdīšanas laikā. Bābeles ķēniņa Bēlšacara pirmajā valdīšanas gadā Daniēls redzēja sapni. Guļot gultā, viņš redzēja parādību. Pēc tam viņš pierakstīja visu, kas sapnī svarīgs. Daniēls teica: “Nakts parādībā es redzēju – lūk, četri debesu vēji sabango lielu jūru, un no jūras ārā nāk četri lieli zvēri, kas viens otram nav līdzīgi. Pirmais bija kā lauva ar ērgļa spārniem. Es redzēju, ka tam izrāva spārnus un tas kā cilvēks piecēlās uz divām kājām, un tam tika dots cilvēka prāts. Otrs zvērs bija kā lācis. Tas bija pa pusei paslējies, un mutē starp zobiem tam bija trīs ribas. Viņam teica: “Celies, ēd daudz gaļas!” Pēc tam es redzēju vēl vienu, tas bija kā leopards, kam uz muguras četri putna spārni. Zvēram bija četras galvas, un viņam tika dota vara! Pēc tam nakts parādībā es redzēju – lūk, ceturtais zvērs – baiss, šaušalīgs un varen stiprs! Tam bija milzīgi dzelzs ilkņi, tas dragāja, rija un mīdīja kājām pārējos. Tas bija citāds nekā pārējie zvēri, tam bija desmit ragi. Es aplūkoju ragus – un redzi, starp tiem aug vēl viens mazs radziņš! Trīs no iepriekšējiem ragiem tika izrauti, bet šim radziņam bija tādas acis kā cilvēkam un mute kā lielībniekam. Es raugos – troņus noliek, sirmgalvis apsēžas, tērpies balts kā sniegs, mati tam kā tīra vilna! Viņa tronis ir uguns liesma, riteņi tam kā uguns kvēle! Uguns straume plūst no tā, tūkstošu tūkstoši viņam kalpo, desmiti tūkstoši stāv viņa priekšā – viņš sāk tiesāt, un grāmatas tiek atvērtas! Es raugos – rags sāk lielīgi runāt. Es raugos – zvēru nokauj, tā miesu izdeldē un iemet degošā ugunī. Arī pārējiem zvēriem atņēma varu, bet viņu dzīvi pagarināja uz noteiktu laiku. Nakts parādība: es raugos, un redzi – debesu mākoņos nāk itin kā cilvēka dēls! Viņš pienāca pie sirmgalvja un nostājās tā priekšā. Viņam deva varu, valstību un godu! Visi ļaudis, ciltis un tautas slavēja viņu! Viņa vara ir mūžīga, tā nebeigsies, viņa valstība nav iznīdējama! Es, Daniēls, visai uztraucos, un mans redzējums mani izbiedēja. Es piegāju pie viena, kas tur stāvēja, un lūdzu, lai viņš man visu izskaidro. Un viņš man izskaidroja un pavēstīja: “Četri lielie zvēri ir četras valstis, kas radīsies uz zemes, bet Visuaugstā svētie saņems savu valsti, un tā būs viņu īpašumā no mūžības līdz mūžībai – uz visiem laikiem!” Tad es gribēju uzzināt par ceturto zvēru, kas bija citāds nekā pārējie – varen baiss, dzelzs ilkņiem un vara nagiem, kas dragā, rij un samīda kājām pārējos, un par desmit ragiem, kas tam uz galvas, un par vienu, kas izauga triju izlauzto ragu vietā, – par ragu, kam bija acis un mute, kas lielīgi runā. Tas izskatījās dižāks par pārējiem. Es raugos – šis rags karo ar svētajiem un tos uzveic, līdz sirmgalvis nāk un piešķir tiesu Visuaugstā svētajiem! Nu laiks ir klāt, tagad svētajiem pieder valsts! Par ceturto zvēru viņš teica: “Ceturtā valsts celsies virs zemes, tā nebūs līdzīga citām – tā aprīs visas zemes, rīs, mīdīs un satrieks tās. Desmit ragi nozīmē: no šīs valsts celsies desmit valstis un vēl viena pēc tam! – tā būs citāda nekā pirmās, un tā gāzīs tās trīs. Tā runās pret Visuaugsto un deldēs Visuaugstā svētos, tā grasīsies mainīt gan laikus, gan likumus, un tie viņai tiks nodoti uz laiku, uz diviem laikiem un vēl uz puslaiku! Bet tad būs tiesa! Tai vara tiks atņemta, tā tiks izpostīta, pavisam iznīdēta! Tad valstību un varu, un visu to valstu diženumu, kas apakš debesīm, nodos Visuaugstā svētajai tautai! Šī valsts pastāvēs mūžīgi! Visas varas tai kalpos un klausīs!” Tā beidzās šis notikums. Es, Daniēls, tik ļoti uztraucos, ka kļuvu gluži bāls, bet šo notikumu paturēju prātā. Ķēniņa Bēlšacara trešajā valdīšanas gadā es, Daniēls, pēc pirmās parādības redzēju nākamo. Parādībā es redzēju, ka atrodos Sūsas pilī, kas Ēlāma pavalstī, un vēl parādībā es redzēju, ka esmu pie Ūlajas upes. Es paskatījos, un redzi – pie upes stāvēja auns! Tam bija divi gari ragi, viens garāks par otru, un garākais bija izaudzis pēdējais. Es redzēju, ka auns badās uz rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem, bet neviens zvērs nespēja stāties tam pretī. Neviens nevarēja no viņa glābties! Viņš darīja, ko gribēja, un visu laiku auga augumā. Tad es ieraudzīju, ka no rietumiem pāri visai zemei auļo āzis – zemei pat nepieskaras! Āzim starp acīm bija rags. Viņš tuvojās divradzim aunam, kuru es redzēju stāvam pie upes, un skrēja tam virsū trakā niknumā. Es redzēju, ka tas saniknots metas aunam virsū, sit aunu un nolauž tam abus ragus. Aunam nebija spēka turēties tam pretī, un tas viņu notrieca zemē un samīdīja. Neviens aunu nepaglāba no viņa. Āzis augtin auga, taču, lai gan viņš bija stiprs, tam izlūza lielais rags, un tā vietā uz visām debess pusēm izauga četri ragi. Bet no viena raga izdīga vēl viens mazs radziņš, un tas auga platumā gan uz dienvidiem, gan austrumiem, gan uz jauko zemi. Tas auga augumā, līdz sasniedza debesu pulkus, – tur viņš nogrūda zemē dažus no zvaigžņu pulka un samīdīja. Viņš paaugstinājās, vēlēdamies kļūt kā Pulku Pavēlnieks, viņš atcēla dienišķo dedzināmo upuri un postīja svētvietu. Pulks tika nodots samaitāšanai līdz ar dienišķo dedzināmo upuri, un patiesība tika nogāzta zemē. Viss, ko viņš darīja, tam veicās! Tad es dzirdēju kādu svēto runājam ar otru: “Cik ilgi tiks gānīts un grauts dienišķais dedzināmais upuris, mīdīta svētnīca un debesu pulki, kā tas redzams parādībā?” Viņš man teica: “Kamēr paies divi tūkstoši trīs simti vakaru un rītu – tad svētvieta atkal tiks iesvētīta!” Kamēr es, Daniēls, skatīju šo parādību un centos to saprast, redzi, man priekšā nostājās tāds kā cilvēks! Tur pie Ūlajas upes es dzirdēju cilvēka balsi saucam: “Gabriel, izskaidro viņam šo parādību!” Es stāvēju tur, un viņš nāca pie manis, bet es izbijos, kad viņš tuvojās, un kritu uz sava vaiga. Viņš man teica: “Cilvēka dēls, saproti, šī parādība ir par laika beigām!” Kad viņš runāja ar mani, es kritu dziļā miegā ar seju pie zemes, bet viņš mani satvēra un nostatīja uz kājām, sacīdams: “Es tev atklāju, kas notiks vēlāk, niknuma laikā – noliktā laika beigās! Divradzis auns, kuru tu redzēji, ir mēdiešu un persiešu ķēniņi. Stiprais āzis ir joniešu ķēniņš. Lielais rags starp viņa acīm ir pirmais ķēniņš. Kad tas nolūza, tā vietā izauga četri citi – no viņa tautas celsies četras valstis, bet ne tik stipras. Viņu valsts beigu laikā, kad pilns būs noziedzību mērs, celsies ķēniņš – no skata bargs un prasmīgs viltībā! Viņš būs varen spēcīgs, bet ne ar savu spēku, viņš postīs varen daudz, un, ko tas darīs, tam izdosies. Viņš postīs varenos un arī svēto tautu. Izmanība tam veiksies un viltība izdosies, un savā prātā tas paaugstināsies, jo viegli tas daudzus iznīdēs, sacelsies pret valdnieku Valdnieku! Viņš tiks satriekts, bet ne ar cilvēku rokām! Parādība par vakaru un rītu tev izstāstīta – un tā ir patiesība! Bet neatklāj parādību, jo līdz tam vēl daudz dienu!” Tad es, Daniēls, sirgu vairākas dienas un pēc tam cēlos darīt ķēniņa uzticēto darbu. Bet par redzēto es biju izbijies un to nesapratu. Dārija, Ahasvēra dēla, no mēdiešu dzimtas, pirmajā valdīšanas gadā, kad viņš bija sācis valdīt kaldiešu valstī, viņa valdīšanas pirmajā gadā es, Daniēls, sapratu no Rakstiem, kur Kunga vārds bija atklājies pravietim Jeremijam, – Jeruzālemei jāpaliek izpostītai septiņdesmit gadus. Tad es pievērsos Kungam Dievam, lūgdams un piesaukdams, gavēdams, jozies maisu un pelnos. Es lūdzu Kungu, savu Dievu, un sūdzēju grēkus: “Ak, Kungs, tu liels un bijājams Dievs, kas derību sargā! Žēlastība tam, kas tevi mīl un pilda tavus baušļus! Mēs esam grēkojuši! Mēs esam netaisni! Mēs esam pārkāpēji! Mēs sacēlāmies un novērsāmies no taviem baušļiem un tavām tiesām! Mēs neklausījām praviešus, tavus kalpus, kas runāja tavā vārdā uz mūsu ķēniņiem, uz mūsu augstmaņiem, uz mūsu tēviem, uz visiem ļaudīm! Tev, Kungs, – taisnīgums! Bet mums – tik kauns! Redzi, kā ir šodien, Jūdas vīriem un Jeruzālemes iemītniekiem, un visam Israēlam, gan tuviem, gan tāliem, – pa visu zemi tu tos izsūtīji, jo tie tev neuzticīgi. Ak, Kungs! Kauns mums – mūsu ķēniņiem, mūsu augstmaņiem, mūsu tēviem, ka pret tevi grēkojām! Kungs, mūsu Dievs, ir žēlsirdīgs un piedod mums – pret viņu mēs sacēlāmies. Mēs neklausījām Kunga, mūsu Dieva, balsi, nesekojām viņa mācībai, ko viņš mums deva ar saviem kalpiem praviešiem. Viss Israēls nomaldījies no tavas bauslības un novērsies, ka vairs neklausa tevi! Pār mums nu izliets lāstu zvērests, kas rakstīts Dieva kalpa Mozus bauslībā – mēs esam grēkojuši pret tevi! Viņš turējis vārdu, kas runāts pret mums un pret tiesnešiem, kas tiesāja mūs, – liels ļaunums nācis pār mums, kāda nav bijis nekur zem debess un nav bijis Jeruzālemē! Kā rakstīts Mozus bauslībā – viss šis ļaunums nāca pār mums, bet mēs nelūdzām vēlību no Kunga, sava Dieva, lai atgrieztos no grēkiem un mācītos tavu patiesību! Kungs bija gatavs uz ļaunu, viņš lika tam nākt pār mums! Kungs, mūsu Dievs, ir taisns it visos savos darbos, bet mēs viņa balsij neklausījām! Tagad, Kungs, mūsu Dievs, kas savus ļaudis ar stipru roku izvedi no Ēģiptes zemes! Tu darīji sev vārdu līdz šai dienai! – Mēs esam grēkojuši, mēs esam ļauni! Ak, Kungs, savas taisnības dēļ novērs savas dusmas un savu versmi no savas pilsētas Jeruzālemes, no sava svētā kalna! Jo mūsu grēku un mūsu tēvu noziegumu dēļ Jeruzāleme un tavi ļaudis nu ir par apsmieklu visiem, kas mīt mums visapkārt! Nu, mūsu Dievs, uzklausi sava kalpa lūgšanu un viņa saucienus – uzlūko ar žēlastību savu svētvietu, kas izpostīta, ak, Kungs! Ak, mans Dievs, pieliec ausi un dzirdi! Atver acis un redzi – izdeldēta mūsu pilsēta, kas saukta tavā vārdā! Ne sava taisnīguma dēļ mēs zemojamies – tev labvēlību lūdzam – jo liela tava žēlastība! Kungs, uzklausi! Kungs, piedod! Kungs, dzirdi un dari! Tevis paša dēļ, mans Dievs, jo tavā vārdā saukta šī tava pilsēta un tauta!” Kamēr es vēl runāju, lūdzu un sūdzēju savus grēkus un Israēla tautas grēkus, lūgdamies labvēlību no Kunga, sava Dieva, par svēto Dieva kalnu, kamēr es lūgdamies runāju, tas vīrs Gabriels, kuru pirmo reizi biju redzējis parādībā, knaši lidot pielidoja pie manis. Tas bija vakara upura laiks. Atsteidzies viņš teica: “Daniēl, es nu esmu ieradies, lai tu gūtu atziņu un saprašanu. Tiklīdz tu sāki lūgt, tika dota atbilde, un es nācu, lai to pavēstītu, – jo tu esi tīkams. Tādēļ saproti šo vārdu un šo parādību. Septiņdesmit reizes pa septiņi ir nospriests tavai tautai un tavai svētajai pilsētai, lai pārkāpums diltu, lai grēks mitētos, lai vainu izpirktu, lai mūžīga taisnība sāktos, lai parādības un pravietojumi mitētos un iesvētītu svētumu svētumu. Tādēļ zini un saproti: vārds ir izteikts – lai ceļ un atjauno Jeruzālemi! Svaidītais valdnieks tur paliks septiņus septiņniekus. Tad sešdesmit divos septiņniekos to uzcels un atjaunos – gan ielas, gan laukumus, bet tas būs spaidu laiks. Pēc sešdesmit diviem septiņniekiem svaidītais tiks nokauts par neko. Pilsētu un svētnīcu izdeldēs valdnieks un viņa ļaudis, bet viņš ņems galu plūdos. Un līdz beigām būs karš un piespriestais posts. Ar daudziem viņš noslēgs stipru derību uz septiņiem. Un uz pusi no septiņiem pārtrauks kaujamo un labības dāvanu upuri, un tempļa vienā daļā būs postītājs un preteklības – līdz beigām! Kas piespriests, to izlies pār postītāju!” Persijas ķēniņa Kīra trešajā valdīšanas gadā Daniēlam, kuru sauca arī par Bēltšacaru, tika atklāts vārds, un šis vārds bija patiesība – būs liels karš. Viņš saprata vārdu, un saprašana viņam nāca parādībā. Tad es, Daniēls, sēroju trīs nedēļas. Es neēdu neko gardu, vīnam un gaļai pat nepieskāros, ar smaržu eļļu neziedos, līdz pagāja trīs nedēļas. Pirmā mēneša divdesmit ceturtajā dienā es atrados pie lielās upes Hidekelas, es skatījos, un redzi – kāds vīrs, tērpies linu drānās un apjozies ar tīra zelta jostu. Viņa miesa bija kā no zeltaina topāza, viņa seja mirdzēja kā zibens, un viņa acis kā uguns lāpas, viņa rokas un kājas spīdēja kā spodrināts varš, un balss viņam – kā ļaužu pūlim. Es, Daniēls, vienīgais redzēju šo parādību. Tie, kas bija ar mani, neko neredzēja, bet viņiem uznāca tik trakas bailes, ka tie bēga un paslēpās. Es paliku viens un skatīju šo vareno parādību. Man zuda spēki, man noplaka spars, un es biju pilnīgi bez spēka. Tad es dzirdēju viņu runājam, un, dzirdot viņa balsi, es kritu dziļā miegā – ar seju pie zemes. Un, redzi, man pieskaras kāda roka! – man sāka drebēt rokas un ceļi. Viņš teica: “Godātais Daniēl, apdomā, ko tev teikšu, un celies augšā, jo es esmu sūtīts pie tevis.” Kad viņš man to bija pateicis, es drebēdams cēlos augšā. Viņš teica: “Nebīsties, Daniēl! Kopš pirmās dienas, kad tu nodevies ar prātu to saprast un zemojies savam Dievam, tavi vārdi tika uzklausīti, un tādēļ es nācu pie tevis, bet divdesmit vienu dienu mani aizkavēja Persijas valsts varenais. Tad Mihaēls, viens no galvenajiem varenajiem, nāca man palīgā – ko es kavējos Persijas valstī. Es atsteidzos tev paziņot, kas nākamā laikā notiks ar taviem ļaudīm, jo šī parādība ir par nākamo laiku.” Kad viņš man to pateica, es nodūru acis un klusēju. Tad šis, kurš bija līdzīgs cilvēka dēliem, pieskārās manām lūpām, un es atvēru muti un varēju runāt. Es sacīju tam, kurš stāvēja man priekšā: “Mans kungs, parādības brīdī mani pārņēma sāpes un es biju pilnīgi bez spēka – kā lai nu es, mana kunga kalps, spēju runāt ar savu kungu? Es esmu bez spēka un bez elpas!” Tad cilvēkam līdzīgais vēlreiz man pieskārās un stiprināja mani. Viņš teica: “Nebīsties, godātais! Tev lai miers! Esi stiprs, pavisam stiprs!” Kamēr viņš ar mani runāja, es kļuvu arvien stiprāks un teicu: “Mans kungs, runā, jo tu mani stiprināji!” Viņš teica: “Vai tu zini, kādēļ es atnācu pie tevis? Drīz es atgriezīšos cīnīties ar Persijas valsts vareno, un, kad būšu projām, atnāks joniešu varenais, bet es tev stāstīšu, kas rakstīts Patiesības grāmatā. Un nav neviena, kas mani stiprina pret šiem, kā vien Mihaēls, jūsu varenais. Mēdieša Dārija pirmajā valdīšanas gadā es sāku stiprināt un aizsargāt viņu. Un nu es stāstīšu tev patiesību: Persijā celsies vēl trīs ķēniņi, un ceturtais būs daudz bagātāks par tiem visiem. Kad viņš kļūs stiprs un bagāts, viņš visus musinās pret joniešu valsti. Tad celsies varens ķēniņš, viņš valdīs gan brangi un darīs, ko gribēs, bet, kolīdz viņš būs cēlies, tā viņa valsts sabruks – to dalīs uz visām četrām debess pusēm, tā netiks viņa pēcnācējiem, viņš nevaldīs, kā valdījis līdz tam, jo valsts viņam tiks atrauta un atdota citiem. Dienvidu ķēniņš būs stiprs, bet viens no viņa varenajiem būs vēl stiprāks par to, un viņa valdīšana būs branga. Pēc kādiem gadiem tie apvienosies, un dienvidu ķēniņa meita nāks pie ziemeļu ķēniņa stiprināt vienošanos, bet ne viņa gūs spēku savā rokā, ne viņam pietiks spēka – viņa tiks nodota līdz ar saviem pavadoņiem un savu bērnu, un tā laika atbalstītāju. No viņas saknes celsies atvase, kas nāks tā vietā, – viņš nāks pret karaspēku, nāks pret ziemeļu ķēniņa nocietinājumiem, un viņš tiem stipri atdarīs! Arī viņu dievus, atlietos tēlus, vērtīgos traukus, sudrabu un zeltu viņš aizvedīs uz Ēģipti. Dažus gadus viņš atstāsies no ziemeļu ķēniņa, bet tas ies karot ar dienvidu ķēniņu un tomēr atgriezīsies savā zemē. Viņa dēli sapulcinās varen lielu karaspēku un sāks karu. Tas nāktin nāks – kā plūdi velsies pāri, un karš nonāks līdz viņa cietokšņiem. Dienvidu ķēniņš saniknots dosies karot ar ziemeļu ķēniņu – tas sapulcēs milzīgu pulku, bet tiks sakauts. Un, kad šis būs savācis pulku, viņa sirds paaugstināsies – viņš nogāzīs desmitiem tūkstošu, bet pārsvaru negūs. Ziemeļu ķēniņš sapulcēs milzīgu pulku – lielāku nekā iepriekš, un pēc dažiem gadiem tas nāktin nāks ar lielu karaspēku un labu apgādi. Tajā laikā daudzi celsies pret dienvidu ķēniņu un no taviem ļaudīm paaugstināsies daži varmākas, lai piepildītos pravietojums, bet tiem neizdosies. Tad nāks ziemeļu ķēniņš, uzmetīs valni un ieņems nocietināto pilsētu; dienvidu izlases karaspēks nepastāvēs – nebūs spēka stāties tam pretī. Viņš darīs, ko gribēs, un neviens, kas nāks pret viņu, nepastāvēs. Viņš apmetīsies jaukajā zemē un postīs to. Viņš celsies nākt ar visas savas valsts spēku, lai noslēgtu mieru ar to, dotu tam savu meitu par sievu un izpostītu tā valsti, – tomēr tā nenotiks, tas viņam neizdosies! Tad viņš pievērsīsies piekrastes zemēm un ieņems daudzas no tām, bet kāds virsnieks darīs galu viņa nelietībām un pavērsīs tās pret viņu pašu. Tad viņš pievērsīsies pats savas zemes nocietinājumiem, bet viņš klups, kritīs un viņu vairs nemanīs. Viņa vietā nāks cits, kas sūtīs nodevu ievācēju krāšņajā valstī, bet dažās dienās viņš tiks novākts bez naida un kara. Tā vietā nāks nicināms cilvēks, kam valsts vara netiks dota, bet pēkšņi viņš nāks un ar glumumu iegūs valsti. Un karapulki, kas bija saplūduši pie viņa, aizplūdīs. Lūzīs gan valdnieks, gan derība, jo, tiklīdz viņš noslēgs vienošanos, to nodos un uzveiks ar nelielu pulku. Viņš pēkšņi ienāks leknākajos pavalsts apgabalos un darīs tā, kā nav darījuši ne viņa tēvi, ne tēvu tēvi. Viņš šķiedīs laupījumu, labumus un mantu, viņš iecerēs ļaunu pret cietokšņiem, bet tikai līdz noteiktam laikam. Viņš rosinās savu spēku un prātu pret dienvidu ķēniņu – un lielu karaspēku. Dienvidu ķēniņš ar varen stipru un lielu karapulku sāks strīdu un karu, bet viņš nepastāvēs, jo pret viņu savērps viltību. Viņu nodos tie, kas ēd izmeklētu barību pie viņa galda. Viņa karapulks izklīdīs, un daudzi kritīs kauti. Abi ļaunprātīgie ķēniņi sēdēs pie viena galda un melos viens otram, bet tiem neizdosies, jo beigas nāks noliktajā laikā. Ziemeļu ķēniņš atgriezīsies savā zemē ar lielu mantību, bet viņa sirds būs pret svēto derību – viņš rīkosies pret to un tad atgriezīsies savā zemē. Noliktajā laikā viņš atgriezīsies – viņš dosies uz dienvidiem, bet vairs nebūs, kā bija iepriekš, – pret viņu nāks kitiešu kuģi, un viņš nobīsies. Viņš dosies atpakaļ saniknots pret svēto derību un rīkosies pret to. Atpakaļceļā viņš pievērsīsies tiem, kas atmetuši svēto derību. Nāks viņa sūtīts karaspēks un apgānīs svētvietu, šo cietoksni, atcels dienišķo upuri un darīs šausmīgas preteklības. Ar glaimiem viņš pievērsīs bezdievībai tos, kas derību pārkāpuši, bet ļaudis, kas pazīst savu Dievu, būs stipri un rīkosies. Gudri ļaudis pamācīs daudzus, bet tad tie kritīs no zobena, uguns, tos metīs cietumā un plosīs kādu laiku. Kad tie kritīs – dažs tos atbalstīs, bet daudzi tiem pievienosies ar viltu, arī dažiem saprātīgajiem nāksies krist, lai viņi attīrītos, šķīstītos un kļūtu balti līdz beigu laikam – jo noliktais laiks vēl nāks. Ķēniņš darīs, ko gribēs! Viņš cildinās sevi un paaugstināsies pāri visiem dieviem un pār dievu Dievu, un runās brīnumu lietas, un viņam izdosies, līdz dusmība būs piepildīta – kas nospriests, tas notiks. Viņš neievēros ne savu tēvu dievus, ne to dievu, kas sievām tīk, tāpat arī nekādu citu dievu, jo pats sevi būs paaugstinājis pāri visam. To vietā viņš godās cietokšņu dievu, kas viņa tēviem nebija pazīstams; viņš godās zeltu, sudrabu, dārgakmeņus un dārgas dāvanas. Viņš izrīkos stipros cietokšņus ar svešu dievu palīdzību, un, kas viņu atzīs, tas saņems godu, tam viņš ļaus valdīt pār daudziem un par atalgojumu iedalīs zemi. Laika beigās dienvidu ķēniņš uzbruks tam, bet ziemeļu ķēniņš trauksies pret viņu ar ratiem, jātniekiem un daudziem kuģiem – kā plūdi viņš ies cauri valstīm! Viņš iebruks jaukajā zemē, un desmitiem tūkstošu kritīs, taču Edoms, Moābs un lielākā daļa Amona dēlu paglābsies. Viņš izstieps roku pēc valstīm – arī Ēģipte nepaglābsies! Viņam būs vara pār dārgumu krātuvēm, zeltu, sudrabu un visām Ēģiptes vērtībām; un lūbieši un kūšieši viņam paklausīs. Bet ziņas no austrumiem un ziemeļiem viņu satrauks, trakā niknumā viņš dosies karā, lai nīcinātu un nīdētu daudzus. Starp jūru un svētās godības kalnu viņš uzslies teltis kā pilis, un tad nāks viņa gals – neviens tam nelīdzēs! Tajā laikā celsies Mihaēls, lielais varenais, kurš sargā tavus ļaudis. Tad nāks bēdu laiks – tā nebūs bijis, kopš tautas radušās un līdz pat šim laikam, bet tanī laikā tavi ļaudis paglābsies – visi, kas ierakstīti grāmatā! Daudzi, kas atdusas zemes pīšļos, celsies – citi mūžīgai dzīvei, citi mūžīgam kaunam un negodam. Tad gudrie mirdzēs kā spožais debesjums, tie, kas pie taisnības veduši daudzus, – kā zvaigznes mūžīgi mūžam. Bet tu, Daniēl, apslēp vārdus un aizzīmogo grāmatu līdz laika beigām. Tad daudzi skraidīs šurpu turpu, bet zināšana ies plašumā.” Es, Daniēls, paskatījos, un redzi – tur stāv vēl divi citi, viens upei vienā krastā, otrs – otrā. Viens teica linā tērptajam, kas stāv virs upes ūdeņiem: “Kad šīs brīnumainās lietas piepildīsies?” Es dzirdēju, ka linā tērptais vīrs, kas virs upes ūdeņiem, pacēlis labo un kreiso roku pret debesīm, zvērēja pie tā, kas dzīvs mūžam: “Tas būs pēc laika, diviem laikiem un puslaika – kad svētās tautas spēks būs pilnīgi sagrauts, tad tas viss piepildīsies!” Es to dzirdēju, bet nesapratu un teicu: “Mans kungs, kā tas viss beigsies?” Viņš sacīja: “Vari iet, Daniēl, jo apslēpti un aizzīmogoti ir šie vārdi līdz laika beigām! Daudzi šķīstīsies, darīs sevi baltus un tiks kausēti, bet ļaundari turpinās darīt ļaunu. Neviens ļaundaris nesapratīs, bet gudrie sapratīs. No tā laika, kad tiks atcelts dienišķais upuris un notiks šausmīgas preteklības, paies tūkstoš divi simti deviņdesmit dienas. Svētīts, kas gaida un sagaida tūkstoš trīs simti trīsdesmit piecas dienas, bet tu ej līdz galam! Tu atdusēsies un celsies savai tiesai laika beigās.” Kunga vārdi, ko viņš teica Hozejam, Beērī dēlam, Jūdas ķēniņu Uzijas, Jotāma, Āhāza un Jehizkijāhu dienās, un Israēla ķēniņa Jārobāma, Joāša dēla, dienās. Tā Kungs sāka runāt uz Hozeju. Un Kungs Hozejam teica: “Ej, apņem maucīgu sievu ar visiem maucības bērniem, jo visa zeme maukot nomaukojusies, tie neseko Kungam!” Un viņš gāja un apņēma Gomeru, Diblaima meitu, un tā tapa grūta un dzemdēja viņam dēlu. Un Kungs viņam teica: “Sauc viņu vārdā Jizreēls, jo jau pēc mirkļa es piemeklēšu Jizreēlā asinis, ko izlēja Jehus nams, un iznīdēšu valdnieku Israēla namam! Tāpat es tajā dienā salauzīšu Israēla loku Jizreēlas ielejā.” Un viņa tapa grūta vēlreiz un dzemdēja meitu. Tad viņš teica Hozejam: “Sauc viņu vārdā Lo-Ruhāma, jo vairs nekad es neapžēlošu Israēla namu un nepiedošu tam! Bet Jūdas namu es apžēlošu, ļaušu tiem glābties pie Kunga, viņu Dieva, bet nelīdzēšu tiem ar loku vai zobenu, nedz ar karu, zirgiem vai jātniekiem!” Un viņa atšķīra no krūts Lo-Ruhāmu un atkal tapa grūta, un dzemdēja dēlu. Un viņš teica: “Sauc viņu vārdā Lo-Ammī, jo jūs neesat mana tauta un es nebūšu jūsējais! Israēla dēli būs tādā skaitā kā smiltis jūrmalā – ne aplēst, ne saskaitīt! Un, ja jums teica: jūs neesat mana tauta, – tad tagad jums teiks: jūs esat dzīvā Dieva dēli! Jūdas dēli tiks sapulcēti kopā ar Israēla dēliem, tie iecels sev vienu par galveno un aizies no tās zemes – tad liela diena būs Jizreēlā! Sakiet saviem brāļiem: jūs – mana tauta, un savām māsām: nu apžēlotas! Strīdieties ar savu māti, strīdieties, jo viņa nav mana sieva un es neesmu viņas vīrs, – nost maucību, kas tai vaigā, un laulības pārkāpšanu, kas tai starp krūtīm! Ka es neizģērbju viņu kailu, ka nepadaru tādu kā dienā, kad dzima, ka nepataisu par tuksnesi, ka neiztaisu par izkaltušu zemi, ka nenonāvēju ar slāpēm! Viņas dēlus es neapžēlošu, jo tie ir maucības dēli, māte tiem ir maukojusi, kaunā viņus ieņēmusi, viņa taču teica: es sekošu saviem mīļākajiem, tiem, kas man dod maizi un ūdeni, vilnu un linus, eļļu un spirdzinājumus! Tādēļ, redzi, es likšu tai ceļā ērkšķus, es mūri uzmūrēšu, ka tā vairs neatradīs ceļu! Tad viņa savus mīļākos meklēs, bet nesatiks, lūkos pēc tiem, bet neatradīs, tad viņa teiks: es iešu atpakaļ pie sava pirmā vīra, jo tad man bija labāk nekā tagad! Viņa jau nezināja, ka es tai esmu devis maizi, jaunvīnu un jauno eļļu un jo krietni zelta un sudraba, bet viņi to veltīja Baalam! Tādēļ es atgriezīšos un paņemšu savu maizi, kad pienāks laiks, un savu jaunvīnu, kad būs tā laiks, atņemšu viņai savu vilnu un linus, ar ko viņa sedz savu kailumu! Un nu es atkailināšu viņas augumu tās mīļāko acu priekšā, neviens viņu neglābs no manas rokas! Es izbeigšu visus viņas priekus – jauna mēneša svētkus un sabatus, visas viņas svinēšanas! Es izdeldēšu viņas vīnakokus un vīģes kokus, par ko tā teica: tos man mīļākie dāvinājuši! – Es tos par mežu pataisīšu, un tos aprīs lauka zvēri! Es viņu piemeklēšu par dienām, kad tā kvēpināja baāliem – riņķiem un rotām apkārusies, skrēja mīļākajiem pakaļ, bet mani aizmirsa! – saka Kungs. Tādēļ, redzi, es viņu aizvilināšu, aizvedīšu tuksnesī un uzrunāšu tās sirdi! Tur es viņai došu vīnadārzus, un Āhoras ieleja kļūs par cerību vārtiem, tur viņa atsauksies man kā savā jaunībā, kā tad, kad devās projām no Ēģiptes zemes! Tajā dienā būs tā, saka Kungs, tu sauksi man: mans vīrs! Vairs nesauksi: mans Baals! Tad es atraušu baālu vārdus no viņas mutes, un to vārdi vairs netiks pieminēti! Todien es slēgšu ar jums derību: ar lauka zvēriem, ar debesu putniem un zemes rāpuļiem! Loku, zobenu un karu uz zemes es sadragāšu un noglabāšu drošībā! Es tevi iemantošu uz mūžiem, un tu iemantosi mani – taisnībā un tiesā, žēlastībā un žēlsirdībā! Es tevi ticībā iemantošu, un tu pazīsi Kungu! Tajā dienā būs tā – es atbildēšu, saka Kungs, es atbildēšu debesīm, un tās atbildēs zemei, un zeme atbildēs ar maizi, jaunvīnu un jauno eļļu – tā atbildēs Jizreēlā! Tā es sēšu savā zemē un apžēlošu Lo-Ruhāmu, un Lo-Ammī teikšu: tu – mana tauta, un tā man atbildēs: mans Dievs!” Un Kungs atkal man teica: “Ej, mīli sievu, kas pārkāpusi laulību, ko jau mīlējis tavs draugs, – tāpat kā Kungs mīlēja Israēla dēlus, bet tie pievērsās citiem dieviem, un tiem patika rozīņu upurplāceņi!” Un es viņu nopirku par piecpadsmit sudraba gabaliem un pusotra mēra miežu. Es teicu viņai: “Dzīvosi kopā ar mani daudzas dienas – nemauko un neej ne pie viena, un es darīšu tāpat.” Jo Israēla dēli daudzas dienas dzīvos bez ķēniņa, augstmaņiem, upura un piemiņas stabiem, bez efoda un mājas dieviņiem! Pēc tam Israēla dēli atgriezīsies un meklēs Kungu, savu Dievu, un Dāvidu, savu ķēniņu, – pēdējās dienās tie bijās Kungu un viņa labumu! Klausieties Kunga vārdu, Israēla dēli! Kungam ir strīds ar zemes iemītniekiem: “Jo nav patiesības un uzticības, un nav Dieva atziņas uz zemes! Lādas, krāpj un slepkavo, zog un laulību pārkāpj, ķildojas vien un asinis atriebj ar asinīm! Tādēļ sēros zeme, panīks visi tās iemītnieki, kopā ar lauka zvēriem un debesu putniem izzudīs arī zivis jūrā! Tomēr neviens pretī nestrīdēsies, neviens pat netaisnosies, kaut tava tauta pat priesterus apstrīd! Šodien tu klupsi, un klups pravietis naktī kopā ar tevi, un tavu māti es nokaušu! Mana tauta tiks iznīdēta, jo tai nav atziņas, tu taču atmeti atziņu – tad arī es tevi atmetīšu, ka nebūsi vairs mans priesteris, un sava Dieva bauslību tu aizmirsīsi, bet es aizmirsīšu tavus dēlus! Jo viņu vairāk, jo tie grēko pret mani – es tiem iemainīšu godu pret kaunu! Tie aprij manas tautas grēku upurus un par tās grēkiem līksmo! Tā būs tautai un tā būs priesteriem – es tos piemeklēšu, lai kurp tie ietu, un likšu, lai viņu darbi nāk pār tiem pašiem! Tie rīs un negūs sāta, tie maukos, bet nekas nedzims, jo Kungs tiem vairs nerūp! Maucība, vīns un jaunvīns pārņem prātus! Mana tauta – kokam tie prašņā, gan nūja tiem pateiks! Maucības gars tos ir aizvīlis, un tie mauko pat Dieva priekšā! Kalnu virsotnēs tie upurē un uz pakalniem kvēpina, zem ozoliem, apsēm un papelēm, jo tur laba ēna, – tādēļ jūsu meitas mauko un jūsu līgavas pārkāpj laulību! Es nesodīšu jūsu meitas, kad viņas maukos, un jūsu līgavas, kad tās pārkāps laulību, jo jūs ar maukām pinaties un upurējat kopā ar tempļa prostitūtām! Jūs esat nejēgu tauta – gan jūs pašus atmetīs! Kaut tu, Israēl, mauko, taču Jūda lai nenoziedzas – neejiet uz Gilgālu, nedodieties uz Bēt-Āvenu, nezvēriet: dzīvs Kungs! Kā tele bizo, tā bizenē Israēls – nu Kungs to ganīs kā jērus pa laukiem! Ar elkiem biedrojas Efraims, pametiet viņu! Viņu saldvīns sašķērmis, maukot tie mauko, mīlēt tie mīlē, negods tiem vairogs! Vējš tam pieplacinājis spārnus! Ar saviem upuriem tie krituši kaunā! Klausieties jel, priesteri, sadzirdi, Israēla nams, ķēniņa nams, ieklausies, jo te jums spriedums! Jūs esat lamatas Micpai un tīkls, kas izplests pār Tābora kalnu! Kaujamo bedri atkritējiem jūs izrakuši! – Bet es esmu pārmācība it visiem, es Efraimu pazīstu, un Israēls man nav apslēpts, jo tu dzen maucību, Efraim, jau sagānīts Israēls! Tie nedara neko, lai atgrieztos pie sava Dieva, tajos ir maucības gars, un Kungu tie nepazīst! Israēla lepnība liecina pret viņu pašu, Israēls un Efraims klups savu vainu dēļ, un Jūda klups kopā ar tiem! Ar savām avīm un vēršiem tie ies meklēt Kungu, bet neatradīs – viņš no tiem vairīsies! Kungu tie krāpj, svešus dēlus tie dzemdina – tagad jauna mēneša svētki tos aprīs kopā ar visiem pienesumiem! Pūtiet ragu Gibā un stabuli Rāmā, kliedziet Bēt-Āvenā: tev pakaļ, Benjāmin! Pārmācības dienā Efraimu izdeldēs no Israēla ciltīm – es likšu zināt, kas taisnība! Jūdas augstmaņi pārliek robežas – pār tiem kā ūdeņus es izliešu savu niknumu! Nomākts Efraims, taisnība viņu spiež – nolēmis tukšībai sekot! Es būšu kā cirmenis Efraimam, kā ķirmis Jūdas namam! Efraims pieredzēs savu sērgu un Jūda savas čūlas – ies Efraims uz Asīriju un sūtīs pie ķēniņa Jārēba – Strīdus ķēniņa, bet tas jūs nedziedēs, čūlas jums nenoies! Jo es kā lauva pret Efraimu, kā lauvēns pret Jūdas namu! Es! Es iešu un plēsīšu, aizraušu, un glābēja nebūs! Es iešu atpakaļ uz savu vietu, līdz tie atzīs grēku un meklēs manu vaigu, – savās nelaimēs viņi it drīz mani uzmeklēs! Ejiet, atgriezieties pie Kunga – viņš saplosīja, un viņš mūs dziedēs, viņš sita, un viņš mūs pārsies! Viņš mūs atdzīvinās divās dienās, trešajā dienā viņš piecels mūs, un mēs dzīvosim viņa priekšā! Pazīsim, tieksimies izzināt Kungu – viņa atnākšana neapšaubāma kā ausma, viņš nāks mums kā lietus, kā agrīnais lietus nolīs pār zemi! Ko lai es tev daru, Efraim, ko lai es tev daru, Jūda, – jūsu uzticība ir kā mākonis, tā paiet kā rīta rasa! Tādēļ es cirtu viņus praviešu vārdiem, nokāvu viņus ar savu muti! Tiesa pār tevi – kā gaisma, kas aust! Uzticība man tīk, ne upuri, un Dieva atziņa, ne sadedzināmie upuri! Kā Ādams tie pārkāpa derību, jau tur tie piekrāpa mani! Gileāda – nekrietno pilsēta, asinīm nopēdota! Kā sirotāji, kas uzglūn, tā priesteri sabiedrojušies, Šehemas ceļā tie slepkavo, nelietības vien dara! Israēla namā es redzēju šaušalas, tur dzen maucību Efraims, jau sagānīts Israēls! Arī Jūdai jau nolikta pļauja – tev! Es atgriezīšos gūstīt savu tautu! Līdzko dziedinu Israēlu, tā atklājas Efraima vaina un Samarijas ļaunums, jo tie tik melo – nāk zaglis, ielās izģērbj sirotāji! Pat sirdī tie neatzīst, ka es atceros visu viņu ļaunumu! Nu viņu darbi tos ielenkuši – tie manā priekšā! Ar savu ļaunumu tie priecē ķēniņu un ar meliem augstmaņus! Visi viņi laulības pārkāpēji, tie kvēlo kā krāsns, ko maiznieks vairs nebiksta, kopš iejāvis mīklu, līdz uzrūgst! Mūsu ķēniņa diena! Augstmaņi sasirguši, karsti no vīna, sniedz savu roku ņirgām! Tie uzkur viltu sirdī kā krāsni – visu nakti guļ viņu cepējs, gan rītā tas dedzinās ar uguns liesmu! Visi tie kvēlo kā krāsns, savus soģus tie aprij, visi viņu ķēniņi kritīs – neviens no tiem nesauc uz mani! Efraims sajaucies ar tautām – Efraims kā neapgrozīts plācenis! Sveši rij viņa spēku, bet viņš nezina, sirmi mati jau metušies, bet viņš nezina! Israēla lepnība liecina pret viņu pašu, bet viņi neatgriežas pie Kunga, sava Dieva, tie nemeklē viņu! Efraims bija kā balodis, bezprāta vientiesis – sauca Ēģipti, gāja uz Asīriju! Tādēļ, ka viņi tur gāja, es izpletīšu pār tiem savu tīklu, kā debesu putnus noraušu lejā, pārmācīšu viņus par to, ko viņu sapulcēs esmu dzirdējis! Vai! tiem – jo tie mūk no manis, posts tiem – jo tie noziegušies pret mani! Es izpirku viņus, bet tie man runāja melus! Sirdī tie nebrēca uz mani, bet gaudoja savās cisās, pie klaipa un jaunvīna brāļojās, novērsušies no manis! Es tos mācīju, stiprināju tiem rokas, bet tie man atdarīja ar ļaunu! Ne augšup tie vēršas, tie ir kā vaļīgs loks, to augstmaņi no zobena kritīs savas negantās mēles dēļ – tas par viņu muldēšanu Ēģiptes zemē! Tev rags pie lūpām, tu kā maitu lija pār Kunga namu – tādēļ ka viņi pārkāpa manu derību un pret manu bauslību noziedzās! Uz mani tie brēca: mans Dievs! Mēs tevi pazīstam – te Israēls! Negribēja Israēls labu, nu viņu vajā naidnieks! Viņi ķēniņus ieceļ – bet ne no manis, dod amatus augstmaņiem, bet es tos nepazīstu! Savu sudrabu un zeltu tie pārkaļ par elkiem, nu paši tiks iznīdēti! Atmests tavs teļš, Samarija, kvēl manas dusmas pret tiem – cik ilgi tie paliks nesodīti?! Israēls – tas ir amatnieks, kas to taisījis, un tas nav Dievs! – skaidās būs Samarijas teļš! Vēju tie sēj, un vētru tie pļaus, labība nav sadīgusi, milti tur neiznāks; varbūt ja iznāks, tad sveši tos aprīs! Aprīts Israēls, tagad tas starp tautām kā netīkams trauks! Jo viņi uz Asīriju dodas, kā ēzeļi klaiņā – Efraims sev mīlniekus nolīdzis! Kaut arī tie nolīgst sev tautas, es viņus sapulcināšu, tad tiem ies mazumā gan ķēniņi, gan augstmaņi! Efraims gan cēla altārus, bet tie viņam bija par grēku – altārus, kur grēkot! Es viņam rakstīju milzum daudz likumu, bet tie viņam sveši! Man pienesamos upurus tie kauj, gaļu tie aprij, bet Kungs tos negrib! Tagad viņš atcerēsies to vainas un piemeklēs viņu grēkus, un tie atgriezīsies Ēģiptē! Aizmirsa Israēls savu Radītāju un cēla pilis, un Jūda tik cēla nocietinātas pilsētas – bet es uzsūtīšu uguni viņa pilsētām, un tā aprīs to nocietinājumus! Nepriecājies, Israēl, nelīksmo kā citas tautas, jo savas maucības dēļ tu jau esi prom no Dieva, tev tīk maukas alga – tā tev uz katra klona! Klons un vīnspaids vairs nebaros tos, un jaunvīns viņus pievils, Kunga zemē tie nemitīs, un Efraims atgriezīsies Ēģiptē un Asīrijā nešķīstu ēdīs! Kungam tie nelaistīs vīnu, neielīksmos viņu ar saviem upuriem, nu tiem sēru maize – viss, ko tie ēdīs, tos apgānīs, jo viņu maize – tiem pašiem vien, tā nenonāks Kunga namā! Ko jūs darīsiet svētku dienā un Kunga svinību dienā?! Redzi, tie jau iet postā, Ēģipte savāks viņus, Memfisa viņus apraks, visu viņu dārgo sudrabu – dadži tos pārņems, ērkšķi augs viņu teltīs! Pienāca soda dienas, pienāca atmaksas dienas, zina Israēls – pravieši muļķi, traki ir vīri, kam gars, jūsu vainu un naida dēļ! Efraima sargs kopā ar manu Dievu, bet pravietis – tam slazdus liek katrā ceļā, naids viņa Dieva namā! Pagalam sagānījušies kā Gibas dienās – viņš pieminēs to vainas, viņš piemeklēs to grēkus! Kā vīnogas tuksnesī – tādu es atradu Israēlu, kā agru vīģi kokā pirmajā briedumā – tādus es redzēju jūsu tēvus, taču tie gāja pie Baal-Peora, svētījās pašiem par kaunu, nu tie tikpat pretīgi kā tas, ko mīlējuši! Efraim! Kā putns aizlaidīsies tava godība – vairs ne dzemdēs, ne iznēsās, ne ieņems! Kaut savus dēlus tie audzinātu, es darīšu neauglīgus viņu vīrus. Vai! tiem, es esmu no viņiem novērsies! Efraims, kādu to redzēju, bija kā Tīra leknumā dēstīts, un tomēr – Efraims vedīs uz kaušanu pats savus dēlus! Dod viņiem, Kungs! Ko tu tiem dosi? Dod klēpi bez bērniem un sažuvušas krūtis! Viss viņu ļaunums Gilgālā, jo tur es tos ienīdu – par viņu ļaunajiem darbiem no sava nama tos iztriekšu! Vairs tos nemīlēšu, visi viņu augstmaņi ir dumpinieki! Sasists Efraims, izkaltušas tam saknes, augļus tās nedod – kaut tur vēl dzemdē, viņa klēpja dārgumus es nonāvēšu! Atmetīs viņus mans Dievs, jo viņi tam neklausīja, un tie izklīdīs tautās! Israēls bija kā stīgojošs vīnakoks, augļi tam ienācās – jo vairāk tam bija augļu, jo vairāk tas cēla altāru, jo labāka tam bija zeme, jo krāšņākus slēja elku stabus! Divkosīgas tiem bija sirdis, tagad tie vainīgi – viņš sagraus to altārus, viņš iznīdēs elku stabus! Tad tie teiks: mums nav ķēniņa, jo Kungu mēs nebijāmies, un kā lai ķēniņš mums palīdz?! Tie tik melš nieka zvērestus, slēdz derības – taču spriedums jau aug kā nezāle lauka vagās! Par Bēt-Āvenas teļiem dreb Samarijas iemītnieki, tauta sēro par tiem un zintnieki arīdzan – vēl līksmo par viņu godību, kaut tā jau atņemta! Gan tos uz Asīriju aizvedīs par dāvanu ķēniņam Jārēbam – negods pārņems Efraimu, tiks kaunā Israēls viņa padoma dēļ! Samarijas ķēniņu nošķels – kā skaidu ūdeņos! Āvenas augstienes tiks iznīcinātas – Israēla grēki! – ērkšķi un dadži zels uz viņu altāriem, un viņi teiks kalniem: brūciet pār mums! Un pauguriem: apberiet mūs! Jau kopš Gibas laikiem tu grēkoji, Israēl, – tāds pats tu palicis! Vai varmāku dēli Gibā nedabūs karu?! Kā gribēšu, tā pārmācīšu, sapulcēšu tautas pret tiem – tiks tiem par abām vainām! Efraims ir dīdīta tele, labprāt ļaujas, lai kuļ, es ķeršos pie viņa slaikā kakla, iejūgšu Efraimu – Jūda ars, Jēkabs ecēs! Sējiet taisnību, ievāciet žēlastību! Plēsiet sev jaunu plēsumu! Laiks meklēt Kungu – lai viņš nāk un liek līt taisnības lietum pār jums! Jūs arāt ļaunu un novācāt netaisnību! Ēdiet nu melu augļus, jo uz pašu spēkiem vien paļāvāties un uz saviem daudzajiem varoņiem! Tavā tautā atskanēs kara duna, sagrūs visi tavi nocietinājumi, kā kara dienās sagruva Šalmana un Bēt-Arbēla – sašķaidīs māti kopā ar bērniem! Tā tev būs, Bētele, par tavu nekrietno ļaunumu! Rītausmā šķeltin sašķels Israēla ķēniņu! Kad Israēls bija zēns, es viņu mīlēju, no Ēģiptes es izsaucu savu dēlu! Saucu uz viņiem – tagad tie aiziet projām, upurē baāliem un dievekļiem kvēpina! Es mācīju Efraimam staigāt, ņēmu viņu pie rokas – bet šie nezina, ka esmu viņus dziedinājis! Ar cilvēciskām saitēm viņus sev piesaistīju, ar mīlestības virvēm, es viņiem noņēmu jūgu un nocēlu sakas, maigi es viņus ēdināju! Uz Ēģiptes zemi tam atpakaļ jādodas nebūs, bet Ašūrs gan būs viņa ķēniņš, jo viņš liedzās atgriezties! Viņa pilsētās zibēs zobens, satrieks viņa vārtu aizšaujamos un aprīs viņa nodomu dēļ! Mana tauta ieņēmusies, ka atgriezīsies pie manis, tik augšup tie sauc – visus viņš nepacels! Kā lai es tev līdzu, Efraim, un aizsedzu tevi, Israēl, – kā gan lai izdaru tev tāpat kā Admai, padaru tevi kā Ceboīmu – mana sirds jau citāda, es iesilstu līdzjūtībā! Es neļaušos dusmu kvēlei, es neiznīdēšu Efraimu vēlreiz, jo es esmu Dievs un ne cilvēks. Svētais ir jūsu vidū – es pilsētā nenākšu! Tie sekos Kungam, kā lauva viņš rēks, un, kad viņš rēks, tad drebēs rietumnieki! Tie aizspurgs no Ēģiptes kā putni, kā baloži no Asīrijas zemes, es tos iemitināšu pašu mājās! – saka Kungs. Efraims man apkārt ar meliem un ar viltu Israēla nams, tik Jūda vēl staigā ar Dievu un uzticas svētīgajiem. Efraims ir vēju gans, diendienā dzenā austrumvēju, tik melo un nīdē – ar Asīriju derību noslēguši un eļļu Ēģiptei gādā! Strīds Kungam ar Jūdu – piemeklēs Jēkabu par viņa gaitām, par viņa darbiem viņam tad atmaksās! Jau klēpī viņš kampa pēc sava brāļa, tik stiprs, ka ar Dievu cīkstējās! Viņš cīkstējās ar eņģeli un to uzveica – tas raudāja un lūdzās viņam žēlsirdību, tad viņš to atrada Bētelē, tur viņš ar mums runāja! Kungs ir Pulku Dievs, kā Kungs viņš pieminams! Tu vēl atgriezīsies pie sava Dieva, turēsi žēlastību un tiesu, cerēsi uz savu Dievu vienmēr! Tirgonim rokā krāpšanas svari – kā tam tīk žmiegt! Un Efraims saka: taču bagāts esmu, pats sev turību sarūpēju, nekur, ko es darījis, man neatrast vainu, kas skaitītos grēks! Es – Kungs, tavs Dievs, jau kopš Ēģiptes zemes, gan vēl likšu tev dzīvot teltīs kā svētku dienās! Es esmu uz praviešiem runājis, papilnam tiem devis redzējumus, ar praviešu roku līdzības rādījis! Gileāds ir nekrietns, ak, nonīks tie – Gilgālā tie upurēja vēršus! Un viņu altāri paliks kā čupas lauku vagās! Un Jēkabs bēga uz Arāma laukiem, un Israēls vergoja, lai dabūtu sievu, un par otru sievu viņš sargāja ganāmpulku. Bet ar pravieti Kungs izveda Israēlu no Ēģiptes, un ar pravieti tas tika nosargāts! Efraims aizdeva sūras dusmas, gan viņa izlietās asinis nāks pār viņu, Kungs atdos viņam paša paļas! Efraims runāja – visi trīcēja! Viņš bija augstu Israēlā, bet apgrēkojās ar baāliem un mira! Un tagad tie turpina grēkot, taisa sev izlietus sudraba tēlus, dievekļus pēc savas sajēgas – tie visi tik kalēja darbs! Par tiem viņi saka: kas cilvēku upurēs, tas drīkstēs skūpstīt šos teļus! Tādēļ tie kļūs kā mākonis, zudīs kā rīta rasa, kā pelavas aizvirpuļos no klona, kā dūmi no lūkas! Es esmu Kungs, tavs Dievs, jau kopš Ēģiptes zemes, citu Dievu tu nepazīsti, un nav glābēja, izņemot mani! Es tevi pazinu tuksnesī, kalšņas zemē! Bet tie tik ganās līdz sātam, kad sāti – tad tiem lepna sirds un tad aizmirst mani! Es tiem būšu kā lauva, kā leopards uz ceļa uzglūnēšu! Es uzbrukšu tiem kā lācene, kam atņemti mazuļi, es plēsīšu viņu cietās sirdis, aprīšu viņus kā brangs lauva, un viņus plēsīs lauka zvēri! Iznīdēja tevi, Israēl! Bet pie manis tev glābiņš! Kur tad tavs ķēniņš? – Lai līdz tev glābties ik pilsētā! Kur tavi soģi, par kuriem tu teici: dod tik man ķēniņu un augstmaņus!? Savās dusmās es došu tev ķēniņu un savā niknumā es arī ņemšu! Savīkstītas Efraima vainas, noglabāti viņa grēki – dzemdību sāpes nāks pār viņu: negudrs bērns, laikā nav klāt, lai lauztos no klēpja! No šeola es atgūšu viņu, no nāves es viņu izpirkšu – kur gan tavs spēks, nāve? Kur gan tava sērga, šeol? Līdzcietība manām acīm būs slēpta! Kaut viņš saukts par auglīgu starp saviem brāļiem – nāks austrenis, Kunga vējš no tuksneša celsies – tas izkaltēs viņa spirgtumu, izsusēs viņa avotu, tas dārgumus nolaupīs, it visus tīkamos traukus! Samarija paliks vainā, jo dumpoja pret savu Dievu – no zobena viņi kritīs, viņu mazuļus sašķaidīs, viņu grūtnieces uzšķērdīs! Atgriezies, Israēl, pie Kunga, sava Dieva, jo vainās tu esi klupis! Turieties cieši pie vārda un atgriezieties pie Kunga, sakiet viņam: piedod visas vainas un ņem par labu – ne ar vēršiem mēs atmaksāsim, bet ar mūsu lūpām! Asīrija neglābs mūs, zirgos mēs nejāsim, mēs vairs neteiksim: mūsu Dievs! – par to, ko paši taisījuši! Tikai tu bāreņus žēlo! Es dziedināšu viņu novēršanos, mīlēšu viņus no laba prāta, manas dusmas no viņiem novērsīsies! Es būšu Israēlam kā rasa – viņš ziedēs kā lilija, dzīs saknes kā Lebanona ciedrs, viņa dzinumi stiepsies, kā olīvkoks būs viņa lepnums, viņš smaržos kā Lebanona ciedrs! Ļaudis atgriezīsies tā ēnā, labība atzels, tie kuplos kā vīnakoki, tos pieminēs kā Lebanona vīnu! Efraim! Ko man tavi elki?! Es viņam teikšu, es viņam pievērsīšos! Es kā zaļoksna ciprese – no manis tev augļi! Kas ir tik gudrs, ka saprot to, un tik saprātīgs, ka to zinātu! Jo Kunga ceļi ir taisni – taisnie staigā pa tiem, bet grēcinieki klūp!” Kunga vārds, kas dots Joēlam, Petuēla dēlam. Klausieties, vecajie! Sadzirdiet visi, kas mītat uz zemes! Vai tā ir noticis jūsu dienās, vai tā ir bijis jūsu tēvu dienās? Par to stāstiet saviem dēliem, lai jūsu dēli stāsta saviem dēliem un viņu dēli nākamām audzēm! Ko atstāja cirmeņi, to apēda siseņi, ko atstāja siseņi, to apēda sienāži, ko atstāja sienāži, to apēda vaguļi! Mostieties, žūpas, un raudiet, gaudojiet, vīna dzērāji, par saldo vīnu – tas jūsu lūpām atņemts! Jo nāk tauta pret manu zemi, tie ir stipri, un skaita tiem nav! Zobi tiem kā lauvas zobi, un dzerokļi tiem kā lauvas jaunulim! Manus vīnakokus tie izdeldējuši un manus vīģes kokus nobraucījuši, mizot nomizojuši, nosvieduši – nu kaili zari! Gaudies kā meitene, kam maiss ap gurniem, sērojot par savu jauno vīru! Atņemta labības dāvana un lejamais upuris Kunga namam – sēro priesteri, Kunga kalpi! Lauki nopostīti, un zeme sēro, jo labība postā, izsusis jaunvīns, izčākstējusi jaunā eļļa. Kaunā zemkopji, vaimanā vīnkopji – par kviešiem un miežiem, jo lauka raža pagalam! Vīnakoki nokaltuši, un vīģes koki izžuvuši un granātāboli, un dateles, un āboli, uz lauka visi koki ir nokaltuši, nu cilvēka bērnu līksme ir izkaltusi! Jozieties un apraudiet, priesteri, vaimanājiet, kas kalpojat altārī, ejiet, nakšņojiet maisos, mana Dieva kalpi, jo jūsu Dieva namam nu atņemta labības dāvana un lejamais upuris! Svētiet gavēni, sasauciet sapulci, aiciniet vecajos un visus, kas mīt uz zemes, uz jūsu Dieva Kunga namu – tur brēciet uz Kungu! Vai tai dienā! Kunga diena ir tuvu – kā posts tā no Visuspēcīgā nāks! Vai tad ne mūsu acu priekšā tika atņemts ēdiens mūsu Dieva namam un līksme un prieks? Graudi satrupuši savās čaulās, šķūņi noplēsti un klētis nojauktas, jo visa labība izkaltusi! Kā bauro lopi! Klīst vēršu bari, tiem nav kur ganīties, nīkst pat avju pulki! Uz tevi, Kungs, es saucu – jo uguns aprijusi tuksneša pļavas, liesmas aplaizījušas visus lauka kokus! Pat lauka zvēri īd uz tevi, jo izsusuši ūdens strauti un uguns aprijusi tuksneša pļavas. Pūtiet Ciānā ragu, taurējiet manā svētajā kalnā, lai trīc visi, kas mīt uz zemes, jo nāk Kunga diena – tā tuvu! Tumsas un krēslas diena, mākoņu un miglas diena kā melnums pār kalniem plešas – branga un stipra tauta, tādas kā tā nav bijis nemūžam! Un tādas vairs nebūs audžu audzēs! Tiem pa priekšu rij uguns, tiem nopakaļ laizās liesma, pirms tiem zeme kā Ēdenes dārzs, tiem nopakaļ izdeldēts tuksnesis! Neviens no tiem neizglābsies! Tiem paskats kā zirgiem, un kā rumaki viņi skrien! Kā ratu rīboņa pār kalniem tie brāžas, kā uguns liesma, kas salmus rij, kā branga tauta, kas sataisījusies karam! Tautas to priekšā kauc – visiem nu piesarcis vaigs! Kā stiprinieki tie skrien, kā karavīri tie rāpjas pār mūriem – visi dodas pa savu ceļu, nenovirzās no savas takas! Viens otru tie nekavē – ik vīrs dodas pa savu taku, tie savus ieročus tver – nav apturami! Tie pilsētai virsū metas, skrej pāri mūriem, rāpjas mājās pa logiem – kā zagļi tie nāk! To priekšā trīc zeme, dreb debesis, saule un mēness tumst, un zvaigznes mitējas starot! Kungs ceļ balsi uz savu karaspēku, jo varen brangs ir viņa pulks, jo varens ir tas, kas pilda viņa sacīto, jo liela ir Kunga diena, jo bijājama, – kas gan to izturēs? Un vēl tagad Kungs saka: “Atgriezieties pie manis no visas sirds, gavējiet, raudiet un sērojiet!” Plosiet savas sirdis, ne drānas un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva, jo viņš ir žēlīgs un līdzcietīgs, gauss dusmās un dāsns žēlastībā, viņš rimsies no ļauna! Kas zina – varbūt viņš atkal rimsies, un pēc tam atkal nāks svētība, labības dāvana un lejamais upuris Kungam, jūsu Dievam. Pūtiet Ciānā ragu, gavēni svētiet, sasauciet sapulci! Pulciniet ļaudis, svētiet sapulci, aiciniet kopā vecajos, pulciniet bērnus un zīdaiņus, lai līgavainis iznāk no savas istabas un līgava no sava kāzu pajuma! No lieveņa līdz pat altārim lai priesteri raud, kas kalpo Kungam, lai saka: taupi, Kungs, savu tautu, nepadari savu mantojumu par apsmieklu, ko svešām tautām paļāt, – kādēļ ļaut tautām mēļot: kur tad ir viņu Dievs? Kungs bija greizsirdīgs savas zemes dēļ – viņš žēloja savu tautu! Tad Kungs runāja un sacīja savai tautai: “Redzi, es jums došu maizi, jaunvīnu un eļļu – jums būs līdz sātam! – es jūs vairs nedarīšu par apsmieklu svešām tautām. Ziemeļniekus es no jums padzīšu, aiztriekšu tos uz zemi, izkaltušu un izdeldētu, tos, kas priekšā, – Austrumu jūrā, tos, kas nopakaļ, – Rietumu jūrā, no tiem smirdoņa celsies, tie sapūs – jo viņš vareni dara! Nebīsties, zeme! Līksmo un priecājies, jo Kungs vareni dara! Nebīstieties, lauka zvēri! Sazaļos tuksneša pļavas, koki dos augļus, vīģes koki un vīnakoki dos ražu! Un jūs, Ciānas dēli, – līksmojiet un priecājieties par Kungu, savu Dievu, jo viņš taisnīgi licis lietum nolīt pār jums, licis, lai pār jums nolīst lītavas, agrie un vēlīnie lieti kā iepriekš. Kuļamkloni būs labības pilni, un krūkas pludos no vīna un eļļas! Es jums gandarīšu tos gadus, kad jūs ēda siseņi, sienāži, vaguļi un cirmeņi – mans varenais karaspēks, ko biju jums uzsūtījis! Ēstin jūs ēdīsiet līdz sātam, slavēsiet Kunga, sava Dieva, vārdu, kas jums darījis brīnumu lietas, – mana tauta vairs netiks kaunā nemūžam! Tad jūs zināsiet, ka es esmu Israēlā! Es esmu Kungs, jūsu Dievs, cita nav! Mana tauta vairs netiks kaunā nemūžam! Pēc tam notiks tā – es izliešu savu Garu pār visu dzīvo, un jūsu dēli un meitas pravietos, jūsu vecajie redzēs sapņus, jūsu jaunekļi skatīs redzējumus, pat pār vergiem un verdzenēm tajās dienās es izliešu savu Garu! Es darīšu brīnumus debesīs un virs zemes – asinis un uguns, un dūmu stabi! Saule vērtīsies tumsā un mēness asinīs – pirms nāks Kunga diena, varena un bijājama! Tad paglābsies visi, kas piesauks Kunga vārdu, jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē būs glābiņš, kā Kungs teicis, un paliks tie, kurus Kungs sauks! Jo, redzi, tajās dienās un tajā laikā es atvedīšu atpakaļ Jūdas un Jeruzālemes gūstekņus! Es sapulcināšu visas tautas, novedīšu tās Jehošāfāta ielejā, tur es ar tām tiesāšos par savu tautu, par savu mantojumu Israēlu, jo viņi svešās tautās to aizdzinuši un manu zemi sadalījuši! Par manu tautu tie lozes metuši, par maukām tie atdevuši zēnus, meitenes par vīnu pārdevuši un nodzēruši! Tad nu – kas jūs man, Tīra un Sidona, un visi Filistijas novadi?! Vai jūs man taisāties atmaksāt? Ja jūs man atmaksāsiet, raiti un naski es likšu, lai atmaksa nāk pār jums, ka manu sudrabu un zeltu jūs paņēmāt un manus krāšņos dārgumus aiznesāt uz saviem tempļiem! Jūdas un Jeruzālemes dēlus jūs pārdevāt grieķiem – tiem bija jādodas tālu no savām robežām! Redzi, es likšu tiem celties no tās vietas, kurp viņus pārdevāt! Es likšu, lai atmaksa nāk pār jums! Es pārdošu jūsu dēlus un meitas Jūdas dēliem, lai tie tos šebiešiem pārdod, tālai tautai, jo Kungs tā ir teicis! Tā sakiet tautām – svētījiet karam, mudiniet stipriniekus, lai nāk, lai ceļas visi karavīri! Pārkaliet savus arklus par zobeniem un ecēšas par šķēpiem, vājais lai saka: es esmu stiprinieks! Taisieties un nāciet, visas tautas visapkārt, un sapulcējieties tur – ved, Kungs, savus stipriniekus! Mostieties, tautas, un dodieties uz Jehošāfāta ieleju, jo tur es sēdīšos tiesāt visas zemes tautas! Vēzējiet sirpi – jau gatava raža, ejiet, miniet, vīnspaids jau pilns, krūkas jau pludo – viņu lielā ļaunuma dēļ! Pūļu pūļi jau Sprieduma ielejā! Jo Kunga diena ir tuvu Sprieduma ielejā! Saule un mēness satumsuši, un zvaigznes stājušas spīdēt! Kungs no Ciānas rēc un no Jeruzālemes ceļ savu balsi, trīc debesis un zeme! Kungs ir patvērums savai tautai un cietoksnis Israēla dēliem! Tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs, kas mīt svētajā Ciānas kalnā, un Jeruzāleme būs svēta, svešinieki tai nestaigās cauri nemūžam! Tā būs tajā dienā – kalni pilēs no salda vīna, pakalni pludos no piena, un visi Jūdas strauti ūdeņiem pierietēs! Avots plūdīs no Kunga nama un atdzirdīs Šitīmas ieleju! Ēģipte kļūs par izpostījumu un Edoms par izdeldētu tuksnesi – varasdarbu dēļ pret Jūdas dēliem par to, ka tie viņu zemē izlējuši nevainīgas asinis! Bet Jūda uz mūžiem dzīvos un Jeruzāleme uz audžu audzēm! Es viņu asinis atriebšu, sods nāks – Kungs mājo Ciānā!” Amosa vārdi. Viņš bija no Tekoas ganiem un pravietoja par Israēlu Jūdas ķēniņa Uzijas un Israēla ķēniņa Jārobāma, Joāša dēla, dienās, divus gadus pirms zemestrīces. Un viņš teica: “Kungs Ciānā rēc, Jeruzālemē ceļ savu balsi – ganiem ganības savītušas, un Karmela virsotne žūst!” Tā saka Kungs: “Trīs grēki Damaskai vai četri, es neatlaidīšu – jo ar dzelzs ecēšām viņi ecēja Gileādu! Es uzsūtīšu uguni Hazaēla namam, un tā aprīs Ben-Hadada nocietinājumus! Es salauzīšu Damaskas vārtu aizšaujamos, apkaušu Bikat-Āvenā mītošos un to, kurš Bēt-Edenā pašlaik tver valdnieka zizli! Arāma tauta aizies trimdā uz Kīru!” saka Kungs. Tā saka Kungs: “Trīs grēki Gazai vai četri, es neatlaidīšu – tādēļ ka bariem vien tie dzina trimdā, nodeva ļaudis Edomam! Es uzsūtīšu uguni Gazas mūriem, kas aprīs tās nocietinājumus! Es apkaušu Ašdodas iemītniekus un to, kas Ašdodā pašlaik tver valdnieka zizli, un es vērsīšu savu roku pret Ekronu, ka ies bojā tie filistieši, kas vēl palikuši!” saka mans Kungs Dievs. Tā saka Kungs: “Trīs grēki Tīrai vai četri, es neatlaidīšu – par to, ka pulkiem vien trimdiniekus tie nodeva Edomam, brāļu derību vis neatcerējās! Es uzsūtīšu uguni Tīras mūriem, kas aprīs tās nocietinājumus!” Tā saka Kungs: “Trīs grēki Edomam vai četri, es neatlaidīšu – tādēļ ka ar zobenu vajāja savu brāli, līdzjūtību vis neizrādīja, plosīja dusmās bez mitas, savu niknumu līdz galam turēja! Es uzsūtīšu uguni Tēmānai, un tā aprīs Bocras nocietinājumus!” Tā saka Kungs: “Trīs grēki Amona dēliem vai četri, es neatlaidīšu – par to, ka tie Gileādā uzplēsa grūtnieces, lai savas robežas izplestu! Es iedegšu uguni Rabas mūrī, kas aprīs tās nocietinājumus – kaukdama kā kara dienā, kā vētras brāzmās! Un viņu ķēniņš aizies trimdā kopā ar saviem augstmaņiem!” saka Kungs. Tā saka Kungs: “Trīs grēki Moābam vai četri, es neatlaidīšu – par to, ka viņš Edoma ķēniņa kaulus sadedzināja kaļķos! Es uzsūtīšu uguni Moābam, un tā aprīs Kerījotas nocietinājumus, un Moābs mirs kara troksnī – aurēšanā un raga skaņās! Es iznīdēšu turienes soģus, visus augstmaņus es nokaušu kopā ar viņu!” saka Kungs. Tā saka Kungs: “Trīs grēki Jūdai vai četri, es neatlaidīšu – jo tie atmeta Kunga bauslību, viņa likumus neturēja, viņus pavedināja tie dievekļi, kuriem staigāja pakaļ jau viņu tēvi! Es uzsūtīšu uguni Jūdai, un tā aprīs Jeruzālemes nocietinājumus!” Tā saka Kungs: “Trīs grēki Israēlam vai četri, es neatlaidīšu – jo taisno viņi par sudrabu pārdod un nabagu par sandaļu pāri! Nabagu tie zemē pīšļos iemin, apspiesto nostumj pie malas, dēls un tēvs iet pie vienas meitas – apgāna manu svēto vārdu! Drēbēs, ko apķīlājuši, tie gulstas pie katra altāra un par netaisni pelnītu naudu pērk vīnu un dzer sava Dieva namā! Kaut es viņu priekšā iznīcināju amoriešus, kas ciedru augumā bija, stipri kā ozoli bija, – es tos iznīcināju no augšas, kur augļi, un no apakšas, kur saknes! Un es ņēmu jūs no Ēģiptes zemes, vedu pa tuksnesi četrdesmit gadus, lai jūs iemantotu amoriešu zemi, un jūsu dēlus es iecēlu par praviešiem un jūsu jaunekļus par nazīriešiem! – vai tā nebija, Israēla dēli?! – saka Kungs. Bet jūs nazīriešus apdzirdījāt ar vīnu un praviešiem pavēlējāt: nepravietojiet! Redzi, es jūs nospiedīšu kā apgāzti rati, kas pilni salmu! Veiklais vairs neaizbēgs, un stiprais vairs negūsies spēka, varenais pats nepaglābsies, un loka šāvējs pretī nenostāvēs, un tas, kam veiklas kājas, neaizbēgs, un jātnieks savu dzīvību neglābs, un tas, kam no varoņiem dūšīga sirds, pliks bēgs tajā dienā,” saka Kungs. Klausieties šos vārdus, ko Kungs runājis par jums, Israēla dēli, – par visām dzimtām, ko es ņēmu no Ēģiptes zemes: “Tikai jūs vien pazinu no visām zemes dzimtām, tādēļ jūs arī sodīšu par visām vainām!” Vai divi ceļo kopā, ja iepriekš nav norunājuši? Vai lauva rēc mežā, ja viņam nav laupījuma, vai lauvēns ieņurdas migā, ja nav neko saplosījis? Vai putns uz zemes krīt cilpā, ja nav bijis lamatu? Vai cilpu no zemes parauj gaisā un neko nenoķer? Ja pilsētā pūš ragu, vai ļaudis tad nesabīstas? Vai ir ļaunums pilsētā, ja Kungs to nenodara? Jo Kungs Dievs nedara neko, kamēr nav atklājis noslēpumu saviem kalpiem praviešiem! Lauva rēc – kas nebīsies?! Kungs Dievs runā – kas nepravietos?! Sludiniet Ašdodas mūriem un Ēģiptes zemes mūriem: “Pulcējieties Samarijas kalnos, skatiet – tur nekārtība un apspiešana! Taisnprātīgi darīt tie neprotas, saka Kungs, savos mūros kaudzēm vien vairo varasdarbus un apspiešanu!” Tādēļ tā saka Kungs Dievs: “Naidnieks aplenks zemi, atņems tev spēku un ielauzīsies tavos nocietinājumos!” Tā saka Kungs: “Kā gans izrauj lauvam no rīkles tik divus stilbus vai auss ļerpatu – tā paglābsies Israēla dēli, kas mīt Samarijā, – ar guļvietas gabalu un pārvalka malu! Klausieties un lieciniet Jēkaba namam, saka Kungs Dievs, Pulku Dievs, ka tajā dienā, kad es piemeklēšu Israēla grēkus, es piemeklēšu arī Bēteles altārus, tad altāra ragus nogriezīs un tie nokritīs zemē! Es sagraušu gan ziemas namu, gan vasaras namu, pagalam būs ziloņkaula nami, beigas būs daudzajiem namiem,” saka Kungs. Klausieties šos vārdus, Bāšānas govis, kas Samarijas kalnos, kas apspiežat nabagos, kas nomācat trūcīgos, kas saviem vīriem sakāt: tik nesiet mums dzert! Kungs Dievs pie sava svētuma zvērējis: “Redzi, jums nāks dienas, kad jūs paraus ar kāķiem, līdz pat pēdējai ar āķiem! Pa spraugām viena aiz otras jūs līdīsiet, un jūs uz Hermonu aizsūtīs! – saka Kungs. Ejiet vien uz Bēteli un grēkojiet, Gilgālā daudziniet grēkus, ik rītu pienesiet savus upurus un ik pa trim dienām desmito tiesu! Upurējiet ieraugu par pateicību, nosakiet labprātīgos upurus un lielieties vien, jo tas jau jums tīk, Israēla dēli! – saka Kungs Dievs. Kaut arī es jums liku tukšā trīt zobus ik pilsētā, bez maizes visur, kur mītat, pie manis jūs neatgriezāties! – saka Kungs. Es jums aizturēju lietu, kad bija vēl trīs mēneši līdz ražai, es liku līt tik pār vienu pilsētu, bet pār otru neļāvu līt, uz vienas lauka malas nolija, bet otra, kur nelija, izkalta, un divu trīs pilsētu ļaudis devās uz vienu pilsētu ūdeni dzert, bet netika sāti, taču pie manis jūs neatgriezāties! – saka Kungs. Es situ jūs ar labības rūsu un dzelti, krietni to devu jūsu dārziem un vīnadārziem, bet jūsu vīģes kokus un olīvkokus aprija siseņi, taču pie manis jūs neatgriezāties! – saka Kungs. Es uzsūtīju jums mēri kā Ēģiptē, es slepkavoju ar zobenu jūsu jaunekļus, un jūsu zirgus aizveda gūstā, es liku, lai jums nāsīs sitas jūsu nometņu smārds, bet pie manis jūs neatgriezāties! – saka Kungs. Es jūs apgriezu otrādi, kā Dievs Sodomu un Gomoru, un jūs bijāt kā degulis, kas izrauts no liesmas, bet pie manis jūs neatgriezāties! – saka Kungs. Tādēļ tā es tev darīšu, Israēl! Tādēļ ka tā es tev darīšu, sataisies satikt Dievu, Israēl!” Jo, redzi, viņš veido kalnus un rada vēju, un stāsta cilvēkam, kas tam prātā, viņš rītausmu pārvērš krēslā, viņš zemes virsotnes min – Kungs, Pulku Dievs, ir viņa vārds! Klausies šos vārdus, ko žēlabās es par jums saku, Israēla nams! Kritusi, vairs necelsies, Israēla jaunava, nomesta uz zemes, nav neviena, kas pieceļ! Jo tā saka Kungs Dievs: “Pilsētā, no kuras izgāja tūkstotis, paliks simts, un, no kuras izgāja simts, tur paliks desmit – tā būs Israēla namam!” Jo tā saka Kungs Israēla namam: “Meklējiet mani, un jūs paliksiet dzīvi! Nemeklējiet Bēteli un uz Gilgālu neejiet, un uz Bēršebu nedodieties, jo Gilgāla ietin aizies trimdā, un tā būs Bēteles vaina! Meklējiet Kungu, un jūs paliksiet dzīvi, ka Jāzepa nams neuzliesmo ugunī, kas aprīs Bēteli, ka nevienam nenodzēst! Jūs, kas tiesu par vērmelēm pārvēršat un taisnību putekļos ieminat!” Viņš Sietiņu un Muļķi darinājis, viņš krēslu par rītu pārvērš un dienu par nakti aptumšo, viņš jūras ūdeņiem uzsauc un izlej tos pār zemes vaigu – Kungs ir viņa vārds! Viņš liek atmirdzēt sagrāvei pār varenajiem, un sagrāve nāk pār nocietinājumiem! Vārtos sēdošie nīst taisnprātīgo, un tiem riebj tie, kas runā taisnību! Tādēļ ka jūs apspiežat nabagus un no tiem ņemat labības nodevas – kaut tēstus namus jūs uzcēlāt, jūs tajos nedzīvosiet, kaut tīkamus vīnadārzus stādījāt, vīnu no tiem nedzersiet! Jo es zinu, ka pulka jums grēku un stipri ir jūsu pārkāpumi – jūs taisnīgo naidnieki, kukuļņēmēji, kas nabagus krāpjat! Tādēļ gudrais šai laikā klusē, jo šis ir ļauns laiks. Meklējiet labu, ne ļaunu, ka jūs paliekat dzīvi, tad Kungs, Pulku Dievs, būs ar jums, kā jūs sakāt to esam. Nīstiet ļaunu un mīliet labu, lai pie vārtiem uztur tiesu – varbūt tad Kungs, Pulku Dievs, apžēlos Jāzepa atlikumu! Tādēļ tā saka Kungs, Pulku Dievs, mans Kungs: “Visos laukumos sēros, visās ielās teiks: vai! vai! Tad zemniekus sauks uz sērām un uz gaudošanu tos, kas pieprot vaimanāt! Visos vīnadārzos būs sēras, jo es iešu cauri,” saka Kungs. Vai! tiem, kas kāro pēc Kunga dienas! Kādēļ jums Kunga diena – tā ir tumsa, ne gaisma! Kā tam, kas glābjas no lauvas un uzskrien lācim vai ieiet mājā, atspiež roku pret sienu, un iekož čūska! Vai ne tumsa ir Kunga diena, ne gaisma! – tur krēsla, ne gaismas stara! “Es nīstu un nicinu jūsu svētkus, man jūsu sapulču smarža riebj! Kaut jūs man dedzināmos upurus pienesat, jūsu labības dāvanas es negribu, uz jūsu treknajiem miera upuriem es nelūkošos! Prom no manis jūsu dziesmu troksni, un jūsu stīgu skaņās es neklausīšos! Lai rit kā ūdeņi tiesa un taisnība kā mūžīgs strauts! Upurus un labības dāvanas jūs man tuksnesī pienesāt četrdesmit gadus, Israēla nams! Bet tagad ieceļat sev par ķēniņu Sikūtu un Kijūnu – savus dievekļus! – dievus, ko paši sev taisījuši! Tādēļ es jūs aizvedīšu trimdā viņpus Damaskas!” Vai! tiem, kas dus Ciānā, tiem, kas droši mīt Samarijas kalnā, – vispirmās tautas dižcilši un ar tiem arī Israēla nams! Dodieties uz Kalni un redziet, ejiet no turienes uz Hamāt-Rabu, nokāpiet filistiešu Gatā – vai tie labāki par šīm ķēniņvalstīm, vai to robežas lielākas par jūsējām? Vai! jums, kas domājat, ka ļauna diena tālu, jūs tuvināt ļaundarības troni! – kas sēžat ziloņkaula gultās, zvilnat pēļos, kas jērus atraujat avīm un teles no kūtsvidus, kas dungojat līdzi stīgu spēlei, kā Dāvids sev dziesmu rīkus gudrojat, kas dzerat no vīna kausiem un labākajām eļļām svaidāties – vis nesērojat, ka Jāzeps sagrauts! Tādēļ tagad tie pirmie ies trimdā, cauri būs laisko bezbēdnieku čalas! Kungs Dievs zvērējis pats, saka Kungs, Pulku Dievs: “Man riebj Jēkaba lepnums, un viņa nocietinājumus es nīstu, es nodošu naidniekiem pilsētu un visus, kas tur!” Būs tā – ja vienā namā būs palikuši desmit vīri, tie mirs! Un, kad tam pajautās rads, taisīdamies sadedzināt mirušos, nesdams kaulus ārā no mājas, teiks tam, kas vēl namā: vai ir pie tevis vēl kāds? Viņš atbildēs: nē! Un tas teiks: kuš! Kunga vārds nav pat pieminams! Jo, redzi, Kungs pavēl, un viņš lielo namu sagraus drupās un mazo namu gruvešos! Vai zirgi pa klintīm skrien, vai pa jūru kuģo ar vēršiem? Bet jūs pārvēršat tiesu par rūgtumu un taisnības augļus par vērmelēm! Jūs, kas par tukšību priecājaties, kas sakāt: vai ne pašu spēkiem mēs ieņēmām Karnaimu! – “Redzi, es celšu pret jums, Israēla nams, vienu tautu, saka Kungs, tā jūs apspiedīs no Hamātas pārejas līdz klajumu strautam!” Tā man parādīja Kungs Dievs, redzi: viņš radīja siseņus, kad sāka dīgt atāls, un, redzi, tas bija atāls pēc ķēniņa pļaujas. Un, kad no zemes bija noēsta visa zāle, es teicu: “Kungs Dievs, jel piedod, kā lai izdzīvo Jēkabs, jo viņš ir mazs!” Un Kungs par viņu apžēlojās. “Tā nebūs!” teica Kungs. Tā man parādīja Kungs Dievs, redzi: Kungs Dievs sauca uz uguns tiesu, un tā aprija plašās dzīles un rija zemi. Un es teicu: “Kungs Dievs, mitējies jel, kā lai izdzīvo Jēkabs, jo viņš ir mazs!” Un Kungs par viņu apžēlojās. “Arī tā nebūs!” teica Kungs Dievs. Tā viņš man parādīja, redzi: Kungs nostājies taisni pār mūri, un rokā tam svina svērtenis, un Kungs man teica: “Ko tu redzi, Amoss?” Un es teicu: “Svina svērteni!” Un Kungs teica: “Redzi, es lieku svina svērteni pa vidu savai tautai, Israēlam, vairs nekad es nebūšu pie tiem! Tad Īzaka pakalni pārvērtīsies par izpostījumu un Israēla svētvietas kļūs par drupām, un es celšos ar zobenu pret Jārobāma namu!” Tad Bēteles priesteris Amacjāhu sūtīja pie Israēla ķēniņa Jārobāma un lika teikt: “Israēla namā pret tevi ir sazvērējies Amoss, zeme nepanes to, ko viņš saka, jo Amoss ir teicis: no zobena Jārobāms mirs, un Israēls aizies trimdā no savas zemes!” Un Amacjāhu sacīja Amosam: “Redzētāj, ej un bēdz uz Jūdas zemi, ēd tur savu maizi un pravieto tur! Bētelē vairs nepravieto nekad, jo tā ir ķēniņa svētnīca, tur ir valsts sēdeklis!” Tad Amoss atbildēja Amacjāhu: “Es neesmu pravietis, nedz pravieša dēls, bet gan zemnieks, kas kopj mežavīģes. Kungs mani paņēma, kad es kopu savas avis, un Kungs man teica: “Ej, pravieto manai tautai Israēlam!” Un tagad klausies Kunga vārdu tu, kas saki: “Nepravieto par Israēlu un nerunā daudz par Īzaka namu!” Tādēļ tā saka Kungs: “Tava sieva pilsētā maukos, tavi dēli un meitas no zobena kritīs, tavu zemi ar mērauklu dalīs, un tu pats mirsi uz nešķīstas zemes, un Israēls aizies trimdā no savas zemes!”” To man parādīja Kungs Dievs, redzi: grozs ar gataviem augļiem! Un viņš teica: “Ko tu redzi, Amoss?” Es teicu: “Grozu ar gataviem augļiem.” Tad Kungs man teica: “Gatava mana tauta Israēls, es vairs nebūšu pie tiem! Tempļa dziesmas todien kļūs par gaudām, saka Kungs Dievs, daudz līķu visās vietās, tos izmēzīs klusu!” Klausieties nu, nabagu apspiedēji, kas no zemes trūcīgos deldējat, kas sakāt: “Kad paies mēnesis, mēs pārdosim labību, un pēc sabata mēs tirgosim kviešus, mēru samazināsim, bet atsvariem pieliksim, tik krāpsimies ar greiziem svariem! Pirksim par sudrabu nabagus un trūcīgos par sandaļu pāri, pārdosim pelavas kā kviešus!” Kungs ir zvērējis pie Jēkaba lepnuma: “Nemūžam es neaizmirsīšu, ko tie darījuši!” Vai netrīcēs zeme tā dēļ un nesēros visi, kas tur mīt? Nu celsies kā Nīla viss – mutuļos, applūdīs kā Nīla Ēģiptē! “Un tajā dienā,” saka Kungs Dievs, “es likšu, lai saule pusdienā noriet, aptumšošu zemi dienā, kad gaišs! Es jūsu svētumu par sērām pārvērtīšu un visas jūsu dziesmas par vaimanām, es pats visiem uz gurniem maisu uzvilkšu un ik galvai pliku pauri noskūšu, es darīšu, ka tie sēros kā par vienīgo dēlu, beigas būs kā rūgta diena! Redzi, nāk dienas, saka Kungs Dievs, kad es zemei uzsūtīšu badu, ne badu pēc maizes, ne slāpes pēc ūdens, bet gan izdzirdēt Kunga vārdus! Tie klīdīs no jūras līdz jūrai, no ziemeļiem līdz austrumiem klaiņos, meklēdami Kunga vārdus, – bet neatradīs! Tajā dienā skaistās jaunavas un jaunekļi sagums slāpēs! Tie, kas zvērēja pie Samarijas Ašimas, kas teica: lai dzīvo tavs Dievs, Dān, lai dzīvo Bēršebas ceļš! – tie kritīs un necelsies!” Es redzēju Kungu stāvam pār altāri, un viņš teica: “Sasit velvi, ka notrīc sliekšņi, brucini uz galvas tiem visiem, un tos, kas paliks pāri, es ar zobenu apkaušu, ka neviens no tiem neizmuks, ka neviens no tiem neglābsies! Kaut tie līdz šeolam aizraktos, no turienes mana roka tos paņems! Kaut tie uzkāptu debesīs, tur es tos sadabūšu! Kaut tie paslēptos Karmela kalnā, tur sameklēšu un paņemšu viņus! Kaut no manām acīm tie jūras dibenā noslēptos, tur čūskai es vēlēšu sakost viņus! Kaut tie aizietu gūstā savu naidnieku priekšā, tur zobenam vēlēšu nokaut viņus, es likšu savu aci pār tiem uz ļaunu, ne labu!” Kungs, Pulku Kungs, pieskaras zemei, ka tā kūst, ka sēro visi tās iemītnieki, ka tā visa ceļas kā Nīla un pārplūst kā Nīla Ēģiptē, kas savas istabas debesīs ceļ, kas savam mājoklim uz zemes liek pamatu, kas jūras ūdeņiem uzsauc un tos izlej pār zemes vaigu – Kungs ir viņa vārds! “Vai ne kā Kūšas dēli jūs man esat, Israēla dēli?” saka Kungs. “Vai ne Israēlu es izvedu no Ēģiptes zemes un filistiešus no Kaftoras, un aramiešus no Kīras? Redzi, Kunga Dieva acis pār jūsu ķēniņvalsti – es iznīcināšu to no zemes virsas! Vien Jēkaba namu nīcināt es nenīcināšu! – saka Kungs. Jo, redzi, es pavēlēšu, un Israēla nams izbirs starp visām tautām – kā sieku šūpojot, ka nenokrīt zemē ne grauds! No zobena mirs visi manas tautas grēcinieki, kas saka: nenāks un negadīsies mums nekas ļauns! Todien es uzsliešu Dāvida būdu, kas sakritusi, sakopšu tās zarus; kas nogāzts, sasliešu, atkal uzcelšu kā senās dienās! Tādēļ, lai tie iemantotu Edoma atlikumu un visas tautas, pār kurām ir saukts mans vārds! – saka Kungs, kas visu to izdarīs. Redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad arājs ražas vācēju panāks un vīnspiedējs to, kas sēj sēklu, un kalni no saldvīna pilēs, pakalni pludos no tā! Es atvedīšu atpakaļ savas tautas Israēla gūstekņus, tie uzcels sagrautās pilsētas un dzīvos tur, un stādīs vīnadārzus un dzers vīnu, dēstīs dārzus un ēdīs to augļus! Es viņus iestādīšu pašu zemē, neviens tos vairs neizraus no savas zemes, ko es tiem esmu devis!” saka Kungs, tavs Dievs. Obadjas redzējums. Tā Kungs Dievs saka par Edomu! Mēs dzirdējām vēsti no Kunga, pie tautām sūtīts vēstnesis: “Celieties! Celsimies karam pret tiem! Redzi, es tevi padarīšu par niecīgāko starp tautām, nievāts tu tiksi bez gala! Sirds iedomība tevi pievīla – tu mīti drošos klinšu namos, tavs mājoklis augstumos, tu saki sev: kas mani nogrūdīs lejā!? Ja tu kā ērglis paceltos, ja zvaigznājā ligzdu vītu, pat no turienes es tevi nogrūdīšu!” saka Kungs. Ja zagļi tev uznāks, ja naktī laupītāji – tad gan tie tevi postīs! Vai tie var nozagt vairāk par to, kas ir? Ja vīnogu šķinēji nāks, vai tad neatliks ne ogas? Kā tie aptīrīja Ēsavu, kā nolaupīja viņa dārgumus! Tie, ar kuriem tu derībā, trenc tevi no savām robežām, tie, kas bija mierā ar tevi, nu tevi pieviļ un pievārē. Kas tavu maizi ēdis, nu izliek tev tīklus – tu pat nepamani! “Gan tajā dienā,” saka Kungs, “es izdeldēšu Edomā gudros un saprašanu no Ēsava kalniem! Iztrūcināti tavi spēkavīri, Tēmān! Lai sacērt ikvienu, lai kauj tos, kas Ēsava kalnā! Par to, ka tu darīji pāri savam brālim Jēkabam, tu tiksi ietērpts kaunā, iznīdēts uz mūžiem! Tajā dienā tu viņu pameti, tajā dienā naidnieki laupīja mantu, svešinieki nāca pa viņa vārtiem un meta kauliņus par Jeruzālemi – tu biji viens no tiem! Tādēļ tu vairs neuzlūkosi savu brāli nelaimes dienā! Tu nepriecāsies par Jūdas dēliem posta dienā un lielu muti vis netaisīsi ciešanu dienā! Tu neienāksi pa manas tautas vārtiem nelaimes dienā, tu neskatīsi viņu bēdas nelaimes dienā, tu nesagrābsi viņu mantu nelaimes dienā, tu nestāvēsi krustcelēs, kaudams bēgļus, tu nenodosi palikušos ciešanu dienā – jo Kunga diena ir klāt visām tautām! Kā tu darīji, tā darīs tev! Tevis darītais nāks pār tevi pašu! Kā jūs dzērāt manā svētajā kalnā, tā visas tautas dzers bez mitas – tie dzers un rīs, un būs, it kā viņu nebūtu bijis! Ciānas kalnā būs glābiņš, tur būs svētums, un Jēkaba nams atkal iemantos savu īpašumu! Jēkaba nams būs uguns, Jāzepa nams – liesma un Ēsava nams – salmi! Tie abi tos aizdegs un aprīs, ka no Ēsava nama nekas nepaliks pāri!” – jo Kungs tā runājis. Tie, kas Negebā, iemantos Ēsava kalnus, kas mīt ielejās, iemantos filistiešus, un viņi iegūs Efraima un Samarijas laukus, bet Benjāminam tiks Gileāda! Šie gūstekņi, Israēla dēli, kas kanaāniešiem, – mantos līdz Cārfatai! Bet Jeruzālemē sagūstītie, kas Sefāradā, iemantos Negeba pilsētas! Uzkāps glābēji Ciānā tiesāt Ēsava kalnu, un valstība piederēs Kungam! Kungs runāja uz Jonu, Amitaja dēlu: “Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un apsauc turieniešus, jo viņu ļaunums ir nācis manā priekšā!” Bet Jona cēlās un bēga no Kunga uz Taršīšu. Viņš gāja uz Jafu, atrada kuģi, kas devās uz Taršīšu, samaksāja ceļa naudu un kāpa kuģī, lai dotos uz Taršīšu – prom no Kunga. Bet Kungs meta jūrā lielu vēju, jūrā sacēlās liela vētra, un kuģim draudēja salūšana gabalos. Jūrnieki izbijās un sauca ikviens uz savu Dievu, un viņi iemeta jūrā kuģa kravu, lai tas kļūtu vieglāks. Bet Jona bija nokāpis laivas dibenā un apgūlies, un cieši aizmidzis. Kuģinieku virsnieks piegāja pie viņa un teica: “Ko tu guli tik cieši?! Celies un sauc uz savu Dievu – varbūt Dievs mūs pamana un neejam bojā!” Un tie sacīja viens otram: “Nāciet un lozēsim, lai zinām, kura dēļ mums šis ļaunums ir noticis?” Un tie meta lozes, un loze krita Jonam. Tad tie sacīja viņam: “Jel pastāsti mums, kādēļ noticis šis ļaunums? Kāds ir tavs amats, un no kurienes tu nāc? Kur tava zeme, un no kādas tautas tu?” Viņš sacīja tiem: “Esmu ebrejs un bīstos Kunga, debesu Dieva, kas radījis jūru un sauszemi.” Tad šie ļaudis bijās milzu izbailēm un sacīja viņam: “Ko tādu tu esi nodarījis?!” – jo tie zināja, ka viņš bēg no Kunga, tādēļ ka viņš bija to pateicis. Tie viņam sacīja: “Ko lai ar tevi darām, ka jūra aprimtu?” – jo jūra trakoja arvien vairāk. Viņš tiem sacīja: “Celiet mani un metiet jūrā, lai jūra aprimst, jo es zinu, ka manis dēļ uznākusi šī lielā vētra.” Tomēr šie ļaudis īrās, lai atgrieztos krastā, bet nejaudāja, jo jūra ap viņiem trakoja arvien vairāk un vairāk. Tad tie piesauca Kungu, sacīdami: “Ak, Kungs! Kaut mēs neietu bojā šā vīra dzīvības dēļ! Nepielīdzini mums nevainīgas asinis, jo tu, Kungs, dari, kā tev tīk!” Un tie cēla Jonu un iemeta viņu jūrā, tad jūra mitējās trakot. Tad šie ļaudis bijās Kunga milzu izbailēs, upurēja Kungam un deva zvērestus. Bet Kungs sūtīja lielu zivi, lai tā aprij Jonu; un Jona bija zivs vēderā trīs dienas un naktis. Un Jona lūdza Kungu, savu Dievu, no zivs vēdera, sacīdams: “Savā postā piesaucu Kungu, un viņš man atsaucās, no pekles vēdera brēcu – tu izdzirdēji mani. Tu iesviedi mani dzelmē, jūras serdē! Straumes apjoza mani. Visas tavas šļākas un bangas pār mani gāzās! Un es teicu – esmu padzīts no tavām acīm, kad atkal ieraudzīšu tavu svēto templi?! Ūdeņi kļāvās pār mani. Dzelme mani apjoza, aļģes vijās ap galvu. Nokāpu līdz kalnu pamatiem. Zeme slēdzās pār mani uz mūžiem – tu manu dzīvību cēli no bedres, Kungs, mans Dievs! Kad izvārga mana dvēsele, atcerējos Kungu; pie tevis mana lūgšana cēlās – tavā svētajā templī! Kas pie nīcīgiem elkiem vēršas, noliedz žēlastību; bet es, skaļi pateikdams, tev upurēšu, ko esmu solījies, samaksāšu – glābiņš pie Kunga!” Un Kungs pavēlēja zivij, un tā izvēma Jonu krastā. Tad Kungs runāja uz Jonu otrreiz: “Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko es tev teikšu!” Un Jona cēlās un gāja uz Ninivi, kā Kungs bija tam licis. Bet Ninive bija Dievam liela pilsēta – cauri tai jāiet trīs dienas. Jona nostaigāja pa pilsētu vienas dienas gājumu un sauca: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” Ninives ļaudis noticēja Dievam, pasludināja gavēni un visi ieģērbās maisos – no lielākā līdz mazākajam. Kad Ninives ķēniņam pienāca vēsts, tas cēlās no troņa, novilka savu tērpu, ietērpās maisā, apsēdās pelnos un lika, lai Ninivē sludina: “Tāda ir ķēniņa un viņa vareno griba: lai ne cilvēks, ne lops, ne vērsis, ne avs neko nebauda, lai ne ganās, ne dzer ūdeni, lai sedzas ar maisu gan cilvēks, gan lops un gauži sauc uz Dievu. Ikviens lai atstājas no saviem ļaunajiem darbiem un varmācības, ko tas paradis darīt, – kas zina, ja nu Dievs vēl mitējas, varbūt viņš vēl apdomāsies un atstāsies no savas dusmu kvēles, ka neejam bojā!” Kad Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Dievs atstājās no visa ļauna, ko bija teicies tiem darīt, un to nedarīja. Bet Jonam tas briesmīgi derdzās, viņš aizsvilās dusmās un lūdzās Kungu: “Ak, Kungs! Vai es to nesacīju, būdams vēl savā zemē? Tādēļ es steidzos bēgt uz Taršīšu! Es zināju, ka tu esi žēlīgs un līdzcietīgs Dievs, gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā, un ka tu atstājies no ļauna! Kungs, atņem jel man dvēseli, jo man labāk mirt nekā dzīvot!” Un Kungs teica: “Vai tev piedien dusmot?” Jona devās projām no pilsētas, apsēdās pilsētas austrumu pusē, darināja sev pajumi, apsēdās tās ēnā, lai redzētu, kas pilsētā notiks. Un Kungs Dievs sūtīja ricinus stādu, lai tas aug pār Jonu, ka ēna kristu viņam uz galvas un paglābtu viņu no grūtuma, un Jona priecājās par šo ricinus stādu ar lielu prieku. Bet nākamās dienas ausmā Dievs sūtīja tārpu, lai dur ricinus stādu, ka tas nokalst. Kad uzlēca saule, Dievs sūtīja svelošu austrumvēju, un saule dūra Jonas galvu, un tas pagura un lūdzās savu dvēseli, lai tā mirtu, sacīdams: “Labāk man mirt nekā dzīvot!” Un Dievs teica Jonam: “Vai tev piedien dusmot ricinus stāda dēļ?” Un Jona teica: “Piedien man dusmot, ka mirstu!” Un Kungs teica: “Tev žēl ricinus stāda, kura dēļ tu neesi pūlējies un ko neesi audzējis, kas izdīga vienā naktī un nākamajā naktī iznīka, – un man lai nebūtu žēl lielās pilsētas Ninives, kur ir vairāk cilvēku nekā divpadsmit reiz desmit tūkstoši, kas nezina atšķirt savu labo roku no kreisās, un daudz lopu?!” Kunga vārds, kas bija moraštietim Miham Jūdas ķēniņu Jotāma, Āhāza un Jehizkijāhu laikā – viņa redzējums par Samariju un Jeruzālemi. Dzirdiet, visas tautas! Klau, zeme un viss, kas to pilda! Kungs Dievs pret jums liecinās, Kungs – no sava svētā tempļa. Redzi, Kungs iznāk no savas mītnes, nāk lejā un samin zemes augstienes. Kalni kūst zem viņa un ielejas šķeļas, kā vasks pie uguns, kā ūdens, tekot pa krauju. Tas viss – Jēkaba pārkāpuma dēļ, tādēļ ka grēkojis Israēla nams! Kas ir Jēkaba pārkāpums – vai ne Samarija? Kas ir Jūdas elku vietas – vai ne Jeruzāleme? “Es darīšu Samariju par drupu kaudzi klajumā, par vietu, kur stāda vīnadārzu. Tās akmeņus sabēršu ielejā, tās pamatus atsegšu! Visus tās elkus sadauzīs, tās nešķīsto algu sadedzinās ugunī, visus tās dievekļus es izputināšu – par maukas algu tie taisīti, par maukas algu tie atkal paliks!” Par to man jākliedz un jābrēc, jāstaigā basam un kailam, jāklaigā kā šakālim, jāvaid kā pūcei. Viņas brūces nav dziedināmas – tās cirstas jau Jūdā, jau manas tautas vārtos, jau Jeruzālemē! To nestāstiet Gatā, raudāt neraudiet! Bēt-Leafrā tev jāvārtās pīšļos! Ej savu ceļu, Šāfīras iemītniece, kailuma apkaunota. Caanānas iemītniece neiznāk laukā; Bēt-Ēcela ir sērās, tā vieta tev atņemta! Nīkst, cerot uz atlabšanu, Mārotas iemītniece, jo Kunga sūtīts ļaunums jau Jeruzālemes vārtos. Jūdz rumaku ratos, Lāhīšas iemītniece! – No viņas sākās Ciānas meitas grēks, tur Israēls tika pieķerts pārkāpumos. Tādēļ tu dosi atvadu dāvanas Morešet-Gatai. Ahzīvas nami kļuvuši nodevīgi pret Israēla ķēniņiem. Vēl es atvedīšu tev īpašnieku, Mārēšas iemītniece, un Israēla krāšņums nonāks Adullāmā. Apcērp, noskuj galvu savu smalko dēlu dēļ, noskuj sev pauri kā maitu lijai, jo viņus aizvedīs trimdā. Vai! tiem, kas iecerējuši nekrietnību, kas savās guļvietās izprāto ļaunu, ar rīta gaismu viņi to paveic, jo viņi to spēj! Viņi iekāro laukus un sagrābj tos, tāpat namus un atņem tos! Viņi padzen cilvēku no sava nama, vīru no sava mantojuma. Tādēļ tā saka Kungs: “Redzi, ļaunu es esmu iecerējis pret šo dzimtu, no tā jūs nepasargāsiet savus skaustus, augstprātībā vairs nestaigāsiet, jo šis ir ļauns laiks!” Todien jūs izzobos ar parunu, jums uzdziedās raudu dziesmu: “Mēs postīt izpostīti, manas tautas īpašums izdāļāts! – Ak, kādēļ viņš man to atņem, atkritējiem viņš izdāļā mūsu tīrumus?!” Tādēļ Kunga sapulcē tev nebūs neviena, kas sadala zemi pēc lozes. “Jel nesludiniet!” – tā viņi sludina. Lai viņiem nesludina un kauns netiek novērsts! Jēkaba nams, tā tiek runāts: “Vai tik vājš ir Kunga Gars, ka šie būtu viņa darbi?” Vai mani vārdi nedara labu tiem, kas iet taisnus ceļus? Nupat vēl bija mani ļaudis – nu kļuvuši par naidniekiem! Pretimnācējam laupāt apmetni un svārkus, mierīgiem ceļiniekiem klājas, kā nākot no kara! Manas tautas sievas jūs patriecat no viņu jaukajiem namiem! Viņu bērniem jūs atņemat uz mūžiem manu svētību! Celieties un ejiet! – Šī nav vieta atpūtai, un, tādēļ ka nešķīsta, tā tiks sagrauta un necelsies! Ja nāktu vīrs, viltus garā runādams melus: “Es tev sludināšu par vīnu un stipru dziru…” – tas būtu īstais sludinātājs šai tautai! Es lasīt uzlasīšu jūs visus, Jēkab, pulcēt sapulcēšu Israēla atlikumu, savākšu vienkop kā avis aplokā – kā ganāmpulks ganībās drūzmēsies ļaudis. Ceļa lauzējs kāpj augšā viņiem pa priekšu, tie izlaužas cauri vārtiem un iziet pa tiem, viņu ķēniņš dodas pa priekšu, un Kungs viņus vada! Es teicu: “Jel klausieties, Jēkaba vadoņi un Israēla nama valdnieki, – vai jums nebija jāzina, kas ir taisna tiesa? Tie, kas nīst labu un mīl ļaunu, kas plēš ādu un miesu no kauliem, kas rij manas tautas miesu, plēš tiem ādu un drupina viņu kaulus, plāj uz pannas un gaļu met katlā, – tie sauks uz Kungu, bet viņš tiem neatbildēs, viņš novērsīs savu vaigu no tiem, jo tie ļaunu vien darījuši!” Tā saka Kungs par praviešiem, kas maldina manu tautu: “Kad mute tiem pilna, tie sludina mieru, kas nedod kārumus, pret to sludina karu. Tādēļ nakts pār jums bez redzējumiem un tumsa pār jums bez pareģojumiem, saule pār praviešiem norietēs, un satumsīs pār viņiem diena. Tad redzētāji būs apkaunoti un pareģi apjukuši, tie mulsumā apslēps bārdas, jo nav viņiem atbildes no Dieva.” Bet es – pilns spēka un Kunga Gara un tiesas un drosmes atgādināt Jēkabam viņa noziegumu un Israēlam viņa grēku! Jel ieklausieties, Jēkaba nama vadoņi un Israēla nama valdnieki, kas nicināt tiesu un sagrozāt visu, kas taisns, kas Ciānu ceļat uz asinīm un Jeruzālemi uz varasdarbiem! Tās vadoņi par kukuli iztiesā, tās priesteri par maksu māca, tās pravieši par sudrabu pareģo, turklāt vēl atsaucas uz Kungu: “Vai tad Kungs nav mūsu vidū? – Ļaunums nenāks pār mums!” Tādēļ jūsu dēļ Ciānu uzars kā lauku, Jeruzāleme kļūs par drupu kaudzi un Nama kalns par mežainu augstieni! Dienu galā notiks tā – Kunga nama kalns kļūs kalniem par galvu, paaugstināts pār pakalniem, un tautas plūdīs pie tā. Citas tautas sanāks pulkiem un runās: “Nāciet, kāpsim Kunga kalnā, Jēkaba Dieva nams! Viņš mums mācīs savus ceļus, lai staigājam viņa takas!” – jo no Ciānas nāk bauslība un Kunga vārds – no Jeruzālemes! Viņš spriedīs tiesu starp daudzām tautām, izšķirs strīdus starp varenām tālām tautām. Tie pārkals savus zobenus lemešos un savus šķēpus dārznieka nažos. Tauta pret tautu necels zobenu un vairs nemācīsies karot! Ikviens sēdēs zem sava vīnakoka, zem sava vīģes koka – nekas tos nebiedēs, jo Pulku Kungs to ir solījis! Lai visas tautas turas pie savu dievu vārdiem – mēs turēsimies pie Kunga, sava Dieva, vārda mūžīgi mūžos! “Tajā dienā,” saka Kungs, “es savākšu vienkop visus paklupušos un visus aizdzītos! Es sapulcēšu tos, kam esmu darījis ļaunu. Paklupušie kļūs mans atlikums un aizvestie – par varenu tautu! Kungs valdīs pār viņiem no Ciānas kalna – no šī laika mūžīgi!” Bet tu esi sargtornis ganāmpulkam, Ciānas meitas cietoksnis – pie tevis nāks un atgriezīsies iepriekšējā varenība, Jeruzālemes meitas valdīšana! Kādēļ tu brēktin brēc – vai tev nav ķēniņa, vai zudis tavs padomdevējs, ka tevi sagrābušas sāpes kā dzemdētāju? Lokies un grūd, Ciānas meita, kā dzemdētāja, jo tagad tev jāpamet pilsēta, jāpaliek klajā laukā un jāiet uz Bābeli – tur tevi izglābs, tur Kungs tevi izpirks no naidnieku rokas. Nu pret tevi sapulcēts milzums tautu, kas runā: “Viņa tiks apgānīta! Tad gan mēs uz Ciānu blenzīsim!” Bet tās nezina Kunga nolūkus un neapjēdz viņa nodomu – viņš tās savācis kopā kā vālu uz klona! Celies un mīdi, Ciānas meita! Tavus ragus es darināšu no dzelzs, tavus nagus es darināšu no vara – tu samalsi putekļos milzumu tautu! Tu veltīsi Kungam viņu netaisno guvumu, viņu bagātības – visas zemes Kungam. Nu pulcējies kopā, pulku meita, – tie mūs ir ielenkuši! Ar rīksti tie sitīs Israēla soģi vaigā! Tu, Betlēme Efrātā, sīkākā no Jūdas saimēm, no tevis man nāks tas, kam jākļūst par valdnieku Israēlā! Viņš cēlies – no laika iesākuma, no mūžības dienām. Viņš tos pametīs uz laiku, līdz dzemdētāja būs dzemdējusi, tad viņa atlikušie brāļi atgriezīsies pie Israēla dēliem, viņš nostāsies un ganīs Kunga spēkā, Kunga, sava Dieva, vārda varenībā – tad tie dzīvos, un viņš kļūs varens līdz zemes malām! Un tad būs miers. Kad Asīrija nāks mūsu zemē un izbradās mūsu pilis, mēs celsim pret to septiņus ganus, astoņus ļaužu dižvīrus. Viņi noganīs Asīrijas zemi ar zobenu, Nimroda zemi – ar zobena asmeni. Viņš glābs mūs no Asīrijas, kad tas nāks mūsu zemē un izbradās mūsu robežas. Jēkaba atlikums starp daudzajām tautām būs kā Kunga rasa, kā lietusgāze zālei – kas negaida uz cilvēku un necer uz cilvēku bērniem. Jēkaba atlikums paliks starp tautām, starp daudzajām tautām, kā lauva starp meža zvēriem, kā lauvu jaunulis avju pulkā – kad viņš iziet cauri, tad saplēš un samin, un glābēja nav! Tu pacelsi savu roku pret saviem apspiedējiem, un visi tavi naidnieki tiks iznīdēti! “Tā būs tajā dienā!” saka Kungs. “Es iznīdētu tavus zirgus, es satriekšu tavus kararatus! Es iznīdēšu pilsētas tavā zemē, es sagraušu visus tavus cietokšņus! Es iznīdēšu tavus buramos rīkus, un zīlnieku tev vairs neatliks! Es iznīdēšu tavus elku tēlus, tavus elku stabus, ko tu sacēlusi! Tu vairs nezemosies savam roku darbam! Es izravēšu ašēras no tava vidus, es iznīcināšu tavas pilsētas! Es atriebšu dusmās un niknumā – tautām, kas neklausīja!” Jel klausieties, ko runā Kungs! – Celies, izsaki savu prasību kalniem, un lai pakalni uzklausa tevi! Klausieties, kalni, Kunga prasību un jūs, nesatricināmie zemes balsti! Kunga prasība ir pret viņa tautu, pret Israēlu viņš ceļ apsūdzību! “Mana tauta, ko esmu tev nodarījis, kā esmu tevi apgrūtinājis? – Atbildi man! Es izvedu tevi no Ēģiptes zemes, no vergu nama izpirku tevi un sūtīju tev pa priekšu Mozu, Āronu un Mirjāmu! Jel atceries, mana tauta, ko ieteica Bālāks, Moāba ķēniņš, un ko viņam atbildēja Bileāms, Beora dēls. No Šitīmas līdz pat Gilgālai tev jāsaredz Kunga taisnīgie darbi!” Ar ko lai nāku Kunga priekšā? Kā man zemoties augstajam Dievam? Vai man nākt ar sadedzināmajiem upuriem, ar gadu veciem teļiem? Vai Kungam patiksies tūkstoši aunu un desmitiem tūkstošu eļļas straumju? Vai man pirmdzimtais jāatdod par savu pārkāpumu, manas miesas auglis par manas dvēseles grēku? Viņš tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs, ko Kungs no tevis prasa – spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu. Kunga balss uzsauc pilsētai, – un ir gudri tavu vārdu bīties! – “Klausiet rīksti un to, kas tai pavēlējis! Vai nav joprojām ļaundara namā netaisna manta, sasodīts viltnieka mērs? Vai lai turu par šķīstiem sagrozītus svarus, nepareizus atsvarus somā? Turienes bagātnieki ir pilni varmācības, turienes iemītnieki runā melus, no viņu mēlēm nāk krāpšana vien! Tad arī es satriecu tevi ar slimību, iztukšoju par taviem grēkiem! Tu ēdīsi, bet negūsi sāta, tavs vidus būs tukšs! Tu nesīsi, bet nesaglabāsi, un, ko paglābsi, to es atdošu zobenam! Tu sēsi, bet nepļausi, tu spiedīsi olīvas, bet neiesvaidīsies ar eļļu, spiedīsi vīnogu sulu, bet vīnu nebaudīsi. Tiek ievēroti Omrī likumi un visi Ahāba nama darbi – jūs sekojat viņu padomam! Tādēļ es tevi atdodu izdeldēšanai, tavus iemītniekus – izsmieklam, un tu nesīsi manas tautas kaunu!” Vai! man – es esmu kā tie, kas meklē vasaras augļus, kas lasa vīnogas ražas laikā – ne vīnogu ķekara, ko paēsties, ne agrīnās vīģes, ko mana sirds kāro! Uzticīgie izzūd no zemes, taisno nav starp ļaudīm! Ikviens glūn no slēpņa, lai izlietu asinis, brālis brāli medī ar tīklu! Abas rokas ir naskas uz ļaunu – augstmanis prasa sev, soģis ņem kukuli, un dižvīrs saka, ko iekārojis, – visi tie sader kopā! Labākie no tiem ir kā dzelkšņi, taisnīgākie kā ērkšķu žogs! Nāk tavu sargu diena, tavas piemeklēšanas diena – nu tie dabūs trūkties! Neuzticies tuvākajam, nepaļaujies uz draugu! Pat no tās, kas guļ tev pie krūtīm, sargies, ka neizpļāpājies! Jo dēls nicina tēvu, meita ceļas pret māti, vedekla pret vīramāti – naidnieki ir paša nama ļaudis! Bet es raudzīšos uz Kungu, cerēšu uz Dievu, savu pestīšanu – mans Dievs mani dzirdēs! Nepriecājies par mani, naidniece, kaut esmu pakritis – tomēr celšos! Kaut dzīvoju tumsā, Kungs ir mana gaisma! Es pacietīšu Kunga dusmas, jo esmu grēkojis pret viņu, – līdz viņš iztiesās manu prāvu, dos man taisnu spriedumu! Viņš mani izvedīs gaismā, un es skatīšu viņa taisnību. To redzēs mana naidniece, kauns pārņems to, kas man sacīja: “Kur tad ir Kungs, tavs Dievs?” Manas acis skatīs, ka to samin kā dubļus ielās! Nu ir diena, kad uzcels tavus mūrus, – šajā dienā izpletīs tavas robežas. Šajā dienā pie tevis nāks no Asīrijas un Ēģiptes pilsētām, no Ēģiptes līdz pat upei, no jūras līdz jūrai, no kalniem līdz kalniem. Zeme būs izdeldēta tās iemītnieku dēļ, viņu darba augļu dēļ! Gani savu tautu ar zizli, sava īpašuma avis, kas vienas mīt mežā, starp auglīgām ganībām. Lai tās ganās Bāšānā un Gileādā kā sendienās! Kā dienās, kad tu izgāji no Ēģiptes zemes, es tiem atkal rādīšu brīnumus. Svešas tautas to redzēs un paliks kaunā, viņu spēks tām nelīdzēs! Tie liks roku uz mutes, un viņu ausis būs kurlas. Tie laizīs pīšļus kā čūskas, kā zemes rāpuļi, tie grīļosies laukā no saviem cietokšņiem, tos pārņems bailes no Kunga, mūsu Dieva, – tie tevis bīsies! Kas ir Dievs kā tu, kas noņem vainu un piedod pārkāpumu sava īpašuma atlikušajiem! Viņš nepaturēs dusmas uz mūžiem, jo viņam tīk žēlastība! Viņš atkal iežēlosies par mums, viņš samīdīs mūsu noziegumus un iemetīs jūras dzelmē visus mūsu grēkus. Tu dāvāsi uzticību Jēkabam un žēlastību Ābrahāmam, kā tu esi zvērējis mūsu tēviem senajās dienās! Vēstījums par Ninivi. Elkošieša Nahūma redzējumu grāmata. Kungs ir kaismīgs un atriebīgs Dievs, Kungs atriebj, viņam dusmu gana, saviem pretiniekiem Kungs atriebj, viņš saviem naidniekiem piemin! Kungam gana dusmu un varens spēks, kas vainīgs, tam Kungs vainu nepiedos, viņš nāk vētrā un negaisā, un mākoņi sedz viņa kājas. Viņš norāj jūru un nosusē to, un visas upes viņš izkaltē – nīkuļo Bāšāna un Karmels, un Lebanona atvase nīkst. Kalni no viņa dreb, pauguri kūst no viņa, viņa dēļ cilājas zeme – visa zemes virsa un tie, kas tur mīt! Viņa nodomu priekšā – kurš pastāvēs? Kurš viņa dusmu kvēli pacietīs? Viņa niknums kā uguns līst, pat klintis viņš sašķēlis! Labs Kungs – glābiņš nelaimes dienā, viņš pazīst to, kas tveras pie viņa, kad plūdi veļas pāri – viņš tos apturēs, bet savus naidniekus padzīs tumsā! Ko līdz jūsu nodomi pret Kungu – viņš dara galu, divreiz nelaime nenāks! Kaut tie savijušies kā ērkšķi, kaut sulot sasulojuši – visi tiks aprīti kā sausi salmi! Jo no tevis nāk ļauns nodoms pret Kungu un nelietīgs padoms! Tā saka Kungs: “Kaut jūs brangi un pulka – tiksiet izkauti, kad viņš ies pāri! Es tevi apspiedu, vairāk es neapspiedīšu! Un tagad – es satriekšu tavu jūgu un saraušu tavas važas! Kungs par tevi ir pavēlējis – tavs vārds tagad zudīs, tava dieva namā es apcirtīšu mānekļus un dievekļus – kapu tev izrakšu, jo tu biji par vieglu!” Redzi, pāri kalniem jau vēstnesis nāk un vēstī mieru – svini savus svētkus, Jūda, ar dāsniem solījumu upuriem, tad nelietis vairs nekad neies tev cauri – tas iznīdēts pavisam! Pret tevi nāk dzenātājs, liec sardzi, uzmani ceļu, joz gurnus, vareni saņemies spēka! Jo Kungs atgriezīsies pie Jēkaba lepnuma, pie Israēla lepnuma – kaut laupītāji laupījuši, pazares aplauzuši! Viņa stipro vairogs ir sarkans, purpurā tērpti viņa spēkavīri, uguņo ratu bruņas kā dienā, kad taisītas, un šķēpi zib vien! Ielās rati triecas, pa laukumiem trauc – kā lāpas, kā zibeņi skrien! Karavadoņus sauc, bet tie iedami klūp, tie steidz uz mūriem, bet tur jau mūrsitis nolikts! Upju vārti ir vaļā, pils izļodzījusies! Tā nolemts – izģērbta un aizvesta! Tās meitas gaužas dūju mēlēm un sit sev pie sirds! Ninive bija kā ūdens klajumi kopš savas pirmās dienas, nu iztek tukša! Stāviet, stāviet! – Taču neviens nenāk atpakaļ! Laupiet sudrabu, laupiet zeltu! – bez gala te sataisīts visādas godības un dārgu mantu! Ietukšīts, pustukšīts, iztukšīts, sirds ļimst un ceļi ļogās, visiem pakaļas trīc, un katram bāls vaigs! Kur tagad lauvu miga, kur tagad lauvēni klaiņā – tur lauva ar lauvēniem staigāja un lauvēnus neviens neaiztika?! Lauva plosīja, mazuļiem bija gana, priekš lauvenēm pieplēsts pulka, pilna miga plosītas gaļas un midzenis – laupījuma! “Redzi, es esmu pret tevi,” saka Pulku Kungs, “es dedzināšu ratus, ka kūpēs vien, zobens aprīs tavus lauvas, uz zemes es iznīdēšu tavu medījumu, vairs nedzirdēs tavu vēstnešu balsis!” Vai! asiņu pilsētai – krāpšanas pilna, visi tik kampj un nerimstas laupīt! Švīkst rīkste, riteņi dimd, auļo zirgi, un rati dārd! Jātnieks jau aulekšo – plaiksnī zobens un dzirkstī šķēps, pulka nokauto un kaudzēm līķu! Miroņu bez gala, un jāklūp pār līķiem! Tas tavas milzu maucības dēļ, tu, smalkā burvekļu kundze, tautas tu pārdevi maukodama un dzimtas ar burvestību. “Bet, redzi, es iešu pret tevi,” saka Pulku Kungs, “atsegšu tavu svārku pār galvu, likšu, lai tautas redz tavu plikumu un visas valstis tavu kaunu! Preteklībām es tevi apmētāšu, nievāšu tevi, par biedēkli padarīšu! Visi, kas uz tevi lūkosies, bēgs no tevis un teiks: Ninive izpostīta – kas sēros par to?! Kur lai es meklēju tev mierinātājus?” Vai tu esi labāka par No-Āmonu, kas starp upēm mīt, kam ūdeņi visapkārt, kuras cietoksnis jūra un jūra – tās mūri?! Kūšieši bija tās stiprums, un ēģiptiešu tur bija bez skaita, pūtieši un vēl lūbieši tai palīgos bija! Arī tā trimdā un aizvesta gūstā, un viņas mazuļi sašķaidīti katrā ielgalā, par viņas godātajiem tie meta lozes, visi tās varenie iekalti važās! Arī tu piedzersies, apskurbsi gan, un tu meklēsi pie naidnieka palīgu! Visi tavi nocietinājumi ir kā vīģes koki, kam pirmie augļi, – kas pakrata, tam krīt kārā mutē! Redzi, tavi ļaudis, tavas sievas tagad pieder taviem naidniekiem; vērtin atvērsies tavas zemes vārti, tavu vārtu aizšaujamos aprīs uguns! Smel ūdeni aplenkumam, stiprini savus nocietinājumus, ņemies pa dubļiem, mīci mālus, taisi stingrus ķieģeļus! Tur tevi aprīs uguns, tevi nocirtīs zobens, kā siseņi tie tevi rīs – kaut tu kā siseņi vairotos, kaut vairotos tu kā sienāži! Tev bija vairāk tirgoņu nekā debesīs zvaigžņu – kā siseņi tie izkūņojās un aizlaidās! Tavi varenie ir kā sienāži un tavi stiprie kā mušas, kas aukstās dienās tup uz mūra – kā uzspīd saule, tā aizlaižas, neviens nezina, kur tie paliek. Guļ tavi gani, Asīrijas ķēniņ, snauž tavi dižciltīgie! Tava tauta padzīta kalnos, nav, kas to pulcē! Nedziedējams tavs posts, visa tu vienās brūcēs, visi, kas padzird par tevi, tik plaukšķina – jo pār ko gan nav nācis tavs ļaunums kopš laiku laikiem? Vēstījums, ko redzēja pravietis Habakuks. Cik ilgi, Kungs, man palīgā saukt, ka tu nedzirdi?! Es kliedzu tev: varmācība! – bet tu neglāb! Kādēļ tu liec man skatīt nekrietnību un nolūkoties mokās? Posts un varasdarbi ir manā priekšā, un rodas tik strīdi un ķildas! Tādēļ bauslībai spēka nav un taisnu tiesu nemūžam neatrast, jo ļaundaris pārmāc taisno – taisnība sagrozīta! “Skatieties uz citām tautām un lūkojiet, nenobrīnīties vien – jūsu dienās paveiks ko tādu, ka stāstītam jūs pat neticētu! Jo, redzi, es likšu kaldiešiem celties, tā ir rūgta un nikna tauta, kas dodas zemes plašumos iemantot mājvietas, kas tiem nepieder! Baisi un draudīgi tie, savu tiesu un taisnību visiem uztiepj! Par leopardiem straujāki viņu zirgi, naskāki nekā vilki naktī, to jātnieki auļo, to jātnieki no tālienes joņo, knaši kā lijas tie laižas plosīt! Tie visi uz varasdarbiem, visi kopā uz priekšu! – nu kā smilšu sagrābsies gūstekņu. Par ķēniņiem viņi ņirgājas un apsmej vadoņus, par mūriem tie tikai pasmejas, saber no zemēm valni – un iekšā! Tad tie aizšalc kā vējš – un prom! Grēcīgs, kam viņa spēks ir par dievu!” Kungs, vai jau no senatnes tu neesi mans svētais Dievs?! Mēs nemirsim! Kungs, tiesāt tu sūtījis viņus, tu klints! Par pārmācību tu nolicis tos! Tavas acis ir šķīstas un neredz ļauna, tās nevar raudzīties nelaimē – kādēļ tu lūkojies uz krāpniekiem, kādēļ tu klusē, kad ļaundaris aprij kādu, kas taisnāks par viņu?! Tu dari cilvēku līdzīgu jūras zivīm un rāpuļiem, kam nav valdnieka. Tos visus ar āķi viņš paceļ un izvelk ar tīklu, savāc tos savā murdā – nu līksmo un gavilē! Tagad viņš upurē savam tīklam un kvēpina savam murdam, jo tie dara treknu viņa daļu un viņa maltīti dāsnu! Vai viņš varēs tukšot savu tīklu un vienmēr galēt tautas bez žēlastības?! Es nostāšos sargtornī, uzkāpšu tornī un raudzīšos, lai redzētu, ko viņš man teiks, vai atbildēs manai žēlabai. Kungs atbildēja un teica: “Raksti šo redzējumu, iegreb plāksnēs, lai ikviens, kas to izlasa, bēg! Jo šis redzējums jau steidz piepildīties, ja tas kavēsies – gaidi, tas nāktin nāks un neizpaliks! Redzi, gan sapūties, kurš sirdī nav taisns, bet taisnais no ticības dzīvos!” Bēdas visiem ļauna darītājiem Tas gan tiesa – vīns piekrāpj stipru vīru, ka nav tam miera, tas rosās, tam dvēsele kā kaps, kā nāve: nekad tam nav gana, tas pievāc sev visas tautas un pulcina sev visus ļaudis! Vai tās neteiks par viņu līdzību, vai neskandēs joku dziesmu, vai nesacīs: vai! tam, kas sev grābj to, kas tam nepieder, – cik ilgi viņš sevi apkraus parādiem?! Vai pēkšņi nenāks pret tevi tie, kas aizdevuši? Vai tie nemodīsies un neliks tev drebēt? Tu kļūsi viņiem par laupījumu! Jo tu esi aplaupījis daudzas tautas, nu tevi aplaupīs tās, kas vēl atlikušas, – cilvēku asiņu un varasdarbu dēļ pār visu zemi, ko tu darīji pret pilsētām un tiem, kas tur mīt! Vai! tam, kurš gūst netaisnu peļņu savam namam, lai sev celtu augstumos ligzdu, kur drošība un kur ļaunums nesniedzas! Tu devi kauna padomu savam namam, tu izcirpi daudzas tautas, grēkodams visu dzīvi! Jo akmeņi sienās brēks un koka sijas tiem atbildēs! Vai! tam, kurš asinīs uzceļ pilsētu, kas pilsētu ļaunumā dibina! Redzi, vai tas nenāk no Pulku Kunga, ka tautu pūles tik ugunij un ļaudis pa tukšo nopūlas?! Jo zeme tiks piepildīta ar Kunga godības atziņu – kā ūdeņi pārklāj jūru! Vai! tam, kas savu tuvāko apdzirda, pielej klāt vēl naidu un ļaunumu, piedzirda, lai redzētu, ka tas kails. Goda vietā tu būsi sāts kauna, tu piedzersies, tā ka redzēs – tu neapgraizīts! Kad Kunga labās rokas kauss nonāks pie tevis, tad tava godība pārtaps negodā! Jo tavi Lebanonā darītie varasdarbi pārņems tevi, jo tu izlēji cilvēka asinis un darīji varasdarbus pār visu zemi pret pilsētām un tiem, kas tur mīt, – tādēļ tevi baidīs posts un meža zvēri! Ko dod elks, kuru amatnieks grebis, ko dod izliets tēls, kas māca melus, – tik amatnieks savam roku darbam tic, kas taisījis mēmus elkus! Vai! tam, kas kokam saka: celies! – kas mēmam akmenim teic: mosties! – Ko tāds var pamācīt?! Redzi, tas gan pārklāts ar zeltu un sudrabu, taču dvašas tam iekšā nav! Kungs ir savā svētajā templī, klusti viņa priekšā, visa zeme! Pravieša Habakuka lūgšana. Uz stīgām. Kungs, es dzirdēju tavu vēsti, Kungs, es bīstos no taviem darbiem! Gadiem ritot, atjauno tos, gadiem ritot, stāsti par tiem, dusmās atceries žēlsirdību! Dievs no Tēmānas nāca, Svētais no Pārānas kalna. Viņa godība klāja debesis, zeme pilna viņa slavas! Gaiši mirdzēja stari no viņa rokas, tas viņa spēka apmetnis! Mēris gāja viņam pa priekšu, viņa pēdās sekoja sērgas. Kad viņš stājās, zeme drebēja, kad paraudzījās, tautas izbijās, sabruka mūžīgie kalni, iegrima pauguri, kopš aizlaikiem stāvējuši, viņam – mūžības ceļi! Es redzu: Kūšāna teltis spaidos, dreb Midjāna zemes telts aizkari! Kungs, vai pret upēm tu nikns, vai pret upēm tu tagad bargs, vai pret jūru tu skaisties, ka triecies savos zirgos, savos uzvaras ratos?! Jau atkailināts tavs loks, bultas jau zvērestu devušas! Ar upēm tu sašķēli zemi! Kad tevi pamana kalni, tie izbīstas, trīc, ūdeņi gāžas, dzelme ceļ balsi, slej augšup rokas! Saule un mēness paliek uz vietas no tavu skrejošo bultu spīduma un tava šķēpa straujā mirdzuma! Niknumā tu pārstaigā zemi, dusmās samīdi tautas! Tu dodies glābt savu tautu, glābt savu svaidīto, tu satriec ļaundaru namu jumtus un atsedz pamatus, uz kuriem tie celti. Ar savām bultām tu caururb galvas karavīriem, kuri kā viesulis nāca mani padzīt, kuri jau gavilēja, ka nabagu slepus aprīs! Ar saviem zirgiem tu samin jūru, vareno ūdeņu vērpetes! Kad es to dzirdēju, manu augumu sakampa trīsas, no dārdiem man drebēja lūpas, ļodzījās mani kauli, es viss trīcēju, taču gaidīšu kluss ļauno dienu, lai tā nāk pār tautām, kas mums uzbruka. Ja vīģes koks neziedēs un vīnakokam neienāksies ogas, ja olīvas nedos ražu un lauki neko ēdamu neienesīs, ja ganāmpulkā panīks avis un staļļos nebūs vēršu – es tomēr gavilēšu par Kungu, es līksmošu un priecāšos par savu glābēju Dievu! Kungs Dievs ir mans stiprums, viņš dara man kājas vieglas kā kalnu stirnai, uz augstienēm mani vada. Korvedim. Uz stīgām. Kunga vārdi, kas bija Cefanjam, Kūša dēlam, Gedaljāhu dēlam, Amarjas dēlam, Hizkijas dēlam, Jūdas ķēniņa Jošijāhu, Āmona dēla, dienās. “Nīdēt es visu iznīdēšu no zemes virsas!” saka Kungs. “Es iznīcināšu cilvēkus un lopus, es iznīcināšu debesu putnus un jūras zivis un likšu klupt ļaundariem – es iznīdēšu cilvēku no zemes virsas!” saka Kungs. “Es izstiepšu savu roku pār Jūdu un pār Jeruzālemes iemītniekiem, es iznīdēšu tur to, kas no baāliem atlicis, gan zintnieku vārdus, gan priesterus! Arī tos, kas uz jumtiem zemojas debesu pulkiem, un tos, kas zemojas, zvērēdami Kungam un pie Malkoma! Arī tos, kas no Kunga novērsušies, un tos, kas nemeklē Kungu, netiecas pie viņa!” Klusējiet, neko nesakiet Kungam Dievam, jo tuvu ir Kunga diena, jo Kungs jau sataisījis upuri, jau svētījis aicinātos! “Tā būs Kunga upura dienā – es piemeklēšu augstmaņus un ķēniņa dēlus, un visus, kas tērpjas svešzemju drānās! Todien es piemeklēšu visus, kas rosās, vairodami savu kungu namos varasdarbus un viltu! Tā būs todien, saka Kungs, atskanēs brēciens no Zivju vārtiem, kaukšana no pilsētas otras puses un skaļi krakšķi no pauguriem! Kauciet, Mahtešas iemītnieki, jo visi tirgus ļaudis ir iznīcināti, iznīdēti visi sudraba svērēji! Tā būs todien – es pārmeklēšu Jeruzālemi ar lāpām, tad piemeklēšu visus tos, kas kā vīna nogulas sabiezējuši, kas saka sev sirdī: Kungs mums nedarīs ne laba, ne ļauna! Tad viņu turību izlaupīs, namus tiem nopostīs, tie nedzīvos tur; kaut vīnadārzus tie stādīja, vīnu tie nedzers!” Tuvu ir lielā Kunga diena, jau tuvu, jau ātri steidz, Kunga dienai ir rūgta balss – tad pat varonis brēks! Tā diena ir niknuma diena, nelaimes un spaidu diena, postīšanas un posta diena, tumsas un krēslas diena, mākoņu un miglas diena! Raga pūšanas un klaigu diena – pār nocietinātām pilsētām un augstiem torņiem! Es sērdzināšu ļaudis, un tie staigās kā akli, jo pret Kungu grēkojuši, – viņu asinis izlies, tās būs kā pīšļi un viņu iekšas kā mēsli! Pat viņu sudrabs un zelts nevarēs viņus glābt Kunga niknuma dienā – viņa atriebes uguns aprīs visu zemi, jo viņš jau steidz darīt, piebeigt visus, kas mīt uz zemes! Sanāciet, sanāciet, nekauņu tauta! Pirms jauns likums pieņemts – kā pelavas aizritējusi diena! – pirms nav pār jums nākusi Kunga dusmu kvēle, pirms nav pār jums nākusi Kunga dusmu diena! – meklējiet Kungu, visi zemes zemie, kas viņa tiesas turat, meklējiet taisnību, meklējiet pazemību – varbūt tad tiksiet paslēpti Kunga dusmu dienā! Jo Gaza paliks par postažu un Aškelona par izpostījumu, ap dienvidu visus padzīs no Ašdodas un Ekronu nolīdzinās ar zemi! Vai! piekrastes iemītniekiem, krētiešu ļaudīm, nu Kunga vārds nāk pār jums, tu, Kanaāna, un filistiešu zeme! Es tevi izdeldēšu, ka neviens tur vairs nemitīs! Jūras piekrastē paliks tikai pļavas, ganu būdas un avju aploki! Jūras piekraste piederēs Jūdas nama atlikušajiem, tie varēs tur ganīt, vakarā tie noguls Aškelonas namos, kad viņus būs piemeklējis Kungs, viņu Dievs, un atvedis atpakaļ viņu gūstekņus! “Es dzirdēju Moāba paļas un Amona dēlu nievas, kā tie paļāja manu tautu, varen lielījās savās robežās! Tādēļ – kā es dzīvs!” – saka Pulku Kungs, Israēla Dievs, “Moābs kā Sodoma kļūs un Amona dēli kā Gomora – tik vanagzirņu lauki un sālsbedres, mūžīgs izpostījums – kas no manas tautas būs palikuši, tie laupīs viņus, kas manā tautā būs atlikuši, tie dabūs viņus!” Tā tiem būs par viņu lepnību, ka tie paļāja un lielījās pret Pulku Kunga tautu! Kungs būs briesmīgs pret tiem, viņš pazudinās visus zemes dievekļus, un visās vietās viņam zemosies visas cittautu salas! “Pat jūs, kūšieši! Jūs visus kaus mans zobens!” Viņš izstieps savu roku pret ziemeļiem un izdeldēs Asīriju, padarīs Ninivi par izpostījumu un izkaltušu zemi! Tad tur gulšņās ganāmpulki, visādi zvēri, maitasputni un dzeloņcūkas tās velvēs nakšņos, ūpji kliegs logu ailās, kraukļi tupēs uz sliekšņiem, jo ciedri būs noplēsti nost! Šī ir līksmā pilsēta, kas bez bēdām dzīvoja, kas savā prātā domāja: tik es un nevienas citas! – Kā tad! – par postažu kļuvusi, par lopu ganīklām, ikviens, kam gadās iet cauri, tik pasvilpj un pamet ar roku! Vai! dumpīgai un piesmietai, apspiedēju pilsētai! Manā balsī tā neklausās, nepieņem pārmācību, Kungam neuzticas, Dievam netuvojas! Tās augstmaņi ir kā rēcoši lauvas, tās tiesneši – vilki, tie vakarā neko neatstāj līdz rītam! Tās pravieši ir muļķi, īsti bezdievji, tās priesteri svētumu sagāna, par bauslību ņirgājas! Kungs pret viņu ir taisns, nedara nekā slikta, ik rītu savu taisnību dod kā gaismu, viņam tās papilnam, bet negantnieks neprotas kauna! “Citas tautas es iznīdēju, viņu torņus es izdeldēju, viņu ielas tuksnesī pārvērtu, ka neviens tur pat neiet, viņu pilsētas tā izdeldēju, ka ne cilvēka, ka neviens tur nemīt! Es teicu: varbūt reiz bīsies manis, pieņems pārmācību – tad to mājvieta netiktu iznīdēta, nekas nezustu, ko tagad esmu piemeklējis, – bet, jo brašāki tie tapa, jo nešķīstāki tiem darbi! Tādēļ pagaidiet tikai, saka Kungs, dienu, kad es celšos liecināt, – tāda ir mana tiesa, es sapulcēšu tautas, sasaukšu ķēniņvalstis, izliešu pār tiem niknumu savā dusmu kvēlē, un manas dedzības uguns aprīs visu zemi! Tad gan es visu apgriezīšu otrādi, ka tautām būs šķīsta mēle, – tad visi piesauks Kunga vārdu un kalpos viņam plecu pie pleca! No Kūšas upju otras puses kā dāvanu atvedīs manus pielūdzējus – manus izsūtītos! Tajā dienā tu vairs nekaunēsies par saviem darbiem, ko esi noziedzies pret mani, jo tad es izraušu no tava vidus tavus lepnos līksmotājus, tad tu vairs nelielīsies manā svētajā kalnā! Es atstāšu tev apspiestus un nabagus ļaudis, un tie zemosies Kunga vārdam! Israēla atlikums vairs nedarīs negantību, vairs nerunās melus, tiem mutē vairs nebūs viltīgas mēles, tie ganīsies un gulšņās, neviens tos vairs nebaidīs!” Gavilē, Ciānas meita, Klaigā, Israēl, priecājies un līksmo no visas sirds, Jeruzālemes meita! Kungs savu tiesu ir pārtraucis, novērsis tavus naidniekus, Israēla ķēniņš, pats Kungs ir pie tevis, nebaidies vairs ļauna! Todien teiks Jeruzālemei: nebaidies, Ciāna, nenolaid savas rokas! Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis – varonis, glābējs! – Viņš līksmos par tevi ar prieku, cietīs klusu savā mīlestībā, priecāsies par tevi ar gavilēm! “Tos, kas pēc svētkiem ilgojas, es padzīšu no tevis, jo tie tev bija nasta un negods! Redzi, tā es darīšu visiem taviem apspiedējiem, tajā laikā es izglābšu klibos un sapulcēšu padzītos, visiem piešķiršu slavu un vārdu, no visām gūsta zemēm atpakaļ atvedīšu! Tajā laikā es atvedīšu jūs atpakaļ, tajā laikā es jūs sapulcināšu, es jums piešķiršu vārdu un slavu, dižāku nekā visām zemes tautām, paši redzēsiet, kā jūsu gūstekņus atpakaļ atvedīšu!” saka Kungs. Ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gada sestā mēneša pirmajā dienā Kunga vārds caur pravieti Hagaju tika atklāts Jūdas pārvaldniekam Zerubābelam, Šaltiēla dēlam, un augstajam priesterim Jozuam, Jehocādāka dēlam: “Tā saka Pulku Kungs: šī tauta saka: vēl nav pienācis laiks celt Kunga namu!” Tāds bija Kunga vārds, kas nāca pār pravieti Hagaju: “Vai jums jau pienācis laiks dzīvot ciedru namos, kamēr nams ir drupās?! Tā saka Pulku Kungs: apdomājiet savas gaitas! Jūs sējat daudz, bet pļaujat maz, jūs ēdat, bet sāta nav, jūs dzerat, bet veldzes netiek, jūs velkat drānas, bet siltuma nav, ko algādžos nopelnījuši, tas aiziet kā caurā maisā! Tā saka Pulku Kungs: apdomājiet savas gaitas! Kāpiet kalnos, sanesiet kokus un celiet namu! Tas man būs tīkams, tur mani godās, saka Kungs, jūs alkāt daudz, bet, redzi, tik mazums, un, kad to pārnesāt mājās, es izputināju arīdzan to, tas tādēļ, saka Pulku Kungs, tas tādēļ, ka mans nams stāv drupās, bet jūs tik aptekat katrs savu namu! Tādēļ jums debesis aiztur rasu un zeme vairs nedod ražu, Es piesaucu zemei kaltētāju, kalniem un labībai, jaunvīnam un tikko spiestai eļļai, un visam, kas spraucas no zemes, un cilvēkam, un lopam, un visam, ko rokas sastrādājušas!” Tad Zerubābels, Šaltiēla dēls, un augstais priesteris Jozua, Jehocādāka dēls, un visi ļaudis, kas vēl bija atlikuši, dzirdēja sava Dieva, Kunga, balsi un pravieša Hagaja vārdus – tieši, kā Kungs, viņu Dievs, to bija vēstījis, un tauta bijās Kunga. Un Kunga vēstnesis Hagajs Kunga vēstījumā tautai sacīja: “Kungs saka: es esmu ar jums!” Tā Kungs atmodināja garu Jūdas pārvaldniekā Zerubābelā, Šaltiēla dēlā, un augstajā priesterī Jozuā, Jehocādāka dēlā, un visos ļaudīs, kas vēl bija atlikuši, un tie nāca un darīja darbus sava Dieva, Pulku Kunga, namā; tas bija ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gada sestā mēneša divdesmit ceturtajā dienā. Šis Kunga vārds nāca pār pravieti Hagaju septītā mēneša divdesmit pirmajā dienā: “Tā saki Jūdas pārvaldniekam Zerubābelam, Šaltiēla dēlam, un augstajam priesterim Jozuam, Jehocādāka dēlam, un ļaudīm, kas vēl atlikuši: kurš no jums vēl palicis no tiem, kas redzējuši namu iepriekšējā godībā? Un kādu jūs to redzat tagad? Vai tas nav visai panīcis? Esi nu stiprs, Zerubābel, saka Kungs, esi stiprs Jozua, Jehocādāka dēls, augstais priesteri, esiet stipri, visi vienkāršie ļaudis, saka Kungs, tikai rīkojieties, jo es būšu ar jums! – saka Pulku Kungs. Šie ir vārdi, ko es ar jums salīgu, kad jūs devāties projām no Ēģiptes, – mans Gars paliks ar jums, nebīstieties! Jo tā saka Pulku Kungs: vēl tikai mazliet, un es satricināšu debesis un zemi, jūru un visu zemes skrajumu! Es likšu notrīcēt visām tautām, tad visu tautu dārgumus savedīs šurp, es piepildīšu namu ar godību! – saka Pulku Kungs. Man sudrabs un man zelts! – saka Pulku Kungs. Nākamā nama godība būs lielāka nekā iepriekšējam, saka Pulku Kungs, un šai vietai es dāvāšu mieru,” saka Pulku Kungs. Dārija otrā valdīšanas gada divdesmit ceturtajā dienā pār pravieti Hagaju nāca Kunga vārds: “Tā saka Pulku Kungs: jautājiet taču bauslības priesteriem: ja kāds nestu svēto gaļu drānu krokā un ar šo kroku pieskartos maizei, virumam, vīnam, eļļai vai jebkam ēdamam, vai tas viss taptu svēts?” Un priesteri atbildēja: “Nē!” Tad Hagajs teica: “Bet, ja viņš pieskartos līķim un taptu nešķīsts, vai tad viss taptu nešķīsts?” Un priesteri atbildēja: “Nešķīsts gan!” Tad Hagajs atbildēja un sacīja: “Tā būs ar šiem ļaudīm, un tā būs ar šo tautu manā priekšā, saka Kungs, tā būs ar visu, ko veikušas viņu rokas, viss, ko tie upurējuši, ir nešķīsts! Un tagad – raugieties no šīs dienas uz pagājušajām, pirms jūs akmeni uz akmens likāt Kunga templī! Vai nebija tā – kāds nāca pie labības kūlīšu kaudzes, kur jābūt divdesmit mēriem, bet tur bija tikai desmit, un kāds nāca pie vīnspaida, kur jāizspiež piecdesmit mēri, bet tur izdevās tikai divdesmit!? Es jūs situ ar labības rūsu un dzelti un ar krusu – it visur, kur vien pielikāt roku, un tomēr jūs netuvojāties man! – saka Kungs. Tad nu raugieties no šīs dienas uz priekšu, no devītā mēneša divdesmit ceturtās dienas, no dienas, kad Kunga templim likts pamats, no tās raugieties – vai klētī arvien vēl trūkst labības, un vai vīnakoki, vīģes koki, granātkoki un olīvkoki arvien vēl nedod augļus? No šīs dienas es došu svētību!” Tad Kunga vārds nāca pār Hagaju otrreiz, mēneša divdesmit ceturtajā dienā: “Tā saki Jūdas pārvaldniekam Zerubābelam: es likšu trīcēt debesīm un zemei! Es nogāzīšu valstību troņus, tautu valstībām es iznīcināšu spēku, es apgāzīšu ratus kopā ar braucēju, zirgi klups kopā ar jātniekiem, un vīru kaus viņa brāļa zobens! Tajā dienā, saka Pulku Kungs, es ņemšu tevi, Zerubābel, Šaltiēla dēls, sev par kalpu, saka Pulku Kungs, tu būsi mans zīmoggredzens, jo tevi es esmu izraudzījies!” saka Pulku Kungs. Ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gada astotajā mēnesī pār pravieti Zahariju, Berehjas dēlu, Ido dēlu, nāca Kunga vārds: “Kungs ir dusmot sadusmojis uz jūsu tēviem! Tad saki tiem, tā saka Pulku Kungs: atgriezieties pie manis, saka Pulku Kungs, un es atgriezīšos pie jums! – saka pulku Kungs. Neesiet kā jūsu tēvi, kuriem jau senie pravieši sludināja: tā saka Pulku Kungs: atgriezieties taču no savām ļaunajām gaitām un ļaunajiem darbiem! – bet tie neklausījās un nepaklausīja man, saka Kungs. Jūsu tēvi – kur viņi? Un vai pravieši mūžam dzīvo? Taču mani vārdi un likumi, ko es saviem kalpiem praviešiem pavēlēju, – vai tad tie neskāra jūsu tēvus, ka viņi atgriezās un sacīja: kā Pulku Kungs nodomāja mums darīt – pēc mūsu gaitām un darbiem! – tā viņš mums izdarīja!” Ķēniņa Dārija otrā valdīšanas gada vienpadsmitā – šebāta – mēneša divdesmit ceturtajā dienā pār pravieti Zahariju, Berehjas dēlu, Ido dēlu, nāca Kunga vārds: “Naktī es skatījos, un redzi – kāds vīrs jāj sarkanā zirgā, tad apstājas gravā starp mirtēm, un aiz viņa zirgi – sarkani, bēri un balti. Tad es teicu: kas tie tādi, mans kungs? – Un eņģelis, kas runāja ar mani, teica: es tev parādīšu, kas tie tādi. Bet vīrs, kas stāvēja starp mirtēm, atbildēja: šie ir tie, kurus Kungs sūtījis pārstaigāt zemi. Un tie atbildēja Kunga eņģelim, kas stāvēja starp mirtēm: mēs esam pārstaigājuši zemi, un redzi – visa zeme dus klusumā. Tad Kunga eņģelis teica: Pulku Kungs, cik ilgi tu vēl neapžēlosies par Jeruzālemi un Jūdas pilsētām, uz kurām esi dusmojis šos septiņdesmit gadus? Eņģelim, kas ar mani runāja, Kungs atbildēja laipnus un mierinošus vārdus, un eņģelis, kas ar mani runāja, teica: sauc un saki, tā saka Pulku Kungs: es esmu greizsirdīgs uz Jeruzālemi, un uz Ciānu man liela greizsirdība! Lielās dusmās es dusmoju uz laiskajām tautām – kamēr es nieku vien dusmoju, tie turējās arvien uz ļaunu, tādēļ tā saka Kungs: ar žēlsirdību es atgriezīšos Jeruzālemē, tur man uzcels namu, saka Pulku Kungs, mērauklu nostieps pār Jeruzālemi! Sauc atkal un saki, tā saka Pulku Kungs: manas pilsētas atkal pārplūdīs labumiem, Kungs atkal mierinās Ciānu, atkal izraudzīs Jeruzālemi! Es pacēlu acis, skatījos, un redzi – četri ragi! Tad es teicu eņģelim, kas runāja ar mani: kas tie tādi? – Un viņš man atbildēja: tie ir ragi, kas izdzenāja Jūdu, Israēlu un Jeruzālemi. Tad Kungs man parādīja četrus kalējus, un es jautāju: ko tie grasās darīt? – Un viņš teica: ragi izdzenājuši Jūdu, tā ka neviens pat neuzdrīkstas pacelt galvu; tad nu šie nāk aizbiedēt tos, nāk aplauzt ragus tautām, kas ceļ savus ragus pret Jūdas zemi, lai to izdzenātu! Es pacēlu acis, skatījos, un redzi – stāv kāds vīrs ar mērauklu rokā. Es jautāju: kurp tu ej? – Un viņš man teica: uzmērīt Jeruzālemi, lai raudzītu, cik tā plata un gara. Un redzi, eņģelis, kas ar mani runāja, devās prom, un kāds cits eņģelis nāca tam pretī un sacīja: skrien un saki tam jauneklim: Jeruzāleme stāvēs vaļā aiz ļaužu un lopu daudzuma. Es būšu tur! – saka Kungs, uguns mūris būs apkārt, godam es būšu tajā! Ai-ai-ai – bēdziet no ziemeļu zemes! – saka Kungs, jo kā četrus debesu vējus es esmu jūs iztrenkājis! – saka Kungs. Vai, Ciāna! Glābies, Bābeles meitas piemitēja! Jo tā saka Pulku Kungs – goda dēļ viņš sūtījis mani pie tautām, kas jūs aplaupījušas, jo, kas aizskar jūs, tas aizskar viņa acuraugu: redzi nu – es šūpošu savu roku pār viņiem, un viņi paši kļūs laupījums tiem, kas viņiem vergojuši! – tad jūs zināsiet, ka mani sūtījis Pulku Kungs. Dziedi un līksmojies, Ciānas meita! Jo, redzi, es nāku, es mitīšu pie tevis! – saka Kungs. Todien daudzas tautas nāks Kunga pulkā un būs man par tautu, Es mitīšu pie tevis – tad tu zināsi, ka mani pie tevis sūtījis Pulku Kungs! Kungs mantos Jūdu – tā būs viņa daļa svētajā zemē, un viņš atkal izraudzīs Jeruzālemi! Kuš! – visa radība, Kunga priekšā, viņš uzmodies sava svētuma mājoklī! Viņš man parādīja augsto priesteri Jozuu stāvam Kunga eņģeļa priekšā, un sātans stāvēja pie viņa labās rokas, lai viņu apsūdzētu. Kungs teica sātanam: lai Kungs rāj tevi, sātan! Lai tevi rāj Kungs, kas izraudzījis sev Jeruzālemi! Vai šis nav kā ugunij izrauts stumbenis? – jo Jozua stāvēja eņģeļa priekšā, tērpies netīrās drānās. Un viņš teica tiem, kas stāvēja viņa priekšā: novelciet tam netīrās drānas! – Un viņš teica tam: redzi, es noņēmu tev vainu, un es ietērpšu tevi greznumā! Un vēl es saku: uzlieciet viņam galvā tīru galvautu! – Tie uzlika viņam galvā tīru galvautu un uzģērba drānas, un Kunga eņģelis stāvēja blakus. Un Kunga eņģelis liecināja par Jozuu: tā saka Pulku Kungs: ja tu staigāsi manus ceļus, ja ievērosi manus norādījumus, tad tu būsi tiesnesis manā namā, tad tu uzraudzīsi manus pagalmus un es tev ļaušu nākt starp tiem, kas te stāv! Klausies, jel, Jozua, augstais priesteri, tu un tavi biedri, kas sēž tavā priekšā! – jo šie vīri ir mana zīme – redzi, es likšu nākt savam kalpam, Atvasei! Redzi, kur akmens, ko es noliku Jozuas priekšā, – uz viena akmens septiņas acis! – redzi, es tur iegrebšu grebumu, saka Pulku Kungs, es noņemšu šīs zemes vainu vienā dienā! Tajā dienā, saka Pulku Kungs, jūs sauksiet viens otru zem vīnakoka un vīģes koka! Eņģelis, kas ar mani bija runājis, nāca atkal un modināja mani, itin kā modinādams no miega. Viņš man teica: ko tu redzi? – Es teicu: es skatījos, un redzi – gaismeklis, viss no zelta, un augšā tam kauss, un septiņi eļļas lukturīši uz septiņiem zariem, un septiņas caurulītes iet uz katru augšējo eļļas lukturīti. Un blakus tam divi olīvkoki: viens pa labi kausam, bet otrs pa kreisi. – Es vaicāju eņģelim, kas ar mani bija runājis: mans kungs, kas tas ir? Eņģelis, kas ar mani bija runājis, atbildēja: tu nezini, kas tas ir? Es teicu: nezinu vis! Tad viņš man atbildēja: šis ir Kunga vārds Zerubābelam: ne ar spēku un ne ar varu, bet ar manu Garu! – saka Pulku Kungs. Lielais kalns, kas tu esi? Zerubābela priekšā tu kļūsi par līdzenumu! Viņš uzliks jumtgala akmeni, un visi klaigās: vareni, vareni gan!” Tad Kunga vārds nāca pār mani: “Zerubābela rokas likušas šim namam pamatus, un viņa rokas to arī pabeigs, tad tu zināsi, ka mani pie jums sūtījis Pulku Kungs! Kurš nicināja mazuma dienu, tas līksmos, redzēdams svērteni Zerubābela rokā! Un tās septiņas ir Kunga acis, kas nolūkojas uz visu zemi! Tad es jautāju viņam: kas ir šie divi olīvkoki gaismekļa kreisajā un labajā pusē? Es jautāju viņam vēlreiz: kas tie par olīvkoku zariem, kas blakus abām zelta caurulītēm, pa kurām plūst eļļa? – Un viņš man teica: vai tu nezini, kas tie ir? Es teicu: nezinu vis! – Un viņš teica: tie ir abi svaidītie dēli, kas stāv blakus visas zemes Kungam! Tad es atkal pacēlu acis, skatījos, un redzi – lidojošs rakstu rullis! Viņš man jautāja: ko tu redzi? – Un es atbildēju: es redzu lidojošu rakstu rulli, kas ir divdesmit elkoņus garš un desmit elkoņus plats. Un viņš man teica: tas ir lāsts, kas nāk pār visu zemi, jo pēc tā turpmāk iznīdēs ikvienu, kas zog, un pēc tā turpmāk iznīdēs ikvienu, kas melīgi zvēr. To es esmu uzsūtījis, saka Pulku Kungs, lai tas iet uz zagļa namu un uz tā namu, kas melīgi zvērējis manā vārdā, lai tas piemīt to namos, lai piebeidz koku un akmeni! Tad eņģelis, kas ar mani bija runājis, iznāca priekšā un sacīja: pacel acis un paraugies, kas tur nāk! – Un es teicu: kas tas tāds? – Un viņš teica: tas ir lielais labības mērs, kas tur nāk! Un vēl viņš sacīja: tik daudz tiem vainas visā zemē! Un, redzi, mēram pacēlās svina vāks, un tur iekšā sēdēja sieva! Un viņš teica: tā ir ļaundarība! – tad viņš to iegrūda atpakaļ mērā un atkal uzlika mēram svina vāku. Tad es pacēlu acis, un redzi – iznāca divas sievas, un vējš bija tām spārnos – viņām bija tādi spārni kā stārķiem! – viņas pacēla labības mēru starp debesīm un zemi! Tad es teicu eņģelim, kas bija ar mani runājis: kurp viņas nes labības mēru? – Un viņš man teica: tam ceļ namu Šināras zemē, un, kad tas būs gatavs, viņas to noliks uz tā pamata! Tad es atkal pacēlu acis, skatījos, un redzi – starp diviem kalniem brauca četri rati, bet kalni bija no vara! Vieniem ratiem bija sarkani zirgi, otriem ratiem bija melni zirgi, trešajiem ratiem bija balti zirgi, bet ceturtajiem ratiem bija stipri un dābolaini zirgi. Tad es jautāju eņģelim, kas ar mani bija runājis: mans Kungs, kas tie tādi? Eņģelis atbildēja: tie ir četri debesu vēji, kas iziet uz visām pusēm pēc tam, kad stāvējuši blakus visas zemes Kungam. Tie, kuriem priekšā melni zirgi, dodas uz ziemeļu zemi, baltie dodas tiem pakaļ, bet dābolainie dodas uz dienvidu zemi. Spēkā tie traucas, tie dīžājas apskraidīt zemi. Un viņš teica: trauciet apskriet zemi! – Un tie skrēja ap zemi. Tad viņš man uzsauca: redzi, kas skrej uz ziemeļu zemi! Tie remdinās manu garu ziemeļu zemē!” Tad pār mani nāca Kunga vārds: “Ņem no trimdiniekiem, no Heldaja, Tobījas un Jedajas, tajā pašā dienā ej uz Jošijas, Cefanjas dēla, namu, kas pārnācis no Bābeles, ņem no tiem zeltu, sudrabu, taisi no tā vainagu un liec to galvā augstajam priesterim Jozuam, Jehocādāka dēlam. Saki viņam: tā saka Pulku Kungs: redzi – vīrs, vārdā Atvase, viņa laikā viss zels, viņš uzcels Kunga templi! Viņš uzcels Kunga templi, viņam būs jānes gods, viņš sēdēs un valdīs savā tronī, viņš būs priesteris savā tronī, un tiem abiem būs miera padoms. Bet vainags paliks Heldajam, Tobījam, Jedajam un Hēnam, Cefanjas dēlam, – par piemiņu Kunga templī. Bet tie, kas mīt tālumā, nāks un palīdzēs celt Kunga templi, tad jūs zināsiet, ka mani pie jums sūtījis Pulku Kungs, – tā būs, ja jūs paklausīsiet Kungam, savam Dievam.” Ķēniņa Dārija ceturtajā valdīšanas gadā Kunga vārds nāca pār Zahariju, tas notika devītā mēneša ceturtajā dienā. Tad bētelieši sūtīja Sareceru kopā ar Regem-Melehu un viņu vīriem, lai tie lūgtu Kungu un teiktu priesteriem, kas notiek Pulku Kunga namā, un praviešiem: vai piektajā mēnesī mums jāraud un jāgavē, kā esam darījuši jau gadiem? Tad pār mani nāca Pulku Kunga vārds: “Saki visas zemes ļaudīm un priesteriem tā: jūs gan badojāties un sērojāt piektajā un septītajā mēnesī visus septiņdesmit gadus – bet vai badojāties manis dēļ? Kad ēdāt un dzērāt, vai neēdāt un nedzērāt sevis dēļ? Vai šie nav vārdi, ko Kungs sludinājis caur iepriekšējiem praviešiem, kad Jeruzāleme dzīvoja labklājībā kopā ar visām pilsētām, kas tai bija apkārt, kad gan dienvidi, gan zemiene bija apdzīvota?!” Tad pār Zahariju nāca Kunga vārds: “Tā saka Pulku Kungs: spriediet taisnu tiesu, esiet laipni un līdzjūtīgi viens pret otru – neapspiediet atraitni un bāreni, svešinieku un nabago! Ļaunu viens pret otru sirdī nedomājiet!” Bet tie liedzās klausīt, spranda tiem sakumpa spītā, ausis tie aizbāza, lai nedzirdētu. Sirdis nocietināja kā akmeni, lai nevajadzētu klausīties bauslību un vārdus, ko Pulku Kungs sūtīja savā Garā caur iepriekšējiem praviešiem – tādēļ no Pulku Kunga nāca lielas dusmas. “Kad sauca, tie nedzirdēja, kad paši sauks, tad arī es nedzirdēšu!” saka Pulku Kungs. “Vētrā tos aiztriecu svešās tautās, ko tie nepazīst; zeme, ko tie pameta, tika izdeldēta, ka neviens tur pat nerādās! Tīkamā zeme kļuvusi par postažu!” Un pār mani nāca Pulku Kunga vārds: “Tā saka Pulku Kungs: es esmu greizsirdīgs uz Ciānu, liela ir mana greizsirdība! Es kvēloju greizsirdībā pret viņu! Tā saka Kungs: es atgriezīšos Ciānā, es apmetīšos pašā Jeruzālemē, Jeruzālemi sauks par patiesības pilsētu, un Pulku Kunga kalns būs svētais kalns! Tā saka Pulku Kungs: vēl veči sēdēs un vecenes Jeruzālemes ielās, katram spieķis rokā lielā vecuma dēļ! Pilsētas ielas būs pilnas ar zēniem un meitenēm, kas spēlēsies ielās. Tā saka Pulku Kungs: ja tas šķitīs brīnums pārpalikušajiem ļaudīm, kas dzīvos tajās dienās, – vai arī man jābrīnās?! – saka Pulku Kungs. Tā saka Pulku Kungs: redzi, es izglābšu savu tautu no austrumu zemes un no zemes, kur riet saule! Es pārvedīšu tos atpakaļ, pašā Jeruzālemē ļaušu tiem mājot – viņi būs mana tauta, un es būšu viņu Dievs patiesībā un taisnībā! Tā saka Pulku Kungs: lai jums stipras rokas, jums, kas šajās dienās dzirdat šos vārdus no praviešu mutes – dienās, kad pamatus liek Pulku Kunga namam, lai celtu templi! Jo pirms šīm dienām nedz cilvēks dabūja algu, nedz iztika bija lopam, lai ko arī censtos darīt, no naidnieka miera nebija, jo visus cilvēkus es biju sarīdījis vienu pret otru! Pret atlikušajiem tautā es vairs nebūšu tāds kā agrāk! – saka Pulku Kungs, būs miera sēja, vīnakoks dos augļus, zeme dāvās ražu un debesis savu rasu – to visu es ļaušu iemantot tiem, kas tautā atlikuši. Kā jūs bijāt par lāstu svešām tautām, Jūdas nams un Israēla nams, tā es jūs glābšu, un jūs būsiet par svētību! Nebīstieties, lai jūsu rokas ir stipras! Tā saka Pulku Kungs: kā es nolēmu darīt jums ļaunu, kad jūsu tēvi mani nokaitināja, saka Pulku Kungs, un es nelikos mierā, tāpat šajās dienās es esmu nolēmis darīt labu Jeruzālemei un Jūdas namam, nebīstieties! Dariet šīs lietas – sakiet viens otram patiesību, patiesība, taisnība un miers lai valda jūsu vārtos! Ļaunu viens par otru sirdī nedomājiet, melīgu zvērestu nemīļojiet, jo visas šīs lietas es nīstu,” saka Kungs Tad pār mani nāca Pulku Kunga vārds: “Tā saka Pulku Kungs: ceturtā mēneša gavēnis un piektā mēneša gavēnis, un septītā mēneša gavēnis, un desmitā mēneša gavēnis Jūdas namam lai kļūst par līksmi un tīkamiem prieka svētkiem – mīliet patiesību un mieru! Tā saka Pulku Kungs: nāks vēl tautas un daudzu pilsētu iemītnieki, vienas pilsētas iemītnieki ies pie otras un sacīs: iesim jel un pielūgsim Kungu, izjautāsim Pulku Kungu, – tad nākšu arī es! Tad nāks daudzas tautas un varenas svešas tautas uz Jeruzālemi izjautāt Pulku Kungu un pielūgt Kungu! Tā saka Pulku Kungs: tajās dienās desmit vīri no dažādām svešu tautu valodām sakamps aiz svārku stērbeles vienu jūdu un sacīs: mēs iesim jums līdzi, jo dzirdējām, ka Dievs ir ar jums!” Vēstījums. Kunga vārds pār Hadraha zemi un pār Damasku gulsies – jo Kungam Arāma pilsētas un visas Israēla ciltis! – un arī pār Hamātu, kas ar tām robežojas, un Tīru un Sidonu, kaut nez cik gudras! Tīra sev cietoksni uzcēlusi, kā pīšļus sev sudrabu savākusi un tīrzeltu kā mēslus ielās! Bet, redzi, Kungs viņu aplaupīs, ietrenks viņas labumus jūrā, un uguns to aprīs! Tad redzēs Aškelona un bīsies, Gaza neganti kauks un arī Ekrona – veltas bija cerības! – pagalam būs Gazas ķēniņš, un Aškelonā neviens nedzīvos! Jaukteņi Ašdodā mitīs, es iznīdēšu filistiešu lepnumu! Asiņaino gaļu es izraušu viņiem no mutes un pretekļu upurus no viņu zobiem – kas atliks, tie mūsu Dievam būs atlikuši, tiem tad būs sava dzimta Jūdā, un Ekronai notiks kā jebūsiešiem. Es pats apmetīšos savā namā par sargu, lai neviens tur nestaigā, tiem vairs apspiedējs virsū nemetīsies, jo tagad es pats visu uzmanīšu! “Līksmo vareni, Ciānas meita, klaigā, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisns un glābējs – pazemīgs, uz ēzeļa jāj, uz ēzeļmātes kumeļa! Es iznīdēšu Efraima ratus un Jeruzālemes zirgus, tiks iznīdēti kara loki un tautām pavēlēts miers, viņa valstība – no jūras līdz jūrai un no upes līdz zemes malai! Man ar tevi ir asins derība, tādēļ es izvilkšu tavus cietumniekus no bedres, kurā nav ūdens! Atpakaļ savā cietoksnī, cerīgie cietumnieki! Jau šodien es saku: divkārt tev atmaksāšu! Jūdu es esmu uzvilcis kā loku, Efraimu ielicis par bultu – es modināšu tavus dēlus, Ciāna, pret Grieķijas dēliem! – tevi par varoņa zobenu darīšu!” Tad Kungs tiem parādīsies, viņa bultas kā zibens spings, Kungs Dievs ragu pūtīs, kā dienvidu vētra nāks! Pulku Kungs viņus sargās – tie pievārēs, samīdīs lingotājus, kā vīnu dzers viņu asinis, būs pilni kā kausi, kā altāra dobumi. Todien viņus glābs Kungs, viņu Dievs, kā savas tautas avis! Viņa zemē tie mirdzēs kā kroņa dārgakmeņi. Ak, cik tiem labi un jauki – maize liek uzplaukt jaunekļiem un jaunvīns jaunavām! Prasiet Kungam lietu agrīnā lietus laikā – Kungs mākoņus pierieš un raisa lietusgāzes, ikvienam cilvēkam dod zaļus laukus! Jo elku dievekļi tikai gvelž niekus, pareģi pareģo māņus, veltus sapņus tie muld, tukšība tiem mierinājums! Tādēļ tie klīst kā avis, tie apspiesti, jo tiem trūkst gana! “Pret ganiem kvēl manas dusmas, gan tos āžus es piemeklēšu, jo Pulku Kungam rūp viņa ganāmpulks, Jūdas nams, – viņš tos padarīs sev par lepniem kumeļiem kaujā! No viņiem lai ņem stūrakmeņus, no viņiem lai ņem telts mietiņus, no viņiem lai ņem loku karam, no viņiem lai nāk tiem valdnieks! Tie būs kā varoņi, kas cīniņā mīdās pa dubļiem ielās – tie cīnīsies, jo Kungs ir ar tiem – kas jāj zirgos, tie paliks kaunā! Es došu varoņspēku Jūdas namam, es glābšu Jāzepa namu, es tos atvedīšu atpakaļ, jo es viņus žēloju, būs tā, it kā es tos nekad nebūtu atstūmis, jo es esmu Kungs, viņu Dievs, – es viņiem atbildēšu! Efraims būs spēkavīrs – tiem sirdis būs līksmas kā no vīna, viņu dēli to redzēs un priecāsies, gavilēs viņu sirdis par Kungu! Es tiem uzsvilpšu, es tos sapulcēšu – jo es viņus esmu izpircis! – tie vairosies tāpat kā iepriekš. Kaut es viņus esmu izkaisījis starp tautām, tie tālumā mani atcerēsies, gan viņu dēli vēl atgriezīsies! Es viņus atvedīšu no Ēģiptes zemes, no Asīrijas atpakaļ sapulcēšu, vedīšu uz Gileāda zemi un Lebanonu – visiem tur vietas nepietiks! Viņi ies pāri nelaimes jūrai – viļņi jūrā tiks satriekti un visas Nīlas dzīles nosusinātas, Asīrijas lepnība tiks pazemota, un Ēģiptes zizlis būs pagalam! Es došu tiem varoņspēku no Kunga, viņa vārdā tie staigās!” saka Kungs. Lebanon, atdari savas durvis, lai uguns rij tavus ciedrus! Kauciet, cipreses, jo ciedri nu nogāzti, dižkoki nu pagalam! Kauciet, Bāšānas ozoli, jo nogāzts kuplais mežs! Ganus dzird kaucam, jo viņu lepnums pagalam, rēc lauvas, jo Jardānas biezokņi nopostīti! Tā saka Kungs, mans Dievs: “Gani tu kaujamās avis! Pircēji tās nokaus – nekāda grēka tur nebūs, un pārdevējs sacīs: slavēts Kungs, ka es tagad bagāts! – pašu gani jau arī tās netaupa! Tās zemes iemītnieku man vairs nebūs žēl, saka Kungs, es likšu, lai tie ļaudis krīt viens otra rokās un sava ķēniņa rokās, tad tie sagraus visu zemi, bet es tos vairs neglābšu no viņiem pašiem!” Tad es pats ganīju kaujamās avis – tās izkāmējušās! – un ņēmu divas nūjas, vienu nosaucu par Vēlību, bet otru par Vienprātību, tā es ganīju avis. Vienā mēnesī es patriecu trīs ganus, man tie bija apnikuši, un arī es tiem riebos! Tad es teicu: “Es vairs jūs neganīšu – kas sprāgst, lai nosprāgst, kas zūd, lai pazūd, bet, kas paliek, lai aprij viens otra miesas!” Es ņēmu Vēlības nūju un salauzu to, lauzu savu derību, ko biju noslēdzis ar visām tautām! Todien tā tika lauzta, un izkāmējušās avis, kas mani vēroja, zināja, ka tas bijis Kunga vārds! Un es tiem teicu: “Ja jums šķiet, ka vajag, tad dodiet man algu, bet, ja ne, tad nedodiet!” – un tie iesvēra man kā algu trīsdesmit šekeļus sudraba. Un Kungs man teica: met savu atalgojumu dārgumu krātuvē! – tad es ņēmu trīsdesmit šekeļus sudraba un iemetu Kunga nama dārgumu krātuvē. Un tad es salauzu otru nūju – Vienprātību, lai lauztu Jūdas un Israēla brālību! Tad Kungs man teica: “Ņem vēlreiz savus niekkalbja gana rīkus! Jo, redzi, es iecelšu tajā zemē ganu, kam zudusī nerūp, kas noklīdušo nemeklē, sasirgušo neārstē un veselo neēdina, bet treknajai gaļu aprij līdz nagiem! Vai! manam niekkalbim ganam, kas avis pamet! Ar zobenu nost viņa labo roku un labo aci tam ārā! Kaltin tam nokaltīs labā roka, aklum akla tam labā acs!” Vēstījums. Kunga vārds par Israēlu. Runā Kungs, kas nostiepis debesis un licis pamatu zemei, kas cilvēkā radījis garu! “Redzi, es darīšu Jeruzālemi par reibuma kausu visām tautām, kas apkārt, un tiks arī Jūdai. Tas notiks, kad aplenks Jeruzālemi! Todien es padarīšu Jeruzālemi par sacīkstes akmeni visām tautām – ikviens, kas to mēģinās celt, grieztin sagraizīsies, un visas zemes tautas būs pie tā sapulcējušās! Todien, saka Kungs, es sitīšu ikvienu zirgu ar iztrūcināšanos un tā jātnieku ar trakumu, bet pār Jūdas namu es turēšu savas acis vaļā, kad visu tautu zirgus būšu sitis ar aklumu! Tad Jūdas dzimtas teiks: Jeruzālemes iemītnieku stiprums ir Pulku Kungs, viņu Dievs! – Todien es Jūdas dzimtas padarīšu par ogļu pannu, kas iemesta malkā, un uguns lāpām, kas salmos, – lai rij pa labi un kreisi visas tautas visapkārt! Bet Jeruzāleme paliks tur, kur tā ir, – Jeruzālemē!” Vispirms Kungs palīdzēs Jūdas teltīm, lai Dāvida nama greznība un Jeruzālemes iemītnieku greznība neceļas augstāk par Jūdu! Todien Kungs būs vairogs Jeruzālemes iemītniekiem – bailīgākais no tiem todien būs kā Dāvids, bet Dāvida nams kā Dievs, kā Kunga eņģelis viņu priekšā! “Todien es lūkošu iznīcināt visas tautas, kas sanākušas pret Jeruzālemi. Pār Dāvida namu un pār Jeruzālemes iemītniekiem es izliešu žēlsirdības garu, un viņi lūkosies uz mani, uz to, ko tie caururbuši, – par viņu tie sēros, kā par vienīgo bērnu sērodami, par viņu tie gauži raudās, kā par pirmdzimto raudādami.” Todien Jeruzālemē būs tik lielas sēras kā Megido pie Hadad-Rimmonas. Sēros visa zeme, katra dzimta par sevi – Dāvida nama dzimta par sevi, un viņu sievas par sevi, un Nātāna nama dzimta par sevi, un viņu sievas par sevi, un Levī nama dzimta par sevi, un viņu sievas par sevi, un Šimī dzimta par sevi, un viņu sievas par sevi, un visas dzimtas, kas atlikušas, – dzimta pa dzimtai katra par sevi, un viņu sievas par sevi. Todien Dāvida namam un Jeruzālemes iemītniekiem atvērsies avots – lai šķīstītos no grēkiem un aptraipījuma. “Todien būs tā,” saka Pulku Kungs, “es iznīdēšu šajā zemē elku dievu vārdus, ka tos vairs nepieminēs, un arī to praviešus ne, un es aizvākšu no šīs zemes nešķīstības garu! Ja tad vēl kāds pravietos, tad lai viņa tēvs un māte saka: tev nepalikt dzīvam, jo Kunga vārdā tu runā melus! – ja tas pravieto, lai to nodur paša tēvs un māte, kas to dzemdējuši! Todien pravieši paliks kaunā ar saviem redzējumiem – kas pravieto, tas vairs nevilks mugurā spalvainas drānas, lai krāptos! Tad taisnosies: es neesmu pravietis! Es, vīrs, kas strādā zemi, jau kopš jaunības es te vienam cilvēkam piederu! Un, ja kāds tam teiks: kas tās tev par rētām uz muguras? – tas sacīs: tās rētas es dabūju mājās no saviem draugiem! Zoben, mosties pret manu ganu, pret to vīru, kas man ir tuvs! – saka Pulku Kungs. Sit ganu, lai izklīst avis! Es vērsīšu savu roku arī pret sīkajiem blēžiem! Visā zemē, saka Kungs, divas trešdaļas iznīdēs, izkaus, tik viena trešdaļa paliks pāri! Šo trešdaļu es caur uguni vedīšu, šķīstīšu, kā sudrabu šķīsta, pārbaudīšu viņus, kā zeltu pārbauda, – tad tie piesauks manu vārdu – un es tiem atbildēšu, es teikšu: jūs esat mana tauta, – un tie teiks: Kungs ir mūsu Dievs!” Redzi, nāk Kunga diena, tev nolaupīto dalīs tavās ielās! Es sapulcināšu visas tautas uz karu pret Jeruzālemi, pilsētu ieņems, mājas izlaupīs, sievas piesmies. Puse pilsētas aizies gūstā, bet pilsētā atlikušie netiks iznīdēti! Tad nāks Kungs un cīnīsies ar tām tautām, kā viņš cīnījies kaujas dienā! Todien viņa kājas stāvēs Olīvkalnā, kas no Jeruzālemes uz austrumiem, un Olīvkalns šķelsies uz pusēm, no austrumiem uz rietumiem – varen plaša ieleja, puse kalna zvelsies uz ziemeļiem un otra puse uz dienvidiem! Tad jūs bēgsiet cauri ielejai kalnos, jo ieleju abās pusēs skaus kalni, kā bēgāt no zemestrīces Jūdas ķēniņa Uzijas dienās – tad nāks mans Dievs Kungs un visi viņa svētie ar tevi! Todien nebūs ne aukstuma, ne ledus, ne sala, un būs tikai viena diena – tā zināma Kungam! – kad nebūs ne dienas, ne nakts, un vēl vakarā būs gaišs! Todien dzīvības ūdeņi plūdīs no Jeruzālemes: puse no tiem uz Austrumu jūru, un otra puse uz Rietumu jūru – gan ziemu, gan vasaru. Kungs būs ķēniņš visai zemei, todien Kungs būs viens, un viņa vārds būs Vienīgais! Visa zeme vērtīsies klajumā – no Gebas līdz Rimmonai, kas dienvidos Jeruzālemei, tikai tā paliks pakalnā, no Benjāmina vārtiem līdz tai vietai, kur agrākie vārti, tad līdz Stūra vārtiem, un no Hananēla vārtiem līdz ķēniņa vīnspaidam. To atkal apdzīvos, tur vairs nebūs nīcības lāsta, un Jeruzāleme mājos droši. Šāda būs sērga, ar ko Kungs sitīs visas tautas, kas karojušas pret Jeruzālemi, – tiem pūs miesa, kamēr vien tie stāvēs uz kājām, acis tiem dobumos pūs, un pūs arī mēle mutē! Tā būs todien – lielas tiem bailes no Kunga, tad tie ķersies viens otram klāt, viens pret otru cels roku! Arī Jūda karos Jeruzālemē, tur savāks labumus no visām tautām, kas apkārt, – zeltu, sudrabu un daudz drānu! Tāda pati sērga ķers zirgus, vēršus, kamieļus, ēzeļus un visus lopus, kas bijuši viņu nometnēs! Tad visi, kas atlikuši no tautām, kas nāca pret Jeruzālemi, katru gadu dosies zemoties Ķēniņam, Pulku Kungam, un svinēt Būdiņu svētkus! Kura no zemes dzimtām neies uz Jeruzālemi zemoties Ķēniņam, Pulku Kungam, tiem lietus nelīs! Un, ja Ēģiptes dzimta neies turp, tiem palu nebūs, – viņus ķers tā pati sērga, ar ko Kungs sita tautas, kas negāja svinēt Būdiņu svētkus. Tāds būs sods par grēkiem Ēģiptei un sods par grēkiem visām tautām, kas neies svinēt Būdiņu svētkus. Todien uz zirgu zvārguļiem būs rakstīts: “Svēts Kungam!” Un katli Kunga namā būs kā kausi altāra priekšā. Visi katli Jeruzālemē un Jūdā būs svēti Pulku Kungam – tad ikviens, kas upurēs, varēs ņemt un tajos vārīt. Todien Pulku Kunga namā vairs nebūs neviena kanaānieša! Kunga vārda vēstījums, kas nācis caur pravieti Maleahiju. “Es jūs mīlēju,” saka Kungs, “bet jūs sakāt: kā tad tu mīli mūs?! – Vai Ēsavs nav Jēkaba brālis? – saka Kungs, taču Jēkabu es mīlēju, bet Ēsavu ienīdu un viņa kalnus par izpostījumu padarīju, viņa mantojumu – par tuksnesi šakāļiem! Kaut Edoms saka: mēs iznīdēti, taču no drupām par jaunu uzcelsim! – Tā saka Pulku Kungs: viņi uzcels, bet es noplēsīšu! Viņus tāpat par ļaundariem dēvēs, par tautu, kas uz mūžiem apkaitinājusi Kungu! Jūsu pašu acis to pieredzēs, tad jūs teiksiet: varens ir Kungs pār Israēla robežām! Dēls lai godā tēvu un vergs – savu kungu, un, ja esmu tēvs, tad kur mans gods, ja esmu kungs, kur manis bijāšana? – tā Pulku Kungs saka jums, priesteriem, kas manu vārdu nievājuši! Bet jūs sakāt: kā tad mēs tavu vārdu nievājam?! – Uz mana altāra pienesat sagānītu maizi! Un tad vēl jūs sakāt: kā tad mēs tevi esam apgānījuši?! – Sacījāt taču, ka Kunga galds nievājams! Un, kad jūs pienesat upurēt aklu, vai tas nav ļaunums?! Kad pienesat tizlu un slimu – vai tas nav ļaunums?! Pienesiet to savam zemes pārvaldniekam, vai šis to gribēs, vai būs labvēlīgs?! – saka Pulku Kungs. Un tagad lūdziet Dievu, lai viņš apžēlojas, ka tā esat darījuši! Vai viņš novērsīs no jums savu vaigu? – saka Pulku Kungs. Kaut jūs būtu aizdarījuši durvis, lai velti nekvēl mans altāris, jūs man netīkat, saka Pulku Kungs, no jūsu rokām es labības dāvanu neņemšu! Taču no saules lēkta līdz rietam lai mans vārds ir varens starp tautām, ik visur lai manam vārdam pienes kvēpināmo un šķīstu labības dāvanu, jo mans vārds ir varens starp tautām, saka Pulku Kungs. Bet jūs to sagānāt, sacīdami: Kunga galds ir sagānīts, tas nedod nenieka, tik nederīgu ēdmaņu! – Un vēl jūs sakāt: tas ir nieki, nav vērts! – saka Pulku Kungs, un jūs pienesat saplosītu, tizlu un slimu, un jūs pienesat labības dāvanu – no jūsu rokas es to negribu! – saka Kungs. Lai nolādēts krāpnieks, kam ganāmpulkā ir sprigans auns, bet Kungam tas ziedo kropli, – jo es esmu varens ķēniņš, saka Pulku Kungs, un mans vārds ir bijājams tautās! Tagad jums, priesteri, šī pavēle: ja jūs neklausīsiet, ja neņemsiet vērā, ja negodāsiet manu vārdu, saka Pulku Kungs, tad es jums uzsūtīšu lāstu un jūsu svētības par lāstiem padarīšu, pat nolādēšu, jo jūs neko neņemat vērā! Redzi, es atņemšu jums sēklu, es sviedīšu mēslus jums sejā, mēslus no jūsu svētkiem, lai jūs izmēž kopā ar tiem! Tad jūs zināsiet, ka es jums esmu devis šo pavēli, lai saglabātu savu derību ar Levī, saka Pulku Kungs. Man ar viņu bija dzīvības un miera derība, to es viņam devu, – bijājams! – un viņš bijās manis, un mana vārda priekšā viņš zemojās. Viņa mutē bija patiesības bauslība, netaisnība uz viņa lūpām neatradās, mierā un taisnībā viņš staigāja kopā ar mani, daudzus viņš novērsa no grēka! Jo priestera lūpām jāglabā atziņa, ar savu muti tam jādzenas pēc bauslības, jo viņš ir Pulku Kunga vēstnesis! Bet jūs novērsāties no ceļa, daudziem likāt klupt bauslībā, sagandējāt Levī derību! – saka Pulku Kungs. Tādēļ es jūs padarīju nicināmus, nievājamus visā tautā, jo jums mani ceļi nerūp un draugu būšana jums svarīgāka par bauslību!” Vai mums visiem nav viens tēvs? Vai viens Dievs mūs visus nav radījis? Kādēļ jūs krāpjat cits citu, sagānīdami mūsu tēvu derību?! Jūda krāpjas un dara preteklības gan Jeruzālemē, gan Israēlā, jo Jūda apgānījis Kunga svētnīcu, ko viņš mīlējis, un apprecējis sveša dieva meitu! Kungs iznīdēs to, kurš tā dara! Atmodinātais atbild no Jēkaba teltīm un nes dāvanu Pulku Kungam! Atkal un atkal jūs darāt tāpat! Ar asarām klājat Kunga altāri, raudat un vaimanājat! Es vairs nevaru noskatīties uz jūsu dāvanām vai ņemt ko ar prieku no jūsu rokām! Jūs sakāt: kādēļ?! – Par to, ka Kungs ir dabūjis liecinieku pret tevi un tavu jaunības sievu, kuru tu piekrāpi, – viņa bija tava draudzene un tavas derības sieva! Viņš viens tā nedarīja, viņam vēl atlicis gars! Vai tad viņš viens meklēja Dieva sēklu?! Sargiet savu garu – nekrāpiet jaunībā apņemto sievu! “Kas viņu nīst un padzen,” saka Kungs, Israēla Dievs, “tas aptraipa savas drānas ar varmācību, saka Pulku Kungs, sargiet savu garu un nekrāpiet!” Jūs nogurdināt Kungu ar saviem vārdiem, jūs sakāt: kā tad mēs esam nogurdinājuši?! – Ar saviem vārdiem: ikviens, kas dara ļaunu, ir labs Kunga acīs, tas viņam tīkams! Vai: kur tad ir Dieva spriedums? “Redzi, es sūtīšu vēstnesi, tas sataisīs ceļu manā priekšā. Un pēkšņi nāks uz savu namu Kungs, kuru jūs meklējat, un derības vēstnesis, kuru jūs kārojat. Redzi, viņš nāk!” saka Pulku Kungs. Kurš var paciest viņa nākšanas dienu, kurš var nostāvēt, viņu ieraudzījis, jo viņš ir kā uguns, kas tīra no sārņiem, viņš ir kā sārms, ko lieto velētājas! Viņš sēdīsies atsārņot un šķīstīt sudrabu, viņš šķīstīs Levī dēlus un noņems tiem piemaisījumus kā zeltam vai sudrabam, un tie taisnībā pienesīs Kungam labības dāvanu! Un Kungam būs tīkama Jūdas un Jeruzālemes labības dāvana kā senās dienās, kā aizgājušos gados! “Es tuvošos jums, lai spriestu tiesu, es steigšu būt liecinieks pret burvjiem, pret laulības pārkāpējiem, pret tiem, kas melīgi zvērē, pret tiem, kas apspiež, kas algādzim aiztur algu, kas apspiež atraitni un bāreni, kas svešiniekam nedod ceļa un kas nebīstas manis!” saka Pulku Kungs. “Jo es esmu Kungs, es nemainīgs, un jūs, Jēkaba dēli, vēl neesat pagalam! Kopš tēvu dienām jūs novēršaties no maniem likumiem un neturat tos, atgriezieties pie manis, un es atgriezīšos pie jums, saka Pulku Kungs. Vai cilvēks var aplaupīt Dievu?! Bet jūs aplaupāt mani, jūs sakāt: kā tad mēs tevi aplaupījuši? – Ar desmito tiesu un ziedojumiem! Ar lāstu jūs esat nolādēti, bet mani jūs aplaupāt – visa tauta! Nesiet visas desmitās tiesas uz dārgumu krātuvi, un lai manā namā ir ēdiens, tad pārbaudiet mani, saka Pulku Kungs, vai tad es jums neatvērtu debesu logus, vai nelietu pār jums svētību, līdz būtu gana!? Tad es atstādinātu no jums rijēju, viņš vairs jums nepostītu zemes augļus, vīns jums vairs nebūtu jāizgāž laukā, saka Pulku Kungs. Visas tautas jūs teiktu svētīgus esam, jo jūs būtu tīkama zeme, saka Pulku Kungs. Brangi gan bija jūsu vārdi pret mani, saka Kungs, bet jūs sakāt: ko mēs pret tevi teikuši?! Jūs teicāt: kalpot Dievam ir tīrais nieks! Kāds labums turēt, ko viņš ir teicis, un staigāt kā sērotājiem Pulku Kunga priekšā? Tad nu mēs sakām laimīgus tos, kas neprotas kauna, zeļ tie, kas dara ļaunu, viņi pārbauda Dievu, bet izglābjas!” Bet nu tie, kas bīstas Kunga, saka viens otram: “Ieklausās Kungs un sadzird, viņam priekšā ir rakstīta piemiņas grāmata tiem, kas bīstas Kunga un domā par viņa vārdu!” “Tie būs mani,” saka Pulku Kungs, “tajā dienā, ko es noteikšu, viņi būs mans īpašums! Es viņus žēlošu, kā cilvēks žēlo savu dēlu, kas viņam kalpo. Jūs atgriezīsieties un redzēsiet, kāda atšķirība starp taisno un ļaundari, starp to, kas kalpo Dievam, un to, kas nav viņa kalps! Jo, redzi, nāk diena, kas kvēlo kā krāsns, tad visi nekauņas un visi ļaundari klups! Šī nākamā diena tos aizdedzinās, saka Pulku Kungs, tā ka neatstās tiem ne sakni, ne zaru. Un jums, kas bīstaties mana vārda, uzlēks taisnības saule un dziedinās ar saviem spārniem! Jūs iesiet un spriņģosiet kā baroti teļi! Jūs samīsiet ļaundarus, viņi būs pīšļi zem jūsu kāju pēdām tajā dienā, ko es noteikšu, saka Pulku Kungs. Atcerieties mana kalpa Mozus bauslību, ko es viņam pavēlēju Horebā, – likumus un tiesas visam Israēlam! Redzi, es jums sūtu pravieti Eliju, pirms nāk Kunga diena, liela un bijājama! Viņš vērsīs tēvu sirdis pie dēliem un dēlu sirdis pie tēviem – lai es nenāku un nesitu zemi ar nīcības lāstu!” Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilts raksti. Ābrahāms dzemdināja Īzaku, Īzaks – Jēkabu, Jēkabs – Jūdu un viņa brāļus. Jūda no Tamāras dzemdināja Perecu un Zerahu. Perecs dzemdināja Hecronu, Hecrons – Arāmu. Arāms dzemdināja Ammīnādābu, Ammīnādābs – Nahšonu un Nahšons – Salmonu. Salmons no Rāhābas dzemdināja Boazu, Boazs no Rutes – Obēdu, Obēds dzemdināja Jišaju. Jišajs dzemdināja ķēniņu Dāvidu un Dāvids no Ūrijas sievas – Sālamanu. Sālamans dzemdināja Rehabeāmu, Rehabeāms – Abiju un Abija – Āsāfu. Āsāfs dzemdināja Jehošāfātu, Jehošāfāts – Jorāmu un Jorāms – Hozeju. Hozeja dzemdināja Jotāmu, Jotāms – Āhāzu un Āhāzs – Hizkiju. Hizkija dzemdināja Manasi, Manase – Amonu un Amons – Josiju. Josija dzemdināja Jehonju un viņa brāļus laikā, kad izveda uz Bābeli. Pēc izvešanas uz Bābeli Jehonja dzemdināja Šaltiēlu, Šaltiēls – Zerubābelu. Zerubābels dzemdināja Abīhūdu, Abīhūds – Eljākīmu, Eljākīms – Azūru. Azūrs dzemdināja Cādoku, Cādoks – Jāhīnu un Jāhīns – Eliūdu. Eliūds dzemdināja Elāzāru, Elāzārs – Matānu un Matāns – Jēkabu. Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no viņas ir piedzimis Jēzus, kas tiek saukts Kristus. Tā no Ābrahāma līdz Dāvidam ir pavisam četrpadsmit paaudzes un četrpadsmit paaudzes no Dāvida līdz izvešanai uz Bābeli, un četrpadsmit no izvešanas uz Bābeli līdz Kristum. Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu; pirms tie sāka dzīvot kopā, viņa bija ieņēmusi bērnu no Svētā Gara. Viņas vīrs Jāzeps, būdams taisns un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja no tās slepus šķirties. Kad viņš par to domāja, redzi, Kunga eņģelis viņam parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties ņemt pie sevis Mariju, savu sievu; tas, kas viņā ieņemts, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jēzus, jo viņš izglābs savu tautu no grēkiem. Bet tas viss ir noticis, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir runājis: redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū-Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums.” Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis viņam bija pavēlējis, un viņš ņēma savu sievu pie sevis. Viņam nebija ar to tuvības, līdz tā dzemdēja Dēlu, un viņš deva tam vārdu Jēzus. Kad Jēzus piedzima Jūdejas Betlēmē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, no austrumiem Jeruzālemē ieradās gudri vīri un jautāja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš? Mēs viņa zvaigzni redzējām austrumos un atnācām viņu pielūgt.” To dzirdējis, ķēniņš Hērods ļoti uztraucās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Sapulcinājis visus tautas virspriesterus un rakstu mācītājus, viņš izjautāja tos par vietu, kur Kristum bija jāpiedzimst. Tie viņam sacīja: “Jūdejas Betlēmē, jo Kungs caur pravieti ir sacījis: un tu, Betlēme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas galvenajām pilsētām, jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs manu tautu – Israēlu.” Tad Hērods, slepeni ataicinājis gudros, rūpīgi tos iztaujāja par zvaigznes parādīšanās laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Ejiet un visu izjautājiet par šo bērnu. Kad jūs viņu atradīsiet, pavēstiet to man, lai arī es varu iet viņu pielūgt.” Uzklausījuši ķēniņu, tie aizgāja. Un, redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu, līdz nonāca un apstājās virs tās vietas, kur bija bērns. Kad tie zvaigzni ieraudzīja, tos pārņēma milzīgs prieks. Iegājuši tajā namā, tie redzēja bērnu kopā ar Mariju, viņa māti, un, nokrituši ceļos, tie viņu pielūdza. Tie atvēra savas dārgumu lādes un pienesa viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres. Sapnī brīdināti pie Hēroda neatgriezties, tie devās atpakaļ pa citu ceļu uz savu zemi. Bet, kad tie bija aizgājuši, redzi, Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: “Celies, ņem bērnu un viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tevi saukšu atpakaļ; jo Hērods meklē bērnu, lai viņu nonāvētu.” Un uzcēlies viņš ņēma bērnu un viņa māti un naktī devās prom uz Ēģipti. Tur viņš palika līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos tas, ko Kungs ir runājis caur pravieti: no Ēģiptes es savu Dēlu aicināju. Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piemānījuši, viņš ļoti apskaitās un nosūtīja pavēli apkaut visus bērnus Betlēmē un visā tās apkārtnē – divus gadus vecus un jaunākus, pēc tā laika, ko viņš bija uzzinājis no gudrajiem. Tad piepildījās, ko Kungs caur pravieti Jeremiju ir sacījis: balss dzirdama Rāmā, raudas un daudz vaimanu. Rāhēle apraud savus bērnus un nealkst mierinājuma, jo viņu vairs nav. Bet, kad Hērods nomira, redzi, Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī Ēģiptē un sacīja: “Celies, ņem bērnu un viņa māti un dodies uz Israēla zemi, jo tie, kas tīkoja pēc bērna dzīvības, ir miruši.” Un cēlies viņš ņēma bērnu un viņa māti un atnāca uz Israēla zemi. Bet, izdzirdējis, ka Jūdejā Arhelajs valda sava tēva Hēroda vietā, viņš baidījās turp doties un, sapnī brīdināts, devās uz Galilejas apgabalu. Turp atnācis, viņš apmetās Nācaretē. Tā piepildījās, ko Kungs ir runājis caur praviešiem: viņu sauks par Nācarieti. Tajās dienās Jānis Kristītājs sludināja Jūdejas tuksnesī: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir klāt.” Par viņu Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis: “Saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas!” Jānis valkāja kamieļu vilnas drēbes un ādas jostu ap gurniem. Viņa barība bija siseņi un savvaļas bišu medus. Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme, visa Jūdeja un viss Jardānas apgabals, un viņi atzina savus grēkus, un Jānis tos kristīja Jardānas upē. Redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jūs ir mācījis bēgt no dusmības, kas nāks? Tad nu nesiet cienīgus atgriešanās augļus un neiedomājieties savā sirdī sacīt: mums Ābrahāms ir tēvs. Es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāma bērnus. Cirvis jau pielikts kokiem pie saknes – katrs koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un iemests ugunī. Es jūs gan kristīju ūdenī uz atgriešanos no grēkiem, bet, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Viņam vēteklis ir rokā, un viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.” Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka viņš tiktu velna kārdināts. Kad viņš bija gavējis četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, viņš izsalka. Kārdinātājs, piestājies viņam, sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Jēzus atbildēja: “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” Tad velns viņu aizveda uz svēto pilsētu, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, meties lejā, jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem dos pavēli tevis dēļ, un tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.” Jēzus viņam sacīja: “Bet ir arī rakstīts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” Atkal velns viņu aizveda uz ļoti augstu kalnu un rādīja viņam visas pasaules valstis un to godību, un sacīja: “To visu es tev došu, ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” Tad velns viņu atstāja; un, redzi, eņģeļi nāca un viņam kalpoja. Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis nodots, viņš atgriezās Galilejā. Atstājis Nācareti, viņš aizgāja dzīvot Kapernaumā, piejūras pilsētā, Zebulūna un Naftālī zemēs, ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis: Zebulūna zeme un Naftālī zeme – ceļš uz jūru viņpus Jardānas, citu tautu Galileja; tauta, kas sēdēja tumsā, ieraudzījusi lielu gaismu, un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē, gaisma uzaususi. – No šā laika Jēzus sludināja: “Atgriezieties no grēkiem; Debesu valstība ir klāt.” Staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus – Sīmani, sauktu Pēteris, un viņa brāli Andreju – jūrā tīklus izmetam, jo tie bija zvejnieki. Viņš tiem sacīja: “Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tūlīt pametuši savus tīklus, tie viņam sekoja. No turienes tālāk iedams, viņš ieraudzīja citus divus brāļus – Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni – kopā ar savu tēvu Zebedeju laivā tīklus lāpām, un Jēzus viņus aicināja. Tūlīt, pametuši laivu un savu tēvu, tie sekoja viņam. Jēzus pārstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. Runas par viņu izplatījās pa visu Sīriju. Pie viņa nesa visus neveselos: dažādu slimību un ciešanu mocītos, dēmonu apsēstos, mēnessērdzīgos un paralītiķus, un viņš tos dziedināja. Viņam sekoja liels ļaužu pūlis no Galilejas, Dekapoles, Jeruzālemes, Jūdejas un Aizjardānas. Redzēdams ļaužu pūli, Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās, un viņa mācekļi sapulcējās ap viņu. Un viņš sāka tos mācīt, sacīdams: “Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos. Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs. Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem. Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums. Jūs esat zemes sāls, bet, ja sāls kļūst nederīga, ar ko lai to padara sāļu? Tā neder vairs nekam kā vien ārā izmešanai, lai cilvēki to samītu. Jūs esat pasaules gaisma: pilsēta, kas atrodas kalnā, nevar būt apslēpta. Gaismekli iededzis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; un tas spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku: iekams debesis un zeme zudīs, pat vismazākais burts vai rakstu zīme no bauslības nezudīs, līdz tas viss notiks. Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā mācīs cilvēkus, tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks saukts par varenu Debesu valstībā. Jo es jums saku: ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: nenogalini, un, kas nogalina, tas nododams tiesai. Bet es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai; ikviens, kas uz savu brāli saka: nejēga, – nododams sinedrijam, bet, kas uz savu brāli saka: stulbais bezdievi, – tas nododams elles ugunīs. Tādēļ, kad tu atnes savu upurdāvanu pie altāra un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad atstāj savu upurdāvanu altāra priekšā, ej un izlīgsti vispirms ar savu brāli un tad pienes savu upurdāvanu. Nevilcinies izlīgt ar savu pretinieku, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka tavs pretinieks tevi nenodod tiesnesim un tiesnesis tiesas izpildītājam un ka tas tevi neiemet cietumā. Patiesi es tev saku: tu no turienes neiziesi, pirms nenomaksāsi pēdējo kvadrantu. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: nepārkāp laulību. Bet es jums saku: ikviens, kas uzlūko sievieti ar iekāri, jau ir pārkāpis laulību ar viņu savā sirdī. Bet, ja tava labā acs tevi apgrēcina, izrauj to un met projām, jo labāk tev ir zaudēt vienu savu locekli, nekā visa tava miesa tiek iemesta ellē. Un, ja tava labā roka tevi apgrēcina, nocērt to un met projām, jo labāk tev zaudēt vienu savu locekli, nekā visa tava miesa nonāk ellē. Tāpat ir sacīts: kas atlaiž savu sievu, lai dod viņai šķiršanās rakstu. Bet es jums saku: ikviens, kas atlaiž savu sievu, izņemot viņas netiklības dēļ, spiež viņu pārkāpt laulību; un, kas šķirtu prec, tas pārkāpj laulību. Jūs vēl esat dzirdējuši, ka tēvutēviem sacīts: nelauz zvērestu, un pildi, ko Kungam esi zvērējis. Bet es jums saku: jums vispār nebūs zvērēt – nedz pie debesīm, jo tās ir Dieva tronis, nedz pie zemes, jo tā ir viņa kājsols, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir lielā Ķēniņa pilsēta. Nezvēri arī pie savas galvas, jo tu nevari pat vienu matu padarīt baltu vai melnu. Lai jūsu vārdi ir: jā, jā! un: nē, nē! – kas pāri pār to, tas ir no ļaunā. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet es jums saku: nestājieties pretim ļaunumam; ja kāds tev sit pa labo vaigu, tam pagriez arī otru. Kas grib ar tevi tiesāties un ņemt tavu kreklu, tam atdod arī virsdrēbes. Ja kāds tevi spiež iet vienu jūdzi, paej ar to divas. Dod tam, kas tevi lūdz, un nenovērsies no tā, kas no tevis grib aizņemties. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku. Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava debesu Tēva bērni; jo viņš liek saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai arī muitnieki nedara tāpat? Ja jūs sveicināt vienīgi savus brāļus, ko gan īpašu jūs darāt? Vai arī pagāni nedara tāpat? Tad nu topiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs. Sargieties darīt labos darbus cilvēku priekšā, ka tie jūs ievērotu, jo tad jums nebūs nekādas algas no jūsu debesu Tēva. Kad tu dari žēlsirdības darbus, neliec savā priekšā tauri pūst, kā to dara liekuļi sinagogās un uz ielām, lai cilvēki tos godinātu. Patiesi es jums saku: tie jau saņēmuši savu algu. Bet, kad tu dari žēlsirdības darbus, lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara, ka tavs žēlsirdības darbs paliek apslēpts; bet tavs Tēvs, kas redz apslēpto, tevi atalgos. Kad jūs lūdzat, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un uz ielu stūriem stāvēt un ilgi lūgt Dievu, lai cilvēkiem izrādītos. Patiesi es jums saku: tie savu algu jau saņēmuši. Bet, kad tu lūdz, tad ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, lūdz savu Tēvu apslēptībā, un tavs Tēvs, kas redz apslēptībā, tevi atalgos. Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava Valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā,… jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos, Āmen! dažos manuskriptos panta otrā daļa nav minēta Tādēļ, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad jūsu debesu Tēvs arī jums piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos. Kad jūs gavējat, neesiet nīgri kā liekuļi, kas rāda drūmu seju, lai rādītos cilvēkiem kā gavētāji. Patiesi es jums saku: tie savu algu jau saņēmuši. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu ar eļļu un mazgā savu seju, ka tu nerādies kā gavētājs cilvēkiem, bet savam Tēvam apslēptībā, un tavs Tēvs, kas redz apslēptībā, tevi atalgos. Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog, bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. Miesas gaismeklis ir acs; ja tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaismas pilna. Bet, ja tava acs ir ļauna, tad visa tava miesa būs aptumšota. Ja nu gaisma, kas tevī, ir tumsa, cik liela tad ir pati tumsa! Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam. Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs zūdāties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug – ne tās nopūlas, ne vērpj, bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?! Tādēļ nezūdieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu. Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti! Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tiksiet tiesāti, un, ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums tiks nomērīts. Tu redzi gruzīti sava brāļa acī, bet kādēļ baļķi savā acī nepamani? Un kā tu vari sacīt savam brālim: ļauj man izņemt gruzīti no tavas acs, – kad, redzi, baļķis ir tavā paša acī? Tu liekuli, izņem vispirms baļķi no savas acs, tad redzēsi, kā izņemt gruzīti no sava brāļa acs. Kas svēts, to nedodiet suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām pērles nesamin un suņi atgriezušies jūs nesaplosa. Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs. Ikviens, kas lūdz, saņem un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, atvērs. Vai starp jums ir cilvēks, kas savam dēlam, ja tas lūgs maizi, dos akmeni? Vai, ja tas lūgs zivi, dos tam čūsku? Ja nu jūs, ļauni būdami, saviem bērniem dodat labas dāvanas, cik daudz vairāk laba jūsu debesu Tēvs dos tiem, kas viņu lūdz. Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem; jo tā ir bauslība un pravieši. Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo plati ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā, un daudzi pa tiem ieiet. Cik šauri ir vārti un cik šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā, un tikai nedaudzi to atrod. Uzmanieties no viltus praviešiem, tie nāk pie jums avju drēbēs, taču no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. Jūs viņus pazīsiet pēc augļiem; vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus. Labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz nelāgs koks – labus. Ikvienu koku, kas nenes labus augļus, nocērt un iemet ugunī. Tātad pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet. Ne ikviens, kas man saka: Kungs, Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva gribu. Daudzi tajā dienā man sacīs: Kungs, Kungs! Vai mēs tavā vārdā nepravietojām? Vai mēs tavā vārdā neizdzinām dēmonus? Vai tavā vārdā daudzus brīnumainus darbus nedarījām? Un tad es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis, nost no manis, jūs ļauna darītāji! Tad nu ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, ir līdzināms saprātīgam vīram, kas savu namu būvējis uz klints. Kad lietus nāca un straumes plūda, un vēji pūta un gāzās pār šo namu, tas nesabruka, tādēļ ka tā pamati bija likti uz klints. Bet ikviens, kas šos manus vārdus dzird un nedara, ir līdzināms nejēgam, kas savu namu būvējis uz smiltīm. Kad lietus nāca un straumes plūda, un vēji pūta un triecās pret šo namu, tas sabruka, un posts bija liels.” Kad Jēzus šos vārdus bija pateicis, ļaudis brīnījās par viņa mācību, jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji. Kad Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja liels ļaužu pūlis. Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības. Jēzus viņam sacīja: “Pielūko, nevienam to nestāsti, bet ej, rādies priesterim un pienes upurdāvanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca kāds centurions un lūdza: “Mans kalps guļ mājās paralizēts un briesmīgi cieš.” Jēzus tam sacīja: “Es iešu un viņu dziedināšu.” Bet centurions atbildēja: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: “Patiesi es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis. Un es jums saku: daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā, bet Valstības dēli tiks izgrūsti ārā tumsībā; tur būs vaimanas un zobu griešana.” Tad Jēzus sacīja centurionam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā. Jēzus ienāca Pētera namā un redzēja viņa sievasmāti guļam drudža pārņemtu. Viņš pieskārās tās rokai, un drudzis to atstāja, un tā piecēlās un viņam kalpoja. Kad pienāca vakars, pie viņa atveda daudzus dēmonu apsēstus. Un viņš garus izdzina ar vārdu un dziedināja visus neveselos, ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis: viņš uzņēma mūsu kaites un nesa mūsu sērgas. Lielu ļaužu pūli sev visapkārt redzēdams, Jēzus lika pārcelties uz otru krastu. Tad pie viņa pienāca kāds rakstu mācītājs un teica: “Skolotāj, es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam sacīja: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Kāds cits viņa māceklis sacīja viņam: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet Jēzus viņam sacīja: “Seko man un ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus!” Kad viņš nonāca otrā pusē, Gadaras apgabalā, viņu sastapa divi dēmonu apsēsti, kas bija iznākuši no kapiem; tie bija ļoti bīstami, tādēļ neviens nevarēja pa šo ceļu staigāt. Un, redzi, tie sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Dieva Dēls? Vai tu esi nācis pirms laika mūs mocīt?” Bet tālu no viņiem ganījās liels cūku bars. Un dēmoni viņu lūdza: “Ja tu mūs izdzen, tad liec mums ieiet cūkās.” Jēzus tiem sacīja: “Ejiet!” Un tie izgājuši iegāja cūkās, un, redzi, viss ganāmpulks metās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī. Bet gani aizbēga un, nonākuši pilsētā, pastāstīja visu, arī par dēmonu apsēstajiem. Un, redzi, visa pilsēta iznāca Jēzum pretī, un, viņu ieraudzījuši, tie lūdza, lai viņš iet prom no to apvidus. Tad Jēzus, iekāpis laivā, pārcēlās pāri un nonāca savā pilsētā. Un, redzi, tie atnesa pie viņa kādu paralizēto, kas gulēja gultā; un Jēzus, viņu ticību redzēdams, sacīja paralizētajam: “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Tad kādi no rakstu mācītājiem pie sevis sacīja: “Šis zaimo.” Jēzus, viņu domas noprazdams, sacīja: “Kādēļ jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – sacīt: tev tavi grēki piedoti! – vai sacīt: celies un staigā! – Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” Un tas piecēlies gāja uz mājām. Ļaužu pūlis, to redzēdams, izbijās un slavēja Dievu, kas devis tādu varu cilvēkiem. Jēzus, no turienes iedams projām, ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku, vārdā Matejs, un viņam sacīja: “Seko man!” Un tas piecēlies sekoja viņam. Reiz, kad viņš sēdēja tā namā pie galda, redzi, arī daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda. Farizeji, to redzēdami, sacīja viņa mācekļiem: “Kādēļ jūsu Skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus, to dzirdēdams, tiem sacīja: “Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem. Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” Tad pie viņa atnāca Jāņa mācekļi un jautāja: “Kādēļ mēs un farizeji bieži gavējam, bet tavi mācekļi negavē?” Jēzus tiem sacīja: “Kā var kāzu viesi sērot, kamēr līgavainis ar tiem? Bet nāks dienas, kad viņiem tiks atņemts līgavainis, tad tie gavēs. Neviens nešuj jauna auduma ielāpu uz vecām drēbēm, jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums kļūst vēl lielāks. Tāpat arī jaunu vīnu neviens nelej vecos ādas maisos, citādi maisi saplīst un vīns izlīst, un maisi iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos maisos, tad veseli paliek abi.” Jēzum ar viņiem vēl runājot, redzi, viens vecākais nāca un nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Mana meita nupat nomira. Bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos.” Jēzus piecēlies sekoja tam kopā ar saviem mācekļiem. Un, redzi, kāda sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu, pienāca no mugurpuses un pieskārās viņa drēbju malai. Viņa pie sevis sacīja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” Bet Jēzus, pagriezies un viņu ieraudzījis, teica: “Esi droša, meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un sieviete kļuva vesela tajā pašā brīdī. Kad Jēzus, ienācis vecākā namā, ieraudzīja flautistus un trokšņainu ļaužu pulku, viņš sacīja: “Ejiet prom! Meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet, kad ļaudis bija izraidīti ārā, Jēzus, iegājis iekšā, satvēra viņas roku, un meitene piecēlās. Runas par to izplatījās visā apvidū. Kad Jēzus devās projām, viņam sekoja divi aklie, skaļi saukdami: “Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Kad viņš iegāja namā, aklie pienāca pie viņa, un Jēzus viņiem jautāja: “Vai jūs ticat, ka es to varu izdarīt?” Tie viņam sacīja: “Jā, Kungs!” Viņš pieskārās viņu acīm, sacīdams: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības,” un viņu acis atvērās. Tad Jēzus tos stingri nobrīdināja: “Pielūkojiet, lai neviens to neuzzinātu!” Bet tie aizgājuši daudzināja viņu visā apvidū. Kad tie gāja ārā, pie Jēzus atveda kādu mēmu un dēmona apsēstu vīru. Un, kad dēmons bija izdzīts, mēmais sāka runāt. Tad ļaudis brīnījās un sacīja: “Nekas tamlīdzīgs Israēlā vēl nekad nav redzēts!” Bet farizeji runāja: “Viņš izdzen dēmonus ar dēmonu valdnieka palīdzību.” Jēzus gāja pa visām pilsētām un ciemiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. Un, redzēdams ļaužu pūli, viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana. Tad viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā.” Jēzus, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm. Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir šādi: vispirms – Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; tad Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis, Filips un Bartolomejs, Toms un muitnieks Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs, kanaānietis Sīmanis un Jūda Iskariots, kas viņu nodeva. Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, tiem pavēlēdams: “Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm. Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus; bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet. Neņemiet sev nedz sudrabu, nedz zeltu, nedz vara naudu savās jostās, nedz somu ceļā, nedz divi svārkus, nedz apavus, nedz spieķi; jo strādnieks savu iztiku ir cienīgs saņemt. Un, kurā pilsētā vai ciemā jūs ieiesiet, tur izjautājiet, kurš tajā ir cienīgs; pie tā arī palieciet, kamēr aiziesiet. Namā iegājuši, sveiciniet to; un, ja šis nams ir cienīgs, jūsu miers nāks pār to, bet, ja nav cienīgs, lai jūsu miers atgriežas pie jums. Ja kāds jūs neuzņem un neuzklausa jūsu vārdus, iedami ārā no šī nama vai šīs pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām. Patiesi es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai. Redzi, es jūs sūtu kā avis vilku vidū, tad nu esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Bet piesargieties no cilvēkiem, jo tie jūs nodos sinedrijam un šaustīs savās sinagogās; un jūs vedīs manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā – viņiem un pagāniem par liecību. Bet, kad tie jūs nodos, neuztraucieties, kā un ko jūs runāsiet, jo tajā pašā brīdī jums tiks dots, kas jāsaka, jo jūs nebūsiet tie, kas runā, bet jūsu Tēva Gars jūsos runās. Brālis brāli nodos nāvei un tēvs – bērnu, un bērni sacelsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Visi jūs nicinās mana vārda dēļ, bet, kas pastāvēs līdz galam, tas tiks izglābts. Kad jūs vajās vienā pilsētā, bēdziet uz citu; patiesi es jums saku: jūs nebūsiet vēl apstaigājuši Israēla pilsētas, kad Cilvēka Dēls jau nāks. Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, nedz kalps augstāks par savu kungu. Pietiek, ja māceklis top kā viņa skolotājs un kalps kā viņa kungs. Ja nama saimnieks tiek saukts par Belcebulu, tad vēl jo vairāk viņa ļaudis. Bet nebīstieties no tiem, jo nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms. Ko es jums runāju tumsā, to sakiet gaismā, un, kas teikts jūsu ausī, to pasludiniet no namu jumtiem. Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē. Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti. Tādēļ nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, arī es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava debesu Tēva priekšā. Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu! Jo es esmu nācis cilvēku sanaidot ar viņa tēvu, meitu ar viņas māti un vedeklu ar viņas vīramāti; un cilvēka tuvinieki būs viņa ienaidnieki. Kas tēvu vai māti mīl vairāk nekā mani, tas nav manis cienīgs; kas dēlu vai meitu mīl vairāk nekā mani, arī nav manis cienīgs. Kas neņem savu krustu un neseko man, tas nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību atrod, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs. Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un, kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas saņems pravieša algu; kas uzņem taisno taisnā vārdā, tas saņems taisnā algu. Un, kas padzirdīs vienu no šiem vismazākajiem ar biķeri auksta ūdens vien tādēļ, ka to sauc māceklis, tam viņa alga nezudīs.” Kad Jēzus bija beidzis mācīt savus mācekļus, viņš no turienes aizgāja mācīt un sludināt viņu pilsētās. Jānis, atrazdamies ieslodzījumā, dzirdēja par Kristus darbiem un, nosūtījis pie viņa savus mācekļus, lika viņam jautāt: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?” Jēzus tiem atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat: akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.” Kad tie devās prom, Jēzus sāka runāt ļaudīm par Jāni: “Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai niedri, ko vējš šūpo? Ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai cilvēku smalkās drēbēs? Redzi, kas smalkas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Tiešām, ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai pravieti? Patiesi es jums saku: pat vairāk nekā pravieti. Viņš ir tas, par ko ir rakstīts: redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas tev ceļu sagatavos tavā priekšā. – Patiesi es jums saku: starp dzimušajiem no sievietēm neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu. No Jāņa Kristītāja dienām līdz pat šim laikam Debesu valstība tiek pakļauta vardarbībai un varmākas cenšas to sagrābt, jo visi pravieši un bauslība ir pravietojuši līdz Jānim. Un, ja gribat to pieņemt, viņš ir Elija, kam bija jānāk. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! Kam lai es šo paaudzi pielīdzinu? Tā pielīdzināma bērniem, kas sēž tirgus laukumā un sauc uz līdzbiedriem: mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt, mēs jums dziedājām raudu dziesmu, un jūs nevaimanājāt. Nāca Jānis, viņš nedz ēda, nedz dzēra, bet tie saka: viņā ir dēmons. Nāca Cilvēka Dēls, viņš ēd un dzer, un tie saka: redzi, izēdājs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. Bet gudrības darbi ir pareizi.” Tad Jēzus norāja pilsētas, kur viņa brīnumi visvairāk bija notikuši, jo tās nebija atgriezušās no grēkiem: “Vai! tev, Horazīna! Vai! tev, Bētsaīda! Ja Tīrā un Sidonā tādi brīnumi būtu notikuši kā pie jums, tie sen jau, maisus apvilkuši un pelnos sēdot, būtu grēkus nožēlojuši. Tiešām es jums saku: Tīrai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. Un tu, Kapernauma, – vai tu tiksi paaugstināta līdz debesīm? Nē, tu nokāpsi ellē. Ja Sodomā tādi brīnumi būtu notikuši, kādi notika tevī, tad tā būtu vēl šodien. Tiešām es jums saku: Sodomas zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā tev.” Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.” Tajā laikā Jēzus kādā sabatā gāja caur labības laukiem. Viņa mācekļi bija izsalkuši, un tie sāka plūkt vārpas un ēst. Bet farizeji, to redzēdami, sacīja viņam: “Redzi, tavi mācekļi dara, ko sabatā nav atļauts darīt.” Jēzus tiem sacīja: “Vai tad jūs neesat lasījuši, ko darīja Dāvids un tie, kas ar viņu bija, kad tie bija izsalkuši? Kā viņš iegāja Dieva namā un ēda Dieva priekšā liktās upurmaizes, ko neklājās ēst nedz viņam, nedz tiem, kas ar viņu bija, bet vienīgi priesteriem. Vai neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri templī sabatā pārkāpj sabatu un tomēr ir bez vainas? Bet es jums saku: šeit ir kas lielāks par templi. Ja jūs saprastu, ko tas nozīmē – gribu žēlsirdību, ne upuri, jūs nenosodītu nevainīgos, jo Cilvēka Dēls ir kungs pār sabatu.” Iedams prom no turienes, Jēzus iegāja viņu sinagogā. Un, redzi, tur bija kāds cilvēks, kam bija paralizēta roka. Tie viņam jautāja: “Vai drīkst dziedināt sabatā?” – lai pēc tam varētu viņu apsūdzēt. Bet viņš tiem sacīja: “Kurš no jūsu vidus, kam sabatā avs būtu iekritusi bedrē, to nesatvertu un nevilktu ārā? Cilvēks ir daudz vērtīgāks par avi! Tādēļ ir atļauts sabatā labu darīt.” Tad Jēzus tam cilvēkam sacīja: “Izstiep savu roku!” Viņš roku izstiepa, un tā kļuva vesela, tāda pati kā otra. Farizeji, izgājuši laukā, tūlīt sāka apspriesties, kā viņu nodot nāvē. Jēzus, to zinādams, aizgāja no turienes. Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, un viņš tos visus dziedināja un piekodināja, lai tie neatklāj, kas viņš ir, ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis: redzi, mans kalps, ko es esmu izredzējis, mans mīļotais, uz ko man labs prāts; es likšu uz viņu savu Garu, un viņš pasludinās pagāniem tiesu. Nedz viņš ķildosies, nedz kliegs, nedz arī kāds dzirdēs uz ielām viņa balsi. Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu dakti viņš nenodzēsīs, kamēr viņš novedīs tiesu līdz uzvarai; un pagāni cerēs uz viņa vārdu. Tad pie viņa atnesa dēmona apsēstu, kas bija akls un kurlmēms, un viņš to dziedināja, tā ka tas varēja runāt un redzēt. Un viss ļaužu pūlis brīnījās un sacīja: “Vai tik šis nav Dāvida dēls?” Bet farizeji, to dzirdēdami, sacīja: “Šis jau izdzen dēmonus ne citādi kā ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību!” Jēzus, viņu domas zinādams, teica: “Ikviena valsts, kas sevī sašķēlusies, tiks izpostīta, un neviena pilsēta vai nams, kas sevī sašķēlies, nepastāvēs. Ja jau sātans izdzen sātanu un ir sevī sašķēlies, kā tad viņa valstība pastāvēs? Ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs tie, kas jūs tiesās. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva Garu, tad Dieva valstība jau ir atnākusi pie jums. Vai – kā var kāds ieiet stipra vīra namā un izlaupīt viņa mantu, ja stipro vispirms nesasien; tikai tad viņš varēs tā namu izlaupīt. Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa. Tādēļ es jums saku: jebkurš grēks un jebkura zaimošana tiks cilvēkiem piedota, bet Svētā Gara zaimošana netiks piedota. Ja kāds ko sacīs pret Cilvēka Dēlu, tam tiks piedots, bet, kas ko runās pret Svēto Garu, tam netiks piedots nedz šajā, nedz nākamajā laikā. Vai nu padariet koku labu un viņa augļus labus, vai arī padariet koku nelāgu un viņa augļus sliktus! Koku taču pazīst pēc tā augļiem. Jūs čūsku dzimums! Kā jūs varat runāt labu, būdami ļauni, jo no pārpilnas sirds mute runā. Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem dod labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem dod ļauno. Bet es jums saku: par visu tukšo runāšanu, ko cilvēki runājuši, tiesas dienā tiem būs jānorēķinās. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi attaisnots un pēc saviem vārdiem tu tiksi notiesāts.” Tad pie viņa vērsās rakstu mācītāji un farizeji un sacīja: “Skolotāj, mēs no tevis vēlamies kādu zīmi redzēt.” Jēzus tiem atbildēja: “Samaitāta un laulības pārkāpēju paaudze meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija milzu zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls trīs dienas un trīs naktis būs zemes sirdī. Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās; jo, kad Jona sludināja, tie atgriezās no grēkiem. Un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. Dienvidu ķēniņiene celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās, jo viņa nāca no tālām zemēm dzirdēt Sālamana gudrību; un, redzi, šeit ir vairāk nekā Sālamans. Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru, bet neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Un atnācis viņš atrod to brīvu, izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā. Tā notiks arī šai ļaunajai paaudzei.” Jēzum uz ļaužu pūli vēl runājot, redzi, viņa māte un brāļi stāvēja ārpusē un meklēja iespēju ar viņu runāt. Kāds viņam sacīja: “Redzi, tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib ar tevi runāt.” Tad Jēzus šim runātājam atbildēja: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Un, ar roku norādīdams uz saviem mācekļiem, viņš teica: “Redzi, mana māte un mani brāļi! Ikviens, kas darīs mana debesu Tēva gribu, ir mans brālis un mana māsa, un mana māte.” Tajā pašā dienā Jēzus, izgājis no nama, apsēdās jūras krastā. Un liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa. Tādēļ viņš iekāpa laivā un apsēdās, bet ļaudis stāvēja krastā. Viņš tiem daudz runāja līdzībās, teikdams: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca. Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Tad mācekļi, piegājuši viņam klāt, jautāja: “Kādēļ tu ar viņiem runā līdzībās?” Viņš tiem atbildēja: “Jums ir dots zināt Debesu valstības noslēpumus, bet viņiem nav dots. Kam ir, tam tiks dots, un tas būs pārpārēm bagāts, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir. Es viņiem runāju līdzībās tādēļ, ka tie skatīdamies neredz un klausīdamies nedzird un nesaprot. Pie viņiem piepildās Jesajas pravietojums: jūs gan klausīsieties, bet nesapratīsiet. Jūs gan skatīsieties, bet neredzēsiet. Jo šīs tautas sirds ir nejūtīga, viņu ausis ar grūtībām sadzird, un savas acis viņi ir aizvēruši: ka tik ar acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu un neatgrieztos, lai es viņus dziedinātu. Bet laimīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un tāpat jūsu ausis, jo tās dzird. Es jums saku: patiesi daudzi pravieši un taisnie ilgojās redzēt, ko jūs redzat, bet tie neredzēja, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, bet tie nedzirdēja. Tad nu ieklausieties līdzībā par sējēju: pie ikviena, kas Valstības vārdu dzird, bet neaptver, nāk ļaunais un nolaupa, kas iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas iesēts ceļmalā. Bet kas sēts akmenājā – tas vārdu dzird un to tūlīt ar prieku uzņem, bet viņā nav sakņu, un viņš ilgi neiztur. Kad nāk spaidi un vajāšanas vārda dēļ, tas tūlīt apgrēkojas. Bet kas sēts starp ērkšķiem – tas vārdu dzird, bet laicīgās rūpes un bagātības viltus to noslāpē, un viņš kļūst neauglīgs. Bet kas sēts labā zemē – tas vārdu dzird un saprot, un viņš nes augļus – cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, cits trīsdesmitkārtīgus.” Viņš tiem stāstīja vēl kādu līdzību: “Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem, un aizgāja. Kad izauga labība un vārpās brieda graudi, kļuva redzamas arī nezāles. Nama saimnieka kalpi atnāca pie viņa un teica: kungs, vai tad tu tīrumu neapsēji ar labu sēklu? No kurienes gan tur nezāles? Viņš tiem atbildēja: tas ir ienaidnieka darbs. Tad kalpi viņam jautāja: vai tu gribi, lai ejam tās izravēt? Viņš tiem atbildēja: nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus. Ļaujiet abiem augt kopā līdz pļaujai, un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāles un sasieniet tās kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus savāciet manos šķūņos.” Vēl citu līdzību Jēzus tiem stāstīja: “Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā. Tā gan ir pati mazākā no sēklām, bet, kad izaug, ir lielāka par citiem stādiem un kļūst par koku, tā ka pat debesu putni ligzdo tā zaros.” Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga raugam, ko sieviete ņēma un iejauca trīs mēros miltu, līdz visa mīkla uzrūga.” To visu Jēzus ļaužu pūlim runāja līdzībās, un bez līdzībām viņš tiem nerunāja. Tā piepildījās, ko Kungs caur pravieti sacījis: es atvēršu muti līdzībās, lai izverd viss apslēptais no radīšanas sākuma. Pēc tam Jēzus, aizsūtījis ļaudis projām, iegāja namā. Pie viņa piegāja mācekļi un lūdza: “Izskaidro mums līdzību par nezālēm tīrumā.” Viņš tiem atbildēja: “Labās sēklas sējējs ir Cilvēka Dēls, un tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības dēli, bet nezāles ir ļaunā dēli. Ienaidnieks, kas tās sējis, ir velns, bet pļauja ir laiku piepildījums, un pļāvēji ir eņģeļi. Tāpat kā savāc nezāles un ugunī sadedzina, būs arī laiku beigās: Cilvēka Dēls sūtīs savus eņģeļus, un tie savāks no viņa Valstības visas apgrēcības un visus ļauna darītājus un tos iemetīs ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana. Tad taisnie mirdzēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis noslēpj un ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas šo tīrumu. Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to. Vēl Debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā. Tā būs laiku beigās: eņģeļi izies un nošķirs ļaunos no taisnajiem un iemetīs tos ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana. Vai jūs to visu saprotat?” Tie viņam atbild: “Jā.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tādēļ ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts Debesu valstības lietās, ir līdzīgs tādam nama saimniekam, kas dod no savas dārgumu krātuves gan jauno, gan veco.” Kad Jēzus šīs līdzības bija pateicis, viņš devās projām no turienes. Atnācis savā tēvu zemē, viņš vietējos ļaudis mācīja viņu sinagogā, tā ka tie brīnījās: “No kurienes viņā tāda gudrība un tādi spēki? Vai tad viņš nav namdara dēls? Vai viņa māte nav Marija un brāļi – Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda? Un vai visas viņa māsas nav pie mums? No kurienes tad viņam tas viss?” Un tā tie apgrēkojās viņa dēļ. Tad Jēzus tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk godāts kā savā tēvu zemē un savā namā.” Un Jēzus tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ. Tajā laikā tetrarhs Hērods izdzirdēja runas par Jēzu un sacīja saviem kalpiem: “Šis ir Jānis Kristītājs, kas uzcēlies no mirušajiem, un tādēļ brīnumi notiek caur viņu.” Hērods bija pavēlējis Jāni apcietināt un ieslodzīt cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, jo Jānis viņam atgādināja: “Tev nav atļauts viņu turēt sev par sievu.” Hērods viņu gribēja nonāvēt, bet baidījās no ļaužu pūļa, jo tie uzskatīja Jāni par pravieti. Bet Hēroda dzimšanas dienas svinībās tiem dejoja Hērodijas meita, un viņa tik ļoti iepatikās Hērodam, ka viņš tai zvērēja dot visu, ko vien tā lūgs. Bet viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: “Dod man uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” Ķēniņš noskuma, bet zvēresta un mielasta viesu dēļ viņš pavēlēja to izdarīt un sūtīja kādu uz cietumu nocirst Jānim galvu. Un viņa galvu atnesa uz paplātes un iedeva to meitenei, un viņa to aiznesa savai mātei. Un Jāņa mācekļi atnāca, paņēma viņa līķi, apglabāja to un aizgājuši paziņoja to Jēzum. Kad Jēzus to dzirdēja, viņš visus atstāja un brauca ar laivu uz kādu nomaļu vietu. Bet ļaudis, to padzirdējuši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ. Izkāpis krastā, Jēzus ieraudzīja lielu ļaužu pūli un iežēlojās par tiem, un dziedināja viņu slimos. Kad vakars tuvojās, pie viņa pienāca mācekļi un sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un laiks jau ir vēls; atlaid ļaudis, lai tie iet tuvējos ciemos un pērk sev ēdamo.” Bet Jēzus tiem atbildēja: “Viņiem nav nekur jāiet; dodiet jūs viņiem ēst.” Tie viņam sacīja: “Mums šeit nav nekā vairāk kā vien piecas maizes un divas zivis.” Viņš tiem sacīja: “Nesiet man tās šurp!” Jēzus lika ļaužu pūlim apsēsties zālē, paņēma tās piecas maizes un divas zivis; viņš pacēla acis uz debesīm, pateicās un, maizi lauzis, deva to mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. Un visi ēda un bija sāti. No pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit pilnus grozus. Paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus. Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli. Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!” Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē. Kad vietējie viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus slimos. Tie viņam lūdza, ka varētu kaut drēbju malai pieskarties, un, kas pieskārās, kļuva veseli. Tad pie Jēzus atnāca farizeji un rakstu mācītāji no Jeruzālemes un sacīja: “Kādēļ tavi mācekļi pārkāpj vecajo paražas? Tie nemazgā rokas pirms maizes ēšanas.” Bet viņš atbildēja: “Un kādēļ jūs pārkāpjat Dieva bausli paražu dēļ? Dievs taču ir sacījis: godā savu tēvu un māti, – un: kas rupji izrunājas pret tēvu un māti, lai mirdams mirst. Bet jūs sakāt: ja kāds saka savam tēvam vai mātei: es ziedošu Dievam to, kas jums pienākas no manis, – tad tas negodā savu tēvu. Tā jūs atceļat Dieva vārdu savu paražu dēļ. Liekuļi! Jesaja ir labi par jums pravietojis: šī tauta godā mani ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles.” Un, pieaicinājis ļaudis, Jēzus tiem sacīja: “Klausieties un saprotiet! Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.” Tad pie viņa pienāca mācekļi un teica: “Vai tu zini, ka farizeji, kas dzirdēja šos vārdus, tika apgrēcināti?” Jēzus atbildēja: “Ikviens dēsts, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauts ar saknēm. Atstājiet tos, tie ir akli aklo vadoņi; ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē.” Pēteris Jēzum sacīja: “Izskaidro mums šo līdzību.” Bet viņš jautāja: “Vai arī jūs vēl nesaprotat? Vai jūs neapjēdzat, ka viss, kas mutē ieiet, noiet vēderā un tiek izmests bedrē, bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds un sagāna cilvēku. No sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība, laulības pārkāpšana, izvirtība, zagšana, apmelošana, zaimi; tas sagāna cilvēku. Bet ēst maizi ar nemazgātām rokām – tas cilvēku nesagāna.” Jēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu. Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie viņa, saukdama: “Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” Jēzus tiem atbildēja: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Viņš atbildēja: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” – “Jā, Kungs,” viņa sacīja, “bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela. Jēzus devās projām un nonāca Galilejas jūras krastā. Viņš uzkāpa kādā kalnā un tur apsēdās. Un liels ļaužu pūlis nāca pie viņa un kopā ar tiem kropli, akli, tizli, mēmi un vēl daudzi citi. Viņi nolika tos pie Jēzus kājām, un viņš dziedināja tos. Ļaudis brīnījās, redzēdami mēmos runājam, tizlos veselus, kroplos staigājam un aklos redzīgus. Un tie slavēja Israēla Dievu. Tad Jēzus, pieaicinājis savus mācekļus, sacīja: “Man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis un tiem nav ko ēst, bet es negribu neēdušus tos atlaist, ka tie ceļā nenovārgst.” Mācekļi viņam sacīja: “Kur mēs ņemsim šajā nomaļajā vietā tik daudz maizes, lai paēdinātu tādu ļaužu pūli?” Jēzus tiem jautāja: “Cik maizes jums ir?” Tie atbildēja: “Septiņas un arī nedaudz zivtiņu.” Pavēlējis ļaužu pūlim apsēsties zemē, viņš ņēma šīs septiņas maizes un arī zivtiņas, pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. Un visi ēda un bija sāti, un tie salasīja ar pārpalikušajiem maizes gabaliem septiņus lielus grozus. Bet to, kas ēda, bija četri tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus. Atlaidis ļaudis, Jēzus iekāpa laivā un devās uz Magadanas apvidu. Pie Jēzus pienāca farizeji un saduķeji un izaicinādami prasīja, lai viņš tiem rādītu kādu zīmi no debesīm. Viņš tiem sacīja: “Kad iestājas vakars, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debesis sārtojas, – un rīta agrumā: šodien būs vējains, jo debess ir apmākusies un sārtojas. – Debess izskatu jūs protat atšķirt, bet laiku zīmes nespējat saprast. Samaitāta un laulības pārkāpēju paaudze meklē zīmi, bet tai cita zīme netiks dota kā vien Jonas zīme.” Un, tos pametis, viņš devās projām. Mācekļi cēlās pāri uz otru krastu, bet viņi bija piemirsuši maizi paņemt līdzi. Jēzus tiem sacīja: “Pielūkojiet un sargieties no farizeju un saduķeju rauga.” Bet tie savā starpā sprieda: “Tas tādēļ, ka neesam maizi paņēmuši līdzi.” To noprazdams, Jēzus sacīja: “Kādēļ jūs, mazticīgie, spriežat, ka jums nav maizes? Vai jūs vēl neaptverat? Vai tad neatceraties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem? Un cik grozu jūs vēl pielasījāt? Un vai neatceraties tās septiņas maizes četriem tūkstošiem, un cik lielo grozu vēl pielasījāt? Kādēļ jūs neaptverat, ka es nerunāju par maizi, sacīdams: sargieties no farizeju un saduķeju rauga?” Tad tie saprata, ka viņš tiem mācīja sargāties nevis no maizes rauga, bet no farizeju un saduķeju mācības. Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus. No tā laika Jēzus sāka saviem mācekļiem atklāti teikt, ka viņam būs jāiet uz Jeruzālemi un būs daudz jācieš no vecajiem, virspriesteriem un rakstu mācītājiem un ka viņam jātiek nonāvētam un pēc trim dienām augšāmceltam. Pēteris, paaicinājis Jēzu sānis, norāja viņu: “Lai Dievs pasargā tevi, Kungs! Tas nekad tev nenotiks!” Bet viņš pagriezies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no manis, sātan, tu man esi par apgrēcību, tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta.” Tad Jēzus teica saviem mācekļiem: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! Jo, kas grib glābt savu dzīvību, to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs. Ko gan iegūst cilvēks, ja tas iemanto visu pasauli, bet savai dvēselei nodara ļaunumu? Un ko cilvēks lai dod kā samaksu par savu dvēseli? Jo Cilvēka Dēls nāks sava Tēva godībā līdz ar saviem eņģeļiem, un tad viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem. Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeit, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Cilvēka Dēlu nākam savā Valstībā.” Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu. Kāpjot no kalna lejā, Jēzus tiem pavēlēja: “Nestāstiet nevienam par šo redzējumu, kamēr Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no mirušajiem.” Tad mācekļi izjautāja viņu: “Kādēļ rakstu mācītāji teic, ka Elijam jānāk papriekš?” Viņš tiem atbildēja: “Elija gan nāk un visu atjaunos, bet es jums saku: Elija jau atnāca, bet tie viņu nepazina un izrīkojās ar viņu, kā gribēja. Tāpat arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no tiem.” Tad mācekļi saprata, ka viņš tiem bija runājis par Jāni Kristītāju. Kad viņi aizgāja pie ļaudīm, Jēzum pienāca klāt kāds cilvēks, metās viņa priekšā ceļos un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš mokās ar mēnessērdzību un smagi cieš; viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. Es viņu atvedu pie taviem mācekļiem, bet tie viņu nespēja dziedināt.” Jēzus uz to atbildēja: “Ak tu neticīgā un samaitātā paaudze! Cik ilgi es vēl būšu pie jums? Cik ilgi vēl jūs pacietīšu? Nesiet viņu šurp pie manis!” Jēzus apsauca dēmonu, un tas izgāja no zēna; un viņš kļuva vesels tanī pašā brīdī. Tad mācekļi pienāca pie Jēzus atsevišķi un jautāja: “Kādēļ mēs nespējām to izdzīt?” Viņš tiem atbildēja: “Savas mazticības dēļ; es jums saku: patiesi, ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, jūs sacīsiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies. Un nekas jums nebūs neiespējams.” Bet šī suga nevar iziet citādi kā vien ar lūgšanu un gavēšanu. Dažos manuskriptos šis pants nav pieminēt Kad tie sapulcējās Galilejā, Jēzus tiem teica: “Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās; tie viņu nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” Un tie ļoti noskuma. Kad viņi iegāja Kapernaumā, pie Pētera pienāca nodokļa ievācēji un jautāja: “Vai jūsu Skolotājs nodokli nemaksā?” Viņš atbildēja: “Maksā gan.” Kad Pēteris iegāja namā, Jēzus sagaidīja viņu ar jautājumu: “Pēteri, kā tu domā – no kā zemes valdnieki savāc muitu vai nodevas? Vai no saviem dēliem vai no kādiem citiem?” Tas atbildēja: “No citiem.” Jēzus viņam sacīja: “Tad jau dēli ir brīvi. Bet, lai mēs viņus neapgrēcinātu, aizej uz jūru un izmet makšķeri, un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atvēris, tu atradīsi sudraba monētu; ņem to un dod viņiem par mani un sevi.” Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani. Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai! pasaulei, kad nāk apgrēcība! Apgrēcībai gan ir jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība! Un, ja tava roka vai kāja tevi apgrēcina, nocērt to un aizmet projām! Labāk tev tizlam un kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un kājas un tu tiec iemests mūžīgā ugunī. Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un aizmet projām. Labāk tev vienacainam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunīs. Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu. Jo Cilvēka Dēls ir nācis izglābt pazudušo. dažos manuskriptos šis pants nav iekļauts Kā jūs domājat? Ja kādam cilvēkam pieder simts avju un viena no tām nomaldās, vai tad viņš neatstās pārējās deviņdesmit deviņas kalnos un nedosies meklēt to nomaldījušos? Un, ja viņam gadās to atrast, es jums saku: patiesi viņš priecājas par to vairāk nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nebija nomaldījušās. Tāpat tas nav pēc jūsu debesu Tēva prāta, ka iet bojā viens no šiem mazākajiem. Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis. Ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; un, ja viņš neklausa draudzi, tad uzskati viņu par pagānu vai muitnieku. Es jums saku: patiesi, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs. Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.” Tad Pēteris piegāja viņam klāt un jautāja: “Cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai pietiek līdz septiņām reizēm?” Jēzus viņam atbildēja: “Es tev nesaku: līdz septiņām reizēm, bet gan: līdz septiņdesmit reiz septiņām. Tādēļ Debesu valstība ir salīdzināma ar ķēniņu, kas nolēma prasīt norēķinu saviem kalpiem. Kad viņš sāka to darīt, viņam pieveda kādu, kas viņam bija parādā desmit tūkstošus talantu. Un, tā kā viņš nespēja samaksāt, viņa kungs pavēlēja pārdot gan viņu pašu, gan viņa sievu un bērnus, gan visu, kas tam bija, un parādu samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. Kungs iežēlojās par šo kalpu un atlaida tam aizdevumu. Šis kalps, izgājis ārā, ieraudzīja kādu savu biedru, kas viņam bija parādā simts denāriju. Viņš to satvēris žņaudza un sacīja: atdod, ko esi parādā! Tad viņa biedrs krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. Taču viņš negribēja gaidīt un aizgājis to ielika cietumā, līdz tas parādu būs samaksājis. Citi kalpi, viņa biedri, to redzēdami, ļoti noskuma; tie gāja un visu notikušo atstāstīja kungam. Tad kungs viņu pasauca un sacīja: tu nelietīgais kalps, visu tavu parādu es tev atlaidu, kad tu lūdzi. Vai tev tāpat nevajadzēja apžēloties par savu biedru, kā es par tevi apžēlojos? Un kungs saniknojies nodeva to spīdzinātājiem, līdz tas būs samaksājis visu parādu. Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.” Un notika, kad Jēzus bija beidzis runāt šos vārdus, viņš devās projām no Galilejas un, iedams pa Aizjardānu, nonāca Jūdejas zemē. Liels ļaužu pūlis gāja viņam līdzi, un viņš tos dziedināja. Pienāca kādi farizeji un, viņu izaicinādami, jautāja: “Vai ir atļauts vīram atlaist sievu kura katra iemesla dēļ?” Jēzus tiem atbildēja: “Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs jau no iesākuma viņus radīja kā vīrieti un sievieti un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie divi būs viena miesa. – Tā ka tie vairs nav divi, bet viena miesa. Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” Tie viņam jautāja: “Kādēļ tad Mozus ir atļāvis dot šķiršanās rakstu un atlaist?” Jēzus tiem sacīja: “Viņš ir atļāvis jums šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet pašā sākumā tas tā nebija. Es jums saku: ja kāds savu sievu atlaiž ne viņas netiklības dēļ un apprec citu, tas pārkāpj laulību.” Mācekļi viņam sacīja: “Ja vīrs un sieva ir tā saistīti, tad jau labāk neprecēties.” Jēzus atbildēja: “Ne visi var pieņemt šo vārdu, bet tikai tie, kam ir dots. Ir einuhi, kas tādi piedzimuši no mātes miesām. Ir citi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir tādi, kas paši sevi lēmuši bezlaulībai Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot.” Tad ļaudis atnesa bērniņus pie Jēzus, ka viņš tiem rokas uzliktu un par tiem aizlūgtu, bet mācekļi viņus norāja. Taču Jēzus sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Un, uzlicis tiem rokas, viņš devās projām no turienes. Un, redzi, kāds jauneklis, pienācis klāt, jautāja: “Skolotāj, ko labu man darīt, lai man būtu mūžīgā dzīvība?” Jēzus tam atbildēja: “Ko tu man jautā par to, kas labs? Viens vienīgais ir labs! Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad ievēro baušļus.” Tas jautāja: “Kurus?” Viņš atbildēja: “Nenogalini; nepārkāp laulību; nezodz; nedod nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti un mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Jauneklis viņam sacīja: “To visu es esmu pildījis, kā man vēl pietrūkst?” Jēzus tam sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, ej pārdod visu, kas tev pieder, un izdāvā nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man.” Bet jauneklis, šos vārdus dzirdēdams, aizgāja bēdīgs, jo tam piederēja lieli īpašumi. Tad Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Patiesi es jums saku: bagātam būs grūti ieiet Debesu valstībā. Vēl es jums saku: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” To dzirdēdami, mācekļi ļoti brīnījās un jautāja: “Kas tad var tikt glābts?” Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam viss ir iespējams.” Tad Pēteris viņam par to jautāja: “Redzi, mēs esam visu atstājuši un esam tev sekojuši; kas mums būs par to?” Jēzus tiem teica: “Patiesi es jums saku: jūs, kas man esat sekojuši, tad, kad viss būs atjaunots un Cilvēka Dēls sēdēs savā godības tronī, arī sēdēsiet uz divpadsmit troņiem un tiesāsiet divpadsmit Israēla ciltis. Ikviens, kas atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību. Daudzi pirmie būs pēdējie un pēdējie – pirmie.” “Debesu valstība ir līdzīga nama saimniekam, kurš agri no rīta izgāja nolīgt strādniekus savā vīnadārzā. Vienojies ar strādniekiem par denāriju dienā, viņš nosūtīja tos uz savu vīnadārzu. Tad, izgājis ap trešo stundu, viņš ieraudzīja vēl citus tirgus laukumā dīkā stāvam. Arī tiem viņš sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu, un es jums maksāšu, kas pienākas. Un tie aizgāja. Atkal izgājis ap sesto un devīto stundu, viņš darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš ieraudzīja vēl citus stāvam un tiem jautāja: kādēļ jūs visu dienu šeit stāvat dīkā? Tie viņam atbildēja: neviens mūs nav nolīdzis. Tad viņš tiem sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu. Kad vakars pienāca, vīnadārza saimnieks sacīja savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā viņiem algu, vispirms pēdējiem, tad pirmajiem. Tad tie, kas bija atnākuši ap vienpadsmito stundu, saņēma katrs pa denārijam. Kad pienāca klāt pirmie, tie cerēja saņemt vairāk, bet arī viņi saņēma pa denārijam. Algu saņēmuši, tie sāka kurnēt pret nama saimnieku: šie pēdējie strādāja tikai vienu stundu, bet tu tos esi pielīdzinājis mums, kas visu dienas smagumu un svelmi esam nesuši. Bet viņš atbildēja vienam no tiem: mans draugs, es tev nenodaru pārestību, vai tad tu nevienojies ar mani par denāriju? Ņem, kas ir tavs, un ej. Bet šim pēdējam es vēlos dot tikpat, cik tev. Vai tad es nedrīkstu darīt ar to, kas ir mans, ko vien gribu? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie – pēdējie.” Iedams augšup uz Jeruzālemi, Jēzus pieaicināja divpadsmit mācekļus pie sevis un ceļā tiem sacīja: “Redzi, mēs dodamies augšup uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēls tiks nodots virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai viņu apsmietu, šaustītu un sistu krustā, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” Tad pienāca pie viņa Zebedeja dēlu māte kopā ar saviem dēliem, nometās ceļos viņa priekšā un kaut ko lūdza. Jēzus viņai jautāja: “Ko tu gribi?” Tā viņam atbildēja: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd tavā Valstībā viens tev pie labās rokas, otrs – pie kreisās.” Jēzus atbildēja: “Jūs nesaprotat, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, kas man būs jādzer?” Tie atbildēja: “Varam.” Viņš tiem sacīja: “Jūs gan dzersiet manu biķeri, bet sēdināt kādu pie savas labās vai pie kreisās rokas – tas man nepiederas; tās būs tiem, kam mans Tēvs to sagatavojis.” Kad tie desmit to dzirdēja, tie noskaitās uz abiem brāļiem. Bet Jēzus, viņus pieaicinājis, sacīja: “Jūs zināt, ka valdnieki tautas apspiež un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir jūsu vergs. Jo tāpat arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” Kad viņi gāja projām no Jērikas, liels ļaužu pūlis viņiem sekoja. Un, redzi, divi akli vīri, sēdēdami ceļmalā, dzirdēja Jēzu garām ejam. Tie sāka skaļā balsī saukt: “Kungs, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Bet ļaudis apsauca tos, ka tie klusētu. Tad tie sauca vēl skaļāk: “Kungs, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Un Jēzus apstājās, pasauca tos un sacīja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Tie viņam sacīja: “Kungs, ka mūsu acis tiek atvērtas.” Jēzus par viņiem iežēlojās, viņš pieskārās to acīm, un tūdaļ tie kļuva redzīgi un sekoja viņam. Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā! ” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” Jēzus iegāja templī un izdzina ārā visus, kas templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus. Viņš tiem sacīja: “Ir rakstīts: manu namu sauks par lūgšanas namu, – bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.” Akli un kropli nāca pie viņa uz templi, un viņš tos dziedināja. Kad virspriesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnumus, ko viņš darīja, un dzirdēja bērnus templī saucam: Ozianna Dāvida dēlam! – tie apskaitās un jautāja viņam: “Vai tu dzirdi, ko šie runā?” Jēzus tiem sacīja: “Jā gan! Vai tad jūs nekad neesat lasījuši: tu esi gādājis, ka no bērniņu un zīdaiņu mutes tev atskan slava?” Tad Jēzus tos atstāja; viņš izgāja ārā no pilsētas uz Bētaniju un palika tur pa nakti. Rīta agrumā ejot uz pilsētu, viņš sajuta izsalkumu, un, ieraudzījis ceļmalā vīģes koku, viņš piegāja tam klāt, bet, neatradis uz tā nekā cita kā vien lapas, viņš tam sacīja: “Lai nemūžam uz tevis vairs neienākas neviens auglis!” Un vīģes koks tūlīt nokalta. Mācekļi, to redzēdami, brīnījās: “Kā gan vīģes koks tā uzreiz nokalta?” Jēzus tiem atbildēja: “Patiesi es jums saku: ja jums būtu ticība un jūs nešaubītos, tad jūs ne vien tā varētu darīt ar vīģes koku, bet jūs varētu sacīt šim kalnam: celies un meties jūrā! – un tas notiktu. Visu, ko vien savās lūgšanās jūs ticībā lūgsiet, jūs saņemsiet.” Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru. Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs. Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt. Klausieties citu līdzību! Reiz kāds nama saimnieks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats aizceļoja. Kad pienāca augļu ienākšanās laiks, viņš aizsūtīja savus kalpus pie vīnkopjiem, lai tie saņemtu no viņiem augļus. Vīnkopji, sagrābuši šos kalpus, citus piekāva, citus nosita, vēl citus nomētāja akmeņiem. Tad viņš sūtīja citus kalpus, vairāk nekā iepriekš, taču arī ar tiem viņi darīja tāpat. Tad nama saimnieks sūtīja pie tiem savu dēlu, domādams: no mana dēla tie taču kaunēsies. Bet vīnkopji, viņa dēlu ieraudzījuši, runāja savā starpā: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu – un mantojums būs mūsu. Un, viņu sagrābuši, tie izmeta viņu ārā no vīnadārza un nonāvēja. Kad atnāks vīnadārza saimnieks, ko viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?” Tie atbildēja: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nonāvēs un izdos vīnadārzu citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus laikus.” Tad Jēzus tiem jautāja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos? – Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni; tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs. – Tādēļ es jums saku: Dieva valstība jums tiks atņemta un atdota pagāniem, kas nesīs augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.” Virspriesteri un farizeji, dzirdēdami viņa līdzības, saprata, ka viņš runājis par tiem. Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti. Jēzus tiem atkal runāja līdzībās: “Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas. Viņš sūtīja savus kalpus paziņot aicinātajiem par kāzām, bet tie negribēja nākt. Viņš sūtīja vēl citus kalpus, likdams teikt aicinātajiem: redzi, mans mielasts ir sagatavots, mani vērši un nobaroti teļi jau ir nokauti, un viss ir gatavs, nāciet uz kāzām! Taču tie nelikās ne zinis un aizgāja – cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās. Bet pārējie, satvēruši viņa kalpus, par tiem ņirgājās un tos nonāvēja. Ķēniņš sadusmojās un nosūtīja savu karaspēku iznīcināt šos slepkavas un nodedzināt viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzām viss ir sagatavots, bet aicinātie nebija cienīgi; ejiet pa apkārtējiem ceļiem un aiciniet kāzās visus, ko vien sastopat! Kalpi izgāja uz ceļiem un atveda visus, ko vien sastapa, gan ļaunus, gan labus; un kāzu nams bija pilns mielasta viesiem. Tad ķēniņš iegāja savus viesus aplūkot un ieraudzīja tur kādu cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drēbēs. Ķēniņš tam jautāja: mans draugs, kā tu esi šeit ieradies bez kāzu drēbēm? – Bet tas klusēja. Tad ķēniņš sacīja kalpiem: sasieniet viņam kājas un rokas un izmetiet viņu ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana. Jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.” Tad farizeji aizgāja un apspriedās, ka Jēzu vajadzētu pieķert kādā vārdā. Tie sūtīja pie viņa savus mācekļus kopā ar Hēroda piekritējiem, un tie jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu Dieva ceļus māci patiesībā un nelokies neviena priekšā, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni; saki mums – kā tu domā, vai ir atļauts dot cēzaram nodevas vai ne?” Jēzus, noprazdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Ko jūs mani izaicināt, jūs liekuļi? Parādiet man naudu, ko maksājat nodevās.” Tie atnesa viņam denāriju. Tad viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie viņam atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Tie izbrīnījās par dzirdēto un, viņu atstājuši, aizgāja. Tajā pašā dienā atnāca pie viņa saduķeji, kas apgalvoja, ka augšāmcelšanās neesot. Tie viņu izjautāja: “Skolotāj, Mozus ir sacījis: ja kāds nomirst, būdams bez bērniem, lai viņa brālis apprec viņa sievu un dod savam brālim pēcnācējus. – Pie mums, redzi, bija septiņi brāļi, pirmais apprecējās un nomira, neatstājis pēcnācējus, un viņa sieva palika viņa brālim. Tāpat notika arī otrajam un trešajam – un tā līdz pat septītajam. Visbeidzot nomira arī sieva. Tad nu kuram no septiņiem viņa piederēs pēc augšāmcelšanās, jo tā taču tiem visiem bijusi sieva?” Jēzus tiem atbildēja: “Jūs maldāties, nesaprazdami ne Rakstus, ne Dieva spēku. Jo tie, kas augšāmcēlušies, nedz prec, nedz tiek precēti, bet ir kā eņģeļi debesīs. Vai tad jūs neesat lasījuši, ko Dievs jums teicis par mirušo augšāmcelšanos? Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs! – Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” Ļaužu pūlis, to dzirdot, bija pārsteigts par viņa mācību. Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus. Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?” Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. – Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt. Tad Jēzus uzrunāja ļaužu pūli un savus mācekļus, sacīdams: “Mozus krēslā ir apsēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, pildiet un turiet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās pakustināt. Tie visu dara, lai izrādītos cilvēkiem, – tie darina aizvien platākus savus filaktērijus un lielākus pušķus pie saviem tērpiem. Tiem patīk mielastos un sinagogās ieņemt goda vietas un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un dzirdēt, ka cilvēki viņus sauc par rabi. Bet jūs nesauciet sevi par rabi, jo viens ir jūsu Skolotājs, bet jūs visi esat brāļi. Nesauciet arī nevienu virs zemes par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Nesauciet sevi arī par skolotājiem, jo vienīgi Kristus ir jūsu skolotājs. Bet lielākais no jums būs jūsu kalps. Kas pats paaugstināsies, tiks pazemināts; un, kas pats sevi pazeminās, tiks paaugstināts. Bet vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; paši jūs neejat iekšā un neļaujat ieiet tiem, kas nāk. Vai! Jums rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs izrijat atraitņu namus un ilgi lūdzat Dievu, lai ļaudīm izrādītos. Par to jūs saņemsiet visbargāko sodu. dažos manuskriptos šis pants nav iekļauts Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs braukājat apkārt pa jūru un sauszemi, lai kādu pievērstu ticībai, un, kad tas noticis, jūs padarāt viņu par elles dēlu, divtik ļaunāku nekā jūs paši. Vai! jums, aklie ceļa vadoņi, jūs, kas mēdzat sacīt: ja kāds zvēr pie tempļa, tas nav nekas, bet, ja kāds zvēr pie tempļa zelta, tad tas jāpilda. Aklie stulbeņi! Kas tad ir lielāks – zelts vai templis, kas svētī zeltu? Jūs sakāt: ja kāds zvēr pie altāra, tas nav nekas, bet, ja kāds zvēr pie upurdāvanas, kas ir uz altāra, tad tas jāpilda. Aklie! Kas tad ir lielāks – upurdāvana vai altāris, kas upurdāvanu svētī? Kas zvēr pie altāra, zvēr pie visa, kas uz tā atrodas. Un, kas zvēr pie tempļa, zvēr pie tā un visa, kas tur mīt. Kas zvēr pie debesīm, zvēr pie Dieva troņa un pie tā, kas tajā sēž. Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet atmetat to, kas svarīgākais bauslībā – taisnīgu tiesu, žēlsirdību un ticību; šo jums vajadzēja darīt un arī to otru neatmest! Aklie ceļa vadoņi! Jūs knišļus izkāšat, bet kamieļus norijat! Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs šķīstījat biķera un šķīvja ārpusi, bet iekšpuse ir pilna laupītkāres un izlaidības. Aklo farizej! Šķīstī vispirms biķera iekšpusi, tad arī ārpuse būs tīra. Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs esat līdzīgi nobalsinātām kapenēm, kas no ārpuses izskatās skaistas, bet no iekšpuses pilnas miroņu kauliem un visādām nešķīstībām. Tāpat arī jūs – no ārpuses jūs cilvēkiem rādāties taisni, bet savā iekšienē jūs esat pilni liekulības un ļaundarības. Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs ceļat kapenes praviešiem un izrotājat kapu pieminekļus taisnajiem. Jūs sakāt: ja mēs dzīvotu mūsu tēvu laikā, mēs nebūtu līdzvainīgi praviešu asinsizliešanā. Tā jūs apliecināt, ka esat praviešu slepkavu bērni, un savu tēvu mēru piepildāt līdz galam. Jūs čūskas! Odžu dzimums! Kā jūs izbēgsiet no elles soda? Tādēļ, redzi, es sūtu pie jums praviešus, gudros un rakstu mācītājus; vienus jūs slepkavosiet, citus sitīsiet krustā, vēl citus šaustīsiet savās sinagogās un, tos vajādami, dzīsiet no pilsētas uz pilsētu. Tā pār jums nāks visas taisno asinis, kas virs zemes izlietas, – no taisnā Ābela asinīm līdz Zeharjas, Berehja dēla, asinīm, ko jūs nonāvējāt starp templi un altāri. Patiesi es jums saku: tas viss nāks pār šo paaudzi! Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži es gribēju sapulcināt vienkopus tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams jums ir atstāts izpostīts un pamests. Un es jums saku: jūs vairs neredzēsiet mani līdz tam, tiekams jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā!” Jēzus izgāja no tempļa un devās projām. Tad mācekļi gāja pie viņa, lai norādītu uz tempļa būvēm. Bet viņš sacīja: “Vai jūs visu šo redzat? Patiesi es jums saku: te akmens uz akmens netiks atstāts, kas netiktu nopostīts.” Kad viņš sēdēja Olīvkalnā, mācekļi gāja pie viņa atsevišķi un jautāja: “Saki mums, kad tas notiks, un kāda būs tavas atnākšanas un laika piepildījuma zīme?” Jēzus tiem atbildēja: “Pielūkojiet, ka jūs kāds nepieviļ, jo daudzi nāks manā vārdā un sacīs: es esmu Kristus, – un tie pievils daudzus. Jūs dzirdēsiet karu troksni un vēstis par kariem, bet pielūkojiet, ka jūs neuztrauktos: jo tam tā jānotiek, bet tas vēl nav gals. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs bads un dažviet zemestrīces; bet tas viss būs tikai dzemdību sāpju sākums. Tad tie jūs nodos, lai mocītu un nonāvētu, un jūs būsiet visās tautās ienīsti mana vārda dēļ. Tad daudzi kritīs apgrēcībā un viens otru nodos un viens otru nīdīs. Un daudzi viltus pravieši celsies un daudzus pievils, un, tādēļ ka ļaundarība vairosies, mīlestība daudzos atdzisīs. Bet, kas izturēs līdz galam, tas tiks izglābts. Un šis Valstības evaņģēlijs tiks pasludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals. Bet, kad jūs redzēsiet svētā vietā izpostīšanas negantību, kā caur pravieti Daniēlu ir pasludināts – kas to lasa, lai saprot, – tad tie, kas ir Jūdejā, lai bēg kalnos. Kas ir uz jumta, lai nekāpj lejā paņemt kaut ko no sava nama. Un, kas ir uz lauka, lai negriežas atpakaļ paņemt savas drēbes. Bet vai! grūtniecēm un zīdītājām tajās dienās! Un lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemā vai sabatā. Tādas bēdas nav bijušas kopš pasaules iesākuma līdz pat šim laikam un nekad arī nebūs. Ja šīs dienas netiktu saīsinātas, neviens dzīvais neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas. Ja kāds jums tad sacīs: redzi, te ir Kristus, redzi, tur – neticiet! Jo celsies viltus kristi un viltus pravieši un rādīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas iespējams, arī izredzētos. Redzi, es jums to esmu pateicis jau iepriekš. Ja tie jums sacīs: redzi, viņš ir tuksnesī, – tad neejiet ārā; redzi, viņš ir kambaros, – tad neticiet. Jo, kā zibens nozibsnī austrumos un atplaiksnī līdz pat rietumiem, tāda būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, kur maita, tur salido ērgļi. Bet tūlīt pēc šīm bēdu dienām saule aptumšosies un mēness nedos sava spožuma, zvaigznes kritīs no debesīm, un debesu spēki tiks satricināti. Tad Cilvēka Dēla zīme atspīdēs debesīs, un visas tautas virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam uz debess padebešiem ar lielu varenību un godību. Viņš izsūtīs savus eņģeļus ar varenu bazūnes skaņu, un tie sapulcinās vienkopus viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debesu gala līdz otram. Mācieties līdzību no vīģes koka: kad tā zars pilns sulas un raisa lapas, jūs zināt, ka vasara ir tuvu. Tā arī jūs, kad jūs visu šo redzēsiet, ziniet: viņš ir tuvu pie durvīm. Patiesi es jums saku: šī paaudze nezudīs, tiekams tas viss notiks. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Bet to dienu vai stundu neviens nezina – nedz eņģeļi debesīs, nedz Dēls, vienīgi Tēvs. Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā; jo, kā bija tajās dienās pirms plūdiem – tie rija un plītēja, precējās un tika precēti, līdz Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, līdz sākās plūdi un aizrāva visus – tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā. Tad divi būs uz lauka – vienu paņems, otru pametīs; divas mals maltuvē – vienu paņems, otru pametīs. Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāks. Bet to saprotiet: ja nama saimnieks zinātu, kurā sardzes stundā zaglis nāks, viņš paliktu nomodā un neļautu tam ielauzties savā namā. Tādēļ esiet arī jūs gatavībā, jo Cilvēka Dēls nāks tajā stundā, kad jūs negaidāt. Kurš tad ir tas uzticamais un saprātīgais kalps, ko kungs iecels pār saviem kalpotājiem izdalīt tiem barību laikus? Laimīgs tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām. Patiesi es jums saku: viņš to iecels pārvaldīt visu savu īpašumu. Bet, ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans kungs kavējas nākt, – un sāks sist savus līdzbiedrus, un ēdīs un dzers ar plītniekiem, tad šī kalpa kungs nāks tajā dienā, kad tas negaidīs, un tajā stundā, kad nezinās, un pāršķels viņu pušu un liks viņa daļu ar liekuļiem. Tur būs vaimanas un zobu griešana. Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini. Piecas no tām bija nesaprātīgas un piecas saprātīgas. Nesaprātīgās, ņemdamas savus lukturus, nepaņēma līdzi eļļu. Bet saprātīgās saviem lukturiem paņēma līdzi arī eļļu traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū atskanēja skaļi saucieni: redzi, līgavainis nāk! Izejiet viņu sagaidīt! Tad visas desmit jaunavas uzcēlās un sagatavoja savus lukturus. Nu nesaprātīgās lūdza saprātīgajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet saprātīgās atbildēja: nē! Tā nepietiks ne mums, ne jums. Labāk ejiet pie tirgotājiem un nopērciet sev. Kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis, un tās, kuras bija gatavas, iegāja līdz ar viņu kāzu namā, un durvis tika aizslēgtas. Vēlāk atnāca arī pārējās jaunavas un sauca: kungs, kungs, atver mums! Bet viņš tām atbildēja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu! – Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu. Tas ir tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas pasauca savus kalpus un nodeva tiem savu mantu. Vienam viņš iedeva piecus talantus, otram divus, vēl kādam vienu, katram pēc viņa spējām. Pēc tam viņš aizceļoja. Tūlīt tas, kas bija saņēmis piecus talantus, laida tos darbā un nopelnīja vēl piecus. Tāpat arī tas, kam bija divi, nopelnīja vēl divus. Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgājis apraka to zemē un paslēpa sava kunga naudu. Pēc ilga laika šo kalpu kungs atgriezās un pieprasīja tiem norēķinu. Tad ieradās tas, kas bija saņēmis piecus talantus, viņš atnesa vēl otrus piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl piecus. Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! Un arī tas, kam bija divi talanti, atnāca, sacīdams: kungs, tu iedevi man divus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl divus. Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! Atnāca arī tas, kam bija viens talants, un sacīja: es zinu, ka tu esi bargs cilvēks, tu pļauj, kur neesi sējis, un savāc, kur neesi kaisījis, tādēļ es bailēs aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Redzi, ņem, kas tev pieder. Tad viņa kungs tam atbildēja: nelietīgais un slinkais kalps, tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis! Tev vajadzēja dot manu naudu augļotājiem, tad es pārnācis dabūtu atpakaļ savu naudu ar peļņu. Atņemiet viņam talantu un dodiet tam, kam ir desmit, jo tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Bet nederīgo kalpu izmetiet ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana. Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs savā godības tronī un visas tautas tiks savestas viņa priekšā. Viņš tās šķirs, kā gans nošķir avis no āžiem, un nostādīs avis sev pa labo roku, bet āžus pa kreiso. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labi: jūs, mana Tēva svētītie, nāciet, iemantojiet Valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas! Jo es biju izsalcis, un jūs devāt man ēst; es biju izslāpis, un jūs devāt man dzert; es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt. Es biju kails, un jūs mani apģērbāt, es biju slims, un jūs mani apraudzījāt, es biju cietumā, un jūs nācāt pie manis. Tad taisnie viņam jautās: Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu un esam devuši ēst? Vai izslāpušu un esam devuši dzert? Kad mēs esam tevi redzējuši kā svešinieku un uzņēmuši? Vai kailu un esam apģērbuši? Kad mēs esam tevi redzējuši slimu vai cietumā un esam nākuši pie tevis? Un Ķēniņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši. Tad viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: ejiet prom no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sagatavota velnam un viņa eņģeļiem! Jo es biju izsalcis, un jūs nedevāt man ēst, es biju izslāpis, un jūs nedevāt man dzert. Es biju svešinieks, un jūs mani neuzņēmāt. Es biju kails, un jūs mani neapģērbāt; es biju slims un cietumā, bet jūs mani neapraudzījāt. Tad arī tie viņam jautās: Kungs, kad mēs tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai kailu, vai slimu, vai cietumā un neesam tev kalpojuši? Viņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs neesat man darījuši, un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.” Kad Jēzus visu to bija pateicis, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashas svētki un Cilvēka Dēls tiks nodots krustā sišanai.” Tad sanāca kopā virspriesteri un tautas vecajie augstā priestera Kajafas pilī. Tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu sagūstīt un nonāvēt; tie sacīja: “Svētkos ne, lai tautā neceļas nemiers.” Kad Jēzus bija Bētanijā spitālīgā Sīmaņa namā un bija apsēdies, pie viņa pienāca kāda sieviete ar ļoti dārgu svaidāmo eļļu alabastra trauciņā un izlēja to pār viņa galvu. Mācekļi, to redzēdami, bija neapmierināti un sacīja: “Kādēļ tāda izšķērdība? Šo eļļu varēja pārdot par dārgu maksu un naudu atdot nabagiem!” Jēzus, to noprazdams, viņiem sacīja: “Kādēļ jūs viņai pārmetat? Viņa man ir darījusi labu darbu. Nabagi būs vienmēr pie jums, bet es nebūšu vienmēr. Izliedama šo eļļu pār manu miesu, viņa to darījusi manis apbedīšanai. Patiesi es jums saku: kur vien visā pasaulē tiks sludināts šis evaņģēlijs, tur tiks stāstīts viņai par piemiņu, ko viņa ir darījusi.” Tad viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda Iskariots, aizgāja pie virspriesteriem un jautāja: “Ko jūs esat ar mieru man dot? Es jums viņu nodošu.” Un tie nosprieda viņam dot trīsdesmit sudraba naudas gabalus. Kopš šā brīža viņš meklēja izdevību, lai Jēzu nodotu. Pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi atnāca pie Jēzus un jautāja: “Kur tu gribi, lai mēs sagatavojam tev Pashas mielastu?” Viņš tiem teica: “Ejiet uz pilsētu pie viena cilvēka un sakiet viņam: Skolotājs saka: mans laiks ir klāt, pie tevis es kopā ar saviem mācekļiem turēšu Pashas mielastu.” Tad mācekļi darīja tā, kā Jēzus tiem bija licis, un sagatavoja Pashas mielastu. Kad iestājās vakars, viņš apsēdās kopā ar tiem divpadsmit. Tiem ēdot, viņš teica: “Patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos.” Ļoti noskumuši, tie viens pēc otra jautāja: “Kungs, taču ne es?” Bet viņš tiem atbildēja: “Kas ar mani reizē mērc savu roku bļodā, tas mani nodos. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par viņu ir rakstīts, bet vai! tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu bijis labāk nepiedzimt.” Un viņa nodevējs Jūda jautāja: “Skolotāj, taču ne es?” Viņš tam atbildēja: “Tu to teici.” Mielasta laikā Jēzus ņēma maizi, svētīja, lauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa.” Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: “Dzeriet visi no tā, tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Es jums saku: es vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad es kopā ar jums to no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.” Tad, pateicības dziesmu nodziedājuši, viņi devās uz Olīvkalnu. Jēzus tiem sacīja: “Jūs visi šonakt manis dēļ apgrēkosieties, jo ir rakstīts: es sitīšu ganu, un avju ganāmpulks tiks izklīdināts. – Bet pēc savas augšāmcelšanās es pirms jums noiešu uz Galileju.” Tad Pēteris viņam sacīja: “Pat ja visi tevis dēļ apgrēkosies, es nemūžam neapgrēkošos.” Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šajā naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Bet Pēteris viņam sacīja: “Pat ja man būtu jāmirst līdz ar tevi, es tevi nekad nenoliegšu!” Tāpat runāja arī visi pārējie mācekļi. Tad Jēzus kopā ar saviem mācekļiem nonāca vietā, ko sauc Getzemene, un sacīja: “Sēdieties tepat, kamēr es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.” Viņš ņēma līdzi Pēteri un abus Zebedeja dēlus. Tad viņš sāka bēdāties un baiļoties. Viņš tiem sacīja: “Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet ar mani nomodā!” Un, nedaudz tālāk pagājis, viņš krita uz sava vaiga un lūdza: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām! Tomēr ne kā es gribu, bet kā tu.” Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un atrada tos guļam, un sacīja Pēterim: “Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā! Gars ir apņēmīgs, bet miesa vāja.” Vēl otrreiz viņš aizgāja un lūdza: “Mans Tēvs! Ja šis biķeris man nevar iet garām, lai man tas nebūtu jādzer, tad lai notiek tavs prāts.” Un, vēlreiz pienākdams, viņš tos atrada guļam, jo tiem acis lipa ciet. Tos atstājis, viņš vēl trešo reizi gāja un lūdza ar tiem pašiem vārdiem. Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un sacīja: “Vai jūs vēl aizvien guļat?! Redzi, tā stunda ir klāt! Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās! Celieties, ejam! Redzi, mans nodevējs nāk.” Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un kopā ar viņu liels ļaužu pūlis ar zobeniem un nūjām, virspriesteru un tautas vecajo sūtīts. Bet viņa nodevējs bija norunājis ar tiem zīmi. Viņš sacīja: “Kuru es noskūpstīšu, tas ir viņš, ņemiet viņu ciet.” Viņš tūdaļ devās pie Jēzus un teica: “Esi sveicināts, Rabi!” – un viņu noskūpstīja. Jēzus viņam sacīja: “Draugs, kādēļ tu esi šeit?” Tad tie pienāca klāt, satvēra Jēzu un apcietināja. Un, redzi, kāds no tiem, kas bija kopā ar Jēzu, sniedzās pēc zobena un, to izvilcis, cirta virspriestera kalpam un nocirta tam ausi. Tad Jēzus tam sacīja: “Liec savu zobenu atpakaļ vietā, jo ikviens, kas zobenu pacels, no zobena ies bojā. Vai tad tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk kā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad Raksti piepildītos, ka tam tā ir jānotiek?” Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pūli: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Katru dienu es sēdēju templī mācīdams, un tad jūs mani neņēmāt ciet. Bet nu viss noticis tā, lai praviešu Raksti piepildītos!” Tad visi mācekļi viņu atstāja un aizbēga. Tie, kas Jēzu apcietināja, aizveda viņu pie augstā priestera Kajafas; tur bija sapulcējušies arī rakstu mācītāji un vecajie. Bet Pēteris viņam sekoja no tālienes līdz augstā priestera pagalmam, tur iegājis, viņš apsēdās kopā ar sargiem, lai redzētu, kā viss beigsies. Virspriesteri un viss sinedrijs meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai viņu nonāvētu, bet neatrada, lai gan daudzi nāca un nepatiesi liecināja. Visbeidzot atnāca divi un teica: “Viņš sacīja: es varu nojaukt Dieva templi un trijās dienās no jauna to uzcelt.” Tad piecēlās augstais priesteris un viņam sacīja: “Vai tu neatbildēsi neko uz to, ko tie liecina pret tevi?” Bet Jēzus klusēja. Tad augstais priesteris viņam sacīja: “Es zvērinu tevi pie dzīvā Dieva, saki mums: vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Jēzus tam atbildēja: “Tu pats to saki. Bet es jums saku: kopš šā brīža jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuvarenā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” Tad augstais priesteris pārplēsa savas drēbes un teica: “Viņš zaimo! Kam mums vēl liecinieku? Redzi, tagad jūs šo zaimošanu esat dzirdējuši. Kā jūs domājat?” Tie atbildēja: “Viņš sodāms ar nāvi.” Tie spļāva viņam sejā, sita viņu un pļaukāja, sacīdami: “Pravieto mums, Kristu, kurš tev iesita?” Bet Pēteris sēdēja pagalmā. Tad pienāca kāda kalpone un teica: “Arī tu biji ar to galilejieti Jēzu.” Bet viņš visu priekšā liedzās: “Es nesaprotu, ko tu runā.” Kad viņš bija izgājis vārtos, viņu ieraudzīja kāda cita kalpone un sacīja tiem, kas tur bija: “Šis bija kopā ar Jēzu, Nācarieti.” Viņš atkal liedzās, zvērēdams: “Es to cilvēku nepazīstu!” Pēc brīža tie, kas tur stāvēja, pienāca klāt un Pēterim sacīja: “Patiešām arī tu esi viens no viņiem, jo tava valoda nodod tevi.” Tad viņš sāka lādēties un zvērēt: “Es to cilvēku nepazīstu!” Un tūlīt gailis iedziedājās. Pēteris atcerējās vārdus, ko Jēzus bija sacījis: “Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Izgājis ārā, viņš rūgti raudāja. Agri no rīta visi virspriesteri un tautas vecajie pieņēma lēmumu Jēzu nonāvēt; sasējuši Jēzu, viņi nodeva to zemes pārvaldniekam Pilātam. Kad Jūda, viņa nodevējs, redzēja, ka Jēzus notiesāts uz nāvi, viņš, sirdsapziņas mocīts, aiznesa atpakaļ virspriesteriem un vecajiem trīsdesmit sudraba gabalus, sacīdams: “Esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis.” Bet tie atbildēja: “Kāda mums gar to daļa, skaties pats.” Jūda, nometis naudu templī, aizgāja un pakārās. Virspriesteri paņēma naudu un sacīja: “Nav atļauts to likt tempļa ziedojumu lādē, jo tā ir asins nauda.” Tad tie nolēma par šo naudu nopirkt podnieka tīrumu, kur apglabāt svešiniekus. Tādēļ šo tīrumu sauc par Asins tīrumu līdz pat šai dienai. Tad arī piepildījās, ko Kungs caur pravieti Jeremiju ir sacījis: un tie saņēma trīsdesmit sudraba naudas gabalus, maksu, ko Israēla bērni bija noteikuši par viņu, un atdeva to par podnieka tīrumu, kā Kungs man bija pavēlējis. Tad Jēzus tika atvests pārvaldnieka priekšā, un tas viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus teica: “Tu to saki.” Bet uz apsūdzībām, ko pret viņu cēla virspriesteri un vecajie, viņš neatbildēja nekā. Tad Pilāts viņam sacīja: “Vai tu nedzirdi, kā tie tevi apsūdz?” Uz to Jēzus neatbildēja ne vārda, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās. Pārvaldniekam bija paradums uz svētkiem atlaist vienu apcietināto, to, kuru ļaužu pūlis vēlējās. Tobrīd viņam cietumā bija kāds sevišķi pazīstams noziedznieks, vārdā Baraba. Kad ļaudis sapulcējās, Pilāts tiem jautāja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Pilāts saprata, ka tie viņu bija nodevuši skaudības dēļ. Bet, kad Pilāts sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja viņam ziņu: “Nenodari neko šim taisnajam, es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ.” Bet virspriesteri un vecajie pārliecināja ļaužu pūli, lai tie lūdz atlaist Barabu, bet Jēzu lai nodod nāvē. Tad pārvaldnieks jautāja ļaudīm: “Kuru no šiem diviem jūs gribat, lai es jums atlaižu?” Tie sauca: “Barabu.” Pilāts jautāja tiem: “Ko lai es daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Tie visi sauca: “Lai viņu sit krustā!” Viņš jautāja: “Ko gan viņš sliktu darījis?” Tad tie kliedza vēl skaļāk: “Lai sit krustā!” Kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar panākt, bet troksnis top arvien lielāks, viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu pūļa priekšā, teikdams: “Es esmu nevainīgs pie šā taisnā asinīm, skatieties jūs paši.” Visi ļaudis sauca: “Viņa asinis lai ir uz mums un mūsu bērniem!” Tad Pilāts tiem atlaida Barabu, bet Jēzu nodeva šaustīt un sist krustā. Pilāta karavīri aizveda Jēzu uz pārvaldnieka pili. Jēzum apkārt sapulcējās visa sardzes nodaļa. Tie viņu izģērba un aplika viņam purpura apmetni. Nopinuši ērkšķu vainagu, tie uzlika viņam to galvā, deva viņam niedri labajā rokā un, mezdamies viņa priekšā ceļos, viņu izsmēja: “Esi sveicināts, jūdu Ķēniņ!” Tie spļāva uz viņu, ņēma niedri un sita viņam pa galvu. Kad tie bija par viņu izņirgājušies, tie novilka viņam apmetni un apvilka viņa paša drēbes, un aizveda viņu, lai sistu krustā. Ejot ārā, tie satika kādu vīru no Kirēnes, vārdā Sīmanis. Viņi piespieda to nest Jēzus krustu. Nonākuši tajā vietā, ko sauc par Golgātu – kas nozīmē Galvaskausa vieta –, tie deva viņam vīnu, sajauktu ar žulti; viņš pagaršoja to, bet negribēja dzert. Kad tie bija viņu piesituši krustā, tie izdalīja viņa drēbes, mezdami par tām kauliņus. Tad tie apsēdās turpat un viņu apsargāja. Virs viņa galvas tie piestiprināja uzrakstu par viņa vainu: “Šis ir Jēzus, jūdu Ķēniņš.” Tad divi laupītāji kopā ar viņu tika piesisti krustā, viens viņam pa labo, otrs pa kreiso roku. Bet tie, kas gāja garām, zaimoja viņu, galvu grozīdami, un teica: “Tu, tempļa nojaucējs un uzcēlējs trijās dienās! Glāb nu pats sevi; ja tu esi Dieva Dēls, kāp zemē no krusta!” Tāpat arī virspriesteri līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem ņirgājās par viņu: “Citus viņš glāba, bet pats sevi nevar izglābt. Ja viņš ir Israēla ķēniņš, lai nokāpj tagad zemē no krusta, un mēs viņam ticēsim. Viņš paļāvās uz Dievu; lai Dievs viņu tagad izglābj, ja grib. Viņš taču sacīja: es esmu Dieva Dēls.” Tāpat arī laupītāji, kas kopā ar viņu bija krustā sisti, zaimoja viņu. Tumsa pārklāja zemi no sestās līdz devītajai stundai, un pēc šīm trim stundām Jēzus sauca skaļā balsī: “Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” Tas nozīmē: “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!” Daži no tiem, kas tur stāvēja, to dzirdēdami, sacīja: “Šis sauc Eliju!” Tad kāds no viņiem, pieskrējis klāt un paņēmis sūkli, iemērca to etiķī un, uzspraudis to uz niedres, sniedza viņam padzerties. Bet pārējie teica: “Pag, redzēsim, vai Elija nāks viņu glābt.” Tad Jēzus atkal iekliedzās skaļā balsī un nomira. Un, redzi, tempļa priekškars tika pārplēsts divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja un klintis sašķēlās. Kapi tika atdarīti un daudzu svēto miesas, kas dusēja, augšāmceltas. Tie izgāja no kapiem pēc viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un daudziem parādījās. Bet centurions un tie, kas kopā ar viņu sargāja Jēzu, redzēdami zemestrīci un visu, kas notiek, ļoti sabijās un teica: “Patiesi šis bija Dieva Dēls!” Tur bija arī daudz sieviešu, kas skatījās no tālienes. Viņas bija sekojušas Jēzum no Galilejas un viņam kalpojušas. Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Zebedeja dēlu māte. Vakaram iestājoties, atnāca kāds bagāts cilvēks no Arimatejas, vārdā Jāzeps, kas arī bija Jēzus māceklis. Tas devās pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas. Pilāts pavēlēja tās viņam atdot. Jāzeps, paņēmis Jēzus miesas, ietina tās tīrā linu audeklā un ielika savā jaunajā kapā, kas bija izcirsts klintī, un, aizvēlis kapa ieejai priekšā lielu akmeni, aizgāja. Turpat bija arī Marija Magdalēna un otra Marija; tās sēdēja pretim kapam. Nākamajā dienā pēc sagatavošanas dienas virspriesteri un farizeji sanāca pie Pilāta. Viņi sacīja: “Kungs, mēs atcerējāmies, ka šis krāpnieks, kad vēl bija dzīvs, sacīja: pēc trim dienām es augšāmcelšos. Tādēļ pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka viņa mācekļi neatnāk un neizzog viņu un nestāsta ļaudīm, ka viņš augšāmcēlies no mirušajiem; šī pēdējā krāpšana būs ļaunāka par iepriekšējo.” Pilāts tiem teica: “Jums ir sargi, ejiet un sargājiet, kā paši zināt.” Viņi aizgāja un drošības dēļ apzīmogoja kapa akmeni un pielika sargus. Pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu aplūkot. Un, redzi, notika liela zemestrīce, un Kunga eņģelis nāca no debesīm, pienācis novēla akmeni un apsēdās uz tā. Viņa izskats bija kā zibens un drēbes baltas kā sniegs. Sargi drebēja no bailēm un bija kā miruši. Tad eņģelis uzrunāja sievietes: “Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, viņa šeit nav, jo viņš ir augšāmcēlies, kā viņš bija sacījis. Nāciet, skatiet to vietu, kur viņš tika guldīts. Un steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Redzi, viņš pirms jums noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsiet. Redzi, es jums to jau esmu teicis.” Tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem. Pēkšņi tām pretī nāca Jēzus, sacīdams: “Esiet sveicinātas!” Viņas pienāca klāt, apkampa viņa kājas un viņu pielūdza. Tad Jēzus tām sacīja: “Nebīstieties! Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs.” Sievietēm aizejot, daži sargi devās uz pilsētu paziņot virspriesteriem visu, kas bija noticis. Un virspriesteri, sanākuši kopā ar vecajiem, nosprieda dot kareivjiem daudz naudas un viņiem teica: “Sakiet, ka viņa mācekļi atnāca naktī, kad gulējāt, un viņu izzaga. Un, ja tas nāks ausīs pārvaldniekam, tad mēs to pārliecināsim un jūs pasargāsim no nepatikšanām.” Kareivji paņēma naudu un darīja, kā bija mācīti. Un šis stāsts ir izplatīts jūdu vidū līdz pat šai dienai. Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija iesākums. Kā pravietis Jesaja ir rakstījis: redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas sagatavos tev ceļu; saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas! – tā Jānis bija tuksnesī un kristīja, un sludināja grēku nožēlas kristību grēku piedošanai. Pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un Jeruzālemes ļaudis, un viņi atzina savus grēkus, un Jānis tos kristīja Jardānas upē. Jānis bija ģērbies kamieļu vilnas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un savvaļas bišu medu. Un viņš sludināja: “Viens spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, tam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt viņa sandaļu siksnas. Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs Svētajā Garā.” Tajās dienās Jēzus atnāca no Galilejas Nācaretes, un Jānis viņu kristīja Jardānā. Un tūlīt, no ūdens izkāpdams, viņš ieraudzīja debesis atveramies un Svēto Garu kā balodi uz sevi nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” Un Gars viņu tūlīt aizdzina tuksnesī. Jēzus bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans viņu kārdināja; viņš bija kopā ar zvēriem, un eņģeļi viņam kalpoja. Bet, kad Jānis bija apcietināts, Jēzus atnāca uz Galileju un sludināja evaņģēliju, sacīdams: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir klāt. Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam!” Viņš, iedams gar Galilejas jūru, ieraudzīja Sīmani un viņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; viņi bija zvejnieki. Un Jēzus viņiem sacīja: “Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!” Un tūlīt tie atstāja tīklus un viņam sekoja. Pagājis mazliet tālāk, viņš ieraudzīja Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni; tie laivā tīklus lāpīja. Un viņš tos tūlīt aicināja. Un, tie savu tēvu Zebedeju ar algādžiem laivā atstājuši, aizgāja viņam līdzi. Iedami viņi nonāca Kapernaumā, un, tūlīt sabatā iegājis sinagogā, viņš mācīja. Ļaudis brīnījās par viņa mācību, jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, nevis kā rakstu mācītāji. Un tobrīd viņu sinagogā bija kāds cilvēks ar nešķīstu garu, un tas sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Jēzu, Nācarieti? Vai tu esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas tu esi – Dieva Svētais.” Un Jēzus to apsauca: “Apklusti un izej no viņa!” Un, to raustīdams un brēkdams skaļā balsī, nešķīstais gars no viņa izgāja. Tie visi pārbijās un sāka cits citu izprašņāt: “Kas tas ir? Vai jauna mācība, kurai ir vara? Pat nešķīstiem gariem viņš pavēl, un tie viņu paklausa.” Un tūlīt runas par viņu izplatījās visā Galilejas apgabalā. Un tūlīt, no sinagogas izgājuši, viņi kopā ar Jēkabu un Jāni nāca Sīmaņa un Andreja namā. Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja drudzī, un tie viņam tūlīt par to pateica. Piegājis viņš satvēra tās roku un to uzcēla, un drudzis tūlīt viņu atstāja, un viņa tiem kalpoja. Bet, kad vakars pienāca un saule bija norietējusi, pie viņa nesa visus neveselos un dēmonu apsēstos. Visa pilsēta bija sapulcējusies durvju priekšā. Un daudzus, kas sirga ar dažādām kaitēm, viņš darīja veselus un izdzina daudz dēmonu, un viņš neļāva dēmoniem runāt, jo tie viņu pazina. Un rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, viņš izgāja laukā un, nogājis kādā vientuļā vietā, lūdza Dievu. Bet Sīmanis un tie, kas ar viņu bija, steidzās viņu meklēt. Viņu atraduši, tie sacīja: “Visi tevi meklē.” Tad viņš tiem sacīja: “Iesim uz tuvējiem miestiem, ka arī tur es sludinu, jo tādēļ es esmu nācis.” Un viņš gāja, sludinādams viņu sinagogās, pa visu Galileju un izdzina dēmonus. Kāds spitālīgais atnāca pie viņa un, ceļos nometies, lūdza viņu: “Ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt.” Jēzus sirdī iežēlojās un, roku izstiepis, pieskārās tam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Līdzko viņš to bija pateicis, spitālība no tā pazuda, un tas tapa šķīsts. Tad Jēzus skarbā balsī to tūlīt raidīja prom un teica tam: “Pielūko, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un upurē par savu šķīstīšanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Bet tas izgājis sāka daudz stāstīt un izplatīt runas par to, kas noticis, tā ka Jēzus atklāti vairs nevarēja ienākt pilsētā. Bet viņš palika ārpus pilsētas vientuļās vietās, un no visām malām ļaudis nāca pie viņa. Pēc dažām dienām viņš atkal ieradās Kapernaumā, un ļaudis uzzināja, ka viņš ir namā. Tik daudz ļaužu sapulcējās, ka pat durvju priekšā vairs nebija vietas, un viņš runāja uz tiem. Te nāca četri vīri, kas nesa pie viņa kādu paralizēto. Kad ļaužu pūļa dēļ tie nevarēja viņam piekļūt, tie atsedza jumtu namam, kur viņš bija, un, jumtu uzplēsuši, nolaida gultu, kurā paralizētais gulēja. Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: “Dēls, tavi grēki tev ir piedoti.” Bet tur sēdēja daži rakstu mācītāji, un tie sprieda savās sirdīs: “Kā viņš tā runā? Viņš zaimo! Kurš cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” Un tūlīt Jēzus savā garā nomanīja, ka viņi sevī tā domā, un viņiem sacīja: “Kādēļ jūs tā spriežat savās sirdīs? Kas ir vieglāk – sacīt paralizētajam: tev tavi grēki ir piedoti! – vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā! – Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās!” Un viņš tūlīt piecēlās un, gultu paņēmis, izgāja ārā visu priekšā; un visi izbrīnījās un slavēja Dievu, sacīdami: “Neko tādu mēs vēl nekad neesam redzējuši!” Tad viņš atkal aizgāja pie jūras, un visi ļaudis nāca pie viņa, un viņš tos mācīja. Garām iedams, viņš ieraudzīja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitnīcas sēžam un tam sacīja: “Seko man!” Tad tas piecēlies gāja viņam līdzi. Reiz viņš apsēdās tā namā pie galda, un līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem tur sēdēja arī daudz muitnieku un grēcinieku, jo daudz tādu viņam sekoja. Kad rakstu mācītāji no farizeju vidus viņu redzēja ēdam kopā ar grēciniekiem un muitniekiem, tie jautāja viņa mācekļiem: “Kādēļ viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus, to dzirdējis, tiem sacīja: “Veseliem ārsta nevajag, bet gan slimajiem. Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” Jāņa mācekļi un farizeji gavēja. Daži nāca pie Jēzus un jautāja: “Kādēļ Jāņa un farizeju mācekļi gavē, bet tavi mācekļi negavē?” Tad Jēzus tiem sacīja: “Kā var kāzu viesi gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Kamēr līgavainis ir kopā ar tiem, tie nevar gavēt. Bet nāks dienas, kad līgavainis tiem tiks atņemts; tad tie gavēs tajā dienā. Neviens nešuj jauna auduma ielāpu uz vecām drēbēm, jo tad ielāps no tām noplīst – jaunais no vecā – un plīsums kļūst vēl lielāks. Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas maisos, citādi vīns maisu saplēš, un vīns un maisi iet bojā. Nē, jauns vīns lejams jaunos maisos.” Tad kādā sabatā viņš gāja caur labības lauku, un ceļā viņa mācekļi sāka plūkt vārpas. Farizeji viņam teica: “Redzi, kādēļ viņi sabatā dara, kas nav atļauts?” Un viņš tiem sacīja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad viņu spieda trūkums un kad viņš pats bija izsalcis un tie, kas ar viņu bija? Kā viņš iegāja Dieva namā augstā priestera Abjatāra laikā un ēda upurmaizes, kuras ļauts ēst tikai priesteriem, un deva arī tiem, kas bija ar viņu?” Tad viņš tiem teica: “Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ. Tātad Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.” Un viņš atkal iegāja sinagogā. Tur bija kāds cilvēks, kam bija paralizēta roka. Tie vēroja viņu, vai viņš sabatā to dziedinās, lai tad varētu viņu apsūdzēt. Un viņš sacīja cilvēkam ar paralizēto roku: “Celies un nostājies vidū!” Un viņš sacīja tiem: “Vai ir atļauts sabatā darīt labu vai ļaunu? Dzīvību glābt vai nonāvēt?” Bet tie cieta klusu. Un viņš, tos visapkārt dusmās uzlūkojis un par viņu cietsirdību noskumis, tam cilvēkam sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas roku izstiepa, un tā kļuva vesela. Farizeji, izgājuši laukā, tūlīt ar Hēroda piekritējiem apspriedās, kā viņu nodot nāvē. Bet Jēzus aizgāja ar saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas gāja viņam līdzi. Tāpat arī no Jūdejas, no Jeruzālemes, no Idūmejas un no Aizjardānas, no Tīras un Sidonas apkaimes daudz ļaužu, dzirdējuši, ko viņš dara, nāca pie viņa. Viņš saviem mācekļiem sacīja, lai tie viņam tur gatavībā laivu ļaužu pūļa dēļ, ka tie nespiestos virsū. Jo viņš daudzus darīja veselus; tādēļ tie, kam bija kādas kaites, lauzās viņam klāt, lai viņam pieskartos. Un nešķīstie gari, kad tie viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca: “Tu esi Dieva Dēls!” Un viņš tiem daudzkārt piedraudēja, lai tie viņu neatklāj. Tad viņš, uzkāpis kalnā, aicināja pie sevis tos, kurus pats gribēja, un tie nāca pie viņa. Un viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu ar viņu un viņš tos sūtītu sludināt, un tiem būtu vara izdzīt dēmonus. Un viņš iecēla: Sīmani, kam viņš deva vārdu Pēteris, un Jēkabu, Zebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un deva tiem vārdu Boanergi, tas ir, pērkona dēli, un Andreju, Filipu, Bartolomeju, Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Tadeju un Sīmani, kanaānieti, un Jūdu Iskariotu, kas viņu nodeva. Tad viņš devās uz mājām, un sanāca atkal ļaužu pūlis, tā ka viņi nevarēja pat maizi paēst. Un, kad savējie to dzirdēja, tie iznāca viņu apvaldīt, jo tie runāja: “Viņam nav prāta.” Un rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzālemes, runāja: “Viņā ir Belcebuls, – un: viņš izdzen dēmonus ar dēmonu valdnieka palīdzību.” Tos pieaicinājis, viņš runāja uz tiem līdzībās: “Kā var sātans izdzīt sātanu? Ja kāda valstība sašķeļas sevī, tad tāda valstība nevar pastāvēt. Un, ja kāds nams sašķeļas sevī, tad tāds nams nevar pastāvēt. Ja sātans saceļas pret sevi un sašķeļas, tad tas nevar pastāvēt, bet iet bojā. Bet neviens nevar ielauzties stipra vīra namā, lai izlaupītu tā mantu, pirms stiprais netiks sasiets; tikai tad tā namu varēs izlaupīt. Patiesi es jums saku: viss cilvēku dēliem tiks piedots – gan grēki, gan zaimi, lai cik tie būtu zaimojuši. Bet, kas pret Svēto Garu zaimos, tas nemūžam nesaņems piedošanu, bet būs vainīgs mūžīgā grēkā,” – jo viņi sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.” Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un, ārpusē nostājušies, sūtīja pie viņa, lai viņu pasauc. Ap viņu sēdēja ļaužu pūlis. Un tie viņam sacīja: “Redzi, tava māte un tavi brāļi, un tavas māsas ārpusē tevi meklē.” Un viņš tiem atbildēja: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Uzlūkojis ap sevi sēdošos, viņš sacīja: “Redzi, mana māte un mani brāļi. Kas dara Dieva gribu, tas ir mans brālis un māsa, un māte.” Un viņš atkal sāka mācīt pie jūras. Liels ļaužu pūlis pie viņa sapulcējās, tā ka viņš iekāpa laivā un apsēdās; un viņš bija jūrā, bet visi ļaudis jūras krastā. Viņš tos daudz mācīja līdzībās un savā mācībā tiem sacīja: “Klausieties! Redzi, sējējs izgāja sēt. Sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un to dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus; tā uzdīga un izauga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi.” Un viņš sacīja: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Kad viņš palika viens, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie viņa, izvaicāja viņu par līdzībām. Un viņš tiem sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumu, bet tiem, kas ārpusē, viss ir līdzībās, lai tie skatīdamies skatās, bet neredz un klausīdamies klausās, bet nesaprot, lai tie neatgriežas un tiem netiek piedots.” Un viņš tiem sacīja: “Jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas citas līdzības? Sējējs sēj vārdu. Vieni ir tie, kas ceļmalā, kuros vārdu iesēj, un, tikko viņi to dzird, nāk sātans un paņem prom viņos iesēto vārdu. Un citi kā sēkla, kas krīt akmenājā, tikko vārdu dzirdējuši, viņi ar prieku to uzņem, bet viņiem nav sakņu, un tie nav pastāvīgi. Kad nāk spaidi un vajāšanas vārda dēļ, viņi tūlīt apgrēkojas. Un tie, kas starp ērkšķiem sēti, vārdu dzird, bet laicīgās rūpes un bagātības viltus, un visas citas kārības uznāk un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs. Un ir tādi, kas sēti labā zemē, kas vārdu dzird un uzņem un nes augļus – cits trīsdesmitkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus un cits simtkārtīgus.” Un viņš tiem sacīja: “Vai tad gaismekli ienes, lai to liktu zem pūra vai zem gultas? Vai ne tādēļ, lai to liktu lukturī? Jo nav nekā apslēpta, kas nenāktu gaismā, un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Un viņš tiem sacīja: “Ievērojiet, ko dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums nomērīs un vēl pieliks klāt. Jo, kam ir, tam tiks dots, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.” Un viņš sacīja: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana. Zeme pati nes augļus: vispirms asnu, tad vārpu un tad graudu pilnu vārpu. Un, kad augļi ienākušies, viņš tūdaļ laiž sirpi darbā, jo pļaujas laiks ir klāt.” Un viņš runāja tālāk: “Ar ko lai salīdzinām Dieva valstību? Jeb kādā līdzībā lai to attēlojam? Tā līdzinās sinepju graudiņam, kas iesēts zemē; tā ir vismazākā no visām sēklām virs zemes, bet iesēta augtin aug un kļūst lielāka par visiem dārza augiem, un tai izaug lieli zari, kuru paēnā var ligzdot debesu putni.” Un daudz tādu līdzību viņš tiem sacīja, tā ka tie varēja klausīties. Viņš nerunāja ar tiem citādi kā vien līdzībās, bet saviem mācekļiem viņš visu atsevišķi izskaidroja. Tajā dienā, vakaram nākot, viņš tiem sacīja: “Celsimies pāri uz otru krastu.” Ļaužu pūli atlaiduši, tie devās ar laivu, kurā viņš bija, un vēl citas laivas viņam sekoja. Tad sacēlās liela vētra, un viļņi gāzās pāri laivai, tā ka laiva pildījās ar ūdeni. Viņš pats gulēja laivas galā uz spilvena. Un tie viņu modināja un sacīja: “Skolotāj, vai tev nerūp, ka ejam bojā?” Viņš piecēlies apsauca vēju un pavēlēja jūrai: “Klusu, rimsties!” Un vējš norima, un iestājās liels klusums. Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi? Vai jums vairs nav ticības?” Viņus pārņēma lielas bailes, un viņi cits citam sacīja: “Kas viņš tāds ir, ka pat vējš un jūra viņam paklausa?” Viņi nonāca viņpus jūras, Gerasas apgabalā. Kad viņš izkāpa no laivas, tūlīt viņu sastapa kāds nešķīsta gara apsēsts cilvēks, kas nāca no kapiem. Viņa miteklis bija kapos, un neviens viņu pat ar ķēdēm nespēja saistīt. Jo viņš bieži bija važām un ķēdēm saistīts, bet viņš sarāva ķēdes un salauza važas, un neviens nespēja viņu savaldīt. Naktīm un dienām viņš kapos un pakalnos kliedza un dauzīja sevi ar akmeņiem. Jēzu no tālienes ieraudzījis, viņš pieskrēja un metās viņa priekšā zemē, un skaļā balsī kliedza: “Kāda mums daļa vienam gar otru, Jēzu, tu Dieva, Visuaugstā, Dēls? Es zvērinu tevi pie Dieva, nemoki mani!” Jēzus tam sacīja: “Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka!” Tad viņš tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Un tas atbildēja viņam: “Mans vārds ir leģions, jo mūsu ir daudz.” Un tas sāka viņu ļoti lūgt, lai viņš neaizsūtītu tos prom no šī apvidus. Turpat kalna tuvumā ganījās liels cūku bars. Un visi nešķīstie gari lūdza viņu: “Sūti mūs, lai ieejam cūkās!” Un Jēzus tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās; un ganāmpulks, skaitā ap divi tūkstoši, metās no kraujas jūrā un tur noslīka. Bet cūku gani aizbēga un izdaudzināja to pilsētā un laukos. Un ļaudis nāca skatīt, kas noticis. Viņi nāca pie Jēzus un ieraudzīja dēmonu apsēsto, to, kurā nupat vēl bija leģions, sēžam apģērbtu un pie pilna prāta, un tie izbijās. Tie, kas to bija redzējuši, izstāstīja viņiem, kas bija noticis ar dēmonu apsēsto un cūkām. Ļaudis ņēmās viņu pierunāt, lai iet prom no šī apvidus. Kad viņš kāpa laivā, tas, kas vēl nesen bija dēmonu apsēsts, lūdza Jēzu, lai atļauj būt kopā ar viņu. Bet Jēzus to neļāva un tam sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, ko Kungs tev darījis un kā ir tevi apžēlojis.” Un viņš aizgāja un sāka Dekapolē stāstīt, ko Jēzus viņam bija darījis, un visi brīnījās. Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū. Kādai sievietei, kas jau divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un bija daudz cietusi no daudzajiem ārstiem un iztērējusi visu, kas viņai bija, bet nebija guvusi nekādu labumu, kļuva aizvien sliktāk. Viņa, izdzirdējusi par Jēzu, nāca ļaužu burzmā un no mugurpuses pieskārās viņa drēbēm. Viņa domāja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” Un tūlīt viņas asiņošana apstājās, un viņa juta savā ķermenī, ka no šīs kaites ir dziedināta. Un Jēzus, uzreiz sajutis, ka spēks no viņa izgājis, pagriezās ļaužu pūlī un jautāja: “Kas aizskāra manas drēbes?” Bet viņa mācekļi viņam teica: “Tu redzi, kā ļaudis spiežas tev virsū, un tu jautā: kas mani aizskāra? ” Viņš lūkojās apkārt, lai ieraudzītu, kas to bija darījis. Bet sieviete nobijusies un drebēdama, sapratusi, kas ar viņu noticis, nāca un nokrita viņa priekšā un izstāstīja visu taisnību. Viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi, ej ar mieru un esi vesela no savas kaites.” Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzina, un lika viņai dot ēst. Un viņš no turienes aizgāja un devās uz savu tēvzemi, un mācekļi gāja viņam līdzi. Kad pienāca sabats, viņš sāka sinagogā mācīt, un daudzi, viņu dzirdēdami, brīnījās un runāja: “No kurienes viņam tas? Kas tā par gudrību, kas viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur viņa rokām? Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba, Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis? Vai viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tā viņi apgrēkojās viņa dēļ. Tad Jēzus tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk godāts kā savā tēvu zemē, savos rados un savā namā.” Un viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu, vien, rokas uzlicis, dziedināja dažus slimos. Viņš bija izbrīnīts par viņu neticību. Viņš mācīdams pārstaigāja apkārtnes ciemus. Tad viņš aicināja divpadsmit mācekļus un, sūtīdams viņus pa divi, deva tiem varu pār nešķīstiem gariem. Un viņš tiem piekodināja neko neņemt līdzi ceļā kā vien spieķi, nedz maizi, nedz somu, nedz vara naudu jostā, bet apaut apavus un nevilkt divus svārkus mugurā. Un viņš tiem sacīja: “Kur jūs ieiesiet kādā namā, tur arī palieciet, līdz jūs no turienes aizejat. Bet, ja kādā vietā jūs neuzņems un neuzklausīs, tad, aiziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām viņiem par liecību.” Un tie aizgāja un sludināja, lai ļaudis atgriežas no grēkiem. Un tie izdzina daudz dēmonu, svaidīja daudz slimo ar eļļu un tos dziedināja. To izdzirdēja arī ķēniņš Hērods, jo Jēzus vārds jau bija kļuvis pazīstams. Un ļaudis arī runāja, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušajiem un tādēļ brīnumi notiek caur viņu. Citi runāja, ka viņš ir Elija, un vēl citi runāja, ka pravietis, kā viens no mūsu praviešiem. Bet Hērods, to dzirdējis, teica: “Jānis, kam es liku nocirst galvu, ir augšāmcēlies.” Hērods bija licis Jāni sagrābt un apcietināt Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, kuru Hērods bija apprecējis, jo Jānis Hērodam mēdza atgādināt: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.” Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nonāvēt, bet nevarēja, jo Hērods baidījās no Jāņa, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un saudzēja viņu. Lai gan Jāņa runas viņu mulsināja, viņš tomēr labprāt viņā klausījās. Nāca izdevīgs brīdis, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstmaņiem rīkoja Galilejā dzīres. Kad Hērodijas meita ienāca un dejoja, viņa ļoti iepatikās Hērodam un arī tiem, kas sēdēja līdzās pie galda. Ķēniņš meitenei teica: “Lūdz no manis visu, ko vien gribi, un es tev to došu.” Un viņš tai zvērēja: “Lai ko tu man lūgtu, es tev došu, līdz pat pusei no manas ķēniņvalsts.” Viņa, ārā izgājusi, jautāja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Tā viņai sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” Un, steigšus piegājusi pie ķēniņa, viņa lūdza: “Es gribu, lai tu man tūlīt dod uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” Ķēniņš sadrūma, bet dotā zvēresta un klātesošo dēļ nespēja tai atteikt un tūlīt sūtīja bendi un pavēlēja atnest Jāņa Kristītāja galvu. Tas, aizgājis uz cietumu, nocirta viņam galvu un atnesa to uz paplātes, iedeva meitenei, un meitene to atdeva savai mātei. Kad Jāņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca un paņēma viņa līķi un ielika to kapenēs. Tad apustuļi sapulcējās pie Jēzus un pavēstīja viņam visu, ko bija darījuši un mācījuši. Un viņš tiem sacīja: “Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties,” – jo daudzi nāca un gāja, tā ka tiem nebija pat laika paēst. Un viņi laivā aizīrās uz kādu nomaļu vietu. Daudzi redzēja viņus aizbraucam un tos pazina, un saskrēja no visiem ciemiem, un nonāca galā pirmie. Jēzus, izkāpis krastā, ieraudzīja lielo ļaužu pūli un sirdī iežēlojās par tiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana. Un viņš tos daudz mācīja. Bija jau vēla stunda, kad mācekļi, pie viņa piegājuši, sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un ir jau vēls, atlaid tos, ka tie, nogājuši apkārtējās sētās un ciemos, pirktu sev ēdamo.” Bet viņš tiem atbildēja: “Dodiet jūs viņiem ēst!” Tad viņi jautāja: “Vai lai ejam un pērkam maizi par divi simti denārijiem un dodam tiem ēst?” Tad viņš tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejiet raudzīt!” Un uzzinājuši tie sacīja: “Piecas un divi zivis.” Un viņš visiem lika pa pulkiem nomesties zaļajā zālē. Un tie nometās pulciņos pa simt un pa piecdesmit. Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divi zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai viņi liktu tiem priekšā, un arī tās divi zivis viņš visiem sadalīja. Un visi paēda un bija sāti. Un tie salasīja divpadsmit pilnus grozus ar maizes gabaliem, un paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru. Un tūlīt viņš lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri otrā krastā uz Bētsaīdu, kamēr viņš pats atlaistu ļaužu pūli. Un, tos atlaidis, viņš uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, vakaram pienākot, laiva bija jūras vidū un viņš viens pats krastā. Un, redzēdams viņus nopūlamies airējot, jo vējš bija pretī, viņš ap ceturto nakts sardzes maiņu nāca pie tiem pa jūras virsu un gribēja tiem iet garām. Tad, ieraudzījuši viņu pa jūras virsu staigājam, tie domāja, ka tas ir spoks, un sāka kliegt, jo visi viņu ieraudzīja un ļoti izbijās. Bet viņš tūlīt tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, es tas esmu; nebīstieties!” Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš norima; un tie bija pagalam satricināti, jo nebija sapratuši par tām maizēm, un viņu sirds vēl bija nocietināta. Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē un piestāja krastā. Viņiem no laivas izkāpjot, ļaudis tūdaļ viņu pazina un, apskrējuši visu apvidu, sāka nest slimos nestuvēs uz vietu, kur tie dzirdēja viņu esam. Un, kur vien viņš iegāja kādā ciemā vai pilsētā, vai laukos, tur tie neveselos izlika tirgus laukumos un lūdza viņu, lai kaut viņa drēbju malai varētu pieskarties, un, kas viņam pieskārās, kļuva veseli. Pie viņa sapulcējās farizeji un daži rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzālemes. Ieraudzījuši, ka daži viņa mācekļi ar netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām ēd maizi – … viņi bija sašutuši Dažos manuskriptos panta otrā daļa nav pieminēta jo farizeji un visi jūdi, vecajo paražas turēdami, neēd, pirms nav īpaši mazgājuši rokas; tāpat no tirgus pārnākuši, tie neēd, iekams nav šķīstījušies, un vēl daudz ko citu viņi uzņēmušies ievērot: vīna kausu, kannu un vara trauku šķīstīšanu –, tādēļ farizeji un rakstu mācītāji viņam jautāja: “Kādēļ tavi mācekļi nedzīvo pēc vecajo paražām, bet maizi ēd ar nemazgātām rokām?” Bet viņš tiem sacīja: “Jesaja labi par jums, liekuļiem, ir pravietojis, rakstīdams: šī tauta mani godā ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles. Dieva bausli atmetuši, jūs ievērojat cilvēku paražas.” … jūs piekopjat krūžu un biķeru šķīstīšanu un darāt daudz cita tamlīdzīga. Dažos manuskriptos panta otrā daļa nav pieminēta Un viņš turpināja: “Jums labi izdodas atmest Dieva bausli, lai turētu savas paražas. Mozus taču ir teicis: godā savu tēvu un māti, – un: kas runā ļaunu par tēvu un māti, lai mirdams mirst. Bet jūs sakāt: ja kāds cilvēks savam tēvam vai mātei saka: es ziedošu Dievam to, kas jums pienākas no manis, – tad jūs viņam neko vairs neļaujat darīt tēva un mātes labā, jūs ar savām paražām, ko esat ieviesuši, atceļat Dieva vārdu; un daudz ko tamlīdzīgu jūs darāt.” Un, ļaudis atkal pieaicinājis, viņš tiem sacīja: “Klausieties mani visi un saprotiet! Nekas cilvēku nespēj sagānīt, kas no ārpuses viņā ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas viņu sagāna.” Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird. dažos manuskriptos šis pants nav iekļauts Kad viņi iegāja namā, prom no ļaudīm, mācekļi izjautāja viņu par šo līdzību. Un viņš tiem sacīja: “Vai arī jūs esat tādi nejēgas? Vai jūs nesaprotat, ka tas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, nespēj viņu sagānīt? Jo tas neieiet viņa sirdī, bet vēderā un iziet ārā, tā šķīstot katru barību.” Un tad viņš teica: “Kas no cilvēka iziet, tas sagāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, izvirtība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, alkatība, ļaunprātība, viltība, izlaidība, skaudīga acs, zaimošana, lepnība, muļķība. Viss šis ļaunums nāk no iekšienes un sagāna cilvēku.” No turienes viņš aizgāja uz Tīras apvidu. Iegājis kādā namā, viņš negribēja, ka to kāds uzzinātu, bet nevarēja palikt apslēpts, jo kāda sieviete, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, izdzirdusi par viņu, tūlīt nāca un krita pie viņa kājām. Šī sieviete bija grieķiete, no Sīrijas feniķiešu dzimtas, un lūdza Jēzu, lai viņš izdzen dēmonu no viņas meitas. Un viņš tai sacīja: “Ļauj, lai vispirms bērni tiek pabaroti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest sunīšiem.” Bet viņa tam atbildēja: “Jā gan, Kungs, bet sunīši zem galda ēd no bērnu druskām.” Tad viņš tai sacīja: “Šo vārdu dēļ ej! Dēmons ir izgājis no tavas meitas.” Savās mājās nogājusi, viņa atrada meiteni gultā mierīgi guļam, un dēmons no viņas bija izgājis. Tad, no Tīras apvidus atkal aizgājis, viņš caur Sidonu nonāca pie Galilejas jūras Dekapoles apvidū. Pie viņa atveda kādu kurlmēmu un lūdza, lai viņš tam uzliek rokas. Un viņš, aizvedis to no ļaužu pūļa savrup, lika pirkstus tā ausīs un spļāva, un aizskāra tā mēli. Un, paskatījies uz debesīm, viņš ievaidējās un sacīja: “Efata!” – tas ir: atveries! Un viņa ausis tūlīt atvērās un mēles saites atraisījās, un viņš sāka skaidri runāt. Un viņš tiem piekodināja nevienam to nestāstīt; bet, jo vairāk viņš aizliedza, jo vairāk tie daudzināja. Un ļaudis ļoti brīnījās un runāja: “Viņš visu labi izdara – kurlie spēj dzirdēt un mēmie runāt.” Tanīs dienās, kad atkal liels ļaužu pūlis pulcējās un tiem nebija ko ēst, Jēzus pieaicināja savus mācekļus un tiem sacīja: “Man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis un tiem nav ko ēst. Un, ja es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, viņi ceļā novārgs, jo daži ir nākuši no tālienes.” Uz to viņa mācekļi sacīja: “Kas šeit tuksnesī šos ar maizi var pabarot?” Bet viņš tiem jautāja: “Cik maizes jums ir?” Un tie atbildēja: “Septiņas.” Tad viņš lika ļaužu pūlim apsēsties zemē. Un, paņēmis šīs septiņas maizes, viņš pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, lai viņi tās pasniegtu, un viņi pasniedza tās ļaudīm. Un vēl viņiem bija arī nedaudz zivtiņu, un pateicies viņš lika tās izdalīt. Un viņi paēda un bija sāti, un tie salasīja ar pārpalikušajiem maizes gabaliem septiņus lielus grozus. Paēdušo bija ap četri tūkstoši. Un viņš tos atlaida. Tūlīt iekāpis laivā, viņš ar saviem mācekļiem pārcēlās uz Dalmanutas apvidu. Tad pie viņa nāca farizeji un sāka ar viņu strīdēties, un izaicinādami prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. Viņš dziļi nopūtās un sacīja: “Kādēļ šī paaudze meklē zīmi? Patiesi es jums saku: šai paaudzei nekāda zīme netiks dota.” Un, tos atstājis, viņš atkal iekāpa laivā un cēlās pāri uz otru malu. Bet tie bija aizmirsuši paņemt līdzi maizi, vairāk viņiem nebija kā tikai viena maize laivā. Un viņš tiem piekodināja: “Pielūkojiet, sargieties no farizeju rauga un Hēroda rauga!” Un tie pārrunāja savā starpā, ka tiem nav maizes. To nopratis, Jēzus tiem sacīja: “Kādēļ jūs spriežat par to, ka jums nav maizes? Vai tad jūs vēl neaptverat un nesaprotat? Vai jums sirds vēl ir nocietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat? Jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Vai jūs neatceraties, kad es tās piecas maizes pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar maizes gabaliem jūs pielasījāt?” Tie viņam saka: “Divpadsmit.” “Un, kad tās septiņas – četriem tūkstošiem, cik pilnu grozu ar maizes gabaliem jūs pielasījāt?” Un tie viņam atbildēja: “Septiņus.” Un viņš tiem jautāja: “Vai jūs vēl nesaprotat?” Tad viņi nāca Bētsaīdā. Pie viņa atveda kādu aklo un lūdza viņu, lai viņš tam pieskaras. Paņēmis aklo pie rokas, viņš izveda to no ciema un, spļāvis viņa acīs, uzlika tām rokas un jautāja: “Vai tu ko redzi?” Un, acis pavēris, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam.” Tad viņš atkal uzlika rokas tā acīm, un viņa acis atvērās, un viņš kļuva vesels un redzēja visu skaidri. Tad viņš to sūtīja uz mājām, sacīdams: “Dodies uz savām mājām un nevienam ciemā neko nestāsti!” Jēzus ar saviem mācekļiem gāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem. Un ceļā viņš mācekļus izjautāja: “Ko ļaudis runā par mani? Kas es esmu?” Un tie atbildēja: “Jānis Kristītājs, un citi – Elija, un citi – viens no praviešiem.” Un viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus.” Viņš tiem stingri piekodināja nevienam par viņu nestāstīt. Un viņš sāka tos mācīt: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt. Bet viņš pagriezās, uzlūkoja savus mācekļus un, Pēteri apsaukdams, sacīja: “Atkāpies no manis, sātan! Tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta!” Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man! Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Ko gan iegūst cilvēks, kas iemanto visu pasauli, bet nodara ļaunumu savai dvēselei? Un ko cilvēks var dot kā samaksu par savu dvēseli? Kas manis un manu vārdu dēļ būs kaunējies šajā laulības pārkāpēju un grēcinieku paaudzē, tā dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.” Viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeit stāv, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku atnākam.” Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma pie sevis Pēteri, Jēkabu un Jāni un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa drēbes tapa mirdzoši baltas, kā neviens balinātājs uz zemes nespēj balināt. Viņiem parādījās Elija ar Mozu, un tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Rabi, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Jo viņš nezināja, ko sacīja; tādēļ ka tie bija pārbijušies. Un padebesis tos apēnoja, un balss nāca no padebeša: “Šis ir mans mīļotais Dēls, klausiet viņu!” Un, tūlīt apkārt palūkojušies, viņi nevienu vairs neredzēja kā vienīgi Jēzu. Un, no kalna kāpjot, viņš tiem stingri piekodināja nevienam nestāstīt, ko redzējuši, kamēr Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no mirušajiem. Un tie šos vārdus paturēja sevī, apspriezdami savā starpā, kas tas ir – augšāmcelties no mirušajiem. Un tie viņu izjautāja: “Kādēļ rakstu mācītāji saka: Elijam jānāk papriekš?” Bet viņš tiem sacīja: “Tiešām Elija, papriekš atnākdams, visu atjaunos. Un kā ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka viņš daudz cietīs un tiks nonicināts? Bet es jums saku: kad Elija bija atnācis, tie arī viņam darīja visu, ko gribēja, kā par viņu ir rakstīts.” Un, atnākuši pie mācekļiem, viņi ieraudzīja ap tiem lielu ļaužu pūli un rakstu mācītājus, kas ar tiem strīdējās. Un visi ļaudis, viņu ieraudzījuši, tūlīt iztrūkās un pieskrējuši viņu sveicināja. Un viņš tiem jautāja: “Par ko jūs strīdaties savā starpā?” Un viens no ļaužu pūļa viņam atbildēja: “Skolotāj, es savu dēlu pie tevis esmu atvedis, viņā ir mēms gars. Ikreiz, kad tas sagrābj viņu, tas viņu rausta, dzen putas pa muti, griež zobus un stindzina; un es taviem mācekļiem sacīju, lai tie to izdzen, bet viņi nespēja.” Viņš tiem sacīja: “Ak tu neticīgā paaudze! Cik ilgi vēl būšu pie jums? Cik ilgi vēl jūs pacietīšu? Nesiet viņu pie manis!” Tie atnesa zēnu pie viņa. Un gars, Jēzu ieraudzījis, tūlīt sāka zēnu raustīt, un viņš, pie zemes nokritis, vārtījās, putas laizdams. Un viņš jautāja tā tēvam: “Kopš kura laika viņam tas tā ir?” Un tas sacīja: “Kopš bērna dienām. Tas bieži meta viņu gan ugunī, gan ūdenī, lai viņu pazudinātu; bet es tevi lūdzu, ja tu ko spēj, iežēlojies par mums!” Jēzus sacīja: “Ja spēj? Kas tic, tam viss ir iespējams.” Tūlīt bērna tēvs iekliedzās: “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!” Tad Jēzus, ieraudzījis saskrienam ļaudis, apsauca nešķīsto garu: “Tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu: izej no viņa un nekad vairs neieej viņā!” Kliegdams un zēnu neganti raustīdams, gars izgāja. Zēns izskatījās kā mironis, un daudzi teica: “Viņš ir miris.” Bet Jēzus viņu satvēra aiz rokām un cēla viņu augšā, un tas piecēlās. Kad viņš bija iegājis mājā, mācekļi viņam atsevišķi jautāja: “Kādēļ mēs nespējām to izdzīt?” Un viņš tiem sacīja: “Šī suga nevar iziet citādi kā vien ar lūgšanu.” No turienes aizgājuši, tie devās cauri Galilejai, bet viņš negribēja, ka to kāds zinātu. Viņš mācīja savus mācekļus un tiem sacīja: “Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās, un tie viņu nonāvēs, un nonāvēts viņš trešajā dienā augšāmcelsies.” Viņi nesaprata šos vārdus, bet baidījās viņu izjautāt. Tad viņi nonāca Kapernaumā. Un, mājās pārnācis, viņš tos izjautāja: “Ko jūs pārrunājāt ceļā?” Bet tie klusēja; jo tie savā starpā bija sprieduši ceļā, kurš ir lielākais. Apsēdies viņš pasauca tos divpadsmit un tiem sacīja: “Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” Un viņš ņēma kādu bērniņu un nostādīja to viņu vidū un, to apkampis, sacīja viņiem: “Ja kas vienu šādu bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani; un, kas mani uzņem, tas uzņem nevis mani, bet to, kas mani sūtījis.” Jānis viņam sacīja: “Skolotāj, mēs redzējām kādu tavā vārdā izdzenam dēmonus, un mēs tam aizliedzām, jo viņš neseko mums.” Bet Jēzus sacīja: “Neliedziet viņam! Nav tāda, kurš darītu brīnumu manā vārdā un tūlīt par mani varētu runāt ļaunu. Kas nav pret mums, tas ir ar mums! Kas vien jums manā vārdā dos dzert biķeri ūdens, tādēļ ka jūs piederat Kristum, patiesi es jums saku: tam viņa alga nezudīs. Un, kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to iemestu jūrā. Un, ja tava roka tevi apgrēcina, nocērt to; labāk tev kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un tu nonāc ellē, neizdzēšamā ugunī. Kur viņu tārps nemirst un un uguns neizdziest. dažos manuskriptos šis pants nav iekļauts Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, nocērt to; labāk tev kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas kājas un tu tiec iemests ellē, neizdzēšamā ugunī. Kur viņu tārps nemirst un un uguns neizdziest. dažos manuskriptos šis pants nav iekļauts Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; labāk tev vienacainam ieiet Dieva valstībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunī. Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. Jo ikviens ugunī tiks sālīts. Sāls ir laba, bet, ja sāls vairs nav sāļa, ar ko jūs to darīsiet derīgu? Turiet sāli sevī un mieru savā starpā.” No turienes Jēzus nāca Jūdejas apvidū, Jardānas otrā pusē, un ļaužu pūlis atkal sapulcējās pie viņa, un viņš, kā allaž, tos mācīja. Pienāca kādi farizeji un, viņu izaicinādami, jautāja: “Vai ir atļauts vīram atlaist sievu?” Viņš jautāja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?” Tie sacīja: “Mozus ir atļāvis rakstīt šķiršanās rakstu un atlaist.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Jūsu cietsirdības dēļ viņš jums šo likumu ir rakstījis. Bet no radīšanas iesākuma Dievs viņus veidojis kā vīrieti un sievieti. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti. Un tie divi būs viena miesa. Tā ka tie vairs nav divi, bet viena miesa. Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” To pašu viņam mājās jautāja arī mācekļi. Un viņš tiem sacīja: “Ja kāds savu sievu atlaiž un citu apprec, tas pārkāpj laulību pret to. Un, ja sieva no sava vīra šķiras un apprec citu, tā pārkāpj laulību.” Un tie nesa bērniņus pie Jēzus, lai viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi tos norāja. Jēzus, to redzēdams, sadusmojās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas nekad neieies tajā.” Un viņš tos apkampa, uzlika tiem rokas un tos svētīja. Kad viņš izgāja uz ceļa, viens pieskrēja un, ceļos nometies viņa priekšā, lūdza: “Labais Skolotāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Baušļus tu zini: nenogalini; nepārkāp laulību; nezodz; nedod nepatiesu liecību; nekrāp; godā savu tēvu un māti.” Bet tas viņam sacīja: “Skolotāj, to visu es esmu pildījis kopš savas jaunības.” Jēzus, viņu uzlūkojis, iemīlēja to un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst. Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta debesīs; nāc un seko man.” Un viņš, sadrūmis par šo vārdu, aizgāja nomākts, jo viņam piederēja lieli īpašumi. Uzlūkojis visapkārt savus mācekļus, Jēzus tiem sacīja: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!” Un mācekļi bija satraukti par viņa vārdiem. Tad Jēzus vēlreiz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir ieiet Dieva valstībā! Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā!” Tie sabijās vēl vairāk un runāja savā starpā: “Kas tad var tikt glābts?” Jēzus, tos uzlūkojis, sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” Tad Pēteris ierunājās: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un esam tev sekojuši.” Jēzus sacīja: “Patiesi es jums saku: nav neviena, kas, atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evaņģēlija dēļ, nesaņemtu simtkārtīgi jau šajā laikā mājas un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut ar vajāšanām, un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību. Daudzi pirmie būs pēdējie un pēdējie – pirmie.” Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie bija apjukuši un baiļodamies viņam sekoja. Viņš atkal ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka viņiem stāstīt, kas ar viņu notiks: “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.” Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” Un tie nonāca Jērikā. Kad viņš ar saviem mācekļiem un lielu ļaužu pūli gāja prom no Jērikas, ceļa malā sēdēja kāds akls ubags, Timeja dēls Bartimejs. Izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, viņš sāka kliegt un sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai viņš apklustu. Bet viņš kliedza jo skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājies sacīja: “Sauciet viņu šurp!” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Esi drošs, celies, viņš tevi sauc.” Un, savus svārkus nometis, viņš pielēca kājās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Aklais sacīja: “Rabuni, kaut es varētu redzēt!” Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum ceļā. Kad tie tuvojās Jeruzālemei, Bētfagei un Bētanijai pie Olīvkalna, viņš sūtīja divus savus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur iegājuši jūs tūlīt atradīsit piesietu ēzelīti, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisiet to un vediet šurp! Ja kāds jums jautās: kādēļ jūs tā darāt? – tad sakiet: Kungam to vajag, un tūlīt viņš to atsūtīs atpakaļ.” Un tie aizgāja un atrada ēzelīti, piesietu ārā pie durvīm, un to atraisīja. Kādi no tiem, kas tur stāvēja, viņiem jautāja: “Ko jūs darāt, kādēļ jūs atraisāt ēzelīti?” Un viņi atbildēja, kā Jēzus tiem bija teicis. Un tie viņus atlaida. Tie atveda ēzelīti pie Jēzus, uzsedza tam savas drēbes, un viņš sēdās tam virsū. Un daudzi izklāja uz ceļa savas drēbes, bet citi koku zarus, ko bija nocirtuši laukos. Un tie, kas gāja pa priekšu, un tie, kas sekoja, kliedza: “Ozianna, lai svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Lai slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas tuvojas! Ozianna augstībā!” Jēzus iegāja Jeruzālemē templī, un, kad viņš visu bija aplūkojis un bija jau vakara stunda, viņš ar tiem divpadsmit aizgāja uz Bētaniju. Nākamajā dienā, kad viņi izgāja no Bētanijas, Jēzum gribējās ēst. Ieraudzījis no tālienes salapojušu vīģes koku, viņš gāja pie tā, lai ko atrastu, un, nonācis pie tā, viņš neatrada nekā cita kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Viņš uzrunāja to, sacīdams: “Lai nemūžam neviens vairs neēd augļus no tevis!” Un viņa mācekļi to dzirdēja. Tad viņi nonāca Jeruzālemē. Templī iegājis, viņš sāka dzīt ārā tos, kas templī pārdeva un pirka, un apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus. Un viņš neļāva neko nest caur tempļa pagalmu. Viņš tos mācīja: “Vai nav rakstīts: mans nams tiks saukts par lūgšanas namu visām tautām? – Bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju midzeni.” To dzirdēja virspriesteri un rakstu mācītāji, un tie meklēja, kā viņu pazudināt, jo tie baidījās no viņa, tādēļ ka visi ļaudis apbrīnoja viņa mācību. Kad iestājās vakars, tie izgāja no pilsētas. Rīta agrumā garām iedami, tie redzēja vīģes koku nokaltušu līdz pat saknēm. Un Pēteris atcerējies sacīja viņam: “Rabi, redzi, vīģes koks, kuru tu nolādēji, ir nokaltis.” Jēzus viņiem atbildēja: “Ticiet Dievam! Patiesi es jums saku: ja kāds šim kalnam teiks: celies un meties jūrā! – un kas nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks tas, ko viņš saka, tad viņam tas arī notiks. Tādēļ es jums saku: visu, ko jūs lūdzat vai prasāt, ticiet, ka jūs to saņemsiet, un tas jums arī būs. Kad jūs nostājaties, lai Dievu lūgtu, piedodiet, ja jums ir kaut kas pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, jums piedotu jūsu pārkāpumus. Bet, ja jūs nepiedosiet, arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus jums nepiedos.” Tad tie atkal ieradās Jeruzālemē. Viņam templī staigājot, pie viņa pienāca virspriesteri, rakstu mācītāji un vecajie. Un tie viņam jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Arī es jums uzdošu vienu jautājumu, un atbildiet man, tad es jums teikšu, kā varā es visu to daru. Jāņa kristība nāca no debesīm vai no cilvēkiem? Atbildiet man!” Un tie sprieda savā starpā: “Ko lai sakām? Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kādēļ tad jūs neticējāt viņam? Vai lai sakām: no cilvēkiem?” Taču viņi baidījās no ļaudīm, jo visi par Jāni domāja, ka tas patiesi bijis pravietis. Un viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Jēzus tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es to daru.” Viņš sāka uz tiem runāt līdzībās: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats devās svešumā. Kad nāca laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem kalpu, lai tas saņemtu daļu no vīnadārza augļiem. Bet viņi to sagūstīja un sasita, un sūtīja prom tukšā. Tad viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; arī viņu tie piekāva un pazemoja. Un viņš sūtīja vēl citu, un to viņi nonāvēja. Un vēl daudzus citus – dažus tie piekāva, bet citus nonāvēja. Viņam vēl bija palicis mīļotais dēls; to viņš sūtīja pēdējo, sacīdams: no mana dēla tie taču kaunēsies. Bet vīnkopji sacīja cits uz citu: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu, tad mantojums piederēs mums. Un tie viņu sagrāba un nonāvēja, un izmeta ārā no vīnadārza. Ko nu vīnadārza saimnieks darīs? Viņš nāks un nonāvēs vīnkopjus un izdos vīnadārzu citiem. Vai tad jūs neesat lasījuši Rakstos? – Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni; tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs.” Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm. Tie noprata, ka viņš šo līdzību bija stāstījis par viņiem. Un, viņu atstājuši, tie aizgāja. Un tie sūtīja pie viņa dažus farizejus un Hēroda piekritējus, lai tie viņu pieķertu kādā vārdā. Tie nāca un viņam sacīja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess un negribi nevienam izdabāt, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni, bet māci patiesi Dieva ceļu. Vai ir atļauts cēzaram dot nodevas vai ne? Vai lai dodam vai nedodam?” Zinādams, ka tie izliekas, viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani izaicināt? Dodiet man vienu denāriju, es gribu to redzēt.” Tie to pasniedza. Un viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un kā uzraksts?” Un tie atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie brīnījās par viņu. Un saduķeji, kas noliedza augšāmcelšanos, nāca pie viņa un viņu izjautāja: “Skolotāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kādam mirst brālis un atstāj sievu bez bērna, tad lai viņa brālis apņem šo sievu un dod pēcnācējus savam brālim. Bija septiņi brāļi; pirmais apņēma sievu un mirstot neatstāja pēcnācējus. Otrais viņu apņēma un nomira, arī neatstādams pēcnācējus; un tāpat trešais. Neviens no tiem septiņiem neatstāja pēcnācējus. Beigās nomira arī sieva. Tad nu augšāmcelšanās dienā, kad tie celsies augšā, kuram no tiem šī sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi sieva.” Un Jēzus tiem atbildēja: “Vai ne tādēļ jūs maldāties, ka nepazīstat ne Rakstus, ne Dieva spēku? Kad tie celsies augšām no mirušajiem, tie nedz precēs, nedz tiks precēti, bet būs kā eņģeļi debesīs. Bet par mirušajiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie ērkšķu krūma viņu uzrunāja: es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs, un Jēkaba Dievs? – Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Jūs stipri maldāties.” Kāds rakstu mācītājs pienācis klausījās viņus strīdamies. Dzirdēdams, cik viņš tiem labi atbild, tas jautāja viņam: “Kurš bauslis ir augstākais?” Jēzus atbildēja: “Augstākais ir: klausies, Israēl, Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un mīli Kungu, savu Dievu, no visas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku. Otrs ir šis: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Par šiem augstāka baušļa nav.” Rakstu mācītājs viņam sacīja: “Pareizi, Skolotāj, tas ir tiesa, ko tu sacīji: viņš ir vienīgais, un cita nav kā vien viņš; un: to mīlēt no visas sirds un ar visu prātu, un ar visu spēku un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir vairāk nekā visi sadedzināmie un citi upuri.” Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, viņam sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neuzdrošinājās viņu izjautāt. Mācīdams templī, Jēzus runāja: “Kādēļ rakstu mācītāji saka, ka Kristus ir Dāvida dēls? Pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. Pats Dāvids sauc viņu par Kungu; kā viņš var būt Dāvida dēls?” Un lielais ļaužu pūlis viņā labprāt klausījās. Un viņš mācīdams runāja: “Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk garos tērpos staigāt un tirgus laukumos tikt sveicinātiem, un sinagogās un mielastos ieņemt goda vietas. Tie aprij atraitņu namus un, lai izrādītos, ilgi lūdz Dievu – tie saņems bargāku sodu!” Un Jēzus, sēdēdams iepretim ziedojumu traukam, vēroja, kā ļaudis met naudu traukā. Daudzi bagātie meta daudz. Bet nāca nabadzīga atraitne un iemeta divas artavas – tas ir viens kvadrants. Un, pieaicinājis savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: šī nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi pārējie, kas meta ziedojumu traukā. Jo tie visi ir ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa no savas trūcības ziedoja visu, kas tai bija, – visu savu iztiku.” Kad Jēzus izgāja no tempļa, viens no viņa mācekļiem sacīja: “Skolotāj, paskat, kādi akmeņi un kādas celtnes!” Un Jēzus tam sacīja: “Vai redzi šīs milzīgās celtnes? Te akmens uz akmens nepaliks, kas netiktu nopostīts.” Kad viņš sēdēja Olīvkalnā iepretī templim, Pēteris, Jēkabs, Jānis un Andrejs izjautāja viņu atsevišķi: “Saki mums, kad tas notiks un kāda būs zīme, kad tas viss piepildīsies?” Un Jēzus sāka tiem stāstīt: “Pielūkojiet, ka jūs kāds nepieviļ. Daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un tie pievils daudzus. Bet ikreiz, kad jūs dzirdēsiet runājam par kariem un vēstis par kariem, neuztraucieties: jo tam tā jānotiek, bet tas vēl nav gals. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, dažviet būs zemestrīces un bads; tas viss būs dzemdību sāpju sākums. Bet uzmanieties, jo tie jūs nodos tiesās un šaustīs sinagogās, un jūs stāsieties valdnieku un ķēniņu priekšā, lai viņiem liecinātu par mani. Un evaņģēlijam vispirms ir jātiek pasludinātam visās tautās. Kad tie jūs aizvedīs, lai jūs nodotu, neesiet norūpējušies iepriekš par to, ko runāsiet, bet, kas jums tajā brīdī tiks dots, to runājiet, jo ne jūs esat tie, kas runā, bet Svētais Gars. Brālis brāli nodos nāvei un tēvs – bērnu, un bērni sacelsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Visi jūs nicinās mana vārda dēļ, bet, kas pastāvēs līdz galam, tas tiks izglābts. Bet, kad jūs redzēsiet postīšanas negantību tur, kur tai neklātos būt, – kas to lasa, lai saprot, – tad tie, kas ir Jūdejā, lai bēg kalnos, kas uz jumta, lai nenokāpj, nedz ieiet savā namā kaut ko paņemt. Un, kas laukā, lai negriežas atpakaļ paņemt savas drēbes. Bet vai! grūtniecēm un zīdītājām tajās dienās! Lūdziet Dievu, lai tas nenotiek ziemā! Jo tik smagas dienas nav piedzīvotas no Dieva radītās pasaules sākuma līdz pat šim laikam un tādu arī vairs nebūs. Un, ja Kungs šīs dienas nesaīsinātu, neizglābtos neviens dzīvais; bet to izredzēto dēļ, ko viņš izredzējis, viņš tās dienas ir saīsinājis. Ja kāds jums tad sacīs: redzi, te ir Kristus, redzi, tur – neticiet! Jo viltus kristi un viltus pravieši celsies un rādīs zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas iespējams, arī izredzētos. Bet jūs pielūkojiet, es jums visu esmu iepriekš pateicis. Bet tajās dienās pēc tām bēdām saule aptumšosies un mēness nedos sava spožuma. Un zvaigznes kritīs no debesīm, un debesu spēki tiks satricināti. Un tad tie redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesīs ar lielu varenību un godību. Tad viņš sūtīs savus eņģeļus un sapulcinās vienkopus savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes malas līdz debess malai. Bet mācieties līdzību no vīģes koka: kad tā zars pilns sulas un raisa lapas, jūs zināt, ka vasara ir tuvu. Tā arī jūs, kad jūs visu šo redzēsiet notiekam, ziniet: viņš ir tuvu pie durvīm. Patiesi es jums saku: šī paaudze nezudīs, tiekams tas viss notiks. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Bet to dienu vai stundu nezina neviens – ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, vienīgi Tēvs. Pielūkojiet, ka esat nomodā, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir klāt. Tāpat arī cilvēks, kas aizceļojot atstāj savu namu un dod saviem kalpiem varu un katram savu darbu, un pavēl durvju sargam būt nomodā. Tad nu esiet nomodā: jūs taču nezināt, kad nama kungs nāks, vai vakarā, vai pusnaktī, vai gaiļiem dziedot, vai rīta agrumā – ka, pēkšņi nākdams, tas neatrod jūs guļam. Bet, ko es jums saku, to es saku visiem: esiet nomodā!” Līdz Pashas un Neraudzētās maizes svētkiem bija divas dienas. Virspriesteri un rakstu mācītāji apspriedās, kā tie Jēzu ar viltu varētu sagūstīt un nonāvēt. “Svētku laikā gan ne,” tie sacīja, “ka neizceļas tautā nemieri.” Un, viņam Bētanijā spitālīgā Sīmaņa namā sēžot, nāca kāda sieviete ar ļoti dārgu un tīru nardu eļļu alabastra trauciņā. Sasitusi trauciņu, tā izlēja eļļu viņam uz galvas. Bet daži sašutuši sarunājās viens ar otru: “Kādēļ tāda lieka izšķērdība? Šo eļļu varēja pārdot dārgāk nekā par trīs simti denārijiem un naudu izdalīt nabagiem.” Un tie bija sašutuši par viņu. Bet Jēzus sacīja: “Lieciet viņu mierā! Ko jūs uzmācaties viņai? Tā labu darbu man ir darījusi. Nabagi vienmēr būs pie jums, un jūs varēsiet tiem darīt labu, kad vien gribēsiet, bet es nebūšu vienmēr pie jums. Viņa ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš manu miesu ir svaidījusi apbedīšanai. Patiesi es jums saku: kur vien evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē, tur arī stāstīs, ko šī sieviete ir darījusi, viņai par piemiņu.” Bet Jūda Iskariots, viens no tiem divpadsmit, aizgāja pie virspriesteriem, lai tiem Jēzu nodotu. Tie, to dzirdēdami, priecājās un solīja viņam sudrabu. Un viņš meklēja izdevīgu brīdi, lai viņu nodotu. Pirmajā Neraudzētās maizes dienā, kad kāva Pashas jēru, mācekļi viņam sacīja: “Kur tu gribi, lai mēs ejam un sagatavojam tev Pashas mielastu?” Viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Ejiet uz pilsētu! Jūs sastapsiet cilvēku, kas nes māla krūzi ar ūdeni; ejiet tam līdzi. Kurā namā viņš ieies, tā saimniekam sakiet: Skolotājs jautā: kur ir tā telpa, kur es ar saviem mācekļiem varu ēst Pashas jēru? Un viņš jums ierādīs lielu augšistabu, izklātu un sataisītu; tur mums arī sagatavojiet.” Mācekļi izgāja un nonāca pilsētā, un atrada visu, kā viņš tiem bija sacījis. Un viņi sagatavoja Pashas jēru. Vakaram iestājoties, viņš nāca ar tiem divpadsmit. Kad viņi bija sasēdušies un ēda, Jēzus tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: viens no jums, kas ar mani ēd, mani nodos.” Un tie kļuva bēdīgi un cits pēc cita jautāja: “Vai tad es?” Bet viņš tiem sacīja: “Viens no divpadsmit, kas reizē ar mani mērc maizi bļodā. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par viņu ir rakstīts, bet vai! tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Šim cilvēkam būtu bijis labāk nepiedzimt.” Jēzus, viņiem ēdot, ņēma maizi, svētīja to, lauza un deva tiem, sacīdams: “Ņemiet, tā ir mana miesa!” Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to viņiem. Un visi dzēra no tā. Un viņš tiem sacīja: “Šīs ir manas jaunās derības asinis, kas tiek izlietas par daudziem. Patiesi es jums saku: es vairs nedzeršu no vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad es no tiem atkal dzeršu Dieva valstībā.” Pateicības dziesmu nodziedājuši, tie devās uz Olīvkalnu. Jēzus tiem sacīja: “Jūs visi apgrēkosieties, jo ir rakstīts: es ganu sitīšu, un avis tiks izklīdinātas. Bet pēc tam, kad es augšāmcelšos, es pirms jums noiešu uz Galileju.” Pēteris viņam sacīja: “Ja arī visi apgrēkosies, es gan ne.” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šodien, šajā naktī, pirms gailis divas reizes dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Bet Pēteris sacīja ar vēl lielāku pārliecību: “Pat ja man būtu jāmirst līdz ar tevi, es nekad tevi nenoliegšu!” Un tāpat runāja arī visi pārējie. Un tie nonāca vietā, ko sauc Getzemene, un viņš sacīja saviem mācekļiem: “Apsēdieties šeit, kamēr es Dievu lūgšu.” Viņš ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni. Un tad viņu pārņēma šausmas un izbailes. “Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei,” viņš tiem sacīja, “palieciet šeit un esiet nomodā!” Un, mazliet pagājis, viņš krita pie zemes un lūdza, lai tā stunda, ja tas iespējams, ietu viņam garām. Un viņš sauca: “Aba, Tēvs, tev viss ir iespējams. Ņem šo biķeri prom no manis! Tomēr nevis kā es gribu, bet kā tu.” Un viņš nāca un atrada tos guļam un sacīja Pēterim: “ Sīmani, tu guli? Tu vienu stundu nespēj būt nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā! Gars ir apņēmīgs, bet miesa vāja.” Un viņš atkal nogāja un lūdza, sacīdams tos pašus vārdus, un atnācis viņš atrada tos atkal guļam, jo tiem acis lipa ciet, un viņi nezināja, ko viņam atbildēt. Viņš nāca trešo reizi un tiem sacīja: “Vai jūs vēl aizvien guļat?! Diezgan! Tā stunda ir klāt! Redzi, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās! Celieties, ejam! Redzi, mans nodevējs ir klāt.” Un tūlīt, viņam vēl runājot, nāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un kopā ar viņu nāca virspriesteru un rakstu mācītāju, un vecajo sūtīts ļaužu pūlis ar zobeniem un nūjām. Bet tas, kas viņu nodeva, bija norunājis tiem dot zīmi, sacīdams: “Kuru es noskūpstīšu, tas ir viņš, ņemiet viņu ciet un vediet prom uzraudzīdami.” Un atnācis viņš tūlīt piegāja Jēzum klāt un sacīja: “Rabi!” – un viņu noskūpstīja. Un tie satvēra viņu un apcietināja. Bet viens no tiem, kas viņam stāvēja līdzās, izvilcis zobenu, cirta virspriestera kalpam un nocirta tam ausi. Tad Jēzus vērsās pie tiem: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Ik dienas es biju pie jums templī mācīdams, un jūs mani neņēmāt ciet. Bet Rakstiem ir jāpiepildās!” Tad visi viņu atstāja un aizbēga. Bet kāds jauneklis, kailumu ar linu drānu vien apjozis, sekoja viņam, un tie mēģināja to sagūstīt. Bet tas, drānu pametis, izbēga no tiem kails. Un tie aizveda Jēzu pie augstā priestera; un tur sapulcējās visi virspriesteri un vecajie, un rakstu mācītāji. Un Pēteris no tālienes viņam sekoja līdz pat augstā priestera pagalmam, kur iegājis apsēdās kopā ar sargiem un sildījās pie uguns. Virspriesteri un viss sinedrijs meklēja liecību pret Jēzu, lai viņu nonāvētu, bet neatrada. Jo daudzi deva nepatiesas liecības pret viņu, bet tās nesaskanēja. Un daži cēlās un nepatiesi liecināja pret viņu, sacīdami: “Mēs esam dzirdējuši viņu sakām: es šo rokām darināto templi nojaukšu un trijās dienās uzcelšu citu, kas nav rokām darināts.” Bet arī šīs viņu liecības nesaskanēja. Tad piecēlās augstais priesteris un, vidū nostājies, jautāja Jēzum: “Tu neko neatbildi uz to, ko viņi liecina pret tevi?” Bet viņš klusēja un neatbildēja neko. Augstais priesteris vēlreiz vērsās pie viņa un jautāja: “Vai tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?” Jēzus sacīja: “Es esmu. Un jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.” Tad augstais priesteris pārplēsa savas drēbes un teica: “Kam mums vēl liecinieki? Jūs šo zaimošanu dzirdējāt! Kā jums šķiet?” Un tie nosprieda, ka viņš sodāms ar nāvi. Tad daži sāka viņu apspļaudīt un aizklāja viņam seju, un sita viņam, sacīdami: “Pravieto nu! ” Un tempļa kalpotāji ņēmās viņu pļaukāt. Kad Pēteris bija lejā pagalmā, atnāca viena no augstā priestera kalponēm. Redzēdama Pēteri sildāmies pie uguns, tā viņu uzlūkoja un sacīja: “Arī tu biji ar to Jēzu, Nācarieti.” Bet viņš liedzās, sacīdams: “Ne es viņu pazīstu, nedz saprotu, ko tu runā.” Un viņš izgāja priekšpagalmā. Kalpone, viņu atkal ieraudzījusi, sacīja tiem, kas bija līdzās: “Šis ir viens no viņiem.” Bet viņš atkal liedzās. Pēc brīža tie, kas stāvēja blakus, sacīja Pēterim: “Patiešām, tu esi viens no viņiem, jo tu taču esi galilejietis.” Un viņš sāka lādēties un zvērēt: “Es nepazīstu to cilvēku, par kuru jūs runājat.” Un tūlīt gailis iedziedājās otrreiz; un Pēteris atcerējās vārdus, ko Jēzus bija sacījis: “Pirms gailis divas reizes dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Un viņš sāka raudāt. Rīta agrumā virspriesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visu sinedriju apspriedās un, Jēzu sasējuši, aizveda un nodeva to Pilātam. Pilāts viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus tam atbildēja: “Tu to saki.” Bet virspriesteri pret viņu cēla daudz apsūdzību. Pilāts viņam jautāja tālāk: “Tu neko neatbildēsi? Redzi, cik daudz lietās viņi tevi apsūdz.” Bet Jēzus vairs neko neatbildēja, tā ka Pilāts brīnījās. Svētkos viņš mēdza viņiem atlaist vienu cietumnieku – to, kuru tie prasīja. Tur bija kāds cietumnieks, vārdā Baraba, kas bija sagūstīts reizē ar citiem, kuri dumpja laikā bija kādu noslepkavojuši. Un ļaužu pūlis devās augšup un lūdza, lai viņš rīkojas tā, kā bija darījis jau agrāk. Bet Pilāts tiem teica: “Vai jūs gribat, lai atlaižu jums jūdu Ķēniņu?” Jo viņš zināja, ka virspriesteri bija nodevuši viņu tam aiz skaudības. Bet virspriesteri bija sakūdījuši ļaužu pūli, lai labāk tiem atlaiž Barabu. Tad Pilāts atkal vērsās pie tiem un jautāja: “Ko lai es daru ar jūdu Ķēniņu? ” Tie sāka kliegt: “Sit viņu krustā!” Bet Pilāts tiem jautāja: “Ko tad sliktu viņš ir izdarījis?” Bet tie kliedza vēl stiprāk: “Sit viņu krustā!” Pilāts, gribēdams ļaužu pūlim iztapt, atlaida tiem Barabu, bet Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā. Kareivji ieveda viņu pārvaldnieka pils pagalmā un sasauca visu sardzes nodaļu. Tie ieģērba viņu purpurā un, nopinuši ērkšķu vainagu, uzlika viņam to galvā. Un tie ņēmās viņu sveicināt: “Esi sveicināts, jūdu Ķēniņ!” Tie sita ar niedri viņam pa galvu, apspļaudīja viņu un, ceļos nokrituši, viņu pielūdza. Un, kad tie bija par viņu izņirgājušies, tie viņam novilka purpura apmetni un apvilka viņa paša drēbes. Tad tie izveda viņu, lai sistu krustā. Viņa krustu tie lika nest kādam kirēnietim Sīmanim, Aleksandra un Rūfa tēvam, kas gāja garām, nākdams no lauka. Un tie veda viņu uz Golgātu, kas tulkojumā: Galvaskausa vieta, un tie deva viņam vīnu ar mirrēm, bet viņš neņēma. Un tie sita viņu krustā un sadalīja viņa drēbes, mezdami par tām kauliņus, kas ko dabūs. Bija trešā stunda, kad viņu sita krustā. Uzraksts par viņa vainu bija: jūdu Ķēniņš. Un līdz ar viņu sita krustā divus laupītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Un piepildījās Raksti, kas saka:Viņu pieskaitīja noziedzniekiem dažos manuskriptos šis pants nav iekļauts Tie, kas gāja garām, zaimoja viņu, grozīja galvu un teica: “Āā, tempļa nojaucējs un uzcēlējs trijās dienās! Glāb nu sevi pats un kāp no krusta zemē!” Tāpat arī virspriesteri un rakstu mācītāji ņirgājās par viņu, viens otram sacīdami: “Citus viņš glāba, sevi pašu izglābt viņš nevar. Lai Kristus, Israēla ķēniņš, kāpj nu zemē no krusta, ka redzam un ticam!” Un arī tie, kas bija krustā sisti kopā ar viņu, zaimoja viņu. Kad pienāca sestā stunda, tumsa pārklāja zemi līdz devītai stundai. Un devītā stundā Jēzus sauca skaļā balsī: “Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” – tulkojumā: “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!” Daži no tiem, kas tur stāvēja klāt, to dzirdēdami, sacīja: “Redzi, šis sauc Eliju!” Tad kāds pieskrēja un iemērca sūkli etiķī; uzspraudis to niedres galā, tas sniedza viņam padzerties un teica: “Pagaidiet, redzēsim, vai Elija nāks viņu noņemt.” Bet Jēzus skaļi iekliedzās un nomira. Un tempļa priekškars tika pārplēsts divās daļās no augšas līdz pat apakšai. Centurions, kas stāvēja viņam pretī, redzēdams, ka viņš, tā saukdams, bija miris, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!” Arī kādas sievietes skatījās no tālienes. Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba jaunākā un Jāzepa māte, un Salome – tās, kuras viņam sekoja un kalpoja, kad viņš bija Galilejā, un vēl daudzas citas, kas viņam bija atnākušas līdzi uz Jeruzālemi. Un pievakarē, jo bija sagatavošanas diena, tas ir, priekšsabats, Jāzeps no Arimatejas, cienījams sinedrija loceklis, kas arī pats gaidīja Dieva valstību, uzdrošinājās ieiet pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Bet Pilāts izbrīnījās, ka viņš jau ir miris. Pasaucis centurionu, viņš tam jautāja: “Vai viņš jau nomira?” Un, saņēmis ziņu no centuriona, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas. Un tas, nopircis smalku linu audeklu, Jēzu nocēla un ietina audeklā, un ielika viņu kapā, kas bija izcirsts klintī, un kapa ieejai aizvēla priekšā akmeni. Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, skatījās, kur viņš tika nolikts. Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.” Iznākušas no kapa tās metās bēgt prom, tās trīcēja un bija satriektas, un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās. Augšāmcēlies rīta agrumā nedēļas pirmajā dienā, Jēzus vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, no kuras viņš bija izdzinis septiņus dēmonus. Viņa gāja un to pavēstīja tiem, kas ar viņu bijuši kopā un tagad sēroja un raudāja. Bet, dzirdot, ka viņš esot dzīvs un ka tā viņu redzējusi, tie neticēja. Pēc tam viņš parādījās citā izskatā diviem no viņiem, kad tie gāja uz laukiem. Arī tie aizgājuši pavēstīja to pārējiem, un arī tiem viņi neticēja. Vēlāk viņš parādījās tiem vienpadsmit, kad viņi pie galda sēdēja, un viņš norāja viņu neticību un sirds cietību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši viņu pēc augšāmcelšanās. Un viņš tiem sacīja: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts, bet, kas netic, tas tiks pazudināts. Bet tiem, kas tic, ies līdzi šādas zīmes: manā vārdā tie izdzīs dēmonus, runās jaunās mēlēs; tie ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie rokas uzliks, un viņi atlabs.” Kungs Jēzus pēc tam, kad bija ar tiem runājis, tika pacelts debesīs un sēdās pie Dieva labās rokas. Bet viņi izgāja un sludināja it visur, un Kungs darbojās līdzi un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. Kad jau daudzi ir sākuši apkopot stāstus par notikumiem, kas norisinājušies mūsu vidū, kā tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki un vārda kalpi, tad, visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētījis, arī es atzinu par vajadzīgu tev, cienījamo Teofil, secīgi to izklāstīt, lai tu pārliecinātos, ka vārdi, kas tev mācīti, ir droši. Pasludinājums par Jāņa Kristītāja piedzimšanu Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja kāds priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva bija Ārona pēcnācēja un viņas vārds - Elizabete. Un tie abi bija taisni Dieva priekšā un dzīvoja nevainojami pēc visiem Kunga baušļiem un likumiem. Tiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau krietni gados. Kad bija pienākusi Zaharijas kārta kalpot Dieva priekšā, pēc noteiktās priesteriskās kārtības viņam krita loze ieiet Kunga svētnīcā un kvēpināt; viss ļaužu pulks ārā kvēpināšanas stundā lūdza Dievu. Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, nostājies pa labi no kvēpināšanas altāra. Kad Zaharija to ieraudzīja, viņš satrūkās un viņu pārņēma bailes. Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharija, tava lūgšana ir uzklausīta, tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu, un tu sauksi to vārdā Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Kunga priekšā, vīnu un reibinošu dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. Daudziem Israēla dēliem viņš liks atgriezties pie Kunga, viņu Dieva. Un tas staigās viņa priekšā Elijas garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno gudrībai, lai darītu ļaudis gatavus Kungam.” Zaharija sacīja eņģelim: “Kā es to zināšu? Es esmu vecs, un mana sieva jau krietni gados.” Eņģelis viņam atbildēja: “Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts tevi uzrunāt un nest tev šo prieka vēsti. Un, redzi, tu būsi mēms un nevarēsi parunāt līdz dienai, kad tas notiks, tādēļ ka tu neticēji maniem vārdiem, kuri savā laikā piepildīsies.” Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, ka viņš tik ilgi kavējas svētnīcā. Un iznācis viņš nespēja tos uzrunāt, un tie noprata, ka viņš svētnīcā ir redzējis parādību; un viņš tiem rādīja zīmes un palika mēms. Kad viņa kalpošanas laiks bija pagājis, viņš atgriezās mājās. Pēc kāda laika viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus. Viņa sacīja: “Kungs man tā ir darījis šajās dienās – viņš mani ir uzlūkojis, lai atņemtu manu negodu ļaužu acīs.” Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu Nācareti pie jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida nama, un jaunavas vārds bija Marija. Un, ienācis pie viņas, eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, izredzētā, Kungs ir ar tevi!” Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas par sveicienu. Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus. Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu. Un Kungs Dievs dos viņam Dāvida, viņa tēva, troni. Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.” Bet Marija jautāja eņģelim: “Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” Tad eņģelis viņai atbildēja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls. Un redzi, Elizabete, tava radiniece, pat viņa savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un viņa, kuru sauca par neauglīgu, ir jau sestajā mēnesī. Jo Dievam nekas nav neiespējams.” Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Un eņģelis no viņas aizgāja. Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās. Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņai piedzima dēls. Viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs ir parādījis lielu žēlsirdību viņai, un tie priecājās līdz ar viņu. Astotajā dienā tie atnāca bērnu apgraizīt un gribēja viņu nosaukt tēva vārdā par Zahariju. Bet viņa māte iebilda un teica: “Nē! Viņu sauks Jānis.” Tie viņai teica: “Tavos rados nav neviena, kas saukts tādā vārdā.” Un tie ar zīmēm jautāja viņa tēvam, kā viņš gribētu, lai bērnu nosauc. Palūdzis rakstāmo dēlīti, viņš uzrakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un visi brīnījās. Tūlīt viņa mute atdarījās, mēle atraisījās, un viņš runāja, slavēdams Dievu. Tad bailes pārņēma visus kaimiņus, un visā Jūdejas kalnienē runāja par šiem notikumiem. Visi, kas to dzirdēja, savā sirdī prātoja, brīnīdamies: “Kas gan būs šis bērns?” Un Kunga roka bija ar viņu. Viņa tēvs Zaharija, Svētā Gara piepildīts, pravietoja: “Lai slavēts Kungs, Israēla Dievs, jo viņš ir uzlūkojis savu tautu un devis tai pestīšanu, un viņš ir cēlis mums pestīšanas ragu sava kalpa Dāvida namā, kā viņš kopš sendienām ir runājis caur svēto praviešu muti: glābt mūs no ienaidniekiem, no visu to rokām, kas mūs ienīst, parādīt žēlsirdību mūsu tēviem un pieminēt savu svēto derību, zvērestu, ko viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, lai mēs, no ienaidniekiem izglābti, bez bailēm, svētumā un taisnīgumā viņam kalpojam visas sava mūža dienas. Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstā pravieti. Tu iesi Kungam pa priekšu sataisīt viņa ceļu, lai dotu viņa tautai pestīšanas atziņu caur grēku piedošanu mūsu Dieva sirds žēlsirdības dēļ. Tādēļ rīta zvaigzne mūs no augšienes uzlūkos, lai mirdzētu tiem, kas mīt tumsā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu kājas uz miera ceļa.” Un bērniņš auga un kļuva stiprs garā, un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāparādās Israēla priekšā. Tajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā. Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. Un, kad pienāca astotā diena, kurā bērniņu vajadzēja apgraizīt, viņam deva vārdu Jēzus, kā viņu eņģelis bija nosaucis, pirms viņš vēl bija ieņemts mātes miesās. Kad viņu šķīstīšanās dienas pēc Mozus bauslības bija pagājušas, tie viņu aizveda uz Jeruzālemi, lai nestu Kunga priekšā, kā Kunga bauslībā ir rakstīts: katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam, – un lai pienestu upuri, kā ir noteikts Kunga bauslībā: vienu pāri dūju vai divus jaunus baložus. Un, redzi, Jeruzālemē bija kāds vīrs, vārdā Simeons, un šis vīrs bija krietns un dievbijīgs, viņš ilgojās pēc iepriecinājuma Israēlam, un Svētais Gars bija pār viņu. Viņam Svētais Gars bija atklājis, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto. Gara vadīts, viņš nāca templī, un, kad vecāki ienesa bērniņu Jēzu, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, tad viņš ņēma to savās rokās un, slavēdams Dievu, sacīja: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.” Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu. Un Simeons viņus svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: “Redzi, viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī, – un tev pašai cauri dvēselei zobens dursies, – tā ka atklāsies daudzu siržu domas.” Tur bija praviete Anna, Penuēla meita no Ašēra cilts. Tā bija jau krietni gados, un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi ar vīru septiņus gadus, nu viņa bija atraitne, kādus astoņdesmit četrus gadus veca, un nešķīrās no tempļa, ar gavēšanu un lūgšanām kalpodama dienu un nakti. Arī viņa tajā pašā stundā pienāca klāt un pateicībā slavēja Dievu, un stāstīja par bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu. Izpildījuši visu pēc Kunga bauslības, tie griezās atpakaļ uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti. Bērniņš auga un pieņēmās spēkā, tapa pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar viņu. Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu. Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus. Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī. Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Cēzara Tibērija piecpadsmitajā valdīšanas gadā, kad Poncijs Pilāts bija vietvaldis Jūdejā un Hērods – tetrarhs Galilejā, un Filips, viņa brālis, – tetrarhs Itūrejas un Trahonitidas zemēs, un Lisanijs – tetrarhs Abilēnē, augsto priesteru Hannas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca tuksnesī pār Jāni, Zaharijas dēlu. Viņš gāja pa visu Jardānas apvidu, sludinādams grēku nožēlas kristību grēku piedošanai, kā rakstīts pravieša Jesajas grāmatā – saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas! Katra ieleja lai top piepildīta, un katrs pakalns un paugurs lai tiek nolīdzināts; līkumi lai top taisni un grambas par līdzenu ceļu, un visa miesa redzēs Dieva pestīšanu. Uz ļaužu pūļiem, kas nāca pie viņa, lai viņš tos kristītu, Jānis runāja: “Jūs odžu dzimums, kas jūs ir mācījis bēgt no dusmības, kas nāks? Tad nu nesiet cienīgus atgriešanās augļus un nesāciet atkal viens otram teikt: mums Ābrahāms ir tēvs. Es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāma bērnus. Cirvis jau pielikts kokiem pie saknes – katrs koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un iemests ugunī.” Ļaudis viņam jautāja: “Ko lai mēs darām?” Un viņš tiem atbildēja: “Kam divi svārki, lai dod tam, kam nav, un, kam ir ko ēst, lai dara tāpat.” Arī muitnieki nāca, lai tiktu kristīti, un tie viņam jautāja: “Skolotāj, ko lai mēs darām?” Tiem viņš sacīja: “Neņemiet vairāk, kā jums noteikts.” Arī kareivji viņu izjautāja: “Un mēs, ko lai mēs darām?” Un viņš sacīja tiem: “Neizspiediet naudu un neapsūdziet nepatiesi, bet esiet mierā ar savu algu.” Kad ļaudis gaidīdami savās sirdīs domāja par Jāni, vai tik viņš nav Kristus, Jānis viņiem visiem atbildēja: “Es jūs gan kristīju ūdenī, bet nāks kāds spēcīgāks par mani, kam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Ar vētekli rokā viņš iztīrīs klonu un savāks kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.” Vēl daudz citu pamācību Jānis deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju. Bet tetrarhs Hērods, kuru Jānis apsūdzēja viņa brāļa sievas Hērodijas dēļ un par visu, ko Hērods bija ļaunu darījis, nu pievienoja saviem ļaunajiem darbiem vēl arī to, ka iemeta Jāni cietumā. Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis, un Svētais Gars kā balodis nolaidās uz viņu, un balss no debesīm atskanēja: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” Kad Jēzus sāka mācīt, viņam bija ap trīsdesmit gadu, un, pēc ļaužu domām, viņš bija Jāzepa dēls, un Jāzeps – Ēlī dēls, tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Jannaja, tas Jāzepa, tas Matatija, tas Amosa, tas Nahūma, tas Heslija, tas Nangaja, tas Maāta, tas Matatija, tas Semeīna, tas Josēha, tas Jodas, tas Joanāna, tas Rēsas, tas Zerubābela, tas Šaltiēla, tas Nērija, tas Melhija, tas Adija, tas Kosama, tas Elmadāma, tas Ēra, tas Jozuas, tas Elīezera, tas Jorīma, tas Matatas, tas Levī, tas Šimona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonāma, tas Eljākīma, tas Melejas, tas Mennas, tas Matatas, tas Nātāna, tas Dāvida, tas Jišaja, tas Obēda, tas Boaza, tas Salmona, tas Nahšona, tas Ammīnādāba, tas Admina, tas Arāma, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas, tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nāhora, tas Serūga, tas Reū, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelaha, tas Kēnāna, tas Arpahšada, tas Šēma, tas Noas, tas Lemeha, tas Metuzāla, tas Hanoha, tas Jereda, tas Mahalalēla, tas Kēnāna, tas Enoša, tas Šēta, tas Ādama, tas Dieva. Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, devās prom no Jardānas. Gars viņu veda tuksnesī, kur četrdesmit dienas velns viņu kārdināja. Šajās dienās viņš neko neēda, un, kad tās bija pagājušas, viņš izsalka. Tad velns viņam sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas top par maizi.” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien. ” …bet no ikviena Dieva vārda Dažos manuskriptos šī panta otrā daļa nav iekļauta Tad velns viņu uzveda augstā kalnā un vienā acumirklī parādīja viņam visas pasaules valstis. Velns sacīja: “Es tev došu visu šo varu un godību, jo tas man ir dots, un, kam vien gribu, es to dodu. Ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi, tas viss būs tavs.” Jēzus viņam atbildēja: “Atkāpies no manis sātan…. Dažos manuskriptos panta 1. daļa nav iekļauta Ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” Tad velns aizveda viņu uz Jeruzālemi, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes lejā. Jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem pavēlēs tevi pasargāt, un: tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.” Bet Jēzus atbildēja: “Ir teikts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” Beidzis kārdināt, velns līdz savam laikam atstājās no viņa. Bet Jēzus Gara spēkā devās atpakaļ uz Galileju, un valodas par viņu izplatījās pa visu apgabalu. Un viņš mācīja turienes sinagogās, un visi viņu slavēja. Viņš nāca uz Nācareti, kur bija uzaudzis, un sabatā viņš pēc sava paraduma iegāja sinagogā. Un viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Rulli atritinājis, viņš atrada vietu, kur bija rakstīts: “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani dziedināt sirdī satriektos un pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu, salauztos darīt brīvus un pasludināt Kunga žēlastības gadu.” Rulli satinis, viņš to atdeva kalpotājam un apsēdās. Un visu acis sinagogā pievērsās viņam. Viņš sāka uz tiem runāt: “Šodien ir piepildījies šis raksts, ko jūs dzirdējāt.” Un visi piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca no viņa mutes. Un viņi taujāja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?” Viņš tiem teica: “Jūs noteikti man sacīsiet šo teicienu: ārst, dziedini pats sevi! Dari arī pie mums tēvu zemē to, ko esam dzirdējuši tevi darām Kapernaumā!” Un viņš teica: “Patiesi es jums saku: neviens pravietis netiek pieņemts savā tēvu zemē. Patiesi es jums saku: daudz atraitņu bija Israēlā Elijas dienās, kad debesis tika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, toreiz Elija tika sūtīts ne pie vienas citas kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. Un daudz spitālīgo bija Israēlā pravieša Elīšas laikā, bet neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamāns.” To dzirdēdami, visi sinagogā kļuva dusmu pilni. Pielēkuši kājās, tie izdzina viņu ārā no pilsētas līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogrūstu viņu lejā. Bet viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom. Tad viņš aizgāja uz Kapernaumu, pilsētu Galilejā, un sabatā mācīja ļaudis. Tie bija izbrīnījušies par viņa mācību, jo viņa vārdi bija vareni. Tur sinagogā bija kāds vīrs ar nešķīsta dēmona garu, un tas skaļā balsī sāka kliegt: “Laid, kāda tev ar mums daļa, Jēzu, Nācarieti! Vai esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas tu esi – Dieva Svētais!” Jēzus to apsauca: “Apklusti un izej no viņa!” Dēmons, nogāzis apsēsto zemē ļaužu vidū, izgāja no tā, neko tam nenodarījis. Tad visus pārņēma bailes, un ļaudis cits citam jautāja: “Kas tie par vārdiem, kuru varā un spēkā viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie iziet?” Un valodas par viņu izpaudās visā apgabalā. No sinagogas aizgājis, Jēzus ienāca Sīmaņa namā. Sīmaņa sievasmāte bija smaga drudža varā, un tie viņu lūdza viņai palīdzēt. Jēzus, noliecies pār viņu, pavēlēja drudzim, un tas viņu atstāja. Un tajā pašā brīdī viņa uzcēlās un viņiem kalpoja. Saulei rietot, visi, kam bija kādi sirgstošie ar dažādām kaitēm, tos atveda pie viņa. Viņš tiem ikvienam uzlika rokas un tos dziedināja. Arī dēmoni no daudziem izgāja, kliegdami: “Tu esi Dieva Dēls!” Bet viņš tos apsauca un neļāva tiem runāt, jo tie zināja, ka viņš ir Kristus. Bet, dienai sākoties, Jēzus devās prom uz nomaļu vietu. Ļaudis meklēja viņu un, nonākuši pie viņa, mēģināja viņu aizturēt, lai viņš no tiem neaizietu, bet viņš tiem sacīja: “Arī citās pilsētās man jāsludina Dieva valstības evaņģēlijs, jo tādēļ es esmu sūtīts.” Un viņš sludināja Jūdejas sinagogās. Un notika, kad ļaužu pūlis pie viņa spiedās, lai dzirdētu Dieva vārdu, tad viņš, stāvēdams Gennēsaretes ezera krastā, ieraudzīja divas laivas ezera malā; un zvejnieki, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus. Iekāpis laivā, kas piederēja Sīmanim, viņš lūdza tam atirt laivu mazliet no krasta; apsēdies viņš no laivas mācīja ļaudis. Beidzis runāt, viņš teica Sīmanim: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.” Sīmanis atbildēja: “Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa. Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima. To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Sīmani un visus, kas bija ar viņu, bija pārņēmušas bailes lielā zivju loma dēļ; arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa darbabiedri. Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. Kad viņš bija vienā pilsētā, kāds viscaur spitālīgs vīrs, Jēzu ieraudzījis, krita uz sava vaiga un lūdza viņu, sacīdams: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt.” Jēzus izstiepa roku un pieskārās tam, sacīdams: “Es gribu, topi šķīsts.” Un tūlīt spitālība no tā pazuda. Un viņš tam piekodināja nevienam to nestāstīt un teica: “Noej un rādies priesterim un upurē par savu šķīstīšanu, kā to Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Runas par viņu izplatījās arvien vairāk, un liels ļaužu pūlis sapulcējās, lai dzirdētu viņu un tiktu dziedināti no savām slimībām. Bet viņš pats bieži nogāja nomaļās vietās un lūdza Dievu. Kādu dienu viņš mācīja un turpat sēdēja arī farizeji un bauslības mācītāji, kas bija sanākuši no visiem Galilejas un Jūdejas ciemiem, kā arī no Jeruzālemes. Un Kunga spēks bija Jēzum, lai viņš dziedinātu. Un, redzi, vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija paralizēts, un tie mēģināja viņu ienest un nolikt viņa priekšā. Ļaužu pūļa dēļ neatraduši iespēju to ienest, viņi uzkāpa uz jumta un caur griestiem nolaida to ar visu gultu pašā vidū Jēzum priekšā. Un, redzēdams viņu ticību, viņš teica: “Cilvēk, tavi grēki tev ir piedoti.” Rakstu mācītāji un farizeji, spriezdami savā starpā, sacīja: “Kas šis ir, kas runā zaimus? Kas var grēkus piedot kā vien Dievs?” Jēzus, nomanījis viņu domas, tiem atbildēja: “Ko jūs prātojat savās sirdīs? Kas ir vieglāk – sacīt: tavi grēki tev piedoti, – vai sacīt: celies un staigā! – Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un, tūdaļ viņu acu priekšā piecēlies, tas paņēma gultu, kurā bija gulējis, un aizgāja uz savām mājām, Dievu slavēdams. Visus pārņēma milzīgs izbrīns, un tie slavēja Dievu; baiļu pilni tie runāja: “Mēs šodien esam redzējuši brīnumainas lietas.” Pēc tam Jēzus aizgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, sēžam pie muitnīcas, un tam sacīja: “Seko man!” Tas, visu atstājis, cēlās un sekoja viņam. Tad Levijs rīkoja viņam lielu mielastu savā namā, un liels pulks muitnieku un citu ļaužu bija pie viena galda kopā ar viņiem. Bet farizeji un viņu rakstu mācītāji sāka kurnēt pret viņa mācekļiem: “Kādēļ jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus tiem atbildēja: “Veseliem ārsta nevajag, bet gan slimajiem. Nevis taisnos es esmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.” Tad tie viņam sacīja: “Jāņa mācekļi bieži gavē un lūdz – tāpat arī farizeju mācekļi, bet tavējie ēd un dzer.” Jēzus tiem sacīja: “Jūs nevarat likt kāzu viesiem gavēt, kamēr līgavainis ir kopā ar tiem. Nāks dienas, kad līgavainis tiks no tiem atņemts, tajās dienās tie gavēs.” Un viņš stāstīja tiem līdzību: “Neviens neņem ielāpu no jaunām drēbēm, lai to uzšūtu vecām; citādi tas jaunās saplēsīs, bet ar vecajām jaunais ielāps nesaderēs. Un neviens arī nelej jaunu vīnu vecos ādas maisos, citādi jaunais vīns maisus saplēsīs un izlīs, un arī maisi būs pagalam. Bet jaunais vīns lejams jaunos maisos, tad tie abi saglabājas. Un neviens, kas vecu vīnu baudījis, negribēs jauno. Viņš sacīs: vecais vīns ir labs.” Kādā sabatā, viņam caur labību ejot, viņa mācekļi plūca vārpas un ēda graudus, izberzdami tos ar rokām. Daži farizeji sacīja: “Kādēļ jūs darāt to, kas sabatā aizliegts?” Jēzus tiem atbildēja: “Vai neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad viņš un viņa vīri bija izsalkuši? Kā viņš iegāja Dieva namā un ņēma upurmaizes, kuras nebija ļauts ēst nevienam kā vien priesteriem, un viņš ēda un deva arī saviem vīriem.” Un viņš runāja tālāk: “Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.” Kādu citu reizi sabatā, kad viņš ienāca sinagogā un mācīja, tur bija kāds cilvēks, kam bija paralizēta labā roka. Rakstu mācītāji un farizeji vēroja Jēzu, vai viņš sabatā dziedinās, lai tad varētu viņu apsūdzēt. Taču Jēzus nomanīja viņu domas un teica vīram ar paralizēto roku: “Celies un stājies te vidū!” Tas piecēlās un nostājās. Tad Jēzus sacīja viņiem: “Es vaicāju jums: vai ir atļauts sabatā darīt labu vai ļaunu, dzīvību glābt vai nonāvēt?” Un, tos visus uzlūkojis, viņš sacīja slimajam: “Izstiep savu roku!” Un viņš tā darīja, un viņa roka kļuva atkal vesela. Tad tie, neprāta pārņemti, sāka spriest savā starpā, ko tiem darīt ar Jēzu. Tanīs dienās viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt un pavadīja tur cauru nakti lūgšanās. Dienai iestājoties, viņš pasauca pie sevis mācekļus un izraudzīja no tiem divpadsmit, kurus tad viņš nosauca par apustuļiem: Sīmani, kuram deva vārdu Pēteris, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu, Jāni, Filipu, Bartolomeju, Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zēlots, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas kļuva par nodevēju. Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš stāvēja klajā laukā, un kopā ar viņu bija liels pulks mācekļu un daudz ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzālemes, un Tīras, un Sidonas piekrastes, kuri nāca viņu klausīties un lai tiktu dziedināti no slimībām. Arī nešķīsto garu apsēstie tika dziedināti. Viss ļaužu pūlis tiecās pieskarties viņam, jo no viņa izgāja spēks un visus dziedināja. Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis. Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. Ja jūs atdarāt ar labu tiem, kas jums dara labu, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki dara tāpat. Ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai saņemtu tikpat atpakaļ. Bet mīliet savus ienaidniekus un dariet labu, un aizdodiet neraizēdamies, tad jūsu alga būs liela un jūs būsiet Visuaugstā dēli, jo viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs. Netiesājiet, un jūs netiesās, nesodiet, un jūs nesodīs, piedodiet, un arī jums tiks piedots! Dodiet, un jums tiks dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, pāri plūstošu mēru jums dos klēpī; ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs.” Un vēl viņš tiem stāstīja līdzību: “Vai tad akls var vest aklo? Vai tie abi neiekritīs bedrē? Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, bet katrs, kas tapis pilnīgs, būs kā viņa skolotājs. Tu redzi gruzīti sava brāļa acī, bet savā acī baļķi nepamani? Kā tu vari savam brālim teikt: brāl, laid, lai izņemu gruzīti no tavas acs, – pats savā acī baļķi neredzēdams? Liekuli, vispirms izņem baļķi no savas acs, tad saskatīsi, kā izņemt gruzīti no sava brāļa acs. Tas nav labs koks, kas nes sliktus augļus, un tas nav nelāgs koks, kas nes labus augļus. Katru koku pazīst pēc tā augļiem: jo no ērkšķiem nevar ievākt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. Labs cilvēks no savas sirds labumu krājumiem sniedz labo, bet ļaunais – no ļaunā krājumiem sniedz ļauno: jo no pārpilnas sirds mute runā. Kādēļ jūs mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko es saku? Ikviens, kas nāk pie manis un dzird manus vārdus, un dara pēc tiem, – es jums rādīšu, kam viņš līdzināms: viņš līdzināms nama cēlājam, kas raka dziļi un pamatu lika uz klints; kad plūdi nāca, straumes triecās pret namu, bet nespēja to izkustināt, jo tas bija pamatīgi celts. Bet, kas dzirdējis un tā nerīkojas, tas līdzināms cilvēkam, kas namu ceļ uz zemes – bez pamatiem; kad straumes triecās pret namu, tas tūlīt sagruva, un šī nama brukšana bija liela.” Kad Jēzus beidza runāt uz ļaudīm, viņš iegāja Kapernaumā. Tur kāda centuriona kalps, kas tam bija dārgs, gulēja slims uz miršanu. Izdzirdējis par Jēzu, tas nosūtīja pie viņa jūdu vecajos ar lūgumu, lai viņš nāk un glābj viņa kalpu. Ieradušies pie Jēzus, tie viņu dedzīgi lūdza, sacīdami: “Viņš ir tā cienīgs, ka tu viņam palīdzi. Viņš mīl mūsu tautu un ir uzcēlis mums sinagogu.” Un Jēzus devās ar tiem ceļā. Kad viņš vairs nebija tālu no tā nama, centurions sūtīja pretī savus draugus, likdams sacīt: “Kungs, nenopūlies! Es neesmu tā cienīgs, ka tu ienāc manā namā. Tādēļ es arī neturēju sevi par cienīgu nākt pie tevis. Bet dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. Arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās par viņu un, pagriezies pret ļaužu pūli, kas viņam sekoja, teica: “Es jums saku: tādu ticību es neesmu atradis pat Israēlā.” Un tie, kas bija sūtīti, atgriezās mājās un atrada slimo kalpu veselu. Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis. Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku. Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!” Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu. Un Jānim to visu pavēstīja viņa mācekļi. Pieaicinājis divus no saviem mācekļiem, Jānis sūtīja pie Kunga, likdams jautāt: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai lai citu gaidām?” Un vīri, pie viņa atnākuši, sacīja: “Jānis Kristītājs sūta mūs pie tevis un jautā: vai tu esi tas, kam jānāk, vai lai citu gaidām?” Tobrīd Jēzus daudzus dziedināja no slimībām, kaitēm un ļauniem gariem un daudziem akliem dāvāja redzi. Un viņš tiem atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim, ko skatījāt un dzirdējāt: akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.” Kad Jāņa vēstneši bija aizgājuši, viņš sāka ļaudīm runāt par Jāni: “Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai niedri, ko vējš šūpo? Ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai cilvēku, ģērbtu smalkās drēbēs? Redzi, tie, kam ir dārgas drēbes un kas mīt greznībā, tie ir ķēniņu pilīs. Tiešām, ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai pravieti? Patiesi es jums saku: pat vairāk nekā pravieti. Viņš ir tas, par ko ir rakstīts: redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas tev ceļu sagatavos tavā priekšā. – Es jums saku: starp dzimušajiem no sievietēm nav neviena lielāka par Jāni. Bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.” Un visa tauta, pat muitnieki, ieklausījās un apliecināja, ka Dievs ir taisns, pieņemdami Jāņa kristību, bet farizeji un likuma zinātāji nonicināja Dieva padomu, nepieņemdami Jāņa kristību. “Kam tad lai es pielīdzinu šīs paaudzes cilvēkus, un kam tie ir līdzīgi? Tie pielīdzināmi bērniem, kas sēž tirgus laukumā un cits citam sauc: mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt, mēs dziedājām raudu dziesmu, un jūs neraudājāt. Atnāca Jānis Kristītājs, viņš nedz maizi ēda, nedz vīnu dzēra, un jūs sakāt: viņā ir dēmons. Atnāca Cilvēka Dēls, viņš ēd un dzer, un jūs sakāt: redzi, izēdājs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. Un gudrību attaisno visi tās bērni.” Kāds farizejs lūdza viņu, lai viņš pie tā ēstu; un, farizeja namā iegājis, viņš apsēdās. Un, redzi, tajā pilsētā kāda sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka viņš ir farizeja namā, atnesa alabastra trauciņu ar smaržīgu svaidāmo eļļu un nostājās aiz Jēzus, krita pie viņa kājām un raudādama sāka ar savām asarām slacīt viņa kājas un ar saviem matiem tās žāvēt, un skūpstīja viņa kājas un iezieda ar svaidāmo eļļu. Farizejs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, pie sevis noteica: “Ja šis būtu pravietis, tad pazītu gan, kas un kāda ir šī sieviete, kas viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece.” Un Jēzus, vērsies pie viņa, sacīja: “Sīmani, man tev kas sakāms.” Un tas sacīja: “Saki, Skolotāj!” – “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs – piecdesmit. Kad neviens no tiem nespēja parādu atdot, viņš abiem to atlaida. Kurš no tiem viņu vairāk mīlēs?” Sīmanis atbildēja: “Es domāju – tas, kam tika vairāk atlaists.” Jēzus sacīja: “Tu pareizi spried.” Un, pagriezies pret sievieti, viņš Sīmanim teica: “Vai redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, tu man kāju mazgāšanai ūdeni nedevi, bet viņa manas kājas ar asarām slacīja un ar matiem tās susināja. Tu mani nenoskūpstīji, bet viņa, kopš te esmu ienācis, nemitējas skūpstīt manas kājas. Manu galvu ar eļļu tu neesi svaidījis, bet viņa ar smaržīgo eļļu svaidīja manas kājas. Es tev saku, viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl.” Un viņš tai teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.” Un tie, kas bija pie galda, savā starpā runāja: “Kas viņš tāds, ka pat grēkus piedod?” Bet sievietei viņš sacīja: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!” Pēc tam Jēzus apstaigāja pilsētas un ciemus, sludinādams un mācīdams evaņģēliju par Dieva valstību; tie divpadsmit bija ar viņu un tāpat arī dažas sievietes, kas bija dziedinātas no nešķīstiem gariem un slimībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi dēmoni, Joanna, Hēroda pārvaldnieka Hūzas sieva, arī Zuzanna un daudzas citas, kas ar savu rocību gādāja par viņiem. Kad sapulcējās liels ļaužu pūlis un daudzu pilsētu ļaudis sanāca pie viņa, viņš runāja līdzībā: “Sējējs izgāja sēt sēklu. Viņam sējot, cita krita ceļmalā un tika samīta, un debesu putni to apēda; cita krita klintainē un uzdīgusi novīta, jo tai nebija valgmes; cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi, reizē augdami, to nomāca; cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To pateicis, viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” Tad mācekļi viņam jautāja: “Ko nozīmē šī līdzība?” Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredzētu un dzirdēdami nesaprastu. Šī līdzība ir šāda, redzi, sēkla ir Dieva vārds. Ceļmalā ir tie, kas dzird; bet tad nāk sātans un paņem prom vārdu no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netaptu izglābti. Bet kas sēts klintainē – ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, ar prieku to uzņem, bet, būdami bez saknēm, tikai uz brīdi notic, bet pārbaudījuma laikā atkrīt. Bet kas sēts starp ērkšķiem – ir tie, kas vārdu ir dzirdējuši, bet dzīves rūpesti, bagātība un baudas to noslāpē, un tie augļus nenes. Bet kas sēts labā zemē – ir tie, kas vārdu dzird un glabā to krietnā un labā sirdī un augļus nes pacietībā. Gaismekli iededzis, neviens to neslēpj zem trauka vai zem gultas, bet liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu. Nav nekā apslēpta, kas netaptu redzams, nav nekā noglabāta, kas reiz netaptu zināms vai nenāktu atklātībā. Tad nu pielūkojiet, kā jūs klausāties; jo, kam ir, tam dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu.” Pie viņa atnāca māte un viņa brāļi, bet ļaužu pūļa dēļ nevarēja viņam tikt klāt. Un kāds viņam teica: “Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.” Bet viņš sacīja: “Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.” Tad kādu dienu Jēzus un viņa mācekļi sēdās laivā, un viņš tiem sacīja: “Celsimies uz ezera otru krastu.” Un viņi cēlās pāri. Tiem braucot, viņš iemiga, un ezerā sacēlās liela vētra; viļņi gāzās laivā, un viņi bija briesmās; tie piegāja viņam klāt un modināja viņu: “Mācītāj, Mācītāj, mēs ejam bojā!” Piecēlies viņš apsauca vēju un bangojošos ūdeņus. Un tie norima, un iestājās klusums. Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Pārbijušies tie brīnījās un cits citam jautāja: “Kas viņš tāds ir, ka pavēl pat vējiem un ūdeņiem un tie viņam paklausa?” Un tie nonāca Gerasas apgabalā, kas iepretim Galilejai. Kad viņš izkāpa krastā, no pilsētas pretī nāca kāds dēmonu apsēsts vīrs, kas jau ilgu laiku nevalkāja drēbes un nedzīvoja mājās, bet kapos. Ieraudzījis Jēzu, viņš iekliedzās, nokrita viņa priekšā un skaļā balsī sauca: “Jēzu, visaugstā Dieva Dēls, kāda daļa mums vienam gar otru? Es tevi lūdzu, nemoki mani!” Jo viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka. Tas bija ilgu laiku to sagrābis savā varā; to bija sējuši ķēdēm un saistījuši važām, lai savaldītu, bet tas bija važas sarāvis, un dēmons to dzina uz tuksnesīgām vietām. Jēzus tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Tas atbildēja: “Leģions.” Jo daudz dēmonu bija viņā iegājuši. Un tie sāka viņu lūgt, lai nepavēl tiem mesties bezdibenī. Bet tur uz kalna bija liels cūku bars. Dēmoni lūdzās, lai ļauj tiem ieiet cūkās. Un viņš tiem atļāva. Dēmoni, izgājuši no tā cilvēka, iegāja cūkās, un ganāmpulks metās lejā no kraujas ezerā un noslīka. Gani, to redzēdami, aizbēga un izdaudzināja par šo notikumu pilsētā un laukos. Ļaudis iznāca, lai redzētu, kas noticis, un nonāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura dēmoni bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām, apģērbtu un pie pilna saprāta, un tie izbijās. Un tie, kas bija redzējuši, kā dēmonu apsēstais tika dziedināts, viņiem to pastāstīja. Viss lielais ļaužu pulks no Gerasas apgabala lūdza viņu iet prom, jo lielas izbailes tos bija pārņēmušas. Un viņš, iekāpis laivā, atgriezās Galilejā. Vīrs, no kura dēmoni bija izgājuši, lūdza ļaut tam palikt kopā ar viņu, bet viņš to raidīja prom, sacīdams: “Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un tas aizgāja un izdaudzināja pa visu pilsētu, ko Jēzus viņam bija darījis. Kad Jēzus atgriezās, viņu uzņēma ļaužu pūlis, jo visi viņu gaidīja. Un, redzi, atnāca kāds vīrs, vārdā Jaīrs. Viņš bija sinagogas priekšnieks. Nokritis pie Jēzus kājām, tas lūdza viņu ienākt savā namā, jo viņa vienīgā meita, ap divpadsmit gadu veca, bija uz miršanu. Un, viņam ejot, pūlis spiedās ap viņu. Tur bija kāda sieviete, kas sirga ar asiņošanu jau divpadsmit gadus, …un bija iztērējusi ārsiem visu, kas viņai piederēja… Dažos manuskriptos panta vidusdaļa nav iekļauta bet neviens nebija spējis to dziedināt; no mugurpuses piegājusi, tā pieskārās viņa drēbju malai, un asiņošana tūlīt pārstāja. Jēzus jautāja: “Kas man pieskārās?” Visi liedzās, bet Pēteris sacīja: “Mācītāj, ļaudis ap tevi drūzmējas un spiežas virsū.” Bet Jēzus teica: “Man kāds pieskārās, es jutu spēku izejam no sevis.” Kad sieviete redzēja, ka nav palikusi nepamanīta, viņa drebēdama nāca un, nometusies pie viņa zemē, pastāstīja visu ļaužu priekšā, kādēļ tā viņam pieskārusies un kā tūlīt kļuvusi vesela. Un viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru.” Viņam vēl runājot, nāca kāds no sinagogas priekšnieka nama un sacīja Jaīram: “Tava meita jau ir nomirusi, neapgrūtini vairs Skolotāju.” To dzirdējis, Jēzus sacīja Jaīram: “Nebīsties, tici, un viņa tiks izglābta.” Ieiedams šajā namā, viņš neļāva citiem ienākt kopā ar viņu kā vienīgi Pēterim, Jānim un Jēkabam un bērna tēvam un mātei. Visi vaimanāja un raudāja par bērnu. Bet viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, bet tikai guļ.” Un tie viņu izsmēja, zinādami, ka tā ir mirusi. Bet viņš … izdzinis visus ārā…, satvēris tās roku, sauca: “Bērns, mosties!” Un tā sāka elpot un tūlīt piecēlās, un viņš lika dot tai ēst. Viņas vecākus pārņēma liels izbrīns, bet viņš piekodināja tiem par šo notikumu neko nestāstīt. Saaicinājis divpadsmit mācekļus, Jēzus deva tiem spēku un varu pār visiem dēmoniem un dziedināt no slimībām un nosūtīja viņus sludināt Dieva valstību un ārstēt slimos. Viņš tiem sacīja: “Neņemiet sev ceļā līdzi nedz spieķi, nedz somu, nedz maizi, nedz naudu, nedz divi svārkus. Kurā namā jūs ieiesiet, tur arī palieciet, un no turienes dodieties tālāk. Un, ja kādi jūs neuzņems, tad, izejot no tās pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām par liecību pret tiem.” Tad tie aizgāja un devās no ciema uz ciemu, sludinādami visur prieka vēsti un dziedinādami. Tetrarhs Hērods dzirdēja visu, kas notika, un bija nesaprašanā, jo daži sacīja: “Jānis ir uzcēlies no mirušajiem,” citi atkal: “Elija ir parādījies,” vēl citi: “Kāds no senajiem praviešiem ir augšāmcēlies.” Hērods sacīja: “Jānim es nocirtu galvu. Bet kas tad ir šis, par kuru dzirdu tādas lietas?” Un viņš meklēja iespēju to redzēt. Apustuļi atgriezušies stāstīja viņam visu, ko bija darījuši. Tad viņš ņēma tos sev līdzi un devās pa savrupu ceļu uz pilsētu, vārdā Bētsaīda. Ļaužu pūļi, to uzzinājuši, sekoja viņam. Viņš tos pieņēma un runāja tiem par Dieva valstību, un darīja veselus tos, kam bija vajadzīga dziedināšana. Diena jau sliecās uz vakaru, kad tie divpadsmit piegāja pie viņa un sacīja: “Atlaid ļaudis, lai tie dodas uz apkārtējiem ciemiem un mājām, kur varētu pārnakšņot un dabūt kaut ko ēdamu, jo mēs šeit esam nomaļā vietā.” Bet viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis. Vai lai ejam pirkt ēdamo visiem šiem ļaudīm?” Jo to bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet viņš mācekļiem sacīja: “Lieciet tiem apsēsties zemē pulkos pa piecdesmit.” Viņi tā izdarīja un lika visiem apsēsties. Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza tās un deva mācekļiem, lai tie tās pasniegtu ļaudīm. Visi ēda un bija sāti, un no pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit grozus. Reiz, kad viņš vientuļā vietā lūdza Dievu un arī mācekļi bija ar viņu, viņš tos izjautāja: “Ko ļaudis runā par mani – kas es esmu?” Tie atbildēja: “Jānis Kristītājs, bet citi – Elija, vēl citi – kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.” Tad viņš jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Pēteris atbildēja: “Dieva Svaidītais.” Bet viņš tos apsauca, piekodinādams nevienam to nestāstīt, un teica: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo un virspriesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” Tad viņš visiem sacīja: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu ik dienas un seko man. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību manis dēļ zaudēs, tas to izglābs. Kāds ieguvums cilvēkam, ka viņš iemanto visu pasauli, bet sevi pašu pazudina vai nodara sev ļaunumu? Kas būs kaunējies manis un manu vārdu dēļ, tā dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad viņš nāks savā un sava Tēva, un svēto eņģeļu godībā. Patiesi es jums saku: daži no šeit stāvošajiem nāvi nebaudīs, iekams nebūs redzējuši Dieva valstību.” Pēc kādām astoņām dienām, kad Jēzus bija šos vārdus sacījis, viņš ņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, viņam lūdzot, viņa vaigs mainījās un viņa drēbes tapa mirdzoši baltas. Un, redzi, divi vīri ar viņu sarunājās – tie bija Mozus un Elija. Tie, parādījušies godībā, runāja par viņa aiziešanu, kam bija jānotiek Jeruzālemē. Pēteris un viņa biedri bija miega pārņemti, bet pamodušies tie ieraudzīja viņa godību un abus vīrus pie viņa stāvam. Kad tie jau grasījās aiziet no viņa, Pēteris, nesaprazdams, ko viņš runā, teica Jēzum: “Mācītāj, te mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kamēr Pēteris to teica, uznāca padebesis un viņus apēnoja; un mācekļus pārņēma izbailes, kad tos apņēma mākonis. Un no padebeša atskanēja balss: “Šis ir mans izredzētais Dēls, klausiet viņu!” Kad šī balss atskanēja, Jēzus jau bija palicis viens. Un viņi klusēja un tanīs dienās nevienam neko nestāstīja par redzēto. Nākamajā dienā, kad viņi nokāpa no kalna, tiem pretī nāca liels ļaužu pūlis. Un kāds vīrs no pūļa sauca: “Skolotāj, es lūdzu tevi, apskati manu dēlu, viņš man ir vienīgais. Redzi, kāds gars to sagrābj un liek pēkšņi kliegt, un krata viņu līdz putām, un atkāpjas tikai, kad ir to galīgi novārdzinājis. Es esmu lūdzis tavus mācekļus, lai tie garu izdzen, bet viņi to nespēja.” Jēzus atbildēja: “Ak tu neticīgā un samaitātā paaudze! Cik ilgi vēl es pie jums būšu un jūs pacietīšu! Ved šurp savu dēlu!” Viņam nākot, dēmons sāka to plosīt un raustīt. Jēzus apsauca nešķīsto garu un darīja zēnu veselu un atdeva tēvam. Un visi apjuka Dieva varenības priekšā. Kamēr visi vēl brīnījās par to, ko Jēzus bija darījis, viņš mācekļiem sacīja: “Paturiet prātā šos vārdus: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās.” Bet viņi nesaprata šos vārdus; tie palika viņiem apslēpti, un tie tos neaptvēra, un viņi baidījās jautāt viņam par šiem vārdiem. Tad tie sāka pārrunāt, kurš viņu vidū būtu lielākais. Bet Jēzus zināja viņu sirds domas un, paņēmis kādu bērniņu, nostādīja to sev blakus un sacīja tiem: “Ja kāds šo bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani. Ja kāds mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Jo mazākais jūsu vidū ir tas lielākais.” Jānis vērsās pie viņa un sacīja: “Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas tavā vārdā izdzina dēmonus, un mēs viņam to aizliedzām, jo viņš neseko mums.” Bet Jēzus tam sacīja: “Neliedziet gan! Kas nav pret jums, tas ir ar jums!” Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi. To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?” Jēzus pagriezies tos apsauca. Tad viņi gāja uz citu ciemu. Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” un sacīja: ”Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt” dažos manuskriptos šis pants nav iekļauts Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.” Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” Pēc tam Kungs nozīmēja vēl citus septiņdesmit divus un sūtīja tos pa divi sev pa priekšu uz visām pilsētām un ciemiem, kur viņam bija jāiet. Un viņš tiem sacīja: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā. Ejiet! Redzi, es jūs sūtu kā jērus vilku vidū. Nenēsājiet līdzi nedz maku, nedz somu, nedz apavus un ceļā nevienu nesveiciniet. Lai kurā namā jūs ieietu, vispirms sakiet: miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera dēls, tad pār viņu dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tas atgriezīsies pie jums. Tajā pašā namā palieciet, ēdiet un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs. Un nestaigājiet no mājas uz māju. Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur uzņem, ēdiet, ko jums liek priekšā. Dziediniet tur slimos un viņiem sakiet: Dieva valstība ir tuvu jums. Lai kurā pilsētā jūs ieietu un jūs tur neuzņem, izejiet tās ielās un sakiet: pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs pret jums nokratām, bet to ziniet, ka Dieva valstība ir klāt. Es jums saku, ka sodomiešiem tajā dienā būs vieglāk nekā šai pilsētai. Vai! tev, Horazīna! Vai! tev, Bētsaīda! Ja Tīrā un Sidonā tādi brīnumi būtu notikuši kā pie jums, tie sen jau, maisus apvilkuši un pelnos sēdot, būtu no grēkiem atgriezušies. Tiešām Tīrai un Sidonai tiesas priekšā būs vieglāk nekā jums. Un tu, Kapernauma, – vai tiksi paaugstināta līdz debesīm? Nē, līdz ellei tev būs jānokāpj. Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs atraida, tas atraida mani; bet, kas mani atraida, tas atraida to, kas mani sūtījis.” Un tie septiņdesmit divi atgriezās un stāstīja ar lielu prieku: “Kungs, tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” Viņš tiem sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! Redzi, es jums esmu devis varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un jums nekas nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” Tajā pašā brīdī Jēzus gavilēja Svētajā Garā: “Es tevi slavēju, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un atklājis tās bērniņiem! Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs visu man ir devis, un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls un kam Dēls vēlēsies to atklāt.” Un, vērsies pie mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgas tās acis, kas redz, ko jūs redzat. Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, bet tie neredzēja, tie ilgojās dzirdēt, ko jūs dzirdat, bet tie nedzirdēja.” Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!” Tālāk iedami, viņi iegāja kādā ciemā. Kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma viņu savā namā. Viņai bija māsa, vārdā Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos. Bet Marta, nopūlējusies, daudz kalpodama, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Kungs, vai tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņa man palīdz!” Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.” Kādā vietā Jēzus lūdza Dievu, un, kad viņš bija beidzis, viens no viņa mācekļiem sacīja: “Kungs, māci mūs Dievu lūgt, tāpat kā Jānis savus mācekļus mācīja.” Un viņš tiem sacīja: “Kad jūs lūdzat, sakiet: Tēvs, svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava Valstība, mūsu dienišķo maizi dod mums ik dienas un piedod mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam ikvienam savam parādniekam. Un neieved mūs kārdināšanā.” Un viņš tiem sacīja: “Kuram no jums būtu tāds draugs, ka, aizejot pie viņa pusnaktī un sakot viņam: draugs, aizdod man trīs maizes, jo kāds draugs no ceļa pie manis ir iegriezies un man nav ko viņam likt galdā, – bet tas no iekšpuses sacītu: neapgrūtini mani, durvis jau ir aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis gultā. Es nevaru celties un tev ko dot. Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu tādēļ, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr tā uzstājības dēļ viņš celsies un dos tam, cik nepieciešams. Arī es jums saku: lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klaudziniet, un jums atvērs. Ikviens, kas lūdz, saņem, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, atvērs. Vai starp jums ir tēvs, kas dēlam dos čūsku, ja tas lūgs zivi? Vai skorpionu, ja tas lūgs olu? Ja nu jūs, samaitāti būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz.” Kādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms; dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaužu pūlis brīnījās. Bet daži no tiem sacīja: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību.” Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un nams uz namu krīt. Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kamēr stiprs vīrs apbruņojies sargā savu namu, viņa manta ir drošībā. Bet, tiklīdz kāds stiprāks par viņu nāk un to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala. Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa. Kad nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru un, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā.” “Laimīgi, kas Dieva vārdu dzird un pilda” Kad viņš tā runāja, kāda sieviete ļaužu pūlī paceltā balsī sacīja viņam: “Laimīgas tās miesas, kas tevi nēsājušas, un krūtis, kas tevi zīdījušas!” Bet viņš teica: “Vēl jo vairāk laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” Kad sapulcējās ļaužu pūlis, viņš sāka runāt: “Šī paaudze ir samaitāta paaudze. Tā meklē zīmi, bet cita zīme tai netiks dota kā vien Jonas zīme. Tāpat kā Jona kļuva par zīmi niniviešiem, tā Cilvēka Dēls būs šai paaudzei. Dienvidu ķēniņiene celsies tiesas dienā pret šīs paaudzes ļaudīm un tos notiesās, jo viņa nāca no tālām zemēm dzirdēt Sālamana gudrību; un, redzi, te ir vairāk nekā Sālamans. Ninives vīri celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās, jo, kad Jona sludināja, tie atgriezās no grēkiem; un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. Gaismekli iededzis, neviens to neliek slēptuvē vai zem pūra, bet liek to lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu. Miesas gaismeklis ir acs; ja tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa ir gaismas pilna; bet, ja acs kļūst ļauna, arī tava miesa ir aptumšota. Tad nu pielūko, ka gaisma tevī nav tapusi par tumsu. Ja nu visa tava miesa ir apgaismota un neviena tās daļa nav tumsā, tā visa būs tik gaiša, itin kā gaismeklis ar savu spožumu tevi apspīdētu.” Kad Jēzus beidza runāt, kāds farizejs uzaicināja viņu pie sevis uz maltīti; un iegājis viņš apsēdās pie galda. Farizejs brīnījās, redzēdams, ka viņš pirms azaida nemazgājas. Un Kungs tam sacīja: “Tagad jūs, farizeji, šķīstījat kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir pilna alkatības un ļaunuma. Jūs nejēgas, vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? Labāk izdaliet to, kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un, redzi, viss jūsos būs šķīsts. Vai! jums, farizeji! Jūs atdodat desmito daļu no mētrām un rūtām, un visādiem dārzeņiem, bet neievērojat Dieva tiesu un mīlestību; tas jums bija darāms, bet nevajadzēja atstāt novārtā arī šo. Vai! jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietas sinagogās un tikt sveicinātiem uz ielām. Vai! jums! Jūs esat kā apslēpti kapi – ļaudis staigā jums pāri un to nezina.” Kāds likuma zinātājs vērsās pie viņa un teica: “Skolotāj, tā runādams, tu aizvaino arī mūs.” Bet viņš teica: “Vai! jums, likuma zinātāji! Jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši šai nastai nepiedurat ne pirksta. Vai! jums! Jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos nonāvēja. Tādējādi jūs apliecināt, ka piekrītat savu tēvu darbiem, jo viņi tos nonāvēja, bet jūs ceļat pieminekļus. Tādēļ arī Dieva gudrība ir teikusi: es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus, no tiem citus nonāvēs, citus vajās, tā ka visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules iesākuma, tiks atprasītas no šīs paaudzes – no Ābela asinīm līdz Zeharjas asinīm, kas tika nonāvēts starp altāri un svētnīcu. Patiesi es jums saku: tās tiks atprasītas no šīs paaudzes. Vai! jums, likuma zinātāji! Jūs esat piesavinājušies atziņas atslēgas. Paši jūs neesat iegājuši un tos, kas grib ieiet, jūs kavējat.” Kad viņš no turienes aizgāja, rakstu mācītāji un farizeji sāka viņam neganti uzbrukt ar uzbāzīgiem jautājumiem, slepus glūnēdami, lai viņu varētu pieķert kādos vārdos un apsūdzēt. Kad sapulcējās tūkstošiem ļaužu, tā ka cits citu gandrīz vai sabradāja, viņš sāka sacīt saviem mācekļiem: “Piesargieties no farizeju rauga, tas ir, no liekulības. Nekas nav tā aizsegts, ka netiktu atklāts, un nav nekā slepena, kas nekļūtu zināms. Tādēļ viss, ko būsiet sacījuši tumsā, būs dzirdams gaismā, un, ko jūs būsiet čukstējuši ausī savos kambaros, tas tiks pasludināts no namu jumtiem. Jums, saviem draugiem, es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu, bet vairāk neko nespēj nodarīt. Bet es jums sacīšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam vara pēc nonāvēšanas jūs iemest ellē. Tiešām es jums saku: no tā bīstieties! Vai piecus zvirbuļus nepārdod par diviem grašiem? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā. Arī visi jūsu galvas mati ir saskaitīti. Nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. Bet es jums saku: ikvienu, kas apliecinās mani cilvēku priekšā, arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, tas taps noliegts Dieva eņģeļu priekšā. Un ikvienam, kas kādu vārdu sacīs pret Cilvēka Dēlu, tiks piedots, bet, kas zaimos Svēto Garu, tam netiks piedots. Kad jūs vedīs sinagogās un valdnieku un vareno priekšā, neesiet norūpējušies par to, kā jūs aizstāvēsieties vai ko sacīsiet. Svētais Gars pamācīs jūs tajā stundā, kas ir sakāms.” Kāds no pūļa viņam sacīja: “Skolotāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.” Viņš tam atbildēja: “Cilvēk, kas mani ir iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” Un viņš tiem sacīja: “Pielūkojiet, sargieties no jelkādas mantrausības. Pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder.” Tad viņš stāstīja tiem līdzību: “Kādam bagātniekam lauki ienesa labu ražu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko lai es daru? Man nav kur savākt savus augļus. Tad viņš teica: es darīšu tā – nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus, un tur savākšu visu labību un citus labumus. Un savai dvēselei es sacīšu: tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo! Tad viņam Dievs sacīja: neprātīgais! Šajā naktī tev atprasīs dzīvību – kam tad piederēs tas, ko esi sakrājis? Tā notiek tam, kas krāj tikai sev, bet netop bagāts Dievā.” Un viņš sacīja saviem mācekļiem: “Tādēļ es jums saku, nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Jo dzīvība ir vērtāka nekā barība un miesa nekā drēbes. Pavērojiet kraukļus; ne tie sēj, ne pļauj; tiem nav ne klēts, ne šķūņa, bet Dievs tos baro. Cik daudz vairāk vērti jūs esat par putniem. Kurš gan no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Ja pat tādu nieku jūs nespējat, kādēļ tad zūdāties par visu pārējo? Pavērojiet lilijas, kā tās aug. Ne tās nopūlas, ne vērpj. Bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, Dievs tā ģērbj, cik gan vairāk jūs, jūs mazticīgie! Nemeklējiet arī jūs, ko ēdīsiet un ko dzersiet, un neraizējieties! Pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu Tēvs tāpat zina, ka jums to vajag. Meklējiet viņa Valstību, tad jums viss tiks iedots. Nebīsties, tu mazais ganāmpulciņ, jo jūsu Tēvam labpaticis dot jums Valstību. Pārdodiet savu mantu un izdaliet žēlastības dāvanās. Dariniet sev naudas makus, kas nenodilst, neizsīkstošu mantu debesīs, kur nedz zaglis tiek klāt, nedz kodes to sagrauž. Kur ir jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds. Lai jūsu gurni ir apjozti un jūsu lāpas degošas! Esiet līdzīgi cilvēkiem, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tūdaļ tam atvērtu, kad tas nāks un klauvēs. Laimīgi tie kalpi, kurus kungs pārnācis atradīs nomodā. Patiesi es jums saku: viņš apjozīs priekšautu un nosēdinās tos un apstaigādams visus apkalpos. Un, ja viņš nāks otrajā nakts sardzē un trešajā nakts sardzē un atradīs tos nomodā, laimīgi tie! Jel saprotiet: ja nama saimnieks zinātu, kurā stundā zaglis nāks, viņš neļautu tam ielauzties savā namā. Esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks stundā, kad jūs viņu negaidāt.” Tad Pēteris jautāja: “Kungs, vai tu šo līdzību stāsti tikai mums vai visiem?” Un Kungs teica: “Kurš tad ir tas uzticamais un saprātīgais namturis, ko kungs iecels pār saviem kalpotājiem, lai tas laikus izdalītu tiem pienākošos barību? Laimīgs ir tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām. Patiesi es jums saku: viņš to iecels pārvaldīt visu savu īpašumu. Bet, ja kalps savā sirdī sacīs: mans kungs kavējas nākt, – un sāks sist kalpus un kalpones, sāks ēst un dzert un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tajā dienā, kad tas negaidīs, un tajā stundā, kad nezinās, un pāršķels viņu pušu un liks viņa daļu ar neticīgajiem. Bet tāds kalps, kurš, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa gribas, saņems daudz sitienu. Bet, kas nezinādams darījis to, par ko pelnījis sitienus, tas saņems maz. No ikviena, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā vairāk atprasīs. Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! Bet ir kristība, kurā man jātop kristītam, un cik es esmu sasaistīts, kamēr tā piepildīsies. Jums šķiet, ka esmu ieradies nest mieru uz zemes? Nebūt ne, es jums saku, bet gan šķelšanos! No šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs stāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.” Un viņš sacīja ļaužu pūlim: “Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūlīt sakāt: lietus tuvojas, – un tā notiek. Kad pūš dienvidvējš, jūs sakāt: būs karstums, – un tā notiek. Liekuļi! Zemes un debess izskatu jūs protat pazīt, bet kādēļ jūs nepazīstat šo laiku? Kādēļ jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnīgi? Kad tu ar savu pretinieku ej pie pārvaldnieka, centies vēl ceļā ar to izlīgt, lai viņš tevi nevelk pie tiesneša un lai tiesnesis nenodod tevi uzraugam un uzraugs tevi neiemet cietumā. Es tev saku: tu no turienes neiziesi, līdz nebūsi nomaksājis pēdējo grasi.” Tajā brīdī atnāca kādi cilvēki un pavēstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Jēzus tiem atbildēja, sacīdams: “Vai jums šķiet, ka šie galilejieši ir bijuši grēcīgāki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” Tad viņš stāstīja šādu līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja tajā augļus, bet neatrada. Un viņš sacīja dārza kopējam: redzi, jau trīs gadus es te nāku cerībā atrast augļus šajā vīģes kokā, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet dārza kopējs atbildēja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aproku un apmēsloju. Un, ja tas turpmāk dos augļus, labi; bet, ja ne, tad nocērt to.” Kādā sinagogā viņš mācīja sabatos. Redzi, bija sieviete, kurai jau astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, un viņa bija salīkusi un nespēja iztaisnoties. Jēzus, viņu ieraudzījis, pieaicināja sev klāt un sacīja: “Sieviete, tu esi atbrīvota no savas slimības.” Viņš tai uzlika rokas, un viņa tūdaļ iztaisnojās un sāka godināt Dievu. Bet sinagogas priekšnieks, saskaities, ka Jēzus dziedina sabatā, vērsās pie ļaužu pūļa: “Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tad nāciet tajās un topiet dziedināti, bet ne sabatā.” Bet Kungs viņam atbildēja: “Liekuļi, vai tad sabatā jebkurš no jums neatraisa savu vērsi vai ēzeli no siles un neved to dzirdināt? Redzi, vai šo Ābrahāma meitu, kuru sātans ir turējis sasietu jau astoņpadsmit gadus, nevajadzēja sabatā atbrīvot no saitēm?” Viņam tā runājot, visi viņa pretinieki nokaunējās, bet ļaužu pūlis priecājās par tām brīnumainajām lietām, kas notika caur viņu. Tad viņš teica: “ Kam Dieva valstība ir līdzīga, ar ko lai to salīdzinu? Tā līdzīga sinepju graudiņam, kuru cilvēks ņēma un iesēja savā dārzā, un tas izauga un kļuva par koku, un debesu putni ligzdoja tā zaros.” Vēlreiz viņš sacīja: “Ar ko lai salīdzinu Dieva valstību? Tā ir līdzīga raugam, ko sieviete ņēma un iejauca trīs mēros miltu, līdz visa mīkla uzrūga.” Viņš mācīdams pārstaigāja pilsētas un ciemus, ejot ceļā uz Jeruzālemi. Kāds viņam jautāja: “Vai tikai nedaudzi tiks izglābti?” Viņš tiem atbildēja: “Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo es jums saku, daudzi centīsies ieiet, bet nespēs. Ja jūs tikai tad, kad nama saimnieks piecelsies un durvis aizslēgs, ārpusē stāvēdami, sāksiet klauvēt pie durvīm un teikt: kungs, atver mums! – viņš jums atbildēs: es jūs nepazīstu un nezinu, no kurienes jūs esat. Tad jūs teiksiet: mēs kopā ar tevi ēdām un dzērām, un tu mācīji mūs ielās. Un viņš jums atbildēs: es nezinu, no kurienes jūs esat. Atkāpieties no manis, jūs visi ļauna darītāji! Tur būs vaimanas un zobu griešana, kad jūs redzēsiet Ābrahāmu un Īzaku, un Jēkabu, un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi pašus izmestus ārā. Un tie nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un apsēdīsies pie galda Dieva valstībā. Redzi, ir pēdējie, kas būs pirmie, un pirmie, kas būs pēdējie.” Tad pienāca daži farizeji un viņam sacīja: “Aizej no šejienes un dodies prom, jo Hērods grib tevi nonāvēt.” Viņš tiem sacīja: “Ejiet un sakiet šai lapsai: redzi, es izdzenu dēmonus un dziedinu vēl šodien un rīt, bet trešajā dienā es pabeigšu. Patiešām, šodien un rīt un vēl nākamajā dienā man ir jābūt ceļā, jo neklājas pravietim tikt nonāvētam ārpus Jeruzālemes. Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nonāvē praviešus un nomētā akmeņiem tos, kas pie tevis ir sūtīti! Cik bieži es esmu gribējis sapulcināt tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams jums ir atstāts izpostīts. Un es jums saku: jūs vairs neredzēsiet mani, līdz nāks laiks, kad jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā!” Jēzus kādā sabatā iegāja ievērojama farizeja namā maizi ēst, un tie viņu novēroja. Redzi, viņa priekšā bija kāds cilvēks, slims ar tūsku. Jēzus vērsās pie farizejiem un likuma zinātājiem un jautāja: “Vai drīkst sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Jēzus ņēma un dziedināja šo vīru un ļāva tam iet. Un tiem viņš sacīja: “Kurš no jums, ja tam dēls vai vērsis sabatā iekritīs akā, to tūdaļ nevilks laukā?” Tie nekā uz to nespēja atbildēt. Tad viņš, ievērojis, ka mielastā saaicinātie cenšas sev izraudzīties labākās vietas pie galda, stāstīja tiem līdzību: “Kad tevi aicina kāzās, nesēdies goda vietā. Var gadīties, ka ir aicināts kāds cienījamāks par tevi un ka, viņam atnākot, tas, kurš aicinājis jūs abus, tev sacīs: dod vietu viņam. Un tad tev ar kaunu būs jāieņem pēdējā vieta. Bet, kad tevi aicina, ej un apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis tev sacītu: draugs, kāp augstāk. Tad tu būsi pagodināts visu viesu priekšā. Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts un, kas sevi pazemina, tas tiks paaugstināts.” Viņš sacīja arī tam, kas viņu bija aicinājis: “Kad tu rīko pusdienas vai vakariņas, neaicini nedz savus draugus, nedz brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, ka arī viņi tevi neaicinātu un nenotiktu savstarpēja atlīdzināšana. Bet, kad tu rīko mielastu, aicini nabagus, tizlus, kroplus, aklus. Un tu būsi laimīgs, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt. Tev tiks atlīdzināts pie taisno augšāmcelšanās.” Kad to dzirdēja kāds no tiem, kas sēdēja pie galda, tas sacīja: “Laimīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā.” Jēzus sāka viņam stāstīt: “Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un daudzus uz to saaicināja. Ap mielasta laiku viņš nosūtīja savu kalpu pie aicinātajiem sacīt: nāciet, viss jau ir gatavs! Tie visi kā viens sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Un cits sacīja: es esmu nopircis piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Vēl cits sacīja: es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt. Kalps ieradies to paziņoja savam kungam. Tad nama saimnieks sadusmojās un sacīja savam kalpam: izej steigšus pilsētas ielās un ieliņās un ved šurp nabagus, tizlus, aklus un kroplus! Kalps teica: kungs, ir noticis, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: dodies pa ceļiem un sētām un piespied nākt visus, lai mans nams būtu pilns! Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.” Lieli ļaužu pūļi viņam sekoja, un, pagriezies pret tiem, viņš sacīja: “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis. Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. Kurš no jums, gribēdams celt torni, vispirms apsēdies neaprēķinās izdevumus, vai pietiks līdzekļu darba veikšanai, lai tad, kad viņš pamatus ieliek un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk zoboties, sacīdami: šis cilvēks gan iesāka celt, bet nespēja pabeigt. Vai arī, kurš ķēniņš, gribēdams doties karot ar citu ķēniņu, vispirms apsēdies neapdomās, vai viņš ar desmit tūkstošiem spēs stāties pretī tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem. Bet, ja ne, viņš, kamēr tas vēl tālu, sūtīs vēstnešus, lai lūgtu mieru. Tāpat neviens no jums, kas neatteiksies no visa, kas tam pieder, nevar būt mans māceklis. Sāls ir laba, bet, ja arī sāls kļūst nederīga, kā lai to padara derīgu? Tā vairs neder nedz zemei, nedz mēsliem, bet metama ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai viņu dzirdētu. Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” Bet viņš tiem sāka stāstīt līdzību: “Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un, pārnācis mājās, sasauc draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties līdz ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku: tāpat arī debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.” Tad viņš stāstīja: “Kādam vīram bija divi dēli. Jaunākais no tiem sacīja tēvam: tēvs, dod man īpašuma daļu, kas man pienākas. Un tas sadalīja visu mantu starp viņiem. Pēc nedaudz dienām jaunākais dēls savāca visu un aizbrauca uz tālu zemi, un tur izšķieda savu mantu, izlaidīgi dzīvodams. Kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads, un viņš sāka ciest trūkumu. Un viņš gāja un piemitinājās pie viena tās zemes pilsoņa, un tas sūtīja to tīrumā cūkas ganīt. Viņš kāroja pieēsties mizu, ko cūkas ēda, bet neviens viņam tās nedeva. Attapies viņš sacīja: cik daudz algādžu ir manam tēvam, kuri pārpilnībā ēd maizi, bet es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu apgrēkojies pret debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Viņam vēl tālu esot, tēvs viņu ieraudzīja un iežēlojās par viņu, un, pieskrējis klāt, krita viņam ap kaklu un skūpstīja. Dēls viņam sacīja: tēvs, es esmu apgrēkojies pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs saukties par tavu dēlu. Bet tēvs teica saviem kalpiem: ātri atnesiet vislabāko tērpu un apģērbiet viņu, un velciet viņam pirkstā gredzenu un apavus kājās! Vediet baroto teļu, nokaujiet to, tad ēdīsim un priecāsimies! Jo šis mans dēls bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un nu ir atradies. – Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, viņš izdzirdēja mūziku un dejas līksmību. Piesaucis klāt vienu no kalpiem, viņš vaicāja, kas tur notiek. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, jo ir atguvis dēlu sveiku un veselu. Tad viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā, bet viņa tēvs iznāca un mēģināja to pierunāt. Bet viņš atbildēja savam tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavas pavēles, bet tu man pat kazlēnu neesi devis, lai es ar draugiem palīksmotos. Bet šis tavs dēls, kas tavu mantu aprija, uzdzīvodams ar netiklēm, nu ir pārnācis mājās, un tu liki nokaut viņam baroto teļu. Bet viņš tam sacīja: dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs. Bet ir jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un atkal ir atradies.” Bet mācekļiem Jēzus stāstīja: “Kādam bagātam cilvēkam bija nama pārvaldnieks, kas bija apsūdzēts par to, ka ir iztērējis viņa mantu. Un, atsaucis to, viņš tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu vairs nepārvaldīsi namu. Bet nama pārvaldnieks pie sevis jautāja: ko lai es daru? Mans kungs atņem man namturību. Rakt man nav spēka, un ubagot es kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai pēc tam, kad būšu atcelts no namturības, būtu kādi, kas mani uzņemtu savos namos. Un, pasaucis vienu pēc otra sava kunga parādniekus, viņš vaicāja pirmajam: cik tu esi parādā manam kungam? Tas atbildēja: simts muciņu eļļas. Viņš tam sacīja: ņem savu parāda zīmi, sēdies un tūlīt raksti – piecdesmit. Tad viņš jautāja citam: cik tu esi parādā? Tas atbildēja: simts maisus kviešu. Viņš tam sacīja: ņem savu parāda zīmi un raksti – astoņdesmit. Nama kungs uzslavēja negodīgo nama pārvaldnieku, ka tas bija rīkojies saprātīgi, tādēļ ka šī laika dēli pret savu cilti ir saprātīgāki nekā gaismas dēli. Es jums saku: iegūstiet sev draugus ar netaisnības mamonu, lai, kad tas zūd, viņi jūs uzņemtu mūžīgajos mājokļos. Kas vismazākajās lietās uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākajās lietās netaisnīgs, tas arī lielās lietās ir netaisnīgs. Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnības mamona lietās, kas jums uzticēs patieso. Ja jūs neesat bijuši uzticami citu lietās, kas jums dos jūsu pašu? Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.” Visu to dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi, un tie vīpsnāja par viņu. Viņš tiem sacīja: “Jūs sevi taisnojat cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis. Kas cilvēku acīs augsts, Dieva priekšā ir negantība. Bauslība un pravieši ir līdz Jānim, bet no tā brīža tiek sludināta Dieva valstība, un ikviens ar spēku laužas tajā iekšā. Vieglāk ir debesīm un zemei zust, nekā no bauslības krist vienai vismazākajai rakstu zīmei. Katrs, kas atlaiž savu sievu un apprec citu, pārkāpj laulību, un katrs, kas prec šķirtu no cita vīra, arī pārkāpj laulību. Bija kāds bagāts vīrs, kas tērpās purpurā un smalka lina drānās un lepni dzīroja ik dienas. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds ar vātīm klāts nabags, vārdā Lācars. Tas kāroja ēst to, kas krita no bagātnieka galda, bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. Un notika, ka nabagais nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātais nomira un tika apglabāts. Ellē, ciezdams mocības, viņš pacēla acis un no tālienes redzēja Ābrahāmu un viņa klēpī Lācaru. Un viņš sauca: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un atsūti Lācaru, lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ciešu mokas šajās liesmās. Bet Ābrahāms sacīja: dēls, atceries, ka tu visu labo saņēmi savā dzīvē, tāpat kā Lācars visu slikto; tagad viņš šeit gūst iepriecinājumu, bet tu ciet mokas. Turklāt starp mums un jums ir nolikts liels bezdibenis, lai tie, kas gribētu pāriet no šejienes pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes pie mums. Tad tas sacīja: es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu, jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāk šajā mocību vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: viņiem ir Mozus un pravieši – lai viņi tiem klausa. Tad viņš teica: nē, tēvs Ābrahām! Ja vien kāds no mirušajiem dotos pie viņiem, tie atgrieztos no grēkiem. Bet Ābrahāms sacīja: ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos.” Vēl viņš saviem mācekļiem teica: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai! tam, caur ko tā nāk! Tādam labāk, ja tam dzirnakmeni uzkar kaklā un to iemet jūrā, nekā tas apgrēcina vienu no šiem mazajiem. Pielūkojiet! Ja tavs brālis grēko, norāj viņu un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, pat ja viņš grēkotu pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes vērstos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, – piedod viņam.” Un apustuļi sacīja Kungam: “Vairo mums ticību.” Bet Kungs sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu. Kurš no jums savam kalpam, kas ganījis vai aris, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: tūlīt nāc un sēdies pie galda! Vai tad viņš tam neteiks: pagatavo man azaidu un tad, aplicis priekšautu, apkalpo mani, kamēr paēdu un padzeru; un pēc tam ēdīsi un dzersi tu. Vai gan viņam jāpateicas kalpam, ka tas izpildījis visu, kas pavēlēts? Tāpat arī jūs, kad būsiet izpildījuši visu, kas jums pavēlēts, sakiet: mēs esam nederīgi kalpi, un mēs esam izdarījuši vien to, ko vajadzēja darīt.” Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” Uz farizeju jautājumu, kad nāks Dieva valstība, viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāks redzamā veidā. Nedz arī kādi sacīs: redzi, šeit! – vai: tur! – jo, redzi, Dieva valstība ir jūsu vidū.” Bet mācekļiem viņš sacīja: “Nāks dienas, kad jūs ilgosieties redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsiet. Kad jums sacīs: redzi, tur! Redzi, šeit! – neejiet un nedzenieties tam pakaļ! Jo kā zibens, kas uzplaiksnī un apspīd debesis no vienas malas līdz otrai, tā arī Cilvēka Dēls parādīsies. Bet pirms tam viņam vajadzēs daudz ciest un tikt šīs paaudzes atmestam. Un, tāpat kā notika Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla dienās. Tie ēda un dzēra, un precējās līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā un plūdi nāca un visus pazudināja. Tāpat kā tas notika Lata dienās: tie ēda un dzēra, pirka un pārdeva, stādīja un būvēja. Bet tajā dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm un visus pazudināja. Tāpat būs arī tajā dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls. Ja kāds tajā dienā būs uz jumta un viņa mantas būs mājā, lai tas nekāpj zemē tās paņemt, un, ja kāds būs laukā, tas lai negriežas atpakaļ. Atcerieties Lata sievu! Kas savu dzīvību meklēs paglābt, tas to zaudēs, bet, kas to zaudēs, tas to pasargās dzīvu. Es jums saku: tajā naktī divi būs vienā gultā – viens tiks paņemts, bet otrs atstāts. Būs divas, kas kopā mals – viena tiks paņemta, bet otra atstāta.” Divi būs uz lauka – viens tiks paņemts, bet otrs atstāts. dažos manuskriptos šis pants nav iekļauts Tie vērsās pie viņa, jautādami: “Kur tā notiks, Kungs?” Viņš atbildēja: “Kur būs maita, tur salidos ērgļi.” Tad viņš stāstīja tiem līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nezaudēt drosmi. “Kādā pilsētā bija tiesnesis, kas Dieva nebijās un cilvēkus necienīja. Vēl tajā pilsētā bija kāda atraitne, un tā nāca pie viņa, sacīdama: iztiesā manu lietu pret manu pretinieku. Viņš ilgu laiku negribēja to darīt, bet pēc tam tomēr sacīja pie sevis: es Dieva nebīstos un cilvēkus necienu, taču šī atraitne mani nomoka, tādēļ iztiesāšu viņai par labu, ka beigās viņa nenāk un nesit mani vaigā. Kungs sacīja: ieklausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! Vai tad Dievs lai neiztiesātu par labu saviem izredzētajiem, kas viņu piesauc dienu un nakti? Vai viņš vilcināsies? Es jums saku: viņš viņu lietu iztiesās ātri. Bet vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs uz zemes ticību?” Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” Ļaudis nesa pie viņa bērniņus, lai viņš tiem pieskartos, bet mācekļi, to redzēdami, viņus norāja. Bet Jēzus sauca viņus klāt, sacīdams: “Ļaujiet bērniņiem pie manis nākt un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas neieies tajā.” Kāds augsts vīrs viņam jautāja: “Labais Skolotāj, kas man būtu jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Bet Jēzus tam sacīja: “Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Vai baušļus tu zini? Nepārkāp laulību; nenogalini; nezodz; nedod nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti!” Bet tas sacīja: “To visu es esmu pildījis kopš jaunības.” To dzirdējis, Jēzus viņam sacīja: “Vienas lietas tev vēl trūkst. Pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un nāc, seko man.” Bet viņš, to dzirdējis, kļuva gauži bēdīgs, jo bija ļoti bagāts. Redzot viņu nobēdājušos, Jēzus sacīja: “Cik grūti tiem, kam daudz mantas, ieiet Debesu valstībā. Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” Tie, kas to dzirdēja, jautāja: “Kas tad var tikt izglābts?” Viņš sacīja: “Kas nav iespējams cilvēkiem, ir iespējams Dievam.” Bet Pēteris sacīja: “Redzi, mēs esam atstājuši visu un tev sekojām.” Viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: nav neviena, kas, Dieva valstības dēļ atstājis māju vai sievu, vai brāļus, vai vecākus, vai bērnus, nesaņemtu daudz vairāk jau šajā laikā un nākamajā laikā – mūžīgo dzīvību.” Ņēmis pie sevis tos divpadsmit, viņš tiem sacīja: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. Un tie šaustīs viņu pātagām un nonāvēs, un trešajā dienā viņš augšāmcelsies.” Viņi no tā neko nesaprata – sacītais viņiem palika apslēpts, un viņi nespēja teikto izprast. Kad viņš tuvojās Jērikai, kāds akls sēdēja ceļmalā un ubagoja. Izdzirdējis, ka ļaužu pūlis iet garām, viņš taujāja, kas tur ir. Viņam pavēstīja: “Jēzus, Nācarietis, iet garām.” Un viņš iesaucās: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un tie, kas gāja pa priekšu, apsauca viņu, lai viņš apklust, bet viņš kliedza vēl skaļāk: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājies lika viņu atvest pie sevis. Kad tas pienāca tuvāk, viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Viņš atbildēja: “Kungs, lai es redzētu!” Un Jēzus viņam sacīja: “Topi redzīgs! Tava ticība tevi ir dziedinājusi.” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un, Dievu slavēdams, gāja viņam līdzi. Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” Viņiem klausoties, viņš stāstīja vēl vienu līdzību, tādēļ ka viņš bija jau tuvu Jeruzālemei, un viņi domāja, ka Dieva valstība tūlīt parādīsies. Tad viņš stāstīja: “Kāds dižciltīgs cilvēks aizceļoja uz tālu zemi, lai saņemtu ķēniņa varu un tad atgrieztos. Sasaucis desmit savus kalpus, viņš iedeva tiem desmit naudas gabalus un sacīja tiem: saimniekojiet, kamēr es pārnāku. Līdzpilsoņi viņu neieredzēja un sūtīja nopakaļ sūtņus, likdami sacīt: mēs negribam, ka viņš valdītu pār mums. Kļuvis par ķēniņu, viņš atgriezās un lika sasaukt kalpus, kuriem bija iedevis naudu, lai uzzinātu, ko tie bija nopelnījuši. Pirmais kalps ieradās, teikdams: kungs, tavs naudas gabals nopelnījis desmitkārt. Tam viņš sacīja: lieliski, krietnais kalp! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, tad valdi pār desmit pilsētām! Tad nāca otrais, sacīdams: tavs naudas gabals, kungs, nopelnījis pieckārt. Un tam viņš sacīja: valdi tu pār piecām pilsētām! Tad nāca vēl cits kalps, sacīdams: kungs, redzi, tavs naudas gabals, ko turēju noglabātu sviedrautā. Es baidījos no tevis, jo tu esi bargs vīrs. Tu ņem, ko neesi nolicis, un pļauj, ko neesi sējis. Tam viņš sacīja: pēc taviem paša vārdiem es tevi tiesāšu, nelietīgais kalps! Tu zināji, ka esmu bargs cilvēks un ka es ņemu, ko neesmu nolicis, un pļauju, ko neesmu sējis. Kādēļ tad tu nedevi manu naudu augļotājam? Pārnācis es to atgūtu ar peļņu. Un tiem klātesošajiem viņš sacīja: atņemiet viņam šo naudas gabalu un atdodiet tam, kam ir desmit. Un tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit. Es jums saku: ikvienam, kam ir, tiks dots, bet, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Bet manus ienaidniekus, kuri negribēja, ka es valdītu pār tiem, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!” To pateicis, viņš turpināja ceļu uz Jeruzālemi. Kad viņš tuvojās Bētfagei un Bētanijai, pie tā sauktā Olīvkalna, viņš sūtīja divus savus mācekļus, tiem sacīdams: “Noejiet uz šo ciemu, kas pretī. Tur iegājuši, jūs atradīsiet piesietu ēzelīti, uz kura neviens cilvēks nekad vēl nav sēdējis. To atsieniet un atvediet! Ja kāds jums jautā: kādēļ jūs to atraisāt? – tad sakiet: tas ir vajadzīgs Kungam.” Un tie, kas bija sūtīti, aizgāja un atrada visu, kā viņš bija sacījis. Viņiem atraisot ēzelīti, saimnieki tiem jautāja: “Kādēļ jūs atraisāt ēzelīti?” Viņi sacīja: “Kungam tas vajadzīgs.” Un viņi atveda to pie Jēzus un, uzmetuši ēzelītim savas drēbes, uzsēdināja Jēzu tam virsū. Viņam jājot, tie klāja savas drēbes uz ceļa. Kad viņš tuvojās vietai, kur ceļš ved lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks priecādamies skaļā balsī sāka slavēt Dievu par visiem brīnumiem, ko bija redzējuši. Tie sauca: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā; miers debesīs un gods augstībā!” Daži farizeji no pūļa viņam sacīja: “Skolotāj, apsauc savus mācekļus!” Bet viņš atbildēja: “Es jums saku: ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.” Kad viņš pienāca tuvāk pilsētai, uzlūkojis to, viņš sāka raudāt, sacīdams: “Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm. Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki cels ap tevi nocietinājumus, tevi ielenks un spiedīsies uz tevi no visām pusēm. Tie notrieks tevi zemē un tavus bērnus, kas ir tevī, un neatstās akmeni uz akmens, tādēļ ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.” Iegājis templī, viņš sāka dzīt ārā tos, kas templī tirgojās, tiem sacīdams: “Ir rakstīts: mans nams būs lūgšanas nams, bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.” Viņš mācīja templī ik dienas. Bet virspriesteri un rakstu mācītāji, tāpat arī ievērojamākie no tautas meklēja, kā viņu nonāvēt, bet nesaprata, kā to izdarīt, jo visa tauta viņam bija pieķērusies un viņā klausījās. Kādu dienu, kad viņš templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, pie viņa piestājās virspriesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem un, uzrunādami viņu, sacīja: “Saki mums, kā varā tu to dari? Kas tev ir devis tādu varu?” Viņš tiem atbildēja: “Arī es jums ko jautāšu, sakiet man: vai Jāņa kristība bija no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie savā starpā sāka spriest: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kādēļ tad jūs viņam neticējāt? Bet, ja teiksim: no cilvēkiem, – visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo tā ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.” Un viņi atbildēja, ka nezinot, no kurienes. Jēzus tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es to daru.” Bet ļaudīm viņš sāka stāstīt šādu līdzību: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu un, nodevis to vīnkopjiem, aizceļoja uz ilgāku laiku. Noteiktā laikā viņš sūtīja savu kalpu pie vīnkopjiem, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem, bet vīnkopji to piekāva un aizsūtīja tukšā atpakaļ. Viņš sūtīja vēl otru kalpu, bet arī šo piekāvuši un pazemojuši tie aizsūtīja tukšā atpakaļ. Tad viņš sūtīja vēl trešo, bet tie arī šo, smagi savainojuši, izmeta ārā. Tad vīnadārza saimnieks sacīja: ko lai es daru? Es sūtīšu savu mīļoto dēlu, varbūt to viņi ņems vērā. Bet vīnkopji, viņu ieraudzījuši, savā starpā sprieda: šis ir mantinieks, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu! Un viņi to izmeta no vīnadārza un nonāvēja. Ko nu vīnadārza saimnieks ar tiem darīs? Viņš nāks un šos vīnkopjus pazudinās, un dos vīnadārzu citiem.” Kad klausītāji to dzirdēja, tie sacīja: “Tas nedrīkst notikt.” Jēzus, tos uzlūkodams, sacīja: “Kā tad jāsaprot rakstītais: akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni? Ikviens, kas kritīs pār šo akmeni, sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.” Rakstu mācītāji un virspriesteri tajā brīdī gribēja viņu sagūstīt, bet viņi baidījās no tautas. Tie saprata, ka šo līdzību viņš bija stāstījis par viņiem. Tie viņu novēroja un nosūtīja savus izlūkus, kas izlikās par taisnīgiem, lai pieķertu viņu kādā vārdā un varētu viņu nodot pārvaldnieka varai un tiesai. Un tie viņam jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu runā taisnīgi un nevērtē cilvēku pēc ārienes, bet runā un māci patiesībā Dieva ceļu. Vai ir atļauts cēzaram dot nodevas vai ne?” Pamanījis viņu viltību, viņš tiem sacīja: “Parādiet man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts ir uz tā?” Tie sacīja: “Cēzara.” Viņš tiem teica: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie nespēja viņu pieķert vārdos tautas priekšā un, nobrīnījušies par viņa atbildi, apklusa. Tad pienāca kādi saduķeji – tie noliedz augšāmcelšanos – un viņam jautāja: “Skolotāj, Mozus mums rakstīja: ja kādam nomirst brālis, kam ir sieva, bet nav bērnu, tad lai viņš ņem sev brāļa sievu un dod savam brālim pēcnācējus. – Bija septiņi brāļi, un pirmais, apņēmis sievu, nomira, būdams bez bērniem; arī otrais un trešais apprecēja viņu, tāpat pārējie līdz pat septītajam, un visi nomira, neatstādami bērnus. Beigās nomira arī sieva. Kuram no tiem viņa būs sieva augšāmcelšanā? Viņa taču bija sieva visiem septiņiem.” Jēzus viņiem sacīja: “Šī laikmeta dēli precas un tiek precēti; bet tie, kas būs cienīgi sasniegt to laikmetu un augšāmcelšanos no mirušajiem, nedz precēsies, nedz tiks precēti. Tie vairs nevar nomirt, jo ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva dēli, būdami augšāmcelšanās dēli. Bet, ka mirušie celsies augšām, to arī Mozus ir rādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur Kungu sauc par Ābrahāma Dievu, Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam visi ir dzīvi.” Tad kādi rakstu mācītāji sacīja: “Skolotāj, tu labi pateici.” Un neviens vairs neuzdrošinājās viņam ko jautāt. Bet viņš tiem teica: “Kādēļ saka par Kristu, ka viņš ir Dāvida dēls? Jo pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies man pie labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu zem tavām kājām. Tātad Dāvids sauc viņu par Kungu; kā tad viņš var būt tā dēls?” Visai tautai dzirdot, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Sargieties no rakstu mācītājiem, kas grib staigāt garos tērpos un labprāt saņemt sveicienus tirgus laukumos, un ieņemt goda vietas sinagogās un mielastos. Viņi aprij atraitņu namus un, lai izrādītos, ilgi lūdz Dievu – tie saņems bargāku sodu!” Pacēlis acis, viņš ieraudzīja, ka bagātie met dāvanas tempļa ziedojumu traukā. Un viņš redzēja kādu nabadzīgu atraitni, kas iemeta tur divas nieka artavas. Viņš sacīja: “Patiesi es jums saku: šī nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk par visiem. Jo tie visi ziedoja no savas pārpilnības, bet viņa no savas trūcības ziedoja visu, kas tai bija iztikai.” Kad daži runāja par templi, ka tas izrotāts dārgakmeņiem un bagātām dāvanām, viņš sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs tagad redzat, nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts.” Un viņam jautāja: “Skolotāj, kad tas būs, un kāda būs zīme, ka tas sāksies?” Bet viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka netiekat pievilti; jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un: laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem! Bet, kad jūs dzirdēsiet par kariem un dumpjiem, nebīstieties! Jo tam tā papriekš jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.” Tad viņš tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs lielas zemestrīces un vietu vietām bads un mēris, un no debesīm nāks baismīgas un lielas zīmes. Bet pirms visa tā viņi gūstīs jūs un vajās, nodos sinagogās un cietumos, vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Tas jums ļaus par mani liecināt. Tad nu apņemieties savās sirdīs iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt. Arī vecāki un brāļi, radinieki un draugi jūs nodos, un kādus no jūsu vidus nogalinās. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet ne mats no jūsu galvas nenokritīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet dzīvību. Bet, kad jūs ieraudzīsiet Jeruzālemi karaspēka ielenktu, tad ziniet, ka tās izpostīšana ir pienākusi. Tad tie, kas ir Jūdejā, lai bēg kalnos, bet, kas pilsētā, lai iziet no tās un, kas laukos, lai neieiet tajā, jo tās ir soda dienas, lai piepildītos viss, kas ir rakstīts. Vai! grūtniecēm un zīdītājām tajās dienās; jo liels posts nāks pār zemi un dusmas pār šo tautu. Un viņi kritīs no zobena asmens un kā gūstekņi tiks aizvesti pie visām tautām, un Jeruzālemi bradās pagānu kājas, līdz viņu laiki piepildīsies. Un zīmes būs uz saules un mēness, un zvaigznēm, un tautas uz zemes būs izmisumā un izbijušās, kālab jūra krāc un bango. Cilvēki pamirs no bailēm, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu spēki tiks satricināti. Un tad viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesīs nākam varenībā un lielā godībā. Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.” Un viņš tiem stāstīja līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un citus kokus. Kad tiem pumpuri sāk plaukt, jūs paši, to redzot, zināt, ka vasara ir jau tuvu. Tāpat arī jūs, kad ieraudzīsiet to notiekam, ziniet, ka Dieva valstība ir klāt. Patiesi es jums saku: šī paaudze nezudīs, tiekams tas viss notiks. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” Tajās dienās viņš mācīja templī, bet naktis, izgājis ārā, viņš pavadīja uz tā sauktā Olīvkalna. Un visa tauta jau rīta agrumā pulcējās pie viņa templī, lai klausītos viņā. Tuvojās Neraudzētās maizes svētki, saukti Pasha. Virspriesteri un rakstu mācītāji meklēja iespēju, kā viņu pazudināt, bet viņi baidījās no tautas. Tad sātans iegāja Jūdā, kuru sauca Iskariots, vienā no tiem divpadsmit. Viņš aizgāja un sarunāja ar virspriesteriem un tempļa sardzes virsniekiem, kā viņu tiem nodot. Un tie nopriecājās un savstarpēji vienojās, ka dos viņam naudu. Viņš piekrita un meklēja izdevīgu brīdi, lai viņu tiem nodotu, kad nebūs klāt ļaudis. Tad pienāca Neraudzētās maizes diena, kad bija jākauj Pashas jērs. Un viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: “Ejiet un sagatavojiet mums Pashas mielastu, lai mēs to varētu ēst.” Tie viņam jautāja: “Kur tu gribi, lai mēs to sagatavojam?” Viņš sacīja: “Redzi, iegājuši pilsētā, jūs sastapsiet cilvēku, kas nes māla krūzi ar ūdeni, sekojiet viņam tajā mājā, kur viņš ieies, un sakiet tās mājas saimniekam: Skolotājs jautā: kur ir tā telpa, kur varu ar saviem mācekļiem baudīt Pashas mielastu? Un viņš jums ierādīs lielu iekārtotu augšistabu, tur gatavojiet mielastu.” Aizgājuši viņi atrada, kā viņš tiem bija sacījis, un sagatavoja Pashas mielastu. Kad tā stunda pienāca, viņš apsēdās un apustuļi līdz ar viņu. Viņš tiem sacīja: “Kā es ilgojos kopā ar jums ēst šo Pashu pirms savām ciešanām, jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekams tas piepildīsies Dieva valstībā.” Un, paņēmis biķeri un pateicies, viņš sacīja: “Ņemiet to un sadaliet savā starpā, jo es jums saku: kopš šā brīža es no vīnakoka augļiem vairs nedzeršu, tiekams nāks Dieva valstība.” Paņēmis maizi un pateicies, viņš lauza to un deva viņiem, sacīdams: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota; to dariet, mani pieminēdami.” Tāpat viņš ņēma arī biķeri, kad viņi bija paēduši, un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas. Bet, redzi, tā cilvēka roka, kas mani nodod, ir līdzās man uz galda. Jo tiešām Cilvēka Dēls aiziet, kā tas nolikts, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru viņš tiek nodots.” Un viņi sāka taujāt cits citam, kurš no viņiem to grasās darīt. Un viņu starpā izcēlās arī strīds, kurš no viņiem būtu uzskatāms par lielāko. Bet viņš tiem sacīja: “Ķēniņi valda pār tautām; un tie, kam vara pār tām, tiek saukti par labdariem. Bet jūs tā ne. Lielākais no jums lai top kā mazākais, un galvenais lai ir kā kalps! Kas ir lielāks – vai tas, kas pie galda sēž, vai tas, kas kalpo? Vai gan ne tas, kas sēž pie galda? Bet es jūsu vidū esmu kalpam līdzīgs. Jūs vienmēr esat palikuši kopā ar mani manos pārbaudījumos. Un es jums novēlu Valstību, tāpat kā mans Tēvs to novēlēja man, lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā Valstībā un sēdētu troņos, tiesādami divpadsmit Israēla ciltis. Sīmani, Sīmani, redzi – sātans gribējis jūs sijāt kā kviešus. Bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu būsi atgriezies, stiprini savus brāļus!” Tas viņam sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar tevi doties pat cietumā un nāvē.” Bet Jēzus sacīja: “Es tev saku, Pēteri, vēl gailis nebūs šodien nodziedājis, pirms tu trīs reizes noliegsi, ka mani pazīsti.” Viņš tiem sacīja: “Kad es jūs sūtīju bez maka, bez somas un bez apaviem, vai jums kā trūka?” Un tie atbildēja: “Nekā.” Un viņš tiem sacīja: “Bet tagad, kam ir maks, lai to ņem, tāpat arī somu, un, kam nav, tas lai pārdod drēbes un lai pērk zobenu, jo es jums saku: pie manis ir jātop piepildītiem Rakstu vārdiem: viņš ir pieskaitīts noziedzniekiem. Un, kas par mani ir rakstīts, jau piepildās.” Viņi sacīja: “Kungs, redzi, šeit ir divi zobeni.” Un viņš tiem sacīja: “Pietiek!” Izgājis viņš, kā ieradis, devās uz Olīvkalnu, un arī mācekļi viņam sekoja. Un, tajā vietā nonācis, viņš tiem sacīja: “Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.” Viņš aizgāja no tiem sāņus akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu: “Tēvs, ja tu gribi, ņem šo biķeri prom no manis, tomēr lai notiek nevis mana, bet tava griba.” Tad viņam parādījās eņģelis no debesīm un viņu stiprināja. Nāves baiļu pārņemts, viņš lūdza Dievu vēl stiprāk. Un viņa sviedri kā biezas asins lāses ritēja zemē. No lūgšanas piecēlies, viņš nāca pie mācekļiem un atrada tos bēdās aizmigušus. Viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.” Viņam vēl runājot, redzi, nāca ļaužu pūlis, un viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda, gāja viņiem pa priekšu un tuvojās Jēzum, lai viņu skūpstītu. Bet Jēzus tam sacīja: “Jūda, vai ar skūpstu tu nodod Cilvēka Dēlu?” Bet tie, kas bija ap viņu, redzēdami, kas notiek, sacīja: “Kungs, vai lai cērtam ar zobenu?” Un viens no viņiem cirta virspriestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet Jēzus sacīja: “Stājiet, pietiek!” Un, pieskāries ausij, viņš to dziedināja. Tad Jēzus sacīja tiem, kas bija ieradušies pēc viņa, – virspriesteriem, tempļa sardzes virsniekiem un vecajiem: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un rungām? Kad ik dienas biju ar jums templī, jūs neizstiepāt rokas pēc manis; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara.” Tie viņu saņēma un ieveda augstā priestera namā. Bet Pēteris iztālēm sekoja. Tad ļaudis, sakūruši ugunskuru pagalma vidū, sasēdās ap to, un Pēteris apsēdās starp viņiem. Kāda kalpone ieraudzīja viņu sēžam pie uguns un, cieši ieskatījusies viņā, sacīja: “Šis arī bija kopā ar viņu.” Bet tas noliedza viņu, sacīdams: “Sieviete, es viņu nepazīstu.” Un pēc īsa brīža cits, viņu ieraudzījis, sacīja: “Tu arī esi no viņiem.” Bet Pēteris teica: “Cilvēk, es neesmu.” Pagāja kāda stunda, un vēl kāds cits uzstāja: “Patiesi šis arī bija ar viņu, jo arī ir galilejietis.” Bet Pēteris sacīja: “Cilvēk, es nesaprotu, par ko tu runā.” Un, viņam vēl runājot, pēkšņi iedziedājās gailis. Kungs pagriezies uzlūkoja Pēteri, un Pēteris atcerējās Kunga vārdus, kad tas viņam sacīja: “Šodien, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Un, izgājis ārā, viņš rūgti raudāja. Vīri, kas apsargāja Jēzu, ņirgājās par viņu un sita, un, aizklājuši viņam seju, tincināja: “Nu pravieto, kurš tev iesita.” Un vēl visādi zaimoja viņu. Kad iestājās diena, sapulcējās tautas vecajie, virspriesteri un rakstu mācītāji un aizveda viņu uz sinedriju, un teica: “Ja tu esi Kristus, saki mums to.” Bet viņš tiem atbildēja: “Ja es jums to arī teikšu, jūs tam neticēsiet. Un, ja es jums jautāšu, jūs man neatbildēsiet. Bet no šā brīža Cilvēka Dēls sēdēs pie varenā Dieva labās rokas.” Tad viņi visi jautāja: “Tātad tu esi Dieva Dēls?” Bet viņš tiem atbildēja: “Jūs sakāt, ka es tas esmu.” Bet viņi sacīja: “Kāda vēl liecība mums vajadzīga? Mēs taču paši to dzirdējām no viņa mutes.” Tad viss viņu pulks cēlās un veda Jēzu pie Pilāta. Tie sāka viņu apsūdzēt: “Mēs atradām, ka viņš kūda mūsu tautu un aizliedz maksāt nodokļus cēzaram, un apgalvo, ka ir Kristus, Ķēniņš.” Pilāts viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Un viņš atbildēja: “Tu to saki.” Tad Pilāts sacīja virspriesteriem un ļaudīm: “Es nekādas vainas neatrodu šajā cilvēkā.” Bet tie neatlaidās: “Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, no Galilejas līdz šejienei.” To izdzirdējis, Pilāts jautāja, vai šis cilvēks ir galilejietis, un, uzzinājis, ka viņš ir pakļauts Hērodam, tas nosūtīja viņu pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē. Ieraudzījis Jēzu, Hērods ļoti nopriecājās, jo jau labu laiku vēlējās viņu redzēt, tādēļ ka bija dzirdējis par viņu un cerēja kādu zīmi no viņa ieraudzīt. Tas viņu visādi iztaujāja, bet viņš neko tam neatbildēja. Virspriesteri un rakstu mācītāji tur stāvēja un neatlaidīgi viņu apsūdzēja. Hērods kopā ar saviem karavīriem izturējās nicinoši pret viņu un ņirgājās, tad ieģērba viņu krāšņās drānās un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta. Todien Hērods un Pilāts kļuva draugi; pirms tam viņi bija naidā viens ar otru. Bet Pilāts, sasaucis virspriesterus, vadoņus un tautu, tiem sacīja: “Jūs esat atveduši pie manis šo cilvēku, kurš it kā musinot tautu uz atkrišanu, un, redzi, jūsu priekšā viņu nopratinājis, es neatradu šajā cilvēkā nekādu vainu, par ko jūs viņu apsūdzat. Arī Hērods nekā nav atradis, jo tas atsūtīja viņu atpakaļ pie mums; redzi, viņš neko nav darījis, par ko būtu pelnījis nāvi, tādēļ es pārmācīšu viņu un atlaidīšu.” Viņam vajadzēja vienu uz svētkiem atlaist. dažos manuskriptos šis pants nav iekļauts Bet viss pūlis sāka kliegt, saukdams: “Nost ar šo! Atlaid mums Barabu!” Tas bija iemests cietumā nemieru un slepkavības dēļ, kas notikusi pilsētā. Pilāts vēlreiz viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist. Bet tie kliedza: “Sit viņu krustā! Sit viņu krustā!” Tad viņš trešo reizi tiem sacīja: “Ko sliktu tad viņš ir izdarījis? Neredzu nekāda iemesla, kādēļ viņš būtu pelnījis nāvi, tādēļ pārmācīšu viņu un atlaidīšu.” Bet tie neatlaidās, ar skaļu kliegšanu prasīdami sist viņu krustā, un viņu kliegšana kļuva arvien skaļāka. Tad Pilāts nolēma izpildīt viņu prasību. Viņš atlaida to, kas bija iemests cietumā par nemieru celšanu un slepkavību, to, kuru viņi lūdza, bet Jēzu nodeva viņu gribai. Kad viņu veda prom, tie sagrāba kādu kirēnieti Sīmani, kurš nāca no lauka, un piespieda, lai tas nes krustu aiz Jēzus. Viņam sekoja liels ļaužu pulks un sievietes, kas vaimanāja un apraudāja viņu. Pagriezies pret tām, Jēzus sacīja: “Jeruzālemes meitas, neraudiet par mani, raudiet par sevi un saviem bērniem, jo, redzi, nāks dienas, kad teiks: laimīgas ir neauglīgās un klēpji, kas nav dzemdējuši, un krūtis, kas nav zīdījušas. Tad kalniem sacīs: krītiet uz mums! – un pakalniem: apklājiet mūs! Ja reiz tā notiek ar zaļoksnu koku, kas tad notiks ar nokaltušu?” Viņi atveda arī divus ļaundarus, lai tos nonāvētu kopā ar viņu. Kad viņi nonāca vietā, ko sauc par Galvaskausu, tie sita viņu krustā un arī abus ļaundarus, vienu pa labo, otru pa kreiso roku. Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” Bet tie meta kauliņus, lai sadalītu viņa drēbes. Ļaudis stāvēja un skatījās. Un arī vadoņi viņu izsmēja: “Citus viņš glāba, lai izglābj pats sevi, ja viņš ir Kristus, Dieva izredzētais.” Arī kareivji nāca klāt un deva viņam etiķi un par viņu ņirgājās: “Ja tu esi jūdu Ķēniņš, izglāb pats sevi!” Virs viņa bija uzraksts: “Šis ir jūdu Ķēniņš.” Viens no pakārtajiem noziedzniekiem viņu zaimoja, sacīdams: “Vai tad tu neesi Kristus? Izglāb pats sevi un arī mūs!” Bet otrs viņu aprāja: “Vai tu nebīsties Dieva? Tev taču ir tāds pats sods. Mēs ciešam taisnīgi, saņemdami pelnīto par saviem darbiem, bet viņš nav darījis nekā ļauna.” Un viņš sacīja: “Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā.” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.” Tas bija ap sesto stundu, un tumsa pārklāja visu zemi līdz devītajai stundai, jo saule aptumšojās. Un tempļa priekškars tika pārplēsts vidū pušu. Jēzus skaļā balsī iesaucās: “Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” To pateicis, viņš nomira. Centurions, to redzēdams, slavēja Dievu un teica: “Patiesi šis bija taisns cilvēks.” Visi ļaužu pūļi, kas bija ieradušies, lai redzētu, kas notiek, izklīda, sizdami sev pa krūtīm. Visi tie, kas viņu pazina, arī sievietes, kas ar viņu bija atnākušas no Galilejas, stāvēja attālāk un redzēja visu, kas notiek. Un, redzi, kāds sinedrija loceklis, labs un taisnīgs vīrs, vārdā Jāzeps, nepiekrita sinedrija lēmumam un rīcībai. Viņš nāca no jūdu pilsētas Arimatejas un gaidīja Dieva valstību. Viņš aizgāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Noņēmis tās no krusta, viņš tās ietina smalkā linu audeklā un ielika klintī izcirstā kapā, kur neviens vēl nebija guldīts. Tā bija sagatavošanās diena, un tuvojās sabats. Sievietes, kas ar viņu bija atnākušas no Galilejas, gāja nopakaļ un redzēja kapu un kā tika noliktas viņa miesas. Atgriezušās mājās, tās sagatavoja smaržīgas zāles un svaidāmo eļļu un sabatu pavadīja mierā pēc bauslības. Nedēļas pirmajā dienā pašā rīta agrumā viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržīgās zāles, ko bija sagatavojušas. Bet tās atrada akmeni no kapa noveltu. Iegājušas iekšā, tās Kunga Jēzus miesas neatrada. Kamēr viņas bija apjukušas par to, kas noticis, redzi, tām blakus nostājās divi vīri spoži mirdzošās drānās. Tās izbailēs zemu nolieca galvas, bet viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā: Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” Un tās atcerējās viņa vārdus. Atgriezušās no kapa, viņas visu pastāstīja tiem vienpadsmit un arī pārējiem. Tās bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un vēl citas ar tām, kas pastāstīja to apustuļiem. Taču viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja. Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, ielūkojies tajā, redzēja tikai noliktu linu autu; un viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis. Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. Viņi jau bija nonākuši pie tā ciema, kurp devās, un Jēzus izlikās, it kā ietu tālāk. Bet tie sāka viņu pierunāt: “Paliec pie mums, jo tuvojas vakars un diena jau galā.” Un viņš iegāja, lai paliktu kopā ar tiem. Kad viņš apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem. Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. Un viņi sacīja viens otram: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” Tajā pašā stundā viņi piecēlušies griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tur sapulcējušos tos vienpadsmit un citus kopā ar tiem, un viņi sacīja: “Kungs patiesi ir augšāmcēlies un parādījies Sīmanim.” Un viņi izstāstīja, kas notika ceļā un kā tie viņu pazina, kad viņš lauza maizi. Viņiem tā runājot, Jēzus nostājās viņu vidū un sacīja viņiem: “Miers ar jums.” Satrūkušies un baiļu pārņemti, tie domāja, ka redz garu. Bet viņš tiem sacīja: “Kādēļ esat satraukti un jūsu sirdīs ceļas šaubas? Uzlūkojiet manas rokas un manas kājas – tas esmu es. Aptaustiet mani un skatieties, garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat man.” Un, to teicis, viņš parādīja viņiem rokas un kājas. Kad viņi no prieka vēl neticēja un brīnījās, viņš tiem sacīja: “Vai jums šeit ir kas ēdams?” Tad tie iedeva viņam ceptas zivs gabalu, un viņš to ņēma un ēda viņu acu priekšā. Tad viņš teica: “Šie ir mani vārdi, ko es jums sacīju, kad biju pie jums! Visam jāpiepildās, kas par mani sacīts Mozus bauslībā, praviešos un psalmos.” Tad viņš lika viņu prātam atvērties, ka tie saprastu Rakstus, un sacīja: “Tā ir rakstīts, ka Kristus cietīs un augšāmcelsies no mirušajiem trešajā dienā, un viņa vārdā visām tautām, sākot no Jeruzālemes, tiks sludināta atgriešanās, lai saņemtu grēku piedošanu; jūs tam esat liecinieki. Un, redzi, es jums sūtu sava Tēva apsolījumu. Bet jūs palieciet pilsētā, līdz tapsiet ietērpti spēkā no augšienes.” Viņš tos izveda ārā līdz pat Bētanijai un, savas rokas pacēlis, svētīja. Kad viņš tos svētīja, notika, ka viņš attālinājās no tiem un tika pacelts debesīs. Tad tie viņu pielūdza un ļoti priecīgi atgriezās Jeruzālemē, un pastāvīgi bija templī, slavēdami Dievu. Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez viņa. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsā, un tumsa to nespēja satvert. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi caur viņu ticētu. Viņš pats nebija gaisma, bet viņš nāca, lai liecinātu par gaismu. Viņš bija patiesā gaisma, kas nāca pasaulē un spīd visiem cilvēkiem. Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Jānis liecina par viņu, saukdams: “Viņš bija tas, par kuru es sacīju: tas, kas nāk aiz manis, tagad iet man pa priekšu, jo viņš bija pirmāk nekā es!” Mēs visi esam guvuši no viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību, jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis. Un šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš stingri apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Elija?” Bet viņš sacīja: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tu esi? – lai varam atbildēt tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu saucēja balss tuksnesī: dariet līdzenu ceļu Kungam, kā pravietis Jesaja sacījis.” Bija atsūtīti arī farizeji, un tie jautāja viņam: “Kādēļ tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Elija, ne pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ūdenī, bet jūsu vidū stāv kāds, ko jūs nepazīstat, viņš, kas ir pirms manis, nāk pēc manis. Viņam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas.” Tas notika Bētanijā, viņpus Jardānas, kur Jānis kristīja. Nākamajā dienā Jānis redzēja Jēzu nākam pie viņa un sacīja: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir tas, par kuru es teicu: pēc manis nāk vīrs, kurš ir pirms manis, jo viņš bija pirmāk nekā es. Un es viņu nepazinu, bet tādēļ es nācu, kristīdams ūdenī, lai viņš tiktu atklāts Israēlam.” Un Jānis liecināja: “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa. Es viņu nepazinu, bet tas, kurš mani sūtījis kristīt ūdenī, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam un paliekam, ir tas, kas kristī Svētajā Garā. Es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls.” Nākamajā dienā Jānis atkal stāvēja un arī divi viņa mācekļi. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš sacīja: “Redzi, Dieva Jērs!” Abi mācekļi dzirdēja viņu tā runājam un sekoja Jēzum. Bet Jēzus, apgriezies un ieraudzījis viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie viņam sacīja: “Rabi (tulkojumā: Skolotāj), kur tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet un redzēsiet!” Tad tie aizgāja un redzēja, kur viņš mājo, un palika to dienu pie viņa. Tas bija ap desmito stundu. Bet Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viens no tiem diviem, kas Jāni bija dzirdējuši un sekojuši Jēzum, vispirms atrada savu brāli Sīmani un viņam sacīja: “Mēs esam atraduši Mesiju” (tulkojumā: Kristus ). Viņš to aizveda pie Jēzus. Uzlūkojis viņu, Jēzus sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa” (tulkojumā: Pēteris). Nākamajā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrada Filipu un tam sacīja: “Seko man!” Bet Filips bija no Bētsaīdas, Andreja un Pētera pilsētas. Filips atrada Natanaēlu un viņam sacīja: “Mēs esam atraduši to, par kuru Mozus rakstījis bauslībā un par kuru rakstījuši arī pravieši, – Jēzu, Jāzepa dēlu, no Nācaretes.” Bet Natanaēls viņam jautāja: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” Filips tam atbildēja: “Nāc un paskaties!” Jēzus redzēja Natanaēlu nākam un sacīja par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības.” Natanaēls viņam jautāja: “Kā tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja: “Pirms Filips tevi sauca, es redzēju tevi zem vīģes koka.” Natanaēls atbildēja viņam: “Rabi, tu esi Dieva Dēls, tu esi Israēla Ķēniņš!” Jēzus tam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka es tev teicu, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi vēl lielākas lietas par šīm.” Un viņš tam sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.” Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” Viņa māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. Tad viņš tiem sacīja: “Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam. Pēc tam viņš nogāja uz Kapernaumu – pats, viņa māte, brāļi un viņa mācekļi – un tur palika nedaudz dienu. Tuvojās jūdu Pashas svētki, un Jēzus devās augšup uz Jeruzālemi. Viņš atrada templī vēršu, avju un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam un, savijis no virvēm pletni, izdzina no tempļa visus, arī avis un vēršus, un izkaisīja mijēju naudu un apgāza galdus. Baložu pārdevējiem viņš sacīja: “Nesiet to visu prom no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu!” Tad viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: “Dedzība par tavu namu mani aprij.” Tad jūdi viņam jautāja: “Kādu zīmi tu vari parādīt, tā rīkodamies?” Jēzus viņiem teica: “Sagraujiet šo templi, un trijās dienās es to atkal uzcelšu!” Tad jūdi sacīja: “Šis templis ir būvēts četrdesmit sešus gadus, un tu to uzcelsi trijās dienās?” Bet Jēzus bija runājis par sava ķermeņa templi. Tad, kad viņš bija uzcēlies no mirušajiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš tā bija runājis, un sāka ticēt Rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija sacījis. Jēzus pazīst cilvēkus Bet viņam Jeruzālemē esot, Pashas svētkos, daudzi sāka ticēt viņa vārdam, redzēdami zīmes, ko viņš darīja. Taču Jēzus pats viņiem neuzticējās, tādēļ ka viņš visus pazina, jo viņam arī nevajadzēja, lai kāds liecinātu par cilvēku, viņš pats zināja, kas ir cilvēkā. Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” Nikodēms viņam sacīja: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju: “Jums jāpiedzimst no jauna!” Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms viņam jautāja: “Kā tas var notikt?” Jēzus viņam atbildēja: “Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus čūsku ir paaugstinājis tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikvienam, kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta. Kas tic viņam, tas netiek tiesāts, bet, kas netic, tas jau ir notiesāts, jo tas nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam. Tiesas spriedums ir tāds, ka gaisma ir nākusi pasaulē. Bet cilvēki bija iemīlējuši tumsu vairāk nekā gaismu, tādēļ ka viņu darbi bija ļauni. Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti. Bet, kas patiesību dara, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi kļūtu atklāti, ka tie darīti Dievā.” Pēc tam Jēzus un viņa mācekļi nāca jūdu zemē, un tur viņš pavadīja laiku ar tiem un kristīja. Bet arī Jānis kristīja Ainonā netālu no Salīmas; ūdens tur bija daudz, un ļaudis nāca un tika kristīti. Tad Jānis vēl nebija iemests cietumā. Starp Jāņa mācekļiem un kādu jūdu notika strīds par šķīstīšanos. Tie nāca pie Jāņa un sacīja: “Rabi, tas, kurš bija ar tevi viņpus Jardānas, par kuru tu esi liecinājis, redzi, viņš kristī, un visi nāk pie viņa.” Jānis atbildēja: “Cilvēks pats nespēj ņemt neko, ja vien tas viņam nav dots no debesīm. Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts viņa priekšā. Tas, kam ir līgava, ir līgavainis, bet līgavaiņa draugs, stāvēdams klāt un viņu dzirdēdams, ar lielu prieku priecājas par līgavaiņa balsi. Nu šis mans prieks ir piepildījies. Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” Kas nāk no augšienes, tas ir augstāks par visiem. Kas ir no zemes, tas ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no debesīm, tas liecina, ko ir redzējis un dzirdējis, bet neviens nepieņem viņa liecību. Kas šo viņa liecību ir pieņēmis, tas ir apstiprinājis, ka Dievs ir patiess. Ko Dievs ir sūtījis, tas runā Dieva vārdus, jo Dievs savu Garu dod bez mēra. Tēvs mīl Dēlu un visu ir nodevis viņa rokā. Tam, kas tic Dēlam, ir mūžīgā dzīvība, bet, kas Dēlu neklausa, tas dzīvību neredzēs, un Dieva dusmas paliek uz viņa. Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka viņš darot par mācekļiem un kristījot daudz vairāk ļaužu nekā Jānis, – lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekļi, – viņš atstāja Jūdeju un atkal devās uz Galileju. Viņam vajadzēja iet caur Samariju. Viņš nonāk Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka. Bija ap sesto stundu, kad Jēzus, no ceļa noguris, apsēdās turpat pie akas. Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Dod man dzert!” Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku. Samariete viņam jautāja: “Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” – jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?” Jēzus viņai atbildēja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un man vairs nebūtu jānāk šurp smelt.” Viņš tai sacīja: “Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!” Sieviete atbildēja: “Man nav vīra.” Jēzus viņai sacīja: “Tu pareizi saki: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, un tas, kas tev tagad ir, arī nav tavs vīrs. To tu esi patiesi teikusi.” Sieviete viņam sacīja: “Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz, ir Jeruzālemē.” Jēzus viņai sacīja: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat to, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām, jo pestīšana ir no jūdiem. Bet nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā. Jo Tēvs meklē tādus, kas viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un patiesībā.” Sieviete viņam sacīja: “Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad viņš atnāks, viņš to visu mums pasludinās.” Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu es, kas ar tevi runā!” Un tajā pašā brīdī nāca viņa mācekļi, un tie brīnījās, ka viņš runā ar sievieti, tomēr neviens neteica: ko tu meklē? – vai: ko tu runā ar viņu? Tad sieviete atstāja savu ūdens trauku, nogāja pilsētā un sacīja ļaudīm: “Nāciet, skatiet cilvēku, kas man ir sacījis visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie viņa. Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!” Bet viņš tiem teica: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nezināt.” Tad mācekļi cits citam sacīja: “Nebūs taču kāds viņam atnesis ēst?” Jēzus tiem sacīja: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu. Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, un nāk pļaujamais laiks? – Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs saņem algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos abi, sējējs un pļāvējs. Jo te patiess ir teiciens, ka cits ir, kas sēj, un cits ir, kas pļauj. Es jūs sūtīju pļaut, kur jūs neesat pūlējušies. Citi ir strādājuši, bet jūs esat ienākuši viņu darbā.” Bet daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka viņam ticēt tās sievietes vārdu dēļ, kura liecināja: viņš man ir pateicis visu, ko es esmu darījusi. Kad nu samarieši nāca, lūgdami viņu palikt pie tiem, tad viņš palika tur divas dienas. Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, bet sievietei tie sacīja: “Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs!” Un pēc tām divām dienām viņš izgāja no turienes uz Galileju. Jo Jēzus pats gan bija apliecinājis, ka pravietis savā tēvu zemē nav cieņā. Kad nu viņš atnāca uz Galileju, tad galilejieši viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis, jo arī viņi bija bijuši svētkos. Tad Jēzus atkal nāca Galilejas Kānā, kur viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un bija kāds ķēniņa galminieks, kuram Kapernaumā bija slims dēls. Izdzirdis, ka Jēzus ir atnācis no Jūdejas uz Galileju, tas nāca pie viņa un lūdza, lai viņš noietu un dziedinātu viņa dēlu, kas bija pie miršanas. Tad Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Ķēniņa galminieks viņam sacīja: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst!” Jēzus tam sacīja: “Ej, tavs dēls ir dzīvs!” Cilvēks noticēja vārdiem, ko sacīja Jēzus, un aizgāja. Viņam vēl ejot, pretī nāca viņa kalpi un tam pavēstīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Tad viņš tiem vaicāja, kurā brīdī dēlam kļuvis labāk. Tie viņam sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” Tad tēvs saprata, ka tas noticis brīdī, kad Jēzus viņam sacīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Un viņš kļuva ticīgs pats un viss viņa nams. Šī bija jau otrā zīme, ko Jēzus darīja, no Jūdejas atnācis Galilejā. Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi. Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir peldvieta, kuru ebrejiski sauc Bētzata, ar piecām kolonādēm. Tajās gulēja daudz neveselu, aklu, tizlu, izkaltušu. Kas gaidīja uz ūdens kustēšanos. Brīžiem Kunga eņģelis tur nolaidās un ūdeni sakustināja; kurš tad pirmais iekāpa ūdenī pēc tā sakustēšanās, tas kļuva vesels, lai arī kāda slimība tam būtu bijusi. Tur bija kāds vīrs, kurš bija nevesels jau trīsdesmit astoņus gadus. Jēzus, redzēdams viņu gulošu un zinādams, ka tādā stāvoklī viņš jau ir ilgu laiku, tam jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Slimais viņam atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet, kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis.” Jēzus viņam sacīja: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” Un tūdaļ šis cilvēks kļuva vesels un ņēma savu gultu un staigāja; bet todien bija sabats. Tad jūdi sacīja izdziedinātajam: “Ir sabats, tu nedrīksti nest savu gultu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kas mani darīja veselu, man teica: ņem savu gultu un staigā!” Tie viņam jautāja: “Kurš ir tas cilvēks, kas tev teica: ņem un staigā?” Bet izdziedinātais nezināja, kurš tas ir, jo Jēzus nozuda ļaužu pūlī, kas tajā vietā bija. Pēc tam Jēzus to atrada templī un viņam sacīja: “Redzi, tu esi kļuvis vesels, negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” Tad šis cilvēks aizgāja un sacīja jūdiem, ka Jēzus ir tas, kas viņu darījis veselu. Un jūdi sāka Jēzu vajāt, tādēļ ka viņš to bija darījis sabatā. Bet viņš tos uzrunāja: “Mans Tēvs vēl aizvien strādā, un arī es strādāju.” Nu vēl vairāk jūdi meklēja viņu nonāvēt, tādēļ ka viņš ne tikvien neievēroja sabatu, bet arī sauca Dievu par savu Tēvu, sevi pielīdzinādams Dievam. Tad Jēzus atbildēja un tiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: Dēls nevar pats no sevis darīt neko, ja vien tas neredz Tēvu darām, jo vienīgi to, ko dara Tēvs, tāpat dara arī Dēls. Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda viņam visu, ko pats dara, un rādīs lielākus darbus par šiem, tā ka jūs brīnīsieties. Tāpat kā Tēvs mirušos uzmodina un dara dzīvus, arī Dēls atdzīvina, kurus grib. Tēvs netiesā nevienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, lai visi godātu Dēlu, tāpat kā tie godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, tie negodā Tēvu, kas viņu sūtījis. Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus dzird un tic viņam, kas mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā. Patiesi, patiesi es jums saku: nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tie, kas būs dzirdējuši, dzīvos. Tāpat kā Tēvam ir dzīvība sevī pašā, viņš devis arī Dēlam, lai tam būtu dzīvība sevī pašā. Viņš tam devis varu arī tiesāt, tādēļ ka tas ir Cilvēka Dēls. Nebrīnieties par to, jo nāk stunda, kurā visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi un izies ārā: tie, kas darījuši labu, – celsies augšām dzīvībai, bet tie, kas darījuši ļaunu, – notiesāšanai. Es nespēju no sevis darīt neko. Kā es dzirdu, tā tiesāju, un mana tiesa ir taisna, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā gribu, kas mani ir sūtījis. Ja es liecinu par sevi pats, tad mana liecība nav patiesa, ir cits, kas liecina par mani, un es zinu, ka viņa liecība, ko viņš par mani dod, ir patiesa. Jūs sūtījāt pārstāvjus pie Jāņa, un viņš ir apliecinājis patiesību. Ne no cilvēka es pieņemu liecību, bet to saku, lai jūs tiktu izglābti. Viņš bija lukturis, kas deg un apgaismo, bet jūs gribējāt tikai brīdi palīksmoties tā gaismā. Man ir lielāka liecība nekā Jāņa liecība, jo tie darbi, kurus Tēvs man ir devis, lai tos izdaru līdz galam, – šie paši darbi, ko es daru, – liecina par mani, ka mani ir sūtījis Tēvs. Un Tēvs, kas mani sūtījis, ir pats liecinājis par mani. Bet jūs viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz viņa vaigu redzējuši, un jums nav viņa vārda, kas jūsos paliek, jo jūs neticat tam, ko viņš ir sūtījis. Jūs pētāt Rakstus, jo jūs domājat tur gūt mūžīgo dzīvību, un tie ir, kas liecina par mani! Bet jūs negribat nākt pie manis, lai jums būtu dzīvība. Es nepieņemu godu no cilvēkiem, bet jūs es pazīstu – jūsos nav Dieva mīlestības. Es esmu nācis sava Tēva vārdā, bet jūs mani nepieņemat. Ja cits nāks savā vārdā, to jūs pieņemsiet. Kā jūs varat ticēt, godu viens no otra pieņemdami, bet to godu, kas ir no vienīgā Dieva, to jūs nemeklējat? Nedomājiet, ka es jūs apsūdzēšu pie Tēva. Ir kāds, kas jūs apsūdz, – Mozus, uz kuru jūs cerat. Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī man, jo par mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsiet maniem vārdiem?” Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tibērijas jūrai. Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur ar saviem mācekļiem apsēdās. Pasha, jūdu svētki, bija tuvu. Jēzus pacēla acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Viņš tā teica, to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs. Filips viņam atbildēja: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam sacīja: “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” Jēzus sacīja: “Lieciet ļaudīm apsēsties.” Tajā vietā bija daudz zāles; un tie apsēdās – skaitā ap pieci tūkstoši vīru. Tad Jēzus paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja. Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm. Tad nu ļaudis, redzēdami šo zīmi, ko viņš darīja, sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu. Kad iestājās vakars, viņa mācekļi nogāja pie jūras un, iekāpuši laivā, devās pāri jūrai uz Kapernaumu. Bija jau kļuvis tumšs, bet Jēzus vēl nebija pie tiem atnācis. Stipram vējam pūšot, jūrā sacēlās viļņi. Aizīrušies divdesmit piecus vai trīsdesmit stadijus, mācekļi redzēja Jēzu pa jūras virsu staigājam un tuvojamies laivai, un viņi izbijās. Bet viņš tiem teica: “Es tas esmu, nebīstieties!” Tie gribēja viņu uzņemt laivā, un laiva jau tūdaļ bija pie krasta, kurp tie devās. Otrā dienā ļaužu pūlis, kas stāvēja viņpus jūras, redzēja, ka tajā vietā nevienas citas laivas nebija kā tikai viena un ka Jēzus nebija tajā iekāpis kopā ar mācekļiem, bet mācekļi bija devušies prom vieni paši. Un no Tibērijas nāca citas laivas tuvu vietai, kur viņi bija ēduši maizi pēc tam, kad Kungs bija pateicies Dievam. Kad nu ļaudis redzēja, ka ne Jēzus, ne viņa mācekļu tur nav, viņi iekāpa laivās un devās uz Kapernaumu, meklēdami Jēzu. Atraduši viņu otrā krastā, tie jautāja: “Rabi, pa kuru laiku tu šeit atnāci?” Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ne tādēļ jūs meklējat mani, ka redzējāt zīmes, bet tādēļ, ka jūs esat no tām maizēm ēduši un paēduši. Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai, ko jums dos Cilvēka Dēls, jo viņu ir apzīmogojis Tēvs – Dievs.” Tad tie viņam sacīja: “Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?” Jēzus tiem atbildēja: “Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat uz to, ko viņš ir sūtījis.” Tad tie viņam sacīja: “Kādu tad tu rādi zīmi, lai mēs redzam un tev ticam? Kādu darbu tu dari? Mūsu tēvi ir mannu ēduši tuksnesī, kā rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi, jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” Tad tie sacīja viņam: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam. Es jums sacīju, ka jūs gan esat mani redzējuši, tomēr neticat. Visi, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un nevienu, kas pie manis nāk, es nekad nedzīšu prom, jo es neesmu no debesīm nācis, lai darītu savu gribu, bet tā gribu, kas mani ir sūtījis. Mana sūtītāja griba ir, lai neko no tā, ko viņš man ir devis, es nepazaudētu, bet augšāmceltu pastarā dienā. Mana Tēva griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā.” Bet jūdi sāka kurnēt par viņu, jo viņš bija teicis: es esmu maize, kas nākusi no debesīm. Un viņi sacīja: “Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad viņš saka: es esmu nācis no debesīm?” Jēzus viņiem atbildēja: “Nekurniet savā starpā! Neviens nevar nākt pie manis, ja Tēvs, kas mani sūtījis, to nevelk, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Praviešos ir rakstīts: un visi būs Dieva mācīti. – Ikviens, kas ir no Tēva dzirdējis un mācījies, nāk pie manis. Ne tā, ka Tēvu kāds būtu redzējis. Vien tas, kas ir no Dieva, tas ir redzējis Tēvu. Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši. Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?” Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā. Daudzi viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?” Jēzus, zinādams, kādēļ viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību? Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur viņš bija iepriekš, ko tad? Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos. Viņš teica: “Tādēļ es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva.” No tā brīža daudzi viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar viņu. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai jūs arī gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.” Jēzus tiem atbildēja: “Vai es neesmu jūs divpadsmit izredzējis? Bet viens no jums ir velns.” To viņš sacīja par Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu, jo Jūda, viens no tiem divpadsmit būdams, bija tas, kurš viņu nodos. Pēc tam Jēzus pārstaigāja Galileju, jo pa Jūdeju viņš negribēja staigāt, tādēļ ka jūdi viņu meklēja nokaut. Jūdu Būdiņu svētki bija tuvu. Tad viņa brāļi viņam teica: “Dodies prom no šejienes un noej uz Jūdeju, lai arī tavi mācekļi redzētu darbus, kurus tu dari. Jo neviens neko nedara slepenībā, ja grib nākt atklātībā. Ja tu dari tādus darbus, rādi sevi pasaulei,” – jo pat viņa brāļi viņam neticēja. Tad Jēzus tiem sacīja: “Mans laiks vēl nav pienācis, bet jūsu laiks vienmēr ir klāt. Jūs pasaule nevar nīst, bet mani tā nīst, jo es liecinu par to, ka tās darbi ir ļauni. Dodieties jūs uz svētkiem, bet es uz svētkiem vēl neeju, jo mans laiks vēl nav piepildīts.” To teicis, viņš palika Galilejā. Kad nu viņa brāļi aizgāja uz Būdiņu svētkiem, tad arī viņš nogāja – ne atklāti, bet it kā paslepus. Tad svētkos jūdi viņu meklēja un runāja: “Kur viņš ir?” Ļaudis visādi runāja par viņu. Daži sacīja: “Viņš ir labs!” Citi atkal teica: “Nē, viņš maldina ļaudis!” Tomēr neviens par viņu nerunāja atklāti, jo tiem bija bailes no jūdiem. Kad svētki bija jau pusē, Jēzus iegāja templī un sāka mācīt. Jūdi brīnījās, sacīdami: “Kā viņš, nemācīts būdams, zina Rakstus?” Tad Jēzus viņiem atbildēja: “Mana mācība nav mana, bet viņa, kas mani sūtījis. Ja kāds grib darīt viņa gribu, tas pazīs šo mācību – vai nu tā ir no Dieva, vai es runāju no sevis paša. Kas no sevis runā, tas meklē savu paša godu, bet, kas meklē tā godu, kas viņu sūtījis, tas ir patiess, un viņā nav netaisnības. Vai Mozus jums nav devis bauslību? Bet neviens no jums nepilda bauslību. Kādēļ jūs gribat mani nogalināt?” Ļaužu pūlis atbildēja: “Dēmons tevi apsēdis! Kurš gan tevi grib nogalināt?” Uz to Jēzus viņiem teica: “Esmu darījis vienu darbu, un jūs visi brīnāties. Jūs sabatā apgraizāt cilvēku, tādēļ ka Mozus jums devis apgraizīšanu – tā gan nav no Mozus, bet no tēviem. Ja cilvēks var saņemt apgraizīšanu sabatā, nepārkāpjot bauslību, ko tad jūs dusmojat uz mani, ka es sabatā visu cilvēku esmu darījis veselu? Netiesājiet pēc ārēji redzamā, bet spriediet taisnu tiesu!” Tad kādi jeruzālemieši teica: “Vai viņš nav tas, ko tie grib nogalināt? Un skat! Viņš runā atklāti, un tie neko pret viņu nesaka. Vai tad vadoņi patiešām būtu atzinuši, ka šis ir Kristus? Mēs taču zinām, no kurienes šis ir; bet, kad nāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes viņš ir.” Tad Jēzus, templī mācīdams, skaļi sauca: “Jūs zināt mani un zināt, no kurienes es esmu, un ne jau pats no sevis esmu nācis, bet patiess ir tas, kas mani sūtījis, un to jūs nepazīstat. Bet es viņu pazīstu, jo esmu no viņa, un viņš ir mani sūtījis.” Tad tie gribēja viņu sagūstīt, bet neviens viņam roku nepielika, jo viņa stunda vēl nebija nākusi. Bet daudzi pūlī ticēja viņam un sacīja: “Kad Kristus nāks, vai viņš darīs vairāk zīmju, nekā šis ir darījis?” Kad farizeji dzirdēja ļaudis par viņu tā runājam, virspriesteri un farizeji sūtīja sargus, lai tie viņu sagūstītu. Tad Jēzus teica: “Vēl īsu brīdi esmu kopā ar jums, tad aizeju pie tā, kas mani sūtījis. Jūs mani meklēsiet un neatradīsiet, un, kur esmu es, tur jūs nevarat nākt.” Jūdi tad runāja savā starpā: “Kurp šis taisās iet, ka mēs viņu neatradīsim? Vai tik viņš negrib iet pie jūdiem, kas dzīvo grieķu zemēs, un mācīt grieķus? Ko nozīmē vārdi, ko viņš sacīja: jūs meklēsiet mani un neatradīsiet, un, kur esmu es, tur jūs nevarat nākt?” Bet pēdējā lielajā svētku dienā Jēzus nostājās un sauca: “Kam slāpst, tas lai nāk pie manis un lai dzer, kas man tic. Kā Rakstos sacīts, no tā plūdīs dzīvā ūdens straumes.” To viņš sacīja par Garu, ko saņems tie, kas viņam tic. Jo Gars vēl nebija dots, tādēļ ka Jēzus vēl nebija ievests godībā. Šos vārdus dzirdējuši, daži no ļaužu pūļa sacīja: “Šis patiesi ir tas pravietis.” Citi sacīja: “Šis ir Kristus.” Bet citi jautāja: “Vai gan Kristum ir jānāk no Galilejas? Vai tad Raksti nesaka, ka Kristum jānāk no Dāvida dzimuma un no Betlēmes ciema, no kurienes bija Dāvids?” Tad viņa dēļ ļaužu pūlī izcēlās šķelšanās. Daži no tiem gribēja viņu satvert, taču neviens viņam rokas nepielika. Kad sargi atgriezās pie virspriesteriem un farizejiem, tie viņiem jautāja: “Kādēļ jūs neesat viņu atveduši?” Sargi atbildēja: “Vēl nekad neviens cilvēks nav tā runājis kā šis cilvēks.” Bet farizeji tiem jautāja: “Vai arī jūs esat pievilti? Vai kāds no vadoņiem vai no farizejiem tic viņam? Šis pūlis, kas nepazīst bauslības, ir nolādēts.” Tad viens no viņiem, Nikodēms, kurš jau agrāk bija nācis pie Jēzus, jautāja: “Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, ja iepriekš nav viņu uzklausījusi un uzzinājusi, ko viņš dara?” Tie viņam atbildēja: “Vai arī tu esi no Galilejas? Izpēti un tu ieraudzīsi, ka no Galilejas nenāk neviens pravietis.” Un tie aizgāja katrs savās mājās. Bet Jēzus aizgāja uz Olīvkalnu. Rīta agrumā viņš atkal bija templī, un visa tauta nāca pie viņa, un viņš apsēdies tos mācīja. Tad rakstu mācītāji un farizeji atved pie viņa sievieti, kura pieķerta laulības pārkāpšanā, un, to vidū nostādījuši, viņam sacīja: “Skolotāj, šī sieviete ir pieķerta laulības pārkāpšanas brīdī, bet Mozus mums bauslībā pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Un ko saki tu?” Viņi tā sacīja, viņu kārdinādami, lai varētu viņu apsūdzēt. Bet Jēzus noliecies ar pirkstu rakstīja uz zemes. Kad nu tie nerimās izjautāt, viņš piecēlās un tiem teica: “Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” – un atkal noliecies rakstīja uz zemes. To dzirdējuši, viņi cits pēc cita gāja projām, sākot ar vecākajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievieti, kas stāvēja vidū. Jēzus piecēlās un viņai jautāja: “Sieviete, kur viņi ir? Neviens tevi nenotiesāja?” Viņa teica: “Nē, Kungs, neviens!” Tad Jēzus sacīja: “Arī es tevi nenotiesāju; ej un no šī brīža vairs negrēko!” Tad Jēzus atkal runāja uz tiem: “ES ESMU pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.” Tad farizeji viņam sacīja: “Tu pats liecini par sevi, tava liecība nav uzticama.” Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Ja es arī liecinu par sevi pats, tad tomēr mana liecība ir uzticama, jo es zinu, no kurienes es esmu nācis un kurp eju, bet jūs nezināt, no kurienes es nāku un kurp eju. Jūs tiesājat pēc miesas, es netiesāju nevienu. Bet, ja es arī tiesāju, mans spriedums ir uzticams, jo es neesmu viens, ar mani ir arī Tēvs, kas mani sūtījis. Un arī jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir uzticama. Es esmu, kas liecina par sevi, un par mani liecina Tēvs, kas mani sūtījis.” Tad tie viņam sacīja: “Kur ir tavs Tēvs?” Jēzus atbildēja: “Nedz mani jūs pazīstat, nedz manu Tēvu; ja jūs mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī manu Tēvu.” Šos vārdus viņš, mācīdams templī, runāja pie tempļa mantnīcas, un neviens viņu neņēma ciet, jo viņa stunda vēl nebija pienākusi. Un atkal Jēzus viņiem sacīja: “Es aizeju, un jūs meklēsiet mani, un jūs mirsiet savā grēkā. Kurp es eju, jūs nevarat nākt.” Tad jūdi teica: “Viņš taču nedarīs sev galu, ka tā saka: kurp es eju, jūs nevarat nākt.” Bet viņš tiem teica: “Jūs esat no tā, kas lejā, es – no tā, kas augšā, jūs esat no šīs pasaules, bet es neesmu no šīs pasaules. Es jums to esmu sacījis, ka jūs mirsiet savos grēkos. Ja jūs neticēsiet, ka es tas esmu, jūs mirsiet savos grēkos.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tu esi?” Jēzus tiem teica: “Ko lai jums saku vispirms? Man ir daudz kas sakāms par jums un spriežams; bet tas, kas mani sūtījis, ir patiess, un to, ko no viņa esmu dzirdējis, es runāju pasaulei.” Bet tie nesaprata, ka viņš tiem runāja par Tēvu. Tad Jēzus tiem sacīja: “Kad jūs Cilvēka Dēlu paaugstināsiet, tad jūs sapratīsiet, ka es tas esmu un ka es neko nedaru no sevis, bet es runāju tā, kā Tēvs mani ir mācījis. Un, kas mani ir sūtījis, tas ir ar mani. Viņš nav atstājis mani vienu, jo es vienmēr daru to, kas viņam labpatīk.” Kad viņš to visu runāja, daudzi sāka ticēt viņam. Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Tie viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma pēcnācēji un nekad nevienam neesam vergojuši. Kā tad tu saki: jūs kļūsiet brīvi?” Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek namā vienmēr, Dēls paliek vienmēr. Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi. Zinu, ka esat Ābrahāma pēcnācēji, un tomēr jūs mani meklējat nonāvēt, jo manam vārdam nav vietas jūsos. Es runāju to, ko esmu redzējis pie sava Tēva, bet jūs darāt, ko no sava tēva esat dzirdējuši.” Tie viņam atbildēja: “Mūsu tēvs ir Ābrahāms.” Jēzus viņiem teica: “Ja jūs esat Ābrahāma bērni, dariet Ābrahāma darbus! Bet tagad jūs meklējat nonāvēt mani, cilvēku, kas jums runājis patiesību, ko esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis. Jūs darāt sava tēva darbus!” Tad tie viņam sacīja: “Mēs neesam dzimuši netiklībā, viens ir mūsu Tēvs – Dievs!” Jēzus viņiem teica: “Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs būtu mani mīlējuši, jo es esmu izgājis no Dieva un esmu atnācis. Ne no sevis esmu nācis, bet no tā, kas mani sūtījis. Kādēļ jūs manu runu nesaprotat? Tādēļ, ka jūs nespējat uzklausīt manu vārdu. Jūs esat no sava tēva – velna, un jūs gribat darīt sava tēva kārības. Viņš no iesākuma ir bijis cilvēka slepkava un nav pastāvējis patiesībā, jo viņā nav patiesības. Kad viņš runā melus, viņš runā to, kas ir no viņa paša, jo viņš ir melis un melu tēvs. Bet jūs neticat man, tādēļ ka es saku patiesību. Kurš no jums var man pārmest grēku? Ja es saku patiesību, kādēļ jūs man neticat? Kas ir no Dieva, tas dzird Dieva vārdus, jūs nedzirdat tādēļ, ka neesat no Dieva.” Jūdi viņam sacīja: “Vai mēs nesakām pareizi, ka tu esi samarietis un tevi apsēdis dēmons?” Jēzus atbildēja: “Mani nav apsēdis dēmons, bet es godāju savu Tēvu un jūs mani liekat negodā. Bet es nemeklēju savu godu; ir viens, kurš meklē un tiesā. Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam.” Tad jūdi viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka tevi apsēdis dēmons. Ābrahāms ir miris un arī pravieši, un tu saki: kas manus vārdus turēs, tas nāves nebaudīs nemūžam. Vai tad tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir nomiris, un arī pravieši ir nomiruši? Par ko tu sevi turi?” Jēzus atbildēja: “Ja es pats sevi pagodinātu, mans gods nav nekas. Tas, kurš mani pagodina, ir mans Tēvs, par viņu jūs sakāt: viņš ir mūsu Dievs! Jūs nekad viņu neesat pazinuši, bet es viņu zinu. Ja es sacītu, ka viņu nezinu, tad es būtu melis, līdzīgs jums. Bet es viņu zinu un turu viņa vārdu. Ābrahāms, jūsu tēvs, ielīksmojās cerībā ieraudzīt manu dienu, un viņš ieraudzīja un priecājās.” Tad jūdi viņam sacīja: “Tev vēl nav ne piecdesmit gadu, un tu esi redzējis Ābrahāmu?” Jēzus viņiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahāms tapa!” Tad tie ņēma rokās akmeņus, lai mestu uz viņu. Bet Jēzus nozuda un izgāja no tempļa. Garām iedams, viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija akls kopš dzimšanas. Mācekļi viņam jautāja: “Rabi, kurš ir grēkojis – viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš piedzimis akls?” Jēzus atbildēja: “Nedz šis ir grēkojis, nedz viņa vecāki, bet tas ir tādēļ, lai viņā atklātos Dieva darbi. Kamēr ir diena, mums jādara tā darbi, kas mani sūtījis; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma.” To pateicis, viņš spļāva zemē un no siekalām sataisīja dubļu piku, ar to iezieda neredzīgā acis un sacīja: “Ej, nomazgājies Sīloāmas (kas tiek tulkots: sūtītais) dīķī!” Un viņš aizgāja un nomazgājās, un atnāca redzīgs. Tad kaimiņi un tie, kas viņu bija redzējuši agrāk ubagojam, sacīja: “Vai šis nav tas, kurš sēž un ubago?” Citi sacīja: “Tas ir viņš.” Citi: “Nē, bet viņam līdzīgs.” Bet viņš pats sacīja: “Es tas esmu.” Tad tie viņam jautāja: “Kā tad tavas acis atvērās?” Viņš atbildēja: “Cilvēks, vārdā Jēzus, sataisīja dubļu piku, uzzieda man uz acīm un sacīja: ej uz Sīloāmu un nomazgājies. Es aizgāju, nomazgājos un tagad varu redzēt.” Tie viņam jautāja: “Kur viņš ir?” Viņš teica: “Es nezinu.” Tad tie viņu, kas reiz bija akls, veda pie farizejiem. Jo tā diena, kad Jēzus sataisīja dubļu piku un atdarīja viņam acis, bija sabats. Tad arī farizeji viņam jautāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Viņš tiem sacīja: “Viņš uzlika man uz acīm dubļu piku, es nomazgājos, un nu es redzu.” Daži farizeji teica: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo viņš neievēro sabatu.” Bet citi sacīja: “Kā gan grēcīgs cilvēks varētu darīt tādas zīmes?” Un viņu vidū izcēlās šķelšanās. Tad viņi atkal sacīja aklajam: “Ko tu saki par viņu, ka viņš atdarījis tavas acis?” Tas teica: “Viņš ir pravietis.” Bet jūdi neticēja, ka viņš bijis akls un tapis redzīgs, kamēr nebija atsaukuši viņa vecākus. Tiem viņi jautāja: “Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka viņš akls piedzimis? Kā tad viņš tagad redz?” Viņa vecāki atbildēja un sacīja: “Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš piedzimis akls. Bet, kā viņš tagad spēj redzēt, mēs nezinām, un, kurš atdarījis viņa acis, to mēs arī nezinām. Jautājiet viņam, viņš ir pieaudzis, viņš runās par sevi pats.” Tā teica viņa vecāki, jo viņi baidījās no jūdiem, tādēļ ka jūdi bija norunājuši izslēgt no sinagogas ikvienu, kas viņu apliecinātu par Kristu. Tādēļ viņa vecāki sacīja: “Viņš ir pieaudzis, jautājiet viņam pašam.” Tad viņi otrreiz pasauca to, kas bija akls bijis, un viņam sacīja: “Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.” Viņš atbildēja: “Nezinu, vai viņš ir grēcinieks, vienu gan es zinu: es, aklais, tagad redzu.” Tad tie viņam jautāja: “Ko viņš tev darīja? Kā viņš atdarīja tavas acis?” Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau teicu, bet jūs neklausījāties. Kādēļ gribat to vēlreiz dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt par viņa mācekļiem?” Tad tie viņu nolamāja un sacīja: “Tu esi viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs, bet par šo mēs nezinām, no kurienes viņš ir.” Tas cilvēks viņiem atbildēja: “Tieši tas ir pārsteidzoši, ka jūs nezināt, no kurienes viņš ir, bet viņš atdarīja manas acis. Mēs zinām, ka grēciniekus Dievs neuzklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva gribu, tādu viņš uzklausa. Nemūžam nav dzirdēts, ka kāds būtu atdarījis acis tādam, kas akls kopš dzimšanas. Ja viņš nebūtu no Dieva, viņš neko nevarētu darīt.” Tie viņam atbildēja: “Tu viscaur grēkos esi dzimis, un tu mūs mācīsi?” Tad tie viņu izdzina ārā. Jēzus, izdzirdējis, ka tie viņu izdzinuši ārā, atrada viņu un teica: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?” Tas jautāja: “Bet kurš tad tas ir, Kungs, lai es ticētu viņam?” Jēzus viņam teica: “Tu esi viņu redzējis, un tas, kas ar tevi runā, ir viņš.” Tad tas teica: “Es ticu, Kungs!” – un viņu pielūdza. Un Jēzus sacīja: “Es esmu nācis šajā pasaulē spriest tiesu – lai neredzīgie redzētu un redzīgie taptu akli.” Daži farizeji, kas ar viņu tur bija, to dzirdēja un viņam jautāja: “Vai tad arī mēs esam akli?” Jēzus tiem sacīja: “Ja jūs būtu akli, tad jums nebūtu grēka, bet jūs sakāt: mēs redzam. Un jūsu grēks paliek.” “Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis dzird viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst.” Jēzus stāstīja tiem šo līdzību, bet viņi nesaprata, kas tas bija, ko viņš tiem runāja. Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU durvis avīm. Visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis nav viņus dzirdējušas. ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm. ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, jo algādzim avis nerūp. ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani, tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm. Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. Tādēļ Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību par avīm, lai to atkal atgūtu. Neviens to man neatņem, bet es to atdodu pats. Man ir vara to atdot, un man ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es esmu saņēmis no sava Tēva.” Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu vidū šo vārdu dēļ. Daudzi no tiem runāja: “Viņš ir dēmonu apsēsts un trako. Ko jūs viņā klausāties?” Bet citi runāja: “Šie nav apsēsta cilvēka vārdi. Vai dēmons var atvērt akliem acis?” Tad Jeruzālemē notika Tempļa atjaunošanas svētki. Bija ziema. Jēzus pastaigājās templī, Sālamana kolonādē. Jūdi viņu apstāja un jautāja: “Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, saki mums to atklāti!” Jēzus viņiem atbildēja: “Es jums teicu, bet jūs neticat. Darbi, kurus es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani. Bet jūs neticat, jo jūs neesat no manām avīm. Manas avis klausās manā balsī, es tās pazīstu, un viņas man seko. Es tām dodu mūžīgo dzīvību, viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās devis, ir par visiem lielāks, un neviens tās nevar izraut no mana Tēva rokas. Es un Tēvs, mēs esam viens.” Jūdi atkal sanesa akmeņus, lai viņu nomētātu. Jēzus viņiem teica: “Daudz labu darbu no sava Tēva es jums esmu rādījis. Tad kura darba dēļ jūs gribat mani nomētāt akmeņiem?” Jūdi viņam atbildēja: “Mēs nomētāsim tevi akmeņiem nevis laba darba, bet Dieva zaimošanas dēļ, tādēļ ka tu, cilvēks būdams, dari sevi par Dievu.” Jēzus viņiem teica: “Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: es sacīju: jūs esat dievi. – Ja nu par dieviem sauca tos, uz kuriem Dieva vārds runājis, un Raksti nevar tikt atcelti, vai tad tam, kuru Tēvs svētījis un sūtījis pasaulē, jūs teiksiet: tu zaimo! – tādēļ ka sacīju: es esmu Dieva Dēls! Ja es nedaru sava Tēva darbus, neticiet man! Bet, ja es daru un jūs neticat man, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka manī ir Tēvs un es – Tēvā.” Tad tie atkal viņu mēģināja satvert, bet viņš tika no viņiem prom. Viņš atkal devās pāri Jardānai uz to vietu, kur Jānis agrāk bija kristījis, un palika tur. Un daudzi nāca pie viņa. Viņi runāja: “Jānis gan nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis sacīja par šo, ir patiess.” Un daudzi tur sāka ticēt viņam. Bija kāds nevesels – Lācars no Bētanijas, no ciema, kur dzīvoja Marija un viņas māsa Marta. Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar smaržīgām eļļām un viņa kājas ar saviem matiem žāvējusi. Tās brālis Lācars bija saslimis. Tad māsas lika nodot Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, ir slims.” Jēzus, to dzirdējis, teica: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to tiktu pagodināts.” Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru. Kad nu viņš dzirdēja, ka Lācars ir sasirdzis, tad viņš vēl divas dienas uzkavējās tajā vietā, kur bija. Pēc tam viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” Mācekļi viņam sacīja: “Rabi, jūdi nupat vēl gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal ej turp!” Jēzus atbildēja: “Vai tad nav divpadsmit stundu dienai? Ja kāds staigā dienā, tas neklūp, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas.” To pateicis, viņš tiem sacīja tālāk: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis, un es dodos, lai viņu pamodinātu.” Viņa mācekļi tam sacīja: “Kungs, ja viņš ir iemidzis, viņš kļūs vesels.” Jēzus gan bija runājis par viņa nāvi, bet tie domāja, ka viņš runā par gulēšanu miegā. Tad Jēzus viņiem sacīja tieši: “Lācars ir nomiris! Es priecājos jūsu dēļ, ka manis tur nebija, lai jūs ticētu. Bet iesim pie viņa!” Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Ejam arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!” Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā. Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju. Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ. Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās. Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.” Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!” Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.” Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?” Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.” To pateikusi, viņa aizgāja, pasauca savu māsu Mariju un tai slepus sacīja: “Skolotājs ir klāt un sauc tevi!” Viņa, to dzirdējusi, tūlīt piecēlās un gāja pie viņa. Jēzus vēl nebija ienācis ciemā, bet kavējās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi. Tad nu jūdi, kas bija namā un mierināja Mariju, redzēdami, ka viņa ātri pieceļas un iziet, sekoja viņai, domādami, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Kad Marija nonāca tur, kur bija Jēzus, un viņu ieraudzīja, tā krita viņam pie kājām, sacīdama: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris.” Kad Jēzus redzēja raudam viņu un arī tos jūdus, kas bija atnākuši līdz ar viņu, viņš, garā aizgrābts, satraukti teica: “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie viņam atbildēja: “Kungs, nāc un skaties!” Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!” Daži no viņiem teica: “Vai viņš, kurš aklajam atdarīja acis, nevarēja izdarīt tā, lai arī šis nenomirtu?” Tad Jēzus, vēl aizvien aizgrābts, nāk uz kapu. Tā bija ala, kurai priekšā bija nolikts akmens. Jēzus sacīja: “Noceliet akmeni!” Marta, mirušā māsa, viņam sacīja: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau ceturtā diena.” Jēzus viņai sacīja: “Vai es neteicu tev: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību?” Tad tie nocēla akmeni. Un Jēzus, pacēlis acis augšup, teica: “Tēvs, pateicos tev, ka tu mani uzklausīji! Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to es sacīju šī ļaužu pūļa dēļ, kas visapkārt, – lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” To teicis, viņš varenā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca – kājas un rokas tam bija saistītas saitēm un seja aptīta ar sviedrautu. Tad Jēzus ļaudīm sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!” Daudzi jūdi, kas bija atnākuši pie Marijas, ieraudzījuši, ko viņš ir izdarījis, sāka viņam ticēt. Bet daži no viņiem nogāja pie farizejiem un izstāstīja, ko Jēzus bija darījis. Tad virspriesteri un farizeji sasauca sinedriju un sprieda: “Ko lai darām? Šis cilvēks dara daudzas zīmes. Ja mēs viņam tā ļausim, tad visi ticēs viņam, un atnāks romieši un atņems mums gan šo vietu, gan tautu.” Viens no viņiem – Kajafa, tā gada augstais priesteris – tiem sacīja: “Jūs nekā nezināt, un jūs nesaprotat, ka ir labāk, ja viens cilvēks mirst par daudziem, nekā visa tauta iet bojā.” To viņš nesacīja no sevis, bet, būdams tā gada augstais priesteris, pravietoja, ka Jēzum būs jāmirst par tautu. Un ne vien par šo tautu, bet arī tādēļ, lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop. Tad nu no šīs dienas tie nosprieda viņu nokaut. Jēzus vairs atklāti nestaigāja starp jūdiem, bet aizgāja no turienes uz vietu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un palika tur kopā ar mācekļiem. Jūdu Pashas svētki bija tuvu, un daudzi no laukiem ieradās Jeruzālemē pirms svētkiem, lai šķīstītos. Tie meklēja Jēzu un, templī stāvēdami, runāja savā starpā: “Kā jūs domājat? Vai tad viņš tiešām neatnāks uz svētkiem?” Bet virspriesteri un farizeji bija izdevuši pavēli, lai katrs, kas zina, kur viņš ir, viņu uzrāda, lai varētu viņu apcietināt. Sešas dienas pirms Pashas svētkiem Jēzus atnāca uz Bētaniju, kur bija Lācars, ko Jēzus bija uzmodinājis no mirušajiem. Tur viņi Jēzum sagatavoja mielastu. Marta apkalpoja, un Lācars bija viens no tiem, kas sēdēja kopā ar Jēzu pie galda. Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja tās ar saviem matiem, un nams pildījās ar svaidāmās eļļas smaržu. Bet Jūda Iskariots, viens no viņa mācekļiem – tas, kurš viņu vēlāk nodos, – sacīja: “Kādēļ šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simti denārijiem un naudu neizdalīja nabagiem?” To viņš nerunāja tādēļ, ka viņam rūpēja nabagi, bet tādēļ, ka viņš bija zaglis; pārraudzīdams kopīgo naudu, viņš piesavinājās saziedoto. Tad Jēzus sacīja: “Liec viņu mierā! Lai viņa to saglabā manai bēru dienai, jo nabagie vienmēr būs pie jums, bet es pie jums nebūšu vienmēr.” Tad liels pūlis jūdu uzzināja, ka viņš ir tur, un nāca ne tikai Jēzus dēļ, bet arī tādēļ, lai redzētu Lācaru, ko viņš bija uzmodinājis no mirušajiem. Bet virspriesteri nosprieda nokaut arī Lācaru, jo viņa dēļ daudzi jūdi aizgāja no tiem un sāka ticēt Jēzum. Otrā dienā liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi. Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja viņam pretim, skaļi saukdami: “Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!” Bet Jēzus sameklēja ēzelīti un uzsēdās tam mugurā. Jo ir rakstīts: nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa. – To viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts, tie atcerējās, ka tas par viņu bija rakstīts un tie viņam to bija darījuši. Ļaudis, kas bija bijuši kopā ar viņu toreiz, kad viņš Lācaru izsauca ārā no kapa un uzmodināja no mirušajiem, liecināja par šiem notikumiem. Tādēļ arī ļaužu pūlis iznāca viņam pretim, jo tie bija dzirdējuši, ka viņš šo zīmi bija darījis. Tad farizeji savā starpā runāja: “Vai redzat, ka jūs nekā šeit nevarat padarīt! Skat, visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!” Starp tiem, kas bija atnākuši uz svētkiem, lai pielūgtu Dievu, bija arī kādi grieķi. Tie nāca pie Filipa, kas bija no Bētsaīdas Galilejā, un lūdza viņu: “Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu!” Filips nāca un pateica to Andrejam, un Andrejs un Filips pateica Jēzum. Bet Jēzus tiem atbildēja: “Ir pienākusi stunda, kurā Cilvēka Dēls tiks pagodināts. Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu. Kas mīl savu dzīvību, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē nīst, tas to pasargās mūžīgai dzīvībai. Kas man kalpo, lai seko man, un, kur esmu es, tur būs arī mans kalps; kas man kalpos, to mans Tēvs godās. Tagad mana dvēsele ir satraukta. Ko lai es saku? Tēvs, glāb mani no šīs stundas? Šīs stundas dēļ taču es esmu nācis. Tēvs, pagodini savu vārdu!” Tad atskanēja balss no debesīm: “Es to esmu pagodinājis un pagodināšu atkal!” Ļaužu pūlis, kas tur stāvēja un bija to dzirdējuši, sacīja: “Tas bija pērkons,” – citi teica: “Uz viņu runājis eņģelis!” Jēzus sacīja: “Ne manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ. Tagad šī pasaule tiek tiesāta. Nu šīs pasaules valdnieks tiks padzīts. Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.” To viņš sacīja, norādot uz savu nāvi, kādā viņam būs mirt. Tad ļaudis jautāja: “Mēs bauslībā esam dzirdējuši, ka Kristus paliek mūžīgi. Kā tad tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātop paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?” Jēzus viņiem sacīja: “Vēl mazu brīdi gaisma ir jūsu vidū. Staigājiet, kamēr gaisma ir ar jums, lai jūs nepārņem tumsa. Kas tumsā staigā, tas nezina, kurp viņš iet. Kamēr gaisma ir ar jums, ticiet uz gaismu, lai jūs topat gaismas dēli!” Lai gan viņš tik daudz zīmju to priekšā bija darījis, tie viņam neticēja, lai tā piepildītos vārds, kuru sacījis pravietis Jesaja: “Kungs, kurš ir ticējis mūsu vēstij; un kam Kunga elkonis ir atklājies?” Tie nespēja ticēt, tādēļ Jesaja cituviet sacījis: “Viņš ir darījis aklas to acis un nocietinājis to sirdis, lai tie ar acīm neredz un sirdī nesaprot, un neatgriežas, ka es tos dziedinātu.” Tā Jesaja sacīja, jo bija redzējis viņa godību un runāja par viņu. Tomēr arī daudzi varasvīri bija sākuši viņam ticēt, bet farizeju dēļ to neapliecināja, lai tos neizslēgtu no sinagogas. Jo cilvēcisko godību tie mīlēja vairāk nekā dievišķo. Tad Jēzus sauca: “Kas man tic, tas tic nevis man, bet tam, kas mani sūtījis. Un, kas mani redz, tas redz to, kas mani sūtījis. Es esmu gaisma un esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas tic man, nepaliktu tumsā. Ja kāds manus vārdus dzird, bet nepatur, es viņu netiesāju. Es neesmu nācis, lai pasauli tiesātu, bet lai pasauli atpestītu. Kas mani atraida un manus vārdus nepieņem, tam jau ir tiesātājs: mans vārds, ko es esmu runājis, tiesās viņu pastarā dienā. Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtījis, man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju. Un es zinu, ka viņa pavēle ir mūžīgā dzīvība. Visu, ko es runāju, es runāju, kā mans Tēvs man ir sacījis.” Bija laiks pirms Pashas svētkiem. Jēzus zināja, ka ir pienākusi viņa stunda pāriet no šīs pasaules pie Tēva; un savējos, kurus viņš šajā pasaulē bija iemīlējis, viņš mīlēja līdz galam. Mielasta laikā, kad velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, jau bija ielicis sirdī nodomu viņu nodot, Jēzus, zinādams, ka Tēvs viņa rokās bija nodevis visu un ka viņš no Dieva ir izgājis un pie Dieva aiziet, piecēlās no mielasta, novilka virsdrēbes un, paņēmis linu drānu, to sev apsēja. Pēc tam viņš ielēja ūdeni mazgājamā traukā un sāka mazgāt mācekļiem kājas, un slaucīja tās linu drānā, ko viņš bija apsējis. Tad viņš nāca pie Sīmaņa Pētera. Tas viņam sacīja: “Kungs, tu mazgāsi man kājas?” Jēzus viņam atbildēja: “Tu tagad nezini, ko es daru, bet pēc tam sapratīsi.” Pēteris viņam sacīja: “Nemūžam tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja: “Ja es nemazgāšu, tad tev pie manis nav daļas.” Sīmanis Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ne tikai manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus sacīja: “Tam, kas ir jau mazgāts, nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viss ir tīrs. Un jūs esat tīri, bet ne visi.” Jēzus zināja, kurš viņu nodos, tādēļ viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad viņš tiem kājas bija nomazgājis, viņš atkal apvilka savas virsdrēbes un apsēdies tiem sacīja: “Vai jūs saprotat, ko es jums esmu darījis? Jūs mani saucat: Skolotājs un Kungs – un pareizi sakāt, jo tas es esmu. Ja nu es, Kungs un Skolotājs, esmu jums mazgājis kājas, tad pienākas, ka arī jūs cits citam kājas mazgājat. Jo es jums esmu devis priekšzīmi, lai jūs darāt, kā es esmu darījis. Patiesi, patiesi es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, un sūtnis nav lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, jūs esat laimīgi, ja vien to darāt. Ne par jums visiem es runāju, es zinu, kuri ir tie, ko esmu izredzējis. Bet lai piepildītos Raksti: kas ar mani maizi ēd, tas ir pacēlis pret mani savu papēdi. – Es jums to saku jau tagad, pirms tas ir noticis, lai jūs, kad tas būs noticis, ticētu, ka ES ESMU. Patiesi, patiesi es jums saku: kas uzņem to, ko es sūtīšu, uzņem mani; bet, kas uzņem mani, uzņem to, kas mani sūtījis.” To sacījis, Jēzus, satraukts garā, liecināja: “Patiesi, patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos!” Mācekļi skatījās cits uz citu neziņā, par kuru viņš runā. Viens viņa māceklis, kuru Jēzus mīlēja, bija atgūlies Jēzum cieši blakus. Tad Sīmanis Pēteris tam pamāja un sacīja: “Pavaicā, kurš tas ir, par kuru viņš runā!” Tas, noliecies pie Jēzus krūts, viņam jautāja: “Kungs, kurš tas ir?” Jēzus atbildēja: “Tas, kuram es, iemērcis kumosu, to došu.” Un, kumosu iemērcis, viņš deva to Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam. Un pēc šī kumosa tajā iegāja sātans. Jēzus Jūdam sacīja: “Ko dari, to dari drīz.” Bet neviens no tiem, kas tur bija, nesaprata, kādēļ viņš to sacīja. Daži domāja, ka Jēzus tam sacīja: “Ej, pērc, kas mums vajadzīgs svētkiem,” – jo pie Jūdas bija maks. Vai arī – lai dotu kaut ko nabagiem. Kumosu ņēmis, Jūda tūlīt izgāja ārā. Bija nakts. Kad viņš bija izgājis, Jēzus sacīja: “Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts viņā. Dievs arī pagodinās viņu sevī un pagodinās viņu tūlīt. Bērniņi, vēl mazu brīdi es esmu ar jums. Jūs mani meklēsiet, un, tāpat kā es jūdiem esmu teicis, tā arī jums tagad saku: kurp es aizeju, jūs nevarat nākt. Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” Sīmanis Pēteris viņam sacīja: “Kungs, kurp tu ej?” Jēzus viņam atbildēja: “Kurp es eju, tu nevari man tagad nākt līdzi, bet vēlāk nāksi.” Pēteris viņam sacīja: “Kungs, kādēļ es tagad nevaru tev iet līdzi? Savu dzīvību es atdošu par tevi!” Jēzus viņam atbildēja: “Savu dzīvību tu atdosi par mani? Patiesi, patiesi es tev saku: vēl gailis nebūs nodziedājis, pirms tu trīs reizes mani būsi noliedzis.” “Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai es jums sacītu, ka es eju jums vietu sataisīt? Kad es būšu aizgājis un vietu jums sataisījis, es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu. Kurp noeju es, jūs ceļu zināt.” Toms viņam sacīja: “Kungs, mēs nezinām, kurp tu ej. Kā mēs varam zināt ceļu?” Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani. Ja jūs pazīstat mani, jūs pazīsiet arī manu Tēvu. Bet jūs jau viņu pazīstat un esat viņu redzējuši.” Filips viņam sacīja: “Kungs, rādi mums Tēvu, ar to mums pietiek.” Jēzus viņam sacīja: “Tik ilgu laiku es esmu ar jums, un tu mani neesi iepazinis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs ir manī? Vārdus, ko es jums saku, es nesaku no sevis paša, bet Tēvs ir vienmēr manī un dara savus darbus. Ticiet man, ka es esmu Tēvā un Tēvs manī! Bet, ja ne, tad ticiet man šo darbu dēļ. Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic man, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs manā vārdā man ko lūgsiet, es darīšu. Ja jūs mani mīlat, turiet manus baušļus. Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. Bet jūs to pazīstat, jo tas pie jums paliek un būs jūsos. Es neatstāšu jūs bāreņus, es nākšu pie jums. Vēl mazliet, un pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsiet, jo es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet. Tajā dienā jūs atzīsiet, ka es esmu Tēvā un jūs manī, un es jūsos. Kam ir mani baušļi un kas tos tur, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs, un es to mīlēšu un tam atklāšos.” Tad Jūda (ne Iskariots) viņam sacīja: “Kungs, kā tad tā – mums tu gribi sevi atklāt, bet pasaulei ne?” Jēzus tam atbildēja: “Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu. Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus; un vārds, ko jūs dzirdat, nav mans, bet gan Tēva, kas mani ir sūtījis. To es jums esmu sacījis, būdams pie jums. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu jums runājis. Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka es jums sacīju: es noeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es eju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks par mani. Un to es jums esmu pateicis tagad, pirms tas notiek, lai jūs ticētu tad, kad tas notiks. Es vairs daudz ar jums nerunāšu, jo nāk šīs pasaules valdnieks, bet viņam nav varas pār mani. Lai pasaule zina, ka es mīlu Tēvu un daru, kā Tēvs man ir pavēlējis. Celieties, iesim no šejienes!” “ES ESMU patiesais vīnakoks, un dārzkopis ir mans Tēvs. Katru zaru manī, kas augļus nenes, viņš noņem, un katru, kas augļus nes, viņš šķīstī, lai tas jo vairāk augļus nestu. Jūs esat jau šķīsti tā vārda dēļ, ko es jums esmu runājis. Palieciet manī, un es jūsos; kā zars nevar nest augļus pats no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat nevarat arī jūs, ja nepaliekat manī. ES ESMU vīnakoks, jūs esat zari. Kas manī paliek un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nespējat darīt. Kas nepaliek manī, tas ir kā zars, kas tiek izmests ārā un sakalst. Tos savāc un met ugunī, un tie sadeg. Ja jūs manī paliekat un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsiet lūgt, ko vien gribēsiet, un tas jums notiks. Un mans Tēvs ar to tiks pagodināts, ka jūs nesīsiet daudz augļu un kļūsiet mani mācekļi. Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā! Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Mans bauslis ir: mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat un ka jūsu augļi paliek, lai visu, ko vien jūs lūgtu manā vārdā no Tēva, viņš jums dotu. Es jums to pavēlu: mīliet cits citu! Ja pasaule jūs nīst, tad ziniet – mani tā ir ienīdusi jau pirms jums. Ja jūs būtu no pasaules, tad pasaule mīlētu to, kas tai pieder; tā kā jūs neesat no pasaules, bet es jūs no pasaules esmu izraudzījis, pasaule jūs ienīst. Atcerieties vārdus, ko es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja tie vajājuši mani, tie vajās arī jūs. Ja tie turējuši manus vārdus, tie turēs arī jūsējos. Bet to visu viņi darīs mana vārda dēļ, jo viņi nepazīst to, kas mani sūtījis. Ja es nebūtu nācis un runājis uz viņiem, tad viņiem nebūtu grēka, bet tagad viņiem nav ar ko attaisnot savu grēku. Tas, kas nīst mani, nīst arī manu Tēvu. Ja es viņu vidū nebūtu darījis tos darbus, ko neviens cits nav darījis, tad viņiem grēka nebūtu. Tagad viņi tos ir redzējuši, bet mani ir ienīduši, gan mani, gan manu Tēvu. Bet, lai piepildās vārds, kas viņu bauslībā rakstīts: “Tie mani ienīduši bez pamata.” Kad nāks Aizstāvis, ko es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kurš no Tēva iziet, – viņš liecinās par mani. Arī jūs lieciniet, jo jūs esat kopā ar mani no iesākuma. To visu esmu jums runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Jūs izslēgs no sinagogas, un pat nāks stunda, kurā katrs, kas jūs nokaus, domās, ka ar to kalpo Dievam. Un to viņi darīs tādēļ, ka nav atzinuši ne Tēvu, ne mani. To visu es esmu jums runājis, lai tad, kad viņu stunda nāks, jūs atcerētos, ka esmu jums to jau sacījis. Sākumā es jums to nesacīju, tādēļ ka biju pie jums. Bet tagad es aizeju pie tā, kas mani sūtījis, un neviens no jums nejautā man: kurp tu ej? Jūsu sirds ir skumju pārpilna tādēļ, ka to jums esmu pateicis. Taču es jums saku patiesību: jums ir labāk, ka es aizeju. Ja es neaizeju, Aizstāvis pie jums nenāks, bet, ja es aizeju, es viņu sūtīšu pie jums. Un atnācis viņš pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu: par grēku – tādēļ ka tie netic man; par taisnību – tādēļ ka es aizeju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet; par tiesu – tādēļ ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts. Man vēl ir daudz, ko jums teikt, bet šobrīd jūs to nespējat nest. Bet, kad nāks viņš – Patiesības Gars, viņš vadīs jūs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks. Viņš pagodinās mani, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. Viss, kas pieder Tēvam, ir mans, tādēļ es jums sacīju: viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. Vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet.” Tad daži viņa mācekļi sāka runāt savā starpā: “Kas tas ir, ko viņš mums saka: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet; un: es aizeju pie Tēva?” Viņi sacīja: “Kas tas ir: vēl brīdi? Mēs nesaprotam, ko viņš saka!” Jēzus zināja, ka tie grib viņu izjautāt, un tiem sacīja: “Vai jūs izjautājat cits citu, tādēļ ka es jums sacīju: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet un vēl pēc brīža mani atkal skatīsiet? Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un sērosiet, bet pasaule priecāsies; jūs bēdāsieties, bet jūsu bēdas pārtaps priekā. Kad sieviete dzemdē, tā ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt, bet, kad viņa bērnu ir dzemdējusi, šīs ciešanas viņa vairs neatceras aiz prieka, ka pasaulē piedzimis cilvēks. Tāpat arī jums tagad ir bēdas, bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku. Tajā dienā jūs man vairs nejautāsiet neko. Patiesi, patiesi es jums saku: ko vien jūs Tēvam manā vārdā lūgsiet, viņš jums dos. Līdz šim jūs neko manā vārdā neesat lūguši. Lūdziet, un jūs saņemsiet, tā ka jūsu prieks būs piepildīts. Es jums to esmu runājis līdzībās, bet nāks stunda, kad es vairs nerunāšu līdzībās, bet atklāti jums pasludināšu par Tēvu. Tajā dienā jūs lūgsiet manā vārdā. Es jums nesaku, ka es lūgšu Tēvu par jums, jo Tēvs pats jūs mīl, tādēļ ka esat iemīlējuši mani un ticat, ka es esmu izgājis no Tēva. No Tēva es izgāju un pasaulē esmu nācis, un es pasauli atkal atstāju un eju pie Tēva.” Viņa mācekļi viņam sacīja: “Redzi, tagad tu saki skaidri un vairs nerunā līdzībās. Tagad mēs zinām, ka tu zini visu un tev nevajag, lai kāds tevi jautātu; tādēļ mēs ticam, ka tu esi izgājis no Dieva.” Jēzus tiem atbildēja: “Tagad ticat? Redzi, nāk stunda, un tā jau ir klāt, kurā jūs tiksiet izklīdināti katrs savrup, un jūs mani atstāsiet vienu; bet es neesmu viens, jo ar mani ir Tēvs. To es jums esmu teicis tādēļ, lai jūs rastu mieru manī. Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis!” To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju tavā vārdā tos, ko tu man biji devis, es tos pasargāju, un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls – lai piepildītos Raksti. Bet tagad es eju pie tevis, un šo visu es runāju pasaulē, lai viņiem būtu mans prieks, kas viņos piepildās. Es viņiem esmu devis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā. Es nelūdzu par viņiem vien, bet arī par tiem, kas tic uz mani caur viņu vārdiem, lai visi būtu viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. Un to godību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens. Es viņos un tu manī, lai viņi ir pilnīgi vienībā, lai pasaule atzītu, ka tu esi sūtījis mani un esi viņus mīlējis, tāpat kā mani esi mīlējis. Tēvs! Es gribu, lai tur, kur esmu es, ar mani būtu arī tie, ko tu man esi devis, lai tie redzētu manu godību, ko tu man esi devis, tādēļ ka jau pirms pasaules radīšanas tu mani esi mīlējis. Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav pazinusi, bet es tevi esmu atzinis, un tie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis. Un es esmu darījis zināmu viņiem tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.” To teicis, Jēzus kopā ar saviem mācekļiem devās pāri Kidronas strautam; tur bija dārzs, kur viņš un viņa mācekļi iegāja. Arī viņa nodevējs Jūda šo vietu zināja, jo Jēzus kopā ar saviem mācekļiem tur bieži bija pulcējušies. Tad nu Jūda nāk uz turieni un ved sev līdzi karavīru nodaļu un arī virspriesteru un farizeju sūtītos sargus ar lāpām, lukturiem un ieročiem. Bet Jēzus, zinādams visu, kas nāks pār viņu, izgāja pie tiem un jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie viņam atbildēja: “Nācarieti, Jēzu.” Viņš tiem sacīja: “ES ESMU.” Arī Jūda, viņa nodevējs, stāvēja kopā ar tiem. Kad viņš sacīja: ES ESMU, – tie kāpās atpakaļ un krita pie zemes. Tad viņš tiem jautāja atkal: “Ko jūs meklējat?” Tie sacīja: “Nācarieti, Jēzu.” Jēzus atbildēja: “Es jums teicu, ka ES ESMU. Ja jūs meklējat mani, tad šiem ļaujiet iet,” – lai piepildītos vārdi, ko viņš bija teicis: “No tiem, kurus tu man esi devis, es neesmu pazudinājis nevienu.” Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilcis to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Šī kalpa vārds bija Malhs. Jēzus Pēterim sacīja: “Liec zobenu makstī. Vai tad es nedzeršu to biķeri, ko Tēvs man ir devis?” Tad kareivji ar savu virsnieku un jūdi, sargi, saņēma Jēzu, sasēja viņu un aizveda vispirms pie Hanna; tas bija sievastēvs Kajafam, kurš tajā gadā bija augstais priesteris. Kajafa bija tas, kurš jūdiem bija devis padomu: ir labāk, ja viens cilvēks mirst par tautu. Sīmanis Pēteris un vēl viens māceklis sekoja Jēzum. Šis māceklis bija pazīstams augstajam priesterim, un viņš iegāja līdz ar Jēzu augstā priestera pagalmā. Bet Pēteris palika stāvam ārā pie vārtiem. Tad otrs māceklis, kas bija pazīstams augstajam priesterim, iznāca ārā un, parunājis ar vārtu sargātāju, ieveda Pēteri iekšā. Kalpone, vārtu sargātāja, Pēterim sacīja: “Vai tik tu arī neesi no šī cilvēka mācekļiem?” Viņš atbildēja: “Neesmu.” Bet kalpi un sulaiņi, sakūruši no oglēm ugunskuru, stāvēja un sildījās, jo bija auksts; un arī Pēteris piestājās pie tiem un sildījās. Tikmēr augstais priesteris izjautāja Jēzu par viņa mācekļiem un par viņa mācību. Jēzus tam atbildēja: “Es pasaulē esmu runājis atklāti. Es vienmēr esmu mācījis sinagogā un templī, kur sanāk kopā visi jūdi, un neko neesmu runājis slepenībā. Kādēļ tu jautā man? Jautā tiem, kas ir dzirdējuši, ko es viņiem esmu runājis. Redzi, tie zina, ko es esmu teicis.” Kad viņš to runāja, viens no sargiem, kas turpat stāvēja, iesita Jēzum pa seju, sacīdams: “Vai tā tu atbildi augstajam priesterim?!” Jēzus viņam teica: “Ja es esmu runājis aplam, tad pierādi, ka aplam; bet, ja pareizi, tad kādēļ tu mani sit?” Tad Hanns viņu sasietu aizsūtīja pie augstā priestera Kajafas. Sīmanis Pēteris stāvēja pie uguns un sildījās. Tad tie viņam jautāja: “Vai tu arī neesi no viņa mācekļiem?” Viņš liedzās, teikdams: “Neesmu!” Viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kuram Pēteris bija nocirtis ausi, sacīja: “Vai tad es tevi neredzēju kopā ar viņu dārzā?” Pēteris atkal liedzās, un tūdaļ iedziedājās gailis. Tad no Kajafas tie veda Jēzu uz pārvaldnieka pili. Bija jau rīts. Paši viņi negāja pārvaldnieka pilī, lai neapgānītos un lai varētu ēst Pashas jēru. Pilāts izgāja pie tiem ārā un jautāja: “Par ko jūs apsūdzat šo cilvēku?” Tie viņam atbildēja: “Ja šis nebūtu ļaundaris, vai tad mēs būtu viņu tev nodevuši?” Pilāts tiem sacīja: “Tad ņemiet viņu jūs un tiesājiet pēc sava likuma.” Jūdi viņam atbildēja: “Mums nav ļauts nevienu nonāvēt,” – lai piepildītos Jēzus vārdi, ko viņš bija sacījis, norādīdams, kādā nāvē viņam būs jāmirst. Tad Pilāts atkal iegāja pilī, pasauca Jēzu un viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Vai tu saki pats no sevis, vai to tev par mani sacījuši citi?” Pilāts viņam teica: “Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un virspriesteri man tevi ir nodevuši. Ko tu esi izdarījis?” Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani kalpi būtu cīnījušies, lai es netiktu jūdiem nodots. Bet mana valstība nav no šejienes.” Tad Pilāts viņam jautāja: “Tad tomēr tu esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu saki, ka es esmu Ķēniņš. Es esmu dzimis un esmu pasaulē nācis tādēļ, lai liecinātu patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” Tad Pilāts viņam sacīja: “Kas ir patiesība?” To pateicis, viņš atkal izgāja pie jūdiem un tiem sacīja: “Es pie viņa nekādas vainas neatrodu. Jums ir paradums, ka uz Pashas svētkiem es jums kādu atlaižu. Vai gribat, es jums atlaidīšu jūdu Ķēniņu?” Tad tie atkal sāka kliegt, saukdami: “Šo ne, bet Barabu!” Šis Baraba bija laupītājs. Tad Pilāts lika saņemt Jēzu un viņu šaustīt. Kareivji, nopinuši ērkšķu vainagu, uzlika to viņam galvā un aplika viņam purpura apmetni. Tie nāca viņam klāt un teica: “Sveicināts, jūdu Ķēniņ!” – un viņu pļaukāja. Tad Pilāts, atkal iznācis ārā, tiem sacīja: “Redziet, es viņu vedu ārā pie jums, lai jūs zinātu, ka es neatrodu pie viņa nekādas vainas.” Tad Jēzus iznāca ārā ar ērkšķu vainagu galvā un purpura apmetnī. Pilāts tiem sacīja: “Redzi, cilvēks!” Kad virspriesteri un sargi viņu ieraudzīja, tie sāka kliegt: “Sit krustā, sit krustā!” Pilāts viņiem sacīja: “Ņemiet jūs viņu un sitiet krustā, es pie viņa nekādas vainas neatrodu!” Jūdi tam atbildēja: “Mums ir bauslība, un pēc šīs bauslības viņam ir jāmirst, jo viņš ir darījis sevi par Dieva Dēlu.” Kad nu Pilāts šos vārdus dzirdēja, viņš izbijās vēl vairāk. Iegājis atkal pilī, viņš jautāja Jēzum: “No kurienes tu esi?” Bet Jēzus tam neatbildēja. Tad Pilāts viņam sacīja: “Tu nerunā ar mani? Vai tu nezini, ka man ir vara tevi atlaist un vara tevi sist krustā?” Jēzus atbildēja: “Tev pār mani nebūtu nekādas varas, ja tā tev nebūtu dota no augšienes. Tādēļ lielāks grēks ir tam, kas mani tev ir nodevis.” No šī brīža Pilāts meklēja iespēju viņu atlaist. Bet jūdi kliedza: “Ja tu atlaid šo, tad tu neesi cēzara draugs! Katrs, kas pats sevi dara par ķēniņu, ir pret cēzaru!” Šos vārdus dzirdējis, Pilāts Jēzu izveda ārā un apsēdās uz soģa krēsla, vietā, ko sauca Akmeņu bruģis, ebrejiski – Gabata. Bija Pashas sagatavošanas diena – ap sesto stundu. Pilāts sacīja jūdiem: “Redzi, jūsu Ķēniņš!” Tie sāka kliegt: “Nost ar viņu, nost ar viņu! Sit viņu krustā!” Pilāts tiem sacīja: “Vai lai situ krustā jūsu Ķēniņu?” Virspriesteri atbildēja: “Mums nav cita ķēniņa kā vien cēzars!” Tad viņš nodeva Jēzu jūdiem, lai tie sit viņu krustā. Un tie Jēzu saņēma. Savu krustu nesdams, viņš gāja uz tā dēvēto Galvaskausa vietu, ebrejiski – Golgāta, kur tie viņu sita krustā un kopā ar viņu vēl divus citus, katru savā pusē, bet Jēzu tiem pa vidu. Pilāts lika izgatavot uzrakstu un piestiprināt pie krusta. Uz tā bija rakstīts: Jēzus, Nācarietis, jūdu Ķēniņš. Daudzi jūdi lasīja šo uzrakstu, jo vieta, kur Jēzus tika sists krustā, bija tuvu pie pilsētas. Rakstīts bija ebrejiski, latīniski un grieķiski. Jūdu virspriesteri sacīja Pilātam: “Neraksti: jūdu Ķēniņš, raksti, kā viņš pats ir sacījis: es esmu jūdu Ķēniņš.” Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.” Kad kareivji Jēzu bija situši krustā, tie ņēma viņa drēbes un sadalīja uz četriem – katram kareivim pa daļai; tie ņēma arī kreklu, kas nebija šūts, bet noausts vienā gabalā no augšas līdz apakšai. Tad kareivji viens otram sacīja: “Neplēsīsim to, bet lozēsim, kam tas tiks,” – tā piepildījās Raksti: tie manas drēbes sadalīja savā starpā, un par manu apģērbu tie meta kauliņus. – Kareivji tā arī darīja. Pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte un viņa mātesmāsa Marija, Kleopa sieva, un Marija Magdalēna. Ieraudzījis savu māti un mācekli, ko viņš mīlēja, tai līdzās stāvam, Jēzus savai mātei sacīja: “Sieviete, redzi, tavs dēls!” Pēc tam viņš sacīja māceklim: “Redzi, tava māte!” Kopš tā brīža māceklis ņēma viņu pie sevis. Tad Jēzus, zinādams, ka viss jau ir pabeigts, lai piepildītos Raksti, sacīja: “Man slāpst!” Tur stāvēja trauks, pilns ar etiķi; tie aptina ap īzapa stiebru sūkli, piesūcinātu ar etiķi, un cēla to pie viņa mutes. Etiķi nobaudījis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” – un, galvu noliecis, atdeva garu. Tā kā bija Pashas sagatavošanas diena – un šī sabata diena bija īpaši nozīmīga – jūdi lūdza Pilātu salauzt stilbkaulus krustā sistajiem un viņus no krusta noņemt, lai viņu miesas sabatā nepaliktu pie krusta. Tad kareivji nāca un salauza stilbkaulus pirmajam un tāpat arī otrajam, kas kopā ar Jēzu bija sisti krustā. Nonākuši pie Jēzus un redzēdami, ka viņš jau ir miris, tie viņam stilbkaulus nesalauza. Bet kāds no kareivjiem iedūra šķēpu viņa sānos, un tūlīt iztecēja asinis un ūdens. To apliecina tas, kas to ir redzējis, un viņa liecība ir patiesa; un viņš zina, ka viņš runā patiesi, lai arī jūs ticētu. Tas notika, lai piepildītos Raksti: nevienu viņa kaulu nebūs satriekt. Vēl cita Rakstu vieta saka: un tie raudzīsies uz to, ko caurdūruši. Bet pēc tā visa Jāzeps no Arimatejas, kas bija Jēzus māceklis, gan tikai slepenībā, jo bijās no jūdiem, lūdza Pilātu atļaut noņemt Jēzus miesas; un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un Jēzus miesas noņēma. Atnāca arī Nikodēms, kas jau kādreiz naktī bija nācis pie viņa, un atnesa maisījumu no mirrēm un alvejas; kādas simts mārciņas. Tad viņi ņēma Jēzus miesas un satina tās linu autā kopā ar smaržvielām, kā tas piederas pēc jūdu bēru paraduma. Tajā vietā, kur viņu sita krustā, bija dārzs un šajā dārzā jauna kapavieta, kurā neviens vēl nebija guldīts. Jūdu Pashas sagatavošanas dienas dēļ tie guldīja Jēzu tur, jo šī kapavieta bija tuvu. Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu. Viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem sacīja: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie viņu likuši.” Tad Pēteris un tas otrs māceklis devās uz kapu. Abi skrēja kopā, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā. Tad kapā iegāja arī otrs māceklis, kurš tur bija nonācis pirmais; un viņš redzēja un ticēja. Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem. Tad mācekļi atkal aizgāja uz savām mājām. Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Raudādama viņa noliecās kapā un redzēja divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, kur Jēzus miesas bija gulējušas, vienu galvgalī un otru kājgalī. Tie viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi?” Viņa tiem atbildēja: “Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.” To sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet viņa nezināja, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, viņam sacīja: “Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu.” Jēzus viņai sacīja: “Marija!” Pagriezusies tā viņam ebrejiski saka: “Rabuni” (tas ir: Skolotāj)! Jēzus sacīja: “Nepieskaries man, es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva; bet dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.” Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.” Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā. Pēc tam Jēzus atkal parādījās saviem mācekļiem pie Tibērijas jūras. Redzi, viņš parādījās, kad vienkopus bija Sīmanis Pēteris, Toms, saukts Dvīnis, Natanaēls no Galilejas Kānas, Zebedeja dēli un vēl divi citi viņa mācekļi. Sīmanis Pēteris viņiem sacīja: “Es eju zvejot.” Tie viņam sacīja: “Mēs arī iesim ar tevi!” Viņi aizgāja un sakāpa laivā, bet tajā naktī neko nenoķēra. Kad bija jau rīts, Jēzus stāvēja krastā, bet mācekļi nezināja, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem sauca: “Bērni, vai jums ir kas ēdams?” Tie viņam atbildēja: “Nē!” Viņš tiem sacīja: “Metiet tīklu laivas labajā pusē, tad atradīsiet!” Tad tie iemeta tīklu un zivju daudzuma dēļ nespēja to vairs pavilkt. Māceklis, ko Jēzus mīlēja, Pēterim sacīja: “Tas ir Kungs!” Sīmanis Pēteris, izdzirdējis, ka tas ir Kungs, apvilka virsdrēbes, jo viņš bija kails, un iemetās jūrā. Bet citi mācekļi tuvojās ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm, jo tie nebija tālu no krasta – kādas divsimt olektis. Izkāpuši krastā, viņi redzēja ogles kvēlojam un zivis uz tām un maizi. Jēzus viņiem sacīja: “Nesiet no tām zivīm, ko tagad esat saķēruši!” Tad Sīmanis Pēteris aizgāja un izvilka krastā tīklu, pilnu ar lielām zivīm, skaitā simt piecdesmit trīs. Bet tīkls nebija saplīsis, kaut arī zivju bija tik daudz. Jēzus viņiem sacīja: “Nāciet uz rīta maltīti!” Un neviens māceklis neiedrošinājās viņam jautāt: “Kas tu esi?” Jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. Tad Jēzus nāca, ņēma maizi un deva viņiem un tāpat arī zivis. Tā bija jau trešā reize, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās no mirušajiem parādījās saviem mācekļiem. Kad viņi bija pabrokastojuši, Jēzus Sīmanim Pēterim jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani vairāk nekā šie?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manus jērus!” Jēzus tam jautāja vēl otrreiz: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manas avis!” Trešo reizi Jēzus tam jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?” Pēteris noskuma, ka viņš tam trešo reizi jautāja: vai tu mani mīli? – un viņam sacīja: “Kungs, tu zini visu, tu zini, ka es tevi mīlu.” Jēzus tam sacīja: “Gani manas avis!” Patiesi, patiesi es tev saku: kad tu biji jauns, tu apjozies un gāji, kur gribēji; bet, kad tu kļūsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs, kur tu negribi.” To viņš sacīja, norādīdams uz to, kādā nāvē Pēteris pagodinās Dievu. Pēc tam Jēzus viņam sacīja: “Seko man!” Pēteris apgriezies ierauga sekojam mācekli, ko Jēzus mīlēja un kas tajā mielastā, noliecies pie viņa krūts, bija jautājis: “Kurš tas ir, kas tevi nodos?” Viņu redzēdams, Pēteris Jēzum jautāja: “Kungs, bet kā ar šo?” Jēzus viņam sacīja: “Ja es gribu, lai viņš paliek, kamēr es nāku, kas tev par to? Tu seko man!” Tā brāļu vidū izplatījās runas, ka šis māceklis nemirs. Jēzus viņam nebija teicis, ka viņš nemirs, bet gan: ja es gribu, lai viņš paliek, kamēr es nāku, kas tev par to? Šis māceklis ir tas, kurš par visu šo liecina un ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa. Ir vēl arī daudz cita, ko Jēzus ir darījis, un, ja to visu pēc kārtas uzrakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Pirmajā grāmatā, Teofil, es aprakstīju visu, ko Jēzus darīja sākumā un mācīja līdz tai dienai, kad viņš tika uzņemts debesīs un izraudzītajiem apustuļiem jau bija devis pavēles Svētajā Garā. Pēc savām ciešanām viņš nostājās dzīvs viņu priekšā, un četrdesmit dienās viņš to daudzas reizes pierādīja, tiem parādīdamies un runādams par Dieva valstību. Kopīgu mielastu ieturot, viņš tiem pavēlēja: “Neaizejiet no Jeruzālemes, bet sagaidiet Tēva apsolījumu, ko jau dzirdējāt no manis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs pēc nedaudz dienām kristīs Svētajā Garā.” Tad tie, kas bija sapulcējušies, viņam jautāja: “Kungs, vai tu šajā laikā no jauna uzcelsi Israēlam ķēniņvalsti?” Viņš tiem sacīja: “Nav jūsu daļa zināt laiku vai stundu, ko Tēvs ir nolicis savā varā, bet jūs saņemsiet Svētā Gara spēku, kas nāks pār jums, un jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam.” Un, to pateicis, viņš, tiem redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma viņu prom no to acīm. Viņam aizejot, tie cieši lūkojās debesīs, un, redzi, divi vīri baltās drānās pie tiem nostājās un sacīja: “Galilejieši, ko stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” Tad viņi atgriezās Jeruzālemē no tā sauktā Olīvkalna, kas no Jeruzālemes ir sabata gājiena attālumā. Pārnākuši viņi uzkāpa augšistabā, kur bija apmetušies Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Zēlots un Jūda, Jēkaba dēls. Viņi bija vienprātīgi neatlaidīgā Dieva lūgšanā kopā ar sievietēm un Mariju, Jēzus māti, un viņa brāļiem. Un tajās dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū – tur bija sapulcējušies vienkopus ap simts divdesmit cilvēku –, sacīja: “Mani brāļi, Rakstiem bija jāpiepildās, kā ar Dāvida muti Svētais Gars jau pavēstījis par Jūdu, kas parādīja ceļu Jēzus sagūstītājiem. Viņš bija mūsu vidū un bija izraudzīts šai kalpošanai. Par netaisnības algu viņš iemantoja zemes gabalu, nokrita zemē, pārsprāga, un visas viņa iekšas izgāzās ārā, un tas kļuva zināms visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, un tā zemes gabals nosaukts viņu valodā Hakeldama, tas ir, Asins lauks. Jo psalmu grāmatā ir rakstīts: viņa miteklis lai ir tukšs, lai tajā neviens nedzīvo, un lai viņa amatu dabū cits. Tad nu kādam no vīriem, kas visu šo laiku bijuši kopā ar mums, kopš atnāca un aizgāja no mums Kungs Jēzus – no Jāņa kristības līdz tai dienai, kad viņš tika uzņemts debesīs prom no mums –, vienam no viņiem ir jābūt kopā ar mums par viņa augšāmcelšanās liecinieku.” Un tie izvirzīja divus – Jāzepu, sauktu Barsaba, ar pievārdu Jūsts, un Matiju. Dievu lūgdami, viņi sacīja: “Tu Kungs, kas pazīsti ikvienu sirdi, parādi, kuru no šiem diviem tu izraugies, lai tas tagad saņemtu to kalpošanas un apustuļa vietu, no kuras aizgāja Jūda, noiedams savā vietā.” Viņiem deva lozes, un loze krita Matijam, un viņu pieskaitīja pie vienpadsmit apustuļiem. Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.” Bet Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “Jūdu vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzālemē, lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo vēl ir tikai dienas trešā stunda, bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu: pēdējās dienās notiks, saka Dievs, es izliešu savu Garu pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi skatīs redzējumus, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār maniem kalpiem un manām kalponēm es izliešu savu Garu tajās dienās, un viņi pravietos. Es darīšu brīnumus augšā debesīs un zīmes apakšā uz zemes – asinis, uguni un dūmu mākoņus. Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs – pirms nāks Kunga lielā un spožā diena. Un tad ikviens, kas piesauks Kunga vārdu, tiks izglābts. Israēliešu vīri, klausieties šos vārdus: Jēzu, Nācarieti, vīru, ko Dievs, kā jūs paši to zināt, apstiprinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darīja caur viņu jūsu vidū, viņu, kas pēc Dieva nodoma un paredzējuma bija nodots jums, jūs viņu ar noziedznieku rokām piesitāt krustā un nonāvējāt. Dievs viņu uzmodināja, no nāves sāpēm raisīdams, jo nāve viņu nespēja paturēt. Dāvids par viņu saka: es vienmēr esmu turējis Kungu savā priekšā, tā ka viņš ir pie manas labās rokas, lai es neļodzītos. Tādēļ mana sirds līksmojas un mana mēle gavilē, un arī mana miesa dusēs cerībā, jo tu nepametīsi manu dvēseli šeolā nedz liksi savam Svētajam pieredzēt iznīcību. Tu esi man darījis zināmus dzīvības ceļus, un tava klātbūtne piepildīs mani ar līksmību. – Mani brāļi, es drīkstu jums sacīt droši par cilts tēvu Dāvidu – viņš ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz pat šai dienai. Pravietis būdams, viņš zināja, ka Dievs bija zvērējis kādu viņa pēcnācēju sēdināt viņa tronī. Paredzēdams to, viņš runāja par Kristus augšāmcelšanos, jo Kristus netika atstāts šeolā, nedz viņa miesa pieredzēja iznīcību. Redzi, šo Jēzu Dievs ir augšāmcēlis, tam mēs visi esam liecinieki. Ar Dieva labo roku paaugstināts un saņēmis no Tēva apsolījumu par Svēto Garu, viņš to izlēja, kā jūs redzat un dzirdat. Dāvids gan neuzkāpa debesīs, tomēr viņš saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies man pie labās rokas, līdz es lieku tavus ienaidniekus par kājsolu zem tavām kājām. – Lai viss Israēla nams tad nu nešaubīgi zina, ka Dievs lika viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, kuru jūs piesitāt krustā.” Šie vārdi sāpīgi iedzēla viņu sirdīs, un tie jautāja Pēterim un pārējiem apustuļiem: “Ko lai mēs darām, brāļi?” Tad Pēteris tiem sacīja: “Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo šis ir apsolījums jums, jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko pieaicinās Kungs, mūsu Dievs.” Viņš liecināja vēl ar daudz citiem vārdiem un tos mudināja: “Glābieties no šīs samaitātās paaudzes.” Tie, kas viņa vārdus pieņēma, tika kristīti, un tajā dienā viņiem piepulcējās ap trīs tūkstoši dvēseļu. Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām. Ikviena dvēsele pildījās ar bijību: gan daudz brīnumu, gan zīmju notika caur apustuļiem. Visi ticīgie turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. Viņi pārdeva savu mantu un īpašumus un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Dienu no dienas tie vienprātībā pulcējās templī; bet mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā, slavēdami Dievu un baudīdami labvēlību tautā. Un Kungs ik dienas pievienoja viņu pulkam aizvien jaunus izglābtos. Pēteris un Jānis gāja uz templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tobrīd tika nests kāds vīrs, kas bija kropls jau no mātes miesām. Viņu ik dienas nolika pie tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no ienācējiem templī. Viņš, ieraudzījis Pēteri un Jāni, kas gāja iekšā templī, lūdza žēlsirdības dāvanu. Bet Pēteris, viņu cieši uzlūkojis, sacīja reizē ar Jāni: “Paskaties uz mums.” Un tas uzlūkoja viņus, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Tad Pēteris sacīja: “Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!” Viņš satvēra to pie labās rokas un piecēla; un tūlīt pēdas un locītavas tam kļuva stingras, viņš pielēca kājās un sāka staigāt un kopā ar viņiem iegāja templī, staigādams, lēkādams un slavēdams Dievu. Visa tauta redzēja viņu staigājam un slavējam Dievu un pazina viņu – to, kurš, žēlsirdības dāvanu lūgdams, sēdēja pie tempļa Krāšņajām durvīm. Viņi izbijās un bija apjukuši par to, kas ar viņu bija noticis. Tā kā viņš turējās kopā ar Pēteri un Jāni, visi ļaudis pārsteigti saskrēja pie viņiem tā sauktajā Sālamana kolonādē. To ieraudzījis, Pēteris sacīja ļaudīm: “Israēlieši, ko jūs brīnāties par to? Kādēļ jūs tā skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka viņš staigā? Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, cēla godā savu kalpu Jēzu, kuru jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kas bija nolēmis viņu atlaist. Jūs noliedzāt Svēto un Taisno un izlūdzāties apžēlot slepkavu. Jūs nogalinājāt dzīvības Valdnieku, kuru Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem, – mēs esam tam liecinieki. Viņš ticēja Jēzus vārdam, un viņa vārds šo vīru, kuru jūs redzat un pazīstat, ir darījis veselu. Ticība, kas nāk caur Jēzu, viņu dziedināja jūsu visu priekšā. Un tagad, brāļi, es zinu, ka jūs tā rīkojāties pret Jēzu aiz neziņas, tāpat kā jūsu vadoņi. Bet Dievs piepildīja to, ko iepriekš bija sludinājis caur visu praviešu muti – ka viņa Svaidītajam būs jācieš. Tādēļ nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki jums tiktu izdeldēti; lai no Kunga vaiga nāk atspirgšanas laiki un lai viņš sūta jums jau iepriekš izredzēto Kristu Jēzu, kuram ir jāpaliek debesīs uzņemtam, līdz viss būs atjaunots, par ko Dievs jau runājis caur svētajo muti kopš savu praviešu laikiem. Mozus sacīja: Kungs Dievs iecels jums pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani, viņu jums būs klausīt visās lietās, ko viņš jums runās. Un būs tā, ka ikviena dvēsele, kas pravieti neklausīs, tiks iznīdēta no šīs tautas. – Visi pravieši no Samuēla un arī tie, kas runājuši pēc tam, – visi ir šīs dienas pasludinājuši. Jūs esat praviešu un tās derības dēli, kuru Dievs noslēdza ar jūsu tēviem, sacīdams uz Ābrahāmu: caur taviem pēcnācējiem tiks svētītas visas ciltis virs zemes. – Dievs, uzmodinājis no mirušajiem savu Kalpu, vispirms to sūtīja jums, lai tas jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no savas samaitātības.” Viņiem uz tautu runājot, piestāja priesteri, tempļa sardzes priekšnieks un saduķeji, noskaitušies, ka viņi māca tautu un sludina Jēzū augšāmcelšanos no mirušajiem. Tie sagrāba viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam; tad bija jau vakars. Bet daudzi, kas šos vārdus dzirdēja, sāka ticēt, un šo vīru skaits bija ap pieci tūkstoši. Nākamajā dienā Jeruzālemē sapulcējās viņu vadoņi, vecajie un rakstu mācītāji, augstais priesteris Hanns, arī Kajafa, Jānis, Aleksandrs un citi, kas bija no virspriesteru dzimtas. Nostādījuši abus apustuļus vidū, tie sāka iztaujāt: “Kādā spēkā un kā vārdā jūs to darījāt?” Tad Pēteris, Svētā Gara pārņemts, tiem sacīja: “Tautas vadoņi un vecajie, ja mums šodien jāatbild par labu darbu pie slima cilvēka, kā viņš kļuva vesels, tad lai jums un visai Israēla tautai ir zināms, ka Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā, kuru jūs piesitāt krustā un kuru Dievs uzmodināja no mirušajiem, šis cilvēks stāv vesels jūsu priekšā. Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlāji, esat atmetuši. Tas ir kļuvis par stūrakmeni. Un nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debess ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” Redzēdami Pētera un Jāņa drosmi un nopratuši, ka viņi ir neizglītoti un vienkārši ļaudis, tie brīnījās, jo labi saprata, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu, un, redzēdami izdziedināto cilvēku pie viņiem stāvam, tiem nebija ko teikt. Pavēlējuši viņiem iziet no sinedrija, tie sprieda savā starpā: “Ko lai mēs ar šiem cilvēkiem darām? Caur viņiem taču ir notikusi zīme, skaidri redzama visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, – noliegt mēs to nevaram, bet, lai starp cilvēkiem tas neizpaužas vēl vairāk, piedraudēsim viņiem šajā vārdā ne ar vienu cilvēku vairs nerunāt.” Viņus pieaicinājuši, tie viņiem stingri aizliedza Jēzus vārdā runāt un mācīt. Bet Pēteris un Jānis tiem atbildēja: “Spriediet paši – vai Dieva priekšā ir taisnīgi jūs vairāk klausīt nekā Dievu? Mēs nevaram nerunāt par to, ko paši esam redzējuši un dzirdējuši.” Tad tie vēl vairāk piedraudēja un viņus atlaida, jo ļaužu dēļ tie nezināja, kā viņus sodīt, jo visi slavēja Dievu par to, kas bija noticis. Cilvēkam, pie kura bija notikusi dziedināšanas zīme, bija vairāk nekā četrdesmit gadu. Atlaisti tie devās pie savējiem un vēstīja, ko virspriesteri un vecajie tiem bija sacījuši. To dzirdējuši, visi vienprātībā skaļi sauca uz Dievu: “Valdniek, tu, kas esi radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tajā, tu caur sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti Svētajā Garā esi sacījis: kādēļ satrakojušās tautas un ciltis perina nelietību? Sacēlušies ir zemes ķēniņi, valdnieki sadevušies kopā pret Kungu un viņa Svaidīto. – Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts ar pagāniem un Israēla ļaudīm ir šajā pilsētā sadevušies kopā pret tavu svēto kalpu Jēzu, ko tu esi svaidījis. Tie apvienojušies, lai darītu to, ko tava roka ir gribējusi un kas jau iepriekš bija tavs nodoms, ka tam tā jānotiek. Redzi, Kungs, kā viņi tagad draud; dod saviem kalpiem droši runāt tavu vārdu, lai tava roka izstiepjas dziedināt un zīmes un brīnumi lai notiek caur tava svētā kalpa Jēzus vārdu.” Kad viņi bija beiguši lūgt, vieta, kur viņi bija sapulcējušies, nodrebēja, un visi kļuva Svētā Gara piepildīti un droši teica Dieva vārdu. Ticīgo pulks bija viena sirds un dvēsele, un neviens neko no savas mantas nesauca par savu – viss viņiem bija kopīgs. Un apustuļi ar lielu spēku liecināja par Jēzus Kristus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija pār viņiem visiem. Viņu vidū nebija trūkumcietēju, jo ikviens, kam piederēja zeme un nami, pārdeva tos un atnesa iegūto naudu un nolika pie apustuļu kājām, un tā tika izdalīta visiem, kā kuram vajadzēja. Arī Jāzeps, viens no apustuļiem, Kiprā dzimis levīts, saukts Barnaba, kas tulkojumā nozīmē: Mierinājuma dēls, pārdeva lauku, kas tam piederēja, atnesa naudu un nolika pie apustuļu kājām. Bet kāds vīrs, vārdā Hananja, un viņa sieva Safīra bija pārdevuši savu mantu; ar sievas ziņu Hananja piesavinājās daļu no pārdotā vērtības sev, bet pārējo atnesa un nolika pie apustuļu kājām. Tad Pēteris sacīja: “Hananja, kādēļ sātans ir piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un piesavinājies daļu no zemes gabala vērtības? Vai gan tas nebija tavs, pirms tu to pārdevi, un, kad tu to pārdevi, vai nauda nepalika tavā ziņā? Kā gan tu ieņēmi sirdī tādu nelietību? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.” Šos vārdus dzirdējis, Hananja nokrita un izlaida garu. Visus, kas to dzirdēja, pārņēma lielas bailes. Tad pienāca jaunekļi, ietina viņu un, iznesuši ārā, apglabāja. Trīs stundas vēlāk ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas noticis. Pēteris viņai jautāja: “Saki man, vai par tik vien jūs pārdevāt zemes gabalu?” Viņa atbildēja: “Jā, par tik.” Bet Pēteris sacīja viņai: “Kā jūs tā abi vienojāties izaicināt Kunga Garu? Redzi, pie durvīm jau ir to soļi, kas apglabāja tavu vīru, un viņi iznesīs arī tevi.” Tūdaļ viņa nokrita pie tā kājām un izlaida garu. Jaunekļi ienākuši atrada viņu mirušu. Tie iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram. Un lielas bailes nāca pār visu draudzi un ikvienu, kas to dzirdēja. Caur apustuļu rokām tautā notika zīmes un daudz brīnumu. Viņi visi vienprātībā bija kopā Sālamana kolonādē. Neviens cits neuzdrīkstējās viņiem piebiedroties, bet tauta viņus slavēja. Aizvien vairāk to, kas ticēja, piepulcējās Kunga draudzei – daudz vīru un sievu. Pat slimos iznesa uz ielām un lika uz gultām un nestuvēm, lai, Pēterim garām ejot, kaut tikai viņa ēna skartu kādu no tiem. Sanāca arī daudzi no Jeruzālemes apkārtnes ciemiem, nesdami slimus un nešķīstu garu apsēstus, un tie visi tika dziedināti. Tad augsto priesteri un visus, kas bija ar viņu saduķeju kopībā, pārņēma skaudība. Viņi lika apcietināt apustuļus un iemest viņus pilsētas cietumā. Bet naktī Kunga eņģelis atvēra cietuma durvis un, viņus ārā izvedis, sacīja: “Ejiet, nostājieties templī un vēstiet tautai visus šīs dzīvības vārdus.” To dzirdējuši, viņi rīta agrumā aizgāja uz templi un mācīja. Kad ieradās augstais priesteris ar saviem pavadoņiem, viņš sasauca sinedriju un visus Israēla vecajos un aizsūtīja uz cietumu atvest apcietinātos. Bet sargi, ieradušies cietumā, viņus tur neatrada un atgriezušies ziņoja: “Mēs atradām cietumu pilnīgi droši aizslēgtu un cietumsargus stāvam pie durvīm; tās atvēruši, iekšā nevienu neatradām.” Kad tempļa sardzes priekšnieks un virspriesteri šos vārdus dzirdēja, viņi bija nesaprašanā, kas tad ir noticis. Tad kāds atnācējs viņiem pavēstīja: “Tie vīri, kurus jūs ielikāt cietumā, redzi, stāv templī un māca tautu.” Tempļa sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja, lai viņus atvestu, bet ne ar varu, jo baidījās no tautas, ka tos nenomētā akmeņiem. Atveduši tie nostādīja viņus sinedrija priekšā, un augstais priesteris viņus pratināja: “Vai tad mēs jums stingri nepavēlējām nemācīt šajā vārdā? Bet jūs, redzi, esat piepildījuši Jeruzālemi ar savu mācību, un jūs gribat, lai šī Cilvēka asinis nāk pār mums.” Atbildot Pēteris un apustuļi sacīja: “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem. Mūsu tēvu Dievs uzmodināja Jēzu, ko jūs nonāvējāt, pakārdami pie krusta koka. Dievs ar savu labo roku viņu ir paaugstinājis par Valdnieku un Glābēju, lai Israēlam dotu atgriešanos un grēku piedošanu. To apliecinām mēs un arī Svētais Gars, ko Dievs ir devis tiem, kas viņu paklausa.” Dzirdētais tos satracināja, un tie gribēja viņus nogalināt. Tad sinedrijā piecēlās kāds farizejs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, un pavēlēja izvest šos cilvēkus uz brīdi ārā. Viņš teica: “Israēlieši, apdomājiet labi, pirms jūs ko darāt ar šiem cilvēkiem. Jo vēl pirms kāda laika sacēlās Teuds, uzdodamies par nezin ko. Viņam pieslējās ap četri simti vīru; bet, kad viņu nogalināja, visi, kas viņam ticēja, izklīda, un iznākumā nekā nebija. Pēc šī sadumpojās galilejietis Jūda tautas skaitīšanas dienās un sacēla tautu sev līdzi; arī tas gāja bojā, un visi viņa piekritēji tika izklīdināti. Un tagad, es jums saku, atstājieties no šiem cilvēkiem un atlaidiet viņus. Ja šis viņu nolūks vai darbs nāk no cilvēkiem, tas izjuks. Bet, ja tas ir no Dieva, jūs nespēsiet viņus apturēt. Ka tik jūs nekļūstat par Dieva apkarotājiem.” Un tie viņu paklausīja. Viņi pasauca apustuļus, tos šaustīja un, piekodinājuši Jēzus vārdā vairs nerunāt, atlaida. Viņi aizgāja no sinedrija priecīgi, jo bija atzīti par cienīgiem ciest negodu viņa vārda dēļ. Dienu no dienas viņi nemitīgi mācīja un sludināja Kristu Jēzu gan templī, gan mājās. Tajās dienās, pieaugot mācekļu skaitam, grieķiski runājošie jūdi sāka kurnēt pret ebrejiem, tādēļ ka viņu atraitnes pie ikdienas aprūpes paliekot neievērotas. Pieaicinājuši mācekļu pulku, tie divpadsmit sacīja: “Nepiedien, ja mēs atstājam novārtā Dieva vārdu un kalpojam pie galda. Tādēļ, brāļi, izraugieties no sava vidus septiņus vīrus, par kuriem zināms, ka tie ir Gara un gudrības pilni, un iecelsim tos šo pienākumu veikšanai. Bet mēs pastāvīgi paliksim lūgšanās un kalpošanā ar vārdu.” Šie vārdi iepriecināja visu ļaužu pulku. Viņi izraudzījās Stefanu, ticības un Svētā Gara pilnu vīru, Filipu un Prohoru, un Nikanoru, un Timonu, un Parmenu, un Nikolaju, Antiohijas prosēlītu, un nostādīja tos apustuļu priekšā, un tie, Dievu pielūguši, uzlika viņiem rokas. Dieva vārds auga, un mācekļu skaits Jeruzālemē strauji pieauga, arī daudzi priesteri pieņēma ticību. Bet Stefans, Dieva žēlastības un spēka pilns, darīja lielus brīnumus un zīmes tautā. Tad cēlās daži no tā sauktās libertīnu sinagogas – kirēnieši un aleksandrieši, kā arī Kilikijas un Āzijas jūdi un sāka strīdēties ar Stefanu. Bet tie nespēja turēties pretī gudrībai un Garam, ar kādu viņš runāja. Tad viņi pierunāja kādus vīrus, lai tie saka: “Mēs esam dzirdējuši, ka viņš par Mozu un Dievu runā zaimojošus vārdus.” Un viņi sakūdīja tautu un vecajos, un rakstu mācītājus. Tie metās viņam virsū un sagrāba viņu, un aizveda uz sinedriju. Viņi atveda viltus lieciniekus, kuri sacīja: “Šis cilvēks nemitas runāt zaimus pret šo svēto vietu un bauslību. Mēs paši dzirdējām viņu sakām, ka Jēzus, Nācarietis, nopostīšot šo vietu un mainīšot ieražas, ko mums mantojumā devis Mozus.” Visi sinedrijā sēdošie uzlūkoja Stefanu un redzēja viņa vaigu itin kā eņģeļa vaigu. Tad augstais priesteris vaicāja: “Vai tas tā ir?” Un viņš atbildēja: “Brāļi un tēvi, klausieties! Godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš, pirms apmetās uz dzīvi Hārānā, vēl bija Mezopotāmijā, un sacīja viņam: izej no savas zemes un pamet savus tuviniekus, un dodies uz zemi, kuru es tev rādīšu. – Tad viņš izgāja no kaldiešu zemes un apmetās Hārānā, bet, kad nomira viņa tēvs, Dievs no turienes pārcēla viņu uz dzīvi šajā zemē, kur jūs dzīvojat tagad. Dievs nedeva tam mantojumā ne pēdas šīs zemes, bet apsolīja to dot īpašumā viņam un viņa pēcnācējiem, lai gan bērnu viņam nebija. Dievs sacīja tā: tavi pēcnācēji dzīvos svešā zemē, viņus paverdzinās un vārdzinās četri simti gadu. Un tautu, kurai viņi vergos, es tiesāšu, sacīja Dievs; un pēc tam viņi no turienes izies un kalpos man šajā vietā. – Dievs deva viņam apgraizīšanas derību, un viņš dzemdināja Īzaku un apgraizīja viņu astotajā dienā, un Īzaks dzemdināja Jēkabu un Jēkabs – divpadsmit patriarhus. Un patriarhi greizsirdībā pret Jāzepu pārdeva viņu uz Ēģipti. Bet Dievs bija ar viņu un izglāba viņu no visām grūtībām, un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes valdnieka, priekšā. Tas iecēla viņu par pārvaldnieku pār Ēģipti un visu savu namu. Tad pār visu Ēģipti un Kanaānu nāca bads un liels posts, un mūsu tēvi nevarēja atrast pārtiku. Bet Jēkabs, izdzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, aizsūtīja turp mūsu tēvus pirmoreiz. Bet otrajā reizē Jāzeps atklāja sevi saviem brāļiem, un faraonam kļuva zināma Jāzepa cilts. Nosūtījis tos atpakaļ, Jāzeps aicināja Jēkabu un visu radu saimi, skaitā septiņdesmit piecas dvēseles. Tad Jēkabs aizgāja uz Ēģipti un nomira, viņš un mūsu tēvi, un viņus pārveda uz Šehemu un guldīja kapenē, ko Ābrahāms par sudrabu bija nopircis no Hamora dēliem Šehemā. Tuvojās laiks, kad Dievam vajadzēja piepildīt Ābrahāmam doto solījumu, un tauta auga un vairojās Ēģiptē, taču Ēģiptē cēlās cits ķēniņš, kas Jāzepu nepazina. Viņš izgudroja viltību pret mūsu tautu, lai darītu ļaunu mūsu tēviem, un spieda viņus izlikt savus jaundzimušos, ka tie nevarētu izdzīvot. Tajā laikā piedzima Mozus, un viņš bija tīkams Dievam. Trīs mēnešus viņu zīdīja tēva mājās. Kad viņš tika izlikts, viņu pieņēma faraona meita un uzaudzināja sev par dēlu. Un Mozu uzaudzināja visā ēģiptiešu gudrībā, un viņš bija varens savos vārdos un darbos. Kad Mozum bija četrdesmit gadu, viņam sirdī radās doma apraudzīt savus brāļus, Israēla dēlus. Un, redzēdams vienu, kam dara netaisnību, viņš to aizstāvēja un atriebās par pārestību, nosizdams ēģiptieti. Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs caur viņa roku tos izglābs, bet viņi nesaprata. Un nākamajā dienā viņš parādījās, kad divi no tiem kāvās, un mēģināja tos samierināt, uzrunādams: vīri, jūs taču esat brāļi. Kādēļ jūs viens otram darāt ļaunu? Bet tas, kurš bija darījis pāri savam tuvākajam, atgrūda viņu un sacīja: kas tevi ir iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi? Vai arī mani gribi nosist tāpat kā to ēģiptieti vakar? Kad Mozus to dzirdēja, viņš aizbēga un kā svešinieks dzīvoja Midjānas zemē, un tur dzemdināja divus dēlus. Pēc četrdesmit gadiem Sīnaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā. To ieraudzījis, Mozus izbrīnījās par šo parādību, bet, kad viņš tuvojās, lai to tuvāk aplūkotu, atskanēja Kunga balss: es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs. – Drebēdams bailēs, Mozus neuzdrošinājās to uzlūkot. Bet Kungs viņam sacīja: noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Es esmu redzējis savas tautas ciešanas Ēģiptē un esmu dzirdējis viņu vaidus, un esmu atnācis, lai viņus atbrīvotu. Un nu ej, es sūtu tevi uz Ēģipti. – Šo Mozu tie noliedza, sacīdami: kas tevi ir iecēlis par valdnieku un tiesnesi? Bet Dievs ar tā eņģeļa roku, kas Mozum bija parādījies ērkšķu krūmā, ir sūtījis viņu par valdnieku un atbrīvotāju. Viņš tos izveda no Ēģiptes un rādīja brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē un Sarkanajā jūrā, un tuksnesī četrdesmit gadus. Šis ir tas Mozus, kas Israēla dēliem sacīja: Dievs iecels jums Pravieti, tādu kā es, no jūsu brāļu vidus – tam paklausiet! Šis ir tas Mozus, kas bija tuksnesī draudzes vidū. Viņš bija kopā ar mūsu tēviem un ar eņģeli, kas runāja ar viņu Sīnaja kalnā, un viņš saņēma dzīvu vēsti, lai to tālāk nodotu mums. Viņam mūsu tēvi negribēja paklausīt, tie atgrūda viņu un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē, sacīdami Āronam: taisi mums dievus, kas mums ietu pa priekšu, jo par šo Mozu, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes zemes, mēs nezinām, kas ar viņu ir noticis. – Tajās dienās viņi darināja teļu un pienesa upurus šim elku tēlam, un priecājās par savu roku darbu. Un Dievs novērsās no viņiem un nodeva tos kalpot debesu pulkiem, kā ir rakstīts praviešu grāmatā: Israēla nams, vai tad jūs man četrdesmit gadus tuksnesī pienesāt kaujamus un citus upurus? Jūs esat pieņēmuši Moleha telti un sava dieva Raifana zvaigzni, elku tēlus, ko jūs esat darinājuši, lai tos pielūgtu, un tādēļ es jūs izraidīšu viņpus Bābeles. – Mūsu tēviem tuksnesī bija liecības telts, kas darināta, kā Dievs Mozum bija pavēlējis, pēc parauga, ko viņš bija redzējis. Mūsu tēvi kopā ar Jozuu mantoja to un veda sev līdzi uz to tautu zemēm, kuras Dievs bija padzinis, mūsu tēviem tur ieejot, līdz Dāvida dienām; tur viņš atrada žēlastību Dieva acīs un lūdza dot pastāvīgu vietu Jēkaba Dieva namam. Tad Sālamans uzcēla viņam namu. Bet Visuaugstais nemīt rokām darinātos namos. Kā saka pravietis: debesis man tronis, bet zeme mans kājsols; kādu namu jūs celsiet man, saka Kungs, vai kur man ir atdusas vieta? Vai mana roka to visu nav darinājusi? – Jūs, stūrgalvīgie, ar pagānu sirdīm un ausīm, jūs vienmēr esat pretojušies Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. Vai ir kāds pravietis, ko jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāva tos, kas jau izsenis vēstīja par Taisnā nākšanu, bet viņa nodevēji un slepkavas esat jūs. Jūs, kas eņģeļu atnesto likumu esat saņēmuši un neesat turējuši.” Viņi to dzirdēja, un tas tā dzēla sirdī, ka tie grieza zobus uz viņu. Bet viņš, Svētā Gara pilns, pacēla acis uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, un viņš sacīja: “Redzi, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” Bet viņi, ausis aizspieduši un skaļi kliegdami, visi reizē metās viņam virsū. Un, izdzinuši ārpus pilsētas, tie viņu nomētāja akmeņiem. Liecinieki atstāja savas drēbes pie kājām kādam jauneklim, vārdā Sauls. Viņi Stefanu nomētāja akmeņiem, bet viņš, Dievu piesaukdams, lūdza: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.” Un, nokritis ceļos, viņš skaļā balsī iekliedzās: “Kungs, nesodi viņus par šo grēku.” To pateicis, viņš aizmiga. Bet Saulam Stefana nogalināšana bija pa prātam. Tajā dienā sākās lielas vajāšanas pret draudzi Jeruzālemē, un visi, izņemot apustuļus, izklīda pa Jūdejas un Samarijas zemēm. Stefanu apglabāja dievbijīgi vīri un viņu gauži apraudāja. Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa mājām, rāva no tām ārā vīrus un sievas un meta cietumā. Bet izklīdinātie, staigādami apkārt, sludināja vārdu. Filips, nogājis uz Samarijas pilsētu, vēstīja tur par Kristu. Ļaužu pūlis lielā vienprātībā uztvēra Filipa sacīto, tie klausījās un redzēja zīmes, ko viņš darīja. Jo no daudziem izgāja nešķīsti gari, kliegdami skaļā balsī, un daudzi paralizēti un kropli tika dziedināti. Un liels prieks bija tajā pilsētā. Bet kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šajā pilsētā jau agrāk bija nodarbojies ar buršanu, radīdams izbrīnu Samarijas tautā, viņš sacīja, ka esot liels vīrs. Un visi, no maza līdz lielam, viņā klausījās, sacīdami: “Šis ir tas lielais Dieva spēks.” Ļaudis viņam bija pieķērušies, tādēļ ka viņš jau ilgāku laiku tos bija apstulbinājis ar savu buršanu. Bet, kad tie ticēja Filipa sludinātajam evaņģēlijam par Dieva valstību un par Jēzus Kristus vārdu, viņi tika kristīti – gan vīri, gan sievas. Tad arī Sīmanis pats sāka ticēt un nokristīts pastāvīgi turējās pie Filipa un bija ļoti pārsteigts, redzot notiekam zīmes un lielus brīnumus. Bet, kad apustuļi Jeruzālemē dzirdēja, ka Samarija ir pieņēmusi Dieva vārdu, tie nosūtīja pie viņiem Pēteri un Jāni, kuri nogājuši lūdza Dievu par viņiem, lai viņi saņemtu Svēto Garu, jo ne pār vienu no viņiem tas vēl nebija nācis; viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā. Tad tie uzlika viņiem rokas, un viņi saņēma Svēto Garu. Sīmanis, redzēdams, ka Gars tiek dots ar apustuļu roku uzlikšanu, piedāvāja viņiem naudu un teica: “Dodiet arī man šo spēju, lai ikviens, kam es uzlieku rokas, saņemtu Svēto Garu.” Bet Pēteris viņam sacīja: “Lai tava nauda iet pazušanā līdz ar tevi, jo tu iedomājies Dieva dāvanu iegūt par naudu. Nav tev daļas, ne tiesību pie šī vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Atgriezies no sava ļaunuma un lūdz Kungu, varbūt tev tiks piedota tavas sirds iedoma. Jo es redzu tevi, žults rūgtuma pilnu un nelietības saistītu.” Bet Sīmanis sacīja: “Lūdziet jūs par mani Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs teicāt.” Kad Pēteris un Jānis bija apliecinājuši un mācījuši Kunga vārdu, viņi devās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudzos Samarijas ciemos. Bet Kunga eņģelis uzrunāja Filipu, sacīdams: “Celies un ej uz dienvidiem pa ceļu, kas ved no Jeruzālemes uz Gazu; tur ir tuksnesis.” Viņš cēlās un gāja. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, etiopietis, Etiopijas ķēniņienes Kandakes varens augstmanis, viņas mantnīcas pārzinis, kas bija nācis uz Jeruzālemi pielūgt Dievu. Nu viņš bija atceļā un sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju. Tad Gars sacīja Filipam: “Ej klāt un turies līdzi šiem ratiem.” Pieskrējis klāt, Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un jautāja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?” Tas atbildēja: “Kā gan es to varētu, ja neviens man nepaskaidro?” – un viņš uzaicināja Filipu iekāpt un apsēsties sev līdzās. Bet vieta, ko viņš Rakstos lasīja, bija šī: viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, kā jērs cirpēja priekšā kluss, un viņš neatver savu muti. Viņa pazemošanas dēļ taisnīga tiesa viņam likta. Kas izskaidros viņa paaudzi? Jo viņa dzīvība tiek paņemta prom no zemes. – Ķēniņienes augstmanis Filipam jautāja: “Saki, lūdzams, par ko pravietis te runā? Par sevi vai par kādu citu?” Tad Filips, ar šo Rakstu vietu sākdams, pasludināja viņam evaņģēliju par Jēzu. Turpinot braukt pa ceļu, tie nonāca pie ūdens, un augstmanis sacīja: “Redz, kur ūdens! Kas gan kavē mani, lai es tiktu kristīts?” Filips viņam atbildēja: “Ja tu no visas sirds tici, tad var.” Tas teica: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Tad viņš lika apturēt ratus, un viņi abi, Filips un augstmanis, iekāpa ūdenī, un Filips viņu kristīja. Kad viņi iznāca no ūdens, Kunga Gars aizrāva Filipu prom, un augstmanis viņu vairs neredzēja. Viņš līksms turpināja savu ceļu. Bet Filips, nokļuvis Azotā, gāja pa visām pilsētām un sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cēzarejā. Bet Sauls, pilns nāves draudu pret Kunga mācekļiem, ieradās pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, sastopot kādus šīs ticības ceļa gājējus, vīrus un sievas, viņš tos varētu sasiet un vest uz Jeruzālemi. Bet, tuvojoties Damaskai, viņu pēkšņi apspīdēja gaisma no debesīm. Nokritis pie zemes, viņš dzirdēja balsi sakām: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas tu esi, Kungs?” Tas atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Celies augšā un ej uz pilsētu, un tur tev pateiks, kas jādara.” Bet vīri, kas gāja kopā ar Saulu, stāvēja bez valodas kā mēmi – balsi tie dzirdēja, bet nevienu neredzēja. Sauls piecēlās no zemes, bet, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi, pie rokām paņēmuši, veda to uz Damasku. Trīs dienas viņš bija neredzīgs un neko neēda un nedzēra. Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Hananja. Kungs uzrunāja viņu parādībā: “Hananja.” Viņš atbildēja: “Redzi, Kungs, te es esmu.” Bet Kungs viņam sacīja: “Dodies uz Taisno ielu un Jūdas mājā uzmeklē tarsieti, vārdā Sauls. Redzi, viņš lūdz Dievu, un ir redzējis kādu vīru, vārdā Hananja, ienākam un uzliekam viņam rokas, lai viņš atkal varētu redzēt.” Hananja atbildēja: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, kādus ļaunus darbus viņš darījis svētajiem Jeruzālemē. Šeit viņš ir ieradies ar virspriesteru pilnvarām apcietināt visus, kas piesauc tavu vārdu.” Bet Kungs viņam sacīja: “Dodies turp, jo šis vīrs ir manis izredzēts darbarīks, lai nestu manu vārdu tautām un ķēniņiem, un Israēla dēliem. Es darīšu viņam redzamu, kas viņam mana vārda dēļ būs jācieš.” Un Hananja devās uz to namu un, uzlicis rokas viņam, sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās ceļā, sūta mani, lai tu kļūtu atkal redzīgs un tiktu piepildīts ar Svēto Garu.” Tūdaļ no viņa acīm nokrita it kā zvīņas, viņš atkal redzēja un cēlās kājās, un tika kristīts. Viņš paēda un atguva spēkus. Viņš tūdaļ sludināja sinagogās par Jēzu, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Visi, kas to dzirdēja, izbijās un runāja: “Vai tad šis nav tas pats, kurš Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauc Jēzus vārdu, un tagad nācis šurp, lai apcietinātu un vestu tos pie virspriesteriem?” Bet Saula ietekme arvien pieauga, un viņš radīja apjukumu jūdos, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus. Kad jau kāds laiks bija pagājis, jūdi sāka perināt domas, kā viņu nokaut, taču viņu nolūks kļuva zināms Saulam. Viņi novēroja pilsētas vārtus dienu un nakti, lai to nokautu. Bet viņa mācekļi naktī aizveda viņu, ielika grozā un nolaida pāri mūrim lejā. Ieradies Jeruzālemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās no viņa, neticēdami, ka viņš ir kļuvis par mācekli. Bet Barnaba uzņēma viņu, aizveda pie apustuļiem un pastāstīja tiem, kā viņš ceļā redzējis Kungu un ka Jēzus ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā drosmīgi sludinājis Jēzus vārdā. Sauls bija kopā ar tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, drosmīgi sludinādams Kunga vārdā. Viņš runāja un strīdējās ar grieķiski runājošiem jūdiem, bet tie lūkoja viņu nokaut. To uzzinājuši, brāļi aizveda viņu uz Cēzareju un sūtīja tālāk uz Tarsu. Tad draudzēm visā Jūdejā un Galilejā, un Samarijā bija miers. Tās nostiprinājās un dzīvoja Kunga bijībā un, Svētā Gara iedrošinātas, pieauga skaitā. Pēteris ceļoja pa visu zemi, un viņš nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā. Tur viņš atrada kādu vīru, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus paralizēts gulēja uz gultas. Pēteris viņam sacīja: “Ainej, Jēzus Kristus tevi ir dziedinājis, celies augšā un sakārto gultu.” Un tas tūdaļ piecēlās. To redzēja visi Lidas un Šāronas iedzīvotāji, un viņi pievērsās Kungam. Jafā bija kāda mācekle, vārdā Tabita (tulkojumā – Stirna ); visu mūžu viņa darīja labus darbus un apdāvināja nabagus. Tajā laikā viņa saslima un nomira. Viņu nomazgāja un guldīja augšistabā. Tā kā Jafa ir tuvu Lidai, mācekļi, izdzirdējuši, ka Pēteris ir tur, nosūtīja pie viņa divus vīrus ar lūgumu: “Nekavējoties dodies pie mums!” Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi. Kad viņš atnāca, viņu uzveda augšistabā, un līdzās viņam nostājās atraitnes, kas raudādamas rādīja kreklus un drēbes, ko Stirna bija darinājusi, kamēr vēl bija viņu vidū. Pēteris izsūtīja tās visas ārā, nokrita ceļos un lūdza Dievu. Tad viņš pagriezās pret mirušo un sacīja: “Tabita, celies augšā!” Un tā atvēra acis un, ieraudzījusi Pēteri, piecēlās sēdus. Viņš tai padeva roku un piecēla kājās. Pasaucis svētos un atraitnes, viņš atveda to viņu priekšā dzīvu. Tas kļuva zināms visā Jafā, un daudzi sāka ticēt Kungam. Jafā Pēteris uzkavējās ilgāku laiku pie ādmiņa Sīmaņa. Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, centurions tā sauktajā itāliešu kohortā. Viņš kopā ar visu savu namu bija ticīgs un dievbijīgs vīrs un darīja daudzus žēlsirdības darbus tautai, un pastāvīgi lūdza Dievu. Ap dienas devīto stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli pie viņa ienākam un sakām: “Kornēlij!” Baiļu pārņemts, viņš to uzlūkoja un teica: “Kas ir, Kungs?” Tad eņģelis sacīja: “Tavas lūgšanas un tavi žēlsirdības darbi ir nākuši Dieva priekšā un ir pieminēti. Sūti tagad vīrus uz Jafu un liec ataicināt Sīmani, kam pievārds Pēteris. Viņš mitinās pie kāda ādmiņa, vārdā Sīmanis, kura nams ir pie jūras.” Kad eņģelis, kas ar viņu bija runājis, aizgāja, Kornēlijs pasauca divus kalpus un vienu dievbijīgu kareivi no tiem, kas pie viņa kalpoja, un, visu tiem paskaidrojis, sūtīja tos uz Jafu. Nākamajā dienā, kad viņi jau tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu. Viņš bija izsalcis un gribēja ko iebaudīt, bet maltīti vēl tikai gatavoja. Pēkšņi viņš tapa garā aizgrābts. Viņš redzēja debesis atveramies un kādu trauku it kā lielu palagu aiz četriem stūriem nolaistu zemē. Tajā bija visi četrkājainie kustoņi un zemes rāpuļi, un debesu putni. Un atskanēja balss: “Celies, Pēteri, kauj un ēd!” Bet Pēteris sacīja: “Nemūžam, Kungs! Nekad neesmu ēdis neko nešķīstu un apgānītu.” Bet balss sacīja viņam: “Ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu.” Tas atkārtojās trīs reizes, un tad trauks tūlīt tika pacelts debesīs. Kamēr Pēteris vēl neizpratnē pārdomāja, kas tā varētu būt par parādību, ko viņš bija redzējis, lūk, Kornēlija sūtīti vīri, kas jautāja pēc Sīmaņa nama, bija apstājušies pie lieveņa un skaļi klaušināja, vai šeit ir apmeties Sīmanis, kam pievārds Pēteris. Pēteris vēl lauzīja galvu par šo parādību, bet Gars sacīja: “Redzi, trīs vīri tevi meklē. Celies, kāp lejā un nešaubīdamies ej viņiem līdzi, jo es viņus esmu sūtījis.” Tad Pēteris, nokāpis pie šiem vīriem, sacīja: “Redzi, es esmu tas, ko jūs meklējat. Kāda iemesla dēļ jūs esat atnākuši?” Tie sacīja: “Mūs pie tevis, svētā eņģeļa pamudināts, ir sūtījis centurions Kornēlijs, lai tu nāktu viņa namā – viņš uzklausīs tavus vārdus, viņš ir taisns un dievbijīgs vīrs, kuru ciena visa jūdu tauta.” Viņš aicināja tos ienākt namā un uzņēma kā viesus. Otrā dienā viņš cēlās un devās tiem līdzi, un daži brāļi, kas bija no Jafas, gāja kopā ar viņu. Kad nākamajā dienā viņi iegāja Cēzarejā, Kornēlijs viņus jau gaidīja, saaicinājis savus radus un tuvākos draugus. Pēterim ienākot, Kornēlijs devās viņam pretī un, viņu sveicinādams, metās pie viņa kājām. Bet Pēteris viņu piecēla, sacīdams: “Celies augšā, arī es esmu tikai cilvēks.” Runādamies viņi iegāja iekšā un ieraudzīja daudz sapulcējušos. Pēteris tiem teica: “Jūs zināt, ka jūdiem nav atļauts saieties ar sveštautieti vai ieiet tā mājā. Bet Dievs man ir parādījis, ka nevienu cilvēku nevajag saukt par apgānītu vai nešķīstu. Tādēļ es neiebildu, kad mani aicināja, un nācu šurp. Tad nu gribu zināt, kādēļ jūs mani aicinājāt.” Kornēlijs atbildēja: “Pirms četrām dienām, kad es savā namā tāpat ap devīto stundu lūdzu Dievu, redzi, vīrs baltās drēbēs nostājās manā priekšā un sacīja: Kornēlij, tava lūgšana ir uzklausīta un tavi žēlsirdības darbi ir pieminēti Dieva priekšā. Tādēļ sūti kādu uz Jafu un liec ataicināt Sīmani, kam pievārds Pēteris un kas apmeties Sīmaņa ādmiņa namā pie jūras. Tādēļ es tūlīt sūtīju pēc tevis, un tu darīji labi, ka atnāci. Tagad mēs visi esam Dieva priekšā, lai uzklausītu visu, ko Kungs tev ir pavēlējis.” Tad Pēteris tos uzrunāja: “Patiesi, es saprotu, ka Dievs cilvēku neskata pēc ārienes, bet ikvienā tautā viņš pieņem katru, kas viņa bīstas un ir taisns savos darbos. Viņš sūtīja israēliešiem vārdu, kas pasludina prieka vēsti – mieru caur Jēzu Kristu, kas ir Kungs pār visiem. Jūs to zināt, kas noticis visā Jūdejā, jau no Galilejas, kad Jānis pasludināja kristību, – ka Dievs Jēzu no Nācaretes ir svaidījis ar Svēto Garu un spēku, kā viņš gāja un darīja labus darbus un dziedināja visus velna kalpinātos, jo Dievs bija ar viņu. Un mēs esam liecinieki visam, ko viņš darīja gan jūdu zemē, gan Jeruzālemē. Bet tie viņu nogalināja, piesizdami krustā. Trešajā dienā Dievs viņu uzmodināja no mirušajiem un ļāva viņam parādīties – gan ne visai tautai, bet Dieva iepriekš izraudzītajiem, mums, kas ar viņu kopā ēdām un dzērām pēc tam, kad viņš bija uzcēlies no mirušajiem. Viņš mums pavēlēja sludināt un tautai it visur liecināt, ka viņš ir Dieva nolikts soģis pār dzīviem un mirušiem. Par viņu visi pravieši liecina, ka ikviens, kas viņam tic, caur viņa vārdu saņem grēku piedošanu.” Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas klausījās viņa vārdus. Un ticīgie apgraizītie, kas bija atnākuši Pēterim līdzi, bija pārsteigti, ka Dievs Svētā Gara dāvanu izlējis arī pār pagāniem. Viņi dzirdēja tos runājam mēlēs un slavējam Dievu. Tad Pēteris atbildēja: “Vai gan šiem, kas saņēmuši Svēto Garu tāpat kā mēs, kāds var liegt ūdeni un tos nekristīt?” Un viņš pavēlēja tos kristīt Jēzus Kristus vārdā. Ļaudis viņu lūdza vēl dažas dienas uzkavēties. Apustuļi un brāļi, kas dzīvoja Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni ir pieņēmuši Dieva vārdu. Kad Pēteris ieradās Jeruzālemē, apgraizītie vērsās pret viņu, sacīdami: “Tu biji pie neapgraizītiem vīriem un ar tiem kopā ēdi.” Tad Pēteris tiem visu pēc kārtas izklāstīja: “Jafas pilsētā, lūdzot Dievu, es, garā aizgrābts, piedzīvoju parādību – no debesīm nāca tāds kā trauks, kā liels palags aiz četriem stūriem tika nolaists, un tas nolaidās pie manis. Tajā ielūkojies, es ieraudzīju četrkājainus kustoņus, zvērus, rāpuļus un debesu putnus. Es dzirdēju balsi sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd! Bet es sacīju: nemūžam, Kungs! Nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu. Un atkal atskanēja balss no debesīm: ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu. Tas atkārtojās trīs reizes, un viss atkal tika aizrauts debesīs. Un, redzi, pēkšņi pie mājas, kurā mēs bijām, stāvēja trīs vīri, kas bija atsūtīti pie manis no Cēzarejas. Gars man teica, lai es bez šaubīšanās eju tiem līdzi. Kopā ar mani devās arī šie seši brāļi, un mēs iegājām tā vīra namā. Viņš mums pastāstīja, kā viņš savā namā redzējis eņģeli stāvam un tas sacījis: sūti uz Jafu pēc Sīmaņa, kam pievārds Pēteris. Viņš tev teiks vārdus, ar kuriem izglābsies tu un viss tavs nams. Bet, kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars, tāpat kā iesākumā pār mums. Es atcerējos Kunga sacītos vārdus: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā. Ja jau Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kuri ticam uz Kungu Jēzu Kristu, tad kas es esmu, ka varētu likt šķēršļus Dievam?” To dzirdējuši, viņi norimās, sāka slavēt Dievu un teica: “Tātad arī pagāniem Dievs ir devis atgriešanos no grēkiem, lai tie dzīvotu.” Tajā laikā tie, kurus izklīdināja vajāšanās Stefana dēļ, nonāca līdz Foinīkijai, Kiprai un Antiohijai. Viņi nesludināja Dieva vārdu nevienam citam kā vienīgi jūdiem. Bet starp viņiem bija daži kirēnieši un kiprieši, kas, nonākuši Antiohijā, uzrunāja arī grieķiski runājošos jūdus, mācīdami labo vēsti par Kungu Jēzu. Kunga roka bija ar viņiem, un liels skaits, kļuvuši ticīgi, pievērsās Kungam. Vēsts par viņiem nonāca arī līdz draudzei Jeruzālemē, un tie aizsūtīja Barnabu, lai tas noiet līdz Antiohijai. Tur ieradies un ieraudzījis Dieva žēlastību, viņš nopriecājās un aicināja visus ar dedzīgu sirdi palikt pie Kunga, jo viņš bija krietns vīrs – Svētā Gara un ticības pilns. Un daudz ļaužu piepulcējās Kungam. Tad Barnaba aizgāja uz Tarsu, lai uzmeklētu Saulu; viņš to atrada un aizveda uz Antiohiju. Veselu gadu viņi pavadīja kopā ar draudzi, mācīdami lielam ļaužu pulkam, un Antiohijā mācekļus pirmo reizi nosauca par kristiešiem. Tajās dienās no Jeruzālemes uz Antiohiju atnāca pravieši. Un cēlās viens no viņiem, vārdā Hagabs, un Gara spēkā pavēstīja, ka liels bads nāks pār visu pasauli, kā arī notika Klaudija laikā. Tad mācekļi nolēma sūtīt palīdzību brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā, cik kurš spēj. To viņi arī darīja un sūtīja savākto draudzes vecajiem ar Barnabas un Saula starpniecību. Tajā laikā Hērods pacēla savu roku, lai vajātu dažus no draudzes. Viņš ar zobenu nokāva Jēkabu, Jāņa brāli. Redzēdams, ka jūdiem tas patīk, viņš saņēma arī Pēteri – tās bija Neraudzētās maizes dienas – un, Pēteri sagrābis, lika iemest viņu cietumā un pavēlēja to apsargāt četrām kareivju nodaļām – pa četriem katrā. Pēc Pashas svētkiem viņš gribēja to vest tautas priekšā. Kamēr Pēteris tika turēts cietumā, draudze nemitējās dedzīgi lūgt par viņu Dievu. Naktī, pirms Hērods gribēja viņu vest tautas priekšā, Pēteris, divām ķēdēm saistīts, gulēja starp diviem kareivjiem, un cietumsargi stāvēja sardzē pie durvīm. Un, redzi, Kunga eņģelis nostājās blakus, un gaisma apspīdēja visu telpu. Eņģelis, piebakstījis Pēterim sānos, modināja to, sacīdams: “Celies ātri!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām. Eņģelis sacīja: “Sajozies un apauj sandales!” Un viņš tā darīja. Tad eņģelis saka viņam: “Apvelc virsdrēbes un nāc man līdzi!” Viņš izgāja tam līdzi, bet nesaprata, ka notikums ar eņģeli ir īstenība. Viņam šķita, ka redz parādību. Izgājuši cauri pirmajai sardzei un cauri otrajai, viņi iznāca pie dzelzs vārtiem, kas ved uz pilsētu, un tie viņiem atvērās paši no sevis. Kad viņi bija nogājuši vienu kvartālu, eņģelis pēkšņi viņu pameta. Pēteris atguvies sacīja: “Tagad es patiesi zinu, ka Kungs ir sūtījis savu eņģeli un izrāvis mani no Hēroda rokām un no visa tā, uz ko gaidīja jūdi.” To apzinājies, viņš devās uz Marijas māju, kas piederēja Jāņa, saukta arī par Marku, mātei. Tur bija sapulcējušies daudzi ļaudis un lūdza Dievu. Viņš pieklauvēja, un pie vārtu durtiņām pienāca kalpone, vārdā Rode, lai apjautātos, kas tur ir. Pazinusi Pētera balsi, viņa, vārtus neatvērusi, priecīga ieskrēja iekšā un paziņoja, ka pie vārtiem stāv Pēteris. Bet tie viņai sacīja: “Tu esi jukusi!” Taču viņa neatlaidās – tā tiešām esot. Tad viņi sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.” Bet Pēteris joprojām klauvēja. Tie, atvēruši durvis, ieraudzīja viņu un pārbijās. Mādams ar roku, lai viņi apklust, viņš izstāstīja tiem, kā Kungs izvedis viņu no cietuma. Tad viņš piekodināja: “Pavēstiet to Jēkabam un brāļiem!” – un devās prom uz citu vietu. Iestājoties dienai, starp kareivjiem izcēlās liels sajukums – kas noticis ar Pēteri. Bet Hērods, atnācis pēc viņa un neatradis, nopratināja sargus un pavēlēja tos sodīt ar nāvi. Pēc tam viņš devās prom no Jūdejas un palika Cēzarejā. Hērodam bija dusmas uz tīriešiem un sidoniešiem. Tie vienprātīgi ieradās pie viņa un, noskaņojuši sev par labu ķēniņa kambarkungu Blastu, lūdza mieru, jo to zemes pārtika no ķēniņa zemēm. Noliktajā dienā Hērods, tērpies ķēnišķās drānās, apsēdās tronī un tautas priekšā tos uzrunāja, un tauta sauca: “Tā ir Dieva balss, nevis cilvēka!” Un tūdaļ Kunga eņģelis viņu sita, jo viņš nebija pagodinājis Dievu, un, tārpu saēsts, viņš nomira. Bet Dieva vārds auga un izplatījās. Barnaba un Sauls, pabeiguši savu kalpošanu, atgriezās no Jeruzālemes, sev līdzi paņēmuši Jāni, sauktu arī Marks. Antiohijas draudzē bija pravieši un skolotāji: Barnaba, Sīmanis, saukts Nigers, kirēnietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts kopā ar tetrarhu Hērodu, un Sauls. Kad viņi kalpoja Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet man Barnabu un Saulu tam darbam, uz kuru es tos esmu aicinājis.” Tad, gavējuši un Dievu pielūguši, viņi uzlika tiem rokas un tos atlaida. Bet viņi, Svētā Gara sūtīti, nonāca Seleukijā un no turienes kuģoja uz Kipru. Nokļuvuši Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās. Arī Jānis bija viņiem par palīgu. Izgājuši cauri visai salai līdz pat Pafai, viņi tur sastapa kādu magu, viltus pravieti, jūdu vīru, vārdā Barjēzus, viņš bija tuvs prokonsulam Sergijam Paulam, saprātīgam vīram. Tas uzaicināja pie sevis Barnabu un Saulu, jo gribēja dzirdēt Dieva vārdu. Bet mags Elima – tā viņu sauc grieķiski – stājās viņiem pretim, cenzdamies prokonsulu novērst no ticības. Sauls, saukts arī Pāvils, Svētā Gara pilns, to cieši uzlūkojis, sacīja: “Tu, velna bērns, pilns visādu viltību un blēdību, jebkādas taisnības ienaidnieks, vai tu nerimsies sagrozīt Kunga taisnos ceļus? Un, redzi, tagad Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un neredzēsi saules gaismu līdz savam laikam.” Un tūdaļ pār viņu nāca akla tumsa, un viņš taustīdamies meklēja pēc kāda, kas viņu vestu aiz rokas. Tad prokonsuls, redzēdams, kas notiek, kļuva ticīgs un bija pārsteigts par Kunga mācību. Pāvils un Barnaba Pisidijas Antiohijā No Pafas Pāvils ar pavadoņiem aizkuģoja uz Pergi Pamfīlijā, bet Jānis, no viņiem nošķīries, atgriezās Jeruzālemē. Turpinot ceļu no Perges, viņi nonāca Pisidijas Antiohijā un sabata dienā iegāja sinagogā un apsēdās. Pēc lasījuma no bauslības un praviešu grāmatām sinagogas vadītāji sūtīja pēc viņiem, sacīdami: “Brāļi, ja jums ir kāds stiprinājuma vārds tautai, tad sakiet to.” Pāvils piecēlās, ar roku deva zīmi un sacīja: “Israēlieši un jūs pārējie, kas bīstaties Dieva, klausieties! Israēla tautas Dievs izredzēja mūsu tēvus un paaugstināja savu tautu, kad tā dzīvoja svešatnē Ēģiptes zemē, un ar varenu roku viņus no tās izveda, un četrdesmit gadus tuksnesī viņš tos pacieta. Viņš izdeldēja septiņas tautas Kanaānas zemē un deva viņu zemi mantojumā savai tautai. Tā pagāja kādi četrsimt piecdesmit gadi. Pēc tam viņš tiem deva soģus līdz pat pravietim Samuēlam. Kad tauta prasīja, lai tai būtu ķēniņš, Dievs viņiem deva Saulu, Kīša dēlu, vīru no Benjāmina cilts, kurš valdīja četrdesmit gadus. Tad Dievs, atmetis Saulu, iecēla pār tiem ķēniņu Dāvidu, par viņu liecinādams: es esmu atradis Jišaja dēlu Dāvidu, vīru pēc mana prāta, kas darīs visu manu gribu. Kā Dievs bija solījis, no šī dzimuma viņš cēla Israēlam Pestītāju Jēzu; pirms viņa nākšanas Jānis sludināja visam Israēlam grēku nožēlas un atgriešanās kristību. Pabeidzis savas gaitas, Jānis sacīja: es neesmu tas, par ko jūs mani turat. Bet, redzi, pēc manis nāk tas, kuram es neesmu cienīgs sandales atraisīt. – Brāļi, Ābrahāma cilts dēli, un jūs, kas bīstaties Dieva, – šis pestīšanas vārds ir mums sūtīts. Jeruzālemes iedzīvotāji un to vadoņi viņu neatzina un notiesāja, liekot piepildīties praviešu vārdiem, ko lasa ik sabatā. Un, lai gan nekādu nāves vainu pie viņa neatrada, tie lūdza Pilātu viņu nogalināt. Kad viss bija piepildīts, kas par viņu rakstīts, viņš tika noņemts no krusta un guldīts kapā. Bet Dievs viņu uzmodināja no miroņiem, un daudzas dienas viņš bija redzams tiem, kas līdz ar viņu bija atnākuši no Galilejas uz Jeruzālemi, un tagad tie ir viņa liecinieki tautā. Mēs jums pasludinām prieka vēsti, ko Dievs apsolīja tēviem un ko piepildījis mums, viņu bērniem, augšāmceldams Jēzu, kā rakstīts otrajā psalmā: tu esi mans Dēls, es tevi šodien dzemdināju. – To, ka Dievs viņu ir augšāmcēlis no mirušajiem un viņš vairs neatgriezīsies iznīcībā, Dievs ir izteicis tā: es jums došu svētumu, kā reiz bija solīts Dāvidam. – Tādēļ citviet rakstīts: tu neļausi savam Svētajam pieredzēt iznīcību. – Dāvids pēc Dieva gribas savu laiku kalpoja, nomira un tika guldīts blakus tēviem un pieredzēja iznīcību. Bet tas, kuru Dievs augšāmcēla, iznīcību nepiedzīvoja. Tad nu, mīļie brāļi, lai jums top zināms, ka caur viņu jums pasludināta grēku piedošana, un no visa, no kā pēc Mozus bauslības jūs nevarējāt tikt attaisnoti, ikviens, kas tic, esat viņā attaisnoti. Tad nu pielūkojiet, lai pār jums nenāk tas, ko jau pravieši teikuši: raugiet, jūs nicinātāji, brīnieties un izzūdiet, jo jūsu dienās es darīšu darbu, tādu darbu, ka jūs neticēsit, ja jums kāds to stāstītu.” Pāvilam un Barnabam ejot ārā, ļaudis aicināja viņus arī nākamajā sabatā runāt šos vārdus. Draudze izklīda, un daudzi jūdi un dievbijīgie prosēlīti sekoja Pāvilam un Barnabam, kuri viņus uzrunāja un mudināja turēties pie Dieva žēlastības. Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Kunga vārdu. Ļaužu pūli ieraugot, jūdus pārņēma skaudība, un viņi zaimoja, runādami pretī Pāvila sacītajam. Pāvils un Barnaba viņiem drosmīgi atbildēja: “Dieva vārdam vispirms vajadzēja tikt sludinātam jums, bet, kad jūs to atgrūžat un neturat sevi par mūžīgās dzīvības cienīgiem, redzi, tad mēs vēršamies pie pagāniem. Jo tā mums ir pavēlējis Kungs: es tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai tu būtu par pestīšanu līdz zemes galam.” Pagāni, to dzirdot, priecājās un slavēja Kunga vārdu, un tie, kas bija izraudzīti mūžīgai dzīvībai, ticēja. Un Kunga vārds izplatījās pa visu zemi. Tad jūdi sakūdīja cienījamas un dievbijīgas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus, un tie sāka vajāt Pāvilu un Barnabu un izdzina viņus no sava apgabala. Bet viņi, nokratījuši pret tiem putekļus no savām kājām, aizgāja uz Ikoniju. Un mācekļi kļuva prieka un Svētā Gara pilni. Ikonijā Pāvils un Barnaba iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka ļoti daudzi sāka ticēt – gan jūdi, gan grieķi. Bet jūdi, kas neticēja, kūdīja un ieļaunoja pagānu sirdis pret brāļiem. Tomēr Pāvils un Barnaba vēl diezgan ilgi tur palika, drosmīgi sludinādami Kungu, kas savu žēlastības vārdu apliecināja, likdams caur viņu rokām notikt zīmēm un brīnumiem. Un ļaudis pilsētā sašķēlās – citi bija ar jūdiem, citi ar apustuļiem. Kad jūdi un pagāni ar saviem vadoņiem jau grasījās viņiem uzbrukt, lai viņus varmācīgi pazemotu un nomētātu akmeņiem, viņi, to paredzēdami, aizbēga uz Likāonijas pilsētām Listrām un Derbi un to apkaimi un sludināja tur evaņģēliju. Listrās bija kāds nevarīgs vīrs, kropls no mātes miesām, kurš nekad nebija staigājis. Viņš sēdēja un klausījās Pāvilu runājam. Vērīgi to uzlūkojis un ieraudzījis, ka viņā ir ticība tikt dziedinātam, Pāvils sacīja stiprā balsī: “Celies un stāvi stingri uz savām kājām!” Tas pielēca kājās un sāka staigāt. Kad ļaužu pūlis ieraudzīja, ko Pāvils bija izdarījis, tie sāka skaļi kliegt likāoniešu valodā: “Pie mums ir nokāpuši dievi cilvēku izskatā.” Viņi nosauca Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, tādēļ ka viņš bija galvenais runātājs. Priesteris no Zeva tempļa, kas atradās ārpus pilsētas, atveda pie vārtiem vēršus un upura vītnes un kopā ar ļaudīm jau grasījās upurēt. Apustuļi Pāvils un Barnaba, to dzirdējuši, pārplēsa drēbes un metās ļaužu pūlī, kliegdami: “Vīri, kādēļ jūs tā darāt? Mēs esam tādi paši ciešanām pakļauti cilvēki kā jūs. Mēs sludinām jums evaņģēliju, lai jūs atgrieztos no šiem māņiem pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tur iekšā, un kas visām tautām iepriekšējās paaudzēs ļāvis iet savu ceļu. Tomēr viņš nepārstāja par sevi liecināt ar labiem darbiem, sūtīdams no debesīm lietu un ražas laiku, sagādādams jums barību un piepildīdams jūsu sirdis ar prieku.” Tā runājot, viņiem tik tikko izdevās atturēt ļaužu pūli no upurēšanas viņiem par godu. Tad ieradās jūdi no Antiohijas un Ikonijas un noskaņoja ļaudis pret viņiem. Viņi nomētāja Pāvilu akmeņiem un, domādami viņu jau nomirušu, vilka to ārā no pilsētas. Kad mācekļi apstājās viņam apkārt, viņš piecēlās kājās un iegāja atpakaļ pilsētā. Nākamajā dienā viņš kopā ar Barnabu izgāja uz Derbi. Arī tajā pilsētā viņi pasludināja prieka vēsti un, darījuši daudzus par mācekļiem, atgriezās Listrās, Ikonijā un Antiohijā. Viņi stiprināja mācekļu dvēseles un mudināja palikt ticībā, sacīdami, ka Dieva valstībā mums jāieiet caur daudzām ciešanām. Viņi iecēla draudzēs presbiterus un ar lūgšanām un gavēšanu uzticēja viņus Kungam, kuram tie bija sākuši ticēt. Izgājuši cauri Pisidijai, viņi nonāca Pamfīlijā. Tad, pasludinājuši vārdu Pergē, viņi devās lejup uz Ataliju. No turienes viņi ar kuģi devās uz Antiohiju, kur viņi bija uzticēti Dieva žēlastībai tam darbam, ko tagad bija pabeiguši. Tur ieradušies un sapulcinājuši draudzi, viņi vēstīja, cik daudz Dievs caur viņiem darījis un ka viņš ir atvēris ticības durvis pagāniem. Kopā ar mācekļiem viņi pavadīja krietnu laiku. Daži, kas bija ieradušies no Jūdejas, mācīja brāļus: “Ja jūs netiekat apgraizīti, kā to prasa Mozus likums, jūs nevarat tikt glābti.” Pāvilam un Barnabam ar viņiem izcēlās nesaskaņas un ass strīds. Tad nolēma, ka Pāvils un Barnaba un vēl citi brāļi dosies uz Jeruzālemi pie apustuļiem un presbiteriem apspriest šo jautājumu. Draudze pavadīja viņus ceļā, un viņi devās cauri Foinīkijai un Samarijai un, stāstīdami par pagānu atgriešanos, sagādāja lielu prieku visiem brāļiem. Kad viņi ieradās Jeruzālemē, viņus uzņēma draudze, apustuļi un presbiteri, un viņi tiem pavēstīja, ko Dievs caur viņiem ir darījis. Bet daži ticīgi farizeji cēla iebildumus: “Pagāni ir jāapgraiza un jāpavēl tiem ievērot Mozus bauslību.” Tad apustuļi un presbiteri sapulcējās, lai šo lietu izskatītu. Izcēlās ass strīds, un Pēteris piecēlies sacīja: “Brāļi, jūs zināt, ka jau no senām dienām Dievs mani ir izredzējis, lai no manas mutes pagāni dzirdētu evaņģēlija vārdu un sāktu ticēt. Un Dievs, kas pazīst sirdis, ir liecinājis par labu viņiem, dodot Svēto Garu tāpat kā mums, un, šķīstīdams viņu sirdis ar ticību, nav licis nekādu atšķirību starp mums un viņiem. Tad kādēļ jūs tagad izaicināt Dievu, likdami mācekļu kaklā jūgu, ko nedz mūsu tēvi, nedz mēs spējam panest? Mēs ticam, ka caur Kunga Jēzus žēlastību tiksim izglābti tāpat kā viņi.” Tad ļaužu pulks kļuva kluss, un viņi visi klausījās Barnabas un Pāvila stāstījumu, kādas zīmes un brīnumus Dievs caur viņiem darījis pie pagāniem. Kad viņi apklusa, Jēkabs sacīja: “Brāļi, uzklausiet mani! Sīmanis nupat izklāstīja, kā Dievs iesākumā uzlūkojis pagānus, lai sapulcinātu no viņu vidus tautu savam vārdam. Ar to saskan pravieša vārdi, kā ir rakstīts: pēc tam es atgriezīšos un atkal uzcelšu Dāvida sabrukušo namu, to, kas bija drupās, es atkal uzcelšu un atjaunošu, lai atlikušie ļaudis dzītos pēc Kunga un arī visas tautas, pār kurām ir piesaukts mans vārds, – tā saka Kungs, darīdams to zināmu no mūžības. – Tādēļ es domāju, ka nevajag apgrūtināt pagānus, kas atgriežas pie Dieva. Bet rakstiet viņiem, lai atturas no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku gaļas un asinīm. Jo sludinātāji jau kopš senām paaudzēm lasa Mozus likumu sinagogās ik pilsētā katrā sabatā.” Tad apustuļi un presbiteri, un visa draudze nolēma sūtīt uz Antiohiju izraudzītus vīrus – Jūdu, ar pievārdu Barsaba, un Sīlu, ievērojamus vīrus starp brāļiem, lai tie ietu kopā ar Pāvilu un Barnabu, un līdzi tiem deva vēstuli: “Mēs, apustuļi un presbiteri, jūsu brāļi, sūtām sveicienu visiem brāļiem no citām tautām Antiohijā, Sīrijā un Kilikijā! Mēs esam dzirdējuši, ka pie jums bijuši daži mūsējie, kuriem mēs to nebijām pavēlējuši, un, samulsinot ar savām runām, satraukuši jūsu sirdis, tādēļ mēs vienprātīgi nolēmām sūtīt pie jums dažus izraudzītus vīrus kopā ar mūsu mīļajiem Barnabu un Pāvilu, vīriem, kas sevi veltījuši mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdam. Tad nu līdz ar viņiem esam sūtījuši Jūdu un Sīlu, kas vārdos apstiprinās to pašu. Svētajam Garam un mums ir labpaticis neuzlikt jums citu nastu kā vien šo nepieciešamo: atturēties no elku upuriem, asinīm, no nožņaugtu dzīvnieku gaļas un no netiklības; ja no tā visa sargāsieties, jūs darīsiet labi. Esiet sveiki!” Tad viņi tika izvadīti ceļā un nonāca Antiohijā, kur viņi sapulcināja ļaudis un nodeva tiem vēstuli. Izlasījuši tie nopriecājās par iedrošinājumu. Jūda un Sīla, arī paši būdami pravieši, daudz runāja ar brāļiem, tos uzmundrinādami un stiprinādami. Kad viņi bija tur pavadījuši kādu laiku, brāļi viņus atlaida ar mieru atpakaļ pie tiem, kas viņus bija sūtījuši. *** Pāvils un Barnaba Antiohijā visu laiku bija kopā ar citiem, mācīdami un sludinādami Kunga vārdu. Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: “Griezīsimies atpakaļ un apraudzīsim brāļus visās pilsētās, kurās esam sludinājuši Kunga vārdu, – kā viņiem klājas.” Barnaba gribēja ņemt līdzi Jāni, sauktu Marks. Bet Pāvils uzskatīja, ka nevajag ņemt līdzi tādu, kas Pamfīlijā no viņiem bija atkritis un kopīgā darbā nepiedalījās. Izcēlās ass strīds, un tādēļ viņi šķīrās. Barnaba ņēma līdzi Marku un devās ar kuģi uz Kipru, bet Pāvils izraudzījās Sīlu; tad brāļi uzticēja Pāvilu Kunga žēlastībai, un viņš devās ceļā. Viņš apstaigāja Sīriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes. Tad viņš nonāca Derbē un Listrās. Un, redzi, tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievietes dēls, kura tēvs bija grieķis. Brāļi, kas dzīvoja Listrās un Ikonijā, liecināja par viņu labu. Pāvils, iedams prom, gribēja ņemt viņu sev līdzi. Bet, tā kā visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis, Pāvils to apgraizīja jūdu dēļ, kuri dzīvoja tajā apvidū. Apceļojot pilsētas, viņi mācekļiem uzdeva ievērot priekšrakstus, ko bija noteikuši apustuļi un presbiteri Jeruzālemē. Draudzes stiprinājās ticībā un skaitliski pieauga dienu no dienas. Bet Frīģijas un Galatijas zemē viņi nepalika, jo Svētais Gars neļāva viņiem sludināt vārdu Āzijā. Nonākuši pie Mīsijas, viņi lūkoja ieiet Bitīnijā, bet Jēzus Gars viņiem neļāva. Pagājuši garām Mīsijai, viņi nonāca Troādā. Naktī Pāvils redzēja parādību: kāds maķedoniešu vīrs stāv un viņu aicina: “Celies pāri uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Kad viņš bija šo parādību redzējis, mēs gribējām tūlīt doties uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs aicina mūs pasludināt viņiem evaņģēliju. Atstājuši Troādu, mēs taisnā ceļā aizkuģojām uz Samotrāki un nākamajā dienā devāmies uz Neapoli un no turienes uz Filipiem, pilsētu, kas mūsu ceļā bija pirmā kolonija Maķedonijas apgabalā. Šajā pilsētā mēs pavadījām dažas dienas. Sabatā mēs izgājām ārā pa pilsētas vārtiem un devāmies gar upi, kur, mēs domājām, jābūt lūgšanu vietai, un apsēdušies sākām runāt ar sievietēm, kas tur bija sanākušas. Klausījās arī kāda dievbijīga sieviete, vārdā Lidija, viņa bija purpura pārdevēja no Tiatīras pilsētas. Viņai Kungs atvēra sirdi uzklausīt Pāvila vārdus. Kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa aicināja: “Ja jūs uzskatāt, ka esmu Kungam uzticīga, tad nāciet manā namā un palieciet.” Un viņai izdevās mūs pierunāt. Reiz, kad gājām uz lūgšanu vietu, mums gadījās sastapt kādu verdzeni, kurā bija pareģotājas gars, un ar pareģošanu viņa nesa saviem saimniekiem lielu peļņu. Viņa sekoja Pāvilam un mums, klaigādama: “Šie cilvēki ir visaugstā Dieva kalpi! Viņi sludina jums pestīšanas ceļu.” Tā viņa darīja daudzas dienas. Nevarēdams to vairs paciest, Pāvils vērsās pie gara, sacīdams: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu: izej no viņas!” Un tajā pašā brīdī tas izgāja no viņas. Bet viņas saimnieki, redzēdami, ka pagaisusi viņu cerība uz peļņu, sagrāba Pāvilu un Sīlu un aizvilka tos uz tirgus laukumu, lai nodotu varasvīriem. Atveduši tos pilsētas pārvaldnieku priekšā, tie sacīja: “Šie cilvēki, būdami jūdi, rada nemieru mūsu pilsētā un sludina paradumus, ko mums, romiešiem, nav iespējams nedz pieņemt, nedz darīt.” Viņiem apkārt sastājās ļaužu pūlis. Pārvaldnieki, norāvuši tiem drēbes, lika tos nopērt. Daudziem sitieniem šaustījuši, viņi tos iemeta cietumā un piekodināja cietumsargam stingri uzraudzīt. Tādu pavēli saņēmis, cietumsargs iemeta tos cietuma dziļākajā kambarī un viņu kājas saslēdza koka siekstā. Nakts vidū Pāvils un Sīla slavēja Dievu dziesmās, un pārējie cietumnieki viņos klausījās. Pēkšņi notika liela zemestrīce un satricināja cietuma pamatus. Tūlīt atvērās visas durvis un visiem nokrita važas. Uztrūcies no miega, cietumsargs ieraudzīja cietuma durvis atvērtas un, nospriedis, ka cietumnieki aizbēguši, izrāva zobenu un grasījās sevi nonāvēt. Bet Pāvils skaļā balsī iesaucās: “Nedari sev nekā slikta, jo mēs visi esam tepat.” Palūdzis gaismu, tas metās pie viņiem iekšā un drebēdams nokrita Pāvilam un Sīlam pie kājām. Izvedis viņus ārā, tas lūdza: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu glābts?” Viņi sacīja: “Tici Kungam Jēzum un tiksi glābts – gan tu, gan tavs nams.” Un tie viņam un visiem, kas bija viņa namā, sludināja Kunga vārdu. Tajā pašā naktī cietumsargs tos uzņēma pie sevis, apmazgāja viņu brūces, un tūlīt viņš tika kristīts un visi, kas bija ar viņu. Ievedis tos savā namā, viņš klāja tiem galdu un priecājās kopā ar visu savu namu ticībā uz Dievu. Nākamajā dienā pilsētas pārvaldnieki sūtīja pie sarga liktorus un lika teikt: “Laid ārā šos cilvēkus!” Cietumsargs to paziņoja Pāvilam: “Pārvaldnieki teica, lai jūs atlaiž. Tad nu ejiet un dodieties prom ar mieru.” Bet Pāvils atbildēja: “Viņi mūs, Romas pilsoņus, bez tiesas sprieduma tautas priekšā nopēruši, iemeta cietumā un tagad grib slepus mūs izmest? Tā vis nebūs – lai viņi nāk un paši izved mūs ārā.” Liktori šos vārdus paziņoja pilsētas pārvaldniekiem, bet tie, izdzirdējuši, ka viņi ir romieši, nobijās. Pilsētas pārvaldnieki atnāca un laipni aprunājās ar viņiem, un, izveduši ārā, lūdza viņus aiziet no pilsētas. Iznākuši no cietuma, viņi aizgāja uz Lidijas māju un, satikuši brāļus, uzmundrināja tos un devās tālāk. Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonīkē, tur bija jūdu sinagoga. Pāvils, kā parasti, iegāja pie viņiem sinagogā un trīs sabatus pēc kārtas pārrunāja ar viņiem vietas no Rakstiem, atklādams un pierādīdams, ka Kristum tiešām bija jācieš un jāuzceļas no mirušajiem un ka šis ir Kristus – Jēzus, ko es jums sludinu. Daži tika pārliecināti, un tie pievienojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un ne mazums dižciltīgu sieviešu. Bet jūdi, iedegušies dusmās, savāca tirgus laukumā nelietīgus vīrus. Viņi radīja pilsētā drūzmu un nemieru. Apstājuši Jasona māju, tie gribēja izvilkt viņus tautas priekšā. Viņus neatraduši, tie aizvilka Jasonu un dažus brāļus pie pilsētas varasvīriem, kliegdami: “Tie, kas sadumpojuši pasauli, nu ir ieradušies arī šeit! Jasons viņus ir uzņēmis. Un viņi pretēji cēzara likumiem sludina, ka ir vēl cits Ķēniņš – kāds Jēzus.” Tie musināja ļaužu pūli un pilsētas varasvīrus, kas tos klausījās. Saņēmuši no Jasona un pārējiem drošības naudu, pilsētas varasvīri viņus atlaida. Vēl naktī brāļi aizsūtīja Pāvilu un Sīlu uz Beroju. Tur ieradušies, viņi iegāja jūdu sinagogā. Šie bija labvēlīgāki nekā Tesalonīkes jūdi. Viņi vārdu uzņēma ar lielu labprātību, ik dienas pētīdami Rakstos, vai tiešām tā ir. Daudzi no viņiem kļuva ticīgi – gan dižciltīgas grieķu sievietes, gan ne mazums vīru. Kad Tesalonīkes jūdi uzzināja, ka Pāvils sludina Dieva vārdu arī Berojā, viņi devās turp, satraukdami un musinādami ļaužu pūli. Tad brāļi nekavējoties sūtīja Pāvilu prom, lai viņš dodas līdz jūrai, bet Sīla un Timotejs palika turpat. Pavadoņi aizveda Pāvilu uz Atēnām un atgriezās, saņēmuši pavēli Sīlam un Timotejam pēc iespējas ātrāk doties pie viņa. Pāvils gaidīja viņu ierašanos Atēnās. Un, redzot, ka pilsēta ir pilna elku tēliem, viņu pārņēma dziļš sašutums. Viņš sarunājās sinagogā ar jūdiem un dievbijīgajiem grieķiem un tirgus laukumā runāja ar ļaudīm, ko ik dienas tur sastapa. Daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu strīdējās, bet daži teica: “Ko šis niekkalbis grib sacīt?” – vēl citi runāja: “Šķiet, viņš sludina svešas dievības,” – jo Pāvils pauda prieka vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. Tādēļ tie viņu aizveda uz areopagu un jautāja: “Vai mēs drīkstam zināt, kas ir šī jaunā mācība, ko tu sludini? Tu liec klausīties mums svešas lietas. Tādēļ gribam zināt, kas tās ir.” Visi atēnieši un tur apmetušies svešinieki vislabprātāk laiku vadīja, stāstot vai klausoties jaunumus. Bet Pāvils, nostājies areopaga vidū, sacīja: “Atēnieši, es redzu, ka, pēc visa spriežot, jūs esat visnotaļ dievbijīgi. Apstaigādams un aplūkodams jūsu svētvietas, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamajam Dievam. Tad, redzi, – ko jūs nepazīdami pielūdzat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tajā, viņš, debesu un zemes Kungs, nemājo cilvēku celtos tempļos, un viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā trūktu, viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu. No viena cilvēka viņš radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam, kā jau daži jūsu dzejnieki ir sacījuši: mēs arī esam viņa dzimums. Mums, kas esam Dieva dzimums, nav jāuzskata, ka dievišķais ir līdzīgs zelta vai sudraba, vai akmens veidojumam, ko cilvēks ar savu izdomu un prasmi darinājis. Dievs, neņemdams vērā pagājušos nezināšanas laikus, tagad visur aicina visus cilvēkus atgriezties no grēkiem. Dievs ir nolicis dienu, kurā viņš taisnīgumā tiesās pasauli caur vīru, ko viņš izredzējis, un visiem ir devis ticības pierādījumu, uzmodinādams viņu no mirušajiem.” Dzirdēdami pieminam mirušo augšāmcelšanos, vieni ņirgājās, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi gribam dzirdēt vēl citreiz.” Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus. Bet daži vīri viņam pievienojās un sāka ticēt; starp tiem Dionīsijs, areopagits, un kāda sieviete, vārdā Damarida, un vēl daži citi līdz ar viņiem. Pēc tam Pāvils atstāja Atēnas un aizgāja uz Korintu. Te viņš sastapa kādu jūdu, vārdā Akils, dzimušu Pontā, kurš nesen ar sievu Priskillu bija pārcēlies no Itālijas, jo Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu. Pāvils ieradās pie viņiem; un, tā kā viņiem bija kopīgs amats – viņi bija telšu taisītāji –, Pāvils tur palika, un viņi kopā strādāja. Ik sabatu viņš runāja sinagogā, pārliecinādams gan jūdus, gan grieķus. Kad no Maķedonijas ieradās Sīla un Timotejs, Pāvils dedzīgi sludināja vārdu un liecināja jūdiem, ka Jēzus ir Kristus. Bet, kad tie stājās pretī un zaimoja, Pāvils nopurināja savas drēbes pret tiem un sacīja: “Jūsu asinis lai paliek uz jums pašiem. Es esmu tīrs no tām un no šī brīža dodos pie pagāniem.” No turienes aizgājis, viņš apmetās pie kāda dievbijīgā, vārdā Titijs Jūsts, kura māja atradās blakus sinagogai. Sinagogas priekšnieks Krisps un viss viņa nams kļuva ticīgi; arī daudzi korintieši, viņu dzirdējuši, kļuva ticīgi un tika kristīti. Bet Kungs naktī Pāvilam parādībā sacīja: “Nebīsties! Runā un neklusē, jo es esmu ar tevi. Neviens netiks klāt, lai nodarītu tev ļaunu, jo man šajā pilsētā ir daudz ļaužu.” Un tā Pāvils tur palika gadu un sešus mēnešus, mācīdams viņiem Dieva vārdu. Kad Ahajā prokonsuls bija Gallions, jūdi visi kā viens sacēlās pret Pāvilu un aizveda viņu tiesas priekšā. Viņi sacīja: “Šis te kūda ļaudis uz nelikumīgu Dieva pielūgšanu.” Pirms vēl Pāvils paguva atvērt muti, Gallions jūdiem teica: “Klausieties, jūdi, ja te būtu runa par kādu noziegumu vai ļaundarību, tad man būtu pamats pieņemt jūsu sūdzību, bet, ja tas ir strīds par jūsu mācību vai personām, vai par kādu jūsu likumu, tad skatieties paši, šajās lietās es jums negribu būt tiesnesis.” Un viņš lika tos padzīt no tiesas vietas. Tad pūlis, sagrābis sinagogas priekšnieku Sostenu, sāka viņu sist tiesas krēsla priekšā. Bet Gallions par to nelikās ne zinis. Uzkavējies pie brāļiem vairākas dienas, Pāvils atvadījās un kopā ar Priskillu un Akilu devās ar kuģi uz Sīriju. Pirms tam viņš Kenhrejās apcirpa matus, jo bija devis solījumu. Viņi piestāja Efesā. Atstājis viņus, Pāvils iegāja sinagogā un tur sarunājās ar jūdiem. Tie lūdza viņu palikt ilgāku laiku, bet viņš nepiekrita un atvadīdamies sacīja: “ Ja Dievs vēlēs, atgriezīšos pie jums vēl citā reizē.” Un viņš devās prom no Efesas. Nonācis Cēzarejā, viņš aizgāja un apsveicinājās ar draudzi un devās tālāk uz Antiohiju. Kādu laiku tur pavadījis, viņš no turienes aizgāja un pārstaigāja pēc kārtas Galatijas un Frīģijas zemes, visur stiprinādams mācekļus. Bet Efesā ieradās kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, daiļrunīgs vīrs, kas bija labs Rakstu pazinējs. Viņš bija mācīts Kunga ceļā un dedzīgi sludināja, saprotami mācīdams par Jēzu, lai gan pazina tikai Jāņa kristību. Viņš sāka atklāti sludināt sinagogā. Kad Priskilla un Akils viņu dzirdēja, tie pieņēma viņu pie sevis un vēl skaidrāk izklāstīja viņam Dieva ceļu. Kad Apolls nolēma doties uz Ahaju, brāļi viņu atbalstīja un rakstīja mācekļiem, lai tie viņu uzņem; tur ieradies, viņš daudz palīdzēja tiem, kas Dieva žēlastībā bija kļuvuši ticīgi. Viņš tautas priekšā neatlaidīgi pārliecināja jūdus, no Rakstiem parādīdams, ka Jēzus ir Kristus. Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augšējos apgabalus, nonāca Efesā un tur, sastapis dažus mācekļus, tiem jautāja: “Vai jūs saņēmāt Svēto Garu, kad kļuvāt ticīgi?” Bet viņi atbildēja: “Pat dzirdējuši neesam, ka Svētais Gars ir.” Viņš jautāja: “Kādā kristībā jūs esat kristīti?” Viņi atbildēja: “Jāņa kristībā.” Pāvils sacīja: “Jānis kristīja uz atgriešanos no grēkiem un tautai mācīja, lai tic tam, kas nāks pēc viņa, – Jēzum.” To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā, un, kad Pāvils uzlika rokas, pār viņiem nāca Svētais Gars, un viņi sāka runāt mēlēs un pravietot. Tādu vīru bija kādi divpadsmit. Tad viņš iegāja sinagogā un drosmīgi sludināja trīs mēnešus, runādams un pārliecinādams par Dieva valstību. Bet, kad daži ar nocietinātu sirdi neticēja un sapulcējušos ļaužu priekšā zākāja šo ticības ceļu, viņš kopā ar mācekļiem nošķīrās no tiem un ik dienas sarunājās Tiranna skolā. Tas turpinājās divus gadus, tā ka visi Āzijas provinces iedzīvotāji dzirdēja Kunga vārdu – gan jūdi, gan grieķi. Dievs darīja neredzētus brīnumus caur Pāvila rokām, tā ka pat, uzliekot slimajiem sviedrautus un apģērba gabalus, kas bijuši klāt pie viņa miesas, viņi no slimībām tika dziedināti un ļaunie gari izdzīti. Arī daži apkārtklejojoši jūdu eksorcisti sāka piesaukt Kunga Jēzus vārdu pie ļauno garu apsēstiem, sacīdami: “Zvērinu ar Jēzu, kuru sludina Pāvils.” Tā darīja kāda jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli. Tad ļaunais gars tiem sacīja: “Jēzus man ir zināms, un pazīstu Pāvilu, bet kas esat jūs?” Pēkšņi cilvēks, kam bija ļaunais gars, metās viņiem virsū un ar spēku pievārēja viņus, tā ka tie kaili un savainoti aizbēga no tā nama. Tas kļuva zināms visiem jūdiem un grieķiem, kas dzīvoja Efesā, un pār visiem nāca lielas bailes, un Kunga Jēzus vārds tika augsti godināts. Daudzi ticīgie nāca, atzinās un izstāstīja, ko bija darījuši. Un krietni daudz to, kas bija nodarbojušies ar maģiju, sanesa savas grāmatas un visu priekšā tās sadedzināja. Grāmatu vērtība saskaitot izrādījās piecdesmit tūkstoši sudrabā. Tā Kunga vārds auga un nostiprinājās lielā spēkā. Kad tas viss bija noticis, Pāvils, garā mudināts, nolēma pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un tad doties uz Jeruzālemi. Viņš sacīja: “Kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma.” Nosūtījis uz Maķedoniju divus savus palīgus, Timoteju un Erastu, viņš pats kādu laiku palika Āzijā. Tajā laikā izcēlās liels nemiers Kunga mācības dēļ. Kāds sudrabkalis, vārdā Dēmētrijs, kas darināja no sudraba Artemīdas tempļa veidojumus, sagādādams rotkaļiem ienesīgu nodarbošanos, saaicināja kopā visus šā darba darītājus un sacīja: “Vīri, jūs zināt, ka šī nodarbošanās nes mums peļņu. Un jūs redzat un dzirdat, ka ne tikai Efesā, bet gandrīz visā Āzijas provincē šis Pāvils ir pārliecinājis un sapulcinājis ap sevi lielu ļaužu pūli, sludinādams, ka tie nav dievi, kas darināti cilvēku rokām. Mums draud ne tikai tas, ka mūsu amats nonāks negodā, bet arī tas, ka lielās dievietes Artemīdas templis tiks noniecināts un iznīks tās dievietes varenība, kuru bīstas visa Āzija un pasaule.” To dzirdēdami, tie kļuva dusmu pilni un kliedza: “Varena ir efesiešu Artemīda!” Visu pilsētu pārņēma sajukums, visi kā viens metās uz amfiteātri, sagrābuši Pāvila pavadoņus – maķedoniešus Gāju un Aristarhu. Kad Pāvils gribēja ieiet pūlī, mācekļi viņam to neļāva. Arī daži aziarhi, būdami viņa draugi, ar sūtņu starpniecību mudināja viņu nedoties uz amfiteātri. Katrs kliedza kaut ko savu; sapulcē izcēlās sajukums, un vairākums vairs nesaprata, kādēļ šeit sapulcējušies. Pēc jūdu priekšlikuma ļaužu pūlis izstūma priekšā Aleksandru. Un Aleksandrs māja, lai tauta apklust un viņš varētu sacīt aizstāvības runu. Uzzinājuši, ka viņš ir jūds, pūlis gandrīz vai divas stundas kliedza vienā balsī: “Varena ir Efesas Artemīda.” Tad pilsētas rakstvedis, nomierinājis pūli, sacīja: “Efesas vīri, kurš cilvēks gan nezina, ka Efesas pilsēta sargā varenās Artemīdas templi un akmens tēlu, kas nokritis no debesīm? Tā kā tas ir neapstrīdami, mums ir jābūt savaldīgiem un nav jādara nekas pārsteidzīgs. Jūs esat atveduši šos vīrus, kas nav nedz tempļu aplaupītāji, nedz mūsu dievietes zaimotāji. Ja Dēmētrijam un viņa amatniekiem ir pret kādu apsūdzība, tādēļ jau ir tiesas dienas un ir prokonsuli, lai viņi tiesājas savā starpā. Bet, ja jūs gribat celt citu prasību, tad to lems likumīgā sapulce. Mums jābīstas, ka šodien pret mums var izvirzīt apsūdzību par dumpi, jo nav iegansta, ar ko mēs varētu attaisnot šos nemierus.” To sacījis, viņš atlaida sapulci. Kad trokšņošana bija norimusi, Pāvils saaicināja mācekļus un, tos iedrošinājis, atvadījās un aizgāja, lai dotos uz Maķedoniju. Pārstaigājis šos apvidus un, daudz runādams un uzmundrinādams tos, viņš nonāca Grieķijā, kur pavadīja trīs mēnešus; kad viņš jau gatavojās doties tālāk uz Sīriju, jūdi pret viņu sazvērējās, un viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju. Ceļā viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pirra dēls, no tesalonīkiešiem – Aristarhs un Sekunds, derbietis Gājs un Timotejs, no Āzijas provinces – Tihiks un Trofims. Aizsteigušies mums priekšā, viņi gaidīja mūs Troādā. Pēc Neraudzētās maizes dienām mēs devāmies prom no Filipiem un piecās dienās nonācām pie viņiem Troādā, kur uzkavējāmies septiņas dienas. Nedēļas pirmajā dienā, kad bijām sapulcējušies maizi lauzt, Pāvils runāja ar ļaudīm; gatavodamies jau rītausmā doties ceļā, viņš runāja līdz pat pusnaktij. Augštelpā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz lāpu. Kāds jauneklis, vārdā Eutihs, kurš sēdēja uz palodzes, Pāvila runai ieilgstot, iegrima dziļā miegā; miega pārņemts, viņš nokrita no trešā stāva zemē, un viņu pacēla mirušu. Nokāpis lejā, Pāvils metās viņam klāt un, to apkampis, sacīja: “Neuztraucieties, viņa dvēsele ir viņā.” Uzkāpis atkal augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl ilgi līdz rīta gaismai viņš runāja un tad devās prom. Bet ļaudis zēnu pārveda mājās dzīvu un bija ļoti iepriecināti. Mēs ar kuģi devāmies ceļā pirmie un nonācām Āsā, kur bijām nodomājuši uzņemt Pāvilu, jo tā viņš bija pavēlējis, pats gribēdams iet kājām. Āsā satikušies, mēs viņu uzņēmām un devāmies uz Mitilēni. No turienes aizbraukuši, nākamajā dienā nonācām iepretim Hijai, tad nobraucām gar Samu un nākamajā dienā nonācām Milētā. Pāvils bija nolēmis braukt ar kuģi Efesai garām, lai viņam neiznāktu aizkavēšanās Āzijā, jo viņš steidzās, lai paspētu, ja vien būtu iespējams, Vasarsvētku dienā nokļūt Jeruzālemē. Būdams Milētā, viņš ataicināja draudzes presbiterus no Efesas. Kad tie atnāca, viņš tiem sacīja: “Jūs zināt, ka jau no pirmās dienas, kopš ierados Āzijā, visu laiku esmu bijis kopā ar jums, kalpodams Kungam visā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, kas cēlušies jūdu sazvērestību dēļ. Neko noderīgu neesmu jums noklusējis, kas jums netiktu darīts zināms vai izskaidrots visiem kopā un atsevišķi pa mājām. Gan jūdiem, gan grieķiem esmu liecinājis atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu. Un, redzi, tagad, garā saistīts, es dodos uz Jeruzālemi un nezinu, kas mani tur gaida; vienīgi Svētais Gars man ik pilsētā pasludina, ka mani gaida važas un ciešanas. Bet savu dzīvību es nekādi neuzskatu par vērtīgu. Kaut tik es varētu pabeigt savu gājumu un kalpošanu, ko esmu saņēmis no Kunga Jēzus, – apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. Un, redzi, tagad es zinu, ka jūs visi, pie kuriem esmu nācis, sludinādams Valstību, vairs nekad manu vaigu neredzēsiet. Tādēļ es jums šodien liecinu, ka esmu tīrs no visu asinīm, jo neesmu vairījies pavēstīt jums Dieva nodomu. Sargiet sevi un visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars jūs licis par bīskapiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi, ko viņš ir iemantojis ar savām asinīm. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas jūsu vidū nāks plēsīgi vilki, kas ganāmpulku nesaudzēs, un arī no jūsu vidus celsies vīri, kas runās aplam, cenzdamies aizraut sev līdzi mācekļus. Tādēļ esiet nomodā, atcerēdamies, ka es trīs gadus dienu un nakti neesmu mitējies ar asarām ikvienu no jums pamācīt. Un tagad es jūs uzticu Dievam un viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs uzcelt kā namu un dot mantojumu līdz ar visiem svētītajiem. Zeltu, sudrabu vai apģērbu ne no viena neesmu iekārojis. Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani. Visās lietās es esmu rādījis jums priekšzīmi, ka, šādi nopūloties, vajag palīdzēt vājajiem, atceroties Kunga Jēzus vārdus, ko viņš sacījis: svētīgāk ir dot nekā ņemt.” To sacījis, viņš nokrita ceļos un kopā ar visiem lūdza Dievu. Visi sāka skaļi raudāt, krita Pāvilam ap kaklu un viņu skūpstīja. Visvairāk tos sāpināja viņa teiktie vārdi, ka tie vairs nekad neredzēs viņa vaigu. Tad tie pavadīja viņu uz kuģi. Šķīrušies no viņiem, mēs taisnā ceļā nonācām Kosā, pēc tam Rodā un no turienes Patarā. Atraduši kuģi, kas devās uz Foinīkiju, mēs uzkāpām uz klāja un devāmies ceļā. Kad ieraudzījām Kipru, atstājām to pa kreisi un devāmies tālāk uz Sīriju un piestājām Tīrā, jo tur no kuģa bija jāizkrauj krava. Sastapuši mācekļus, palikām tur septiņas dienas; mācekļi, Gara mudināti, brīdināja Pāvilu, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. Kad šīs dienas bija pagājušas, mēs devāmies prom, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja, līdz bijām izgājuši ārā no pilsētas. Tur, nometušies ceļos, jūras krastā lūdzām Dievu. Tad mēs atvadījāmies un uzkāpām uz kuģa, bet ļaudis atgriezās mājās. Mēs atstājām Tīru un jūras ceļu pabeidzām Ptolemaīdā. Tur, apsveicinājušies ar brāļiem, palikām pie viņiem vienu dienu. Nākamajā rītā mēs devāmies ceļā un nonācām Cēzarejā. Iegājuši evaņģēlista Filipa namā – viņš bija viens no tiem septiņiem –, mēs palikām pie viņa. Viņam bija četras meitas, jaunavas, kas pravietoja. Mēs bijām tur uzkavējušies jau vairākas dienas, kad atnāca kāds pravietis no Jūdejas, vārdā Hagabs. Viņš ienāca pie mums un, noņēmis Pāvilam jostu, sasēja sev rokas un kājas un teica: “Tā saka Svētais Gars: jūdi Jeruzālemē tieši tāpat sasies vīru, kam šī josta pieder, un nodos to pagānu rokās.” To dzirdējuši, gan mēs, gan vietējie lūdzāmies, lai viņš neiet uz Jeruzālemi. Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, raudādami un manu sirdi plosīdami? Es esmu gatavs ne tikai tam, ka mani Jeruzālemē sasien, bet esmu gatavs pat mirt Kunga Jēzus vārda dēļ.” Tā kā viņš mūs neklausīja, mēs rimāmies, sacīdami: “Lai notiek Kunga griba.” Pēc tam mēs sagatavojāmies ceļam un devāmies uz Jeruzālemi. Ar mums kopā gāja daži mācekļi no Cēzarejas, kas mūs aizveda un izmitināja pie kāda sena mācekļa kiprieša Mnāsona. Kad nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs ar prieku uzņēma. Nākamajā dienā Pāvils kopā ar mums iegāja pie Jēkaba, un tur ieradās visi presbiteri. Viņš tos sveicināja un pēc kārtas izstāstīja visu, ko Dievs pagāniem bija darījis caur viņa kalpošanu. To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: “Redzi, brāl, cik daudzi tūkstoši ticīgo ir Jūdejā, un viņi visi ir dedzīgi Mozus bauslībā. Bet par tevi klīst runas, ka tu jūdiem, kas dzīvo starp pagāniem, māci atkrišanu no Mozus, ka viņiem nav jāapgraiza savi bērni, nedz jādzīvo pēc tēvu paradumiem. Kā nu ir? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis. Tad nu izdari, ko mēs tev lūgsim: mums šeit ir četri vīri, kas devuši solījumu. Ej un šķīsties kopā ar viņiem un iemaksā par viņiem, lai viņiem var apcirpt matus uz galvas un lai visi zina, ka tie ir nieki, ko par tevi dzirdējuši, un ka tu arī pats dzīvo stingri, ievērodams Mozus likumu. Par pagānu ticīgajiem mēs savu spriedumu esam darījuši zināmu – lai sargās no elku upuriem, asinīm, žņaugtu dzīvnieku gaļas un netiklības.” Tad nākamajā dienā Pāvils, šos vīrus ņēmis un kopā ar viņiem šķīstījies, iegāja templī un paziņoja šķīstīšanās dienu piepildījumu, kad arī par ikvienu no viņiem tiks atnests upuris. Gāja jau septītā diena, kad jūdi no Āzijas, viņu templī ieraudzījuši, sakūdīja ļaužu pūli un sagrāba viņu, kliegdami: “Israēlieši, palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur māca pret mūsu tautu, pret Mozus likumu un šo vietu. Viņš vēl arī grieķus ir ievedis templī un apgānījis šo svēto vietu.” Viņi bija redzējuši efesieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils viņu ir ievedis templī. Visa pilsēta saviļņojās, ļaudis saskrēja kopā, sagrāba Pāvilu un izvilka viņu ārā no tempļa, un durvis tūlīt tika aizslēgtas. Kad tie jau dzīrās viņu nogalināt, ziņa, ka visa Jeruzāleme ir nemieru pilna, nonāca līdz kohortas tribūnam. Paņēmis kareivjus un centurionus, viņš nekavējoties steidzās pie tiem. Ieraudzījuši tribūnu un kareivjus, tie pārstāja sist Pāvilu. Tribūns, pienācis klāt, viņu arestēja un pavēlēja saistīt ar divām ķēdēm. Viņš taujāja, kas viņš tāds ir un ko nodarījis. Daži ļaužu pūlī sauca vienu, daži ko citu. Trokšņa dēļ neko skaidri nevarēdams saprast, tribūns pavēlēja viņu aizvest uz karaspēka nometni. Kad viņš bija nonācis līdz kāpnēm, pūlis tā spiedās virsū, ka kareivjiem vajadzēja viņu nešus nest, jo aiz viņiem nāca liels ļaužu pūlis, saucot: “Nost ar viņu!” Kad kareivji jau grasījās ievest Pāvilu karaspēka nometnē, viņš jautāja tribūnam: “Vai man ir ļauts tev ko teikt?” Tas teica: “Vai tu proti grieķiski? Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas pirms nedaudz dienām sadumpojās un izveda tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu vīru?” Bet Pāvils atbildēja: “Es esmu jūds, tarsietis no Kilikijas un ievērojamas pilsētas pilsonis. Es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz tautu.” Atļauju saņēmis, Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku. Kad beidzot iestājās klusums, viņš aramiešu valodā sacīja: “Vīri, brāļi un tēvi, tagad uzklausiet, ko sacīšu sevis aizstāvībai.” Kad ļaudis dzirdēja, ka viņš runā aramiešu valodā, iestājās pilnīgs klusums. Pāvils turpināja: “Es esmu jūds, dzimis Kilikijas Tarsā, bet uzaudzināts šeit, šajā pilsētā, izglītots stingri sentēvu bauslībā pie Gamaliēla kājām, dedzīgs Dievam, kādi jūs šodien visi esat. Pārliecības dēļ es līdz nāvei vajāju šīs ticības vīrus un sievas, tos ķēdēs kaldams un mezdams cietumā. Augstais priesteris un visa vecajo sapulce var liecināt par mani, ka es saņēmu no viņiem vēstules pret brāļiem Damaskā un devos turp, lai saistītu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodīt. Kad es biju ceļā un jau tuvojos Damaskai, ap dienas vidu man visapkārt pēkšņi atmirdzēja spilgta gaisma no debesīm. Es nokritu zemē un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? Bet es atbildēju: kas tu esi, Kungs? Viņš man sacīja: es esmu Jēzus, Nācarietis, ko tu vajā. Mani ceļabiedri gaismu gan redzēja, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja. Es jautāju: Kungs, ko lai es daru? Tad Kungs man sacīja: celies, ej uz Damasku, un tur tev pateiks visu, kas tev jādara. Tad ceļabiedri mani, aiz rokām turēdami, ieveda Damaskā, jo, gaismas apžilbināts, es neko nevarēju redzēt. Tur pie manis ieradās kāds dievbijīgs vīrs, vārdā Hananja, kas bija uzticīgs bauslībai un par ko visi turienes jūdi liecināja labu. Viņš, pienācis man klāt, sacīja: brāli Saul, topi atkal redzīgs! Tajā pašā brīdī es viņu ieraudzīju. Hananja man sacīja: mūsu tēvu Dievs ir tevi izredzējis, lai tu izprastu viņa gribu un ieraudzītu Taisno, un dzirdētu balsi no viņa mutes, jo tu būsi liecinieks visu cilvēku priekšā par to, ko esi redzējis un dzirdējis. Un tagad, ko tu vēl vilcinies? Celies, topi kristīts un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu! Tad es atgriezos Jeruzālemē. Reiz, Dievu lūdzot, es, gara aizrauts, ieraudzīju viņu, un viņš mani uzrunāja: steigšus ej prom no Jeruzālemes, tādēļ ka tava liecība par mani netiks pieņemta. Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es sinagogās gūstīju un situ tos, kas tev uzticīgi. Kad tika izlietas tava liecinieka Stefana asinis, es arī stāvēju klāt un biju vienis prātis ar tiem, kas viņu nogalināja, un sargāju viņu drēbes. Bet Kungs uz mani sacīja: dodies ceļā, jo es gribu tevi sūtīt tālu prom pie pagāniem.” Pūlis līdz šiem vārdiem viņā klausījās, bet tad sāka kliegt: “Nost tādu no zemes, tāds nedrīkst palikt dzīvs!” Pūlis klaigāja, plēsa drēbes un svieda zemi gaisā, tādēļ tribūns pavēlēja Pāvilu ievest karaspēka mītnē, lika pērt ar pletnēm un pratināt, lai uzzinātu, kādēļ pūlis tā kliedz pret viņu. Kad tie viņu sēja ar siksnām, Pāvils jautāja centurionam, kas stāvēja klāt: “Vai jums ir ļauts pērt Romas pilsoni, kas nav notiesāts?” To dzirdējis, centurions gāja pie tribūna un jautāja: “Ko darīsim? Šis cilvēks taču ir romietis.” Tribūns pienāca klāt un viņam jautāja: “Saki man – vai tu esi romietis?” Viņš atbildēja: “Jā.” Tad tribūns teica: “Es pilsonību esmu nopircis par lielu naudu.” Bet Pāvils sacīja: “Es tāds esmu piedzimis.” Tie, kas gribēja viņu pratināt, tūlīt pat no viņa atstājās; arī tribūns bija nobijies, uzzinājis, ka Pāvils, kuru viņš bija sagūstījis, ir romietis. Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, par ko jūdi Pāvilu apsūdz, tribūns viņu atraisīja no važām un pavēlēja virspriesteriem un visam sinedrijam sapulcēties. Tad viņš atveda Pāvilu un lika tam nostāties viņu priekšā. Pāvils, sinedriju uzlūkodams, sacīja: “Brāļi, līdz pat šai dienai es esmu dzīvojis Dieva priekšā pēc vislabākās sirdsapziņas.” Bet augstais priesteris Hananja pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist Pāvilam pa muti. Tad Pāvils viņam sacīja: “Dievs tevi sitīs, tu balsinātā siena! Tu šeit sēdi, lai tiesātu mani pēc likuma, bet pats pret likumu liec mani sist?” Tie, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: “Tu Dieva augsto priesteri lamā?” Pāvils atbildēja: “Es nezināju, brāļi, ka viņš ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: tev nebūs runāt sliktu par tautas vadoni.” Tad Pāvils, sapratis, ka viena daļa sinedrijā ir saduķeji, otra – farizeji, iesaucās: “Brāļi, es esmu farizejs, farizeju dēls, un es tieku tiesāts par to, ka ceru uz mirušo augšāmcelšanos.” Kad viņš to pateica, izcēlās strīds starp farizejiem un saduķejiem, un sinedrijs sašķēlās. Saduķeji noliedz gan mirušo augšāmcelšanos, gan eņģeļus, gan garus, bet farizeji to visu atzīst. Sākās liela kliegšana, un daži farizeju rakstu mācītāji cīnījās pretī, saukdami: “Neko sliktu mēs neredzam pie šī cilvēka. Varbūt viņu ir uzrunājis Dieva Gars vai kāds eņģelis.” Kad strīds pieņēmās spēkā, tribūns, nobijies, ka Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ienākt kareivjiem, izraut viņu no to vidus un aizvest uz karaspēka mītni. Nākamajā naktī Kungs nostājās viņam līdzās un sacīja: “Esi drošs! Kā tu par mani liecināji Jeruzālemē, tā tev būs jāliecina arī Romā.” Nākamajā rītā jūdi sanāca uz slepenu sapulci un ar zvērestu apzvērēja, ka nedz ēdīs, nedz dzers, kamēr nebūs nogalinājuši Pāvilu. To, kas tā vienojās, bija vairāk nekā četrdesmit, un, atnākuši pie virspriesteriem un vecajiem, viņi sacīja: “Mēs esam zvērējuši neko nebaudīt, līdz nomaitāsim Pāvilu. Tādēļ tagad jūs kopā ar sinedriju lieciet, lai tribūns atved viņu pie jums, it kā jūs gribētu par viņu kaut ko skaidrāk uzzināt; bet mēs esam gatavi viņu nogalināt, pirms viņš te ieradīsies.” Par šo sazvērestību dzirdēja Pāvila māsas dēls un, ieradies karaspēka mītnē, paziņoja to Pāvilam. Pieaicinājis kādu centurionu, Pāvils tam sacīja: “Aizved šo jaunekli pie tribūna, jo viņam ir tribūnam kaut kas pavēstāms.” Centurions aizveda viņu pie tribūna un sacīja: “Apcietinātais Pāvils paaicināja mani un lūdza atvest šo jaunekli pie tevis, jo viņam esot tev kas sakāms.” Saņēmis to aiz rokas un novedis sānis, viņš to iztaujāja: “Kas ir tas, ko tu gribi man paziņot?” Tas teica: “Jūdi ir nolēmuši tevi lūgt, lai tu rīt no rīta aizvestu Pāvilu uz sinedriju, it kā lai ko skaidrāk par viņu uzzinātu. Bet neļauj tiem sevi pārliecināt; jo slēpnī viņu gaida vairāk nekā četrdesmit vīru no tiem, kas zvērējuši nedz ēst, nedz dzert, iekams nebūs viņu nogalinājuši, un nu tie ir gatavi un gaida tavu rīkojumu.” Tad tribūns jaunekli atlaida un piekodināja nevienam nestāstīt, ka ir darījis viņam to zināmu. Pieaicinājis divus centurionus, viņš sacīja: “Sagatavojiet divsimt kareivju, septiņdesmit jātnieku un divsimt strēlnieku, lai tie varētu ap nakts trešo stundu doties uz Cēzareju. Sagatavojiet pajūgu, lai tajā Pāvilu varētu nogādāt drošībā pie zemes pārvaldnieka Fēliksa.” Viņš uzrakstīja šādu vēstuli: “Klaudijs Lisijs visaugstajam zemes pārvaldniekam Fēliksam sūta sveicienus. Šo vīru, ko jūdi bija sagūstījuši un gribēja nogalināt, es ar karaspēku izglābu, jo uzzināju, ka viņš ir romietis. Gribēdams uzzināt vainu, kādā tie viņu apsūdz, es aizvedu viņu uz sinedriju, kur es uzzināju, ka tie viņu apsūdz par kādiem savas bauslības jautājumiem, bet nekādas apsūdzības, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai cietumu, pret viņu nav. Kad man paziņoja par sazvērestību, kas tiek gatavota pret viņu, es nekavējoties viņu sūtīju pie tevis un paziņoju arī apsūdzības cēlājiem, lai tie dara tev zināmu savu apsūdzību pret viņu.” Tad kareivji, kā tiem bija pavēlēts, aizveda Pāvilu pa nakti uz Antipatridu un nākamajā dienā, atlaiduši jātniekus, lai tie ar viņu dotos tālāk, atgriezās karaspēka mītnē. Bet jātnieki, nonākuši Cēzarejā, nodeva zemes pārvaldniekam vēstuli un atveda arī Pāvilu viņa priekšā. Izlasījis vēstuli un apjautājies, no kuras provinces viņš nāk, un uzzinājis, ka no Kilikijas, tas sacīja: “Es tevi izklaušināšu, kad arī tavi apsūdzētāji būs ieradušies.” Tad viņš pavēlēja to turēt apcietinājumā Hēroda pilī. Pēc piecām dienām ieradās augstais priesteris Hananja ar dažiem vecajiem un kādu runasvīru Tertullu. Viņi iesniedza zemes pārvaldniekam apsūdzību pret Pāvilu. Kad Pāvils bija ataicināts, Tertulls sāka apsūdzības runu: “Daudz miera dienu mēs esam piedzīvojuši, un tavas tālredzības dēļ daudz uzlabojumu ir noticis tautā. To mēs, augsti godātais Fēlikss, ar vislielāko pateicību vienmēr un visur uzņemam. Bet, lai tevi pārlieku neapgrūtinātu, es lūdzu, lai tu savā laipnībā uzklausi mūs pavisam īsu brīdi. Mēs esam pārliecinājušies, ka šis vīrs ir kā sērga un musina uz dumpi jūdus visā pasaulē, ka viņš ir nācariešu sektas vadonis un mēģināja apgānīt templi. Mēs viņu sagūstījām un gribējām tiesāt pēc mūsu likuma, bet ieradās tribūns Lisijs un ar lielu pārspēku viņu no mūsu rokām izrāva, likdams šī vīra apsūdzētājiem nākt pie tevis. Viņu iztaujājis, tu pats varēsi uzzināt, par ko mēs viņu apsūdzam.” Arī citi jūdi tam pievienojās, sacīdami, ka tas tā ir. Tad zemes pārvaldnieks pamāja Pāvilam, lai viņš runā, un Pāvils sacīja: “Zinot, ka tu daudzus gadus esi bijis tiesnesis šajā tautā, es aizstāvu sevi ar drošu sirdi. Tu vari viegli pārliecināties, ka nav pagājis vairāk kā divpadsmit dienu, kopš es ierados Jeruzālemē, lai pielūgtu Dievu. Mani apsūdzētāji nav redzējuši mani ar kādu templī strīdamies, nedz musinām ļaužu pūli uz dumpi sinagogā vai kur citur pilsētā, tie nevar arī tev neko likt priekšā, par ko paši tagad mani apsūdz. Es atzīstu tavā priekšā, ka kalpoju mūsu tēvu Dievam tajā ticības ceļā, ko viņi sauc par maldīgu, ticēdams visam, kas rakstīts bauslībā un praviešos, un, tāpat kā šie vīri, dzīvodams cerībā uz Dievu, ka būs mirušo – gan taisno, gan netaisno – augšāmcelšanās. Tādēļ es arī pats vienmēr cenšos Dieva un cilvēku priekšā turēt tīru sirdsapziņu. Pēc vairāku gadu pārtraukuma es biju ieradies templī, lai dotu žēlastības dāvanas savai tautai un pienestu upuri. Šeit pie tevis gan vajadzēja būt dažiem Āzijas jūdiem, kas mani sastapa, kad es jau biju templī šķīstījies, un tur nebija nedz ļaužu pūļa, nedz trokšņa; tiem tad arī vajadzēja celt apsūdzību, ja viņiem kaut kas ir pret mani. Vai arī tie, kas ir šeit, lai pasaka, kādu noziegumu viņi pie manis atklājuši, kad es stāvēju sinedrija priekšā. Vai arī viņi tiesā mani tā viena izsauciena dēļ, kuru es, stāvēdams starp viņiem, izkliedzu: es šodien jūsu priekšā tieku tiesāts mirušo augšāmcelšanās dēļ!” Fēlikss, kas šo mācību labi pazina, pārtrauca lietas izskatīšanu, sacīdams: “Kad ieradīsies tribūns Lisijs, es noskaidrošu par jums tuvāk.” Un viņš lika centurionam Pāvilu apsargāt tā, lai viņam būtu dažādi atvieglojumi un nevienam no viņa ļaudīm netiktu liegts viņam kalpot. Pēc dažām dienām Fēlikss ieradās ar savu sievu Drusillu, kas bija jūdiete, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņu par ticību Jēzum Kristum. Kad Pāvils runāja par taisnīgumu, atturīgu dzīvi un nākamo tiesu, Fēlikss pārbijās un sacīja: “Tagad pietiks, ej, kādā izdevīgā reizē es aizsūtīšu pēc tevis.” Viņš arī cerēja saņemt no Pāvila naudu; tādēļ viņš to bieži aicināja un ar viņu sarunājās. Kad bija pagājuši divi gadi, Fēliksa vietā amatā stājās Porkijs Fēsts, bet Fēlikss, gribēdams jūdiem izpatikt, atstāja Pāvilu cietumā. Bet Fēsts jau trešajā dienā pēc ierašanās provincē devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi, un virspriesteri un jūdu augstmaņi nāca pie viņa vēlreiz ar apsūdzību pret Pāvilu un gauži lūdza, lai Fēsts izrāda viņiem labvēlību un sūta viņu uz Jeruzālemi, jo tie bija sagatavojuši slēpni, lai ceļā Pāvilu nogalinātu. Taču Fēsts tiem atbildēja, ka grib Pāvilu paturēt Cēzarejā un arī pats drīzumā doties turp. Viņš teica: “Tie no jums, kam ir tāda vara, lai nāk man līdzi un ceļ pret viņu apsūdzību, ja šis vīrs ir kaut ko aplam nodarījis.” Pavadījis pie viņiem ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, Fēsts devās uz Cēzareju un nākamajā dienā, apsēdies soģa krēslā, lika atvest Pāvilu. Kad Pāvils ieradās, viņu apstāja no Jeruzālemes atnākušie jūdi un cēla pret viņu daudzas un smagas apsūdzības, kuras tie nespēja pierādīt, jo Pāvils aizstāvoties apgalvoja, ka nav neko grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret templi, ne cēzaru. Bet Fēsts, gribēdams izrādīt jūdiem labvēlību, sacīja Pāvilam: “Vai gribi, lai tevi ved uz Jeruzālemi un tur manā priekšā par šīm lietām tiesā?” Pāvils sacīja: “Es stāvu cēzara tiesas priekšā, kur man pienākas tikt tiesātam. Jūdiem neko ļaunu neesmu darījis, kā tu to zini vēl labāk. Ja esmu darījis ļaunu un pelnījis nāvi, tad es neatsakos mirt, bet, ja man nav nekādas vainas, par ko viņi mani apsūdz, neviens nevar mani tāpat vien viņiem atdot; es piesaucu cēzaru.” Tad Fēsts, aprunājies ar padomi, atbildēja: “Tu piesauci cēzaru, pie cēzara tu arī dosies.” Pēc dažām dienām Cēzarejā ieradās ķēniņš Agripa un Berenīke apsveikt Fēstu. Kad viņi dažas dienas tur bija pavadījuši, Fēsts ziņoja par Pāvilu: “Šeit ir kāds vīrs, ko Fēlikss ir atstājis važās. Kad es ierados Jeruzālemē, jūdu virspriesteri un vecajie cēla pret viņu atkārtotu apsūdzību, prasīdami viņu notiesāt. Es viņiem atbildēju, ka romiešiem nav paraduma atdot kādu cilvēku apsūdzētājiem tāpat vien, pirms viņš nav stājies to priekšā, lai aizstāvētos pret apsūdzību. Kad tie ieradās šeit, es bez vilcināšanās jau nākamajā dienā apsēdos tribunāla krēslā un liku atvest to vīru. Ap viņu sastāja apsūdzētāji, bet nevienu vainu, kurā es nojaustu kādu pārkāpumu, tie parādīt nevarēja. Viņiem bija strīdi par viņu pašu reliģiju un par kādu Jēzu, kurš ir miris un par kuru Pāvils apgalvo, ka tas esot dzīvs. Būdams neizpratnē par šiem strīdiem, es jautāju, vai viņš negrib doties uz Jeruzālemi, lai tur par šīm lietām tiktu tiesāts. Bet, tā kā Pāvils prasīja, lai viņu nodod cēzara Augusta tiesas izmeklēšanai, es pavēlēju viņu turēt apcietinājumā, kamēr nosūtīšu viņu pie cēzara.” Tad Agripa sacīja Fēstam: “Es arī pats gribu dzirdēt šo cilvēku.” Tas teica: “Rīt tu viņu dzirdēsi.” Nākamajā dienā, kad Agripa un Berenīke ar lielu spožumu ieradās un kopā ar tribūniem un pilsētas ievērojamiem pilsoņiem iegāja tiesas zālē, pēc Fēsta uzaicinājuma tika atvests Pāvils. Fēsts sacīja: “Ķēniņ Agripa un visi, kas šeit esat kopā ar mums, uzlūkojiet šo vīru, par kuru daudzi jūdi gan Jeruzālemē, gan šeit neatlaidīgi mācas man virsū, kliegdami, ka tāds nedrīkst vairs dzīvot. Es neredzu, ka viņš būtu izdarījis kaut ko tādu, par ko būtu pelnījis nāvi, un, tā kā viņš pats piesauca cēzaru Augustu, es nolēmu viņu sūtīt turp. Man nav nekā, ko es droši varētu par viņu valdniekam rakstīt, tādēļ es viņu atvedu jūsu priekšā, bet vispirms tavā priekšā, ķēniņ Agripa, lai pēc izjautāšanas man būtu ko uzrakstīt. Man šķiet nesaprātīgi sūtīt apcietināto, nenorādot pret viņu celto apsūdzību.” Agripa sacīja Pāvilam: “Tev ir ļauts par sevi runāt.” Tad Pāvils pacēla roku un sevis aizstāvībai sacīja: “Es uzskatu sevi par laimīgu, ķēniņ Agripa, ka tieši tavā priekšā man ir jāaizstāvas pret visu to, par ko jūdi mani apsūdz, jo tev vislabāk ir pazīstamas jūdu ieražas un svarīgākie jautājumi, tādēļ es tevi lūdzu uzmanīgi mani uzklausīt. Tiešām, manu dzīvi visi jūdi zina jau no manas jaunības, kā tā sākumā ritēja manā tautā Jeruzālemē, labi pazīdami mani no paša sākuma, kad es dzīvoju kā visstingrākā novirziena dievbijīgs farizejs, – ja vien viņi gribētu par mani liecināt. Tagad, šeit stāvot, es tieku tiesāts par cerību, ko Dievs caur apsolījumu devis mūsu tēviem, – par cerību, ko mūsu divpadsmit ciltis cer sasniegt, nepārtraukti kalpojot Dievam dienu un nakti. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz. Kas tad, pēc jūsu atzinuma, tur ir neticams, ja Dievs uzmodina mirušos? Man gan pašam šķita, ka man jādarbojas Jēzus, Nācarieša, vārdam pretī, cik vien iespējams. To Jeruzālemē es arī darīju un, saņēmis no virspriesteriem pilnvaru, daudzus svētos esmu slēdzis cietumā, un, kad tie bija jānogalina, arī es par to balsoju. Pa visām sinagogām es bieži viņus sodīju, daudz un dažādi spiedu viņus zaimot un, pār mēru trakodams, vajāju viņus pat svešās pilsētās. Ar tādu nolūku es devos uz Damasku ar virspriesteru pilnvaru un pavēli, un, dienas vidū pa ceļu ejot, ak, ķēniņ, es ieraudzīju gaismu no debesīm, spožāku par sauli, kas apspīdēja mani un manus ceļabiedrus. Mēs nokritām visi pie zemes, un es dzirdēju balsi uzrunājam mani ebreju valodā: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? Grūti tev ir pret dzelksni spārdīt. Bet es jautāju: Kungs, kas tu esi? Kungs sacīja: es esmu Jēzus, ko tu vajā. Celies augšā un nostājies uz savām kājām; es parādījos tev tādēļ, ka esmu izraudzījis tevi par kalpu un liecinieku tam, ko tu redzēji un ko es tev rādīšu. Es tevi izrāvu laukā no šīs tautas un no pagāniem, pie kuriem es tevi sūtīšu, lai tu atvērtu viņu acis un viņi atgrieztos no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, lai saņemtu grēku piedošanu un ticībā uz mani iemantotu vietu starp svētajiem. Tādēļ, ķēniņ Agripa, es nevarēju būt nepaklausīgs redzējumam no debesīm. Vispirms damaskiešiem, pēc tam jeruzālemiešiem un visā jūdu zemē, un arī pagāniem es sludināju grēku nožēlu, lai tie atgriežas pie Dieva un dara grēku nožēlas cienīgus darbus. Tādēļ jūdi sagūstīja mani templī un gribēja noslepkavot. Bet palīdzība no Dieva man ir nākusi līdz pat šai dienai, un es stāvu šeit, liecinādams kā maziem, tā lieliem, ka nerunāju neko, ko nebūtu pravietojuši Mozus un pravieši – ka Kristum bija jācieš, ka viņš ir pirmais, kam bija augšāmcelties no mirušajiem, pasludinot gaismu šai tautai un pagāniem.” Pāvilam tā runājot, Fēsts skaļā balsī sacīja: “Tu esi traks, Pāvil, tavas pārlieku lielās zināšanas padara tevi traku.” Bet Pāvils atbildēja: “Es neesmu traks, augsti cienījamais Fēst, bet paužu patiesības un saprāta vārdus. Arī ķēniņš, kuram es atklāti to stāstīju, to zina. Es neticu, ka viņam ir palicis kaut kas apslēpts, jo tas taču nav darīts kādā nomaļā kaktā. Vai tu tici praviešiem, ķēniņ Agripa? Es zinu, ka tu tici.” Bet Agripa sacīja Pāvilam: “Nu jau tu mani mēģini padarīt par kristieti.” Tad Pāvils atbildēja: “Es lūdzu Dievu, lai agrāk vai vēlāk ne vien tu, bet arī visi pārējie, kas šodien manī klausās, kļūtu tādi paši, kāds esmu es, tikai bez šīm važām.” Tad ķēniņš, vietvaldis un Berenīke, un tie, kas sēdēja kopā ar viņiem, piecēlās un, iedami prom, cits citam sacīja: “Šis cilvēks nav darījis nekā tāda, ka būtu pelnījis nāvi vai važas.” Bet Agripa sacīja Fēstam: “Šo cilvēku varētu atlaist, ja vien viņš nebūtu piesaucis cēzaru.” Kad bija nolemts, ka mums jādodas uz Itāliju, Pāvilu un dažus citus cietumniekus nodeva kādam Augusta kohortas centurionam, vārdā Jūlijs. Uzkāpuši uz Adramītēnas kuģa, kas devās uz dažām vietām Āzijas piekrastē, mēs aizkuģojām; ar mums bija Aristarhs, maķedonietis no Tesalonīkes. Nākamajā dienā mēs sasniedzām Sidonu. Jūlijs laipni atļāva Pāvilam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu aprūpēt. No turienes mēs devāmies tālāk, pretvēja dēļ kuģojot gar Kipru aizvējā. No Kilikijas un Pamfīlijas krastiem pārcēlušies pāri atklātai jūrai, mēs nonācām Mirā, kas atrodas Likijā. Tur centurions atrada kādu Aleksandrijas kuģi, kas bija ceļā uz Itāliju, un lika mums pāriet uz to. Daudzas dienas lēni virzījāmies uz priekšu un ar lielām grūtībām nonācām Knidā. Pretvēja kavēti, mēs kuģojām Krētas aizvējā un nonācām iepretim Salmonei. Braukdami gar krastu, mēs ar grūtībām nonācām kādā vietā, ko sauc par Labo ostu, kuras tuvumā bija Lasejas pilsēta. Tā kā bija pagājis ilgs laiks un kuģošana bija kļuvusi bīstama – arī gavēņa laiks jau bija garām –, Pāvils brīdināja: “Vīri, es redzu, ka, turpinot ceļu, posts un briesmas draud ne tikai kuģim un kravai, bet arī mūsu dzīvībām.” Bet centurions vairāk uzticējās kuģa stūrmaņa un īpašnieka vārdiem, nevis Pāvila brīdinājumam. Tā kā osta nebija ziemošanai piemērota, vairākums nolēma no šejienes doties tālāk, lai, ja iespējams, paspētu nokļūt un varētu pārziemot Foinīkā, Krētas ostā, kas pavērsta pret dienvidrietumu vēju libu un ziemeļrietumu vēju horu. Kamēr pūta dienvidu vējš, šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkuru, viņi pabrauca tuvu garām Krētai. Bet aiz tās no salas puses tūlīt atbrāzās viesuļvētra – ziemeļaustrumu vējš, ko sauc par eirakilonu. Kuģi sagrāba viesulis, un, nespēdami turēties tam pretī, mēs padevāmies un tikām nesti. Mūs aizrāva garām mazai salai Kaudai, un mēs tik tikko spējām noturēt glābšanas laivu. Vīri to uzvilka uz klāja un ar tauvām apjoza kuģi, tad, baidīdamies, ka kuģis varētu iekļūt sirtē, tie nolaida peldošo enkuru un ļāvās, lai to nes. Nākamajā dienā, kad vētra mūs pamatīgi mētāja, vīri sāka sviest ārā kravu, un trešajā dienā paši ar savām rokām viņi izmeta kuģa piederumus. Saule un zvaigznes nebija redzamas vairākas dienas, vētra nežēlīgi plosījās, un galu galā mums zuda jebkādas cerības izglābties. Kad ļaudis jau ilgu laiku bija pavadījuši bez ēšanas, Pāvils viņiem sacīja: “Jums, vīri, vajadzēja mani klausīt un no Krētas tālāk nekuģot, lai tagad nepiedzīvotu tādu postu un sodību. Un tagad es jūs mudinu nezaudēt dūšu, jo neviens no jums neies bojā, vienīgi kuģis. Šonakt Dievs, kam es kalpoju, atsūtīja pie manis savu eņģeli, un tas man sacīja: nebīsties, Pāvil, tev būs jāstājas cēzara priekšā, un, redzi, Dievs savā labvēlībā tev ir devis visus, kas ir kopā ar tevi uz kuģa. Tādēļ, vīri, esiet drosmīgi, jo es ticu Dievam, ka tā arī būs, kā viņš man to sacīja. Mēs tiksim izmesti pie kādas salas.” Kad jau četrpadsmito dienu mūsu kuģi nesa pa Adrijas jūru, ap pusnakti jūrniekiem šķita, ka tuvumā ir sauszeme. Iegremdējuši loti, viņi izmērīja dziļumu – tas bija divdesmit asis; nedaudz tālāk iegremdējuši, viņi atkal izmērīja – dziļums bija piecpadsmit asis. Baidīdamies uztriekties klinšu radzēm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienas iestāšanos. Daži jūrnieki, izlikdamies, ka grib izmest enkuru no kuģa priekšgala, nolaida jūrā laivu un gribēja bēgt no kuģa. Pāvils sacīja centurionam un kareivjiem: “Ja šie nepaliks kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.” Tad kareivji pārcirta virves, kas turēja laivu, un ļāva tai nokrist. Dienai austot, Pāvils visus mudināja kaut ko ieēst, teikdams: “Jūs jau četrpadsmito dienu, nez ko gaidīdami, vadāt laiku neēduši un neko neesat baudījuši. Tādēļ es aicinu jūs ieēst; tas jādara jūsu pašu glābšanas labā, jo jums nevienam ne mats no galvas nenokritīs.” To sacījis, viņš ņēma maizi un, visu priekšā pateicies Dievam, pārlauza un sāka ēst. Visi pārējie sadūšojušies arī sāka ēst. Uz kuģa mēs bijām pavisam divsimt septiņdesmit seši. Paēduši viņi izmeta labību jūrā, lai atvieglotu kuģi. Kad iestājās diena, viņi pamanīja kādu līci ar smilšainu krastu un nolēma, ja izdotos, tur uzdzīt kuģi; šo zemi gan viņi nepazina. Pārcirtuši tauvas, viņi pameta enkurus jūrā un, vienlaikus atraisīdami stūres airu siksnas un pagriežot priekšburu pa vējam, virzījās uz krastu. Taču kuģis uzskrēja uz klints, kurai abās pusēs bija dziļa jūra, un tur uzsēdās; kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu spēcīgie viļņi sadragāja. Tad kareivji nolēma visus apcietinātos nogalināt, lai tikai kāds peldus neaizbēgtu. Bet centurions, gribēdams glābt Pāvilu, viņu nodomu izjauca. Viņš lika tiem, kas varēja papeldēt, pirmajiem mesties jūrā un izkļūt krastā, bet pārējiem – peldus uz dēļiem vai uz kuģa atlūzām. Tā visi izglābās krastā. Izglābušies mēs uzzinājām, ka šo salu sauc Malta. Iezemieši izrādīja mums neparastu viesmīlību. Viņi iekūra uguni, jo lija lietus un bija vēsi, un mūs visus uzņēma. Pāvils bija savācis sausu žagaru klēpi, un, liekot to uz uguns, kāda čūska, no karstuma mukdama, aptinās viņam ap roku. Iezemieši, ieraudzījuši čūsku karājamies pie Pāvila rokas, savā starpā runāja: “Patiesi šis cilvēks ir slepkava; lai gan no jūras viņš ir izglābies, taisnības dieve viņam neļauj dzīvot.” Bet viņš nokratīja rāpuli no rokas ugunī, necietis nekādu ļaunumu. Iezemieši gaidīja, ka viņš uztūks vai nokritīs zemē beigts. Ilgāku laiku gaidīdami un redzēdami, ka nekas slikts ar viņu nenotiek, tie savas domas mainīja un sacīja cits citam, ka viņš ir dievs. Šajā vietā bija zemes īpašums Publijam, salas ietekmīgākajam vīram. Viņš uzņēma mūs savā namā un trīs dienas viesmīlīgi izmitināja. Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar dizentēriju. Pāvils iegāja pie viņa un, pielūdzis Dievu, uzlika viņam rokas un to dziedināja. Pēc tam arī citi salinieki, kuriem bija kādas slimības, nāca un tika dziedināti. Viņi izrādīja mums lielu godu un, kad mēs bijām gatavi doties ceļā, deva mums līdzi visu nepieciešamo. Pēc trim mēnešiem mēs kuģojām tālāk ar kādu Aleksandrijas kuģi, kas bija pārziemojis uz šīs salas. Kuģim bija dioskūru zīme. Nonākuši Sirakūzās, mēs uzkavējāmies tur trīs dienas. Tad, pacēluši enkuru, mēs no šejienes aizbraucām līdz Rēgijai, un, kad dienu vēlāk sāka pūst dienvidu vējš, mēs jau nākamajā dienā nonācām Puteolās. Tur mēs sastapām dažus brāļus, kas mūs aicināja septiņas dienas uzkavēties pie viņiem. Un tad mēs nonācām Romā. Brāļi, par mums dzirdēdami, bija atnākuši pretī līdz pat Apija laukumam un Trīs tavernām, lai mūs satiktu. Brāļus ieraudzījis, Pāvils pateicās Dievam un jutās stiprināts. Kad ieradāmies Romā, Pāvilam atļāva dzīvot atsevišķi kareivja uzraudzībā. Pēc trim dienām viņš saaicināja jūdu ievērojamākos vīrus un, kad tie bija sapulcējušies, sacīja: “Brāļi, es kā gūsteknis esmu atvests no Jeruzālemes. Es neko neesmu nodarījis pret tautu vai tēvu paradumiem un esmu nodots romiešu rokās, kuri, šo lietu izmeklējuši, gribēja mani jau atlaist, jo tie neatrada nekādu vainu, ka mani būtu jātiesā ar nāvi. Bet, tā kā jūdi tam pretojās, biju spiests piesaukt cēzaru, taču ne ar nolūku apsūdzēt savu tautu. Tādēļ es jūs esmu aicinājis, lai jūs redzētu un aprunātos, jo es šajās važās esmu kalts Israēla cerības dēļ.” Tie viņam sacīja: “Mēs neesam saņēmuši no Jūdejas nekādas vēstules par tevi, nedz arī kāds brālis ir ziņojis vai runājis par tevi ko ļaunu. Mēs tikai vēlētos dzirdēt tavas domas, jo par šo sektu mums zināms vienīgi tas, ka visur pret to ceļas daudz iebildumu.” Tad, noteikuši dienu, tie sapulcējās viņa apmešanās vietā vēl lielākā skaitā. No agra rīta līdz vakaram viņš tiem liecināja un skaidroja Dieva valstību. Gan no Mozus bauslības, gan no praviešiem viņš centās tos pārliecināt par Jēzu. Daži viņa stāstījumam ticēja, bet citi ne. Nevarēdami savstarpēji saprasties, viņi izklīda pēc tam, kad Pāvils viņiem bija sacījis šādus vārdus: “Svētais Gars ir pareizi sacījis caur pravieti Jesaju uz tēviem: dodies pie šīs tautas un saki: klausīdamies jūs klausīsieties, bet nesapratīsiet un skatīdamies jūs skatīsieties, bet nesaskatīsiet, jo raupjas kļuvušas šo ļaužu sirdis un viņu ausis ar grūtībām sadzird, un savas acis viņi ir aizdarījuši: ka tik ar acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, nedz ar sirdi saprastu, nedz atgrieztos, lai es varētu viņus dziedināt. – Un nu – lai jums ir zināms – šo pestīšanu Dievs ir sūtījis pagāniem; viņi to arī dzirdēs.” *** Pilnus divus gadus viņš pavadīja savā īrētajā mājoklī un uzņēma visus, kas pie viņa nāca, sludinādams Dieva valstību un drosmīgi un netraucēti mācīdams par Kungu Jēzu Kristu. Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts būt par apustuli, izvēlēts sludināt Dieva evaņģēliju, ko viņš jau iepriekš caur saviem praviešiem Svētajos Rakstos bija apsolījis par savu Dēlu, Jēzu Kristu, mūsu Kungu, kas pēc miesas ir dzimis no Dāvida dzimuma un pēc svētuma Gara ar augšāmcelšanos no mirušajiem apliecināts ar spēku par Dieva Dēlu. Caur viņu mēs esam saņēmuši žēlastību un apustulisko sūtību viņa vārdā pie ticības paklausības vest visas tautas, no tām nākat arī jūs, Jēzus Kristus aicinātie. Jums visiem, Dieva mīļotajiem, aicinātiem svētajiem, kas esat Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus! Vispirms es pateicos savam Dievam caur Jēzu Kristu par jums visiem, ka jūsu ticība tiek daudzināta visā pasaulē. Dievs – viņam ar savu garu es kalpoju caur viņa Dēla evaņģēliju – ir mans liecinieks, ka es pastāvīgi jūs paturu savās aizlūgšanās, vienmēr lūgdams, lai pēc Dieva prāta pašķirtos mani ceļi atnākt pie jums. Es ilgojos jūs redzēt, lai ar jums dalītos kādā Gara dāvanā jums par stiprinājumu – lai mēs kopīgi gūtu iepriecinājumu cits cita ticībā – jūsu un manā ticībā. Es negribu, brāļi, ka jūs paliekat neziņā: es daudzkārt biju nolēmis nākt pie jums, bet līdz šim tiku kavēts, tā ka nevarēju nākt un gūt kādu augli pie jums, tāpat kā pie citām tautām. Es esmu parādnieks gan grieķiem, gan barbariem, tiklab gudriem, kā nesaprātīgiem, tādēļ degu nepacietībā sludināt evaņģēliju arī jums, kas esat Romā. Es nekaunos evaņģēlija: tas ir Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic, jūdam vispirms un arī grieķim, jo tajā Dieva taisnība atklājas no ticības uz ticību, kā ir rakstīts: taisnais no ticības dzīvos. Bet pār to cilvēku bezdievību un netaisnību, kas Dieva patiesību nomāc netaisnībā, no debesīm atklājas Dieva dusmas, jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir redzams, Dievs pats viņiem to parāda, bet neredzamais – Dieva mūžīgais spēks un dievišķība – tas prātam atklājas Dieva redzamajos darbos, kas darīti kopš pasaules radīšanas. Tā ka viņiem nav ar ko aizbildināties, jo, Dievu pazīdami, tie viņu nav godājuši kā Dievu un nav viņam pateikušies, bet kļuvuši domās tukši – un viņu neprātīgā sirds ir aptumšojusies. Apgalvodami, ka ir gudri, tie kļuvuši muļķi un aizvietojuši neiznīcīgā Dieva godību ar iznīcīga cilvēka un putnu, un četrkājaiņu, un rāpuļu līdzībā darinātu tēlu, tādēļ Dievs tos ir nodevis viņu siržu kārībām, tā ka tie nešķīstībā apkauno savu miesu. Dieva patiesību tie apmainījuši pret meliem, godinājuši radību un kalpojuši tai, nevis Radītājam. – Viņš ir augsti teikts mūžīgi! Āmen! Tādēļ Dievs tos nodevis kaunpilnai kaislei: viņu sievietes ir apmainījušas dabiskās dzimumu attiecības ar pretdabiskām, tāpat arī vīrieši, atmetuši dabiskās attiecības ar sievietēm, savā iekārē ir iedegušies viens pret otru; vīrieši ar vīriešiem piekopdami kaunpilnas lietas, paši saņem pelnītu sodu par savu nomaldīšanos. Un, tā kā tie nav uzskatījuši par pareizu paturēt prātā Dievu, Dievs viņus nodevis ačgārnai saprašanai, ka tie dara to, kas neklājas, – tie ir pārpilni visādas netaisnības, negantības, alkatības, ļaunuma; pilni skaudības, slepkavību, ķildu, viltības, ļaunprātības, mēlnesības, aprunāšanas, naida pret Dievu, nekaunības, uzpūtības, lielības, ļaunu blēdību, nepakļāvības vecākiem, pilni neprāta, neuzticami, nejūtīgi, nežēlīgi. Un viņi, lai gan skaidri zina Dieva taisno likumu – ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi –, tomēr ne vien paši tā dara, bet atbalsta arī citus, kas tā rīkojas. Tādēļ, cilvēk, tu, kas tiesā citu, tev pašam nav ar ko aizbildināties: par ko tu tiesā citu, par to tu notiesā pats sevi, jo, tiesātājs būdams, tu dari to pašu. Bet mēs zinām, ka pār tiem, kas tā rīkojas, nāk Dieva taisnīgā tiesa. Vai tiešām tu, cilvēk, domā, ka, citus tiesādams par to, ko pats dari, tu izbēgsi Dieva sodam? Vai varbūt tu nicini viņa labestības, pacietības un lēnprātības bagātību, nesaprazdams, ka Dieva labestība tevi vada uz atgriešanos? Bet ar savu stūrgalvību un nocietināto sirdi, kas neatgriežas no grēkiem, tu krāj dusmas pret sevi tai Dieva dusmības dienai, kad atklāsies viņa taisnā tiesa. Un viņš atmaksās ikvienam pēc viņa darbiem: tiem, kas neatlaidīgi ar labiem darbiem meklē godu, slavu un neiznīcību, viņš dos mūžīgo dzīvību, bet tiem, kas meklē savu labumu un neklausa patiesībai, bet klausa netaisnībai, viņš dos dusmas un bardzību. Ciešanas un izmisums ikvienai cilvēka dvēselei, kas rīkojas nekrietni, – jūdam vispirms un arī grieķim! Gods, slava un miers ikvienam, kas rīkojas krietni, – jūdam vispirms un arī grieķim. Jo Dievam nav svarīga cilvēka āriene. Kas grēkojuši, bauslību nepazīdami, bez bauslības ies arī bojā, bet, kas grēkojuši, zem bauslības būdami, pēc bauslības tiks tiesāti. Jo ne jau tie, kas bauslību klausās, ir taisni Dieva priekšā, bet bauslības turētāji tiks attaisnoti. Kad pagāni, kam nav bauslības, pēc dabas dara to, ko bauslība prasa, tie, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība. Viņi parāda, ka bauslība ir ierakstīta viņu sirdīs, to apliecina arī viņu sirdsapziņa un viņu domas, ar kādām tie cits citu vai nu apsūdz, vai aizstāv. Kā esmu sludinājis savā evaņģēlijā – nāk diena, kad Dievs caur Jēzu Kristu tiesās visu, kas cilvēkā apslēpts. Ja tu saucies jūds un paļaujies uz bauslību un dižojies Dievā, ja tu zini viņa gribu un, bauslībā mācījies, atšķir noderīgo un ja tev ir pārliecība, ka esi ceļa vadonis akliem, gaisma tiem, kas tumsā, un audzinātājs neprašām un skolotājs jaundzimušajiem, un ja tu esi tāds, kam bauslība ir atziņas un patiesības iemiesojums, – kā tad tu, citus mācīdams, nemāci sevi? Sludinādams, ka nebūs zagt, tu zodz, teikdams, lai citi nav laulības pārkāpēji, tu pats esi tāds? Tev riebj elki, bet elku tempļus tu aplaupi? Tu, kas ar bauslību dižojies, tu, pats to pārkāpdams, apkauno Dievu. Kā ir rakstīts: jūsu dēļ Dieva vārds tiek zaimots citās tautās. Apgraizīšana der, ja tu rīkojies pēc bauslības, bet, ja esi bauslības pārkāpējs, tad tava apgraizīšana ir tas pats, kas neapgraizīšana. Un, ja neapgraizītais tur bauslības taisnību, vai viņa neapgraizīšana neskaitīsies apgraizīšana? Vai tas, kas pēc dabas ir neapgraizīts, bet pilda bauslību, vai viņš netiesās tevi, kas esi bauslības pārkāpējs, lai gan tev ir Raksti un apgraizīšana? Ne jau tas ir jūds, kas ārēji tāds, nedz tā ir apgraizīšana, kas ārēji pie miesas, bet jūds ir tas, kas tāds ir iekšēji, kam sirds ir apgraizīta pēc Gara, nevis pēc burta, un tādam uzslava ne no cilvēkiem, bet no Dieva. Kāda tad ir priekšrocība būt jūdam un kāds labums no apgraizīšanas? Visādā ziņā liels, vispirms jau tas, ka viņiem uzticēti Dieva pravietiskie vārdi. Kas tad, ja daži nav ticējuši, – vai tad viņu neticība iznīcina Dieva uzticību? Nē, taču! Tas ir tā – ka Dievs ir patiess, pat ja katrs cilvēks – melis, kā ir rakstīts: lai tu topi attaisnots savos vārdos un uzvari, kad tu tiec tiesāts. Bet, ja mūsu netaisnība apstiprina Dieva taisnību, ko tad lai sakām? Vai tad Dievs, kas izlej savas dusmas, ir netaisns? – Es runāju pēc cilvēku saprašanas. Nē, taču! Kā tad citādi lai Dievs tiesā šo pasauli? Bet, ja Dieva patiesība manas netaisnības dēļ viņam par godu pieaug, kādēļ es kā grēcinieks vēl tieku tiesāts? Tad jau darīsim ļaunu, lai nāk labais, kā daži zaimodami runā, ka mēs tā mācot? – Tie ir pelnījuši saņemt sodu. Kā tad ir? Vai mēs esam pārāki? It nemaz! Jo mēs jau agrāk spriedām par jūdiem un grieķiem, ka tie visi ir zem grēka. Kā ir rakstīts: nav neviena taisna, neviena paša. Nav neviena, kas saprot, nav neviena, kas meklē Dievu, visi ir aizgājuši no Dieva, visi kļuvuši vienlīdz nederīgi; nav neviena, kas dara labu, pat viena nav. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm tie vienmēr ir krāpuši, čūsku inde ir zem viņu lūpām; viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma, viņu kājas ir žiglas, kad tie steidz izliet asinis. Posts un ciešanas visos viņu ceļos, miera ceļu viņi nepazīst. Dieva bijības nav viņu acu priekšā. Bet mēs zinām, ka viss bauslībā teiktais ir sacīts tiem, kas ir zem bauslības, tā ka visiem mute ir aizdarīta un visa pasaule ir pakļauta Dieva tiesai. Tādēļ viņa priekšā neviens cilvēks ar bauslības darbiem attaisnots netiks, jo caur bauslību nāk apziņa par grēku. Taisnība caur ticību Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, – ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū, viņā, ko Dievs licis par izlīgumu viņa asinīs, ko saņemam ticībā, lai Dievs parādītu savu taisnību. Un Dievs piedod grēkus, kas darīti iepriekš dievišķās pacietības laikā, lai parādītu savu taisnību tagadējos laikos – ka viņš pats ir taisns un attaisno to, kas tic Jēzum. Kur nu ir mūsu dižošanās? Tā ir zudusi. Ar kādu bauslību? Ar darbu bauslību? Nē, ar ticības bauslību! Jo nu esam pārliecināti, ka cilvēks tiek attaisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem. Vai Dievs ir vienīgi jūdu Dievs? Vai tad ne arī pagānu? Jā, arī pagānu. Tik tiešām ir viens Dievs, kas attaisno apgraizītos viņu ticības dēļ un ticībā attaisno arī neapgraizītos. Vai tā mēs caur ticību iznīcinām bauslību? Nē, taču! Mēs bauslību apstiprinām. Ko lai mēs sakām par Ābrahāmu, par mūsu ciltstēvu pēc miesas? Ko tad viņš ir panācis? Ja Ābrahāms ir attaisnots ar saviem darbiem, viņš var lepoties, bet tikai ne Dieva priekšā. Un ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību. Arī Dāvids par laimīgu sauc tādu cilvēku, kam Dievs taisnību pieskaita neatkarīgi no darbiem: laimīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, laimīgs tas vīrs, kam Kungs nepieskaita viņa grēkus. Vai šī svētība ir domāta vien apgraizītajiem vai neapgraizītajiem arī? Jo ir sacīts: Ābrahāmam ticība tika pieskaitīta par taisnību. Un kad ticība viņam tika pieskaitīta – kad viņš bija apgraizīts vai kad vēl nebija? Jau tad, kad viņš vēl nebija apgraizīts, nevis kad bija. Un apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā apstiprinājuma zīmogu ticības taisnībai, kas viņam jau bija pirms apgraizīšanas, lai viņš kļūtu par tēvu visiem, kas tic, būdami neapgraizīti, un lai taisnība tiktu pieskaitīta arī viņiem, un lai viņš kļūtu par tēvu arī tiem apgraizītajiem, kas ne tikai ir apgraizīti, bet arī staigā tās ticības pēdās, kas mūsu tēvam Ābrahāmam bija pirms apgraizīšanas. Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. Bauslība rosina dusmas, bet, kur nav bauslības, nav arī pārkāpuma. Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām, pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem. Viņš nekļuva ticībā vājš, kad gandrīz vai simt gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpi bez dzīvības. Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts. Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. Un paredzētajā laikā Kristus, kad vēl bijām nespēcīgi, nomira par mums, bezdievīgajiem. Diez vai kāds mirtu par taisno, drīzāk par to, kas labs, kāds apņemtos mirt. Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Jo vairāk tagad, kad esam attaisnoti viņa asinīs, mēs tiksim caur viņu izglābti no dusmības. Ja, būdami Dieva ienaidnieki, guvām izlīgumu ar Dievu viņa Dēla nāvē, daudz vairāk, būdami izlīguši, tiksim izglābti viņa dzīvībā, un ne tikai – pat lepojamies Dievā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam saņēmuši izlīgumu. Tādēļ: kā caur vienu cilvēku grēks ir ienācis pasaulē un caur grēku nāve, tā arī nāve ir iespiedusies visos cilvēkos, jo visi ir grēkojuši. Grēks pasaulē bija arī pirms bauslības, bet, ja bauslības nav, grēks neskaitījās, tomēr nāve valdīja no Ādama līdz Mozum arī pār tiem, kas nebija grēkojuši tādos pārkāpumos kā Ādams, – un Ādams ir pirmtēls tam, kas nāks. Bet dievišķā dāvana nav salīdzināma ar pārkāpumu: jo viena cilvēka pārkāpuma dēļ daudzi ir miruši, bet cik gan vairāk Dieva žēlastība un viena Cilvēka – Jēzus Kristus – dāvana žēlastībā pārpārēm ir nākusi pār daudziem. Dāvana nav dota viena cilvēka apgrēkošanās dēļ; lai gan spriedums par pazudināšanu ir nācis viena apgrēkošanās dēļ, taču žēlastības devums attaisnošanai ir nācis daudzu pārkāpumu dēļ. Lai gan viena cilvēka pārkāpuma dēļ nāve caur šo vienu sāka valdīt, cik daudz vairāk tie, kas caur šo vienu Cilvēku Jēzu Kristu žēlastības pārpilnību un taisnības dāvanas saņēmuši, valdīs dzīvībā. Kā par viena cilvēka pārkāpumu visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tāpat caur viena Cilvēka taisnību visiem cilvēkiem nākusi attaisnošana, kas ved dzīvībā. Kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudziem bija jākļūst par grēciniekiem, tāpat caur viena paklausību daudzi tiks darīti taisni. Bet bauslība ir nākusi klāt, tā ka pārkāpums vairojas; bet, kur vairojies grēks, tur pārpārēm vairojas žēlastība, lai, tāpat kā grēks ir valdījis uz nāvi, arī žēlastība valdītu caur taisnību uz mūžīgo dzīvību caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Ko tad nu sacīsim? Vai paliksim grēkā, lai vairotos žēlastība? Nē, taču! Mēs, kas esam nomiruši grēkam, kā lai mēs vēl dzīvojam tajā? Vai tad jūs nezināt, ka mēs, kas kristīti uz Jēzu Kristu, esam kristīti uz viņa nāvi? Tā mēs kristībā līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē. Ja mēs ar viņu esam savienoti nāves līdzībā, tad būsim ar viņu savienoti arī augšāmcelšanās līdzībā, zinādami, ka vecais cilvēks mūsos ir līdz ar viņu krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēcīgā miesa, tā ka mēs vairs nekalpojam grēkam, jo tas, kas nomiris, ir attaisnots un brīvs no grēka. Ja esam miruši līdz ar Kristu, mēs ticam, ka arī dzīvosim līdz ar viņu, zinādami, ka no mirušiem augšāmceltais Kristus vairs nemirs. Nāve vairs nevalda pār viņu, jo mirdams viņš reiz par visām reizēm ir nomiris grēkam, bet dzīvodams viņš dzīvo Dievam. Tā uzskatiet arī jūs sevi kā mirušus grēkam, bet dzīvus Dievam Jēzū Kristū. Lai jūsu mirstīgajā miesā vairs nevalda grēks, kas liek paklausīt tās iekārēm! Neatdodiet savus locekļus grēkam par netaisnības ieročiem, bet nododiet sevi Dievam kā tādus, kas no mirušiem darīti dzīvi, un savus locekļus dodiet par taisnības ieročiem Dievam! Grēks vairs nevaldīs pār jums, jo jūs neesat padoti bauslībai, bet gan žēlastībai. Ko nu? Vai varam grēkot, ja vairs neesam padoti bauslībai, bet gan žēlastībai? Nē, taču! Vai tad nezināt, ka, nodevuši sevi verdzības klausībā, jūs esat vergi tam, kam paklausāt, – vai nu grēkam, kas ved nāvē, vai paklausībai Dievam, kas ved uz taisnību. Bet lai pateicība Dievam, ka, reiz būdami grēka vergi, jūs no sirds esat paklausījuši tai mācībai, kas jums nodota, un, atbrīvoti no grēka, jūs paklausāt taisnībai. Jūsu cilvēciskā nespēka dēļ es runāju vienkāršā cilvēku valodā. Tāpat kā jūs, ļaunu darīdami, reiz nodevāt savus locekļus kā vergus nešķīstībai un ļaundarībai, tā tagad nododiet savus locekļus kā vergus taisnībai uz svētumu. Kad jūs bijāt grēka vergi, jūs nekalpojāt taisnībai. Kāds tad toreiz bija jūsu auglis? Tāds, par ko jums tagad jākaunas; tas viss ved nāvē. Bet tagad, kad esat atbrīvoti no grēka un kļuvuši par kalpiem Dievam, jūsu darba auglis ir svētums; tas viss ved mūžīgajā dzīvībā. Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā. Vai gan jūs, brāļi, kas bauslību pazīstat, nezināt, ka bauslība valda pār cilvēku, kamēr viņš dzīvo? Bauslība saista sievu pie vīra, kamēr viņš dzīvo, bet, ja vīrs nomirst, viņa kļūst brīva no likuma, kas viņu saista pie vīra. Tātad, ja viņa kļūst par sievu citam, kamēr vīrs vēl ir dzīvs, viņu sauc par laulības pārkāpēju. Bet, ja vīrs nomirst, viņa kļūst brīva no likuma saistībām un, kļūdama par sievu citam, nav vairs laulības pārkāpēja. Tā arī jūs, mani brāļi, caur Jēzus Kristus miesu esat miruši bauslībai, lai piederētu citam – tam, kas no mirušiem augšāmcelts, lai mēs varētu nest augļus Dievam. Kamēr mēs vēl bijām miesīgi, kaislības, kas pēc bauslības ir grēcīgas, darbojās mūsu locekļos, nesdamas nāves augļus. Bet tagad, nomiruši bauslībā, esam atbrīvoti no tās, kas mūs cieši saistīja, mēs nu kalpojam pēc jaunā Gara, nevis pēc vecā burta. Ko lai mēs sakām? Bauslība ir grēks? Nē, taču! Bet citādi es grēku nevarētu iepazīt kā vien caur bauslību, jo es nebūtu iepazinis iekāri, ja bauslība nebūtu teikusi: neiekāro. Bet grēks, caur bausli guvis ieganstu, manī rosināja dažādas iekāres, jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. Bija laiks, kad es dzīvoju bez bauslības. Bet, bauslim atnākot, grēks atdzīvojās un es nomiru. Tā nu tas pats bauslis, kas man bija dots uz dzīvību, izrādījās uz nāvi, tādēļ ka grēks, ieganstu guvis, mani caur bausli pievīla un nonāvēja. Tātad bauslība ir svēta un bauslis ir svēts un taisns, un labs. Vai tad labais man tapa par nāvi? Nē, taču! Tas bija grēks, kas atklājas kā grēks, un caur labo manī tas rada nāvi, lai grēks caur bausli kļūtu pārpārēm grēcīgs. Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka verdzībā. Es neapjēdzu, ko pats daru, jo es nerīkojos tā, kā gribu, bet daru to, ko pats ienīstu. Bet, ja daru to, ko negribu, tad es piebalsoju bauslībai, ka tā ir laba. Tad nu es vairs neesmu tas darītājs, bet grēks, kas manī mājo. Es zinu, ka manī, tas ir, manā miesā, nemājo labais; es gan varu gribēt labu, bet piepildīt nevaru. Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu. Un, ja es daru to, ko negribu, tad ne jau es to daru, bet manī mītošais grēks. Es saskatu šādu likumu: kad gribu darīt labo, man piestājas ļaunais. Pēc sava iekšējā cilvēka es ar prieku piekrītu Dieva bauslībai, bet savos locekļos es manu citu likumu, kas karo pret mana prāta likumu un sagūsta mani tajā grēka bauslībā, kas ir manos locekļos. Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei padotās miesas? Pateicība Dievam caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu! Tā nu es ar prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar miesu – grēka bauslībai. Tiem, kas Kristū Jēzū, vairs nav pazudināšanas, jo dzīvības Gara likums Kristū Jēzū ir tevi atbrīvojis no grēka un nāves likuma. Tā kā bauslība miesas dēļ bija nespēcīga un to nespēja, Dievs grēka dēļ ir sūtījis savu Dēlu grēcīgās miesas veidolā un tā miesā grēku ir notiesājis, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas dzīvojam nevis pēc miesas, bet pēc Gara. Jo tie, kas ir pēc miesas, patur prātā miesīgo, bet tie, kas pēc Gara, – garīgo. Miesas saprašana ir nāve, bet Gara saprašana ir dzīvība un miers, jo miesas prāts ir naidā ar Dievu, tas nepakļaujas Dieva bauslībai, nedz arī to spēj. Tie, kas ir miesīgi, nevar būt tīkami Dievam. Jūs gan neesat miesīgi, bet garīgi, ja vien Dieva Gars mīt jūsos; kam Kristus Gara nav, tas viņam nepieder. Un, ja Kristus ir jūsos, tad miesa grēkā gan ir mirusi, bet gars caur taisnību ir dzīvs. Un, ja jūsos mājo tā Gars, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, tad viņš, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas caur savu Garu, kas jūsos iemājojis. Tātad mēs, brāļi, ne jau miesai esam parādā, ka būtu jādzīvo pēc miesas. Ja jūs dzīvojat pēc miesas, jūs mirsiet, bet, ja jūs miesas darbus Garā nonāvējat, jūs dzīvosiet, – jo tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā. Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas tās nākamās godības priekšā, kas mums tiks atklāta. Arī visa radība ilgodamās gaida, kad Dieva dēli atklāsies godībā. Jo radība ir pakļauta nīcībai nevis labprātīgi, bet pēc tās Pakļāvēja gribas, un tai ir cerība, ka tā no iznīcības verdzības tiks atbrīvota Dieva bērnu godības pilnai brīvībai. Mēs zinām, ka visa radība līdz pat šim laikam nopūšas un cieš radību mokas; bet ne viņa vien, arī mēs, kas esam saņēmuši Gara pirmos augļus, pie sevis nopūšamies, gaidīdami uz savām dēlu tiesībām mūsu miesas izpirkšanai. Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet cerība, kas redzama, vairs nav cerība. Vai tad kāds vēl cer uz to, ko viņš jau redz? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad ar pacietību to gaidīt gaidām. Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem. Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un kas pēc viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu. Tos, par kuriem Dievs jau iepriekš ir lēmis, tos viņš arī noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam, lai viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu vidū. Un, par kuriem viņš jau iepriekš ir noteicis, tos viņš arī aicina, un, kurus aicina, tos arī attaisno, un, kurus attaisno, tos arī pagodina. Ko lai mēs par to sakām? Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums? Kā tad viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? – Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? – Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs! Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai nelaimes, vai vajāšanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens? Tā, kā ir rakstīts: tevis dēļ mēs augu dienu topam nodoti nāvē, mēs esam pielīdzināti kaujamām avīm. Bet visā tajā mēs pārpārēm esam uzvarētāji, pateicoties Kristum, kas mūs ir mīlējis. Un es esmu pārliecināts, ka nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Es saku patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā, ka man ir lielas bēdas un nemitīgas sirds sāpes. Jo es vēlētos pats būt nolādēts, nošķirts no Kristus, par labu saviem brāļiem, saviem miesīgajiem tautiešiem israēliešiem, kam pieder dēla tiesības, godība, derības, bauslības noteikumi, dievkalpošana un apsolījumi. Viņiem ir tēvi, no kuriem pēc savas miesas dabas ir arī Kristus, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen! Tomēr nav tā, ka Dieva vārds nebūtu piepildījies. Ne jau visi, kas cēlušies no Israēla, ir Israēls, nedz arī viņi visi ir bērni tādēļ vien, ka ir Ābrahāma pēcnācēji, bet gan: tie, kas nāk no Īzaka, tiks saukti par taviem pēcnācējiem. Tas nozīmē, ka ne jau miesas bērni ir Dieva bērni, bet gan apsolījuma bērni tiek uzskatīti par Ābrahāma pēcnācējiem. Un apsolījuma vārdi ir šādi: ap šo pašu laiku es nākšu, un tad Sārai būs dēls. Ne tikai tas vien, arī ar Rebeku tā notika, kad viņa bija grūta no mūsu cilts tēva Īzaka, pirms dēli vēl bija dzimuši, pirms darījuši ko labu vai ļaunu – tādēļ vien, lai Dieva nodoms piepildītos pēc viņa paša izvēles: nevis pēc darbiem, bet pateicoties tam, kas aicinājis, – Rebekai tika sacīts: vecākais kalpos jaunākajam, kā ir rakstīts: Jēkabu es iemīlēju, bet Ēsavu ienīdu. Ko nu teiksim? Vai Dievs ir netaisns? Nē, taču! Jo Mozum viņš saka: es apžēlošos par to, par ko apžēlošos, un, kam gribu līdzjust, tam jutīšu līdzi. Tiešām ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas – viss nāk no Dieva, kas apžēlojas. Tā Raksti saka uz faraonu: es tādēļ esmu tevi pacēlis, lai pie tevis parādītu savu spēku un mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē. Tā nu Dievs, kuru grib, to apžēlo un, kuru grib, to nocietina. Tu man varbūt jautāsi: kādēļ viņš vēl nosoda? Kas tad var stāvēt pretī viņa gribai? Bet, cilvēk, kas tu tāds esi, ka runā pretī Dievam? Vai tad veidojums var sacīt savam veidotājam: kādēļ tu mani tādu esi izveidojis? Vai tad podniekam nav varas pār mālu, ka viņš no vienas un tās pašas pikas gatavo vienu trauku godam un otru negodam? Bet ko tad, ja Dievs, gribēdams parādīt savu dusmību un savu varu, lielā lēnprātībā ir pacietis iznīcībai paredzētos dusmības traukus un parādījis savas godības bagātību pār žēlastības traukiem, ko viņš jau iepriekš sagatavojis godībai? Tādus viņš aicinājis arī mūs – ne tikai no jūdiem, arī no pagāniem. Kā Hozejas grāmatā viņš saka: es saukšu par savu tautu to, kas nav mana tauta, un savu neiemīlēto par iemīlētu, un, kur tiem bija sacīts: jūs neesat mana tauta, – tur tie tiks saukti: dzīvā Dieva dēli. Bet Jesaja par Israēlu izsaucas: pat ja Israēla dēlu skaits būs kā jūras smiltis, tikai pārpalikums izglābsies! Jo Kungs to darīs, šo vārdu piepildīdams un pasteidzinādams virs zemes. Kā Jesaja to jau iepriekš pasludinājis: ja Pulku Kungs nebūtu mums atstājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma un līdzinātos Gomorai. Ko nu sacīsim? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir saņēmuši taisnību – taisnību, kas ir no ticības. Bet Israēls, pēc taisnības bauslības dzīdamies, nav bauslību sasniedzis. Kādēļ? Tādēļ, ka viņi to darīja nevis ticībā, bet darbos, un tie ir paklupuši pret klupšanas akmeni, kā ir rakstīts: redzi, es lieku Ciānā klupšanas akmeni un piedauzības klinti; bet, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā. Brāļi, manas sirds labprātība un mana lūgšana Dievam par viņiem ir, lai viņi tiktu glābti. Es viņiem apliecinu, ka viņiem ir dedzība uz Dievu, bet tā ir bez izpratnes. Dieva taisnību nesaprazdami un cenzdamies celt paši savu taisnību, viņi nav pakļāvušies Dieva taisnībai, jo bauslības gals ir Kristus, lai taisnību iegūtu ikviens, kas tic. Bet Mozus raksta par taisnību, kas nāk no bauslības: cilvēks, kas visu to dara, no tā dzīvos. Un taisnība, kas nāk no ticības, saka šādi – netaujā savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, novest Kristu zemē, ne arī: kas nokāps bezdibenī? – tas ir, uzvest Kristu augšā no mirušajiem. Bet ko tā saka? Tas vārds ir tev tuvu – tavā mutē un tavā sirdī, – un tas ir ticības vārds, ko mēs sludinām. Un, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts, jo ar sirdi tic, lai saņemtu taisnību, bet ar muti liecina, lai gūtu pestīšanu. Tādēļ Raksti saka: ikviens, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā. Te nav atšķirības starp jūdu un grieķi, jo viņš ir Kungs pār visiem un atklāj savu bagātību visiem, kas viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc to, kuram nav sākuši ticēt, un kā lai tic tam, par kuru nav dzirdējuši, un kā lai dzird, ja neviens nesludina? Un kā lai sludina, ja nav sūtīti? Kā ir rakstīts: cik brīnišķas ir to kājas, kas sludina labo vēsti! Bet ne visi ir klausījuši evaņģēlijam, jo Jesaja saka: Kungs, kas gan ir ticējis mūsu vēstij? Tātad ticība rodas no pasludinātās vēsts, bet vēsts – no Kristus vārdiem. Tad nu es jautāju: vai tiešām tie nav dzirdējuši? Ir gan – pa visu zemi ir izgājusi viņu balss un viņu vārdi līdz pasaules malai. Bet es jautāju: vai Israēls to nav sapratis? Jau Mozus saka: es darīšu jūs greizsirdīgus pret tiem, kas nav tauta, es saniknošu jūs pret nesaprātīgu tautu. Un Jesaja iedrošinās teikt: mani atrada pie tiem, kas mani nemeklēja, es parādījos tiem, kas pēc manis netaujāja. Bet uz Israēlu viņš saka: augu dienu es stiepu rokas pretim nepaklausīgai un pretestīgai tautai. Tad nu es jautāju: vai Dievs savu tautu ir atstūmis? Nu, protams, ne! Jo arī es esmu israēlietis, Ābrahāma pēcnācējs, no Benjāmina cilts. Dievs nav atstūmis savu tautu, ko viņš jau iepriekš izredzējis. Vai tad jūs nezināt, ko Raksti saka par Eliju, kā viņš žēlojas Dievam par Israēlu: Kungs, tavus praviešus viņi ir nokāvuši, tavus altārus izpostījuši, un es esmu viens pats palicis, un tie meklē pēc manas dvēseles. Bet kāda ir dievišķā atbilde viņam? – Es esmu sev paturējis septiņus tūkstošus vīru, kas savus ceļus nav locījuši Baalam! Tā arī šajā laikā ir kāds atlikums, kas žēlastībā izredzēts, – ja žēlastībā, tad ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība. Un ko nu? Pēc kā Israēls dzenas – to viņš nav sasniedzis, tikai izredzētie to sasnieguši, pārējo sirdis tika nocietinātas, gluži kā rakstīts: Dievs tiem ir devis truluma garu, acis, lai tie neredzētu, un ausis, lai tie nedzirdētu, – līdz pat šai dienai. Un Dāvids saka: lai viņu mielasts kļūst tiem par cilpu un slazdu, par piedauzību un par atmaksu! Lai viņu acis ir aptumšotas, tā ka tie neredz, un viņu muguras lai vienmēr ir saliektas! Tad es jautāju: vai tie nav paklupuši, lai kristu pavisam? Nu, protams, ne! Bet caur viņu krišanu pestīšana ir tikusi pagāniem, lai Israēlu darītu greizsirdīgu. Bet, ja viņu krišana ir pasaulei bagātība un viņu zaudējums – bagātība pagāniem, cik lielāka bagātība – viņu pilnums. Jums, pagāniem, es saku: tā kā esmu pagānu apustulis, es turu godā savu kalpošanu, lai, cerams, darītu greizsirdīgus tos, kas ir manējie pēc miesas, un lai izglābtu dažus no viņiem. Ja jau viņu atmešana ir pasaulei izlīgums, kas gan cits būs viņu pieņemšana, ja ne mirušo atdzīvošanās? Ja pirmā raža ir svēta, tad arī visa mīkla, un, ja sakne ir svēta, tad arī zari. Ja daži zari ir nolauzti, bet tu, zars no savvaļas olīvkoka, uzpotēts to vietā, esi saņēmis daļu no dārza olīvkoka saknes treknuma, tad nelielies citu zaru priekšā; bet, ja lielies, tad zini: nevis tu nes sakni, bet sakne – tevi! Tu gan sacīsi: zari tika nolauzti, lai es tiktu uzpotēts. Tas tiesa! Neticības dēļ tie tika nolauzti, bet tu stāvi ticības dēļ. Neesi tādēļ augstprātīgs, bet esi bijīgs! Ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, viņš arī tevi var nesaudzēt. Redzi, kāda ir Dieva laipnība un Dieva bardzība! Pret tiem, kas krituši, ir Dieva bardzība, pret tevi – Dieva laipnība, ja vien tu tajā neatlaidīgi paliec; citādi arī tevi nocirtīs! Un arī viņi, ja nepaliks neticībā, tiks uzpotēti; jo Dievs spēj viņus uzpotēt no jauna. Ja jau tu esi nocirsts no olīvkoka, kas pēc dabas ir savvaļas, un pret savu dabu uzpotēts dārza olīvkokam, cik gan vairāk tie tiks uzpotēti savā pašu olīvkokā. Es, brāļi, negribu jūs atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs paši sev neliktos gudri: daļa Israēla ir tikusi nocietināta līdz laikam, kad visas tautas būs nākušas pie Dieva. Un tā tiks izglābts viss Israēls, kā ir rakstīts: glābējs nāks no Ciānas, viņš novērsīs bezdievību no Jēkaba. Un šī būs mana derība ar viņiem, kad būšu atņēmis tiem viņu grēkus. Pēc evaņģēlija viņi ir Dieva ienaidnieki jūsu dēļ, bet pēc izredzētības viņi ir mīļotie tēvu dēļ. Dieva žēlastības dāvanas un aicinājums ir negrozāms. Jo, tāpat kā jūs reiz bijāt nepaklausīgi Dievam un tagad esat apžēloti viņu nepaklausības dēļ, tā arī tagad šie ir nepaklausīgi, lai jūs tiktu apžēloti un arī viņi paši reiz tiktu apžēloti. Dievs visus ir saslēdzis nepaklausībā, lai visus apžēlotu. Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir viņa tiesas un neizdibināmi ir viņa ceļi! Kas gan ir izzinājis Kunga prātu, kas viņam ir bijis padomdevējs; kas viņam jebkad ko ir devis, ka viņam būtu jāatlīdzina. Jo no viņa un caur viņu, un uz viņu ir viss; viņam ir gods mūžīgi! Āmen! Es jūs aicinu, brāļi, Dieva apžēlošanās dēļ nododiet sevi pašus – tā ir jūsu apzinīgā kalpošana Dievam – kā dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri. Netopiet šim laikam līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā, lai jūs varētu izprast, kas ir Dieva griba – to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Jo žēlastībā, kas man dota, es ikvienam jums saku: neuzskatiet sevi par pārākiem kā citi, esiet saprātīgi, ikviens pēc tāda ticības mēra, kādu Dievs tam ir piešķīris. Jo, kā mūsu miesai ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir viens un tas pats uzdevums, tā arī mēs, daudzi kopā, esam viena miesa Kristū, bet atsevišķi esam cits cita locekļi. Un mums pēc mums dotās žēlastības ir dažādas dāvanas, un, ja kādam dota pravietošanas dāvana, lai tā izpaužas saskaņā ar ticību, ja kādam ir kalpošanas dāvana, lai tā izpaužas kalpošanā, ja mācīšanas dāvana – mācīšanā; ja kāds ir pamudinātājs, lai pamudina; kas dalās ar citiem, lai dara to dāsni; kas vada citus, lai dara to atbildīgi; kas dara žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku. Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota, nīstiet ļauno, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi, izrādiet cits citam vislielāko cieņu. Gara dedzībā un kalpošanā Kungam nemitējieties būt uzcītīgi, priecādamies cerībā, izturēdami ciešanās, pastāvēdami lūgšanās. Esiet izpalīdzīgi svētajiem viņu vajadzībās, tiecieties būt viesmīlīgi! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud! Izturieties vienādi cits pret citu, nedzenieties pēc augsta goda, bet saejieties ar zemajiem; neesiet pašgudri! Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, bet pūlieties darīt labu visu cilvēku priekšā. Cik iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Mīļotie, neatriebieties paši, bet ļaujiet nākt Dieva dusmībai, kā ir rakstīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu, – saka Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; tā darīdams, tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas. Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu! Ikviens lai ir paklausīgs augstākām varām, jo nav citādas varas kā vien no Dieva; un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tas, kas pretojas varai, saceļas pret Dieva iedibināto kārtību, bet tie, kas saceļas, paši sev izpelnās sodu. Jo no valdītājiem nav jābīstas, kad dara labu, bet vienīgi, ja dara ļaunu. Tu negribi baidīties no virsvaras? – Dari, kas labs, un tu saņemsi no tās uzslavu! Valdītājs ir Dieva kalps tev pašam par labu. Bet, ja dari ļaunu, bīsties! Jo ne velti viņš nes zobenu, viņš ir Dieva kalps, kas bardzībā atmaksā tam, kas dara ļaunu. Tādēļ pakļauties pienākas ne vien bardzības, bet arī sirdsapziņas dēļ. Tādēļ jūs maksājat nodokļus, bet valdītāji ir Dieva kalpotāji, kas to uzrauga. Dodiet ikvienam, kas tam pienākas: kam pienākas nodokļi – nodokļus, kam muita – muitu, kam bijība – tam izrādiet bijību, kam pienākas cieņa – tam cieņu. Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: nepārkāp laulību, nenogalini, nezodz, neiekāro un ja vēl ir kāds cits bauslis – tie visi kopā izsakāmi šajā vārdā: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara, tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. Turklāt jūs esat apjautuši šo brīdi, ka ir pienācis laiks mosties no miega, jo pestīšana mums tagad ir tuvāk nekā toreiz, kad sākām ticēt. Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosim tā, kā tas dienā piederas, nevis dzīrošanā un skurbumā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm. Pieņemiet tādu, kas ticībā vājš, bet neielaidieties strīdos par dažādiem viedokļiem. Dažam pārliecība atļauj ēst visu, bet ticībā vājais ēd tikai dārza augļus. Tas, kas ēd visu, lai nenoniecina to, kas neēd, un tas, kas neēd visu, lai netiesā to, kas ēd. Jo Dievs viņu ir pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tiesā cita kalpu? Tikai viņa kungs var spriest – vai viņš stāv vai krīt; un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu piecelt. Dažs spriež, ka viena diena ir pārāka par otru, cits – ka visas dienas vienādas. Lai ikviens paliek pie sava ieskata. Tas, kas ievēro kādu dienu īpaši, to svin Kungam par godu, arī tas, kas ēd, to dara Kungam par godu, jo viņš pateicas Dievam. Un arī tas, kas visu neēd, atturas Kungam par godu un pateicas Dievam. Neviens no mums nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, mēs dzīvojam Kungam, un, ja mirstam, mēs mirstam Kungam. Tātad – vai nu dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Kungam. Tādēļ jau Kristus nomira un tapa dzīvs, lai valdītu pār dzīviem un mirušiem. Kādēļ tu tiesā savu brāli? Un kādēļ tu noniecini savu brāli? Mums visiem būs jāstājas Dieva soģa krēsla priekšā, jo ir rakstīts: tik tiešām, es dzīvoju, saka Kungs, manā priekšā visi ceļi locīsies un visas mēles apliecinās Dievu! Tā nu ikviens no mums dos Dievam norēķinu par sevi. Tādēļ netiesāsim vairs cits citu, bet labāk apņemieties nelikt brālim ceļā šķēršļus vai būt viņam par piedauzību. Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi, vienīgi tam, kas uzskata kaut ko par nešķīstu, tas tāds arī ir. Ja tavs brālis kāda ēdiena dēļ ir apbēdināts, tad tu vairs nedzīvo mīlestībā. Sava ēdiena dēļ nepazudini to, par ko Kristus ir miris. Lai tas, ko esat atzinuši par labu, netiek zaimots! Jo ne ēdiens un dzēriens ir Dieva valstība, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Kas šajās lietās kalpo Kristum, tas Dievam ir tīkams un pie cilvēkiem cieņā. Tad nu dzīsimies pēc miera un pēc tā, lai varētu celt cits citu. Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ! Viss gan ir šķīsts, bet viss nāk par ļaunu cilvēkam, kas ēd apgrēcinādamies. Labāk ir, ja tu neēd gaļu un nedzer vīnu, nedz dari ko citu, kas apgrēcina tavu brāli. To ticību, kas tev ir, paturi pie sevis – Dieva priekšā; laimīgs, kas sevi netiesā par to, ko atzīst par labu. Bet, ja kāds šaubās un tomēr ēd, tāds jau ir nosodīts, jo nedara to ticībā; viss, kas nav darīts ticībā, ir grēks. Mums, stiprajiem, pienākas nest to vājības, kas ir nespēcīgi, nevis censties patikt sev pašiem. Ikviens lai cenšas būt patīkams savam tuvākajam – viņam par labu, lai viņu celtu. Jo arī Kristus nav izpaticis sev pašam, bet kā ir rakstīts: tavu nievātāju nievas ir kritušas uz mani. Bet, kas iepriekš rakstīts, ir rakstīts mūsu pamācīšanai, lai mēs caur izturību un mierinājumu, ko sniedz Raksti, iegūtu cerību. Bet izturības un mierinājuma Dievs lai dod jums savstarpēju vienprātību, kas pamatota Kristū Jēzū, tā ka jūs vienprātīgi vienā mutē pagodinātu Dievu un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Tādēļ pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu. Un es saku, ka Kristus ir padarīts par kalpu apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos apsolījumus un lai pagāni pagodinātu Dievu par viņa žēlastību, kā ir rakstīts: tādēļ es apliecināšu tevi starp citām tautām un dziedāšu tavam vārdam. Un vēl ir sacīts: tautas, priecājieties kopā ar viņa tautu, un vēl ir sacīts: visas tautas, slavējiet Kungu, un visi viņa ļaudis, uzgavilējiet viņam! Arī Jesaja saka: reiz Jišaja sakne dos dzinumu, un celsies tas, kas valdīs pār tautām, un tautas cerēs uz viņu. Lai cerības Dievs jūs piepilda ar prieku un mieru ticībā un jūs Svētā Gara spēkā kļūtu pārpilni šajā cerībā. Es, brāļi, esmu pārliecināts par jums – ka esat bagāti labestībā, pilnīgi zināšanā un spējīgi cits citu pamācīt. Varbūt, dažas lietas jums atgādinādams, esmu rakstījis pārdroši tās žēlastības dēļ, kuru man devis Dievs – lai priesteriskā kalpošanā pie Dieva evaņģēlija es būtu Kristus Jēzus darba veicējs citām tautām, lai tās kļūtu par tīkamu upurdāvanu, kas svētīta Svētajā Garā. Tad nu es varu lepoties Dieva lietās Kristū Jēzū, jo es neiedrošinos mācīt neko tādu, ko Kristus nebūtu paveicis caur mani gan vārdos, gan darbos, lai vestu paklausībā pagānus – Dieva Gara spēkā caur zīmēm un brīnumiem, tā ka no Jeruzālemes visapkārt līdz pat Illīrikai esmu piepildījis Kristus evaņģēlija sludināšanu. Tā man ir goda lieta – pasludināt evaņģēliju tur, kur Kristus vārds vēl nav ticis piesaukts, lai man nebūtu jāceļ uz pamata, ko licis kāds cits; bet kā ir rakstīts: kam nebija par viņu pasludināts, tie redzēs un, kas nav dzirdējuši, tie sapratīs. Tādēļ daudzkārt biju aizkavēts nākt pie jums, bet tagad šajos apgabalos vairs nav vietas, kur darboties. Un, tā kā jau daudzus gadus esmu ilgojies nākt pie jums, ceru, ka, dodoties uz Spāniju, pa ceļam redzēšu arī jūs un jūs mani izvadīsiet tālākā ceļa, kad būšu pie jums vispirms šo ilgošanos pa daļai piepildījis. Bet tagad, kalpodams svētajiem, es dodos uz Jeruzālemi, jo Maķedonijas un Ahajas ļaudis ir bijuši labprātīgi un savākuši kādu ziedojumu nabagajiem Jeruzālemes svēto vidū. Tie ir darījuši to labprātīgi un arī kā pienākumu pret viņiem; jo, ja citas tautas ir kļuvušas līdzdalīgas viņiem garīgajās lietās, tad tām pienākas pakalpot viņiem arī laicīgajās. Un, tad šīs lietas paveicis un šo dāvanu viņiem droši nodevis rokās, es pa ceļam uz Spāniju iegriezīšos pie jums. Es zinu, ka, ierazdamies pie jums, es būšu ieradies ar Kristus svētības pilnību. Brāļi, es jūs lūdzu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu un Svētā Gara mīlestību: cīnieties man līdzi, lūdzot Dievu par mani, ka es tiktu izglābts no nepakļāvīgajiem, kas ir Jūdejā, un lai mana kalpošana Jeruzālemē būtu svētajiem tīkama. Lai es ar prieku varētu nākt pie jums un pēc Dieva prāta kopā ar jums veldzētos. Miera Dievs ar jums visiem! Āmen! Es jums uzticu Foibi, mūsu māsu, kas ir Kenhrejas draudzes kalpotāja, lai jūs viņu uzņemtu Kunga vārdā, kā svētajiem pieklājas, un atbalstītu viņu, ja viņai pie jums būtu kāda vajadzība; viņa ir bijusi labdare daudziem, arī man. Sveiciniet Prisku un Akilu, manus darbabiedrus Kristū Jēzū, kas pakļāva briesmām savu dzīvību, glābdami manējo; viņiem pateicīgs esmu ne tikai es, bet arī visas pagānu draudzes. Sveiciniet arī viņu mājas draudzi, sveiciniet manu mīļo Epainetu, kas ir Kristus ražas pirmais auglis Āzijā. Sveiciniet Mariju, kas daudz pūlējusies mūsu labā. Sveiciniet Andronīku un Jūniju, manus radiniekus un manus cietuma biedrus, kas pazīstami pie apustuļiem un jau pirms manis bija nodevušies Kristum. Sveiciniet Ampliatu, manu mīļoto brāli Kungā, sveiciniet Urbānu, manu darbabiedru Kristū, un manu mīļo brāli Stahiju. Sveiciniet Kristus lietās pārbaudīto Apellu, sveiciniet tos, kas no Aristobūla nama. Sveiciniet manu radinieku Herodionu, sveiciniet brāļus no Narkisa nama, kas pieder Kungam. Sveiciniet Trifainu un Trifosu, kas pūlējušās Kunga darbā, sveiciniet mīļoto Persīdu, kas daudz pūlējusies Kunga darbā. Sveiciniet Rūfu, kas izredzēts Kungā, un viņa māti – kas ir māte arī man. Sveiciniet Asinkritu, Flegontu, Hermeju, Patrobu, Hermu un brāļus, kas atrodas pie viņiem. Sveiciniet Filologu un Jūliju, Nēreju un viņa māsu Olimpu un visus svētos, kas ar viņiem. Sveiciniet viens otru ar svēto skūpstu; jūs sveicina visas Kristus draudzes. Es jūs lūdzu, brāļi, uzmaniet tos, kas rada šķelšanos un piedauzību pret to mācību, ko jūs esat mācījušies, un izvairieties no tādiem. Jo tādi nekalpo mūsu Kungam Jēzum Kristum, bet gan savam vēderam un ar pieglaimīgu runu un skaistiem vārdiem pieviļ vientiesīgo sirdis. Bet jūsu paklausība ir kļuvusi zināma visiem, par jums es priecājos. Es gribu, lai jūs būtu gudri uz labo un bez viltus pret ļauno. Bet miera Dievs itin drīz samīs sātanu zem jūsu kājām. Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar jums! Jūs sveicina Timotejs, mans darbabiedrs, kā arī Lūkijs, Jāsons, Sosipatrs, mani radinieki. Es, Tercijs, kas pierakstīju šo vēstuli, sveicinu jūs Kungā. Jūs sveicina Gājs, kas uzņēmis pie sevis mani un visu draudzi. Jūs sveicina Erasts, pilsētas pārvaldnieks, un brālis Kvarts. Mūsu Kungs Jēzus Kristus, lai ar jums visiem dažos manuskriptos šis pants nav iekļauts Bet tam, kas jūs var stiprināt ar manu evaņģēliju un Jēzus Kristus pasludināšanu pēc tā noslēpuma atklāsmes, par kuru bija klusēts no mūžīgiem laikiem, bet kas tagad ir tapis redzams caur pravietiskiem rakstiem un ar mūžīgā Dieva pavēli darīts zināms, lai ticībai pakļautos visas tautas, – Dievam, kas vienīgais ir gudrs, lai caur Jēzu Kristu ir mūžīgs gods! Āmen! Pāvila Pāvils, pēc Dieva gribas Jēzus Kristus aicināts apustulis, un brālis Sostens Dieva draudzei Korintā, Kristū Jēzū svētītajiem, aicinātajiem svētajiem līdz ar visiem citiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās – kā Korintā, tā arī pie mums, žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. Es nemitīgi pateicos par jums savam Dievam par Dieva doto žēlastību jums Kristū Jēzū, ka viņā jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās – jebkurā vārdā un atziņā, ka līdz ar Kristus liecības nostiprināšanos jūsos jums, kas gaidāt uz Jēzus Kristus atklāšanos, netrūkst vairs nekādu garīgu dāvanu. Viņš arī darīs jūs stiprus līdz galam, tā ka mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā jūs būsiet nevainojami. Dievs ir uzticams, viņš jūs ir aicinājis mūsu Kunga Jēzus Kristus sadraudzībā. Brāļi, es aicinu jūs mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, esiet visi vienoti, lai starp jums nav šķelšanās, bet lai jūs būtu saliedēti vienprātībā un kopīgā atziņā. Raugiet, par jums, mani brāļi, man ir darīts zināms no Hloes nama ļaudīm, ka starp jums esot strīdi. Es gribu sacīt, redzi, ko: ikviens pie jums paradis runāt – es piederu Pāvilam, es Apollam, es Kēfam, bet es Kristum. Vai tad Kristus būtu dalīts? Vai Pāvils jūsu dēļ būtu krustā sists, vai jūs būtu Pāvila vārdā kristīti? Es pateicos Dievam, ka nevienu no jums es neesmu kristījis, izņemot Krispu un Gāju, lai nevienam nebūtu iemesla sacīt, ka esat kristīti manā vārdā. Kristīju arī Stefanas namu, bet citu nevienu neatceros, ka būtu kristījis. Kristus mani nesūtīja kristīt, bet sludināt evaņģēliju, un ne jau gudriem vārdiem, lai neiznāktu tā, ka Kristus krusts ir bez nozīmes. Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: gudrajo gudrību es izdeldēšu un saprātīgo saprātu es atmetīšu. – Kur tad ir gudrais? Kur Rakstu skaidrotājs? Kur šī laikmeta vārdu meistars? Vai Dievs nav vērtis šīs pasaules gudrību muļķībā? Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu. Kad nu jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību, mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēku gudrību un Dieva nespēks ir daudz stiprāks par cilvēku spēku. Neaizmirstiet, brāļi, kādi jūs bijāt, kad tikāt aicināti. Ne jau daudzi pēc cilvēku sprieduma jūs bijāt gudri, ne jau daudzi bijāt vareni vai augstdzimuši. Bet Dievs izredzēja to, kas ir muļķīgs pasaulē, lai liktu kaunā gudros, un to, kas ir nespēks pasaulē, lai liktu kaunā stipro. Un, kas pasaules neievērots un atstumts un kas nav nekas, to Dievs izredzēja, lai izdeldētu to, kas ir kaut kas, lai nekas miesīgs nedižotos Dieva priekšā. Pateicoties viņam, arī jūs esat Kristū Jēzū, kas mums ir gudrība no Dieva un taisnība, un svētums, un izpirkšanas maksa, lai būtu, kā ir rakstīts: kas dižojas, tas lai dižojas Kungā. Es, brāļi, nebiju ieradies pie jums sludināt Dieva noslēpumu ar izmeklētiem vārdiem vai gudrību. Es apņēmos pie jums citu neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto. Nespēkā, ar lielām bailēm un drebēšanu es ierados pie jums, un mana runa un mana sludināšana nav pārliecinošā gudrībā, bet Gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā. Mēs sludinām gudrību pilnīgajiem. Tā nav nedz šīs pasaules, nedz tās iznīcīgo valdnieku gudrība. Bet mēs sludinām Dieva gudrību, kas noslēpumā apslēpta, ko Dievs bija paredzējis mūsu godībai, vēl pirms pasaule tapa. Gudrību, ko neviens no šīs pasaules valdniekiem nav atzinis; ja viņi būtu atzinuši, viņi nebūtu krustā situši godības Kungu. Ir tā, kā rakstīts: ko neviena acs nav redzējusi un neviena auss nav dzirdējusi, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl. – Bet mums Dievs to atklājis caur savu Garu, jo Gars izdibina visu, arī Dieva dziļumus. Kurš cilvēks gan īsti pazīst cilvēku, ja ne cilvēka gars, kas ir viņā? Tāpat arī Dievu neviens īsti nepazīst kā vien Dieva Gars. Un mēs neesam saņēmuši šīs pasaules garu, bet Garu, kas nāk no Dieva, lai spētu zināt to, kas mums dāvināts no Dieva. Un to mēs runājam nevis cilvēciskas gudrības, bet Gara mācītos vārdos, garīgo izskaidrodami garīgi. Miesiskais cilvēks nespēj uzņemt to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir muļķība. Viņš nevar to saprast, jo tas ir izdibināms garīgi. Turpretī garīgais cilvēks izdibina visu, bet viņu neviens nevar izdibināt. Kas gan ir aptvēris Kunga prātu. Kas viņu pamācīs? Bet mums ir Kristus prāts. Es, brāļi, vēl nevarēju runāt ar jums kā ar garīgiem cilvēkiem, bet tikai kā ar miesīgiem, kā ar maziem bērniem Kristū. Es jūs dzirdīju ar pienu un citu barību nedevu, tādēļ ka jūs to nespējāt uzņemt un arī tagad nespējat, jo jūs vēl esat miesīgi. Kamēr jūsos ir naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi un nedzīvojat kā miesīgi cilvēki? Ikreiz, kad kāds saka: es piederu Pāvilam, bet cits: es Apollam, – vai tad neesat kā cilvēki? Kas ir Apolls? Un kas ir Pāvils? Tikai kalpotāji, kas jūs veduši pie ticības, katrs tā, kā Kungs viņam ir uzticējis. Es iestādīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs audzēja; tā ka nedz stādītājs ir kaut kas, nedz laistītājs, bet gan Dievs, kas audzē. Bet stādītājs un laistītājs abi dara vienu darbu, bet algu katrs saņems pēc savām pūlēm, jo mēs esam Dieva darbabiedri; jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne. Pēc man dotās Dieva žēlastības es kā gudrs namdaris esmu ielicis pamatus, bet cits uz tiem būvē. Un katrs pats lai raugās, kā viņš būvē. Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus. Ja kāds ceļ uz šā pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams: tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī, un, kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, viņš saņems algu; ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts, bet kā caur uguni. Vai jūs nezināt, ka esat Dieva templis un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kāds Dieva templi posta, to Dievs izpostīs, jo Dieva templis ir svēts, un tie esat jūs. Neviens lai sevi nemāna. Ja kāds no jums iedomājas sevi gudru esam šajā laikmetā, tam jākļūst par muļķi, lai kļūtu gudrs. Jo šīs pasaules gudrība Dieva priekšā ir muļķība. Ir taču rakstīts: viņš pieķer gudros to viltībā. Un vēl ir rakstīts: Kungs zina, ka gudro spriedumi ir tukši. – Tā ka neviens cilvēks lai nelielās, jo jums pieder viss: vai tas būtu Pāvils, vai Apolls, vai Kēfa, vai tā būtu pasaule, dzīvība vai nāve, vai tagadne, vai nākotne – viss pieder jums, bet jūs piederat Kristum un Kristus – Dievam. Lai ikviens mūs uzlūko kā Kristus kalpotājus un Dieva noslēpumu namturus. Bet no namtura tiek prasīts vienīgi, lai viņš būtu uzticams. Man neko tas nenozīmē, nedz ka jūs mani tiesājat, nedz cilvēku tiesa, nedz arī es pats sev esmu tiesnesis. Es pats nekādu vainu pie sevis neapzinos, taču tas mani neattaisno, vienīgi Kungs ir mans tiesnesis. Tā ka netiesājiet pirms laika, kamēr nav atnācis Kungs, viņš nāks un apgaismos tumsā apslēpto un darīs redzamus sirds nodomus, un tad katram būs sava uzslava no Dieva. Bet to visu, brāļi, es attiecinu uz sevi un uz Apollu jūsu dēļ, lai jūs pie mums mācītos likumu: neko vairāk par to, kas ir rakstīts, – lai jūs viena dēļ nekļūstat uzpūtīgi cits pret citu. Kas tevi dara pārāku? Kas tev ir tāds, ko tu nebūtu saņēmis? Un, ja tu esi saņēmis, ko tad tu lielies, it kā nebūtu saņēmis? Jūs jau esat pārsātinājušies, kļuvuši bagāti un bez mums tapuši par valdniekiem; un kaut jūs patiešām būtu kļuvuši valdnieki, lai kopā ar jums arī mēs varētu valdīt. Taču es domāju, ka Dievs mūs, apustuļus, licis kā pēdējos, kas nāvei nolemti un izlikti pasaules, eņģeļu un cilvēku priekšā. Jā, mēs esam muļķi Kristus dēļ, bet jūs gudri Kristū, mēs esam vāji, bet jūs – stipri; jūs esat godājami, bet mēs – nicināti. Līdz pat šim laikam mēs ciešam badu un slāpes, tiekam sisti, esam gluži vai kaili un bez savām mājām. Mēs smagi strādājam paši savām rokām. Lamāti – mēs svētījam, vajāti – mēs panesam, zākāti – mēs atbildam ar laipnību; esam kļuvuši par pasaules drazu, kā visu izmesti atkritumi, līdz pat šim brīdim. Šo es jums rakstu, nevis lai liktu jūs kaunā, bet pamācīdams jūs kā savus mīļos bērnus. Ja arī jums būtu tūkstošiem audzinātāju Kristū, taču tēvu jums nav daudz, es jūs caur evaņģēliju esmu dzemdinājis Kristū Jēzū. Tad nu es jūs aicinu: topiet līdzīgi man! Tādēļ es pie jums sūtīju Timoteju, kas ir mans mīļais, uzticamais dēls Kungā, viņš jums atgādinās manu mācību, kas ir Kristū Jēzū, kā es to visās draudzēs mācu. Daži augstprātīgi iedomājas, ka es nedošos pie jums. Bet es nākšu pie jums drīz, tiklīdz Kungs to gribēs, un skatīšu nevis šo augstprātīgo vārdus, bet spēku. Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā. Ko jūs gribat? Vai lai nāku pie jums ar nūju vai mīlestībā un gara laipnībā? Visapkārt tiek runāts par netiklību jūsu starpā un vēl par tādu netiklību, kādas nav pat starp pagāniem, ka dažs dzīvo ar tēva sievu. Turklāt jūs esat uzpūtīgi un nepavisam nebēdājat par to, lai tas, kas tā rīkojies, tiktu padzīts no jūsu vidus. Būdams klāt nevis miesīgi, bet garīgi, es jau esmu notiesājis to, kas tā darījis, it kā es pats būtu klāt. Kad jūs sapulcēsieties mūsu Kunga Jēzus vārdā un mans gars tur būs klāt, lai mūsu Kunga Jēzus spēkā viņš tiek nodots sātanam miesas iznīcināšanai, bet gars lai tiek izglābts Kunga dienā. Jūsu lielība nav laba. Vai nezināt, ka nedaudz rauga saraudzē visu mīklu? Izmēziet veco raugu, lai jūs būtu jauna mīkla, kādi jūs jau arī esat bez rauga. Mūsu Pashas jērs Kristus taču ir par mums upurēts. Tā ka svētkus lai svinam nevis ar veco raugu, ļaunuma un samaitātības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzēto maizi. Es jums vēstulē rakstīju, lai jūs nesaejaties ar netikļiem, un nedomāju: ar šīs pasaules netikļiem vai alkatīgajiem un laupītājiem, vai elku pielūdzējiem vispār – tad jau jums vajadzētu šo pasauli pamest, es jums rakstīju nesaieties ar tādu, kas gan saucas brālis, bet ir netikls vai alkatīgs, tāds, kas kalpo elkiem, kas runā rupjības, ir dzērājs vai laupītājs, – ar tādu pat neēdiet kopā. Kādēļ gan lai es tiesātu tos, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā? Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus! Ja kādam no jums ir tiesājama lieta pret otru, vai viņš uzdrošināsies iet tiesā pie netaisnajiem, nevis pie svētajiem? Vai tad jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli? Ja nu jums ir jātiesā pasaule, vai tad jūs neesat cienīgi spriest arī vismazākās tiesājamās lietas? Vai jūs nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus? Un vai ne vēl vairāk laicīgās lietas? Ja jums ir tiesājama laicīga lieta, kādēļ pie tiesāšanas liekat tos, kas draudzē nav cienīti? Kauns jums! – es saku. Vai tad starp jums nav neviena tik gudra, kas varētu spriest tiesu starp brāļiem? Brālis tiesājas pret brāli – un tiesātāji turklāt būs neticīgie? Jau tā jūs esat zaudētāji, ka tiesājaties savā starpā. Kādēļ tad labāk nepanesat netaisnību? Kādēļ nepanesat krāpšanu? Bet jūs paši esat tādi, kas darāt pārestības un krāpjaties un vēl pret saviem brāļiem. Vai jūs nezināt, ka netaisnie neiemantos Dieva valstību? Nemaldiniet sevi! Nedz izvirtuļi, nedz elku kalpi, nedz laulības apgānītāji, nedz baudu kārie, nedz vīriešu piegulētāji, nedz zagļi, nedz alkatīgie, nedz dzērāji, nedz rupjību runātāji, nedz laupītāji Dieva valstību neiemantos. Daži no jums tādi ir bijuši, bet jūs tikāt nomazgāti, tikāt svētīti, tikāt attaisnoti mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā. Viss man ir ļauts, bet ne viss man der; viss man ir ļauts, bet nekam pār mani nebūs varas. Barība ir vēderam un vēders barībai, bet Dievs atcels gan vienu, gan otru. Miesa nepieder netiklībai, bet Kungam, un Kungs gādā par miesu. Dievs augšāmcēla Kungu un uzcels arī mūs caur savu spēku. Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Kristus locekļi? Vai tad es varu ņemt Kristus locekļus un darīt tos par netiklības locekļiem? Tam nenotikt! Vai nezināt, ka tas, kas savienojies ar netikli, ir viena miesa? Ir sacīts: divi būs viena miesa. Bet tas, kas savienojies ar Kungu, ir viens gars ar viņu. Bēdziet no netiklības! Jebkurš cits grēks, ko cilvēks pastrādā, ir ārpus miesas, bet, kas netiklību piekopj, grēko pret savu paša miesu. Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva? Jūs tātad nepiederat paši sev. Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu savā miesā. Par to, ko jūs rakstījāt – ir labi vīrietim atturēties no sievietes; bet, lai izvairītos no netiklības, katrs lai iet pie savas sievas un katra lai iet pie sava vīra. Vīrs lai pilda laulības pienākumus pret savu sievu, tāpat arī sieva pret savu vīru. Sievai nav varas pār savu miesu, bet vīram; tāpat arī vīram nav varas pār savu miesu, bet sievai. Nenovērsieties viens no otra, kā vien savstarpēji vienojoties – uz laiku, lai atbrīvotu sevi lūgšanai un tad atkal varētu būt kopā, lai sātans jūs nekārdinātu, izmantodams jūsu nesavaldību. To saku jums atvēlēdams, bet ne pavēlēdams. Es gribu, lai visi cilvēki būtu tādi kā es, bet katram ir sava īpaša dāvana no Dieva, vienam tāda, otram citāda. Es saku neprecētajiem un atraitnēm – tiem labi palikt tādiem pašiem kā es; bet, ja nevar valdīties, lai precas, jo labāk ir precēties nekā degt kaislē. Precētajiem es pieprasu – tomēr ne es, bet Kungs pieprasa – sievai no vīra nešķirties, bet, ja tā šķirtos, lai paliek neprecēta vai arī lai izlīgst ar vīru; tāpat arī vīrs no sievas lai nešķiras. Pārējiem nevis Kungs, bet es pats saku: ja kādam brālim ir neticīga sieva un viņa tomēr labprāt grib ar viņu dzīvot, lai viņš to neatstāj. Un, ja kādai sievai ir neticīgs vīrs un viņš tomēr labprāt grib ar viņu dzīvot, lai viņa neatstāj savu vīru, jo neticīgo vīru dara svētu viņa sieva un neticīgo sievu dara svētu ticīgais vīrs, jo citādi jūsu bērni ir nešķīsti, bet tagad tie ir svēti. Ja nu neticīgais šķiras, lai šķiras, tādā gadījumā ticīgais vīrs vai sieva nav saistīti, jo Dievs jūs ir aicinājis mieram. Kā tu zini, sieva, vai tu izglābsi savu vīru? Vai arī – kā tu zini, vīrs, vai tu izglābsi savu sievu? Vienīgi lai katrs dzīvo tā, kā Kungs tam ir iedalījis, palikdams tāds, kāds viņš bija, kad tika aicināts. Un to es pavēlu visām draudzēm. Kas aicināts kā apgraizīts, lai necenšas kļūt kā neapgraizīts, bet tas, kas aicināts kā neapgraizīts, lai sevi neapgraiza. Apgraizīšana nav nekas, arī neapgraizīšana nav nekas; svarīga ir Dieva baušļu turēšana. Katrs lai paliek tāds, kāds bija, kad tika aicināts. Ja tiki aicināts, vergs būdams, neesi nobažījies, bet, ja vien rodas iespēja tikt brīvam, izmanto to. Kas, būdams vergs, tika aicināts Kungā, ir brīvlaistais Kungā, tāpat kā tas, kas, brīvs būdams, tika aicināts, ir Kristus vergs. Jūs esat dārgi atpirkti, netopiet par cilvēku vergiem. Ikviens, brāļi, lai paliek Dieva priekšā tāds, kāds viņš bija, kad tika aicināts. Par neprecētajiem runājot, man nekādas Kunga pavēles nav, bet es dodu padomu kā tāds, kas Kunga žēlastībā ir atrasts uzticams. Domāju, ka šā laika apstākļos cilvēkam ir labi palikt tādam, kāds viņš ir. Ja esi saistīts ar sievu, nemeklē šķiršanos; ja esi neprecēts, nemeklē sievu. Ja esi apprecējies, tu neesi grēkojis; vai arī, ja neprecētā izgājusi pie vīra, viņa nav grēkojusi; tomēr tādi piedzīvos miesas ciešanas, bet es jūs gribu pasaudzēt. Bet to gan, brāļi, es jums saku: laiks sarūk. Turpmāk tie, kam ir sievas, lai ir tādi kā bez sievām; raudošie lai ir kā tādi, kas neraud, priecīgie – kā tādi, kas nepriecājas, pircēji – kā tādi, kas nav ieguvuši; tie, kas lieto šīs pasaules mantas, – kā tādi, kas nelieto, jo šīs pasaules veidols zūd. Es gribu, lai jūs būtu bez rūpēm. Kas neprecējies, rūpējas par Kunga lietām, kā izpatikt Kungam, bet precējies rūpējas par pasaules lietām, kā izpatikt sievai, un ir dalīts. Neprecējusies sieviete un jaunava rūpējas par Kunga lietām, lai būtu svēta gan garā, gan miesā, bet precējusies rūpējas par pasaulīgām lietām, kā izpatikt vīram. To es saku jūsu pašu labumam; ne lai jūs saistītu, bet lai jūsu dzīve būtu piedienīga un jūs neatslābstoši turētos pie Kunga. Ja kāds domā, ka viņš dara pārestību savai neprecētajai meitai, kad viņa jau pāri plaukumam, un tā nu tam jānotiek, lai viņš dara, kā grib; tad viņš negrēko, un lai viņa precas. Bet, kas paliek stingrs savā sirdī, kas nav spiests un valda pār savu gribu, un savā sirdī ir apņēmies saglabāt savu meitu neprecētu, tas darīs labi. Tādējādi, kas izprecina savu jaunavu, dara labi, bet, kas neizprecina, dara labāk. Sieva ir saistīta pie vīra, kamēr vīrs dzīvo, bet, kad viņš miris, tai ir brīv iziet pie cita vīra, pie kā vien viņa grib, bet tikai tai Kungā. Pēc manām domām, viņa gan ir laimīgāka, ja vairs neizies pie vīra. Man šķiet, ka arī man ir Dieva Gars. Par elku upuriem – skaidrs, ka mums visiem ir zināšanas, un zināšanas rada augstprātību, bet mīlestība – tā veido cilvēku. Ja kāds domā ko sapratis, tad viņš vēl nezina, kā būtu jāsaprot. Bet, ja kāds mīl Dievu, tas ir Dieva atzīts. Par elku upuru ēšanu mēs zinām, ka nekādu elku pasaulē nav un ka neviens cits nav Dievs kā viens Vienīgais. Lai gan ir tā sauktie dievi – vai nu debesīs, vai uz zemes – kā ir daudzi dievi, ir arī daudzi kungi, bet mums ir viens Dievs – Tēvs, no kā ir viss, un mēs esam viņā, un viens Kungs – Jēzus Kristus, caur kuru ir viss un caur viņu mēs. Bet ne visiem ir šīs zināšanas; daži, kas pie elkiem pieraduši, līdz pat šim ēd šo barību kā elku upurus, un viņu sirdsapziņa, būdama vāja, tiek sagānīta. Barība mūs netuvinās Dievam; nedz mēs ko zaudējam, ja neēdam, nedz iegūstam, ja ēdam. Bet pielūkojiet, ka jūsu brīvība nekļūst par klupšanu vājajiem. Ja kāds redzēs tevi, zinošo, elku templī pie mielasta sēžam, vai vāja cilvēka sirdsapziņa netiks vedināta ēst elku upurus? Tavas zināšanas dēļ tomēr iet pazušanā vājais; brālis, par kuru Kristus ir miris. Tā, pret brāļiem grēkodami un viņu vājo sirdsapziņu ievainodami, jūs grēkojat pret Kristu. Tādēļ, ja barība ved grēkā manu brāli, es vairs neēdīšu gaļu, lai manis dēļ mans brālis nekristu grēkā. Vai tad es nebūtu brīvs? Vai es neesmu apustulis? Vai gan neesmu redzējis mūsu Kungu Jēzu Kristu? Vai jūs neesat mans darbs Kungā? Ja citiem es neesmu apustulis, jums es tomēr esmu: jūs esat manas apustuļa sūtības zīmogs Kungā. Mana aizstāvība pret apvainotājiem ir šāda – vai mums nav tiesību ēst un dzert? Vai mums nav tiesību ceļot ar sievu, kas ir ticības māsa, kā to darījuši pārējie apustuļi un Kunga brāļi, un Kēfa? Vai mums ar Barnabu vienīgajiem jāstrādā, lai pelnītu iztiku? Kas dodas karā pats ar savu maizi? Kas stāda vīnadārzu un nebauda tā augļus? Vai arī, kas gana ganāmpulku un neēd no ganāmpulka piena? Vai gan, to sacīdams, es runāju tikai kā cilvēks? Vai to nesaka arī bauslība? Mozus bauslībā ir rakstīts: neliec uzpurni vērsim pie kulšanas. – Vai tad Dievam rūp vērsis? Vai ne mūsu dēļ viņš runā? Mūsu dēļ ir rakstīts: arājam pienākas art ar cerību un kūlējam kult ar cerību, ka viņš iegūs augļus. Ja mēs iesējām jums garīgo sēklu, vai liela lieta, ja mēs pļausim jūsu laicīgos augļus? Ja citiem ir tādas tiesības uz jums, vai ne vairāk mums? Taču mēs neesam šīs tiesības izmantojuši, bet visu panesam, lai neliktu šķēršļus Kristus evaņģēlijam. Vai jūs nezināt, ka tie, kas kalpo templī, pārtiek no tempļa labumiem, un tie, kas kalpo pie altāra, savu tiesu saņem no altāra? Tā arī Kungs pavēlēja tiem, kas sludina evaņģēliju, – dzīvot no evaņģēlija. Bet es no tā neko neesmu izmantojis. Un šo visu es nerakstu tādēļ, lai to attiecinātu uz mani. Tad jau labāk man būtu mirt. Šo manu lepošanos man neviens neatņems. Ja es sludinu evaņģēliju, tad ar to man nav ko lepoties, tas man ir jādara. Vai! man, ja es nesludinātu evaņģēliju! Ja es to daru no brīva prāta, tad man ir alga, bet, ja to daru ne no brīva, tad esmu tikai amata veicējs. Kāda tad ir mana alga? Sludināt evaņģēliju bez atlīdzības, neizmantojot tiesības, kas man pēc evaņģēlija ir dotas. Brīvs būdams no visiem, esmu sevi padarījis visiem par vergu, lai iemantotu vairāk cilvēku. Jūdiem es biju kā jūds, lai iemantotu jūdus, tiem, kas zem bauslības, kā tāds, kas zem bauslības – tomēr tāds nebūdams –, lai iemantotu tos, kas zem bauslības. Tiem, kas bauslību nepazīst, es biju kā tāds, kas bez bauslības –, tomēr es nebiju brīvs no Dieva bauslības, es biju zem Kristus bauslības – lai iegūtu tos, kas nepazīst bauslību. Vājajiem es biju vājš, lai iemantotu vājos. Ikvienam biju tāds, kāds viņš ir, lai vismaz kaut dažus izglābtu. Bet to visu es daru evaņģēlija dēļ, lai būtu pie tā līdzdalīgs. Vai tad jūs nezināt, ka skriešanas sacīkstēs visi gan skrien, bet godalgu saņem tikai viens? Skrieniet tā, lai jūs saņemat godalgu. Ikviens, kas piedalās sacīkstēs, atturas no visa cita: to viņi dara, lai saņemtu iznīcīgu vainagu, bet mēs – neiznīcīgu. Tātad es neskrienu bezmērķīgi; cīņā dūres es velti nevicinu. Bet es šaustu un paverdzinu savu miesu, lai, sludinādams citiem, pats nekļūtu atmetams. Brāļi, es negribu, ka jūs paliktu neziņā: visi mūsu tēvi bija apakš padebeša, un visi viņi izgāja caur jūru, un tajā padebesī un jūrā viņi visi ir kristīti uz Mozu, un visi ēda vienu un to pašu garīgo barību, un visi dzēra vienu un to pašu garīgo dzērienu; to viņi dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja visur līdzi, un tā klints bija Kristus. Bet uz daudziem no viņiem Dievam nebija labs prāts, un viņi tika pazudināti tuksnesī. Tas ir noticis mums par zīmi, lai mēs netīkotu pēc ļaunā, kā tīkoja viņi. Nekļūstiet arī par elku pielūdzējiem kā daži no viņiem; kā ir rakstīts: tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties. Neļausimies izvirtībai, kā daži no viņiem ļāvušies – un vienā dienā gāja bojā divdesmit trīs tūkstoši. Nedz izaicināsim Kristu, kā daži no viņiem izaicinājuši – un gāja pazušanā no čūskām. Nedz kurniet, kā daži no viņiem kurnējuši – un gāja pazušanā no maitātāja. Šie notikumi ar viņiem bija zīmīgi, un tie rakstīti mums, lai mūs pamācītu, jo laiku beigas mūs ir sasniegušas. Un tādēļ, kurš iedomājas, ka viņš stāv, lai raugās, ka nekrīt. Jūs nav piemeklējis nekas cits kā vien cilvēcisks pārbaudījums, bet Dievs ir uzticams, viņš nepieļaus, ka jūs tiekat pārbaudīti pāri tam, cik spējat nest. Viņš arī rādīs ceļu, kā iziet no pārbaudījuma, dodams spēju jums to panest. Tādēļ, mīļotie, bēdziet no elku pielūgšanas. Es runāju ar jums kā saprātīgiem: izspriediet paši, ko es saku. Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo viena maize, viena miesa esam mēs daudzie, tādēļ ka mēs visi esam līdzdalīgi pie šīs vienas maizes. Skatiet Israēla tautu: vai tie, kas ēd upura gaļu, nav kopībā ar altāri? Ko tad es saku? Vai to, ka elku upuris būtu kaut kas? Vai to, ka elks būtu kaut kas? Bet es saku: ko tie upurē, to upurē dēmoniem, nevis Dievam, bet es negribu, ka jūs nonāktu kopībā ar dēmoniem. Jūs nevarat dzert gan no Kunga biķera, gan no dēmonu biķera, jūs nevarat piedalīties gan Kunga mielastā, gan dēmonu mielastā. Vai iekvēlināsim Kungu dusmās? Vai tad mēs esam stiprāki par viņu? Viss ir atļauts, bet ne viss der, viss ir atļauts, bet ne viss ceļ. Neviens lai nemeklē savu paša, bet gan cita labumu. Ēdiet visu, ko tirgū pārdod, un neapgrūtiniet sirdsapziņu ar pārmetumiem. Jo Kungam pieder zeme un tās pilnība. Ja kāds no neticīgajiem jūs aicina un jūs nolemjat iet, tad ēdiet visu, ko jums liek priekšā un neapgrūtiniet sirdsapziņu ar pārmetumiem. Bet, ja kāds jums teiks: tas ir elku upura ēdiens, – tad neēdiet to šā sacītāja dēļ un sirdsapziņas dēļ – es runāju ne par savu, bet par viņa sirdsapziņu. Kādēļ gan lai cita sirdsapziņa spriež par manu brīvību? Ja es ēdu ar pateicību, kādēļ mani zaimo par to, par ko es pateicos? Tādēļ, vai ēdat vai dzerat, vai ko citu darāt, visu dariet Kungam par godu. Neesiet par klupšanu nedz jūdiem, nedz grieķiem, nedz Dieva draudzei, tāpat kā es visiem visās lietās cenšos būt patīkams, nemeklēdams savējo, bet daudzu cilvēku labumu, lai viņi taptu glābti. Atdariniet mani – tāpat kā es Kristu. Es slavēju jūs, ka jūs mani visās lietās esat atcerējušies un turējuši manus novēlējumus, kā es jums uzticēju. Es gribu, lai jūs zinātu, ka ikviena vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, un Kristus galva ir Dievs. Ikviens vīrs, kas ar apsegtu galvu lūdz vai pravieto, apkauno savu galvu. Un ikviena sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz vai pravieto, apkauno savu galvu – jo tā ir tāpat kā apcirpta. Ja sieva neapsedz galvu, lai tā nocērp matus, bet, tā kā viņai ir kauns apcirpties vai skūties, lai apsedz galvu. Vīram nav jāapsedz galva, jo viņš ir Dieva attēls un gods, bet sieva ir vīra gods. Jo vīrs nav no sievas, bet sieva ir no vīra. Arī vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ. Tādēļ sievai galvā jābūt piederības zīmei, eņģeļu dēļ. Kungā nedz sieva bez vīra ir kaut kas, nedz vīrs bez sievas. Jo tāpat kā sieva no vīra, tā arī vīrs caur sievu, bet viss no Dieva. Spriediet paši: vai sievai pieklājas ar neapsegtu galvu Dievu lūgt? Vai pati daba nemāca jums, ka vīram audzēt garus matus ir negods? Un, ja sieva audzē garus matus, tas viņai ir gods. Tādēļ ka mati viņai doti par apsegu. Bet, ja kāds grib strīdēties pretī, mums citāda paraduma nav, tāpat nav arī citur Dieva draudzēs. Par šo vienu aizrādu un jūs neslavēju, jo jūsu sapulces nenāk jums par labu, bet par ļaunu. Vispirms es dzirdu, ka jūsu draudzes sapulcēs parasti jūsu vidū notiek šķelšanās, un daļēji es tam arī ticu. Dažādiem virzieniem vajag jau arī būt jūsu vidū, lai starp jums varētu atklāties pārbaudītākie. Bet, kad jūs sapulcējaties vienkopus, tas vēl nenozīmē, ka baudāt Kunga mielastu, jo katrs steidzas apēst savu līdzpaņemto ēdienu, tā ka viens paliek izsalcis, bet cits piedzeras. Vai jums nav savu māju, kur ēst un dzert? Jeb vai jūs nicināt Dieva draudzi un apkaunojat trūcīgos? Ko lai jums saku? Vai lai slavēju? Šajā ziņā es jūs neslavēšu. Jo no Kunga es saņēmu, ko arī esmu jums nodevis tālāk – ka Kungs Jēzus tajā naktī, kad viņš tapa nodots, ņēma maizi, pateicies lauza un sacīja: tā ir mana miesa, dota par jums, to dariet, mani pieminēdami. Tāpat viņš ņēma arī biķeri pēc mielasta, sacīdams: šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, to dariet, cikkārt jūs to dzerat, mani pieminēdami! Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šā biķera dzerat, jūs pasludināt Kunga nāvi, tiekams viņš nāk. Ikviens, kas necienīgi ēdīs šo maizi vai necienīgi dzers no šā biķera, būs vainīgs pret Kunga miesu un asinīm. Bet lai ikviens cilvēks sevi pārbauda un tikai tad ēd no šīs maizes un dzer no šā biķera. Jo ikviens, kas ēd un dzer, neatšķirdams Kunga miesu, tas ēd un dzer sev par sodību. Tādēļ starp jums ir daudz vājinieku un nespēcīgo un daudzi ir miruši. Ja mēs paši sevi tiesātu, mēs netiktu tiesāti. Bet Kungs tiesādams mūs pārmāca, lai mēs netiktu notiesāti reizē ar pasauli. Tā nu, mani brāļi, kad jūs sanākat uz mielastu, nesteidzieties cits citam priekšā. Ja kāds ir izsalcis, lai paēd mājās, ka jūs nebūtu pulcējušies sev par sodību. Pārējo nokārtošu, kad atnākšu. Brāļi, es negribu, ka jūs paliktu neziņā par Gara dāvanām. Jūs zināt, ka toreiz, kad vēl bijāt pagāni, jūs ar lielu spēku viktin vilka pie mēmajiem elkiem. Tādēļ es jums daru zināmu: neviens, kas runā Dieva Garā, nesaka: lāsts Jēzum, – un neviens nevar teikt: Kungs Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. Ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars. Ir dažādas kalpošanas, bet tas pats Kungs. Ir dažādas spēka izpausmes, bet tas pats Dievs, kas visu visā rosina. Bet ikvienam tiek dota Gara atklāsme kopīgam labumam. Vienam Gars dod gudrības vārdus, citam – atziņas vārdus tas pats Gars; citam – ticību tai pašā Garā, citam – dāvanas dziedināt tai pašā vienīgajā Garā, citam – brīnumus darīt, citam – pravietot, citam – garu atšķiršanu, citam – spēju runāt dažādās mēlēs un citam mēļu tulkošanu. To visu dara tas pats Gars, piešķirdams katram atsevišķi, kā viņš to grib. Viena miesa – daudz locekļu Tāpat kā ķermenis ir viens vienīgs, bet tajā ir daudz locekļu un visi daudzie ķermeņa locekļi kopā ir viens ķermenis – tā arī Kristus. Arī mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis – vai jūdi, vai grieķi, vai vergi, vai brīvie, – un ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti. Jo arī ķermenis nesastāv no viena locekļa, bet gan no daudziem. Ja kāja sacītu: es neesmu roka, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Un, ja auss sacītu: es neesmu acs, tādēļ es nepiederu ķermenim, – vai tādēļ tā nepiederētu ķermenim? Ja viss ķermenis būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja viss būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis ķermenī ikvienu savā vietā, kā viņš to gribēja. Ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur tad būtu pats ķemenis? Bet nu ir daudzi locekļi un – viens ķermenis. Acs nevar sacīt rokai: tu man neesi vajadzīga, – vai arī galva kājām: man jūs neesat vajadzīgas. Bet šķietami vājākie locekļi ir jo vairāk nepieciešami. Un tos ķermeņa locekļus, kurus uzskatām par necienīgākiem, mēs apveltām ar lielāku godu, un mūsu nepiedienīgiem locekļiem ir piešķirts īpašs piedienīgums, jo piedienīgajiem tas nav vajadzīgs. Dievs savienoja ķermenī locekļus tā, ka mazāk cienīgam piešķīris lielāku godu, lai nebūtu ķermenī šķelšanās, bet visi locekļi vienādi rūpētos cits par citu. Ja viens loceklis cieš, visi citi cieš līdzi; ja viens loceklis tiek pagodināts, visi citi priecājas līdzi. Bet jūs esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi. Dažus Dievs draudzē iecēla par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par skolotājiem, tad viņš deva dāvanas brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, veikt žēlsirdības darbu, vadīt un runāt dažādās mēlēs. Vai visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir skolotāji? Vai visi dara brīnumus? Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā mēlēs? Vai visi spēj tulkot? Bet tiecieties pēc vēl lielākām dāvanām! Un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu. Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēs, bet man nebūtu mīlestības, es būtu kā dunošs varš un šķindoša kimbala. Un, ja man būtu pravietošanas dāvanas un es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus un ja man būtu tāda ticība, ka es varētu kalnus pārcelt, bet man nebūtu mīlestības, es nebūtu nekas. Ja es visu savu mantu izdalītu un savu miesu atdotu, lai varētu lepoties, bet man nebūtu mīlestības, es neiegūtu neko. Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas izsīks, mēles norims, un atziņa zudīs. Jo nepilnīga ir mūsu izpratne un nepilnīga ir mūsu pravietošana. Bet, kad atnāks pilnība, tad beigsies, kas ir tikai daļējs. Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu. Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. Dzenieties pēc mīlestības! Dedzīgi tiecieties pēc Gara dāvanām! Jo sevišķi – lai jūs spētu pravietot. Kas runā mēlēs, runā nevis cilvēkiem, bet Dievam, jo neviens taču nesaprot, – viņš garā runā noslēpumus. Bet, kas pravieto, tas runā cilvēkiem, lai viņus celtu, mudinātu un mierinātu. Kas runā mēlēs, tas ceļ pats sevi, bet, kas pravieto, tas ceļ draudzi. Es vēlētos, ka jūs runātu mēlēs, bet vēl vairāk, ka jūs pravietotu, jo, kas pravieto, ir lielāks nekā tas, kas runā mēlēs, ja nu vienīgi viņš arī tulko, tā ka draudze tiktu celta. Ja es, brāļi, nāktu pie jums, mēlēs runādams, kādu gan labumu es jums dotu, ja nerunātu ar jums, nesdams vai nu atklāsmi, vai atziņu, vai pravietojumu, vai mācību. Tāpat ir ar nedzīviem instrumentiem, kas izdod skaņas, vai tā būtu flauta vai cītara; ja to skaņas nebūtu izšķiramas, kā tad būtu saprotama flautas vai cītaras spēle? Ja no taures nāks neskaidra skaņa, kas tad celsies uz karu? Tāpat arī jūs, ja ar mēli izteiksiet neskaidru vārdu, – kā tad lai saprot sacīto? Tad jau jūs runāsiet tukšam gaisam. Pasaulē ir tik neaptverami daudz valodu, un neviena nav bez nozīmes. Un, ja es nesaprotu valodas jēgu, es būšu kā svešzemnieks tam, kas ar mani sarunājas, un viņš būs man kā svešzemnieks. Tāpat arī jūs. Tā kā jūs dzenaties pēc Gara dāvanām, tad tiecieties pēc pārpilnības tajās, kas ceļ draudzi. Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš spētu arī tulkot, jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu, mans gars lūdz, bet mans prāts ir neauglīgs. Ko tad darīt? Es lūgšu garā, taču lūgšu arī ar prātu; es dziedāšu garā, taču dziedāšu arī ar prātu. Tad, kad tu slavēsi garā, kā gan tas vienkāršais klausītājs pēc tavas pateicības zinās teikt: āmen! – jo viņš nesapratīs, ko tu saki. Tava pateicība gan ir skaista, bet cits no tā netiek celts. Es pateicos Dievam, ka es vairāk par jums visiem runāju mēlēs, bet draudzē es labāk gribu teikt piecus saprotamus vārdus, lai arī citus pamācītu, nekā tūkstošiem mēlēs. Brāļi, nekļūstiet kā bērni savā saprašanā: pret ļaunumu esiet kā mazi bērni, bet saprašanā topiet pilnīgi. Bauslībā taču ir rakstīts: ar citu mēlēm un citu lūpām es runāšu ar šo tautu, bet arī tad tie mani neuzklausīs, saka tas Kungs. Tā mēles ir par zīmi neticīgajiem, nevis tiem, kas tic, turpretī pravietošana ir tiem, kas tic, nevis neticīgajiem. Ja nu visa draudze sanāks kopā un visi runās mēlēs un ienāks kādi nezinātāji vai neticīgie, vai viņi nesacīs, ka esat traki? Bet, ja visi pravietos un ienāks kāds neticīgais vai nezinātājs, viņa grēks viņam tiks parādīts, visi spriedīs par viņu un viņa apslēptās sirds lietas tiks atklātas; un tādējādi viņš kritīs uz sava vaiga, pielūgs Dievu un atzīs, ka Dievs patiesi ir jūsu vidū. Ko tad darīt, brāļi? Ikreiz, kad jūs sanākat un katram ir vai nu kāda dziesma, vai mācība, vai atklāsme, vai runāšana mēlēs, vai tulkojums, viss lai notiek draudzes celšanai. Ja arī kādi grib runāt mēlēs, lai runā divi vai, lielākais, trīs un pēc kārtas un viens lai tulko. Bet, ja draudzē nav tulka, lai tie klusē – lai runā sev un Dievam. Bet tie, kas pravieto, lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. Bet, ja kādam, kas tur sēd, nāktu atklāsme, tad iepriekšējais lai apklust. Jo jūs taču spējat pravietot viens aiz otra, lai visi varētu mācīties un saņemt uzmundrinājumu. Praviešu gari praviešus klausa. Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs. Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts. Tad nu, brāļi, tiecieties pravietot un neliedziet runāt mēlēs! Tomēr viss lai notiek piedienīgi un kārtīgi. Brāļi, daru jums zināmu evaņģēliju, ko jums pasludināju un ko jūs arī pieņēmāt un kurā pastāvat. Caur to jūs arī tiekat glābti, ja vien stingri turaties pie tā, ko esmu jums pasludinājis. Citādi velti esat sākuši ticēt. Vispirms es jums nodevu to, ko pats esmu saņēmis: Kristus mira par mūsu grēkiem, pēc Rakstiem, un tika guldīts kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, pēc Rakstiem, un parādījās Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit, pēc tam parādījās vienlaikus vairāk nekā piecsimt brāļiem, no kuriem lielākā daļa vēl ir dzīvi, bet daži jau aizmiguši, pēc tam parādījās Jēkabam, pēc tam visiem apustuļiem, un kā vispēdējam viņš pārādījās man kā tādam priekšlaicīgi dzimušam. Jo es taču esmu vismazākais no apustuļiem un neesmu cienīgs saukties par apustuli, tādēļ ka reiz es vajāju Dieva draudzi. Bet no Dieva žēlastības esmu tas, kas esmu, un viņa žēlastība manī nav bijusi veltīga. Es esmu vairāk par viņiem visiem pūlējies, taču ne es, bet Dieva žēlastība, kas ar mani. Mēs tā visi sludinām – vai nu es, vai tie citi –, un tā jūs esat sākuši ticēt. Bet, ja par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, kādēļ tad daži starp jums runā, ka nav mirušo augšāmcelšanās. Ja jau nav mirušo augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad jau veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs esam Dieva viltus liecinieki, jo esam liecinājuši pret Dievu, it kā viņš Kristu būtu augšāmcēlis, ko viņš nemaz nav augšāmcēlis, ja jau nav mirušo augšāmcelšanās. Jo, ja jau mirušie netiek augšāmcelti, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība un jūs vēl esat savos grēkos. Tad jau pazušanā gājuši ir arī Kristū aizmigušie. Ja mēs vienīgi šajā dzīvē ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, pirmais no aizmigušajiem. Tādēļ ka nāve ir caur cilvēku un caur cilvēku ir arī mirušo augšāmcelšanās. Jo, kā visi mirst Ādamā, tā Kristū visi tiks darīti dzīvi. Bet ikviens savā reizē, pirmais – Kristus, pēc tam Kristum piederīgie, kad viņš nāks. Un gals būs tad, kad Valstību viņš nodos Dievam un Tēvam, kad viņš atcels visas valdības un visas varas, un visus spēkus. Jo viņam ir jāvalda tik ilgi, līdz viņš noliks visus ienaidniekus zem savām kājām. Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve. Jo Dievs ir pakļāvis visu zem viņa kājām. Un, ja Dievs ir teicis, ka viss ir pakļauts, tad skaidrs – izņemot pašu pakļāvēju. Un, kad Dēlam viss būs pakļauts, tad arī viņš pats tiks pakļauts Dievam, kas visu nolika viņa pakļautībā, lai Dievs būtu viss visā. Ko tad darīs, kas pieņem kristību mirušo labā? Ja mirušie vispār netiek augšāmcelti, kādēļ tad tie viņu dēļ tiek kristīti? Kādēļ tad mēs bez mitas sevi pakļaujam briesmām? Es mirstu ik dienas, patiesi, kā jūs, brāļi, esat mans lepnums Jēzū Kristū, mūsu Kungā! Ja es kāda cilvēciska iemesla dēļ būtu cīnījies ar zvēriem Efesā, kāds labums man tad būtu? Ja mirušie netiek augšāmcelti, tad jau tik ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst. Nepievilieties: ļauna sabiedrība samaitā krietnus tikumus. Nāciet pie skaidra prāta, kā piederas, un negrēkojiet, jo daži starp jums ir pilnīgā neziņā par Dievu, to saku jums par kaunu. Varbūt kāds jautās: kā var mirušie augšāmcelties? Kādā miesā viņi nāks? Bezprātīgais, ko tu sēj, tas netop dzīvs, pirms tas nemirst. Ko tu iesēj, nav tā miesa, kas būs, bet ir tikai sēkliņa, vai nu tas būtu labības grauds, vai kas cits. Bet Dievs piešķir tai miesu pēc savas gribas, dodot katrai sēklai tai piederīgo miesu. Ne visiem tāda pati miesa, citāda ir cilvēkam, citāda – dzīvniekiem, citāda – putniem, citāda – zivīm. Ir gan debess ķermeņi, gan zemes ķermeņi, un citāda godība ir debess ķermeņiem un citāda – zemes ķermeņiem. Citāds spožums ir saulei un citāds – mēnesim, un citāds spožums ir zvaigznēm, jo zvaigzne no zvaigznes atšķiras pēc spožuma. Tāpat arī mirušo augšāmcelšanās – sēts top iznīcībā, bet augšāmceļas neiznīcībā. Sēts top negodā, bet augšāmceļas godībā. Sēts top nespēkā, bet augšāmceļas spēkā. Sēta top dabīga miesa, bet augšāmceļas garīga miesa. Jo kā ir dabīga miesa, ir arī garīga miesa. Tā ir arī rakstīts: pirmais cilvēks Ādams tapa par dzīvu būtni, pēdējais Ādams tapa par Garu, kas dara dzīvu. Taču pirmais nav garīgais, bet dabīgais – garīgais ir pēc tam. Pirmais cilvēks ir no zemes pīšļiem, otrs cilvēks – no debesīm. Kāds ir šis cilvēks, kas no zemes, tādi paši ir tie cilvēki, kas no zemes. Kāds ir cilvēks, kas no debesīm, tādi paši būs tie cilvēki, kas no debesīm. Tāpat kā mēs valkājam zemes cilvēka izskatu, tā mēs arī valkāsim debess cilvēka izskatu. Brāļi, to es jums saku: Dieva valstību nevar iemantot miesa un asinis, tāpat kā iznīcīgais neiemanto neiznīcīgo. Redzi, es jums atklāju noslēpumu: ne visi mēs aizmigsim, bet visi mēs tapsim pārvērsti – pēkšņi, vienā acumirklī, pēdējai taurei skanot. Tad atskanēs taure, un mirušie augšāmcelsies neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti, jo iznīcīgajam ir jātērpjas neiznīcīgajā un mirstīgajam ir jātērpjas nemirstīgajā. Kad iznīcīgais ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais ietērpsies nemirstīgajā, tad piepildīsies rakstītais vārds: nāve ir aprīta uzvarā. Kur, nāve, tava uzvara? Kur, nāve, tavs dzelonis? Nāves dzelonis ir grēks, un grēka spēks ir bauslība. Bet pateicība Dievam, kas mums dod uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tad nu, mani mīļotie brāļi, esiet noturīgi un nelokāmi, vienmēr dedzības pilni Kunga darbā, zinādami, ka jūsu pūles nav veltīgas Kungā. Runājot par līdzekļu vākšanu svētajiem, dariet tā, kā esmu to noteicis draudzēm Galatijā. Ikkatras nedēļas pirmajā dienā ikviens no saviem iekrājumiem lai noliek tik, cik viņš var atļauties, lai vākšana nenotiktu tad, kad es ieradīšos. Kad ieradīšos, es ar pavadvēstulēm sūtīšu tos, kuriem jūs uzticaties, lai viņi nogādā jūsu ziedojumu Jeruzālemē. Ja būs lietderīgi iet arī man, viņi dosies kopā ar mani. Es nākšu pie jums, kad būšu izstaigājis Maķedoniju, jo mans ceļš iet caur Maķedoniju. Iespējams, ka pie jums es uzkavēšos ilgāk vai pat pārziemošu, lai jūs mani varētu izvadīt tālākā ceļā, kurp vien es dotos. Šoreiz es negribētu jūs apmeklēt tikai garāmejot, bet ceru pie jums kādu laiku palikt, ja vien Kungs to ļaus. Efesā es palikšu līdz Vasarsvētkiem, jo ir plaši atvērušies vārti manam darbam, bet arī pretinieku ir daudz. Ja ierodas Timotejs, skatieties, lai viņš pie jums jūtas bez bailēm, jo viņš, tāpat kā es, dara Kunga darbu. Neviens lai viņu nenoniecina. Ar mieru pavadiet viņu ceļā, lai viņš nonāk pie manis, jo es kopā ar brāļiem gaidu viņu atgriežamies. Par brāli Apollu – esmu viņu daudzkārt mudinājis, lai viņš ar brāļiem dodas pie jums, bet tagad viņš negribēja iet; viņš nāks, kad būs laba izdevība. Esiet modri! Pastāviet ticībā! Esiet vīrišķīgi un stipri! Viss, ko jūs darāt, lai notiek mīlestībā! Es jūs mudinu, brāļi: jūs pazīstat Stefanas namu – tas ir pirmais atgrieztais Ahajā, kas pievērsās kalpošanai svētajiem – pakļaujieties arī jūs tādiem kā viņi un ikvienam, kas centīgi līdzdarbojas. Es priecājos par Stefanas, Fortūnāta un Ahaika ierašanos, jo viņi man aizstāja jūsu prombūtni. Viņi ir spirdzinājuši gan manu, gan jūsu garu. Tad nu parādiet atzinību tādiem kā viņi! Jūs sveicina draudzes Āzijā. Akils un Priska kopā ar savas mājas draudzi jūs sirsnīgi sveicina Kungā. Visi brāļi jūs sveicina. Sveiciniet viens otru ar mīlestības skūpstu! Šis sveicinājums ir ar manu, Pāvila, roku. Ja kāds nemīl Kungu, lai tam lāsts! Maranata! Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar jums! Mana mīlestība ir ar jums visiem Jēzū Kristū! Pāvils, pēc Dieva gribas Kristus Jēzus apustulis, un brālis Timotejs Dieva draudzei Korintā un visiem svētajiem, kas izkaisīti pa visu Ahaju. Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus! Lai augsti teikts ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, līdzjūtības Tēvs un iepriecinājuma Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu ciešanās, lai arī citus, kas nonākuši ciešanās, mēs varētu iepriecināt ar to iepriecinājumu, ar kādu Dievs mūs pašus ir iepriecinājis. Kā Kristus ciešanas pārpilnīgi nāk pār mums, tāpat pārpilnīgi nāk pār mums iepriecinājums caur Kristu: kad mēs ciešam, tad tas ir jūsu iepriecinājumam un glābšanai; ja tiekam iepriecināti, arī tas ir jūsu iepriecinājumam, tādēļ ka jūs panesat tās pašas ciešanas, ko ciešam mēs. Mūsu cerība uz jums ir droša, jo mēs zinām, ka esat kopā ar mums gan ciešanās, gan iepriecinājumā. Mēs negribam, ka jūs, brāļi, paliktu neziņā par tām ciešanām, kas mūs piemeklēja Āzijā, kad pāri spēkiem bijām apspiesti, tā ka zaudējām jebkuru cerību izdzīvot, un mēs jau bijām samierinājušies ar nāves spriedumu, lai paļautos nevis uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos. Viņš mūs izglāba no drošas nāves – un glābj arī tagad, uz viņu mēs liekam savu cerību, ka viņš glābs arī turpmāk, līdzdarbojoties arī jums ar savām lūgšanām par mums, lai pateicība par mums doto žēlastību nāktu no daudziem caur daudzu cilvēku lūgšanām par mums. Mēs lepojamies ar to, ka mūsu sirdsapziņa liecina – šajā pasaulē un visvairāk jau pie jums – mēs dzīvojam dievišķā vienkāršībā un sirdsšķīstībā, nedzīvojam pasaulīgā gudrībā, bet Dieva žēlastībā. Mēs rakstām jums visu to, ko jūs izlasāt un saprotat; un es ceru, ka visbeidzot jūs to pilnīgi sapratīsiet, kā jau daļēji tagad esat mūs sapratuši, jo mūsu Kunga dienā mēs būsim jūsu lepnums, tāpat kā jūs – mūsu lepnums. Tādā pārliecībā es gribēju pa ceļam vispirms jūs apmeklēt, tā ka jūs piedzīvotu žēlastību vēlreiz, un tad caur jūsu zemi doties uz Maķedoniju un atceļā no Maķedonijas vēlreiz nonākt pie jums, lai jūs mani pavadītu ceļā uz Jūdeju. Vai, to gribēdams, es būtu bijis vieglprātīgs? Vai viss, ko lemju, ir pasaulīgs lēmums, tā ka jā man vienlaikus ir arī nē? Tik droši, kā Dievs ir uzticams, arī mūsu vārds uz jums nav vienlaikus jā un nē, jo Dieva Dēls Jēzus Kristus, ko mēs – es, Silvāns un Timotejs – esam jums sludinājuši, nav bijis vienlaikus jā un nē, bet Kristū vienmēr ir bijis jā! Cik ir Dieva apsolījumu Kristū, tie visi ir jā; un caur Kristu – mūsu āmen Dieva slavai! Dievs, kas mūs līdz ar jums dara drošus paļāvībā uz Kristu un kas mūs ir svaidījis, ir mūs arī apzīmogojis un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs. Es piesaucu Dievu par liecinieku savai dvēselei, ka, gribēdams jūs saudzēt, es neierados vēlreiz Korintā. Mēs neesam noteicēji pār jūsu ticību, bet gan līdzdarbojamies jūsu priekā, jo jūs stingri pastāvat ticībā. Es pats sevī nolēmu: ar bēdām pie jums vairs nenākt. Jo, ja es jūs apbēdinu, kas gan mani tad iepriecinās, ja ne tas, ko es būšu apbēdinājis. Tādēļ arī es uzrakstīju šo vēstuli, lai tad, kad ieradīšos, man nebūtu jābēdājas par jums, par kuriem man būtu jāpriecājas, jo esmu pārliecināts par jums visiem, ka mans prieks ir arī jūsu visu prieks. Jo no sāpju un līdzjūtības pilnas sirds lejot rūgtas asaras, es rakstīju jums ne jau tādēļ, lai jūs apbēdinātu, bet gan lai jūs sajustu mīlestību, kas manī ir tādā pārpilnībā uz jums. Bet apbēdinātājs nav apbēdinājis tikai mani, bet jūs visus vai – lai neteiktu par stipru – gandrīz visus. Tādam pietiek ar vairākuma nosodījumu. Tieši otrādi – jūs varētu viņam labāk piedot un to mierināt, lai viņš nenoslīkst pārāk lielās bēdās. Tādēļ es jūs mudinu gādāt par to, lai viņš sajūt jūsu mīlestību. Es jums tādēļ arī rakstīju, lai pārbaudītu, vai esat paklausīgi visās lietās. Ja jūs kādam piedodat, tad arī es; jo, ja es kādam esmu piedevis, tad jūsu dēļ Kristus priekšā. Lai sātans mūs nepārspētu, jo viņa nolūki mums ir zināmi. Kad es ierados Troādā, lai sludinātu Kristus evaņģēliju, un ar Kunga palīdzību man atvērās durvis, tomēr, pirms nebiju atradis savu brāli Titu, es nesajutu atvieglinājumu garā. Es atvadījos no viņiem un devos uz Maķedoniju. Lai pateicība Dievam, kas mūs Kristū vienmēr vada uzvaras gājienā un caur mums Kristus atzīšanai ļauj izplatīties kā smaržai visās vietās! Jo Dievam mēs esam Kristus labā smarža – gan to vidū, kas tiek glābti, gan to, kas iet pazušanā. Vieniem tā ir nāves smarža, kas nes nāvi, otriem – dzīvības smarža uz dzīvību. Kas visam tam ir gatavs? Mēs neesam kā tie daudzie, kas tirgojas ar Dieva vārdu, mēs runājam no tīras sirds kā no Dieva – Dieva priekšā Kristū. Vai tad sāksim sevi atkal ieteikt? Vai tad mums kā dažiem ir vajadzīgas ieteikuma vēstules jums vai no jums? Jūs esat šī mūsu vēstule, kas ierakstīta mūsu sirdīs, to saprot un lasa visi cilvēki. Kļūst redzams, ka jūs esat Kristus vēstule, kas ar mūsu kalpošanu uzrakstīta – nevis ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, nevis uz akmens plāksnēm, bet uz cilvēka sirds plāksnēm. Tik liela pārliecība uz Dievu mums ir caur Kristu. Ne tādēļ, ka mēs paši no sevis būtu spējīgi kaut ko izspriest, bet mūsu spējas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus būt par jaunās derības kalpiem – nevis burta, bet Gara kalpiem, jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. Ja jau ar akmenī iekaltām burtu zīmēm nāves kalpošana kļuva tik spoža savā godībā, ka Israēla dēli nevarēja uzlūkot Mozu vaigā tā spožuma dēļ, kas arī izzuda, vai tad Gara kalpošana nebūs daudz lielāka godībā? Ja jau kalpošanai, kas notiesā, ir godība, cik daudz vairāk godības ir taisnības kalpošanai. Tas, kas reiz bija godības pilns, vairs tik ļoti nemirdz daudzkārt lielāka godības spožuma dēļ. Ja jau izzūdošajam ir godības spožums, cik daudz lielāks spožums tam, kas paliek godībā. Būdami tik lielā cerībā, mēs esam brīvi un pilni paļāvības. Nevis tā kā Mozus, kas aizsedza savu vaigu ar apsegu, lai Israēla dēli neredzētu izzūdošā spožuma galu. Viņu prāti tika ierobežoti, un līdz pat šodienai, Veco Derību lasot, šis apsegs paliek neatsegts – tas zūd tikai līdz ar Kristu. Līdz pat šodienai – ikreiz, kad lasa Mozu, uz viņu sirdīm guļ apsegs, bet, tiklīdz kāds pievēršas Kungam, apsegs viņam tiek noņemts. Kungs ir Gars, bet kur Kunga Gars – tur brīvība. Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā. Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi. Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. Ja arī mūsu evaņģēlijs ir apslēpts, tad tiem, kas iet pazušanā, kuriem šā laikmeta dievs ir darījis aklu neticīgo prātu, ka viņi nespēj saskatīt Dieva attēla – Kristus godības evaņģēlija – spožumu. Ne jau sevi mēs sludinām, bet Kungu Jēzu Kristu, un mēs esam jūsu kalpi Jēzus dēļ. Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā. Šis dārgums mūsos ir kā trauslos māla traukos, lai būtu redzams, ka spēka pārpilnība pieder Dievam, nevis nāk no mums pašiem: mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši; mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt. Mēs nesam savā miesā Jēzus nāvi, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu miesā. Mēs, kamēr vien dzīvojam, pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā. Tādējādi nāve darbojas mūsos, bet dzīvība – jūsos. Ir rakstīts: es ticu, tādēļ es runāju. – Tādā pašā ticības garā arī mēs ticam, tādēļ arī runājam, zinādami, ka viņš, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, augšāmcels arī mūs līdz ar Jēzu un nostatīs savā priekšā līdz ar jums. Tas viss ir jūsu dēļ, lai žēlastība, kas aug plašumā, sasniegdama daudzus, vairotu lielāku pateicību Dieva godībai. Tādēļ mēs nezaudējam cerību; kaut arī ārējais cilvēks mūsos iznīkst, iekšējais – atjaunojas no dienas dienā. Šābrīža ciešanas, kas ir vieglas, mums sagādā pārpārēm lielu godības smagumu mūžībā, jo mūsu skatiens nav pievērsts redzamajam, bet neredzamajam; redzamais ir tikai uz brīdi, bet neredzamais – mūžīgs. Mēs zinām – kad uz zemes celtā telts, kurā mītam, reiz sagrūs, mums būs Dieva celts mūžīgs mājoklis debesīs, kas nav rokām darināts. Kamēr esam uz zemes celtajā teltī, mēs smagi nopūšamies, jo liela ir mūsu vēlēšanās ietērpties tajā mājoklī, kas no debesīm, lai, pat zaudējuši tagadējo ietērpu, mēs neizrādītos kaili. Šajā teltī būdami, mēs grūti nopūšamies zem smagās nastas, jo negribam palikt bez apģērba, bet gribam būt ietērpti, ka dzīvība aprītu to, kas mirstīgs. Bet Dievs, kas mūs tam ir izveidojis, ir devis mums Gara ķīlu. Tādēļ vienmēr esam droši, jo zinām – kamēr mēs mītam miesā, mēs neesam mājās pie Kunga, jo mēs dzīvojam ticībā, nevis redzēšanā. Patiesi mēs esam droši – mēs vairāk pat gribam būt prom no miesas un mājot pie Kunga. Tādēļ – vai nu mītot šeit, vai pie viņa – mēs dedzīgi tiecamies būt viņam patīkami. Jo mums visiem būs jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, lai katrs pēc nopelna saņemtu par visu, ko savā dzīvē darījis – vai labu vai ļaunu. Mēs, kas pazīstam bijību Kunga priekšā, pārliecinām cilvēkus. Dievam mēs esam skaidri redzami, un es ceru, ka esam redzami arī jūsu sirdsapziņai. Mēs neizceļam atkal sevi jūsu priekšā, bet dodam jums iemeslu ar mums lepoties, lai jums būtu ko atbildēt tiem, kas lepojas ar ārēji redzamo, nevis to, kas sirdī. Ja esam bijuši neprātīgi, tas ir bijis Dieva dēļ; ja esam saprātīgi – tas jūsu dēļ. Kristus mīlestība liek mums atzīt, ka viens ir miris par visiem, tātad arī visi ir miruši. Viņš ir miris par visiem, lai tie, kas dzīvi, nedzīvotu vairs sev, bet tam, kas par viņiem ir miris un augšāmcēlies. Tā ka no šā brīža mēs nevienu nepazīstam miesīgi; ja arī mēs Kristu pazinām miesīgi, tagad vairs nepazīstam. Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns. Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis un ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot. Tādējādi Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu! Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību. Mēs, viņam līdzi darbodamies, aicinām jūs nebūt tādiem, kas velti saņēmuši Dieva žēlastību. Jo viņš saka: savas labvēlības laikā es tevi uzklausīju un glābšanas dienā es nācu tev palīgā. Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena. Mēs nekur neesam par iemeslu piedauzībai, lai mūsu kalpošana nesaņemtu pārmetumus, bet visur parādām sevi kā Dieva kalpus ar lielu izturību ciešanās, trūkumā un bezizejā, zem sitieniem, cietumos, nemieros un smagā darbā, bez miega un bez ēdiena, šķīstībā, ticības atziņā, pacietībā un krietnumā, Svētajā Garā un neliekuļotā mīlestībā, patiesības vārdā un Dieva spēkā ar taisnības ieročiem gan labajā, gan kreisajā rokā, ar pagodinājumu un apkaunojumu, ar apmelojumiem un slavinājumiem, kā tādi, kas maldina, tomēr ir patiesi, kā nepazīstami, tomēr labi zināmi, kā mirēji, bet redzi – vēl aizvien esam dzīvi, kā pārmācībai pakļauti, bet nenogalināmi, kā nobēdājušies, bet vienmēr priecīgi, kā nabagi, bet kas daudzus dara bagātus, kā tādi, kam nav nekā, bet kam ir viss. Mēs ar jums, korintieši, runājam atklāti, mūsu sirds ir plaši atvērta. Mūsu sirdīs nav šaursirdības pret jums, bet šaurība ir jūsu sirdīs. Kā bērniem es jums saku: atlīdziniet mums ar to pašu – plaši atveriet savas sirdis arī jūs. Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgajiem Neejiet nesaderīgā jūgā kopā ar neticīgajiem: kas gan kopīgs taisnībai un ļaundarībai, kas kopīgs gaismai ar tumsu? Kāda var būt saskaņa Kristum ar Beliaru, kas dalāms ticīgam ar neticīgu? Kāda var būt vienošanās starp Dieva templi un elkiem? Mēs esam dzīvā Dieva templis; kā saka Dievs: es iemājošu viņos un dzīvošu viņu vidū, es būšu viņu Dievs, un viņi būs mana tauta. Tādēļ izejiet no viņu vidus un nošķirieties no viņiem, saka Kungs; nekam nešķīstītam nepieskarieties; un es jūs pieņemšu. Tad es būšu jums par tēvu, un jūs būsiet man par dēliem un meitām, saka Kungs, Visuvaldītājs. Kad nu mums, mīļotie, ir tādi apsolījumi, šķīstīsim sevi no visiem miesas un gara netīrumiem, lai sasniegtu svētumu Dieva bijībā. Atvēliet savās sirdīs vietu mums; mēs neesam nevienam ļaunu darījuši, nevienu neesam samaitājuši, nevienu neesam ļaunprātīgi izmantojuši. Es nerunāju, lai notiesātu; jo es jau iepriekš sacīju, ka jūs esat mūsu sirdīs tālab, lai mēs kopā mirtu un kopā būtu dzīvi. Man ir pilna paļāvība uz jums; es ļoti lepojos ar jums; es esmu mierinājuma pilns un pārpilns ar prieku visās mūsu ciešanās. Kad ieradāmies Maķedonijā, mūsu miesai nebija nekādas atelpas, mēs visādi tikām spaidīti: ārēji – cīņas, iekšēji – bailes. Bet Dievs, kas dod iepriecu pazemīgajiem, iepriecināja arī mūs ar Tita ierašanos – un ne tikai ar viņa ierašanos, bet arī ar to iepriecinājumu, kādu Tits bija saņēmis no jums – viņš paziņoja mums par jūsu ilgošanos, jūsu dziļajām bēdām, jūsu dedzību manis dēļ, tā ka mans prieks bija vēl lielāks. Lai gan vēstulē es jūs apbēdināju, es to nenožēloju; agrāk bija tā, ka es nožēloju – redzu, ka tā vēstule uz brīdi jūs apbēdināja, – toties tagad es priecājos un ne tādēļ, ka jūs tikāt apbēdināti, bet gan tādēļ, ka tikāt apbēdināti uz atgriešanos no grēkiem: jo jūs tikāt apbēdināti pēc Dieva nolūka, lai tādējādi no mums nekāds pāridarījums jums nerastos. Jo bēdas, kas ir pēc Dieva nolūka, ved uz atgriešanos un izglābšanos, ko nenožēlo, bet pasaulīgās bēdas ved nāvē. Redzi, šīs bēdas pēc Dieva nolūka – cik lielu nopietnību tās radīja jūsos, kādu tieksmi aizstāvēties, kādu sašutumu, bailes un ilgošanos, kādu centību, kādu tieksmi pēc taisnas tiesas! Bet visā tajā jūs sevi parādījāt šķīstus. Tādējādi, ja arī es jums rakstīju, tad nedz pāridarītāja, nedz pārestību izcietušā dēļ, bet lai jums pašiem atklātos jūsu rūpes par mums Dieva priekšā. Tas viss mums ir devis iepriecinājumu. Pie šā mūsu iepriecinājuma mēs vēl vairāk priecājāmies par Tita prieku, jo viņa gars ir spirdzinājies no jums visiem. Ja arī kādā lietā esmu viņam lielījies par jums, tad nekaunos, jo, tāpat kā viss, ko jums runājām, ir patiesība, tā arī mūsu lielīšanās Titam izrādījās patiesība. Un viņa pieķeršanās jums ir jo lielāka, atceroties jūsu paklausību, kā ar bailēm un trīsām viņu uzņēmāt. Priecājos, ka varu uz jums visur paļauties. Mēs jums, brāļi, darām zināmu dievišķo žēlastību, kas dota Maķedonijas draudzēm. Vislielākajā ciešanu pārbaudījumā viņu prieka pārpilnība un visdziļākā nabadzība ir pārpārēm izpaudusies viņu bagātīgajā sirds vienkāršībā. Es liecinu, ka viņi bija dāsni pēc savām iespējām – un vēl pāri saviem spēkiem. Viņi paši pēc savas gribas ar vislielāko dedzību lūdza mūs, lai tie varētu baudīt labvēlību un piedalīties kalpošanā svētajiem. Pat vairāk, nekā bijām cerējuši, – vispirms viņi paši sevi nodeva Kungam un tad – pēc Dieva gribas – arī mums. Tad mēs aicinājām Titu, lai viņš pie jums pabeigtu šo žēlastības darbu – tāpat kā viņš to iesāka. Bet, tā kā visās lietās jūs esat pārbagāti – ticībā, vārdā un atziņā, savā dedzībā un jūsu mīlestībā uz mums –lai arī šajā žēlastībā jūs būtu pārbagāti. To es nesaku pavēlēdams, bet novērtēdams jūsu mīlestības patiesumu, to salīdzinot ar citu cilvēku dedzību. Jūs pazīstat mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastības dāvanu. Viņš, bagāts būdams, jūsu dēļ kļuva nabags, lai jūs viņa nabadzībā kļūtu bagāti. Manas domas par to ir šādas: tas jums ir noderīgi, ka pagājušajā gadā jūs ar šīm lietām sākāt ne vien darboties, bet parādījāt arī stipru apņemšanos: tagad nu pabeidziet iesākto darbu, lai iznākums pēc iespējas saskanētu ar jūsu gribu un apņēmību, jo, ja ir dedzīga vēlēšanās dot, tad tiek pieņemts tas, kas ir, bet netiek prasīts tas, kā nav. Ne tā, lai citiem būtu viegli un jums – grūti, bet lai būtu vienlīdzīgi. Pašreizējā laikā jūsu pārpalikums lai nosedz viņu trūkumu, lai citā reizē viņu pārpalikums nosegtu jūsu trūkumu, lai būtu vienlīdzība, kā ir rakstīts: kam bija daudz, tas nekļuva pārbagāts, kam bija maz, tas nepalika tukšā. Bet lai pateicība Dievam, kas Tita sirdī ielika šādu pašu rūpi par jums, jo viņš ne tikai pieņēma mūsu aicinājumu, bet, izrādīdams lielāku dedzību, pats no savas gribas devās ceļā pie jums. Kopā ar viņu mēs sūtījām brāli, kas evaņģēlija sludināšanā izdaudzināts pa visām draudzēm. Pat vēl vairāk – viņš ir arī draudžu izvēlēts ceļabiedrs pavadīt mūs tajā mīlestības kalpošanas darbā, ko mēs veicam Kunga slavai un pierādot mūsu gatavību kalpot. Mēs arī uzmanījāmies, lai kāds mums nepārmestu dāvanu bagātību, ko ir devusi mūsu kalpošana, jo mums rūp labs iznākums ne tikai Kunga priekšā, bet arī cilvēku priekšā. Viņiem līdzi mēs sūtījām vēl šo mūsu brāli, kas savā dedzībā ir daudzkārt pārbaudīts un arī tagad ir izrādījies vēl dedzīgāks padevīgajā uzticībā jums. Kas attiecas uz Titu – viņš ir mans līdzgaitnieks un darbabiedrs jūsu labā; kas attiecas uz citiem mūsu brāļiem – viņi ir draudžu sūtņi un darbojas Kristus godībai. Pierādiet viņiem savu mīlestību un dodiet mums ieganstu dižoties ar jums visu draudžu priekšā. Man būtu lieki vēl kaut ko rakstīt jums par kalpošanu svētajiem, jo man ir zināma jūsu gatavība, par to es esmu jūs uzlielījis maķedoniešiem: redzi, Ahaja jau kopš pagājušā gada ir gatava, – un jūsu dedzība ir rosinājusi lielāko daļu no tās. Un brāļus es tādēļ sūtīju, lai mūsu dižošanās par jums šajā lietā neizrādītos tukša, jo es biju teicis, ka jūs esat gatavi, un lai tad, ja man līdzi būtu atnākuši maķedonieši un jūs izrādītos negatavi, mēs – nemaz nerunājot par jums – nebūtu apkaunoti šajā uz jums liktajā cerībā. Es nolēmu, ka ir nepieciešams lūgt brāļus doties pie jums pirms manis un sagatavot visu nepieciešamo jūsu iepriekš apsolīto bagātīgo dāvanu savākšanā, lai tā būtu jūsu labdarība, nevis izspiešana. Tad nu, redzi: kas skopi sēj, skopi arī pļaus, un, kas bagātīgi sēj, bagātīgi arī pļaus; katrs lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā: priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs spēj jums dot pārpilnībā visādu žēlastību, lai jums visa būtu diezgan vienmēr un visur un jūs būtu pārplūstoši dedzībā uz ikkatru labu darbu. Kā ir rakstīts: viņš bija izšķērdīgs un apdāvināja nabagos, viņa taisnīgums paliks uz laiku laikiem. Kas dala sēklu sējējam un dod maizi ēšanai, nodrošinās sēklu arī jums un to vairos un audzēs jūsu taisnīguma ražu. Jūs tiekat darīti bagāti visā, lai jūsu bagātība izpaustos augstsirdībā, ko mēs vēršam par pateicību Dievam. Jo šis labprātīgais kalpošanas darbs ne tikai piepilda svēto vajadzības, bet vēl vairāk – rada pārpilnību, jo tādēļ daudzi pateicas Dievam. Atzinīgi vērtējot šo jūsu kalpošanu, cilvēki slavē Dievu par jūsu pakļaušanos tam, ko sludināt – Kristus evaņģēliju, un par jūsu dāsnumu pret viņiem un visiem citiem, un savās lūgšanās par jums viņi tiecas pie jums tās bagātīgās Dieva žēlastības dēļ, kas pār jums ir izlijusi. Lai pateicība Dievam par viņa neizteicamo dāvanu! Es, Pāvils, jūs mudinu Kristus lēnprātībā un maigumā, es, kas esmu pazemīgs, kad esmu pie jums klāt, bet bargs prombūtnē, es lūdzu, lai man, esot pie jums, patiesi nebūtu jābūt bargam, vēršoties pret tiem, kuri domā, ka mēs dzīvojam pēc miesas prasībām. Mēs dzīvojam miesā, bet mēs necīnāmies ar miesas līdzekļiem, jo mūsu cīņas ieroči nav miesiski, bet Dieva doti – vareni, kas spēj sagraut cietokšņus. Mēs apgāžam prāta sagudrojumus un jebkuru augstprātību, kas saceļas pret Dieva atzīšanu, mēs sagūstām jebkuru domu, lai tā kļūtu paklausīga Kristum. Mēs esam gatavi nosodīt ikvienu novēršanos no paklausības, kad jūsu paklausība būs pilnīga. Ņem vērā to, kas labi redzams! Ja kāds ir sevī pārliecināts, ka viņš pieder Kristum, lai viņš spriež par savu piederību Kristum: kā viņš pieder Kristum, tāpat arī mēs. Ja arī es pārāk dižotos ar varu, ko Kungs mums ir devis jūsu garīgai celšanai, ne graušanai, es par to nekaunēšos. Lai nedomā par mani, ka es gribu jūs nobiedēt ar savām vēstulēm. Daži saka: viņa vēstules gan ir skarbas un spēcīgas, bet klātesot viņš ir nevarīgs, un viņa sacītais nav vērā ņemams. Tad nu lai tie zina: kādi prombūtnē esam vārdos, rakstot vēstules, tādi paši esam klātbūtnē darbos. Mēs neļaujam sevi pieskaitīt tiem vai salīdzināt ar tiem, kas paši sevi grib izcelt, jo tie, kas paši sevi ar sevi mēra un ar sevi salīdzinās, nav prātīgi. Arī ar savu lielīšanos mēs netiecamies pāri mēram, bet līdz tai robežai, ko mums kā mēru ir piešķīris Dievs – nokļūt līdz jums. Mēs nebūt nepārspīlējam – it kā mēs nebūtu līdz jums nokļuvuši – jo Kristus evaņģēlija sludināšanā mēs esam līdz jums nokļuvuši. Mēs nelielāmies pāri mēram tur, kur pūlējušies citi, bet mums ir cerība, ka, jūsu ticībai aizvien augot, mēs neizmērojami pieaugsim lielumā mums piešķirtajās robežās jūsu vidū, lai, ietiecoties zemēs vēl tālāk aiz jums, evaņģelizētu arī tur, bet ne lai lielītos par to, kas svešās robežās jau padarīts. Bet, kas lielās, lai lielās ar Kungu. Ne tas ir atzīstams, kas pats izceļas, bet tas, ko izceļ Kungs. Kaut jūs spētu kaut nedaudz panest manu neprātību; panesiet gan! Es degu par jums ar dievišķu dedzību, jo esmu jūs saderinājis ar vienīgo vīru – Kristu, lai vestu jūs viņa priekšā kā šķīstu jaunavu. Bet es gan baidos, ka čūska, kas pievīla Ievu ar savu viltību, arī jūsu prātu varētu samaitāt, novēršot to no cēluma un šķīstības Kristū, jo, ja kāds ienācējs pie jums sludina citādu Jēzu, nekā mēs esam sludinājuši, jūs saņemat citādu garu nekā to, ko esat saņēmuši no mums, un citādu evaņģēliju nekā to, ko esat pieņēmuši, – to visu jūs labprāt ņemat pretī. Es domāju, ka man nekā netrūkst no tā, kas ir šiem pārlieku dižajiem apustuļiem. Ja arī esmu neskolots runāšanā, tomēr ne saprašanā. Visādi un visās vietās mēs jums to skaidri esam parādījuši. Vai tad es būtu izdarījis kļūdu, sevi pazeminādams, lai paaugstinātu jūs, par brīvu jums sludinot Dieva evaņģēliju? Citas draudzes es aplaupīju, saņemdams atlīdzību, lai varētu kalpot jums. Uzturēdamies pie jums un ciešot trūkumu, es ne ar ko jūs neapgrūtināju, jo ar trūkstošo mani apgādāja brāļi, kas bija atnākuši no Maķedonijas; es sargājos būt par nastu jums kādā lietā un sargāšos arī turpmāk. Tik tiešām, kā Kristus patiesība ir manī – šī mana lielīšanās, kas izplatās Ahajas apgabalos, netiks apslāpēta. Kādēļ? Vai tad es jūs nemīlētu? Dievs zina, ka mīlu. Bet, ko es daru, to darīšu arī turpmāk, lai izsistu pamatu zem kājām tiem, kas savā lielībā grib nostāties līdzās mums. Šādi cilvēki ir viltus apustuļi, blēdīgi darboņi, kas ārēji izliekas par Kristus apustuļiem. Nav jau arī brīnums – jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli. Vai jābrīnās, ka arī viņa kalpi ārēji izliekas par taisnības kalpiem? Kādi viņu darbi, tāds būs iznākums. Vēlreiz saku: lai kāds neiedomājas, ka esmu muļķis; bet ja tomēr – uzskatiet kaut vai par muļķi, lai es varu kaut nedaudz palielīties. Ko es tagad runāju, es nerunāju saskaņā ar Kungu, bet kā aiz muļķības, būdams lielīgā pašapziņā. Ja daudzi lielās kā pasaulīgi cilvēki, arī es lielīšos. Jūs, būdami gudri, ar labpatiku panesat muļķus; jūs taču panesat, ka jūs kāds paverdzina, aprij, izmanto, ir uzpūtīgs pret jums, sit jūs vaigā. Sev par kaunu es atzīstu, ka mēs to neesam spējuši. Ja kāds kaut ko uzdrošinās – būdams neprātā, es arī uzdrošinos. Viņi ir ebreji? Es arī. Viņi ir israēlieši? Es arī. Viņi ir Ābrahāma pēcnācēji? Es arī. Viņi ir Kristus kalpi? Es, neprāta pārņemts, saku – es daudz vairāk: smagā darbā – daudz vairāk nekā viņi, cietumos – daudz vairāk, šaustīts – pāri mēram, nāves briesmās – tik bieži. No jūdiem pieckārt esmu saņēmis četrdesmit sitienus bez viena; trīskārt esmu pērts ar rīkstēm, vienreiz esmu nomētāts akmeņiem, trīskārt esmu cietis kuģa avārijā, diennakti pavadīju ūdenī atklātā jūrā. Bieži esmu bijis ceļa grūtībās, briesmās šķērsoju upes, laupītāju apdraudēts, savas paša tautas apdraudēts un pagānu apdraudēts, esmu bijis briesmās pilsētā, tuksnesī, uz jūras, esmu bijis briesmās, atrodoties starp viltus apustuļiem. Esmu bijis grūtībās un sūrā darbā, bieži bez miega, badā un slāpēs, gavēņos, aukstumā un kailumā. Bez visa cita vēl – ikdienas aizņemtība, rūpes par visām draudzēm. Ja ir kāds vājš, vai es neesmu vājš? Ja kāds tiek apgrēcināts, vai es neiedegtos? Ja nepieciešams lielīties, es lielīšos ar savu vājumu. Slavēts uz mūžiem ir Dievs, Kunga Jēzus Tēvs, – viņš zina, ka es nemeloju. Damaskā ķēniņa Hareta pārvaldnieks izvietoja apsardzi ap damaskiešu pilsētu, lai mani notvertu, taču mani pa logu grozā pār mūri nolaida zemē, un es izbēgu no viņa rokām. Ja jau jālielās, kaut arī tas nekādu labumu nedod, turpināšu par redzējumiem un atklāsmēm, ko devis Kungs. Es pazīstu kādu cilvēku Kristū, kas pirms četrpadsmit gadiem tika aizrauts līdz trešajām debesīm, – vai viņš tobrīd bija miesā vai ārpus miesas, es nezinu, Dievs to zina. Tāpat es zinu par šo cilvēku – vai viņš bija miesā vai ārpus miesas, es nezinu, Dievs to zina –, ka viņš tika aizrauts paradīzē un tur dzirdēja neizrunājamus vārdus, kurus cilvēkam nav ļauts izteikt. Ar šo cilvēku es gribu lielīties; ar sevi pašu negribu, ja nu vienīgi ar savu nespēku. Ja es lielīšos, es nebūšu nejēga, jo es runāšu patiesību; es tikai piesargos, lai šo dižo atklāsmju dēļ kāds par mani nespriež vairāk kā tikai to, ko redz vai no manis dzird. Tādēļ, lai es nepaaugstinātos, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis; tas mani sit, lai es pārlieku nepaaugstinos. Es trīs reizes esmu piesaucis Kungu, lai sātana eņģelis no manis atstājas. Un Kungs man sacīja: tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks top pilnīgs nespēkā. – Tādēļ es vislabprātāk lielīšos ar savu vājumu, lai Kristus spēks manī varētu iemājot. Tādēļ labprāt esmu nespēkā, pazemojumos, trūkumā, vajāšanās un spaidos Kristus dēļ. Vienmēr, kad esmu nespēkā, es esmu stiprs. Esmu ļāvies neprātam; jūs mani piespiedāt. Jums gan vajadzēja mani atbalstīt, jo es ne ar ko neatpalieku no tiem pārlieku dižajiem apustuļiem, kaut gan neesmu nekas; tomēr manas apustuļa sūtības apliecinājums tika jums rādīts neatlaidīgā pacietībā, gan zīmēs, gan brīnumos, gan spēkā. Ar ko tad vēl jūs būtu nostādīti sliktākā stāvoklī par citām draudzēm kā vien ar to, ka es jūs neapgrūtināju? Piedodiet man šo pāridarījumu. Redzi, es trešo reizi esmu gatavs pie jums ierasties, un es nebūšu jums par apgrūtinājumu, tādēļ ka es nemeklēju jūsu mantu, bet jūs pašus; jo nevis bērniem vajag krāt mantu vecākiem, bet vecākiem – bērniem. Jūsu dvēseļu dēļ es ar prieku būšu izšķērdīgs un ļaušu sevi izšķērdēt. Ja es jūs tik ļoti mīlu, vai tādēļ jūs mīlētu mani mazāk? Lai tā būtu: es jūs neapgrūtināju, bet kā viltnieks paņēmu jūs ar viltu. Bet vai tad es iedzīvojos uz jūsu rēķina, kad nosūtīju pie jums kādu no saviem ļaudīm? Es aicināju Titu un viņam līdzi sūtīju vēl otru brāli; vai tad Tits iedzīvojās uz jūsu rēķina? Vai tad mēs nedarbojāmies vienā un tajā pašā garā? Vai nestaigājām tajās pašās pēdās? Jums jau sen šķiet, ka mēs jūsu priekšā aizstāvamies. Mēs runājam Kristū Dieva priekšā; un viss, mīļotie, tiek darīts jūsu izaugsmei. Es gan baidos, ka atnākot neatradīšu jūs tādus, kādus es gribu, un jūs neatradīsiet mani tādu, kādu jūs gribat; es baidos, ka tik nebūtu sāncensība, greizsirdība un niknums, savtīgums, ļaunas aprunāšanas, baumošanas, uzpūtība un nekārtība. Lai neiznāk, ka, atnākot vēlreiz pie jums, Dievs mani pazemos jūsu priekšā un es raudāšu par daudziem, kas sagrēkojušies un nav nožēlojuši savu nešķīstību, netiklību un izlaidību, ko paši darījuši. Redzi, jau trešo reizi nāku pie jums; ikviena strīdus lieta lai tiek izšķirta pēc divu vai triju liecinieku vārdiem. Otrajā reizē pie jums būdams, es jūs brīdināju un brīdinu arī tagad, kad neesmu klāt: kad nākšu vēlreiz, es nebūšu saudzīgs pret tiem, kas nogrēkojušies agrāk un arī visiem pārējiem, ja jau jūs meklējat pierādījumu, ka manī runā Kristus, viņš nav bezspēcīgs pret jums, un tā spēks ir stiprs jūsu vidū. Lai arī viņš krustā sists nespēkā, bet viņš ir dzīvs Dieva spēkā. Arī mēs esam nespēcīgi viņā, bet ar viņu Dieva spēkā dzīvosim jūsu labā. Pārbaudiet sevi, vai esat ticībā, izvērtējiet sevi, vai esat derīgi. Vai tad jūs neesat pārliecinājušies par sevi, ka Jēzus Kristus ir jūsos? Ja ne – jūs tiekat atzīti par nederīgiem. Es ceru, ka jūs pārliecināsieties, ka mēs neesam nederīgi. Mēs lūdzam Dievu, ka jūs nedarītu nekādas ļaundarības – ne tādēļ, lai mēs paši izrādītos derīgi, bet lai jūs darītu labu arī tad, ja mēs izrādītos nederīgi, jo mēs neko nespējam darīt pret patiesību, bet spējam darīt to, kas kalpo patiesībai. Mēs priecājamies ikreiz, kad izrādāmies nespēcīgi, bet jūs – spēcīgi, par to arī lūdzam Dievu – par jūsu pilnveidošanos. Tādēļ, nebūdams klāt, es visu to rakstu, lai ierodoties man nebūtu bez žēlastības jālieto vara, ko Kungs man devis celšanai, nevis postīšanai. Un beidzot, brāļi, priecājieties, pilnveidojieties, uzmundriniet cits citu, esiet vienprātīgi, dzīvojiet mierā, un tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums. Sveiciet cits citu ar mīlestības skūpstu! Jūs sveicina arī visi svētie. Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem! Pāvils – apustulis, kas nav cilvēku vai kāda atsevišķa cilvēka sūtīts, bet caur Jēzu Kristu un Dievu Tēvu, kas viņu augšāmcēla no mirušajiem, – un visi brāļi, kas ir kopā ar mani, Galatijas draudzēm: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus, kas nodevis sevi par mūsu grēkiem, lai pēc Dieva, mūsu Tēva, gribas izrautu mūs no šā ļaunā laika. Viņam lai gods mūžu mūžos! Āmen! Es brīnos, ka jūs tik viegli novēršaties no tā, kas jūs ir aicinājis Kristus žēlastībā, un nododaties citam evaņģēlijam. Bet cita evaņģēlija nav; ir tikai ļaudis, kas musina jūsu prātus un grib sagrozīt Kristus evaņģēliju. Bet, ja mēs vai kāds eņģelis no debesīm sludinātu jums kādu citu evaņģēliju līdzās tam evaņģēlijam, ko esam jums pasludinājuši, tas lai ir nolādēts! Kā jau iepriekš esam sacījuši, tā saku jums vēlreiz: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju līdzās tam, ko jūs jau esat saņēmuši, tas lai ir nolādēts! Vai tad es tagad gribu atzinību no cilvēkiem vai arī no Dieva? Vai es meklēju cilvēkiem izpatikt? Ja es vēl aizvien vēlētos izpatikt cilvēkiem, tad es nebūtu Kristus kalps. Es daru jums zināmu, brāļi, ka evaņģēlijs, ko esmu pasludinājis, nav cilvēka izdomāts. Es to arī neesmu saņēmis vai iemācījies no kāda cilvēka, bet caur Jēzus Kristus atklāsmi. Jūs esat dzirdējuši par manu toreizējo dzīvi, kad vēl biju jūdu ticībā, kā es pārlieku vajāju un postīju Dieva draudzi. Jūdu ticības lietās es pārspēju daudzus savus vienaudžus savā tautā, pārmēru dedzīgi turēdams tēvu ieražas. Bet, kad Dievam, kas mani jau no mātes miesām bija izvēlējies un caur savu žēlastību aicinājis, labpatika atklāt man savu Dēlu, lai es viņu sludinātu pagāniem, es tūlīt nemeklēju tam apstiprinājumu no miesas un asinīm. Es negāju arī uz Jeruzālemi pie tiem, kas jau pirms manis bija apustuļi, bet devos uz Arābiju un vēlāk atgriezos Damaskā. Pēc tam, trīs gadus vēlāk, es devos uz Jeruzālemi, lai iepazītos ar Kēfu, un uzkavējos pie viņa kādas piecpadsmit dienas. Nevienu citu apustuli es nesatiku, vienīgi Jēkabu, Kunga brāli. Redzi, Dieva priekšā es jums apliecinu: tas, ko jums rakstu, nav meli! Pēc tam es devos uz Sīrijas un Kilikijas apgabalu, bet Kristus draudzēs Jūdejā mani pēc izskata nepazina. Tie vienīgi bija dzirdējuši šādu ziņu: tas, kas mūs agrāk vajāja, tagad sludina evaņģēlija ticību, ko pats reiz pūlējās iznīcināt, un tie slavēja Dievu par mani. Kad pagāja četrpadsmit gadu, es vēlreiz devos uz Jeruzālemi kopā ar Barnabu, līdzi ņemdams arī Titu. Turp es devos, atklāsmes vadīts, un iepazīstināju viņus ar evaņģēliju, ko sludinu pagāniem. Atsevišķi es to darīju tiem, kas bija īpaši ietekmīgi draudzē, lai es nebūtu dzinies pa tukšo vai velti skrējis. Bet arī Titu, grieķi, kas bija ieradies kopā ar mani, tie nespieda apgraizīties. Lai gan bija sūtīti arī viltus brāļi un tie bija iezagušies izokšķerēt mūsu brīvību, kas mums ir Jēzū Kristū, lai mūs paverdzinātu, mēs ne mirkli tiem nepiekāpāmies un nepakļāvāmies, lai pie jums saglabātos evaņģēlija patiesība. Bet tie, kurus draudzē uzskatīja par ietekmīgiem – kādi tie bija, man ir vienalga, jo Dievs cilvēku neskata pēc ārienes, – tie manai mācībai neko klāt nav pielikuši. Tieši otrādi, redzēdami, ka man uzticēta evaņģēlija sludināšana pie neapgraizītajiem tāpat kā Pēterim pie apgraizītajiem – jo Dievs, kas darbojās caur Pēteri viņa apustuļa darbā pie apgraizītajiem, darbojās arī caur mani pie pagāniem, – un uzzinājuši par žēlastību, kas man dota, Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes pīlāriem, apliecinādami vienību, sniedza man un Barnabam roku, lai mēs darbotos pie pagāniem, bet viņi – pie apgraizītajiem; vienīgi – lai atceramies nabagus, ko arī čakli esmu centies darīt. Bet, kad Kēfa ieradās Antiohijā, es atklāti nostājos pret viņu, tādēļ ka viņš bija apsūdzams. Jo, pirms bija ieradušies kādi no Jēkaba, Kēfa ēda kopā ar pagāniem, bet, kad tie ieradās, viņš, baidīdamies no apgraizītajiem, novērsās no pagāniem un turējās atsevišķi. Tad arī pārējie jūdi sāka liekuļot tāpat kā viņš, un pat Barnaba tika ierauts līdz ar viņiem liekulībā. Kad es redzēju, ka viņi nerīkojas pēc evaņģēlija patiesības, es Kēfam visu priekšā sacīju: ja tu, būdams jūds, nedzīvo kā jūds, bet kā pagāns, kā tad tu pagānus spied dzīvot pēc jūdu paražām? Pat mēs, kas esam dzimuši jūdi, nevis pagānu grēcinieki, zinādami, ka neviens cilvēks nekļūst attaisnots ar bauslības darbiem, bet vienīgi ticībā Jēzum Kristum, esam sākuši ticēt uz Jēzu Kristu, lai kļūtu attaisnoti Kristus ticībā, nevis pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst attaisnots. Ja mēs, kas meklējam attaisnošanu Kristū, paši nu izrādāmies grēcinieki – vai tad Kristus kalpo grēkam? Nē, taču! Ja es no jauna uzceļu to, ko nojaucu, tad es pats sevi padaru par pārkāpēju. Bet caur bauslību es bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu pienaglots krustā, tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus. Un mana dzīve miesā tagad ir ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani. Es neatstumju Dieva žēlastību; jo Kristus veltīgi būtu miris, ja Dieva taisnība nāktu caur bauslību. Ak jūs, bezprātīgie galatieši, kas jūs ir nobūris? Jūs, kam acu priekšā Kristus attēlots, krustā sists! Tikai vienu gan es gribētu no jums uzzināt: vai jūs Garu esat saņēmuši no bauslības darbiem vai no ticības vēsts, ko esat dzirdējuši? Vai esat tādi nejēgas – reiz sākuši Garā, nu gribat tapt pilnīgi caur miesu? Vai tik daudz jūs esat velti izcietuši? Un ja vien veltīgi! Vai tad tas, kas dāvā jums Garu un darbina jūsos brīnišķus spēkus, dara to jūsu bauslības darbu dēļ vai caur ticības vēsti, ko esat dzirdējuši? Atzīstiet to – Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību, tāpat arī tie, kas tic, ir Ābrahāma dēli. Bet Raksti, paredzēdami, ka Dievs ticībā attaisno pagānus, jau iepriekš pasludināja Ābrahāmam: tevī tiks svētītas visas tautas. Tātad tie, kas tic, saņem svētību līdz ar ticīgo Ābrahāmu, bet tie, kas balstās uz bauslības darbiem, atrodas zem lāsta; jo ir rakstīts: nolādēts ikviens, kas nepilda to visu, kas rakstīts šajā bauslības grāmatā. Ir skaidrs, ka neviens, kas balstās uz bauslību, nekļūst attaisnots Dieva priekšā, jo taisnais dzīvos no ticības. Tātad bauslība nebalstās ticībā, bet, kas pilda bauslību, tas tajā gūs dzīvību. Kristus mūs ir izpircis no bauslības lāsta, pats mūsu vietā kļūdams par lāstu, – jo ir rakstīts: nolādēts ikviens, kas pakārts pie koka, – lai Ābrahāmam dotā svētība varētu nākt pār pagāniem Kristū Jēzū un mēs caur ticību saņemtu Gara apsolījumu. Brāļi, es runāju pēc cilvēku saprašanas: arī testamentu, ko cilvēki slēguši un kas stājies spēkā, visi ievēro un neko tajā nemaina. Apsolījumi bija doti Ābrahāmam un viņa dzimumam; nav sacīts: un dzimumiem – it kā par daudziem, bet sacīts ir par vienu: un tavam dzimumam – tas ir, Kristum. Ar to es gribu sacīt, ka bauslība, nākusi četri simti trīsdesmit gadus vēlāk, neatceļ Dieva derību, kas jau iepriekš stājusies spēkā, nav tā, ka apsolījums būtu padarīts nederīgs. Ja jau mantojums nāktu no bauslības, tad tas vairs nav no apsolījuma, bet Ābrahāmam Dievs to ir dāvājis caur apsolījumu. Bet kādēļ tad vajadzīga bauslība? Tā pārkāpumu dēļ bija pielikta klāt līdz brīdim, kad nāca dzimums, kam bija dots apsolījums; tā bija eņģeļu iedibināta un ar vidutāja roku iedota. Bet, kur ir viens, tur vidutāja nav, un Dievs ir viens. Vai bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nē, taču! Ja bauslībai būtu dots spēks darīt dzīvu, tad patiešām taisnība nāktu no bauslības. Bet Raksti visu ir ieslēguši grēka varā, lai apsolījums tiktu dots ticīgajiem ticībā uz Jēzu Kristu. Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām ieslēgti bauslības važās līdz brīdim, kad bija jāatklājas ticībai, un tātad bauslība ir bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum, lai ticībā mēs tiktu attaisnoti. Bet, kad ticība atnākusi, mēs audzinātājai vairs neesam pakļauti. Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma. Es jums saku: kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, viņš neatšķiras no verga, kaut arī viņš ir kungs pār visiem. Viņš ir pakļauts aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva noteiktajam laikam. Tāpat arī mēs, kamēr vēl nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku paverdzināti. Bet, kad pienāca laiku beigas, Dievs sūtīja savu Dēlu, kas piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai, lai izpirktu tos, kas pakļauti bauslībai, un lai mēs tiktu pieņemti par Dieva dēliem. Tā kā jūs esat dēli, Dievs sava Dēla Garu ir sūtījis jūsu sirdīs, kas sauc: Aba! Tēvs! Tātad tu vairs neesi vergs, bet gan dēls un, ja dēls, tad caur Dievu arī mantinieks. Tolaik, kad Dievu vēl nepazināt, jūs vergojāt tiem, kas patiesībā nebija dievi. Bet tagad, kad jūs esat atzinuši Dievu; pareizāk gan, kad Dievs jūs ir atzinis, – kā tad jūs atkal pievēršaties nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un no jauna gribat ļaut tiem sevi paverdzināt? Jūs cītīgi ievērojat dienas un mēnešus, noteiktus laikus un gadus; man ir bažas par jums, vai nebūšu veltīgi jūsu labā pūlējies. Brāļi, es jūs lūdzu, topiet tādi kā es, jo es esmu kā viens no jums! Jūs man neko ļaunu neesat nodarījuši. Jūs arī zināt, ka, pirmoreiz pasludinot jums evaņģēliju, es biju miesas nespēkā, un, lai gan mana slimība jums bija par pārbaudījumu, jūs mani neuzņēmāt ar nicināšanu vai riebumu, bet uzņēmāt kā Dieva eņģeli, kā pašu Jēzu Kristu. Kur tagad ir palikusi jūsu svētlaime? To es jums apliecinu, ka toreiz, ja vien būtu bijis iespējams, jūs pat savas acis būtu izrāvuši un atdevuši tās man! Vai tagad, jums patiesību sacīdams, esmu kļuvis par jūsu ienaidnieku? Bet to dedzība, kas jūs grib šķirt no mums, tā nav laba, jo viņi grib, lai jūs degtu dedzībā uz viņiem. Būt dedzīgiem uz labu vienmēr ir labi, ne tikai tad, kad esmu pie jums. Mani bērni, kuru dēļ es atkal ciešu dzemdību sāpes, lai Kristus beidzot izveidojas jūsos, es gribētu tagad būt pie jums un runāt pavisam citādi, jo es esmu pilnīgā neziņā par jums. Jūs, kas gribat būt zem bauslības, sakiet man – vai jūs nedzirdat, ko saka bauslība? Ir taču rakstīts: Ābrahāmam bija divi dēli – viens no verdzenes, otrs no brīvās. Tas, kas bija no verdzenes, bija dzimis no miesas, turpretī tas, kas no brīvās, – caur apsolījumu. Šis notikums izsaka līdzību: ir divas derības – viena nāk no Sīnaja kalna un dzemdē verdzībai, tā ir Hāgare – Hāgare ir Sīnaja kalns Arābijā – un tāda ir tagadējā Jeruzāleme, kas līdz ar saviem bērniem ir verdzībā. Taču debesu Jeruzāleme ir brīva, viņa ir mūsu māte, jo ir rakstīts: priecājies, neauglīgā, kas neesi dzemdējusi, ļauj vaļu gavilēm un sauc, tu, kas neesi cietusi dzemdību sāpes, jo daudz bērnu ir vientuļajai, vairāk nekā tai, kam ir vīrs. Bet jūs, brāļi, esat apsolījuma bērni tāpat kā Īzaks. Un, tāpat kā toreiz no miesas dzimušais vajāja dzimušo no gara, tā arī tagad. Ko tad saka Raksti? – Padzen verdzeni un viņas dēlu, jo verdzenes dēls nemantos kopā ar brīvās dēlu. Tātad, brāļi, mēs neesam vis verdzenes bērni, bet gan brīvās. Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis, tad nu pastāviet tajā un neuzņemieties atkal bauslības jūgu. Redzi, es, Pāvils, jums to saku: ja jūs ļaujat sevi apgraizīt, tad Kristus jums neko nepalīdzēs. Un es vēlreiz apliecinu katram, kas apgraizās, – tāds viņš kļūst par parādnieku, kam jāpilda visa bauslība. Jūs, kas gribat bauslībā tikt attaisnoti, esat šķirti no Kristus, jūs esat atkrituši no žēlastības. Bet mēs garā gaidām uz taisnības cerību, kas ir no ticības. Jo Kristū Jēzū neko neiespēj nedz apgraizīšana, nedz neapgraizīšana, bet gan ticība, kas darbojas caur mīlestību. Jūs skrējāt labi; kas gan jūs traucēja paklausīt patiesībai? Šī pierunāšana nenāk no tā, kas jūs aicina. Mazumiņš rauga saraudzē visu mīklu. Es esmu pārliecināts par jums mūsu Kungā, ka jūs vairs neprātosiet neko citu, bet jūsu musinātājs saņems sodu. Brāļi, ja es vēl aizvien sludinu apgraizīšanu, tad kādēļ es tieku vajāts? Tad jau krusts vairs nav par piedauzību. Lai tie, kas jūs musina, kropļo sevi! Bet jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmēm, bet kalpojiet viens otram mīlestībā. Jo visa bauslība ir piepildīta vienā vārdā, un proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Ja jūs cits citam kožat un viens otru graužat, pielūkojiet, ka cits citu neaprijat! Bet es jums saku: dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām. Jo miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars – pretēji miesai. Tādēļ ka tie abi stāv viens otram pretī, jūs nevarat darīt visu, ko gribat. Ja Gars jūs vada, jūs neesat zem bauslības. Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos. Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības. Tie, kas ir Kristū, ir miesu krustā piesituši kopā ar kaislībām un iekārēm. Ja mēs caur Garu esam dzīvi, tad, Gara vadīti, arī dzīvosim. Nekārosim pēc tukša goda, cits citu izaicinādami un skauzdami. Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā, bet pielūko, ka arī tu pats nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību! Ja kāds iedomājas, ka viņš ir nezin kas, nebūdams nekas, tāds maldina pats sevi. Katrs lai pārbauda pats savus darbus. Tad viņam būs pamats lepoties savā priekšā, nevis citu, jo katram jānes sava nasta. Kas mācās Dieva vārdu, lai visos labumos dalās ar savu skolotāju. Nepievilieties, Dievs nekļūs par apsmieklu – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus: kas sēj savā miesā, tas no miesas pļaus postu, bet, kas sēj Garā, no Gara pļaus mūžīgo dzīvību. Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes. Redziet, ar kādiem lieliem burtiem es jums rakstu pats ar savu roku. Tie, kas grib dižoties un izpatikt miesai, spiež jūs pieņemt apgraizīšanu vienīgi tādēļ, lai Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. Jo arī paši šie apgraizītie neturas pie bauslības, bet grib, lai jūs tiktu apgraizīti, ka varētu lepoties ar to, kas pie jūsu miesas izdarīts. Bet man lai citādas dižošanās nav kā vienīgi ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko pasaule man ir krustā piesista un es pasaulei. Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana, bet vienīgi – jaunais radījums. Miers un apžēlošana pār tiem, kas dzīvos pēc šā likuma, un pār Dieva Israēlu! Turpmāk lai neviens man neliek vairs ciest, jo es nesu Jēzus rētas savā miesā. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu, brāļi! Āmen! Pāvils, pēc Dieva gribas Jēzus Kristus apustulis, svētajiem un Jēzū Kristū ticīgajiem Efesā. Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus! Augsti slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs svētījis visās garīgajās svētībās, kas mums Kristū ir debesīs! Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu par slavu savas godības pilnai žēlastībai, ar ko viņš apžēlojies par mums savā mīļotajā. Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības, ko viņš mums dāsni dāvājis visā gudrībā un izpratnē. Dievs mums darījis zināmu savas gribas noslēpumu – pēc savas labprātības, ko viņš jau iesākumā bija nolicis Kristū kā nodomu laiku piepildījumam, – visu apvienot Kristū, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. Viņā arī mēs pēc Dieva sākotnējā nodoma kļuvām par īpašumu Dievam, kas visas lietas dara pēc savas gribas lēmuma, lai mēs būtu viņa godības slava, mēs, kas jau iepriekš esam cerējuši uz Kristu. Viņā jūs arī esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un viņā jūs, ticēdami šim evaņģēlijam, esat apzīmogoti ar apsolīto Svēto Garu, kas ir ķīla tam, ka mēs saņemsim mantojumu un ka viņš mūs ir izpircis sev par īpašumu, lai mēs esam viņa godības slava. Tādēļ arī es, dzirdēdams par jūsu ticību Kungā Jēzū un par jūsu mīlestību uz visiem svētajiem, nemitos pateikties par jums, pastāvīgi pieminēdams jūs savās lūgšanās, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs, godības Tēvs, dod jums gudrības un atklāsmes garu, tā ka jūs viņu atzīstat, lai jūsu gara acis būtu apgaismotas un lai jūs zinātu, kas ir viņa aicinājuma cerība un kādu godības bagātību iemanto viņa svētie, lai jūs zinātu, cik neizmērojami liela ir viņa dievišķā varenība, kas darbojas pie mums, ticīgajiem. Šī varenā spēka darbību viņš parādījis Kristū, augšāmceldams to no mirušajiem un sēdinādams pie savas labās rokas debesīs, – augstāk par ikkatru valdību, varu, spēku, valdīšanu un pār visu citu, lai kādā vārdā arī to nosauktu, ne vien šajā laikā, bet arī nākamajā. Visu viņš ir nolicis zem Kristus kājām, bet viņu pašu kā galvu pāri visam ir devis draudzei, kas ir viņa miesa, viņa piepildījums – viņa, kas visu visur piepilda. Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, piederēdami šīs pasaules laikmetam, pakļaudamies valdniekam, kas valda pār gaisa valstību, pār to garu, kas vēl tagad darbojas nepaklausības dēlos. Viņu vidū arī mēs reiz dzīvojām savās miesas iekārēs, rīkodamies pēc miesas iegribām un iedomām, un pēc savas dabas bijām dusmības bērni tāpat kā visi pārējie. Bet Dieva žēlastība ir bagātīga, savas lielās mīlestības dēļ, ar ko viņš mūs mīlēja, viņš līdz ar Kristu atdzīvināja arī mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos, – žēlastībā jūs esat izglābti –, viņš mūs līdz ar Kristu ir augšāmcēlis un līdz ar viņu sēdinājis debesīs Kristū Jēzū, lai savā labvēlībā pret mums Dievs mums parādītu nākamajos laikmetos savas žēlastības neizmērojamo bagātību, kas ir Kristū Jēzū. Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties. Mēs paši esam viņa darinājums, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. Tādēļ atcerieties, ka jūs, kas reiz pēc savas izcelsmes bijāt pagāni, ko miesā apgraizītie sauca par neapgraizītajiem, tolaik bijāt šķirti no Kristus un Israēla sabiedrība jums bija slēgta, jūs bijāt svešinieki apsolījuma derībai, bez cerības un bez Dieva pasaulē. Bet tagad jūs, kas bijāt tālu, Kristū Jēzū esat kļuvuši tuvi viņa asinīs. Viņš ir mūsu miers, jo viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas tos šķīra, atceldams savā miesā likuma spēku bauslības pavēlēm, lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku, tā panākdams mieru un abiem dodams izlīgumu ar Dievu vienā miesā, nonāvēdams ienaidu pie krusta. Viņš atnākdams ir pasludinājis mieru – gan jums, kas bijāt tālu, gan viņiem, kas bija tuvu, lai caur viņu mums, gan vieniem, gan otriem, būtu dota pieeja pie Tēva vienā Garā. Tagad jūs vairs neesat svešinieki un piemājotāji, bet esat līdzpilsoņi svētajiem un Dieva saime, kas uzcelta uz apustuļu un praviešu pamata, tās stūrakmens ir Jēzus Kristus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Kungam. Viņā arī jūs tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. Tādēļ es, Pāvils, esmu kļuvis par Jēzus Kristus cietumnieku jūsu, pagānu, labad. Jūs jau esat dzirdējuši par Dieva žēlastības mantību, kas man jums jānodod. Tas ir noslēpums, kas man ar atklāsmi darīts zināms, kā jau esmu par to īsumā rakstījis. To lasīdami, jūs varat noprast manu Kristus noslēpuma izpratni. Šis noslēpums cilvēku dēliem citās paaudzēs netika darīts zināms, kā tas tagad Garā ir atklāts viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem. Tādējādi pagāni ir kļuvuši par līdzmantiniekiem, tās pašas miesas locekļiem un apsolījuma līdzdalībniekiem Jēzū Kristū caur evaņģēliju, kura kalps es esmu kļuvis caur to Dieva žēlastības dāvanu, kas man dota pēc viņa spēka darbīgās izpausmes. Man, vismazākajam no svētajiem, dota žēlastība caur evaņģēliju sludināt pagāniem Kristus neizdibināmo bagātību un celt gaismā, kā jārīkojas ar noslēpumu, kas kopš mūžīgiem laikiem bija apslēpts visa radītājā Dievā, lai caur draudzi darītu zināmu visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgo gudrību, kas pēc viņa mūžīgā nolūka ir īstenota Jēzū Kristū, mūsu Kungā. Kristū mums ir drošs prāts un ticībā uz viņu ir paļāvība tuvoties Dievam. Tad nu es lūdzu: nezaudējiet drosmi manu ciešanu dēļ, ko panesu jūsu labā, – tas ir jūsu gods. Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā, no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes iegūst savu vārdu. Es lūdzu, lai viņš pēc savas godības bagātības dod stiprinājumu jūsu iekšējam cilvēkam caur savu Garu, tā ka Kristus caur ticību iemājo jūsu sirdīs un jūs iesakņojaties un nostiprināties mīlestībā, lai līdz ar visiem svētajiem jūs būtu spējīgi izprast tās plašumu, garumu, augstumu un dziļumu un atzītu Kristus mīlestību, kas pārāka par atziņu, un lai Dievs jūs piepildītu visā savā pilnībā. Dievam, kas, ar savu spēku darbodamies mūsos, spēj darīt neizmērojami vairāk, nekā mēs lūdzam vai nojaušam, lai viņam gods draudzē un Jēzū Kristū paaudžu paaudzēs, mūžu mūžos! Āmen! Tad nu es, cietumnieks Kunga dēļ, lūdzu jūs dzīvot tā aicinājuma cienīgi, ar kuru esat aicināti – visā pazemībā, lēnprātībā un pacietībā, ar mīlestību panesdami cits citu, dedzīgi sargādami vienotību Garā, uzturēdami to ar miera saiti. Viena miesa un viens Gars – tāpat kā vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti – viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens Dievs un Tēvs visiem, kas ir pāri visiem, caur visiem un visos. Ikvienam mums ir dota žēlastība tādā mērā, kādu Kristus to piešķīris. Tādēļ ir sacīts: uzkāpa augstumos, vezdams līdzi sagūstītos; viņš deva dāvanas cilvēkiem. Ko nozīmē – viņš uzkāpa? Vai ne to, ka viņš arī nokāpa zemes dziļumos? Tas, kas nokāpa, ir tas pats, kas uzkāpa augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu. Viņš dāvāja vispirms apustuļus, tad praviešus, evaņģēlistus, ganus un skolotājus, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, lai tā veidotos Kristus miesa, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienotību ticībā un atziņā uz Dieva Dēlu, līdz sasniegsim vīra briedumu, Kristus pilnības mēru. Tad mēs vairs nebūsim mazi bērni, kas tiek mētāti un aizrauti līdzi katram mācības vējam cilvēku viltīgajā spēlē, ar kuru tie ievilina maldos. Apliecinādami patiesību mīlestībā, mēs pieaugsim Kristū, kas ir galva visam. No viņa visa miesa, saistīta un savienota visādām saitēm, katra daļa, darbodamās un celta viņa mīlestībā, iegūst spēju augt. To es jums saku un apliecinu Kungā: jums vairs nav jāstaigā tā, kā pagāni dzīvo sava prāta tukšībā, būdami aptumšoti saprašanā, atsvešināti no dievišķās dzīvības savas nezināšanas un sirds nocietinātības dēļ, viņi ir zaudējuši kauna jūtas un nodevušies izlaidībai, nepiesātināmi ļaudamies visādai nešķīstībai. Ne tā jūs esat iepazinuši Kristu; ja jūs to esat dzirdējuši un mācījušies patiesībā, kāda tā ir Jēzū, tad atmetiet savu iepriekšējo dzīves veidu un veco cilvēku sevī, kas savās iekārēs nomaldījies iet bojā; atjaunojieties savā prātā un garā. Ietērpieties jaunā cilvēkā, kas radīts pēc Dieva taisnībā un patiesības svētumā. Tādēļ, atmetuši melus, runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs esam locekļi viens otram. Dusmojoties neapgrēkojieties! Lai saule nenoriet, jums dusmojoties. Un nedodiet vietu velnam. – Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā. No jūsu mutes lai nenāk nekāda samaitāta runa, bet tikai tas, kas ir derīgs un nepieciešams stiprināšanai, lai būtu par svētību klausītājiem. Un neapbēdiniet Dieva Svēto Garu, ar ko jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai. Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu. Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums. Būdami Dieva mīļotie bērni, dariet tāpat kā viņš un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā sevi atdevis Dievam par upurdāvanu un jauki smaržojošu ziedojumu. Bet netiklība, visāda nešķīstība vai negausība jūsu vidū lai netiek pat pieminēta, kā tas svētajiem pieklājas. Tāpat arī nekaunīgas, muļķīgas runas vai rupji joki – tas viss nepieklājas, bet tā vietā lai ir pateicība Dievam. Ziniet skaidri: neviens netiklis, nešķīstais vai negausis, tas ir, neviens elku kalps, neiemantos savu daļu Kristus un Dieva valstībā. Neviens lai jūs nepieviļ ar tukšiem vārdiem, jo par to nāk Dieva dusmas pār nepaklausības dēliem. Nepalieciet kopā ar tiem, jo jūs reiz bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma Kungā; dzīvojiet kā gaismas bērni! Gaismas auglis ir visā, kas krietns, taisnīgs un patiess. Pārliecinieties, kas ir patīkams Kungam! Nepiedalieties neauglīgos tumsības darbos, bet gan atmaskojiet tos! Ko nepaklausīgie slepenībā dara, par to ir kauns pat runāt, bet viss atmaskotais gaismā top redzams, jo viss, kas gaismā redzams, ir gaisma. Tādēļ ir sacīts: guļošais, mosties! Celies augšā no mirušajiem, un tev atmirdzēs Kristus! Rūpīgi raugiet, kā jūs dzīvojat, nedzīvojiet kā negudri, bet kā gudri, izmantojiet šo laiku, jo šīs dienas ir ļaunas. Neesiet nesaprātīgi, bet saprotiet, kas ir Kunga griba. Nepiedzerieties vīna, no kā rodas izlaidība, bet topiet Gara pilni, kopīgi skandēdami psalmus, slavinājuma un garīgas dziesmas, dziedādami un spēlēdami savās sirdīs Kungam. Vienmēr par visu pateicieties Dievam un Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā. Pakļaujieties cits citam Kristus bijībā: jūs, sievas, – saviem vīriem kā Kungam, jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, pats būdams savas miesas Pestītājs; kā draudze visās lietās pakļaujas Kristum, tāpat arī sievas vīriem. Jūs, vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi un pats sevi tās labā ir ziedojis, lai to darītu svētu, šķīstot mazgāšanā ar ūdeni caur vārdu, lai draudzi varētu stādīt sev līdzās godības pilnu, bez traipiem, negludumiem un kā tamlīdzīga – svētu un nevainojamu. Tāpat arī vīriem pienākas mīlēt savas sievas kā savu miesu – tas, kas mīl savu sievu, mīl sevi pašu, jo neviens jau nenīst savu paša miesu, bet gan to baro un lolo tāpat kā Kristus savu draudzi – mūs, kas esam viņa miesas locekļi. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un savu māti un pieķersies savai sievai, un tie divi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; te es runāju par Kristu un draudzi, tomēr arī jūs ikviens mīliet savu sievu kā sevi pašu, bet sieva lai bīstas vīra. Bērni, esiet paklausīgi saviem vecākiem Kungā, jo tas ir taisni. Godā savu tēvu un māti, šis ir pirmais bauslis ar apsolījumu: lai tev labi klātos un tu ilgi dzīvotu virs zemes. Jūs, tēvi, netramdiet savus bērnus, bet audziniet viņus ar Kunga doto audzināšanu un pamācību. Jūs, kalpi, ar bijību un trīsām sirds skaidrībā klausiet saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum; neesiet tādi, kas kalpo tikai acu priekšā, gribēdami izpatikt cilvēkiem, bet kā Kristus kalpi, pildīdami Dieva gribu no sirds. Labprātīgi kalpodami, jūs kalposiet nevis cilvēkiem, bet Kungam, zinādami, ka ikviens, kas dara labu, saņems to pašu pretī no Kunga – vai vergs vai brīvais. Arī jūs, kungi, izturieties pret viņiem tāpat; atmetiet draudus, zinādami, ka gan viņiem, gan jums ir Kungs Debesīs, un viņš neuzlūko cilvēku pēc viņa ārienes. Un beidzot – esiet stipri Kungā un viņa spēka varenībā! Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu stāties pretī velna viltībām, jo mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet pret varām un spēkiem, pret šīs tumsas pasaules valdniekiem un ļaunuma gara spēkiem debesīs. Ņemiet visus Dieva ieročus, lai jūs varētu stāties pretī ļaunajā dienā un, visu pārvarējuši, pastāvēt! Tad nu stāviet stingri, apjozušies ar patiesību, aplikuši taisnības bruņas un apāvuši kājas, lai būtu gatavi cīņai par miera evaņģēliju! Pie visa tā vēl satveriet ticības vairogu, ar kuru nodzēst visas ļaunā ugunīgās bultas, uzlieciet pestīšanas bruņucepuri un tveriet Gara zobenu – Dieva vārdu! Ar lūgšanām un aizlūgšanām lūdziet Dievu Garā ik brīdi! Esiet pastāvīgi nomodā un nepārtrauktā lūgšanā par visiem svētajiem, arī par mani, lai Dievs man dotu īstos vārdus, kad man jāatdara mute, lai drosmīgi sludinātu evaņģēlija noslēpumu. Kā vēstnesis es to sludinu, važās kalts; lai tad esmu bez bailēm, kā man tas pienākas. Bet, lai arī jūs zinātu, kā man klājas un ko es daru, tad visu to jums darīs zināmu Tihiks, mīļais brālis un uzticamais kalps Kungā. Viņu es tādēļ pie jums esmu sūtījis, lai jūs uzzinātu, kā man klājas, un lai viņš mierinātu jūsu sirdis. Miers brāļiem un mīlestība līdz ar ticību no Dieva Tēva un Kunga Jēzus Kristus! Žēlastība lai visiem, kas mīl mūsu Kungu Jēzu Kristu ar neiznīcīgu mīlestību! Pāvils un Timotejs, Jēzus Kristus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas mītat Filipos, arī bīskapiem un diakoniem, žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus! Ikreiz, kad atceros jūs, es pateicos savam Dievam par jums visiem ikvienā savā lūgšanā; es ar prieku nododos lūgšanām par mūsu kopību evaņģēlija sludināšanā no pirmās dienas līdz pat šim brīdim. Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai. Ir pareizi, ka es šādi par jums visiem domāju, jo jūs esat manā sirdī – gan manās važās, gan evaņģēlija aizstāvībā un nostiprināšanā jūs visi esat manas žēlastības līdzdalībnieki. Dievs ir mans liecinieks, kā es pēc jums visiem ilgojos Jēzus Kristus sirds mīlestībā. Tādēļ es lūdzu, lai jūsu mīlestība arvien vairāk pārplūstu atzīšanā un dziļā sapratnē, lai visi pārbaudījumi jūs pārliecinātu, kas ir labāks, lai jūs būtu sirdsskaidri un nevainojami Kristus dienai, pārpilni ar taisnības augļiem, kas nāk caur Jēzu Kristu, Dieva godam un slavai. Es gribu, brāļi, lai jūs saprastu, ka viss, kas noticis ar mani, ir nācis par labu evaņģēlija izplatībai, visā imperatora gvardē un arī visiem pārējiem ir kļuvis skaidri redzams, ka važās esmu saistīts Kristus dēļ un brāļu vairākums, kas paļaujas uz Kungu, manu važu dēļ drosmīgāk nekā jebkad uzdrošinājās bez bailēm paust Dieva vārdu. Ir tādi, kas sludina Kristu skaudības un sāncensības dēļ, bet citi – no labas gribas. Viņi sludina mīlestībā, zinādami, ka esmu nolikts evaņģēlija aizstāvībai, bet tie pirmie sludina Kristu nevis ar šķīstu nolūku, bet gan sāncensības mudināti, domādami, ka tā viņi, man atrodoties cietumā, vairos manas ciešanas. Kā tad ir? Es priecājos, ka jebkurā gadījumā – vai nu ar blakus nolūku, vai patiesi – tiek pasludināts Kristus. Un es priecāšos vienmēr, jo es zinu, ka caur jūsu lūgšanām un Jēzus Kristus Gara palīdzību tas nesīs man glābšanu. Manas karstākās ilgas un cerības ir – ka nekur es netikšu likts kaunā, bet būšu pilns drosmes, ka, tāpat kā vienmēr, arī tagad – vai caur dzīvību vai caur nāvi – Kristus tiks augsti pagodināts manā miesā, jo dzīvot man nozīmē – Kristus un mirt man ir ieguvums. Palikt dzīvam man nozīmē auglīgu darbu, un es nezinu, ko izvēlēšos. Mani velk uz abām pusēm: es kāroju atraisīties un būt ar Kristu, jo tas ir daudz labāk, bet jūsu dēļ ir nepieciešams palikt miesā. Ar tādu paļāvību es zinu, ka palikšu un būšu kopā ar jums jūsu izaugsmē un ticības priekā, lai tad, kad ieradīšos pie jums vēlreiz, caur mani jūsu dižošanās Kristū Jēzū būtu pāri plūstoša. Šajā pasaulē, dzīvojot starp cilvēkiem, esiet Kristus evaņģēlija cienīgi, tā ka, atnākot un jūs redzot vai prombūdams, es par jums dzirdu, ka jūs pastāvat vienā Garā un kā viena dvēsele kopīgi cīnāties par evaņģēlija ticību. Nebīstieties no pretiniekiem nevienā lietā; tas būs viņiem pierādījums par viņu bojā eju un par jūsu izglābšanos, un tas ir no Dieva. Kristus dēļ jums dota dāvana ne tikai ticēt viņam, bet viņa dēļ arī ciest, izcīnot tādu pašu cīņu, kādu esat redzējuši notiekam pie manis un kādu dzirdat notiekam tagad. Kur vien ir kāda aizstāvība Kristū, iedrošinājums mīlestībā, kopība Garā, ja ir kāda iejūtība un līdzjūtība, piepildiet manu prieku, būdami vienprātībā, kopīgā mīlestībā, vienoti dvēselē un domās; neko nedariet sāncensības vai tukšas slavas dēļ, bet pazemībā vērtējiet cits citu augstāk par sevi, rūpēdamies katrs ne tikai par savu labumu, bet arī par cita labumu. Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu. Tādēļ, mani mīļie, kā jūs vienmēr esat bijuši paklausīgi – ne tikai man klātesot, bet daudz vairāk manā prombūtnē, kā tas ir tagad, – bijībā drebot, darbojieties savas pestīšanas labā, jo Dievs ir tas, kas pēc savas labās gribas rosina gan jūsu gribēšanu, gan darbošanos. Visu dariet bez kurnēšanas un šaubīšanās. Topiet nevainojami un šķīsti Dieva bērni, būdami neaptraipīti, sakropļotas un samaitātas paaudzes vidū, kur jūs mirdzat kā zvaigznes pasaulē! Stingri turiet dzīvības vārdu, lai es varētu lepoties Kristus dienā, ka neesmu skrējis velti, nedz velti esmu pūlējies! Bet, ja arī manas asinis tiek izlietas par ziedojumu upurēšanā un jūsu ticības kalpošanā, es priecājos un esmu priecīgs līdz ar jums visiem. Esiet arī jūs priecīgi un priecājieties līdz ar mani! Es ceru, paļaudamies uz Kungu Jēzu, ka drīz varēšu nosūtīt pie jums Timoteju, lai, uzzinājis visu par jums, es kļūtu mundrāks. Pie manis nav neviena cita, kuram no sirds rūpētu jūsu lietas tāpat kā viņam, jo visi tiecas pēc sava labuma, nevis pēc tā, kas ir Jēzū Kristū. Jūs pazīstat Timoteja uzticamību un zināt, ka viņš kopā ar mani ir kalpojis evaņģēlija labā, kā dēls kalpo tēvam. Viņu tad nu ceru nosūtīt, līdzko būšu skaidrībā par lietām, kas skar mani, un es paļaujos uz Kungu, ka arī pats drīz nākšu. Es uzskatīju arī par nepieciešamu sūtīt pie jums atpakaļ Epafroditu – manu brāli, darbabiedru un līdzcīnītāju –, kuru jūs bijāt atsūtījuši kalpot manās vajadzībās. Viņš pēc jums visiem ilgojās un bija ļoti nobēdājies, kad jūs dzirdējāt par viņa saslimšanu. Viņš patiesi bija savārdzis, būdams tuvu nāvei, bet Dievs viņu apžēloja un ne tikai viņu vien, arī mani, lai manas bēdas nevairotos. Tad nu steidzīgi es viņu sūtīju atpakaļ, lai, viņu atkal ieraugot, jūs iepriecinātos un arī man būtu mazāk bēdu. Tad nu uzņemiet viņu ar vislielāko prieku kā brāli Kungā un tādus kā viņš turiet godā, jo Kristus darba dēļ viņš bija ļoti tuvu nāvei; viņš pakļāva savu dzīvību briesmām, lai pie manis veiktu to kalpošanas darbu, kas jūsu prombūtnes dēļ jums nebija iespējams. Tad nu, mani brāļi, priecājieties Kungā! Man nav par apgrūtinājumu vēlreiz atkārtot to, ko esmu jau rakstījis, bet jums tas kalpos stiprinājumam. Uzmanieties no suņiem, no nederīgiem darboņiem, uzmanieties no tiem, kas miesu sagraiza. Īsti apgraizīti esam mēs, kas kalpojam Dieva Garā un dižojamies Kristū Jēzū, nevis paļaujamies uz miesu. Lai gan es varētu paļauties arī uz miesu. Ja kāds domā, ka tas var paļauties uz miesu, es vēl vairāk: apgraizīts astotajā dienā, cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs. Biju tik dedzīgs, ka vajāju Kristus draudzi, pēc bauslības taisnības biju nevainojams. Bet tagad visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu un lai es tieku atrasts Kristū nevis ar savu taisnību pēc bauslības, bet ar to, kas nāk caur ticību Kristum, ar to taisnību, kas ir no Dieva un ir iegūta ticībā! Lai es atzīstu Kristu un viņa augšāmcelšanās spēku un līdzdalību viņa ciešanās, darīts līdzīgs ar viņu viņa nāvē, tā ka es varētu sasniegt augšāmcelšanos no mirušajiem! Nav tā, ka es to jau būtu ieguvis vai būtu darīts pilnīgs, bet es dzenos pēc tā, lai iegūtu, jo ar to Kristus Jēzus ir mani ieguvis. Brāļi, es nedomāju par sevi, ka esmu jau ieguvis, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz muguras, un tiekdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos uz mērķi – iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū. Tad nu, visi pilnīgie, domāsim tā; bet, ja jūs domājat kā citādi, tad jums to atklās Dievs. Bet vienīgi – no tā, ko esam sasnieguši, neatkāpsimies ne soli. Brāļi, ņemiet par paraugu mani un skatieties uz tiem, kas dzīvo pēc mūsu dotā parauga, jo daudzi dzīvo tā, kā jums bieži esmu mēdzis par viņiem teikt, bet tagad jau raudot saku: viņi ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu dievs ir vēders, un kauna darbi ir viņu gods. Viņiem rūp tikai zemes lietas, bet mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu, kas pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu viņa godības miesai, darbojoties tam spēkam, kas spēj visu pakļaut viņam. Tad nu, mani mīļie un ilgotie brāļi, jūs, kas esat mans prieks un vainags, tā, mīļotie, pastāviet Kungā. Es mudinu gan Evodiju, gan Sintihi, lai viņas abas rod vienprātību Kungā. Jā, es lūdzu arī tevi, tu, kas esi ciešā saistībā ar mani, – palīdzi arī tu viņām, kas evaņģēlija sludināšanā cīnījās kopā ar mani un Klēmentu un pārējiem maniem darbabiedriem, kuru vārdi rakstīti dzīvības grāmatā. Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties! Lai jūsu pieticība top zināma visiem cilvēkiem! Kungs ir tuvu! Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību. Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Vēl, brāļi, domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas ir pievilcīgs un apbrīnojams – kas saistīts ar tikumu un ir slavējams! Visu, ko esat mācījušies un pieņēmuši, ko esat dzirdējuši un redzējuši manī, to tad arī dariet, un miera Dievs būs ar jums. Es pārpārēm priecājos Kungā, ka beidzot bija iespēja atplaukt jūsu gādībai par mani. Par to jūs vienmēr esat domājuši, bet jums nebija tādas izdevības. Es tā nerunāju trūkuma spiests, jo esmu mācījies iztikt visādos apstākļos. Esmu iepazinis trūkumu, esmu iepazinis arī pārpilnību; esmu iemācījies būt mierā ar visu un visā: gan būdams paēdis, gan izsalcis, gan pārpilnībā, gan ciešot trūkumu. Es visu spēju viņā, kas man dod spēku. Un tomēr jūs darāt labi, būdami līdzdalīgi manās ciešanās. Jūs jau zināt, filipieši, ka evaņģēlija sludināšanas sākumā, kad es izgāju no Maķedonijas, neviena draudze nedalījās ar mani nedz došanā, nedz ņemšanā kā vien jūs. Vienu un otru reizi jūs man sūtījāt pat uz Tesalonīki to, kas man bija vajadzīgs. Nav tā, ka es kāroju dāvanas, es kāroju, lai vairojas augļi, kas tiks ieskaitīti jūsu labā. Es esmu saņēmis visu, un man viss ir pārpilnībā: esmu bagātīgi apgādāts ar jūsu sūtījumu, ko saņēmu no Epafrodita. Jūsu devums ir kā upuris ar saldu smaržu, kas pieņemams un patīkams Dievam. Un mans Dievs pēc savas bagātības mēra Kristus Jēzus godībā piepildīs visas jūsu vajadzības. Dievam un mūsu Tēvam slava uz mūžu mūžiem! Āmen! Sveiciniet ikvienu svēto Kristū Jēzū! Jūs sveicina brāļi, kas ir kopā ar mani. Jūs sveicina visi svētie, bet visvairāk tie, kas ir no cēzara nama. Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu! Pāvils, pēc Dieva gribas Jēzus Kristus apustulis, un Timotejs, mūsu brālis, sūta sveicienu Kolosās dzīvojošiem Dieva ļaudīm un uzticamajiem brāļiem Kristū: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva! Mēs pateicamies Dievam, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvam, par jums un lūdzam bez mitas Dievu, jo dzirdējām par jūsu ticību Kristū Jēzū un par jūsu mīlestību pret visiem svētajiem tās cerības dēļ, kas jums noglabāta debesīs. Par to jūs jau agrāk esat dzirdējuši evaņģēlija patiesajā vārdā, kas ir pie jums un nes augļus un pieaug spēkā visā pasaulē – tāpat kā tas pieaug jūsos kopš tās dienas, kad dzirdējāt un aptvērāt Dieva žēlastību patiesībā. To visu jūs iemācījāties, pateicoties Epafram, mūsu mīļotajam darbabiedram, kas ir uzticams Kristus kalpotājs jūsu labā. Viņš arī mums pastāstīja par mīlestību, ko Gars jums ir devis. Tādēļ arī mēs kopš tās dienas, kad to dzirdējām, nemitējamies par jums lūgt Dievu, lai jūs tiktu piepildīti ar viņa gribas atziņu visā gudrībā un garīgā sapratnē, lai, nesdami augļus un augdami Dieva atziņā, jūs dzīvotu Kunga cienīgi un vienmēr viņu iepriecinātu ikvienā krietnā darbā, tādējādi tapdami spēcīgāki viņa godības spēkā, pieaugot izturībā un pacietībā. Mēs ar prieku pateicamies Tēvam, kas mūs dara cienīgus saņemt savu daļu svēto mantojuma gaismā. Mēs pateicamies Tēvam, kas mūs izrāva no tumsas varas un ieveda sava mīļotā Dēla valstībā – viņa dēļ Dievs mūs ir atbrīvojis un mūsu grēkus piedevis – viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais, jo caur viņu ir viss, kas radīts gan debesīs, gan virs zemes – redzamais un neredzamais. Vai tie ķēniņu troņi, valdīšanas, valdības un varas – visas lietas ir radītas caur un uz viņu. Viņš ir pirms visa, un viss ir dibināts viņā – viņš ir savas miesas, Baznīcas, galva, sākums, pirmdzimtais no mirušajiem, lai visā viņš būtu pirmais, jo Dievam labpatika, ka visa pilnība iemājo viņā. Caur viņu Dievs ir devis izlīgumu visā, ar Kristus krusta asinīm Dievs ir ienesis mieru visā, kas uz zemes un debesīs. Arī jūs reiz bijāt Dievam atsvešināti un naidīgi noskaņoti, ļaunajos darbos iegrimuši; bet tagad Dievs ir devis izlīgumu Kristū caur viņa nāvi cilvēciskajā miesā, lai jūs vestu savā priekšā svētumam izredzētus, neaptraipītus un nevainojamus, ja vien jūs paliksiet ticībā – likti uz droša pamata un neizkustināmi no cerības, kas ir evaņģēlijā, ko jūs esat dzirdējuši. Tas ir pasludināts visai radībai zem debess. Un es, Pāvils, nu esmu kļuvis šā evaņģēlija kalps. Bet tagad es priecājos savās ciešanās jūsu dēļ, un to, ko no Kristus ciešanām turpina ciest viņa Baznīca, kas ir viņa ķermenis, es izciešu tās labad savā miesā. Par viņa Baznīcas kalpotāju es esmu kļuvis pēc Dieva uzdevuma, kas man ir uzticēts jūsu dēļ, lai jūsos piepildītos Dieva vārds – noslēpums, kas no laiku laikiem paaudžu paaudzēs bijis apslēpts, bet tagad tapis atklāts viņa svētajiem – ticīgajiem. Dievs ir gribējis, lai tie dara zināmu pagāniem, cik liela ir šā noslēpuma godības bagātība. Šis noslēpums ir Kristus jūsos – dievišķās godības cerība, ko mēs pasludinām, mudinot un mācot cilvēkus visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū. Šā mērķa dēļ es pūlos un cīnos tik daudz, cik viņš manī darbojas ar savu varenību. Es gribu, lai jūs zinātu, cik liela cīņa man ir jāizcīna par jums un par tiem, kas ir Lāodikejā, un par pārējiem, kas mani nepazīst pēc izskata; lai viņu sirdis tiktu iepriecinātas, vienotas mīlestībā un visā atziņas bagātībā, ka izprastu Dieva noslēpumu – Kristu; viņā ir apslēpti visi gudrības un atziņas krājumi. To es jums saku, lai neviens, pārliecinoši runādams, jūs nepieviltu. Ja arī pats neesmu klāt, tomēr garā es esmu kopā ar jums, vērodams ar prieku, ka jūs stipri un nelokāmi stāvat savā ticībā uz Kristu. Tā kā jūs esat pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad viņā arī dzīvojiet, iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz viņa būvēts, esiet ticībā stipri, kā esat mācīti, pāri plūzdami pateicībā. Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums ir dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai. Viņā jūs esat saņēmuši arī apgraizīšanu – ne to, kas rokām veikta, bet, atbrīvoti no miesas dabas, jūs esat saņēmuši apgraizīšanu Kristū: jūs esat līdz ar viņu apbedīti kristībā, kurā arī jūs caur ticību esat augšāmcelti Dieva spēkā, tā spēkā, kas viņu atmodināja no mirušajiem. Jūs, kas bijāt miruši savos grēkos un miesā neapgraizīti, Dievs darīja dzīvus līdz ar Kristu, dāvādams mums visu grēku piedošanu. Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta, – viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas un, tās atklāti kaunā likdams, svinēja pār tām uzvaru Kristū. Tad nu lai neviens jūs netiesā par ēdienu un dzērienu un par attieksmi pret svinamām dienām vai jaunmēness svētkiem, vai sabatu – tas viss ir kā nākamības ēna, bet pati nākamība jau ir Kristū. Neviens lai jums nenolaupa uzvaras balvu, tīksminoties ar pazemību un eņģeļu pielūgšanu, aizraujoties ar redzējumiem un tukši uzpūzdamies savā miesas prātā, tāds nepatur saikni ar galvu, no kuras viss ķermenis, muskuļu un dzīslu savienots un uzturēts, aug dievišķā augšanas spēkā. Ja jau līdz ar Kristu esat miruši pasaulīgajiem pirmspēkiem, kādēļ tad jūs, it kā vēl pasaulē dzīvodami, pakļaujaties tās noteikumiem – neņem! neēd! nepieskaries! –, kas lemti iznīcībai un nolietojas, – tas viss ir pēc cilvēku izdomātiem priekšrakstiem un mācībām. Tas viss gan ārēji izskatās gudri viņu pašizdomātajā dievkalpošanā ar visu viņu pazemību un miesīgu atturēšanos, nicinot miesas vajadzību apmierināšanu. Ja nu jūs esat augšāmcelti līdz ar Kristu, tiecieties pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas. Savu prātu virziet uz to, kas augšā, ne uz zemes lietām, jo jūs esat miruši un jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā. Kad Kristus – jūsu dzīvība – parādīsies, arī jūs līdz ar viņu tiksiet atklāti godībā. Nomērdējiet sevī to, kas jūsos pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, samaitāto iekāri un mantkārību, kas ir elkdievība. Tā visa dēļ nāk Dieva dusmas pār nepaklausības dēliem, un tajā visā arī jūs kādreiz staigājāt, kad tā dzīvojāt. Bet tagad atmetiet šo visu: dusmas, nesavaldību, ļaunprātību, zaimošanu, neķītras runas, kas nāk no jūsu mutes. Nemelojiet cits citam, novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla, kur nav vairs nedz grieķa, nedz jūda, nedz apgraizīšanas vai neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visā ir Kristus. Kā Dieva izredzētie, svētie un Dieva mīlētie, apvelciet dziļu līdzjūtību, labestību, pazemību, lēnprātību, iecietību citam pret citu, esiet pacietīgi un piedodiet cits citam, ja kādam ir pret kādu kas pārmetams, – kā Kungs jūs ir apžēlojis, tāpat dariet arī jūs. Bet pāri visam lai ir mīlestība, kas visu sasien kopā pilnībā. Jūsu sirdīs lai valda Kristus miers. Tam jūs esat aicināti, lai jūs kļūtu kā viena miesa; un esiet pateicīgi! Lai Kristus vārdi bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet cits citu gudrībā, ar pateicību Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, himnas un garīgas dziesmas! Un visu, ko vien jūs darāt, vārdos vai darbos, visu dariet Kunga Kristus vārdā, caur viņu pateikdamies Dievam Tēvam. Jūs, sievas, pakļaujieties vīriem, tā piederas saskaņā ar Kungu. Jūs, vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām. Jūs, bērni, esiet paklausīgi saviem vecākiem visās lietās, jo tas ir patīkami un ir pēc Kunga prāta. Jūs, tēvi, netramdiet savus bērnus, lai tie nekļūst pārāk bikli. Jūs, kalpi, esiet paklausīgi visās lietās saviem miesīgajiem kungiem, ne skata pēc – kā izdabājot kādam cilvēkam, bet ar šķīstu sirdi, Kungu Kristu bijājot. Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds – ne kā cilvēkiem, bet kā Kungam, zinādami, ka jūs saņemsiet no Kunga savu mantojuma daļu: jūs esat Kunga Kristus kalpi. Bet ļaundaris saņems atmaksu par savu ļaundarību, un tur cilvēka stāvoklim nav nozīmes. Kungi, izturieties pret saviem kalpiem, kā tas pēc taisnības pienākas, apzinādamies – arī pār jums ir Kungs debesīs. Palieciet vienmēr lūgšanā, nepagurstot pateikties Dievam. Lūdziet Dievu arī par mums, lai Dievs mums atdara durvis vārdam, ka spējam izteikt Kristus noslēpumu, kura dēļ es esmu saistīts važās; lūdziet, lai es varu sludināt, kā nākas. Izturieties gudri pret tiem, kas ārpus draudzes, izmantojiet laiku. Jūsu runa lai vienmēr ir labvēlīga, lai tajā ir sāls, un lai jūs zinātu, kā jums ikvienam jāatbild. Visu, kas attiecas uz mani, jums darīs zināmu Tihiks, mīļotais brālis, uzticamais kalps un darbabiedrs Kungā. Viņu jau tādēļ es sūtīju pie jums, lai jūs uzzinātu, kas noticis ar mums, un lai viņš uzmundrinātu jūsu sirdis. Viņš ieradīsies kopā ar Onēsimu, uzticamo un mīļoto brāli, kas ir viens no jūsējiem; viņi jums izklāstīs visu, kas šeit notiek. Jūs sveicina mans ieslodzījuma biedrs Aristarhs un Barnabas radinieks Marks (par viņu jūs esat saņēmuši norādījumus; ja viņš pie jums ierodas, uzņemiet viņu), un arī Jēzus, saukts Jūsts, – no jūdiem viņi vienīgie ir mani palīgi Dieva valstības darbā; viņi ir mans mierinājums. Jūs sveicina viens no jūsējiem, Epafrs, Kristus Jēzus kalps, kas vienmēr ir cīnījies par jums savās lūgšanās, lai jūs būtu pilnīgi un pastāvētu savā pārliecībā stingri pēc Dieva gribas. Es apliecinu, ka viņš ir ļoti norūpējies par jums un pārējiem, kas Lāodikejā un Hierapolē. Jūs sveicina mīļotais ārsts Lūka un Dēma. Sveiciniet brāļus Lāodikejā, Nimfu un draudzi viņas mājā! Kad šī vēstule būs nolasīta pie jums, parūpējieties, lai tā tiktu nolasīta arī Lāodikejas draudzē, un manu vēstuli, kas pienāks no Lāodikejas, izlasiet arī jūs. Un Arhipam sakiet: “Raugies, lai kalpošanu, ko saņēmi no Kunga, tu veiktu līdz galam.” Sveiciens rakstīts ar manu, Pāvila, roku: atcerieties manas važas! Žēlastība lai ir ar jums! Pāvils, Silvāns un Timotejs Dievā Tēvā un Kungā Jēzū Kristū sveicina tesalonīkiešu draudzi. Lai žēlastība jums un miers! Mēs allaž pateicamies Dievam par jums visiem, arvien pieminēdami jūs savās lūgšanās, kad Dieva un mūsu Tēva priekšā atceramies, kā jūs ticību vēršat darbībā, mīlestību – centībā un cerību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu – izturībā. Jūs, brāļi, kas esat Dieva iemīļoti, zināt, ka esat izredzēti, jo mūsu pasludinātais evaņģēlijs pie jums nonācis ne tikai ar vārdiem, bet spēkā un Svētajā Garā un lielā noteiktībā – jūs paši zināt, kā mēs jūsu dēļ esam jūsu vidū darbojušies. Jūs esat mūs un Kungu atdarinājuši – lai arī esat daudz cietuši, jūs saņēmāt Dieva vārdu ar prieku, ko dod Svētais Gars, un esat kļuvuši par paraugu visiem ticīgajiem Maķedonijā un Ahajā. Tieši no jums Dieva vārds ir izskanējis ne tikai Maķedonijā un Ahajā, bet ikvienā vietā ir izplatījusies vēsts par jūsu ticību uz Dievu, tā ka mums vairs nav nekā, ko sacīt. Ļaudis paši stāsta, kā mēs tikām pie jums uzņemti un kā no elku pielūgšanas jūs pievērsāties Dievam, lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam un lai gaidītu no debesīm viņa Dēlu, ko viņš augšāmcēla no mirušajiem, – Jēzu, kurš mūs glābj no Dieva dusmām, kas nāks. Brāļi, jūs paši zināt, ka mūsu apmeklējums pie jums nav bijis veltīgs. Patiešām, kā jūs zināt, pirms ierašanās pie jums mēs, pazemoti un ciešanām pakļauti Filipos, smēlāmies drosmi Dievā, lai, pārvarot milzu pretestību, sludinātu jums Dieva evaņģēliju. Mūsu mudinājums nenāk no maldīšanās, un tam nav negodīgu vai viltus nolūku, bet, kā Dievs mūs pārbaudīja, lai uzticētu mums evaņģēliju, tā arī mēs runājam, necenzdamies izpatikt cilvēkiem, bet gan Dievam, kas ir mūsu siržu pārbaudītājs. Jūs labi zināt, mēs nekad neesam nākuši ar glaimiem vai alkatības dzīti – Dievs tam ir liecinieks –, ne arī lai gūtu slavu pie cilvēkiem – pie jums vai pie svešiem. Ja arī mēs kā Kristus apustuļi varējām izmantot savu ietekmi, tomēr jūsu vidū mēs bijām pavisam lēnprātīgi – gluži kā barotāja māte mēdz samīļot savus bērnus. Pēc jums ilgodamies, mēs apņemamies dalīties ar jums ne tikai Dieva evaņģēlijā, bet arī savās dvēselēs, jo jūs mums esat kļuvuši mīļi. Brāļi, atcerieties mūsu pūles un smago darbu – mēs strādājām dienu un nakti, lai nevienam no jums nebūtu par apgrūtinājumu, kamēr sludinājām jums Dieva evaņģēliju. Jūs un Dievs esat liecinieki, cik dievbijīgi un godīgi, un nevainojami mēs bijām pret jums, ticīgajiem. Jūs to zināt, ka mēs izturējāmies pret katru no jums tā, kā tēvs izturas pret saviem bērniem, aizstāvēdami, iedrošinādami un pārliecinādami jūs dzīvot cienīgi – saskaņā ar Dievu, kas jūs aicina savā Valstībā un godībā. Un tādēļ mēs nemitīgi pateicamies Dievam, ka jūs, saņēmuši no mums Dieva vēstījuma vārdus, esat tos uzņēmuši ne kā cilvēku sacītus vārdus, bet kā vārdus no Dieva, kā tas tiešām ir, un Dievs arī darbojas jūsos, ticīgajos. Jūs, brāļi, esat kļuvuši līdzinieki tām Dieva draudzēm Jēzū Kristū, kas ir Jūdejā, jo jūs no saviem tautiešiem cietāt tāpat kā viņi no jūdiem, kas nogalināja Kungu Jēzu un praviešus un neganti vajāja arī mūs. Viņi nav patīkami Dievam un ir naidīgi visiem cilvēkiem, jo viņi aizliedz mums runāt ar pagāniem un liedz mums tos glābt. Tā viņi dara pilnu savu grēku mēru. Pār viņiem ir jau nākušas Dieva dusmas. Bet mēs, brāļi, uz īsu brīdi esam kļuvuši bāri bez jums – mēs gan bijām šķirti vaigā, bet ne sirdī – dedzīgi kārojām un visādi pūlējāmies, lai varētu skatīt jūs vaigā. Tādēļ mēs gribējām nākt pie jums – es, Pāvils, ne reizi vien –, bet sātans lika mums šķēršļus. Kurš gan cits, ja ne jūs esat mūsu cerība, prieks un balva, ar ko dižoties mūsu Kunga Jēzus priekšā, kad viņš nāks!? Patiesi, jūs esat mūsu slava un prieks! Tādēļ, nespēdami vairs izturēt, mēs nolēmām Atēnās palikt vieni paši, bet pie jums sūtīt Timoteju, mūsu brāli un Dieva kalpu Kristus evaņģēlija sludināšanā, lai viņš stiprinātu jūs ticībā un uzmundrinātu, tā ka lai neviens nekļūtu svārstīgs šajās ciešanās. Jūs taču paši zināt, ka esam tam nolikti. Pie jums būdami, mēs jau jūs brīdinājām, ka mums būs jācieš. Tā arī notika, un jūs to zināt. Tādēļ arī es, vairs nespēdams ilgāk gaidīt, nosūtīju Timoteju, lai pārliecātos par jūsu ticību. Mani māca bažas, vai tik kārdinātājs nav jūs kārdinājis un mūsu pūles nebūs bijušas veltas. Bet nupat pie mums pārnāca Timotejs un atnesa priecīgu vēsti par jūsu ticību un mīlestību un to, ka jūs vienmēr pieminat mūs ar labvēlību, ilgodamies mūs atkal redzēt tāpat kā mēs jūs. Tā nu visās mūsu ciešanās un spaidos jūs, brāļi, esat mūs iedrošinājuši ar savu ticību. Jo nu mēs patiesi dzīvosim, ja vien jūs pastāvēsiet Kungā. Kā lai mēs pateicamies Dievam par jums – par visu to prieku, ko mēs jūtam par jums mūsu Dieva priekšā? Cik vien spēdami dienu un nakti mēs lūdzam Dievu, lai jūs atkal varētu skatīt vaigā un aizpildīt trūkumus jūsu ticībā. Lai pats Dievs un mūsu Tēvs un mūsu Kungs Jēzus taisno mūsu ceļu pie jums! Lai Kungs bagātīgi pilda jūs ar mīlestību citam uz citu un uz visiem pārējiem, tāpat kā mēs mīlam jūs, lai jūsu sirdis būtu stipras un šķīstas svētumā Dieva un mūsu Tēva priekšā, kad nāks mūsu Kungs Jēzus ar visiem saviem svētajiem. Āmen! Visbeidzot, brāļi, mēs lūdzam jūs un mudinām Kunga Jēzus vārdā; mēs esam jūs pamācījuši, kā jums vajadzētu dzīvot, lai jūs būtu patīkami Dievam – jūs jau tā arī dzīvojat –, un dariet tā vēl vairāk. Jūs zināt tos Jēzus Kristus mudinājumus, ko mēs jums esam devuši. Tas ir Dieva nolūks, lai jūs taptu svēti un atturētos no netiklības, lai jūs ikviens prastu valdīt pār ķermeni svētībā un godā, lai jūs nenodotos nevaldāmai kaislei, kā to dara pagāni, kas nepazīst Dieva. Jūs nedrīkstat nevienā lietā pievilt brāli vai rīkoties savtīgi, kā jau agrāk sacījām un brīdinājām – Kungs bargi tiesās visus, kas tā darīs. Dievs jūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svētumam. Bet, kas visu šo atmet, neatgrūž vis kādu cilvēku, bet Dievu, kas jums dod Svēto Garu. Nav nepieciešams jums rakstīt par brāļu mīlestību, jo jūs paši esat Dieva mācīti mīlēt citam citu. Tādi jūs arī esat pret visiem brāļiem visā Maķedonijā. Mēs jūs mudinām tā rīkoties aizvien vairāk un vairāk un tiekties pēc miera un saticības, gādāt pašiem par savām vajadzībām, strādāt savām rokām, kā mēs to jums esam piekodinājuši, dzīvot tā, lai jūs būtu par paraugu cilvēkiem, kas ir ārpus draudzes, un lai jums nekā netrūktu. Mēs negribam, ka jūs, brāļi, būtu neziņā par aizmigušajiem un skumtu tāpat kā visi pārējie, kas ir bez cerības. Mēs ticam, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies. Tāpat arī Dievs tos, kas Jēzus žēlastībā aizmiguši, augšāmcels līdz ar viņu. Pēc Kunga vārda, mēs jums apgalvojam, ka mēs, kas līdz Kunga atnākšanai vēl būsim palikuši dzīvi, neaizsteigsimies priekšā jau aizmigušajiem. Pats Kungs, skanot pavēlei, erceņģeļa balsij un Dieva taurei, nokāps no debesīm, un nomirušie Kristū būs pirmie, kas augšāmcelsies, pēc tam mēs, pāri palikušie dzīvie, visi reizē līdz ar viņiem padebešos tiksim aizrauti uz tikšanos ar Kungu debesīs, un tad mēs būsim ar Kungu vienumēr. Tad nu ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem! Par laiku un brīdi, kad tam jānotiek, brāļi, mums nav jums jāraksta, jo jūs paši zināt, ka Kunga diena nāk kā zaglis naktī. Kad ļaudis runās: miers un drošība, – tiem pēkšņi uzbruks posts kā sāpes dzemdētājai, un tie nekādi nespēs no tā izbēgt. Bet jūs, brāļi, neesat tumsā, lai diena kā zaglis jūs nepārsteigtu. Jūs visi esat gaismas dēli un dienas dēli: jūs nepiederat nedz naktij, nedz tumsai. Tad nu negulēsim kā visi pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā. Jo gulošie guļ naktī un dzērāji apdzeras naktī, bet mēs, kas piederam dienai, lai esam skaidrā prātā. Apliksim sev ticības un mīlestības bruņas un cerību uz pestīšanu apvilksim kā bruņucepuri, jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet gan lai mēs iegūtu pestīšanu ar mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas miris par mums, lai mēs – dzīvi vai miruši – dzīvotu līdz ar viņu. Tādēļ iedrošiniet viens otru un stipriniet cits citu, kā jūs to jau darāt! Mēs lūdzam, brāļi, lai jūs izturētos atzinīgi pret tiem, kas nopūlas jūsu labā un kas ir jūsu priekšstāvji Kunga darbā un jūs pamāca. Viņu darba dēļ izrādiet viņiem vislielāko mīlestību. Dzīvojiet savstarpējā mierā! Bet tos, kas ir nekārtīgi, tos, brāļi, vediet pie prāta, iedrošiniet mazdūšīgos, esiet gatavi palīdzēt vājajiem, esiet pacietīgi pret visiem. Pielūkojiet, lai kāds ļaunu neatdara ar ļaunu, bet vienmēr dzenieties pēc labā attiecībās cits pret citu un pret visiem pārējiem! Esiet vienmēr priecīgi! Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu pateicieties Dievam – tieši to Dievs grib no jums Kristū Jēzū. Neapslāpējiet Garu! Nenonieciniet pravietošanu! Pārbaudiet visu, paturiet to, kas labs! No jebkāda ļaunuma atturieties! Pats miera Dievs lai jūs svētī visā pilnībā, un viss jūsu gars, dvēsele un miesa nevainojami tiek saglabāta mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai! Jūsu Aicinātājs ir uzticams, viņš arī darīs! Brāļi, lūdziet Dievu arī par mums! Sveiciniet visus brāļus ar svēto skūpstu! Piekodinu Kunga priekšā, ka jūs nolasīsiet šo vēstuli visiem brāļiem. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums! Āmen! Pāvils, Silvāns un Timotejs sveicina tesalonīkiešu draudzi Dievā, mūsu Tēvā, un Kungā Jēzū Kristū. Lai žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus! Brāļi, mums aizvien ir jāpateicas Dievam par jums. Tā tiešām pienākas darīt, jo jūsu ticība aug augumā un jūsu savstarpējā mīlestība citam pret citu nemitīgi vairojas. Tādēļ Dieva draudzēs mēs lepojamies ar jums par jūsu izturību un ticību visās jūsu vajāšanās un ciešanās, kas jums ir jāiztur. Tas skaidri rāda, ka Dievs spriež taisnu tiesu. Dievs ir atzinis jūs par viņa Valstības cienīgiem, tās dēļ jūs arī ciešat, lai gan pēc Dieva taisnības ir jāatmaksā ar ciešanām tiem, kas liek ciest, bet jums, cietējiem, – ar atspirgšanu kopā ar mums, kad Kungs Kristus uguns liesmā no debesīm atklāsies ar saviem varenajiem eņģeļiem, tiesājot tos, kas nepazīst Dievu un nepaklausa mūsu Kunga Jēzus evaņģēlijam. Viņi visi saņems sodu – mūžīgo pazušanu, tiks šķirti no Kunga un viņa varenās godības. Tas notiks tajā dienā, kad Kristus nāks, lai tiktu pagodināts pie saviem svētajiem un lai viņu apbrīnotu visi tie, kas sākuši ticēt, – arī jūs, jo mūsu liecināšanu esat pieņēmuši ticībā. Tādēļ mēs lūdzam Dievu par jums vienumēr, lai mūsu Dievs jūs atzītu par sava aicinājuma cienīgiem un savā spēkā piepildītu ikvienu krietnu nolūku un ticībā darītu darbu, lai mūsu Kunga Jēzus vārds tiktu pagodināts pie jums un lai jūs tiktu pagodināti pie viņa pēc mūsu Dieva un Kunga Jēzus Kristus žēlastības. Par mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu piepulcēšanos viņam, mēs, brāļi, lūdzam, nezaudējiet pārsteidzīgi galvu un neuztraucieties, it kā Kunga diena jau būtu atnākusi – nedz kādas gara atklāsmes dēļ, nedz kāda vārda dēļ, nedz kādas vēstules dēļ, ko mēs it kā būtu sūtījuši –, lai neviens jūs nekādi nemaldina. Jo tā diena nenāks, pirms nebūs iestājusies atkrišana un neatklāsies ļaunuma cilvēks, pazudināšanas dēls, naidnieks, kas sevi paaugstina pāri visam, ko sauc par Dievu vai svētumu, līdz beidzot viņš nebūs apsēdies Dieva templī, pasludinādams sevi par Dievu. Vai jūs neatceraties, ka es par to jau runāju, pie jums būdams? Jūs zināt, kas pašlaik to aiztur, ka tas atklātos savā laikā. Noslēpumainais ļaunums jau darbojas – tikai vispirms tam, kas to aiztur, ir jāpazūd no ceļa. Tad atklāsies ļaunuma cilvēks, ko Kungs Jēzus Kristus nogalinās ar savas mutes dvašu un ar savas klātbūtnes atklāšanu izbeigs viņa pastāvēšanu. Ļaunuma cilvēka klātbūtne ir sātana darbošanās pilnā spēkā, ar melu zīmēm un viltus brīnumiem nelietīgi maldinot tos, kam paredzēta bojāeja, jo viņi nepieņēma patiesības mīlestību, kas būtu varējusi viņus glābt. Tādēļ arī Dievs liek uz viņiem iedarboties maldiem, lai tie noticētu meliem, lai tiesāti tiktu visi tie, kas nelietību atzīst par labu un netic patiesībai. Bet mums bez mitas jāpateicas Dievam par jums, brāļi, kas esat Kunga mīlēti, jo Dievs jūsu gara svētumā un patiesības mīlestībā ir izvēlējies jūs par pestīšanas pirmaugļiem. Tādēļ viņš jūs ir aicinājis, lai ar mūsu evaņģēliju jūs kļūtu par ieguvumu mūsu Kunga Jēzus Kristus godībai. Tad nu, brāļi, stāviet un stipri turiet to, ko esat saņēmuši un mācījušies, – vai no vārda vai mūsu vēstulēm, un pats Jēzus Kristus, mūsu Kungs, un Dievs, mūsu Tēvs, kas savā žēlastībā mūs mīl un piešķir mums mūžīgu mierinājumu un uzticamu cerību, lai uzmundrina un nostiprina jūsu sirdis ikvienā krietnā darbā un vārdā. Un visbeidzot, brāļi, lūdziet Dievu par mums, lai Kunga vārds strauji izplatītos un tiktu godāts, kā tas ir pie jums, un lai mēs tiekam pasargāti no nederīgiem un ļauniem cilvēkiem, jo ne jau visiem ir dota ticība. Bet Kungs ir uzticams, viņš jūs stiprinās un pasargās no ļauna. Mēs paļaujamies uz Kungu par jums, tādēļ ka visu, ko mēs pavēlējām, jūs darāt un darīsiet turpmāk. Un Kungs lai vada jūsu sirdis mīlestībā uz Dievu un Kristus izturībā. Kunga Jēzus Kristus vārdā mēs jums pavēlam, brāļi, – nesaejieties ar brāļiem, kas darbojas, kā neklājas un neseko mācībai, ko jūs saņēmāt no mums. Jūs jau paši zināt, kā mums līdzināties, jo mēs pie jums nebijām nolaidīgi, nedz arī kāda maizi ēdām par velti, bet sūri un grūti strādājām nakti un dienu, lai nevienam no jums nebūtu par apgrūtinājumu, un ne jau tādēļ, ka mums nebūtu tādu tiesību, bet tādēļ, lai rādītu jums priekšzīmi un jūs varētu mums līdzināties. Kad bijām pie jums, mēs taču jums pavēlējām – kas negrib strādāt, tam nebūs ēst. Bet mēs esam dzirdējuši, ka daži pie jums nedzīvo kārtīgi – tie paši nestrādā, bet maisās citiem pa kājām. Tādiem mēs pavēlam un brīdinām Kungā Jēzū Kristū, lai viņi, mierīgi strādādami, paši nopelna sev maizi. Savukārt jūs, brāļi, nepagurstiet darīt labu. Ja kāds neklausa šīs vēstules vārdiem, to ievērojiet īpaši un ar tādu nebiedrojieties, lai viņš nokaunas. Taču neuzlūkojiet viņu kā ienaidnieku, bet gan pamāciet kā brāli. Un pats miera Dievs lai dod jums mieru visur un visā! Kungs lai ir ar jums visiem! Sveiciens no manis, rakstīts ar manu, Pāvila, roku. Tā ir zīme katrā manā vēstulē – tas ir mans rokraksts. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība ar jums visiem! Pāvils, Kristus Jēzus apustulis, Dieva, mūsu glābēja, un Kristus Jēzus, mūsu cerības, uzdevumā – Timotejam, īstenajam dēlam ticībā: lai žēlastība, žēlsirdība un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Kad devos uz Maķedoniju, es tevi lūdzu uzkavēties Efesā, lai tu stingri pavēlētu kādiem nemācīt svešas mācības, nedz pievērsties mītiem un nebeidzamiem cilts rakstiem; no tā vairāk ceļas lieka prātošana nekā īstenojas Dieva nodomi ticībā. Šā aizlieguma mērķis ir mīlestība, kas nāk no tīras sirds, labas sirdsapziņas un neliekuļotas ticības; daži, no ceļa nomaldījušies, to visu ir pārvērtuši tukšvārdībā – gribēdami būt Mozus bauslības mācītāji, tie nesaprot, nedz ko viņi runā, nedz ko viņi uzstājīgi apgalvo. Mēs zinām, ka likums ir labs, ja to lieto pareizi, apzinoties, ka likums nav pret taisno, bet pret likuma pārkāpējiem un nepaklausīgajiem, bezdievjiem un grēciniekiem, neticīgajiem un nešķīstajiem, tēva un mātes nogalinātājiem, slepkavām, izvirtuļiem, vīru piegulētājiem, vergu tirgotājiem, krāpniekiem, viltus lieciniekiem un pret visu to, kas ir pretējs veselīgai mācībai un neatbilst svētā Dieva godības evaņģēlijam, kas man uzticēts. Es pateicos mūsu Kungam Jēzum Kristum, kas devis man spēku un uzticējis man kalpošanu, atzinis mani par uzticamu, lai gan agrāk biju zaimotājs, vajātājs un augstprātības pilns, bet viņš apžēlojās par mani, jo es savas nezināšanas dēļ biju rīkojies neticībā. Mūsu Kunga žēlastība ir pārmēru vairojusies, dodot ticību un mīlestību Kristū Jēzū. Uzticami un pilnīgi atzīstami ir vārdi, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus, no kuriem pirmais esmu es. Bet apžēlots es esmu tādēļ, lai manī pirmajā Kristus Jēzus parādītu pacietību par paraugu tiem, kas ticēs uz viņu, lai iegūtu mūžīgo dzīvību. Gods un slava lai ir mūžības Ķēniņam, neiznīcīgajam, neredzamajam vienīgajam Dievam uz mūžu mūžiem! Āmen! Pēc pravietojumiem, kas par tevi izteikti agrāk, es tev, mans dēls Timotej, uzticu šo uzdevumu, lai tu šo pravietojumu spēkā cīnies krietno cīņu, turēdamies pie ticības un saglabādams tīru sirdsapziņu, ko daži ir atmetuši, un viņu ticības kuģis ir sadragāts. Starp tiem ir Himenejs un arī Aleksandrs, viņus esmu atmetis sātana varai, lai Dievs viņus pārmācītu vairs nezaimot. Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem, par ķēniņiem un visiem, kas augstos amatos, lai mēs mierīgi un klusi dzīvotu dievbijīgi un krietni. Tas ir labi un atzīstami mūsu glābēja Dieva priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas. Jo ir viens vienīgs Dievs un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas sevi ir nodevis par izpirkumu visu labā – tā kļūdams par pestīšanas liecību, laikam pienākot. Tādēļ esmu nolikts par sludinātāju un apustuli – es runāju patiesību, es nemeloju –, par skolotāju pagāniem ticībā un patiesībā. Es gribu, lai vīri visur lūgtu, paceldami šķīstas rokas, bez dusmām un ķildošanās. Tāpat arī sievas, piedienīgi tērptas, lai rotājas ar biklumu un pieticību, nevis krāšņām matu rotām, zeltu un pērlēm vai dārgām drānām, un ar krietniem darbiem, kā pieklājas sievām, kas solījušās dzīvot dievbijīgi. Sieva lai mācās mierā, pilnīgā paklausībā. Un es neļauju sievai vīru mācīt vai valdīt pār vīru, bet tai jāpaliek mierā. Jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu, tikai pēc tam Ievu. Ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva, viņa izdarīja pārkāpumu. Sievas tiks izglābtas caur bērnu dzemdēšanu, ja vien pieticīgas tās paliks ticībā un mīlestībā, un svētumā. Šie vārdi ir uzticami. Ja kāds tiecas pēc bīskapa amata, tas kāro pēc krietna darba. Bīskapam ir jābūt bez vainas, vienas sievas vīram, skaidru prātu, nosvērtam, pieticīgam, viesmīlīgam, lietpratīgam skolotājam, nevis tādam, kas mīl iedzert un ir kauslis, bet kas ir lēnprātīgs, neķildojas un nav mantrausīgs, kas savu namu labi pārvalda un bērnus tur paklausībā un audzina krietnumā. Bet, ja kāds savu namu nemāk pārvaldīt, kā viņš aprūpēs Dieva draudzi? Viņam jābūt ne jaunatgrieztam, lai augstprātības dēļ viņš nekristu par upuri velna sodībai. Par viņu ir jābūt labai slavai ārpus draudzes, lai viņš nekristu negodā un neiekļūtu velna slazdā. Tāpat arī diakoniem ir jābūt cienījamiem, viņi nedrīkst būt divkosīgi, nodoties dzeršanai un negodīgai mantas raušanai. Viņiem ir jābūt tādiem, kas ticības noslēpumu tur tīrā sirdsapziņā. Vispirms lai viņi tiek pārbaudīti un, ja ir bez vainas, tad lai kalpo. Tāpat arī sievām ir jābūt cienījamām – nevis neslavas cēlājām, bet atturīgām un visās lietās uzticamām. Lai diakoni ir vienas sievas vīri, kas labi pārrauga savus bērnus un savu namu. Tie, kas krietni veic kalpošanas darbu, iegūst godājamu stāvokli un pārliecību droši sludināt ticībā, kas pamatota Kristū Jēzū. Šo visu es tev rakstu, būdams cerībā, ka drīz ieradīšos, bet, ja es aizkavēšos, lai tu zinātu, kā tev vajag darboties Dieva namā. Jo šis nams ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats. Visatzīstami liels ir dievticības noslēpums: viņš ir parādījies miesā, Tēva attaisnots Garā, tapis redzams eņģeļiem, sludināts pagāniem, ticībā pieņemts pasaulē, uzņemts godībā. Gars saka skaidri, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības un pievērsīsies maldu gariem un dēmonu mācībām, ko izplatīs liekulīgi meļi, kuru sirdsapziņā iededzināta zīme. Viņi aizliegs precēties, liks atturēties no ēdiena, ko Dievs ir radījis, lai tie, kas tic un ir atzinuši patiesību, to uzņem ar pateicību. It viss, ko Dievs radījis, ir labs un ar pateicību saņemams, un nekas nav jāatmet, jo tas viss tiek svētīts caur Dieva vārdu un lūgšanu. To visu brāļiem mācīdams, tu būsi labs Kristus Jēzus kalps, un tava barība būs ticības vārdi un labā mācība, kurai tu seko. Izvairies no pasaulīgām vecu sievu pļāpām. Vingrini sevi dievbijībā, jo miesīgā vingrināšana ir visai maz noderīga, bet dievbijība ir noderīga visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums. Uzticami un pilnīgi atzīstami ir šie vārdi. Tādēļ mēs arī nopūlamies un cīnāmies, jo ceram uz dzīvo Dievu, kas ir glābējs visiem cilvēkiem – it īpaši ticīgajiem. Sludini to un māci. Neviens lai tevi nenicina tavas jaunības dēļ, topi paraugs ticīgajiem savos vārdos, dzīvē, mīlestībā, ticībā, šķīstībā. Līdz manai atnākšanai pievērsies lasīšanai, uzmundrināšanai un mācīšanai. Neesi nevērīgs pret dāvanu, ko esi saņēmis ar pravietojumu brīdī, kad presbiteri tev uzlika rokas. Par to rūpējies, tam visam nododies, lai tavas pūles būtu redzamas visiem. Esi apzinīgs pret sevi un mācību, pie tā paliec, jo, tā darīdams, tu izglābsi gan sevi, gan savus klausītājus. Vecāku vīru nerāj, bet pārliecini kā tēvu, jaunākos – kā brāļus, vecākas sievietes pamāci kā mātes, jaunākas kā māsas – visā šķīstībā. Godā atraitnes, kas patiesi ir tādas. Bet, ja kādai atraitnei ir bērni vai mazbērni, vispirms lai viņi mācās godbijīgi izturēties pret sava nama ļaudīm un ar pateicību atlīdzināt priekštečiem, jo Dievam tas ir patīkami. Patiesa atraitne, kas palikusi viena, cer uz Dievu un nododas lūgšanām un aizlūgšanām dienu un nakti, bet, kas dzīvo savām iegribām, tā, vēl dzīva būdama, jau ir mirusi. To pavēlēdams, gādā, lai visi būtu bez vainas. Bet, ja kāds par savējiem negādā, sevišķi par mājiniekiem, tas ticību ir atmetis un ir sliktāks par neticīgo. Atraitņu kārtā ieskaitāma tā, kurai nav mazāk par sešdesmit gadiem, kas bijusi viena vīra sieva un par kuras krietnajiem darbiem ir labas liecības – viņa ir uzaudzinājusi bērnus, ir bijusi viesmīlīga, ir mazgājusi svētajiem kājas, ir palīdzējusi cietušajiem un visādus labus darbus uzticīgi darījusi. Gados jaunākās par atraitnēm neieskaiti, jo, kad viņas, juteklisko tieksmju pārņemtas, novēršas no Kristus, viņas grib precēties un nāk sodībā par to, ka savu sākotnējo apņemšanos ir atmetušas. Turklāt bezdarbībā tās radinās staigāt pa mājām, viņas ir ne tikai bezdarbīgas, bet arī pļāpīgas un uzbāzīgas, kas runā to, ko neklājas. Tā nu es gribu, ka jaunākās precas, dzemdē bērnus, pārvalda mājas, nedodot nekādu ieganstu neslavas celšanai no pretinieka puses, jo dažas jau ir novērsušās, sekodamas sātanam. Ja kādai ticīgai ģimenē ir atraitnes, lai tā par tām rūpējas, bet lai netiek apgrūtināta draudze, kurai jārūpējas par patiesajām atraitnēm. Presbiteri, kas ir labi vadītāji, lai ir divtik liela goda cienīgi, sevišķi tie, kas pūlas pie vārda un mācības. Jo Raksti saka: neliec uzpurni vērsim pie kulšanas! – un: strādnieks ir savas algas cienīgs. Pret presbiteriem necel apsūdzību, vien tad, ja ir divi vai trīs liecinieki. Tos, kas ir sagrēkojušies, atmasko pārkāpumā visu priekšā, lai arī pārējie bītos. Es to apstiprinu Dieva un Kristus Jēzus, un izredzēto eņģeļu priekšā, lai tu to visu ievēro bez aizspriedumiem un nedari neko, nosliecoties uz vienu vai otru pusi. Nevienam nesteidzies uzlikt rokas un neesi līdzdalībnieks citu grēkos. Turi sevi šķīstu! Nedzer vairs tikai ūdeni, bet lieto arī nedaudz vīna sava kuņģa un biežo slimību dēļ. Dažu cilvēku grēki ir redzami skaidri, tā ka tie saņem sodu uzreiz, bet citiem sods nāk vēlāk. Tāpat arī labie darbi – ir tādi, kas skaidri redzami tūlīt, bet netiks apslēpti arī tie, kas neparādās uzreiz. Visi, kas ir zem verdzības sloga, lai dod godu saviem kungiem, ka Dieva vārds un mūsu mācība netiek zaimota. Tie, kam kungi ir ticīgi, lai tos nenicina, jo viņi tiem ir brāļi. Lai viņi nes kalpa jūgu vēl jo labprātāk, jo tie, kas no šādas krietnas kalpošanas gūst augļus, ir ticīgi un mīļoti. To visu māci un aicini darīt. Kas māca citādi un neseko mūsu Kunga Jēzus Kristus saprātīgajiem vārdiem un dievbijīgajai mācībai, tas ir uzpūtīgs un neko nesaprot. Tāds ir ar slimīgu tieksmi uz strīdiem un kašķēšanos, no kā ceļas skaudība, sāncensība, zaimošana, ļaunas aizdomas un rīvēšanās starp samaitāta prāta cilvēkiem, kas atstūmuši patiesību un dievbijību uzskata par veidu, kā tikt pie bagātības, bet dievbijība pati par sevi jau ir liela bagātība. Bet liels ieguvums ir dievbijība ar pieticību: jo mēs neko neesam ienesuši šajā pasaulē un neko nevaram arī iznest; ja vien ir iztika un apģērbs, ar to mums būs diezgan. Bet, kas grib iedzīvoties bagātībā, tie krīt kārdināšanā, lamatās un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās. Tas viss iegrūž cilvēku postā un pazušanā, jo visu ļaunumu sakne ir alkatība. Pēc naudas tiekdamies, dažs ir nomaldījies no ticības un daudzkārt sagādājis sev asas sāpes. Bet tu, Dieva cilvēk, no tā visa bēdz; dzenies pēc taisnības, godbijības, ticības, mīlestības, izturības, lēnprātības! Cīnies labo ticības cīņu, turi cieši mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, apliecinādams savu labo atzīšanas liecību daudzu liecinieku priekšā! Es piekodinu tev Dieva priekšā, kas visu dara dzīvu, un Kristus Jēzus priekšā, kas sniedzis labo atzīšanas liecību Poncija Pilāta priekšā, stingri ievērot šo pavēli, lai tā netiktu aptraipīta un nopelta, līdz atklāsies mūsu Kungs Jēzus Kristus. Viņu, laikiem pienākot, rādīs svētlaimīgais un vienīgais Varenais, ķēniņu Ķēniņš un valdnieku Valdnieks, Vienīgais, kam ir nemirstība, kas mīt nesasniedzamā gaismā. Viņu neviens cilvēks nav redzējis, nedz spēj pat uzlūkot, viņam vienīgajam mūžīgs gods un vara! Āmen! Mudini šā laika bagātos, lai viņi nav augstprātīgi un neliek cerību uz bagātību, kas ir nedroša, bet lai paļaujas uz Dievu, kas visu mums bagātīgi sagādā mūsu priekam. Liec viņiem darīt labu, lai viņi kļūst bagāti labos darbos, lai ir augstsirdīgi un devīgi, tā sakrājot sev stingru pamatu nākamībai, lai tādējādi dzīvotu īstu dzīvi. Sargi, Timotej, šo mantojumu, izvairīdamies no pasaulīgas tukšvārdības un viltus atziņu melīgiem apgalvojumiem, – daži, tā sludinādami, ir novērsušies no ticības. Žēlastība lai ir ar jums! Pāvils, Kristus Jēzus apustulis pēc Dieva gribas ar dzīvības apsolījumu Kristū Jēzū, Timotejam, mīļotajam dēlam: lai žēlastība, žēlsirdība un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Kristus Jēzus! Pateikdamies Dievam, kam ar tīru sirdsapziņu kalpoju tāpat kā mani senči, es pastāvīgi tevi pieminu savās lūgšanās nakti un dienu. Es atceros tavas asaras un dedzīgi vēlos tevi redzēt, lai mani pildītu prieks. Es atceros tavu neviltoto ticību, kas vispirms iemājoja tavā vecāmātē Loidā un tavā mātē Eunīkē, un esmu pārliecināts – arī tevī. Šā iemesla dēļ es tev atgādinu, lai tu no jauna liec sevī iekvēloties dievišķajam dāvinājumam, kas tevī dots ar manu roku uzlikšanu. Dievs mums nav devis bailības garu, bet gan spēka, mīlestības un saprāta garu. Tad nu nekaunies no liecības par mūsu Kungu, nedz par mani, viņa gūstekni, bet Dieva spēkā līdz ar mani panes ciešanas evaņģēlija dēļ, jo Dievs mūs ir izglābis un aicinājis ar svēto aicinājumu ne pēc mūsu darbiem, bet pēc sava nodoma un svētības, kas mums dota Kristū Jēzū vēl pirms mūžības laikiem, bet tagad darīta redzama, kad atklājies mūsu glābējs Kristus Jēzus, kas ir apstādinājis nāvi un caur evaņģēliju gaismā vedis dzīvību un neiznīcību. Tam es esmu nolikts par sludinātāju un apustuli, un skolotāju. Šā iemesla dēļ es visu to ciešu, bet es nekaunos, jo zinu, kam esmu uzticējies, un esmu pārliecināts, ka viņš ir gana varens, lai nosargātu man uzticēto mantojumu līdz viņai dienai. Saglabā kā veselīgas mācības paraugu vārdus, ko no manis esi dzirdējis ticībā un mīlestībā, kas Kristū Jēzū. Sargā uzticēto krietno mantojumu caur Svēto Garu, kas iemājo mūsos. Tu jau zini, ka Āzijā visi no manis ir novērsušies, starp viņiem ir arī Figels un Hermogens. Lai Kungs ir žēlastības pilns Onēsifora namam. Viņš bieži mani ir atspirdzinājis un nav kaunējies no manām važām, bet, ieradies Romā, viņš nekavējoties mani uzmeklēja. Lai Kungs dod, ka viņš tajā dienā rod žēlastību pie Kunga. Tu jau labāk zini, cik daudz viņš Efesā kalpojis. Tu, mans dēls, smelies spēku žēlastībā, kas ir Kristū Jēzū, un visu, ko no manis esi dzirdējis daudzu liecinieku priekšā, nodod tālāk uzticamiem cilvēkiem, kas arī citus spētu mācīt. Panes ciešanas līdz ar mani kā krietns Kristus Jēzus kareivis. Neviens, kas dien karaspēkā, neiesaistās sadzīves rūpēs – viņš lūko izpatikt tam, kas viņu izraudzījis dienestam. Arī tas, kas piedalās sacīkstēs, uzvaras vainagu var saņemt vien tad, ja cīnās likumīgi. Zemkopim, kas sūri strādā, pirmajam jānobauda no saviem augļiem. Pārdomā, ko es saku, – gan Kungs tev dos izpratni it visā. Atceries Jēzu Kristu – no Dāvida dzimuma –, kas tika augšāmcelts no mirušajiem pēc mana evaņģēlija. Viņa dēļ es ciešu pārestības, pat važās tiku iekalts kā ļaundaris, – bet Dieva vārdu nevar saistīt važās. Tādēļ es visas ciešanas panesu izredzēto dēļ, lai arī viņi Kristū Jēzū gūtu glābšanu un mūžīgo godību. Uzticami ir šie vārdi: ja līdz ar viņu esam miruši, līdz ar viņu dzīvosim. ja līdz ar viņu esam miruši, līdz ar viņu dzīvosim. Ja izturēsim, kopā arī valdīsim, ja noliegsim, arī viņš mūs noliegs. Ja būsim neuzticami, viņš paliks uzticams, jo viņš pats sevi nevar noliegt. To visu atgādini un brīdini, piesaukdams Dievu par liecinieku, neizraisot vārdu karu; ne pie kā derīga tas nenovedīs, tikai kaitēs tiem, kas to dzird. Sevi pašu centies nodot Dieva rīcībā kā noderīgu un nevainojamu darbinieku, kas pareizi māca patiesības vārdu. No pasaulīgas tukšvārdības gan izvairies; tādi arvien vairāk nonāks bezdievībā, un viņu vārdi ies plašumā kā gangrēna. Pie tiem pieder arī Himenejs un Filēts, kas novirzījušies no patiesības ceļa, runādami, ka augšāmcelšanās ir jau notikusi, tādējādi graujot dažiem ticību. Bet stiprais Dieva pamats stāv ar šādu zīmogu: Dievs pazīst savējos un: lai atstājas no nelietības ikviens, kas izrunā Kunga vārdu. Lielā namā nav tikai zelta un sudraba trauki, bet arī koka un māla, un vieni domāti cēlam nolūkam, citi – necēlam. Ja nu kāds sevi ir attīrījis no nešķīstā, tad viņš būs svētīts trauks, kas paredzēts cēlam nolūkam, lieti noderīgs saimniekam, sagatavots jebkuram labam darbam. Bēdz no jaunības iekārēm un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības un pēc miera kopā ar tiem, kas piesauc Kungu no tīras sirds. Izvairies no muļķīgas un nemākulīgas spriedelēšanas, zinādams, ka tā noved pie strīdiem. Kunga kalpam nevajag strīdēties, bet pret visiem būt laipnam – tādam, kas pamāca un ir iecietīgs, tādam, kas pretinieku audzina ar lēnprātību. Varbūt Dievs reiz dos tiem mainīt prātu un vedīs pie patiesības saprašanas, un tie attapušies atbrīvosies no velna izliktām lamatām, kurās sagūstīti, lai kalpotu viņa gribai. Bet zini, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, naudaskāri, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi saviem vecākiem, nepateicīgi, nešķīsti, cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, mežonīgi, ļauni, nodevīgi, pārgalvīgi, lepnuma apstulbināti, baudas vairāk mīlēdami nekā Dievu, tērpušies dievbijības izskatā, bet tās spēku noliegdami. Arī no tādiem novērsies. Tie ir tādi, kas ielavās mājās un savaņģo sieviešu prātus, kas ir grēku pilnas un padodas dažādām iekārēm; viņas vienmēr mācās, bet nekad nenonāk pie patiesības. Tāpat kā Janne un Jambre pretojās Mozum, arī šie pretojas patiesībai – cilvēki ar samaitātu prātu, ticības pārbaudījumu viņi nav izturējuši. Bet viņi neko vairāk nepanāks, jo arī viņu muļķība būs skaidri redzama visiem, kā ir noticis ar šiem diviem. Bet tu esi cieši sekojis manai mācībai, dzīves veidam, manai apņēmībai, ticībai, pacietībai, mīlestībai, izturībai, manām vajāšanām, ciešanām, kādas mani piemeklēja Antiohijā, Ikonijā, Listrās, – visām ciešanām, kuras es pārcietu un no kurām mani izglāba Kungs. Visi, kas grib dievbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, tiks vajāti. Bet samaitātie cilvēki un krāpnieki grims dziļāk ļaunumā, maldinot citus un maldoties arī paši. Bet tu paliec pie tā, ko esi iemācījies un kam esi uzticējies, zinādams, no kā esi mācījies. Tu jau no agras bērnības pazīsti Svētos Rakstus. Tie dod tev gudrību, lai tu nonāktu pie pestīšanas caur ticību Kristum Jēzum. Visi Dieva iedvestie Raksti ir noderīgi mācībai, grēka atmaskošanai, labošanai, audzināšanai taisnīgumā, lai Dieva cilvēks kļūtu pilnīgs un būtu sagatavots ikvienam labam darbam. Piesaucot Dievu un Kristu Jēzu, kas tiesās dzīvus un mirušus, un piesaucot viņa atnākšanu un viņa Valstību, es tevi mudinu: sludini Dieva vārdu, esi gatavs to darīt gan laikā, gan nelaikā, atmasko, norāj, iedrošini ar neatlaidīgu pacietību un mācīšanu. Būs laiks, kad ļaudis vairs necietīs veselīgo mācību, bet, savas iekāres dzīti, pulcinās sev tādus skolotājus, kas glaimo viņu dzirdei. Viņi novērsīs savas ausis no patiesības un pievērsīsies mītiem. Bet tu esi ar skaidru prātu visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģelizācijas darbu, veic savu kalpošanu. Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris, un manas aiziešanas laiks jau ir klāt. Krietno cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis. Vēl tik man atlicis taisnības vainags, ko tajā dienā man piešķirs Kungs, taisnais Tiesnesis, un ne tikai man, arī visiem citiem, kam viņa atnākšana ir mīļa. Steidzies ierasties pie manis ātri, jo Dēma mani ir pametis – viņš ir iemīlējis šo pasauli un ir devies uz Tesalonīki. Krēskents ir devies uz Galatiju, Tits – uz Dalmātiju. Vienīgi Lūka ir ar mani. Atrodi Marku un ņem viņu sev līdzi, jo viņš man var būt noderīgs kalpošanā. Tihiku es nosūtīju uz Efesu. Kad tu nāc, paņem līdzi apmetni, ko es atstāju Troādā pie Karpa, arī rakstu ruļļus, sevišķi pergamentus. Varkalis Aleksandrs man ir daudz ļauna nodarījis, lai Kungs viņam atmaksā pēc viņa darbiem. Sargies arī tu no viņa, jo viņš ir naidīgi nostājies pret mūsu mācību. Manā pirmajā aizstāvībā pie manis nebija neviena, bet visi mani pameta – lai viņiem tas netiek pieskaitīts! Man līdzās bija Kungs un apveltīja mani ar spēku, lai caur mani tiktu paveikts sludināšanas uzdevums un visas tautas dzirdētu vēsti un tiktu izrautas no lauvas mutes. Mani atbrīvos Kungs no jebkura ļauna darba un izglābs savai Valstībai, kas debesīs. Viņam slava uz mūžu mūžiem! Āmen! Pasveicini Prisku un Akilu un Onēsifora namu! Erasts palika Korintā, Trofimu es atstāju slimu Milētā. Pasteidzies ierasties pirms ziemas! Tevi sveicina Eubūls, Pudents, Lins un Klaudija, kā arī visi brāļi. Kungs lai ir ar tavu garu! Žēlastība ar jums! Pāvils, Dieva kalps un Jēzus Kristus apustulis, Dieva izredzēto ticībai un patiesības atzīšanai dievbijībā cerībā uz mūžīgo dzīvību, ko uzticamais Dievs apsolīja pirms mūžīgiem laikiem, bet, pienākot īstajam laikam, atklāja savā vārda vēstī, ko man uzticēts pasludināt pēc mūsu glābēja Dieva pavēles, Titam, savam īstenajam dēlam, kopīgā ticībā – žēlastība un miers no Dieva Tēva un mūsu Glābēja, Jēzus Kristus! Es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu atlikušās lietas un ik pilsētā ieceltu presbiterus – kā es tev to pavēlēju –, tam jābūt nevainojamam, vienas sievas vīram, kam bērni ir ticīgi, nevis izlaidīgi vai nepaklausīgi. Bīskapam ir jābūt nevainojamam kā Dieva namturim; lai viņš nav uzpūtīgs, ātri aizkaitināms, lai nav nodevies dzeršanai, nav kauslis, nedzenas pēc netīras peļņas, bet lai ir viesmīlīgs, tāds, kas mīl visu labo, lai ir apdomīgs, taisnīgs, svēts un savaldīgs. Lai viņš stingri turas pie ticības apliecinājuma pēc mācības, lai viņš ar veselīgu mācību būtu spējīgs arī pārliecināt un atspēkot tos, kam ir iebildumi. Jo daudzi ir nepaklausīgi, gvelž tukšu un maldina, visvairāk tādu – no jūdiem. Tādiem vajag aizbāzt muti. Viņi pazudina veselus namus, mācīdami to, ko nevajag, un tā rīkojas netīras peļņas dēļ. Kāds pravietis no viņu pašu vidus reiz teicis: krētieši vienmēr melo, tie – nekrietni zvēri, laiski rīmas. Šī liecība ir patiesa. Šā iemesla dēļ atspēko viņus strupi, lai viņi atveseļojas ticībā, vairs nepievēršas jūdu pasakām un cilvēku pavēlēm, kas tikai novērš no patiesības. Šķīstajiem viss ir šķīsts, bet aptraipītajiem un neticīgajiem nav nekā šķīsta, aptraipīts ir gan viņu prāts, gan sirdsapziņa. Viņi apgalvo, ka Dievu pazīst, bet ar darbiem noliedz, būdami neganti, nepaklausīgi un nederīgi nevienam krietnam darbam. Bet tu māci visu, kas saskan ar veselīgo mācību: lai vecākie vīri ir skaidrā prātā, cienījami, saprātīgi un veseli ticībā, mīlestībā un izturībā. Tāpat vecākās sievas lai uzvedas svētbijīgi, nav nedz apmelotājas, nedz pārmērīgi nodevušās vīna dzeršanai, bet lai māca krietnumu. Lai viņas mudina jaunās sievas mīlēt savus vīrus un bērnus, būt saprātīgām un šķīstām, un saimnieciskām, pakļāvīgām saviem vīriem, tā lai Dieva vārds nav zaimots. Skubini arī jaunekļus būt prātīgiem, pats visur esi paraugs labos darbos, mācībā esi nosvērts un krietns – lai tava runa ir veselīga un nevainojama, tā ka pretinieks, nevarēdams par mums teikt neko ļaunu, paliktu kaunā. Lai kalpi visās lietās ir pakļāvīgi saviem kungiem, tiem iztop un nerunā pretī, lai viņi nezog, bet visur parāda krietnu uzticamību, lai būtu par rotu mūsu glābēja Dieva mācībai. Dieva glābēja žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem, tā mūs audzina, lai mēs atmestu bezdievību un pasaulīgās iekāres un lai mēs dzīvotu šajā laikā saprātīgi, taisni un godbijīgi, laimīgā cerībā un gaidīdami uz lielā Dieva un mūsu glābēja Jēzus Kristus godības atklāšanos. Viņš sevi ir nodevis par mums, lai mūs izpirktu no visas ļaundarības un šķīstītu sev par izredzētu tautu, dedzīgu uz krietniem darbiem. To māci, uz to aicini un to panāc ar savas ietekmes spēku. Neviens lai tevi nenoniecina! Atgādini vēl, lai viņi visi pakļautos valdniekiem un varām, lai ir paklausīgi un ir gatavi uz jebkuru krietnu darbu. Lai viņi nevienu nezaimo, lai ir miermīlīgi un piekāpīgi, pret visiem cilvēkiem lai izrāda pazemību. Kādreiz arī mēs bijām nesaprātīgi un nepaklausīgi Dievam, maldījāmies, vergodami visdažādākām iekārēm un baudām, dzīvodami ļaunumā un skaudībā, būdami naida pilni un nicinādami pārējos cilvēkus. Bet, kad atklājās mūsu glābēja Dieva dāsnums un mīlestība uz cilvēkiem, tas notika nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs darījām, bet Dievs savā apžēlošanā mūs izglāba ar atdzimšanas mazgāšanu un atjaunošanos Svētajā Garā, ko viņš bagātīgi pār mums izlēja caur mūsu glābēju Jēzu Kristu, lai viņa žēlastībā mēs tiktu attaisnoti un kļūtu mūžīgās dzīvības mantinieki, uz ko esam cerējuši. Uzticami ir šie vārdi. Es gribu, lai tu par šīm lietām stingri iestājies, ka tie, kas uzticējušies Dievam, cieši apņemas nodoties krietniem darbiem. Tas ir labi un noderīgi visiem cilvēkiem. Turies tālāk no muļķīgiem prātojumiem, cilts rakstiem, ķildām un strīdiem par bauslību – tas viss ir nederīgi un tukši. Kas ir maldos, to brīdini vienreiz, tad otrreiz, pēc tam no viņa izvairies, apzinoties, ka tāds cilvēks ir samaitāts. Viņš grēko un pats sevi jau ir notiesājis. Tiklīdz es būšu nosūtījis pie tevis Artemu vai Tihiku, steidzies ierasties pie manis Nikopolē, jo tur esmu nolēmis pārlaist ziemu. Rūpīgi sagatavo ceļam likuma zinātāju Zēnu un Apollu, lai viņiem nekā netrūktu. Arī mūsējie lai mācās nodoties krietniem darbiem, kur tas ir nepieciešams, lai viņu dzīve nepaliktu bez augļiem. Tevi sveicina visi, kas man līdzās. Sveicini tos, kas mūs ticībā mīl! Žēlastība lai ir ar jums visiem! Pāvils, Jēzus Kristus gūsteknis, un mūsu brālis Timotejs Filemonam, mūsu mīļotajam brālim un darbabiedram, mūsu māsai Apfijai un mūsu cīņas biedram Arhipam un draudzei, kas pulcējas tavā namā, – žēlastība jums un miers no mūsu Dieva Tēva un Kunga Jēzus Kristus! Es pateicos mūsu Dievam, vienmēr tevi pieminēdams savās lūgšanās, dzirdot par tavu mīlestību un ticību, kas tev ir uz Kristu Jēzu un visiem svētajiem, lai tava ticība, kas tev ar mums ir kopīga, kļūst darbīga apzināt visu labo, kas mūs tuvina Kristum. Man bija liels prieks un mierinājums par tavu mīlestību, jo caur tevi, brāli, svēto sirdis guva atspirdzinājumu. Lai gan Kristū es pilnīgi varētu iedrošināties tev pavēlēt darīt to, kas tev pienākas, tomēr mīlestības dēļ es tevi labāk mudinu. Tad nu es, vecais vīrs Pāvils, bet tagad vēl Kristus Jēzus cietumnieks, tevi lūdzu par Onēsimu, manu dēlu, kam, būdams važās, esmu kļuvis par tēvu. Kādreiz viņš tev bija nederīgs, bet tagad gan man, gan tev noderīgs. Viņu es tev nosūtu atpakaļ pie tevis, pieņem viņu kā manu sirdi. Es viņu gribēju paturēt pie sevis, lai viņš tavā vietā kalpotu man, kas esmu važās evaņģēlija dēļ, bet bez tavas piekrišanas es negribēju neko iesākt, jo tev nav jābūt labam piespiedu kārtā, bet brīvi. Varbūt tādēļ viņš uz īsu brīdi bija šķirts no tevis, lai tu viņu iegūtu uz mūžiem, ne vairs kā vergu, bet vairāk kā vergu – kā mīļotu brāli. Tāds viņš tiešām ir man, bet daudzreiz vairāk tev gan miesīgi, gan Kungā. Ja tu ar mani esi ticības sadraudzībā, tad arī viņu pieņem tāpat kā mani. Ja tev viņa dēļ radušies zaudējumi vai viņš tev ir ko parādā, pierēķini to man. Es, Pāvils, rakstu pats ar savu roku: es samaksāšu, – lai neteiktu tev, ka esi man parādā sevi pašu. Jā, brāl, vai gan man nevarētu būt kāds labums no tevis mūsu Kungā? Remdini manu sirdi Kristū! Es tev rakstu, paļaudamies uz tavu paklausību, zinādams, ka tu darīsi vairāk, nekā es saku. Reizē sagatavojies uzņemt arī mani – ceru, ka jūsu lūgšanu dēļ es tikšu jums atdāvināts. Tevi sveicina Epafrs, mans cietuma biedrs Kristū Jēzū, un mani darbabiedri Marks, Aristarhs, Dēma un Lūka. Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu! Dievs senlaikos daudzkārt un dažādi caur praviešiem runāja uz tēviem, bet šajās pēdējās dienās viņš ir runājis uz mums caur Dēlu. Dievs ir licis viņu visam par mantinieku, caur viņu arī radījis visu pasauli. Dēls, būdams Dieva godības mirdzums un būtības atveids un nesdams visu ar savu spēka pilno vārdu, ir šķīstījis cilvēku no grēkiem un nosēdies augstībā pie visvarenā Dieva labās rokas. Tā viņš tapis tik daudz augstāks par eņģeļiem, cik augstāku vārdu par tiem ir iemantojis. Kuram gan no eņģeļiem ir sacīts: tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju! vai: es būšu viņa Tēvs, un viņš būs mans Dēls. Un, kad Dievs ieved Pirmdzimto pasaulē, viņš saka: lai visi Dieva eņģeļi viņu pielūdz. Par eņģeļiem ir sacīts: viņš dara savus eņģeļus par vējiem un savus kalpus par uguns liesmām. Bet par Dēlu: tavs tronis, Dievs, būs mūžu mūžos, un taisnības zizlis – tavas Valstības zizlis. Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību, tādēļ Dievs, tavs Dievs, tevi ir svaidījis ar līksmības eļļu vairāk par taviem biedriem. Un vēl: tu, Kungs, jau iesākumā zemei esi licis pamatu, un debesis ir tavu roku darbs. Tās zudīs, bet tu paliec vienmēr, tās visas sadils no vecuma kā drēbes, tu tās satīsi kā apmetni, kā drēbes tās būs pārmainījušās, bet tu būsi tas pats, tavi gadi nebeigsies. Uz kuru no eņģeļiem viņš kādreiz ir sacījis: sēdies pie manas labās rokas, līdz es nolieku tavus ienaidniekus par kājsolu zem tavām kājām. – Vai tad visi eņģeļi nav tikai kalpotāji gari, kas izsūtīti, lai kalpotu to labā, kam jāmanto pestīšana? Mums tādēļ jābūt īpaši vērīgiem pret dzirdēto, lai kāda straume mūs neaiznestu sānis. Pat ja caur eņģeļiem runātais vārds ir droši piepildījies un katrs pārkāpums vai nepaklausība ir saņēmusi taisnīgu atmaksu, kā gan mēs no tās izbēgsim, ja būsim nevērīgi pret tik lielu pestīšanu? To sludināja mūsu Kungs, un tie, kas to dzirdējuši, pie mums to ir apstiprinājuši, un Dievs to ir apliecinājis ar zīmēm, brīnumiem un dažādiem spēkiem un izdalot Svētā Gara dāvanas pēc savas gribas. Ne jau eņģeļu varai viņš pakļāvis nākamo pasauli, kuru mēs sludinām. Rakstos kāds ir liecinājis, sacīdams: kas gan ir cilvēks, ka tu to piemini, kas ir Cilvēka Dēls, ka tu to uzlūko. Tu viņu uz īsu brīdi biji nolicis zemāk par eņģeļiem, tu esi viņu vainagojis ar godu un slavu, visu tu esi licis zem viņa kājām. – Visu pakļaudams viņa varai, Dievs neko nav atstājis nepakļautu. To, ka viss viņa varai pakļauts, mēs tagad vēl neredzam, toties mēs redzam Jēzu, kas uz īsu brīdi nolikts zemāk par eņģeļiem, nāves ciešanu dēļ vainagots ar godu un slavu, lai Dieva žēlastībā izciestu nāvi par visiem. Jo Dievam, kura dēļ ir viss un caur kuru ir viss, labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem, sacīdams: es pasludināšu tavu vārdu savu brāļu vidū, es dziedāšu tev slavu draudzē. Un vēl viņš saka: es paļaušos uz viņu. Un vēl: redzi, es un bērni, ko Dievs man devis. Tādēļ ka šiem bērniem ir miesa un asinis, arī viņš tāpat ir pieņēmis miesu un asinis, lai caur nāvi iznīcinātu to, kam ir nāves vara, tas ir, velnu, un lai atbrīvotu tos, kas nāves baiļu dēļ visu savu mūžu bija pakļauti verdzībā. Viņam rūp nevis eņģeļi, bet gan Ābrahāma pēcnācēji. Tādēļ viņam visās lietās bija jātop līdzīgam brāļiem, lai kā žēlsirdīgs un uzticams augstais priesteris, kas darbojas Dieva lietās, nolīdzinātu tautas grēkus. Un, tādēļ ka viņš cietis, būdams kārdināts, viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti. Tādēļ, mīļie brāļi, debesu aicinājuma līdzdalībnieki, pievērsiet savas domas Jēzum, mūsu ticības apliecinājuma apustulim un augstajam priesterim, kas ir uzticams tam, kas viņu iecēlis, un tāpat kā Viņš ir daudz lielāka goda cienīgs nekā Mozus, tāpat kā lielāka cieņa pienākas nama cēlājam, nevis namam. Katru namu kāds ir cēlis, bet Dievs ir tas, kurš radījis visu. Mozus bija gan uzticams visā viņa namā kā kalpotājs, lai liecinātu par to, kas tiks pasludināts nākotnē, bet Kristus ir kā Dēls pār visu viņa namu, viņa nams esam mēs, ja vien paturam līdz galam paļāvību un lepnumu par savu cerību. Kā saka Svētais Gars: kad jūs dzirdat viņa balsi šodien, neapcietiniet savas sirdis kā tajā sarūgtinājumā pret Dievu, toreiz kārdināšanas dienā tuksnesī, kad jūsu tēvi pārbaudīdami mani izaicināja, kaut arī redzēja manus darbus četrdesmit gadus. Tādēļ es apskaitos uz šo paaudzi un sacīju: tie nemitīgi maldās savā sirdī, manus ceļus viņi nav atzinuši; tādēļ es esmu zvērējis savās dusmās: tie neieies manā mierā! Pielūkojiet, brāļi, lai nevienam no jums sirds nekļūtu ļauna neticībā, atkrītot no dzīvā Dieva, bet pamudiniet viens otru ik dienas, kamēr vien var teikt: šodien. Lai nevienam no jums sirds netiktu grēka viltības apcietināta. Mēs esam Kristus līdzdalībnieki, mums vajag vien sākotnējo pamatu cieši paturēt līdz pat piepildījumam. Tādēļ ir sacīts: kad jūs dzirdat viņa balsi šodien, neapcietiniet savas sirdis kā toreiz sarūgtinājumā pret Dievu. Kas tad bija tie, kas dzirdēja Dieva balsi un sarūgtinājās pret viņu, vai tad ne visi, kas ar Mozu izgāja no Ēģiptes? Uz ko tad Dievs bija apskaities četrdesmit gadus? Vai ne uz tiem, kas bija apgrēkojušies un kuru miesas palika tuksnesī? Par kuriem viņš sacīja, zvērēdams, ka tie neieies viņa mierā? Vai ne par tiem, kas nepaklausīja? Un mēs redzam, ka viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ. Kamēr vien apsolījums ieiet viņa mierā paliek, bīsimies, lai neviens no jums neizrādītos nokavējis. Mums apsolījums ir dots tāpat kā viņiem, bet vārds, ko tie dzirdēja, viņiem nelīdzēja, jo tas klausītājos nebija savienots ar ticību. Mēs, kas ticam, ieejam tajā mierā. Ir rakstīts: kā es esmu zvērējis savās dusmās: tie neieies manā mierā! – lai gan pasaules radīšanas darbi jau bija pabeigti. Bet par septīto dienu viņš ir tā teicis: un septītajā dienā Dievs atpūtās no visiem saviem darbiem, un atkal: tie neieies manā mierā! Tie, kam sludināts vispirms, savas nepaklausības dēļ nav iegājuši, bet ir vēl citi, kuriem tajā vēl jāieiet, tādēļ viņš no jauna nozīmē kādu dienu, pēc tik ilga laika caur Dāvidu sacīdams: šodien. Kā iepriekš jau sacīts: kad jūs dzirdat viņa balsi šodien, neapcietiniet savas sirdis! Ja jau Jozua viņus būtu ievedis mierā, tad Dievs nebūtu runājis pēc tam par citu dienu. Tā sabata miers ir saglabāts Dieva tautai, lai tajā ieietu; jo tas, kas iegājis Dieva mierā, atpūšas no saviem darbiem tāpat kā Dievs no savējiem. Pūlēsimies, lai varētu ieiet šajā mierā! Lai neviens neiekrīt nepaklausībā, kā tie tuksnesī. Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus. Nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atsegts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu. Mums ir varens augstais priesteris, kas nācis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, turēsimies pie ticības apliecinājuma. Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam, viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts, bet viņš ir bez grēka. Tad nu ar drošu prātu tuvosimies žēlastības tronim, lai tiktu apžēloti un saņemtu žēlastību, kas nāk kā palīdzība īstā brīdī. Katrs augstais priesteris, kas izraudzīts cilvēku labā no cilvēku vidus, ir iecelts kalpošanai Dievam – pienest upurdāvanas un upurus par grēkiem. Tāds spēj just līdzi nezinātājiem un maldīgajiem, jo arī pats ir nespēka apņemts. Tādēļ viņam pienākas upurēt gan par tautas, gan par saviem grēkiem. Neviens neņem šo godu sev pats, bet tiek Dieva aicināts tāpat kā Ārons. Tā arī Kristus, tapdams par augsto priesteri, nav sevi pagodinājis pats, bet gan tas, kas viņam sacījis: tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju! Tāpat arī citur ir sacīts: tu esi priesteris uz mūžiem pēc Melhisedeka kārtas. Kad Kristus savās zemes dzīves dienās ar skaļu kliegšanu un asarām raidīja daudz lūgšanu un saucienu pēc palīdzības tam, kas viņu spēj izglābt no nāves, viņš tika uzklausīts savas padevības dēļ. Un, lai gan viņš bija Dēls, viņš mācījās paklausību ciešanās, un, padarīts pilnīgs, viņš kļuva par mūžīgās pestīšanas avotu visiem tiem, kas viņu paklausa, un Dievs viņu nosauca par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas. Par to mums būtu daudz ko sacīt, bet to ir grūti izskaidrot, tādēļ ka jūs esat kūtri uzklausīt. Laika ziņā jums gan pienāktos jau būt par skolotājiem, bet kādam atkal jums ir jāmāca Dieva mācības pamatpatiesības. Tā vietā, lai ēstu stipru barību, jūs aizvien vēl dzerat pienu. Nevienam, kas pārtiek no piena, nav patiesības vārda pieredzes, jo viņš ir zīdainis. Bet pieaugušajiem pienākas stipra barība, jo tie ir ievingrinājuši uztveres spēju atšķirt labu no ļauna. Nekavēsimies vairs pie Kristus mācības sākuma, dosimies pretī pilnībai; neliksim no jauna pamatu: atgriešanos no mirušiem darbiem un ticību Dievam, mācību par šķīstīšanos un par roku uzlikšanu vai par mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo sodību. Arī to mēs darīsim, ja Dievs ļaus. Bet tos, kas reiz tikuši apgaismoti, baudījuši debesu dāvanas, ir bijuši līdzdalīgi pie Svētā Gara, baudījuši Dieva labo vārdu un sajutuši nākamības laikmeta spēkus, un tad atkrituši no ticības, tos nav iespējams atkal no jauna vest pie atgriešanās, jo tie Dieva Dēlu no jauna piesit krustā un liek apsmieklam. Svētību no Dieva saņem tā zeme, kas dzērusi bagātīgi lijušu lietu un izaudzē labus augus tiem, kas šo zemi apstrādā, bet tā zeme, kas izaudzē ērkšķus un dadžus, ir nederīga un gandrīz vai nolādēta, tā nolemta izdegšanai. Sacīdami jums, mīļotie, šādus vārdus, mēs tomēr esam pārliecināti, ka attieksmē uz pestīšanu ar jums tomēr nav tik ļauni. Dievs nav netaisns un neaizmirst to jūsu darbu un mīlestību, ko esat izrādījuši gan iepriekš, gan tagad, kalpodami ticīgajiem viņa vārdā. Un mēs no sirds vēlamies, lai katrs no jums uztur dedzību savas cerības piepildījuma sasniegšanai līdz galam. Netopiet kūtri, bet līdzinieties tiem, kas ticībā un pazemībā iemanto apsolījumus. Kad Dievs deva apsolījumu Ābrahāmam, viņam nebija neviena lielāka, pie kā zvērēt, tādēļ viņš zvērēja pie sevis paša, sacīdams: patiesi, es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu, un Ābrahāms bija pacietīgs un saņēma, ko Dievs viņam bija apsolījis. Cilvēki zvēr, piesaucot ko lielāku par sevi, un ikvienu nesaskaņu viņu vidū beidz apstiprinājums ar zvērestu. Dievs, jo skaidrāk gribēdams parādīt apsolījuma mantiniekiem savas gribas nemainīgumu, saistīja sevi ar zvērestu, lai šajās divās nemainīgajās lietās, kurās ir neiespējami, ka Dievs melotu, – mums būtu spēcīgs iepriecinājums, ka mēs, kas esam atraduši patvērumu pie viņa, mums doto cerību noturētu. Tā mums ir stiprs un drošs dvēseles enkurs, kas sniedzas dziļi iekšā aiz priekškara, kur Jēzus par mums iegāja pirmais, uz mūžiem tapdams par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas. Melhisedeks, Salemas ķēniņš, visaugstā Dieva priesteris, saticis Ābrahāmu, kas atgriezās no ķēniņu sakaušanas, to svētīja; un Ābrahāms viņam atmērīja desmito tiesu no visa, viņa vārds tulkojumā nozīmē – taisnības ķēniņš, viņš ir arī Salemas ķēniņš, tas nozīmē – miera ķēniņš, bez tēva, bez mātes, bez cilts rakstiem, bez dienu iesākuma un bez dzīves beigām, darīts līdzīgs Dieva Dēlam, viņš paliek priesteris uz mūžiem. Raugiet, cik liels ir bijis tas, kam cilts tēvs Ābrahāms deva desmito tiesu no kara laupījuma. Arī Levija dēliem, kas priesterību saņēmuši pēc bauslības pavēles, tika dotas tiesības saņemt desmito tiesu no tautas, tas ir, no saviem brāļiem, kas arī tāpat cēlušies no Ābrahāma gurna. Bet Melhisedeks, kas nebija cēlies no viņu cilts, saņēma desmito tiesu no Ābrahāma un svētīja viņu, kam bija doti Dieva apsolījumi; bez šaubām, lielākais taču dod svētību mazākajam. Vienā gadījumā desmito tiesu saņem mirstīgi cilvēki, bet otrā – tas, par kuru apliecināts, ka viņš ir mūžīgi dzīvs. Var teikt arī tā: pat Levijs, kas saņem desmito tiesu, pats to ir devis caur Ābrahāmu; viņš gan vēl bija sava cilts tēva gurnā, kad Melhisedeks satika Ābrahāmu. Ja nu pilnība būtu sasniegta caur levītisko priesterību, uz kuru pamatojoties tautai tika dota bauslība, kāda gan vajadzība būtu celt citu priesteri, kas nosaukts pēc Melhisedeka, nevis Ārona kārtas? Bet, mainoties priesterībai, ir jāmainās arī bauslībai. Tas, par ko tas viss ir teikts, ir piederīgs pie citas cilts, no kuras neviens nav kalpojis pie altāra, jo visiem zināms, ka mūsu Kungs ir uzausis kā gaisma no Jūdas cilts; šai ciltij Mozus par priesterību neko nav sacījis. Viss top daudz skaidrāks, ja cits priesteris tiek celts pēc Melhisedeka līdzības, kurš par tādu tapis nevis pēc bauslības noteiktās cilvēciskās kārtības, bet gan nesatricināmas dzīvības spēkā. Jo liecība ir šāda: tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas. Tātad iepriekšējā pavēle tiek atcelta tās nespēka un nederīguma dēļ, jo bauslība nevienu nav darījusi pilnīgu, bet ieviesta tiek labāka cerība, caur kuru mēs tuvojamies Dievam. Un tas nav noticis bez zvēresta, lai gan tie bez zvēresta bija tapuši par priesteriem, bet Jēzus – ar zvērestu, tādēļ par viņu ir sacīts: Kungs ir zvērējis un nenožēlos: tu esi priesteris mūžīgi. Pēc šā zvēresta Jēzus ir kļuvis par labākas derības galvotāju. Turklāt par priesteriem ir kļuvuši daudzi, jo nāve neļāva tiem pastāvīgi palikt amatā, bet viņam ir nepārejoša priesterība, jo viņš paliek mūžīgi. Tādēļ viņš arī var pilnīgi izglābt tos, kas caur viņu nāk pie Dieva, jo viņš vienmēr ir dzīvs, lai par tiem iestātos. Tāds augstais priesteris mums bija vajadzīgs: svēts, bezgrēcīgs, neaptraipīts, nošķirts no grēciniekiem, tāds, kas pacēlies augstāk par debesīm, kam nav nepieciešams kā tiem augstajiem priesteriem ik dienas pienest upurus vispirms par saviem grēkiem un tad par tautas grēkiem; viņš to ir veicis, reizi par visām reizēm pienesdams upurim sevi pašu. Jo bauslība ieceļ par augstajiem priesteriem cilvēkus, kas ir nespēcīgi, bet zvēresta vārds, kas nāk pēc bauslības, ieceļ Dēlu, kas mūžam pilnīgs. Galvenais visā, kas sacīts, ir tas, ka mums ir tāds augstais priesteris, kas nosēdies pie visvarenā Dieva labās rokas debesīs. Viņš ir kalpotājs svētnīcā un patiesajā teltī, kuru ir uzslējis Kungs, nevis kāds cilvēks. Katrs augstais priesteris tiek iecelts, lai pienestu upurdāvanas un kaujamos upurus, tādēļ nepieciešami, ka arī viņam būtu upuris, ko pienest. Ja viņš būtu uz zemes, tad viņš nemaz nebūtu priesteris, jo šeit jau ir citi, kas pienes upurdāvanas pēc bauslības, kuru kalpošana ir tikai atspulgs un ēna debesu kalpošanai, kā tas tika atklāts Mozum, kad viņš bija gatavs uzsliet derības telti. Pielūko, saka Kungs, dari visu pēc tā parauga, kas tev tika parādīts kalnā. – Bet tagad Jēzum ir dota daudz augstāka kalpošana, tik daudz augstāka, cik labākas derības vidutājs viņš ir, šī derība iedibināta uz stiprākiem apsolījumiem. Ja pirmā derība būtu bijusi bez trūkuma, tās vietā netiktu meklēta cita. Dievs, viņus apsūdzēdams, saka: redzi, nāk dienas, saka Kungs, es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu es noslēdzu ar jūsu tēviem tajā dienā, kad es satvēru tos aiz rokas, lai izvestu no Ēģiptes zemes. Viņi nav palikuši manā derībā, un viņi man vairs nerūp, saka Kungs, šī ir tā derība, ko es pēc šīm dienām slēgšu ar Israēla namu, saka Kungs, es ielikšu savus baušļus viņu prātos un ierakstīšu viņu sirdīs, es būšu viņiem par Dievu, un viņi būs man par tautu. Tad neviens vairs nemācīs savu tuvāko un brālis brāli, sacīdams: pazīsti Kungu! Visi – no mazā līdz lielajam – mani pazīs, jo es būšu žēlīgs pret viņu pārkāpumiem un nepieminēšu vairs viņu grēkus. Ar vārdu “jauna” Dievs iepriekšējo ir atzinis par vecu, bet tas, kas kļuvis vecs un novecojis, tas drīz zudīs. Arī pirmajai derībai bija kalpošanas priekšraksti un svētnīca šajā pasaulē. Tika uzslieta telts, kuras priekšējā telpā bija gaismeklis, galds, upurmaizes; šī telpa tiek saukta par svētvietu. Aiz otra priekškara bija telts telpa, kas tiek saukta par svētumu svētumu. Tur bija zelta kvēpināmais trauks un liecības šķirsts, kas visapkārt bija apvilkts ar zeltu. Tajā bija zelta trauks ar mannu, uzplaukušais Ārona zizlis un derības plāksnes, bet pāri tam – Dieva godības ķerubi, kas apēno šķirsta izlīguma vāku; bet par to tagad nav atsevišķi jārunā. Tāds bija telts iekārtojums. Pirmajā telpā vienmēr gāja priesteri, ikreiz, kad veica kalpošanu, bet otrajā iegāja augstais priesteris reizi gadā, līdzi ņemot upurasinis, ko tas upurēja par saviem un tautas neapzināti izdarītajiem pārkāpumiem. Ar to Svētais Gars skaidri parāda, ka tikmēr, kamēr iepriekšējā telts vēl pastāv, ceļš uz patieso svētnīcu vēl nav atklājies. Tā ir tagadējā laika līdzība, pēc tās tiek pienestas upurdāvanas un upuri, kas nespēj kalpotāju darīt pilnīgu tajās lietās, kas skar sirdsapziņu. Tie ir vienīgi ārēji priekšraksti, kas attiecas uz ēdieniem un dzērieniem un dažādām šķīstīšanām; tie ir spēkā tikai līdz atjaunošanas laikam. Kristus ieradās kā nākamo labumu augstais priesteris caur lielāku un pilnīgāku telti, tādu, kas nav rokām darināta, tas ir, kas nenāk no šīs radības. Viņš neizlēja ne āžu, ne teļu asinis, bet gan pats savējās un reizi par visām reizēm iegāja svētnīcā un ieguva mūžīgu izpirkšanu. Ja apslacīšana ar āžu un vēršu asinīm un upurētās teles pelniem svētī miesas šķīstīšanai tos, kas apgānījušies, cik gan daudz vairāk Kristus asinis, kurš mūžīgā Gara spēkā pats sevi ir pienesis par nevainojamu upuri Dievam, šķīstī mūsu sirdsapziņu no mirušiem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam. Tādēļ viņš ir jaunās derības vidutājs, lai ar nāvi, kas izpirka iepriekšējās derības laikā izdarītos pārkāpumus, tie, kas aicināti, saņemtu mūžīgā mantojuma apsolījumu. Kur testaments, tur nepieciešams pierādīt novēlētāja nāvi, jo testaments iegūst spēku tikai pēc novēlētāja nāves; kamēr tas vēl ir dzīvs, testaments nav spēkā. Šā iemesla dēļ arī pirmā derība nav noslēgta bez asinīm. Kad Mozus bija pateicis tautai visas pavēles, kā tās bija dotas bauslībā, viņš sajauca teļu un āžu asinis ar ūdeni un ņēma tumšsarkanu vilnu un īzapu un apslacīja gan pašu derības grāmatu, gan tautu, sacīdams: šīs ir tās derības asinis, ko Dievs ar jums ir noslēdzis. – Tāpat viņš apslacīja ar asinīm arī telti un visus dievkalpojuma rīkus. Pēc bauslības, ar asinīm tiek šķīstīts gandrīz viss, un bez asins izliešanas nav piedošanas. Un šādi bija nepieciešams šķīstīt debesu lietu attēlus, bet pašas debesu lietas – ar labākiem upuriem nekā šie. Jo Kristus neiegāja rokām darinātā svētnīcā, kas būtu patiesās atveids, bet pašās debesīs, lai no tā brīža stāvētu par mums Dieva vaiga priekšā. Viņš neiegāja, lai daudzkārt pienestu upurim sevi pašu, kā augstais priesteris katru gadu ieiet svētnīcā, pienesot ikreiz cita asinis, – jo tad kopš pasaules radīšanas viņam būtu vajadzējis daudzkārt ciest, bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams. Tāpat kā cilvēkiem ir nolikts mirt tikai vienreiz, un pēc tam tiesa, tā arī Kristus ir upurēts reizi par visām reizēm, lai daudzu cilvēku grēkus izdeldētu; viņš atklāsies otrreiz – ne vairs grēku dēļ, bet par pestīšanu tiem, kas uz viņu gaida. Bauslībai ir vienīgi nākamo labumu ēna, bet ne pats lietu tēls; ar vieniem un tiem pašiem kaujamiem upuriem, kas ik gadu pastāvīgi tiek pienesti, tā nespēj darīt pilnīgus tos, kas ar tiem nāk. Jo citādi vai gan upurēšana nebūtu mitējusies, ja upurētāji, reizi par visām reizēm šķīstīti, neapzinātos visus grēkus? Ar šiem upuriem gadu no gada tika atgādināti grēki, bet vēršu un āžu asinis taču nevar atņemt grēku! Tādēļ, ienākdams pasaulē, Kristus saka: kaujamos upurus un pienesumus tu neesi gribējis, bet miesu tu man esi sagatavojis, sadedzināmie upuri un upuri par grēkiem tev nav pa prātam. Tad es sacīju: redzi, Dievs, esmu atnācis – par mani ir rakstīts grāmatā – darīt tavu gribu. Vispirms viņš saka: upurus un dāvanas, sadedzināmos upurus un upurus par grēkiem tu neesi gribējis, nedz tie tev ir pa prātam – tie, kas pēc bauslības pienesti. Un tad viņš sacīja: redzi, es esmu atnācis darīt tavu gribu. – Pirmo viņš atceļ, lai iedibinātu otro. Pēc šīs dievišķās gribas caur Jēzus Kristus miesas upuri mēs esam darīti svēti reizi par visām reizēm. Ikviens priesteris nostājas, kalpodams un daudzkārt pienesdams vienus un tos pašus upurus, kuri nekad nespēj deldēt grēkus, bet Jēzus, tikai vienu upuri par grēkiem pienesis, uz visiem laikiem ir nosēdies pie Dieva labās rokas. Un tagad viņš gaida, līdz viņa ienaidnieki tiks nolikti viņam par kājsolu zem viņa kājām. Ar vienu upuri viņš uz visiem laikiem darījis pilnīgus tos, kam jātop svētiem. Arī Svētais Gars mums to apliecina ar sacīto: šī ir tā derība, kuru es slēgšu ar viņiem pēc šīm dienām, saka Kungs, es ielikšu savus baušļus viņu sirdīs un viņu prātos tos ierakstīšu, viņu grēkus un viņu pārkāpumus es vairs nepieminēšu. Bet, kur ir grēku piedošana, tur vairs nav upura par grēkiem. Tā ka nu mums, brāļi, Jēzus asinīs ir droša pieeja svētnīcai. Tas ir jauns, dzīvs ceļš, ko viņš mums atvēris caur tempļa priekškaru, tas ir, caur savu miesu, un mums ir augstais priesteris pār Dieva namu. Tuvosimies tam ar patiesām sirdīm paļāvīgā ticībā, ar sirdīm, kas šķīstītas no ļaunas apziņas, un miesu mazgājuši šķīstā ūdenī. Nelokāmi paturēsim savas cerības apliecinājumu. Jo uzticams ir tas, kas mums to apsolījis! Būsim uzmanīgi cits pret citu, rosināsim uz mīlestību un labiem darbiem. Nepametīsim savas kopīgās sapulces, kā tas pie dažiem parasts, bet pamudināsim cits citu, vēl jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Ja mēs tīšuprāt grēkojam, kad esam saņēmuši patiesības atziņu, vairs nav upura par grēkiem, bet ir tikai briesmīga gaidīšana uz tiesu un uguns svelmi, kas aprīs pretiniekus. Ja kāds atmet Mozus bauslību, tas bez žēlastības pēc divu vai trīs liecinieku liecības tiek nokauts. Kā jūs domājat, cik daudz lielāku atmaksu pelnījis tas, kas minis kājām Dieva Dēlu, nav turējis par svētām jaunās derības asinis, ar kurām tas ticis šķīstīts, un aizvainojis žēlastības Garu? Mēs zinām, ka ir sacīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu! Un vēl: Kungs tiesās savu tautu. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās! Atsauciet atmiņā savas pirmās dienas, kurās jūs, tapuši apgaismoti, papilnam izcietāt smagu ciešanu cīņu, gan paši, būdami atklāti izsmieti, saņemot naidu un pāridarījumus, gan arī esot kopā ar tiem, pret kuriem tāpat izturējās. Jūs esat cietuši līdzi ieslodzītajiem un ar prieku esat uzņēmuši to, ka jūsu manta tika nolaupīta, zinādami, ka jums ir labāka un paliekoša manta. Tādēļ neatmetiet savu paļāvību, tai ir liela alga! Bet jums ir vajadzīga izturība, lai, darīdami Dieva gribu, jūs saņemtu to, kas apsolīts. Jo vēl tikai mazliet, mazliet, un tas, kuram jānāk, nāks un nekavēsies, bet mans taisnais no ticības dzīvos, taču, ja viņš atkritīs, manai dvēselei pie viņa nebūs labpatikas. Mēs neesam tie, kas atkrīt uz pazušanu, bet mēs ticam, un mūsu dvēsele būs izglābta. Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. Ticībā Ābels pienesa Dievam pilnīgāku upuri nekā Kains, ticības dēļ viņš ir saņēmis Dieva atzinību, ka viņš ir taisns – Dievs pats to apliecināja, kad Ābels upurdāvanas pienesa. Ticības dēļ viņš vēl aizvien runā, kaut arī miris. Ticībā Hanohs tika pārcelts prom no šīs pasaules, lai viņam nebūtu jāpieredz nāve: viņš vairs nebija atrodams, jo Dievs viņu bija pārcēlis. Pirms pārcelšanas Dievs liecināja par viņu, ka viņš tam bijis tīkams. Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Tam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Dievs ir un ka viņš atalgo tos, kas viņu meklē. Ticībā Noa uzņēma Dieva norādījumu par to, kas tad vēl nebija redzams, un dievbijībā sagatavoja šķirstu sava nama glābšanai. Tādējādi viņš pasludināja spriedumu pasaulei un iemantoja taisnību, kas saņemama ticībā. Ticībā Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas. Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu; viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs. Ticībā arī neauglīgā Sāra savā ievērojamā vecumā saņēma spēku, lai varētu kļūt māte, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu. Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā. Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju. Ja vien tie būtu domājuši par to tēviju, no kuras izgājuši, tiem būtu bijis tik daudz laika, lai varētu turp atgriezties. Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu. Ticībā Ābrahāms par upuri pienesa Īzaku, savu mīļoto dēlu, kad Dievs viņu pārbaudīja. Lai gan Ābrahāms bija saņēmis apsolījumu, viņš tomēr pienesa upurim savu pirmdzimto – par kuru bija sacīts: par taviem pēcnācējiem tiks saukti tie, kas celsies no Īzaka. Ābrahāms sprieda, ka Dievs spēj uzcelt arī no mirušajiem un tā, līdzībā runājot, saņēma Īzaku atpakaļ no nāves. Ticībā Īzaks svētīja Jēkabu un Ēsavu nākamajiem laikiem. Ticībā Jēkabs pirms savas nāves svētīja abus Jāzepa dēlus un pielūdza Dievu, noliecies pār savu spieķi. Ticībā Jāzeps mūža galā pieminēja Israēla bērnu iziešanu no Ēģiptes un atstāja norādījumus, ko darīt ar viņa kauliem. Ticībā vecāki slēpa Mozu trīs mēnešus pēc dzimšanas, jo redzēja, ka šis bērns ir neparasti jauks; tie nebijās pat no valdnieka pavēles. Ticībā Mozus, kad viņš pieauga, liedzās saukties par faraona meitas dēlu. Viņš izvēlējās labāk paciest ļaunumu kopā ar Dieva tautu nekā iegūt īslaicīgu grēcīgu iepriecinājumu. Negodu Kristus dēļ viņš turēja par lielāku bagātību nekā visu Ēģiptes mantu, jo viņš raudzījās uz atalgojumu. Ticībā viņš pameta Ēģipti un nebijās valdnieka dusmu; viņš bija tik nelokāms, it kā viņš redzētu to, kurš ir neredzams. Ticībā viņš svinēja Pashu un veica apslacīšanu ar asinīm, lai maitātājs neskartu israēliešu pirmdzimušos. Ticībā israēlieši izgāja cauri Sarkanajai jūrai kā pa sausu zemi; kad to mēģināja ēģiptieši, ūdens tos aprija. Ticībā israēlieši septiņas dienas pēc kārtas gāja apkārt Jērikai, un tās mūri sabruka. Ticībā mauka Rāhāba neaizgāja bojā līdz ar nepaklausīgajiem, jo uzņēma ar mieru israēliešu izlūkus. Ko lai vēl saku? Man pietrūks laika runāt par Gideonu, Baraku, Simsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, kas caur ticību ir uzvarējuši valstis, darījuši taisnus darbus, sasnieguši apsolīto, aizdarījuši lauvām mutes, izdzēsuši uguns spēku, izbēguši zobena asmenim, nespēkā tapuši stiprināti, karā kļuvuši vareni, ienaidnieku karaspēkus piespieduši atkāpties. Sievas saņēma savus mirušos caur augšāmcelšanos, bet citi ļāva sevi nomocīt, jo nepieņēma atbrīvošanu, lai gūtu sev labāku augšāmcelšanos. Citi izcietuši izsmieklu un šaustīšanu, važas un cietumu. Tie tika nomētāti akmeņiem, sazāģēti, nokauti ar zobenu, staigāja apkārt avju un kazu ādās, cieta trūkumu, bēdas un ļaundarības. Pasaule nebija viņu cienīga, bet viņiem bija jāmaldās pa tuksnešiem, kalniem, jāmīt alās un aizās. Un šie visi, kuru ticību Dievs ir apliecinājis, nesaņēma apsolīto, jo Dievs mums kaut ko labāku bija iepriekš nolūkojis, lai viņi bez mums nesasniegtu apsolījumu. Tādēļ mēs, kam visapkārt liels pulks liecinieku, nolikuši visas nastas un grēku, kas velkas mums līdzi, apņēmības pilni skriesim sacīkstēs, kas mums noliktas. Uzlūkosim mūsu ticības aizsācēju un piepildītāju Jēzu, kas viņam sagatavotā prieka dēļ, par kaunu nebēdādams, ir pacietis krustu un nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. Allaž domājiet par viņu, kas tik daudz naidīguma izcietis no grēciniekiem, lai jūs nenovārgtu savās dvēselēs un nekļūtu nespēcīgi. Jūs vēl neesat līdz asinīm cīnījušies pret grēku un esat aizmirsuši iedrošinājumu, kas jūs kā dēlus uzrunā: mans dēls, nenicini Kunga pārmācību, nedz zaudē dūšu, kad viņš tavus grēkus uzrāda; ko Kungs mīl, to taču viņš pārmāca un šausta katru dēlu, ko viņš pieņem. Pārmācībā esiet pacietīgi, Dievs izturas pret jums kā pret dēliem. Kuru dēlu gan tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs paliekat bez pārmācības, kam visi ir padoti, tad jūs esat ārlaulības, nevis īstie dēli. Ja mūs ir pārmācījuši miesīgie tēvi, lai mēs bītos, vai tad mēs daudz vairāk nepakļausimies garu Tēvam, lai dzīvotu? Tie mūs pārmācīja tā, kā tiem šķita pareizi, un tas derēja īsam brīdim; bet viņš – tā, lai tas palīdzētu mums kļūt par viņa svētuma līdzdalībniekiem. Neviena pārmācība, kad to saņem, nešķiet prieks, bet gan bēdas, tikai vēlāk tiem, kas tajā vingrināti, tā rada taisnības miera augļus. Tādēļ iztaisnojiet ļenganās rokas un ļodzīgos ceļus un iestaigājiet savām kājām taisnas takas; lai klibais nenomaldās, bet kļūst vesels. Meklējiet mieru ar visiem un svētumu, bez kura neviens Kungu neredzēs. Raugieties, lai neviens neatkrīt no Dieva žēlastības, lai neuzaug rūgta sakne, radot nesaskaņas, caur kurām daudzi tiktu aptraipīti. Lai neviens nekļūst tik izvirtis un pasaulīgs kā Ēsavs, kurš par vienu ēdienu pārdeva savu pirmdzimtību. Jūs taču zināt, ka vēlāk, kad viņš gribēja iemantot svētību, viņš tika atmests, un, kaut ar asarām acīs viņš to meklēja, tomēr vairs nevarēja mainīt sava tēva prātu. Jūs taču neesat pienākuši klāt tādam kalnam, ko var aptaustīt ar rokām, nedz arī kvēlojošai ugunij, negaisa krēslai, melnai tumsai un viesuļvētrai, nedz tauru skaņām vai runājošai balsij, kuru dzirdēdami ļaudis lūdza, lai tiem vairs netiek sacīts ne vārds. Tie nevarēja panest to, kas bija pavēlēts: ja šim kalnam pieskaras kāds zvērs, tas jānomētā akmeņiem. – Redzētais bija tik briesmīgs, ka Mozus sacīja: es esmu izbijies un šausmu pārņemts. Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai – debesu Jeruzālemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām, jūs esat tuvojušies pirmdzimušo draudzei, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs, un Dievam, visu tiesnesim, un to dvēselēm, kas sasnieguši pilnību. Jūs esat tuvojušies jaunās derības vidutājam Jēzum un apslacīšanai ar viņa asinīm, kas runā daudz stiprāk par Ābela asinīm. Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt to, kas runā. Ja sodam neizbēga tie, kas noraidīja to, kas reiz brīdināja virs zemes, tad vēl jo mazāk mēs, ja noraidīsim to, kas tagad brīdina no debesīm. Viņa balss toreiz satricināja tikai zemi, bet tagad viņš ir pasludinājis: vēl reizi es satricināšu ne vien zemi, bet arī debesis. – Vārdi “vēl reizi” skaidri norāda, ka visu, kas satricināms, viņš tad paņems prom kā piederīgu radībai, lai paliktu nesatricināmais. Tādēļ, iemantodami nesatricināmu Valstību, būsim pateicīgi Dievam, kalpojot viņam tīkami ar godbijību, jo mūsu Dievs ir kā uguns, kas aprij! Lai arī turpmāk jūsu vidū ir brāļu mīlestība! Neaizmirstiet viesmīlību! Svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus. Atcerieties tos, kas cietumā, it kā paši būtu tiem līdzi saistīti, atcerieties arī tos, kas pakļauti ciešanām, jo paši, būdami miesā, esat pakļauti ciešanām. Laulība lai ir pie visiem godā, un laulības gulta lai ir neaptraipīta. Netiklos un laulības apgānītājus Dievs tiesās. Lai jūsu domas ir brīvas no mantkārības, lai jums pietiek ar to, kas jums ir! Pats Dievs taču ir sacījis: es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu, – tā ka mēs varam droši teikt: Kungs ir mans palīgs, tādēļ es neizbīšos – ko gan cilvēks man padarīs? Pieminiet savus vadītājus, kas jums ir Dieva vārdu sludinājuši, un, rūpīgi vērodami viņu dzīves iznākumu, esiet tādā pašā ticībā! Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžos! Neļaujiet sevi aizraut ar dažādām svešām mācībām! Ir labi, kad sirds top stiprināta ar Dieva žēlastību, bet noteikumi ēšanā nav atnesuši nekādu labumu tiem, kas pēc šiem priekšrakstiem dzīvo. Mums ir tāds altāris, no kura nav atļauts ēst tiem, kas vēl kalpo teltī. Augstais priesteris ieiet svētnīcā ar grēku upura asinīm, bet upurdzīvnieku miesas tiek sadedzinātas ārpus apmetnes. Tādēļ arī Jēzus, lai ar savām paša asinīm darītu tautu svētu, ir cietis ārpus vārtiem. Tādēļ iziesim pie viņa ārpus nometnes un būsim kopā ar viņu šajā pazemojumā. Un mums taču šeit nav paliekama pilsēta, bet mēs meklējam nākamo. Tad nu vienmēr caur viņu nesīsim Dievam pateicības upuri, tas ir, mūsu lūpu augļus, kas apliecina viņa vārdu. Neaizmirstiet labdarību un līdzdalību citu vajadzībās, tādi upuri ir tīkami Dievam. Paļaujieties uz saviem vadītājiem un paklausiet tos, viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm, un viņiem būs jādod par tām norēķins. Lai viņi to var darīt ar prieku, nevis ar vaimanām; tas jums nenāktu pa labu. Lūdziet par mums! Mēs esam pārliecināti, ka esam ar tīru sirdsapziņu, visās lietās cenzdamies izturēties labi. Vēl jo vairāk jūs uz to pamudinu, lai es jums drīz tiktu atdots. Bet miera Dievs, kas caur mūžīgās derības asinīm uzvedis augšā no mirušiem lielo Avju ganu, mūsu Kungu Jēzu, lai stiprinātu jūs visā labajā, tā ka jūs piepildāt viņa gribu, lai jūsos piepilda to, kas viņam ir tīkams caur Jēzu Kristu, kam gods mūžu mūžos! Āmen! Es lūdzu, brāļi, pieņemiet šos pamudinājuma vārdus, es esmu jums rakstījis pēc iespējas īsi. Ziniet, ka mūsu brālis Timotejs ir atbrīvots. Ja viņš atnāks drīz, kopā ar viņu es jūs apciemošu. Sveiciniet visus savus vadītājus un visus ticīgos! Jūs sveicina ticīgie Itālijā. Žēlastība lai ar jums visiem! Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps, divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas, – esiet sveicināti! Ikreiz, kad pār jums, mani brāļi, nāk dažnedažādi kārdinājumi, uzņemiet to ar vislielāko prieku, saprazdami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību, bet izturības piepildījums lai ir tas, ka jūs esat pilnīgi un nevainojami, bez jebkāda trūkuma. Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, lai viņš to lūdz no Dieva, kas labprāt dod visiem, neko nepārmezdams, un viņam tiks dots. Lai viņš lūdz ticībā, bez šaubīšanās, jo tas, kas šaubās, līdzinās vilnim jūrā, ko vējš svaida un dzenā. Šāds cilvēks ar sašķeltu dvēseli, kas nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā kaut ko saņemt no Kunga. Lai zemas kārtas brālis dižojas savā augstumā, bet bagātais – savā zemumā, jo viņš iznīks kā zieds pļavā; uzausa saule, ar savu svelmi izkaltēja zāli, tās zieds novīta, un viss krāšņums iznīka; tā arī bagātais iznīks savos ceļos. Laimīgs tas vīrs, kas iztur kārdināšanu, jo, pārbaudi izturējis, viņš saņems dzīvības vainagu, kas apsolīts tiem, kas mīl Kungu. Neviens kārdināšanā lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo Dievs pats nevienu nekārdina, Dievs ir ārpus jebkādas kārdināšanas. Bet ikvienu kārdina viņa paša iekāres, kas to ar ēsmu pievilina un velk sev līdzi. Tā nu iekāre ieņemdama dzemdē grēku, bet grēks nobriestot dzemdē nāvi. Nekrītiet maldos, mani mīļotie brāļi! Jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, kas ir pastāvīgs un nav mainīgs kā ēna. Viņš mūs ir izvēlējies un atdzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu kā viņa radījumu pirmaugļi. Vārda klausītāji un darītāji Jums jāzina, mani mīļotie brāļi, ikviens cilvēks lai ir nasks klausīties, bet lēnīgs runāt un gauss dusmoties, jo cilvēka dusmas nerada Dieva taisnību. Tādēļ atmetiet jebkuru nešķīstību un visu to, kas no ļauna vēl atlicis, un lēnprātībā saņemiet jūsos iedēstīto vārdu, kas ir spējīgs izglābt jūsu dvēseles. Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ. Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos. Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam, bet savu mēli nesavalda, viņš māna savu sirdi; tāda cilvēka kalpošana ir tukša. Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības. Mani brāļi, ticību uz godības Kungu Jēzu Kristu nesaistiet ar cilvēka ārieni. Ja jūsu sinagogā ienāk vīrs greznās drānās ar zelta gredzeniem pirkstos un ienāk arī nabags noplīsušās drēbēs un jūs, uzlūkodami to, kas greznās drānās, tam sakāt: apsēdies ērti še! – bet nabagam: tu nostājies tur! – vai: sēdies pie mana kājsola! – vai tad tā jūs nesākat viens otru šķirot, kļūdami par tiesnešiem ar aplamiem spriedumiem? Ieklausieties, mani mīļotie brāļi, vai tad Dievs nav izredzējis tos, kas pasaulē nabagi, būt bagātiem ticībā un par tās Valstības mantiniekiem, ko viņš apsolījis tiem, kas viņu mīl? Bet jūs turpretim liekat nabago negodā. Vai tad tie nav bagātie, kas jums uzkundzējas un velk jūs uz tiesām? Vai tieši viņi nav tie, kas zaimo Kunga labo vārdu, kādā sauc arī jūs? Ja jūs piepildāt ķēnišķo bauslību pēc Rakstiem: mīli savu tuvāko kā sevi pašu, – jūs darāt labi, bet, ja jūs spriežat par cilvēku pēc ārienes, tad jūs grēkojat un bauslība jūs atmasko kā pārkāpējus. Ikviens, kas visu bauslību pilda un tomēr vienā bauslī to pārkāpj, ir visu baušļu pārkāpējs. Tas, kas saka: nepārkāp laulību, – saka arī: nenogalini! Bet, ja tu nepārkāp laulību un tomēr nogalini, tu kļūsti par bauslības pārkāpēju. Runājiet un rīkojieties tā, it kā jūs būtu tiesājami pēc brīvības likuma. Jo tam, kas nav parādījis žēlsirdību, tiesa ir bez apžēlošanas. Bet žēlsirdība daudzkārt pārspēj tiesu. Ko tas līdz, mani brāļi, ja kāds teic, ka viņam esot ticība, bet viņam nav darbu? Vai tad ticība var viņu izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un bez dienišķās maizes un kāds no jums viņiem saka: miers ar jums, lai jums silti un lai esat paēduši, – bet nedodat viņiem neko no tā, kas miesai vajadzīgs, ko tas līdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir mirusi. Bet kāds sacīs: tev ir ticība, bet man ir darbi. – Parādi man savu ticību bez darbiem, savukārt es parādīšu tev savu ticību ar saviem darbiem. Tu tici, ka ir viens Dievs, to tu labi dari; arī dēmoni tic un dreb. Tukšais cilvēk, vai gribi zināt, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? Vai tad Ābrahāms, mūsu tēvs, netika attaisnots tieši darbu dēļ, kad uzlika savu dēlu Īzaku uz altāra? Tu redzi, ka ticība viņa darbiem līdzdarbojās un ar darbiem ticība tapa pilnīga. Tā piepildās Raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību, – un tā viņš tika nosaukts par Dieva draugu. Jūs redzat, ka cilvēks tiek attaisnots ar darbiem un ne no ticības vien. Vai arī mauka Rāhāba tāpat netika attaisnota ar darbiem, kad uzņēma sūtņus un parādīja tiem bēgšanai citu ceļu? Jo, kā miesa bez gara ir mirusi, tā arī ticība ir mirusi bez darbiem. Mani brāļi, nekļūstiet daudzi par skolotājiem, jo jūs zināt, ka mēs, skolotāji, tiksim stingrāk tiesāti. Mēs visi bieži klūpam. Vīrs, kas neklūp vārdos, ir pilnīgs, spējīgs iegrožot arī visu miesu. Bet, ja mēs zirgam laužņus liekam mutē, lai tas mums klausītu, tad arī visu zirgu vedam sev līdzi. Redzi, arī lielie kuģi, kurus dzen stipri vēji, ar niecīgu stūri tiek virzīti, kurp vien stūrmanis to grib, tāpat arī mēle ir mazs loceklis, bet varen dižojas. Redzi, tik maza uguns tik lielu mežu aizdedzina. Arī mēle ir uguns, kā nelietības pasaule tā ielikta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu mūsu ķermeni un ierauj liesmās visu dzīves gaitu, pati būdama elles aizdedzināta. Visa zvēru un putnu, rāpuļu un jūrā mītošo dzīvnieku daba pakļaujas un ir pakļauta cilvēka dabai, bet neviens cilvēks nevar pakļaut dumpīgo ļaunumu – mēli, kas pilna nāvējošas indes. Ar mēli mēs slavējam Kungu un Tēvu, un ar mēli mēs lādam cilvēkus, kas pēc Dieva līdzības radīti. No tās pašas mutes iziet svētīšana un lāsti. Mani brāļi, tam tā nav jābūt. Vai tad no viena un tā paša avota klintī izplūst salds un rūgts ūdens reizē? Vai tad var, mani brāļi, vīģes koks dot olīvas un vīnakoks vīģes? Tāpat arī sāļš avots nevar dot saldu ūdeni. Kas no jums ir gudrs un saprātīgs? Lai ar labu uzvedību viņš parāda savus darbus klusā gudrībā. Ja jūsu sirdī ir rūgta skaudība un ķildas, nelielieties un nemelojiet pret patiesību – šāda gudrība nav nākusi no augšienes, bet ir no zemes, tā ir miesiska un dēmoniska. Kur vien skaudība un ķildas, tur ir sajukums un viss ir samaitāts. Bet gudrība no augšienes vispirms ir šķīsta, pēc tam miermīlīga, rāma, prātam paklausīga, pilna žēlsirdības un citu labu augļu, tā ir taisnīga un bez liekulības. Taisnības augļus mierā sēj tikai tie, kas paši tur mieru. No kurienes kari un no kurienes cīņas jūsos? Vai ne no tieksmes pēc baudām, kas karo jūsu locekļos? Jūs iekārojat, bet neiegūstat, jūs nogalināt un degat skaudībā, bet nevarat sasniegt, jūs cīnāties un karojat, bet jūs neiegūstat, tādēļ ka jūs nelūdzat, jūs lūdzat, bet nesaņemat, tādēļ ka lūdzat aplami, lai tērētu savām baudām. Laulības pārkāpēji, vai jūs nezināt, ka mīlestība uz pasauli ir Dieva nīšana? Ikviens, kas grib mīlēt pasauli, top par Dieva ienaidnieku. Vai jūs domājat, ka Raksti runā tukšu, sacīdami: tas gars, ko Dievs ielicis mūsos, dzenas uz skaudību. Bet viņš grib dot vairāk žēlastības. Tādēļ Raksti saka: Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību. Tad nu pakļaujieties Dievam un stājieties pretī velnam, un tas bēgs no jums. Tuvojieties Dievam, un viņš tuvosies jums, notīriet rokas, grēcinieki, un šķīstiet sirdis, jūs, kas esat divkoši dvēselē! Bēdājieties, vaimanājiet un raudiet! Jūsu smiekli lai pārvēršas vaimanās un prieks bēdās! Pazemojieties Kunga priekšā – un viņš jūs paaugstinās! Nerunājiet ļaunu cits par citu, brāļi! Kas runā ļaunu par brāli vai tiesā savu brāli, tas runā ļaunu pret bauslību un tiesā bauslību. Bet, ja tu tiesā bauslību, tad tu neesi bauslības ievērotājs, bet tiesnesis. Ir tikai viens likumdevējs un tiesnesis, kas spēj glābt un pazudināt; bet kas esi tu, ka gribi tiesāt savu tuvāko? Tad nu, redzi, jūs, kas sakāt: šodien vai rīt mēs dosimies uz tādu un tādu pilsētu, pavadīsim tur gadu, tirgosimies un gūsim peļņu; to sakāt jūs, kas nezināt, kas notiks rīt, kāda tad būs jūsu dzīve; jūs esat dūmi, kas redzami īsu brīdi un tūlīt pat gaist. Tā vietā, lai jūs sacītu: ja Kungs gribēs, tad dzīvosim un darīsim tā vai citādi, – jūs savā augstprātībā lielāties, bet ikviena tāda lielīšanās ir ļaunums. Tam, kas zina darīt labu, bet nedara, tas ir grēks. Tad nu, bagātie, raudiet, vaimanādami par postu, kas jūs sagaida! Jūsu bagātība ir sapuvusi un jūsu drēbes kožu saēstas, jūsu zelts un jūsu sudrabs ir sarūsējis, un šī rūsa būs jums par liecību un aprīs jūsu miesas kā uguns. Jūs esat krājuši savu mantu laiku beigās. Redzi, tā alga, ko jūs savas zemes pļāvējiem esat aizturējuši, kliedz, un pļāvēju palīgā saucieni ir aizsnieguši Pulku Kunga ausis. Uz zemes jūs esat dzīvojuši pārpilnībā un līksmībā, jūs esat barojuši savas sirdis kaujamai dienai, jūs notiesājāt un nogalinājāt taisno. Viņš jums nepretojās. Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Kunga atnākšanai! Redzi, zemkopis sagaida zemes vērtīgos augļus, ar lielu pacietību gaidīdams, līdz zeme būs saņēmusi gan agro pavasara lietu, gan pēdējās rudens lietavas. Esiet arī jūs pacietīgi, stipriniet savas sirdis, jo Kunga atnākšana jau ir tuvu! Nežēlojieties, brāļi, cits par citu, lai jūs netiktu tiesāti! Redzi, Tiesnesis jau stāv durvju priekšā. Jums, brāļi, ir dots piemērs ļaunuma panešanā un pacietībā – pravieši, kas runāja Kunga vārdā. Redzi, mēs uzskatām par laimīgiem tos, kas ir izturējuši; par Ījaba izturību jūs esat dzirdējuši un zināt, kādu iznākumu Kungs viņam nosprieda, jo Kungs ir žēlsirdīgs apžēlošanā. Vispirms, mani brāļi, nezvēriet nedz pie debesīm, nedz pie zemes, nedz kādu citu zvērestu; lai jūsu jā ir jā un jūsu nē ir nē, ka jūs netiktu tiesāti. Ja kāds no jums cieš ļaunumu, lai lūdz Dievu. Ja kāds ir labā noskaņā, lai dzied slavas dziesmas. Ja kāds starp jums ir nevesels, lai pieaicina draudzes presbiterus un tie lai lūdz Dievu par viņu, svaidīdami viņu ar eļļu Kunga vārdā. Un ticības lūgšana izglābs neveselo, un Kungs viņu uzcels; kaut arī viņš būtu grēkojis, viņam tiks piedots. Tad nu izsūdziet cits citam savus grēkus un lūdziet cits par citu, ka jūs topat dziedināti! Taisna lūdzēja lūgšanas spēj panākt daudz. Elija bija cilvēks, līdzīgs mums un dedzīgā lūgšanā lūdza, lai nelītu lietus, un lietus nelija uz zemes trīs gadus un sešus mēnešus, un tad viņš atkal lūdza, un debesis deva lietu un zeme izaudzēja savus augļus. Mani brāļi, ja kāds jūsu vidū nomaldās no patiesības un kāds cits viņu atgriež atpakaļ pie patiesības, tad lai viņš zina, ka, atgriezis grēcinieku no maldu ceļa, viņš izglābs tā dvēseli no nāves un apklās daudzus grēkus. Pēteris, Jēzus Kristus apustulis, izredzētajiem svešiniekiem, kas izkliedēti Pontā, Galatijā, Kapadokijā, Āzijā un Bitīnijā un kas pēc Dieva Tēva paredzējuma esat Gara svētīti paklausībai un apslacīšanai ar Jēzus Kristus asinīm – lai žēlastība un miers jums ir pārpilnībā! Slavēts lai ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kuri tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas sagatavota, lai Dievs to atklātu laiku beigās. Par to jūs līksmojaties, šobrīd vēl nedaudz ciezdami, ja tā vajag, dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz cildenāka par iznīcīgā zelta pārbaudi ugunī, parādītu, ka jūs esat teicami, slavējami un godājami dienā, kad atklāsies Jēzus Kristus. Jūs viņu mīlat, lai gan neesat redzējuši, par viņu – tagad vēl neredzēdami, bet ticēdami – jūs līksmojaties ar neizsakāmu un apskaidrotu prieku, sasniedzot ticības piepildījumu – dvēseles pestīšanu. Redzi, šo pestīšanu jau meklēja un to pētīja pravieši, kas paredzēja žēlastību, kam jānāk pār jums, cenzdamies atklāt, uz kuru laiku un kādiem apstākļiem norādīja Kristus Gars viņos, kas jau iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un godību pēc tam. Šiem praviešiem tika atklāts, ka ar to ne paši sev, bet jums viņi kalpo; to pašu jums tagad pauž prieka vēsts sludinātāji Svētajā Garā, kas no debesīm sūtīts. Tajā, kas pasludināts, pat eņģeļi kāro ielūkoties. Apjozuši sava prāta gurnus, būdami skaidrā prātā, pilnīgi paļaujieties uz jums nesto žēlastību, kas parādīsies, kad Jēzus Kristus atklāsies. Kā paklausības bērni neļaujieties iekārēm, kurām agrāk ļāvāties nezināšanas dēļ, bet, tāpat kā jūsu Aicinātājs ir svēts, topiet arī jūs svēti visās savas dzīves gaitās! Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo es esmu svēts! Un, ja jūs viņu, kas netiesā pēc ārienes, bet pēc katra darbiem, piesaucat kā Tēvu, tad dzīvojiet bijībā jums nolikto svešniecības laiku, apzinoties, ka ne jau ar iznīcīgo – ar zeltu vai sudrabu – jūs esat izpirkti no savas nīcīgās dzīves, ko esat mantojuši no tēviem, bet ar dārgajām asinīm, ko izlēja Kristus – nevainīgais un neaptraipītais Jērs. Viņš bija paredzēts jau pirms pasaules radīšanas, bet, tuvojoties pēdējam laikam, tapa atklāts jūsu labad, kas caur viņu ticat uz Dievu, kas viņu augšāmcēla no mirušajiem un deva viņam godību, tā ka jums ir ticība un cerība uz Dievu. Būdami paklausīgi patiesībai un šķīstījuši savas dvēseles neviltotu brāļu mīlestībā, mīliet cits citu no sirds pastāvīgi, jo jūsu atdzimšana nav no iznīcīgas sēklas, bet no neiznīcīgas, caur Dieva dzīvo un paliekošo vārdu. Tādēļ ka miesa ir kā zāle un visa tās godība kā puķe laukā. Zāle sakalst, un puķe novīst, bet Kunga teiktais vārds paliek mūžīgi. Un šis vārds jums ir pasludināts kā evaņģēlija vēsts. Tādēļ atmetiet visu ļaunprātību un jebkādu viltību, izlikšanos, skaudību un visādu mēlnesību, kā nupat piedzimuši bērni alkstiet pēc tīra garīga piena, lai, to baudot, jūs kļūtu pieauguši pestīšanai – ja vien jūs esat baudījuši, cik Kungs ir labs. Jūs nākat pie viņa, pie dzīvā akmens, kas cilvēku atmests, bet Dieva izredzēts un dārgs. Arī jūs paši kā dzīvi akmeņi tiekat uzcelti par garīgu namu, lai jūs būtu par svētu priesterību Dievam un pienestu garīgus, Dievam tīkamus upurus caur Jēzu Kristu. Tādēļ Raksti saka: redzi, es lieku Ciānā stūrakmeni, izredzētu un dārgu, un ikviens, kas uz to tic, netiks apkaunots nekad. Jums, ticīgajiem, tas ir gods, bet neticīgajiem – akmens, ko nama cēlāji ir atmetuši. Šis akmens ir kļuvis par stūrakmeni un arī par klupšanas akmeni, un piedauzības klinti. Tie, kas netic vārdam, klūp pār šo akmeni, tas viņiem arī lemts. Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķa priesteru saime, svēta tauta, tā īpašums, kas jūs no tumsas ir aicinājis savā brīnumainajā gaismā, lai jūs sludinātu viņa izcilos darbus – jūs, kas reiz nebijāt Dieva tauta, bet tagad esat Dieva tauta, jūs, kas nebijāt apžēloti, tagad esat kļuvuši apžēloti. Mīļotie, es jūs kā ienācējus un svešiniekus šajā pasaulē aicinu atturēties no miesas iekārēm, kas visas karo pret dvēseli. Esiet krietni, dzīvojot starp pagāniem, lai par tām lietām, kurās tie nosoda jūs kā ļaundarus, tie, vērodami jūsu labos darbus, slavē Dievu piemeklēšanas dienā. Pakļaujieties Kunga dēļ ikvienai cilvēku vidū iedibinātai varai, vai tas būtu ķēniņš, kas ir pār visiem, vai valdītāji, kas caur viņu sūtīti, lai tie ļaundarus sodītu un tos, kas labu darījuši, uzslavētu! Jo tāda ir Dieva griba, ka tie, kas labu dara, apklusina nesaprātīgu ļaužu nezināšanu. Būdami brīvi, neizmantojiet savu brīvību kā ļaunuma aizsegu, bet esiet kā Dieva kalpi, – godājiet visus, mīliet ticības brāļus, bīstieties Dieva, godiniet ķēniņu – kalpi lai visā bijībā pakļaujas saviem kungiem – ne tikai labajiem un laipnajiem, bet arī nelietīgajiem. Tā ir Dieva žēlastība, ja kāds, netaisnīgi ciezdams, panes bēdas, apzinoties Dieva klātbūtni. Kāda gan slava ir, ja izturat, kad saņemat sitienus apgrēkošanās dēļ? Bet, ja izturat un ciešat laba darba dēļ, Dieva priekšā tā ir žēlastība. Uz to jūs esat aicināti, jo arī Kristus ir cietis jūsu dēļ, atstādams jums paraugu, lai jūs sekotu viņa pēdās. Viņš grēku nav darījis, nedz viltus ir skanējis no viņa mutes. Kad viņu zākāja, viņš nezākāja pretī, ciezdams viņš nedraudēja, bet padevīgi nodeva sevi tiesātājam pēc likuma. Viņš mūsu grēkus savā miesā labprātīgi uznesa pie krusta, lai mēs, miruši grēkiem, sāktu dzīvot taisnu dzīvi; ar viņa brūcēm jūs esat dziedināti. Jūs bijāt kā klīstošas avis, bet tagad esat atgriezušies pie sava Gana un dvēseļu Sarga. Tāpat arī jūs, sievas, pakļaujieties saviem vīriem, lai, ja arī kādi netic vārdam, tie bez runām tiek pārliecināti savas sievas dzīves veida dēļ, kad viņi redzēs jūsu šķīsto dzīvošanu bijībā. Lai jūsu skaistums nav ārīgs – matu cirtas vai zelta rotaslietas, vai dažādi tērpi, bet gan sirdī paslēptais iekšējais cilvēks rāma un klusa gara neiznīcīgajā skaistumā, kas Dieva priekšā ir dārgs. Tāpat reiz dievbijīgās sievas, kas paļāvās uz Dievu, sevi izrotāja, pakļaudamās saviem vīriem, tās gluži kā Sāra paklausīja Ābrahāmu un sauca viņu par kungu; krietni dzīvodamas un neļaudamās izmisumam, jūs visas esat viņas meitas. Tāpat arī jūs, vīri, lai jūsu lūgšanām nekas nestāvētu ceļā, dzīvojiet kopā ar savām sievām, apzinoties, ka viņas ir vājākas un, tāpat kā jūs, arī ir žēlastībā iemantojušas ticību. Un beidzot esiet visi vienprātīgi, pilni līdzjūtības, brāļu mīlestības, sirds iejūtības, pazemības, neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, lamas ar lamām, bet – tieši otrādi – dodiet svētību, jo jūs esat aicināti, lai iemantotu svētību! Jo, kas grib dzīvi mīlēt un redzēt labas dienas, lai attur mēli no ļauna un lūpas no viltus runām, lai novēršas no ļauna un dara labu, lai meklē mieru un pēc tā dzenas, jo Kungs uzlūko taisnos un uzklausa viņu lūgšanas, bet Kunga vaigs ir vērsts pret tiem, kas dara ļaunu. Kas gan jums varēs nodarīt pāri, ja jūs dedzīgi tieksieties pēc labā? Pat ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, jūs esat laimīgi, bet nebīstieties no tiem, kas jums liek ciest, un nesatraucieties. Svēti godājiet Kristu kā Kungu savās sirdīs, esiet vienmēr gatavi atbildēt ikvienam, kas prasa jums paskaidrojumu par cerību, kas mīt jūsos. Un atbildiet sirsnībā un bijībā, ar tīru sirdsapziņu, lai tajās lietās, kurās jūs tiekat apsūdzēti, paliktu kaunā viņi paši, kas noniecina jūsu krietno dzīvi Kristū. Jo labāk ir ciest, darot labu, ja tāda ir Dieva griba, nevis darot ļaunu. Arī Kristus ir vienreiz par visām reizēm grēku dēļ cietis – taisnais par netaisnajiem –, lai jūs pievestu pie Dieva; nonāvēts miesā, bet dzīvs darīts Garā, kurā viņš devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā, kas Noas dienās palika savā nepaklausībā. Tolaik Dievs ilgi un pacietīgi gaidīja, kamēr tika uzbūvēts šķirsts; tajā tikai nedaudzas, tas ir, astoņas, dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni. Tas ir pirmtēls kristībai, kas tagad jūs glābj; tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas ir pie Dieva labās rokas pēc tam, kad viņš uzkāpis debesīs un viņam pakļaujas eņģeļi, varas un spēki. Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad bruņojieties arī jūs ar to pašu prātu, jo tas, kas cietis miesā, ir ticis vaļā no grēka un atlikušo dzīves laiku vairs nedzīvo cilvēku iekārēm, bet pēc Dieva gribas. Pietiek, ka pagājušajā laikā jūs dzīvojāt pēc savas pagānu gribas, nododoties izlaidībai, kārībām, pārmērīgai vīna dzeršanai, dzīrošanai, žūpošanai un nepiedienīgai elku pielūgšanai. Tagad pagāni brīnās un zākājas, ka jūs nedzenaties līdzi tajās pašās izlaidīgajās baudās; viņi par to atbildēs tam, kas ir gatavs tiesāt dzīvos un mirušos. Tādēļ arī tiem, kas jau miruši, evaņģēlijs tika pasludināts, lai viņus kā cilvēkus tiesātu miesā, bet garā viņi būtu dzīvi Dieva priekšā. Bet visam gals ir jau klāt, tādēļ esiet saprātīgi un skaidrā prātā, lai varētu lūgt Dievu! Vispirms esiet pastāvīgi mīlestībā cits pret citu, jo mīlestība apklāj daudzus grēkus! Esiet bez kurnēšanas viesmīlīgi cits pret citu! Kalpojiet cits citam ar to dāvanu, ko esat saņēmuši, kā labi daudzveidīgās Dieva žēlastības pārvaldnieki! Ja kādam ir spējas runāt, lai runā dievišķus vārdus, ja kādam ir spējas kalpot, lai kalpo ar spēku, ko piešķīris Dievs, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu, kam pieder gods un vara uz mūžu mūžiem. Āmen! Mīļotie, uguns svelmi, kas nāk pār jums kā pārbaudījums, neuzlūkojiet par kaut ko svešu, kas jums atgadījies nejauši. Priecājieties, ka jums ir daļa pie Kristus ciešanām, lai arī tad, kad atklāsies viņa godība, jūs līksmotos nebeidzamā priekā. Ja jūs tiekat zākāti Kristus vārda dēļ, jūs esat laimīgi, jo godības un Dieva Gars atdusas uz jums. Lai nevienam no jums nenāktos ciest kā slepkavam vai zaglim, vai ļaundarim, vai tādam, kas jaucas svešās lietās, bet, ja jācieš kā kristietim, lai nekaunas, bet lai pagodina Dievu savā kristieša vārdā, jo ir pienācis laiks tiesai, un tā iesākas ar Dieva namu; un, ja vispirms ar mums, kāds gals gan sagaida tos, kas netic Dieva evaņģēlijam? Ja taisnais tik tikko izglābsies, kur tad liksies bezdievis un grēcinieks? Tādēļ tie, kas cieš pēc Dieva gribas, lai nemitējas darīt labu un nodod savas dvēseles uzticamajam Radītājam. Es mudinu presbiterus jūsu vidū, pats arī būdams presbiters un Kristus ciešanu liecinieks un līdzdalībnieks tai nākamības godībai, kas atklāsies: pārraugiet un ganiet jums Dieva piešķirto ganāmpulku nevis piespiedu kārtā, bet labprātīgi, pēc Dieva gribas, nedz arī negodīgas peļņas dzīti, bet no visas sirds, un nekļūstiet kaklakungi pār jums piešķirto mantojumu, bet esiet par piemēru ganāmpulkam; kad parādīsies Virsgans, jūs saņemsiet nevīstošo godības vainagu. Tāpat arī jūs, jaunākie, pakļaujieties vecākajiem; tērpieties pazemībā cits pret citu, jo Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību. Pazemojieties zem Dieva varenās rokas, lai Dievs jūs paaugstinātu, kad būs pienācis laiks. Visas savas rūpes uzveliet viņam, jo viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā un nomodā: jūsu pretinieks velns kā lauva rūkdams staigā apkārt, meklēdams, ko varētu aprīt. Tam stājieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka visi brāļi pasaulē panes tādas pašas ciešanas. Bet visas žēlastības Dievs, kas Kristū Jēzū jūs aicinājis mūžīgajā godībā, pats atjaunos jūs pēc tam, kad īsu brīdi būsiet cietuši, darīs jūs nelokāmus, stiprus un nesatricināmus. Viņam vara uz mūžiem. Āmen! Ar Silvāna palīdzību, kuru es uzskatu par uzticamu brāli, es īsos vārdos esmu uzrakstījis mudinājumu un apstiprinājumu, ka tā ir Dieva patiesā žēlastība, kurā jūs stāvat. Jūs sveicina draudze Bābelē, kas izredzēta tāpat kā jūs, un mans dēls Marks. Sveiciniet cits citu ar mīlestības skūpstu! Miers jums visiem, kas esat Kristū! Sīmanis Pēteris, Jēzus Kristus kalps un apustulis, tiem, kas mūsu Dieva un Glābēja, Jēzus Kristus, taisnīgumā ir ieguvuši tikpat vērtīgu ticību kā mēs, lai žēlastība un miers jums pārpilnībā Dieva un mūsu Kunga Jēzus Kristus atzīšanā! Viņa dievišķais spēks mums ir dāvinājis visu mūsu dzīvībai un dievbijībai vajadzīgo caur to, ka esam iepazinuši viņu, kas mūs ir aicinājis ar savu godību un labestību, tālab mums ir dāvāti dārgi un diženi apsolījumi, lai jūs kļūtu dievišķās dabas līdzdalībnieki, izbēguši no iznīcības, kas ir pasaulē kārību dēļ. Tādēļ pūlieties, lai jūs ticību vienotu ar tikumu, tikumu ar atziņu, atziņu ar savaldību, savaldību ar izturību, izturību ar dievbijību, dievbijību ar brāļu mīlestību, brāļu mīlestību ar dievišķo mīlestību. Ja tas viss jums ir un vēl pieaug, tas neļaus jums kļūt bezdarbīgiem vai neauglīgiem mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā. Bet, ja kādam tā nav, tas ir akls, jo savā tuvredzībā ir aizmirsis šķīstīšanu no senajiem grēkiem. Tādēļ, brāļi, centieties nostiprināt savu aicinājumu un izredzētību; tā darīdami, jūs nekad neklupsiet. Jums plaši būs atvērta ieeja mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, mūžības Valstībā. Tādēļ es vienmēr jums atgādināšu šīs lietas, kaut arī jūs tās zināt un šajā patiesībā esat stipri, jo, kamēr vien esmu šajā miesas mājoklī, es uzskatu, ka ir taisnīgi ar atgādinājumiem jūs turēt nomodā; jo es zinu, ka drīz man šis mājoklis ir jānoliek, kā arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man to ir atklājis. Es centīšos arī, lai pēc manas aiziešanas jūs vienmēr šīs lietas atcerētos. Nevis sagudrotiem stāstiem sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu. Kad viņš no Dieva Tēva saņēma godu un slavu, varenās godības balss atskanēja, pavēstīdama viņam: šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts. Šo balsi mēs dzirdējām no debesīm atskanam, kad kopā ar viņu bijām uz svētā kalna. Turklāt mums ir praviešu vārds, kas ir vēl stiprāks, un jūs darāt labi, tam pievēršoties kā degošai lāpai krēslainā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Vispirms jums jāsaprot, ka neviens Rakstu pravietojums nav patvaļīgi skaidrojams, jo ne jau pēc cilvēka gribas pravietojumi tika pasludināti, bet tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki. Arī viltus pravieši ir bijuši Dieva tautā, un tāpat arī starp jums būs viltus skolotāji, kas nemanāmi aizsāks postošus novirzienus, kas ved pazušanā, un noliegs Valdnieku, kas viņus ir izpircis. Tā viņi tuvinās sev drīzu pazušanu. Daudzi sekos viņu izlaidībai, un viņu dēļ patiesības ceļš tiks zaimots; alkatības dzīti, ar viltīgām runām viņi jūs izmantos savā labā; sods viņus kopš senlaikiem jau gaida, un viņu pazušana nesnauž. Jo Dievs pat eņģeļus, kad tie apgrēkojās, nesaudzēja, bet, tumsas važās ieslēgtus, nogrūda tos bezdibenī – līdz tiesas dienai. Viņš nesaudzēja arī seno pasauli, un, kad viņš uzsūtīja plūdus šai bezdievju pasaulei, viņš pasargāja tikai taisnības sludinātāju Nou un vēl septiņus citus. Tāpat viņš sodīja pilsētas Sodomu un Gomoru, pārvēršot tās pelnos, ar to parādīdams, kas nākamībā sagaida bezdievjus. Viņš atbrīvoja arī taisno Latu, ko bija nomākusi dzīve izlaidīgo bezdievju vidū; dienu no dienas mītot starp tiem, viņa taisnā dvēsele mocījās, skatīdamās un klausīdamās viņu negantos darbus. Kungs zina, kā izglābt no kārdinājuma dievbijīgos un kā netaisnos pataupīt līdz tiesas dienai, lai sodītu, un vēl vairāk tos, kas dzenas pēc nešķīstām miesas kārībām un ikvienu varu nonicina. Augstprātīgie pārdrošnieki – viņi nebīstas zaimot tos, kam pienākas godība, – pat eņģeļi, kas spēkā un varā ir pārāki, Kunga priekšā nenosoda tos ar zaimojošu spriedumu. Bet tie ir kā bezprātīgi dzīvnieki, kas pēc savas dabas dzimuši, lai tiktu satverti un iznīcināti, tie nezina, kādēļ tie zaimo; iznīcinādami viņi arī paši tiks iznīcināti, tā šie nelieši saņems pienācīgu algu par savām nelietībām. Atraduši baudu izlaidībās gaišā dienas laikā, viņi apgānās un ir nešķīsti savā uzdzīvē un, dzīrodami kopā ar jums, arī jūs ievelk savos maldos. Viņu acis ir laulības pārkāpšanas pilnas un nemitīgi tiecas grēkot; viņi aizvilina nepastāvīgas dvēseles; viņu sirdis ir vingrinātas alkatībā; viņi ir lāsta bērni, kas ir aizmaldījušies, pametuši taisno ceļu un sākuši iet Bileāma, Beora dēla, ceļu, kas iekāroja saņemt algu par nelietībām. Viņa pārkāpums tika atmaskots, kad bezvalodas jūga lops, ierunādamies cilvēka balsī, stājās pretī šā pravieša neprātam. Viņi ir kā avoti bez ūdens un vētras dzīti miglas mākoņi, viņus gaida dziļa tumsība. Tukši lielīdamies, viņi aizvilina miesas iekāres izlaidībā arī tos, kuri tik tikko izbēguši no tiem, kas dzīvo maldos. Viņi sola tiem brīvību, bet paši ir iznīcības vergi, un tas, kas kādam zaudējis, kļūst tam par vergu. Ja tie, zinādami mūsu Kungu un Glābēju, Jēzu Kristu, ir izbēguši no pasaules sārņiem, bet atkal sapinušies tajos ieslīgst, tad viņu stāvoklis ir sliktāks nekā sākumā. Tiem būtu bijis labāk neiepazīt taisnības ceļu nekā iepazīt un novērsties no tiem uzticētā svētā baušļa. Ar viņiem ir noticis, kā teikts patiesajā sakāmvārdā: suns skrien atpakaļ pie saviem vēmekļiem; nomazgāta cūka – lai vārtītos dubļos. Mīļotie, es rakstu jums jau otro vēstuli, abās ar atgādinājumiem turēt nomodā jūsu skaidro prātu, lai jūs atceraties sen sacītos svēto praviešu vārdus un Kunga un Glābēja bausli, ko jums nodeva jūsu apustuļi. Vispirms saprotiet to, ka pēdējās dienās nāks tādi, kas dzīvo savās iekārēs un, ņirdzīgi ņirgādamies, teiks: kur paliek apsolījums par viņa atnākšanu? Kopš sentēvi ir aizmiguši mierā, viss paliek tāpat kā no radības iesākuma. – Viņi tīšuprāt aizmirst, ka Dieva vārda spēkā jau kopš senatnes pastāv debesis un zeme no ūdens un caur ūdeni. Caur to pasaule reiz ūdensplūdos gāja bojā, bet tagadējās debesis un zemi tas pats vārds uztur un saglabā ugunij bezdievīgo cilvēku pazudināšanai tiesas dienā. Lai jums, brāļi, nepaliek apslēpts tas, ka Kungam viena diena ir kā tūkstoš gadu un tūkstoš gadu kā viena diena. Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā daži domā, bet pacietīgi gaida uz mums, jo viņš negrib, ka kādi ietu pazušanā, bet grib, ka visi grēku nožēlā atgriežas. Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni izgaisīs, pasaules elementi sadegdami izjuks, un zemi un visu, kas uz tās, Dievs piemeklēs. Ja reiz viss tā ies bojā, kādiem gan jums vajadzētu būt svētā dzīvošanā un dievbijībā, gaidot un steidzinot Dieva dienas atnākšanu, kad debesis ugunīs izjuks un pasaules elementi uguns kvēlē izkusīs. Bet pēc viņa apsolījuma mēs gaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tādēļ, mīļotie, to visu gaidīdami, pūlieties, lai Dievs jūs atrod neaptraipītus, bezvainīgus un miera pilnus! Mūsu Kunga pacietīgo gaidīšanu uz mums uzskatiet par mūsu glābšanu, kā jums jau rakstīja mūsu mīļotais brālis Pāvils pēc viņam dotās gudrības. Kā visās savās vēstulēs, viņš tajā runā par lietām, kas grūti saprotamas un ko nemācītie un svārstīgie sagroza sev par pazušanu, tāpat kā viņi to dara ar pārējiem rakstiem. Tad nu jūs, mīļotie, to iepriekš zinādami, sargieties, lai nekrietnie ar maldināšanu jūs neaizvilina sev līdzi un jūs nezaudētu savu stingrību! Audziet mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, žēlastībā un atziņā! Viņam lai slava tagad un mūžības dienā! Āmen! Kas bija no iesākuma – ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām un ko mūsu rokas aptaustīja par dzīvības vārdu – un dzīvība tika parādīta, un mēs to esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un tika mums parādīta, – ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. Un mēs jums to rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. Un šī ir vēsts, ko esam no viņa dzirdējuši un ko jums pasludinām – ka Dievs ir gaisma un viņā nemaz nav tumsas. Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar viņu, bet staigājam tumsā, tad mēs melojam un nedarām patiesību. Bet, ja mēs staigājam gaismā, kā viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība citam ar citu un viņa Dēla Jēzus asinis mūs šķīstī no visas apgrēcības. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām sevi un patiesības nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad viņš ir uzticams un taisns un mums piedod grēkus, un šķīstī mūs no visas netaisnības. Ja mēs sakām, ka neesam grēkojuši, tad padarām viņu par meli un viņa vārda nav mūsos. Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja arī kāds grēko, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, tas taisnais. Viņš ir ne tikai mūsu, bet arī visas pasaules grēku izlīdzinātājs. No tā mēs zinām, ka esam viņu atzinuši, ka turam viņa baušļus. Kas saka: es esmu viņu atzinis, – bet netur viņa baušļus, tas ir melis, un tādā nav patiesības. Bet, ja kas viņa vārdu tur, tādā patiesi Dieva mīlestība ir piepildījusies. No tā mēs zinām, ka esam viņā. Kas sakās paliekam viņā, tam arī pienākas tā dzīvot, kā viņš ir dzīvojis. Mīļotie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet senu bausli, kas jums ir bijis no iesākuma, un šis senais bauslis ir vārds, ko jūs no iesākuma esat dzirdējuši. Un tomēr jaunu bausli es jums rakstu, kas ir patiess viņā un jūsos, jo tumsa pāriet un patiesā gaisma jau spīd. Kas sakās esam gaismā un nīst savu brāli, tas vēl ir tumsā. Kas mīl savu brāli, tas paliek gaismā, un piedauzības nav viņā. Bet, kas nīst savu brāli, tas ir tumsā un staigā tumsā, un nezina, kurp viņš iet, jo tumsa ir viņa acis darījusi aklas. Es rakstu jums, bērniņi, jo viņa vārda dēļ grēki jums ir piedoti. Es rakstu jums, tēvi, jo jūs esat atzinuši to, kas ir no iesākuma. Es rakstu jums, jaunekļi, jo jūs esat uzvarējuši ļaunu. Es jums esmu rakstījis, bērni, jo jūs esat Tēvu atzinuši. Es jums esmu rakstījis, tēvi, jo jūs esat atzinuši to, kas ir no iesākuma. Es jums esmu rakstījis, jaunekļi, jo jūs esat stipri, un Dieva vārds paliek jūsos, un ļauno jūs esat uzvarējuši. Nemīliet pasauli, nedz to, kas pasaulē! Ja kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība –, tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārība, bet, kas dara Dieva gribu, paliek mūžīgi. Bērniņi, ir pēdējā stunda, un jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists; jau tagad ir cēlušies daudzi antikristi – no tā mēs zinām, ka ir pēdējā stunda. Viņi izgāja no mums, bet nebija mūsējie, ja tie būtu bijuši mūsējie – tie pie mums būtu palikuši, bet viņi ir izgājuši, lai atklātos, ka tie visi nav mūsējie. Bet jums ir svaidījums no Svētā, un jūs visi to zināt. Ne tādēļ es jums esmu rakstījis, ka jūs nezināt patiesību, bet tādēļ, ka jūs to zināt – nekādi meli nav no patiesības. Kas ir melis, ja ne tas, kas noliedz, ka Jēzus ir Kristus? Tas ir antikrists, kas noliedz Tēvu un Dēlu. Katram, kas noliedz Dēlu, nav arī Tēva; kas apliecina Dēlu, tam ir arī Tēvs. Ko jūs no iesākuma esat dzirdējuši, lai paliek jūsos. Ja jūsos paliks tas, ko esat dzirdējuši no iesākuma, tad arī jūs paliksit Dēlā un Tēvā. Šis ir tas apsolījums, ko viņš mums ir solījis – mūžīgā dzīvība. To es jums esmu rakstījis par tiem, kas jūs maldina. Un lai jūsos paliek tas svaidījums, ko jūs no viņa esat saņēmuši, un jums nevajag, ka jūs kāds mācītu; bet, kā viņa svaidījums jums māca visu – un ir patiess un nav meli – un kā viņš jūs ir mācījis, tā palieciet viņā! Tā nu, bērniņi, palieciet viņā, lai, kad viņš parādīsies, mums būtu paļāvība un lai, viņam atnākot, mēs netiktu viņa apkaunoti. Ja jūs zināt, ka viņš ir taisns, tad ziniet, ka arī katrs, kas dara taisnību, ir piedzimis no viņa. Redziet, cik lielu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka tiekam saukti Dieva bērni un tādi arī esam. Pasaule mūs neatzīst, tādēļ ka tā nav atzinusi viņu. Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim līdzīgi viņam, mēs redzēsim viņu tādu, kāds viņš ir. Bet katrs, kam ir šī cerība uz viņu, šķīsta sevi, tāpat kā viņš ir šķīsts. Katrs, kas grēko, pārkāpj likumu, jo grēks ir nelikumība. Un jūs zināt, ka viņš parādījās, lai paņemtu prom grēkus, un viņā nav grēka. Ikviens, kas paliek viņā, negrēko, bet, kas grēko, nav viņu nedz redzējis, nedz pazinis. Bērniņi, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tāpat kā viņš ir taisns. Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko jau no paša sākuma, un Dieva Dēls tādēļ ir parādījies, lai izjauktu velna darbus. Ikviens, kas dzimis no Dieva, nedara grēku, jo Dieva sēkla paliek viņā; un viņš nevar grēkot, jo ir no Dieva dzimis. Tā top redzami Dieva bērni un velna bērni – katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva; tāpat arī tas, kas nemīl savu brāli. Jo šī ir tā vēsts, ko jūs esat dzirdējuši no iesākuma – lai mēs mīlam cits citu. Ne tā kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli. Un kādēļ viņš to nokāva? Tādēļ, ka viņa darbi bija ļauni, bet viņa brāļa darbi – taisni. Nebrīnieties, brāļi, ka pasaule jūs ienīst. Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, tādēļ ka mēs mīlam brāļus, bet, kas nemīl, paliek nāvē. Ikviens, kas savu brāli nīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību. Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem. Ja kādam šajā pasaulē ir pārticība un viņš redz savu brāli trūkumā un noslēdz tam savu sirdi, kā lai viņā paliek Dieva mīlestība? Bērniņi, nemīlēsim ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību! Un tā mēs zināsim, ka esam no patiesības: iedrošināsim viņa priekšā savu sirdi! Un, pat ja mūsu sirds mūs apsūdz, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds, un viņš zina visu. Mīļotie, ja jau mūs neapsūdz sirds, tad mums ir paļāvība uz Dievu. Ja mēs ko lūdzam, tad saņemam no viņa, jo mēs turam viņa baušļus un darām to, kas viņam tīkams. Viņa bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā un mīlam viens otru, kā viņš mums ir pavēlējis. Bet, kas viņa baušļus tur, tas paliek viņā un viņš tanī. No tā mēs zinām, ka viņš paliek mūsos, no Gara, ko viņš mums ir devis. Mīļotie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet, vai tie ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. Tā pazīsiet Dieva Garu: katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, bet tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāks, un tas jau tagad ir pasaulē. Bērniņi, jūs esat no Dieva un tos esat uzvarējuši, jo lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. Tie ir no pasaules, tādēļ tie runā pasaulīgi, un pasaule viņos klausās. Mēs esam no Dieva, un, kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs. Tā mēs pazīstam patiesības garu un maldu garu. Mīļotie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas Dievu mīl, ir piedzimis no Dieva un Dievu pazīst. Kas nemīl, nepazīst Dievu, jo Dievs ir mīlestība. Tā ir atklājusies Dieva mīlestība mūsu vidū: Dievs savu vienpiedzimušo Dēlu ir sūtījis pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu. Šī ir mīlestība – nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem. Mīļotie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga. No tā mēs zinām, ka paliekam viņā un viņš mūsos, ka viņš ir devis mums no sava Gara. Un mēs esam redzējuši un liecinām, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu par pasaules Pestītāju. Ja kāds apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dievs paliek viņā un viņš Dievā. Un mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir paļāvība tiesas dienā, jo, tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē. Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes; bailēs ir mokas, un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā. Mēs mīlam, jo viņš ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli. Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir dzimis no Dieva, un ikviens, kas mīl Dievu, kas viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas ir no Dieva dzimis. Mēs zinām, ka mīlam Dieva bērnus, kad mīlam Dievu un pildām viņa baušļus. Jo tā ir mīlestība uz Dievu, ka turam viņa baušļus, un viņa baušļi nav grūti. It viss, kas dzimis no Dieva, uzvar pasauli; un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli, – mūsu ticība. Kas tad uzvar pasauli, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Viņš ir tas, kas ir nācis caur ūdeni un asinīm – Jēzus Kristus; ne ūdenī vien, bet ūdenī un asinīs. Un Gars ir liecinātājs, jo Gars ir patiesība. Jo ir trīs liecinātāji: Gars, ūdens un asinis, un šie trīs ir viens. Ja mēs cilvēku liecību pieņemam, tad Dieva liecība ir lielāka, – un šī ir Dieva liecība, jo viņš ir liecinājis par savu Dēlu. Tam, kas tic Dieva Dēlam, ir liecība sevī; kas netic Dievam, tas viņu padara par meli, jo netic tai liecībai, ar kuru Dievs ir liecinājis par savu Dēlu. Un šī ir tā liecība: Dievs mums ir devis mūžīgo dzīvību, un šī dzīvība ir viņa Dēlā. Kam ir Dēls, tam ir dzīvība, bet, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības. To es rakstu jums, kas ticat Dieva Dēla vārdam, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīgā dzīvība. Un šāda paļāvība mums ir uz viņu: ja mēs ko lūdzam pēc viņa gribas, viņš uzklausa mūs. Ja zinām, ka viņš uzklausa mūs, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no viņa izlūgušies. Ja kāds redz savu brāli krītam tādā grēkā, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un viņš dos tam dzīvību – tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz. Katra netaisnība ir grēks, bet ir grēks, kas nav nāves grēks. Mēs zinām, ka ikviens, kas dzimis no Dieva, negrēko, bet Dieva Dēls viņu pasargā un ļaunais neaizskar viņu. Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā. Bet mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un devis mums saprašanu, ka atzīstam patieso. Un mēs arī esam patiesajā – viņa Dēlā Jēzū Kristū. Šis ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība. Bērniņi, sargieties no elkiem! Es, presbiteris, rakstu izredzētai kundzei un viņas bērniem, kurus es mīlu visā patiesībā, un ne tikai es viens, bet visi, kas atzinuši patiesību. Un es rakstu tās patiesības dēļ, kas paliek mūsos un būs ar mums uz mūžu. Žēlastība, žēlsirdība un miers būs ar mums no Dieva Tēva un no Jēzus Kristus, Tēva Dēla, patiesībā un mīlestībā. Es ļoti priecājos, ka atradu tavus bērnus dzīvojam patiesībā – pēc tās pavēles, ko saņēmām no Tēva. Bet tagad, kundze, – nevis jaunu pavēli tev rakstīdams, bet paliekot pie tā, kas mums bija iesākumā, – es tevi lūdzu: mīlēsim viens otru. Šī ir tā mīlestība, ka mēs dzīvojam pēc viņa baušļiem. Un šādi skan pavēle, kā iesākumā jau dzirdējāt: dzīvojiet šajā mīlestībā! Daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē. Tie neatzīst, ka Jēzum Kristum bija jānāk miesā – tie ir maldinātāji un antikristi. Uzmanieties, ka jūs nepazaudējat to, ko esam darbā panākuši, bet ka jūs saņemtu pilnu algu. Ikviens, kas grib tiekties tālāk par Kristus mācību un tajā nepaliek, ir bez Dieva. Kas paliek mācībā, tam ir gan Tēvs, gan Dēls. Ja kāds nāk pie jums un šo mācību neatzīst, neuzņemiet viņu savā namā un viņu nesveiciniet. Kas tādu sveicinādams pieņem, tas kļūst līdzdalīgs viņa ļaunajos darbos. Lai gan man jums ir daudz ko sacīt, es negribēju to rakstīt ar tinti uz papīra, bet ceru nokļūt pie jums un runāt vaigu vaigā, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. Tevi sveicina tavas izredzētās māsas bērni. Es, presbiteris, rakstu mīļotajam Gajam, ko mīlu patiesībā. Mīļotais, es tev novēlu, lai tev visnotaļ labi klājas un ir laba veselība, kā tas jau ir tavai dvēselei. Es ļoti priecājos, kad ieradās tavi brāļi un liecināja par to patiesību, kurā tu jau dzīvo. Man nav lielāka prieka kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo patiesībā. Mīļotais, tu esi tik uzticams it visā pret saviem brāļiem, pat ja tie tev ir sveši. Viņi par tavu mīlestību liecināja draudžu priekšā, un tu darīsi labu, ja tālākajam ceļam tos sagatavosi Dieva cienīgi. Viņi taču izgāja Kunga dēļ, neko neņemdami no pagāniem. Tādus mums vajag uzņemt, lai mēs kļūstam par patiesības līdzstrādniekiem. Es kādu vārdu uzrakstīju arī draudzei, bet Diotrefs, kas uzmeties viņiem par vadoni, mūs nepieņem. Tādēļ, kad es ieradīšos, tad gan atgādināšu, ko viņš darījis. Viņš mūs apmelo ļauniem vārdiem un ar to vien neapmierinās. Viņš ne tikai pats brāļus neuzņem, bet traucē arī tos, kas grib viņus uzņemt, un izdzen viņus no draudzes. Mīļotais, neseko sliktam paraugam, bet labam. Tāds, kas dara labu, ir no Dieva. Tāds, kas dara ļaunu, nav redzējis Dievu. Visi liecina labu par Dēmētriju – arī pati patiesība un mēs liecinām labu, un tu zini, ka mūsu liecība ir patiesa. Man būtu bijis tev vēl daudz ko sacīt, bet negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu. Es ceru drīzumā tevi ieraudzīt un runāt vaigu vaigā. Miers lai ar tevi! Tevi sveicina draugi. Sveicini katru draugu atsevišķi. Jūda, Jēzus Kristus kalps un Jēkaba brālis, visiem aicinātajiem, kas Dievā Tēvā ir mīlēti un saglabāti Jēzū Kristū, – lai žēlsirdība, miers un mīlestība jums ir pārpilnībā! Mīļotie, tā kā es ļoti vēlējos rakstīt jums par mūsu kopējo pestīšanu, man bija nepieciešams uzrakstīt jums pamudinājumu neatlaidīgi tiekties pēc ticības, kas reizi par visām reizēm nodota svētajiem. Pie mums ir ielavījušies daži cilvēki, kas jau izsenis ir nolemti tiesai, kas paredzēta bezdievjiem, kas Dieva žēlastību ir apmainījuši pret izlaidību un noliedz vienīgo Valdnieku, mūsu Kungu Jēzu Kristu. Es gribu atgādināt jums to, ko jau zināt – ka Kungs izveda Israēla tautu no Ēģiptes zemes, bet pēc tam tos, kas neticēja, pazudināja. Arī eņģeļus, kas savu augsto stāvokli nesaglabāja, bet pameta savus mājokļus, viņš ir paturējis lielās dienas tiesai, tumsā un mūžīgās važās ieslēgtus, – tāpat kā Sodomu un Gomoru un citas apkārtējās pilsētas, kas arī kritušas netiklībā un nodevušās pretdabīgām iekārēm. Tās ir palikušas par piemēru mūžīgās uguns tiesai. Tāpat arī šie sapņotāji apgāna miesu, atmet Kunga diženumu un zaimo godības eņģeļus. Pat erceņģelis Mihaēls strīdā ar velnu par Mozus mirušo miesu neuzdrošinājās spriest nievājošu tiesu, bet teica: lai tevi soda Kungs! Bet šie cilvēki zaimo to, ko nezina, un, ko tie dabiskā ceļā zina kā mēmi kustoņi, tas tos ved pazušanā. Vai viņiem! Jo viņi ir sākuši iet Kaina ceļu; peļņas dzīti, viņi ir aizvilināti Bileāma maldos un iet bojā Koras dumpī. Viņi ir kauna traipi jūsu mīlestības mielastos, bezkaunīgi tos svinot kopā ar jums, viņi gana paši sevi, viņi ir vēju dzīti bezlietus mākoņi, kā koki vēlā rudenī, divtik miruši, bez augļiem un bez saknēm. Viņi ir kā trakojoši viļņi jūrā, un viņu kauns šļācas augšup kā putas, viņi ir kā klīstošas zvaigznes, viņiem Dievs paredzējis visdziļāko tumsu uz mūžiem. Hanohs, kas bija septītajā paaudzē pēc Ādama, pravietoja: redzi, nāk Kungs ar savu svēto eņģeļu pulkiem spriest tiesu visiem un atmaskot visas dvēseles, ceļot gaismā viņu bezdievīgos darbus, ko tās grēkojušas, un visus nejaukos vārdus, ko šie bezdievīgie grēcinieki ir runājuši pret viņu. Šie cilvēki ir nīgri kurnētāji, kas tiecas dzīvot pēc savām iekārēm; viņu mutes pilnas uzpūtīgas lielības, un viņi lišķīgi glaimo peļņas dēļ. Bet jūs, mīļotie, atcerieties, ko runāja mūsu Kunga Jēzus Kristus apustuļi. Viņi mēdza jums teikt: pēdējā laikā būs zaimotāji smējēji, kas dzīvos pēc savām bezdievīgajām iegribām. Viņi ir tie, kas rada šķelšanos, miesīgi cilvēki, kuriem nav gara. Bet jūs, mīļotie, uzceliet sevi kā namu savas ticības svētumā, un, Svētajā Garā lūgdamies, saglabājiet sevi Dieva mīlestībā un gaidiet mūsu Kunga Jēzus Kristus apžēlošanu uz mūžīgo dzīvību! Esiet žēlīgi pret tiem, kas šaubās. Citus glābiet, izraujiet tos no uguns; par citiem apžēlojieties ar bailēm – pilni riebuma pret viņu miesas aptraipītām drēbēm! Bet viņam, kas jūs spēj pasargāt no klupšanas un nostādīt jūs līksmībā savas godības priekšā bezvainīgus, vienīgajam Dievam, mūsu Glābējam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, – lai ir slava, dižums, vara un varenība pirms laiku laikiem, tagad un mūžu mūžos! Āmen! Šī ir Jēzus Kristus atklāsme, ko viņam deva Dievs, lai saviem kalpiem rādītu, kam jānotiek drīzumā. To visu Kristus darīja zināmu, sūtīdams savu eņģeli pie sava kalpa Jāņa, kas apliecināja visu, ko viņš redzēja – Dieva vārdu un liecību, ko sniedza Jēzus Kristus. Laimīgs, kas lasa un klausās šos pravietojuma vārdus un kas ievēro visu, kas tur rakstīts, jo noliktais laiks ir tuvu. Jānis septiņām draudzēm Āzijas provincē: žēlastība un miers jums no tā, kas ir, kas bija un kas nāk, un no septiņiem gariem, kas ir viņa troņa priekšā, un no Jēzus Kristus, kas ir uzticamais liecinieks, pirmdzimtais no mirušajiem un zemes ķēniņu valdnieks. Viņam, kas mūs mīlējis un ar savām asinīm mūs no mūsu grēkiem atbrīvojis un kas darījis mūs par valstību un priesteriem Dievam un savam Tēvam, – viņam lai gods un vara mūžu mūžos! Āmen! Redzi, viņš nāks ar mākoņiem, un viņu redzēs ikviena acs, arī tie, kas viņu caurdūra; par viņu vaimanās visas zemes ciltis, tā būs. Āmen! “Es esmu Alfa un Omega,” saka Dievs Kungs, “kas ir, bija un nāk, Visuvaldītājs.” Es, Jānis, jūsu brālis un līdzdalībnieks ciešanās, kā arī Dieva valstībā un izturībā Jēzū, nokļuvu Patmas salā Dieva vārda un Jēzus apliecināšanas dēļ. Tā Kunga dienā es tiku aizrauts garā un dzirdēju aiz sevis skaļu balsi, itin kā tauri atskanam: “To, ko tu redzi, ieraksti rakstu rullī un sūti septiņām draudzēm: Efesā, Smirnā, Pergamā, Tiatīrās, Sardās, Filadelfijā un Lāodikejā.” Es pagriezos, lai ieraudzītu, kas ar mani runā tādā balsī, un pagriezies ieraudzīju septiņus zelta gaismekļus un šo gaismekļu vidū kādu līdzīgu Cilvēka Dēlam garā tērpā līdz pat zemei un ap krūtīm apjozušos ar zelta jostu. Viņa galva un mati bija balti kā vilna – kā sniegs un viņa acis kā uguns liesmas, un viņa kājas kā kvēlojoša, krāsnī kausēta bronza un balss kā bangainu ūdeņu balss. Labajā rokā viņš turēja septiņas zvaigznes, un no viņa mutes izgāja abpusgriezīgs ass zobens, un viņa vaigs mirdzēja kā saule visā tās spožumā. Viņu ieraudzījis, es nokritu pie viņa kājām kā miris, un viņš uzlika man savu labo roku un teica: nebīsties, es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris, un redzi – es esmu dzīvs mūžu mūžam, un man pieder nāves un elles atslēgas. Tad nu raksti, ko esi redzējis, kas ir un kas notiks pēc tam. Redzi, noslēpums par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji pie manas labās rokas, un par septiņiem gaismekļiem – septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi gaismekļi ir septiņas draudzes. Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas tur septiņas zvaigznes savā labajā rokā un kas staigā starp septiņiem zelta gaismekļiem: es zinu tavus darbus un tavus pūliņus, un tavu izturību, un to, ka tu nespēj paciest ļaunos un pārbaudi tos, kas uzdodas par apustuļiem, bet nav tādi, jo tu pieķer viņus melos. Tev ir pacietība, tu daudz esi cietis mana vārda dēļ un neesi paguris. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību. Tad nu atceries, no kā tu esi atkritis, un nožēlo grēkus, un dari tos darbus, ko iesākumā biji apņēmies. Bet, ja ne, es nākšu un nogrūdīšu tavu gaismekli – ja tu neatgriezīsies. Bet tas gan tev ir, ka tu nīsti nikolaītu darbus, ko arī es nīstu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Uzvarētājam es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva dārzā. Un Smirnas draudzes eņģelim raksti: tā saka Pirmais un Pēdējais, kas bija miris un atkal ir dzīvs. Es zinu par tavām ciešanām un nabadzību, bet tu esi bagāts, un zinu, ka tevi zaimojuši tie, kas sevi sauc par jūdiem, kaut tādi nav, bet ir sātana sinagoga. Nebīsties no tā, kas tev būs jāizcieš! Redzi, velns iemetīs kādus no jums cietumā, lai jūs tiktu pārbaudīti, un jums būs jācieš desmit dienas. Esi uzticams līdz nāvei, un es tev došu dzīvības vainagu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Kas uzvarēs, tiem otrā nāve nenodarīs ļaunumu. Un Pergamas draudzes eņģelim raksti: tā saka tas, kam ir abpusgriezīgs zobens. Es zinu, ka tu mīti, kur sātana tronis, un turi manu vārdu un neesi noliedzis manu ticību, arī ne tajās dienās, kad jūsu pilsētā, kur mīt sātans, tika nokauts mans uzticamais liecinieks Antipa. Bet daži iebildumi man ir pret tevi, jo tur pie tevis ir arī tādi, kas turas pie Bileāma mācības, kas mācīja Bālāku pavedināt Israēla dēlus ēst upurēdienu un piekopt netiklību. Tāpat tev tur ir arī nikolaītu mācības piekritēji. Tad nu nožēlo grēkus un atgriezies, bet, ja ne, es nākšu pie tevis drīz un cīnīšos pret viņiem ar savas mutes zobenu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Tam, kas uzvarēs, es došu ēst no apslēptās mannas un vēl es došu baltu akmeni, un uz tā būs rakstīts jauns vārds, ko neviens nezina kā vien tas, kas to saņems. Un Tiatīras draudzes eņģelim raksti: tā saka Dieva Dēls, kam acis ir kā uguns liesmas un kājas kā no bronzas izlietas. Es zinu tavus darbus un mīlestību, ticību un kalpošanu, un tavu izturību, un tavi pēdējie darbi ir lielāki nekā pirmie. Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi ļāvis sievietei Īzebelei, kas sevi dēvē par pravieti, mācīt un pavedināt manus kalpus piekopt netiklību un ēst upurgaļu. Es devu viņai laiku atgriezties, bet viņa negrib nožēlot grēkus un atmest savu netiklību. Redzi, es metīšu viņu slimības gultā un lielām ciešanām pakļaušu tos, kas piekopj netiklību kopā ar viņu, ja vien tie nenožēlos izdarīto. Es likšu mirt viņas bērniem, un visas draudzes uzzinās, ka es esmu tas, kas pārbauda līdz īkstīm un sirds dziļumiem, un jums katram es došu pēc jūsu darbiem. Bet jums, visiem pārējiem Tiatīrās, kas neturat šo mācību un neesat iepazinuši sātana tā sauktos dziļumus: jums es neuzlieku citu nastu kā vien to, kas jums jau ir. Pie tā stingri turieties, līdz es nāku! Kas uzvarēs un turēsies pie maniem darbiem līdz galam, tam es došu varu pār tautām, un viņš ganīs tās ar dzelzs rīksti, kā māla trauki viņi tiks sasisti; tāpat kā es saņēmu varu no sava Tēva. Un es došu tam rīta zvaigzni. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Un Sardas draudzes eņģelim raksti: tā saka tas, kam ir septiņi Dieva gari un septiņas zvaigznes: es zinu tavus darbus, jo tev ir vārds, it kā tu būtu dzīvs, bet tu esi miris. Mosties un stiprini to, kas vēl nav miris, jo es neatradu tavus darbus pilnīgus Dieva priekšā. Atceries, ka tu esi saņēmis un uzklausījis mācību, un tad nu turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā es nākšu pie tevis. Bet Sardās tev ir daži, kas nav aptraipījuši savas drēbēs, un tie staigās ar mani, tērpušies baltā, tādēļ ka viņi ir tā cienīgi. Kas uzvarēs, tiks ietērpts baltās drēbēs, un viņa vārdu es nekad neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, es atzīšu viņa vārdu mana Tēva un viņa eņģeļu priekšā. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Un Filadelfijas draudzes eņģelim raksti: tā saka Svētais, Patiesais, kam pieder Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēgs, un kas aizslēdz, un neviens neatvērs: es zinu tavus darbus, redzi, es atvēru tavā priekšā durvis, ko neviens nevar aizslēgt. Spēka tev ir maz, bet manu mācību tu esi turējis un neesi noliedzis manu vārdu. Redzi, tie, kas pieder sātana sinagogai un kas melīgi sauc sevi par jūdiem, bet tādi nav, redzi, es darīšu, ka viņi atnāks un kritīs tavu kāju priekšā un atzīs, ka es tevi esmu mīlējis. Tā kā tu esi ievērojis manu aicinājumu būt pacietīgam, es saudzēšu tevi pārbaudījuma laikā, kas nāks pār visu pasauli, lai pārbaudītu visus, kas dzīvo uz zemes. Es nāku drīz: turi cieši, kas tev ir, lai neviens tev neatņem tavu vainagu. To, kas uzvarēs, es likšu par pīlāru sava Dieva templī, un viņš nekad no tā neizies, un es rakstīšu uz viņa sava Dieva vārdu un sava Dieva pilsētas – jaunās Jeruzālemes – vārdu, kas nonāks no debesīm, no mana Dieva, un rakstīšu arī savu jauno vārdu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka tas, kas ir Āmen, uzticamais un patiesais liecinieks, Dieva radības pirmsākums: es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts! Un tādēļ, ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet esi remdens, es tevi izspļaušu no savas mutes. Jo tu saki: es esmu bagāts, un man bagātības papilnam, man netrūkst nekā, bet tu nezini, ka esi nelaimīgs un nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev dodu padomu – nopirkt no manis zeltu, kausētu ugunī, lai tu kļūtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu to apvilktu un nebūtu redzams tava kailuma kauns, un dziedinošu ziedi, lai tu ieziestu savas acis un spētu redzēt. Kurus es mīlu, tos es norāju un pārmācu. Tad nu esi dedzīgs un atgriezies. Redzi, es stāvu pie durvīm un klauvēju: ja kāds sadzirdēs manu balsi un durvis atvērs, es ieiešu pie viņa un turēšu mielastu ar viņu un viņš ar mani. To, kas uzvarēs, es nosēdināšu savā tronī kopā ar mani, tāpat kā es esmu uzvarējis un apsēdies ar savu Tēvu viņa tronī. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Pēc tam es ieraudzīju, un redzi – atvērtas durvis debesīs, un taures skaņai līdzīga balss, ko jau agrāk biju dzirdējis ar mani runājam, saka: uznāc šeit augšā, un es tev rādīšu, kam jānotiek vēlāk. Tūlīt es tiku aizrauts garā, un redzi – debesīs bija tronis, un tronī kāds sēdēja, tas izskatā bija līdzīgs jašmai un serdolikam, un ap troni – varavīksne, līdzīga smaragdam. Tronim visapkārt es ieraudzīju vēl divdesmit četrus troņus un uz tiem divdesmit četrus vecajos sēžam, tērptus baltās drēbēs, un uz viņu galvām bija zelta vainagi. No troņa zibsnī zibeņi un atskan dārdoņa un pērkona grāvieni. Troņa priekšā deg septiņi gaismekļi – tie ir septiņi Dieva gari. Un vēl troņa priekšā ir tāda kā caurspīdīga jūra, kristālam līdzīga, un troņa vidū un tronim visapkārt četras dzīvas būtnes, klātas ar acīm gan no priekšpuses, gan aizmugurē. Pirmā dzīvā būtne ir līdzīga lauvam, otra līdzīga teļam, trešai ir tāda kā cilvēka seja, bet ceturtā līdzīga lidojošam ērglim. Šīm četrām būtnēm katrai ir pa sešiem spārniem, visapkārt no ārpuses un iekšpuses tās klātas ar acīm, un dienu un nakti tās nerimst atkārtot: svēts, svēts, svēts Dievs Kungs, Visuvaldītājs, kas bija, kas ir un kas nāk! Ikreiz, kad šīs dzīvās būtnes slavē un godina to, kas sēd tronī un ir dzīvs mūžu mūžos, un pateicas viņam, divdesmit četri vecajie krīt uz sava vaiga tā priekšā, kas sēd tronī, un pielūdz to, kas dzīvs mūžu mūžos, un liek savus vainagus troņa priekšā, slavēdami: mūsu Kungs un Dievs, tu esi cienīgs saņemt slavu un godu, un spēku, jo tu esi radījis visu, ar tavu gribu viss tapis un pastāv. Labajā rokā tam, kas sēd tronī, es ieraudzīju rakstu rulli, aprakstītu no abām pusēm un aizzīmogotu septiņiem zīmogiem. Un es redzēju varenu eņģeli skaļā balsī saucam: kas ir cienīgs atvērt rakstu rulli un salauzt tā zīmogus? Neviens nedz debesīs, nedz uz zemes, nedz zem zemes nevarēja atvērt rakstu rulli un tajā ielūkoties; un es gauži raudāju, ka nav neviena cienīga, kas varētu atritināt rakstu rulli un tajā ielūkoties. Tad viens no vecajiem man saka: neraudi, redzi, lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, ir uzvarējis, viņš atvērs rakstu rulli un salauzīs tā septiņus zīmogus. Un es ieraudzīju troņa vidū un četru dzīvo būtņu un vecajo vidū stāvam Jēru, itin kā nokautu. Tam ir septiņi ragi un septiņas acis – tie ir septiņi Dieva gari, kas izsūtīti pa visu zemi. Viņš nāca un paņēma rakstu rulli no tā labās rokas, kas sēd tronī. Kad viņš paņēma rakstu rulli, četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecajie nokrita Jēra priekšā, tiem katram rokā bija cītara un zelta trauki ar kvēpināmām smaržzālēm – kas ir svēto lūgšanas. Viņi dziedāja jaunu dziesmu: tu esi cienīgs ņemt rakstu rulli un atvērt tā zīmogus, jo tu tiki nokauts un esi izpircis Dievam ar savām asinīm ļaudis no katras cilts un valodas un tautas un tautības, un esi viņus darījis mūsu Dievam par valstību un par priesteriem, un viņi valdīs pār zemi. Es ieraudzīju un dzirdēju daudzu eņģeļu balsis visapkārt tronim un dzīvajām būtnēm, un vecajiem, un to skaits bija tūkstošu tūkstoši un miriādu miriādes, un viņi sauca varenā balsī: nokautais Jērs ir cienīgs saņemt varenību, bagātību, gudrību un spēku, godu un slavu, un cildinājumu. Un es dzirdēju ikvienu radību debesīs un virs zemes un zem zemes un jūrā un visu, kas vien tur ir, sakām: lai augstu teikts, lai gods un godība, un vara tam, kas sēž tronī, un Jēram mūžu mūžos! Un četras dzīvās būtnes teica: āmen! – un vecajie krita pie zemes un pielūdza. Un es ieraudzīju – Jērs atvēra vienu no septiņiem zīmogiem – un dzirdēju, ka viena no četrām dzīvajām būtnēm sauc skaļā balsī, it kā pērkonam dārdot: nāc! Tad es ieraudzīju, un redzi – balts zirgs, un uz tā sēž kāds, kam šaujamloks rokā; viņam tiek dots vainags, un viņš izjāj kā uzvarētājs – lai uzvarētu. Un, kad Jērs atvēra otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni saucam: nāc! Tad izjāj cits – ugunīgs zirgs, un tam, kas sēž uz tā, tiek dota vara atņemt zemei mieru, ka cilvēki cits citu apkautu; un viņam tiek dots liels zobens. Un, kad Jērs atvēra trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni saucam: nāc! Tad es ieraudzīju, un redzi – melns zirgs, un tas, kas sēž uz tā, tur rokā svaru kausus. Es dzirdēju it kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: mērs kviešu par denāriju vai trīs mēri miežu par denāriju, eļļu un vīnu nesamaitā! Un, kad viņš atlauza ceturto zīmogu, es dzirdēju ceturtās dzīvās būtnes balsi sakām: nāc! Un es ieraudzīju, un redzi – bālganzaļš zirgs, uz tā kāds sēž, un viņa vārds ir nāve, un elle sekoja viņam, un tiem tika dota vara pār ceturto zemes daļu – nokaut ar zobenu un badu, un nāvi, un ar zemes zvēriem. Un, kad viņš atlauza piekto zīmogu, es ieraudzīju zem altāra to dvēseles, kas bija nokauti Dieva vārda un liecināšanas dēļ, no kuras viņi neatkāpās. Viņi sauca skaļā balsī: cik ilgi vēl, svētais un patiesais Kungs, tu netiesāsi zemes iedzīvotājus un neatriebsi mūsu asinis? Visiem viņiem tika dots balts tērps un teikts, lai viņi vēl dus neilgu laiku, kamēr viņi pieaugs skaitā kopā ar tādiem pašiem kalpiem un brāļiem, kas tāpat tiks nokauti. Kad viņš atlauza sesto zīmogu, es ieraudzīju – zeme sāk trīcēt, saule top melna kā saru maiss un viss mēness – kā asinis, un zvaigznes no debesīm krita uz zemes, kā nobirst vīģes no koka stiprā vējā. Un debesis savēlās kā rakstu rullis un pazuda, un visi kalni un salas izkustējās no savām vietām. Tad zemes ķēniņi un augstmaņi, un karavadoņi, un bagātnieki, un varenie, ikviens vergs un brīvais paslēpās alās un kalnu klintīs, un viņi sauca uz kalniem un klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no tā vaiga, kas sēd tronī, un no Jēra dusmām! Pār viņiem ir nākusi lielā dusmu diena, un kurš tajā var pastāvēt? Pēc tam es ieraudzīju četrus eņģeļus stāvam zemes četros stūros un turam četrus zemes vējus, lai vējš nepūstu uz zemi, uz jūru un ne uz vienu koku. Es ieraudzīju citu eņģeli paceļamies no austrumiem ar dzīvā Dieva zīmogu rokā, un viņš sauca skaļā balsī četriem eņģeļiem, kam bija dota vara nodarīt ļaunumu zemei un jūrai, sacīdams: nekaitējiet nedz zemei, nedz jūrai, nedz kokiem, līdz kamēr mēs nebūsim uzspieduši zīmogu uz pierēm mūsu Dieva kalpiem! Tad es dzirdēju, ka tiek nosaukts apzīmogoto skaits: simt četrdesmit četri tūkstoši apzīmogoti no visām Israēla ciltīm: no Jūdas cilts divpadsmit tūkstoši apzīmogoto, no Rūbena cilts divpadsmit tūkstoši, no Gāda cilts divpadsmit tūkstoši, no Ašēra cilts divpadsmit tūkstoši, no Naftālī cilts divpadsmit tūkstoši, no Manases cilts divpadsmit tūkstoši, no Šimona cilts divpadsmit tūkstoši, no Levī cilts divpadsmit tūkstoši, no Jisašhara cilts divpadsmit tūkstoši, no Zebulūna cilts divpadsmit tūkstoši, no Jāzepa cilts divpadsmit tūkstoši, no Benjāmina cilts divpadsmit tūkstoši apzīmogoto. Pēc tam es ieraudzīju, un redzi – liels pūlis, ka ne saskaitīt, no visām tautām un ciltīm, un ļaudīm, un valodām, kas baltos tērpos un palmu zariem rokās stāv troņa un Jēra priekšā. Viņi sauc skaļā balsī: pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd tronī, un Jēram! Un visi eņģeļi bija nostājušies ap troni un vecajiem, un četrām dzīvām būtnēm, un tad viņi krita uz sava vaiga troņa priekšā un pielūdza Dievu, sacīdami: āmen, cildinājums, slava un gudrība, pateicība, gods, varenība un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen! Tad viens no vecajiem sacīja: šie baltos tērpos – kas tad viņi ir un no kurienes nākuši? Es teicu: mans kungs, tu zini. Un tad viņš sacīja: šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs. Tādēļ tie ir Dieva troņa priekšā un kalpo viņam dienu un nakti viņa templī. Un tas, kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem. Un viņi nedz izsalks, nedz slāps vairs, nedz saule, nedz svelmains karstums viņus dedzinās, jo Jērs, kas ir troņa vidū, ganīs viņus un aizvedīs viņus uz dzīvo ūdeņu avotiem, un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm. Un, kad Jērs atvēra septīto zīmogu, iestājās klusums uz kādu pusstundu. Es ieraudzīju septiņus eņģeļus, kas stāvēja Dieva priekšā, un viņiem tika iedotas septiņas taures. Tad ienāca kāds cits eņģelis un nostājās pie altāra; viņš turēja zelta kvēpināmo trauku, un viņam tika dots daudz kvēpināmo smaržzāļu, lai līdz ar visu svēto lūgšanām tās noliktu uz zelta altāra troņa priekšā. Un kvēpināmā smarža no eņģeļa rokām līdz ar visu svēto lūgšanām pacēlās pie Dieva. Eņģelis ņēma kvēpināmo trauku, piepildīja to ar uguni no altāra un lēja uz zemi – sākās pērkoni, balsis, zibeņi un zemestrīce. Un septiņi eņģeļi ar septiņām taurēm jau bija gatavi, lai sāktu taurēt. Kad atskanēja pirmā eņģeļa taure, krusa un uguns sajaucās ar asinīm un triecās pret zemi; trešdaļa zemes sadega, un trešdaļa koku sadega, un visa zaļā zāle sadega. Kad atskanēja otrā eņģeļa taure, milzīgs itin kā ugunī degošs kalns tika nosviests jūrā, un trešdaļa jūras pārvērtās par asinīm, un trešdaļa dzīvo radību nobeidzās, un trešdaļa kuģu tika sadragāti. Kad atskanēja trešā eņģeļa taure, no debesīm nokrita milzīga zvaigzne, kas dega kā lāpa, un tā nokrita uz trešo daļu upju un ūdens strautu. Tās zvaigznes vārds ir Vērmele, un trešdaļa ūdeņu pārvērtās par vērmelēm, un daudz cilvēku nomira no šiem ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti. Kad atskanēja ceturtā eņģeļa taure, nāca trieciens pār trešdaļu saules un trešdaļu mēness, un trešdaļu zvaigžņu, un trešā daļa no tiem kļuva tumša, un dienas trešā daļa zaudēja savu gaismu un tāpat arī nakts. Tad es ieraudzīju un dzirdēju, kā viens ērglis, lidojot augstu debesīs, sauc skaļā balsī: vai! vai! vai! zemes iedzīvotājiem, kad atskanēs vēl pārējo trīs eņģeļu tauru skaņas! Kad atskanēja piektā eņģeļa taure, es ieraudzīju zvaigzni nokrītam no debesīm uz zemi, un tai tika dota bezdibens akas atslēga. Tā atslēdza bezdibens aku, un dūmi kāpa augšup kā no milzīgas krāsns; un saule un gaiss aptumšojās no akas dūmiem. No dūmiem nāca siseņi uz zemes, un tiem tika dota vara, kāda uz zemes ir skorpioniem. Tiem tika teikts, lai tie nenodara nekādu ļaunumu nedz zālei uz zemes, nedz visam, kas zaļo, nedz kokiem, bet vienīgi cilvēkiem, kuriem uz pieres nav Dieva zīmoga. Tiem netika dota vara nonāvēt cilvēkus, bet pārbaudīt viņus piecus mēnešus ar mocībām. Un mocības bija tādas, kā no skorpiona, kad tas iedzeļ cilvēkam. Tajās dienās cilvēki meklēs nāvi, bet neatradīs; viņi dedzīgi alks nomirt, bet nāve bēgs no viņiem. Siseņi pēc izskata bija līdzīgi zirgiem, kas sagatavoti karam, un uz galvām tiem bija itin kā vainagi no zelta, un to seja bija kā cilvēka seja. Viņu mati bija kā sieviešu mati un viņu zobi kā lauvām, un viņu bruņas kā dzelzs bruņas, un viņu spārnu radītais troksnis bija kā daudzu kaujas ratu dārdoņa, zirgiem traucoties uz cīņu. Astes tiem bija kā skorpioniem un arī dzeloņi, un viņu astēs bija spēks nodarīt cilvēkiem ļaunumu piecus mēnešus. Pār viņiem valda ķēniņš, bezdibeņa eņģelis – ebrejiski viņa vārds ir Abadons, grieķiski – Apollions. Vienas bēdas pagāja. Redzi, nāk vēl divas pēc tam. Kad atskanēja sestā eņģeļa taure, es dzirdēju balsi no četriem ragiem zelta altārī, kas Dieva priekšā. Šī balss sacīja sestajam eņģelim, kam bija taure: atraisi četrus eņģeļus, kas sasieti pie lielās Eifrātas upes. Un šie četri eņģeļi, kas bija gatavoti uz noteikto stundu un dienu, un mēnesi, un gadu, tika atbrīvoti, lai nokautu trešo daļu cilvēku. Un jātnieku karapulka skaits bija desmittūkstoš reiz divdesmittūkstoš – es dzirdēju viņu skaitu. Un tā redzējumā es redzēju zirgus un jātniekus uz tiem sarkanās, violetās un dzeltenās bruņās; zirgiem galvas bija kā lauvām, un no to mutēm izgāja uguns, dūmi un sērs. No šīm trim sērgām – no uguns, dūmiem un sēra, kas izgāja no to mutēm, – tika nogalināti trešdaļa cilvēku; jo zirgu spēks bija to mutēs un astēs, un astes tiem bija līdzīgas čūskām, kam galvas ir, lai ar tām nodarītu ļaunumu. Un pārējie cilvēki, kas netika nogalināti pēc šīm sērgām, nenožēloja grēkus un neatteicās no tā, ko bija darījuši savām rokām; tie nepārstāja pielūgt dēmonus un zelta, sudraba un vara, akmens un koka elkus, kas nevar nedz redzēt, nedz dzirdēt, nedz staigāt. Viņi neatteicās no savām slepkavībām, burvestībām, netiklībām un zādzībām. Un es ieraudzīju citu varenu eņģeli nokāpjam no debesīm, tērptu mākonī kā apmetnī, un virs viņa galvas bija varavīksne, un viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa kājas bija kā uguns stabi. Viņa rokā bija atritināts rakstu rulli, un savu labo kāju viņš lika uz jūru, bet kreiso kāju – uz zemi. Un viņš iesaucās varenā balsī, kā lauva rēc, un, kad viņš bija iesaucies, septiņi pērkoni sāka runāt savās balsīs. Kad ierunājās septiņi pērkoni, es gribēju rakstīt, bet dzirdēju balsi no debesīm sakām: aizzīmogo, ko runāja septiņi pērkoni, un nepieraksti to. Un eņģelis, ko es ieraudzīju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu labo roku uz debesīm un zvērēja tam, kas ir dzīvs mūžu mūžos, kas radījis debesis un visu, kas tajā, zemi un visu, kas uz tās, un jūru un visu, kas tajā: laika vairs nebūs! Bet tajās dienās, kad skanēs septītā eņģeļa balss, kad atskanēs viņa taure, tad Dieva noslēpums būs piepildīts, kā viņš šo prieka vēsti bija pasludinājis saviem kalpiem, praviešiem. Un balss, ko dzirdēju no debesīm, runāja atkal ar mani un sacīja: ej un paņem atritināto rakstu rulli no tā eņģeļa rokas, kas stāv uz jūras un zemes. Aizgājis pie eņģeļa, es teicu, lai viņš man atdod rakstu rulli. Un viņš man saka: “Ņem un to apēd, un tas radīs rūgtumu tavās iekšās, bet tavā mutē tas būs salds kā medus.” Es paņēmu rakstu rulli no eņģeļa rokas, ēdu to, un manā mutē tas tapa salds kā medus; kad es to apēdu, manās iekšās tapa rūgts. Un tad man sacīja: “Tev vēlreiz vajag pravietot par ļaudīm un tautām, un valodām, un daudziem ķēniņiem.” Man tika iedota niedre, līdzīga spieķim, un teikts: celies, izmēri Dieva templi un altāri un saskaiti dievlūdzējus tajā! Bet pagalmu tempļa ārpusē atstāj bez ievērības un to nemēri, jo tas ir atdots pagāniem; tie bradās svēto pilsētu četrdesmit divus mēnešus. Un es likšu diviem maniem lieciniekiem, tērptiem maisu drānās, pravietot tūkstoš divi simti sešdesmit dienas. Viņi ir divi olīvkoki un divi gaismekļi, kas stāv zemes Kunga priekšā. Ja kāds viņiem gribēs nodarīt ļaunu, no viņu mutēm izies uguns, un tā aprīs viņu ienaidniekus; ikvienam, kas viņiem gribēs nodarīt ļaunu, ir jāiet bojā. Viņiem ir vara aizslēgt debesis, lai viņu pravietošanas dienās nelītu lietus, un viņiem ir vara pār ūdeņiem tos pārvērst asinīs un zemi šaustīt ar visādām sērgām, kad vien gribēs. Kad viņi būs beiguši savu liecināšanu, zvērs, kas nāk ārā no bezdibeņa, sāks ar viņiem karu; viņš uzvarēs un viņus nokaus. Un viņu līķi mētāsies ielās lielajā pilsētā, kuras vārds garīgi ir Sodoma un Ēģipte, – pilsētā, kur tika sists krustā viņu Kungs. Daudzi cilvēki no dažādām ciltīm, valodām un tautām redzēs viņu mirušās miesas trīsarpus dienas, un viņi neļaus tās nolikt kapā. Un zemes iedzīvotāji priecāsies par to un līksmosies un sūtīs cits citam dāvanas, jo šie divi pravieši bija mocījuši zemes iedzīvotājus. Un pēc tām trīsarpus dienām dzīvības gars no Dieva iegāja viņos, un viņi nostājās uz savām kājām, un lielas bailes pārņēma tos, kas viņus vēroja. Viņi dzirdēja skaļu balsi no debesīm sakām: kāpiet šurp augšā! – Un viņi pacēlās debesīs uz mākoņa, un viņu ienaidnieki uz tiem skatījās. Tajā brīdī sākās liela zemestrīce, un desmitā daļa pilsētas sagruva, zemestrīcē tika nogalināti septiņi tūkstoši cilvēku, un pārējos pārņēma bailes, un viņi pielūdza un godināja Dievu debesīs. Otrās bēdas pagāja; redzi, steigšus nāk trešās! Kad atskanēja septītā eņģeļa taure, varenas balsis debesīs sāka runāt: “Ir tapusi mūsu Kunga un viņa Kristus pasaules valstība, viņš valdīs mūžu mūžos!” Tad divdesmit četri vecajie, kas sēdēja Dieva priekšā savos troņos, krita uz sava vaiga un pielūdza Dievu: “Pateicamies tev, Kungs Dievs, Visuvaldītāj, kas esi un kas biji, ka tu esi saņēmis savu lielo varu un esi sācis valdīt! Pagāni iedegās dusmās, un nāca tavas dusmas un laiks, kad mirušie tiks tiesāti, kad pēc nopelniem algu maksās taviem kalpiem, praviešiem, un svētajiem, un tiem, kas bīstas tava vārda – maziem un lieliem –, un kad zemes postītāji tiks iznīcināti!” Un Dieva templis debesīs atvērās, un viņa templī bija redzams viņa derības šķirsts; tad sākās zibeņi, balsis, pērkoni, zemestrīce, milzīga krusa. Debesīs parādījās liela zīme: sieviete tērpta saulē, mēness zem viņas kājām, un galvā viņai vainags no divpadsmit zvaigznēm. Viņa ir grūta un sāpēs kliedz, ciešot dzemdību mokas. Un parādījās cita zīme debesīs, redzi – liels ugunīgs pūķis ar septiņām galvām un desmit ragiem, un uz viņa septiņām galvām septiņas diadēmas. Viņa aste velk no debesīm trešdaļu zvaigžņu un met tās uz zemi. Pūķis nostājas priekšā sievietei, kas gatavojas dzemdēt, lai tad, kad viņa būs dzemdējusi, bērnu aprītu. Un viņa dzemdē dēlu, vīru, kas visus pagānus ganīs ar dzelzs zizli. Un viņas bērns tiek aizrauts pie Dieva un pie viņa troņa. Bet sieviete aizbēg tuksnesī, kur viņai ir Dieva sagatavota vieta, lai tur viņu uzturētu tūkstoš divi simti sešdesmit dienas. Izcēlās karš debesīs – Mihaēls un viņa eņģeļi sāka karu ar pūķi. Un pūķis un viņa eņģeļi karoja. Bet viņam nepietika spēka, un tie zaudēja savu vietu debesīs. Milzu pūķis tika satriekts – sensenā čūska, ko sauc par velnu un sātanu, kas maldina visus pasaules iedzīvotājus, – viņš tika nomests un līdz ar viņu nomesti viņa eņģeļi. Tad es dzirdēju skaļu balsi debesīs: ir atnākusi pestīšana, mūsu Dieva spēks un valstība un viņa Kristus vara, jo ir nomests mūsu brāļu apsūdzētājs, kas apsūdzēja tos mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm. Viņi uzvarēja to ar Jēra asinīm un savas liecības vārdiem, jo viņi neturēja savas dzīvības mīļas un devās pat nāvē. Tādēļ līksmojieties, debesis un tie, kas tajās mājo. Vai! zemei un jūrai, jo velns ir nokāpis pie jums, viņš ir dusmu pilns, zinādams, ka laika viņam ir maz. Kad pūķis redzēja, ka ir nomests uz zemes, viņš sāka vajāt sievieti, kas bija dzemdējusi dēlu. Sievietei bija divi vareni ērgļa spārni, lai viņa varētu aizlidot tuksnesī uz vietu, kur viņa būtu drošībā prom no čūskas klātbūtnes veselu laiku, divus laikus un puslaiku. Sievietei pakaļ čūska izšļāca ūdeni kā upi, lai upes ūdens viņu aizskalotu. Bet zeme nāca sievietei palīgā, atvēra savu muti un izdzēra upi, ko pūķis bija izšļācis no savas mutes. Tad pūķis, sadusmots par sievieti, devās projām, lai sāktu karu ar tiem pārējiem no viņas dzimuma, kas ievēro Dieva baušļus un tur Jēzus liecību. Un tas nostājās jūras malā. Un es ieraudzīju no jūras izkāpjam zvēru ar desmit ragiem un septiņām galvām; uz viņa ragiem bija desmit diadēmas, un uz viņa galvām bija zaimu vārdi. Un zvērs, ko ieraudzīju, bija līdzīgs leopardam, un viņa kājas bija kā lācim, un viņa mute bija kā lauvas mute; pūķis deva viņam savu spēku, savu troni un milzīgo varu. Viena no viņa galvām bija kā uz nāvi ievainota, bet nāvējošais ievainojums tika dziedināts. Visa zeme brīnījās par šo zvēru, un viņi pielūdza pūķi, jo tas bija devis savu varu šim zvēram, un pielūdza arī šo zvēru, saukdami: “Kurš gan līdzinās šim zvēram un kurš spēj cīnīties ar viņu?” Viņam bija dota mute lielīties un zaimot Dievu un vara darboties četrdesmit divus mēnešus. Un viņš atvēra savu muti zaimu teikšanai uz Dievu, lai zaimotu viņa vārdu un viņa telti – tos, kas mīt debesīs. Viņam bija dots sākt karu pret svētajiem un viņus uzvarēt; viņam tika dota vara pār ikvienu cilti, tautu, valodu un tautību. Un visi zemes iedzīvotāji pielūgs šo zvēru – visi tie, kuru vārdi no pasaules radīšanas nav ierakstīti nokautā Jēra dzīvības grāmatā. Kam ausis, lai dzird! Kam lemts nonākt gūstā, tas nonāk gūstā; kam lemts tikt nokautam ar zobenu, tas tiks nokauts ar zobenu – šeit svētiem vajag izturību un ticību. Tad es ieraudzīju kādu citu zvēru izkāpjam no zemes – tam ir divi ragi, kā jēram, un viņš runāja kā pūķis. Un viņam pirmā zvēra klātbūtnē ir dota tāda pati vara kā tam – viņš liek visai zemei un tās iedzīvotājiem pielūgt pirmo zvēru, kura nāvējošais ievainojums ir dziedināts. Viņš dara lielas zīmes, pat ugunij likdams nonākt uz zemes cilvēku priekšā. Viņš maldina zemes iedzīvotājus ar zīmēm, kuras darīt viņam tika dots pirmā zvēra klātbūtnē; viņš liek zemes iedzīvotājiem darināt attēlu šim zvēram, kam bija zobena cirtiena ievainojums, bet kas izdzīvoja. Un viņam tiek dota vara iedvest zvēra tēlā garu, lai zvēra tēls spētu pat runāt un panāktu, ka visi, kas to nepielūdz, tiktu nogalināti. Un viņš liek visiem – gan lieliem, gan maziem, gan bagātiem, gan nabagiem, gan brīvajiem, gan vergiem – pieņemt neizdzēšamu zīmi uz viņu labās rokas vai uz pieres, tā ka neviens nevarētu nedz pirkt, nedz pārdot – kā vien tad, ja tam ir neizdzēšamā zīme: zvēra vārds vai viņa vārda skaitlis. Šeit ir gudrība. Kam ir prāts, lai izrēķina zvēra skaitli, jo tas ir cilvēka skaitlis, un šis skaitlis ir seši simti sešdesmit seši. Un tad es ieraudzīju, un redzi – Jērs stāv uz Ciānas kalna un ar viņu simt četrdesmit četri tūkstoši, kam viņa vārds un viņa Tēva vārds rakstīts uz pieres. Es dzirdēju no debesīm tādu kā bangainu ūdeņu balsi un kā liela pērkona grāvienu, un es dzirdēju skaņu, itin kā cītaristi spēlētu uz savām cītarām. Un viņi dziedāja kādu jaunu dziesmu troņa priekšā un četru dzīvo būtņu un vecajo priekšā, un neviens nevarēja saprast šo dziesmu kā tikai šie simt četrdesmit četri tūkstoši, kas bija atpirkti no zemes. Tie, kas nav aptraipījušies ar sievietēm, kas ir šķīsti. Viņi seko Jēram, kurp vien tas iet. Viņi tika atpirkti no cilvēku vidus būt par pirmo augli Dievam un Jēram. Viņu mutē nav atrasti meli, viņi ir bez vainas. Un es ieraudzīju citu eņģeli lidojam augstu debesīs. Viņam bija dots sludināt mūžīgo evaņģēliju zemes iedzīvotājiem – ikvienai tautai, ciltij, valodai un ļaudīm. Viņš runāja varenā balsī: bīstieties Dieva un slavējiet viņu, jo viņa tiesas stunda ir klāt, pielūdziet to, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus! Un tam sekoja vēl otrs eņģelis, saukdams: ir kritusi, ir kritusi varenā Bābele, kas ar savas netiklības kaismes vīnu ir apdzirdījusi visas tautas. Un vēl cits – trešais eņģelis viņiem sekoja, skaļā balsī saukdams: ja kāds pielūgs zvēru un viņa tēlu un pieņems zīmi uz savas pieres vai uz savas rokas, tas dzers Dieva dusmu kvēles vīnu, kas neatšķaidīts ir ieliets viņa dusmu traukā; tas tiks mocīts ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Un mūžu mūžos kāpj augšup šo cilvēku mocību dūmi. Ne dienu, ne nakti nav miera tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu, un tiem, kas pieņem zīmi ar viņa vārdu. Šeit vajag izturību svētajiem, kuri turas pie Dieva baušļiem un Jēzus ticības. Tad es dzirdēju balsi no debesīm man sakām: “Raksti: laimīgi ir tie, kas no šā brīža mirst Kungā. Un Gars saka: patiesi, lai viņi atpūšas no savām pūlēm, jo viņu veiktie darbi tos pavada.” Un tad es ieraudzīju, un redzi – balts mākonis, un uz mākoņa sēž kāds Cilvēka Dēlam līdzīgs, viņam galvā ir zelta vainags un rokā ass sirpis. Tad vēl kāds cits eņģelis iznāca no tempļa un sauca varenā balsī tam, kas sēdēja uz mākoņa: laid savu sirpi un sāc pļaut, jo pļaujas stunda ir klāt un pļaujamais uz zemes ir nogatavojies. Un tas, kas sēdēja uz mākoņa, laida savu sirpi uz zemi un sāka pļaut, un zeme tika nopļauta. Tad kāds cits eņģelis iznāca no tempļa debesīs, tam arī rokā bija ass sirpis. Un vēl kāds cits eņģelis, kam bija vara pār uguni, iznāca no altāra, un viņš sauca varenā balsī uz to, kam rokā bija asais sirpis: “Laid savu aso sirpi un ievāc vīnogu ķekarus no zemes vīnakoka, jo vīnogas jau ir nobriedušas.” Un eņģelis laida savu sirpi uz zemes un ievāca vīnogas no zemes vīnakoka, un sameta tās Dieva lielās dusmu kvēles vīnspaidā. Tās tika mīdītas vīnspaidā ārpus pilsētas, un no vīnspaida izplūda asinis līdz pat zirgu iemauktiem tūkstoš seši simti stadiju attālumā visapkārt. Un tad es ieraudzīju citu milzīgu brīnumainu zīmi debesīs – septiņus eņģeļus, kam bija dotas septiņas pēdējās sērgas, jo ar tām Dieva dusmu kvēle beidzās. Un es redzēju it kā stikla jūru, sajauktu ar uguni, un tos, kas uzvarējuši zvēru, viņa tēlu un viņa vārda skaitli; viņi stāvēja pie stikla jūras ar Dieva cītarām rokās. Un viņi dzied Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu: “Lieli un apbrīnojami ir tavi darbi, Kungs Dievs, Visuvaldītāj; taisni un patiesi ir tavi ceļi, tu, kas esi ķēniņš pār tautām. Kas gan lai nebītos, Kungs, un neslavētu tavu vārdu? Jo vienīgi tu esi svēts, visas tautas nāks tavā priekšā un pielūgs tevi, jo tavi taisnie spriedumi ir atklājušies.” Un pēc tam es ieraudzīju – debesīs atveras templis, liecības telts, un no šā tempļa iznāk septiņi eņģeļi, kam ir dotas septiņas sērgas, viņi ir tērpušies tīrā, mirdzošā linu audumā un ap krūtīm apjozuši zeltītas jostas. Un viena no četrām dzīvajām būtnēm dod šiem septiņiem eņģeļiem septiņus zelta traukus, piepildītus ar mūžīgi mūžam dzīvā Dieva dusmu kvēli. Un templis piepildās ar dūmiem Dieva slavas un viņa spēka varenībā, un neviens nevar ieiet templī, kamēr nebeidzas septiņu eņģeļu septiņas sērgas, kas dotas septiņiem eņģeļiem. Tad es dzirdēju varenu balsi no tempļa sakām septiņiem eņģeļiem: “Ejiet un izlejiet septiņus Dieva dusmu traukus uz zemes!” Pirmais eņģelis aizgāja un izlēja savu trauku uz zemes, un briesmīga un ļaundabīga čūla piemetās cilvēkiem, kam bija zvēra zīme un kas pielūdza viņa tēlu. Otrais eņģelis izlēja savu trauku jūrā, un tā tapa kā miroņa asinis, un ikviena dzīva radība jūrā nobeidzās. Trešais eņģelis izlēja savu trauku pār upēm un uz ūdens avotiem, un tie pārvērtās par asinīm. Un es dzirdēju ūdeņu eņģeli sakām: “Tu esi taisns, kas esi un kas biji, Svētais, ka tādu esi spriedis tiesu, jo viņi izlēja svēto un praviešu asinis, un tu viņiem esi devis dzert asinis; viņi to ir pelnījuši.” Un es dzirdēju no altāra sakām: “Jā, Kungs Dievs, Visuvaldītāj, patiesi un taisni ir tavi spriedumi.” Un ceturtais eņģelis izlēja savu trauku uz sauli, un tai tika dota vara dedzināt cilvēkus ar uguni. Cilvēki tika dedzināti lielā karstumā; viņi zaimoja Dieva vārdu, kuram bija vara pār visām šīm sērgām, un viņi neatgriezās no grēkiem un nedeva Dievam godu. Un piektais eņģelis izlēja savu trauku pār zvēra troni, viņa valstība tapa aptumšota, un no sāpēm tie koda savas mēles. Sāpju un čūlu dēļ viņi zaimoja debesu Dievu, bet neatgriezās no grēkiem un neatstājās no saviem darbiem. Un sestais eņģelis izlēja savu trauku pār lielo upi Eifrātu, un tās ūdeņi izžuva, lai sagatavotu ceļu austrumu ķēniņiem. Es ieraudzīju trīs nešķīstus garus, vardēm līdzīgus, kas iznāca no pūķa, no zvēra un no viltus pravieša mutes. Tie ir dēmonu gari, kas dara brīnumus. Tie dodas pie visas pasaules ķēniņiem, lai tos sapulcētu karam Dieva, Visuvaldītāja, lielajā dienā. “Redzi, es nāku kā zaglis. Laimīgs, kas ir nomodā un sargā savas drēbes, lai nebūtu jāstaigā kailam un nebūtu redzams viņa kauns.” Un ķēniņi tika sapulcināti vietā, ko ebrejiski sauc – Armagedona. Un septītais eņģelis izlēja savu trauku gaisā, un varena balss atskanēja no tempļa, no troņa: “Ir noticis!” Tad nāca zibeņi, balsis un pērkons, un tik liela bija zemestrīce, kāda nav bijusi, kopš cilvēks ir uz zemes, – tik liela bija zemestrīce. Lielā pilsēta sadalījās trīs daļās, pagānu tautu pilsētas krita, un lielā Bābele tika pieminēta Dieva priekšā, lai tā dzertu viņa dusmu vīna kausu. Un visas salas pazuda, un arī kalnu vairs nebija. Un lieli, talantu smagi krusas graudi bira no debesīm uz cilvēkiem, un krusas sodības dēļ cilvēki zaimoja Dievu, jo tās sodība bija ļoti liela. Tad nāca viens no septiņiem eņģeļiem, kam bija septiņi trauki, un viņš sāka runāt ar mani: “Nāc šurp, es tev rādīšu, kādu sodu saņem lielā mauka, kas sēž uz dziļajiem ūdeņiem, ar kuru zemes ķēniņi piekopuši netiklību, un zemes iedzīvotāji apdzērušies no viņas netiklības vīna.” Un eņģelis mani garā aiznesa tuksnesī. Es ieraudzīju kādu sievieti sēžam uz tumšsarkana zvēra, pilna ar zaimošanas vārdiem. Tam bija septiņas galvas un desmit ragu. Sieviete bija tērpusies purpura un tumšsarkanā tērpā un bija greznojusies ar zeltu, dārgakmeņiem un pērlēm un turēja rokā zelta kausu, kas bija pilns ar negantībām un viņas netiklības nešķīstību. Uz pieres viņai bija rakstīts vārds kā noslēpums: lielā Bābele, zemes netiklību un negantību māte. Es redzēju, ka sieviete apreibusi no svēto un Jēzus liecinieku asinīm. Viņu ieraudzījis, es ļoti izbrīnījos. Tad eņģelis man teica: “Kādēļ tu brīnies? Es tev pastāstīšu noslēpumu par šo sievieti un zvēru ar septiņām galvām un desmit ragiem, kas viņu nes.” Zvērs, ko tu redzēji, bija, tagad nav, bet viņš izkāps no bezdibeņa un tad ies pazušanā. Visi zemes iedzīvotāji, kuru vārdi no pasaules radīšanas nav rakstīti dzīvības grāmatā, brīnīsies, redzot, ka zvērs bija un tad viņa vairs nav, bet viņš atkal būs klāt. Šeit vajag prātu, kurā mīt gudrība: septiņas galvas nozīmē septiņus kalnus, uz kuriem tā sieviete ir apsēdusies, un arī septiņus ķēniņus. Pieci ir krituši, viens ir pašreiz, viens vēl nav nācis, bet, kad atnāks, viņam būs jāpaliek īsu brīdi. Bet zvērs, kas bija un kura vairs nav, pats viņš ir astotais un viens no tiem septiņiem, un viņš ies pazušanā. Un desmit ragi, kurus tu redzēji, ir desmit ķēniņi, kas ķēniņa varu vēl nav saņēmuši, bet viņi to saņems uz vienu stundu reizē ar zvēru. Viņiem ir viena doma un spēks, un savu varu tie piešķir zvēram. Tie karos pret Jēru, un Jērs viņus uzvarēs, jo viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un kopā ar viņu ir aicinātie, izredzētie un uzticamie. Tad eņģelis man saka: “Tie ūdeņi, ko tu redzēji, kur sēž mauka, tie ir ļaudis un ļaužu pūļi, tautas un valodas. Un tie desmit ragi, ko tu redzēji, un zvērs, tie ienīdīs mauku, izpostīs un atstās to kailu, viņas miesas apēdīs un viņu sadedzinās ugunī, jo Dievs lika tiem sirdīs darīt viņa nodomu un darboties saskanīgi, nododot savu valstību zvēram, līdz kamēr piepildīsies Dieva vārdi. Un sieviete, ko tu redzēji, ir lielā pilsēta, kas valda pār zemes ķēniņiem.” Pēc tam es ieraudzīju citu eņģeli nokāpjam no debesīm; tam bija milzīga vara, un zeme tika apgaismota no viņa godības spožuma. Viņš iesaucās stiprā balsī: “Ir kritusi lielā Bābele, ir kritusi un tapusi par dēmonu mitekli, par katra nešķīsta gara mitekli, par mitekli katram nešķīstam putnam un katram nešķīstam un nīstamam zvēram! Jo visas tautas ir dzērušas no viņas skurbā netiklības vīna un zemes ķēniņi ar to piekopuši netiklību, un zemes tirgotāji no viņas greznošanās kāres ir tapuši bagāti.” Un es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm sakām: “Izejiet, mani ļaudis, no tās, lai jūs nebūtu līdzdalīgi viņas grēkos un nesaņemtu viņas sodību, jo viņas grēki ir sakrājušies līdz pat debesīm un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus. Apejieties ar viņu tāpat, kā viņa apgājās ar jums, un atmaksājiet viņai divkārt pēc viņas darbiem! Kausā, kurā viņa jauca vīnu, sajauciet viņai divtik! Cik daudz viņa dzīvoja slavā un greznībā, tik daudz dodiet viņai mocību un bēdu, tādēļ ka savā sirdī viņa mēdza teikt: te es sēžu, ķēniņiene, es neesmu atraitne, un bēdas es nepiedzīvošu nekad. Tādēļ vienā dienā nāks sodība pār viņu – nāve un bēdas, un bads, un viņa tiks sadedzināta ugunī, jo varens ir Dievs Kungs, kas viņu tiesājis. Zemes ķēniņi, kas ar viņu bija piekopuši netiklību un dzīvojuši greznībā, raudās un vaimanās par viņu, kad redzēs viņas liesmu dūmus, tai sadegot. Šausmu pārņemti par viņas mocībām, viņi stāvēs iztālēm un sauks: vai! vai! lielā pilsēta, Bābele, varenā pilsēta, vienā stundā nāca sods pār tevi! Zemes tirgotāji vaimanā un apraud viņu, jo neviens vairs nepērk viņu preces – zeltu un sudrabu, dārgakmeņus un pērles, smalka lina audumu, purpura, zīda un tumšsarkanu audumu un visādus kvēpināmos kokus, ziloņkaula, cēlkoka, vara, dzelzs un marmora traukus, kanēli, smaržvielas un kvēpināmās smaržzāles, mirres un vīraku, vīnu, olīveļļu un smalkus miltus, un labību, jūglopus un sīklopus, zirgus un ratus, un cilvēku miesas un dvēseles –, augļi, ko tava dvēsele tīko, tev ir zuduši, un viss greznais un spožais no tevis ir aizgājis, un nekas no tā vairs nebūs atrodams. Tirgotāji, kas tapuši no viņas bagāti, šausmu pārņemti par viņas mocībām, stāvēs iztālēm, raudās un vaimanās: vai! vai! lielā pilsēta, kas esi tērpta smalka lina, purpura un tumšsarkanā audumā, greznota ar zeltu, dārgakmeņiem un pērlēm, jo vienā mirklī tik liela bagātība ir pagalam. Un ikviens kuģa stūrmanis un ikviens, kas tajā vietā kuģoja, – jūrnieki un visi tie, kuru darbs ir uz jūras, – nostājās iztālēm un, redzēdami tās liesmu dūmus, sāka kliegt: kura pilsēta gan līdzinās šai lielajai pilsētai? Un viņi kaisīja pelnus sev uz galvas un kliedza raudādami un vaimanādami: vai! vai! lielā pilsēta! – visi, kam piederēja kuģi uz jūras, kļuva bagāti no tās augstajām cenām – vienā mirklī tā ir pagalam. Priecājieties par viņu, debesis, svētie un apustuļi, un pravieši, jo Dievs ir spriedis viņai tiesu jūsu dēļ.” Tad kāds stiprs eņģelis pacēla akmeni, līdzīgu lielam dzirnakmenim, un iemeta jūrā, teikdams: “Tāpat ar sparu zemē tiks notriekta lielā pilsēta Bābele, un tā vairs nebūs atrodama. Un tevī neskanēs vairs cītaristu, dziedātāju, stabulētāju un taurētāju skaņas, un neviens amata meistars vairs nebūs tevī atrodams, un dzirnavu troksnis vairs nebūs tevī dzirdams, lāpas gaisma vairs nespīdēs tevī, un neatskanēs tevī līgavaiņa un līgavas balss. Tavi tirgotāji bija zemes varenie, un ar tavām burvestībām tika maldinātas visas tautas. Šajā pilsētā ir izlietas praviešu un svēto asinis un visu uz zemes nokauto asinis.” Pēc tam es dzirdēju itin kā lielu ļaužu pūli skaļā balsī saucam debesīs: “Alleluja! Mūsu Dievam pieder glābšana, slava un spēks! Viņa spriedumi ir patiesi un taisnīgi, viņš ir tiesājis lielo mauku, kas sagānīja zemi ar savu netiklību, viņš ir atriebis savu kalpu asinis.” Un tie sauca vēlreiz: “Alleluja! Dūmi no tās kāpj augšup mūžu mūžos.” Un divdesmit četri vecajie un četras dzīvās būtnes nokrita pie zemes un pielūdza Dievu, kas sēdēja tronī: “Āmen! Alleluja!” Un balss atskanēja no troņa: “Slavējiet mūsu Dievu, visi viņa kalpi un visi, kas bīstas viņa, mazi un lieli!” Tad es dzirdēju kā liela ļaužu pūļa balsi, kā dziļu ūdeņu balsi un kā grandošu pērkonu: “Alleluja, Kungs mūsu Dievs, Visuvaldītājs, ir tapis ķēniņš! Priecāsimies un līksmosimies un godināsim viņu, jo ir pienākušas Jēra kāzas, viņa sieva ir jau sagatavojusies, un viņa ir tērpta smalkā lina audumā, mirdzošā un tīrā!” Smalkais lina audums nozīmē svēto taisnīgos darbus. Balss man saka: “Raksti: laimīgi tie, kas aicināti uz Jēra kāzu mielastu!” Un balss saka: “Šie ir patiesie Dieva vārdi.” Un es nokritu pie viņa kājām, lai viņu pielūgtu. Bet viņš man saka: “Pielūko, nedari tā – es esmu kalps, tāpat kā tu un tavi brāļi, kam ir Jēzus liecība, – pielūdz Dievu, jo Jēzus liecība ir pravietošanas gars!” Tad es ieraudzīju atvērtas debesis, un redzi – balts zirgs, un jātnieks, kas sēž uz tā, saukts Uzticamais un Patiesais, viņš spriež tiesu un karo taisnīgi. Viņa acis ir kā uguns liesmas, un uz viņa galvas ir daudz diadēmu, uz viņa ir rakstīts vārds, kuru neviens nezina, izņemot viņu pašu. Viņš ir tērpts asinīs slacītā apmetnī, un viņu sauc Dieva Vārds. Viņam seko debesu karapulks, tie, tērpušies tīrā baltā smalka lina audumā, jāj uz baltiem zirgiem. No viņa mutes iziet ass zobens, lai ar to cirstu tautas, viņš ganīs tās ar dzelzs zizli, un viņš min Dieva, Visuvaldītāja, dusmu kvēles vīnspaidu, un uz viņa apmetņa un uz viņa gurniem ir rakstīts vārds: ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs. Un es ieraudzīju vienu eņģeli, kas, nostājies saulē, varenā balsī sauca visiem putniem, kas lidoja augstu debesīs: “Lidojiet šurp, pulcējieties uz Dieva lielo mielastu, lai ēstu ķēniņu miesas, virsnieku un vareno miesas, zirgu un jātnieku miesas, visu miesas – gan brīvo un vergu, gan mazo un lielo!” Tad es ieraudzīju zvēru un zemes ķēniņus, un viņu karapulkus, kas sapulcēti, lai sāktu karu ar to, kas sēd zirgā, un viņa karapulku. Un zvērs tika sagrābts un reizē ar viņu arī viltus pravietis, kas darīja zīmes zvēra priekšā, maldinādams tos, kas pieņēma zvēra zīmi un pielūdza viņa tēlu; viņi abi dzīvi tika iemesti ugunīgā sēra ezerā. Arī pārējie tika nogalināti ar zobenu, kas izgāja no tā mutes, kas sēd zirgā, un visi putni bija sāti no viņu miesām. Tad es ieraudzīju eņģeli nokāpjam no debesīm, tam rokā bija bezdibens atslēga un liela ķēde. Viņš sagrāba pūķi – senseno čūsku, kas ir velns un sātans, sasēja viņu uz tūkstoš gadiem un iegrūda bezdibenī, aizslēdza to un aizzīmogoja uz tūkstoš gadiem, lai viņš nemaldinātu tautas. Pēc tam viņam uz īsu brīdi jātop atbrīvotam. Tad es ieraudzīju troņus, uz tiem sēdēja tie, kam bija dota vara tiesāt: es ieraudzīju dvēseles, kam Jēzus apliecināšanas un Dieva vārda dēļ bija nocirstas galvas, kuri nepielūdza nedz zvēru, nedz viņa tēlu, nepieņēma viņa zīmi uz pieres vai savas rokas. Viņi atkal kļuva dzīvi un valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadu. Pārējie mirušie neatdzīvojās, līdz pagāja tūkstoš gadu. Šī ir pirmā augšāmcelšanās. Laimīgs un svēts ir tas, kam ir daļa pie pirmās augšāmcelšanās; otrajai nāvei pār viņiem vairs nav varas, bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs ar viņu tūkstoš gadu. Kad paies tūkstoš gadu, sātans tiks atbrīvots no sava cietuma un izies maldināt tautas – Gogu un Magogu – visos četros zemes stūros, sapulcinās tās uz karu, un karotāju skaits būs kā smiltis jūrā. Tie nāca pār visu zemi, ielenca svēto nometni un mīļoto pilsētu, bet no debesīm nolaidās uguns un viņus aprija. Un viņu maldinātājs sātans tika iemests uguns un sēra ezerā – turpat, kur zvērs un viltus pravietis. Viņi tiks mocīti dienu un nakti mūžu mūžos. Tad es ieraudzīju troni, lielu un baltu, un uz tā sēdēja tas, no kura klātbūtnes aizbēga zeme un debess un nebija vairs atrodamas. Es ieraudzīju mirušos – lielos un mazos – stāvam troņa priekšā. Tad tika attīti rakstu ruļļi, pēc tam vēl cits rullis – dzīvības grāmata, un mirušos tiesāja pēc viņu darbiem, kas aprakstīti šajos ruļļos. Jūra atdeva atpakaļ tos, kas tajā miruši, nāve un pazemes valstība atdeva atpakaļ tos, kas tajā bija, un ikviens tika tiesāts pēc viņa darbiem. Nāve un elle tika iemestas uguns ezerā. Šī ir otrā nāve – uguns ezers. Ikviens, kura vārds nebija ierakstīts dzīvības grāmatā, tika iemests uguns ezerā. Tad es ieraudzīju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmās debesis un pirmā zeme bija zudušas un jūras vairs nebija. Es ieraudzīju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm, no Dieva, kā līgavu, sapostu un izrotātu savam vīram. Es dzirdēju varenu balsi atskanam no troņa: redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, un viņš mājos kopā ar viņiem, un viņi būs viņa tauta, pats Dievs būs ar viņiem un būs viņu Dievs. Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis. Tas, kas sēdēja tronī, teica: “Redzi, es visu daru jaunu. Tad viņš teica: raksti, jo šis vēstījums ir uzticams un patiess.” Un viņš man sacīja: “Tas ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam dzert bez maksas no dzīvā ūdens avota. Kas uzvar, tas mantos šo visu, un es būšu viņa Dievs, un viņš būs mans dēls. Bet bailīgajiem un neticīgajiem, negantniekiem, slepkavām un netikļiem, burvjiem un elku pielūdzējiem, un visiem meļiem būs daļa degošā uguns un sēra ezerā, kas ir otrā nāve.” Tad nāca viens no septiņiem eņģeļiem, kuriem bija septiņi trauki, pildīti ar septiņām pēdējā laika sērgām, un uzrunāja mani: “Skaties, es tev rādīšu līgavu, Jēra sievu.” Viņš mani garā aizveda uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva, ar dievišķu spožumu – tās mirdzums bija kā dārgakmenim, kā kristālskaidram jašmas akmenim. Ap pilsētu bija liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem, un uz vārtiem bija divpadsmit eņģeļi. Uz vārtiem bija rakstīti divpadsmit Israēla cilšu dēlu vārdi. Austrumu pusē bija trīs vārti, ziemeļu pusē – trīs vārti, dienvidu pusē – trīs vārti un rietumu pusē – trīs vārti. Un pilsētas mūris bija uz divpadsmit pamatakmeņiem un uz tiem – divpadsmit Jēra apustuļu vārdi. Eņģelim, kas runāja ar mani, bija zelta mērāmnūja, lai mērītu pilsētu, tās vārtus un mūri. Pilsētai bija četrstūra forma, tās garums bija tāds pats kā platums; eņģelis ar mērāmnūju izmērīja pilsētu – tur bija divpadsmit tūkstoši stadiju, tās platums un augstums, un garums bija vienādi. Tad viņš izmērīja mūrus, tie bija simt četrdesmit četras olektis – eņģelis lietoja tādu pašu mēru, kādu lieto cilvēki. Mūris bija celts no jašmas un pilsēta no tīra zelta, tik tīra kā dzidrs stikls. Pilsētas mūra pamati bija izrotāti ar dažādiem dārgakmeņiem – pirmie pamati no jašmas, otrie – no safīra, trešie – no halcedona, ceturtie – no smaragda, piektie – no sardonīka, sestie – no serdolika, septītie – no hrizolīta, astotie – no berila, devītie – no topāza, desmitie – no ahāta, vienpadsmitie – no hiacinta, divpadsmitie – no ametista. Divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles – katri vārti no vienas pērles; pilsētas iela bija no tīra zelta, kas bija caurspīdīgs kā stikls. Templi es neredzēju, jo tās templis ir Kungs Dievs, Visuvaldītājs, un Jērs. Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. Tajā ieies tikai tie, kas ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā. Tad eņģelis man parādīja dzīvā ūdens upi, dzidru kā kristāls, tā izplūda no Dieva un Jēra troņa pa ielas vidu. Upes abās pusēs bija dzīvības koks, kas nes divpadsmit augļus, katru mēnesi savu augli; un tā lapas ir noderīgas tautām dziedināšanai. Nekāda nolādējuma vairs nebūs. Tajā būs Dieva un Jēra tronis, un viņa kalpi viņam kalpos, viņi skatīs viņa vaigu, un viņa vārds būs uz viņu pierēm. Un nakts vairs nebūs, un nebūs vajadzības nedz pēc gaismekļa, nedz saules gaismas, jo Kungs Dievs apspīdēs viņus, un viņi valdīs mūžu mūžos. Tad eņģelis man sacīja: “Šie ir uzticami un patiesi vārdi, un Kungs, praviešu garu Dievs, atsūtīja savu eņģeli parādīt saviem kalpiem visu, kam drīzumā jānotiek. Un, redzi, es nāku drīz. Laimīgs ir tas, kas ievēro šīs grāmatas pravietojuma vārdus.” Es, Jānis, esmu tas, kas dzird un redz šīs lietas. Kad es dzirdēju un redzēju šīs lietas, es nokritu pie kājām eņģelim, kas man to bija rādījis, lai viņu pielūgtu. Bet eņģelis man saka: “Pielūko, tā nedari – es esmu tāds pats kalps kā tu un kā tavi brāļi pravieši un tie, kas ievēro šīs grāmatas vārdus, – pielūdz Dievu!” Un eņģelis man saka: “Neaizzīmogo šīs grāmatas pravietojuma vārdus, jo laiks jau ir tuvu. Lai nelietīgais vēl dara nelietības, lai nešķīstais vēl dara nešķīstības, bet taisnais lai pastāv taisnībā, un svētais lai pieaug svētumā.” “Redzi, es nāku drīz un mana alga – līdz ar mani, lai katram samaksātu pēc viņa darbiem. Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals. Laimīgi tie, kas mazgā savus tērpus, lai viņiem būtu tiesības uz dzīvības koku un ļauts pa vārtiem ieiet tajā pilsētā. Ārpus pilsētas paliks suņi, burvji un netikļi, slepkavas un elku pielūdzēji un ikviens, kas mīl melus un ir melīgs. Es, Jēzus, sūtīju savu eņģeli liecināt jums draudzēs par visu šo. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, mirdzošā Rīta Zvaigzne.” Gars un līgava saka: “Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: “Nāc!” Kam slāpst, lai nāk! Lai ņem dzīvo ūdeni bez maksas katrs, kas grib! Es apliecinu ikvienam, kas dzird šīs grāmatas pravietojuma vārdus: ja kāds tiem kaut ko pieliks, tam Dievs pieliks sērgas, par kurām rakstīts šajā grāmatā. Un, ja kāds kaut ko atņems no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, Dievs atņems viņa daļu no dzīvības koka un svētās pilsētas, par ko rakstīts šajā grāmatā. Tas, kas sniedz šīs liecības, saka: “Jā, es nāku drīz!” – “Āmen, nāc, Kungs Jēzu!” Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar visiem!