Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Un zeme bija tumša un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pa ūdeņu virsu. Un Dievs sacīja: Lai top gaisma. Tad tapa gaisma. Un Dievs redzēja gaismu labu esam. Un Dievs šķīra gaismu no tumsas. Un Dievs nosauca gaismu par dienu, un tumsu Viņš nosauca par nakti. Un tapa vakars un tapa rīts, pirmā diena. Tad Dievs sacīja: Lai top izplatījums ūdeņu starpā un lai tas šķir ūdeni no ūdens. Un Dievs darīja izplatījumu, un darīja starpu; to ūdeni, kas izplatījuma apakšā, un to ūdeni, kas izplatījuma virsū; un tā notika. Un Dievs nosauca izplatījumu par debesi. Un tapa vakars un tapa rīts, otrā diena. Tad Dievs sacīja: Lai ūdens debess apakšā krājās vienā vietā, ka sausums top redzams; un tā notika. Un Dievs nosauca sausumu par zemi, un to ūdeņu krājumu Viņš nosauca par jūru. Un Dievs redzēja to labu esam. Un Dievs sacīja: Lai zeme izdod zaļumu un zāli, kas savu sēklu nes, auglīgus kokus, kas augļus nes pēc savas kārtas, kam sava sēkla iekš sevis ir virs zemes; un tā notika. Un zeme izdeva zaļumu un zāli, kas savu sēklu nes pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sava sēkla iekš sevis pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Un tapa vakars un tapa rīts, trešā diena. Tad Dievs sacīja: Lai top spīdekļi debess izplatījumā, kas šķir dienu no nakts un kas dod zīmes un laikus un dienas un gadus; Un lai tie ir par spīdekļiem debess izplatījumā un spīd virs zemes; un tā notika. Un Dievs darīja divus lielus spīdekļus, lielāko spīdekli, dienu valdīt un mazāko spīdekli, naktī valdīt, - un zvaigznes. Un Dievs tos lika debess izplatījumā, lai tie spīd uz zemi. Un valda dienu un nakti un šķir gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam. Un tapa vakars un tapa rīts, ceturtā diena. Tad Dievs sacīja: Lai pa pulkiem rodas ūdenī kustošas dzīvas dvašas un putni, kas virs zemes skrien apakš debess izplatījuma. Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visādas dzīvas dvašas, kas lien, ko ūdens pa pulkiem izdod pēc viņu kārtām, un visādus spārnainus putnus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Un Dievs tos svētīja sacīdams: Vaislojaties un vairojaties un piepildiet ūdeni jūrā, un putni lai vairojās virs zemes. Un tapa vakars un tapa rīts, piektā diena. Tad Dievs sacīja: Lai zeme izdod dzīvas dvašas pēc viņu kārtas, lopus, tārpus un zemes zvērus pēc viņu kārtas; un tā notika. Un Dievs darīja zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus pēc viņu kārtas un visādus zemes tārpus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam. Un Dievs sacīja: Darīsim cilvēkus pēc mūsu ģīmja, pēc mūsu līdzības, lai tie valda pār zivīm jūrā un pār putniem apakš debess un pār lopiem un pār visu zemi un pār visiem tārpiem, kas lien virs zemes. Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava ģīmja, pēc Dieva ģīmja Viņš to radīja, un radīja tos, vīrieti un sievieti. Un Dievs tos svētīja, un Dievs uz tiem sacīja: Augļojaties un vairojaties un piepildiet zemi un pārvaldiet to un valdat pār zivīm jūrā un pār putniem apakš debess un pār visām dvašām, kas lien virs zemes. Un Dievs sacīja: Redzi, Es jums esmu devis visādu zāli, kas nes sēklu, kas ir pa visu zemes virsu, un visus kokus, kam savi augļi iekš sevis un kas nes sēklu, jums par ēdamo. Un visiem zvēriem virs zemes un visiem putniem apakš debess un visiem tārpiem virs zemes, kam dzīva dvaša, esmu devis visādu zaļu zāli par barību. Un tā notika. Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. Un tapa vakars un tapa rīts, sestā diena. Tā ir pabeigtas debesis un zeme un viss viņu spēks. Un Dievs pabeidza septītā dienā Savu darbu, ko bija darījis, un dusēja septītā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja to septīto dienu un to iesvētīja, tāpēc ka Viņš bija dusējis no visa Sava darba, ko Dievs bija radījis un taisījis. Tā debesis un zeme cēlušās, kad tās tapa radītas tai laikā, kad Dievs Tas Kungs zemi un debesis darīja. Un vēl nekādu krūmu nebija laukā virs zemes, un vēl nekāda zāle nezēla, jo Dievs Tas Kungs vēl nebija licis lietum līt virs zemes, un cilvēka nebija, kas zemi būtu kopis. Bet migla cēlās no zemes un slapināja visu zemi. Un Dievs Tas Kungs taisīja cilvēku no zemes pīšļiem un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu; tad cilvēks tapa par dzīvu dvēseli. Un Dievs Tas Kungs stādīja dārzu Ēdenē pret rītiem un iecēla tur to cilvēku, ko Viņš bija taisījis. Un Dievs Tas Kungs izaudzināja no zemes visādus kokus, kurus jauki bija uzlūkot un labi ēst, un dzīvības koku dārza vidū, arī laba un ļauna atzīšanas koku. Un tekošs ūdens iztecēja no Ēdenes, to dārzu slapināt, un no turienes tas dalījās un palika par četrām upēm. Pirmai ir vārds Pīšone: tā iet ap visu Havilas zemi, kur zelts ir. Un tās zemes zelts ir labs; tur ir arī bdeliums un oniksa akmens. Un otrai upei ir vārds Gihone; tā tek ap visu Kuša zemi. Un trešai upei ir vārds Hideķele; tā tek Assura zemei pret rītiem, un ceturtā upe ir Eifrate. Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un to ielika Ēdenes dārzā, lai tas to koptu un sargātu. Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam sacīdams: no visiem dārza augļiem tu vari ēst, kā tīk, Bet no tā laba un ļauna atzīšanas koka, no tā tev nebūs ēst, jo kurā dienā tu no tā ēdīsi, tu mirdams mirsi. Un Dievs Tas Kungs sacīja: nav labi, cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas ap to būs. Un Dievs Tas Kungs no zemes bija taisījis visus zvērus laukā un visus putnus apakš debess; un Viņš tos veda pie cilvēka, lai redzētu, kā tas tos nosauks, un kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu dvašu, tā lai būtu viņas vārds. Tad cilvēks nosauca vārdus visiem lopiem un putniem apakš debess un visiem zvēriem laukā, bet priekš cilvēka neatradās palīgs, kas ap to būtu. Tad Dievs Tas Kungs cilvēkam sūtīja cietu miegu, un tas aizmiga. Un Viņš ņēma vienu no viņa sānkauliem un aizpildīja to vietu ar miesu. Un Dievs Tas Kungs iztaisīja to sānkaulu, ko no cilvēka bija ņēmis, par sievu un pieveda to pie cilvēka. Un cilvēks sacīja: šī nu ir kauls no maniem kauliem un miesa no manas miesas, tā taps saukta sieva, tāpēc ka tā no vīra ir ņemta. Tādēļ vīrs atstās savu tēvu un savu māti un pieķersies pie savas sievas, un tie būs viena miesa. Un tie abi bija pliki, cilvēks un viņa sieva, un nekaunējās. Un čūska bija gudrāka uz viltu nekā visi zvēri laukā, ko Dievs Tas Kungs bija radījis, un tā sacīja uz sievu: vai tad Dievs ir sacījis: jums nebūs ēst no neviena koka dārzā? Tad sieva sacīja uz čūsku: mēs ēdam no koku augļiem dārzā; Bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs ir sacījis: neēdiet no tā un neaizskariet to, ka jūs nemirstat. Un čūska sacīja uz sievu: “Jūs nekā nemirsiet. Bet Dievs zina, ka, kurā dienā jūs no tā ēdīsiet, tad jūsu acis taps atvērtas, un jūs būsiet itin kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” Un sieva redzēja, ka labi būtu ēst no tā koka, un ka tas acīm jauks un patīkams koks esam, gudru darīt, un tā ņēma no viņa augļiem un ēda un deva arī savam vīram, un viņš ēda. Tad viņiem abiem acis tapa atvērtas, un tie atzina, ka bija pliki, un sapina vīģes koka lapas un darīja sev priekšautus. Un tie dzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas dzestrumā. Tad Ādams un viņa sieva paslēpās priekš Dieva Tā Kunga apakš kokiem dārzā. Un Dievs Tas Kungs sauca Ādamu un sacīja uz to: Kur tu esi? Un tas sacīja: es dzirdēju Tavu balsi dārzā un bijājos, jo es esmu pliks, un paslēpos. Un Viņš sacīja: kas tev ir teicis, ka tu esi pliks? Vai tu neesi ēdis no tā koka, par ko Es tev pavēlēju, ka tev no tā nebija ēst? Un Ādams sacīja: tā sieva, ko Tu man devis, tā man deva no tā koka, un es esmu ēdis. Un Dievs Tas Kungs sacīja uz sievu: kam tu to esi darījusi? Un sieva sacīja: čūska mani pievīlusi, un es esmu ēdusi. Tad Dievs Tas Kungs sacīja uz čūsku: Tādēļ ka tu to darījusi, esi nolādēta priekš visiem lopiem un priekš visiem zvēriem laukā; uz tava vēdera tev būs iet un pīšļus ēst visu savu mūžu. Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu un starp tavu sēklu un viņas sēklu; šis samīs tev galvu, un tu viņam iedursi papēdī. Un uz sievu Viņš sacīja: Es vairodams vairošu tavas sāpes un tavas grūtības mokas; ar sāpēm tev būs bērnus dzemdēt, un tavai iegribēšanai būs būt pēc tava vīra, un viņam būs pār tevi valdīt. Un uz Ādamu Viņš sacīja: tāpēc ka tu esi klausījis savas sievas balsij un ēdis no tā koka, par ko Es tev pavēlēju sacīdams, tev nebūs no tā ēst, - nolādēta lai ir zeme tevis dēļ, ar mokām tev no tās būs uzturēties visu savu mūžu. Un ērkšķus un dadžus tā tev izdos, un tev būs ēst lauka augļus. Ar sava vaiga sviedriem tev būs maizi ēst, tiekams tu atkal topi par zemi, no kā tu esi ņemts, jo tu esi no pīšļiem un tev būs atkal palikt par pīšļiem. Un Ādams nosauca savas sievas vārdu Ieva, tāpēc ka tā ir visu dzīvo māte. Un Dievs Tas Kungs taisīja Ādamam un viņa sievai uzvalkus no ādām un tiem tos apvilka. Un Dievs Tas Kungs sacīja: redzi, cilvēks ir tapis kā viens no mums, atzīdams labu un ļaunu, un nu, lai tas savu roku neizstiepj un neņem arī no tā dzīvības koka un neēd un nedzīvo mūžīgi, - Tad Dievs Tas Kungs to izdzina no Ēdenes dārza, lai tas to zemi strādātu, no kā bija ņemts. Un Viņš izmeta cilvēku un lika Ēdenes dārzam pret rītiem ķerubus un cērtama zobena liesmu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku. Un Ādams atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu un sacīja: es esmu dabūjusi vīru ar To Kungu. Un tā vēl dzemdēja viņa brāli, Ābelu; un Ābels palika par avju ganu, bet Kains palika par zemes kopēju. Un notikās pēc kāda laika, ka Kains Tam Kungam upuri nesa no zemes augļiem. Un Ābels arīdzan nesa no savu avju pirmdzimtiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Viņš neuzlūkoja. Tad iedegās Kaina bardzība, un viņa vaigs raudzījās nikni. Un Tas Kungs sacīja uz Kainu: kam tu esi apskaities, un kādēļ tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu darīsi pareizi, tad vari savu vaigu pacelt; bet ja tu darīsi nepareizi, tad grēks guļ priekš durvīm un tīko pēc tevis, - bet tu, valdi pār viņu. Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Un notikās, kad tie bija laukā, tad Kains cēlās pret Ābelu, savu brāli, un to nokāva. Un Tas Kungs sacīja uz Kainu: kur ir Ābels, tavs brālis? Un tas sacīja: es nezinu. Vai tad es sava brāļa sargs? Un Viņš sacīja: ko tu esi darījis? Tava brāļa asiņu balss brēc uz Mani no zemes. Un nu esi nolādēts, nost no zemes, kas savu muti atpletusi, tava brāļa asinis saņemt no tavām rokām. Kad tu zemi strādāsi, tad tā vairs tev nedos savu spēku; tekulis un bēglis tu būsi virs zemes. Un Kains sacīja uz To Kungu: mans noziegums ir lielāks, nekā to varētu panest. Redzi, Tu mani šodien izdzen no zemes, un man būs paslēpties no Tava vaiga un es būšu tekulis un bēglis virs zemes, un notiks, ka ikviens, kas mani atrod, tas mani nokaus. Un Tas Kungs uz to sacīja: tādēļ, kas Kainu nokauj, tas taps septiņkārt atriebts. Un Tas Kungs pielika Kainam zīmi, lai to nenokautu, kas to atrastu. Un Kains aizgāja no Tā Kunga vaiga un mita Nodzemē, Ēdenei pret rītiem. Un Kains atzina savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Ēnohu; un viņš uztaisīja pilsētu un nosauca tās pilsētas vārdu pēc sava dēla vārda Ēnohu. Un Ēnoham dzima Īrads, un Īrads dzemdināja Mehujaēlu, un Mehujaēls dzemdināja Metusaēlu, un Metusaēls dzemdināja Lāmehu. Un Lāmehs apņēma divas sievas; pirmai bija vārds Ada, un otrai bija vārds Cilla. Un Ada dzemdēja Jabalu; tas ir tēvs bijis tiem, kas teltīs dzīvoja un lopus audzināja. Un viņa brāļa vārds bija Jubals; tas ir tēvs bijis visiem koklētājiem un stabulniekiem. Un Cilla arīdzan dzemdēja Tubalkaīnu, kas bija visādu vara un dzelzs rīku kalējs. Un Tubalkaīna māsa bija Naāma. Un Lāmehs sacīja uz savām sievām: Ada un Cilla, klausiet manu balsi, jūs Lāmeha sievas, ņemiet vērā manus vārdus! Jo es vīru nokauju par savu vāti un jaunekli par savu brūci. Jo Kains taps septiņkārt atriebts, bet Lāmehs septiņdesmit septiņkārt. Un Ādams atzina atkal savu sievu, un tā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Sets; jo (tā sacīja:) Dievs man ir licis citu dzimumu Ābela vietā, jo Kains to ir nokāvis. Un Setam arī dzima dēls, un tas nosauca viņa vārdu Enosu. Tai laikā iesāka piesaukt Tā Kunga vārdu. Šie ir Ādama raduraksti. Tai dienā, kad Dievs cilvēku radīja, Viņš to darīja pēc Dieva līdzības. Vīrieti un sievieti, Viņš tos radīja un tos svētīja un nosauca tos par cilvēkiem, tai dienā, kad tie tapa radīti. Un Ādams dzīvoja simts un trīsdesmit gadus un dzemdināja dēlu pēc savas līdzības, pēc sava ģīmja, un nosauca viņa vārdu Sets. Un Ādama dienas pēc tam, kad Setu bija dzemdinājis, ir astoņsimt gadi, un viņš dzemdināja dēlus un meitas. Un visas Ādama dienas, ko viņš dzīvojis, bija deviņsimt un trīsdesmit gadi; un viņš nomira. Un Sets bija simts un pieci gadus vecs un dzemdināja Enosu. Un Sets pēc tam, kad Enosu bija dzemdinājis, dzīvoja astoņsimt un septiņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un visas Seta dienas bija deviņsimt un divdesmit gadi; un viņš nomira. Un Enos bija deviņdesmit gadus vecs un dzemdināja Kainanu. Un Enos dzīvoja pēc tam, kad Kainanu bija dzemdinājis, astoņsimt un piecpadsmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un visas Enosa dienas bija deviņsimt un pieci gadi; un viņš nomira. Un Kainans bija septiņdesmit gadus vecs un dzemdināja Mahalaleēli. Un Kainans dzīvoja pēc tam, kad Mahalaleēli bija dzemdinājis, astoņsimt un četrdesmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un visas Kainana dienas bija deviņsimt un desmit gadi; un viņš nomira. Mahalaleēls bija sešdesmit un pieci gadus vecs un dzemdināja Jaredu. Un Mahalaleēls dzīvoja pēc tam, kad Jaredu bija dzemdinājis, astoņsimt un trīsdesmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un visas Mahalaleēla dienas bija astoņsimt deviņdesmit un pieci gadi; un viņš nomira. Un Jareds bija simts sešdesmit un divus gadus vecs un dzemdināja Enohu. Un Jareds dzīvoja pēc tam, kad Enohu bija dzemdinājis, astoņsimt gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un visas Jareda dienas bija deviņsimt sešdesmit un divi gadi; un viņš nomira. Un Enohs bija sešdesmit un pieci gadus vecs un dzemdināja Metuzalu. Un Enohs pēc tam, kad Metuzalu bija dzemdinājis, staigāja ar Dievu trīssimt gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un visas Enoha dienas bija trīssimt sešdesmit un pieci gadi. Un Enohs staigāja ar Dievu un viņa vairs nebija, jo Dievs viņu paņēma. Un Metuzals bija simts astoņdesmit un septiņus gadus vecs un dzemdināja Lāmehu. Un Metuzals dzīvoja pēc tam, kad Lāmehu bija dzemdinājis, septiņsimt astoņdesmit un divus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un visas Metuzala dienas bija deviņsimt sešdesmit un deviņi gadi; un viņš nomira. Un Lāmehs bija simts astoņdesmit un divus gadus vecs un dzemdināja dēlu, Un nosauca viņa vārdu Noa, sacīdams: šis mūs iepriecinās mūsu darbos un mūsu mokās, kas nāk no šīs zemes, ko Tas Kungs nolādējis. Un Lāmehs dzīvoja pēc tam, kad Nou bija dzemdinājis, piecsimt deviņdesmit un pieci gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un visas Lāmeha dienas bija septiņsimt septiņdesmit septiņi gadi; un viņš nomira. Un Noa bija piecsimt gadus vecs, un dzemdināja Šemu, Hamu un Jafetu. Un notikās, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem meitas piedzima, Tad Dieva bērni redzēja cilvēku meitas, ka tās bija skaistas, un ņēma sev sievas, kādas tiem patika. Un Tas Kungs sacīja: Manam Garam nebūs valdīt iekš cilvēkiem mūžīgi; tādēļ, ka tie ir miesa; un viņu dienas vēl būs simts un divdesmit gadi. Tanīs dienās tie milžu vīri bija virs zemes, un arī pēc, kad Dieva bērni bija iegājuši pie cilvēku meitām un sev bērnus bija dzemdinājuši; šie tie varenie, kas bija no iesākuma, slaveni vīri. Un Tas Kungs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga virs zemes, un viss viņu sirdsprāts un padoms tikai ļauns bija vienmēr. Tad Tam Kungam palika žēl, ka Viņš cilvēkus virs zemes bija radījis, un tas Viņam rūpēja sirdī. Un Tas Kungs sacīja: Es izdeldēšu no zemes visus tos cilvēkus, ko esmu radījis, cilvēkus līdz ar lopiem, tārpiem un putniem apakš debess, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis. Bet Noa atrada žēlastību priekš Tā Kunga acīm. Šie ir tie stāsti par Noa cilti: Noa bija taisns, nenoziedzīgs vīrs savā ciltī, un Noa staigāja ar Dievu. Un Noa dzemdināja trīs dēlus: Šemu, Hamu un Jafetu. Un zeme bija samaitāta Dieva priekšā, un zeme bija pilna varas darbu. Un Dievs redzēja zemi, un redzi, tā bija samaitāta; visa miesa bija savu ceļu samaitājusi virs zemes. Un Dievs sacīja uz Nou: visas miesas gals ir nācis Manā priekšā; jo zeme ir pilna no viņu varas darbiem, un redzi, Es nomaitāšu tos līdz ar zemi. Taisi sev šķirstu no priežu koka; ar mājokļiem tev to šķirstu būs taisīt un to apsveķot ar darvu no iekš un āra puses. Un tev būs viņu tā taisīt: trīssimt olekšu lai ir tā šķirsta garums, piecdesmit olekšu platums un trīsdesmit olekšu viņa augstums. Vienu logu tev būs tam šķirstam taisīt; olekts lielumā tev būs to taisīt virsgalā, un durvis tev būs likt viņa sānos; tev būs viņu taisīt ar trim bēniņiem, apakšēju, vidēju un virsēju. Jo, redzi, Es vedīšu ūdensplūdus virs zemes, lai nomaitā apakš debess ikvienu miesu, iekš kā ir dzīva dvaša; visiem, kas virs zemes, būs mirt. Un Es celšu derību ar tevi, un tev būs iet šķirstā līdz ar saviem dēliem un ar savu sievu un ar savu dēlu sievām. Un no visa, kas dzīvo, no ikvienas miesas, pa diviem no ikvienas kārtas, tev būs ievest šķirstā, lai tie līdz ar tevi paliek dzīvi; tēviņam un mātītei tiem būs būt. No putniem pēc savas kārtas un no lopiem pēc savas kārtas un no visiem zemes tārpiem pēc savas kārtas; pa divi no ikvienas kārtas nāks pie tevis, lai paliktu dzīvi. Un ņem pie sevis no visādas barības, ko var ēst, un sakrāj to pie sevis, ka tā tev un viņiem būtu par barību. Un Noa darīja itin tā, kā Dievs tam bija pavēlējis, - tā viņš darīja. Un Tas Kungs sacīja uz Nou: ej šķirstā, tu un viss tavs nams, jo tevi Es esmu redzējis Manā priekšā taisnu šinī ciltī. No visādiem šķīstiem lopiem ņem pie sevis pa septiņiem, tēviņu un mātīti, bet no lopiem, kas nešķīsti, pa diviem, tēviņu un mātīti. Arī no putniem apakš debess pa septiņiem, tēviņu un mātīti, ka vaisla paliek dzīva pa visu zemes virsu. Jo vēl būs septiņas dienas, tad Es likšu lietum līt virs zemes četrdesmit naktis, un Es izdeldēšu no zemes virsas ikvienu dzīvu radījumu, ko esmu darījis. Un Noa darīja itin tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis. Un Noa bija sešsimt gadus vecs, kad ūdensplūdi zemi pārplūda. Tad Noa iegāja šķirstā un līdz ar viņu viņa dēli un viņa sieva un viņa dēlu sievas priekš ūdensplūdiem. No šķīstiem lopiem un no lopiem, kas nav šķīsti, un no putniem un no visa, kas lien virs zemes, Iegāja pa pāriem pie Noa šķirstā, tēviņš un mātīte, kā Dievs Noam bija pavēlējis. Un notikās pēc septiņām dienām, tad ūdensplūdi nāca virs zemes. Sešsimtā Noas dzīvības gadā, otrā mēnesī, septiņpadsmitā mēneša dienā, tai pašā dienā visi lielie bezdibeņa avoti ir pārtrūkuši, un debess logi atvērušies. Un lietus nāca virs zemes četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Tai dienā iegāja šķirstā Noa un Šems un Hams un Jafets, Noas dēli, un Noas sieva un viņa trīs vedeklas līdz ar tiem, Un arī visādi zvēri pēc savas kārtas un visādi lopi pēc savas kārtas un visādi tārpi, kas lien virs zemes, pēc savas kārtas, un visādi putni pēc savas kārtas, visādi putniņi un visādi spārnaiņi. Un tie nāca šķirstā pie Noas pa pāriem no ikvienas miesas, iekš kā bija dzīva dvaša, Un tie, kas nāca, bija tēviņš un mātīte no visādas miesas un iegāja kā Dievs tam bija pavēlējis, un Tas Kungs aizslēdza aiz viņa. Tad nāca plūdi virs zemes četrdesmit dienas, un ūdeņi vairojās un pacēla šķirstu un pacēla to no zemes virsas. Un ūdeņi augtin auga un vairojās ļoti virs zemes, un šķirsts gāja peldu pa ūdens virsu. Un ūdeņi vairojās pārlieku ļoti virs zemes, un visi augstie kalni visur apakš debesīm tapa pārņemti. Piecpadsmit olekšu augstumā ūdeņi cēlās, un kalni tapa pārņemti. Tad visa miesa nomira, kas virs zemes kustās, no putniem un no visādiem tārpiem, kas lien virs zemes, un visi cilvēki. Viss, kam dzīva gara dvaša bija nāsīs, viss, kas mita sausumā, tas nomira. Tad visi dzīvie radījumi tapa izdeldēti virs zemes no cilvēkiem līdz lopiem, līdz tārpiem un līdz putniem apakš debess; bet Noa vien atlikās un kas līdz ar viņu bija šķirstā. Un ūdeņi vairojās virs zemes simts un piecdesmit dienas. Un Dievs pieminēja Nou un visus zvērus un visus lopus, kas līdz ar to bija šķirstā, un Dievs deva vēju virs zemes, un ūdeņi nostājās. Un bezdibeņa avoti un debess logi tapa aizdarīti, un lietus no debess tapa aizturēts. Un ūdeņi atgriezās no zemes virsas, šurp un turp tecēdami, un ūdeņi krita pēc simts un piecdesmit dienām. Un šķirsts nolaidās septītā mēnesī septiņpadsmitā mēneša dienā uz Ararata kalniem. Un ūdeņi notecēja šurp un turp līdz desmitam mēnesim; desmitā mēnesī un pirmā mēneša dienā rādījās kalnu gali. Un notikās pēc četrdesmit dienām, tad Noa atvēra šķirsta logu, ko viņš bija taisījis, Un izlaida kraukli, un tas skraidīja šurp un turp, kamēr ūdeņi nosīka no zemes virsas. Pēc tam viņš izlaida balodi, lai redzētu, vai ūdeņi jau noskrējuši no zemes virsas. Bet balodis neatrada, kur kāja varētu dusēt, un atgriezās pie viņa šķirstā, jo ūdeņi vēl bija pa visu zemes virsu; un viņš izstiepa savu roku un to satvēra un ņēma pie sevis šķirstā. Un pagaidīja vēl citas septiņas dienas un izlaida atkal balodi no šķirsta ārā. Un balodis nāca pie viņa ap vakara laiku, un redzi, norauta eļļas koka lapa bija viņa mutē. Tad Noa noprata, ka ūdeņi bija noskrējuši no zemes virsas, Un pagaidīja vēl citas septiņas dienas un izlaida balodi, un tas negriezās vairs atpakaļ pie viņa. Un notikās sešsimt pirmajā gadā, pirmā mēnesī, pirmā mēneša (dienā), tad ūdeņi izsīka no zemes virsas, un Noa noņēma šķirsta jumtu un skatījās, un redzi, zemes virsa bija apžuvusi. Un otrā mēnesī, divdesmit septītā mēneša dienā, zeme bija nožuvusi. Tad Dievs runāja uz Nou sacīdams: Izej no šķirsta, tu un tava sieva un tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi, Visas dzīvības, kas pie tevis, no ikkatras miesas, no putniem un no lopiem un no visiem līdējiem tārpiem virs zemes, tie lai iziet līdz ar tevi, un lai tie pulkiem rodas un augļojās virs zemes. Tad Noa izgāja un līdz ar viņu viņa dēli un viņa sieva un viņa vedeklas, Visi zvēri, visi tārpi un visi putni, viss, kas virs zemes kust, izgāja no šķirsta pēc savām sugām. Un Noa uztaisīja Tam Kungam altāri un ņēma no visiem šķīstiem lopiem un no visiem šķīstiem putniem un upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus uz tā altāra. Un Tas Kungs oda to saldo smaržu un sacīja Savā sirdī: “Es joprojām vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām, un Es joprojām vairs negribu samaitāt visu, kas dzīvo, kā esmu darījis. Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.” Un Dievs svētīja Nou un viņa dēlus un sacīja uz tiem: augļojaties un vairojaties un piepildiet zemi. Lai no jums bīstas un baidās visi zemes zvēri un visi putni apakš debess, un viss, kas kust virs zemes, un visas zivis jūrā; - jūsu rokās tie ir doti. Viss, kas kust un ir dzīvs, lai jums ir par barību, kā zaļo zāli, visu to Es jums esmu nodevis. Tik vien miesu viņas dzīvībā, viņas asinīs, jums nebūs ēst. Un par jūsu dzīvības asinīm (Es) prasīšu, no visiem zvēriem tās gribu prasīt, un no cilvēku rokām, no ikviena rokas, kas ir viņa brālis, (Es) prasīšu cilvēka dzīvību. Kas cilvēka asinis izlej, tā asinīm caur cilvēkiem būs tapt izlietām, jo Dievs cilvēku radījis pēc Sava ģīmja. Bet jūs augļojaties un vairojaties un rodaties pulkiem virs zemes un vairojaties virs tās. Un Dievs runāja uz Nou un uz viņa dēliem pie viņa, sacīdams: Redzi, Es ceļu Savu derību ar jums un ar jūsu dzimumu pēc jums, Un ar ikvienu dzīvu dvašu, kas pie jums, ar putniem, lopiem un visām zemes dzīvībām pie jums; - proti ar visiem, kas no šķirsta izgājuši, ar visām zemes dzīvībām. Un Es ceļu Savu derību ar jums: un neviena miesa vairs netaps izdeldēta ūdensplūdos, un plūdi vairs nemaitās zemi. Un Dievs sacīja: šī ir tā derības zīme, ko Es dodu starp Mani un jums un visām dzīvām dvašām, kas pie jums, uz mūžīgiem laikiem. Savu varavīksni padebešos Es esmu licis, un tā būs derības zīme starp Mani un starp zemi. Un kad Es padebešus vadīšu pār zemi un varavīksne padebešos rādīsies, Tad Es pieminēšu Savu derību, kas ir starp Mani un jums un visām dzīvām dvašām ikvienā miesā. Un ūdensplūdi vairs nenāks, samaitāt nevienu miesu. Tad nu varavīksne būs padebešos, un to uzskatīdams Es pieminēšu to mūžīgo derību starp Dievu un visām dzīvām dvašām ikvienā miesā, kas ir virs zemes. Un Dievs sacīja uz Nou: šī ir tā derības zīme, ko esmu iecēlis starp Mani un ikvienu miesu, kas virs zemes. Un Noas dēli, kas no šķirsta izgāja, bija Šems un Hams un Jafets, un Hams ir Kanaāna tēvs. Šie trīs ir Noas dēli, un no šiem ir visi zemes iedzīvotāji. Un Noa sāka zemi kopt un stādīt vīna dārzu. Un viņš dzēra no vīna un piedzērās un gulēja atsedzies sava dzīvokļa vidū. Un Hams, Kanaāna tēvs, redzēja sava tēva plikās miesas un pasacīja to saviem diviem brāļiem ārā. Tad Šems un Jafets ņēma drēbes un lika tās abi uz saviem pleciem, un ačgārni ejot tie apsedza sava tēva plikās miesas, un bija savu vaigu nogriezuši, ka sava tēva plikās miesas neredzēja. Un Noa uzmodās no sava vīna un dabūja zināt, ko viņa jaunākais dēls viņam bija darījis, Un sacīja: nolādēts lai ir Kanaāns: tam būs būt savu brāļu kalpu kalpam. Un viņš sacīja: svētīts lai ir Tas Kungs, Šema Dievs, un Kanaāns lai ir viņa kalps. Lai Dievs vairo Jafetu, un lai tas mājo Šema dzīvokļos, un Kanaāns lai ir viņa kalps. Un Noa dzīvoja pēc ūdensplūdiem trīssimt un piecdesmit gadus. Tad visas Noas dienas bija deviņsimt un piecdesmit gadi; un viņš nomira. Un šie ir Noas dēlu: Šema, Hama un Jafeta dzimumi, un tiem dzima dēli pēc ūdensplūdiem. Jafeta bērni Gomers un Magogs un Madajus un Javans un Tūbals un Mešehs un Tīras. Un Gomera bērni: Aškenas un Rifats un Togarmas. Un Javana bērni: Elišus un Taršišs un Ķītim un Dodanim. No šiem ir atšķīrušās tās pagānu salas savās zemēs, ikviens pēc savas valodas, pēc savām ciltīm, savās tautās. Un Hama bērni ir: Kušs un Mizraīms un Puts un Kanaāns. Un Kuša bērni ir: Seba un Havila un Sabta un Raēma un Sabteka. Un Raēmas bērni ir: Šeba un Dedans. Un Kušs dzemdināja Nimrodu; šis sāka varens būt virs zemes. Viņš bija varens mednieks Tā Kunga priekšā, tādēļ top sacīts: tā kā Nimrods, varens mednieks Tā Kunga priekšā. Un viņa valsts iesākums bija Bābele un Erek un Akad un Kalne Sineārzemē. No šās zemes Assurs ir izgājis un ir uztaisījis Ninivi ar Rehobotu un Kalu Un Reseni starp Ninivi un Kalu; šī ir tā lielā pilsēta. Un Mizraīms dzemdināja Ludim un Ānamim un Lehabim un Naftuim Un Patrusim un Kasluhim, no kurienes ir izgājuši tie Fīlisti un Kaftori. Un Kanaānam piedzima Sidons, viņa pirmdzimtais, un Hets Un Jebusi un Amori un Girgaši Un Hivi un Arki un Sini Un Arvadi un Cemari un Hamati; un no turienes ir izpletušās Kanaāniešu ciltis. Un Kanaāniešu robežas bija no Sidonas uz Ģerara pusi līdz Gazai, uz Sodomas un Gomoras un Admas un Ceboīma pusi līdz Lašai. Šie ir Hama bērni pēc savām ciltīm, pēc savām valodām, savās zemēs, savās tautās. Un Šemam arīdzan bērni dzimuši; šis ir visu Ēbera bērnu tēvs, Jafeta vecākais brālis. Šema bērni bija: Elams un Assurs un Arfaksads un Luds un Arams. Un Arama bērni bija: Ucs un Huls un Ģeters un Mašehs. Un Arfaksads dzemdināja Šalu, un Šalus dzemdināja Ēberu. Un Ēberam dzima divi dēli; tā pirmā vārds ir Pelegs, jo viņa laikā zeme dalījās, un viņa brāļa vārds ir Joktans. Un Joktans dzemdināja Almodadu un Šelefu un Hazarmavetu un Jarahu Un Hadoramu un Uzalu un Diklu Un Ebalu un Abimaēli un Šebu Un Ofiru un Havilu un Jobabu: šie visi ir Joktana bērni. Un viņi mita no Mešas līdz Sefarai uz kalniem pret rītiem. Šie ir Šema bērni pēc savām ciltīm, pēc savām valodām, savās zemēs, savās tautās. Šīs ir Noas bērnu ciltis pēc saviem radiem savās tautās, un no šiem ir izpletušās tās tautas virs zemes pēc ūdensplūdiem. Un visai pasaulei bija vienāda mēle un vienāda valoda. Un kad tie aizgāja pret rītiem, tad tie atrada klajumu Sineārzemē un tur apmetās, Un sacīja cits uz citu: Iesim, taisīsim ķieģeļus un dedzināt dedzināsim; un ķieģeļi tiem bija akmeņu vietā, un zemes piķis tiem bija kaļķu vietā. Un tie sacīja: Iesim, taisīsim sev pilsētu un torni, kura gals debesīs, un celsim sev vārdu, lai neizklīstam pa visu zemes virsu. Tad Tas Kungs nonāca zemē, apraudzīt to pilsētu un to torni, ko tie cilvēku bērni cēla. Un Tas Kungs sacīja: redzi, tie ir viena tauta un tiem visiem ir viena valoda, un to viņi iesākuši darīt; un nu tie no nekā nenostāsies, ko tie apņēmušies darīt. Nolaidīsimies zemē un sajauksim tiem tur viņu valodu, ka lai neviens nesaprot sava tuvākā valodu. Tad Tas Kungs tos izklīdināja no turienes pa visu zemes virsu, un tie atstājās no pilsētas celšanas. Tādēļ viņas vārds tapa nosaukts Bābele, jo Tas Kungs tur sajauca visas zemes valodu, un no turienes Tas Kungs tos izklīdināja pa visu zemes virsu. Šie ir Šema dzimumi: Šems bija simts gadus vecs un dzemdināja Arfaksadu, divus gadus pēc ūdensplūdiem. Un Šems dzīvoja pēc tam, kad Arfaksadu bija dzemdinājis, piecsimt gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un Arfaksads dzīvoja trīsdesmit un piecus gadus un dzemdināja Šalu. Un Arfaksads dzīvoja pēc tam, kad Šalu bija dzemdinājis, četrsimt un trīs gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un Šalus dzīvoja trīsdesmit gadus un dzemdināja Ēberu. Un Šalus dzīvoja pēc tam, kad Ēberu bija dzemdinājis, četrsimt un trīs gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un Ēbers dzīvoja trīsdesmit un četrus gadus un dzemdināja Pelegu. Un Ēbers dzīvoja pēc tam, kad Pelegu bija dzemdinājis, četrsimt un trīsdesmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un Pelegs dzīvoja trīsdesmit gadus un dzemdināja Regu. Un Pelegs dzīvoja pēc tam, kad Regu bija dzemdinājis, divsimt un deviņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un Regus dzīvoja trīsdesmit un divus gadus un dzemdināja Serugu, Un Regus dzīvoja pēc tam, kad Serugu bija dzemdinājis, divsimt un septiņus gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un Serugs dzīvoja trīsdesmit gadus un dzemdināja Nahoru. Un Serugs dzīvoja pēc tam, kad Nahoru bija dzemdinājis, divsimt gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un Nahors dzīvoja divdesmit un deviņus gadus un dzemdināja Terahu, Un Nahors dzīvoja pēc tam, kad Terahu bija dzemdinājis, simts deviņpadsmit gadus un dzemdināja dēlus un meitas. Un Terahs dzīvoja septiņdesmit gadus un dzemdināja Ābramu, Nahoru un Hāranu. Un šie ir Teraha dzimumi: Teraham dzima Ābrams, Nahors un Hārans, un Hāranam dzima Lats. Bet Hārans nomira priekš sava tēva Teraha, savā dzimtenē, iekš Ur Kaldejā. Un Ābrams un Nahors apņēma sievas. Ābrama sievas vārds bija Sāraī, un Nahora sievas vārds bija Milka, Hārana meita; Hārans bija Milkas un Iskas tēvs. Un Sāraī bija neauglīga, un viņai nebija bērna. Un Terahs ņēma Ābramu, savu dēlu, un Latu, Hārana dēlu, sava dēla dēlu, un Sāraī, savu vedeklu, Ābrama, sava dēla, sievu, un ar tiem cēlās un gāja no Ur iekš Kaldejas, ka ietu uz Kanaāna zemi; un tie nāca līdz Hāranai un tur mājoja. Un Teraha dienas bija divsimt un pieci gadi, un Terahs nomira Hāranā. Un Tas Kungs sacīja uz Ābramu: izej no savas zemes un no savas dzimtenes un no sava tēva nama uz to zemi, ko Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu un tevi svētīšu un darīšu tavu vārdu lielu, un tu būsi par svētību. Un Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi lād, un iekš tevis visas ciltis virs zemes taps svētītas. Un Ābrams aizgāja, kā Tas Kungs tam bija sacījis, un Lats gāja tam līdz. Un Ābrams bija septiņdesmit un pieci gadus vecs, kad viņš no Hāranas izgāja. Un Ābrams ņēma Sāraī, savu sievu, un Latu, savu brālēnu, un visu savu mantu, ko tie bija mantojuši, un tās dvēseles, ko tie Hāranā bija dabūjuši, un tie izgāja, ka ietu uz Kanaāna zemi, un tie nonāca Kanaāna zemē. Un Ābrams pārstaigāja to zemi līdz Šehemes vietai, līdz Mores ozolam; un Kanaānieši bija to laiku tai zemē. Tad Tas Kungs parādījās Ābramam un sacīja: tavam dzimumam Es došu šo zemi; un viņš tur uztaisīja altāri Tam Kungam, kas viņam bija parādījies. Un no turienes viņš cēlās uz tiem kalniem Bētelei pret rītiem, un uzcēla savu telti, ka Bētele bija pret vakariem un Aja pret austruma pusi, un uztaisīja tur Tam Kungam altāri un piesauca Tā Kunga vārdu. Un Ābrams cēlās un gāja iedams uz dienvidu pusi. Un tanī zemē bija bads, un Ābrams nogāja uz Ēģipti, tur mist, jo tas bads bija grūts tanī zemē. Un notikās, kad bija nonācis tuvu pie Ēģiptes, tad viņš sacīja uz Sāraī, savu sievu: redzi, es zinu, ka tu no vaiga esi skaista sieva. Un kad ēģiptieši tevi redzēs, tad tie sacīs: šī ir viņa sieva, - un mani nokaus, un tevi atstās dzīvu. Saki jel, ka tu mana māsa, lai man labi klājās tevis dēļ, un mana dvēsele tevis dēļ paliek dzīva. Kad nu Ābrams nāca Ēģiptes zemē, tad ēģiptieši redzēja to sievu, ka tā bija ļoti skaista. Un Faraona lielkungi viņu redzēja, un to slavēja Faraona priekšā, un tā sieva tapa ņemta Faraona namā. Un šis Ābramam darīja labu viņas dēļ; un tam bija avis un vērši un ēzeļi un kalpi un kalpones un ēzeļa mātes un kamieļi. Bet Tas Kungs mocīja Faraonu un viņa namu ar lielām mocībām, Sāraī, Ābrama sievas, dēļ. Tad Faraons aicināja Ābramu un sacīja: kam tu man to esi darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka šī tava sieva? Kāpēc tu sacīji, ka šī tava māsa? Jo es viņu sev ņēmu par sievu. Un nu redzi, še tava sieva, ņem viņu un ej. Un Faraons pavēlēja par viņu saviem vīriem, un tie to izvadīja un viņa sievu un visu, kas tam bija. Tad Ābrams aizgāja no Ēģiptes uz (Kanaāna) dienvidus zemi, viņš ar savu sievu un ar visu, kas viņam bija, un Lats līdz ar viņu. Un Ābrams bija ļoti bagāts ar lopiem, ar sudrabu un ar zeltu. Un viņš gāja savu ceļu no dienvidus zemes uz Bēteli līdz tai vietai, kur iesākumā viņa telts bija starp Bēteli un starp Aju, Līdz tā altāra vietai, ko viņš iesākumā bija cēlis; un Ābrams tur piesauca Tā Kunga vārdu. Un Latam, kas Ābramam gāja līdz, bija arīdzan avis un vērši un teltis. Un tā zeme tos nepanesa, ka varētu kopā dzīvot, jo viņu manta bija liela, un tie nevarēja kopā dzīvot. Un strīds cēlās starp Ābrama lopu ganiem un Lata lopu ganiem; un Kanaānieši un Ferezieši dzīvoja tolaik tai zemē. Tad Ābrams sacīja uz Latu: lūdzams, lai jel strīdu nav starp mani un tevi, un starp maniem ganiem un taviem ganiem, jo mēs esam brāļi. Vai visa zeme nav tavā priekšā? Atšķiries jel no manis; ja tu gribi pa kreiso roku, tad es gribu pa labo, bet ja tu gribi pa labo roku, tad es iešu pa kreiso. Un Lats pacēla savas acis un redzēja visu Jordānes apgabalu, ka tas bija bagāts ar ūdeni, (pirms nekā Tas Kungs Sodomu un Gomoru izpostīja), tā kā Tā Kunga dārzs, itin kā Ēģiptes zeme, kamēr nāk līdz Coārai. Tad Lats izredzējās visu Jordānes apgabalu, un Lats aizgāja pret rītiem, un tie šķīrās viens no otra. Ābrams dzīvoja Kanaāna zemē, un Lats dzīvoja Jordānes apgabala pilsētās un cēla savas teltis līdz Sodomai. Bet Sodomieši bija ļauni un ļoti grēcīgi pret To Kungu. Un Tas Kungs sacīja uz Ābramu, kad Lats no viņa bija šķīries: pacel jel savas acis un lūko no tās vietas, kur tu esi, uz ziemeļa pusi un uz dienvidiem un uz rītiem un uz jūru. Jo visu to zemi, ko tu redzi, Es došu tev un tavam dzimumam mūžīgi. Un Es darīšu tavu dzimumu tā kā zemes pīšļus, ja kas varēs izskaitīt zemes pīšļus, tas varēs izskaitīt arī tavu dzimumu. Celies, pārstaigā to zemi krustām šķērsām, jo tev Es to gribu dot. Un Ābrams cēla teltis un nāca un dzīvoja starp Mamres ozoliem pie Hebrones, un uztaisīja tur Tam Kungam altāri. Un notikās Amrafela, Sineāras ķēniņa, Arioha, Elasaras ķēniņa, Ķedorlaomera, Elama ķēniņa, un Tideāla, Gojimu ķēniņa, laikā - Tie karoja pret Beru, Sodomas ķēniņu, un pret Biršu, Gomoras ķēniņu, Sineabu, Adamas ķēniņu, un Semeberu, Ceboīma ķēniņu, un Belas, tas ir Coāras ķēniņu. Šie visi sapulcējās Sidim ielejā, tā ir tā Sāls jūra. Divpadsmit gadus tie bija kalpojuši Ķedorlaomeram, un trīspadsmitā gadā tie atkrita. Un četrpadsmitā gadā Ķedorlaomers nāca un tie ķēniņi, kas līdz ar viņu bija, un sakāva tos Refaīm iekš Aštarot-Karnaīm un tos Zuzim Hamā, un tos Emim Kirjataīma ielejā, Un tos Horiešus uz viņu Seīra kalniem līdz Ēl-Param, kas pie tuksneša. Un tie griezās atpakaļ un nāca pie Mišpata avota, tas ir Kādeša, un sakāva visu Amalekiešu apgabalu un arī Amoriešus, kas dzīvoja Hazezon-Tamārā. Tad izgāja Sodomas ķēniņš un Gomoras ķēniņš un Adamas ķēniņš un Ceboīma ķēniņš un Belas, tas ir Coāras, ķēniņš, un taisījās pret tiem kauties Sidim ielejā, Pret Ķedorlaomeru, Elama ķēniņu, un Tideālu, Gojimu ķēniņu, un Amrafeli, Sineāras ķēniņu, un Ariohu, Elasaras ķēniņu: - četri ķēniņi pret pieciem. Un Sidim ielejā bija daudz zemes piķa bedres; tad Sodomas un Gomoras ķēniņi bēga un tur iekrita, un tie atlikušie aizbēga kalnos. Un tie paņēma visu Sodomas un Gomoras mantu un visu viņu barību un aizgāja projām; Un paņēma arī Latu, Ābrama brālēnu, un viņa mantu, jo tas dzīvoja Sodomā, - un aizgāja projām. Tad nāca viens, kas bija izmucis, un pasacīja to Ābramam, tam Ebrejam; tas dzīvoja starp ozoliem, kas piederēja amorietim Mamre, Eškola un Anera brālim; šie bija Ābrama derības biedri. Un Ābrams dzirdējis, savu brāli esam aizvestu cietumā, apbruņojās ar saviem kalpiem, kas viņa namā bija dzimuši, trīssimt un astoņpadsmit, un dzinās tiem pakaļ līdz Danam. Un viņš dalījās un uzbruka tiem naktī, viņš un viņa kalpi, un tos sakāva un dzinās tiem pakaļ līdz Hobai, kas Damaskum pa kreiso roku, Un atveda atpakaļ visu mantu, un arī Latu, savu brāli, un viņa mantu viņš atveda atpakaļ, arī tās sievas un tos ļaudis. Un kad viņš atpakaļ nāca no kaušanās ar Ķedorlaomeru un ar ķēniņiem, kas pie tā bija, tad Sodomas ķēniņš izgāja viņam pretī līdz Šaves ielejai, - tā ir tā ķēniņa ieleja. Un Melhizedeks, Salemes ķēniņš, iznesa maizi un vīnu, un tas bija priesteris Dievam tam visu augstajam. Un tas viņu svētīja un sacīja: svētīts lai ir Ābrams no tā visu augstā Dieva, kam pieder zeme un debess. Un svētīts lai ir visu augstais Dievs, kas tavus ienaidniekus nodevis tavā rokā. Un Ābrams tam deva desmito tiesu no visām lietām. Un Sodomas ķēniņš sacīja uz Ābramu: dod man tos ļaudis, un to mantu ņem sev. Un Ābrams sacīja uz Sodomas ķēniņu: es savu roku paceļu uz To Kungu, to visaugsto Dievu, kam debess un zeme pieder, - Nevienu pavedienu, nedz kurpes siksnu, nedz citu ko es neņemšu no visa tā, kas tev pieder, lai tu nesaki: es Ābramu esmu darījis bagātu. Tik vien to, ko tie jaunekļi apēduši, un to vīru daļu, kas man gājuši līdz, Aners, Eškols un Mamre, tie lai ņem savu daļu. Pēc šīm lietām Tā Kunga vārds notika uz Ābramu iekš parādīšanās sacīdams: Nebīsties, Ābram; Es tev esmu par priekšturamām bruņām, un tava alga ir ļoti liela. Tad Ābrams sacīja: Kungs, Dievs, ko Tu man dosi? Es aizeju bez bērniem un mana nama mantinieks ir šis Eliēzers no Damaskus. Un Ābrams sacīja: redzi, man Tu neesi dzimumu devis, un redzi, manas saimes bērns būs mans mantinieks. Un redzi, Tā Kunga vārds notika uz viņu sacīdams: šis nebūs tavs mantinieks, bet kas no tavām miesām nāks, tas būs tavs mantas ņēmējs. Un Viņš to izveda ārā un sacīja: skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu tās vari izskaitīt? Un Viņš tam sacīja: tāpat būs tavs dzimums. Un Ābrams ticēja uz To Kungu, un Viņš tam to pielīdzināja par taisnību. Un Viņš tam sacīja: Es esmu Tas Kungs, kas tevi izvedis no Ur iekš Kaldejas, ka tev dotu šo zemi iemantot. Un tas sacīja: Kungs, Dievs, pie kam nopratīšu, ka es to iemantošu? Un Viņš tam sacīja: dabū Man treju gadu gotiņu un treju gadu kazu un treju gadu aunu un vienu ūbeli un vienu jaunu balodi. Un tas Viņam dabūja visus tos un dalīja tos vidū uz pusēm un lika ikkatra daļu vienu pret otru, bet tos putnus viņš nedalīja. Un vanagi krita uz tām, un Ābrams tos nodzina. Un kad saule nogāja, tad Ābramam ciets miegs uznāca, un redzi, izbailes un liela tumsa tam uzkrita. Un Viņš sacīja uz Ābramu: zini zinādams, ka tavs dzimums piemitīs kādā zemē, kas tam nepieder, un tur viņus kalpinās un tiem grūti darīs četrsimt gadus. Bet to tautu, kam tie kalpos, Es arī sodīšu, un pēc tam tie izies ar lielu mantu. Un tu aiziesi pie saviem tēviem mierā un tapsi aprakts labā vecumā. Un ceturtā mūža augums nāks atkal šai vietā, jo Amoriešu netaisnība līdz šim vēl nav pilna. Un notikās, kad saule nogāja un tumsa metās, tad redzi, dūmains ceplis un uguns liesma, kas cauri šāvās upura gabaliem. Tanī dienā Tas Kungs cēla derību ar Ābramu, sacīdams: tavam dzimumam Es esmu devis šo zemi, no Ēģiptes upes līdz lielai Eifrat upei; Keniešus un Keniziešus un Kadmoniešus, Hetiešus un Fereziešus un Refaīmiešus, Un Amoriešus un Kanaāniešus, Girgašiešus un Jebusiešus. Un Sāraī, Ābrama sieva, tam nedzemdēja, un tai bija kalpone no Ēģiptes, Hāgare vārdā. Un Sāraī sacīja uz Ābramu: redzi, Tas Kungs man ir liedzis dzemdēt, ej jel pie manas kalpones, vai es caur viņu nemantotu dzimumu. Un Ābrams klausīja Sāraī balsij. Tad Sāraī, Ābrama sieva, ņēma Hāgari, to Ēģiptieti, savu kalponi, kad Ābrams desmit gadus bija dzīvojis Kanaāna zemē, un deva to par sievu Ābramam, savam vīram. Un viņš gāja pie Hāgares, un tā tapa grūta. Kad nu tā redzēja, ka bija grūta, tad viņas valdniece bija nicināta viņas acīs. Tad Sāraī sacīja uz Ābramu: tu dari nepareizi; savu kalponi es esmu devusi tavā klēpī, un nu viņa redz sevi grūtu esam, un es esmu nicināta viņas acīs; Tas Kungs lai tiesā starp mani un tevi. Un Ābrams sacīja uz Sāraī: redzi, tava kalpone ir tavā rokā, dari tai, kā tev patīk. Un Sāraī to pārmācīja, un tā aizbēga no viņas; un Tā Kunga eņģelis to atrada pie ūdens akas tuksnesī, pie tās akas uz Šuras ceļa. Un tas sacīja: Hāgare, Sāraī kalpone, no kurienes tu nāci un uz kurieni tu ej? Un tā sacīja: es bēgu no savas valdnieces Sāraī. Tad Tā Kunga eņģelis tai sacīja: griezies atpakaļ pie savas valdnieces un pazemojies apakš viņas rokas. Un Tā Kunga eņģelis uz to sacīja: Es vairodams vairošu tavu dzimumu, un to neskaitīs lielā pulka dēļ. Un Tā Kunga eņģelis uz to sacīja: redzi, tu esi grūta un dzemdēsi dēlu; nosauc viņa vārdu Ismaēls, tāpēc ka Tas Kungs tavas bēdas paklausījis. Un tas būs cilvēks kā meža ēzelis; viņa roka būs pret ikkatru, un ikkatra roka pret viņu, un viņš dzīvos visu savu brāļu priekšā. Un tā nosauca Tā Kunga vārdu, kas ar viņu bija runājis: Tu esi stiprais Dievs, kas mani redz; jo tā sacīja: vai es šeit gan neesmu pakaļ skatījusies Tam, kas mani uzlūkojis? Tāpēc to aku sauc par Beēr Lahai-Roī (tas ir: par dzīvā aku, kas mani uzlūko); redzi, tā ir starp Kādešu un Baredu. Un Hāgare dzemdēja Ābramam dēlu, un Ābrams nosauca savu dēlu, ko Hāgare tam bija dzemdējusi, par Ismaēli. Un Ābrams bija astoņdesmit un sešus gadus vecs, kad Hāgare viņam Ismaēli dzemdēja. Un Ābrams bija deviņdesmit un deviņus gadus vecs, tad Tas Kungs Ābramam parādījās un uz to sacīja: Es esmu Visuvarenais Dievs, staigā Manā priekšā un esi taisns. Un Es celšu derību starp Mani un tevi, un Es tevi vairodams vairošu. Tad Ābrams nometās uz savu vaigu, un Dievs runāja ar to sacīdams: Redzi, Es esmu cēlis Savu derību ar tevi, un tu būsi par tēvu daudz ļaudīm. Un tavam vārdam nebūs vairs sauktam tapt Ābramam, bet Ābrahāms lai ir tavs vārds; jo Es tevi esmu licis par tēvu daudz ļaudīm. Un Es tevi darīšu varen ļoti auglīgu un celšu no tevis tautas, un ķēniņiem būs nākt no tevis. Un Es uzcelšu Savu derību starp Mani un tevi un tavu dzimumu pēc tevis viņu bērnu bērniem par mūžīgu derību, tā ka Es būšu par Dievu tev un tavam dzimumam pēc tevis. Un tev un tavam dzimumam pēc tevis Es došu tavas svešniecības zemi, visu Kanaāna zemi mūžam paturēt, un Es tiem būšu par Dievu. Un Dievs sacīja uz Ābrahāmu: tev būs Manu derību turēt, tev un tavam dzimumam pēc tevis uz bērnu bērniem. Šī ir Mana derība, ko jums būs turēt starp Mani un tevi un starp tavu dzimumu pēc tevis: ikkatram vīrietim jūsu starpā būs tapt apgraizītam. Un jums būs apgraizīt priekšādu pie savām miesām un lai tas ir par derības zīmi starp Mani un jums. Un astoņas dienas vecu jums būs apgraizīt ikvienu no vīriešu kārtas jūsu paaudzēs, to, kas jūsu namā dzimis un to, kas par naudu pirkts no jebkura svešinieka, kas nav no jūsu dzimuma. Tiešām to būs apgraizīt, kas tavā namā dzimis un kas par naudu ir pirkts, un Mana derība pie jūsu miesām lai ir par mūžīgu derību. Un neapgraizīts vīrietis, kas netiks apgraizīts savas miesas priekšādā: tā dvēsele taps izdeldēta no saviem ļaudīm; jo tā ir pārkāpusi Manu derību. Un Dievs sacīja uz Ābrahāmu: tev nebūs savas sievas Sāraī vārdu saukt Sāraī, bet viņas vārds lai ir Sāra. Jo Es viņu svētīšu un arī no viņas tev došu dēlu, un Es viņu svētīšu, ka tai būs palikt par daudz ļaudīm un tautu ķēniņi no viņas celsies. Un Ābrahāms nometās uz savu vaigu un pasmējās un sacīja savā sirdī: vai vienam, kas ir simts gadus vecs, bērns piedzims, un vai Sāra, deviņdesmit gadus veca, dzemdēs? Un Ābrahāms sacīja uz Dievu: kaut jel Ismaēls tavā priekšā dzīvotu! Un Dievs sacīja: patiesi, Sāra, tava sieva, tev dzemdēs dēlu, un tev būs viņa vārdu nosaukt Īzaku, un Es uzcelšu Savu derību ar to, par mūžīgu derību viņa dzimumam pēc viņa. Arī Ismaēla labad Es tevi esmu paklausījis un darīšu viņu auglīgu un vairošu viņu varen ļoti: divpadsmit lielkungi viņam piedzims, un Es viņu celšu par lielu tautu. Bet Savu derību Es uzcelšu ar Īzaku, ko tev Sāra dzemdēs ap šo laiku nākamā gadā. Un Dievs beidza ar to runāt un uzbrauca no Ābrahāma. Tad Ābrahāms ņēma Ismaēli, savu dēlu, un visus savā namā dzimušos un visus par naudu pirktos, visus, kas bija no vīriešu kārtas Ābrahāma saimē, un apgraizīja priekšādas pie viņu miesām tanī pašā dienā, kā Dievs uz viņu bija runājis. Un Ābrahāms bija deviņdesmit deviņus gadus vecs, kad priekšāda pie viņa miesas tapa apgraizīta. Un Ismaēls, viņa dēls, bija trīspadsmit gadus vecs, kad priekšāda pie viņa miesas tapa apgraizīta. Tanī pašā dienā tapa apgraizīti Ābrahāms un viņa dēls Ismaēls, Un visi vīri viņa saimē, kas viņa namā bija dzimuši un kas par naudu bija pirkti no svešiniekiem, tie līdz ar viņu tapa apgraizīti. Un Tas Kungs viņam parādījās pie Mamres ozoliem, kad viņš sēdēja sava nama durvīs, ap dienas karstumu. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un redzi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Un tos ieraudzījis viņš tiem tecēja pretī no dzīvokļa durvīm un nometās pie zemes un sacīja: Kungs, ja es esmu žēlastību atradis Tavās acīs, tad lūdzams neej garām Savam kalpam. Lai atnes drusciņ ūdens, un mazgājiet savas kājas un apmetaties apakš šī koka. Un es dabūšu kādu kumosu maizes, ka jūs atspirdzināt savu sirdi; pēc varat iet; jo tāpēc jūs esat pie sava kalpa nākuši. Un tie sacīja: dari, kā tu esi sacījis. Un Ābrahāms traucās dzīvoklī pie Sāras un sacīja: steidzies, ņem sijātu miltu trīs mērus, samīci un cep karašas. Un Ābrahāms notecēja pie lopiem un ņēma vienu mīkstu un labu teļu un deva to puisim, un tas steidzās to sataisīt. Un viņš ņēma sviestu un pienu un teļu, ko bija sataisījis, un cēla tiem priekšā un stāvēja pats pie tiem apakš tā koka, un tie ēda. Tad tie uz viņu sacīja: kur ir Sāra, tava sieva? Un viņš sacīja: redzi, iekšā dzīvoklī. Un tas sacīja: nāktin Es atnākšu pie tevis ap šo laiku nākamā gadā; un redzi, Sārai, tavai sievai, būs dēls. Un Sāra to dzirdēja dzīvokļa durvīs; jo tās bija aiz viņa. Bet Ābrahāms un Sāra bija veci un daudz dienas piedzīvojuši, un pie Sāras vairs nebija, kā sievām mēdz būt. Tad Sāra pati pie sevis smējās sacīdama: vai tad man izdēdējušai būs kārība, un mans kungs ir vecīgs? Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: kam Sāra smējusies par to sacīdama: vai es tiešām dzemdēšu, veca būdama? Vai tad kāda lieta Tam Kungam neiespējama? Noliktā laikā Es atnākšu pie tevis nākamā gadā, tad Sārai būs dēls. Un Sāra liedzās sacīdama: es neesmu smējusies. Jo tai bija bail. Bet Viņš sacīja: nē, tu esi gan smējusies. Tad tie vīri no turienes cēlās un griezās uz Sodomu. Un Ābrahāms gāja tiem līdz, tos pavadīdams. Un Tas Kungs sacīja: vai man būs slēpt Ābrahāmam, ko gribu darīt? Jo Ābrahāms būs par lielu un varenu tautu, un iekš viņa visi ļaudis virs zemes taps svētīti. Jo Es to esmu atzinis, lai viņš saviem bērniem un savam namam pēc sevis pavēl sargāt Tā Kunga ceļu, darot, kas taisnība un kas tiesa, ka Tas Kungs liktu nākt uz Ābrahāmu, ko Viņš tam runājis. Un Tas Kungs sacīja: liela brēkšana ir par Sodomu un Gomoru, un viņu grēki ļoti grūti. Tad nu Es noiešu un lūkošu, vai tie visnotaļ ir darījuši pēc tās brēkšanas, kas Manā priekšā nākusi, vai ne; to Es gribu zināt. Un tie vīri griezās no turienes un gāja uz Sodomu; bet Ābrahāms stāvēja vēl Tā Kunga priekšā. Un Ābrahāms piegāja un sacīja: vai Tu samaitāsi taisno ar bezdievīgo? Varbūt, ka piecdesmit taisni tai pilsētā, vai Tu tos samaitāsi un to vietu nežēlosi to piecdesmit taisno dēļ, kas viņu starpā? Ne mūžam Tu tā nedarīsi, nonāvēdams taisno līdz ar bezdievīgo, ka taisnais būtu tā kā bezdievīgais; ne mūžam! - vai visas pasaules soģis nedarīs taisni? Tad Tas Kungs sacīja: ja Es Sodomas pilsētā atradīšu piecdesmit taisnus, tad Es žēlošu visu to vietu viņu labad. Un Ābrahāms atbildēja un sacīja: redzi jel, es esmu iedrošinājies ar To Kungu runāt, jebšu es esmu pīšļi un pelni. Ja tur piecu trūktu no piecdesmit taisniem, vai šo piecu dēļ Tu samaitātu visu to pilsētu? Un Viņš sacīja: Es to nesamaitāšu, ja tur atradīšu četrdesmit un piecus. Tad tas joprojām runāja uz Viņu un sacīja: ja tur atrastos četrdesmit? Un Viņš sacīja: Es nekā nedarīšu to četrdesmit labad. Un tas sacīja: neapskaities, Kungs, lūdzams, ka es vēl runāju: ja tur atrastos trīsdesmit? Un Viņš sacīja: Es to nedarīšu, ja atradīšu trīsdesmit. Un tas sacīja: redzi jel, es esmu iedrošinājies uz To Kungu runāt: ja tur atrastos divdesmit? Un Viņš sacīja: Es nesamaitāšu to divdesmit labad. Un tas sacīja: neapskaities, Kungs, lūdzams, ka es vēl vienreiz runāju, - ja tur atrastos desmit? Un Viņš sacīja: Es nesamaitāšu to desmit labad. Tad Tas Kungs aizgāja, kad bija beidzis uz Ābrahāmu runāt, un Ābrahāms griezās atpakaļ uz savu vietu. Un tie divi eņģeļi vakarā nonāca Sodomā, un Lats sēdēja Sodomas vārtos. Un tos ieraudzījis Lats cēlās un gāja tiem pretī un nometās uz savu vaigu pie zemes Un sacīja: redzi, mani kungi, ņemiet lūdzami mājas vietu pie sava kalpa un palieciet šo nakti un mazgājiet savas kājas; tad rītā cēlušies varat iet savu ceļu. Un tie sacīja: nē, bet mēs gribam palikt pa nakti uz ielas. Bet viņš tos lūgdams lūdza, lai tie pie viņa mājotu; un tie iegāja viņa namā, un viņš tiem taisīja mielastu, cepdams neraudzētas karašas, un tie ēda. Pirms ne kā tie apgūlās, Sodomas pilsētas ļaudis apstāja namu, jauni un veci, viss pulks no visām malām, Un aicināja Latu un sacīja uz to: kur tie vīri, kas šo nakti pie tevis nākuši? Izved tos pie mums ārā, ka tos atzīstam. Tad Lats izgāja pie tiem ārā priekš durvīm, un aizslēdza durvis aiz sevis un sacīja: Brāļi, nedariet jel tādu grēku. Redziet, man ir divas meitas, kas nav atzinušas vīra, tās izvedīšu pie jums, un dariet ar tām, kā patīk, - tikai šiem vīriem nedariet nekā, jo tāpēc tie nākuši mana jumta pavēnī. Tad tie sacīja: atkāpies nost! Un tie sacīja: šis viens ir atnācis kā svešinieks un grib valdīt? Nu tev vairāk ļauna darīsim nekā viņiem. Un mākdamies tie mācās virsū Latam, un nāca durvis uzlauzt. Bet tie vīri izstiepa ārā savu roku un ierāva Latu pie sevis namā un aizslēdza durvis, Un apstulboja ļaudis priekš nama durvīm, mazos un lielos, tā ka tie piekusa pēc durvīm grābstīdamies. Tad tie vīri sacīja uz Latu: vai tev še vēl kāds znots vai dēli vai meitas vai cits kāds, kas tev pieder šai pilsētā, - izved tos no šās vietas. Jo mēs samaitāsim šo vietu, tāpēc ka tā brēkšana par viņu ir liela Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to samaitāt. Un Lats izgāja un runāja uz saviem znotiem, kas viņa meitas gribēja apņemt, un sacīja: ceļaties un ejat ārā no šās vietas, jo Tas Kungs samaitās šo pilsētu. Bet znotiem viņš izlikās tā kā smieklus runājot. Un kad gaisma ausa, tad eņģeļi Latu skubināja sacīdami: celies, ņem savu sievu un savas divas meitas, kas tev ir, ka tu neietu bojā šīs pilsētas noziegumā. Bet viņš kavējās; un tie vīri satvēra viņa roku un viņa sievas roku un viņa divēju meitu roku, tāpēc ka Tas Kungs viņu žēloja, un tie to izveda un to palaida ārpus pilsētas. Un kad tie tos bija izveduši ārā, tad viņš sacīja: Izglāb jel savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nestāvi nekur šinī klajumā; glābies kalnā, ka neej bojā. Un Lats sacīja uz tiem: ak nē, Kungs! Redzi jel, Tavs kalps ir atradis žēlastību Tavās acīs, un varen liela ir Tava žēlošana, ko Tu man esi darījis, izglābdams manu dzīvību; bet es nespēju glābties kalna galā, lai man ļaunums neuznāk un es nemirstu. Redzi jel, šī pilsēta ir tuvu klāt, uz turieni bēgt, un tā ir maza; tur es gribu glābties, - vai tā nav maza? - Ka es palieku dzīvs. Un Viņš uz to sacīja: redzi, arī šinī lietā Es tevi esmu uzlūkojis, ka Es nesamaitāšu to pilsētu, par ko tu esi runājis. Steidzies, glābies turp, jo Es nekā nevaru darīt, tiekams tu uz turieni neesi nonācis. Tādēļ tās pilsētas vārdu sauc Coāru (t.i. maza). Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā. Un Tas Kungs lika līt sēram un ugunij uz Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm. Un viņš izpostīja tās pilsētas un visu to apgabalu un visus to pilsētu iedzīvotājus, un zemes augļus. Un viņa sieva skatījās atpakaļ un palika par sālsstabu. Un Ābrahāms cēlās it agri uz to vietu, kur viņš bija stāvējis priekš Tā Kunga vaiga, Un skatījās uz Sodomas un Gomoras pusi un uz visu to apgabalu, un redzi, dūmi cēlās no zemes, tā kā kāda cepļa dūmi. Un notikās, kad Dievs šī apgabala pilsētas samaitāja, tad viņš pieminēja Ābrahāmu un izveda Latu no tā posta, kad viņš tās pilsētas izpostīja, kur Lats mita. Un Lats gāja no Coāras uz augšu un mita kalnos, un viņa divas meitas līdz ar viņu; jo viņam bija bail Coārā mist; un viņš dzīvoja kādā alā līdz ar savām abām meitām. Un tā pirmdzimušā sacīja uz to jaunāko: mūsu tēvs ir vecs, un vīra nav virs zemes, kas pie mums nāktu pēc visas pasaules ieraduma. Nāc, dosim savam tēvam vīnu dzert un gulēsim pie tā un paturēsim dzīvu dzimumu no sava tēva. Un tās deva savam tēvam vīnu dzert tanī naktī, un tā pirmdzimušā nāca un gulēja pie sava tēva, un viņš to nenomanīja, kad tā apgūlās, nedz kad tā cēlās. Un no rīta tā pirmdzimušā sacīja uz to jaunāko: redzi, izgājušo nakti es esmu gulējusi pie sava tēva; dosim viņam arī šo nakti vīnu dzert, tad ieej tu un guli pie tā, ka dzimumu gādājam no sava tēva. Un tās arī tanī naktī deva savam tēvam vīnu dzert, un tā jaunākā cēlās un gulēja pie tā, un tas nenomanīja, kad tā apgūlās, nedz kad tā cēlās. Un Lata abas meitas tapa grūtas no sava tēva. Un tā pirmdzimušā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Moabs, šis ir Moabiešu tēvs līdz šai dienai. Un tā jaunākā dzemdēja arī dēlu un nosauca viņa vārdu Ben-Ammi: šis ir Amona bērnu tēvs līdz šai dienai. Un Ābrahāms no turienes aizgāja uz to zemi pret dienasvidus pusi un dzīvoja starp Kādeš un Šur un piemita Ģerarā. Un Ābrahāms sacīja no Sāras, savas sievas: tā ir mana māsa; tad Abimelehs, Ģeraras ķēniņš, sūtīja un paņēma Sāru. Bet Dievs nāca pie Abimeleha sapnī nakts laikā un uz to sacīja: redzi, tev jāmirst tās sievas dēļ, ko tu esi ņēmis, jo tā ir laulāta sieva. Bet Abimelehs viņu vēl nebija aizskāris; tad tas sacīja: Kungs, vai Tu arī taisnus ļaudis nonāvēsi? Vai viņš man nav sacījis: tā ir mana māsa? Un viņa pati arīdzan sacījusi: tas ir mans brālis. Es to esmu darījis vientiesīgu sirdi un šķīstām rokām. Tad Dievs sapnī uz to sacīja: Es arīdzan zinu, ka to esi darījis savā sirds vientiesībā, un Es tevi arī esmu atturējis, ka tu pret Mani negrēko; tādēļ Es tev neesmu ļāvis viņu aizskart. Un nu, atdodi tam vīram to sievu, jo tas ir pravietis, un lai viņš priekš tevis lūdz, tad tu dzīvosi; bet ja tu to neatdosi, tad zini, ka tu mirdams mirsi, un viss, kas tev pieder. Un no rīta agri Abimelehs cēlās un aicināja visus savus kalpus un runāja visus šos vārdus priekš viņu ausīm, un tie vīri bijājās ļoti. Un Abimelehs aicināja Ābrahāmu un uz to sacīja: kam tu mums to esi darījis, un ko es pret tevi esmu grēkojis, ka tu par mani un par manu valsti vedis tik lielus grēkus? Tu man tā esi darījis, kā nepieklājās darīt. Un Abimelehs sacīja uz Ābrahāmu: ko tu esi nodomājis to darīdams? Tad Ābrahāms sacīja: es domāju, tiešām Dieva bijāšanas nav šinī vietā, un tie mani nokaus manas sievas dēļ. Un tā arī tiešām ir mana māsa, mana tēva meita, bet tik ne manas mātes meita; un tā ir tapusi mana sieva. Un pēc tam, kad Dievs man licis iziet no mana tēva nama, tad es uz to sacīju: lai šī ir tā žēlastība, ko tu pie manis darīsi: visur, kurp nāksim saki no manis: tas ir mans brālis. Tad Abimelehs ņēma avis un vēršus un kalpus un kalpones un deva tos Ābrahāmam un atdeva tam arī Sāru, viņa sievu. Un Abimelehs sacīja: redzi, mana zeme ir tavā priekšā; dzīvo, kur tavām acīm patīk. Un uz Sāru viņš sacīja: redzi, es tavam brālim esmu devis tūkstoš sudraba gabalus, un, redzi, lai tas tev ir par acu apsegu priekš visiem, kas pie tevis un visur, un tu esi taisnota. Un Ābrahāms pielūdza Dievu, tad Dievs dziedināja Abimelēhu un viņa sievu un viņa kalpones, ka tās dzemdēja. Jo Tas Kungs Abimeleha namā bija cieti aizslēdzis visas mātes, Sāras, Ābrahāma sievas, dēļ. Un Tas Kungs piemeklēja Sāru, kā viņš bija sacījis, un Tas Kungs darīja Sārai, kā bija runājis. Un Sāra tapa grūta un dzemdēja Ābrahāmam dēlu viņa vecumā tai noliktā laikā, ko Dievs viņam bija sacījis. Un Ābrahāms nosauca sava dēla vārdu, kas viņam piedzima, ko Sāra viņam dzemdēja, Īzaku. Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu Īzaku, astoņas dienas vecu, kā Dievs tam bija pavēlējis. Un Ābrahāms bija simts gadus vecs, kad tam Īzaks, viņa dēls, piedzima. Un Sāra sacīja: smiešanos Dievs man ir sataisījis; ikkatrs, kas to dzirdēs, par mani smiesies. Un tā sacīja: kas gan Ābrahāmam būtu sacījis, ka Sāra bērnus zīdīs? Jo es esmu dzemdējusi dēlu viņa vecumā. Un bērns auga un tapa no krūtīm atšķirts, un Ābrahāms darīja lielas dzīres tai dienā, kad Īzaks tapa atšķirts. Un Sāra redzēja Hāgares, tās Ēģiptietes, dēlu, ko tā Ābrahāmam bija dzemdējusi, smējēju esam; Un tā sacīja uz Ābrahāmu: izdzen šo kalponi un viņas dēlu, jo šīs kalpones dēlam nebūs mantot līdz ar manu dēlu, ar Īzaku. Un tas vārds Ābrahāmam ļoti rieba sava dēla dēļ. Bet Dievs sacīja uz Ābrahāmu: lai tas tev neriebj tā puiša un tās kalpones dēļ. Visu, ko Sāra tev ir sacījusi, - klausi viņas balsij, jo iekš Īzaka tev dzimums taps nosaukts. Tomēr arī tās kalpones dēlu Es celšu par tautu, tāpēc ka tas tavs dzimums. Un no rīta agri Ābrahāms cēlās un ņēma maizi un ūdens trauku, un deva to Hāgarei, likdams uz viņas pleciem, un to bērnu; un viņš to aizraidīja; un tā gāja un maldījās Bēršebas tuksnesī. Kad nu ūdens traukā pietrūka, tad tā nometa to bērnu apakš krūma, Un nogāja un apsēdās tur pretī bultas šāviena tālumā, jo tā sacīja: es nevaru redzēt to bērnu mirstam; un apsēdās tur pretī un pacēla savu balsi un raudāja. Un Dievs dzirdēja tā puiša balsi, un Dieva eņģelis no debesīm sauca Hāgarei un uz to sacīja: kas tev kait, Hāgare? Nebīsties, jo Dievs tā puiša balsi dzirdējis tai vietā, kur viņš ir. Celies, ņem to puisi un turi to pie savas rokas. Jo Es viņu celšu par lielu tautu. Un Dievs viņai atvēra acis, un tā ieraudzīja ūdens aku un gāja un pildīja to trauku ar ūdeni, un dzirdināja to puisi. Un Dievs bija ar to puisi, un tas auga un dzīvoja tuksnesī, Un tapa strēlnieks ar stopu un dzīvoja Pāranas tuksnesī; un viņa māte tam veda sievu no Ēģiptes zemes. Un tanī laikā Abimelehs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, runāja ar Ābrahāmu sacīdami: Dievs ir ar tevi visās lietās, ko tu dari. Un nu zvērē man šeitan pie Dieva, ka tu negribi viltīgs būt pret mani, nedz pret maniem bērniem, nedz pret maniem bērnu bērniem; pēc tās žēlastības, ko es tev darījis, tev būs man darīt un tai zemei, kur tu kā svešinieks piemīti. Un Ābrahāms sacīja: es zvērēšu. Un Ābrahāms norāja Abimelehu ūdens akas dēļ, ko Abimeleha kalpi ar varu bija paņēmuši. Tad Abimelēhs sacīja: es nezinu, kas to darījis, ne tu man to esi sacījis, nedz es to arī esmu dzirdējis līdz šai dienai. Un Ābrahāms ņēma avis un vēršus un deva tos Abimeleham, un tie abi cēla derību. Bet Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus. Tad Abimelehs sacīja uz Ābrahāmu: par ko šie septiņi jēri, ko tu savrup esi nolicis? Un viņš sacīja: par to, ka tev būs ņemt tos septiņus jērus no manas rokas, lai man būtu par liecību, ka es šo aku racis. Tāpēc tā vieta nosaukta Bēršeba, ka tie abi tur bija zvērējuši. Un tie derēja derību Bēršebā. Tad cēlās Abimelehs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, un griezās atpakaļ uz Fīlistu zemi. Bet viņš dēstīja koku dārzu Bēršebā, un piesauca tur Tā Kunga, tā mūžīgā Dieva, vārdu. Un Ābrahāms piemita kā svešinieks Fīlistu zemē ilgu laiku. Un notikās pēc šīm lietām, tad Dievs Ābrahāmu pārbaudīja un uz to sacīja: Ābrahām! Un tas atbildēja: Redzi, še es esmu. Un Viņš sacīja: ņem jel savu dēlu, savu vienīgo, ko tu mīļo, to Īzaku, un ej uz Morijas zemi, un upurē to tur par dedzināmo upuri uz viena no kalniem, ko Es tev sacīšu. Un rītā agri Ābrahāms cēlās un apjoza savu ēzeli un ņēma līdz divus no saviem puišiem un Īzaku savu dēlu, un skaldīja malku priekš tā dedzināmā upura un cēlās un gāja uz to vietu, ko Dievs tam bija sacījis. Un trešā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un redzēja to vietu no tālienes. Un Ābrahāms sacīja uz saviem puišiem: palieciet jūs šeit ar to ēzeli, un es un puisēns iesim uz turieni un pielūgsim; tad atkal atnāksim pie jums. Un Ābrahāms ņēma tā dedzināmā upura malku un to uzlika Īzakam, savam dēlam, un ņēma savā rokā uguni un nazi, un tie gāja abi kopā. Tad Īzaks runāja ar Ābrahāmu, savu tēvu, un sacīja: mans tēvs! Un viņš sacīja: redz, še es esmu, mans dēls. Un tas sacīja: redz, še uguns un malka, bet kur ir jērs par dedzināmo upuri? Tad Ābrahāms sacīja: Dievs Sev izredzēs jēru par dedzināmo upuri, mans dēls. Un tie gāja abi kopā. Un tie nāca tai vietā, ko Dievs viņam bija sacījis, un Ābrahāms tur uztaisīja altāri un salika to malku un saistīja Īzaku, savu dēlu, un lika to uz to altāri malkai virsū. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un ņēma nazi, savu dēlu nokaut. Bet Tā Kunga eņģelis sauca no debesīm uz to un sacīja: Ābrahām! Ābrahām! Un tas sacīja: redzi, še es esmu. Tad viņš sacīja: neizstiep savu roku pret to puisi un nedari tam nekā, jo nu Es zinu, ka tu Dievu bīsties un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis Manis labad. Un Ābrahāms pacēla savas acis un skatījās, un redzi, aiz viņa bija auns, biezos krūmos ar saviem ragiem aizķēries; un Ābrahāms gāja un ņēma to aunu, un to upurēja par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Un Ābrahāms nosauca tās vietas vārdu: Tas Kungs redz. Tad vēl šodien saka: uz tā kalna, kur Tas Kungs parādās. Tad Tā Kunga eņģelis otru reizi uz Ābrahāmu sauca no debesīm Un sacīja: Es esmu pie Sevis zvērējis, saka Tas Kungs, - tāpēc ka tu tā esi darījis un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis, - Ka Es svētīdams tevi svētīšu un vairodams vairošu tavu dzimumu, tā kā debess zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūrmalā, un tavs dzimums iemantos tavu ienaidnieku vārtus. Un iekš tavas sēklas visas tautas virs zemes taps svētītas, tāpēc ka tu Manai balsij esi paklausījis. Un Ābrahāms griezās atpakaļ pie saviem puišiem, un tie cēlās un gāja kopā uz Bēršebu, un Ābrahāms mita Bēršebā. Un pēc šīm lietām Ābrahāmam tapa sludināts un sacīts: redzi, Milka Nahoram, tavam brālim, arī bērnus ir dzemdējusi, Ucu, viņa pirmdzimto, un Buzu, viņa brāli, un Ķemuēli, Arama tēvu, Un Ķesedu un Hazu un Pildašu un Jidlapu un Betuēli. Un Betuēls dzemdināja Rebeku. Šos astoņus dzemdēja Milka Nahoram, Ābrahāma brālim. Un viņa lieka sieva, Reūma vārdā, dzemdēja arīdzan: Tebu un Gahāmu un Tahāsu un Maāhu. Un Sāra bija simts divdesmit un septiņus gadus veca, - šis bija Sāras mūžs, - un Sāra nomira Kirjat-Arbā, - tā ir Hebrone Kanaāna zemē. Un Ābrahāms nāca Sāru nožēlot un viņu apraudāt. Tad Ābrahāms cēlās no sava miroņa un runāja ar Heta bērniem sacīdams: Es esmu svešinieks un piedzīvotājs pie jums, dodiet man dzimts kapa vietu, - tad es savu mironi aprakšu no manām acīm nost. Un Heta bērni Ābrahāmam atbildēja un uz to sacīja: Klausi mūs, kungs; tu esi viens Dieva celts virsnieks mūsu vidū, - aproc savu mironi mūsu visgodīgākos kapos; nevienam no mums tev nebūs liegt savu kapu, ka tu nevarētu aprakt savu mironi. Tad Ābrahāms cēlās un klanījās priekš zemes ļaudīm, priekš Heta bērniem, Un ar tiem runāja sacīdams: ja tas jums pa prātam, ka es savu mironi aproku no savām acīm nost, tad klausiet man un lūdziet par mani Efronu, Zohāra dēlu, Lai tas man dod Makpelas alu, kas tam ir sava tīruma galā; lai man to dod par pilnu naudu, par dzimts kapa vietu jūsu vidū. Un Efrons sēdēja starp Heta bērniem. Tad hetietis Efrons atbildēja Ābrahāmam priekš Heta bērnu ausīm un priekš visiem, kas pa viņa pilsētas vārtiem staigāja, sacīdams: Nē, mans kungs, klausi man, - to tīrumu es tev dodu, un to alu, kas tanī ir, to es tev dodu, priekš savu ļaužu bērnu acīm es tev to dodu, aproc savu mironi. Tad Ābrahāms klanījās priekš tiem zemes ļaudīm Un runāja uz Efronu, zemes ļaudīm dzirdot, sacīdams: kaut tu jel mani klausītu! Es tev došu naudu par tīrumu, ņem to no manis, tad es tur aprakšu savu mironi. Un Efrons atbildēja Ābrahāmam sacīdams: Mans kungs, klausi mani, tā zeme maksā četrsimt sudraba sēķeļus, - kas tas ir starp mani un tevi? Aproc tikai savu mironi. Un Ābrahāms paklausīja Efronam un nosvēra tam naudu, kā tas bija runājis, Heta bērniem dzirdot, četrsimt sudraba sēķeļus, kas atbilstoši apgrozībā tirgotāju starpā. Tad kļuva apstiprināts Efrona tīrums, iekš kā tā Makpelas ala, pret Mamri, tīrums un ala, kas tanī bija, un visi koki, kas uz tīruma stāvēja, kas visapkārt bija viņa robežās, Ābrahāmam par īpašumu priekš Heta bērnu acīm, priekš visiem, kas pa viņa pilsētas vārtiem staigāja. Un pēc tam Ābrahāms apraka savu sievu Sāru Makpelas alā tai tīrumā pret Mamri, - tā ir Hebrone Kanaāna zemē. Tā kļuva apstiprināts tīrums un ala, kas tanī bija, Ābrahāmam par dzimts kapa vietu no Heta bērniem. Un Ābrahāms bija vecs un labi piedzīvojis, un Tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis ar visām lietām. Tad Ābrahāms sacīja uz savu kalpu, to vecāko savā namā, kas valdīja pār visu, kas viņam bija: Liec jel savu roku apakš manas ciskas, tad es tev likšu zvērēt pie Tā Kunga, tā debes' Dieva un tā zemes Dieva, ka tev manam dēlam nebūs sievu ņemt no Kanaāniešu meitām, kuru vidū es dzīvoju, Bet ka tev būs iet uz manu zemi un pie maniem radiem un manam dēlam Īzakam sievu ņemt. Tad kalps uz viņu sacīja: ja tā sieva negribēs man nākt līdzi uz šo zemi, vai man tad tavu dēlu atkal būs aizvest uz to zemi, no kurienes tu izgājis? Un Ābrahāms uz to sacīja: sargies, ka tu manu dēlu uz turieni nevedi atpakaļ. Tas Kungs, debes' Dievs, kas mani ņēmis no mana tēva nama un no manas dzimtenes un kas ar mani runājis un kas man zvērējis sacīdams: tavam dzimumam Es došu šo zemi, - Tas sūtīs Savu eņģeli tavā priekšā, ka tu manam dēlam vari ņemt sievu no turienes. Bet ja tā sieva tev negribēs iet līdz, tad tu būsi vaļā no šī mana zvēresta; tikai neved manu dēlu atpakaļ uz turieni. Un kalps lika savu roku apakš Ābrahāma, sava kunga, ciskas, un tam zvērēja par šo lietu. Tad kalps ņēma desmit kamieļus no sava kunga kamieļiem un aizgāja, un visāda viņa kunga manta bija viņa rokā; un viņš cēlās un gāja uz Mezopotamiju, uz Nahora pilsētu. Un viņš kamieļiem lika apmesties ārā priekš pilsētas pie vienas ūdens akas ap vakara laiku, tai laikā, kad tās smēlējas ārā nāca, un viņš sacīja: Kungs, Tu mana kunga Ābrahāma Dievs, lai man šodien izdodas un dari žēlastību pie mana kunga Ābrahāma. Redzi, es stāvu pie ūdens akas, un šīs pilsētas ļaužu meitas nāks ārā ūdeni smelt. Tad lai notiek, ka tā jauna meita, uz ko es sacīšu, pasniedz jel savu trauku, ka es varu dzert, - un tā sacīs, dzer, es tavus kamieļus arīdzan dzirdināšu, - ka tā ir tā, ko Tu Savam kalpam Īzakam novēlējis, un ka es pie tā varu atzīt, ka Tu žēlastību esi parādījis manam kungam. Un notikās, pirms nekā tas bija pabeidzis runāt, redzi, tad nāca Rebeka ārā, kas bija dzimusi Betuēlim, Milkas, Ābrahāma brāļa, Nahora, sievas dēlam; un tai bija viņas trauks uz pleca. Un tai meitiņai bija ļoti skaists vaigs; tā bija jaunava un neviens vīrs to nebija atzinis; tā nokāpa akā un piepildīja savu trauku un atkal uzkāpa. Tad kalps steidzās viņai pretī un sacīja: ļauj man jel kādu ūdens malciņu no tava trauka nodzerties. Un tā sacīja: dzer, mans kungs! Un tā steidzās un nolaida to trauku uz savu roku un deva tam dzert. Un kad tā viņam bija devusi dzert, tad tā sacīja: es smelšu arī priekš taviem kamieļiem, kamēr tie būs padzirdīti. Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdināmā silē, un tecēja atkal uz aku smelt un smēla visiem viņa kamieļiem. Un tas vīrs izbrīnījās par to, klusu ciezdams, ka viņš samanītu, vai Tas Kungs viņa ceļam licis labi izdoties, vai ne. Un kad tie kamieļi bija padzērušies, tad vīrs ņēma vienu zelta pieres sprādzi, - tā svēra pussēķeli - un divus apliekamus roku gredzenus priekš viņas rokām, - tie svēra desmit sēķeļus. Un viņš sacīja: meitiņa, kam meita tu esi? Pasaki man jel to: vai priekš mums tava tēva namā vietas, tur naktsmāju dabūt? Un tā uz viņu sacīja: es esmu Betuēļa, Milkas dēla, meita, ko tā Nahoram dzemdējusi. Un tā vēl uz viņu sacīja: tur ir arī diezgan salmu un barības pie mums, ir mājošanas vieta. Tad vīrs Tā Kunga priekšā nomezdamies To pielūdza Un sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas nav atrāvis Savu žēlastību un patiesību no mana kunga! Jo Tas Kungs mani ir vadījis to ceļu uz mana kunga brāļa namu. Un tā meitiņa tecēja un to pasacīja savas mātes namā. Un Rebekai bija brālis, Lābans vārdā, un Lābans steidzās pie tā vīra ārā uz aku. Un kad viņš pieres sprādzi un roku gredzenus pie savas māsas rokām redzēja un savas māsas Rebekas vārdus dzirdēja, kas sacīja: tā tas vīrs uz mani runājis, - tad tas nāca pie tā vīra, un redzi, tas stāvēja pie kamieļiem pie akas. Un viņš sacīja: nāc iekšā, Tā Kunga svētītais, kam tu stāvi ārā? Jo es esmu namu sataisījis un vieta ir priekš taviem kamieļiem. Tad vīrs nāca namā, un tie nosegloja tos kamieļus, un deva kamieļiem salmus un barību un ūdeni, mazgāt viņa kājas un vīru kājas, kas viņam bija līdz. Un tie viņam cēla priekšā barību; bet viņš sacīja: es neēdīšu, pirms nebūšu runājis savus vārdus. Un tas sacīja: runā. Tad viņš sacīja: es esmu Ābrahāma kalps, Un Tas Kungs bagāti ir svētījis manu kungu, un tas ir augumā audzis, un Viņš tam ir devis avis un vēršus un sudrabu un zeltu un kalpus un kalpones un kamieļus un ēzeļus. Un Sāra, mana kunga sieva, manam kungam ir dzemdējusi dēlu savā vecumā, un tam viņš ir devis visu, kas viņam pieder. Un mans kungs man ir licis zvērēt sacīdams: tev manam dēlam nebūs ņemt no tām Kanaāniešu meitām, kuru zemē es dzīvoju. Bet tev būs iet uz mana tēva namu un pie maniem radiem un manam dēlam sievu ņemt. Tad es sacīju uz savu kungu: ja tā sieva man neies līdz. Un viņš uz mani sacīja: Tas Kungs, kura priekšā es esmu staigājis, sūtīs Savu eņģeli ar tevi, un liks labi izdoties tavam ceļam, ka tu manam dēlam ņemi sievu no manas cilts un no mana tēva nama. Tad tu būsi vaļā no mana zvēresta, kad tu iesi pie maniem radiem, un ja viņi tev nedos, tad tu būsi vaļā no mana zvēresta. Un es nācu šodien pie tās akas un sacīju: Kungs, Tu mana kunga Ābrahāma Dievs, ja Tu, lūdzams, manam ceļam esi licis labi izdoties, kur es eju, Redzi, es stāvu pie tās ūdens akas: kad nu viena jauna meita nāks smelt, un es viņai sacīšu: dod man jel maķenīt ūdens dzert no tava trauka, Un tā uz mani sacīs: dzer gan tu un arī taviem kamieļiem es smelšu, - ka šī ir tā sieva, ko Tas Kungs mana kunga dēlam novēlējis. Pirms es savā sirdī pabeidzu runāt, redzi, tad Rebeka nāca ārā ar ūdens trauku uz pleca, un tā nokāpa akā un smēla, un es uz to sacīju: dod man lūdzama padzerties. Tad viņa traucās un nocēla savu trauku no sava pleca zemē un sacīja: dzer, un es tavus kamieļus arīdzan dzirdināšu; tad es dzēru, un tie kamieļi arīdzan tapa dzirdināti. Un es viņu vaicāju un sacīju: kam meita tu esi? Un tā sacīja: Betuēla, Nahora dēla, meita, ko Milka tam dzemdējusi. Tad es liku to pieres sprādzi uz viņas vaigu un tos roku gredzenus ap viņas rokām. Un es nometos un pielūdzu To Kungu un slavēju To Kungu, mana kunga Ābrahāma Dievu, kas mani pa īsteno ceļu bija vadījis, mana kunga brāļa meitu viņa dēlam ņemt par sievu. Un nu, ja jūs esat tie, kas žēlastību un uzticību pie mana kunga grib parādīt, tad sakāt man to; un ja ne, tad sakāt man arī to; tad es griezīšos, vai pa labo roku vai pa kreiso. Tad Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: šī lieta ir no Tā Kunga nākusi, mēs nedz ļauna nedz laba nevaram uz tevi runāt. Redzi, Rebeka ir tavā priekšā, ņem to un ej; lai tā ir tava kunga dēla sieva, kā Tas Kungs ir sacījis. Un kad Ābrahāma kalps viņu vārdus dzirdēja, tad viņš Tā Kunga priekšā pie zemes mezdamies To pielūdza. Un kalps izņēma sudraba un zelta lietas un drēbes, un deva Rebekai un viņas brālim, un viņas mātei tas arī deva dārgas dāvanas. Tad tie ēda un dzēra, viņš un tie vīri, kas viņam bija līdz, un palika tur pa nakti. Un tie cēlās rītā, un viņš sacīja: atlaidiet mani pie mana kunga. Tad viņas brālis un viņas māte sacīja: lai meitiņa kādas desmit dienas paliek pie mums; pēc tu vari iet. Bet viņš uz tiem sacīja: neaizkavējiet mani, Tas Kungs manam ceļam licis labi izdoties; atlaidiet mani, ka es eju pie sava kunga. Tad tie sacīja: sauksim to meitiņu un jautāsim viņu. Tad tie sauca Rebeku un uz to sacīja: vai tu gribi iet ar šo vīru? Un tā sacīja: es iešu. Tad tie atlaida Rebeku, savu māsu, un viņas aukli, un Ābrahāma kalpu un viņa vīrus. Un tie svētīja Rebeku un uz to sacīja: tu, mūsu māsa, audzi par tūkstošu tūkstošiem, un tavs dzimums lai pārvalda savu ienaidnieku vārtus. Un Rebeka cēlās ar savām meitām un sēdās uz kamieļiem un gāja tam vīram līdz, un kalps ņēma Rebeku un aizgāja. Un Īzaks nāca to ceļu no Lehaj-Roī akas, jo tas mita dienvidu zemē. Bet Īzaks bija izgājis uz lauku Dievu pielūgt ap vakara laiku. Un tas pacēla savas acis un skatījās, un redzi, kamieļi nāca. Un Rebeka pacēla savas acis un redzēja Īzaku un nolaidās no kamieļa. Un tā sacīja uz to kalpu: kas tas par vīru, kas tur pa lauku mums nāk pretī? Un kalps sacīja: tas ir mans kungs. Tad tā ņēma vaiga apsegu un apsedzās. Un kalps Īzakam visu izteica, ko tas bija darījis. Un Īzaks veda Rebeku savas mātes Sāras dzīvoklī, un viņš to ņēma un tā viņam palika par sievu, un viņš to mīlēja. Tā Īzaks tapa iepriecināts pēc savas mātes nāves. Un Ābrahāms ņēma atkal vienu sievu, Keturu vārdā. Un tā viņam dzemdēja Zimranu un Jokšanu un Medanu un Midiānu un Jisbaku un Šuahu. Un Jokšans dzemdēja Šebu un Dedanu, un Dedana bērni bija Asurim un Letušim un Leūmim. Un Midiāna bērni bija Ēfa un Efers un Hanohs un Abidus un Eldaūs; šie visi bija Keturas bērni. Bet Ābrahāms deva Īzakam visu, kas tam piederēja. Bet to lieko sievu bērniem, kas Ābrahāmam bija, Ābrahāms deva dāvanas, un vēl dzīvs būdams tos atstādināja no sava dēla Īzaka, pret rītiem uz austruma zemi. Un šie ir Ābrahāma mūža gadi, cik ilgi tas dzīvojis: simts septiņdesmit un pieci gadi. Un viņš aizmiga un nomira labā vecumā, vecs un diezgan dzīvojis, un viņš tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm. Un Īzaks un Ismaēls, viņa dēli, viņu apraka Makpelas alā, tā hetieša Efrona, Zohāra dēla, tīrumā, kas ir pret Mamri, Tai tīrumā, ko Ābrahāms bija pircis no Heta bērniem; tur Ābrahāms ir aprakts un viņa sieva Sāra. Un pēc tam, kad Ābrahāms bija nomiris, tad Dievs svētīja Īzaku, viņa dēlu, un Īzaks mita pie Lehaj-Roī akas. Šie nu ir Ismaēla, Ābrahāma dēla, radu raksti. To Hāgare, tā Ēģiptiete, Sāras kalpone, Ābrahāmam ir dzemdējusi. Un šie ir Ismaēla bērnu vārdi ar saviem cilts vārdiem: Ismaēla pirmdzimtais Nebajots, tad Kedars un Adbeēls un Mibsams, Un Mišmus un Dumus un Masus, Hadars un Temus, Jeturs, Nafis un Ķedmus. Šie ir Ismaēla bērni, un šie ir viņu vārdi pēc viņu sētām un ciemiem, divpadsmit virsnieki par saviem ļaudīm. Un šie ir Ismaēla dzīvības gadi: simts trīsdesmit un septiņi gadi. Un viņš aizmiga un nomira un tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm. Un tie dzīvoja no Havilas līdz Šurai, kas pretim Ēģiptes zemei, kur iet uz Asuru, visiem saviem brāļiem pretim viņš apmetās. Un šie ir Īzaka, Ābrahāma dēla, radu raksti. Ābrahāms dzemdināja Īzaku; Un Īzaks bija četrdesmit gadus vecs, kad viņš par sievu dabūja Rebeku, tā Sīrieša Betuēļa meitu no Mezopotamijas, Lābana, tā Sīrieša, māsu. Un Īzaks no sirds pielūdza To Kungu par savu sievu, jo tā bija neauglīga; un Tas Kungs likās pielūgties, un Rebeka, viņa sieva, tapa grūta. Un tie bērni stumdījās viņas miesās, - tad tā sacīja: ja tas tā, kam tad es tāda esmu? Un tā nogāja To Kungu jautāt. Un Tas Kungs tai sacīja: divas tautas ir tavās miesās un divējādi ļaudis šķirsies no tava klēpja, un viena tauta būs jo spēcīgāka nekā otra, un lielākais kalpos mazākajam. Kad nu laiks nāca, ka tai bija dzemdēt, redzi, tad dvīņi bija viņas miesās. Un tas pirmais nāca ārā, pasarkans viscaur, kā spalvaina drēbe, un tie nosauca viņa vārdu Ēsavu. Un pēc tam viņa brālis nāca ārā; tas ar savu roku Ēsava papēdi bija satvēris, tāpēc viņa vārds tapa nosaukts Jēkabs. Un Īzaks bija sešdesmit gadus vecs, kad viņš tos dzemdināja. Un tie puisēni auga, un Ēsavs bija gudrs uz medīšanu un dzīvoja pa lauku, un Jēkabs tapa rāms vīrs un mājoja teltīs. Un Īzaks mīlēja Ēsavu, tāpēc ka viņa medījums viņa mutei bija gards, un Rebeka mīlēja Jēkabu. Un Jēkabs bija vārījis kādu virumu; tad Ēsavs nāca no lauka un bija piekusis; un Ēsavs sacīja uz Jēkabu: Dod man jel ēst no tā sarkanā, no tā sarkanā (viruma), jo es esmu piekusis; tādēļ viņa vārds ir nosaukts Edoms (Sarkanais). Tad Jēkabs sacīja: pārdod man šodien savu pirmdzimtību. Un Ēsavs sacīja: redzi, man taču jāmirst, ko tad man palīdz tā pirmdzimtība? Tad Jēkabs sacīja: zvērē man šodien. Tad viņš tam zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Un Jēkabs deva Ēsavam maizi un to lēču virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību. Un bads bija tai zemē pēc tā pirmā bada, kas bija Ābrahāma laikā. Un Īzaks nogāja uz Ģeraru pie Abimeleha, Fīlistu ķēniņa. Un Tas Kungs viņam parādījās un sacīja: nenoej uz Ēģipti, mīti tai zemē, ko Es tev saku. Piemājo šinī zemē, un Es būšu ar tevi, un Es tevi svētīšu; jo tev un tavam dzimumam Es došu visas šās zemes un piepildīšu to zvērestu, ko Es tavam tēvam Ābrahāmam esmu zvērējis. Un Es vairošu tavu dzimumu kā debess zvaigznes un došu tavam dzimumam visas šās zemes, un iekš tavas sēklas visas zemes tautas svētīsies, - Tāpēc ka Ābrahāms Manai balsij ir klausījis un turējis Manas pavēles, Manus norādījumus, Manus likumus un Manus baušļus. Tā Īzaks mita Ģerarā. Un tās vietas ļaudis vaicāja par viņa sievu, - un viņš sacīja: tā ir mana māsa, jo viņam bija bail sacīt: tā ir mana sieva, - lai tās vietas ļaudis mani nenokauj Rebekas dēļ, jo tā bija skaista vaigā. Un kad viņš labu laiku tur bija dzīvojis, tad Abimelehs, Fīlistu ķēniņš, skatījās pa logu, un redz, Īzaks smējās ar savu sievu Rebeku. Tad Abimelehs aicināja Īzaku un sacīja: redzi, tiešām tā ir tava sieva, kā tad tu esi sacījis, tā ir mana māsa? Un Īzaks uz to sacīja: tāpēc ka es domāju, lai man viņas dēļ nebūtu jāmirst. Tad Abimelehs sacīja: kāpēc tu mums to esi darījis? Gandrīz viens no šiem ļaudīm būtu varējis gulēt pie tavas sievas, tad tu mums būtu uzvedis noziegumu. Un Abimelehs pavēlēja visiem ļaudīm sacīdams: kas šo vīru vai viņa sievu aizskar, tam būs mirt. Un Īzaks sēja tanī zemē un dabūja tai gadā simtkārtīgus augļus, jo Tas Kungs to svētīja. Un vīrs tapa liels un auga augumā, kamēr viņš palika ļoti liels. Un tam bija manta no sīkiem un manta no lieliem lopiem un daudz saimes, un Fīlisti viņu apskauda. Un visas akas, ko viņa tēva kalpi bija rakuši viņa tēva Ābrahāma laikā, tās Fīlisti aizbēra un pildīja ar smiltīm. Un Abimelehs sacīja uz Īzaku: ej projām no mums, jo tu esi palicis jo varenāks nekā mēs. Tad Īzaks no turienes aizgāja un nometās Ģeraras ielejā, un dzīvoja tur. Un Īzaks atkal atraka tās ūdens akas, kas bija raktas viņa tēva Ābrahāma laikā, un ko Fīlisti pēc tam bija aizbēruši, kad Ābrahāms bija miris, un viņš viņu vārdus nosauca pēc vārdiem, ar ko viņa tēvs tās bija nosaucis. Un Īzaka kalpi raka tanī ielejā un tur atrada aku ar dzīvu ūdeni. Bet Ģeraras gani bārās ar Īzaka ganiem sacīdami: šis ūdens mums pieder. Tad viņš tās akas vārdu nosauca Eseku (strīdus), tāpēc ka tie ar viņu bija strīdējušies. Tad tie raka citu aku, un par to arīdzan bārās; tāpēc viņš viņas vārdu nosauca Sitna (sūdzība). Un viņš cēlās no turienes un raka citu aku, un tie par to nebārās; tad viņš viņas vārdu nosauca Rehobot (platums) un sacīja: jo nu Tas Kungs mūs ir izplatījis, un mēs esam augļojušies šinī zemē. Tad viņš no turienes gāja augšup uz Bēršebu. Un Tas Kungs viņam parādījās tanī naktī un sacīja: Es esmu Ābrahāma, tava tēva Dievs; nebīsties, jo Es esmu ar tevi un tevi svētīšu un vairošu tavu dzimumu Ābrahāma, Sava kalpa, dēļ. Un viņš tur uztaisīja altāri un piesauca Tā Kunga vārdu un tur uzcēla savu telti, un Īzaka kalpi tur raka vienu aku. Un Abimelehs nāca pie tā no Ģeraras, un viens no viņa draugiem Ahūzats un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks. Tad Īzaks uz tiem sacīja: kāpēc jūs nākat pie manis, jūs, kas mani ienīstat un mani no sevis esat izdzinuši? Un tie sacīja: mēs redzēt redzam, ka Tas Kungs ir ar tevi; tad esam sacījuši: darīsim zvērestu kopā, mēs un tu, un darīsim derību ar tevi, Ka tu mums ļauna nedari, kā mēs tevi neesam aizskāruši, un kā mēs tev labu vien esam darījuši un tevi ar mieru atlaiduši; tu nu esi Tā Kunga svētīts. Un viņš tiem darīja dzīres, un tie ēda un dzēra, Un cēlās rītā agri un zvērēja viens otram, un Īzaks tos atlaida; tad tie no viņa aizgāja ar mieru. Un tanī dienā Īzaka kalpi nāca un viņam sacīja, kas bija noticis ar to aku, ko tie bija rakuši, un viņam sacīja: mēs esam ūdeni atraduši. Un viņš to nosauca Šebu (zvērests), tādēļ tās pilsētas vārds ir Bēršeba līdz šai dienai. Un Ēsavs bija četrdesmit gadus vecs un ņēma par sievu Juditu, hetieša Berus meitu, un Basmatu, hetieša Elona, meitu. Un tās darīja sirdēstus Īzakam un Rebekai. Un notikās, kad Īzaks bija vecs palicis, un viņa acis tumšas metušās, ka vairs neredzēja, tad viņš aicināja savu vecāko dēlu Ēsavu un uz to sacīja: mans dēls! Un tas viņam atbildēja: redzi, še es esmu. Un viņš sacīja: redzi jel, es esmu palicis vecs, - es nezinu savas miršanas dienu. Ņem tad nu lūdzams savus rīkus, savu bultu maku un savu stopu, un ej uz lauku un medī man kādu medījumu Un sataisi man gardumu, kā man tīk, un cel man to priekšā ēst, ka mana dvēsele tevi svētī, pirms es mirstu. Un Rebeka dzirdēja, ko Īzaks runāja uz savu dēlu Ēsavu; un Ēsavs gāja uz lauku, gribēdams kādu medījumu medīt un atnest. Un Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu un sacīja: redz, es dzirdēju tavu tēvu uz tavu brāli Ēsavu tā runājam un sakām: Atnes man kādu medījumu un sataisi man gardumu, ko ēst, tad es tevi svētīšu Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu. Un nu, mans dēls, klausi manu balsi, kā es tev pavēlu. Ej jel pie avīm un dabū man no turienes divus diženus āzīšus, tad es tos tavam tēvam sataisīšu par gardumu, kā tam tīk. Un tev to būs priekšā celt savam tēvam, ka viņš ēd un tevi svētī, pirms viņš mirst. Tad Jēkabs sacīja uz Rebeku, savu māti: redzi, Ēsavs, mans brālis, ir spalvains vīrs, un es esmu gludens. Ja mans tēvs mani aptaustīs, tad es būšu viņa acīs tā kā krāpnieks, un dabūšu lāstu un ne svētību. Tad viņa māte uz viņu sacīja: tavi lāsti lai nāk uz mani, mans dēls! Klausi tikai manu balsi, un ej, dabū man tos. Tad viņš nogāja un ņēma un atnesa savai mātei, un viņa māte sataisīja gardumu, tā kā viņa tēvam patika. Un Rebeka ņēma Ēsava, sava vecākā dēla, krašņākās drēbes, kas tai bija namā, un tās apvilka Jēkabam, savam jaunākam dēlam. Un tās kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap viņa kakla plikumu. Un viņa deva gardumu un maizi, ko bija sataisījusi, Jēkaba, sava dēla, rokā. Un tas nāca pie sava tēva un sacīja: mans tēvs! Un viņš sacīja: še es esmu; kurš tu esi, mans dēls? Tad Jēkabs sacīja uz savu tēvu: es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais; es esmu darījis, kā tu uz mani sacījis; celies, lūdzams, sēdies un ēd no mana medījuma, lai tava dvēsele mani svētī. Tad Īzaks sacīja uz savu dēlu: kā tu to drīz esi atradis, mans dēls? Un tas sacīja: Tas Kungs, tavs Dievs, man to lika sastapt. Tad Īzaks sacīja uz Jēkabu: nāc jel šurp, ka es tevi aptaustu, mans dēls, vai tu te esi mans dēls Ēsavs, vai ne. Un Jēkabs piegāja pie sava tēva Īzaka, un viņš to aptaustīja un sacīja: balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēsava rokas. Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas tā kā viņa brāļa Ēsava rokas, un viņš to svētīja. Un viņš sacīja: vai tu te esi Ēsavs, mans dēls? Un tas sacīja: es tas esmu. Tad viņš sacīja: cel man to priekšā, ka es ēdu no tava medījuma, mans dēls, lai mana dvēsele tevi svētī. Un tas cēla viņam priekšā un viņš ēda; un tas viņam atnesa vīnu, un viņš dzēra. Un viņa tēvs Īzaks uz to sacīja: nāc jel šurp un skūpsti mani, mans dēls. Un Jēkabs piegāja un viņu skūpstīja, un viņš saoda viņa drēbju smaržu un to svētīja un sacīja: redzi, mana dēla smarža ir tā kā lauka smarža, ko Tas Kungs svētījis. Lai tad Dievs tev dod no debess rasas un no zemes treknuma un daudz labības un vīna. Ļaužu pulki lai tev kalpo, un ļaudis lai klanās tavā priekšā; esi kungs pār saviem brāļiem, un tavas mātes bērni lai klanās tavā priekšā; nolādēts, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī. Un notikās, kad Īzaks bija pabeidzis Jēkabu svētīt, un Jēkabs tikko bija izgājis no sava tēva Īzaka, tad Ēsavs, viņa brālis, nāca no savas medīšanas. Un tas arīdzan sataisīja gardumu un to nesa savam tēvam priekšā un sacīja uz savu tēvu: celies, mans tēvs, un ēd no sava dēla medījuma, lai tava dvēsele mani svētī. Tad Īzaks, viņa tēvs, uz to sacīja: kas tu esi? Un tas sacīja: es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs. Tad Īzaks iztrūcinājās pārbīdamies varen ļoti un sacīja: kas tad tas mednieks, kas man jau atnesa? Un es esmu ēdis no visa, pirms tu nāci, un es viņu esmu svētījis; tas arī svētīts paliks. Kad Ēsavs sava tēva vārdus dzirdēja, tad tas brēca lielā brēkšanā un noskuma pārlieku un sacīja uz savu tēvu: svētī mani arīdzan, mans tēvs. Un viņš sacīja: tavs brālis ir nācis ar viltu un tavu svētību paņēmis. Un tas sacīja: tiešām viņa vārdu sauc Jēkabu, un šis nu mani otru reiz' pievīlis; manu pirmdzimtību viņš ir ņēmis, un redzi, nu viņš ņem manu svētību. Un tas sacīja; vai tu nekādas svētības priekš manis vairs neesi atlicinājis? Un Īzaks atbildēja un sacīja uz Ēsavu: redz, es viņu par kungu esmu cēlis pār tevi un visus viņa brāļus esmu licis viņam par kalpiem, arī labību un vīnu es viņam esmu piešķīris, - ko man tad tev būs darīt, mans dēls? Un Ēsavs sacīja uz savu tēvu: vai tad tev tikai viena pati svētība, mans tēvs? Svēti mani arīdzan, mans tēvs. Un Ēsavs pacēla savu balsi un raudāja. Tad Īzaks, viņa tēvs, atbildēja un uz to sacīja: redzi, bez zemes treknuma būs tava mājas vieta, un bez debess rasas. Un no sava zobena tu dzīvosi un kalposi savam brālim, un notiksies, kad tu vaļā rausies, tad tu nokratīsi viņa jūgu no sava kakla. Un Ēsavs nīdēja Jēkabu tās svētības dēļ, ar ko tēvs viņu bija svētījis, un Ēsavs sacīja savā sirdī: gan nāks manam tēvam drīz bēdu dienas, jo es nokaušu savu brāli Jēkabu. Un Rebekai šie Ēsava, viņas vecākā dēla, vārdi tapa pasacīti, un tā sūtīja un aicināja Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un uz to sacīja: redzi, tavs brālis Ēsavs grib atriebties un tevi nokaut. Un nu, mans dēls, klausi manu balsi, celies, bēdz pie Lābana, mana brāļa, Hāranā. Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa karstums pāriet, Kamēr tava brāļa dusmas no tevis novēršās, un viņš to aizmirst, ko tu viņam esi darījis. Tad es sūtīšu un tevi vedīšu no turienes atpakaļ. Kādēļ lai jūs abus zaudēju vienā dienā? Un Rebeka sacīja uz Īzaku: es esmu apnikusi dzīvot Heta meitu priekšā; ja Jēkabs sievu ņem no Heta meitām, kā šīs ir no šās zemes meitām, - kam tad man vairs dzīvot? Tad Īzaks aicināja Jēkabu un to svētīja un tam pavēlēja un uz to sacīja: tev nebūs sievu ņemt no Kanaāniešu meitām. Celies, ej uz Mezopotamiju, Betuēļa, savas mātes tēva, namā, un ņem sev sievu no turienes, no Lābana, savas mātes brāļa, meitām. Un visuvarenais Dievs lai tevi svētī un lai tevi dara auglīgu un lai tevi vairo, ka topi par lielu ļaužu pulku. Un lai Viņš tev dod Ābrahāma svētību, tev un tavam dzimumam ar tevi, ka tu vari iemantot to zemi, kur tu esi piemitis, ko Dievs Ābrahāmam ir devis. Tā Īzaks atlaida Jēkabu, un tas gāja uz Mezopotamiju pie Lābana, Betuēļa, tā Sīrieša, dēla, Rebekas, Jēkaba un Ēsava mātes, brāļa. Kad nu Ēsavs redzēja, ka Īzaks Jēkabu bija svētījis un uz Mezopotamiju sūtījis, no turienes sievu ņemt, un ka viņš to svētījot tam bija pavēlējis sacīdams: tev nebūs sievu ņemt no Kanaāniešu meitām, Un ka Jēkabs savam tēvam un savai mātei bija paklausījis un uz Mezopotamiju aizgājis, Un kad Ēsavs arī redzēja, ka Īzaks, viņa tēvs, tās Kanaāniešu meitas neieredzēja, - Tad Ēsavs gāja pie Ismaēla un ņēma klāt pie savām sievām sev par sievu Mahalatu, Ismaēla, Ābrahāma dēla, meitu, Nebajota māsu. - Un Jēkabs aizgāja no Bēršebas un gāja uz Hāranu. Un tam gadījās nonākt kādā vietā, tur viņš palika par nakti, jo saule bija nogājusi; un tas ņēma vienu no tās vietas akmeņiem un lika to sev pagalvī un apgūlās tanī vietā. Un tas sapņoja, un redzi, trepes bija celtas virs zemes, un viņu virsgals aiztika debesis, un redzi, Dieva eņģeļi pa tām uzkāpa un nokāpa. Un redzi, Tas Kungs stāvēja virsgalā un sacīja: Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs; to zemi, kur tu guli, Es došu tev un tavam dzimumam. Un tavs dzimums būs kā zemes pīšļi, un tu izplētīsies pret vakariem un pret rītiem, uz ziemeļa pusi un uz dienasvidus pusi, un caur tevi un tavu sēklu visas zemes ciltis taps svētītas. Un redzi, Es esmu ar tevi un pasargāšu tevi visur, kur tu noiesi, un pārvedīšu tevi atkal uz šo zemi; jo Es tevi negribu atstāt, tiekams Es izdarīšu, ko Es uz tevi esmu runājis. Kad nu Jēkabs no sava miega atmodās, tad tas sacīja: tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, un es to neesmu zinājis. Un viņš bijās un sacīja: cik bijājama ir šī vieta! Še ir tiešām Dieva nams un še ir debesu vārti. Un Jēkabs cēlās rītā agri un ņēma to akmeni, kas tam bija pagalvē bijis, un to uzcēla par zīmi un tam uzlēja eļļu virsū. Un viņš nosauca tās vietas vārdu Bēteli (Dieva nams); bet papriekš tai pilsētai bija Lūza vārds. Un Jēkabs solīdamies solījās un sacīja: ja Dievs Tas Kungs būs ar mani un mani pasargās uz šā ceļa, ko es staigāju, un man dos maizi ēst un drēbes ģērbties, Un man liks ar mieru pāriet sava tēva namā, tad Tas Kungs lai man ir par Dievu. Un šim akmenim, ko esmu uzcēlis par zīmi, būs tapt par Dieva namu, un no visa, ko Tu man dosi, es Tev došu desmito tiesu. Un Jēkabs cēlās kājās un gāja uz to ļaužu zemi, kas pret rītiem, Un skatījās, un redzi, tur bija aka uz lauka. Un redzi, tur bija trīs avju pulki pie tās nometušies, jo no tās akas tās avis tapa dzirdinātas, un liels akmens bija uz akas cauruma. Un turpat visi avju pulki tapa sadzīti, un tie novēla to akmeni no akas cauruma un dzirdīja tās avis un uzlika atkal to akmeni uz akas caurumu savā vietā. Tad Jēkabs uz tiem sacīja: brāļi, no kurienes jūs esat? Un tie sacīja: mēs esam no Hāranas. Un viņš uz tiem sacīja: vai jūs pazīstat Lābanu, Nahora dēlu? Un tie sacīja: pazīstam gan. Tad viņš uz tiem sacīja: vai tam labi klājās? Un tie atbildēja: labi gan; un redzi, Rahēle, viņa meita, te nāk ar avīm. Un viņš sacīja: redzi, saule vēl ir gabalā, vēl nav laiks lopus pārdzīt, dzirdinājiet tās avis un ejat un paganiet tās. Tad tie sacīja: mēs nevaram, pirms visi avju pulki nav sadzīti; tad to akmeni noveļ no akas cauruma, un mēs dzirdinām tās avis. Kad viņš vēl ar tiem runāja, tad nāca Rahēle ar avīm, kas viņas tēvam piederēja, jo viņa tās ganīja. Un kad Jēkabs ieraudzīja Rahēli, savas mātes brāļa Lābana meitu, un savas mātes brāļa Lābana avis, tad tas piegāja un novēla to akmeni no akas cauruma un dzirdīja savas mātes brāļa Lābana avis. Un Jēkabs skūpstīja Rahēli un pacēla savu balsi un raudāja. Un Jēkabs sacīja Rahēlei, ka esot viņas tēva radinieks un Rebekas dēls, tad tā tecēja un to pasacīja savam tēvam. Un kad Lābans dzirdēja to vēsti par Jēkabu, savas māsas dēlu, tad tas viņam tecēja pretī un viņu apkampa un skūpstīja un ieveda savā namā. Tad tas Lābanam teica visas šās lietas. Un Lābans uz viņu sacīja: tiešām, tu esi no maniem kauliem un no manas miesas; un viņš pie tā palika veselu mēnesi. Un Lābans sacīja uz Jēkabu: jebšu tu esi mans radinieks, vai tādēļ: tu man velti kalpotu? Saki man, kādu algu tu prasi? Un Lābanam bija divas meitas; tās vecākās vārds bija Lea un tās jaunākās vārds bija Rahēle. Leas acis bija pavājas, bet Rahēle bija skaista no auguma un ģīmja. Un Jēkabs mīlēja Rahēli un sacīja: es tev gribu kalpot septiņus gadus par Rahēli, tavu jaunāko meitu. Tad Lābans sacīja: Labāk es to dodu tev, nekā citam vīram; paliec pie manis. Un Jēkabs kalpoja par Rahēli septiņus gadus; tās likās kādas dienas vien esam, tik mīļa tā viņam bija. Un Jēkabs sacīja uz Lābanu: dod man manu sievu, jo manas dienas ir pilnas, ka es pie tās eju. Tad Lābans sapulcēja visus tās vietas ļaudis un taisīja dzīres. Un vakarā viņš ņēma savu meitu Leū un to ieveda pie viņa, un Jēkabs gāja pie tās. Un Lābans deva savu kalponi Zilfu Leai, savai meitai, par kalponi. Un notikās rītā, un redzi, tā bija Lea. Tad viņš sacīja uz Lābanu: kam tu man to esi darījis? Vai es neesmu tev kalpojis par Rahēli; kam tu mani esi pievīlis? Tad Lābans sacīja: mūsu zemē nemēdz izdot jaunāko priekš pirmdzimtās. Beidz to nedēļu ar šo, tad es arī viņu tev došu par to kalpošanu, ko tu vēl citus septiņus gadus pie manis kalposi. Un Jēkabs tā darīja un beidza to nedēļu ar šo; tad Lābans tam deva Rahēli, savu meitu, par sievu. Un Lābans deva savu kalponi Bilhu Rahēlei par kalponi. Un Jēkabs gāja arī pie Rahēles, un mīlēja Rahēli vairāk nekā Leū, un kalpoja pie Lābana vēl septiņus gadus. Un Tas Kungs redzēja, ka Lea netapa cienīta; tad viņš to darīja auglīgu, bet Rahēle bija neauglīga. Un Lea tapa grūta un dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Rūbenu; jo tā sacīja: Tas Kungs manas bēdas ir redzējis, jo nu mans vīrs mani mīļos. Un tā tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu un sacīja: Tas Kungs dzirdējis, mani esam necienītu, viņš man arī šo ir devis; un tā nosauca viņa vārdu Simeonu. Un tā tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu un sacīja: nu jel mans vīrs mani mīlēs; jo es viņam esmu dzemdējusi trīs dēlus. Tādēļ tā nosauca viņa vārdu Levi. Un viņa tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu un sacīja: šo brīdi es slavēšu To Kungu. Tādēļ tā viņa vārdu nosauca Jūdu. Un tā mitējās dzemdēt. Kad nu Rahēle redzēja, ka tā Jēkabam nedzemdēja, tad tā apskauda savu māsu un sacīja uz Jēkabu: dabū man bērnus, bet ja ne, tad man jāmirst. Tad Jēkabs apskaitās uz Rahēli un sacīja: vai es esmu Dieva vietā, kas tev miesas augļus liedzis? Un tā sacīja: redzi, še ir mana kalpone Bilha, ej pie tās, ka tā uz manu klēpi dzemdē, un es arīdzan caur viņu augļojos. Un viņa tam deva Bilhu, savu kalponi par sievu, un Jēkabs gāja pie tās. Un Bilha tapa grūta un dzemdēja Jēkabam dēlu. Tad Rahēle sacīja: Dievs man tiesu ir iznesis un arī manu balsi paklausījis un man dēlu devis. Tādēļ tā viņa vārdu nosauca Danu. Un Bilha, Rahēles kalpone, tapa atkal grūta un dzemdēja Jēkabam otru dēlu. Tad Rahēle sacīja: Dieva cīnīšanos esmu cīnījusies ar savu māsu un arī uzvarējusi, - un nosauca viņa vārdu Naftali. Kad nu Lea redzēja, ka bija mitējusies dzemdēt, tad tā arīdzan ņēma savu kalponi Zilfu un to Jēkabam deva par sievu. Un Zilfa, Leas kalpone, dzemdēja Jēkabam dēlu. Tad Lea sacīja: laime, - un nosauca viņa vārdu Gadu. Un Zilfa, Leas kalpone, dzemdēja Jēkabam otru dēlu. Tad Lea sacīja: labi man, jo meitas mani teiks svētīgu, - un tā nosauca viņa vārdu Ašeru. Un Rūbens gāja kviešu pļaujamā laikā un atrada dudaīm laukā un atnesa tos Leai, savai mātei, un Rahēle sacīja uz Leū: dod man jel no tava dēla dudaīm. Un viņa uz to sacīja: vai tā ir maza lieta, ka tu manu vīru esi atņēmusi, un tu arī mana dēla dudaīm gribi ņemt? Tad Rahēle sacīja: tam būs šo nakti pie tevis gulēt par tava dēla dudaīm. Kad nu Jēkabs vakarā no lauka nāca, tad Lea tam izgāja pretī un sacīja: tev būs nākt pie manis, jo es tevi ar maksu esmu saderējusi par sava dēla dudaīm. Un viņš pie tās gulēja tanī naktī. Un Dievs paklausīja Leū, un tā tapa grūta un dzemdēja Jēkabam piekto dēlu. Tad Lea sacīja: Dievs man to atmaksājis, ka es savam vīram esmu devusi savu kalponi, - un tā nosauca viņa vārdu Īsašaru. Un Lea tapa atkal grūta un dzemdēja Jēkabam sesto dēlu. Tad Lea sacīja: Dievs mani apdāvinājis ar labu dāvanu, nu mans vīrs pie manis dzīvos, tāpēc, ka es viņam esmu dzemdējusi sešus dēlus - un tā nosauca viņa vārdu Zebulonu. Un pēc tam viņa dzemdēja meitu un nosauca viņas vārdu Dinu. Un Dievs pieminēja Rahēli un paklausīja viņu un darīja viņu auglīgu. Un viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu un sacīja: Dievs manu apsmieklu no manis atņēmis. Un tā nosauca viņa vārdu Jāzepu, sacīdama: lai Tas Kungs mani apdāvina vēl ar citu dēlu. Un notikās, kad Rahēle Jāzepu bija dzemdējusi, tad Jēkabs sacīja uz Lābanu: atlaid mani, ka es noeju uz savu vietu savā zemē, Dod man manas sievas un manus bērnus, kuru dēļ tev esmu kalpojis, tad es iešu, jo tu gan zini to kalpošanu, ko tev esmu kalpojis. Un Lābans uz to sacīja: kaut es būtu atradis žēlastību tavās acīs! - es esmu nopratis, ka Tas Kungs mani tevis dēļ ir svētījis. Un viņš sacīja: prasi savu algu no manis, tad es to došu. Un tas uz viņu sacīja: tu zini, kā es tev esmu kalpojis, un kā tavi lopi pie manis ir izdevušies. Jo priekš manas atnākšanas tev bija mazums, un tas ir lielā pulkā vairojies, un Tas Kungs tevi svētījis caur maniem soļiem; un nu, kad tad man būs apgādāt savu namu? Un viņš sacīja: ko lai tev dodu? Tad Jēkabs sacīja: tev man nekā nav jādod; ja tu man šo darīsi, tad es atkal ganīšu un sargāšu tavas avis. Es izstaigāšu šodien pa visu tavu ganāmo pulku un atšķiršu no turienes visus raibos un lāsainos un visus melnos starp jēriem un visus lāsainos un raibos starp kazām, - un tās būs man par algu. Tad mana taisnība liecinās par mani nākamās dienās, kad tu nāksi, manu algu raudzīt: viss, kas nav raibs un lāsains starp kazām un melns starp jēriem, to es būšu zadzis. Tad Lābans sacīja: redzi, lai jel notiek pēc tava vārda. Un viņš atšķīra tanī dienā lāsainos un raibos āžus, un visas lāsainās un raibās kazas, visu, pie kā bija baltums, un visu, kas bija melns starp jēriem, un viņš tos iedeva savu bērnu rokā; Un lika starpu treju dienu gājumā starp sevi un Jēkabu. Un Jēkabs ganīja Lābana citas avis. Tad Jēkabs ņēma rīkstes no zaļām apsēm un mandeļu kokiem un kļavām, un nodrāza tām baltas strīpas, atklādams to baltumu pie tām rīkstēm. Un tos kociņus, ko bija nomizojis, viņš ielika ūdens silēs un dzeramos traukos avīm priekšā, ka tās nākdamas dzert apietos. Un tās avis apgājās pār tām rīkstēm, un vedās strīpainas, lāsainas un raibas. Un Jēkabs šķīra tos jērus, un lika tām mātēm skatīties uz tām strīpainām un melnām starp Lābana avīm, un lika savus ganāmos pulkus atsevišķi, un nelika tos pie Lābana avīm. Un notikās vienmēr, kad agrās avis apgājās, tad Jēkabs to avju priekšā kociņus ielika ūdens silēs, ka tās pār tiem kokiem apietos. Bet kad vēlās avis apgājās, tad Jēkabs kociņus nelika iekšā, tad vājie kļuva Lābanam un spēcīgie Jēkabam. Un tas vīrs auga ļoti varens, un tam bija daudz avju, kalpoņu un kalpu, kamieļu un ēzeļu. Un viņš dzirdēja, ka Lābana bērni sacīja: Jēkabs visu paņēmis, kas mūsu tēvam pieder, un no tā, kas mūsu tēvam piederēja, viņš visu šo mantu ir krājis. Un Jēkabs redzēja Lābana vaigu, un redzi, tas nebija vairs, kā vakar un aizvakar. Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: griezies atpakaļ uz savu tēva zemi un pie saviem radiem, un Es būšu ar tevi. Tad Jēkabs sūtīja un aicināja Rahēli un Leū uz lauku pie savām avīm, Un sacīja uz tām: es redzu jūsu tēva vaigu, ka tas nav pret mani kā vakar un aizvakar, bet mana tēva Dievs ir bijis ar mani. Un jūs zināt, ka ar visu savu spēku jūsu tēvam esmu kalpojis. Bet jūsu tēvs mani pievīlis un manu algu desmitkārt pārgrozījis; tomēr Dievs tam nav vaļas devis, man ļaunu darīt. Kad viņš tā sacīja: tām lāsainām būs tev būt par algu, tad visas avis vedās lāsainas; un kad viņš tā sacīja: tām strīpainām būs tev būt par algu, tad visas avis vedās strīpainas. Tā Dievs jūsu tēvam tos lopus ir atņēmis un man devis. Un notikās tanī laikā, kad avis apgājās, ka es savas acis pacēlu un redzēju sapnī, un redzi, tie āži, kas apgājās, bija strīpaini, raibi un lāsaini. Tad Dieva eņģelis uz mani sacīja sapnī: Jēkab; un es sacīju: še es esmu. Un tas sacīja: pacel jel savas acis un skaties, - visi tekuļi, kas apietās ar tām avīm, ir strīpaini, lāsaini un raibi; jo Es visu to esmu redzējis, ko tev Lābans dara. Es esmu Bēteles Dievs, kur tu esi svaidījis piemiņas akmeni, kur tu Man solīdamies esi solījies; celies nu un izej no šās zemes un griezies atpakaļ uz savu dzimteni. Tad Rahēle un Lea atbildēja un uz to sacīja: vai mums vēl ir kāda daļa un mantība mūsu tēva namā? Vai mēs no viņa neesam turētas kā svešas? Jo viņš mūs ir pārdevis un arī mūsu maksu rīdams aprijis. Jo visa bagātība, ko Dievs mūsu tēvam ir atņēmis, pieder mums un mūsu bērniem; un nu dari visu to, ko Dievs tev ir sacījis. Un Jēkabs cēlās un lika savus bērnus un savas sievas uz kamieļiem; Un aizveda visus savus lopus un visu savu mantu, ko Mezopotamijā bija pelnījis, ka ietu pie Īzaka, sava tēva, uz Kanaāna zemi. Un Lābans bija aizgājis savas avis cirpt, un Rahēle nozaga tos elka dievus, kas bija viņas tēvam. Un Jēkabs pievīla Lābanu, to Sīrieti, nesacīdams, ka bēgšot. Un viņš bēga ar visu, kas tam bija, un cēlās un pārcēlās pār to lielo upi un grieza savu vaigu uz Gileād kalniem. Un trešā dienā Lābanam tapa sacīts, Jēkabu esam aizbēgušu. Tad tas ņēma savus brāļus un dzinās tam pakaļ septiņu dienu gājumu un to panāca uz Gileād kalniem. Bet Dievs nāca pie Lābana, tā Sīrieša, sapnī un tam sacīja: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā no laba uz ļaunu. Un Lābans panāca Jēkabu; un Jēkabs savu telti bija uzcēlis kalnā, un Lābans ar saviem brāļiem to uzcēla Gileād kalnos. Tad Lābans sacīja uz Jēkabu: ko tu esi darījis, ka tu mani esi pievīlis un manas meitas aizvedis, tā kā ar zobenu saņemtas? Kam tu paslepen esi aizbēdzis un no manis nozadzies, un man to neesi sacījis, ka es tev būtu pavadījis ar līksmību un dziesmām, ar bungām un koklēm? Un tu man neesi ļāvis skūpstīt savus dēlus un savas meitas. Tu neprātīgi esi darījis. Spēka gan būtu manā rokā jums ļaunu darīt, bet jūsu tēva Dievs vakar uz mani runājis sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā no laba uz ļaunu. Un nu, tu esi ātri aizgājis, jo tu esi ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; - kāpēc tu esi nozadzis manus dievus? Tad Jēkabs atbildēja un sacīja uz Lābanu: man bija bail un es domāju, ka tu man savas meitas ar varu atņemsi. Bet pie kura tu savus dievus atradīsi, tas lai nepaliek dzīvs mūsu brāļu priekšā. Izmeklē, kas man ir, un ņem tos. Bet Jēkabs nezināja, ka Rahēle tos bija nozagusi. Un Lābans gāja Jēkaba teltī un Leas teltī un to abu kalpoņu teltī un neatrada nenieka; un izgāja no Leas telts un iegāja Rahēles teltī. Bet Rahēle tos elka dievus bija ņēmusi un nolikusi apakš kamieļa sedliem un uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans apgrābstīja visu to telti un tos neatrada. Un tā sacīja uz savu tēvu: neapskaisties, mans kungs, ka es priekš tevis nevaru celties, jo man klājās, kā sievām mēdz būt. Un viņš pārmeklēdams neatrada tos elka dievus. Tad Jēkabs apskaitās un bārās un sacīja uz Lābanu: kas ir mans noziegums, kas ir mani grēki, ka tu tik karsti man esi dzinies pakaļ? Ka tu visus manus rīkus esi aptaustījis; ko tu esi atradis no visiem tava nama rīkiem? Liec to priekšā maniem un taviem brāļiem, ka tie starp mums abiem tiesā. Šos divdesmit gadus es pie tevis esmu bijis, tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tos aunus no tavām avīm es neesmu ēdis. To saplosīto es tev neesmu pārnesis, tas man bija jāmaksā; no manas rokas tu to esi prasījis, vai tas bija zagts dienā, vai tas bija zagts naktī. Es esmu tāds bijis, ka mani dienā karstums nomāca un naktī aukstums, un miegs nenāca manās acīs. Divdesmit gadus esmu bijis tavā namā, četrpadsmit gadus tev esmu kalpojis par tavām divām meitām un sešus gadus par tavām avīm, un tu manu algu desmitkārt esi pārgrozījis. Ja mana tēva Dievs, Ābrahāma Dievs un Tas, ko Īzaks bijās, pie manis nebūtu bijis, tu nu mani tukšu būtu aizsūtījis. Dievs manas bēdas un manu roku darbu ir uzlūkojis un tevi izgājušā naktī apsaucis. Tad Lābans atbildēja un sacīja uz Jēkabu: tās meitas ir manas meitas, un tie bērni ir mani bērni, un tās avis ir manas avis, un viss, ko tu redzi, tas ir mans; un ko es šodien darīšu šīm manām meitām vai viņu bērniem, ko tās ir dzemdējušas? Un nu nāc, darīsim derību, es un tu, ka tā ir par liecību starp mani un tevi. Un Jēkabs ņēma akmeni un to uzcēla par zīmi. Un Jēkabs sacīja uz saviem brāļiem: salasiet akmeņus; un tie ņēma akmeņus un salika tos vienā kopā, un ēda tur virs tās kopas. Un Lābans to nosauca Jegar-Sahāduta, bet Jēkabs to nosauca Galed. Un Lābans sacīja: šī kopa lai šodien liecību dod starp mani un tevi; tāpēc viņas vārdu nosauca Galedu Un Micpu, tāpēc ka viņš sacīja: Tas Kungs lai skatās uz mani un uz tevi, kad mēs viens otru neredzēsim. Ja tu apbēdināsi manas meitas un ņemsi citas sievas pie manām meitām klāt, - neviens nav pie mums, redzi, Dievs būs liecinieks starp mani un tevi. Tad Lābans sacīja uz Jēkabu: redz, šī kopa, un redz, šī piemiņas zīme, ko es esmu uzcēlis starp mani un tevi. Šī kopa lai dod liecību un šī zīme lai dod liecību, ka es gar šo kopu nenoiešu pie tevis, ļauna darīt, un ka tev gar šo kopu un šo zīmi nebūs pie manis nākt, ļauna darīt. Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs un viņu tēvu Dievs lai tiesā starp mums. Un Jēkabs zvērēja pie tā, ko viņa tēvs Īzaks bijās, un upurēja upuri kalnā un aicināja savus brāļus maizi ēst. Un tie ēda maizi un palika par nakti uz tā kalna. Un Lābans cēlās rītā agri un skūpstīja savus bērnus un savas meitas un tos svētīja. Un Lābans aizgāja un griezās atpakaļ uz savu vietu. Un Jēkabs gāja savu ceļu, un Dieva eņģeļi to sastapa. Un šos redzēdams Jēkabs sacīja: tas ir Dieva karaspēks, - un nosauca tās vietas vārdu Mahānaīm. Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie Ēsava, sava brāļa, uz Seīra zemi, uz Edoma tiesu, Un tiem pavēlēja un sacīja: tā jums būs sacīt manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es esmu svešumā mitis pie Lābana un līdz šim tur palicis. Un man ir vērši un ēzeļi, avis un kalpi un kalpones, un es esmu sūtījis savam kungam vēstīt, lai es žēlastību tavās acīs atrodu. Un tie vēstneši griezās atpakaļ pie Jēkaba un sacīja: mēs nācām pie tava brāļa Ēsava, un viņš tev arīdzan iet pretī, un četrsimt vīri līdz ar viņu. Tad Jēkabs bijās ļoti un viņam bija bail, un viņš šķīra divējos pulkos tos ļaudis, kas tam bija, un tās avis un tos vēršus un tos kamieļus, Un sacīja: ja Ēsavs uzbruks vienam pulkam un to apkaus, tad otrs pulks izmuks. Un Jēkabs sacīja: Tu mana tēva Ābrahāma Dievs, un mana tēva Īzaka Dievs, ak Kungs! Kas uz mani sacījis: griezies atpakaļ uz savu zemi un pie saviem radiem, un Es tev gribu labu darīt, Es esmu mazs pret visām apžēlošanām un pret visu uzticību, ko Tu Savam kalpam esi darījis. Jo ar savu spieķi es pār šo Jordāni esmu pārgājis un nu es esmu palicis par diviem pulkiem. Izpestī mani lūdzams no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es bīstos, ka tas nenāk un mani neapkauj, (un) mātes ar bērniem. Tu esi sacījis: Es nemitēšos tev labu darīt un vairošu tavu dzimumu kā jūras smiltis, ko nevar izskaitīt aiz liela pulka. Un viņš palika tur to nakti un ņēma no tā, kas tam pie rokas bija, dāvanu priekš Ēsava, sava brāļa: Divsimt kazas un divdesmit āžus, divsimt avis un divdesmit aunus, Trīsdesmit zīdošas kamieļu mātes ar viņu kumeļiem, četrdesmit govis un desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit kumeļus, Un deva tos savu kalpu rokā, ikkatru pulku atsevišķi, un sacīja uz saviem kalpiem: ejat man papriekš un pametiet starpu starp pulku un pulku. Un viņš pavēlēja tam pirmajam sacīdams: kad Ēsavs, mans brālis, tevi sastaps un tev vaicās un sacīs: kam tu piederi un uz kurieni tu ej, un kam pieder še, kas tavā priekšā? Tad tev būs sacīt: tie pieder tavam kalpam Jēkabam; tas sūta savam kungam Ēsavam dāvanu, un redzi, viņš pats ir arīdzan aiz mums. Un viņš pavēlēja arī tam otram un tam trešajam un visiem, kas tos lopus dzina sacīdams: pēc šiem vārdiem jums būs sacīt uz Ēsavu, kad to sastapsiet. Un jums būs arī sacīt: redzi, tavs kalps Jēkabs aiz mums nāk! Jo viņš domāja: es apmierināšu viņa vaigu ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un pēc es redzēšu viņa vaigu, varbūt viņš mani pieņems. Tad nu tā dāvana aizgāja viņam pa priekšu, bet viņš pats palika to nakti pie sava pulka. Un viņš cēlās tanī naktī un ņēma savas divas sievas un savas divas kalpones un savus vienpadsmit bērnus, un gāja pie Jabokas brasla; Un viņš tos ņēma un pārveda pār upi, un pārveda, kas tam bija; bet Jēkabs palika viens pats. Tad viens Vīrs ar to cīnījās, līdz kamēr diena ausa. Un kad Tas redzēja, ka viņu nepārspēja, tad Tas aizskāra viņa ciskas locekli, tā ka Jēkaba ciskas loceklis cīkstoties izgriezās. Un Tas sacīja: palaid Mani, jo gaisma jau aust; bet viņš atbildēja: es Tevi nepalaidīšu, ja Tu mani nesvēti. Un Tas uz viņu sacīja: kas tev vārdā? Un viņš sacīja: Jēkabs. Tad Tas sacīja: tavu vārdu nebūs vairs saukt Jēkabu, bet Israēli; jo tu esi cīnījies ar Dievu un ar cilvēkiem un esi pārspējis. Un Jēkabs vaicāja un sacīja: saki man jel Savu vārdu. Un Tas sacīja: kam tu jautā pēc Mana vārda? Un Tas viņu turpat svētīja. Un Jēkabs nosauca tās vietas vārdu Pniēli: jo es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā, un mana dvēsele ir izglābta. Un saule tam uzlēca gar Pniēli aizejot. Un viņš bija klibs ar savu cisku. Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd no dzīslas pie ciskas locekļa, tāpēc ka Jēkabam tā dzīsla pie ciskas locekļa tapa maitāta. Un Jēkabs pacēla savas acis un skatījās, un redzi, Ēsavs nāca un četrsimt vīri līdz ar to; tad viņš piedalīja tos bērnus pie Leas un pie Rahēles un pie tām divām kalponēm, Un lika tās kalpones un viņu bērnus priekšā, un Leū un viņas bērnus tiem pakaļ, un Rahēli un Jāzepu visu pēc. Un viņš pats gāja tiem priekšā un klanījās septiņreiz pie zemes, tiekams viņš tapa klāt pie sava brāļa. Un Ēsavs tecēja tam pretī un to apkampa un metās viņam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja. Un viņš pacēla savas acis un redzēja tās sievas un tos bērnus un sacīja: kas šie tev ir? Un tas sacīja: šie ir tie bērni, ar ko Dievs tavu kalpu svētījis. Tad tās kalpones piegāja, viņas un viņu bērni, un klanījās Un Lea piegāja arīdzan un viņas bērni, un klanījās, un pēc nāca Jāzeps un Rahēle un klanījās. Un viņš sacīja: kas viss tas tev par pulku, ko es esmu sastapis? Un tas sacīja: lai es žēlastību atrastu tavās acīs, mans kungs. Un Ēsavs sacīja: man pašam diezgan, brāli; paturi, kas tev ir. Bet Jēkabs sacīja: ak ne! Lūdzams, ja es žēlastību esmu atradis tavās acīs, tad ņem manu dāvanu no manas rokas; jo tāpēc es tavu vaigu esmu redzējis, tā kā redz Dieva vaigu, un tu mani mīļi esi saņēmis. Pieņem lūdzams manu svētību, kas tev ir pievesta, jo Dievs mani ar to svētījis, un man ir viss papilnam. Un tas viņu spieda, ka viņš to ņēma. Un viņš sacīja: nāc, ejam projām, es iešu tev līdzi. Bet tas uz viņu sacīja: mans kungs zina, ka man sīki bērni un avis un teļu mātes; kad tos tikai vienu dienu pārdzītu, tad man visi lopiņi nomirtu. Ej, kungs, lūdzams savam kalpam papriekš, un es iešu ceļā lēniņām, tā kā mani lopiņi spēj, kas manā priekšā, un tā kā tie bērni spēj, tiekams es nāku pie sava kunga Seīrā. Un Ēsavs sacīja: tad nu es atstāšu pie tevis kādus no ļaudīm, kas pie manis. Un tas sacīja: kam tā vajag? Lai žēlastību atrodu sava kunga acīs. Un Ēsavs tanī dienā griezās atpakaļ pa savu ceļu uz Seīru. Bet Jēkabs nogāja uz Sukotu un uzcēla sev namu, un taisīja laidarus saviem lopiem; tādēļ viņš tās vietas vārdu nosauca Sukotu (laidari). Un Jēkabs nonāca sveiks vesels Šehemas pilsētā, kas ir Kanaāna zemē, no Mezopotamijas nākdams, un apmetās tās pilsētas priekšā. Un viņš pirka vienu zemes gabalu no Hamora, Šehema tēva, bērniem, par simts sudraba gabaliem, un uzcēla tur savu dzīvokli Un uztaisīja tur altāri un to nosauca: Stiprais Dievs ir Israēla Dievs. Un Dina, Leas meita, ko šī Jēkabam bija dzemdējusi, izgāja apraudzīt tās zemes meitas. Un Šehems, Hivieša Hamora, tā zemes valdnieka, dēls to ieraudzīja un to ņēma un pie tās gulēja un to piegulēja. Un viņa sirds pieķērās Dinai, Jēkaba meitai, un viņš mīļoja to jauno meitu un runāja mīlīgi ar viņu. Un Šehems runāja ar Hamoru, savu tēvu, un sacīja: ņem man šo meitu par sievu. Un Jēkabs dzirdēja, ka tas Dinu, viņa meitu, bija apsmējis; un viņa dēli bija ar ganāmo pulku laukā, un Jēkabs cieta klusu, tiekams tie pārnāca. Tad Hamors, Šehema tēvs, izgāja pie Jēkaba, ar to runāt. Un Jēkaba dēli nāca no lauka, un kad tie to dzirdēja, tad tas tiem vīriem sāpēja un tie apskaitās ļoti, tāpēc ka tas ģeķību bija darījis iekš Israēla, gulēdams pie Jēkaba meitas, un tā nebija darīt. Un Hamors ar tiem runāja sacīdams: Šehema, mana dēla, sirds pieķērusies jūsu meitai; dodiet to lūdzami viņam par sievu. Un slēdziet laulības ar mums, - dodiet mums savas meitas un ņemat mūsu meitas; Un dzīvojiet pie mums, un visa tā zeme būs atvērta jūsu priekšā: mītiet, pelnaties un paliekat uz dzīvi iekš tās. Un Šehems sacīja uz viņas tēvu un uz viņas brāļiem: lai žēlastību atrodu jūsu acīs, un ko jūs man sacīsiet, to es došu. Prasiet papilnam kroņa maksu un dāvanu, es došu, kā jūs man sacīsiet, dodiet man tikai to jaunavu par sievu. Tad Jēkaba dēli atbildēja Šehemam un Hamoram, viņa tēvam, ar viltu un runāja aplinkus, tāpēc ka tas Dinu, viņu māsu, bija apsmējis, un sacīja tiem: Mēs to nevaram darīt, ka savu māsu dodam vīram, kam priekšāda, jo tā mums būtu negantība. Tomēr mēs tad jums būsim pa prātam, ja jūs topat tā kā mēs, apgraizīdami savā starpā visus vīrus. Tad mēs jums dosim savas meitas un sev ņemsim jūsu meitas un dzīvosim ar jums kopā un būsim viena tauta. Bet ja jūs mums neklausīsiet un neapgraizīsities, tad mēs ņemsim savu meitu un aiziesim. Un tie vārdi patika Hamoram un Šehemam, Hamora dēlam. Un jauneklis nekavējās to darīt, jo viņš mīlēja Jēkaba meitu, un tas bija godāts pār visu sava tēva namu. Tad Hamors un Šehems, viņa dēls, nāca pilsētas vārtos un runāja ar savas pilsētas vīriem un sacīja: Šie vīri ir saticīgi ar mums, lai tie mīt šinī zemē un pelnās, jo redzi, zeme ir diezgan plaša priekš viņiem; mēs ņemsim viņu meitas sev par sievām un dosim viņiem savas meitas. Tomēr vīri tikai tad grib dzīvot ar mums kopā un būt viena tauta, ja visi vīri, kas mūsu starpā, top apgraizīti, kā viņi ir apgraizīti. Viņu ganāmpulki un viņu sagāds nu visi viņu lopi, vai tie mums nepiederēs? Lai tikai tiem esam pa prātam, tad tie pie mums dzīvos. Un Hamoram un Šehemam, viņa dēlam, visi klausīja, kas staigāja pa viņa pilsētas vārtiem, un visi vīri tapa apgraizīti, kas staigāja pa viņa pilsētas vārtiem. Un trešā dienā, kad tiem sāpes bija, tad divi Jēkaba dēli, Simeons un Levis, Dinas brāļi, ņēma ikkatrs savu zobenu un nāca droši pilsētā un nokāva visus vīrus. Un nokāva arī Hamoru un Šehemu, viņa dēlu, ar zobena asmeni, un ņēma Dinu no Šehema nama un aizgāja. Tad Jēkaba dēli uzbruka nokautiem un aplaupīja pilsētu, tāpēc ka tie viņu māsu bija apsmējuši. Viņu avis un viņu vēršus un viņu ēzeļus un to, kas bija pilsētā un kas laukā, tie paņēma. Un visu viņu padomu un visus viņu bērniņus un visas viņu sievas tie gūstīja, un tos aizveda, un visu, kas bija viņu mājās. Un Jēkabs sacīja uz Simeonu un Levi: jūs mani esat apbēdinājuši, smirdošu mani darīdami starp šīs zemes iedzīvotājiem, starp Kanaāniešiem un Fereziešiem, un es esmu mazā skaitā, - ja tie pret mani sapulcināsies, tad tie mani apkaus, un es tapšu izdeldēts, es un mans nams. Un tie sacīja: vai tad viņam bija mūsu māsai darīt tā kā maukai? Un Dievs sacīja uz Jēkabu: celies un ej uz Bēteli un mīti tur, un taisi tur altāri tam Dievam, kas tev parādījās, kad tu bēgi no sava brāļa Ēsava. Tad Jēkabs sacīja uz savu saimi un uz visiem, kas pie tā bija: metiet nost svešos dievus, kas pie jums, un šķīstaties un pārģērbjaties citās drēbēs. Ceļamies un ejam uz Bēteli, un tur es taisīšu altāri tam stipram Dievam, kas mani paklausījis bēdu dienā un pie manis bijis tai ceļā, ko esmu staigājis. Tad tie Jēkabam deva visus svešos dievus, kas bija viņu rokās, un tās ausu sprādzes, kas bija viņu ausīs, un Jēkabs tos apraka apakš tā ozola, kas ir pie Šehemes. Un tie gāja projām, Un Dievs uzsūtīja bailību tām pilsētām, kas viņiem bija visapkārt, tā ka tie Jēkaba bērniem nedzinās pakaļ. Un Jēkabs un visi ļaudis, kas bija ar viņu, nonāca Lūzā, kas ir Kanaāna zeme - tā ir Bētele. Un viņš tur uztaisīja altāri, un nosauca to vietu El-Bēteli, tāpēc, ka Dievs tam bija parādījies, kad tas no sava brāļa bēga. Un Debora, Rebekas zīdītāja, nomira un tapa aprakta pie Bēteles apakš tā ozola, kam vārdu viņš nosauca raudu ozols. Un Dievs atkal parādījās Jēkabam, kad tas no Mezopotamijas nāca, un Viņš to svētīja. Un Dievs uz to sacīja: “tavs vārds ir Jēkabs, - tavu vārdu nebūs vairs saukt Jēkabs, bet - Israēls, būs tavam vārdam būt”, un Tas nosauca viņa vārdu Israēls. Un Dievs sacīja uz viņu: Es esmu Visuspēcīgais Dievs, - augļojies un vairojies, no tevis ļaudis un ļaužu pulki celsies, un ķēniņi nāks no taviem gurniem. Un šo zemi, ko Es Ābrahāmam un Īzakam esmu devis, Es tev došu, un tavam dzimumam pēc tevis Es došu šo zemi. Tad Dievs no tā uzbrauca uz augšu tanī vietā, kur Viņš ar to bija runājis. Un Jēkabs uzcēla piemiņas zīmi tanī vietā, kur viņš ar To bija runājis, vienu piemiņas akmeni, un viņš to apslacīja ar dzeramu upuri un lēja tur eļļu virsū. Un Jēkabs nosauca tās vietas vārdu, kur Dievs ar to bija runājis, Bēteli. Un tie izgāja no Bēteles, un tur vēl mazs ceļa gabals bija jāiet līdz Efratai, un Rahēle dzemdēja, un viņai nācās grūti dzemdēt; Un kad viņai dzemdēšana tik grūti nācās, tad tā bērnu saņēmēja sacīja: nebīsties, jo šis tev arī būs dēls. Un kad viņai dvēsele izgāja, ka tā nomira, tad tā nosauca viņa vārdu Ben-Oni, bet viņa tēvs to nosauca Benjaminu. Un Rahēle nomira un tapa aprakta Efratas ceļmalā, - tā ir Bētleme. Un Jēkabs uzcēla piemiņas zīmi uz viņas kapa; šī ir Rahēles kapa zīme līdz šai dienai. Tad Israēls aizgāja un uzcēla savu telti viņpus Eder torņa. Un notikās, kad Israēls tai zemē dzīvoja, tad Rūbens piegāja un gulēja pie Bilhas, sava tēva liekās sievas, un Israēls to dzirdēja. Un Jēkaba dēlu bija divpadsmit. Leas dēli bija Rūbens, Jēkaba pirmdzimtais, un Simeons un Levis un Jūda un Īsašars un Zebulons, Rahēles dēli bija Jāzeps un Benjamins. Bilhas, Rahēles kalpones, dēli bija Dans un Naftalis. Un Zilfas, Leas kalpones, dēli bija Gads un Ašers. Šie ir Jēkaba dēli, kas tam dzima Mezopotamijā. Un Jēkabs nāca pie Īzaka, sava tēva, uz Mamri pie Kirjat-Arbas, tā ir Hebrone, kur Ābrahāms un Īzaks kā svešinieki bija mituši. Un Īzaka dzīvība bija simts un astoņdesmit gadi. Un Īzaks izlaida garu un nomira un tapa piepulcināts saviem ļaudīm, vecs un diezgan dzīvojis, un viņa dēli Ēsavs un Jēkabs viņu apraka. Šie nu ir Ēsava, tas ir Edoma, radu raksti. Ēsavs ņēma sievas no Kanaāna meitām, Adu, hetieša Elona, meitu, un Aholibamu, Anus meitu, hivieša Cibeona dēla meitu, Un Basmatu, Ismaēla meitu, Nebajota māsu. Un Ada dzemdēja Ēsavam Elifasu, un Basmate dzemdēja Reguēli. Un Aholibama dzemdēja Jeūsu un Jaēlamu un Korahu, tie ir Ēsava dēli, kas tam dzima Kanaāna zemē. Un Ēsavs ņēma savas sievas un savus bērnus un savas meitas un visas sava nama dvēseles un savu ganāmo pulku un visus savus lopus un visu savu mantu, ko tas Kanaāna zemē bija sakrājis, un aizgāja no Jēkaba sava brāļa uz citu zemi. Jo viņu mantas bija padaudz, ka tie nevarēja kopā dzīvot, un tā zeme, kur tie piemita, tiem nepietika viņu lopu pulku dēļ. Un Ēsavs mita Seīras kalnos - Ēsavs, tas ir Edoms. Un šie ir Ēsava, Edomiešu tēva, radu raksti, uz Seīras kalniem. Šie ir Ēsava dēlu vārdi: Elifas, Adas, Ēsava sievas, dēls, Reguēls, Basmates, Ēsava sievas, dēls. Un Elifasa dēli bija Temans, Omars, Zefus un Gaētams un Kenas. Un Timna bija Elifasa, Ēsava dēla, lieka sieva, un tā dzemdēja Elifasam Amaleku; šie ir Adas, Ēsava sievas, dēli. Un šie ir Reguēļa dēli: Nahats un Zerahs, Šammus un Mizus, šie ir Basmates, Ēsava sievas, dēli. Un šie Aholibamas, Anus meitas, Cibeona dēla meitas, Ēsava sievas, dēli, un tā dzemdēja Ēsavam Jeūsu un Jaēlamu un Korahu. Šie ir Ēsava dēlu valdnieki: Elifasa, Ēsava pirmdzimtā, dēli: valdnieks Temans, valdnieks Omars, valdnieks Zefus, valdnieks Kenas, Valdnieks Korahs, valdnieks Gaētams, valdnieks Amaleks: šie ir Elifasa valdnieki Edoma zemē, šie ir Adas dēli. Un šie ir Reguēļa, Ēsava dēla, dēli: valdnieks Nahats, valdnieks Zerahs, valdnieks Šammus, valdnieks Mizus; šie ir Reguēļa valdnieki Edoma zemē: šie ir Basmates, Ēsava sievas, dēli. Un šie ir Aholibamas, Ēsava sievas, dēli: valdnieks Jeūs, valdnieks Jaēlams, valdnieks Korahs; šie ir Aholibamas, Anus meitas, Ēsava sievas, valdnieki. Šie ir Ēsava dēli un šie ir viņu valdnieki. Viņš ir Edoms. Šie ir Seīra, Horieša, dēli, kas tai zemē dzīvoja: Lotans un Šobals un Cibeons un Anus un Dišons un Ezers un Dišans. Šie ir Horiešu valdnieki, Seīra dēli, Edoma zemē. Un Lotana dēli bija Horus un Hemams, un Lotana māsa Timna. Un šie ir Šobala dēli: Aljans un Manahats un Ebals, Šefus un Onams. Un šie ir Cibeona dēli: Ajus un Anus; šis ir tas Anus, kas tos siltos avotus tuksnesī ir atradis, kad viņš ganīja sava tēva Cibeona ēzeļus. Un šie ir Anus bērni: Dišons un Aholibama, Anus meita. Un šie ir Dišona dēli: Hemdans un Ešbans un Jitrans un Kerans. Šie ir Ezera dēli: Bilhans un Zaāvans un Jaākans. Šie ir Dišana dēli: Uc un Arans. Šie ir tie Horiešu valdnieki: valdnieks Lotans, valdnieks Šobals, valdnieks Cibeons, valdnieks Anus, Valdnieks Dišons, valdnieks Ezers, valdnieks Dišans; šie ir tie Horiešu valdnieki pēc savām valstīm Seīras zemē. Un šie ir tie ķēniņi, kas valdījuši Edoma zemē, pirms nekā ķēniņi valdīja pār Israēla bērniem: Belus, Beora dēls, valdīja Edomā, un viņa pilsētas vārds bija Dinhaba. Un Belus nomira un viņa vietā valdīja Jobabs, Zeraha dēls, no Bocras. Un Jobabs nomira un viņa vietā valdīja Hušams no Temaniešu zemes. Un Hušams nomira un viņa vietā valdīja Hadads, Bedada dēls, kas Midiānu apkāva Moaba laukā, un viņa pilsētas vārds bija Avite. Un Hadads nomira un viņa vietā valdīja Samlus no Masrekas. Un Samlus nomira un viņa vietā valdīja Sauls no Rehobotes pie tās upes. Un Sauls nomira un viņa vietā valdīja Baāl-Hanans, Ahbora dēls. Un Baāl-Hanans, Ahbora dēls, nomira un viņa vietā valdīja Hadars, un viņa pilsētas vārds bija Pagus un viņa sievas vārds bija Mehetabeēle, Matredas meita, Mezahābas meitas meita. Un šie ir Ēsava valdnieku vārdi pēc viņu radiem, pēc viņu vietām ar saviem vārdiem: Timnas valdnieks, Alvas valdnieks, Jeteta valdnieks, Aholibamas valdnieks, Elas valdnieks, Pinona valdnieks, Kenasa valdnieks, Temana valdnieks, Mibcara valdnieks, Magdiēla valdnieks, Īrama valdnieks. Šie ir Edoma valdnieki pēc saviem radiem tai zemē, ko bija iemantojuši. Un Ēsavs ir Edomiešu tēvs. Un Jēkabs dzīvoja tai zemē, kur viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kanaāna zemē. Šie ir Jēkaba radu raksti: Jāzeps, septiņpadsmit gadus vecs būdams, ganīja avis ar saviem brāļiem, un zēns bija pie Bilhas un Zilfas, sava tēva sievu, dēliem, un Jāzeps nesa viņu ļauno slavu tēvam priekšā. Un Israēls mīlēja Jāzepu pār visiem saviem bērniem, jo tas viņam bija dzimis vecumā, un viņš tam taisīja raibus svārkus. Un viņa brāļi redzēja, ka tēvs to mīlēja pār visiem viņa brāļiem, un tie to ienīdēja un nevarēja laipni ar to runāt. Un Jāzeps sapņoja sapni un to stāstīja saviem brāļiem, - tad šie to vēl vairāk ienīdēja. Un viņš uz tiem sacīja: klausāties jel šo sapni, ko esmu redzējis. Un redzi, mēs sējām kūlīšus laukā, un redzi, mans kūlītis cēlās un stāvēja, un redzi, jūsu kūlīši apstājušies klanījās pret manu kūlīti. Tad viņa brāļi uz to sacīja: vai tu mums paliksi par ķēniņu? Vai tu valdīdams pār mums valdīsi? Un tie vēl vairāk to ienīdēja viņa sapņu un viņa stāstu dēļ. Un tas sapņoja vēl citu sapni un to teica saviem brāļiem un sacīja: redzi, es vēl citu sapni esmu redzējis, un redzi, saule un mēnesis un vienpadsmit zvaigznes klanījās priekš manis. Un kad viņš to stāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to aprāja un uz to sacīja: kas tas par sapni, ko tu esi sapņojis? Vai es un tava māte un tavi brāļi patiesi nāksim pie zemes klanīties tavā priekšā? Un viņa brāļi to skauda, bet viņa tēvs šo vārdu paturēja. Un viņa brāļi gāja ganīt sava tēva lopus Šehemē. Tad Israēls sacīja uz Jāzepu: Vai tavi brāļi negana Šehemē? Nāc, es tevi sūtīšu pie tiem; un tas sacīja: redzi, še es esmu. Un viņš uz to sacīja: Ej jel, lūko, kā taviem brāļiem klājās un kā lopiņiem klājās, un nes man vēsti atpakaļ. Un viņš to izsūtīja no Hebrones ielejas, un tas nāca uz Šehemi. Un viens vīrs viņu atrada un redzi, viņš maldījās pa lauku; tad vīrs to vaicāja sacīdams, ko tu meklē? Un tas sacīja: es meklēju savus brāļus, saki man lūdzams, kur tie gana? Tad vīrs sacīja: tie no šejienes aizgājuši, jo es dzirdēju tos sakām: iesim uz Dotanu; un Jāzeps gāja saviem brāļiem pakaļ un atrada tos Dotanā. Un tie to ieraudzīja no tālienes, un pirms tas tuvu pie viņiem atnāca, tie sarunājās viņu nokaut, Un sacīja viens uz otru: redzi, še nāk tas sapņotājs. Un nu nāciet, nokausim to un iemetīsim to kādā bedrē un sacīsim: negants zvērs to aprijis; tad redzēsim, kas būs no viņa sapņiem. Un Rūbens to dzirdēja un to izpestīja no viņu rokām un sacīja: nenokausim viņu. Un Rūbens uz tiem sacīja: neizlejat asinis, metiet viņu tai bedrē, kas te tuksnesī, un nepieliekat rokas pie viņa, - lai viņš to izpestītu no viņu rokām un pārvestu savam tēvam. Un notikās, kad Jāzeps atnāca pie saviem brāļiem, tad tie Jāzepam novilka svārkus, tos raibos, kas tam bija mugurā. Un tie to ņēma un iemeta bedrē, bet tā bedre bija tukša, un tur ūdens nebija iekšā. Pēc tie apsēdās maizi ēst un pacēla savas acis un skatījās, un redzi, Ismaēliešu pulks nāca no Gileādas, un viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; tie gāja, to nonest uz Ēģipti. Tad Jūda sacīja uz saviem brāļiem: ko tas mums līdz, ja savu brāli nokaujam un viņa asinis slēpjam? Nāciet, pārdosim viņu Ismaēliešiem un nepieliksim savas rokas pie viņa, jo viņš ir mūsu brālis, mūsu miesa. Un viņa brāļi tam klausīja. Midiāniešu vīriem, tirgotājiem, garām ejot, tie izvilka un izcēla Jāzepu no bedres un pārdeva Jāzepu Ismaēliešiem par divdesmit sudraba gabaliem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģiptes zemi. Un Rūbens gāja atpakaļ pie tās bedres un redzi, Jāzeps nebija bedrē; tad tas saplēsa savas drēbes Un griezās atpakaļ pie saviem brāļiem un sacīja: tā puisēna tur nav un es, - kur man būs palikt? Un tie ņēma Jāzepa svārkus un nokāva āzi un iemērca tos svārkus asinīs. Un nosūtīja tos raibos svārkus un lika tos nonest savam tēvam un sacīja: šos esam atraduši; apraugi jel, vai tie ir tava dēla svārki, vai nē? Un tas tos pazina un sacīja: tie ir mana dēla svārki; nikns zvērs viņu ir aprijis, plosīt tas Jāzepu saplosījis. Un Jēkabs pārplēsa savas drēbes un apvilka maisu ap saviem gurniem un bēdājās pēc sava dēla ilgu laiku. Tad visi viņa dēli un visas viņa meitas cēlās, viņu iepriecināt, bet viņš negribējās iepriecinājams būt un sacīja: ar bēdām es noiešu kapā pie sava dēla. Un viņa tēvs to apraudāja. Un Midiānieši to pārdeva Ēģiptes zemē Potifaram, Faraona galminiekam un sargu virsniekam. Un notikās tanī laikā, ka Jūda no saviem brāļiem nogāja un apmetās pie kāda Adulamnieku vīra, Hīras vārdā. Un Jūda redzēja tur kāda Kanaāniešu vīra meitu, un viņa vārds bija Šua, un viņš to ņēma un gāja pie tās. Un tā tapa grūta un dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Ģeru. Un tā tapa atkal grūta un dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Onanu. Un tā dzemdēja vēl vienu dēlu un nosauca viņa vārdu Šelu, un viņš bija Ķezibā, kad tā to dzemdēja. Un Jūda ņēma sievu priekš Ģera, sava pirmdzimtā, un viņas vārds bija Tamāre. Bet Ģers, Jūdas pirmdzimtais, bija ļauns Tā Kunga priekšā, tāpēc Tas Kungs to nokāva. Tad Jūda sacīja Onanam: ej pie sava brāļa sievas un ņem to sava brāļa vietā un cel dzimumu savam brālim. Bet Onans zinādams, ka dzimums viņam nepiederēs, pie sava brāļa sievas iedams, tam lika izgaist zemē, lai savam brālim nedotu dzimuma. Un Tam Kungam nepatika, ko viņš darīja, un viņš to arīdzan nokāva. Tad Jūda sacīja uz savu vedeklu Tamāri: paliec atraitne sava tēva namā, tiekams Šelus, mans dēls, pieaug; jo viņš domāja: vai viņam arī nebūs jāmirst, kā viņa brāļiem. Un Tamāre nogāja un dzīvoja sava tēva namā. Kad nu labs laiks bija pagājis, tad Šuas meita, Jūda sieva, nomira; pēc tam Jūda iepriecinājās un gāja pie saviem avju cirpējiem uz Timnu, viņš un Hīra, viņa draugs, Adulamnieks. Un Tamārei tapa vēstīts un sacīts: redzi, tavs tēvocis iet uz Timnu, savas avis cirpt. Tad viņa novilka savas atraitņu drēbes un apsedzās ar vaiga apsegu un aptinās un apsēdās priekš Enaima vārtiem, kas ir uz Timnas ceļa; jo tā bija redzējusi, ka Šelus bija pieaudzis un ka viņa tam nebija dota par sievu. Un Jūda to redzēja un šķita, to esam mauku, tāpēc ka tā savu vaigu bija apsegusi. Un noklīda pie tās ceļmalā un sacīja: nāc jel, laid man pie tevis ieiet; jo viņš nezināja, to savu vedeklu esam. Un tā sacīja: ko tu man dosi, ja tu pie manis ieiesi? Un tas sacīja: es tev sūtīšu vienu āzi no ganāmpulka. Un tā sacīja: tad dod man ķīlas, tiekams tu to sūti. Tad tas sacīja: kas tās tādas ķīlas, ko man tev būs dot? Un tā atbildēja: tavs aizspiežamais gredzens un tava virkne un tava niedre, kas tavā rokā. Un tas viņai to deva un iegāja pie tās; un tā tapa grūta no viņa. Un tā cēlās un aizgāja un nolika to apsegu un apvilka savas atraitņu drēbes. Un Jūda sūtīja to āzi caur savu draugu, to Adulamnieku, atņemt tās ķīlas no tās sievas rokas; bet tas to neatrada. Tad tas vaicāja tās vietas ļaudis sacīdams: kur ir tā mauka, kas Enaimā uz ceļa sēdējusi? Un tie sacīja: še maukas nav bijis. Un tas atgriezās pie Jūdas un sacīja: es to neesmu atradis, un tās vietas ļaudis arīdzan saka: še maukas nav bijis. Tad Jūda sacīja: lai tā to sev patur, ka netopam kaunā; redzi, es šo āzi esmu sūtījis, un tu viņas neesi atradis. Un notikās pēc kādiem trim mēnešiem, tad Jūdam tapa vēstīts un sacīts: Tamāre, tava vedekla, maucību dzinusi, un redzi, tā ir arī grūta no maukošanas. Tad Jūda sacīja: izvediet to ārā, ka tā top sadedzināta. Kad nu tā tapa izvesta, tad tā sūtīja pie sava tēvoča un sacīja: no tā vīra, kam šās lietas pieder, es esmu grūta; un tā sacīja: vai pazīsti jel, - kam tas aizspiežamais gredzens un šī virkne un šī niedre pieder? Un Jūda tās pazina un sacīja: tā sieva ir taisnāka nekā es, tāpēc ka es viņu savam dēlam Šelum neesmu devis. Un viņš to vairs neatzina. Un tai dzemdējot, redzi, tai bija dvīņi viņas miesās. Un kad tā dzemdēja, tad viens roku izbāza, un bērnu saņēmēja to ņēma un apsēja sarkanu pavedienu ap to roku un sacīja: šis nāks pirmais ārā. Un kad tas to roku ievilka, redzi, tad nāca viņa brālis ārā; un tā sacīja: kāpēc tu sev plēsumu esi plēsis? Un tā viņa vārdu nosauca Perec (plēsis). Un pēc tam viņa brālis nāca ārā, ap kā roku sarkanais pavediens bija, un tā viņa vārdu nosauca Zerahs (atspīdums). Un Jāzeps tapa novests uz Ēģipti, un Potifars, Faraona galminieks un sargu virsnieks, viens ēģiptiešu vīrs, to nopirka no to Ismaēliešu rokas, kas to uz turieni bija noveduši. Un Tas Kungs bija ar Jāzepu, tā ka tam viss laimīgi izdevās, un tas bija sava kunga, tā ēģiptieša, namā. Un viņa kungs redzēja, ka Tas Kungs bija ar viņu, un ka Tas Kungs visiem darbiem labi lika izdoties caur viņa roku. Tad Jāzeps atrada žēlastību viņa priekšā un viņam kalpoja, un viņš to iecēla pār savu namu, un deva viņa rokā visu, kas tam piederēja. Un no tā laika, kad viņš to bija cēlis pār savu namu un pār visu, kas viņam piederēja, Tas Kungs svētīja ēģiptieša namu Jāzepa labad, un Tā Kunga svētība bija visās lietās, kas viņam piederēja, sētā un laukā. Un visu, kas tam piederēja, viņš nodeva Jāzepa rokās, un negādāja pats par neko, kā vien par maizi, ko ēda. Un Jāzeps bija skaists no auguma un skaists no ģīmja. Un notikās pēc šīm lietām, ka viņa kunga sieva savas acis uzmeta uz Jāzepu un sacīja: guli pie manis. Bet viņš liedzās un sacīja uz sava kunga sievu: redzi, mans kungs negādā par neko, kas ir namā, un visu, kas viņam pieder, viņš ir devis manā rokā. Neviens šinī namā nav lielāks pār mani, un viņš man neko nav aizliedzis, bez vien tevi, tāpēc ka tu esi viņa sieva; kā tad lai es tādu lielu ļaunumu daru un pret Dievu grēkoju? Un kad viņa ikdienas to uz Jāzepu runāja, un tas viņai nepaklausīja, ka pie viņas būtu gulējis un ap viņu bijis, Tad notikās kādā dienā Jāzepam namā nākot savu darbu padarīt, un no nama ļaudīm nevienam mājās neesot, Ka tā viņu sagrāba pie drēbēm un sacīja: guli pie manis. Bet tas pameta savas drēbes viņas rokā un izbēga un izgāja ārā. Kad nu tā redzēja, ka tas savas drēbes viņas rokā bija pametis un izbēdzis ārā, Tad tā sasauca savu saimi un runāja uz tiem un sacīja: raugāt, viņš to Ebreju vīru pie mums ir atvedis mūs apsmiet; tas nāca pie manis gulēt un es brēcu skaļā balsī. Un kad tas dzirdēja, ka es savu balsi pacēlu un brēcu, tad tas pameta savas drēbes pie manis un aizbēga un izmuka ārā. Un tā lika viņa drēbes sev līdzās, kamēr viņas kungs pārnāca mājā; tad tā uz viņu runāja pēc šiem vārdiem Un sacīja: Ebreju kalps, ko tu mums esi atvedis, nāca pie manis, mani apsmiet. Un kad es savu balsi pacēlu un brēcu, tad tas pameta savas drēbes pie manis un izbēga ārā. Un kad viņa kungs dzirdēja savas sievas vārdus, kā tā uz viņu bija runājusi sacīdama: tā un tā man tavs kalps darījis, tad viņa kungs apskaitās ļoti. Un Jāzepa kungs to ņēma un to ielika cietuma namā, tanī vietā, kur ķēniņa cietuma ļaudis tapa apsargāti; un viņš bija tur cietuma namā. Bet Tas Kungs bija ar Jāzepu, un tam parādīja apžēlošanu un tam lika atrast žēlastību cietuma sarga priekšā. Un cietuma sargs deva Jāzepa rokā visus cietuma ļaudis, kas cietuma namā bija, un viss, kas tur bija jādara, to viņš darīja. Cietuma sargs neraudzīja ne uz vienu lietu, kas bija viņa rokā, jo Tas Kungs bija ar viņu, un ko vien viņš darīja, tam Tas Kungs lika labi izdoties. Un pēc šīm lietām Ēģiptes ķēniņa dzēriena devējs un maizes cepējs apgrēkojās pret savu kungu, Ēģiptes ķēniņu, Tā ka Faraons apskaitās par saviem diviem virsniekiem, par dzēriena devēju virsnieku un par maizes cepēju virsnieku. Un viņš tos lika iemest cietumā, sargu virsnieka namā, turpat, kur Jāzeps bija saistīts. Un sargu virsnieks tiem iedeva Jāzepu, ka tas tiem kalpotu, un tie bija kādu laiku cietumā. Un tie abi vienā naktī sapņoja sapņus, katrs savu sapni, Ēģiptes ķēniņa dzēriena devējs un maizes cepējs, kas cietuma namā bija saistīti, - katrs sapnis bija savādi izstāstāms. Un Jāzeps no rīta pie tiem nāca un tos apraudzīja, un redzi, tie bija noskumuši. Tad tas vaicāja Faraona virsniekus, kas pie tā bija cietumā, sava kunga namā, un sacīja: kāpēc jūsu vaigi šodien tik skumīgi? Un šie tam sacīja: mēs sapni esam sapņojuši un še nav neviena, kas mums to izstāsta. Un Jāzeps tiem atbildēja: vai izstāstīšanas nepieder Dievam? Teiciet jel man to. Tad dzēriena devēju virsnieks Jāzepam izteica savu sapni un uz to sacīja: redzi jel, savā sapnī es redzēju vīnakoku savā priekšā. Un tam vīnakokam bija trīs zari, un tas izplauka, viņa zaļums auga, ziedēja, un viņa ogas ienācās. Un Faraona biķeris bija manā rokā, un es ņēmu tās ogas un tās izspiedu Faraona biķerī un devu biķeri Faraona rokā. Tad Jāzeps uz to sacīja: šī ir viņa izstāstīšana, - tie trīs zari ir trīs dienas. Pēc trim dienām Faraons tavu galvu paaugstinās un tevi iecels atkal tavā amatā, un tu dosi Faraonam biķeri viņa rokā pēc pirmaja ieraduma, kad tu biji viņa dzēriena devējs. Bet piemini mani, kad tev labi klāsies, un dari lūdzams žēlastību pie manis un piemini mani pie Faraona un dari, ka es topu izlaists no šā nama. Jo es zagšus esmu nozagts no Ebreju zemes, un arī nekā ļauna neesmu darījis, ka tie mani bedrē iemetuši. Un kad maizes cepēju virsnieks redzēja, ka tas labi bija izstāstījis, tad tas Jāzepam sacīja: man arī bija sapnis, un redzi, trīs maizes kurvji bija uz manas galvas. Un virsējā kurvī bija no visāda Faraona ēdiena, kas ir maiznieka cepums, un putni ēda no tā kurvja uz manas galvas. Tad Jāzeps atbildēja un sacīja. Šī ir viņa izstāstīšana, - tie trīs kurvji ir trīs dienas. Un pēc trim dienām Faraons tavu galvu pacels un tevi pakārs karātavās un putni ēdīs tavu miesu no tevis. Un notikās trešā dienā, Faraona dzimšanas dienā, ka viņš visiem saviem kalpiem dzīres darīja, un viņš paaugstināja dzēriena devēju virsnieka galvu un maizes cepēju virsnieka galvu starp saviem kalpiem, Un iecēla dzēriena devēju virsnieku atkal viņa vietā, un tas biķeri deva Faraonam rokā. Un maizes cepēju virsnieku viņš lika pakārt, - tā kā Jāzeps tiem bija izstāstījis. Bet dzēriena devēju virsnieks nepieminēja Jāzepu, bet viņu aizmirsa. Un pēc diviem gadiem Faraons redzēja sapni un redzi, viņš stāvēja upes malā. Un redzi, no upes izkāpa septiņas govis krāšņu augumu un treknām miesām, un tās ganījās niedrēs. Un redzi, septiņas citas govis izkāpa pēc šīm no upes, nejauku augumu un liesām miesām, un piestājās pie tām citām govīm upes malā. Un tās govis nejauku izskatu un liesām miesām ierija tās septiņas treknās govis krāšņu izskatu; - tad Faraons atmodās. Pēc viņš atkal aizmiga un sapņoja otrkārt. Un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, briedušas un brangas. Un redzi, septiņas tievas un austriņa kaltētas vārpas radās pēc tām. Un tās tievās vārpas ierija tās septiņas briedušās un pilnās vārpas. Tad Faraons atmodās, un redzi, tas bija sapnis. Un notikās no rīta, tad viņš bija bēdīgs savā garā, un sūtīja un aicināja visus ēģiptiešu zīlniekus un visus gudros, kas tur bija, un Faraons tiem teica savus sapņus, bet neviena nebija, kas tos Faraonam izstāstītu. Tad dzēriena devēju virsnieks runāja uz Faraonu un sacīja: es pieminu šodien savu noziegumu. Kad Faraons bija apskaities par saviem kalpiem un mani ielika cietumā, sargu virsnieka namā, mani un maizes cepēju virsnieku, Tad mums bija vienā naktī sapnis, ikvienam savs sapnis, savādi izstāstāms. Un tur bija pie mums viens Ebreju jauneklis, sargu virsnieka kalps, un mēs tam tos pasacījām, un viņš mums mūsu sapņus izstāstīja, ikvienam tas to izstāstīja pēc viņa sapņošanas. Un kā tas mums ir izstāstījis, tāpat tas noticis; mani Faraons atkal iecēlis manā vietā un viņu pakāris. Tad Faraons sūtīja un aicināja Jāzepu, un tie tam ātri lika iziet no bedres, un viņš apcirpās un apvilka citas drēbes un nāca pie Faraona. Tad Faraons sacīja uz Jāzepu: es esmu sapņojis sapni, un neviena nav, kas to izstāsta; bet es esmu dzirdējis par tevi sakām, kad tu sapni dzirdot, tad tu to varot izstāstīt. Un Jāzeps atbildēja Faraonam un sacīja: tas nestāv pie manis; Dievs Faraonam sludinās labu. Un Faraons sacīja uz Jāzepu: redzi, es sapnī stāvēju upes malā. Un redzi, tur izkāpa no upes septiņas govis treknām miesām un krāšņu izskatu un ganījās niedrēs. Un redzi, septiņas citas govis izkāpa pēc tām, liesu un ļoti nejauku augumu un izdēdējušām miesām, es tik nejaukas, kā šās, visā Ēģiptes zemē neesmu redzējis. Un tās izdēdējušās un nejaukās govis ierija tās septiņas pirmās treknās govis. Un kad tās no viņām bija ierītas, nevarēja manīt, ka tās bija viņu iekšās, un tās izskatījās nejaukas tāpat kā papriekš. Tad es atmodos. Pēc tam es redzēju savā sapnī, un redzi, septiņas vārpas izauga no viena stiebra, pilnas un brangas. Un redzi, septiņas sakaltušas, tievas un austriņa kaltētas vārpas izplauka pēc tām. Un tās septiņas tievās vārpas ierija tās septiņas brangās vārpas. Un es to zīlniekiem esmu teicis, bet neviena nav, kas to var izstāstīt. Tad Jāzeps sacīja uz Faraonu. Faraona sapņi ir vienādi. Dievs Faraonam ir darījis zināmu, ko Viņš apņēmies darīt. Tās septiņas krāšņās govis ir septiņi gadi, un tās septiņas brangās vārpas ir septiņi gadi, - tie sapņi ir vienādi. Un tās septiņas izdēdējušās un nejaukās govis, kas pēc tām izkāpa, ir septiņi gadi, un tās septiņas tievās un austriņa kaltētās vārpas būs septiņi bada gadi. Šis ir vārds, ko es uz Faraonu esmu runājis: Dievs Faraonam ir parādījis, ko Viņš apņēmies. Redzi, septiņi it auglīgi gadi nāks pār visu Ēģiptes zemi. Bet pēc tiem nāks septiņi bada gadi; tad pilnums Ēģiptes zemē taps aizmirsts, un bads klaji apēdīs zemi. Un pilnumu vairs nemanīs zemē aiz bada pēc tam, jo tas būs pārlieku grūts. Un, ka sapnis Faraonam divreiz ir rādījies, tas ir tāpēc, ka Dievs to stipri apņēmies un Dievs steigšus to darīs. Un nu lai Faraons lūko pēc viena prātīga un gudra vīra un to lai ieceļ pār Ēģiptes zemi. Lai Faraons tā dara un lai ieceļ uzraugus pār zemi un lai ņem piekto tiesu no Ēģiptes zemes pa septiņiem bagātiem gadiem, un lai tie sakrāj visādu barību pa šiem nākamiem auglīgiem gadiem. Un lai tie saber labību apakš Faraona rokas par barību pilsētā, un lai to paglabā. Tad būs barība zemei par padomu, kamēr tie septiņi bada gadi būs Ēģiptes zemē, ka zeme no bada netop izdeldēta. Un šie vārdi patika Faraonam un visiem viņa kalpiem. Un Faraons sacīja uz saviem kalpiem: kur mēs atrastu tādu vīru, iekš kā ir Dieva Gars? Tad Faraons sacīja uz Jāzepu: tāpēc ka Dievs tev visas šīs lietas ir darījis zināmas, nav neviena tik prātīga un gudra, kā tu. Tev būs būt pār manu namu, un visiem maniem ļaudīm būs klausīt tavam vārdam; pēc tā goda krēsla vien es būšu lielāks nekā tu. Un Faraons sacīja uz Jāzepu: redzi, es tevi esmu iecēlis pār visu Ēģiptes zemi. Un Faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un to apģērba ar dārga audekla drēbēm un apkāra zelta ķēdes ap viņa kaklu, Un tam lika braukt uz saviem otrajiem ratiem, kas viņam bija, un viņa priekšā sauca: klanāties! Un viņš to iecēla pār visu Ēģiptes zemi. Un Faraons sacīja uz Jāzepu: es esmu Faraons, tomēr bez tavas ziņas nevienam ne roku, ne kāju nebūs pacelt visā Ēģiptes zemē. Un Faraons Jāzepu nosauca par Safnat-Paneahu (pasaules glābējs) un tam deva par sievu Asnatu, Potifera, Onna priestera, meitu. Un Jāzeps devās ceļā pa visu Ēģiptes zemi. Un Jāzeps bija trīsdesmit gadus vecs, kad viņš priekš Ēģiptes ķēniņa Faraona stāvēja. Un Jāzeps aizgāja no Faraona un pārstaigāja visu Ēģiptes zemi. Un zeme tanīs septiņos bagātos gados izdeva bagātus augļus. Un viņš sakrāja to septiņu gadu labību, kas bija Ēģiptes zemē, visu un lika to labību pilsētās; to labību no ikvienas pilsētas tīruma, kas ap to bija, viņš tanī nolika. Tā Jāzeps sabēra pārlieku daudz labības, kā smiltis jūrmalā, ka beidzot mitējās skaitīt, jo tā bija neskaitāma. Un Jāzepam piedzima divi dēli, pirms nekā tie bada gadi nāca; tos Asnata, Potifera, Onna priestera, meita, viņam dzemdēja. Un Jāzeps tā pirmdzimtā vārdu nosauca Manasu, jo Dievs man ir licis aizmirst visu manu grūtumu un visu mana tēva namu. Un tā otrā vārdu viņš nosauca Efraīm, jo Dievs man licis augt manā bēdu zemē. Un tie septiņi bagātie gadi beidzās, kas bija Ēģiptes zemē. Un tie septiņi bada gadi sāka nākt, tā kā Jāzeps bija sacījis, un tur bija bads visapkārt, bet pa visu Ēģiptes zemi bija maize. Kad nu visa Ēģiptes zeme arī badu cieta, tad tie ļaudis brēca uz Faraonu pēc maizes. Un Faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: ejat pie Jāzepa, - ko tas jums sacīs, to dariet. Un bads bija pa visu zemi, un Jāzeps atvēra visas klētis un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads palika jo dienas jo lielāks Ēģiptes zemē. Un visas citas zemes nāca uz Ēģiptes zemi pie Jāzepa pirkt, jo bads bija liels pa visām zemēm. Kad nu Jēkabs redzēja, ka labība bija Ēģiptes zemē, tad viņš saviem dēliem sacīja: ko jūs skatāties? Un viņš sacīja: redzi, es esmu dzirdējis, labību esam Ēģiptes zemē, noejat turp un pērciet mums no turienes, lai dzīvojam un nemirstam. Tad desmit Jāzepa brāļi nogāja, labības pirkt no Ēģiptes zemes. Bet Benjaminu, Jāzepa brāli, Jēkabs nesūtīja ar viņa brāļiem, jo tas sacīja: ka to kāda nelaime neaizņem. Tā Israēla dēli nāca, labības pirkt līdz ar citiem, kas turp gāja, jo bads bija arī Kanaāna zemē. Un Jāzeps bija valdītājs pār zemi un pārdeva visiem zemes ļaudīm, un Jāzepa brāļi nāca un klanījās viņa priekšā ar vaigu pie zemes. Tad Jāzeps redzēja savus brāļus un tos pazina, bet viņš likās pret tiem svešs, un runāja ar tiem bargi un sacīja uz tiem: no kurienes jūs nākat? Un tie sacīja: no Kanaāna zemes, maizes pirkt. Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina. Un Jāzeps pieminēja savus sapņus, ko viņš par tiem bija sapņojis, un viņš uz tiem sacīja: jūs esat izlūki, jūs esat nākuši raudzīt, kur zemei var piekļūt. Un tie uz viņu sacīja: nē, mans kungs, tavi kalpi ir nākuši, maizes pirkt. Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam taisni ļaudis, tavi kalpi nav izlūki. Un viņš uz tiem sacīja: nē, bet jūs esat nākuši izlūkot, kur zemei var piekļūt. Un tie sacīja: mēs tavi kalpi bijām divpadsmit brāļi, viena paša vīra dēli Kanaāna zemē, un redzi, jaunākais vēl šodien ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav. Tad Jāzeps uz tiem sacīja: tā tas ir, kā es uz jums esmu runājis un sacījis: jūs esat izlūki. Pie tam jūs tapsiet pārbaudīti; tik tiešām kā Faraons dzīvo, jūs no šejienes netiksiet projām, ja jūsu jaunākais brālis nenāk šurpu. Sūtiet vienu no jums, kas atved jūsu brāli, bet jūs paliekat cietumā, tad jūsu vārdi taps pārbaudīti, vai pie jums ir patiesība, un ja ne, tik tiešām kā Faraons dzīvo, tad jūs esat izlūki. Un viņš tos kopā lika trīs dienas cietumā. Un trešā dienā Jāzeps uz tiem sacīja: dariet tā, tad jūs dzīvosiet; es bīstos Dievu. Ja jūs esat taisni ļaudis, tad lai viens no jūsu brāļiem paliek saistīts cietumā, un jūs ejat, pārvediet to labību, tādēļ ka bads jūsu mājās. Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi taps atrasti taisni, un jūs nemirsiet; un tie tā darīja. Tad tie sacīja viens uz otru: patiesi, mēs esam noziegušies pret savu brāli, ka mēs viņa dvēseles bēdas redzējām, kad viņš no mums žēlastības lūdzās, un neklausījām; tādēļ šās bēdas nāk pār mums. Un Rūbens tiem atbildēja un sacīja: vai es jums to neteicu sacīdams: neapgrēkojaties pret to bērnu, bet jūs neklausījāt? Un nu redzi, viņa asinis top meklētas. Un tie nezināja, ka Jāzeps to saprata, jo tur bija tulks viņu starpā. Un viņš no tiem novērsās un raudāja, un atkal pie tiem atgriezās un ar tiem runāja, un ņēma no viņu vidus Simeonu un to saistīja priekš viņu acīm. Un Jāzeps pavēlēja viņu maisus pildīt ar labību un viņu naudu atlikt ikkatram savā maisā, un tiem dot ceļa barību uz ceļu; un tiem tā tapa darīts. Un tie uzkrāva savu labību uz saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes. Kad nu viens no tiem savu maisu atraisīja, savu ēzeli barot mājas vietā, tad tas ieraudzīja savu naudu, un redzi, tā bija viņa maisa virsgalā. Un tas sacīja uz saviem brāļiem: mana nauda man ir atlikta, un redzi, tā ir manā maisā. Tad tiem sirds iztrūkās un tie pārbijās viens uz otru sacīdami: kas tas ir, ko Dievs mums ir darījis? Un tie nāca pie Jēkaba, sava tēva, uz Kanaāna zemi un teica tam visu, kas tiem bija noticis, un sacīja: Tas vīrs, tas zemes kungs, runāja bargi ar mums un mūs turēja par zemes izlūkiem. Tad mēs tam sacījām: mēs esam taisni ļaudis, mēs neesam izlūki bijuši. Mēs bijām divpadsmit brāļi, sava tēva dēli, viena vairs nav, un jaunākais vēl šodien ir pie mūsu tēva Kanaāna zemē. Un tas vīrs, tas zemes kungs, mums sacīja: pie tam es nomanīšu, jūs esam taisnus: pametiet vienu no saviem brāļiem pie manis un ņemiet, ko jums vajag, un noejat, Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es manīšu, jūs neesam izlūkus, bet taisnus ļaudis. Jūsu brāli es jums atdošu un jums ļaušu šinī zemē pirkt un pārdot. Un kad tie savus maisus izbēra, redzi, tad ikviens atrada savu naudas vīstokli savā maisā, un tie ieraudzīja savus naudas vīstokļus, viņi un viņu tēvs, un tie izbijās. Tad Jēkabs, viņu tēvs, uz tiem sacīja: jūs man paņemat manus bērnus: Jāzepa vairs nav un Simeona vairs nav, un Benjaminu jūs ņemsiet; viss tas nāk man virsū. Tad Rūbens runāja ar savu tēvu un sacīja: ja es to pie tevis neatvedīšu atpakaļ, tad nokauj manus divus dēlus; dod viņu manā rokā, tad es viņu pie tevis atvedīšu atpakaļ. Bet viņš sacīja: manam dēlam nebūs noiet ar jums, jo viņa brālis ir miris, un tas ir viens pats atlicis. Ja tam kāda nelaime notiks uz ceļa, kur jūs iesiet, tad jūs manus sirmos matus ar sirdēstiem novedīsiet bedrē. Un bads bija grūts tanī zemē. Un kad tā labība, ko tie no Ēģiptes bija atveduši, jau bija izlietojuši, tad viņu tēvs uz tiem sacīja: noejat atkal un pērciet mums maizes kādu mazumu. Un Jūda uz to runāja un sacīja: tas vīrs mums stipri piekodinājis un sacījis: jūs manu vaigu neredzēsiet, ja jūsu brālis nav jums līdz. Ja tad tu mūsu brāli mums sūtīsi līdz, tad mēs gribam noiet un pirkt maizes priekš tevis. Bet ja tu to nesūtīsi, tad mēs nenoiesim, jo tas vīrs mums ir sacījis: jums nebūs manu vaigu redzēt, ja jūsu jaunākais brālis jums nav līdz. Tad Israēls sacīja: kāpēc jūs man tik ļauni esat darījuši, tam vīram sacīdami, ka jums vēl viens brālis esot? Un tie sacīja: tas vīrs jautāja jautādams pēc mums un pēc mūsu radiem un sacīja: vai jūsu tēvs vēl dzīvs? Vai jums vēl viens brālis? Tad mēs viņam atbildējām, kā viņš mums jautāja; kā tad mēs to varējām zināt, ka tas sacīs: vediet savu brāli šurp? Tad Jūda sacīja uz Israēli, savu tēvu: sūti to zēnu man līdz, tad mēs celsimies un noiesim, lai dzīvojam un nemirstam, ne mēs, ne tu pats, ne mūsu bērniņi. Es galvoju par viņu, no manas rokas tev būs viņu prasīt; ja es to pie tevis nevedīšu atpakaļ un to nestādīšu priekš tavām acīm, tad es visu savu mūžu gribu noziedzīgs būt tavā priekšā. Jo ja mēs nebūtu kavējušies, mēs tagad jau otru reizi būtu pārnākuši. Tad viņu tēvs Israēls uz tiem sacīja: ja tam nu tā būs būt, tad dariet tā: ņemiet no šās zemes labākajiem augļiem savos traukos un nonesiet tam vīram dāvanu, balzama kādu mazumu un kādu mazumu medus, dārgas zāles un mirres, riekstus un mandeles. Ņemiet arīdzan otrtik naudas savā rokā, un to naudu, kas jūsu maisu virsgalā atlikta, nesiet atpakaļ savā rokā, tiem jau tur būs misējies. Ņemiet arī savu brāli un ceļaties un ejat atkal pie tā vīra. Bet Visuvarenais Dievs lai jums dod žēlastību tā vīra priekšā, ka tas atlaiž jūsu otru brāli un Benjaminu. Bet es esmu tā kā kam bērni rautin atrauti. Tad vīri ņēma dāvanu, un ņēma otrtik naudas savā rokā un Benjaminu, un cēlās un nogāja uz Ēģiptes zemi un stājās Jāzepa priekšā. Kad nu Jāzeps Benjaminu pie tiem ieraudzīja, tad viņš sacīja tam, kas bija pār viņa namu: ieved vīrus namā un nokauj kādu kaujamu lopu un taisi ēdienu, jo tie vīri pie manis ēdīs pusdienu. Un tas vīrs darīja, kā Jāzeps bija sacījis, un ieveda vīrus Jāzepa namā. Tad vīri bijās, kad tos veda Jāzepa namā, un sacīja: naudas dēļ, ko viņu reiz' atdabūjām savos maisos, mēs esam ievesti, lai viņš mums var uzbrukt un mums uzmākties un mūs par vergiem ņemt un mūsu ēzeļus. Tad tie piegāja pie vīra, kas bija pār Jāzepa namu, un runāja ar to priekš nama durvīm Un sacīja: ak mans kungs, mums viņu reiz' bija jānāk, labības pirkt. Un kad bijām nākuši mājas vietā un atraisījām savus maisus, redzi, tad ikvienam nauda bija viņa maisa virsgalā ar pilnu svaru, un mēs to esam atkal atnesuši savā rokā. Mēs arī esam atnesuši citu naudu savā rokā, maizes pirkt, mēs nezinām, kas mūsu naudu mūsu maisos ielicis. Un tas sacīja: esiet ar mieru, nebīstaties! Jūsu Dievs un jūsu tēva Dievs jums devis jūsu maisos apslēptu mantu; jūsu nauda man rokā tikusi. Un viņš izveda Simeonu pie tiem ārā. Pēc viņš vīrus ieveda Jāzepa namā un tiem deva ūdeni, un tie mazgāja savas kājas; un viņš deva viņu ēzeļiem ēdamo. Un tie sataisīja dāvanu, tiekams Jāzeps nāca uz pusdienu; jo tie bija dzirdējuši, ka tiem tur bija maizi ēst. Kad nu Jāzeps nāca namā, tad tie viņam namā atnesa dāvanu, kas bija viņu rokās, un metās viņa priekšā pie zemes. Un viņš jautāja, kā tiem klājās, un sacīja: kā klājās jūsu vecajam tēvam, par ko jūs stāstījāt? Vai viņš vēl dzīvs? Un tie sacīja: tavam kalpam, mūsu tēvam, labi klājās, viņš vēl dzīvs; un tie noliecās un klanījās. Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja savu brāli Benjaminu, savas mātes dēlu, un sacīja: vai šis ir jūsu jaunākais brālis, par ko man stāstījāt? Un viņš sacīja: Dievs lai tev žēlīgs, mans dēls! Un Jāzeps steidzās, jo viņa sirds iesila uz savu brāli, un viņš meklēja, kur raudāt, un iegāja savā istabā un tur raudāja. Un viņš mazgāja savu vaigu un nāca ārā un savaldījās un sacīja: celiet maizi priekšā. Un tie cēla priekšā viņam atsevišķi un viņiem atsevišķi, un ēģiptiešiem atsevišķi, kas pie viņa ēda, jo ēģiptieši ar Ebrejiem nevar maizi ēst, jo ēģiptiešiem tā ir negantība. Un tie sēdēja viņam pretī, pirmdzimtais pēc savas pirmdzimtības, un jaunākais pēc savas jaunības. Par to tie vīri brīnījās savā starpā, un viņš cēla tiem priekšā goda daļas no sava galda, bet Benjamina daļu viņš pieckārtīgi vairoja pār visu citu daļām; un tie dzēra un padzērās ar viņu. Un viņš pavēlēja tam, kas bija pār viņa namu, un sacīja: pildi to vīru maisus ar labību, cik tie var nest, un liec ikviena naudu viņa maisa virsgalā. Un manu biķeri, sudraba biķeri, liec jaunākam maisa virsgalā, arī viņa labības naudu. Un tas darīja pēc Jāzepa vārda, ko viņš bija sacījis. Rītā, gaismai austot, vīri tapa atlaisti līdz ar saviem ēzeļiem. Bet tiem no pilsētas izejot un tāli vēl neesot, Jāzeps sacīja savam nama uzraugam: celies, dzenies tiem vīriem pakaļ, un tos panācis saki tiem: kādēļ esat atmaksājuši labu ar ļaunu? Vai šis nav tas, no kā mans kungs dzer? Un no tā viņš mēdz padzert. Jūs esat ļaunu darījuši, to darīdami. Un tas viņus panāca un viņiem sacīja šos vārdus. Tad viņi uz to sacīja: kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Ne mūžam tavi kalpi tādu darbu nedarīs. Redzi, naudu, ko esam atraduši savu maisu virsgalā, mēs tev atkal esam atnesuši no Kanaāna zemes, - kā tad mēs zagsim no tava kunga nama sudrabu vai zeltu? Pie kura no taviem kalpiem to atradīs, tas lai mirst, un mēs arī gribam būt par vergiem savam kungam. Un viņš sacīja: lai nu arī notiek pēc jūsu vārdiem: pie kura to atradīs, tas būs mans vergs, bet jūs būsiet svabadi. Un tie steidzās un nocēla ikviens savu maisu zemē, un ikviens atraisīja savu maisu. Un viņš pārmeklēja no vecākā iesākdams un pie jaunākā beigdams, un biķeris tapa atrasts Benjamina maisā. Tad tie saplēsa savas drēbes un apkrāva ikviens savu ēzeli un griezās atpakaļ uz pilsētu. Un Jūda ar saviem brāļiem nāca Jāzepa namā, jo šis tur vēl bija, un tie nometās priekš viņa vaiga pie zemes. Un Jāzeps uz tiem sacīja: kas tas par darbu, ko jūs esat darījuši? Vai nezinājāt, ka tāds vīrs, kā es, tiešām to paredzēs? Tad Jūda sacīja: ko lai sakām savam kungam, ko lai runājam un kā lai taisnojamies? Dievs tavu kalpu noziegumu ir atradis, redzi, mēs esam sava kunga vergi, - tā mēs, kā arī tas, pie kā tas biķeris atrasts. Tad viņš sacīja: nemūžam es to nedarīšu; vīrs, pie kā biķeris atrasts, tam būs man būt par vergu. Bet jūs ejat ar mieru pie sava tēva. Tad Jūda pie tā piegāja un sacīja: ak mans kungs! Lūdzams, lai tavs kalps runā kādu vārdu priekš sava kunga ausīm, un neapskaities par savu kalpu, jo tu esi tik augsts kā Faraons. Mans kungs vaicāja savus kalpus un sacīja: vai jums ir tēvs vai brālis? Tad mēs sacījām savam kungam: mums ir vecs tēvs un viens zēns, kas tam vecumā dzimis, jaunākais, un viņa brālis ir miris, un tas ir viens pats no savas mātes atlicis, un viņa tēvs viņu mīļo. Tad tu sacīji saviem kalpiem: atvediet to pie manis, lai manas acis viņu redz. Tad mēs sacījām uz savu kungu: zēns savu tēvu nevar atstāt; ja tas atstās savu tēvu, tad šis mirs. Tad tu saviem kalpiem sacīji: ja jūsu jaunākais brālis ar jums neatnāk, tad jūs manu vaigu vairs neredzēsiet. Un kad mēs nācām pie tava kalpa, sava tēva, un viņam sacījām sava kunga vārdus, Tad mūsu tēvs sacīja: noejat atkal, pērciet mums ēdama kādu mazumu. Tad sacījām: mēs nevaram noiet: ja mūsu jaunākais brālis mums ir līdz, tad mēs noiesim. Jo mēs nevaram tā vīra vaigu redzēt, ja šis mūsu jaunākais brālis nav mums līdz. Tad tavs kalps, mans tēvs, mums sacīja: jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi. Un viens ir no manis aizgājis, un es sacīju, tiešām tas ir saplosīts, un es to vairs neesmu redzējis. Ja tad jūs arī šo paņemsiet no manām acīm un tam kāda nelaime uzies, tad jūs manus sirmos matus ar sirdēstiem novedīsiet kapā. Tad nu, kad es nākšu pie tava kalpa, sava tēva, un zēns mums nebūs līdz, jo tēva dvēsele viņa dvēselei sietin piesieta, Tad notiks, kad tas redzēs, ka zēna nav, tad tas mirs, un tavi kalpi novedīs tava kalpa, mana tēva, sirmos matus ar sirdēstiem kapā. Jo tavs kalps ir galvojis par zēnu pie sava tēva, un sacījis: ja es viņu tev atpakaļ neatvedīšu, tad visu savu mūžu es gribu būt noziedzīgs sava tēva priekšā. Un nu lai jel tavs kalps zēna vietā paliek par sava kunga vergu, un lai zēns aiziet ar saviem brāļiem. Jo kā es varētu iet pie sava tēva, ja zēns man nebūtu līdz? - Man būtu jāredz tie sirdēsti, kas manam tēvam uzies. Tad Jāzeps nevarēja valdīties priekš visiem, kas pie viņa stāvēja, un sauca: vediet visus no manis ārā; un neviens pie tā nestāvēja, kad Jāzeps devās pazīties saviem brāļiem. Un viņš pacēla savu balsi raudādams, tā ka Ēģiptieši to dzirdēja, un Faraona saime to dzirdēja. Un Jāzeps sacīja uz saviem brāļiem: es esmu Jāzeps, vai mans tēvs vēl dzīvs? Un viņa brāļi tam nevarēja atbildēt, jo tie priekš viņa vaiga pārbijās. Un Jāzeps sacīja uz saviem brāļiem: nāciet jel klāt pie manis. Un tie piegāja; tad viņš sacīja: es esmu Jāzeps, jūsu brālis, ko jūs esat pārdevuši uz Ēģiptes zemi. Un nu, nebēdājaties un neiztrūcinājāties, ka jūs mani šurp esat pārdevuši, jo Dievs mani šurp ir sūtījis jūsu priekšā jūsu dzīvības uzturēšanas pēc. Jo šis ir otrais bada gads pār visu zemi, un vēl būs pieci gadi, kur nebūs nedz aršanas, nedz pļaušanas. Un Dievs mani sūtījis jūsu priekšā, lai Viņš jūs liktu par atlikumu virs zemes, un jūs uzturētu dzīvus par lielu pulku, kas izglābti. Un nu, jūs mani neesat šurp sūtījuši, bet Dievs, kas mani licis Faraonam par tēvu un par kungu visā viņa namā un par valdītāju visā Ēģiptes zemē. Steidzaties un ejat pie mana tēva un sakāt tam: tā saka tavs dēls Jāzeps: Dievs mani iecēlis par kungu visai Ēģiptes zemei, - nāc šurp pie manis, nekavējies. Tev būs dzīvot Gošenes zemē, un tu būsi tuvu pie manis, tu un tavi dēli un tavu dēlu dēli un tavi sīkie lopi un tavi vērši un viss, kas tev pieder. Un es tevi tur uzturēšu, jo vēl ir pieci bada gadi, - ka tu trūkumā neiznīksti, tu un tavs nams un viss, kas tev pieder. Un raugi, jūsu acis redz un mana brāļa Benjamina acis, ka mana mute uz jums runā. Un stāstiet manam tēvam visu manu godību Ēģiptes zemē, un visu, ko jūs redzējuši, un steidzaties un atvediet manu tēvu šurp. Un viņš Benjaminam, savam brālim, apkampās ap kaklu un raudāja, un Benjamins raudāja pie viņa kakla. Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un raudāja pār tiem, un pēc viņa brāļi runāja ar viņu. Un tā slava tapa daudzināta Faraona namā: Jāzepa brāļi ir atnākuši. Un tas patika Faraonam un viņa kalpiem. Un Faraons sacīja uz Jāzepu: saki saviem brāļiem: dariet tā: apkraujiet savus lopus un ietin noejat uz Kanaāna zemi, Un ņemiet savu tēvu un savu saimi, un nāciet pie manis, tad es jums došu Ēģiptes zemes labumu, un jūs ēdīsiet tās zemes treknumu. Un tev ir pavēlēts: dariet tā: ņemiet no Ēģiptes zemes ratus priekš saviem bērniņiem un priekš savām sievām, un atvediet savu tēvu un nāciet. Un lai jūsu acīm nav žēl savu namarīku - jo visas Ēģiptes zemes labums jums piederēs. Un Israēla dēli tā darīja, un Jāzeps tiem deva ratus pēc Faraona vārdiem un tiem deva ceļamaizi uz ceļu. Un visiem viņš deva ikvienam svētku drēbes, bet Benjaminam viņš deva trīssimt sudraba gabalus un piecas svētku drēbes. Un savam tēvam viņš sūtīja tāpat desmit ēzeļus, kas no Ēģiptes labumu nesa, un desmit ēzeļu mātes, kas nesa labību un maizi un barību priekš tēva uz ceļu. Un viņš savus brāļus nosūtīja, un tie aizgāja, un viņš sacīja: nebaraties pa ceļu. Un tie aizgāja no Ēģiptes un nāca Kanaāna zemē pie Jēkaba, sava tēva, Un viņam stāstīja sacīdami: Jāzeps vēl dzīvs, un ir valdītājs pār visu Ēģiptes zemi. Bet Jēkaba sirds palika auksta, jo viņš tiem neticēja. Bet kad tie uz viņu runāja visus Jāzepa vārdus, ko tas tiem bija sacījis, un kad viņš ieraudzīja tos ratus, ko Jāzeps bija sūtījis, viņu novest, tad Jēkaba, viņu tēva, gars atdzīvojās. Un Israēls sacīja: diezgan! Mans dēls Jāzeps vēl dzīvs! Es gribu iet un viņu redzēt, pirms nekā mirstu. Un Israēls aizgāja ar visu, kas tam piederēja, un nāca uz Bēršebu un upurēja upurus sava tēva Īzaka Dievam. Un Dievs runāja ar Israēli nakts parādīšanā un sacīja: Jēkab, Jēkab! Un tas sacīja: redzi, še es esmu. Tad Viņš sacīja: Es esmu Stiprais Dievs, tava tēva Dievs; nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi tur celšu par lielu tautu. Es noiešu tev līdz uz Ēģiptes zemi un Es tevi vedin atkal atvedīšu, un Jāzepam būs ar savu roku tavas acis aizspiest. Tad Jēkabs cēlās no Bēršebas, un Israēla bērni veda Jēkabu, savu tēvu, un savus bērniņus un savas sievas uz ratiem, ko Faraons bija sūtījis, viņu vest. Un tie ņēma savus lopus un savu mantu, ko tie bija sakrājuši Kanaāna zemē, un nāca uz Ēģipti, Jēkabs un viss viņa dzimums līdz ar viņu; Viņa dēli un viņa dēlu dēli ar viņu, viņa meitas un viņa dēlu meitas un viss viņa dzimums, to viņš veda līdz uz Ēģiptes zemi. Un šie ir Israēla dēlu vārdi, kas nāca uz Ēģipti, Jēkabs un viņa dēli: Rūbens, Jēkaba pirmdzimtais. Un Rūbena dēli: Hanohs un Pallus un Hecrons un Karmus. Un Simeona dēli: Jemuels un Jamins un Ohāds un Jahins un Cohārs un Sauls, vienas Kanaāniešu sievas dēls. Un Levija dēli: Geršons, Kohāts un Merarijs. Un Jūda dēli: Ģers un Onans un Šelus, Perec un Zerahs; un Ģers un Onans bija miruši Kanaāna zemē, - un Pereca dēli bija Hecrons un Hamuls. Un Īsašara dēli: Tolus un Pūva un Jobs un Šimrons. Un Zebulona dēli: Sereds un Elons un Jahleēls. Šie ir Leas dēli, ko tā Jēkabam ir dzemdējusi Mezopotamijā, ar Dinu, viņa meitu; visas viņa dēlu un viņa meitu dvēseles bija trīsdesmit un trīs. Un Gada dēli: Zifions un Hagaja, Šunus, Ecbons, Erus un Arodus un Arelus. Un Ašera dēli: Jimnus un Ješvus, Jisvi un Berius un Seraha, viņu māsa. Un Berius dēli: Hebers un Malhiēls. Šie ir Zilfas bērni, ko Lābans Leai, savai meitai, bija devis; un tā dzemdēja Jēkabam šās sešpadsmit dvēseles. Rahēles, Jēkaba sievas, dēli bija Jāzeps un Benjamins. Un Jāzepam dzima Ēģiptē Manasus un Efraīms, ko viņam dzemdēja Asnata, Potifera, Onna priestera, meita. Un Benjamina dēli: Belus un Behers un Ašbels, Ģerus un Naāmans, Ehijs un Rošs, Mupims un Hupims un Ards. Šie ir Rahēles dēli, kas Jēkabam ir piedzimuši, - visi kopā četrpadsmit dvēseles. Dana dēli: Hušims. Un Naftalis dēli: Jahceēls un Gunus un Jecers un Šillems. Šie ir Bilhas dēli, ko Lābans savai meitai Rahēlei deva, un tā dzemdēja šos Jēkabam, - visi kopā bija septiņas dvēseles. Visas dvēseles, kas ar Jēkabu uz Ēģipti nāca, kas no viņa gurniem cēlušās, bez Jēkaba dēlu sievām, visas dvēseles sešdesmit un sešas. Un Jāzepa dēli, kas viņam Ēģiptes zemē dzimuši, bija divas dvēseles; visas dvēseles Jēkaba namā, kas uz Ēģipti nāca, bija septiņdesmit. Un viņš sūtīja Jūdu savā priekšā pie Jāzepa, ka šis priekš viņa tam ierādītu Gošenes zemi; un tie nāca Gošenes zemē. Tad Jāzeps iejūdza savus ratus un gāja savam tēvam Israēlim pretī uz Gošeni, un viņu ieraudzījis tas metās ap viņa kaklu un raudāja ilgi pie viņa kakla. Un Israēls sacīja uz Jāzepu: nu es labprāt gribu mirt, kad tavu vaigu esmu redzējis, ka tu vēl esi dzīvs. Un Jāzeps sacīja uz saviem brāļiem un uz sava tēva namu: es noiešu un to pasacīšu Faraonam un tam teikšu: mani brāļi un mana tēva nams, kas bija Kanaāna zemē, pie manis atnākuši. Un tie vīri ir avju gani, jo tie ir lopu kopēji, un savus sīkos lopus un savus vēršus, un visu, kas tiem pieder, to tie atveduši. Kad nu Faraons jūs aicinās un jautās, kas ir jūsu amats? Tad sakāt: tavi kalpi ir lopu kopēji no mazām dienām līdz šim, tā pat mēs kā mūsu tēvi, lai jūs varat mist Gošenes zemē; jo ēģiptiešiem visi lopu gani bija negantība. Tad Jāzeps nāca un pasludināja Faraonam un sacīja: mans tēvs un mani brāļi un viņu sīkie lopi un viņu vērši un viss, kas tiem pieder, ir atnākuši no Kanaāna zemes, un redzi, tie ir Gošenes zemē. Un viņš ņēma piecus no visiem saviem brāļiem, un tos veda Faraona priekšā. Un Faraons sacīja uz viņa brāļiem: kas ir jūsu darbs? Un tie sacīja uz Faraonu: tavi kalpi ir lopu gani, tā pat mēs kā mūsu tēvi. Un tie sacīja uz Faraonu: Mēs esam nākuši šinī zemē piemist, jo ganības trūkst sīkiem lopiem, kas taviem kalpiem pieder, jo bads ir grūts Kanaāna zemē, un nu vēli, lūdzams, lai tavi kalpi apmetās Gošenes zemē. Tad Faraons runāja uz Jāzepu un sacīja: tavs tēvs un tavi brāļi pie tevis atnākuši. Ēģiptes zeme stāv tev atvērā; lai tavs tēvs un tavi brāļi dzīvo tai vislabākā zemes vietā, - lai tie mīt Gošenes zemē, un ja tu zini, ka starp tiem ir krietni vīri, tad iecel tos par manu lopu uzraugiem. Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu, un to stādīja Faraona priekšā, un Jēkabs svētīja Faraonu. Un Faraons sacīja uz Jēkabu: Cik gadu tavām dzīvības dienām? Tad Jēkabs sacīja uz Faraonu: manas svešniecības gadu dienas ir simts un trīsdesmit gadi; īsas un grūtas ir bijušas manas dzīvības gadu dienas un nepanāk manu tēvu gadus viņu svešniecības dienās. Un Jēkabs svētīja Faraonu un izgāja no Faraona. Un Jāzeps savam tēvam un saviem brāļiem iedeva mājas vietas, un tiem deva Ēģiptes zemē to labāko zemes vietu turēt, Raamzes tiesā, tā kā Faraons bija pavēlējis. Un Jāzeps uzturēja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi, kā kuram bija bērnu. Un pa visām zemēm nebija maizes; jo bads bija ļoti grūts, tā ka Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē aiz bada nevarēja glābties. Un Jāzeps sakrāja visu naudu, kas atradās Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē par to labību, ko tie pirka, un Jāzeps to naudu nesa Faraona namā. Kad nu nauda Ēģiptes zemē un Kanaāna zemē bija beigusies, tad visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa un sacīja: dod mums maizes, kādēļ mums tavā priekšā būs mirt, kad naudas vairs nav? Tad Jāzeps sacīja: dodiet savus lopus; tad es jums došu par jūsu lopiem, kad naudas nav. Tad tie veda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps tiem deva maizes par zirgiem un par sīkiem lopiem un par vēršiem un par ēzeļiem, un viņš tos to gadu izmitināja ar maizi par visiem viņu lopiem. Kad tas gads bija galā, tad tie otrā gadā pie viņa nāca un uz viņu sacīja: mēs neapslēpsim priekš sava kunga, ka nevien tā nauda ir beigusies, bet arī tie lopi mūsu kungam ir kļuvuši un nekas nav atlicis priekš mūsu kunga, kā vien mūsu miesas un mūsu tīrumi. Kādēļ mums būs bojā iet priekš tavām acīm, mums un mūsu tīrumiem? Pērc mūs un mūsu tīrumus par maizi, tad mēs ar savu tīrumu Faraonam būsim par kalpiem, un dodi sēklu, ka mēs dzīvojam un nemirstam, un mūsu zeme nepaliek tukša. Tad Jāzeps visus ēģiptiešu tīrumus pirka priekš Faraona, jo ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka bads tiem bija grūts. Tad tā zeme kļuva Faraona rokā, un viņš tos ļaudis pārcēla pilsētās, no viena Ēģiptes robežu gala līdz otram galam. Tikai priesteru tīrumus viņš nepirka, jo priesteriem bija sava daļa no Faraona, un tie ēda no savas daļas, ko Faraons tiem deva, tādēļ tie savu tīrumu nepārdeva. Tad Jāzeps sacīja uz ļaudīm: redzi, es šodien jūs un jūsu tīrumus esmu pircis Faraonam, redzi, še jums sēkla, ka jūs tīrumus apsējat. Bet ar augļiem tas tā būs, ka jūs piekto tiesu dodat Faraonam, un četras daļas jums piederēs, tīrumus apsēt un par pārtiku jums un tiem, kas jūsu namā, un par pārtiku jūsu bērniņiem. Un tie sacīja: tu mūs esi uzturējis dzīvus; lai žēlastību atrodam sava kunga acīs, tad mēs būsim Faraona kalpi. Tad Jāzeps to iecēla par likumu pār ēģiptiešu tīrumiem līdz šai dienai, ka Faraonam tā piektā tiesa nāktos, - tikai priesteru zeme vien nekļuva Faraonam. Un Israēls mita Ēģiptē Gošenes zemē, un tur uzturējās un auga un vairojās ļoti. Un Jēkabs dzīvoja Ēģiptes zemē septiņpadsmit gadus, un Jēkaba dienas bija simts četrdesmit un septiņi gadi. Kad nu Israēla laiks pienāca, ka tam bija mirt, tad viņš sauca savu dēlu Jāzepu un uz to sacīja: ja es tavās acīs esmu atradis žēlastību, tad liec jel lūdzams savu roku apakš manas ciskas un dari pie manis žēlastību un patiesību: neaproc jel mani Ēģiptes zemē; Bet es gribu gulēt pie saviem tēviem; un tev būs mani izvest no Ēģiptes un mani aprakt viņu kapos, - un tas sacīja: es darīšu pēc tava vārda. Tad viņš sacīja: zvērē man. Un tas viņam zvērēja. Un Israēls pielūdza Dievu savas gultas galvgalā. Un notikās pēc tam, ka Jāzepam sacīja: redzi, tavs tēvs ir nevesels. Tad tas ņēma līdz savus divus dēlus, Manasu un Efraīmu. Un Jēkabam tapa teikts un sacīts: redzi, tavs dēls Jāzeps nāk pie tevis. Tad Israēls saņēmās spēkā un apsēdās uz gultas. Un Jēkabs sacīja uz Jāzepu: Visuvarenais Dievs man ir parādījies Lūzā, Kanaāna zemē, un mani svētījis. Un viņš uz mani sacījis: redzi, Es tev likšu augļoties un tevi vairošu un tevi celšu par tautu pulku, un došu šo zemi tavam dzimumam pēc tevis par mūžīgu mantu. Un nu taviem diviem dēliem, kas Ēģiptē dzimuši, pirms nekā es pie tevis esmu atnācis uz Ēģipti, tiem būs būt maniem; Efraīms un Manasus būs man tāpat, kā Rūbens un Simeons. Bet tavi bērni, kas tev dzims pēc viņiem, tev piederēs, tiem būs tapt nosauktiem pēc savu brāļu vārda viņu iemantojamā tiesā. Kad es nu nācu no Mezopotamijas, tad Rahēle pie manis ir nomirusi Kanaāna zemē uz ceļa, mazu gabalu no Efratas, un es viņu apraku tur Efratas ceļmalā, - un šī ir Bētleme. Un Israēls ieraudzīja Jāzepa dēlus un sacīja: kam šie ir? Un Jāzeps sacīja uz savu tēvu: tie ir mani dēli, ko Dievs man še devis. Un viņš sacīja: pieved jel tos pie manis, ka es tos svētīju. Bet Israēla acis bija tumšas no vecuma, un viņš nevarēja redzēt, un tas tos pie viņa pieveda, un viņš tos skūpstīja un tos apkampa. Un Israēls sacīja uz Jāzepu: es nedomāju redzēt tavu vaigu, un raugi, Dievs man licis redzēt arī tavu dzimumu. Un Jāzeps tos ņēma no viņa klēpja un ar savu vaigu nometās pie zemes. Un Jāzeps tos abus ņēma, Efraīmu ar savu labo roku Israēlim pa kreiso roku, un Manasu ar savu kreiso roku Israēlim pa labo roku, un tos viņam pieveda klāt. Un Israēls izstiepa savu labo roku un to lika uz Efraīma galvu, jebšu tas bija jaunākais, un savu kreiso roku uz Manasus galvu; viņš ar ziņu tā savas rokas lika, jebšu Manasus bija pirmdzimtais. Un viņš svētīja Jāzepu un sacīja: Tas Dievs, priekš kura vaiga mani tēvi, Ābrahāms un Īzaks, staigājuši, - Tas Dievs, kas mani visu mūžu līdz šai dienai ir ganījis, - Tas eņģelis, kas mani pestījis no visa ļauna, - tas lai svētī šos bērnus, ka iekš tiem mans vārds top nosaukts un manu tēvu, Ābrahāma un Īzaka, vārds, un ka tie pa pulkiem vairojās virs zemes. Un Jāzeps redzēja, ka viņa tēvs savu labo roku lika uz Efraīma galvu, un tas viņam nepatika, un viņš satvēra sava tēva roku, to nolikdams no Efraīma galvas uz Manasus galvu. Un Jāzeps sacīja uz savu tēvu: ne tā, mans tēvs, jo šis ir pirmdzimtais, liec savu labo roku uz viņa galvu. Bet viņa tēvs liedzās un sacīja: es to gan zinu, mans dēls, gan zinu. Arī šis būs par ļaužu pulku, un tas arī būs liels, bet tomēr viņa jaunākais brālis būs lielāks nekā viņš, un viņa dzimums būs par lielu ļaužu tautu. Un viņš tos svētīja tanī dienā un sacīja: iekš tevis Israēls svētīs un sacīs: lai Dievs tevi dara tā kā Efraīmu un kā Manasu, un viņš cēla Efraīmu pāri par Manasu. Pēc Israēls sacīja uz Jāzepu: redzi, es mirstu, bet Dievs būs ar jums un jūs vedīs atpakaļ uz jūsu tēvu zemi. Un es tev dodu vienu daļu pāri par taviem brāļiem, ko es no Amoriešu rokas esmu ņēmis ar savu zobenu un ar savu stopu. Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: sapulcējaties, un es jums sludināšu, kas jums notiks nākamās dienās. Sapulcējaties un klausāties, jūs Jēkaba dēli, klausāties uz Israēli, savu tēvu. Rūben, tu mans pirmdzimtais, mans spēks un mana stipruma iesākums, pirmais augstībā un pirmais stiprumā! Verdošs kā ūdens, - tev nebūs būt tam augstākajam, jo sava tēva gultā tu esi kāpis, tur tu to esi sagānījis; manās cisās viņš kāpis! Simeons un Levis ir brāļi, viņu zobeni ir varas ieroči. Lai mana dvēsele nenāk viņu runās, mans gods lai nav viņu draudzē, jo savā bardzībā tie vīrus nokāvuši, un savā tīšā prātā tie vērsi maitājuši. Nolādēta lai ir viņu dusmība, jo tā ir briesmīga, un viņu bardzība, jo tā ir cieta; es tos izdalīšu pa Jēkabu, es tos izkaisīšu pa Israēli. Jūda, tu tas esi, tevi teiks tavi brāļi, tava roka būs uz kakla taviem ienaidniekiem, tavā priekšā klanīsies tava tēva bērni. Jūda ir jauns lauva, no laupījuma tu esi pacēlies, mans dēls, viņš nometies, nogūlies tā kā lauva un tā kā lauvas māte; kas viņu traucēs? Scepteris nezudīs no Jūda, nedz bauslības devējs no viņa kājām, tiekams ŠĪLO nāks, un viņam tautas paklausīs. Viņš sien savu jauno ēzeli pie vīna koka un savas ēzeļa mātes kumeļu pie vīna koka stīgām. Savas drēbes viņš mazgā vīnā, un savu mēteli vīna ķekaru asinīs. Viņa acis ir sarkanākas ne kā vīns, un viņa zobi baltāki ne kā piens. Zebulons dzīvos pie jūras krastiem un būs pie kuģu ostām un sniedzās līdz Sidonai. Īsašars ir stiprs kaulains ēzelis un guļ starp laidariem. Un viņš redzēja dusu, ka tā laba, un to zemi, ka tā jauka, un locīja savu muguru pie nešanas un kalpoja klausīdams. Dans, tā kā citas Israēla ciltis, tiesās savu tautu. Dans būs čūska ceļmalā, odze takas malā, kozdama zirgam papēžos, ka viņa jājējs krīt atpakaļ. Kungs, es gaidu uz Tavu pestīšanu! Gads, dzinēji viņu dzenās, bet viņš tos atgainīs. No Ašera būs trekna maize, un viņš dos ķēniņu gardumus. Naftalis ir stirna savā vaļā, viņš dod mīlīgus vārdus. Jāzeps ir jauns augļu koks, jauns augļu koks avota malā, tie zari stiepjas pār mūri. Strēlnieki viņu kaitinājuši, viņu apšaudījuši un ienīdējuši. Bet viņa stops ir palicis stiprs, un viņa roku elkoņi spēcīgi, no tā rokām, kas varens iekš Jēkaba; no turienes ir Gans, Israēla klints, No tava tēva Dieva, un Tas tev palīdzēs, - un no Visuvarenā, Tas tevi svētīs ar debess svētījumiem no augšienes, ar dziļumu svētījumiem apakšā, ar svētījumiem no krūtīm un miesām. Tava tēva svētījumi ir stiprāki nekā manu vecaju svētījumi līdz mūžīgo kalnu galiem, tie nāks pār Jāzepa galvu, un pār galvu, kas ir izredzētais savu brāļu starpā. Benjamins ir plēsīgs vilks, no rīta viņš laupījumu ēdīs un ap vakaru viņš laupījumu dalīs. Šās visas ir Israēla divpadsmit ciltis, un šie ir vārdi, ko viņu tēvs uz tiem runāja, tos svētīdams; ikvienu viņš svētīja ar īpašu svētību. Un viņš tiem pavēlēja un sacīja: es tapšu piepulcināts pie saviem ļaudīm, aprociet mani pie maniem tēviem alā, kas ir hetieša Efrona tīrumā, Makpelas alas tīrumā, kas ir pret Mamri, Kanaāna zemē, ko Ābrahāms ir pircis no hetieša Efrona sev par dzimts kapa vietu. Tur tie ir aprakuši Ābrahāmu un Sāru, viņa sievu, tur tie ir aprakuši Īzaku un Rebeku, viņa sievu, tur es esmu apracis Leū. Tīrums un ala, kas ir tur, ir pirkti no Heta bērniem. Kad Jēkabs bija beidzis pavēles dot saviem dēliem, tad viņš salika savas kājas uz gultas un izlaida garu un tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm. Tad Jāzeps krita uz sava tēva vaigu un raudāja pār viņu un to skūpstīja. Un Jāzeps pavēlēja saviem kalpiem, ārstiem, ka tie svaidītu viņa tēvu ar balzamu, un ārsti svaidīja Israēli. Un tā pagāja četrdesmit dienas, jo tik daudz dienas pie svaidīšanas aiziet, un ēģiptieši viņu apraudāja septiņdesmit dienas. Kad nu viņa raudu dienas bija pagājušas, tad Jāzeps runāja uz Faraona namu un sacīja: ja es esmu atradis žēlastību jūsu acīs, tad runājiet jel priekš Faraona ausīm un sakāt: Mans tēvs man ir licis zvērēt sacīdams: redzi, es mirstu; manā kapā, ko es sev esmu racis Kanaāna zemē, tur tev būs mani aprakt. Un nu vēli man jel noiet, ka es savu tēvu aproku, tad es atkal nākšu atpakaļ. Un Faraons sacīja: ej un aproc savu tēvu, tā kā viņš tev ir licis zvērēt. Tad Jāzeps aizgāja savu tēvu aprakt, un viņam gāja līdz visi Faraona kalpi, viņa nama vecaji un visi Ēģiptes zemes vecaji, Un viss Jāzepa nams un viņa brāļi un viņa tēva nams, tikai savus bērniņus un savus sīkos lopus un savus lielos lopus tie atstāja Gošenes zemē. Un viņam gāja līdz rati un jātnieki, un bija varen liels pulks. Kad tie nu nāca pie Atad klona, kas ir viņpus Jordānes, tad tie tur žēlojās lielās grūtās žēlabās, un viņš savam tēvam darīja septiņas raudu dienas. Kad tās zemes ļaudis, tie Kanaānieši, redzēja tās žēlabas pie Atad klona, tad tie sacīja: ēģiptiešiem tur ir grūtas žēlabas, tāpēc tās vietas vārdu nosauca ēģiptiešu žēlabas, kas viņpus Jordānes. Un viņa dēli viņam darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis. Jo viņa dēli to veda uz Kanaāna zemi un to apraka Makpelas tīruma alā, ko Ābrahāms ar to tīrumu bija pircis sev par dzimts kapa vietu no hetieša Efrona pret Mamri. Un Jāzeps griezās atpakaļ uz Ēģipti, viņš un viņa brāļi un visi, kas ar viņu bija gājuši, viņa tēvu aprakt, pēc tam kad viņš savu tēvu bija paglabājis. Bet Jāzepa brāļi bijās, kad viņu tēvs bija miris un sacīja: kad tik Jāzeps mūs neienīdēs un mums neatmaksās visu to ļaunumu, ko mēs viņam esam darījuši. Tad tie lika Jāzepam sacīt: tavs tēvs pavēlēja, pirms tas mira, un sacīja: Tā jums būs sacīt Jāzepam: piedod lūdzams savu brāļu noziegumu un viņu grēku, jo tie tev ļaunu darījuši, bet nu piedod lūdzams to noziegumu sava tēva Dieva kalpotājiem. Un Jāzeps raudāja, kad tie tā uz viņu runāja. Tad viņa brāļi paši nāca un metās priekš viņa zemē un sacīja: redzi, mēs esam tavi kalpi. Un Jāzeps uz tiem sacīja: nebīstaties! Vai tad es esmu Dieva vietā? Jūs gan esat ļaunu pret mani domājuši, bet Dievs to par labu ir nodomājis, gribēdams, tā kā šodien redzams, uzturēt daudz ļaudis pie dzīvības. Un nu nebīstaties, - es uzturēšu jūs un jūsu bērniņus. Un viņš tos iepriecināja un ar tiem laipnīgi runāja. Un Jāzeps dzīvoja Ēģiptē, viņš un viņa tēva nams; un Jāzeps dzīvoja simts un desmit gadus. Un Jāzeps redzēja no Efraīma bērnus līdz trešam augumam, un Mahira, Manasus dēla, bērni piedzima Jāzepa klēpī. Un Jāzeps sacīja uz saviem brāļiem: es mirstu, bet Dievs jūs meklēt piemeklēs un jūs izvedīs no šīs zemes uz to zemi, ko viņš Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam zvērējis. Un Jāzeps Israēla dēliem lika zvērēt sacīdams: Dievs jūs meklēt piemeklēs, tad jums manus kaulus būs aizvest no šejienes. Un Jāzeps nomira simts un desmit gadus vecs, un tie viņu svaidīja ar balzamu un ielika šķirstā Ēģiptes zemē. Šie nu ir Israēla bērnu vārdi, kas ar Jēkabu ir nākuši uz Ēģiptes zemi; ikviens nāca ar savu saimi: Rūbens, Simeons, Levis un Jūda, Īsašars, Zebulons un Benjamins, Dans, Naftalis, Gads un Ašers. Un visas dvēseles, kas nākušas no Jēkaba gurniem bija septiņdesmit; bet Jāzeps jau bija Ēģiptes zemē. Kad nu Jāzeps bija nomiris un visi viņa brāļi un viss tas dzimums, Tad Israēla bērni augļojās un radās pa pulkiem un vairojās un tapa ļoti vareni, tā ka tā zeme ar tiem tapa piepildīta. Un jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi, kas Jāzepu nepazina. Tas sacīja uz saviem ļaudīm: Redzi, Israēla bērnu tauta ir liela, un tie ir jo varenāki nekā mēs. Tad nu turēsimies gudri pret tiem, ka tie nevairojās, lai, kad karš ceļas, tie nedodās pie mūsu ienaidniekiem un nekaro pret mums un neaiziet no šīs zemes. Tad tie pār viņiem iecēla darba uzraugus, ka viņus spiestu ar grūtiem darbiem, un tie Faraonam uztaisīja mantu pilis Pitom un Raamzes. Bet jo vairāk viņus spieda, jo vairāk tie vairojās un izplētās; un tiem palika bail no Israēla bērniem. Un ēģiptieši kalpināja Israēla bērnus nežēlīgi, Un darīja dzīvību tiem rūgtu ar grūtiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem un ar visādiem darbiem laukā, un ar visādiem darbiem, ar ko tie viņus nežēlīgi kalpināja. Un Ēģiptes ķēniņš runāja uz Ebreju bērnu saņēmējām, (tās vienas vārds bija Šifra un tās otras Pua), Un sacīja: kad jūs Ebreju sievām palīdzat pie dzemdēšanas, un tām uz krēsla sēžot redzat to esam dēlu, tad to nonāvējiet, bet ja ir meita, tad to atstājiet dzīvu. Bet tās bērnu saņēmējas bijās Dievu un nedarīja, kā Ēģiptes ķēniņš tām bija sacījis, bet atstāja tos puisēnus dzīvus. Tad Ēģiptes ķēniņš tās bērnu saņēmējas aicināja un uz tām sacīja: kādēļ jūs to esat darījušas un tos puisēnus atstājušas dzīvus? Un tās bērnu saņēmējas sacīja uz Faraonu: tādēļ ka Ebreju sievas nav kā ēģiptiešu sievas; jo tās ir stipras; pirms bērnu saņēmēja pie tām atnāk, tās jau ir dzemdējušas. Tāpēc Dievs tām bērnu saņēmējām darīja labu, un tie ļaudis vairojās un tapa vareni. Un tāpēc ka tās bērnu saņēmējas Dievu bijās, Viņš tiem darīja namus. Tad Faraons pavēlēja visiem saviem ļaudīm un sacīja: jums visus dēlus, kas piedzimst, būs iemest upē, bet visas meitas atstāt dzīvas. Un viens vīrs no Levija nama nogāja un apņēma Levija meitu. Un tā sieva tapa grūta un dzemdēja dēlu. Kad nu tā redzēja viņu esam skaistu, tad tā viņu paslēpa trīs mēnešus. Bet kad viņu vairs nevarēja paslēpt, tad tā ņēma priekš viņa niedru šķirstiņu un to aptraipīja ar piķi un sveķiem, ielika to bērnu tur iekšā, un to nolika niedrēs upmalā. Un viņa māsa stāvēja no tālienes, nolūkot, kas tam notiktu. Tad Faraona meita nonāca upē mazgāties, un viņas jaunavas staigāja upes malā. Un viņa redzēja to šķirstu niedru vidū un sūtīja savu kalponi un lika to atnest. Kad nu viņa to atvēra, tad tā redzēja bērniņu, un raugi, puisēns raudāja, un viņa par to apžēlojās un sacīja: šis ir viens no Ebreju bērniņiem. Tad viņa māsa sacīja uz Faraona meitu: vai man būs iet un tev aicināt zīdītāju no Ebreju sievām, kas tev to bērnu var zīdināt? Un Faraona meita uz to sacīja: ej! Un tā meitene nogāja un aicināja tā bērniņa māti. Un Faraona meita uz viņu sacīja: ņem šo bērniņu un zīdi man to, es tev došu tavu algu. Un tā sieva ņēma to bērniņu un to zīdīja. Un kad bērniņš bija paaudzis, tad viņa to noveda pie Faraona meitas, un tas viņai tapa par dēlu, un tā viņa vārdu nosauca Mozu (izvilktais), sacīdama: tāpēc, ka es to no ūdens esmu izvilkusi. Un notika tanīs dienās, kad Mozus bija uzaudzis, tad viņš izgāja pie saviem brāļiem un apraudzīja viņu grūtumu un redzēja ēģiptiešu vīru sitam vienu Ebreju vīru, vienu no viņa brāļiem. Un viņš skatījās šurp un turp un redzēdams, ka tur neviena nebija, viņš to Ēģiptieti nosita un to apslēpa smiltīs. Un viņš izgāja otrā dienā un redzi, divi Ebreju vīri bārās; un viņš sacīja uz to vainīgo: kāpēc tu siti savu tuvāko? Tad tas sacīja: kas tevi mums licis par virsnieku jeb soģi? Vai tu tā saki, mani arīdzan gribēdams nokaut, kā tu to Ēģiptieti esi nokāvis? Tad Mozus bijās un sacīja: patiesi šī lieta ir tapusi zināma. Kad nu Faraons šo lietu dzirdēja, tad viņš meklēja Mozu nokaut, un Mozus bēga no Faraona un mita Midiānas zemē un apmetās pie vienas akas. Un Midiānas priesterim bija septiņas meitas; tās nāca smelt un pildīja ūdens siles, dzirdināt sava tēva avis. Bet tie gani nāca un tās nodzina, un Mozus cēlās tām palīgā un dzirdināja viņu avis. Un kad tās nāca pie sava tēva Reguēļa, tad viņš sacīja: kā tad jūs šodien tik drīz esat pārnākušas? Tad tās sacīja: viens ēģiptiešu vīrs mūs izglābis no to ganu rokas, un viņš mums arī smēlis un dzirdinājis mūsu avis. Un tas sacīja uz savām meitām: kur tad viņš ir? Kāpēc jūs šo vīru tur esat atstājušas. Aicinājiet to, maizi ēst. Un Mozum bija pa prātam, palikt pie tā vīra, un tas deva Mozum savu meitu Ciporu par sievu. Tā viņam dzemdēja dēlu, un tas viņa vārdu nosauca Geršomu (piemitējs), sacīdams: es esmu piemitējs svešā zemē. Un ilgu laiku pēc tam Ēģiptes ķēniņš nomira un Israēla bērni nopūtās un brēca par to kalpošanu, un viņu brēkšana par to kalpošanu uzkāpa pie Dieva. Un Dievs dzirdēja viņu nopūtas, un pieminēja Savu derību ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu. Un Dievs uzlūkoja Israēla bērnus un Dievs ņēma to vērā. Un Mozus ganīja Jetrus, sava tēvoča, Midiānas priestera, avis un dzina tās avis aiz tuksneša un nāca pie Dieva kalna Horebā. Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās un redzi, ērkšķu krūms dega ar uguni, bet ērkšķu krūms nesadega. Tad Mozus sacīja: es jel noiešu un apraudzīšu šo lielo parādīšanu, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg. Un Tas Kungs redzēja, ka tas gāja lūkot, un Dievs sauca uz to no ērkšķu krūma un sacīja: Mozu! Mozu! Un tas sacīja: redzi, še es esmu. Un Viņš sacīja: nenāc klāt, novelc savas kurpes no kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Un Viņš sacīja: Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs. Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo tas bijās Dievu uzlūkot. Un Tas Kungs sacīja: Es tiešām esmu redzējis Savu ļaužu bēdas, kas ir Ēģiptes zemē un esmu dzirdējis viņu brēkšanu par saviem dzinējiem, jo viņu sāpes Es esmu ņēmis vērā. Tādēļ Es esmu nolaidies, tos izpestīt no ēģiptiešu rokas un tos izvest no šās zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz Kanaāniešu, Hetiešu, Amoriešu, Fereziešu, Hiviešu un Jebusiešu vietu. Un nu redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es arī esmu redzējis to spaidīšanu, ar ko ēģiptieši tos spaida. Tad nu ej, Es tevi sūtīšu pie Faraona, un izvedi Manus ļaudis, Israēla bērnus, no Ēģiptes zemes. Tad Mozus sacīja uz Dievu: kas es esmu, ka man būs iet pie Faraona un izvest Israēla bērnus no Ēģiptes? Un Viņš sacīja: Es būšu ar tevi: un šī būs tev tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis: kad tu tos ļaudis no Ēģiptes zemes būsi izvedis, tad jūs Dievam kalposiet uz šī kalna. Un Mozus sacīja uz Dievu: redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un uz tiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, un tie uz mani saka, kāds ir Viņa vārds? Ko man tiem būs sacīt? Tad Dievs sacīja uz Mozu: ES ESMU, Kas ES ESMU. Un Viņš sacīja: tā tev būs sacīt Israēla bērniem: ES ESMU, Tas mani pie jums ir sūtījis. Un Dievs vēl sacīja Mozum: tā tev būs sacīt Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs, mani pie jums ir sūtījis; šis ir Mans vārds mūžīgi, un šī ir Mana piemiņa uz bērnu bērniem. Ej un sapulcini Israēla vecajus un saki tiem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, man ir parādījies, Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, un sacījis: Es esmu nācis jūs raudzīt un to, kas jums darīts Ēģiptes zemē. Un Es esmu sacījis: Es jūs izvedīšu no ēģiptiešu spaidīšanas uz Kanaāniešu, Hetiešu, Amoriešu, Fereziešu, Hiviešu un Jebusiešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek. Un kad tie klausīs tavai balsij, tad tev ar Israēla vecajiem būs iet pie Ēģiptes ķēniņa un uz to sacīt: Tas Kungs, Ebreju Dievs, mūs ir sastapis. Un nu lai ejam treju dienu gājumu tuksnesī, upurēt Tam Kungam, savam Dievam. Bet Es zinu, ka Ēģiptes ķēniņš jums neļaus iet, pat ne caur stipru roku. Tad Es izstiepšu Savu roku un sitīšu Ēģiptes zemi ar visiem Saviem brīnumiem, ko Es viņas vidū darīšu; tad viņš jūs atlaidīs. Un Es ļaudīm došu žēlastību ēģiptiešu priekšā, un kad jūs iziesiet, tad jūs neiziesiet tukši. Bet ikvienai sievai no savas kaimiņienes un no tās, kas dzīvo viņas namā, būs prasīt zelta un sudraba traukus un drēbes, tos jums būs likt uz saviem dēliem un savām meitām un ēģiptiešiem atņemt. Tad Mozus atbildēja un sacīja: bet redzi, viņi man neticēs nedz klausīs manai balsij, jo tie sacīs: Tas Kungs tev nav parādījies. Un Tas Kungs uz to sacīja: kas tev tavā rokā? Un tas sacīja: zizlis. Tad Viņš sacīja: met to zemē! Un tas to meta zemē; tad tas kļuva par čūsku, un Mozus bēga no viņas. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku un satver to pie astes! Un tas izstiepa savu roku un to satvēra; tad tā atkal kļuva par zizli viņa rokā. Tāpēc viņi ticēs, ka tev Tas Kungs ir parādījies, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs. Un Tas Kungs vēl tam sacīja: bāz jel savu roku azotē! Un tas iebāza savu roku azotē un to izvilka, un redzi, tā roka bija spitālīga kā sniegs. Un Viņš sacīja: bāz atkal savu roku azotē! Un tas iebāza savu roku azotē un to izvilka no azotes, un redzi, tā bija atkal kā viņa cita miesa. Un ja viņi tev neticēs un neklausīs pie tās pirmās zīmes, tad viņi tev ticēs pie tās otrās zīmes. Un ja viņi arī neticēs šīm divām zīmēm un neklausīs tavai balsij, tad ņem ūdeni no upes un izlej to uz sausumu, tad ūdens, ko tu no upes ņemsi, paliks par asinīm uz sausuma. Tad Mozus sacīja uz To Kungu: Ak Kungs! es neesmu runātājs, nedz vakar, nedz aizvakar, nedz no tā laika, kad Tu uz Savu kalpu esi runājis, jo man ir grūta valoda un grūta mēle. Tad Tas Kungs uz to sacīja: kas cilvēkam muti devis? Jeb kas dara mēmu vai kurlu vai redzīgu vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs? Un nu ej, Es būšu ar tavu muti un tev mācīšu, kas tev jārunā. Tad viņš sacīja: ak Kungs, sūti jel kādu sūtīdams! Tad Tā Kunga dusmība iedegās par Mozu un viņš sacīja: vai Ārons, Levīts, nav tavs brālis? Es zinu, ka tas skaidri runā. Un redzi, tas izies tev pretī un priecāsies savā sirdī, tevi redzēdams. Tad tev būs runāt uz viņu un tos vārdus likt viņa mutē, un Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti, un Es jūs mācīšu, kas jums jādara. Un viņam priekš tevis būs runāt uz ļaudīm, viņam būs tev būt par muti, un tev būs viņam būt par Dievu. Un ņem šo zizli savā rokā, ar to tev būs tās zīmes darīt. Tad Mozus nogāja un atgriezās pie sava tēvoča Jetrus un uz to sacīja: laidi mani iet atpakaļ pie saviem brāļiem, kas Ēģiptes zemē, un raudzīt, vai tie vēl dzīvi. Tad Jetrus sacīja uz Mozu: ej ar mieru. Tas Kungs vēl sacīja uz Mozu Midiānā: ej atpakaļ uz Ēģiptes zemi, jo visi tie vīri ir miruši, kas tavu dzīvību meklēja. Tad Mozus ņēma savu sievu un savus dēlus un tiem lika jāt uz ēzeļiem un griezās atpakaļ uz Ēģiptes zemi; un Mozus ņēma to Dieva zizli savā rokā. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: kad tu nu ej atpakaļ uz Ēģiptes zemi, tad pielūko, ka tu dari visus tos brīnumus, ko Es tev esmu devis Faraona priekšā; tomēr Es viņa sirdi apcietināšu, ka viņš tos ļaudis neatlaidīs. Tad tev būs sacīt uz Faraonu: tā saka Tas Kungs: Israēls ir Mans dēls, Mans pirmdzimtais; Un Es tev esmu sacījis: atlaid Manu dēlu, ka tas Man kalpo, bet tu esi liedzies viņu atlaist; redzi, Es nokaušu tavu dēlu, tavu pirmdzimto. Un kad viņš uz ceļa bija naktsmājās, tad Tas Kungs viņam nāca pretī un meklēja viņu nokaut. Un Cipora ņēma asu akmeni un apgraizīja sava dēla priekšādu un aizskāra viņa kājas un sacīja: Tu man esi asins līgavainis. Tad Viņš no tā atstājās; bet tā sacīja: asins līgavainis, tās apgraizīšanas dēļ. Tad Tas Kungs sacīja uz Āronu: ej Mozum pretī uz tuksnesi. Un viņš gāja un to sastapa pie Tā Dieva kalna, un viņš to skūpstīja. Un Mozus teica Āronam visus tos vārdus, ar ko Tas Kungs viņu bija sūtījis, un par visām zīmēm, ko Tas viņam bija pavēlējis. Tad Mozus un Ārons gāja un sapulcēja visus Israēla bērnu vecajus. Un Ārons runāja visus tos vārdus, ko Tas Kungs bija sacījis uz Mozu, un viņš darīja tās zīmes to ļaužu priekšā. Un tie ļaudis ticēja. Un tie dzirdēja, ka Tas Kungs piemeklējis Israēla bērnus un ka Tas redzējis viņu spaidīšanu, un tie klanījās un pielūdza Dievu. Un pēc tam Mozus un Ārons gāja un sacīja uz Faraonu: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: atlaid Manus ļaudis, ka tie Man svētkus tur tuksnesī. Bet Faraons sacīja: kas tas tāds Kungs, kā balsij man būs klausīt un Israēli atlaist? Es To Kungu nepazīstu, un Israēli arī neatlaidīšu. Tad tie sacīja: Ebreju Dievs mūs ir sastapis, lai mēs ejam treju dienu gājumu tuksnesī, upurēt Tam Kungam, savam Dievam, lai Viņš pār mums nenāk ar mēri vai ar zobenu. Tad Ēģiptes ķēniņš uz tiem sacīja: jūs, Mozus un Ārons, - kam jūs ļaudis atturat no viņu darbiem? Ejat pie savas kalpošanas! Vēl Faraons sacīja: redzi, ļaužu tai zemē tā jau daudz, un jūs tos vēl gribat atturēt no viņu kalpošanas? Un Faraons tai dienā ļaužu uzraugiem un virsniekiem pavēlēja un sacīja: Jums turpmāk nebūs ļaudīm dot salmus pie ķieģeļu taisīšanas, kā vakar un aizvakar; tiem pašiem būs iet un sev salmus meklēt. Un to ķieģeļu pulku, ko tie citkārt taisījuši, jums tiem tā pat būs uzlikt, jums no tiem neko nebūs atraut; jo tie ir bez darba, tādēļ tie brēc un saka: iesim, upurēsim savam Dievam! Lai vīriem kalpošana top grūtāka, ka tiem ir darbs, un tie negriežās pie blēņām. Tad ļaužu uzraugi un virsnieki izgāja un runāja uz ļaudīm sacīdami: Tā saka Faraons: es jums vairs nedošu salmus. Ejat paši, dabūjiet sev salmus kur dabūdami, bet no jūsu darba nekas netaps atlaists. Tad tie ļaudis izklīda pa visu Ēģiptes zemi, ka tie rugājus sakrātu salmu vietā. Un tie uzraugi tos spieda, sacīdami: Pabeidziet savu dienas darbu it tāpat, kā kad jums salmi bija. Un Israēla bērnu uzraugi, ko Faraona virsnieki pār tiem bija iecēluši, tapa sisti, un uz tiem sacīja: kāpēc jūs neesat pabeiguši savu nospriesto darbu pie ķieģeļu dedzināšanas kā papriekš, ne vakar, ne šodien? Tad Israēla bērnu uzraugi gāja un brēca uz Faraonu un sacīja: kāpēc tu saviem kalpiem tā dari? Taviem kalpiem salmus nedod, un mums saka: taisāt ķieģeļus; un redzi, tavi kalpi top sisti, un tā ir tavas tautas vaina. Tad Faraons sacīja: jūs esat sliņķi, sliņķi jūs esat, tāpēc jūs sakāt, iesim, upurēsim Tam Kungam. Tad nu ejat pie darba, salmus jums nedos, bet ķieģeļu skaits jums jātaisa. Tad Israēla bērnu uzraugi redzēja, ka viņi postā, tāpēc ka sacīja: jums nebūs atraut no nospriestā dienas darba ķieģeļiem. Un tie sastapa Mozu un Āronu, kas tur stāvēja tos sagaidīt, kad tie no Faraona izgāja, Un sacīja uz tiem: lai Tas Kungs jūs redz un soda, tāpēc ka jūs mūsu smaržu esat smirdošu darījuši pie Faraona un pie viņa kalpiem, viņiem rokā dodami zobenu, mūs nokaut. Tad Mozus atgriezās pie Tā Kunga un sacīja: Kungs, kāpēc Tu šiem ļaudīm esi darījis ļaunu? Kāpēc tad Tu mani esi sūtījis? Jo kamēr es esmu gājis pie Faraona, runāt Tavā vārdā, viņš ļaudīm dara ļaunu, un Tu Savus ļaudis glābt neesi glābis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: nu tev būs redzēt, ko Es Faraonam darīšu, jo caur stipru roku viņam tos būs atlaist, un caur stipru roku viņam tos būs izdzīt no savas zemes. Un Dievs runāja ar Mozu un uz to sacīja: Es esmu Tas Kungs. Un Es esmu parādījies Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, kā Visuvarenais Dievs, bet Mans vārds “TAS KUNGS” viņiem nav bijis zināms. Es arī esmu uzcēlis Savu derību ar tiem, tiem dot Kanaāna zemi, to zemi, kur viņi piemituši, kur tie bijuši svešinieki. Es arī esmu dzirdējis Israēla bērnu nopūtas, ko ēģiptieši kalpina, un esmu pieminējis Savu derību. Tāpēc saki Israēla bērniem: Es esmu Tas Kungs un jūs izvedīšu no Ēģiptes nastām un jūs izraušu no viņu kalpošanas un jūs atpestīšu ar izstieptu roku un ar lielām sodībām. Un Es jūs pieņemšu par Saviem ļaudīm un jums būšu par Dievu, un jūs atzīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes nastām. Un Es jūs ievedīšu tai zemē, par ko Es Savu roku esmu uzcēlis, to dot Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, un došu jums to par īpašumu, Es, Tas Kungs. Un Mozus runāja tā uz Israēla bērniem; bet tie Mozum neklausīja aiz sirdēstiem un grūtiem darbiem. Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Ej, runā uz Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, ka tam Israēla bērnus būs izlaist no savas zemes. Un Mozus runāja Tā Kunga priekšā un sacīja: redzi, Israēla bērni man neklausa, kā tad Faraons man klausītu? Un man ir arī neapgraizītas lūpas. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu, un tos sūtīja ar pavēli pie Israēla bērniem un pie Faraona, Ēģiptes ķēniņa, Israēla bērnus izvest no Ēģiptes zemes. Šie ir viņu tēvu namu galvinieki: Rūbena, Israēla pirmdzimtā, bērni: Hanohs un Pallus, Hecrons un Karmus; šie ir Rūbena dzimumi. Un Simeona bērni: Jemuels un Jamins un Ohāds un Jahins un Cohārs un Sauls, vienas Kanaānietes dēls, šie ir Simeona dzimumi. Un šie ir Levija bērnu vārdi pēc viņu radiem: Geršons un Kohāts un Merarus. Un Levija dzīvības laiks bija simts trīsdesmit un septiņi gadi. Geršona bērni: Libnus un Šimijs pēc viņu dzimumiem. Un Kohāta bērni: Amrams un Izhars un Hebrons un Uzijels. Un Kohāta dzīvības laiks bija simts trīsdesmit un trīs gadi. Merarus bērni: Mahalijs un Mušlijs; šie ir Levija dzimumi pēc viņu radiem. Un Amrams ņēma par sievu Johebedu, sava tēva māsu, un tā viņam dzemdēja Āronu un Mozu. Un Amrama dzīvības laiks bija simts trīsdesmit un septiņi gadi. Un Izhara bērni: Korahs un Nefegs un Sihrus. Un Uzijeļa bērni: Mišaēls un Elcafans un Zitrus. Un Ārons ņēma sev par sievu Elišebu, Aminadaba meitu, Naāšona māsu, un tā viņam dzemdēja Nadabu un Abiju un Eleazaru un Ītamaru. Un Koraha bērni: Asirs un Elkanus un Ebiasafs; šie ir Koriešu dzimumi. Un Eleazars, Ārona dēls, ņēma sev sievu no Putijeļa meitām; un tā viņam dzemdēja Pinehasu. Šie ir Levītu tēvu namu galvinieki pēc viņu dzimumiem. Šis ir Ārons un Mozus, kam Tas Kungs sacīja: izvediet Israēla bērnus no Ēģiptes zemes ar viņu pulkiem. Šie ir, kas uz Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, runāja, izvest Israēla bērnus no Ēģiptes zemes, proti Mozus un Ārons. Un tai dienā, kad Tas Kungs runāja uz Mozu Ēģiptes zemē, Tad Viņš runāja uz Mozu un sacīja: Es esmu Tas Kungs, - runā uz Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, visu, ko Es uz tevi runāju. Tad Mozus sacīja Tā Kunga priekšā: redzi, man ir neapgraizītas lūpas, kā tad Faraons mani klausīs? Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, Es tevi Faraonam esmu licis par Dievu, un Āronam, tavam brālim, būs būt tavam pravietim. Tev būs runāt visu, ko Es tev pavēlēšu, un Āronam tavam brālim, būs runāt uz Faraonu, ka tam būs atlaist Israēla bērnus no savas zemes. Un Es apcietināšu Faraona sirdi un vairošu Savas zīmes un Savus brīnumus Ēģiptes zemē. Un Faraons jums neklausīs, un Es likšu Savu roku uz Ēģiptes zemi un izvedīšu Savu pulku, Savus ļaudis, Israēla bērnus, no Ēģiptes zemes caur lielām sodībām. Un ēģiptiešiem būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es Savu roku izstiepju pār Ēģiptes zemi un Israēla bērnus izvedu no viņu vidus. Tad Mozus un Ārons darīja, kā Tas Kungs tiem bija pavēlējis, - tā tie darīja. Un Mozus bija astoņdesmit gadus vecs un Ārons astoņdesmit un trīs gadus vecs, kad tie runāja uz Faraonu. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu un sacīja: kad Faraons ar jums runās un sacīs, rādiet savus brīnumus, tad tev būs Āronam sacīt: Ņem savu zizli un nomet to Faraona priekšā, ka tas top par čūsku. Tad Mozus un Ārons gāja pie Faraona un darīja tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis; un Ārons nometa savu zizli Faraona priekšā un viņa kalpu priekšā, un tas tapa par čūsku. Tad Faraons sauca tos gudros un tos burvjus, un Ēģiptes burvji darīja arīdzan tā ar savām buršanām. Un ikviens nometa savu zizli, un tie tapa par čūskām, bet Ārona zizlis aprija viņu zižļus. Tomēr Faraona sirds apcietinājās, tā ka viņš tiem neklausīja, kā Tas Kungs bija sacījis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: Faraona sirds ir cieta, viņš liedzās, tos ļaudis atlaist. Ej pie Faraona no rīta, redzi, viņš ies ārā pie ūdens, ej viņam pretim upes malā, un ņem savā rokā to zizli, kas par čūsku bijis pārvērsts, Un saki uz viņu: Tas Kungs, Ebreju Dievs, mani sūtījis pie tevis sacīdams: atlaid Manus ļaudis, ka tie Man kalpo tuksnesī! - Bet redzi, tu līdz šim neesi klausījis. Tā saka Tas Kungs: pie tā tev būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs: redzi, es sitīšu ar to zizli, kas manā rokā, pār upes ūdeņiem, tad tie pārvērtīsies par asinīm. Un tās zivis, kas upē, nomirs, tā ka upe smirdēs un ēģiptiešiem riebsies ūdeni dzert no upes. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: Saki Āronam: ņem savu zizli un izstiep savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem un pār viņu strautiem un pār viņu ezeriem un pār visiem viņu ūdens krājumiem, ka tie pārvēršās par asinīm; un asinis būs visā Ēģiptes zemē, koku un akmeņu traukos. Tad Mozus un Ārons darīja tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis, un viņš pacēla to zizli un sita to upes ūdeni, Faraonam redzot un viņa kalpiem redzot tad viss ūdens upē pārvērtās par asinīm. Un zivis upē nomira, un upe smirdēja, un ēģiptieši nevarēja dzert to ūdeni no upes, un visā Ēģiptes zemē bija asinis. Un Ēģiptes burvji darīja tāpat ar savu buršanu, tā ka Faraona sirds apcietinājās, un viņš tiem neklausīja, kā Tas Kungs bija sacījis. Un Faraons griezās atpakaļ un nāca savā namā un arī to neņēma pie sirds. Bet visi ēģiptieši raka ap upi pēc ūdens, ko dzert, jo no ūdens upē nevarēja dzert. Un tā pagāja pilnas septiņas dienas, kamēr Tas Kungs upi bija sitis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej pie Faraona un saki tam: tā saka Tas Kungs: atlaid Manus ļaudis, ka tie Man kalpo; Un ja tu liegsies, tos atlaist, redzi, tad Es visas tavas robežas sitīšu ar vardēm, Ka upe kustin kustēs ar vardēm, un tās celsies un nāks tavā namā un tavā guļamistabā un uz tavu gultu un tavu kalpu namos un pār taviem ļaudīm un tavās krāsnīs un tavās abrās. Un vardes nāks uz tevi un uz taviem ļaudīm un uz taviem kalpiem. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: saki Āronam: izstiep savu roku ar savu zizli pār strautiem, pār upēm un pār ezeriem, un liec vardēm nākt pār Ēģiptes zemi. Un Ārons izstiepa savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem, tad nāca vardes un apklāja Ēģiptes zemi Un tie burvji darīja arīdzan tā ar savu buršanu un lika vardēm nākt pār Ēģiptes zemi. Tad Faraons aicināja Mozu un Āronu un sacīja: lūdziet To Kungu, ka Viņš tās vardes atņemtu no manis un no maniem ļaudīm; tad es tos ļaudis atlaidīšu, upurēt Tam Kungam. Bet Mozus sacīja uz Faraonu: saki man jel, kad man būs lūgt tevis dēļ un tavu kalpu un tavu ļaužu labad, lai tās vardes tiek izdeldētas, ka vairs nav pie tevis nedz tavā namā, bet paliek upē vien? Un viņš sacīja: rīt. Un tas sacīja: lai ir pēc tava vārda; lai tu atzīsti, ka neviens nav kā Tas Kungs, mūsu Dievs. Tām vardēm būs atstāties no tevis un no tava nama un no taviem kalpiem un no taviem ļaudīm; upē vien tām būs palikt. Tad Mozus un Ārons aizgāja no Faraona, un Mozus sauca uz To Kungu to varžu dēļ, kā viņš Faraonam bija apsolījis. Un Tas Kungs darīja pēc Mozus vārda, un tās vardes nomira namos, sētās un uz laukiem. Un tie tās meta kopās, un zeme smirdēja. Kad nu Faraons redzēja, ka bija dabūjis atvieglināšanu, tad viņš apcietināja savu sirdi un tiem neklausīja, kā Tas Kungs bija sacījis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: saki Āronam: izstiep savu zizli un sit zemes pīšļus, lai top par utīm pa visu Ēģiptes zemi, un tie tā darīja. Jo Ārons izstiepa savu roku ar savu zizli un sita zemes pīšļus, un utis radās pie cilvēkiem un pie lopiem; - visi zemes pīšļi palika par utīm pa visu Ēģiptes zemi. Tad tie burvji darbojās arī tā ar savu buršanu, likt utīm nākt; bet tie nevarēja. Tā bija utis pie cilvēkiem un pie lopiem. Tad tie burvji sacīja uz Faraonu: šis ir Dieva pirksts. Tomēr Faraona sirds apcietinājās, un viņš tiem neklausīja, tā kā Tas Kungs bija sacījis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: celies rīt agri un stājies Faraona priekšā: redzi, viņš izies pie ūdens, - un runā uz to: tā saka Tas Kungs: atlaid Manus ļaudis, lai tie Man kalpo. Bet ja tu Manus ļaudis neatlaidīsi, tad Es sūtīšu visādus kukaiņus pār tevi un pār taviem kalpiem un pār taviem ļaudīm un tavos namos, un visādiem kukaiņiem būs piepildīt ēģiptiešu namus un to zemi, kur tie ir. Un tanī dienā Es izšķiršu Gošenes zemi, kur Mani ļaudis dzīvo, ka tur nebūs kukaiņiem būt, lai tu atzīsti, ka Es Tas Kungs esmu pa visu zemi. Un Es darīšu starpību starp Maniem ļaudīm un taviem ļaudīm; rīt šai zīmei būs notikt. Un Tas Kungs darīja tā, un kukaiņi nāca bariem Faraona namā un viņa kalpu namos un pa visu Ēģiptes zemi, un zeme tapa maitāta no kukaiņiem. Tad Faraons aicināja Mozu un Āronu un sacīja: ejat un upurējat savam Dievam šinī zemē. Bet Mozus sacīja: tā nevar darīt; jo, kas ēģiptiešiem negantība, to mēs upurētu Tam Kungam, savam Dievam. Redzi, ja tad mēs, kas ēģiptiešiem negantība, upurētu viņu priekšā, vai tie mūs ar akmeņiem nenomētātu? Mēs iesim kādu treju dienu gājumu tuksnesī un upurēsim Tam Kungam, savam Dievam, kā Viņš mums ir sacījis. Tad Faraons sacīja: es jūs atlaidīšu, upurēt Tam Kungam, savam Dievam; tikai neaizejiet tālu, bet aizlūdziet par mani. Tad Mozus sacīja: redzi, es aizeju no tevis un lūgšu To Kungu, ka šiem kukaiņiem rīt būs atstāties no Faraona un no viņa kalpiem un no viņa ļaudīm; tikai Faraonam nebūs vairs mani pievilt, neatlaižot tos ļaudis, upurēt Tam Kungam. Tad Mozus aizgāja no Faraona un lūdza To Kungu. Un Tas Kungs darīja pēc Mozus vārda, un tie kukaiņi atstājās no Faraona, no viņa kalpiem un no viņa tautas, ka tur neviens nepalika. Tomēr Faraons arī šo reiz apcietināja savu sirdi un neatlaida tos ļaudis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej pie Faraona un runā uz to: tā saka Tas Kungs, tas Ebreju Dievs: atlaid Manus ļaudis, ka tie Man kalpo; Jo ja tu liegsies, tos atlaist un tos vēl ilgāki aizturēsi, Redzi, tad Tā Kunga roka būs pār tavu ganāmupulku, kas ir laukā, pār zirgiem, pār ēzeļiem, pār kamieļiem, pār vēršiem un pār sīkiem lopiem ar varen grūtu mēri. Un Tas Kungs darīs brīnišķu starpību starp Israēla lopiem un ēģiptiešu lopiem, ka tur no visa, kas Israēla bērniem pieder, nevienam nebūs mirt. Un Tas Kungs nolika īpašu laiku un sacīja: rīt Tas Kungs to darīs šinī zemē. Un Tas Kungs to darīja tai nākošā dienā, un visi ēģiptiešu lopi nomira, bet no Israēla bērnu lopiem nemira neviens. Un Faraons nosūtīja, un redzi, no Israēla lopiem nebija neviens nomiris. Bet Faraona sirds apcietinājās un viņš neatlaida tos ļaudis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: ņemat pilnas saujas pelnu no krāsns, un lai Mozus tos kaisa pret debesīm Faraonam redzot, Ka tie izput pār visu Ēģiptes zemi un paliek par trumiem, kas izsitās ar pūtēm pie cilvēkiem un pie lopiem pa visu Ēģiptes zemi. Un tie ņēma pelnus no krāsns un stājās Faraona priekšā, un Mozus tos kaisīja pret debesīm, - tad izsitās trumi ar pūtēm pie cilvēkiem un pie lopiem. Tā ka tie burvji priekš Mozus nevarēja stāvēt to trumu dēļ, jo trumi bija pie burvjiem un pie visiem ēģiptiešiem. Bet Tas Kungs apcietināja Faraona sirdi, ka tas tiem neklausīja, kā Tas Kungs uz Mozu bija runājis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: celies rīt agri un stājies Faraona priekšā un runā uz to: tā saka Tas Kungs, Ebreju Dievs, atlaid Manus ļaudis, ka tie Man kalpo. Jo šo brīdi Es sūtīšu visas Savas mocības tavā sirdī un pār taviem kalpiem un pār taviem ļaudīm, ka tev būs atzīt, ka neviens nav tāds kā Es pa visu zemes virsu. Jo Es Savu roku jau būtu izstiepis un tevi un tavus ļaudis sitis ar mēri, ka tu no zemes būtu izdeldēts; Bet patiesi, tāpēc Es tevi esmu taupījis, ka Es Savu spēku pie tevis parādītu, un ka Mans vārds taptu teikts pa visu zemes virsu. Vai tu vēl celies pret Maniem ļaudīm, negribēdams tos atlaist? Redzi, rīt ap šo laiku Es likšu krist varen lielai krusai, kāda vēl nav bijusi Ēģiptes zemē no tās dienas, kamēr tā ir celta, līdz šim. Un nu sūti un sadzen savus lopus, un visu, kas tev ir uz lauka; visi cilvēki un lopi, kas laukā atradīsies un pajumtā nebūs sadzīti, tie nomirs, kad šī krusa uz viņiem kritīs. Kurš nu no Faraona kalpiem Tā Kunga vārdu bijās, tas saviem kalpiem un saviem lopiem lika bēgt pajumtā. Bet kurš savā sirdi Tā Kunga vārdu nelika vērā, tas savus kalpus un savus lopus pameta laukā. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku pret debesīm, un lai krusa nāk visā Ēģiptes zemē pār cilvēkiem un pār lopiem un pār visiem lauka augļiem Ēģiptes zemē. Un Mozus izstiepa savu zizli pret debesīm. Un Tas Kungs izlaida pērkonus un krusu, un uguns nošāvās uz zemi. Un Tas Kungs lika krusai līt pār Ēģiptes zemi, un tur bija krusa un uguns laistījās krusā, ļoti briesmīgs, kāds nav bijis Ēģiptes zemē, kamēr ļaudis tur bijuši. Un krusa apsita visā Ēģiptes zemē visu, kas bija laukā, cilvēkus līdz ar lopiem, un visus lauka augļus krusa apsita un salauzīja visus kokus laukā. Tik Gošenes zemē vien, kur Israēla bērni dzīvoja, krusas nebija. Tad Faraons sūtīja un aicināja Mozu un Āronu un tiem sacīja: es šo brīdi esmu grēkojis; Tas Kungs ir taisns, bet es un mani ļaudis esam bezdievīgi. Lūdziet To Kungu, ka Dieva pērkoni un krusa apstātos, lai ir ar to pietiekami, tad es jūs atlaidīšu un jums vairs nebūs palikt. Tad Mozus uz viņu sacīja: kad no pilsētas iziešu, es savas rokas izstiepšu uz To Kungu, tad pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzīsti, ka tā zeme pieder Tam Kungam. Tomēr tevi un tavus kalpus es zinu, ka jūs vēl nebīsities Dievu, To Kungu. Tā tapa apsisti lini un mieži, jo mieži bija izplaukuši, un liniem jau bija galviņas. Bet kvieši un rudzi netapa apsisti, jo tie bija vēlu sēti. Tad Mozus aizgāja no Faraona, no pilsētas ārā, un izstiepa savas rokas uz To Kungu, un pērkoni un krusa mitējās, un lietus vairs negāzās zemē. Kad nu Faraons redzēja, ka lietus un krusa un pērkoni mitējās, tad viņš vēl vairāk apgrēkojās un apcietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi. Tā Faraona sirds apcietinājās, ka viņš Israēla bērnus neatlaida, kā Tas Kungs caur Mozu bija runājis. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej pie Faraona, jo Es esmu apcietinājis viņa sirdi un viņa kalpu sirdi, lai Es šās Savas zīmes daru viņu vidū. Un lai tu stāsti priekš savu bērnu un bērnu bērnu ausīm, ko Es Ēģiptes zemē esmu darījis, un Manas zīmes, ko Es tur esmu cēlis, un lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs. Tad Mozus un Ārons gāja pie Faraona un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs, Ebreju Dievs: cik ilgi tu liedzies pazemoties priekš Mana vaiga? Atlaid Manus ļaudis, ka tie Man var kalpot. Jo ja tu liegsies, atlaist Manus ļaudis, redzi, tad Es rīt vedīšu siseņus tavās robežās, Un tie apklās visu zemes virsu, tā ka zemi neredzēs, un tie ēdīs to pēdējo, kas jums atlicis un palicis no krusas, un noēdīs visus jūsu kokus, kas jums zaļo laukā. Un tie piepildīs tavus namus un visu tavu kalpu namus un visu ēģiptiešu namus; tādus ne tavi tēvi, ne tavu tēvu tēvi nav redzējuši no tās dienas, kamēr tie virs zemes bijuši, līdz šim; un viņš griezās un aizgāja no Faraona. Un Faraona kalpi sacīja uz viņu: cik ilgi tas mums būs par slazda valgu? Atlaid tos ļaudis, lai tie kalpo Tam Kungam, savam Dievam; vai tu vēl neredzi, ka Ēģiptes zeme iet bojā? Tad Mozus un Ārons atkal pie Faraona tapa atvesti, un viņš uz tiem sacīja: ejat un kalpojiet Tam Kungam, savam Dievam! Kas tie visi ir, kas grib noiet? Un Mozus sacīja: mēs iesim ar saviem jauniem un veciem, ar saviem dēliem un ar savām meitām; mēs iesim ar saviem maziem un lieliem lopiem, jo mums ir Tā Kunga svētki. Tad viņš uz tiem sacīja: lai Tas Kungs jums tā palīdz, kā es jūs un jūsu bērnus atlaidīšu! Redziet, kāds ļaunums jums prātā! Nē, nē, ejat jūs vīri un kalpojiet Tam Kungam, jo to jūs arī esat meklējuši. Un tos izstūma no Faraona vaiga. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku pār Ēģiptes zemi siseņu dēļ, ka tie nāk pār Ēģiptes zemi un noēd visu zemes zāli, visu, ko krusa ir atlicinājusi. Tad Mozus izstiepa savu zizli pār Ēģiptes zemi, un Tas Kungs deva austriņu tai zemē cauru dienu un cauru nakti; un kad rīts ausa, tad austriņš uzveda siseņus. Un siseņi uznāca pār visu Ēģiptes zemi un nolaidās visās Ēģiptes robežās lielā pulkā; priekš tiem tādu siseņu nav bijis, un pēc tiem vairs tādu nebūs. Jo tie apklāja visu zemes virsu, un zeme tapa aptumšota, un tie noēda visu zemes zāli un visus koku augļus, ko krusa bija atlicinājusi, un tur nepalika vairs zaļuma ne pie kokiem, ne pie lauka zāles visā Ēģiptes zemē. Tad Faraons traucās aicināt Mozu un Āronu un sacīja: es esmu grēkojis pret To Kungu, jūsu Dievu, un pret jums. Un nu piedod lūdzams manus grēkus tikai šo reiz, un lūdziet To Kungu, savu Dievu, ka Viņš šo nāvi gribētu atņemt no manis. Un viņš aizgāja no Faraona un lūdza To Kungu. Tad Tas Kungs deva ļoti stipru vakara vēju; tas pacēla siseņus un tos iemeta Niedru jūrā, ka neviens sisenis neatlika visās Ēģiptes robežās. Tomēr Tas Kungs apcietināja Faraona sirdi, un tas Israēla bērnus neatlaida. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku pret debesīm, ka tumsa nāk pār Ēģiptes zemi, ka tumsu var sataustīt. Un Mozus izstiepa savu roku pret debesīm, tad cēlās bieza tumsa visā Ēģiptes zemē trīs dienas. Neviens otru neredzēja, un neviens trijās dienās necēlās no savas vietas; bet visiem Israēla bērniem bija gaisma viņu mājokļos. Tad Faraons aicināja Mozu un sacīja: ejat, kalpojiet Tam Kungam, bet jūsu sīkiem lopiem un vēršiem būs palikt tepat; lai arī jūsu bērni iet jums līdz. Bet Mozus sacīja: tev būs arī mūsu rokā dot kaujamus upurus un dedzināmos upurus, ko pienest Tam Kungam, savam Dievam. Mūsu lopiem arīdzan būs mums iet līdz; nevienam nadziņam nebūs palikt atpakaļ; jo no tiem mēs ņemsim, Tam Kungam, savam Dievam kalpot; jo mēs nezinām, kā mums Tam Kungam jākalpo, tiekams mēs turp nāksim. Bet Tas Kungs apcietināja Faraona sirdi, un tas negribēja tos atlaist. Un Faraons uz viņu sacīja: ej nost no manis; sargies, ka tu vairs nenāci man priekš acīm; jo kurā dienā tu nāksi man priekš acīm, tev būs mirt. Tad Mozus sacīja: lai tā ir, kā tu esi sacījis; es tavu vaigu vairs neredzēšu. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: Vēl vienu mocību Es vedīšu pār Faraonu un pār Ēģiptes zemi; pēc tam viņš jūs atlaidīs no šejienes; kad viņš jūs pilnīgi atlaidīs, tad viņš dzītin jūs izdzīs no šejienes. Runā jel priekš to ļaužu ausīm, lai ikviens vīrs no sava tuvākā un ikviena sieva no savas tuvākās prasa sudraba traukus un zelta traukus. Un Tas Kungs ļaudīm deva žēlastību ēģiptiešu acīs; un vīrs Mozus bija ļoti augsti turēts Ēģiptes zemē Faraona kalpu acis un ļaužu acīs. Un Mozus sacīja: tā Tas Kungs saka: ap pusnakti Es iziešu pa Ēģiptes vidu. Un visiem pirmdzimušiem Ēģiptes zemē būs mirt, no Faraona pirmdzimušā, kas sēž uz goda krēsla, līdz kalpones pirmdzimušam, kas ir aiz dzirnavām, un visiem lopu pirmdzimušiem. Un liela brēkšana būs Ēģiptes zemē, kāda nav bijusi un kāda vairs nebūs. Bet pie visiem Israēla bērniem ne suns savu mēli nekustinās, no cilvēkiem līdz lopiem, lai jūs ziniet, ka Tas Kungs dara starpību starp ēģiptiešiem un Israēli. Tad visi šie tavi kalpi nonāks pie manis un klanīsies priekš manis un sacīs: izej, tu un visi ļaudis, kas tev ir padoti, un pēc tam es iziešu. Un viņš aizgāja no Faraona bargās dusmās. Bet Tas Kungs sacīja uz Mozu: Faraons jums neklausīs, lai daudz Manu brīnumu notiek Ēģiptes zemē. Un Mozus un Ārons darīja visus šos brīnumus Faraona priekšā; bet Tas Kungs lika Faraona sirdij apcietināties, ka tas Israēla bērnus neatlaida no savas zemes. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu Ēģiptes zemē un sacīja: Šis mēnesis lai pie jums ir pirmais un no šī mēneša jums būs iesākt gadu. Runājiet uz visu Israēla draudzi un sakāt: šī mēneša desmitā dienā lai tie ņem, ikviens nama tēvs, vienu jēru, uz ikvienu namu vienu jēru. Bet ja kāds nams ir par mazu priekš viena jēra, tad lai viņš un šī nama tuvākais kaimiņš ņem vienu pēc dvēseļu skaita; pēc tā mēra, cik ikviens var apēst, būs skaitīt uz to jēru. Jēru bez vainas jums būs ņemt, auniņu, vienu gadu vecu. No avīm un kazām jums to būs ņemt. Un jums to būs glabāt līdz šī mēneša četrpadsmitai dienai, un visai Israēla draudzes sapulcei to būs nokaut ap vakaru. Un būs ņemt no asinīm un aptraipīt abus durvju stenderus un palodu pie namiem, kur to ēdīs. Un būs ēst gaļu tanī naktī, pie uguns ceptu, ar neraudzētu maizi, ar rūgtām zālēm tiem to būs ēst. Jums to nebūs ēst jēlu, nedz ūdenī vārītu, bet pie uguns ceptu, viņa galvu ar viņa lieliem un ar viņa iekšām. Jums arī no tā nebūs neko atlicināt līdz rītam, bet kas no tā līdz rītam atliek, to jums ar uguni būs sadedzināt. Tā jums to nu būs ēst: jūsu gurni lai ir apjozti, jūsu kurpes kājās un jūsu spieķi rokās, un jums to būs steigšus ēst; tas ir Tā Kunga Pashā (saudzēšana). Jo šinī naktī Es pārstaigāšu Ēģiptes zemi un sitīšu visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, no cilvēkiem līdz lopiem. Es parādīšu sodību pie visiem ēģiptiešu dieviem, Es, Tas Kungs. Un tām asinīm jums būs par zīmi būt pie tiem namiem, kur jūs esat. Kad Es tās asinis redzēšu, tad Es jums iešu garām, un pie jums nebūs tā mocība, kas samaitā, kad Es Ēģiptes zemi sitīšu. Un šī diena jums būs par piemiņu, un jums to būs svētīt Tam Kungam par svētkiem, uz bērnu bērniem par mūžīgu likumu. Septiņas dienas jums būs ēst neraudzētu maizi; bet pirmā dienā raugu būs izmest no jūsu namiem; jo ikkatrs, kas ēd raudzētu maizi, no pirmās dienas līdz septītai, tā dvēsele lai top izdeldēta no Israēla. Un pirmā dienā būs būt svētai sapulcei, un arī septītā dienā būs būt svētai sapulcei; iekš tām jums nekāda darba nebūs darīt, tik vien, ko kurš ēd, to jūs varat sataisīt. Tad nu turiet Neraudzētās maizes svētkus; tāpēc, ka Es tai dienā jūsu spēku esmu izvedis no Ēģiptes zemes, un turiet šo dienu visās savās paaudzēs kā mūžīgu likumu. Pirmā mēnesī, četrpadsmitā mēneša dienā, vakarā jums būs ēst neraudzētu maizi līdz divdesmit pirmās dienas vakaram. Septiņas dienas raugs lai netop atrasts jūsu namos, jo kas raudzētu maizi ēdīs, tā dvēsele lai top izdeldēta no Israēla draudzes, vai būtu svešinieks, vai iedzīvotājs. Jums nekā raudzēta nebūs ēst; visās jūsu mājvietās jums būs ēst neraudzētu maizi. Tad Mozus aicināja visus Israēla vecajus un uz tiem sacīja: ķerat un ņemat sev jērus priekš savām saimēm un nokaujiet to Pashā. Un ņemiet īzapu pušķi un mērciet to tanīs asinīs, kas bļodā, un aptraipiet palodu un abas stenderes ar tām asinīm, kas bļodā; bet nevienam nebūs iziet pa savām nama durvīm līdz rītam. Jo Tas Kungs ies garām, sist ēģiptiešus; bet kad viņš redzēs tās asinis pie palodas un pie abām stenderēm, tad Tas Kungs tām durvīm ies garām un samaitātājam neļaus ieiet jūsu namos uz mocību. Tāpēc turat šo lietu par likumu pie sevis un saviem bērniem mūžīgi. Un kad jūs nāksiet tai zemē, ko Tas Kungs jums dos, kā Viņš ir runājis, tad jums šo Dieva kalpošanu būs turēt. Un kad jūsu bērni uz jums sacīs: kas jums tā tāda Dieva kalpošana? Tad jums būs sacīt: tas ir Pashā upuris Tam Kungam, kas Israēla bērnu namiem aizgāja garām Ēģiptes zemē, kad Viņš sita ēģiptiešus un mūsu namus izglāba. Tad ļaudis liecās pie zemes un pielūdza. Un Israēla bērni gāja un darīja, kā Tas Kungs Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā tie darīja. Un nakts vidū Tas Kungs sita visus pirmdzimušos Ēģiptes zemē, no Faraona pirmdzimušā, kam uz viņa krēsla bija jāsēž, līdz cietumnieka pirmdzimušam, kas cietumā bija, un visus lopu pirmdzimtos. Tad Faraons cēlās naktī un visi viņa kalpi un visi ēģiptieši, un liela brēkšana bija Ēģiptes zemē, jo neviens nams nebija, kur nebija miroņa. Un viņš aicināja Mozu un Āronu naktī un sacīja: ceļaties, izejat no manu ļaužu vidus, gan jūs, gan Israēla bērni, un noejat, kalpojiet Tam Kungam pēc jūsu vārdiem. Ņemiet arīdzan līdz savus sīkos un lielos lopus, itin kā jūs esat runājuši, un noejat un svētījiet mani arīdzan. Un ēģiptieši spieda ļaudis, lai tos steigšus izdzītu no zemes; jo tie sacīja: mums visiem jāmirst. Un ļaudis nesa savu mīklu, pirms tā bija saraudzēta, abras savās drēbēs iesietas, uz saviem pleciem. Un Israēla bērni bija darījuši pēc Mozus vārda un prasījuši no ēģiptiešiem sudraba traukus un zelta traukus un drēbes. Tas Kungs ļaudīm arī bija žēlastību devis ēģiptiešu priekšā, ka tie viņiem deva; un viņi aplaupīja ēģiptiešus. Tā Israēla bērni izgāja no Raamzes uz Sukotu, kādi sešsimt tūkstoš vīri kājām bez bērniem. Un līdz ar tiem izgāja vēl visādi piedzīvotāji un sīki lopi un lieli lopi, varen daudz lopu. Un no mīklas, ko tie bija nesuši no Ēģiptes zemes, tie cepa neraudzētas karašas; jo tā nebija raudzēta; jo tie tapa izdzīti no Ēģiptes zemes, un tie nevarēja kavēties, nedz sev sataisīt ceļamaizi. Un Israēla bērnu laiks, ko tie mituši Ēģiptes zemē, ir četri simti un trīsdesmit gadi. Un kad četri simti un trīsdesmit gadi bija pagājuši, tad tas notika; tai dienā viss Tā Kunga pulks izgāja no Ēģiptes zemes. Šo nakti Tam Kungam būs svētu turēt, tāpēc ka Viņš tos izvedis no Ēģiptes zemes; šī ir tā nakts, ko Tam Kungam lai svētī visi Israēla bērni uz radu radiem. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: šis ir Pashā likums. Nevienam svešiniekam no tā nebūs ēst. Bet ikvienam par naudu pirktam kalpam, kad tas apgraizīts, būs no tā ēst. Nevienam piedzīvotājam nedz algādzim no tā nebūs ēst. Vienā namā to būs ēst. Jums no tās gaļas nekā nebūs iznest no nama, un neviena kaula jums pie tā nebūs salauzt. Visai Israēla draudzei to būs darīt. Bet ja kāds svešinieks pie tevis mājo un Tam Kungam grib svētīt Pashā svētkus, tad lai viņam apgraiza visus vīriešus, un tad tas var nākt to svētīt; tad viņš būs tā kā viens, kas tai zemē dzimis, bet nevienam neapgraizītam nebūs no tā ēst. Vienādai bauslībai būs būt Israēla bērnam un svešiniekam, kas jūsu vidū piemīt. Un visi Israēla bērni darīja, tā kā Tas Kungs Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā tie darīja. Un tas notika, tanī pašā dienā Tas Kungs Israēla bērnus izveda no Ēģiptes zemes ar viņu pulkiem. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Svēti Man visus pirmdzimušos, visus kas māti atplēš, starp Israēla bērniem, no cilvēkiem un no lopiem; tie Man pieder. Tad Mozus sacīja uz ļaudīm: pieminiet šo dienu, kur jūs esat izgājuši no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama, jo Tas Kungs ar stipru roku jūs ir izvedis no šejienes; tāpēc nekā raudzēta nebūs ēst. Šodien jūs izejat Abiba mēnesī. Un kad Tas Kungs jūs būs ievedis Kanaāniešu un Hetiešu un Amoriešu un Hiviešu un Jebusiešu zemē, ko Viņš jūsu tēviem zvērējis, tev dot, - zemi, kur piens un medus tek: tad tev ar tādu kalpošanu būs kalpot šai mēnesī. Septiņas dienas tev būs ēst neraudzētu maizi, un septītā dienā lai ir Tā Kunga svētki. Septiņas dienas būs ēst neraudzētu maizi, un raudzētu maizi lai neredz pie jums, un raugu lai neredz pie jums visās jūsu robežās. Un tev būs ziņu dot savam dēlam tai dienā un sacīt: tas ir tādēļ, ko Tas Kungs man darījis, kad es izgāju no Ēģiptes zemes. Un tam būs tev būt par zīmi tavā rokā un par piemiņas rakstu priekš tavām acīm, tāpēc lai Tā Kunga bauslība ir tavā mutē; jo ar stipru roku Tas Kungs tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Tad nu turi šo likumu īstenā laikā ik gadus. Un kad Tas Kungs tevi būs ievedis Kanaāniešu zemē, itin kā Viņš tev un taviem tēviem zvērējis, un tev to būs devis, Tad tev būs nodot Tam Kungam visu, kas māti atplēš, arī no taviem lopiem visu pirmdzimto; kas ir vīrietis, tam būs piederēt Tam Kungam. Bet visus pirmdzimtos no ēzeļa tev būs izpirkt ar vienu jēru, un ja tu to neizpirksi, tad nolauz viņam kaklu; bet ikvienu pirmdzimto no cilvēkiem starp jūsu bērniem jums būs izpirkt. Un kad tavs dēls šodien vai rīt tev vaicās un sacīs: kas tas ir? Tad tev būs tam sacīt: Tas Kungs mūs ar stipru roku ir izvedis no Ēģiptes, no tā vergu nama. Jo kad Faraons apcietinājās, mūs atlaist, tad Tas Kungs nokāva visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, no cilvēku pirmdzimtiem līdz lopu pirmdzimtiem; tādēļ es Tam Kungam upurēju visu, kas no vīriešu kārtas māti atplēš, bet visus savus pirmdzimtos dēlus es izpērku. Un tas būs par zīmi tavā rokā un par piemiņas rakstu priekš tavām acīm; jo Tas Kungs mūs ar stipru roku ir izvedis no Ēģiptes. Un kad Faraons tos ļaudis bija atlaidis, tad Dievs tos nevadīja pa Fīlistu zemes ceļu, jebšu tas bija īsāks, jo Dievs sacīja: lai ļaudīm nepaliek žēl, kad tie redz karu, un lai tie atkal negriežās atpakaļ uz Ēģiptes zemi. Bet Dievs ļaudīm lika griezties pa tuksneša ceļu uz Niedru jūru, un Israēla bērni izgāja apbruņoti no Ēģiptes zemes. Un Mozus ņēma Jāzepa kaulus līdz ar sevi; jo tas Israēla bērniem bija licis zvērēt it stipru zvērestu, sacīdams: Dievs jūs tiešām piemeklēs; tad vediet manus kaulus līdz ar sevi no šejienes. Tā tie izgāja no Sukota un apmetās Etamā, tuksneša galā. Un Tas Kungs gāja viņiem priekšā, dienu padebeša stabā, ka Viņš tos pa ceļu vadītu, un nakti uguns stabā, ka Viņš tiem spīdētu, iet dienu un nakti. Un padebeša stabs nenozuda dienā nedz uguns stabs naktī no ļaužu priekšas. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem, lai tie griežas un apmet lēģeri pret Pi Hahirotu, starp Migdolu un jūru, šaipus Baāl Cefonas; tai pretī jums būs lēģeri apmest pie jūras. Tad Faraons sacīs par Israēla bērniem, tie ir apmaldījušies tai zemē, tuksnesis tiem ir visapkārt. Un Es apcietināšu Faraona sirdi, ka tas viņiem dzīsies pakaļ, un Es pagodināšos pie Faraona un pie visa viņa spēka, tā ka ēģiptiešiem būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs. Un tie tā darīja. Kad nu Ēģiptes ķēniņam tapa sacīts, ka ļaudis ir aizbēguši, tad Faraona un viņa kalpu sirdis pārvērtās pret ļaudīm un tie sacīja: ko mēs esam darījuši, Israēli atlaizdami, ka tie mums vairs nekalpo? Un viņš iejūdza savus ratus un ņēma līdz savus ļaudis. Un viņš ņēma sešsimt izlasītus ratus un visus Ēģiptes zemes ratus un virsniekus pār tiem visiem. Un Tas Kungs apcietināja Faraona, Ēģiptes ķēniņa, sirdi, ka tas Israēla bērniem dzinās pakaļ; bet Israēla bērni izgāja caur augstu roku. Un ēģiptieši tiem dzinās pakaļ un tos panāca, kur tie lēģeri bija apmetuši pie jūras, visi Faraona zirgi, rati un viņa jātnieki un viņa spēks pie Pi Hahirot ielejas pret Baāl Cefonu. Kad nu Faraons bija tuvu pie tiem, tad Israēla bērni pacēla savas acis, un redzi, ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ; un Israēla bērni ļoti bijās un brēca uz To Kungu. Un tie sacīja uz Mozu: vai nebija kapenes Ēģiptes zemē, ka tu mūs esi aizvedis, lai mirstam tuksnesī? Kāpēc tu mums to esi darījis, ka tu mūs esi izvedis no Ēģiptes zemes. Vai tā nav tā valoda, ko mēs Ēģiptes zemē uz tevi runājām sacīdami: atstājies no mums, un lai kalpojam ēģiptiešiem; jo tas mums būtu labāk bijis, kalpot ēģiptiešiem, nekā mirt tuksnesī. Tad Mozus sacīja uz ļaudīm: nebīstaties, pastāviet un lūkojiet Tā Kunga pestīšanu, ko Viņš šodien jums darīs. Jo tos ēģiptiešus, ko jūs šodien redzat, jūs mūžam vairs neredzēsiet. Tas Kungs karos par jums, un jūs būsiet mierā. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai dodās ceļā. Un tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un pāršķir to, ka Israēla bērni var iziet cauri caur jūras vidu pa sausumu. Un redzi, Es apcietināšu ēģiptiešu sirdi, ka tie ies viņiem pakaļ, un Es pagodināšos pie Faraona un pie visa viņa spēka, pie viņa ratiem un pie viņa jātniekiem. Un ēģiptiešiem būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es pagodināšos pie Faraona, pie viņa ratiem un pie viņa jātniekiem. Un Dieva eņģelis, kas Israēla lēģerim gāja papriekš, cēlās un apstājās aiz viņiem, un padebeša stabs cēlās arīdzan no viņu priekšas un apstājās aiz viņiem. Un tas nāca starp ēģiptiešu lēģeri un Israēla lēģeri, un padebesis bija (ēģiptiešiem) tumšs un darīja (Israēla bērniem) nakti gaišu, tā ka cauru nakti tie nevarēja tikt pie šiem. Kad nu Mozus savu roku izstiepa pār jūru, tad Tas Kungs jūrai lika notecēt caur stipru austriņu visu nakti, un darīja jūru sausu, un ūdens pāršķīrās. Un Israēla bērni iegāja jūras vidū sausām kājām, un ūdens tiem bija par mūri pa labo un kreiso roku. Un ēģiptieši tiem dzinās pakaļ un iegāja tiem pakaļ, visi Faraona zirgi, viņa rati un viņa jātnieki jūras vidū. Un notikās rīta krēslā, tad Tas Kungs skatījās uguns un padebeša stabā uz ēģiptiešu karaspēku un iztrūcināja ēģiptiešu karaspēku. Un nogrūda riteņus no viņu ratiem, ka tiem grūti nācās tikt projām; tad ēģiptieši sacīja: lai bēgam no Israēla, jo Tas Kungs karo priekš viņiem pret ēģiptiešiem. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku pār jūru, ka ūdens sagāžas pār ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem. Tad Mozus savu roku izstiepa pār jūru, un tā jūra atgriezās pašā rīta krēslā savā straumē, un ēģiptieši bēga viņai pretī, un Tas Kungs iegāza ēģiptiešus jūras vidū. Un ūdens griezās atpakaļ un apklāja ratus un jātniekus, visu Faraona spēku, kas viņiem jūrā bija gājis pakaļ, ka neviens no tiem neatlika. Bet Israēla bērni gāja sausām kājām caur jūras vidu, un ūdens tiem bija par mūri pa labo un kreiso roku. Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēli no ēģiptiešu rokas, un Israēls redzēja ēģiptiešus nomirušus jūras malā. Israēls redzēja arīdzan to stipro roku, ko Tas Kungs pie ēģiptiešiem bija parādījis. Un tie ļaudis bijās To Kungu un ticēja Tam Kungam un Viņa kalpam Mozum. Tad Mozus un Israēla bērni dziedāja Tam Kungam šo dziesmu un sacīja: es dziedāšu Tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies: zirgus un viņu jātniekus Viņš iegāzis jūrā. Tas Kungs ir mans spēks un mana dziesma, un Viņš man bijis par pestīšanu: Viņš ir mans stiprais Dievs, es Viņu pagodināšu; Viņš ir mana tēva Dievs, es Viņu paaugstināšu. Tas Kungs ir karavīrs, Kungs ir Viņa vārds. Faraona ratus un viņa spēku Viņš iemetis jūrā, un viņa izlasītie virsnieki noslīkuši Niedru jūrā. Dziļumi tos apklājuši, tie dziļumā nogrimuši kā akmens. Ak Kungs! Tava labā roka ir pagodināta caur spēku, Tava labā roka, ak Kungs, ienaidniekus salauzījusi. Un Savā lielā augstumā Tu esi nogāzis Savus pretiniekus, Tu esi izlaidis Savu bardzību, kas tos aprijusi kā rugājus. Un caur Tavu nāšu pūšanu sacēlās ūdeņi, strauti sastājās kā kopā, ūdeņi sastinga jūras vidū. Ienaidnieks sacīja: es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana dvēsele pie tiem atriebsies. Es izvilkšu savu zobenu, un mana roka tos izdeldēs. Tu Savu dvašu esi pūtis, jūra tos apklājusi, tie nogrimuši kā svins varenos ūdeņos. Ak Kungs! Kas ir tāds kā Tu? Kas ir tāds kā Tu starp dieviem, pagodināts svētībā, cienījams ar slavas dziesmām, brīnumu darītājs? Tu esi izstiepis Savu labo roku, zeme tos aprijusi. Tu caur Savu žēlastību esi vadījis šos ļaudis, ko Tu atpestījis, Tu tos esi vadījis caur Savu spēku uz Tavas svētības mājas vietu. Tautas to dzird un trīc, bailība tos aizņēmusi, kas Fīlistejā mājo. Tad Edoma virsnieki iztrūcinājās, trīcēšana aizņem Moaba varenos, sirds izkūst visiem, kas Kanaānā dzīvo. Iztrūcināšana un bailība krīt uz tiem, caur Tava elkoņa lielumu tie paliek klusu kā akmens, tiekams Tavi ļaudis pārstaigās cauri, ak Kungs, tiekams tie ļaudis pārstaigās, ko Tu Sev esi mantojis. Tu tos vedi un stādi Savas mantības kalnā, tai vietā, ko Tu, Kungs, esi darījis par Savu mājas vietu, tai svētā vietā, ko Tavas rokas, ak Kungs, ir cēlušas. Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam. Jo Faraona zirgi ar viņa ratiem un ar viņa jātniekiem ir nākuši jūrā, un Tas Kungs jūras ūdenim ir licis pār tiem atpakaļ griezties, bet Israēla bērni caur jūras vidu izgājuši sausām kājām. Un Mirjame, tā praviete, Ārona māsa, ņēma bungas savā rokā, un visas sievas izgāja viņai pakaļ ar bungām un diešanu. Tad Mirjame tiem atbildēja: dziedāt Tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies: zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā. Pēc tam Mozus Israēlim lika aiziet no Niedru jūras, un tie izgāja līdz Šur tuksnesim un gāja trīs dienas tuksnesī un neatrada ūdeni. Tad tie nāca uz Māru, bet Māras ūdeni nevarēja dzert, jo tas bija rūgts, tāpēc viņas vārdu nosauc Māra (rūgtums). Tad tie ļaudis kurnēja pret Mozu un sacīja: ko mēs dzersim? Un viņš brēca uz To Kungu un Tas Kungs viņam rādīja koku, to viņš ielika tai ūdenī, tad tas ūdens tapa salds. Tur viņš tiem iecēla likumu un tiesu, un tur viņš tos pārbaudīja un sacīja: ja jūs uzmanīgi klausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un darīsiet, kas tiesa ir Viņa acīs, un liksiet vērā Viņa baušļus un sargāsiet visus Viņa likumus, tad Es uz jums nelikšu nekādu vājību, ko Es esmu licis uz Ēģipti; jo Es esmu Tas Kungs tavs ārsts. Tad tie nāca uz Elim, un tur bija divpadsmit avoti un septiņdesmit palmas, un tie tur apmeta lēģeri pie ūdens. Un no Elim atkal aizgājuši, visa Israēla bērnu draudze nāca uz Sina tuksnesi, kas ir starp Elim un Sinaī, otra mēneša piecpadsmitā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes. Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī. Un Israēla bērni uz tiem sacīja: kaut mēs caur Tā Kunga roku būtu nomiruši Ēģiptes zemē, kad sēdējām pie gaļas podiem, un mums maizes bija papilnam ko ēst; jo jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, visai šai draudzei likt badu mirt. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, Es jums likšu maizei līt no debesīm un ļaudīm būs iziet un ikdienas salasīt savu dienas mēru, lai Es tos pārbaudu, vai tie Manā bauslībā staigā vai nē? Un notiks sestā dienā, kad sataisīs, ko sanesuši, tad būs otrtik, cik ikdienas sakrāj. Tad Mozus un Ārons sacīja uz visiem Israēla bērniem: šovakar jums būs atzīt, ka Tas Kungs jūs ir izvedis no Ēģiptes zemes. Un rīt jūs redzēsiet Tā Kunga godību, tāpēc ka Viņš dzirdējis jūsu kurnēšanu pret To Kungu: jo kas mēs esam, ka jūs pret mums kurnat? Un Mozus sacīja: kad Tas Kungs jums šovakar dos gaļu ēst un rīt maizes papilnam, tad tas ir tāpēc, ka Tas Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu, ar ko jūs pret Viņu esat kurnējuši, - jo kas mēs esam? Jūsu kurnēšana nav pret mums, bet pret To Kungu. Un Mozus sacīja uz Āronu: saki visai Israēla bērnu draudzei: nāciet tuvu Tā Kunga priekšā; jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu. Un kad Ārons tā runāja uz Israēla bērnu draudzi, tad tie griezās uz tuksnesi un redzi, Tā Kunga godība rādījās padebesī. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsiet gaļu un rīt jūs ar maizi tapsiet paēdināti un jums būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Un vakarā paipalas uznāca un apklāja lēģeri, un no rīta rasa bija nokritusi ap lēģeri. Kad nu rasa bija nozudusi, redzi, tad bija pa tuksnesi tāds apaļš un plāns, plāns kā sarma pa zemi. Kad Israēla bērni to redzēja, tad tie sacīja cits uz citu: kas tas ir? Jo tie nezināja, kas tas bija. Tad Mozus uz tiem sacīja: šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums devis ēst. Tas ir, ko Tas Kungs pavēlējis: salasiet no tās ikviens, cik tas var apēst, vienu gomeru priekš ikvienas galvas, pēc jūsu skaita; ikvienam būs ņemt priekš tiem, kas ir viņa dzīvoklī. Un Israēla bērni darīja tā un salasīja cits daudz, cits maz. Bet kad tie ar gomeru mēroja, tad nebija pāri tam, kas daudz bija lasījis, un netrūka nekā tam, kas maz bija lasījis; ikviens bija lasījis, cik tas varēja apēst. Un Mozus uz tiem sacīja: lai neviens no tā neko neatlicina līdz rītam. Bet tie Mozum neklausīja un kādi vīri atlicināja no tā līdz rītam; tad tur ieradās tārpi, un tas smirdēja. Tad Mozus par tiem apskaitās. Tie nu to salasīja ik rītu, ikviens, cik tas varēja apēst; jo kad saule iekarsa, tad tas izkusa. Un sestā dienā tie salasīja otrtik maizes, divus gomerus priekš ikkatra, un visi draudzes virsnieki nāca un to pasacīja Mozum. Un viņš tiem sacīja: Tas ir, ko Tas Kungs ir runājis; rīt ir Tā Kunga dusēšana, Tā Kunga svēta sabata diena; ko jūs gribat cept, to cepiet, un ko gribat vārīt, to vāriet, un visu, kas atliek, to glabājiet un taupat līdz rītam. Un tie to glabāja līdz rītam, kā Mozus bija pavēlējis, un tas nesmirdēja, un tārpi tur nemetās. Tad Mozus sacīja: ēdiet to šodien, jo šodien ir Tā Kunga sabata diena, šodien jūs laukā nekā neatradīsiet. Sešas dienas jums to būs lasīt, bet tā septītā diena ir sabata diena, tanī tas nebūs. Taču tai septītā dienā kādi no ļaudīm izgāja lasīt, un neatrada nekā. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: cik ilgi jūs liedzaties turēt Manus baušļus un Manus likumus? Redziet, tādēļ ka Tas Kungs jums to sabatu devis, tāpēc Viņš jums sestā dienā dod divēju dienu maizi; lai ikviens savā vietā paliek un lai septītā dienā neviens neiziet no savas vietas. Tā tie ļaudis dusēja septītā dienā. Un Israēla nams viņa vārdu sauca mannu, un tas bija tā kā koriandra sēkla balts, un viņa garša bija tā kā karašas ar medu. Un Mozus sacīja: Tas ir, ko Tas Kungs ir pavēlējis: piepildiet vienu gomeru ar to, saglabājiet saviem bērnu bērniem, ka tie var redzēt to maizi, ko Es jums esmu devis ēst tuksnesī, kad Es jūs izvedu no Ēģiptes zemes. Un Mozus sacīja uz Āronu: ņem vienu kausu un ieliec tajā vienu pilnu gomeru mannas, un noliec to priekš Tā Kunga vaiga, glabāt priekš bērnu bērniem. Itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Ārons to nolika glabāt klāt pie tās liecības. Un Israēla bērni ēda to mannu četrdesmit gadus, kamēr tie nāca apdzīvotā zemē; tie ēda to mannu, tiekams tie nāca līdz Kanaāna zemes robežām. Bet gomers ir desmitā tiesa no ēfas. Tad visa Israēla bērnu draudze aizgāja pa saviem gājumiem no Sina tuksneša uz Tā Kunga pavēli un apmeta lēģeri iekš Refidim, un tur nebija ūdens, ļaudīm ko dzert. Tad tie ļaudis bārās ar Mozu un sacīja: dod mums ūdeni, ka dzeram. Tad Mozus uz tiem sacīja: ko jūs ar mani baraties? Kāpēc jūs To Kungu kārdinājat? Kad nu ļaudīm tur pēc ūdens slāpa, tad viņi kurnēja pret Mozu un sacīja: kāpēc tu mūs esi izvedis no Ēģiptes, lai mirstam aiz slāpēm, mēs un mūsu bērni un mūsu lopi? Un Mozus brēca uz To Kungu un sacīja: ko lai es daru ar šiem ļaudīm? Daudz netrūkst, tad tie mani ar akmeņiem nomētās. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej ļaudīm priekšā un ņem līdz Israēla vecajus un ņem savā rokā to zizli, ar ko tu to upi esi sitis un noej. Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tev būs uz to klinti sist, tad ūdens no tā iztecēs, ļaudīm ko dzert. Un Mozus tā darīja priekš Israēla vecaju acīm. Un tās vietas vārdu nosauca Masu un Meribu, Israēla bērnu strīdu dēļ, un tāpēc ka tie To Kungu bija kārdinājuši sacīdami: vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav? Un Amaleks nāca un kāvās ar Israēli iekš Refidim. Tad Mozus sacīja uz Jozua: izlasi mums vīrus un izej un kaujies pret Amaleku; rīt es stāvēšu pakalna galā, un Dieva zizlis būs manā rokā. Tad Jozua darīja kā Mozus tam bija sacījis, un kāvās pret Amaleku; un Mozus un Ārons un Hurs kāpa tai pakalna galā. Un kamēr Mozus turēja savas rokas pacēlis, Israēls uzvarēja, un kad viņš savu roku nolaida, tad Amaleks uzvarēja. Bet Mozus rokas palika smagas; tad tie ņēma akmeni un lika to viņam apakšā, ka viņš uz tā sēdēja, un Ārons un Hurs turēja viņa rokas, viens vienā, otrs otrā pusē; tā viņa rokas palika stingras, kamēr saule nogāja. Un Jozuas Amaleku un viņa ļaudis izdeldēja caur zobena asmeni. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: raksti to par piemiņu grāmatā, un pavēli to Jozuam ausīs; jo Es izdeldēšu Amaleka piemiņu apakš debess. Un Mozus uztaisīja altāri un nosauca viņa vārdu: Tas Kungs mans karogs, Un sacīja: roka pacelta pret Tā Kunga goda krēslu! Tam Kungam būs karš pret Amaleku uz bērnu bērniem! Kad nu Jetrus, Midiānas priesteris, Mozus tēvocis, dzirdēja visu, ko Dievs bija darījis Mozum un Israēlim, Saviem ļaudīm, ka Tas Kungs Israēli bija izvedis no Ēģiptes zemes, Tad Jetrus, Mozus tēvocis, ņēma Ciporu, Mozus sievu, ko šis bija atpakaļ sūtījis, un viņa divus dēlus. Tam vienam vārds bija Geršons, jo viņš sacīja: es esmu svešinieks bijis svešā zemē. Un tam otram vārds Eliēzers, jo (viņš sacīja) mana tēva Dievs man bijis par palīgu un mani ir izrāvis no Faraona zobena. Kad nu Jetrus, Mozus tēvocis, un viņa dēli un viņa sieva nāca pie Mozus tuksnesī, kur viņš lēģeri bija apmetis, pie Tā Dieva kalna, tad viņš lika Mozum sacīt: Es, Jetrus, tavs tēvocis, nāku pie tevis un tava sieva un viņas divi dēli līdz ar viņu. Tad Mozus izgāja ārā savam tēvocim pretī un klanījās un viņu skūpstīja, un tie apsveicinājās viens otru un gāja teltī. Un Mozus stāstīja savam tēvocim visu, ko Tas Kungs Israēla dēļ bija darījis Faraonam un ēģiptiešiem, visu grūtumu, kas tiem ceļā bija noticis, un kā Tas Kungs tos bija izglābis. Un Jetrus priecājās par visu to labumu, ko Tas Kungs Israēlim bija darījis, ka Viņš tos izglābis no ēģiptiešu rokas. Un Jetrus sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs, kas jūs izglābis no ēģiptiešu rokas un no Faraona rokas, kas tos ļaudis izpestījis no ēģiptiešu rokas. Nu es atzīstu, ka Tas Kungs lielāks nekā visi dievi, jo tāds Viņš parādījies, kad ēģiptieši pret viņiem bija lieli. Tad Jetrus, Mozus tēvocis, ņēma dedzināmos upurus un kaujamus upurus priekš Dieva, un Ārons un visi Israēla vecaji nāca ēst maizi ar Mozus tēvoci Dieva priekšā. Un otrā dienā Mozus apsēdās, tos ļaudis tiesāt, un tie ļaudis stāvēja Mozus priekšā no rīta līdz vakaram. Kad nu Mozus tēvocis visu redzēja, ko viņš ļaudīm darīja, tad tas sacīja: kas tas ir, ko tu ar ļaudīm dari? Kāpēc tu viens pats sēdi, un visi ļaudis stāv tavā priekšā no rīta līdz vakaram? Tad Mozus sacīja uz savu tēvoci: tāpēc ka tie ļaudis pie manis nāk Dievu vaicāt. Kad tiem ir kāda lieta, tad tie nāk pie manis, un es tiesāju starp vienu un otru un daru tiem zināmus Dieva likumus un Viņa bauslību. Tad Mozus tēvocis uz viņu sacīja: tā nav labi, kā tu dari. Tu gurtin pagursi, gan tu, gan šie ļaudis, kas pie tevis; jo tas tev ir par grūtu, tu viens pats to nespēji izdarīt. Nu klausi manu balsi, - es tev došu padomu, tad Dievs būs ar tevi. Stāvi tu par ļaudīm Dieva priekšā un nes tās lietas Dieva priekšā, Un māci tiem likumus un baušļus, un dari tiem zināmu to ceļu, kur tiem jāiet, un to darbu, kas tiem jādara. Bet lūko starp visiem ļaudīm pēc krietniem un dievbijīgiem vīriem, pēc taisniem vīriem, kas negausību ienīst, un iecel no šiem pār viņiem virsniekus pār tūkstošiem, virsniekus pār simtiem, virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem, Un lai tie tos ļaudis tiesā jebkurā laikā; bet tā, ka tie tev nes priekšā visas lielās lietas un visas mazās lietas paši tiesā; atvieglini tā savu nastu, un lai tie tev palīdz nest. Ja tu tā darīsi, un Dievs tev to pavēlēs, tad tu varēsi pastāvēt, un arī visi šie ļaudis nāks savā vietā ar mieru. Un Mozus klausīja sava tēvoča balsij un darīja visu, ko tas bija sacījis. Un Mozus izraudzīja krietnus vīrus no visa Israēla un tos iecēla par virsniekiem pār ļaudīm, virsniekus pār tūkstošiem, virsniekus pār simtiem, virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem, Ka tie tos ļaudis jebkurā laikā tiesātu un grūtās lietas nestu Mozus priekšā, bet visas mazās lietas paši tiesātu. Tad Mozus atlaida savu tēvoci, un tas gāja atkal uz savu zemi. Trešā mēnesī pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes, tanī laikā tie nonāca Sinaī tuksnesī. Jo tie izgāja no Refidim un nonāca Sinaī tuksnesī un apmeta lēģeri tuksnesī; tur Israēls apmeta lēģeri pret to kalnu. Un Mozus uzkāpa pie Dieva, un Tas Kungs sauca uz viņu no tā kalna un sacīja: tā tev būs sacīt uz Jēkaba namu un pasludināt Israēla bērniem: Jūs esat redzējuši, ko Es ēģiptiešiem esmu darījis, ka Es jūs nesu uz ērgļu spārniem un jūs pie Sevis vedu. Un nu, ja jūs klausīsiet Manu balsi un turēsiet Manu derību, tad jūs no visām tautām būsiet Mans īpašums, jo Man pieder visa pasaule. Un jūs Man būsiet priesteru ķēniņa valstība un svēta tauta. Šie ir tie vārdi, ko tev būs runāt uz Israēla bērniem. Un Mozus nāca un sasauca ļaužu vecajus un lika viņiem priekšā visus šos vārdus, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Tad visi ļaudis kopā atbildēja un sacīja: visu, ko Tas Kungs ir runājis, to mēs darīsim. Un Mozus nesa to ļaužu vārdus atkal pie Tā Kunga. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, Es nākšu pie tevis biezā padebesī, ka tie ļaudis dzird, Mani ar tevi runājam, un ka tie arī tev tic mūžam. Un Mozus teica Tam Kungam to ļaužu vārdus. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej pie ļaudīm un svētī tos šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drēbes. Un lai tie ir gatavi uz trešo dienu; jo trešā dienā Tas Kungs nolaidīsies priekš visu ļaužu acīm uz Sinaī kalnu. Un tev būs taisīt sētu ap ļaudīm un sacīt: sargājaties, ka nekāpjat uz to kalnu un neaizskarat viņa galu; ikviens, kas to kalnu aizskars, tas mirdams mirs. Nevienai rokai to nebūs aizskart, bet tam tik tiešām ar akmeņiem būs tapt nomētātam vai nošautam; vai tas ir lops, vai cilvēks, tam nebūs dzīvot. Kad taure atskanēs, tad tiem būs kāpt uz to kalnu. Tad Mozus nonāca no tā kalna pie ļaudīm. Un viņš svētīja tos ļaudis, un tie mazgāja savas drēbes. Un viņš sacīja uz ļaudīm: esiet gatavi uz trešo dienu, neaiztiekat sievas. Un notika trešā dienā, kad gaisma ausa, tad bija pērkoni un zibeņi un biezs padebesis virs tā kalna un varen stipras bazūnes skaņa, tā ka visi ļaudis iztrūcinājās, kas bija lēģerī. Un Mozus tos ļaudis izveda no lēģera Dievam pretī, un tie nostājās apakšā pie tā kalna. Un Sinaī kalns kūpeja, tāpēc ka Tas Kungs nonāca ar uguni, un viņa dūmi cēlās tā kā krāsns dūmi, un viss kalns trīcēja ļoti. Un bazūnes skaņa palika jo stipra, un Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja caur vienu balsi. Kad nu Tas Kungs bija nonācis uz Sinaī kalnu, uz kalna galu, tad Tas Kungs sauca Mozu uz kalna galu, un Mozus kāpa augšā. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: nokāp un piekodini ļaudīm, lai tie cauri nelaužas redzēt To Kungu, ka daudzi no tiem nekrīt. Un priesteriem, kas nāk pie Tā Kunga, būs svētīties, ka Tas Kungs tos nesatriec. Tad Mozus sacīja uz To Kungu: tie ļaudis nevar kāpt uz Sinaī kalnu, jo Tu mums esi piekodinājis sacīdams: dari sētu ap to kalnu un svētī to. Tad Tas Kungs uz to sacīja: ej, kāp zemē. Tad tev un Āronam līdz ar tevi būs kāpt augšā, bet priesteriem un ļaudīm nebūs cauri lauzties uzkāpt pie Tā Kunga, ka Viņš tos nesatriec. Tad Mozus nokāpa pie ļaudīm un tiem to sacīja. Tad Dievs runāja visus šos vārdus un sacīja: Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama. Tev nebūs citus Dievus turēt priekš Manis. Tev nebūs sev darīt nekādu tēlu nedz līdzību, ne no tā, kas augšā debesīs, ne no tā, kas apakšā virs zemes, nedz no tā, kas ūdenī apakš zemes. Tev nebūs priekš tiem zemē mesties nedz tiem kalpot; jo Es Tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam pie tiem, kas Mani ienīst, Un dara žēlastību tūkstošiem, kas Mani mīļo un Manus baušļus tur. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu veltīgi lietot, jo Tas Kungs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu veltīgi lieto. Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un visu savu darbu darīt. Bet tā septītā diena ir Tā Kunga, tava Dieva, sabats; tad tev nebūs nekādu darbu darīt, ne tev pašam, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, ne tavam lopam, ne tavam svešiniekam, kas tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir darījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur iekšā, un septītā dienā dusējis, tādēļ Tas Kungs sabata dienu ir svētījis un to iesvētījis. Godā savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvo tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Tev nebūs nokaut. Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs zagt. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko. Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut ko, kas tavam tuvākam pieder. Un visi ļaudis redzēja tos pērkonus un zibeņus un to bazūnes skaņu un to kalnu kūpam. Kad tie ļaudis to redzēja, tad tie bēga un stāvēja no tālienes. Un sacīja uz Mozu: runā tu ar mums, un mēs klausīsimies, bet lai Dievs ar mums nerunā, ka nemirstam. Tad Mozus sacīja uz ļaudīm: nebīstaties, jo Dievs ir nācis jūs pārbaudīt, un lai Viņa bijāšana ir priekš jūsu acīm, ka jūs negrēkojat. Un tie ļaudis stāvēja no tālienes, bet Mozus gāja tai tumšumā, kur Dievs bija. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: tā tev būs sacīt Israēla bērniem: jūs esat redzējuši, ka Es ar jums esmu runājis no debesīm. Jums nebūs neko celt Man līdzās; jums nebūs sev taisīt sudraba nedz zelta dievus. Cel Man altāri no zemes un upurē uz tā savus dedzināmos upurus un savus pateicības upurus, savas avis un savus vēršus. Ikkurā vietā, kur Es likšu pieminēt Savu vārdu, tur Es pie tevis nākšu un tevi svētīšu. Bet ja tu Man gribi celt akmeņu altāri, tad tev to nebūs taisīt no cirstiem akmeņiem; ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu to apgānīsi. Tev arī nebūs kāpt pa trepēm uz Manu altāri, ka pie tā tavs plikums netop atsegts. Šīs nu ir tās tiesas, ko tev viņiem būs likt priekšā. Ja tu pirksi Ebreju kalpu, tad tam būs sešus gadus kalpot, bet septītā tam par velti būs iziet svabadam. Ja tas viens pats ir nācis, tad tam būs vienam pašam iziet, ja viņš bijis laulāts vīrs, tad viņa sievai būs iziet līdz ar viņu. Ja viņa kungs viņam sievu devis, un tā viņam dzemdējusi dēlus vai meitas, tad tai sievai un viņas bērniem būs palikt kungam, un viņam būs iziet vienam pašam. Bet ja kalps pats sacīs: es mīlēju savu kungu, savu sievu un savus bērnus, es negribu svabads iziet, Tad lai viņa kungs to ved tiem dieviem priekšā, un tad lai to ved pie durvīm vai pie stenderes, un lai viņa kungs tam ausi izdur ar īlenu, un lai tas viņam kalpo mūžam. Un kad kas savu meitu pārdevis par kalponi, tad tai nebūs iziet, kā tie kalpi iziet. Ja viņa savam kungam nepatīk, ka viņš to neņem par sievu, tad viņam būs ļaut, lai to izpērk; viņš viltīgi ar to darīdams to nevar pārdot svešai tautai. Bet ja viņš to savam dēlam dod par sievu, tad lai viņai ir meitas tiesa. Ja viņš tam citu ved, tad lai viņai nekā neatrauj no viņas barības, no viņas apsega un piedzīvošanas. Un ja viņš šās trīs lietas nedarīs, tad viņai būs brīvai iziet bez naudas. Kas cilvēku sit, ka tas mirst, tam būs tapt nokautam. Bet kad viņš ar viltu uz to nav glūnējis, bet Dievs ļāvis caur viņa roku tā notikt, tad Es tev nosacīšu kādu vietu, kurp tam būs bēgt. Bet ja kas blēdīgi darījis pret savu tuvāko, viņu viltīgi nokaudams, tad arī no Mana altāra tev to būs ņemt, ka tas tiek nokauts. Ja kas savu tēvu vai savu māti sit, tam būs tapt nokautam. Ja kas cilvēku zog un viņu pārdod, un tas pie viņa top atrasts, tam būs tapt nokautam. Arī kas savu tēvu vai savu māti lād, tam būs tapt nokautam. Un ja vīri baras, un viens otru sit ar akmeni vai ar dūri, ka tas nemirst, bet tam uz gultas jāguļ; Ja tas atkal uzceļas un iet ārā ar savu spieķi, tad tam, kas viņu sita, būs būt nenoziedzīgam; viņam tikai būs maksāt, ko tas ir aizkavējis un būs to it labi likt dziedināt. Un ja kas savu kalpu vai kalponi ar koku sit, ka tas apakš viņa rokas mirst, pie tā to it tiešām būs atriebt. Bet ja viņš vienu vai divas dienas paliek pie dzīvības, tad to nebūs atriebt, jo tas ir ar viņa naudu pirkts. Un kad vīri baras un sit grūtu sievu, ka viņas auglis noiet, bet tomēr viņai pašai nekāda vaina nenotiek, tad to ar naudu būs sodīt, cik tās sievas vīrs viņam noprasa un tam to būs dot pēc soģu sprieduma. Bet ja tai kāda nelaime būs, tad tam būs dot dvēseli pret dvēseli, Aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, Kāju pret kāju, degunu pret degunu, vāti pret vāti, rētu pret rētu. Un ja kas savu kalpu vai savu kalponi acī sit un to samaitā, tam būs viņu svabadu atlaist tās acs labad. Un ja viņš sava kalpa vai savas kalpones zobu izsit, tad tam viņu būs atlaist tā zoba labad. Un ja kāds vērsis vai vīru vai sievu sabada, ka mirst, tad to vērsi akmeņiem būs nomētāt un viņa gaļu nebūs ēst, bet tā vērša kungam būs būt nenoziedzīgam. Bet ja vērsis jau papriekš bijis badīgs, un tas viņa kungam ir teikts, un viņš to nav sargājis, un tas nobada vai vīru vai sievu, tad vērsim būs tapt nomētātam ar akmeņiem un viņa kungam arīdzan būs tapt nokautam. Ja viņam top nospriesta izpirkšana, tad tam par savas dvēseles izglābšanu būs dot visu, kas viņam top nospriests. Ja tas (vērsis) dēlu vai meitu ir badījis, tad tam būs darīt pēc šīs tiesas. Ja vērsis kalpu vai kalponi bada, tad lai viņa kungs dod trīsdesmit sudraba sēķeļus, un vērsi akmeņiem lai nomētā. Un ja kas aku attaisa, vai ja kas aku rok un neapsedz, un tur kāds vērsis vai ēzelis krīt iekšā, Tad lai akas kungs to maksā, lai atdod (tā lopa) kungam naudu, bet maitu lai patur. Un ja kaut kāda vērsis bada sava tuvākā vērsi, ka tas mirst, tad dzīvo vērsi būs pārdot un naudu dalīt, un maitu būs arī dalīt. Bet ja tas bijis zināms, ka vērsis papriekš bijis badīgs, un viņa kungs to nav sargājis, tad lai vērsi pret vērsi atdod, bet maitu lai patur. Ja kas vērsi vai avi zog un to nokauj vai pārdod, tam būs atdot piecus vēršus par vienu vērsi un četras avis par vienu avi. Ja zaglis kur top atrasts ielauzies, un top sists, ka mirst, tad viņa asinis nebūs atriebt. Ja saule pār to zagli ir uzlēkusi, tad viņa asinis būs atriebt. Zaglis lai atdod. Ja tam nav, tad tam būs tapt pārdotam savas zādzības dēļ. Ja zagtais lops viņa rokā top atrasts dzīvs, lai tas ir vērsis vai ēzelis vai avs, tad tam to būs atdot divkārtīgi. Ja kas kādu tīrumu vai vīna dārzu nogana un tur palaiž savu lopu, ka ēd cita tīrumā, tam par to būs atdot to labāko no sava tīruma un to labāko no sava vīna dārza. Kad uguns izceļas un aizņem ērkšķus, ka labības guba vai druva vai tīrums sadeg, tad tam, kas to uguni iededzinājis, būs pilnīgi atdot. Ja kas savam tuvākam dod glabāt naudu vai lietas, un tās top izzagtas no tā vīra nama, - ja zaglis top atrasts, tam divkārtīgi to būs atdot. Ja zaglis netop atrasts, tad nama kungu būs vest Dieva priekšā, vai tas pats nav licis savu roku pie sava tuvākā mantas. Ikviena sūdzības lieta par vērsi, par ēzeli, par avi, par drēbēm, par ikvienu pazudušu lietu, ko kurš saka savu esam, lai nāk tiesas priekšā; kuru nu Dievs notiesā, tam divkārtīgi būs atdot savam tuvākam. Ja kas savam tuvākam dod glabāt ēzeli vai vērsi vai avi vai citu kādu lopu, un tas nosprāgst vai top ievainots vai nodzīts, ka neviens to neredz, Tad pie Tā Kunga jānozvēras abu starpā, vai tas savu roku pats nav licis pie sava tuvākā mantas, un (tā lopa) kungam būs to pieņemt un tam (glabātajam) to nebūs atmaksāt. Bet ja tas (lops) tam (glabātajam) zagšus top nozagts, tad lai tā (lopa) kungam to atmaksā. Ja ir saplosīts, tad būs dot liecību par to, un tad to saplosīto nebūs maksāt. Un ja kas no sava tuvākā (lopu) aizņēmās un šis top ievainots vai nosprāgst viņa kungam klāt neesot, tad to būs atmaksāt. Ja viņa kungs bijis klāt, tad nebūs atmaksāt; ja tas (lops) par naudu ņemts, tad tas caur to maksu ir aizmaksāts. Ja kas meitu pieviļ, kas vēl nav saderēta, un pie tās guļ, tad lai viņai to kroņa naudu dod un lai viņu ņem par sievu. Bet ja viņas tēvs liedzās viņam to dot, tad lai to naudu dod, cik tai meitai kroņa naudas pienākas. Burvi tev nebūs pamest dzīvu. Visiem, kas ar kādu lopu jaucās, būs tapt nokautiem. Kas upurē svešiem dieviem, un ne Tam Kungam vien, tam būs būt nolādētam. Tev arī nevienu svešinieku nebūs ne dragāt, ne spaidīt, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē. Tev nevienu atraitni un nevienu bāriņu nebūs apbēdināt. Ja tu kaut kā to apbēdināsi, un tā brēkdama uz Mani brēks, tad Es klausīt paklausīšu viņas brēkšanu. Un Mana bardzība iedegsies, un Es jūs nokaušu ar zobenu, un jūsu sievām būs tapt par atraitnēm un jūsu bērniem par bāriņiem. Ja tu Maniem ļaudīm, kas ir pie tevis par nabagiem, naudu aizdod, tad neesi pret tiem, kā kāds pagaidu plēsējs; tev par to nebūs augļus dzīt. Ja tu sava tuvākā drēbes ķīlā ņem, tad tev tās viņam būs atdot, pirms saule noiet; Jo tās ir viņa vienīgais apsegs, tās ir tās drēbes pār viņa miesām, iekš kā viņš būtu gulējis; bet kad tas uz Mani brēks, tad Es to klausīšu, jo Es esmu žēlīgs. Tiesnešus tev nebūs zaimot, un savu ļaužu virsnieku tev nebūs lādēt. Savus pirmajus augļus no labības un vīna tev nebūs aizturēt, to pirmdzimušo no saviem dēliem tev Man būs dot. Tāpat tev būs darīt ar savu vērsi un ar savām avīm; septiņas dienas tiem būs būt pie savas mātes un astotā dienā tev tos Man būs atdot. Jums būs svētiem ļaudīm būt Manā priekšā; tāpēc jums nebūs ēst tādas miesas gaļu, kas laukā ir saplosīta; jums to būs mest suņiem priekšā. Tev nebūs nepatiesu slavu izpaust; un nebiedrojies ar bezdievīgo, palikdams par viltīgu liecinieku. Tev nebūs turēties pie lielā pulka, ļaunu darīt, un ķildās neliecini lielajam pulkam pa prātam, tiesu pārgrozot. Arī nabagu tev nebūs aizstāvēt, kad tam netaisnas ķildas. Kad tu sava ienaidnieka vērsi vai ēzeli sastopi maldamies, tad tev tūdaļ viņam to būs vest atpakaļ. Ja tu sava naidnieka ēzeli redzi apakš nastas guļam, tad nepamet viņu tādu, bet palīdzi atraisīt. Tev nebūs pārgrozīt sava nabaga tiesu, kad tam jātiesājas. Atraujies no nepatiesas liecības; nenoziedzīgo un taisno tev nebūs nokaut, jo Es netaisnošu bezdievīgo. Tev nebūs dāvanas ņemt, jo dāvanas apstulbo acis un pārgroza taisnu ļaužu lietas. Tev arī nebūs svešinieku nospaidīt, jo jūs zināt, kā svešiniekam ap sirdi, tāpēc ka jūs arī esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē. Sešus gadus tev būs apsēt savu zemi un sakrāt viņas augļus. Bet septītā tev to būs pamest un atstāt, ka tavu ļaužu nabagi var ēst, un zvēri atlikumu var ēst; tāpat tev būs darīt ar savu vīna dārzu un ar savu eļļas koku. Sešas dienas tev būs darīt savu darbu, bet septītā dienā tev būs dusēt, lai tavs vērsis un tavs ēzelis dus un tavas kalpones dēls un tavs svešinieks atspirgst. Visu, ko Es jums esmu sacījis, jums būs turēt, un citu dievu vārdu nepieminēt; to no jūsu mutes nebūs dzirdēt. Trīs reiz' gadskārtā tev Man būs svētkus turēt. Neraudzētās maizes svētkus tev būs turēt un septiņas dienas ēst neraudzētu maizi, tā kā Es tev esmu pavēlējis, noliktā laikā, Abiba mēnesī, jo tanī tu esi izgājis no Ēģiptes zemes; bet nenāciet tukši Mana vaiga priekšā. Un pļaušanas svētkus, par sava darba pirmajiem augļiem, ko tu uz tīrumu esi sējis, un savākšanas svētkus ap gada galu, kad tu esi savācis sava darba augļus no tīruma. Trīs reiz' gadskārtā visiem vīriešiem būs rādīties Tā Kunga vaiga priekšā. Tev nebūs Mana upura asinis upurēt kopā ar raudzētu maizi, un tie tauki no Maniem svētkiem lai nepaliek pa nakti līdz rītam. Pirmajus no tavas zemes pirmiem augļiem tev būs nest Tā Kunga, sava Dieva, namā. Tev āzīti nebūs vārīt viņa mātes pienā. Redzi, Es sūtu Eņģeli tavā priekšā, tevi sargāt uz šī ceļa un tevi novest tai vietā, ko Es esmu sataisījis. Sargies priekš Viņa un klausi Viņa balsij un neapkaitini Viņu, jo Viņš jūsu pārkāpšanas nepiedos, jo Mans Vārds ir iekš Viņa. Bet ja tu Viņa balsij klausīdams klausīsi un darīsi visu, ko Es runāšu, tad Es būšu tavu ienaidnieku ienaidnieks un tavu pretinieku pretinieks. Jo Mans Eņģelis ies tavā priekšā un tevi ievedīs pie Amoriešiem un Hetiešiem un Fereziešiem un Kanaāniešiem, Hiviešiem un Jebusiešiem, un Es viņus izdeldēšu. Tev nebūs mesties zemē priekš viņu elku dieviem, nedz viņiem kalpot, tev arī nebūs darīt pēc viņu darbiem, bet postīt un sadauzīt viņu uzceltos dievekļus. Un jums būs kalpot Tam Kungam, savam Dievam, tad Viņš svētīs tavu maizi un tavu ūdeni, un Es noņemšu visu vājību no tava vidus. Nevienas nebūs, kas nelaikā izmet dzimumu, nedz kādas neauglīgas tavā zemē; Es piepildīšu tava mūža dienas. Es sūtīšu Savas briesmas tavā priekšā, Es izbiedēšu visus tos ļaudis, pie kuriem tu nāksi, un darīšu, ka visiem taviem ienaidniekiem būs bēgt tavā priekšā. Un Es sūtīšu dundurus tavā priekšā, tie izdzīs tavā priekšā Hiviešus, Kanaāniešus un Hetiešus. Es tos neizdzīšu vienā gadā no tavas priekšas, ka zeme netop postā, un zemes zvēri pār tevi nevairojās. Es pamazām tos izdzīšu tavā priekšā, tiekams tu pieaugsi un to zemi varēsi turēt. Un Es likšu tavas robežas no Niedru jūras līdz Fīlistu jūrai, un no tuksneša līdz tai (Eifratas) upei, jo Es tās zemes iedzīvotājus došu jūsu rokās, ka jūs tos izdzenat savā priekšā. Jums nebūs ne kādu derību derēt nedz ar viņiem, nedz ar viņu dieviem. Tiem nebūs dzīvot tavā zemē, lai tie tevi neapgrēcina pret Mani, jo tas tev paliks par slazda valgu, ja tu kalposi viņu dieviem. Un tad Viņš sacīja uz Mozu: uzkāp pie Tā Kunga, tu un Ārons, Nadabs un Abijus un tie septiņdesmit Israēla vecaji, un pielūdziet no tālienes. Un lai Mozus viens pats nāk pie Tā Kunga, bet viņi lai nenāk, un tie ļaudis lai neuzkāpj līdz ar viņu. Un kad nu Mozus nāca un ļaudīm teica visus Tā Kunga vārdus un visas tiesas, tad visi ļaudis atbildēja vienā balsī un sacīja: visus šos vārdus, ko Tas Kungs runājis, mēs darīsim. Un Mozus uzrakstīja visas Tā Kunga runas un cēlās agri no rīta un uztaisīja altāri lejā pie paša kalna un divpadsmit stabus pēc tām divpadsmit Israēla ciltīm. Un viņš sūtīja Israēla bērnu jaunekļus, ka tie upurētu dedzināmos upurus, un upurētu pateicības upurus Tam Kungam no vēršiem. Un Mozus ņēma pusi no tām asinīm un lika to bļodās, un pusi no tām asinīm viņš slacīja pār altāri. Un viņš ņēma to derības grāmatu un to lasīja priekš ļaužu ausīm, un tie sacīja: visu, ko Tas Kungs ir runājis, to mēs darīsim un klausīsim. Tad Mozus ņēma tās asinis un slacīja pār ļaudīm un sacīja: redzi, šīs ir tās derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir derējis uz visiem šiem vārdiem. Tad Mozus un Ārons kāpa augšā, arī Nadabs un Abijus un septiņdesmit no Israēla vecajiem. Un tie redzēja Israēla Dievu un apakš Viņa kājām tā kā darījumu no safīra akmeņiem, skaidru kā pašas debesis. Bet Viņš neizstiepa Savu roku pret Israēla bērnu priekšniekiem, un tie redzēja Dievu un ēda un dzēra. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu. Nāc augšā pie Manis kalnā un esi tur, un Es tev došu akmens galdiņus un to bauslību un likumu, ko Es esmu rakstījis, viņus mācīt. Tad Mozus pacēlās ar savu kalpu Jozua, un kāpa uz to Dieva kalnu. Bet uz vecajiem viņš sacīja: gaidiet mūs šeitan, kamēr mēs pie jums atpakaļ nāksim; un redzi, Ārons un Hurs ir pie jums - kam kāda lieta, lai nāk pie tiem. Kad nu Mozus bija uzkāpis kalnā, tad padebesis apsedza kalnu. Un Tā Kunga godība mita uz Sinaī kalna, un padebesis viņu apsedza sešas dienas, un septītā dienā viņš sauca Mozu tai padebesī. Un Tā Kunga godība parādījās tā kā rijoša uguns kalna galā priekš Israēla bērnu acīm. Un Mozus iegāja padebeša vidū, kad bija uzkāpis kalnā, un palika kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Tad Tas Kungs runāja ar Mozu un sacīja: Runā ar Israēla bērniem, ka tiem priekš Manis būs ņemt cilājamu upuri no ikviena, kam sirds to labprāt darīs; no tāda jums būs ņemt Manu cilājamo upuri. Šis nu ir cilājamais upuris, ko jums no viņiem būs ņemt: zelts un sudrabs un varš, Un zilums, purpurs, karmezīns un šķetinātas smalkas dzijas un kazu vilna, Sarkanas aunu ādas un takas ādas un akācijas koki, Eļļu lukturim, zāles svaidāmai eļļai un saldi smaržīgas zāles kvēpināšanai, Oniksa akmeņi un ieliekami akmeņi priekš efoda un krūšu glītuma. Un tiem būs Man taisīt svētu vietu, ka Es mājoju viņu vidū. Pēc visa tā, kā Es tev rādīšu šā dzīvokļa priekšzīmi un visu viņa rīku priekšzīmi, tā jums to būs taisīt. Un tiem būs taisīt šķirstu no akācijas koka; pustrešas olekts lai ir viņa garums un pusotras olekts viņa platums un pusotras olekts viņa augstums. Un to tev būs apvilkt ar tīru zeltu, no iekš un no āra puses, un visapkārt uz tā tev būs taisīt zelta kroni. Un lej priekš tā četrus zelta gredzenus un liec tos viņa četros stūros, tā ka divi gredzeni ir vienā pusē un divi gredzeni otrā pusē. Un taisi divas nesamās kārtis no akācijas koka un apvelc tās ar zeltu. Un bāz nesamās kārtis gredzenos, kas ir šķirsta sānos, ka šķirstu ar tām var nest. Tām nesamām kārtīm būs stāvēt šķirsta gredzenos, tām nebūs tapt izvilktām. Pēc tam tev būs ielikt šķirstā to liecību, ko Es tev došu. Tev arī būs taisīt salīdzināšanas vāku no tīra zelta; pustrešas olekts lai ir viņa garums un pusotras viņa platums. Tev arī būs taisīt divus ķerubus no zelta, tev tos būs taisīt no tīra (zelta), salīdzināšanas vāka abos galos. Un taisi vienu ķerubu vienā galā un otru ķerubu otrā galā, uz paša salīdzināšanas vāka jums tos ķerubus būs taisīt viņa abos galos. Un ķerubiem būs izstiept savus spārnus pa virsu, ka tie apklāj ar saviem spārniem salīdzināšanas vāku, un viņu vaigiem būs būt vienam pret otru. Ķerubu vaigiem būs lūkoties uz salīdzināšanas vāku. Un salīdzināšanas vāku tev būs likt virsū uz to šķirstu, kad tu to liecību, ko Es tev došu, būsi ielicis šķirstā. Tur būs mūsu saiešanas vieta, tur no salīdzināšanas vāka virsas, no abu ķerubu vidus, (kam uz liecības šķirsta būs būt), tur Es ar tevi runāšu visu, ko Es tev pavēlēšu priekš Israēla bērniem. Tev arī galdu būs taisīt no akācijas koka; divas olektis lai ir viņa garums un viena olekts viņa platums un pusotras olekts viņa augstums. Un tev to būs apvilkt ar tīru zeltu; arī zelta kroni tev būs taisīt pie tā visapkārt. Tev arī būs taisīt līsti visapkārt, vienas plaukstas augstumā, un tev būs taisīt zelta kroni ap to līsti. Tev arī pie tā būs taisīt četrus zelta gredzenus, un gredzenus likt četros stūros, kas būs pie viņa četrām kājām. Gredzeniem būs būt pie līstes klāt, ka var ielikt ceļamās kārtis, ka galdu var nest. Ceļamās kārtis tev būs taisīt no akācijas koka un tās apvilkt ar zeltu, un galdu ar tām būs nest. Tev būs priekš viņa arī taisīt bļodas un karotes, kannas un kausus, ar ko lai laista; - no tīra zelta tev tos būs taisīt. Un uz galdu tev vienmēr būs likt maizes, kas liekamas Mana vaiga priekšā. Tev arī būs taisīt lukturi no tīra zelta, no kalta zelta būs lukturi taisīt; viņa kātam un zariem, viņa kausiem, viņa pogām un puķēm būs no tā izstiepties. Tā ka seši zari izstiepjas sānis no viņa, trīs zari no luktura vienas puses un trīs zari no luktura otras puses. Vienā zarā lai ir trīs kausiņi, tā kā mandeļu ziedi, ar pogu un puķi, un otrā zarā lai ir atkal trīs kausiņi, tā kā mandeļu ziedi, ar pogu un puķi; tādiem būs būt sešiem zariem, kas no luktura izstiepjas. Bet pie paša luktura būs būt četriem kausiem ar savām pogām un ar savām puķēm. Un tur būs iznākt vienai pogai apakš diviem zariem, un (atkal) būs iznākt vienai pogai apakš diviem zariem, un vēl vienai pogai būs iznākt apakš diviem zariem; tā tam būs būt ar sešiem zariem, kas no luktura izstiepjas. Viņu pogām un zariem būs no tā (luktura) izstiepties. Tam visam būs kaltam būt no tīra zelta. Tev arī būs taisīt septiņus eļļas lukturīšus priekš viņa un likt virsū, ka spīd viņam iepretim. Viņa dakts šķērēm un dzēšamiem kausiem būs būt no tīra zelta. No viena talenta tīra zelta to būs taisīt ar visiem šiem rīkiem. Tad lūko, ka tu to taisi pēc viņu priekšzīmes, kas tev kalnā ir rādīta. Un to dzīvokli tev būs taisīt no desmit deķiem, no šķetinātām dzijām un ziluma un purpura un karmezīna, ar ķerubiem; no izrotāta audekla tev to būs taisīt. Viena deķa garums lai ir divdesmit un astoņas olektis, un viena deķa platums lai ir četras olektis, visiem deķiem būs būt vienā mērā. Pieciem deķiem būs būt sašūtiem vienam pie otra, atkal pieciem deķiem būs būt sašūtiem vienam pie otra. Un tev būs pazilas cilpas taisīt pie tā viena deķa vīles, tai malā, kur tas top pielaists; tāpat tev būs arī darīt pie tā otra deķa vīles, kur atkal šis top pielaists. Piecdesmit cilpas tev būs taisīt pie tā viena deķa, un piecdesmit cilpas tev būs taisīt pie tā otra deķa pielaižamās malas. Šās cilpas lai stāv viena otrai iepretim. Tev arī būs taisīt piecdesmit zelta kāsīšus, un tos deķus vienu pie otra salaist ar šiem kāsīšiem, ka tas top par vienu dzīvokli. Tev arī deķus no kazu spalvas būs taisīt par telti pār to dzīvokli; vienpadsmit deķus tev būs taisīt. Deķa garums lai ir trīsdesmit olektis, un deķa platums četras olektis; šiem vienpadsmit deķiem būs būt vienā mērā. Un piecus no šiem deķiem tev būs atsevišķi sašūt vienu pie otra, un sešus no deķiem (atkal) atsevišķi, un to sesto deķi tev būs divkārtīgu taisīt pie telts priekšas. Un tev piecdesmit cilpas būs taisīt pie viena deķa vīles, tai malā, kur tā top pielaista, un piecdesmit cilpas atkal pie tā otra deķa vīles, kur šī top pielaista. Tev arī būs taisīt piecdesmit vara kāsīšus un kāsīšus ielikt cilpās, un tev telti būs salaist, ka tā saiet kopā. Un kas vēl atliek no telts deķiem, tas atliekamais pusdeķis lai karājās pāri telts aizmugurei. Un viena olekts no šīs puses un viena olekts no viņas puses, kas pāri ir pie telts deķa garuma, lai karājās pāri pār dzīvokļa sāniem šai un viņā pusē, to apklāt. Tev teltij arī būs taisīt apsegu no sarkanām aunu ādām, un tur virsū apsegu no roņu ādām. Tev arī dēļus pie dzīvokļa būs taisīt no akācijas koka, stāvošus. Vienam dēlim būs būt desmit olektis garam, un pusotras olekts platam. Divas tapas lai ir ikkatrā dēlī, salaistas viena ar otru; tā tev ar visiem telts dēļiem būs darīt. Un dēļus priekš dzīvokļa tev tā būs taisīt: divdesmit dēļi lai stāv pret tārpiņa vēju dienvidu pusē. Tev arī četrdesmit sudraba kājas būs taisīt apakš divdesmit dēļiem, divas kājas apakš ikviena dēļa pie viņa divām tapām. Tāpat arīdzan divdesmit dēļiem būs būt pie otras telts puses pret ziemeļiem, Ar savām četrdesmit sudraba kājām, pa divām kājām apakš ikviena dēļa. Bet uz to telts pusi pret vakariem tev būs taisīt sešus dēļus. Tev arī divus dēļus būs likt stūros, telts galā. Un tiem pa diviem apakšgalā būs būt salaistiem, un virsgalā arīdzan pa diviem ar vienu riņķi. Tā to būs darīt ar diviem dēļiem, kas būs stūros. Tā astoņiem dēļiem būs būt ar savām sudraba kājām; tās un sešpadsmit kājas; divas kājas apakš ikviena dēļa. Tev arī būs cauršaujamas (kārtis) taisīt no akācijas koka, piecas pie dēļiem vienā telts pusē, Un piecas pie dēļiem otrā telts pusē, ir piecas cauršaujamas kārtis pie telts gala dēļiem pret vakariem. Vidējai cauršaujamai kārtij būs būt dēļu vidū un cauri iet no viena gala līdz otram. Un dēļus tev būs ar zeltu apvilkt, un viņu riņķus (priekš cauršaujamām kārtīm) no zelta taisīt; kārtis tev arīdzan ar zeltu būs apvilkt. Un tev telti būs uzcelt itin tā, kā tev kalnā ir rādīts. Pēc tam tev būs taisīt priekškaru no ziluma un purpura un karmezīna un šķetinātām dzijām; to būs taisīt no izrotāta audekla, kur ķerubi ieausti. Un tev to būs pakārt pie četriem ar zeltu apvilktiem stabiem no akācijas koka; viņu kāsīšiem būs būt no zelta, (un tiem būs stāvēt) uz četrām sudraba kājām. Un tev būs pakārt priekškaru pie sprādzēm, un liecības šķirstu turp nonest aiz priekškara, un šim priekškaram jums būs būt par starpību starp svēto un vissvētāko vietu. Un salīdzināšanas vāku tev būs likt uz liecības šķirstu vissvētākā vietā. Un galdu tev būs likt šaipus priekškara, un lukturi galdam pretī pret telts dienasvidus pusi, bet galdu tev būs likt pret ziemeļa pusi. Tev arī apsegu būs taisīt telts durvīs no ziluma un purpura un karmezīna un šķetinātām dārgām dzijām raibi austu. Un priekš šā apsega tev būs taisīt piecus stabus no akācijas koka un tos apvilkt ar zeltu un viņu kāsīšiem būs būt no zelta, un tev tiem būs liet piecas vara kājas. Tev arī būs taisīt altāri no akācijas koka; piecas olektis lai ir garums un piecas olektis platums; tam altārim būs būt četrkantīgam, un trīs olektis lai ir viņa augstums. Un tev būs viņam ragus taisīt uz viņa četriem stūriem; ragiem būs no viņa iziet, un tev viņu būs apvilkt ar varu. Tev arī viņam būs taisīt pelnu podus un lāpstas un slakāmus traukus un dakšas un ogļu traukus; visus viņa rīkus tev būs taisīt no vara. Tev tam arī būs taisīt vara režģi kā tīklu, un tev pie tiem būs taisīt četrus vara riņķus viņa četros stūros. Un tev tos būs likt apakš altāra apmales, tā ka režģis sniedz līdz altāra vidum. Tev arī būs taisīt nesamas kārtis altārim, nesamas kārtis no akācijas koka, un tās apvilkt ar varu. Un tās nesamās kārtis būs ielikt riņķos, tā ka tās nesamās kārtis ir abos altāra sānos, kad to nes. Tev viņu būs taisīt no dēļiem ar tukšu vidu; itin kā tas tev kalnā rādīts, tā tiem to būs taisīt. Tev arī būs taisīt telts pagalmu: uz dienvidu pusi, pagalma aizkaru no šķetinātām dzijām simts olektis garumā tai vienā pusē. Un viņa divdesmit stabus un šo divdesmit kājas no vara. Šo stabu kāsīšiem un viņu stīpām būs būt no sudraba. Tāpat pret ziemeļa pusi aizkars, simts olektis garumā, un divdesmit stabus un viņu divdesmit kājas no vara. To stabu kāsīšiem un viņu stīpām būs būt no sudraba. Un pagalma platumā pret vakariem būs būt aizkariem no piecdesmit olektīm, un turklāt būs būt desmit stabiem ar viņu desmit kājām. Tāpat pagalma garums pret rītiem lai ir piecdesmit olektis, Tā ka aizkariem vienā pusē ir piecpadsmit olektis ar saviem trim stabiem un ar viņu trim kājām; Un piecpadsmit olektis aizkariem otrā pusē ar saviem trim stabiem un ar viņu trim kājām. Bet pagalma vārtos būs būt segām no divdesmit olektīm, šim būs būt raibi austam no ziluma un purpura un karmezīna un šķetinātām dzijām, ar saviem četriem un ar šo četrām kājām. Visiem pagalma stabiem visapkārt būs ar sudraba stīpām sastiprinātiem būt, un viņu kāsīšiem būs būt no sudraba, bet viņu kājām no vara. Pagalma garums lai ir simts olektis un platums viscaur piecdesmit olektis un augstums piecas olektis, no šķetinātām dzijām; bet viņu kājām būs būt no vara. Visiem dzīvokļa rīkiem pie visas viņa kalpošanas un visām viņu naglām un visām pagalma naglām būs būt no vara. Tad nu tev būs pavēlēt Israēla bērniem, ka tie pie tevis atnes tīru eļļu no eļļas kokiem sagrūstu priekš luktura, ka vienmēr eļļas lukturīši top uzlikti. Saiešanas teltī, šaipus priekškara, kas ir liecības priekšā, Āronam un viņa dēliem to būs sataisīt no vakara līdz rītam Tā Kunga priekšā; tam būs būt par likumu pie viņu paaudzēm starp Israēla bērniem mūžīgi. Un tev būs atvest pie sevis savu brāli Āronu un viņa dēlus līdz ar viņu no Israēla bērniem, lai viņš ir Mans priesteris, (proti) Ārons, Nadabs un Abijus, Eleazars un Ītamars, Ārona dēli. Un tev būs taisīt savam brālim Āronam svētas drēbes par godu un rotu. Tev būs arī runāt ar visiem, kam ir gudra sirds, ko Es ar gudrības garu esmu piepildījis, ka tiem Ārona drēbes būs taisīt priekš viņa iesvētīšanas, lai viņš ir Mans priesteris. Šīs nu ir tās drēbes, kas tiem jātaisa: krūšu glītums un efods un uzvalks un tie šaurie izrotātie svārki, cepure un josta; lai tad tie Āronam, tavam brālim, un viņa dēliem taisa svētas drēbes, ka tie ir Mani priesteri. Tiem arī būs ņemt zeltu, zilumu un purpuru un karmezīnu un smalkas dzijas. Un tiem būs taisīt efodu no zelta un ziluma un purpura un karmezīna un šķetinātām dārgām dzijām, izrotātu darbu. Divi sasprādzēti plecu gabali lai viņam ir abos viņa galos, tā tiem būs sasietiem kopā būt. Un efoda josta, kas pār to ir, lai ir tāpat taisīta no zelta, ziluma un purpura un karmezīna un šķetinātām dārgām dzijām. Un tev būs ņemt divus oniksa akmeņus un uz tiem iegriezt Israēla bērnu vārdus. Sešus no viņu vārdiem vienā akmenī un tos otrus sešus vārdus otrā akmenī, pēc viņu ciltīm. Tas lai ir akmeņu griezēja darbs; kā gredzeni top griezti, tā tev šiem diviem dārgiem akmeņiem būs uzgriezt Israēla bērnu vārdus; zelta kalumos tev tos būs ielikt. Un tev būs likt tos divus dārgos akmeņus uz to efodu pašos plecos par piemiņas akmeņiem priekš Israēla bērniem, un Āronam viņu vārdus būs nest uz saviem abiem pleciem par piemiņu Tā Kunga priekšā. Tev arī būs taisīt zelta kalumus. Un divas ķēdītes tev būs taisīt no šķīsta zelta; vienā garumā tev tās būs taisīt uz vijamu vīzi un tās savītās ķēdītes iekabināt pie kalumiem. Arī krūšu glītumu, tiesu nest, tev būs taisīt, izrotātu darbu; tā kā tā efoda darbu tev to būs taisīt no zelta, ziluma un purpura un karmezīna un no šķetinātām dzijām. Tam būs būt četrkantīgam un divkārtīgam; viens sprīdis lai ir viņa garums un viens sprīdis viņa platums. Un tev to būs aplikt ar četrām dārgu akmeņu rindām. Vienā rindā lai ir sardis, topāzs un smaragds; šī ir tā pirmā rinda. Un otrā rindā lai ir rubīns, safīrs un dimants. Un trešā rindā lai ir hiacints, ahats un ametists. Un ceturtā rindā lai ir berils, oniks un jaspis. Tiem būs būt ieliktiem zelta kalumos. Un šiem akmeņiem būs būt divpadsmit pēc Israēla bērnu vārdiem; tiem būs būt grieztiem tā kā gredzeniem, ikvienam ar savu vārdu būs būt priekš tām divpadsmit ciltīm. Tev arī ķēdītes būs taisīt pie krūšu glītuma, vienā garumā, no tīra zelta uz vijamu vīzi. Tev pie krūšu glītuma arī būs taisīt divus zelta gredzenus, un tos divus gredzenus tev būs likt pie krūšu glītuma abiem augšgaliem. Tad divas savītās zelta ķēdītes tev būs ielikt divējos gredzenos pie krūšu glītuma galiem. Bet abu savīto ķēdīšu abus galus tev būs likt pie abiem kalumiem, un tev to būs likt uz efodu pašos plecos priekšpusē. Un tev būs taisīt divus zelta gredzenus un tos likt pie krūšu glītuma abiem (apakš) galiem, pie viņa vīles, iekšpusē, efodam pretī. Un tev būs taisīt divus zelta gredzenus un tos likt efodam uz abiem pleciem, apakšā priekšpusē priekšgalu, kur tas top sasprādzēts pār efoda jostu. Un krūšu glītumu ar viņa gredzeniem būs piesiet ar pazilu auklu pie efoda gredzeniem, ka tas ir pār efoda jostu virsū, un ka netop vaļā no efoda. Tā Āronam uz savas sirds būs nest Israēla bērnu vārdus tai krūšu glītumā, ar ko tiesa tiek spriesta, kad viņam jāiet tai svētā vietā, par piemiņu pastāvīgi Tā Kunga vaiga priekšā. Tai tiesas krūšu glītumā tev arī būs ielikt tos urim un tumim (gaismu un taisnību), ka tie ir uz Ārona sirds, kad viņam jāiet Tā Kunga priekšā; tā Āronam Israēla bērnu tiesu būs pastāvīgi nest uz savas sirds Tā Kunga priekšā. Tev arī efoda uzvalku būs taisīt visu no ziluma. Un augšā pašā viņa vidū būs būt caurumam, šim caurumam lai ir visapkārt vīle, audēja darbs, tā kā krūšu bruņu caurumam tam būs būt, lai neplīst. Un pie viņa apakšējām vīlēm tev būs taisīt granātābolus no ziluma un purpura un karmezīna, pie viņa vīlēm visapkārt, un zelta zvārgulīšus viņu starpās visapkārt. Tā ka stāv zelta zvārgulītis un tad granātābols, un atkal zelta zvārgulītis un granātābols pie uzvalka apakšējām vīlēm visapkārt. Un Āronam to būs apvilkt, kad viņš kalpo, ka viņa skaņu dzird, kad viņš ieiet tai svētā vietā priekš Tā Kunga vaiga, un kad viņš iziet, ka tas nemirst. Tev arī būs taisīt platīti no šķīsta zelta un tur iegriezt, kā gredzenos iegriež: svēts Tam Kungam. Un tev to būs piesiet ar pazilu auklu, un tai būs būt pie cepures, cepures priekšā. Un tai būs būt uz Ārona pieres, tā ka Ārons nes noziegumus, kas ir pie svētuma, ko Israēla bērni svētī visās savās svētās dāvanās; un tai būs vienmēr būt priekš viņa pieres, lai tie Tam Kungam labi patīk. Tev arī būs izaust šaurus svārkus no šķetinātām dzijām; tev arī būs taisīt cepuri no šķetinātām dzijām, un jostu būs taisīt, izrakstītu darbu. Un arī Ārona dēliem tev būs taisīt svārkus, un viņiem taisīt jostas, un viņiem taisīt paaugstas cepures par godu un rotu. Un Āronu, savu brāli, un viņa dēlus līdz ar viņu tev tā būs apģērbt, un tev tos būs svaidīt un tev tos būs amatā iecelt un iesvētīt, ka tie ir Mani priesteri. Darini tiem arī linu bikses, apklāt viņu miesas plikumu; - no gurniem līdz ciskām tām būs būt. Un Āronam un viņa dēliem tās būs apvilkt, kad tie ieiet saiešanas teltī, vai kad tiem jāiet pie altāra un jākalpo tai svētā vietā, ka tie nenoziedzās un nemirst; tas lai ir par likumu viņam un viņa dzimumam pēc viņa mūžīgi. Tā nu dari viņiem, tos Man iesvētīdams par priesteriem: ņem vienu jaunu vērsi un divus aunus, kas bez vainas, Un neraudzētu maizi un neraudzētas karašas ar eļļu sajauktas un neraudzētus raušus ar eļļu svaidītus; no kviešu miltiem tev visu to būs taisīt. Un tev to būs likt kurvī un kurvī to atnest līdz ar vērsi un abiem auniem. Tad tev būs pievest Āronu un viņa dēlus pie saiešanas telts durvīm un mazgāt ar ūdeni. Pēc tam tev būs ņemt tās drēbes un Āronam apvilkt tos šauros svārkus un to efoda uzvalku un to efodu un to krūšu glītumu un apjozt viņam to jostu ap to efodu. Un tev to cepuri būs likt viņam galvā un to svētības kroni tev būs likt pie tās cepures. Un tev būs ņemt to svaidāmo eļļu un uzliet uz viņa galvu. Tā tev viņu būs svaidīt. Pēc tam tev būs atvest arī viņa dēlus un tiem svārkus apvilkt. Un tev tos būs apjozt ar jostu, (proti) Āronu un viņa dēlus, un tev tiem būs uzsiet tās cepures, ka tiem ir priesteru amats par likumu mūžīgi. Tā tev būs amatā iecelt Āronu un viņa dēlus. Un vērsi būs atvest priekš saiešanas telts, un Āronam un viņa dēliem būs savas rokas likt uz vērša galvu. Un tev vērsi būs nokaut Tā Kunga priekšā, priekš saiešanas telts durvīm. Pēc tam tev būs ņemt no vērša asinīm un ar savu pirkstu likt uz altāra ragiem, un visas citas asinis tev būs izliet uz altāra grīdu. Un tev būs ņemt visus taukus, kas iekšas apklāj, un taukus, kas pār aknām, un abas nieres ar taukiem, kas tur klāt, un tev tos būs iededzināt uz altāra. Bet tā vērša gaļu un viņa ādu un viņa mēslus tev būs ar uguni sadedzināt ārā aiz lēģera; tas ir grēku upuris. Pēc tam tev būs ņemt vienu aunu un Āronam un viņa dēliem būs savas rokas likt uz auna galvu. Un tev būs aunu nokaut un ņemt viņa asinis un slacīt visapkārt ap altāri. Un aunu tev būs dalīt gabalos un mazgāt viņa iekšas un viņa kājas un tās uzlikt uz viņa gabaliem un uz viņa galvu. Tā tev visu aunu būs iededzināt uz altāra; tas ir dedzināms upuris Tam Kungam par saldu smaržu, tas ir uguns upuris Tam Kungam. Pēc tam tev būs ņemt otru aunu, un Āronam un viņa dēliem būs savas rokas likt uz auna galvu. Un tev aunu būs nokaut un ņemt no viņa asinīm un likt uz Ārona labās auss skripstiņu un uz viņa dēlu labās auss skripstiņu, tāpat uz viņa dēlu labās rokas īkšķi un uz viņu labās kājas īkšķi, un asinis tev būs slacīt uz altāri visapkārt. Tad tev būs ņemt no asinīm, kas ir uz altāra, un no svaidāmās eļļas un slacīt uz Āronu un viņa drēbēm un uz viņa dēliem un uz viņa dēlu drēbēm, lai viņš ir svētīts un viņa drēbes un viņa dēli un viņa dēlu drēbes. Un tev no auna būs ņemt taukus un asti un taukus, kas iekšas apklāj, un aknu taukus un abas nieres ar taukiem, kas pie tām, un labo pleci, jo tas ir iesvētīšanas auns, Un vienu kukuli maizes un vienu eļļas karašu un vienu rausi no neraudzētās maizes kurvja, kam būs būt priekš Tā Kunga vaiga. Un tev visu to būs likt uz Ārona un uz viņa dēlu plaukstām, un to līgot par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā. Pēc tam ņem to no viņu rokām un iededzini to uz altāra pār dedzināmo upuri, par saldu smaržu Tā Kunga priekšā; - tas ir uguns upuris Tam Kungam. Tad ņem tās krūtis no Ārona iesvētīšanas auna, un līgo tās Tā Kunga priekšā; - tā būs tava daļa. Un tev būs svētīt līgojama upura krūtis un cilājama upura pleci, kas ir cilāts un līgots no Ārona un viņa dēlu iesvētīšanas auna. Un tam būs būt Āronam un viņa dēliem par mūžīgu likumu no Israēla bērniem; jo tas ir cilājams upuris, un Israēla bērnu cilājamam upurim būs būt pie viņu pateicības upuriem, viņu cilājamam upurim priekš Tā Kunga. Ārona svētās drēbes piederēs viņa dēliem pēc viņa, ka tie iekš tām top svaidīti un amatā iecelti. Septiņas dienas tās būs valkāt tam no viņa dēliem, kas viņa vietā būs par priesteri, kam jāiet saiešanas teltī un jākalpo svētā vietā. Tev būs ņemt iesvētīšanas upura aunu un viņa gaļu vārīt svētā vietā. Tad Āronam un viņa dēliem būs ēst auna gaļu ar maizi, kas kurvī, priekš saiešanas telts durvīm. Un tiem to būs ēst, ar ko salīdzināšana ir notikusi, lai viņi top amatā iecelti un iesvētīti, bet svešiniekiem to nebūs ēst, jo tā ir svēta barība. Un ja kas atliek no iesvētīšanas upura gaļas vai no šīs maizes līdz rītam, tad tev to atlikumu būs sadedzināt ar uguni, to nebūs ēst, jo tas ir svēts. Tā tev būs darīt Āronam un viņa dēliem, kā es tev esmu pavēlējis; septiņas dienas tev būs viņus iesvētīt. Tev ikdienas arī vienu vērsi būs nokaut par grēku upuri, par salīdzināšanu, un altāri tev būs šķīstīt, salīdzināšanu darot par viņu, un tev viņu būs svaidīt, ka viņš top svētīts. Septiņas dienas tev būs salīdzināšanu darīt par altāri un viņu iesvētīt, un tad altāris būs augsti svēts; ikviens, kas altāri aizskar, lai ir svēts. Šis nu ir, ko tev būs upurēt uz altāra: divus jērus, gadu vecus, ikdienas pastāvīgi. Vienu jēru tev būs upurēt no rīta un otru tev būs upurēt ap vakara laiku; Ar desmito tiesu kviešu miltu, to būs sajaukt ar vienu ceturtdaļu hina sagrūstas eļļas, un par dzeramo upuri vienu ceturtdaļu hina vīna, priekš viena jēra. Un otru jēru tev būs upurēt ap vakara laiku; tev ar to būs darīt, tā kā ar ēdamo upuri rītā un kā ar viņa dzeramo upuri; par saldu smaržu tas ir uguns upuris Tam Kungam. Šis ir dienišķais dedzināmais upuris pie jūsu paaudzēm, pie Saiešanas telts durvīm Tā Kunga priekšā; tur būs mūsu satikšanās vieta, tur Es ar tevi runāšu. Un tur būs Mana saiešanas vieta ar Israēla bērniem, ka tie top svētīti iekš Manas godības. Un Es svētīšu saiešanas telti līdz ar altāri un svētīšu arī Āronu un viņa dēlus, ka tie ir Mani priesteri. Un Es mitīšu Israēla bērnu vidū un Es tiem būšu par Dievu. Un tiem būs atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs, kas tos izvedis no Ēģiptes zemes, lai Es viņu vidū dzīvoju, Es Tas Kungs, viņu Dievs. Tev būs taisīt arī kvēpināmu altāri kvēpināšanai; no akācijas koka tev to būs taisīt. Viena olekts lai ir viņa garums un viena olekts viņa platums, četrkantīgam tam būs būt, bet divas olektis lai ir viņa augstums; - viņa ragiem būs iziet no tā. Un tev viņu būs apvilkt ar tīru zeltu, viņa virsu un viņa sienas visapkārt, arī viņa ragus. Un tev būs viņam taisīt zelta kroni visapkārt, tev būs taisīt arī divus zelta riņķus apakš viņa kroņa; tev tos būs taisīt, ka abiem viņa sāniem tur var ielikt nesamās kārtis, ka viņu ar tām var nest. Un tās nesamās kārtis tev būs taisīt no akācijas koka un tās apvilkt ar zeltu. Un tev viņu būs nolikt priekškara priekšā, kas būs liecības šķirsta priekšā, salīdzināšanas vāka priekšā, kas ir virsū uz liecības; tur būs mūsu satikšanās vieta. Un Āronam uz tā būs iededzināt saldas kvēpināmās zāles, ik rītu, kad viņš tos eļļas lukturīšus šķīstījis, tad viņam tās būs iededzināt. Un kad Ārons eļļas lukturīšus uzliek ap vakara laiku, tad viņam atkal būs iededzināt kvēpināmās zāles, vienmēr priekš Tā Kunga uz jūsu paaudzēm. Tev uz tā nebūs iededzināt svešas kvēpināmās zāles, nedz dedzināmu upuri, nedz ēdamu upuri; tev arī nebūs liet uz to dzeramu upuri. Un Āronam vienreiz gadskārtā viņa ragus būs salīdzināt ar grēku upura asinīm par salīdzināšanu; vienreiz gadskārtā to būs salīdzināt uz jūsu paaudzēm, altāris ir Tam Kungam augsti svēts. Vēl Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Ja tu Israēla bērnus skaitīsi pēc viņu pulkiem, tad ikvienam par savas dvēseles atpestīšanu būs upurēt Tam Kungam, kad tu tos skaitīsi, lai nekāda mocība uz viņiem nenāk, kad tu tos skaiti. Tas tiem jādod: ikvienam, kas top skaitīts, būs dot pussēķeli pēc svētās vietas sēķeļa, (šis sēķelis ir divdesmit ģeras); pussēķelis ir cilājamais upuris Tam Kungam. Ikvienam, kas pie skaitīšanas divdesmit gadus vecs un pāri, būs dot Tā Kunga cilājamo upuri. Bagātam nebūs vairāk un nabagam nebūs mazāk dot nekā to pussēķeli, ko būs dot Tam Kungam par cilājamu upuri, par dvēseles salīdzināšanu. Tev tad to salīdzināšanas naudu būs ņemt no Israēla bērniem, un nolikt kalpošanai pie saiešanas telts; un tas Israēla bērniem būs par piemiņu Tā Kunga priekšā, ka jūsu dvēseles top salīdzinātas. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Tev būs taisīt arī mazgājamu trauku no vara, un viņa kāju arīdzan no vara, priekš mazgāšanas, un tev to būs nolikt starp saiešanas telti un altāri un tur ieliet ūdeni, Ka Ārons un viņa dēli tur var mazgāt savas rokas un savas kājas. Kad tiem jāiet saiešanas teltī, tad tiem ar ūdeni būs mazgāties, ka tie nemirst, vai kad tie nāk kalpot pie altāra un iededzināt uguni Tam Kungam. Tad tiem būs mazgāt savas rokas un savas kājas, ka tie nemirst, un tas tiem būs par likumu, viņam un viņa dzimumam mūžīgi, uz viņu paaudzēm. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Un tu ņem dārgas zāles, it šķīstas mirres, piecsimt sēķeļus, un pusi kanēli, proti divsimt un piecdesmit sēķeļus, un kalmes divsimt un piecdesmit sēķeļus, Un laurus piecsimt sēķeļus, pēc svētās vietas sēķeļa, un vienu innu eļļas no eļļas kokiem. Un taisi no tā svēto svaidāmo eļļu, svaidāmu ziedi, kā aptiekāri mēdz taisīt; tā būs svētā svaidāmā eļļa. Un svaidi ar to saiešanas telti un liecības šķirstu, Galdu ar visiem viņa rīkiem un lukturi ar viņa rīkiem un kvēpināmo altāri, Un dedzināmo upuru altāri ar visiem viņa rīkiem un mazgājamo trauku ar viņa kāju. Tev tos būs svētīt, ka tie ir augsti svēti; ikviens, kas tos aizskar, lai ir svēts. Tev arī būs svaidīt Āronu un viņa dēlus, un tev tos būs iesvētīt, ka tie ir Mani priesteri. Un tev būs runāt uz Israēla bērniem un sacīt: šī būs svētā svaidāmā eļļa priekš Manis uz jūsu paaudzēm. To nebūs liet uz nekāda cilvēka miesu, jums arī nebūs tādu taisīt, kas tai līdzīga; tā ir svēta, lai tā jums ir svēta. Kas tādu taisīs, kas tai ir līdzīga, un kas no tās lies uz kādu svešinieku, tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Vēl Tas Kungs sacīja uz Mozu: ņem zāles, kas dod labu smaržu, mirres un oniksu un galbanu, šīs saldās smaržas zāles ar šķīstu vīraku vienādā svarā, Un taisi no tā kvēpināmās zāles, kā aptiekāri mēdz taisīt, sālītas, šķīstas, svētas. Un tev tās būs sagrūst it smalki, un no tām nolikt tās liecības priekšā saiešanas teltī, kur būs mūsu saiešanas vieta; tās lai jums ir augsti svētas. Bet tādas kvēpināmās zāles, kā šīs ir taisītas, jums priekš sevis nebūs taisīt, tām būs būt svētām Tam Kungam. Kas tādas taisīs, kas tām līdzīgas un ar tām kvēpinās, tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Pēc tam Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Redzi, Es esmu saucis pie vārda Becaleēli, Ūrus, Hūra dēla, dēlu no Jūda cilts. Un Es to esmu pildījis ar Dieva garu, ar gudrību un prātu un samanību pie visāda darba, Izdomāt gudrus darbus un strādāt iekš zelta un iekš sudraba un iekš vara, Un iekš smalkas akmeņu griešanas, ka tos var ielikt, un iekš smalkas koku griešanas, darīt visādus darbus. Un redzi, Es viņam esmu pielicis Aholiabu, Ahisamaka dēlu, no Dana cilts, un ikkatram, kam gudrs prāts, Es esmu devis gudrību sirdī, un tiem būs taisīt visu, ko Es tev esmu pavēlējis: Proti saiešanas telti un liecības šķirstu un salīdzināšanas vāku, kas uz tā, un visus telts rīkus. Un galdu ar viņa rīkiem un zelta lukturi ar visiem viņa rīkiem un kvēpināmo altāri, Un dedzināmo upuru altāri ar visiem viņa rīkiem un mazgājamo trauku ar viņa kāju, Un amata drēbes un priestera Ārona svētās drēbes un viņa dēlu drēbes uz priesteru amatu, Un svaidāmo eļļu un kvēpināmo vīraku no saldas smaržas zālēm priekš svētās vietas; kā Es tev esmu pavēlējis, tiem būs darīt. Vēl Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Un tu runā uz Israēla bērniem un saki: jums būs sargāt Manus sabatus, jo tā ir zīme starp Mani un jums uz jūsu paaudzēm, lai top zināms, ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī. Tad nu turat sabata dienu, tāpēc ka tā jums ir svēta; kas to nesvētī, tam būs tapt nokautam, jo ikviens, kas tanī kādu darbu darīs, tam dvēsele taps izdeldēta no saviem ļaudīm. Sešas dienas būs darbu darīt, bet tā septītā diena ir sabata diena, Tam Kungam svēta dusēšana; kas sabata dienā darbu dara, tam būs tapt nokautam. Tad nu Israēla bērniem būs svētīt sabata dienu un turēt sabatu pie saviām paaudzēm par mūžīgu derību. Starp Mani un Israēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi. Jo sešās dienās Tas Kungs radījis debesis un zemi, un septītā dienā Viņš ir dusējis un atspirdzinājies. Un Viņš deva Mozum, kad ar to beidza runāt uz Sinaī kalna, divus liecības galdiņus, akmens galdiņus, aprakstītus ar Dieva pirkstu. Kad nu ļaudis redzēja, ka Mozus kavējās nokāpt no kalna, tad tie sapulcējās pie Ārona un uz to sacīja: celies, taisi mums dievu, kas iet mūsu priekšā; jo šim Mozum, šim vīram, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes, mēs nezinām, kas viņam noticis. Tad Ārons uz tiem sacīja: noplēšat tās zelta ausu sprādzes, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tās pie manis. Tad visi ļaudis noplēsa zelta ausu sprādzes, kas bija viņu ausīs, un tās atnesa pie Ārona. Un viņš tās ņēma no viņu rokām un zīmēja ar rakstāmo un no tām lēja teļu; tad tie sacīja: šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Kad Ārons to redzēja, tad viņš priekš tā uztaisīja altāri, un Ārons izsauca un sacīja: rītā ir Tā Kunga svētki. Un tie cēlās otrā rītā agri un upurēja dedzināmos upurus un atnesa pateicības upurus, un ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej, kāp zemē! Jo tavi ļaudis, ko tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, ir apgrēkojušies. Tie drīz atkāpušies no tā ceļa, ko Es tiem biju pavēlējis; tie sev lējuši teļu un to pielūguši un tam ir upurējuši un sacījuši: šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Vēl Tas Kungs sacīja uz Mozu: Es šos ļaudis esmu raudzījis, un redzi, tie ir pārgalvīgi ļaudis. Un nu laid Mani, ka Mana dusmība pret tiem iedegās un tos aprij, tad Es tevi darīšu par lielu tautu. Bet Mozus lūdza To Kungu, savu Dievu, un sacīja: ak Kungs! Kāpēc Tava dusmība iedegusies par Taviem ļaudīm, ko Tu no Ēģiptes zemes esi izvedis ar lielu spēku un ar stipru roku? Kāpēc ēģiptiešiem būs runāt un sacīt: uz nelaimi Viņš tos ir izvedis, ka Viņš tos nokautu kalnos un izdeldētu no zemes virsas? Atgriezies no Savas dusmības karstuma un lai Tev ir žēl ļauna darīt Saviem ļaudīm. Piemini Ābrahāmu, Īzaku un Israēli, Savus kalpus, kam Tu pie Sevis paša esi zvērējis un uz tiem runājis: Es vairošu jūsu dzimumu kā debess zvaigznes, un visu šo zemi, par ko esmu runājis, Es došu jūsu dzimumam par īpašumu mūžīgi. Tad Tam Kungam bija žēl tā ļaunuma, par ko Viņš bija runājis, to darīt Saviem ļaudīm. Un Mozus griezās atpakaļ un nokāpa no kalna ar diviem liecības galdiņiem savā rokā; galdiņi bija abās pusēs aprakstīti; vienā un otrā pusē tie bija aprakstīti. Un galdiņi bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegriezts galdiņos. Kad nu Jozuas ļaužu balsi dzirdēja un troksni, tad viņš sacīja uz Mozu: tur ir kara troksnis lēģerī. Bet tas sacīja: tā nav brēkšanas balss ne no uzvarētāja, ne no uzvarētā, es dzirdu gavilēšanas balsi. Un kad viņš tuvu nāca pie lēģera un redzēja teļu un to diešanu, tad Mozus iedegās dusmās un viņš meta galdiņus no savām rokām un tos sasita apakšā pie kalna. Un viņš ņēma teļu, ko tie bija taisījuši, un to sadedzināja ar uguni un to sagrūda, kamēr tas tapa smalks, un to izkaisīja pa ūdens virsu un ar to dzirdināja Israēla bērnus. Un Mozus sacīja uz Āronu: ko šie ļaudis tev darījuši, ka tu tādu lielu grēku pār tiem esi vedis? Tad Ārons sacīja: lai mana Kunga dusmas neiedegās; tu pazīsti ļaudis, ka tie ir ļauni. Tie uz mani sacīja: taisi mums dievu, kas mums iet priekšā; jo šim Mozum, šim vīram, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes, mēs nezinām, kas tam ir noticis. Un es uz tiem sacīju: kam ir zelts, tas lai to noplēš. Un tie man to deva un es to iemetu ugunī; no tā kļuva teļš. Kad nu Mozus redzēja, ka tie ļaudis bija palaidušies, jo Ārons tos bija palaidis, par kaunu viņu pretinieku priekšā, Tad Mozus nostājās lēģera vārtos un sacīja: kas Tam Kungam pieder, tas lai nāk pie manis! Tad pie viņa sapulcējās visi Levija dēli. Un viņš uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: joziet ikviens savu zobenu ap saviem gurniem un ejat šurp un turp no vieniem lēģera vārtiem līdz otriem, un nokaujat ikviens savu brāli un ikviens savu draugu un ikviens savu tuvāko. Un Levija dēli darīja pēc Mozus vārda, un tai dienā krita no ļaudīm kādi trīs tūkstoši vīri. Tad Mozus sacīja: pildāt šodien savas rokas Tam Kungam, jo ikviens ir bijis pret savu dēlu un pret savu brāli, ka šodien uz jums top likta svētība. Otrā rītā Mozus sacīja uz ļaudīm: jūs esat apgrēkojušies ar lieliem grēkiem, un nu es kāpšu augšā pie Tā Kunga, vai es varēšu jūsu grēkus salīdzināt. Tad Mozus griezās atpakaļ pie Tā Kunga un sacīja: ak, šie ļaudis ir darījuši lielus grēkus un sev taisījuši zelta dievu. Nu tad, piedod tiem viņu grēkus; bet ja ne, tad izdeldē labāk mani no Tavas grāmatas, ko Tu esi rakstījis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: kas pret Mani apgrēkojies, to Es izdeldēšu no Savas grāmatas. Tad nu ej, vadi ļaudis, kurp Es tev esmu sacījis. Redzi, Mans eņģelis ies tavā priekšā, - tomēr Savā piemeklēšanas dienā Es pie tiem piemeklēšu viņu grēkus. Tā Tas Kungs sita ļaudis, tāpēc ka tie bija taisījuši teļu, ko Ārons bija taisījis. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej un celies no šejienes, tu un tie ļaudis, ko tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, uz to zemi, ko Es esmu zvērējis Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, sacīdams: tavam dzimumam Es to došu. Un Es sūtīšu eņģeli tavā priekšā un izdzīšu Kanaāniešus, Amoriešus un Hetiešus un Fereziešus, Hiviešus un Jebusiešus: uz to zemi, kur piens un medus tek. Jo Es tavā vidū neiešu līdz, jo jūs esat pārgalvīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neapriju. Kad tie ļaudis dzirdēja šo briesmīgo vārdu, tad tie žēlojās, un neviens neapvilka savas greznās drēbes. Un Tas Kungs bija sacījis uz Mozu: saki Israēla bērniem: jūs esat pārgalvīgi ļaudis; kad Es tev iešu līdz vienu acumirkli, tad Es tevi izdeldēšu. Bet nu noliec savu greznumu, tad Es zināšu, ko tev darīšu. Tad Israēla bērni nometa savu greznumu pie Horeb kalna. Un Mozus ņēma telti un to uzcēla ārpusē, tālu no lēģera, un to nosauca par saiešanas telti. Un kas To Kungu meklēja, tam bija jāiziet uz saiešanas telti, kas bija ārā no lēģera. Un kad Mozus izgāja uz to telti, tad visi ļaudis cēlās, un ikviens stāvēja sava dzīvokļa durvīs un skatījās Mozum pakaļ, tiekams tas bija iegājis teltī. Un kad Mozus teltī iegāja, tad padebeša stabs nonāca un stāvēja telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu; Un visi ļaudis redzēja to padebeša stabu telts durvīs stāvam, un visi ļaudis cēlās un ikviens metās pie zemes sava dzīvokļa durvīs. Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, itin kā kas runā ar savu draugu. Pēc tam viņš griezās atpakaļ uz lēģeri, bet Jozuas, viņa sulainis, Nuna dēls, jauneklis, neatstājās no telts. Un Mozus sacīja uz To Kungu: redzi, Tu man saki: vadi šos ļaudis! Bet Tu man nesaki, ko Tu man sūtīsi līdzi, jebšu Tu esi sacījis: Es pazīstu tevi pie vārda, - un atkal: tu esi žēlastību atradis Manās acīs. Un nu, ja es žēlastību esmu atradis Tavās acīs, tad lūdzams, dari man jel zināmu Tavu ceļu, lai es Tevi pazīstu, un lai es atrodu žēlastību Tavās acīs, un uzlūko, ka šie ļaudis ir Tavi ļaudis. Bet Viņš sacīja: Mans vaigs ies līdz, un Es tevi vedīšu pie dusas. Tad tas uz Viņu sacīja: ja Tavs vaigs neies līdzi, tad neved mūs no šejienes. Jo pie kam varētu manīt, ka es un Tavi ļaudis žēlastību esam atraduši Tavās acīs, kā vien pie tam, ka Tu mums ej līdzi? Tā mēs tapsim atsevišķa tauta, es un Tavi ļaudis, priekš visām tautām, kas virs zemes. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: arī šo lietu, ko tu esi runājis, Es darīšu; jo tu esi atradis žēlastību Manās acīs, un Es tevi pazīstu pēc vārda. Tad tas sacīja: rādi man, lūdzams, Savu godību. Un Viņš sacīja: Es visai Savai laipnībai likšu garām iet tavā priekšā un saukšu Tā Kunga vārdu tavā priekšā. Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un apžēlojos, par ko apžēlojos. Vēl Viņš sacīja: tu Manu vaigu nevari redzēt, jo neviens cilvēks Mani nevar redzēt un dzīvot. Un Tas Kungs sacīja: redzi, še pie Manis ir vieta, tur tev būs stāvēt uz klints. Un kad Mana godība ies garām, tad Es tev likšu stāvēt klints alā, un tevi apklāšu ar Savu roku, tiekams būšu garām gājis. Un kad Es Savu roku būšu atņēmis, tad tu Mani redzēsi no aizmugures, bet Manu vaigu nevar redzēt. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izcērt divus akmens galdiņus tā kā iepriekš, tad Es uz galdiņiem rakstīšu vārdus, kas ir bijuši uz pirmajiem galdiņiem, ko tu esi salauzis. Un rīt esi gatavs, ka tu rīt vari kāpt uz Sinaī kalnu, un stājies Manā priekšā tur kalna galā. Un nevienam nebūs kāpt līdz ar tevi augšā, nevienam arī nebūs tapt redzētam pa visu to kalnu, arī nedz sīkus, nedz lielus lopus nebūs ganīt tam kalnam pretī. Tad Mozus izcirta divus akmens galdiņus tā kā tos pirmajus un cēlās no rīta agri un kāpa augšā uz Sinaī kalnu, kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis; un viņš ņēma savā rokā tos divus akmens galdiņus. Tad Tas Kungs nonāca padebesī, un tur piestājās pie viņa un izsauca Tā Kunga vārdu. Un Tas Kungs gāja viņam garām un izsauca: Kungs, Kungs, Stiprais Dievs ir žēlīgs un sirdsmīlīgs Dievs, lēnprātīgs un liels no žēlastības un uzticības, Kas parāda žēlastību daudz tūkstošiem, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem un bērnu bērniem līdz trešam un ceturtam augumam. Un Mozus traucās un metās zemē un pielūdza, Un sacīja: Kungs, ja esmu atradis žēlastību Tavās acīs, tad lūdzams, ej jel, Kungs, līdz ar mums, jebšu šie ir pārgalvīgi ļaudis, - ka Tu piedod mūsu noziegumus un mūsu grēkus, un pieņem mūs par Savu īpašumu. Tad Viņš sacīja: redzi, Es daru derību: priekš visiem taviem ļaudīm Es darīšu brīnumus, kas nav darīti nekur pa zemes virsu, nedz pie kādām tautām, tā ka visiem ļaudīm, starp kuriem tu esi, būs redzēt Tā Kunga darbu, jo tās būs ļoti bijājamas lietas, ko Es pie tevis darīšu. Ņem vērā, ko Es tev šodien pavēlu: redzi, Es izdzīšu tavā priekšā Amoriešus un Kanaāniešus un Hetiešus un Fereziešus un Hiviešus un Jebusiešus, Sargies, ka tu nedari derību ar tās zemes iedzīvotājiem, pie kuriem tu nāksi, ka tie nekļūst tavā starpā par slazda valgu. Bet jums būs izpostīt viņu altārus un jums būs salauzīt viņu uzceltos stabus un nocirst viņu elku kokus. Jo tev nebūs pielūgt nekādu citu dievu, - jo Tas Kungs: dusmotājs ir Viņa vārds, Viņš ir dusmīgs Dievs, Ka tu nedari nekādu derību ar tās zemes iedzīvotājiem, un kad tie saviem dieviem mauko pakaļ un nes upurus saviem dieviem, ka tie tevi neaicina, un tu neēdi no viņu upuriem, Un ka tu saviem dēliem neņem no viņu meitām, un viņu meitas saviem dieviem nemauko pakaļ un nedara arī tavus dēlus pakaļ maukojam viņu dieviem. Tev nebūs sev taisīt lietus dievus. Tev būs turēt neraudzētās maizes svētkus; septiņas dienas tev būs ēst neraudzētu maizi, kā Es tev esmu pavēlējis, noliktā laikā Abiba mēnesī; jo Abiba mēnesī tu esi izgājis no Ēģiptes zemes. Viss, kas māti atplēš, Man pieder, un visi tavi lopi, kas no tēviņu kārtas piedzimst, māti atplēsdami, lai lieli, lai sīki. Bet ēzeli, kas ēzeļa māti atplēš, tev būs izpirkt ar avi; bet ja tu to neizpirksi, tad lauz viņam kaklu. Visus pirmdzimušos no taviem dēliem tev būs izpirkt, un priekš Mana vaiga jums nebūs rādīties tukšiem. Sešas dienas tev būs strādāt, bet septītā dienā dusēt, arī aramā un pļaujamā laikā tev būs dusēt. Nedēļu svētkus arīdzan tev būs turēt ar kviešu pļaujas pirmajiem augļiem un pļaušanas svētkus, kad gads beidzās. Trīs reiz gadskārtā visiem, kas jūsu starpā ir vīrieši, būs rādīties Tā Kunga Dieva, Israēla Dieva priekšā. Kad Es tos pagānus izdzīšu tavā priekšā, un izpletīšu tavas robežas, tad neviens tavu zemi neiekāros, kamēr tu iesi rādīties Tā Kunga, sava Dieva priekšā, trīs reiz gadskārtā. Tev nebūs upurēt Mana upura asinis ar raudzētu maizi, un Pashā svētku upurim nebūs palikt cauru nakti līdz rītam. Tos pirmajus no tavas zemes pirmajiem augļiem tev būs nest Tā Kunga tava Dieva, namā; āzīti tev nebūs vārīt viņa mātes pienā. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Raksti šos vārdus, jo pēc šiem vārdiem Es esmu darījis derību ar tevi un ar Israēli.” Un viņš tur bija pie Tā Kunga četrdesmit dienas un četrdesmit naktis; viņš neēda maizes un nedzēra ūdens, un Viņš rakstīja uz galdiņiem derības vārdus, desmit vārdus. Un notikās, kad Mozus nokāpa no Sinaī kalna un divi liecības galdiņi bija Mozus rokā, tad no kalna nokāpjot Mozus nezināja, ka viņa vaiga āda spīdēja, tādēļ ka tas ar Viņu bija runājis. Kad nu Ārons un visi Israēla bērni Mozu uzlūkoja, redzi, tad viņa vaiga āda spīdēja, tāpēc tie bijās nākt tuvu pie viņa. Tad Mozus tos sauca un Ārons un visi draudzes virsnieki griezās pie viņa un Mozus uz tiem runāja. Pēc tam visi Israēla bērni piegāja, un viņš tiem visu pavēlēja, ko Tas Kungs ar viņu bija runājis Sinaī kalnā. Un kad Mozus beidza ar tiem runāt, tad viņš lika apsegu uz savu vaigu. Bet kad Mozus priekš Tā Kunga nāca ar Viņu runāt, tad tas noņēma apsegu, tiekams tas izgāja, un kad tas bija izgājis, tad tas runāja uz Israēla bērniem, kas tam bija pavēlēts. Un Israēla bērni redzēja Mozus vaigu, ka Mozus vaiga āda spīdēja, un tad Mozus to apsegu atkal uzlika uz savu vaigu, tiekams tas iegāja ar Viņu runāt. Un Mozus sapulcēja visu Israēla bērnu draudzi un uz tiem sacīja: šie ir vārdi, ko Tas Kungs ir pavēlējis, ka tos būs darīt. Sešas dienas būs darbu darīt, bet septītā diena lai jums ir svēta, sabata diena, dusēšana Tam Kungam; ikviens kas tanī dara kādu darbu, tam būs mirt. Jums nebūs uguni kurt savās māju vietās sabata dienā. Un Mozus runāja uz visu Israēla bērnu draudzi sacīdams: šis ir tas vārds, ko Tas Kungs ir pavēlējis sacīdams: Ņemiet no tā, kas jums pieder, cilājamu upuri Tam Kungam; ikviens, kam labprātīga sirds, lai to atnes par cilājamu upuri Tam Kungam, zeltu un sudrabu un varu, Un arī zilumu un purpuru un karmezīnu un smalkas dzijas un kazu spalvas, Un pasarkanas aunu ādas un roņu ādas un akācijas koku, Un eļļu lukturim un dārgas zāles svaidāmai eļļai un kvēpināšanai saldi smaržīgas zāles, Un oniksa akmeņus un dārgus ieliekamus akmeņus efodam un krūšu glītumam. Un visiem, kam samanīga sirds jūsu starpā, būs nākt un darīt visu, ko Tas Kungs pavēlējis, Dzīvokli, viņa telti un viņa segu, viņa kāsīšus un viņa dēļus viņa kārtis un viņa stabus un viņa kājas, Šķirstu un viņa nesamās kārtis, salīdzināšanas vāku un priekškara segu. Galdu un viņa nesamās kārtis un visus viņa rīkus un tās priekšliekamās maizes, Un lukturi priekš spīdēšanas un viņa rīkus un eļļas lukturīšus un eļļu priekš spīdēšanas. Un kvēpināšanas altāri un viņa nesamās kārtis un svaidāmo eļļu un kvēpināmās smaržīgās zāles un durvju segu pie dzīvokļa durvīm, Dedzināmo upuru altāri līdz ar viņa vara režģiem, viņa kārtis un visus viņa rīkus, mazgājamo trauku un viņa kāju, Pagalma aizkarus un viņu stabus un viņu kājas un segu pagalma vārtos, Dzīvokļa mietiņus un pagalma mietiņus ar viņu saitēm, Amata drēbes priekš kalpošanas svētā vietā, priestera Ārona svētās drēbes un viņa dēlu drēbes, ka tie ir par priesteriem. Tad visa Israēla bērnu draudze aizgāja no Mozus. Un tie nāca ikviens, kam bija labprātīga sirds, un ikviens, kam gars bija labprātīgs; tie atnesa Tā Kunga cilājamo upuri priekš saiešanas telts taisīšanas un priekš visas viņas kalpošanas un priekš tām svētām drēbēm. Tad nu nāca vīri ar sievām, visi kam bija labprātīga sirds, tie atnesa saktas un ausu sprādzes un gredzenus un apkaltas jostas, visādus zelta rīkus, un ja kāds gribēja atnest zeltu par līgojamu upuri Tam Kungam. Un ikviens, pie kā atradās zilums un purpurs un karmezīns un smalkas dzijas un kazu vilna un pasarkanas aunu ādas un roņu ādas, to tie atnesa. Visi, kas gribēja atnest cilājamu upuri no zelta un vara, tie to atnesa par cilājamu upuri Tam Kungam, un visi, pie kuriem akācijas koks atradās, to atnesa priekš ikviena Dieva kalpošanas darba. Un ikviena sieva, kam bija samanīga sirds, vērpa ar savām rokām un atnesa to vērpumu, zilumu un purpuru un karmezīnu un smalkas dzijas. Un visas sievas, kam sirds prata gudru darbu, tās vērpa kazu spalvas. Un tie lielie kungi atnesa oniksa akmeņus un ieliekamus akmeņus priekš efoda un krūšu glītuma, Un dārgas zāles un eļļu lukturim un svaidāmai eļļai un saldi smaržīgas zāles priekš kvēpināšanas. Ikviens vīrs un ikviena sieva, kam sirds bija labprātīga, ko pienest pie visa tā darba, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis darīt tā Israēla bērni atnesa upuri Tam Kungam no laba prāta. Tad Mozus sacīja uz Israēla bērniem: redziet, Tas Kungs pie vārda saucis Becaleēli, Ūrus dēla, Hūra dēla dēlu, no Jūda cilts. Un Dieva Gars to ir pildījis ar gudrību, prātu un samanību pie visāda darba, Izdomāt gudrus darbus un strādāt iekš zelta un iekš sudraba un iekš vara Un iekš dārgu akmeņu griešanas, ka tos var ielikt, un iekš koku izgriešanas, uz visāda izrotāta roku darba strādāšanu. Viņš tam arī sirdī devis mācīt, tam un Aholiabam, Ahisamaka dēlam, no Dana cilts. Viņš tos ar sirds gudrību ir pildījis, ka tie var darīt visādu amatnieka un audēja un rakstītāja darbu iekš ziluma un iekš purpura un karmezīna un iekš smalkām dzijām, arī audēja darbu, ka tie var darīt visādu darbu un izdomāt gudras lietas. Un Becaleēls un Aholiabs lai strādā un ikviens, kam samanīga sirds, kam Tas Kungs devis gudrību un saprašanu, zināt visādu darbu pie svētās vietas kalpošanas, tā kā Tas Kungs bija pavēlējis. Un Mozus aicināja Becaleēli un Aholiabu, un ikvienu, kam bija gudra sirds, kam Tas Kungs bija devis gudrību sirdī, visus, kam sirds nesās, pie tā darba iet un to darīt. Un tie ņēma no Mozus visu to cilājamo upuri, ko Israēla bērni bija atnesuši priekš tā darba pie svētās vietas taisīšanas, ka tie to darītu, un tie atnesa vēl ik rītu pie viņa upurus no laba prāta. Tāpēc visi tie gudrie nāca, kas svētās vietas darbu darīja, ikviens savu darbu, kas tam bija jādara, un runāja uz Mozu sacīdami: Ļaudis pienes daudz vairāk, nekā vajag pie darba darīšanas, ko Tas Kungs ir pavēlējis darīt. Tad Mozus pavēlēja pa lēģeri izsaukt un sacīt: vīri un sievas, nenesat vairs cilājamu upuri priekš darba svētā vietā. Tad ļaudis mitējās nest, jo bija diezgan priekš visa darba vajadzības, kas bija jādara, un vēl atlikās. Tā visi gudrie starp darba strādniekiem taisīja dzīvokli no desmit deķiem, no šķetinātām smalkām dzijām un ziluma un purpura un karmezīna ar ķerubiem, - izrotātu darbu viņi to taisīja. Viena deķa garums bija divdesmit astoņas olektis un platums bija četras olektis; visiem deķiem bija vienāds mērs. Un viņš salika piecus deķus vienu pie otra, un atkal piecus deķus viņš salika vienu pie otra. Pēc tam viņš taisīja cilpas no ziluma pie viena deķa vīles tai malā, kur tas tapa pielaists; tā viņš darīja arī pie otra deķa vīles, kur atkal tas tapa pielaists. Piecdesmit cilpas viņš taisīja pie viena deķa, un piecdesmit cilpas viņš taisīja pie otra deķa pielaižamās malas, šās cilpas vienu otrai pretim. Un viņš taisīja arī piecdesmit zelta kāsīšus un salika deķus vienu pie otra ar kāsīšiem, ka tas tapa par vienu dzīvokli. Un viņš taisīja deķus no kazu vilnas telts pārklāju, pāri pār dzīvokli; no vienpadsmit deķiem viņš to taisīja. Viena deķa garums bija trīsdesmit olektis un viena deķa platums četras olektis; šiem vienpadsmit deķiem bija vienāds mērs. Un viņš salika piecus deķus atsevišķi un atkal sešus deķus atsevišķi. Un viņš taisīja piecdesmit cilpas pie tā malējā deķa vīles, kur tas tapa pielaists, un viņš taisīja piecdesmit cilpas pie tā deķa otras pielaižamās malas. Un viņš taisīja arī piecdesmit vara kāsīšus priekš telts salikšanas, ka tā vienā kopā saietu. Viņš taisīja arī telts segu no pasarkanām aunu ādām, un tur virsū segu no roņu ādām. Viņš taisīja arī stāvošus dēļus pie tā dzīvokļa no akācijas koka. Ikkatra dēļa garums bija desmit olektis, un ikkatra dēļa platums pusotras olekts. Divas tapas bija vienam dēlim, ar ko viens ar otru tapa salaists. Tā viņš darīja ar visiem dzīvokļa dēļiem; viņš taisīja arī tā dzīvokļa dēļus dienvidu pusē, divdesmit dēļus, Un taisīja četrdesmit sudraba kājas apakš divdesmit dēļiem, divas kājas apakš viena dēļa pie viņa divām tapām, un divas kājas apakš otra dēļa pie viņa divām tapām. Viņš taisīja divdesmit dēļus arī otrā dzīvokļa pusē pret ziemeli, Ar viņu četrdesmit sudraba kājām, divas kājas apakš viena dēļa, un divas kājas apakš otra dēļa. Bet dzīvokļa galā pret vakariem viņš taisīja sešus dēļus. Viņš taisīja arī divus dēļus par stūru dēļiem dzīvokļa galā. Un tie bija apakšgalā pa diviem salikti, un bija arī virsgalā kā dvīņi salikti ar vienu riņķi; tā viņš darīja ar tiem abiem abos stūros. Tā bija astoņi dēļi ar savām sudraba kājām, sešpadsmit kājas, divas kājas apakš ikviena dēļa. Viņš taisīja arī kārtis no akācijas koka, piecas pie dēļiem vienā dzīvokļa pusē, Un piecas kārtis pie dēļiem otrā dzīvokļa pusē, un piecas kārtis pie gala dēļiem pret vakariem. Un viņš taisīja to vidēju kārti cauršaujamu gar dēļu vidu no viena gala līdz otram. Un viņš dēļus apvilka ar zeltu, un viņu riņķus (priekš kārtīm) viņš taisīja no zelta, kārtis viņš arī apvilka ar zeltu. Pēc tam viņš taisīja priekškaru no ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām, viņš to izauda izrotātu darbu ar ķerubiem. Un viņš tam taisīja četrus stabus no akācijas koka un tos apvilka ar zeltu; viņu kāsīši bija no zelta, un viņš tiem lēja četras sudraba kājas. Viņš taisīja arī priekš telts durvīm segu no ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām raibi austu, Un viņa piecus stabus un viņa kāsīšus, un viņš apvilka viņu virsgalus un viņu stīpas ar zeltu, un viņu piecas kājas bija no vara. Un Becaleēls taisīja to šķirstu no akācijas koka; pustrešas olekts bija viņa garums un pusotras olekts viņa platums un pusotras olekts viņa augstums. Un viņš to apvilka ar šķīstu zeltu no iekšas un no ārpuses, un tam izgatavoja kroni no zelta visapkārt. Un lēja priekš tā četrus zelta riņķus pie viņa četriem stūriem, tā ka divi riņķi bija viņa vienā pusē un divi riņķi viņa otrā pusē. Un viņš taisīja nesamas kārtis no akācijas koka un tās apvilka ar zeltu. Un viņš ielika nesamās kārtis riņķos pie šķirsta sāniem, ka šķirstu varētu nest. Un viņš taisīja salīdzināšanas vāku no šķīsta zelta, pustrešas olekts bija viņa garums un pusotras olekts viņa platums. Viņš taisīja arī divus ķerubus no zelta, viņš tos izkala, salīdzināšanas vāka abos galos, Vienu ķerubu vienā galā un otru ķerubu otrā galā, no salīdzināšanas vāka izejot viņš taisīja tos ķerubus viņa abos galos. Un tie ķerubi izstiepa spārnus pa virsu, apklādami ar saviem spārniem salīdzināšanas vāku, un viņu vaigi bija viens otram pretī, ķerubu vaigi skatījās uz salīdzināšanas vāku. Viņš taisīja arī galdu no akācijas koka; divas olektis bija viņa garums un viena olekts viņa platums un pusotras olekts viņa augstums. Un viņš to apvilka ar šķīstu zeltu un tam izveidoja zelta kroni visapkārt. Viņš tam arī uztaisīja līsti plaukstas platumā visapkārt, un viņš uztaisīja zelta kroni ap viņa līsti visapkārt. Viņš lēja arī četrus zelta riņķus pie tā, un lika riņķus pie četriem stūriem, kas bija pie viņa četrām kājām. Riņķi bija pie līstes priekš nesamām kārtīm, ka galdu varētu nest. Viņš taisīja arī nesamās kārtis no akācijas koka, un tās apvilka ar zeltu, ka galdu varēja nest. Un viņš taisīja rīkus, kam uz galda vajadzēja būt, viņa bļodas un viņa karotes un kannas un kausus, ar ko laistīt, no šķīsta zelta. Viņš taisīja arī lukturi no tīra zelta, viņš lukturi izkala, viņa kātu un viņa zarus; viņa kausi, viņa pogas un viņa puķes no tā izstiepās. Seši zari izstiepās no viņa sāniem, trīs luktura zari no vienas puses un trīs luktura zari no otras puses. Vienā zarā bija trīs kausiņi, tā kā mandeļu ziedi, ar pogu un puķi, un otrā zarā atkal trīs kausiņi, tā kā mandeļu ziedi, ar pogu un puķi. Tādi bija tie seši zari, kas no luktura izstiepās. Bet pašā lukturī bija četri kausiņi tā kā mandeļu ziedi, ar savām pogām un ar savām puķēm. Un tur bija viena poga apakš diviem zariem, kas no tā izstiepās, un (atkal) viena poga apakš diviem zariem, kas no tā izstiepās, un vēl viena poga apakš diviem zariem, kas no tā izstiepās. Tā tas bija ar sešiem zariem, kas no tā izstiepās. Viņa pogas un viņa zari izgāja no tā; tas bija visnotaļ vienādi izkalts no tīra zelta. Un viņš tam taisīja septiņus eļļas lukturīšus, viņa dakts šķēres un viņa dzēšamos kausus no tīra zelta. No viena talenta tīra zelta viņš to taisīja un visus viņa rīkus. Un viņš taisīja kvēpināmo altāri no akācijas koka, - viena olekts bija viņa garums un viena olekts viņa platums, - tas bija četrkantīgs, bet divas olektis bija viņa augstums, un viņa ragi izgāja no tā. Un viņš to apvilka ar tīru zeltu, viņa virsu un viņa sienas un viņa ragus, un viņš tam visapkārt izgatavoja zelta kroni. Un viņš taisīja divus zelta riņķus pie tā, apakš viņa kroņa viņa divos stūros, uz viņa abiem sāniem priekš nesamām kārtīm, ar ko to varētu nest. Un viņš taisīja nesamās kārtis no akācijas koka un tās apvilka ar zeltu. Viņš taisīja arī svēto svaidāmo eļļu un kvēpināmās zāles no šķīstām jaukas smaržas zālēm, kā ziežu jaucēji mēdz taisīt. Viņš taisīja arī dedzināmo upuru altāri no akācijas koka; piecas olektis bija viņa garums un piecas olektis viņa platums, tas bija četrkantīgs, un trīs olektis viņa augstums. Un viņš taisīja viņa ragus viņa četros stūros; viņa ragi izgāja no tā, un viņš to apvilka ar varu. Un viņš taisīja visus altāra rīkus, podus un lāpstas un slakāmus traukus, dakšas un ogļu traukus, visus viņa rīkus viņš taisīja no vara. Viņš taisīja tam altārim arī vara režģi kā tīklu, apakš altāra apmales, no apakšas līdz viņa vidum. Un viņš lēja četrus riņķus uz vara režģu četriem stūriem priekš nesamām kārtīm. Un viņš taisīja nesamās kārtis no akācijas koka un tās apvilka ar varu. Un viņš ielika nesamās kārtis riņķos uz altāra sāniem, ka to ar tiem varētu nest; viņš taisīja (altāri) ar tukšu vidu no dēļiem. Viņš taisīja arī mazgājamo trauku no vara, ar vara kāju, no sievu spoguļiem, kas pulkiem sanāca (kalpot) priekš saiešanas telts durvīm. Viņš taisīja arī pagalmu; tai pusē pret dienvidiem, pagalma aizkars bija no smalkām šķetinātām dzijām, simts olektis garumā. Viņa divdesmit stabi un viņu divdesmit kājas bija no vara, stabu kāsīši un viņu stīpas bija no sudraba. Arī pret ziemeli bija simts olektis. Viņu divdesmit stabi un viņu divdesmit kājas bija no vara, bet stabu kāsīši un viņu stīpas bija no sudraba. Un tai pusē pret vakariem bija aizkars no piecdesmit olektīm, stabu bija desmit, un kāju desmit; stabu kāsīši un viņu stīpas bija no sudraba. Un pret rītiem bija piecdesmit olektis. Aizkara vienā pusē bija piecpadsmit olektis garumā; viņām bija trīs stabi ar savām trim kājām. Un arī otrā pusē pie pagalma vārtiem (cik vienā tik otrā pusē) bija aizkari piecpadsmit olektis garumā, ar viņu trim stabiem un viņu trim kājām. Visas pagalma aizkari bija visapkārt no smalkām šķetinātām dzijām, un stabu kājas bija no vara, un stabu kāsīši ar viņu stīpām no sudraba, tā ka viņu virsgali ar sudrabu bija apvilkti. Un visi pagalma stabi bija ar sudrabu apstīpoti. Un pagalma vārtu segs bija raibi austs no ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām, un divdesmit olektis bija garums un viņa augstums (viena aizkara) platumā piecas olektis, pēc pagalma aizkariem. Un viņu četri stabi ar savām četrām kājām bija no vara un viņu kāsīši no sudraba, un viņu virsgals un viņu stīpas bija ar sudrabu apvilktas. Un visas dzīvokļa un pagalma naglas visapkārt bija no vara. Tās ir visas tā dzīvokļa, tā liecības dzīvokļa, lietas, kas pavēlētas caur Mozu, priekš Levītu kalpošanas, caur Ītamara, Ārona dēla, tā priestera, roku. Tad nu Becaleēls, Ūrus dēls, Hūra dēla dēls, no Jūdu cilts, taisīja visu, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un līdz ar viņu Aholiabs, Ahisamaka dēls, no Dana cilts, meistars un gudrs audējs un rakstītājs iekš ziluma un purpura un karmezīna un smalkām dzijām. Visa zelta, kas pie tās svētās vietas izstrādāts, (proti) tā zelta, kas tapa dots par līgojamu upuri, bija divdesmit deviņi talenti un septiņsimt un trīsdesmit sēķeļi, pēc svētās vietas sēķeļa. Bet tā sudraba, kas no draudzes tapa dots, bija simts talenti un tūkstoš septiņsimt pieci sēķeļi, pēc svētās vietas sēķeļa. No ikvienas galvas viena beka, tas ir pussēķelis, pēc svētās vietas sēķeļa no visiem, kas tapa skaitīti, no divdesmit gadiem un pāri, proti sešsimt trīs tūkstoši piecsimt un piecdesmit. No simts sudraba talentiem lēja kājas svētai vietai un priekškaram; priekš simts kājām bija simts talenti, viens talents priekš vienas kājas. Bet no tūkstoš septiņsimt un septiņdesmit pieciem sēķeļiem viņš taisīja kāsīšus pie stabiem, un apvilka viņu galvas un tos apstīpoja. Un tā vara, kas par līgojamu upuri tapa dots, bija septiņdesmit talenti un divtūkstoš un četrsimt sēķeļi. Un viņš no tā taisīja durvju kājas pie saiešanas telts un vara altāri un vara režģi, kas tam bija, un visus altāra rīkus, Un pagalma kājas visapkārt un pagalma vārtu kājas, arī visas dzīvokļa naglas un visas pagalma naglas visapkārt. Tie taisīja arī amata drēbes priekš Dieva kalpošanas svētā vietā no ziluma un purpura un karmezīna; un taisīja tās svētās drēbes Āronam, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš taisīja to efodu no zelta, ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām. Un tie zeltu sakala plakanu un izgrieza drāti no tā, ieaust starp to zilumu un purpuru un karmezīnu un tām smalkām šķetinātām dzijām, izrotātu darbu. Tie taisīja divus saliekamus plecu gabalus pie tā, abos viņa galos tie tapa sasieti. Un efoda josta, kas pār to bija, tā bija tāds pat darbs, no zelta, ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Tie sataisīja arī tos oniksa akmeņus, zelta iekalumos ieliktus, grieztus, tā kā gredzenus, kur Israēla bērnu vārdi bija iegriezti. Un viņš tos lika efodam uz pašiem pleciem par piemiņas akmeņiem priekš Israēla bērniem, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš taisīja krūšu glītumu, izrotātu darbu, kā efoda darbu no zelta, ziluma un purpura un karmezīna un smalkām šķetinātām dzijām. Tas bija četrkantīgs; tie taisīja to krūšu glītumu divkārtīgu, viens sprīdis bija viņa garums un viens sprīdis viņa platums, divkārtīgs tas bija. Un tie to aplika ar četrām akmeņu rindām; vienā kārtā bija sardis, topāzs un smaragds - šī ir tā pirmā kārta. Un otrā kārtā bija rubīns, safīrs un dimants. Un trešā kārtā bija hiacints, ahats un ametists. Un ceturtā kārtā bija berils, oniks un jaspis zelta iekalumos savās rindās. Un to akmeņu pēc Israēla bērnu vārdiem bija divpadsmit, pēc viņu vārdiem, griezti kā gredzeni, ikviens ar savu vārdu pēc tām divpadsmit ciltīm. Tie taisīja pie krūšu glītuma arī ķēdītes, vienā garumā savītas, no tīra zelta. Un tie taisīja divus zelta iekalumus ar diviem zelta gredzeniem, un lika tos divus gredzenus pie krūšu glītuma diviem galiem. Un pielika savītās ķēdītes tiem diviem gredzeniem pie krūšu glītuma galiem. Bet abu savīto ķēdīšu otrus galus pielika pie diviem iekalumiem un pie efoda saliekamiem gabaliem priekšpusē. Tie taisīja divus zelta gredzenus un tos lika uz diviem otriem krūšu glītuma galiem, pie viņa vīles iekšpusē, efodam pretim. Vēl tie taisīja divus zelta gredzenus, un tos lika uz efoda abiem plecu gabaliem, apakšā uz to priekšgalu, kur tas top sasprādzēts pār efoda jostu. Un tie piesēja krūšu glītumu ar viņa gredzeniem pie efoda gredzeniem ar vienu pazilu auklu, ka tas būtu pār efoda jostu, ka no efoda nešķirtos, - itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš darīja efoda uzvalku, austu darbu, visu no ziluma. Un paša uzvalka vidū bija caurums, tā kā krūšu bruņu caurums; šim caurumam bija vīle visapkārt, ka tas neplīstu. Un pie uzvalka apakšvīlēm tie taisīja granātābolus no ziluma un purpura un karmezīna un šķetinātām smalkām dzijām. Tie taisīja arī zvārgulīšus no šķīsta zelta un lika zvārgulīšus starp granātāboliem pie uzvalka apakšvīlēm visapkārt starp granātāboliem, Ka bija viens zvārgulīts un tad viens granātābols un atkal viens zvārgulīts un viens granātābols pie uzvalka apakšvīlēm visapkārt priekš kalpošanas, - itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Tie taisīja arī svārkus no šķetinātām smalkām dzijām, austu darbu, priekš Ārona un priekš viņa dēliem, Un cepuri no dārgām dzijām un paaugstas cepures no smalkām dzijām un linu bikses no šķetinātām smalkām dzijām Un jostu no šķetinātām smalkām dzijām un no ziluma un purpura un karmezīna, izrotātu darbu, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Tie taisīja arī to zelta platīti, to svēto kroni, no tīra zelta, un uzrakstīja rakstu, itin kā gredzeni top griezti: svēts Tam Kungam. Un piesēja pazilu auklu pie tās, ka tā uz cepures virsas taptu piesieta, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Tā viss darbs tapa pabeigts pie saiešanas telts dzīvokļa. Un Israēla bērni bija darījuši, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā tie bija darījuši. Pēc tam tie atnesa to dzīvokli pie Mozus, to telti un visus viņas rīkus, viņas kāsīšus, viņas galdus, viņas nesamās kārtis, viņas stabus un viņas kājas, Un segu no pasarkanām aunu ādām un segu no roņu ādām un priekškaru, Liecības šķirstu un viņa nesamās kārtis un salīdzināšanas vāku, Galdu, visus viņa rīkus un priekšliekamās maizes, Zelta lukturi ar viņa eļļas lukturīšiem, kas jāuzliek, un visus viņa rīkus un eļļu spīdēšanai, Un zelta altāri un svaidāmo eļļu un kvēpināmo no smaržīgām zālēm un segu priekš telts durvīm, Vara altāri un vara režģi, kas tam bija, viņa nesamās kārtis un visus viņa rīkus, mazgājamo trauku un viņa kāju, Pagalma aizkarus, viņa stabus un viņa kājas un pagalma vārtu segu, viņa virves un viņa naglas un visus rīkus, ko vajadzēja, pie saiešanas telts dzīvokļa. Amata drēbes kalpošanai svētā vietā, priestera Ārona svētās drēbes, un viņa dēlu drēbes, ka tie būtu priesteri. Itin kā Tas Kungs Mozum pavēlējis, tā Israēla bērni visu to darbu bija darījuši. Tad Mozus apraudzīja visu to darbu, un redzi, tie to bija darījuši, tā kā Tas Kungs bija pavēlējis, tā tie bija darījuši. Tad Mozus tos svētīja. Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Pirmā mēnesī, pirmā mēneša dienā, tev būs uzcelt dzīvokli, to Saiešanas telti. Un tev tur būs nolikt liecības šķirstu un priekškaru uzkārt priekš šķirsta. Pēc tam tev būs ienest galdu un sataisīt, kas ir sataisāms, tev arī būs iecelt lukturi un uzlikt viņa eļļas lukturīšus. Un zelta kvēpināšanas altāri tev būs likt priekš liecības šķirsta, tad tev būs pakārt dzīvokļa durvju segu. Tev arī būs uzcelt dedzināmo upuru altāri priekš Saiešanas telts dzīvokļa durvīm. Un tev būs likt mazgājamo trauku starp saiešanas telti un altāri, un tanī turēt ūdeni. Pēc tam tev būs uzcelt pagalmu visapkārt, un segu pakārt pie pagalma vārtiem. Tad tev būs ņemt svaidāmo eļļu un svaidīt dzīvokli un visu, kas tanī ir, un to būs svētīt ar visiem viņa rīkiem, lai tas ir svēts. Tev arī būs svaidīt dedzināmo upuru altāri un visus viņa rīkus, un svaidīt altāri, lai altāris ir augsti svēts. Tad tev būs svaidīt mazgājamo trauku un viņa kāju, un to būs svētīt. Tev arī būs pievest Āronu un viņa dēlus priekš saiešanas telts durvīm un tos mazgāt ar ūdeni. Tev būs apvilkt Āronam tās svētās drēbes un viņu svaidīt un viņu svētīt, lai tas ir Mans priesteris. Tev arī būs pievest viņa dēlus un tiem apvilkt svārkus. Un tev tos būs svaidīt, itin kā tu viņu tēvu esi svaidījis, lai tie ir Mani priesteri, un tas notiks, ka tiem tā svaidīšana būs par priestera amatu mūžīgi viņu paaudzēs. Un Mozus darīja, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis, tā viņš darīja. Un notikās otrā gadā, pirmā mēnesī, pirmā mēneša (dienā), tad dzīvoklis tapa uzcelts. Jo Mozus uzcēla to dzīvokli, un nolika viņa kājas un uzcēla viņa dēļus un ielika viņa aizšaujamos un uzcēla viņa stabus. Un viņš izstiepa to telti pār dzīvokli un uzlika telts segu tur virsū, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Un viņš ņēma to liecību un ielika šķirstā un nolika nesamās kārtis pie šķirsta un uzcēla salīdzināšanas vāku uz šķirstu. Un ienesa šķirstu dzīvoklī un uzkāra priekškara segu un aizsedza liecības šķirstu, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš ienesa galdu Saiešanas teltī un nolika to dzīvokļa sānos pret ziemeli, šaipus priekškara. Un uz tā viņš salika maizes kopā Tā Kunga vaiga priekšā, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Viņš nolika arī lukturi Saiešanas teltī galdam pretī, dzīvokļa sānos pret dienasvidu. Viņš uzlika eļļas lukturīšus Tā Kunga vaiga priekšā, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš nolika zelta altāri Saiešanas teltī priekškara priekšā. Un viņš uz tā iededzināja kvēpināmo no smaržīgām zālēm, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš uzkāra arī segu dzīvokļa durvīs. Un viņš lika dedzināmo upuru altāri pie Saiešanas telts dzīvokļa durvīm un upurēja uz tā dedzināmu upuri un ēdamu upuri, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un mazgājamo trauku viņš nolika starp Saiešanas telti un altāri, un ielēja tanī ūdeni priekš mazgāšanas. Un Mozus, Ārons un viņa dēli tur mazgāja savas rokas un savas kājas. Kad tie iegāja Saiešanas teltī un piegāja pie altāra, tad tie mazgājās, tā kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un viņš uzcēla arī pagalmu ap dzīvokli un ap altāri un uzkāra segu pagalma durvīs. Un Mozus pabeidza visu darbu. Tad padebesis apklāja Saiešanas telti, un Tā Kunga godība piepildīja dzīvokli. Un Mozus nevarēja ieiet saiešanas teltī, kamēr padebesis uz tās palika, un Tā Kunga godība piepildīja dzīvokli. Un kad padebesis no dzīvokļa pacēlās, tad Israēla bērni devās ceļā visos savos gājumos. Bet kad padebesis neuzcēlās, tad tie nedevās ceļā līdz dienai, kad tās cēlās. Jo Tā Kunga padebesis bija dienā uz dzīvokļa, un naktī tas bija ugunīgs pār viņu priekš visa Israēla nama acīm visos viņu pārgājienos. Un Tas Kungs aicināja Mozu un runāja uz to no saiešanas telts sacīdams: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: ja kāds no jums Tam Kungam grib upurēt upuri, tad jums savus upurus būs nest no lopiem, no lieliem un no sīkiem lopiem. Ja viņa upuris ir dedzināms upuris no lieliem lopiem, tad būs upurēt vērsi, kas bez vainas; priekš saiešanas telts durvīm viņam to būs upurēt, ka tas Tam Kungam labi patīk. Un tam savu roku būs likt uz tā dedzināmā upura galvu, ka tas Viņam labi patīk, to salīdzināt. Tad tam būs nokaut jaunu vērsi Tā Kunga priekšā, un Ārona dēliem, priesteriem, būs asinis pienest un asinis slacīt visapkārt uz altāri, kas ir priekš saiešanas telts durvīm. Tad dedzināmam upurim būs novilkt ādu un viņu sacirst gabalos. Un priestera Ārona dēliem būs uguni iededzināt uz altāra un malku likt uz uguni. Un Ārona dēliem, priesteriem, tos gabalus, galvu un taukus būs likt virsū uz malku, kas ir uz uguns altāra. Bet viņa iekšas un viņa kājas tam būs mazgāt ar ūdeni, un priesterim to visu būs iededzināt uz altāra; tas ir dedzināms upuris, uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Un ja viņa upuris ir no sīkiem lopiem, no avīm vai no kazām par dedzināmo upuri, tad tam būs upurēt tēviņu, kas bez vainas. Un viņam to būs nokaut pie altāra sāniem pret ziemeli Tā Kunga priekšā, un Ārona dēliem, priesteriem, būs slacīt viņa asinis visapkārt uz altāri. Tad viņam to būs sacirst gabalos līdz ar viņa galvu un viņa taukiem, un priesterim to būs likt uz to malku, kas virsū uz uguns altāra. Bet iekšas un kājas viņam ūdenī būs mazgāt, un priesterim visu to būs pienest un iededzināt uz altāra; šis ir dedzināms upuris, uguns upuris par saldu smaržu Tam Kungam. Un ja viņa upuris Tā Kunga priekšā ir dedzināms upuris no putniem, tad viņam savu upuri Tam Kungam būs pienest no ūbelēm vai no jauniem baložiem. Un priesterim to būs nest pie altāra un galvu nokniebt un uz altāra iededzināt, un viņa asinis būs izspaidīt pie altāra sienas. Un viņa guzu ar viņa spalvām būs atņemt un pie altāra nomest pret rītiem uz pelnu kopu. Un tam to būs ieplēst pie spārniem, ne dalīt, un priesterim to uz altāra būs iededzināt ugunī uz malkas; tas ir dedzināms upuris, uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Ja nu kas Tam Kungam grib pienest ēdamu upuri, tad viņa upurim būs būt no kviešu miltiem, un tam būs uzliet eļļu un uzlikt vīraku. Un viņam to būs nest pie Ārona dēliem, priesteriem, tad priesterim būs ņemt pilnu sauju no kviešu miltiem un no viņa eļļas ar visu viņa vīraku un viņa piemiņas tiesu uz altāra iededzināt; tas ir uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Un kas atliek no ēdamā upura, pieder Āronam un viņa dēliem; tas ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem. Un ja gribi pienest ēdamu upuri no tā, kas ceplī cepts, tad lai tās ir neraudzētas karašas no kviešu miltiem, ar eļļu sajauktas, un neraudzēti rauši ar eļļu aptraipīti. Un ja tavs upuris ir ēdams upuris, kas pannā cepts, tad tam būs būt no neraudzētiem, ar eļļu sajauktiem kviešu miltiem. Griez to gabalos un lej tur eļļu virsū, tas ir ēdams upuris. Un ja tavs upuris ir ēdams upuris katlā vārāms, tad to būs sataisīt no kviešu miltiem ar eļļu. Tad tev ēdamo upuri, kas no tā ir sataisīts, būs nest Tā Kunga priekšā un to būs nest pie priestera, un tam to būs likt uz altāri. Un priesterim no ēdamā upura būs ņemt piemiņas tiesu un uz altāra iededzināt; tas ir uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Bet kas no ēdamā upura atliek, pieder Āronam un viņa dēliem; tas ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem. Nevienam ēdamam upurim, ko jūs Tam Kungam pienesat, nebūs būt raudzētam; jo ne no rauga, ne no medus jums nebūs iededzināt uguns upuri Tam Kungam. Par pirmaju upuri, to Tam Kungam pienesat, bet uz altāri tam nebūs nākt par saldu smaržu. Un visus savus ēdamos upurus tev būs sālīt ar sāli, un tava Dieva derības sāls lai nepaliek nost no tava ēdamā upura. Visus savus upurus tev būs upurēt ar sāli. Un ja tu Tam Kungam gribi upurēt pirmaju augļu ēdamo upuri, tad tev būs upurēt pirmaju augļu ēdamo upuri no vārpām, kas pie uguns grauzdētas un smalki sagrūstas. Un tev būs uzliet eļļu un tur virsū likt vīraku; tas ir ēdams upuris. Tad priesterim būs sadedzināt piemiņas tiesu no viņa sagrūstām vārpām un no viņa eļļas ar visu vīraku; tas ir uguns upuris Tam Kungam. Un ja viņa upuris ir pateicības upuris, ja tas to upurē no lieliem lopiem, lai vērsis, lai govs, tad tam būs upurēt Tā Kunga priekšā tādus, kas bez vainas. Un tam būs likt savu roku uz sava upura galvu un to nokaut priekš saiešanas telts durvīm, un Ārona dēliem, priesteriem, būs slacīt tās asinis visapkārt uz altāra. Un no tā pateicības upura lai viņš upurē par Tā Kunga uguns upuri tos taukus, kas iekšas apklāj, un visus taukus, kas ir pie iekšām; Un tās divas nieres un tos taukus, kas pie tām ir klāt pie gurniem, un aknu taukus; pie nierēm lai viņš tos noplēš. Un Ārona dēliem uz altāra to būs iededzināt uz tā dedzināmā upura, kas uz malkas uguns virsū, - tas ir uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Un ja viņa sīko lopu upuris ir pateicības upuris Tam Kungam, vai auns, vai avs, tad viņam tādus būs upurēt kas bez vainas. Ja viņš avi pienes par upuri, tad viņam to būs nest Tā Kunga priekšā, Un savu roku būs likt uz sava upura galvu un to nokaut priekš saiešanas telts, un Ārona dēliem būs slacīt viņa asinis uz altāri visapkārt. Un no pateicības upura tam būs upurēt par uguns upuri Tam Kungam viņa taukus, visu asti, - to viņam pie paša muguras kaula būs nogriezt, - un tos taukus, kas iekšas apklāj, un visus taukus, kas ir pie iekšām, Un abas nieres un tos taukus, kas tām klāt ir pie gurniem, un aknu taukus pie nierēm viņam tos būs noplēst. Un priesterim to būs iededzināt uz altāra; tā ir uguns barība Tam Kungam. Un ja viņa upuris ir kaza, tad tam to būs atvest Tā Kunga priekšā. Un tam būs likt savu roku uz viņas galvu un viņu nokaut priekš saiešanas telts, un Ārona dēliem būs slacīt viņas asinis uz altāri visapkārt. Tad viņam no tā savu upuri būs pienest, par uguns upuri Tam Kungam, tos taukus, kas iekšas apklāj, un visus taukus, kas ir pie iekšām. Un abas nieres un tos taukus, kas tām ir klāt pie gurniem, un aknu taukus pie nierēm viņam tos būs noplēst. Un priesterim to būs iededzināt uz altāra par uguns barību. Par saldu smaržu ir visi tauki Tam Kungam. Tas lai ir likums mūžam jūsu paaudzēm visās jūsu māju vietās, ka jūs neēdat nekādus taukus, nedz asinis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki: ja kas netīši apgrēkojies pret kādu no Tā Kunga baušļiem, ko nebūs darīt, un pret vienu no tiem darījis, Ja priesteris, kas ir svaidīts, apgrēkojies, ka viņš tos ļaudis apgrēcina, tad viņam savu grēku dēļ, ko viņš grēkojis, Tam Kungam būs pienest vienu vērsi, jaunu vērsi, kas bez vainas, par grēku upuri. Un tam to vērsi būs vest priekš saiešanas telts durvīm Tā Kunga priekšā, un būs likt savu roku uz tā vērša galvu un to vērsi nokaut Tā Kunga priekšā. Un tam svaidītam priesterim būs ņemt no tā vērša asinīm un to nest saiešanas teltī. Un priesterim būs iemērkt savu pirkstu asinīs, un ar tām asinīm septiņkārt slacināt Tā Kunga priekšā, svētās vietas priekškara priekšā. Un priesterim būs likt no tām asinīm arī uz altāra ragiem, kur smaržīgas zāles top kvēpinātas, kas saiešanas teltī ir Tā Kunga priekšā, un tā vērša citas asinis tam būs izliet uz dedzināmo upuru altāra grīdu priekš saiešanas telts durvīm. Un grēku upura vērša taukus visus viņam no tā būs atņemt. Tos taukus, kas iekšas apklāj, un visus taukus, kas ir pie iekšām, un abas nieres un tos taukus, kas tām ir klāt pie gurniem, un aknu taukus, to būs noņemt pie nierēm, Itin kā tas top atņemts no pateicības upura vērša; un tam priesterim to būs iededzināt uz dedzināmo upuru altāra. Bet tā vērša ādu un visu viņa gaļu ar viņa galvu un ar viņa kājām un viņa iekšas un viņa mēslus Un visu vērsi būs iznest ārā lēģera priekšā uz šķīstu vietu, kur pelni top izgāzti, un to ar uguni būs sadedzināt uz malkas; pie izgāztiem pelniem to būs sadedzināt. Un ja visa Israēla draudze netīši apgrēkotos, un tā lieta būtu apslēpta priekš draudzes acīm, un ja tie ko būtu darījuši pret kādu no Tā Kunga baušļiem, ko tiem nebija darīt, un būtu noziegušies, Un ja tie grēki, ko tie darījuši, top zināmi, tad draudzei būs atvest vienu vērsi, jaunu vērsi, par grēku upuri un to vest saiešanas telts priekšā. Un draudzes vecajiem būs likt savas rokas uz vērša galvu Tā Kunga priekšā un vērsi nokaut Tā Kunga priekšā. Un svaidītam priesterim no vērša asinīm būs nest saiešanas teltī. Un priesterim būs iemērkt savu pirkstu, un no asinīm ņemt un septiņkārt slacīt Tā Kunga priekšā, priekškara priekšā. Un viņam no tām asinīm būs likt uz altāra ragiem, kas ir priekš Tā Kunga saiešanas telts; tad viņam visas asinis būs izliet uz dedzināmo upura altāra grīdu priekš saiešanas telts durvīm. Viņam arī būs atņemt visus viņa taukus no tā un tos iededzināt uz altāra. Un ar šo vērsi būs darīt, itin kā dara ar grēku upura vērsi; tā ar to būs darīt. Un priesterim tos būs salīdzināt, tad tiem taps piedots. Un vērsi būs ārā vest no lēģera un sadedzināt, itin kā viņš pirmo vērsi sadedzinājis; tas ir draudzes grēku upuris. Ja kāds virsnieks netīši apgrēkojās un dara pret kādu no Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko nebūs darīt un paliek noziedzīgs, Vai kad viņam tie grēki, ar ko viņš apgrēkojies, top zināmi, tad viņam par upuri būs atvest āzi, kas bez vainas, Un būs likt savu roku uz āža galvu un to nokaut tai vietā, kur dedzināmo upuri nokauj Tā Kunga priekšā; tas ir grēku upuris. Un priesterim būs ņemt ar savu pirkstu no grēku upura asinīm un likt uz dedzināmo upuru altāra ragiem, tad izgāzt viņa asinis uz dedzināmo upuru altāra grīdu. Bet visus viņa taukus tam būs iededzināt uz altāra, tā kā pateicības upura taukus; tā priesterim būs salīdzināt viņa grēkus, tad tie viņam taps piedoti. Un ja kas no zemiem ļaudīm netīši apgrēkojās, darīdams pret vienu no Tā Kunga baušļiem, ko tam nebija darīt, un paliek noziedzīgs, Vai kad viņa grēki, ar ko tas apgrēkojies, viņam top zināmi, tad tam būs atvest par upuri jaunu kazu, kas bez vainas, par saviem grēkiem, ko tas darījis. Un tam savu roku būs likt uz grēku upura galvu un grēku upuri nokaut, kur dedzināma upura vieta. Tad priesterim būs ņemt ar savu pirkstu no viņa asinīm un likt uz dedzināmo upuru altāra ragiem, un visas viņa asinis izgāzt uz altāra grīdu. Bet visus viņa taukus viņam būs noņemt, itin kā noņem pateicības upura taukus, un priesterim to būs iededzināt uz altāra Tam Kungam par saldu smaržu; tā priesterim viņu būs salīdzināt, tad viņam taps piedots. Bet ja viņš avi upurē par grēku upuri, tad tam būs atnest aitiņu, kas bez vainas, Un būs likt savu roku uz grēku upura galvu un to nokaut par grēku upuri tai vietā, kur nokauj dedzināmos upurus. Un priesterim no grēku upura asinīm būs ņemt ar savu pirkstu un likt uz dedzināmo upuru altāra ragiem un visas viņa asinis izliet uz altāra grīdu. Un visus taukus no tā būs noņemt, tā kā noņem pateicības upura jēra taukus, un priesterim tos būs iededzināt uz altāra, par uguns upuri Tam Kungam; tā priesterim viņu būs salīdzināt par viņa grēku, ko tas darījis, - tad viņam taps piedots. Un ja kas apgrēkotos, dzirdēdams kādu sazvērestību, par ko viņš ir liecinieks, ja viņš to dzirdējis, vai zina, un to nedara zināmu, tad tam būs nest savu noziegumu. Vai ja kas aizskartu kādu nešķīstu lietu, vai tā ir nešķīstu zvēru maita, vai nešķīstu lopu maita, vai nešķīstu tārpu maita, un viņš to nav zinājis, - tomēr viņš ir nešķīsts un noziedzies. Vai ja viņš kāda cilvēka nešķīstumu aizskartu, kaut kādu nešķīstumu, ar ko viņš apgānījies, un viņš to nav zinājis, un viņam top zināms, - tad viņš ir noziedzies. Vai ja kas neapdomīgām lūpām zvērē, ļaunu vai labu darīt, ko vien cilvēks neapdomīgi var zvērēt, un ja to nav zinājis un to atzīst, tad viņš vai nu tā vai tā ir noziedzies. Kad nu notiek ka viņš vai šā vai tā noziedzies, tad tam būs izteikt, ar ko tas apgrēkojies, Un atnest par noziedzības upuri Tam Kungam par grēkiem, ko viņš darījis, mātīti no sīkiem lopiem, aitiņu, vai kaziņu, par grēku upuri; tad priesterim viņu būs salīdzināt par to grēku. Bet ja viņam nav pie rokas, cik par avi vajag, tad par noziegumu, ko viņš darījis, būs atnest Tam Kungam divas ūbeles vai divus jaunus baložus, vienu par grēku upuri un otru par dedzināmo upuri. Un tos būs nest pie priestera; tam papriekš to būs upurēt, kas ir dots par grēku upuri, un viņa galvu pie pakauša būs nokniebt, bet nenolauzt. Un no grēku upura asinīm būs slacīt uz altāra sienu, bet kas atliek no asinīm, to būs iztecināt uz altāra grīdu; tas ir grēku upuris. Un to otru tam būs sataisīt par dedzināmo upuri, kā pienākas; tā priesterim to būs salīdzināt par viņa grēku, ko viņš darījis, - tad viņam taps piedots. Bet ja viņam tik daudz nav pie rokas, cik vajag par divām ūbelēm vai diviem jauniem baložiem, tad tam, kas grēkojis, par upuri būs atnest desmito daļu no vienas ēfas kviešu miltu par grēku upuri; tam nebūs eļļas uzliet, nedz vīraka uzlikt, jo tas ir grēku upuris. To būs nest pie priestera, un priesterim no tā būs ņemt pilnu sauju par piemiņas tiesu, un to iededzināt uz altāra, par uguns upuri Tam Kungam; - tas ir grēku upuris. Un priesterim būs viņu salīdzināt par viņa grēku, ko viņš šā vai tā darījis, - tad viņam taps piedots; un tas pieder priesterim, tā kā ēdamais upuris. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Ja kas noziedzās un netīši apgrēkojās pie tā, kas Tam Kungam ir svētīts, tad tam par nozieguma upuri būs atnest Tam Kungam aunu, kas bez vainas, no ganāmā pulka, divu sudraba sēķeļu vērtībā pēc svētās vietas sēķeļa, par nozieguma upuri. Un būs atdot, ko tas pret tām svētām lietām grēkojis, un piekto daļu būs pielikt pārāki un dot priesterim; tā priesterim viņu būs salīdzināt ar nozieguma upura aunu, - tad viņam taps piedots. Un ja kas apgrēkotos, darīdams pret kaut kādu no Tā Kunga baušļiem, ko nebūs darīt, un to nav zinājis, tomēr viņš ir noziedzies un viņam būs nest savu noziegumu. Un tam būs nest no ganāmā pulka aunu, kas bez vainas, pie priestera par nozieguma upuri pēc tava sprieduma; un priesterim viņu būs salīdzināt par viņa netīšo apgrēkošanos, ko viņš darījis un pats nebija zinājis, - tad viņam taps piedots. Tas ir nozieguma upuris, - viņš noziegdamies bija noziedzies pret To Kungu. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Ja kas apgrēkotos un pret To Kungu noziegtos un noliegtu savam tuvākam to, kas pie viņa nolikts, vai viņa rokā iedots, vai laupīts, vai ar ko viņš savu tuvāko piekrāpis, Vai kad viņš ko pazudušu atradis un to noliedzis, vai nepatiesi zvērējis kādas lietas dēļ, ko cilvēks dara apgrēkodamies, Kad tas tā apgrēkojies un noziedzies, tad tam būs atdot to laupījumu, ko viņš laupījis vai to, ar ko viņš piekrāpis, vai to nolikto, kas pie viņa nolikts, vai to pazudušo, ko viņš atradis, Vai visu to, par ko viņš nepatiesi zvērējis, to visu viņam būs atdot un piekto daļu pielikt klāt; tam, kam tas pieder, to būs viņam dot sava nozieguma upura dienā. Un par savu noziegumu tam būs nest Tam Kungam pie priestera no sava ganāmā pulka aunu, kas bez vainas pēc tava sprieduma par nozieguma upuri. Un priesterim to būs salīdzināt Tā Kunga priekšā, tad viņam taps piedots viss, ko viņš darījis noziegdamies. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Pavēli Āronam un viņa dēliem un saki: šis ir dedzināmā upura likums. Šim dedzināmam upurim uz altāra būs degt visu nakti līdz rītam, un ar to altāra uguns paliks degošs. Un priesterim būs apvilkt savas linu drēbes un linu bikses uz savu miesu un saņemt pelnus, kad uguns uz altāra sadedzinājis dedzināmo upuri un nobērt tos altārim sānis. Tad viņam būs novilkt savas drēbes un citas drēbes apvilkt, un pelnus iznest ārā no lēģera kādā šķīstā vietā. Un ugunij uz altāra tā būs palikt degošam un nebūs izdzist. Tur virsū priesterim ik rītu malku būs iededzināt, un uz to būs likt dedzināmo upuri un uz tā iededzināt pateicības upura taukus. Ugunij uz altāra vienmēr būs degt un nebūs izdzist. Šis nu ir ēdamā upura likums: Ārona dēliem to būs upurēt priekš Tā Kunga, altāra priekšā. Un būs ņemt pilnu sauju no tā, no ēdamā upura kviešu miltiem un no viņa eļļas, un visu to vīraku, kas uz tā ēdamā upura, un to iededzināt uz altāra, par saldu smaržu, par piemiņu Tam Kungam. Un kas no tā atlicies, to būs ēst Āronam un viņa dēliem; neraudzētu to būs ēst svētā vietā, saiešanas telts pagalmā tiem to būs ēst. To nebūs cept ar raugu. Šī ir viņu daļa, ko Es tiem esmu devis no Saviem uguns upuriem; tas ir augsti svēts, itin kā grēku upuris un kā nozieguma upuris. Visiem vīriešiem starp Ārona dēliem to būs ēst; tas lai ir par likumu uz jūsu paaudzēm mūžam, no Tā Kunga uguns upuriem: ikviens, kas tos aizskars, lai ir svēts. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Šis ir Ārona un viņa dēlu upuris, ko tiem būs upurēt Tam Kungam savā svaidāmā dienā: vienas ēfas desmitā tiesa kviešu miltu dienišķam ēdamam upurim, viena puse rītā un otra puse vakarā. To būs sataisīt pannā ar eļļu, iejauktu tev to būs nest, un tā ēdamā upura ceptos gabalus tev būs upurēt Tam Kungam par saldu smaržu. Un tam priesterim, kas no viņa dēliem viņa vietā top svaidīts, to būs darīt; tas lai ir likums mūžam; - to būs veselu sadedzināt Tam Kungam. Jo ikkatra priestera ēdamo upuri būs veselu sadedzināt, to nebūs ēst. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Āronu un uz viņa dēliem un saki: šis ir tas grēku upura likums. Tai vietā, kur dedzināmais upuris top nokauts, būs arī nokaut grēku upuri Tā Kunga priekšā; tas ir augsti svēts. Tam priesterim, kas grēku upuri upurē, to būs ēst, svētā vietā to būs ēst, saiešanas telts pagalmā. Ikviens kas viņa gaļu aizskar, būs svēts un ja kas no viņa asinīm slacīs uz kādām drēbēm, tad to, ko viņš ir apslacījis, būs mazgāt svētā vietā. Un to podu, kur tas vārīts, būs sasist; bet ja tas ir vara traukā vārīts, tad to būs berzt un ar ūdeni skalot. Visiem, kas no vīriešu kārtas starp priesteriem, to būs ēst; tas ir augsti svēts. Bet visus tos grēku upurus, no kuru asinīm ienes saiešanas teltī par salīdzināšanu svētā vietā, tos nebūs ēst, bet sadedzināt ar uguni. Šis nu ir tas nozieguma upura likums; tas ir augsti svēts. Tai vietā, kur nokauj dedzināmo upuri, būs arī nokaut nozieguma upuri, un viņa asinis būs slacīt uz altāri visapkārt. Un visus viņa taukus būs upurēt, asti un taukus, kas iekšas apklāj, Un abas nieres un tos taukus pie tām, pie gurniem, un aknu taukus būs noņemt pie nierēm. Un priesterim tos būs iededzināt uz altāra par uguns upuri Tam Kungam; tas ir nozieguma upuris. Visiem, kas no vīriešu kārtas starp priesteriem, no tā būs ēst; to būs ēst svētā vietā, - tas ir augsti svēts. Tā kā grēku upuris, tā būs būt nozieguma upurim, - tiem ir viens likums, tas pieder tam priesterim, kas ar to salīdzina. Un tam priesterim, kas upurē kāda dedzināmo upuri, pieder no dedzināmā upura, ko viņš upurē, āda. Un visi ēdamie upuri, kas ceplī top cepti, ar visu, kas katlā un pannā sataisīts, pieder tam priesterim, kas to upurē. Arī visi ēdamie upuri vai ar eļļu sajauktie, vai sausie, piederēs visiem Ārona dēliem, vienam kā otram. Un šis ir tas likums par pateicības upuri, ko Tam Kungam upurē. Ja to par pateicību pienes, tad līdz ar pateicības upuri būs upurēt neraudzētas karašas, kas ar eļļu sajauktas, un neraudzētus raušus, kas ar eļļu aptraipīti, un karašas, kas ar eļļu ir sajauktas ar grauzdētiem kviešu miltiem. Līdz ar tām karašām būs pienest saraudzētu maizi par upuri, par pateicības upuri un slavas upuri. Un vienu karašu no visa tā upura Tam Kungam būs pienest par cilājamu upuri; tas piederēs tam priesterim, kas slaka pateicības upura asinis. Bet slavas un pateicības upura gaļu būs tai dienā ēst, kad to upurē; no tā nekā nebūs atlicināt līdz rītam. Un ja viņa upuris ir solījums vai upuris no laba prāta, tad to būs ēst tai dienā, kad to nes, un kas no tā atliek, to būs ēst otrā dienā. Un kas vēl atliek no tā upura gaļas, to būs trešā dienā sadedzināt ar uguni. Bet ja kas no sava pateicības upura gaļas ēdīs trešā dienā, tad tas, kas to upurējis, nebūs patīkams, - upuris viņam netaps pielīdzināts, tā būs viena negantība, un tam, kas no tā ēdīs, tas būs par noziegumu. Un to gaļu nebūs ēst, kas no kāda nešķīstuma aizskarta, to būs sadedzināt ar uguni. To gaļu ikviens var ēst, kas ir šķīsts. Un ja kas ēdīs no Tā Kunga pateicības upura gaļas, kamēr nešķīstums pie viņa, tad tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Un ja kas ko aizskar, kas ir nešķīsts, vai cilvēka nešķīstumu vai kādu nešķīstu lopu vai kādu citu nešķīstu negantību, un ēd no pateicības upura gaļas, kas Tam Kungam pieder, tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki: Jums nebūs ēst taukus no vēršiem un jēriem un kazām. Taukus no kādas maitas un taukus no tā, kas saplēsts, jūs varat likt pie visādām lietām, bet jums tos nebūs ēst. Jo ikviens, kas taukus ēdīs no kāda lopa, no kā Tam Kungam upurē uguns upuri, tam, kas to ēdis, būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Jums arī nepavisam nebūs asinis ēst savās mājās, ne no putniem, ne no lopiem. Ikvienam, kas asinis ēd, tam būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki: kas savu pateicības upuri Tam Kungam nes, tam būs atnest, kas Tam Kungam par upuri pienākas no viņa pateicības upura. Viņa rokas lai uguns upuri Tam Kungam nes, krūšu taukus lai nes līdz ar krūtīm, un to lai līgo par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā. Un priesterim taukus būs iededzināt uz altāra, bet krūtis piederēs Āronam un viņa dēliem. Un to labo pleci jums būs dot par cilājamu upuri priesterim no saviem pateicības upuriem. Kurš no Ārona dēliem upurē pateicības upura asinis un taukus, tam labais plecs piederēs par daļu. Jo krūtis un cilājamo pleci es esmu ņēmis no Israēla bērniem, no viņu pateicības upura, un tos devis Āronam, tam priesterim, un viņa dēliem par tiesu no Israēla bērniem mūžam. Šī ir Ārona svaidīšanas daļa un viņa dēlu svaidīšanas daļa no Tā Kunga uguns upuriem, tai dienā, kad viņš tos pieveda, palikt par Tā Kunga priesteriem. To Tas Kungs pavēlējis, viņiem dot no Israēla bērniem, tai dienā, kad Viņš tos svaidīja, par tiesu pie viņu paaudzēm mūžam. Šis ir dedzināmā upura, ēdamā upura un grēku upura un nozieguma upura un iesvētīšanas upura un pateicības upura likums, Ko Tas Kungs Mozum ir pavēlējis uz Sinaī kalna, kad viņš Israēla bērniem pavēlēja, Tam Kungam upurēt savus upurus Sinaī tuksnesī. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Ņem Āronu un viņa dēlus līdz ar viņu un drēbes un svaidāmo eļļu un grēku upura vērsi un divus aunus un kurvi ar neraudzētām maizēm; Un sapulcē visu draudzi priekš saiešanas telts durvīm. Tad Mozus darīja, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis, un draudze tapa sapulcēta priekš saiešanas telts durvīm. Un Mozus sacīja uz draudzi: šis ir vārds, ko Tas Kungs pavēlējis darīt. Un Mozus pieveda Āronu un viņa dēlus un mazgāja tos ar ūdeni. Tad viņš tam apvilka svārkus un viņu apjoza ar jostu un viņam apvilka uzvalku un viņam uzlika plecusegu un viņu apjoza ar plecusegas jostu un to ar šo piesēja, Un viņam aplika krūšu glītumu, un krūšu glītumam uzlika urim un tumim (gaismu un taisnību). Un viņš uzlika cepuri viņa galvā un pielika pie cepures viņa pieres priekšā zelta platīti, to svētības kroni, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Mozus ņēma svaidāmo eļļu un svaidīja dzīvokli un visu, kas iekš tā bija, un viņš to svētīja. Un viņš no tās slacīja uz altāri septiņreiz un svaidīja altāri un visus viņa rīkus līdz ar mazgāšanas trauku un viņa kāju, lai (visu) to iesvētītu. Un viņš lēja no svaidāmās eļļas uz Ārona galvu un to svaidīja, lai to iesvētītu. Un Mozus pieveda Ārona dēlus un tiem uzvilka svārkus un tos apjoza ar jostām un viņiem uzsēja paaugstas cepures, itin kā Tas Kungs bija pavēlējis. Un viņš lika pievest grēku upura vērsi, un Ārons un viņa dēli uzlika savas rokas uz grēku upura vērša galvu. Un tas tapa nokauts, un Mozus ņēma asinis un tās uzlika ar savu pirkstu altāra ragiem visapkārt un šķīstīja altāri, pēc tam viņš izlēja asinis uz altāra grīdu un to iesvētīja un salīdzināja. Un viņš ņēma visus taukus, kas pie iekšām un taukus pie aknām un abas nieres un viņu taukus, un to iededzināja uz altāra. Bet vērsi ar viņa ādu un viņa gaļu un viņa mēslus viņš sadedzināja ar uguni ārpus lēģera, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Un viņš lika atvest dedzināmā upura aunu, un Ārons un viņa dēli uzlika savas rokas uz auna galvu, Un tas tapa nokauts, un Mozus slacīja asinis ap altāri visapkārt. Un viņš pārdalīja aunu viņa gabalos un iededzināja galvu un gabalus un taukus. Bet iekšas un kājas viņš mazgāja ar ūdeni, un Mozus iededzināja visu aunu uz altāra. Tas bija dedzināms upuris par saldu smaržu, uguns upuris Tam Kungam, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Pēc tam viņš lika atvest otru aunu, iesvētīšanas upura aunu, un Ārons ar saviem dēliem uzlika savas rokas uz auna galvu. Un tas tapa nokauts, un Mozus ņēma no viņa asinīm un tās lika uz Ārona labās auss skripstiņu un uz viņa labās rokas īkšķi un uz viņa labās kājas lielo pirkstu. Viņš pieveda arī Ārona dēlus un lika no tām asinīm uz viņu labās auss skripstiņu un uz viņu labās rokas īkšķi un uz viņu labās kājas lielo pirkstu un slacīja tās asinis ap altāri visapkārt. Un viņš ņēma taukus un asti un visus taukus, kas ir pie iekšām, un taukus pie aknām un abas nieres un viņu taukumu un labo pleci. Un viņš ņēma arī neraudzētas maizes no kurvja, kas bija Tā Kunga priekšā, vienu neraudzētu karašu un vienu ar eļļu ceptu karašu un vienu rausi un lika tos uz taukiem un uz labo pleci. Un viņš lika visu to uz Ārona rokām un uz viņa dēlu rokām un līgoja to par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā. Pēc tam Mozus to ņēma no viņu rokām un to iededzināja uz dedzināmo upuru altāra; tas bija iesvētīšanas upuris par saldu smaržu, tas bija uguns upuris Tam Kungam. Un Mozus ņēma krūtis un tās līgoja par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā no iesvētīšanas upura auna; tās bija Mozum par daļu, itin kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis. Un Mozus ņēma arī no svaidāmās eļļas un no asinīm, kas bija uz altāra, un to slacīja uz Āronu un viņa drēbēm un uz viņa dēliem un uz viņa dēlu drēbēm arīdzan, un iesvētīja Āronu un viņa drēbes un viņa dēlus un viņa dēlu drēbes arīdzan. Un Mozus sacīja uz Āronu un uz viņa dēliem: vāriet gaļu priekš saiešanas telts durvīm un ēdiet to turpat līdz ar maizi, kas ir iesvētīšanas upura kurvī, itin kā man pavēlēts un sacīts. Āronam un viņa dēliem to būs ēst. Bet kas atliek no gaļas un no maizes, to jums būs ar uguni sadedzināt. Jums arī nebūs iziet no saiešanas telts durvīm septiņas dienas, līdz tai dienai, kad jūsu iesvētīšanas upura dienas beidzās, jo septiņas dienas jūsu rokas taps pildītas. Itin kā tas šinī dienā ir darīts, tā Tas Kungs pavēlējis to darīt, lai jūs topat salīdzināti. Jums tad priekš saiešanas telts durvīm būs palikt dienu un nakti septiņas dienas un turēt Tā Kunga likumu, ka jūs nemirstat; jo tā tas man ir pavēlēts. Un Ārons un viņa dēli darīja visu to, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis. Un astotā dienā Mozus sauca Āronu un viņa dēlus un Israēla vecajus. Un viņš sacīja uz Āronu: ņem jaunu teļu par grēku upuri un aunu par dedzināmo upuri, kas ir bez vainas, un atved tos Tā Kunga priekšā. Pēc tam runā uz Israēla bērniem un saki: ņemiet āzi par grēku upuri un teļu un jēru, kas gadu veci un bez vainas, par dedzināmo upuri; Un vērsi un aunu par pateicības upuri, Tā Kunga priekšā upurēt, un ēdamu upuri ar eļļu sajauktu, jo šodien jums Tas Kungs parādīsies. Tad tie ņēma, ko Mozus bija pavēlējis, un to noveda pie saiešanas telts, un visa draudze piegāja un stāvēja Tā Kunga priekšā. Un Mozus sacīja: šo lietu, ko Tas Kungs pavēlējis, jums būs darīt, tad Tā Kunga godība jums parādīsies. Un Mozus sacīja uz Āronu: pieej pie altāra un sataisi savu grēku upuri un savu dedzināmo upuri un dari salīdzināšanu priekš sevis un priekš ļaudīm, pēc upurē ļaužu upuri un salīdzini tos, itin kā Tas Kungs pavēlējis. Tad Ārons piegāja pie altāra un nokāva grēku upura teļu priekš sevis. Un Ārona dēli pienesa asinis pie viņa, un viņš savu pirkstu iemērca asinīs un lika tās uz altāra ragiem, pēc tam viņš izlēja asinis uz altāra grīdu. Bet taukus un nieres un taukus no aknām pie grēku upura viņš iededzināja uz altāra, itin kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un gaļu un ādu viņš sadedzināja ar uguni ārpus lēģera. Pēc tam viņš nokāva dedzināmo upuri, un Ārona dēli nesa asinis pie viņa un to slacīja ap altāri, Un tie pienesa pie viņa dedzināmo upuri savos gabalos ar galvu, un viņš to iededzināja uz altāra. Un viņš mazgāja iekšas un kājas un tās iededzināja virs dedzināmā upura uz altāra. Pēc tam viņš pienesa ļaužu upuri un ņēma grēku upura āzi, kas bija priekš ļaudīm, un to nokāva un to sataisīja par grēku upuri, tā kā to pirmo. Un viņš pieveda dedzināmo upuri un to sataisīja pēc tiesas. Un viņš pienesa ēdamo upuri un ņēma no tā pilnu sauju un to iededzināja uz altāra, vēl klāt pie tā rīta dedzināmā upura. Pēc tam viņš nokāva vērsi un aunu par pateicības upuri priekš ļaudīm. Un Ārona dēli pienesa asinis pie viņa, un viņš tās slacīja ap altāri, Un taukus no vērša un no auna asti, un kas iekšas apklāj, un nieres un aknu taukus. Un tie lika taukus uz krūtīm, un viņš iededzināja taukus uz altāra, Bet krūtis un labo pleci Ārons līgoja par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā, tā kā Mozus bija pavēlējis. Pēc tam Ārons pacēla savu roku uz ļaudīm un tos svētīja, un nokāpa, kad bija beidzis grēku upuri un dedzināmo upuri un pateicības upuri. Un Mozus un Ārons gāja saiešanas teltī; pēc tie nāca ārā un svētīja ļaudis. Un Tā Kunga godība parādījās visiem ļaudīm. Jo uguns izgāja no Tā Kunga un aprija uz altāra dedzināmo upuri un taukus; un visi ļaudis to redzēja un gavilēja un krita uz savu vaigu. Un Ārona dēli Nadabs un Abijus ņēma ikviens savu kvēpināmo trauku un ielika uguni un kvēpināmās zāles tur virsū un nesa svešu uguni Tā Kunga priekšā, ko Viņš tiem nebija pavēlējis. Tad uguns izgāja no Tā Kunga un tos aprija, un tie nomira Tā Kunga priekšā. Un Mozus sacīja uz Āronu: tas ir, ko Tas Kungs ir runājis sacīdams: “Iekš tiem, kas Man tuvu, Es tapšu svētīts un visu ļaužu priekšā Es tapšu godināts.” Bet Ārons cieta klusu. Un Mozus aicināja Mišaēli un Elcafanu, Uziēļa, Ārona tēva brāļa, dēlus, un tiem sacīja: pieejat un nesiet savus brāļus projām no svētās vietas ārā aiz lēģera. Tad tie piegāja un iznesa tos ar viņu šauriem svārkiem ārā aiz lēģera, kā Mozus bija runājis. Un Mozus sacīja uz Āronu un Eleazaru un Ītamaru, viņa dēliem: jums nebūs savas galvas atsegt nedz savas drēbes saplēst, lai jūs nemirstat, un lai dusmība nenāk pār visu draudzi; bet jūsu brāļiem, visam Israēla namam, būs apraudāt šo uguns sodību, ko Tas Kungs iededzinājis. Jums no saiešanas telts durvīm arī nebūs iziet, ka jūs nemirstat; jo Tā Kunga svaidāmā eļļa ir uz jums. Un tie darīja pēc Mozus vārda. Un Tas Kungs runāja uz Āronu un sacīja: Vīnu un stipru dzērienu tev nebūs dzert, ne tev, ne taviem dēliem, kad ejat saiešanas teltī, lai jūs nemirstat; tas lai ir par likumu uz jūsu paaudzēm mūžīgi; - Lai jūs varat izšķirt svētu no nesvēta un nešķīstu no šķīsta, Un lai jūs Israēla bērniem varat mācīt visus likumus, ko Tas Kungs uz tiem ir runājis caur Mozu. Un Mozus runāja uz Āronu un uz Eleazaru un uz Ītamaru, viņa atlikušiem dēliem: ņemiet ēdamo upuri, kas no Tā Kunga uguns upuriem atlicis un ēdiet to neraudzētu pie altāra, jo tas ir augsti svēts. Tāpēc jums to būs ēst svētā vietā, jo tā ir tava nospriestā daļa un tavu dēlu nospriestā daļa no Tā Kunga uguns upuriem, jo tā man ir pavēlēts. Un līgotās krūtis un cilāto pleci jums būs ēst šķīstā vietā, tev un taviem dēliem un tavām meitām līdz ar tevi, jo tā ir tava nospriestā daļa, un tavu dēlu nospriestā daļa un dota no Israēla bērnu pateicības upuriem. Cilājamo pleci un līgojamās krūtis tiem būs pienest pie tauku uguns upura, ka tie top līgoti par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā; tas lai ir tev un taviem dēliem arīdzan par tiesu mūžīgi, tā kā Tas Kungs pavēlējis. Un Mozus meklēt meklēja grēku upura āzi, un redzi, tas bija sadedzināts; un viņš apskaitās par Eleazaru un par Ītamaru, Ārona atlikušiem dēliem, un sacīja: Kāpēc jūs grēku upuri neesat ēduši svētā vietā? Jo tas ir augsti svēts, un Viņš jums to ir devis, lai jūs nesat draudzes noziedzību, to salīdzinādami Tā Kunga priekšā. Redzi, viņa asinis nav iekšā ienestas tai svētā vietā; jums tas bija jāēd svētā vietā, kā tas man pavēlēts. Tad Ārons runāja uz Mozu: redzi šodien tie savu grēku upuri un savu dedzināmo upuri ir atnesuši Tā Kunga priekšā, un tādas lietas man ir notikušas; ja tad es šodien to grēku upuri būtu ēdis, - vai tas Tam Kungam būtu paticis? Kad Mozus to dzirdēja, tad tas viņam patika. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un uz tiem sacīja: Runājiet uz Israēla bērniem un sakāt: šie ir tie lopi, ko jūs varat ēst no visiem lopiem, kas virs zemes: Visus lopus, kam šķelti nagi, kam nagi šķelti divējos gabalos, un kas gremo, tos ēdat. Bet šos jums nebūs ēst no tiem, kas gremo un kam šķelti nagi: kamieļi, jo tas gan gremo, bet tam nav šķelti nagi; to jums būs turēt par nešķīstu; Un trusi, jo tas gan gremo, bet tam nav šķelti nagi, to jums būs turēt par nešķīstu; Un zaķi, jo tas gan gremo, bet tam nav šķelti nagi, to jums būs turēt par nešķīstu; Un cūku, jo tai gan šķelti nagi un šķelti divējos gabalos, bet tā negremo, to jums būs turēt par nešķīstu. No viņu gaļas jums nebūs ēst nedz viņu maitas aizskart, tos jums būs turēt par nešķīstiem. Šos ēdat no visa, kas ūdenī: visu, kam ir spuras un zvīņas ūdenī, jūrā un upēs, to varat ēst. Bet visu, kam nav spuru un zvīņu ūdenī un upē, no visa, kas ūdenī kust, un no visa, kas dzīvo ūdenī, to jums būs turēt par negantu. To jums būs turēt par negantu, jums no viņu gaļas nebūs ēst, un viņu maitas jums būs turēt par negantām. Visu, kam nav spuru un zvīņu ūdenī, jums būs turēt par negantu. Un no putniem šos jums būs turēt par negantiem, ka jūs tos neēdat: šie lai jums ir neganti: ērglis un sarkandzeltenais ērglis un melnais ērglis. Un lija un vanags pēc savas kārtas. Un visi kraukļi pēc savas kārtas Un strauss un bezdelīga un ķīris un vēja vanags pēc savas kārtas Un apogs un maitas lija un ūpis Un pūce un dumpis un gulbis, Stārķis, kalnu vanags pēc savas kārtas, badadzeguze un sikspārnis. Visi spārnainie līdēji, kas iet uz četrām kājām, lai jums ir negantība. Bet tos ēdat no visiem spārnainiem līdējiem, kas uz četrām kājām iet; kam augšā pie savām kājām ir lieli, ar ko tie pa zemi lēkā. Šos no tiem ēdat: siseni pēc viņa kārtas un zolamu pēc viņa kārtas un argolu pēc viņa kārtas un agabu pēc viņa kārtas (zolams, argols un agabs ir siseņu kārtas). Visus citus spārnaiņos līdējus, jums būs turēt par negantiem. Un caur šiem jūs tapsiet apgānīti; ikviens, kas viņu maitas aizskar, būs nešķīsts līdz vakaram. Un kas no viņu maitām ko nesīs, tam būs mazgāt savas drēbes un nešķīstam būt līdz vakaram. Visus lopus, kam nagi šķelti, bet nav šķelti divējos gabalos un kas negremo, tos jums būs turēt par nešķīstiem; kas tos aizskar, tam būs būt nešķīstam. Un visiem četrkājīgiem zvēriem, kam kājas ar asiem nagiem, tie lai jums ir nešķīsti; kas viņu maitas aizskar, tas būs nešķīsts līdz vakaram. Un kas viņu maitas ir nesis, tam savas drēbes būs mazgāt un nešķīstam būt līdz vakaram; tie lai jums ir nešķīsti. Un starp līdējiem, kas virs zemes lien, šie lai jums ir nešķīsti: sērmulis, pele, bruņurupucis pēc savas kārtas, Sesks, hameleons, ķirzaka, gliemezis un kurmis. Tos no visiem līdējiem jums būs turēt par nešķīstiem; kas tos aizskar, kad tie miruši, tam būs nešķīstam būt līdz vakaram. Un uz ko kas no tiem kritīs, kad tie ir miruši, tam būs nešķīstam būt, lai tas ir kāds koku trauks, vai drēbes, vai āda, vai maiss, vai kāds rīks, ar ko kāds darbs top darīts, - to būs ūdenī iebāzt un tam būs nešķīstam būt līdz vakaram, pēc tas būs šķīsts. Un ikvienu mālu trauku, kur kas no tiem ir iekritis, - visam, kas tur iekšā, būs nešķīstam būt, un jums to būs sadauzīt. Ikvienam ēdienam, kas top ēsts, uz ko šis ūdens ir nācis, būs nešķīstam būt, un ikvienu dzērienu, kas top dzerts no visiem tādiem traukiem, būs turēt par nešķīstu. Un visu, uz ko viņu maitas kritīs, to būs turēt par nešķīstu, cepli un traukus būs sadauzīt, tie ir nešķīsti; tāpēc jums tos būs turēt par nešķīstiem. Tikai avoti un akas un dīķi būs šķīsti; bet kas viņu maitas aizskar, to būs turēt par nešķīstu. Un ja kas no viņu maitām kritīs uz sēklu, kas ir sējama, tā ir šķīsta. Bet ja ūdens top liets pār sēklu, un tad kas no tādām maitām uzkrīt, tad jums to būs turēt par nešķīstu. Ja kāds lops mirst, kas jums ir par barību, - kas viņa maitu aizskar, tam būs nešķīstam būt līdz vakaram. Un kas no viņa maitas ir ēdis, tam būs savas drēbes mazgāt un nešķīstam būt līdz vakaram; un kas viņu maitu nes, tam būs savas drēbes mazgāt un nešķīstam būt līdz vakaram. Un visu, kas lien virs zemes, jums būs turēt par negantu, to nebūs ēst. Visu, kas uz sava vēdera lien, un visu, kas virs zemes lien uz četrām kājām, līdz ar visu, kam daudz kājas, to jums nebūs ēst; lai tas jums ir negants. Neapgānāt savas dvēseles ar nekādiem līdējiem, kas lien, un nedariet sevi nešķīstus pie tiem, ka jūs caur tiem netopat apgānīti. Jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, tāpēc jums būs svētīties un svētiem būt, jo Es esmu svēts; un jums nebūs savas dvēseles apgānīt ar neko, kas lien virs zemes, Jo Es esmu Tas Kungs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, lai Es jums esmu par Dievu; tad esat svēti, jo Es esmu svēts. Šis ir likums par lopiem un putniem un par visām dzīvām dvašām, kas kust ūdenī, un par visām dvašām, kas lien virs zemes, - Ka jūs varat izšķirt nešķīstu no šķīsta, un dzīvniekus, kas ēdami, no dzīvniekiem, kas nav ēdami. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki: kad kāda sieva top grūta un dzemdē dēliņu, tad tai septiņas dienas būs nešķīstai būt; cik ilgi tā savu sārņu dēļ ir atšķirta, tik ilgi tai būs nešķīstai būt. Un astotā dienā viņa priekšādas miesu būs apgraizīt. Un trīsdesmit un trīs dienas tai būs palikt iekš savas asins šķīstīšanās; tai nebūs aizskart nekādu svētu lietu, nedz nākt tai svētā vietā, tiekams viņas šķīstīšanās dienas piepildītas. Bet ja viņa meitiņu dzemdēs, tad tai divas nedēļas būs nešķīstai būt, cik ilgi viņas atšķiršana ir, pēc tam viņai sešdesmit sešas dienas būs palikt iekš savas šķīstīšanās asinīm. Un kad viņas šķīstīšanās dienas priekš dēla vai priekš meitas ir beigušās, tad viņai gada vecu jēru par dedzināmo upuri un jaunu balodi jeb ūbeli par grēku upuri būs atnest priekš saiešanas telts durvīm pie priestera. Tam to būs upurēt Tā Kunga priekšā un viņu salīdzināt; tad tā taps šķīsta no saviem asins sārņiem. Šis ir likums priekš tās, kas dēliņu vai meitiņu dzemdē. Bet ja viņai nav pie rokas, cik par jēru nākas, tad lai viņa ņem divas ūbeles jeb divus jaunus baložus, vienu par dedzināmo upuri un vienu par grēku upuri, un priesterim būs viņu salīdzināt, tad viņa taps šķīsta. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Kad kāda cilvēka miesas ādā metās tūkums vai augonis vai balta pūte, tā kā viņa miesas ādā būtu spitālības vaina, tad to būs vest pie priestera Ārona vai pie viena no viņa dēliem, priesteriem. Un priesterim būs apraudzīt viņa miesas ādas vainu; ja tie mati tai vainā palikuši balti, un tā vaina dziļāka izraugās nekā viņa miesas āda, tad tā ir spitālības vaina; kad priesteris to apraudzījis, tad viņam to būs spriest par nešķīstu. Bet ja tā pūte viņa miesas ādā ir balta, bet dziļāka neizraugās nekā tā āda, un tie mati tai vainā nav tapuši balti, tad priesterim to, kam tā vaina, būs ieslēgt septiņas dienas. Un priesterim septītā dienā to atkal būs apraudzīt, un redzi, ja tā vaina pēc viņa aplūkošanas tāda pat ir palikusi un viņa ādas vaina nav izpletusies, Tad priesterim viņu vēl būs ieslēgt septiņas dienas. Un priesterim atkal viņu būs apraudzīt septītā dienā, un redzi, ja tā vaina ādā nav izpletusies, tad priesterim to būs atzīt par šķīstu; tas bija kašķis; un tam būs mazgāt savas drēbes, - tad viņš ir šķīsts. Bet ja kašķis pār ādu ir izpleties, pēc tam, kad tas no priestera ir apraudzīts un par šķīstu nosaukts, tad priesterim otrreiz to būs apraudzīt. Ja nu priesteris redz, un raugi, kašķis ādā ir izpleties, tad priesterim viņu būs atzīt par nešķīstu, - tie ir spitāļi. Ja spitāļi būs pie kāda cilvēka, tad to būs vest pie priestera. Tad priesteris redzēs, un raugi, ja balts tūkums ir ādā, kas matus pārvērtis par baltiem, un jēla gaļa ir tai tūkumā, - Tie ir veci spitāļi viņa miesas ādā, tāpēc priesterim viņu būs spriest par nešķīstu; tam to nebūs ieslēgt, jo tas ir nešķīsts. Un ja spitāļi ādā izsitās, un spitāļi tam, kam tā vaina, visu ādu ir apklājuši no galvas līdz kājām, cik priestera acis redz, Un priesteris redz, un raugi, spitāļi visu viņa miesu apklājuši, tad viņam to, kam tā vaina, būs atzīt par šķīstu; tā ir visa balta tapusi, - viņš ir šķīsts. Bet kad jēla gaļa iekš tās top redzēta, tad tam būs nešķīstam būt. Un kad priesteris to jēlo gaļu redz, tad viņam to būs spriest par nešķīstu; tā jēlā gaļa ir nešķīsta, tie ir spitāļi. Bet ja tā jēlā gaļa pārvērtīsies un paliks balta, tad lai viņš nāk pie priestera. Un priesteris viņu aplūkos, un redzi, ja tā vaina ir tapusi balta, tad priesterim to, kam tā vaina, būs atzīt par šķīstu, jo viņš ir šķīsts. Un ja miesas ādā kāds augonis ir bijis, kas ir sadzijis, Un augoņa vietā ceļas balta pūte vai balta pasarkana rēta, tad viņam būs rādīties priesterim. Un priesteris redzēs, un raugi, ja viņa rādās dziļāka nekā āda, un kad viņas mati tapuši balti, tad priesterim viņu būs atzīt par nešķīstu; tie ir spitāļi, caur augoni tie ir izsitušies. Bet ja priesteris to apraudzīs, un redzi, tur nav balti mati un tā nav dziļāka nekā tā āda, bet ir palikusi bāla, tad priesterim viņu būs ieslēgt septiņas dienas. Ja tad viņa ir izpletusies pār ādu, tad priesterim viņu būs atzīt par nešķīstu; tā ir (spitālības) vaina. Bet ja baltā pūte paliks savā vietā un neizpletīsies, tad tā ir plēve no augoņa, un priesterim viņu būs atzīt par šķīstu. Vai ja miesas ādā ir bijis kāds uguns degums, un tai sadzijušā degumā ir balti pasarkana vai balta pūte, Un priesteris to redz, un raugi, mati uz deguma tapuši balti, un viņš dziļāks izraugās nekā āda, tad tie ir spitāļi; tie caur degumu ir izsitušies, un priesterim viņu būs atzīt par nešķīstu, jo tā ir spitālības vaina. Bet ja priesteris to aplūkos, un redzi, uz rētas nav baltu matu, un tā nav dziļāka nekā āda un ir palikusi bāla, tad priesterim viņu būs ieslēgt septiņas dienas. Un septītā dienā priesterim viņu būs apraudzīt: ja tā ir ādā izpletusies, tad priesterim viņu būs turēt par nešķīstu; tā ir spitālības vaina. Bet ja plēve savā vietā paliks un ādā neizpletīsies, bet palikusi bāla, tad tas ir deguma tūkums; tāpēc priesterim viņu būs atzīt par šķīstu, jo tā ir deguma plēve. Un ja kādam vīram vai kādai sievai vaina metās galvā vai bārdā, Tad priesterim to vainu būs aplūkot, un redzi, ja viņa dziļāka izraugās nekā āda, un mati iekš tās iedzelteni plāni, tad priesterim to būs atzīt par nešķīstu, - tas ir kašķis, tie ir galvas jeb bārdas spitāļi. Bet ja priesteris kašķa vainu aplūkos, un redzi, tā dziļāka neizraugās nekā āda, un nekādu melnu matu uz tās nav, tad priesterim to, kam kašķa vaina, būs ieslēgt septiņas dienas. Un septītā dienā priesterim vainu būs aplūkot, un redzi, ja kašķis nav izpleties un uz tā nav nekādu iedzeltenu matu un kašķis arī neizraugās dziļāks nekā āda, Tad tam matus būs nodzīt, bet ne pa to kašķi, un priesterim to, kam vaina, būs ieslēgt vēl septiņas dienas. Un septītā dienā priesterim kašķi būs aplūkot, un redzi, ja kašķis nav izpleties pār ādu, nedz izraugās dziļāks nekā āda, tad priesterim to būs turēt par šķīstu; tam savas drēbes būs mazgāt un šķīstam būt. Bet ja kašķis ir izpleties pār ādu pēc viņa šķīstīšanās, Tad priesterim viņu būs aplūkot un redzi, ja kašķis ir izpleties pār ādu, tad priesterim vairs nebūs meklēt iedzeltenos matus; viņš ir nešķīsts. Bet ja kašķis pēc viņa apraudzīšanas tāds pat ir palicis un melni mati uz tā ir auguši, tad kašķis ir sadzijis; viņš ir šķīsts, un priesterim viņu būs atzīt par šķīstu. Un ja kādam vīram vai kādai sievai pie viņu miesas ādas metās baltas pūtes, Un priesteris to aplūko, un redzi, viņu miesas ādā ir bālas baltas pūtes, tad tas ir kraupis; tas iekš ādas ir izsities, - viņš ir šķīsts. Un ja kādam vīram galvas mati izkrīt, ka tā paliek plika, - viņš ir šķīsts. Un ja uz viņa galvas priekšas mati ir izkrituši, tad viņš ir plikgalvis, viņš ir šķīsts. Bet ja tai plikumā jeb pleiķī metās balta pasarkana vaina, tad tie ir spitāļi, kas izsitās pie viņa plikuma jeb pleiķa. Un kad priesteris viņu ir aplūkojis, un viņa vainas tūkums viņa plikumā jeb pleiķī ir balti pasarkans, un izraugās tā kā spitāļi miesas ādā, Tad tas vīrs ir spitālīgs, viņš ir nešķīsts, priesterim viņu būs atzīt par nešķīstu, uz viņa galvas ir (spitāļu) vaina. Un kas ir spitālīgs, kam šī vaina, tam būs saplēst drēbes un atsegt galvu, un aizsegt savas lūpas un saukt: nešķīsts! nešķīsts! Visu to laiku, kamēr viņam tā vaina, tam būs būt nešķīstam; tam būs atšķirtam dzīvot, ārā aiz lēģera lai ir viņa māju vieta. Un ja tie spitāļi būs pie drēbēm, pie vilnainām drēbēm vai pie linu drēbēm, Lai tie ir pie adītām vai austām, lai pie linu vai vilnainām (drēbēm), lai pie kādas ādas vai pie kā, kas no ādām taisīts, Un ja vaina pie drēbēm vai pie ādas vai pie adītām vai austām vai pie kā, kas no ādām taisīts, ir zaļgana vai pasarkana: tad tie ir spitāļi, un tos būs priesterim rādīt. Un priesterim vainu būs apraudzīt, un to, kam vaina, būs ieslēgt septiņas dienas. Un septītā dienā vainu būs apraudzīt, ja vaina ir izpletusies pie drēbēm, vai pie adītām vai pie austām vai pie ādas vai pie kā, kas no ādas taisīts, tad tā ir ļaundabīga spitālības vaina, - tas ir nešķīsts. Un drēbes, vai adītas vai austas, tik labi no vilnainām kā no linu drēbēm un visu to, kas no ādām taisīts, kur tā vaina radās, to būs sadedzināt, jo tā ir ļaundabīga spitālības vaina, - to būs ar uguni sadedzināt. Un ja priesteris lūkos un redzēs, ka tā vaina pie drēbēm vai adītām vai austām vai pie kā, kas no ādām taisīts, nav izpletusies, Tad priesterim būs pavēlēt, ka tas, pie kā tā vaina, top mazgāts, un otrā kārtā to būs ieslēgt septiņas dienas. Un kad tas ir mazgāts, tad priesterim to vainu būs aplūkot, un redzi, ja tā vaina pēc izskata nav pārvērtusies un tā vaina nav izpletusies, tad tas ir nešķīsts; jums to ar uguni būs sadedzināt, jo tā ir ēdes vaina, - lai būtu no iekš vai ārpuses. Bet ja priesteris lūkos un redzi, tā vaina pēc viņas mazgāšanas ir nobālējusi, tad tam to būs noplēst no drēbēm vai no ādas vai no adītām vai no austām. Bet ja tas vēl top ieraudzīts pie drēbēm vai adītām vai austām vai pie kā, kas no ādām taisīts, tad tie ir spitāļi, kas izsitās; to, pie kā tā vaina, jums būs sadedzināt ar uguni. Bet drēbes vai adītas vai austas vai to, kas no ādām taisīts, ko jūs esat mazgājuši, kad tā vaina no tā atstājās, tad jums to otrā kārtā būs mazgāt, un tas ir šķīsts. Šis ir likums par spitālības vainu pie vilnainām vai linu drēbēm vai adītām vai austām vai pie kaut kā, kas no ādām taisīts, to turēt vai par šķīstu vai par nešķīstu. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Šis būs likums par spitālīgo viņa šķīstīšanas laikā: To būs vest pie priestera, un priesterim būs iziet ārā aiz lēģera, un ja priesteris redz, un raugi, spitālības vaina no spitālīgā ir sadzijusi, Tad priesterim būs pavēlēt, ka priekš tā, kas jāšķīstī, būs ņemt divus dzīvus šķīstus putnus un ciedra koku un sarkanus dzīparus un īzapu. Un priesterim būs pavēlēt, ka viens putns top nokauts iekš kāda māla trauka pār tekošu ūdeni. Dzīvo putnu viņam tad būs ņemt un ciedra koku un sarkanos dzīparus un īzapu, un tos līdz ar dzīvo putnu būs iemērcēt otra putna asinīs, kas ir nokauts pār tekošo ūdeni, Un to, kas no spitāļiem šķīstās, būs septiņreiz apslacīt un šķīstīt, un dzīvo putnu palaist laukā. Un tam, kas šķīstās, būs mazgāt savas drēbes un nocirpt visus savus matus un ūdenī mazgāties, tad tas būs šķīsts; pēc tam lai viņš nāk lēģerī, bet lai paliek sava dzīvokļa ārpusē septiņas dienas. Septītā dienā tam būs nodzīt savus matus, savu galvu un savu bārdu, to spalvu savās uzacīs; visus savus matus tam būs nodzīt un savas drēbes mazgāt un savu miesu ar ūdeni mazgāt, tad tas būs šķīsts. Un astotā dienā tam būs ņemt divus jērus, kas bez vainas, un gada vecu aitiņu, kas bez vainas, līdz ar trim desmitiem kviešu miltu par ēdamo upuri, ar eļļu sajauktu, un vienu glāzi eļļas. Tad tam priesterim, kas šķīsta, to vīru, kas šķīstās, līdz ar tām lietām būs stādīt Tā Kunga priekšā, priekš saiešanas telts durvīm. Un priesterim būs ņemt vienu jēru un to upurēt par nozieguma upuri ar logu eļļas, un par līgojamu upuri to upurēt Tā Kunga priekšā. Tad viņam jēru būs nokaut vietā, kur top nokauts grēku upuris un dedzināmais upuris, svētā vietā, jo nozieguma upuris pieder tāpat kā grēku upuris priesterim; tas ir augsti svēts. Un priesterim būs ņemt no nozieguma upura asinīm, un to būs likt uz labās auss skripstiņu tam, kas jāšķīstī, un uz viņa labās rokas īkšķi un uz viņa labās kājas lielo pirkstu. Un priesterim arī būs ņemt eļļu no loga un liet savā kreisā saujā. Un būs iemērcēt savu labo pirkstu eļļā, kas kreisajā saujā, un ar savu pirkstu no eļļas septiņreiz slacīt Tā Kunga priekšā. Un no atlikušās eļļas, kas viņa saujā, priesterim būs likt uz labās auss skripstiņu tam, kas jāšķīstī, un uz viņa labās rokas īkšķi un uz viņa labās kājas lielo pirkstu virsū uz nozieguma upura asinīm. Un kas vēl atlicis no eļļas, kas bija priestera saujā, to viņam būs likt uz galvu tam, kas jāšķīstī; tā priesterim viņu būs salīdzināt Tā Kunga priekšā. Un priesterim arī būs sataisīt grēku upuri un to šķīstīto salīdzināt viņa nešķīstības dēļ. Tad viņam būs nokaut dedzināmo upuri. Un dedzināmo upuri un ēdamo upuri būs celt uz altāri; tā priesterim viņu būs salīdzināt, tad tas ir šķīsts. Bet ja viņš ir nabags un viņam maz pie rokas, tad lai ņem vienu jēru nozieguma upurim par līgojamu upuri, sevi salīdzināt, un desmito tiesu kviešu miltu ar eļļu sajauktu par ēdamu upuri un vienu logu eļļas, Un divas ūbeles jeb divus jaunus baložus, cik viņa roka spēj; no tiem lai ir viens par grēku upuri un otrs par dedzināmo upuri. Un astotā šķīstīšanas dienā tos būs nest pie priestera, pie saiešanas telts durvīm Tā Kunga priekšā. Un priesterim būs ņemt nozieguma upura jēru un logu eļļas, un tos būs līgot par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā. Tad nozieguma upura jēru būs nokaut un ņemt no nozieguma upura asinīm, un to likt uz labās auss skripstiņu tam, kas šķīstās un uz viņa labās rokas īkšķi un uz viņa labās kājas lielo pirkstu. Un priesterim no tās eļļas būs liet savā kreisajā saujā. Un no eļļas, kas kreisajā saujā, priesterim septiņreiz būs slacīt Tā Kunga priekšā. Un no eļļas, kas viņa saujā, priesterim būs likt uz labās auss skripstiņu tam, kas šķīstās, un uz viņa labās kājas lielo pirkstu, virsū uz nozieguma upura asinīm. Un atlikumu no eļļas, kas priestera saujā, būs likt uz galvu tam, kas šķīstās, par salīdzināšanu Tā Kunga priekšā. Tad viņam būs sataisīt vienu no ūbelēm jeb no jauniem baložiem, cik viņa roka spēj. Cik viņa roka spēj, vienu par grēku upuri un otru par dedzināmo upuri līdz ar ēdamo upuri; tā priesterim to, kas šķīstās, būs salīdzināt Tā Kunga priekšā, Šis ir likums par to, kam ir spitāļi, kam roka nespēj, cik viņa šķīstīšanas pēc vajag. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Kad jūs nāksiet Kanaāna zemē, ko Es jums došu par īpašumu, un kad Es spitālības vainu piesūtīšu kādam jūsu zemes namam, Tad tam, kam nams pieder, būs nākt un priesterim dot ziņu un sacīt: man šķiet, kādu vainu esam manā namā. Un priesterim būs pavēlēt, ka namu izkravā, pirms priesteris nāk, vainu apraudzīt, lai netop nešķīsti visi, kas namā, un tad priesterim būs nākt un namu apraudzīt. Kad viņš nu vainu aplūkojis un redz, ka vainai pie nama sienām ir pazaļas vai pasarkanas dobītes, un tās dziļāki izraugās nekā siena, Tad priesterim no nama būs iziet pie nama durvīm un namu aizslēgt septiņas dienas. Un septītā dienā priesterim atkal būs nākt un lūkot, un raugi, ja vaina pie nama sienām ir izpletusies, Tad priesterim būs pavēlēt, ka akmeņus izlauž, kur vaina, un tos ārā izmet aiz pilsētas kādā nešķīstā vietā. Un namu no iekšienes visapkārt būs nokasīt, un nokasījumu, ko tie nokasījuši, būs izmest ārā aiz pilsētas uz kādu nešķīstu vietu. Tad tiem būs ņemt citus akmeņus un likt viņu akmeņu vietā, un citus mālus ņemt un namu apmest. Bet ja vaina namā izplešas, pēc tam kad akmeņi ir izlauzti, nams nokasīts un atkal apmests, Tad priesterim būs nākt un raudzīt, un redzi, ja vaina pie nama ir izpletusies, tad ļaundabīga spitālības vaina ir namā; - tas ir nešķīsts. Un to namu, viņa akmeņus un viņa kokus un visus nama mālus būs nolauzīt un ārā izmest aiz pilsētas uz kādu nešķīstu vietu. Un kas šai namā iet jebkurā dienā, kad tas tapis aizslēgts, tam būs nešķīstam būt līdz vakaram. Un kas tajā namā guļ, tam būs mazgāt savas drēbes, un kas tai namā ēd, tam būs mazgāt savas drēbes. Bet kad priesteris atkal nāks un lūkos un redzi, tā vaina tai namā pēc tam, kad tas apmests, nav izpletusies, tad priesterim namu būs atzīt par šķīstu, jo vaina ir sadzijusi. Tad viņam priekš nama šķīstīšanas būs ņemt divus putnus un ciedra koku un sarkanus dzīparus un īzapu. Un viņam vienu putnu būs nokaut kādā mālu traukā pār tekošu ūdeni. Un viņam būs ņemt ciedra koku un īzapu un sarkanos dzīparus un dzīvo putnu un tos iemērcēt nokauta putna asinīs un tekošā ūdenī un namu septiņreiz apslacīt. Tā viņam namu būs šķīstīt ar putna asinīm un ar tekošo ūdeni un ar dzīvo putnu un ar ciedra koku un ar īzapu un ar sarkaniem dzīpariem. Tad viņam dzīvo putnu būs palaist ārā aiz pilsētas laukā; tā viņam namu būs salīdzināt, tad tas taps šķīsts. Šis ir likums par ikvienu spitālības vainu un par kraupi Un par drēbju un namu spitāļiem, Un par tūkumiem un kašķi un baltām pūtēm; Par mācību, kad kas ir nešķīsts un kad kas ir šķīsts; - šis ir likums par spitāļiem. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Runājiet uz Israēla bērniem un sakāt uz tiem: ikvienam vīram, kam sava miesa pil, būs savas pilēšanas dēļ nešķīstam būt. Šī nu ir viņa nešķīstība viņa pilēšanas dēļ: kad no viņa miesas iztek viņa pilēšana, vai kad viņa miesa aiztur viņa pilēšanu; šī ir viņa nešķīstība. Visām gultām, uz kā tas gulēs, kam tā pilēšana, būs nešķīstām būt, un visiem rīkiem, uz kā viņš sēdēs, būs nešķīstiem būt. Un kas viņa gultu aizskar, tam savas drēbes būs mazgāt un ar ūdeni pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Un kas uz to uzsēžas, kur viņš ir sēdējis, tam savas drēbes būs mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Un kas aizskar miesu tam, kam tā pilēšana, tam savas drēbes būs mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Un, ja tas, kam tā pilēšana, uz vienu šķīstu uzspļaus, tad šim savas drēbes būs mazgāt un ar ūdeni pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Un visiem sedliem, uz kā tas jāj, kam tā pilēšana, būs nešķīstiem būt. Un kas kādu lietu aizskar, kas viņa apakšā bijusi, būs nešķīsts līdz vakaram, un kas to nes, tam savas drēbes būs mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Un ikkatram, ko tas aizskar, kam tā pilēšana, pirms savas rokas nav mazgājis, būs mazgāt savas drēbes un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Un mālu trauku, ko tas aizskar, kam tā pilēšana, būs sadauzīt, bet koku trauku ar ūdeni būs skalot. Kad nu tas, kam tā pilēšana, no savas pilēšanas ir šķīstīts, tad tam no savas šķīstīšanas būs septiņas dienas skaitīt un savas drēbes mazgāt un savu miesu tekošā ūdenī pērt, tad tas būs šķīsts. Un astotā dienā tam būs ņemt divas ūbeles jeb divus jaunus baložus un nākt Tā Kunga priekšā pie saiešanas telts durvīm un tos priesterim dot. Un priesterim tos būs sataisīt, vienu par grēku upuri un otru par dedzināmo upuri; tā priesterim viņu būs salīdzināt viņa pilēšanas dēļ Tā Kunga priekšā. Un, ja no kāda vīra guļot sēkla iztek, tad tam visu savu miesu būs ūdenī pērt un nešķīstam būt līdz vakaram. Un visām drēbēm un visai ādai, uz kā tā sēkla būs, tām ar ūdeni būs mazgātām tapt un būt nešķīstām līdz vakaram. Un tai sievai, pie kā tāds vīrs gulējis, kam sēkla guļot (izpil), ūdenī būs pērties un nešķīstai būt līdz vakaram. Bet, ja vienai sievai asins sārņi no miesas pil, tad viņa septiņas dienas taps atšķirta, un, kas viņu aizskar, būs nešķīsts līdz vakaram. Un viss, uz kā viņa guļ, kamēr viņa ir atšķirta, būs nešķīsts, ir viss, uz kā viņa sēd, būs nešķīsts. Un kas viņas gultu aizskar, tam būs savas drēbes mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Un ikvienam, kas to aizskar, uz kā viņa sēdējusi, savas drēbes būs mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Un, ja kāds trauks uz tā sēdekļa jeb uz tās gultas ir bijis, - ja kas to aizskar, tam būs nešķīstam būt līdz vakaram. Un, ja kāds vīrs pie viņas gulēt gulēs un viņas nešķīstība tam uziet, tad tam septiņas dienas būs nešķīstam būt, un ikvienai gultai, kur viņš virsū gulējis, būs nešķīstai būt. Un, ja kāda sieva daudz dienas, kad tai sārņu laiks nav, uz drānām dabū, jeb kad viņas sārņi ilgāki stāv, tad viņai tik ilgi, kamēr viņai tie sārņi, būs nešķīstai būt tā kā pašā sārņu laikā. Ikvienai gultai, uz kā tā ir gulējusi visās savu lieku sārņu dienās, viņai tāpat būs būt kā tā gulta viņas īsto sārņu laikā, un viss, uz kā viņa ir sēdējusi, būs nešķīsts tā kā viņas sārņu laikā. Un kas no tām lietām ko aizskar, tam būs nešķīstam būt un savas drēbes mazgāt un ūdenī pērties un nešķīstam būt līdz vakaram. Bet, ja viņa no saviem sārņiem top šķīsta, tad viņai priekš sevis būs septiņas dienas skaitīt, pēc tam viņai būs šķīstai būt. Un astotā dienā viņai priekš sevis būs ņemt divas ūbeles jeb divus jaunus baložus, un tos nest pie priestera priekš saiešanas telts durvīm. Un priesterim būs sataisīt vienu par grēku upuri un otru par dedzināmo upuri; tā priesterim viņu būs salīdzināt Tā Kunga priekšā, viņas nešķīstības sārņu dēļ. Tā jums Israēla bērnus būs atšķirt no viņu nešķīstības, ka tie savā nešķīstībā nenomirst, apgānīdami Manu dzīvokli, kas ir jūsu vidū. Šis ir likums par to, kam miesa pil, un par to, no kā guļot sēkla tek, tā ka viņš caur to top nešķīsts, Un par vāju sievu sārņu laikā, un par to, kam sava miesa pil, lai būtu vīrietis, vai sieviete, un par vīru, kas pie kādas nešķīstas sievas ir gulējis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu, pēc tam kad Ārona divi dēli bija nomiruši, kad tie bija nākuši Tā Kunga priekšā un miruši; Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: runā uz Āronu, savu brāli, ka tam nebūs iet jebkurā laikā svētā vietā aiz priekškara, salīdzināšanas vāka priekšā, kas uz šķirsta, ka tas nemirst; jo Es parādīšos padebesī uz salīdzināšanas vāka. Ar to Āronam būs ieiet svētā vietā: ar jaunu vērsi par grēku upuri un aunu par dedzināmo upuri. Viņam būs uzvilkt svētos nātnu svārkus, un nātnu biksēm būs būt uz viņa miesām, un ar nātnu jostu viņam būs apjozties un ar nātnu cepuri apsegties: šās ir svētās drēbes; un savu miesu viņam būs pērt ūdenī un tad apģērbties. Un no Israēla bērnu draudzes viņam būs ņemt divus āžus par grēku upuri un vienu aunu par dedzināmo upuri. Un Āronam grēku upura vērsi priekš sevis būs upurēt un sevi un savu namu salīdzināt. Viņam arī būs ņemt tos divus āžus un tos novest Tā Kunga priekšā, priekš saiešanas telts durvīm. Un Āronam par diviem āžiem būs mest meslus, vienu meslu priekš Tā Kunga, un otru meslu priekš palaižamā. Un āzi, uz ko mesli priekš Tā Kunga krituši, Āronam būs pievest un to sataisīt par grēku upuri. Bet āzi, uz ko mesli krituši, ka tas palaižams, būs vest dzīvu Tā Kunga priekšā un salīdzināt, ka to var palaist par palaižamo tuksnesī. Grēku upura vērsi, kas priekš viņa paša, Āronam būs pievest un sevi un savu namu salīdzināt, un grēku upura vērsi nokaut, kas ir priekš viņa paša. Viņam arī būs ņemt vīraka trauku, pilnu ar degošām oglēm no altāra Tā Kunga priekšā, un abas rokas pilnas ar kvēpināmo no sagrūstām jaukas smaržas zālēm, un tās viņam būs nest aiz priekškara. Un kvēpināmās zāles viņam būs likt uz uguni Tā Kunga priekšā, ka kvēpināšanas dūmi apklāj salīdzināšanas vāku uz tās liecības, lai viņš nemirst. Un no vērša asinīm viņam būs ņemt un ar savu pirkstu slacīt salīdzināšanas vāka priekšā, un pret salīdzināšanas vāku viņam septiņkārt no asinīm būs slacīt ar savu pirkstu. Un grēku upura āzi, kas priekš ļaudīm, viņam būs nokaut un viņa asinis ienest aiz priekškara, un ar viņa asinīm tāpat darīt, kā viņš darījis ar vērša asinīm, un tās slacīt salīdzināšanas vāka priekšā un pret salīdzināšanas vāku. Tā viņam būs salīdzināt svēto vietu Israēla bērnu nešķīstības dēļ un viņu pārkāpumu dēļ visos viņu grēkos, un tā viņam būs darīt saiešanas teltī, kas pie viņiem ir viņu nešķīstību vidū. Un nevienam cilvēkam nebūs būt Saiešanas teltī, kad viņš ieies, salīdzināšanu darīt svētā vietā, tiekams viņš iziet; tā viņam būs salīdzināt sevi un savu namu un visu Israēla draudzi. Tad viņam būs iziet pie altāra, kas ir Tā Kunga priekšā, un viņu salīdzināt, un būs ņemt no tā vērša asinīm un no tā auna asinīm un likt uz altāra ragiem visapkārt. Un viņam ar savu pirkstu no asinīm septiņkārt uz to būs slacīt un to šķīstīt un svētīt no Israēla bērnu nešķīstībām. Kad nu viņš pabeidzis salīdzināt svēto vietu un saiešanas telti un altāri, tad viņam būs pievest dzīvo āzi. Un Āronam būs likt savas abas rokas uz dzīvā āža galvu, un uz tā izsūdzēt visus Israēla bērnu noziegumus un visus viņu pārkāpumus pēc visiem viņu grēkiem un tos likt uz āža galvu un to tuksnesī palaist caur zināma vīra roku. Tā āzim uz sevi būs nest visus viņu noziegumus tuksnesī, un vīram āzi būs palaist tuksnesī. Tad Āronam būs nākt Saiešanas teltī un novilkt nātnu drēbes, ko viņš bija apvilcis, svētā vietā iedams, un tās tur nolikt. Un savu miesu viņam būs pērt ūdenī svētā vietā un apvilkt savas drēbes; tad viņam būs iziet un sataisīt savu dedzināmo upuri un ļaužu dedzināmo upuri, un salīdzināt sevi un ļaudis. Un viņam arī būs iededzināt grēku upura taukus uz altāra. Un kas palaižamo āzi palaidis, tam būs mazgāt savas drēbes un pērt ūdenī savu miesu, un pēc lai tas nāk lēģerī. Bet grēku upura vērsi un grēku upura āzi, kuru asinis ir ienestas, salīdzināt svēto vietu, tos viņam būs izvest ārā aiz lēģera un ar uguni sadedzināt viņu ādas un viņu gaļu un viņu mēslus. Kas tos sadedzina, tam būs mazgāt savas drēbes un pērt savu miesu ūdenī, un pēc lai tas nāk lēģerī. Un tas lai jums ir par likumu mūžam: septītā mēnesī, desmitā mēneša dienā, jums būs savu dvēseli mērdēt, un nekādu darbu lai nedara nedz iedzīvotājs nedz svešinieks, kas mīt jūsu starpā. Jo šai dienā jūs topat salīdzināti uz šķīstīšanu, no visiem saviem grēkiem jūs topat šķīstīti Tā Kunga priekšā. Šī lai jums ir it augsta sabata diena, un mērdējat savu dvēseli; tas ir likums mūžam. Un salīdzināšanu lai izdara priesteris, kas svaidīts un kam roka ir pildīta, ka viņš sava tēva vietā par priesteri. Un viņam būs apvilkt nātnu drēbes, tās svētās drēbes; tā viņam būs salīdzināt svētās vietas svētumu; un viņam būs salīdzināt Saiešanas telti un altāri, un viņam būs salīdzināt priesterus un draudzes ļaudis. Un tas lai jums ir par likumu mūžam, ka jūs Israēla bērnus salīdzināt par visiem viņu grēkiem vienreiz gadskārtā. Un viņš darīja, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Āronu un uz viņa dēliem un uz visiem Israēla bērniem, un saki tiem: šis ir vārds, ko Tas Kungs pavēlējis sacīdams: Ikviens no Israēla nama, kas lēģerī nokaus kādu vērsi vai teļu vai kazu, vai ārā aiz lēģera ko nokaus, Un to nenesīs priekš saiešanas telts durvīm, upuri upurēt Tam Kungam Tā Kunga dzīvokļa priekšā, tam vīram asinis taps pielīdzinātas, tā kā viņš būtu izlējis asinis; tāpēc tam vīram būs tapt izdeldētam no viņa ļaudīm, Lai Israēla bērni pienes savus upurus, ko tie uz lauka grib upurēt, lai tos pienes priekš saiešanas telts durvīm pie priestera, un lai tos upurē Tam Kungam par pateicības upuriem. Un priesterim būs slacīt asinis uz Tā Kunga altāri priekš saiešanas telts durvīm, un būs iededzināt taukus par saldu smaržu Tam Kungam. Un savus upurus tiem arī vairs nebūs upurēt jodiem, kam pakaļ tie mauko; lai tas viņiem ir par likumu uz viņu paaudzēm mūžam. Saki tad viņiem: ikviens no Israēla nama un no svešiniekiem, kas mīt jūsu starpā, kad tas grib upurēt dedzināmu vai kaujamu upuri, Un to nenesīs priekš saiešanas telts durvīm, to sataisīdams Tam Kungam, šim vīram būs tapt izdeldētam no saviem ļaudīm. Un ikviens no Israēla nama un no svešiniekiem, kas mīt jūsu starpā, kas kaut kādas asinis ēd, pret to, kas ēd asinis, Es celšu Savu vaigu un to izdeldēšu no viņa ļaudīm. Jo miesas dvēsele ir asinīs, tādēļ Es jums tās esmu devis uz altāri, lai jūsu dvēseles ar tām top salīdzinātas, jo asinis salīdzina caur dvēseli. Tādēļ Es Israēla bērniem esmu sacījis: nevienam no jums nebūs ēst asinis, arī svešiniekam, kas mīt jūsu starpā, nebūs ēst asinis. Ikkatram no Israēla bērniem un no svešiniekiem, kas jūsu starpā, kas medī kādu meža zvēru vai putnu, kas ēdams, tam būs izliet viņa asinis un tās apraust ar zemi. Jo ar ikvienas miesas dvēseli ir tā: viņas asinis ir viņas dvēsele, tāpēc es esmu sacījis Israēla bērniem: jums nebūs ēst nekādas miesas asinis, jo ikvienas miesas dvēsele ir viņas asinis; ikkatram, kas to ēd, būs tapt izdeldētam. Un kurš no iedzīvotājiem vai svešiniekiem ēd maitu vai saplosītu, tam būs mazgāt savas drēbes un pērties ūdenī un nešķīstam būt līdz vakaram, tad viņš taps šķīsts. Bet ja viņš nemazgās un nepērs savu miesu, tad viņam būs nest savu noziegumu. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Pēc Ēģiptes zemes darbiem, kur jūs esat mājojuši jums nebūs darīt un pēc Kanaāna zemes darbiem, kurp Es jūs vedu, jums nebūs darīt, nedz staigāt viņu likumos. Jums būs darīt Manu tiesu un Manus norādījumus un iekš tiem staigāt; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Manus likumus jums būs turēt un Manu tiesu jums būs darīt; kurš cilvēks tos darīs, tas caur tiem dzīvos; - Es esmu Tas Kungs. Nevienam nebūs pieiet pie sava asinsrada, kaunumu atsegt; - Es esmu Tas Kungs. Sava tēva kaunumu un savas mātes kaunumu tev nebūs atsegt; tā ir tava māte, viņas kaunumu tev nebūs atsegt. Sava tēva sievas kaunumu tev nebūs atsegt; - tas ir tava tēva kaunums. Savas māsas, sava tēva meitas vai savas mātes meitas kaunumu, vai tā mājā vai ārā dzimusi, tev nebūs atsegt. Sava dēla meitas vai savas meitas meitas kaunumu tev nebūs atsegt; - jo tas ir tavs kaunums. Sava tēva sievas meitas kaunumu, kas tavam tēvam dzimusi, (tā ir tava māsa) tev nebūs atsegt. Sava tēva māsas kaunumu tev nebūs atsegt, tā ir: tava tēva asins radiniece. Savas mātes māsas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tā ir tavas mātes asins radiniece. Sava tēva brāļa kaunumu tev nebūs atsegt, viņas sievu tev nebūs aizskart, - tā ir tava tēva brāļa sieva. Savas vedeklas kaunumu tev nebūs atsegt, tā ir tava dēla sieva, - tev nebūs atsegt viņas kaunumu. Sava brāļa sievas kaunumu tev nebūs atsegt, - tas ir tava brāļa kaunums, Kādas sievas un viņas meitas kaunumu tev nebūs atsegt, nedz viņas dēla meitu nedz viņas meitas meitu tev nebūs ņemt, viņas kaunumu atsegt: tās ir asins radinieces, tā ir negantība, Tev arī nebūs ņemt sievu pie viņas māsas, kas tev jau ir, viņas kaunumu atsegt šai par riebšanu, kamēr šī dzīvo. Tev arī nebūs sievu aizskart, kamēr viņas sārņu laiks ir, viņas kaunumu atsegt. Tev arī nebūs piegulēt sava tuvākā sievu, ar viņu apgānīdamies. Un no sava dzimuma tev nebūs dot, ka tas Moloham top sadedzināts, ka tu sava Dieva vārdu nepulgo; - Es esmu Tas Kungs. Pie vīrieša tev nebūs gulēt, tā kā pie sievas, - tā ir negantība. Tev arī nebūs jaukties ar nekādu lopu, ar viņu apgānīdamies; arī nekādai sievai ar nekādu lopu nebūs apieties, ar to sagānīdamās; tā ir neganta sajaukšanās. Un jums nebūs apgānīties ar šādiem (grēkiem), jo ar šiem visiem pagāni ir apgānījušies, ko Es jūsu priekšā izdzīšu. Un tā zeme ir apgānīta, un Es par to viņas noziegumu piemeklēšu, tā ka tā zeme savus iedzīvotājus izspļauj. Bet jums būs turēt Manus likumus un Manu tiesu un nekā nedarīt no visām šīm negantībām, ne iedzīvotājam, ne svešiniekam, kas mīt jūsu starpā; Jo šīs zemes ļaudis, kas priekš jums bija, visas šās negantības darījuši, un tā zeme ir apgānīta. Lai tā zeme jūs arīdzan neizspļauj, kad jūs to apgānīsiet, itin kā tā izspļāvusi tos pagānus, kas priekš jums bija. Jo ikviens, kas no šīm negantībām ko darīs: tām dvēselēm, kas to dara, būs tikt izdeldētām no saviem ļaudīm. Tāpēc jums būs turēt Manu likumu, ka jūs nedarāt pēc nevienas no tām negantām ierašām, ko tie priekš jums darījuši, nedz ar tām apgānāties: - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz visu Israēla bērnu draudzi un saki tiem: jums būs svētiem būt, jo Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts. Ikvienam būs bīties savu māti un savu tēvu un turēt Manu sabata dienu; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Jums nebūs griezties pie elkiem un nebūs sev darīt lietus dievus; Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Un kad jūs Tam Kungam gribat upurēt pateicības upuri, tad jums to būs upurēt no laba prāta. Tai dienā, kad jūs to upurējat, un otrā dienā jums to būs ēst, bet kas atliek līdz trešai dienai, to būs sadedzināt ar uguni. Un ja kas trešā dienā ēdin no tā ēdīs, tad tā ir negantība; tas nebūs patīkami. Un kas no tā ēd, tam būs nest savu noziegumu, tāpēc ka tas sagānījis Tā Kunga svētumu, un šī dvēsele taps izdeldēta no saviem ļaudīm. Un kad jūs pļaujat savas zemes augļus, tad tev nebūs pilnīgi nopļaut sava tīruma stūrus, nedz nokritušās vārpas visas salasīt, kas no tavas pļaušanas ir sakrājams. Arī sava vīna dārza augļus tev nebūs it gluži nolasīt nedz uzlasīt sava vīna dārza nokritušās ogas; nabagam un svešiniekam tev to būs pamest; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Jums nebūs zagt nedz melot, nedz viltību dzīt nevienam pret savu tuvāko. Jums nebūs nepatiesi zvērēt pie Mana Vārda, ka tu neapgāni sava Dieva vārdu; - Es esmu Tas Kungs. Tev savu tuvāko nebūs pievilt nedz aplaupīt, algādža algai pie tevis nebūs palikt līdz rītam. Tev nebūs kurlu lādēt nedz aklam ko ceļā mest, bet tev būs bīties no sava Dieva; - Es esmu Tas Kungs. Jums tiesā nebūs netaisnības darīt; tev nebūs zemākā vaigu uzlūkot nedz augstākā vaigu godāt; ar taisnību tev būs tiesāt savu tuvāko. Tev nebūs neslavas cēlājam būt starp saviem ļaudīm, tev nebūs celties pret sava tuvākā asinīm: - Es esmu Tas Kungs. Tev nebūs savu brāli ienīdēt savā sirdī, bet savu tuvāko atklāti pārmācīt, ka tev viņa dēļ nav grēks jānes. Tev nebūs atriebties nedz dusmību turēt pret savu ļaužu bērniem, bet tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu; - Es esmu Tas Kungs. Manus likumus jums būs turēt; saviem lopiem tev nebūs likt sajaukties ar lopiem no citas kārtas; savu tīrumu tev nebūs apsēt ar dažādu mistru, un drēbēm no divējāda auduma, nātnu un vilnainu, nebūs nākt uz tavu miesu. Kad vīrs guļ pie kādas sievas un to pieguļ, un tā ir kalpone, kas vīram saderēta, bet nav ne atpirkta, ne atlaista svabada, - tos būs sodīt, bet mirt tiem nebūs, jo tā nav bijusi svabada. Un viņam būs pienest Tam Kungam savu nozieguma upuri priekš saiešanas telts durvīm, aunu par nozieguma upuri. Un ar nozieguma upura aunu priesterim viņu būs salīdzināt Tā Kunga priekšā viņa grēka dēļ, ko viņš darījis; lai viņam tiek piedots viņa grēks, ko viņš darījis. Un kad jūs tai zemē nāksiet un dēstīsiet visādus kokus par barību, tad jums viņu augļus būs turēt par neapgraizītiem; trīs gadus lai tie jums paliek par neapgraizītiem, tos nebūs ēst. Bet ceturtā gadā visiem viņu augļiem būs svētiem būt, par slavas upuri Tam Kungam. Un piektā gadā jums būs ēst viņu augļus, lai viņu augļi priekš jums vairojās; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Jums nekā nebūs ēst ar asinīm. Jums nebūs zīlēt nedz burt. Jums nebūs apgriezt savus galvas matus nedz apcirpt bārdas malas. Jums miroņa dēļ nebūs iegriezt zīmes savā miesā, nedz sev iededzināt rakstus; - Es esmu Tas Kungs. Tev nebūs sagānīt savu meitu, viņu pie maucības turot, lai zeme nedzen maucību, un lai zeme nepildās ar negantību. Jums būs turēt Manas sabata dienas un bīties Manu svēto vietu; - Es esmu Tas Kungs. Jums nebūs griezties pie zīlniekiem vai pareģiem; nemeklējiet tos, lai pie tiem nesagānāties; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Priekš sirmas galvas tev būs uzcelties un veca vaigu godāt un savu Dievu bīties; - Es esmu Tas Kungs. Un kad viens svešinieks pie tevis mitīs jūsu zemē, tad jums nebūs viņu apspiest. Svešinieks, kas pie jums piemīt, lai jūsu starpā ir tā kā jūsu iedzīvotājs; tev viņu būs mīļot kā sevi pašu; - jo jūs esat svešinieki bijuši Ēģiptes zemē; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Jums nebūs nekādu netaisnību darīt tiesā, ar olekti, svaru, mēru. Jums būs turēt taisnu svaru, taisnus podus un taisnu pūru un stopu; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes. Un visus Manus likumus un visas Manas tiesas jums būs turēt un pildīt; - Es esmu Tas Kungs. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Tev būs sacīt Israēla bērniem: ikvienu no Israēla bērniem un no svešiniekiem, kas mīt Israēla starpā, kas no sava dzimuma Moloham dod, to būs nokaut; zemes ļaudīm viņu būs nomētāt ar akmeņiem. Un Es celšu Savu vaigu pret šo vīru un to izdeldēšu no viņa ļaužu vidus, tāpēc ka tas no sava dzimuma ir devis Moloham, nešķīstu darīdams Manu svēto vietu un sagānīdams Manu svēto Vārdu. Un ja tās zemes ļaudis savas acis aizslēdz priekš šī cilvēka, kad tas no sava dzimuma dod Moloham, to nenokaudami, Tad Es celšu Savu vaigu pret to vīru un pret viņa cilti, un izdeldēšu no viņa ļaužu vidus viņu un visus, kas tam mauko pakaļ, un mauko pakaļ Moloham. Kad kas griezīsies pie zīlniekiem un pareģiem, viņiem maukodams pakaļ, pret to Es celšu Savu vaigu un to izdeldēšu no viņa ļaužu vidus. Tāpēc svētījaties un esiet svēti, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Un turat Manus likumus un dariet tos; - Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī. Ja kas savu tēvu vai savu māti lād, to būs nokaut; viņš savu tēvu vai savu māti lādējis, viņa asinis lai uz tā paliek. Un kad kāds vīrs laulību pārkāpj ar cita sievu, kad viņš laulību pārkāpj ar sava tuvākā sievu, tam būs tikt nokautam, gan tam pārkāpējam, gan tai pārkāpējai. Un vīrs, kas guļ pie sava tēva sievas, tas atsedz sava tēva kaunumu, - tos abus būs nokaut; lai viņu asinis uz tiem paliek. Un ja kāds vīrs guļ pie savas vedeklas, tos abus būs nokaut; tie darījuši negantu nešķīstību; lai viņu asinis uz tiem paliek. Un ja vīrs guļ pie vīra kā pie sievas, tie abi ir darījuši negantību; tos būs nokaut; lai viņu asinis uz tiem paliek. Un ja kāds vīrs ņem sievu un viņas māti, tā ir negantība; viņu līdz ar tām būs ar uguni sadedzināt, lai nav negantība jūsu starpā. Un ja kāds vīrs guļ pie lopa, to būs nokaut, un jums arī to lopu būs nokaut. Tāpat arīdzan, ja sieva nāk pie lopa, ar viņu sajaukdamās, tad jums būs nokaut to sievu un to lopu, tiem jāmirst; lai viņu asinis uz tiem paliek. Un ja kāds vīrs ņem savu māsu, sava tēva meitu vai savas mātes meitu, un tas lūko viņas kaunumu, un tā lūko viņa kaunumu, tā ir bezkaunība, - tāpēc tiem būs tikt izdeldētiem no savu ļaužu bērnu acīm; viņš ir atsedzis savas māsas kaunumu, tam būs nest savu noziegumu. Un ja vīrs guļ pie kādas sievas, kurai ir uz drānām, un atsedz viņas kaunumu un atdara viņas avotu, un šī atsedz savu asins avotu, tad tiem abiem būs tapt izdeldētiem no saviem ļaudīm. Savas mātes māsas un sava tēva māsas kaunumu tev nebūs atsegt, jo tāds ir atsedzis savu asinsradinieci, - tiem būs nest savu noziegumu. Un ja vīrs guļ pie sava tēva brāļa sievas, tas ir atsedzis sava tēva brāļa kaunumu, tiem būs nest savus grēkus, bez bērniem tiem būs nomirt. Un ja vīrs ņem sava brāļa sievu, tā ir bezkaunība, tas ir atsedzis sava brāļa kaunumu, tiem būs palikt bez bērniem. Turat tad visus Manus likumus un visas Manas tiesas un dariet pēc tiem, ka tā zeme jūs neizspļauj, kurp Es jūs vedu, tur dzīvot. Un nestaigājiet to pagānu likumos, ko Es jūsu priekšā izdzīšu, jo visas šās lietas tie ir darījuši, tāpēc Es viņus esmu apnicis. Un Es jums esmu sacījis, jums būs iemantot viņu zemi, un Es jums došu to iemantot, zemi, kur piens un medus tek; Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs atšķīris no pagāniem. Tāpēc jums būs izšķirt šķīstus lopus no nešķīstiem un nešķīstus putnus no šķīstiem; un jums nebūs sagānīt savas dvēseles pie lopiem nedz pie putniem nedz pie kaut kā, kas lien virs zemes, no kā Es jūs esmu nošķīris, un jums to būs turēt par nešķīstu. Un jums būs Man būt svētiem, jo Es, Tas Kungs, esmu svēts un esmu jūs nošķīris no pagāniem, Man piederēt. Kad nu vīrs vai sieva ir zīlnieki vai pareģi, tos būs nokaut, tie ar akmeņiem jānomētā; - lai viņu asinis uz tiem paliek. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: runā uz priesteriem, Ārona dēliem, un saki tiem: pie miroņa lai (priesteris) nepaliek nešķīsts starp saviem ļaudīm, Kā tik vien pie sava asinsrada, kas viņam tuvu rada, pie savas mātes un pie sava tēva un pie sava dēla un pie savas meitas un pie sava brāļa, Un pie savas māsas, kas vēl jaunava un viņam klāt, kas vēl nav pie vīra, pie tiem tas var palikt nešķīsts. Nešķīstam nebūs palikt kungam pār saviem ļaudīm, sevi apgānot. Uz savas galvas tiem nebūs izcirpt plikumu, nedz nogriezt savas bārdas malas, nedz iegriezt zīmes savā miesā. Tiem būs svētiem būt savam Dievam un sava Dieva vārdu tiem nebūs sagānīt, jo tie upurē Tā Kunga uguns upurus, sava Dieva maizi, tāpēc tiem būs svētiem būt. Mauku vai apsmietu tiem nebūs ņemt, un sievu, kas atstādināta no sava vīra, tiem nebūs ņemt, jo viņš ir savam Dievam svēts. Tāpēc to turi par svētu, jo viņš upurē tava Dieva maizi; tam būs tev svētam būt, jo Es esmu svēts, Es Tas Kungs, kas jūs svētī. Ja nu kāda priestera meita sāk maucību dzīt, tā sagāna savu tēvu; ar uguni to būs sadedzināt. Un augstam priesterim starp saviem brāļiem, uz kura galvu svaidāmā eļļa ir izlieta un kas iesvētīts, ka tas apģērbts ar (svētām) drēbēm, tam nebūs savu galvu atsegt nedz savas drēbes saplosīt. Tam arī nebūs iet pie neviena miroņa, ne pie sava tēva ne pie savas mātes, tam nebūs palikt nešķīstam. Un no svētās vietas tam nebūs iziet, ka tas nesagāna sava Dieva svēto vietu, jo kronis, viņa Dieva svaidāmā eļļa, ir uz viņa; - Es esmu Tas Kungs. Un tam būs ņemt jaunavu par sievu. Atraitni, vai atstādinātu, vai apsmietu mauku, tādu tam nebūs ņemt, bet jaunavu no saviem ļaudīm viņam būs ņemt par sievu. Tam nebūs sagānīt savu dzimumu starp saviem ļaudīm; jo Es esmu Tas Kungs, kas viņu svētī. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Āronu un saki: nevienam no tava dzimuma jūsu rados, kam kāda vaina, nebūs pieiet, sava Dieva maizi upurēt. Jo nevienam vīram, kam kāda vaina, nebūs pieiet, ne aklam, ne tizlam, nedz kam vaina ģīmī, nedz kroplim, Nedz kam kāja vai roka lauzta, Nedz kam kupris, nedz kas izdilis, nedz kam plēve pār aci, nedz kam kraupis, nedz kam ēde, nedz kas kaunumā maitāts. Nevienam vīram no priestera Ārona dzimuma, kam ir kāda vaina, nebūs pieiet, uguns upurus nest Tā Kunga priekšā. Viņam ir vaina, viņam nebūs pieiet, sava Dieva maizi upurēt. Sava Dieva maizi tas var ēst, gan no tām vissvētākajām, gan no tām svētām dāvanām. Bet pie priekškara tam nebūs nākt un nepieiet pie altāra, tāpēc ka viņam ir vaina, lai tas nesagāna Manu svēto vietu; jo Es esmu Tas Kungs, kas tos svētī. Un Mozus to runāja uz Āronu un uz viņa dēliem un uz visiem Israēla bērniem. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Āronu un viņa dēliem, ka tiem būs sargāties no Israēla bērnu svētām dāvanām, (ko tie Man svētī), ka tie nesagāna Manu svēto vārdu; - Es esmu Tas Kungs. Saki tiem: kas starp jūsu pēcnācējiem no visa jūsu dzimuma pieies pie svētām dāvanām, ko Israēla bērni Tam Kungam svētī, kad tam kāds nešķīstums, tas taps izdeldēts no Mana vaiga; - Es esmu Tas Kungs. Nevienam no Ārona dzimuma, kad tas ir spitālīgs, vai kam miesa pil, nebūs ēst no tām svētām dāvanām, tiekams tas top šķīsts. Kas ko aizskar, kas caur mironi palicis nešķīsts, vai kam guļot sēkla izpil, Vai ja kas kādu līdēju tārpu aizskar, caur ko tas palicis nešķīsts, vai kādu cilvēku, caur ko tas palicis nešķīsts ar kaut kādu nešķīstību, kas viņam ir, Tas, kas to aizskāris, būs nešķīsts līdz vakaram un lai neēd no tām svētām dāvanām, bet lai per savu miesu ūdenī. Un kad saule nogājusi, tad tas ir šķīsts, un pēc tam tas var ēst no tām svētām dāvanām, jo tā ir viņa barība. Maitu un saplosītu tam nebūs ēst, lai ar to nesagānās; - Es esmu Tas Kungs. Tā tiem būs turēt Manu pavēli, ka tiem tādēļ grēks nav jānes un caur to nav jāmirst, ka tie to sagānījuši; - Es esmu Tas Kungs, kas tos svētī. Nevienam svešiniekam nebūs ēst no tā svētītā; nedz piedzīvotājam pie priestera nedz algādzim no tā svētītā nebūs ēst. Bet ja priesteris kādu cilvēku pircis par savu naudu, tam būs no tā ēst, un kas viņa namā ir dzimis, tiem būs ēst no viņa maizes. Bet ja priestera meita ies pie kāda sveša vīra, tad viņai nebūs ēst no tā svētā cilājamā upura. Bet ja priestera meita būs atraitne vai atstādināta un viņai dzimuma nav, un tā nākusi atpakaļ sava tēva namā, kā kad vēl bija meita, tad viņai būs ēst sava tēva maizi; bet nevienam svešiniekam to nebūs ēst. Un ja kas nezinādams no tā svētītā ēdīs, tad viņam pie tā būs pielikt piekto daļu, un atdot priesterim līdz ar to svētīto. Un tiem nebūs sagānīt Israēla bērnu svētās dāvanas, ko tie Tam Kungam devuši par cilājamu upuri, Ka tie sev neuzkrauj noziegumu un apgrēcību, kad tie ēd savas svētās dāvanas; jo Es esmu Tas Kungs, kas tos svētī. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Āronu un uz viņa dēliem un uz visiem Israēla bērniem un saki tiem: ja kas no Israēla nama un no svešiniekiem iekš Israēla grib savu upuri pienest, lai būtu kāds solījums, vai kāds labprātības upuris, ko tie Tam Kungam grib upurēt par dedzināmo upuri, lai tas no jums Viņam būtu patīkams, Tad nesiet vienu tēviņu no vēršiem, jēriem un kazlēniem, kas bez vainas. Kam kāda vaina, to jums nebūs upurēt, jo tas nebūs patīkams no jums. Un ja kas Tam Kungam pienes pateicības upuri, vai īpašu solījumu, vai no laba prāta, no lieliem vai no sīkiem lopiem, tam būs būt bez vainas, ka tas ir patīkams, pie tā lai nav nekādas vainas. Ja tas ir akls, vai ar lūzumu, vai ievainots, vai kraupains, vai kašķains ar ēdi, tādus jums nebūs Tam Kungam upurēt, un no tiem jums nebūs Tam Kungam uz altāri likt uguns upuri. Bet vērsi vai avi, kam kādi locekļi par garu, vai par īsu, to jūs varat sataisīt par labprātības upuri, bet par solījuma upuri tas nebūs patīkams. Saspaidīto, vai sadauzīto, vai saplosīto, vai izrāmīto jums nebūs upurēt Tam Kungam, to jums nebūs darīt savā zemē. Arī no svešinieka rokas jums nekā no tādiem nebūs upurēt savam Dievam par barību; jo tiem ir trūkums, tiem ir vaina, tie no jums nebūs patīkami. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Kad vērsis, vai jērs, vai kazlēns piedzims, tad tam būs palikt septiņas dienas pie savas mātes, bet astotā dienā un pēc tas būs patīkams Tam Kungam par uguns upuri. Liellopu vai avi, pašu līdz ar viņa augli, jums nebūs nokaut vienā dienā. Un kad jūs Tam Kungam upurēsiet slavas upuri, tad jums to būs upurēt tā, ka tas no jums lai būtu patīkams. Tai pašā dienā to būs ēst, jums no tā neko nebūs atlicināt līdz rītam; - Es esmu Tas Kungs. Tad nu jums Manus baušļus būs turēt un tos darīt; - Es esmu Tas Kungs. Un jums nebūs pulgot Manu svēto vārdu, ka Es Israēla bērnu starpā topu svētīts; - Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī, Kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, lai Es jums būtu par Dievu, Es, Tas Kungs. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: Tā Kunga svētkiem, ko jums būs izsaukt, būs būt svētām sapulcēm; šie ir Mani svētki. Sešas dienas būs darbu darīt, bet septītā diena ir tā lielā sabata diena, svēta sapulce; nekādu darbu jums nebūs darīt, tas ir Tā Kunga sabats visos jūsu dzīvokļos. Šie ir Tā Kunga noliktie svētki, tās svētas sapulces, ko jums būs izsaukt savā noliktā laikā. Pirmā mēnesī, četrpadsmitā mēneša dienā ap vakara laiku, ir Tā Kunga Pashā svētki. Un piecpadsmitā dienā tai pašā mēnesī ir Tā Kunga neraudzētās maizes svētki; septiņas dienas jums būs ēst neraudzētu maizi. Pirmā dienā lai jums ir svēta sapulce; nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt. Un jums būs septiņas dienas Tam Kungam uguns upuri upurēt; septītā dienā būs svēta sapulce, nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs tai zemē nāksiet, ko Es jums došu, un jūs viņas augļus pļausiet, tad vienu kūli no savu augļu pirmajiem jums būs nest pie priestera. Un tam to kūli būs līgot Tā Kunga priekšā, ka tas no jums būtu patīkams, tai dienā pēc sabata dienas priesterim to būs līgot. Tai dienā, kad jūs to kūli līgojiet, jums arī būs sataisīt gada vecu jēru, kas bez vainas, Tam Kungam par dedzināmo upuri; Un viņa ēdamo upuri, divus mēriņus kviešu miltu ar eļļu sajauktus, uguns upuri Tam Kungam par saldu smaržu, un viņa dzeramo upuri no vīna, ceturto daļu no hina. Un jums nebūs ēst maizi, nedz grauzdētas nedz zaļas vārpas līdz tai dienai, kad jūs savam Dievam upuri nesīsiet; tas lai ir par likumu jūsu paaudzēm visos jūsu dzīvokļos. Tad jums būs skaitīt no tās dienas pēc sabata dienas, kad jūs nesāt līgojamā upura kūli, - septiņas pilnas nedēļas lai tās ir; Līdz tai dienai pēc septītās sabata dienas jums būs skaitīt piecdesmit dienas, tad jums Tam Kungam būs upurēt jaunu ēdamu upuri. Jums no saviem dzīvokļiem būs pienest divas maizes par līgojamu upuri, no diviem mēriņiem kviešu miltu tām būs būt, ar raugu tās būs cept; tie ir tie pirmaji Tam Kungam. Līdz ar maizi jums arī būs upurēt septiņus, gada vecus jērus, kas bez vainas, un vienu jaunu vērsi un divus aunus; tie Tam Kungam būs dedzināms upuris līdz ar savu ēdamo upuri un saviem dzeramiem upuriem, uguns upuris Tam Kungam par saldu smaržu. Jums būs sataisīt arī vienu āzi par grēku upuri un divus gada vecus jērus par pateicības upuri. Un priesterim tos būs līgot līdz ar pirmaju maizēm par līgojamu upuri Tā Kunga priekšā; līdz ar diviem jēriem tās Tam Kungam būs svētas un pieder priesterim. Un tanī pašā dienā jums būs izsaukt un turēt svētu sapulci, nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt; tas lai ir par likumu visos jūsu dzīvokļos jūsu paaudzēm mūžam. Kad jūs nu pļausiet savas zemes augļus, tad jums savā pļaušanā nebūs pilnīgi nopļaut sava tīruma stūri, nedz sīki salasīt savus augļus; priekš nabaga un priekš svešinieka jums tos būs pamest; - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki: septītā mēnesī, pirmā mēneša dienā, lai jums ir dusēšana, taurēšanas piemiņa, svēta sapulce. Nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt, bet jums Tam Kungam būs upurēt uguns upuri. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Bet desmitā dienā, šinī septītā mēnesī, ir salīdzināšanas diena; tad lai jums ir svēta sapulce, un jums būs savas dvēseles mērdēt un Tam Kungam upurēt uguns upuri. Un tanī dienā jums nekādu darbu nebūs darīt jo tā ir salīdzināšanas diena, ka jūs topat salīdzināti Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Jo ikviens, kas tai dienā savu dvēseli nemērdē, tas taps izdeldēts no saviem ļaudīm. Un ikviens, kas tai dienā kādu darbu darīs, to Es izdeldēšu no viņa ļaužu vidus. Nekādu darbu jums nebūs darīt; lai tas ir par likumu jūsu paaudzēm mūžam visos jūsu dzīvokļos. Lai šī jums ir liela sabata diena, tur jums savas dvēseles būs mērdēt, mēneša devītās dienas vakarā, no vakara līdz vakaram jums būs turēt savu sabatu. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki: piecpadsmitā dienā šinī septītā mēnesī būs Būdiņu svētki septiņas dienas Tam Kungam. Pirmā dienā lai ir svēta sapulce, nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt. Septiņas dienas jums būs upurēt uguns upuri Tam Kungam; astotā dienā lai jums ir svēta sapulce, tad jums Tam Kungam būs upurēt uguns upuri, jo šī ir sapulces diena; nekādu kalpošanas darbu jums nebūs darīt. Šie ir Tā Kunga noliktie svētki, ko jums būs izsaukt par svētām sapulcēm un kur jums būs upurēt Tam Kungam uguns upuri, dedzināmu upuri un ēdamu upuri, kaujamu upuri un dzeramus upurus, kas krīt ikvienai dienai; Klāt pie Tā Kunga sabata dienām un klāt pie jūsu dāvanām un klāt pie visiem jūsu solījumiem un klāt pie visiem jūsu labprātības upuriem, ko jums būs dot Tam Kungam. Bet septītā mēneša piecpadsmitā dienā, kad jūs zemes augļus esat sakrājuši, jums būs svētīt Tā Kunga svētkus septiņas dienas; pirmā diena lai ir dusēšanas diena, un astotā diena lai arī ir dusēšanas diena. Un pirmā dienā jums būs ņemt augļus no skaistiem kokiem, palmu zarus un zarus no kupliem kokiem un vītoliem, un jums Tā Kunga, sava Dieva, priekšā būs līksmoties septiņas dienas, Un tos svētkus jums būs svētīt Tam Kungam septiņas dienas gadskārtā; tas lai ir par likumu jūsu paaudzēm mūžam; septītā mēnesī jums tos būs svētīt. Septiņas dienas jums būs dzīvot būdiņās; visiem, kas iekš Israēla dzimuši, būs dzīvot būdiņās. Lai jūsu radi var zināt, ka Es Israēla bērniem esmu licis dzīvot būdiņās, tos izvezdams no Ēģiptes zemes, Es Tas Kungs, jūsu Dievs. Un Mozus nosacīja Israēla bērniem Tā Kunga svētkus. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Pavēli Israēla bērniem, tev nest šķīstu, sagrūstu eļļu no eļļas kokiem priekš luktura, ka eļļas lukturīši var degt nepārtraukti. Ārpus liecības priekškara, saiešanas teltī Āronam no vakara līdz rītam pastāvīgi to būs sataisīt Tā Kunga priekšā; tas lai ir par likumu jūsu paaudzēm mūžam. Uz tā luktura no šķīsta zelta viņam būs iededzināt tos eļļas lukturīšus vienmēr Tā Kunga priekšā. Un tev būs ņemt kviešu miltus un no tiem cept divpadsmit raušus, divas desmitdaļas ēfas būs būt vienam rausim. Un tev tos būs uzlikt divās rindās, pa sešiem vienā rindā uz šķīstā galda Tā Kunga priekšā. Un uz ikvienu rindu tev būs likt šķīstu vīraku, piemiņas tiesu pie maizes, par uguns upuri Tam Kungam. Ik sabatus bez mitēšanās tam tos būs sataisīt Tā Kunga priekšā, no Israēla bērniem par mūžīgu derību. Un tas lai pieder Āronam un viņa dēliem un tiem to būs ēst svētā vietā, jo tas priekš tiem ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem, likums mūžam. Un vienas Israēliešu sievas dēls, kam Ēģiptietis bija par tēvu, izgāja pie Israēla bērniem, un Israēliešu sievas dēls bārās lēģerī ar vienu Israēliešu vīru. Un Israēliešu sievas dēls zaimoja (Tā Kunga) vārdu un lādēja. Tad viņu veda pie Mozus, un viņa mātes vārds bija Šelomite, tā bija Dibra meita no Dana cilts. Un viņu ielika cietumā, kamēr tiem tiktu spriedums no Tā Kunga mutes. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Izved lādētāju ārā no lēģera, un visiem, kas to dzirdējuši, būs savas rokas uzlikt uz viņa galvu, un visai draudzei to ar akmeņiem būs nomētāt. Un uz Israēla bērniem tev būs runāt un sacīt: ikvienam, kas savu Dievu lād, būs nest savu grēku. Un kas Tā Kunga vārdu zaimo, to būs nokaut, visai draudzei to ar akmeņiem būs nomētāt; vai svešinieks, vai iedzīvotājs, kas to vārdu zaimos, tam būs mirt. Un ja kas kādu cilvēku nosit, tam būs tapt nokautam. Bet kas kādu lopu nosit, tam to būs maksāt, dzīvību pret dzīvību. Un ja kas savu tuvāko ievaino, tam lai top atdarīts, kā viņš darījis. Lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu, itin kā viņš cilvēku ir ievainojis, tāpat viņam taps atdarīts. Kas lopu nosit, tam to būs maksāt, bet kas cilvēku nosit, tam būs tapt nokautam. Lai jums ir vienāda tiesa, tā svešiniekam, kā iedzīvotājam; jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Un Mozus runāja uz Israēla bērniem, un tie izveda to lādētāju ārā no lēģera un to nomētāja ar akmeņiem un Israēla bērni darīja, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu Sinaī kalnā un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: Kad jūs nāksiet tai zemē, ko Es jums dodu, tad zemei būs turēt dusēšanu Tam Kungam. Sešus gadus tev savu tīrumu būs apsēt un sešus gadus savu vīna dārzu apgriezt un viņa augļus krāt. Bet septītais gads lai ir lielais dusēšanas laiks zemei, dusēšana Tam Kungam; savu tīrumu tev nebūs apsēt un savu vīnadārzu tev nebūs apgraizīt. Kas pēc tavas pļaušanas pats aug, to tev nebūs nopļaut, un tās ogas, kas bez tavas kopšanas aug, tev nebūs nogriezt; lai tas ir dusēšanas gads zemei. Bet ko zeme tai dusēšanā nes, lai ir jums par barību, tev un tavam kalpam un tavai kalponei un tavam algādzim un tavam piedzīvotājam, kas mīt pie tevis. Un tavam lopam un tam zvēram, kas tavā zemē, lai visi viņas augļi ir par barību. Un tev septiņus tādus dusēšanas gadus būs skaitīt, septiņus gadus septiņreiz, tā ka to septiņu dusēšanas gadu laiks tev ir četrdesmit deviņi gadi. Un gavilēšanas bazūne lai skan septītā mēnesī, desmitā mēneša dienā; salīdzināšanas dienā lai bazūne skan visā jūsu zemē. Un jums būs svētīt piecdesmito gadu un izsaukt svabadību tai zemē priekš visiem, kas tur dzīvo; tas lai jums ir gaviles gads, un jums būs ikvienam atkal nākt pie sava īpašuma un ikvienam būs atkal nākt pie savas cilts, Gaviles gads lai jums ir piecdesmitais gads; jums nebūs sēt, nedz to pļaut, kas no sevis paša aug, nedz nogriezt, kas aug bez jūsu kopšanas. Jo šis ir gaviles gads, tas lai jums ir svēts; jums no tīruma būs ēst, kas tur aug. Šinī gaviles gadā jums ikvienam atkal būs nākt pie sava īpašuma. Tad nu, ja tu ko pārdosi savam tuvākam, vai no sava tuvākā rokas ko pirksi, tad viens otram pāri nedariet. Pēc gadu skaita no tā gaviles gada tev būs pirkt no sava tuvākā, un pēc augļu gadu skaita tev būs viņam pārdot. Jo vairāk gadu jo vairāk maksās, un jo mazāk gadu jo mazāk maksās, jo viņš tev pārdod augļus pēc tiem gadiem. Tad nu nedariet pāri viens otram, bet bīstaties savu Dievu; jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Un dariet Manus likumus un turat Manas tiesas un dariet tās, tad jūs tai zemē varēsiet dzīvot mierā. Un zeme dos savus augļus, un jūs ēdīsiet un būsiet paēduši, un tur dzīvosiet mierā. Un ja jūs sacīsiet: ko ēdīsim septītā gadā? Redzi, mēs nesējam, nedz krājam savus augļus; - Tad Es pavēlēšu Savai svētībai par jums sestā gadā, ka tam būs izdot treju gadu augļus. Un kad jūs sēsiet astotā gadā, tad jūs ēdīsiet no veciem augļiem līdz devītajam gadam; tiekams jaunie augļi nāk, jūs ēdīsiet vecos. Un zemi nebūs pārdot uz mūžu; jo Man pieder tā zeme, un jūs esat svešinieki un piedzīvotāji pie Manis. Tāpēc jums visā savā zemē, kas jums pieder, būs atļaut zemi izpirkt. Kad tavs brālis panīkst un ko pārdod no savas zemes, tad lai nāk viņa tuvākais radinieks viņam par izpircēju un lai izpērk, ko viņa brālis pārdevis. Bet ja kam izpircēja nav un viņa roka tik daudz iespēj, ka viņam tik daudz ir, ko izpirkt, Tad viņam būs skaitīt tos gadus, kad viņš pārdevis, un to, kas pāri, atdot tam vīram, kam viņš to bija pārdevis, un tā nākt atpakaļ savā īpašumā. Bet ja viņam nav tik daudz pie rokas, cik vajadzīgs atdot, tad tas, ko viņš pārdevis, lai paliek pircēja rokā līdz gaviles gadam, bet gaviles gadā tas nāk vaļā un viņš atkal tiek pie sava īpašuma. Un ja kas pārdod dzīvojamu ēku pilsētas mūros, tam būs to atpirkt gada laikā, kamēr to pārdevis; tas ir viņa atpirkšanas laiks. Bet ja tas netop atpirkts, kamēr gads apkārt, tad tas nams pilsētas mūros lai paliek pircējam mūžam uz viņa paaudzēm; tas nenāk vaļā gaviles gadā. Bet namus ciemos, bez mūriem visapkārt, būs pieskaitīt pie zemes laukiem, tie ir atpērkami un nāk vaļā gaviles gadā. Bet Levītu pilsētās viņu pilsētu nami paliek Levītiem mūžīgi atpērkami. Un ja kas ko pērk no Levītiem, tad tas pārdotais nams viņu pilsētā nāk vaļā gaviles gadā, jo nami Levītu pilsētās ir viņu daļa Israēla bērnu starpā. Arī lauki viņu pilsētu apgabalā nav pārdodami, jo tie ir viņu mūžīgs īpašums. Un ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst tev līdzās, tad palīdzi tam, lai būtu svešinieks, vai piedzīvotājs, ka viņš var dzīvot pie tevis. Tev no viņa nebūs ņemt pagaidas nedz augļus, bet tev būs bīties savu Dievu, lai tavs brālis pie tevis dzīvo. Savu naudu tev nebūs viņam izdot uz pagaidām, nedz savu barību viņam aizdot uz augļiem. Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, jums dot Kanaāna zemi un jums būt par Dievu. Un kad tavs brālis pie tevis panīkst un tev top pārdots, tad tev nebūs viņam likt kalpot kā vergam. Kā algādzis un piedzīvotājs lai pie tevis dzīvo; līdz gaviles gadam lai viņš tev kalpo. Tad lai viņš no tevis tiek vaļā, viņš un viņa bērni līdz ar to, un lai viņš iet atpakaļ pie savas cilts un nāk atkal pie savu tēvu mantas. Jo viņi ir Mani kalpi, ko Es esmu izvedis no Ēģiptes zemes; tiem nebūs tapt pārdotiem, kā vergus pārdod. Tev nebūs bargi pār viņu valdīt, bet tev būs bīties savu Dievu. Taviem kalpiem un tavām kalponēm, kas tev ir, būs būt no apkārtējiem pagāniem; no tiem jums būs pirkt kalpus un kalpones. Arī no piedzīvotāju bērniem, kas pie jums mīt, no tiem jūs varat tos pirkt un no viņu dzimuma pie jums, ko tie jūsu zemē dzemdinājuši, un tie lai jums ir par īpašumu. Un tos jūs varat atstāt par mantību saviem bērniem pēc jums, ka tie ir viņu īpašums; lai tie jums kalpo mūžam; bet pār saviem brāļiem, Israēla bērniem, lai neviens pār otru bargi nevalda. Un ja kāds svešinieks vai piedzīvotājs pie tevis nāk pie rocības, un tavs brālis pie viņa panīkst un top pārdots tam svešiniekam, kas pie tevis mīt, vai kādam no svešinieka rada un cilts, Tad viņu var atpirkt, kad ir pārdots; viens no viņa brāļiem lai viņu atpērk. Vai viņa tēva brālis, vai viņa tēva brāļa dēls lai viņu atpērk, vai kāds no viņa cilts asins radiem lai viņu atpērk, vai kad viņa paša roka spēj, tad lai pats atpērkas. Un viņam ar savu pircēju būs skaitīt no tā gada, kad viņš pārdevies, līdz gaviles gadam, un viņa atpirkšanas maksā lai ir pēc tā gadu skaita, uz laiku kā algādzis lai viņš pie tā ir bijis. Ja vēl ir daudz gadu, tad pēc viņu skaita lai tas atdod par savu atpirkšanu to naudu, ar ko viņš ir pirkts. Un ja vēl maz gadu pāri līdz gaviles gadam, tad lai tos saskaita; pēc savu gadu skaita tam būs atmaksāt savu atpirkšanu; kā algādzis gadu pēc gada lai viņš pie tā ir bijis. Tam nebūs bargi pār viņu valdīt tavā priekšā. Un ja viņš tā netop izpirkts, tad viņam gaviles gadā būs tikt vaļā, viņam un viņa dēliem līdz ar viņu. Jo Israēla bērni Man ir par kalpiem, viņi ir Mani kalpi, ko Es esmu izvedis no Ēģiptes zemes. Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Jums nebūs sev darīt elkus, nedz izgriezt bildes, nedz uzcelt kādus stabus, nedz likt iezīmētus akmeņus savā zemē, tos pielūgt; jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Manus sabatus jums būs turēt un Manu svēto vietu bīties; - Es esmu Tas Kungs. Ja jūs Manos likumos staigāsiet un Manas pavēles turēsiet un tās darīsiet, Tad Es jums došu lietu savā laikā, un zeme dos savu labību, un koki laukā dos savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīna lasīšanai, un vīna lasīšana līdz sējamam laikam, un jūs ēdīsiet savu maizi un būsiet paēduši un dzīvosiet mierīgi savā zemē. Un Es došu mieru zemei, ka jūs gulēsiet, un nebūs, kas biedina; un Es atņemšu visus niknos zvērus no zemes, un zobenam nebūs iet pa jūsu zemi. Un jūs saviem ienaidniekiem dzīsities pakaļ, un tie kritīs caur zobenu priekš jūsu acīm. Pieci no jums dzenās simtus, un simts no jums dzenās desmit tūkstošus, un jūsu ienaidniekiem priekš jūsu acīm būs krist caur zobenu. Un Es griezīšos pie jums un darīšu jūs auglīgus un jūs vairošu un uzcelšu ar jums Savu derību. Un jūs ēdīsiet no veca padoma, un to veco jūs nesīsiet ārā jaunajam nākot. Un Es celšu Savu dzīvokli jūsu vidū, un Mana dvēsele jūs neapniks, Un Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu, un jūs Man būsiet par ļaudīm. Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, ka jūs nebūtu viņas vergi, un esmu saraustījis jūsu jūga saites un esmu licis jums stāvu staigāt. Bet ja jūs Man neklausīsiet un visus šos baušļus nedarīsiet, Un ja jūs Manus likumus nicināsiet, un ja jūsu dvēsele Manu tiesu apniks, ka jūs nedarāt visus Manus baušļus, nicinādami Manu derību, Tad Es jums tā darīšu: Es likšu pār jums nākt izbailēm, dilonim un karstuma drudzim, kas acis aptumšo un dvēseli nomoka; un jums savu sēklu būs velti sēt, un jūsu ienaidniekiem to būs ēst. Un Es celšu Savu vaigu pret jums, ka jūs tapsiet kauti savu ienaidnieku priekšā, un jūsu nicinātājiem būs par jums valdīt, un jūs bēgsiet, kad neviens jūs nedzenā. Un ja jūs arī tad Man vēl neklausīsiet, tad Es tam vēl pielikšu septiņkārt, jūsu grēkus sodīdams. Jo Es salauzīšu jūsu stipruma lepnību un jums darīšu debesi kā dzelzi un zemi kā varu. Un jūs savu spēku velti tērēsiet un jūsu zeme nedos savu ražu, nedz jūsu zemes koki savus augļus. Un ja jūs Man pretī turēsities un negribēsiet Man klausīt, tad Es uzlikšu jums vēl septiņkārtīgas mokas jūsu grēku dēļ. Un Es jums sūtīšu meža zvērus, kas jūsu bērnus aprīs un jūsu lopus saplosīs un jūs dzīs mazumā, un jūsu ceļiem būs palikt tukšiem. Un ja jūs vēl nepieņemsiet šo Manu pārmācību, bet Man pretī turēsities, Tad Es jums arīdzan pretī turēšos un jūs sitīšu vēl septiņkārt vairāk jūsu grēku dēļ. Jo Es vedīšu pār jums atriebšanas zobenu, kas atriebs Manu derību, un kad jūs glābsities savās pilsētās, tad Es sūtīšu mēri jūsu vidū, un jūs tapsiet nodoti ienaidnieka rokā. Kad Es jums atņemšu maizes padomu, tad desmit sievām jūsu maizi būs cept vienā ceplī, un jūsu maizi atdos ar svaru, un jūs ēdīsiet un nebūsiet paēduši. Un ja jūs pat caur to Man neklausīsiet, bet Man turēsities pretī, Tad arī Es jums bardzībā turēšos pretī un jūs pārmācīšu vēl septiņkārt vairāk jūsu grēku dēļ. Jo jūs ēdīsiet savu dēlu miesas un savu meitu miesas jūs ēdīsiet. Un Es izpostīšu jūsu kalnu vietas un izdeldēšu jūsu elku stabus un metīšu jūsu maitas uz jūsu nogāztiem elkiem un jūs būsiet riebīgi Manai dvēselei. Un Es darīšu jūsu pilsētas par postažām un izpostīšu jūsu svētumus, un Es negribu ost jūsu saldo smaržu. Es to zemi tā gribu izpostīt, ka būs iztrūcināties jūsu ienaidniekiem, kas tur dzīvo. Un Es jūs izkaisīšu starp pagāniem un izvilkšu zobenu jums pakaļ, un jūsu zeme paliks postā un jūsu pilsētas taps izpostītas. Tad zeme baudīs savu dusēšanu visā tai posta laikā un kamēr jūs esat ienaidnieku zemē, tad zeme dusēs un baudīs savu dusēšanu. Visā tai posta laikā viņa dusēs, tāpēc ka tā nedusēja jūsu sabata dienās, kad jūs tur dzīvojāt. Un atlikušiem jūsu starpā Es došu bailīgu sirdi viņu ienaidnieku zemē, ka kustošas lapas čaukstēšana tos dzīs, un tie bēgs kā no zobena un kritīs, kur dzinēja nav. Un tie klups viens uz otru, kā no zobena, kur dzinēja nav, un jūs nepastāvēsiet priekš savu ienaidnieku acīm. Bet jūs iesiet bojā starp pagāniem, un jūsu ienaidnieku zeme jūs norīs. Un tie atlikušie jūsu starpā panīks savu grēku dēļ savu ienaidnieku zemē; tur tiem savu tēvu noziegumu dēļ būs panīkt. Tad tie izsūdzēs savus noziegumus un savu tēvu noziegumus un savus pārkāpumus, ar ko tie pret Mani noziegušies, un ka tie Man turējušies pretī. Un arī Es tiem turēšos pretī un tos likšu aizvest viņu ienaidnieku zemē; lai jel viņu neapgraizītā sirds top pazemota, un viņu noziegumi top atlīdzināti. Tad Es pieminēšu Savu derību ar Jēkabu un arī Savu derību ar Īzaku un arī Savu derību ar Ābrahāmu Es pieminēšu un pieminēšu to zemi. Un tā zeme no viņiem būs atstāta, un tā baudīs savu dusēšanu, kad no viņiem palikusi tukša, un tiem taps atlīdzināti viņu noziegumi, tādēļ un par to, ka tie Manas tiesas ir atmetuši un ka viņu dvēsele Manus likumus ir apnikusi. Bet arī tad vēl, kad tie būs savu ienaidnieku zemē, Es tos neesmu atmetis, nedz viņus esmu apnicis, ka tos izdeldētu, iznīcinādams Savu derību ar viņiem; jo Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs. Bet Es pieminēšu viņiem to derību ar vecajiem, ko Es esmu izvedis no Ēģiptes zemes priekš pagānu acīm, ka Es tiem būtu par Dievu, Es Tas Kungs. Tie ir tie likumi un tās tiesas un tie baušļi, ko Tas Kungs ir devis starp Sevi un Israēla bērniem uz Sinaī kalna caur Mozu. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: ja kas Tam Kungam sola īpašu solījumu, tad lai tā dvēsele Tam Kungam ir pēc tava sprieduma. Un tavs spriedums par vīrieti no divdesmit gadiem līdz sešdesmit gadiem lai ir tas spriedums: piecdesmit sudraba sēķeļi pēc svētās vietas sēķeļiem; Bet ja tā ir sieviete, tad lai ir tavs spriedums trīsdesmit sēķeļi. Bet ja tas no pieci līdz divdesmit gadiem vecs, tad tavs spriedums par vīrieti lai ir divdesmit sēķeļi, bet par sievieti desmit sēķeļi. Bet ja tas vienu mēnesi līdz pieci gadiem vecs, tad tavs spriedums par vīrieti lai ir pieci sudraba sēķeļi, un par sievieti trīs sudraba sēķeļi. Bet ja tas sešdesmit gadus vecs un pāri, ja tas ir vīrs, tad lai ir tavs spriedums piecpadsmit sēķeļi, un ja ir sieva, desmit sēķeļi. Bet ja tam nav tik daudz pie rokas, kā tu viņam esi nospriedis, tad to būs vest pie priestera, un priesteris lai viņu apspriež; pēc tam, cik tā solītāja roka var pelnīt, lai priesteris viņam spriež. Un ja tas ir lops, ko Tam Kungam var upurēt, tad viss lai ir svēts, ko no tā Tam Kungam dod. To nebūs ne mīt, ne mainīt labu ar nelabu, vai nelabu ar labu, bet ja tomēr lopu pret lopu pārmīs, tad šis un arī tas, kas pārmīts, lai ir svēts Tam Kungam. Un ja tas ir kāds nešķīsts lops, ko Tam Kungam nedrīkst upurēt, tad to lopu būs vest pie priestera, Un priesterim to būs apspriest, cik labs vai nelabs tas ir, un kā priesteris ir spriedis, tā tam būs būt. Un ja kas to pērkot izpirks, tad piekto tiesu lai pieliek pie tā, kā tu esi apspriedis. Un ja kas savu namu svētī, ka tas Tam Kungam lai ir svēts, tad priesterim to būs apspriest, cik labs vai nelabs tas ir: kā priesteris spriedis, tā tam būs būt. Un ja tas, kas savu namu ir svētījis, to grib izpirkt, tad viņam būs pielikt piekto naudas tiesu pie tā, ko tu esi spriedis; tad tas viņam piederēs. Un ja kas no sava paša tīruma Tam Kungam ko laba svētīs, tad tavs spriedums lai ir pēc viņa sējuma; kur viens homers miežu top sēts, tā būs spriest uz piecdesmit sudraba sēķeļiem. Ja viņš savu tīrumu svētīs no gaviles gada, tad viņa maksa būs pēc tava sprieduma. Bet ja viņš savu tīrumu svētīs pēc gaviles gada, tad priesterim naudu būs apspriest pēc atliekamo gadu skaita līdz gaviles gadam, un jāatņem no tava sprieduma. Un ja viņš to tīrumu, ko viņš ir svētījis, pērkot izpirks, tad viņam būs pielikt piekto naudas tiesu pie tā, ko tu esi spriedis, - tad tas viņam piederēs. Bet ja viņš tīrumu neizpirks un ja tīrumu citam pārdos, tad tam vairs nebūs tapt izpirktam. Bet tīrums, kad viņš nāk vaļā gaviles gadā, lai ir svēts Tam Kungam, tā kā pavisam nodots tīrums; tas priesterim būs par īpašumu. Un ja viņš Tam Kungam tīrumu ir svētījis, ko viņš pircis, kas nav no viņa paša tīruma, Tad priesterim būs spriest, kāda vērtība viņam līdz gaviles gadam, un viņam tai dienā būs dot, cik tu esi nospriedis, lai tas Tam Kungam ir svēts. Gaviles gadā tam tīrumam atkal būs tam krist, no kā viņš bija pirkts, tam, kam tā zeme īpaši piederēja. Visa tava spriešana lai notiek pēc svētās vietas sēķeļa, vienam sēķelim ir divdesmit ģeri. Bet pirmdzimto no lopiem, kas Tam Kungam pieder, nevienam nebūs svētīt, vai tas ir vērsis, vai avs; - tas pieder Tam Kungam. Bet ja tas ir no nešķīsta lopa, tad viņam to pēc tava sprieduma būs izpirkt, un piekto tiesu pielikt klāt, un ja tas netop izpirkts, tad lai to pārdod pēc tava sprieduma. Bet visu, kas novēlēts, ko tas Tam Kungam novēlēs no visa, kas tam pieder, no cilvēkiem, vai no lopiem, vai no sava paša tīruma, no tā neko nebūs pārdot nedz izpirkt; viss, kas novēlēts, Tam Kungam ir augsti svēts. Visam izdeldējamam, kas (Tam Kungam) novēlēts no cilvēkiem, nebūs tapt izpirktam, bet nokautam. Un visi zemes desmitie no zemes labības, no koku augļiem, pieder Tam Kungam, tie Tam Kungam ir svēti. Bet, ja kāds vēlās izpirkt kaut ko no savas desmitās tiesas, viņam piekto daļu būs pielikt klāt. Un visi desmitie no lieliem un sīkiem lopiem, kas ar rīksti top noskaitīti, tie desmitie no visa būs Tam Kungam svēti. Viņam nebūs starp nelaba un laba nekādu izmeklēšanu turēt, nedz to mainīt; bet ja to apmainīs, tad šis un arī tas, kas ir apmainīts, būs svēts; to nebūs izpirkt. Tie ir tie baušļi, ko Tas Kungs Mozum pavēlējis priekš Israēla bērniem uz Sinaī kalna. Un Tas Kungs runāja uz Mozu Sinaī tuksnesī, saiešanas teltī, pirmā dienā, otrā mēnesī, otrā gadā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes, sacīdams: Uzņemiet visas Israēla bērnu draudzes pulku pēc viņu ciltīm, viņu tēvu namiem, skaitīdami visu to ļaužu vārdus, kas ir no vīriešu kārtas, pēc viņu galvām, Kas divdesmit gadus un pāri ir, visus, kas Israēla starpā iet karā, tos tev būs skaitīt pēc viņu pulkiem, tev un Āronam. Lai arī līdz ar jums ir no ikkatras cilts viens vīrs, kas ir virsnieks pār savu tēvu namu. Šie nu ir vīru vārdi, kam pie jums būs stāvēt. No Rūbena: Elicurs, Šedeūra dēls, No Simeona: Šelumiēls, Curi-Šadaja dēls. No Jūda: Nahšons, Aminadaba dēls, No Īsašara: Nataneēls, Zuāra dēls, No Zebulona: Eliabs, Heleona dēls, No Jāzepa bērniem, no Efraīma: Elišams, Amihuda dēls, no Manasus: Gamaliēls, Pedacura dēls, No Benjamina: Abidans, Gideona dēls, No Dana: Ahiēzars, Ami-Šadaja dēls, No Ašera: Paģiēls, Okrana dēls, No Gada: Eliasafs, Deguēļa dēls, No Naftalis: Ahirus, Enana dēls. Šie ir tie draudzes runas vīri, virsnieki pār savu tēvu ciltīm, virsnieki pār Israēla tūkstošiem. Tad Mozus un Ārons ņēma šos vīrus, kā tie ar vārdiem ir nosaukti, Un sapulcēja visu draudzi pirmā dienā, otrā mēnesī, un tie pierakstījās cilts rakstos pēc savām ciltīm, pēc saviem tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, pēc savām galvām; Kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, un tā viņš tos skaitīja Sinaī tuksnesī. Tad Rūbena, Israēla pirmdzimušā, bērni, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, kam vārdi tapa skaitīti pēc savām galvām, visi no vīriešu kārtas no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Rūbena ciltī četrdesmit un seši tūkstoši un pieci simti. No Simeona bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, kas no tiem tapa skaitīti, pēc vārdu skaita, pēc savām galvām, visi no vīriešu kārtas no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Simeona ciltī piecdesmit deviņi tūkstoši un trīssimt. No Gada bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Gada ciltī četrdesmit pieci tūkstoši sešsimt un piecdesmit. No Jūda bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Jūda ciltī septiņdesmit četri tūkstoši un seši simti. No Īsašara bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Īsašara ciltī piecdesmit četri tūkstoši un četri simti. No Zebulona bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Zebulona ciltī piecdesmit septiņi tūkstoši un četri simti. No Jāzepa bērniem, no Efraīma bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Efraīma ciltī četrdesmit tūkstoši un piecsimt. No Manasus bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Manasus ciltī trīsdesmit divi tūkstoši un divi simti. No Benjamina bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Benjamina ciltī trīsdesmit pieci tūkstoši un četrsimt. No Dana bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Dana ciltī sešdesmit divi tūkstoši un septiņsimt. No Ašera bērniem, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Ašera ciltī četrdesmit un viens tūkstotis un pieci simti. Naftalis bērni, viņu dzimumi pēc savām ciltīm, pēc savu tēvu namiem, pēc vārdu skaita, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas gāja karā: Tie tika skaitīti Naftalis ciltī piecdesmit trīs tūkstoši un četrsimt. Šie ir tie skaitītie, ko skaitījuši Mozus un Ārons un Israēla virsnieki, divpadsmit vīri, - ikviens bija pār savu tēvu namu. Un viss viņu skaits no Israēla bērniem pēc tēvu namiem, no divdesmit gadiem un pāri, visi, kas no Israēla gāja karā, Visi tie skaitītie bija sešsimt trīs tūkstoši un piecsimt piecdesmit. Bet Levīti pēc savu tēvu cilts netapa pie tiem pieskaitīti. Jo Tas Kungs bija uz Mozu runājis sacīdams: Levija cilti vien tev nebūs skaitīt, nedz viņu pulku pieņemt pie Israēla bērniem. Bet tu iecel Levītus pār liecības telti un pār visiem viņas rīkiem un pār visu, kas tai pieder; tiem būs telti nest un visus viņas rīkus, un viņiem būs pie tās kalpot un ap telti apmesties. Un kad telts pacelsies, tad Levītiem to būs noārdīt, un kad telts apmetīsies, tad Levītiem to būs uzcelt; bet ja kāds svešinieks pieiet, tam būs mirt. Un Israēla bērniem būs apmesties ikvienam pie sava lēģera un ikvienam pie sava karoga pēc saviem pulkiem. Bet Levītiem būs apmesties ap liecības dzīvokli, ka nekāda dusmība nenāk pār Israēla bērnu draudzi; tāpēc Levītiem būs sargāt liecības dzīvokli. Un Israēla bērni darīja pēc visa, tā kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis; tā tie darīja. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Israēla bērniem lēģeri būs apmest, ikvienam apakš sava karoga, pēc savu tēvu nama zīmēm, visapkārt saiešanas teltij pretī. Pret rīta pusi būs apmesties Jūda lēģera karogam pēc saviem pulkiem, un Nahšonam, Aminadaba dēlam, Jūda bērnu virsniekam; Tā pulks un viņa skaitītie bija septiņdesmit četri tūkstoši un sešsimt. Un pie viņa klāt būs apmesties Īsašara ciltij, un Nataneēlim, Zuāra dēlam, Īsašara bērnu virsniekam. Tā pulks un viņa skaitītie bija piecdesmit četri tūkstoši un četrsimt. Un Zebulona ciltij un Eliabam, Helona dēlam, Zebulona bērnu virsniekam. Tā pulks un viņa skaitītie bija piecdesmit septiņi tūkstoši un četrsimt. Visi Jūda lēģera skaitītie bija simts astoņdesmit seši tūkstoši un četrsimt pēc saviem pulkiem; tiem būs pirmiem celties. Rūbena lēģera karogam būs turēties pret dienasvidu pēc saviem pulkiem, un Elicuram, Šedeūra dēlam, Rūbena bērnu virsniekam. Tā pulks un viņa skaitītie bija četrdesmit seši tūkstoši un piecsimti. Un pie viņa klāt būs apmesties Simeona ciltij, un Šelumiēlim, Curi-Šadaja dēlam, Simeona bērnu virsniekam. Tā pulks un viņa skaitītie bija piecdesmit deviņi tūkstoši un trīs simti. Un blakām Gada ciltij un Eliasafam, Deguēla dēlam, Gada bērnu virsniekam. Tā pulks un viņa skaitītie bija četrdesmit pieci tūkstoši sešsimt un piecdesmit. Visi Rūbena lēģera skaitītie bija simts piecdesmit viens tūkstotis četrsimt piecdesmit pēc saviem pulkiem, un tiem būs otriem celties. Pēc tam saiešanas telts lai ceļas ar Levītu lēģeri lēģeru starpā; kā tie apmetās, tā tiem būs celties, ikvienam savā vietā, pēc saviem karogiem. Efraīma lēģera karogam būs būt pret vakariem pēc saviem pulkiem, un Elišamam, Amihuda dēlam, Efraīma bērnu virsniekam. Tā pulks un viņa skaitītie bija četrdesmit tūkstoši un piecsimt. Un pie viņa klāt Manasus cilts un Gamaliēls, Pedacura dēls, Manasus bērnu virsnieks. Tā pulks un viņa skaitītie bija trīsdesmit divi tūkstoši un divi simti. Un tad Benjamina cilts un Abidans, Gideona dēls, Benjamina bērnu virsnieks. Tā pulks un viņa skaitītie bija trīsdesmit pieci tūkstoši un četrsimt. Visi Efraīma lēģera skaitītie bija simts astoņi tūkstoši un simts pēc saviem pulkiem, un tiem būs celties trešiem. Dana lēģera karogam būs būt pret ziemeļiem pēc saviem pulkiem, un Ahiēzaram, Ami-Šadaja dēlam, Dana bērnu virsniekam. Tā pulks bija sešdesmit divi tūkstoši un septiņsimt. Un pie viņa klāt lai apmetās Ašera cilts, un Paģiēls, Okrana dēls, Ašera bērnu virsnieks. Tā pulks un viņa skaitītie bija četrdesmit viens tūkstotis un piecsimt. Un tad Naftalis cilts un Ahira, Enana dēls, Naftalis bērnu virsnieks. Tā pulks un viņa skaitītie bija piecdesmit trīs tūkstoši un četrsimt. Visi Dana lēģera skaitītie bija simts piecdesmit septiņi tūkstoši sešsimt; tiem būs pēdējiem celties pēc saviem karogiem. Šie ir Israēla bērnu skaitītie pēc savu tēvu namiem; visi bija sešsimt trīs tūkstoši piecsimt un piecdesmit. Bet Levīti netapa skaitīti Israēla bērnu starpā, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Israēla bērni darīja visu, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis; tā tie apmetās pēc saviem karogiem, un tā tie cēlās, ikviens pēc savas cilts, pēc savu tēvu nama. Šie nu ir Ārona un Mozus dzimumi, tai dienā, kad Tas Kungs runāja uz Mozu Sinaī kalnā. Un šie ir Ārona dēlu vārdi: pirmdzimtais Nadabs un Abijus, Eleazars un Ītamars. Šie ir Ārona dēlu vārdi, kas bija svaidīti priesteri, kas bija iesvētīti, kalpot priestera amatā. Bet Nadabs un Abijus nomira Tā Kunga priekšā, kad tie svešu uguni bija nesuši Tā Kunga priekšā Sinaī tuksnesī; un tiem nebija dēlu; bet Eleazars un Ītamars bija priesteri, Ārona, sava tēva, priekšā. Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Pieved Levija cilti un stādi to priestera Ārona priekšā, lai tie viņam kalpo, Lai tie kopj viņa kopšanu un visas draudzes kopšanu priekš saiešanas telts, stāvēdami telts kalpošanā. Un lai tie glabā visus saiešanas telts rīkus un kopj visu Israēla bērnu kopšanu, stāvēdami telts kalpošanā. Un dod tos Levītus Āronam un viņa dēliem; tie viņam pavisam ir atdoti no Israēla bērniem. Bet Āronu un viņa dēlus tev būs iecelt, lai tie kopj savu priestera amatu, bet svešiniekam, kas pieies, būs mirt. Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Redzi, tos Levītus Es esmu ņēmis no Israēla bērnu vidus visu pirmdzimušo vietā, kas māti atplēš, no Israēla bērniem, un tie Levīti lai Man pieder. Jo visi pirmdzimtie Man pieder no tās dienas, kad Es visus pirmdzimušos kāvu Ēģiptes zemē; Es Sev esmu svētījis visus pirmdzimušos Israēla starpā no cilvēkiem līdz lopiem; tie Man lai pieder, - Es esmu Tas Kungs. Un Tas Kungs runāja uz Mozu Sinaī tuksnesī un sacīja: Skaiti Levija dēlus pēc viņu tēvu namiem, pēc viņu ciltīm; visus no vīriešu kārtas, kam viens mēnesis un pāri, tos tev būs skaitīt. Un Mozus tos skaitīja pēc Tā Kunga vārda, kā viņam bija pavēlēts. Šie nu ir Levija bērni ar saviem vārdiem: Geršons un Kohāts un Merarus. Un šie ir Geršona dēlu vārdi pēc viņu ciltīm: Libnus un Šimijs. Un Kohāta bērni pēc savām ciltīm: Amrams un Izehars, Hebrons un Uziēls. Un Merarus dēli pēc savām ciltīm: Mahlijs un Mušijs. Šās ir Levītu ciltis pēc savu tēvu namiem. No Geršona bija Libniešu cilts un Šimiešu cilts; šīs ir Geršoniešu ciltis. Viņu skaitītie, visi no vīriešu kārtas, vienu mēnesi un vecāki, to skaits bija septiņi tūkstoši un pieci simti. Geršoniešu cilts apmetās aiz dzīvokļa pret vakariem. Un Geršoniešu tēva nama virsnieks bija Eliasafs, Laēļa dēls. Un Geršona dēli apkopa pie saiešanas telts to telti, viņas apsegu un saiešanas telts durvju priekškaru. Un pagalma aizkarus un pagalma durvju priekškaru pagalmā, kas dzīvoklim un altārim visapkārt līdz ar viņu virvēm, un visu, kas tur darāms. Un no Kohāta ir Amramiešu cilts un Izehariešu cilts un Hebroniešu cilts un Uziēliešu cilts; šīs ir Kohātiešu ciltis. Skaits visiem, kas no vīriešu kārtas, vienu mēnesi un vecāki, bija astoņi tūkstoši un seši simti, kas kopa svētuma kopšanu. Kohāta dēlu cilts apmetās klāt pie dzīvokļa pret dienasvidus pusi. Un Kohātiešu ciltīm tēvu nama virsnieks bija EliŠafans, Uziēļa dēls. Un tie apkopa šķirstu un galdu un lukturi un altārus un svētās vietas rīkus, ar ko to darbu dara, un priekškaru un visu, kas tur darāms. Un Levītu virsnieku virsnieks bija Eleazars, Ārona dēls, priesteris, uzraugs tiem, kas kopj svētās vietas kopšanu. No Merarus ir Mahliešu cilts un Mušiešu cilts. Šīs ir Merariešu ciltis. Un viņu skaitītie, visi no vīriešu kārtas, vienu mēnesi un vecāki, bija seši tūkstoši un divi simti. Un Merariešu ciltīm tēvu nama virsnieks bija Curiēls, Abihaīļa dēls, tie apmetās klāt pie dzīvokļa pret ziemeļiem. Un Merarus dēli uzraudzīja un kopa dzīvokļa galdus un viņa kārtis un viņa stabus un viņa kājas un visus viņa rīkus un visu, kas tur darāms. Un arī pagalma stabus visapkārt un viņu kājas un viņa naglas un viņa virves. Un tie, kas apmetās dzīvokļa priekšā pret rītiem, priekš saiešanas telts pret austrumu, bija Mozus un Ārons ar saviem dēliem, kopdami svētuma kopšanu priekš Israēla bērniem. Bet svešiniekam, kas tur pieiet, būs mirt. Viss Levītu skaits, ko Mozus un Ārons pēc viņu ciltīm skaitīja uz Tā Kunga pavēli, visi, kas no vīriešu kārtas vienu mēnesi un pāri, bija divdesmit divi tūkstoši. Un Tas Kungs runāja uz Mozu: skaiti visus Israēla bērnu pirmdzimušos no vīriešu kārtas, kam viens mēnesis un pāri, un izdabū viņu vārdu skaitu. Un Levītus tev būs ņemt priekš manis (Es esmu Tas Kungs) visu pirmdzimušo Israēla bērnu vietā, un Levītu lopus visu pirmdzimušo Israēla bērnu lopu vietā. Un Mozus skaitīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, visus Israēla bērnu pirmdzimušos, Un visi pirmdzimušie no vīriešu kārtas pēc vārdu skaita, kas vienu mēnesi un vecāki, kā tie tapa skaitīti, bija divdesmit divi tūkstoši divi simti septiņdesmit un trīs. Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Ņem Levītus visu Israēla bērnu pirmdzimto vietā un Levītu lopus viņu lopu vietā; jo tiem Man būs piederēt. Es esmu Tas Kungs. Bet par divsimt septiņdesmit trim, kam būs tapt izpirktiem, kas pie Israēla bērnu pirmdzimtiem pāri ir par Levītiem, Par ikvienu galvu tev būs ņemt piecus sudraba sēķeļus, pēc svētās vietas sēķeļa; - viens sēķelis ir divdesmit ģeras, Un naudu tev būs dot Āronam un viņa dēliem, naudu, ar ko tie pārējie izpirkti. Tad Mozus ņēma izpirkšanas naudu no tiem, kas bija pāri par Levītu izpirktiem; No Israēla bērnu pirmdzimtiem viņš ņēma naudu, tūkstoš trīssimt sešdesmit un piecus sēķeļus, pēc svētās vietas sēķeļa. Un Mozus deva izpirkšanas naudu Āronam un viņa dēliem pēc Tā Kunga vārda, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu sacīdams: Uzņem no Levija dēlu vidus Kohāta dēlu skaitu, pēc viņu ciltīm, pēc viņu tēvu namiem, Tos, kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, visus, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Šis lai ir Kohāta dēlu darbs saiešanas teltī: visusvētākais. Kad lēģeris ceļas, tad Āronam un viņa dēliem būs nākt un noņemt to priekškaru, kas visusvētākās vietas priekšā karājās, un ar to apsegt liecības šķirstu. Un tiem uz to būs uzlikt apsegu no roņu ādām, un uz to uzklāt pazilu deķi, un tiem būs pielikt viņa nesamās kārtis. Un pāri pār Dieva maizes galdu tiem arī būs izklāt pazilu deķi, un tur uzlikt tās bļodas un karotes un kannas un lejamos kausus, un tai maizei, kas vienmēr tur jāliek, būs uz tā palikt. Un pāri tiem būs izklāt deķi no karmezīna un to apsegt ar apsegu no roņu ādām un pielikt tās nesamās kārtis. Tad tiem būs ņemt pazilu deķi un apsegt to spīdošo lukturi un viņa eļļas lukturīšus un viņa dzēšamos rīkus un visus viņa eļļas traukus, ar ko pie tā jākalpo. Un tiem to ar visiem viņa rīkiem būs ielikt apsegā no roņu ādām un to likt uz tām nesamām kārtīm. Un pāri pār zelta altāri tiem būs izklāt pazilu deķi, un to apsegt ar apsegu no roņu ādām un pielikt viņa nesamās kārtis. Un tiem būs ņemt visus amata rīkus, ar ko tiem svētā vietā jākalpo, un tos ielikt pazilā deķī un tos apsegt ar apsegu no roņu ādām un likt uz tām nesamām kārtīm. Un tiem pelnus no altāra būs noslaucīt un purpura deķi pāri izklāt. Un tur būs uzlikt visus viņa rīkus, ar ko tiem pie viņa jākalpo, kvēpināmos traukus, dakšas, lāpstas un slacināmos traukus, visus altāra rīkus, un tiem pāri būs izklāt apsegu no roņu ādām un pielikt viņa nesamās kārtis. Kad nu Ārons un viņa dēli lēģerim ceļoties būs pabeiguši apsegt to svēto vietu un visus svētuma rīkus, tad pēc tam Kohāta dēliem būs nākt un to nest, bet tiem nebūs to svētumu aizskart, ka nemirst; tas ir Kohāta dēliem jānes pie saiešanas telts. Un Eleazars, priestera Ārona dēls, lai ir uzraugs par luktura eļļu un par to smaržīgo kvēpināmo un par dienišķo ēdamo upuri un svaidāmo eļļu; lai ir uzraugs par visu dzīvokli un visu, kas tur ir, par to svētumu un viņa rīkiem. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Sargājaties, ka Kohāta radu cilts netop izdeldēta no Levītu vidus. Bet tā jums būs viņiem darīt, ka tie dzīvo un nemirst, kad tiem jāpieiet pie tā visusvētākā. Āronam un viņa dēliem būs nākt, tos nolikt ikvienu pie sava darba un pie sava nesamā. Bet viņi paši lai neieiet pat ne acumirkli skatīties to svētumu, ka nemirst. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Uzņem arī Geršona dēlu skaitu pēc viņu tēvu namiem, pēc viņu ciltīm. Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, tos tev būs skaitīt, visus, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Šis ir Geršoniešu radu darbs, kalpot un nest: Tiem būs nest tā dzīvokļa deķus un saiešanas teltī, viņas apsegu un to roņu ādas apsegu, kas virsū uz tās un saiešanas telts durvju apsegu, Un pagalma aizkarus un vārtu apsegu pagalmā, kas ap dzīvokli un ap altāri, un viņu virves un visus viņu darba rīkus, visu, kas darāms, to tiem būs darīt. Pēc Ārona un viņa dēlu pavēles lai notiek visa Geršoniešu dēlu kalpošana pie visa, kas tiem jānes, un pie visiem viņu darbiem, un jums uz tiem būs raudzīt, ka tie visu, kas tiem jānes, ņem vērā. Tas ir Geršoniešu dēlu radu darbs saiešanas teltī, un viņu kalpošana lai stāv apakš Ītamara, priestera Ārona dēla, rokas. Merarus dēlus tev būs skaitīt pēc viņu ciltīm, pēc viņu tēvu namiem. Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, tos tev būs skaitīt, visus, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Un to viņiem būs kopt un nest pēc visa sava amata pie saiešanas telts: dzīvokļa galdus un viņa aizšaujamās kārtis un viņa stabus un viņa kājas, Līdz ar apkārtējiem pagalma stabiem un viņu kājām un naglām un virvēm, ar visiem viņu rīkiem, ar visu, kas tiem darāms. Un visus rīkus, kas tiem jākopj un jānes, tos tiem iedodiet ar vārdu un skaitu. Tā lai ir Merariešu radu kalpošana, viss viņu darbs pie saiešanas telts, apakš Ītamara, priestera Ārona dēla, rokas. Tad Mozus un Ārons un draudzes virsnieki skaitīja Kohātiešu dēlus pēc viņu ciltīm un viņu tēvu namiem, Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, visus, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Tad viņu skaits bija pēc viņu ciltīm divi tūkstoši septiņsimti un piecdesmit. Šie ir Kohāta cilšu skaitītie, visi, kas kalpo pie saiešanas telts, ko Mozus un Ārons bija skaitījuši pēc Tā Kunga vārda caur Mozu. Un Geršona dēlu skaitītie pēc viņu ciltīm un pēc viņu tēvu namiem, Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, visi, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Un viņu skaitītie pēc viņu ciltīm, pēc viņu tēvu namiem bija divi tūkstoši sešsimt trīsdesmit. Šie ir Geršona cilšu skaitītie, visi, kas kalpoja saiešanas teltī, ko Mozus un Ārons skaitīja pēc Tā Kunga pavēles. Un Merarus dēlu skaitītie pēc viņu ciltīm, pēc viņu tēvu namiem, Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, visi, kas iestājās kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts, Viņu skaitītie pēc viņu ciltīm bija trīs tūkstoši divi simti. Šie ir Merarus cilšu skaitītie, ko Mozus un Ārons skaitījuši pēc Tā Kunga pavēles caur Mozu. Visi tie Levīti, ko Mozus un Ārons un Israēla virsnieki ir skaitījuši pēc viņu ciltīm un pēc viņu tēvu namiem, Kam trīsdesmit gadi un pāri līdz piecdesmitam gadam, visi kas iestājās kalpošanā, kalpot un nest pie saiešanas telts: Viņu skaitītie bija astoņi tūkstoši piecsimt un astoņdesmit. Pēc Tā Kunga pavēles tie tapa nolikti caur Mozu, ikviens pie sava darba, pie sava nesamā, un tapa skaitīti, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Pavēli Israēla bērniem, ka tiem no lēģera būs izraidīt visus spitālīgos, un visus, kam miesa pil, un visus, kas palikuši nešķīsti pie miroņa. Tāpat vīrus kā sievas tev būs izraidīt; ārā no lēģera tev tos būs izraidīt, ka tie neapgāna savus lēģerus, kur Es dzīvoju viņu starpā. Un Israēla bērni tā darīja un tos izraidīja no lēģera ārā; kā Tas Kungs uz Mozu bija runājis, tā Israēla bērni darīja. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem: ja vīrs vai sieva padara kaut kādu cilvēku grēku, noziegdamies pret To Kungu, un šī dvēsele paliek vainīga, Tad tiem būs izsūdzēt savu grēku, ko tie darījuši, un savu noziegumu atlīdzināt ar pilnu maksu, un piekto daļu pielikt klāt un tam dot, pret ko tie noziegušies. Bet ja tam vīram nav izpircēja, kam to noziegumu varētu maksāt, tad lai maksājamais parāds pieder Tam Kungam priekš priestera, bez tā salīdzināšanas auna, kas tam par salīdzināšanu. Tāpat visi cilājamie upuri no visādām lietām, ko Israēla bērni svētī un pie priestera nes, lai viņam pieder. Un ikkatra svētīta lieta lai viņam krīt; ja kas priesterim ko laba dod, tas lai viņam pieder. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: ja sieva no sava vīra novēršas un noziegdamies pret to noziedzās. Un ja viens vīrs pie viņas guļ un to pieguļ, un viņas vīram tas būtu nezināms, un tā to būtu slēpusi, ka apgānījusies, un liecinieka pret viņu nebūtu, un viņa nebūtu pieķerta, Un neuzticības kaislība viņu pārņemtu un viņš neuzticētu savai sievai, un tā ir apgānījusies, vai ja tā neuzticības kaislība viņu pārņemtu un viņš neuzticētu savai sievai, un tā nav apgānījusies, - Tad tam vīram savu sievu būs vest pie priestera un atnest upuri priekš viņas, desmito tiesu no ēfas miežu miltu; tam nebūs eļļu uzliet, nedz vīraka uzlikt, jo tas ir viens kaislības upuris, piemiņas ēdamais upuris, atgādināt noziegumu. Un priesterim viņu būs pievest un nostādīt Tā Kunga priekšā. Un priesterim būs ņemt svētu ūdeni mālu traukā, un pīšļus no tā dzīvokļa grīdas priesterim būs ņemt un ielikt tai ūdenī. Tad priesterim to sievu būs nostādīt Tā Kunga priekšā un atsegt tās sievas galvu un to piemiņas upuri likt viņas rokās, tas ir viens kaislības upuris; un rūgtais lāsta ūdens lai ir priestera rokā. Un priesterim būs to sievu zvērināt un uz to sacīt: ja neviens vīrs pie tevis nav gulējis, un ja tu neesi novērsusies no sava vīra uz nešķīstību, tad tu paliksi vesela no šī rūgtā lāsta ūdens. Bet ja tu no sava vīra esi novērsusies un apgānījusies, un cits vīrs pie tevis gulējis, un ne tavs vīrs vien, Un priesterim būs to sievu zvērināt ar to lāsta zvērestu un sacīt uz to sievu: lai Tas Kungs tevi dara par lāstu un zvērestu starp taviem ļaudīm, ka Tas Kungs tavai ciskai liek izdilt un tavam vēderam uztūkt; Un šis lāsta ūdens tavās iekšās lai ieiet un dara, ka vēders uztūkst un ciska izdilst. Tad tai sievai būs sacīt: Āmen, Āmen. Un priesterim šos lāstus būs rakstīt grāmatā un noskalot ar rūgto ūdeni. Un rūgto lāsta ūdeni, viņam, tai sievai būs dot dzert, ka lāsta ūdens viņai ieiet ar rūgtumu. Un priesterim no sievas rokas būs ņemt kaislības upuri un to līgot priekš Tā Kunga un likt uz altāri. Un priesterim no ēdamā upura būs ņemt pilnu sauju par piemiņas upuri, un to iededzināt uz altāra, un tad viņam ūdeni tai sievai būs dot dzert. Kad nu viņš tai ūdeni būs devis dzert, tad notiks: ja tā ir sagānījusies un pret savu vīru noziegdamies ir noziegusies, ka lāsta ūdens viņai paliks par rūgtumu un viņas vēders uztūks un viņas ciska izdils, un sieva būs par lāstu starp saviem ļaudīm. Bet ja sieva nav sagānījusies, bet šķīsta, tad viņa paliks vesela un auglīga. Šis ir bauslis par neuzticības kaislību, kad laulāta sieva ir novērsusies no sava vīra un sagānījusies, Vai kad vīru pārņem neuzticības kaislība un viņš neuztic savai sievai, tad tam sieva jāved Tā Kunga priekšā, un priesterim jādara pēc visa šī baušļa. Un vīrs būs nenoziedzīgs pie tā nozieguma, bet sieva nesīs savu noziegumu. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad vīrs vai sieva apsolīsies palikt par nazīru svētīdamies Tam Kungam, Tad tam būs sargāties no vīna un stipra dzēriena, vīna etiķi un stipra dzēriena etiķi tam nebūs dzert, nedz ko citu, kas taisīts no vīnogām, nedz baudīt ne zaļas, nedz žāvētas vīnogas. Visu sava solījuma laiku tam nekā nebūs baudīt ko taisa no vīna koka, no kodola līdz mizai. Visu sava nazīra solījuma laiku dzenamam nazim nebūs iet pār viņa galvu; kamēr tās dienas top piepildītas, cik viņš Tam Kungam solījies, tikmēr viņam būs būt svētam un savas galvas matus audzināt. Visu to laiku, ko viņš Tam Kungam solījies, viņam nebūs iet pie miroņa; Ne pie sava tēva, ne pie savas mātes, ne pie sava brāļa, ne pie savas māsas; tam nebūs pie tiem sagānīties, kad tie miruši, jo nazīra solījums Dievam ir uz viņa galvas. Visā sava nazīra solījuma laikā viņam būs būt svētam priekš Tā Kunga. Un ja pie viņa viens nejauši, piepeši nomirtu, ka viņš savu svētīto galvu sagānītu, tad viņam savas šķīstīšanas dienā būs nocirpt savu galvu, septītā dienā viņam to būs nocirpt. Un astotā dienā viņam būs nest divas ūbeles vai divus jaunus baložus pie priestera priekš saiešanas telts durvīm. Un priesterim vienu būs sataisīt par grēka upuri un otru par dedzināmo upuri, un viņu salīdzināt tādēļ, ka viņš ir apgrēkojies pie miroņa; tā viņam savu galvu būs svētīt tai dienā. Pēc tam lai viņš atkal uzņem sava solījuma dienas Tam Kungam un pienes gada vecu jēru par nozieguma upuri; bet tām pirmajām dienām būs būt par velti, tāpēc ka viņa nazīra svētums ir sagānīts. Un šis ir nazīra bauslis: tai dienā, kad viņa solījuma laiks ir piepildīts, tad to būs vest pie saiešanas telts durvīm, Un lai viņš savu upuri upurē Tam Kungam, vienu gada vecu jēru bez vainas par dedzināmo upuri un vienu gada vecu aitiņu bez vainas par grēku upuri un vienu aunu bez vainas par pateicības upuri, Un kurvi ar neraudzētu maizi, raušus no smalkiem miltiem, kas aplaistīti ar eļļu, un neraudzētas, ar eļļu aptraipītas karašas, līdz ar ēdamiem upuriem un dzeramiem upuriem. Un priesteris lai to nes Tā Kunga priekšā un sataisa viņa grēku upuri un viņa dedzināmo upuri. Un lai viņš sataisa aunu Tam Kungam par pateicības upuri ar kurvi neraudzētu raušu, un priesteris lai sataisa viņa ēdamo upuri un viņa dzeramo upuri. Un nazīram priekš saiešanas telts durvīm būs nodzīt savu svētīto galvu, un ņemt savus svētītos galvas matus un likt ugunī, kas ir apakš pateicības upura. Un priesterim būs ņemt auna vārīto priekšpleci un vienu neraudzētu rausi no kurvja un vienu neraudzētu karašu un būs to likt uz nazīra rokām, pēc tam, kad viņš savus matus visapkārt ir nodzinis. Un priesterim tos būs līgot par līgojamu upuri priekš Tā Kunga; tā ir svēta dāvana priesterim, līdz ar līgojama upura krūtīm un ar cilājama upura priekšpleci; un pēc nazīrs var dzert vīnu. Šis ir bauslis par nazīru, kas Tam Kungam savu upuri solījis savas svētīšanās dēļ, bez tam, ko viņa roka vēl iespēj; pēc sava solījuma, ko viņš solījis, tam būs darīt pēc svētīšanās baušļa. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Āronu un viņa dēliem un saki: tā jums būs svētīt Israēla bērnus un uz tiem sacīt: Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā; Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai tev ir žēlīgs; Tas Kungs lai paceļ Savu vaigu uz tevi un lai tev dod mieru! Tā tiem būs likt Manu vārdu uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu. Un notika tai dienā, kad Mozus bija pabeidzis to dzīvokli uzcelt un to bija svaidījis un iesvētījis ar visiem viņa rīkiem, un to altāri un visus viņa rīkus, - kad viņš to bija svaidījis un iesvētījis, - Tad Israēla virsnieki, savu tēvu namu galvinieki, upurēja; šie bija cilšu virsnieki, kas bija pār tiem skaitītiem. Un tie nesa savu upuri Tā Kunga priekšā: sešus apklātus ratus un divpadsmit vēršus, vienus ratus uz diviem virsniekiem un vienu vērsi uz ikvienu; tos tie atveda pie tā dzīvokļa. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Ņem tos no viņiem un lai tie ir par kalpošanu saiešanas teltij, un dod tos Levītiem, ikvienam pēc viņa kalpošanas. Tā Mozus ņēma tos ratus un vēršus un tos deva Levītiem. Divus ratus un četrus vēršus viņš deva Geršona dēliem pēc viņu kalpošanas. Un četrus ratus un astoņus vēršus viņš deva Merarus dēliem pēc viņu kalpošanas, apakš Ītamara, priestera Ārona dēla, rokas. Bet Kohāta dēliem viņš nedeva nekā, jo tiem pienācās kalpot svētumā, uz pleciem tiem bija jānes. Un virsnieki upurēja uz altāra iesvētīšanu; dienā, kad tas tapa svaidīts, virsnieki pienesa savus upurus altāra priekšā. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ikvienam virsniekam savā dienā būs pienest savus upurus uz altāra iesvētīšanu. Kas pirmajā dienā pienesa savu upuri, tas bija Nahšons, Aminadaba dēls, no Jūda cilts. Un viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamo upuri, - Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu. Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Viens āzis par grēku upuri, Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri; šis bija Nahšona, Aminadaba dēla, upuris. Otrajā dienā upurēja Netaneēls, Zuāra dēls, Īsašara virsnieks. Viņš pienesa par upuri vienu sudraba bļodu, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, vienu sudraba kausu no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abus pilnus kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri,- Vienu zelta kausu no desmit sēķeļiem, pilnu ar kvēpināmām zālēm, Vienu vērsēnu no lieliem lopiem, vienu aunu, vienu gada vecu jēru par dedzināmo upuri, Vienu āzi par grēku upuri, Un par pateicības upuri divus vēršus, piecus aunus, piecus āžus, piecus gada vecus jērus: tas bija Netaneēļa, Zuāra dēla upuris. Trešajā dienā upurēja Zebulona bērnu virsnieks, Eliabs, Helona dēls. Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri. - Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs, par dedzināmo upuri, Viens āzis par grēku upuri, Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Eliaba, Helona dēla, upuris. Ceturtajā dienā upurēja Rūbena bērnu virsnieks, Elicurs, Šedeūra dēls. Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs, par dedzināmo upuri, Viens āzis par grēku upuri, Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Elicura, Šedeūra dēla, upuris. Piektajā dienā upurēja Simeona bērnu virsnieks, Šelumiēls, Curi-Šadaja dēls. Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Viens āzis par grēku upuri, Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Šelumiēļa, Curi-Šadaja dēla, upuris. Sestajā dienā upurēja Gada bērnu virsnieks, Eliasafs, Deguēļa dēls. Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Viens āzis par grēku upuri, Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Eliasafa, Deguēļa dēla, upuris. Septītajā dienā upurēja Efraīma bērnu virsnieks, Elišāms, Amihuda dēls. Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs, par dedzināmo upuri, Viens āzis par grēku upuri, Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Elišama, Amihuda dēla, upuris. Astotajā dienā upurēja Manasus bērnu virsnieks Gamaliēls, Pedacura dēls. Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Viens āzis par grēku upuri, Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Gamaliēla, Pedacura dēla, upuris. Devītajā dienā upurēja Benjamina bērnu virsnieks, Abidans, Gideona dēls. Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Viens āzis par grēku upuri, Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Abidana, Gideona dēla, upuris. Desmitajā dienā upurēja Dana bērnu virsnieks, Ahiēzars, Ami-Šadaja dēls. Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Viens āzis par grēku upuri, Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Ahiēzara, Ami-Šadaja dēla, upuris. Vienpadsmitajā dienā upurēja Ašera bērnu virsnieks, Paģiēls, Okrana dēls. Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Viens āzis par grēku upuri, Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Paģiēļa, Okrana dēla, upuris. Divpadsmitajā dienā upurēja Naftalis bērnu virsnieks, Ahirus, Enana dēls. Viņa upuris bija viena sudraba bļoda, kas svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, viens sudraba kauss no septiņdesmit sēķeļiem, pēc svētās vietas sēķeļa, - abi pilni kviešu miltu, aplietu ar eļļu, par ēdamu upuri, - Viens zelta kauss no desmit sēķeļiem, pilns kvēpināmu zāļu, Viens vērsēns no lieliem lopiem, viens auns, viens gada vecs jērs par dedzināmo upuri, Viens āzis par grēku upuri, Un par pateicības upuri divi vērši, pieci auni, pieci āži, pieci gada veci jēri: šis bija Ahirus, Enana dēla, upuris. Šīs bija altāra iesvētīšanas dāvanas tai dienā, kad tas tapa svaidīts no Israēla virsniekiem: divpadsmit sudraba bļodas, divpadsmit sudraba kausi, divpadsmit zelta kausi. Ikviena sudraba bļoda svēra simts un trīsdesmit sēķeļus, ikviens sudraba kauss svēra septiņdesmit sēķeļus, viss trauku sudrabs bija divi tūkstoši un četrsimt sēķeļi, pēc svētās vietas sēķeļa. Divpadsmit zelta kausi, pilni kvēpināmu zāļu, ikviens kauss svēra desmit sēķeļus, pēc svētās vietas sēķeļa, viss kausu zelts bija simts un divdesmit sēķeļi. Visi liellopi par dedzināmo upuri bija divpadsmit vērsēni, divpadsmit auni, divpadsmit gadu veci jēri ar savu ēdamo upuri un divpadsmit āži par grēku upuri. Un visi liellopi par pateicības upuri bija divdesmit četri vērši, sešdesmit auni, sešdesmit āži, sešdesmit gada veci jēri. Šīs bija altāra iesvētīšanas dāvanas pēc tam, kad tas bija svaidīts. Un kad Mozus iegāja saiešanas teltī ar Viņu runāt, tad tas dzirdēja balsi uz sevi runājam no tā salīdzināšanas vāka, kas bija uz liecības šķirsta starp diviem ķerubiem, un Viņš uz to runāja. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Āronu un saki tam: kad tu eļļas lukturīšus iededzināsi, tad lai septiņi eļļas lukturīši spīd uz luktura priekšpusi. Un Ārons tā darīja; luktura priekšpusē viņš iededzināja viņa eļļas lukturīšus, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un lukturis bija taisīts no tīra zelta, un viņa kāts, un viņa puķes bija izkaltas; pēc priekšzīmes, ko Tas Kungs Mozum bija rādījis, - tā viņš lukturi bija taisījis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Ņem Levītus no Israēla bērnu vidus un šķīsti tos. Un tā tev būs darīt viņus šķīstot: uzslaki tiem grēku ūdeni, un lai tiem dzenamais nazis iet pār visu viņu miesu, un lai tie mazgā savas drēbes un šķīstās. Un viņiem būs ņemt vienu vērsīti no liellopiem ar viņa ēdamo upuri, kviešu miltus, aplietus ar eļļu, un otru vērsēnu no liellopiem tev būs ņemt par grēku upuri. Un Levītus tev būs vest saiešanas telts priekšā un visu Israēla bērnu draudzi sapulcināt; Un Levītus tev būs vest Tā Kunga priekšā, un Israēla bērniem būs likt savas rokas uz Levītiem. Un Āronam Levītus būs līgot par līgojamu upuri priekš Tā Kunga no Israēla bērniem, ka tiem būs stāvēt Tā Kunga kalpošanā. Un Levītiem būs likt savas rokas uz vēršu galvām; pēc upurē tu vienu par grēku upuri un vienu par dedzināmo upuri Tam Kungam, Levītus salīdzināt. Un Levītus tev būs vest priekš Ārona un priekš viņa dēliem un tos līgot par līgojamu upuri Tam Kungam. Un Levītus no Israēla bērnu vidus tev būs atšķirt, ka Levīti ir Mani. Un pēc tam lai Levīti nāk kalpot saiešanas teltī. Tā tev tos būs šķīstīt un tos līgot par līgojamu upuri. Jo tie Man pavisam ir nodoti no Israēla bērnu vidus, Es tos sev esmu ņēmis no Israēla bērniem visu pirmdzimušo vietā, kas māti atplēš. Jo Man pieder visi Israēla bērnu pirmdzimušie, gan starp cilvēkiem gan starp lopiem, tai dienā, kad Es visus pirmdzimušos Ēģiptes zemē situ, Es tos Sev esmu svētījis, Un Es Levītus esmu ņēmis visu pirmdzimušo vietā no Israēla bērniem. Un Es Levītus esmu devis Āronam un viņa dēliem par dāvanu no Israēla bērniem, lai tie stāv Israēla bērnu kalpošanā pie saiešanas telts un salīdzina Israēla bērnus, ka nekāda mocība neuznāk Israēla bērniem, ja Israēla bērni paši aiztiktu to svētumu. Tad Mozus un Ārons un visa Israēla bērnu draudze tā darīja ar Levītiem; kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis par Levītiem, tā Israēla bērni ar viņiem darīja. Un Levīti šķīstījās un mazgāja savas drēbes, un Ārons tos līgoja par līgojamu upuri priekš Tā Kunga, un Ārons tos salīdzināja, lai paliek šķīsti. Un pēc tam Levīti nāca, darīt savus darbus saiešanas teltī priekš Ārona un priekš viņa dēliem; kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis par Levītiem, tā tie ar viņiem darīja, Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Tas ir tas, kas Levītiem pienākas; kam divdesmit un pieci gadi un pāri, tiem būs iestāties kalpošanā, savu darbu darīt pie saiešanas telts. Bet kam piecdesmit gadi un pāri, tam no šīs kalpošanas būs izstāties un vairs nebūs kalpot, Bet būs pie rokas būt saviem brāļiem saiešanas teltī pie apkopšanas, bet pašā kalpošanā tam nebūs kalpot. Tā tev būs darīt ar Levītiem viņu amatā. Un Tas Kungs runāja uz Mozu Sinaī tuksnesī otrā gadā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes, pirmā mēnesī, sacīdams: Lai nu Israēla bērni tur Pashā svētkus savā noliktā laikā. Četrpadsmitā dienā šinī mēnesī ap vakara laiku jums tos būs turēt savā noliktā laikā, - pēc visiem viņu likumiem un pēc visām viņu tiesām jums tos būs turēt. Tad Mozus runāja uz Israēla bērniem, lai tie turētu Pashā svētkus. Un tie turēja Pashā svētkus, pirmā mēneša četrpadsmitā dienā ap vakara laiku, Sinaī tuksnesī; kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Israēla bērni darīja. Un bija vīri, kas pie miroņa bija palikuši nešķīsti, tā ka tie tai dienā Pashā svētkus nevarēja turēt, tādēļ tie piegāja pie Mozus un pie Ārona tai pašā dienā, Un tie vīri uz viņu sacīja: mēs pie miroņa esam palikuši nešķīsti, kāpēc mums to būs pieciest, ka mēs Tā Kunga upuri savā noliktā laikā nevaram upurēt kopā ar Israēla bērniem? Un Mozus uz tiem sacīja: pagaidiet, lai es dzirdu, ko Tas Kungs jums pavēlēs. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki: kad kāds no jums vai no jūsu pēcnācējiem pie miroņa ir palicis nešķīsts, vai kāds ir tālā ceļā, tad viņam tomēr Tam Kungam būs turēt Pashā svētkus. Otrā mēnesī, četrpadsmitā dienā ap vakara laiku viņiem tos būs turēt, ar neraudzētu maizi un ar rūgtām zālēm tiem to būs ēst. Tiem no tā nekā nebūs atlicināt līdz rītam, nedz tam kādu kaulu salauzt; pēc visiem Pashā svētku likumiem viņiem tos būs turēt. Bet kas ir šķīsts un nav uz ceļa un atraujas no Pashā svētku turēšanas, tā dvēsele lai top izdeldēta no saviem ļaudīm, tāpēc ka viņš Tā Kunga upuri savā noliktā laikā nav upurējis; tāds cilvēks lai nes savu grēku. Un ja pie jums kāds svešinieks piemājo un Tam Kungam Pashā svētkus tur, tad lai tos tur pēc Pashā svētku likumiem un pēc viņu tiesām; vienāds likums lai jums ir, tāds svešiniekam kā zemes iedzīvotājam. Un dienā, kad dzīvoklis tapa uzcelts, padebesis apklāja liecības telts dzīvokli, un vakarā pār dzīvokli bija uguns spožums līdz rītam. Tā notikās bez mitēšanās; padebesis to apklāja un nakts laikā bija uguns spožums. Un kad padebesis pacēlās no telts, tad arī Israēla bērni pēc tam cēlās, un vietā, kur padebesis palika, tur Israēla bērni apmetās. Pēc Tā Kunga vārda Israēla bērni cēlās, un pēc Tā Kunga vārda Israēla bērni apmetās; visu laiku, kamēr padebesis uz dzīvokļa palika, tie palika uz vietas. Un kad padebesis daudz dienas uz dzīvokļa palika, tad Israēla bērni ņēma vērā Tā Kunga pavēli un necēlās. Un kad padebesis maz dienu palika uz dzīvokļa, - tad pēc Tā Kunga vārda tie palika uz vietas un pēc Tā Kunga vārda tie cēlās. Bet kad padebesis no vakara līdz rītam stāvēja un rītā pacēlās, tad viņi cēlās; vai bija diena, vai nakts, kad padebesis pacēlās, tad arī viņi cēlās. Bet ja padebesis divas dienas, vai vienu mēnesi vai ilgāki uz dzīvokļa stāvēja un uz tā palika, tad Israēla bērni palika uz vietas un necēlās, un kad tas cēlās, tad arī viņi cēlās. Pēc Tā Kunga vārda tie apmetās un pēc Tā Kunga vārda tie cēlās; tie ņēma vērā Tā Kunga pavēles, kā Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Taisi sev divas taures, no sudraba tev tās būs izkalt, un tās lai ir priekš draudzes sasaukšanas un priekš lēģera pacelšanas. Kad ar viņām abām pūtīs, tad visai draudzei pie tevis būs sapulcēties priekš saiešanas telts durvīm, Bet ja ar vienu vien pūtīs, tad lieliem kungiem, virsniekiem pār Israēla tūkstošiem pie tevis būs sapulcēties. Kad jūs ar varenu skaņu pūšat, tad lēģeriem būs celties, kas pret rītiem apmetušies. Bet kad jūs ar varenu skaņu otrā kārtā pūšat, tad lēģeriem būs celties, kas pret dienas vidu apmetušies; ar varenu skaņu būs pūst, kad viņiem jāceļas. Bet to draudzi sapulcinājot jums būs pūst, tomēr ne ar varenu skaņu. Un Ārona dēliem, priesteriem, taures būs pūst, un tas lai jums ir par likumu mūžīgi pie jūsu paaudzēm. Un kad jūs savā zemē iesiet karā pret saviem ienaidniekiem, kas jūs spiež, tad jums būs pūst ar varenu skaņu; tad Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs pieminēs, un jūs tapsiet izglābti no saviem ienaidniekiem. Un savā līksmības laikā un savos svētkos un savos jaunos mēnešos jums arīdzan taures būs pūst, pie saviem dedzināmiem upuriem un pie saviem pateicības upuriem, lai jūsu Dievs jūs piemin. Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Un notikās otrā gadā, otrā mēnesī, divdesmitā mēneša dienā, ka padebesis pacēlās no liecības dzīvokļa. Un Israēla bērni cēlās pēc saviem pulkiem no Sinaī tuksneša, un padebesis nolaidās Pārana tuksnesī. Tā tie pirmoreiz cēlās pēc Tā Kunga vārda caur Mozu. Pa priekšu cēlās Jūda bērnu lēģera karogs, pēc saviem pulkiem, un pār viņa pulku bija Nahšons, Aminadaba dēls, Un pār Īsašara bērnu cilts pulku bija Netaneēls, Zuāra dēls, Un pār Zebulona bērnu cilts pulku bija Eliabs, Helona dēls. Un dzīvoklis tapa nocelts, un Geršona bērni un Merarus bērni cēlās un nesa dzīvokli. Pēc tam cēlās Rūbena lēģera karogs pēc saviem pulkiem, un pār viņa pulku bija Elicurs, Šedeūra dēls. Un pār Simeona bērnu cilts pulku bija Šelumiēls, Curi-Šadaja dēls. Un pār Gada bērnu cilts pulku bija Eliasafs, Deguēļa dēls. Tad Kohāta bērni cēlās un nesa svētuma lietas, un dzīvoklis tika uzcelts, kamēr šie atnāca. Un pēc tam cēlās Efraīma bērnu lēģera karogs pēc saviem pulkiem, un pār viņa pulku bija Elišāms, Amihuda dēls. Un pār Manasus bērnu cilts pulku bija Gamaliēls, Pedacura dēls. Un pār Benjamina bērnu cilts pulku bija Abidans, Gideona dēls. Tad cēlās Dana bērnu lēģera karogs visu lēģeru beidzamā galā pēc saviem pulkiem, un pār viņa pulku bija Ahiēzars, Ami-Šadaja dēls. Un pār Ašera bērnu cilts pulku bija Paģiēls, Okrana dēls. Un pār Naftalis bērnu cilts pulku bija Ahirus, Enana dēls. Tā Israēla bērni cēlās pēc saviem pulkiem. Un Mozus sacīja uz Hobabu, Reguēļa, tā Midiānieša, dēlu, Mozus sievas brāli: mēs ejam uz to vietu, par ko Tas Kungs ir sacījis: “To Es jums došu.” Nāc līdz ar mums, mēs tev gribam labu darīt, jo Tas Kungs Israēlim labumu apsolījis. Bet viņš sacīja: es neiešu, bet es gribu iet uz savu zemi un pie saviem radiem. Bet tas viņam sacīja: neatstājies no mums, jo tāpēc ka tu zini, kur mums tuksnesī jāapmetas, tad tev būs mums būt par aci. Un notiks, ja tu mums iesi līdz un mums nāks tas labums, ko Tas Kungs mums darīs, tad mēs tev arīdzan gribam labu darīt. Un tie cēlās no Tā Kunga kalna treju dienu gājumu, un Tā Kunga derības šķirsts viņiem gāja priekšā treju dienu gājumu, viņiem rādīt dusamu vietu. Un Tā Kunga padebesis bija pār viņiem dienas laikā, kad tie no lēģera cēlās. Un notikās, kad šķirsts cēlās, tad Mozus sacīja: celies, Kungs, lai Tavi ienaidnieki top izkaisīti un Tavi nīdētāji lai bēg priekš Tava vaiga. Un kad tas dusēja, tad viņš sacīja: atgriezies, Kungs, pie Israēla pulku tūkstošiem. Un notikās, kad tie ļaudis Tā Kunga ausīs kurnēja, tad Tas Kungs to dzirdēja, un Viņa bardzība iekarsa, un Tā Kunga uguns iedegās pret viņiem un rija lēģera galā. Tad tie ļaudis brēca uz Mozu. Un Mozus lūdza To Kungu, un uguns noslāpa. Un tās vietas vārdu nosauca Tabeēra (degums), tāpēc ka Tā Kunga uguns starp tiem bija iededzies. Un pulks visādu pienācēju, kas bija viņu starpā, palika kārīgi, un arī Israēla bērni raudāja atkal sacīdami: Kas mums dos gaļu ēst? Mēs pieminam zivis, ko Ēģiptes zemē velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus. Bet nu mūsu dvēsele ir iztvīkusi, jo nav nekā kā vien manna priekš mūsu acīm. Un manna bija tā kā koriandra sēklas un izskatījās kā bdeliums. Un ļaudis skrēja šurp un turp un to sakrāja un mala dzirnavās, vai sagrūda piestās, un to vārīja podos un taisīja no tā raušus, un viņa smaka bija tā kā eļļas raušu smaka. Un kad rasa pa naktīm nokrita lēģerī, tad manna nokrita līdz. Tad Mozus dzirdēja ļaudis raudam ar viņu saimēm, ikvienu priekš sava dzīvokļa durvīm, un Tā Kunga bardzība iedegās ļoti, un arī Mozum tas nepatika. Un Mozus sacīja uz To Kungu: kāpēc Tu Savam kalpam esi darījis tik grūti? Un kāpēc es neesmu atradis Tavās acīs žēlastību, ka Tu man esi uzlicis visu šo ļaužu nastu? Vai es visus šos ļaudis esmu nesis savās miesās? Vai es tos esmu dzemdējis, ka Tu man gribi sacīt: nes tos savā klēpī, tā kā auklētājs nes zīdāmu bērnu, uz zemi, ko Tu viņu tēviem esi zvērējis? Kur es gaļas varētu dabūt, ko dot visiem šiem ļaudīm? Jo tie raud pret mani sacīdami: dod mums gaļas ēst. Es viens pats visus šos ļaudis nevaru nest, jo tas man ir pārāk grūti. Un ja Tu man tā gribi darīt, tad nokauj labāk mani, ja es žēlastību esmu atradis Tavās acīs, tad neliec man tā redzēt savu nelaimi. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: sapulcini Man septiņdesmit vīrus no Israēla vecajiem, kurus tu zini, ka tie ir ļaužu vecaji un viņu virsnieki, un ved Man tos priekš saiešanas telts, un lai tie tur stāv pie tevis; Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no Tā Gara, kas uz tevis, Es gribu ņemt un likt uz viņiem, un viņiem būs līdz ar tevi nest ļaužu nastu, ka tā tev vienam nav jānes. Un uz ļaudīm tev būs sacīt: svētījaties uz rīta dienu, tad jūs ēdīsiet gaļu, jo jūs priekš Tā Kunga ausīm esat raudājuši sacīdami: kas mums dos gaļu ēst? Jo mums ir labi klājies Ēģiptes zemē. Tāpēc Tas Kungs jums dos gaļu ēst. Jūs neēdīsiet vienu nedz divas dienas nedz piecas dienas nedz desmit dienas nedz divdesmit dienas, Bet veselu mēnesi, tiekams tā jums caur nāsīm izies un jūs to apniksiet, tāpēc ka jūs To Kungu esat atmetuši, kas ir jūsu vidū, un priekš Viņa esat raudājuši sacīdami: kāpēc mēs esam izgājuši no Ēģiptes zemes? Un Mozus sacīja: sešsimt tūkstoši ir šo ļaužu kājnieki, kā vidū es esmu, un Tu saki, es tiem došu gaļu, un tiem būs ēst veselu mēnesi! Vai tad mazus un lielus lopus priekš tiem būs nokaut, ka tiem būtu diezgan? Jeb vai visas jūras zivis būs sapulcināt, ka tiem būtu diezgan? Bet Tas Kungs runāja uz Mozu: vai tad Tā Kunga roka ir paīsināta? Tagad tev būs redzēt, vai Mans Vārds tev notiks, vai ne. Un Mozus izgāja un runāja Tā Kunga vārdus uz ļaudīm un sapulcināja septiņdesmit vīrus no to ļaužu vecajiem un nostādīja tos ap saiešanas telti. Tad Tas Kungs nonāca padebesī un runāja uz to un ņēma no Gara, kas uz viņa bija, un lika to uz septiņdesmit vecajiem, un notikās, kad Tas Gars uz tiem dusēja, tad tie runāja kā pravieši, bet pēc vairs ne. Un divi vīri bija palikuši lēģerī, tā viena vārds bija Eldads un tā otra vārds bija Medads, un Tas Gars uz tiem dusēja, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, jebšu nebija nogājuši uz telti, un tie runāja kā pravieši lēģerī. Tad viens puisis tecēja un teica Mozum un sacīja: Eldads un Medads runā lēģerī kā pravieši. Un Jozuas, Nuna dēls, Mozus sulainis, viens no viņa izlasītiem jaunekļiem, atbildēja un sacīja: mans kungs, Mozu, aizliedz tiem. Tad Mozus uz to sacīja: vai tev deg mani aizstāvēt? Ak kaut Tā Kunga ļaudis visi būtu pravieši un kaut Tas Kungs Savu Garu pār tiem (visiem) dotu! Pēc tam Mozus aizgāja atpakaļ lēģerī ar Israēla vecajiem. Tad vējš cēlās no Tā Kunga un atveda paipalas no jūras un izkaisīja tās pa lēģeri, šeit vienas dienas gājumu un tur vienas dienas gājumu visapkārt ap lēģeri, un tās bija līdz divām olektīm augstumā pa zemes virsu. Tad ļaudis cēlās cauru dienu un cauru nakti un cauru otru dienu un lasīja paipalas, un kam maz bija, tas bija salasījis desmit homeras, un tie tās klādami izklāja priekš sevis ap lēģeri. Gaļa viņiem vēl bija zobos, pirms tā bija apēsta, tad Tā Kunga bardzība iedegās pret ļaudīm un Tas Kungs sita ļaudis ar ļoti grūtu mocību. Tāpēc tās vietas vārdu sauca kārības kapenes, jo tur tie apraka tos kārīgos starp ļaudīm. No kārības kapenēm ļaudis aizgāja uz Hacerotu un apmetās Hacerotā. Tad Mirjame un Ārons runāja pret Mozu etiopiešu sievas dēļ ko viņš bija ņēmis, jo viņš vienu etiopieti bija ņēmis par sievu, un tie sacīja: Vai Tas Kungs tikai caur Mozu vien runājis? Vai tas nav arī caur mums runājis? Un Tas Kungs to dzirdēja. Bet tas vīrs Mozus bija ļoti lēnprātīgs, vairāk nekā visi cilvēki virs zemes. Tad Tas Kungs piepeši runāja uz Mozu un uz Āronu un uz Mirjami: nāciet ārā jūs trīs pie saiešanas telts; un tie trīs nāca ārā. Tad Tas Kungs nonāca padebeša stabā un stāvēja saiešanas telts durvīs; un viņš sauca Āronu un Mirjami, un tie abi nāca ārā. Un Viņš sacīja: klausiet jel Manu vārdu! Ja jūsu starpā viens pravietis, tad Es, Tas Kungs, viņam parādos parādīšanā, caur sapni Es ar viņu runāju. Tāds nav Mans kalps Mozus, kas visā Manā namā ir uzticīgs. Muti pret muti Es ar viņu runāju un ne caur tumšiem vārdiem, bet redzēdams viņš redz Tā Kunga vaigu; kādēļ tad jūs neesat bijušies runāt pret Manu kalpu, pret Mozu? Un Tā Kunga bardzība iedegās pret tiem, un Viņš aizgāja. Un padebesis atstājās no telts virsas, un redzi, Mirjame bija spitālīga kā sniegs, un Ārons uzlūkoja Mirjami, un redzi, tā bija spitālīga. Tad Ārons sacīja uz Mozu: lūdzams, mans kungs, nepielīdzini mums grēkus, ar ko mēs ģeķīgi esam darījuši un ar ko esam apgrēkojušies. Lai viņa nav kā tas, kas nedzīvs iziet no mātes miesām, kam puse no miesas jau saēsta. Tad Mozus brēca uz To Kungu un sacīja: Ak Dievs, lūdzams, dziedini jel viņu! Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: kad viņas tēvs spļaudams viņas vaigā būtu spļāvis, vai tā septiņas dienas nekaunētos? Lai tā septiņas dienas ārā aiz lēģera top ieslēgta un pēc tam lai tā atkal top pieņemta. Tad Mirjame tapa ieslēgta ārā aiz lēģera septiņas dienas, un tie ļaudis negāja tālāk, kamēr Mirjame atkal tapa pieņemta. Bet pēc tam tie ļaudis cēlās no Hacerotas un apmetās Pārana tuksnesī. Un Tas Kungs runāja uz Mozu sacīdams: Izsūti vīrus, kas izlūko Kanaāna zemi, ko Es Israēla bērniem dodu; no ikvienas cilts tev būs sūtīt vienu vīru, kas visi ir virsnieki viņu starpā. Tad Mozus tos izsūtīja no Pārana tuksneša pēc Tā Kunga vārda; visi vīri bija Israēla bērnu virsnieki. Un šie ir viņu vārdi: no Rūbena cilts Šamuūs, Zakura dēls, No Simeona cilts Sāfats, Horija dēls, No Jūda cilts Kālebs, Jefunna dēls, No Īsašara cilts Igals, Jāzepa dēls, No Efraīma cilts Hošejs, Nuna dēls, No Benjamina cilts Paltus, Rapus dēls, No Zebulona cilts Gadiēls, Sodija dēls, No Jāzepa cilts, (tas ir) no Manasus cilts Gadus, Susus dēls, No Dana cilts Amiēls, Ģemalus dēls, No Ašera cilts Seturs, Mihaēla dēls, No Naftalis cilts Nahbijs, Vafsus dēls, No Gada cilts Geuēls, Mahija dēls. Šie ir vīru vārdi, ko Mozus sūtīja, zemi izlūkot. Un Mozus nosauca Hošeju, Nuna dēlu, (par) Jozua. Un Mozus tos sūtīja, Kanaāna zemi izlūkot, un tiem sacīja: ceļaties šeit no dienvidu puses un ejat augšā uz kalniem. Un apraugāt zemi, kāda tā ir, un ļaudis, kas tur dzīvo, vai tie ir stipri, vai vāji, vai maz, vai daudz; Un kāda tā zeme, kur tie dzīvo, vai tā laba vai nelaba, un kādas pilsētas tur ir, kur tie dzīvo, vai tie dzīvo lēģeros vai stiprās pilīs; Un kāda tā zeme, vai tauka, vai liesa, vai koki tur ir, vai ne. Esiet droši un ņemat līdz no zemes augļiem; jo tas notika pašā pirmo vīna ogu laikā. Un tie aizgāja un izlūkoja to zemi no Cin tuksneša līdz Rehobai, kur iet uz Hamatu. Un tie aizgāja no dienvidu puses un nāca Hebronē, un tur bija Ahimans, Šešajs un Talmaūs, Anaka bērni. Bet Hebrones pilsēta bija celta septiņus gadus pirms Coanas Ēģiptes zemē. Un tie nāca pie Eskoles upes un nogrieza tur vienu zaru ar vīna ķekaru, to divi nesa uz nesamās kārts, - arī granātābolus un vīģes. Šī vieta tapa nosaukta Eskoles upe, pēc tā vīna ķekara, ko Israēla bērni tur bija nogriezuši. Un tie griezās atpakaļ no zemes izlūkošanas pēc četrdesmit dienām. Un tie gāja un nāca pie Mozus un pie Ārona un pie visas Israēla bērnu draudzes, Pārana tuksnesī uz Kādešu, un atnesa vēsti viņam un visai draudzei un rādīja tās zemes augļus. Un tie viņam teica un sacīja: mēs tai zemē esam nākuši, kurp tu mūs esi sūtījis, un patiesi, tur tek piens un medus, un šis ir viņas auglis. Bet tik stipri ļaudis tai zemē dzīvo un tās pilsētas ir stipras un ļoti lielas; mēs tur arī Anaka bērnus esam redzējuši. Amalekieši dzīvo tai zemē pret dienvidiem, bet Hetieši un Jebusieši un Amorieši dzīvo kalnos, un Kanaānieši dzīvo pie jūras un Jordānes malā. Tad Kālebs apklusināja ļaudis Mozus priekšā un sacīja: iedami iesim augšup un mēs to ieņemsim, jo mēs to tiešām uzvarēsim. Bet tie vīri, kas viņam bija līdz gājuši, sacīja: mēs nevaram iet pret šiem ļaudīm, jo tie ir stiprāki nekā mēs. Tā tie izpauda nelabu slavu no tās zemes, ko tie bija izlūkojuši, pie Israēla bērniem, sacīdami: tā zeme, ko esam pārstaigājuši izlūkot, ir tāda zeme, kas savus iedzīvotājus aprij, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir vīri no liela garuma. Mēs tur arī milžu ļaudis esam redzējuši, tos Anaka dēlus no milžu cilts; mēs bijām savās acīs tā kā siseņi, un tādi paši mēs bijām viņu acīs. Tad visa draudze cēlās un pacēla savu balsi, un ļaudis raudāja to nakti. Un visi Israēla bērni kurnēja pret Mozu un pret Āronu, un visa draudze uz tiem sacīja: kaut Ēģiptes zemē būtu nomiruši, jeb kaut šinī tuksnesī būtu nomiruši! Un kāpēc Tas Kungs mūs ved uz šo zemi, ka mums būs krist caur zobenu, mūsu sievām un mūsu bērniņiem būs palikt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāk, griezties atpakaļ uz Ēģiptes zemi? Un tie sacīja viens uz otru: celsim sev virsnieku un griezīsimies atpakaļ uz Ēģiptes zemi. Tad Mozus un Ārons nokrita uz savu vaigu priekš visa Israēla bērnu draudzes pulka. Un Jozuas, Nuna dēls, un Kālebs, Jefunna dēls, no zemes izlūkiem, saplēsa savas drēbes. Un tie runāja uz visu Israēla bērnu draudzi un sacīja: tā zeme, ko esam pārstaigājuši izlūkot, ir ļoti varen laba zeme. Ja Tam Kungam ir labs prāts pie mums, tad Viņš mūs novedīs uz šo zemi un mums to dos, zemi, kur piens un medus tek. Tikai nesaceļaties pret To Kungu un nebīstaties no tās zemes ļaudīm; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums no tiem ir atstājies, un Tas Kungs ir ar mums; nebīstaties no tiem! Tad visa draudze sacīja, ka tie akmeņiem jānomētā. Bet Tā Kunga godība parādījās saiešanas teltī priekš visiem Israēla bērniem. Un Tas Kungs runāja uz Mozu: cik ilgi šie ļaudis Mani kaitina? Un cik ilgi tie negrib Man ticēt, pie visām tām zīmēm, ko Es viņu vidū esmu darījis? Es tos sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, un tevi darīšu par lielāku un stiprāku tautu, nekā viņi. Bet Mozus sacīja uz To Kungu: taču ēģiptieši dzirdējuši, ka Tu caur Savu spēku šos ļaudis no viņiem esi izvedis, Un sacījuši šās zemes iedzīvotājiem; tie dzirdējuši, ka Tu, ak Kungs, esi starp šiem ļaudīm, ka Tu, Kungs, acīm esi redzams, ka Tavs padebesis pār tiem stāv, un Tu viņu priekšā ej padebeša stabā dienu un uguns stabā nakti; Ja Tu nu šos ļaudis nokautu tā kā vienu vienīgu vīru, - tad tie pagāni, kas Tavu slavu dzirdējuši, tiešām runātu un sacītu: Tāpēc ka Tas Kungs šos ļaudis nevarēja ievest tai zemē, ko Viņš tiem bija zvērējis, Viņš tos ir nokāvis tuksnesī. Nu tad, lai Tā Kunga spēks paaugstinājās, kā Tu esi runājis un sacījis: Tas Kungs ir pacietīgs un no lielas žēlastības, piedodams noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam. Piedod jel šo ļaužu noziegumu pēc Savas lielās žēlastības un tā kā Tu šiem ļaudīm esi piedevis no Ēģiptes zemes līdz šim. Un Tas Kungs sacīja: esmu piedevis pēc tava vārda. Un nu, tik tiešām kā Es dzīvoju un visa pasaule taps pilna Tā Kunga godības, Visi tie vīri, kas ir redzējuši Manu godību un Manas zīmes, ko Es esmu darījis Ēģiptes zemē un tuksnesī, un Mani nu ir kārdinājuši desmitkārt un Manai balsij nav paklausījuši, Tiem nebūs redzēt to zemi, ko Es viņu tēviem esmu zvērējis: nevienam no tiem, kas Mani apkaitinājuši, to nebūs redzēt. Bet Savu kalpu Kālebu, tāpēc ka cits gars ar to ir bijis, un ka tas pareizi Mani klausījis, to Es gribu ievest tai zemē, kur viņš ir bijis, un viņa dzimumam to būs iemantot. Amalekieši un Kanaānieši dzīvo lejā. Griežaties rītā atpakaļ un ejat uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Cik ilgi tā būs ar šo ļauno draudzi, kas pret Mani kurn? Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu, ar ko tie pret Mani kurn. Saki tiem: tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Es jums tā darīšu, kā jūs Manās ausīs esat runājuši. Šinī tuksnesī būs krist jūsu miesām, un visiem jūsu skaitītiem, pēc visiem jūsu pulkiem, tiem, kas divdesmit gadus veci un pārāki, kas pret Mani esat kurnējuši. Jums nebūs ieiet tai zemē, par ko Es Savu roku esmu pacēlis, lai tur mājojiet, bet tik vien Kālebam, Jefunna dēlam, un Jozuam, Nuna dēlam. Un jūsu bērnus, par ko jūs sacījāt, tie būšot par laupījumu, tos Es ievedīšu, un tie dabūs pazīt to zemi, ko jūs nicinādami esat atmetuši. Bet jums un jūsu miesām būs krist šinī tuksnesī. Un jūsu bērni būs gani tuksnesī četrdesmit gadus, un tiem būs jūsu maucību nest, tiekams jūsu miesas bojā iet tuksnesī. Pēc četrdesmit dienu skaita, cik ilgi jūs to zemi esat izlūkojuši, ikvienu dienu skaitot par gadu, jums būs nest savus noziegumus četrdesmit gadus; ka jūs atzīstat, kas tas ir, kad Es no jums nogriežos. Es Tas Kungs esmu runājis, Es to tiešām darīšu visai šai ļaunai draudzei, kas pret Mani sametusies; šinī tuksnesī tiem būs iet bojā, un tur tiem būs nomirt. Tad nu vīri, ko Mozus bija sūtījis, zemi izlūkot, kas bija atgriezušies atpakaļ un visu draudzi pret viņu rīdinājuši uz kurnēšanu un izpauduši nelabu slavu par to zemi, Tie vīri, kas tai zemei darījuši nelabu slavu, nomira caur vienu mocību Tā Kunga priekšā. Bet Jozuas, Nuna dēls, un Kālebs, Jefunna dēls, palika dzīvi no vīriem, kas bija nogājuši, to zemi izlūkot. Un Mozus runāja šos vārdus uz visiem Israēla bērniem; tad ļaudis ļoti bēdājās. Un tie cēlās agri un devās augšā uz kalnu galu sacīdami: redzi, šeit esam un iesim uz vietu, par ko Tas Kungs sacījis; jo mēs esam grēkojuši. Bet Mozus sacīja: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga vārdu? Jo tas jums neizdosies. Neejat uz augšu, Tas Kungs nav jūsu vidū, ka jūs netopat sakauti no saviem ienaidniekiem. Jo Amalekieši un Kanaānieši tur ir jūsu priekšā, un jūs kritīsiet caur zobenu; jo tāpēc ka jūs no Tā Kunga esat atkāpušies, Tas Kungs nebūs ar jums. Tomēr tie ar pārgalvību devās uz augšu, uz kalnu galu, bet Tā Kunga derības šķirsts un Mozus neatstājās no lēģera. Tad Amalekieši un Kanaānieši, kas uz kalniem dzīvoja, nāca un tos sita un sakāva līdz Hormai. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs savā zemē nāksiet, ko Es jums došu, Un jūs Tam Kungam gribat nest uguns upuri, dedzināmo upuri vai kaujamu upuri, vai pēc īpaša solījuma vai no laba prāta, vai savos noliktos svētkos, lai būtu Tam Kungam par saldu smaržu, no lieliem vai sīkiem lopiem, Tad tam, kas savu upuri Tam Kungam pienes, būs upurēt ēdamu upuri no desmitās tiesas kviešu miltu, kas ir sajaukti ar ceturksni hina eļļas; Un vīnu par dzeramu upuri vienu ceturksni hina tev būs sataisīt pie dedzināmā upura, vai pie kaujamā upura, pie ikviena upurējama jēra. Vai kad auns top upurēts, tev ēdamu upuri būs sataisīt no divām desmitām kviešu miltu, kas sajaukti ar trešo tiesu hina eļļas; Un vīnu par dzeramu upuri tev būs upurēt trešu tiesu hina par saldu smaržu Tam Kungam, Bet ja tu jaunu vērsi gribi sataisīt par dedzināmo upuri, vai kaujamu upuri, kāda īpaša solījuma dēļ, vai par pateicības upuri Tam Kungam, Tad pie tā jauna vērša būs pielikt ēdamu upuri, proti trīs desmitās kviešu miltu, kas sajaukti ar pushinu eļļas; Un vīnu tev būs upurēt par dzeramu upuri, pushinu, par uguns upuri, par saldu smaržu Tam Kungam. Tā lai top darīts ar ikvienu vērsi vai ar ikvienu aunu vai ar jēru vai kazlēnu. Pēc tā skaita, ko jūs sataisīsiet, jums tā būs darīt ar ikvienu pēc viņu skaita. Ikvienam iedzīvotājam šās lietas tā būs darīt, kad upurē uguns upuri par saldu smaržu Tam Kungam. Un ja kāds svešinieks pie jums piemīt, vai ja kas jūsu starpā ir pie jūsu paaudzēm, un Tam Kungam par saldu smaržu grib nest uguns upuri, tam būs tā darīt, kā jūs darāt. Visai draudzei lai ir vienāds likums, jums un tam svešiniekam, kas pie jums piemīt, likums mūžīgi jūsu paaudzēm: tā kā jūs, tāpat lai ir svešinieks Tā Kunga priekšā. Vienāda bauslība un vienāda tiesa lai ir jums un tam svešiniekam, kas pie jums piemājo. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs nonāksiet tai zemē, uz kurieni Es jūs vedīšu, Kad jūs ēdīsiet tās zemes maizi, tad jums Tam Kungam būs upurēt cilājamu upuri. Savas mīklas pirmajus, vienu karašu jums būs upurēt par cilājamu upuri, itin kā cilājamo upuri no klona, tā jums to būs upurēt. No savas mīklas pirmajiem jums Tam Kungam būs dot cilājamu upuri jūsu paaudzēm. Un kad jūs netīši apgrēkosities un nedarīsiet visus šos baušļus, ko Tas Kungs uz Mozu ir runājis, Visu, ko Tas Kungs jums caur Mozu pavēlējis, no dienas, kad Tas Kungs to pavēlējis, un tā projām jūsu paaudzēm, - Tad, ja draudzei nezinot un netīši tas noticis, lai visa draudze upurē vienu vērsēnu no lieliem lopiem par dedzināmo upuri, par saldu smaržu Tam Kungam, līdz ar viņa ēdamo upuri un viņa dzeramo upuri, kā pienākas, un vienu āzi par grēku upuri. Un priesterim būs salīdzināt visu Israēla bērnu draudzi, tad viņiem taps piedots, jo tas bija netīši grēkots; tā lai tie savu upuri nes, uguns upuri Tam Kungam, un savu grēku upuri Tā Kunga priekšā savas apgrēkošanās dēļ. Tad visai Israēla bērnu draudzei taps piedots, un arī svešiniekam, kas jūsu starpā piemīt, tāpēc ka visiem ļaudīm tas grēks noticis netīši. Un ja kaut kāds netīši apgrēkotos, tam gada vecu kazu būs upurēt par grēku upuri. Un priesterim būs salīdzināt to, kas ar netīšu grēku apgrēkojies Tā Kunga priekšā; to lai salīdzina, tad viņam taps piedots. Tam, kas Israēla bērnu vidū ir dzimis, un svešiniekam, kas jūsu starpā piemīt, vienāda bauslība lai jums ir priekš tā, kas netīši apgrēkojās. Bet tā dvēsele, kas kaut ko darīs pārgalvībā, vai tas jūsu starpā dzimis, vai svešinieks, - tas To Kungu zaimo, un tā dvēsele lai top izdeldēta no saviem ļaudīm. Jo tā ir nicinājusi Tā Kunga vārdu un pulgojusi Viņa bauslību, ar izdeldēšanu tā dvēsele pavisam lai top izdeldēta; viņas noziegums lai paliek uz viņas. Kad nu Israēla bērni bija tuksnesī, tad tie atrada vienu vīru malku lasām sabata dienā. Un tie, kas viņu atrada malku lasām, to atveda pie Mozus un Ārona un pie visas draudzes. Un tie to lika cietumā, jo nebija skaidri izteikts, kas ar to jādara. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: to vīru būs nokaut, visa draudze lai viņu akmeņiem nomētā ārā aiz lēģera. Tad visa draudze viņu izveda ārā aiz lēģera, un viņu akmeņiem nomētāja, ka tas nomira, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem, ka tiem sev būs taisīt pušķus drēbju stūros, uz savām paaudzēm, un pazilu auklu likt pie stūru pušķiem. Un tos pušķus jums tāpēc būs nest, ka jūs tos uzskatot pieminat visus Tā Kunga baušļus un pēc tiem dariet, un nestaigājiet pēc sava sirds prāta un sava acu kāruma, tam pakaļ maukodami. Lai jūs pieminat un darāt visus Manus baušļus un savam Dievam esiet svēti. Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, lai Es jums esmu par Dievu, Es Tas Kungs, jūsu Dievs. Bet Korahs, Izhara dēls, (šis bija Kohāta, Levija dēla, dēls), ņēma pie sevis Datanu un Abiramu, Eliaba dēlus, un Onnu, Peleta dēlu, Rūbena dēlus, Un sacēlās pret Mozu līdz ar divsimt un piecdesmit Israēla bērnu vīriem, kas bija draudzes virsnieki un sapulces runas vīri un no lielas slavas. Un tie sapulcējās pret Mozu un pret Āronu un sacīja uz tiem: jums nu diezgan! Jo visa draudze ir svēta, un Tas Kungs ir viņu vidū; kāpēc jūs paaugstinājaties pār Tā Kunga draudzi? Kad Mozus to dzirdēja, tad viņš krita uz savu vaigu. Un viņš runāja uz Korahu un uz visu viņa pulku un sacīja: rītā agri, tad Tas Kungs darīs zināmu, kas Viņam pieder, un kas ir svēts, un kas var iet pie Viņa, un kuru Viņš izvēlēs, tas varēs iet pie Viņa. Dariet tā, ņemat sev kvēpināmus traukus, Korahs un viss viņa pulks. Un rītā ieliekat tanīs uguni un liekat kvēpināmās zāles tur virsū priekš Tā Kunga, un kuru Tas Kungs izvēlēs, tas lai ir svēts; nu jums diezgan! Jūs Levija bērni! Un Mozus sacīja uz Korahu: klausāties jel, jūs Levija bērni! Vai jums par maz, ka Israēla Dievs jūs izraudzījis no Israēla draudzes, Viņam nākt tuvu, kalpot pie Tā Kunga dzīvokļa kalpošanas un stāvēt draudzes priekšā un tai kalpot. Viņš tev līdz ar visiem taviem brāļiem, Levija bērniem, licis tuvu nākt; un nu jūs meklējat arī priestera amatu! Tādēļ tu un viss tavs pulks esiet sametušies kopā pret To Kungu; jo kas ir Ārons, ka jūs pret viņu kurnat. Un Mozus nosūtīja, aicināt Datanu un Abiramu, Eliaba dēlus, bet tie sacīja: mēs nenāksim. Vai vēl nav gan, ka tu mūs izvedis no zemes, kur piens un medus tek, mūs nokaut tuksnesī, ka tu arī vēl pats uzmeties mums par virsnieku? Tu mūs tiešām neesi vedis zemē, kur piens un medus tek, nedz mums devis iemantot tīrumus vai vīna dārzus, - vai tu vīriem acis gribi izraut? Mēs nenāksim. Tad Mozus ļoti apskaitās un sacīja uz To Kungu: neuzlūko viņu upuri. Pat ne ēzeli es no tiem neesmu ņēmis un nevienam ļauna neesmu darījis. Un Mozus sacīja uz Korahu: tu un viss tavs pulks, nāciet rīt priekš Tā Kunga vaiga, tu un viņi un Ārons. Un ņemiet ikviens savu kvēpināmo trauku un liekat iekšā kvēpināmās zāles, un nesiet Tā Kunga priekšā ikviens savu trauku, divsimt un piecdesmit traukus, un arī tu un Ārons, ikviens savu trauku. Tad tie ņēma ikviens savu trauku un ielika uguni un uzlika virsū kvēpināmās zāles, un stāvēja priekš saiešanas telts durvīm, un tāpat Mozus un Ārons. Un Korahs sapulcēja visu draudzi pret viņiem priekš saiešanas telts durvīm. Tad Tā Kunga godība parādījās visai draudzei. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu sacīdams: Atšķiraties no šīs draudzes, ka Es tos acumirklī apriju. Bet tie krita uz savu vaigu un sacīja: Ak Dievs! Tu Dievs pār visas miesas gariem, - ja viens cilvēks apgrēkojies, vai Tu tāpēc dusmosies par visu draudzi? Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz draudzi un saki: atkāpjaties visapkārt no Koraha, Datana un Abirama dzīvokļa nost. Tad Mozus cēlās un gāja pie Datana un Abirama, un viņam gāja pakaļ Israēla vecaji. Un viņš runāja uz draudzi un sacīja: atkāpjaties nost no šo bezdievīgo cilvēku dzīvokļiem un neaizskarat nekā no tā, kas viņiem pieder, ka jūs neejat bojā visu viņu grēku dēļ. Tad tie visapkārt gāja nost no Koraha, Datana un Abirama dzīvokļa, bet Datans un Abirams iznāca ārā un stāvēja savas telts durvīs līdz ar savām sievām un dēliem un bērniem. Un Mozus sacīja: pie tam jūs atzīsiet, ka Tas Kungs mani sūtījis, visus šos darbus darīt, ne no mana paša prāta: Ja šie nomirs, itin kā visi citi cilvēki mirst, un taps piemeklēti, itin kā visi cilvēki top piemeklēti, tad Tas Kungs mani nav sūtījis. Bet ja Tas Kungs ko jaunu darīs un zeme atvērs savu muti un tos norīs līdz ar visu, kas tiem pieder, ka tie dzīvi nogrimst ellē, tad jūs atzīsiet, ka šie cilvēki To Kungu ir nicinājuši. Un notikās, kad viņš visus šos vārdus bija pabeidzis runāt, tad zeme apakš viņiem pāršķēlās, Un atdarīja savu muti un tos norija līdz ar viņu namiem un ar visiem cilvēkiem, kas bija pie Koraha, un ar visu viņu mantu. Un tie dzīvi nogrima ellē ar visu, kas tiem piederēja, un zeme tos apklāja, un tie gāja bojā no draudzes vidus. Un viss Israēls, kas viņiem bija visapkārt, bēga viņiem brēcot, jo tie sacīja: ka mūs zeme neaprij! Un no Tā Kunga izgāja uguns un aprija tos divsimt un piecdesmit vīrus, kas kvēpināmās zāles upurēja. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Saki priesterim Eleazaram, Ārona dēlam, lai kvēpināmos traukus paņem no tā deguma un uguni izkaisa, jo tie trauki ir svēti, - Šo traukus, kas pret savām dvēselēm bija grēkojuši, lai kaļ plakanos gabalos un ar tiem lai apvelk altāri; jo tie ir upurēti priekš Tā Kunga un svētīti, un būs Israēla bērniem par zīmi. Tad priesteris Eleazars, ņēma kvēpināmos vara traukus, ko pienesuši tie, kas sadedzināti bija, un tos izkala plāksnēs, altārim par pārvelkamo; Par piemiņu Israēla bērniem, lai neviens svešs, un kas nav no Ārona dzimuma, nepieietu, kvēpināt ar kvēpināmām zālēm Tā Kunga priekšā, ka tam nenotiktu, kā Koraham un kā viņa pulkam, itin kā Tas Kungs tam bija runājis caur Mozu. Bet otrā dienā visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un pret Āronu un sacīja: jūs Tā Kunga ļaudis esat nokāvuši. Un kad draudze sapulcējās pret Mozu un pret Āronu, tad tie griezās uz saiešanas telti, un redzi, padebesis to apklāja, un Tā Kunga godība parādījās. Tad Mozus un Ārons gāja uz saiešanas telti. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Atkāpjaties no šās draudzes, tad Es to aprīšu acumirklī. Tad tie krita uz savu vaigu. Un Mozus sacīja uz Āronu: ņem kvēpināmo trauku un ieliec uguni no altāra un uzliec kvēpināmās zāles virsū un ej steigšus draudzes vidū un salīdzini tos, jo bardzība no Tā Kunga ir izgājusi, un mocība ir iesākusies. Un Ārons to ņēma, kā Mozus bija runājis, un skrēja draudzes vidū, un redzi, mocība bija iesākusies pie ļaudīm, un viņš uzlika virsū kvēpināmās zāles un salīdzināja ļaudis. Un viņš stāvēja starp mirušiem un dzīviem; tad mocība tapa novērsta. Un to, kas no mocības bija nomiruši, bija četrpadsmit tūkstoši un septiņsimt, bez tiem, kas Koraha dēļ bija miruši. Un Ārons griezās atpakaļ pie Mozus priekš saiešanas telts durvīm, un mocība mitējās. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un ņem no tiem priekš ikviena tēva nama vienu zizli, no visiem viņu virsniekiem pēc viņu tēvu namiem divpadsmit zižļus; tev ikviena vārdu būs rakstīt uz viņa zizli. Bet Ārona vārdu tev būs rakstīt uz Levija cilts zizli, jo ikvienam zizlim būs būt priekš sava tēva nama galvas. Un tev tos būs nolikt saiešanas teltī liecības priekšā, kur Es ar jums sanāku. Un tad tā vīra zizlis, ko Es izvēlēšu, zaļos, un Es klusināšu Israēla bērnu kurnēšanu pret Mani, ar ko tie pret jums kurn. Un Mozus runāja uz Israēla bērniem. Tad visi viņu virsnieki viņam deva ikviens virsnieks vienu zizli, pēc saviem tēvu namiem divpadsmit zižļus; tur arī Ārona zizlis bija starp viņu zižļiem. Un Mozus nolika tos zižļus Tā Kunga priekšā liecības teltī. Un otrā rītā, kad Mozus iegāja liecības teltī, tad redzi, Ārona zizlis priekš Levija nama zaļoja, un ziedi bija izplaukuši un bija nesuši mandeles. Un Mozus iznesa visus šos zižļus no Tā Kunga priekšas pie visiem Israēla bērniem, un tie to redzēja, un ikviens ņēma savu zizli. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: nes Ārona zizli atpakaļ liecības priekšā, to paglabāt par zīmi pārgalvjiem; tā tev to kurnēšanu pret Mani būs apklusināt, ka tiem nav jāmirst. Un Mozus tā darīja; itin kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, tā viņš darīja. Tad Israēla bērni runāja uz Mozu: redzi, mēs mirstam, mēs ejam bojā, mēs visi ejam bojā. Ikviens, kas pie Tā Kunga dzīvokļa pieiet, tam jāmirst; vai tad mums patiesi būs iet bojā? Tad Tas Kungs runāja uz Āronu: tev un taviem dēliem un tava tēva namam līdz ar tevi būs nest svētās vietas noziegumu, un tev un taviem dēliem būs nest priestera amata noziegumu. Un arī savus brāļus, Levija cilti, sava tēva cilti, tev līdz ar sevi būs pievest, ka tie tev palīdz un tev kalpo; bet tev un taviem dēliem līdz ar tevi būs būt liecības telts priekšā. Un tiem būs kopt tavu kopšanu, un visas telts kopšanu; bet pie svētās vietas rīkiem un pie altāra tiem nebūs pieiet, lai nemirst, ne viņi, ne jūs. Bet tiem būs tev palīdzēt un kopt to kopšanu saiešanas teltī visā telts kalpošanā, un nevienam svešiniekam pie jums nebūs pieiet. Tad nu kopjat svētās vietas kopšanu un altāra kopšanu, lai vairs nenāk bardzība pār Israēla bērniem. Jo redzi, Es jūsu brāļus, tos Levītus, esmu ņēmis no Israēla bērniem; tie jums ir doti par dāvanu Tam Kungam, ka tiem jākalpo pie saiešanas telts kalpošanas. Bet tev un taviem dēliem līdz ar tevi būs savu priestera amatu kopt visās altāra lietās un iekšpusē aiz priekškara un kalpot, jūsu priestera amatu Es jums dodu kā dāvanu. Un tam svešiniekam, kas pieiet, būs mirt. Un Tas Kungs runāja uz Āronu: un Es, redzi, Es tev esmu devis glabāt Savus cilājamos upurus; no visām Israēla bērnu svētām dāvanām Es tev tos esmu devis par daļu un taviem dēliem par tiesu mūžīgi. Tas lai tev pieder no tām augsti svētām dāvanām (kuras atturētas) no ugunīm: visas viņu dāvanas pie visiem viņu ēdamiem upuriem un pie visiem viņu grēku upuriem un pie visiem viņu nozieguma upuriem, ko tie Man dod; augsti svētas dāvanas lai tās ir tev un taviem dēliem. Augsti svētā vietā tev to būs ēst; visi, kas no vīriešu kārtas, lai to ēd, - tas lai tev ir svēts. Un tas lai tev pieder kā cilājams upuris no viņu dāvanām: no visiem Israēla bērnu līgojamiem upuriem Es to esmu devis tev un taviem dēliem un tavām meitām līdz ar tevi par tiesu mūžīgi; ikkatrs, kas tavā namā šķīsts, lai to ēd. To visu labāko no eļļas un to visu labāko no vīna un no labības, viņu pirmajus, ko tiem būs Tam Kungam dot, to Es tev esmu devis. Pirmiem augļiem no visa, kas ir viņu zemē, ko tiem Tam Kungam būs nest, tev būs piederēt; ikkatrs, kas tavā namā šķīsts, lai to ēd. Viss, kas iekš Israēla Dievam nolikts, lai tev pieder. Viss, kas māti atplēš, no ikvienas miesas, ko Tam Kungam atnesīs, no cilvēkiem un no lopiem, lai tev pieder; bet cilvēku pirmdzimtos pērkot lai izpērk, un nešķīsto lopu pirmdzimtos arī lai izpērk. Kas nu tos izpērk, lai tos izpērk vienu mēnesi vecus, pēc tava sprieduma, par pieciem sēķeļiem pēc svētās vietas sēķeļa (viens ir divdesmit ģeras). Bet govs pirmdzimto vai avs pirmdzimto vai kazas pirmdzimto tev nebūs likt izpirkt, tie ir svēti, - viņu asinis tev būs slacīt uz altāri, un viņu taukus tev būs iededzināt par uguns upuri, par saldu smaržu Tam Kungam. Un viņu gaļa lai tev pieder, itin kā līgojamās krūtis, un labais plecs, tā lai viņa tev pieder. Visus svētos cilājamos upurus ko Israēla bērni Tam Kungam pienes, Es esmu devis tev un arī taviem dēliem un tavām meitām līdz ar tevi par tiesu mūžam. Šī lai ir mūžīga sāls derība Tā Kunga priekšā tev un arī tavam dzimumam mūžīgi. Un Tas Kungs sacīja uz Āronu: viņu zemē tev nebūs mantības un viņu starpā tev nebūs daļas; Es esmu tava daļa un tava manta starp Israēla bērniem. Un redzi, Levija bērniem Es esmu devis visus desmitos iekš Israēla par daļu par viņu kalpošanu, ar ko tie kalpo saiešanas telts kalpošanā. Un Israēla bērniem vairs nebūs pieiet pie saiešanas telts, ka tie neapgrēkojās un nemirst. Bet Levītiem saiešanas telts kalpošanā būs kalpot, un tiem būs nest viņu noziegumus; tas lai ir likums mūžīgi jūsu paaudzēs; un starp Israēla bērniem tiem zemes daļas nebūs mantot. Jo Israēla bērnu desmitos, ko tie upurē Tam Kungam par cilājamu upuri, Es esmu devis Levītiem par daļu; tādēļ Es uz tiem esmu sacījis: tiem Israēla bērnu vidū zemes daļas nebūs mantot. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Tev uz Levītiem vēl būs runāt un tiem sacīt: kad jūs no Israēla bērniem dabūsiet desmito tiesu, ko Es jums esmu devis par daļu no viņiem, tad jums no tiem būs nest cilājamu upuri Tam Kungam, desmito tiesu no desmitās tiesas. Un tas jums taps pielīdzināts par jūsu cilājamo upuri, kā labība no klona un kā pilnība no vīna spaida. Tā jums arī cilājamu upuri būs upurēt Tam Kungam no visiem saviem desmitiem, ko jūs dabūsiet no Israēla bērniem, un no tiem dot Tā Kunga cilājamo upuri priesterim Āronam. No visām savām dāvanām jums būs upurēt visu cilājamo upuri Tam Kungam, no vislabākā to svēto daļu, Tev tad uz viņiem būs sacīt: kad jūs vislabāko no tā upurējat, tad tas Levītiem taps pielīdzināts, tā kā labība no klona vai kā auglis no vīna spaida. Un ēdat to visās vietās, jūs un jūsu nams, jo tā ir jūsu alga par jūsu kalpošanu saiešanas teltī. Un jūs par to nenesīsiet nekādu grēku, kad jūs vislabāko no tā upurēsiet, un Israēla bērnu svētās dāvanas nesagānīsiet un nemirsiet. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Āronu un sacīja: Šis ir bauslības likums, ko Tas Kungs ir pavēlējis un sacījis: runā uz Israēla bērniem, ka tiem pie tevis būs vest sarkanu govi, kas bez vainas un kam nav nekādas kaites un uz kā nekāds jūgs vēl nav bijis. Un jums to būs dot priesterim Eleazaram, un to būs izvest no lēģera un viņa priekšā nokaut. Un priesterim Eleazaram no viņas asinīm būs ņemt ar savu pirkstu un no viņas asinīm slacīt pret siešanas telts priekšu septiņreiz. Un tad viņam to govi savā priekšā būs likt sadedzināt; viņas ādu un viņas gaļu un viņas asinis līdz ar viņas mēsliem viņam būs likt sadedzināt. Un priesterim būs ņemt ciedra koku un īzapu un karmezīnu un to uzmest uz to degošo govi. Tad priesterim savas drēbes būs mazgāt un savas miesas pērt ūdenī un pēc būs iet lēģerī; un priesterim būs nešķīstam būt līdz vakaram. Un kas to sadedzinājis, tam savas drēbes būs mazgāt ūdenī, savas miesas ūdenī pērt un nešķīstam būt līdz vakaram. Un šķīstam vīram būs saņemt tās govs pelnus un tos likt ārā aiz lēģera kādā šķīstā vietā, ka tie tur top glabāti priekš Israēla bērnu draudzes šķīstīšanas ūdeni; tas ir grēku upuris. Un kas tās govs pelnus ir saņēmis, tam būs mazgāt savas drēbes un nešķīstam būt līdz vakaram. Un tas lai ir likums mūžīgi Israēla bērniem un svešiniekiem, kas mīt jūsu starpā: Kas aizskar mironi, kāda miruša cilvēka miesas, tam būs nešķīstam būt septiņas dienas. Trešā un septītā dienā viņam ar to būs šķīstīties, tad viņš būs šķīsts; bet ja viņš trešā un septītā dienā nešķīstīsies, tad viņš nebūs šķīsts. Ikviens, kas aizskar mironi, kādu mirušu cilvēku, un nešķīstīsies, tas sagāna Tā Kunga dzīvokli, un tādu dvēseli lai izdeldē no Israēla, tāpēc ka šķīstīšanas ūdens uz to nav slacināts: viņš ir nešķīsts, viņa nešķīstība ir vēl pie viņa. Šis ir bauslis, kad viens cilvēks kādā dzīvoklī mirst: ikvienam, kas nāk tai dzīvoklī, un ikvienam, kas ir tai dzīvoklī, būs nešķīstam būt septiņas dienas. Un visi trauki, kas vaļā un kam vāka nav virsū, tie ir nešķīsti. Un ikvienam, kas laukā kādu aizskar, kas ar zobenu nokauts vai miris, vai cilvēka kaulus, vai kapu, tam būs būt nešķīstam septiņas dienas. Tad nu priekš tā nešķīstā būs ņemt no tā sadedzinātā grēku upura pelniem un uz tiem uzliet avota ūdeni traukā. Un šķīstam vīram būs ņemt īzapu un to iemērkt ūdenī un apslacīt telti un visus traukus un visas dvēseles, kas tur bijušas, un to, kas aizskāris kādus kaulus vai kādu nokautu vai mirušu vai kapu. Un tam šķīstajam būs apslacīt to nešķīsto trešā dienā un septītā dienā, un septītā dienā viņam to būs šķīstīt, un tam būs savas drēbes mazgāt un ūdenī pērties, tad viņš vakarā būs šķīsts. Bet kas būs nešķīsts un nešķīstīsies, šo dvēseli būs izdeldēt no draudzes vidus, jo viņš Tā Kunga svēto vietu apgānījis; šķīstīšanas ūdens nav uz to slacīts, - tas ir nešķīsts. Tas nu lai viņiem ir likums mūžīgi, un kas to šķīstīšanas ūdeni slaka, tam būs savas drēbes mazgāt, un kas to šķīstīšanas ūdeni aizskar, tam būs nešķīstam būt līdz vakaram. Un viss, ko nešķīstais aizskar, tas būs nešķīsts, un kura dvēsele to aizskars, tai būs nešķīstai būt līdz vakaram. Un pirmā mēnesī visa Israēla bērnu draudze nāca Cin tuksnesī, un tie ļaudis apmetās Kādešā, un Mirjame tur nomira un tapa tur aprakta. Un tai draudzei nebija ūdens; tad tie sapulcējās pret Mozu un pret Āronu. Un tie ļaudis strīdējās ar Mozu un runāja sacīdami: kaut būtu bojā gājuši, kad mūsu brāļi bojā gāja priekš Tā Kunga! Kāpēc jūs esat veduši Tā Kunga draudzi uz šo tuksnesi, ka še mums un mūsu lopiem jāmirst? Un kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes zemes un mūs atveduši šai posta vietā? tā nav sējama vieta, nedz vīģu nedz vīnu dārzu nedz granātābolu vieta, te arī ūdens nav, ko dzert. Tad Mozus un Ārons gāja no tās draudzes pie saiešanas telts durvīm un metās uz savu vaigu; un Tā Kunga godība viņiem parādījās. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Ņem zizli un sapulcini draudzi, tu un Ārons, tavs brālis, un runājiet uz klinti priekš viņu acīm, tad tā dos ūdeni; tā tu viņiem izdabūsi ūdeni no klints un dzirdināsi draudzi un viņas lopus. Tad Mozus ņēma zizli no Tā Kunga priekšas, kā Viņš tam bija pavēlējis. Un Mozus un Ārons sapulcēja draudzi pie klints, un viņš uz tiem sacīja: klausāties jel, jūs pārgalvji, vai mēs jums izdabūsim ūdeni no šīs klints? Tad Mozus pacēla savu roku un sita klinti ar savu zizli divreiz, tad iznāca daudz ūdens ārā, tā ka draudze un viņas lopi dzēra. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu, tādēļ ka jūs Man neesat ticējuši un Mani neesat svētījuši priekš Israēla bērnu acīm, tādēļ jūs šo draudzi neievedīsiet tai zemē, ko Es tiem esmu devis. Šis ir Meribas (strīdu) ūdens, kur Israēla bērni ar To Kungu strīdējās, un Viņš pie tiem svēts parādījās. Tad Mozus sūtīja vēstnešus no Kādešas pie Edoma ķēniņa: tā saka tavs brālis Israēls: tu zini visas tās bēdas, kas mums uzgājušas, Ka mūsu tēvi ir nogājuši uz Ēģiptes zemi, un ka mēs ilgu laiku esam dzīvojuši Ēģiptes zemē, un ka ēģiptieši mums un mūsu tēviem ir ļaunu darījuši. Tad mēs brēcām uz To Kungu, un Viņš klausīja mūsu balsi un sūtīja eņģeli un mūs izveda no Ēģiptes zemes, un redzi, mēs esam Kādešas pilsētā tavu robežu malā. Ļauj mums iet caur tavu zemi; mēs neiesim pār druvām, ne caur vīna dārziem, nedz dzersim ūdeni no akām, pa lielceļu mēs iesim un negriezīsimies ne pa labo ne pa kreiso roku, tiekams būsim izgājuši caur tavām robežām. Bet Edoms uz to sacīja: tev nebūs iet caur mums, citādi es tev iziešu pretī ar zobenu. Tad Israēla bērni sacīja uz viņu: pa lielceļu mēs iesim, un ja dzersim no tava ūdens, mēs ar saviem lopiem, tad par to dosim maksu; cita nekā negribam kā kājām iet cauri. Un viņš sacīja: tev nebūs iet cauri! Un Edoms viņam izgāja pretī ar varenu pulku un stipru roku. Tā Edoms Israēlim aizliedza un viņam neļāva iet caur savām robežām; un Israēls griezās nost no viņa. Un tie aizgāja no Kādešas, un visa Israēla bērnu draudze nāca pie Hora kalna. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu pie Hora kalna, pie Edoma zemes robežām, sacīdams: Āronam būs tapt piepulcinātam pie saviem ļaudīm, jo viņš nenāks tai zemē, ko Es dodu Israēla bērniem, tāpēc ka jūs Manam vārdam esat pretī turējušies pie Meribas (strīdu) ūdens. Ņem Āronu un viņa dēlu Eleazaru, un ved tos augšā uz Hora kalnu. Un novelc Āronam viņa drēbes un apvelc tās Eleazaram, viņa dēlam, jo Ārons tur taps piepulcināts un nomirs. Tad Mozus darīja, itin kā Tas Kungs bija pavēlējis. Un tie uzkāpa uz Hora kalnu priekš visas draudzes acīm. Un Mozus Āronam novilka viņa drēbes un tās apvilka Eleazaram, viņa dēlam. Un Ārons tur nomira, tā kalna galā; tad Mozus un Eleazars nāca no kalna zemē. Kad nu visa draudze redzēja Āronu esam nomirušu, tad viss Israēla nams Āronu apraudāja trīsdesmit dienas. Un tas Kanaānietis, Arada ķēniņš, kas dzīvoja pret dienvidiem, dzirdēja Israēli nākam pa izlūku ceļu, un kāvās pret Israēli un aizveda kādus no viņiem sagūstītus. Tad Israēls Tam Kungam apsolīja solījumu sacīdams: ja Tu šos ļaudis dosi manā rokā, tad es viņu pilsētas izdeldēšu. Un Tas Kungs klausīja Israēla bērnu balsij un nodeva tos Kanaāniešus, un tie šos izdeldēja ar viņu pilsētām un nosauca tās vietas vārdu Horma (izdeldēšana). Tad tie aizgāja no Hora kalna pa Niedru jūras ceļu, ka ietu apkārt Edomiešu zemei. Un ļaudīm apnika ceļā, un ļaudis runāja pret Dievu un pret Mozu: kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes zemes, ka tuksnesī mirstam? - Jo šeit nav ne maizes, ne ūdens, un mūsu dvēselei šī blēņu maize riebj. Tad Tas Kungs sūtīja dedzīgas čūskas ļaužu starpā; tās tos koda un tur nomira daudz ļaužu no Israēla. Tad tie ļaudis nāca pie Mozus un sacīja: mēs esam grēkojuši, runādami pret To Kungu un pret tevi; lūdz To Kungu, lai Viņš atņem tās čūskas no mums. Tad Mozus lūdza par ļaudīm. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: taisi sev vienu čūsku un uzcel to par zīmi, un notiks, ikviens, kas ir kosts un to uzlūkos, tas dzīvos. Un Mozus taisīja vara čūsku un to uzcēla par zīmi, un notikās, ja čūska kādu bija kodusi, tad tas uzlūkoja vara čūsku un palika dzīvs. Tad Israēla bērni aizgāja un apmetās Obotā. Pēc tie aizgāja no Obota un apmetās pie Abaru kalniem tuksnesī, kas ir pret Moabu, pret rītiem. No turienes tie aizgāja un apmetās pie Zaredas upes. No turienes tie aizgāja un apmetās šaipus Arnonas, kas ir tuksnesī un iztek no Amoriešu robežām; jo Arnona ir Moaba robeža, starp Moabu un Amoriešiem. Tāpēc top sacīts Tā Kunga karu grāmatā: (Tas Kungs karoja) pret Vahēbu viesulī un pret Arnonas upēm, Un to strautu ieleju, kas griežas uz Ar pilsētu un iet gar Moaba robežām. Un no turienes tie aizgāja uz Beēru. Šī ir tā aka, par ko Tas Kungs Mozum sacīja: sapulcini tos ļaudis, tad Es tiem došu ūdeni. Tad Israēls dziedāja šo dziesmu: Verdi, aka, uzdziediet viņai! Tu aka, ko virsnieki rakuši, ko ļaužu cienīgie izrakuši ar scepteri, ar saviem zižļiem. Pēc tie aizgāja no tuksneša uz Matanu. Un no Matanas uz Nahāliēli, un no Nahāliēles uz Bamotu, Un no Bamotas uz to ieleju, kas ir Moaba laukā, pie tā augstā Pizgas kalna, kas stiepjas pret tuksnesi. Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie Sihona, Amoriešu ķēniņa, un sacīja. Ļauj man iet caur tavu zemi; mēs negriezīsimies druvās nedz vīna dārzos, mēs nedzersim ūdeni no akām; pa lielceļu iesim, tiekams būsim cauri izgājuši caur tavām robežām. Bet Sihons Israēlim neļāva iet caur savām robežām, un Sihons sapulcēja visus savus ļaudis un izgāja Israēlim pretī uz tuksnesi, un nāca uz Jahazu un karoja pret Israēli. Bet Israēls viņu apkāva ar zobena asmeni un uzņēma viņa zemi no Arnonas līdz Jabokai, līdz Amona bērniem; (jo Amona bērnu robežas bija stipras). Tā Israēls uzņēma visas šīs pilsētas, un Israēls dzīvoja visās Amoriešu pilsētās, Hešbonā un visos viņu ciemos. Jo Hešbona bija Sihona, Amoriešu ķēniņa, pilsēta, un šis bija karojis pret Moabiešu iepriekšējo ķēniņu un bija paņēmis visu viņa zemi no viņa rokām līdz Arnonai. Tāpēc dziesminieki saka: nāciet Hešbonā, uztaisīt un apstiprināt Sihona pilsētu. Jo uguns ir izgājis no Hešbonas un liesma no Sihona pilsētas; tā ir aprijusi Aru Moabā un Arnonas kalnu kungus. Ak vai tev, Moab! Kamoša ļaudis, jūs ejat bojā! Viņa dēli spiesti bēgt un viņa meitas cietumā vestas no Sihona, Amoriešu ķēniņa. Un viņa spožums ir iznīcis no Hešbonas līdz Dibonai, mēs to esam izdeldējuši līdz Nofai, kas stiepjas līdz Medebai. Tā Israēls dzīvoja Amoriešu zemē. Un Mozus sūtīja izlūkot Jaēzeru, un tie uzvarēja viņas valstis un izdzina tos Amoriešus, kas tur bija. Un tie griezās un gāja uz augšu pa Basanas ceļu, un Ogs, Basanas ķēniņš, viņiem izgāja pretī, viņš un visi viņa ļaudis, kauties pie Edrejas. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: nebīsties no viņa, jo viņu un visus viņa ļaudis un visu viņa zemi Es esmu devis tavā rokā, un tev būs tam darīt, itin kā tu esi darījis Sihonam, Amoriešu ķēniņam, kas dzīvoja Hešbonā. Un tie viņu apkāva un viņa dēlus un visus viņa ļaudis, tā ka neviens neatlikās, un uzņēma viņa zemi. Tad Israēla bērni cēlās un apmetās Moaba klajumos, viņpus Jordānes, Jērikai pretī. Kad nu Balaks, Cipora dēls, visu redzēja, ko Israēls bija darījis Amoriešiem, Tad Moabs ļoti bijās no ļaudīm, jo to bija daudz, un Moabam bija bail no Israēla bērniem. Tāpēc Moabs sacīja uz Midiāniešu vecajiem: nu šī draudze visu apēdīs, kas mums visapkārt, itin kā vērsis apēd zāli virs zemes. Bet Balaks, Cipora dēls, bija tanī laikā Moabiešu ķēniņš. Un tas sūtīja vēstnešus pie Bileāma, Beora dēla, uz Petoru, kas pie tās lielupes, viņa ļaužu bērnu zemē, viņu aicināt, un sacīja: redzi, tur ir ļaudis izgājuši no Ēģiptes zemes, redzi, tie apklāj zemes virsu un ir apmetušies man pretī. Un nu nāc jel un nolādi man šos ļaudis, - jo tie ir stiprāki nekā es, - ka es tos varētu apkaut un izdzīt no zemes; jo es zinu, ka ko tu svētī, tas ir svētīts, un ko tu nolādi, tas ir nolādēts. Tad Moabiešu vecaji un Midiāniešu vecaji gāja, un zīlēšanas alga bija viņu rokā, un tie nāca pie Bileāma un runāja uz viņu Balaka vārdus. Tad tas uz viņiem sacīja: paliekat šeit pa nakti, tad es jums atsacīšu, kā Tas Kungs uz mani runās; un Moaba virsnieki palika pie Bileāma. Un Dievs nāca pie Bileāma un sacīja: kas tie tādi ļaudis, kas pie tevis? Tad Bileāms sacīja uz Dievu: Balaks, Cipora dēls, Moabiešu ķēniņš, pie manis sūtījis (Sacīdams): Redzi, ļaudis no Ēģiptes zemes ir izgājuši un apklāj zemes virsu, nāc nu, nolādi man tos, ka es pret tiem varētu karot un tos izdzīt. Tad Dievs sacīja uz Bileāmu: tev nebūs iet ar viņiem, tev nebūs šos ļaudis nolādēt, jo tie ir svētīti. Tad Bileāms cēlās rītā agri un sacīja uz Balaka lielkungiem: ejat uz savu zemi, jo Tas Kungs aizliedz un neļauj man iet ar jums. Tad Moaba virsnieki cēlās un nāca pie Balaka un sacīja: Bileāms ir liedzies, mums iet līdz. Un Balaks atkal sūtīja vēl vairāk un jo cienīgus lielkungus. Tie nāca pie Bileāma un uz to sacīja: tā saka Balaks, Cipora dēls: lūdzams, neliedzies nākt pie manis. Jo es tevi augsti godināšu un visu, ko tu man sacīsi, to es darīšu: tad nāc jel, nolādi man šos ļaudis. Tad Bileāms atbildēja un sacīja uz Balaka kalpiem: kaut man Balaks savu namu dotu pilnu zelta un sudraba, tomēr es nevarētu pārkāpt Tā Kunga, sava Dieva, vārdu, darīt vai mazu vai lielu lietu. Un nu paliekat jel arī šo nakti pie manis, tad es redzēšu, ko Tas Kungs atkal ar mani runās. Tad Dievs nāca pie Bileāma naktī un uz to sacīja: ja tie vīri nākuši tevi aicināt, tad celies, ej viņiem līdz, bet tikai to tev būs darīt, ko Es uz tevi runāšu. Tad Bileāms cēlās rītā agri un apsedloja savu ēzelieni un gāja Moaba virsniekiem līdz. Bet Dieva bardzība iedegās, tāpēc ka viņš gāja, un Tā Kunga eņģelis nostājās uz ceļa viņam par pretinieku; un viņš jāja uz savas ēzelienes, un viņa divi puiši viņam līdz. Un tā ēzeliene ieraudzīja Tā Kunga eņģeli uz ceļa stāvam, pliku zobenu rokā, un tā ēzeliene atkāpās no ceļa un gāja uz tīrumu; tad Bileāms sita to ēzelieni, viņu griezdams uz ceļu. Bet Tā Kunga eņģelis nostājās ceļa šaurumā vīna dārzu starpā, kur abās pusēs bija mūris. Kad nu tā ēzeliene Tā Kunga eņģeli ieraudzīja, tad tā spiedās pie mūra un piespieda Bileāma kāju pie mūra; tāpēc viņš to atkal sita. Un Tā Kunga eņģelis gāja tālāk un nostājās kādā šaurā vietā, kur nebija kur atkāpties, ne pa labo, ne pa kreiso roku. Kad nu tā ēzeliene Tā Kunga eņģeli ieraudzīja, tad tā pakrita uz ceļiem apakš Bileāma, un Bileāma dusmas iedegās un viņš to ēzelieni sita ar koku. Un Tas Kungs atvēra muti tai ēzelienei un tā sacīja uz Bileāmu: ko es tev esmu darījusi, ka tu man nu trīs reizes esi sitis? Un Bileāms sacīja uz to ēzelieni: tāpēc ka tu mani esi kaitinājusi! Kaut zobens būtu manā rokā, es tevi tagad nokautu! Tad tā ēzeliene sacīja uz Bileāmu: vai neesmu tava ēzeliene, uz kā tu esi jājis līdz šai dienai? Vai tas bijis man ieradums tev tā darīt? Viņš sacīja: nē. Tad Tas Kungs Bileāmam atvēra acis, ka viņš Tā Kunga eņģeļi ieraudzīja uz ceļa stāvam, pliku zobenu rokā; tāpēc viņš klanījās un nometās uz savu vaigu. Tad Tā Kunga eņģelis uz viņu sacīja: kāpēc tu savu ēzelieni nu trīs reiz sitis? Raugi, es esmu izgājis tev par pretinieku, jo tavs ceļš manā priekšā ir ļauns. Bet tā ēzeliene mani redzējusi un nu trīs reiz no manis atkāpusies, un ja viņa nebūtu atkāpusies, tiešām es tevi būtu nokāvis un viņu pametis dzīvu. Tad Bileāms sacīja uz Tā Kunga eņģeli: es esmu grēkojis, jo es nezināju, tevi uz ceļa man pretī stāvam, un nu, ja tev nepatīk, tad es iešu atpakaļ. Tad Tā Kunga eņģelis sacīja uz Bileāmu: ej tiem vīriem līdz; tomēr to vien, ko es uz tevi runāšu, to tev būs runāt. Tā Bileāms gāja Balaka lielkungiem līdz. Kad nu Balaks dzirdēja Bileāmu nākam, tad viņš tam izgāja pretī līdz tai Moabiešu pilsētai, kas ir Arnonas robežās, - pašā robežu malā. Un Balaks sacīja uz Bileāmu: vai es neesmu sūtīdams pie tevis sūtījis, tevi aicināt? Kāpēc tu neesi pie manis nācis? vai tad es nespēju tevi godināt? Tad Bileāms sacīja uz Balaku: redzi, es pie tevis esmu atnācis, bet vai es kaut ko varu runāt kā vien vārdu, ko Dievs liks manā mutē? - To es runāšu. Un Bileāms gāja Balakam līdz un tie nonāca Kirjat Hucotā. Un Balaks upurēja lielus un sīkus lopus un sūtīja Bileāmam un lielkungiem, kas pie viņa bija. Un no rīta Balaks ņēma Bileāmu un to veda uz Baāla kalniem, un no turienes šis redzēja vienu galu no ļaudīm. Tad Bileāms sacīja uz Balaku: uztaisi man šeitan septiņus altārus un sataisi man še septiņus vēršus un septiņus aunus. Tad Balaks tā darīja, kā Bileāms bija sacījis, un Balaks un Bileāms upurēja vērsi un aunu uz ikviena altāra. Un Bileāms sacīja uz Balaku: paliec pie sava dedzināmā upura stāvot; es iešu, vai Tas Kungs man nenāks pretī; un ko Viņš man rādīs, to es tev atsacīšu. Tad viņš gāja uz vienu kalnu. Un Dievs sastapa Bileāmu, un tas uz Viņu sacīja: septiņus altārus es esmu uztaisījis un vērsi un aunu upurējis uz ikviena altāra. Tad Tas Kungs lika Bileāma mutē to vārdu un sacīja: griezies atpakaļ pie Balaka un runā tā. Un kad viņš pie šī atgriezās, redzi, tad šis stāvēja pie sava dedzināmā upura ar visiem Moaba lielkungiem. Tad viņš sāka teikt savu sakāmo un sacīja: no Aramas Balaks, Moabiešu ķēniņš, mani atvedis, - no kalniem pret rītiem: nāc, nolādi man Jēkabu, un nāc, nosodi Israēli. Kā lai es nolādu, ko Dievs nelād, un kā lai es nosodu, ko Tas Kungs nesoda? Jo no augstas klints es viņu redzu, un no kalniem es to ieraugu; redzi, tauta, kas savrup dzīvo un nepieskaitās pagāniem! Kas izskaitīs Jēkaba pīšļus vai Israēla skaita ceturto daļu? Lai mana dvēsele mirst šo taisno nāvē, un lai mans pastarā gals ir tāds kā viņiem. Tad Balaks sacīja uz Bileāmu: ko tu man esi darījis? Es tevi esmu aicinājis, manus ienaidniekus nolādēt, un redzi, tu tos svētīdams esi svētījis. Tad viņš atbildēja un sacīja: vai man nav jādara, ko Tas Kungs manā mutē licis runāt? Tad Balaks viņam sacīja: nāc jel man līdz uz citu vietu, no kurienes tu viņus vari redzēt; tu tikai vienu galu no viņiem esi redzējis un visus tu neesi redzējis; - un nolādi man tos no turienes. Tā viņš to ņēma līdz uz Cofim tīrumu, uz Pizgas kalngalu, un uztaisīja septiņus altārus un upurēja vērsi un aunu uz ikviena altāra. Un viņš sacīja uz Balaku: paliec šeitan pie sava dedzināmā upura, es tur iešu pretī. Tad Tas Kungs sastapa Bileāmu un lika viņa mutē to vārdu un sacīja: griezies atpakaļ pie Balaka un runā tā. Kad nu viņš pie šī nāca, tad šis stāvēja pie sava dedzināmā upura un Moaba lielkungi pie viņa. Tad Balaks viņam sacīja: ko Tas Kungs ir runājis? Tad viņš sāka savu teikumu teikt un sacīja: celies, Balak un klausies! Griez savas ausis uz mani, tu Cipora dēls. Dievs nav cilvēks, ka melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kas būtu žēl. Vai Viņš ko sacītu un nedarītu, vai Viņš ko runātu un neturētu? Redzi, man ir pavēlēts svētīt; Viņš ir svētījis, un es nedarīšu citādi. Noziegumu Viņš neredz iekš Jēkaba un ļaunumu neatrod iekš Israēla; Tas Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu, un ķēniņa prieki pie viņa. Dievs tos ir izvedis no Ēģiptes zemes; spēki viņam ir kā sūbram. Jo zīlēšana neder pret Jēkabu un buršana neder pret Israēli. Savā laikā Jēkabam top sacīts un Israēlim, ko Stiprais Dievs dara. Redzi, tauta, kas ceļas kā lauvas māte un kas šaujās augšā kā lauva; neapgulstās, kamēr laupījums aprīts un dzer nokauto asinis. Tad Balaks sacīja uz Bileāmu: tev nemaz nebūs viņu ne lādēt, ne svētīt. Bet Bileāms atbildēja un sacīja uz Balaku: vai es uz tevi neesmu runājis sacīdams: visu, ko Tas Kungs runās, to es darīšu? Tad Balaks sacīja uz Bileāmu: nāc jel, es tev ņemšu līdz uz kādu citu vietu; varbūt Dievam patiks, ka tu man viņu no turienes nolādi. Tad Balaks Bileāmu veda uz Peora kalngalu, kas pret tuksnesi stiepjas. Un Bileāms sacīja uz Balaku: uztaisi man šeit septiņus altārus un sataisi man septiņus vēršus un septiņus aunus. Tad Balaks darīja, kā Bileāms bija sacījis, un upurēja vērsi un aunu uz ikviena altāra. Kad nu Bileāms redzēja, ka Tam Kungam patika, Israēli svētīt, tad viņš vairs negāja pēc zīmēm, kā pirmo un otru reiz, bet grieza savu vaigu uz tuksnesi, Un pacēla savas acis un redzēja Israēli, kas bija apmeties pēc savām ciltīm; un Dieva Gars nāca uz viņu. Un viņš sāka savu teikumu teikt un sacīja: Bileāms, Beora dēls runā. Tas vīrs, kam acis atvērtas, runā, tas Dieva vārdu klausītājs runā, kas redz Tā Visuvarenā parādīšanas, pie zemes meties atvērtām acīm: Cik jaukas ir tavas teltis, Jēkab, tavi dzīvokļi, Israēl! Kā upes ielejas, tā viņi izplešas, kā dārzi pie upēm, kā alvejas koki, ko Tas Kungs stādījis, kā ciedru koki pie ūdens! Ūdens tek no viņa traukiem un viņa dzimumam ir ūdens papilnam, un viņa ķēniņš būs augstāks par Agagu, un viņa valsts augsti celta. Dievs viņu izvedis no Ēģiptes, viņam ir spēki kā sūbram, viņš norij pagānus, savus ienaidniekus, un satriec viņu kaulus, ar savām bultām viņš tos sašauj. Viņš ir apgulies kā lauva, kā lauvas māte - kas to traucēs? Kas tevi svētī, tas lai ir svētīts, un kas tevi nolād, tas lai ir nolādēts. Tad Balaka bardzība iedegās pret Bileāmu un viņš sasita savas rokas kopā, un Balaks sacīja uz Bileāmu: es tevi esmu aicinājis, nolādēt manus ienaidniekus, bet redzi, tu tos nu trīs reiz svētīdams esi svētījis. Un nu steidzies uz mājām, es domāju godādams tevi godāt, bet redzi, Tas Kungs tev to godu ir liedzis. Tad Bileāms sacīja uz Balaku: vai es jau neteicu uz taviem vēstnešiem, ko tu pie manis esi sūtījis, sacīdams: Jebšu Balaks man dotu savu namu pilnu sudraba un zelta, tomēr es nevaru pārkāpt Tā Kunga vārdu, un darīt vai labu vai ļaunu pēc sava prāta. Ko Tas Kungs uz mani runās, to es runāšu. Un nu redzi, es eju pie saviem ļaudīm; nāc, es tev stāstīšu, ko šie ļaudis darīs taviem ļaudīm nākamās dienās. Un viņš sāka teikt savu teikumu un sacīja: Bileāms, Beora dēls, runā, Vīrs, kam acis atvērtas, runā, Dieva vārdu klausītājs runā, kas atzīst Tā Visuaugstākā atzīšanu, kas redz Tā Visuvarenā parādīšanas, pie zemes meties atvērtām acīm: Es Viņu redzu, bet ne tagad, es Viņu ieraugu, bet ne tuvu klāt. Zvaigzne uzlēks no Jēkaba, scepteris celsies no Israēla, un satrieks Moaba robežas un izpostīs visus Seta bērnus. Un Edoms paliek par īpašumu un Seīrs paliek par īpašumu, viņa ienaidnieki, bet Israēls pieņemas spēkā. Un no Jēkaba nāks valdītājs, un tas izpostīs, kas atlicies no tām pilsētām. Un viņš redzēja Amaleku un sāka savu teikumu teikt un sacīja: Amaleks ir pagānu pirmais, bet viņa gals ir posts. Un viņš redzēja Keniešus un sāka savu teikumu teikt un sacīja: tavs dzīvoklis ir stiprs, un tu savu ligzdu esi taisījis uz klints. Tomēr Kains taps sadedzināts. Cik ilgi būs, tad Asurs tevi vedīs cietumā. Un viņš sāka savu teikumu teikt un sacīja: Ak vai! Kas dzīvos, kad Stiprais Dievs to darīs? Un lielas laivas no Ķitim spaidīs Asuru un spaidīs arī Ēberu, bet arī viņš pats spaidītājs ies bojā. Tad Bileāms cēlās un aizgāja un griezās atpakaļ uz mājām uz savu vietu, un Balaks gāja arīdzan savu ceļu. Un Israēls mita iekš Sitimas, un tie ļaudis sāka maucību dzīt ar Moabiešu meitām. Un tās aicināja tos ļaudis pie savu dievu upuriem, un tie ļaudis ēda un metās zemē priekš viņu dieviem. Kad nu Israēls sapinās ar Baāl Peoru, tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli, Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ņem visus ļaužu virsniekus un pakar tos Tam Kungam pret sauli, lai Tā Kunga bargā dusmība no Israēla nostājās. Tad Mozus sacīja uz Israēla soģiem: nokaujiet ikviens savus ļaudis, kas ar Baāl Peoru sapinušies, Un redzi, viens vīrs no Israēla bērniem nāca un atveda pie saviem brāļiem Midiāniešu sievu priekš Mozus acīm un priekš visas Israēla bērnu draudzes acīm; un šie raudāja priekš saiešanas telts durvīm. Kad Pinehas, Eleazara dēls, priestera Ārona dēla dēls, to ieraudzīja, tad viņš cēlās no draudzes vidus un ņēma šķēpu savā rokā, Un gāja tam Israēla vīram pakaļ mauku kaktā un pārdūra abus caur vēderu, to Israēla vīru un to sievu. Tad tā mocība mitējās no Israēla bērniem; un to, kas tai mocībā nomira, bija divdesmit četri tūkstoši. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Pinehas, Eleazara dēls, priestera Ārona dēla dēls, Manu bardzību novērsis no Israēla bērniem, dusmodamies ar Manām dusmām viņu vidū, tā ka Es Israēla bērnus neesmu izdeldējis Savā dusmībā. Tādēļ saki: redzi, Es viņam došu Savu miera derību; Un viņam un viņa dzimumam pēc viņa būs mūžīgas priesterības derība, tāpēc ka viņš par savu Dievu iededzies un Israēla bērnus salīdzinājis. Un tā nokautā Israēliešu vīra vārds, kas līdz ar to Midiāniešu sievu bija nokauts, bija Simrijs, Salus dēls, virsnieks Simeona ciltī. Un tās nokautās Midiāniešu sievas vārds bija Kazbi, Zūrus meita, kas bija ļaužu virsnieks kādā Midiāniešu ciltī. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Uzbrūkat Midiāniešiem un kaujat tos. Jo tie jums ir uzbrukuši ar savām viltībām, ar ko tie jūs pievīluši caur Peoru un caur savu māsu Kazbi, Midiāna virsnieka meitu, kas ir nokauta tai mocības dienā Peora dēļ. Un notikās pēc tās mocības, tad Tas Kungs runāja uz Mozu un uz Eleazaru, priestera Ārona dēlu, un sacīja: Skaiti visas Israēla bērnu draudzes pulku, kas ir divdesmit gadu un pāri, pēc viņu tēvu namiem, visus, kas iekš Israēla var iet karā. Tad Mozus un Eleazars, priesteris, ar tiem runāja Moaba klajumos, pie Jordānes pret Jēriku un sacīja: (Lai top skaitīti) kas ir divdesmit gadu un pāri, itin kā Tas Kungs Mozum pavēlējis. Bet Israēla bērni, kas no Ēģiptes zemes izgājuši, bija: Rūbens Israēla pirmdzimtais. Rūbena dēli bija Hanohs, no tā ir Hanoha cilts; no Pallus ir Pallus cilts, No Hecrona ir Hecrona cilts, no Karmus ir Karmus cilts. Šās ir Rūbena ciltis, un viņu skaits bija četrdesmit trīs tūkstoši septiņsimt un trīsdesmit. Un Pallus dēls bija Eliabs. Un Eliaba dēli bija Nemuēls un Datans un Abirams. Šis Datans un Abirams bija tās draudzes virsnieki, kas pret Mozu un Āronu sacēlās Koraha pulkā, kad tas sacēlās pret To Kungu. Un zeme atdarīja savu muti un tos aprija līdz ar Korahu, kad tas pulks nomira; tur uguns divsimt un piecdesmit vīrus aprija, un tie tapa par biedēkli. Bet Koraha dēli nenomira. Simeona dēli pēc savām ciltīm: no Nemuēļa ir Nemuēļa cilts, no Jamina ir Jamina cilts, no Jahina ir Jahina cilts, No Zeraha ir Zeraha cilts, no Saulus ir Saulus cilts. Šās ir Simeona ciltis, divdesmit un divi tūkstoši un divi simti. Gada dēli pēc savām ciltīm: no Cefona ir Cefona cilts, no Hagus ir Hagus cilts, no Šūnija ir Šūnija cilts, No Oznus ir Oznus cilts, no Erus ir Erus cilts, No Aroda ir Aroda cilts, no Arēlija ir Arēlija cilts. Šās ir Gada dēlu ciltis, pēc sava skaita četrdesmit tūkstoši un piecsimt. Jūda dēli bija Ģers un Onans, bet Ģers un Onans nomira Kanaāna zemē. Tad Jūda bērni bija pēc savām ciltīm: no Šelaha Šelaha cilts, no Pereca Pereca cilts, no Zeraha Zeraha cilts. Un Pereca dēli bija Hecrons, no tā ir Hecrona cilts, no Hamula ir Hamula cilts. Šās ir Jūda ciltis, pēc sava skaita septiņdesmit un seši tūkstoši un piecsimt. Īsašara dēli pēc savām ciltīm bija: Tolus, no tā ir Tolus cilts, no Pūvus ir Pūvus cilts, No Jašuba ir Jašuba cilts, no Šimrona ir Šimrona cilts. Šās ir Īsašara ciltis, pēc sava skaita sešdesmit un četri tūkstoši un trīssimt. Zebulona dēli pēc savām ciltīm bija: Sereds, no tā ir Sereda cilts, no Elona ir Elona cilts, no Jaleēļa ir Jaleēļa cilts. Šās ir Zebulona ciltis, pēc sava skaita sešdesmit tūkstoši un piecsimt. Jāzepa dēli pēc savām ciltīm bija Manasus un Efraīms. Manasus dēli bija: Mahirs, no tā ir Mahira cilts, un Mahirs dzemdināja Gileādu, no Gileāda ir Gileāda cilts. Šie ir Gileāda dēli: Jēzers no tā ir Jēzera cilts, Heleks, no tā ir Heleka cilts, Un no Asriēla ir Asriēla cilts, no Šehema ir Šehema cilts, Un no Šemida ir Šemida cilts, un no Hefera ir Hefera cilts. Bet Celofehadam, Hefera dēlam, nebija dēlu, bet meitas, un Celofehada meitu vārdi bija Mahla un Noa, Hogla, Milka un Tirca. Šās ir Manasus ciltis, un viņu skaits piecdesmit un divi tūkstoši un septiņsimt. Šie ir Efraīma bērni pēc savām ciltīm: no Šūtelaha ir Šūtelaha cilts, no Behera Behera cilts, no Tahāna Tahāna cilts. Un šie ir Šūtelaha dēli: no Erana ir Erana cilts. Šās ir Efraīma dēlu ciltis, pēc sava skaita trīsdesmit divi tūkstoši un piecsimt. Šie ir Jāzepa dēli pēc savām ciltīm. Benjamina dēli pēc savām ciltīm: no Belus ir Belus cilts, no Ašbela Ašbela cilts, no Ahirus Ahirus cilts, No Šufama Šufama cilts, no Hufama Hufama cilts. Un Belus dēli bija: Ards un Naēmans: no Arda ir Arda cilts, no Naēmana ir Naēmana cilts. Šie ir Benjamina dēli pēc savām ciltīm, un viņu skaits bija četrdesmit pieci tūkstoši un sešsimt. Šie ir Dana dēli pēc savām ciltīm: no Šuhāma ir Šuhāma cilts. Šās ir Dana ciltis pēc savām ciltīm, visi Šuhāma radi pēc sava skaita sešdesmit četri tūkstoši un četrsimt. Ašera dēli pēc savām ciltīm: no Jimnus ir Jimnus cilts, no Jišvus ir Jišvus cilts, no Berius ir Berius cilts, No Berius bērniem, no Hebera ir Hebera cilts, no Melķiēļa ir Melķiēļa cilts. Un Ašera meitas vārds bija Seraha. Šās ir Ašera bērnu ciltis, pēc sava skaita piecdesmit trīs tūkstoši un četrsimt. Naftalis dēli pēc savām ciltīm: no Jaēciēļa ir Jaēciēļa cilts, no Gunus ir Gunus cilts, No Jecera ir Jecera cilts, no Šilema ir Šilema cilts. Šie ir Naftalis dēli pēc savām ciltīm, un viņu skaits bija četrdesmit pieci tūkstoši un četrsimt. Šie ir Israēla bērnu skaitītie, sešsimt tūkstoši viens tūkstotis septiņsimt un trīsdesmit. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Šiem lai tā zeme top izdalīta par mantu pēc tā vārdu skaita. Kuru ir daudz, tiem tev to daļu būs vairot, un, kuru ir mazāk, tiem būs mazāk dot par daļu, ikvienam tā daļa lai top dota pēc tā skaitīta pulka. Bet tā zeme caur īpašu meslošanu lai top izdalīta, pēc viņu tēvu cilts vārdiem tiem būs mantot. Kā tā meslošana rādīs, tā lai ikviena daļa top dota pēc tā lielā vai tā mazā skaita. Šie nu ir tie skaitītie Levīti pēc savām ciltīm: no Geršona ir Geršona cilts, no Kohāta ir Kohāta cilts, no Merarus ir Merarus cilts. Šās ir Levija ciltis: Libnija cilts, Hebrona cilts, Mahlija cilts, Mušlija cilts, Koraha cilts. Un Kohāts dzemdināja Amramu, un Amrama sievas vārds bija Johebete, Levija meita, kas Levijam Ēģiptes zemē dzimusi, un šī dzemdēja Amramam Āronu un Mozu un Mirjami, viņa māsu. Un Āronam piedzima Nadabs un Abijus, Eleazars un Ītamars. Bet Nadabs un Abijus bija nomiruši, kad tie svešu uguni Tam Kungam pienesa. Un viņu skaits bija divdesmit trīs tūkstoši, visi vīrieši, kas vienu mēnesi veci un pāri; jo tie netapa skaitīti pie Israēla bērniem, tāpēc ka tiem nekāda daļa nebija dota starp Israēla bērniem. Šie ir skaitīti no Mozus un priestera Eleazara, kas Israēla bērnus skaitīja Moaba klajumos, pie Jordānes pret Jēriku. Un starp tiem nebija neviena no tā Israēla bērnu skaita, ko Mozus un Ārons, priesteris, bija skaitījuši Sinaī tuksnesī. Jo Tas Kungs uz tiem bija sacījis: tie mirtin mirs tuksnesī, un no tiem neviens nebija atlicies kā vien Kālebs, Jefunna dēls, un Jozuas, Nuna dēls. Tad piegāja Celofehada meitas; tas bija Hefera dēls, šis Gileāda dēls, šis Mahira dēls, šis Manasus dēls, no Manasus, Jāzepa dēla, ciltīm; un šie ir viņa meitu vārdi: Mahla un Noa un Hogla un Milka un Tirca. Un tās nāca pie Mozus un priestera Eleazara, un pie virsniekiem un pie visas draudzes priekš saiešanas telts durvīm un sacīja: Mūsu tēvs tuksnesī ir nomiris, un tas nebija tai pulkā, kas bija sacēlies pret To Kungu, Koraha pulkā, bet viņš sava paša grēka dēļ ir miris un viņam nebija dēlu. Kāpēc tad lai top izdeldēts mūsu tēva vārds savā ciltī, ka tam dēla nav? Dodiet mums daļu starp mūsu tēva brāļiem. Un Mozus viņu tiesas lietu nesa Tam Kungam priekšā. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Celofehada meitas runā pareizi; dod viņām īpašumu starp viņu tēva brāļiem un piešķir tām viņu tēva īpašumu. Un uz Israēla bērniem tev būs runāt un sacīt: kad kāds mirst, kam dēlu nav, tad viņa mantību būs piešķirt viņa meitai. Un kad tam meitas nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa brāļiem. Un ja tam brāļa nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa tēva brāļiem. Ja tam arī tēva brāļu nav, tad jums viņa mantību būs dot viņa tuvākajam radam, kas ir no viņa cilts, un tam to būs iemantot; tas lai Israēla bērniem ir par tiesas likumu, itin kā Tas Kungs Mozum pavēlējis. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: kāp uz šo Abarim kalnu un skati to zemi, ko Es Israēla bērniem esmu devis. Un kad tu to būsi redzējis, tad arī tu tapsi piepulcināts pie saviem ļaudīm, kā Ārons, tavs brālis, ir piepulcināts. Tāpēc ka jūs Manam vārdam esat pretī turējušies Cina tuksnesī, kad draudze strīdējās, kur jums vajadzēja Mani svētīt pie tā ūdens priekš viņu acīm. Tas ir Meribas (strīdu) ūdens Kādešā, Cina tuksnesī. Tad Mozus runāja uz To Kungu sacīdams: Lai Tas Kungs, Dievs pār visas miesas gariem, ieceļ vienu vīru pār šo draudzi, Kas viņu priekšā var iziet un ieiet, kas tos izvedīs un ievedīs, ka Tā Kunga draudze nav kā avis, kam gana nav. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ņem sev Jozua, Nuna dēlu, vīru, kam ir gars, un liec savu roku uz viņu. Un ved to priestera Eleazara priekšā un visas draudzes priekšā, un dod tam pavēles priekš viņu acīm. Un liec uz to no sava goda, lai visa Israēla bērnu draudze tam klausa. Un viņam būs stāvēt priestera Eleazara priekšā, tam par viņu būs vaicāt Tā Kunga priekšā pēc Urim tiesas; pēc viņa vārda tiem būs iziet un pēc viņa vārda ieiet, viņam un visiem Israēla bērniem līdz ar viņu un visai draudzei. Un Mozus darīja, kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis; un viņš ņēma Jozua un to noveda priestera Eleazara un visas draudzes priekšā, Un uzlika savu roku uz viņu un deva viņam pavēles, kā Tas Kungs caur Mozu bija runājis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Pavēli Israēla bērniem un saki tiem: gādājiet Manu upuri, Manu maizi, priekš Maniem uguns upuriem, Man par saldu smaržu, ka jūs Man upurējat savā laikā. Un tev viņiem būs sacīt: šie ir tie uguns upuri, ko jums būs upurēt Tam Kungam: divus gada vecus jērus, kas bez vainas, arvien ik dienas par dedzināmo upuri. Vienu jēru tev būs no rīta sataisīt un otru jēru ap vakaru, Un desmito tiesu ēfas kviešu miltu par ēdamu upuri, sajauktu ar vienu ceturtdaļu hina sagrūstas eļļas. Šis ir ikdienas dedzināmais upuris, kas iedibināts Sinaī kalnā par saldu smaržu, uguns upuris Tam Kungam. Un viņa dzeramais upuris lai ir viena hina ceturtdaļa uz vienu jēru; svētā vietā būs upurēt vīna dzeramo upuri Tam Kungam. Un to otru jēru tev būs sataisīt ap vakaru, itin kā to ēdamo upuri no rīta un kā viņa dzeramo upuri tev to būs sataisīt, uguns upuri par saldu smaržu Tam Kungam. Bet uz sabata dienu: divus gada vecus jērus, kas bez vainas, un par ēdamu upuri divas desmitās tiesas kviešu miltu, kas ar eļļu sajaukti, līdz ar to piederīgo dzeramo upuri. Šis ir sabata dedzināmais upuris, ikvienā sabatā, klāt pie ikdienas dedzināmā upura un piederīgā dzeramā upura, Un savu mēnešu iesākumos jums būs upurēt Tam Kungam dedzināmo upuri, divus vērsēnus no lieliem lopiem un vienu aunu un septiņus gada vecus jērus, kas bez vainas, Un par ēdamu upuri trīs desmitās tiesas kviešu miltu, kas ar eļļu sajaukti, uz ikvienu vērsi un divas desmitās tiesas kviešu miltu, kas ar eļļu sajaukti, pie ikviena auna par ēdamu upuri, Un par ēdamu upuri vienu desmito tiesu kviešu miltu, kas ar eļļu sajaukti, uz ikvienu jēru, tas ir dedzināms upuris par saldu smaržu, uguns upuris Tam Kungam. Un viņa dzeramais upuris lai ir pushina uz ikvienu vērsi un hina trešā tiesa vīna uz aunu un hina ceturtdaļa uz jēru, šis ir dedzināmais upuris ikkatrā jaunā mēnesī pēc gada mēnešiem. Un viens āzis lai top sataisīts par grēku upuri Tam Kungam, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura līdz ar viņa dzeramo upuri. Un pirmā mēnesī četrpadsmitajā dienā ir Pashā svētki Tam Kungam. Un šī mēneša piecpadsmitajā dienā ir tie svētki. Septiņas dienas būs ēst neraudzētas maizes. Pirmā dienā lai ir svēta sapulce; nekādu darbu jums nebūs darīt. Bet uguns upuri jums būs upurēt par dedzināmo upuri Tam Kungam, divus vērsēnus no lieliem lopiem un vienu aunu, un septiņus gadu vecus jērus, kas bez vainas. Un viņa ēdamais upuris lai ir kviešu milti, kas ar eļļu sajaukti, trīs desmitās tiesas uz ikkatru vērsēnu, un uz aunu jums būs sataisīt divas desmitās tiesas. Vienu desmito tiesu tev būs sataisīt uz ikvienu no septiņiem jēriem, Pēc tam āzi par grēku upuri, jums par salīdzināšanu. Klāt pie tā rīta upura, kas ir ikdienas dedzināmais upuris, to jums būs darīt. Un tā jums ikdienas, visas septiņas dienas, būs sataisīt tā uguns upura maizi par saldu smaržu Tam Kungam; klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura to būs sataisīt līdz ar viņa dzeramo upuri. Un septītā dienā lai jums ir svēta sapulce, nekādu darbu jums nebūs darīt. Un tai pirmaju dienā, kad jūs Tam Kungam upurējat ēdamu upuri pēc savām nedēļām, lai jums ir svēta sapulce, nekādu darbu jums nebūs darīt. Tad jums Tam Kungam būs upurēt dedzināmo upuri par saldu smaržu, divus vērsēnus no lieliem lopiem, vienu aunu, septiņus gada vecus jērus, Un viņu ēdamo upuri no kviešu miltiem, kas ar eļļu sajaukti, trīs desmitās tiesas uz ikkatru vērsi, divas desmitās tiesas uz aunu, Vienu desmito tiesu uz ikvienu no septiņiem jēriem, Vienu āzi jums par salīdzināšanu, Klāt pie ikdienas dedzināmā upura ar viņa ēdamo upuri jums šās lietas būs sataisīt; tās jums lai ir bez vainas līdz ar viņu dzeramiem upuriem. Un arī septītā mēnesī, pirmā mēneša dienā, lai jums ir svēta sapulce, - nekādu darbu jums nebūs darīt, - tā lai jums ir diena, kad jūs pūšat taures. Tad jums būs sataisīt dedzināmo upuri Tam Kungam par saldu smaržu, vienu vērsēnu no lieliem lopiem, vienu aunu, septiņus gada vecus jērus, kas bez vainas, Un viņu ēdamo upuri no kviešu miltiem, kas ar eļļu sajaukti, trīs desmitās tiesas uz vērsēnu un divas desmitās tiesas uz aunu, Un vienu desmito tiesu uz ikvienu no septiņiem jēriem, Un vienu āzi par grēku upuri, jums par salīdzināšanu, Klāt pie tā mēneša dedzināmā upura un viņa ēdamā upura un pie tā ikdienas dedzināmā upura un viņa ēdamā upura un viņu dzeramiem upuriem, pēc viņu tiesas, par saldu smaržu, par uguns upuri Tam Kungam. Un desmitā dienā šinī septītā mēnesī lai jums ir svēta sapulce; jums būs savas dvēseles mērdēt, nekādu darbu jums nebūs darīt. Bet jums būs upurēt dedzināmo upuri Tam Kungam par saldu smaržu, vienu vērsēnu no lieliem lopiem, vienu aunu, septiņus gada vecus jērus; tie lai jums ir bez vainas; - Un viņu ēdamo upuri no kviešu miltiem, kas ar eļļu sajaukti, trīs desmitās tiesas uz vērsēnu, divas desmitās tiesas uz aunu, Un vienu desmito tiesu uz ikvienu no septiņiem jēriem, Vienu āzi par grēku upuri, klāt pie grēku salīdzināšanas upura un pie ikdienas dedzināmā upura un viņa ēdamā upura un viņu dzeramiem upuriem. Un arī piecpadsmitā dienā šinī septītā mēnesī lai jums ir svēta sapulce; nekādu darbu jums nebūs darīt, bet septiņas dienas Tam Kungam svētkus svētīt. Un jums būs pienest dedzināmo upuri, uguns upuri, par saldu smaržu Tam Kungam, trīspadsmit vērsēnus no liellopiem, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, - bez vainas lai tie ir, - Un viņu ēdamo upuri no kviešu miltiem, kas ar eļļu sajaukti, trīs desmitās tiesas uz ikvienu no trīspadsmit vēršiem, divas desmitās tiesas uz ikvienu no diviem auniem. Un vienu desmito tiesu uz ikvienu no četrpadsmit jēriem, Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie ikdienas dedzināmā upura, viņa ēdamā upura un viņa dzeramā upura. Un otrā dienā divpadsmit vērsēnus no liellopiem, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas, Un viņu ēdamo upuri un viņu dzeramo upuri pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem, pēc viņu skaita, - kā pienākas, Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie ikdienas dedzināmā upura un viņu dzeramiem upuriem. Un trešā dienā vienpadsmit vēršus, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas; Un viņu ēdamos upurus un viņu dzeramos upurus pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie ikdienas dedzināmā upura un viņa ēdamā upura un dzeramā upura. Un ceturtā dienā desmit vēršus, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas, Viņu ēdamos upurus un viņu dzeramos upurus pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura, viņa ēdamā upura un viņa dzeramā upura. Un piektā dienā deviņus vēršus, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas, Līdz ar viņu ēdamiem upuriem un ar viņu dzeramiem upuriem pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura, un viņa dzeramā upura. Un sestā dienā astoņus vēršus, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas, Līdz ar viņu ēdamiem upuriem un ar viņu dzeramiem upuriem pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura, viņa ēdamā upura un viņa dzeramiem upuriem. Un septītā dienā septiņus vēršus, divus aunus, četrpadsmit gada vecus jērus, kas bez vainas, Līdz ar viņu ēdamiem upuriem un ar viņu dzeramiem upuriem pie vēršiem, pie auniem un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Un vienu āzi par grēku upuri, klāt pie tā ikdienas dedzināmā upura, viņa ēdamā upura un viņa dzeramā upura. Astotā dienā lai jums ir svēta sapulce; nekādu darbu jums nebūs darīt. Un jums būs pienest dedzināmo upuri, uguns upuri, par saldu smaržu Tam Kungam, vienu vērsi, vienu aunu, septiņus gada vecus jērus, kas bez vainas, Viņu ēdamos upurus, viņu dzeramos upurus pie vērša, pie auna un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas, Un vienu āzi par grēku upuri klāt pie ikdienas dedzināmā upura un viņa ēdamā upura un viņa dzeramā upura. To jums Tam Kungam būs darīt savos noliktos laikos, līdz ar saviem solījumiem un savām labprātības dāvanām, saviem dedzināmiem upuriem un saviem ēdamiem upuriem un dzeramiem upuriem un saviem pateicības upuriem. Un Mozus sacīja Israēla bērniem visu, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un Mozus runāja uz Israēla bērnu cilšu virsniekiem: šis ir vārds, ko Tas Kungs pavēlējis. Ja kāds vīrs Tam Kungam sola solījumu vai zvērē zvērestu, savai dvēselei ko aizliegdams, - lai tas savu vārdu nelauž; visu, kas no viņa mutes ir izgājis, tam būs darīt. Un kad kāda sieviete Tam Kungam sola solījumu un tēva namā meita būdama apņēmās, sev ko aizliegt, Un kad viņas tēvs dzird par šo solījumu un aizliegumu, un par to klusu cieš, tad būs pastāvēt visiem viņas solījumiem un aizliegumiem. Bet ja viņas tēvs to neatļauj tai dienā, kad viņš to dzird, tad nebūs pastāvēt nevienam no viņas solījumiem un aizliegumiem, ko viņa savai dvēselei aizliegusi, bet Tas Kungs viņai piedos, jo viņas tēvs viņai to nav atļāvis. Bet ja viņa ir pie vīra un solījumu uzņēmusies, vai no viņas lūpām izšāvies savai dvēselei ko aizliegt, Un viņas vīrs to dzird un tai dienā, kad to dzird, par to klusu cieš, tad būs pastāvēt viņas solījumiem un aizliegumiem, ko viņa savai dvēselei aizliegusi. Bet kad viņas vīrs tai dienā, kad to dzird, to neatļauj un atceļ viņas solījumu, ko tā uzņēmusies un kas no viņas lūpām izšāvies un ko viņa savai dvēselei aizliegusi, tad Tas Kungs viņai piedos. Atraitnei vai atstādinātai sievai solījums un viss, ko tā savai dvēselei aizliegusi, stipri jātur. Bet ja viņa sava vīra namā ir apsolījusies vai zvērēdama savai dvēselei ko aizliegusi, Un viņas vīrs to dzirdējis, un par to klusu cietis, to atļaudams, tad būs pastāvēt visiem viņas solījumiem un visiem viņas aizliegumiem, ko tā savai dvēselei aizliegusi. Bet ja viņas vīrs to atcēlis tai dienā, kad viņš to dzirdējis, tad nekas lai nepastāv no visa, kas no viņas mutes izgājis, ko viņa apsolījusi un savai dvēselei aizliegusi; viņas vīrs to atcēlis, un Tas Kungs viņai piedos. Visu, ko ir solījusi, un visu, ko zvērēdama aizliegusies, par dvēseles mērdēšanu, to viņas vīrs vai apstiprinās vai atcels. Bet ja viņas vīrs klusu ciezdams par to dienu no dienas klusu cieš, tad viņš apstiprina visus viņas solījumus vai visus viņas aizliegumus, ko tā uzņēmusies; viņš apstiprina caur to, ka viņš par to ir klusu cietis tai dienā, kad to dzirdēja. Bet kad viņš to atceļ pēc tam, kad to bija dzirdējis, tad tam būs nest viņas noziegumu. Šie ir tie likumi, ko Tas Kungs Mozum ir pavēlējis, starp vīra un viņa sievas, starp tēva un viņa jaunās meitas, kamēr viņa vēl ir bez vīra sava tēva namā. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Atrieb Israēla bērnus pie Midiāniešiem; tad tu tapsi piepulcināts pie saviem ļaudīm. Tad Mozus runāja uz ļaudīm un sacīja: lai no jums vīri apbruņojās uz karu un lai tie ceļas pret Midiāniešiem, To Kungu atriebt pie Midiāniešiem. No visām Israēla ciltīm no cilts pa tūkstoti jums būs sūtīt karā. Tā no Israēla tūkstošiem tapa nodoti pa tūkstoti no ikvienas cilts, divpadsmit tūkstoši apbruņoti uz karu. Un Mozus tos sūtīja karā, tūkstoti no ikvienas cilts, un Pinehasu, priestera Eleazara dēlu, ar svētiem rīkiem un skanīgām taurēm viņa rokā. Un tie kāvās pret Midiānu, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, un nokāva visu, kas bija no vīriešu kārtas. Un tie nokāva ar citiem nokautiem Midiāna ķēniņus Evu un Rekemu un Zūru un Huru un Rebu, piecus Midiāna ķēniņus; tā tie arī nokāva Bileāmu, Beora dēlu, ar zobenu. Un Israēla bērni aizveda gūstītās Midiāniešu sievas līdz ar viņu bērniem un laupīja visus viņu lopus un visus viņu ganāmos pulkus un visu viņu mantu. Un visas viņu pilsētas ar viņu māju vietām un ar visām viņu pilīm tie sadedzināja ar uguni, Un ņēma visu laupījumu un visu, ko tie bija sagūstījuši, cilvēkus un lopus, Un noveda pie Mozus un priestera Eleazara un pie visas Israēla bērnu draudzes, ko bija gūstījuši, saņēmuši un laupījuši, uz lēģeri Moaba klajumos, kas ir pie Jordānes pret Jēriku. Bet Mozus un priesteris Eleazars, un visi draudzes virsnieki viņiem gāja pretī ārā priekš lēģera. Un Mozus apskaitās pret kara virsniekiem, virsniekiem pār tūkstošiem un virsniekiem pār simtiem, kas no kara kaušanās nāca. Un Mozus uz tiem sacīja: kam tad jūs visas sievas esat pametuši dzīvas? Redzi, šās bija caur Bileāma padomu vainīgas, ka Israēla bērni apgrēkojās pret To Kungu, Peora dēļ, kādēļ mocība nāca pār Tā Kunga draudzi. Nu tad nokaujiet visus, kas ir no vīriešu kārtas starp bērniem, un nokaujiet visas sievas, kas vīru ir atzinušas un pie vīra gulējušas. Bet visus bērnus no sieviešu kārtas, un kas nav gulējušas pie vīra, pametat dzīvas. Un jūs paliekat ārā lēģera priekšā septiņas dienas, ikviens, kas cilvēku nokāvis, un ikviens, kas nokautu aizskāris. Trešā dienā un septītā dienā jums būs šķīstīties, jums un jūsu gūstītiem. Un visas drēbes un visas ādu lietas un visu, kas darīts no kazu vilnas un visus koka rīkus jums būs šķīstīt. Un priesteris Eleazars sacīja uz visiem karavīriem, kas karā bija gājuši: šis ir bauslības likums, ko Tas Kungs Mozum pavēlējis: Zeltu un sudrabu un varu un dzelzi un alvu un svinu, Visu, kas panes uguni, to jums būs laist caur uguni, ka top šķīsts, bet turklāt ar slacinājamu ūdeni tam būs tapt šķīstītam; bet viss, kas uguni nepanes, to jums būs laist caur ūdeni. Jums arī būs mazgāt savas drēbes septītā dienā, ka topat šķīsti, un tad jums būs nākt lēģerī. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Skaiti, cik tā laupījuma, tos sagūstītos cilvēkus un lopus, tu un priesteris Eleazars un tie draudzes cilšu priekšnieki, Un dali to laupījumu uz pusi starp tiem, kas karā gājuši un ir kāvušies, un starp visu draudzi. Un ņem vienu daļu priekš Tā Kunga no karavīriem, kas karā izgājuši, no piecsimtiem vienu dvēseli, no cilvēkiem un no vēršiem un no ēzeļiem un no sīkiem lopiem, No tās puses, kas ir viņu daļa, tev to būs ņemt un dot priesterim Eleazaram par cilājamu upuri Tam Kungam. Bet no tās Israēla bērnu puses tev būs ņemt vienu sagūstītu no piecdesmit, no cilvēkiem, no vēršiem, no ēzeļiem un no sīkiem lopiem un no visiem lopiem, un tos tev būs dot Levītiem, kas Tā Kunga dzīvokli kopj. Tad Mozus un priesteris Eleazars darīja, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un atlikušais laupījums no tā, ko tie kara ļaudis bija laupījuši, bija sešsimt un septiņdesmit pieci tūkstoši sīku lopu Un septiņdesmit divi tūkstoši liellopu Un sešdesmit un viens tūkstotis ēzeļu. Un cilvēku dvēseles, sievietes kas vīru nebija atzinušas, visas dvēseles trīsdesmit divi tūkstoši dvēseļu. Un tā viena puse, to daļa, kas bija karā gājuši, bija savā pulkā trīssimt trīsdesmit septiņi tūkstoši un piecsimt sīku lopu. Un daļa priekš Tā Kunga no sīkiem lopiem bija sešsimt septiņdesmit un pieci. Un liellopu bija trīsdesmit seši tūkstoši, un viņu daļa priekš Tā Kunga bija septiņdesmit divi. Un ēzeļu bija trīsdesmit tūkstoši un piecsimt, un viņu noliktā daļa priekš Tā Kunga bija sešdesmit un viens. Un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši, un viņu noliktā daļa priekš Tā Kunga bija trīsdesmit divas dvēseles. Un Mozus deva priesterim Eleazaram to daļu par cilājamu upuri Tam Kungam, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un no Israēla bērnu pustiesas, ko Mozus biju ņēmis no karavīriem, - Šī draudzes pustiesa bija sīku lopu trīs simt un trīsdesmit septiņi tūkstoši un piecsimt; Un liellopu bija trīsdesmit seši tūkstoši; Un ēzeļu bija trīsdesmit tūkstoši un piecsimt; Un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši. - Un Mozus ņēma no Israēla bērnu pustiesas vienu gūstītu no piecdesmit, no cilvēkiem un lopiem, un deva tos Levītiem, kas Tā Kunga dzīvokli kopa, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Tad piegāja pie Mozus kara pulka virsnieki, virsnieki pār tūkstošiem un virsnieki pār simtiem, Un sacīja uz Mozu: tavi kalpi skaitījuši karavīru pulku, kas mums bija padoti, un tur neviena no mums netrūkst. Tāpēc mēs Tam Kungam esam atnesuši upuri, ikviens, ko viņš ir atradis no zelta rīkiem, no ķēdēm, no roku gredzeniem, no ausu sprādzēm un no dārgām rotām, - savas dvēseles salīdzināt Tā Kunga priekšā. Tad Mozus un priesteris Eleazars no tiem saņēma zeltu, visādus smalkus izstrādājumus. Un viss zelts, ko tie Tam Kungam atnesa par cilājamu upuri, bija sešpadsmit tūkstoši septiņsimt un piecdesmit sēķeļi, no virsniekiem pār tūkstošiem un no virsniekiem pār simtiem. Jo tie karavīri bija laupījuši ikviens priekš sevis paša. Tad Mozus un priesteris Eleazars saņēma to zeltu no virsniekiem pār tūkstošiem un pār simtiem un to atnesa saiešanas teltī, par piemiņu Israēla bērniem Tā Kunga priekšā. Un Rūbena un Gada bērniem bija ļoti daudz lopu, un tie aplūkoja Jaēzeras un Gileādas zemi, un raugi, šī vieta bija vieta priekš ganāmiem pulkiem. Tad Gada bērni un Rūbena bērni nāca un runāja uz Mozu un uz priesteri Eleazaru un uz draudzes virsniekiem un sacīja: Atarota un Dibona un Jaēzera un Nimra un Hešbona un Eleale un Sebana un Neba un Beona, Tā zeme, ko Tas Kungs ir sitis Israēla draudzes priekšā, tā ir zeme priekš ganāmiem pulkiem, un mums, taviem kalpiem, ir ganāmi pulki. Un tie sacīja: ja mēs žēlastību esam atraduši tavās acīs, tad lai šī zeme top dota taviem kalpiem par īpašumu un neliec mums iet pāri pār Jordāni. Bet Mozus sacīja uz Gada bērniem un uz Rūbena bērniem: vai tad jūsu brāļi ies karā un jūs paliksiet še? Kāpēc jūs Israēla bērniem sirdi novēršat, nenoiet uz to zemi, ko Tas Kungs viņiem devis? - Tā jūsu tēvi darīja, kad es tos no Kādeš Barneas sūtīju, to zemi aplūkot. Kad tie bija nākuši pie Eskoles upes un to zemi bija izlūkojuši, tad tie novērsa Israēla bērnu sirdi, ka tie negribēja iet uz to zemi, ko Tas Kungs viņiem gribēja dot. Tad Tā Kunga bardzība iedegās tai dienā un Viņš zvērēja un sacīja: Vīriem, kas no Ēģiptes zemes ir nākuši, kam divdesmit gadi un pāri, tiem nebūs redzēt zemi, ko Es viņu tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam esmu zvērējis, jo tie Man nav paklausījuši; Tik vien Kālebs, Jefunna dēls, kenizietis, un Jozuas, Nuna dēls, jo tie Tam Kungam ir paklausījuši. Tā Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli un lika tiem maldīties tuksnesī četrdesmit gadus, tiekams viss tas augums izmira, kas bija ļaunu darījis priekš Tā Kunga acīm. Un nu redzi, jūs savu tēvu vietā esat nākuši, grēcīgu ļaužu dzimums, vairodami Tā Kunga bargo dusmību pret Israēli. Jo ja jūs nogriezīsities no Viņa, tad Viņš šiem vēl liks palikt tuksnesī, un jūs nomaitāsiet visus šos ļaudis. Tad tie pie viņa piegāja un sacīja: mēs šeit gribam laidarus taisīt priekš saviem ganāmiem pulkiem un pilsētas priekš saviem bērniem; Bet mēs paši steigšus apbruņosimies Israēla bērnu priekšā, tiekams tos būsim aizveduši viņu vietā; bet mūsu bērni lai paliek stiprās pilsētās to zemes iedzīvotāju dēļ. Mēs negriezīsimies atpakaļ uz savām mājām, tiekams Israēla bērni nebūs dabūjuši ikviens savu daļu. Jo mēs neņemsim līdz ar viņiem savu daļu viņā Jordānes pusē, vai tālāk, bet mūsu daļa mums nāksies šai Jordānes pusē pret rītiem. Tad Mozus uz tiem sacīja: ja jūs šo lietu tā gribat darīt, ka jūs apbruņojaties Tā Kunga priekšā uz karu, Un ikviens no jums, kam bruņas, iesiet pār Jordāni Tā Kunga priekšā, kamēr Viņš Savus ienaidniekus Savā priekšā izdzīs, un tā zeme priekš Tā Kunga būs uzvarēta, Tad jūs pēc tam varat iet atpakaļ un būsiet nenoziedzīgi Tā Kunga un Israēla priekšā, un šī zeme jums būs par daļu Tā Kunga priekšā. Bet ja jūs tā nedarīsiet, redzi, tad jūs pret To Kungu grēkosiet un jūs samanīsiet savus grēkus, kad tie jūs atradīs. Uztaisat sev pilsētas priekš saviem bērniem un laidarus priekš saviem sīkiem lopiem un dariet pēc tā vārda, kas no jūsu mutes izgājis. Tad Gada bērni un Rūbena bērni runāja uz Mozu un sacīja: tavi kalpi darīs, kā mans kungs pavēl. Mūsu bērni, mūsu sievas, mūsu ganāmie pulki un visi mūsu lopi paliks tur Gileādas pilsētās; Bet tavi kalpi, visi apbruņoti, noies karā Tā Kunga priekšā, kā mans kungs ir runājis. Tad Mozus viņu dēļ pavēlēja priesterim Eleazaram un Jozuam, Nuna dēlam, un Israēla cilšu tēvu virsniekiem, un Mozus uz tiem sacīja: Ja Gada bērni un Rūbena bērni, ikviens kam bruņas, līdz ar jums ies karā pār Jordāni Tā Kunga priekšā, un tā zeme jūsu priekšā būs uzvarēta, tad dodat tiem Gileādas zemi par daļu. Bet ja tie ar jums nenoies apbruņoti, tad tiem savu daļu būs dabūt jūsu starpā Kanaāna zemē. Tad Gada bērni un Rūbena bērni atbildēja un sacīja: ko Tas Kungs uz taviem kalpiem runājis, tā mēs darīsim. Mēs aiziesim apbruņoti Tā Kunga priekšā uz Kanaāna zemi un savu iemantojamo īpašumu turēsim šai Jordānes pusē. Tad Mozus viņiem deva, Gada bērniem un Rūbena bērniem un Manasus, Jāzepa dēla, pusciltij Sihona, Amoriešu ķēniņa, valsti un Oga, Basanas ķēniņa, valsti, to zemi ar tām pilsētām viņu robežās, tās zemes pilsētas visapkārt. Un Gada bērni uztaisīja Dibonu un Atarotu un Aroeru Un Atarot-Šofanu un Jaēzeru, Jogbehu Un Bet-Nimru un Betharanu, stipras pilsētas un sīku lopu laidarus. Un Rūbena bērni uztaisīja Hešbonu un Eleali un Kirjataīmu Un Nebo un BaālMeonu ar citiem vārdiem, un Sibmahu, un pilsētas, ko tie uztaisīja, nosauca ar citiem vārdiem. Un Mahira, Manasus dēla bērni, gāja uz Gileādu un to uzņēma un izdzina Amoriešus, kas tur bija. Tā Mozus Gileādu deva Mahiram, Manasus dēlam, un viņš tur dzīvoja. Un Jaīrs, Manasus dēls, gāja un uzņēma viņu ciemus un tos nosauca Havot-Jaīru. Un Nobus gāja un uzņēma Kenatu ar viņas piederīgām vietām un to nosauca Nobu pēc sava vārda. Šie ir Israēla bērnu ceļa gājumi, kā viņi no Ēģiptes zemes ir izgājuši pēc saviem pulkiem caur Mozu un Āronu. Un Mozus uz Tā Kunga vārdu aprakstīja viņu iziešanu pēc viņu ceļa gājumiem, un šie ir viņu ceļa gājumi, viņiem izejot. Tie izgāja no Raamzes pirmā mēnesī piecpadsmitā dienā; pirmā mēnesī, otrā Pashā svētku dienā Israēla bērni izgāja caur augstu roku priekš visu ēģiptiešu acīm. Un ēģiptieši apraka visus pirmdzimtos, ko Tas Kungs viņu starpā bija sitis; Tas Kungs arī viņu dievus bija sodījis. Un Israēla bērni izgāja no Raamzes un apmetās Sukotā. Un izgāja no Sukota un apmetās Etamā, kas ir tuksneša galā. Un tie izgāja no Etama un griezās uz Pi Hahirota ieleju, kas ir pret Baāl Cefonu un apmetās pret Migdolu. Un izgāja no PiHahirotas un gāja vidū caur jūru uz tuksnesi un staigāja treju dienu gājumus Etama tuksnesī un apmetās Mārā. Un izgāja no Māras un nāca uz Elimu, un Elimā bija divpadsmit avoti un septiņdesmit palma koki, un tie tur apmetās. Un izgāja no Elima un apmetās pie Niedru jūras. Un izgāja no Niedru jūras un apmetās Sina tuksnesī. Un izgāja no Sina tuksneša un apmetās Dofkā. Un izgāja no Dofkas un apmetās Ālušā. Un izgāja no Ālušas un apmetās Refidimā, bet tur nebija ūdens ļaudīm ko dzert. Un tie izgāja no Refidimas un apmetās Sinaī tuksnesī. Un izgāja no Sinaī tuksneša un apmetās pie kārības kapiem. Un izgāja no kārības kapiem un apmetās Hacerotā. Un izgāja no Hacerotas un apmetās Ritmā. Un izgāja no Ritmas un apmetās RimonParecā. Un izgāja no RimonParecas un apmetās Libnā. Un izgāja no Libnas un apmetās Rissā. Un izgāja no Rissas un apmetās Kehelatā. Un izgāja no Kehelatas un apmetās pie Šafera kalna. Un izgāja no Šafera kalna un apmetās Haradā. Un izgāja no Haradas un apmetās Makhelotā. Un izgāja no Makhelotas un apmetās Tahātā. Un izgāja no Tahātas un apmetās Tarahā. Un izgāja no Tarahas un apmetās Mitkā. Un izgāja no Mitkas un apmetās Hašmonā. Un izgāja no Hašmonas un apmetās Moserotā. Un izgāja no Moserotas un apmetās BeneJaākanā. Un izgāza no BeneJaākanas un apmetās Horhagidgadā. Un izgāja no Horhagidgadas un apmetās Jotbatā. Un izgāja no Jotbatas un apmetās Abronā. Un izgāja no Abronas un apmetās Ecion-Gaberā. Un izgāja no Ecion-Gaberas un apmetās Cin tuksnesī, tas ir Kādešā. Un izgāja no Kādešas un apmetās pie Hora kalna, Edoma zemes malā. Tad Ārons, priesteris, gāja uz Hora kalnu pēc Tā Kunga vārda un tur nomira četrdesmitā gadā pēc tam, kad Israēla bērni bija izgājuši no Ēģiptes zemes, piektā mēnesī, pirmā mēneša dienā. Bet Ārons bija simts divdesmit un trīs gadus vecs, kad viņš nomira uz Hora kalna. Tad Kanaānietis, ķēniņš Arads, kas dienvidu pusē dzīvoja Kanaāna zemē, dzirdēja Israēla bērnus nākam. Un tie izgāja no Hora kalna un apmetās Calmonā. Un izgāja no Calmonas un apmetās Pūnonā. Un izgāja no Pūnonas un apmetās Obotā. Un izgāja no Obotas un apmetās pie Ijim Abarima uz Moaba robežām. Un izgāja no Ijim un apmetās Dibon-Gadā. Un izgāja no Dibon-Gadas un apmetās Almon-Diblataīmā. Un izgāja no Almon-Diblataīmas un apmetās Abarim kalnos pret Nebo. Un izgāja no Abarim-kalniem un apmetās Moaba klajumos pie Jordānes pret Jēriku. Un apmetās pie Jordānes no Bet-Ješimotam līdz Abel-Sitimai Moaba klajumos. Un Tas Kungs runāja uz Mozu Moaba klajumos pie Jordānes pret Jēriku, sacīdams: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs iesiet pāri pār Jordāni uz Kanaāna zemi, Tad jums būs izdzīt savā priekšā visus zemes iedzīvotājus un izdeldēt visus viņu elku tēlus un izdeldēt visas viņu lietās bildes un nopostīt visus viņu elku kalnus. Un jums to zemi būs ieņemt un tanī dzīvot, jo Es jums to zemi esmu devis iemantot. Un jums to zemi būs dalīt caur meslošanu pēc savām ciltīm; tai, kam daudz ļaužu, lai dod lielāku daļu, un tai, kam maz ļaužu, mazāku daļu, - kā ikvienai meslošana izkrīt, to lai tā dabū, - jums to zemi būs dalīt pēc savām tēvu ciltīm. Bet ja jūs tos zemes iedzīvotājus neizdzīsiet savā priekšā, tad notiks, kurus jūs no tiem atlicināsiet, tie jums taps par ērkšķiem jūsu acīs un par dzeloni jūsu sānos, un jūs spaidīs tai zemē, kur jūs dzīvojat. Un notiks, kā Es viņiem domāju darīt, tā Es jums darīšu. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Pavēli Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs uz Kanaāna zemi nākat, tad šī būs tā zeme, kas jums kritīs par īpašumu: Kanaāna zeme pēc savām robežām. Tad nu dienvidu mala lai jums ir no Cin tuksneša pie Edoma sāniem, un dienvidu robeža lai jums ir no Sāls jūras gala pret rītiem. Un lai tā robeža iet apkārt no dienvidiem uz Akrabu kalniem un lai iet pāri uz Cin, un lai iziet uz Kādeš Barneas dienvidu pusi, un lai iet uz HacarAdaru un iet cauri līdz Acmonam. Un tad šai robežai būs iet apkārt no Acmona uz Ēģiptes upi, un viņas gals lai ir pie jūras. Vakara pusē lai Lielā jūra jums ir par robežu,- šī lai jums ir tā vakaru robeža. Un šī lai jums ir tā ziemeļu robeža: no Lielās jūras jums būs mērot līdz Hora kalnam. No Hora kalna jums būs mērot, kamēr nāk uz Hamatu, un tā robeža lai noiet uz Cedadu. Un tā robeža lai stiepjas uz Zifronu, un viņas gals lai ir Enana ciems; šī lai jums ir tā ziemeļu robeža. Un par robežu pret rītiem jums būs mērot no Enana ciema līdz Šefamam. Un šī robeža lai nostiepjas no Šefama uz Riblu, Aīnam pret rītiem; pēc lai tā robeža nostiepjas un iet gar Kinnerotes jūras malu pret rītiem. Un šī robeža lai nostiepjas gar Jordāni, un viņas gals lai ir Sāls jūra. Šī nu lai jums ir tā zeme pēc savām robežām visapkārt. Un Mozus pavēlēja Israēla bērniem un sacīja: šī ir tā zeme, ko jums caur meslošanu būs par īpašumu dabūt, ko Tas Kungs ir pavēlējis dot tām deviņām ciltīm un tai pusciltij. Jo Rūbena bērnu cilts pēc saviem tēvu namiem un Gada bērnu cilts pēc saviem tēvu namiem un Manasus puscilts savu daļu ir dabūjušas. Divas ciltis un viena puscilts savu īpašumu ir dabūjušas šaipus Jordānes, no Jērikas pret rītiem, pret austrumu. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Šie ir to vīru vārdi, kas to zemi jums lai izdala: Eleazars, priesteris, un Jozuas, Nuna dēls. Un no ikvienas cilts jums būs ņemt vienu virsnieku pie zemes izdalīšanas. Un šie ir to vīru vārdi: no Jūda cilts Kālebs, Jefunna dēls, Un no Simeona bērnu cilts Šemuēls, Amihuda dēls, Un no Benjamina cilts Elidads, Ķislona dēls, Un no Dana bērnu cilts virsnieks Bukijs, Joglija dēls, No Jāzepa bērniem, no Manasus cilts virsnieks Hanniēls, Efoda dēls, Un no Efraīma bērnu cilts virsnieks Kemuēls, Šiftana dēls, Un no Zebulona bērnu cilts virsnieks Elicafans, Parnaha dēls, Un no Īsašara bērnu cilts virsnieks Paltiēls, Azana dēls, Un no Ašera bērnu cilts virsnieks Ahihuds, Šelonija dēls, Un no Naftalis bērnu cilts virsnieks Pedahēls, Amihuda dēls. Šie ir tie, kam Tas Kungs pavēlējis Israēla bērniem izdalīt to īpašumu Kanaāna zemē. Un Tas Kungs runāja uz Mozu Moaba klajumos pie Jordānes pret Jēriku un sacīja: Pavēli Israēla bērniem, lai tie no savas iemantojamās daļas dod pilsētas Levītiem, kur dzīvot, un lai tie dod Levītiem arī apgabalus ārā ap viņu pilsētām. Un tās pilsētas tiem būs, lai tie tur dzīvo, bet tie apgabali lai ir priekš viņu lieliem un sīkiem lopiem un priekš visiem viņu ganāmiem pulkiem. Un tie pilsētu apgabali, ko jūs Levītiem dosiet, lai ir no pilsētas mūriem uz āru tūkstošas olektis uz visām pusēm. Un jums būs mērot pilsētas āra pusē pret rītiem divtūkstoš olektis un pret dienas vidu divtūkstoš olektis un pret vakariem divtūkstoš olektis un pret ziemeļiem divtūkstoš olektis, ka pilsēta ir vidū; šie būs viņiem tie pilsētu apgabali. Un to pilsētu starpā, ko jūs dosiet Levītiem, lai ir sešas glābšanās pilsētas, kas jums jādod, ka nokāvējs uz turieni bēg, un pie tām klāt viņiem būs dot vēl četrdesmit divas pilsētas. Visas pilsētas, ko jūs dosiet Levītiem, lai ir četrdesmit astoņas pilsētas līdz ar viņu apgabaliem. Un no tām pilsētām, ko jūs dosiet no Israēla bērnu daļas, jums būs ņemt daudz no tiem, kam ir daudz, un maz no tiem, kam ir maz; ikvienam no savām pilsētām būs dot Levītiem pēc savas daļas, ko tas mantojis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: kad jūs iesiet pāri pār Jordāni uz Kanaāna zemi, Tad jums būs iecelt pilsētas, kas jums lai ir par glābšanās pilsētām, ka uz turieni nokāvējs var bēgt, kas kādu cilvēku netīši nokāvis. Un šīs pilsētas lai jums ir par glābšanu no atriebēja, ka tam nokāvējam nav jāmirst, tiekams viņš nav stāvējis draudzes priekšā iztiesāšanas dēļ. Un tās pilsētas, ko jūs dosiet, lai jums ir sešas glābšanās pilsētas. Trīs no šīm pilsētām noliekat viņpus Jordānes un trīs no tām pilsētām noliekat Kanaāna zemē, - glābšanās pilsētas lai tās ir. Šīs pilsētas lai Israēla bērniem ir par glābšanu, arī svešiniekam un piedzīvotājam jūsu starpā, ka uz turieni var bēgt ikviens, kas kādu cilvēku netīši nokāvis. Bet ja viņš to ar dzelzs ieroci sitis, ka mirst, tas ir slepkava, šim slepkavam būs tapt nokautam. Vai ja viņš to sit ar akmeni rokā, ar ko var nokaut, tā ka mirst, tas ir slepkava, tam būs tapt nokautam. Vai ja viņš to sit ar koka gabalu, ar ko var nokaut, tā ka mirst, tas ir slepkava, tam būs tapt nokautam. Asiņu atriebējs lai nonāvē to slepkavu; kad tas viņu sastop, lai viņu nokauj. Un ja viņš nīdēdams to grūdis, vai tīši uz to ko sviedis, ka tas mirst, Vai ja viņš nīdēdams to sitis ar savu roku, ka tas mirst, tad tam būs tapt nokautam; jo viņš ir slepkava; asiņu atriebējs lai to nokauj, kad viņu sastop. Bet ja viņš netīši bez ienaida grūdis, vai no nejauši kādu rīku uz to sviedis; Vai akmenim, caur ko tas var mirt, netīši tam licis uzkrist, tā ka tas mirst, un nav bijis viņa ienaidnieks, nedz meklējis viņa nelaimi, Tad lai draudze tiesā starp nokāvēju un asiņu atriebēju pēc šiem likumiem. Un draudzei nokāvēju būs izglābt no asiņu atriebēja rokas, un draudzei būs to novest viņa glābšanās pilsētā, kurp viņš bija bēdzis, un tur tam būs palikt, kamēr augstais priesteris miris, kas ir svaidīts ar svēto eļļu. Bet ja nokāvējs iziedams izies no savas glābšanās pilsētas robežām, kurp bija nobēdzis. Un asiņu atriebējs ārpus viņa glābšanās pilsētas robežām to atradīs un nokaus, tad tas nav noziedzīgs pie viņa asinīm. Jo tam bija jāpaliek savā glābšanās pilsētā, kamēr augstais priesteris nomirs; bet pēc tā augstā priestera miršanas nokāvējs lai griežas atpakaļ uz savu zemes daļu. Un tas lai jums ir par tiesas likumu jūsu paaudzēs visās jūsu māju vietās. Ja kas kādu cilvēku nosit, tad uz liecinieku vārdu slepkavam būs tapt nokautam, bet vienam lieciniekam vien nebūs liecību dot pret kādu cilvēku, ka tam būtu jāmirst. Tev arī nebūs ņemt atpirkšanas maksu par slepkavu, kas nāvi pelnījis, jo tam būs tapt nokautam. Jums arī nebūs ņemt atpirkšanas maksu par to, kas savā glābšanās pilsētā ir nobēdzis, ka tas atkal nāktu dzīvot savā zemes daļā, pirms augstais priesteris miris. Un jums nebūs sagānīt to zemi, kur jūs esat; jo tās tādas asinis sagāna to zemi, un to zemi nevar salīdzināt to asiņu dēļ, kas tur izlietas, kā vien caur tā asinīm, kas tās izlējis. Tad nu nesagāniet to zemi, kur jūs dzīvojat, un kur Mans dzīvoklis, jo Es esmu Tas Kungs, kas dzīvo Israēla bērnu vidū. Un tie tēvu namu virsnieki no Gileāda bērnu cilts, - tas bija Mahira dēls, šis Manasus dēls, no Jāzepa dēlu ciltīm, - tie piegāja un runāja priekš Mozus un priekš lielkungiem, Israēla bērnu tēvu namu virsniekiem, un sacīja: Tas Kungs ir pavēlējis manam kungam caur meslošanu izdot to zemi Israēla bērniem par īpašumu, un manam kungam caur To Kungu ir pavēlēts, mūsu brāļa Celofehada īpašumu dot viņa meitām. Kad nu tās paliktu vienam no Israēla bērnu ciltīm par sievām, tad viņu īpašums taptu atrauts no mūsu tēvu īpašuma un pielikts tās cilts īpašumam, kurp tās noietu, un mūsu īpašuma daļa būtu mazināta. Un ja Israēla bērniem nāk gaviles gads, tad viņu īpašums taptu pielikts tās cilts īpašumam, kurp tās noietu, un no mūsu tēvu cilts īpašuma viņu īpašums ietu nost. Tad Mozus pavēlēja Israēla bērniem pēc Tā Kunga vārda un sacīja: Jāzepa bērnu cilts runā pareizi. Šis ir vārds, ko Tas Kungs pavēlējis Celofehada meitām un sacījis: lai tās iet pie vīra, kā viņām patīk; bet lai kļūst par sievām sava tēva cilts radiem, Ka Israēla bērnu īpašums no cilts uz cilti netop pārcelts, jo Israēla bērniem būs turēties ikvienam pie savu tēvu cilts īpašuma. Un ikviena meita, kam ir zemes daļa kādā Israēla bērnu ciltī, lai iet pie vīra pie kāda no savas tēva cilts radiem, ka Israēla bērni patur savu tēvu mantas daļu, Un īpašums netop pārcelts no vienas cilts uz otru; jo Israēla bērnu ciltis lai turas ikviena pie sava īpašuma. Kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Celofehada meitas darīja. Jo Mahla, Tirca un Hogla un Milka un Noa, Celofehada meitas, kļuva par sievām sava tēva brāļa dēliem; Jāzepa dēla Manasus bērnu radiem tās kļuva par sievām; tā viņu īpašums palika pie viņu tēva radu cilts. Šie ir tie likumi un tās tiesas, ko Tas Kungs caur Mozu Israēla bērniem ir pavēlējis Moaba klajumos pie Jordānes pret Jēriku. Šie ir tie vārdi, ko Mozus runāja uz visu Israēli viņpus Jordānes tuksnesī, tai klajumā pret Sūfu, starp Pāranu un Tofelu un Lābanu un Hacerotu un Dizahābu, Vienpadsmit dienu gājumus no Horeba, pa Seīra kalna ceļu līdz Kādeš-Barneai. Un notikās četrdesmitā gadā, vienpadsmitā mēnesī, pirmā mēneša dienā, tad Mozus runāja uz Israēla bērniem, kā Tas Kungs viņam priekš tiem bija pavēlējis, Pēc tam, kad viņš bija sakāvis Sihonu, Amoriešu ķēniņu, kas dzīvoja Hešbonā, un Ogu, Basanas ķēniņu, kas dzīvoja Aštarotā un Edrejā. Viņpus Jordānes, Moaba zemē, Mozus sāka šo bauslību izskaidrot sacīdams: Tas Kungs mūsu Dievs runāja uz mums Horeba kalnā un sacīja: jūs gan ilgi esat palikuši pie šā kalna. Griežaties un ceļaties un ejat uz Amoriešu kalniem un pie visiem viņu kaimiņiem klajumā, kalnos un lejā un pret dienvidiem un jūras malā, uz Kanaāna zemi un uz Libānu, līdz tai lielai upei, tai Eifrat upei. Redzi, Es jums nododu šo zemi, ejat, uzņemat to zemi, ko Tas Kungs jūsu tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam ir zvērējis, dot viņiem un viņu dzimumam pēc viņiem. Un tanī laikā es uz jums runāju un sacīju: es viens pats jūs nevaru panest. Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs ir vairojis, un redzi, jūs šodien esat savā pulkā tā kā debess zvaigznes. Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai vēl pie jums pieliek, ka esat tūkstoškārt vairāk, un lai jūs svētī, itin kā Viņš uz jums ir runājis. Kā man vienam būs panest jūsu grūtumu un nastu un strīdu? Dabūjat sev gudrus, prātīgus un zināmus vīrus pēc savām ciltīm, lai tos jums ieceļu par virsniekiem. Un jūs man atbildējāt sacīdami: tas ir labs vārds, ko tu runā, ka to gribi darīt. Tad es ņēmu jūsu cilšu virsniekus, gudrus un zināmus vīrus, un tos iecēlu par virsniekiem pār jums, virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār simtiem un virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem un uzraugus pēc jūsu ciltīm. Un es jūsu soģiem tanī laikā pavēlēju un sacīju: pārklausinājiet tās lietas starp jūsu brāļiem un tiesājiet taisni starp ikvienu un viņa brāli un viņa piedzīvotāju. Tiesā jums nebūs uzlūkot vaigu, tāpat mazo kā lielo jums būs klausīt, no neviena jums nebūs bīties, jo sods pieder Dievam; bet to lietu, kas priekš jums par grūtu, to jums būs nest pie manis, un es to klausīšu. Tā es jums tanī laikā pavēlēju visas lietas, kas jums bija jādara. - Tad mēs cēlāmies no Horeba un gājām caur visu to lielo un briesmīgo tuksnesi, ko jūs esat redzējuši, pa to ceļu uz Amoriešu kalniem, itin kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums bija pavēlējis, un mēs nācām uz Kādeš-Barneū. Tad es jums sacīju: jūs esat nākuši pie Amoriešu kalniem, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos. Redzi, Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis to zemi, celies, uzņem to, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, uz tevi runājis; nebīsties un neiztrūcinies. Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: sūtīsim vīrus savā priekšā, mums to zemi izlūkot un mums ziņu atnest, pa kuru ceļu lai ejam uz turieni, un par tām pilsētām, kurp nāksim. Tad man šī lieta patika un es ņēmu no jums divpadsmit vīrus, no ikvienas cilts vienu vīru. Un tie griezās un gāja uz kalniem un nāca pie Eskoles upes un to izlūkoja. Un tie ņēma no zemes augļiem savā rokā un atnesa tos pie mums un stāstīja mums un sacīja: tā zeme, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos, ir laba. Bet jūs negribējāt iet un bijāt nepaklausīgi Tā Kunga, sava Dieva, vārdam. Un jūs kurnējāt savos dzīvokļos un sacījāt: tāpēc ka Tas Kungs mūs ienīst, Viņš mūs izvedis no Ēģiptes zemes, mūs nodot Amoriešu rokā un mūs izdeldēt. Kurp mums iet? Mūsu brāļi mūsu sirdi darījuši bailīgu sacīdami: tur ir ļaudis lielāki un garāki nekā mēs, tās pilsētas ir lielas un stipras līdz pat debesīm, un mēs tur arī esam redzējuši Anaka bērnus. Tad es uz jums sacīju: neiztrūcinieties un nebīstieties no tiem. Tas Kungs, jūsu Dievs, kas iet jūsu priekšā, karos par jums, itin kā Viņš pie jums ir darījis Ēģiptes zemē priekš jūsu acīm, Un tuksnesī, kur tu esi redzējis, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tevi nesis, itin kā vīrs savu dēlu nes, uz visiem ceļiem, kur tu esi gājis, tiekams jūs esat nākuši līdz šai vietai. Bet arī pie šī vārda jūs neticējāt uz To Kungu, savu Dievu, Kas jūsu priekšā gāja ceļā, jums izlūkodams to vietu, kur jums apmesties pa nakti, ugunī jums rādīdams to ceļu, kas jums bija jāstaigā, un pa dienu padebesī. Kad nu Tas Kungs jūsu vārdu balsi dzirdēja, tad Viņš apskaitās un zvērēja sacīdams: Nevienam no šiem vīriem, no šā niknā auguma, nebūs redzēt to labo zemi, ko Es esmu zvērējis dot jūsu tēviem, Kā vien Kālebam, Jefunna dēlam, tam to būs redzēt, un tam Es došu to zemi, kur viņš staigājis, un viņa bērniem, tāpēc ka viņš pareizi klausījis Tam Kungam. Tas Kungs arī par mani apskaitās jūsu dēļ un sacīja: arī tu tur nenonāksi. Jozuas, Nuna dēls, kas stāv tavā priekšā, tas tur nonāks; stiprini viņu, jo tas Israēlim to zemi izdalīs. Un jūsu bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka būšot par laupījumu, un jūsu bērni, kas šodien nezin nedz laba nedz ļauna, tie tur nonāks, un tiem Es to došu, un tiem to būs iemantot. Bet jūs griežaties un ejat uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu. Tad jūs man atbildējāt un sacījāt: mēs pret To Kungu esam grēkojuši, mēs celsimies un karosim, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir pavēlējis. Kad nu jūs ikviens ar saviem rīkiem apbruņojaties un bijāt gatavi iet uz kalniem, Tad Tas Kungs uz mani sacīja: saki viņiem, neceļaties un nekarojiet, jo Es neesmu jūsu vidū, ka netopat sakauti savu ienaidnieku priekšā. Bet kad es uz jums runāju, tad jūs neklausījāt un turējāties Tā Kunga vārdam pretī un palikāt pārgalvīgi un gājāt uz kalniem. Tad Amorieši, kas kalnos dzīvoja, jums izgāja pretī un dzinās jums pakaļ, kā bites dara, un jūs sakāva Seīrā līdz Hormai. Kad jūs nu atgriezušies Tā Kunga priekšā raudājāt, tad Tas Kungs neklausīja jūsu balsi un negrieza Savas ausis uz jums. Un jūs palikāt Kādešā ilgu laiku, tās dienas, ko tur esat dzīvojuši. Tad mēs griezāmies un gājām uz tuksnesi pa Niedru jūras ceļu, kā Tas Kungs uz mani bija runājis, un gājām ap Seīra kalniem daudz dienas. Un Tas Kungs uz mani runāja sacīdams: Jūs diezgan esat gājuši ap kalniem, griežaties pret ziemeļiem. Un pavēli ļaudīm sacīdams: jums jāstaigā caur savu brāļu, Ēsava bērnu, robežām, kas Seīrā dzīvo, tie no jums bīsies. Bet tikai sargājaties, nekarojiet ar tiem, jo Es jums no viņu zemes nedošu ne pēdas platuma, jo Es Ēsavam esmu devis Seīra kalnus par daļu. Barību pērkat no viņiem par naudu, ka ēdat, un arī ūdeni pērkat no viņiem par naudu, ka dzerat. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis visos tavos rokas darbos, Viņš zina tavu staigāšanu caur šo lielo tuksnesi; šos četrdesmit gadus Tas Kungs, tavs Dievs, ir bijis ar tevi; nekā tev nav trūcis. Un mēs gājām garām saviem brāļiem, Ēsava bērniem, kas Seīrā dzīvo, pa klajuma ceļu, no Elata un EcionGebera, un griezušies gājām pa Moaba tuksneša ceļu. Tad Tas Kungs uz mani sacīja: neapbēdini Moabu un nekaro ar viņu, jo Es tev nedošu mantību no viņa zemes, tāpēc ka Es Aru esmu devis Lata bērniem par mantību. (Senāk tur dzīvoja Emieši, lieli un stipri un gari ļaudis, tā kā tie Anaķieši. Tie arīdzan tapa turēti par milžiem, tā kā tie Anaķieši, un Moabieši tos sauca par Emiešiem. Un Seīrā senāk dzīvoja Horieši, bet Ēsava bērni tos izdzina un tos izdeldēja savā priekšā un dzīvoja viņu vietā, itin kā Israēls ir darījis savā iemantotā zemē, ko Tas Kungs viņiem ir devis.) Nu ceļaties un ejat pār Zaredes upi. Tad mēs cēlāmies pār Zaredes upi. Tad nu tās dienas, cik ilgi no Kādeš Barneas esam gājuši, līdz kamēr esam gājuši pār Zaredes upi, ir trīsdesmit astoņi gadi, tiekams viss tas karavīru dzimums lēģerī bija nobeidzies, itin kā Tas Kungs viņiem bija zvērējis. Un Tā Kunga roka bija pret viņiem, viņus izdeldēt no lēģera, tiekams tie bija nobeigti. Un kad visi tie karavīri bija nobeigti un izmiruši no ļaužu vidus, Tad Tas Kungs uz mani runāja sacīdams: Tev šodien būs iziet caur Moaba robežām pie Ara Un nākt Ammona bērnu tuvumā, bet neuzkrīti tiem un nekaro ar tiem, jo no Ammona bērnu zemes Es tev nedošu mantību, tāpēc ka Es to esmu devis par mantību Lata bērniem. (Šī arīdzan top turēta par milžu ļaužu zemi; milži senāk tur dzīvoja, un Ammonieši tos sauca par Zamzumiešiem, Lieli un stipri un gari ļaudis, kā tie Anaķieši, un Tas Kungs tos izdeldēja viņu priekšā, tā ka šie viņus izdzina un tur dzīvoja viņu vietā. Itin kā Viņš darījis Ēsava bērniem, kas Seīrā dzīvo, kuru priekšā Viņš Horiešus izdeldēja, un tie tos izdzina un dzīvoja viņu vietā līdz šai dienai. Un Aviešus, kas ciemos dzīvoja līdz Gazai, Kaftorieši, kas no Kaftora nāca, ir izdeldējuši un dzīvojuši viņu vietā.) Ceļaties, izejat un ejat pāri pār Arnonas upi; redziet, Es esmu devis jūsu rokā Sihonu, Hešbonas ķēniņu, to Amorieti, un viņa zemi; sāc ieņemt un ej karā ar viņu. Šodien Es sākšu darīt, ka no tevis iztrūcināsies un bīsies tās tautas, kas apakš visas debess; kas tavu slavu dzirdēs, tiem būs trīcēt un drebēt tavā priekšā. Tad Es sūtīju vēstnešus no Kedemotas tuksneša pie Sihona, Hešbonas ķēniņa, ar miera vārdiem sacīdams: Ļauj man iet caur tavu zemi, es pa ceļu vien iešu, es neatkāpšos ne pa labo, ne pa kreiso roku. Pārdod man par naudu barību, ko ēst, un dod man par naudu ūdeni, ko dzert; tikai kājām es iešu cauri, Kā man ir darījuši Ēsava bērni, kas Seīrā dzīvo, un Moabieši, kas Arā dzīvo, tiekams es nāku pāri pār Jordāni tai zemē, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos. Bet Sihons, Hešbonas ķēniņš, mums negribēja ļaut iet cauri, jo Tas Kungs, tavs Dievs, viņa prātu apcietināja un viņa sirdi drošināja, lai Viņš to nodotu tavā rokā, itin kā tas šodien ir. Un Tas Kungs sacīja uz mani: redzi, Es esmu iesācis tev nodot Sihonu un viņa zemi; sāc ieņemt viņa zemi. Un Sihons izgāja mums pretī, pats ar visiem saviem ļaudīm, karot pie Jahācas. Bet Tas Kungs, mūsu Dievs, to mums nodeva, un mēs to sakāvām un viņa dēlus un visus viņa ļaudis. Un tanī laikā uzņēmām visas viņa pilsētas un izdeldējām visas pilsētas, vīrus un sievas un bērniņus, mēs neatlicinājām neviena. Tikai lopus mēs sev esam paņēmuši un laupījumu pilsētās, ko uzņēmām. No Aroēra pie Arnonas upes krasta, un no tās pilsētas, kas pie upes, līdz Gileādai, nevienas pilsētas nebija, kas pret mums varēja turēties; visu to Tas Kungs, mūsu Dievs, mums nodeva. Tikai uz Ammona bērnu zemi tu neesi gājis, uz visu to pusi gar Jabokas upi, nedz uz tām pilsētām kalnos, nedz kaut kur, kurp (iet) Tas Kungs, mūsu Dievs, bija aizliedzis. Tad mēs griezāmies un gājām uz augšu pa Basanas ceļu, un Ogs, Basanas ķēniņš, mums gāja pretī, pats ar visiem saviem ļaudīm, karot pie Edrejas. Un Tas Kungs sacīja uz mani: nebīsties no viņa, jo Es viņu un visus viņa ļaudis un viņa zemi esmu devis tavā rokā, un tev būs viņam darīt, tā tu esi darījis Sihonam, Amoriešu ķēniņam, kas dzīvoja Hešbonā. Un Tas Kungs, mūsu Dievs, deva mūsu rokā arī Ogu, Basanas ķēniņu, līdz ar visiem viņa ļaudīm, un mēs to sakāvām, kamēr viņam nekas neatlika. Un mēs uzņēmām tanī laikā visas viņa pilsētas; nevienas pilsētas nebija, ko mēs viņam nebūtu atņēmuši; sešdesmit pilsētas, visu Argoba daļu, Oga valsti Basanā. Visas tās pilsētas bija nostiprinātas ar augstiem mūriem, vārtiem un bultām; - bez tam vēl daudz miestus. Un mēs tos izdeldējām, itin kā bijām darījuši Sihonam, Hešbonas ķēniņam, izdeldēdami visas pilsētas, vīrus, sievas un bērniņus. Bet visus lopus un laupījumu pilsētās paņēmām sev. Tā mēs tanī laikā paņēmām zemi no divu Amoriešu ķēniņu rokas, viņpus Jordānes, no Arnonas upes līdz Hermona kalnam, (Sidonieši Hermonu sauc par Sirionu, bet Amorieši viņu sauc par Seniru) - Visas pilsētas klajumā un visu Gileādu un visu Basanu līdz Salkai un Edrejai, Oga valsts pilsētām Basanā. (Jo Ogs, Basanas ķēniņš, vien bija atlicies no atlikušiem milžiem; redzi, viņa gulta, dzelzs gulta, vai tā nav Ammona bērnu Rabatā? Deviņu olekšu viņas garums un četru olekšu viņas platums, pēc vīra elkoņa.) Tad nu šo zemi tanī laikā ieņēmām no Aroēra, kas ir pie Arnonas upes. Un Gileādas kalnu un viņas pilsētu vienu pusi es atdevu Rūbena un Gada bērniem. Un kas atlikās no Gileādas un visu Basanu, Oga valsti, es atdevu Manasus pusciltij, visu Argoba apgabalu; visu šo Basanu sauc par milžu zemi. Jaīrs, Manasus dēls, dabūja visu Argoba apgabalu, līdz gešuriešu un maāhatiešu robežām, un viņš Basanu nosauca pēc sava vārda Havot Jaīru līdz šai dienai. Un Mahiram es devu Gileādu. Bet Rūbena un Gada bērniem es no Gileādas devu līdz Arnonas upei to upes ieleju un malu, un līdz Jabokas upei, Ammona bērnu robežai, Un to klajumu un to Jordāni, kas ir par robežu no Kinnerotes līdz klajuma ezeram, tai Sāls jūrai, apakš Pizgas pakalniem pret rītiem. Un tanī laikā es jums pavēlēju un sacīju: Tas Kungs, jūsu Dievs, jums šo zemi ir devis iemantot, - bet visi, kas ir stipri vīri, ejat apbruņoti savu brāļu, Israēla bērnu, priekšā; Tikai jūsu sievas un jūsu bērniņi un jūsu ganāmais pulks (jo es zinu, ka jums ganāmais pulks ir liels), lai paliek jūsu pilsētās, ko es jums esmu devis, Tiekams Tas Kungs dos dusu jūsu brāļiem, itin kā jums, un tie arīdzan iemantos to zemi, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, viņiem dos viņpus Jordānes; tad jums ikvienam būs griezties uz savu daļu, ko es jums esmu devis. Es Jozuam pavēlēju tanī laikā un sacīju: tavas acis ir redzējušas visu, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, šiem diviem ķēniņiem ir darījis; tā Tas Kungs darīs visām valstīm, uz kurieni tu iesi. Nebīstaties no viņiem, jo Tas Kungs jūsu Dievs, priekš jums karos. Un es lūdzu To Kungu tanī laikā un sacīju: Kungs, Dievs, Tu esi iesācis Savam kalpam parādīt Savu augstību un Savu stipro roku, jo kur ir tāds stiprs Dievs debesīs un virs zemes, kas varētu darīt pēc Taviem darbiem un pēc Tava spēka. Ļauj lūdzams man iet pāri un redzēt to labo zemi, kas ir viņpus Jordānes, tos jaukos kalnus un to Libānu. Bet Tas Kungs jūsu dēļ iekarsa par mani un mani nepaklausīja, un Tas Kungs uz mani sacīja: lai tev ir gan, nerunā vairs uz Mani par šo lietu. Kāp Pizgas kalna galā un pacel savas acis pret vakariem un pret ziemeļiem un pret dienvidiem un pret rītiem, un pārlūko to ar savām acīm, jo tev nebūs iet pār šo Jordāni. Pavēli tad Jozuam un stiprini viņu un iedrošini viņu, jo viņš ies pāri šo ļaužu priekšā un izdalīs viņiem to zemi, ko tu redzēsi. Un mēs palikām tanī lejā pret Bet-Peoru. Nu tad, Israēl, klausi likumus un tiesas, ko es jums mācu darīt, lai jūs dzīvojat un ienākat un iemantojat zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums dod. Pie tā vārda, ko es jums pavēlu, jums neko nebūs pielikt, nedz no tā ko atraut, ka jūs turat Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, ko es jums pavēlu. Jūsu acis ir redzējušas, ko Tas Kungs Baāl-Peora dēļ darījis; jo ikvienu, kas Baāl-Peoram dzinās pakaļ, to Tas Kungs, jūsu Dievs, ir izdeldējis no jūsu vidus. Bet jūs, kas esat pieķērušies Tam Kungam, savam Dievam, jūs šodien visi esat dzīvi. Redzi, es jums esmu mācījis likumus un tiesas, itin kā Tas Kungs, mans Dievs, man pavēlējis, lai jūs tā darāt tanī zemē, ko jūs ejat iemantot. Turat nu tos un darāt tos, jo šī būs jūsu gudrība un jūsu saprašana to ļaužu acīs, kas visus šos likumus dzirdēs un sacīs: tiešām gudri un prātīgi ļaudis ir šī lielā tauta. Jo kur ir cita tāda liela tauta, kam dievi tik tuvu, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums, cikkārt Viņu piesaucam? Un kur ir cita tāda liela tauta, kam tādi taisni likumi un tiesas, kā visa šī bauslība, ko es šodien lieku jūsu priekšā? Bet sargies un sargi ļoti savu dvēseli, ka tu neaizmirsti to, ko tavas acis redzējušas, ka tas neizzūd no tavas sirds visās tava mūža dienās. Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem. Tai dienā, kad tu stāvēji priekš Tā Kunga, sava Dieva, Horebā, kad Tas Kungs uz mani sacīja: sapulcini Man tos ļaudis, un Es tiem došu dzirdēt Savus vārdus, lai tie mācās Mani bīties visas dienas, cik ilgi tie virs zemes dzīvo, un lai tie tos māca saviem bērniem, Tad jūs piegājāt un stāvējāt apakšā pie tā kalna, un kalns dega ugunī līdz debess vidum; tur bija tumsa, mākonis un krēsla; Un Tas Kungs runāja uz jums no uguns vidus; jūs dzirdējāt to vārdu balsi, bet jūs neredzējāt nekādu tēlu, balss vien bija. Tad Viņš jums pasludināja Savu derību, ko Viņš jums pavēlēja darīt, (proti) desmit vārdus, un tos rakstīja uz diviem akmens galdiņiem. Un Tas Kungs tanī laikā man pavēlēja, lai es jums mācu likumus un tiesas, ko lai jūs dariet tai zemē, ko jūs ejat iemantot. Tad nu sargājaties ļoti savu dvēseļu labad; jo jūs nekādu ģīmi neesat redzējuši tai dienā, kad Tas Kungs Horebā uz jums runāja no uguns vidus, - Ka jūs neapgrēkojaties un sev nedarāt nekādu elka bildi, nekāda tēla līdzību, nedz vīra nedz sievas tēlu, Nekāda lopa tēlu, kas virs zemes, nekāda spārnaina putna tēlu, kas apakš debess skraida, Nekāda tārpa tēlu, kas virs zemes lien, nekādas zivs tēlu, kas ūdenī apakš zemes; Un ka tu savas acis nepacel uz debesīm, uzlūkodams sauli un mēnesi un zvaigznes, visu debespulku, un neliecies kārdināties, viņu priekšā zemē mesties un tiem kalpot; tos Tas Kungs, tavs Dievs, ir piešķīris visiem ļaudīm apakš visas debess. Bet jūs Tas Kungs ir pieņēmis un jūs izvedis no dzelzs cepļa, no Ēģiptes, lai jūs esat Viņa īpaša tauta, kā tas šodien ir. Un Tas Kungs par mani dusmojās jūsu dēļ un zvērēja, ka man nebūs iet pār Jordāni un ka man nebūs nākt uz to labo zemi, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod par daļu. Jo man jāmirst šinī zemē un es neiešu pār Jordāni, bet jūs iesiet un iemantosiet šo labo zemi. Tad sargājaties nu, ka jūs neaizmirstat Tā Kunga, sava Dieva, derību, ko Viņš ar jums derējis, ka jūs sev nedarāt nekādu elka bildi, nekādu tēlu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, ir aizliedzis. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir rijoša uguns, stiprs Dievs, dusmotājs. Kad nu jūs dzemdināsiet bērnus un bērnu bērnus un tapsiet veci tai zemē un apgrēkosities, darīdami kādu elka bildi, jeb kādas lietas tēlu, un grēkosiet priekš Tā Kunga, sava Dieva vaiga, Viņu apkaitinādami, Tad pār jums šodien piesaucu debesis un zemi par lieciniekiem, ka jūs bojā iesiet piepeši no tās zemes virsas, uz kurieni jūs ejat pār Jordāni to iemantot; jūs tur ilgi nepaliksiet, bet ar izdeldēšanu tapsiet izdeldēti. Un Tas Kungs jūs izkaisīs starp tautām un no jums atliksies mazs pulciņš starp pagāniem, kurp Tas Kungs jūs aizdzīs. Un tur jūs kalposiet dieviem, kas ir cilvēku rokas darbs, koks un akmens, kas ne redz, ne dzird, ne ēd, ne ož. Tad tur jūs meklēsiet To Kungu, savu Dievu, un Viņu atradīsiet, kad meklēsi no visas savas sirds un no visas savas dvēseles. Kad būsi bēdās un visas šīs lietas tev notiks nākamās dienās, tad tu atgriezīsies pie Tā Kunga, sava Dieva, un klausīsi Viņa balsi. Jo sirds žēlīgs Dievs ir Tas Kungs, tavs Dievs; Viņš tevi neatstās, nedz tevi izdeldēs, nedz aizmirsīs tavu tēvu derību, ko Viņš tiem ir zvērējis. Jo vaicā jel pēc pagājušiem laikiem, kas priekš tevis bijuši no tās dienas, kad Dievs cilvēku virs zemes radījis, no viena debess gala līdz otram, vai tāda lieta ir notikusi, kā šī, vai dzirdēta, kā šī? Vai kādi ļaudis dzirdējuši Dieva balsi runājam no uguns vidus, kā tu esi dzirdējis, un palikuši dzīvi? Jeb vai Dievs ir apņēmies iet un Sev vienu tautu ņemt no tautu vidus caur pārbaudīšanām, caur zīmēm un caur brīnumiem un caur karu un caur stipru roku un caur izstieptu elkoni un caur lielām iztrūcināšanām, kā visu to Tas Kungs, jūsu Dievs, jums darījis priekš jūsu acīm Ēģiptes zemē? Tev tas ir rādīts, lai tu zini, ka Tas Kungs ir Dievs, cits neviens, kā tik Viņš. No debesīm Viņš tev licis dzirdēt Savu balsi, tevi pamācīdams, un virs zemes Viņš tev rādījis Savu lielo uguni, un tu Viņa vārdus esi dzirdējis no uguns vidus. Un tāpēc, ka Viņš tavus tēvus bija mīlējis un izredzējis viņu dzimumu pēc viņiem, tad Viņš tevi izvedis ar Savu vaigu no Ēģiptes zemes caur Savu lielo spēku, Gribēdams izdzīt tavā priekšā lielas tautas, kas jo stiprākas nekā tu, un tevi ievest viņu zemē, un tev to dot par daļu, kā tas šodien ir. Tā tev šodien būs zināt, un savā sirdī pieminēt, ka Tas Kungs ir Dievs augšā debesīs un apakšā virs zemes, un cits neviens. Un tev būs turēt Viņa likumus un Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, lai labi klājās tev un taviem bērniem pēc tevis, un lai tavas dienas top pagarinātas tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod mūžīgi. Tad Mozus atšķīra trīs pilsētas viņpus Jordānes pret saules uzlēkšanu, Ka uz turieni bēgtu nokāvējs, kas savu tuvāko netīši nositis, ar ko viņš agrāk nebija ienaidā, ka tas nobēgtu uz vienu no šīm pilsētām un paliktu dzīvs, - Beceru tuksnesī, klajā zemē, priekš Rūbeniešiem, un Rāmotu Gileādā priekš Gadiešiem, un Golanu Basanā priekš Manasiešiem. Šī nu ir tā bauslība, ko Mozus lika priekšā Israēla bērniem; Šīs tās liecības un tie likumi un tās tiesas, ko Mozus uz Israēla bērniem runāja, kad tie bija izgājuši no Ēģiptes zemes, Viņpus Jordānes, ielejā BetPeoram pretī, Sihona, Amoriešu ķēniņa zemē, kas Hešbonā dzīvoja, ko Mozus un Israēla bērni sakāva, kad tie bija izgājuši no Ēģiptes zemes. Un tie viņa zemi bija iemantojuši, arī Basanas ķēniņa Oga zemi, divu Amoriešu ķēniņu zemi, kas viņpus Jordānes pret saules lēkšanu, No Aroēra, kas pie Arnonas upes krasta, līdz Sihona kalnam, tas ir Hermons, Un visu klajumu viņpus Jordānes pret rītiem līdz klajuma ezeram apakš Pizgas pakalniem. Un Mozus saaicināja visu Israēli un sacīja uz tiem: klausies, Israēl, tos likumus un tās tiesas, ko es šodien priekš jūsu ausīm runāju, ka jūs tos mācaties un vērā ņemat, tos darīt. Tas Kungs, mūsu Dievs, ar mums derību derējis Horebā. Ar mūsu tēviem Tas Kungs šo derību nav derējis, bet ar mums, mēs, kas mēs šeit visi šodien esam dzīvi. Vaigu vaigā Tas Kungs ar jums ir runājis tai kalnā no uguns vidus. Es tanī laikā stāvēju starp To Kungu un jums, jums darīt zināmu Tā Kunga vārdu; jo jūs bijāties no tā uguns un nekāpāt uz to kalnu. Un Viņš sacīja: Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt priekš Manis. Tev nebūs sev darīt nekādu tēlu nedz līdzību ne no tā, kas augšā debesīs, ne no tā, kas apakšā virs zemes, ne no tā, kas ūdenī apakš zemes. Tev nebūs priekš tiem zemē mesties nedz tiem kalpot; jo Es Tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus pie bērniem trešā un ceturtā augumā pie tiem, kas Mani ienīst, Un dara žēlastību pie tūkstošiem, kas Mani mīļo un Manus baušļus tur. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu veltīgi lietot, jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu veltīgi lieto. Turi sabata dienu, ka tu to svētī, itin kā tev Tas Kungs, tavs Dievs ir pavēlējis. Sešas dienas tev būs strādāt un visu savu darbu darīt; Bet tā septītā diena ir Tā Kunga, tava Dieva, sabats; tad tev nebūs nekādu darbu darīt, ne tev, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, ne tavam vērsim, ne tavam ēzelim, nedz kādam no taviem lopiem, nedz tavam svešiniekam, kas ir tavos vārtos, lai tavs kalps un tava kalpone var dusēt tā kā tu. Jo tev būs pieminēt, ka tu esi bijis kalps Ēģiptes zemē, un ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi no turienes ir izvedis caur stipru roku un izstieptu elkoni, tāpēc Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis, turēt sabata dienu. Tev būs savu tēvu un savu māti godāt, itin kā Tas Kungs, tavs Dievs tev ir pavēlējis, lai tu ilgi dzīvo un tev labi klājās tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Tev nebūs nokaut. Un tev nebūs laulību pārkāpt. Un tev nebūs zagt. Un tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko. Un tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu. Un tev nebūs iekārot sava tuvākā namu, nedz viņa tīrumu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut ko, kas tavam tuvākam pieder. Šos vārdus Tas Kungs runāja uz visu jūsu draudzi kalnā no uguns, mākoņa un tumsas ar lielu balsi, un nekā nepielika klāt, un Viņš tos rakstīja uz diviem akmens galdiņiem un tos man iedeva. Un kad jūs dzirdējāt balsi no tumsas, un kalns ar uguni dega, tad jūs pie manis nācāt, visi jūsu cilšu virsnieki un jūsu vecaji, un sacījāt: Redzi, Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir rādījis Savu godību un Savu augstību, un mēs esam dzirdējuši Viņa balsi no uguns. Šodien mēs esam redzējuši Dievu ar cilvēkiem runājam, un ka tie paliek dzīvi. Bet nu, kāpēc mums būs mirt? Jo šis lielais uguns mūs norīs; ja mēs Tā Kunga, sava Dieva, balsi vēl joprojām dzirdēsim, tad mums jāmirst. Jo kas ir visa miesa, ka varētu dzirdēt tā dzīvā Dieva balsi no uguns runājam, tā kā mēs, un paliktu dzīva? Pieej tu un klausies visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, runās, un runā tu uz mums visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, uz tevi runās; tad mēs klausīsim un to darīsim. Kad nu Tas Kungs dzirdēja jūsu vārdu balsi, ko jūs uz mani runājāt, tad Tas Kungs sacīja uz mani: Es esmu dzirdējis šo ļaužu vārdu balsi, ko tie uz tevi runājuši; tie ir labi darījuši ar visu, ko tie runājuši. Ak kaut viņiem būtu tāda sirds, Mani bīties un visus Manus baušļus turēt mūžīgi, ka viņiem labi klātos un viņu bērniem mūžīgi! Ej, saki tiem: griežaties atpakaļ uz savām teltīm. Bet tu stāvi šeit pie Manis, lai Es uz tevi runāju visus tos baušļus un likumus un visas tās tiesas, ko tev viņiem būs mācīt, ka tie tā dara tai zemē, ko Es tiem dodu iemantot. Ņemiet tad vērā, ka jūs darāt, itin kā Tas Kungs, jūsu Dievs, jums ir pavēlējis, un neatkāpjaties ne pa labo, ne pa kreiso roku. Bet pa ikkatru ceļu, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums pavēl, jums būs staigāt, lai jūs dzīvojat un jums labi klājās un ilgi dzīvojat tai zemē, ko jūs iemantosiet. Un šie ir tie baušļi, tie likumi un tās tiesas, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, ir pavēlējis jums mācīt, ka jūs pēc tiem darāt tai zemē, ko jūs ejat iemantot: Ka tu To Kungu, savu Dievu, bīsties un turi visus Viņa likumus un Viņa baušļus, ko es tev pavēlu, tu un tavi bērni un tavi bērnu bērni, visas tava mūža dienas, un ka tu ilgi dzīvo. Klausies tad, Israēl, un ņem vērā, ka tu tos dari, lai tev labi klājās, un lai jūs ļoti vairojaties, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir runājis, tai zemē, kur piens un medus tek. Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev To Kungu, savu Dievu, būs mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava spēka. Un šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, lai tev iet pie sirds. Un tev tos būs piekodināt saviem bērniem un no tiem runāt savā namā sēžot un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Un tev tos būs siet par zīmi uz savu roku, un tiem būs būt par piemiņas zīmi starp tavām acīm. Un tev tos būs rakstīt uz sava nama stenderes un uz saviem vārtiem. Kad nu Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko Viņš zvērējis taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, tev dot, lielas un labas pilsētas, ko tu neesi uzcēlis, Un namus visa labuma pilnus, ko tu neesi pildījis, un izcirstas akas, ko tu neesi izcirtis, vīna dārzus un eļļas koku dārzus, ko tu neesi dēstījis, ka tu ēdīsi un būsi paēdis, Tad sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama. Tev būs bīties To Kungu, savu Dievu, un Viņam kalpot un pie Viņa vārda zvērēt. Jums nebūs dzīties pakaļ citiem dieviem, kas ir no apkārtēju tautu dieviem. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tavā vidū ir stiprs un dusmīgs Dievs; ka Tā Kunga, tava Dieva, bardzība pret tevi neiedegās un tevi neizdeldē no zemes virsas. Jums To Kungu, savu Dievu, nebūs kārdināt, kā jūs Viņu kārdinājāt Masā. Turēdami turat Tā Kunga, sava Dieva, baušļus līdz ar Viņa liecībām un ar Viņa likumiem, ko Viņš tev pavēlējis. Un dari, kas tiesa un labi priekš Tā Kunga acīm, lai tev labi klājās un tu ej un iemanto to labo zemi, ko Tas Kungs taviem tēviem zvērējis, Kad Viņš izdzīs visus tavus ienaidniekus tavā priekšā, itin kā Tas Kungs ir runājis. Kad nākamās dienās tavs dēls jautās un sacīs: kuras ir tās liecības un tie likumi un tās tiesas, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, jums ir pavēlējis? Tad tev būs atbildēt savam dēlam: mēs bijām Faraona kalpi Ēģiptes zemē, bet Tas Kungs mūs caur stipru roku no Ēģiptes zemes izvedis. Un Tas Kungs deva zīmes un brīnumus, lielas un briesmīgas, Ēģiptes zemē pie Faraona un pie visa viņa nama priekš mūsu acīm. Un Viņš mūs izveda no turienes, ka Viņš mūs atvestu un mums dotu zemi, ko Viņš mūsu tēviem bija zvērējis. Un Tas Kungs mums pavēlēja visus šos likumus darīt, To Kungu, savu Dievu, bīties, mums par labu mūžam, ka mēs dzīvi taptu paturēti, it tā tas šodien ir. Un tā būs mūsu taisnība, kad mēs sargāsim un darīsim visus šos baušļus Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, kā Viņš mums ir pavēlējis. Kad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko tu ej iemantot, un izmetīs daudz tautas tavā priekšā, Hetiešus un Girgašiešus un Amoriešus un Kanaāniešus un Fereziešus un Hiviešus un Jebusiešus, septiņas tautas, kas lielākas un stiprākas nekā tu; Un kad Tas Kungs, tavs Dievs, tos nodos tavā priekšā, ka tu tos sakauj, tad tev tos pavisam būs izdeldēt; tev nebūs ar tiem nekādu derību derēt, nedz viņus žēlot. Un tev nebūs ar viņiem laulību slēgt; savas meitas tev nebūs dot viņu dēliem, un viņu meitas tev nebūs ņemt saviem dēliem. Jo tās novērsīs tavus dēlus, ka tie nestaigā Man pakaļ, bet ka tie citiem dieviem kalpo, un Tā Kunga bardzība pret jums iedegsies, un jūs izdeldēs piepeši. Bet tā jums būs viņiem darīt: viņu altārus jums būs izpostīt un viņu stabus salauzīt, un viņu (elkdievīgus) mežus jums būs nocirst un viņu elku tēlus ar uguni sadedzināt. Jo tu esi svēta tauta Tam Kungam, tavam Dievam; tevi Tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam piederi no visām tautām, kas virs zemes. Tam Kungam nav tāpēc labs prāts pie jums bijis, Viņš arī jūs nav tāpēc izredzējis, ka jūsu pulks būtu bijis jo liels pār visām tautām, jo jūs bijāt tā vismazākā no visām tautām. Bet tāpēc, ka Tas Kungs jūs mīlējis un jums tur to zvērējumu, ko Viņš jūsu tēviem zvērējis, tāpēc Tas Kungs jūs ir izvedis ar stipru roku un tevi izglābis no tā vergu nama, no Faraona, Ēģiptes ķēniņa, rokas. Tad nu tev būs zināt, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, uzticīgais Dievs, kas derību un žēlastību tur līdz tūkstošam augumam tiem, kas Viņu mīl un Viņa baušļus tur, Un atmaksā tiem, kas Viņu ienīst, taisni acīs, viņus izdeldēdams; Viņš nekavēsies tam, kas Viņu ienīst, atmaksāt viņam taisni acīs. Turi tad tos baušļus un tos likumus un tās tiesas, ko es tev šodien pavēlu, ka tu tos dari. Un kad jūs šīs tiesas klausīsiet un turēsiet un darīsiet, tad Tas Kungs, tavs Dievs, tev turēs to derību un to žēlastību, ko Viņš taviem tēviem zvērējis, un Viņš tevi mīļos un tevi svētīs un tevi vairos. Un Viņš svētīs tavas miesas augli un tavas zemes augli, tavu labību un tavu vīnu un tavu eļļu, tavu lielo lopu augumu un tavu sīko lopu vaislu tai zemē, ko Viņš taviem tēviem zvērējis, tev dot. Svētīts tu būsi pār visām tautām; neauglīgu nebūs ne tavā starpā, ne tavu lopu starpā. Un Tas Kungs no tevis atņems visu neveselību un jums neuzliks nevienu no tām niknām Ēģiptes sērgām, ko tu pazīsti, bet Viņš tās uzliks visiem, kas tevi ienīst. Un tu aprīsi visas tās tautas, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev nodos; tava acs lai viņas nežēlo; tev arī viņu dieviem nebūs kalpot, jo tas tev būtu par slazda valgu. Ja tu savā sirdī sacītu: šās tautas ir lielākas nekā es esmu, kā es tās varētu izdzīt? - Nebīsties no tiem, piemini, ko Tas Kungs, tavs Dievs ir darījis pie Faraona un pie visiem ēģiptiešiem, Tās lielās pārbaudīšanas, ko tavas acis redzējušas, un tās zīmes un tos brīnumus un to stipro roku un izstiepto elkoni, caur ko Tas Kungs, tavs Dievs, tevi izvedis; tā Tas Kungs, tavs Dievs, darīs visām tautām, no kurām tu bīsties. Tas Kungs, tavs Dievs, sūtīs viņu starpā arī dundurus, tiekams tie būs izdeldēti, kas atlikuši un tavā priekšā paslēpušies. Nebaiļojaties priekš viņiem, jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir tavā vidū, stiprais Dievs, liels un bijājams. Un Tas Kungs, tavs Dievs, pamazām izmetīs šīs tautas tavā priekšā, piepeši tu tās nevari apkaut, ka zvēri laukā pret tevi nevairojās. Un Tas Kungs tos nodos tavā priekšā un tos satrieks ar lielu satriekšanu, tiekams tie top izdeldēti. Un Viņš viņu ķēniņus arī nodos tavā rokā, lai tu viņu vārdus iznīcini apakš debess; nevienam tavā priekšā nebūs pastāvēt, tiekams tu tos nebūsi izdeldējis. Viņu elku tēlus tev būs sadedzināt ar uguni, to sudrabu un zeltu, kas viņiem klāt tev nebūs iekārot nedz sev paņemt, ka tu caur to netopi savaldzināts; jo tā ir negantība Tam Kungam, tavam Dievam. Tev nebūs negantību ienest savā namā, ka tu netopi izdeldēts tā kā viņi, lai tie tev riebj un turi tos par pilnīgi negantiem, jo tie ir izdeldējami. Visus tos baušļus, ko es tev šodien pavēlu, tev būs turēt un tos darīt, lai jūs dzīvojat un topat vairoti un nākat un iemantojat to zemi, ko Tas Kungs jūsu tēviem zvērējis. Un tev būs pieminēt visu to ceļu, pa kuru Tas Kungs, tavs Dievs, tevi tuksnesī vadījis šos četrdesmit gadus, ka Viņš tevi pazemotu un pārbaudītu, ka Viņš zinātu, kas ir tavā sirdī, vai tu Viņa baušļus turēsi, vai nē. Un Viņš tevi pazemoja un tev lika izsalkt un tevi ēdināja ar mannu, ko ne tu pazini, ne tavi tēvi nebija pazinuši, lai Viņš tev dotu atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa, kas iziet no Tā Kunga mutes. Tavas drēbes tavā mugurā nav nodilušas, un tava kāja nav uztūkusi šinīs četrdesmit gados. Tad nu atzīsti savā sirdī, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca, itin kā kāds savu dēlu pārmāca. Un turi Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, staigādams pa Viņa ceļiem un bīsties Viņu. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi, ved uz labu zemi, uz zemi, kur ir upes, avoti un ūdeņi, kas rodas ielejās un kalnos, Uz zemi, kur ir kvieši un mieži un vīna koki un vīģes koki un granātu koki, uz zemi, kur ir eļļas koki un medus, Uz zemi, kur maizi ēdīsi bez trūkuma, kur tev nekā netrūks, uz zemi, kur akmeņi ir dzelzs, no kuras kalniem tu izcirtīsi varu. Kad tu nu ēdīsi un būsi paēdis, tad tev būs teikt To Kungu, savu Dievu, par to labo zemi, ko Viņš tev devis. Sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus un Viņa tiesas un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu; Ka tu, kad būsi ēdis un paēdis un labus namus uztaisījis un iekš tiem dzīvosi, Kad tavi vērši un sīkie lopi būs vairojušies un tavs sudrabs un zelts vairojies un viss, kas tev pieder, būs vairojies - Ka tava sirds tad nelepojās, un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama. Kas tevi vadījis tai lielā un briesmīgā tuksnesī, kur bija dedzīgas čūskas un skorpioni un izkaltušas vietas bez ūdens, kas tev lika izvirst ūdenim no cietas klints, Kas tuksnesī tevi ēdināja ar mannu, ko tavi tēvi nebija pazinuši, ka Viņš tevi pazemotu un pārbaudītu, un pēcgalā tev darītu labu. Tad nesaki savā sirdī: mans spēks un manas rokas stiprums man ir devis šo mantu. Bet piemini To Kungu savu Dievu, ka Viņš ir Tas, kas tev dod spēku, mantu dabūt, gribēdams Savu derību apstiprināt, ko Viņš zvērējis taviem tēviem, kā tas šodien ir. Bet ja tu aizmirsīsi To Kungu, savu Dievu, un dzīsies pakaļ citiem dieviem, un tiem kalposi un priekš tiem metīsies zemē, tad es šodien pret jums apliecināju, ka jūs nīcin iznīksiet. Kā tās tautas, ko Tas Kungs jūsu priekšā iznīcina, tāpat jūs iznīksiet, tāpēc ka jūs neesat klausījuši Tā Kunga, sava Dieva, balsij. Klausies, Israēl, tu šodien iesi pār Jordāni, uzvarēt tautas, lielākas un stiprākas, nekā tu esi, lielas un līdz debesīm apstiprinātas pilsētas, Lielus un garus ļaudis, Anaka bērnus, par kuriem tu zini un esi dzirdējis: kas var pastāvēt Anaka bērnu priekšā? Tad tev šodien būs atzīt, ka Tas Kungs, tavs Dievs, pats iet tavā priekšā, rijoša uguns, - Viņš pats tos izdeldēs un tos nometīs tavā priekšā, un tu tos izdzīsi un tos steigšus iznīcināsi, itin kā Tas Kungs uz tevi runājis. Kad nu Tas Kungs, tavs Dievs, tos tavā priekšā izdzīs, tad nerunā savā sirdī un nesaki: Tas Kungs manas taisnības dēļ mani ievedis, šo zemi iemantot; jo šo tautu bezdievības dēļ Tas Kungs tos izdzen tavā priekšā. Ne tavas taisnības dēļ, nedz tavas sirds skaidrības dēļ tu nenāc iemantot viņu zemi, bet šo tautu bezdievības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos izdzen tavā priekšā un gribēdams apstiprināt to vārdu, ko Tas Kungs zvērējis taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam. Tad nu zini, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tev nedod iemantot šo labo zemi tavas taisnības dēļ, jo tu esi stūrgalvīga tauta. Piemini un neaizmirsti, ka tu To Kungu, savu Dievu, ļoti esi apkaitinājis tuksnesī; no tās dienas, kad tu izgāji no Ēģiptes zemes, kamēr jūs esat nonākuši šai vietā, jūs esat pretī turējušies Tam Kungam. Jo Horebā jūs To Kungu ļoti apkaitinājāt un Tas Kungs par jums apskaitās un gribēja jūs izdeldēt, Kad es uzkāpu kalnā, saņemt tos akmens galdiņus, tās derības galdiņus, ko Tas Kungs ar jums bija derējis. Un es paliku četrdesmit dienas un četrdesmit naktis uz tā kalna un neēdu maizi un nedzēru ūdeni, Un Tas Kungs man deva tos abus akmens galdiņus, Dieva pirksta aprakstītus, un uz tiem bija visi vārdi, ko Tas Kungs kalnā ar jums bija runājis no uguns vidus sapulces dienā. Un pēc tām četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm Tas Kungs man deva tos abus akmens galdiņus, tos derības galdiņus, un Tas Kungs sacīja uz mani: Celies, ej steigšus lejā, jo tavi ļaudis, ko tu izvedis no Ēģiptes zemes, ir apgrēkojušies, tie ir steigšus atkāpušies no tā ceļa, ko Es tiem pavēlējis, - tie sev lējuši tēlu. Un Tas Kungs runāja uz mani sacīdams: Es redzu šos ļaudis, un raugi, tie ir stūrgalvīgi ļaudis. Laid Mani, Es tos iznīcināšu un izdeldēšu viņu vārdu no pasaules un tevi darīšu par stiprāku un lielāku tautu, nekā tie. Tad es atgriezies nogāju no tā kalna, un kalns dega ar uguni, un tie divi derības galdiņi bija manās abās rokās, Un es skatījos, un redzi, jūs bijāt apgrēkojušies pret To Kungu, savu Dievu, jūs bijāt sev lējuši teļu, jūs bijāt steigšus atkāpušies no tā ceļa, ko Tas Kungs jums bija pavēlējis. Tad es sagrābu tos abus galdiņus un tos izmetu no savām abām rokām un tos sasitu priekš jūsu acīm, Un nometos priekš Tā Kunga tā kā papriekš, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, es maizi neēdu un ūdeni nedzēru, visu jūsu grēku dēļ, ar ko jūs bijāt apgrēkojušies, ļaunu darīdami Tā Kunga acīs, Viņu apkaitinādami. Jo es bijājos par to bardzību un dusmību, ar ko Tas Kungs par jums bija apskaities, jūs izdeldēt; bet Tas Kungs arī to brīdi mani paklausīja. Un Tas Kungs ļoti dusmojās arī par Āronu un gribēja viņu izdeldēt, bet es to brīdi lūdzu arī par Āronu. Bet jūsu grēku, to teļu, ko jūs bijāt taisījuši, to es ņēmu un sadedzināju ar uguni un sagrūdu un samalu, kamēr tas smalks palika par pīšļiem, un viņa pīšļus es iemetu tai upē, kas tek no tā kalna. Jūs To Kungu apkaitinājāt arī Tabeērā un Masā un pie tiem kārības kapiem. Un kad Tas Kungs jūs izsūtīja no Kādeš Barneas sacīdams: ejat uz augšu un uzņemiet to zemi, ko Es jums esmu devis, tad jūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdam turējāties pretī un neticējāt, nedz klausījāt Viņa balsij. Pārgalvīgi jūs esat bijuši pret To Kungu, kamēr es jūs pazīstu. Un es nometos Tā Kunga priekšā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, kur biju nometies, tāpēc ka Tas Kungs bija sacījis, ka gribot jūs izdeldēt. Bet es pielūdzu To Kungu un sacīju: Kungs, Dievs, neizdeldē Savus ļaudis un Savu īpašumu, ko Tu esi atpestījis caur Savu lielo spēku, ko Tu ar stipru roku esi izvedis no Ēģiptes. Piemini Savus kalpus, Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu, neuzlūko šo ļaužu pārgalvību, nedz viņu bezdievību, nedz viņu grēkus, Lai tā zeme, no kurienes tu mūs esi izvedis, nesaka: Tas Kungs tos nevarēja ievest tai zemē, par ko Viņš tiem bija runājis, un tādēļ ka Viņš tos ienīdēja, Viņš tos izvedis, lai tos nonāvētu tuksnesī. Tie jau ir Tavi ļaudis un Tavs īpašums, ko Tu esi izvedis caur Savu lielo spēku un caur Savu izstiepto elkoni. Tanī laikā Tas Kungs sacīja uz mani: izcērt sev divus akmens galdiņus, kā pirmos, un uzkāp pie Manis kalnā; pēc tam taisi koka šķirstu. Un Es uzrakstīšu uz galdiņiem vārdus, kas bija uz pirmiem galdiņiem, ko tu esi sasitis; tad liec tos šķirstā. Tad es taisīju šķirstu no akācijas koka un izcirtu divus akmens galdiņus tā kā pirmos, un uzkāpu uz kalnu, un divi galdiņi bija manā rokā. Tad Viņš uz galdiņiem uzrakstīja pirmo rakstu, desmit vārdus, ko Tas Kungs kalnā uz jums bija runājis no uguns vidus sapulces dienā, un Tas Kungs man tos iedeva. Un es atgriezdamies nokāpu no tā kalna un liku tos galdiņus tai šķirstā, ko es biju taisījis, un tie tur ir, kā Tas Kungs man bija pavēlējis. Un Israēla bērni aizgāja no Berot BnejAhana līdz Moseram; tur Ārons nomira un tapa tur aprakts, un viņa dēls Eleazars palika par priesteri viņa vietā. Un no turienes tie aizgāja līdz Gudgodam un no Gudgoda līdz Jotbatai; tā ir upēm bagāta zeme. Tanī laikā Tas Kungs atšķīra Levija cilti, nest Tā Kunga derības šķirstu un stāvēt Tā Kunga priekšā, Viņam kalpot un svētīt Viņa vārdā līdz šai dienai. Tādēļ Levija ciltij nav nekādas daļas nedz mantības ar saviem brāļiem; Tas Kungs ir viņa mantība, kā Tas Kungs tavs Dievs, uz viņu runājis. Un es stāvēju kalnā tā kā papriekš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un Tas Kungs mani paklausīja arī to brīdi; Tas Kungs negribēja tevi izdeldēt. Bet Tas Kungs uz mani sacīja: celies, ej, dodies ceļā ļaužu priekšā, ka tie nāk un uzņem to zemi, ko Es viņu tēviem esmu zvērējis, viņiem dot. Nu tad, Israēl, ko Tas Kungs tavs Dievs, no tevis prasa, kā vien bīties To Kungu, savu Dievu, staigāt visos Viņa ceļos un Viņu mīlēt un Tam Kungam, savam Dievam, kalpot no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, Turēt Tā Kunga baušļus un likumus, ko es tev šodien pavēlu, tev par labu. Redzi, Tam Kungam, tavam Dievam, pieder debesis un debesu debesis, zeme un viss, kas iekš tās. Tomēr pie taviem tēviem vien Tam Kungam bijis labs prāts, viņus mīlēt, un Viņš ir izredzējis viņu dzimumu pēc viņiem, jūs pašus, no visiem ļaudīm, tā kā tas šodien ir. Apgraiziet tad savas sirds priekšādu un neesat vairs pārgalvīgi. Jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir tas dievu Dievs un tas kungu Kungs, stiprs Dievs, liels, varens un bīstams, kas vaigu neuzlūko un dāvanas neņem, Un tiesu nes bāriņiem un atraitnēm, un mīļo svešinieku un dod viņam maizi un drēbes. Tāpēc mīļojiet to svešinieku, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē. To Kungu, savu Dievu, tev būs bīties, Viņam kalpot un Viņam pieķerties un pie Viņa vārda zvērēt. Viņš ir tava slava un Viņš ir tavs Dievs, kas pie tevis darījis šīs lielās un briesmīgās lietas, ko tavas acis redzējušas. Tavi tēvi nogāja uz Ēģiptes zemi, septiņdesmit dvēseles, un nu Tas Kungs, tavs Dievs, vairojis tavu pulku, kā debess zvaigznes. Tad nu tev būs mīlēt To Kungu, savu Dievu, un turēt Viņa baušļus un Viņa likumus un Viņa tiesas un Viņa pavēles visu mūžu. Un jums būs šodien zināt, ka es nerunāju ar jūsu bērniem, kas to nezin un kas nav redzējuši Tā Kunga, jūsu Dieva, pārmācīšanu, Viņa lielo spēku, Viņa stipro roku un Viņa izstiepto elkoni, Un Viņa zīmes un Viņa darbus, ko Viņš darījis Ēģiptē pie Faraona, Ēģiptes ķēniņa, un pie visas viņa zemes, Un ko Viņš darījis pie Ēģiptes kara spēka, pie viņa zirgiem un pie viņa ratiem, ka Viņš ūdenim Niedras jūrā lika pār tiem gāzties, kad tie jums dzinās pakaļ, un Tas Kungs tos izdeldēja līdz šai dienai; Un ko Viņš jums darījis tuksnesī, tiekams jūs esat nākuši šai vietā; Un ko Viņš darījis Datanam un Abiramam, Eliaba, Rūbena dēla, dēliem, ka zeme atdarīja savu muti un tos aprija ar viņu padomu, kas tiem piederēja visa Israēla vidū. Jo jūsu acis ir redzējušas visu šo lielo darbu, ko Tas Kungs darījis. Tad nu turiet visus tos baušļus, ko es tev šodien pavēlu, ka jūs topat stipri un nākat un uzņemat to zemi, ko jūs ejat iemantot, Ka jūs ilgi dzīvojat tai zemē, ko Tas Kungs jūsu tēviem zvērējis, dot viņiem un viņu dzimumam, zemi, kur piens un medus tek. Jo tā zeme, uz kurieni tu ej to iemantot, nav kā Ēģiptes zeme, no kurienes jūs esat izgājuši, ko tu apsēji ar savu sēklu un pats aplaistīji, tā kā kāpostu dārzu, - Bet tā zeme, ko jūs ejat iemantot, ir zeme ar kalniem un ielejām, tā top slacīta ar ūdeni no debess lietus, Zeme, ko Tas Kungs, tavs Dievs, apgādā, uz ko Tā Kunga, tava Dieva, acis skatās bez mitēšanās no gada iesākuma līdz gada galam. Un ja jūs labi klausīsiet Maniem baušļiem, ko Es jums šodien pavēlu un mīlēsiet To Kungu, savu Dievu, un Viņam kalposiet no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, Tad Es došu lietu jūsu zemē savā laikā, agri un vēlu, ka tu vari sakrāt savu labību un savu vīnu un savu eļļu. Un Es došu zāli tavā laukā taviem lopiem, un tu ēdīsi un būsi paēdis. Sargājaties, ka jūsu sirds netop pārrunāta, atkāpties un kalpot citiem dieviem un tos pielūgt; Tā ka Tā Kunga bardzība neiedegās pret jums un neaizslēdz debesi, ka lietus nenāk un zeme nedod savus augļus, un ka jūs ātri neejat bojā no tās labās zemes, ko Tas Kungs jums dod. Ieliekat tad šos Manus vārdus savā sirdī un savā dvēselē un sienat tos par zīmi uz savām rokām, un ka tie ir par piemiņas zīmēm starp jūsu acīm, Un mācat tos saviem bērniem, ka tu no tiem runā savā namā sēžot un savu ceļu staigājot, un arī apguļoties, un arī ceļoties; Un raksti tos uz sava nama stenderes un pie saviem vārtiem, - Lai jūsu dienas un jūsu bērnu dienas top vairotas tai zemē, ko Tas Kungs jūsu tēviem zvērējis, tiem to dot, kamēr būs debess un zeme. Jo ja jūs turēsiet visus šos baušļus, ko Es jums pavēlu turēt, mīļodami To Kungu, savu Dievu, un staigādami visos Viņa ceļos un Viņam pieķerdamies, Tad Tas Kungs izdzīs visas šīs tautas jūsu priekšā, un jūs uzņemsiet lielākas un stiprākas tautas, nekā jūs esat. Visas vietas, kurp jūsu kāja staigās, jums piederēs, no tuksneša un Libānus, no Eifrat upes līdz vakara jūrai būs jūsu robeža. Neviens priekš jums nepastāvēs; Tas Kungs, jūsu Dievs, darīs, ka no jums iztrūcināsies un bīsies visa tā zeme, kur jūs staigāsiet, kā Viņš uz jums runājis. Redzi, es jums šodien ceļu priekšā svētību un lāstu, - Svētību, ja jūs klausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es šodien jums pavēlu, Bet lāstu, ja jūs neklausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem un atkāpsities no tā ceļa, ko es jums šodien pavēlu, staigājot citiem dieviem pakaļ, ko jūs nepazīstat. Un kad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko tu ej iemantot, tad tev būs izsaukt to svētību uz Gerizim kalna un to lāstu uz Ebal kalna. Vai tie nav viņpus Jordānes, aiz tā ceļa pret saules noiešanu, Kanaāniešu zemē, kas klajumā dzīvo pret Gilgalu, sānis Mores ozoliem? Jo jūs iesiet pāri pār Jordāni, to zemi iemantot, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums dod, un jūs to iemantosiet un tur dzīvosiet. Tad nu turat un darāt visus likumus un visas tiesas, ko es jums šodien lieku priekšā. Šie ir tie likumi un tās tiesas, ko jums būs turēt un darīt tai zemē, ko Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev devis iemantot, kamēr jūs dzīvojat tai zemē. Izpostiet pilnīgi visas tās vietas, kur tie pagāni, ko jūs uzvarēsiet, kalpojuši saviem dieviem, uz augstiem kalniem un uz pakalniem un apakš zaļiem kokiem. Un viņu altārus jums būs apgāzt un viņu stabus salauzt un viņu elka kokus ar uguni sadedzināt un viņu dievu tēlus nocirst, un viņu vārdus izdeldēt no tās vietas. Tā jūs nedariet Tam Kungam, savam Dievam. Bet to vietu, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, izredzēs no visām jūsu ciltīm, tur iecelt Savu vārdu, Viņa mājas vietu, to jums būs meklēt, un uz turieni tev būs iet. Un tur jums būs novest savus dedzināmos upurus un savus kaujamos upurus un savus desmitos un savas rokas cilājamos upurus un savus solījumus un savas labprātības dāvanas un savu lielo un sīko lopu pirmdzimtos. Un tur jums un jūsu namiem Tā Kunga, sava Dieva, priekšā būs ēst un priecāties par visu, ko jūsu rokas atnes, ar ko Tas Kungs tavs Dievs, tevi svētījis. Nedariet, kā mēs šeit šodien darām, ikviens, kā tam šķiet pareizi esam. Jo jūs līdz šim neesat nākuši pie dusas, nedz pie tās mantības, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Bet jūs iesiet pāri pār Jordāni un dzīvosiet tai zemē, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums liks iemantot, un Viņš jums dos dusu no visiem jūsu ienaidniekiem visapkārt, un jūs dzīvosiet mierā. Kad nu Tas Kungs, jūsu Dievs, izredzēs vietu, tur iecelt Savu vārdu, uz turieni jums būs nest visu, ko es jums pavēlu, savus dedzināmos upurus un savus kaujamos upurus, savus desmitos un savas rokas cilājamos upurus, un visus savus izredzētos solījumus, ko jūs Tam Kungam esat solījuši. Un jums būs priecāties Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, jums un jūsu dēliem un jūsu meitām un jūsu kalpiem un jūsu kalponēm un tam Levītam, kas ir jūsu vārtos, jo tam nav daļas nedz mantības līdz ar jums. Sargies, ka tu savus dedzināmos upurus neupurē jebkurā vietā, ko tu ieraugi, Bet tai vietā, ko Tas Kungs izredzēs vienā no tavām ciltīm, tur tev būs upurēt savus dedzināmos upurus, un tur tev visu būs darīt, ko es tev pavēlu. Bet kā vien tavai dvēselei tīk, tu vari kaut un gaļu ēst visos savos vārtos, pēc Tā Kunga, sava Dieva, svētības, ko Viņš tev ir devis, šķīstais un nešķīstais to lai ēd, kā stirnu un briedi. Tikai asinis jums nebūs ēst; jums tās būs izliet zemē kā ūdeni. Bet savos vārtos tu nevari ēst to desmito no savas labības un sava vīna un savas eļļas, nedz tos pirmdzimtos no saviem lieliem un sīkiem lopiem, nedz savus solījumus, ko tu esi solījis, nedz savas labprātības dāvanas, nedz savas rokas cilājamo upuri. Bet to tu ēd Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, tai vietā, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, tu un tavs dēls un tava meita un tavs kalps un tava kalpone un Levīts, kas ir tavos vārtos, un priecājies Tā Kunga, sava Dieva, priekšā par visu, ko tava roka dara. Sargies, ka tu to Levītu neatstāji, kamēr tu dzīvo savā zemē. Kad Tas Kungs, tavs Dievs, izpletīs tavas robežas, kā Viņš tev ir runājis, un tu sacīsi: es ēdīšu gaļu,- tāpēc ka tavai dvēselei gribās gaļu ēst, - tad tu vari gaļu ēst, kā vien tavai dvēselei tīk. Ja tā vieta būs tālu no tevis, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs Savu vārdu tur iecelt, tad tu vari kaut no saviem lieliem un sīkiem lopiem, ko Tas Kungs tev ir devis, kā es tev esmu pavēlējis, un vari ēst savos vārtos, kā vien tavai dvēselei tīk. Bet tikai kā stirnu un briedi ēd, tā tu to vari ēst; nešķīstais līdz ar šķīsto lai to ēd. Noturies tikai, ka tu asinis neēd, jo asinīs ir dvēsele; un dvēseli ar miesu tev nebūs ēst. Tās tev nebūs ēst, bet izliet zemē kā ūdeni. Tās tev nebūs ēst, lai labi klājās tev un taviem bērniem pēc tevis, ja tu darīsi, kas ir pareizi priekš Tā Kunga acīm. Bet savas svētās dāvanas, kas tev būs, un savus solījumus tev būs ņemt un tai vietā noiet, ko Tas Kungs izredzēs. Un savus dedzināmos upurus, gaļu un asinis tev būs sataisīt uz Tā Kunga, sava Dieva, altāra, un izliet savu upuru asinis uz Tā Kunga, sava Dieva, altāri, bet to gaļu tev būs ēst. Ņem vērā un klausi visus šos vārdus, ko es tev pavēlu, lai labi klājās tev un taviem bērniem pēc tevis mūžīgi, ja tu darīsi, kas ir labi un pareizi priekš Tā Kunga, sava Dieva, acīm. - Kad Tas Kungs, tavs Dievs, tavā priekšā izdeldēs pagānus, ko tu ej iemantot, un tu tos būsi iemantojis un dzīvosi viņu zemē, Sargies, ka tu netopi savaldzināts, viņiem dzīties pakaļ, kad tie tavā priekšā ir izdeldēti, un ka tu nevaicā pēc viņu dieviem sacīdams: tā kā šie ļaudis kalpojuši saviem dieviem, tāpat es arīdzan darīšu. Tev tā nebūs darīt Tam Kungam, savam Dievam, jo viss, kas Tam Kungam ir negantība, ko Viņš ienīst, to tie saviem dieviem ir darījuši, jo tie arī savus dēlus un savas meitas ar uguni ir sadedzinājuši saviem dieviem. Visus tos vārdus, ko es jums pavēlu, jums būs turēt, ka jūs tā dariet; tev pie tiem nebūs neko pielikt, neko atraut. Kad pravietis vai sapņotājs pie tevis ceļas un tev dod kādu zīmi vai brīnumu, Un zīme jeb brīnums nāk, ko viņš uz tevi bija runājis, sacīdams: dzīsimies pakaļ citiem dieviem, ko tu nepazīsti, un kalposim tiem. - Tad tev nebūs klausīt šī pravieša vārdiem nedz šī sapņotāja sapnim, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs pārbauda, lai var atzīt, vai jūs To Kungu, savu Dievu, mīlat no visas savas sirds un no visas savas dvēseles. Tam Kungam, savam Dievam, jums būs dzīties pakaļ un Viņu bīties, un Viņa baušļus jums būs turēt un Viņa balsi klausīt un Viņam kalpot un Viņam pieķerties. Un šim pravietim un šim sapņotājam būs tapt nokautam, tāpēc ka viņš ir mācījis atkāpties no Tā Kunga, jūsu Dieva, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes un atpestījis no tā vergu nama, un ka viņš tevi noved no tā ceļa, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis staigāt; tā tev to ļaunumu būs izdeldēt no sava vidus. Kad tavs brālis, tavas mātes dēls, vai tavs dēls, vai tava meita, vai sieva pie tavām krūtīm, vai tavs draugs, ko tu turi tā kā savu dvēseli, tevi paslepeni kārdinās un sacīs: ejam kalposim citiem dieviem! Ko tu nepazīsti, ne tavi tēvi, No to ļaužu dieviem, kas dzīvo jums apkārt, vai tuvu vai tālu no tevis, no viena zemes gala līdz otram, Tad nedod viņam vaļas un neklausi viņam, un tava acs lai viņu netaupa, un tu nežēlo viņu un neapslēpi viņu: Bet kautin viņu būs nokaut, - tava roka lai ir tā pirmā pret viņu to nonāvēt, un pēc tam visu ļaužu roka. Ar akmeņiem to būs nomētāt, ka mirst, jo viņš meklēja tevi novērst no Tā Kunga, tava Dieva, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama; Lai viss Israēls to dzird un bīstas un nedara vairs tādu ļaunu darbu tavā vidū. - Kad tu dzirdēsi par kādu no tavām pilsētām, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod tur dzīvot, ka saka: Vīri, Beliala bērni (ļauni un nelietīgi), no tava vidus ir izgājuši un pārrunājuši savas pilsētas iedzīvotājus sacīdami: ejam kalposim citiem dieviem! Ko jūs nepazīstat, - Tad tev būs izvaicāt, izmeklēt un izjautāt labi, un redzi, ja tas tiešām tiesa un šī negantība tavā vidū ir darīta, Tad tās pilsētas iedzīvotājus tev būs kautin nokaut ar zobena asmeni, un izdeldēt to pilsētu un visu, kas tur ir, un viņas lopus ar zobena asmeni. Un visu viņas laupījumu tev būs sakrāt viņas ielas vidū, un to pilsētu un viņas laupījumu pavisam sadedzināt ar uguni Tam Kungam savam Dievam, lai tā ir gruvešu kopa mūžam; to vairs nebūs uztaisīt. Un lai nekas no tā nolādētā nepaliek tavā rokā, lai Tas Kungs atgriežas no Savas bardzības karstuma un tev dod žēlastību un par tevi apžēlojās un tevi vairo, kā Viņš taviem tēviem ir zvērējis; Tāpēc ka tu Tā Kunga, sava Dieva, balsi esi klausījis, turēt visus Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, un dari, kas ir pareizi Tā Kunga, tava Dieva, acīs. Jūs esat Tā Kunga, sava Dieva, bērni; jums sev pašiem nebūs zīmes iegriezt nedz plikumu darīt pār savām acīm kāda miroņa dēļ. Jo tu esi svēta tauta Tam Kungam, savam Dievam, un Tas Kungs tevi ir izredzējis, ka tu Viņam esi īpaša tauta no visām tautām, kas virs zemes. Tev nebūs ēst nekādu negantību. Šie ir tie lopi, ko jūs varat ēst: vērši, avis un kazas, Briedis, stirna un meža vērsis un kalna āzis un mazais briedis un meža vērsis un meža kaza. Visus lopus, kam šķelti nagi un šķelti divējos gabalos, un kurš lops gremo, to ēdat. Bet šos jums nebūs ēst no tiem, kas gremo, un no tiem, kam šķelti nagi: kamieli un zaķi un trusi, jo tie gan gremo, bet tiem nav šķelti nagi; tie lai jums ir nešķīsti. Arī cūka, - jo tai gan šķelti nagi, bet tā negremo; lai tā jums ir nešķīsta; no viņas gaļas jums nebūs ēst un viņas maitu jums nebūs aizskart. Šos ēdat no visa, kas ir ūdenī: visu, kam ir spuras un zvīņas, to ēdat. Bet visu to, kam spuru un zvīņu nav, tos neēdat; lai tas jums ir nešķīsts. Visus šķīstos putnus ēdat. Bet šie ir, no kuriem jums nebūs ēst: Ērglis, sarkandzeltenais ērglis un melnais ērglis, vārna, lija un vanags pēc savas kārtas, Un visi kraukļi pēc savas kārtas, Un strauss un bezdelīga un ķīris un vēja vanags pēc savas kārtas, Apogs un ūpis un pūce, Un pelikāns un gulbis un maitas lija. Un stārķis, kalnu vanags pēc savas kārtas, bada dzeguze un sikspārnis. Un visi spārnoti līdēji lai jums ir nešķīsti, tos jums nebūs ēst. Visus šķīstos putnus ēdat. Nekā sprāguša jums nebūs ēst; svešiniekam, kas ir tavos vārtos, to dod, lai viņš to ēd, vai pārdod to svešam; jo tu esi svēta tauta Tam Kungam, savam Dievam. Tev āzīti nebūs vārīt mātes pienā. - Tev būs taisni dot desmito tiesu no visiem savas sējas augļiem, ko tavs tīrums ik gadus nes. Un tev to būs ēst Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, tai vietā, ko Viņš izredzēs, Savu vārdu tur iecelt, savas labības, sava vīna un savas eļļas desmito tiesu, un savu lielo un sīko lopu pirmdzimtos, lai tu mācies To Kungu, savu Dievu, bīties visu mūžu. Bet ja ceļš priekš tevis ir par tālu, ka tu desmito tiesu nevari nonest, tāpēc ka vieta no tevis ir tālu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, Savu vārdu tur iecelt, kad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētījis, - Tad pārdod to par naudu un iesien naudu savā rokā un ej uz vietu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, Un dod naudu par visu, kas tavai dvēselei tīk, par vēršiem un par avīm un par vīnu un par stipru dzērienu un par visu, ko tava dvēsele kāro un ēd tur Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un priecājies, tu un tavs nams. Bet Levītu, kas ir tavos vārtos, tev nebūs atstāt, jo viņam nav daļas nedz mantības līdz ar tevi. Trešā gada galā tev būs izdot visu savu augļu desmito tiesu no šī gada, un tev to būs nolikt savos vārtos. Tad nāks Levīts, tāpēc ka tam nav nekādas daļas nedz mantības līdz ar jums, un piedzīvotājs un bārenis un atraitne, kas ir tavos vārtos, un ēdīs un paēdīs, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī visā tavu roku darbā, ko tu dari. Septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu. Šāda nu ir tā atlaišana, ka ikvienam aizdevējam būs atlaist, ko tas savam tuvākam aizdevis; tam nebūs spiest savu tuvāko nedz savu brāli, jo Tam Kungam atlaišana ir izsaukta. No svešinieka atprasi, bet kas tev pie tava brāļa, to lai tava roka atlaiž. Lai jel nav nabagu tavā starpā; jo Tas Kungs svētīdams tevi svētīs tai zemē, ko Viņš, Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos iemantot par īpašumu, Ja tu tikai Tā Kunga, sava Dieva, balsi klausīsi, turēdams visus šos baušļus, ko es tev šodien pavēlu. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs, tā kā Viņš tev runājis; tad tu aizdosi daudz tautām, bet tu neaizņemsies, un tu valdīsi pār daudz tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt. Kad tavā starpā būs nabags, kāds no taviem brāļiem kādos vārtos tavā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad tev nebūs apcietināt savu sirdi, nedz aizslēgt savu roku priekš sava nabaga brāļa; Bet atvērdams atver viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam, cik viņam vajag savā trūkumā, kas trūkst. Sargies, ka tavā sirdī nav blēdības, ka tu nesaki: septītais gads, atlaišanas gads, ir tuvu, un tava acs būtu ļauna pret savu brāli, kas nabags, un tu viņam nedod; tad viņš par tevi brēks uz To Kungu, un tas tev būs par grēku. Dod viņam labprāt, lai tava sirds nav ļauna, kad tu viņam dod, jo tādēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs visā tavā darbā un pie visa, kur tu savu roku pieliksi. Jo tur nabagu netrūks tai zemē, tādēļ es tev pavēlu un saku: atvērdams atver savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē. Kad tavs brālis tev būs pārdots, Ebrejs vai Ebrejiete, tad lai viņš tev kalpo sešus gadus, bet septītā gadā tev būs viņu svabadu atlaist no sevis. Un kad tu viņu svabadu atlaid, tad neatlaid viņu tukšu. Apdāvinādams apdāvini to no sava ganāmā pulka, no savas klēts un no sava vīna spaida; ar ko Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētījis, no tā tev būs viņam dot. Un piemini, ka tu esi bijis kalps Ēģiptes zemē, un ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi atpestījis, tāpēc es tev šodien pavēlu šās lietas. Bet ja viņš uz tevi sacīs: es no tevis negribu aiziet, tāpēc ka viņš tevi un tavu namu mīl, ka tam labi klājās pie tevis. Tad ņem īlenu un piedur viņa ausi pie durvīm, tad tas tev būs par kalpu mūžīgi; tāpat dari savai kalponei. Lai tev grūti nenākas viņu atlaist svabadu no sevis, jo sešus gadus viņš tev nokalpojis divkārtīgu algādža algu; tad tevi Tas Kungs, tavs Dievs, svētīs pie visa, ko tu darīsi. Ikvienu pirmdzimto, kas dzimst no tavām govīm un avīm, to tēviņu tev būs svētīt Tam Kungam, savam Dievam; ar savas govs pirmdzimto tev nebūs strādāt, un savu avju pirmdzimto tev nebūs cirpt. Tā Kunga, sava Dieva, priekšā tev un tavam namam to būs ēst ikgadus tai vietā, ko Tas Kungs izredzēs. Bet ja tam kāda vaina, ka ir vai klibs vai akls, jeb ja ir cita kāda ļauna vaina, tad tev to nebūs upurēt Tam Kungam, savam Dievam. Savos vārtos to ēdat, nešķīstais un šķīstais kopā, itin kā stirnu un kā briedi. Tikai viņa asinis tev nebūs ēst, tās tev būs izliet zemē kā ūdeni. Ņem vērā Abiba mēnesi, ka tu tos Pashā svētkus turi Tam Kungam, savam Dievam, jo Abiba mēnesī Tas Kungs, tavs Dievs, tevi naktī izvedis no Ēģiptes zemes. Tad tev būs kaut to Pashā Tam Kungam, savam Dievam, avis un vēršus, tai vietā, ko Tas Kungs izredzēs, tur iecelt Savu vārdu. Tad tev nebūs ēst, kas raudzēts; septiņas dienas tev būs ēst neraudzētas bēdu maizes, jo steigdamies tu esi izgājis no Ēģiptes, lai tu piemini to dienu, kad izgāji no Ēģiptes zemes, kamēr tu dzīvo. Tāpēc septiņas dienas lai neredz rauga pie tevis pa visām tavām robežām, un par nakti līdz rītam lai nekas neatliek no tās gaļas, ko tu esi nokāvis pirmās dienas vakarā. To Pashā tu nevari kaut jebkuros no taviem vārtiem, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod; Bet tai vietā, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, ka Viņa vārds tur dzīvo, (tur) tev būs kaut to Pashā, vakarā saulei noejot, ap to laiku, kad tu izgāji no Ēģiptes zemes. Tev to būs vārīt un ēst tai vietā, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev izredzēs; pēc tam tev rītā būs atpakaļ griezties un iet uz savu mājas vietu. Sešas dienas tev būs ēst neraudzētas maizes, bet septītā dienā lai ir svēta sapulce Tam Kungam, tavam Dievam; nekādu darbu tev nebūs darīt. Septiņas nedēļas skaiti sev; kad ar sirpi nāk druvā, tad tev būs sākt skaitīt tās septiņas nedēļas. Tad tev būs turēt nedēļu svētkus Tam Kungam, savam Dievam, ar savas rokas labprātīgo dāvanu, ko tu dosi, tā kā Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētījis. Un tev būs priecāties Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, tev un tavam dēlam un tavai meitai un tavam kalpam un tavai kalponei un tam Levītam, kas ir tavos vārtos, un tam piedzīvotājam, tam bāriņam un tai atraitnei, kas ir tavā vidū, tai vietā, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs, ka Viņa vārds tur mājo. Un tev būs pieminēt, ka esi bijis kalps Ēģiptes zemē, un tev šos likumus būs turēt un darīt. - Būdiņu svētkus tev būs turēt septiņas dienas, kad tu esi sakrājis no sava klona un no sava vīna spaida. Un tev būs priecāties savos svētkos, tev un tavam dēlam un tavai meitai un tavam kalpam un tavai kalponei un tam Levītam un tam piedzīvotājam un tam bāriņam un tai atraitnei, kas ir tavos vārtos. Septiņas dienas tev būs svētkus turēt Tam Kungam, savam Dievam, tai vietā, ko Tas Kungs izredzēs; jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs pie visiem taviem augļiem un pie visa tava roku darba, tāpēc tev tikai būs priecāties. Trīs reizes gadskārtā visiem taviem vīriešiem būs rādīties Tā Kunga, tava Dieva, priekšā tai vietā, ko Viņš izredzēs, Neraudzētās maizes svētkos, nedēļu svētkos un Būdiņu svētkos; bet tiem nebūs tukšā rādīties Tā Kunga priekšā, Ikvienam ar savas rokas dāvanu, pēc tās svētības, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev devis. Soģus un priekšniekus tev būs sev iecelt visos savos vārtos, ko Tas Kungs, tavs Dievs tev dos tavās ciltīs, lai tie tos ļaudis tiesā ar taisnu tiesu, Tev nebūs tiesu grozīt, tev nebūs vaigu uzlūkot, tev arī nebūs dāvanas ņemt; jo dāvanas apstulbo acis gudriem un pārgroza lietas taisniem. Pēc taisnības, (tikai pēc) taisnības tev būs dzīties, lai tu vari dzīvot un iemantot to zemi, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Neviena koka tev nebūs stādīt sev par elka koku pie Tā Kunga, sava Dieva, altāra, ko tu sev taisīsi. Tev arī nebūs sev uzcelt nekādu elka stabu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, ienīst. Tam Kungam, savam Dievam, tev nebūs upurēt nedz vērsi nedz avi, kam kāda vaina jeb kaite, jo Tam Kungam, tavam Dievam, tā ir negantība. Kad tavā vidū, kādos vārtos, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, atrastos vīrs vai sieva, kas ļaunu dara Tā Kunga, tava Dieva, priekšā, un pārkāpj Viņa derību, Un iet un kalpo citiem dieviem un tos pielūdz, vai sauli, vai mēnesi, vai visu debess pulku, ko es neesmu pavēlējis, Un tas tev top sacīts, un tu to dzirdi, tad tev to būs labi izvaicāt, un redzi, ja tas ir tiesa, un tiešām šī negantība iekš Israēla ir darīta, Tad tev būs izvest šo vīru, vai šo sievu, kas šo grēku darījuši, pie saviem vārtiem, to vīru, vai to sievu, un tos akmeņiem nomētāt, lai mirst. Uz divu vai treju liecinieku vārda tam būs tapt nokautam, kam jāmirst; uz viena liecinieka vārda tam nebūs mirt. Liecinieku roka lai ir tā pirmā pret viņu, to nonāvēt un pēc tam visu ļaužu roka; tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no sava vidus. Kad kāda lieta tev pavisam grūti izspriest starp asinīm un asinīm, starp sūdzību un sūdzību, starp vainu un vainu, tiesas lietas tavos vārtos, tad celies un ej uz to vietu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs. Un tev būs nākt pie priesteriem, tiem Levītiem, un pie soģa, kas to brīdi tur būs, un tev būs vaicāt, - tad viņi tev sludinās tiesas spriedumu. Un tev būs darīt pēc tā vārda, ko viņi tev sacīs tai vietā, ko Tas Kungs izredzēs, un tev būs vērā ņemt un darīt visu, ko tie tev mācīs. Pēc tās bauslības, ko tie tev mācīs un pēc tās tiesas, ko tie tev sacīs, tev būs darīt; tev nebūs atkāpties no tā vārda, ko tie tev sacīs, ne pa labo ne pa kreiso roku. Ja kas turēsies pārgalvīgi, neklausīdams tam priesterim, kas tur stāv Tam Kungam, savam Dievam, kalpodams, vai tam soģim, tam būs mirt, un tev būs izdeldēt to ļaunumu no Israēla, Lai visi ļaudis to dzird un bīstas, un vairs neturās pārgalvīgi. Kad tu nāksi tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, un to iemantosi un tur dzīvosi un sacīsi: es pār sevi iecelšu ķēniņu, kā visas apkārtējās tautas, Tad iecel sev par ķēniņu to, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izredzēs; no savu brāļu vidus tev būs sev iecelt ķēniņu, tu nevari pār sevi celt svešu vīru, kas nav tavs brālis. Bet viņam nebūs turēt pulka zirgu, nedz tos ļaudis atpakaļ vest uz Ēģiptes zemi, lai dabūtu pulka zirgu, jo Tas Kungs jums ir sacījis: tev nebūs atpakaļ griezties pa šo ceļu. Tam arī nebūs apņemt daudz sievu, ka viņa sirds neatkāpjas; tam arī nebūs sev sakrāt ļoti daudz sudraba un zelta. Un kad viņš nu sēdēs uz sava valstības krēsla, tad lai viņš no priesteriem un Levītiem sev grāmatā raksta šīs bauslības norakstu. Un tas lai pie viņa stāv, un lai viņš tanī lasa visu savu mūžu, ka viņš mācās bīties To Kungu, savu Dievu, un turēt visus šās bauslības vārdus un visus šos likumus, ka viņš tos dara. Ka viņa sirds nepaceļas pār saviem brāļiem, un ka viņš neatkāpjas no likuma ne pa labo, ne pa kreiso roku, lai viņš ilgi paliek savā valstībā, viņš un viņa dēli Israēla vidū. Priesteriem, Levītiem, visai Levija ciltij lai nav nedz daļas nedz mantības līdz ar Israēli; lai tie ēd no Tā Kunga uguns upuriem un no Viņa mantas daļas. Un mantības lai tiem nav savu brāļu vidū, Tas Kungs ir viņu mantība, itin kā Viņš uz tiem runājis. Šī nu lai ir priesteru tiesa no ļaudīm, no tiem, kas kādu upuri upurē, lai tas ir vērsis vai avs; priesterim lai dod pleci, abus žokļus un kuņģi. Savas labības, sava vīna un savas eļļas pirmajus, un pirmajus no savu avju cirpšanas tev būs viņam dot. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, viņu ir izredzējis no visām tavām ciltīm, lai tas stāv un kalpo Tā Kunga vārdam, viņš un viņa dēli visu mūžu. Un ja kāds Levīts nāk no kādiem Israēla vārtiem, kur viņš piemīt, un nāk, tā kā viņa dvēselei tīk, uz to vietu, ko Tas Kungs izredzēs, Un kalpo Tā Kunga, sava Dieva, vārdā, kā visi viņa brāļi, tie Levīti, kas tur Tā Kunga priekšā stāv, Tad lai tie ēd līdzīgu daļu, pāri par viņu ienākumu no tēvu puses. Kad tu nāc tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad tev nebūs mācīties darīt pēc šo pagānu negantībām. Lai tavā starpā netop atrasts, kas savam dēlam vai savai meitai liek iet caur uguni, neviens zīlnieks, ne laika cienītājs, ne pūšļotājs, ne riebējs, ne burvis Ne vārdotājs, ne pareģis, ne burvestību cienītājs, ne miroņu vaicātājs. Jo visi, kas to dara, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos izdzen tavā priekšā. Bezvainīgam tev būs būt Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Jo šās tautas, ko tu izdzīsi, cienī burvjus un zīlniekus, bet tev tā neklājās; tev Tas Kungs, tavs Dievs, tā nav devis. (Tev ir devis Savu vārdu un praviešus). Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, - tam jums būs klausīt. Pēc visa tā, ko tu esi lūdzies no Tā Kunga, sava Dieva, Horebā, sapulces dienā, sacīdams: es vairs negribu dzirdēt Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un negribu vairs redzēt šo lielo uguni, ka nemirstu. Tad Tas Kungs uz mani sacīja: tas ir labi, ko tie runājuši. Es tiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu Savu vārdu viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu. Un ja kāds neklausīs Maniem vārdiem, ko viņš runās Manā Vārdā, no tā Es to prasīšu. Bet pravietis, kas iedrošinājās runāt Manā Vārdā, ko Es tam neesmu pavēlējis runāt, vai ja tas citu dievu vārdā runās, šim pravietim būs mirt. Ja tu tad savā sirdī sacīsi: kā lai pazīstam vārdu, ko Tas Kungs nav runājis? - Kad pravietis Tā Kunga Vārdā runās, un tas vārds nenotiek un nenāk, - tad šis ir vārds, ko Tas Kungs nav runājis, pravietis to ir aplam runājis, tāpēc nebīsties no viņa. Kad Tas Kungs, tavs Dievs, izdeldēs tās tautas, kuru zemi Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, un tu tās iemantosi un dzīvosi viņu pilsētās un viņu namos. Tad trīs pilsētas tev būs atšķirt savā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos iemantot. Sataisi ceļu uz turieni, un iedali trīs daļās savas zemes robežas, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev liks iemantot, ka uz turieni var bēgt ikviens, kas kādu nokāvis. Un tā lai notiek ar to, kas kādu nokāvis: kas uz turieni bēgs, tas dzīvos, ja savu tuvāko netīši nositis un ar to iepriekš nav bijis ienaidā. Ja kas ar savu tuvāko mežā ietu, malku cirst, un viņš paceltu savu roku ar cirvi, malku cirst, un cirvis nomuktu no kāta un aizķertu viņa tuvāko, ka tas mirtu, tas lai bēg uz vienu no šīm pilsētām, ka paliek dzīvs, Lai asiņu atriebējs nedzenās pakaļ nokāvējam, kad viņa sirds iekarsusi, un to nepanāk, kad ceļš būtu tālu, un viņam neņem dzīvību, jebšu viņš nāvi nav pelnījis, jo viņš ar to iepriekš nebija ienaidā. Tāpēc es tev pavēlu un saku: tev būs sev atšķirt trīs pilsētas. Un kad Tas Kungs, tavs Dievs, izplatīs tavas robežas, kā Viņš taviem tēviem ir zvērējis, un tev dos visu zemi, ko Viņš solījis dot taviem tēviem, (Kad tu visu šo likumu turēsi, un darīsi, ko es tev šodien pavēlu, ka tu mīļo To Kungu, savu Dievu, un visu mūžu staigā Viņa ceļos): tad tev vēl sev būs pielikt trīs pilsētas pie šīm trim; Lai nenoziedzīgas asinis netop izlietas tavā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu, un lai nepaliek asins vainas uz tevis. Bet ja kāds būs, kas savu tuvāko ienīst un uz viņu glūn un pret viņu ceļas un viņu sit, ka mirst, un bēg uz vienu no šīm pilsētām, Tad viņa pilsētas vecajiem būs sūtīt un viņu no turienes paņemt, un nodot asiņu atriebējam rokā, lai mirst. Lai tava acs viņu nežēlo, bet tev būs atņemt tā nenoziedzīgā asinis no Israēla, lai tev labi klājās. - Tev nebūs pārcelt sava tuvākā robežas, ko tie tēvi likuši tavā daļā, ko tu iemantosi tai zemē, ko tev Tas Kungs, tavs Dievs, dos iemantot. Vienam vienīgam lieciniekam nebūs celties pret nevienu par kādu noziegumu jeb par kādu grēku, ko tas būtu darījis; uz divu vai treju liecinieku vārda lai tā lieta pastāv. Kad blēdīgs liecinieks ceļas pret kādu, pret viņu apliecināt pārkāpumu, Tad tiem diviem vīriem, kam tā ķilda, būs stāties Tā Kunga priekšā, priekš priesteriem un soģiem, kas to brīdi būs, Un tiem soģiem būs labi izvaicāt, un redzi, ja liecinieks ir viltīgs liecinieks un devis nepatiesu liecību pret savu brāli, Tad jums būs viņam darīt, itin kā viņš nodomāja darīt savam brālim, un tev to ļaunumu no sevis būs izdeldēt, Lai tie citi to dzird un bīstas, un vairs nedara tādu ļaunu darbu tavā vidū. Tad nu lai tava acs nežēlo: dzīvība pret dzīvību, acs pret aci, zobs pret zobu, roka pret roku, kāja pret kāju. Kad tu iesi karā pret saviem ienaidniekiem un redzēsi zirgus un ratus un ļaužu vairāk nekā tu, tad nebīsties no viņiem, jo ar tevi ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Un kad jūs esat tuvu pie kaujas, tad priesterim būs pieiet un uz ļaudīm runāt. Un uz tiem sacīt: klausies, Israēl, jūs šodien ejat karā pret saviem ienaidniekiem, - lai jūsu sirds nepaliek bailīga, nebīstaties un nebaiļojaties un neiztrūcināties priekš tiem, Jo Tas Kungs, jūsu Dievs, Tas iet jums līdz, par jums karot ar jūsu ienaidniekiem, jūs atpestīt. Tad virsniekiem būs runāt uz ļaudīm un sacīt: ja kas jaunu namu uztaisījis, un to vēl nav iesvētījis, tas lai iet un griežas uz savu namu, ka tas karā nemirst un cits to neiesvēti. Un ja kas dēstījis vīna dārzu un augļus no tā nav baudījis, tas lai iet un griežas atpakaļ uz savu namu, ka tas karā nemirst un cits nebauda viņa augļus. Un ja kas sievu precējis un to vēl nav pārvedis, tas lai iet un griežas uz savu namu, ka tas karā nemirst un cits to neapņem. Pēc tam tiem priekšniekiem vēl būs runāt uz tiem ļaudīm un sacīt: ja kas bīstas un kam ir bailīga sirds, tas lai iet un griežas uz savu namu, ka tas savu brāļu sirdi neiebaida tā kā savu paša sirdi. Un kad virsnieki ir pabeiguši uz ļaudīm runāt, tad tiem būs iecelt karaspēka virsniekus ļaužu priekšā. Kad tu nāc pie kādas pilsētas pret viņu karot, tad tev būs viņai piedāvāt mieru. Un ja tā ar tevi līgs mieru un tev atvērs, tad lai visi ļaudis, kas tur atrodas, tev nodevas dod un tev kalpo. Bet ja tie mieru ar tevi nelīgs, bet pret tevi karos, tad spiedi tos ar varu. Un kad Tas Kungs, tavs Dievs, to pilsētu nodos tavā rokā, tad visus vīriešus, kas tur ir, tev būs apkaut ar zobena asmeni. Bet tās sievas un tos bērniņus un tos lopus un visu, kas tai pilsētā, visu viņu laupījumu, ņem sev un ēd savu ienaidnieku laupījumu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis. Tā tev būs darīt visām pilsētām, kas tālu no tevis, kas nav no šo tautu pilsētām. Bet no šo ļaužu pilsētām, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu, tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam ir dzīva dvaša. Bet izdeldi tos pavisam: Hetiešus, Amoriešus, Kanaāniešus, Fereziešus, Hiviešus un Jebusiešus, itin kā tev Tas Kungs, tavs Dievs, ir pavēlējis. Lai tie jūs nemāca darīt pēc visām savām negantībām, ko tie darījuši saviem dieviem, un lai jūs pret To Kungu, savu Dievu, negrēkojat. Kad tu kādu pilsētu ilgu laiku apstāsi, pret viņu karodams, lai viņu uzvarētu, tad tev nebūs postīt viņas kokus, cirvi tiem pielikdams; jo tu no tiem vari ēst, bet tev tos nebūs nocirst; jo vai koks laukā ir cilvēks, ka tu pret viņu karotu? Bet tos kokus, ko jūs pazīsiet, ka tie nav ēdami koki, tos tu vari postīt un nocirst, un no tiem uzcelt apcietinājumu pret to pilsētu, kas ar tevi karo, kamēr tu to uzvari. Kad atrod kādu nokautu tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos iemantot, un tas guļ uz lauka, un neviens nezin, kas to nokāvis, Tad taviem vecajiem un taviem soģiem būs iziet ārā un mērot līdz tām pilsētām, kas ir ap to nokauto. Kura pilsēta nu tam nokautam tā tuvākā, tās pilsētas vecaji lai ņem no liellopiem teli, ar ko vēl nav strādāts, kas nekādu jūgu vēl nav vilkusi. Un tās pilsētas vecajiem būs novest to teli tekošas upes ielejā, kur netop ne strādāts, ne sēts, un tiem tur upes ielejā tai telei būs lauzt kaklu. Tad priesteriem, Levija bērniem, būs pieiet, jo Tas Kungs, tavs Dievs, tos ir izredzējis, Viņam kalpot un svētīt Tā Kunga Vārdā, un lai pēc viņu vārdiem ikviena ķilda un ikviena vaina top izlīdzināta. Un visiem šīs pilsētas vecajiem, kas tam nokautam ir tie tuvākie, būs mazgāt savas rokas pār to teli, kam kakls lauzts upes ielejā. Un tiem būs dot liecību un sacīt: mūsu rokas nav izlējušas šās asinis un mūsu acis nav redzējušas. Piedod Saviem Israēla ļaudīm, ko Tu, Kungs, esi atpestījis, un nepielīdzini nenoziedzīgas asinis Saviem Israēla ļaudīm - tad tie būs salīdzināti par šīm asinīm. Tā Tu izdeldēsi tās nenoziedzīgās asinis no Sava vidus, darīdams, kas ir tiesa Tā Kunga acīs. - Kad tu iesi karā pret saviem ienaidniekiem, un Tas Kungs viņus nodos tavā rokā, ka tu gūstītus no viņiem pārvedi cietumā, Un tu redzēsi starp gūstītiem skaistu sievu, un tu viņas iegribies un to ņem sev par sievu, Tad tev to būs vest savā namā un lai viņa savu galvu apcērp un savus nagus apgraiza, Un noliek savas cietuma drēbes un sēž tavā namā un apraud savu tēvu un savu māti vienu mēnesi un pēc tam ej pie viņas un esi viņai par vīru, un viņa lai ir tev par sievu. Un ja viņa tev nepatīk, tad atlaid viņu, kur viņa grib, bet par naudu tev to nebūs pārdot, nedz turēt verdzībā, tāpēc ka tu to esi pazemojis. Kad kādam vīram ir divas sievas, viena mīlēta un otra neieredzēta, un tā mīlētā kā tā neieredzētā dzemdē viņam dēlus, un pirmdzimtais ir no neieredzētās, - Un kad viņš saviem dēliem savu mantu dalīs, tad tās mīlētās dēlu viņš nevar uzņemt par pirmdzimto, tās neieredzētās dēla vietā, kas tas pirmdzimtais. Bet viņam būs atzīt tās neieredzētās dēlu par pirmdzimto, un tam dot divkārtīgu tiesu no visa, kas tam ir; jo tas ir viņa spēka pirmdzimtais, - tam pieder pirmdzimtības tiesa. - Kad kādam vīram ir stūrgalvīgs un neklausīgs dēls, kas neklausa sava tēva un savas mātes balsij, un tie viņu ir pārmācījuši, un viņš tomēr tiem neklausa, Tad viņa tēvam un mātei to būs sagrābt un izvest pie savas pilsētas vecajiem un pie savas pilsētas vārtiem, Un tiem būs sacīt uz savas pilsētas vecajiem: šis mūsu dēls ir stūrgalvīgs un neklausīgs, viņš neklausa mūsu balsij, viņš ir rijējs un dzērājs. Tad visiem viņa pilsētas ļaudīm to būs akmeņiem nomētāt, ka mirst. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no tava vidus, ka viss Israēls to dzird un bīstas. - Un ja kas darījis kādu grēku, ar ko tas nāvi pelnījis, un top nonāvēts un tu to pakar pie koka, Tad lai viņa miesas nepaliek par nakti pie koka, bet aproc tās tai pašā dienā; jo pakārtais ir Dieva lāsts; tā tev šo zemi nebūs apgānīt, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod par īpašumu. Sava brāļa vērsi vai avi tev nebūs redzēt maldamies un no viņa atrauties; tev tos būs atpakaļ vest savam brālim. Un ja tavs brālis tev nav tuvu, un tu to nepazīsti, tad tev tos būs pārdzīt savās mājās, lai tie paliek pie tevis, kamēr tavs brālis tos meklē; tad tev tos būs viņam atdot. Tāpat tev arī būs darīt pie viņa ēzeļa, un tā tev būs darīt pie viņa drēbēm, un tā tev būs darīt pie visa pazuduša, kas tavam brālim zūd un ko tu atrodi, - tu no tā nevari atrauties. Tev sava brāļa ēzeli vai viņa vērsi nebūs redzēt uz ceļa pakritušus un no tiem atrauties; palīdzi viņam tos uzcelt. Vīra drēbes sievai nebūs valkāt, un vīram nebūs apvilkt sievas drēbes; jo visi, kas to dara, Tam Kungam, savam Dievam, ir negantība. Kad tu putna ligzdu uzej ceļā, kādā kokā vai zemē, ar bērniem vai ar olām, un mātīte sēž uz bērniem vai uz olām, Tad tev nebūs ņemt to mātīti līdz ar bērniem; mātīti palaid un bērnus ņem priekš sevis, lai tev labi klājās un tu ilgi dzīvo. Kad tu uzcērt jaunu namu, tad taisi margas uz sava jumta, ka tu nekrauj kādu asins vainu uz savu namu, ja kāds no tā nokristu. Tev savu vīna dārzu nebūs apsēt ar mistru, ka nekrīt svētumam viss tavas sējas ienākums un vīna dārza augļi. Tev nebūs art ar vērsi un ēzeli kopā. Tev nebūs valkāt no dažādiem audumiem drēbes, vilnainu un linu kopā. Tev būs sev taisīt pušķus pie sava apsega četriem stūriem, ar ko tu apsedzies. Kad vīrs ņem sievu un pie tās ieiet un tad to ienīst, Un tai ceļ neslavu un no tās izpauž ļaunu valodu, sacīdams: šo sievu es esmu ņēmis un pie tās iegājis, bet to neesmu atradis šķīstu meitu, - Tad šīs meitas tēvam un mātei to būs ņemt, un to zīmi, ka tā bijusi šķīsta meita, rādīt pilsētas vecajiem vārtos: Un meitas tēvam būs sacīt uz vecajiem: es šim vīram savu meitu esmu devis par sievu, bet viņš to ir ienīdējis. Un redzi, viņš tai cēlis neslavu sacīdams: es tavu meitu neesmu atradis šķīstu; še nu tā zīme, ka mana meita bijusi šķīsta, un tiem būs izklāt tās drēbes priekš pilsētas vecajiem. Tad pilsētas vecajiem to vīru būs ņemt un pārmācīt. Un tie lai viņam nospriež simts sudraba sēķeļus un to naudu lai dod tās meitas tēvam, tāpēc ka tas šķīstai Israēla meitai cēlis kauna valodu, un viņa lai tam paliek par sievu; tas to nevar atlaist visu savu mūžu. Bet ja tā valoda ir tiesa, ka tā nav atrasta šķīsta meita, Tad tiem to meitu būs izvest pie viņas tēva nama durvīm, un viņas pilsētas ļaudis lai viņu akmeņiem nomētā, ka mirst, tāpēc ka viņa kauna lietu ir darījusi iekš Israēla, maucību dzīdama sava tēva namā. Tā tev būs izdeldēt ļaunumu no sava vidus. Ja kāds vīrs top atrasts, kas guļ pie cita vīra sievas, tad abiem būs mirt, vīram, kas pie sievas gulējis, un sievai. Tā tev būs izdeldēt ļaunumu no Israēla. Kad kāda meita ir saderēta kādam vīram, un cits vīrs to sastaps pilsētā un pie tās gulēs, Tad jums būs abus izvest aiz pilsētas vārtiem un tos akmeņiem nomētāt, ka mirst, meitu tādēļ, ka tā nav brēkusi pilsētā, un vīru tādēļ, ka tas piesmējis sava tuvākā sievu. Tā tev būs izdeldēt to ļaunumu no sava vidus. Bet ja kāds sastop saderētu meitu laukā un to pārvar un pie tās guļ, tad lai vīrs, kas pie tās gulējis, viens pats mirst. Bet tai meitai tev neko nebūs darīt; tai meitai nav nekādas nāves vainas; jo itin kā kad vīrs celtos pret savu tuvāko un viņu nokautu, - tāda pat ir šī lieta. Jo viņš to laukā ir sastapis, tā saderētā meita brēca, bet tur nebija glābēja. Kad kāds sastop jaunu meitu, kas nav saderēta, un to sagrābj un pie tās guļ, un tie top atrasti, Tad tas, kas pie viņas gulējis, lai dod tam meitas tēvam piecdesmit sudraba sēķeļus, un tā lai viņam ir par sievu, tāpēc ka viņš to piesmējis; tas viņu savu mūžu nevar atlaist. Nevienam nebūs ņemt sava tēva sievu, nedz atsegt sava tēva apsegu. Neviens, kam kaunums ir sagrūsts, vai kas ir rāmits, lai nenāk Tā Kunga draudzē. Nevienam maukas bērnam nebūs nākt Tā Kunga draudzē, un arī viņa desmitam augumam nebūs nākt Tā Kunga draudzē. Nevienam Amonietim un nevienam Moabietim nebūs nākt Tā Kunga draudzē, līdz pat viņu desmitam augumam; ne mūžam tiem nebūs nākt Tā Kunga draudzē. Tādēļ ka tie jums nav pretī nākuši ar maizi un ar ūdeni tai ceļā, kad jūs izgājāt no Ēģiptes zemes, un ka viņš pret tevi ir derējis Bileāmu, Beora dēlu, no Petoras, no Mezopotamijas, tevi nolādēt. Bet Tas Kungs, tavs Dievs, negribēja Bileāmu paklausīt, bet Tas Kungs, tavs Dievs, lāstu tev pārvērta par svētību, tādēļ ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi mīlēja. Tādēļ tev nebūs meklēt viņu mieru nedz viņu labumu visās tavās dienās ne mūžam. Edomieti tev nebūs turēt par negantu, jo tas ir tavs brālis; Ēģiptieti tev nebūs turēt par negantu, jo tu esi bijis piemitējs viņa zemē. Bērni, kas viņam piedzims trešā augumā, tie lai nāk Tā Kunga draudzē. - Kad tu no lēģera izej pret saviem ienaidniekiem, tad tev būs sargāties no ikvienas ļaunas lietas. Kad tavā starpā kāds vīrs, kas ir nešķīsts, kad tam naktī kas ir noticis, tas lai iziet ārā no lēģera. Tam nebūs nākt lēģerī, bet pret vakaru lai viņš mazgājās ar ūdeni, un kad saule nogājusi, tad lai viņš nāk lēģerī. - Lai tev arī ir vieta ārpus lēģera, kur tu vari noiet. Un lai tev ir lāpstiņa pie tavām citām lietām, un kad tu ārā sēdēsi, tad tev ar to būs rakt un atkal apraust, ko tu izmetis. Jo Tas Kungs, tavs Dievs, staigā tavā lēģerī, tevi pestīdams un tavus ienaidniekus tavā priekšā nododams, tāpēc tavam lēģerim būs būt svētam, lai Viņš neredz nekādu kauna lietu tavā starpā un nenogriežas no tevis. Kalpu, kas no sava kunga pie tevis izglābies, tev nebūs nodot viņa kungam. Lai tas paliek pie tevis tavā vidū, tai vietā, ko viņš izredzēsies kaut kur tavos vārtos, kur viņam patīk; tev nebūs viņam pāri darīt. - Lai nav maukas starp Israēla meitām, nedz maucinieka starp Israēla dēliem. Ne maukas algu nedz suņa naudu tev nebūs nest Tā Kunga, sava Dieva, namā par kādu solījumu: jo tie abi Tam Kungam, tavam Dievam, ir negantība. No sava brāļa tev nebūs augļus dzīt, nedz naudas augļus nedz barības augļus nedz citas kādas lietas augļus, ar ko var augļus dzīt. No svešiem tu vari augļus dzīt, bet no sava brāļa tev nebūs augļus dzīt, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī pie visa, kur tu savu roku pieliec, tai zemē, ko tu ej iemantot. - Kad tu Tam Kungam, savam Dievam, esi apsolījis kādu solījumu, tad tev nebūs kavēt to maksāt, jo Tas Kungs, tavs Dievs, to tiešām no tevis prasīs un tas tev būs par grēku. Kad tu nesoli, tad tas tev nebūs par grēku. Kas no tavām lūpām iziet, to tev būs turēt un darīt, itin kā tu Tam Kungam, savam Dievam, esi solījis no laba prāta to, ko tu ar savu muti esi runājis. - Kad tu ej sava tuvākā vīna dārzā, tad tu vari ogas ēst, kā tev tīk, kamēr tu paēdis, bet savā traukā tev neko nebūs ielikt. Kad tu ej sava tuvākā druvā, tad tu ar roku vari noplūkt vārpas, bet sirpi tev nebūs likt pie sava tuvākā druvas. Kad kāds apņem sievu un ar to iedodas laulībā, un kad tā neatrod žēlastību viņa acīs, tādēļ ka tas to pienācis kādā kauna lietā un viņš raksta šķiršanās grāmatu un to viņai dod rokā un viņu izraida no sava nama, Un tā iziet no viņa nama, un paliek citam vīram par sievu, Un kad šis otrs vīrs arīdzan to ienīst un tai raksta šķiršanās grāmatu, un to tai dod rokā un to izraida no sava nama, vai ja otrs vīrs mirst, kas to sev par sievu ņēmis, Tad viņas pirmais vīrs, kas to izraidījis, to nevar atkal par sievu ņemt pēc tam, kad tā palikusi netīra; jo tā ir negantība priekš Tā Kunga; tā tev nebūs ar grēkiem apgānīt to zemi, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod iemantot. Kad kāds apņem jaunu sievu, tam nebūs iet karā un to ne pie kā nebūs piespiest; veselu gadu lai tas ir svabads savā namā un iepriecina savu sievu, ko viņš ir ņēmis. - Tev nebūs ķīlā ņemt ne dzirnavas ne dzirnu akmeni, jo tāds apķīlā dzīvību. - Ja kādu atrod, kas cilvēku zog no saviem brāļiem, no Israēla bērniem un to tur kā vergu un to pārdod, šis zaglis lai mirst, un tev to ļaunumu būs izdeldēt no sava vidus. Sargies no spitālības, ka tu turi un uzmanīgi ikkatru pamācību dari, kā tie priesteri, tie Levīti, tev mācīs; kā es tiem esmu pavēlējis, tā jums to būs turēt un darīt. Piemini, ko Tas Kungs, tavs Dievs, pie Mirjames ir darījis ceļā, kad jūs izgājāt no Ēģiptes zemes. - Kad tu savam tuvākam ko aizdod uz parādu, tad tev nebūs viņa namā iet ķīlas ņemt. Paliec ārā un lai tas vīrs, kam tu uz parādu esi aizdevis, iznes tās ķīlas pie tevis ārā. Bet ja tas ir nabags, tad tev ar viņa ķīlām nebūs iet gulēt, Bet atdod viņam tās ķīlas, kad saule noiet, ka tas ar savu apsegu guļ un tevi svētī. Un tas tev būs par taisnību Tā Kunga, tava Dieva, priekšā. Neapspiedi bēdīgu nabaga algādzi, lai viņš ir no taviem brāļiem, vai no taviem piedzīvotājiem, kas ir tavā zemē un tavos vārtos. Bet to pašu dienu dod tam algu, lai saule pār to nenoiet; jo viņš ir nabags un viņa dvēsele uz to gaida, ka tas par tevi nesauc uz To Kungu un tas tev nav par grēku. - Tēviem nebūs tapt nokautiem dēlu dēļ, un dēliem nebūs tapt nokautiem tēvu dēļ, bet ikvienam būs tapt nokautam savu grēku dēļ. Nepārgrozi piedzīvotāja un bāriņa tiesu, un neņem ķīlām atraitnes drēbes. Piemini, ka tu esi bijis kalps Ēģiptes zemē, un ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi no turienes atpestījis; tādēļ es tev pavēlu to darīt. Kad tu savu labību pļausi savā tīrumā, un aizmirsīsi vienu kūlīti tīrumā, tad tev nebūs atgriezties to paņemt, bet lai tas paliek piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī visā tavā rokas darbā. Kad tu savu eļļas koku nokratīsi, tad tev tos zarus nebūs otrreiz pārmeklēt; lai tas paliek piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei. Kad tu savā vīna dārzā ogas lasīsi, tad tev tās otrreiz nebūs lasīt, bet lai tas paliek piedzīvotājam un bāriņam un atraitnei. Un piemini, ka tu Ēģiptes zemē esi bijis par kalpu; tāpēc es tev pavēlu to darīt. Kad starp vīriem ir kāda ķilda un tie ies priekš tiesas, tad soģiem tos būs tiesāt un taisno taisnot un netaisno notiesāt. Un ja vainīgais sitienus pelnījis, tad lai soģis tam liek mesties zemē, un klāt būdams tam liek sitienus dot ar skaitu pēc viņa vainas. Četrdesmit sitienus lai tam liek dot; Ne vairāk, lai, ja to vēl vairāk sistu pāri par to, tavs brālis nekļūst nicināts tavās acīs. - Vērsim, kas labību min, tev nebūs purnu apsiet.- Kad brāļi kopā dzīvo un viens no tiem mirst un tam dēla nav, tad tā mirušā sievai nebūs (par sievu) tapt citam kādam svešam vīram, bet tā vīra brālis lai pie viņas ieiet un to ņem par sievu, un tai dara, kas vīra brālim pienākas. Un to pirmdzimušo, ko viņa dzemdēs, viņam būs likt sava nomirušā brāļa vārdā, lai viņa vārds no Israēla netop izdeldēts. Bet ja šim vīram nepatīk ņemt sava brāļa sievu, tad lai brāļa sieva iet pie vecajiem vārtos un lai saka: mans vīra brālis liedzās savam brālim celt vārdu iekš Israēla; viņš man negrib darīt, kas vīra brālim pienākas. Tad lai pilsētas vecaji viņu aicina un uz viņu runā; ja tad viņš pastāv un saka: man nepatīk viņu ņemt; - Tad lai viņa brāļa sieva iet pie viņa priekš vecaju acīm, un lai viņam novelk kurpi no kājas un lai viņam spļauj vaigā; un lai viņa atbild un saka: tā lai notiek tam vīram, kas negrib uzcelt sava brāļa namu. Un viņa vārds iekš Israēla taps nosaukts baskājas nams. - Kad vīri viens ar otru kaujās, un tā viena sieva pieiet izglābt savu vīru no viņa sitēja rokas un izstiepj savu roku un sagrābj viņa kaunumu, Tad tev to roku viņai būs nocirst, - lai tava acs nežēlo. - Tev nebūs divējādu svaru turēt savā kulē, lielu un mazu. Tev nebūs divējādu pūru turēt savā namā, lielu un mazu. Lai tev ir pilnīgs un taisns svars lai tev ir pilnīgs un taisns mērs, ka tu ilgi dzīvo tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Jo ikviens, kas to dara, ikviens, kas netaisni dara, tas Tam Kungam, tavam Dievam, ir negantība. - Piemini, ko Amalekieši tev darīja ceļā, kad izgājāt no Ēģiptes zemes. Kā viņi tev pretī cēlās ceļā, un tev kāva aizmugurējos, visus nespēcīgos aiz tevis, kad tu biji piekusis un noguris, un tie nebijās Dievu. Kad nu Tas Kungs, tavs Dievs, tev būs devis dusu no visiem taviem ienaidniekiem visapkārt tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par īpašumu iemantot, tad Amalekiešu piemiņu tev būs izdeldēt no pasaules. Neaizmirsti to. Un kad tu nāksi tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos iemantot, un tu to dabūsi un tur dzīvosi, Tad tev būs ņemt no visiem zemes augļu pirmajiem, ko tu ievāksi no savas zemes, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, un tev tos būs likt kurvī un iet uz to vietu, ko Tas Kungs, tavs Dievs izredzēs, ka Viņa vārds tur mājo. Un tev būs iet pie tā priestera, kas tai laikā būs, un uz viņu sacīt: es šodien apliecināju priekš Tā Kunga, tava Dieva, ka es esmu ienācis tai zemē, ko Tas Kungs mūsu tēviem ir zvērējis, mums dot. Tad tam priesterim no tavas rokas būs ņemt to kurvi un to likt priekš Tā Kunga, tava Dieva, altāra. Un tev priekš Tā Kunga, sava Dieva, būs atbildēt un sacīt: mans tēvs bija izģindis Sīrietis un nogāja uz Ēģiptes zemi un piemita tur ar mazu ļaužu pulciņu, un tur palika par lielu, stipru un varenu tautu. Bet ēģiptieši mums darīja ļaunu un mūs spieda un mums uzlika grūtu kalpošanu. Tad mēs brēcām uz To Kungu, savu tēvu Dievu, un Tas Kungs paklausīja mūsu balsi un ieraudzīja mūsu bēdas un mūsu grūtumu un mūsu spaidus. Un Tas Kungs mūs izveda no Ēģiptes zemes caur stipru roku un izstieptu elkoni un caur lielu iztrūcināšanu un caur zīmēm un brīnumiem. Un Viņš mūs ir vedis uz šo vietu, un mums devis šo zemi, zemi, kur piens un medus tek. Un nu redzi, es esmu atnesis augļu pirmajus no tās zemes, ko Tas Kungs man ir devis. - Tad tev tos būs atstāt Tā Kunga, sava Dieva, priekšā un pielūgt To Kungu, savu Dievu, Un tev būs priecāties par visu to labumu, ko Tas Kungs devis tev un tavam namam, tev un tavam Levītam un tavam piedzīvotājam, kas ir tavā vidū. Kad tu būsi atdevis to desmito tiesu no visiem saviem augļiem trešā gadā, šis ir tās desmitās tiesas gads, un būsi devis Levītam, piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei, ka tie tavos vārtos ēd un ir paēduši, Tad tev priekš Tā Kunga, sava Dieva, vaiga būs sacīt: es to, kas svētīts, no nama esmu iznesis un esmu to arī devis Levītam un piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei pēc visām Tavām pavēlēm, ko Tu man esi pavēlējis; Tavas pavēles es neesmu ne pārkāpis, ne aizmirsis. Es no tā neesmu ēdis savā skumībā un no tā neesmu neko atrāvis, kad biju nešķīsts, es no tā arī neesmu devis priekš miruša; es Tā Kunga, sava Dieva, balsij esmu klausījis, es esmu darījis, tā kā Tu man esi pavēlējis. Skaties zemē no Savas svētās vietas, no debesīm, un svētī Savus Israēla ļaudis un to zemi, ko Tu mums esi devis, kā Tu mūsu tēviem esi zvērējis, zemi, kur piens un medus tek. - Šinī dienā Tas Kungs, tavs Dievs, tev pavēl šos likumus un šās tiesas darīt; tad nu turi un dari tos no visas savas sirds un no visas savas dvēseles. Šodien tu Tam Kungam esi sacījis, lai Viņš tev ir par Dievu un ka tu gribi staigāt visos Viņa ceļos un turēt Viņa likumus un Viņa baušļus un Viņa tiesas, un klausīt Viņa balsij. Un Tas Kungs tev šodien ir sacījis, lai tu Viņam esi par īpašu tautu, kā Viņš tev runājis, un lai tu turi visus Viņa baušļus; Un ka Viņš tevi augsti cels pār visām tautām, ko Viņš ir darījis, par teikšanu un par slavu un par godu, un ka tu būsi svēta tauta Tam Kungam, savam Dievam, kā Viņš runājis. Un Mozus līdz ar Israēla vecajiem pavēlēja ļaudīm un sacīja: turiet visu pavēli, ko es jums šodien pavēlu. Un kad jūs iesiet pāri pār Jordāni uz to zemi, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad tev būs uzcelt lielus akmeņus un tos apmest ar kaļķiem, Un tev uz tiem būs rakstīt visus šīs bauslības vārdus, kad tu esi gājis pāri un iegājis tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, zemi, kur piens un medus tek, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev runājis. Kad jūs nu iesiet pāri pār Jordāni, tad jums šos akmeņus, par ko jums šodien pavēlu, būs uzcelt Ebala kalnā un tos apmest ar kaļķiem. Un tur tev būs altāri uztaisīt Tam Kungam, savam Dievam, altāri no akmeņiem, tev tos nebūs apstrādāt ar dzelzi. No veseliem akmeņiem tev būs uztaisīt Tā Kunga, sava Dieva, altāri un uz tā upurēt dedzināmos upurus Tam Kungam, savam Dievam. Tev arī būs upurēt pateicības upurus, un tur ēst un priecāties Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Un uz šiem akmeņiem tev būs rakstīt visus šīs bauslības vārdus skaidriem rakstiem. Un Mozus un tie priesteri, tie Levīti, runāja uz visu Israēli un sacīja: ņem vērā un klausies, Israēl! šai dienā tu esi palicis par Tā Kunga, sava Dieva, tautu. Tāpēc tev būs klausīt Tā Kunga, sava Dieva, balsij, un darīt Viņa baušļus un likumus, ko es tev šodien pavēlu. Un Mozus pavēlēja ļaudīm tai dienā un sacīja: Šie lai stāv uz Gerizim kalna, un lai tos ļaudis svētī, kad jūs būsiet gājuši pāri pār Jordāni: Simeons un Levis un Jūda un Īsašars un Jāzeps un Benjamins. Un šie lai stāv uz Ebala kalna un lād: Rūbens, Gads un Ašers un Zebulons un Dans un Naftalis. Tad Levītiem būs sākt un sacīt ar skaņu balsi uz visiem Israēla ļaudīm: Nolādēts, kas taisa kādu izgrieztu vai izlietu tēlu, negantību priekš Tā Kunga, gudru rokas darbu, un kas to slepeni uzceļ! - un visiem ļaudīm būs atbildēt un sacīt: Āmen. Nolādēts, kas nicina savu tēvu vai savu māti! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Nolādēts, kas pārceļ sava tuvākā robežas! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Nolādēts, kas aklu ceļā apmaldina! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Nolādēts, kas tiesu groza piedzīvotājam, bāriņam un atraitnei! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Nolādēts, kas guļ pie sava tēva sievas, jo viņš atsedzis sava tēva apsegu! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Nolādēts, kas guļ pie kāda lopa! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Nolādēts, kas guļ pie savas māsas, sava tēva meitas vai savas mātes meitas! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Nolādēts, kas guļ pie savas sievas mātes! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Nolādēts, kas savu tuvāko slepeni nosit! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Nolādēts, kas ņem dāvanas, izliet nenoziedzīgas asinis! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Nolādēts, kas netur šīs bauslības vārdus, pēc tiem nedarīdams! - un visiem ļaudīm būs sacīt: Āmen. Un kad tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsij un turēsi visus Viņa baušļus, un darīsi, ko es tev šodien pavēlu, tad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi augsti cels pār visām zemes tautām. Un visas šās svētības nāks pār tevi un tev notiks, kad tu Tā Kunga, sava Dieva, balsij klausīsi: Svētīts tu būsi pilsētā un svētīts tu būsi laukā. Svētīts būs tavas miesas auglis un tavas zemes auglis un tavu lopu auglis un tavu lielo lopu augums un tavu sīko lopu vaisla. Svētīts būs tavs kurvis, un svētīta tava abra. Svētīts tu būsi ieiedams un svētīts tu būsi iziedams. Tas Kungs dos visus tavus ienaidniekus, kas pret tevi ceļas, ka tie top nokauti tavā priekšā; pa vienu ceļu tie pret tevi izies, un pa septiņiem ceļiem tie no tevis bēgs. Tas Kungs pavēlēs svētībai, ka tā būs ar tevi tavās klētīs un pie visa, pie kā tu liksi savu roku, un tevi svētīs tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Tas Kungs tevi cels Sev par svētu tautu, kā Viņš tev zvērējis, ja tu turēsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļus un staigāsi Viņa ceļos. Tad visi ļaudis virs zemes redzēs, ka tu esi nosaukts pēc Tā Kunga vārda, un bīsies no tevis. Un Tas Kungs tevi ļoti vairos ar labumu pie tavas miesas augļiem un pie tavu lopu augļiem un pie tavas zemes augļiem tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, taviem tēviem ir zvērējis, tev dot. Tas Kungs tev atvērs Savu labo mantu, debesīs, un dos lietu savā laikā tavai zemei, un svētīs visu tavu rokas darbu, un tu aizdosi daudz tautām, bet tu neaizņemsies. Un Tas Kungs tevi darīs par galvu un ne par asti, un tu būsi virsū vien un ne apakšā, ja tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu, viņus turēt un darīt, Un neatkāpsies no visiem tiem vārdiem, ko es jums šodien pavēlu, ne pa labo, ne pa kreiso roku, nedzīdamies pakaļ citiem dieviem, tiem kalpot. Bet ja tu neklausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsij, un neturēsi un nedarīsi visus Viņa baušļus un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu, tad visi šie lāsti nāks pār tevi un tev notiks: Nolādēts tu būsi pilsētā un nolādēts tu būsi laukā. Nolādēts būs tavs kurvis, un nolādēta tava abra. Nolādēts būs tavas miesas auglis un tavas zemes auglis, tavu lielo lopu augums un tavu sīko lopu vaisla. Nolādēts tu būsi ieiedams un nolādēts tu būsi iziedams. Tas Kungs sūtīs pār tevi lāstu, bailes un briesmas pie ikviena darba, pie kā tu savu roku pieliksi un ko tu darīsi, kamēr tu tapsi izdeldēts, un kamēr tu ātri iesi bojā, tavu ļaunu darbu dēļ, ka tu Mani esi atstājis. Tas Kungs tev uzsūtīs mēri, kamēr Viņš tevi izdeldēs no tās zemes, ko tu ej iemantot. Tas Kungs tevi sitīs ar diloni un ar drudzi un ar karstumu un ar karsoni un ar zobenu un ar bula laiku un ar rūsu, kas tev ies pakaļ, kamēr iesi bojā; Un tavas debesis, kas pār tavu galvu, būs kā varš, un tā zeme, kas apakš tevis, būs kā dzelzs. Tas Kungs tavai zemei dos pīšļus un pelnus lietus vietā, no debesīm tie nonāks pār tevi, kamēr būsi izdeldēts. Tas Kungs tevi nodos, ka tu topi sakauts tavu ienaidnieku priekšā; pa vienu ceļu tu pret viņiem iziesi un pa septiņiem ceļiem tu no viņiem bēgsi, un tapsi izkaisīts pa visām zemes valstīm. Un tavas miesas būs par ēdamo visiem debess putniem un zemes zvēriem, un nebūs, kas tos nodzīs. Tas Kungs tevi sitīs ar Ēģiptes trumiem un ar tūkumiem un kraupi un ar niezi, no kā tu nevari izdziedēties. Tas Kungs tevi sitīs ar trakumu un ar aklību un ar sirds stulbību, Ka tu dienas vidū grābstīsies tā kā akls grābstās tumsā, un tavi ceļi labi neizdosies; bet tu būsi tikai nospaidīts un aplaupīts visu mūžu, un glābēja nebūs. Tu saderināsies ar sievu, bet cits pie tās gulēs; tu uztaisīsi namu, bet tanī nedzīvosi; tu dēstīsi vīna dārzu, bet viņa augļus nebaudīsi. Tavs vērsis priekš tavām acīm taps nokauts, un tu no tā neēdīsi; tavs ēzelis taps laupīts priekš tavām acīm un tev netaps atdots; tavi sīkie lopi taps nodoti taviem ienaidniekiem, un glābēja nebūs. Tavi dēli un tavas meitas taps nodoti citai tautai, ka tavas acis to redzēs un pēc viņiem ikdienas īgs, bet tavā rokā spēka nebūs. Tavas zemes augļus un visu tavu padomu ēdīs tauta, ko tu nepazīsti, un tu būsi tikai spaidīts un dauzīts visu mūžu. Un tu paliksi bez prāta, redzēdams, ko tavas acis redzēs. Tas Kungs tevi sitīs ar nelabiem trumiem pie ceļiem un lieliem, ko nevar dziedināt, no tavas pēdas līdz tavas galvas virsai. Tas Kungs novedīs tevi ar tavu ķēniņu, ko tu pār sevi iecelsi, uz tādu tautu, ko ne tu neesi pazinis, nedz tavi tēvi, un tur tu kalposi citiem dieviem, kokam un akmenim. Un tu būsi par briesmām un par sakāmu vārdu un par apsmieklu starp visām tautām, uz kurieni Tas Kungs tevi aizdzīs. Tu iznesīsi daudz sēklas uz tīrumu, bet maz sakrāsi, jo siseņi to apēdīs. Tu dēstīsi vīna dārzus un tos apstrādāsi, bet vīnu tu nedzersi, nedz salasīsi, jo tārpi to noēdīs. Tev būs eļļas koki visās tavās robežās, bet ar eļļu tu nesvaidīsies, jo tavs eļļas koks augļus nometīs. Tu dzemdināsi dēlus un meitas, bet tie tev nebūs, jo tie aizies cietumā. Visi tavi koki un visi tavi zemes augļi paliks tārpiem. Svešinieks, kas pie tevis mīt, taps paaugstināts pār tevi augsti jo augsti, bet tu tapsi pazemots zemi jo zemi. Viņš tev aizdos, bet tu viņam neaizdosi, viņš būs par galvu, bet tu būsi par asti. Un visi šie lāsti nāks pār tevi un tevi vajās un tev uzies, kamēr tu tapsi izdeldēts, tāpēc ka tu neesi klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij, nedz turējis Viņa baušļus un Viņa likumus, ko Viņš tev pavēlējis. Un tie būs pie tevis par zīmi un par brīnumu, gan pie tava dzimuma mūžam. Tāpēc ka tu Tam Kungam, savam Dievam, neesi kalpojis ar prieku un ar labu sirdi, kad tev bija visas lietas pār pārim, Tu kalposi saviem ienaidniekiem, ko Tas Kungs pret tevi sūtīs, badā un slāpēs un plikumā un visu lietu trūkumā, un Viņš liks dzelzs jūgu uz tavu kaklu, kamēr Viņš tevi izdeldēs. Tas Kungs pār tevi atvedīs tautu no tālienes, no pasaules gala, itin kā ērglis skrien, tautu, kuras valodu tu neproti, Briesmīgu tautu, kas vecos necienīs un jaunos nežēlos. Un tā ēdīs tavu lopu augļus un tavas zemes augļus, kamēr tu tapsi izdeldēts; tā tev neatlicinās ne labību, ne vīnu, ne eļļu, ne tavu lielo lopu augumu, ne tavu sīko lopu vaislu, kamēr tā tevi nomaitās. Un viņa tevi spaidīs visos tavos vārtos, kamēr sagrūs tavi augstie un stiprie mūri, uz ko tu paļāvies visā savā zemē, un viņa tevi spaidīs visos tavos vārtos un visā tavā zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis. Un tu ēdīsi savas miesas augļus, savu dēlu un savu meitu miesu, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev devis, to tu ēdīsi tai apstāšanā un tai spaidīšanā, ar ko tavi ienaidnieki tevi spaidīs. Un tam vīram, kas starp jums bijis izlutināts un ļoti grezns, tam acs būs skaudīga uz savu brāli un uz to sievu pie savām krūtīm, Un uz saviem atlikušiem dēliem, ka viņš nevienam no tiem nedod savu dēlu gaļu, ko viņš ēd, tāpēc ka tam nekas nav atlicis tai apstāšanā un spaidīšanā, ar ko tavs ienaidnieks tevi spaidīs visos tavos vārtos. Tai sievai, kas starp jums bija izlutināta un grezna, kas aiz mīkstuma un kāruma nav vīžojusi savu kāju pie zemes spert, tai acs būs skaudīga uz to vīru pie savām krūtīm un uz savu dēlu un uz savu meitu, Par to bērnu, kas tikko izgājis no viņas miesas, un par savu dēlu, ko tā dzemdējusi, jo viņa tos ēdīs slepeni tai briesmīgā trūcībā, tai apstāšanā un spaidīšanā, ar ko tavs ienaidnieks tevi spaidīs tavos vārtos. Ja tu neturēsi visus šīs bauslības vārdus un nedarīsi, kas šinī grāmatā rakstīts, nebīdamies Tā Kunga, sava Dieva, godājamo un bīstamo vārdu, Tad Tas Kungs darīs briesmīgas mokas tev un tavam dzimumam, lielas un pastāvīgas mokas un niknas un pastāvīgas sērgas. Un Viņš uz tevi griezīs visas Ēģiptes sērgas, no kā tu bīsties, un tās tev pielips. Un visādas sērgas un visādas mokas, kas šinī bauslības grāmatā nav rakstītas, Tas Kungs tev uzsūtīs, kamēr tu būsi izdeldēts. Un mazs pulciņš atliks no jums, kas papriekš bijāt savā skaitā kā debess zvaigznes, tāpēc ka tu neesi klausījis Tā Kunga, sava Dieva, balsij. Un notiksies, itin kā Tas Kungs par jums ir priecājies, jums labu darīt un jūs vairot, tā Tas Kungs par jums priecāsies, jūs nomaitāt un jūs izdeldēt, un jūs tapsiet izpostīti no tās zemes virsas, ko ejat iemantot. Un Tas Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām, no viena pasaules gala līdz otram pasaules galam, un tur tu kalposi citiem dieviem, ko ne tu neesi pazinis, ne tavi tēvi, kokam un akmenim. Un starp šīm tautām tev nebūs miera un tavai kājai nebūs dusas, jo Tas Kungs tev tur dos drebošu sirdi un noīgušas acis un noskumušu dvēseli. Un tava dzīvība tev karāsies (kā pie pavediena) un tu baiļosies naktīm dienām un necerēsi dzīvot. Rītos tu sacīsi: kaut jau būtu vakars! Un vakaros tu sacīsi: kaut jau būtu rīts! No sirds izbailēm, ar ko tu baiļosies, un no tām lietām, ko tavas acis redzēs. Un Tas Kungs ar laivām tevi vedīs atpakaļ uz Ēģiptes zemi, to ceļu, par ko es tev esmu sacījis: tu viņu vairs neredzēsi; un tur jūs gribēsiet pārdoties saviem ienaidniekiem par kalpiem un par kalponēm, bet tur pircēja nebūs. Šie ir derības vārdi, ko Tas Kungs Mozum pavēlējis ar Israēla bērniem derēt Moaba zemē, papildus derībai, ko Viņš ar tiem bija derējis Horebā. Un Mozus saaicināja visu Israēli un uz tiem sacīja: jūs visu esat redzējuši, ko Tas Kungs Ēģiptes zemē jūsu priekšā darījis pie Faraona un pie viņa kalpiem un pie visas viņa zemes, Visas tās lielās kārdināšanas, ko tavas acis redzējušas, tās lielās zīmes un tos brīnumus. Bet Tas Kungs jums nav sirdi devis, kas saprot, nedz acis, kas redz, nedz ausis, kas dzird, līdz šai dienai. Un četrdesmit gadus Es jums esmu licis pa tuksnesi staigāt; jūsu drēbes mugurā jums nav nodilušas, un tavas kurpes kājās tev nav noplīsušas. Maizi jūs neesat ēduši, nedz vīnu nedz stipru dzērienu dzēruši, lai jūs atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Kad nu jūs atnācāt uz šo vietu, tad Sihons, Hešbonas ķēniņš, un Ogs, Basanas ķēniņš, izgāja mums pretī karā un mēs tos esam sakāvuši, Un viņu zemi uzņēmuši un to devuši par daļu Rūbeniešiem un Gadiešiem un Manasus pusciltij. Tad nu turiet šās derības vārdus un dariet tos, ka jums izdodas pie visa, ko jūs darīsiet. Jūs visi šodien stāvat Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, jūsu cilts virsnieki un jūsu vecaji un jūsu priekšnieki, visi Israēla vīri, Jūsu bērniņi, jūsu sievas un tavs piedzīvotājs, kas ir tavā lēģerī, no tava malkas cirtēja līdz tavam ūdens smēlējam, Ka tu iedotos Tā Kunga, sava Dieva, derībā un tai zvērestā, ko Tas Kungs, tavs Dievs, šodien ar tevi dara, Ka Viņš tevi šodien ieceltu sev par tautu un tev būtu par Dievu, kā Viņš tev runājis un kā Viņš zvērējis taviem tēviem, Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam. Un šo derību un šo zvērestu es daru nevien ar jums, Bet kā ar jums, kas šodien ar mums še stāvat Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, tāpat ar tiem, kas šodien še pie mums nestāv. Jo jūs zināt, ka mēs esam dzīvojuši Ēģiptes zemē un ka esam gājuši vidū caur tām tautām, kur jūs esat gājuši cauri.- Un jūs esat redzējuši viņu negantības un elkus no koka un akmens, sudraba un zelta, kas tiem bija. Lai nav jūsu starpā ne vīrs ne sieva, ne saime ne cilts, kas šodien savu sirdi būtu nogriezis no Tā Kunga, mūsu Dieva, un ietu kalpot šo tautu dieviem; lai nav jūsu starpā nevienas saknes, kas nes nāvīgas zāles un vērmeles. Un lai nenotiek, ka šos lāstu vārdus dzirdot kāds savā sirdī svētījās un saka: man labi klāsies, jebšu es staigāšu pēc sava cieta sirds prāta. Tā iet bojā gan tas, kas dzirdīts, gan tas, kas iztvīcis. Tas Kungs negribēs par tādu apžēloties, bet tad kūpēs Tā Kunga bardzība un karstums par tādu vīru, un visi lāsti, kas šinī grāmatā rakstīti, gulēs uz tā, un Tas Kungs izdeldēs viņa vārdu no pasaules. Un Tas Kungs to izraudzīs postam no visām Israēla ciltīm pēc visiem derības lāstiem, kas rakstīti šinī bauslības grāmatā. Tad sacīs jūsu bērnu nākamā paaudze, kas pēc jums celsies, un svešais, kas atnāks no tālas zemes, redzēdami zemes mocības un viņas sērgas, ar ko Tas Kungs tai liks sirgt, Ka visa viņu zeme ir sērs un degoša sāls; tur nesēj, tur neaug, tur zāle nezeļ, tā kā Sodoma ir izdeldēta un Gomora, Ādama un Ceboīma, ko Tas Kungs izdeldējis Savā dusmībā un bardzībā, - Tad visas tautas sacīs: kāpēc Tas Kungs šai zemei tā ir darījis? Kas tās par lielām bargām dusmām? Tad sacīs: tāpēc ka tie ir atstājuši Tā Kunga, savu tēvu Dieva, derību, ko Viņš ar tiem bija derējis, kad tos izveda no Ēģiptes zemes; Un ir nogājuši un citiem dieviem kalpojuši un viņus pielūguši, tādus dievus, ko tie nepazina un ko Viņš tiem nebija devis. Tāpēc Tā Kunga bardzība ir iedegusies pret šo zemi, vest pār viņu visus šos lāstus, kas šinī grāmatā rakstīti. Un Tas Kungs tos no viņu zemes ir izstūmis ar dusmību, ar bardzību un ar lielu īgnumu, un tos ir izmetis uz citu zemi, kā tas šodien ir. Tā Kunga, mūsu Dieva, noslēpumi ir darīti zināmi mums un mūsu bērniem mūžam, ka mums būs darīt visus šīs bauslības vārdus. Kad nu viss tas nāks pār tevi, vai šī svētība, vai šie lāsti, ko es tev esmu licis priekšā, un kad tu to ņemsi pie sirds starp tām tautām, uz kurieni Tas Kungs, tavs Dievs, tevi izdzinis, Un tu atgriezīsies pie Tā Kunga, sava Dieva, un klausīsi Viņa balsij, kā es tev šodien pavēlu, tu un tavi bērni, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles: Tad Tas Kungs, tavs Dievs, nogriezīs tavu cietumu un apžēlosies par tevi, un tevi atkal salasīs no visām tautām, uz kurieni Tas Kungs, tavs Dievs, tevi izkaisījis. Jebšu tavi izdzītie arī būtu pašā pasaules galā, tad tomēr Tas Kungs, tavs Dievs, no turienes tevi sapulcēs un tevi ņems no turienes. Un Tas Kungs, tavs Dievs, tevi vedīs uz to zemi, ko tavi tēvi turējuši, un tu to iemantosi, un Viņš tev darīs labu, un tevi vairos vairāk nekā tavus tēvus. Un Tas Kungs, tavs Dievs, apgraizīs tavu sirdi un tava dzimuma sirdi, ka tu To Kungu, savu Dievu, mīlēsi no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, lai tu dzīvo. Un Tas Kungs, tavs Dievs, liks visus šos lāstus uz taviem ienaidniekiem un uz taviem skauģiem, kas tevi vajā. Bet tu atkal klausīsi Tā Kunga balsij un darīsi visus Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu. Un Tas Kungs, tavs Dievs, tevi bagāti svētīs visā tavā roku darbā, pie tavas miesas augļiem un pie tavu lopu augļiem un pie tavas zemes augļiem, ka tev labi klājās; jo Tas Kungs atkal par tevi priecāsies, tev par labu, itin kā Viņš priecājies par taviem tēviem; Kad tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsij, un turēsi Viņa baušļus un Viņa likumus, kas rakstīti šai bauslības grāmatā, kad tu atgriezīsies pie Tā Kunga, sava Dieva, ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. Jo šis bauslis, ko es tev šodien pavēlu, tev nav ne par augstu nedz par tālu. Tas nav debesīs, ka būtu jāsaka: kas mums kāps debesīs, to mums dabūt un to dot mums dzirdēt, ka to darām? Tas arī nav viņpus jūras, ka būtu jāsaka: kas mums pārcelsies viņpus jūras, to mums dabūt un to mums dot dzirdēt, ka to darām? Jo tas vārds ir ļoti tuvu pie tevis, tavā mutē un tavā sirdī, ka tu to dari. Redzi, šodien es tev esmu licis priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu; Es tev šodien pavēlu To Kungu, savu Dievu, mīļot, Viņa ceļos staigāt un turēt Viņa baušļus, likumus un tiesas, ka tu dzīvo un vairojies, un Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī tai zemē, ko tu ej iemantot. Bet ja tava sirds griezīsies un neklausīs un tu liksies pavesties, pielūgt citus dievus un tiem kalpot, Tad es jums šodien pasludināju, ka jūs pavisam iesiet bojā; jūs ilgi nedzīvosiet tai zemē, ko iemantot tu tagad ej pār Jordāni. Es šodien piesaucu debesis un zemi par lieciniekiem pār jums; es jums esmu licis priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka tu dzīvo, tu un tavs dzimums, Mīļodams To Kungu, savu Dievu, klausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu pagarinātājs, ka tu paliec tai zemē, ko Tas Kungs zvērējis taviem tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, viņiem dot. Tad Mozus nogāja un runāja šos vārdus uz visu Israēli, Un uz tiem sacīja: šodien es esmu simts un divdesmit gadus vecs; es nevarēšu vairs ne iziet ne ieiet, un Tas Kungs uz mani sacījis: tev nebūs iet pāri pār šo Jordāni. Tas Kungs, tavs Dievs, Tas ies pats tavā priekšā pāri, Tas izdeldēs šīs tautas tavā priekšā, ka tu tās iemanto; Jozua, tas ies pāri tavā priekšā, kā Tas Kungs runājis. Un Tas Kungs viņiem darīs, kā Viņš darījis Sihonam un Ogam, Amoriešu ķēniņiem, un viņu zemei, ko Viņš izdeldējis. Kad nu Tas Kungs tos nodos jūsu priekšā, tad jums tiem būs darīt pēc visām pavēlēm, ko es jums esmu pavēlējis. Esat stipri un turat drošu prātu, nebīstaties un nebaiļojaties priekš viņiem, jo Tas Kungs, tavs Dievs, Tas tev iet līdz; Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs. Un Mozus aicināja Jozua un sacīja uz viņu visa Israēla priekšā: esi stiprs un turi drošu prātu, jo tu ieiesi ar šiem ļaudīm tai zemē, ko Tas Kungs viņu tēviem ir zvērējis, viņiem dot, un tev to būs viņiem izdalīt. Tas Kungs, Tas iet tavā priekšā, Viņš būs ar tevi, Viņš tevi neatstās, nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies. Un Mozus uzrakstīja bauslību un to deva priesteriem, Levija dēliem, kas nesa Tā Kunga derības šķirstu, un visiem Israēla vecajiem. Un Mozus tiem pavēlēja un sacīja: ik septītā gadā, atlaišanas gada laikā, Būdiņu svētkos, Kad viss Israēls nāks rādīties Tā Kunga, tava Dieva, priekšā, tai vietā, ko Viņš izredzēs, tad tev šo bauslību būs priekšā lasīt visam Israēlim viņu ausīs. Sapulcini tos ļaudis, vīrus un sievas un bērniņus un savus piedzīvotājus, kas tavos vārtos, lai tie dzird un mācās un bīstas To Kungu, jūsu Dievu, un tur un dara visus šīs bauslības vārdus, Un lai viņu bērni, kas to nezina, dzird un mācās bīties To Kungu, jūsu Dievu, visu to laiku, kamēr jūs dzīvosiet tai zemē, ko iemantot jūs ejat pār Jordāni. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, tavs laiks ir klāt, ka jāmirst; aicini Jozua, un ejat saiešanas teltī, lai Es viņam pavēlu. Tad Mozus un Jozuas gāja un nostājās saiešanas teltī. Tad Tas Kungs tai teltī parādījās padebeša stabā, un padebeša stabs stāvēja saiešanas telts durvīs. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, tu dusēsi pie saviem tēviem, un šie ļaudis celsies un maukos pakaļ tās zemes svešiem dieviem, kur tie nāks dzīvot, un atstās Mani un atmetīs Manu derību, ko Es ar tiem esmu derējis, Tai dienā Mana bardzība pret tiem iedegsies, un Es tos atstāšu un paslēpšu Savu vaigu no viņiem, ka tie top aprīti, un daudz ļaunuma un daudz bēdu viņiem uzies, ka tie tai dienā sacīs: vai šis ļaunums man nav uzgājis tāpēc, ka mans Dievs nav mūsu vidū? Bet Es paslēpšu Savu vaigu tai dienā visa ļaunuma dēļ, ko tie ir darījuši, nogriezdamies pie citiem dieviem. Un nu uzrakstiet sev šo dziesmu un māci to Israēla bērniem un ieliec to viņu mutē, ka šī dziesma Man ir par liecību pret Israēla bērniem. Jo Es tos ievedīšu tai zemē, ko esmu zvērējis viņu tēviem, kur piens un medus tek, un kad tie ēdīs un būs paēduši un paliks trekni, tad tie nogriezīsies pie citiem dieviem un tiem kalpos un Mani apkaitinās un atmetīs Manu derību. Un kad daudz ļaunuma un daudz bēdu tiem uzies, tad šī dziesma tiem atbildēs un būs par liecību, jo tā netaps aizmirsta viņu dzimuma mutē. Jo Es zinu viņu domas, kas tiem jau šodien ir, pirms Es tos esmu ievedis tai zemē, ko tiem esmu zvērējis. Tad Mozus uzrakstīja šo dziesmu tai dienā un to mācīja Israēla bērniem. Un Viņš pavēlēja Jozuam, Nuna dēlam, un sacīja: esi stiprs un turi drošu prātu, jo tu ievedīsi Israēla bērnus tai zemē, ko Es viņiem esmu zvērējis, un Es būšu ar tevi. Un kad Mozus bija pabeidzis līdz pat galam sarakstīt šās bauslības vārdus grāmatā, Tad Mozus pavēlēja Levītiem, kas Tā Kunga derības šķirstu nesa, sacīdams: Ņemiet šo bauslības grāmatu un noliekat to blakām Tā Kunga, sava Dieva, derības šķirstam, lai viņa tur ir par liecību pret tevi. Jo es pazīstu tavu nepaklausību un tavu stūrgalvību. Redzi, šodien kamēr es vēl esmu dzīvs jūsu vidū, jūs esat neklausīgi pret To Kungu, - cik vairāk, kad es būšu nomiris! Sapulcējiet pie manis visus savus cilšu vecajus un savus priekšniekus, lai es runāju šos vārdus priekš viņu ausīm un pret tiem piesaucu par lieciniekiem debesis un zemi. Jo es zinu, ka pēc manas nāves jūs pilnīgi apgrēkosities un atkāpsities no ceļa, ko es jums esmu pavēlējis; tad jums ļaunums uzies nākamā laikā, kad jūs darīsiet, kas ļauns Tā Kunga acīs, Viņu apkaitinādami ar savu rokas darbu. Tad Mozus runāja priekš visas Israēla draudzes ausīm šīs dziesmas vārdus līdz pat galam. Ņemiet vērā, debesis, jo es runāšu, un zeme lai dzird manas mutes vārdus. Mana mācība lai līst kā lietus, un mana valoda lai pil kā rasa, kā lietutiņš uz zaļumu, un kā lāses uz zāli Jo es slavēšu Tā Kunga vārdu; dodiet godu mūsu Dievam. Viņš ir akmens kalns, Viņa darbs ir pilnīgs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir patiesība un bez viltus, Viņš ir taisns un patiesīgs. Pret Viņu tie apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet sev par kaunu, nikna un netikla cilts. Vai jūs Tam Kungam tā atmaksājiet, tu ģeķīga un negudra tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, kas tevi radījis un sataisījis? Piemini tās senās dienas, ņemiet vērā tos gadus no radu radiem, vaicā savam tēvam, tas tev to stāstīs, saviem vecajiem, tie tev to sacīs. Kad Tas Visuaugstais tautām deva viņu daļas un šķīra cilvēku bērnus, tad Viņš tautām cēla robežas pēc Israēla bērnu skaita. Jo Tā Kunga daļa ir Viņa ļaudis, Jēkabs ir Viņa īpaša mantība. Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas postažā, Viņš to pasargāja, kā Savu acs raugu. Kā ērglis nomodā par savu ligzdu un lidinājās pār saviem bērniem, izplēš savus spārnus un tos uzņem un tos nes uz saviem spārniem, Tā Tas Kungs vien tos vadīja, un sveša dieva nebija ar viņu. Viņš to spēcīgi vadīja pār zemes augstumiem, to ēdināja ar tīruma augļiem un to zīdināja ar medu no klints un ar eļļu no cieta akmens. Sviestu no govīm, un pienu no avīm, līdz ar jēru taukiem, un Basanas aunus un āžus ar taukām nierēm, tīrus treknus kviešus un vīnogu sulu, - vīna ogu asinis tu dzēri, vīnu. Kad nu Ješuruns palika trekns, tad viņš spēra, - tu paliki trekns un tukls un resns, - tad viņš atstāja Dievu, savu Radītāju, un nicināja savas pestīšanas akmens kalnu. Tie Viņu tirināja caur svešiem (dieviem), caur negantībām tie Viņu apkaitināja. Tie upurēja jodiem, nedievam, dieviem, ko tie nepazina, jauniem, kas nesen cēlušies, ko jūsu tēvi nav bijušies. To akmens kalnu, kas tevi dzemdinājis, tu atstāji, un aizmirsi Dievu, kas tevi radījis. Kad Tas Kungs to redzēja, tad Viņš atmeta īgnumā Savus dēlus un Savas meitas, Un sacīja: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem, Es redzēšu, kā tiem pēc klāsies, jo tie ir netikla tauta, bērni bez ticības. Tie Mani tirinājuši caur nedievu, tie Mani kaitinājuši caur savām nelietībām; tad arī Es viņus tirināšu caur netautu, caur ģeķīgu tautu Es tos kaitināšu. Jo uguns ir iededzies no Manām dusmām un degs līdz visdziļākai ellei un aprīs zemi ar viņas augļiem un iededzinās kalnu pamatus. Es sakrāšu pār tiem ļaunumus, Savas bultas Es uz tiem izšaušu. Badā tiem būs izģinst, mēris un rūgtas sērgas tos aprīs, Es sūtīšu zvēru zobus pret tiem un pīšļos līdēju čūsku dzeloņus. Ārā tos postīs zobens un iekšā briesmas, kā jaunekļus, tā jaunavas, zīdāmos līdz ar sirmgalvjiem. Es sacītu: Es tos izputināšu, Es izdeldēšu viņu piemiņu starp cilvēkiem, - Ja Es nebītos, ka viņu ienaidnieki Mani nesadusmo, ka viņu spaidītāji nesaprazdami nesaka: mūsu roka bija augsta, un ne Tas Kungs visu to darījis. Jo tie ir ļaudis bez padoma, un saprašanas tiem nav. Ak kaut viņi būtu gudri to saprast, un ņemtu vērā, kā tiem pēcgalā klāsies. Kā viens var tūkstošus vajāt un kā divi var dzenāt desmit tūkstošus? Vai ne tāpēc, ka viņu akmens kalns tos ir pārdevis, un Tas Kungs tos ir nodevis. Jo viņu akmens kalns nav kā mūsu akmens kalns, par to mūsu ienaidnieki paši ir spriedēji. Jo viņu vīna koks ir no Sodomas vīna koka un no Gomoras laukiem; viņu vīna ķekari ir žults ķekari, tiem ir rūgtas ogas. Viņu vīns ir pūķu siekalas un briesmīga odžu žults. Vai tas nav pie Manis paslēpts, aizzīmogots Manā padomā. Man pieder atriebšana un atmaksāšana, uz to laiku, kad viņu kāja slīdēs; jo viņu posta diena ir tuvu, un viņu liktenis nāk steigšus. Jo Tas Kungs tiesās Savus ļaudis un par Saviem kalpiem Viņš apžēlosies, kad Viņš redzēs, ka spēks ir izzudis, ka beigti mazs un liels. Tad Viņš sacīs: Kur ir viņu dievi, akmens kalns, uz ko tie cerēja? Viņu upura taukus tie ēda, viņu dzeramā upura vīnu tie dzēra, - lai viņi ceļas un jums palīdz, ka jums ir patvērums. Raugāt nu, ka Es, Es Tas esmu, un neviena nav, kā vien Es! Es nonāvēju un daru dzīvu, Es ievainoju un dziedināju, un glābēja nav no Manas rokas. Jo Es paceļu pret debesīm Savu roku un saku: tik tiešām, kā Es dzīvoju mūžīgi, Kad Es trīšu Sava zobena zibeni un Mana roka izstiepsies uz sodību, tad Es atkal atriebšos pie Saviem pretiniekiem un atmaksāšu Saviem ienaidniekiem. Es dzirdināšu Savas bultas ar asinīm, - un Mans zobens ēdīs miesas, - ar nokauto un gūstīto asinīm, no ienaidnieku varenām galvām. Gavilējiet, tautas, par Viņa ļaudīm, - jo Viņš atriebj Savu kalpu asinis un atriebjas pie Saviem pretiniekiem un apžēlojās par Savu zemi un par Saviem ļaudīm. - Un Mozus nāca un runāja visus šīs dziesmas vārdus to ļaužu ausīs, viņš un Jozuas, Nuna dēls. Kad nu Mozus bija beidzis runāt visus šos vārdus uz visu Israēli, Tad viņš uz tiem sacīja: ņemiet pie sirds visus šos vārdus, ko es šodien jums apliecināju; tos jums būs pavēlēt saviem bērniem, ka tie tur un dara visus šīs bauslības vārdus. Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība, un caur šo vārdu jūs ilgi dzīvosiet tai zemē, ko iemantot jūs ejat pār Jordāni. Un Tas Kungs runāja uz Mozu tai pašā dienā sacīdams: “Kāp uz šo Abarim kalnu, tas ir Nebo kalns, Moaba zemē pret Jēriku, un skaties Kanaāna zemi, ko Es Israēla bērniem došu iemantot. Un tev būs mirt uz tā kalna, kur tu uzkāpsi, un tapt piepulcinātam pie saviem ļaudīm, kā Ārons, tavs brālis, nomira uz Hora kalna un tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm; Tādēļ ka jūs Israēla bērnu vidū esat noziegušies pret Mani pie Meribas (strīdu) ūdens Kādešā, Cin tuksnesī, tāpēc ka jūs Mani neesat svētījuši Israēla bērnu vidū. Jo tu redzēsi to zemi savā priekšā, bet tur tu nenonāksi, tai zemē, ko Es došu Israēla bērniem.” Šī ir tā svētība, ar ko Mozus, Dieva vīrs, priekš savas miršanas Israēla bērnus svētījis. Un viņš sacīja: “Tas Kungs ir nācis no Sinaī un tiem uzlēcis no Seīra, Viņš atspīdējis no Pārana kalniem un nācis no daudz tūkstošiem svētiem; no Viņa labās rokas tiem bauslības uguns (izgājis). Kā Viņš tos ļaudis mīļo! Visi Tavi svētie ir Tavā rokā, tie nosēžas pie Tavām kājām un ņem no Taviem vārdiem. Mozus mums ir pavēlējis to bauslību, Jēkaba draudzes mantību. Viņš palika par ķēniņu Ješurunam (Israēlim), kad ļaužu virsnieki sapulcējās līdz ar Israēla ciltīm. Rūbens lai dzīvo un lai nemirst, un viņa pulks lai ir skaitāms.” Un šo viņš sacīja par Jūdu: “Klausi, Kungs, Jūda balsi, un vedi to pie viņa ļaudīm. Ar savām rokām viņš par tiem karo, un Tu esi viņam palīgs pret viņa ienaidniekiem.” Un par Levi viņš sacīja: “Tavs tumim un urim (tiesa un gaisma) lai paliek pie Tava svētā vīra, ko Tu esi kārdinājis Masā, ar ko Tu strīdējies pie Meribas ūdeņiem; Kas par savu tēvu un par savu māti sacīja: es viņu neredzu, un kas savus brāļus neatzina un savus dēlus nepazina, jo tie sargāja Tavu vārdu un turēja Tavu derību. Tie Jēkabam mācīs Tavas tiesas un Israēlim Tavu bauslību; tie liks kvēpināmās zāles priekš Tavām nāsīm un dedzināmos upurus uz Tavu altāri. Svētī, Kungs, viņa spēku, un lai viņa roku darbs Tev patīk; sasit gurnus tiem, kas pret to ceļas, un kas viņu ienīst, ka tie nevar celties.” Un par Benjaminu viņš sacīja: “Tā Kunga mīļais dzīvos droši pie Viņa, Viņš to apsegs ikdienas, un tas mitīs starp Viņa kamiešiem.” Un par Jāzepu viņš sacīja: “Viņa zeme lai ir Tā Kunga svētīta ar debess labumu, ar rasu un ar ūdeņiem, kas apakšā, Ar vislabākiem saules augļiem, ar vislabākiem mēnešu augļiem, Un ar to visdārgāko no vecu veciem kalniem, un ar to vislabāko no mūžīgiem pakalniem, Un ar vislabākiem zemes un viņas pilnuma augļiem; un laipnība no tā, kas ērkšķu krūmā mita, lai nāk uz Jāzepa galvu un uz galvu savu brāļu izredzētam. Viņa gods ir kā vēršu pirmdzimtam, un viņa ragi kā sūbra ragi; ar tiem viņš sabadīs visas tautas līdz zemes galiem; šie ir Efraīma lielie pulki un šie ir Manasus tūkstoši.” Un par Zebulonu viņš sacīja: “Priecājies, Zebulon, par savu gājumu, un Īsašar, par saviem dzīvokļiem. Tie aicinās tos ļaudis kalnā, tur tie upurēs taisnības upurus, jo tie zīdīs jūras bagātību un smiltīs paslēptas mantas.” Un par Gadu viņš sacīja: “Svētīts lai ir, kas Gadu izplata, viņš guļ kā lauva un saplosa gan elkoni, gan galvas virsu. Viņš izredzējās pirmaju tiesu, jo tur vadoņa daļa bija glabāta; viņš piestājās ļaužu virsniekiem un darīja Tā Kunga taisnību un Viņa tiesas līdz ar Israēli.” Un par Danu viņš sacīja: “Dans ir jauns lauva, viņš izlēks no Basanas.” Un par Naftali viņš sacīja: “Naftalim ir žēlastības diezgan, un Tā Kunga svētības papilnam; pret vakariem un pret dienvidiem būs viņa daļa.” Un par Ašeru viņš sacīja: “Ašers lai ir svētīts pār dēliem, lai tas ir apžēlots savu brāļu vidū un kas savām kājām min eļļu. Dzelzs un varš būs tavs stiprums, un visu mūžu lai tev ir miers.” “Neviens nav kā Ješuruna (Israēla) Dievs, Viņš brauc pa debesīm tev palīgā un Savā godībā pa padebešiem. Mūžīgais Dievs ir patvērums, un virs zemes valda mūžīgas rokas, un Viņš aizdzen ienaidnieku tavā priekšā, un saka: izdeldi. Israēls tad dzīvos droši par sevi; Jēkaba acs skatās uz labības un vīna zemi, un viņa debess pilina rasu. Svētīgs tu esi, Israēl, - kas ir tāds kā tu, Tā Kunga atpestītā tauta? Viņš ir tava palīga bruņas un tavas godības zobens; un tavi ienaidnieki tev pielabināsies un tu staigāsi pa viņu augstumiem.” Tad Mozus uzkāpa no Moaba klajumiem uz Nebo kalnu, Pizgas virsgalu, kas ir pret Jēriku, un Tas Kungs viņam rādīja visu Gileādas zemi līdz Danam, Un visu Naftalis un Efraīma un Manasus zemi un visu Jūda zemi līdz pat jūrai, Un to dienvidu pusi un to klajumu, to palmu pilsētu, Jērikas leju, līdz Coārai. Un Tas Kungs sacīja uz viņu: “Šī ir tā zeme, ko Es Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam esmu zvērējis sacīdams: tavam dzimumam Es to došu; Es tev to esmu licis redzēt ar tavām acīm, bet tev nebūs uz turieni iet pāri.” Tā Mozus, Tā Kunga kalps, nomira Moaba zemē pēc Tā Kunga vārda. Un Viņš to apraka ielejā, Moaba zemē, Bet Peoram pretī, un neviens viņa kapu nezin līdz šai dienai. Un Mozus bija simts un divdesmit gadus vecs, kad viņš nomira. Viņa acis nebija palikušas tumšas un viņa spēks nebija zudis. Un Israēla bērni apraudāja Mozu Moaba klajumos trīsdesmit dienas, tad tās gaudu un raudu dienas par Mozu beidzās. Un Jozuas, Nuna dēls, bija gudrības gara pilns, jo Mozus uz viņu bija uzlicis savas rokas, un Israēla bērni viņam klausīja un darīja, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Un tāds pravietis iekš Israēla vairs necēlās, kā Mozus, ko Tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā, - Pēc visām zīmēm un brīnumiem, ko darīt Tas Kungs viņu bija sūtījis uz Ēģiptes zemi pie Faraona un pie visiem viņa kalpiem un pie visas viņa zemes, Un pēc stiprās rokas un pēc visiem lieliem un bijājamiem darbiem, ko Mozus darīja priekš visa Israēla acīm. Un notikās pēc Mozus, Tā Kunga kalpa, miršanas, tad Tas Kungs runāja uz Jozua, Nuna dēlu, Mozus sulaini, un sacīja: Mans kalps Mozus ir nomiris; tad nu celies, ej pāri pār šo Jordāni, tu un visi šie ļaudis, uz to zemi, ko Es Israēla bērniem dodu. Visas vietas, kur jūs savu kāju spersiet, Es jums esmu devis, tā kā Es uz Mozu esmu runājis. No tuksneša un no šīs Libānus līdz tai lielai upei, Eifrat upei, visa Hetiešu zeme līdz tai lielai jūrai pret saules noiešanu lai ir jūsu robežas. Neviens tavā priekšā nepastāvēs visu tavu mūžu; tā kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi; Es tevi neatstāšu, nedz pametīšu. Esi stiprs un turi drošu prātu, jo tev šiem ļaudīm būs izdalīt to zemi par iemantojamu tiesu, ko Es viņu tēviem esmu zvērējis dot. Esi tikai stiprs un turi drošu prātu, ka tu turies un dari pēc visas bauslības, ko Mozus, Mans kalps, tev ir pavēlējis; neatkāpies no tās ne pa labo ne pa kreiso roku, ka tev labi izdodas visur, kur tu iesi. Lai šī bauslības grāmata neatstājās no tavas mutes, bet apdomā iekš tās dienā un naktī, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tanī stāv rakstīts: tad tavi ceļi labi izdosies un tad tu saprātīgi turēsies. Vai Es tev neesmu pavēlējis: esi stiprs un turi drošu prātu? Nebēdājies un nebaiļojies, jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi visur, kurp tu iesi. Tad Jozua pavēlēja ļaužu virsniekiem un sacīja: Ejat pa lēģeri un pavēliet ļaudīm sacīdami: sataisiet sev ceļamaizi, jo pēc trim dienām jūs iesiet pār šo Jordāni, ka jūs ieejat, iemantot to zemi, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums dod par īpašumu. Un Jozua runāja uz Rūbeniešiem un Gadiešiem un uz Manasus puscilti un sacīja: Pieminiet to vārdu, ko Mozus, Tā Kunga kalps, jums ir pavēlējis sacīdams: Tas Kungs, jūsu Dievs, jums dod dusēšanu un jums dod šo zemi. Jūsu sievas, jūsu bērniņi, jūsu ganāmie pulki lai paliek tai zemē, ko Mozus šaipus Jordānes jums devis, bet jūs ejat apbruņoti savu brāļu priekšā, visi spēcīgie un stiprie vīri, un palīdziet viņiem, Tiekams Tas Kungs jūsu brāļiem dod dusēšanu tā kā jums, un arī viņi to zemi iemanto, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, viņiem dod. Tad jūs griezīsities atpakaļ uz savu pašu zemi un dabūsiet to, ko Mozus, Tā Kunga kalps, jums ir devis šaipus Jordānes pret rītiem. Tad tie Jozuam atbildēja sacīdami: visu, ko tu mums esi pavēlējis, to mēs darīsim, un visur, kurp tu mūs sūtīsi, mēs iesim. Tā kā mēs visās lietās esam klausījuši Mozum, tā tev klausīsim, lai tikai Tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi tā kā Viņš bijis ar Mozu. Ikvienam, kas tavai mutei turēsies pretī un taviem vārdiem neklausīs iekš visa, ko tu viņam pavēlēsi, tam būs mirt. Esi tikai stiprs un turi drošu prātu. Un Jozuas, Nuna dēls, sūtīja slepeni divus izlūkus no Sitimas sacīdams: ejat, izlūkojiet to zemi un Jēriku. Un tie gāja un nāca kādas sievas namā, tā bija mauka, tai vārds bija Rahaba, un tie tur gulēja. Un Jērikas ķēniņam tapa sacīts: redzi, šinī naktī vīri nākuši no Israēla bērniem, to zemi izlūkot. Tad Jērikas ķēniņš sūtīja pie Rahabas un sacīja: dod šurp tos vīrus, kas pie tevis nākuši tavā namā, jo tie ir nākuši, visu šo zemi izlūkot. Bet tā sieva ņēma tos divus vīrus un tos paslēpa un sacīja tā: tie vīri gan pie manis bija nākuši, bet es nezināju, no kurienes tie bija. Un kad vārti bija jāaizslēdz, kad metās tumšs, tad tie vīri izgāja. Es nezinu, kurp tie vīri gājuši; dzenaties tiem steigšus pakaļ, tad jūs tos panāksiet. Bet viņa tiem bija likusi uz jumtu uzkāpt un tos bija paslēpusi apakš linājiem, ko uz jumta bija izklājusi. Un tie vīri tiem dzinās pakaļ pa Jordānes ceļu līdz tai pārceļamai vietai, un vārti tapa aizslēgti pēc tam, kad bija izgājuši, kas tiem dzinās pakaļ. Un pirms tie apgūlās, viņa pie tiem uzkāpa uz jumtu. Un sacīja uz vīriem: es zinu, ka Tas Kungs jums šo zemi devis un ka bailes no jums mums uzkritušas, un ka visi zemes iedzīvotāji jūsu priekšā izbijušies. Jo mēs esam dzirdējuši, kā Tas Kungs licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem jūsu priekšā, jums no Ēģiptes zemes izejot, un ko jūs esat darījuši viņpus Jordānes diviem Amoriešu ķēniņiem, Sihonam un Ogam, ko jūs esat izdeldējuši. Un to dzirdot mūsu sirds palikusi bailīga, un nav vairs drošības nevienam pret jums; jo Tas Kungs, jūsu Dievs, Viņš ir Dievs augšā debesīs un apakšā virs zemes. Nu tad zvērējiet man jel pie Tā Kunga, tāpēc ka es žēlastību pie jums esmu darījusi, ka arī jūs darīsiet žēlastību pie mana tēva nama, un dodat man kādu ticamu zīmi, Ka jūs atstāsiet dzīvus manu tēvu, manu māti un manus brāļus un manas māsas ar visu, kas tiem pieder, un ka jūs mūsu dvēseles izglābsiet no nāves. Tad tie vīri uz to sacīja: ja mēs nedarīsim žēlastību un uzticību pie tevis, kad Tas Kungs mums šo zemi dos, tad lai mirst mūsu dvēsele jūsu vietā, ja tik jūs šo mūsu lietu nedarīsiet zināmu. Tad viņa tos ar virvi nolaida pa logu, jo viņas nams bija pie pilsētas mūra un viņa dzīvoja pie tā mūra. Un viņa uz tiem sacīja: ejat kalnos, ka tie jūs nesastop, kas jums dzenās pakaļ, un paslēpjaties tur trīs dienas, tiekams tie vajātāji atgriezīsies, tad pēc ejat savu ceļu. Tad tie vīri uz viņu sacīja: mēs būsim vaļā no šī tava zvēresta, ko tu mums lieci zvērēt: Redzi, kad mēs nākam tai zemē, tad piesien pie sava loga šo sarkano virvi, ar ko tu mūs nolaidi, un sapulcini pie sevis šai namā savu tēvu un savu māti un savus brāļus un visu tava tēva namu. Un ikviens, kas pa tava nama durvīm izies ārā, tā asinis lai paliek uz viņa galvas, un mēs būsim nevainīgi. Bet ikviens, kas pie tevis būs namā, tā asinis lai paliek uz mūsu galvas, ja kas savu roku pie viņa pieliks. Bet ja tu šo mūsu lietu darīsi zināmu, tad mēs būsim vaļā no šī zvēresta, ko tu mums likusi zvērēt. Tad viņa sacīja: lai tā ir, kā jūs sakāt. Un viņa tos atlaida, un tie aizgāja; un viņa to sarkano virvi piesēja pie loga. Tā tie aizgāja un nāca kalnos un palika tur trīs dienas, tiekams tie vajātāji bija atpakaļ griezušies; jo tie vajātāji tos bija meklējuši pa visiem ceļiem, bet nebija atraduši. Tad tie divi vīri griezās atpakaļ un nonāca no kalniem un cēlās pāri un nāca pie Jozuas, Nuna dēla, un teica tam visu, kas tiem bija noticis. Un tie sacīja uz Jozua: tiešām Tas Kungs visu to zemi ir devis mūsu rokās, un visi zemes iedzīvotāji no mums bīstas. Tad Jozua cēlās no rīta agri, un tie aizgāja no Sitimas un nāca līdz Jordānei, viņš un visi Israēla bērni. Un tie tur palika par nakti, pirms pārcēlās. Un pēc trim dienām virsnieki gāja pa lēģeri Un pavēlēja ļaudīm sacīdami: kad jūs redzēsiet Tā Kunga, sava Dieva, derības šķirstu un priesterus, Levija bērnus, to nesam, tad ceļaties no savas vietas un ejat viņam pakaļ. Tomēr lai starpa paliek starp jums un viņu līdz divi tūkstošu olekšu plata, un neejat tam tuvu, lai jūs to ceļu varat zināt, kas jums jāiet, jo jūs šo ceļu vēl nekad neesat gājuši. Un Jozua sacīja uz ļaudīm: svētījaties, jo rītā Tas Kungs jūsu starpā darīs brīnumus. Un Jozua runāja uz priesteriem sacīdams: ņemat derības šķirstu un ejat pāri ļaužu priekšā. Tad tie ņēma derības šķirstu un gāja ļaudīm priekšā. Un Tas Kungs sacīja uz Jozua: šodien Es sākšu tevi paaugstināt visa Israēla acīs; lai tie zina, ka Es būšu ar tevi, kā esmu bijis ar Mozu. Un priesteriem, kas derības šķirstu nes, tev būs pavēlēt un sacīt: kad jūs nākat Jordānes malā pie ūdens, tad apstājaties pie Jordānes. Un Jozua sacīja uz Israēla bērniem: nāciet šurp un klausāties Tā Kunga, sava Dieva, vārdus. Un Jozua sacīja: pie tam jums būs zināt, ka Tas dzīvais Dievs ir jūsu vidū, un ka Viņš izdzīdams izdzīs jūsu priekšā Kanaāniešus un Hetiešus un Hiviešus un Fereziešus un Girgašiešus un Amoriešus un Jebusiešus. Redzi, (Tā Kunga) visas pasaules valdītāja derības šķirsts ies jūsu priekšā pāri pār Jordāni. Tad nu ņemat sev divpadsmit vīrus no Israēla ciltīm, no ikvienas cilts vienu vīru. Un kad to priesteru kājas, kas Tā Kunga, visas pasaules valdītāja, šķirstu nes, nolaidīsies Jordānes ūdenī, tad Jordānes ūdens apstāsies, ūdens, kas no augšienes tek, un stāvēs vienā kopā. Un kad tie ļaudis no saviem dzīvokļiem cēlās, iet pār Jordāni, un tie priesteri nesa derības šķirstu ļaužu priekšā, Un kad tie šķirsta nesēji nāca līdz Jordānei, un kad to priesteru kājas, kas to šķirstu nesa, upmalā iebrida ūdenī, (bet Jordāne līdz pašām malām ir uzplūdusi cauru pļaujamo laiku), Tad ūdens, kas no augšienes nāca, nostājās stāvu vienā kopā, labi tālu no Adamas pilsētas, kas sānis Cartanai; bet tas, kas tecēja uz leju, klajuma jūrā, (proti) Sāls jūrā, tas pavisam izsīka. Tad tie ļaudis gāja pāri, Jērikai pretī. Bet tie priesteri, kas Tā Kunga derības šķirstu nesa, stāvēja sausumā Jordānes vidū, un viss Israēls gāja pāri pa sausumu, tiekams visi ļaudis bija pārgājuši pār Jordāni. Un kad visi ļaudis bija pārgājuši pār Jordāni, tad Tas Kungs runāja uz Jozua un sacīja: Ņemat sev divpadsmit vīrus no ļaudīm, no ikvienas cilts vienu vīru, Un pavēliet tiem sacīdami: paņemiet no šejienes, no Jordānes vidus, kur priesteru kājās stāvējušas, divpadsmit akmeņus un nesiet tos līdz pāri un noliekat tos tai vietā, kur paliksiet par nakti. Tad Jozua aicināja divpadsmit vīrus, ko viņš no Israēla bērniem bija iecēlis, no ikvienas cilts vienu vīru, un Jozua uz tiem sacīja: Noejat Tā Kunga, sava Dieva, šķirsta priekšā Jordānes vidū un paņemat ikkatrs vienu akmeni uz saviem pleciem pēc Israēla bērnu cilšu skaita. Lai šī ir zīme jūsu starpā, kad jūsu bērni pēclaikā vaicās, sacīdami: kas tie jums par akmeņiem? Tad jums būs uz tiem sacīt: tādēļ, ka Jordānes ūdens ir izsīcis priekš Tā Kunga derības šķirsta; kad tas gāja caur Jordāni, tad Jordānes ūdens izsīka. Tā lai šie akmeņi Israēla bērniem ir par piemiņu mūžam. Un Israēla bērni darīja, kā Jozuas tiem bija pavēlējis, un ņēma no Jordānes vidus divpadsmit akmeņus pēc Israēla bērnu cilšu skaita, kā Tas Kungs uz Jozua bija runājis, un tos pārnesa līdz mājas vietā, un tos tur nolika. Jozua uzcēla arī divpadsmit akmeņus pašā Jordānes vidū, kur priesteru, derības šķirsta nesēju, kājas bija stāvējušas, un tie tur ir līdz šai dienai. Un tie priesteri, kas to šķirstu nesa, stāvēja Jordānes vidū, kamēr viss bija izdarīts, ko Tas Kungs Jozuam bija pavēlējis, uz ļaudīm runāt, pēc visa, ko Mozus Jozuam bija pavēlējis; un tie ļaudis steidzās un gāja pāri. Un kad tie ļaudis bija pārgājuši, tad Tā Kunga šķirsts gāja pāri un tie priesteri ļaužu priekšā. Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus puscilts apbruņoti gāja Israēla bērnu priekšā, kā Mozus uz tiem bija runājis. Pie četrdesmit tūkstošu apbruņotu karavīru gāja karā Tā Kunga priekšā Jērikas klajumos. Tai dienā Tas Kungs Jozua paaugstināja visa Israēla acīs, un tie viņu bijās, tā kā tie bija Mozu bijušies visas viņa mūža dienas. Un Tas Kungs runāja uz Jozua un sacīja: Pavēli priesteriem, kas derības šķirstu nes, lai tie izkāpj no Jordānes. Tad Jozua priesteriem pavēlēja un sacīja: izkāpiet no Jordānes. Un kad tie priesteri, kas Tā Kunga derības šķirstu nesa, izkāpa no Jordānes vidus, un kad priesteru kājas nāca sausumā, tad Jordānes ūdens griezās atpakaļ savā vietā un pārplūda kā papriekš visur savos krastos. Bet pirmā mēneša desmitā dienā tie ļaudis no Jordānes izkāpa un apmetās Gilgalā, Jērikai pret rītiem. Un Jozua uzcēla Gilgalā tos divpadsmit akmeņus, ko tie no Jordānes bija paņēmuši. Un viņš runāja uz Israēla bērniem sacīdams: kad jūsu bērni turpmāk saviem tēviem vaicās un sacīs: kas tie par akmeņiem? Tad jums būs stāstīt saviem bērniem un sacīt: Israēls ir gājis pa sausumu caur šo Jordāni. Jo Tas Kungs, jūsu Dievs, Jordānes ūdenim jūsu priekšā ir licis izsīkt, tiekams jūs bijāt pārgājuši, kā Tas Kungs, jūsu Dievs, bija darījis Niedru jūrā; tai Viņš arī lika izsīkt mūsu priekšā, tiekams bijām gājuši cauri. Lai visas zemes tautas atzīst Tā Kunga roku, ka tā ir stipra, lai jūs bīstaties To Kungu, savu Dievu, visu mūžu. Un notikās, kad visi Amoriešu ķēniņi, kas viņpus Jordānes pret jūru un visi Kanaāniešu ķēniņi, kas jūrmalā, dzirdēja, ka Tas Kungs bija licis izsīkt Jordānes ūdenim Israēla bērnu priekšā, tiekams tie bija gājuši cauri, tad viņu sirds tapa bailīga, un tiem izzuda drošība Israēlu bērnu priekšā. Tanī laikā Tas Kungs sacīja uz Jozua: taisi sev akmens nažus un apgraizi atkal Israēla bērnus otru reiz. Tad Jozuas taisīja sev akmens nažus un apgraizīja Israēla bērnus uz Aralot pakalna. Un tādēļ Jozuas tos apgraizīja: visi ļaudis no vīriešu kārtas, kas no Ēģiptes zemes bija izgājuši, visi kara vīri bija nomiruši tuksnesī uz ceļa, no Ēģiptes zemes nākot. Jo visi ļaudis, kas izgāja, bija apgraizīti. Bet visi ļaudis, kas bija dzimuši tuksnesī, ceļā no Ēģiptes zemes nākot, tie nebija apgraizīti. Jo Israēla bērni staigāja četrdesmit gadus tuksnesī, tiekams bija izmiruši visi karavīri, kas no Ēģiptes zemes bija izgājuši, tādēļ ka Tā Kunga balsij nebija klausījuši; tiem Tas Kungs bija zvērējis, ka Viņš tiem to zemi negribot ļaut redzēt, ko Viņš viņu tēviem bija zvērējis, mums dot, zemi, kur piens un medus tek. Bet viņu dēlus Viņš cēla viņu vietā; tos Jozuas apgraizīja, tāpēc ka tiem bija priekšāda, jo tie nebija apgraizīti ceļā. Un kad visi ļaudis bija apgraizīti, tad tie palika savā vietā lēģerī, tiekams bija dziedināti. Un Tas Kungs sacīja uz Jozua: šodien Es no jums esmu novērsis visu Ēģiptes kaunu. Tāpēc tās vietas vārds tapa nosaukts Gilgala (novēršana) līdz šai dienai. Un Israēla bērni apmetās Gilgalā, un turēja Pashā svētkus mēneša četrpadsmitā dienā ap vakaru, Jērikas klajumos, Un ēda Pashā svētku otrā dienā no tās zemes labības neraudzētu maizi un ceptas vārpas šinī dienā. Un manna beidzās otrā dienā pēc tam, kad tie bija ēduši no tās zemes labības, un tur nebija vairs manna Israēla bērniem, bet tie ēda to gadu no Kanaāna zemes augļiem. Un kad Jozua bija pie Jērikas, tad viņš pacēla savas acis, un redzēja, un raugi, tur viens vīrs viņam stāvēja pretī, tam bija izvilkts zobens rokā, un Jozua pie viņa gāja un sacīja: vai tu esi no mūsējiem vai no mūsu pretiniekiem? Un tas sacīja: nē, bet es esmu Tā Kunga karaspēka virsnieks, tagad es esmu nācis. Tad Jozua metās zemē uz savu vaigu un to pielūdza un uz to sacīja: ko mans Kungs runā uz savu kalpu? Tad Tā Kunga karaspēka virsnieks sacīja uz Jozua: novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta. Un Jozua tā darīja. Un Jērika aizslēdza vārtus un bija aizslēgts priekš Israēla bērniem; tur neviens ne izgāja, ne iegāja. Tad Tas Kungs sacīja uz Jozua: redzi, Jēriku ar viņa ķēniņu un stipriem karavīriem Es dodu tavā rokā. Un ejat ap pilsētu, visi kara vīri visapkārt ap pilsētu vienreiz; tā dari sešas dienas. Un septiņi priesteri lai nes septiņas gaviles bazūnes tā šķirsta priekšā, un septītā dienā ejat septiņas reizes ap pilsētu un tie priesteri lai pūš bazūnes. Un kad tie pūtīs gaviles bazūni un jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu, tad lai visi ļaudis kliedz lielā kliegšanā, un pilsētas mūri sagrūs, un tie ļaudis lai kāpj iekšā, kur katrs stāvēdams. Tad Jozua, Nuna dēls, aicināja priesterus un uz tiem sacīja: nesiet derības šķirstu, un lai septiņi priesteri nes septiņas gaviles bazūnes Tā Kunga šķirsta priekšā. Un uz ļaudīm viņš sacīja: ejat apkārt ap pilsētu, un tie apbruņotie lai iet Tā Kunga šķirsta priekšā. Un kā Jozua uz ļaudīm bija sacījis, tā septiņi priesteri gāja nesdami septiņas gaviles bazūnes Tā Kunga priekšā, tie gāja un pūta bazūnes, un Tā Kunga derības šķirsts tiem gāja pakaļ. Un tie apbruņotie gāja to priesteru priekšā, kas bazūnes pūta, un tas pulks gāja tam šķirstam pakaļ, ejot bazūnes pūzdami. Un Jozua ļaudīm bija pavēlējis sacīdams: jums nebūs kliegt, un lai jūsu balss netop dzirdēta, un lai ne vārds neiziet no jūsu mutes līdz tai dienai, kad es jums sacīšu: kliedzat! Tad jums būs kliegt. Un Tā Kunga šķirsts gāja ap pilsētu apkārt vienreiz; tad tie nāca atkal lēģerī un palika par nakti lēģerī. Un Jozua cēlās no rīta agri, un tie priesteri nesa Tā Kunga šķirstu. Un tie septiņi priesteri, kas tās septiņas gaviles bazūnes nesa Tā Kunga šķirsta priekšā, gāja un ejot pūta bazūnes un tie apbruņotie gāja viņiem pa priekšu, un tas pulks gāja Tā Kunga šķirstam pakaļ, un ejot pūta bazūnes. Un otrā dienā tie gāja ap pilsētu vienreiz un griezās atkal lēģerī; tā tie darīja sešas dienas. Un septītā dienā tie cēlās agri, gaismai austot, un gāja ap pilsētu tādā pašā kārtā septiņas reizes; tik vien šai dienā tie gāja ap pilsētu septiņas reizes. Un septītā reizē, kad priesteri bazūnes pūta, Jozuas sacīja uz ļaudīm: kliedzat, jo Tas Kungs jums to pilsētu ir devis. Un tā pilsēta un viss, kas tur ir, Tam Kungam lai top izdeldēts; Rahaba tikai, tā mauka, lai paliek dzīva, un visi, kas pie viņas ir namā, jo viņa ir paslēpusi tos vīrus, ko bijām izsūtījuši. Tikai sargājaties no tā izdeldējamā, ka jūs paši netopat izdeldēti, un neņemat no tā izdeldējamā, un nedarāt, ka Israēla lēģeris netop izdeldēts, un nevedat to postā. Bet viss sudrabs un zelts un vara un dzelzs rīki, - tas lai Tam Kungam ir svēts, tam būs nākt pie Tā Kunga mantas. Tad nu tie ļaudis kliedza, un bazūnes tapa pūstas. Un notikās, kad ļaudis dzirdēja bazūnes skaņu, tad ļaudis kliedza lielā kliegšanā, un mūris sagruva, un ļaudis kāpa pilsētā, kur katrs stāvēja, Un tie iznīcināja pilsētu un izdeldēja ar zobena asmeni visu, kas pilsētā bija, vīrus un sievas, bērnus un vecos līdz ar vēršiem un sīkiem lopiem un ēzeļiem. Tad Jozua sacīja diviem vīriem, kas bija zemes izlūki: ejat maukas namā, un izvediet no turienes šo sievu un visu, kas tai pieder, kā jūs tai esat zvērējuši. Tad jaunekļi, kas bija izlūki, gāja un izveda Rahabu un viņas tēvu un viņas māti un viņas brāļus un visu, kas tai piederēja; tie izveda arī visus viņas radus un lika tiem palikt ārā priekš Israēla lēģera. Un pilsētu tie sadedzināja ar uguni, un visu, kas tur bija; bet sudrabu un zeltu līdz ar vara un dzelzs rīkiem, to tie lika pie Tā Kunga nama mantas. Bet mauku Rahabu un viņas tēva namu, un visu, kas tai piederēja, Jozuas pameta dzīvu, un tā dzīvo Israēla vidū līdz šai dienai, tāpēc ka viņa bija paslēpusi vīrus, ko Jozua bija izsūtījis, Jēriku izlūkot. Un tanī laikā Jozua zvērēja un sacīja: nolādēts lai ir vīrs Tā Kunga priekšā, kas celsies un uztaisīs šo pilsētu Jēriku! Pamatu tas lai liek par savu pirmdzimto un vārtus lai ceļ par savu jaunāko! Tā Tas Kungs bija ar Jozua, un viņa slava izpaudās pa visu zemi. Bet Israēla bērni noziedzās pie tā izdeldējamā, jo Ahans, Karmus dēls, tas bija Zabdus, tas Zerus dēls no Jūda cilts, ņēma no tā izdeldējamā. Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēla bērniem. Kad nu Jozua izsūtīja vīrus no Jērikas uz Aju pie Bet-Avenas, no Bēteles pret rītiem, un uz tiem runāja sacīdams: noejat un izlūkojiet to zemi, Tad tie vīri nogāja un izlūkoja Aju, un griezās atpakaļ pie Jozua un uz to sacīja: lai visi ļaudis nenoiet, bet lai kādi divtūkstoš vai trīstūkstoš vīri noiet un Aju kauj, neapgrūtini visus ļaudis, jo viņu tur ir maz. Tad no ļaudīm cēlās uz turieni trīstūkstoš vīri, bet tiem bija jābēg priekš Ajas vīriem. Un Ajas vīri apkāva no tiem trīsdesmit un sešus vīrus un dzinās tiem pakaļ no vārtiem līdz Šebarim, un tos sakāva pakalnē. Tad to ļaužu sirds izkusa un palika kā ūdens. Un Jozua saplēsa savas drēbes un metās zemē uz savu vaigu priekš Tā Kunga šķirsta līdz pat vakaram, viņš un Israēla vecaji, un tie kaisīja pīšļus uz savām galvām. Un Jozua sacīja: ak Kungs, Dievs! Kāpēc Tu šiem ļaudīm esi licis iet caur Jordāni, mūs dodams Amoriešu rokās, ka tie mūs izdeldē? Ak, kaut mēs mierā būtu palikuši viņpus Jordānes. Ak Kungs, ko lai saku, kad nu Israēls muguru griež saviem ienaidniekiem? Kad Kanaānieši un visi zemes iedzīvotāji to dzirdēs, tad tie mūs apstās visapkārt un izdeldēs mūsu vārdu no zemes. Ko tad Tu darīsi Sava lielā Vārda dēļ? Tad Tas Kungs sacīja uz Jozua: celies, kāpēc tu tā guli uz sava vaiga? Israēls ir apgrēkojies un arī pārkāpis Manu derību, ko Es tiem esmu pavēlējis; tie ir arī ņēmuši no tā izdeldējamā un ir zaguši un slēpuši un to ir likuši pie savas mantas. Tāpēc Israēla bērni nevar pastāvēt priekš saviem ienaidniekiem, tiem bēdzin jābēg no saviem ienaidniekiem, jo tie ir izdeldējami. Es nebūšu vairs ar jums, ja jūs to, kas izdeldējams, no sava vidus neizdeldēsiet. Celies, svētī tos ļaudis un saki: svētījaties uz rītdienu, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: izdeldējama lieta ir tavā vidū, Israēl; tu nevari pastāvēt priekš saviem ienaidniekiem, tiekams tu nebūsi izdeldējis no sava vidus to izdeldējamo. Rītā agri nākat priekšā pēc savām ciltīm, un tā cilts, ko Tas Kungs uzrādīs, lai nāk priekšā pēc saviem radiem, un rads, ko Tas Kungs uzrādīs, lai nāk priekšā pēc savām saimēm, un tā saime, ko Tas Kungs uzrādīs, lai nāk priekšā pēc saviem vīriem. Un kas taps atrasts ar to izdeldējamo, to būs sadedzināt ar uguni, līdz ar visu, kas tam pieder, tāpēc ka viņš pārkāpis Tā Kunga derību, un tāpēc ka viņš kauna lietu darījis iekš Israēla. Tad Jozua cēlās no rīta agri un veda priekšā Israēli pēc viņu ciltīm, - tad Jūda cilts tapa uzrādīta. Un kad viņš Jūda cilti veda priekšā, tad tapa uzrādīts Zeraha rads, un kad Zeraha radu veda priekšā pēc saimniekiem, tad Zabdus tapa uzrādīts. Kad šo saimi veda priekšā pēc vīriem, tad Ahans tapa uzrādīts, Karmus dēls, tas bija Zabdus, tas Zeraha dēls no Jūda cilts. Tad Jozua sacīja uz Ahanu: mans dēls, dod jel Tam Kungam, Israēla Dievam, godu un dod Viņam slavu un stāsti man jel, ko tu esi darījis, un neslēpi to man. Tad Ahans atbildēja Jozuam un sacīja: tiešām, es esmu apgrēkojies pret To Kungu, Israēla Dievu, un esmu tā un tā darījis. Jo es ieraudzīju pie laupījuma vienu skaistu Babiloniešu mēteli un divsimt sudraba sēķeļus un vienu zelta sprādzi, tā svēra piecdesmit sēķeļus, un es tās lietas iekāroju un tās ņēmu, un redzi, tās manā teltī ir paslēptas zemē un sudrabs tur apakšā. Tad Jozua sūtīja vīrus un tie skrēja uz to telti, un redzi, tas bija apslēpts viņa teltī, un sudrabs tur apakšā. Un tie to izņēma no tās telts un atnesa pie Jozuas un pie visiem Israēla bērniem un to izbēra Tā Kunga priekšā. Tad Jozua un viss Israēls līdz ar viņu ņēma Ahanu, Zeraha dēlu, un to sudrabu un to mēteli un to zelta sprādzi un viņa dēlus un viņa meitas un viņa vēršus un viņa ēzeļus un viņa sīkos lopus un viņa telti un visu, kas tam bija, un tos veda uz Ahora ieleju. Un Jozua sacīja: kā tu mūs esi apbēdinājis, tā tev Tas Kungs šodien apbēdinās; un viss Israēls to akmeņiem nomētāja un tos sadedzināja ar uguni un uzkrāva pār tiem akmeņus. Un tie uzcēla pār tiem lielu akmeņu kopu, kas stāv līdz šai dienai. Tā Tas Kungs atgriezās no Savas bardzības karstuma; tādēļ tās vietas vārds top nosaukts Ahora ieleja līdz šai pašai dienai. Tad Tas Kungs sacīja uz Jozua: nebīsties un nebaiļojies! Ņem līdz visus karavīrus un celies pret Aju; redzi, Es esmu devis tavā rokā Ajas ķēniņu un viņa ļaudis, viņa pilsētu un viņa zemi. Un dari Ajai un viņas ķēniņam, kā tu esi darījis Jērikai un viņa ķēniņam, tikai lai jūs viņas laupījumu un viņas lopus priekš sev ņemat. Liec citiem paslēpties aiz pilsētas. Tad Jozua un visi karavīri cēlās, iet uz Aju, un Jozua izlasīja trīsdesmit tūkstošus spēcīgu un stipru vīru, un tos izsūtīja naktī, Un tiem pavēlēja sacīdams: raugāt, jums pret to pilsētu būs paslēpties aiz pilsētas; neturaties pārāk tālu no pilsētas un esiet visi gatavi. Es tad un visi tie ļaudis, kas pie manis, pieiesim pie pilsētas, un kad tie izies mums pretī tā kā pirmo reiz, tad mēs no viņiem bēgsim. Lai tie tad nāk ārā mums pakaļ, kamēr mēs tos no pilsētas atšķiram, jo tie sacīs: viņi bēg mūsu priekšā, tā kā pirmo reiz, - un mēs bēgsim no viņiem. Bet jūs ceļaties no tās vietas, kur bijāt slēpušies, un uzņemat to pilsētu, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, to devis jūsu rokā. Un kad jūs to pilsētu esat uzņēmuši tad jums to pilsētu būs sadedzināt ar uguni, pēc Tā Kunga vārda jums būs darīt; redziet, es jums to esmu pavēlējis. Tā Jozua tos izsūtīja. Un tie gāja paslēpties un turējās starp Bēteli un Aju, Ajai pret vakariem, bet Jozuas palika to nakti pie ļaudīm. Un Jozua cēlās no rīta agri un pārlūkoja tos ļaudis, un viņš un Israēla vecaji cēlās ļaudīm priekšā pret Aju. Tā līdz arīdzan visi karavīri, kas pie tā bija, cēlās un piegāja un nāca pret to pilsētu un apmetās pret ziemeļa pusi no Ajas, un tur bija ieleja starp tiem un Aju. Un viņš ņēma kādus piectūkstoš vīrus un tiem lika paslēpties starp Bēteli un Aju, pilsētai pret vakariem. Un tie nostādīja ļaudis, visu lēģeri, kas bija pret pilsētas ziemeļa pusi, tā ka viņa gals bija pret pilsētas vakara pusi, un Jozuas tanī naktī nogāja pašā ielejā. Un kad Ajas ķēniņš to redzēja, tad pilsētas vīri steidzās un cēlās no rīta agri un izgāja Israēlim pretī uz kaušanos, viņš un visi viņa ļaudis, norunātā vietā klajuma priekšā, bet viņš nezināja, ka citi bija paslēpušies aiz pilsētas. Un Jozua un viss Israēls izlikās kauti esoši viņu priekšā un bēga pa tuksneša ceļu. Tāpēc visi ļaudis, kas bija pilsētā, tapa sasaukti, ka tiem dzītos pakaļ. Un tie dzinās Jozuam pakaļ un šķīrās nost no pilsētas, un tur neatlika neviena vīra Ajā un Bētelē, kas nebūtu izgājis Israēlim pakaļ, un tie pameta pilsētu atvērtu un dzinās Israēlim pakaļ. Tad Tas Kungs sacīja uz Jozua: izstiep to šķēpu, kas tavā rokā, pret Aju, jo Es to došu tavā rokā. Tad Jozuas izstiepa to šķēpu, kas bija viņa rokā, pret to pilsētu. Tad tie, kas bija paslēpušies, tūdaļ cēlās no savas vietas un skrēja, kad viņš savu roku izstiepa, un nāca pilsētā un to uzņēma un steidzās un iededzināja to pilsētu ar uguni. Kad nu Ajas ļaudis atpakaļ griezās, tad tie skatījās, un redzi, pilsētas dūmi cēlās pret debesi, un tie nespēja nekur bēgt, ne šurp, ne turp, jo tie ļaudis, kas uz tuksnesi bēga, griezās atpakaļ pret tiem, kas dzinās pakaļ. Jo kad Jozua un viss Israēls redzēja, ka tie, kas bija paslēpušies, pilsētu bija uzņēmuši un ka pilsētas dūmi cēlās, tad viņi arīdzan griezās atpakaļ un kāva Ajas vīrus. Un tad arī tie no pilsētas nāca ārā viņiem pretī, tā ka tie bija vidū starp Israēli, šie no tejienes un viņi no turienes, un tie tos kāva, kamēr neviens no tiem neatlika nedz izbēga. Bet Ajas ķēniņu tie sagūstīja dzīvu un veda pie Jozuas. Un kad Israēls bija nokāvis visus Ajas iedzīvotājus, laukā un tuksnesī, uz kurieni tie viņiem bija dzinušies pakaļ, un kad tie visi caur zobena asmeni bija krituši līdz pēdējam, tad viss Israēls griezās atpakaļ uz Aju, un to sita ar zobena asmeni. Un visi, kas tai dienā krita, vīri un sievas, bija divpadsmit tūkstoši; tie bija visi Ajas ļaudis. Un Jozua neatvilka savu roku, ko viņš ar šķēpu bija izstiepis, tiekams viņš nebija izdeldējis visus Ajas iedzīvotājus. Tikai lopus un pilsētas laupījumu Israēls laupīja priekš sevis pēc Tā Kunga vārda, ko viņš Jozuam bija pavēlējis. Un Jozua sadedzināja Aju un to padarīja par mūžīgu postažas vietu līdz šai dienai. Un Ajas ķēniņu viņš pakāra pie koka līdz vakaram, un kad saule nogāja, Jozua pavēlēja, viņa miesas noņemt no koka, un tie viņu nometa pie pilsētas vārtiem un uzkrāva pār viņu lielu akmeņu kopu līdz šai dienai. Tad Jozua uztaisīja altāri Tam Kungam, Israēla Dievam, Ebala kalnā, Tā kā Mozus, Tā Kunga kalps, Israēla bērniem bija pavēlējis, kā Mozus bauslības grāmatā stāv rakstīts, altāri no veseliem akmeņiem, kur dzelzs ierocis nebija pielikts, un uz tā tie upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus un upurēja arī pateicības upurus. Un viņš rakstīja uz tiem akmeņiem norakstu no Mozus bauslības, ko šis bija rakstījis priekš Israēla bērniem. Un viss Israēls ar saviem vecajiem un virsniekiem un soģiem stāvēja abos šķirsta sānos pretim priesteriem un Levītiem, kas Tā Kunga derības šķirstu nesa, gan svešinieki, gan pašu ļaudis, viena puse pret Gerizim kalnu un otra puse pret Ebala kalnu, tā kā Mozus, Tā Kunga kalps, iepriekš bija pavēlējis, ļaudis svētīt. Un pēc tam viņš izlasīja visus bauslības vārdus, svētību un lāstu, kā bauslības grāmatā stāv rakstīts. Tur nebija neviena vārda no visiem, cik Mozus bija pavēlējis, ko Jozuas nebūtu izlasījis priekš visas Israēla draudzes un ar sievām un bērniņiem un svešiniekiem, kas staigāja viņu vidū. Un kad to dzirdēja visi ķēniņi, kas viņpus Jordānes bija, kalnos un ielejās un gar visu lielās jūras malu, Libānai pretī, Hetieši un Amorieši, Ferezieši, Hivieši un Jebusieši, Tad tie sapulcējās visi kopā, kauties ar Jozua un ar Israēli. Kad nu Gibeonas iedzīvotāji dzirdēja, ko Jozuas bija darījis ar Jēriku un ar Aju, tad tie arīdzan darīja viltu Un nogāja un likās vēstneši ejoši un ņēma vecus maisus uz saviem ēzeļiem, Un vecus saplīsušus un lāpītus ādas vīna traukus, arī vecas un lāpītas kurpes savās kājās, un tiem bija arī vecas drēbes mugurā, un visa viņu ceļamaize bija sakaltusi un sapelējusi. Un tie gāja pie Jozuas Gilgalas lēģerī un sacīja uz to un uz Israēla vīriem: mēs no tālas zemes esam nākuši; tad dariet nu ar mums derību. Tad Israēla vīri sacīja uz to Hivieti: varbūt, ka tu dzīvo mūsu vidū, kā tad mēs ar tevi varam darīt derību? Tad tie sacīja uz Jozua: mēs esam tavi kalpi. Tad Jozuas uz tiem sacīja: kas jūs esat un no kurienes jūs nākat? Tie uz viņu sacīja: tavi kalpi nākuši no varen tālas zemes, Tā Kunga, tava Dieva, vārda dēļ; jo mēs esam dzirdējuši Viņa slavu un visu, ko Viņš darījis Ēģiptes zemē. Un visu, ko Viņš darījis tiem diviem Amoriešu ķēniņiem, kas viņpus Jordānes bija, Sihonam, Hešbonas ķēniņam, un Ogam, Basanas ķēniņam, kas Aštarotā dzīvoja. Tāpēc mūsu vecaji un visi, kas mūsu zemē dzīvo, uz mums runāja un sacīja: ņemiet savās rokās ceļamaizi un ejat viņiem pretī un sakāt uz tiem: mēs esam jūsu kalpi; un nu dariet ar mums derību. Šo savu maizi mēs jaunu no savām mājām uz ceļu esam paņēmuši līdz, tai dienā, kad mēs izgājām pie jums nākt, bet redzi, nu tā sakaltusi un sapelējusi. Un šie ādas vīna trauki, ko mēs pildījām, bija jauni, bet redzi, tie ir saplīsuši un šīs mūsu drēbes un mūsu kurpes ir vecas palikušas no tā varen tālā ceļa. Tad tie vīri ņēma no viņu ceļamaizes un nevaicāja Tā Kunga muti. Un Jozua derēja mieru ar tiem un darīja derību ar tiem, tos atstāt dzīvus, un tie draudzes virsnieki tiem zvērēja. Un pēc trim dienām, kad tie derību ar tiem bija darījuši, tad tie dzirdēja, viņus no tuvienes esam un dzīvojam viņu vidū. Jo kad Israēla bērni cēlās, tad tie nāca trešā dienā pie viņu pilsētām. Bet viņu pilsētas bija Gibeona, Kefira un Beērote un Kirjat-Jearima. Un Israēla bērni tos nekāva, tāpēc ka draudzes virsnieki tiem bija zvērējuši pie Tā Kunga, Israēla Dieva; tāpēc visa draudze kurnēja pret virsniekiem. Tad visi tie virsnieki uz visu draudzi sacīja: mēs pie Tā Kunga, Israēla Dieva, tiem esam zvērējuši, tāpēc mēs tos nu nevaram aizskart. Bet mēs tiem darīsim tā: pametīsim tos dzīvus, ka nekāda dusmība pār mums nenāk tā zvēresta dēļ, ko mēs tiem esam zvērējuši. Tad tie virsnieki uz tiem sacīja: lai paliek dzīvi; un tie bija malkas cirtēji un ūdens smēlēji visai draudzei, kā tie virsnieki tiem bija runājuši. Un Jozua tos aicināja un uz tiem runāja sacīdams: kāpēc jūs mūs esat pievīluši sacīdami, mēs esam ļoti tālu no jums, - un jūs tomēr mūsu vidū dzīvojat? Nu tad esat nolādēti, ka no jums netrūkst kalpu un malkas cirtēju un ūdens smēlēju priekš mūsu Dieva nama. Tie atbildēja Jozuam un sacīja: taviem kalpiem tapa stāstīts, ko Tas Kungs, tavs Dievs, Mozum Savam kalpam, ir pavēlējis, ka Viņš jums visu to zemi grib dot, un visus tos, kas tai zemē dzīvo, no jūsu priekšas izdeldēt, tad mēs savas dzīvības dēļ ļoti bijāmies no jums un tā darījām. Un nu redzi, mēs esam tavā rokā, dari mums, tā kā darīt tavās acīs rādās labi un taisni. Tad viņš tiem tā darīja un tos izglāba no Israēla bērnu rokas, ka tie tos nenokāva. Un Jozua tai dienā tos nodeva draudzei par malkas cirtējiem un ūdens smēlējiem un priekš Tā Kunga altāra līdz šai dienai tai vietā, ko Viņš izredzētu. Un kad Adonicedeķs, Jeruzālemes ķēniņš, dzirdēja, ka Jozuas Aju bija uzņēmis un izdeldējis, un Ajai un viņas ķēniņam tā darījis, kā viņš Jērikai un viņa ķēniņam bija darījis, un ka tie, kas Gibeonā dzīvoja, ar Israēli bija derējuši mieru un starp tiem dzīvoja. Tad tie ļoti bijās, jo Gibeona bija liela pilsēta, tā kā viena ķēniņa pilsēta, lielāka nekā Aja, un visi viņas vīri bija stipri. Tāpēc Adonicedeķs, Jeruzālemes ķēniņš, sūtīja pie Hohāma, Hebronas ķēniņa, un pie Pirāma, Jarmutes ķēniņa, un pie Jafijas, Lahišas ķēniņa, un pie Debira, Eglonas ķēniņa, sacīdams: Nāciet pie manis un palīdziet man, lai Gibeonu kaujam, jo tā mieru derējusi ar Jozua un ar Israēla bērniem. Tad sapulcējās un cēlās pieci Amoriešu ķēniņi: Jeruzālemes ķēniņš, Hebronas ķēniņš, Jarmutes ķēniņš, Lahišas ķēniņš, Eglonas ķēniņš, līdz ar visiem saviem karapulkiem un apmetās pret Gibeonu un karoja pret viņu. Un Gibeonas vīri sūtīja pie Jozuas lēģerī uz Gilgalu sacīdami: neatrauj savu roku no saviem kalpiem; nāc steigšus un izglāb mūs un palīdzi mums, jo visi Amoriešu ķēniņi, kas kalnos dzīvo, pret mums sapulcējušies. Tad Jozua cēlās no Gilgalas, pats un visi kara ļaudis līdz ar viņu, un visi spēka vīri. Un Tas Kungs sacīja uz Jozua: nebīsties no viņiem, jo Es tos esmu nodevis tavā rokā, neviens nepastāvēs tavā priekšā. Un Jozua piepeši viņiem uzbruka, cauru nakti no Gilgalas uz augšu iedams. Un Tas Kungs tos izbiedēja Israēla priekšā, un viņš tos kāva ar lielu kaušanu Gibeonā un tiem dzinās pakaļ pa to ceļu augšup uz BetHoronu un tos kāva līdz Āzekai un Maķedai. Un kad tie no Israēla bēga lejā no BetHoron, tad Tas Kungs lielus krusas gabalus no debess uz tiem nometa līdz Āzekai, ka tie nomira; tur bija vairāk, kas no krusas nomira, nekā ko Israēla bērni ar zobenu nokāva. Tad Jozua runāja uz To Kungu tai dienā, kad Tas Kungs Amoriešus nodeva Israēla priekšā, un sacīja Israēla priekšā: Saule, apstājies Gibeonā, un mēnesi, Ajalones ielejā. Tad saule apstājās un mēnesis stāvēja, tiekams tie ļaudis pie saviem ienaidniekiem bija atriebušies. Vai tas nav rakstīts tā taisnā grāmatā: Tā saule stāvēja debess vidū un nesteidzās noiet veselu dienu. Un tādas dienas kā šī nebija, ne priekš viņas, ne pēc viņas, ka Tas Kungs cilvēka balsi paklausīja; jo Tas Kungs karoja par Israēli. Tad Jozua griezās atpakaļ un viss Israēls līdz ar viņu uz Gilgalas lēģeri. Bet tie pieci ķēniņi bija bēguši un apslēpušies tai alā pie Maķedas. Un Jozuam tapa teikts un sacīts: tie pieci ķēniņi ir atrasti, apslēpušies tai alā pie Maķedas. Tad Jozua sacīja: pieveļat lielus akmeņus priekš alas cauruma un liekat vīrus priekšā, viņus sargāt. Bet jūs nestāviet mierā, dzenaties saviem ienaidniekiem pakaļ un kaujiet viņu aizmugurējos, neļaujat tiem savās pilsētās nākt, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, tos ir nodevis jūsu rokā. Un kad Jozua un Israēla bērni bija beiguši tos kaut ar ļoti lielu kaušanu, kamēr tie bija izdeldēti, un kad tie atlikušie no tiem bija glābušies un nākuši stiprās pilsētās, Tad visi ļaudis ar mieru griezās atpakaļ pie Jozua uz lēģeri pie Maķedas; neviens pret Israēla bērniem pat ne mēli nekustināja. Un Jozua sacīja: atdariet tās alas caurumu un izvediet tos piecus ķēniņus no alas pie manis. Un tie tā darīja un izveda no tās alas pie viņa tos piecus ķēniņus, Jeruzālemes ķēniņu, Hebronas ķēniņu, Jarmutes ķēniņu, Lahišas ķēniņu, Eglonas ķēniņu. Un kad tie šos ķēniņus pie Jozuas bija izveduši, tad Jozuas sauca visus Israēla vīrus un sacīja uz karavīru virsniekiem, kas viņam bija gājuši līdz: nākat klāt, liekat savas kājas uz šo ķēniņu kakliem, un tie piegāja un lika savas kājas uz viņu kakliem. Un Jozua uz tiem sacīja: nebīstaties un nebaiļojaties, esiet stipri un turat drošu prātu, jo tāpat Tas Kungs darīs visiem jūsu ienaidniekiem, ar ko jūs karojat. Un pēc tam Jozua viņus sita un nokāva, un pakāra pie pieciem kokiem, un tie palika pie kokiem pakārti līdz vakaram. Un ap to laiku, kad saule noiet, Jozua pavēlēja tos noņemt no kokiem, un tie tos nometa alā, kur tie bija apslēpušies, un lika lielus akmeņus priekšā alas caurumam, kas tur ir līdz šai dienai. Tai dienā Jozua arī uzņēma Maķedu, un to kāva ar zobena asmeni, un viņš izdeldēja viņas ķēniņu, viņu pašu un visas dvēseles, kas tur bija; viņš neatlicināja neviena, un darīja Maķedas ķēniņam tā kā viņš bija darījis Jērikas ķēniņam. Tad Jozua aizgāja un viss Israēls ar viņu no Maķedas uz Libnu un karoja pret Libnu. Un Tas Kungs to arīdzan nodeva Israēla rokā ar viņas ķēniņu, un viņš to kāva ar zobena asmeni un visas dvēseles, kas tur bija, viņš neatlicināja iekš tās neviena, un darīja viņas ķēniņam, kā viņš bija darījis Jērikas ķēniņam. Tad Jozuas aizgāja un viss Israēls ar viņu no Libnas līdz Lahišai, un apmetās pret viņu un karoja pret viņu. Un Tas Kungs nodeva Lahišu Israēla rokā, un viņš to uzņēma otrā dienā un to kāva ar zobena asmeni, un visas dvēseles, kas tur bija; tā kā viņš Libnai bija darījis. Tad Horams, Ģezeras ķēniņš, cēlās Lahišai par palīgu, bet Jozuas to kāva un viņa ļaudis, kamēr viņš neviena no tiem neatlicināja. Un Jozua aizgāja un viss Israēls līdz ar viņu no Lahišas uz Eglonu, un apmetās pret viņu un karoja pret viņu. Un uzņēma viņu tai pašā dienā, un to kāva ar zobena asmeni, un visas dvēseles, kas tur bija, viņš tai dienā izdeldēja, kā viņš bija darījis Lahišai. Tad Jozua cēlās un viss Israēls līdz ar viņu no Eglonas līdz Hebronei un karoja pret viņu, Un uzņēma viņu un kāva viņu ar zobena asmeni un viņas ķēniņu ar visām pilsētām un ar visām dvēselēm, kas tur bija; viņš neatlicināja neviena, kā viņš Eglonai bija darījis, un to izdeldēja ar visām dvēselēm, kas tur bija, Tad Jozua griezās atpakaļ un viss Israēls līdz ar viņu uz Debiru un karoja pret viņu, Un uzņēma viņu un viņas ķēniņu un visas viņa pilsētas, un tos kāva ar zobena asmeni un izdeldēja visas dvēseles, kas tur bija; viņš neatlicināja neviena; itin kā viņš Hebronai bija darījis, tā viņš darīja Debirai un viņas ķēniņam, un itin kā viņš Libnai un viņas ķēniņam bija darījis. Tā Jozua apkāva visu to zemi, kalnus un dienasvidus zemi un ieleju un pakalnus ar visiem viņu ķēniņiem: viņš neatlicināja neviena un izdeldēja visu, kam bija dvaša, tā kā Tas Kungs, Israēla Dievs, bija pavēlējis. Un Jozua tos kāva no Kādeš Barneas līdz Gazai, arī visu Gošena zemi līdz Gibeonai. Un Jozua uzņēma visus šos ķēniņus un visu viņu zemi uz vienu reizi, jo Tas Kungs, Israēla Dievs, karoja par Israēli. Tad Jozua griezās atpakaļ un viss Israēls līdz ar viņu uz Gilgalas lēģeri. Un notika, kad Jabins, Hacoras ķēniņš, to dzirdēja, tad viņš sūtīja pie Jobaba, Madonas ķēniņa, un pie Šimronas ķēniņa un pie Akšafas ķēniņa, Un pie ķēniņiem, kas pret ziemeļiem kalnos un klajumā pret dienvidiem no Kinnerotas un ielejā un kas Nafat Dora jūrmalā dzīvoja, Pie Kanaāniešiem pret rītiem un vakariem un pie Amoriešiem un Hetiešiem un Fereziešiem un Jebusiešiem kalnos un pie Hiviešiem apakš Hermona, Micpas zemē. Šie izgāja un visi karapulki līdz ar tiem un daudz ļaužu, tik daudz kā smiltis jūrmalā, un varen daudz zirgu un ratu. Visi šie ķēniņi sapulcējās un nāca un kopā apmetās lēģerī pie Meroma ūdens, karot pret Israēli. Un Tas Kungs sacīja uz Jozua: nebīsties no viņiem, jo rīt ap šo laiku Es tos visus nodošu apkautus Israēla priekšā; viņu zirgus tev būs darīt tizlus un viņu ratus ar uguni sadedzināt. Tad Jozua un visi karaļaudis līdz ar viņu piepeši tiem uznāca pie Meroma ūdens un tiem uzbruka. Un Tas Kungs tos nodeva Israēla rokā, un tie tos kāva un tiem dzinās pakaļ līdz lielai Sidonai un līdz siltiem ūdeņiem un līdz Micpas klajumam pret rītiem un tos kāva, kamēr neviens no tiem neatlika. Un Jozua tiem darīja, kā Tas Kungs viņam bija sacījis; viņu zirgus viņš darīja tizlus un viņu ratus viņš sadedzināja ar uguni. Un Jozua griezās atpakaļ tanī laikā un uzņēma Hacoru, un viņas ķēniņu viņš sita ar zobenu, jo Hacora priekš tam bija galvas pilsēta visām šo ķēniņu valstīm. Un tie kāva visus, kas tur bija, ar zobena asmeni, viņus izdeldēdami; tur neviens neatlika, kam bija dvaša, un Hacoru viņš sadedzināja ar uguni. Un Jozua uzņēma visas šo ķēniņu pilsētas un visus viņu ķēniņus un tos kāva ar zobena asmeni, tos izdeldēdams, kā Mozus, Tā Kunga kalps, bija pavēlējis. Bet visas pilsētas, kas stāv savos kalnos, Israēls nesadedzināja, tikai Hacoru Jozuas sadedzināja. Un visu šo pilsētu laupījumu un visus lopus Israēla bērni laupīja priekš sevis, bet visus cilvēkus tie kāva ar zobena asmeni, tiekams tie tos izdeldēja; tie neatlicināja neviena, kam bija dvaša. Tā kā Tas Kungs Mozum, savam kalpam, bija pavēlējis, tā Mozus pavēlēja Jozuam, un tā Jozuas darīja; viņš neatrāva ne vārda no visa, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Tā Jozua uzņēma visu šo zemi, kalnus un visu dienasvidus zemi un visu Gošenes zemi un ieleju un klajumu un Israēla kalnus ar viņu ieleju, No Hālaka kalna, kas uz augšu stiepjas uz Seīru līdz Baāl-Gadam Libānas klajumā, apakš Hermona kalna; viņš gūstīja arī visus viņu ķēniņus, tos sita un nokāva. Ilgu laiku Jozua pret visiem šiem ķēniņiem karoja. Nevienas pilsētas nebija, kas ar labu Israēlim būtu padevusies, kā vien tie Hivieši, kas Gibeonā dzīvoja. Viņi visas uzņēma ar karošanu. Jo tas bija no Tā Kunga, ka tie savu sirdi apcietināja, karā iet pret Israēli, lai Viņš tos izdeldētu, lai tiem nekāda žēlastība nenotiktu, bet lai Viņš tos nomaitātu, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Tanī laikā Jozua nāca un izsakņoja Anaķiešus no kalniem, no Hebronas, no Debiras, no Ānabas, no visiem Jūda kalniem un no visiem Israēla kalniem, un Jozua tos izdeldēja ar viņu pilsētām. Neviens no Anaķiešiem neatlika Israēla bērnu zemē, tik vien Gazā, Gatā un Ašdodā tie atlika. Tā Jozua uzņēma visu to zemi, tā kā Tas Kungs uz Mozu bija runājis, un Jozua to Israēlim nodeva par iemantojamu tiesu, to dalīdams pēc viņu ciltīm, un zemei tika miers no karošanas. Šie nu ir tās zemes ķēniņi, ko Israēla bērni ir kāvuši un viņu zemi ieņēmuši, viņpus Jordānes pret saules uzlēkšanu no Arnonas upes līdz Hermona kalnam un visu klajumu pret rītiem: Sihons, Amoriešu ķēniņš, kas Hešbonā dzīvoja, valdīdams no Aroēra, kas Arnonas upes malā, un no tās upes vidus, un par vienu Gileādas pusi un līdz Jabokas upei, kas ir Amona bērnu robeža, Un par to klajumu līdz Kinnerotes jūrai pret rītiem, un līdz tai klajuma jūrai, tai Sāls jūrai pret rītiem, uz to ceļu līdz BetJešimotam, un dienvidu pusē apakš Pizgas kalna. Un Oga, Basanas ķēniņa, robežas; tas bija atlicis no milžu ļaudīm, un dzīvoja Aštarotā un Edrejā, Un valdīja par Hermona kalnu un par Salku un par visu Basanu līdz Gešuriešu un Maāhatiešu robežām un tai vienā Gileādas pusē līdz Sihona, Hešbonas ķēniņa, robežām. Mozus, Tā Kunga kalps, un Israēla bērni tos kāva, un Mozus, Tā Kunga kalps, to deva Rūbeniešiem un Gadiešiem un Manasus pusciltij par daļu. Šie nu ir tās zemes ķēniņi, ko Jozua un Israēla bērni kāva šaipus Jordānes pret vakariem, no Baāl-Gada Libānus lejā līdz Hālaka kalnam, kas uz Seīru stiepjas, (un Jozua to deva Israēla ciltīm par īpašumu pēc viņu daļām,) Kalnos un ielejās un klajumos un pakalnos un tuksnesī un pret dienasvidu: Hetieši, Amorieši, Kanaānieši, Ferezieši, Hivieši un Jebusieši. Jērikas ķēniņš viens; Ajas ķēniņš, kas sānis Bētelei, viens; Jeruzālemes ķēniņš viens; Hebrones ķēniņš viens; Jarmutes ķēniņš viens; Lahišas ķēniņš viens; Eglonas ķēniņš viens; Ģezeras ķēniņš viens; Debiras ķēniņš viens; Ģederas ķēniņš viens; Hormas ķēniņš viens; Aradas ķēniņš viens; Libnas ķēniņš viens; Adulamas ķēniņš viens; Maķedas ķēniņš viens; Bēteles ķēniņš viens; Tapuas ķēniņš viens; Heferas ķēniņš viens; Afekas ķēniņš viens; LāŠaronas ķēniņš viens; Madonas ķēniņš viens; Hacoras ķēniņš viens; Šimron-Meronas ķēniņš viens; Akšafas ķēniņš viens; Taānahas ķēniņš viens; Meģidus ķēniņš viens; Kedešas ķēniņš viens; Jokneamas ķēniņš pie Karmeļa viens; Doras ķēniņš Nafat-Dorā viens; Gojimu ķēniņš Gilgalā viens; Tircas ķēniņš viens; visi šie ķēniņi ir trīsdesmit un viens. Un Jozua bija vecs un stipri gados un Tas Kungs sacīja uz viņu: tu esi palicis vecs un stipri gados, un vēl ļoti daudz zemes atliek kas jāuzņem. Šī ir tā zeme, kas vēl atliek: visas Fīlistu robežas un visas Gešuriešu robežas, No Šihora, kas ir Ēģiptes priekšā, līdz Ekronas robežai pret ziemeļiem Kanaāniešiem top pieskaitīti pieci Fīlistu lielkungi: Gaziešu, Ašdodiešu, Aškaloniešu, Gatiešu un Ekroniešu lielskungs, un arī Avieši; No dienasvidus puses visa Kanaāniešu zeme un Meara, kas Sidoniešiem pieder, līdz Afekai, līdz Amoriešu robežām; Tā arī Ģibliešu zeme un viss Libānus no rīta puses, no Baāl-Gada apakš Hermona kalna, kamēr nāk uz Hamatu; Visi, kas kalnos dzīvo, no Libānus līdz siltiem ūdeņiem, visi Sidonieši, Es tos izdzīšu Israēla bērnu priekšā; izdali to tikai Israēlim par īpašumu, kā Es tev esmu pavēlējis. Un nu dali šo zemi par iemantojamu tiesu tām deviņām ciltīm un Manasus pusciltij. Līdz ar to (otru puscilti) Rūbenieši un Gadieši ir dabūjuši savu iemantojamo tiesu, ko tiem Mozus deva viņpus Jordānes pret rītiem, tā kā Mozus, Tā Kunga kalps, tiem devis, No Aroēra, kas ir Arnonas upes malā, un tās pilsētas kas ir upes ielejas vidū, un visu klajumu no Medebas līdz Dibonai, Un līdz Amona bērnu robežām visas pilsētas, kas piederēja Sihonam, Amoriešu ķēniņam, Hešbonas valdniekam, Un Gileādu un Gešuriešu un Maāhatiešu robežas, un visu Hermona kalnu un visu Basanu līdz Salkai, Visu Oga, Basanas ķēniņa, valsti, kas valdīja Aštarotā un Edrejā, un bija atlicis no atlikušiem milžiem, ko Mozus ir apkāvis un izdzinis. Bet Israēla bērni neizdzina Gešuriešus un Maāhatiešus, bet Gešurs un Maāhats dzīvoja Israēla vidū līdz šai dienai. - Tikai Levija ciltij viņš nedeva zemes daļu; Tā Kunga, Israēla Dieva, uguns upuri ir viņas daļa, tā kā Viņš tiem ir runājis. Un Mozus deva Rūbena bērnu ciltij pēc viņas radiem, Ka viņu robežas bija no Aroēra, kas Arnonas upes malā, un tā pilsēta, kas ir ielejas vidū, un viss klajums līdz Medebai, Hešbona un visas viņas pilsētas kas tai klajumā, Dibona un Bamot-Baāla un Bet-Baāl-Meona, Un Jahāca un Ķedemote un Mefaāte Un Kirjataīma un Sibma un Ceret-Šahara uz tā kalna tai ielejā. Un Bet-Peore un Ašdod-Pizga un Bet-Ješimote Un visas klajuma pilsētas un visa Sihona valsts, Sihona, Amoriešu ķēniņa, kas Hešbonā valdīja, ko Mozus apkāva līdz ar Midiānas lieliem kungiem, Evu un Rekemu un Zūru un Huru un Rebu, Sihona valdniekiem, kas tai zemē dzīvoja. Tāpat Israēla bērni ar zobenu nokāva Bileāmu, Beora dēlu, to pareģi, līdz ar tiem (citiem), ko viņi nokāva. Un Rūbena bērnu robeža bija Jordāne un viņas apgabals. Šī ir Rūbena bērnu daļa pēc viņu radiem, pilsētas un viņu ciemi. Un Gada ciltij, Gada bērniem pēc viņu radiem Mozus deva, Ka viņu robežas bija Jazere un visas Gileādas pilsētas un Amona bērnu zemes viena puse līdz Aroēram, kas ir šaipus Rabas. Un no Hešbonas līdz Rāmat-Micpai un Betonimai un no Mahanaīmas līdz Debiras robežai, Un ielejā: BetHarama un BetNimra un Sukota un Cafona, kas atlika no Sihona, Hešbonas ķēniņa, valsts, Jordāne un viņas robeža, līdz Kinnerotes jūras galam viņpus Jordānes pret rītiem. Šī ir Gada bērnu daļa pēc viņu radiem, pilsētas un ciemi. Un ko Mozus Manasus pusciltij par daļu bija devis, tas palika pie Manasus bērnu puscilts pēc viņas radiem, Tā ka viņu robežas bija no Mahanaīmas visa Basana, visa Oga, Basanas ķēniņa, valsts un visi Jaīra miesti, kas ir Basanā, sešdesmit pilsētas. Un Gileādas viena puse un Aštarote un Edreja, Oga, Basanas ķēniņa, valsts pilsētas, piederēja Mahira, Manasus dēla, bērniem, (proti) Mahira bērnu pusei pēc viņu radiem. To nu Mozus bija izdalījis Moaba klajumos viņpus Jordānes no Jērikas pret rītiem. Bet Levija ciltij Mozus nedeva nekādu zemes daļu; Tas Kungs, Israēla Dievs, ir viņu daļa, tā kā Viņš tiem ir runājis. To nu Israēla bērni iemantojuši Kanaāna zemē, ko viņiem ir izdalījuši Eleazars, priesteris, un Jozuas, Nuna dēls, un tie augstie Israēla bērnu cilts tēvi. Caur meslošanu tiem dalīja, kā Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis, dot tām deviņām ciltīm un tai pusciltij. Jo tām divām ciltīm un tai pusciltij Mozus bija devis daļu viņpus Jordānes, bet Levītiem viņš nekādu zemes daļu nebija devis viņu starpā. Jo Jāzepa bērnu bija divas ciltis, Manasus un Efraīms; un Levītiem nedeva nekādu īpašu daļu tai zemē, bet pilsētas vien, kur dzīvot, un ganības priekš viņu lopiem un priekš viņu īpašuma. Kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Israēla bērni darīja un izdalīja zemi. Tad Jūda bērni piegāja pie Jozuas Gilgalā, un Kālebs, Jefunna dēls, no Keniza bērniem, sacīja uz viņu: tu zini vārdu, ko Tas Kungs uz Mozu, Dieva vīru, ir runājis Kādeš Barneā manis pēc un tevis pēc. Es biju četrdesmit gadus vecs, kad Mozus, Tā Kunga kalps, mani sūtīja no Kādeš Barneas, to zemi izlūkot, un es viņam atsacīju, tā kā tas bija manā sirdī. Bet mani brāļi, kas man bija gājuši līdz, tie darīja to ļaužu sirdi bailīgu, bet es Tam Kungam, savam Dievam, pareizi klausīju. Tad Mozus tai dienā zvērēja un sacīja: tā zeme, kur tu ar savu kāju esi minis, tev un taviem bērniem būs par daļu mūžam; jo tu Tam Kungam, manam Dievam, esi pareizi klausījis. Un nu redzi, Tas Kungs manu dzīvību ir uzturējis, tā kā Viņš ir runājis, un ir četrdesmit un pieci gadi no tā laika, kad Tas Kungs šo vārdu uz Mozu runāja, Israēlim tuksnesī staigājot, un nu redzi, es šodien esmu astoņdesmit piecus gadus vecs. Es vēl šodien esmu tik stiprs, kā tai dienā kad Mozus mani izsūtīja; kāds mans spēks bija to brīdi, tāds ir mans spēks šo brīdi uz karu, uz iziešanu un ieiešanu. Un nu, dod man šo kalnu zemi, par ko Tas Kungs tai dienā runājis, jo tu tai dienā esi dzirdējis, ka tur dzīvo Anaķieši, un tur ir lielas stipras pilsētas; varbūt Tas Kungs būs ar mani, ka es tos varu izdzīt, tā kā Tas Kungs runājis. Tad Jozuas viņu svētīja un deva Kālebam, Jefunna dēlam, Hebroni par daļu. Tā tad Hebrone Kālebam, Jefunna dēlam, no Keniza bērniem, tika par daļu līdz šai dienai, tāpēc ka tas Tam Kungam, Israēla Dievam, pareizi bija klausījis. Bet Hebrones vārds bija vecos laikos Kirjat Arba (Arbas pilsēta), tas ir bijis viens liels cilvēks starp Anaķiešiem. Un zemei bija miers no karošanas. Un tā nomeslota tiesa priekš Jūda bērniem, pēc viņu radiem, bija pie Edoma robežām, pie Cin tuksneša, pašā dienvidus galā, Tā ka viņu robeža pret dienvidiem bija Sāls jūras gals no tās mēles, kas pret dienvidiem stiepjas, Un iziet pret dienvidu pusi uz Akrabu kalniem un iet cauri līdz Cinam un iet uz augšu no dienvidu puses līdz Kādeš-Barneai, Un iet caur Hecronu un stiepjas uz augšu līdz Ādarai un iet ap Karku un iet cauri līdz Acmonai un iznāk pie Ēģiptes upes, un tas robežas gals stiepjas pret jūru; šī lai ir jūsu robeža dienas vidū. Un robeža pret rītiem ir Sāls jūra līdz Jordānes galam, un robeža ziemeļa pusē ir no jūras mēles, no Jordānes gala. Un šī robeža iet uz augšu līdz Bet-Hoglai un iet cauri no ziemeļa puses līdz Bet-Arabai, un tā robeža iet uz augšu līdz Bohāna, Rūbena dēla, akmenim. Un (tālāk) šī robeža iet uz augšu līdz Debirai no Ahora ielejas un pret ziemeļiem stiepjas līdz Gilgalai, kas stāv pret Adumimu kalniem, kas no upes uz dienvidiem; pēc šī robeža iet cauri uz En-Šemešas ūdeni, un viņas gals stiepjas līdz En-Rogelas akai. Un šī robeža iet uz augšu pa Ben-Hinomas ieleju, no dienvidu puses gar Jebusu, - šī ir Jeruzāleme, - un šī robeža iet uz augšu līdz tā kalna virsgalam, kas no Hinoma ielejas ir pret vakara pusi, kas stiepjas līdz Refaīma ielejas galam pret ziemeļiem. Pēc šī robeža stiepjas no tā kalna gala līdz Neftoas avotam un iznāk uz Efrona kalna pilsētām; šī robeža stiepjas līdz Baālai, - tā ir Kirjat-Jearima. Pēc šī robeža griežas no Baālas uz vakara pusi līdz Seīra kalniem un iet cauri gar ArJearim uz ziemeļa pusi, - tas ir Ķesalons, - un nāk lejā uz Bet-Šemesu un iet caur Timnatu. Un tā robeža iznāk gar Ekronu pret ziemeļa pusi un stiepjas līdz Šikronam un iet pār Baālas kalnu un iznāk uz Jabneēlu, un viņas gals stiepjas līdz jūrai. Un robeža pret vakara pusi ir tā lielā jūra un viņas mala. Šī ir Jūda bērnu robeža visapkārt pēc viņu radiem. Bet Kālebam, Jefunna dēlam, viņš deva tiesu starp Jūda bērniem, pēc Tā Kunga vārda uz Jozua, proti Kirjat-Arbu, Anaka tēva pilsētu, tā ir Hebrone. Un Kālebs izdzina no turienes tos trīs Anaka dēlus, Šešaju un Ahimanu un Talmaju, kas no Anaka dzimuši. Un no turienes viņš cēlās pret Debiras iedzīvotājiem, bet Debiras vārds senāk bija Kirjat-Zevere. Un Kālebs sacīja: kas Kirjat-Zeveri kaus un uzņems, tam es savu meitu Aksu došu par sievu. Tad to uzņēma Otniēls, Kenasa dēls, Kāleba brālēns, un viņš tam deva savu meitu Aksu par sievu. Un notikās, kad viņa pie tā nāca, tad viņa to skubināja, tīrumu lūgties no viņas tēva, un viņa nolēca no ēzeļa; tad Kālebs uz viņu sacīja: kas tev ir? Un viņa sacīja: dod man kādu svētību, jo tu man esi devis dienvidu zemi, tad dod man arī ūdens avotus. Tad tas viņai deva avotus augšā un avotus ielejā. Šī ir Jūda bērnu cilts daļa pēc viņu radiem. Tad nu tās pilsētas no Jūda bērnu cilts gala līdz Edoma robežai pret dienvidu pusi ir: Kabceēle un Edere un Jagura Un Kina un Dimona un Ādada Un Kedeša un Hacora un Itnana Un Zifa un Telema un Bealota Un Hacor-Hadata un Kirjat-Hecrona, - tā ir Hacora, Āmama un Šema un Molada Un Hacar-Gada un Ezmona un Betpaleta Un Hacar-Šuala un Bēršeba un Bisjot-Ja, Bala un Ijim un Ezema Un Eltolada un Kesila un Horma Un Ciklaga un Madmana un San-Sanna Un Lebaota, Šilhima un Aīna un Rimona, - visu šo pilsētu ir divdesmit deviņas un viņu ciemi. Lejā ir Eštaole un Cora un Ašna Un Zanoa un En-Ganim, Tapua un Enama Un Jarmute un Adulama un Šoho un Āzeka Un Šaraīma un Aditaīm un Ģedera un Ģederotaīm, četrpadsmit pilsētas un viņu ciemi; Cenana un Hadaša un Migdal Gada Un Dileana un Micpa un Jokteēle, Lahiša un Bockata un Eglone Un Kābona un Lahmasa un Kitliša Un Ģederota, BetDagona un Naēma un Maķeda, sešpadsmit pilsētas un viņu ciemi; Libna un Etere un Ašana Un Jevta un Azna un Necibe Un Keila un Ahsiba un Mareša, deviņas pilsētas un viņu ciemi; Ekrona un viņas miesti un viņas ciemi; No Ekronas un līdz jūrai viss, kas blakām Ašdodai un blakām viņu ciemiem; Ašdoda un viņas miesti, un viņas ciemi, Gaza un viņas miesti, un viņas ciemi līdz Ēģiptes upei un tai lielai jūrai un viņas malai. Un kalnos bija Šamira un Jatira un Šoho Un Dana, un Kirjat-Sana, - tā ir Debira - Un Ānaba un Eštemoa un Anīm Un Gošene un Holone un Gilo, vienpadsmit pilsētas un viņu ciemi; Araba un Duma un Ešeana un Januma. Un Bet-Tapua un Afeka Un Humta un Kirjat-Arba, - tā ir Hebrone, - un Ciora, deviņas pilsētas un viņu ciemi; Maona, Karmelis un Zifa un Jūta Un Jezreēle un Jokdeama un Zanoa, Kaina, Gibea un Timna, desmit pilsētas un viņu ciemi; Halhula, Bet-Cura, Ģedora Un Maārata un Bet-Anota un Eltekone, sešas pilsētas un viņu ciemi; Kirjat-Baāla, - tā ir Kirjat-Jearima, - un Raba, divas pilsētas un viņu ciemi. Tuksnesī bija Bet-Araba, Midina un Sekaka. Un Nibšana un tā sāls pilsēta un Enģedi, sešas pilsētas un viņu ciemi. Bet tos Jebusiešus, kas Jeruzālemē dzīvoja, Jūda bērni nevarēja izdzīt un Jebusieši dzīvoja pie Jūda bērniem Jeruzālemē līdz šai dienai. Un tā tiesa Jāzepa bērniem tapa nomeslota no Jordānes pret Jēriku, pie Jērikas ūdeņiem pret rītiem, tuksnesis, kas no Jērikas stiepjas caur Bēteles kalniem Un iznāk no Bēteles uz Lūzu un tek caur Arķiešu robežām līdz Atarotai, Un noiet pret vakara pusi uz Jafletes robežām līdz Lejas-Bet-Horons robežām un līdz Gazerai, un viņas gals stiepjas līdz jūrai. Tā Jāzepa bērni, Manasus un Efraīms, savu daļu dabūjuši. Un Efraīma bērnu robeža pēc viņu radiem ir šī: viņu daļas robeža bija pret rītiem Atarot Ādara līdz Kalna-Bet-Horoni. Un tā robeža iznāk no vakara puses gar Mihmetu pa ziemeļa pusi, un šī robeža griežas pret rītiem uz Taānat-Šīlo un iet caur viņu uz rīta pusi līdz Janohai, Un notek no Janohas uz Atarotu un Naāratu, un stiepjas uz Jēriku un iznāk pie Jordānes. No Tapuas tā robeža stiepjas pret vakara pusi uz Kānas upi, un viņas gals ir pie jūras. Šī ir Efraīma bērnu cilts daļa pēc viņu radiem. Un tās pilsētas, kas bija atšķirtas priekš Efraīma bērniem, bija Manasus bērnu daļas vidū, visas tās pilsētas un viņu ciemi. Un tie neizdzina tos Kanaāniešus, kas Gazerā dzīvoja, tā Kanaānieši dzīvoja Efraīma vidū līdz šai dienai un palika par klausītājiem. Un Manasus ciltij tiesa tika nomeslota, - jo viņš bija Jāzepa pirmdzimtais, - Mahiram, Manasus pirmdzimtam, Gileāda tēvam, kas bija karavīrs, krita Gileāda un Basana. Un citiem Manasus bērniem tika sava tiesa pēc viņu radiem, (proti) Abiēzera bērniem un Heleka bērniem un Asriēļa bērniem un Šehema bērniem un Hefera bērniem un Šemida bērniem. Šie ir Manasus, Jāzepa dēla, bērni no vīriešu kārtas pēc saviem radiem. Bet Celofehadam, Hefera dēlam, (tas bija dēls Gileādam, tas Mahiram, tas Manasum) tam nebija dēlu, bet meitas vien, un šie ir viņa meitu vārdi: Maāla, Noa, Hogla, Milka un Tirca. Tās nāca pie priestera Eleazara un pie Jozuas, Nuna dēla, un pie virsniekiem un sacīja: Tas Kungs Mozum pavēlējis, mums daļu dot mūsu brāļu vidū; tāpēc viņš pēc Tā Kunga vārda tām deva daļu viņu tēva brāļu vidū. Un Manasum desmit zemes gabali tapa piedalīti, bez Gileādas zemes un Basanas, kas viņpus Jordānes. Jo Manasus meitas iemantoja īpašu daļu viņa dēlu vidū, un Gileādas zeme piederēja citiem Manasus bērniem. Un Manasus robeža bija no Ašeras līdz Mihmetai, kas Šehemes priekša, un šī robeža iet pa labo roku uz tiem, kas En-Tapua dzīvoja, Un Manasum gan piederēja Tapuas zeme, bet pati Tapua pie Manasus robežas piederēja Efraīma bērniem. Un tā robeža nonāk uz Kānas upi pret dienasvidu no upes. Šīs pilsētas pieder Efraīmam, Manasus pilsētu vidū, un Manasus robeža ir no tās upes uz ziemeļa pusi, un viņas gals stiepjas pret jūru. Kas pret dienvidiem, pieder Efraīmam, un kas pret ziemeļiem, Manasum, un jūra ir viņu robeža. Un uz ziemeļa pusi viņi stiepjas līdz Ašeram, un uz rīta pusi līdz Īsašaram. Un Manasum iekš Īsašara un Ašera piederēja Bet-Šeana un viņas miesti un Jibleana un viņas miesti un Doras iedzīvotāji un miesti un Endoras iedzīvotāji un miesti un Taānahas iedzīvotāji un miesti un, kas iekš Meģidus dzīvoja, un viņa miesti, - trīs zemes gabali Un Manasus bērni nevarēja izdzīt šo pilsētu iedzīvotājus, bet Kanaānieši iesāka palikt tai zemē. Un kad Israēla bērni palika stipri, tad tie tos Kanaāniešus spieda pie klausības, bet izdzīt tos neizdzina. Un Jāzepa bērni runāja uz Jozua sacīdami: kāpēc tu mums par daļu esi nomeslojis tikai vienu tiesu un vienu zemes gabalu? Un mēs tomēr esam liels ļaužu pulks, tādēļ ka Tas Kungs mūs tā ir svētījis. Tad Jozua uz tiem sacīja: ja jūs esiet tāds liels ļaužu pulks, tad ejat mežos un nolīdiet tos priekš sevis Feriziešu un Refaiešu zemē, kad jums nepietiek ar Efraīma kalniem, Tad Jāzepa bērni sacīja: ar tiem kalniem mums nepietiks, un dzelzs rati ir visiem Kanaāniešiem, kas tai ielejas zemē dzīvo, Bet-Šeanā un viņas miestos, un tiem, kas Israēla klajumā dzīvo. Bet Jozua runāja uz Jāzepa namu, uz Efraīmu un Manasu, sacīdams: tu esi liels ļaužu pulks un tev ir liels spēks, tev nebūs viena daļa vien, Bet tie kalni tev piederēs; tur ir mežs un to tu nolīdisi un viņa malas tev piederēs. Jo tu izdzīsi tos Kanaāniešus, jebšu tiem ir dzelzs rati un jebšu tie ir stipri. Un visa Israēla bērnu draudze sapulcējās Šīlo un tur uzcēla saiešanas telti, kad nu zeme viņu priekšā bija uzvarēta. Un no Israēla bērniem, kam savas daļas nebija nodalītas, atlika septiņas ciltis. Un Jozua sacīja uz Israēla bērniem: cik ilgi jūs esat tik kūtri, ka nenoejat uzņemt to zemi, ko Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs jums devis? Dabūjiet sev trīs vīrus no ikvienas cilts, tad es tos sūtīšu, lai tie ceļas un zemi pārstaigā un to uzraksta pēc savām daļām, un griežas atpakaļ pie manis. Tiem nu to būs dalīt septiņās daļās; Jūda lai paliek savās robežās no dienasvidus puses, un Jāzepa nams lai paliek savās robežās no ziemeļa puses. Un jums to zemi būs uzrakstīt septiņās daļās un atnest man, ka es priekš jums šeit mesloju Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā. Jo Levītiem nav nekādas zemes daļas jūsu starpā, bet Tā Kunga priestera amats ir viņu daļa. Bet Gads un Rūbens un Manasus puscilts savu tiesu ir ņēmuši viņpus Jordānes pret rītiem, ko Mozus, Tā Kunga kalps, tiem devis. Tad tie vīri cēlās un nogāja, un Jozua tiem, kas nogāja, pavēlēja zemi uzrakstīt, un sacīja: ejat, un pārstaigājat to zemi un uzrakstiet to un griežaties atpakaļ pie manis, tad es priekš jums metīšu meslus Tā Kunga priekšā šeitan Šīlo. Tad tie vīri nogāja un pārstaigāja to zemi un to pēc viņas pilsētām grāmatā uzrakstīja septiņās daļās, un nāca atpakaļ pie Jozua uz lēģeri Šīlo. Un Jozua meta meslus priekš viņiem Šīlo Tā Kunga priekšā, un Jozua tur Israēla bērniem dalīja to zemi pēc viņu daļām. Un mesli krita Benjamina bērnu ciltij pēc viņu radiem, un viņu nomeslotās tiesas robeža stiepjas starp Jūda bērniem un Jāzepa bērniem. Un viņu ziemeļa robeža nāca no Jordānes, un šī robeža iet augšā gar Jērikas ziemeļa pusi un stiepjas caur kalniem pret vakara pusi un viņas gals ir pie Bet-Avenas tuksneša. Un no turienes robeža aiziet uz Lūzu, gar Lūzu, - šī ir Bētele, - pret dienasvidu, un robeža noiet uz Atarot-Ādaru pie tā kalna, kas ir dienasvidus pusē no Lejas-Bet-Horons. Un šī robeža stiepjas un griežas vakara malā uz dienasvidu, no tā kalna, kas ir Bet-Horoni pretī uz dienasvidu, un viņas gals ir pie Kirjat-Baālas, - šī ir Kirjat-Jearima, Jūda bērnu pilsēta, - šī ir vakara puses mala. Un dienasvidus mala stiepjas no Kirjat-Jearimas gala, un šī robeža iznāk no vakara puses un iziet uz Neftoas avotu. Un šī robeža noiet līdz tā kalna galam, kas ir Hinoma dēla ielejai pretī, Refaiešu ielejā pret ziemeļiem un noiet caur Hinoma ieleju gar Jebusiešiem pret dienasvidu un noiet līdz Rogelas avotam, Un stiepjas uz ziemeļa pusi un iznāk uz En-Šemešu un iziet uz Gelilotu, kas stiepjas pret Adumimu, un noiet uz Bohāna, Rūbena dēla, akmeni, Un iet pāri gar to klajumu uz ziemeļa pusi un noiet uz to klajumu. Un šī robeža iet pāri gar Bet-Hoglu pret ziemeļiem, un šās robežas gals ir pie Sāls jūras mēles pret ziemeļiem, pie Jordānes gala dienas vidū; šī ir dienvidu robeža. Un Jordāne ir viņa robeža rīta pusē; šī ir Benjamina bērnu daļa pēc viņu robežām visapkārt, pēc viņu radiem. Bet Benjamina bērnu cilts pilsētas pēc viņu radiem ir: Jērikas un Bet-Hogla un Emek-Ķecica Un Bet-Araba un Cemaraim un Bētele. Un Avim un Para un Ofra Un Kefar-Hamonaja un Ofni un Gaba, divpadsmit pilsētas un viņu ciemi; Gibeona un Rāma un Beērote Un Micpa un Kefira un Moca Un Reķeme un Irpeēle un Tarala Un Cela, Elefe un Jebusa, - šī ir Jeruzāleme, - Gibeata, Kirjata, četrpadsmit pilsētas un viņu ciemi. Šī ir Benjamina bērnu daļa pēc viņu radiem. Un otri mesli krita Simeonam, Simeona bērnu ciltij pēc viņu radiem, un viņu nomeslota tiesa bija Jūda bērnu starpā. Un tiem bija par daļu: Bēršeba un Šeba un Molada Un Hacar-Šuale un Bala un Ezeme Un Eltolade un Betule un Horma Un Ciklaga un Bet-Markabote un Hacar-Sūsa Un Betlebaote un Šaruhēna, trīspadsmit pilsētas un viņu ciemi; Aīna, Rimona un Etere un Ašana, četras pilsētas un viņu ciemi, Un visi ciemi šo pilsētu apgabalā līdz Baālat-Beērei, dienasvidus Rāmatai; šī ir Simeona bērnu cilts daļa pēc viņu radiem. Simeona bērnu daļa ir Jūda bērnu zemē, jo Jūda bērnu tiesa tiem bija par lielu, tāpēc Simeona bērni mantoja viņu daļas vidū. Un trešie mesli krita Zebulona bērniem pēc viņu radiem, un viņu daļas robeža stiepjas līdz Saridei. Un viņu robeža iet uz augšu pret vakara pusi uz Maralu, un tek līdz Dabašetei un stiepjas līdz tai upei, kas šaipus Jokneama. Un viņa griežas no Sarides pret rītiem pret saules lēkšanu, uz Ķislot-Tābora robežām, un iznāk pie Doberates un stiepjas līdz Jafiai; Un no turienes viņa iet pret rītiem, pret saules lēkšanu, uz GatHeferu un EtKazini un iznāk pie Rimona, sniegdamās līdz Neai. Un šī robeža griežas apkārt pret ziemeļa pusi uz Hanatonu, un viņas gals ir Jevtahēles ieleja. Un Katāte un Nahālale un Šimrona un Idala un Bētleme, divpadsmit pilsētas un viņu ciemi. Šī ir Zebulona bērnu daļa pēc viņu radiem, šīs pilsētas un viņu ciemi. Ceturtie mesli krita Īsašaram, Īsašara bērniem pēc viņu radiem. Un viņu robežas bija Jezreēls, Kesulote un Šuneme. Un Hafaraīma un Šiona un Anahārata Un Rabita un Kišiona un Abeca Un Remeta un Enganim un Enhadida un Bet-Paceca. Un šī robeža stiepjas un Tāboru un Šahāzimu un Bet-Šemešu un viņu robežas gals ir pie Jordānes: sešpadsmit pilsētas un viņu ciemi. Šī ir Īsašara bērnu cilts daļa, pēc viņu radiem, pilsētas un viņu ciemi. Un piektie mesli krita Ašera bērniem pēc viņu radiem. Un viņu robežas bija Helkate un Halija un Betene un Ahšafe Un Alameleķs un Amada un Mišeala, un stiepjas uz Karmeli pie jūras un uz Šihor-Libnatu, Un griežas pret saules lēkšanu uz Bet-Dagonu un stiepjas uz Zebulonu un uz JiftaElas ieleju pret ziemeļiem no Bet-Emeka un Neģiēla un iznāk uz Kabalu pa kreiso roku, Un uz Hebronu un Rehobu un Hamonu un Kānu līdz lielai Sidonai. Un šī robeža griežas uz Rāmu un uz stipro Tirus pilsētu, tad šī robeža griežas uz Hosu, un viņas gals ir pie jūras, blakām Ahzibes robežām. Un Umma un Afeks un Rehoba: divdesmit divas pilsētas un viņu ciemi. Šī ir Ašera bērnu cilts daļa pēc viņu radiem, šīs pilsētas un viņu ciemi. Sestie mesli krita Naftalis bērniem pēc viņu radiem. Un viņu robeža ir no Helefas, no tā ozola pie Caānanim, un Adami-Neķebes un Jabneēļa līdz Lakum, un viņas gals ir pie Jordānes. Un šī robeža griežas pret vakara pusi uz Aznot-Tāboru, un no turienes viņa noiet uz Hukoku, un stiepjas uz Zebulonu pret dienasvidu, un pie Ašera viņa stiepjas pret vakara pusi, un pie Jūda līdz Jordānei pret saules lēkšanu. Un stipras pilsētas ir: Cidim, Cera un Hamata, Rākata un Kinnerote Un Ādama un Rāma un Hacora Un Kedeša un Edreji un EnHacora Un Irona un MigdalEle, Horema un Bet-Anata un BetŠemeša, deviņpadsmit pilsētas un viņu ciemi. Šī ir Naftalis bērnu cilts daļa pēc viņu radiem, pilsētas un viņu ciemi. Septītie mesli krita Dana bērnu ciltij pēc viņu radiem. Un viņu daļas robežas bija Corga un Eštaola un IrŠemeša Un Šaālabina un Ajalone un Jetla. Un Elona un Timnata un Ekrona Un Elteķe un Ģibetonā un Baālate, Jehuda un Bene-Baraka un Gat-Rimona, Un Mejarkona un Rakona, ar to robežu pret Joppi. Bet Dana bērnu robežas kļuva lielākas, jo Dana bērni cēlās un karoja pret Lešemu un to uzņēma un to sita ar zobena asmeni un to iemantoja un tur dzīvoja, un nosauca Lešemu par Danu pēc sava tēva Dana vārda. Šī ir Dana bērnu cilts daļa pēc viņu radiem, pilsētas un viņu ciemi. Un kad tie nu bija beiguši zemi izdalīt pēc viņas robežām, tad Israēla bērni Jozuam, Nuna dēlam, deva daļu savā vidū. Pēc Tā Kunga vārda tie viņam deva to pilsētu, ko viņš prasīja, Timnat-Sēru Efraīma kalnos, un viņš uztaisīja to pilsētu un tur dzīvoja. Tās ir tās daļas, ko priesteris Eleazars, un Jozua, Nuna dēls, un tie cilts tēvi Israēla bērnu ciltīm caur mesliem izdalīja Šīlo Tā Kunga priekšā pie saiešanas telts durvīm un tā tie pabeidza zemes izdalīšanu. Un Tas Kungs runāja uz Jozua un sacīja: Runā uz Israēla bērniem un saki: noliekat sev glābšanās pilsētas, par kurām Es uz jums esmu runājis caur Mozu, Ka uz turieni var bēgt nokāvējs, kas kādu dvēseli no nejauši nezinādams nokauj, ka tās jums var būt par patvēruma no asins atriebēja. Un kurš uz kādu no šīm pilsētām bēg, tam pie pilsētas vārtiem būs stāvēt, un savus vārdus runāt priekš pilsētas vecaju ausīm; tad tie viņu lai uzņem pie sevis pilsētā un viņam dod vietu, ka viņš pie tiem var dzīvot. Un kad asins atriebējs viņam dzenās pakaļ, tad lai tie nokāvēju viņam nedod rokā, tāpēc ka viņš nezinādams savu tuvāko nokāvis, un viņu iepriekš nav ienīdējis. Tad tam pilsētā būs dzīvot, tiekams viņš draudzes priekšā būs stāvējis uz tiesu, līdz kamēr augstais priesteris būs miris, kas tanīs dienās būs, tad lai nokāvējs griežas atpakaļ un iet savā pilsētā un savā namā, pilsētā, no kurienes viņš izbēdzis. Tad tie iesvētīja Kedešu Galilejā Naftalis kalnos, un Šehemi Efraīma kalnos, un KirjatArbu, - tā ir Hebrone, - Jūda kalnos. Un viņpus Jordānes, no Jērikas pret rītiem, tie deva Beceru tuksnesi Rūbena cilts klajumā, un Golanu Basanā no Manasus cilts. Šīs tās noliktās pilsētas priekš visiem Israēla bērniem un priekš svešiniekiem viņu starpā, ka uz turieni bēgtu ikkatrs, kas cilvēku nejauši nokauj, ka tam nebūtu jāmirst caur asins atriebēja roku, pirms nebūtu stāvējis draudzes priekšā. Tad Levītu cilts tēvi piegāja pie priestera Eleazara un pie Jozuas, Nuna dēla, un pie Israēla bērnu cilts tēviem, Un runāja uz tiem Šīlo Kanaāna zemē, sacīdami: Tas Kungs caur Mozu pavēlējis, mums dot pilsētas, kur varam dzīvot, ar ganībām priekš mūsu lopiem. Tad Israēla bērni Levītiem deva no savām daļām pēc Tā Kunga vārda šīs pilsētas un viņu ganības. Un mesli krita Kohāta radiem. Un priestera Ārona bērniem no Levītiem caur mesliem krita trīspadsmit pilsētas no Jūda cilts un no Simeona cilts un no Benjamina cilts. Un tiem citiem Kohāta bērniem caur mesliem krita desmit pilsētas no Efraīma cilts radiem un no Dana cilts un no Manasus puscilts. Un Geršona bērniem caur mesliem krita trīspadsmit pilsētas no Īsašara cilts radiem un no Ašera cilts un no Naftalis cilts un no Manasus puscilts Basanā. Merarus bērniem pēc viņu radiem krita divpadsmit pilsētas no Rūbena cilts un no Gada cilts un no Zebulona cilts. Tā Israēla bērni Levītiem deva caur meslošanu šīs pilsētas un viņu ganības, kā Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis. Un no Jūda bērnu cilts un no Simeona bērnu cilts tie deva šīs pilsētas, ko pie vārda nosauca, Ka tie piederētu Ārona bērnu bērniem, no Kohāta radiem, no Levija bērniem; jo tie pirmie mesli viņiem krita. Un tie tiem deva Kirjat-Arbu, Anaka tēva pilsētu, tā ir Hebrone Jūda kalnos un viņas apkārtējās ganības. Bet tās pilsētas tīrumu un līdz ar viņas ciemiem tie deva Kālebam, Jefunna dēlam, par dzimtu. Un tie deva priestera Ārona bērniem glābšanās pilsētu priekš nokāvējiem, Hebroni un viņas ganības, un Libnu un viņas ganības, Un Jatiru un viņas ganības, un Eštemou un viņas ganības, Un Holonu un viņas ganības, un Debiru un viņas ganības, Un Aīnu un viņas ganības, un Jūtu un viņas ganības, un BetŠemešu un viņas ganības, - deviņas pilsētas no šīm divām ciltīm. Un no Benjamina cilts: Gibeonu un viņas ganības, Ģebu un viņas ganības, Un Anatotu un viņas ganības, un Almonu un viņas ganības, - četras pilsētas. Pavisam priestera Ārona dēliem bija trīspadsmit pilsētas ar savām ganībām. Bet Kohāta bērnu radiem, Levītiem, citiem Kohāta bērniem krita caur mesliem pilsētas no Efraīma cilts. Un tiem deva Šehemi, glābšanās pilsētu priekš nokāvējiem, un viņas ganības Efraīma kalnos, un Ģezeru un viņas ganības, Un Kibcaīmu un viņas ganības, un Bet-Oronu un viņas ganības, četras pilsētas. Un no Dana cilts: Elteku un viņas ganības, un Ģibetonu un viņas ganības, Un Ajaloni un viņas ganības, Gat-Rimonu un viņas ganības, - četras pilsētas. Un no Manasus puscilts: Taānahu un viņas ganības, un Gat-Rimonu un viņas ganības, divas pilsētas: Pavisam kopā priekš citiem Kohāta bērnu radiem desmit pilsētas ar savām ganībām. Un Geršona bērniem no Levītu radiem (krita) no Manasus puscilts glābšanās pilsēta priekš nokāvējiem, Golana Basanā un viņas ganības un Beēštera un viņas ganības, - divas pilsētas. Un no Īsašara cilts Kišona un viņas ganības, un Doberate un viņas ganības, Jarmute un viņas ganības, Enganim un viņas ganības, - četras pilsētas, Un no Ašera cilts Mišala un viņas ganības, Abdone un viņas ganības. Helkata un viņas ganības, un Rehoba un viņas ganības, - četras pilsētas. Un no Naftalis cilts glābšanās pilsēta priekš nokāvējiem Kedešā Galilejā un viņas ganības, Hamot-Dora un viņas ganības, un Kartane un viņas ganības, - trīs pilsētas. Pavisam Geršona bērniem pēc viņu radiem ir trīspadsmit pilsētas ar savām ganībām. Un Merarus bērnu radiem, citiem Levītiem, (krita) no Zebulona cilts Jokneama un viņas ganības, un Karta un viņas ganības, Dimna un viņas ganības, Nahālala un viņas ganības, - četras pilsētas. Un no Rūbena cilts Becere un viņas ganības, Jahāca un viņas ganības. Ķedemota un viņas ganības, un Mefaāta un viņas ganības, - četras pilsētas. Un no Gada cilts krita glābšanās pilsēta priekš nokāvējiem, Rāmote Gileādā un viņas ganības, Un Mahānaīm un viņas ganības, Hešbona un viņas ganības, Jazere un viņas ganības, pavisam četras pilsētas. Visas šīs pilsētas piederēja Merarija bērniem pēc viņu radiem, kas arī vēl bija no Levītu radiem, un caur mesliem tiem krita divpadsmit pilsētas. Pavisam Levītu pilsētu Israēla bērnu zemē bija četrdesmit un astoņas ar savām ganībām. Visas šīs pilsētas bija savrup ar savām apkārtējām ganībām; tā bija ar visām šīm pilsētām. Tā Tas Kungs Israēlim deva visu zemi, ko Viņš bija zvērējis dot viņu tēviem, un tie to uzņēma un tur dzīvoja. Un Tas Kungs tiem deva mieru visapkārt, tā kā Tas Kungs viņu tēviem bija zvērējis, un no visiem viņu ienaidniekiem neviens nepastāvēja viņu priekšā, visus viņu ienaidniekus Tas Kungs deva viņu rokā. Un neviena vārda netrūka no visiem labiem vārdiem, ko Tas Kungs uz Israēla namu bija runājis, - viss tas notika. Tad Jozua aicināja Rūbeniešus un Gadiešus un Manasus puscilti, Un uz tiem sacīja: jūs visu esat turējuši, ko jums Mozus, Tā Kunga kalps, pavēlējis, un esat klausījuši manai balsij visās lietās, ko es jums esmu pavēlējis. Jūs savus brāļus neesat atstājuši tādu ilgu laiku līdz šai dienai, bet esat turējuši, kas bija jātur, Tā Kunga, sava Dieva pavēli. Un nu Tas Kungs, jūsu Dievs, mieru ir devis jūsu brāļiem, tā kā Viņš tiem bija runājis. Tad nu griežaties atpakaļ un ejat uz saviem dzīvokļiem, uz savu īpašu zemi, ko jums Tā Kunga kalps Mozus devis viņpus Jordānes. Bet no Dieva puses dariet to likumu un to bauslību, ko jums Mozus, Tā Kunga kalps, ir pavēlējis, ka jūs mīļojat To Kungu, savu Dievu, un staigājat visos Viņa ceļos un turat Viņa baušļus un Viņam pieķeraties un Viņam kalpojat no visas savas sirds un no visas savas dvēseles. Tā Jozua tos svētīja un atlaida, un tie aizgāja uz saviem dzīvokļiem. Jo vienai Manasus cilts pusei Mozus to (daļu) bija devis Basanā, bet viņas otrai pusei Jozua to daļu deva pie viņu brāļiem šaipus Jordānes pret vakariem. Kad Jozua tos atlaida uz viņu dzīvokļiem, tad viņš tos svētīja un uz tiem runāja sacīdams: ar lielu bagātību jūs griežaties atpakaļ uz saviem dzīvokļiem, ar varen daudz lopiem, ar sudrabu un zeltu un ar varu un ar dzelzi un ar ļoti daudz drēbēm. Daliet savu ienaidnieku laupījumu ar saviem brāļiem. Tā Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus puscilts griezās atpakaļ un aizgāja no Israēla bērniem no Šīlo Kanaāna zemē, un gāja uz Gileādas zemi, uz savu īpašu zemi, kur tie par mantiniekiem bija iecelti pēc Tā Kunga pavēles caur Mozu. Kad tie nu nāca uz Jordānes apgabalu, kas Kanaāna zemē, tad Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus puscilts tur uzcēla altāri pie Jordānes, lielu altāri, kur bija ko redzēt. Un Israēla bērni dzirdēja sakām: Redzi, Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus puscilts ir uzcēluši altāri Kanaāna zemei pretī, Jordānes apgabalā, Israēla bērniem pretim. Kad Israēla bērni to dzirdēja, tad visa Israēla bērnu draudze sapulcējās Šīlo, ka tie pret viņiem celtos ar karaspēku. Un Israēla bērni sūtīja pie Rūbena bērniem un pie Gada bērniem un pie Manasus puscilts uz Gileādas zemi Pinehasu, Eleazara, tā priestera, dēlu, Un desmit virsniekus līdz ar viņu, no ikviena tēva nama vienu virsnieku no visām Israēla ciltīm, un ikviens no tiem bija galva savu tēvu namā pār Israēla tūkstošiem. Un tie nāca pie Rūbena bērniem un pie Gada bērniem un pie Manasus puscilts Gileādas zemē, un runāja ar tiem un sacīja: Tā saka visa Tā Kunga draudze: kas tas par noziegumu, ko jūs pret Israēla Dievu esat noziegušies, nogriezdamies šodien no Tā Kunga, ka jūs sev esat uztaisījuši altāri, Tam Kungam šodien pretī turēdamies? Vai Peora noziegums mums vēl ir mazs, no kā mēs (vēl) neesam šķīstījušies līdz šai dienai, jebšu mocība Tā Kunga draudzē ir bijusi? Un jūs šodien nogriežaties no Tā Kunga; bet notiks, kad jūs Tam Kungam šodien turēsities pretī, tad Viņš rīt dusmosies par visu Israēla draudzi. Bet ja jums šķiet, savu iemantoto zemi nešķīstu esam, tad nāciet pāri uz Tā Kunga īpašu zemi, kur Tā Kunga dzīvoklis stāv, un ņemiet savu daļu mūsu vidū, bet neturaties pretī Tam Kungam, nedz turaties pretī mums, uzceldami sev altāri klāt pie Tā Kunga, mūsu Dieva, altāra. Vai Ahans, Zeraha dēls, nebija ļoti noziedzies pie tā, kas bija izdeldējams? Un bardzība nāca pār visu Israēla draudzi, un tas vīrs nenomira viens vien sava nozieguma dēļ. Tad Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus puscilts atbildēja un runāja uz Israēla tūkstošu virsniekiem: Stiprais Dievs, Dievs, Tas Kungs, Stiprais Dievs, Dievs, Tas Kungs, Tas zina, un arī Israēlim būs zināt, ja tas ir no pretestības vai caur noziegumu pret To Kungu, tad lai Viņš mums šodien nepalīdz. Ja mēs tāpēc sev altāri esam uzcēluši, ka gribam nogriezties no Tā Kunga, vai uz tā upurēt dedzināmos upurus vai ēdamus upurus vai pateicības upurus, tad lai Tas Kungs to piemeklē; Un ja mēs to neesam darījuši šo lietu bīdamies un sacīdami: rīt jūsu bērni uz mūsu bērniem runās un sacīs: kas jums par daļu ar To Kungu, Israēla Dievu? Tas Kungs par robežu ir licis to Jordāni starp mums un jums, jūs Rūbena bērni un jūs Gada bērni, jums nav daļas pie Tā Kunga; tad jūsu bērni mūsu bērniem liktu atstāties no Tā Kunga bijāšanas. Tāpēc mēs sacījām: taisīsim jel sev un uzcelsim altāri, ne dedzināmiem upuriem, nedz kaujamiem upuriem, Bet ka tas būtu par liecinieku starp mums un jums, un starp mūsu radiem pēc mums, ka mēs Tam Kungam ar kalpošanu varam kalpot Viņa priekšā, ar saviem dedzināmiem upuriem un ar saviem kaujamiem upuriem un ar saviem pateicības upuriem, un lai jūsu bērni turpmāk uz mūsu bērniem nevar sacīt: jums nav daļas pie Tā Kunga. Tāpēc mēs sacījām: kad notiek, ka tie uz mums vai uz mūsu paaudzēm turpmāk tā sacīs, tad mēs sacīsim: redziet Tā Kunga altāra taisījumu, ko mūsu tēvi ir taisījuši, ne dedzināmiem upuriem, nedz kaujamiem upuriem, bet par liecību starp jums un mums. Lai tas ir tālu no mums, ka mēs būtu pretī turējušies Tam Kungam, vai šodien no Tā Kunga nogriezušies, uzceldami vēl vienu altāri dedzināmiem upuriem, ēdamiem upuriem un kaujamiem upuriem klāt pie Tā Kunga, mūsu Dieva, altāra, kas ir Viņa dzīvokļa priekšā. Kad priesteris Pinehas un tie draudzes virsnieki un tās galvas pār Israēla tūkstošiem, kas pie tā bija, dzirdēja tos vārdus, ko Rūbena bērni un Gada bērni un Manasus bērni runāja, tad tas viņiem patika. Un Pinehas, priestera Eleazara dēls, sacīja uz Rūbena bērniem un uz Gada bērniem un uz Manasus bērniem: šodien mēs atzīstam, ka Tas Kungs ir mūsu vidū, ka jūs ar šo noziegumu neesat noziegušies pret To Kungu; nu jūs Israēla bērnus esat izglābuši no Tā Kunga rokas. Tad Pinehas, priestera Eleazara dēls, un tie virsnieki griezās atpakaļ no Rūbena bērniem un no Gada bērniem no Gileāda zemes uz Kanaāna zemi pie Israēla bērniem un viņiem atsacīja šo vārdu. Un tas vārds patika Israēla bērniem, un Israēla bērni teica Dievu un vairs nedomāja pret viņiem celties ar karaspēku nedz to zemi postīt, kur Rūbena bērni un Gada bērni dzīvoja. Un Rūbena bērni un Gada bērni nosauca to altāri: lai tas ir par liecinieku starp mums, ka Tas Kungs ir Dievs. Un pēc ilga laika, kad Tas Kungs Israēlim mieru bija devis no visiem viņu ienaidniekiem visapkārt, un kad Jozua bija vecs palicis un stipri gados, Tad Jozua sasauca visus Israēla vecajus un viņu virsniekus un viņu soģus un viņu priekšniekus un uz tiem sacīja: es esmu vecs palicis un stipri gados, - Un jūs visu esat redzējuši, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, darījis visām šīm tautām jūsu priekšā, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, tas priekš jums ir karojis. Redziet, šās atlikušās tautas es caur mesliem jums esmu devis par daļu jūsu ciltīm, no Jordānes (sākot), un visas tautas, ko es esmu izdeldējis, un līdz tai lielai jūrai pret saules noiešanu. Un Tas Kungs, jūsu Dievs, pats tos izdzīs jūsu priekšā un tos no jums aizdzīs, un jūs iemantosiet viņu zemi, tā kā Tas Kungs, jūsu Dievs, uz jums runājis. Tad nu esat ļoti stipri, turēt un darīt visu, kas rakstīts Mozus bauslības grāmatā, ka jūs no tās neatkāpjaties ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Ka jūs nenoejat pie šīm tautām, kas pie jums atlikušas, un nepieminiet viņu dievu vārdu, un nezvērējiet pie viņiem un nekalpojiet viņiem un nemetaties zemē priekš viņiem, Bet pieķeraties Tam Kungam, savam Dievam, kā jūs esat darījuši līdz šai dienai. Tā Tas Kungs jūsu priekšā ir izdzinis lielas un varenas tautas, un neviens priekš jums nav pastāvējis līdz šai dienai. Viens vīrs no jums dzen tūkstošus, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, Tas priekš jums karo, tā kā Viņš jums runājis. Tāpēc sargājat savas dvēseles ļoti, ka jūs mīļojat To Kungu, savu Dievu. Jo kad jūs nogriezīsities un pieķersities šīm tautām, kas pie jums atlikušas un saprecēsieties ar viņām un iesiet pie viņām un tās pie jums, Tad ziniet tiešām, ka Tas Kungs, jūsu Dievs, joprojām visas šās tautas jūsu priekšā neizdzīs, bet tās jums tiks par slazda valgu un par tīklu un par pātagu jūsu sānos un par ērkšķiem jūsu acīs, tiekams jūs iesiet bojā no šīs labās zemes, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums devis. Un redzi, es aizeju šodien visas pasaules ceļu; tad nu atzīstat no visas sirds un no visas dvēseles, ka neviena vārda netrūkst no visiem labiem vārdiem, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, uz jums runājis; visi jums ir nākuši, no tiem netrūkst neviena vārda. Un kā viss tas labums pār jums nācis, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, uz jums runājis: tā Tas Kungs, jūsu Dievs, uz jums liks nākt visam tam ļaunumam, ko Viņš runājis, tiekams Viņš jūs būs izdeldējis no šīs labās zemes virsas, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums devis, Kad jūs Tā Kunga, sava Dieva, derību pārkāpjat, ko Viņš jums ir devis, un ejat un kalpojat citiem dieviem un metaties zemē priekš viņiem, tad Tā Kunga bardzība pret jums iedegsies un jūs piepeši izdeldēs no tās labās zemes virsas, ko Viņš jums devis. Un Jozua sapulcināja visas Israēla ciltis Šehemē un sasauca Israēla vecajus un viņu virsniekus un viņu soģus un viņu priekšniekus, un tie atnāca Dieva priekšā. Tad Jozua sacīja uz visiem ļaudīm: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: viņpus upes jūsu tēvi vecos laikos ir dzīvojuši, Terahs, Ābrahāma un Nahora tēvs, un ir kalpojuši citiem dieviem. Tad Es ņēmu jūsu tēvu Ābrahāmu no viņas upes puses un tam liku staigāt caur visu Kanaāna zemi, un Es vairoju arī viņa dzimumu un devu viņam Īzaku. Un Īzakam Es devu Jēkabu un Ēsavu, un Ēsavam Es devu Seīra kalnus par daļu, bet Jēkabs un viņa bērni nogāja uz Ēģiptes zemi. Tad Es sūtīju Mozu un Āronu, un mocīju Ēģiptes zemi, tā kā Es viņas vidū esmu darījis, un pēc tam Es jūs izvedu. Kad Es jūsu tēvus no Ēģiptes zemes biju izvedis, tad jūs nācāt pie jūras, un ēģiptieši jūsu tēviem dzinās pakaļ ar ratiem un ar jātniekiem līdz Niedru jūrai. Tad tie brēca uz To Kungu, un Viņš lika tumsu starp jums un ēģiptiešiem, un Viņš lika jūrai pār tiem nākt un tos apklāja, un jūsu acis redzējušas, ko Es Ēģiptes zemē esmu darījis. Pēc tam jūs ilgu laiku esat dzīvojuši tuksnesī. Un Es jūs vedu Amoriešu zemē, kas viņpus Jordānes dzīvoja: tie pret jums karoja, bet Es tos nodevu jūsu rokā, un jūs iemantojāt viņu zemi, un Es tos izdeldēju jūsu priekšā. Tad Balaks, Cipora dēls, Moabiešu ķēniņš, cēlās un karoja pret Israēli; un viņš nosūtīja un lika aicināt Bileāmu, Beora dēlu, jūs nolādēt. Bet Es Bileāmu negribēju klausīt, un viņš svētīdams jūs svētīja, un Es jūs izglābu no viņa rokas. Un jūs cēlāties pār Jordāni un nācāt uz Jēriku; tad Jērikas iedzīvotāji pret jums karoja, Amorieši, Ferezieši un Kanaānieši un Hetieši un Girgašieši un Hivieši un Jebusieši, bet Es tos nodevu jūsu rokās. Un Es sūtīju jūsu priekšā dundurus, tie tos priekš jums izdzina, kā arī tos divus Amoriešu ķēniņus, ne caur tavu zobenu, ne caur tavu stopu. Un Es jums devu zemi, ko tu neesi apkopis, un pilsētas, ko jūs neesat uzcēluši, ka tur dzīvojat, vīna dārzus un eļļas kokus, ko jūs neesat dēstījuši, ka no tiem ēdat. Un nu bīstaties To Kungu un kalpojiet Viņam skaidri un taisni, un atmetiet tos dievus, kam jūsu tēvi viņpus upes un Ēģiptes zemē ir kalpojuši, un kalpojiet Tam Kungam. Bet ja tas jums nepatiks, Tam Kungam kalpot, tad izvēlaties sev šodien, kam jūs gribat kalpot, vai dieviem, kam jūsu tēvi kalpojuši viņpus upes, vai Amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet es un mans nams, mēs kalposim Tam Kungam. Tad tie ļaudis atbildēja un sacīja: lai tas ir tālu no mums, To Kungu atstāt un kalpot citiem dieviem. Jo Tas Kungs ir mūsu Dievs; Tas mūs un mūsu tēvus izvedis no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama, Tas priekš mums šās lielās zīmes darījis un mūs pasargājis uz visiem ceļiem, kur esam gājuši, un starp visiem ļaudīm, caur kuru vidu esam staigājuši. Un Tas Kungs mūsu priekšā izdzinis visus tos ļaudis un tos Amoriešus, šās zemes iedzīvotājus, tāpēc mēs kalposim Tam Kungam, jo Tas ir mūsu Dievs. Tad Jozua sacīja uz ļaudīm: jūs nevarēsiet Tam Kungam kalpot, jo Tas Kungs ir svēts Dievs, Viņš ir stiprs Dievs, dusmotājs, Viņš nepiedos jūsu pārkāpumus, nedz jūsu grēkus. Kad jūs no Tā Kunga atstāsities un kalposiet svešiem dieviem, tad Viņš atstāsies un jums darīs ļaunu, un jums liks bojā iet, pēc tam, kad Viņš jums labu darījis. Tad tie ļaudis sacīja uz Jozua: nē, bet mēs kalposim Tam Kungam. Tad Jozua sacīja uz ļaudīm: jūs esat liecinieki sev pašiem, ka jūs To Kungu esat izvēlējušies, Viņam kalpot. Un tie sacīja: mēs esam liecinieki. Un nu atmetiet tos svešos dievus, kas jūsu starpā, un griežat savas sirdis uz To Kungu, Israēla Dievu. Un ļaudis sacīja uz Jozua: mēs kalposim Tam Kungam, mūsu Dievam, un klausīsim Viņa balsi. Tā Jozua tai dienā darīja derību ar ļaudīm, un tiem iecēla likumus un tiesas Šehemē. Un Jozua rakstīja šos vārdus Dieva bauslības grāmatā un ņēma lielu akmeni un to tur uzcēla apakš ozola pie Tā Kunga svētās vietas. Un Jozua sacīja uz visiem ļaudīm: redzi, šis akmens mums būs par liecību; jo tas ir dzirdējis visus Tā Kunga vārdus, ko Viņš ar mums runājis, - tas būs jums par liecību, ka jūs savam Dievam nemelojat. Tā Jozua tos ļaudis atlaida, ikvienu savā īpašumā. Un notikās pēc šīm lietām, tad Jozuas, Nuna dēls, Tā Kunga kalps, nomira, simts un desmit gadus vecs būdams. Un tie viņu apraka viņa īpašuma robežās, Timnat-Serā, kas ir Efraīma kalnos, no Gaāša kalna pret ziemeļiem. Un Israēls kalpoja Tam Kungam, kamēr Jozuas dzīvoja un kamēr tie vecaji dzīvoja, kas ilgi pēc Jozuas dzīvoja un kas visus Tā Kunga darbus zināja, ko Viņš Israēlim bija darījis. Un tie apraka arīdzan Jāzepa kaulus, ko Israēla bērni no Ēģiptes zemes bija izveduši, Šehemē, tai tīruma gabalā, ko Jēkabs no Hamora, Šehema tēva, bērniem bija pircis par simts sudraba gabaliem; jo tas Jāzepa bērniem bija ticis par daļu. Un Eleazars, Ārona dēls, nomira, un viņu apraka Gibejā, viņa dēla Pinehasa pilsētā, kas viņam bija dota Efraīma kalnos. Un notika pēc Jozuas nāves, ka Israēla bērni To Kungu vaicāja un sacīja: kas mums ies priekšā, karot pret Kanaāniešiem? Un Tas Kungs sacīja: Jūdam būs iet: redzi, Es to zemi esmu devis viņa rokā. Tad Jūda sacīja uz Simeonu, savu brāli: nāc man līdz uz manu daļu, un karosim pret Kanaāniešiem, tad es arīdzan tev iešu līdz uz tavu daļu. Un Simeons viņam gāja līdz. Un Jūda cēlās, un Tas Kungs nodeva viņu rokā Kanaāniešus un Fereziešus, un tas kāva Bezekā desmit tūkstoš vīrus. Un tie atrada Adoni-Bezeku Bezekā un karoja pret viņu un sakāva Kanaāniešus un Fereziešus. Un Adoni-Bezeks bēga, bet tie viņam dzinās pakaļ un to sagūstīja un nocirta īkšķus pie viņa rokām un kājām. Tad Adoni-Bezeks sacīja: septiņdesmit ķēniņi ar nocirstiem roku un kāju īkšķiem salasīja apakš mana galda druskas; kā es esmu darījis, tā man Dievs ir atmaksājis. Un tie to veda uz Jeruzālemi, un viņš tur nomira. Jo Jūda bērni bija karojuši pret Jeruzālemi un to uzņēmuši un ar zobena asmeni situši un to pilsētu iededzinājuši. Un pēc tam Jūda bērni nogāja karot pret Kanaāniešiem, kas dzīvoja kalnos un pret dienas vidu un ielejā. Un Jūda cēlās pret Kanaāniešiem, kas Hebronē dzīvoja, (bet Hebrones vārds bija senāk KirjatArba,) un tie kāva Šešaju un Ahimanu un Talmaju. Un no turienes tie cēlās pret tiem, kas Debirā dzīvoja, bet Debiras vārds bija senāk KirjatZevere. Un Kālebs sacīja: kas KirjatZeveri kaus un viņu uzņems, tam es savu meitu Aksu došu par sievu. Tad to uzņēma Otniēls, Kenasa, Kāleba jaunākā brāļa, dēls, un viņš tam Aksu, savu meitu, deva par sievu. Un notikās, kad viņa pie tā nāca, tad viņa to paskubināja, no viņas tēva tīrumu lūgt, un viņa nolēca no ēzeļa; tad Kālebs uz to sacīja: kas tev ir? Un tā uz viņu sacīja: dod man svētību, jo tu man esi devis diena vidus zemi, tad dod man arī ūdens avotus. Tad Kālebs viņai deva avotus augšā un avotus ielejā. Un tā Kenieša, Mozus tēvoča, bērni, gāja Jūda bērniem līdz no tās palmu pilsētas uz Jūda tuksnesi, kas no Arada uz dienas vidu, un nogāja un dzīvoja starp ļaudīm. Un Jūda cēlās ar savu brāli Simeonu, un tie kāva tos Kanaāniešus, kas Zefatā dzīvoja, un tos izdeldēja; un nosauca tās pilsētas vārdu Horma. Un Jūda uzņēma arī Gazu ar viņas apgabalu, un Aškalonu ar viņas apgabalu un Ekronu ar viņas apgabalu. Un Tas Kungs bija ar Jūdu, ka viņš tos kalnus ieņēma. Jo tos, kas ielejā dzīvoja, viņš nevarēja izdzīt, tāpēc ka tiem bija dzelzs rati. Un Kālebam tie deva Hebroni, kā Mozus bija runājis, un tas no turienes izdzina Anaka trīs dēlus. Bet Benjamina bērni neizdzina tos Jebusiešus, kas Jeruzālemē dzīvoja; un Jebusieši dzīvo Jeruzālemē ar Benjamina bērniem kopā līdz šai dienai. Un Jāzepa nams arī cēlās uz Bēteli, un Tas Kungs bija ar viņiem. Un Jāzepa nams lika Bēteli izlūkot, bet šīs pilsētas vārds senāk bija Lūza. Un tie izlūki redzēja vīru no pilsētas ārā nākam un sacīja uz viņu: rādi mums jel, kur pilsētā var iekļūt, tad mēs darīsim žēlastību pie tevis. Un kad viņš tiem rādīja, kur tie varēja iekļūt pilsētā, tad tie to pilsētu sita ar zobena asmeni, bet to vīru un visus viņa radus tie lika mierā. Tad tas vīrs nogāja uz Hetiešu zemi un uztaisīja pilsētu un nosauca viņas vārdu Lūza; tas ir viņas vārds līdz šai dienai. Un Manasus neizdzina tos, kas bija BetŠeanā, un viņas ciemos, nedz Taānahā un viņas ciemos, nedz Dorā un viņas ciemos, nedz Ibleamā un viņas ciemos, nedz Meģidū un viņas ciemos, un tie Kanaānieši iesāka palikt šai zemē. Bet kad Israēls palika stiprs, tad viņš Kanaāniešus piespieda pie klausības, bet izdzīt tos neizdzina. Efraīms arīdzan neizdzina tos Kanaāniešus, kas Gazerā dzīvoja, bet Kanaānieši dzīvoja starp viņiem Gazerā. Zebulons neizdzina Kitronas iedzīvotājus, nedz Naālalas iedzīvotājus, bet Kanaānieši dzīvoja starp viņiem un klausīja. Ašers neizdzina Akko iedzīvotājus, nedz tos iedzīvotājus, kas Sidonā. Ahlabā, Ahzibā, Helbā, Afekā, Rehobā, Bet Ašerieši dzīvoja starp Kanaāniešiem, tās zemes iedzīvotājiem, jo viņi tos neizdzina. Naftalis neizdzina tos iedzīvotājus no BetŠemešas, nedz tos iedzīvotājus no BetAnatas, bet dzīvoja starp Kanaāniešiem, tās zemes iedzīvotājiem, bet BetŠemešas un BetAnatas iedzīvotāji tiem palika par klausītājiem. Un Amorieši iedzina Dana bērnus kalnos, jo tie tiem neļāva nākt ielejā. Amorieši arī iesāka palikt Heres kalnos Ajalonā un Šaālbima, bet Jāzepa nama roka tos spieda, ka tie palika par klausītājiem. Un Amoriešu robeža bija no Akrabu kalniem un no Selas uz augšu. Un Tā Kunga eņģelis nāca no Gilgalas uz Bohimu un sacīja: Es jūs esmu izvedis no Ēģiptes un jūs ievedis tai zemē, ko jūsu tēviem esmu zvērējis, un sacījis: Es Savu derību ar jums negribu lauzt ne mūžam. Bet jums nebūs derību darīt ar šīs zemes iedzīvotājiem, viņu altārus jums būs salauzt. Bet jūs neesat klausījuši Manai balsij; kam jūs tā esat darījuši? Tāpēc Es arī esmu sacījis: Es tos neizdzīšu jūsu priekšā, bet tie jums būs par tīkliem, un viņu dievi par slazda valgiem. Un kad Tā Kunga eņģelis šos vārdus bija runājis uz visiem Israēla bērniem, tad tie ļaudis pacēla savu balsi un raudāja. Un tie nosauca tās vietas vārdu Bohim (raudātāji), un upurēja tur Tam Kungam. Jo kad Jozuas tos ļaudis bija atlaidis, tad Israēla bērni bija nogājuši ikviens uz savu īpašumu, ieņemt to zemi. Un tie ļaudis kalpoja Tam Kungam, kamēr Jozuas dzīvoja un kamēr tie vecaji dzīvoja, kas vēl ilgu laiku pēc Jozuas dzīvoja, kas bija redzējuši visus Tā Kunga lielos darbus, ko Viņš bija darījis pie Israēla bērniem. Bet kad Jozuas, Nuna dēls, Tā Kunga kalps, bija nomiris simts un desmit gadus vecs, Tad tie viņu apraka viņa robežās TimnatHeresā uz Efraīma kalniem, no Gaāša kalna pret ziemeļiem. Kad nu arī viss tas dzimums bija aizgājis pie saviem tēviem, tad cēlās cits dzimums pēc viņiem, kas To Kungu nepazina, nedz tos darbus, ko Viņš bija darījis pie Israēla. Tad Israēla bērni darīja, kas Tam Kungam nepatika, un kalpoja Baāliem. Un atstāja To Kungu, savu tēvu Dievu, kas tos bija izvedis no Ēģiptes, un dzinās pakaļ citiem dieviem no to ļaužu dieviem, kas tiem bija visapkārt, un pielūdza tos un apkaitināja To Kungu. Jo tie atstāja To Kungu un kalpoja Baālam un Aštartēm. Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli, un Viņš tos nodeva laupītājiem rokā, kas tos aplaupīja, un Viņš tos pārdeva viņu ienaidnieku rokā visapkārt, un tie vairs nevarēja pastāvēt savu ienaidnieku priekšā. Visur, kur tie izgāja, Tā Kunga roka bija pret tiem par sodu, kā Tas Kungs bija runājis un kā Tas Kungs tiem bija zvērējis, un tie tapa gauži spaidīti. Tad Tas Kungs iecēla soģus, kas tos izglāba no viņu laupītāju rokas. Bet tie arī neklausīja saviem soģiem, bet maukoja pakaļ citiem dieviem un tos pielūdza; ātri tie atstājās no tā ceļa, ko viņu tēvi bija gājuši, klausīt Tā Kunga baušļus; tā tie nedarīja. Un kad Tas Kungs tiem iecēla soģus, tad Tas Kungs bija ar to soģi, un tos izglāba no viņu ienaidnieku rokas, kamēr soģis dzīvoja; to Tam Kungam bija žēl, ka viņi nopūtās par tiem, kas viņus spieda un spaidīja. Bet kad soģis nomira, tad tie atkāpās un palika ļaunāki nekā viņu tēvi, dzīdamies pakaļ citiem dieviem, tiem kalpodami un tos pielūgdami; tie neatstājās no saviem darbiem, nedz no savas pārgalvības ceļa. Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli, ka Viņš sacīja: tāpēc ka šī tauta Manu derību pārkāpusi, ko Es viņu tēviem pavēlēju, un nav klausījusi Manai balsij, Tad Es arī viņu priekšā neizdzīšu neviena no pagāniem, ko Jozuas atstājis, kad viņš nomira, Lai Es Israēli caur tiem kārdināju, vai viņi Tā Kunga ceļu sargās, staigādami pa to, tā kā viņu tēvi ir sargājušies, vai nē? Tā Tas Kungs atstāja šos pagānus, tos tik drīz neizdzīdams, un tos nenodeva Jozuas rokā. Šie nu ir tie pagāni, ko Tas Kungs atstāja, ka Viņš caur tiem Israēli kārdinātu, kas nekā nezināja no Kanaāna kariem; Lai Israēla bērnu pēcnācēji zinātu un mācītos karu, tie, kas no tā vēl nekā nezināja. Pieci Fīlistu valdnieki un visi Kanaānieši un Sidonieši un Hivieši, kas dzīvoja Libānus kalnos, un no BaālHermona kalna līdz Hamatai. Šie tad bija, lai Israēls caur tiem tiktu kārdināts, ka taptu zināms, vai tie klausīs Tā Kunga baušļiem, ko Viņš viņu tēviem bija pavēlējis caur Mozu. Un Israēla bērni dzīvoja vidū starp Kanaāniešiem, Hetiešiem un Amoriešiem un Fereziešiem un Hiviešiem un Jebusiešiem. Un tie sev ņēma viņu meitas par sievām un deva savas meitas viņu dēliem un kalpoja viņu dieviem, Un Israēla bērni darīja, kas Tam Kungam nepatika, un aizmirsa To Kungu, savu Dievu, un kalpoja Baāliem un Aštartēm. Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēli un Viņš tos pārdeva Kušan-Rišataīma, Mezopotamijas ķēniņa, rokā, un Israēla bērni kalpoja Kušan-Rišataīmam astoņus gadus. Tad Israēla bērni brēca uz To Kungu, un Tas Kungs Israēla bērniem cēla pestītāju, kas tos izpestīja, Otniēli, Kenasa, Kāleba jaunākā brāļa, dēlu. Un Tā Kunga Gars bija uz viņu, un viņš bija par soģi Israēlim un izgāja karā, un Tas Kungs deva viņa rokā Kušan-Rišataīmu, Mezopotamijas ķēniņu, un viņa roka bija stipra pār Kušan-Rišataīmu. Tad zemei bija miers četrdesmit gadus, un Otniēls, Kenasa dēls, nomira. Bet Israēla bērni joprojām darīja, kas Tam Kungam nepatika. Tad Tas Kungs stiprināja Eglonu, Moaba ķēniņu, pret Israēli, tāpēc, ka tie darīja, kas Tam Kungam nepatika. Un viņš sapulcēja pie sevis Amona bērnus un Amaleku, un cēlās un kāva Israēli, un tie ieņēma to palmu pilsētu. Un Israēla bērni kalpoja Eglonam, Moaba ķēniņam, astoņpadsmit gadus. Tad Israēla bērni brēca uz To Kungu, un Tas Kungs tiem cēla par pestītāju Ehūdu, Ģerus dēlu, no Benjamina cilts; tas bija kreilis, un Israēla bērni caur viņu sūtīja dāvanu Eglonam, Moaba ķēniņam. Un Ehūds taisīja sev abās pusēs griezīgu zobenu, olekts garumā, un to apjoza apakš savām drēbēm pie savas labās ciskas. Un viņš Eglonam, Moaba ķēniņam, nonesa dāvanas, un Eglons bija ļoti resns vīrs. Un kad viņš to dāvanu bija nodevis, tad viņš tos ļaudis atlaida, kas to dāvanu bija nesuši. Bet viņš griezās atpakaļ no elku stabiem, kas bija Gilgalā un sacīja: man viens noslēpums tev jāsaka, ķēniņ. Un tas sacīja: klusu! Tad visi izgāja ārā, kas ap viņu stāvēja. Un Ehūds pie viņa pienāca; bet viņš sēdēja kādā dzestrā telpā, kas bija viņam vienam. Tad Ehūds sacīja: man ir Dieva vārds uz tevi. Tad viņš cēlās no tā krēsla. Un Ehūds izstiepa savu kreiso roku un ņēma zobenu no savas labās ciskas un to viņam iedūra vēderā, Ka gan asmens, gan spals iegāja, un tauki asmeni apklāja, jo viņš zobenu no viņa vēdera neizvilka, un mēsli iztecēja no viņa. Tad Ehūds izgāja ārā un aizvēra telpas durvis aiz sevis un tās aizslēdza. Kad tas nu bija izgājis, tad viņa kalpi nāca, un redzēja, un lūk, telpas durvis bija aizslēgtas. Un tie sacīja: viņš gan savas kājas apklāj dzestrajā telpā. Kad tie nu gaidīja tik ilgi, ka paši kaunējās, un redzi, viņš telpas durvis neatdarīja, tad viņi ņēma atslēgu un atslēdza, un redzi, viņu kungs gulēja pie zemes nomiris. Un Ehūds izmuka, kamēr tie gaidīja, jo viņš gāja gar tiem elku stabiem un aizmuka uz Seīratu. Un kad viņš tur nonāca, tad viņš pūta tauri uz Efraīma kalniem, un Israēla bērni nogāja ar viņu no kalniem un viņš pats viņu priekšā. Un viņš uz tiem sacīja: steidzaties man pakaļ, jo Tas Kungs devis jūsu rokā jūsu ienaidniekus, tos Moabiešus. Un tie nogāja viņam pakaļ un uzņēma Jordānes pārejamo vietu, kas pret Moabu, un nevienu nelaida pāri. Un tie kāva no Moabiešiem tanī laikā kādus desmit tūkstoš vīrus, visus brangus un visus stiprus, ka neviens neizspruka. Tad Moabs tai dienā tapa pazemots apakš Israēla bērnu rokas, un zemei bija miers astoņdesmit gadus. Un pēc viņa bija Šamgars, Anata dēls, tas kāva no Fīlistiem sešsimt vīrus ar vēršu dzenamo. Tā viņš arīdzan Israēli izpestīja. Un Israēla bērni joprojām darīja, kas Tam Kungam nepatika, kad Ehūds bija nomiris. Tad Tas Kungs tos nodeva Jabina, Kanaāniešu ķēniņa, rokā, kas Hacorā valdīja, un viņa karaspēka virsnieks bija Siserus, un tas dzīvoja pagānu Harošetā. Tad Israēla bērni brēca uz To Kungu, jo tam bija deviņsimt dzelzs rati, un tas Israēla bērnus ar varu bija spaidījis divdesmit gadus. Un Debora, praviete, Lapidota sieva, tanī laikā Israēli tiesāja. Un viņa dzīvoja apakš Deboras palmas koka starp Rāmu un Bēteli Efraīma kalnos, un Israēla bērni gāja pie viņas uz tiesu. Un viņa nosūtīja un aicināja Baraku, Abinoama dēlu, no Naftalis Kedešas, un uz to sacīja: tiešām, Tas Kungs, Israēla Dievs, tev ir pavēlējis: ej un dodies uz Tābora kalnu, un ņem līdz desmit tūkstoš vīrus no Naftalis bērniem un no Zebulona bērniem. Tad Es tev pievedīšu pie Kišonas upes Siseru, Jabina karaspēka virsnieku, un viņa ratus un viņa pulku un viņu nodošu tavā rokā. Tad Baraks uz viņu sacīja: ja tu man gribi iet līdz, tad es iešu, bet ja tu negribi iet līdz, tad es neiešu. Un viņa sacīja: iet es iešu tev līdz, tomēr tas gods uz šī ceļa, ko tu tagad staigā, nepiederēs tev, bet Tas Kungs Siseru nodos kādas sievas rokā. Un Debora cēlās un gāja ar Baraku uz Kedešu. Tad Baraks sasauca Kedešā Zebulonu un Naftalu, un tur desmit tūkstoš vīri gāja viņam pakaļ, un Debora gāja līdz. (Bet Hebers, kenietis, bija atšķīries no Keniešiem, no Hobaba, Mozus tēvoča, bērniem, un bija uzcēlis savu dzīvokli pie tā ozola iekš Caānaīm, kas ir pie Kedešas.) Un Siserum tapa teikts, ka Baraks, Abinoama dēls, bija gājis uz Tābora kalnu. Tad Siserus sasauca pie Kišonas upes visus savus ratus, deviņsimt dzelzs ratus, un visus ļaudis, kas pie viņa bija no pagānu Harošetas. Un Debora sacīja uz Baraku: celies, jo šī ir tā diena, kur Tas Kungs Siseru devis tavā rokā: vai Tas Kungs nav izgājis tavā priekšā? Tad Baraks cēlās no Tābora kalna, un desmit tūkstoš vīri viņam pakaļ. Un Tas Kungs izbiedēja Siseru ar visiem ratiem un visu karaspēku priekš Baraka zobena asmens, un Siserus nolēca no saviem ratiem un bēga kājām. Un Baraks dzinās pakaļ tiem ratiem un tam karaspēkam līdz pagānu Harošetai, un viss Siserus karapulks krita caur zobena asmeni, ka neviens neatlika. Un Siserus bēga kājām uz Jaēles, Hebera, tā Kenieša, sievas, dzīvokli, jo starp Jabinu, Hacoras ķēniņu, un Hebera, tā Kenieša, namu bija miers. Tad Jaēle Siserum izgāja pretī un sacīja: nāc iekšā, kungs, nāc iekšā pie manis, nebīsties; un viņš iegāja pie viņas dzīvoklī, un viņa to apsedza ar apsegu. Un viņš uz to sacīja: dod man jel maķenīt ūdens, jo man slāpst; tad viņa attaisīja piena trauku un to dzirdīja un to apsedza. Un viņš uz to sacīja: stāvi dzīvokļa durvīs; ja kāds nāk un tev vaicā un saka: vai še nav kāds; tad saki: nav neviena. Tad Jaēle, Hebera sieva, ņēma telts naglu un ņēma veseri savā rokā, un lēnam pie tā piegājusi, tā iedzina to naglu caur viņa deniņiem, tā ka tā iegāja zemē; bet viņš bija aizmidzis un noguris, un tā viņš nomira. Un redzi Baraks Siserum dzinās pakaļ Tad Jaēle izgāja viņam pretī un sacīja uz viņu: nāc, tad es tev rādīšu to vīru, ko tu meklē. Tad viņš pie tās iegāja, un redzi, Siserus gulēja nomiris, un tā nagla bija viņa deniņos. Tā Dievs tai dienā pazemoja Jabinu, Kanaāniešu ķēniņu, priekš Israēla bērniem. Un Israēla bērnu roka palika jo dienas grūtāka pār Jabinu, Kanaāniešu ķēniņu, kamēr tie izdeldēja Jabinu, Kanaāniešu ķēniņu. Tad Debora un Baraks, Abinoama, dēls, tai dienā dziedāja un sacīja: Ka Israēla varenie spēcīgi rādījušies, ka ļaudis labprātīgi cēlušies, svētī To Kungu! Klausāties, ķēniņi, ņemiet vērā, lielie kungi! Tam Kungam es dziedāšu, Tam Kungam, Israēla Dievam, es dziedāšu dziesmas. Kungs, kad Tu izgāji no Seīra un atnāci no Edoma lauka, tad zeme drebēja, un debesis pilēja, un padebeši pilēja ar ūdeni. Kalni izkusa Tā Kunga priekšā, pats Sinaī Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā. Šamgara, Anata dēla, dienās, Jaēles dienās, ceļi bija klusi, un ceļa ļaudis gāja aplinkus. Klusi bija ciemi iekš Israēla, tie bija klusi, kamēr es, Debora, cēlos, kamēr es cēlos, māte iekš Israēla. Jaunus dievus izredzējās, tad radās karš vārtos. Vai gan redzēja bruņas, vai šķēpus pie četrdesmit tūkstošiem iekš Israēla? Mana sirds pieder Israēla valdniekiem, ļaudīm, kas labprātīgi cēlušies. Slavējiet To Kungu! Kas jājat uz baltām ēzelienēm, kas sēžat uz audumiem, kas staigājat pa ceļu, dziediet! Kur strēlnieku balss skanēja pie ūdens akām, tur slavē Tā Kunga taisnos darbus, tos taisnos darbus pie Viņa ciemiem iekš Israēla. Tad Tā Kunga ļaudis pārgāja savos vārtos. Modies, modies, Debora! modies, modies, dziedi dziesmu! Celies, Barak, un ved savus gūstītos, Abinoama dēls. Tad nonāca atlikums no tautas vareniem; Tas Kungs nonāca man līdz starp spēcīgiem. No Efraīma tie, kam sakne ir iekš Amaleka, aiz tevis Benjamins starp taviem ļaudīm; no Mahira valdnieki nāca un no Zebulona, kas tur vadoņa zizli. Un Īsašara virsnieki bija ar Deboru, un Īsašars tā kā Baraks, lejā nesti savām kājām. Pie Rūbena upēm bija lieli sirds padomi. Kāpēc tu paliki pie laidariem, klausīties stabules pie ganāmiem pulkiem? Pie Rūbena upēm bija lieli sirds spriedumi. Gileāds palika viņpus Jordānes, un kāpēc Dans mīt pie laivām? Ašers sēž jūrmalā un paliek savos līčos. Zebulons, tā ir tauta, kas savu dvēseli nodod nāvē, un Naftalis arīdzan augstos klajumos. Ķēniņi nāca, tie karoja, tad Kanaāna ķēniņi karoja pie Taānakas, pie Meģidus ūdeņiem; naudas peļņu tie nedabūja. No debesīm karoja, zvaigznes no saviem ceļiem karoja pret Siseru. Kišonas upe viņus aizrāva, tā veclaiku upe, Kišonas upe. Celies, mana dvēsele, ar spēku! Rībēt rībēja apakš zirgu kājām, jājot, viņu vareniem jājot. Lādiet Merosu, saka Tā Kunga eņģelis, lādiet lādēdami viņa iedzīvotājus, tāpēc ka tie nav nākuši palīgā Tam Kungam, palīgā Tam Kungam ar stiprajiem. Svētīta pār sievām lai ir Jaēle, Hebera, tā Kenieša, sieva, svētīta pār sievām teltīs. Ūdeni tas prasīja, tā deva pienu; dārgā kausā tā atnesa krējumu. Savu roku tā izstiepa pēc naglas, un savu labo roku pēc strādnieku vesera, un sita Siseram, sašķēla viņa galvu, satrieca un izurba viņa deniņus. Apakš viņas kājām tas locījās, krita zemē, gulēja; apakš viņas kājām tas locījās, krita; tur, kur locījās, tas gāzās un bija pagalam. Pa logu skatījās Siserus māte un kliedza caur skadriņiem: kāpēc viņa rati kavējās, ka tie nenāk? Kāpēc viņa zirgu soļi tik lēni? Tās gudrās no viņas cienīgām tai atbild, un arī (viņa) pati tā atbild uz saviem vārdiem: “Vai tad tie neatradīs un neizdalīs laupījumu, vienu, divas sievietes uz vīra galvu, raibas drēbes Siserum par laupījumu, raibas rakstītas drēbes par laupījumu, raibu drēbi, divas rakstītas raibas drēbes ap kaklu laupītajām. Tā lai, Kungs, iet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet kas Viņu mīļo, lai ir, tā kā saule uzlec savā spēkā.” - Un tai zemei bija miers četrdesmit gadus. Un Israēla bērni darīja, kas Tam Kungam nepatika. Tad Tas Kungs tos nodeva Midiāniešu rokā septiņus gadus. Kad nu Midiāniešu roka palika stipra pret Israēli, tad Israēla bērni sev taisīja alas kalnos un bedres un stipras pilis Midiāniešu dēļ. Jo kad Israēls bija sējis, tad nāca Midiānieši un Amalekieši un austruma ļaudis un cēlās pret tiem. Un apmetās pret tiem un postīja zemes druvas līdz Gazai; tie neatlicināja pārtikas iekš Israēla, nedz sīku lopu nedz vēršu nedz ēzeļu. Jo tie atnāca ar saviem ganāmiem pulkiem un ar savām teltīm, tie nāca tā kā siseņu pulks, ka tos ar viņu kamieļiem nevarēja skaitīt, un tie nāca, zemi postīt. Un Israēls ļoti panīka caur Midiāniešiem. Tad Israēla bērni brēca uz To Kungu. Un notikās, kad Israēla bērni Midiāna dēļ uz To Kungu brēca, Tad Tas Kungs sūtīja pravieti pie Israēla bērniem; tas uz viņiem sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es jūs esmu izvedis no Ēģiptes un jūs izvedis no vergu nama Un jūs izglābis no ēģiptiešu rokas un no visu rokas, kas jūs spieda, un Es tos jūsu priekšā izdzinis un jums devis viņu zemi. Un Es uz jums sacīju: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, nebīstaties Amoriešu dievus, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet jūs neesat klausījuši Manai balsij. Un Tā Kunga eņģelis nāca un apsēdās apakš tā ozola Ofrā, kas piederēja Joasam, no Abiēzera nama, un viņu dēls Gideons kūla kviešus vīna spaidā, lai tos paslēptu no Midiāniešiem. Un Tā Kunga eņģelis tam parādījās un uz to sacīja: Tas Kungs ar tevi, tu stiprais varenais vīrs! Bet Gideons uz viņu sacīja: mans Kungs, kad Tas Kungs ir ar mums, kāpēc tad visas šīs bēdas mums uznākušas? Un kur ir visi Viņa brīnumi, ko mums mūsu tēvi teikuši, sacīdami: vai Tas Kungs mūs nav izvedis no Ēģiptes? Bet nu Tas Kungs mūs atstājis un nodevis Midiāniešu rokā. Tad Tas Kungs uz viņu atgriezās un sacīja: noej šinī savā spēkā, un atpestī Israēli no Midiāniešu rokas; redzi, Es tevi esmu sūtījis. Un viņš uz to sacīja: mans Kungs, ar ko es Israēli atpestīšu? Redzi, mans radu pulks ir mazākais Manasū, un es esmu tas mazākais sava tēva namā. Un Tas Kungs sacīja uz viņu: tāpēc ka Es būšu ar tevi, tu sitīsi Midiāniešus kā vienu vīru. Tad tas uz Viņu sacīja: ja es esmu atradis žēlastību Tavās acīs, tad dod man jel zīmi, ka Tu tas esi, kas ar mani runā. Neaizej jel no šejienes, kamēr es pie Tevis nākšu un savu ēdamo upuri atnesīšu un Tev celšu priekšā. Un Viņš sacīja: Es palikšu, kamēr tu atkal nāksi. Un Gideons iegāja un sataisīja kazlēnu un neraudzētas karašas no vienas ēfas miltu; to gaļu viņš lika kurvī un sulu viņš lēja podā, un to iznesa pie Viņa ārā apakš ozola un to nolika zemē. Un Dieva eņģelis sacīja uz viņu: ņem gaļu un neraudzētās karašas un liec to šeitan uz akmeni un izlej sulu; un viņš tā darīja. Tad Tā Kunga eņģelis izstiepa zižļa galu, kas viņam bija rokā, un aizskāra gaļu un neraudzētās maizes. Tad uguns izšāvās no akmens un aprija gaļu un neraudzētās karašas; un Tā Kunga eņģelis nozuda no viņa acīm. Kad nu Gideons redzēja, to Tā Kunga eņģeli esam, tad Gideons sacīja: Ak vai! Kungs, Dievs! Jo es Tā Kunga eņģeli vaigu vaigā esmu redzējis! Tad Tas Kungs uz viņu sacīja: miers ar tevi! nebīsties, tu nemirsi! Tad Gideons tur Tam Kungam uzcēla altāri un to nosauca: Tas Kungs ir miers. Tas vēl līdz šodienai ir Abiēzeriešu Ofrā. Un tai naktī Tas Kungs uz viņu sacīja: ņem vērsīti no sava tēva lopiem un vēl otru vērsi septiņus gadus vecu, un salauzi Baāla altāri, kas tavam tēvam, un nocērt to elka stabu, kas tur ir klāt. Un uztaisi Tam Kungam, savam Dievam, altāri šīs stiprās vietas kalna galā tā kārtīgi, un ņem to otru vērsi un upurē dedzināmo upuri ar to malku no tā elka staba, ko tu nocirtīsi. Tad Gideons ņēma desmit vīrus no saviem kalpiem un darīja, kā Tas Kungs uz viņu bija runājis; bet viņš bijās no sava tēva nama un tās pilsētas vīriem dienā to darīt, un to darīja naktī. Kad nu tās pilsētas vīri rītā uzcēlās, redzi, tad Baāla altāris bija salauzīts un elka stabs nocirsts, kas tur klāt, un otrs vērsis uz uztaisīta altāra bija upurēts. Tad tie sacīja cits uz citu: kas to darījis? Un kad tie meklēja un izvaicāja, tad tapa sacīts: Gideons, Joasa dēls, to darījis. Tad tās pilsētas vīri sacīja uz Joasu: izved savu dēlu, jo tam jāmirst, tāpēc ka viņš nolauzis Baāla altāri un to elka stabu nocirtis, kas tur bija klāt. Un Joas sacīja uz visiem, kas pie viņa stāvēja: vai jūs tiesāsities par Baālu? Vai jūs viņu izpestīsiet? Kas par viņu tiesāsies, tam vēl šodien būs tapt nokautam. Ja viņš ir dievs, tad lai viņš pats par sevi tiesājās, tāpēc ka viņa altāris nolauzīts. Un tai dienā viņu nosauca JerubBaālu un sacīja: lai Baāls ar viņu tiesājās, ka tas viņa altāri nolauzījis. Bet visi Midiānieši un Amalekieši un tie austruma ļaudis sapulcējās kopā un pārcēlās un apmetās Jezreēles ielejā. Tad apģērba Tā Kunga Gars Gideonu, un viņš pūta tauri un sasauca Abiēzeriešus sev pakaļ. Un viņš sūtīja vēstnešus pa visu Manasu; ir tie tapa sasaukti, viņam pakaļ. Un viņš sūtīja vēstnešus pa Ašeru un pa Zebulonu un pa Naftalu un tie nāca viņiem pretī. Un Gideons sacīja uz Dievu: ja Tu Israēli gribi izpestīt caur manu roku, kā Tu esi runājis, - Redzi, es nolikšu aitas cirpumu uz klonu; kad rasa būs uz cirpuma vien un pa visu zemi sausums, tad es zināšu, ka Tu Israēli izpestīsi caur manu roku, kā Tu esi sacījis. Un tā notika. Jo viņš agri no rīta uzcēlās un izspieda to cirpumu un izgrieza rasu no tā cirpuma, vienu kausu pilnu ar ūdeni. Un Gideons sacīja uz Dievu: lai Tava bardzība pret mani neiedegās, ka vēl reiz' runāju, - es vēl reiz' raudzīšu ar to cirpumu. Lai jel ir sausums uz tā cirpuma vien, un pa visu zemi lai ir rasa. Un Dievs tā darīja tanī naktī; un sausums bija uz tā cirpuma vien, un pa visu zemi bija rasa. Tad JerubBaāls, tas ir Gideons, un visi ļaudis, kas pie viņa, agri cēlās un apmetās pie Haroda avota, tā ka Midiāniešu karaspēks viņam bija pret ziemeļa pusi, aiz Mores pakalna, ielejā. Un Tas Kungs sacīja uz Gideonu: Pārāk daudz ļaužu ir pie tevis, nekā Es dotu Midiāniešus viņu rokā; lai Israēls pret Mani nelielās un nesaka: mana roka mani izpestījusi. Tad izsauc jel to ļaužu ausīs un saki: kas šaubīgs un bailīgs, lai griežas atpakaļ un steidzās projām no Gileāda kalna. Tad no ļaudīm griezās atpakaļ divdesmit divi tūkstoši, un tik desmit tūkstoši atlika. Un Tas Kungs sacīja uz Gideonu: ļaužu vēl ir par daudz; noved tos pie ūdens, tur Es tos tev pārbaudīšu, un par kuru Es uz tevi sacīšu: šim būs iet ar tevi, tas lai iet ar tevi, bet par kuru Es tev sacīšu, tam nebūs iet ar tevi, tas lai neiet. Un viņš tos ļaudis noveda pie ūdens. Tad Tas Kungs sacīja uz Gideonu: ikkatru, kas ar savu mēli ūdeni laks, kā suns lok, to nostādi par sevi, un tāpat ikkatru, kas nometīsies ceļos dzert. Un to pulks, kas no savas rokas pie mutes bija lakuši, bija trīssimt vīri, bet visi citi ļaudis bija ūdeni dzēruši ceļos nometušies. Un Tas Kungs sacīja uz Gideonu: caur šiem trīs simti vīriem, kas lakuši, Es jūs izpestīšu un nodošu Midiāniešus tavā rokā; tāpēc atlaid visus citus ļaudis, ikvienu uz savu vietu. Un tie ļaudis ņēma savu maizi savā rokā un savas taures, bet visus citus Israēla vīrus viņš atlaida, ikvienu uz savu dzīvokli, un tos trīs simti vīrus viņš paturēja, un Midiāniešu karaspēks viņam bija ielejas pusē. Un notika tanī naktī, ka Tas Kungs uz viņu sacīja: celies, noej uz lēģeri, jo Es to esmu devis tavā rokā. Bet ja tev ir bail noiet, tad noej uz to lēģeri tu un Purus, tavs puisis, Tad tu dzirdēsi, ko tie runā, un pēc tam tavas rokas stiprināsies, un tu celsies pret to lēģeri. Tad viņš nogāja ar Puru, savu puisi, pie pirmiem apbruņotiem, kas bija lēģerī. Un Midiānieši un Amalekieši un visi tie austruma bērni gulēja ielejā kā siseņu pulks, un viņu kamieļu pulku nevarēja skaitīt, kā smiltis jūrmalā. Kad nu Gideons nonāca, redzi, tur viens savam biedram stāstīja sapni un sacīja: redzi, es esmu sapni redzējis, un redzi, cepta miežu maize vēlās Midiāniešu lēģerī un atnāca līdz pat teltij un to sita, ka tā krita, un to pavisam apgāza, un telts gulēja (pie zemes). Tad viņa biedrs atbildēja un sacīja: tas nav nekas cits, kā Gideona, Joasa dēla, tā Israēlieša, zobens; Dievs Midiāniešus un visu šo lēģeri devis viņa rokā. Un kad Gideons dzirdēja šā sapņa stāstīšanu un izskaidrošanu, tad viņš pielūdza Dievu, griezās atpakaļ uz Israēla lēģeri un sacīja: ceļaties, jo Tas Kungs Midiāniešu karaspēku devis jūsu rokās. Un viņš dalīja tos trīs simti vīrus trijos pulkos, un deva visiem taures un tukšas krūzes rokā un lāpas krūzēs. Un viņš uz tiem sacīja: skatāties uz mani un tā dariet; un redzi, kad es nākšu pie lēģera malas, tad dariet jūs tā, kā es daru. Kad es taurēšu, es un visi, kas pie manis, tad jums arīdzan būs taurēt ap visu lēģeri un saukt: Tā Kunga un Gideona (zobens)! Tad Gideons un tie simts vīri ar viņu nāca pie lēģera malas ap nakts vidu, kad nule sargi bija mainīti, un tie pūta taurēs un sadauzīja tās krūzes savās rokās. Tā tie trīs pulki pūta taures un sadauzīja krūzes un turēja ar kreiso roku lāpas un savā labajā rokā taures un pūta un kliedza: Tā Kunga un Gideona zobens. Un tie stāvēja ikviens savā vietā ap to lēģeri. Tad viss karaspēks sāka skriet un tie brēca un bēga. Jo kad trīs simti vīru taures pūta, tad Tas Kungs grieza viena zobenu pret otru visā lēģerī, un karaspēks bēga līdz BetŠitai uz Careratas pusi, līdz AbelMeholas robežai pie Tābatas. Tad Israēla vīri tapa sasaukti no Naftalis un no Ašera un no visa Manasus, un tie dzinās pakaļ Midiānam. Un Gideons sūtīja vēstnešus uz visiem Efraīma kalniem un sacīja: nonāciet pretī Midiāniešiem un aizstājiet tiem ūdeni līdz Betbarai un Jordānei. Tā visi Efraīma vīri tika sasaukti un aizstāja to ūdeni līdz Betbarai un Jordāni. Un tie gūstīja divus Midiāniešu valdniekus, Orebu un Zeēbu, un nokāva Orebu pie Oreb akmens, un Zeēbu tie nokāva pie Zeēba spaida un dzinās pakaļ Midiānam un nonesa Oreba un Zeēba galvas pie Gideona viņpus Jordānes. Un Efraīma vīri sacīja uz viņu: kas tas ir, ko tu mums esi darījis, ka tu mūs neesi aicinājis pret Midiāniešiem karot? Un tie ar viņu stipri bārās. Tad viņš uz tiem sacīja: vai tad es ko esmu darījis, kā jūs? Vai Efraīma salasas nav labākas nekā Abiēzera savākums. Dievs Midiāna valdniekus Orebu un Zeēbu nodevis jūsu rokās, - vai tad es ko varēju darīt kā jūs? Tad viņu dusmas pret to aprima, tam šo vārdu runājot. Un Gideons nāca pie Jordānes, un gāja pāri ar trīssimt vīriem, kas pie viņa bija, piekusuši no pakaļ dzīšanās. Un viņš sacīja uz Sukotas vīriem: dodiet jel kādus maizes klaipus ļaudīm, kas man līdz, jo tie piekusuši; un es dzenos pakaļ Zebum un Calmunum, Midiāna ķēniņiem. Tad Sukotas virsnieki sacīja: vai tad Zebus un Calmunus dūre jau ir tavā rokā, ka mums tavam karaspēkam būs maizes dot? Tad Gideons sacīja: nu tad, ja Tas Kungs Zebu un Calmunu dos manā rokā, tad es jūsu miesas kapāšu ar tuksneša ērkšķiem un ar dadžiem. Un viņš gāja no turienes uz Penuēli un runāja uz tiem tāpat; tad Penuēles vīri viņam atbildēja, kā Sukotas vīri bija atbildējuši. Un viņš arī ar Penuēles vīriem runāja sacīdams: kad es ar mieru griezīšos atpakaļ, tad es šo torni noārdīšu. Bet Zebus un Calmunus bija Karkorā, un viņu karaspēki pie viņiem, kādi piecpadsmit tūkstoši, kas vien bija atlikuši no visa austruma bērnu spēka, jo simts un divdesmit tūkstoš vīri, zobena nesēji, bija gājuši bojā. Un Gideons gāja pa telts ļaužu ceļu pret rītiem no Nobas un Jogbehas, un sakāva karaspēku, jo karaspēks tur gulēja it droši. Un Zebus un Calmunus bēga, bet viņš tiem dzinās pakaļ un sagūstīja tos divus Midiāniešu ķēniņus, Zebu un Calmunu, un izbiedēja visu to karaspēku. Tad Gideons, Joasa dēls, griezās atpakaļ no kaušanās, pirms saule uzlēca. Un viņš sagūstīja vienu puisi no Sukotas vīriem un to vaicāja; un tas viņam uzrakstīja Sukotas virsniekus un viņas vecajus, septiņdesmit un septiņus vīrus. Tad viņš nāca pie Sukotas vīriem un sacīja: redz še ir Zebus un Calmunus, kādēļ jūs mani esat apsmējuši sacīdami: vai tad Zebus un Calmunus dūre jau ir tavā rokā, ka mums taviem piekusušiem vīriem būs maizes dot? Un viņš ņēma tās pilsētas vecajus un tuksneša ērkšķus un dadžus un pārmācīja Sukotas vīrus. Un Penuēles torni viņš noārdīja un nokāva tās pilsētas ļaudis. Un viņš sacīja uz Zebu un Calmunu: kas tie bija par vīriem, ko jūs Tāborā nokāvāt? Un tie sacīja: tie bija tādi kā tu, visi tādā vaigā, kā ķēniņa bērni. Un viņš sacīja: tie bija mani brāļi, manas mātes dēli; tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, ja jūs tos būtu atstājuši dzīvus, es jūs nenokautu. Un viņš sacīja uz Jeteru, savu pirmdzimto: celies, nokauj tos. Bet zēns neizvilka savu zobenu, jo viņš bijās, tāpēc ka vēl bija jauns. Tad Zebus un Calmunus sacīja: celies pats un sit mūs, jo kāds vīrs, tāds spēks. Tad Gideons cēlās un nokāva Zebu un Calmunu un paņēma tās sprādzes, kas bija ap viņu kamieļu kakliem. Un Israēla vīri sacīja uz Gideonu: valdi pār mums, tu un tavs dēls un tava dēla dēls, tāpēc ka tu mūs esi atpestījis no Midiāna rokas. Bet Gideons uz tiem sacīja: es negribu pār jums valdīt, nedz mans dēls pār jums valdīs; Tas Kungs pār jums valdīs. Un Gideons uz tiem sacīja: es no jums ko prasīšu: dodiet man ikviens vienu ausu sprādzi no sava laupījuma. Jo tiem bija zelta ausu sprādzes, tāpēc ka tie bija Ismaēlieši. Un tie sacīja: mēs dosim. Un tie izklāja drēbi un meta uz to ikkatrs vienu ausu sprādzi no sava laupījuma. Un to zelta ausu sprādžu svars, ko viņš bija prasījis, bija tūkstoš un septiņi simti zelta sēķeļi, bez tām sprādzēm un ķēdēm un tām purpura drēbēm, kas Midiāniešu ķēniņiem bija mugurā, un bez tām kakla saitēm, kas bija pie viņu kamieļu kakliem. Un Gideons no tā taisīja efodu, un to nolika Ofrā, savā pilsētā, un viss Israēls tur tam maukoja pakaļ, un tas Gideonam un viņa namam palika par slazda valgu. - Tā Midiānieši tapa pazemoti priekš Israēla bērniem un nepacēla vairs savu galvu. Un zemei bija miers četrdesmit gadus, kamēr Gideons dzīvoja. Un JerubBaāls, Joasa dēls, nogāja un dzīvoja savā namā. Un Gideonam bija septiņdesmit dēli, kas no viņa gurniem nākuši, jo viņam bija daudz sievas; Un viņa liekā sieva, kas bija Šehemē, arīdzan viņam dzemdēja dēlu, un viņš tam vārdu nosauca Abimelēhs. Un Gideons, Joasa dēls, nomira labā vecumā un tapa aprakts sava tēva Joasa kapā, Abiēzeriešu Ofrā. Un kad Gideons bija nomiris, tad Israēla bērni nogriezās un maukoja Baāliem pakaļ un iecēla to BaālBeritu sev par dievu. Un Israēla bērni nepieminēja To Kungu, savu Dievu, kas tos bija izglābis no visu ienaidnieku rokas visapkārt. Un tie nedarīja žēlastību pie JerubBaāla, tas ir Gideona, nama, pēc visa tā labuma, ko viņš bija darījis pie Israēla. Un Abimelēhs, JerubBaāla dēls, gāja uz Šehemi pie savas mātes brāļiem un runāja uz tiem un uz visiem savas mātes tēva nama radiem un sacīja: Runājiet lūdzami priekš visu namnieku ausīm Šehemē: kas jums ir labāk, vai ka septiņdesmit vīri, visi JerubBaāla dēli, pār jums valda, vai ka viens vīrs pār jums valda? Pieminiet, mani arīdzan esam jūsu kaulu un jūsu miesu. Tad viņa mātes brāļi viņa dēļ runāja priekš visu namnieku ausīm Šehemē visus šos vārdus un viņu sirds nesās uz Abimelēhu, jo tie sacīja: viņš ir mūsu brālis. Un tie viņam deva septiņdesmit sudraba sēķeļus no BaālBerita nama, un Abimelēhs ar tiem saderēja neliešus un nebēdniekus, kas viņam staigāja pakaļ. Un viņš nāca sava tēva namā uz Ofru un nokāva savus brāļus, JerubBaāla bērnus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens; bet Jotams, JerubBaāla jaunākais dēls, atlika, jo viņš bija paslēpies. Tad visi Šehemes namnieki sapulcējās un viss Millus nams, un tie nogāja un iecēla Abimelēhu par ķēniņu pie tā piemiņas ozola, kas ir Šehemē. Kad to Jotamam teica, tad viņš nogāja un nostājās Gerizima kalna paša galā un pacēla savu balsi un sauca un sacīja: klausāties mani, jūs Šehemes namnieki, tad Dievs arī jūs klausīs. Koki gāja, ķēniņu pār sevi svaidīt, un sacīja uz eļļas koku: esi ķēniņš pār mums. Bet eļļas koks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu taukumu, ko Dievs un cilvēki pie manis slavē, un noiet un līgoties pa koku virsu? Tad tie koki sacīja uz vīģes koku: nāc tu, esi ķēniņš pār mums. Bet vīģes koks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu saldumu un savus labos augļus un noiet un līgoties pa koku virsu? Tad tie koki sacīja uz vīnakoku: nāc tu un esi ķēniņš pār mums. Bet vīnakoks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu vīnu, kas dievus un cilvēkus iepriecina, un noiet un līgoties pa koku virsu? Tad visi koki sacīja uz ērkšķu krūmu: nāc tu un esi ķēniņš pār mums. Tad ērkšķu krūms uz kokiem sacīja: kad jūs tiešām mani svaidiet sev par ķēniņu, tad nāciet un uzticaties manai paēnai, bet ja ne, tad lai uguns iziet no ērkšķu krūma un norij Libānus ciedru kokus. Un nu, vai jūs esat taisni un pareizi darījuši, Abimelēhu celdami par ķēniņu, un vai jūs esat labi darījuši pie JerubBaāla un viņa nama un viņam darījuši pēc viņa roku nopelna? Jo mans tēvs jūsu dēļ karojis un savu dzīvību nometis un jūs izglābis no Midiāniešu rokas, Bet jūs šodien esat cēlušies pret mana tēva namu un nokāvuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un esat iecēluši Abimelēhu, Ja nu jūs šodien taisni un pareizi esat darījuši pie JerubBaāla un pie viņa nama, tad priecājaties par Abimelēhu, un lai viņš arīdzan priecājās par jums. Bet ja ne, tad lai uguns iziet no Abimelēha un norij Šehemes namniekus un Millus namu, un lai uguns iziet no Šehemes namniekiem un no Millus nama un norij Abimelēhu. Tad Jotams bēga un aizbēga uz Beru un dzīvoja tur, no sava brāļa Abimelēha bīdamies. Kad nu Abimelēhs trīs gadus bija valdījis pār Israēli, Tad Dievs sūtīja ļaunu garu starp Abimelēhu un Šehemes namniekiem, un Šehemes namnieki turējās viltīgi pret Abimelēhu, Ka varas darbs pie septiņdesmit JerubBaāla dēliem nāktu un viņa asinis grieztos uz Abimelēhu, viņu brāli, kas tos bija nokāvis, un tos, kas bija stiprinājuši, savus brāļus nokaut. Un Šehemes namnieki sūtīja kādus, kas ar viltu uz viņu glūnēja kalna galos, un tie visus aplaupīja, kas pa to ceļu gāja, un tas Abimelēham tapa sacīts. Un Gaāls, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem un gāja uz Šehemi, un Šehemes namnieki viņam uzticējās, Un izgāja uz lauku un nolasīja savus vīna kalnus un spaidīja ogas un svinēja prieka svētkus, un gāja sava dieva namā un ēda un dzēra un lādēja Abimelēhu. Un Gaāls, Ebeda dēls, sacīja: kas ir Abimelēhs, un kas ir Šehems, ka mums viņam būs kalpot? Vai tas nav JerubBaāla dēls un Zebuls viņa uzraugs? Kalpojiet labāk, Hamora, Šehema tēva, vīriem, jo kāpēc lai mēs viņam kalpojam? Ak kaut šie ļaudis būtu manā rokā, gan es Abimelēhu izdzītu. Un uz Abimelēhu viņš sacīja: vairo savu karaspēku un nāc ārā. Kad Zebuls, tās pilsētas virsnieks, Gaāla, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņš apskaitās, Un sūtīja slepeni vēstnešus pie Abimelēha un sacīja: redzi, Gaāls, Ebeda dēls, un viņa brāļi ir nākuši uz Šehemi, un redzi, tie ceļ dumpi pret tevi pilsētā. Un nu celies naktī, tu un tie ļaudis, kas pie tevis, un paslēpies laukā; Un rītā agri, kad saule lec, tad celies un uzbrūc tai pilsētai, un redzi, kad viņš un tie ļaudis, kas pie viņa, ies ārā tev pretī, tad dari viņam, kā tava roka māk. Tad Abimelēhs un visi ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās naktī un paslēpās pret Šehemi četros pulkos. Un Gaāls, Ebeda dēls, izgāja ārā un stāvēja priekš pilsētas vārtiem. Tad Abimelēhs un tie ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās, kur bija apslēpušies. Kad nu Gaāls tos ļaudis ieraudzīja, tad viņš sacīja uz Zebulu: redzi, no kalnu galiem nāk ļaudis. Bet Zebuls uz to sacīja: tev šķiet kalna ēnu cilvēkus esam. Tad Gaāls vēl runāja un sacīja: redzi, ļaudis nāk no augšgala un viens pulks nāk pa ceļu no burvju ozola. Tad Zebuls uz viņu sacīja: kur nu ir tava mute, ar ko tu sacīji: kas ir Abimelēhs, ka lai tam kalpojam? Vai šie nav tie ļaudis, ko tu esi apsmējis? Izej jel nu ārā un karo pret viņu. Un Gaāls izgāja Šehemes namnieku priekšā un karoja pret Abimelēhu. Un Abimelēhs tam dzinās pakaļ, un tas bēga no viņa, un daudz krita nokauti līdz vārtiem. Un Abimelēhs palika Arumā, bet Zebuls izdzina Gaālu un viņa brāļus, ka tie Šehemē nepalika. Un notika otrā dienā, ka tie ļaudis gāja uz lauku, un tas Abimelēham tapa sacīts. Tad viņš ņēma tos (kara) ļaudis un tos dalīja trijos pulkos un paslēpās laukā. Un viņš skatījās, un redzi, tie ļaudis izgāja no pilsētas; tad viņš cēlās pret tiem un tos nokāva. Un Abimelēhs un tie pulki, kas pie viņa bija, uzbruka un nostājās priekš pilsētas vārtiem, bet tie divi pulki uzbruka visiem, kas bija laukā, un tos nokāva. Un Abimelēhs karoja pret to pilsētu visu to dienu un uzņēma to pilsētu un nokāva tos ļaudis, kas tanī bija, un nopostīja to pilsētu un apsēja to ar sāli. Kad nu visi Šehemes pils namnieki to dzirdēja, tad tie gāja tai stiprā Berita dieva nama tornī. Un Abimelēham tas tapa sacīts, ka visi Šehemes pils namnieki bija sapulcējušies. Tad Abimelēhs gāja uz Calmon kalnu, viņš un visi ļaudis, kas pie viņa bija, un Abimelēhs ņēma cirvi savā rokā un nocirta koka zaru un to uzcēla un lika uz savu kamiesi un sacīja uz ļaudīm, kas pie tā bija: ko esat redzējuši mani darām, to dariet steigšus tāpat. Tad arī visi ļaudis nocirta ikkatrs zaru un gāja Abimelēham pakaļ, un tos pielika pie tā stiprā torņa un iededzināja pār tiem to torni ar uguni, ka visi Šehemes pils ļaudis nomira līdz tūkstoš vīru un sievu. Un Abimelēhs gāja uz Tebecu un apmetās pret Tebecu un to uzņēma. Bet pilsētas vidū bija stipra pils, uz turieni visi vīri un sievas un visi pilsētas namnieki bēga un ieslēdzās un uzkāpa uz pils jumtu. Tad Abimelēhs nāca pie tās pils un karoja pret to un piegāja pie pils durvīm, viņu ar uguni sadedzināt. Tad viena sieva nometa dzirnu akmens gabalu uz Abimelēha galvu un satrieca viņa galvas kausu. Tad viņš steigšus piesauca to puisi, savu bruņu nesēju, un uz to sacīja: izvelc savu zobenu un nokauj mani, lai no manis nesaka: viena sieva viņu nokāvusi. Un viņa puisis to nodūra, ka nomira. Kad nu Israēla vīri redzēja, ka Abimelēhs bija nomiris, tad tie gāja ikkatrs uz savām mājām. Tā Dievs Abimelēham maksāja to ļaunumu, ko viņš bija darījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus. Un Dievs Šehemes vīriem atmaksāja visu ļaunumu uz viņu galvām, un Jotama, JerubBaāla dēla, lāsti nāca pār tiem. Un pēc Abimelēha, Tolus, Dodus dēla Puūs dēls, vīrs no Īsašara cilts, cēlās, Israēli pestīt, un dzīvoja Šamirā Efraīma kalnos. Un viņš tiesāja Israēli divdesmit un trīs gadus un nomira un Šamirā tapa aprakts. Un pēc viņa cēlās Jaīrs, Gileādietis, un tiesāja Israēli divdesmit un divus gadus. Un tam bija trīsdesmit dēli, tie jāja uz trīsdesmit ēzeļiem, un tiem bija trīsdesmit pilsētas, kuras nosauc (par) Jaīra ciemiem līdz šai dienai; tie ir Gileādas zemē. Un Jaīrs nomira un tapa aprakts Kamonā. Tad Israēla bērni joprojām darīja, kas Tam Kungam nepatika, un kalpoja Baāliem un Aštartēm un Sīriešu dieviem un Sidonas dieviem un Moaba dieviem un Amona bērnu dieviem un Fīlistu dieviem un atstāja To Kungu un nekalpoja Viņam. Tad Tā Kunga dusmība iedegās pret Israēli un Viņš tos pārdeva Fīlistu rokā un Amona bērnu rokā. Un tie satrieca un samina Israēla bērnus no tā gada iesākot astoņpadsmit gadus, visus Israēla bērnus, kas viņpus Jordānes bija, Amoriešu zemē, tas ir Gileādā. Un Amona bērni gāja pār Jordāni un karoja pret Jūdu un pret Benjaminu un pret Efraīma namu, tā ka Israēlim bija ļoti bail. Tad Israēla bērni brēca uz To Kungu un sacīja: mēs pret Tevi esam grēkojuši, jo mēs savu Dievu esam atstājuši un kalpojuši Baāliem. Bet Tas Kungs sacīja uz Israēla bērniem: vai Es jūs neesmu izpestījis no ēģiptiešiem un Amoriešiem un Amona bērniem un Fīlistiem Un Sidoniešiem un Amalekiešiem un Maoniešiem, kad tie jūs spaidīja, un jūs uz Mani brēcāt? Tomēr jūs Mani esat atstājuši un kalpojuši citiem dieviem, tādēļ Es jūs vairs negribu izpestīt. Ejat un brēciet uz saviem dieviem, ko jūs esat izmeklējušies, lai tie jūs izpestī jūsu bēdu laikā. Bet Israēla bērni sacīja uz To Kungu: mēs esam grēkojuši; dari Tu mums, itin kā Tev patīk, izglāb mūs tikai šo reiz'. Un tie meta nost no sevis tos svešos dievus un kalpoja Tam Kungam. Tad Viņam palika žēl par Israēla bēdām. Un Amona bērni tapa sasaukti un apmetās Gileādā un Israēla bērni sapulcējās un apmetās Micpā. Tad tie ļaudis, Gileādas virsnieki, cits uz citu sacīja: kas būs tas vīrs, kas sāks karot pret Amona bērniem. Tam būs galvai būt pār visiem Gileādas iedzīvotājiem. Jeftus, Gileādietis, bija stiprs karavīrs, bet viņš bija maukas bērns, ko Gileāds bija dzemdinājis. Kad nu Gileāda sieva viņam bērnus dzemdēja, un šās sievas bērni pieauga, tad tie Jeftu izdzina un uz to sacīja: tev nebūs mantot mūsu tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls. Tad Jeftus bēga no saviem brāļiem un dzīvoja Tobas zemē, un pie Jeftus sapulcējās nelieši un izgāja līdz ar viņu. Un pēc kāda laika Amona bērni karoja pret Israēli. Un kad Amona bērni pret Israēli karoja, tad Gileādas vecaji nogāja, Jeftu atvest no Toba zemes. Un tie sacīja uz Jeftu: nāc un esi mums par vadoni un karosim pret Amona bērniem. Bet Jeftus sacīja uz Gileādas vecajiem: vai jūs mani neesat ienīdējuši un mani izdzinuši no mana tēva nama? Kāpēc tad jūs nu nākat pie manis, kad jums ir bēdas? Un Gileādas vecaji sacīja uz Jeftu: tāpēc mēs nu pie tevis esam griezušies, ka tev būs iet ar mums un karot pret Amona bērniem; un tev būs būt par galvu mums, visiem Gileāda iedzīvotājiem. Un Jeftus sacīja uz Gileādas vecajiem: kad jūs mani atpakaļ vedat, karot pret Amona bērniem, un kad Tas Kungs tos nodos manā priekšā, tad es jums būšu par galvu. Un Gileādas vecaji sacīja uz Jeftu: lai Tas Kungs dzird mūsu sarunu, ja mēs tā nedarīsim, kā tu esi runājis. Tad Jeftus gāja līdz Gileādas vecajiem, un tie ļaudis viņu iecēla sev par galvu un par vadoni, un Jeftus runāja visus savus vārdus Tā Kunga priekšā Micpā. Un Jeftus sūtīja vēstnešus pie Amona bērnu ķēniņa un sacīja: kas tev ar mani, ka tu pie manis esi nācis, karot pret manu zemi? Un Amona bērnu ķēniņš sacīja uz Jeftus vēstnešiem: tāpēc ka Israēls paņēmis manu zemi, kad viņš no Ēģiptes atnāca, no Arnonas līdz Jabokai un līdz Jordānei; tad nu atdod man to ar labu. Bet Jeftus sūtīja atkal vēstnešus pie Amona bērnu ķēniņa. Un uz to sacīja: tā saka Jeftus: Israēls nav ņēmis ne Moaba zemi, ne Amona bērnu zemi. Jo kad viņš no Ēģiptes izgāja, tad Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedru jūrai un nāca uz Kādešu. Un Israēls sūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa un sacīja: ļauj man jel iet caur tavu zemi, bet Edoma ķēniņš neklausīja. Un viņš sūtīja arī pie Moaba ķēniņa; tas arī negribēja. Tā Israēls palika Kādešā. Pēc tam viņš staigāja pa tuksnesi un apgāja ap Edoma zemi un Moaba zemi un nāca no rīta puses uz Moaba zemi; un tie apmetās viņpus Arnonas, bet tie nenāca Moabiešu robežās, jo Arnona ir Moabiešu robeža. Bet Israēls sūtīja vēstnešus pie Sihona, Amoriešu ķēniņa, kas bija Hešbonas ķēniņš, un Israēls uz viņu sacīja: ļauj mums jel iet caur tavu zemi līdz savai vietai. Bet Sihons Israēlim neuzticējās, ka tas tam būtu ļāvis iet caur savām robežām, bet Sihons sapulcēja visus savus ļaudis, un tie apmetās Jahācā un karoja pret Israēli. Un Tas Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sihonu un visus viņa ļaudis Israēla rokā, ka tie tos sakāva, un Israēls iemantoja visu to zemi no Amoriešiem, kas tai zemē dzīvoja. Un tie uzņēma visas Amoriešu robežas no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jordānei. Tā nu Tas Kungs, Israēla Dievs, izdzinis Amoriešus Savu Israēla ļaužu priekšā, un tu gribi uzņemt to zemi? Vai tev to nebūs paturēt, ko tavs dievs Kamoš tev ir devis? Un mēs gribam paturēt visu to, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir devis. Un nu, vai tu esi labāks nekā Balaks, Cipora dēls, Moaba ķēniņš? Vai tas ar Israēli tiesājies, vai tas pret viņiem karojis? Kamēr Israēls dzīvojis Hešbonā un viņas ciemos un Aroērā un viņas ciemos un visās pilsētās, kas pie Arnonas, trīssimt gadus, - kāpēc tu tanī laikā tos neesi atņēmis? Un es pret tevi neesmu grēkojis, bet tu dari pret mani ļaunu, pret mani karodams. Tas Kungs, kas ir soģis, lai šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem. Bet Amona bērnu ķēniņš neklausīja Jeftus vārdiem, ko viņš pie tā bija sūtījis. Tad Tā Kunga Gars nāca uz Jeftu, un viņš gāja caur Gileādu un Manasu, un viņš gāja uz Micpu Gileādā un no Micpas Gileādā viņš gāja pret Amona bērniem. Un Jeftus solīja solījumu Tam Kungam un sacīja: ja tu Amona bērnus dosi manā rokā, Tad tam, kas no mana nama durvīm man nāks pretī, kad es ar mieru no Amona bērniem griezīšos atpakaļ, būs piederēt Tam Kungam, un es to upurēšu par dedzināmo upuri. Tad Jeftus gāja pret Amona bērniem ar tiem kauties, un Tas Kungs tos nodeva viņa rokā. Un viņš tos kāva varen lielā kaušanā no Aroēra, kamēr nāk uz Minitu, divdesmit pilsētas, un līdz vīna kalnu klajumiem; tā Amona bērni tapa pazemoti Israēla bērnu priekšā. Kad nu Jeftus nāca uz Micpu pie sava nama, redzi, tad viņa meita viņam izgāja pretī ar bungām un stabulēm, un viņa bija tikai viņa vienīgā, un viņam nebija bez tās ne dēla ne meitas. Un kad viņš to redzēja, tad viņš saplosīja savas drēbes un sacīja: ak mana meita! Tu mani lauztin esi salauzusi un tu mani apbēdini, jo es savu muti esmu atdarījis Tā Kunga priekšā un nevaru atrauties, Un viņa uz to sacīja: mans tēvs, ja tu savu muti Tā Kunga priekšā esi atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes gājis, kad Tas Kungs tevi atriebis pie taviem ienaidniekiem, Amona bērniem. Un viņa sacīja uz savu tēvu: lai man tā notiek; dod man vaļu divus mēnešus, ka es eju un noeju kalnos un apraudu savu jaunavību, es ar savām biedrenēm. Un viņš sacīja: ej! Un viņš to atlaida divus mēnešus. Tad viņa nogāja ar savām biedrenēm un apraudāja kalnos savu jaunavību. Un pēc diviem mēnešiem tā griezās atpakaļ pie sava tēva, un viņš tai darīja pēc sava solījuma, ko viņš bija solījis, un viņa vīra neatzina. Un iekš Israēla palika par likumu, ka Israēla meitas ik gadus nogāja, Jeftus, tā Gileādieša, meitu, nožēlot četras dienas gadskārtā. Tad Efraīma vīri tapa sasaukti un gāja pret ziemeļa pusi un sacīja uz Jeftu: kāpēc tu esi gājis karot pret Amona bērniem un mūs neesi aicinājis, tev iet līdzi? Mēs tavu namu pār tevi sadedzināsim ar uguni. Un Jeftus uz tiem sacīja: man un maniem ļaudīm bija liels strīds ar Amona bērniem, un es jūs lūdzu, bet jūs man nepalīdzējāt (atbrīvoties) no viņu rokas. Kad es nu redzēju, ka jūs negribējāt palīdzēt, tad es savu dvēseli liku savā rokā un gāju pret Amona bērniem, un Tas Kungs tos nodeva manā rokā. Kāpēc tad jūs šodien pret mani esat nākuši, karot ar mani? Un Jeftus sapulcēja visus Gileādas vīrus un karoja ar Efraīmu, un Gileādas vīri sakāva Efraīmu, tāpēc ka tie sacīja: jūs Gileādieši starp Efraīma un Manasus, jūs esat Efraīma bēgļi. Un Gileādieši aizņēma Efraīmiešiem Jordānes pārejamo vietu. Un kad Efraīmieši bēgot sacīja: ļauj man pāriet! Tad Gileādas vīri uz to sacīja: vai tu esi no Efraīma? Kad viņš tad sacīja: ne! Tad tie uz viņu sacīja: saki jel: Šibolet! Un kad tas sacīja: Sibolet! Un to nevarēja pareizi izrunāt; tad tie viņu sagrāba un to nokāva pie Jordānes pārejamās vietas, ka tanī laikā no Efraīma četrdesmit divi tūkstoši krita. Bet Jeftus tiesāja Israēli sešus gadus. Un Jeftus, Gileādietis, nomira un tapa aprakts kādā Gileādas pilsētā. Un pēc viņa Ibcans no Bētlemes tiesāja Israēli. Un tam bija trīsdesmit dēli, un trīsdesmit meitas viņš izdeva, un trīsdesmit meitas viņš ieveda no ārienes priekš saviem dēliem. Un tas Israēli tiesāja septiņus gadus; tad Ibcans nomira un tapa aprakts Bētlemē. Un pēc viņa Elons, Zebulonietis, tiesāja Israēli, un tas Israēli tiesāja desmit gadus. Un Elons, Zebulonietis, nomira un tapa aprakts Ajalonā, Zebulona zemē. Un pēc viņa Abdons, Hilela, tā Piratonieša, dēls, tiesāja Israēli. Un tam bija četrdesmit dēli un trīsdesmit dēlu dēli, kas uz septiņdesmit ēzeļiem jāja, un tas tiesāja Israēli astoņus gadus. Un Abdons, Hilela, tā Piratonieša, dēls, nomira un tapa aprakts Piratonā, Efraīma zemē, uz Amaleka kalniem. Un Israēla bērni darīja joprojām, kas Tam Kungam nepatika; tad Tas Kungs tos nodeva Fīlistu rokā četrdesmit gadus. Un tur bija viens vīrs no Coras, no Dana cilts, un viņa vārds bija Manoūs, un viņa sieva bija neauglīga un nedzemdēja. Un Tā Kunga eņģelis parādījās tai sievai un uz to sacīja: redzi, tu esi neauglīga un neesi dzemdējusi, bet tu tapsi grūta un dzemdēsi dēlu. Tad nu sargies un nedzer vīna nedz stipra dzēriena un neēd nekā, kas nešķīsts. Jo redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi dēlu, kam uz galvu nebūs nākt nekādam dzenamam nazim, jo puisis būs Dievam svētīts (nazīrs) no mātes miesām, un viņš sāks Israēli izpestīt no Fīlistu rokas. Tad tā sieva nāca un runāja uz savu vīru un sacīja: viens Dieva vīrs pie manis atnāca; viņa ģīmis bija kā Dieva eņģeļa ģīmis, ļoti bijājams, un es viņu nevaicāju, no kurienes tas esot, un viņš man arī savu vārdu neteica. Bet viņš uz mani sacīja: redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi dēlu, un nu nedzer vīna nedz stipra dzēriena, nedz ēd ko, kas nešķīsts, jo tas puisis būs Dievam svētīts no mātes miesām līdz pat savai nāves dienai. Tad Manoūs pielūdza To Kungu un sacīja: Ak Kungs, lai jel Dieva vīrs, ko Tu esi sūtījis, atkal pie mums atnāk un mums māca, ko lai ar to bērnu darām, kas piedzims. Un Dievs paklausīja Manoūs balsi, un Dieva eņģelis nāca atkal pie sievas; un viņa sēdēja tīrumā, bet Manoūs, viņas vīrs, nebija pie viņas. Tad tā sieva steidzās un skrēja un to pasacīja savam vīram, un uz to sacīja: redzi, vīrs man parādījies, kas tai dienā pie manis nāca. Tad Manoūs cēlās un gāja savai sievai pakaļ un nāca pie tā vīra un uz to sacīja: vai tu esi tas vīrs, kas uz to sievu runājis? Un tas sacīja: es tas esmu. Tad Manoūs sacīja: kad nu tas notiks, ko tu sacījis, kāds tikums tad būs tam zēnam un kāds būs viņa darbs? Un Tā Kunga eņģelis sacīja uz Manoū: no visa, ko es uz to sievu esmu runājis, viņai būs sargāties. Viņai nebūs ēst nekā, kas no vīna koka izaug, un viņai nebūs dzert ne vīna, ne stipra dzēriena, nedz ēst, kas nešķīsts, visu, ko es viņai esmu pavēlējis, viņai būs turēt. Tad Manoūs sacīja uz Tā Kunga eņģeli: lūdzams, pakavējies un mēs sataisīsim priekš tevis kazlēnu. Tad Tā Kunga eņģelis sacīja uz Manoū; jebšu tu mani aizkavētu, tomēr es no tavas maizes neēdīšu, bet ja tu gribi dedzināmo upuri pienest, to tu Tam Kungam vari upurēt. Jo Manoūs nezināja, viņu esam Tā Kunga eņģeli. Un Manoūs sacīja uz Tā Kunga eņģeli: kā tavs vārds? Ka tevi varam godāt, kad notiks pēc tava vārda. Tad Tā Kunga eņģelis uz viņu sacīja: kāpēc tu tā vaicā pēc Mana Vārda, kas taču ir brīnišķīgs? Tad Manoūs ņēma kazlēnu un to ēdamo upuri, un to upurēja Tam Kungam uz tās klints; un viņš darīja brīnumu un Manoūs un viņa sieva skatījās. Jo kad liesma no altāra virsas šāvās pret debesi, tad Tā Kunga eņģelis uzkāpa altāra liesmā. Un Manoūs un viņa sieva to redzēja un metās pie zemes uz saviem vaigiem. Un Tā Kunga eņģelis neparādījās vairs ne Manoūm, nedz viņa sievai. Tad Manoūs atzina, ka tas bija Tā Kunga eņģelis. Un Manoūs sacīja uz savu sievu: mēs tiešām mirsim, jo mēs esam Dievu redzējuši. Bet viņa sieva uz viņu sacīja: kad Tas Kungs mūs gribētu nokaut, tad Viņš to dedzināmo upuri un ēdamo upuri nebūtu pieņēmis no mūsu rokām; Viņš arī visas šīs lietas mums nebūtu parādījis, nedz mums to licis dzirdēt šai laikā. Un sieva dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Samsons, un zēns uzauga, un Tas Kungs to svētīja. Un Tā Kunga Gars viņu sāka skubināt Dana lēģerī starp Coru un Eštaoli. Un Samsons nogāja uz Timnatu un redzēja vienu sievieti Timnatā no Fīlistu meitām. Un viņš aizgāja un to stāstīja savam tēvam un savai mātei un sacīja: Timnatā es esmu redzējis sievieti no Fīlistu meitām, - un nu ņemiet man to par sievu. Tad viņa tēvs un viņa māte uz viņu sacīja: vai nav starp tavu brāļu meitām kāda sieva un starp visiem maniem ļaudīm, ka tu noej sievu ņemt no Fīlistiem, tiem neapgraizītiem? Un Samsons sacīja uz savu tēvu: ņem man viņu, jo tā manām acīm patīk. Bet viņa tēvs un viņa māte nezināja, ka tas bija no Tā Kunga, ka viņš iemeslus meklētu pie Fīlistiem; bet Fīlisti valdīja tanī laikā pār Israēli. Tad Samsons ar savu tēvu un ar savu māti nogāja uz Timnatu. Kad tie nu pie Timnatas vīna kalniem nāca, redzi, tad jauns lauva viņam rūca pretī. Un Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un viņš to saplēsa, tā kā kazlēnu saplēš, un viņa rokā nebija nekā; bet viņš ne savam tēvam, ne savai mātei nesacīja, ko viņš bija darījis. Un viņš nonāca un runāja ar to sievu, un tā patika Samsona acīm. Un kad viņš pēc kādām dienām griezās atpakaļ, viņu ņemt, tad viņš no ceļa nogāja, raudzīt tā lauvas maitu, un redzi lauvas maitā bija bišu pulks ar medu. Un viņš to ņēma savās rokās un gāja projām un ēda un gāja pie sava tēva un pie savas mātes un tiem deva, un tie ēda, bet viņš tiem nesacīja, ka viņš to medu bija ņēmis no lauvas maitas. Kad nu viņa tēvs pie tās sievas bija nonācis, tad Samsons tur turēja kāzas, jo tā tie jaunekļi mēdza darīt. Un kad tie viņu redzēja, tad tie ņēma trīsdesmit biedrus, un tie bija pie viņa. Un Samsons uz tiem sacīja: es jums došu mīklu minēt; kad jūs to man šinīs septiņās kāzu dienās sacīsiet un uzminēsiet, tad es jums došu trīsdesmit kreklus no smalka audekla un trīsdesmit svētku drēbes. Un ja jūs man to nevarēsiet uzminēt, tad jums man būs dot trīsdesmit kreklus no smalka audekla un trīsdesmit svētku drēbes. Un tie uz viņu sacīja: pasaki savu mīklu, lai mēs to dzirdam. Un viņš uz tiem sacīja: barība izgāja no rijēja un saldums izgāja no stiprā. Un tanīs trijās dienās tie to mīklu nevarēja uzminēt. Un septītā dienā tie sacīja uz Samsona sievu: pārrunā savu vīru, lai viņš mums to mīklu saka, ka mēs tevi un tava tēva namu nesadedzinām ar uguni; vai jūs mūs esat aicinājuši, mūsu mantu mums atņemt, vai ne? Un Samsona sieva raudāja pie viņa un sacīja: tu mani tikai ienīsti, un mani nemīli; tu manu ļaužu bērniem esi devis mīklu un man to nesaki. Un viņš uz to sacīja: redzi, es ne savam tēvam, ne savai mātei to neesmu sacījis, un tev lai es to saku? Bet tā raudāja pie viņa septiņas dienas, kamēr tās kāzas bija, bet septītā dienā tas viņai to sacīja, jo viņa to spieda. Un viņa sacīja to mīklu savu ļaužu bērniem. Tad tās pilsētas vīri uz viņu sacīja septītā dienā, pirms saule nogāja: kas ir saldāks nekā medus? Kas ir stiprāks nekā lauva? Un viņš uz tiem sacīja: ja jūs ar manu teļu nebūtu aruši, tad jūs manu mīklu nebūtu uzminējuši. Tad Tā Kunga Gars nāca pār viņu un viņš nogāja uz Aškalonu un nokāva no tiem trīsdesmit vīrus, un ņēma viņu novilktās drēbes un deva svētku drēbes tiem, kas to mīklu bija uzminējuši. Bet viņa dusmas iedegās un viņš aizgāja sava tēva namā. Un Samsona sieva tika dota viņa biedram, kas tam bija bijis par biedru. Un notikās pēc kādam dienām ap kviešu pļaujamo laiku, tad Samsons savu sievu apmeklēja ar kazlēnu un sacīja: es gribu iet pie savas sievas, viņas istabā; bet viņas tēvs viņam neļāva iet istabā. Jo viņas tēvs sacīja: es domāju, ka tu nīdēdams viņu ienīsti, tāpēc es to tavam biedram esmu devis. Vai viņas jaunākā māsa nav skaistāka nekā viņa? Lai jel šī ir tava viņas vietā. Tad Samsons uz tiem sacīja: šim brīdim es esmu nenoziedzīgs pie Fīlistiem, ja es tiem ļaunu darīšu. Un Samsons aizgāja un gūstīja trīs simt lapsas un ņēma pagales un grieza asti pret asti un lika vienu pagali vidu starp divām astēm. Un viņš tās pagales iededzināja ar uguni un tās palaida Fīlistu druvās, un iededzināja gan gubas, gan druvas, gan vīna dārzus, gan eļļas kokus. Tad tie Fīlisti sacīja: kas to ir darījis? Tad tapa sacīts: Samsons, tā Timnieša znots, tāpēc ka tas viņa sievu ņēmis un viņa biedrim devis. Tad Fīlisti nāca un sadedzināja viņu un viņas tēvu ar uguni. Un Samsons uz tiem sacīja: ja jūs tā dariet, tad es pret jums atriebšos un tad tikai mitēšos. Un viņš sita tos par pleciem un gurniem ar lielu sišanu; un viņš nogāja un dzīvoja Etama klints alā. Tad Fīlisti aizgāja un apmeta lēģeri pret Jūdu un apmetās Lehijā. Un tie vīri no Jūda sacīja: kāpēc jūs pret mums esat cēlušies? Un tie sacīja: mēs esam nākuši, Samsonu saistīt, lai mēs viņam darām, kā viņš mums darījis. Tad nonāca trīstūkstoš vīri no Jūda uz Etama klints alu un sacīja uz Samsonu: vai tu nezini, ka Fīlisti pār mums valda? Kāpēc tad tu mums to esi darījis? Un viņš uz tiem sacīja: kā tie man ir darījuši, tā es atkal tiem esmu darījis. Un tie uz viņu sacīja: mēs esam nonākuši tevi saistīt un tevi nodot Fīlistu rokā. Un Samsons uz tiem sacīja: zvērējiet man, ka jūs mani negribat nokaut. Un tie runāja uz viņu sacīdami: nē, bet mēs esam nākuši tevi saistīt un tevi viņu rokā nodot, bet mēs tevi nenokausim. Un tie viņu saistīja ar divām jaunām virvēm un to veda augšā no tās klints. Kad nu viņš līdz Lehijai nāca, tad Fīlisti viņam gavilēja pretī, bet Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un tās virves, kas bija ap viņa rokām, kļuva tā kā linu pavedieni, ko uguns ir apsvilinājis, un viņa saites trūka no viņa rokām. Un viņš atrada jaunu ēzeļa žokļa kaulu, un izstiepa savu roku un to ņēma un ar to nosita tūkstoš vīrus. Un Samsons sacīja: ar ēzeļa žokļa kaulu vienu pulku, divus pulkus, ar ēzeļa žokļa kaulu nokāvu tūkstoš vīrus. Un kad viņš bija izrunājis, tad viņš nometa to žokļa kaulu no savas rokas un nosauca to vietu RamatLehija (žokļa kaula kalns). Un viņš bija ļoti izslāpis un piesauca To Kungu un sacīja: Tu caur Sava kalpa roku šo lielo pestīšanu esi devis, un nu man aiz slāpēm jāmirst un jākrīt šo neapgraizīto rokā. Tad Dievs pāršķēla kādu dobumu, kas bija Lehijā; tad ūdens no tā izgāja, un viņš dzēra. Un viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga; tāpēc viņš to vietu nosauca Piesaucēja avotu, kas ir Lehijā līdz šai dienai. Un viņš tiesāja Israēli Fīlistu laikā divdesmit gadus. Un Samsons gāja uz Gazu un tur ieraudzīja vienu sievieti, kas bija mauka, un iegāja pie tās. Un Gaziešiem tapa sacīts: Samsons ir šurp atnācis. Un tie gāja apkārt un glūnēja uz viņu cauru nakti pilsētas vārtos un turējās klusu cauru nakti un sacīja: kad rīta gaisma aust, tad to nokausim. Bet Samsons gulēja līdz pusnaktij. Un nakts vidū viņš cēlās un sagrāba pilsētas vārtus ar tiem diviem stabiem un tos izcēla līdz ar aizšaujamo un tos lika uz saviem pleciem un tos uznesa uz tā kalna galu, kas ir pret Hebronu. Un notikās pēc tam, ka viņš iemīļoja vienu sievieti pie Soreka upes ar vārdu Delila. Tad Fīlistu lielkungi pie tās atnāca un uz to sacīja: pārrunā viņu un lūko, iekš kā viņa lielais spēks stāv, un ar ko viņu spējam pārvarēt, ka viņu saistām un savaldām, tad mēs tev dosim ikkatrs tūkstoš un simts sudraba (gabalus). Tad Delila sacīja uz Samsonu: saki man jel lūdzams, iekš kam stāv tavs lielais spēks, un ar ko tevi var saistīt un savaldīt? Un Samsons uz to sacīja: ja mani saistītu ar septiņām zaļām lūku virvēm, kas vēl nav sakaltušas, tad es taptu nespēcīgs un būtu tā kā cits cilvēks. Tad Fīlistu lielkungi pie tās atnesa septiņas zaļas lūku virves, kas nebija sakaltušas, un tā viņu ar tām saistīja. Bet glūnētāji pie tās sēdēja istabā. Un tā sacīja uz viņu: Fīlisti pār tevi, Samson! Tad viņš saraustīja virves tā kā pakulu pavedienu sarautu, kas pie uguns apsvilināts. Un viņa spēks netapa zināms. Tad Delila sacīja uz Samsonu: redzi, tu mani esi mānījis un man melus stāstījis. Nu tad saki man lūdzams, ar ko tevi var saistīt. Un viņš uz to sacīja: ja mani saistītu ar jaunām virvēm, ar ko nekāds darbs nav darīts, tad es taptu bezspēcīgs un būtu kā cits cilvēks. Tad Delila ņēma jaunas virves un viņu ar tām saistīja un uz to sacīja: Fīlisti pār tevi, Samson! Un glūnētāji sēdēja istabā. Bet viņš tās saraustīja no savām rokām tā kā pavedienu. Tad Delila sacīja uz Samsonu: līdz šim tu mani esi mānījis un man melus stāstījis; saki man jel, ar ko tevi var saistīt? Un viņš uz to sacīja: ja tu manas septiņas matu bizes aptītu ap riestavu. Un viņa tās piesita ar tapu un uz to sacīja: Fīlisti pār tevi, Samson! Un viņš uzmodās no sava miega un izrāva to aptīto tapu un to riestavu. Tad viņa uz to sacīja: kā tu vari sacīt: es tevi mīlēju, kad tomēr tava sirds nav ar mani? Tu nu trīs reiz mani esi mānījis un man neesi sacījis, iekš kam tavs lielais spēks stāv. Un kad viņa to ikdienas ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēsele apnika līdz pat nāvei. Un tas viņai darīja zināmu visu savu sirdi un uz viņu sacīja: uz manu galvu dzenamais nazis nav nācis, jo es esmu Dievam svētīts no mātes miesām; kad (mani mati) taptu nodzīti, tad mans spēks no manis atstātos, un es taptu bezspēcīgs un būtu tā kā visi citi cilvēki. Kad nu Delila redzēja, ka tas viņai visu savu sirdi bija izsacījis, tad viņa nosūtīja un sasauca Fīlistu lielkungus sacīdama: atnāciet vēl šo reiz', jo viņš man izsacījis visu savu sirdi. Tad Fīlistu lielkungi pie viņas atnāca un atnesa to sudrabu savā rokā. Bet viņa tam lika aizmigt savā klēpī un aicināja vīru un lika nodzīt viņa galvas septiņas matu bizes un sāka viņu pārvarēt, un viņa spēks no viņa atstājās. Un viņa sacīja: Fīlisti pār tevi, Samson! Un viņš uzmodās no sava miega un domāja: es iziešu šo reizi kā citām reizēm un izraušos; jo viņš nezināja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies. Tad Fīlisti viņu sagrāba un izdūra viņam acis un to noveda uz Gazu un to sēja ar divām vara ķēdēm, un viņam tur cietumā bija jāmaļ. Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt, kad tie bija nodzīti. Tad Fīlistu lielkungi sapulcējās, savam dievam Dagonam lielu upuri upurēt un līksmoties, un tie sacīja: mūsu dievs mūsu ienaidnieku Samsonu nodevis mūsu rokā. Un kad tie ļaudis viņu redzēja, tad tie teica savu dievu, jo tie sacīja: mūsu dievs mūsu ienaidnieku mums ir rokā devis, kas mūsu zemi ir postījis un lielu pulku no mums nokāvis. Un kad viņu sirds līksmojās, tad tie sacīja: sauciet Samsonu, lai tas mūs pajautrina. Tad tie sauca Samsonu no cietuma nama, un viņš tiem bija par pajautrināšanu, un tie viņam lika stāvēt starp diviem stabiem. Tad Samsons sacīja uz to puisi, kas viņu pie rokas vadīja: laid mani vaļā un ļauj man tos stabus taustīt, uz kā nams stiprināts, un pie tiem atslieties. Bet nams bija pilns ar vīriem un sievām. Un tur bija visi Fīlistu lielkungi, un uz tā jumta bija kādi trīs tūkstoši vīri un sievas, kas lūkojās uz Samsona jautrināšanu. Tad Samsons piesauca To Kungu un sacīja: Kungs, Dievs, piemini mani un stiprini lūdzams mani tikai šo reiz', ak Dievs, ka es par savām divām acīm vienreiz varu atriebties. Un Samsons apkampa divus vidējos stabus, uz kā nams bija stiprināts un uz kā tas turējās, vienu ar savu labo roku un vienu ar savu kreiso roku, un Samsons sacīja: Lai mana dvēsele mirst ar Fīlistiem! Un viņš locījās ar varu, - tad nams krita uz lielkungiem un uz visiem ļaudīm, kas iekšā bija un vairāk bija miroņu, ko viņš mirdams nokāva, nekā ko viņš bija nokāvis, dzīvs būdams. Tad viņa brāļi un viss viņa tēva nams nonāca un to ņēma un to aiznesa un apraka starp Coru un Eštaoli, Manoūs, viņa tēva, kapā. Un viņš Israēli bija tiesājis divdesmit gadus. Un viens vīrs bija no Efraīma kalniem, tam vārds bija Miha. Tas sacīja uz savu māti: tie tūkstoš un simts sudraba gabali, kas tev ir atņemti, un kādēļ tu esi apzvērējusies un arī priekš manām ausīm to sacījusi; redzi, tā nauda ir pie manis, es to esmu ņēmis. Tad viņa māte sacīja: esi svētīts, mans dēls, no Tā Kunga! Tad viņš savai mātei atdeva tos tūkstoš un simts sudraba gabalus, bet viņa māte sacīja: es svētīdama šo naudu Tam Kungam esmu svētījusi no savas rokas priekš sava dēla, lai taisa izgrieztu tēlu un lietu bildi; tad nu es tev to atdodu. Bet viņš savai mātei to naudu atdeva, un viņa māte ņēma divsimt sudraba gabalus un tos deva sudraba kalējam; tas no tā iztaisīja izgrieztu tēlu un lietu bildi. Un tie bija Mihas namā. Un tam vīram Miham bija dievanams, un viņš taisīja efodu un elku dievus un iesvētīja vienu no saviem dēliem, lai tas viņam būtu par priesteri. Tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla; ikviens darīja, ko viņš domāja esam labu. Bet viens jauneklis bija no Jūda Bētlemes, no Jūda radiem; tas bija Levīts un tur piemājoja. Un tas vīrs bija nogājis no pilsētas, no Jūda Bētlemes, piemist, kur vieta gadītos. Kad nu viņš nāca uz Efraīma kalniem uz Mihas namu, pa savu ceļu staigādams, tad Miha uz viņu sacīja: no kurienes tu nāci? Un viņš uz to sacīja: es esmu Levīts no Jūdu Bētlemes un eju piemist, kur gadīsies. Tad Miha uz viņu sacīja: paliec pie manis un esi man par tēvu un priesteri, tad es tev par gadu došu desmit sudraba gabalus un tās vajadzīgās drēbes un uzturu. Un Levīts (pie viņa) nogāja. Un Levīts bija ar mieru pie tā vīra palikt, un jauneklis viņam bija kā viens no viņa dēliem. Un Miha to Levītu iesvētīja, lai jauneklis viņam būtu par priesteri, un tas bija Mihas namā. Tad Miha sacīja: nu es zinu, ka Tas Kungs man labu darīs, tāpēc, ka man šis Levīts par priesteri. Tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla, un tanīs dienās Daniešu cilts meklēja īpašu vietu priekš sevis, kur varētu dzīvot, jo viņai nekāda īpaša vieta starp Israēla ciltīm nebija piešķirta līdz tai dienai. Tad Dana bērni no saviem radiem sūtīja kādus piecus vīrus, no savējiem, kas bija stipri, no Coras un Eštaoles, zemi izlūkot un pārmeklēt, un tie uz viņiem sacīja: ejat, pārmeklējiet zemi. Un tie nāca pie Efraīma kalniem līdz Mihas namam un palika turpat par nakti. Un tur pie Mihas nama būdami viņi pazina tā jaunekļa, tā Levīta, balsi un nogriezās uz turieni un sacīja uz to: kas tevi še atvedis? Un ko tu še dari? Un kas tev šeitan ir? Un tas uz viņiem sacīja: tā un tā man Miha darījis un mani saderējis, un es viņam esmu par priesteri. Tad tie uz viņu sacīja: vaicā jel Dievam, ka mēs atzīstam, vai mūsu ceļš labi izdosies, ko ejam? Un priesteris uz tiem sacīja: ejat ar mieru! Jūsu ceļš, ko ejat, ir taisns priekš Tā Kunga. Tad tie pieci vīri nogāja un nāca uz Laišu un ieraudzīja tos ļaudis tai vidū droši dzīvojam, pēc Sidoniešu ieraduma mierīgi un droši, un tai zemē nebija neviena valdītāja, kas kādas lietas dēļ kādu apbēdinātu; un tie bija arī tālu no Sidoniešiem un tiem nebija nekādas darīšanas ar nekādu cilvēku. Un tie nāca pie saviem brāļiem uz Coru un Eštaoli, un viņu brāļi uz tiem sacīja: ko jūs sakāt? Tad tie sacīja: celsimies un iesim pret tiem, jo mēs to zemi esam izlūkojuši, un redzi, tā ir ļoti laba; un jūs turaties klusu? Neesiet kūtri iet, ka nākat to zemi uzņemt. Kad jūs nākat, tad jūs nākat pie drošiem ļaudīm, un tai zemei ir plašas robežas; jo Dievs to devis jūsu rokās, vietu, kur nekāda trūkuma nav nekādā lietā, kas ir virs zemes. Tad no turienes, no Daniešu radiem, no Coras un Eštaoles, aizgāja sešsimt apbruņoti karavīri. Un tie cēlās un apmetas KirjatJearimā iekš Jūda; tādēļ to vietu nosauc par Dana lēģeri līdz šai dienai; redzi tas ir aiz KirjatJearimas. Un no turienes tie gāja uz Efraīma kalniem un nāca pie Mihas nama. Tad tie pieci vīri, kas bija gājuši Laisas zemi izlūkot, sacīja uz saviem brāļiem: vai jūs zināt, ka šinī namā ir efods un elka dievi un izgriezts tēls un lieta bilde? Tad nu jūs paši varat zināt, kas jums jādara. Un tie nogriezās uz turieni un nāca pie tā jaunekļa, tā Levīta, namu, pie Mihas nama, un to apsveicināja mīlīgi. Bet tie sešsimt vīri, kas bija no Dana bērniem, ar kara rīkiem apbruņoti, stāvēja pie vārtiem. Bet pieci vīri, kas bija gājuši zemi izlūkot, nāca uz turieni un paņēma izgriezto tēlu un efodu un elka dievus un lieto bildi, un priesteris stāvēja pie vārtiem ar sešsimt apbruņotiem vīriem. Kad nu šie Mihas namā nāca un paņēma to izgriezto tēlu un to efodu un tos elka dievus un to lieto bildi, tad priesteris uz tiem sacīja: Ko jūs darāt? Un tie uz viņu sacīja: klusu, turi muti, un ej mums līdz un esi mums par tēvu un par priesteri. Vai tas tev labāk, viena vienīga vīra namā būt par priesteri nekā pie vienas cilts un viena rada iekš Israēla? Tad tas priesterim bija pa prātam, un viņš ņēma efodu un elka dievus un izgriezto tēlu un gāja līdz to ļaužu vidū. Un viņi griezās atpakaļ un nogāja un laida papriekš bērniņus un ganāmo pulku un savas dārgās lietas. Kad tie nu tālu no Mihas nama bija nākuši, tad tie vīri tapa sasaukti, kas bija namos pie Mihas nama, un tie panāca Dana bērnus un uzsauca Dana bērniem. Bet šie atgriezās un sacīja uz Miha: kas tev ir, ka tu savus ļaudis esi sasaucis? Tad viņš sacīja: jūs manus dievus, ko es esmu taisījis, esat atņēmuši līdz ar to priesteri un esat aizgājuši; kas tad nu man vēl ir? Un jūs sakāt uz mani: kas tev kait? Bet Dana bērni uz viņu sacīja: lai tava balss pie mums netop dzirdēta, ka ļauni vīri pār tevi nenāk un tu nepazaudē savu dzīvību līdz ar sava nama dzīvību. Tā Dana bērni aizgāja pa savu ceļu. Un kad Miha redzēja, ka tie jo stiprāki bija nekā viņš, tad viņš griezās atpakaļ uz savu namu. Bet tie to ņēma, ko Miha bija taisījis, un to priesteri, kas viņam bija bijis, un gāja uz Laišu pie ļaudīm, kas mierīgi un droši dzīvoja, un tos apkāva ar zobena asmeni, un to pilsētu sadedzināja ar uguni. Un nebija neviena, kas tos būtu izglābis, jo tā bija tālu no Sidonas, un tiem nebija nekādas darīšanas ar ļaudīm, un tā pilsēta stāvēja tai ielejā, kas ir pie BetRehobas. Un tie uztaisīja to pilsētu no jauna un dzīvoja tur. Un tie nosauca tās pilsētas vārdu Dan, pēc sava tēva Dana vārda, kas Israēlim bija dzimis, jebšu tās pilsētas vārds papriekš bija Laiša. Un Dana bērni tur uzcēla to izgriezto tēlu priekš sevis, un Jonatāns, Manasus dēla, Geršona, dēls un viņa dēli bija priesteri Daniešu ciltī līdz tai dienai, kad tās zemes ļaudis tapa aizvesti. Tā tie priekš sevis uzcēla Mihas izgriezto tēlu, ko tas bija taisījis, kamēr Dieva nams bija Šīlo. Un tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla. Un viens vīrs, Levīts, piemita aiz Efraīma kalniem, tas sev ņēma lieku sievu no Jūda Bētlemes. Bet viņa liekā sieva pie viņa būdama dzina maucību un nogāja no viņa sava tēva namā uz Bētlemi Jūdā, un tur sabija kādu laiku, četrus mēnešus. Tad viņas vīrs cēlās un gāja viņai pakaļ, ka tas mīlīgi ar viņu runātu un viņu vestu atpakaļ, un viņa puisis bija viņam līdz un pāris ēzeļu; un viņa to ieveda sava tēva namā, un kad tās sievietes tēvs viņu redzēja, tad viņš līksmojās viņam pretī (iedams). Un viņa tēvocis, tās sievietes tēvs, viņu paturēja, ka tas trīs dienas pie viņa palika, un tie ēda un dzēra un palika tur par nakti. Un ceturtā dienā tie steidzās agri un cēlās iet projām. Tad tās sievietes tēvs sacīja uz savu znotu: stiprini savu sirdi ar kādu maizes kumosu, un tad jūs varat iet. Tad tie apsēdās un ēda abi kopā un dzēra, un tās sievietes tēvs sacīja uz to vīru: dari lūdzams tā un paliec par nakti, un lai tava sirds līksmojās. Bet vīrs cēlās iet projām, un viņa tēvocis to ļoti turēja, ka tam bija jāgriežas atpakaļ un tur jāpaliek par nakti. Kad nu viņš piektā dienā no rīta taisījās aiziet, tad tās sievietes tēvs sacīja: stiprini jel savu sirdi; un tie kavējās, līdz kamēr vakars metās, un tie abi ēda kopā. Tad tas vīrs cēlās aiziet, viņš un viņa liekā sieva un viņa puisis. Bet viņa tēvocis, tās sievietes tēvs, uz viņu sacīja: redzi jel, šī diena jau līdz vakaram ir pavadīta, paliec jel par nakti; redzi, šī diena beidzās, paliec par nakti šeitan un lai tava sirds līksmojās, dodaties rīt agri uz savu ceļu un ej uz savu dzīvokli. Bet tas vīrs negribēja par nakti palikt, un cēlās un aizgāja un nāca pret Jebusu, tā ir Jeruzāleme, viņš un pāris apkrautu ēzeļu un viņa liekā sieva ar viņu. Kad nu tie pie Jebusas bija, tad jau bija pavakars, un puisis sacīja uz savu kungu: nāc lūdzams un ieiesim šinī Jebusiešu pilsētā un paliksim tur par nakti. Bet viņa kungs uz viņu sacīja: mēs negribam griezties uz svešu pilsētu, kas nav no Israēla bērniem, bet gribam noiet līdz Gibejai. Tad viņš sacīja uz savu puisi: nāc, ka mēs uz vienu no šīm vietām tiekam, un Gibejā vai Rāmā par nakti paliekam. Tā tie gāja tālāk un devās ceļā, un saule tiem nogāja tuvu pie Gibejas, kas pieder Benjaminam. Un tie griezās uz turieni, ka nāktu un Gibejā paliktu par nakti. Kad viņš nu iegāja, tad viņš apsēdās kādā pilsētas ielā, jo tur nebija neviena, kas tiem savā namā gribēja dot naktsmājas vietu. Un redzi, viens vecs vīrs nāca vakarā no sava darba no tīruma, un vīrs arīdzan bija no Efraīma kalniem, bet piemita Gibejā; bet tās vietas ļaudis bija Benjaminieši. Kad tas vecais vīrs nu savas acis pacēla, tad viņš to ceļa vīru ieraudzīja pilsētas ielā un sacīja: uz kurieni tu ej? Un no kurienes tu nāc? Un tas uz viņu sacīja: mēs no Jūda Bētlemes ejam aiz Efraīma kalniem, no kurienes es arī esmu, un es biju nogājis uz Jūda Bētlemi un es eju uz Tā Kunga namu, un neviena nav, kas man mājas vietu dod savā namā. Un tomēr salmi un ēdamais mums priekš mūsu ēzeļiem ir, arī maize un vīns priekš manis un priekš tavas kalpones un priekš tā puiša, kas ir pie taviem kalpiem; mums nekādas lietas netrūkst. Tad vecais vīrs sacīja: esi ar mieru, viss, kas tev trūkst, ir pie manis, tikai nepaliec par nakti uz ielas. Un viņš to veda savā namā un deva priekš ēzeļiem ēdamo. Kad tie nu savas kājas bija mazgājuši, tad tie ēda un dzēra. Kad tie nu savu sirdi atspirdzināja, redzi, tad tās pilsētas vīri, bezdievīgi ļaudis, apstāja to namu un klaudzināja pie durvīm. Un tie sacīja uz to veco vīru, tā nama saimnieku: izved to vīru, kas nācis tavā namā, ka mēs to atzīstam. Un vīrs, tā nama saimnieks, pie tiem izgāja un uz tiem sacīja: ne tā, mani brāļi, nedariet lūdzami tādu grēku; kad nu šis vīrs manā namā nācis, nedariet šo trakumu. Redzi, man ir viena meita, jaunava, un viņam lieka sieva, tās es jums gribu izvest, ka jūs tās piesmejat un tām darāt, kas jums patīk, bet pie šā vīra nedarāt tādu trakumu. Bet tie vīri to negribēja klausīt; tad vīrs sagrāba savu lieko sievu un to izveda pie viņiem ārā, un viņi to atzina un piesmēja cauru nakti līdz rītam un atlaida, kad gaisma metās. Un šī sieva nāca ap rīta laiku un krita pie zemes priekš tā vīra nama durvīm, kur viņas kungs iekšā bija, (un tur gulēja) līdz pat gaismai. Kad nu viņas kungs rītā cēlās un nama durvis atdarīja un izgāja, savu ceļu staigāt, redzi, tad viņa liekā sieva gulēja priekš nama durvīm un viņas rokas uz sliekšņa. Un viņš uz to sacīja: celies, ejam projām, bet tā neatbildēja. Tad vīrs to ņēma uz savu ēzeli un cēlās un gāja uz savām mājām. Kad nu viņš savā namā nāca, tad viņš ņēma nazi un sagrāba savu lieko sievu un to sakapāja ar viņas kauliem divpadsmit daļās un to sūtīja uz visām Israēla robežām. Un ikviens, kas to redzēja, tas sacīja: tāda lieta, kā šī, nav notikusi nedz redzēta, kamēr Israēla bērni no Ēģiptes zemes izgājuši līdz šai dienai. Tad nu jūs ņemiet to vērā, dodiet padomu un runājiet. Tad visi Israēla bērni izgāja un tā draudze sapulcējās kā viens vienīgs vīrs, no Dana līdz Bēršebai, arī Gileādas zeme, pie Tā Kunga Micpā. Un visu ļaužu virsnieki, visas Israēla ciltis, sanāca kopā Dieva ļaužu draudzē, četrsimt tūkstoš kājnieki, zobenu vilcēji. Un Benjamina bērni dzirdēja, ka Israēla bērni bija gājuši uz Micpu. Un Israēla bērni sacīja: sakāt, kā šis grēks noticis? Tad vīrs, tas Levīts, tās nokautās sievas vīrs, atbildēja un sacīja: es ar savu sievu nācu uz Gibeju, kas Benjaminam pieder, par nakti tur palikt. Tad Gibejas namnieki pret mani cēlās un naktī mani apstāja namā; tie nodomāja mani nokaut, un manu lieko sievu tie pārvarējuši, tā ka tā mirusi. Tad es ņēmu savu lieko sievu un to dalīju un to sūtīju visās Israēla zemes tiesās, jo tie nešķīstību un negantību ir darījuši iekš Israēla. Redzi, jūs visi esat Israēla bērni, sarunājaties un dodiet padomu. Tad visi ļaudis cēlās kā viens vienīgs vīrs un sacīja: mēs neiesim neviens uz savu dzīvokli un negriezīsimies neviens uz savu namu. Bet šī nu ir tā lieta, ko mēs darīsim pie Gibejas: pret viņu kā mesli krīt! Mēs ņemsim desmit vīrus no simta no visām Israēla ciltīm un simtu no tūkstošiem un tūkstoti no desmit tūkstošiem, ceļamaizi dabūt priekš ļaudīm; tad iesim uz Benjamina Gibeju, darīt (viņai) pēc visas negantības, ko tā iekš Israēla padarījusi. Tad visi Israēla vīri sapulcējās pret to pilsētu un sabiedrojās kā viens vienīgs vīrs. Un Israēla ciltis sūtīja vīrus pie visiem Benjamina radiem sacīdami: kas tas par grēku, kas jūsu starpā noticis? Tad nu izdodiet tos vīrus, tos bezdievīgos, kas Gibejā, ka mēs tos nokaujam un to ļaunumu no Israēla nogriežam. Bet Benjamina (bērni) negribēja klausīt savu brāļu, Israēla bērnu, balsi. Un Benjamina bērni sapulcējās no tām pilsētām uz Gibeju, karā iziet pret Israēla bērniem. Un Benjamina bērni tapa skaitīti tai dienā no tām pilsētām divdesmit seši tūkstoš vīri, zobenu vilcēji, bez tiem, kas Gibejā dzīvoja, to bija pēc skaita septiņsimt izlasīti vīri. Starp visiem šiem ļaudīm bija septiņsimt izlasīti vīri, tie bija kreiļi; šie visi meta akmeni ar lingu uz mata, ka tas garām neaizgāja. Un Israēla vīri tapa skaitīti bez Benjamina četrsimt tūkstoš vīri, zobenu vilcēji; visi šie bija kara vīri. Un Israēla bērni cēlās un nogāja uz Bēteli, un vaicāja Dievu un sacīja: kuram no mums būs priekšā iet, karot pret Benjamina bērniem? Un Tas Kungs sacīja: Jūda lai iet priekšā. Tad Israēla bērni cēlās no rīta un apmeta lēģeri pret Gibeju. Un Israēla vīri izgāja karā pret Benjaminu, un taisījās pret Gibeju karot. Tad Benjamina bērni izgāja no Gibejas, un viņi tai dienā no Israēla apkāva divdesmit un divus tūkstošus. Bet tie ļaudis, Israēla vīri, stiprinājās un taisījās atkal karot tai vietā, kur tie pirmā dienā bija taisījušies. Un Israēla bērni nogāja un raudāja priekš Tā Kunga līdz vakaram un vaicāja To Kungu un sacīja: vai man atkal būs iet karā pret Benjamina, sava brāļa, bērniem? Tad Tas Kungs sacīja: ejat pret tiem. Tā Israēla bērni gāja pret Benjamina bērniem otrā dienā. Bet Benjamins tiem gāja pretī no Gibejas otrā dienā un apkāva no Israēla bērniem vēl astoņpadsmit tūkstošus, kas visi bija zobenu vilcēji. Tad visi Israēla bērni un visi ļaudis nogāja un nāca uz Bēteli un raudāja, un palika tur priekš Tā Kunga un gavēja tai dienā līdz vakaram, un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus Tā Kunga priekšā. Un Israēla bērni vaicāja To Kungu, (jo tur tanīs dienās bija Dieva derības šķirsts, Un Pinehas, Ārona dēla, Eleazara, dēls stāvēja tanīs dienās priekš viņa) un sacīja: vai man vēl būs iet karā pret Benjamina, sava brāļa, bērniem, jeb vai man būs atstāties? Un Tas Kungs sacīja: ceļaties, jo rīt Es tos došu tavā rokā. Tad Israēls lika kādiem apslēpties visapkārt pret Gibeju. Un Israēla bērni nogāja trešā dienā pret Benjamina bērniem un taisījās pret Gibeju, kā citām reizēm. Tad Benjamina bērni ļaudīm izgāja pretī un nogāja no pilsētas nost un sāka kaut un durt ļaudis tā kā jau divreiz' uz ceļiem, kur viens ved uz Bēteli un otrs uz Gibeju laukā, kādus trīsdesmit vīrus no Israēla. Tad Benjamina bērni sacīja: tie mūsu priekšā ir sakauti tā kā papriekš, bet Israēla bērni sacīja: bēgsim un nošķirsim tos no pilsētas uz tiem ceļiem. Tad visi Israēla vīri cēlās no savas vietas un nostājās BaālTamārā, tā līdz arī tie Israēlieši, kas bija paslēpušies, cēlās no savas vietas, no Gibejas klajuma. Un desmit tūkstoš vīri, izlasīti no visa Israēla, nāca no Gibejas puses, un kaušanās bija briesmīga. Bet tie nezināja, ka nelaime tiem jau bija tuvu. Tā Tas Kungs Benjaminu kāva Israēla priekšā, jo Israēla bērni tai dienā no Benjamina apkāva divdesmit piecus tūkstošus un simts vīrus, kas visi bija zobenu vilcēji. Proti Benjamina bērni redzēja, ka viņi tapa kauti; un Israēla bērni Benjaminiešiem atstāja to vietu, jo viņi paļāvās uz tiem, kam bija likuši paslēpties pret Gibeju. Un tie, kas bija paslēpušies, steidzās un izskrēja pret Gibeju; tie, kas bija paslēpušies nāca un apkāva visu pilsētu ar zobena asmeni. Un Israēla vīriem bija noruna ar tiem, kas bija paslēpušies, ka tiem bija uzkurt lielus dūmus un tos laist gaisā no pilsētas. Un Israēla vīri kaujā griezās atpakaļ, un Benjamins bija iesācis nokaut no Israēliešiem kādus trīsdesmit vīrus, tā ka viņi sacīja: tie ir pavisam kauti mūsu priekšā tā kā pirmā kaušanā. Tad dūmi no pilsētas sāka celties, kā dūmu stabs, un kad Benjamins skatījās atpakaļ, redzi, tad visa pilsēta liesmās cēlās pret debesi. Un Israēla vīri griezās atpakaļ, bet Benjamina vīri iztrūcinājās, jo tie redzēja, ka nelaime tiem bija uzkritusi. Un tie atgriezās Israēla vīru priekšā uz tuksneša ceļu, bet tā kaušanās tiem bija uz pēdām pakaļ, un tie no tām pilsētām tos apkāva savā vidū. Un tie apstāja Benjaminu, dzinās tam pakaļ līdz Menukai, un tos samina līdz Gibejai pret saules uzlēkšanu. Un no Benjamina krita astoņpadsmit tūkstoš vīri, šie visi bija stipri vīri. Un viņi griezās un bēga uz tuksnesi, uz Rimona klinti; un tie viņiem pa ceļiem pakaļ dzīdamies apkāva vēl piectūkstoš vīrus un tiem dzinās pakaļ līdz Ģidomam un no tiem nokāva vēl divtūkstoš vīrus. Un visi, kas no Benjamina tai dienā krita, bija divdesmit un piectūkstoš vīri, kas bija zobenu vilcēji un visi stipri vīri. Bet sešsimt vīri griezās un bēga tuksnesī uz Rimona klinti, un palika pie Rimona klints četrus mēnešus. Un Israēla bērni griezās atpakaļ pie Benjamina bērniem, un kāva tos ar zobena asmeni pilsētā, gan vīrus gan lopus un visu, kas tapa atrasts; tie arī visas pilsētas, ko atrada, sadedzināja ar uguni. Bet Israēla vīri Micpā bija zvērējuši sacīdami: neviens no mums lai nedod Benjaminiešiem savu meitu par sievu. Tad tie ļaudis nāca uz Bēteli un tur palika līdz vakaram Dieva priekšā un pacēla savas balsis un raudāja gauži raudādami, Un tie sacīja: ak Kungs, Tu Israēla Dievs! Kāpēc tas ir noticis iekš Israēla, ka šodien Israēls par vienu cilti ir mazāks kļuvis? Otrā dienā tie ļaudis cēlās agri un tur uztaisīja altāri, un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Un Israēla bērni sacīja: kurš tas ir, kas no visām Israēla ciltīm nav atnācis tai draudzes sapulcē pie Tā Kunga? Jo par to, kas nebūtu atnācis pie Tā Kunga uz Micpu, bija ar lielu zvērestu noteikts, ka tam bija tapt nokautam. Un Israēla bērniem bija žēl par Benjaminu, savu brāli, un tie sacīja: šodien viena cilts no Israēla ir izdeldēta. Ko mēs tiem darīsim, ka tie atlikušie dabū sievas? Jo mēs pie Tā Kunga esam zvērējuši, ka tiem no savām meitām nevienu negribam dot par sievu. Un tie sacīja: vai kāds nav no Israēla ciltīm, kas nav atnācis pie Tā Kunga uz Micpu? Un redzi, no Jabešas Gileādā neviens nebija lēģerī nācis draudzes sapulcē. Jo tie ļaudis tapa skaitīti un redzi, tur nebija neviena no tiem, kas Jabešā Gileādā dzīvoja. Tad draudze uz turieni sūtīja divpadsmit tūkstoš vīrus no stiprākiem un tiem pavēlēja un sacīja: ejat un kaujiet tos, kas Jabešā Gileādā dzīvo ar zobena asmeni līdz ar sievām un bērniņiem. Bet šī ir tā lieta, ko jums būs darīt: visus no vīriešu kārtas un visas sievas, kas pie vīra gulējušas, jums būs izdeldēt. Un tie atrada starp iedzīvotājiem Jabešā Gileādā četrsimt meitas, jaunavas, kas vīru nebija atzinušas, nedz pie vīriem gulējušas, un tās veda uz lēģeri Šīlo, kas ir Kanaāna zemē. Tad visa draudze nosūtīja un runāja uz Benjamina bērniem, kas bija pie Rimona klints, un tiem lika mieru pasludināt. Tā tanī laikā Benjaminieši griezās atpakaļ; un tie viņiem deva tās sievas, ko tie bija dzīvas pametuši no Jabešas sievām Gileādā, bet tur viņiem nepietika, Tad tiem ļaudīm bija žēl par Benjaminu, ka Tas Kungs plaisu bija darījis Israēla ciltīs. Un tie draudzes vecaji sacīja: ko mēs darīsim, ka tie atlikušie sievas dabū? Jo tās sievas no Benjamina ir izdeldētas. Tad tie sacīja: Benjaminiešu zemes daļu pienākas iemantot tiem, kas izglābušies, lai neviena Israēla cilts netop izdeldēta. Bet mēs tiem no savām meitām sievas nevaram dot, jo Israēla bērni ir apzvērējušies sacīdami: nolādēts lai ir, kas Benjaminiešiem dod sievu. Un tie sacīja: redzi, Šīlo ir Tā Kunga svētki ik gadus, Bētelei pret ziemeļa pusi, pret rītiem tam ceļam, kur iet no Bēteles uz Šehemi un pret dienas vidu Lebonai. Un tie pavēlēja Benjamina bērniem un sacīja: ejat un paslēpjaties vīna kalnos. Un skatāties, un redzi, kad Šīlo meitas diedamas ar stabulēm iznāks, tad izejiet jūs no vīna kalniem un sagrābiet ikviens sev sievu no Šīlo meitām un noejat uz Benjamina zemi. Un kad viņu tēvi vai viņu brāļi nāks mūsu priekšā tiesāties, tad mēs uz tiem sacīsim: atvēliet mums tās, jo mēs ikvienam sievu ar karošanu neesam dabūjuši; jo jūs viņiem tās neesat devuši; tad jums tagad būtu vaina. Un Benjamina bērni darīja tā un ņēma sievas pēc sava skaita no tām, kas tur dejoja; tās tie laupīja. Un nogāja un griezās atpakaļ uz savām mājām, un uztaisīja pilsētas un dzīvoja iekš tām. Un Israēla bērni tanī laikā no turienes cēlās ikviens pie savas cilts un pie saviem radiem, un izgāja no turienes ikviens uz savām mājām. Tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla; ikviens darīja, kā tam patika. Tanīs dienās, kad soģi valdīja, bija bads zemē. Un viens vīrs no Jūda Bētlemes nogāja piemist Moaba klajumos ar savu sievu un saviem diviem dēliem. Un tā vīra vārds bija Elimelehs un viņa sievas vārds Naomija un viņa abu dēlu vārdi Mahlons un Kiljons, Efratieši no Jūda Bētlemes, un tie nāca Moaba klajumos un tur palika. Un Elimelehs, Naomijas vīrs, nomira, un viņa palika viena ar saviem diviem dēliem; tie sev ņēma Moabiešu sievas, - tās pirmās vārds bija Orpa un tās otras vārds Rute. Un tie tur palika kādus desmit gadus. Tad arī šie abi, Mahlons un Kiljons, nomira, un tā sieva palika viena pēc saviem diviem dēliem un pēc sava vīra. Un viņa cēlās ar savām vedeklām un griezās atpakaļ no Moaba klajumiem; jo tā bija dzirdējusi Moaba zemē, ka Tas Kungs savus ļaudis piemeklējis un viņiem maizi devis. Tāpēc viņa aizgāja no tās vietas, kur tā bija bijusi, un viņas abas vedeklas ar viņu. Un kad viņa pa ceļu gāja, pāriet uz Jūda zemi, Tad Naomija sacīja uz savām abām vedeklām: ejat, griežaties atpakaļ ikviena uz savas mātes namu; lai Tas Kungs žēlastību pie jums dara, itin kā jūs esat darījuši pie aizgājušiem un pie manis. Lai Tas Kungs jums dod, ka jūs dusu atrodat, ikviena sava vīra namā. Un viņa tās skūpstīja. Tad tās pacēla savu balsi un raudāja. Un tās sacīja uz viņu: mēs gribam tev līdz iet pie taviem ļaudīm. Bet Naomija sacīja: griežaties atpakaļ manas meitas, kāpēc jums man iet līdz? Vai tad man vēl dēli varētu būt manā klēpī, kas jums varētu būt par vīriem? Griežaties atpakaļ, manas meitas, ejat, jo es esmu par vecu, iet pie vīra. Kad es tā sacītu, man vēl ir cerība, un ja man šinī naktī vīrs gadītos, un es dēlus dzemdētu, Vai tad jūs gaidītu, kamēr tie uzaugtu? Vai tad jūs ieslēgtos un pie vīra neietu? - Ne tā, manas meitas, man iet daudz grūtāki nekā jums, jo Tā Kunga roka pret mani izstiepusies. Tad tās pacēla savu balsi un raudāja atkal, un Orpa skūpstīja savu vīramāti, bet Rute palika pie viņas. Tad tā sacīja: redzi, tava vīra brāļa sieva griezusies atpakaļ pie saviem ļaudīm un pie sava dieva; griezies arī tu sava vīra brāļa sievai pakaļ. Bet Rute sacīja: nespied mani, tevi atstāt un no tevis aiziet; jo kurp tu iesi, arī es iešu, un kur tu mitīsi, tur arī es mitīšu; tavi ļaudis ir mani ļaudis, un tavs Dievs ir mans Dievs; Kur tu mirsi, tur es miršu, un tur gribu tapt aprakta; lai Tas Kungs man šā un tā dara, nāve vien mani un tevi šķirs. Kad nu viņa redzēja, ka šī bija stipri apņēmusies, viņai iet līdzi, tad viņa mitējās to pārrunāt. Un abas gāja, kamēr nāca uz Bētlemi. Un notikās, kad viņas Bētlemē nonāca, tad visa pilsēta par tām sacēlās, un tās (sievas) sacīja: vai šī nav Naomija? Bet viņa uz tām sacīja: nesauciet mani par Naomiju (jauka), sauciet mani par Māru (rūgta), jo Tas Visuvarenais man piesūtījis lielu sirds rūgtumu. Pilna es aizgāju, bet tukšai Tas Kungs man licis atpakaļ griezties; kāpēc jūs mani sauksiet Naomiju, kad tomēr Tas Kungs pret mani liecību devis, un Tas Visuvarenais mani apbēdinājis? Tā Naomija griezās atpakaļ, un Rute, tā Moabiešu sieva, viņas vedekla, līdz ar viņu griezās atpakaļ no Moaba, un tās nāca uz Bētlemi ap miežu pļaujamo laiku. Un Naomijai bija radinieks no viņas vīra, varen turīgs vīrs no Elimeleha rada, un viņa vārds bija Boas. Tad Rute, tā Moabiešu sieva, sacīja uz Naomiju: ļauj man jel tīrumā iet, tad es vārpas aiz tā lasīšu, kura acīs es žēlastību atradīšu. Un tā uz viņu sacīja: ej, mana meita. Tad viņa gāja un nāca un lasīja tīrumā aiz pļāvējiem. Un notikās, ka tīrums piederēja Boasam, kas bija no Elimeleha rada. Un redzi, Boas nāca no Bētlemes un sacīja uz pļāvējiem: Tas Kungs lai jums palīdz; un tie sacīja uz viņu: Tas Kungs lai tevi svētī. Tad Boas sacīja uz savu puisi, kas bija celts pār pļāvējiem: kas tā tāda jauna sieviete? Un puisis, kas bija celts pār pļāvējiem, atbildēja un sacīja: šī ir tā jaunā Moabiešu sieva, kas ar Naomiju ir atpakaļ griezusies no Moaba zemes. Un tā sacīja: ļauj man jel (vārpas) lasīt un krāt kūlīšu starpā pļāvējiem pakaļ; tā viņa nākusi un palikusi agri no rīta līdz šim laikam, un viņa daudz nepaliek mājās. Tad Boas sacīja uz Ruti: klausies mana meita, neej tu citā tīrumā lasīt, tev arī nebūs no šejienes aiziet, bet šeitan tev būs turēties pie manām kalponēm. Tavas acis lai skatās uz to tīrumu, ko tie pļaus, un tu staigā tiem pakaļ; es arī puišiem esmu pavēlējis, ka neviens lai tevi neaiztiek, un kad tev slāpst, tad ej pie traukiem un dzer no tā, ko puiši būs smēluši. Tad viņa metās uz savu vaigu un klanījās pie zemes un uz viņu sacīja: kāpēc es žēlastību esmu atradusi tavās acīs, ka tu mani uzlūko, un es tomēr esmu sveša? Un Boas atbildēja un uz viņu sacīja: man ir stāstīts viss, ko tu esi darījusi pie savas vīramātes pēc sava vīra miršanas, un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti un savu dzimtas zemi un gājusi pie ļaudīm, ko tu papriekš nepazini. Lai Tas Kungs tev atmaksā, ko tu darījusi, un tava alga lai ir pilnīga no Tā Kunga, Israēla Dieva, apakš kura spārniem tu esi nākusi, patvērumu dabūt. Un viņa sacīja: lai es žēlastību atrodu tavās acīs, mans kungs, jo tu mani esi iepriecinājis un savu kalponi mīlīgi uzrunājis, jebšu es neesmu kā viena no tavām kalponēm. Un Boas uz viņu sacīja: ap ēdamo laiku nāc šurp un ēd no maizes un iemērc savu kumosu skābumā. Tad viņa apsēdās pie pļāvējiem, un viņai pasniedza ceptas vārpas, un tā ēda un paēda un viņai atlika. Kad nu viņa cēlās atkal lasīt, tad Boas pavēlēja saviem puišiem un sacīja: lai viņa arī starp kūlīšiem lasa, un nedariet viņai kauna. Izvelciet arīdzan priekš viņas no kūlīšiem un lai tur paliek, ka viņa to salasa, un nerājiet viņu. Tā viņa lasīja pa tīrumu līdz vakaram un izkūla, ko viņa bija salasījusi, un tas bija kāda ēfa miežu. Un viņa to ņēma un nāca pilsētā, un viņas vīramāte redzēja, ko tā bija salasījusi. Tad viņa izvilka un viņai deva, kas viņai ēdot bija atlicis. Tad viņas vīramāte uz viņu sacīja: kur tu šodien esi lasījusi un kur tu esi strādājusi? Svētīts lai ir, kas tevi uzlūkojis. Un viņa stāstīja savai vīramātei, pie kā tā bija strādājusi, un sacīja: tā vīra vārds, pie ka es šodien esmu strādājusi, ir Boas. Tad Naomija sacīja uz savu vedeklu: svētīts lai tas ir no Tā Kunga, kas savu žēlastību nav atrāvis ne no dzīviem, ne no mirušiem. Un Naomija uz viņu sacīja: tas vīrs mums ir rada, no mūsu tuviniekiem viņš ir. Tad Rute, tā Moabiešu sieva, sacīja: viņš arī uz mani sacīja: turies pie maniem ļaudīm, kamēr tie visu manu pļaušanu būs pabeiguši. Tad Naomija sacīja uz savu vedeklu Ruti: tas ir labi, mana meita, ka tu ar viņa kalponēm izej, lai citā tīrumā tev nedara pāri. Tā viņa turējās pie Boasa kalponēm, lasīdama, kamēr miežu pļaušana un kviešu pļaušana bija pabeigta, un dzīvoja pie savas vīramātes. Un Naomija, viņas vīramāte, uz viņu sacīja: mana meita, vai es tev lai nemeklēju dusas vietu, kur tev labi klājās. Nu tad, vai Boas, pie kura kalponēm tu esi turējusies, nav no mūsu tuviem radiem? Redzi, šo nakti viņš vētīs miežus klonā. Tad nu mazgājies un svaidies un apvelc savas drēbes un noej uz to klonu, un neparādies tam vīram, kamēr viņš beidzis ēst un dzert. Un kad viņš apguļas, tad ņem to vietu vērā, kur viņš apgulsies, un pieej un atsedz viņa kājgalu, un apgulies, tad viņš tev sacīs, kas tev būs jādara. Un viņa uz to sacīja: visu, ko tu man esi sacījusi, to es darīšu. Tā viņa nogāja uz to klonu un darīja, tā kā viņas vīramāte viņai bija pavēlējusi. Kad nu Boas bija ēdis un dzēris, un viņa sirds bija līksma, tad viņš gāja apgulties aiz gubas. Tad viņa nāca klusiņām un atsedza viņa kājgalu un apgūlās. Un nakts vidū vīrs izbijās, un palocījās, un redzi, viena sieviete gulēja viņam kājgalā. Un viņš sacīja: kas tu esi? Un tā sacīja: es esmu Rute, tava kalpone, izplēt savus spārnus pār savu kalponi, jo tu esi tuvinieks. Un viņš sacīja: esi svētīta no Tā Kunga, mana meita! Šī tava pēdējā mīlība ir labāka, nekā tā pirmā, tāpēc ka tu neesi dzinusies pakaļ jaunekļiem, nedz bagātam, nedz nabagam. Un nu, mana meita, nebīsties! Visu, ko tu esi sacījusi, es tev darīšu; jo visos manu ļaužu vārtos ir zināms, ka tu esi godīga sieva. Nu tas gan ir tiesa, ka esmu tuvinieks, bet tur ir vēl viens jo tuvāks nekā es. Paliec šo nakti, un rīt, ja viņš tevi ņems, labi, lai viņš tevi ņem; bet ja viņam negribās tevi ņemt, tad es tevi apņemšu, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo. Guli līdz rītam. Tad tā apgūlās viņam kājgalā līdz rītam un uzcēlās, pirms viens otru varēja pazīt, jo viņš sacīja: lai netop zināms, ka sieviete ir klonā nākusi. Un viņš sacīja: “Dod šurp savu apsegu, kas ir uz tevis, un turi to,” un viņa to turēja. Un viņš mēroja sešus mērus miežu un uzlika tos viņai, un gāja pilsētā. Tad viņa nāca pie savas vīramātes, un tā sacīja: kā klājās, mana meita? Un tā viņai teica visu, ko tas vīrs viņai bija darījis. Viņa arī sacīja: šos sešus (mērus) miežu viņš man devis, jo viņš uz mani sacīja: tev tukšai nebūs nākt pie savas vīramātes. Tad viņa sacīja, paliec klusu, mana meita, kamēr tu zini, kā šī lieta izdosies, jo tas vīrs nedosies mierā, bet šo lietu šodien izvedīs galā. Un Boas gāja vārtos un tur apsēdās, un redzi, tuvinieks gāja garām, no kā Boas bija runājis. Tad viņš sacīja: nāc, brāl, apsēdies še. Un tas nāca un apsēdās. Un viņš ņēma desmit vīrus no pilsētas vecajiem un sacīja: apsēžaties šeitan, un tie apsēdās. Tad viņš uz to tuvinieku sacīja: to tīruma gabalu, kas mūsu brālim Elimeleham piederēja, Naomija, kas no Moaba zemes atnākusi, grib pārdot. Un es apņēmos to tev sacīt, proti: pērc viņu to iedzīvotāju un manu ļaužu vecaju priekšā. Ja tu to gribi pirkt, tad pērc, bet ja tu nepirksi, tad saki man, ka es to zinu, jo cita nav, kam nākas to pirkt, bez manis un tevis. Tad tas sacīja: es pirkšu. Un Boas sacīja: tai dienā kad tu to tīrumu no Naomijas pērc, tad tev arī Ruti, to Moabieti, tā nomirušā sievu, būs precēt, un celt tā nomirušā vārdu par viņa zemes daļu. Tad tuvinieks sacīja: es nevaru to priekš sevis pirkt, lai savu paša mantību nemaitāju; pērc tu, kas man nākas pirkt, jo es to nevaru atpirkt. Nu vecos laikos bija tiesa iekš Israēla pie pirkšanas un pie izdošanas, apstiprināt ikkatru līgumu: vīrs novilka savu kurpi un to deva savam tuvākam, un tas bija par liecību iekš Israēla. Tad šis tuvinieks sacīja uz Boasu: pērc tu priekš sevis! Un novilka savu kurpi. Un Boas sacīja uz vecajiem un uz visiem ļaudīm: jūs šodien esat liecinieki, ka no Naomijas rokas visu esmu pircis, kas Elimeleham, un visu, kas Kiljonam un Mahlonam piederēja. Un arī Ruti, to Moabieti, Mahlona sievu, es sev precēšu par sievu, un celšu tā nomirušā vārdu par viņa zemes daļu, ka tā nomirušā vārds netop izdeldēts no viņa brāļiem un no viņa pilsētas vārtiem, - jūs esat šodien liecinieki. Tad visi ļaudis, kas bija vārtos, līdz ar vecajiem sacīja: mēs esam liecinieki. Lai Tas Kungs šo sievu, kas nāk tavā namā, dara kā Rahēli un Leū, kas abas Israēla namu vairojušas, un lai tevi stiprina Efratā un tev dara slavu Bētlemē. Un tavs nams lai ir, kā Pereca nams, ko Tamāre Jūdam dzemdējusi, no tā dzimuma, ko Tas Kungs tev dos no šīs jaunās sievas. Tad Boas ņēma Ruti, un tā viņam bija par sievu, un viņš pie tās gāja, un Tas Kungs viņai deva, ka tā tapa grūta un dzemdēja dēlu. Tad tās sievas sacīja uz Naomiju: svētīts lai ir Tas Kungs, kas tev neliek trūkt tuvinieka šodien; un Viņa Vārds lai top slavēts iekš Israēla! Un tas tev būs par dvēseles atspirdzinātāju un par kopēju vecumā, jo tava vedekla, ko tu mīļo, viņu dzemdējusi, kas tev ir labāka, nekā septiņi dēli. Un Naomija ņēma to bērniņu un lika to savā klēpī un bija viņa aukle. Un kaimiņienes viņam deva vārdu sacīdamas: Naomijai dēls dzimis, un tie nosauca viņa vārdu Obedu, šis ir Isajus Dāvida tēva, tēvs: Šie nu ir Pereca dzimumi: Perecs dzemdināja Hecronu, un Hecrons dzemdināja Ramu, un Rams dzemdināja Aminadabu, Un Aminadabs dzemdināja Nahšonu, un Nahšons dzemdināja Salmu, Un Salma dzemdināja Boasu, un Boas dzemdināja Obedu, Un Obeds dzemdināja Isaju, un Isajus dzemdināja Dāvidu. Un viens vīrs bija no Ramatajim-Cofim, no Efraīma kalniem, Elkanus vārdā, Jerohama dēls, tas bija Elihus dēls, tas Tohus dēls, tas Cufa dēls, no Efraīma cilts. Šim bija divas sievas, vienai bija vārds Anna, un otras vārds bija Pennina, un Penninai bija bērni, bet Annai bērnu nebija. Un šis vīrs nogāja ik gadus no savas pilsētas, Dievu pielūgt un upurēt Tam Kungam Cebaot Šīlo. Un tur bija tie divi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehas, Tam Kungam par priesteriem. Un tai dienā, kad Elkanus upurēja, viņš savai sievai Penninai un visiem viņas dēliem un meitām deva daļas. Bet Annai viņš deva divkārtīgu daļu, jo viņš Annu mīlēja, bet Tas Kungs viņas miesas bija aizslēdzis. Un viņas pretiniece viņu daudz apbēdināja un skumdināja kaitinādama, tādēļ ka Tas Kungs viņas miesas bija aizslēdzis. Un tā viņš darīja ik gadus, kad viņa nogāja Tā Kunga namā. Un šī viņu skumdināja, ka viņa raudāja un neēda. Tad Elkanus, viņas vīrs, uz viņu sacīja: Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēdi? Un kāpēc tava sirds noskumusi? Vai es tev neesmu labāks nekā desmit dēli? Tad Anna cēlās, kad bija ēdusi un dzērusi Šīlo. Un Ēlis, priesteris, sēdēja uz krēsla pie stenderes Tā Kunga namā. Un viņas sirds dziļumā bija noskumusi un pielūdza To Kungu un raudāja gauži. Un viņa solīja solījumu un sacīja: Kungs Cebaot, ja Tu Savas kalpones bēdas uzlūkosi un mani pieminēsi un Savu kalponi neaizmirsīsi un dosi Savai kalponei dēlu, tad es to Tam Kungam došu visu viņa mūžu, un dzenamam nazim nebūs nākt uz viņa galvu. Un kad viņa ilgi lūdza Tā Kunga priekšā, tad Ēlis viņas mutes (kustēšanu) lika vērā. Jo Anna runāja savā sirdī un viņas lūpas tikai kustējās, bet viņas balss netapa dzirdēta, tāpēc Ēlim šķita, viņu esam piedzērušu. Un Ēlis uz to sacīja: cik ilgi tu būsi piedzērusi? Lai tavs vīns no tevis atstājās. Bet Anna atbildēja un sacīja: nē, mans kungs, es esmu sieva ar bēdīgu sirdi, es neesmu ne vīna nedz stipra dzēriena dzērusi, bet savu sirdi esmu izgāzusi priekš Tā Kunga. Neturi savu kalponi par tādu negodīgu sievu, jo es līdz šim esmu runājusi aiz lielām sirds nopūtām un bēdām. Tad Ēlis atbildēja un sacīja: ej ar mieru, lai Israēla Dievs tev dod tavu lūgumu, ko tu no Viņa lūgusi. Un viņa sacīja: lai tava kalpone žēlastību atrod tavās acīs. Tad tā sieva nogāja savu ceļu un ēda un viņas vaigs vairs neraudzījās tik noskumis. Un tie cēlās rītā agri un pielūdza Tā Kunga priekšā un griezās atpakaļ un nāca savā namā Rāmatā. Un Elkanus atzina Annu, savu sievu, un Tas Kungs viņu pieminēja. Un pēc kāda laika Anna tapa grūta un dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Samuēli, jo (viņa sacīja) es no Tā Kunga to esmu izlūgusies. Kad nu vīrs, Elkanus, ar visu savu namu aizgāja, Tam Kungam upurēt gadskārtējo upuri un savu solījumu, Tad Anna negāja līdz, bet sacīja uz savu vīru: kad puisītis būs atšķirts, tad es viņu vedīšu, lai viņš rādās Tā Kunga priekšā un tur paliek mūžam. Un Elkanus, viņas vīrs, uz to sacīja: dari, kā tev patīk, paliec šeitan, tiekams tu viņu būsi atšķīrusi; bet Tas Kungs lai piepilda Savu vārdu. Tā tā sieva palika un zīdīja savu dēlu, tiekams viņa to atšķīra. Un kad viņa to bija atšķīrusi, tad viņa to veda sev līdz ar trim vēršiem un vienu ēfu miltu un vienu trauciņu ar vīnu, un noveda Tā Kunga namā uz Šīlo; un zēns bija vēl jauns. Un tie nokāva vērsi un pieveda to zēnu pie Ēlis. Un tā sacīja: mans kungs, tik tiešām kā tava dvēsele dzīvo, mans kungs, es esmu tā sieva, kas šeitan pie tevis stāvēja, To Kungu lūgdama. Es par šo bērnu esmu lūgusi, un Tas Kungs man devis manu lūgumu, ko es no Viņa esmu lūgusi. Tādēļ es to arī Tam Kungam kā izlūgtu esmu nodevusi visu mūžu, kamēr tas dzīvos, - viņš ir no Tā Kunga izlūgts. Un tie tur pielūdza To Kungu. Tad Anna pielūdza un sacīja: “Mana sirds lec no prieka iekš Tā Kunga, mans rags ir paaugstināts iekš Tā Kunga; mana mute ir atvērta pret maniem ienaidniekiem, jo es priecājos par Tavu pestīšanu. Neviens nav svēts, kā Tas Kungs, neviens, kā Tu vien, un nekāds patvērums nav, kā mūsu Dievs. Nedaudzinājiet runu augsti jo augsti, blēņas lai paliek nost no jūsu mutes; jo Tas Kungs ir Dievs, visu zinātājs, Viņš sver tos darbus. Vareniem stops ir salauzts, un vājie ir apjozti ar stiprumu; Paēdušie sader par maizi, un izsalkušie vairs nav izsalkuši. Pati neauglīgā dzemdē septiņus, kam bija daudz bērnu, tā savīst. Tas Kungs nokauj un dara dzīvu, Viņš noved ellē un atkal uzved augšā. Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo un paaugstina. Viņš uzceļ nabagu no pīšļiem, un bēdīgo Viņš paaugstina no dubļiem, ka Viņš tos sēdina starp lieliem kungiem un tiem liek iemantot goda krēslu; jo zemes pamati pieder Tam Kungam, un Viņš uz tiem pasauli licis. Savu svēto kājas Viņš pasargā; bet bezdievīgie tumsā iet bojā: jo neviens nav varens caur (savu) spēku. Tas Kungs - Viņa pretinieki top iztrūcināti, debesīs pār tiem Viņš liek pērkoniem rūkt. Tas Kungs tiesās zemes galus un dos Savam ķēniņam spēku un paaugstinās Sava svaidītā ragu.” Un Elkanus nogāja uz Rāmatu savā namā, bet zēns kalpoja Tam Kungam priestera Ēlis priekšā. Bet Ēlis dēli bija netikli, tie neatzina To Kungu. Un priesteru ieradums ar ļaudīm bija: kad kāds upuri upurēja, tad priestera puisis nāca, kamēr tā gaļa vārījās, - un tam dakšas ar trim zariem bija rokā, - Un bakstīja grāpī vai katlā vai pannā vai podā. Ko nu tās dakšas uzvilka, to priesteris ņēma priekš sevis. Tā tie darīja visiem Israēla ļaudīm, kas tur nāca uz Šīlo. Un pirms tie tos taukus iededzināja, priestera puisis nāca un sacīja uz to vīru, kas upurēja: dod gaļas priesterim priekš cepeša, jo viņš no tevis negrib vārītu gaļu, bet jēlu. Ja kas uz to sacīja: Lai tie tauki dedzin top iededzināti, kā šodien pieklājās, tad ņem priekš sevis, kā tava sirds kāro, - tad šis uz to sacīja: nupat tev būs dot, un ja ne, tad es ņemšu ar varu. Tā šo puišu grēki bija ļoti lieli Tā Kunga priekšā, jo šie vīri nicināja Tā Kunga ēdamo upuri. - Bet Samuēls kalpoja Tā Kunga priekšā, puisis būdams, apjozts ar nātnu efodu. Un māte viņam taisīja mazus svārciņus un tos viņam nesa ik gadus, kad ar savu vīru nāca, gadskārtējo upuri upurēt. Un Ēlis svētīja Elkanu un viņa sievu un sacīja: lai Tas Kungs tev dod dzimumu no šās sievas, par to izlūgto, ko viņa no Tā Kunga ir izlūgusi. Un tie gāja uz savu māju. Un Tas Kungs piemeklēja Annu un tā tapa grūta un dzemdēja trīs dēlus un divas meitas. Bet puisītis Samuēls uzauga pie Tā Kunga. Un Ēlis bija ļoti vecs un dzirdēja visu, ko viņa dēli visam Israēlim darīja, un ka tie gulēja pie tām sievām, kas sapulcējās priekš saiešanas telts durvīm. Un viņš uz tiem sacīja: kāpēc jūs darāt tādas lietas? Kā es par jums tādu neslavu dzirdu no visiem šiem ļaudīm? Nē, mani bērni, tā nav laba slava, ko es dzirdu, jo jūs darāt Tā Kunga ļaudis pārkāpjam. Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad tiesas kungi to izlīdzina, bet kad cilvēks pret To Kungu grēko, kas priekš tāda var aizlūgt? Bet tie neklausīja sava tēva balsi, jo Tas Kungs tos gribēja nokaut. Un puisis Samuēls augdams auga un patika gan Tam Kungam, gan ļaudīm. Un viens Dieva vīrs nāca pie Ēlis un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs: vai Es neesmu skaidri parādījies tava tēva namam, kad tie bija Ēģiptes zemē Faraona namā, Un to no visām Israēla ciltīm Sev esmu licis par priesteri, upurēt uz Mana altāra, kvēpināmās zāles iededzināt un to plecu apsegu nest Manā priekšā, un Es tava tēva namam esmu devis visus Israēla bērnu uguns upurus. Kāpēc tad jūs kājām minat Manu upuri un Manu ēdamo upuri, ko Es esmu pavēlējis (nest Manā) dzīvoklī? Un tu godā savus dēlus vairāk nekā Mani, ka jūs barojaties no visu Manu Israēla ļaužu upuru pirmajiem. Tādēļ Tas Kungs, Israēla Dievs, saka: gan Es biju skaidri sacījis: tavam namam un tava tēva namam bija Manā priekšā staigāt mūžīgi. Bet nu Tas Kungs saka: nemūžam nē, bet kas Mani godā, tos Es godāju, un kas Mani nicina, tie paliek kaunā. Redzi, nāk dienas, tad Es nocirtīšu tavu elkoni un tava tēva nama elkoni, tā ka neviena veca vairs nebūs tavā namā. Un tu redzēsi (Dieva) dzīvokļa bēdas pie visa, ko Viņš Israēlim labu darīs, un veca nebūs tavā namā nemūžam. Tomēr visus Es tev neizdeldēšu no Mana altāra, ka tavām acīm būs īgt un tavai dvēselei iztvīkt, bet viss tava nama dzimums mirs vīra gados. Šī nu būs tā zīme, kas nāks pār taviem abiem dēliem, par Hofnu un Pinehasu: vienā dienā abi mirs. Un Es Sev celšu uzticīgu priesteri; tas darīs pēc Manas sirds un dvēseles, tam Es uztaisīšu pastāvīgu namu, un tas staigās priekš Mana svaidītā vienmēr. Un kas vēl atliks no tava nama, nāks un klanīsies priekš viņa par naudas artavu un par maizes riecienu un sacīs: pieņem mani lūdzams kādā priestera amatā, ka dabūju maizes kumosu, ko ēst. Un jauneklis Samuēls kalpoja Tam Kungam Ēlis priekšā, un Tā Kunga vārds bija dārgs tanī laikā, un parādīšanas notika reti. Un notikās tai laikā, kad Ēlis savā vietā gulēja, (un viņa acis jau sāka tumšas mesties, ka tas nevarēja redzēt), Un Dieva lukturis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja Tā Kunga namā, kur Dieva šķirsts bija. Tad Tas Kungs Samuēli sauca, un šis sacīja: redzi, še es esmu, Un skrēja pie Ēlis un sacīja: redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis. Un viņš sacīja: es tevi neesmu saucis, ej atkal gulēt. Un tas gāja un apgūlās. Tad Tas Kungs Samuēli atkal sauca. Un Samuēls cēlās un gāja pie Ēlis un sacīja: redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis. Viņš sacīja: es tevi neesmu saucis, mans dēls, ej atkal gulēt. Bet Samuēls vēl nepazina To Kungu un Tā Kunga vārds tam vēl nebija parādīts. Tad Tas Kungs Samuēli atkal sauca trešo reizi. Un tas cēlās un gāja pie Ēlis un sacīja: redzi, še es esmu, tu mani esi saucis. Tad Ēlis noprata, ka Tas Kungs to jaunekli sauca. Un Ēlis sacīja uz Samuēli: ej gulēt, un kad tevi sauks, tad saki: runā Kungs, jo Tavs kalps klausās. Un Samuēls gāja un apgūlās savā vietā. Tad Tas Kungs nāca un nostājās un sauca kā papriekš: Samuēl, Samuēl! Un Samuēls sacīja: runā, jo Tavs kalps klausās. Un Tas Kungs sacīja uz Samuēli: redzi, Es ko darīšu iekš Israēla, ka visiem, kas to dzirdēs, abās ausīs skanēs. Tanī dienā Es pret Ēli visu izdarīšu, ko pret viņa namu esmu runājis: Es to sākšu un arī pabeigšu. Jo Es tam esmu ziņu devis, ka Es soģis būšu pār viņa namu mūžīgi tā nozieguma dēļ, ka viņš zinājis, kā viņa bērni sev lāstus krājās, un tiem to nav liedzis. Un tādēļ Es Ēlis namam esmu zvērējis, ka Ēlis nama noziegums nemūžam netaps salīdzināts ne caur kaujamiem, ne caur ēdamiem upuriem. Un Samuēls gulēja līdz rītam, un tad viņš atvēra Tā Kunga nama durvis, bet Samuēls bijās šo parādīšanu Ēlim stāstīt. Tad Ēlis Samuēli aicināja un sacīja: Samuēl, mans dēls. Un tas atbildēja: redzi, še es esmu. Un viņš sacīja: kas tas par vārdu, ko Viņš uz tevi runājis? Neslēp jel to man; lai Dievs tev šā un tā dara, ja tu man vienu vārdu apslēpsi no visiem, ko Viņš uz tevi runājis. Tad Samuēls tam stāstīja visus tos vārdus un tam nekā neapslēpa. Un tas sacīja: Viņš ir Tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam. Un Samuēls uzauga, un Tas Kungs bija ar viņu, un Viņš nevienam no Saviem vārdiem nelika zemē krist. Un viss Israēls no Dana līdz Bēršebai atzina, ka Samuēls bija Tā Kunga uzticīgais pravietis. Un Tas Kungs vēl parādījās Šīlo, jo Tas Kungs parādījās Samuēlim Šīlo caur Tā Kunga vārdu. Un Samuēls sludināja visam Israēlim Dieva vārdu. Un Israēls izgāja uz karu pret Fīlistiem un apmetās pie EbenEzeras. Un Fīlisti apmetās pie Afekas. Un Fīlisti taisījās Israēlim pretī, un tā kaušanās vairojās un izplētās, un Israēls no Fīlistiem tapa sakauts, un tie tai kaušanā uz lauka nokāva līdz četrtūkstoš vīrus. Un tie ļaudis nāca lēģerī, un Israēla vecaji sacīja: kāpēc Tas Kungs mūs šodien kāvis Fīlistu priekšā? Ņemsim pie sevis Tā Kunga derības šķirstu no Šīlo, ka Viņš nāk mūsu vidū un mūs izglābj no mūsu ienaidnieku rokas. Tad tie ļaudis sūtīja uz Šīlo un atveda no turienes Tā Kunga Cebaot derības šķirstu, (Tā Kunga), kas sēž pār ķerubiem, un abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehas, bija līdz, klāt pie Dieva derības šķirsta. Kad nu Tā Kunga derības šķirsts nāca lēģerī, tad viss Israēls gavilēja ar lielu gavilēšanu, tā ka zeme drebēja. Un kad Fīlisti to gavilēšanu dzirdēja, tad tie sacīja: kas tā par lielu gavilēšanas skaņu Ebreju lēģerī? Tad tie manīja, Tā Kunga šķirstu esam nākušu lēģerī. Un Fīlisti bijās un sacīja: Dievs nācis lēģerī. Un tie sacīja: Ak vai, mums! Jo līdz šim tā nav noticis. Ak vai, mums! Kas mūs izpestīs no šo vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas ēģiptiešus situši ar visādām mocībām tuksnesī. Esiet stipri un turaties kā vīri, jūs Fīlisti, ka jums Ebrejiem nav jākalpo, tā kā tie jums kalpojuši, Turaties kā vīri un kaujaties! Tad Fīlisti kāvās un Israēls tapa sakauts un bēga ikviens uz savu dzīvokli. Un tur notika varen liela kaušana, jo no Israēla krita trīsdesmit tūkstoš kājnieki. Un Dieva šķirsts tika paņemts un Ēļa abi dēli, Hofnus un Pinehas, nomira. Tad viens Benjaminietis skrēja no tā karapulka un nāca tai dienā uz Šīlo ar saplēstām drēbēm un ar zemi uz galvas. Un tam nākot, redzi, Ēlis sēdēja uz krēsla ceļmalā skatīdamies, jo viņa sirds trīcēja Dieva šķirsta dēļ. Kad nu vīrs nonāca un pilsētā to stāstīja, tad visa pilsēta brēca. Un kad Ēlis to brēkšanu dzirdēja, tad viņš sacīja: kas tas par troksni? Tad vīrs steidzās un nāca un to izteica Ēlim. (Ēlis nu bija deviņdesmit un astoņus gadus vecs, un viņa acis jau bija tumšas metušās un nevarēja vairs redzēt.) Un vīrs sacīja uz Ēli: es esmu nācis no karapulka un šodien bēdzis no karapulka. Tad viņš sacīja: kā tur iet, mans dēls? Un vēstnesis atbildēja un sacīja: Israēls ir bēdzis Fīlistu priekšā un liela kaušana ļaudīm notikusi, arī tavi abi dēli, Hofnus un Pinehas, miruši. Un Dieva šķirsts ir paņemts. Un notikās, kad šis Dieva šķirstu pieminēja, tad viņš krita no krēsla atpakaļ pie vārtiem un lauza savu kaklu un nomira, jo vīrs bija vecs un smags; un viņš Israēli bija tiesājis četrdesmit gadus. Un viņa vedekla, Pinehasa sieva, bija grūta un gaidās. Kad nu šī to vēsti dzirdēja, ka Dieva šķirsts bija paņemts un viņas tēvocis nomiris līdz ar viņas vīru, tad viņa locījās un dzemdēja, jo sāpes viņai uzbruka. Un viņai mirstot tās (sievas), kas viņai klāt stāvēja, sacīja: nebīsties, jo tu dēlu esi dzemdējusi. Bet viņa neatbildēja un to neņēma pie sirds. Un tā to puisēnu nosauca Ihabodu, sacīdama: godība ir nost no Israēla, - tādēļ ka Dieva šķirsts bija atņemts, un sava tēvoča un vīra dēļ. Un tā sacīja: godība ir nost no Israēla, jo Dieva šķirsts ir atņemts. Un Fīlisti paņēma Dieva šķirstu un to noveda no Eben-Ezera uz Ašdodu. Un Fīlisti paņēma Dieva šķirstu un to noveda Dagona namā un nolika Dagonam blakus. Bet kad Ašdodas ļaudis otrā rītā agri cēlās, redzi, tad Dagons uz savu vaigu bija zemē nokritis Tā Kunga šķirsta priekšā, un tie ņēma Dagonu un to atkal uzcēla savā vietā. Kad tie nu otrā rītā atkal agri cēlās, redzi, tad Dagons uz savu vaigu bija zemē nokritis Tā Kunga šķirsta priekšā, un Dagona galva un viņa abas rokas bija nolūzušas un gulēja uz sliekšņa, ka zivju tēls vien pie tā atlikās. Tādēļ Dagona priesteri un visi, kas iet Dagona namā, nemin uz Dagona slieksni Ašdodā līdz šai dienai. Un Tā Kunga roka bija grūta pār Ašdodas ļaudīm un Viņš tos postīja un sita ar augoņiem, Ašdodu un viņas robežas. Kad nu Ašdodas vīri redzēja, ka tas tā notika, tad tie sacīja: lai Israēla Dieva šķirsts pie mums nepaliek; jo Viņa roka ir grūta pār mums un pār mūsu dievu Dagonu. Tāpēc tie sūtīja un sapulcināja visus Fīlistu lielkungus un sacīja: ko darīsim ar Israēla Dieva šķirstu? Tad tie sacīja: lai Israēla Dieva šķirsts top nests uz Gatu. Tā tie aiznesa Israēla Dieva šķirstu. Kad tie nu viņu bija aiznesuši, tad Tā Kunga roka pār to pilsētu nāca ar varen lielu iztrūcināšanu, jo Viņš sita tās pilsētas ļaudis, gan mazus gan lielus, un pie tiem izcēlās augoņi. Tad tie Dieva šķirstu sūtīja uz Ekronu, un notikās, kad Dieva šķirsts uz Ekronu nāca, tad Ekrona brēca un sacīja: tie Israēla Dieva šķirstu pie manis atveduši, mani un manus ļaudis nokaut. Un tie sūtīja un sapulcināja visus Fīlistu lielkungus un sacīja: sūtat Israēla Dieva šķirstu projām, lai tas tiek atpakaļ savā vietā un nenokauj mani un manus ļaudis. Jo nāves bailes bija ikkatrā pilsētā, un Dieva roka tur bija ļoti grūta. Un tie ļaudis, kas nenomira, tapa sisti ar augoņiem, tā ka tās pilsētas kliegšana cēlās pret debesīm. Un Tā Kunga šķirsts sabija septiņus mēnešus Fīlistu zemē. Un Fīlisti sasauca priesterus un zīlniekus sacīdami: ko lai darām ar Tā Kunga šķirstu? Sakāt mums, kā lai to sūtam atpakaļ savā vietā. Un tie sacīja: ja jūs Israēla Dieva šķirstu gribat sūtīt, tad nesūtat viņu tukšā, bet atmaksājiet Viņam noziegumu upuri; tad jūs tapsiet dziedināti, un jums taps zināms, kādēļ Viņa roka no jums nav atstājusies. Tad tie sacīja: kāds ir nozieguma upuris, ko mums Viņam būs maksāt? Un tie sacīja: pieci zelta augoņi un piecas zelta peles pēc piecu Fīlistu lielkungu skaita; jo vienāda mocība ir pār jums visiem un pār jūsu lielkungiem. Tad taisiet nu tādas zīmes tā kā jūsu augoņi ir, un tādu peļu zīmes, kas jūsu zemi samaitā, un dodiet Israēla Dievam godu, varbūt ka Viņš Savu roku atvieglinās pār jums un pār jūsu dievu un pār jūsu zemi. Kāpēc tad jūs savu sirdi gribat apcietināt, kā ēģiptieši un Faraons savu sirdi apcietinājuši? Vai tas tā nav, kad Viņš bargu tiesu tiem bija parādījis, tad tie atlaiduši (Israēla ļaudis), ka tie aizgāja? Nu tad ņemiet un taisiet jaunus ratus un ņemiet divas zīžamas govis, uz kurām vēl nekāds jūgs nav bijis, un iejūdziet tās govis ratos un vediet viņu teļus no tām atpakaļ uz mājām; Tad ņemiet Tā Kunga šķirstu un uzlieciet to uz ratiem, un zelta lietas, ko jūs Viņam par nozieguma upuri maksāsiet, nolieciet trauciņā viņam blakām un sūtat viņu projām, lai iet. Tad lūkojiet, ja tas uz savas robežas ceļu iet, uz Bet-Šemesu, tad Tas mums visu šo lielo ļaunumu darījis, bet ja ne, tad mēs nopratīsim, ka Viņa roka mūs nav aizskārusi, bet tas mums no nejauši noticis. Un tie ļaudis tā darīja un ņēma divas zīžamas govis un tās iejūdza ratos, un viņu teļus tie paturēja mājās. Un tie uzlika Tā Kunga šķirstu uz ratiem līdz ar trauciņu ar zelta pelēm un ar augoņu zīmēm. Tad govis gāja taisni pa ceļu uz Bet-Šemesu, vienu pašu ceļu tās gāja nepārtraukti bļaudamas, un neatkāpās ne pa labo, ne pa kreiso roku, un Fīlistu lielkungi tām gāja pakaļ līdz Bet-Šemesas robežai. Un Bet-Šemesas ļaudis pļāva kviešus ielejā, un kad tie savas acis pacēla un to šķirstu redzēja, tad tie priecājās, to redzēdami. Un tie rati nāca uz Jozuas, tā Bet-Šemieša, tīrumu un tur apstājās. Un tur bija liels akmens, un tie skaldīja to ratu malku un upurēja tās govis Tam Kungam par dedzināmo upuri. Un tie Levīti nocēla Tā Kunga šķirstu līdz ar to trauciņu, kas bija klāt, kur tās zelta lietas bija iekšā, un to uzlika uz to lielo akmeni, un Bet-Šemesas ļaudis upurēja tai dienā dedzināmos upurus un kāva Tam Kungam kaujamus upurus. Un kad tie pieci Fīlistu lielkungi to bija redzējuši, tad tie tai pašā dienā griezās atpakaļ uz Ekronu. Šie nu ir tie zelta augoņi, ko Fīlisti Tam Kungam deva par nozieguma upuri, vienu priekš Ašdodas, vienu priekš Gazas, vienu priekš Aškalonas, vienu priekš Gatas, vienu priekš Ekronas. Un zelta peles bija pēc visu Fīlistu pilsētu skaita, kas apakš pieciem lielkungiem, gan no stiprajām pilsētām, gan no laucinieku ciemiem. Un par liecinieku ir lielais akmens, kur tie Tā Kunga šķirstu bija nocēluši, kas līdz šai dienai ir uz Jozuas, tā Bet-Šemieša, tīruma. Un Tas Kungs sita Bet-Šemesas ļaudis, tāpēc ka tie Tā Kunga šķirstu bija aplūkojuši, un Viņš sita no ļaudīm piecdesmit tūkstošus un septiņdesmit vīrus. Tad tie ļaudis bēdājās, ka Tas Kungs ar tādu lielu sišanu tos ļaudis bija sitis. Un tie ļaudis no Bet-Šemesas sacīja: kas var pastāvēt priekš Tā Kunga, Svēta Dieva, vaiga? Un pie kā lai Viņš no mums aiziet. Tad tie sūtīja vēstnešus pie Kirjat-Jearimas iedzīvotājiem sacīdami: Fīlisti Tā Kunga šķirstu atkal ir atveduši; nāciet un novediet to pie sevis. Tad tie ļaudis no Kirjat-Jearimas nāca un aizveda Tā Kunga šķirstu un to nesa Abinadaba namā uz kalna, un svētīja viņa dēlu Eleazaru, sargāt Tā Kunga šķirstu. Un notikās, ka no tās dienas, kad šķirsts Kirjat-Jearimā palika, labs laiks pagāja, pilni divdesmit gadi, un viss Israēla nams žēlojās pēc Tā Kunga. Tad Samuēls runāja uz visu Israēla namu un sacīja: ja jūs no visas savas sirds pie Tā Kunga gribat atgriezties, tad metiet nost tos svešos dievus un tās Aštartes, un griežat savu sirdi pie Tā Kunga un kalpojiet Viņam vien, tad Viņš jūs izglābs no Fīlistu rokas. Tad Israēla bērni meta nost tos Baālus un tās Aštartes un kalpoja Tam Kungam vien. Un Samuēls sacīja: sapulcinājiet man visu Israēli uz Micpu, tad es To Kungu jūsu labad piesaukšu. Un tie tapa sapulcināti Micpā un smēla ūdeni un to izlēja Tā Kunga priekšā un gavēja to dienu un tur sacīja: mēs pret To Kungu esam grēkojuši. Tā Samuēls tiesāja Israēla bērnus Micpā. Kad nu Fīlisti dzirdēja Israēla bērnus Micpā esam sapulcinātus, tad Fīlistu lielkungi nāca augšā pret Israēli. Un Israēla bērni to dzirdēja un bijās priekš Fīlistiem. Un Israēla bērni sacīja uz Samuēli: nemitējies mūsu dēļ pielūgdams To Kungu, mūsu Dievu pielūgt, ka Viņš mūs izglābj no Fīlistu rokas. Tad Samuēls ņēma vienu zīdāmu jēru un upurēja to visu Tam Kungam par dedzināmo upuri, un Samuēls pielūdza To Kungu Israēla labad, un Tas Kungs viņu paklausīja. Kad nu Samuēls patlaban to dedzināmo upuri upurēja, tad Fīlisti nāca pret Israēli kauties. Tad Tas Kungs tai dienā lieliem pērkoniem lika rūkt pār Fīlistiem un tos iztrūcināja, ka no Israēla tapa sakauti. Un Israēla vīri izgāja no Micpas un dzinās Fīlistiem pakaļ un tos sakāva līdz pat Betkarai. Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp Micpu un Šenu, un nosauca viņa vārdu EbenEzer, (palīdzības akmens), un sacīja: līdz šejienei Tas Kungs mums palīdzējis. Tā Fīlisti tapa pazemoti un nenāca vairs Israēla robežās, un Tā Kunga roka bija pret Fīlistiem, kamēr Samuēls dzīvoja. Un tās pilsētas, ko Fīlisti Israēlim bija noņēmuši, nāca atkal Israēla rokā, no Ekronas līdz Gatai, un arī viņu robežas Israēls izrāva no Fīlistu rokas, jo Israēlim bija miers ar Amoriešiem. Un Samuēls tiesāja Israēli, kamēr viņš dzīvoja. Un viņš gāja visapkārt ik gadus uz Bēteli un Gilgalu un Micpu, un tiesāja Israēli visās tanīs vietās. Un tad viņš griezās atpakaļ uz Rāmatu, jo tur bija viņa nams, un tur viņš tiesāja Israēli un tur uztaisīja altāri Tam Kungam. Kad nu Samuēls bija vecs palicis, tad viņš iecēla savus dēlus Israēlim par soģiem. Viņa pirmdzimušā dēla vārds bija Joēls, un tā otrā vārds bija Abijus, tie bija soģi Bēršebā. Bet viņa dēli nestaigāja viņa ceļos, bet dzinās pēc mantas un ņēma dāvanas un grozīja tiesu. Tad visi Israēla vecaji sapulcinājās un nāca pie Samuēla uz Rāmatu, Un uz to sacīja: redzi, tu esi palicis vecs un tavi dēli nestaigā tavos ceļos; tad nu cel mums ķēniņu, kas mūs tiesā, kā tas ir visām tautām. Un šī valoda Samuēlim nepatika, kad tie sacīja: dod mums ķēniņu, kas mūs tiesā. Un Samuēls pielūdza To Kungu. Tad Tas Kungs sacīja uz Samuēli: paklausi to ļaužu balsij iekš visa, ko tie uz tevi runā, jo tie nav tevi atmetuši, bet Mani tie ir atmetuši, ka Man vairs nebūs ķēniņam būt pār tiem. Tā tie arvien ir darījuši no tās dienas, kad Es tos esmu izvedis no Ēģiptes, līdz šai dienai, un Mani atstājuši un kalpojuši citiem dieviem; tā tie tev arīdzan dara. Un nu klausi viņu balsij, bet apliecini tiem skaidri un dari tiem zināmu, kāda tiesa ķēniņam, kas pār tiem valdīs. Tad Samuēls visus Tā Kunga vārdus sacīja ļaudīm, kas ķēniņu no viņa prasīja. Un viņš sacīja: šī būs tā tiesa ķēniņam, kas pār jums valdīs: jūsu dēlus viņš ņems un tos cels uz saviem ratiem un par saviem jātniekiem, un ka tie skrien viņa ratu priekšā. Un viņš tos cels par virsniekiem pār tūkstošiem un pār piecdesmitiem, un ka tie viņa tīrumu ar un viņa labību pļauj, un ka tie viņam taisa kara rīkus un ratu rīkus. Un jūsu meitas viņš ņems par ziežu taisītājām un par pavārēm un par cepējām. Un jūsu labākos tīrumus un vīna un eļļas dārzus viņš ņems un dos saviem kalpiem. Un no jūsu druvām un vīna dārziem viņš ņems to desmito un to dos saviem sulaiņiem un kalpiem. Un viņš ņems jūsu kalpus un jūsu kalpones un jūsu labākos jaunekļus un jūsu ēzeļus, un ar tiem darīs savu darbu. No jūsu ganāmiem pulkiem viņš ņems desmito tiesu, un jūs būsiet viņam par kalpiem. Tad jūs gan tai laikā brēksiet sava ķēniņa dēļ, ko jūs sev izvēlējušies, bet Tas Kungs jūs tai dienā neklausīs. Bet tie ļaudis negribēja klausīt Samuēla balsij un sacīja: ne tā, bet ķēniņš lai ir pār mums. Un mēs gribam būt, kā visas citas tautas, un mūsu ķēniņam būs mūs tiesāt un mūsu priekšā iziet un vest mūsu karus. Un Samuēls dzirdēja visus tos ļaužu vārdus, un tos atsacīja Tam Kungam. Tad Tas Kungs sacīja uz Samuēli: paklausi viņu balsij un cel tiem ķēniņu. Tad Samuēls sacīja uz Israēla ļaudīm: ejat ikkatrs savā pilsētā. Un vīrs bija no Benjamina, Kīšs vārdā, tas bija Abiēļa dēls, tas Cerora, tas Behorata, tas Afija, tas viena Benjaminieša dēls. Šis bija viens varens stiprs vīrs. Un viņam bija dēls, Sauls vārdā, jauns un skaists, un tāda skaista vīra nebija starp Israēla bērniem kā viņš, veselu galvu lielāks nekā visi citi ļaudis. Un Saula tēvam Kīšam ēzeļu mātes bija zudušas, un Kīšs sacīja uz savu dēlu Saulu: ņem jel vienu no puišiem līdzi, un celies, ej meklēt tās ēzeļu mātes. Tad viņš pārstaigāja Efraīma kalnus un gāja caur Šališa zemi, un tās neatrada; un tie gāja caur Šaālima zemi, un arī tur tās nebija; un tie gāja caur Benjamina zemi un tās neatrada. Tad tie nāca uz Cūfa zemi, un Sauls sacīja uz savu puisi, kas pie viņa bija: nāc, iesim atpakaļ, ka mans tēvs no tām ēzeļu mātēm mitēdamies nesāk mūsu pēc bēdāties. Bet šis uz to sacīja: redzi jel, šinī pilsētā ir viens Dieva vīrs, un tas vīrs stāv godā; viss ko viņš runā, tas tiešām notiek; ejam nu uz turieni, varbūt viņš mums teiks mūsu ceļu, kur mums jāiet. Tad Sauls sacīja uz savu puisi: bet redzi, kad iesim, ko mēs tam vīram nesīsim? Jo maizes vairs nav mūsu kulītēs, un dāvanu mums nav, tam Dieva vīram ko nest, - kas tad mums ir? Un puisis Saulam atkal atbildēja un sacīja: redzi, manā rokā ir sudraba sēķeļa ceturtdaļa, to es došu tam Dieva vīram, lai viņš mums teic mūsu ceļu. (Citkārt tā sacīja iekš Israēla, kad kas gāja Dievu vaicāt: nāciet, iesim pie redzētāja; jo ko šodien sauc par pravieti, to citkārt sauca par redzētāju.) Tad Sauls sacīja uz savu puisi: tavs vārds ir labs, nāc, iesim! Un tie gāja uz pilsētu, kur Dieva vīrs bija. Šiem nu augšā ejot pa pilsētas pakalnu sastapa meitas, kas iznāca ūdeni smelt, un šie uz tām sacīja: vai tas redzētājs šeitan? Tās viņiem atbildēja un sacīja: redzi, še pat viņš ir, steidzies tad, jo viņš šodien ir nācis pilsētā, tāpēc ka šodien ļaudīm upuris uz kalna. Kā nāksiet pilsētā, tad jūs viņu atradīsiet, pirms ne kā viņš iet uz kalnu ēst. Jo tie ļaudis neēdīs, kamēr viņš nāks, jo viņš svētī to upuri, pēc tam ēd tie aicinātie; tāpēc ejat nu, jo šodien jūs tiksiet pie viņa. Un tā tie gāja pilsētā; un pilsētā ienākot, redzi, Samuēls tiem izgāja pretī, gribēdams iet uz kalnu. Bet Tas Kungs vienu dienu papriekš, pirms ne kā Sauls nāca, Samuēla ausi bija atvēris sacīdams: Rīt ap šo laiku Es pie tevis sūtīšu vienu vīru no Benjamina zemes; to tev būs svaidīt par valdītāju Maniem Israēla ļaudīm, jo viņš Manus ļaudis izpestīs no Fīlistu rokas. Jo Es esmu uzlūkojis Savus ļaudis, tāpēc ka viņu brēkšana pie Manis nākusi. Kad nu Samuēls Saulu redzēja, tad Tas Kungs tam atbildēja: redzi, tas ir vīrs, par ko Es tev sacīju: šim būs valdīt pār Maniem ļaudīm. Un Sauls piegāja pie Samuēla pašos vārtos un sacīja: saki man, lūdzams, kur še ir tā redzētāja nams? Tad Samuēls Saulam atbildēja un sacīja: es esmu tas redzētājs, ej manā priekšā uz kalnu, un ēdat šodien ar mani, tad es tevi rīt agri atlaidīšu, un visu, kas tavā sirdī, to es tev sacīšu. Un par tām ēzeļu mātēm, kas tev aizvakar zudušas, par tām nebēdājies vairs, jo tās ir atrastas. Un kam tad būs nu viss Israēla labums? Vai tas nebūs tev un visam tava tēva namam? Tad Sauls atbildēja un sacīja: vai es neesmu viens Benjaminietis, no tās vismazākās Israēla cilts, un mans nams ir mazākais no visiem Benjamina cilts namiem? Kāpēc tad tu uz mani saki tādu vārdu? Tad Samuēls ņēma Saulu un viņa puisi un tos ieveda ēdamā istabā un tos sēdināja visaugstākā vietā pie aicinātiem, - to bija pie trīsdesmit vīru. Tad Samuēls sacīja uz to pavāru: dod šurp to gabalu, ko es tev devu, sacīdams: paglabā to pie sevis. Tad pavārs atnesa vienu pleci ar visu to, kas klāt bija, un to cēla Saulam priekšā. Un viņš sacīja: redzi, tev ir priekšā celts, kas bija atlicināts, ēd, jo tas uz šo nolikto laiku priekš tevis ir paglabāts, kad es sacīju: es tos ļaudis esmu aicinājis. Tā Sauls ēda ar Samuēli tai dienā. Un tie nogāja no tā kalna uz pilsētu; un viņš runāja ar Saulu uz jumta. Un tie cēlās agri, un kad gaisma metās, tad Samuēls sauca Saulam uz jumta sacīdams: celies, ka es tevi pavadu. Tad Sauls cēlās, un tie abi, viņš un Samuēls, izgāja ārā. Un kad tie līdz pilsētas galam bija nogājuši, tad Samuēls sacīja uz Saulu: saki tam puisim, lai viņš mums iet papriekš, (tad tas nogāja), bet tu paliec nu stāvot, jo es tev likšu Dieva vārdu dzirdēt. Tad Samuēls ņēma eļļas trauciņu un to izlēja uz viņa galvu un to skūpstīja un sacīja: vai Tas Kungs tevi nav svaidījis par valdnieku pār Savu mantību? Kad tu šodien no manis aiziesi, tad tu atradīsi divus vīrus pie Rahēles kapa, pie Benjamina robežām Celcā, tie uz tevi sacīs: tās ēzeļu mātes ir atrastas, ko tu esi izgājis meklēt, un redzi, tavs tēvs no tām ēzeļu mātēm ir mitējies un bēdājās jūsu pēc, sacīdams: ko lai es daru sava dēla pēc. Un no turienes vēl tālāk gājis, tu nāksi pie Tābora ozola, tur tevi sastaps trīs vīri, kas uz Bēteli iet pie Dieva; viens nesīs trīs kazlēnus un otrs nesīs trīs maizes klaipus un trešais nesīs trauku ar vīnu. Un tie tevi apsveicinās laipnīgi un tev dos divas maizes; tās ņem no viņu rokām. Pēc tam tu nāksi uz to Dieva pakalnu, kur Fīlistu lēģeri stāv, un kad tu pilsētā nāksi, tad tu sastapsi vienu praviešu pulku no kalna nākam, un viņu priekšā stīgas un bungas un stabules un kokles, un tie pravietos. Un Tā Kunga Gars uz tevi nāks, ka tu līdz ar tiem praviešu vārdus runāsi, un tad tu tapsi pārvērsts par citu vīru. Kad nu šās zīmes tev notiks, tad dari, kā tava roka māk, jo Dievs ir ar tevi. Bet tev būs noiet manā priekšā uz Gilgalu, un redzi, es nonākšu pie tevis, dedzināmos upurus upurēt un pateicības upurus upurēt. Septiņas dienas tev tur būs gaidīt, tiekams es pie tevis nāku un tev saku, kas tev jādara. Un notikās, kad viņš savu muguru grieza, no Samuēla aiziet, tad Dievs viņam deva citu sirdi, un visas tās zīmes notika tai pašā dienā. Tiem nu tur pie tā pakalna nākot, redzi, tad praviešu pulks viņu sastapa, un Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un viņš runāja praviešu vārdus viņu starpā. Un visi, kas viņu citkārt bija pazinuši, kad tie to redzēja ar praviešiem praviešu vārdus runājam, tad tie ļaudis cits uz citu sacīja: kas tam Kīša dēlam noticis? Vai Sauls arīdzan starp praviešiem? Tad viens vīrs no turienes atbildēja un sacīja: kas tad ir šo tēvs? Tādēļ sakāmais vārds ir cēlies: Vai Sauls arīdzan starp praviešiem? Un viņš beidza praviešu vārdus runāt, un nāca uz to kalnu. Tad Saula tēva brālis sacīja uz viņu un uz viņa puisi: kur bijāt gājuši? Viņš sacīja: tās ēzeļu mātes meklēt, un kad mēs redzējām, ka nav, tad mēs nācām pie Samuēla. Tad Saula tēva brālis sacīja: saki man jel, ko jums Samuēls ir teicis? Un Sauls sacīja uz savu tēva brāli: viņš mums patiesi ir sacījis, tās ēzeļu mātes esam atrastas; bet par to ķēniņa godu, par ko Samuēls bija runājis, viņš tam nekā nesacīja. - Tad Samuēls tos ļaudis sasauca Tā Kunga priekšā uz Micpu. Un viņš sacīja uz Israēla bērniem: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es Israēli esmu izvedis no ēģiptiešu rokas un no visu ķēniņu rokas, kas jūs spaidīja; Bet jūs šodien savu Dievu esat atmetuši, kas jūs no visām jūsu bēdām un izbailēm ir atpestījis, un uz Viņu esat sacījuši: “Cel pār mums ķēniņu.” Nu tad, stājaties Tā Kunga priekšā pēc savām ciltīm un pēc saviem tūkstošiem. Kad nu Samuēls visām Israēla ciltīm bija licis klāt nākt, tad Benjamina cilts tapa iezīmēta. Un kad viņš Benjamina ciltij pēc viņas radiem lika klāt nākt, tad Matrija radi tapa iezīmēti, un Sauls, Kīša dēls, tapa iezīmēts. Un tie to meklēja, bet neatrada. Tad tie To Kungu vaicāja: vai vēl kāds še atnācis? Tad Tas Kungs sacīja: redzi, viņš starp traukiem ir paslēpies. Tad tie steidzās un viņu no turienes atveda, un viņš stājās ļaužu vidū, un viņš bija veselu galvu lielāks nekā visi ļaudis. Tad Samuēls sacīja uz visiem ļaudīm: vai jūs redzat, kādu Tas Kungs ir izredzējis? Jo neviens nav tāds, kā viņš, starp visiem ļaudīm. Tad visi ļaudis gavilēja un sacīja: lai dzīvo ķēniņš! Tad Samuēls ļaudīm teica ķēniņa tiesu un to sarakstīja grāmatā un nolika Tā Kunga priekšā. Un Samuēls atlaida visus ļaudis, ikvienu uz viņa mājām. Un Sauls gāja arīdzan mājās uz Gibeju, un viņam gāja līdz pulks vīru, kam Dievs sirdi bija kustinājis. Bet kādi nelieši sacīja: ko šis mums palīdzēs? Un tie viņu nicināja un viņam nenesa dāvanas. Bet viņš nelikās to dzirdējis. Tad Nahāšs, tas Amonietis, cēlās un apmeta lēģeri pret Jabešu Gileādā, un visi Jabešas vīri sacīja uz Nahāšu: deri derību ar mums, tad mēs tev gribam kalpot. Tad Nahāšs, tas Amonietis, uz tiem sacīja: tā es ar jums gribu derēt derību, ka es jums visiem labo aci izduru un ka es visu Israēli tā lieku kaunā. Tad Jabešas vecaji uz viņu sacīja: dod mums septiņas dienas vaļu, ka mēs vēstnešus sūtam pa visām Israēla robežām; ja tad nav, kas mūs izpestī, tad mēs pie tevis gribam iziet. Kad nu tie vēstneši nāca uz Gibeju, Saula pilsētu, un šos vārdus runāja priekš ļaužu ausīm, tad visi ļaudis pacēla savu balsi un raudāja. Un redzi, Sauls ar vēršiem nāca no lauka. Un Sauls sacīja: kas ļaudīm kait, ka tie raud? Tad tie viņam stāstīja Jabešas vīru vārdus. Un Dieva Gars nāca pār Saulu, kad tas šos vārdus dzirdēja, un viņa dusmas ļoti iedegās. Un viņš ņēma jūgu vēršu un tos sakapāja gabalos un tos sūtīja pa visām Israēla robežām caur vēstnešu rokām, sacīdams: kas neizies Saulam pakaļ un Samuēlim pakaļ, tā vēršiem tāpat darīs. Tad Tā Kunga bijāšana krita uz ļaudīm, un tie izgāja kā viens vienīgs vīrs. Un viņš tos skaitīja Bazekā, un Israēla bērnu bija trīssimt tūkstoši un Jūda vīru bija trīsdesmit tūkstoši. Tad tie sacīja uz vēstnešiem, kas bija nākuši: tā sakāt Jabešas vīriem Gileādā: rīt jums būs glābšana, kad saule spiež. Kad nu vēstneši nāca un Jabešas vīriem to stāstīja, tad tie priecājās. Un Jabešas vīri sacīja: rīt mēs pie jums iesim ārā, lai jūs mums dariet, tā kā jums patīk. Un otrā rītā Sauls tos ļaudis dalīja trijos pulkos, un tie uzbruka lēģerim gaismai austot un kāva Amoniešus, kamēr diena iekarsa; bet tie, kas atlika, tā tapa izklīdināti, ka viņu starpā ne divi nepalika kopā. Tad tie ļaudis sacīja uz Samuēli: kas tie tādi, kas sacīja: vai lai Sauls pār mums valda? Dodiet šurp tos vīrus, lai tos nokaujam. Bet Sauls sacīja: šai dienā nevienam nebūs tapt nokautam, jo Tas Kungs šodien pestīšanu ir devis iekš Israēla. Un Samuēls sacīja uz ļaudīm: nāciet, iesim uz Gilgalu un atjaunosim tur ķēniņa valstību. Un visi ļaudis gāja uz Gilgalu un cēla tur Saulu par ķēniņu Tā Kunga priekšā Gilgalā, un upurēja tur pateicības upurus Tā Kunga priekšā. Un Sauls tur ļoti priecājās ar visiem Israēla vīriem. Tad Samuēls sacīja uz visu Israēli: redzi, es jūsu balsij esmu paklausījis iekš visa, ko jūs man esat sacījuši, un esmu jums cēlis ķēniņu. Un nu redzi, te jūsu ķēniņš jūsu priekšā staigā, un es esmu vecs un sirms palicis, un mani dēli ir pie jums, un es esmu jūsu priekšā staigājis no savas jaunības līdz šai dienai. Redzi, še es esmu, atbildiet pret mani Tā Kunga priekšā un viņa svaidītā priekšā: kura vērsi es esmu ņēmis un kuram es ēzeli ņēmis? Kuram es varas darbu darījis, kuru es spaidījis un no kura rokas es dāvanas ņēmis, ka es savas acis tādēļ būtu aizdarījis? Tad es jums to atdošu. Un tie sacīja: tu mums netaisnību neesi darījis nedz mūs spaidījis, un nekā neesi ņēmis no neviena rokas. Tad viņš uz tiem sacīja: lai Tas Kungs ir liecinieks pret jums, un Viņa svaidītais lai ir šodien liecinieks, ka jūs manā rokā nekā neesat atraduši. Un tie sacīja: lai ir liecinieks. Un Samuēls sacīja uz ļaudīm: (lai ir liecinieks) Tas Kungs, kas Mozu un Āronu ir cēlis un kas jūsu tēvus no Ēģiptes zemes izvedis. Un nu stājaties šeitan, ka es ar jums tiesājos Tā Kunga priekšā par visām Tā Kunga labdarīšanām, ko Viņš jums un jūsu tēviem darījis. Kad Jēkabs Ēģiptes zemē bija nācis, un jūsu tēvi uz To Kungu brēca, tad Tas Kungs sūtīja Mozu un Āronu, un tie vadīja jūsu tēvus no Ēģiptes un lika tiem šai vietā dzīvot. Bet tie aizmirsa To Kungu, savu Dievu; tāpēc Viņš tos pārdeva Siserus, Hacoras kara kunga, rokā un Fīlistu rokā un Moaba ķēniņa rokā, un šie karoja pret viņiem. Tad tie brēca uz To Kungu un sacīja: mēs esam grēkojuši, jo mēs To Kungu esam atstājuši un kalpojuši Baālam un Aštartēm. Un nu izpestī mūs no mūsu ienaidnieku rokas, tad mēs Tev gribam kalpot. Tad Tas Kungs sūtīja Jerub-Baālu un Bedanu un Jeftu un Samuēli, un jūs izglāba no jūsu ienaidnieku rokas visapkārt, tā ka jūs mierā dzīvojat. Kad nu jūs redzējāt, ka Nahāšs, Amona bērnu ķēniņš, pret jums nāca, tad jūs uz mani sacījāt: nē, bet ķēniņam būs pār mums valdīt! Un tomēr Tas Kungs, jūsu Dievs, bija jūsu ķēniņš. Un nu redzi, te ir ķēniņš, ko jūs esat izvēlējušies, ko jūs esat prasījuši, un redzi, Tas Kungs ir cēlis ķēniņu pār jums. Ja tik jūs To Kungu bīsities un Viņam kalposiet un Viņa balsij klausīsiet un Tā Kunga mutei pretī neturēsities un pakaļ staigāsiet Tam Kungam, savam Dievam, gan jūs, gan ķēniņš, kas pār jums valda. Bet ja jūs Tā Kunga balsij neklausīsiet un Tā Kunga mutei pretī turēsities, tad Tā Kunga roka būs pret jums, kā pret jūsu tēviem. Nostājaties tagad šeitan un redziet šo lielo lietu, ko Tas Kungs priekš jūsu acīm darīs. Vai tagad nav kviešu pļaujamais laiks? Es piesaukšu To Kungu, un Viņš dos pērkonus un lietu, lai jūs atzīstat un redzat, ka ļaunums liels, ko jūs esat darījuši priekš Tā Kunga acīm, ķēniņu sev lūgdami. Kad nu Samuēls To Kungu piesauca, tad Tas Kungs deva pērkonus un lietu tai pašā dienā; un visi ļaudis To Kungu un Samuēli ļoti bijās. Un visi ļaudis sacīja uz Samuēli: lūdz par saviem kalpiem To Kungu, savu Dievu, ka mēs nemirstam. Pie visiem saviem grēkiem mēs arī to grēku esam darījuši, ka sev ķēniņu esam lūguši. Tad Samuēls sacīja uz ļaudīm: nebīstaties! Jūs gan visu šo grēku esat darījuši, tomēr neatkāpjaties no Tā Kunga, bet kalpojiet Tam Kungam ar visu savu sirdi. Un neatkāpjaties, ka nedzenaties nelietībai pakaļ, tiem, kas nedz palīdz nedz izglābj jo tie ir nelietība. Jo Tas Kungs neatstums Savus ļaudis Sava lielā Vārda dēļ; jo Tam Kungam ir paticis jūs darīt Sev par ļaudīm. Arī es ne mūžam tā pret To Kungu neapgrēkošos, ka es mitētos par jums lūgt un jums mācīt to labo un taisno ceļu. Bīstaties tikai To Kungu un kalpojiet Viņam uzticīgi no visas savas sirds, jo jūs esat redzējuši, kādas lielas lietas Viņš pie jums ir darījis. Bet ja jūs ļaunumu darīsiet, tad gan jūs, gan jūsu ķēniņš iesiet bojā. Sauls bija vienu gadu par ķēniņu bijis un valdīja otru gadu pār Izraēlu, Un Sauls sev izlasīja trīs tūkstošus (vīru) no Israēla un divi tūkstoši bija pie Saula Mihmasā un uz Bēteles kalniem, un tūkstoš (vīru) pie Jonatāna Benjamina Gibejā; un tos citus ļaudis viņš atlaida, ikvienu uz savām mājām. Bet Jonatāns sita Fīlistus lēģerī Ģebā, un Fīlisti to dzirdēja. Tādēļ Sauls pūta ar bazūnēm pa visu zemi sacīdams: lai Ebreji to dzird. Tad viss Israēls dzirdēja sakām: Sauls Fīlistus lēģerī ir sitis, un Israēls ir tapis smirdots pie Fīlistiem. Tad tie ļaudis tapa sasaukti uz Gilgalu Saulam pakaļ. Un Fīlisti sapulcējās pret Israēli karot, trīsdesmit tūkstoš rati un seštūkstoš jātnieki un tik daudz ļaužu kā smiltis jūrmalā. Un tie cēlās un apmeta lēģeri pie Mihmasas, no Bet-Avenas pret rītiem. Kad nu Israēla vīri redzēja savas bēdas (jo tie ļaudis bija spaidos), tad tie ļaudis paslēpās alās un ērkšķu krūmos un klintīs un pilīs un bedrēs. Un Ebreji cēlās pār Jordāni pāri uz Gada zemi un Gileādu. Bet Sauls bija vēl Gilgalā un visi ļaudis drebēja viņam pakaļ. Tad viņš gaidīja septiņas dienas, līdz tam laikam, ko Samuēls bija nolicis. Bet kad Samuēls uz Gilgalu nenāca, tad tie ļaudis no viņa izklīda. Tad Sauls sacīja: nesiet man šurp to dedzināmo upuri un tos pateicības upurus. Un viņš upurēja to dedzināmo upuri. Kad nu viņš bija beidzis upurēt to dedzināmo upuri, redzi, tad Samuēls atnāca, un Sauls izgāja tam pretī, viņu sveicināt. Tad Samuēls sacīja: ko tu esi darījis? Un Sauls sacīja: kad es redzēju, ka tie ļaudis no manis izklīda un tu noliktā laikā nenāci, un tie Fīlisti bija sapulcējušies Mihmasā, Tad es sacīju: nu Fīlisti pie manis nāks uz Gilgalu, un es Tā Kunga vaigu neesmu pielūdzis, tā es iedrošinājos un upurēju to dedzināmo upuri. Tad Samuēls sacīja uz Saulu: tu esi aplam darījis; tu neesi turējis Tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko Viņš tev ir pavēlējis; jo nu Tas Kungs tavu valstību pār Israēli būtu apstiprinājis mūžīgi, Bet nu tava valstība nepastāvēs: Tas Kungs Sev vīru ir izmeklējis pēc Savas sirds, un Tas Kungs to ir nolicis Saviem ļaudīm par valdnieku, tāpēc ka tu neesi turējis, ko Tas Kungs tev bija pavēlējis. Tad Samuēls cēlās un gāja no Gilgalas uz Benjamina Gibeju, un Sauls skaitīja tos ļaudis, kas pie viņa atradās, pie sešsimt vīru. Un Sauls un Jonatāns, viņa dēls, un tie ļaudis, kas pie viņiem atradās, palika Benjamina Gibejā. Bet Fīlisti bija apmetušies Mihmasā. Un no Fīlistu lēģera izgāja trīs pulki sirotāju, viens pulks griezās uz to ceļu pret Ofru, uz Saula zemi, Un viens pulks griezās uz to ceļu pret Bet-Oronu, un viens pulks griezās uz to robežas ceļu, kas uz Ceboīm ieleju pret tuksnesi stiepjas. Un neviena kalēja nebija pa visu Israēla zemi. Jo Fīlisti sacīja: lai Ebreji ne zobenu, ne šķēpu netaisa. Tādēļ visam Israēlim bija jānoiet pie Fīlistiem, savu lemesi vai lāpstu vai cirvi vai izkapti asināt. Un asmeņi pie izkaptīm un lāpstām un dakšām un cirvjiem bija atcirsti, un tie dzenuļi atkal bija jāmetina. Un notikās kaujas dienā, ka ne pie viena no ļaudīm, kas bija pie Saula un pie Jonatāna, neatrada rokā ne zobena, ne šķēpa, tikvien pie Saula un pie Jonatāna, viņa dēla, tie atradās. Un viens pulks Fīlistu devās uz to ceļa šaurumu kalnos pie Mihmasas. Un kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja uz savu puisi, kas viņa bruņas nesa: nāc, iesim pāri uz Fīlistu sardzi, kas viņā pusē. Un viņš to savam tēvam nesacīja. Bet Sauls palika Gibejas galā apakš tā granāta koka Migronā, un to ļaužu, kas pie viņa, bija pie sešsimt vīru. Un Ahijus, Ahituba dēls, (tas bija Ihaboda brālis, tas Pinehas dēls, tas Ēļa dēls, kas bija Tā Kunga priesteris iekš Šīlo), nesa to efodu; bet tie ļaudis nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis. Bet tur tai ceļa šaurumā, kur Jonatānam bija cauri jāiet uz Fīlistu sardzi, bija divas asas klintis, viena šai pusē, otra viņā pusē, un vienai bija vārds Bocec un otrai bija vārds Sene. Vienai gals cēlās uz ziemeļa pusi pret Mihmasu un otrai uz dienasvidu pret Gibeju. Un Jonatāns sacīja uz to puisi, kas viņa bruņas nesa: ejam pāri uz šo neapgraizīto ļaužu sardzi, vai Tas Kungs priekš mums ko nedarīs, jo Tam Kungam nav grūti atpestīt, vai caur daudz, vai caur maz. Tad viņa bruņu nesējs uz to sacīja: dari visu, kas tavā sirdī; ej tik, redzi, es iešu tev līdz pēc tava prāta. Tad Jonatāns sacīja: redzi, iesim pāri pie tiem vīriem un parādīsimies viņiem. Ja tie tā uz mums sacīs: stāviet, tiekams mēs pie jums tiksim, tad paliksim stāvot savā vietā un nekāpsim augšā pie viņiem. Bet ja tie tā sacīs: nāciet augšā pie mums, - tad kāpsim augšā, jo Tas Kungs tos ir devis mūsu rokā, un tas mums būs par zīmi. Kad nu tie abi Fīlistu sardzes vīriem parādījās, tad tie Fīlisti sacīja: redzi, Ebreji nāk ārā no tām alām, kur tie bija paslēpušies. Un tie sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa bruņu nesējam un sacīja: nāciet pie mums augšā, mēs jums ko teiksim. Tad Jonatāns uz savu bruņu nesēju sacīja: kāp man pakaļ, jo Tas Kungs tos ir devis Israēla rokās. Tad Jonatāns ar rokām un kājām uzrāpās, un viņa bruņu nesējs viņam pakaļ. Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņa bruņu nesējs tos kāva viņam pakaļ, tā ka šinī pirmā kaušanā Jonatāns un viņa bruņu nesējs nokāva pie divdesmit vīru, tik ne pusbirzuma vietā Un tur izbailes cēlās lēģerī, uz lauka un starp ļaudīm, arī sardze un sirotāji pat drebēja, un zeme trīcēja, un tās bija izbailes no Dieva. Kad nu Saula sargi Benjamina Gibejā redzēja, ka tas pulks izšķīda un izklīda šurp un turp, Tad Sauls sacīja uz ļaudīm, kas pie viņa bija: skaitāt jel un redziet, kas no mums ir nogājis. Tad tie skaitīja, un redzi, Jonatāna un viņa bruņu nesēja nebija. Tad Sauls sacīja uz Ahiju: atnes Dieva šķirstu šurp! (jo Dieva šķirsts to laiku bija pie Israēla bērniem). Un kamēr Sauls vēl uz to priesteri runāja, tad troksnis Fīlistu lēģerī auga un vairojās. Un Sauls sacīja uz to priesteri: apturi savu roku. Tad Sauls un visi ļaudis, kas pie viņa bija, sasaucās un gāja kauties un redzi, tur bija zobens pret zobenu, un bija liels troksnis. Un tie Ebreji, kas līdz šim bija pie Fīlistiem lēģerī bijuši un tiem bija līdz nākuši, tie arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija pie Saula un pie Jonatāna. Un visi Israēla vīri, kas bija apslēpušies uz Efraīma kalniem, kad tie dzirdēja Fīlistus bēgam, arī dzinās tiem pakaļ kaudamies. Tā Tas Kungs tai dienā Israēli atpestīja, un tā kaušanās stiepās līdz Bet-Avenai. Un Israēla vīri nogura tai dienā, un Sauls ļaudīm piekodināja sacīdams: nolādēts tas vīrs, kas maizi ēdīs, pirms vakars nāks un es būšu atriebies pie saviem ienaidniekiem. Un neviens no tiem ļaudīm maizes neēda. Un visi ļaudis nāca mežā, un tur bija medus pa zemes virsu. Kad nu tie ļaudis nāca mežā, redzi, tur tecēja medus. Bet neviens nelika savu roku pie mutes, jo tie ļaudis bijās no tā zvēresta. Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs tos ļaudis ar zvērestu bija apdraudējis, un viņš izstiepa sava zižļa galu, kas bija viņa rokā, un iemērca to tai medū, un grieza savu roku atkal pie mutes, tad viņa acis tapa skaidras. Tad atbildēja viens no ļaudīm un sacīja: tavs tēvs ļaudis ar zvērestu gauži apdraudējis sacīdams: nolādēts lai ir vīrs, kas šodien ko ēd! Un tā tie ļaudis nogurst. Tad Jonatāns sacīja: mans tēvs to zemi ir sajaucis; redziet jel, kā manas acis palikušas skaidras, kad es maķenīt no šī medus esmu baudījis. Cik vairāk, kad tie ļaudis būtu ēdin ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie atraduši; bet nu Fīlistu sakaušana nav bijusi tik liela. Taču tai dienā tie Fīlistus kāva no Mihmasas līdz Ajalonai, un tie ļaudis bija ļoti noguruši. Tad tie ļaudis taisījās uz laupīšanu, un ņēma avis un vēršus un teļus, un tos kāva zemē, un tie ļaudis tos ēda ar asinīm. Tad Saulam to teica un sacīja: redzi, tie ļaudis apgrēkojās pret To Kungu, asinis ēzdami. Un tas sacīja: jūs noziedzāties; atveļat man tagad šurp vienu lielu akmeni. Un Sauls sacīja: ejat šurp un turp pa ļaudīm un sakāt tiem: atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi, un nokaujiet tos šeit un ēdiet un neapgrēkojaties pret To Kungu, ar asinīm ēzdami. Tad visi ļaudis naktī atveda ikviens savu vērsi ar savu roku un tos tur nokāva. Tad Sauls Tam Kungam uztaisīja vienu altāri. Šis bija pirmais altāris, ko viņš Tam Kungam cēla. Un Sauls sacīja: dzīsimies Fīlistiem pakaļ pa nakti un aplaupīsim tos, līdz kamēr gaisma metās, un neatlicināsim no tiem neviena. Tie sacīja: dari visu, kas tavām acīm patīk. Bet priesteris sacīja: iesim še pie Dieva. Tad Sauls vaicāja Dievu: vai man Fīlistiem būs dzīties pakaļ? Vai tu tos dosi Israēla rokā? Bet Viņš tam tai dienā neatbildēja. Tad Sauls sacīja: nāciet šurp visi ļaužu virsnieki, un izmeklējiet un raugiet, pie kā grēks ir šim brīžam. Jo tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas Israēli atpestījis, jebšu tas būtu pie mana dēla Jonatāna, tad tam tiešām būs mirt. Un neviens no visiem ļaudīm tam neatbildēja. Atkal tas sacīja uz visu Israēli: jums būs vienā pusē stāvēt, un es un mans dēls Jonatāns stāvēsim otrā pusē. Tad tie ļaudis sacīja uz Saulu: dari, kā tev patīk. Tad Sauls sacīja uz To Kungu, Israēla Dievu: parādi taisnību. Tad Jonatāns un Sauls tapa iezīmēti, bet tie ļaudis izgāja bez vainas. Tad Sauls sacīja: metiet par mani un par manu dēlu Jonatānu. Tad Jonatāns tapa iezīmēts. Un Sauls sacīja uz Jonatānu: saki man, ko tu esi darījis? Tad Jonatāns viņam teica un sacīja: es tikai maķenīt medus esmu baudījis ar sava zižļa galu, kas bija manā rokā; redzi, man nu jāmirst. Tad Sauls sacīja: lai Dievs man šā un tā dara, Jonatān, - tev tiešām jāmirst. Tad tie ļaudis sacīja uz Saulu: vai Jonatānam būs mirt, kas šo lielo pestīšanu iekš Israēla padarījis. Nebūt ne! Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, ne matam no viņa galvas nebūs zemē krist, jo viņš to šodien ir izdarījis ar Dievu. Tā tie ļaudis Jonatānu izpestīja, ka tam nebija jāmirst. Un Sauls no Fīlistiem atstājās un griezās atpakaļ, un Fīlisti gāja atkal uz savu vietu. Bet Sauls valdību bija uzņēmis pār Israēli un karoja visapkārt ar visiem saviem ienaidniekiem, arī pret Moabu un pret Amona bērniem un pret Edomu un pret Cobas ķēniņiem un pret Fīlistiem, un visiem, kurp viņš griezās viņš lika just savu bardzību. Un viņš parādīja spēku un sakāva Amalekiešus un izpestīja Israēli no viņu laupītāju rokas. Un Saula dēli bija Jonatāns, Išvijs un Malhišus, un viņa abu meitu vārdi - tās pirmdzimtās vārds bija Merabe un tās jaunākās vārds bija Mihale. Un Saula sievas vārds bija Ahinoame, Ahimaāca meita; un viņa kara virsnieka vārds bija Abners, Nera, Saula tēva brāļa, dēls. Un Kīšs, Saula tēvs, un Ners, Abnera tēvs, bija Abiēļa dēli. Un karš bija briesmīgs pret Fīlistiem, kamēr Sauls dzīvoja. Un kad Sauls redzēja kādu stipru un varenu vīru, tad viņš to ņēma pie sevis. Tad Samuēls sacīja uz Saulu: Tas Kungs mani sūtījis, tevi par ķēniņu svaidīt pār Viņa ļaudīm, pār Israēli. Un nu klausi Tā Kunga vārdu balsi. Tā saka Tas Kungs Cebaot: Es to gribu piemeklēt, ko Amaleks Israēlim darījis, ka viņš pret to ir cēlies uz ceļa, kad (Israēls) nāca no Ēģiptes. Ej nu un kauj Amaleku, izdeldiet visu, kas tam pieder, un netaupi viņu, bet nokauj gan vīrus un sievas, gan bērnus un zīdāmos, gan vēršus un avis, gan kamieļus un ēzeļus. To Sauls ļaudīm darīja zināmu un tos izskaitīja Telaīmā, divsimt tūkstoš kājnieku un desmit tūkstoš vīrus no Jūda. Un Sauls nāca pie Amalekiešu pilsētas, un lika kādiem pie upes slēpties. Un Sauls Keniešiem lika sacīt: Ejat, šķiraties un izejat no Amalekiešu vidus, lai es jūs līdz ar tiem neizdeldu, jo jūs esat žēlastību darījuši pie visiem Israēla bērniem, kad tie no Ēģiptes izgāja. Tā Kenieši atšķīrās no Amalekiešiem. Un Sauls kāva Amalekiešus no Havilas līdz Šurai, kas ir šaipus Ēģiptes. Un viņš sagūstīja Agagu, Amalekiešu ķēniņu, dzīvu, un visus ļaudis viņš izdeldēja ar zobena asmeni. Bet Sauls un tie ļaudis saudzēja Agagu un tās labākās avis un vēršus un barotus lopus un jērus un visu, kas bija labs, un tos negribēja izdeldēt, bet visu, kas bija nederīgs un panīcis, to viņi izdeldēja. Tad Tā Kunga vārds notika uz Samuēli un sacīja: “Man ir žēl, ka Es Saulu esmu cēlis par ķēniņu, tāpēc ka viņš no Manis ir nogriezies un Manus vārdus nav izdarījis.” Tad Samuēls apskaitās un piesauca To Kungu cauru nakti. Un Samuēls cēlās agri Saulam pretī pašā rītā. Un Samuēlim teica un sacīja: Sauls ir uz Karmeli nācis, un redzi, viņš sev cēlis goda stabu, un viņš ir griezies un tālāk gājis ceļā uz Gilgalu. Tad Samuēls nāca pie Saula, un Sauls uz to sacīja: esi svētīts no Tā Kunga! Es Tā Kunga vārdu esmu izdarījis. Tad Samuēls sacīja: bet kas tā ir par avju brēkšanu manās ausīs un kas tā ir par vēršu bļaušanu, ko es dzirdu? Tad Sauls sacīja: tos tie no Amalekiešiem atveduši; jo tie ļaudis labākās avis un labākos vēršus ir taupījuši par upuri Tam Kungam, tavam Dievam; bet to citu mēs esam izdeldējuši. Tad Samuēls sacīja uz Saulu: gan nu, es tev sacīšu, ko Tas Kungs uz mani ir runājis šo nakti. Tad tas uz viņu sacīja: runā. Un Samuēls sacīja: vai tas tā nav? Kad tu biji mazs savās acīs, tad tu Israēla ciltīm esi palicis par galvu, un Tas Kungs tevi ir svaidījis Israēlim par ķēniņu? Un Tas Kungs tevi ir sūtījis uz ceļu un sacījis: ej un izdeldi grēciniekus, Amalekiešus, un karo pret tiem, līdz kamēr tu tos pilnīgi izdeldi; - Kāpēc tad tu Tā Kunga balsij neesi klausījis, bet uz laupīšanu devies un darījis, kas Tam Kungam nepatīk? Tad Sauls sacīja uz Samuēli: es jau Tā Kunga balsij esmu klausījis un gājis to ceļu, kur Tas Kungs mani sūtījis, un Agagu, Amalekiešu ķēniņu, esmu atvedis un Amalekiešus izdeldējis. Bet tie ļaudis no tā laupījuma ir ņēmuši avis un vēršus, kas tie labākie bija no tā izdeldējamā, Tam Kungam, tavam Dievam, upurēt Gilgalā. Bet Samuēls sacīja: vai tad Tam Kungam tīk dedzināmi vai kaujami upuri vairāk nekā paklausīšana Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un uzklausīšana ir labāka nekā aunu tauki. Jo nepaklausība ir kā buršanas grēks, un pretī turēšanās ir elkadievība un dievekļu kalpošana. Tādēļ kā tu Tā Kunga vārdu esi atmetis, tā Viņš atkal tevi ir atmetis, vairs nebūt par ķēniņu. Tad Sauls sacīja uz Samuēli: es esmu grēkojis, ka esmu pārkāpis Tā Kunga pavēli un tavus vārdus, jo es bijājos tos ļaudis un paklausīju viņu balsij. Un nu lūdzams piedod man manus grēkus un griezies ar mani atpakaļ, ka es To Kungu piesaucu. Bet Samuēls sacīja uz Saulu: es ar tevi negriezīšos atpakaļ; tāpēc ka tu Tā Kunga vārdu esi atmetis, Tas Kungs arī tevi atmetis, ka tev nebūs ķēniņam būt pār Israēli. Kad nu Samuēls griezās aiziet, tad Sauls satvēra viņa svārku stūri, un tas plīsa. Tad Samuēls uz to sacīja: Tas Kungs šodien Israēla valstību no tevis ir noplēsis un tavam tuvākam devis, kas ir labāks nekā tu. Un arī Israēla Patvērums nemelo nedz nožēlo, jo Viņš nav cilvēks, ka Viņam kas žēl būtu. Tad viņš sacīja: es esmu grēkojis; nu tad godā mani jel priekš manu ļaužu vecajiem un Israēla priekšā, un griezies ar mani atpakaļ, ka es To Kungu, tavu Dievu, pielūdzu. Tad Samuēls griezās atpakaļ Saulam līdz, un Sauls pielūdza To Kungu. Un Samuēls sacīja: atvediet man Agagu, Amalekiešu ķēniņu. Un Agags gāja pie viņa piesardzīgi un Agags sacīja: tiešām, nāves rūgtums atstājies. Tad Samuēls sacīja: tā kā tavs zobens sievām bērnus laupījis, tā lai tava māte pār visām sievām paliek bez bērniem. Un Samuēls sacirta Agagu gabalos Tā Kunga priekšā Gilgalā. Un Samuēls gāja uz Rāmatu, un Sauls gāja savā namā uz Saula Gibeju. Un Samuēls Saulu vairs neredzēja līdz savas miršanas dienai. Taču Samuēls bija noskumis par Saulu, un ka Tam Kungam bija žēl, ka Viņš Saulu Israēlim bija cēlis par ķēniņu. Un Tas Kungs sacīja uz Samuēli: cik ilgi tu žēlojies par Saulu, kad Es to esmu atmetis, ka tam nebūs Israēlim būt par ķēniņu? Pildi savu ragu ar eļļu un noej; Es tevi sūtīšu pie Isajus, tā Bētlemieša, jo Es no viņa dēliem Sev esmu izredzējis ķēniņu. Bet Samuēls sacīja: kā lai es eju? Jo Sauls to dzirdēs un mani nokaus. Tad Tas Kungs sacīja: ņem vienu teļu līdz un saki: Es esmu nācis Tam Kungam upurēt. Un aicini Isaju pie tā upura, tad Es tev darīšu zināmu, ko tev būs darīt, un tev būs Man to svaidīt, ko Es tev noteikšu. Un Samuēls darīja, ko Tas Kungs bija runājis, un nāca uz Bētlemi. Tad tās pilsētas vecaji drebēdami viņam gāja pretī un sacīja: vai tu nāci ar mieru? Un viņš sacīja: ar mieru; es esmu nācis Tam Kungam upurēt. Svētījaties un nāciet ar mani pie tā upura. Un viņš svētīja Isaju un viņa dēlus un tos aicināja pie tā upura. Un notikās, kad tie nāca, tad viņš uzlūkoja Eliābu un domāja: tiešām, šis ir Tā Kunga priekšā Viņa svaidītais. Bet Tas Kungs sacīja uz Samuēli: “Neuzlūko viņa ģīmi nedz viņa lielo garumu, jo Es viņu esmu atmetis. Jo tas nav tā, kā cilvēki redz. Jo cilvēks redz, kas priekš acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” Tad Isajus aicināja Abinadabu, un tam lika iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: arī šo Tas Kungs nav izredzējis. Tad Isajus Šimum lika nākt priekšā. Bet viņš sacīja: arī šo Tas Kungs nav izredzējis. Tā Isajus saviem septiņiem dēliem lika nākt Samuēla priekšā, bet Samuēls sacīja uz Isaju: Tas Kungs nevienu no šiem nav izredzējis. Un Samuēls sacīja uz Isaju: vai šie tie jaunekļi visi? Un viņš sacīja: Tas jaunākais vēl atliek, un redzi, viņš gana avis. Tad Samuēls sacīja uz Isaju: nosūti un atvedi viņu šurp; jo mēs neapsēdīsimies, kamēr viņš nebūs atnācis. Tad viņš nosūtīja un to atveda. Un tas bija sarkaniem vaigiem, skaistām acīm un jauku ģīmi. Tad Tas Kungs sacīja: celies un svaidi to, jo tas ir tas. Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu un to svaidīja viņa brāļu vidū. Un Tā Kunga Gars nāca pār Dāvidu no šīs dienas un turpmāk. Un Samuēls cēlās un nogāja uz Rāmatu. Un Tā Kunga Gars atkāpās no Saula, un viņu biedināja ļauns gars no Tā Kunga. Tad Saula kalpi uz to sacīja: redzi jel, ļauns gars no Dieva tevi biedina. Lai saka mūsu kungs uz saviem kalpiem, kas tavā priekšā stāv, lai tie meklē kādu vīru, kas māk spēlēt uz koklēm, un kad ļaunais gars no Dieva pār tevi nāk, tad lai viņš ar savu roku spēlē, tad tev paliks labāk. Tad Sauls sacīja uz saviem kalpiem: lūkojiet man jel pēc tāda vīra, kas labi māk spēlēt, un atvediet to pie manis. Tad viens no viņa sulaiņiem atbildēja un sacīja: raugi, es esmu redzējis vienu Isajus dēlu Bētlemē, tas māk labi spēlēt un ir spēcīgs varonis un karavīrs un gudrs vārdos un skaists no auguma, un Tas Kungs ir ar viņu. Tad Sauls sūtīja vēstnešus pie Isajus un tam sacīja: sūti pie manis savu dēlu Dāvidu, kas ir pie avīm. Tad Isajus ņēma ēzeli ar maizi un trauku vīna un vienu kazlēnu, un to sūtīja Saulam caur sava dēla Dāvida roku. Tā Dāvids nāca pie Saula un stāvēja viņa priekšā, un tas viņu ļoti iemīlēja, un viņš tam bija par bruņu nesēju. Un Sauls sūtīja pie Isajus un lika sacīt: lai jel Dāvids paliek pie manis, jo viņš ir žēlastību atradis manās acīs. Un notikās, kad gars no Dieva nāca pār Saulu, tad Dāvids ņēma kokles un spēlēja ar savu roku: tad Sauls atspirga un tam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās. Un Fīlisti sapulcināja savu spēku uz karu un sapulcējās iekš Šoho, vienā Jūda cilts pilsētā un apmeta savu lēģeri starp Šoho un Azeku Efes-Damimā. Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās ozolu ielejā un taisījās karot pret Fīlistiem. Un Fīlisti stāvēja uz kalna viņā pusē, un Israēla ļaudis stāvēja uz kalna šai pusē, un ieleja bija viņu starpā. Tad viens stiprinieks izgāja no Fīlistu lēģera, ar vārdu Goliats no Gatas; viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Un tam bija vara cepure uz galvas un tam bija zvīņainas krūšu-bruņas un, krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši sēķeļu vara, Un lielu bruņas no vara ap lieliem, un vara šķēps uz pleciem. Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava un viņa šķēpa asmens bija no sešsimt sēķeļiem dzelzs, un bruņu nesējs gāja viņa priekšā. Šis nu stāvēja un sauca uz Israēla pulkiem un uz tiem sacīja: kāpēc jūs gribat iziet un stāties uz karu? Vai es neesmu Fīlists un jūs Saula kalpi? Izmeklējiet no sevis vienu, kas pie manis nāk lejā. Ja tas ar mani varēs kauties un mani nokaus, tad mēs jums gribam būt par kalpiem, bet ja es viņu pārvaru un viņu kauju, tad jūs būsiet mums par kalpiem un mums kalposiet. Un Fīlists sacīja: es šodien Israēla pulkus esmu lamājis; dodiet man vienu vīru, ka mēs viens ar otru cīkstamies. Kad nu Sauls un viss Israēls šos Fīlista vārdus dzirdēja, tad tie iztrūcinājās un bijās ļoti. - Dāvids nu bija dēls tam Efratiešam no Jūda Bētlemes, ar vārdu Isajus; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, jau labi gados. Un Isajus trīs vecākie dēli bija karā gājuši Saulam līdz, un viņa triju dēlu vārdi, kas karā gāja, bija: Eliābs, pirmdzimtais, un viņa otrais, Abinadabs, un trešais Šimus. Un Dāvids bija jaunākais; un trīs vecākie Saulam bija gājuši līdz. Bet Dāvids gāja un nāca no Saula, sava tēva avis ganīt Bētlemē. Bet Fīlists izgāja rītos un vakaros un rādījās tur četrdesmit dienas. Tad Isajus sacīja uz savu dēlu Dāvidu: ņem jel priekš saviem brāļiem vienu ēfu no šīm ceptām vārpām un šās desmit maizes un steidzies lēģerī pie saviem brāļiem. Bet šos desmit sierus nones virsniekam par tūkstoš, un apmeklē savus brāļus, kā tiem klājās, un ņem vienu zīmi no tiem. Bet Sauls un šie un visi Israēla vīri bija ozolu ielejā, ar Fīlistiem karodami. Tad Dāvids cēlās agri un atstāja avis pie gana un ņēma (tās lietas) un nogāja, kā Isajus viņam bija pavēlējis, un nāca pie savestiem lēģera ratiem, un karaspēks izgāja uz kaušanos un sacēla kara troksni. Un Israēlieši un Fīlisti nostājās uz kaušanos, pulks pret pulku. Tad Dāvids nolika traukus pie rīku sarga un skrēja pie karapulkiem un nāca un apsveicināja savus brāļus. Kad nu viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad nāca stiprinieks, vārdā Goliats, Fīlists no Gatas, no Fīlistu karapulkiem un runāja tos pašus vārdus, un Dāvids to dzirdēja. Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru redzēja, tad tie priekš viņa bēga un bijās ļoti. Un Israēla vīri sacīja: vai jūs to vīru esat redzējuši, kas te nāk? Viņš nāk Israēli lamāt. Un notiks, to vīru, kas šo kaus, ķēniņš darīs ļoti bagātu un tam dos savu meitu par sievu un atlaidīs viņa tēva namam nodošanas iekš Israēla. Tad Dāvids runāja uz vīriem, kas pie viņa stāvēja, un sacīja: kas tam vīram būs, kas šo Fīlistu kaus un novērsīs kaunu no Israēla? Jo kas viņš tāds, Fīlists, neapgraizītais, ka tas dzīvā Dieva karapulkus lamā? Tad ļaudis viņam teica tos pašus vārdus un sacīja: tā un tā tam vīram darīs, kas viņu nokaus. Bet Eliābs, viņa vecākais brālis, viņu dzirdēja ar vīriem runājam, un Eliābs apskaitās par Dāvidu un sacīja: kāpēc tad tu esi atnācis? Un pie kā tu mazo avju pulciņu tuksnesī esi pametis? Es gan zinu tavu lielību un tavu sirds blēdību, jo tu esi nācis kaušanos redzēt. Tad Dāvids sacīja: ko tad nu es esmu darījis? Vai man nav brīvi runāt? Un viņš griezās no tā pie cita un sacīja tos pašus vārdus. Un ļaudis tam atbildēja tā kā papriekš. Kad nu šie vārdi tapa dzirdēti, ko Dāvids runāja, un Saulam tapa sacīti, tad viņš to lika atvest. Un Dāvids sacīja uz Saulu: lai nevienam sirds nezūd viņa pēc. Tavs kalps noies un kausies ar šo Fīlistu. Bet Sauls sacīja uz Dāvidu: tu nevari noiet pret šo Fīlistu, ar viņu kauties. Jo tu esi zēns un viņš ir karavīrs no savas jaunības. Tad Dāvids sacīja uz Saulu: tavs kalps ganīja sava tēva avis, tad nāca lauva un lācis un nonesa avi no ganāmā pulka. Un es tam dzinos pakaļ un to kāvu un izpestīju (avi) no viņa rīkles. Kad viņš nu pret mani cēlās, tad es viņu grābu pie bārdas un to situ un nokāvu. Tavs kalps ir gan lauvu, gan lāci nokāvis; tāpat būs šis neapgraizītais Fīlists, tā kā viens no tiem; jo viņš dzīvā Dieva karapulkus ir lamājis. Un Dāvids sacīja: Tas Kungs, kas mani pestījis no lauvas un no lāča, mani arī atpestīs no šā Fīlista rokas. Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: ej tad, lai Tas Kungs tev palīdz. Un Sauls apģērba Dāvidu ar savām paša drēbēm un lika vara cepuri uz viņa galvu un to apģērba ar krūšu bruņām. Un Dāvids apjoza viņa zobenu pār savām drēbēm un sāka staigāt, jo viņš vēl to nebija ieradis. Un Dāvids sacīja uz Saulu: tā es nevaru iet, jo es to vēl neesmu ieradis. Un Dāvids to nolika no sevis nost. Un viņš ņēma savu zizli rokā un izmeklēja piecus gludus oļus no upes un tās lika gana tarbā, kas viņam bija, proti tai kulē, un viņa linga bija viņa rokā. Tā tas gāja Fīlistam pretī. Un Fīlists nāca Dāvidam arvien tuvāk, un viņa bruņu nesējs viņa priekšā. Kad nu Fīlists skatījās un Dāvidu redzēja, tad viņš to izsmēja, jo tas bija jauneklis sarkaniem vaigiem un skaistu ģīmi. Un Fīlists sacīja uz Dāvidu: vai es esmu suns, ka tu ar koku pie manis nāci? Un Fīlists lādēja Dāvidu pie saviem dieviem. Un Fīlists sacīja uz Dāvidu: nāc šurp pie manis, es tavu miesu došu putniem apakš debess un zvēriem laukā. Bet Dāvids sacīja uz Fīlistu: tu nāci pie manis ar zobenu un šķēpu un priekšturamām bruņām, bet es nāku pie tevis Tā Kunga Cebaot vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, ko tu esi zaimojis. Šodien Tas Kungs tevi dos manā rokā, ka es tevi nokauju un tavu galvu no tevis atņemu un Fīlistu lēģera maitas dodu putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un visa pasaule atzīs, ka Israēlim ir Dievs. Un visi šie pulki atzīs, ka Tas Kungs neizglābj ar zobenu un šķēpu: jo karš pieder Tam Kungam, Tas jūs dos mūsu rokā. Un notikās, kad nu Fīlists cēlās un nāca un Dāvidam tuvojās, tad Dāvids steidzās un skrēja uz karapulkiem, Fīlistam pretī. Un Dāvids bāza roku tarbā un izņēma vienu oli un meta ar lingu un iesvieda Fīlistam pašā pierē, tā ka akmens viņa pierē ieskrēja, un tas krita uz savu vaigu pie zemes. Tā Dāvids pārvarēja Fīlistu ar lingu un ar oli, un kāva Fīlistu un to nokāva, bet Dāvidam zobena nebija rokā. Tad Dāvids pieskrēja un piestājās pie Fīlista un ņēma viņa zobenu un to izvilka no makstīm un to nokāva un tam ar to nocirta galvu. Kad nu Fīlisti redzēja, ka viņu varenais bija miris, tad tie bēga. Un Israēla un Jūda vīri cēlās un gavilēja un dzinās Fīlistiem pakaļ, kamēr nāk tai ielejā un līdz pašiem Ekronas vārtiem; un Fīlistu nokautie krita uz Šaāraimas ceļa un līdz Gatai un līdz Ekronai. Un Israēla bērni griezās atpakaļ no Fīlistu dzīšanas un aplaupīja viņu lēģeri. Un Dāvids ņēma Fīlista galvu un to nonesa uz Jeruzālemi, bet viņa bruņas viņš nolika savā teltī. Bet kad Sauls redzēja Dāvidu izejam pret Fīlistu, tad tas uz Abneru, kara lielkungu, sacīja: kam dēls ir šis jauneklis, Abner? Tad Abners sacīja: tik tiešām kā tava dvēsele dzīvo, ķēniņ, to es nezinu. Tad ķēniņš sacīja: vaicā jel, kam dēls šis jauneklis ir? Kad nu Dāvids atpakaļ griezās no Fīlista kaušanas, tad Abners viņu ņēma un veda Saula priekšā, un Fīlista galva bija viņa rokā. Un Sauls uz to sacīja: kam dēls tu esi, puisi? Dāvids sacīja: tava kalpa Isajus, Bētlemieša, dēls. Kad nu viņš bija beidzis ar Saulu runāt, tad Jonatāna sirds ar Dāvida sirdi sadraudzējās, un Jonatāns viņu iemīlēja kā savu dvēseli. Un Sauls viņu ņēma tai pašā dienā un tam neļāva tēva namā pāriet. Un Jonatāns derēja derību ar Dāvidu, tāpēc ka viņš to mīlēja kā savu dvēseli. Un Jonatāns noņēma savu mēteli, kas viņam bija, un to deva Dāvidam, arī savas drēbes, kā arī savu zobenu un savu stopu un savu jostu. Un Dāvids izgāja visur, kurp Sauls viņu sūtīja, un turējās gudri, un Sauls to iecēla pār karavīriem, un tas patika labi visiem ļaudīm, arī Saula kalpiem. Un notikās, kad tie nu pārnāca, un Dāvids atpakaļ griezās no Fīlistu kaušanas, tad sievas no visām Israēla pilsētām dziedot un dejot izgāja ķēniņam Saulam pretī ar bungām, ar prieku un ar spēlēm. Un sievas diedamas dziedāja un sacīja: Sauls tūkstošus nokāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus. Tad Sauls ļoti apskaitās un šī valoda viņam nepatika un viņš sacīja: tie Dāvidam devuši desmit tūkstošus un man tie devuši tūkstošus; tiešām valstība vēl viņam tiks. Un Sauls skaudīgi skatījās uz Dāvidu no tās dienas un turpmāk. Un notikās otrā dienā, kad ļauns gars no Dieva Saulam uznāca, un tas muldēja savā pašā namā, tad Dāvids spēlēja ar savu roku, kā ikdienas, un Saulam bija šķēps rokā, Un Sauls meta šķēpu un domāja: es Dāvidu pie sienas noduršu. Bet Dāvids novērsās divreiz no viņa. Un Sauls bijās no Dāvida, jo Tas Kungs bija ar viņu un bija no Saula atstājies. Un Sauls viņu atstādināja no sevis un to darīja par virsnieku pār tūkstoti; un tas izgāja un iegāja ļaužu priekšā. Un Dāvids turējās gudri uz visiem saviem ceļiem, un Tas Kungs bija ar viņu. Kad nu Sauls redzēja, ka tas ļoti gudri turējās, tad tas no viņa bijās. Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas izgāja un iegāja viņu priekšā. Un Sauls sacīja uz Dāvidu: redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merabu par sievu; esi man tikai drošsirdīgs vīrs un vedi Tā Kunga karus. Jo Sauls domāja: mana roka nebūs pret viņu, bet lai Fīlistu roka ir pret viņu. Bet Dāvids sacīja uz Saulu: kas es esmu, un kas ir mana dzīves kārta un mana tēva radi iekš Israēla, ka man būs palikt ķēniņam par znotu? Bet kad tas laiks nāca, ka Meraba, Saula meita, Dāvidam bija jādod, tad tā Adriēlim no Meholas tapa dota par sievu. Bet Mihale, Saula meita, mīlēja Dāvidu. Kad tas Saulam tapa teikts, tad tas viņam bija pa prātam. Un Sauls sacīja: to es viņam došu, lai tā viņam ir par valgu, un Fīlistu roka nāk pār viņu. Tāpēc Sauls sacīja uz Dāvidu: ar to otru tu man šodien būsi par znotu. Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: runājiet ar Dāvidu klusiņām un sakāt: redzi, ķēniņam ir labs prāts uz tevi, un visi viņa kalpi tevi mīļo, tad paliec ķēniņam par znotu. Un Saula kalpi runāja šos vārdus priekš Dāvida ausīm. Bet Dāvids sacīja: vai tā ir maza lieta priekš jūsu acīm, ķēniņam palikt par znotu? Un es taču esmu nabags un zems vīrs. Un Saula kalpi viņam to stāstīja sacīdami: tā un tā Dāvids ir runājis. Tad Sauls sacīja: sakāt Dāvidam tā: ķēniņam negribās kroņa naudas, bet simts Fīlistu priekšādas, lai atriebjamies pie ķēniņa ienaidniekiem. Jo Sauls domāja Dāvidu izdeldēt caur Fīlistu roku. Tad viņa kalpi Dāvidam šos vārdus sacīja, un Dāvidam labi patika, ķēniņam palikt par znotu. Bet tās dienas vēl nebija beigušās, tad Dāvids cēlās un nogāja ar saviem vīriem un nokāva no Fīlistiem divsimt vīrus. Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās ķēniņam tapa nodotas pilnā skaitā, ka viņš taptu ķēniņa znots. Tad Sauls viņam deva savu meitu Mihali par sievu. Un Sauls redzēja un nomanīja, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu, un Mihale, Saula meita, viņu mīlēja. Tad Sauls no Dāvida vēl vairāk bijās un Sauls ienīdēja Dāvidu, kamēr viņš dzīvoja. Kad nu Fīlistu lielkungi izgāja (karot), tad notikās viņiem izejot, ka Dāvids bija gudrāks nekā visi Saula kalpi, tā ka viņa vārds kļuva ļoti cienīts. Tad Sauls runāja ar savu dēlu Jonatānu un ar visiem saviem kalpiem, ka tie Dāvidu nokautu. Bet Jonatānam, Saula dēlam, bija labs prāts uz Dāvidu. Un Jonatāns Dāvidam to teica sacīdams: mans tēvs Sauls tevi meklē nokaut; nu tad, sargies jel rīt un paslēpies. Bet es iziešu un stāvēšu savam tēvam sānis laukā, kur tu būsi, un runāšu ar savu tēvu tevis pēc un redzēšu, kas tur būs, un tev to sacīšu. Tad Jonatāns runāja labu no Dāvida uz savu tēvu Saulu un uz to sacīja: lai ķēniņš neapgrēkojās pret savu kalpu Dāvidu, jo viņš pret tevi nav grēkojis, un viņa darbi tev nāk varen ļoti par labu. Jo viņš savu dzīvību ir licis savā rokā un to Fīlistu kāvis, un Tas Kungs ir devis lielu pestīšanu visam Israēlim. To tu esi redzējis un priecājies, kāpēc tad tu gribētu apgrēkoties pret nenoziedzīgām asinīm, Dāvidu bez vainas nokaudams. Un Sauls paklausīja Jonatāna balsij, un Sauls nozvērējās: tik tiešām ka Tas Kungs dzīvo, tam nebūs nokautam tapt. Un Jonatāns aicināja Dāvidu, un Jonatāns sacīja Dāvidam visus šos vārdus. Un Jonatāns veda Dāvidu Saula priekšā, un viņš bija šī priekšā kā citkārt. Tad atkal karš cēlās, un Dāvids izgāja un karoja ar Fīlistiem un tos kāva ar lielu kaušanu, un tie bēga viņa priekšā. Bet ļauns gars no Tā Kunga nāca pār Saulu, un tas sēdēja savā namā, un viņa šķēps bija viņa rokā, un Dāvids spēlēja uz stīgām ar roku. Tad Sauls gribēja Dāvidu nodurt ar šķēpu pie sienas, bet šis novērsās no Saula, un šķēps ieskrēja sienā; un Dāvids bēga un izbēga tai pašā naktī. Tad Sauls sūtīja vīrus Dāvida namā viņu sargāt un rīt nokaut. Bet Mihale, viņa sieva, to viņam teica un sacīja: ja tu šo nakti savu dzīvību neglābsi, tad tu rīt tapsi nokauts. Un Mihale nolaida Dāvidu pa logu zemē, un tas nogāja un bēga un izglābās. Un Mihale ņēma vienu tēlu un to lika uz gultu, un vienu kazu spalvas audumu tam lika galvgalā un to apsedza ar deķi. Un Sauls sūtīja vīrus, Dāvidu atvest, bet tā sacīja: viņš ir slims. Tad Sauls sūtīja vīrus, Dāvidu aplūkot un sacīja: atnesiet to ar gultu pie manis, ka tas top nokauts. Kad nu tie vīri ienāca, redzi, tad tēls bija gultā, un kazu spalvas audums viņa galvgalā. Tad Sauls sacīja uz Mihali: kāpēc tu mani tā esi pievīlusi un manu ienaidnieku atlaidusi, ka tas ir aizbēdzis? Bet Mihale sacīja uz Saulu: viņš uz mani sacīja: atlaid mani, kāpēc man tevi būs nokaut? Tā Dāvids bēga un izglābās un nāca pie Samuēla uz Rāmatu, un stāstīja tam visu, ko Sauls tam bija darījis, un gāja līdz ar Samuēli un palika Najotā. Un Saulam teica un sacīja: redzi, Dāvids ir Najotā pie Rāmatas. Tad Sauls sūtīja vīrus, Dāvidu atvest. Kad tie nu redzēja vienu praviešu pulku runājam praviešu vārdus un Samuēli pie viņiem stāvam par uzraugu, tad Dieva Gars nāca par Saula vīriem, ka tie arī praviešu vārdus runāja. Un kad tas Saulam tapa sacīts, tad viņš sūtīja citus vīrus, - un arī tie runāja praviešu vārdus. Tad Sauls sūtīja vēl trešos vīrus, - tie arīdzan runāja praviešu vārdus. Tad viņš arī pats gāja uz Rāmatu un nāca pie tās lielās akas, kas bija pie Sehus, un vaicāja sacīdams: kur ir Samuēls un Dāvids? Un viņam sacīja: redzi, Najotā pie Rāmatas. Tad viņš gāja uz turieni, uz Najotu pie Rāmatas. Un Dieva Gars nāca arī uz viņu un tas gāja praviešu vārdus runādams, kamēr viņš nāca uz Najotu pie Rāmatas. Un arī viņš tur novilka savas drēbes un runāja praviešu vārdus Samuēla priekšā, un viņš krita kails pie zemes cauru dienu un cauru nakti. Tāpēc saka: vai Sauls arī starp praviešiem? Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmatas, un nāca un sacīja Jonatāna priekšā: ko es esmu darījis, kas ir mans noziegums un kas ir mani grēki tava tēva priekšā, ka viņš manu dzīvību meklē? Tad tas uz viņu sacīja: lai Dievs pasargā, tu nemirsi! Redzi, mans tēvs nedara ne lielu ne mazu lietu, ko viņš man papriekš nesacītu, kādēļ tad mans tēvs šo lietu priekš manis būtu apslēpis? Tas tā nav. Tad Dāvids turklāt vēl zvērēja un sacīja: tavs tēvs labi zina, ka es žēlastību esmu atradis priekš tavām acīm, tāpēc viņš domā, lai Jonatāns no tā nekā nezina, ka tas par to nenoskumstas. Bet patiesi, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo un tava dvēsele dzīvo, viens solis vien ir starp mani un nāvi. Un Jonatāns sacīja uz Dāvidu: ko tava dvēsele vēlās, to es tev darīšu. Un Dāvids sacīja uz Jonatānu: redzi, rīt ir jauns mēnesis, un man būtu ar ķēniņu pie galda jāsēž un jāēd, tad nu palaid mani, ka es laukā apslēpjos līdz trešās dienas vakaram. Ja tavs tēvs pēc manis vaicās, tad saki: Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu steigšus noiet uz savu pilsētu Bētlemi, jo tur ir tas gadskārtīgais upuris visiem radiem. Ja nu viņš tā sacīs: tas ir labi, - tad tavam kalpam būs miers. Bet ja viņš par to apskaistās, tad tu vari zināt, ka viņš ļaunu apņēmies. Dari tad žēlastību pie sava kalpa, jo tu ar savu kalpu Tā Kunga derību esi derējis. Bet ja kāds noziegums ir pie manis, tad nokauj tu mani, kāpēc tu mani vēl gribētu vest pie sava tēva? Tad Jonatāns sacīja: lai tas ne mūžam tev nenotiek, ja es tiešām atzītu, ka mans tēvs būtu apņēmies tev ļaunu darīt, ka es tev to nesacītu! Tad Dāvids sacīja uz Jonatānu: kas man to sacīs, kad tavs tēvs tev bargi atbildēs? Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: nāc, ejam laukā. Un tie izgāja abi divi uz lauku. Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: Kungs, Israēla Dievs, ja es no sava tēva būšu izdibinājis ap šo laiku rīt vai parīt, un redzi, kad tas ir labi priekš Dāvida, un es tad pie tevis nesūtu un tev no tā ziņas nedodu, Tad lai Tas Kungs Jonatānam šā un tā dara. Bet ja mans tēvs ko ļaunu pret tevi ir apņēmies, tad es tev par to arī ziņu došu, un tevi palaidīšu, ka tu ar mieru vari aiziet. Un lai tad Tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu. Un kaut tu, kamēr es vēl dzīvoju, kaut tu pie manis parādītu Tā Kunga žēlastību, Un kad es mirstu, ne mūžam neatrautu savu žēlastību no mana nama, arī tad ne, kad Tas Kungs Dāvida ienaidniekus visus no zemes izdeldēs. Tā Jonatāns derēja derību ar Dāvida namu. Un Tas Kungs ir piemeklējis Dāvida ienaidniekus. Un Jonatāns Dāvidu vēl reiz apzvērināja viņu mīlēdams, jo tas viņu mīlēja, itin kā savu dvēseli. Un Jonatāns uz viņu sacīja: rīt ir jauns mēnesis, tad pēc tevis vaicās, jo tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša. Bet trešā dienā nonāc drīz un ej uz to vietu, kur tu biji paslēpies darba dienā, un apsēdies pie Azel akmens. Tad es trīs bultas šaušu tam sānis, tā kā mērķī šaudams. Un redzi, es sūtīšu puisi (sacīdams): ej, meklē tās bultas. Ja es uz to puisi sacīšu: redzi, tās bultas ir šaipus tevis, dabū tās, - tad nāc, jo tev ir miers un nav nekas, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo. Bet ja es tā uz to puisi sacīšu: redzi, tās bultas ir tavā priekšā viņā pusē, - tad ej, jo Tas Kungs tev ir licis iet. Bet par to lietu, par ko es un tu esam runājuši, redzi, lai Tas Kungs ir starp mani un tevi mūžīgi. Tad Dāvids paslēpās laukā, un kad jauns mēnesis bija, tad ķēniņš apsēdās pie galda ēst. Kad nu ķēniņš apsēdās savā vietā, to brīdi kā ar vienu pie sienas, tad Jonatāns nāca, un Abners apsēdās Saulam sānis, bet Dāvida vieta palika tukša. Bet Sauls nesacīja tai dienā nekā, jo viņš domāja: tam kas ir noticis, ka tas nav šķīsts, - viņš nebūs šķīsts. Bet otrā jauna mēneša dienā Dāvida vieta palika atkal tukša. Tad Sauls sacīja uz savu dēlu Jonatānu: kāpēc Isajus dēls pie galda nav nācis nedz vakar, nedz šodien? Tad Jonatāns Saulam atbildēja: Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu iet uz Bētlemi, Un sacīja: atlaid mani lūdzams, jo mūsu radiem ir upuris tai pilsētā, un mans brālis man pats to ir pavēlējis; nu tad, ja es žēlastību esmu atradis tavās acīs, tad dod man lūdzams vaļu, savus brāļus apmeklēt. Tādēļ viņš nav nācis pie ķēniņa galda. Tad Sauls apskaitās pret Jonatānu un uz to sacīja: tu netiklais stūrgalvi, vai es nezinu, ka tu to Isajus dēlu esi izredzējis sev par kaunu un tavai netiklai mātei par kaunu? Jo cik ilgi Isajus dēls virs zemes dzīvos, ne tu, nedz tava valstība nepastāvēs. Tad nu nosūti un dabū man viņu šurp, jo viņam jāmirst. Tad Jonatāns savam tēvam Saulam atbildēja un uz to sacīja: kāpēc tam būs mirt? Ko viņš ir darījis? Tad Sauls meta ar šķēpu pēc viņa, ka to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs pilnīgi bija apņēmies, Dāvidu nokaut. Tad Jonatāns cēlās no galda ar dusmām un neēda tai otrā jauna mēneša dienā nekā, jo viņam sirds ēdās par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija negodā licis. Un rītā Jonatāns izgāja laukā, kur ar Dāvidu bija norunāts, un mazs zēns bija viņam līdz. Un viņš sacīja uz savu puisi: teci, meklē jel tās bultas, ko es šaušu. Tad puisis tecēja, un viņš šāva vienu bultu pāri pār to. Kad nu puisis uz to vietu nāca, kur Jonatāns to bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns tam puisim sauca pakaļ un sacīja: vai tā bulta nav tavā priekšā viņā pusē? Atkal Jonatāns tam puisim sauca pakaļ: steidzies čakli, nestāvi! Tad puisis Jonatānam lasīja tās bultas un nāca atkal pie sava kunga. Bet puisis nezināja nekā; Jonatāns tikai un Dāvids zināja to lietu. Un Jonatāns deva tos rīkus savam puisim, un uz to sacīja: ej, nes tos pilsētā. Tā puisis nogāja, un Dāvids cēlās no dienasvidus puses un metās uz savu vaigu pie zemes un klanījās trīs reiz', un tie skūpstījās un raudāja abi divi, bet Dāvids jo stipri. Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: ej ar mieru! Ko mēs abi iekš Tā Kunga vārda esam zvērējuši sacīdami: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi, un starp manu dzimumu un tavu dzimumu, - tas lai tā paliek mūžīgi. Un viņš cēlās un aizgāja, un Jonatāns nāca pilsētā. Tad Dāvids nāca uz Nobu pie priestera Ahimeleha, un Ahimelehs gāja Dāvidam drebēdams pretī un uz to sacīja: kāpēc tu nāci viens pats, un neviena tev nav līdz? Tad Dāvids sacīja uz priesteri Ahimelehu: ķēniņš man kādu lietu ir pavēlējis un uz mani sacījis: lai neviens nekā nezin no tās lietas, par ko es tevi esmu sūtījis, un ko es tev esmu pavēlējis; un saviem puišiem es esmu pavēlējis, tai un tai vietā uz mani gaidīt. Nu tad, kas tev ir pie rokas? Dod man kādas piecas maizes, vai, kas atrodas. Tad priesteris Dāvidam atbildēja un sacīja: še man nav ikdienišķas maizes pie rokas, bet vien tās svētās maizes; ja tikai tie puiši no sievām būs noturējušies. Tad Dāvids tam priesterim atbildēja un uz to sacīja: tiešām, sievas no mums ir nost bijušas vakar un aizvakar, kamēr es izgāju, un to puišu lietas bija svētas. Lai nu ceļš gan nav svēts, tomēr tas šodien taps svētīts caur to ieroci. Tad priesteris tam deva svētu maizi, tāpēc ka citas maizes tur nebija, kā vien priekšliekamās maizes, kas no Tā Kunga vaiga bija atņemtas, ka atkal jaunas taptu uzliktas tai dienā, kad viņas tiek atņemtas. Un tur bija viens vīrs no Saula kalpiem tai dienā ieslēgts Tā Kunga priekšā, un viņa vārds bija Doēgs, viens Edomietis, virsnieks pār Saula ganiem. Un Dāvids sacīja uz Ahimelehu: vai tavā rokā nav kāds šķēps vai zobens? Jo es nedz savu zobenu nedz savas bruņas neesmu līdzi ņēmis, tāpēc ka ķēniņa lieta bija steidzama. Tad priesteris sacīja: Fīlista Goliata zobens, ko tu ozolu ielejā nokāvi, redzi, tas ir še vienā drēbē ietīts aiz efoda; ja tu to gribi, tad ņem, jo te cita nav kā tas vien. Tad Dāvids sacīja: cita tāda nav, dod man to. Un Dāvids cēlās un bēga tai dienā no Saula un nāca pie Ahiša, Gatas ķēniņa. Tad Ahiša kalpi uz to sacīja: vai šis nav Dāvids, tās zemes ķēniņš? Vai no tā netapa dziedāts ar stabulēm un sacīts: Sauls tūkstošus kāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus. Un Dāvids šos vārdus ņēma pie sirds un bijās ļoti no Ahiša, Gatas ķēniņa. Tāpēc viņš izlikās ārprātīgs priekš viņu acīm un kā traks apakš viņu rokām kasīja vārtu durvis, un siekalas tam notecēja bārdā. Tad Ahišs sacīja uz saviem kalpiem: raugi, jūs redzat, ka tas vīrs ir traks, kāpēc jūs to pie manis esat atveduši? Vai man traku nav diezgan, ka jūs šo pie manis esat atveduši, manā priekšā trakot, - vai tad tam būs nākt manā namā? Tad Dāvids aizgāja no turienes un bēga uz Adulama alu. Un viņa brāļi to dzirdēja ar visu viņa tēva namu un nonāca pie viņa uz turieni. Un pie viņa sapulcinājās visi vīri, kas bija spaidos, un visi, kam bija daudz parādu, un visi, kam bija rūgtums sirdī, un viņš tiem palika par virsnieku, un pie viņa bija pie četrsimt vīru. Un Dāvids gāja no turienes uz Micpu Moaba zemē, un sacīja uz Moaba ķēniņu: lai jel mans tēvs un mana māte pie jums dzīvo, tiekams es atzīšu, ko Dievs ar mani darīs. Un viņš tos noveda pie Moaba ķēniņa un tie palika pie tā, kamēr Dāvids mita kalnos. Tad pravietis Gads sacīja uz Dāvidu: nepaliec uz šiem kalniem, ej un paliec Jūda zemē. Tad Dāvids gāja un nāca Haretas mežā. Un Sauls dzirdēja, ka Dāvids bija pamanīts ar vīriem, kas pie viņa bija. Un Sauls sēdēja pie Gibejas apakš kupla koka uz kalna, un viņa šķēps bija viņa rokā, un visi viņa kalpi stāvēja ap viņu. Tad Sauls sacīja uz saviem kalpiem, kas ap viņu stāvēja: klausiet jel, jūs Benjaminieši, vai Isajus dēls jums visiem dos tīrumus un vīna dārzus, vai viņš jūs visus cels par tūkstošniekiem un par simtniekiem, - Ka jūs visi pret mani esat sazvērējušies, un neviena nav, kas priekš manām ausīm būtu sacījis, ka mans dēls derību ir derējis ar Isajus dēlu? Un neviena nav jūsu starpā, kam manis būtu žēl, un kas to priekš manām ausīm būtu teicis, ka mans dēls manu kalpu pret mani pamodinājis, ka tas uz mani glūn, kā tas šodien redzams. Tad Doēgs, Edomietis, kas pie Saula kalpiem stāvēja, atbildēja un sacīja: es redzēju Isajus dēlu uz Nobu nākam pie Ahimeleha, Ahituba dēla. Tas To Kungu viņa labad vaicāja un tam deva ceļamaizi un tam deva arī Fīlista Goliata zobenu. Tad ķēniņš nosūtīja un lika aicināt Ahimelehu, priestera Ahituba dēlu, un visu viņa tēva namu, kas priesteri bija Nobā. Un tie nāca visi ķēniņa priekšā. Tad Sauls sacīja: klausi jel, tu Ahituba dēls! Un tas sacīja: redzi, še es esmu, kungs. Tad Sauls uz to sacīja: kāpēc jūs pret mani esat sazvērējušies, tu un Isajus dēls, ka tu viņam esi maizes devis un zobenu, un Dievu viņa labad vaicājis, ka viņš pret mani celtos un uz mani glūnētu, kā tas šodien redzams? Tad Ahimelehs ķēniņam atbildēja un sacīja: kurš tad starp visiem taviem kalpiem ir tik uzticīgs, kā Dāvids, paša ķēniņa znots, kas pie tevis var pieiet un tevi klausīt un top godā turēts tavā namā? Vai tad es šodien esmu iesācis Dievu viņa pēc vaicāt? Lai Dievs pasargā! Lai ķēniņš tādu lietu uz savu kalpu negriež nedz uz visu mana tēva namu, jo tavs kalps no visām šīm lietām nekā nezin, ne mazu ne lielu. Bet ķēniņš sacīja: mirt tev jāmirst, Ahimeleh, tev un visam tava tēva namam. Un ķēniņš sacīja uz sargiem, kas pie viņa stāvēja: griežaties un nokaujiet Tā Kunga priesterus, tāpēc ka viņu roka arīdzan ir ar Dāvidu, un ka tie zinājuši viņu bēgam un man to nav sacījuši. Bet ķēniņa kalpi negribēja savu roku izstiept, Tā Kunga priesterus nokaut. Tad ķēniņš sacīja uz Doēgu: griezies tu un kauj tos priesterus. Tad Doēgs, Edomietis, griezās un kāva tos priesterus un nokāva tai diena astoņdesmit un piecus vīrus, kas to nātnu efodu nesa. Viņš sita arī Nobu, to priesteru pilsētu, ar zobena asmeni, gan vīrus, gan sievas, gan bērnus, gan zīdāmos, gan vēršus, gan ēzeļus, gan sīkus lopus viņš nokāva ar zobena asmeni. Tomēr viens no Ahimeleha, Ahituba dēla, dēliem izbēga, ar vārdu Abjatars, un bēga pie Dāvida. Un Abjatars stāstīja Dāvidam, ka Sauls Tā Kunga priesterus bija nokāvis. Tad Dāvids sacīja uz Abjataru: es jau to zināju tai dienā, kad Doēgs, Edomietis, tur bija, ka tas Saulam to tiešām atsacīs. Es esmu noziedzīgs pie visām tava tēva nama dvēselēm. Paliec pie manis, nebīsties, kas manu dzīvību meklē, tam būs arī tavu dzīvību meklēt, jo pie manis tev būs patvērums. Un Dāvidam teica un sacīja: redzi, Fīlisti karo pret Kegilu un aplaupa klonus. Tad Dāvids vaicāja To Kungu un sacīja: vai man būs iet un Fīlistus kaut? Un Tas Kungs sacīja uz Dāvidu: ej, jo tu Fīlistus kausi un izglābsi Kegilu. Bet Dāvida vīri uz to sacīja: redzi, mēs bīstamies šeit iekš Jūda: kā mēs varētu iet uz Kegilu pret Fīlistu karapulkiem? Tad Dāvids vaicāja atkal To Kungu, un Tas Kungs tam atbildēja un sacīja: “Celies, noej uz Kegilu, jo Es Fīlistus dodu tavā rokā.” Tad Dāvids nogāja ar saviem vīriem uz Kegilu un karoja pret Fīlistiem un aizdzina viņu lopus un sakāva tos lielā kaušanā. Tā Dāvids atpestīja Kegilas iedzīvotājus. Bet kad Abjatars, Ahimeleha dēls, uz Kegilu bēga pie Dāvida, tad viņš nonāca ar to efodu savā rokā. Kad nu Saulam sacīja, ka Dāvids bija nācis uz Kegilu, tad Sauls sacīja: Dievs to nodevis manā rokā, jo viņš ir ieslēgts, ka tas nācis pilsētā, kur aizšaujami vārti. Tad Sauls sasauca tos ļaudis uz karu, ka tie noietu uz Kegilu, Dāvidu ar viņa vīriem aplenkt. Kad nu Dāvids nomanīja, ka Sauls šo ļaunumu pret viņu slepeni bija apņēmies, tad viņš sacīja uz priesteri Abjataru: nes to efodu šurp. Un Dāvids sacīja: Kungs, Israēla Dievs, Tavs kalps to dzirdējis, ka Sauls domā uz Kegilu nākt, to pilsētu samaitāt manis dēļ. Vai Kegilas namnieki mani nodos viņa rokā? Vai Sauls arī nāks lejā, kā Tavs kalps dzirdējis? Kungs, Israēla Dievs, saki to jel Savam kalpam. Tad Tas Kungs sacīja: viņš nonāks lejā. Un Dāvids sacīja: vai tad Kegilas namnieki mani un manus vīrus nodos Saula rokā? Tad Tas Kungs sacīja: nodos. Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, to bija pie sešsimt, un tie izgāja no Kegilas un gāja, kur varēdami. Un kad Saulam sacīja, ka Dāvids no Kegilas aizbēdzis, tad viņš palika neizgājis. Un Dāvids mita tuksnesī nepieejamās vietās un palika uz kalniem Zifas tuksnesī. Un Sauls to meklēja vienmēr, bet Dievs to nedeva viņa rokā. Un Dāvids redzēja, ka Sauls bija izgājis, viņa dzīvību meklēt; un Dāvids bija Zifas tuksneša silā. Tad Jonatāns, Saula dēls, cēlās un gāja pie Dāvida silā un stiprināja viņa roku iekš Dieva, Un sacīja uz to: nebīsties, jo mana tēva Saula roka tevi neatradīs, un tu tapsi Israēlim par ķēniņu, un es būšu tuvākais pie tevis, un to mans tēvs Sauls arī gan zina. Un tie abi derēja derību Tā Kunga priekšā, un Dāvids palika tai silā, bet Jonatāns gāja uz savām mājām. Tad Zifas ļaudis nogāja pie Saula uz Gibeju un sacīja: vai Dāvids neslēpjas pie mums silā nepieejamās vietās, uz Hakilas pakalna, kas tuksnesim pa labo roku? Nu tad, ķēniņ, nāc tūdaļ it pēc tava sirds prāta, jo mums pienākas, viņu nodot ķēniņa rokā. Tad Sauls sacīja: svētīti jūs esat Tam Kungam, ka jūs par mani esat apžēlojušies. Ejat jel, ņemiet vēl vērā, skatāties un izlūkojiet viņa vietu, kur viņa pēdas būs, un kas viņu tur ir redzējis; jo man ir sacīts, ka viņš ļoti gudrs. Tāpēc izraugāt un izlūkojiet visas malas, kur viņš slēpjās; tad nāciet atkal pie manis ar īstu vēsti, tad es jums iešu līdz. Un ja viņš šai zemē būs, tad es viņam dzīšos pakaļ starp visiem tūkstošiem iekš Jūda. Tad tie cēlās un nogāja uz Zifu Saulam pa priekšu. Bet Dāvids un viņa vīri turējās Maona tuksneša klajumā, pa labo roku tuksnesim. Un Sauls ar saviem vīriem gāja, viņu meklēt. Bet Dāvidam tapa ziņa dota, un viņš nogāja uz to lielo akmeni un palika Maona tuksnesī. Kad nu Sauls to dzirdēja, tad viņš Dāvidam dzinās pakaļ pa Maona tuksnesi. Un Sauls gāja šai kalna pusē, un Dāvids ar saviem vīriem viņā kalna pusē. Tad Dāvids steidzās no Saula bēgt, bet Sauls ar saviem vīriem Dāvidu un viņa vīrus aplenca, gribēdams tos sagūstīt. Bet viens vēstnesis nāca pie Saula sacīdams: steidzies un ej, jo Fīlisti zemē ielauzušies. Un Sauls griezās atpakaļ no Dāvida pakaļdzīšanās un gāja pret Fīlistiem; tāpēc šī vieta top nosaukta Sela-Hamahlekot (šķiršanās akmens). Un Dāvids aizgāja no turienes un palika Enģedos nepieejamās vietās. Un notikās, kad nu Sauls no Fīlistiem bija griezies atpakaļ, tad viņam teica un sacīja: redzi, Dāvids ir Enģedu tuksnesī. Tad Sauls ņēma trīstūkstoš izlasītus vīrus no visa Israēla un gāja meklēt Dāvidu ar viņa vīriem uz mežu kazu kalniem. Un viņš nāca pie avju laidariem ceļmalā; tur bija viena ala, un Sauls tanī iegāja savas kājas apsegt, bet Dāvids un viņa vīri sēdēja alas dziļumā. Tad Dāvida vīri uz to sacīja: redzi, šī ir tā diena, par ko Tas Kungs tev ir sacījis: “Redzi, Es tavu ienaidnieku dodu tavā rokā, un tev būs viņam darīt, kā tev tīk.” Un Dāvids cēlās un nogrieza klusiņām vienu stūri no Saula svārkiem. Bet pēc tam Dāvidam sirds par to lēca, ka viņš to stūri no Saula svārkiem bija nogriezis. Un viņš sacīja uz saviem vīriem: lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko darītu savam kungam, Tā Kunga svaidītam, un savu roku pie viņa pieliktu, - jo viņš ir Tā Kunga svaidītais. Un Dāvids apsauca savus vīrus ar vārdiem un viņiem neļāva pret Saulu celties; un Sauls cēlās no tās alas un gāja pa ceļu. Tad arī Dāvids cēlās un izgāja no alas un sauca Saulam pakaļ un sacīja: mans kungs un ķēniņ! Tad Sauls skatījās atpakaļ. Un Dāvids locīdamies ar savu vaigu nometās zemē. Un Dāvids sacīja uz Saulu: kāpēc tu klausi cilvēku vārdiem, kas saka: redzi, Dāvids meklē tavu nelaimi? Redzi, šodien tavas acis redz, ka Tas Kungs tevi šodien tai alā bija devis manā rokā. Un gan sacīja, lai es tevi nokauju, bet (mana roka) tevi žēloja, jo es sacīju: es nepielikšu savu roku pie sava kunga, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais. Redzi jel, mans tēvs, redzi savu svārku stūri manā rokā; jo kad es to stūri no taviem svārkiem nogriezu, tad es tevi neesmu nokāvis. Atzīsti tad un redzi, ka manā rokā nav nedz ļaunuma nedz blēdības, un ka pret tevi neesmu grēkojis; taču tu meklē manu dvēseli paņemt. Tas Kungs tiesās starp mani un tevi, tiešām Tas Kungs mani pie tevis atriebs, bet mana roka nebūs pret tevi. Tā kā top teikts pēc veca sakāma vārda: no bezdievīgiem nāk bezdievība; bet mana roka nebūs pret tevi. Pret ko tu, Israēla ķēniņ, esi izgājis? Kam tu dzenies pakaļ? Vienam nedzīvam sunim, vienai blusai! Bet Tas Kungs būs par tiesnesi un tiesās starp mani un tevi, un redzēs un pārstāvēs manu tiesu un mani izglābs no tavas rokas. Kad nu Dāvids bija beidzis šos vārdus uz Saulu runāt, tad Sauls sacīja: vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid? Un Sauls pacēla savu balsi un raudāja. Un viņš sacīja uz Dāvidu: tu esi taisnāks nekā es. Jo tu man esi labu darījis, bet es tev ļaunu esmu atmaksājis. Un nu tu man šodien esi parādījis, ka tu pie manis esi labu darījis, kad Tas Kungs mani tavā rokā bija iedevis, bet tu mani neesi nokāvis. Kad, kas savu ienaidnieku atrod, vai viņš tam liks staigāt pa labu ceļu? Lai Tas Kungs tev labu atmaksā par to, ko tu šodien pie manis esi darījis. Un nu, redzi, es zinu, ka tu tiešām būsi par ķēniņu, un ka Israēla valstība stāvēs tavā rokā. Tad zvērē nu man pie Tā Kunga, ka tu manu dzimumu pēc manis negribi izdeldēt, nedz iznīcināt manu vārdu no mana tēva nama. Tad Dāvids zvērēja Saulam. Un Sauls gāja savās mājās, bet Dāvids un viņa vīri gāja uz augšu tai nepieejamā vietā. Un Samuēls nomira un viss Israēls sapulcējās un žēlojās par to un to apraka viņa namā Rāmatā. Tad Dāvids nogāja uz Pārana tuksnesi. Un viens vīrs bija Maonā, kam saimniecība bija Karmelī; un tas vīrs bija ļoti bagāts, un tam bija trīstūkstoš avis un tūkstoš kazas. Un tas bija Karmelī, savas avis cirpt. Un tam vīram bija vārds Nābals, un viņa sievai bija vārds Abigaīle, un tā sieva bija ļoti gudra padomā un skaista augumā. Bet tas vīrs bija pikts un ļauns savos darbos un no Kāleba bērniem. Kad nu Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals savas avis cirpa, Tad viņš sūtīja desmit puišus un sacīja puišiem: ejat uz Karmeli un ejat pie Nābala un sveicinājiet viņu no manas puses, Un sakāt: Dievs palīdz, miers lai ir ar tevi un miers ar tavu namu un miers ar visu, kas tev pieder! Un nu es esmu dzirdējis, ka tev ir avju cirpēji. Tad nu tavi gani pie mums ir bijuši, mēs tiem nekā ļauna neesam darījuši, tiem arī nekas nav zudis visu to laiku, kamēr tie Karmelī bijuši. Vaicā savus puišus, tad tie tev to sacīs. Lai tad tie jaunekļi žēlastību atrod priekš tavām acīm, jo mēs labā dienā esam atnākuši. Dod jel saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam, kas tev pie rokas. Kad nu Dāvida puiši bija nākuši un šos vārdus uz Nābalu no Dāvida puses runājuši, tad tie palika klusu. Bet Nābals atbildēja Dāvida kalpiem un sacīja: kas tas tāds Dāvids un kas tas tāds Isajus dēls? Šinī laikā ir daudz kalpu, kas no saviem kungiem aizbēg. Vai tad es savu maizi un ūdeni un savus lopus ņemšu, ko es priekš saviem cirpējiem esmu kāvis, un došu vīriem, ko es nepazīstu, no kurienes tie ir? Tad Dāvida puiši griezās atpakaļ uz savu ceļu un gāja atpakaļ un nāca un atsacīja viņam visus šos vārdus. Tad Dāvids sacīja uz saviem vīriem: apjoziet ikviens savu zobenu. Tad ikviens apjoza savu zobenu. Un Dāvids apjoza arīdzan savu zobenu, un tie devās uz augšu Dāvidam pakaļ pie četrsimt vīru, un divsimt palika pie rīkiem. Bet Abigaīlei, Nābala sievai, viens no puišiem to stāstīja un sacīja: redzi, Dāvids ir vēstnešus sūtījis no tuksneša un mūsu kungu licis sveicināt, bet viņš tos izbāra. Bet tie vīri mums ir bijuši ļoti labi, un mums nekā ļauna nav darījuši un mums nekas nav zudis visu to laiku, kad mēs pie tiem mituši, kad bijām laukā. Tie mums bijuši par mūri gan naktīm, gan dienām, visu to laiku, kad mēs pie tiem bijuši, avis ganīdami. Un nu ņem vērā un raugi, ko tu dari, jo nelaime būs gatava pret mūsu kungu un pret visu viņa namu, un tas ir netikls vīrs, ka viņam nekā nevar sacīt. Tad Abigaīle steidzās un ņēma divsimt maizes un divus ādas traukus ar vīnu un piecas kautas avis un piecus pūrus miltu un simts rozīņu raušu un divsimt vīģu raušu, un to krāva uz ēzeļiem. Un tā sacīja uz saviem puišiem: noejat manā priekšā, redzi, es būšu aiz jums. Bet savam vīram Nābalam, viņa par to tam nedeva ziņas. Kad nu viņa uz ēzeļa jādama nonāca pakalnā, meža ēnā, redzi, tad Dāvids ar saviem vīriem nonāca viņai pretī, un viņa tos sastapa. Bet Dāvids bija sacījis: tiešām, es esmu velti sargājis visu, kas šim pieder tuksnesī, un tam nekas nav zudis no tā, kas viņam bija, bet viņš man maksā ļaunu par labu. Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem šā un tā dara, ja es no visa, kas viņam pieder, līdz rītam vienu atlicināju, kas mīž pie sienas. Kad nu Abigaīle Dāvidu redzēja, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un Dāvida priekšā krita uz savu vaigu un metās pie zemes. Un tā krita viņam pie kājām un sacīja: ak mans kungs, pielīdzini man, man to noziegumu, un lai jel tava kalpone priekš tavām ausīm runā, un klausi tavas kalpones vārdus! Mans kungs, nedusmojies, lūdzams, par šo netiklo vīru, par Nābalu, jo viņš ir tāds, kā viņa vārds skan; Nābals (ģeķis) viņa vārds un ģeķība ir pie viņa, un es, tava kalpone, sava kunga puišus neesmu redzējusi, ko tu esi sūtījis. Nu tad, mans kungs, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, Tas Kungs tevi ir noturējis, ka tu neesi nācis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku, un nu, kā Nābals, tā lai top tavi ienaidnieki un tie, kas pret manu kungu ļaunu domā. Un šī nu ir tā svētība, ko tava kalpone savam kungam ir atnesusi; lai to dod puišiem, kas manam kungam staigā pakaļ. Piedod, lūdzams, tavai kalponei to pārkāpumu; jo Tas Kungs tiešām manam kungam dos pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo Tā Kunga karu, un nekāds ļaunums tevi neaizņems ne mūžam. Un kad kāds cilvēks pret tevi celsies, tevi vajāt un tavu dvēseli meklēt, tad mana kunga dvēsele būs iesieta tai dzīvo (dvēseļu) kūlītī pie Tā Kunga, tava Dieva, bet tavu ienaidnieku dvēsele taps kā no lingas izlingota. Kad nu Tas Kungs manam kungam visu to labu darīs, ko Viņš par tevi runājis, un tevi cels par valdnieku pār Israēli, Tad manam kungam nebūs šis grēks un šis sirds grūtums, ka tu velti būtu asinis izlējis, un ka mans kungs pats sev būtu palīdzējies; un kad Tas Kungs manam kungam labu darīs, tad tu pieminēsi savu kalponi. Tad Dāvids sacīja uz Abigaīli: slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien man pretī sūtījis. Un slavēts lai ir tavs padoms, un svētīta esi tu pati, ka tu man šodien noturējusi, ka neesmu nācis asinsgrēkā, un ka ar savu roku neesmu atriebies. Jo patiesi, tik tiešām kā Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvs, kas mani noturējis tev ļaunu darīt; ja tu nebūtu steigusies un man pretī nākusi, tad Nābalam nebūtu atlicis līdz rīta gaismai neviens, kas mīž pie sienas. Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un uz to sacīja: ej ar mieru atkal savās mājās! Redz, es tavu balsi esmu klausījis un tavu lūgšanu pieņēmis. Kad nu Abigaīle pie Nābala nāca, redzi, tad tam bija dzīres savā namā, tāpat kā ķēniņa dzīres, un Nābala sirds priecājās pie sevis, un viņš bija ļoti piedzēries. Bet viņa tam ne vārda nesacīja, ne maza, ne liela, līdz rīta gaismai. Un notikās rītā, kad vīns no Nābala bija izgājis, tad viņa sieva tam visu to stāstīja. Tad viņa sirds iekš viņa pamira, un viņš kļuva kā akmens. Un pēc kādām desmit dienām Tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira. Kad Dāvids dzirdēja, Nābalu esam mirušu, tad viņš sacīja: slavēts ir Tas Kungs, kas manu apsmieklu pie Nābala atriebis un Savu kalpu noturējis no ļauna, un ka Tas Kungs Nābalam to ļaunu uz viņa galvu maksājis. Un Dāvids nosūtīja un runāja uz Abigaīli, ka viņš to ņemtu par sievu. Tad Dāvida kalpi nāca pie Abigaīles uz Karmeli un runāja uz to un sacīja: Dāvids mūs pie tevis ir sūtījis, ka viņš tevi ņemtu sev par sievu. Tad viņa cēlās un metās uz savu vaigu pie zemes un sacīja: redzi, še ir tava kalpone, ka tā kalpo un mazgā sava kunga kalpu kājas. Un Abigaīle steidzās un cēlās un jāja uz ēzeļa ar savām piecām jaunām meitām, kas viņai staigāja pakaļ, un tā gāja Dāvida vēstnešiem pakaļ un viņam palika par sievu. Un Dāvids ņēma arī Ahinoamu no Jezreēles, un tā šās abas viņam bija par sievām. Jo Sauls savu meitu Mihali, Dāvida sievu, bija devis Paltuēlim, Laiša dēlam, kas bija no Gallimas. Tad Zifieši nāca pie Saula uz Gibeju un sacīja: vai Dāvids nav paslēpies uz Hakilas pakalna šaipus tuksneša? Tad Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam līdz trīstūkstoš izlasīti Israēla vīri, Dāvidu meklēt Zifas tuksnesī. Un Sauls apmeta lēģeri uz Hakilas pakalna, kas šaipus tuksneša ceļmalā. Bet Dāvids palika tuksnesī. Un kad viņš redzēja, ka Sauls viņam pakaļ nāca tuksnesī, Tad Dāvids izsūtīja izlūkus un nomanīja Saulu tiešām nākam. Un Dāvids cēlās un nāca uz vietu, kur Sauls bija apmeties, un Dāvids redzēja vietu, kur Sauls gulēja ar Abneru, Nera dēlu, savu karalielkungu, un Sauls gulēja starp savestiem lēģera ratiem, un ļaudis ap viņu bija apmetušies. Tad Dāvids bilda un sacīja uz hetieti Ahimelehu un uz Abišaju, Cerujas dēlu, Joaba brāli, sacīdams: Kas man ies līdz pie Saula lēģerī? Tad Abišajus sacīja: es iešu tev līdzi. Tad Dāvids un Abišajus nāca pie (Saula) ļaudīm naktī, un redzi, Sauls gulēja aizmidzis starp savestiem lēģera ratiem, un viņa šķēps bija viņa galvas galā zemē iedurts, bet Abners un ļaudis gulēja ap viņu. Tad Abišajus sacīja uz Dāvidu: Dievs šodien tavu ienaidnieku ir devis tavā rokā; lai es nu viņu jel ar vienu reizi noduru ar šķēpu pie zemes, tad viņam otru reizi vairs nevajadzēs. Bet Dāvids sacīja uz Abišaju: nenonāvē viņu, jo kas savu roku varētu pielikt pie Tā Kunga svaidītā un palikt nenoziedzīgs? Un Dāvids sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, - ja Tas Kungs viņu nesitīs, vai nu viņa diena nāks, ka tas mirs, vai tas karā ies un ies bojā, - Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es savu roku liktu pie Tā Kunga svaidītā! Tāpēc ņem jel nu to šķēpu, kas ir viņa galvas galā, un to ūdens biķeri un ejam. Tā Dāvids ņēma to šķēpu un to ūdens biķeri no Saula galvas gala, un tie gāja projām, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja, un neviens neuzmodās, bet tie gulēja visi, jo ciets miegs no Tā Kunga tiem bija uzkritis. Kad nu Dāvids uz otru pusi bija pārgājis, tad viņš stāvēja kalna galā no tālienes, ka vēl plata vieta bija viņu starpā. Un Dāvids uzkliedza tiem ļaudīm un Abneram, Nera dēlam, un sacīja: vai tu neatbildi Abner? Tad Abners atbildēja un sacīja: kas tu tāds esi, ka tu tā pret ķēniņu kliedz? Tad Dāvids sacīja uz Abneru: vai tu neesi vīrs? Un kas tev ir līdzīgs iekš Israēla? Kāpēc tad tu savu kungu, ķēniņu, neesi sargājis? Jo viens no ļaudīm ir nācis, ķēniņu, tavu kungu, nonāvēt. Tas nav labi, ko tu esi darījis; tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, jo jūs nāvi esat pelnījuši, tāpēc ka jūs savu kungu, Tā Kunga svaidīto, neesat labāk sargājuši. Un nu redzi, kur ķēniņa šķēps ir un ūdens biķeris, kas bija viņa galvas galā? Un Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid? Un Dāvids sacīja: mana balss, mans kungs un ķēniņ. Un viņš sacīja: kāpēc mans kungs savu kalpu tā vajā? Jo ko es esmu darījis un kāds ļaunums ir manā rokā? Un nu klausi jel, mans kungs un ķēniņ, sava kalpa vārdus. Ja Tas Kungs tevi pret mani skubina, tad lai viņš ož upura dāvanu, bet ja cilvēku bērni to dara, tad tie lai ir nolādēti priekš Tā Kunga, tāpēc ka tie mani šodien izdzen, ka es nevaru palikt iekš Tā Kunga mantības, sacīdami: ej, kalpo svešiem dieviem. Bet lai nu manas asinis pie zemes nekrīt tālu no Tā Kunga vaiga, jo Israēla ķēniņš ir izgājis vienu blusu meklēt, tā kā irbi medī uz kalniem. Tad Sauls sacīja: es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid, jo es tev vairs ļauna nedarīšu, tāpēc ka mana dvēsele šodien ir dārga bijusi tavās acīs; redzi, es esmu aplam darījis un ļoti noziedzies. Tad Dāvids atbildēja un sacīja: redz, še ir ķēniņa šķēps, lai tad viens no puišiem nāk un to paņem. Bet Tas Kungs lai ikvienam maksā pēc viņa taisnības un pēc viņa uzticības; gan Tas Kungs tevi šodien manā rokā bija devis, bet es savu roku negribēju likt pie Tā Kunga svaidītā. Un redzi, kā tava dvēsele šodien ir augsti turēta manās acīs, tā lai mana dvēsele augsti top turēta Tā Kunga acīs, un lai Viņš mani izpestī no visām bēdām. Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: svētīts tu esi, mans dēls Dāvid, tiešām ko tu uzņemsies, to tu tiešām arī izvedīsi galā. Tad Dāvids gāja savu ceļu, un Sauls griezās atpakaļ uz savu vietu. Un Dāvids domāja savā sirdī: taču man kādā dienā nāks gals caur Saula roku; man labuma nav, ja es glābtin neglābjos uz Fīlistu zemi, lai Sauls mitās mani joprojām meklēt visās Israēla robežās; tā es no viņa rokas izglābšos. Tad Dāvids cēlās un gāja ar sešsimt vīriem, kas pie viņa bija, pie Ahiša, Maoha dēla, Gatas ķēniņa. Un Dāvids palika pie Ahiša Gatā, pats un viņa vīri, ikkatrs ar savu namu, Dāvids ar savām abām sievām, Ahinoamu, to Jezreēlieti, un Abigaīli, Nābala sievu, to Karmelieti. Kad nu Saulam sacīja, ka Dāvids aizbēdzis uz Gatu, tad viņš to vairs nemeklēja. Un Dāvids sacīja uz Ahišu: ja es žēlastību esmu atradis priekš tavām acīm, tad lai man dod vietu vienā zemes pilsētā, ka es tur dzīvoju; jo kāpēc tavam kalpam ķēniņa pilsētā pie tevis būs dzīvot? Tad Ahišs viņam tai dienā deva Ciklagu. Tāpēc Ciklaga Jūda ķēniņiem pieder līdz šai dienai. Un laiks, ko Dāvids Fīlistu zemē mita, bija viens gads un četri mēneši. Un Dāvids cēlās ar saviem vīriem un uzbruka Gešuriešiem un Geraziešiem un Amalekiešiem, jo tie citkārt bija tie zemes iedzīvotāji līdz Šurai un Ēģiptes zemei. Un Dāvids kāva to zemi un nepameta dzīvus ne vīrus, ne sievas un ņēma avis un vēršus un ēzeļus un kamieļus un drēbes, un griezās atpakaļ un nāca pie Ahiša. Kad nu Ahišs sacīja: kur jūs šodien esat ielauzušies? Tad Dāvids sacīja: pret dienasvidu iekš Jūda, un pret dienasvidu pie Jerahmeēliešiem, un pret dienasvidu pie Keniešiem. Un Dāvids ne vīrus, ne sievas nepameta dzīvus, ka tie netiktu uz Gatu; jo viņš sacīja: lai nenes vēsti pret mums, sacīdami: tā Dāvids mums ir darījis. Un tāds bija viņa darbs, cik ilgi tas Fīlistu zemē dzīvoja. Un Ahišs ticēja Dāvidam un domāja, viņš sev smirdošu darījies priekš saviem Israēla ļaudīm, tāpēc viņš man mūžam būs par kalpu. Tanīs dienās notika, ka Fīlisti savus pulkus uz karu sapulcināja, ar Israēli karot. Tad Ahišs sacīja uz Dāvidu: tev būs zināt, ka tev līdz ar mani jāiet karā, gan tev, gan taviem vīriem. Tad Dāvids sacīja uz Ahišu: tad tu gan manīsi, ko tavs kalps darīs. Un Ahišs sacīja uz Dāvidu: tāpēc es tevi iecelšu par savas galvas sargu mūžam. Un Samuēls jau bija nomiris, un viss Israēls par viņu bija žēlojies, un viņu bija aprakuši Rāmatā, viņa pilsētā. Un Sauls zīlniekus un burvjus bija izdzinis no zemes. Tā nu Fīlisti sapulcējās un nāca un apmetās Šunemē, un Sauls sapulcēja visu Israēli un tie apmetās Ģilboā. Kad nu Sauls Fīlistu lēģeri redzēja, tad viņš bijās, un viņa sirds drebēja ļoti. Un Sauls vaicāja To Kungu, bet Tas Kungs tam neatbildēja ne caur sapņiem, ne caur urim, ne caur praviešiem. Tad Sauls sacīja uz saviem kalpiem: meklējiet man vienu sievu, kam zīlnieka gars, ka es pie tās eju un to vaicāju. Un viņa kalpi uz to sacīja: redz, Endorā ir viena sieva, tai ir zīlnieka gars. Un Sauls pārmija savas drēbes un apvilka citas un gāja pats ar diviem vīriem un nāca pie tās sievas naktī un sacīja: zīlē man, lūdzama, caur zīlnieka garu un uzved man to, ko es tev sacīšu. Tad tā sieva uz to sacīja: redzi, tu zini, ko Sauls ir darījis, ka tas zīlniekus un burvjus no zemes ir izdeldējis. Kāpēc tu tad manai dvēselei valgus lieci, mani nomaitāt? Bet Sauls viņai zvērēja pie Tā Kunga un sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, tev par to lietu nekāds sods neuzies. Tad tā sieva sacīja: ko man tev būs uzvest? Un tas sacīja: uzved man Samuēli. Kad nu tā sieva Samuēli redzēja, tad tā iebrēcās ar stipru balsi un teica uz Saulu un sacīja: kāpēc tu man esi pievīlis? Tu esi Sauls! Un ķēniņš uz to sacīja: nebīsties! Bet ko tu redzi? Tā sieva sacīja uz Saulu: es redzu dievu no zemes uzkāpjam. Un viņš uz to sacīja: kāds ir viņa ģīmis? Un viņa sacīja: tur uzkāpj vecs vīrs, apņēmies mētelī. Tad Sauls manīja, ka tas bija Samuēls, un viņš locīdamies nometās uz savu vaigu pie zemes. Un Samuēls sacīja uz Saulu: kāpēc tu mani nelieci mierā, un man esi licis nākt augšā? Tad Sauls sacīja: man ir ļoti bail, jo Fīlisti karo pret mani, un Dievs no manis ir atstājies un man vairs neatbild, nedz caur praviešiem, nedz caur sapņiem; tad es tevi esmu aicinājis, man padomu dot, ko man būs darīt. Tad Samuēls sacīja: kāpēc tad tu mani vaicā, kad Tas Kungs no tevis atstājies un tev palicis par ienaidnieku? Jo Tas Kungs tev ir darījis, ko Viņš caur mani runājis, un Tas Kungs to valstību no tavas rokas ir izrāvis un devis Dāvidam, tavam tuvākam. Tā kā tu uz Tā Kunga balsi neesi klausījis un neesi darījis pēc Viņa bargām dusmām pret Amaleku, tā Tas Kungs tev šodien to dara. Un Tas Kungs Israēli līdz ar tevi nodos Fīlistu rokā, jo rīt tu ar saviem dēliem būsi pie manis. Un Tas Kungs Israēla kara spēku dos Fīlistu rokā. Tad Sauls piepeši krita garšļauku pie zemes, un ļoti izbijās par Samuēla vārdiem; jo viņam nebija spēka, tādēļ ka visu to dienu un nakti nebija ēdis. Tad tā sieva nāca pie Saula un redzēja, ka viņš ļoti bija izbijies, un uz viņu sacīja: redzi, tava kalpone tavai balsij ir klausījusi, un es savu dzīvību savā rokā esmu likusi un tavam vārdam paklausījusi, ko tu uz mani esi runājis. Tad klausi nu arī tu, lūdzams, uz savas kalpones balsi, un es tev celšu priekšā kādu kumosu maizes, un ēd, tad tev atkal būs spēks, ka tu vari iet savu ceļu. Bet viņš liedzās un sacīja: es negribu ēst, bet viņa kalpi un tā sieva to piespieda, ka tas viņu balsij paklausīja. Un viņš cēlās augšā no zemes un apsēdās uz gultu. Un tai sievai bija barots teļš sētā, un viņa steidzās un to nokāva un ņēma miltus un tos mīcīja un cepa neraudzētas karašas. Un to cēla priekšā Saulam un viņa kalpiem, un tie ēda un cēlās un aizgāja tai pašā naktī. Un Fīlisti visus savus pulkus bija sapulcinājuši Afekā, un Israēls apmetās pie Jezreēles akas. Un Fīlistu lielkungi tur gāja ar simtiem un ar tūkstošiem. Bet Dāvids un viņa vīri gāja ar Ahišu no aizmugures. Tad Fīlistu lielkungi sacīja: ko šie Ebreji (te dara)? Un Ahišs sacīja uz Fīlistu lielkungiem: vai šis nav Dāvids, Saula, Israēla ķēniņa, kalps, kas šīs dienas un šos gadus pie manis bijis, un es pie tā nekā neesmu atradis no tās dienas, kad viņš tur ir atkritis, līdz šai dienai? Bet Fīlistu lielkungi apskaitās par viņu un uz viņu sacīja: lai tas vīrs griežas atpakaļ un lai iet atpakaļ uz savu vietu, ko tu viņam esi devis; lai viņš neiet karā mums līdz, ka viņš mums nepaliek par pretinieku pašā kaušanā. Jo kā šis savam kungam labāk varētu patikt, nekā caur šo vīru galvām? Vai šis nav Dāvids, par ko tie dejojot un dziedot sacīja: Sauls ir tūkstošus kāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus? Tad Ahišs aicināja Dāvidu un uz to sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, tu esi taisns vīrs un tava iziešana un ieiešana pie manis lēģerī man labi patīk, jo es pie tevis neesmu ļauna atradis no dienas, kad tu pie manis nācis, līdz šai dienai, bet lielkungiem tu neesi patīkams. Tad nu griezies atpakaļ un ej ar mieru, ka tu ļauna nedari priekš Fīlistu lielkungu acīm. Tad Dāvids sacīja uz Ahišu: ko es esmu darījis un ko tu pie sava kalpa esi atradis no tās dienas, kad es tavā priekšā bijis, līdz šai dienai, ka man nu nebūs iet un kauties pret sava kunga, tā ķēniņa, ienaidniekiem? Tad Ahišs atbildēja un sacīja uz Dāvidu: es gan zinu, tiešām tu manām acīm esi patīkams, tāpat kā viens Dieva eņģelis. Bet Fīlistu lielkungi saka, lai viņš neiet karā mums līdz. Nu tad celies rītā agri ar sava kunga kalpiem, kas tev līdz nākuši, un ceļaties rītā agri, kad gaisma būs metusies, un ejat. Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, iet agri atpakaļ uz Fīlistu zemi. Bet Fīlisti cēlās uz Jezreēli. Un notikās, kad Dāvids ar saviem vīriem trešā dienā nāca uz Ciklagu, tad Amalekieši pret dienvidiem un Ciklagā bija ielauzušies un Ciklagu kāvuši un ar uguni sadedzinājuši. Un tās sievas no turienes bija aizveduši, un mazus un lielus, bet nevienu nebija nokāvuši, bet aizveduši un gājuši savu ceļu. Un Dāvids ar saviem vīriem nāca pie tās pilsētas, un redzi, tā bija sadedzināta ar uguni, un viņu sievas un viņu dēli un viņu meitas bija aizvesti. Tad Dāvids ar vīriem, kas pie viņa bija, pacēla savu balsi un raudāja, kamēr tiem vairs spēka nebija raudāt. Arī Dāvida abas sievas, Ahinoama, tā Jezreēliete, un Abigaīle, Nābala sieva, tā Karmeliete, bija aizvestas. Un Dāvidam bija ļoti bail, jo tie ļaudis to gribēja akmeņiem nomētāt, jo visiem ļaudīm sirds ēdās, ikvienam par saviem dēliem un par savām meitām. Bet Dāvids stiprinājās iekš Tā Kunga, sava Dieva. Un Dāvids sacīja uz priesteri Abjataru, Ahimeleha dēlu: dod jel efodu šurp! Un Abjatars nesa efodu pie Dāvida. Tad Dāvids vaicāja To Kungu sacīdams: vai man būs tam pulkam pakaļ dzīties, vai es tos panākšu? Un Viņš tam sacīja: dzenies, tu tos panāksi un patiesi atpestīsi. Tad Dāvids nogāja ar sešsimt vīriem, kas pie viņa bija, un kad tie nāca pie Bezoras upes, tad tur citi apstājās. Un Dāvids tiem dzinās pakaļ ar četrsimt vīriem, bet divsimt vīri tur palika stāvot, kas bija piekusuši, ka nevarēja iet pār Bezoras upi. Un tie atrada vienu Ēģiptieti laukā, to tie atveda pie Dāvida, un deva tam maizes, un viņš ēda, un deva tam ūdeni dzert, Un deva tam vienu šķēli vīģu raušu un divus rozīņu raušus. Un viņš ēda, un viņa gars atkal atgriezās pie viņa, jo viņš nebija maizes ēdis, nedz ūdens dzēris trīs dienas un trīs naktis. Tad Dāvids uz to sacīja: kas tu esi un no kurienes tu esi? Tad tas sacīja: esmu ēģiptiešu puisis, viena Amalekieša kalps, un mans kungs mani atstājis, tāpēc ka es priekš trim dienām esmu slims palicis. Mēs bijām ielauzušies pret dienasvidu pie Krētiem un uz Jūdu un pret dienasvidu pie Kāleba, un Ciklagu ar uguni esam sadedzinājuši. Tad Dāvids uz to sacīja: vai tu gribi mani novest pie šā pulka? Un tas sacīja: zvērē man pie Dieva, ka tu mani negribi nokaut nedz nodot mana kunga rokā, tad es tevi pie šā pulka novedīšu. Un viņš to noveda. Un redzi, tie gulēja izklīduši pa visu klajumu, ēda un dzēra un dejoja par visu to lielo laupījumu, ko tie bija paņēmuši no Fīlistu un Jūdu zemes. Un Dāvids tos kāva no krēslas līdz otras dienas vakaram, un neviens no tiem neizspruka, kā vien četrsimt jauni vīri, kas uz kamieļiem jāšus aizbēga. Tā Dāvids izglāba visu, ko Amalekieši bija paņēmuši, un Dāvids arī izglāba savas abas sievas. Un no tiem netrūka neviena, ne maza ne liela, ne dēla ne meitas, ne no tā laupījuma, ne no visa, ko tie tiem bija paņēmuši, - visu Dāvids veda atpakaļ. Un Dāvids ņēma visas avis un vēršus, un tie šos lopus dzina Dāvida priekšā un sacīja: šis ir Dāvida laupījums. Kad nu Dāvids pie tiem divsimt vīriem nāca, kas bija piekusuši, ka Dāvidam nevarēja iet pakaļ, un tāpēc pie Bezoras upes bija pamesti, tad tie Dāvidam un tiem ļaudīm, kas pie viņa bija, izgāja pretī. Un Dāvids piestājās pie tiem ļaudīm un vaicāja pēc viņu labklāšanās. Tad visi netiklie un negantie ļaudis to vīru starpā, kas ar Dāvidu bija gājuši, atbildēja un sacīja: tāpēc ka tie mums nav nākuši līdz, tad mēs tiem arī nekā nedosim no tā laupījuma, ko esam glābuši, kā vien ikkatram savu sievu un savas bērnus; tos lai tie ņem un iet. Bet Dāvids sacīja: tā jums, mani brāļi, nebūs darīt ar to, ko Tas Kungs mums ir devis, jo Viņš mūs ir pasargājis, un to pulku, kas pret mums nācis, ir devis mūsu rokā. Kas jūs šinī lietā varētu klausīt? Jo kāda daļa ir tiem, kas gājuši kauties, tāda pat daļa būs arī šiem, kas pie rīkiem palikuši, tiem kopā būs dalīties. Un tas no tās dienas nu joprojām tā ir palicis, jo viņš to par likumu un tiesu ir iecēlis iekš Israēla līdz šai dienai. Kad nu Dāvids uz Ciklagu nāca, tad viņš no tā laupījuma Jūda vecajiem, saviem draugiem, sūtīja un sacīja: redz, še jums ir dāvanas no Tā Kunga ienaidnieku laupījuma. (Proti) tiem Bētelē un tiem Rāmatā pret dienasvidu un tiem Jatirā Un tiem Aroērā un tiem Sipmotā un Eštemoā Un tiem Rakalā un tiem, kas bija Jerahmeēliešu pilsētās, un tiem, kas Keniešu pilsētās dzīvoja, Un tiem Ormā un tiem KorAšanā un tiem Atakā, Tiem Hebronē, un visām vietām, kur Dāvids bija apkārt gājis, viņš un viņa vīri. Un Fīlisti karoja pret Israēli un Israēla vīri bēga no Fīlistiem un krita nokauti uz Ģilboas kalniem. Un Fīlisti lauzās uz Saulu un uz viņa dēliem, un nokāva Jonatānu un Abinadabu un Malhišu, Saula dēlus. Un tā kaušanās bija briesmīga pret Saulu, un strēlnieki to aizņēma ar saviem stopiem, un viņš tapa ļoti ievainots no strēlniekiem. Tad Sauls sacīja uz savu bruņu nesēju: izvelc savu zobenu un nodur mani ar to, ka šie neapgraizītie nenāk un mani nenodur un mani neliek smieklā. Bet viņa bruņu nesējs negribēja, jo viņš bijās ļoti. Tad Sauls ņēma zobenu un metās uz to. Kad nu viņa bruņu nesējs redzēja, ka Sauls bija miris, tad tas arīdzan metās savā zobenā un mira līdz ar viņu. Tā Sauls nomira un viņa trīs dēli un viņa bruņu nesējs un visi viņa vīri tai dienā kopā. Kad nu Israēla vīri, kas bija viņpus tās ielejas un viņpus Jordānes, redzēja, ka Israēla vīri bija bēguši un ka Sauls ar saviem dēliem bija nomiris, tad tie atstāja tās pilsētas un bēga, un Fīlisti nāca un dzīvoja iekš tām. Un otrā dienā Fīlisti nāca, tos nokautos aplaupīt, un atrada Saulu un viņa trīs dēlus uz Ģilboas kalniem guļam. Un tie viņam nocirta galvu un novilka bruņas, un sūtīja pa Fīlistu zemi apkārt, ziņu dot savu elka dievu namos un pa ļaudīm. Un tie nolika viņa bruņas Aštartes namā un viņa miesas tie pakāra BetŠanā pie mūra. Kad nu Jabešas iedzīvotāji Gileādā dzirdēja, ko Fīlisti Saulam bija darījuši, Tad visi spēcīgie vīri cēlās un gāja cauru nakti un ņēma Saula miesas un viņa dēlu miesas no BetŠanas mūra, un tās veda uz Jabešu un tās tur sadedzināja, Un ņēma viņu kaulus un tos apraka apakš Jabešas kokiem un gavēja septiņas dienas. Un notikās pēc Saula miršanas, kad Dāvids no Amalekiešu kaušanas bija atpakaļ griezies, tad Dāvids palika divas dienas Ciklagā. Un redzi, trešā dienā viens vīrs nāca no lēģera, no Saula, un viņa drēbes bija saplosītas, un zeme bija uz viņa galvas. Un kad viņš pie Dāvida nāca, viņš klanījās pie zemes mezdamies. Un Dāvids uz to sacīja: no kurienes tu nāci? Un tas uz viņu sacīja: no Israēla lēģera esmu izbēdzis. Tad Dāvids uz to sacīja: kā tur iet? Teic man jel! Un tas sacīja: ļaudis no kaušanās ir bēguši un daudz no ļaudīm krituši un miruši, arī Sauls un Jonatāns, viņa dēls, ir miruši. Tad Dāvids sacīja uz to puisi, kas viņam to teica: kā tu zini, ka Sauls un Jonatāns, viņa dēls, miruši? Tad puisis, kas viņam to teica, sacīja: nejauši es nācu uz Ģilboas kalniem un redzi, Sauls bija atspiedies uz savu šķēpu, un redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū. Tad viņš griezās atpakaļ un mani ieraudzīja un mani sauca. Un es sacīju: še es esmu. Un viņš uz mani sacīja: kas tu esi? Un es uz to sacīju: esmu Amalekietis. Un viņš uz mani sacīja: nāc šurp pie manis un nokauj mani, jo izbailes mani pārņēmušas, un mana dzīvība vēl ir vesela iekš manis. Tad es pie tā piegāju un to nokāvu, jo es gan zināju, ka viņš pēc savas krišanas nevarēja dzīvot, un es paņēmu to kroni, kas bija uz viņa galvas, un viņa rokas greznumu un to nesu šurp pie sava kunga. Tad Dāvids sakampa savas drēbes un tās saplēsa, tāpat arī visi tie vīri, kas pie viņa bija. Un tie žēlojās un raudāja un gavēja līdz vakaram par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu un par Tā Kunga ļaudīm un par Israēla namu, tāpēc ka tie caur zobenu bija krituši. Un Dāvids sacīja uz to puisi, kas viņam to bija teicis: no kurienes tu esi? Un viņš sacīja: es esmu sveša vīra, viena Amalekieša, dēls. Un Dāvids uz to sacīja: kā tu neesi bijies izstiept savu roku, nomaitāt Tā Kunga svaidīto? Un Dāvids sauca vienu no puišiem un sacīja: nāc, nokauj viņu. Un tas to kāva, ka tas nomira. Un Dāvids uz to sacīja, tavas asinis lai paliek uz tavas galvas, jo tava paša mute pret tevi ir liecinājusi sacīdama: es Tā Kunga svaidīto esmu nokāvis. Tad Dāvids dziedāja šo vaidu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu, Un pavēlēja lai Jūda bērniem to stopa dziesmu mācītu (redzi, tā ir rakstīta tā taisnā grāmatā): Israēla glītums uz taviem kalniem nokauts! Kā tie varenie krituši! Nestāstat to Gatā, neteiciet to Aškalonas ielās, ka Fīlistu meitas nepriecājās, ka neapgraizīto meitas nelīksmojās! Ģilboas kalni, lai rasa un lietus vairs nav uz jums, nedz tīrumi upuru dāvanām, jo tur to vareno priekšturamās bruņas ir nomestas, Saula priekšturamās bruņas ar eļļu nesvaidītas. Jonatāna stops nekad nav dzīts atpakaļ un Saula zobens nekad nav pārnācis bez nokauto asinīm un vareno taukiem. Sauls un Jonatāns, mīlīgi un laipni, dzīvībā un nāvē tie nav šķirti; tie bija vieglāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas. Israēla meitas, raudiet par Saulu, kas jūs krāšņi tērpa ar purpuru, kas jūsu drēbes pušķoja ar zelta glītumiem. Kā tie varenie ir krituši kara vidū! Jonatāns ir nokauts uz taviem kalniem. Man ir žēl pēc tevis, mans brāli Jonatān! Tu man biji ļoti mīļš, tava mīlestība man bija saldāka, nekā sievas mīlestība. Kā tie varenie krituši un kara ieroči gājuši bojā! Pēc tam Dāvids To Kungu vaicāja un sacīja: vai man būs iet uz vienu no Jūda pilsētām? Un Tas Kungs uz to sacīja: ej. Tad Dāvids sacīja: uz kurieni man būs iet? Un Viņš sacīja: uz Hebroni. Tad Dāvids cēlās uz turieni līdz ar savām divām sievām, Ahinoamu, to Jezreēlieti, un Abigaīli, Nābala, tā Karmelieša, sievu. Un Dāvids arī saviem vīriem, kas pie viņa bija, ikkatram ar savu namu lika iet uz turieni; un tie dzīvoja Hebrones pilsētās. Un tie Jūda vīri nāca un Dāvidu tur svaidīja Jūda namam par ķēniņu. Un Dāvidam stāstīja un sacīja: Jabešas vīri Gileādā Saulu ir aprakuši. Tad Dāvids sūtīja vēstnešus pie Jabešas vīriem Gileādā un tiem lika sacīt: svētīti jūs esat Tam Kungam, ka jūs šo mīlestību esat parādījuši savam kungam Saulam un viņu esat aprakuši. Tad lai nu Dievs jums atkal parāda mīlestību un uzticību, un es arīdzan jums gribu labu darīt par to, ka jūs tā esat darījuši. Un nu stiprinājiet savas rokas un esiet droši; jo, kad jūsu kungs Sauls nu ir miris, tad Jūda nams mani svaidījis sev par ķēniņu. Bet Abners, Nera dēls, Saula kara lielskungs, ņēma Išbošetu, Saula dēlu, un to pārveda uz Mahānaīm, Un to iecēla par ķēniņu pār Gileādu un pār Asuriešiem un pār Jezreēli un pār Efraīmu un pār Benjaminu un pār visu Israēli. Četrdesmit gadus Išbošets, Saula dēls, bija vecs, kad viņš palika Israēlim par ķēniņu, un viņš valdīja divus gadus; bet tie no Jūda nama turējās pie Dāvida. Un viss laiks, kamēr Dāvids Hebronē bijis ķēniņš pār Jūda namu, ir septiņi gadi un seši mēneši. Un Abners, Nera dēls, izgāja ar Išbošeta, Saula dēla, kalpiem no Mahānaīm uz Gibeonu. Un Joabs, Cerujas dēls, izgāja arīdzan ar Dāvida kalpiem, un tie sastapās pie Gibeonas dīķa, un palika viens šaipus dīķa un otrs viņpus dīķa. Un Abners sacīja uz Joabu: lai jel tie puiši ceļas un cīkstas mūsu priekšā. Tad Joabs sacīja: lai ceļas. Tad cēlās un nogāja pēc skaita divpadsmit par Benjaminu un Išbošetu, Saula dēlu, un divpadsmit no Dāvida kalpiem. Un tie sagrāba viens otru pie galvas un iedūra savu zobenu otram sānos, un tie krita visi reizē, un šī vieta tapa nosaukta Hlkat-Hacurim (asmeņu tīrums), kas ir pie Gibeonas. Un tai dienā cēlās grūta kaušanās, un Abners un Israēla vīri tapa sakauti no Dāvida kalpiem. Un tur bija trīs Cerujas dēli, Joabs un Abišajus un Asahēls. Un Asahēls bija viegls uz kājām, kā stirna laukā. Un Asahēls dzinās Abneram pakaļ un neatstājās no Abnera ne pa labo ne pa kreiso roku. Un Abners skatījās atpakaļ un sacīja: vai tu neesi Asahēls? Un viņš sacīja: es tas esmu. Tad Abners uz to sacīja: atkāpies vai pa labo, vai pa kreiso roku, un satver vienu no puišiem un paņem viņa ieročus. Bet Asahēls no viņa negribēja atstāties. Tad Abners runāja vēl uz Asahēli un sacīja: atstājies no manis, - kāpēc man tevi būs kaut zemē? Kā tad es varēšu savu vaigu pacelt tava brāļa Joaba priekšā? Bet viņš negribēja atstāties. Tad Abners viņam ar šķēpa otru galu iedūra vēderā, ka šķēps no viņa muguras iznāca ārā, un Asahēls turpat krita un nomira. Un visi, kas uz to vietu nāca, kur Asahēls bija kritis un nomiris, tie tur apstājās. Bet Joabs un Abišajus dzinās Abneram pakaļ, un saule jau nogāja, kad tie nāca pie Amas pakalna, kas šaipus Giahas uz Gibeonas tuksneša ceļa. Un Benjamina bērni sapulcējās Abneram pakaļ vienā pulkā un stāvēja kāda kalna galā. Tad Abners sauca uz Joabu un sacīja: vai tad zobens lai rij mūžam? Vai tu nezini, ka beidzot ceļas rūgtums? Un cik ilgi tu ļaudīm nesacīsi, lai saviem brāļiem vairs nedzenās pakaļ. Tad Joabs sacīja: tik tiešām kā Dievs dzīvo, kad tu nebūtu runājis, tie ļaudis tikai no paša rīta būtu novērsti, ikviens no sava brāļa nost. Tad Joabs pūta ar bazūni, un visi ļaudis apstājās un nedzinās vairs Israēlim pakaļ un mitējās kauties. Un Abners un viņa vīri gāja cauru nakti pa to klajumu un cēlās pār Jordāni un gāja caur visu Bitronu un nāca uz Mahānaīm. Un Joabs griezās atpakaļ no Abnera un sapulcināja visus ļaudis. Tad no Dāvida kalpiem trūka deviņpadsmit vīri un Asahēls. Bet Dāvida kalpi bija kāvuši no Benjamina un Abnera vīriem trīssimt un sešdesmit vīrus; tie bija nomiruši. Un tie pacēla Asahēli un to apraka viņa tēva kapā Bētlemē. Un Joabs gāja ar saviem vīriem cauru nakti, ka gaisma tiem ausa Hebronē. Un karš starp Saula namu un Dāvida namu vilcinājās. Bet Dāvids palika jo dienas jo spēcīgāks, un Saula nams jo dienas jo vājāks. Un Dāvidam Hebronē piedzima dēli: viņa pirmdzimtais bija Amnons, no Ahinoamas, tās Jezreēlietes. Un viņa otrs bija Ķileabs no Abigaīles, Nābala sievas, no Karmeļa. Un trešais Absaloms, no Maākas, Talmaja, Gešuras ķēniņa, meitas. Un ceturtais Adonijus, Hagitas dēls. Un piektais Šefatijus, Abitalas dēls. Un sestais Itreāms no Eglas, Dāvida sievas. Šie dzima Dāvidam Hebronē. Kamēr nu karš bija starp Saula namu un Dāvida namu, tad Abners stipri turējās pie Saula nama. Un Saulam bija lieka sieva bijusi, Ricpa vārdā, Ajas meita. Un (Išbošets) sacīja uz Abneru: kāpēc tu guli pie mana tēva liekas sievas? Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem un sacīja: vai tad es esmu suņa galva, kas pie Jūda turas? Tava tēva Saula namam, viņa brāļiem un viņa draugiem es šodien parādu žēlastību un tevi neesmu nodevis Dāvida rokā, un tu man šodien noziegumu pārmeti tās sievas dēļ! Lai Dievs Abneram šā un tā dara, ja es tā nedarīšu Dāvidam, kā Tas Kungs viņam ir zvērējis, Noceldams valstību no Saula nama un uzceldams Dāvida goda krēslu pār Israēli un pār Jūdu no Dana līdz Bēršebai. Un tas Abneram ne vārda vairs nevarēja atbildēt, tā tas viņu bijās. Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un sacīja: kam tā zeme pieder? Un sacīja: deri derību ar mani, redzi, tad mana roka būs ar tevi, atgriezt visu Israēli pie tevis. Un viņš sacīja: labi, es ar tevi derēšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis, proti, tev manu vaigu nebūs redzēt, pirms tu man nebūsi atvedis Mihali, Saula meitu, kad tu nāksi redzēt manu vaigu. Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla, sacīdams: dod man Mihali, manu sievu, ko esmu precējies ar simts Fīlistu priekšādām. Un Išbošets nosūtīja un to ņēma no vīra, no Paltuēļa, Laiša dēla. Un viņas vīrs gāja viņai līdz, un iedams raudāja viņai pakaļ līdz Bahurim. Tad Abners uz to sacīja: ej, griezies atpakaļ. Tad viņš griezās atpakaļ. Un Abners bija runājis ar Israēla vecajiem un sacījis: jūs citkārt Dāvidu esat meklējuši sev par ķēniņu. Tad dariet nu to, jo Tas Kungs uz Dāvidu ir runājis un sacījis: caur Sava kalpa Dāvida roku Es izpestīšu Savus Israēla ļaudis no Fīlistu rokas un no visu viņu ienaidnieku rokas. Tāpat Abners bija runājis priekš Benjamina ausīm, un Abners nogāja arī priekš Dāvida ausīm Hebronē runāt visu, kas Israēlim un visam Benjamina namam labi patika. Un Abners nāca pie Dāvida uz Hebroni un divdesmit vīri viņam līdz, un Dāvids Abneram un vīriem, kas viņam bija līdz, taisīja dzīres. Tad Abners sacīja uz Dāvidu: es celšos un iešu un sapulcināšu visu Israēli pie sava kunga, tā ķēniņa, ka tie ar tevi der derību; tad tu varēsi valdīt pār visu, kas tavai dvēselei patīk. Tā Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja ar mieru. Un redzi, Dāvida kalpi un Joabs griezās atpakaļ no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu. Un Abners nebija vairs pie Dāvida Hebronē, bet šis to bija atlaidis, ka tas ar mieru bija aizgājis. Kad nu Joabs un viss tas spēks ar viņu pārnāca, tad Joabam teica un sacīja: Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa un tas viņu ir atlaidis, ka viņš ar mieru aizgājis. Tad Joabs gāja pie ķēniņa un sacīja: ko tu esi darījis? Redzi, Abners pie tevis ir nācis, - kāpēc tu viņu esi atlaidis, ka tas aizgājis? Tu gan Abneru, Nera dēlu, pazīsti, ka tas ir nācis tevi pierunāt, ka viņš vērā liktu tavu iziešanu un ieiešanu un izprastu visu, ko tu dari. Un Joabs izgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus Abneram pakaļ, kas viņu atkal atveda no Siras akas; bet Dāvids par to nezināja. Kad nu Abners uz Hebroni nāca atpakaļ, tad Joabs viņu veda vārtos, klusu ar viņu parunāt, un tur tas viņam dūra vēderā, ka tas nomira, par viņa brāļa Asahēļa asinīm. Kad nu Dāvids to pēcak dzirdēja, tad viņš sacīja: es esmu nenoziedzīgs un mana valstība Tā Kunga priekšā mūžīgi pie Abnera, Nera dēla, asinīm. Lai tās nāk uz Joaba galvu un uz visu viņa tēva namu, un lai Joaba namā netrūkst, kam (sēkla) izpil un kas ir spitālīgs un kas pie spieķa staigā un kas caur zobenu krīt un kam maizes trūkst. Tā Joabs un Abišajus, viņa brālis, nokāva Abneru par to, ka tas Asahēli, viņu brāli, bija nokāvis kaujā pie Gibeonas. Tad Dāvids sacīja uz Joabu un uz visiem ļaudīm, kas pie viņa bija: saplēšat savas drēbes un apvelciet maisus un žēlojaties Abnera pēc. Un ķēniņš Dāvids gāja bērēm pakaļ. Kad nu Abneru apraka Hebronē, tad ķēniņš pacēla savu balsi un raudāja pie Abnera kapa, un visi ļaudis raudāja. Un ķēniņš žēlojās par Abneru un sacīja: vai Abneram bija jāmirst, kā mirst nelietis? Tavas rokas nebija saistītas nedz tavas kājas liktas vara pinekļos; tu esi kritis, kā krīt caur netikliem. Tad visi ļaudis vēl vairāk par to raudāja. Un visi ļaudis nāca aicināt, lai Dāvids maizes ēstu, kamēr vēl bija dienas gaisma; tad Dāvids zvērēja un sacīja: lai Dievs man šā un tā dara, ja es baudīšu maizes vai cita kā, pirms saule noiet. Un visi ļaudis to dzirdēja, un tas tiem labi patika; viss ko ķēniņš darīja, tas visiem ļaudīm labi patika. Un visi ļaudis un viss Israēls noprata tai dienā, ka tas nebija nācis no ķēniņa, ka Abners, Nera dēls, bija nokauts. Un ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: vai nezināt, ka šodien lielskungs un augsts vīrs ir kritis iekš Israēla? Bet es vēl šodien esmu par jaunu, nule par ķēniņu svaidīts. Un šie vīri, Cerujas dēli, man ir par stipriem; Tas Kungs lai atmaksā ļauna darītājiem pēc viņu ļaundarīšanas. Kad nu Saula dēls dzirdēja, ka Abners Hebronē bija miris, tad viņa rokas nogura un viss Israēls iztrūkās. Un Saula dēlam bija divi vīri, sirotāju virsnieki, un vienam bija vārds Baēna un otram Rehabs, Rimona dēli, no Beērotas, no Benjamina bērniem, (jo Beērota arīdzan Benjamina bērniem top pieskaitīta; Un tie Beērotieši bija bēguši uz Gitaīmu un bija tur piemitēji līdz šai dienai.) Un Jonatānam, Saula dēlam, bija dēls, tas bija klibs uz abām kājām; pieci gadus viņš bija vecs, kad vēsts no Jezreēles nāca par Saulu un Jonatānu, un viņa aukle viņu bija ņēmusi un bēgusi, un tai steigšus bēgot viņš bija kritis un par kropli palicis, un viņa vārds bija Mefibošets. Un Rimona, tā Beērotieša, dēli, Rehabs un Baēna, nogāja un nāca uz Išbošeta namu pašā dienas karstumā un viņš gulēja uz gultas dienasvidū. Un tie gāja namā iekšā, tā kā kviešus ņemt, un iedūra viņam vēderā, un Rehabs un Baēna, viņa brālis, aizbēga. Tie nāca namā, viņam uz gultas guļot savā guļamā istabā, un to sita un nokāva, un viņam nocirta galvu, un tie ņēma viņa galvu un gāja pa klajuma ceļu visu nakti. Un tie nesa Išbošeta galvu pie Dāvida uz Hebroni un sacīja uz ķēniņu: redzi, še ir Išbošeta, Saula dēla, tava ienaidnieka, galva, kas tavu dzīvību meklēja. Tā Tas Kungs manu kungu, to ķēniņu, šodien ir atriebis pie Saula un viņa dzimuma. Bet Dāvids atbildēja Rehabam un viņa brālim Baēnam, Rimona, tā Beērotieša, dēliem, un uz tiem sacīja: tik tiešām, kā Tas Kungs dzīvs, kas manu dvēseli ir atpestījis no visām bēdām, Kas man to vēsti nesa, sacīdams: redzi, Sauls ir nomiris! Un šķitās labu vēsti nesot, to es sagrābu un nokāvu Ciklagā, dot tam vēstneša algu; Jo vairāk, kad bezdievīgi vīri taisnu vīru viņa namā uz viņa gultas nokāvuši, - un nu, vai man nebūs meklēt viņa asinis no jūsu rokām un jūs izdeldēt no zemes? Un Dāvids pavēlēja saviem puišiem, un tie tos nokāva un nocirta viņiem rokas un kājas un tos uzkāra pie Hebrones dīķa. Bet Išbošeta galvu tie ņēma un apraka Abnera kapā Hebronē. Tad visas Israēla ciltis nāca pie Dāvida uz Hebroni un runāja sacīdami: redzi, mēs esam no taviem kauliem un no tavām miesām. Arī senāk, kad Sauls mums bija par ķēniņu, tad tu Israēli izvadīji un ievadīji. Un Tas Kungs uz tevi ir sacījis: tev būs Manus Israēla ļaudis ganīt, un tev būs būt Israēlim par valdītāju. Tā visi Israēla vecaji nāca pie ķēniņa uz Hebroni, un ķēniņš Dāvids derēja derību ar tiem Hebronē priekš Tā Kunga vaiga, un tie svaidīja Dāvidu Israēlim par ķēniņu. Trīsdesmit gadus Dāvids bija vecs, kad tas palika par ķēniņu, un viņš valdīja četrdesmit gadus. Hebronē viņš valdīja pār Jūdu septiņus gadus un sešus mēnešus, un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit un trīs gadus pār visu Israēli un Jūdu. Un ķēniņš gāja ar saviem vīriem uz Jeruzālemi pret Jebusiešiem, kas tai zemē dzīvoja, bet tie teica uz Dāvidu un sacīja: tu šurp nenāksi, bet aklie un tizlie tevi atsitīs, ar to teikdami, ka Dāvids tur iekšā netikšot. Bet Dāvids uzņēma Ciānas pili, - šī ir Dāvida pilsēta. Jo Dāvids sacīja tai dienā: kas Jebusiešus kauj, lai grūž bezdibenī aklos un tizlos, ko Dāvida dvēsele ienīst. Tāpēc top sacīts: akls un tizls namā nenāk. Tā Dāvids dzīvoja tai pilī un to nosauca par Dāvida pilsētu, un Dāvids to uztaisīja visapkārt no Millus sākot un uz iekšpusi. Un Dāvids auga augumā vienmēr, un Tas Kungs, tas Dievs Cebaot, bija ar viņu. Un Hirams, Tirus ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida un ciedru kokus un namdarus un akmeņu cirtējus, un tie uztaisīja Dāvidam namu. Un Dāvids manīja, ka Tas Kungs viņu Israēlim bija apstiprinājis par ķēniņu, un ka Tas viņa valstību bija paaugstinājis Savu Israēla ļaužu labad. Un Dāvids ņēma vēl vairāk lieku sievu un sievu no Jeruzālemes, kad viņš no Hebrones bija atnācis, un Dāvidam piedzima vēl vairāk dēlu un meitu. Un šie ir to vārdi, kas viņam Jeruzālemē dzimuši: Šamuūs un Šobabs, Nātans un Salamans. Un Ibhars un Elišua un Nefegs un Jafija Un Elišāms un Eliads un Elifalets. Kad nu Fīlisti dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts Israēlim par ķēniņu, tad visi Fīlisti cēlās, Dāvidu meklēt. Un Dāvids to dzirdēdams nogāja uz to stipro pili. Un Fīlisti nāca un apmetās Refaīm ielejā. Tad Dāvids vaicāja To Kungu un sacīja: vai man būs celties pret Fīlistiem? Vai Tu tos dosi manā rokā? Un Tas Kungs sacīja uz Dāvidu: celies, jo Es Fīlistus tiešām došu tavā rokā. Tad Dāvids nāca uz BaālPeracim, un Dāvids tos tur kāva un sacīja: Tas Kungs manus ienaidniekus ir saplosījis manā priekšā, tā kā ūdens izplosa. Tādēļ šo vietu nosauca BaālPeracim (plosījums). Un tie tur pameta savus elkadievus, un Dāvids ar saviem vīriem tos paņēma. Un Fīlisti atkal cēlās un apmetās Refaīm ielejā. Un Dāvids vaicāja To Kungu, un Tas sacīja: necelies viņiem pretī, bet met līkumu viņiem mugurā un uzbrūc tiem pret raudu kokiem. Un kad tu dzirdēsi soļu troksni raudu koku galos, tad traucies, jo Tas Kungs tad ir izgājis tavā priekšā, kaut Fīlistu lēģeri. Un Dāvids darīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, un kāva Fīlistus no Gebas līdz Gazerai. Pēc tam Dāvids atkal sapulcināja visus jaunos vīrus iekš Israēla, trīsdesmit tūkstošus. Un Dāvids cēlās un nogāja ar visiem ļaudīm, kas pie viņa bija, uz Baālu Jūdā (Kirjatjearimu), ka no turienes atvestu Dieva šķirstu, pie kā top piesaukts Vārds, Tā Kunga Cebaot Vārds, kas sēž pār ķerubiem. Un tie veda Dieva šķirstu ar jauniem ratiem un ņēma to no Abinadaba nama, kas tai pakalnā; un Uza un Ahijus, Abinadaba dēli, vadīja tos jaunos ratus. Kad tie nu Dieva šķirstu ņēma no Abinadaba nama, kas tai pakalnā, tad Ahijus gāja šķirsta priekšā. Un Dāvids un viss Israēla nams līksmojās Tā Kunga priekšā ar visādiem priežu koka mūzikas rīkiem, ar koklēm un ar stabulēm un ar bungām un ar zvārguļiem un ar pulkstenīšiem. Kad tie nu nāca pie Nahona klona, tad Uza izstiepa roku pie Dieva šķirsta un to turēja, jo vēršiem kājas slīdēja. Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Uzu, un Dievs viņu tur kāva tās drošības dēļ un viņš tur nomira pie Dieva šķirsta. Un Dāvidam gāja pie sirds, ka Tas Kungs tādu robu cirtis, Uzu sizdams, un to vietu nosauca PerecUza (Uzas robs) līdz šai dienai. Un Dāvids bijās To Kungu tai dienā un sacīja: kā lai pārnāk Tā Kunga šķirsts pie manis? Un Dāvids Tā Kunga šķirstu negribēja vest pie sevis uz Dāvida pilsētu, bet Dāvids to lika vest ObedEdoma, tā Gatieša, namā. Un Tā Kunga šķirsts palika ObedEdoma, tā Gatieša, namā trīs mēnešus, un Tas Kungs svētīja ObedEdomu un visu viņa namu. Tad ķēniņam Dāvidam teica un sacīja: Tas Kungs ObedEdoma namu ir svētījis ar visu, kas tam pieder, Dieva šķirsta labad. Tad Dāvids gāja un pārveda Dieva šķirstu no ObedEdoma nama uz Dāvida pilsētu ar prieku. Un kad Tā Kunga šķirsta nesēji sešus soļus bija pagājuši, tad viņš upurēja vērsi un barotu teļu. Un Dāvids dejoja ar visu spēku Tā Kunga priekšā, un Dāvids bija apjozies ar nātnu efodu. Tā Dāvids un viss Israēla nams pārveda Tā Kunga šķirstu ar gavilēšanu un bazūņu skaņu. Kad nu Tā Kunga šķirsts nāca Dāvida pilsētā, tad Mihale, Saula meita, skatījās pa logu un redzēja ķēniņu Dāvidu Tā Kunga priekšā dejojam un lecam un to nicināja savā sirdī. Un tie ieveda Tā Kunga šķirstu un to nolika savā vietā tās telts vidū, ko Dāvids priekš tā bija uzcēlis. Un Dāvids upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus Tā Kunga priekšā. Kad nu Dāvids bija pabeidzis upurēt dedzināmos upurus un pateicības upurus, tad viņš tos ļaudis svētīja Tā Kunga Cebaot vārdā. Un visiem ļaudīm, visai Israēla draudzei, gan vīriem, gan sievām, viņš izdalīja ikkatram pa karašai un pa gaļas gabalam un pa vīnogu rausim. Un visi ļaudis nogāja ikviens savā namā. Kad nu Dāvids atpakaļ griezās, savu namu svētīt, tad Mihale, Saula meita, Dāvidam izgāja pretī un sacīja: cik ļoti Israēla ķēniņš šodien pagodinājies, kas šodien priekš savu kalpu kalponēm ir atsedzies, tā kā atsedzās neliešu ļaudis! Bet Dāvids sacīja uz Mihali: Tā Kunga priekšā es esmu līksmojies, kas mani izredzējis tava tēva vietā un visa viņa nama vietā, mani ieceldams par valdītāju Tā Kunga ļaudīm, Israēlim. Un es vēl vairāk pazemošos nekā tā, un būšu zems savās acīs, un ar tām kalponēm, par ko tu runājusi, ar tām es gribu tikt godā. Un Mihale, Saula meita, palika bez bērna līdz savai miršanas dienai. Un notikās, kad ķēniņš savā namā sēdēja un Tas Kungs viņam bija mieru devis no visiem viņa ienaidniekiem visapkārt, Tad ķēniņš sacīja uz pravieti Nātanu: redzi, es dzīvoju ciedru namā, un Tā Kunga šķirsts mīt starp telts deķiem. Tad Nātans sacīja uz ķēniņu: ej un dari visu, kas tavā sirdī, jo Tas Kungs ir ar tevi. Bet tai pašā naktī Tā Kunga vārds notika uz Nātanu un sacīja: Ej un saki Dāvidam, Manam kalpam: tā saka Tas Kungs: Vai tev būs Man namu celt, Man par mājas vietu? Jo Es namā neesmu mitis no tās dienas, kad Israēla bērnus esmu izvedis no Ēģiptes, līdz šai dienai, bet esmu staigājis teltī un dzīvoklī. Visu to laiku, kad Es ar visiem Israēla bērniem esmu staigājis, vai esmu vienu vārdu runājis uz kādu no Israēla ciltīm, kam Es pavēlējis, Manus Israēla ļaudis ganīt, sacīdams: kāpēc jūs Man neuztaisiet ciedru namu? Tad nu tev tā būs sacīt uz Manu kalpu Dāvidu: tā saka Tas Kungs Cebaot: Es tevi no ganības, no sīkiem lopiem esmu ņēmis, būt valdītājam pār Maniem Israēla ļaudīm. Un Es ar tevi esmu bijis visur, kur esi staigājis, un esmu izdeldējis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā un tev darījis augstu vārdu, kā lieliem kungiem vārds ir virs zemes. Un Saviem Israēla ļaudīm Es esmu vietu gādājis un tos dēstījis, ka tie savā vietā dzīvo un vairs netop šaubīti, un ļauni ļaudis tos vairs nespaida, kā senāk Un no tās dienas, kad Es soģus iecēlu pār Saviem Israēla ļaudīm. Un Es tev dodu mieru no visiem taviem ienaidniekiem. Un Tas Kungs tev sludina, ka Tas Kungs tev grib namu celt. Kad tavs laiks būs pagājis un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas no tavām miesām nāks, tam Es apstiprināšu viņa valstību. Tas uztaisīs namu Manam vārdam, un Es apstiprināšu viņa valstības krēslu mūžīgi. Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu. Kad tas būs noziedzies, tad Es viņu pārmācīšu ar cilvēku rīkstēm un ar cilvēka bērnu sitieniem; Bet Savu žēlastību Es no viņa neatraušu, kā Es to esmu atrāvis no Saula, ko Es esmu atmetis tavā priekšā. Un tavs nams un tava valstība pastāvēs tavā priekšā mūžīgi: tavs goda krēsls būs stiprs mūžīgi. Un pēc visiem šiem vārdiem un pēc visas šīs parādīšanas Nātans tā runāja uz Dāvidu. Tad ķēniņš Dāvids nāca un palika Tā Kunga priekšā un sacīja: kas es esmu Kungs, Dievs? Un kas ir mans nams, ka Tu mani līdz šejienei esi vadījis? Un taču tas vēl ir maz Tavās acīs, Kungs, Dievs, bet Tu Sava kalpa namam esi runājis arī par nākošiem ilgiem laikiem, un tā pēc cilvēka vīzes, Kungs, Dievs! Un ko lai nu Dāvids vēl uz Tevi runā? Jo Tu pazīsti Savu kalpu, Kungs, Dievs. Sava vārda dēļ un pēc Savas sirds Tu visas šās lielās lietas esi darījis un tās Savam kalpam sludinājis. Tāpēc Tu esi augsts, Kungs Dievs. Jo neviena nav kā Tu, un Dieva nav kā Tu vien pēc visa, ko esam dzirdējuši savām ausīm. Un kur gan kāda tauta virs zemes kā Tavi ļaudis, kā Israēls? Ko Dievs būtu gājis atpestīt Sev par ļaudīm un celt Sev vārdu un priekš viņiem darīt tādas lielas briesmīgas lietas Savai zemei, Savu ļaužu priekšā, ko Tu no Ēģiptes atpestījis, no pagāniem un viņu elkiem. Un Tu Savus Israēla ļaudis Sev esi apstiprinājis par Saviem ļaudīm mūžīgi, un Tu, Kungs, tiem esi palicis par Dievu. Un nu, Kungs Dievs, to vārdu, ko Tu esi runājis par Savu kalpu un par viņa namu, piepildi to mūžīgi, un izdari, ko Tu esi runājis. Tad Tavs vārds taps paaugstināts mūžīgi, un sacīs: Tas Kungs Cebaot ir Dievs pār Israēli, un Tava kalpa Dāvida nams pastāvēs Tavā priekšā. Jo Tu, Kungs Cebaot, Israēla Dievs, Sava kalpa ausi esi atdarījis un sacījis: Es tev celšu namu. Tāpēc Tavs kalps iedrošinājies ar šo lūgšanu Tevi pielūgt. Tad nu, Kungs, Dievs, Tu esi Dievs un Tavi vārdi ir patiesība, un Tu šo labumu uz Savu kalpu esi runājis. Un tas lai nu ir Tavs prāts, svētīt Sava kalpa namu, ka tas ir mūžīgi Tavā priekšā. Jo Tu, Kungs, Dievs, to esi runājis, un ar Tavu svētību Tava kalpa nams būs svētīts mūžīgi. Un notikās, ka pēc tam Dāvids sita Fīlistus un tos pārvarēja, un Dāvids atņēma valdīšanas iemauktus Fīlistu rokām. Viņš sita arī Moabiešus un pie zemes nometis viņš tos mēroja ar auklu, un mēroja divas daļas nokaujamos un vienu pilnu daļu, ko pameta dzīvus. Tā Moabieši Dāvidam palika par kalpiem un nesa dāvanas. Un Dāvids sita arī HadadEzeru, Rehoba dēlu, Cobas ķēniņu, kad šis nogāja, savu varu atkal uzcelt pie Eifrat upes. Un Dāvids tam paņēma tūkstoš un septiņsimt jātniekus un divdesmit tūkstoš kājniekus, un darīja visus zirgus tizlus, un no tiem atlicināja simts zirgus. Un Sīrieši no Damaskus nāca palīgā HadadEzeram, Cobas ķēniņam, bet Dāvids kāva no Sīriešiem divdesmit un divtūkstoš vīrus. Un Dāvids ielika karavīrus Damaskū Sīrijā. Un Sīrieši Dāvidam palika par kalpiem un nesa dāvanas; un Tas Kungs Dāvidam visur palīdzēja, kurp viņš gāja. Un Dāvids ņēma tās priekšturamās zelta bruņas, kas HadadEzera kalpiem bija, un tās pārnesa uz Jeruzālemi. Un no Betas un Berotajas, HadadEzera pilsētām, ķēniņš Dāvids paņēma arī daudz vara. Kad nu Tous, Hamatas ķēniņš, dzirdēja, ka Dāvids bija kāvis visu HadadEzera karaspēku, Tad Tous sūtīja savu dēlu Joramu pie ķēniņa Dāvida, vaicāt pēc viņa labklāšanās un viņam pateikties par to, ka viņš pret HadadEzeru bija karojis un to bija kāvis, (jo Toum bija karš ar HadadEzeru) un viņa rokā bija sudraba un zelta un vara trauki. Arī tos ķēniņš Dāvids svētīja Tam Kungam, līdz ar to sudrabu un zeltu, ko viņš bija svētījis no visām tautām, ko bija pārvarējis, No Sīrijas un no Moaba un no Amona bērniem un no Fīlistiem un no Amalekiešiem un no HadadEzera, Rehoba dēla, Cobas ķēniņa, laupījuma. Un Dāvids pelnījās augstu slavu, pārnākdams no Sīriešu kaušanas, kad sāls ielejā bija kāvis astoņpadsmit tūkstošus. Un viņš nolika karavīrus Edomā, visā Edomā viņš nolika karavīrus, un visi Edomieši palika Dāvidam par kalpiem, un Tas Kungs palīdzēja Dāvidam visur, kurp tas gāja. Tā Dāvids valdīja pār visu Israēli, un Dāvids nesa tiesu un taisnību visiem ļaudīm. Un Joabs, Cerujas dēls, bija karaspēka virsnieks un Jehošafats, Ahiluda dēls, bija rakstvedis, Un Cadoks, Ahituba dēls, un Ahimelehs, Abjatara dēls, bija priesteris, un Serajus bija rakstu vedējs, Un Benajus, Jojadas dēls, bija virsnieks pār tiem Krētiem un Plietiem, bet Dāvida dēli bija lielkungi. Un Dāvids sacīja: vai vēl ir kāds, kas atlicies no Saula nama, ka es tam žēlastību parādu Jonatāna dēļ? Un Saula namam bija kalps, Cībus vārdā, un tas tapa aicināts Dāvida priekšā. Un ķēniņš uz to sacīja: vai tu esi Cībus? Un viņš sacīja: esmu, tavs kalps. Un ķēniņš sacīja: vai vēl kāds nav no Saula nama, ka es Dieva žēlastību tam parādu? Un Cībus sacīja uz ķēniņu: Vēl ir viens Jonatāna dēls, tizls uz abām kājām. Un ķēniņš uz to sacīja: kur tas ir? Un Cībus sacīja uz ķēniņu: redzi, viņš ir Mahira, Amiēļa dēla, namā, Lodabarā. Tad ķēniņš Dāvids nosūtīja un to ņēma no Mahira, Amiēļa dēla, nama, no Lodabaras. Kad nu Mefibošets, Jonatāna dēls, Saula dēla dēls, pie Dāvida nāca tad viņš metās uz savu vaigu un klanījās. Un Dāvids sacīja: Mefibošet! Un viņš sacīja: redzi, še tavs kalps. Un Dāvids uz to sacīja: nebīsties, es tiešām tev parādīšu žēlastību tava tēva Jonatāna dēļ, un tev atdošu visus tava tēva Saula tīrumus, un tev būs vienmēr maizi ēst pie mana galda. Un tas paklanījās un sacīja: kas tavs kalps tāds ir, ka tu uzlūko nomirušu suni, kāds es esmu? Tad ķēniņš aicināja Cību, Saula kalpu, un uz to sacīja: visu, kas Saulam un viņa namam piederēja, to es esmu devis tava kunga dēlam. Tāpēc strādā tu viņam to zemi, tu ar saviem dēliem un ar saviem kalpiem, un savāc, ka tava kunga dēlam ir maizes ko ēst, un Mefibošets, tava kunga dēls, lai vienmēr ēd maizi pie mana galda. Bet Cībum bija piecpadsmit dēli un divdesmit kalpi. Un Cībus sacīja uz ķēniņu: visu, ko mans kungs, ķēniņš, savam kalpam pavēl, to tavs kalps darīs. Un Mefibošets lai ēd pie mana galda tāpat, kā viens no ķēniņa bērniem. Un Mefibošetam bija mazs dēls, vārdā Miha, un visi, kas Cībus namā dzīvoja, tie Mefibošetam bija par kalpiem. Un Mefibošets dzīvoja Jeruzālemē, tāpēc ka viņš vienmēr ēda pie ķēniņa galda. Un viņš bija tizls uz abām kājām. Un pēc tam Amona bērnu ķēniņš nomira, un viņa dēls Hanūns palika par ķēniņu viņa vietā. Tad Dāvids sacīja: es darīšu žēlastību pie Hanūna, Nahasa dēla, tā kā viņa tēvs žēlastību darījis pie manis. Un Dāvids nosūtīja un lika viņu iepriecināt caur saviem kalpiem par viņa tēvu; un Dāvida kalpi nāca uz Amona bērnu zemi. Tad Amona bērnu lielkungi sacīja uz savu kungu Hanūnu: vai Dāvids tavu tēvu godina tavās acīs, ka viņš ir sūtījis iepriecinātājus pie tevis? Vai Dāvids savus kalpus nav tāpēc sūtījis pie tevis, ka viņš šo pilsētu izpēta un izlūko un izposta? Tad Hanūns ņēma Dāvida kalpus un tiem nodzina pusbārdu un tiem nogrieza vienu drēbju pusi līdz pašiem gurniem un tos atlaida. Kad tas nu Dāvidam tapa zināms, tad viņš tiem sūtīja pretī, jo šie vīri bija ļoti apsmieti. Un ķēniņš tiem lika sacīt: palieciet Jērikā, tiekams jūsu bārda būs ataugusi, un tad nāciet atpakaļ. Kad nu Amona bērni redzēja, ka tie bija palikuši smirdoši pie Dāvida, tad Amona bērni nosūtīja un saderēja no BetRehobas Sīriešiem un no Cobas Sīriešiem divdesmit tūkstoš kājniekus un no Maākas ķēniņa tūkstoš vīrus un no Tobas vīriem divpadsmit tūkstoš vīrus. Kad Dāvids to dzirdēja, tad viņš sūtīja Joabu un visu to vareno karaspēku. Un Amona bērni izgāja un taisījās uz kaušanos vārtu priekšā, bet tie Sīrieši no Cobas un Rehobas un tie vīri no Tobas un Maākas bija vieni paši savrup laukā. Kad nu Joabs redzēja, ka karš pret viņu taisījās no priekšas un no aizmugures, tad viņš izlasīja no visiem jauniem Israēla vīriem un nostājās Sīriešiem pretī. Un tos citus ļaudis viņš deva savam brālim Abišajum rokā, un tas nostājās pret Amona bērniem. Un viņš sacīja: Ja Sīrieši būs stiprāki nekā es, tad nāc tu man palīgā, bet ja Amona bērni būs stiprāki nekā tu, tad es tev iešu palīgā. Turies stipri un lai stipri stāvam priekš mūsu ļaudīm un priekš mūsu Dieva pilsētām, bet Tas Kungs lai dara, kā Viņam labi patīk. Un Joabs ar ļaudīm, kas pie viņa bija, gāja kauties Sīriešiem virsū, bet šie bēga viņa priekšā. Un kad Amona bērni to redzēja, ka Sīrieši bēga, tad tie arīdzan bēga Abišajus priekšā un nāca pilsētā, un Joabs griezās atpakaļ no Amona bērniem un nāca uz Jeruzālemi. Kad nu Sīrieši redzēja, ka Israēla priekšā bija sakauti, tad tie atkal sapulcējās. Un HadadEzers nosūtīja un lika Sīriešiem nākt, kas bija viņpus upes, un tie nāca uz Helamu, un Šobahs, HadadEzera kara lielskungs, gāja viņu priekšā. Kad tas Dāvidam tapa sacīts, tad viņš sapulcināja visu Israēli un pārgāja pār Jordāni un nāca uz Helamu, un Sīrieši nostājās Dāvidam pretī un ar to kāvās. Bet Sīrieši bēga Israēla priekšā, un Dāvids nokāva no Sīriešiem septiņsimt ratus un četrdesmit tūkstoš jātniekus; viņš sita arī Šobahu, viņu kara lielkungu, ka tas tur nomira. Kad nu visi ķēniņi, kas bija HadadEzera kalpi, redzēja, ka bija sakauti Israēla priekšā, tad tie derēja mieru ar Israēli un viņam kalpoja, un Sīrieši bijās, uz priekšu nākt palīgā Amona bērniem. Un kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet, tad Dāvids sūtīja Joabu un savus kalpus viņam līdz un visu Israēli, un tie postīja Amona bērnus un apmetās pret Rabu; bet Dāvids palika Jeruzālemē. Un notikās ap vakara laiku, ka Dāvids cēlās no savas gultas un staigāja pa ķēniņa nama jumtu un redzēja no jumta sievu mazgājamies, un šī sieva bija ļoti skaista no skata. Un Dāvids nosūtīja un lika vaicāt pēc tās sievas; tad sacīja: tā ir Batseba, Elijama meita, hetieša Ūrijas sieva. Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un to lika atvest, un tā nāca pie viņa un viņš pie tās gulēja, un kad viņa no savas nešķīstības bija šķīstījusies, tad viņa atkal gāja mājās. Un tā sieva tapa grūta. Tad viņa nosūtīja un deva Dāvidam ziņu un sacīja: es esmu grūta. Tad Dāvids sūtīja pie Joaba sacīdams: sūti hetieti Ūriju pie manis. Un Joabs sūtīja Ūriju pie Dāvida. Kad nu Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids vaicāja: kā iet Joabam, kā iet ļaudīm un kā iet karā. Un Dāvids sacīja uz Ūriju: noej savā namā un mazgā savas kājas. Un kad Ūrija no ķēniņa nama izgāja, tad viņam ķēniņa dāvanas tapa nestas pakaļ. Bet Ūrija apgūlās priekš ķēniņa nama durvīm ar visiem sava kunga kalpiem un negāja mājās. Un Dāvidam deva ziņu un sacīja: Ūrija nav gājis uz mājām. Tad Dāvids sacīja uz Ūriju: Vai tu nenāci no ceļa? Kāpēc tu nenoej savā namā? Un Ūrija sacīja uz Dāvidu: Dieva šķirsts un Israēls un Jūda paliek teltīs, un mans kungs Joabs un mana kunga kalpi mīt laukā; vai tad es ietu mājās ēst un dzert un pie savas sievas gulēt? Tik tiešām kā tu dzīvs un tava dvēsele dzīva, es to nedarīšu. Tad Dāvids sacīja uz Ūriju: paliec arī šodien šeitan, tad es tev rīt atlaidīšu. Tā Ūrija palika Jeruzālemē šo un otru dienu. Un Dāvids to aicināja, ka tas viņa priekšā ēda un dzēra, un viņš to piedzirdināja. Un vakarā viņš izgāja apgulties savās cisās ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja mājās. Un otrā rītā Dāvids rakstīja vēstuli Joabam un to sūtīja caur Ūriju. Un vēstulē viņš tā bija rakstījis: nostādiet Ūriju vietā, kur visgrūtākā kaušanās, un novēršaties aiz viņa, ka viņš top kauts un mirst. Un notikās, kad Joabs to pilsētu aplenca, tad viņš nostādīja Ūriju tādā vietā, kur viņš zināja, ka tur bija stipri vīri. Kad nu pilsētas vīri izgāja un ar Joabu kāvās, tad krita kādi no ļaudīm, no Dāvida kalpiem, un hetietis Ūrija arī nomira. Tad Joabs sūtīja un deva Dāvidam ziņu par visām karalietām. Un viņš pavēlēja tam vēstnesim un sacīja: kad tu būsi ķēniņam izstāstījis visas karalietas, Un ķēniņam dusmas celsies un viņš uz tevi sacīs: kāpēc jūs tik tuvu pie pilsētas esat gājuši kauties? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus? Kas Abimelehu, JerubBešeta dēlu, ir nokāvis? Vai sieva uz viņu nemeta dzirnu akmeni no mūra, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc esat gājuši tik tuvu pie mūra? Tad saki: tavs kalps, hetietis Ūrija, arīdzan nomiris. Un vēstnesis nogāja un nāca un stāstīja Dāvidam visu, par ko Joabs viņu bija sūtījis. Un vēstnesis sacīja uz Dāvidu: tie vīri bija stiprāki nekā mēs, un iznāca pret mums laukā, bet mēs viņiem pretī turējāmies līdz pat vārtu durvīm. Tad strēlnieki no mūra šāva uz taviem kalpiem, ka kādi no ķēniņa kalpiem nomira, Un tavs kalps hetietis Ūrija, arīdzan nomiris. Tad Dāvids sacīja uz to vēstnesi: Tā saki uz Joabu: lai tev sirds neēdās šīs lietas dēļ, jo zobens rij te šo, te citu, stāvi jo stipri karā pret to pilsētu un izposti to, - un tā iedrošini viņu. Kad nu Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad viņa gaudās par savu kungu. Un kad gaudu laiks bija pagājis, tad Dāvids nosūtīja un to ņēma savā namā, un tā viņam palika par sievu un viņam dzemdēja dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids darīja, Tam Kungam nepatika. Un Tas Kungs sūtīja Nātanu pie Dāvida. Un tas gāja pie viņa un uz to sacīja: divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs nabags. Un tam bagātam bija ļoti daudz avju un vēršu. Bet tam nabagam nebija it nekā kā viens vienīgs jēriņš, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis, un tas pie viņa bija uzaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa kumosa un dzēra no viņa biķera un gulēja viņa klēpī un bija viņam tā kā bērns. Kad nu pie tā bagātā vīra atnāca ceļinieks, tad tam bija žēl ņemt no savām avīm un no saviem vēršiem, ko laba sataisīt tam ceļiniekam, kas pie viņa bija atnācis, un viņš ņēma tā nabaga vīra jēriņu un to sataisīja tam vīram, kas pie viņa bija atnācis. Tad Dāvids dusmās iedegās pret to vīru varen ļoti un viņš sacīja uz Nātanu: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, vīrs, kas to darījis, pelnījis nāvi. Un to jēru tam būs četrkārtīgi atdot, tāpēc ka viņš tā darījis un ka nav žēlojis. Tad Nātans sacīja uz Dāvidu: tu esi tas vīrs. Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi par ķēniņu esmu svaidījis Israēlim, un tevi esmu izpestījis no Saula rokas, Un tev esmu devis tava kunga namu, un tava kunga sievas tavā klēpī, un Es tev esmu devis arī Israēla un Jūda namu. Un ja tas vēl nepietiek, tad Es šo un to vēl gribēju pielikt. Kāpēc tu tad Tā Kunga vārdu esi laidis pār galvu, darīdams, kas ļauns priekš Viņa acīm? Hetieti Ūriju tu esi nokāvis ar zobenu un viņa sievu sev ņēmis par sievu, bet viņu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu. Nu tad zobens neatstāsies no tava nama ne mūžam, tāpēc ka tu Mani esi nicinājis un hetieša Ūrijas sievu ņēmis sev par sievu. Tā saka Tas Kungs: redzi, Es vedīšu nelaimi pār tevi no tava paša nama un ņemšu tavas sievas priekš tavām acīm un tās došu tavam tuvākam; tas pie tavām sievām gulēs pašā saulē. Jo tu to esi darījis slepeni, bet Es to darīšu visa Israēla priekšā un pašā saulē. Tad Dāvids sacīja uz Nātanu: es esmu grēkojis pret To Kungu. Un Nātans sacīja uz Dāvidu: tad nu Tas Kungs arī tavus grēkus ir atņēmis; tev nebūs mirt. Tomēr tāpēc ka tu caur šo lietu Tā Kunga ienaidniekiem esi devis tiešām iemeslu zaimot, tad arī tam dēlam, kas tev dzimis, būs mirt. Un Nātans gāja savā namā. Un Tas Kungs sita to bērnu, ko Ūrijas sieva Dāvidam bija dzemdējusi, ka tas palika ļoti slims. Un Dāvids meklēja Dievu par to bērnu, un Dāvids gavēja un iegāja un gulēja par nakti pie zemes. Tad visi viņa nama vecaji gāja pie viņa un viņu gribēja uzcelt no zemes, bet viņš negribēja un neēda maizes ar tiem. Un septītā dienā bērns nomira. Un Dāvida kalpi bijās viņam sacīt, ka bērns miris. Jo tie sacīja: redzi, kamēr bērns vēl bija dzīvs, tad mēs ar viņu runājām, un viņš negribēja mūsu balsi klausīt, kā tad lai viņam sakām, ka bērns miris, lai viņš nepadara ko ļauna? Bet Dāvids redzēja, ka viņa kalpi klusiņām savā starpā runāja, un Dāvids manīja, ka bērns miris. Un Dāvids sacīja uz saviem kalpiem: vai bērns miris? Un tie sacīja: miris. Tad Dāvids cēlās no zemes un mazgājās un svaidījās un pārmija savas drēbes un gāja Tā Kunga namā un pielūdza. Pēc viņš nāca savā namā un pavēlēja, lai viņam maizi ceļ priekšā, un ēda. Tad viņa kalpi uz viņu sacīja: kas tas ir, ko tu dari? Kad bērns bija dzīvs, tad tu gavēji un raudāji, un kad nu bērns miris, tad tu celies un ēdi maizi? Un viņš sacīja: kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju, kas var zināt, vai Tas Kungs par mani neapžēlosies, ka bērns paliek dzīvs. Bet kad tas nu miris, kāpēc man būs gavēt? Vai es to vēl varēšu vest atpakaļ? Es gan iešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ negriezīsies. Un Dāvids iepriecināja Batsebu, savu sievu, un iegāja pie tās un gulēja pie tās. Un tā dzemdēja dēlu un tas nosauca viņa vārdu Salamans. Un Tas Kungs to mīlēja. Un viņš deva pavēli caur pravieti Nātanu, un šis nosauca viņa vārdu JedidJa (t.i. Dieva mīlēts) Tā Kunga dēļ. Un Joabs karoja pret Rabu, Amona bērnu pilsētu, un ieņēma to ķēniņa pilsētu. Tad Joabs sūtīja vēstnešus pie Dāvida un sacīja: es pret Rabu esmu karojis un pilsētas lejas daļu jau ieņēmis. Tad nu sapulcini tos atlikušos ļaudis un apmeties pret to pilsētu un ieņem to, lai es neieņemu to pilsētu, un slava par to lai nepaliek man. Tad Dāvids sapulcināja visus ļaudis un nogāja uz Rabu un karoja pret to un to ieņēma, Un ņēma viņu ķēniņa kroni no viņa galvas, tam svars bija viens talents zelta un dārgu akmeņu, un tas Dāvidam tapa likts uz galvu; viņš arī ļoti lielu laupījumu izveda no tās pilsētas. Un tos ļaudis, kas tur bija, viņš izveda un tos lika apakš zāģiem un apakš kuļamiem dzelzs ruļļiem un apakš dzelzs cirvjiem, un tos lika ķieģeļu cepļos. Tā viņš darīja visām Amona bērnu pilsētām. Un Dāvids un visi ļaudis griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. Un notikās pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, Tamāra vārdā, un Amnons, Dāvida dēls, to iemīlēja. Un Amnons gauži nobēdājās savas māsas Tamāras dēļ, un viņa bija jaunava, tā ka Amnonam rādījās grūta lieta, viņai ko darīt. Bet Amnonam bija draugs, ar vārdu Jehonadabs, Šimus, Dāvida brāļa, dēls, un Jehonadabs bija ļoti gudrs vīrs. Tas uz viņu sacīja: kāpēc tu tāds izdilis, tu ķēniņa dēls, un jo dienas jo vairāk? Vai to man negribi sacīt? Tad Amnons uz viņu sacīja: es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu. Un Jehonadabs uz to sacīja: gulies savā gultā un izliecies slims. Kad nu tavs tēvs nāk, tevi apraudzīt, tad saki uz to, lai jel mana māsa, Tamāra, nāk un man dod maizes ēst un taisa priekš manām acīm ēdienu, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas. Tad Amnons gūlās un izlikās slims. Kad nu ķēniņš nāca, viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja uz ķēniņu: lai jel mana māsa Tamāra nāk, un sataisa kādus divus raušus priekš manām acīm, ka es ēdu no viņas rokas. Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un sacīja: ej jel Amnona, sava brāļa, namā un taisi viņam ēdienu. Un Tamāra nogāja Amnona, sava brāļa namā, un viņš gulēja gultā. Un tā ņēma mīklu un mīcīja un taisīja raušus priekš viņa acīm un cepa tos raušus. Un viņa ņēma pannu un no tās izlika viņa priekšā, bet viņš liedzās ēst. Tad Amnons sacīja: lai visi no manis iziet ārā. Tad visi izgāja ārā no viņa. Tad Amnons sacīja uz Tamāru: nes man to ēdienu istabā, ka es ēdu no tavas rokas. Tad Tamāra ņēma tos raušus, ko bija taisījusi, un nesa tos savam brālim Amnonam istabā. Kad tā tos nu viņam pienesa, ka ēstu, tad viņš to sagrāba un uz to sacīja: nāc šurp, guli pie manis, mana māsa. Bet viņa uz to sacīja: nē, mans brāli, nepiesmej mani, jo tā tas nepieklājās iekš Israēla, - nedari tādu trakumu. Jo kur es paliktu ar savu kaunu? Un tu būtu kā ģeķis iekš Israēla. Bet runā jel ar ķēniņu, jo viņš mani tev neliegs. Bet tas viņas balsij negribēja klausīt, bet stiprāks būdams nekā viņa to piesmēja un piegulēja. Pēc Amnons viņu nīdēdams ienīdēja; un naids, ar ko viņš to ienīdēja, bija lielāks nekā tā mīlestība, ar ko viņš to bija mīlējis. Un Amnons uz to sacīja: celies un ej projām. Tad viņa uz to sacīja: ne tā! Šis ļaunums būtu lielāks nekā pirmais, ko tu man darījis, ka tu mani izdzen. Bet viņš tai negribēja klausīt. Un viņš sauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un sacīja: izraidi jel šo no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas. Un viņai bija svārki ar piedurknēm, jo ar tādiem uzvalkiem ķēniņa meitas ģērbās, kas bija jaunavas. Un kad viņa sulainis to bija izraidījis un durvis aiz viņas aizslēdzis, Tad Tamāra meta pelnus uz savu galvu un saplēsa tos svārkus ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, un lika savu roku uz savu galvu un gāja apkārt brēkdama. Un viņas brālis Absaloms uz to sacīja: vai tavs brālis Amnons pie tevis bija? Nu tad, mana māsa, cieti klusu, viņš ir tavs brālis, neņem šo lietu tā pie sirds. Tā Tamāra palika atstāta sava brāļa Absaloma namā. Un kad ķēniņš Dāvids visu šo dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. Bet Absaloms nerunāja ar Amnonu nedz ļaunu nedz labu. Jo Absaloms ienīdēja Amnonu par to, ka šis bija piesmējis Tamāru, viņa māsu. Un pēc kādiem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana BaālHacorā pie Efraīma. Un Absaloms aicināja visus ķēniņa bērnus. Un Absaloms nāca pie ķēniņa un sacīja: redzi jel, nu tavam kalpam ir avju cirpšana, kaut ķēniņš ar saviem kalpiem nāktu pie sava kalpa. Bet ķēniņš sacīja uz Absalomu: nē, mans dēls, visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinājam. Un viņš gan to lūdza, bet tas negribēja iet, bet viņu svētīja. Tad Absaloms sacīja: ja tu negribi, tad lai jel mans brālis Amnons mums nāk līdz. Bet ķēniņš uz to sacīja: kāpēc lai tas iet līdz? Un kad Absaloms viņu vēl vairāk lūdza, tad viņš Amnonu tam laida līdz ar visiem ķēniņa bērniem. Un Absaloms pavēlēja saviem puišiem un sacīja: raugāt jel, kad Amnona sirds būs priecīga no vīna, un es uz jums sacīšu: kaujiet Amnonu, - tad nokaujiet viņu, nebīstaties, jo es jums to esmu pavēlējis; turaties stipri un esat droši vīri! Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis. Tad visi ķēniņa bērni cēlās un metās ikkatrs uz savu zirgēzeli un bēga. Un tiem vēl ceļā esot, vēsts nāca pie Dāvida, un tur sacīja: Absaloms nokāvis visus ķēniņa bērnus, ka neviens no tiem nav atlicis. Tad ķēniņš cēlās un saplēsa savas drēbes un metās pie zemes, un visi viņa kalpi stāvēja ar saplēstām drēbēm. Un Jehonadabs, Šimus, Dāvida brāļa, dēls atbildēja un sacīja: nedomā, mans kungs, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nokauti, bet Amnons vien ir miris. Jo Absaloms to ir apņēmies no tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru. Un lai nu mans kungs, tas ķēniņš, šo lietu tā neņem pie sirds, domādams, visus ķēniņa bērnus esam mirušus, jo Amnons vien ir miris. Un Absaloms bēga. Un sargs pacēla savas acis un skatījās, un redzi, daudz ļaudis nāca pa ceļu aiz viņa gar kalnu. Un Jehonadabs sacīja uz ķēniņu: redzi, ķēniņa bērni nāk, tā kā tavs kalps sacījis, tā ir. Un kad viņš bija beidzis runāt, redzi, tad tie ķēniņa dēli nāca un pacēla savu balsi un raudāja. Arī ķēniņš un visi viņa kalpi raudāja varen lielas raudas. Un Absaloms bēga un gāja pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešuras ķēniņa. Bet (Dāvids) žēlojās pēc sava dēla katru dienu. Un Absaloms bēga un gāja uz Gešuru, tur viņš sabija trīs gadus. Un tas ķēniņu Dāvidu noturēja iziet pret Absalomu, jo viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris. Kad nu Joabs, Cerujas dēls, manīja, ka ķēniņa sirds pēc Absaloma ilgojās, Tad Joabs sūtīja uz Tekou un dabūja no turienes gudru sievu un uz to sacīja: liecies jel žēlojoties un apvelc sēru drēbes un nesvaidies ar eļļu un turies kā sieva, kas sen dienas sērojās par mironi. Un ej pie ķēniņa un runā uz to tā un tā. Un Joabs lika tos vārdus viņas mutē. Un tā Tekoiešu sieva sacīja uz ķēniņu, uz savu vaigu pie zemes mezdamās un klanīdamās: palīdzi, ķēniņ! Un ķēniņš uz to sacīja: kas tev kait? Un viņa sacīja: kait gan, esmu atraitne un mans vīrs miris. Un tad vēl tavai kalponei bija divi dēli, tie abi bārās laukā un tiem nebija starpnieka, tad viens sita otru un to nokāva. Un redzi, visi radi cēlās pret tavu kalponi un saka: dod šurp to, kas savu brāli nokāvis, lai mēs viņu nokaujam par brāļa dzīvību, ko viņš nokāvis, un izdeldam arī šo mantinieku. Tā tie grib izdzēst manu dzirkstelīti, kas atlikusi, un neatstāt manam vīram ne vārdu, ne pēcnācējus virs zemes. Tad ķēniņš uz to sievu sacīja: ej mājās, gan es tevis pēc pavēlēšu. Un tā Tekoiešu sieva sacīja uz ķēniņu: mans kungs un ķēniņ, lai tas noziegums paliek uz manis un uz mana tēva nama, bet ķēniņš un viņa goda krēsls lai paliek nenoziedzīgs. Un ķēniņš sacīja: ja kas pret tevi runā, tad atved to pie manis, tad tam tevi vairs nebūs aizskart. Un viņa sacīja: lai jel ķēniņš piemin To Kungu, savu Dievu, ka asins atriebēji nevairo to postu, ka tie manu dēlu nenomaitā. Tad viņš sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, neviens no tava dēla matiem nekritīs pie zemes! Tad tā sieva sacīja: lai jel tava kalpone vienu vārdu uz savu kungu, to ķēniņu, runā. Un viņš sacīja: runā! Un tā sieva sacīja: kāpēc tad tu tādu lietu esi nodomājis pret Dieva ļaudīm? Kad ķēniņš šo vārdu runājis, caur to viņš ir tā kā noziedzīgs, tāpēc ka ķēniņš savu atmesto neatved atpakaļ. Jo mirt mums jāmirst un mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets netop atkal sasmelts, un Dievs negrib dzīvību atņemt, bet domā uz to, ka neatmet arīdzan tādu, kas atmests. Nu tad es esmu nākusi ar savu kungu, to ķēniņu, šo vārdu runāt, jo tie ļaudis mani ir izbiedējuši. Tad tava kalpone sacīja: es runāšu jel ar ķēniņu, vai ķēniņš nedarīs, ko viņa kalpone saka. Jo ķēniņš klausīs un izpestīs savu kalponi no tā vīra rokas, kas apņēmies mani un manu dēlu kopā izdeldēt no Dieva tautas. Un tava kalpone domāja, lai mana kunga, tā ķēniņa, vārds man ir par iepriecināšanu, jo mans kungs, tas ķēniņš, ir kā Dieva eņģelis, klausīdamies labu un ļaunu; bet Tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar tevi. Tad ķēniņš atbildēja un sacīja uz to sievu: neslēp man nekā, ko es tev vaicāšu. Un tā sieva sacīja: runā jel, mans kungs un ķēniņ! Un ķēniņš sacīja: vai Joaba roka ar tevi nav visās šinīs lietās? Tad tā sieva atbildēja un sacīja: tik tiešām kā tava dvēsele dzīva, mans kungs un ķēniņ, citādi nav ne pa labo ne pa kreiso roku ar visu to, kā mans kungs, tas ķēniņš, ir runājis; jo tavs kalps Joabs vien, tas man to ir pavēlējis un visus šos vārdus licis tavas kalpones mutē. Šīs lietas nodomu gribēdams apslēpt, tavs kalps Joabs to ir darījis. Bet mans kungs ir gudrs pēc Dieva eņģeļa gudrības, zināt visu, kas virs zemes notiek. Un ķēniņš sacīja uz Joabu: redzi, es šo lietu esmu darījis. Ej tad un atved to puisi Absalomu atpakaļ. Un Joabs klanījās uz savu vaigu pie zemes mezdamies un pateicās ķēniņam, un Joabs sacīja: šodien tavs kalps ir manījis, ka es žēlastību esmu atradis tavās acīs, mans kungs un ķēniņ, tāpēc ka ķēniņš sava kalpa vārdu paklausījis. Tā Joabs cēlās un gāja uz Gešuru un atveda Absalomu uz Jeruzālemi. Un ķēniņš sacīja: lai viņš iet savā namā un nenāk priekš manām acīm. Tad Absaloms gāja savā namā un neredzēja ķēniņa vaigu. Bet tāda vīra, tik skaista un ļoti slavējama kā Absaloms, nebija pa visu Israēli; no pēdām līdz galvas galam nekādas vainas pie viņa nebija. Un kad viņš savas galvas matus apgrieza, (tas notika gadu no gada, ka viņš to apgrieza, jo mati viņam kļuva pārāk smagi, tāpēc viņš tos nogrieza), tad viņa galvas mati svēra divsimt sēķeļus pēc ķēniņa svara. Un Absalomam piedzima trīs dēli un viena meita, Tamāra vārdā, tā bija ļoti skaista sieviete. Tā Absaloms palika Jeruzālemē divus gadus un neredzēja ķēniņa vaigu. Tāpēc Absaloms sūtīja pie Joaba, ka viņš to pie ķēniņa sūtītu, bet tas negribēja nākt pie viņa. Tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas vēl negribēja nākt. Tad viņš sacīja uz saviem kalpiem: redzi, Joaba tīrums ir pie mana klāt, un viņam tur ir mieži; ejat un iededzinājiet to ar uguni. Tad Absaloma kalpi iededzināja to tīrumu ar uguni. Un Joabs cēlās un nāca Absaloma namā un uz to sacīja: kāpēc tavi kalpi manu tīrumu ar uguni ir iededzinājuši? Un Absaloms sacīja uz Joabu: redzi, es pie tevis esmu sūtījis sacīdams: nāc šurp, ka es tevi pie ķēniņa sūtu un lieku sacīt, kāpēc es esmu nācis no Gešuras? Man būtu labāk, ka es vēl tur būtu. Bet nu es gribu ķēniņa vaigu redzēt, un ja vēl kāds noziegums ir pie manis, tad lai viņš mani nokauj. Tad Joabs gāja pie ķēniņa un viņam to teica. Tad viņš aicināja Absalomu, un tas nāca pie ķēniņa un nometās uz savu vaigu pie zemes ķēniņa priekšā, un ķēniņš skūpstīja Absalomu. Un pēc tam Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un piecdesmit vīrus, kas viņa priekšā skrēja. Un Absaloms cēlās no rīta agri un nostājās ceļā pie vārtiem, un ja kam bija kāda tiesas lieta, par ko viņš pie ķēniņa nāca tiesāties, tad Absaloms to aicināja pie sevis un sacīja: no kuras pilsētas tu esi? Un kad tas sacīja: tavs kalps ir no šīs jeb tās Israēla cilts, Tad Absaloms uz to sacīja: redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet tev nav neviena pie ķēniņa, kas uzklausītu. Un Absaloms uz to sacīja: ak! Kas mani celtu par zemes soģi, lai, ja kam kāds strīds vai tiesas lieta būtu, nāktu pie manis un es tam gādātu taisnību! Un kad kāds pie viņa nāca un metās zemē, tad viņš izstiepa savu roku un to satvēra un to skūpstīja. Tā Absaloms darīja visam Israēlim, kas pie ķēniņa nāca tiesāties. Tā Absaloms zaga sirdi Israēla vīriem. Un pēc četriem gadiem Absaloms sacīja uz ķēniņu: es gribu noiet un savu apsolījumu Hebronē izpildīt, ko es Tam Kungam solījis. Jo tavs kalps ir solījumu solījis, kad es Gešurā Sīrijā dzīvoju, sacīdams: ja Tas Kungs mani tiešām vedīs atpakaļ uz Jeruzālemi, tad es kalpošu Tam Kungam. Tad ķēniņš uz to sacīja: ej ar mieru. Un viņš cēlās un gāja uz Hebroni. Un Absaloms sūtīja izlūkus pie visām Israēla ciltīm un sacīja: kad jūs dzirdēsiet taures skaņu, tad jums būs sacīt: Absaloms ir ķēniņš Hebronē. Un ar Absalomu gāja divsimt vīri no Jeruzālemes, kas bija aicināti, bet tie gāja savā vientiesībā un nezināja it nenieka. Absaloms sauca arī Ahitofelu no Gilo, Dāvida padoma devēju, no viņa pilsētas Gilo, kad viņš upurus upurēja. Un dumpinieku derība palika stipra un ļaudis pulcējās un vairojās pie Absaloma. Tad nāca vēstnesis pie Dāvida un sacīja: visu Israēla vīru sirds pieķērusies Absalomam. Tad Dāvids sacīja uz visiem saviem kalpiem, kas pie viņa bija Jeruzālemē: ceļaties un bēgsim, citādi mums glābšanās nav priekš Absaloma; ejat steigšus, ka viņš steigdamies mūs nepanāk un nepadara mums nelaimi un nekauj to pilsētu ar zobena asmeni. Tad ķēniņa kalpi uz ķēniņu sacīja: tā kā mans kungs, tas ķēniņš, nodomā, redzi, mēs esam tavi kalpi. Un ķēniņš izgāja ar visu savu namu kājām. Un ķēniņš atstāja desmit liekas sievas, to namu sargāt. Tā nu ķēniņš ar visiem ļaudīm kājām izgāja un apstājās pie pēdējā nama. Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzās, ir visi Krēti un visi Plieti ir visi Gatieši, sešsimt vīri, kas viņam no Gatas bija līdz nākuši, tie gāja ķēniņa priekšā. Tad ķēniņš sacīja uz Itaju no Gatas. Kam tu arīdzan mums gribi iet līdz? Ej atpakaļ un paliec pie ķēniņa, jo tu esi svešinieks un tik ienācējs savā vietā. Vakar tu esi atnācis, vai man šodien tevi būs maldināt, mums iet līdz? Jo es eju, kur varēdams; ej atpakaļ un ved savus brāļus līdz atpakaļ; žēlastība un uzticība lai ir ar tevi. Bet Itajus atbildēja ķēniņam un sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, un kā mans kungs, tas ķēniņš, dzīvs, - tai vietā, kur mans kungs, tas ķēniņš, būs, lai būtu vai uz nāvi vai uz dzīvību, tur būs tavs kalps arīdzan. Un Dāvids sacīja uz Itaju: nāc tad, iesim! Tā Itajus no Gatas gāja līdz ar visiem saviem vīriem un ar visiem bērniem, kas pie viņa bija. Un visa zeme raudāja lielas raudas, un visi ļaudis gāja garām. Un ķēniņš gāja pāri pār Kidronas upi, un visi ļaudis gāja pāri pa to ceļu uz tuksnesi. Un redzi, arī Cadoks tur bija ar visiem Levītiem, kas Dieva derības šķirstu nesa; un tie nolika Dieva šķirstu un Abjatars tur pienāca - kamēr visi ļaudis no pilsētas bija izgājuši. Tad ķēniņš sacīja uz Cadoku: nes Dieva šķirstu atpakaļ pilsētā. Ja es žēlastību atradīšu Tā Kunga priekšā, tad Viņš mani vedīs atpakaļ un man liks redzēt Viņu pašu ar Viņa dzīvokli. Bet ja Viņš tā sacīs: Man nav labs prāts pie tevis, - redzi, še es esmu, lai Viņš man dara, kā Viņam patīk. Un ķēniņš sacīja uz priesteri Cadoku: tu redzētāj, ej atpakaļ uz pilsētu ar mieru, un Ahimaācs, tavs dēls, un Jonatāns, Abjatara dēls, jūsu abi dēli ar jums. Redziet, es gaidīšu tuksnesī pie braslām, tiekams kāda vēsts no jums atnāks un man dos ziņu. Tā Cadoks un Abjatars Dieva šķirstu nesa atpakaļ uz Jeruzālemi un tur palika. Un Dāvids kāpa uz Eļļas kalnu un iedams raudāja un savu galvu bija aptinis un gāja pats basām kājām, arī tie ļaudis, kas pie viņa bija, ikkatrs savu galvu bija aptinis un gāja uz augšu un iedami raudāja. Un Dāvidam teica un sacīja: Ahitofels ir starp dumpiniekiem pie Absaloma. Tad Dāvids sacīja: Kungs, dari jel Ahitofela padomu par ģeķību! Kad nu Dāvids nāca kalna galā, kur mēdza Dievu pielūgt, redzi, tad Hušajus, Arķiets, viņam nāca pretī ar saplēstiem svārkiem un zemi uz galvas. Un Dāvids uz to sacīja: ja tu man nāksi līdz, tad tu man būsi par nastu. Bet ja tu iesi atpakaļ pilsētā un sacīsi uz Absalomu: es būšu tavs kalps, ķēniņ, kā citkārt esmu bijis tava tēva kalps, tā nu es būšu tavs kalps, - tad tu man iznīcināsi Ahitofela padomu. Un vai tur pie tevis nebūs priesteri Cadoks un Abjatars? Tāpēc visu, ko tu ķēniņa namā dzirdēsi, to saki priesteriem, Cadokam un Abjataram. Redzi, tur ir viņu abi dēli, Ahimaācs Cadoka, un Jonatāns, Abjatara dēls, caur tiem jūs visu, ko dzirdat, sūtat pie manis. Tā Hušajus, Dāvida draugs, gāja pilsētā, kad Absaloms nāca uz Jeruzālemi. Kad nu Dāvids maķenīt no kalna gala bija nogājis, redzi, tad Cībus, Mefibošeta puisis, viņu sastapa ar pāri apkrautu ēzeļu, un uz tiem bija divsimt maizes un simts rozīņu raušu un simts vīģu raušu un ādas trauks ar vīnu. Un ķēniņš sacīja uz Cību: kas tas tev tur ir? Tad Cībus sacīja: Tie ēzeļi ir priekš ķēniņa nama, ko jāt, un maize ar vīģēm priekš tiem puišiem, ko ēst, un vīns tiem piekusušiem tuksnesī, ko dzert. Tad ķēniņš sacīja: Kur tad ir tava kunga dēls? Un Cībus sacīja uz ķēniņu: redzi, viņš paliek Jeruzālemē, jo viņš sacīja: šodien Israēla nams man atdos mana tēva valstību. Tad ķēniņš sacīja uz Cību: redzi, tavs lai ir viss, kas Mefibošetam pieder. Un Cībus sacīja: es metos pie zemes, lai es žēlastību atrodu priekš tavām acīm, mans kungs un ķēniņ. Kad nu ķēniņš Dāvids nāca līdz Bahurim, redzi, tad no turienes izgāja vīrs no Saula nama radiem, Šimejus vārdā, Ģerus dēls. Viņš izgāja un iedams lādēja un mētāja akmeņiem Dāvidu un visus ķēniņa Dāvida kalpus, lai gan visi ļaudis un visi varenie gāja pa viņa labo un kreiso roku. Un Šimejus sacīja tā lādēdams: ej ārā, ej ārā, tu asinsvīrs, tu negantais! Tas Kungs liek pār tevi nākt visām Saula nama asinīm, kura vietā tu palicis par ķēniņu. Nu Tas Kungs to valstību dod tavam dēlam Absalomam rokā. Un redzi, nu tu esi nelaimē, jo tu esi asinsvīrs. Tad Abišajus, Cerujas dēls, sacīja uz ķēniņu: kāpēc šim nosprāgušam sunim būs lādēt manu kungu, to ķēniņu? Es noiešu un viņam noraušu galvu. Bet ķēniņš sacīja: kas man ar jums, jūs Cerujas dēli. Lai viņš lād, jo Tas Kungs viņam ir sacījis: lādi Dāvidu. Kas tad sacīs: kāpēc tu tā dari? Un Dāvids sacīja uz Abišaju un visiem saviem kalpiem: redzi, mans dēls, kas no manām miesām nācis, meklē manu dzīvību, vai ne nu jo vairāk šis Benjaminietis? Laid viņu mierā; lai lād, jo Tas Kungs viņam to ir licis. Varbūt Tas Kungs uzlūko manu noziegumu un Tas Kungs man šodien atkal atdos labumu viņa lāstu vietā. Tā Dāvids gāja ar saviem vīriem pa ceļu, un Šimejus gāja gar kalnu, viņam iepretim, viņu lādēdams, un mētāja akmeņiem un putināja pīšļiem. Un ķēniņš nāca ar visiem ļaudīm, kas pie viņa bija piekusuši, un tur atspirdzinājās. Bet Absaloms un visi Israēla vīri nāca uz Jeruzālemi, un Ahitofels ar viņu. Un notikās, kad Hušajus, Arķiets, Dāvida draugs, nāca pie Absaloma, tad Hušajus sacīja uz Absalomu: lai dzīvo ķēniņš, lai dzīvo ķēniņš! Bet Absaloms sacīja uz Hušaju: vai tā ir tava mīlestība uz tavu draugu? Kāpēc tu neesi gājis ar savu draugu? Un Hušajus sacīja uz Absalomu: nē, bet ko Tas Kungs izredzējis un šie ļaudis un visi Israēla vīri, tam es arī piederēšu un pie tā es palikšu. Un otram kārtam, kam man kalpot? Vai ne viņa dēlam? tā kā es tavam tēvam esmu kalpojis, tāpat es būšu tavā priekšā. Un Absaloms sacīja uz Ahitofelu: dodiet padomu, ko lai darām? Un Ahitofels sacīja uz Absalomu: ieej pie sava tēva liekām sievām, ko viņš atstājis, to namu sargāt, tad viss Israēls dzirdēs, ka tu smirdots tapis savam tēvam, un visu to rokas, kas pie tevis ir, taps stiprinātas. Un tie taisīja Absalomam telti uz jumta, un Absaloms iegāja pie sava tēva liekām sievām, visam Israēlim redzot. Un Ahitofela padoms, ko viņš tanīs dienās deva, tā tapa turēts, itin kā Dieva vārds būtu vaicāts, tā bija viss Ahitofela padoms, tik labi pie Dāvida kā pie Absaloma. Un Ahitofels sacīja uz Absalomu: es izlasīšu divpadsmit tūkstoš vīrus un celšos un dzīšos Dāvidam šonakt pakaļ, Un es viņam uzbrukšu, kad viņš piekusis un viņa rokas nogurušas, un viņu izbiedēšu, ka visi ļaudis, kas pie tā ir, bēgs, tad es nokaušu ķēniņu vienu pašu. Un es vedīšu visus ļaudis atpakaļ pie tevis. Kad visi būs griezušies atpakaļ, (jo viņš vien ir vīrs, ko tu meklē), tad visi ļaudis būs mierā. Šī valoda labi patika Absalomam un visiem Israēla vecajiem. Tad Absaloms sacīja: aicinājiet jel Hušaju, to Arķieti, arīdzan, un dzirdēsim, ko viņš saka. Un kad Hušajus pie Absaloma nāca, tad Absaloms uz to runāja un sacīja: tā un tā Ahitofels ir runājis, - vai mums būs pēc viņa vārda darīt, vai nē? Runā tu arīdzan! Tad Hušajus sacīja uz Absalomu: padoms, ko Ahitofels šim brīžam devis, nav labs. Un Hušajus sacīja: tu pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka tie ir vareni un dusmīgu prātu, it kā lācis laukā, kam bērni paņemti, un tavs tēvs ir karavīrs un nepaliks naktī pie tiem ļaudīm. Redzi, nu viņš ir paslēpies kādā alā vai citā kādā vietā; kad nu notiktu, ka tas iesākumā viņiem uzkrīt, tad ikkatrs, kas to dzirdēs, sacīs: tie ļaudis ir sakauti, kas Absalomam iet pakaļ. Tad arī paši varenie, kam sirds kā lauvām, baiļot baiļosies. Jo viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir varonis, un ka tie ir stipri ļaudis, kas pie viņa. Bet mans padoms ir šis: lai pie tevis top sapulcināts viss Israēls no Dana līdz Bēršebai tādā pulkā kā smiltis jūrmalā, un tev pašam jāiet viņiem līdz karā. Un kad mēs viņu sastapsim kaut kurā vietā, kur viņu atradīsim, tad uzkritīsim viņam kā rasa krīt uz zemi, un neatliks neviens no viņa un visiem vīriem, kas pie viņa. Un ja viņš metīsies kādā pilsētā, tad viss Israēls tai pilsētai apmetīs virves, un mēs to novilksim upē, ka ne akmentiņš tur vairs neatradīsies. Tad Absaloms un visi Israēla vīri sacīja: Hušajus, tā Arķieša, padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms. Bet Tas Kungs tā bija nolicis, iznīcināt Ahitofela labo padomu, lai Tas Kungs nelaimi vestu pār Absalomu. Un Hušajus sacīja uz tiem priesteriem, Cadoku un Abjataru: tā un tā Ahitofels padomu devis Absalomam un Israēla vecajiem, un tā un tā es esmu padomu devis. Un nu sūtait drīz un dodiet Dāvidam ziņu sacīdami: nepaliec pa nakti tuksnesī pie braslām, bet ej drīz pāri, ka ķēniņš netop aprīts ar visiem ļaudīm, kas pie viņa. Un Jonatāns un Ahimaācs stāvēja pie En-Rogelas akas. Un viena meita gāja un tiem to sacīja. Tad tie nogāja un to sacīja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā. Un viens puisis tos redzēja un to sacīja Absalomam, bet tie gāja abi divi steigšus un nāca kāda vīra namā iekš Bahurim, tam bija aka savā pagalmā, un tie tur nokāpa. Un tā sieva ņēma un izklāja apsegu pār akas caurumu, un uzkaisīja putraimus virsū, ka neko nemanīja. Kad nu Absaloma kalpi pie tās sievas nāca namā, tad tie sacīja: kur ir Ahimaācs un Jonatāns? Un tā sieva uz tiem sacīja: tie ir gājuši pār šo upīti. Un tie tos meklēja un neatrada, un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. Un kad šie bija aizgājuši, tad tie izkāpa no akas un gāja un to pasacīja ķēniņam Dāvidam; un tie sacīja uz Dāvidu: ceļaties un ejat drīz pār ūdeni pāri, jo tā un tā Ahitofels pret jums ir padomu devis. Tad Dāvids un visi ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās un gāja pār Jordāni līdz pat gaismai, un neviena netrūka, kas nebūtu pār Jordāni gājis. Kad nu Ahitofels redzēja, ka nedarīja pēc viņa padoma, tad viņš apsegloja savu ēzeli un cēlās un gāja uz savu namu savā pilsētā un apkopa savu namu un pakārās. Tā viņš nomira un tapa aprakts sava tēva kapā. Un Dāvids nāca uz Mahānaīm, bet Absaloms gāja pāri pār Jordāni, un visi Israēla vīri viņam līdz. Un Absaloms cēla Amasu Joaba vietā par karaspēka virsnieku, un Amasus bija dēls vienam Israēlietim, Jetrus vārdā, kas bija gulējis pie Abigaīles, Nahasa meitas, Cerujas, Joaba mātes māsas. Un Israēls un Absaloms apmetās Gileādas zemē. Un kad Dāvids uz Mahānaīm bija nācis, tad Šobijs, Nahasa dēls, no Rabas, Amona bērnu pilsētas, un Mahirs, Amiēļa dēls, no Lodabaras, un Barzilajus, Gileādietis, no Rogelim, nesa Guļamas drēbes un kausus un mālu traukus un kviešus un miežus un miltus un grauzdētu labību un pupas un lēcas, arī grauzdētas, Un medu un sviestu un avis un govju sierus, ko ēst, pie Dāvida un pie ļaudīm, kas pie viņa bija, jo tie sacīja: ļaudis būs izsalkuši un piekusuši un izslāpuši tuksnesī. Un Dāvids pārlūkoja tos ļaudis, kas pie viņa bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār simtiem. Un Dāvids lika tos ļaudis, vienu daļu apakš Joaba rokas, un otru daļu apakš Abišajus, Cerujas dēla, Joaba brāļa, un to trešo apakš Itajus no Gatas. Un ķēniņš sacīja uz ļaudīm: es pats arīdzan iziešu līdz ar jums. Bet tie ļaudis sacīja: tev nebūs iziet, jo kad mēs bēgsim, tad tie to neliks vērā; un arī kad puse no mums mirst, tad tie to arī neliks vērā, bet tu esi kā desmit tūkstoši no mums. Tāpēc nu būs labāk, kad tu mums no pilsētas nāksi palīgā. Un ķēniņš uz tiem sacīja: es darīšu, kā jums šķiet par labu. Un ķēniņš nostājās pie vārtiem, un visi ļaudis izgāja pa simtiem un pa tūkstošiem. Un ķēniņš pavēlēja Joabam un Abišajum un Itajum un sacīja: taupiet to puisi, to Absalomu, un visi ļaudis to dzirdēja, ka ķēniņš visiem virsniekiem par Absalomu pavēlēja. Tā tie ļaudis izgāja uz lauku Israēlim pretī, un tā kaušanās notika Efraīma mežā. Un Israēla ļaudis tur tapa kauti no Dāvida kalpiem, un tai dienā notika liela kaušana, līdz divdesmit tūkstošiem. Jo tā kauja izplētās tur pa visu to apgabalu, un mežs aprija vairāk ļaužu, nekā zobens aprija tai dienā. Un Absaloms sastapa Dāvida kalpus un Absaloms jāja uz zirgēzeļa. Un kad zirgēzelis nāca apakš kāda liela ozola kupliem zariem, tad viņa galva ieķērās cieti pie tā ozola, ka viņš karājās starp debesi un zemi, un viņa zirgēzelis apakš viņa aizskrēja projām. Tad viens vīrs to redzēja un to teica Joabam un sacīja: redzi, es redzēju Absalomu karājamies pie kāda ozola. Tad Joabs sacīja uz to vīru, kas viņam to teica: redzi, tu esi redzējis, kāpēc tad tu viņu tur neesi kāvis zemē? Tad es tev no savas puses būtu devis desmit sudraba gabalus un vienu jostu. Bet vīrs sacīja uz Joabu: un ne par tūkstoš sudraba gabaliem, kad tie taptu iesvērti manā rokā, es savu roku neliktu pie ķēniņa dēla. Jo ķēniņš, mums dzirdot, tev un Abišajum un Itajum ir pavēlējis un sacījis: sargājat ikviens to puisi, to Absalomu. Bet ja es būtu viltu darījis pret viņa dvēseli, un ķēniņam jau nekas nepaliek apslēpts, tad tu pats man būtu stāvējis pretī. Un Joabs sacīja: es tā pie tevis nevaru kavēties. Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī. Un kad tas vēl bija dzīvs pie ozola, Tad desmit puiši, Joaba bruņunesēji, to apstāja un kāva Absalomu un to nokāva. Tad Joabs lika pūst taures, un ļaudis griezās atpakaļ un Israēlim vairs nedzinās pakaļ; jo Joabs taupīja ļaudis. Un tie ņēma Absalomu, un to iemeta mežā lielā bedrē, un uzkrāva tam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Un viss Israēls bēga, ikkatrs savā dzīvoklī. Bet Absaloms, kamēr vēl bija dzīvs, bija ņēmis un uzcēlis sev stabu ķēniņa ielejā. Jo viņš sacīja: man dēla nav, lai mans vārds pie tā top pieminēts. Un viņš to stabu bija nosaucis pēc sava vārda, un tas vēl šodien top saukts Absaloma stabs. Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: es skriešu un nesīšu ķēniņam vēsti, ka Tas Kungs viņam tiesu iznesis no viņa ienaidnieku rokas. Bet Joabs uz to sacīja: šodien tu neesi prieka vēstnesis, citu dienu tu vari vēstis nest, bet šodien tev labas vēsts nav, ko nest, jo ķēniņa dēls ir miris. Un Joabs sacīja uz Kuzu: ej tu un teici ķēniņam, ko tu esi redzējis. Tad Kuzus paklanījās Joaba priekšā un aizskrēja. Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, runāja vēl uz Joabu: lai būtu kā būdams, liec man jel arī Kuzum skriet pakaļ. Un Joabs sacīja: kāpēc tad tu gribi skriet, mans dēls? Ej tad, - laba vēsts tā nav, kas ko ienes. (Viņš sacīja:) lai būtu kā būdams, es skriešu! Un viņš uz to sacīja: tad skrej! Tad Ahimaācs skrēja pa klajuma ceļu un Kuzum aiztika priekšā. Un Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem. Tad sargs kāpa uz vārtu jumtu un mūri un pacēla savas acis un skatījās, un redzi, tur vīrs skrēja viens pats. Un sargs sauca un to sacīja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: ja viņš viens pats, tad būs laba vēsts viņa mutē; un tas nāca arvien tuvāki klāt. Tad sargs redzēja otru vīru skrienam, un sargs sauca uz vārtiem un sacīja: raugi, vēl otrs vīrs skrien viens pats. Un ķēniņš sacīja: tas arī ir labs vēstnesis. Un sargs sacīja: es redzu, ka tā pirmā gaita ir kā Ahimaāca, Cadoka dēla, gaita, un ķēniņš sacīja: tas ir labs vīrs un nāks ar labu vēsti. Tad Ahimaācs sauca un sacīja uz ķēniņu: miers! Un viņš nometās ķēniņa priekšā ar savu vaigu pie zemes un sacīja: slavēts ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas tos vīrus nodevis, kas savu roku pret manu kungu, to ķēniņu, bija pacēluši. Tad ķēniņš sacīja: vai puisis Absaloms sveiks vesels? Un Ahimaācs sacīja: es redzēju lielu troksni, kad Joabs tā ķēniņa kalpu un mani, tavu kalpu, nosūtīja, bet es nezinu, kas tur bija. Un ķēniņš sacīja: ej un nostājies te. Tad viņš gāja un nostājās. Un redzi, Kuzus nāca, un Kuzus sacīja: manam kungam, tam ķēniņam, tā labā vēsts, ka Tas Kungs tev šodien ir tiesu iznesis no visu to rokas, kas pret tevi cēlās. Tad ķēniņš sacīja uz Kuzu: vai puisis Absaloms sveiks un vesels? Un Kuzus sacīja: lai tā kā šim jauneklim, iet mana kunga, tā ķēniņa, ienaidniekiem un visiem, kas pret tevi ar ļaunumu ceļas. Tad ķēniņš noskuma un gāja vārtu augšistabā un raudāja, un sacīja iedams: mans dēls Absalom! Mans dēls, mans dēls Absalom! Kaut es tavā vietā būtu miris! Ak Absalom! Mans dēls, mans dēls! Un Joabam tapa sacīts: redzi, ķēniņš raud un žēlojās par Absalomu. Un tā uzvara tai dienā palika par žēlabām visiem ļaudīm, jo tie ļaudis tai dienā dzirdēja sakām: ķēniņam sirds sāp par savu dēlu. Un tie ļaudis tai dienā nāca zagšus pilsētā, tā kā ļaudis zagšus nāk, kas kaunā krituši, kaujā bēgdami. Un ķēniņš savu galvu bija aptinis un sauca ar stipru balsi: ak mans dēls Absalom! Ak Absalom, mans dēls, mans dēls! Tad Joabs nāca pie ķēniņa namā un sacīja: tu šodien esi apkaunojis visu savu kalpu vaigus, kas šodien glābuši tavu dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību un tavu sievu dzīvību un tavu lieko sievu dzīvību. Bet tu mīļo, kas tevi ienīst, un ienīsti, kas tevi mīļo. Jo tu parādi šodien, ka virsnieki un kalpi priekš tevis nav nekas. Jo es nomanu šodien, kad tikai Absaloms būtu dzīvs un mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev būtu pa prātam. Tad celies nu un izej un runā sirsnīgi ar saviem kalpiem, jo es zvērēju pie Tā Kunga, ja tu neizej, tad neviens vīrs pie tevis nepaliks šo nakti. Un tā tev būs lielāka nelaime, nekā visa nelaime, kas tev notikusi no tavas jaunības līdz šim laikam. Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos. Un visiem ļaudīm tika teikts un sacīts: redzi, ķēniņš sēž vārtos. Tad visi ļaudis nāca ķēniņa priekšā. Bet Israēls bēga ikviens savā dzīvoklī. Un visi ļaudis visās Israēla ciltīs strīdējās un sacīja: ķēniņš mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas un mūs ir atsvabinājis no Fīlistu rokas, un nu viņam no zemes bija jābēg Absaloma priekšā. Un Absaloms, ko mēs sev bijām svaidījuši par ķēniņu, ir nomiris karā; nu tad, kāpēc jūs kavējaties, ķēniņu atkal pārvest? Tad ķēniņš Dāvids sūtīja pie priesteriem, Cadoka un Abjatara, sacīdams: runājiet uz Jūda vecajiem un sakāt: kāpēc jūs gribat tie pēdējie būt, ķēniņu vest atpakaļ uz viņa namu? (Jo visa Israēla valoda jau bija nākusi pie ķēniņa viņa namā.) Jūs esat mani brāļi, jūs esat mani kauli un manas miesas - kāpēc tad jūs gribat tie pēdējie būt, ķēniņu atkal atvest? Un uz Amasu sakāt: vai tu neesi no maniem kauliem un no manas miesas? Lai Dievs man šā un tā dara, ja tu visu mūžu nebūsi par karalielkungu manā priekšā Joaba vietā. Tā viņš locīja visu Jūda vīru sirdi kā viena vienīga vīra, un tie sūtīja pie ķēniņa (sacīdami): griezies atpakaļ, tu un visi tavi kalpi. Tā ķēniņš griezās atpakaļ un nāca pie Jordānes, un Jūda nāca uz Gilgalu, ķēniņam pretī iedams, ka ķēniņu vadītu pār Jordāni pāri. Un Šimejus, Benjaminieša Ģerus dēls, kas no Bahurim bija, steidzās un nonāca ar Jūda vīriem ķēniņam Dāvidam pretī. Un tūkstoš vīri no Benjamina līdz ar viņu, arī Cībus, Saula nama sulainis, ar saviem piecpadsmit dēliem un saviem divdesmit kalpiem; un tie cēlās pāri pār Jordāni ķēniņa priekšā. Un plosts pārcēlās, pārvest ķēniņa namu, un darīt, kas viņam pa prātam, un Šimejus, Ģerus dēls, nometās priekš ķēniņa zemē, kad šis pār Jordāni cēlās pāri. Un viņš sacīja uz ķēniņu: nepielīdzini man, mans kungs, to noziegumu, un nepiemini, ka tavs kalps ir noziedzies tai dienā, kad mans kungs, tas ķēniņš, no Jeruzālemes izgāja, un lai ķēniņš to neņem pie sirds! Jo tavs kalps to atzīst, ka esmu grēkojis; bet redzi, šodien esmu nācis pirmais no visa Jāzepa nama, pretī iet savam kungam, tam ķēniņam. Tad Abišajus, Cerujas dēls, atbildēja un sacīja: vai tad Šimeju par to nebija nokaut, ka viņš Tā Kunga svaidīto lādējis? Tad Dāvids sacīja: kas man daļas ar jums, Cerujas dēli, ka jūs man šodien paliekat par pretiniekiem? Vai šodien kādu nokaut iekš Israēla? Vai tad es nezinu, ka es šodien esmu tapis par ķēniņu pār Israēli? Un ķēniņš sacīja uz Šimeju: tev nebūs mirt. Un ķēniņš tam zvērēja. Arī Mefibošets, Saula dēls, nonāca ķēniņam pretī. Un viņš ne savas kājas ne savu bārdu nebija tīrījis, nedz savas drēbes mazgājis no tās dienas, kad ķēniņš bija nogājis, līdz tai dienai, kad ķēniņš atkal ar mieru pārnāca. Un kad viņš Jeruzālemē ķēniņam pretī nāca, tad ķēniņš uz to sacīja: kāpēc tu neesi man līdz nācis, Mefibošet? Un viņš sacīja: mans kungs un ķēniņ, mans kalps mani pievīlis, jo tavs kalps sacīja: es sev likšu ēzeli seglot un jāšu uz tā, un iešu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls. Un viņš tavu kalpu pie mana kunga, tā ķēniņa, arī apmelojis. Bet mans kungs, tas ķēniņš, ir kā viens Dieva eņģelis, dari, kā tev patīk. Jo viss mana tēva nams tik nāves ļaudis vien bijuši priekš mana kunga, tā ķēniņa. Taču tu savu kalpu esi licis starp tiem, kas ēd pie tava galda; kādas tiesības man tad vēl ir, jeb par ko man vēl būs brēkt uz ķēniņu? Tad ķēniņš uz to sacīja: kāpēc tu vēl runā par savām lietām? Es esmu sacījis: tu un Cībus daliet to tīrumu. Un Mefibošets sacīja uz ķēniņu: lai viņš arī visu paņem, ka nu mans kungs, tas ķēniņš, atkal ar mieru savā namā pārnācis. Un Barzilajus Gileādietis, nāca arīdzan no Rogelim un gāja ar ķēniņu pār Jordāni, viņu pārvadīt pār Jordāni. Un Barzilajus bija ļoti vecs, pie astoņdesmit gadiem, un ķēniņu bija apgādājis, kad tas mita iekš Mahānaīm, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs. Un ķēniņš sacīja uz Barzilaju: tev būs man iet līdz, es tevi apgādāšu pie sevis Jeruzālemē. Bet Barzilajus sacīja uz ķēniņu: cik man vēl būs mūža gadu un dienu, ka man ar ķēniņu iet uz Jeruzālemi? Es šodien esmu astoņdesmit gadus vecs, vai es vēl varu izšķirt, kas labs, kas nelabs? Un vai tavam kalpam vēl kāda garša, ko viņš ēd un dzer? Vai es vēl varētu sadzirdēt dziedātājus un dziedātājas? Un kāpēc tavs kalps lai ir par nastu manam kungam, tam ķēniņam? Tavs kalps ies maķenīt ar ķēniņu pār Jordāni; kāpēc ķēniņš man grib darīt tādu lielu žēlastību? Ļauj savam kalpam griezties atpakaļ un mirt savā pilsētā pie sava tēva un pie savas mātes kapa. Un redzi, še ir tavs kalps Kimhams, lai šis iet pāri līdz ar manu kungu, to ķēniņu, un dari tam, kā tev patīk. Tad ķēniņš sacīja: Kimhamam būs iet man līdz, un es viņam darīšu, kā tev patīk, un visu, ko tu no manis prasīsi, es tev gribu darīt. Un kad visi ļaudis pār Jordāni bija pārgājuši, tad arī ķēniņš gāja pāri, un ķēniņš skūpstīja Barzilaju un to svētīja, un tas griezās atpakaļ uz savu vietu. Un ķēniņš gāja tālāk uz Gilgalu, un Kimhams tam gāja līdz, un visi Jūda ļaudis ķēniņu bija pārveduši, un arī puse no Israēla ļaudīm. Un redzi, visi Israēla vīri nāca pie ķēniņa un sacīja uz ķēniņu: kāpēc mūsu brāļi, Jūda vīri, tevi ir zaguši un ķēniņu ar viņa namu pār Jordāni pārveduši līdz ar visiem Dāvida vīriem? Tad visi Jūda vīri atbildēja Israēla vīriem: tāpēc ka ķēniņš mums ir tuvs radinieks, un kāpēc jums par to dusmas? Vai tad mēs esam dabūjuši ēst no ķēniņa, jeb vai viņš mums ir devis dāvanas? Un Israēla vīri atbildēja Jūda vīriem un sacīja: mums ir desmit daļas pie ķēniņa un arī pie Dāvida, mums ir vairāk nekā jums. Kāpēc tad jūs mūs esat turējuši tādā negodā? Vai mūsu vārds nav pirmais bijis, mūsu ķēniņu vest atpakaļ? Bet Jūda vīru valoda bija bargāka nekā Israēla vīru valoda. Un tur gadījās netikls vīrs, Šebus vārdā, Bihrija dēls, Benjaminietis; tas pūta tauri un sacīja: mums daļas nav pie Dāvida, nedz mantības pie Isajus dēla, - ikviens no Israēla ejat savā dzīvoklī! Tad visi Israēla vīri gāja nost no Dāvida, Šebum, Bihrija dēlam, pakaļ. Bet Jūda vīri turējās pie sava ķēniņa, no Jordānes līdz Jeruzālemei. Kad nu Dāvids uz Jeruzālemi pārnāca savā namā, tad ķēniņš ņēma tās desmit sievas, savas liekas sievas ko viņš bija atstājis, to namu sargāt, un tās ielika kādā sargu namā un tās apgādāja, bet vairs pie tām negāja. Un tās bija ieslēgtas līdz savai miršanas dienai un dzīvoja par atraitnēm. Un ķēniņš sacīja uz Amasu: sasauc man Jūda vīrus uz trešo dienu, un stāvi tu arīdzan te. Tad Amasus gāja, Jūdu sasaukt, bet viņš kavējās pāri par nolikto laiku, ko tas viņam bija nolicis. Tad Dāvids sacīja uz Abišaju: nu mums Šebus, Bihrija dēls, darīs vairāk ļaunuma nekā Absaloms. Ņem sava kunga kalpus un dzenies viņam pakaļ, ka viņš netiek stiprās pilsētās un neizzūd no mūsu acīm. Tad Joaba vīri viņam izgāja pakaļ, ir tie Krēti un Plieti un visi varenie. Un tie izgāja no Jeruzālemes, Šebum, Bihrija dēlam, dzīties pakaļ. Kad tie nu pie tā lielā akmens nāca, kas ir Gibeonā, tad Amasus tos sastapa, bet Joabs bija apjozies pār savām drēbēm, kas viņam bija mugurā, un pār tām bija josta, kur zobens bija piesiets uz viņa gurniem savās makstīs, šis izslīdēja un tas (zobens) nokrita zemē. Un Joabs sacīja uz Amasu: vai tev labi klājās, mans brāli? Un Joabs satvēra ar labo roku Amasus bārdu, viņu skūpstīt. Un Amasus nesargājās no tā zobena, kas bija Joaba rokā, un tas viņam to iedūra vēderā, ka viņa iekšas izgāzās zemē un viņam otras reizes vairs nevajadzēja, un viņš nomira. Bet Joabs un viņa brālis Abišajus dzinās pakaļ Šebum, Bihrija dēlam. Un viens vīrs no Joaba puišiem palika pie viņa stāvot un sacīja: kam labs prāts ir pie Joaba, un kas Dāvidam (pieķeras), tas lai iet Joabam pakaļ. Bet Amasus vārtījās asinīs ceļa vidū. Kad nu vīrs redzēja, ka visi ļaudis tur apstājās, tad viņš Amasu no ceļa novēla uz tīrumu un uzmeta viņam drēbes, tāpēc ka redzēja, ka ikviens, kas pie viņa pienāca, apstājās. Kad viņš nu no ceļa bija novelts, tad visi ļaudis gāja garām, Joabam pakaļ, Šebum, Bihrija dēlam pakaļ dzīties. Un viņš gāja pa visām Israēla ciltīm uz Abelu un BetMaāhu, un pa visu Berim-tiesu, un tie sapulcējās un gāja viņam pakaļ. Un tie nāca un apmetās pret viņu Abel BetMaāhā un uzmeta valni pret to pilsētu un tas stāvēja pie mūra, un visi ļaudis, kas pie Joaba bija, meklēja to mūri postīt un apgāzt. Tad viena gudra sieva no pilsētas sauca: klausiet, klausiet, sakāt jel Joabam: nāc šurp, es ar tevi gribu runāt. Kad viņš nu pie tās atnāca, tad tā sieva sacīja: vai tu esi Joabs? Un viņš sacīja: es tas esmu. Un tā uz viņu sacīja: klausies savas kalpones vārdus. Un viņš sacīja: es klausos. Tad viņa teica un sacīja: vecos laikos tā mēdza runāt: kas vaicā, lai vaicā Abelā, un tā tika galā. Es esmu no tiem mierīgiem un uzticīgiem iekš Israēla, un tu meklē tādu pilsētu izdeldēt, kas ir māte iekš Israēla. Kāpēc tu gribi aprīt Tā Kunga mantību? Tad Joabs atbildēja un sacīja: lai Dievs pasargā, lai Dievs pasargā, ka es aprītu un ka es izdeldētu; tas tā nav. Bet viens vīrs no Efraīma kalniem, Šebus vārdā, Bihrija dēls, tas savu roku pacēlis pret ķēniņu, pret Dāvidu; dodiet man to vien, tad es aiziešu projām no pilsētas. Tad tā sieva sacīja uz Joabu: redzi, viņa galva pie tevis taps nomesta pāri pār mūri. Un tā sieva nāca pie visiem ļaudīm ar savu gudrību, un tie Šebum, Bihrija dēlam, nocirta galvu un to izmeta Joabam ārā. Tad viņš pūta tauri, un tie izklīda no pilsētas projām, ikviens savā dzīvoklī, un Joabs griezās atpakaļ uz Jeruzālemi pie ķēniņa. Un Joabs bija pār visu Israēla karaspēku, un Benajus, Jojada dēls, pār Krētiem un Plietiem, Un Hadorams bija pār darbiniekiem un Jehošafats, Ahiluda dēls, bija rakstvedis, Un Ševa bija rakstu vedējs, un Cadoks un Abjatars bija priesteri, Un arī Irus, Jaīra dēls, bija pie Dāvida lielskungs. Un Dāvida laikā bija bads trīs gadus no vietas, un Dāvids meklēja Tā Kunga vaigu. Un Tas Kungs sacīja: tas ir Saula pēc un tā asins nama pēc, tāpēc ka viņš tos Gibeoniešus nokāvis. Tad ķēniņš aicināja Gibeoniešus un uz tiem sacīja: (bet Gibeonieši nebija no Israēla bērniem, bet no Amoriešu atlikušiem, un Israēla bērni tiem bija zvērējuši, bet Sauls tos bija meklējis nokaut savā karstumā par Israēla un Jūda bērniem,) Un Dāvids sacīja uz Gibeoniešiem: ko man jums būs darīt un ar ko man jūs būs salīdzināt, ka jūs Tā Kunga mantību svētījat? Un Gibeonieši tam atbildēja: mēs neprasām ne sudraba ne zelta Saula un viņa nama pēc; mēs arī negribam, lai kas iekš Israēla top nokauts. Tad viņš sacīja: ko tad jūs sakāt, ko man jums būs darīt? Tad tie sacīja uz ķēniņu: to vīru, kas mūs postījis un pret mums ļaunu izdomājis, mūs izdeldēt, lai mūsu nemaz vairs nav Israēla robežās; - Dodiet mums septiņus vīrus no viņa dēliem, ka tos Tam Kungam pakaram Gibejā, Saula, Tā Kunga izredzētā pilsētā. Un ķēniņš sacīja: es došu. Bet ķēniņš saudzēja Mefibošetu, Jonatāna dēlu, Saula dēla dēlu, tā zvēresta pēc, ko Dāvids un Jonatāns, Saula dēls pie Tā Kunga bija zvērējuši savā starpā. Un ķēniņš ņēma Ricpas, Ajas meitas, divus dēlus, ko tā Saulam bija dzemdējusi, Armonu un Mefibošetu, un Mihales (māsas), Saula meitas, piecus dēlus, ko tā bija dzemdējusi, Adriēlim, Barzilajus, tā Meholatieša dēlam, Un tos deva Gibeoniešiem rokā, un tie tos pakāra uz tā kalna Tā Kunga priekšā. Un tie septiņi kopā gāja bojā un nomira pļaujamā laika iesākumā, kad miežu pļaušana sākās. Tad Ricpa, Ajas meita, ņēma maisu un to sev izklāja uz to akmeni pļaušanas iesākumā, tiekams ūdens no debesīm uz tiem pilēja, un viņa ne putniem apakš debess nelika uz tiem nākt dienā, ne lauka zvēriem naktī. Un Dāvidam sacīja, ko Ricpa, Ajas meita, Saula lieka sieva, bija darījusi. Un Dāvids nogāja un ņēma Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no namniekiem Jabešā Gileādā, kas tos bija zaguši no BetŠanas ielas, kur Fīlisti tos bija pakāruši tai dienā, kad Fīlisti Saulu Ģilboā kāva, Un viņš aizveda no tejienes Saula kaulus un Jonatāna, viņa dēla, kaulus, un tos sakrāja ar to pakārto kauliem, Un apraka Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus Benjamina zemē, Celā, Kīša, viņa tēva, kapā, un tie darīja visu, ko ķēniņš bija pavēlējis. Tā Dievs pēc tam zemei atkal palika žēlīgs. Pēc tam bija atkal karš starp Fīlistiem un Israēli. Un Dāvids nogāja un viņa kalpi līdz ar viņu un karoja pret Fīlistiem. Un Dāvids nogura. Un Išbijs no Nobas, viens no Refaiešiem, tam šķēps bija trīs simt vara sēķeļus smagumā, un tas bija apjozies ar jaunu (zobenu), šis domāja Dāvidu nokaut. Bet Abišajus, Cerujas dēls, viņam palīdzēja un sita to Fīlistu un nokāva. Tad Dāvida vīri tam zvērēja un sacīja: tev nebūs vairs ar mums iet karā, ka tu gaismu iekš Israēla neizdzēsi. Pēc tam bija atkal karš Gobā pret Fīlistiem. Tad Sibbehajs, Hušata dēls, kāva Safu, kas bija no Refaiešiem. Un atkal bija karš Gobā pret Fīlistiem; tad Elhanans, JairOregima dēls, no Bētlemes, kāva Goliata, tā Gatieša, (brāli), kam šķēpa kāts bija kā audēja riestava. Atkal bija karš Gatā, un tur bija ļoti garš vīrs, tam bija ik seši pirksti pie rokām un seši pie kājām, divdesmit četri pa visam, ir tas bija no Refaiešu cilts. Un tas mēdīja Israēli; bet Jonatāns, Šimejus, Dāvida brāļa, dēls to nokāva. Šie četri bija Refam Gatā dzimuši un krita caur Dāvida roku un caur viņa kalpu roku. Un Dāvids runāja Tā Kunga priekšā šīs dziesmas vārdus tai dienā, kad Tas Kungs viņu bija atpestījis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas; un viņš sacīja: Tas Kungs ir mans akmens kalns un mana pils un mans glābējs. Dievs ir mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un manas pestīšanas rags, mans augstais palīgs, un mana glābšana, mans Pestītājs, kas mani no varas darba atpestī. Es piesaukšu To Kungu, kas ir slavas cienīgs, tad es tapšu izglābts no saviem ienaidniekiem. Jo nāves viļņi mani apņēma un posta upes mani izbiedēja, Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. Savās bēdās es piesaucu To Kungu, es piesaucu savu Dievu; tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs. Zeme tapa kustināta un drebēja, un debesu stiprumi kustējās un trīcēja, kad Viņš apskaitās. Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās. Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām. Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, un parādījās uz vēja spārniem. Viņš lika tumsu ap Sevi par telti, un melnus ūdeņus un biezus mākoņus. No spožuma Viņa priekšā iedegās ugunīgi zibeņi. Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visuaugstais pacēla Savu balsi. Un Viņš meta bultas un tos izklīdināja, Viņš meta zibeņus un tos iztrūcināja. Jūras gultnes rādījās, zemes pamati tapa atklāti no Tā Kunga bāršanas, no Viņa nāšu dvašas pūšanas. Viņš izstiepa (roku) no augstības un satvēra mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem. Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo varenāki nekā es. Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums. Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani. Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, Viņš man atlīdzina pēc manu roku šķīstības. Jo es sargāju Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva. Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis. Bet es biju bezvainīgs Viņa priekšā un sargājos noziegties. Un Tas Kungs man atlīdzina pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības priekš Viņa acīm. Pie svētiem Tu rādies svēts, un pie sirdsskaidriem vīriem Tu rādies skaidrs. Pie šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini). Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī, un Tavas acis ir pret lepniem, tos pazemot. Jo Tu Kungs esi mans gaismeklis. Tas Kungs dara manu tumsu gaišu. Jo ar Tevi es varu sadauzīt karaspēku, ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem. Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas. Jo kur ir kāds Dievs, kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums, kā vien mūsu Dievs? Stiprais Dievs ir mans varenais patvērums, un Viņš vada taisno pa Savu ceļu. Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā. Viņš manas rokas māca karot, ka mans elkonis uzvelk vara stopus. Tu man esi devis Tavas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tu mani pazemodams esi mani augstu padarījis. Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši. Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem, un tos iznīcināšu un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos nebūšu izdeldējis. Es tos izdeldēšu un tos satriekšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām. Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas. Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā un savus nīdētājus es iznīcināšu. Tie skatās visapkārt, bet glābēja nav, - uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild. Es tos sagrūdīšu kā zemes pīšļus, es tos samīšu un izkaisīšu kā dubļus uz ielām. Tu mani izglābi no manu ļaužu ķildām, Tu mani lieci par galvu tautām: ļaudis, ko es nepazinu, man kalpo. Svešinieku bērni mīlīgi izrādās manā priekšā; kad viņu auss dzird, tad tie man paklausa. Svešinieku bērni nonīkst un dreb iekš savām pilīm. Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans Patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, manas pestīšanas Klints, Stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis, Un kas mani izvedis no maniem ienaidniekiem. Un Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani cēlās, no varas darītājiem Tu mani izglābi. Tāpēc es Tevi, Kungs, slavēšu starp tautām un dziedāšu Tavam vārdam. Viņš ir pestīšanas tornis Savam ķēniņam un dara labu Savam svaidītam Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi. Un šie ir Dāvida pēdējie vārdi. Dāvida, Isajus dēla, vārdi: tā saka vīrs, kas apstiprināts par Jēkaba Dieva svaidīto, un kas mīlīgs Israēla dziesmās: Tā Kunga Gars caur mani runā, un Viņa vārds ir uz manas mēles. Israēla Dievs saka, Israēla patvērums uz mani runā: valdītājs pār cilvēkiem, kas taisns, valdītājs dievbijāšanā, Tas ir kā rīta gaisma, kad saule uzlec, kā rīts bez mākoņiem, kā kad no spožuma un lietus zaļums zeļ no zemes. Vai tāds nav mans nams ar Stipro Dievu? Jo Viņš man uzcēlis mūžīgu derību, kas visādi labi nolikta un pasargāta. Jo visai manai pestīšanai un visam labam prātam, vai Viņš tam neliks plaukt? Bet netiklie, tie visi ir kā nomesti ērkšķi, ko rokā neņem. Bet ikviens, kas tos grib aizskart, ņem dzelzs ieroci jeb šķēpa kātu rokā; un tos sadedzina ar uguni vietā, kur tie auguši. - Šie ir varoņu vārdi, kas Dāvidam bijuši: Jošeb-Bašebets, Tahmona dēls, augstākais starp virsniekiem. Viņš pacēla savu šķēpu un pārvarēja astoņus simtus vīru un tos nokāva vienā reizē. Un pēc tā bija Eleazars, Dodus dēls, Ahoha dēla dēls, šis bija starp trim varoņiem ar Dāvidu, kad tie Fīlistus kaunā lika, kas tur bija sapulcējušies uz karu, un Israēla vīri (pret tiem) cēlās. Šis cēlās un kāva Fīlistus, tiekams viņa roka piekusa un viņa roka pie zobena pielipa, un Tas Kungs deva tai dienā lielu pestīšanu, ka tie ļaudis atgriezās viņam pakaļ, tikai laupīt. Pēc viņa bija Šammus, Agas dēls, Harariets. Kad Fīlisti bija sapulcējušies vienā ciemā, un tur bija tīrums ar lēcām, un tie ļaudis bēga priekš Fīlistiem, Tad viņš apstājās paša tīruma vidū un to aizstāvēja, un kāva Fīlistus, un Tas Kungs deva lielu pestīšanu. Un šie trīs virsnieki starp trīsdesmit vareniem vīriem nogāja un nāca pļaujamā laikā pie Dāvida, Adulama alā, un Fīlistu pulki bija apmetušies Refaīm ielejā. Bet Dāvids to brīdi bija pilskalnā, un Fīlisti bija ielikuši Bētlemē karavīrus. Un Dāvidam iegribējās un viņš sacīja: kas man dos ūdeni dzert no tās akas pie Bētlemes vārtiem? Tad šie trīs varoņi izlauzās caur Fīlistu lēģeri un smēla ūdeni no Bētlemes akas, kas bija pie vārtiem, un ņēma un atnesa to pie Dāvida. Bet viņš to negribēja dzert, bet to izlēja Tam Kungam, Un sacīja: lai Tas Kungs mani pasargā, ka es to nedaru. Vai tās nav to vīru asinis, kas nogājuši, savu dzīvību netaupīdami? Un viņš to negribēja dzert. To šie trīs varoņi darīja. Un Abišajus, Joaba brālis, Cerujas dēls, bija arīdzan par virsnieku starp trim. Tas pacēla savu šķēpu pret trīs simtiem un tos nokāva, un viņš bija arīdzan slavēts starp trim. No šiem trim viņš bija tas augstākais, tāpēc viņš tiem bija par virsnieku, bet viņš tos trīs (pirmos) nepanāca. Vēl bija Benajus, Jojadas dēls, stipra vīra dēls, kas lielus darbus darījis, no Kabceēles; šis kāva divus stiprus Moabiešu lauvas, viņš arī nogāja un alā kāva vienu lauvu sniega laikā. Viņš arī kāva vienu briesmīgu Ēģiptieti, un tā ēģiptieša rokā bija šķēps, bet viņš nogāja pie tā ar zizli un izrāva to šķēpu no tā ēģiptieša rokas un to nokāva ar viņa paša šķēpu. To Benajus, Jojadas dēls, darīja un viņš bija slavēts starp tiem trim varoņiem. Viņš bija tas augstākais starp tiem trīsdesmit, bet tos trīs pirmos viņš nepanāca. Un Dāvids viņu iecēla pār saviem pils karavīriem. Asahēls, Joaba brālis, bija starp tiem trīsdesmit; Elhanans, Dodus dēls, no Bētlemes; Šammus no Harodas; Elikus no Harodas; Helecs, Palta dēls, Īrus, Ikeša dēls, no Tekoas; Abiēzers no Anatotas; Mebunājus, Hušata dēls, Salmons, Ahoha dēls, Maharajs no Netofas; Helebs, Baānas dēls, no Netofas; Itajus, Ribaja dēls, no Benjaminiešu Gibejas; Benajus no Piratonas; Hidajs no Gaāša upēm; Abialbons no Arbas; Asmavets no Barhumas; Eljaba no Šaālbonas; Jašena un Jonatāna bērni; Šammus no Hararas; Ahiams, Šarara dēls, no Hararas; Elifelets, Ahāsbaja dēls, Maāhataja dēla dēls. Elijams, Ahitofela dēls, no Gilonas; Hecrajs no Karmeļa; Paērajus no Arbas; Igals, Nātana dēls, no Cobas; Banus no Gada; Celegs no Amona; Naharajs no Beērotes, Joaba, Cerujas dēla, bruņu nesējs; Īrus, Jetrus dēls, Gārebs, Jetrus dēls, Hetietis Ūrija. Tie ir pavisam trīsdesmit un septiņi. Un Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēli, un viņš Dāvidu skubināja pret tiem sacīdams: ej, skaiti Israēli un Jūdu. Un ķēniņš sacīja uz Joabu, karapulku virsnieku, kas pie viņa bija: ej jel apkārt pa visām Israēla ciltīm, no Dana līdz Bēršebai, un skaitāt tos ļaudis, lai es zinu to ļaužu skaitu. Tad Joabs sacīja uz ķēniņu: Lai Tas Kungs, tavs Dievs, pie šiem ļaudīm simtkārt vairāk pieliek, nekā viņu ir, ka mana kunga, tā ķēniņa, acis to redz; kāpēc tad manam kungam, tam ķēniņam, šīs lietas gribās? Bet ķēniņa vārds palika spēkā pret Joabu un karavirsniekiem. Tā Joabs ar karavirsniekiem izgāja no ķēniņa, Israēla ļaudis skaitīt. Un tie gāja pār Jordāni un apmetās pie Aroēra, pa labo roku tai pilsētai, kas Gada ielejas vidū, un pie Jaēzeres. Pēc tie nāca uz Gileādu un uz to ielejas zemi Tahtim Hodši, tie nāca arī uz DanJaānu un apkārt uz Sidonu. Un tie nāca uz to stipro Tirus pilsētu un uz visām Hiviešu un Kanaāniešu pilsētām, un tie iznāca ārā Jūdam pret dienasvidu uz Bēršebu. Tā tie gāja apkārt pa visu zemi un pārnāca pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām uz Jeruzālemi. Un Joabs deva ķēniņam to uzrakstīto ļaužu skaitu, un iekš Israēla bija astoņsimt tūkstoš karavīru, kas bija zobena vilcēji, un Jūda vīru bija piecsimt tūkstoši. Tad Dāvidam sirds trīcēja, kad tos ļaudis bija skaitījis. Un Dāvids sacīja uz To Kungu: es esmu ļoti grēkojis ar to, ko esmu darījis, un nu Kungs, atņem lūdzams sava kalpa noziegumu, jo es esmu ļoti aplam darījis. Kad nu Dāvids rītā cēlās, tad Tā Kunga vārds notika uz pravieti Gadu, Dāvida redzētāju, tā: Ej un runā uz Dāvidu: tā saka Tas Kungs: trīs lietas es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, ko lai es tev daru. Un Gads nāca pie Dāvida un teica viņam un uz to sacīja: vai tu gribi septiņus gadus bada laiku savā zemē, jeb vai tu gribi trīs mēnešus bēgt no saviem ienaidniekiem, kas tevi vajās, jeb vai tu gribi, ka trīs dienas tavā zemē nāk mēris? Ņem nu vērā un redzi, ko lai es tam atsaku, kas mani sūtījis. Tad Dāvids sacīja uz Gadu: man ir ļoti bail. Es kritīšu labāk Tā Kunga rokā, jo Viņa žēlastība ir liela, bet cilvēku rokā es negribu krist. Tad Tas Kungs lika mērim nākt iekš Israēla, no rīta līdz tam nospriestam laikam, un ļaužu nomira no Dana līdz Bēršebai septiņdesmit tūkstoši. Un kad eņģelis savu roku pār Jeruzālemi izstiepa, lai to nomaitātu, tad Tam Kungam tā ļaunuma bija žēl, un Viņš sacīja uz to eņģeli, kas tos ļaudis nonāvēja: ir gan, atrauj savu roku. Un Tā Kunga eņģelis stāvēja pie Araunas, tā Jebusieša, klona. Un Dāvids sacīja uz To Kungu, to eņģeli redzēdams, kas tos ļaudis sita: redzi, es esmu grēkojis un noziedzies, bet ko šīs avis darījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret mana tēva namu. Tad Gads nāca tai dienā pie Dāvida un uz to sacīja: ej uz augšu un uztaisi Tam Kungam altāri uz Araunas, tā Jebusieša, klona. Tad Dāvids gāja pēc Gada vārda, kā Tas Kungs bija pavēlējis. Un Araunas skatījās un redzēja pie sevis nākam ķēniņu un viņa kalpus, un Araunas izgāja un nometās ķēniņa priekšā uz savu vaigu pie zemes. Un Araunas sacīja: kāpēc mans kungs, tas ķēniņš, nāk pie sava kalpa? Un Dāvids sacīja: šo klonu no tevis pirkt, ka es Tam Kungam taisu altāri, lai šī mocība no ļaudīm atstājās. Tad Araunas sacīja uz Dāvidu: lai mans kungs, tas ķēniņš, ņem un upurē, kā viņam patīk. Redzi, še ir vērši par dedzināmo upuri un kuļami rati un vēršu jūgi malkai. Šo visu, ķēniņ, Araunas dod ķēniņam. Un Araunas sacīja uz ķēniņu: lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir labs prāts uz tevi. Bet ķēniņš sacīja uz Araunu: nē, bet es pirkdams to tev nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, dedzināmos upurus velti upurēt. Tā Dāvids to klonu un tos vēršus nopirka par piecdesmit sudraba sēķeļiem. Un Dāvids uztaisīja tur Tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Tā Tas Kungs tai zemei tapa salīdzināts, un tā mocība atstājās no Israēla. Un kad ķēniņš Dāvids bija vecs un labi gados, tad viņu gan ar drēbēm apsedza, bet tomēr viņš nesasila. Un viņa kalpi uz to sacīja: meklēsim ķēniņam, savam kungam, vienu meitu, vienu jaunavu, kas priekš ķēniņa lai stāv un viņu apkopj un tavā klēpī guļ, ka ķēniņš, mans kungs, sasilst. Tā tie meklēja vienu jaunu skaistu meitu pa visām Israēla robežām un atrada Abišagu no Šunemes un to veda pie ķēniņa. Un tā meita bija ļoti skaista un palika ķēniņam par kopēju un tam kalpoja. Bet ķēniņš viņu neatzina. Bet Adonija, Hagitas dēls, lielījās un sacīja: es būšu par ķēniņu. Un viņš sev sagādāja ratus un jātniekus un piecdesmit vīrus, kas viņa priekšā skrēja. Un viņa tēvs to savu mūžu nebija aprājis, sacīdams: Kāpēc tu tā dari? Un viņš arī bija ļoti skaists, un (Hagita) viņu bija dzemdējusi pēc Absaloma. Un viņš ar Joabu, Cerujas dēlu, bija sarunājies un ar priesteri Abjataru; tie Adonijam gāja palīgā. Bet priesteris Cadoks un Benaja, Jojadas dēls, un pravietis Nātans un Šimejus un Rejus un Dāvida varenie nebija ar Adoniju. Un Adonija upurēja avis un vēršus un barotus lopus pie Zohēletes akmens, kas pie EnRogela avota, un aicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un visus vīrus no Jūda, ķēniņa kalpus. Bet pravieti Nātanu un Benaju un tos varenos un savu brāli Salamanu viņš nelūdza. Tad Nātans runāja ar Batsebu, Salamana māti, un sacīja: vai tu neesi dzirdējusi, ka Adonija, Hagitas dēls, ir palicis par ķēniņu un mūsu kungs Dāvids to nezin? Un nu nāc, es tev došu padomu, ka tu savu dvēseli un sava dēla Salamana dvēseli izglābi. Noej pie ķēniņa Dāvida un saki uz to: vai tu, mans kungs un ķēniņ, savai kalponei neesi zvērējis sacīdams: Salamanam, tavam dēlam, būs par ķēniņu būt pēc manis, un viņš sēdēs uz mana goda krēsla? Kāpēc tad Adonija palicis par ķēniņu? Redzi, kamēr tu vēl ar ķēniņu tur runāsi, tad es tev nākšu pakaļ un apstiprināšu tavus vārdus. Tad Batseba gāja pie ķēniņa istabā un ķēniņš bija ļoti vecs un Abišaga no Šunemes ķēniņam kalpoja. Un Batseba locījās un nometās zemē priekš ķēniņa. Un ķēniņš sacīja: kas tev kait? Un viņa uz to sacīja: mans kungs, tu savai kalponei pie Tā Kunga, sava Dieva, esi zvērējis: tiešām, tavs dēls Salamans būs par ķēniņu pēc manis un tam būs sēdēt uz mana goda krēsla. Bet nu redzi, Adonija ir palicis par ķēniņu, un tu, mans kungs un ķēniņ, to nezini. Un viņš ir upurējis vēršus un barotus lopus un daudz avis un aicinājis visus ķēniņa dēlus, arī priesteri Abjataru un kara virsnieku Joabu, bet tavu kalpu Salamanu viņš nav aicinājis. Bet tu, mans kungs un ķēniņ, - visa Israēla acis uz tevi skatās, ka tev tiem būs darīt zināmu, kas sēdēs uz ķēniņa, mana kunga, goda krēsla pēc viņa. Un notiks, kad mans kungs, tas ķēniņš, būs gājis dusēt pie saviem tēviem, tad es un mans dēls Salamans būsim par grēciniekiem. Un redzi, viņai vēl ar ķēniņu runājot, pravietis Nātans atnāca. Un ķēniņam tika teikts un sacīts: redzi, pravietis Nātans ir še. Un viņš nāca ķēniņa priekšā un metās ar savu vaigu zemē ķēniņa priekšā. Un Nātans sacīja: mans kungs un ķēniņ, vai tu esi sacījis: Adonijam būs par ķēniņu būt pēc manis un tam būs sēdēt uz mana goda krēsla? Jo viņš šodien ir nogājis un upurējis vēršus un barotus lopus un daudz avis un aicinājis visus ķēniņa dēlus, un kara virsniekus un priesteri Abjataru. Un redzi, tie ēd un dzer viņa priekšā un saka: lai dzīvo ķēniņš Adonija! Bet mani, kas esmu tavs kalps, un priesteri Cadoku un Benaju, Jojadas dēlu, un tavu kalpu Salamanu viņš nav aicinājis. Vai šī lieta no ķēniņa, mana kunga, pavēlēta, un vai tu savam kalpam neesi darījis zināmu, kas pēc viņa sēdēs uz ķēniņa, mana kunga, goda krēsla? Tad ķēniņš Dāvids atbildēja un sacīja: aicinājiet man Batsebu; un tā nāca pie ķēniņa un stāvēja ķēniņa priekšā. Un ķēniņš zvērēja un sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas manu dvēseli no visām bēdām atpestījis, Tiešām, kā es tev pie Tā Kunga, Israēla Dieva, esmu zvērējis sacīdams: Salamans, tavs dēls, būs par ķēniņu pēc manis, un tam būs sēdēt uz mana goda krēsla manā vietā, - tāpat es arī šodien darīšu. Tad Batseba klanījās ar savu vaigu pie zemes un metās zemē priekš ķēniņa un sacīja: lai dzīvo mans kungs, ķēniņš Dāvids, mūžīgi. Un ķēniņš Dāvids sacīja: aicinājiet man priesteri Cadoku un pravieti Nātanu un Benaju, Jojadas dēlu. Un tie nāca ķēniņa priekšā. Un ķēniņš uz tiem sacīja: ņemiet sava kunga kalpus līdz un sēdinājiet manu dēlu Salamanu uz manu jājamo zirgēzelieni un novediet viņu uz Gihonu. Un lai priesteris Cadoks un pravietis Nātans viņu tur svaida par ķēniņu Israēlim. Pēc tam pūšat ar bazūnēm un sakāt: lai dzīvo ķēniņš Salamans. Un ejat viņam pakaļ un lai tas nāk un sēž uz mana goda krēsla, un lai ir par ķēniņu manā vietā. Un es pavēlu viņam būt par valdītāju pār Israēli un pār Jūdu. Tad Benaja, Jojadas dēls, ķēniņam atbildēja un sacīja: Āmen! Tas Kungs, mana kunga, tā ķēniņa, Dievs lai tāpat saka. Itin kā Tas Kungs bijis ar manu kungu, to ķēniņu, tāpat lai Viņš ir ar Salamanu, ka viņa goda krēsls top lielāks nekā mana kunga, ķēniņa Dāvida, goda krēsls. Tad priesteris Cadoks un pravietis Nātans un Benaja, Jojadas dēls, un tie Krēti un Plieti nogāja un sēdināja Salamanu uz ķēniņa Dāvida jājamo zirgēzelieni un to pavadīja uz Gihonu. Un priesteris Cadoks ņēma eļļasragu no telts un svaidīja Salamanu. Un tie pūta bazūnes un visi ļaudis sacīja: lai dzīvo ķēniņš Salamans. Un visi ļaudis viņam gāja pakaļ, un tie ļaudis stabulēja ar stabulēm un priecājās ar lielu prieku, tā ka zeme no viņu skaņas rībēja. Un Adonija to dzirdēja ar visiem aicinātiem, kas pie viņa bija, un tie jau bija beiguši ēst. Un Joabs dzirdēja arīdzan to bazūnes skaņu un sacīja: kas tā tāda skaņa un troksnis pilsētā? Un kad tas vēl runāja, redzi, tad nāca Jonatāns, priestera Abjatara dēls. Un Adonija sacīja: nāc iekšā, jo tu esi godīgs vīrs un nesīsi labu vēsti. Un Jonatāns atbildēja un sacīja uz Adoniju: bet tiešām, mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, Salamanu cēlis par ķēniņu. Un ķēniņš ir sūtījis priesteri Cadoku un pravieti Nātanu un Benaju, Jojadas dēlu, un tos Krētus un Plietus viņam līdz, un tie viņu sēdinājuši uz ķēniņa jājamo zirgēzelieni. Un priesteris Cadoks un pravietis Nātans to Gihonā svaidījuši par ķēniņu un no turienes priecīgi atnākuši, ka pilsēta rībēt rīb; šī ir tā skaņa, ko jūs esat dzirdējuši. Un Salamans ir nosēdies uz valdības krēsla. Un ķēniņa kalpi ir nākuši mūsu kungam, ķēniņam Dāvidam, labu laimi vēlēt, sacīdami: lai tavs Dievs Salamana vārdu ceļ augstāki nekā tavu vārdu, un viņa goda krēsls lai top augstāks nekā tavs goda krēsls. Un ķēniņš Dievu pielūdzis savā gultā. Un ķēniņš tā sacījis: slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas šodien vienam devis sēdēt uz mana goda krēsla, ka manas acis to redzējušas. Tad iztrūcinājās un cēlās visi tie aicinātie, kas bija pie Adonijas, un gāja ikviens savu ceļu. Bet Adonija bijās no Salamana un cēlās un nogāja un satvēra altāra ragus. Un Salamanam teica un sacīja: redzi, Adonija bīstas no ķēniņa Salamana un redzi, viņš altāra ragus ir satvēris un saka: lai ķēniņš Salamans man šodien zvērē, ka viņš savu kalpu ar zobenu nenokaus. Tad Salamans sacīja: ja viņš būs krietns vīrs, tad neviens no viņa matiem nekritīs zemē, bet ja ļaunums pie viņa atrodas, tad tam būs mirt. Un ķēniņš Salamans turp nosūtīja un lika to atvest no altāra. Un tas nāca un metās zemē priekš ķēniņa Salamana. Bet Salamans uz viņu sacīja: ej savā namā. Kad nu Dāvidam laiks atnāca mirt, tad viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam un sacīja: Es eju visas pasaules ceļu. Tāpēc ņemies drošu prātu un turies kā vīrs. Un sargi, kas jāsargā Tam Kungam, tavam Dievam, staigādams Viņa ceļos, turēdams Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas un Viņa liecības, tā kā Mozus bauslībā ir rakstīts, ka tu prātīgi turies iekš visa, ko tu dari, un visur, kurp tu griezies. Lai Tas Kungs Savu vārdu apstiprina, ko Tas uz mani runājis, sacīdams: ja tavi dēli savu ceļu sargās, staigādami priekš Mana vaiga uzticīgi ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli, tad, Viņš sacīja, tev netrūks vīra, kas sēdēs uz Israēla goda krēsla. Tu arī gan zini, ko Joabs, Cerujas dēls, man ir darījis, un ko viņš darījis Israēla kara virsniekiem, Abneram, Nera dēlam, un Amasum, Jetera dēlam, ka viņš tos nokāvis, un kara asinis izlējis miera laikā un kara asinis licis pie savas jostas, kas ap viņa gurniem, un pie savām kurpēm, kas pie viņa kājām Tāpēc dari pēc savas gudrības, ka tu viņa sirmiem matiem nelieci ar mieru nākt kapā. Bet Barzilajus, tā Gileādieša, dēliem, tev būs labu darīt, ka tie ir starp tiem, kas ēd pie tava galda, jo tā tie turējās pie manis, kad es bēgu priekš tava brāļa Absaloma. Un redzi, pie tevis ir Šimejus, Ģera dēls, Benjaminietis no Bahurim, kas mani lādēja ar briesmīgu lādēšanu tai dienā, kad es uz Mahānaīm gāju. Bet viņš man nonāca pretī pie Jordānes, un es viņam pie Tā Kunga esmu zvērējis, sacīdams; es tevi ar zobenu nekaušu. Bet tu neturi viņu par nenoziedzīgu, jo tu esi gudrs vīrs un gan zināsi, ko tev viņam būs darīt, ka tu viņa sirmiem matiem ar asinīm lieci nākt bedrē. Tā Dāvids gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts Dāvida pilsētā. Un laiks, kamēr Dāvids ķēniņš bijis pār Israēli, ir četrdesmit gadi; septiņus gadus viņš bija valdījis Hebronē un trīsdesmit un trīs gadus Jeruzālemē. Un Salamans sēdēja uz sava tēva Dāvida goda krēsla, un viņa valstība tapa varen stiprināta. Un Adonija, Hagitas dēls, nāca pie Batsebas, Salamana mātes; un tā sacīja: vai tu nāc ar mieru? Un viņš sacīja: ar mieru. Un viņš sacīja: man ar tevi kas jārunā. Un viņa sacīja: runā. Tad viņš sacīja: tu zini, ka man tā valstība piederēja, un visas Israēla acis uz mani skatījās, ka man bija ķēniņam būt; bet nu tā valstība ir novērsta un manam brālim tikusi, jo no Tā Kunga tā viņam ir tikusi. Bet nu es no tevis lūdzu vienu vienīgu lūgšanu, - neapkauno manu vaigu! Un viņa uz to sacīja: runā. Tad viņš sacīja: runā jel ar ķēniņu Salamanu, jo viņš tavu vaigu neliks kaunā, ka viņš man Abišagu no Šunemes dod par sievu. Un Batseba sacīja: labi, es tevis pēc ar ķēniņu runāšu. Tā Batseba nāca pie ķēniņa Salamana, Adonijas labad ar viņu runāt. Un ķēniņš cēlās viņai pretī un paklanījās priekš tās; un viņš apsēdās uz sava goda krēsla un deva ķēniņa mātei arī krēslu, un tā sēdēja pa viņa labo roku. Un viņa sacīja: es lūdzos no tevis vienu mazu lūgšanu, - neapkauno manu vaigu. Un ķēniņš uz to sacīja: lūdz, mana māte, es tavu vaigu neapkaunošu. Un viņa sacīja: dod Abišagu no Šunemes savam brālim Adonijam par sievu. Tad ķēniņš Salamans atbildēja un sacīja uz savu māti: kāpēc tad tu prasi Abišagu no Šunemes priekš Adonijas? Prasi priekš viņa arī to valstību, jo viņš ir mans brālis, vecāks nekā es, priekš viņa un Abjatara, tā priestera, un Joaba, Cerujas dēla! Un ķēniņš Salamans zvērēja pie Tā Kunga un sacīja: lai man Dievs šā un tā dara, tiešām, Adonija šo vārdu būs runājis pret savu dzīvību. Un nu, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas mani apstiprinājis un mani sēdinājis uz mana tēva Dāvida goda krēslu, un kas man ir namu cēlis, itin kā Viņš runājis, tiešām, Adonija šodien taps nokauts. Un ķēniņš Salamans nosūtīja pavēli Benajam, Jojadas dēlam; šis to nokāva, un tas nomira. Un uz priesteri Abjataru ķēniņš sacīja: ej uz Anatotu, uz savu tīrumu, jo tu esi nāvi pelnījis. Bet es tevi šodien nenokaušu, tāpēc ka tu Tā Kunga Dieva šķirstu nesis mana tēva Dāvida priekšā, un ka tu līdz panesis visu, ko mans tēvs panesis. Tā Salamans izdzina Abjataru, ka tas Tam Kungam vairs nebija par priesteri, lai piepildītos Tā Kunga vārds, ko viņš par Ēlis namu Šīlo bija runājis. Kad nu šī vēsts pie Joaba nāca (jo Joabs bija turējies pie Adonijas, jebšu nebija turējies pie Absaloma), tad Joabs bēga Tā Kunga teltī un satvēra altāra ragus. Un ķēniņam Salamanam tapa sacīts, ka Joabs bēdzis Tā Kunga teltī, un redzi, viņš ir pie altāra. Tad Salamans sūtīja Benaju, Jojadas dēlu, un sacīja: ej, kauj viņu. Un kad Benaja uz Tā Kunga telti nāca, tad viņš uz to sacīja: tā saka ķēniņš: ej ārā. Bet viņš sacīja: nē, bet še es gribu mirt. Tad Benaja nesa ķēniņam atbildi un sacīja: tā Joabs ir runājis un tā viņš man ir atbildējis. Un ķēniņš uz viņu sacīja: dari tā, kā viņš ir runājis, kauj viņu un aproc viņu, ka tu no manis un no mana tēva nama atņem tās asinis, ko Joabs velti izlējis. Un Tas Kungs lai liek viņa asinīm atkal nākt uz viņa galvu, tāpēc ka viņš ir sitis divus vīrus, kas labāki un taisnāki bija nekā viņš, un tos ir nokāvis ar zobenu, bez mana tēva Dāvida ziņas, proti Abneru, Nera dēlu, Israēla kara virsnieku, un Amasu, Jetera dēlu, Jūda kara virsnieku. Viņu asinis lai atkal nāk uz Joaba galvu un uz viņa dzimuma galvu mūžīgi. Bet Dāvidam un viņa dzimumam un viņa namam un viņa goda krēslam lai ir miers no Tā Kunga mūžīgi. Un Benaja, Jojadas dēls, nogāja un sita viņu un to nokāva. Un viņš tapa aprakts savā namā tuksnesī. Un ķēniņš iecēla Benaju, Jojadas dēlu, viņa vietā pār karaspēku, un priesteri Cadoku ķēniņš iecēla Abjatara vietā. Un ķēniņš nosūtīja un lika Šimeju aicināt, un uz to sacīja: uztaisi sev namu Jeruzālemē un dzīvo tur un neizej no turienes it nekur; Un notiks, kurā dienā tu iziesi un iesi pār Kidronas upi, tad zini tiešām, ka tu mirdams mirsi, - tavas asinis lai paliek uz tavas galvas. Tad Šimejus sacīja uz ķēniņu: tas ir labs vārds; kā mans kungs, tas ķēniņš, ir runājis, tā tavs kalps darīs. Tā Šimejus dzīvoja Jeruzālemē labu laiku. Un notikās pēc trim gadiem, ka Šimejum divi kalpi aizbēga pie Ahiša, Maāhas dēla, Gatas ķēniņa. Un Šimejum teica un sacīja: redzi, tavi kalpi ir Gatā. Tad Šimejus cēlās un apsegloja savu ēzeli un nogāja uz Gatu pie Ahiša, savus kalpus meklēt. Un tā Šimejus nogāja un atveda savus kalpus no Gatas. Un Salamanam tapa sacīts, ka Šimejus no Jeruzālemes bija nogājis uz Gatu un atkal pārnācis. Tad ķēniņš sūtīja un sauca Šimeju un uz to sacīja: vai es tevi pie Tā Kunga neesmu apzvērinājis un tev piekodinājis sacīdams: kurā dienā tu iziesi un iesi šur vai tur, tad zini tiešām, ka tev jāmirst? Un tu sacīji uz mani: es esmu labu vārdu dzirdējis. Kāpēc tad tu neesi turējis Tā Kunga zvērestu un to pavēli, ko es tev esmu pavēlējis? Un ķēniņš sacīja uz Šimeju: tu zini visu to ļaunu, ko tava sirds apzinās, ko tu manam tēvam Dāvidam darījis, tāpēc Tas Kungs tavam ļaunumam atkal licis nākt uz tavu galvu. Bet ķēniņš Salamans būs svētīts, un Dāvida goda krēsls būs pastāvīgs priekš Tā Kunga mūžīgi. Un ķēniņš pavēlēja Benajam, Jojadas dēlam; tas izgāja un viņu sita, un tas nomira. Tā valstība kļuva apstiprināta caur Salamana roku. Un Salamans noslēdza laulības līgumu ar Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un apņēma Faraona meitu un to ieveda Dāvida pilsētā, tiekams viņš pavisam uztaisīja savu namu un Tā Kunga namu un Jeruzālemes mūrus visapkārt. Bet tie ļaudis upurēja uz kalniem, jo līdz tam laikam vēl nams nebija uztaisīts Tā Kunga vārdam. Un Salamans mīlēja To Kungu, staigādams sava tēva Dāvida likumos, tomēr viņš upurēja un kvēpināja uz kalniem. Un ķēniņš nogāja uz Gibeonu, tur upurēt, jo tur bija lielais kalns; tūkstoš dedzināmos upurus Salamans upurēja uz šī altāra. Gibeonā Tas Kungs parādījās Salamanam nakts sapnī; un Dievs sacīja: lūdz, ko Man tev būs dot. Tad Salamans sacīja: Tu Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi parādījis lielu žēlastību, tā kā viņš Tavā priekšā ir staigājis patiesībā un taisnībā un sirds skaidrībā ar Tevi, un Tu viņam šo lielo žēlastību esi turējis un viņam dēlu devis, kas sēž uz viņa goda krēsla, tā kā tas šodien ir. Un nu Kungs, mans Dievs, Tu Savu kalpu esi cēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Un es vēl esmu jauns un nezinu ne iziešanu, ne ieiešanu. Un Tavs kalps ir likts Tavas tautas vidū, ko Tu esi izredzējis, kas ir liela tauta, ko nevar ne skaitīt ne pārskatīt aiz lielā pulka. Tad dodi nu Savam kalpam paklausīgu sirdi, Tavus ļaudis tiesāt un gudri izšķirt, kas labs un kas ļauns; jo kas prastu tiesāt šo Tavu tik lielu ļaužu pulku? Un šis vārds Tam Kungam labi patika, ka Salamans bija lūdzis šo lietu. Un Dievs uz to sacīja: tāpēc ka tu šo lietu esi lūdzis un sev neesi lūdzis garu mūžu, nedz sev esi lūdzis bagātību, nedz lūdzis savu ienaidnieku dvēseles, bet ka tu sev esi lūdzis saprašanu, tiesas lietas saprast, Redzi, tad Es daru pēc tava vārda. Redzi, Es tev dodu gudru un prātīgu sirdi, ka tāds kā tu priekš tevis nav bijis un pēc tevis vairs necelsies tāds kā tu. Un arī ko tu neesi lūdzis, Es tev dodu, arī bagātību un godu, ka tāds kā tu neviens nebūs starp ķēniņiem visā tavā mūžā. Un ja tu staigāsi Manos ceļos, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, itin kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, tad Es tev došu arī garu mūžu. Un kad Salamans uzmodās, redzi, tad tas bija sapnis. Un viņš nāca uz Jeruzālemi un nostājās priekš Tā Kunga derības šķirsta un upurēja dedzināmos upurus un nesa pateicības upurus un taisīja visiem saviem kalpiem dzīres. To brīdi nāca divas maukas pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. Un tā viena sieva sacīja: mans kungs, es un šī sieva dzīvojām vienā namā, un es pie viņas tai namā esmu dzemdējusi. Un notikās trešā dienā, kad es biju dzemdējusi, tad šī sieva arīdzan dzemdēja. Un mēs bijām kopā, un neviena sveša cilvēka pie mums nebija namā, bet mēs divas vien bijām namā. Un šīs sievas dēls naktī nomiris, tāpēc ka viņa to nogulējusi. Un nakts vidū tā ir cēlusies un paņēmusi manu dēlu no maniem sāniem, kamēr tava kalpone gulēja, un to likusi savā klēpī, un savu mirušo dēlu tā atkal ir likusi manā klēpī. Kad es nu no rīta cēlos savu dēlu zīdīt, redzi, tad tas bija nomiris? Bet rītā es viņu labi aplūkoju, un redzi, tas nebija mans dēls, ko es biju dzemdējusi. Tad otra sieva sacīja: nē, bet dzīvais, tas ir mans dēls, un mirušais, tas ir tavs dēls. Un šī atkal sacīja: nē, bet mirušais ir tavs dēls, un dzīvais ir mans dēls. Tā tās runāja ķēniņa priekšā. Tad ķēniņš sacīja: šī saka: dzīvais ir mans dēls un mirušais ir tavs dēls. Un tā otra atkal saka: mirušais ir tavs dēls un dzīvais ir mans dēls. Un ķēniņš sacīja: atnesiet man zobenu. Un tie atnesa zobenu pie ķēniņa. Tad ķēniņš sacīja: pārcērtiet dzīvo bērnu divējos gabalos un dodiet vienai vienu gabalu un otrai otru. Bet sieva, kam dzīvais bērns piederēja, sacīja uz ķēniņu (jo viņas sirds iekarsa par savu bērnu un tā sacīja): mans kungs! Dodat viņai dzīvo bērnu, tikai kaut to nenokaujat! Bet otra sacīja: lai tas nav ne mans, ne tavs, cērtat viņu uz pusēm! Tad ķēniņš atbildēja un sacīja: dodiet viņai dzīvo bērnu un nenokaujiet to! Tā ir viņa māte. Un viss Israēls dzirdēja šo spriedumu, ko ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņu; jo tie redzēja, ka Dieva gudrība bija iekš viņa, tiesu spriest. Tā ķēniņš Salamans bija par ķēniņu pār visu Israēli. Un šie ir tie lielkungi, kas viņam bija: Azarija, Cadoka dēls, bija (pirmais) lielskungs; Elihorefs un Ahija, Šišus dēli, bija rakstu vedēji; Jehošafats, Ahiluda dēls, bija rakstvedis; Un Benaja, Jojadas dēls, bija karaspēka virsnieks; un Cadoks un Abjatars bija priesteri; Un Azarija, Nātana dēls, bija celts pār uzraugiem; un Zabuds, Nātana dēls, bija lielskungs, ķēniņa draugs; Un Ahīšars bija nama uzraugs, un Adonirams, Abdas dēls, bija pār darbiniekiem celts. Un Salamanam bija divpadsmit uzraugi pār visu Israēli, kas ķēniņu un viņa namu apkopa. Ikvienam bija mēnesi par gadu tā apkopšana, Un šie ir viņu vārdi: Hura dēls bija uz Efraīma kalniem; Deķera dēls bija Makacā un Šaālbimā un BetŠemešā un Elonā un BetHananā; Hesda dēls Arubotā, un tam bija vēl Šoho un visa Hefera zeme; Abinadaba dēls bija pār NafatDoru, un Tafata, Salamana meita, tam bija par sievu. Baēnam, Ahiluda dēlam, bija Taānaha un Meģidus un visa BetŠeana, kas ir sānis Cartanai apakš Jezreēla, no BetŠeanas līdz AbelMehola klajumam, līdz viņpus Jokneamai. Ģebera dēls bija Rāmotā Gileādā, un tam bija, Jaīra, Manases dēla, ciemi Gileādā, viņam bija arī Argoba viducis Basanā, sešdesmit lielas pilsētas ar mūriem un vara aizšaujamiem. Ahinadabs, Idus dēls, bija Mahānaīmā. Ahimaācs bija iekš Naftalis. Šim arīdzan bija Salamana meita, Basmata, par sievu. Baēna, Hušajus dēls, bija Ašerā un Alotā. Jehošafats, Paruūs dēls, bija iekš Īsašara. Šimejus, Elas dēls, bija iekš Benjamina. Ģebers, Urus dēls, bija Gileādā, Sihona, Amoriešu ķēniņa zemē, un Oga, Basanas ķēniņa, zemē, un bija vienīgais uzraugs tai zemē. Jūda un Israēla ļaužu bija daudz, tik daudz, kā smiltis jūrmalā, tie ēda un dzēra un bija priecīgi. Un Salamans valdīja pār visām valstīm no lielās upes un pār Fīlistu zemi un līdz Ēģiptes robežai; tie nesa dāvanas un kalpoja Salamanam visu viņa mūžu. Un Salamana barība uz vienu dienu bija trīsdesmit kori kviešu miltu, sešdesmit kori citu miltu, Desmit baroti vērši un divdesmit vērši no ganībām un simts avis, bez briežiem un stirnām un meža kazām un barotiem putniem. Jo viņš valdīja pār visu to zemi šaipus lielās upes, no Tifsas līdz Gazai, pār visiem ķēniņiem šaipus lielās upes. Un viņam bija miers no visām pusēm visapkārt. Un Jūda un Israēls dzīvoja mierā, ikviens apakš sava vīna koka un apakš sava vīģes koka, no Dana līdz Bēršebai visu Salamana mūžu. Un Salamanam bija četrdesmit tūkstoš steliņģu priekš braucamiem zirgiem un divpadsmit tūkstoš jātnieki. Un tie uzraugi apkopa ikviens savā mēnesī ķēniņu Salamanu un visus, kas pie ķēniņa Salamana galda ēda, - tiem netrūka nenieka. Un miežus un salmus priekš zirgiem un čakliem kamieļiem tie nesa tai vietā, kur viņš bija, ikviens pēc savas kārtas. Un Dievs deva Salamanam gudrību un ļoti dziļu saprašanu un bagātu zināšanu kā smiltis jūrmalā. Un Salamana gudrība bija lielāka nekā visu austruma zemes bērnu gudrība un nekā visu ēģiptiešu gudrība. Un viņš bija gudrāks pār visiem cilvēkiem, pār Etanu, Ezraha dēlu, un Hemanu un Kalkalu un Dardu, Maālus dēliem, un viņa slava izpaudās pie visām tautām visapkārt. Un viņš runāja trīs tūkstoš sakāmus vārdus un viņa dziesmu bija tūkstoš un piecas. Un viņš runāja par kokiem, no ciedru koka uz Libānus sākot līdz īzapam, kas pie sienas izaug, un viņš runāja arī par lopiem un par putniem un par tārpiem un par zivīm. Un no visām tautām nāca klausīties Salamana gudrību, no visiem zemes ķēniņiem, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību. Un Hirams, Tirus ķēniņš, sūtīja savus kalpus pie Salamana. (Jo viņš bija dzirdējis, ka šo bija par ķēniņu svaidījuši viņa tēva vietā.) Jo Hirams Dāvidam bija draugs bijis visu mūžu. Un Salamans sūtīja pie Hirama un sacīja: Tu zini, ka mans tēvs Dāvids nevarēja namu uztaisīt Tā Kunga, sava Dieva, vārdam, to karu dēļ, kas viņam bija visapkārt, tiekams Tas Kungs tos lika apakš viņa kājām. Un nu Tas Kungs, mans Dievs, man devis mieru visapkārt, ka nav neviena pretinieka nedz cita ļauna kavēkļa. Un redzi, es domāju uztaisīt namu Tā Kunga, sava Dieva, vārdam, itin kā Tas Kungs uz manu tēvu Dāvidu runājis un sacījis: tavs dēls, ko Es tavā vietā sēdināšu uz tavu goda krēslu, tas uztaisīs namu Manam vārdam. Tad nu pavēli, ka man cērt ciedru kokus no Libānus, un mani kalpi būs ar taviem kalpiem, un to algu priekš taviem kalpiem es tev došu, tā kā tu saki; jo tu zini, ka pie mums neviena nav, kas kokus tā māk cirst kā Sidonieši. Un notikās, kad Hirams Salamana vārdus dzirdēja, tad viņš ļoti priecājās un sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs šodien, kas Dāvidam gudru dēlu devis pār šo lielo tautu. Un Hirams sūtīja pie Salamana un sacīja: es esmu dzirdējis, par ko tu pie manis sūtījis. Es darīšu visu tavu prātu ar ciedru kokiem un priedēm. Maniem kalpiem tos no Libānus būs novest jūrmalā, un es tos vedīšu ar plostiem pa jūru uz to vietu, ko tu man noteiksi, un es tos tur atraisīšu, ka tu tos vari aizvest. Tu arī darīsi manu prātu un dosi maizi priekš mana nama. Tā Hirams Salamanam deva ciedru kokus un priedes, kā viņš pats gribēja. Un Salamans Hiramam deva divdesmit tūkstoš koru kviešu maizei priekš viņa nama un divdesmit koru sagrūstas eļļas. To Salamans Hiramam deva ik gadus. Un Tas Kungs Salamanam deva gudrību, itin kā tam bija runājis. Un starp Hiramu un Salamanu bija miers, un tie abi derēja derību. Un ķēniņš Salamans uzlika darba klausību visam Israēlim, un to darbinieku bija trīsdesmit tūkstoš vīri. Un viņš tos sūtīja uz Libānu, pa desmit tūkstošiem ik mēnešus pēc kārtas; vienu mēnesi tie bija uz Libānus un divus mēnešus tie bija mājās, un Adonirams bija uzraugs pār šiem darbiniekiem. Un Salamanam bija septiņdesmit tūkstoš nastu nesēji un astoņdesmit tūkstoš akmens cirtēji uz tā kalna, Bez Salamana virsuzraugiem, kas pār šo darbu bija iecelti; to bija trīs tūkstoš un trīssimt, kas uzraudzīja ļaudis, kas to darbu darīja. Un ķēniņš pavēlēja, lauzt lielus akmeņus, dārgus akmeņus, apcirstus akmeņus, tam namam likt pamatu. Un Salamana amatnieki un Hirama amatnieki un Ģiblieši tos apcirta un apstrādāja tos kokus un tos akmeņus, to namu uztaisīt. Un notikās četrsimt un astoņdesmitā gadā pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes, ceturtā gadā, kad Salamans valdīja pār Israēli, Zifa mēnesī, (šis ir otrais mēnesis), tad viņš taisīja Tā Kunga namu. Un nams, ko ķēniņš Salamans Tam Kungam taisīja, bija sešdesmit olektis garumā un divdesmit platumā un trīsdesmit olektis augstumā. Un pagalms tā nama priekšā bija divdesmit olektis garumā pēc tā nama platuma, un desmit olektis platumā nama priekšā. Un viņš namam taisīja logus, kas bija vienā pusē plati un otrā šauri. Un visapkārt pie nama sienas viņš taisīja piebūvi, ap nama sienām visapkārt, gan ap namu, gan ap visusvētāko vietu, un viņš taisīja sānu telpas visapkārt. Apakšējās istabu rindas platums bija piecas olektis un vidējās platums sešas olektis un trešās platums septiņas olektis, jo viņš lika pakāpes uz ārpusi namam visapkārt, ka nevajadzēja piestiprināšanas nama sienās. Un kad nams tapa taisīts, tad to taisīja no pilnīgi gataviem kaltiem akmeņiem, tā ka ne veseris, nedz cirvis, nedz cits kāds dzelzs ierocis netika dzirdēts pie tā nama, kad to taisīja. Un durvis uz apakšējo istabu rindu bija nama labajā pusē, un pa grieztām trepēm bija jāuzkāpj uz vidējo un no vidējās uz trešo. Tā viņš to namu uztaisīja un to pabeidza; un viņš noklāja to namu ar ciedru baļķiem un galdiem. Un viņš taisīja to piebūvi ap visu to namu, piecas olektis bija viņas augstums, un to piestiprināja pie nama ar ciedru kokiem. Tad Tā Kunga vārds notika uz Salamanu sacīdams: Šis nams, ko tu uztaisi - ja tu staigāsi Manos likumos un darīsi Manas tiesas un turēsi visus Manus baušļus, pēc tiem staigādams, tad Es Savu vārdu pie tevis apstiprināšu, ko Es esmu runājis uz tavu tēvu Dāvidu. Un Es dzīvošu Israēla bērnu vidū un neatstāšu Savus Israēla ļaudis. Tā Salamans to namu uztaisīja un to pabeidza. Viņš arī apsita nama sienas no iekšpuses ar ciedru dēļiem; no nama grīdas līdz griestiem viņš tās noklāja ar (ciedru) koku iekšpusē, un apsita nama grīdu ar priežu dēļiem. Un viņš taisīja vēl divdesmit olektis ar ciedru dēļiem nama galā, no grīdas līdz griestiem, to viņš tur taisīja nama iekšpusē dziļumā par Dieva runāšanas vietu, par visusvētāko vietu. Un nams bija garš četrdesmit olektis, proti Dieva nams, kas priekšā. Iekšpusē bija ciedru koki vien pie tā nama, ar izgrieztām pogām un izplaukušām puķēm; viss bija no ciedra koka, tā ka neviens akmens nebija redzams. Un Visusvētāko vietu, dziļumā nama iekšpusē viņš taisīja, kur nolikt Tā Kunga derības šķirstu. Un Visusvētās vietas iekšpuses dziļumā bija divdesmit olektis garumā un divdesmit olektis platumā un divdesmit olektis augstumā, un viņš to pārvilka ar tīru zeltu, un altāri viņš apsita ar ciedru dēļiem. Un Salamans pārvilka nama iekšpusi ar tīru zeltu, un aiztaisīja ar zelta ķēdēm to visusvētāko vietu dziļumā un to pārvilka ar zeltu. Tā viņš visu namu pārvilka ar zeltu, visu namu līdz galam, un visu altāri visusvētākās vietas priekšā dziļumā viņš pārvilka ar zeltu. Un viņš taisīja tai visusvētās vietās dziļumā divus ķerubus no eļļas koka, desmit olektis augstumā. Piecas olektis bija katrs ķeruba spārns, no viņa viena spārna gala līdz viņa otra spārna galam bija desmit olektis. Tāpat arī otram ķerubam bija desmit olektis; abiem ķerubiem bija vienāds mērs un vienāds izskats. Viens ķerubs bija desmit olektis augsts un tāpat arī otrs. Un viņš ķerubus lika nama iekštelpas vidū. Un ķerubi izplēta spārnus, tā ka viena spārns sniedzās līdz vienai sienai, un otra ķeruba spārns līdz otrai sienai, bet viņu spārni nama vidū sniedzās spārns līdz spārnam. Un viņš pārvilka ķerubus ar zeltu. Un viņš izrakstīja visas nama sienas visapkārt ar izgrieztiem ķerubiem un palmu kokiem un izplaukušām puķēm iekšpusē un ārpusē. Viņš pārvilka arī nama grīdu ar zeltu no iekšpuses un no ārpuses. Un dziļumā visu svētākās vietas priekšā viņš taisīja durvis no eļļas koka; durvis ar stenderēm bija (sienas) piektā daļa. Un durvis bija divēju gabalu no eļļas koka, un viņš uz tām rakstīja izgrieztus ķerubus un palmu kokus un izplaukušas puķes, un tās pārvilka ar zeltu; viņš pārvilka arī ķerubus un palmu kokus ar zeltu. Un Dieva nama priekšā viņš taisīja stenderes no eļļas koka, (sienas) ceturto daļu. Un durvis bija divēju gabalu no priežu koka, tā ka ikkatrai durvju pusei bija divi galdi, kas savās eņģēs vērās. Un viņš tās izrakstīja ar izgrieztiem ķerubiem un palmu kokiem un izplaukušām puķēm un pārvilka rakstus ar zelta plāksnēm. Un viņš taisīja iekšējo pagalmu no trim rindām kaltu akmeņu un no vienas rindas ciedru baļķu. Ceturtā gadā, Zifa mēnesī, lika pamatu Tā Kunga namam. Un vienpadsmitā gadā, Būla mēnesī, (tas ir astotais mēnesis) pabeidza namu ar visām viņa daļām un ar visu viņa vajadzību; un pie tā strādāja septiņus gadus. Bet pie sava nama Salamans strādāja trīspadsmit gadus, kamēr visu namu pabeidza. Un viņš taisīja namu no Libānus kokiem, simts olektis garumā un piecdesmit olektis platumā un trīsdesmit olektis augstumā, uz četrām ciedru stabu rindām, un uz stabiem bija ciedru sijas. Un ciedru griesti bija virsū uz tām istabām, kas uz stabiem; šo bija četrdesmit pieci pa piecpadsmit ikkatrā rindā. Un trīs griesti bija, tā ka logs logam stāvēja pretī trīs kārtās. Un visas durvis un logi bija četrkantīgi no baļķiem, un logs logam bija pretī trijās kārtās. Viņš arī taisīja namu uz stabiem, piecdesmit olektis garumā un trīsdesmit olektis platumā, un vēl vienu namu šim priekšā, un tiem priekšā stabus un slieksni. Viņš arī taisīja namu goda krēslam, kur tiesu turēja, soģa namu, un to apsita ar ciedru galdiem no grīdas līdz griestiem. Un viņa paša nams, kur viņš dzīvoja, otrā pagalmā aiz šī nama, tāpat bija taisīts. Un Faraona meitai, ko Salamans bija apņēmis, viņš taisīja namu, kā šo namu. Viss tas bija no dārgiem, pēc mēra cirstiem un ar zāģiem zāģētiem akmeņiem iekšpusē un ārpusē no pamata līdz jumtam un ārpusē līdz tam lielam pagalmam. Un tie pamata akmeņi bija arī lieli dārgi akmeņi no desmit olektīm un akmeņi no astoņām olektīm. Un uz tiem bija dārgi, pēc mēra izcirsti akmeņi un ciedru koki. Bet tam lielam pagalmam bija visapkārt trīs rindas cirstu akmeņu un viena rinda ciedru baļķu; tāpat bija arī Tā Kunga nama iekšējais pagalms un tā nama priekšnams. Un ķēniņš Salamans sūtīja un lika atvest Hiramu no Tirus. Tas bija atraitnes dēls no Naftalis cilts, un viņa tēvs bija bijis vīrs no Tirus, vara kalējs. Tas bija pilns gudrības un saprašanas un zināšanas, visādu vara darbu darīt. Šis nāca pie ķēniņa Salamana un strādāja visus viņa darbus. Un viņš taisīja divus vara stabus; katrs stabs bija astoņpadsmit olektis augsts un divpadsmit olektis bija mērs ap katru stabu. Viņš taisīja arī divus kroņus no vara izlietus, liekamus uz stabu virsgaliem, piecas olektis bija katra kroņa augstums. Un kroņi uz stabiem bija aptīti kā ar tīkliem un apvīti kā ar ķēdēm, septiņas bija vienam kronim un septiņas otram. Tā viņš taisīja stabus un divās rindas granātābolu ap to tīkla darbu, apsegt kroņus, kas bija augšā; tā viņš taisīja arī otram kronim. Un kroņi uz diviem stabiem bija kā lilijas taisīti namā, četras olektis (augstumā). Un tie kroņi bija uz tiem diviem stabiem un augšā pār to apaļumu bija divsimt granātābolu visapkārt rindās aiz tā tīkla darba; tāpat arī pie tā otra kroņa. Un viņš uzcēla tos stabus Dieva nama pagalmā, un to stabu, ko viņš pa labo roku bija uzcēlis, viņš nosauca: Jahin, un to stabu, ko viņš pa kreiso roku bija uzcēlis, viņš nosauca: Boas. Un augšā uz stabiem bija liliju darbs. Tā stabu darbs tapa pabeigts. Un viņš taisīja arī vara lietu ūdens trauku, desmit olektis bija no viņa vienas malas līdz otrai malai, visapkārt apaļu, un piecas olektis bija viņa augstums, un mērs visapkārt bija trīsdesmit olektis. Un apakšā pie viņa malas bija pogas visapkārt, desmit uz ikvienu olekti, un ap to trauku bija divas rindas no tādām pogām, vienā lējienā lietas. Un tas stāvēja uz divpadsmit vēršiem; no tiem trīs griezās pret ziemeļa pusi un trīs griezās pret vakara pusi un trīs pret dienvidu pusi un trīs pret rīta pusi un vara trauks bija virsū uz tiem, un visas viņu pakaļpuses bija iekšpusē. Un viņa biezums bija plaukstas platumā, un viņa mala bija kā kāda biķera mala, kā lilijas zieds; divi tūkstoši batu mēri tanī sagāja. Viņš taisīja arī desmit vara krēslus, četras olektis bija krēsla garums un četras olektis viņa platums un trīs olektis viņa augstums. Un tie krēsli tā bija taisīti: tiem bija sāngaldi starp līstēm. Un uz sāngaldiem starp līstēm bija lauvas, vērši un ķerubi, un uz tām līstēm virs un apakš lauvām un vēršiem bija vēl kroņi, kas karājās. Un ikkatram krēslam bija četri vara riteņi ar vara asīm. Un viņu četriem stūriem bija turamie, apakš tā katla bija šie vara turamie kroņiem pretī. Un augšā kroņa iekšpusē tam bija olekts liels caurums un tam apkārt bija taisīta apaļa mala no pusotrām olektīm, un tai caurumā bija izrakstītas bildes, un krēslu sānu galdi bija četrkantīgi un ne apaļi. Un četri riteņi bija sānu galdiem apakšā, un riteņu asis bija pie krēsliem, un ikkatrs ritenis bija pusotras olekts augsts. Un riteņi bija taisīti tāpat kā ratu riteņi; viņu asis un viņu rumbas un viņu spieķi un viņu loki bija visi lieti. Un četri turamie bija uz ikviena krēsla četriem stūriem uz augšu no krēsla. Un augšā uz tā krēsla bija apaļa mala visapkārt pusolekts augstumā, un augšā uz tā krēsla bija viņa turamie un viņa sāngaldi pie viņa. Un uz viņa turamo sāniem un uz viņa sāngaldiem viņš izgrieza ķerubus, lauvas un palmu kokus, kā ikkatram vietas bija, un kroņi bija visapkārt. Tā viņš taisīja desmit krēslus, visi bija vienādi lieti, pēc viena mēra, pēc viena izskata. Viņš taisīja arī desmit vara katlus, ikkatrā katlā sagāja četrdesmit bati, ikkatrs katls bija četras olektis plats, uz ikviena krēsla no desmit krēsliem bija viens katls. Un viņš lika piecus no krēsliem nama labajā pusē, un piecus viņš lika kreisajā nama pusē, bet vara trauku viņš lika labajā nama pusē, uz to pusi starp rītiem un dienasvidu. Hirams taisīja arī podus, lāpstas un bļodas, un Hirams pabeidza visu to darbu, ko viņš ķēniņam Salamanam darīja priekš Tā Kunga nama: (Proti) divus stabus un apaļus kroņus uz diviem stabiem, un divus pinumus, kas apsedza divus apaļos kroņus stabu virsgalos, Un četrsimt granātābolus pie diviem pinumiem, divas rindas granātābolu pie ikkatra pinuma, kas apsedza divus apaļos kroņus uz stabiem, Un desmit krēslus un desmit katlus krēsliem virsū, Un vienu vara trauku un divpadsmit vēršus apakš vara trauka, Un podus un lāpstas un bļodas. Un visi rīki, ko Hirams ķēniņam Salamanam taisīja priekš Dieva nama, bija no spoža vara. Jordānes klajumā ķēniņš tos lika liet cietā zemē starp Sukotu un Cartanu. Un Salamans pameta nesvērtus visus šos rīkus tā gauži lielā svara dēļ; vara svars palika nezināms. Salamans taisīja arī visus rīkus priekš Tā Kunga nama, zelta altāri un zelta galdu tām priekšā liekamām maizēm, Un lukturus, piecus pa labo roku un piecus pa kreiso roku, visusvētākās vietas priekšā, no tīra zelta ar zelta puķēm un eļļas lukturīšiem un zelta dakts šķērēm. Un kausus, nažus un bļodas un karotes un kvēpināšanas traukus no tīra zelta; arī durvju eņģes nama iekšpusē visusvētākā vietā un pie Dieva nama durvīm bija no zelta. Tā viss darbs tapa pabeigts, ko ķēniņš Salamans pie Tā Kunga nama darīja. Un Salamans tur ienesa sava tēva Dāvida Dievam svētītās dāvanas, sudrabu un zeltu un rīkus, un tos nolika pie Tā Kunga nama mantām. Tad ķēniņš Salamans sapulcināja pie sevis Israēla vecajus un visus cilšu priekšniekus un Israēla bērnu tēvu namu virsniekus Jeruzālemē pie ķēniņa Salamana, pārvest Tā Kunga derības šķirstu no Dāvida pilsētas, - šī ir Ciāna. Un visi Israēla vīri sapulcējās pie ķēniņa Salamana uz svētkiem Etanim mēnesī, šis ir septītais mēnesis. Un kad visi Israēla vecaji sanāca, tad priesteri ņēma to šķirstu Un nesa Tā Kunga šķirstu un saiešanas telti ar visiem svētiem rīkiem, kas bija teltī, tos priesteri un Levīti nesa. Un ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas pie viņa bija sapulcējusies, gāja viņam līdz šķirsta priekšā, un upurēja avis un vēršus, neizskaitāmu pulku un neizzināmu skaitu. Tā priesteri nesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, Dieva nama dziļumā, visusvētajā vietā, apakš ķerubu spārniem. Jo tie ķerubi izplēta savus spārnus pār šķirsta vietu, un tie ķerubi apklāja šķirstu un viņa nesamās kārtis no augšienes. Un tās nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali bija redzami no tās svētās vietas tās visusvētās vietas priekšā, bet ārpusē tās nebija redzamas, un tās tur ir līdz šai dienai. Tai šķirstā nebija nekā, kā vien tie abi akmens galdiņi, ko Mozus Horebā bija ielicis, kad Tas Kungs derību derēja ar Israēla bērniem, kad tie izgāja no Ēģiptes zemes. Kad nu tie priesteri izgāja no tās svētās vietas, tad mākonis piepildīja Tā Kunga namu; Un tie priesteri nevarēja stāvēt un kalpot tā mākoņa dēļ. Jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Tā Kunga namu. Tad Salamans sacīja: Tas Kungs ir sacījis, ka Viņš tumsā gribot dzīvot. Celt esmu cēlis namu Tev par dzīvokli, mājokli, Tev mājot mūžīgi. Tad ķēniņš atgrieza savu vaigu un svētīja visu Israēla draudzi, un visa Israēla draudze stāvēja, un viņš sacīja: Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar Savu muti runājis uz manu tēvu Dāvidu un ar Savu roku to piepildījis, ko Viņš sacījis: No tās dienas, kad Es savus Israēla ļaudis esmu izvedis no Ēģiptes, Es nevienu pilsētu neesmu izredzējis starp visām Israēla ciltīm, taisīt namu, lai Mans vārds tur būtu. Bet Dāvidu Es esmu izredzējis, ka tas būtu pār Maniem Israēla ļaudīm. Un manam tēvam Dāvidam gan bija prātā, taisīt namu Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam. Bet Tas Kungs sacīja uz manu tēvu Dāvidu: ka tu savā sirdī esi apņēmies, taisīt namu Manam vārdam, to tu gan esi labi darījis, ka tas tavā sirdī. Bet tev to namu nebūs taisīt, bet tavam dēlam, kas nāks no taviem gurniem, tas uztaisīs namu Manam vārdam. Un Tas Kungs Savu vārdu ir apstiprinājis, ko Viņš runājis. Jo es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā, un sēžu uz Israēla goda krēsla, itin kā Tas Kungs runājis, un es esmu uztaisījis namu Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam. Un tur esmu taisījis vietu tam šķirstam, kur Tā Kunga derība, ko Viņš derējis ar mūsu tēviem, kad Viņš tos izveda no Ēģiptes zemes. Un Salamans stājās Tā Kunga altāra priekšā, visai Israēla draudzei pretī, un izplēta savas rokas pret debesīm un sacīja: Kungs, Israēla Dievs, neviena tāda Dieva nav kā Tu, ne augšā debesīs, nedz apakšā virs zemes; derību un žēlastību Tu turi Saviem kalpiem, kas Tavā priekšā staigā no visas savas sirds. Tu Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, esi turējis, ko tam esi runājis. Ar Savu muti Tu esi runājis un ar Savu roku to piepildījis, tā kā tas šodien ir. Un nu Kungs, Israēla Dievs, turi Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, arī to, ko Tu tam vēl esi runājis sacīdams: tev netrūks vīra Manā priekšā, kas sēdēs uz Israēla goda krēsla, ja tikai tavi dēli sargās savu ceļu, staigādami Manā priekša, itin kā tu esi staigājis Manā priekšā. Nu tad, Israēla Dievs, lai jel Tavs vārds tiešām notiek, ko Tu esi runājis Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam! Vai tad patiesi Tas Kungs dzīvotu virs zemes? Redzi, debesis un visu debesu debesis Tevi nevar saņemt, kā tad nu vēl šis nams, ko es esmu taisījis. Bet griezies pie Sava kalpa lūgšanām un pie viņa piesaukšanām, Kungs, mans Dievs, un klausi to saukšanu un lūgšanu, ko Tavs kalps šodien lūdz priekš Tava vaiga. Lai Tavas acis stāv atvērtas dienām naktīm pār šo namu, pār šo vietu, par ko Tu esi sacījis: Mans vārds lai tur ir; ka Tu klausi to lūgšanu, ko Tavs kalps lūgs šinī vietā. Klausi tad Sava kalpa un Savu Israēla ļaužu sirds lūgšanu, ko tie lūgs šinī vietā, un klausi, kur Tu mīti debesīs, ak klausi un piedod! Ja kāds būs apgrēkojies pret savu tuvāko un viņam liks zvērēt un nodievoties, un šis nāks un zvērēs priekš Tava altāra šinī namā, Tad klausi Tu debesīs un dari un tiesā Savus kalpus, netaisno notiesādams un atmaksādams viņa ceļu uz viņa galvu, un taisno taisnodams, dodams viņam pēc viņa taisnības. Kad Tavi Israēla ļaudis taps kauti savu ienaidnieku priekšā, tāpēc ka tie pret Tevi būs grēkojuši, un kad tie pie Tevis atgriezīsies un dos godu Tavam vārdam un Tevi pielūgs un no sirds piesauks šinī namā, Tad klausi Tu debesīs un piedod Savu Israēla ļaužu grēkus un ved tos atkal tai zemē, ko Tu esi devis viņu tēviem. Kad debess būs aizslēgta, ka lietus nelīst, tāpēc ka tie pret Tevi grēkojuši, un kad tie šinī vietā lūgs un dos godu Tavam vārdam un atgriezīsies no saviem grēkiem, kad Tu tos pazemojis, Tad klausi Tu debesīs un piedod Savu kalpu un Savu Israēla ļaužu grēkus, ka Tu tiem parādi to labo ceļu, kur tiem jāstaigā, un dod lietu tai zemē, ko Tu devis Saviem ļaudīm par mantību. Kad zemei būs bads, kad būs mēris, bula laiks, rūsa, siseņi, kukaiņi, kad viņu ienaidnieks zemē ielauzīsies pret viņu vārtiem, vai būs kāda cita mocība vai sērga, Visas lūgšanas, visas piesaukšanas, lai lūgtu kas lūgdams no visiem Taviem Israēla ļaudīm, kad tie atzīs savas sirds bēdas un izplētīs savas rokas šinī namā, Tad klausi Tu debesīs, Savā mājoklī, kur Tu mīti, un piedod un dari un dod ikvienam pēc visiem viņa ceļiem, itin kā Tu pazīsti viņa sirdi, jo Tu vien pazīsti visu cilvēka bērnu sirdis; - Lai tie Tevi bīstas visu savu mūžu, kamēr tie dzīvos tai zemē, ko Tu esi devis mūsu tēviem. Kad arī kāds svešinieks būs, kas nav no Taviem Israēla ļaudīm, bet atnācis no tālas zemes Tava vārda dēļ, (Jo tie dzirdēs par Tavu lielo vārdu un par Tavu stipro roku un par Tavu izstiepto elkoni,) un kad tas nāks un pielūgs šinī namā, Tad klausi Tu debesīs, Savā mājoklī, kur Tu mīti, un dari visu, par ko svešais Tevi piesauks, lai visas tautas virs zemes atzīst Tavu Vārdu un Tevi bīstas, kā Tavi Israēla ļaudis, un lai tie atzīst, ka Tavs Vārds ir saukts pār šo namu, ko es esmu uztaisījis. Kad Tavi ļaudis ies karā pret saviem ienaidniekiem tai ceļā, kur Tu tos sūtīsi, un pielūgs To Kungu, griezušies uz šo pilsētu, ko Tu esi izredzējis, un uz šo namu, ko es tavam vārdam esmu uztaisījis, Tad klausi Tu debesīs viņu lūgšanas un viņu sirds saukšanas un nes viņiem tiesu. Kad tie pret Tevi apgrēkosies, (jo neviena cilvēka nav, kas negrēkotu) un Tu par tiem dusmosies, un tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos cietumā noved ienaidnieku zemē, vai tālu, vai tuvu, Un kad tie to atkal ņems pie sirds tai zemē, kur tie cietumā aizvesti, un atgriezīsies un Tevi piesauks sava cietuma zemē sacīdami: mēs esam grēkojuši un ļaunu darījuši, mēs esam bezdievīgi bijuši; Un kad tie pie Tevis atgriezīsies no visas savas sirds un no visas savas dvēseles savu ienaidnieku zemē, kas tos aizveduši cietumā, un kad tie Tevi pielūgs, griezušies uz savu zemi, ko Tu devis viņu tēviem, uz to pilsētu, ko Tu izredzējis, un uz to namu, ko es Tavam vārdam uztaisījis, Tad klausi Tu debesīs, Savā mājoklī, kur Tu mīti, viņu lūgšanu un viņu sirds saukšanu un nes viņiem tiesu, Un piedod Saviem ļaudīm, ko tie pret Tevi grēkojuši, un visus viņu pārkāpumus, ar ko tie pret Tevi noziegušies, un dod tiem žēlastību atrast pie tiem, kas tos cietumā tur, ka tie par viņiem apžēlojās; Jo tie ir Tavi ļaudis un Tavs īpašums, ko Tu esi izvedis no Ēģiptes no tā dzelzs cepļa. Lai Tavas acis atvērtas stāv uz Tava kalpa lūgšanu un uz Tavu Israēla ļaužu lūgšanu, ka Tu tos klausi visās lietās, par ko tie Tevi piesauc. Jo Tu tos Sev esi izredzējis par īpašumu no visām pasaules tautām, itin kā Tu esi runājis caur Savu kalpu Mozu, kad Tu mūsu tēvus izvedi no Ēģiptes zemes, Kungs, Dievs! Un notikās, kad Salamans bija pabeidzis lūgt šo lūgšanu un sirds saukšanu uz To Kungu, tad viņš pacēlās priekš Tā Kunga altāra, kur viņš bija ceļos nometies un savas rokas izpletis pret debesīm, Un viņš nostājās un svētīja visu Israēla draudzi ar stipru balsi un sacīja: Slavēts lai ir Tas Kungs, kas dusu devis Saviem Israēla ļaudīm, itin kā Viņš runājis; neviens vārds nav zemē kritis no visiem Viņa labiem vārdiem, ko Viņš runājis caur Savu kalpu Mozu. Lai Tas Kungs, mūsu Dievs, ir ar mums, itin kā Viņš bijis ar mūsu tēviem. Viņš lai mūs neatstāj un lai mūs neatmet. Lai Viņš mūsu sirdis griež pie Sevis, ka mēs staigājam visos Viņa ceļos, turēdami Viņa baušļus un Viņa likumus un Viņa tiesas, ko Viņš pavēlējis mūsu tēviem. Un lai šie vārdi, ar ko es lūdzis Tā Kunga priekšā, tuvu ir pie Tā Kunga, mūsu Dieva, dienām naktīm, lai Viņš tiesu nes Savam kalpam un Saviem Israēla ļaudīm dienu no dienas, Lai visas pasaules tautas atzīst, ka Tas Kungs ir Dievs un cits neviens. Un lai jūsu sirds paliek pilnīgi pie Tā Kunga, mūsu Dieva, ka jūs staigājat Viņa likumos un turat Viņa baušļus, tāpat kā šodien. Un ķēniņš un viss Israēls līdz ar viņu upurēja upurus Tā Kunga priekšā. Un Salamans upurēja pateicības upurus, ko viņš Tam Kungam atnesa, divdesmit un divtūkstoš vēršus un simts un divdesmit tūkstoš avis. Tā ķēniņš ar visiem Israēla bērniem iesvētīja Tā Kunga namu. Tai dienā ķēniņš svētīja iekšējo pagalmu, kas Tā Kunga nama priekšā, jo viņš tur upurēja dedzināmu upuri un ēdamu upuri un pateicības upuru taukus. Jo vara altāris Tā Kunga priekšā bija pa mazu priekš dedzināma upura un ēdama upura un pateicības upuru taukiem. Un tanī laikā Salamans noturēja svētkus ar visu Israēli, lielu draudzi no Hamata robežas līdz Ēģiptes upei Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, septiņas dienas un atkal septiņas dienas, pavisam četrpadsmit dienas; astotā dienā viņš ļaudis atlaida. Un tie svētīja ķēniņu un gāja uz saviem dzīvokļiem priecīgi un ar līksmu sirdi par visu labumu, ko Tas Kungs bija darījis Savam kalpam Dāvidam un Saviem Israēla ļaudīm. Kad nu Salamans bija pabeidzis taisīt Tā Kunga namu un to ķēniņa namu un visu, uz ko Salamanam bija prieks un ko Viņš bija apņēmies taisīt, Tad Tas Kungs Salamanam parādījās otru reiz, kā tas viņam Gibeonā bija parādījies. Un Tas Kungs uz to sacīja: Es esmu dzirdējis tavu lūgšanu un tavu sirds saukšanu, ko tu Manā priekšā esi lūdzis; Es šo namu esmu svētījis, ko tu esi uztaisījis, lai Mans vārds tur ir mūžīgi, un lai manas acis un mana sirds tur paliek vienmēr. Un tu, ja tu staigāsi Manā priekšā, kā tavs tēvs Dāvids staigājis, ar bezvainīgu un skaidru sirdi, darīdams visu, ko Es tev esmu pavēlējis, un turēdams Manus likumus un Manas tiesas, Tad Es tavu valstības krēslu pār Israēli stiprināšu mūžīgi, kā Es esmu runājis tavam tēvam Dāvidam sacīdams: tev netrūks vīra uz Israēla goda krēsla. Bet ja jūs ar saviem bērniem nogriezīsities nost no Manis, un neturēsiet Manus baušļus un Manus likumus, ko Es licis priekš jūsu acīm, un iesiet un kalposiet citiem dieviem un metīsities zemē priekš tiem, Tad Es Israēli izdeldēšu no tās zemes, ko Es tiem esmu devis. Un šo namu, ko Es Savam vārdam esmu svētījis, to Es atmetīšu no Sava vaiga, un Israēls būs par sakāmu vārdu un par apsmieklu visām tautām. Un šis nams, kas bijis augsts, tam garām iedams ikviens iztrūcināsies un svilpos un sacīs: kāpēc Tas Kungs tā darījis šai zemei un šim namam? Un tad sacīs: tāpēc ka tie ir atstājuši To Kungu, savu Dievu, kas viņu tēvus izvedis no Ēģiptes zemes, un ir pieķērušies citiem dieviem un priekš tiem metušies zemē un tiem kalpojuši, tāpēc Tas Kungs visam šim ļaunumam licis pār viņiem nākt. Un notikās pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija uztaisījis tos divus namus, Tā Kunga namu un to ķēniņa namu, Priekš kā Hirams, Tirus ķēniņš, Salamanam bija devis ciedru kokus un priežu kokus un zeltu pēc visas viņa vēlēšanās, tad ķēniņš Salamans Hiramam deva divdesmit pilsētas Galilejas zemē. Un Hirams no Tirus izgāja tās pilsētas aplūkot, ko Salamans tam bija devis, bet tās viņam nepatika. Un viņš sacīja: kas tās par pilsētām, brāli, ko tu man esi devis? Un tās nosauca par Kabul (nieku) zemi, līdz šai dienai. Jo Hirams bija sūtījis tam ķēniņam simts un divdesmit talentus zelta. Un tā tas bija ar to darba klausību, ko Salamans uzlika, lai uztaisītu Tā Kunga namu un savu namu un Millu un Jeruzālemes mūrus un Hacoru un Meģidu un Gazeru. Faraons, Ēģiptes ķēniņš, bija nācis un Gazeru uzņēmis un ar uguni sadedzinājis, un nokāvis tos Kanaāniešus, kas tai pilsētā dzīvoja, un to devis līdz par dāvanu savai meitai, Salamana sievai. Un Salamans uztaisīja Gazeru un lejas BetOronu, Un Baalatu un Tadmoru tās zemes tuksnesī, Un visas labības pilsētas, kas Salamanam bija, un ratu pilsētas un jātnieku pilsētas un uz ko Salamanam bija prieks un kas viņam patikās taisīt Jeruzālemē un uz Libānus un visā savas valsts zemē. Un visiem ļaudīm, kas bija atlikuši no Amoriešiem, Hetiešiem, Fereziešiem, Hiviešiem un Jebusiešiem, kas nebija no Israēla bērniem, Viņu bērniem, kas bija atlikuši pēc viņiem tai zemē, ko Israēla bērni nevarēja izdeldēt, tiem Salamans uzlika klausības darbus līdz šai dienai. Bet no Israēla bērniem Salamans nevienu nedarīja par vergu, bet tie bija karavīri un viņa kalpi un viņa lielkungi un viņa karavirsnieki un virsnieki pār viņa ratiem un pār viņa jātniekiem. Un to virsuzraugu pie Salamana darbiem bija piecsimt un piecdesmit, kas uzraudzīja tos ļaudis, kas pie tā darba strādāja. Kad Faraona meita pārgāja no Dāvida pils savā namā, ko viņš tai bija taisījis, tad viņš uztaisīja Millu. Un Salamans upurēja gadskārtā trīsreiz dedzināmos upurus un pateicības upurus uz tā altāra, ko viņš Tam Kungam bija taisījis, un kvēpināja uz tā, Tā Kunga priekšā; un tā viņš to namu pabeidza. Un ķēniņš Salamans taisīja arī kuģus EcionGeberā, pie Elotas, Niedru jūras malā, Edoma zemē. Un Hirams sūtīja uz kuģiem savus kalpus, kas bija kuģinieki un jūras pazinēji, līdzi Salamana kalpiem. Un tie nāca uz Ofiru un pārveda no turienes četrsimt un divdesmit talentus zelta, un to noveda ķēniņam Salamanam. Un kad Sabas ķēniņiene dzirdēja Salamana slavu, kas tam bija Tā Kunga vārda dēļ, tad viņa nāca, to pārbaudīt ar mīklām. Un tā nāca uz Jeruzālemi ar ļoti lielu pulku, ar kamieļiem, kas nesa dārgas zāles un ļoti daudz zelta un dārgu akmeņu. Un tā nāca pie Salamana un runāja ar viņu visu, kas bija viņas sirdī. Un Salamans viņai izstāstīja visus viņas vārdus; nekas ķēniņam nebija paslēpts, ko viņš tai nebūtu izstāstījis. Kad nu Sabas ķēniņiene redzēja visu Salamana gudrību un to namu, ko viņš bija uztaisījis, Un viņa galda ēdienus un viņa kalpu dzīvokļus un viņa sulaiņu vietas un viņu drēbes un viņa dzēriena devējus un to ejamo ceļu, kur viņš gāja Tā Kunga namā, tad viņai tikko neaizrāvās (elpa), Un tā sacīja uz ķēniņu: tā slava ir patiesīga, ko es savā zemē esmu dzirdējusi par tavu dzīvi un par tavu gudrību. Un es tai valodai neesmu ticējusi, tiekams esmu atnākusi un savām acīm to redzējusi. Un redzi, man nav ne puse stāstīta; tev ir vairāk gudrības un labuma, nekā tā slava, ko esmu dzirdējusi. Svētīgi tavi ļaudis, svētīgi šie tavi kalpi, kas vienmēr stāv tavā priekšā, un dzird tavu gudrību. Slavēts lai ir Tas Kungs, tavs Dievs, kam ir labs prāts uz tevi, ka tevi cēlis uz Israēla goda krēslu; tāpēc ka Tas Kungs Israēli mīļo mūžīgi, Viņš tevi iecēlis par ķēniņu, darīt tiesu un taisnību. Un viņa deva ķēniņam simts un divdesmit talentus zelta un ļoti daudz dārgu zāļu un dārgu akmeņu; tik daudz dārgu zāļu vairs tur nenonāca, kā Sabas ķēniņiene bija devusi ķēniņam Salamanam. Un arī Hirama kuģi, kas no Ofira zeltu atveda, nesa no Ofira ļoti daudz Almuģim koku un dārgu akmeņu. Un ķēniņš Salamans taisīja no Almuģim koka stabus priekš Tā Kunga nama un priekš ķēniņa nama un kokles un stabules dziedātājiem. Tāds Almuģim koks nebija vēl nācis nedz redzēts līdz šai dienai. Un ķēniņš Salamans deva Sabas ķēniņienei visu, ko tā gribēja un prasīja, bez tā, ko ķēniņš Salamans viņai deva pats no sevis. Un tā griezās atpakaļ un aizgāja ar saviem kalpiem atkal uz savu zemi. Un tā zelta svars, kas Salamanam ienāca vienā gadā, bija sešsimt sešdesmit un seši talenti zelta, Bez ienākumiem no veikalniekiem un no tirgotājiem un no visiem Arābijas ķēniņiem un no visiem zemes pārvaldniekiem. Un ķēniņš Salamans taisīja divsimt priekšturamās bruņas no kalta zelta, sešsimt zelta gabalus viņš deva priekš vienām priekšturamām bruņām, Un trīssimt sedzamās bruņas no kalta zelta, trīs mārciņas zelta viņš deva priekš vienām sedzamām bruņām. Un ķēniņš tās ielika Libānus koku namā. Un ķēniņš taisīja arī lielu goda krēslu no ziloņkaula un to pārvilka ar tīru zeltu. Šim krēslam bija seši pakāpieni, un krēsla mugura augšpusē bija apaļa, un abos sānos bija roku balsti ap sēdekli, un divas lauvas stāvēja pie lēnēm. Un divpadsmit lauvas tur stāvēja uz sešiem pakāpieniem abās pusēs; tāds nevienā valstī nav taisīts. Un visi ķēniņa Salamana dzeramie trauki bija no zelta, un visi trauki Libānus koku namā bija no tīra zelta. Sudraba tur nebija, jo Salamana laikā to neturēja par neko. Bet ķēniņam bija lieli kuģi jūrā (kopā) ar Hirama kuģiem; šie kuģi nāca pa trim gadiem vienreiz atpakaļ un pārveda zeltu un sudrabu, ziloņkaulu un mērkaķus un pāvus. Tā ķēniņš Salamans kļuva lielāks nekā visi ķēniņi virs zemes bagātībā un gudrībā. Un visa pasaule meklēja Salamanu redzēt, ka tie viņa gudrību dzirdētu, ko Dievs viņam bija devis sirdī. Un ikkatrs no tiem atnesa dāvanas, sudraba un zelta traukus un drēbes un ieročus un dārgas zāles un zirgus un zirgēzeļus, tā bija gadu no gada. Un Salamans sakrāja ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstoš un četrsimt rati un divpadsmit tūkstoš jātnieki, un viņš tos lika ratu pilsētās un Jeruzālemē pie ķēniņa. Un ķēniņš darīja, ka Jeruzālemē bija tik daudz sudraba kā akmeņu, un tik daudz ciedru koku kā meža vīģes koku ielejā. Un Salamanam atveda no Ēģiptes zirgus, un pulks ķēniņa tirgotāju pirka šos pulkiem par naudu. Un rati no Ēģiptes tapa atvesti par sešsimt sudraba gabaliem, un viens zirgs par simt piecdesmit. Un tā caur viņu roku tie tapa atvesti visiem Hetiešu ķēniņiem un Sīrijas ķēniņiem. Un ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešas sievas, bez Faraona meitas vēl Moaba, Ammona, Edoma, Sidona un Hetiešu meitas, No tām tautām, par ko Tas Kungs uz Israēla bērniem bija sacījis: jums nebūs pie tiem ieiet, un lai tie tāpat neieiet pie jums; tie patiesi jūsu sirdis locīs saviem dieviem pakaļ - šīm Salamans pieķērās ar mīlestību. Un viņam bija septiņsimt sievas no augstas kārtas un trīssimt liekas sievas, un viņa sievas novērsa viņa sirdi. Kad nu Salamans bija vecs palicis, tad viņa sievas viņa sirdi novērsa svešiem dieviem pakaļ, un viņa sirds nepalika pilnīgi pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. Tā Salamans staigāja pakaļ Aštartei, Sidonas dieveklei, un Milkomam, Amoniešu negantam elkam. Un Salamans darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un nedzinās taisni pēc Tā Kunga, kā viņa tēvs Dāvids. Tolaik Salamans uztaisīja kalna altāri Kamošam, Moabiešu negantam elkam, tai kalnā Jeruzālemei pretī, un Moleham, Amoniešu negantam elkam. Un tā Salamans darīja visām savām svešām sievām, kas saviem elkudieviem kvēpināja un upurēja. Un Tas Kungs iedusmojās par Salamanu, ka tas savu sirdi bija novērsis no Tā Kunga, Israēla Dieva, kas viņam divkārt bija parādījies, Un to viņam bija pavēlējis, svešiem dieviem nestaigāt pakaļ, - un viņš taču nebija turējis, ko Tas Kungs bija pavēlējis. Tad Tas Kungs sacīja uz Salamanu: tāpēc ka tas tev prātā nācis, un tu neesi sargājis Manu derību un Manus likumus, ko Es tev esmu pavēlējis, tad Es rautin atraušu to valstību no tevis un to došu tavam kalpam. Tikai tavā laikā Es to nedarīšu tava tēva Dāvida dēļ; no tava dēla rokas Es to atraušu. Tikai visu valstību Es neatraušu; vienu cilti Es došu tavam dēlam, Sava kalpa Dāvida dēļ un Jeruzālemes labad, ko Es esmu izredzējis. Un Tas Kungs cēla Salamanam pretinieku Hadadu no Edoma; tas bija no ķēniņa dzimuma Edomā. Jo kad Dāvids bija Edomā bijis, un Joabs, kara virsnieks, gāja aprakt nokautos, un kāva visus no vīriešu kārtas Edomā, (Jo Joabs tur palika sešus mēnešus ar visu Israēli, kamēr visus vīriešus Edomā bija izdeldējis), Tad Hadads bija izbēdzis un ar viņu citi Edomiešu vīri no viņa tēva kalpiem, un gājis uz Ēģipti, bet Hadads bija vēl mazs puisēns. Un tie cēlās no Midiānas un nonāca Pāranā un ņēma vīrus no Pārana sev līdz un nāca uz Ēģipti pie Faraona, Ēģiptes ķēniņa, un tas viņam deva namu un nosacīja maizi un viņam deva zemi. Un Hadads atrada lielu žēlastību Faraona acīs, un šis viņam deva par sievu savas sievas, ķēniņienes Tahpenes, māsu. Un Tahpenes māsa viņam dzemdēja dēlu, Ģenubatu; šo Tapene uzaudzināja Faraona namā, un Ģenubats bija Faraona namā starp Faraona dēliem. Kad nu Hadads Ēģiptē dzirdēja, ka Dāvids bija aizgājis dusēt pie saviem tēviem, un ka Joabs, kara virsnieks, bija nomiris, tad Hadads sacīja uz Faraonu: atlaid mani, ka es eju uz savu zemi. Bet Faraons uz to sacīja: kā tev pie manis vēl trūkst? Un redzi, tu gribi iet uz savu zemi? Viņš sacīja: nekā, taču atlaid mani. Dievs cēla viņam arī par pretinieku Rezonu, Elijada dēlu; tas bija bēdzis no sava kunga HadadEzera, Cobas ķēniņa, Un sapulcinājis pret viņu vīrus un bija sirotāju virsnieks, kad Dāvids tos apkāva, un tie gāja uz Damasku un tur dzīvoja un valdīja Damaskā. Un viņš bija Israēla pretinieks, kamēr Salamans dzīvoja, un tas pienāca klāt pie tā ļaunuma, ko Hadads darīja; un viņam rieba Israēls un viņš valdīja pār Sīriju. Vēl bija Jerobeams, Nebata dēls, Efratietis no Caredas, Salamana kalps, un viņa māte bija Cerua vārdā, atraitne, - tas arī pacēla savu roku pret ķēniņu. Un šī ir tā lieta, kāpēc viņš roku pacēla pret ķēniņu: kad Salamans Millu taisīja, tad viņš aiztaisīja to gravu sava tēva Dāvida pilī. Un Jerobeams bija varens vīrs. Kad Salamans to jaunekli bija redzējis, ka tas bija krietns strādnieks, tad viņš to iecēla pār visām Jāzepa nama klausībām. Un notikās tanī laikā, kad Jerobeams izgāja no Jeruzālemes, tad pravietis Ahija no Šīlo to sastapa ceļā, un viņš bija jaunu mēteli aplicis, un tie abi divi vien bija uz lauka. Un Ahija ņēma to jauno mēteli, kas viņam bija mugurā, un to saplēsa divpadsmit gabalos. Un viņš sacīja uz Jerobeamu: ņem sev desmit gabalus. Jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: redzi, Es atraušu to valstību no Salamana rokas un tev došu desmit ciltis; Bet viena cilts viņam paliks mana kalpa Dāvida dēļ un Jeruzālemes pilsētas labad, ko esmu izredzējis no visām Israēla ciltīm, Tāpēc ka tie Mani atstājuši un metušies zemē priekš Aštartes, Sidoniešu dievekles, un priekš Kamoša, Moabiešu dieva, un priekš Milkoma, Amona bērnu dieva, un nav staigājuši Manos ceļos, nedz darījuši, kas ir pareizi Manās acīs, Manus likumus un Manas tiesas, kā viņa tēvs Dāvids. Tomēr Es no viņa rokas neņemšu visu valstību, bet Es viņu atstāju par valdītāju, kamēr viņš dzīvo, Mana kalpa Dāvida dēļ, ko esmu izredzējis, kas turējis Manus baušļus un Manus likumus. Bet no viņa dēla rokas Es atņemšu to valstību un tev došu desmit ciltis. Un viņa dēlam Es došu vienu cilti, lai Manam kalpam Dāvidam vienmēr paliek gaismeklis Jeruzālemes pilsētā, ko Sev esmu izredzējis, tur likt Savu vārdu. Es tevi ņemšu, un tev būs valdīt, kā tavai dvēselei patīk, un tu būsi Israēlim par ķēniņu. Un ja tu klausīsi visu, ko Es tev pavēlēšu, un staigāsi Manos ceļos un darīsi, kas ir pareizi Manās acīs, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, kā Mans kalps Dāvids darījis, tad Es būšu ar tevi un tev celšu pastāvīgu namu, kā Dāvidam esmu cēlis, un tev došu Israēli. Un tāpēc Es pazemošu Dāvida dzimumu, bet ne mūžīgi. Un Salamans meklēja Jerobeamu nokaut, bet Jerobeams cēlās un aizbēga uz Ēģipti pie ķēniņa Šišaka un bija Ēģiptes zemē, kamēr Salamans mira. Un kas vēl par Salamanu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viņa gudrība, tas ir uzrakstīts tai grāmatā par Salamana darbiem. Un tas laiks, kamēr Salamans par ķēniņu bijis Jeruzālemē pār visu Israēli, ir četrdesmit gadi. Un Salamans gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts Dāvida, sava tēva, pilī, un Rehabeāms, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Un Rehabeāms nogāja uz Šehemi, jo viss Israēls bija nācis uz Šehemi, viņu celt par ķēniņu. Un Jerobeams, Nebata dēls, (to) dzirdēja vēl būdams Ēģiptes zemē, (jo viņš no ķēniņa Salamana bija bēdzis un dzīvoja Ēģiptes zemē). Tad tie nosūtīja un viņu aicināja. Un Jerobeams un visa Israēla draudze nāca un runāja ar Rehabeāmu un sacīja: Tavs tēvs mums ir uzspiedis grūtu jūgu; atvieglini nu grūto kalpošanu un smago jūgu, ko tavs tēvs mums uzlicis, tad mēs tev gribam kalpot. Bet viņš uz tiem sacīja: noejat līdz parītam, tad atnākat atkal pie manis. Un ļaudis aizgāja. Un ķēniņš Rehabeāms prasīja padomu no vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl dzīvoja, un viņš sacīja: Kādu padomu jūs dodat, kā šiem ļaudīm būs atbildēt? Un tie uz viņu runāja un sacīja: ja tu šodien šiem ļaudīm iztiksi un tiem darīsi pa prātam un tos paklausīsi un labus vārdus uz tiem runāsi, tad tie tev būs par kalpiem visu mūžu. Bet viņš atmeta vecaju padomu, ko tie viņam bija devuši, un prasīja padomu no tiem jaunajiem, kas ar viņu bija uzauguši un viņa priekšā stāvēja. Un viņš uz tiem sacīja: kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šiem ļaudīm, kas uz mani runājuši un sacījuši: atvieglini to jūgu, ko tavs tēvs mums uzlicis? Un jaunie, kas ar viņu bija uzauguši, uz to runāja un sacīja: tā tev būs sacīt uz tiem ļaudīm, kas uz tevi runājuši un sacījuši: tavs tēvs mūsu jūgu grūtu darījis, tad atvieglini tu to mums, - tā tev uz tiem būs sacīt: mans mazais pirksts resnāks nekā mana tēva gurni. Ja nu mans tēvs jums uzlicis grūtu jūgu, tad es to jūgu jums padarīšu vēl grūtāku. Mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpioniem. Un trešā dienā Jerobeams un visi ļaudis nāca pie Rehabeāma, kā ķēniņš bija runājis un sacījis: atnākat atkal pie manis trešā dienā. Un ķēniņš tiem ļaudīm atbildēja bargi, jo viņš atmeta to vecaju padomu, ko tie viņam bija devuši. Un viņš uz tiem runāja pēc to jauno padoma sacīdams: mans tēvs jūsu jūgu ir darījis grūtu, bet es jums to darīšu vēl grūtāku. Mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpioniem. Un ķēniņš neklausīja ļaudis, jo tā tas bija no Tā Kunga nolikts, ka notiktu pēc tā vārda, ko Tas Kungs bija runājis caur Ahiju no Šīlo uz Jerobeamu, Nebata dēlu. Kad nu viss Israēls redzēja, ka ķēniņš viņiem neklausīja, tad tie ļaudis ķēniņam atkal atbildēja un sacīja: kāda daļa mums ir ar Dāvidu? Mums nav īpašuma pie Isajus dēla. Israēl, ej savos dzīvokļos; zinies nu par savu namu, Dāvid! Tā Israēls gāja uz saviem dzīvokļiem. Bet tik pār Israēla bērniem, kas dzīvoja Jūda pilsētās, Rehabeāms bija ķēniņš. Tad ķēniņš Rehabeāms sūtīja Hadoramu, kas bija strādnieku uzraugs; bet viss Israēls to nomētāja akmeņiem, ka tas nomira. Bet ķēniņš Rehabeāms kāpa steigšus ratos, bēgt uz Jeruzālemi. Tā Israēls atkrita no Dāvida nama līdz šai dienai. Un kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeams bija pārnācis, tad tie sūtīja un viņu aicināja uz sapulci un cēla par ķēniņu pār visu Israēli. Neviens neturējās pie Dāvida nama, kā Jūda cilts vien. Kad nu Rehabeāms nonāca Jeruzālemē, tad viņš sapulcēja visu Jūda namu un Benjamina cilti, simts un astoņdesmit tūkstoš izlasītus kara vīrus, karot ar Israēla namu, valstību atkal vest pie Rehabeāma, Salamana dēla. Bet Dieva vārds notika uz Šemaju, Dieva vīru, tā: Runā uz Rehabeāmu, Salamana dēlu, Jūda ķēniņu, un uz visiem Jūda un Benjamina bērniem un uz citiem ļaudīm un saki: Tā saka Tas Kungs: jums nebūs celties un karā iet pret saviem brāļiem, Israēla bērniem; griežaties atpakaļ, ikkatrs savā namā, jo šī lieta caur Mani notikusi. Un tie klausīja Tā Kunga vārdam un griezās atpakaļ un aizgāja pēc Tā Kunga vārda. Un Jerobeams uztaisīja Šehemi Efraīma kalnos un tur dzīvoja, un izgāja no turienes un uztaisīja Penuēlu. Un Jerobeams domāja savā sirdī: nu tā valstība atkal nāks pie Dāvida nama; Ja šie ļaudis ies uz Jeruzālemi upurēt Tā Kunga namā, tad šo ļaužu sirds atkal griezīsies pie sava kunga, pie Rehabeāma, Jūda ķēniņa, un tie mani nokaus un griezīsies atkal pie Rehabeāma, Jūda ķēniņa. Tāpēc ķēniņš aprunājās un taisīja divus zelta tēlus, un sacīja uz tiem (ļaudīm): jums pa daudz, iet uz Jeruzālemi, redzi, šeit ir tavi dievi, Israēl, kas tevi no Ēģiptes zemes izvedis. Un viņš lika vienu Bētelē un otru Danā. Un tas bija par apgrēcību; jo tie ļaudis gāja gan pie tā viena, gan pie tā otra līdz Danam. Viņš taisīja arī kalna altāra namu un iecēla priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levija bērniem. Un Jerobeams turēja svētkus astotā mēnesī piecpadsmitā mēneša dienā, tāpat kā svētkus, kas iekš Jūda bija, un upurēja uz tā altāra. Tā viņš Bētelē darīja, teļiem upurēdams, ko viņš bija taisījis; viņš iecēla arīdzan Bētelē priesterus pie kalna altāriem, ko viņš bija taisījis. Un viņš upurēja uz altāra, ko viņš Bētelē bija taisījis, piecpadsmitā mēneša dienā, astotā mēnesī, ko viņš pats bija izdomājis; tā viņš Israēla bērniem iecēla svētkus un upurēja uz altāra kvēpinādams. Un redzi, viens Dieva vīrs nāca no Jūda caur Tā Kunga vārdu uz Bēteli, un Jerobeams stāvēja pie tā altāra kvēpinādams. Un viņš sauca pret to altāri caur Tā Kunga vārdu un sacīja: altāri! altāri! Tā saka Tas Kungs: Redzi, viens dēls dzims no Dāvida nama, Josija vārdā, un tas upurēs uz tevi tos kalna altāru priesterus, kas uz tevis kvēpina, un cilvēku kauli uz tevis taps sadedzināti. Un viņš tai pašā dienā deva brīnuma zīmi un sacīja: šī ir tā brīnuma zīme, ko Tas Kungs runājis: Redzi, altāris plīsīs, un pelni, kas uz tā, taps nogāzti. Kad nu ķēniņš no Tā Dieva vīra šo vārdu dzirdēja, ko tas sauca pret Bēteles altāri, tad Jerobeams savu roku izstiepa no tā altāra un sacīja: grābiet viņu! Bet viņa roka, ko viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to vairs nevarēja savilkt pie sevis. Un altāris plīsa pušu un pelni nogāzās no altāra, pēc brīnuma zīmes, ko Dieva vīrs bija devis caur Tā Kunga vārdu. Tad ķēniņš atbildēja un sacīja uz Dieva vīru: pielūdz jel To Kungu, savu Dievu, un aizlūdz par mani, ka mana roka atkal paliek vesela. Tad Dieva vīrs pielūdza To Kungu, un ķēniņa roka palika atkal vesela un kļuva tā kā papriekš. Un ķēniņš sacīja uz Dieva vīru: “Nāc man līdz mājās un atspirdzinies, un es tev došu dāvanu.” Bet Dieva vīrs sacīja uz ķēniņu: “Jebšu tu man dotu savu pusnamu, tad es tev negribu līdz iet. Es arī neēdīšu maizes un nedzeršu ūdens šinī vietā. Jo tā Tas Kungs man ir pavēlējis caur Savu vārdu sacīdams: “Tev nebūs nedz maizes ēst nedz ūdens dzert, tev arī nebūs atpakaļ nākt pa to ceļu, pa ko tu esi nogājis.”” Un viņš gāja pa citu ceļu un negriezās atpakaļ pa to ceļu, pa ko tas bija nācis uz Bēteli. Un viens vecs pravietis dzīvoja Bētelē, tā dēls nāca un viņam teica visu to darbu, ko Dieva vīrs tai dienā Bētelē bija darījis, un tos vārdus, ko viņš uz ķēniņu bija runājis; un kad tie to savam tēvam bija stāstījuši, Tad viņu tēvs uz tiem sacīja: pa kuru ceļu tas ir aizgājis? Un viņa dēli to ceļu bija redzējuši, pa kuru Dieva vīrs bija aizgājis, kas no Jūda bija atnācis. Tad viņš sacīja uz saviem dēliem: apseglojiet man ēzeli. Un tie tam apsegloja ēzeli, un viņš uz tā jāja. Un viņš tam Dieva vīram devās pakaļ un to atrada apakš ozola sēžam un uz to sacīja: vai tu esi Dieva vīrs, kas no Jūda nācis? Un viņš sacīja: es tas esmu. Tad viņš uz to sacīja: nāc ar mani namā un ēd maizi. Bet tas sacīja: es nevaru ar tevi atpakaļ griezties nedz ar tevi iet, es arī neēdīšu maizes un nedzeršu ar tevi ūdens šinī vietā. Jo uz mani sacīts caur Tā Kunga vārdu: tev tur nebūs maizes ēst nedz ūdens dzert, tev nebūs atpakaļ griezties un nebūs aiziet pa to ceļu, pa ko tu esi nācis. Un viņš uz to sacīja: es arīdzan esmu pravietis, tāpat kā tu, un eņģelis ar mani runājis caur Tā Kunga vārdu sacīdams: ved viņu sev līdz savā namā, ka tas maizi ēd un ūdeni dzer. Bet viņš tam meloja. Tā tas ar viņu griezās atpakaļ un ēda ar viņu maizi viņa namā un dzēra ūdeni. Un tiem pie galda sēžot Tā Kunga vārds notika uz to pravieti, kas viņu bija atpakaļ vedis, - Un sauca uz to Dieva vīru, kas no Jūda bija nācis, un sacīja: tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu Tā Kunga mutei esi pretī turējies un Viņa pavēli neesi darījis, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis, Bet esi atpakaļ griezies un maizi ēdis un ūdeni dzēris šai vietā, par ko Viņš uz tevi bija runājis: tev nebūs maizes ēst nedz ūdens dzert; tad tavs līķis nenāks tavu tēvu kapā. Kad nu tas bija maizi ēdis un dzēris, tad viņš tam segloja ēzeli, tam pravietim, ko viņš bija atpakaļ vedis. Un tas nogāja un lauva to atrada uz ceļa un to nonāvēja, un viņa līķis gulēja ceļā nomests, un ēzelis pie tā stāvēja, un lauva stāvēja pie līķa. Un redzi, kad ļaudis gāja garām un redzēja līķi ceļā nomestu, un lauvu pie līķa stāvam, tad tie nāca un to pasludināja pilsētā, kur vecais pravietis dzīvoja. Kad pravietis, kas viņu no ceļa bija atpakaļ vedis, to dzirdēja, tad viņš sacīja: tas ir Dieva vīrs, kas Tā Kunga mutei pretī turējies, tāpēc Tas Kungs viņu nodevis lauvām, kas viņu saplēsis un nonāvējis, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš uz to runājis. Un viņš runāja uz saviem dēliem sacīdams: apseglojiet man ēzeli. Un tie to apsegloja. Tad viņš gāja un atrada viņa līķi ceļā nomestu, un ēzelis un lauva stāvēja pie līķa. Lauva līķi nebija ēdis un ēzeli nebija saplēsis. Tad pravietis pacēla Dieva vīra līķi un to lika uz ēzeli un to veda atpakaļ; tā vecais pravietis nāca pilsētā, viņu apraudāt un aprakt. Un viņš viņa līķi lika savā kapā un tie to apraudāja: vai manu brāli! Un kad viņš to bija apracis, viņš runāja uz saviem dēliem sacīdams: kad es nomirstu, tad aprociet mani kapā, kur Dieva vīrs aprakts, lieciet manus kaulus pie viņa kauliem. Jo vārds notiks, ko viņš caur Tā Kunga vārdu izsaucis pret Bēteles altāri un pret visiem kalnu altāru namiem, kas ir Samarijas pilsētās. Pēc šīm lietām Jerobeams neatgriezās no sava ļaunā ceļa, bet iecēla atkal kalnu altāru priesterus no visādiem ļaudīm. Kam gribējās, to viņš iecēla, un tie palika par kalnu altāru priesteriem. Un tas palika par grēku Jerobeama namam, par samaitāšanu un par izdeldēšanu no zemes virsas. Tanī laikā Abija, Jerobeama dēls, saslima. Un Jerobeams sacīja uz savu sievu: celies un pārģērbies, ka neviens tevi nepazīst, ka tu esi Jerobeama sieva, un ej uz Šīlo; redzi, tur ir pravietis Ahija, kas par mani runājis, ka es būšot ķēniņš pār šiem ļaudīm. Un ņem savā rokā desmit maizes un raušus un krūzi ar medu, un ej pie viņa; viņš tev dos ziņu, kas tam bērnam notiks. Un Jerobeama sieva tā darīja un cēlās un gāja uz Šīlo un nāca Ahijas namā. Bet Ahija nevarēja redzēt, jo viņa acis bija tumšas metušās no vecuma. Bet Tas Kungs sacīja uz Ahiju: redzi, Jerobeama sieva nāk, tev ko vaicāt sava dēla pēc, jo tas ir slims. Tā un tā tev uz viņu būs runāt; kad viņa nāks, tad izliksies sveša. Kad nu Ahija dzirdēja viņas kāju troksni, viņai pa durvīm ienākot, tad viņš sacīja: nāc iekšā, Jerobeama sieva, kāpēc tu liecies sveša? Es tev esmu bargs vēstnesis. Ej, saki Jerobeamam: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: tāpēc ka Es tevi paaugstinājis no ļaudīm un tevi par valdītāju cēlis pār Maniem Israēla ļaudīm, Un atrāvis valstību no Dāvida nama un tev to devis, un tu neesi bijis kā Mans kalps Dāvids, kas Manus baušļus sargājis un pie Manis turējies ar visu savu sirdi, darīdams vien, kas pareizi Manās acīs; Bet tu esi ļaunu darījis vairāk nekā visi, kas priekš tevis bijuši, un nogājis un sev citus dievus taisījis un lietas bildes taisījis, Mani kaitināt, un tu Mani esi atmetis: Tāpēc redzi, Es vedīšu ļaunumu pār Jerobeama namu un izdeldēšu no Jerobeama visus, kas mīž pie sienas, lielos un mazos iekš Israēla, un izmēzīšu Jerobeama nama pēcnācējus, itin kā mēsli top izmēzti, tiekams viss būs pabeigts. Kas no Jerobeama mirst pilsētā, to suņi ēdīs, un kas mirst laukā, to putni apakš debess ēdīs, jo Tas Kungs to runājis. Bet tu, celies, ej uz mājām, un kad tavas kājas ieies pilsētā, tad bērns mirs. Un viss Israēls viņu nožēlos un viņu apraks, jo šis vien no Jerobeama nāks kapā, tāpēc ka Tas Kungs, Israēla Dievs, iekš tā ko laba atradis Jerobeama namā. Bet Tas Kungs Sev iecels ķēniņu pār Israēli, kas Jerobeama namu tai dienā izdeldēs. Un ko? Tas jau ir klāt. Tas Kungs sitīs Israēli, itin kā niedre ūdenī top šaubīta, un izstums Israēli no šās labās zemes, ko Viņš devis viņu tēviem, un tos izkaisīs viņpus upes, tāpēc ka tie sev elkastabus taisījuši, To Kungu kaitinādami. Un Viņš Israēli nodos Jerobeama grēku dēļ, ar ko pats grēkojis un Israēli apgrēcinājis. Tad Jerobeama sieva cēlās un gāja un nonāca Tircā. Kad nu viņa pie nama sliekšņa nāca, tad bērns nomira. Un to apraka, un viss Israēls viņu apraudāja pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš bija runājis caur Savu kalpu, pravieti Ahiju. Un kas vēl par Jerobeamu stāstāms, kā tas karojis un kā tas valdījis, redzi, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Un laiks, kamēr Jerobeams ķēniņš bijis, ir divdesmit un divi gadi; un tas aizmiga saviem tēviem pakaļ; un viņa dēls Nadabs palika par ķēniņu viņa vietā. Un Rehabeāms, Salamana dēls, bija ķēniņš pār Jūdu. Četrdesmit un vienu gadu Rehabeāms bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja septiņpadsmit gadus Jeruzālemes pilsētā, ko Tas Kungs no visām Israēla ciltīm bija izredzējis, tur likt Savu vārdu. Un viņa mātes vārds bija Naāma, Amoniete. Un Jūda darīja, kas Tam Kungam nepatika, un tie Viņu vairāk apkaitināja, nekā visi viņu tēvi bija darījuši ar saviem grēkiem, ar ko tie bija grēkojuši. Un tie arīdzan taisīja sev kalnu altārus un elku bildes un elku stabus uz ikkatra augsta kalna un apakš visiem zaļiem kokiem. Un maucinieki bija tai zemē un darīja pēc visām pagānu negantībām, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā. Un ķēniņa Rehabeāma piektā gadā Šišaks, Ēģiptes ķēniņš, cēlās pret Jeruzālemi, Un paņēma Tā Kunga nama mantas un ķēniņa nama mantas: viņš paņēma visu, un visas priekšturamās zelta bruņas viņš paņēma, ko Salamans bija licis taisīt. Ķēniņš Rehabeāms viņu vietā taisīja priekšturamās bruņas no vara, un tās deva pils karavīru virsnieku rokā, kas apsargāja ķēniņa nama durvis. Kad nu ķēniņš uz Tā Kunga namu gāja, tad pils karavīri tās nesa un pēc tie tās atkal nonesa pils karavīru istabā. Kas vēl stāstāms par Rehabeāmu un par visu, ko viņš darījis, redzi, tas rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un starp Rehabeāmu un Jerobeamu bija karš visu mūžu. Un Rehabeāms gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilsētā. Un viņa mātes vārds bija Naēma, Amoniete, un viņa dēls Abijams palika par ķēniņu viņa vietā. Un ķēniņa Jerobeama, Nebata dēla, astoņpadsmitā gadā Abijams palika par ķēniņu pār Jūdu. Trīs gadus viņš valdīja Jeruzālemē, un viņa mātei vārds bija Maāha Absaloma meita. Un viņš staigāja visos sava tēva grēkos, ko tas priekš viņa bija darījis, un viņa sirds nebija pilnīgi pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. Bet Dāvida dēļ Tas Kungs, viņa Dievs, deva gaismekli Jeruzālemē, viņa dēlu pēc viņa ieceldams un Jeruzālemi stiprinādams, Tāpēc ka Dāvids bija darījis, kas pareizi Tā Kunga acīs, un nebija atkāpies no neviena Dieva baušļa visu savu mūžu, bez tā viena notikuma ar hetieti Ūriju. Bet starp Rehabeāma un Jerobeama namu bija karš visu viņa mūžu. Un kas vēl stāstāms par Abijamu, un viss, ko viņš darījis, tas rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un karš bija starp Abijamu un Jerobeamu. Un Abijams gāja dusēt pie saviem tēviem, un viņu apraka Dāvida pilsētā, un viņa dēls Asa palika par ķēniņu viņa vietā. Un Jerobeama, Israēla ķēniņa, divdesmitā gadā Asa palika par ķēniņu pār Jūdu Un valdīja četrdesmit un vienu gadu Jeruzālemē. Un viņa mātei vārds bija Maāha, Absaloma meita. Un Asa darīja, kas bija pareizi Tā Kunga acīs, itin kā viņa tēvs Dāvids. Jo viņš izdzina tos mauciniekus no zemes un atmeta visus elkudievus, ko viņa tēvi bija taisījuši. Un savu pašu māti Maāhu viņš nocēla no ķēniņienes goda, tāpēc ka tā bija cēlusi negantu elka bildi (Ašerai), un Asa izpostīja arī viņas neganto elka bildi un to sadedzināja pie Kidronas upes. Bet kalnu altāri nezuda; tomēr Asas sirds turējās pilnīgi pie Tā Kunga visu cauru mūžu. Un viņš nonesa Tā Kunga namā sava tēva svētītās dāvanas un savas paša svētītās dāvanas, sudrabu un zeltu un traukus. Un starp Asu un Baešu, Israēla ķēniņu, bija karš visu viņu mūžu. Un Baeša, Israēla ķēniņš, cēlās pret Jūdu un uztaisīja Rāmu, ka viņš nevienam nevēlētu ne iziet ne ieiet pie Asas, Jūda ķēniņa. Un Asa ņēma visu sudrabu un zeltu, kas vēl atlika no Tā Kunga nama mantām un no ķēniņa nama mantām un to deva saviem kalpiem rokā, un ķēniņš Asa tos sūtīja pie BenHadada, Tabrimona dēla, Heziona dēla dēla, Sīrijas ķēniņa, kas Damaskū dzīvoja, un sacīja: Derība ir starp mani un tevi, starp manu tēvu un tavu tēvu, redzi, es tev sūtu dāvanu, sudrabu un zeltu; ej un lauz savu derību ar Baešu, Israēla ķēniņu, ka tas no manis atstājās. Un BenHadads klausīja ķēniņu Asu un sūtīja sava karaspēka virsniekus pret Israēla pilsētām, un kāva Ijonu un Danu un AbelBetMaāhu un visu Kinnerotu visā Naftalis zemē. Kad nu Baeša to dzirdēja, tad viņš atstāja Rāmas taisīšanu un palika Tircā. Bet ķēniņš Asa lika izsaukt pa visu Jūdu, (neviens netapa atlaists), ka vestu projām akmeņus no Rāmas un kokus, ko Baeša tur bija uztaisījis, un ķēniņš Asa ar tiem uztaisīja Benjamina Ģebu un Micpu. Un kas vēl par Asu stāstāms, un viss viņa spēks un viss, ko viņš darījis, un visas viņa pilsētas, ko viņš uztaisījis, redzi, tas rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā; bet savā vecumā viņš palika slims ar kājām. Un Asa gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts pie saviem tēviem sava tēva Dāvida pilsētā. Un Jehošafats, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Un Nadabs, Jerobeama dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Asas, Jūda ķēniņa, otrā gadā un valdīja divus gadus pār Israēli. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un staigāja sava tēva ceļos un viņa grēkos, ar ko viņš Israēli bija apgrēcinājis. Un Baeša, Ahijas dēls, no Īsašara nama, derēja derību pret viņu, un Baeša to kāva pie Ģibetonas, kas Fīlistiem piederēja. Jo Nadabs un viss Israēls bija apmetušies pret Ģibetonu. Un Baeša to nokāva Asas, Jūda ķēniņa, trešā gadā un palika par ķēniņu viņa vietā. Un kad tas nu bija palicis par ķēniņu, tad tas apkāva visu Jerobeama namu; viņš neviena neatlicināja no Jerobeama, kam bija dvaša, tiekams viņš to bija izdeldējis pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš bija runājis caur Savu kalpu Ahiju no Šīlo, Jerobeama grēku dēļ, ar ko viņš apgrēkojās un ar ko viņš Israēli bija apgrēcinājis, un viņa kaitināšanas dēļ, ar ko viņš To Kungu, Israēla Dievu, bija apkaitinājis. Un kas vēl stāstāms par Nadabu, un viss, ko viņš darījis, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Un starp Asu un Baešu, Israēla ķēniņu, bija karš visu viņu mūžu. Asas, Jūda ķēniņa, trešā gadā Baeša, Ahijas dēls, palika par ķēniņu pār visu Israēli Tircā un (valdīja) divdesmit un četrus gadus. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un staigāja Jerobeama ceļā un viņa grēkos, uz ko viņš Israēli bija pavedis. Un Tā Kunga vārds notika uz Jehu, Hananija dēlu, pret Baešu tā: Tāpēc ka Es tevi esmu paaugstinājis no pīšļiem un tevi cēlis par valdītāju pār Maniem Israēla ļaudīm, un tu esi staigājis Jerobeama ceļā un Manus Israēla ļaudis pavedis uz grēkiem, ka tie Mani ar saviem grēkiem kaitina, Redzi, tad Es atmetīšu Baešas pēcnācējus un viņa nama pēcnācējus, un darīšu ar tavu namu kā ar Jerobeama, Nebata dēla, namu. Kas no Baešas mirst pilsētā, to suņi ēdīs, un kas no viņa mirst laukā, to ēdīs putni apakš debess. Un kas vēl stāstāms par Baešu, un ko viņš ir darījis, un viņa spēks, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Un Baeša gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts Tircā, un viņa dēls Ēla palika par ķēniņu viņa vietā. Bet Tā Kunga vārds notika caur pravieti Jehu, Hananija dēlu, pret Baešu un viņa namu, visa ļauna dēļ, ko viņš bija darījis priekš Tā Kunga acīm, ka tas viņu bija apkaitinājis ar savu roku darbu un tāds pat bijis kā Jerobeama nams, un ka viņš šo bija apkāvis. Asas, Jūda ķēniņa, divdesmit sestā gadā, Ēla, Baešas dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Tircā, (un valdīja) divus gadus. Un viņa kalps Zimrus, virsnieks pār ratu pulku vienu pusi, sacēlās pret viņu. Kad viņš Tircā dzēra un bija piedzēries Tircas nama uzrauga Arcas namā, Tad Zimrus nāca iekšā un to sita un nokāva Asas, Jūda ķēniņa, divdesmit septītā gadā, un palika par ķēniņu viņa vietā. Kad viņš nu bija palicis par ķēniņu un sēdēja uz sava goda krēsla, tad viņš apkāva visu Baešas namu; viņš neatlicināja neviena, kas pie sienas mīž, nedz viņa radus, nedz viņa draugus. Tā Zimrus izdeldēja visu Baešas namu pēc Tā Kunga vārda, ko viņš pret Baešu bija runājis caur pravieti Jehu, Visu Baešas grēku dēļ un Ēlas, viņa dēla, grēku dēļ, ar ko tie bija grēkojuši un Israēli paveduši uz grēkiem, apkaitinādami To Kungu, Israēla Dievu, ar neliešu elkiem. Un kas vēl stāstāms par Ēlu un viss, ko viņš darījis, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Asas, Jūda ķēniņa, divdesmit septītā gadā Zimrus palika par ķēniņu (un valdīja) septiņas dienas Tircā, un tie ļaudis bija apmetušies pret Ģibetonu, kas Fīlistiem pieder. Un tie ļaudis, kas tur bija apmetušies, dzirdēja sakām: Zimrus dumpi cēlis un arī ķēniņu nokāvis. Tad viss Israēls lēģerī tai dienā cēla karavirsnieku Omriju par ķēniņu pār Israēli. Un Omrijs cēlās un viss Israēls līdz ar viņu no Ģibetonas un apmetās pret Tircu. Kad nu Zimrus redzēja, ka pilsēta bija uzņemta, tad viņš gāja ķēniņa nama pilī un sadedzināja ķēniņa namu un sevi pašu ar uguni un nomira, Savu grēku dēļ, ar ko viņš bija apgrēkojies, ļaunu darīdams priekš Tā Kunga acīm, staigādams Jerobeama ceļā un viņa grēkos, ko tas darīja, Israēli pavezdams uz grēkiem. Un kas vēl stāstāms par Zimru un viņa dumpi, ko viņš cēlis, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Tad Israēla ļaudis dalījās divējos pulkos, viena ļaužu puse pieķērās Tibnum, Ģinata dēlam, šo celt par ķēniņu, un otra puse pieķērās Omrijam. Bet tie ļaudis, kas Omrijam pieķērās, bija stiprāki, nekā tie ļaudis, kas Tibnum, Ģinata dēlam, pieķērās, un Tibnus nomira un Omrijs palika par ķēniņu. Asas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit pirmā gadā Omrijs palika par ķēniņu pār Israēli, un valdīja divpadsmit gadus; Tircā viņš valdīja sešus gadus. Un viņš pirka Samarijas kalnu no Šemera par diviem talentiem sudraba, un taisīja (pilsētu) tai kalnā un nosauca tās pilsētas vārdu, ko viņš bija uztaisījis, pēc Šemera, tā kalna kunga, vārda Samariju. Un Omrijs darīja, kas Tam Kungam nepatika, un bija ļaunāks nekā visi, kas priekš viņa bijuši. Un viņš staigāja visos Jerobeama, Nebata dēla, ceļos un viņa grēkos, ar ko tas Israēli bija apgrēcinājis, apkaitinādams To Kungu, Israēla Dievu, ar saviem neliešu elkiem. Un kas vēl stāstāms par Omriju, ko viņš darījis, un viņa vara, ko viņš parādījis, tas rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Un Omrijs gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts Samarijā, un viņa dēls Ahabs palika par ķēniņu viņa vietā. Un Ahabs, Omrija dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Asas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit astotā gadā, un Ahabs, Omrija dēls, valdīja pār Israēli divdesmit un divus gadus Samarijā. Un Ahabs, Omrija dēls, darīja, kas Tam Kungam nepatika, vairāk nekā visi, kas priekš viņa bijuši. Un viņam šķita mazu lietu esam, staigāt Jerobeama, Nebata dēla, grēkos. Un viņš ņēma Izebeli, Etbaāla, Sidoniešu ķēniņa, meitu par sievu, un nogāja un kalpoja Baālam un metās priekš tā zemē. Un viņš uzcēla Baālam altāri Baāla namā, ko viņš Samarijā bija taisījis. Ahabs arī taisīja Ašeru, tā ka Ahabs vairāk darīja, kaitinādams To Kungu, Israēla Dievu, nekā visi Israēla ķēniņi, kas priekš viņa bijuši. Viņa laikā Hiēls no Bēteles uztaisīja Jēriku; viņa pamatus tas lika par savu pirmdzimto dēlu Abiramu, un viņa vārtus tas iecēla par savu jaunāko dēlu Segubu, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš runājis caur Jozua, Nuna dēlu. Un Elija no Tisbes, no Gileādas iedzīvotājiem, sacīja uz Ahabu: tik tiešām kā Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šinīs gados nebūs nedz rasas nedz lietus, kā vien, kad es to sacīšu. Un Tā Kunga vārds uz to notika tā: Ej no šejienes un griezies pret rītiem un paslēpies pie Krites upes, kas tek pret Jordāni. Un tur tu vari dzert no tās upes, un Es kraukļiem esmu pavēlējis, ka tiem tevi tur būs uzturēt. Un viņš nogāja un darīja pēc Tā Kunga vārda, un nogāja un palika pie Krites upes, kas tek pret Jordāni. Un kraukļi viņam atnesa maizi un gaļu rītos un maizi un gaļu vakaros, un viņš dzēra no tās upes. Bet pēc kāda laika tā upe izsīka, jo lietus tai zemē nebija. Tad Tā Kunga vārds uz viņu notika tā: Celies un ej uz Sareptu, kas pie Sidones pieder, un paliec turpat; redzi, Es tur esmu pavēlējis vienai atraitnei, tevi uzturēt. Tad viņš cēlās un gāja uz Sareptu Un kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tad tur viena atraitne lasīja malku. Un viņš tai sauca un sacīja: atnes man traukā kādu ūdens malciņu, ko dzert. Un tā gāja to atnest. Un viņš tai sauca un sacīja: atnes man arī kumosu maizes savā rokā. Bet tā sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs, tavs Dievs, dzīvo, man nekā cepta nav, un tik vien ir sauja miltu tīnē un maķenīt eļļas krūzē, un redzi, es esmu salasījusi kādu pāri malkas gabaliņu, un nu es iešu un sev un savam dēlam ko pataisīšu, ka ēdam un mirstam. Un Elija uz to sacīja: nebīsties, ej, pataisi to, kā tu sacījusi, bet man taisi no tiem papriekš mazu rausi un iznes man to ārā, un pēc tu arī varēsi taisīt sev un savam dēlam. Jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neies galā un krūzē eļļas netrūks līdz tai dienai, kad Tas Kungs dos lietu virs zemes. Un tā nogāja un darīja pēc Elijas vārda; tā viņa ēda un viņš un viņas nams labu laiku; Milti tīnē negāja galā un krūzē eļļas netrūka pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis. Un pēc tam notikās, ka šīs sievas, tās nama mātes, dēls palika slims un viņa slimība palika ļoti grūta, kamēr viņam dvašas vairs nebija. Un tā sacīja uz Eliju: kas man ar tevi, tu Dieva vīrs? Tu pie manis esi atnācis, lai mani grēki top pieminēti un mans dēls mirst. Un viņš uz to sacīja: dod man šurp savu dēlu. Un viņš to ņēma no viņas klēpja un to uznesa augšistabā, kur viņš mita, un to lika uz savu gultu. Un viņš piesauca To Kungu un sacīja: Kungs, mans Dievs! Vai tad Tu šai atraitnei, pie kuras es piemājoju, tik ļaunu esi darījis un nonāvējis viņas bērnu? Un viņš stiepās pār bērnu trīs reizes un piesauca To Kungu un sacīja: Kungs, mans Dievs! Lai jel šā bērna dvēsele atkal nāk iekš viņa! Un Tas Kungs klausīja Elijas balsi, un bērna dvēsele atkal nāca iekš viņa, un tas atdzīvojās. Un Elija ņēma bērnu un to nonesa no augšistabas namā un to deva viņa mātei; un Elija uz to sacīja: redzi še, tavs dēls dzīvs. Tad tā sieva sacīja uz Eliju: nu es zinu, ka tu esi Dieva vīrs, un Tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība. Un pēc ilga laika Tā Kunga vārds notika uz Eliju trešā gadā tā: ej, rādies Ahabam, un Es došu lietu zemes virsū. Un Elija nogāja, Ahabam rādīties, bet bads Samarijā bija grūts. Un Ahabs bija aicinājis nama uzraugu Obadiju, un Obadija bijās To Kungu ļoti. Jo kad Izebele bija izdeldējusi Tā Kunga praviešus, tad Obadija ņēma simts praviešus un tos apslēpa pa piecdesmit vienā alā un tos uzturēja ar maizi un ūdeni. Un Ahabs bija sacījis uz Obadiju: ej pa zemi pie visiem ūdens avotiem un pie visām upēm, vai mēs neatradīsim zāli, ka dzīvus uzturam zirgus un zirgēzeļus, ka visi lopi neiet bojā. Un tie zemi dalīja savā starpā, to pārstaigāt; Ahabs gāja viens pa vienu ceļu, un Obadija gāja arīdzan viens pa otru ceļu. Kad nu Obadija bija ceļā, redzi, tad Elija tam nāca pretī, un viņš to pazīdams metās uz savu vaigu un sacīja: vai tu neesi mans kungs Elija? Un viņš sacīja: es tas esmu, ej, saki savam kungam: redzi, Elija ir še. Bet viņš sacīja: ko es esmu grēkojis, ka tu savu kalpu dod Ahabam rokā, ka es topu nokauts? Tik tiešām kā Tas Kungs, tavs Dievs, dzīvo, nav nevienas tautas, nedz valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis, tevi meklēt. Un kad tie sacīja: še viņa nav, tad viņš tai valstij un tai tautai lika zvērēt, ka tie tevi nebija atraduši. Un nu tu saki: ej, saki savam kungam, redzi, Elija ir še. Un notiks, kad es no tevis aiziešu, un Tā Kunga gars tevi aiznesīs uz man nezināmu vietu, un ja es būtu gājis Ahabam to sacīt, un viņš tevi pēc neatrastu, tad viņš mani nokautu. Bet es tavs kalps bīstos To Kungu no savām jaunības dienām. Vai manam kungam nav sacīts, ko es esmu darījis, kad Izebele nokāva Tā Kunga praviešus, ka es simtu no Tā Kunga praviešiem apslēpu pa piecdesmit vienā alā un tos uzturēju ar maizi un ūdeni? Un nu tu saki: ej, saki savam kungam, redzi, Elija ir še; tad jau viņš mani nokaus. Tad Elija uz to sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs Cebaot dzīvo, kā priekšā es stāvu, es šodien viņam rādīšos. Tad Obadija nogāja Ahabam pretī un viņam to sacīja. Un Ahabs gāja Elijam pretī. Un kad Ahabs Eliju ieraudzīja, tad Ahabs uz to sacīja: vai tu tas esi, kas Israēli sajauc? Un viņš sacīja: es Israēli neesmu sajaucis, bet tu un tava tēva nams, caur to, ka jūs esat atstājuši Tā Kunga baušļus un Baāliem pakaļ staigājuši. Un nu sūti, sapulcini pie manis visu Israēli Karmeļa kalnā un tos četrsimt un piecdesmit Baāla praviešus un tos četrsimt Ašeras praviešus, kas ēd pie Izebeles galda. Tad Ahabs izsūtīja pie visiem Israēla bērniem un sapulcināja tos praviešus Karmeļa kalnā. Tad Elija piegāja pie visiem ļaudīm un sacīja: cik ilgi jūs klibosiet uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad ejat Viņam pakaļ, bet ja Baāls tas ir, tad ejat tam pakaļ. Un tie ļaudis tam neatbildēja ne vārda. Tad Elija sacīja uz ļaudīm: es viens vienīgs esmu atlicis, Tā Kunga pravietis, bet Baāla praviešu ir četrsimt un piecdesmit. Un dodiet nu mums divus vēršus, un lai tie to vienu vērsi izvēlās un sacērt gabalos un liek uz malku, bet uguni tiem nebūs pielikt; tad es sataisīšu arī to otru vērsi un to likšu uz malku un nelikšu uguni klāt. Tad piesauciet jūs sava dieva vārdu, bet es piesaukšu Tā Kunga vārdu: kurš Dievs nu ar uguni atbildēs, tas lai ir Dievs. Tad visi ļaudis atbildēja un sacīja: šis vārds ir labs. Un Elija sacīja uz Baāla praviešiem: izvēlaties to vienu vērsi un sataisiet to papriekš, jo jūs esat daudzi un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni neliekat klāt. Tad tie ņēma vērsi, ko viņš tiem deva un to sataisīja un piesauca Baāla vārdu no rīta līdz dienasvidum sacīdami: Baāl, paklausi mūs! Bet tur nebija ne balss, ne atbildes! Un tie lēkāja ap altāri, kas bija taisīts. Un ap dienasvidu Elija tos apsmēja un sacīja: sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; viņš laikam ir domās vai darīšanās vai ceļā, varbūt ka viņš guļ, lai uzmostas. Un tie sauca ar stipru balsi un iegriezās pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, kamēr tiem asinis tecēja. Kad nu pusdiena jau bija pāri, tad tie vēl muldēja līdz ēdamā upura laikam; bet tur nebija ne balss, ne atbildes, ne uzklausīšanās. Tad Elija sacīja uz visiem ļaudīm: nāciet šurp pie manis. Tad visi ļaudis pie tā piegāja, un viņš uztaisīja atkal Tā Kunga altāri, kas bija salauzts. Un Elija ņēma divpadsmit akmeņus pēc Jēkaba bērnu skaita, uz ko Tā Kunga vārds bija noticis, sacīdams: tavu vārdu būs saukt Israēli. Un viņš uztaisīja no akmeņiem altāri Tā Kunga Vārdā, un taisīja bedri ap to altāri, tik platu, ka tur divi mēri labības varēja saiet. Un viņš salika malku un dalīja to vērsi gabalos un to nolika uz to malku. Un viņš sacīja: pildiet četrus traukus ar ūdeni un lejiet to uz to dedzināmo upuri un uz to malku. Un viņš sacīja: dariet to vēl otru reizi. Un tie to darīja otru reizi. Un viņš sacīja: dariet to trešo reizi, un tie to darīja trešo reizi. Un ūdens tecēja ap altāri, un bedre tapa pilna ar ūdeni. Un ap ēdamā upura laiku pravietis Elija piegāja un sacīja: Kungs, Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dievs, šodien lai top zināms, ka Tu esi Dievs iekš Israēla un es Tavs kalps, un ka visu šo esmu darījis uz Tavu vārdu; Paklausi mani, Kungs, paklausi mani, lai šie ļaudis atzīst, ka Tu Kungs esi Dievs, un ka Tu viņu sirdi atgriezi atpakaļ. Tad Tā Kunga uguns krita zemē un aprija to dedzināmo upuri un to malku un tos akmeņus un to zemi un uzlaizīja arī to ūdeni bedrē. Kad nu visi ļaudis to redzēja, tad tie metās uz savu vaigu un sacīja: Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs. Un Elija uz tiem sacīja: grābiet Baāla praviešus, ka neviens no tiem neizsprūk! Tad tie tos sagrāba. Un Elija tos noveda pie Kišones upes un tos tur nokāva. Tad Elija sacīja uz Ahabu: celies, ēd un dzer, jo šņāc kā uz lietu. Un Ahabs gāja ēst un dzert, bet Elija gāja Karmeļa kalna galā un metās zemē un lika savu vaigu starp saviem ceļiem. Un viņš sacīja uz savu puisi: ej jel un skaties uz jūru. Tad tas gāja un skatījās un sacīja: tur nav nekā. Tad viņš sacīja: ej atkal! Septiņām lāgām. Un septītā reizē viņš sacīja: redzi, mazs mākonīts, kā vīra plauksta, ceļas no jūras. Tad viņš sacīja: noej, saki Ahabam jūdz un brauc, ka lietus tevi neaizņem. Un pēc tam debess apmācās ar melniem mākoņiem un vētru un stiprs lietus gāzās. Un Ahabs sēdās ratos un brauca uz Jezreēli. Un Tā Kunga roka nāca pār Eliju, un tas apjoza savus gurnus un skrēja Ahabam pa priekšu līdz Jezreēlei. Un Ahabs teica Izebelei visu, ko Elija bija darījis, un visu, kā viņš tos praviešus ar zobenu bija nokāvis. Tad Izebele sūtīja vēstnesi pie Elijas un lika sacīt: lai dievi man šā un tā dara, ja es rīt ap šo laiku tā nedaru tavai dvēselei, kā visām viņu dvēselēm (noticis). Kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās un aizgāja savas dzīvības pēc, un nonāca Bēršebā, kas ir iekš Jūda, un atstāja tur savu puisi. Bet pats gāja tuksnesī dienas gājumu un nāca un apsēdās apakš paegles krūma un vēlējās, ka viņa dvēsele mirtu, un sacīja: nu ir gan! Ņem nu, Kungs, manu dvēseli, jo es neesmu labāks nekā mani tēvi. Un viņš apgūlās un aizmiga apakš tā paegles krūma. Un redzi, eņģelis viņu aizskāra un uz viņu sacīja: celies un ēd! Un viņš skatījās atpakaļ, un redzi, viņa galvas galā bija karaša uz oglēm cepta un krūze ar ūdeni. Un viņš ēda un dzēra un atkal apgūlās. Un Tā Kunga eņģelis nāca atkal otrā reizē un to aizskāra un sacīja: celies, ēd, jo tev ir garš ceļš priekšā. Tā viņš cēlās un ēda un dzēra un gāja ar šās barības spēku četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. Un viņš tur iegāja vienā alā un palika tur pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds uz to notika un Viņš uz to sacīja: ko tu še dari, Elija? Un tas sacīja: degt esmu dedzis Tā Kunga, Tā Dieva Cebaot, labad; jo Israēla bērni Tavu derību atstājuši un Tavus altārus nolauzījuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē, man paņemt dzīvību. Un Viņš sacīja: izej un nostājies kalnā Tā Kunga priekšā. Un redzi, Tas Kungs gāja garām, un liela briesmīga vētra, kas kalnus saplosīja un klintis sašķēla, Tā Kunga priekšā, - bet Tas Kungs nebija vētrā. Un pēc vētras bija zemes trīcēšana, bet Tas Kungs nebija zemes trīcēšanā. Un pēc zemes trīcēšanas nāca uguns, bet Tas Kungs nebija ugunī. Un pēc uguns nāca klusa un lēna vēsma. Un kad Elija to dzirdēja, tad viņš apklāja savu vaigu ar savu mēteli un izgāja un stāvēja alas priekšā, un redzi, balss uz to nāca un sacīja: ko tu še dari, Elija? Un viņš sacīja: degt esmu dedzis Tā Kunga, Tā Dieva Cebaot, labad; jo Israēla bērni Tavu derību atstājuši, Tavus altārus nolauzījuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē, man paņemt dzīvību. Un Tas Kungs uz to sacīja: ej un griezies atpakaļ pa savu ceļu, pa tuksnesi uz Damasku, un ieej un svaidi Hazaēli par ķēniņu pār Sīriju. Un Jehu, Nimšus dēlu, svaidi par ķēniņu pār Israēli, un Elišu, Šafata dēlu no AbelMeholas, svaidi par pravieti savā vietā. Un notiks, kas no Hazaēļa zobena izglābsies, to nokaus Jehus, un kas no Jehus zobena izglābsies, to nokaus Eliša. Un Es atlicināšu iekš Israēla septiņus tūkstošus, visus, kas savus ceļus nav locījuši Baāla priekšā, un visus, kas ar savu muti viņu nav skūpstījuši. Tad viņš no turienes aizgāja un atrada Elišu, Šafata dēlu, un tas ara; divpadsmit jūgi vēršu bija viņa priekšā, un viņš pats bija pie tā divpadsmitā, un Elija piegāja pie viņa un uzmeta viņam savu mēteli. Tad viņš atstāja tos vēršus un skrēja Elijam pakaļ un sacīja: ļauj man jel skūpstīt savu tēvu un savu māti, tad es iešu tev pakaļ. Un viņš uz to sacīja: ej un griezies atpakaļ, jo (piemini) ko es tev esmu darījis? Un viņš griezās atpakaļ un ņēma vienu jūgu vēršu un tos nokāva un vārīja viņu gaļu ar viņu rīku kokiem un deva to ļaudīm ēst. Pēc viņš cēlās un gāja Elijam pakaļ un tam kalpoja. Un BenHadads, Sīrijas ķēniņš, sapulcināja visu savu spēku, un trīsdesmit un divi ķēniņi bija viņam līdz un zirgi un rati, un viņš nogāja un apmetās pret Samariju, un karoja pret to. Un viņš sūtīja vēstnešus pilsētā pie Ahaba, Israēla ķēniņa, Un lika tam sacīt: tā saka BenHadads: tavs sudrabs un tavs zelts būs mans, arī tavas sievas un tavi labākie bērni būs mani. Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: pēc tava vārda, mans kungs un ķēniņ, es esmu tavs, un viss, kas man ir. Un tie vēstneši nāca atkal atpakaļ un sacīja: tā runā BenHadads un saka: es gan pie tevis esmu sūtījis un licis sacīt: tavu sudrabu un tavu zeltu un tavas sievas un tavus bērnus tev man būs dot, Bet rīt ap šo laiku es savus kalpus pie tevis sūtīšu, izmeklēt tavu namu un tavu kalpu namu, un viss, kas tur skaists priekš tavām acīm, to tiem būs ņemt un aiznest. Tad Israēla ķēniņš saaicināja visas zemes vecajus un sacīja: ņemiet jel vērā un redziet, kā šis ļaunu meklē. Jo tas pie manis ir sūtījis pēc manām sievām un pēc maniem bērniem un pēc mana sudraba un zelta, un es tam to neesmu liedzis. Bet visi vecaji un visi ļaudis uz viņu sacīja: nepaklausi un neļauj to. Tad viņš sacīja uz BenHadada vēstnešiem: sakāt ķēniņam, manam kungam: visu, par ko tu pirmo reizi pie sava kalpa sūtījis, to es darīšu, bet šo lietu es nevaru darīt. Tad tie vēstneši nogāja un viņam atsacīja to vārdu. Un BenHadads sūtīja pie viņa un lika sacīt: lai man dievi šā vai tā dara, ja Samarijas pīšļi pietiks visu ļaužu saujām, kas man ir līdz. Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: “Atsakiet tā: kas apbruņojies, tas lai nelielās kā tas, kas bruņas ir nost licis”. Kad nu tas šo vārdu dzirdēja, ar ķēniņiem teltīs dzerot, tad viņš sacīja uz saviem kalpiem taisāties. Un tie taisījās pret to pilsētu. Un redzi, viens pravietis nāca pie Ahaba, Israēla ķēniņa, un sacīja: “Tā saka Tas Kungs: vai tu esi redzējis visu šo lielo pulku? Redzi, Es to šodien došu tavā rokā, lai tu atzīsti, ka Es esmu Tas Kungs.” Un Ahabs sacīja: “Caur ko?” Tad viņš sacīja: “Tā saka Tas Kungs: caur zemes valdnieku puišiem.” Un viņš sacīja: “Kas lai uzsāk kauju?” Tad viņš sacīja: “Tu pats.” Tad viņš skaitīja tos zemes valdnieku puišus, to bija divsimt trīsdesmit un divi. Un pēc tiem viņš skaitīja visus ļaudis, visus Israēla bērnus, to bija septiņi tūkstoši. Un tie izgāja dienasvidū. Bet BenHadads dzēra un piedzērās teltīs ar trīsdesmit un diviem ķēniņiem, kas tam bija palīgā. Un tie zemes valdnieku puiši izgāja papriekš. Tad BenHadads izsūtīja, un tie tam teica un sacīja: vīri nāk no Samarijas. Tad viņš sacīja: vai tie nākuši uz mieru, sagrābiet tos dzīvus, vai tie nākuši uz kauju, dzīvus tos sagrābiet! Kad nu šie zemes valdnieku puiši no pilsētas bija izgājuši un arī tas karaspēks, kas tiem gāja pakaļ, Tad tie kāva vīrs vīru. Un Sīrieši bēga un Israēls tiem dzinās pakaļ. Bet BenHadads, Sīrijas ķēniņš, izglābās uz zirga un ar jātniekiem. Un Israēla ķēniņš izgāja un kāva zirgus un ratus un kāva Sīriešus lielā kaušanā. Tad pravietis nāca pie Israēla ķēniņa un uz to sacīja; ej, stiprinies: ņem vērā un lūko, ko tu dari, jo nākošā gadā Sīrijas ķēniņš atkal nāks pret tevi. Jo Sīrijas ķēniņa kalpi uz to sacīja: viņu dievi ir kalna dievi, tāpēc tie bijuši stiprāki nekā mēs. Kaut mums ar tiem būtu jākaro klajumā! Varbūt ka mēs būtu stiprāki nekā tie. Tāpēc dari tā: atcel ķēniņus, ikvienu no viņa vietas, un iecel viņu vietā virsniekus. Un taisi sev karaspēku, kāds tas bija, kas tev zudis, un zirgus, kā bija zirgi, un ratus, kā bija rati, un iesim ar tiem kauties klajumā; vai nebūsim stiprāki par tiem? Un tas klausīja viņu balsi un tā darīja. Un otrā gadā BenHadads skaitīja Sīriešus un cēlās uz Afeku, karot pret Israēli. Un Israēla bērni arī tapa skaitīti un apgādāti ar pārtiku, un gāja tiem pretī, un Israēla bērni apmetās tiem pretī, kā divi kazu pulciņi, bet zeme bija Sīriešu pilna. Un Dieva vīrs nāca un runāja uz Israēla ķēniņu un sacīja: “Tā saka Tas Kungs: tāpēc ka Sīrieši sacījuši: Tas Kungs ir kalnu Dievs un ne arī ieleju Dievs, tad visu šo lielo pulku Es dodu tavā rokā, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs.” Un tie palika apmetušies viens otram pretim septiņas dienas. Un septītā dienā kaušanās sākās, un Israēla bērni nokāva no Sīriešiem simts tūkstoš kājniekus vienā dienā. Un tie atlikušie bēga uz Afekas pilsētu, un mūris sagruva pār divdesmit un septiņtūkstošiem no šiem atlikušiem. Un BenHadads bēga un nāca pilsētā no vienas istabas otrā. Tad viņa kalpi uz to sacīja: redzi, mēs esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlīgi ķēniņi. Apvilksim maisus ap saviem gurniem un virves ap savām galvām, un iesim ārā pie Israēla ķēniņa; vai viņš tavai dvēselei neļaus dzīvot. Un tie apvilka maisus ap saviem gurniem un virves ap savām galvām, un nāca pie Israēla ķēniņa un sacīja: tavs kalps BenHadads saka: ļauj jel manai dvēselei dzīvot. Tad tas sacīja: vai viņš vēl dzīvs? Viņš ir mans brālis. Un tie vīri saprata šo vārdu sev par labu un steigšus to lika sev apstiprināt no viņa un sacīja: tad BenHadads tavs brālis? Un viņš sacīja: ejat un atvediet to šurp. Tad BenHadads iznāca pie viņa, un viņš tam lika kāpt ratos. Un BenHadads uz to sacīja: tās pilsētas, ko mans tēvs tavam tēvam paņēmis, es gribu atdot, un dari sev ielas Damaskā, itin kā mans tēvs darījis Samarijā. (Un Ahabs sacīja:) ar šo derību es tevi atlaidīšu. Tā viņš ar to derēja derību un to atlaida. Un viens vīrs no praviešu bērniem sacīja uz otru caur Tā Kunga vārdu: sit jel mani. Bet tas vīrs liedzās to sist. Un viņš uz šo sacīja: tāpēc ka tu Tā Kunga balsi neesi klausījis, redzi, tad tevi lauva sitīs, kad tu no manis aiziesi. Kad nu tas no viņa aizgāja, lauva to sastapa un saplēsa. Un viņš atrada citu vīru un sacīja: sit jel mani. Un vīrs to sita, un to sizdams ievainoja. Tad pravietis gāja un nostājās ķēniņam ceļā un aptina savu vaigu ar drānu. Kad nu ķēniņš gāja garām, tad viņš sauca uz ķēniņu un sacīja: tavs kalps bija izgājis kaujā, un redzi, viens vīrs nāca malā un atveda pie manis vienu vīru un sacīja: apsargi šo vīru; ja tas kaut kā nozustu, tad tava dvēsele būs viņa dvēseles vietā, vai tev būs jāmaksā viens talents sudraba. Kad nu tavam kalpam šur tur kas bija jādara, tad viņš nozuda. Un Israēla ķēniņš sacīja: tāds tavs spriedums, kā pats spriedis. Tad viņš steigšus noņēma to drānu no sava vaiga, un Israēla ķēniņš to pazina, ka tas bija viens no praviešiem. Un viņš uz to sacīja: “Tā saka Tas Kungs: “Tāpēc ka tu šo vīru, ko Es liku izdeldēt, esi izlaidis no rokas, tad tava dvēsele būs viņa dvēseles vietā, un tavi ļaudis viņa ļaužu vietā.”” Un Israēla ķēniņš nogāja saīdzis un dusmīgs savā namā un aizgāja uz Samariju. Un pēc tam notikās, ka Nabotam, tam Jezreēlietim, bija vīna dārzs Jezreēlē, sānis Ahaba, Samarijas ķēniņa, pilij. Un Ahabs runāja ar Nabotu sacīdams: dod man savu vīna dārzu, man par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu pie mana nama, un es tev viņa vietā došu labāku vīna dārzu, nekā tas ir; vai ja tev patīk, es tev to aizmaksāšu ar naudu. Bet Nabots sacīja uz Ahabu: lai Tas Kungs mani pasargā, ka es tev atdotu savu tēvu mantojumu. Tad Ahabs saīdzis un dusmīgs nāca mājās tā vārda dēļ, ko Nabots, Jezreēlietis, uz viņu bija runājis sacīdams: es tev nedošu savu tēvu mantojumu. Un viņš metās gultā, apgriezās uz otru pusi un neēda maizes. Tad Izebele, viņa sieva, pie tā nāca un ar to runāja: par ko tavs prāts tāds saīdzis un tu maizes neēdi? Un viņš uz to sacīja: es runāju ar Nabotu, to Jezreēlieti, un uz to sacīju: dod man savu vīna dārzu par naudu, vai ja tu gribi, es tev došu citu vīna dārzu tai vietā. Bet tas sacīja: es tev nedošu savu vīna dārzu. Tad Izebele, viņa sieva, uz to sacīja: “Tu, vai tāda tava valdīšana pār Israēli? Celies, ēd maizi, un lai tava sirds ir mierā! Es tev dabūšu Nabota, tā Jezreēlieša, vīna dārzu.” Un tā rakstīja vēstules Ahaba vārdā un tās aizīmogoja ar viņa gredzenu, un sūtīja vēstules pie vecajiem un pie cienīgiem viņa pilsētā, kas pie Nabota dzīvoja. Un tā rakstīja vēstulēs šos vārdus: izsauciet gavēni un sēdinājiet Nabotu augstā vietā ļaužu priekšā. Un stādiet tam pretim divus netiklus vīrus, kas pret viņu dod liecību un saka: tu Dievu un ķēniņu esi zaimojis, un izvediet to un nomētājiet to akmeņiem, ka tas mirst. Un viņa pilsētas vīri, tie vecaji un cienīgie, kas viņa pilsētā dzīvoja, darīja, kā Izebele tiem bija sacījusi, kā vēstulēs bija rakstīts, ko viņa tiem bija sūtījusi. Un tie izsauca gavēni un sēdināja Nabotu ļaužu priekšā. Tad divi netikli vīri nāca un stājās viņa priekšā, un tie netiklie vīri deva liecību pret Nabotu ļaužu priekšā un sacīja: “Nabots Dievu un ķēniņu zaimojis.” Un tie to izveda no pilsētas ārā un to nomētāja akmeņiem, ka tas mira. Tad tie sūtīja pie Izebeles un lika sacīt: Nabots akmeņiem nomētāts un miris. Kad nu Izebele dzirdēja, ka Nabots akmeņiem bija nomētāts un miris, tad Izebele sacīja uz Ahabu: “Celies, ņem Nabota, tā Jezreēlieša, vīna dārzu, ko viņš tev liedzies dot par naudu, jo Nabots nav vairs dzīvs, bet miris.” Kad nu Ahabs dzirdēja, ka Nabots bija miris, tad Ahabs cēlās, noiet uz Nabota, tā Jezreēlieša, vīna dārzu, to paņemt. Tad Tā Kunga vārds notika uz Eliju no Tisbes tā: “Celies, ej Ahabam, Israēla ķēniņam, pretī, kas ir Samarijā, redzi, viņš ir Nabota vīna dārzā, turp viņš ir nogājis, to paņemt. Un runā uz viņu un saki: tā saka Tas Kungs: vai tu neesi nokāvis un arī paņēmis? Tad tev uz viņu tā būs runāt un sacīt: tā saka Tas Kungs: tai vietā, kur suņi laizījuši Nabota asinis, tur suņi arī laizīs tavas asinis, tiešām tavas.” Tad Ahabs sacīja uz Eliju: “Vai tu, mans ienaidnieks, mani esi atradis?” Un tas sacīja: “Es tevi esmu atradis, tāpēc ka tu sevi esi pārdevies, ļaunu darīt priekš Tā Kunga acīm. Redzi, Es vedīšu nelaimi pār tevi un atmetīšu tavus pēcnācējus un izdeldēšu no Ahaba ikvienu, kas pie sienas mīž, saistīto un brīvo iekš Israēla. Un Es darīšu tavu namu tāpat kā Jerobeama, Nebata dēla, namu, un kā Baešas, Ahijas dēla, namu, tās kaitināšanas dēļ, ar ko tu Mani esi kaitinājis un ka tu Israēli esi pavedis uz grēkiem. Un par Izebeli Tas Kungs arī runāja un sacīja: “Suņiem Izebeli būs ēst pie Jezreēles mūriem.” Kas no Ahaba mirst pilsētā, to ēdīs suņi, un kas mirst laukā, to ēdīs putni apakš debess.” (Tāds kā Ahabs neviens nav bijis, kas sevi bija pārdevies, ļaunu darīt Tā Kunga acīs, jo viņa sieva viņu tā paveda. Un viņš darīja daudz negantības, staigādams pakaļ elkadieviem, tā kā bija darījuši Amorieši, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā.) Kad nu Ahabs šos vārdus dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un uzvilka maisus uz savu miesu un gavēja un gulēja maisā un staigāja apkārt klusu. Un Tā Kunga vārds notika uz Eliju no Tisbes un sacīja: “Vai tu neesi redzējis, kā Ahabs Manā priekšā pazemojies? Tāpēc nu, ka tas Manā priekšā pazemojies, tad Es to nelaimi nevedīšu pār to viņa dienās; viņa dēla dienās Es vedīšu to nelaimi pār viņa namu.” Un trīs gadus tiem bija miers un kara nebija starp Sīriešiem un Israēli. Bet trešā gadā Jehošafats, Jūda ķēniņš, nogāja pie Israēla ķēniņa. Un Israēla ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: vai jūs nezināt, ka Rāmota Gileādā pieder mums, un mēs esam klusu un viņu neņemam no Sīriešu ķēniņa rokas? Un viņš sacīja uz Jehošafatu: vai tu ar mani gribi iet karā pret Rāmotu Gileādā? Un Jehošafats sacīja uz Israēla ķēniņu: es būšu kā tu, un mani ļaudis kā tavi ļaudis, un mani zirgi kā tavi zirgi. Un Jehošafats sacīja uz Israēla ķēniņu: vaicā jel šodien Tā Kunga vārdu. Un Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četrsimt vīrus, un sacīja uz tiem: vai man būs iet karā uz Rāmotu Gileādā, jeb vai man no tā būs atstāties? Un tie sacīja: celies, jo Tas Kungs viņu dos ķēniņa rokā. Bet Jehošafats sacīja: vai še nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, ka mēs to varētu vaicāt? Un Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: vēl ir gan viens vīrs, caur ko To Kungu var vaicāt, bet es viņu ienīstu, jo tas man nesludina labu, bet ļaunu vien, Miha, Imlas dēls. Un Jehošafats sacīja: lai ķēniņš tā nerunā. Tad Israēla ķēniņš aicināja vienu sulaini un sacīja: atved drīz Mihu, Imlas dēlu. Un Israēla ķēniņš un Jehošafats, Jūda ķēniņš, sēdēja ikkatrs savā krēslā savās drēbēs ģērbušies tai pagalmā, kur ieiet pa Samarijas vārtiem, un visi pravieši sludināja viņu priekšā. Un Cedeķija, Kenaānas dēls, taisīja sev dzelzs ragus un sacīja: tā saka Tas Kungs: ar šiem tu badīsi Sīriešus, kamēr tos izdeldēsi. Un visi pravieši sludināja tā sacīdami: celies pret Rāmotu Gileādā, jums būs laba laime, jo Tas Kungs viņu dos ķēniņa rokā. Un vēstnesis, kas bija gājis pēc Miha, uz to runāja un sacīja: redzi jel, pravieši runā vienā mutē labu ķēniņam, lai jel tavs vārds tāpat ir kā viņu vārds, un runā labu. Bet Miha sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, ko Tas Kungs uz mani sacīs, to es runāšu. Un kad viņš nāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš uz viņu sacīja: Miha, vai mums būs iet karā pret Rāmotu Gileādā, jeb vai mums no tā būs atstāties? Un tas uz viņu sacīja: celies, tev izdosies, jo Tas Kungs viņu dos ķēniņa rokā. Tad ķēniņš uz viņu sacīja: cik reiz man tev būs piekodināt, cita nekā man nesacīt kā taisnību Tā Kunga Vārdā? Un viņš sacīja: es redzēju visu Israēli izklīdinātu pa kalniem, itin kā avis, kam gana nav. Un Tas Kungs sacīja: šiem kunga nav, lai ikviens ar mieru iet savā namā. Tad Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: vai es tev neesmu sacījis, ka viņš par mani labu nesludina, bet ļaunu? Un (Miha) sacīja: “Tādēļ klausi Tā Kunga vārdu: es redzēju To Kungu sēžam uz Sava goda krēsla un visu debess spēku ap Viņu stāvam pa labai un pa kreisai rokai. Un Tas Kungs sacīja: “Kurš pierunās Ahabu, lai tas ceļas un krīt Rāmotā Gileādā?” Un viens runāja šā, otrs tā. Tad viens gars izgāja un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: “Es viņu pierunāšu.” Tad Tas Kungs uz to sacīja: “Caur ko?” Un viņš sacīja: “Es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē.” Un Viņš sacīja: “Tu viņu pierunāsi un arī pārspēsi; ej un dari tā.” Un nu redzi, Tas Kungs melu garu devis visu šo tavu praviešu mutē, un Tas Kungs par tevi ļaunu runājis.” Tad Cedeķija, Kenaānas dēls, piegāja un deva Miham pliķi un sacīja: kā tad Tā Kunga Gars būtu no manis atstājies, ar tevi runāt? Un Miha sacīja: redzi, to tu redzēsi tai dienā, kad tu no vienas istabas otrā iesi paslēpties. Un Israēla ķēniņš sacīja: ņem Mihu un ved to atpakaļ pie Amona, pilsētas virsnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla, Un saki: tā saka ķēniņš: liekat to cietumā un ēdinājiet to ar bēdu maizi un ar bēdu ūdeni, kamēr es atkal laimīgs pārnākšu. Un Miha sacīja: ja tu atkal laimīgs pārnāksi, tad Tas Kungs caur mani nav runājis. Un viņš sacīja: klausāties, visi ļaudis! Tā Israēla ķēniņš un Jehošafats, Jūda ķēniņš, cēlās pret Rāmotu Gileādā. Un Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: es pārģērbies iešu kaujā, bet tu ģērbies savās drēbēs. Un Israēla ķēniņš pārģērbās un gāja kaujā. Un Sīriešu ķēniņš saviem ratu virsniekiem (to bija trīsdesmit un divi) bija pavēlējis un sacījis: nelaužaties ne uz mazu ne uz lielu, bet uz Israēla ķēniņu vien. Kad nu tie ratu virsnieki Jehošafatu redzēja, tad tie sacīja: tiešām tas ir Israēla ķēniņš, un tie griezās un lauzās uz viņu, bet Jehošafats brēca. Kad nu tie ratu virsnieki redzēja, ka šis nebija Israēla ķēniņš, tad tie no viņa griezās nost. Un viens vīrs uzvilka savu stopu no nejauši un iešāva Israēla ķēniņam starp sprādzēm un krūšu bruņām. Tad viņš sacīja uz savu ratu vadītāju: griez savu roku un izved mani no kaujas, jo es esmu ievainots. Un kaušanās palika karsta tai dienā, un ķēniņš stāvēja savos ratos Sīriešiem pretī un nomira vakarā; un asinis tecēja no vainas uz ratu grīdu. Tad pa visu karapulku saulei noejot sauca un sacīja: ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi! Tā ķēniņš nomira un tapa novests uz Samariju, un ķēniņu apraka Samarijā. Kad nu tos ratus mazgāja Samarijas dīķī, tad maukām mazgājoties suņi laizīja viņa asinis pēc Tā Kunga vārda, ko viņš bija runājis. Kas nu vēl par Ahabu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un ziloņkaulu nams, ko viņš taisījis, un visas pilsētas, ko viņš cēlis, tas viss rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Tā Ahabs aizmiga saviem tēviem pakaļ, un Ahazija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Un Jehošafats, Asas dēls, palika par ķēniņu pār Jūdu Ahaba, Israēla ķēniņa, ceturtā gadā. Un Jehošafats bija trīsdesmit un piecus gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu un valdīja divdesmit un piecus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Azuba, Šilhija meita. Un viņš staigāja visos sava tēva Asas ceļos, viņš no tiem neatstājās un darīja, kas Tam Kungam patika. Tik tie kalnu altāri netapa nopostīti, un ļaudis upurēja un kvēpināja vēl pa kalniem. Un Jehošafatam bija miers ar Israēla ķēniņu. Un kas vēl stāstāms par Jehošafatu un viņa spēks, ko viņš parādījis, un kā viņš karojis, tas viss ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā, Viņš arī izdzina no zemes tos atlikušos mauciniekus, kas Asas, viņa tēva, laikā bija atlikuši. To brīdi neviena ķēniņa nebija Edomā, bet ķēniņa vietnieks valdīja. Un Jehošafats lika taisīt lielus kuģus, braukt uz Ofiru pēc zelta. Bet tie nenogāja, jo EcionGeberā kuģi tapa sadragāti. Tad Ahazija, Ahaba dēls, sacīja uz Jehošafatu: lai mani kalpi iet ar taviem kalpiem līdzi uz laivām. Bet Jehošafats negribēja. Un Jehošafats aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilsētā. Un viņa dēls Jehorams palika par ķēniņu viņa vietā. Un Ahazija, Ahaba dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā Jehošafata, Jūda ķēniņa, septiņpadsmitā gadā, un valdīja divus gadus pār Israēli. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un staigāja sava tēva ceļā un savas mātes ceļā un Jerobeama, Nebata dēla, ceļā, kas Israēli paveda uz grēkiem. Un viņš kalpoja Baālam un metās zemē priekš tā un apkaitināja To Kungu, Israēla Dievu, tā kā viņa tēvs bija darījis. Un Moabs atkāpās no Israēla, kad Ahabs bija nomiris. Un Ahazija nokrita caur savas augšistabas treliņiem Samarijā, un sasitās un sūtīja vēstnešus un tiem sacīja: ejat un vaicājiet BaālZebubu, Ekronas dievu, vai es palikšu vesels? Bet Tā Kunga eņģelis runāja uz Eliju no Tisbes: celies, ej pretī Samarijas ķēniņa vēstnešiem un runā uz tiem: vai tad Dieva nav iekš Israēla, ka jūs ejat, vaicāt BaālZebubu, Ekronas dievu? Tāpēc Tas Kungs tā saka: tu necelsies no tās gultas, kur tu guli, bet tev jāmirst. Un Elija aizgāja. Tā tie vēstneši nāca atpakaļ pie viņa, un viņš uz tiem sacīja: kāpēc jūs nākat atpakaļ? Un tie uz viņu sacīja: viens vīrs mums nāca pretī un uz mums sacīja: ejat, griežaties atpakaļ pie ķēniņa, kas jūs sūtījis, un sakāt tam: tā saka Tas Kungs: vai tad nav Dieva iekš Israēla, ka tu sūti, vaicāt BaālZebubu, Ekronas dievu? Tāpēc tu necelsies no tās gultas, kur tu guli, bet tev jāmirst. Un viņš uz tiem sacīja: kādu izskatu tas vīrs bija, kas jums pretī nāca un šos vārdus uz jums runāja? Un tie uz viņu sacīja: tas bija vīrs spalvas drēbēs un ar ādas jostu apjozies ap saviem gurniem. Tad viņš sacīja: tas ir Elija no Tisbes. Un viņš pie tā sūtīja virsnieku pār piecdesmit un tos piecdesmit, kas tam bija. Un kad tas pie viņa nonāca, redzi, tad viņš sēdēja kalna galā, un tas uz viņu sacīja: tu Dieva vīrs, ķēniņš tev liek sacīt: nāc lejā. Bet Elija atbildēja un sacīja uz virsnieku pār piecdesmit: ja es esmu Dieva vīrs, tad lai uguns krīt no debesīm un aprij tevi ar taviem piecdesmit. Tad uguns krita no debesīm un aprija to un viņa piecdesmit. Bet viņš pie tā sūtīja vēl otru virsnieku pār piecdesmit un tos piecdesmit, kas tam bija, un tas atbildēja un uz to sacīja: tu Dieva vīrs, tā ķēniņš saka: nāc tūdaļ lejā. Bet Elija atbildēja un uz tiem sacīja: ja es esmu Dieva vīrs, tad lai uguns krīt no debesīm, un aprij tevi ar taviem piecdesmit. Tad Dieva uguns nokrita no debesīm un aprija to un viņa piecdesmit. Bet viņš sūtīja atkal trešo reiz virsnieku pār piecdesmit un tos piecdesmit, kas tam bija. Un trešais virsnieks pār piecdesmit nāca augšā un piegāja un metās ceļos priekš Elijas, to lūdza un uz to sacīja: tu Dieva vīrs, lai jel mana dvēsele un šo tavu piecdesmit kalpu dvēseles atrod žēlastību tavās acīs. Redzi, uguns ir kritis no debesīm un aprijis tos divus pirmos virsniekus pār piecdesmit līdz ar viņu piecdesmitiem, bet nu lai jel mana dvēsele ir dārga tavās acīs. Un Tā Kunga eņģelis sacīja uz Eliju: noej ar viņu un nebīsties no viņa. Tad viņš cēlās un ar to nogāja pie ķēniņa, Un sacīja uz to: tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu vēstnešus esi sūtījis, vaicāt BaālZebubu, Ekronas dievu, kā kad nebūtu Dieva iekš Israēla, kura vārdu varētu vaicāt tāpēc tu necelsies no tās gultas, kur tu guli, bet tev jāmirst. Tā viņš nomira pēc Tā Kunga vārda, ko Elija bija runājis, un Jorams palika par ķēniņu viņa vietā, Jehorama, Jehošafata dēla, Jūda ķēniņa, otrā gadā, jo viņam nebija dēla. Un kas vēl stāstāms par Ahaziju, ko viņš darījis, tas viss rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Kad nu Tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elišu gāja no Gilgalas. Un Elija sacīja uz Elišu: paliec jel šeitan, jo Tas Kungs mani sūtījis uz Bēteli. Bet Eliša sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu. Un kad tie gāja uz Bēteli, tad tie praviešu bērni, kas bija Bētelē, izgāja pie Elišas un uz to sacīja: vai tu zini, ka Tas Kungs šodien tavu kungu paņems no tavas galvas? Un viņš sacīja: zinu gan, esiet tikai klusu! Un Elija uz to sacīja: Eliša, paliec jel šeitan, jo Tas Kungs mani sūtījis uz Jēriku. Bet tas sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu. Tā tie gāja uz Jēriku. Tad tie praviešu bērni, kas bija Jērikā, piegāja pie Elišas un uz to sacīja: vai tu zini, ka Tas Kungs tavu kungu šodien paņems no tavas galvas? Un tas sacīja: zinu gan, esiet tikai klusu! Tad Elija uz to sacīja: paliec jel šeitan, jo Tas Kungs mani sūtījis pie Jordānes. Bet tas sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu. Tā tie gāja abi divi. Un piecdesmit vīri no praviešu bērniem gāja un nostājās iepretim no tālienes; un tie abi stāvēja pie Jordānes. Tad Elija ņēma savu mēteli un to satina un sita ūdeni, un tas dalījās uz abām pusēm, ka tie abi gāja cauri sausām kājām. Kad tie nu bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja uz Elišu: lūdz, ko man tev būs darīt, pirms es topu atņemts no tevis. Un Eliša sacīja: lai jel tavs gars divkārtīgā mērā ir uz manis. Un viņš sacīja: grūtu lietu tu esi lūdzis; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tapšu atņemts, tad tas tev tā notiks, bet ja ne, tad tas nenotiks. Un šiem tā ejot un runājot, redzi, ugunīgi rati un ugunīgi zirgi nāca, kas tos abus šķīra. Tā Elija aizbrauca vētrā uz debesīm. Un Eliša to redzēja un brēca: mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki! Un viņš to vairs neredzēja. Un viņš sagrāba savas drēbes un tās saplēsa divos gabalos. Un viņš pacēla Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, un griezās atpakaļ un stāvēja Jordānes malā. Un viņš ņēma Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, un sita to ūdeni un sacīja: kur nu Viņš, Tas Kungs, Elijas Dievs? Un viņš sita to ūdeni, un tas dalījās uz abām pusēm, un Eliša gāja cauri. Kad nu tie praviešu bērni iepretim Jērikai viņu redzēja, tad tie sacīja: Elijas gars dus uz Elišas, un tie viņam gāja pretī un metās pie zemes viņa priekšā. Un tie uz viņu sacīja: redzi, starp taviem kalpiem ir piecdesmit spēcīgi vīri, lai tie iet un meklē tavu kungu: kad tik Tā Kunga Gars viņu nav paņēmis un nometis uz kādu kalnu vai kādā ielejā. Bet viņš sacīja: nesūtiet. Bet tie vēl vairāk lūdza, kamēr palika vai kauns, un viņš sacīja: sūtiet. Un tie sūtīja piecdesmit vīrus un to meklēja trīs dienas un neatrada. Tad tie nāca atpakaļ pie viņa uz Jēriku, kur viņš bija palicis, un viņš uz tiem sacīja: vai es jums nesacīju: neejat? Un tās pilsētas vīri sacīja uz Elišu: redzi jel, šās pilsētas vieta ir gan laba, kā mans kungs redz, bet ūdens ir nelāga un zeme neauglīga. Un viņš sacīja: atnesiet man jaunu kausu un liekat sāli iekšā; un tie viņam to atnesa. Un viņš izgāja pie tā ūdens avota un iemeta tur to sāli iekšā un sacīja: tā saka Tas Kungs: Es šo ūdeni esmu veselīgu darījis, no tejienes vairs nenāks ne nāve nedz neauglība. Tā ūdens palika veselīgs līdz šai dienai pēc Elišas vārda, ko viņš bija runājis. Un viņš no turienes gāja uz Bēteli, un kad viņš pa ceļu uz augšu gāja, tad mazi puikas no pilsētas nāca ārā un to mēdīja un uz to sacīja: plikgalvi, nāc augšā, plikgalvi, nāc augšā! Un viņš apgriezās, un tos ieraudzījis viņš tos nolādēja Tā Kunga Vārdā. Tad divi lāči iznāca no meža un no tiem saplosīja četrdesmit un divus bērnus. Un viņš no turienes gāja uz Karmeļa kalnu, un no turienes viņš griezās atpakaļ uz Samariju. Un Jorams, Ahaba dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, Jehošafata, Jūda ķēniņa, astoņpadsmitā gadā un valdīja divpadsmit gadus. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, bet ne tā, kā viņa tēvs un kā viņa māte, jo viņš lika noņemt to uzcelto Baāla stabu, ko viņa tēvs bija taisījis. Tikai viņš pieķērās Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēli bija pavedis, - no tiem viņš neatstājās. - Un Mešum, Moaba ķēniņam, bija daudz lopu, un viņš deva Israēla ķēniņam par mesliem simts tūkstoš jērus un simts tūkstoš aunus ar visu vilnu. Bet kad Ahabs bija nomiris, tad Moaba ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa. Tad ķēniņš Jorams tai laikā cēlās no Samarijas un sarīkoja visu Israēli, Un nogāja un sūtīja pie Jehošafata, Jūda ķēniņa, sacīdams: Moaba ķēniņš no manis atkritis, vai tu līdz ar mani gribi karā iet pret Moabu? Un tas sacīja: es iešu līdz, es būšu kā tu, mani ļaudis kā tavi ļaudis, un mani zirgi kā tavi zirgi. Un viņš sacīja: pa kuru ceļu iesim? Un tas sacīja pa Edoma tuksneša ceļu. Tā tie gāja, Israēla ķēniņš un Jūda ķēniņš un Edoma ķēniņš. Un kad tie bija gājuši septiņu dienu gājumu, tad tiem nebija ūdens, ne karaspēkam, ne lopiem, kas tiem bija līdz. Tad Israēla ķēniņš sacīja: Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus aicinājis, ka Viņš tos dotu Moaba rokā! Un Jehošafats sacīja: vai še nav kāds no Tā Kunga praviešiem, ka To Kungu caur viņu vaicātu? Tad viens no Israēla ķēniņa kalpiem tam atbildēja un sacīja: še ir Eliša, Šafata dēls, kas ūdeni lēja uz Elijas rokām. Un Jehošafats sacīja: Tā Kunga vārds ir pie viņa. Tad pie tā nogāja Israēla ķēniņš un Jehošafats un Edoma ķēniņš. Bet Eliša sacīja uz Israēla ķēniņu: kas man ar tevi? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem. Bet Israēla ķēniņš uz to sacīja: nē, jo Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis, ka viņš tos dotu Moaba rokā. Un Eliša sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs Cebaot dzīvs, priekš kā es stāvu, ja es to nedarītu Jehošafata, Jūda ķēniņa, labad, tad es tev ne virsū neskatītos nedz tevi ievērotu. Nu tad, dabūjat man vienu koklētāju. Un tam koklētājam koklējot Tā Kunga roka nāca pār viņu, Un viņš sacīja: tā saka Tas Kungs: rokat grāvi pie grāvja šinī ielejā. Jo tā saka Tas Kungs: jūs neredzēsiet ne vēju ne lietu, tomēr šī ieleja būs pilna ūdens, jums dzert pašiem un jūsu sīkiem un lieliem lopiem. Un tas ir vēl maz priekš Tā Kunga, Viņš arī Moabu dos jūsu rokā. Un jums būs kaut visas stiprās pilsētas un visas izredzētās pilsētas, un nocirst visus labos kokus un aizbāzt visus ūdens avotus un samaitāt visus labos tīrumus ar akmeņiem. Un notikās no rīta ap ēdamā upura laiku, redzi, tad ūdens nāca no Edoma puses, un zeme tapa ūdens pilna. Kad nu visi Moabieši dzirdēja, ka tie ķēniņi nāca, pret tiem karot, tad tie sasauca visus, kas spēja bruņas nest, un vēl vecākus un tie stājās uz robežām. Un kad tie no rīta agri cēlās un saule bija uzlēkusi pār to ūdeni, tad Moabieši no tālienes to ūdeni redzēja sarkanu kā asinis. Un tie sacīja: tās ir asinis; tiešām tie ķēniņi pacēluši zobenu, zobenus viens pret otru un cits citu nokāvuši. Un nu, Moab, celies uz laupīšanu. Bet kad tie nāca pie Israēla lēģera, tad Israēlieši cēlās un kāva Moabiešus un šie no viņiem bēga. Un tie tur ielauzās un apkāva Moabiešus, Un nopostīja tās pilsētas, un ikkatrs meta savu akmeni uz visiem labiem tīrumiem un tos sameta pilnus, un aizbāza visus avotus un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr Kirharesetē akmeņus vien atlicināja. Un lingotāji ap to apmetās un tai svieda virsū. Kad nu Moaba ķēniņš redzēja, ka kaušanās tam metās par stipru, tad viņš pie sevis ņēma septiņsimt vīrus, kas zobenu izvilka, lauzties cauri pret Edoma ķēniņu, bet tie nespēja. Tad viņš ņēma savu pirmdzimušo dēlu, kam viņa vietā bija palikt par ķēniņu, un to upurēja par dedzināmo upuri uz mūra. Un Israēli pārņēma lielas dusmas un tie no tā atstājās un griezās atpakaļ uz savu zemi. Un viena sieva no praviešu bērnu sievām piesauca Elišu un sacīja: mans vīrs, tavs kalps, ir nomiris, un tu zini, ka tavs kalps To Kungu bijās. Un nu nāk parādu dzinējs, gribēdams manus divus bērnus sev ņemt par kalpiem. Un Eliša uz to sacīja: ko man tev būs darīt? Stāsti man, kas ir tavā namā? Un viņa sacīja: tavai kalponei nav it nekā namā, kā tikai krūze eļļas. Tad viņš sacīja: ej, aizņemies traukus no citiem, no visiem saviem kaimiņiem lūdz tukšus traukus labu pulku. Tad ej iekšā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem un lej visos tanīs traukos un, kas pilni, tos liec pie malas. Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem, tie viņai atnesa tos traukus, un viņa ielēja. Un kad tie trauki bija pilni, tad tā sacīja uz savu dēlu: nes man vēl vienu trauku Bet tas uz viņu sacīja: nav vairs trauka Tad tā eļļa nostājās. Un tā gāja un to teica tam Dieva vīram. Un viņš sacīja: ej, pārdod to eļļu un maksā savu parādu, un no atlikuma uzturies pati ar saviem dēliem. Un notikās kādu dienu, kad Eliša gāja uz Šunemi, tad tur bija viena bagāta sieva, tā viņu uzlūdza, pie viņas ēst. Un notikās, kad viņš tur cauri staigāja, tad viņš tur iegāja, ēst maizi, Un tā sacīja uz savu vīru: redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas še vienmēr cauri staigā. Taisīsim viņam mazu augšistabiņu ar sienām un liksim viņam tur gultu un galdu un krēslu un lukturi, ka tam pie mums nākot ir, kur ieiet. Un gadījās kādu dienu, kad viņš tur nonāca, tad tas gāja tai augšistabiņā, tur gulēt. Un viņš sacīja uz Gehazi, savu puisi, pasauc šo Šunemieti. Un viņš to sauca un tā ienāca pie viņa. Un viņš uz to sacīja: saki jel viņai: redzi, mūsu dēļ tev ir bijušas visas šās rūpes, ko man tev būs darīt? Vai tev kas jārunā pie ķēniņa vai pie karu lielkunga? Bet viņa sacīja: es dzīvoju starp saviem ļaudīm. Tad viņš sacīja ko tad lai es viņai daru? Un Gehazis sacīja taču gan, viņai nav dēla un viņas vīrs ir vecs. Tad viņš sacīja pasauc viņu. Un tas viņu sauca, un tā ienāca durvīs. Un viņš sacīja: nākošā gadā ap šo laiku tu skūpstīsi dēlu. Bet tā sacīja: ne tā, mans kungs tu Dieva vīrs! Nemelo tu savai kalponei. Un tā sieva tapa grūta un dzemdēja dēlu otrā gadā ap to pašu laiku, kā Eliša uz viņu bija runājis. Kad nu bērns paauga, tad tas kādu dienu gāja ārā pie sava tēva pie pļāvējiem. Un tas sacīja uz savu tēvu: Ak vai, mana galva, mana galva! Un viņš sacīja puisim: nes to pie viņa mātes. Un tas to ņēma un nesa pie viņa mātes, un tā to ņēma savā klēpī līdz pusdienai, tad tas nomira. Un tā gāja augšā un to nolika Tā Dieva vīra gultā un to ieslēdza un izgāja, Un sauca savu vīru un sacīja: sūti man jel vienu no puišiem un vienu ēzeļa māti, es jāšu pie Tā Dieva vīra un atkal pārnākšu. Un viņš sacīja: kāpēc tu šodien iesi pie viņa? Jo nav nedz jauns mēnesis nedz svēta diena. Bet tā sacīja: paliec mierā! Un viņa apsedloja ēzeļa māti un sacīja uz savu puisi: dzen steigšus, nekavē mani jājot, kā vien, kad es tev saku. Tā viņa jāja un nāca pie Dieva vīra uz Karmeļa kalnu. Un kad Dieva vīrs no tālienes to redzēja, tad viņš sacīja uz savu puisi Gehazi: redzi, tur ir tā Šunemiete. Steidzies jel viņai pretī un saki uz to: vai tev labi klājās, un tavam vīram, un tavam dēlam? Un viņa sacīja: labi gan. Un tā nāca kalnā pie Dieva vīra un apkampa viņa kājas. Bet Gehazis piegāja to atstumt. Bet Dieva vīrs sacīja: liec to mierā, jo viņas dvēsele ir noskumusi, un Tas Kungs man to apslēpis un man nav darījis zināmu. Un viņa sacīja: vai es esmu lūgusi dēlu no sava kunga? Vai es nesacīju: nevil mani? Tad viņš sacīja uz Gehazi: apjoz savus gurnus un ņem manu zizli savā rokā un ej. Ja tevi kas sastop, tad nesveicini to, un ja kas tevi sveicina, tad neatbildi tam, un liec manu zizli uz tā bērna vaigu. Bet tā bērna māte sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu. Tad viņš cēlās un tai gāja līdz. Gehazis viņu priekšā bija nogājis un licis zizli uz bērna vaigu, bet tur nebija ne balss nedz samaņas. Tad viņš griezās atpakaļ tam pretī un teica un sacīja: bērns nav uzmodies. Kad nu Eliša ienāca namā, redzi, tad bērns gulēja nomiris viņa gultā. Un viņš gāja iekšā un aizslēdza durvis aiz abiem un pielūdza To Kungu. Un viņš uzkāpa un nolikās uz bērnu un lika savu muti un savas acis uz viņa acīm un savas rokas uz viņa rokām, un nogūlās tā pār bērna miesām, kamēr tās sasila. Un viņš atkal cēlās un gāja istabā reiz šurp un reiz turp un uzkāpa atkal un nogūlās pār to. Tad bērns šķaudīja septiņas reizes, pēc tas atdarīja savas acis. Un viņš sauca Gehazi un sacīja: pasauc to Šunemieti. Un viņš to sauca un tā nāca; tad viņš sacīja: ņem savu bērnu. Tad tā nāca un metās viņam pie kājām un nometās zemē un ņēma savu dēlu un izgāja ārā. Un Eliša gāja atkal uz Gilgalu; un zemē bija bads, un praviešu bērni sēdēja viņa priekšā, un viņš sacīja uz savu puisi: liec to lielo podu pie uguns un vāri ēdienu praviešu bērniem. Tad viens izgāja laukā, zāles lasīt un atrada meža gurķu stīgas un no tām salasīja pilnu klēpi meža gurķu un nāca un tos iegrieza tai ēdiena podā, jo tie tos nepazina. Un tie ielēja vīriem ēst, un kad tie no tā ēdiena ēda, tad tie brēca un sacīja: nāve podā, tu Dieva vīrs! Un nevarēja to ēst. Bet viņš sacīja: atnesiet miltus. Un viņš tos iemeta podā un sacīja: lej ļaudīm, lai tie ēd. Tad tur vairs nekā nelaba nebija podā. Un viens vīrs nāca no BaālŠališas un atnesa Dieva vīram jaunas labības maizi, divdesmit miežu maizes un zaļas vārpas savā kulē. Un viņš sacīja: dodi ļaudīm, lai ēd. Bet viņa sulainis sacīja: ko es došu simts vīriem? Un viņš sacīja: dod ļaudīm, lai ēd; jo tā saka Tas Kungs: tie ēdīs un vēl atliks. Tad viņš tiem lika priekšā, ka tie ēda, un tur vēl atlika pēc Tā Kunga vārda. Un Naēmans, Sīrijas ķēniņa kara lielskungs, bija augsts un godājams vīrs priekš sava kunga, jo caur viņu Tas Kungs Sīriešiem bija devis laimi, un viņš bija varens vīrs, bet spitālīgs. Un no Sīrijas sirotāji bija izgājuši un aizveduši no Israēla zemes mazu meiteni, kas bija Naēmana sievas kalpone. Un tā sacīja uz savu valdnieci: kaut mans kungs būtu pie pravieša, kas Samarijā, tas viņu gan atsvabinātu no spitālības. Un (Naēmans) gāja un to teica savam kungam sacīdams: “Tā un tā, teica meitene, kas ir no Israēla zemes.” Tad Sīrijas ķēniņš sacīja: “Ej, es sūtīšu vēstuli Israēla ķēniņam.” Un tas gāja un ņēma līdz desmit talentus sudraba un seštūkstoš sēķeļus zelta un desmit svētku drēbes. Un viņš nesa vēstuli Israēla ķēniņam, kur bija rakstīts: kad šī vēstule pie tevis nāk, redzi, tad es savu kalpu Naēmanu pie tevis esmu sūtījis, lai tu viņu atsvabini no viņa spitālības. Kad nu Israēla ķēniņš šo vēstuli bija lasījis, tad viņš saplēsa savas drēbes un sacīja: “Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal dzīvu darīt, ka šis pie manis sūta vīru, lai to atsvabinu no viņa spitālības? Ņemiet vērā un redziet, ka tas iemeslus pie manis meklē.” Bet kad Eliša, Dieva vīrs, to dzirdēja, ka Israēla ķēniņš savas drēbes bija saplēsis, tad viņš sūtīja pie ķēniņa un lika sacīt: “Kāpēc tu savas drēbes esi saplēsis? Lai jel viņš nāk pie manis un atzīst, pravieti esam iekš Israēla.” Un Naēmans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem nāca un apstājās priekš Elišas nama durvīm. Un Eliša sūtīja vēstnesi pie tā un lika sacīt: ej un mazgājies septiņas reizes Jordānē, tad tava miesa atkal būs vesela, un tu tapsi šķīsts. Bet Naēmans apskaitās un aizgāja un sacīja: redzi, es domāju, viņš taču nāks pie manis ārā un stāvēs un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, vārdu un ar savu roku braucīs pār to vietu un atņems to spitālību. Vai Hamana un Farfara, tās upes pie Damaskus, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, vai es tur nevaru mazgāties, lai topu šķīsts? Un viņš griezās atpakaļ un aizgāja dusmās. Tad viņa kalpi piegāja un ar to runāja un sacīja: mans tēvs, kad pravietis tev būtu teicis kādu lielu lietu, vai tu to nedarītu? Kā nu ne, kad viņš tev sacījis: mazgājies, tad tu tapsi šķīsts. Tad viņš nokāpa un mazgājās Jordānē septiņas reizes pēc Dieva vīra vārda, un viņa miesa palika atkal vesela, kā maza bērna miesa, un viņš tapa šķīsts. Tad viņš griezās atpakaļ pie Dieva vīra ar visu savu pulku un nāca un apstājās priekš tā un sacīja: redzi, nu es zinu, ka cita Dieva nav pa visu pasauli kā vien iekš Israēla. Un nu ņem lūdzams kādu svētību no sava kalpa. Bet tas sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, priekš kura es stāvu, es to neņemšu. Un viņš tam uzstājās, lai ņemot, bet tas liedzās. Tad Naēmans sacīja: Ja ne, tad ļauj jel dot savam kalpam divu zirgēzeļu nastas zemes. Jo tavs kalps svešiem dieviem vairs nenesīs ne dedzināmus upurus ne kaujamus upurus, kā vien Tam Kungam. Šinī lietā lai Tas Kungs tavam kalpam piedod, kad mans kungs ies Rimona namā tur pielūgt un viņš atspiedīsies uz manu roku, un es nometīšos Rimona namā, tad lai Tas Kungs tavam kalpam piedod šo lietu, kad es tā nometos Rimona namā. Un viņš uz to sacīja: ej ar mieru. Kad nu viņš kādu ceļa gabalu no tā bija aizgājis, tad Gehazis, Elišas, Dieva vīra, puisis, domāja: redzi, mans kungs šo Sīrieti Naēmanu ir saudzējis un no viņa rokas neko nav ņēmis no tā, ko viņš atnesis; tik tiešām kā Tas Kungs dzīvs, es tam skriešu pakaļ un ņemšu ko no viņa. Tā Gehazis skrēja Naēmanam pakaļ, un kad Naēmans redzēja, sev pakaļ skrienam, tad viņš nokāpa no saviem ratiem viņam pretī un sacīja: vai viss labi? Un tas sacīja: labi. Mans kungs mani sūtījis un liek sacīt: redzi, tagad divi puiši no praviešu bērniem pie manis atnākuši no Efraīma kalniem, dod jel viņiem talentu sudraba un divas svētku drēbes. Un Naēmans sacīja: ņem lūdzams divus talentus. Un tas tam uzstājās un iesēja divus talentus sudraba divos makos un divas svētku drēbes, un tos deva diviem no saviem puišiem, kas tos viņa priekšā nonesa. Kad nu viņš nāca pie pakalnes, tad viņš to paņēma no viņu rokām un to nolika namā un tos vīrus atlaida, ka tie aizgāja. Bet viņš nāca un tur stāvēja sava kunga priekšā. Un Eliša uz to sacīja: kur tu biji, Gehazi? Un tas sacīja: tavs kalps ne šur ne tur nav bijis. Bet viņš uz to sacīja: vai mana sirds tur līdzi nestaigāja, kad tas vīrs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tas bija laiks, ņemt sudrabu un drēbes un eļļas kokus un vīna dārzus un avis un vēršus un kalpus un kalpones? Tāpēc Naēmana spitālība tev pielips un tavam dzimumam mūžam. Tad tas no viņa aizgāja spitālīgs kā sniegs. Un praviešu bērni sacīja uz Elišu: redzi jel, tā vieta, kur mēs tavā priekšā dzīvojam, mums ir par šauru. Ejam jel pie Jordānes un ņemsim tur ikkatrs vienu baļķi, un taisīsim sev tur vietu, kur dzīvot. Un tas sacīja: ejat. Un viens sacīja: nāc lūdzams un ej līdz saviem kalpiem. Un viņš sacīja: es iešu. Tā viņš ar tiem gāja. Un tie nonāca pie Jordānes un nocirta kokus. Un notikās, ka vienam baļķi cērtot cirvis iekrita ūdenī; tad tas sāka brēkt un sacīja: Ak vai, mans kungs! Un tas bija palienēts. Un Dieva vīrs sacīja: kur tas iekrita? Tad tas viņam rādīja to vietu, un viņš nogrieza koku un iegrūda tur, tad tā dzelzs peldēja. Un viņš sacīja: ņem to. Tad tas izstiepa savu roku un to paņēma. Un Sīriešu ķēniņš karoja pret Israēli un aprunājās ar saviem kalpiem un sacīja: apmetīsimies tai un tai vietā. Bet Dieva vīrs sūtīja pie Israēla ķēniņa un sacīja: sargies, neej šai vietai garām, jo Sīrieši tur grib apmesties. Tad Israēla ķēniņš sūtīja uz to vietu, par ko Dieva vīrs tam bija sacījis un piekodinājis, un tur apsargājās ne vienu ne otru lāgu vien. Tad Sīriešu ķēniņa sirds sašuta par šo lietu, un viņš aicināja savus kalpus un uz tiem sacīja: vai jūs man nevarat sacīt, kurš no mūsējiem tinās ar Israēla ķēniņu? Tad viens no viņa kalpiem sacīja: tā nav, mans kungs un ķēniņ, bet Israēla pravietis, Eliša, saka Israēla ķēniņam tos vārdus; ko tu savā guļamā istabā runā. Un viņš sacīja: ejat un raugāt, kur tas ir, ka es sūtu, viņu atvest. Tad viņam teica un sacīja: redzi, viņš ir Dotanā. Tad viņš uz turieni sūtīja zirgus un ratus un lielu pulku, un tie nāca naktī un apmetās ap to pilsētu. Un Dieva vīra sulainis cēlās agri un izgāja, un redzi, kara pulks ar zirgiem un ratiem bija apmeties ap pilsētu. Tad viņa puisis uz to sacīja: mans kungs, ko darīsim? Un viņš sacīja: nebīsties, jo to ir vairāk, kas pie mums, nekā to, kas pie viņiem. Un Eliša pielūdza un sacīja: Kungs, atdari jel viņam acis, ka tas redz! Tad Tas Kungs atdarīja tā puiša acis, ka tas redzēja, un redzi, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu Elišam apkārt. Un tie nonāca pie viņa, un Eliša lūdza To Kungu un sacīja: sit jel šos ļaudis ar aklību, un Viņš tos sita ar aklību pēc Elišas vārda. Tad Eliša uz tiem sacīja: šis nav tas ceļš un šī nav tā pilsēta. Nāciet man pakaļ, es jūs vedīšu pie vīra, ko jūs meklējat. Un viņš tos veda uz Samariju. Kad tie nu nonāca Samarijā, tad Eliša sacīja: Kungs, atdari tiem acis, ka tie redz. Un Tas Kungs atdarīja tiem acis, ka tie redzēja, un redzi, tie bija pašā Samarijas vidū. Un Israēla ķēniņš sacīja uz Elišu, kad viņš tos redzēja: vai man tos būs kaut, vai kaut, mans tēvs? Bet viņš sacīja: tev tos nebūs kaut; ko tu ar savu zobenu un ar savu stopu aizņem, tos kauj. Cel viņiem priekšā maizi un ūdeni, lai tie ēd un dzer un iet atkal pie sava kunga. Un viņš tiem taisīja lielu mielastu, ka tie ēda un dzēra; un viņš tos atlaida, un tie atkal gāja pie sava kunga. Pēc tam Sīriešu sirotāji vairs nenāca Israēla zemē. Un pēc tam notikās, ka BenHadads, Sīriešu ķēniņš, sapulcināja visu savu karaspēku un cēlās un apmeta lēģeri ap Samariju. Un liels bads bija Samarijā, jo redzi, tie šo spieda tik ilgi, tiekams ēzeļa galva maksāja astoņdesmit sudraba gabalus, un ceturtdaļa kaba baložu mēslu pieci sudraba gabalus. Un notikās, kad Israēla ķēniņš staigāja pa mūri, tad viena sieva uz to brēca un sacīja: palīdzi man, mans kungs un ķēniņ! Un tas sacīja: Tas Kungs tev nepalīdz, kā tad lai es tev palīdzu? Vai no klona, vai no vīna spaida? Un ķēniņš uz to sacīja: kas tev kait? Un tā sacīja: šī sieva uz mani sacīja, dod savu dēlu, ka to šodien ēdam, tad rīt ēdīsim manu dēlu. Tad mēs manu dēlu esam vārījušas un ēdušas. Bet kad otru dienu es uz to sacīju: dod nu savu dēlu, ka to ēdam, tad viņa savu dēlu ir apslēpusi. Un kad ķēniņš dzirdēja šās sievas vārdus, tad tas saplēsa savas drēbes, pa mūri iedams, un tie ļaudis redzēja, un redzi, tam bija maiss apakšā uz pašām miesām. Un viņš sacīja: lai Dievs man šā vai tā dara, ja Elišas, Šafata dēla, galva šodien uz viņa paliks. Un Eliša sēdēja namā, un vecaji sēdēja pie tā. Un (ķēniņš) sūtīja vīru savā priekšā. Bet pirms vēstnesis pie tā nonāca, Eliša sacīja uz vecajiem: vai esat redzējuši, ka šis slepkavas bērns sūtījis, man galvu noraut? Redziet, kad vēstnesis nāk, tad aizslēdziet durvis, ar durvīm to grūzdami ārā. Klau, aiz viņa jau viņa kunga kāju troksnis! Un kamēr viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad vēstnesis ienāca pie tā un (ķēniņš) sacīja: redzi, ļaunums nāk no Tā Kunga, ko tad man vēl cerēt uz To Kungu? Tad Eliša sacīja: klausāties Tā Kunga vārdu: tā saka Tas Kungs: rīt ap šo laiku pūrs kviešu miltu maksās vienu sēķeli un divi pūri miežu vienu sēķeli Samarijas vārtos. Tad virsnieks, uz kura roku ķēniņš atspiedās, atbildēja tam Dieva vīram un sacīja: redzi, jebšu Tas Kungs logus taisītu debesīs, vai šī lieta varētu notikt? Bet tas sacīja: redzi, ar savām acīm tu to redzēsi, bet no tā neēdīsi. Un četri spitālīgi vīri bija vārtu durvīs un tie sacīja cits uz citu: ko še paliekam, kamēr mirstam? Ja arī domātu pilsētā tikt, tad pilsētā ir bads, un mēs taču tur mirsim, - un ja te paliksim, tad arī mirsim. Tad nu nāciet, iesim Sīriešu lēģerī, - ja tie mūs pamet dzīvus, tad dzīvosim, un ja tie mūs nokauj, tad mirsim. Un tie cēlās pašā novakarē, iet uz Sīriešu lēģeri, un kad tie nonāca pie Sīriešu lēģera malas, redzi, tad tur nebija neviena. Jo Tas Kungs Sīriešu spēkam bija licis dzirdēt troksni no ratiem un zirgiem un liela karaspēka troksni, tā ka cits uz citu sacīja: redzi, Israēla ķēniņš pret mums saderējis Hetiešu ķēniņus un ēģiptiešu ķēniņus, ka tie mums uzbrūk. Tā tie bija cēlušies un bēguši pa krēslu un pametuši savas teltis un savus zirgus un savus ēzeļus, lēģeri, kā tas bija, un bija bēguši, glābt tik dzīvību. Kad nu šie spitālīgie nonāca pie lēģera malas, tad tie iegāja vienā teltī, ēda un dzēra, un ņēma no turienes sudrabu un zeltu un drēbes, un nogāja un apslēpa un nāca atkal un gāja citā teltī, un ņēma no turienes arīdzan un nogāja un apslēpa. Tad cits uz citu sacīja: mēs nedarām labi; šī diena ir priecīgas vēsts diena; ja mēs cietīsim klusu un gaidīsim līdz rīta gaismai, tad kritīsim vainā. Nu tad nāciet, iesim un nesīsim ziņu ķēniņa namam. Un tie gāja un sauca pilsētas vārtu sargus un tiem teica sacīdami: mēs gājām Sīriešu lēģerī, un redzi, tur nebija neviena un neviena cilvēka balss, kā vien piesieti zirgi un ēzeļi un teltis kā papriekš. Tad sasauca vārtu sargus, un tie nesa to vēsti iekšā ķēniņa namā. Un ķēniņš cēlās naktī un sacīja uz saviem kalpiem: es jums teikšu, ko Sīrieši mums darījuši. Tie zina, ka mēs esam badā, tāpēc tie no lēģera ir izgājuši apslēpties laukā, domādami: ja tie no pilsētas nāks ārā, tad mēs tos grābsim dzīvus un ielauzīsimies pilsētā. Tad viens no viņa kalpiem atbildēja un sacīja: lai jel ņem tos pieci atlikušos zirgus, kas pilsētā atlikuši, (redzi, tie ir kā viss Israēla pulks, kas atlicies, vai kā viss Israēla pulks, kas aizgājis bojā); tos sūtīsim izlūkot. Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja Sīriešu karaspēkam pakaļ un sacīja: ejat un izlūkojiet. Un tie laida tiem pakaļ līdz Jordānei, un redzi, viss ceļš bija pilns drēbju un rīku, ko Sīrieši bēgdami bija nometuši. Un tie vēstneši griezās atpakaļ un to teica ķēniņam. Tad tie ļaudis izgāja un aplaupīja Sīriešu lēģeri, un pūrs kviešu miltu maksāja vienu sēķeli, un divi pūri miežu maksāja arī vienu sēķeli, pēc Tā Kunga vārda. Un ķēniņš virsnieku, uz kura roku viņš atspiedās, bija iecēlis pār vārtiem, un ļaudis viņu samina vārtos, ka tas nomira, pēc vārdiem, ko Dieva vīrs bija runājis, kad ķēniņš pie viņa nonāca. Jo tas notika tā, kā Dieva vīrs uz ķēniņu bija runājis un sacījis: rīt ap šo laiku pūrs kviešu miltu maksās vienu sēķeli un divi pūri miežu vienu sēķeli Samarijas vārtos, Tad virsnieks Dieva vīram bija atbildējis un sacījis: redzi, jebšu Tas Kungs taisītu logus debesīs, vai šī lieta varētu notikt? Un tas bija sacījis: redzi, tu to redzēsi ar savām acīm, bet no tā neēdīsi. Un tā viņam notika, jo ļaudis viņu samina vārtos, ka tas nomira. Un Eliša runāja ar to sievu, kuras dēlu viņš bija darījis dzīvu, un sacīja: celies un ej ar savu saimi un piemīti, kur varēdama, jo Tas Kungs badu aicinājis, tas nāks tai zemē septiņus gadus. Tad tā sieva cēlās un darīja pēc Tā Dieva vīra vārda un nogāja ar savu saimi un piemita Fīlistu zemē septiņus gadus. Un kad tie septiņi gadi bija pagājuši, tad tā sieva nāca atpakaļ no Fīlistu zemes un izgāja, ķēniņu piesaukt par savu namu un par savu tīrumu. Un ķēniņš runāja ar Gehazi, Tā Dieva vīra puisi, un sacīja: stāsti man jel visas lielās lietas, ko Eliša darījis. Kad nu tas patlaban ķēniņam stāstīja, ka tas nomirušu bija darījis dzīvu, redzi, tad tā sieva, kuras dēlu viņš bija dzīvu darījis, piesauca ķēniņu sava nama un sava tīruma pēc. Un Gehazis sacīja: mans kungs un ķēniņ, šī ir tā sieva, un šis ir viņas dēls, ko Eliša dzīvu darījis. Tad ķēniņš izjautāja sievu, un tā viņam to stāstīja, un ķēniņš tai deva līdz kādu no galma ļaudīm, sacīdams, lai tai atdod visu, kas tai pieder, arī visus tīruma augļus no tās dienas, kad tā to zemi atstājusi, līdz šim laikam. Un Eliša gāja uz Damasku, kad BenHadads, Sīriešu ķēniņš, bija slims; un viņam teica un sacīja: Dieva vīrs ir atnācis. Tad ķēniņš sacīja uz Hazaēli: ņem dāvanas savā rokā un ej pretī tam Dieva vīram un vaicā caur viņu To Kungu un prasi: vai es palikšu vesels no šās slimības? Un Hazaēls viņam gāja pretī un ņēma dāvanas savā rokā, visādas Damaskus mantas, nastu četrdesmit kamieļiem, un tas gāja un stājās viņa priekšā un sacīja: tavs dēls BenHadads, Sīrijas ķēniņš, mani pie tevis sūtījis sacīdams: vai es atkal palikšu vesels no šīs sērgas? Un Eliša uz to sacīja: ej un saki viņam: tu paliksi vesels! Bet Tas Kungs man ir rādījis, ka viņš mirdams mirs. Un Dieva vīrs skatījās stipri to uzlūkodams, kamēr šis sarāvās, un viņš raudāja. Tad Hazaēls sacīja: kāpēc mans kungs raud? Un tas sacīja: tāpēc, ka es zinu, ko ļauna tu darīsi Israēla bērniem; tu sadedzināsi viņu stiprās pilis ar uguni un nokausi viņu jaunekļus ar zobenu un satrieksi viņu bērnus un uzšķērdīsi viņu grūtās sievas. Tad Hazaēls sacīja: kas ir tavs kalps, suns, kam tādas lielas lietas būs darīt? Un Eliša sacīja: Tas Kungs man rādījis tevi kā Sīriešu ķēniņu. Un viņš aizgāja no Elišas un nāca pie sava kunga, un tas uz viņu sacīja: ko Eliša tev sacījis? Un tas atbildēja: viņš man sacīja, tu palikšot vesels. Un otrā dienā Hazaēls ņēma apsegu un to iemērca ūdenī un pārklāja pār viņa vaigu, ka tas nomira. Un Hazaēls palika par ķēniņu viņa vietā. Jorama, Ahaba dēla, Israēla ķēniņa, piektā gadā, kad Jehošafats par ķēniņu bija pār Jūdu, Jehorams, Jehošafata dēls, sāka valdīt iekš Jūda. Viņš bija trīsdesmit un divus gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu un valdīja astoņus gadus Jeruzālemē. Un staigāja pa Israēla ķēniņu ceļiem, kā Ahaba nams darīja; jo Ahaba meita bija viņam par sievu, un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika. Bet Tas Kungs negribēja Jūdu samaitāt Sava kalpa Dāvida dēļ, kā Viņš tam bija sacījis, ka tam došot gaismekli pie viņa bērniem mūžīgi. Viņa laikā Edomieši atkrita no Jūda pārvaldības un cēla sev ķēniņu. Jo Jehorams bija gājis uz Caīru ar visiem saviem ratiem un naktī cēlies un kāvis tos Edomiešus, kas viņu bija apstājuši, līdz ar visiem ratu virsniekiem, bet tie ļaudis bēga savos dzīvokļos. Tāpēc Edomieši atkrita no Jūda virsvaldības līdz šai dienai. Tai laikā arī Libna atkrita. Un kas vēl stāstāms par Jehoramu, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un Jehorams aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilī, un Ahazija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Jorama, Ahaba dēla, Israēla ķēniņa, divpadsmitā gadā Ahazija, Jehorama dēls, sāka valdīt pār Jūdu. Divdesmit un divus gadus Ahazija bija vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja vienu gadu Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Atalija, un bija Omrija, Israēla ķēniņa, meita. Un viņš staigāja Ahaba nama ceļā, un darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā Ahaba nams, jo viņš Ahaba namam bija par znotu. Un viņš gāja karā ar Joramu, Ahaba dēlu, uz Rāmotu Gileādā, pret Hazaēli, Sīriešu ķēniņu, un Sīrieši ievainoja Joramu. Tad ķēniņš Jorams griezās atpakaļ, likties Jezreēlē dziedināties no tām vainām, ko Sīrieši tam bija situši Rāmotā, kad tas karoja ar Hazaēli, Sīriešu ķēniņu. Un Ahazija, Jehorama dēls, Jūda ķēniņš, nonāca apraudzīt Joramu, Ahaba dēlu, Jezreēlē, jo viņš bija slims. Tad pravietis Eliša sauca vienu no praviešu bērniem un uz to sacīja: apjozi savus gurnus un ņem savā rokā šo eļļas krūzi un ej uz Rāmotu Gileādā. Un turp nonācis lūko, kur Jehus, Jehošafata dēls, Nimšus dēla dēls, un ej iekšā un liec viņam celties no saviem brāļiem un ved viņu tālākā istabā, Un ņem to eļļas krūzi un izlej to pār viņa galvu un saki: tā saka Tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēli. Pēc atdari durvis un bēdz un nekavējies. Un šis jauneklis, pravieša puisis, nogāja uz Rāmotu Gileādā. Un viņam ieejot, redzi, kara virsnieki tur sēdēja, un tas sacīja: man ar tevi kas jārunā, kara virsniek. Tad Jehus sacīja: ar kuru no mums visiem? Un viņš sacīja: ar tevi, kara virsniek. Tad viņš cēlās un gāja namā. Un tas izlēja to eļļu uz viņa galvu un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: “Es tevi svaidu par ķēniņu pār Tā Kunga ļaudīm, pār Israēli. Un tev būs sava kunga Ahaba namu kaut, lai Es atriebju pie Izebeles Savu kalpu, to praviešu, asinis un visu Tā Kunga kalpu asinis. Un viss Ahaba nams ies bojā; un Es izdeldēšu no Ahaba nama visu, kas pie sienas mīž, saistītu un brīvu iekš Israēla. Jo Es darīšu Ahaba namu kā Jerobeama, Nebata dēla, namu un kā Baešus, Ahijas dēla namu. Un suņi ēdīs Izebeli Jezreēles tīrumā, un neviena nebūs, kas to apraks.” Tad viņš atdarīja durvis un bēga. Kad nu Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tad tie uz viņu sacīja: vai miers? Kāpēc šis trakais pie tevis nācis? Un viņš uz tiem sacīja: jūs jau pazīstat to vīru un viņa valodu. Bet tie sacīja: tie ir meli, stāsti mums jel! Un tas sacīja: tā un tā tas uz mani runāja un sacīja: tā saka Tas Kungs: “Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēli.” Tad tie steidzās un ņēma ikkatrs savu drēbi un to lika viņam apakšā uz pakāpēm un pūta bazūnes un sacīja: Jehus ir ķēniņš! Tā Jehus, Jehošafata dēls, Nimšus dēla dēls, cēla dumpi pret Joramu. Bet Jorams ar visu Israēli bija apmeties ap Rāmotu Gileādā, pret Hazaēli, Sīriešu ķēniņu. Un ķēniņš Jorams bija pārnācis, likties dziedināties Jezreēlē no tām vainām, ko Sīrieši viņam bija situši, kad tas karoja pret Hazaēli, Sīriešu ķēniņu. Un Jehus sacīja: ja tas jūsu prāts, tad lai neviens no pilsētas neizmūk un nenoiet, to stāstīt Jezreēlē. Tad Jehus sēdās ratos un brauca uz Jezreēli, jo Jorams tur gulēja. Un Ahazija, Jūda ķēniņš, bija nācis, Joramu apraudzīt. Un sargs, kas stāvēja Jezreēles tornī, ieraudzīja Jehus pulku nākam un sacīja: es redzu vienu pulku. Tad Jorams sacīja: ņem vienu jātnieku un sūti to viņiem pretī, un lai tas prasa: vai miers? Un jātnieks tam jāja pretī un sacīja: tā saka ķēniņš: vai miers? Bet Jehus sacīja: kas tev par mieru? Griezies apkārt un seko man! Tad sargs teica, sacīdams: vēstnesis pie tiem nonācis, bet nenāk atpakaļ. Tad viņš izsūtīja citu jātnieku, un tas pie tiem nonāca un sacīja: tā saka ķēniņš: vai miers? Bet Jehus sacīja: kas tev par mieru? Griezies apkārt un seko man! Tad sargs teica, sacīdams: viņš pie tiem nonācis, bet negriežas atpakaļ, un skriešana ir kā Jehus, Nimšus dēla, skriešana, jo viņš skrien kā traks. Tad Jorams sacīja: iejūdziet! Tad viņa rati tapa iejūgti, un Jorams, Israēla ķēniņš, izgāja, arī Ahazija, Jūda ķēniņš, ikkatrs savos ratos, un tie izgāja Jehum pretī un to sastapa Nabota, tā Jezreēlieša, tīrumā. Kad nu Jorams Jehu redzēja, tad viņš sacīja: vai miers, Jehu? Bet tas sacīja: kāds miers, kamēr tavas mātes Izebeles maucība un māņi augumā aug? Tad Jorams grieza apkārt un bēga un sacīja uz Ahaziju: viltus, Ahazija. Bet Jehus kampa stopu rokā un šāva Joramam starp viņa pleciem, ka bulta izskrēja caur viņa sirdi, un viņš nokrita savos ratos. Un (Jehus) sacīja uz savu virsnieku Bidekaru: ņem un met viņu uz Nabota, tā Jezreēlieša, tīrumu, Jo atminies, ka es un tu mēs abi jājām pakaļ viņa tēvam Ahabam, un Tas Kungs lika šo spriedumu uz viņu: Tiešām, Es vakar esmu redzējis Nabota asinis un viņa bērnu asinis, saka Tas Kungs. Un Es tev to atmaksāšu tai pašā tīrumā, saka Tas Kungs. Un nu ņem un met viņu uz to tīrumu pēc Tā Kunga vārda. Kad Ahazija, Jūda ķēniņš, to redzēja, tad viņš bēga pa dārza nama ceļu. Bet Jehus tam dzinās pakaļ un sacīja: kaujiet šo arīdzan ratos! - Augšā ejot uz Guru, kas ir pie Iblaāmas; un viņš bēga uz Meģidu un tur nomira. Un viņa kalpi to noveda uz Jeruzālemi un to apraka viņa kapā pie viņa tēviem Dāvida pilī. Jorama, Ahaba dēla, vienpadsmitā gadā Ahazija bija par ķēniņu palicis pār Jūdu. Un kad Jehus nonāca Jezreēlē un Izebele to dzirdēja, tad viņa svaidīja savas acis un izgreznoja savu galvu un skatījās pa logu ārā. Kad nu Jehus pa vārtiem ienāca, tad tā sacīja: vai miers Zimrum, sava kunga slepkavam? Un viņš pacēla savas acis uz to logu un sacīja: kas manā pusē, kas? Tad uz to skatījās kādi divi vai trīs galminieki. Un viņš sacīja: gāziet to zemē, un tie to nogāza, tā ka no viņas asinīm siena un zirgi tapa aptraipīti, un viņš to samina. Kad nu viņš bija ienācis un ēdis un dzēris, tad viņš sacīja: lūkojiet pēc tās nolādētās un aprociet to, jo tā ir ķēniņa meita. Bet kad tie nogāja viņu aprakt, tad tie no tās nekā neatrada, kā vien galvaskausu, kājas un roku plaukstas. Tad tie nāca atpakaļ un viņam to stāstīja, un viņš sacīja: tas ir Tā Kunga vārds, ko Viņš runājis caur Savu kalpu Eliju no Tisbes, sacīdams: Jezreēles tīrumā suņiem būs ēst Izebeles miesu, Un Izebeles maita paliks kā mēsli laukā Jezreēles tīrumā, ka nevarēs sacīt: tā ir Izebele. Un Ahabam bija septiņdesmit dēli Samarijā, un Jehus rakstīja vēstules un tās sūtīja uz Samariju pie Jezreēles virsniekiem, pie vecajiem un Ahaba bērnu uzraugiem ar šiem vārdiem: Kad šī vēstule pie jums nonāk, un jūsu kunga dēli ir pie jums, un rati un zirgi, stipra pilsēta un bruņas, Tad izredziet labāko un taisnāko no sava kunga dēliem, un ieceļat to viņa tēva goda krēslā, un karojiet par sava kunga namu. Bet tie bijās varen ļoti un sacīja: redzi, divi ķēniņi viņa priekšā nav pastāvējuši, kā tad mēs pastāvēsim? Un kas par to namu un pilsētu bija iecelts, un tie vecaji un uzraugi sūtīja pie Jehus un sacīja: mēs esam tavi kalpi un darīsim visu, ko tu mums sacīsi, mēs nevienu necelsim par ķēniņu; dari tu, kas tev patīk. Tad viņš tiem rakstīja citu vēstuli ar šiem vārdiem: ja jūs esat manā pusē un gribat klausīt manai balsij, tad ņemiet sava kunga dēlu galvas un nāciet pie manis rīt ap šo laiku uz Jezreēli. (Un ķēniņa dēlu bija septiņdesmit vīri pie pilsētas lielkungiem, kas tos audzināja.) Kad nu šī vēstule pie tiem atnāca, tad tie ņēma ķēniņa dēlus un nokāva visus septiņdesmit un lika viņu galvas kurvjos un tās sūtīja uz Jezreēli. Un kad vēstnesis atnāca un viņam to stāstīja sacīdams: tie ir atnesuši ķēniņa dēlu galvas, tad viņš sacīja: lieciet tās divējās kopās pie vārtu durvīm līdz rītam. Un no rīta, kad viņš izgāja, tad viņš tur nostājās un sacīja uz visiem ļaudīm: jūs esat taisni, redzi, es esmu cēlis dumpi pret savu kungu un viņu nokāvis; kas tad šos visus ir kāvis? Tāpēc atzīstiet, ka no Tā Kunga vārda nekas nav kritis zemē, ko Tas Kungs runājis pret Ahaba namu; jo Tas Kungs ir darījis, ko Viņš runājis caur Savu kalpu Eliju. Tad Jehus arī visus apkāva, kas no Ahaba nama bija atlikušies Jezreēlē, arī visus viņa augstmaņus un viņa pazīstamos un viņa svētītājus, kamēr tam neviena vairs neatlika. Un viņš cēlās un gāja un nonāca Samarijā un bija ceļā vienā namā, kur gani dzīvoja. Tad Jehus atrada Ahazijas, Jūda ķēniņa, brāļus un uz tiem sacīja: kas jūs esat? Un tie sacīja: mēs esam Ahazijas brāļi un esam nākuši apmeklēt ķēniņa un ķēniņienes bērnus. Tad viņš sacīja: grābiet tos dzīvus. Un tie tos sagrāba dzīvus un tos apkāva pie ganu nama akas, četrdesmit un divus vīrus, un neatlicināja no tiem neviena. Un no turienes aizgājis viņš atrada Jehonadabu, Rehaba dēlu, pretī nākam, un to apsveicināja un uz to sacīja: vai tava sirds taisna, kā mana sirds ar tavu sirdi? Un Jehonadabs sacīja: ir gan. (Jehus sacīja:) Ja tā ir, tad dod man savu roku. Un viņš tam deva roku. Un viņš tam lika pie sevis kāpt ratos. Un viņš sacīja: nāc man līdz un skaties manu karstumu priekš Tā Kunga. Un viņš tam lika braukt savos ratos. Tad viņš nonāca Samarijā un apkāva visus, kas Ahabam bija atlikuši Samarijā, tiekams viņš tos izdeldēja, pēc Tā Kunga vārda, ko Tas caur Eliju bija runājis. Un Jehus sapulcināja visus ļaudis un uz tiem sacīja: Ahabs Baālam maz ir kalpojis, Jehus viņam daudz vairāk kalpos. Tāpēc aicinājiet visus Baāla praviešus, visus viņa kalpus un visus viņa svētītājus pie manis, ka neviens neatraujās, jo man Baālam jāupurē liels upuris. Nevienam, kas atraujās, nebūs palikt dzīvam. Bet Jehus to darīja ar viltību, ka viņš nomaitātu visus Baāla kalpus. Un Jehus sacīja: svētījiet Baālam svētkus, un tie tos izsauca. Tad Jehus sūtīja arī pa visu Israēli, un visi Baāla kalpi atnāca, un neviens neatrāvās, kas nebūtu nācis, un tie nāca Baāla namā, ka Baāla nams līdz galu galam bija pilns. Tad viņš sacīja uz tiem, kas bija iecelti pār to drēbju namu: atnesiet visiem Baāla kalpiem drēbes, un tie viņiem atnesa drēbes. Tad Jehus ar Jehonadabu, Rehaba dēlu, gāja Baāla namā, un viņš sacīja uz Baāla kalpiem: meklējiet un pieraugāt, ka jūsu starpā nav neviena no Tā Kunga kalpiem, bet Baāla kalpi vien. Kad tie nu nāca upurēt kaujamos un dedzināmos upurus, tad Jehus ārā nolika astoņdesmit vīrus un sacīja: ja kāds no vīriem, ko es jums dodu rokā, izbēgs, tad jūsu dvēsele būs viņa dvēseles vietā. Kad nu dedzināmais upuris bija pabeigts, tad Jehus sacīja uz pils karavīriem un uz virsniekiem: ejat un kaujiet tos, ka neviens neizbēg. Un tie tos apkāva ar zobena asmeni, un tie pils karavīri un virsnieki tos nometa pie malas un gāja Baāla nama pilī. Un tie iznesa Baāla nama uzceltos stabus un tos sadedzināja, Un sadragāja Baāla uzcelto tēlu un salauzīja Baāla namu un to darīja par gānekļu vietu līdz šodienai. Tā Jehus Baālu izdeldēja no Israēla. Bet no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem, Jehus neatstājās, proti no zelta teļiem Bētelē un Danā. Un Tas Kungs sacīja uz Jehu: “Tāpēc ka tev labs prāts bijis darīt, kas Man patīk un Ahaba namam visu esi darījis, kas bija Manā sirdī, tad tavi dēli tev sēdēs Israēla krēslā līdz ceturtam augumam.” Bet Jehus nedzinās staigāt Tā Kunga, Israēla Dieva, bauslībā ar visu savu sirdi; viņš neatstājās no Jerobeama grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. Tanī laikā Tas Kungs Israēli iesāka mazināt, jo Hazaēls tos kāva visās Israēla robežās, No Jordānes puses pret rītiem visu Gileādas zemi, Gadiešus un Rūbeniešus un Manasiešus, no Aroēra pie Arnonas upes un Gileādu un Basanu. Un kas vēl par Jehu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viss viņa spēks, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Un Jehus aizmiga saviem tēviem pakaļ un viņu apraka Samarijā, un viņa dēls Jehoahazs palika par ķēniņu viņa vietā. Un laiks, kamēr Jehus pār Israēli valdījis Samarijā, ir divdesmit un astoņi gadi. Kad nu Atalija, Ahazijas māte, redzēja, ka viņas dēls bija miris, tad viņa cēlās un izdeldēja visu ķēniņa dzimumu. Bet Jošeba, ķēniņa Jehorama meita, Ahazijas māsa, ņēma Joasu, Ahazijas dēlu, un to nozaga no ķēniņa bērniem, kas kļuva nokauti, līdz ar viņa zīdītāju, un tie viņu apslēpa guļamā telpā no Atalijas, ka tas netapa nokauts. Un viņš ar to bija apslēpts Tā Kunga namā sešus gadus, un Atalija valdīja pār zemi. Un septītā gadā Jojada sūtīja un sauca tos virsniekus pār simtiem un sargus un pils karavīrus, lai nāk pie viņa Tā Kunga namā, un derēja derību ar tiem, lika tiem zvērēt Tā Kunga namā un parādīja tiem ķēniņa dēlu. Un viņš tiem pavēlēja sacīdams: šī tā lieta, ko jums būs darīt. Trešā daļa no jums, kam sabatā jāstāv kārtā, lai turētu sardzi pie ķēniņa nama, Un otra trešā daļa lai stāv pie Sur vārtiem un trešā daļa pie vārtiem aiz pils karavīriem; tā jums būs turēt sardzi un namu nosargāt. Un divi pulki no jums, visi kas sabatā tiek vaļā, lai sardzi tur Tā Kunga namā pie ķēniņa. Un jums būs stāties ap ķēniņu, ikkatram ar savu ieroci rokā. Un kas tajās rindās ielauzīsies, tam būs mirt, un esiet pie ķēniņa, kad viņš iziet un ieiet. Un tie virsnieki pār simtiem darīja kā priesteris Jojada tiem bija pavēlējis, un ikkatrs ņēma savus vīrus, kam sabatā bija kārta un kas sabatā tika vaļā, un gāja pie priestera Jojadas. Un priesteris virsniekiem pār simtiem deva šķēpus un priekšturamās bruņas, kas ķēniņam Dāvidam bija Tā Kunga namā. Un tie pils karavīri stāvēja ikkatrs ar savu ieroci rokā no nama labās puses līdz nama kreisai pusei, pie altāra un pie nama ap ķēniņu visapkārt. Un viņš izveda ķēniņa dēlu un uzlika viņam kroni un deva viņam liecības (grāmatu), un tie viņu cēla par ķēniņu un to svaidīja un plaukšķināja ar rokām un sacīja: lai dzīvo ķēniņš! Un kad Atalija dzirdēja pils karavīru (un) ļaužu kliegšanu, tad tā nāca pie ļaudīm Tā Kunga namā, Un tā skatījās, un redzi, ķēniņš stāvēja augstajā vietā, kā bija ieradums, un virsnieki un tauru pūtēji pie ķēniņa, un visi zemes ļaudis priecājās un pūta taures. Tad Atalija saplēsa savas drēbes un sauca: dumpis, dumpis! Bet priesteris Jojada pavēlēja virsniekiem pār simtiem, kara spēka vadoņiem, un uz tiem sacīja: izvediet to no nama ārā rindām cauri un kas viņai ies pakaļ, to nokaujiet ar zobenu; jo priesteris sacīja: Tā Kunga namā to nebūs nokaut. Un tie pielika rokas pie tās, un tā gāja pa zirgu braucamo ceļu uz ķēniņa namu un tur tapa nokauta. Un Jojada derēja derību starp To Kungu un ķēniņu un ļaudīm, ka tie būtu Tā Kunga ļaudis, arī starp ķēniņu un ļaudīm. Tad visi zemes ļaudis gāja Baāla namā un to nolauzīja ar viņa altāriem un sadauzīja viņa tēlus pavisam un nokāva Matanu, Baāla svētītāju, altāru priekšā, un priesteris iecēla atkal priekšniekus pie Tā Kunga nama. Un viņš ņēma tos virsniekus pār simtiem un tos sargus un pils karavīrus un visus zemes ļaudis, un tie veda ķēniņu no Tā Kunga nama un gāja to ceļu pa pils karavīru vārtiem uz ķēniņa namu, un viņš apsēdās ķēniņu goda krēslā. Un visi zemes ļaudis priecājās, un pilsēta norima, kad tie Ataliju ar zobenu bija nokāvuši pie ķēniņa nama. Un Joas bija septiņus gadus vecs, kad tas palika par ķēniņu. Jehus septītā gadā Joas palika par ķēniņu un valdīja četrdesmit gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Cibea no Bēršebas. Un Joas darīja, kas Tam Kungam labi patika, visu savu mūžu, kamēr priesteris Jojada viņu mācīja. Tikai kalnu altāri netapa nopostīti; jo ļaudis upurēja un kvēpināja vēl uz kalnu altāriem. Un Joas sacīja uz priesteriem: visu naudu, kas top dota Dievam par godu un nāk Tā Kunga namā, naudu, kas iet uz galvām, visu naudu, ko spriež par dvēseli, un visu naudu, ko dod no labprātības Tā Kunga namā, To priesteriem būs ņemt, ikkatram no sava pazīstama, un tiem būs izlabot tā nama plīsumus visur, kur tie plīsumus atrod. Un notikās ķēniņa Joasa divdesmit un trešā gadā, ka tie priesteri nebija labojuši tā nama plīsumus, Tad ķēniņš Joas aicināja priesteri Jojadu un tos citus priesterus un uz tiem sacīja: kāpēc jūs nelabojiet tā nama plīsumus. Un nu jums vairs nebūs ņemt naudu no saviem pazīstamiem, bet to dot priekš tā nama plīsumiem. Tad tie priesteri bija mierā, naudas no ļaudīm vairs neņemt, nedz nama plīsumus izlabot. Un priesteris Jojada ņēma šķirstu un ieurba tā vākā caurumu, un to lika sānis altārim pa labo roku; kad kāds nāca Tā Kunga namā, tad tie priesteri, kas slieksni sargāja, tur ielika to naudu, ko ienesa Tā Kunga namā. Kad nu redzēja daudz naudas šķirstā esam, tad ķēniņa skrīveris un augstais priesteris nāca un sasēja un skaitīja to naudu, ko atrada Tā Kunga namā. Un tie to naudu ieskaitīja rokā darba uzraugiem, kas bija iecelti pār Tā Kunga namu. Un tie to izdeva amatniekiem un nama būvētājiem, kas pie Tā Kunga nama strādāja, Un mūrniekiem un akmeņu cirtējiem, pirkt kokus un cirstus akmeņus, izlabot Tā Kunga nama plīsumus un izdot par visu, kas bija vajadzīgs, izlabot Tā Kunga namu. Bet sudraba kausus, nažus, bļodas, taures un visādas zelta un sudraba lietas priekš Tā Kunga nama netaisīja no naudas, ko sanesa Tā Kunga namā, Bet tie to deva strādniekiem, izlabot ar to Tā Kunga namu. Un atbildēšanu neprasīja no vīriem, kam nauda bija dota, to dot strādniekiem, bet tie to darīja uz ticību. Nauda no noziegumu upuriem un nauda no grēku upuriem netapa nesta Tā Kunga namā, tā nācās priesteriem. To brīdi Hazaēls, Sīriešu ķēniņš, cēlās un karoja pret Gatu un to uzņēma. Un Hazaēls griezās iet pret Jeruzālemi. Tad Joas, Jūda ķēniņš, ņēma visas svētās dāvanas, ko viņa tēvi Jehošafats un Jehorams un Ahazija, Jūda ķēniņi, Dievam bija dāvinājuši, ir tās dāvanas, ko viņš pats bija devis, un visu zeltu, kas atradās Tā Kunga namā un pie ķēniņa nama mantām, un to sūtīja Hazaēlim, Sīriešu ķēniņam. Tad šis aizgāja no Jeruzālemes. Un kas vēl par Joasu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un viņa kalpi cēlās un derēja derību un nokāva Joasu Millus namā, kur iet uz Sillu. Jo Jozahars, Šimeata dēls, un Jozabats, Šomera dēls, viņa kalpi, to nokāva, ka tas nomira; un viņu apraka pie viņa tēviem Dāvida pilī. Un viņa dēls Amacīja palika par ķēniņu viņa vietā. Joasa, Ahazijas dēla, Jūda ķēniņa, divdesmit trešā gadā Jehoahazs, Jehus dēls, palika par ķēniņu pār Israēli un valdīja Samarijā septiņpadsmit gadus; Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, jo viņš staigāja pakaļ Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli paveda uz grēkiem; no tiem viņš neatstājās. Tad Tā Kunga bardzība iedegās pār Israēli, un Viņš tos nodeva rokā Hazaēlim, Sīriešu ķēniņam, un BenHadadam, Hazaēļa dēlam visu to laiku. Bet Jehoahazs pielūdza Tā Kunga vaigu, un Tas Kungs to paklausīja; jo Viņš uzlūkoja to spaidīšanu, ar ko Sīriešu ķēniņš Israēli spaidīja. Un Tas Kungs Israēlim deva glābēju, ka tie izglābās no Sīriešu rokas, un Israēla bērni dzīvoja savās teltīs kā papriekš. Taču tie neatstājās no Jerobeama nama grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem, bet staigāja iekš tiem; pat Aštarte palika Samarijā. Jo no Jehoahaza ļaudīm vairāk nebija atlikuši nekā piecdesmit jātnieki un desmit rati un desmit tūkstoš kājnieki. Jo Sīrijas ķēniņš tos bija nokāvis un tos darījis kā saminamus pīšļus. Un kas vēl par Jehoahazu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viss viņa spēks, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Un Jehoahazs aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts Samarijā. Un viņa dēls Jehoas palika par ķēniņu viņa vietā. Joasa, Jūda ķēniņa, trīsdesmit septītā gadā Jehoas, Jehoahaza dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, un valdīja sešpadsmit gadus. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no visiem Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem, - tanīs viņš staigāja. Un kas vēl par Jehoasu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viss viņa spēks, kā viņš karojis pret Amacīju, Jūda ķēniņu, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Un Jehoas aizmiga saviem tēviem pakaļ, un Jerobeams sēdās viņa goda krēslā. Bet Jehoas Samarijā tapa aprakts pie Israēla ķēniņiem. Un Eliša sasirga ar slimību, ar ko tas arī nomira. Un Jehoas, Israēla ķēniņš, nogāja pie tā un raudāja viņa priekšā un sacīja: mans tēvs! Mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki! Un Eliša uz to sacīja: dabū stopu un bultas. Un viņš tam dabūja stopu un bultas, Tad viņš sacīja uz Israēla ķēniņu: uzvelc to stopu ar savu roku! Un tas uzvilka ar savu roku, un Eliša lika savu roku uz ķēniņa roku Un sacīja: atveri logu pret rītiem. Un viņš to atvēra. Un Eliša sacīja: šauj! Un viņš šāva. Tad viņš sacīja: tā ir Tā Kunga glābēja bulta, glābēja bulta pret Sīriešiem, jo tu kausi Sīriešus Afekā, tiekams tu tos izdeldēsi. Pēc viņš sacīja: ņem tās bultas. Un kad tas tās ņēma, tad viņš sacīja uz Israēla ķēniņu: sit to zemi! Un viņš sita trīs reizes un apstājās. Tad Dieva vīrs par to apskaitās un sacīja: ja tu būtu piecas vai sešas reizes sitis, tad tu Sīriešus būtu kāvis līdz izdeldēšanai, bet nu tu Sīriešus kausi trīs reiz. Un Eliša nomira un to apraka, kad Moabiešu sirotāji gada sākumā ielauzās zemē. Un notikās, kad tie nupat vienu vīru gribēja aprakt, redzi, tad tie ieraudzīja to pulku un iemeta to vīru Elišas kapā. Un kad vīrs dabūja aiztikt Elišas kaulus, tad tas palika dzīvs un cēlās uz savām kājām. Un Hazaēls, Sīriešu ķēniņš, spaidīja Israēli visu Jehoahaza mūžu. Bet Tas Kungs tiem bija žēlīgs un apžēlojās par tiem un atgriezās pie tiem Savas derības dēļ ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu un negribēja tos nomaitāt un tos arīdzan neatmeta no Sava vaiga līdz šim laikam. Un Hazaēls, Sīriešu ķēniņš, nomira, un BenHadads, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Tad Jehoas, Jehoahaza dēls, atņēma atkal tās pilsētas no BenHadada, Hazaēļa dēla rokas, ko šis karā bija ņēmis no Jehoahaza, viņa tēva, rokas. Jehoas viņu kāva trīs reizes un atdabūja Israēla pilsētas. Jehoasa, Jehoahaza dēla, Israēla ķēniņa, otrā gadā Amacīja, Joasa, Jūda ķēniņa, dēls palika par ķēniņu. Divdesmit pieci gadus viņš bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Joadane no Jeruzālemes. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tomēr ne tā kā viņa tēvs Dāvids, bet kā viņa tēvs Joas, tā viņš darīja. Tikai kalnu altāri netapa nopostīti; tie ļaudis upurēja un kvēpināja vēl uz kalniem. Un kad viņš bija stiprinājies savā valstībā, tad tas nokāva savus kalpus, kas viņa tēvu, to ķēniņu, bija nokāvuši. Bet to slepkavu bērnus viņš nenokāva, kā rakstīts ir Mozus bauslības grāmatā, kur Tas Kungs pavēlējis sacīdams: tēviem nebūs tapt nokautiem par bērniem, un bērniem nebūs tapt nokautiem par tēviem, bet ikkatram būs tapt nokautam par saviem paša grēkiem. Viņš kāva Edomiešus sāls ielejā desmit tūkstošus un uzņēma Selu kaujā, un nosauca viņas vārdu Jokteēli līdz šai dienai. Tad Amacīja sūtīja vēstnešus pie Jehoasa, Jehoahaza dēla, Jehus dēla dēla, Israēla ķēniņa, un lika sacīt: nāc, skatīsimies acīs. Bet Jehoas, Israēla ķēniņš, sūtīja pie Amacījas, Jūda ķēniņa, un lika sacīt: Libānus ērkšķu krūms sūtīja pie Libānus ciedru koka, sacīdams: dod savu meitu manam dēlam par sievu. Bet Libānus lauka zvēri gāja pāri un samina to ērkšķu krūmu. Tu gan Edomu esi kāvis, - tāpēc tava sirds lepojās. Paturi to godu un paliec mājās, kāpēc tu gribi dzīties pēc nelaimes, ka tu krīti un Jūda līdz ar tevi? Bet Amacīja neklausīja. Tad Jehoas, Israēla ķēniņš, nāca un Amacīja, Jūda ķēniņš, saskatījās acīs pie BetŠemešas Jūda zemē. Un Jūda tapa sakauts no Israēla un tie bēga ikkatrs savā dzīvoklī. Un Jehoas, Israēla ķēniņš, sagūstīja Amacīju, Joasa dēlu, Ahazijas dēla dēlu, Jūda ķēniņu pie BetŠemešas, un nonāca Jeruzālemē un nolauzīja Jeruzālemes mūrus četrsimt olektis no Efraīma vārtiem līdz Stūra vārtiem. Un viņš ņēma visu zeltu un sudrabu un visus rīkus, kas atradās Tā Kunga namā un tā ķēniņa nama mantās, un bērnus ķīlām, un griezās atpakaļ uz Samariju. Un kas vēl par Jehoasu stāstāms, ko viņš darījis, un viņa spēks, un kā viņš karojis ar Amacīju, Jūda ķēniņu, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Un Jehoas aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts Samarijā pie Israēla ķēniņiem, un Jerobeams, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Bet Amacīja, Joasa, Jūda ķēniņa, dēls, dzīvoja piecpadsmit gadus, kad Jehoas, Jehoahaza, Israēla ķēniņa, dēls, bija nomiris. Un kas vēl par Amacīju stāstāms, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un dumpis cēlās pret viņu Jeruzālemē. Bet viņš bēga uz Lahišu, un viņam sūtīja pakaļ uz Lahišu un viņu tur nokāva. Un viņu atveda uz zirgiem un apraka Jeruzālemē pie viņa tēviem Dāvida pilī. Un visi Jūda ļaudis ņēma Azariju, kas bija sešpadsmit gadus vecs, un to cēla par ķēniņu viņa tēva Amacījas vietā. Tas uztaisīja Elatu un atdabūja to atkal pie Jūda pēc tam, kad ķēniņš bija aizmidzis pakaļ saviem tēviem. Amacījas, Joasa dēla, Jūda ķēniņa, piecpadsmitā gadā Jerobeams, Jehoasa dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā un valdīja četrdesmit un vienu gadu. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no visiem Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. Viņš atdabūja Israēla robežu no tās vietas, kur iet uz Hamatu, līdz klajuma jūrai, pēc Tā Kunga, Israēla Dieva, vārda, ko Viņš bija runājis caur Savu kalpu, pravieti Jonu, Amitajus dēlu, kas bija no GatHeferas. Jo Tas Kungs uzlūkoja, ka Israēla bēdas bija ļoti rūgtas, un arī neviena vairs nebija ne maza ne liela, un ka Israēlim palīga nebija. Un Tas Kungs nebija runājis, ka Israēla vārdu gribot izdeldēt apakš debesīm, bet Viņš tos atpestīja caur Jerobeama, Jehoasa dēla, roku. Un kas vēl par Jerobeamu stāstāms un viss, ko viņš darījis, un viņa spēks, kā viņš karojis un kā viņš Damasku un Hamatu atkal atdabūjis no Jūda pie Israēla, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Un Jerobeams aizmiga pakaļ saviem tēviem Israēla ķēniņiem. Un viņa dēls Zaharija palika par ķēniņu viņa vietā. Jerobeama, Israēla ķēniņa, divdesmit septītā gadā Azarija, Amacījas, Jūda ķēniņa, dēls, palika par ķēniņu. Viņš bija sešpadsmit gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja piecdesmit un divus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Jeholija no Jeruzālemes. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, kā viņa tēvs Amacīja bija darījis. Tikai kalnu altāri vien netapa nopostīti, bet ļaudis upurēja un kvēpināja vēl pa kalniem. Un Tas Kungs sita ķēniņu, ka tas palika spitālīgs līdz savas miršanas dienai, un viņš dzīvoja atsevišķā namā. Bet Jotams, ķēniņa dēls, bija pār to namu un tiesāja tās zemes ļaudis. Kas vēl par Azariju stāstāms, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un Azarija aizmiga saviem tēviem pakaļ, un to apraka pie viņa tēviem Dāvida pilī, un Jotams, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Azarijas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit astotā gadā Zaharija, Jerobeama dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, un valdīja sešus mēnešus, Un darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši; viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. Un Šalums, Jabeša dēls, cēla dumpi pret viņu un to kāva ļaužu priekšā un to nokāva un palika par ķēniņu viņa vietā. Un kas vēl par Zahariju stāstāms, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Šis bija Tā Kunga vārds, ko Viņš bija runājis uz Jehu sacīdams: līdz ceturtam augumam tavi bērni sēdēs uz Israēla goda krēsla; un tā tas noticis. Šalums, Jabeša dēls, palika par ķēniņu Uzijas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit devītā gadā un valdīja vienu mēnesi Samarijā. Jo Menahēms, Gadus dēls, cēlās no Tircas un nāca uz Samariju, un kāva Šalumu, Jabeša dēlu, Samarijā un to nokāva un palika par ķēniņu viņa vietā. Un kas vēl par Šalumu stāstāms, un dumpis, ko viņš cēlis, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Tad Menahēms kāva Tifsu un visu, kas tur bija, un viņas robežas no Tircas nākdams, tāpēc ka tie viņam nebija (vārtus) atdarījuši, un viņš to kāva un pāršķēla visas grūtās sievas. Azarijas, Jūda ķēniņa, trīsdesmit devītā gadā Menahēms, Gadus dēls, palika par ķēniņu pār Israēli un valdīja desmit gadus Samarijā. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, un kamēr dzīvoja, viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. Tad Pūls, Asīrijas ķēniņš, nāca pret to zemi, un Menahēms deva Pūlam tūkstoš talentus sudraba, lai viņa roka ar to būtu, ka varētu stiprināties savā valstībā. Un Menahēms to naudu izspieda no Israēla, un ikkatram bagātam bija jādod Asīrijas ķēniņam par ikkatru vīru piecdesmit sudraba sēķeļus. Tad Asīrijas ķēniņš griezās atpakaļ un nepalika vairs tai zemē Un kas vēl stāstāms par Menahēmu, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Un Menahēms aizmiga saviem tēviem pakaļ, un Pekahija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Azarijas, Jūda ķēniņa, piecdesmitā gadā Pekahija, Menahēma dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, un valdīja divus gadus, Un darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. Un Pekahs, Remalijas dēls, viņa virsnieks, cēla dumpi pret viņu un to kāva Samarijā, ķēniņa nama pagalmā, ar Argobu un ar Arju; un pie viņa bija piecdesmit vīri no Gileādas bērniem, un viņš to nokāva, un palika par ķēniņu viņa vietā. Un kas vēl stāstāms par Pekahiju, un viss, ko viņš darījis, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Azarijas, Jūda ķēniņa, piecdesmit otrā gadā Pekahs, Remalijas dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā un valdīja divdesmit gadus. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem. Pekaha, Israēla ķēniņa, laikā Tiglat Pilesers, Asīrijas ķēniņš, atnāca un uzņēma Jonu un AbelBetMaāhu un Janoahu un Kedešu un Hacoru un Gileādu un Galileju un visu Naftalis zemi, un tos noveda uz Asīriju. Un Hošeja, Elas dēls, cēla dumpi pret Pekahu, Remalijas dēlu, un to sita un nokāva un palika par ķēniņu viņa vietā Jotama, Uzijas dēla, divdesmitā gadā. Un kas vēl par Pekahu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, redzi, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā. Pekaha, Remalijas dēla, Israēla ķēniņa, otrā gadā Jotams, Uzijas dēls, palika par ķēniņu pār Jūdu. Divdesmit pieci gadus viņš bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja sešpadsmit gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Jeruša, Cadoka meita. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, kā viņa tēvs Uzija bija darījis, tā viņš darīja. Tikai kalnu altāri vien netapa nopostīti, ļaudis upurēja un kvēpināja vēl pa kalniem. Šis uztaisīja tos augšvārtus pie Tā Kunga nama. Un kas vēl par Jotamu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Tanī laikā Tas Kungs sāka uz Jūdu sūtīt Recinu, Sīriešu ķēniņu un Pekahu, Remalijas dēlu. Un Jotams aizmiga saviem tēviem pakaļ, un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida, sava tēva, pilī. Un Ahazs, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Pekaha, Remalijas dēla, septiņpadsmitā gadā Ahazs, Jotama, Jūda ķēniņa, dēls, palika par ķēniņu. Ahazs bija divdesmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja sešpadsmit gadus Jeruzālemē, un nedarīja, kas Tam Kungam, viņa Dievam, patika, kā viņa tēvs Dāvids. Jo viņš staigāja pa Israēla ķēniņu ceļiem. Viņš arī savam dēlam lika caur uguni iet pēc pagānu negantības, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis. Viņš upurēja un kvēpināja arī pa kalniem un pakalniem un apakš visiem zaļiem kokiem. Tad Recins, Sīriešu ķēniņš, ar Pekahu, Remalijas dēlu, Israēla ķēniņu, cēlās karā pret Jeruzālemi, un apmeta lēģeri ap Ahazu, bet to nevarēja pārvarēt. Tanī laikā Recins, Sīriešu ķēniņš, atdabūja Elatu uz Sīriešu pusi, un izdzina Jūdus no Elatas, un Sīrieši nāca uz Elatu un tur dzīvoja līdz šai dienai. Bet Ahazs sūtīja vēstnešus pie Tiglat Pilesera, Asīriešu ķēniņa, un lika sacīt: es esmu tavs kalps un tavs dēls, nāc šurp un atpestī mani no Sīriešu ķēniņa rokas un no Israēla ķēniņa rokas, kas pret mani cēlušies. Un Ahazs ņēma to sudrabu un zeltu, kas atradās Tā Kunga namā un ķēniņa nama mantās, un sūtīja dāvanas Asīriešu ķēniņam. Un Asīriešu ķēniņš tam paklausīja, un Asīriešu ķēniņš cēlās pret Damasku un to uzņēma un aizveda tos (iedzīvotājus) uz Kiru un nokāva Recinu. Tad ķēniņš Ahazs nāca Tiglat Pileseram, Asīriešu ķēniņam, pretī uz Damasku un tur redzēja to altāri, kas bija Damaskū, un ķēniņš Ahazs sūtīja priesterim Ūrijam tā altāra līdzību un tēlu, visu tā, kā tas bija taisīts. Un priesteris Ūrija uztaisīja tādu altāri; itin tādu, kādu ķēniņš Ahazs no Damaskus bija sūtījis, tādu priesteris Ūrija taisīja, kamēr ķēniņš Ahazs no Damaskus pārnāca. Kad nu ķēniņš Ahazs no Damaskus pārnāca, tad ķēniņš redzēja to altāri, un ķēniņš gāja pie tā altāra un uz tā upurēja, Un iededzināja savu dedzināmo upuri un savu ēdamo upuri un izlēja savu dzeramo upuri un slacīja sava pateicības upura asinis uz to altāri. Bet to vara altāri, kas bija Tā Kunga priekšā, to viņš nocēla no tās vietas nama priekšā, starp (savu) altāri un Tā Kunga namu, un to cēla sānis (savam) altārim pret ziemeļa pusi. Un ķēniņš Ahazs pavēlēja priesterim Ūrijam sacīdams: uz tā lielā altāra tev būs iededzināt rīta dedzināmo upuri un vakara ēdamo upuri, un ķēniņa dedzināmo upuri un viņa ēdamo upuri, un visu zemes ļaužu dedzināmo upuri un viņu ēdamo upuri un viņu dzeramo upuri, un tev uz to būs slacināt visas asinis no dedzināmiem upuriem un no kaujamiem upuriem, bet par to vara altāri es apdomāšu, ko es darīšu. Un priesteris Ūrija darīja, kā ķēniņš Ahazs bija pavēlējis. Un ķēniņš Ahazs nolauzīja sānu galdus no krēsliem un noņēma no viņu virsas katlus un nocēla jūru no vara vēršiem, kas apakš tās bija, un to lika uz akmeņu grīdu. Viņš arī noņēma pie Tā Kunga nama sabata lieveni, ko tie pie nama bija taisījuši, un ķēniņa vārtus no āra puses, Asīrijas ķēniņa labad. Un kas vēl par Ahazu stāstāms, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un Ahazs aizmiga saviem tēviem pakaļ, un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilī, un Hizkija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Ahaza, Jūda ķēniņa, divpadsmitā gadā Hošeja, Elas dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā un valdīja deviņus gadus, Un darīja, kas Tam Kungam nepatika, taču ne tā, kā tie Israēla ķēniņi, kas bijuši priekš viņa. Pret to cēlās Salmanasers, Asīrijas ķēniņš, un Hošeja tam palika par kalpu, un tam deva dāvanas. Bet Asīrijas ķēniņš manīja, ka Hošeja bija derējis derību un sūtījis vēstnešus pie Ēģiptes ķēniņa So, un vairs nenonesa dāvanas Asīrijas ķēniņam kā gadu no gada, un Asīrijas ķēniņš to saņēma ciet un saistītu iemeta cietumā. Jo Asīrijas ķēniņš apņēma visu zemi un nāca uz Samariju un apmeta lēģeri pret to trīs gadus. Un Hošejas devītā gadā Asīrijas ķēniņš uzņēma Samariju un aizveda Israēli uz Asīriju un tiem lika dzīvot Helahā un pie Haboras, Gozanas upes, un Medijas pilsētās. Un notikās, kad Israēla bērni apgrēkojās pret To Kungu, savu Dievu, kas tos no Ēģiptes bija izvedis, no Ēģiptes ķēniņa Faraona rokas, un kalpoja citiem dieviem, Un staigāja pēc pagānu likumiem, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis, un pēc Israēla ķēniņu (likumiem), ko tie bija cēluši, - Un Israēla bērni slepenībā domāja un darīja, kas nebija labi, pret To Kungu, savu Dievu, un taisīja sev kalnu altārus visās savās pilsētās, gan pilīs, gan stiprās pilsētās, Un uztaisīja sev elku bildes un Aštartes uz visiem augstiem pakalniem un apakš visiem zaļiem kokiem, Un kvēpināja tur uz visiem kalniem, tāpat kā pagāni, ko Tas Kungs viņu priekšā bija aizvedis, un darīja ļaunas lietas, To Kungu kaitinādami, Un kalpoja elku dieviem, par ko Tas Kungs uz tiem bija sacījis: “Jums to nebūs darīt.” Un kad Tas Kungs pret Israēli un pret Jūdu liecību deva caur visiem praviešiem un visiem redzētājiem un lika sacīt: “Atgriežaties no saviem nikniem ceļiem un turat Manus baušļus un Manus likumus, pēc visas bauslības, ko Es jūsu tēviem pavēlējis, un ko Es pie jums esmu sūtījis caur Saviem kalpiem, praviešiem!” Tad tie neklausīja, bet apcietinājās stūrgalvīgi pēc savu tēvu stūrgalvības, kas nebija ticējuši uz To Kungu, savu Dievu. Un tie nicināja Viņa baušļus un Viņa derību, ko Tas ar viņu tēviem bija darījis, un Viņa liecības, ko Tas viņu starpā bija apliecinājis, un dzinās uz nelietību un kļuva nelieši un (gāja) pakaļ apkārtējiem pagāniem, par ko Tas Kungs tiem bija pavēlējis, lai tā nedara kā viņi. Un tie atstājās no visiem Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem un taisīja sev izlietas bildes, divus teļus, un taisīja arī Aštartes un metās zemē priekš visa debess spēka un kalpoja Baālam. Un tie lika saviem dēliem un savām meitām iet caur uguni un devās uz zīlēšanu un vārdošanu, un pārdevās ļaunu darīt priekš Tā Kunga acīm, Viņu apkaitinādami. Tad Tas Kungs ļoti apskaitās par Israēli un tos atmeta nost no Sava vaiga, ka nekā neatlika, kā vien Jūda cilts. Un arī Jūda neturēja Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, bet tie staigāja Israēla likumos, ko tie bija cēluši. Tad Tas Kungs atmeta visu Israēla dzimumu un tos iegāza bēdās un tos deva laupītājiem rokā, kamēr tos pavisam atmeta no Sava vaiga. Un Viņš norāva Israēli no Dāvida nama, un tie cēla Jerobeamu, Nebata dēlu, par ķēniņu, un Jerobeams novērsa Israēli no Tā Kunga un paveda tos uz lieliem grēkiem. Un Israēla bērni staigāja visos Jerobeama grēkos, ko tas bija darījis; tie no tiem neatstājās, - Tiekams Tas Kungs Israēli atmeta no Sava vaiga, kā Tas bija runājis caur visiem Saviem kalpiem, praviešiem. Un Israēls no savas zemes tapa aizvests uz Asīriju līdz šai dienai. Un Asīrijas ķēniņš atveda (ļaudis) no Bābeles un no Kutas un no Avas un no Hamatas un no Sefarvaimas un tiem lika dzīvot Samarijas pilsētās Israēla bērnu vietā, un tie iemantoja Samariju un dzīvoja tās pilsētās. Kad tie nu tur sāka dzīvot un To Kungu nebijās, tad Tas Kungs sūtīja lauvas viņu starpā, kas citus no tiem saplēsa. Tādēļ tie runāja uz Asīrijas ķēniņu un sacīja: tās tautas, ko tu esi aizvedis un kam tu licis dzīvot Samarijas pilsētās, nezina tās zemes Dieva tiesu, tādēļ Viņš starp tiem ir lauvas sūtījis, un redzi, tie tos saplēš, tāpēc ka tie nezina tās zemes Dieva tiesu. Tad Asīrijas ķēniņš pavēlēja sacīdams: novediet uz turieni vienu no priesteriem, ko jūs no turienes esat aizveduši; lai tie iet un tur dzīvo un lai viņš māca tās zemes Dieva tiesu. Un viens no priesteriem, kas no Samarijas bija aizvesti, nāca un dzīvoja Bētelē un tos mācīja, kā To Kungu bīties. Bet ikkatra tauta pati sev taisīja dievus un tos uzcēla elku kalnu namos, ko Samarijas ļaudis bija cēluši, - ikkatra tauta savās pilsētās, kur tie dzīvoja, Un Bābeles ļaudis taisīja SukotBenotu, un Kutas ļaudis taisīja Nergalu, un Hamatas ļaudis taisīja Ašimu, Un Avieši taisīja Nibhazu un Tartaku, un Sefarvaimieši sadedzināja ar uguni savus dēlus Adramelekam un Anamelekam, Sefarvaimiešu dieviem. Un tie bijās arī To Kungu un cēla sev kalnu priesterus no ļaužu vidus, un tie viņiem upurēja kalnu namos. Tie bijās To Kungu un kalpoja arī saviem dieviem, pēc ikkatras tautas ieraduma, no kurienes tie bija atvesti. Un līdz šai dienai tie dara pēc tā pirmā ieraduma; tie nebīstas To Kungu, nedz dara pēc saviem likumiem un pēc savām tiesām, nedz pēc tās bauslības, nedz pēc tā likuma, ko Tas Kungs Jēkaba bērniem pavēlējis, kam Viņš deva Israēla vārdu. Tas Kungs ar tiem bija derējis derību un tiem pavēlējis sacīdams: “Jums nebūs bīties citus dievus, nedz priekš tiem mesties zemē, nedz tiem kalpot, nedz tiem upurēt, Bet Tam Kungam, kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un izstieptu elkoni: To jums būs bīties un priekš Tā jums būs mesties zemē un Tam jums būs upurēt. Un jums būs turēt tos likumus un tās tiesas un to bauslību un to pavēli, ko Viņš jums rakstījis, to darīt visu mūžu, bet citus dievus jums nebūs bīties. Un to derību, ko Es ar jums esmu derējis, jums nebūs aizmirst un nebūs bīties citus dievus, Bet jums To Kungu, savu Dievu, būs bīties, tad Tas jūs izglābs no visu jūsu ienaidnieku rokas.” Bet tie neklausīja, bet darīja pēc sava pirmā ieraduma. Tā šās tautas bijās To Kungu un kalpoja arī saviem elka dieviem, arī viņu bērni un bērnu bērni dara tā pat, kā viņu tēvi darījuši, līdz šai dienai. Un Hošejas, Elas dēla, Israēla ķēniņa, trešā gadā Hizkija, Ahaza, Jūda ķēniņa, dēls, palika par ķēniņu. Un viņš bija divdesmit pieci gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Abi, Zaharijas meita. Un tas darīja, kas Tam Kungam labi patika, tāpat kā viņa tēvs Dāvids bija darījis. Tas nopostīja tos kalnu altārus un nolauzīja tos stabus un izdeldēja Aštartes un sadragāja to vara čūsku, ko Mozus bija taisījis; jo līdz tam laikam Israēla bērni tai bija kvēpinājuši un to nosauca Nehūštanu (vara taisīta). Viņš uzticējās Tam Kungam, Israēla Dievam, un pēc viņa nebija otrs tāds kā viņš no visiem Jūda ķēniņiem, arī priekš viņa tāds nebija bijis. Jo viņš pieķērās Tam Kungam un viņš no Tā neatkāpās un viņš turēja tos baušļus, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis. Un Tas Kungs bija ar viņu, ka viss, kur viņš izgāja, labi izdevās. Viņš atkāpās arīdzan no Asīrijas ķēniņa un tam vairs nekalpoja. Viņš kāva arīdzan Fīlistus līdz Gazai un viņas robežām, gan pilīs, gan stiprās pilsētās. Un ķēniņa Hizkijas ceturtā gadā, tas ir Hošejas, Elas dēla, Israēla ķēniņa, septītais gads, Salmanasers, Asīrijas ķēniņš, cēlās pret Samariju un apmeta lēģeri pret viņu. Un to uzņēma pēc trim gadiem, Hizkijas sestā gada, tas ir Hošejas, Israēla ķēniņa, devītais gads, - tad Samarija tapa uzņemta. Un Asīrijas ķēniņš aizveda Israēli uz Asīriju un tiem lika dzīvot Halahā un pie Haboras, Gozanas upes, un Medijas pilsētās, Tāpēc ka tie Tā Kunga, sava Dieva, balsij nebija klausījuši, bet Viņa derību pārkāpuši, un visu, ko Mozus, Tā Kunga kalps, bija pavēlējis, un to nebija nedz klausījuši nedz darījuši. Bet ķēniņa Hizkijas četrpadsmitā gadā Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, cēlās pret visām stiprām Jūda pilsētām un tās uzņēma. Tad Hizkija, Jūda ķēniņš, sūtīja pie Asīrijas ķēniņa uz Lahišu un lika sacīt: es esmu apgrēkojies, griezies atpakaļ no manis, es nesīšu, ko tu man uzliksi. Tad Asīrijas ķēniņš Hizkijam, Jūda ķēniņam, uzlika trīssimt talentus sudraba un trīsdesmit talentus zelta. Un Hizkija deva visu sudrabu, kas atradās Tā Kunga namā un tā ķēniņa nama mantās. Tanī laikā Hizkija noplēsa (to zeltu) no Tā Kunga nama durvīm un no stabiem, ko Hizkija, Jūda ķēniņš, bija apkalis ar zeltu, un to deva Asīrijas ķēniņam. Bet Asīrijas ķēniņš sūtīja augsto sargu Tartanu, augsto pārvaldnieku Rabsarisu un augsto dzērienu devēju Rabšaku no Lahišas pie ķēniņa Hizkijas ar lielu karaspēku uz Jeruzālemi, un tie cēlās un gāja uz Jeruzālemi. Un kad tie bija cēlušies un nonākuši, tad tie nostājās pie augšēja dīķa ūdens grāvja, ceļa malā pie vadmalnieku tīruma. Un tie sauca ķēniņu. Tad pie tiem izgāja nama uzraugs Eliakims, Hilķijas dēls, un skrīveris Šebna un rakstvedis Joahs, Asafa dēls. Un Rabšakus uz tiem sacīja: sakāt jel Hizkijam: tā saka lielais ķēniņš, Asīrijas ķēniņš: kas tas tāds patvērums, uz ko tu paļaujies? Tu saki tukšu vārdu, diezgan esot padoma un spēka uz karu. Uz ko tad tu paļaujies, ka tu no manis esi atkritis? Nu redzi, tu paļaujies uz to salūzušo niedri, uz Ēģipti. Kas uz to atspiežas, tam tā ies rokā un to pārdurs. Tāds ir Faraons, Ēģiptes ķēniņš, visiem, kas uz viņu paļaujas. Bet ja jūs uz mani sakāt: mēs paļaujamies uz To Kungu, savu Dievu: vai tas nav, kam kalnus un altārus Hizkija ir nopostījis un sacījis uz Jūdu un Jeruzālemi: priekš šī altāra, kas ir Jeruzālemē, jums būs pielūgt? Nu tad, noderi ar manu kungu, Asīrijas ķēniņu, un es tev došu divtūkstoš zirgus, ja tev ir jātnieki, ko tiem likt virsū. Kā tad tu varēsi atsist atpakaļ vienu pašu virsnieku no mana kunga vismazākiem kalpiem? Bet tu paļaujies uz Ēģipti, ratu un jātnieku dēļ. Vai tad nu es bez Tā Kunga esmu cēlies pret šo vietu, to izpostīt? Tas Kungs uz mani sacījis: celies pret šo zemi un izposti to. Tad Eliakims, Hilķijas dēls, un Šebna un Joahs sacīja uz Rabšaku: runā jel ar saviem kalpiem sīriski, - mēs to gan protam - un nerunā ar mums jūdiski priekš šo ļaužu ausīm, kas ir uz mūra. Bet Rabšakus uz tiem sacīja: vai mans Kungs mani sūtījis pie tava kunga un pie tevis, šos vārdus runāt? Vai ne pie vīriem, kas sēž uz mūra, kam līdz ar jums būs jāēd savi sūdi un jādzer savi mīzali. Un Rabšakus nostājās un sauca ar stipru balsi jūdiski un runāja un sacīja: klausāties tā lielā ķēniņa, Asīrijas ķēniņa, vārdus. Tā saka ķēniņš: lai Hizkija jūs neapmāna, jo viņš jūs nevarēs izglābt no manas rokas. Lai arī Hizkija jums nedara cerību uz To Kungu sacīdams: tiešām, Tas Kungs mūs izglābs un šī pilsēta netaps dota Asīrijas ķēniņa rokā. Neklausāties uz Hizkiju. Jo tā saka Asīrijas ķēniņš: deriet ar mani mieru un nāciet pie manis ārā, tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un ikviens no sava vīģes koka un ikviens dzers ūdeni no savas akas, Kamēr es nākšu un jūs aizvedīšu tādā zemē, kāda ir jūsu zeme, labības un vīna zeme, maizes un vīna dārzu zeme, eļļas koku, eļļas un medus zeme, - tad jūs paliksiet dzīvi un nemirsiet. Bet Hizkijam neklausiet, jo viņš jūs pieviļ sacīdams: Tas Kungs mūs izpestīs. Vai gan pagānu dievi ikviens savu zemi izglābuši no Asīriešu ķēniņa rokas? Kur ir Hamatas un Arpadas dievi? Kur ir Sefarvaimas, Henas un Ivas dievi? Vai tie gan izglābuši Samariju no manas rokas? Kurš no visas pasaules dieviem izglābis savu zemi no manas rokas? Kā tad Tas Kungs Jeruzālemi izglābs no manas rokas? Bet tie ļaudis cieta klusu un viņam neatbildēja neviena vārda, jo ķēniņš bija pavēlējis un sacījis: jums nebūs viņam atbildēt. Tad nama uzraugs Eliakims, Hilķijas dēls, un skrīveris Šebna un rakstvedis Joahs, Asafa dēls, nāca pie Hizkijas ar saplēstām drēbēm un viņam stāstīja Rabšakus vārdus. Kad nu ķēniņš Hizkija to dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un apvilka maisu un gāja Tā Kunga namā, Un sūtīja nama uzraugu Eliakimu un skrīveri Šebnu un tos vecākos priesterus, maisos ģērbušos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla. Un tie uz viņu sacīja: tā saka Hizkija: šī diena ir bēdu un soda un kauna diena. Jo bērni nākuši uz dzimšanu un spēka nav dzemdēt. Vai Tas Kungs, tavs Dievs, nedzirdēs visus Rabšakus vārdus, ko viņa kungs, Asīrijas ķēniņš, ir sūtījis, zaimot To dzīvo Dievu, un nepārmācīs par vārdiem, ko Viņš dzirdējis, Tas Kungs, tavs Dievs? Tāpēc celies un lūdz par atlikušiem, kas vēl atrodas. Un ķēniņa Hizkijas kalpi nāca pie Jesajas. Un Jesaja uz tiem sacīja: tā jums savam kungam būs sacīt: tā saka Tas Kungs: “Nebīsties par vārdiem, ko tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa sulaiņi Mani zaimojuši. Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumu un ies atpakaļ uz savu zemi, un Es viņam paša zemē likšu krist caur zobenu.” Kad nu Rabšakus gāja atpakaļ, tad viņš atrada Asīrijas ķēniņu pret Libnu karojam, jo viņš bija dzirdējis, ka tas no Lahišas jau bija aizgājis. Un kad viņš par Tirhaku, Etiopijas ķēniņu, dzirdēja sakām: redzi, viņš ir izgājis ar tevi karot, tad viņš atkal sūtīja vēstnešus pie Hizkijas un sacīja: Tā runājiet uz Hizkiju, Jūda ķēniņu, un sakāt: lai tevi nepieviļ tavs Dievs, uz ko tu paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netaps rokā dota Asīrijas ķēniņam. Redzi, tu esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami; un tu domā izglābties? Vai pagānu dievi tos glābuši, ko mani tēvi izpostījuši, Gozanu un Haranu un Recefu un Ēdena bērnus, kas bija Telasarā? Kur ir Hamatas ķēniņš un Arpadas ķēniņš un Sefarvaimas pilsētas, Henas un Ivas ķēniņš? Kad nu Hizkija bija dabūjis vēstuli no vēstnešu rokas un izlasījis, tad viņš gāja Tā Kunga namā, un Hizkija to atvēra Tā Kunga priekšā. Un Hizkija pielūdza Tā Kunga priekšā un sacīja: Kungs, Israēla Dievs, kas sēdi pār ķerubiem, Tu viens pats esi Dievs pār visām zemes valstīm, Tu esi radījis debesis un zemi. Atgriez, ak Kungs, Savas ausis un klausies, atveri, ak Kungs, Savas acis un redzi un dzirdi Sanheriba vārdus, ko viņš sūtījis, zaimot Dzīvo Dievu! Patiesi, ak Kungs, Asīrijas ķēniņi ir postījuši pagānus un viņu zemi, Un viņu dievus metuši ugunī, jo tie nav dievi, bet cilvēku roku darbs, koks un akmens, tāpēc tie tos ir izpostījuši. Nu tad, Kungs, mūsu Dievs, izpestī mūs jel no viņa rokas, lai visas valstis virs zemes atzīst, ka Tu, ak Kungs, vien esi Dievs. Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja pie Hizkijas un lika sacīt: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: par ko tu Mani pielūdzis pret Sanheribu, Asīrijas ķēniņu, to Es esmu klausījis. Šis ir vārds, ko Tas Kungs pret viņu runājis: tevi nievā, tevi apsmej jaunava, Ciānas meita, aiz tevis krata galvu Jeruzālemes meita. Ko tu esi apsmējis un zaimojis un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augsti uzcēlis savas acis? Pret to Svēto iekš Israēla. Caur saviem vēstnešiem tu To Kungu esi apmēdījis un sacījis: ar saviem ratu pulkiem es uzkāpu kalnu galos, Libānus virsgalā, un izcērtu viņa augstos ciedru kokus un izlasītās priedes, un tieku līdz paša gala mājoklim, līdz viņa meža lepnumiem. Es roku un dzeru svešus ūdeņus, un no manu kāju pēdām paliek sausas visas Ēģiptes upes. Vai tu neesi dzirdējis, ka Es jau sen iepriekš to esmu sataisījis, jau vecos laikos to esmu apņēmies? Tagad Es tam esmu licis notikt, ka tu izposti stipras pilsētas un dari par akmeņu kopām. Tāpēc viņu iedzīvotājiem nogura rokas, un tie iztrūcinājās un tapa kaunā, tie bija kā zāle laukā un kā uzzēlis zaļums un kā zāle uz jumtiem un kā rūsaina labība, pirms nāk stiebros. Un Es zinu tavu sēdēšanu un tavu iziešanu un tavu ieiešanu un tavu trakošanu pret Mani. Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tavas pārgalvības pēc, kas nākusi Manās ausīs, Es Savu kāsi likšu tavās nāsīs un Savus laužņus tavā mutē, un tev likšu griezties atpakaļ pa to ceļu, kur tu esi nācis. Un tas tev būs par zīmi: šai gadā ēdīs papuvē augušu, un otrā gadā ataugu, un trešajā gadā sējiet un pļaujiet un stādiet vīna dārzus un ēdiet viņu augļus. Un kas no Jūda nama ir izglābts un atlicis, sakņos atkal lejup un nesīs augļus augšup; Jo no Jeruzālemes izies atlikuši, un atpestīti no Ciānas kalna. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums. Tāpēc tā saka Tas Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš nenāks šai pilsētā un neiešaus tanī nevienu bultu un nepacels pret to priekšturamās bruņas un neuzmetīs pret to valni. Pa to pašu ceļu, kur viņš nācis, viņam būs griezties atpakaļ, bet šai pilsētā viņš nenāks, saka Tas Kungs. Jo Es šo pilsētu paglabāšu un izpestīšu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad. Un tai pašā naktī notikās, ka Tā Kunga eņģelis izgāja un nokāva Asīriešu lēģerī simts astoņdesmit un pieci tūkstošus. Un kad no rīta agri cēlās, redzi, tad tur viss bija miroņu pilns. Tā Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, aizgāja un gāja projām un griezās atpakaļ un palika Ninivē. Un notikās, kad viņš pielūdza Nisroha, sava dieva, namā, tad Adramelehs un Sarecers, viņa dēli, to nokāva ar zobenu un aizbēga uz Ararata zemi. Un viņa dēls Esarhadons palika par ķēniņu viņa vietā. Tanī laikā Hizkija palika slims uz miršanu, un pravietis Jesaja, Amoca dēls, nāca pie viņa un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs: apkopi savu namu, jo tu mirsi un nepaliksi vesels. Tad Hizkija savu vaigu pagrieza pret sienu un pielūdza To Kungu un sacīja: Ak Kungs, piemini lūdzams, ka es Tavā priekšā esmu staigājis patiesībā no visas sirds un darījis, kas Tev patīk. Un Hizkija gauži raudāja. Un kad Jesaja vēl nebija izgājis ne pusceļa caur pilsētu, tad Tā Kunga vārds uz viņu notika un sacīja: Ej atpakaļ un saki uz Hizkiju, Manas tautas valdnieku: tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: Es tavu lūgšanu esmu klausījis, Es tavas asaras esmu redzējis, redzi, Es tevi darīšu veselu, trešā dienā tu iesi Tā Kunga namā. Un pie tavām dienām Es vēl pielikšu piecpadsmit gadus, un tevi un šo pilsētu Es izpestīšu no Asīrijas ķēniņa rokas un pasargāšu šo pilsētu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad. Un Jesaja sacīja: ņemiet vīģu rausi. Un tie to ņēma un uzlika uz to trumu, tad viņš palika vesels. Un Hizkija sacīja uz Jesaju: kāda ir tā zīme, ka Tas Kungs mani darīs veselu, un ka es trešā dienā iešu Tā Kunga namā? Un Jesaja sacīja: šī būs tā zīme no Tā Kunga, ka Tas Kungs šo lietu darīs, ko Viņš runājis. Vai ēnai būs iet desmit kāpienus uz priekšu, vai desmit kāpienus atpakaļ? Tad Hizkija sacīja: tas ir viegli, ēnai iet desmit kāpienus uz priekšu, - to ne, bet lai ēna iet desmit kāpienus atpakaļ. Un pravietis Jesaja piesauca To Kungu, un Tas ēnai lika iet desmit kāpienus atpakaļ pa tiem pašiem kāpieniem, ko tā bija gājusi uz priekšu pie Ahaza saules stundeņa. Tanī laikā Berodaks Baladans, Baladana dēls, Bābeles ķēniņš, sūtīja vēstules un dāvanas pie Hizkijas, jo tas bija dzirdējis, ka Hizkija bijis slims. Un Hizkija par tiem priecājās un tiem rādīja visu savu mantas namu, sudrabu un zeltu un dārgās zāles un to smalko eļļu un visu savu bruņu namu un visu, kas viņa mantās bija; nekas nebija viņa namā un visā viņa valstī ko Hizkija tiem nebūtu rādījis. Tad pravietis Jesaja nāca pie ķēniņa Hizkijas un uz to sacīja: ko šie vīri sacījuši un no kurienes tie pie tevis nākuši? Un Hizkija sacīja: tie no tālas zemes atnākuši, no Bābeles. Un tas sacīja: ko tie laba redzējuši tavā namā? Un Hizkija sacīja: tie visu redzējuši, kas manā namā; nekā nav no manām mantām, ko es tiem nebūtu rādījis. Tad Jesaja sacīja uz Hizkiju: klausies Tā Kunga vārdu: Redzi, dienas nāks, ka viss, kas ir tavā namā un ko tavi tēvi līdz šai dienai sakrājuši, taps novests uz Bābeli, nekas netaps atlicināts, saka Tas Kungs. Un no taviem bērniem, kas no tevis nāks, ko tu dzemdināsi, taps ņemti, ka tie būs par einuhiem Bābeles ķēniņa pilī. Un Hizkija sacīja uz Jesaju: Tā Kunga vārds ir labs, ko tu runājis. Un viņš sacīja: lai notiek, kad tikai miers un drošība pastāv manā laikā. Un kas vēl par Hizkiju stāstāms, un viss viņa spēks, un ko viņš darījis, un par to dīķi un ūdens grāvi, un ka viņš ūdeni vadījis pilsētā, tas viss ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un Hizkija aizmiga saviem tēviem pakaļ, un Manase, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Manase bija divpadsmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja piecdesmit un pieci gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Hefciba. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, pēc to pagānu negantības, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā. Jo tas uztaisīja atkal kalnu altārus, ko viņa tēvs Hizkija bija iznīcinājis, un cēla Baālam altārus un taisīja Ašeru, kā Ahabs, Israēla ķēniņš, bija darījis, un metās zemē priekš visa debesspulka un tiem kalpoja. Viņš taisīja arī altārus Tā Kunga namā, par ko Tas Kungs sacījis: “Jeruzālemē Es gribu likt Savu Vārdu.” Viņš uztaisīja altārus arī visam debess pulkam abos Tā Kunga nama pagalmos. Un viņš lika savam dēlam iet caur uguni un cienīja zīlēšanu un vārdošanu un pieturēja pūtējus un burvjus, un darīja daudz ļauna priekš Tā Kunga acīm, Viņu kaitinādams. Viņš arī lika Ašeras bildi, ko bija taisījis, tai namā, par ko Tas Kungs bija sacījis uz Dāvidu un viņa dēlu Salamanu: šai namā un Jeruzālemē, ko Es no visām Israēla ciltīm izredzējis, Es Savu vārdu likšu mūžīgu Un Israēla kājai Es vairs nelikšu kustēt no tās zemes, ko Es esmu devis viņu tēviem, kad tie turēs un darīs visu, ko Es tiem esmu pavēlējis, un visu bauslību, ko Mans kalps Mozus tiem pavēlējis. Bet tie neklausīja, jo Manasus tos apmaldināja, ka tie ļaunāki darīja nekā tie pagāni, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdeldējis. Tad Tas Kungs runāja caur Saviem kalpiem, praviešiem, un sacīja: Tāpēc ka Manase, Jūda ķēniņš, darījis šādu negantību, ļaunāki pār visu, ko Amorieši darījuši priekš viņa, un Jūdu arīdzan pavedis uz grēkiem caur saviem elkudieviem, Tāpēc Tas Kungs, Israēla Dievs tā saka: redzi, Es vedīšu nelaimi pār Jeruzālemi un pār Jūdu, ka ikkatram, kas to dzird, abas ausis skanēs. Jo Es Jeruzālemi izdalīšu kā Samariju un izsvēršu kā Ahaba namu, un izslaucīšu Jeruzālemi, kā bļodu izslauka, kas top izslaucīta un uz muti apgāzta. Un Es atmetīšu Savas tautas atlikušos un tos nodošu viņu ienaidnieku rokā, un tie būs par laupījumu un izpostījumu visiem saviem ienaidniekiem. Tāpēc ka tie darījuši, kas Man nepatīk, un Mani apkaitinājuši no tās dienas, kad viņu tēvi izgāja no Ēģiptes, līdz šai dienai. Un Manase arī izlēja daudz nenoziedzīgas asinis, tiekams Jeruzāleme tapa pilna no viena gala līdz otram, pāri par to grēku, uz ko viņš Jūdu paveda, darīt, kas Tam Kungam nepatika. Un kas vēl par Manasu stāstāms un viss, ko viņš darījis un viņa grēki, ko viņš grēkojis, tas viss ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un Manasus aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts sava nama dārzā, Uzas dārzā, un viņa dēls Amons palika par ķēniņu viņa vietā. Amons bija divdesmit un divus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Mešulemeta, Haruca meita, no Jotbas. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvs Manasus bija darījis. Un viņš staigāja visos tajos ceļos, kur viņa tēvs bija staigājis, un kalpoja elkadieviem, kam viņa tēvs bija kalpojis, un metās zemē priekš tiem. Un viņš atstāja To Kungu, savu tēvu Dievu, un nestaigāja Tā Kunga ceļos. Un Amona kalpi cēla dumpi pret viņu un nokāva ķēniņu viņa namā. Bet tās zemes ļaudis kāva visus, kas dumpi bija cēluši pret ķēniņu Amonu. Un tie zemes ļaudis darīja viņa dēlu Josiju par ķēniņu viņa vietā. Un kas vēl par Amonu stāstāms, ko viņš darījis, tas viss ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un viņš savā kapā tapa aprakts Uzas dārzā, un viņa dēls Josija palika par ķēniņu viņa vietā. Josija bija astoņus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīsdesmit un vienu gadu Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Jedida, Adajas meita no Backates. Un tas darīja, kas Tam Kungam labi patika un staigāja visos sava tēva Dāvida ceļos un neatkāpās ne pa labo ne pa kreiso roku. Un ķēniņa Josijas astoņpadsmitā gadā ķēniņš sūtīja skrīveri Šafanu, Acalijas dēlu, Mešulama dēla dēlu, Tā Kunga namā un sacīja: Ej pie augstā priestera Hilķijas, saņemt naudu, kas Tā Kunga namā nesta, un ko sliekšņu sargi no ļaudīm sakrājuši, Un to dot darba uzraugiem rokā, kas ir iecelti pār Tā Kunga namu, lai tie to dod strādniekiem pie Tā Kunga nama, izlabot nama plīsumus, Amatniekiem un nama taisītājiem un mūrniekiem, pirkt kokus un cirstus akmeņus, izlabot to namu. Bet lai neprasa atbildēšanu par to naudu, kas viņu rokā dota, jo tie to dara uz ticību. Tad augstais priesteris Hilķija sacīja uz skrīveri Šafanu: es bauslības grāmatu esmu atradis Tā Kunga namā. Un Hilķija deva Šafanam grāmatu; un tas to lasīja. Un skrīveris Šafans nāca pie ķēniņa un viņam nesa vēsti atpakaļ un sacīja: tavi kalpi ir izbēruši naudu, kas Tā Kunga namā atrasta, un to devuši rokā darba uzraugiem, kas iecelti pār Tā Kunga namu. Un skrīveris Šafans stāstīja ķēniņam un sacīja: “Priesteris Hilķija man ir devis grāmatu.” Un Šafans to lasīja ķēniņam priekšā. Kad nu ķēniņš dzirdēja bauslības grāmatas vārdus, tad viņš saplēsa savas drēbes. Un ķēniņš pavēlēja priesterim Hilķijam un Ahikamam, Šafana dēlam, un Ahboram, Mihajas dēlam, un skrīverim Šafanam un ķēniņa kalpam Asajam, un sacīja: Ejat, vaicājiet To Kungu priekš manis un priekš ļaudīm un priekš visa Jūda par šās grāmatas vārdiem, kas ir atrasta. Jo Tā Kunga bardzība ir liela, kas pret mums iedegusies par to, ka mūsu tēvi šās grāmatas vārdus nav klausījuši, nedz to darījuši, kas viss mums tur uzrakstīts. Tad priesteris Hilķija un Ahikams un Ahbors un Šafans un Asaja nogāja pie pravietes Huldas, drēbju sarga, Šaluma, Tikvas dēla, Harhas dēla dēla, sievas, kas dzīvoja Jeruzālemes otrā daļā, un tie ar to runāja. Un tā uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: sakāt tam vīram, kas jūs pie Manis sūtījis: Tā saka Tas Kungs: redzi, Es vedīšu nelaimi pār šo vietu un pār viņas iedzīvotājiem, visus tās grāmatas vārdus, ko Jūda ķēniņš lasījis, Tāpēc ka tie Mani atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem un Mani kaitinājuši ar visiem saviem roku darbiem, tāpēc Mana bardzība pret šo vietu iedegsies un nedzisīs. Bet uz Jūda ķēniņu, kas jūs sūtījis, To Kungu vaicāt, jums tā būs sacīt: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par vārdiem, ko tu esi dzirdējis: Tāpēc ka tava sirds mīksta tapusi, un tu priekš Tā Kunga esi zemojies, dzirdēdams, ko Es esmu runājis pret šo vietu un pret viņas iedzīvotājiem, ka tiem būs iet postā un palikt par lāstu, un esi saplēsis savas drēbes un raudājis Manā priekšā, tad Es tevi arī esmu paklausījis, saka Tas Kungs. Tāpēc, redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tu ar mieru tapsi guldīts savā kapā, un tavas acis neredzēs to nelaimi, ko Es vedīšu pār šo vietu. Un tie ķēniņam atsacīja šo vārdu. Tad ķēniņš sūtīja, un pie viņa sapulcinājās visi vecaji no Jūda un Jeruzālemes. Un ķēniņš gāja Tā Kunga namā un līdz ar viņu visi Jūda vīri un visi Jeruzālemes iedzīvotāji un visi priesteri un pravieši un visi ļaudis, gan mazi, gan lieli. Un viņš lasīja priekš viņu ausīm visus vārdus no derības grāmatas, kas bija atrasta Tā Kunga namā. Un ķēniņš stāvēja tai augstajā vietā un derēja derību priekš Tā Kunga vaiga, Tam Kungam pakaļ staigāt un turēt Viņa baušļus un Viņa liecības un Viņa likumus no visas sirds un no visas dvēseles, stipri turēt šās derības vārdus, kas bija rakstīti šai grāmatā. Un visi ļaudis uzņēma šo derību. Un ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilķijam, un otras kārtas priesteriem un sliekšņa sargiem, iznest no Tā Kunga nama visus rīkus, kas bija taisīti Baālam un Ašerai un visam debess pulkam, un viņš tos sadedzināja ārā aiz Jeruzālemes Kidronas ielejā un viņu pīšļus lika nest uz Bēteli. Viņš arī nocēla tos kalnu priesterus, ko Jūda ķēniņi bija iecēluši, kvēpināt uz kalniem Jūda pilsētās un ap Jeruzālemi, arī tos, kas kvēpināja Baālam, saulei un mēnesim un zvaigznēm un visam debess pulkam. Viņš arī izmeta to Ašeru no Tā Kunga nama ārā aiz Jeruzālemes pie Kidronas upes un to sadedzināja pie Kidronas upes un to sagrūda pīšļos un nometa viņas pīšļus uz ļaužu bērnu kapiem. Viņš noplēsa arī maucinieku namus, kas pie Tā Kunga nama bija, kur sievas auda teltis priekš Ašeras. Un viņš saaicināja visus priesterus no Jūda pilsētām un sagānīja tos kalnu altārus, kur tie svētītāji bija kvēpinājuši, no Ģebas līdz Bēršebai, un noplēsa elku altārus pie vārtiem, to, kas bija Jozuas, pilsētas virsnieka, vārtu priekšā, (un to, kas) bija pa kreiso roku, kad ieiet pilsētas vārtos. Bet kalnu priesteri neupurēja uz Tā Kunga altāra Jeruzālemē, bet tie ēda neraudzētu maizi starp saviem brāļiem. Viņš sagānīja arī Tofetu, Ben-Hinoma bērnu ielejā, ka neviens savam dēlam vai meitai neliktu caur uguni iet Moloham. Viņš arī atmeta zirgus, ko Jūda ķēniņi saulei bija cēluši, kur Tā Kunga namā iet, pie galminieka NetanMeleka istabas, un sadedzināja arī saules ratus ar uguni. Viņš noplēsa arī altārus, kas bija uz Ahaza augšistabas jumta, ko Jūda ķēniņi bija taisījuši līdz ar altāriem, ko Manasus bija taisījis Tā Kunga nama abos pagalmos, un tos sagrūda un meta viņu pīšļus Kidronas upē. Un ķēniņš sagānīja tos kalnu altārus Jeruzālemes priekšā, pa labo roku samaitāšanas kalnam, ko Salamans, Israēla ķēniņš, bija uztaisījis Aštartei, Sidona negantībai, un Kamošam, Moaba negantībai, un Milkonam, Amona bērnu negantībai. Un viņš sadragāja tos stabus un nopostīja tās Ašeras un pildīja viņu vietas ar cilvēku kauliem. Viņš noplēsa arī to altāri, kas bija Bētelē, to kalna namu, ko Jerobeams, Nebata dēls, bija taisījis, kas Israēli paveda uz grēkiem: to altāri un kalna namu viņš noplēsa un sadedzināja to kalna namu un to sagrūda pīšļos un sadedzināja to Ašeru. Un Josija apgriezās un redzēja kapus, kas tur kalnā bija; un viņš sūtīja un ņēma kaulus no kapiem un tos sadedzināja uz altāra un to sagānīja pēc Tā Kunga vārda, ko Dieva vīrs bija sludinājis, kas šīs lietas sludināja. Un viņš sacīja: kas tā par kapa zīmi, ko es redzu? Un tās pilsētas ļaudis uz to sacīja: Tas ir Tā Dieva vīra kaps, kas no Jūda atnāca un šās lietas pasludināja, ko tu pie Bēteles altāra darījis. Un viņš sacīja: Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus. Tā tie izglāba viņa kaulus ar tā pravieša kauliem, kas no Samarijas bija nācis. Josija arī noplēsa visus kalnu namus Samarijas pilsētās, ko Israēla ķēniņi bija cēluši, To (Kungu) kaitinādami, un viņš tiem darīja, kā viņš Bētelē bija darījis. Un visus kalnu priesterus, kas tur bija, viņš nokāva uz altāriem un sadedzināja cilvēku kaulus uz tiem; tad viņš griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. Un ķēniņš pavēlēja visiem ļaudīm sacīdams: turat Tam Kungam, savam Dievam, Pashā svētkus, kā šīs derības grāmatā rakstīts. Jo tādi Pashā svētki kā šie nebija turēti nedz soģu laikā, kas Israēli tiesāja, nedz visu Israēla ķēniņu, nedz Jūda ķēniņu laikā; Bet ķēniņa Josijas astoņpadsmitā gadā šie Pashā svētki Tam Kungam tapa turēti Jeruzālemē. Un Josija arī izdeldēja miroņu izsaucējus un burvjus, mājas dievus un elkus un visu negantību, ko vien redzēja Jūda zemē un Jeruzālemē, ka viņš stipri turētu bauslības vārdus, kas bija rakstīti tai grāmatā, ko priesteris Hilķija bija atradis Tā Kunga namā. Un priekš viņa nebija tāds ķēniņš, kā viņš, kas pie Tā Kunga būtu atgriezies no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku, pēc visas Mozus bauslības, un arī pēc viņa tāds necēlās, kā viņš. Tomēr Tas Kungs negriezās no Savas lielās dusmības karstuma, ar ko Viņa bardzība pret Jūdu bija iedegusies, par visu kaitināšanu, ar ko Manasus Viņu bija kaitinājis. Un Tas Kungs sacīja: Es atmetīšu arī Jūdu nost no Sava vaiga, kā Es Israēli esmu atmetis, un atmetīšu šo pilsētu, ko Es biju izredzējis, proti Jeruzālemi, un to namu, par ko biju sacījis: Mans vārds tur būs. Un kas vēl par Josiju stāstāms un viss, ko viņš darījis, tas rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Viņa laikā Faraons Neho, Ēģiptes ķēniņš, cēlās pret Asīrijas ķēniņu pie Eifrat upes. Un ķēniņš Josija tam gāja pretī, un Ēģiptes ķēniņš to nokāva pie Meģidus, kad tie sastapās. Un viņa kalpi to aizveda nomirušu no Meģidus un to noveda uz Jeruzālemi un to apraka viņa kapā. Un tās zemes ļaudis ņēma Jehoahazu, Josijas dēlu, un to svaidīja un cēla par ķēniņu viņa tēva vietā. Jehoahazs bija divdesmit un trīs gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Hamutala, Jeremijas meita no Libnas. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši. Bet Faraons Neho to saistīja Riblatā, Hamatas zemē, lai nebūtu vairs par ķēniņu Jeruzālemē, un viņš uzlika zemei meslus dot, simts talentus sudraba un vienu talentu zelta. Un Faraons Neho iecēla par ķēniņu Eliakimu, Josijas dēlu, viņa tēva Josijas vietā, un viņam deva citu vārdu, Jehojakimu. Bet Jehoahazu viņš ņēma līdz, un tas nāca uz Ēģipti un tur nomira. Un Jehojakims Faraonam deva sudrabu un zeltu. Bet viņš lika zemi uzrakstīt, lai varētu to sudrabu dot pēc Faraona pavēles, no ikkatra pēc tā raksta viņš to zeltu un sudrabu piedzina no zemes ļaudīm, ko dot Faraonam Neho. Jehojakims bija divdesmit pieci gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Zebuda, Pedajus meita, no Rumas. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši. Viņa laikā Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, cēlās, un Jehojakims viņam bija par kalpu trīs gadus, tad viņš no tā atkal atkrita. Un Tas Kungs sūtīja pret viņu Kaldeju pulkus un Sīriešu pulkus un Moaba pulkus un Amona bērnu pulkus un tos sūtīja pret Jūdu, to izdeldēt, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš bija runājis caur Saviem kalpiem, praviešiem. Tiešām, pēc Tā Kunga vārda Jūdam tā notika, ka Viņš to atmeta nost no Sava vaiga Manasus grēku dēļ ko šis bija darījis, Un to nenoziedzīgo asiņu dēļ, ko tas bija izlējis un Jeruzālemi piepildījis ar nenoziedzīgām asinīm; tāpēc Tas Kungs negribēja piedot. Un kas vēl par Jehojakimu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. Un Jehojakims aizmiga saviem tēviem pakaļ, un viņa dēls Jehojahins palika par ķēniņu viņa vietā. Un Ēģiptes ķēniņš neizgāja vairs no savas zemes, jo Bābeles ķēniņš bija visu uzņēmis, kas Ēģiptes ķēniņam piederēja no Ēģiptes upes līdz Eifrat upei. Jehojahins bija astoņpadsmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Nehūsta, Elnatana meita, no Jeruzālemes. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tā kā viņa tēvs bija darījis. Tanī laikā Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, kalpi cēlās pret Jeruzālemi un apsēda to pilsētu. Un Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, pats nāca pret to pilsētu, kad viņa kalpi to spaidīja. Tad Jehojahins, Jūda ķēniņš, izgāja pie Bābeles ķēniņa ar savu māti, saviem kalpiem, saviem virsniekiem un galminiekiem; un Bābeles ķēniņš to saņēma gūstā savas valdības astotā gadā. Un viņš no turienes paņēma visas Tā Kunga nama mantas un visas ķēniņa nama mantas, un nolauzīja zeltu no visiem rīkiem, ko Salamans, Israēla ķēniņš, bija taisījis Tā Kunga namā, kā Tas Kungs bija runājis. Un viņš aizveda cietumā visu Jeruzālemi, visus virsniekus un visus varenos, desmit tūkstošus, un visus būvmeistarus un kalējus, nekas neatlika, kā tikai zemes nabaga ļaudis. Un viņš aizveda Jehojahinu uz Bābeli līdz ar ķēniņa māti, ķēniņa sievām, viņa galminiekiem un zemes vareniem, tos viņš no Jeruzālemes noveda cietumā uz Bābeli. Un visus stipros vīrus, septiņus tūkstošus, un amatniekus un kalējus, kādu tūkstoti, kas visi bija stipri vīri karā, tos Bābeles ķēniņš noveda uz Bābeli cietumā. Un Bābeles ķēniņš cēla par ķēniņu viņa vietā Mataniju, viņa tēva brāli, un viņam deva vārdu Cedeķija. Cedeķija bija divdesmit vienu gadu vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Hamutala, Jeremijas meita, no Libnas. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tāpat, kā Jehojakims bija darījis. Bet tā notika caur Tā Kunga dusmību pret Jeruzālemi un Jūdu, tiekams Viņš tos bija atmetis nost no Sava vaiga. Un Cedeķija atkrita no Bābeles ķēniņa. Un notikās viņa valdības devītajā gadā desmitā mēnesi, desmitā mēneša dienā, tad Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, nāca ar visu savu karaspēku pret Jeruzālemi un apmeta lēģeri pret to un uztaisīja valni ap to. Un tā pilsēta palika apstāta līdz ķēniņa Cedeķijas vienpadsmitam gadam. Un (ceturtā) mēneša devītā (dienā), kad bads pilsētu pārvarēja un iedzīvotājiem vairs nebija maizes, Tad ielauzās pilsētā, un visi karavīri bēga naktī pa vārtu ceļu starp abiem mūriem pie ķēniņa dārza, (bet Kaldeji bija pilsētai visapkārt) un ķēniņš bēga pa klajuma ceļu. Un Kaldeju spēks ķēniņam dzinās pakaļ un to panāca Jērikas klajumā, un viss viņa spēks no viņa izklīda. Un tie sagrāba ķēniņu un to noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblatu, un turēja tiesu pār viņu. Un tie nokāva Cedeķijas dēlus priekš viņa acīm un izdūra Cedeķijam acis un to saistīja ar divām vara ķēdēm un to noveda uz Bābeli. Un piektā mēneša septītā dienā (tas bija ķēniņa Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, deviņpadsmitais gads,) NebuzarAdans, pils karavīru virsnieks, Bābeles ķēniņa kalps, nāca uz Jeruzālemi Un sadedzināja Tā Kunga namu un ķēniņa namu un visus Jeruzālemes namus, visus lielos namus viņš sadedzināja ar uguni. Un viss Kaldeju spēks, kas bija pie pils karavīru virsnieka, noplēsa Jeruzālemes mūrus visapkārt. Un tos atlikušos ļaudis, kas bija atlikuši pilsētā, un tos bēgļus, kas bija aizbēguši pie Bābeles ķēniņa, un tautas atlikumu NebuzarAdans, pils karavīru virsnieks, aizveda. Bet no zemniekiem pils karavīru virsnieks citus atlicināja par vīna dārzniekiem un arājiem. Un Kaldeji salauzīja tos vara stabus Tā Kunga namā un tos krēslus un to vara jūru Tā Kunga namā, un noveda to varu uz Bābeli. Tie paņēma arī tos podus un tās lāpstas un dakšas un kausus un visus vara rīkus pie Dieva nama kalpošanas. Un pils karavīru virsnieks paņēma tos ogļu traukus un tās bļodas, kas bija tīra zelta un tīra sudraba, Tos divus stabus, to vienu jūru un tos krēslus, ko Salamans bija taisījis Tā Kunga namam. Visu šo trauku varš bija nesverams. Astoņpadsmit olektis augsts bija viens stabs un uz tā vara kronis un kronis bija trīs olektis augsts, un tīkli un granātāboli apkārt kronim bija visi no vara. Un tāpat bija arī otrs stabs ar tīkliem. Un pils karavīru virsnieks paņēma augsto priesteri Seraju un otru priesteri Cefaniju un trīs sliekšņa sargus. Un no pilsētas viņš paņēma vienu galminieku, kas bija pār karavīriem, un piecus vīrus no tiem, kas vienmēr bija ķēniņa priekšā un kas pilsētā atradās, un karavirsnieka skrīveri, kas zemes ļaudis rīkoja uz karu, un sešdesmit vīrus no zemes ļaudīm, kas pilsētā atradās. Un NebuzarAdans, pils karavīru virsnieks, tos ņēmis noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblatu. Un Bābeles ķēniņš tos kāva un nokāva Riblatā Hamatas zemē. Tā Jūda tapa aizvests no savas zemes. Bet pār ļaudīm, kas bija atlikuši Jūda zemē, ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, bija atlicinājis, viņš iecēla Ģedaliju, Ahikama dēlu, Šafana dēla dēlu. Kad nu visi kara virsnieki ar saviem vīriem dzirdēja, ka Bābeles ķēniņš Ģedaliju bija iecēlis par valdnieku, tad tie nāca pie Ģedalijas uz Micpu, ar vārdu: Ismaēls, Netanijas dēls, un Johanans, Kareaha dēls, un Seraja, Tanhumeta dēls, no Netofas, un Jaēzanija, Maāhata dēls, ar saviem vīriem. Un Ģedalija tiem un viņu vīriem zvērēja un uz tiem sacīja: nebīstaties no Kaldeju kalpiem, paliekat zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam, tad jums labi klāsies. Bet septītā mēnesī nāca Ismaēls, Netanijas dēls, Elišama dēla dēls, no ķēniņa dzimuma, un desmit vīri ar viņu, un tie kāva Ģedaliju, ka tas nomira, līdz ar Jūdiem un Kaldejiem, kas pie viņa bija Micpā. Tad visi ļaudis cēlās, ir mazi, ir lieli līdz ar kara virsniekiem, un gāja uz Ēģipti; jo tie bijās no Kaldejiem. - Un trīsdesmit septītā gadā pēc tam, kad Jehojahins, Jūda ķēniņš, bija aizvests, divpadsmitā mēnesī, divdesmit septītā mēneša dienā, Evil-Merodahs, Bābeles ķēniņš, tai gadā, kad palika par ķēniņu, paaugstināja Jehojahina, Jūda ķēniņa, galvu no cietuma nama. Un viņš runāja laipnīgi ar to un lika viņa krēslu pār visiem ķēniņu krēsliem, kas pie viņa bija Bābelē. Un viņš pārmija viņa cietuma drēbes, un tas ēda vienmēr viņa priekšā, kamēr dzīvoja. Un viņš tam nosprieda uzturam dienišķu daļu, ko tas ikdienas dabūja no ķēniņa, kamēr dzīvoja. Ādams, Sets, Enos, Kainans, Mahalaleēls, Jareds, Enohs, Metuzala, Lāmehs, Noa, Šems, Hams un Jafets. Jafeta bērni bija: Gomers un Magogs un Madajus un Javans un Tūbals un Mešehs un Tīras. Un Gomera bērni bija: Aškenas un Rifats un Togarmas. Un Javana bērni bija: Elišus un Taršiš, Ķītim un Dodanim. Hama bērni bija: Kušs un Mizraīms, Puts un Kanaāns. Un Kuša bērni bija: Seba un Havila un Sabta un Raēma un Sabteka. Un Raēmas bērni bija: Šeba un Dedans. Un Kušs dzemdināja Nimrodu, tas sāka varens būt virs zemes. Un Mizraīms dzemdināja Ludim, Ānamim un Lehabim un Naftuim. Un Patrusim un Kasluhim, no kurienes Fīlisti un Kaftori cēlušies. Un Kanaāns dzemdināja Sidonu, savu pirmdzimušo, un Hetu Un Jebusi un Amori un Girgaši Un Hivi un Arki un Sini Un Arvadi un Cemari un Hamati. Šema bērni bija: Elams un Assurs un Arfaksads un Luds un Arams un Ucs un Huls un Ģeters un Mašehs. Un Arfaksads dzemdināja Šalu, un Šalus dzemdināja Ēberu. Un Ēberam dzima divi dēli, tā pirmaja vārds bija Pelegs, tāpēc ka viņa laikā zeme tapa dalīta, un viņa brāļa vārds bija Joktans. Un Joktans dzemdināja Almodadu un Šelefu, Hazarmavetu un Jarahu Un Hadoramu un Uzalu un Diklu Un Ebalu un Abimaēlu un Šebu Un Ofiru un Havilu un Jobabu. Šie visi ir Joktana bērni. Šems, Arfaksads, Šalus, Ēbers, Pelegs, Regus, Serugs, Nahors, Terahs, Ābrams, tas ir Ābrahāms. Ābrahāma bērni bija: Īzaks un Ismaēls. Šīs ir viņu ciltis: Ismaēla pirmdzimtais bija Nebajots, tad Kedars un Adbeēls Un Mibsams, Mišmus un Dumus, Masus, Hadads un Temus, Jeturs, Nafis un Ķedmus. Šie bija Ismaēla bērni. Un Keturas, Ābrahāma liekas sievas, bērni: tā dzemdēja Zimranu un Jokšanu un Medanu un Midiānu un Jisbaku un Šuahu. Un Jokšana bērni bija: Šebus un Dedans. Un Midiāna bērni bija: Ēfa un Efers un Hanohs un Abidus un Eldaūs. Šie visi bija Keturas bērni. Un Ābrahāms dzemdināja Īzaku; Īzaka bērni bija Ēsavs un Israēls. Ēsava bērni bija: Elifas, Reguēls, Jehus un Jaēlams un Korahs. Elifasa bērni bija: Temans un Omars, Zefus un Gaētams, Kenas un Timnus un Amaleks. Reguēļu bērni bija: Nahats, Zerus, Šammus un Mizus. Un Seīra bērni bija: Lotans un Šobals un Cibeons un Anus un Dišons un Ezers un Dišans. Un Lotana bērni bija: Horus un Hemams, un Lotana māsa bija Timna. Šobala bērni bija: Aljans un Manahats un Ebals, Šefus un Onams. Un Cibeona bērni bija Ajus un Anus. Anus bērni bija: Dišons. Un Dišona bērni bija: Amrans un Ešbans un Jitrans un Kerans. Ezera bērni bija: Bilhans un Zaāvans, Jaākans. Dišana bērni bija: Uc un Arans. Un šie ir tie ķēniņi, kas Edoma zemē valdījuši, pirms ķēniņi valdīja pār Israēla bērniem: Belus, Beora dēls, un viņa pilsētas vārds bija Dinhaba. Un Belus nomira, un viņa vietā palika par ķēniņu Jobabs, Zeraha dēls, no Bocras. Un Jobabs nomira, un Hušams no Temana zemes palika par ķēniņu viņa vietā. Un Hušams nomira, un Hadads, Bedada dēls, palika par ķēniņu viņa vietā; tas sakāva Midiāniešus Moaba laukā, un viņa pilsētas vārds bija Avite. Un Hadads nomira, un Samla no Mazrekas palika par ķēniņu viņa vietā. Un kad Samla nomira, tad Sauls no Rehobotes pie tās upes palika par ķēniņu viņa vietā. Un kad Sauls nomira, tad BaālHanans, Ahbora dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Un kad BaālHanans nomira, tad Hadads palika par ķēniņu viņa vietā, un viņa pilsētas vārds bija Pagus un viņa sievai bija vārds Mehetabeēle, Matredas meita, kas bija Mezahāba meita. Un Hadads nomira. Edoma valdnieki bija: Timnas valdnieks, Alvas valdnieks, Jeteta valdnieks, Aholibamas valdnieks, Elas valdnieks, Pinona valdnieks, Kenasa valdnieks, Temana valdnieks, Mibcara valdnieks, Magdiēļa valdnieks, Īrama valdnieks. Šie bija Edoma valdnieki. Šie bija Israēla bērni: Rūbens, Simeons, Levis un Jūda, Īsašars un Zebulons, Dans, Jāzeps un Benjamins, Naftalis, Gads un Ašers. Jūda bērni bija: Ģers un Onans un Šelus. Tie trīs viņam dzima no Zuas meitas, tās Kanaānietes. Bet Ģers, Jūda pirmdzimušais, bija ļauns priekš Tā Kunga acīm, tāpēc Tas Kungs viņu nokāva. Un Tamāre, viņa vedekla, tam dzemdēja Perecu un Zerahu; Jūda bērnu pavisam bija pieci. Pereca bērni bija: Hecrons un Hamuls. Un Zeraha bērni bija: Zimrus un Etans un Hemans un Kalkols un Darus, - to ir pavisam pieci. Un Karmus bērni bija: Ahars(Ahans), kas Israēli apbēdināja, kad viņš pie tā noziedzās, kas bija izdeldams. Un Etana bērni bija: Azarijus. Un Hecrona bērni, kas viņam dzima, bija Jerahmeēls un Rams un Helubajs. Un Rams dzemdināja Aminadabu, un Aminadabs dzemdināja Nahšonu, to Jūda bērnu valdnieku. Un Nahšons dzemdināja Salmu, un Salma dzemdināja Boasu. Un Boas dzemdināja Obedu. Un Obeds dzemdināja Isaju. Un Isajus dzemdināja savu pirmdzimušo Eliābu un Abinadabu otro, un Šimu trešo, Netaneēlu ceturto, Radaju piekto, Ocemu sesto, Dāvidu septīto. Un viņu māsas bija Ceruja un Abigaīle. Un Cerujas bērni bija trīs: Abišajus, Joabs un Asahēls. Un Abigaīle dzemdēja Amasu. Un Amasas tēvs bija Jeters, Ismaēlietis. Un Kālebs, Hecrona dēls, dzemdināja bērnus no savas sievas Azubas un no Jerigotas, un šās bērni ir: Ješers un Šobabs un Ardons. Kad nu Azuba bija nomirusi, tad Kālebs apņēma Efratu; tā tam dzemdēja Huru. Un Hurs dzemdināja Ūri. Un Ūris dzemdināja Becaleēli. Un pēc Hecrons iegāja pie Gileāda tēva Mahira meitas, un to apņēma, sešdesmit gadus vecs būdams, un tā tam dzemdēja Segubu. Un Segubs dzemdināja Jaīru, un tam bija divdesmit trīs pilsētas Gileāda zemē. Un Gešurs un Arams tiem atņēma Jaīra miestus, Kenatu ar visām piederīgām vietām, sešdesmit pilsētas. Un šie visi ir Mahira, Gileāda tēva, bērni. Kad Hecrons KālebEfratā bija nomiris, tad Abija, Hecrona sieva, tam dzemdēja Ašhuru, Tekojas tēvu. Un Jerahmeēļa, Hecrona pirmdzimušā, bērni bija: Rams, pirmdzimušais, un Bunus un Orens un Ocems un Ahijus. Un Jerahmeēlim bija vēl viena sieva, ar vārdu Atara, tā bija Onama māte. Un Rāma, Jerahmeēla pirmdzimušā, bērni bija: Maācs un Jamins un Eķers. Un Onama bērni bija Šamajus un Jadus. Un Šamajus bērni bija Nadabs un Abišurs. Un Abišura sievai bija vārds Abihaīle, un tā tam dzemdēja Ahbonu un Molidu. Un Nadaba bērni bija: Seleds un Apaīms, un Seleds nomira bez bērniem. Apaīma bērni bija: Jišijs. Un Jišija bērni bija: Šešans. Un Šešana bērni bija: Ahlajs. Un Jadus, Šamajus brāļa, bērni bija: Jeters un Jonatāns. Un Jeters nomira bez bērniem. Un Jonatāna bērni bija. Pelets un Zaza. Šie bija Jerahmeēļa bērni. Un Šešanam dēlu nebija, bet meitas vien. Un Šešanam bija ēģiptiešu kalps, Jarhus vārdā. Un Šešans deva savu meitu Jarhum, savam kalpam, par sievu, un tā tam dzemdēja Ataju. Un Atajus dzemdināja Nātanu. Un Nātans dzemdināja Zabadu. Un Zabads dzemdināja Eflalu. Un Eflals dzemdināja Obedu. Un Obeds dzemdināja Jehu. Un Jehus dzemdināja Azariju. Un Azarijus dzemdināja Helecu. Un Helecs dzemdināja Eleasu. Un Eleasus dzemdināja Sisamaju. Un Sisamajus dzemdināja Šalumu. Un Šalums dzemdināja Jekamju. Un Jekamjus dzemdināja Elišamu. Un Kāleba, Jerahmeēļa brāļa, bērni bija: Mešus, viņa pirmdzimušais, šis ir Zifa tēvs, un Marešas, Hebrona tēva, bērni. Un Hebrona bērni bija: Korahs un Tappua un Rekems un Šamus. Un Šamus dzemdināja Rakamu, Jorkoāma tēvu. Un Rekems dzemdināja Šamaju. Un Šamajum bija dēls, Maons vārdā, un Maons bija Betcura tēvs. Un Ēfa, Kāleba lieka sieva, dzemdēja Haranu un Mocu un Gazezu. Un Harans dzemdināja Gazezu. Un Jahdaja bērni bija: Reģems un Jotams un Gešans un Pelets un Efus un Šaāfs. Maāha, Kāleba lieka sieva, dzemdēja Šeberu un Tirhanu, Un dzemdēja Šaāfu, Madmana tēvu un Ševu, Mahbena tēvu un Gibeas tēvu. Un Kāleba meita bija Aksa. Šie bija Kāleba bērni: BenHūrs, pirmdzimušais no Efratas, Šobals, KirjatJearima tēvs, Salma, Bētlema tēvs, Harefs, Betgaderas tēvs. Un Šobalam, KirijatJearima tēvam, bija dēli: Harojs, puse no Manuhota Un KirjatJearima ciltis, Jetrieši un Putieši un Šumatieši un Mišraieši. No šiem ir nākuši Coragatieši un Eštaolieši. Salmas bērni bija: Bētlems un Netofatieši, Joaba nama kronis, un puse no Manahetiešiem, Corieši. Un rakstītāju radi, kas Jabecā dzīvoja: Tiratieši un Šimeatieši un Suhatieši. Šie ir Kenitieši, kas nākuši no Hamata, BetRehaba tēva. Šie bija Dāvida bērni, kas tam Hebronē dzimuši: pirmdzimušais Amnons, no Jezreēlietes Ahinoamas. Otrais Daniēls no Karmelietes Abigaīles; Trešais Absaloms, Maāhas, Gešura ķēniņa Talmajus meitas, dēls, ceturtais Adonijus, Hagitas dēls, Piektais Šefatjus no Abitalas; sestais Itreāms no viņa sievas Eglas. Šie seši viņam dzimuši Hebronē; jo viņš tur valdīja septiņus gadus un sešus mēnešus, un trīsdesmit trīs gadus viņš valdīja Jeruzālemē. Un šie viņam dzimuši Jeruzālemē: Šamuūs un Šobabs un Nātans un Salamans, četri no Batsebas, Amiēļa meitas, - Ibhars un Elišua un Elifalets Un Nogus un Nefegs un Jafija Un Elišāms un Eliads un Elifelets, deviņi. Šie visi ir Dāvida bērni, bez lieku sievu bērniem. Un Tamāra bija viņu māsa. Un Salamana dēls bija Rehabeāms, tā dēls Abija, tā dēls Asa, tā dēls Jehošafats, Tā dēls Jehorams, tā dēls Ahazija, tā dēls Joas, Tā dēls Amacīja, tā dēls Azarija, tā dēls Jotams, Tā dēls Ahazs, tā dēls Hizkija, tā dēls Manasus, Tā dēls Amons, tā dēls Josija. Un Josijas bērni bija Johanans, pirmdzimušais, Jehojakims otrais, Cedeķija trešais, Šalums ceturtais. Jehojakima bērni bija Jekonija, tā dēls bija Cedeķija. Un Jekonijas, tā cietumā aizvestā, bērni bija Šealtiēls, viņa dēls, Un Malhirams un Pedajus un Šenacars un Jekamajus, Hošamus un Nedabijus. Un Pedajus bērni bija Zerubabels un Šimejus. Un Zerubabeļa bērni bija Mešulams un Hananija un Šelomite viņu māsa, Un Hašubus un Ohels un Berehija un Hasadija, JušabHeseds, pieci. Un Hananijas bērni bija Pelatija un Ješaja; Refajas bērni, Arnana bērni. Obadijas bērni, Šehanijas bērni. Un Šehanijas bērni bija: Šemajus. Un Šemajus bērni bija: Hattušs un Igeals un Bariahs un Nearija un Šafats, Zezus, seši. Un Nearijas bērni bija: Elioēnajs un Hizkija un Azrikams, trīs. Un Eljoēnajus bērni bija: Hobajahs, Elijašibs un Pelaja un Akubs un Johanans no Delajus un Ananus, septiņi. Jūda bērni bija: Perecs, Hecrons un Karmus un Hurs un Šobals. Un Reajus, Šobala dēls, dzemdināja Jahatu. Un Jahats dzemdināja Ahumaju un Lahadu, šie ir Coratiešu radi. Šie ir no Etama tēva: Jezreēls, Jišmus un Jedbas, un viņu māsai bija vārds Hacelelpone. Un Penuēls bija Ģedora tēvs, un Ezers bija Hušas tēvs. Šie ir Hūra, Efratas pirmdzimušā dēla, Bētlema tēva, bērni. Un Ašhuram, Tekojas tēvam, bija divas sievas: Helea un Naāra. Un Naāra tam dzemdēja Ahuzamu un Heferu un Temenu un Haahaštaru. Šie ir Naāras bērni. Un Heleas bērni bija: Cerets, Jecoars un Etnans. Un Kocs dzemdināja Anubu un Cobebahu un Aharhēla, Haruma dēla, radus. Un Jabecam bija lielāks gods pār saviem brāļiem, un viņa māte viņa vārdu bija saukusi Jabecs, sacīdama: es to ar sāpēm esmu dzemdējusi. Jo Jabecs piesauca Israēla Dievu un sacīja: kaut tu mani svētīt svētītu un manas robežas vairotu, un tava roka būtu ar mani un darītu, ka ļaunums un sāpes mani neaiztiek Un Dievs tam lika nākt, ko viņš lūdza. Un Helubs, Šuahas brālis, dzemdināja Mehiru, šis ir Eštona tēvs. Un Eštons dzemdināja Betrafu un Paseahu un Tehinnahu, Ir-Nahaša pilsētas tēvu. Šie ir Rehas vīri. Un Kenasa bērni bija: Otniēls un Seraja. Un Otniēļa bērni bija: Hatats. Un Meonotajus dzemdināja Ofru. Un Seraja dzemdināja Joabu, amatnieku ielejas tēvu, jo tie bija amatnieki. Un Kāleba, Jefunna dēla, bērni bija: Irus, Ēlis un Naāms. Un Ēlis bērni bija: Kenas. Un Jehaleēļa bērni bija: Zifs un Zifa, Tirja un Asareēls. Un Ezras bērni bija: Jeters un Mereds un Ēfers un Jalons. Un (Mereda sieva dzemdēja) Miriamu un Šammaju un Jišbahu, Eštemoas tēvu. (Un viņa sieva Jehudija dzemdēja Jeredu, Ģedora tēvu, un Heberu, Soho tēvu, un Jekutiēli, Zanoas tēvu.) Šie ir Bitjas, Faraona meitas, bērni, ko Mereds bija apņēmis. Un sievas Hodijas, Nahama māsas bērni bija: Kegilas tēvs garmietis, un maāhatietis Eštemoa. Un Simeona bērni bija: Amnons un Rinnus, BenHanans un Tilons. Un Jišija bērni bija: Zohets un BenZohets. Un Šelus, Jūda dēla, bērni bija: Ģers, Lekas tēvs, un Laēdus, Marešas tēvs, un Ašbeas nama audēju radi. Un Jokims un Kozebas vīri un Joas un Sarafs, kas pār Moabiešiem valdījuši, un Jašubi-Lahemā; bet tās jau ir vecas lietas. Tie bija podnieki un dzīvoja Netaīmā un Ģederā; pie ķēniņa darba tie tur dzīvoja. Simeona bērni bija: Nemuēls un Jamins un Jaribs, Zerus, Sauls. Tā dēls bija Šalums, tā dēls Mibsams, tā dēls Mišmus. Un Mišmus bērni bija: Hamuels, tā dēls Zakurs, tā dēls Šimejus. Un Šimejum bija sešpadsmit dēli un sešas meitas, bet viņa brāļiem nebija daudz bērnu. Un visi viņu radi nevairojās tik daudz, kā Jūda bērni. Un tie dzīvoja Bēršebā un Moladā un HacarŠualā Un Bilhā un Ecemā un Toladā Un Betuēlā un Hormā un Ciklagā Un Bet Markabotā un HacarSusimā un Betbiērā un Šaāraima. Šās bija viņu pilsētas, tiekams Dāvids palika par ķēniņu. Un viņu ciemi bija Etans un Aīns, Rimons un Tohens un Ašans, piecas pilsētas, Un visi viņu ciemi apkārt šīm pilsētām līdz Baālam; šie ir viņu dzīvokļi un viņu radu raksti. Un Mešobabs un Jamlehs un Jošus, Amacījas dēls, Un Joēls un Jehus, Jošibija dēls, tas bija Serajas, tas Aziēļa dēls, Un Eljoēnajus un Jaēkobus un Jezoaja un Asaja un Adiēls un Jezimeēls un Benaja, Un Zizas, Šifija dēls, tas bija Alona, tas Jedajas, tas Šimrijas, tas Šemajas dēls. Šie vārdiem minētie bija lielkungi saviem radiem, un viņu tēva nama radi izplētās daudzumā. Un tie gāja līdz Ģedoras ceļam, ielejas rīta pusē, ganības meklēdami savām avīm. Un tie atrada taukas un labas ganības un plašu zemi, klusu un mierīgu, jo Hama bērni tur senāk dzīvoja. Un tie, vārdiem uzrakstītie, nāca Hizkijas, Jūda ķēniņa, laikā, un apkāva viņu teltis un dzīvotājus, kas tur bija, un tos izdeldēja līdz šai dienai, un dzīvoja viņu vietā, jo tur bija ganības viņu avīm. Un no viņiem, no Simeona bērniem, izgāja piecsimt vīri uz Seīra kalniem, un Pēlatja un Nearja un Refaja un Uziēls, Jišija dēli, tiem bija par virsniekiem. Un tie apkāva Amaleka atlikumu, kas bija izglābies, un tur dzīvoja līdz pat šai dienai. Un Rūbena, Israēla pirmdzimušā dēla, bērni, (jo viņš bija pirmdzimušais, bet tāpēc, ka tas bija sagānījis sava tēva gultu, viņa pirmdzimtība tapa dota Jāzepa, Israēla dēla, bērniem, bet to tik neskaitīja (cilts rakstos) par pirmdzimto. Jo Jūda palika varens starp saviem brāļiem, un no viņa bija valdnieks, bet Jāzepam palika pirmdzimtība). Rūbena, Israēla pirmdzimušā dēla, bērni bija: Hanohs un Palus, Hecrons un Karmus. Joēļa bērni bija: Šemajus, tā dēls Gogs, tā dēls Šimejus, Tā dēls Miha, tā dēls Reaja, tā dēls Baāls, Tā dēls Beēra, ko TiglatPilnesers, Asīrijas ķēniņš, aizveda cietumā, - tas bija Rūbena bērnu lielskungs. Un viņa brāļi pēc saviem radiem, kā tie savos radu rakstos tapa skaitīti: virsnieks Jejels un Zaharija, Un Belus, Azaza dēls, tas bija Šemas, tas Joēļa dēls, tas dzīvoja Aroērā un līdz Nebum un BaālMeonam; Un pret rītiem viņš dzīvoja, līdz kamēr nāk tuksnesī pie Eifrat upes, jo viņu ganāmie pulki bija vairojušies Gileādas zemē. Un Saula laikā tie karoja pret Hagariešiem; un šie krita caur viņu rokām, un tie dzīvoja viņu teltīs visā Gileādas rīta pusē. Un Gada bērni dzīvoja tiem pretī Basanas zemē līdz Salkai. Joēls pirmais un Šafams otrais un Jaēnajus un Šafats Basanā. Un viņu brāļi pēc viņu tēvu namiem bija: Mihaēls un Mešulams un Šebus un Jorajus un Jaēkans un Zija un Hebers, septiņi. Šie bija Abihaīļa bērni, tas bija Hura, tas Jaroahas, tas Gileāda, tas Mihaēļa, tas Ješišaja, tas Jahdo, tas Buza dēls. Ahija, Abdiēļa dēls, Gunija dēla dēls, bija virsnieks pār viņu tēvu namu. Un tie dzīvoja Gileādā un Basanā un viņu piederīgās vietās un visā Šarona apgabalā līdz viņu galiem. Visi šie tapa sazīmēti radu rakstos Jotama, Jūda ķēniņa, laikā, un Jerobeama, Israēla ķēniņa, laikā. Rūbena bērnu un Gada bērnu un Manasus puscilts, kas bija drosmīgi vīri un bruņas un zobenu nesa un stopu uzvilka un uz karu mācīti, to bija četrdesmit četri tūkstoši septiņsimt sešdesmit, kas gāja karā. Un tie karoja pret Hagariešiem un Jeturu un Nafišu un Nodabu. Bet tiem nāca palīgs pret šiem, un Hagarieši tapa doti viņu rokā un visi, kas ar tiem bija. Jo tie piesauca Dievu kaujā, un Viņš no tiem likās pielūgties, tāpēc ka tie uz Viņu cerēja. Un tie noveda lopus, piecdesmit tūkstoš kamieļus, divsimt piecdesmit tūkstoš avis un divtūkstoš ēzeļus un simt tūkstoš cilvēkus. Jo daudz krita ievainoti, tāpēc ka tā kauja bija no Dieva. Un tie dzīvoja viņu vietā līdz cietuma laikam. Un Manasus puscilts bērni dzīvoja tai zemē un vairojās no Basanas līdz Baāl Hermonam un Senirai un Hermona kalnam. Un šie bija viņu tēva namu virsnieki: Ēfers un Jišijs un Eliēls un Azriēls un Jeremija un Hodavija un Jahdiēls, stipri varoņi, slaveni vīri, savu tēvu nama virsnieki. Bet kad tie apgrēkojās pret savu tēvu Dievu un maukoja pakaļ to zemes ļaužu dieviem, ko Dievs viņu priekšā bija izdeldējis, Tad Israēla Dievs pamodināja Fūla, Asīrijas ķēniņa, garu un Tiglat-Pilnesera, Asīrijas ķēniņa, garu un aizveda cietumā Rūbena bērnus un Gada bērnus un Manasus puscilti un tos noveda uz Halahu un Haboru un Haru un pie Gozanas upes līdz šai dienai. Levija bērni bija: Geršons, Kohāts un Merarus. Un Kohāta bērni bija: Amrams, Izhars un Hebrons un Uziēls. Un Amrama bērni bija: Ārons un Mozus un Mirjame. Un Ārona bērni bija: Nadabs un Abijus, Eleazars un Ītamars. Eleazars dzemdināja Pinehasu. Pinehas dzemdināja Abišua. Un Abišua dzemdināja Buku, un Bukus dzemdināja Uzu, Un Uzus dzemdināja Zerahiju, un Zerahija dzemdināja Merajotu, Merajots dzemdināja Amariju, un Amarija dzemdināja Ahitubu, Un Ahitubs dzemdināja Cadoku, un Cadoks dzemdināja Ahimaācu, Un Ahimaācs dzemdināja Azariju, un Azarija dzemdināja Johananu, Un Johanans dzemdināja Azariju, to, kas bija par priesteri tai namā, ko Salamans Jeruzālemē uztaisīja. Un Azarija dzemdināja Amariju, un Amarija dzemdināja Ahitubu, Un Ahitubs dzemdināja Cadoku, un Cadoks dzemdināja Šalumu, Un Šalums dzemdināja Hilķiju, un Hilķija dzemdināja Azariju, Un Azarija dzemdināja Seraju un Seraja dzemdināja Jehocadaku. Bet Jehocadaks gāja līdz, kad Tas Kungs Jūdu un Jeruzālemi aizveda caur Nebukadnecara roku. Tad nu Levija bērni ir: Geršons, Kohāts un Merarus. Un šie ir Geršona bērnu vārdi: Libnus un Šimejus. Un Kohāta bērni bija: Amrams un Izhars un Hebrons un Uziēls. Un Merarus bērni bija: Mahlijs un Mušijs. Un šie ir Levītu radi pēc viņu tēviem: Geršona dēls bija Libnus, tā Jakats, tā Zimus, Tā Joahs, tā Idus, tā Zerus, tā Jeatrajus. Kohāta bērni bija: Aminadabs, tā dēls bija Korahs, tā Asirs, Tā Elkanus, tā Ebiasafs, tā Asirs, Tā Tahats, tā Uriēls, tā Uzija, tā Sauls. Un Elkanus bērni bija: Amasaja un Ahimots. Tā dēls bija Elkanus, tā Elkanus no Zofas, tā Nahats, Tā Elijabs, tā Jerohams, tā Elkanus. Un Samuēla bērni bija: pirmdzimtais Joēls(Vašnus) un Abija. Merarus bērni bija: Mahlijs, tā dēls bija Libnus, tā Šimejus, tā Uzus, Tā Šimeūs, tā Hagija, tā Asaja. Un šie ir tie, ko Dāvids iecēla par dziedātājiem Tā Kunga namā, kur šķirsts stāvēja. Un tie kalpoja priekš saiešanas telts dzīvokļa ar dziedāšanu, tiekams Salamans uztaisīja Tā Kunga namu Jeruzālemē. Un tie stāvēja pēc kārtām savā kalpošanā. Un šie ir, kas stāvēja ar saviem bērniem: no Kohāta bērniem Hemans, dziedātājs, Joēļa dēls, tas bija Samuēla dēls, Tas bija Elkanus, tas Jerohama, tas Elihusa, tas Tohus, Tas Cufa, tas Elkanus, tas Mahāta, tas Amasajus, Tas Elkanus, tas Joēla, tas Azarijas, tas Cefanijas, Tas Tahata, tas Asira, tas Ebiasafa, tas Korahs, Tas Izhara, tas Kohāta, tas Levija, tas Israēla dēls. Un viņa brālis Asafs stāvēja viņam pa labo roku. Asafs bija Berehijas dēls, tas Šimeūs, Tas Mihaēļa, tas Baāsejas, tas Malhijas, Tas Etnija, tas Zeraha, tas Adajus. Tas Etana, tas Zimus, tas Šimejus, Tas Jahata, tas Geršona, tas Levija dēls. Un viņu brāļi, Merarus bērni, stāvēja pa kreiso roku, ar vārdu Etans, Kišija dēls, tas bija Abdija, tas Malluha, Tas Hašabijas, tas Amacījas, tas Hilķijas, Tas Amcus, tas Banus, tas Šamerus, Tas Mahlijs, tas Mušijs, tas Merarus, tas Levija dēls. Un viņa brāļi, Levija bērni, bija iecelti visādai kalpošanai Dieva nama dzīvoklī. Un Ārons un viņa dēli upurēja uz dedzināmo upuru altāra un uz kvēpināma altāra, un bija iecelti, visādi kalpot visusvētākajā vietā un Israēli salīdzināt, kā Dieva kalps Mozus bija pavēlējis. Un šie bija Ārona bērni: Eleazars, viņa dēls, tā dēls bija Pinehas, tā Abišua, Tā Bukus, tā Uzus, tā Zerahija, Tā Merajots, tā Amarija, tā Ahitubs, Tā Cadoks, tā Ahimaācs. Un šie ir Ārona bērnu, Kohātu radu, dzīvokļi pēc viņu miestiem viņu robežās, jo tur viņiem mesli bija krituši. Un tiem deva Hebroni Jūdu zemē un viņas apgabalu. Bet pilsētas tīrumus un viņas ciemus deva Kālebam, Jefunna dēlam. Un Ārona bērniem deva tās glābšanās pilsētas, Hebroni un Libnu un viņas apgabalu, Un Jatiru un Eštemoū un viņas apgabalu, un Hilenu un viņas apgabalu, un Debiru un viņas apgabalu, Un Ašanu un viņas apgabalu, un BetŠemešu un viņas apgabalu, Un no Benjamina cilts Ģebu un viņas apgabalu, un Alemeti un viņas apgabalu, un Anatotu un viņas apgabalu, - visas viņu pilsētas bija trīspadsmit viņu rados. Bet citiem Kohāta bērniem pēc viņu radiem no Manasus puscilts nodeva caur mesliem desmit pilsētas Un Geršona bērniem pēc viņu radiem no Īsašara cilts un no Ašera cilts un no Naftalis cilts un no Manasus cilts Basanā kļuva dotas trīspadsmit pilsētas. Merarus bērniem pēc viņu radiem no Rūbena cilts un no Gada cilts un no Zebulona cilts iedeva caur mesliem divpadsmit pilsētas. Tā Israēla bērni Levītiem deva pilsētas ar viņu apgabaliem. Un no Jūda bērnu cilts un no Simeona bērnu cilts un no Benjamina bērnu cilts, nodeva caur mesliem šās ar vārdu sauktās pilsētas. Bet (citiem) Kohāta bērnu radiem bija savas pilsētas Efraīma ciltī. Jo tiem deva tās glābšanās pilsētas: Šehemi ar viņas apgabalu uz Efraīma kalniem, un Ģezeru ar viņas apgabalu, Un Jakmeamu ar viņas apgabalu, un BetOronu ar viņas apgabalu, Un Ajaloni ar viņas apgabalu, un GatRimonu ar viņas apgabalu, Un no Manasus puscilts Aneru ar viņas apgabalu, un Bileāmu ar viņas apgabalu, - citiem Kohāta bērnu radiem. Geršona bērniem deva no Manasus puscilts radiem: Golanu Basanā ar viņas apgabalu un Aštarotu ar viņas apgabalu; Un no Īsašara cilts: Kedešu ar viņas apgabalu un Dabratu ar viņas apgabalu, Un Rāmotu ar viņas apgabalu un Anemu ar viņas apgabalu, Un no Ašera cilts (deva) Mašalu ar viņas apgabalu un Abdonu ar viņas apgabalu, Un Hukoku ar viņas apgabalu un Rehobu ar viņas apgabalu; Un no Naftalis cilts deva Kedešu Galilejā ar viņas apgabalu un Amonu ar viņas apgabalu un Kirjataīmu ar viņas apgabalu. Tie citi Merarus bērni no Zebulona cilts dabūja Rimonu ar viņas apgabalu un Tāboru ar viņas apgabalu, Un viņpus Jordānes pie Jērikas, pret Jordānes rīta pusi, no Rūbena cilts: Beceru tuksnesī ar viņas apgabalu un Jahācu ar viņas apgabalu Un Ķedemotu ar viņas apgabalu un Mefaātu ar viņas apgabalu; Un no Gada cilts: Rāmotu Gileādā ar viņas apgabalu un Mahānaīmu ar viņas apgabalu Un Hešbonu ar viņas apgabalu un Jaēzeru ar viņas apgabalu. Un Īsašara bērni bija: Tolus un Puahs, Jašubs un Šimrons, četri. Un Tolus bērni bija: Uzus un Refaja un Jeriēls un Jahmajus un Jibsams un Samuēls, savu tēvu namu virsnieki no Tolus, stipri varoņi savos rados; viņu skaits Dāvida laikā bija divdesmit divi tūkstoši un seši simti. Un Uzus bērni bija: Jizrahja. Un Jizrahjas bērni bija: Mihaēls un Obadija un Joēls, Jišija, - pavisam pieci virsnieki. Un tiem pēc saviem radiem, pēc saviem tēvu namiem bija karaspēka pulki trīsdesmit seši tūkstoši, jo tiem bija daudz sievu un bērnu. Un viņu brāļi visos Īsašara rados bija stipri varoņi pēc pierakstīšanas cilts rakstos pavisam astoņdesmit septiņi tūkstoši. Benjamina (bērni) bija: Belus un Behers un Jediaēls, trīs. Un Belus bērni bija: Ecbons un Uzus un Uziēls un Jerimots un Īrus, pieci virsnieki savu tēvu namos, stipri varoņi, un pēc pierakstīšanas cilts rakstos divdesmit divtūkstoš trīsdesmit un četri. Un Behera bērni bija: Zemirus un Joas un Eliēzers un Elioēnajs un Omrijs un Jerimots un Abija un Anatots un Alemets, šie visi bija Behera bērni. Un pēc pierakstīšanas cilts rakstos savos rados tie bija savu tēvu namu virsnieki, stipri vareni ļaudis, divdesmit tūkstoši divi simti. Un Jediaēļa bērni bija: Bilhans. Un Bilhana bērni bija: Jehus un Benjamins un Ehūds un Kenaāna un Zetans un Taršišs un Ahišaārs. Visi šie ir Jediaēļa bērni, tēvu namu virsnieki, stipri varoņi, septiņpadsmit tūkstoši divsimt, kas karā gāja. Un Šupims un Hupims bija Īra bērni, un Hušims - Ahera dēls. Naftalis bērni bija: Jahceēls un Gunus un Jecers un Šalums, Bilhas bērni. Manasus bērni bija: Asriēls, kas viņam piedzima. Un viņa lieka sieva no Arama tam dzemdēja Mahiru, Gileāda tēvu. Un Mahirs ņēma par sievu Hupima un Šupima māsu, un viņas vārds bija Maāha. Un tā otra vārds bija Celofehads, un Celofehadam bija meitas. Un Mahira sieva Maāha dzemdēja dēlu un sauca viņa vārdu Perešs, un viņa brāļa vārds bija Šarešs, un šā dēli bija Ulams un Raķems. Un Ulama bērni bija: Bedans. Šie bija Gileāda bērni, tas bija Mahira, tas Manasus dēls. Un viņa māsa Hamolehete dzemdēja Išhodu un Abiēzeru un Mahlu. Un Šemidas bērni bija: Ahijans un Šehems un Likhijs un Aniams. Un Efraīma bērni bija: Šutelahs, tā dēls Bereds, tā Tahats, tā Elada, tā Tahats, Tā Zabads, tā Šutelahs un Ezers un Eleads. Un Gatas vīri, tās zemes iedzīvotāji, šos nokāva, tāpēc ka tie bija nākuši lejā, viņu lopus atņemt. Un Efraīms, viņu tēvs, žēlojās ilgu laiku, un viņa brāļi nāca to iepriecināt. Un viņš gāja pie savas sievas, un tā tapa grūta un dzemdēja dēlu un viņš nosauca viņa vārdu Beriju, tāpēc ka bēdas aizņēmušas viņa namu. Un viņa meita bija Šeēra; tā uztaisīja Lejas un Kalna BetHoronu un UzenŠeēru. Un Refahs bija viņa dēls, tā dēls Rešefs un Telahs, tā dēls Tahans, Tā Laādans, tā Amihuds, tā Elišama, Tā Nuns, tā Jozuas. Un viņu īpašums un mājvieta bija Bētele ar saviem ciemiem un pret rītiem Naērana un pret vakara pusi Ģezera ar saviem ciemiem, un Šeheme ar saviem ciemiem, līdz Gazai un viņas ciemiem. Un sānis Manasus bērniem bija BetŠeana ar saviem ciemiem, Taānaha ar saviem ciemiem, Meģidus ar saviem ciemiem, Dora ar saviem ciemiem. Tanīs dzīvoja Jāzepa, Israēla dēla, bērni. Ašera bērni bija: Jimnus un Ješvus un Jisvi un Berius un Seraha, viņu māsa. Un Berius bērni bija: Hebers un Malhiēls, šis ir Birzavita tēvs. Un Hebers dzemdināja Jafletu un Šomeru un Hotamu un Šua, viņu māsu. Un Jafleta bērni bija: Pašahs un Bimhals un Ašvats; šie bija Jafleta bērni. Un Šomera bērni bija: Ahijs un Rohgus un Jehubus un Arams. Un viņa brāļa Helema bērni bija: Cofahs un Jimnus un Šelešs un Amals. Cofaha bērni bija: Suahs un Harnefers un Šuals un Berijs un Jimra, Becers un Hods un Šamus un Šilša un Jitrans un Beēra. Un Jetera bērni bija: Jefunnus, Pispa un Ara. Un Ulas bērni bija: Arahs un Haniēls un Ricja. Visi šie bija Ašera bērni, tēvu nama virsnieki, izlasīti stipri varoņi, lielkungu virsnieki. Un pēc pierakstīšanas cilts rakstos kara spēkā tie bija skaitā divdesmit seštūkstoš vīri. Un Benjamins dzemdināja Belu, savu pirmdzimušo, Ašbelu otro, Aharahu trešo, Nohu ceturto un Rafu piekto. Un Belam bija bērni: Adars un Ģerus un Abihuds, Un Abišua un Naēmans un Ahoahs, Un Gera un Šefufans un Hurams. Šie ir Ehūda bērni, tie bija Ģebas iedzīvotāju tēvu namu virsnieki, un tos aizveda uz Manahatu. Proti Naēmans, Ahija un Ģerus; tas tos aizveda un dzemdināja Uzu un Ahihudu. Un Šaharaīms dzemdināja Moaba zemē, kad tas Hušimu un Baeru, savas sievas, bija atlaidis, No Hodešas, savas sievas, viņš dzemdināja Jobabu un Cibju un Mešu un Malhamu, Un Jehucu un Sahiju un Mirmu. Šie ir viņa dēli, tēvu namu virsnieki. Un no Hušimas viņš dzemdināja Abitobu un Elpaālu. Un Elpaāla bērni ir: Ēbers un Mišeams un Šemers. Šis uztaisīja Onu un Lodu un viņu ciemus. Un Berija un Šemus, tie bija Ajalones iedzīvotāju tēvu namu virsnieki; šie izdzina Gatas iedzīvotājus. Un Ahijus, Šašaks un Jeremots Un Zebadija un Arads un Aders Un Mihaēlis un Jišpa un Joha, tie bija Berijas bērni. Un Zebadija un Mešulams un Hizkijs un Hebers, Un Jišmerajs un Jezlija un Jobabs, tie bija Elpaāla bērni. Un Jaķims un Sihrus un Zabdus Un Elienajs un Ciltajus un Eliēls Un Adaja un Beraja un Šimrats, tie bija Šimeja bērni. Un Jišpans un Ēbers un Eliēls Un Abdons un Sihrus un Hanans Un Hananiahs un Elams un Antotija Un Jifdeja un Penuēls, tie bija Šašaka bērni. Un Šamšerajs un Šeharija un Atalija. Un Jaārešija un Elija un Sihrus, tie bija Jerohama bērni. Tie bija tēvu namu virsnieki savos rados un valdnieki un dzīvoja Jeruzālemē. Un Gibeonā dzīvoja Gibeona tēvs, un viņa sievai bija vārds Maāha. Un viņa pirmdzimušais dēls bija Abdons, tad Curs un Kīšs un Baāls un Nadabs. Un Ģedors un Ahijus un Zehers. Un Miklots dzemdināja Šimeū, un tie dzīvoja arīdzan blakām saviem brāļiem Jeruzālemē pie saviem brāļiem. Un Ners dzemdināja Kīšu, un Kīšs dzemdināja Saulu, un Sauls dzemdināja Jonatānu un Malhišu un Abinadabu un Ešbaālu. Un Jonatāna dēls bija MeribBaāls, un MeribBaāls dzemdināja Mihu. Un Mihas bērni bija: Pitons un Melehs un Tarea un Ahazs. Un Ahazs dzemdināja Jehoaddu, un Jehoaddus dzemdināja Alemetu un Asmavetu un Zimru, un Zimrus dzemdināja Mocu, Un Mocus dzemdināja Bineū, tā dēls bija Rafus, tā Eliašus, tā Acels. Un Acelim bija seši dēli, un šie ir viņu vārdi: Asrikams, Bohrus un Ismaēls un Šearija un Obadija un Hanans. Visi šie ir Aceļa bērni. Un viņa brāļa Ešeka bērni bija: Ulams, viņa pirmdzimušais, Jehus, otrais, un Elifelets, trešais. Un Ulama bērni bija stipri varoņi, kas stopu vilka, un tiem bija daudz bērnu un bērnu bērni, simts piecdesmit; tie visi bija Benjamina bērni. Un viss Israēls tapa uzrakstīts, un redzi, tie ir rakstīti Israēla ķēniņu grāmatā. Un Jūda tapa aizvests uz Bābeli savu grēku dēļ. Proti tie pirmie iedzīvotāji, kas savā īpašumā, savās pilsētās dzīvoja: Israēls, priesteri un Levīti un (dieva nama) apkalpotāji. Un Jeruzālemē dzīvoja no Jūda bērniem un no Benjamina bērniem un no Efraīma un Manasus bērniem: Utajs, Amihuda dēls, - tas bija Omra dēls, tas Imra, tas Banus dēls, - no Pereca, Jūda dēla, bērniem; Un no Šiloniešiem: Asajus, pirmdzimušais, un viņa bērni; Un no Zeraha bērniem: Jeguēls un viņa brāļi, sešsimt un deviņdesmit. Un no Benjamina bērniem: Šalus, Mešulama dēls, tas bija Hodavijas, tas Hasenuas dēls, Un Jibneja, Jerohāma dēls, un Ēlis, Uzus dēls, Mihrija dēla dēls, un Mešulams, Šefatijas dēls, tas bija Reguēļa, tas Jebneja dēls, Un viņa brāļi pēc viņu radiem, deviņsimt piecdesmit un seši. Visi tie vīri bija virsnieki pār saviem tēvu namiem. Un no priesteriem: Jedaja un Jojaribs un Jahins, Un Azarija, Hilķijas dēls, tas bija Mešulama, tas Cadoka, tas Merajota, tas Ahituba dēls, Dieva nama priekšnieks. Un Adaja, Jerohāma dēls, tas bija Pašhura, tas Malhijas dēls, un Maēzajus, Adiēļa dēls, tas bija Jakzera, tas Mešulama, tas Mešilemota, tas Immera dēls, Un viņu brāļi, savu tēvu namu virsnieki, tūkstoš septiņsimt un sešdesmit, stipri varoņi pie Dieva nama kalpošanas. Un no Levītiem, no Merarus bērniem: Šemaja, Hašuba dēls, tas bija Azrikama, tas Hašabijas dēls, Un Bakbakars, Herešs un Galals un Matanija, Mihas dēls, tas bija Sihrus, tas Asafa dēls, Un Obadija, Šemajas dēls, tas bija Galala, tas Jedutuna dēls un Berehija, Asas dēls, Elkanas dēla dēls, kas dzīvoja Netofatiešu ciemos. Un vārtu sargi bija: Šalums un Akubs un Talmons un Ahimans ar saviem brāļiem, un Šalums bija par virsnieku. Un līdz šim šie ir pie ķēniņa vārtiem pret rītiem vārtu sargi Levija bērnu lēģeriem. Un Šalums, Kores dēls, tas bija Ebiasafa, tas Koraha dēls, un viņa brāļi no viņa tēva nama, tie Koraha dēli, bija pēc savas klausības sliekšņu sargi dzīvoklī, kā viņu tēvi bija bijuši durvju sargi Tā Kunga lēģerī. Un Pinehas, Eleazara dēls, bija citkārt tiem par virsnieku; Tas Kungs bija ar to. Zaharija, MeŠelemijas dēls, bija par vārtu sargu pie saiešanas telts durvīm. Par sliekšņu sargiem iecelti bija pavisam divsimt divpadsmit; tie bija pierakstīti savos ciemos. Dāvids un Samuēls, redzētājs, tos tai amatā bija iecēluši uz ticību, Ka tie ar saviem bērniem sargātu Tā Kunga namu, telts nama vārtus. Un sargi stāvēja pret četriem vējiem, pret rītiem, pret vakariem pret ziemeli un pret dienasvidu. Un viņu brāļiem, (viņu) ciemos, katru septīto dienu bija jānāk kalpot ar tiem. Jo šie četri sargu virsnieki, tie Levīti, bija iecelti uz ticību pār Dieva nama telpām un mantām. Un tie palika caurām naktīm ap Dieva namu, jo tiem tas bija jāapsargā un ik rītu vārti jāatdara. Un citi no tiem bija iecelti pār dievkalpošanas rīkiem, ko tie pēc skaita ienesa un pēc skaita iznesa. Un citi no tiem bija iecelti pār traukiem un pār visiem svētiem traukiem, un pār kviešu miltiem un vīnu un eļļu un vīraku un dārgām zālēm. Un no priesteru bērniem citi sataisīja smaržīgu svaidāmu eļļu. Un Matitijam no Levītiem, kas bija Šaluma, Koraha dēla, pirmdzimušais, pannu darbs bija uzticēts. Un no Kohāta bērniem, viņu brāļiem, citiem bija uzticēta maizes uzlikšana, ka tā ik sabatus taptu uzlikta. Un šie, kas bija dziedātāji, Levītu tēvu namu virsnieki, bija atsvabināti no citiem pienākumiem, jo tie bija kalpošanā dienām naktīm. Šie ir Levītu tēvu namu virsnieki pēc saviem radiem, virsnieki. Šie dzīvoja Jeruzālemē. Bet Gibeonā dzīvoja Jejels, Gibeona tēvs, un viņa sievai bija vārds Maāha. Un viņa pirmdzimušais dēls bija Abdons, tad Curs un Kīšs un Baāls un Ners un Nadabs. Un Ģedors un Ahio un Zaharija un Miklots. Un Miklots dzemdināja Šimeamu; šie arīdzan dzīvoja blakām saviem brāļiem Jeruzālemē pie saviem brāļiem. Ners dzemdināja Kīšu, un Kīšs dzemdināja Saulu, un Sauls dzemdināja Jonatānu un Malhišu un Abinadabu un Ešbaālu. Un Jonatāna dēls bija MeribBaāls, un MeribBaāls dzemdināja Mihu. Un Mihas bērni bija Pitons un Melehs un Tarea un Ahazs. Un Ahazs dzemdināja Jaēru, un Jaērus dzemdināja Alemetu un Asmavetu un Zimru, un Zimrus dzemdināja Mocu. Un Mocus dzemdināja Bineū, tam dēls bija Refaja, tam Eleasahs, tam Acels. Un Acelim bija seši dēli un šie ir viņu vārdi: Asrikams, Bohrus un Ismaēls un Šearija un Obadija un Hanans, - šie ir Aceļa bērni. Un Fīlisti karoja pret Israēli, un Israēla vīri bēga no Fīlistiem un krita nokauti uz Ģilboas kalniem. Bet Fīlisti lauzās uz Saulu un uz viņa dēliem, un Fīlisti nokāva Jonatānu un Abinadabu un Malhišu, Saula dēlus. Un kaušana bija briesmīga pret Saulu, un strēlnieki viņu ievainoja ar saviem stopiem, ka tam bailes uznāca no strēlniekiem. Tad Sauls sacīja uz savu bruņu nesēju: izvelc savu zobenu un nodur mani ar to, ka šie neapgraizītie nenāk un mani neliek smieklā. Bet viņa bruņu nesējs negribēja, jo viņš bijās ļoti. Tad Sauls ņēma zobenu un metās uz to. Kad nu viņa bruņu nesējs redzēja, ka Sauls bija nomiris, tad viņš arī metās uz zobenu un nomira. Tā Sauls nomira un viņa trīs dēli un viss viņa nams nomira kopā. Kad nu visi Israēla ļaudis ielejā redzēja, ka tie bēga un ka Sauls un viņa dēli bija nomiruši, tad tie atstāja savas pilsētas un bēga, un Fīlisti nāca un tanīs dzīvoja. Un otrā dienā Fīlisti nāca, tos nokautos aplaupīt, un atrada Saulu un viņa dēlus guļam uz Ģilboas kalniem. Un tie tam novilka drēbes un paņēma viņa galvu un viņa bruņas, un tos sūtīja pa Fīlistu zemi apkārt par priecīgu ziņu saviem elkiem un ļaudīm. Un tie nolika viņa bruņas sava dieva namā un viņa galvu tie piekala Dagona namā. Kad nu visi ļaudis Jabešā Gileādā dzirdēja visu, ko Fīlisti Saulam bija darījuši, Tad visi spēcīgie vīri cēlās un paņēma Saula miesas un viņa dēlu miesas un tās pārnesa uz Jabešu un apraka viņu kaulus Jabešā apakš ozola, un gavēja septiņas dienas. Tā Sauls nomira savos grēkos, ko bija darījis pret To Kungu, Tā Kunga vārda dēļ, ko viņš neturēja, arī ka viņš zīlnieci bija vaicājis un meklējis, Un nebija vaicājis To Kungu; tāpēc Viņš tam lika mirt un piešķīra valstību Dāvidam, Isajus dēlam. Un viss Israēls sapulcinājās pie Dāvida Hebronē un sacīja: redzi, mēs esam tavi kauli un tava miesa. Jau sen, kamēr Sauls bija par ķēniņu, tu Israēli esi izvadījis un ievadījis, un Tas Kungs, tavs Dievs, uz tevi sacījis: tev būs Manus Israēla ļaudis ganīt un tapt par valdnieku pār Maniem Israēla ļaudīm. Un visi Israēla vecaji nāca pie ķēniņa Hebronē, un Dāvids ar tiem derēja derību Hebronē Tā Kunga priekšā. Un tie svaidīja Dāvidu par ķēniņu pār Israēli, pēc Tā Kunga vārda caur Samuēli. Tad Dāvids un viss Israēls nogāja uz Jeruzālemi (šī ir Jebusa), un tur Jebusieši bija tās zemes iedzīvotāji. Un Jebusas iedzīvotāji sacīja uz Dāvidu: te tu netiksi iekšā. Bet Dāvids uzņēma Ciānas pili, - šī ir Dāvida pilsēta. Tad Dāvids sacīja: kas pirmais Jebusiešus kaus, tas būs par virsnieku un lielkungu. Tad Joabs, Cerujas dēls, visupirmais tika augšā un palika par virsnieku. Un Dāvids dzīvoja tai pilī, tāpēc to sauca par Dāvida pilsētu. Un viņš uztaisīja to pilsētu visapkārt, no Millus iesākot visapkārt; bet Joabs pameta dzīvus, kas pilsētā atlikās. Un Dāvids auga augumā un Tas Kungs Cebaot bija ar viņu. Un šie ir Dāvida varoņu virsnieki, kas viņa valstībā stipri pie viņa turējās ar visu Israēli, viņu celt par ķēniņu pēc Tā Kunga vārda uz Israēli. Un šis ir Dāvida varoņu skaits: Jošeb-Bašebets, Tahmona dēls, augstākais no tiem trīsdesmit; viņš pacēla savu šķēpu pret trīs simtiem, kamēr tos nokāva vienā reizē. Un pēc viņa bija Eleazars, Dodus dēls, Ahoha dēla dēls, tas bija viens no tiem trim varoņiem. Viņš bija pie Dāvida PasDamimā, kad Fīlisti tur bija sapulcējušies karā; un tur bija druvas gabals ar miežiem, un tie ļaudis bēga no Fīlistiem. Tad tie nostājās pašā tīruma vidū un to aizstāvēja un kāva Fīlistus, un Tas Kungs deva lielu pestīšanu. Un trīs no tiem trīsdesmit virsniekiem nogāja pie Dāvida uz to akmens kalnu Adulama alā. Un Fīlistu karaspēks bija apmeties Refaīm ielejā. Un Dāvids bija to brīdi pils kalnā, un Fīlisti bija karavīrus ielikuši Bētlemē. Un Dāvidam iekārojās un viņš sacīja: kas man dos ūdeni dzert no akas pie Bētlemes vārtiem? Tad tie trīs izlauzās caur Fīlistu lēģeri un smēla ūdeni no akas pie Bētlemes vārtiem, un ņēma un atnesa to pie Dāvida. Bet Dāvids to negribēja dzert, bet to izlēja Tam Kungam Un sacīja: lai Dievs mani pasargā, ka es to būtu darījis un šo vīru asinis dzēris par viņu dzīvību, jo tie savu dzīvību netaupīdami to atnesuši; un viņš to negribēja dzert. To darīja šie trīs varoņi. Un Abišajus, Joaba brālis, bija arī par virsnieku pār trim; un tas pacēla savu šķēpu un nokāva trīs simtus. Un tam bija slava starp tiem trim. Starp šiem otriem trim viņš bija jo lielā godā, un viņš tiem bija par virsnieku, bet tos pirmajus trīs viņš nepanāca. Benaja, Jojadas dēls, stipra vīra dēls, kas lielus darbus darījis, no Kabceēles, tas kāva divus stiprus Moabiešu lauvas, un nogāja un kāva vienu lauvu pašā alā sniega laikā. Viņš nokāva arī vienu Ēģiptes vīru, vīru pieci olektis garu, un tam Ēģiptietim bija šķēps rokā kā riestava; bet šis tam piegāja ar zizli un izrāva to šķēpu no tā ēģiptieša rokas un to nokāva ar viņa paša šķēpu. To darīja Benaja, Jojadas dēls, un šis bija slavens starp tiem trim varoņiem. Un viņš bija augstākais starp trīsdesmit, bet tos trīs (pirmajus) viņš nepanāca. Un Dāvids to iecēla par savu padomnieku. Un karaspēka varoņi bija: Asahēls, Joaba brālis; Elhanans, Dodus dēls, no Bētlemes; Šammots no Haroras, Helecs no Pelonas; Īrus, Ikeša dēls, no Tekoas; Abiēzers no Anatotas; Sibbehajs, Hušata dēls, Ilajus, Ahoha dēls, Maharajs no Netofas; Heleds, Baēnas dēls, no Netofas; Itajus, Ribaja dēls, no Gibejas Benjamina bērnos; Benaja no Piratonas; Hurajs no Gaāša upēm; Abiēls no Arbatas; Asmavets no Baharumijas; Eliahbas, no Šaālbonas. No Hašema bērniem no Ģizonas bija: Jonatāns, Šages dēls no Hararas; Ahijams, Šakara dēls, no Hararas; Elifals, Ura dēls, Hefers no Maheras; Ahijus no Pelonas; Hecro no Karmela; Naērajus, Ezbaja dēls, Joēls Nātana brālis; Mibhars, Hagrija dēls, Celeķs no Amona; Naharajs no Berotas, bruņu nesējs Joabam, Cerujas dēlam; Īrus, Itritas dēls, Gārebs, Itritas dēls, Hetietis Ūrija; Zabads, Ahlaja dēls, Adinus, Šizas dēls, Rūbenietis, Rūbeniešu virsnieks, un pie viņa bija vēl trīsdesmit; Hanans, Maāhas dēls, un Jošafats no Mitnitas; Uzija no Ašteratitas; Šamus un Jeiēls, Hotama dēli, no Aroēras; Jediaēls, Šimrija dēls, un Joha, viņa brālis, no Ticas; Eliēls no Mahavitas, un Jeribajus un Jošavijas, Elnaāma dēli; un Jitma no Moaba; Eliēls un Obeds un Jaāsiēls no Mecobajas. Un šie ir, kas pie Dāvida nāca uz Ciklagu, kad tas vēl mita svešumā Saula, Kīša dēla, pēc. Un tie bija arīdzan no varoņiem, kara palīgi, Stopu nesēji, akmeņu metēji ar labo un ar kreiso roku un bultu šāvēji no stopa. Tie bija no Saula brāļiem, no Benjamina. Tie pirmie bija Ahiēzers un Joas, Semaāha bērni no Gibejas, tad Jeziēls un Pelecs, Asmaveta bērni, un Barahus un Jehus no Anatotas. Un Jišmaja no Gibeonas bija jo varens starp tiem trīsdesmit un pār tiem trīsdesmit. Un Jeremija un Jahaziēls un Johanans un Jozabads no Ģederas, Eleūzajus un Jerimots un Bealija un Šemarija un Šefatija no Harufas, Elkanus un Jezija un Azareēls un Joēzers un Jašobeams, Koraha dēli, Un Joēlus un Zabadija, Jerohāma dēli, no Ģedoras. No Gada bērniem arīdzan Dāvidam tai pilskalnā tuksnesī piekrita vareni karavīri, priekšturamu bruņu un šķēpu nesēji, no izskata kā lauvas un čakli kā stirnas pa kalniem. Pārākais bija Ezers, otrais Obadija, trešais Elijabs, Ceturtais Mišmanus, piektais Jeremija, Sestais Atajus, septītais Eliēls, Astotais Johanans, devītais Elzabads, Desmitais Jeremija, vienpadsmitais Mahbanajs. Šie bija no Gada bērniem, kara virsnieki, tie mazākie viens par simtu, tie lielākie par tūkstoti. Šie ir tie, kas pār Jordāni pārgāja pirmā mēnesī, kad tā bija pilna līdz pašiem krastiem, un tie izdzina visus ielejas ļaudis pret rītiem un pret vakariem. No Benjamina un Jūda bērniem nāca arīdzan pie Dāvida uz pilskalnu. Un Dāvids tiem izgāja pretī un atbildēja un uz tiem sacīja: ja jūs ar miera prātu pie manis esat nākuši, man palīdzēt, tad man būs viena sirds ar jums; bet ja jūs mani ar viltu gribat nodot maniem ienaidniekiem, un tomēr netaisnības pie manis nav, tad lai mūsu Dievs to redz un soda. Bet Gars nāca uz Amasaju, virsnieku pār trīsdesmit (un tas sacīja): tev mēs piederam, Dāvid un ar tevi mēs būsim, tu Isajus dēls: miers, miers lai ir ar tevi un miers ar taviem palīgiem, jo tavs Dievs ir tavs palīgs. Tad Dāvids tos pieņēma un tos iecēla par karapulku virsniekiem. Un no Manasus Dāvidam piekrita, kad tas ar Fīlistiem nāca pret Saulu karot, bet šiem nepalīdzēja; jo Fīlistu lielkungi pēc sava padoma to atlaida sacīdami: viņš pāries pie sava kunga Saula un mūsu galvas kritīs. Kad viņš gāja uz Ciklagu, tad tam no Manasus piekrita Adnahs un Jozabats un Jediaēls un Mihaēls un Jozabads un Elihus un Ciltajus, virsnieki pār Manasus tūkstošiem. Un tie Dāvidam palīdzēja pret (Amalekiešu) sirotājiem, jo tie visi bija stipri varoņi un palika par kara virsniekiem. Un ikdienas Dāvidam piekrita palīgi, tiekams karaspēks palika tik liels kā Dieva karaspēks. Un šis ir to galvu skaits, kas bija apbruņojušies uz karu un nākuši pie Dāvida uz Hebroni, ka viņam piešķirtu Saula valstību pēc Tā Kunga vārda. Jūda bērnu, kas priekšturamās bruņas un šķēpus nesa, bija seši tūkstoši un astoņsimt uz karu gatavi. No Simeona bērniem bija septiņi tūkstoši un simts stipri kara varoņi. No Levija bērniem četrtūkstoš un sešsimt. Un Jojadus, Ārona bērnu valdnieks, un ar to trīs tūkstoši septiņi simti. Un Cadoks, jauns stiprs varonis, un no viņa tēva nama bija divdesmit divi virsnieki. Un no Benjamina bērniem bija Saula brāļu trīs tūkstoši; jo līdz tam laikam vēl viss vairums turējās pie Saula nama. Un no Efraīma bērniem divdesmit tūkstoši un astoņsimt stipri varoņi, vīri, kam bija liela slava savu tēvu namā. Un no Manasus puscilts astoņpadsmit tūkstoši, kas ar vārdu tika noteikti, ka nāktu, Dāvidu celt par ķēniņu. Un no Izašara bērniem, kas bija gudri noprast, kas Israēlim katrā laikā bija darāms; šo virsnieku bija divsimt, un visi viņu brāļi darīja pēc viņu vārda. No Zebulona, kas izgāja karā apbruņoti ar visādām karabruņām, bija piecdesmit tūkstoši, savā kārtā stāvēdami ar drošu sirdi. Un no Naftalis bija tūkstotis virsnieki un ar tiem trīsdesmit septiņi tūkstoši ar priekšturamām bruņām un šķēpiem. Un no Dana bērniem uz karu gatavi divdesmit astoņi tūkstoši seši simti. Un no Ašera, kas izgāja karā, uz kaušanos gatavi, četrdesmit tūkstoši. Un no PārJordānes, no Rūbena un Gada bērniem un no Manasus puscilts ar visādām kara bruņām, simts un divdesmit tūkstoši. Visi šie karavīri, ar drošu sirdi pēc kārtas pulkos stāvēdami, nāca uz Hebroni, Dāvidu celt par ķēniņu pār visu Israēli. Un arī visiem citiem no Israēla bija vienāda sirds, Dāvidu celt par ķēniņu. Un tie tur bija pie Dāvida trīs dienas, ēda un dzēra, jo viņu brāļi priekš tiem bija sataisījuši. Un kas tuvu pie tiem dzīvoja līdz Īsašaram un Zebulonam un Naftalum, tie nesa maizi uz ēzeļiem un kamieļiem un zirgēzeļiem un uz vēršiem, miltu ēdienus, vīģu un rozīņu raušus un vīnu un eļļu un vēršus un avis lielā pulkā; jo līksmība bija iekš Israēla. Un Dāvids aprunājās ar virsniekiem pār tūkstošiem un pār simtiem un ar visiem lielkungiem. Un Dāvids sacīja uz visu Israēla draudzi: ja jums šķiet labi esam un ja tas ir no Tā Kunga mūsu Dieva, tad sūtīsim visur apkārt pie saviem citiem brāļiem visās Israēla valstīs un pie priesteriem un Levītiem savās pilsētās un viņu apgabalos, ka tie pie mums sapulcējās, Un atvedīsim sava Dieva šķirstu atkal pie sevis; jo Saula laikā mēs to neesam meklējuši. Tad visa draudze sacīja, lai tā darot, jo šī valoda patika visiem ļaudīm. Tad Dāvids sapulcināja visu Israēli no Ēģiptes Šihoras, līdz kur nāk uz Hamatu, atvest Dieva šķirstu no KirjatJearimas. Tad Dāvids cēlās ar visu Israēli uz Baālu, tā ir KirjatJearima iekš Jūda, no turienes atvest Dieva Tā Kunga šķirstu, Tā Kunga, kas mīt pār ķerubiem, kur Viņa vārds top piesaukts. Un tie veda Dieva šķirstu uz jauniem ratiem no Abinadaba nama, un Uza un Ahio vadīja tos ratus. Un Dāvids un viss Israēls līksmojās Dieva priekšā ar visu spēku, ar dziesmām un ar koklēm un somastabulēm un bungām un pulkstenīšiem un bazūnēm. Bet kad tie nāca līdz Ķidona klonam, tad Uza izstiepa savu roku, to šķirstu turēt, jo tie vērši (to) gāza. Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Uzu, un Viņš to sita par to, ka tas savu roku bija izstiepis pēc tā šķirsta, un tas tur nomira Dieva priekšā. Un Dāvids noskuma, ka Tas Kungs tādu robu robojis, Uzu sizdams, un to vietu nosauca PerecUza (Uzas robs) līdz šai dienai. Un Dāvids bijās Dievu tai dienā un sacīja: kā lai es Dieva šķirstu atvedu pie sevis? Un Dāvids neveda to šķirstu pie sevis Dāvida pilī, bet to nolika Gatieša ObedEdoma namā. Tā Dieva šķirsts palika pie ObedEdoma viņa namā trīs mēnešus, un Tas Kungs svētīja ObedEdoma namu un visu, kas tam bija. Un Hirams, Tirus ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida un ciedru kokus un mūrniekus un būvmeistarus, viņam uztaisīt namu. Un Dāvids manīja, ka Tas Kungs viņu bija apstiprinājis par ķēniņu pār Israēli; jo viņa valstība tapa varen paaugstināta viņa Israēla ļaužu labad. Un Dāvids ņēma vēl vairāk sievu Jeruzālemē un Dāvidam dzima vēl vairāk dēlu un meitu. Un šie ir to bērnu vārdi, kas viņam piedzima Jeruzālemē: Šamuūs un Šobabs, Nātans un Salamans. Un Ibhars un Elišua un Elfalets Un Nogahs un Nefegs un Jafija Un Elišāms un Beēljada un Elifelets. Kad nu Fīlisti dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts par ķēniņu pār visu Israēli, tad visi Fīlisti nāca, Dāvidu meklēt. Un kad Dāvids to dzirdēja, tad viņš tiem izgāja pretī. Un Fīlisti nāca un izplētās Refaīm ielejā. Tad Dāvids vaicāja Dievam un sacīja: vai man būs iet pret Fīlistiem, un vai Tu tos dosi manā rokā? Un Tas Kungs tam sacīja: celies, jo Es tos došu tavā rokā. Un tie gāja uz BaālPeracimu, un Dāvids tos tur sakāva, un Dāvids sacīja: Dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu roku, tā kā ūdens rauj. Tādēļ tie nosauca to vietu BaālPeracima (rāveju vieta). Un tie tur pameta savus dievus; un Dāvids pavēlēja, tos sadedzināt ar uguni. Bet Fīlisti atkal nāca un apmetās ielejā. Tad Dāvids atkal vaicāja Dievam, un Dievs uz to sacīja: neej aiz viņiem bet ej apkārt ap viņiem, un ej tiem virsū pret raudu kokiem. Un kad tu dzirdēsi soļus rībam raudu koku galotnēs, tad izej uz kaušanos, jo Dievs iziet tavā priekšā, kaut Fīlistu karaspēku. Un Dāvids darīja, kā Dievs tam bija pavēlējis; un tie kāva Fīlistu karaspēku no Gibeonas līdz Gazerai. Tā Dāvida slava izpaudās pa visām zemēm, un Tas Kungs lika bailēm no viņa uziet visiem pagāniem. Un Dāvids uztaisīja sev namus Dāvida pilsētā un sataisīja vietu Dieva šķirstam un tam uzcēla telti. Tad Dāvids sacīja: neviens lai nenes Dieva šķirstu kā vien Levīti, jo tos Tas Kungs ir izredzējis, nest Dieva šķirstu un Viņam kalpot mūžīgi. Un Dāvids sapulcēja visu Israēli uz Jeruzālemi, novest Dieva šķirstu savā vietā, ko viņš tam bija sataisījis. Un Dāvids sasauca Ārona bērnus un Levītus: No Kohāta bērniem virsnieku Uriēli ar saviem brāļiem, simt un divdesmit; No Merarus bērniem virsnieku Asaju ar saviem brāļiem, divsimt un divdesmit; No Geršoma bērniem virsnieku Joēli ar saviem brāļiem, simt un trīsdesmit. No Elicafana bērniem virsnieku Šemaju ar saviem brāļiem, divsimt; No Hebrona bērniem virsnieku Eliēli ar saviem brāļiem, astoņdesmit; No Uziēļa bērniem virsnieku Aminadabu ar saviem brāļiem, simt un divpadsmit. Un Dāvids aicināja priesterus Cadoku un Abjataru, un Levītus Uriēli, Asaju un Joēli, Šemaju un Eliēli un Aminadabu Un uz tiem sacīja: jūs Levītu tēvu namu virsnieki, svētījaties paši ar saviem brāļiem un atvedat Tā Kunga, Israēla Dieva, šķirstu, kur es tam vietu sataisījis. Jo viņu reiz, kad jūs klāt nebijāt, Tas Kungs, mūsu Dievs, izlauza robu mūsu starpā, tāpēc ka To nemeklējām, kā pienācās. Tad tie priesteri un Levīti svētījās, atvest Tā Kunga, Israēla Dieva, šķirstu. Un Levītu bērni nesa Dieva šķirstu, itin kā Mozus bija pavēlējis pēc Tā Kunga vārda, ar kārtīm uz saviem kamiešiem. Un Dāvids pavēlēja Levītu virsniekiem sarīkot savus brāļus, tos dziedātājus, ar spēlēm, ar soma stabulēm, ar koklēm un pulkstenīšiem, skaņi dziedāt un balsi pacelt ar prieku. Tad Levīti iecēla Hemanu, Joēļa dēlu, un no viņa brāļiem Asafu, Berehijas dēlu, un no Merarus bērniem, saviem brāļiem, Etanu, Kušajas dēlu, Un ar šiem savus brāļus no otras kārtas, Zahariju, Benu un Jaāziēli un Šemiramotu un Jehiēli un Unniju, Eliābu un Benaju un Maāseju un Matitiju un Elifeleju un Mikneju un ObedEdomu un Jeīeli, tos vārtu sargus. Un dziedātāji bija Hemans, Asafs un Etans, skandinādami ar vara pulkstenīšiem, Un Zaharija un Aziēls un Šemiramots un Jehiēls un Unnus un Elijabs un Maāseja un Benaja ar smalki skanīgām soma stabulēm, Un Matitija un Elivelejus un Mikneja un ObedEdoms un Jeīels un Azazija, priekšā dziedādami ar astoņu stīgu koklēm. Un Kenanija bija Levītu vadonis, (dziesmas) uzņemt, viņš tos mācīja uzņemt, jo viņš bija saprātīgs. Un Berehija un Elkanus bija šķirsta vārtu sargi. Un Šebanija un Jehošafats un Netaneēls un Amasajus un Zaharija un Benaja un Eliēzers, priesteri, pūta taures Dieva šķirsta priekšā, un ObedEdoms un Jehija bija šķirsta vārtu sargi. Tā Dāvids un Israēla vecaji un virsnieki pār tūkstošiem nogāja, atvest Tā Kunga derības šķirstu no ObedEdoma nama ar prieku. Un kad Dievs Levītiem palīdzēja, kas Tā Kunga derības šķirstu nesa, tad tie upurēja septiņus vēršus un septiņus aunus. Un Dāvids bija ģērbies nātnu svārkos un tāpat visi Levīti, kas to šķirstu nesa, un dziedātāji un Kenanija, dziedātāju vadonis; Dāvidam bija arī linu plecusega. Tā viss Israēls nesa augšā Tā Kunga derības šķirstu ar gavilēšanu un bazūņu skaņu un ar taurēm un ar pulkstenīšiem, un spēlēja ar soma stabulēm un koklēm. Un kad Tā Kunga derības šķirsts nonāca Dāvida pilī, tad Mihale, Saula meita, skatījās pa logu ārā un redzēja ķēniņu Dāvidu dejojam un spēlējam, un tā to nicināja savā sirdī. Un tie atveda Dieva šķirstu un to nolika tai teltī, ko Dāvids tam bija uzcēlis, un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus Dieva priekšā. Un kad Dāvids tos dedzināmos upurus un pateicības upurus bija pabeidzis, tad viņš tos ļaudis svētīja Tā Kunga Vārdā. Un viņš izdalīja ikkatram no Israēla, tā vīram kā sievai, pa klaipam maizes un pa gabalam gaļas un pa mēram vīna. Un kādus no Levītiem viņš nolika par kalpotājiem priekš Tā Kunga šķirsta, godāt, teikt un slavēt To Kungu, Israēla Dievu. Asafs bija par virsnieku un otrs pēc viņa Zaharija; Jeiēls, Šemiramots, Jehiēls un Matitija un Eliābs un Benaja un ObedEdoms un Jeīels ar spēlēm, somastabulēm un koklēm, un Asafs skandināja ar pulkstenīšiem. Un Benaja un Jehasiēls, priesteri, pūta vienmēr taures Dieva derības šķirsta priekšā. Tai dienā Dāvids pirmo reiz deva šo dziesmu, To Kungu slavēt, caur Asafu un viņa brāļiem: Paeicieties Ta Kungam, piesauciet Viņa vārdu, dariet zināmus starp tautām Viņa darbus. Dziediet Viņam, slavējiet To ar dziesmām, pārdomājiet visus Viņa brīnumus. Slavējiet Viņa svēto vārdu, lai sirds priecājās tiem, kas To Kungu meklē. Vaicājiet pēc Tā Kunga un pēc Viņa stipruma, meklējiet Viņa vaigu bez mitēšanās. Pieminiet Viņa brīnumus, ko Viņš darījis, Viņa brīnuma zīmes un Viņa mutes tiesas. Tu, Israēl, Viņa kalpa dzimums, jūs Jēkaba bērni, Dieva izredzētie. Viņš ir Tas Kungs, mūsu Dievs, Viņa tiesas iet pār visu zemi. Pieminiet mūžīgi Viņa derību, to vārdu, ko Viņš iecēlis tūkstošiem dzimumiem, Ko Viņš derējis ar Ābrahāmu un ko zvērējis Īzakam. To Viņš arī Jēkabam iecēlis par likumu un Israēlim par mūžīgu derību, Sacīdams: tev Es došu Kanaāna zemi, jūsu mantības daļu; - Kad jūs bijāt mazs pulciņš, ne daudz, un svešinieki iekš tās. Un tie staigāja no vienas tautas pie otras, un no vienas valsts pie citiem ļaudīm. Viņš nekam neļāva tos spaidīt, Viņš arī ķēniņus pārmācīja viņu dēļ. Neaizskariet Manus svaidītos, un nedariet ļauna Maniem praviešiem. Dziediet Tam Kungam, visa zeme, pasludiniet ikdienas Viņa pestīšanu. Pasludiniet pagānu starpā Viņa godu, visu tautu starpā Viņa brīnumus. Jo Tas Kungs ir liels un ļoti slavējams un bijājams pār visiem dieviem. Jo visi pagānu dievi ir elki, bet Tas Kungs debesis radījis. Augstība un gods ir Viņa priekšā, spēks un līksmība ir Viņa vietā. Dodiet Tam Kungam, jūs ļaužu tautas, dodiet Tam Kungam godu un spēku, Dodiet Tam Kungam Viņa vārda godu, atnesiet dāvanas un nāciet priekš Viņa vaiga, pielūdziet To Kungu svētā glītumā. Bīstaties priekš Viņa, visa pasaule; tiešām zeme stāv un nekustās. Lai debess priecājās un lai zeme līksmojās, un lai saka tautu starpā: Tas Kungs ir ķēniņš. Lai jūra kauc un viss, kas iekš tās ir, lai lauki līksmojās ar visu, kas tur virsū. Lai gavilē meža koki Tā Kunga priekšā, jo Tas nāk, zemi tiesāt. Pateicieties Tam Kungaam, jo Viņš ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Un sakāt: atpestī mūs, Dievs, mūsu Pestītājs, un sapulcini mūs un izglāb mūs no pagāniem, ka varam pateikties Tavam svētajam vārdam un Tevi augsti slavējam. Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam, un visi ļaudis lai saka: Āmen, un lai slavē To Kungu. - Tā viņš tur Tā Kunga derības šķirsta priekšā lika palikt Asafam un viņa brāļiem, vienmēr kalpot tā šķirsta priekšā, ikdienas savā kārtā, Un ObedEdomam ar saviem brāļiem, - to bija sešdesmit un astoņi, ObedEdomam, Jedutuna dēlam, un Osam par vārtu sargiem, Un priesterim Cadokam un viņa brāļiem, priesteriem, priekš Tā Kunga dzīvokļa uz tā kalna Gibeonā, Tam Kungam upurēt dedzināmos upurus uz dedzināmo upuru altāra vienmēr, rītos un vakaros, tā kā rakstīts Tā Kunga bauslībā, ko Viņš Israēlim bija pavēlējis. Un ar viņiem bija Hemans un Jedutuns un tie citi izredzētie, kas ar vārdiem bija noteikti, To Kungu slavēt, ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Un ar šiem Hemans un Jedutuns, skandināt ar taurēm un pulkstenīšiem un ar svētu dziesmu spēlēm, bet Jedutuna bērni bija par vārtu sargiem. Tā visi ļaudis nogāja ikkatrs savā namā, un Dāvids atgriezās, savu namu sveicināt. Un notikās, kad Dāvids savā namā dzīvoja, tad Dāvids sacīja uz pravieti Nātanu: redzi, es dzīvoju ciedru namā, bet Tā Kunga derības šķirsts mīt starp telts deķiem. Tad Nātans sacīja uz Dāvidu: dari visu, kas ir tavā sirdī, jo Dievs ir ar tevi. Bet tai pašā naktī Dieva vārds notika uz Nātanu sacīdams: Ej un saki Manam kalpam Dāvidam: tā saka Tas Kungs: tev nebūs Man namu celt par mājas vietu. Jo Es namā neesmu mitis no tās dienas, kad Israēli esmu izvedis, līdz šai dienai, bet Es esmu gājis no telts uz telti un no dzīvokļa uz dzīvokli. Visu to laiku, kad Es ar visu Israēli esmu staigājis, vai esmu vārdu runājis uz kādu no Israēla soģiem, kam Es pavēlējis Savus ļaudis ganīt, sacīdams: kāpēc jūs Man neuztaisiet ciedru namu? Tad nu saki tā uz Manu kalpu Dāvidu: tā saka Tas Kungs Cebaot: Es tevi esmu ņēmis no ganībām, no sīkiem lopiem, lai tu Maniem Israēla ļaudīm būtu par valdnieku. Un Es ar tevi esmu bijis visur, kur tu esi gājis, un esmu izdeldējis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā un tev cēlis augstu vārdu, kā lieliem kungiem vārds ir virs zemes. Un Saviem Israēla ļaudīm Es esmu gādājis vietu un tos dēstījis, ka tie savā vietā dzīvo un vairs netop šaubīti, un netikli ļaudis tos vairs nespaida, kā senāk, Un no tās dienas, kad Es soģus iecēlu pār Saviem Israēla ļaudīm. Un visus tavus ienaidniekus Es esmu pazemojis un tev daru zināmu, ka Tas Kungs tev cels namu. Un notiks, kad tavs laiks būs pagājis, kad tu pie saviem tēviem iesi, tad Es pamodināšu tavu dzimumu pēc tevis, kas būs no taviem bērniem, un apstiprināšu viņa valstību. Tas Man uztaisīs namu un Es apstiprināšu viņa goda krēslu mūžīgi. Es tam būšu par tēvu un tas Man būs par dēlu, un Savu žēlastību Es no viņa neatraušu, kā Es to esmu atrāvis no tā, kas bija tavā priekšā. Bet Es to Manā namā un Manā valstībā iecelšu mūžīgi, ka viņa goda krēsls pastāv mūžīgi. Un kad Nātans pēc visiem šiem vārdiem un pēc šīs parādīšanas ar Dāvidu bija runājis, Tad ķēniņš Dāvids nāca un palika Tā Kunga priekšā un sacīja: kas es esmu, Kungs Dievs, un kas ir mans nams, ka Tu mani līdz šejienei esi vadījis? Un tas Tev vēl bijis maz, ak Dievs! Bet Tu vēl uz Sava kalpa namu esi runājis par nākošiem ilgiem laikiem un mani esi uzlūkojis pēc cilvēka vīzes, Tu Dievs Kungs augstībā. Un ko lai Dāvids vēl uz Tevi saka par Tava kalpa godību? Bet Tu gan pazīsti Savu kalpu. Kungs, Tava kalpa labad un pēc Tavas sirds Tu visas šās lielās lietas esi darījis, un visas šās augstās lietas darījis zināmas. Kungs, neviens nav kā Tu, un neviena dieva nav, kā Tu vien, pēc visa, ko mēs savām ausīm esam dzirdējuši. Un kur gan ir kāda tauta virs zemes kā Tavi Israēla ļaudis, ko Dievs gājis atpestīt Sev par ļaudīm, un Sev celt lielu un bijājamu vārdu, pagānus izdzīdams Savu ļaužu priekšā, ko Tu no Ēģiptes izglābis? Un Tu Savus Israēla ļaudis Sev esi cēlis par tautu mūžīgi, un Tu Kungs tiem esi palicis par Dievu. Tad nu, Kungs, lai vārds, ko Tu esi runājis par Savu kalpu un par viņa namu, tiešām tā notiek mūžīgi, un dari, kā Tu esi runājis! Tiešām, lai tā notiek, ka Tavs Vārds top paaugstināts mūžīgi, lai saka: Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, ir Dievs pār Israēli, un Tava kalpa Dāvida nams lai pastāv Tavā priekšā. Jo Tu, mans Dievs, Sava kalpa ausi esi atvēris, ka Tu tam gribi namu uztaisīt, tādēļ Tavs kalps ir iedrošinājies pielūgt Tava vaiga priekšā. Tad nu, Kungs, Tu esi Dievs, un esi runājis uz Savu kalpu šo labumu. Un nu tas ir Tavs prāts, svētīt Sava kalpa namu, ka tas mūžīgi paliek Tavā priekšā; jo ko Tu, Kungs, svētī, tas paliek svētīts mūžīgi. Un notikās pēc tam, ka Dāvids kāva Fīlistus un tos pārvarēja un uzņēma Gatu un viņas ciemus no Fīlistu rokas. Un viņš kāva arī Moabiešus, tā ka Moabieši Dāvidam palika par kalpiem un nesa dāvanas. Dāvids kāva arī HadadEzeru, Cobas ķēniņu, Hamatā, kad šis nogāja savu varu atkal uzcelt pie Eifrat upes. Un Dāvids tiem atņēma tūkstoš ratus un septiņtūkstoš jātniekus un divdesmit tūkstoš kājniekus, un Dāvids darīja visus zirgus tizlus un atlicināja no tiem simts zirgus. Un Sīrieši no Damaskus nāca HadadEzeram, Cobas ķēniņam, palīgā, bet Dāvids kāva no Sīriešiem divdesmit divi tūkstoš vīrus. Un Dāvids lika (karavīrus) Damaskū Sīrijā, un Sīrieši Dāvidam palika par kalpiem un nesa dāvanas; jo Tas Kungs palīdzēja Dāvidam visur, kur viņš gāja. Un Dāvids ņēma tās zelta priekšturamās bruņas, kas HadadEzera kalpiem bija, un tās pārveda uz Jeruzālemi. Dāvids paņēma arī ļoti daudz vara no Tibeatas un no Kunas, HadadEzera pilsētām; no tā Salamans taisīja to vara jūru un tos stabus un tos vara traukus. Kad nu Tous, Hamatas ķēniņš, dzirdēja, ka Dāvids bija kāvis visu HadadEzera, Cobas ķēniņa, karaspēku, Tad viņš savu dēlu Hadoramu sūtīja pie ķēniņa Dāvida, vaicāt pēc viņa labklāšanās un viņam pateikt, kā tas pret HadadEzeru bija karojis un viņu kāvis, jo HadadEzeram bija karš pret Tous. Un visus zelta un sudraba un vara traukus, tos ķēniņš Dāvids svētīja Tam Kungam līdz ar to sudrabu un zeltu, ko viņš no visām tautām bija paņēmis, no Edoma un Moaba un no Amona bērniem, no Fīlistiem un no Amalekiešiem. Abišajus, Cerujas dēls, kāva arīdzan Edomiešus sāls ielejā, astoņpadsmit tūkstošus. Un viņš lika karavīrus Edomā, un visi Edomieši palika Dāvidam par kalpiem, jo Tas Kungs palīdzēja Dāvidam visur, kurp tas gāja. Tā Dāvids valdīja pār visu Israēli un nesa tiesu un taisnību visiem saviem ļaudīm. Un Joabs, Cerujas, dēls, bija pār karaspēku, un Jehošafats, Ahiluda dēls, bija rakstvedis, Un Cadoks, Ahituba dēls, un Abimelēhs, Abjatara dēls, bija priesteri, un Šavša bija skrīveris, Un Benaja, Jojadas dēls bija pār Krētiem un Plietiem, un Dāvida bērni bija tie pirmie pie ķēniņa. Un notikās pēc tam, ka Nahašs, Amona bērnu ķēniņš, nomira, un viņa dēls palika par ķēniņu viņa vietā. Tad Dāvids sacīja: es darīšu žēlastību pie Hanūna, Nahaša dēla, jo viņa tēvs žēlastību darījis pie manis. Un Dāvids sūtīja vēstnešus, viņu iepriecināt par viņa tēvu. Tad Dāvida kalpi nāca uz Amona bērnu zemi pie Hanūna, viņu iepriecināt. Bet Amona bērnu lielkungi sacīja uz Hanūnu: vai Dāvids godina tavu tēvu tavās acīs, ka tas sūtījis pie tevis iepriecinātājus? Vai viņa kalpi nav tāpēc pie tevis nākuši, ka zemi izpēta, izlūko un izposta? Tad Hanūns ņēma Dāvida kalpus un tiem nodzina bārdu un viņiem nogrieza vienu drēbju pusi līdz gurniem un tos atlaida. Un tie aizgāja. Un kad nu Dāvidam ziņu deva par vīriem, tad viņš tiem sūtīja pretī, (jo tie vīri bija ļoti apsmieti,) un ķēniņš tiem lika sacīt: paliekat Jērikā, tiekams jūsu bārda atkal būs ataugusi, tad nāciet atpakaļ. Kad nu Amona bērni redzēja, ka bija palikuši smirdoši Dāvida priekšā, tad Hanūns un Amona bērni sūtīja tūkstoš sudraba talentus, saderēt ratus un jātniekus no Mezopotamijas, no Maāhas un no Cobas. Un tie sev saderēja trīsdesmit un divi tūkstoš ratus un to ķēniņu no Maāhas un viņa ļaudis, un tie nāca un apmeta lēģeri pret Medebu. Un Amona bērni arīdzan sapulcējās no savām pilsētām un nāca karā. Kad nu Dāvids to dzirdēja, tad viņš sūtīja Joabu un visu spēku ar tiem vareniem. Un Amona bērni izgāja un nostājās uz kauju priekš pilsētas vārtiem. Bet tie ķēniņi, kas bija nākuši, turējās savrup laukā. Kad nu Joabs redzēja, ka karš pret viņu taisījās no priekšas un no aizmugures, tad viņš izlasīja kādus no Israēla jauniem vīriem un nostājās Sīriešiem pretī. Bet tos citus ļaudis viņš deva Abišajam, savam brālim, rokā, un tie nostājās pret Amona bērniem. Un viņš sacīja: ja Sīrieši būs stiprāki nekā es, tad nāc tu man palīgā, bet ja Amona bērni būs stiprāki nekā tu, tad es nākušu tev palīgā. Turies droši un lai stipri cīnāmies priekš saviem ļaudīm un priekš sava Dieva pilsētām, un Tas Kungs lai dara, kā Tam patīk. Un Joabs nāca tuvāki ar saviem ļaudīm, kas pie viņa bija, kauties ar Sīriešiem, bet tie bēga viņa priekšā. Un kad Amona bērni redzēja, kā Sīrieši bēga, tad tie arīdzan bēga priekš Abišajus, viņa brāļa, un tie nāca pilsētā, un Joabs gāja uz Jeruzālemi. Kad nu Sīrieši redzēja, ka Israēla priekšā bija sakauti, tad tie sūtīja vēstnešus un lika nākt Sīriešiem, kas viņpus upes dzīvoja, un Šofahs, HadadEzera kara lielskungs, gāja viņu priekšā. Kad to Dāvidam teica, tad viņš sapulcēja visu Israēli un pārgāja pār Jordāni, un nāca pie tiem un nostājās tiem pretī. Un Dāvids nostājās Sīriešiem pretī uz kauju, un tie ar viņu kāvās. Bet Sīrieši bēga Israēla priekšā, un Dāvids nokāva no Sīriešiem septiņ tūkstoš ratus un četrdesmit tūkstoš kājniekus; viņš nokāva arī Šofahu, to kara lielkungu. Kad nu HadadEzera kalpi redzēja, ka Israēla priekšā bija sakauti, tad tie derēja mieru ar Dāvidu un viņam kalpoja. Un Sīrieši negribēja vairs Amona bērniem palīdzēt. Un kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi iziet, tad Joabs izvadīja karaspēku un izpostīja Amona bērnu zemi, un nāca un apmeta lēģeri pret Rabu. Bet Dāvids palika Jeruzālemē. Un Joabs kāva Rabu un to izpostīja. Un Dāvids ņēma viņu ķēniņa kroni no viņa galvas un atrada, ka tas svēra vienu talentu zelta, un dārgi akmeņi bija iekš tā, un tas Dāvidam tapa likts galvā; viņš arī izveda ļoti daudz laupījuma no tās pilsētas. Un viņš izveda tos ļaudis, kas tur bija, un tos lika apakš zāģiem un apakš dzelzs kuļamiem ruļļiem un apakš dzelzs cirvjiem. Un tā Dāvids darīja visām Amona bērnu pilsētām. Tad Dāvids ar visiem ļaudīm griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. Un pēc tam karš cēlās ar Fīlistiem Gazerā; tad Sibbehajs, Hušata dēls, kāva Sipaju, kas bija no milžu ļaužu bērniem, un tos pazemoja. Un atkal karš cēlās ar Fīlistiem, un Elhanans, Jaīra dēls, kāva Lahmiju, Goliata, tā Gatieša, brāli, kam šķēpa kāts bija kā riestava. Un atkal bija karš Gatā, un tur bija viens liels vīrs, tam bija pa sešiem pirkstiem pie rokām un kājām, divdesmit un četri pavisam, un tas bija arīdzan dzimis no milžu ļaudīm. Un tas apmēdīja Israēli, bet Jonatāns, Šimejus, Dāvida brāļa, dēls, to nokāva. Tie no milžu ļaudīm bija dzimuši Gatā, un krita caur Dāvida roku un caur viņa kalpu roku. Un sātans stāvēja pret Israēli un skubināja Dāvidu, skaitīt Israēli. Un Dāvids sacīja uz Joabu un uz ļaužu virsniekiem: ejat, skaitait Israēli no Bēršebas līdz Danai un atnesiet man to skaitu, ka es to zinu. Tad Joabs sacīja: lai Tas Kungs pie šiem ļaudīm, kā tie nu ir, simtreiz vairāk pieliek, - vai tie visi, mans kungs un ķēniņ, nav mana kunga kalpi? Kāpēc mans kungs to meklē? Kāpēc tam būs notikt Israēlim par noziegumu? Bet ķēniņa vārds bija stiprāks nekā Joaba. Tāpēc Joabs izgāja un pārstaigāja visu Israēli un nāca atkal uz Jeruzālemi. Un Joabs Dāvidam deva to skaitīto ļaužu skaitu, un viss Israēls bija vienpadsmit reiz simts tūkstoš vīri, kas zobena vilcēji, un no Jūda bija četrsimt un septiņdesmit tūkstoš vīri, kas zobena vilcēji. Bet Levi un Benjaminu, tos viņu starpā neskaitīja, jo ķēniņa vārds Joabam bija negantība. Un šī lieta Dievam nepatika, un Viņš sita Israēli. Tad Dāvids sacīja uz Dievu: es esmu ļoti grēkojis, ka to esmu darījis, bet lūdzams, atņem Sava kalpa noziegumu, jo es esmu ļoti aplam darījis. Un Tas Kungs runāja uz Gadu, Dāvida redzētāju, un sacīja: Ej un runā uz Dāvidu un saki: tā saka Tas Kungs: trīs lietas Es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, ko lai Es tev daru. Un Gads nāca pie Dāvida un uz to sacīja: tā saka Tas Kungs: izvēlies! Vai trīs gadus bada laiku, vai trīs mēnešus bēgt no saviem pretiniekiem un no savu ienaidnieku zobena, kas tevi aizņem? - jeb vai trīs dienas Tā Kunga zobenu, tas ir mēri iekš zemes un Tā Kunga maitātāju eņģeli visās Israēla robežās? Tad lūko nu, ko lai es Tam atsaku, kas Mani sūtījis. Tad Dāvids sacīja uz Gadu: man ir ļoti bail; lai es jel krītu Tā Kunga rokā, jo Viņa žēlastība ir ļoti liela, bet lai nekrītu cilvēku rokās. Tad Dievs sūtīja mēri pār Israēli, un no Israēla krita septiņdesmit tūkstoš vīri. Un Dievs sūtīja eņģeli uz Jeruzālemi, to samaitāt; un kad viņš to samaitāja, tad Tas Kungs uzlūkoja un Viņam bija žēl par to ļaunumu. Un Viņš sacīja uz eņģeli, to samaitātāju: ir gan, atrauj savu roku. Un Tā Kunga eņģelis stāvēja pie Jebusieša Ornana klona. Kad nu Dāvids savas acis pacēla, tad viņš redzēja Tā Kunga eņģeli starp debess un zemes stāvam, un tam bija izvilkts zobens rokā, kas bija izstiepts pār Jeruzālemi. Tad Dāvids un tie vecaji, ar maisiem apģērbušies, metās uz savu vaigu, Un Dāvids sacīja uz Dievu: vai es tas neesmu, kas pavēlējis, tos ļaudis skaitīt? Es, es esmu grēkojis un ļaunu darījis, - bet šās avis, ko tās darījušas? Ak Kungs, mans Dievs! Lai jel Tava roka ir pret mani un pret mana tēva namu, bet ne pret Taviem ļaudīm par mocību! Un Tā Kunga eņģelis sacīja uz Gadu, lai saka Dāvidam, ka Dāvids lai ietu, Tam Kungam uztaisīt altāri Jebusieša Ornana klonā. Tā Dāvids nogāja pēc Gada vārda, ko tas Tā Kunga Vārdā bija runājis. Kad nu Ornans pagriezās, tad viņš redzēja to eņģeli, un viņa četri dēli, kas pie viņa bija, paslēpās, bet Ornans kūla kviešus. Un Dāvids nāca pie Ornana, un Ornans skatījās un redzēja Dāvidu un nāca no tā klona un metās Dāvida priekšā uz savu vaigu pie zemes. Un Dāvids sacīja uz Ornanu: dod man klona vietu, ka es tur Tam Kungam taisu altāri; dod man to par pilnu naudu, lai šī mocība mitās no ļaudīm. Tad Ornans sacīja uz Dāvidu: Ņem to, un dari, mans kungs un ķēniņ, kā tev patīk, redzi, es tos vēršus dodu par dedzināmiem upuriem un šos kuļamos ratus malkai un šos kviešus par ēdamu upuri, - visu to es dodu. Bet ķēniņš Dāvids sacīja uz Ornanu: nē, bet es to gribu pirkt par pilnu naudu; jo es negribu ņemt priekš Tā Kunga, kas tev pieder, un upurēt dedzināmo upuri par velti. Tā Dāvids Ornanam par to vietu deva sešsimt sēķeļus zelta. Un tur Dāvids Tam Kungam uztaisīja altāri un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Un kad tas To Kungu piesauca, tad Viņš tam atbildēja caur uguni no debesīm uz dedzināmo upuru altāri. Un Tas Kungs sacīja uz to eņģeli, lai tas savu zobenu bāž savā makstī. Tanī laikā, kad Dāvids redzēja, ka Tas Kungs viņam bija atbildējis uz Ornana, tā Jebusieša, klona, tad viņš tur upurēja. Jo Tā Kunga dzīvoklis, ko Mozus tuksnesī bija taisījis, un dedzināmo upuru altāris to laiku bija Gibeonas kalnā. Bet Dāvids tur pie tā nevarēja noiet, Dievu meklēt, tā viņš bija iztrūcinājies no Tā Kunga eņģeļa zobena. Un Dāvids sacīja: šeitan būs būt Dieva Tā Kunga namam, un še būs būt dedzināmo upuru altārim priekš Israēla. Un Dāvids pavēlēja sapulcināt svešiniekus, kas bija Israēla zemē, un viņš saderēja akmeņu cirtējus, apcirst akmeņus Dieva nama būvei. Un Dāvids sakrāja daudz dzelzs priekš naglām pie vārtu durvīm un klamburiem un tik daudz vara, ka nebija sverams, Un ciedru koku, ka nebija skaitāmi, jo Sidonieši un Tirieši veda ciedru kokus Dāvidam lielā pulkā. Un Dāvids sacīja: mans dēls Salamans ir jauns un mazs, un tam namam, kas Tam Kungam jātaisa būs jo lielam būt par slavu un godu visās zemēs, tāpēc es viņam sagādāšu krājumu. Tā Dāvids sakrāja lielu krājumu, pirms nomira. Tad viņš aicināja savu dēlu Salamanu un tam pavēlēja namu celt Tam Kungam, Israēla Dievam. Un Dāvids sacīja uz Salamanu: mans dēls, man gan bija prātā, celt namu Tā Kunga, sava Dieva, vārdam. Bet Tā Kunga vārds uz mani notika tā: tu esi izlējis daudz asinis, jo tu esi vedis lielus karus; tev nebūs Manam vārdam celt namu, jo tu esi izlējis daudz asinis virs zemes Manā priekšā. Redzi, dēls, kas tev dzims, būs miera vīrs, jo Es viņam došu mieru no visiem viņa ienaidniekiem visapkārt, jo Salamans (miera vīrs) būs viņa vārds, un viņa laikā Israēlim Es došu mieru un dusu. Tas Manam vārdam cels namu un tas Man būs par dēlu, un Es tam būšu par tēvu, un Es apstiprināšu viņa valstības krēslu pār Israēli mūžīgi. Nu tad, mans dēls, Tas Kungs būs ar tevi un tev labi izdosies, ka tu uzcel Tam Kungam, savam Dievam, namu, kā Viņš par tevi runājis. Un Tas Kungs tev dos gudrību un saprašanu un tevi cels pār Israēli, turēt Tā Kunga, sava Dieva, bauslību. Tad tev labi izdosies, kad tu turēsi un darīsi tos likumus un tās tiesas, ko Tas Kungs Mozum pavēlējis priekš Israēla. Ņemies drošu sirdi, nebīsties un nebaiļojies. Un redzi, es esmu rūpējies un sakrājis priekš Tā Kunga nama simts tūkstošus talentus zelta un tūkstoš reiz tūkstoš talentus sudraba, un varu un dzelzi bez svara, jo tā ir ļoti daudz; arī kokus un akmeņus es esmu sakrājis; tu vari vēl gādāt klāt. Tev arī ir pulks strādnieku, akmeņu cirtēju un amatnieku pie akmeņiem un kokiem un ļaudis, mācīti uz visādu darbu. Zelta, sudraba un vara un dzelzs ir neizskaitāms pulks. Celies un taisi, un lai Tas Kungs ir ar tevi. Un Dāvids pavēlēja visiem Israēla virsniekiem, palīdzēt viņa dēlam Salamanam: Vai Tas Kungs, jūsu Dievs, nav ar jums, un jums nav devis mieru visapkārt? Jo Viņš tās zemes iedzīvotājus ir devis manā rokā, un šī zeme ir pārvarēta Tā Kunga un Viņa ļaužu priekšā. Tad nu dzenaties ar savu sirdi un ar savu dvēseli meklēt To Kungu, savu Dievu, un ceļaties un uztaisiet Dieva, Tā Kunga, svēto vietu, ka Tā Kunga derības šķirstu un svētos Dieva traukus var ienest šai namā, kas taps uztaisīts Tā Kunga vārdam. Un kad Dāvids bija vecs un savu laiku nodzīvojis, tad tas savu dēlu Salamanu cēla par ķēniņu pār Israēli. Un (Dāvids) sapulcēja visus Israēla virsniekus un priesterus un Levītus. Un Levīti tapa skaitīti no trīsdesmit gadiem un pārāk, un viņu skaits pēc viņu vīru galvām bija trīsdesmit astoņi tūkstoši. No tiem bija divdesmit četri tūkstoši nolikti pie Tā Kunga nama darba, un seši tūkstoši uzraugi un tiesneši. Un četri tūkstoš vārtu sargi un četri tūkstoši Tā Kunga dziedātāji ar spēlēm, ko es esmu iecēlis, Dievu teikt (sacīja Dāvids). Un Dāvids tos dalīja kārtās, pēc Levija bērniem, Geršona, Kohāta un Merarus. No Geršona bērniem bija Laādans un Šimejus. Laādana bērni bija: Jehiēls, virsnieks, un Zetams un Joēls, tie trīs. Šimejus bērni bija: Šalomits un Haziēls un Hārans, tie trīs; šie bija Laādana tēvu nama virsnieki. Un Šimejus bērni bija: Jahats, Zinus un Jeušs un Berija; šie četri bija Šimejus bērni. Un Jahats bija pirmais un Zinus otrais. Bet Jeušam un Berijam nebija daudz bērnu, tāpēc tie tapa skaitīti par vienu tēva namu. Un Kohāta bērni bija: Amrams, Izhars, Hebrons un Uziēls, tie četri. Amrama bērni bija Ārons un Mozus. Un Āronu atšķīra, ka tas taptu svētīts visusvētākajā amatā līdz ar saviem dēliem mūžīgi, kvēpināt priekš Tā Kunga vaiga un Viņam kalpot un svētīt Viņa vārdā mūžīgi. Un Mozus, Tā Dieva vīra, bērni bija skaitīti pie Levītu cilts. Mozus bērni bija: Geršoms un Eliēzers. Geršoma bērni bija Šebuēls, virsnieks. Un Eliēzeram bērni bija: Rehabeja, virsnieks. Un Eliēzeram nebija citu bērnu. Bet Rehabejas bērni vairojās daudz vairāk. Izhara bērni bija: virsnieks Šelomits. Hebrona bērni bija: Jerija pirmais, Amarija otrais, Jehasiēls trešais, un Jakmeams ceturtais. Uziēļa bērni bija: Miha pirmais un Ješija otrais. Merarus bērni bija: Mahlijs un Mušijs. Mahlija bērni bija: Eleazars un Kīšs. Un Eleazars nomira, un tam dēlu nebija, bet meitas vien, un Kīša bērni, viņu brāļi, tās apņēma. Mušija bērni bija Maēlns, Eders un Jeremots, tie trīs. Šie bija Levija bērni pēc savu tēvu namiem, savu tēvu namu virsnieki, kas pēc vārdiem tapa skaitīti pēc viņu galvām; tie stāvēja kalpošanas darbā Tā Kunga namā, divdesmit gadus veci un vairāk. Jo Dāvids bija sacījis: Tas Kungs, Israēla Dievs, Saviem ļaudīm dusu devis, un Viņš Jeruzālemē mājos mūžīgi. Tad arī Levītiem vairs nebija jānes dzīvoklis, nedz kādas citas lietas, kas pie amata piederēja. Bet pēc Dāvida pēdējiem vārdiem Levija bērni tapa skaitīti, divdesmit gadus veci un vairāk, Ka tiem bija jāstāv apakš Ārona bērnu rokas, kalpot Tā Kunga nama pagalmā un mantu telpās un tīrīt visas svētās lietas un stāvēt Dieva nama kalpošanā, Un pie Dieva priekšā noliekamām maizēm un ēdamo upuru kviešu miltiem un neraudzētām karašām un pannām un ceptiem raušiem un pie visiem svariem un mēriem, Un ik rītu stāvēt, To Kungu teikt un slavēt, tāpat arī ik vakaru, Un upurēt visus dedzināmos upurus sabatos, jaunos mēnešos un svētkos pēc sava skaita un tiesas Tā Kunga priekšā vienmēr, Un sargāt saiešanas telti un svēto vietu un kalpot saviem brāļiem, Ārona bērniem, Tā Kunga nama kalpošanā. Un šī bija Ārona bērnu kārta. Ārona bērni bija: Nadabs un Abijus, Eleazars un Ītamars. Bet Nadabs un Abijus nomira priekš sava tēva, un tiem bērnu nebija, un Eleazars un Ītamars palika par priesteriem. Un Dāvids tos nodalīja, Cadoku no Eleazara bērniem un Ahimelehu no Ītamara bērniem, pēc viņu kalpošanas kārtas. Un Eleazara bērnos tapa atrastas vairāk vīriešu galvas, nekā Ītamara bērnos, un tie tos nodalīja; no Eleazara bērniem bija sešpadsmit tēvu namu virsnieki, bet no Ītamara bērniem bija astoņi virsnieki pēc saviem tēvu namiem. Un tos nodalīja caur meslošanu, tā šos kā viņus, jo virsnieki svētā vietā un virsnieki Dieva priekšā bija no Eleazara un Ītamara bērniem. Un Šemaja, Netaneēļa dēls, skrīveris no Levītiem, tos uzrakstīja ķēniņa priekšā un lielkungu un priestera Cadoka un Ahimeleha, Abjatara dēla, un priesteru un Levītu tēvu namu virsnieku priekšā; viens tēva nams tapa ņemts no Eleazara, un viens tāpat tapa ņemts no Ītamara. Un tā pirmā meslu zīme krita Jojaribam, otrā Jedajam, Trešā Harimam, ceturtā Seorimam, Piektā Malhijam, sestā Mijaminam, Septītā Hakocam, astotā Abijam, Devītā Ješuam, desmitā Šekanijam, Vienpadsmitā Eliašibam, divpadsmitā Jaķimam, Trīspadsmitā Hupam, četrpadsmitā Ješebeabam, Piecpadsmitā Bilgam, sešpadsmitā Imeram. Septiņpadsmitā Heziram, astoņpadsmitā Hapicecam, Deviņpadsmitā Petahjam, divdesmitā Jehezekelim, Divdesmit pirmā Jahinam, divdesmit otrā Gamulam, Divdesmit trešā Delajam, divdesmit ceturtā Maāzijam. Šī ir viņu kalpošanas kārta, iet Tā Kunga namā pēc sava likuma caur Āronu, savu tēvu, kā tam Tas Kungs, Israēla Dievs, bija pavēlējis. Un no citiem Levija bērniem: no Amrama bērniem bija Šubaēls, no Šubaēla bērniem Jehdija. No Rehabejas: Rehabejas bērniem virsnieks bija Jišija. No Izhara bērniem bija Šelomots, no Šelamota bērniem Jahats. Un no (Hebrona) bērniem bija: Jerijus (pirmais), Amarija otrais, Jahaziēls trešais, Jakmeams ceturtais. Uziēļa bērni Miha: no Mihas bērniem: Šamirs. Mihas brālis bija Jišija: no Jišijas bērniem: Zaharija. Merarija bērni bija: Mahlijs un Mušijs; tā dēls Jaāzija, (Beno). Merarija bērni no Jaāzijas, viņa dēla, bija: (Bent), Šohams, Zakurs un Ibrijs. No Mahlija bija Eleazars; tam nebija bērnu. No Kīša: Kīša bērni: Jerahmeēls. Un Mušija bērni bija: Mahlijs un Eders un Jerimots. Šie ir Levītu bērni pēc saviem tēvu namiem. Un priekš tiem tapa arī meslots, tāpat tā priekš viņu brāļiem, Ārona dēliem, ķēniņa Dāvida priekšā un Cadoka un Ahimeleha un priesteru un Levītu tēvu namu virsnieku priekšā, tā tēvu nama virsniekam, kā mazākam brālim. Un Dāvids ar kara lielkungiem nodalīja pie kalpošanas no Asafa un Hemana un Jedutuna bērniem, kas garīgas dziesmas dziedāja ar koklēm un soma stabulēm un pulkstenīšiem, un to vīru skaits, kas savā kalpošanā stāvēja, bija: No Asafa bērniem: Zakurs un Jāzeps un Netanija un Asarēls; tie bija Asafa bērni apakš Asafa, kas pie ķēniņa praviešu dziesmas dziedāja. No Jedutuna: Jedutuna bērni bija: Ģedalija un Cerijs un Ješaja, Hašabija un Matitija (un Šimejs), tie seši, apakš sava tēva Jedutuna ar koklēm praviešu dziesmas dziedādami, To Kungu teikt un slavēt. No Hemana: Hemana bērni bija: Buķija, Matanija, Uziēls, Šebuēls un Jerimots, Hananja, Hananija, Eliats, Gidaltija, RomamtiEzers, Jošbekašs, Malotija, Hotirs, Mahaziots. Šie visi bija Hemana bērni, kas bija ķēniņa redzētājs Dieva vārdos, pacelt ragu; un Dievs Hemanam deva četrpadsmit dēlus un trīs meitas. Šie visi bija apakš saviem tēviem pie dziedāšanas Tā Kunga namā ar pulkstenīšiem, soma stabulēm un koklēm pie Dieva nama kalpošanas, apakš ķēniņa, Asafa, Jedutuna un Hemana. Un viņu skaits ar viņu brāļiem, kas Tā Kunga dziesmās bija mācīti, visi dziesmu pratēji bija divsimt astoņdesmit un astoņi. Un tie meta meslus par savu kalpošanas kārtu visi kopā, tā priekš maza, kā priekš liela, tā priekš mācītāja, kā priekš mācekļa. Pirmā meslu zīme krita Asafam un Jāzepam; otrā Ģedalijam ar viņa brāļiem un viņa dēliem, to bija divpadsmit. Trešā Zakuram ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Ceturtā Jicrijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Piektā Netanijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Sestā Buķijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Septītā Ješareēlim ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Astotā Ješajam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Devītā Metanijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Desmitā Šimejum ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Vienpadsmitā Azareēlim ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Divpadsmitā Hašabijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Trīspadsmitā Šubaēlim ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Četrpadsmitā Matitijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Piecpadsmitā Jeremotam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Sešpadsmitā Hananjam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Septiņpadsmitā Jošbekašam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Astoņpadsmitā Hananijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Deviņpadsmitā Malotijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Divdesmitā Eliatam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Divdesmit pirmā Hotiram ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Divdesmit otrā Gidaltijam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Divdesmit trešā Mahaziotam ar viņa dēliem un viņa brāļiem, to bija divpadsmit; Divdesmit ceturtā RomamtiEzeram ar viņa dēliem un ar viņa brāļiem, to bija divpadsmit. Un vārtu sargu kārta bija šī: no Koraha bērniem bija: MeŠelemija, Kores dēls, no Asafa bērniem. Un Me Šelemijas bērni bija: Zaharija, pirmdzimušais, Jediaēls otrais, Zebadija trešais, Jatniēls ceturtais, Elams piektais, Jehohanans sestais, Elioēnajs septītais. Un ObedEdoma bērni bija: Šemaja pirmdzimušais, Jehozabads otrais, Joahs trešais, Sakars ceturtais, un Netaneēls piektais, Amiēls sestais, Īsašars septītais, Peultajs astotais, - jo Dievs viņu bija svētījis. Un viņa dēlam Šemajam arīdzan piedzima dēli, valdnieki sava tēva namā; jo tie bija krietni vīri. Šemajas bērni bija: Otnijs un Refaēls un Obeds un Elzabads, viņa brāļi, krietni vīri, Elihus un Semahija. Šie visi bija no ObedEdoma bērniem, gan paši, gan viņu bērni un viņu brāļi, krietni vīri, spējīgi ar spēku pie kalpošanas, sešdesmit divi no ObedEdoma. Un Me Šelemijam bija bērni un brāļi, krietni vīri, astoņpadsmit. Un Hosam no Merārija bērniem bija dēli: Šimrijs virsnieks; jebšu viņš nebija pirmdzimušais, taču viņa tēvs to iecēla par virsnieku. Hilķija otrais, Tebalija trešais, Zaharija ceturtais: visu Hosas bērnu un brāļu bija trīspadsmit. Šīm vārtu sargu nodaļām pēc vīriešu galvu skaita piekrita tā sargāšana līdz ar saviem brāļiem, kalpot Tā Kunga namā. Un tie meta meslus, tā mazais, kā lielais, pēc saviem tēvu namiem, par katriem vārtiem. Un tā meslu zīme pret rītiem krita Me Šelemijam; arī viņa dēlam Zaharijam, kas bija gudrs padoma devējs, meta meslus, un viņa meslu zīme krita pret ziemeļiem; ObedEdomam pret dienasvidu un viņa dēliem pie mantu klēts; Šupimam un Hosam pret vakariem pie Šallehetas vārtiem, kur iela iet uz augšu, sargs pretī sargam. Pret rītiem bija seši Levīti, pret ziemeļa pusi ikdienas četri, pret dienasvidu ikdienas četri, bet pie klēts pa diviem. Pie Parbara pret vakara pusi četri pie ielas un divi pie Parbara. Šīs ir tās vārtu sargu kārtas no Koraha bērniem un no Merarus bērniem. Bet tie Levīti, viņu brāļi, bija pār Dieva nama mantām un pār tām svētām mantām: No Laādana bērniem, Laādana, Geršona dēla, bērniem, Laādana, Geršona dēla, tēvu namu virsnieki bija Jehiēla bērni. Jehiēla bērni, Zetams un viņa brālis Joēls, bija pār Tā Kunga nama mantām. No Amrama, Izhara, Hebrona, un Uziēļa bērniem Šebuēls, Geršoma, Mozus dēla, dēls bija par virsnieku pār tām mantām. Un viņa brāļi no Eliēzera: tā dēls bija Rehabeja, tā Ješaja, tā Jorams, tā Sihrijs, tā Šelomits. Šis Šelomits un viņa brāļi bija pār visām svētām mantām, ko ķēniņš Dāvids bija svētījis, līdz ar tēvu namu virsniekiem un tūkstošniekiem un simtniekiem un citiem kara virsniekiem. No karu laupījuma tie to bija svētījuši, Tā Kunga namu uzkopt. Un visu, ko Samuēls, redzētājs, bija svētījis un Sauls, Kīša dēls, un Abners, Nera dēls, un Joabs, Cerujas dēls, viss, kas bija svētīts, tas bija rokā Šelomitam un viņa brāļiem. No Izhara bērniem Ķenanija un viņa dēli bija celti tai darbā ārā pie Israēla, par priekšniekiem un tiesnešiem. No Hebrona bērniem Hašabija un viņa brāļi, vareni ļaudis, tūkstoš un septiņsimt, bija uzraugi pār Israēli šai Jordānes malā pret vakara pusi pār visu Tā Kunga darbu un ķēniņa kalpošanu. No Hebrona bērniem bija Jerija virsnieks pār Hebrona bērniem, viņu radiem un tēvu namiem. Četrdesmitā Dāvida valdīšanas gadā viņu starpā meklēja un atrada krietnus vīrus Jazerā Gileādā. Un viņu brāļi bija krietni vīri, divtūkstoš un septiņsimt tēvu namu virsnieki. Un ķēniņš Dāvids tos iecēla pār Rūbena un Gada bērniem un Manasus puscilti, pār visām Dieva lietām un ķēniņa lietām. Šie nu ir Israēla bērni pēc sava skaita, tēvu namu virsnieki un tūkstošnieki un simtnieki un viņu uzraugi, kas ķēniņam kalpoja itin pēc noliktas kārtas nākdami un iedami ik mēnešus cauru gadu; un ikkatrā kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Pār pirmo kārtu pirmā mēnesī bija Jošeb-Bašebets, Zabdiēļa dēls, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Viņš bija no Pereca bērniem, virsnieks pār visiem kara kungiem pirmā mēnesī. Un pār otra mēneša kārtu bija Dodajus, Ahohija dēls, un Miklots bija vadonis viņa kārtai, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Trešais kara virsnieks trešā mēnesī bija virsnieks Benaja, priestera Jojadas dēls, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Šis Benaja bija varenais starp trīsdesmitiem un pār tiem trīsdesmitiem, un viņa kārtai bija (vadonis) Amizabads, viņa dēls. Ceturtais ceturtā mēnesī bija Asahēls, Joaba brālis, un pēc viņa Zebadija, viņa dēls, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Piektais virsnieks piektā mēnesi bija Šamhūts, Jizraha dēls, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Sestais sestā mēnesī bija Īrus, Ikeša, dēls, no Tekoas, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Septītais septītā mēnesī bija Helecs no Pelonas, no Efraīma bērniem, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Astotais astotā mēnesī bija Sibbehajs, Hušata dēls, no Zarhīta bērniem, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Devītais devītā mēnesī bija Abiēzers no Anatotas, no Benjamina bērniem, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Desmitais desmitā mēnesī bija Maharajs no Netofas, no Zarhita bērniem, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Vienpadsmitais vienpadsmitā mēnesī bija Benaja no Piratonas, no Efraīma bērniem, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Divpadsmitais divpadsmitā mēnesī bija Heldajs no Netofas, no Otniēla nama, un viņa kārtā bija divdesmit četri tūkstoši. Un pār Israēla ciltīm bija: pār Rūbena bērniem bija valdītājs Eliēzers, Sihrus dēls, pār Simeona bērniem Šefatija, Maāhas dēls, Pār Levītiem Hašabija, Ķemuēļa dēls, pār Ārona bērniem Cadoks; Pār Jūdu Elihus, no Dāvida brāļiem; pār Īsašaru Omrijs, Mihaēļa dēls, Pār Zebulonu Jišmaja, Obadijas dēls, pār Naftalu Jerimots, Asriēļa dēls, Pār Efraīma bērniem Hošeja, Azazijas dēls, pār Manasus puscilti Joēls, Pedajas dēls, Pār Manasus puscilti Gileādā Idus Zaharijas dēls, pār Benjaminu Jaāsiēls, Abnera dēls, Pār Danu Azareēls, Jerohāma dēls, šie ir Israēla cilšu virsnieki. Bet Dāvids tos neskaitīja, kas divdesmit gadus veci un vēl jaunāki, tāpēc ka Tas Kungs bija sacījis, ka Israēli gribot vairot kā debess zvaigznes. Joabs, Cerujas dēls, bija sācis skaitīt, bet nepabeidza, tāpēc ka nāca liela dusmība pār Israēli, un tas skaits netika uzņemts ķēniņa Dāvida laiku grāmatu skaitļos. Un pār ķēniņa mantām bija Azmavets, Adiēļa dēls, un pār labības krājumiem uz laukiem, pilsētās un ciemos un pilīs Jonatāns, Uzijas dēls, Un pār zemes strādniekiem un lauku kopējiem bija Ezrus, Heluba dēls, Un pār vīna dārziem bija Šimejus no Rāmatas; un pār vīna krājumiem vīna dārzos Zabdus no Šifmitas. Un pār eļļas dārziem un meža vīģes kokiem ielejās bija BaālHanans no Ģederas; un pār eļļas krājumiem Joas; Un pār vēršiem, kas Šaronā ganījās, bija Šitrajs no Šaronas, bet pār vēršiem ielejās, Šafats, Adlaja dēls, Un pār kamieļiem bija Obils, Ismaēlietis; un pār ēzeļu mātēm Jehdeja no Meronotas. Un pār sīkiem lopiem bija Jazizs, Hagarietis. Šie visi bija uzraugi pār ķēniņa Dāvida mantām. Un Jonatāns, Dāvida tēvocis, bija padoma devējs, prātīgs vīrs un rakstu pratējs, un Jehiēls, Hahmona dēls, bija pie ķēniņa bērniem. Un Ahitofels bija ķēniņa padoma devējs, un Hušajs no Arkas, bija ķēniņa draugs. Un pēc Ahitofela bija Jojada, Benajas dēls, un Abjatars. Bet Joabs bija ķēniņa kara vadonis. Tad Dāvids sapulcēja uz Jeruzālemi visus Israēla lielkungus, cilšu virsniekus un kārtu virsniekus, kas ķēniņam kalpoja, tūkstošniekus un simtniekus, un virsniekus pār visām ķēniņa un viņa dēlu mantām un ganāmiem pulkiem un galminiekus un varenos un visus stipros vīrus. Un ķēniņš Dāvids cēlās kājās un sacīja: klausāties mani, mani brāļi un mani ļaudis. Es savā prātā biju apņēmies, dusas namu uztaisīt Tā Kunga derības šķirstam un par kāju pameslu mūsu Dievam, un jau biju taisījies to celt. Bet Dievs uz mani sacīja: tev nebūs namu taisīt Manam vārdam, jo tu esi karavīrs un esi asinis izlējis. Nu Tas Kungs, Israēla Dievs, mani izredzējis no visa mana tēva nama būt par ķēniņu pār Israēli mūžīgi. Jo viņš Jūdu izredzējis par valdītāju un Jūda ciltī mana tēva namu, un starp mana tēva bērniem Viņam labs prāts bijis pie manis, celt mani par ķēniņu pār visu Israēli. Un no visiem maniem dēliem, (jo Tas Kungs man devis daudz dēlu,) Viņš izredzējis manu dēlu Salamanu, sēdēt Tā Kunga valstības krēslā pār Israēli. Un Viņš uz mani sacījis: tavs dēls Salamans, tas uztaisīs Manu namu un Manus pagalmus, jo to Es esmu izredzējis Sev par dēlu, un Es tam būšu par tēvu. Un Es apstiprināšu viņa valstību mūžīgi, ja viņš pastāvīgi turēs un darīs Manus baušļus un Manas tiesas itin kā šodien. Un nu, visam Israēlim, Tā Kunga draudzei, redzot un mūsu Dievam dzirdot: turat un meklējiet Tā Kunga, sava Dieva, visus baušļus, ka jūs paturat to labo zemi un to atstājat saviem bērniem par mantojumu mūžīgi. Un tu, mans dēls Salaman, atzīsti sava tēva Dievu un kalpo Tam ar visu sirdi un ar labu prātu, jo Tas Kungs izmeklē visas sirdis un saprot visas prāta domas. Ja tu Viņu meklēsi, tad tu Viņu atradīsi, bet ja tu Viņu atstāsi, tad Viņš tevi atmetīs mūžīgi. Redzi nu, kad Tas Kungs tevi izredzējis, uztaisīt namu par svētu vietu, tad esi stiprs un dari to. Un Dāvids deva savam dēlam Salamanam priekšzīmi no priekšnama un viņa ēkām un mantas telpām un viņa augšistabām un iekšistabām un no salīdzināšanas vāka nama, Un priekšzīmi no visa, kas viņam bija prātā, proti no Tā Kunga nama pagalmiem un no visām apkārtējām telpām priekš Dieva nama mantām un svētajām mantām, Un priekš priesteru un Levītu kārtām un visa kalpošanas darba Tā Kunga namā un priekš visiem rīkiem pie Tā Kunga nama kalpošanas; Un no zelta, cik zelta ņemams katram dievkalpošanas traukam un no visiem sudraba traukiem, cik svara katram kalpošanas traukam. Un noteica svaru zelta lukturiem un viņu zelta eļļas lukturīšiem, cik svara katram lukturim un viņa eļļas lukturīšiem; arī sudraba lukturiem, cik svara ikkatram lukturim, un viņa eļļas lukturīšiem, kā ikkatram lukturim vajadzēja. Viņš arī nosacīja zeltu pēc svara priekšliekamās maizes galdiem, cik ikkatram galdam vajadzēja, un sudrabu sudraba galdiem, Un dakšām un bļodām un kannām no tīra zelta; un zelta un sudraba biķeriem pēc ikkatra biķera svara. Un kvēpināšanas altārim no šķīstīta zelta pēc svara; un priekšzīmi no ratiem ar zelta ķerubiem, kas spārnus izplētuši apsedz Tā Kunga derības šķirstu. Tas viss stāv rakstos no Tā Kunga rokas, kas mani pamācījis par visiem darbiem pēc šīs priekšzīmes (tā Dāvids sacīja). Un Dāvids sacīja uz savu dēlu Salamanu: ņemies drošu prātu un dari to un nebīsties un nebaiļojies, jo Dievs Tas Kungs, mans Dievs, būs ar tevi, Viņš tevi nepametīs un neatstās, tiekams tu visu darbu būsi pabeidzis Tā Kunga nama kalpošanai. Un redzi, še ir tās priesteru un Levītu kārtas pie visas Dieva nama kalpošanas; un tev ir uz visādu darbu visādi labprātīgi vīri, gudri pie visādas kalpošanas, un lielkungi un visi ļaudis gatavi, darīt pēc tava vārda. Un ķēniņš Dāvids sacīja uz visu draudzi: Salamans, mans dēls, vienīgais, ko Dievs izredzējis, vēl ir jauns un mazs, un taču šis darbs ir liels, jo tā nav pils kādam cilvēkam, bet Dievam, Tam Kungam. Tad ar visu savu spēku esmu sagādājis priekš sava Dieva nama zeltu zelta rīkiem un sudrabu sudraba rīkiem un varu vara rīkiem un dzelzi dzelzs rīkiem un kokus koka rīkiem, Onika akmeņus un ieliekamus akmeņus un rubīnus un raibus akmeņus, visādus dārgus akmeņus un marmora akmeņus lielā pulkā. Un turklāt, kad man pie sava Dieva nama ir labs prāts, man ir vēl zelts un sudrabs, un to es dodu klāt savam Dieva namam bez visa tā, ko esmu sakrājis priekš tā svētā nama: Trīstūkstoš talentus zelta no Ofira zelta un septiņtūkstoš talentus šķīsta sudraba, ēku sienas pārvilkt; Zeltu zelta lietām un sudrabu sudraba lietām un ikvienam darbam, ko amatnieku roka taisa. Un kam nu ir labs prāts šodien ar pilnu roku upurēt Tam Kungam? Tad deva ar labu prātu tēvu namu virsnieki un Israēla cilšu virsnieki un tūkstošnieki un simtnieki un ķēniņa darba virsnieki. Tie deva Dieva nama vajadzībai piectūkstoš talentus zelta un desmit tūkstoš zelta gabalus un desmit tūkstoš talentus sudraba, astoņpadsmit tūkstoš talentus vara un simts tūkstoš talentus dzelzs. Un pie kā akmeņi atradās, tie tos deva Tā Kunga nama mantā Jehiēļa, Geršona dēla, rokā. Un tie ļaudis priecājās labprātīgi dodami, jo tie deva no visas sirds Tam Kungam ar labu prātu. Un ķēniņš Dāvids priecājās arī ar lielu prieku, un Dāvids teica To Kungu visas draudzes priekšā. Un Dāvids sacīja: slavēts esi Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžīgi mūžam! Tev, Kungs, pieder augstība un spēks un godība un slava un gods, jo viss, kas debesīs un zemes virsū, tas Tev pieder. Tava ir tā valstība, un Tu esi paaugstināts kā galva pār visiem. Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tavā rokā stāv, visu paaugstināt un stiprināt. Tad nu, mūsu Dievs, mēs Tev pateicamies un slavējam Tavas godības vārdu. Jo kas es esmu, un kas ir mani ļaudis, ka mēs spētu labprātīgi dot tādas dāvanas? Jo viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam. Jo mēs esam svešinieki un piemitēji Tavā priekšā, kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas virs zemes ir kā ēna un bez pastāvības. Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši, Tev namu taisīt Tavam svētam vārdam, tā ir no Tavas rokas, un viss Tev pieder. Un es zinu, mans Dievs, ka Tu sirdi pārbaudi, un skaidrība Tev labi patīk; no savas sirds skaidrības visu šo esmu devis ar labu prātu, un esmu redzējis ar līksmību Tavus ļaudis, kas še sanākuši, Tev dodam labprātīgi. Kungs, mūsu tēvu, Ābrahāma, Īzaka un Israēla, Dievs, uzturi to mūžīgi, iekš sirds prāta un Tavu ļaužu domāšanām, un atgriez viņu sirdis pie Tevi, Un manam dēlam Salamanam dod padevīgu sirdi, turēt Tavus baušļus un Tavas liecības un Tavus likumus un visu darīt un uztaisīt šo augsto namu, ko es esmu nolicis. Un Dāvids sacīja uz visu draudzi: “Svētiet To Kungu, savu Dievu!” Tad visa draudze svētīja To Kungu, savu tēvu Dievu, un palocījās un nometās zemē Tā Kunga un ķēniņa priekšā. Un tie upurēja Tam Kungam upurus, un upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus otras dienas rītā tūkstoš vēršus, tūkstoš aunus, tūkstoš jērus ar saviem dzeramiem upuriem un kaujamiem upuriem lielā pulkā priekš visa Israēla. Un tie ēda un dzēra tai dienā Tā Kunga priekšā ar lielu līksmību. Un tie cēla Salamanu, Dāvida dēlu, otrā reizē par ķēniņu un to svaidīja par valdītāju Tā Kunga priekšā un Cadoku par priesteri. Tā Salamans sēdās Tā Kunga krēslā par ķēniņu sava tēva Dāvida vietā, un tam labi izdevās, un viss Israēls tam klausīja. Un visi lielkungi un varenie, arī visi ķēniņa Dāvida bērni padevās ķēniņam Salamanam. Un Tas Kungs darīja Salamanu jo lielu visa Israēla priekšā un deva tam valstības godību, kāda vēl nebija bijusi nevienam Israēla ķēniņam priekš viņa. Tā Dāvids, Isajus dēls, bija valdījis pār visu Israēli. Un laiks, kamēr viņš valdīja pār Israēli, bija četrdesmit gadi; Hebronē viņš valdīja septiņus gadus un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus. Un viņš nomira labā vecumā, diezgan piedzīvojis mūža dienu, bagātības un goda, un viņa dēls Salamans palika par ķēniņu viņa vietā. Un ķēniņa Dāvida lietas, pirmās un pēdējās, redzi, tās ir rakstītas redzētāja Samuēla stāstos un pravieša Nātana stāstos un redzētāja Gada stāstos, Ar visu viņa valdību un varu un tiem laikiem, kas aizgājuši pār viņu un pār Israēli un pār visām valstīm un zemēm. Un Salamans, Dāvida dēls, palika spēcīgs savā ķēniņa valdībā, jo Tas Kungs, viņa Dievs, bija ar to un darīja to ļoti lielu. Un Salamans sacīja uz visu Israēli, uz tūkstošniekiem un simtniekiem un tiesnešiem un visiem Israēla lielkungiem, tēvu namu virsniekiem, Ka tie noietu, Salamans un visa draudze līdz ar viņu, uz to kalnu Gibeonā, jo tur bija Dieva saiešanas telts, ko Mozus, Tā Kunga kalps, tuksnesī bija taisījis. Bet Dieva šķirstu Dāvids bija atvedis no Kirjat Jearimas uz to vietu, ko Dāvids tam bija sataisījis, jo viņš tam bija uzcēlis telti Jeruzālemē. Tur bija arī vara altāris, ko Becaleēls, Ūrija dēls, Hura dēla dēls, bija taisījis priekš Tā Kunga dzīvokļa, un Salamans un tā draudze to apmeklēja. Un Salamans tur upurēja priekš Tā Kunga vaiga uz vara altāra saiešanas telts priekšā, un viņš upurēja uz tā tūkstoš dedzināmos upurus. Tanī naktī Dievs parādījās Salamanam un uz to sacīja: lūdz, ko Man tev būs dot. Un Salamans sacīja uz Dievu: manam tēvam Dāvidam Tu esi parādījis lielu žēlastību un mani Tu esi cēlis par ķēniņu viņa vietā. Tad nu, Kungs Dievs, lai Tavs vārds tiešām tā notiek, kā Tu esi runājis uz manu tēvu Dāvidu, jo Tu mani esi cēlis par ķēniņu pār ļaudīm, kuru tik daudz, kā zemes pīšļu. Tad dod man nu gudrību un saprašanu, ka es šo ļaužu priekšā izeju un ieeju, jo kas varētu tiesāt šo Tavu lielo tautu? Tad Dievs sacīja uz Salamanu: tāpēc ka tas ir tavā sirdī, un tu neesi lūdzies nedz bagātību, nedz mantas, nedz godu, nedz savu ienaidnieku dvēseles, nedz ilgu mūžu, bet esi izlūdzies gudrību un saprašanu, Manus ļaudis tiesāt, pār ko Es tevi esmu iecēlis par ķēniņu, Tad tev taps dota gudrība un saprašana, un bagātību un mantas un godu arīdzan Es tev došu, kā nevienam ķēniņam nav bijis priekš tevis un pēc tevis arī nevienam nebūs. Tā Salamans nonāca Jeruzālemē no tā kalna Gibeonā, no saiešanas telts, un viņš valdīja pār Israēli. Un Salamans sakrāja ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstoš četrsimt rati un divpadsmit tūkstoš jātnieki, un viņš tos lika ratu pilsētās un pie ķēniņa Jeruzālemē. Un ķēniņš darīja, ka sudraba un zelta bija Jeruzālemē tik daudz, kā akmeņu, un ciedru koku tik daudz, kā meža vīģes koku ielejās. Un Salamanam veda zirgus no Ēģiptes un visādas preces, un ķēniņa tirgotāji pirka tās preces. Un tie gāja un atveda no Ēģiptes ratus par sešsimt sudraba gabaliem, un vienu zirgu par simt piecdesmit. Un viņi tos izveda arī visiem Hetiešu ķēniņiem un Sīriešu ķēniņiem. Un Salamans nodomāja celt namu Tā Kunga vārdam un namu savai ķēniņa valdībai. Un Salamans noskaitīja septiņdesmit tūkstoš vīrus pie nastu nešanas un astoņdesmit tūkstoš cirtējus uz kalniem un trīs tūkstoš sešsimt uzraugus pār viņiem. Un Salamans sūtīja pie Hirama, Tirus ķēniņa, un lika sacīt: kā tu esi darījis manam tēvam Dāvidam un tam sūtījis ciedru kokus, sev namu celt, kur dzīvot, - Redzi, es gribu namu celt Tā Kunga, sava Dieva, vārdam un Viņam to svētīt, Viņa priekšā kvēpināt ar saldām kvēpināmām zālēm un nolikt vienmēr priekšliekamas maizes un upurēt dedzināmos upurus ik rītu un ik vakaru, sabatos un jaunos mēnešos un Tā Kunga, mūsu Dieva, augstos svētkos, kā Israēlim mūžīgi pienākas. Un nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks nekā visi dievi. Bet kam tad tik daudz spēka, Viņam namu celt? Jo debesis un visu debesu debesis nespēs Viņu saņemt; kas tad es esmu, ka varētu Viņam celt namu? Bet ka tik vien Viņa priekšā varētu kvēpināt. Un nu sūti man gudru vīru, kas māk izstrādāt zeltu un sudrabu un varu un dzelzi, purpuru, karmezīnu un zilumu, un kas prot strādāt izrakstītu darbu kopā ar gudriem, kas pie manis iekš Jūda un Jeruzālemē, ko mans tēvs Dāvids gādājis. Sūti man arī ciedru kokus, priedes un algumim kokus no Libānus; jo es zinu, ka tavi kalpi prot cirst Libānus kokus. Un redzi, mani kalpi būs pie taviem, Man sacirst kokus lielā vairumā; jo nams, ko es celšu, būs liels un apbrīnojams. Un redzi, taviem kalpiem, kas tos kokus cērt, es došu divdesmit tūkstoš koru samaltu kviešu un divdesmit tūkstoš koru miežu, un divdesmit tūkstoš batus vīna un divdesmit tūkstoš batus eļļas. Tad Hirams, Tirus ķēniņš, atbildēja caur vēstuli un sūtīja pie Salamana: tāpēc ka Tas Kungs Savus ļaudis mīļo, Viņš tevi licis pār tiem par ķēniņu. Un Hirams sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas radījis debesi un zemi, kas ķēniņam Dāvidam devis gudru, prātīgu un apdomīgu dēlu, kas namu uztaisīs Tam Kungam un namu savai ķēniņa valdībai. Tad es nu sūtu gudru pratēju vīru, Huramu Abiju; Viņa māte ir no Dana meitām, un viņa tēvs Tiriešu vīrs. Tas māk izstrādāt zeltu un sudrabu, varu, dzelzi, akmeņus, kokus, purpuru un zilumu un smalkas dzijas, audeklu un karmezīnu, un darīt visādu izrakstītu darbu, izdomāt visādas gudras lietas, ko tam liek, ar taviem gudriem un ar tava tēva, mana kunga, Dāvida, gudriem. Tad nu lai sūta taviem kalpiem tos kviešus un miežus un eļļu un vīnu, ko mans kungs minējis. Tad mēs cirtīsim Libānus kokus, cik tev vajag un pie tevis novedīsim ar plostiem pār jūru uz Joppi, tad tu tos varēsi likt vest uz Jeruzālemi. Un Salamans skaitīja visus svešiniekus Israēla zemē, pēc tās skaitīšanas, kā viņa tēvs Dāvids tos bija skaitījis, un tur atradās simt piecdesmit trīs tūkstoši seši simti. Un viņš no tiem ņēma septiņdesmit tūkstoš nastu nesējus un astoņdesmit tūkstoš cirtējus uz kalniem un trīs tūkstoš sešsimt uzraugus, ļaudis dzīt pie darba. Un Salamans sāka celt Tā Kunga namu Jeruzālemē Morijas kalnā, kas viņa tēvam Dāvidam bija rādīts, tai vietā, ko Dāvids bija sataisījis, uz Jebusieša Ornana klona. Un viņš sāka celt otrā mēnesī otrā dienā, savas valdīšanas ceturtā gadā. Un Salamans lika pamatu ceļamam Dieva namam; pēc pirmā mēra tas bija sešdesmit olekšu garumā un divdesmit olekšu platumā. Un priekšnams priekšgalā bija tik garš, cik nams plats, divdesmit olektis, un simts divdesmit olekšu tas bija augstumā, un viņš to iekšpusē pārvilka ar tīru zeltu. Un tam lielam namam viņš grīdu lika no priedes kokiem, pārvilka to ar labu zeltu un uztaisīja palmu kokus un ķēdītes klāt. Viņš arī tam namam aplika dārgus akmeņus par glītumu, un zelts bija no Parvaīmas. Un viņš to namu, baļķus, stabus un viņa sienas un viņa durvis apzeltīja un izgrieza ķerubus pie sienām. Un viņš taisīja tās visu svētākās vietas namu; tas bija divdesmit olektis garš un divdesmit olektis plats, un viņš to pārvilka ar labu zeltu pie sešsimt talentiem. Un naglu svars bija pie piecdesmit sēķeļiem zelta, un viņš pārvilka arī tās augšistabas ar zeltu. Un viņš taisīja tai visu svētākās vietas namā divus ķerubus, tēlotāja darbu, un tos pārvilka ar zeltu. Un tie ķerubu spārni bija divdesmit olekšu garumā, viens spārns bija piecu olekšu un sniedzās līdz nama sienai, un otrs spārns bija arī piecu olekšu un sniedzās līdz otra ķeruba spārnam. Tāpat bija arī tā otra ķeruba spārns piecu olekšu un sniedzās līdz nama sienai, un otrs spārns bija arī piecu olekšu un sniedzās līdz tā otra ķeruba spārnam. Šo ķerubu spārni izplētās divdesmit olektis, un tie stāvēja uz savām kājām, un viņu vaigi bija griezti uz iekšpusi. Un viņš taisīja priekšvelkamo no ziluma, no purpura un dārga sarkanuma un smalkām dzijām un ieauda tam ķerubus Bet tā nama priekšā viņš lika divus stabus trīsdesmit un piecu olekšu augstumā, un kronis ikkatram virsū bija piecu olekšu. Un viņš taisīja ķēdītes pie stīpas un lika tās uz stabu kroņiem un taisīja simts granātābolus un lika tos starp ķēdītēm. Un viņš uzcēla stabus Dieva nama priekšā, vienu pa labo roku un otru pa kreiso, un viņš to pa labo roku nosauca Jahinu un to pa kreiso Boasu. Un viņš taisīja vara altāri; divdesmit olektis tas bija garš un divdesmit olektis bija viņa platums un desmit olektis bija viņa augstums. Un viņš lēja jūru; tā bija desmit olektis no vienas malas līdz otrai, visapkārt apaļa, un piecas olektis bija viņas augstums, un mērs visapkārt bija trīsdesmit olektis. Un vēršu tēli bija apakšā ap viņu visapkārt, desmit uz ikvienu olekti, un tika visapkārt ap to jūru; tādu vēršu bija divas rindas, vienā lējienā līdz ar to jūru lietas. Tā (jūra) stāvēja uz divpadsmit vēršiem; trīs no tiem griezās pret ziemeļa pusi un trīs griezās pret vakara pusi un trīs griezās pret dienasvidu un trīs griezās pret rītiem, un tā jūra bija virsū uz tiem, un visi viņu aizmugures gali bija iekšpusē. Un viņas biezums bija plaukstas platumā, un viņas mala bija tā darīta kā biķera mala, pēc lilijas zieda iztaisīta; un trīs tūstoš bati tanī sagāja. Un viņš taisīja desmit katlus un lika piecus pa labo un piecus pa kreiso roku priekš mazgāšanas, - kas pie tā dedzināma upura piederēja, to tie tur izskaloja; bet tā jūra bija priekš tam, ka tie priesteri tur mazgātos. Un viņš taisīja desmit zelta lukturus, kā tiem vajadzēja būt, un tos nolika Dieva namā, piecus pa labo un piecus pa kreiso roku. Un viņš taisīja desmit galdus un tos nolika Dieva namā, piecus pa labo un piecus pa kreiso roku, un taisīja arī simts zelta bļodas. Un viņš taisīja to priesteru pagalmu un to lielo pagalmu ar pagalma vārtiem, un vārtu durvis viņš pārvilka ar varu. Un jūru viņš nolika pa labo roku rīta pusē dienasvidum pretī. Vēl Hurams taisīja podus un lāpstas un bļodas. Tā Hurams pabeidza darbu, ko viņš ķēniņam Salamanam Dieva namā darīja: Divus stabus ar apaļiem kroņiem abu stabu virsū un divas pītās stīpas, apaļos kroņus apsegt, kas bija stabu virsū, Un četrsimt granātābolus pie divām pītām stīpām, divas granātābolu rindas pie katras stīpas, apaļos kroņus apsegt, kas bija stabu virsū, Un viņš taisīja krēslus, un uz krēsliem viņš taisīja katlus, To vienu jūru, un apakš tās divpadsmit vēršus. Tāpat podus un lāpstas un bļodas un visus viņu rīkus Hurams-Abijs taisīja ķēniņam Salamanam priekš Tā Kunga nama no šķīsta vara. Jordānes klajumā viņš tos ķēniņam lēja cietā zemē starp Sukotu un Caredatu. Un Salamans taisīja visas šās lietas varen lielā pulkā, un vara svars netapa likts vērā. Un Salamans taisīja visas lietas priekš Dieva nama un to zelta altāri un tos galdus, uz ko tās svētās maizes tapa liktas, Un tos lukturus ar viņu eļļas lukturīšiem no tīra zelta, ka tie taptu iededzināti visusvētākās vietas priekšā, tā kā piederējās, Un tās puķes un eļļas lukturus un dakts šķēres no zelta: viss bija no visšķīstākā zelta. Un naži un bļodas un karotes un kvēpināmie trauki bija no tīra zelta. Un tā nama vārtu durvis iekšpusē uz to vissvētāko vietu un Dieva nama durvis bija no zelta. Tā viss darbs tapa pabeigts, ko Salamans pie Tā Kunga nama darīja. Un Salamans nonesa visas sava tēva Dāvida svētītās lietas un sudrabu un zeltu un visus traukus un nolika pie tām Dieva nama mantām. Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visu cilšu priekšniekus, tos tēvu namu virsniekus starp Israēla bērniem, uz Jeruzālemi, Tā Kunga derības šķirstu uz augšu nest no Dāvida pilsētas, tā ir Ciāna. Un visi Israēla vīri sapulcējās pie ķēniņa svētkos. Tas bija septītais mēnesis. Un visi Israēla vecaji atnāca, un Levīti pacēla šķirstu. Un šķirstu un saiešanas telti tie uznesa augšā līdz ar visām svētām lietām, kas bija teltī, tās priesteri un Levīti uznesa augšā. Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas pie viņa bija sapulcējusies tā šķirsta priekšā, upurēja avis un vēršus, ko liela pulka dēļ nevarēja ne skaitīt, ne rēķināt. Un priesteri nesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšnamā, visusvētākā vietā apakš ķerubru spārniem. Un tie ķerubi izplēta savus spārnus pār tā šķirsta vietu, un tie ķerubi apklāja to šķirstu un viņa kārtis no virsas. Un nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali no šķirsta bija redzami visusvētās vietas priekšā, bet ārpusē tie nebija redzami; un tas tur bija līdz šo dienu. Tai šķirstā nekā nebija iekšā kā vien tie divi galdi, ko Mozus Horebā bija ielicis, kad Tas Kungs derību derēja ar Israēla bērniem, kad tie bija izgājuši no Ēģiptes zemes. Un notikās, kad tie priesteri no tās svētās vietas izgāja, jo visi priesteri, kas atradās, bija svētījušies, tā ka tās kārtas netapa turētas, Un Levīti ar visiem tiem, kas bija apakš Asafa un Hemana un Jedutuna un viņu bērniem un brāļiem, ar nātnu drēbēm apģērbti, ar pulkstenīšiem un somastabulēm un koklēm, stāvēja pret altāra rīta pusi, un ar tiem kādi simts un divdesmit priesteri, kas pūta ar taurēm; Un tie vienā skaņā pūta un dziedāja, tā ka bija viena vienīga balss, kas To Kungu teica un slavēja; - kad tie nu balsi pacēla ar taurēm un pulkstenīšiem un citiem spēlējamiem rīkiem, To Kungu slavēt, ka Viņš labs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi, - tad nams, Tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni, Ka tie priesteri nevarēja stāvēt tā mākoņa dēļ nedz kalpot, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu. Tad Salamans sacīja: Tas Kungs ir sacījis, Viņš gribot tumsā mājot. Un es Tev esmu uztaisījis mājas vietu un vietu Tev par mūžīgu dzīvokli. Un ķēniņš atgrieza savu vaigu un svētīja visu Israēla draudzi un visa Israēla draudze stāvēja, Un viņš sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar Savu muti runājis uz manu tēvu Dāvidu un ar Savu roku to piepildījis, ko sacījis: No tās dienas, kamēr esmu izvedis Savus ļaudis no Ēģiptes zemes, Es nevienu pilsētu neesmu izredzējis no visām Israēla ciltīm, namu taisīt, ka Mans vārds tur būtu; arī nevienu vīru neesmu izredzējis par valdītāju pār Maniem Israēla ļaudīm; Bet Jeruzālemi Es esmu izredzējis, ka Mans vārds tur būtu, un Dāvidu Es esmu izredzējis, ka tas būtu pār Maniem Israēla ļaudīm. Un tas manam tēvam Dāvidam bija sirdī, namu celt Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam. Bet Tas Kungs sacīja uz manu tēvu Dāvidu: tāpēc ka tu savā sirdī esi apņēmies, celt Manam vārdam namu, tu gan labi esi darījis, ka tas bijis tavā sirdī; Tomēr tev nebūs celt to namu, bet tavam dēlam, kas nāks no taviem gurniem, tam būs namu celt Manam vārdam. Un Tas Kungs ir piepildījis Savu vārdu, ko Viņš runājis, jo es esmu cēlies sava tēva Dāvida vietā un sēžu Israēla goda krēslā, kā Tas Kungs runājis, un esmu namu cēlis Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdam. Un tur es esmu nolicis to šķirstu, kur Tā Kunga derība, ko Viņš derējis ar Israēla bērniem. Un viņš stājās Tā Kunga altāra priekšā visai Israēla draudzei pretī un izplēta savas rokas. Un Salamans bija taisījis vara pakāpienus un tās licis pagalma vidū, piecas olektis garas un piecas olektis platas un trīs olektis augstas, un tur viņš uzkāpa un nometās ceļos visas Israēla draudzes priekšā un izplēta savas rokas pret debesīm un sacīja: Kungs, Israēla Dievs, neviens nav tāds Dievs, kā Tu, ne debesīs, ne virs zemes; Tu turi derību un žēlastību Saviem kalpiem, kas ar visu sirdi staigā Tavā priekšā. Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, Tu esi turējis, ko Tu viņam runājis, jo ar Savu muti Tu esi runājis un ar Savu roku Tu to esi piepildījis, tā kā tas šodien ir. Un nu Kungs, Israēla Dievs, turi Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, ko Tu tam esi runājis, sacīdams: tev netrūks vīra Manā priekšā, kas sēdēs Israēla goda krēsla, ja tikai tavi dēli sargās savu ceļu, staigādami Manā bauslībā, kā tu esi staigājis Manā priekšā. Tad nu, Kungs, Israēla Dievs, lai jel Tavs vārds tiešām notiek, ko Tu esi runājis Savam kalpam Dāvidam. Jo vai Dievs tiešām dzīvo pie cilvēkiem virs zemes? Redzi, debesis un visu debesu debesis Tevi nevar saņemt, ne vēl šis nams, ko es esmu cēlis? Tomēr, griezies pie Sava kalpa lūgšanām un pie viņa piesaukšanām, Kungs, mans Dievs, un klausi to saukšanu un lūgšanu, ko Tavs kalps lūdz priekš Tava vaiga. Lai Tavas acis ir atvērtas dienām naktīm pār šo namu, pār šo vietu, kur Tu esi solījis iecelt Savu vārdu, klausīt to lūgšanu, ko Tavs kalps lūgs šinī vietā. Klausi tad Sava kalpa un Savu Israēla ļaužu sirds lūgšanu, ko tie lūgs šinī vietā, klausi no tās vietas, kur Tu mīti debesīs, ak klausi un piedod! Ja kāds būs apgrēkojies pret savu tuvāko un viņam liks zvērēt un nodievoties, un kad šī zvērēšana nāks priekš Tava altāra šinī namā, Tad klausi Tu no debesīm un dari un tiesā Savus kalpus un atmaksā tam bezdievīgam, dodams viņa ceļu uz viņa galvu, un taisno to taisno, dodams tam pēc viņa taisnības. Un kad Tavi Israēla ļaudis būs kauti ienaidnieku priekšā, kad tie pret Tevi būs grēkojuši, un atgriezīsies un apliecinās Tavu Vārdu un Tavā priekšā pielūgs un no sirds piesauks šai namā, Tad klausi Tu no debesīm un piedod Savu Israēla ļaužu grēkus un ved tos atpakaļ uz to zemi, ko Tu tiem un viņu tēviem esi devis. - Kad debess būs aizslēgta, ka lietus nelīs, tāpēc ka tie pret Tevi būs apgrēkojušies, un tie šinī vietā lūgs un Tavam Vārdam dos godu un atgriezīsies no saviem grēkiem, kad Tu tos apbēdini, Tad klausi Tu debesīs un piedod Savu kalpu un Savu Israēla ļaužu grēkus, ka Tu tiem rādi to labo ceļu, kur tiem būs staigāt, un lietu dodi tai zemē, ko Tu Saviem ļaudīm devis par mantību. - Kad zemē būs bada laiks, mēris, bula laiks, rūsa, siseņi un kukaiņi, kad viņu ienaidnieks zemē lauzīsies pret viņu vārtiem, vai būs kāda cita mocība vai sērga, Kas tad lūgs, kas no sirds piesauks, lai būtu kas būdams no visiem Taviem Israēla ļaudīm, kad tie atzīs savas mokas un bēdas un izpletīs savas rokas šinī namā, Tad klausi Tu no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, un piedod un dari un dod ikkatram pēc visiem viņa ceļiem, itin kā Tu viņa sirdi pazīsti, jo Tu vien pazīsti cilvēku bērnu sirdis; - Lai tie Tevi bīstas un arvien staigā Tavos ceļos, kamēr tie dzīvo tai zemē, ko Tu mūsu tēviem esi devis. - Kad arī kāds svešinieks būs, kas nav no Taviem Israēla ļaudīm, bet nāk no tālas zemes Tava lielā vārda pēc un Tavas stiprās rokas un Tava izstiepta elkoņa dēļ, un kad tas nāks un šinī namā pielūgs, Tad klausi Tu no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, un dari visu, par ko svešais Tevi piesauks, lai visas pasaules ļaudis atzīst Tavu Vārdu un Tevi bīstas, tāpat kā Tavi Israēla ļaudis, un lai tie zina, ka Tavs Vārds ir saukts pār šo namu, ko es esmu cēlis. Kad Tavi ļaudis ies karā pret saviem ienaidniekiem, pa to ceļu, kur Tu tos sūtīsi, un Tevi pielūgs, vaigu griezuši uz šo pilsētu, ko Tu esi izredzējies, un pret šo namu, ko es esmu cēlis Tavam vārdam, Tad klausi Tu no debesīm viņu lūgšanas un viņu sirds saukšanas un nes viņiem tiesu. - Kad tie pret Tevi būs apgrēkojušies (jo nav neviena cilvēka, kas nebūtu grēkojis), un Tu pār tiem būsi apskaities un tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos noved cietumā ienaidnieku zemē, vai tālu vai tuvu, Un tie tai zemē, kur ir aizvesti cietumā to atkal ņems pie sirds un atgriezīsies un Tevi piesauks sava cietuma zemē, sacīdami: mēs esam grēkojuši un noziegušies, mēs esam bijuši bezdievīgi; Un kad tie pie Tevis atgriežas no visas savas sirds un no visas savas dvēseles sava cietuma zemē, kur tie cietumā top turēti, un tie Tevi pielūgs, vaigu griezuši uz savu zemi, ko Tu devis viņu tēviem, uz to pilsētu, ko Tu esi izredzējies, un pret to namu, ko esmu cēlis Tavam vārdam, Tad klausi Tu no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, viņu lūgšanu un viņu sirds saukšanu un nes tiem tiesu un piedod Saviem ļaudīm, ko tie pret Tevi grēkojuši. - Nu, mans Dievs, lai jel Tavas acis ir atvērtas, un Tavas ausis klausās uz to lūgšanu šinī vietā. Un nu celies šurp, Kungs Dievs, Savā dusas vietā, Tu un Tava spēka šķirsts; lai Tavi priesteri, Kungs Dievs, top apģērbti ar svētību, un Tavi svētie lai priecājās par labumu. Kungs Dievs, neatmet Sava svaidītā vaigu, piemini to žēlastību, kas solīta Dāvidam, Tavam kalpam. Kad nu Salamans bija beidzis to lūgšanu, tad uguns krita no debesīm un norija tos dedzināmos upurus un kaujamos upurus, un Tā Kunga godība piepildīja to namu. Un priesteri nevarēja ieiet Tā Kunga namā, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Tā Kunga namu. Un kad visi Israēla bērni redzēja to uguni nokrītam un Tā Kunga godību nonākam pār to namu, tad tie nometās uz savu vaigu pie zemes uz grīdu un pielūdza un teica To Kungu, ka Viņš labs, ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Un ķēniņš un visi ļaudis upurēja upurus Tā Kunga priekšā. Un ķēniņš Salamans upurēja divdesmit divi tūkstošus vēršus un simts divdesmit tūkstoš avis. Tā ķēniņš un visi ļaudis iesvētīja Dieva namu. Un priesteri stāvēja savā kalpošanā un Levīti ar Tā Kunga spēlējamiem rīkiem, ko ķēniņš Dāvids bija taisījis, To Kungu slavēt, ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi, ar Dāvida dziesmām, ko tie dziedāja, un priesteri pūta ar taurēm viņiem pretī, un viss Israēls stāvēja. Un Salamans svētīja iekšpagalmu Tā Kunga nama priekšā, jo viņš tur upurēja dedzināmos upurus un pateicības upuru taukus. Jo vara altāris, ko Salamans bija taisījis, nevarēja saņemt tos dedzināmos upurus un ēdamos upurus un taukus. Un Salamans tanī laikā svinēja svētkus septiņas dienas, un viss Israēls līdz ar viņu, varen liela draudze, no Hamatas līdz Ēģiptes upei. Un astotā dienā tie turēja svētku sapulci, jo to altāri tie iesvētīja septiņas dienas, un svētkus tie turēja septiņas dienas. Bet divdesmit trešā dienā, septītā mēnesī viņš tos ļaudis atlaida uz viņu mājām, priecīgus un ar labu prātu par to labumu, ko Tas Kungs bija darījis Dāvidam un Salamanam un Saviem Israēla ļaudīm. Tā Salamans pabeidza Tā Kunga namu un ķēniņa namu; un viss ko Salamans bija iedomājies taisīt Tā Kunga namā un savā paša namā, tas viņam izdevās. Un Tas Kungs parādījās Salamanam naktī un uz to sacīja: Es esmu paklausījis tavu lūgšanu un šo vietu izredzējis Sev par upuru namu. Redzi, kad Es debesis aizslēgšu, ka lietus nebūs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem zemi noēst, vai kad Es sūtīšu mēri Saviem ļaudīm, Un Mani ļaudis, pār kuriem Mans vārds ir saukts, pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu un atgriezīsies no saviem ļauniem ceļiem, tad Es no debesīm gribu klausīt un piedot viņu grēkus un dziedināt viņu zemi. Tad nu Manas acis būs atvērtas, un Manas ausis klausīsies uz to lūgšanu šinī vietā. Jo Es nu esmu izredzējis šo namu un to svētījis, ka Manam vārdam tur būs būt mūžīgi, un Manas acis un Mana sirds tur būs vienmēr. Un nu, ja tu staigāsi Manā priekšā, kā tavs tēvs Dāvids staigājis, un darīsi, kā Es tev esmu pavēlējis, un turēsi Manus likumus un Manas tiesas, Tad Es apstiprināšu tavu valstības krēslu, itin kā Es derību esmu derējis ar tavu tēvu Dāvidu, sacīdams: tev nekad netrūks vīra, kas valdīs pār Israēli. Bet ja jūs atkāpsities un atstāsiet Manus likumus un Manus baušļus, ko Es jums esmu devis, un iesiet un kalposiet svešiem dieviem un metīsities zemē priekš tiem, Tad Es tos izsakņošu no Savas zemes, ko Es tiem esmu devis, un atmetīšu no Sava vaiga šo namu, ko Es esmu svētījis Savam vārdam, un to darīšu par sakāmu vārdu un apsmieklu starp visām tautām. Un par šo namu, kas tik augsts bijis, visiem, kas iet garām, būs iztrūcināties un sacīt: kāpēc Tas Kungs tā ir darījis šai zemei un šim namam? Tad sacīs: tāpēc ka tie atstājuši To Kungu, savu tēvu Dievu, kas tos izvedis no Ēģiptes zemes, un ir turējušies pie citiem dieviem un priekš tiem metušies zemē un tiem kalpojuši, - tādēļ Viņš pār tiem vedis visu šo ļaunumu. Un pēc divdesmit gadiem, kad Salamans bija uztaisījis Tā Kunga namu un savu namu, Tad Salamans izbūvēja tās pilsētas, ko Hirams Salamanam bija devis, un lika Israēla bērniem tur dzīvot. Pēc tam Salamans cēlās uz HamatCobu un to pārvarēja. Viņš arī uztaisīja Tadmoru tuksnesī un visas labības pilsētas, ko viņš Hamatā būvēja. Viņš arī uztaisīja Kalna BetOronu un Lejas BetOronu, stipras pilsētas ar mūriem, vārtiem un aizšaujamiem, Un Baalatu un visas labības pilsētas, kas Salamanam piederēja, un visas ratu un jātnieku pilsētas un visas Salamana prieka pilis, ko tam bija prieks taisīt Jeruzālemē un uz Libānus un visās zemēs viņa valstībā. Visus atlikušos ļaudis no Hetiešiem un Amoriešiem un Fereziešiem un Hiviešiem un Jebusiešiem, kas nebija no Israēla, Šo bērnus, kas pēc tiem tai zemē bija atlikuši, ko Israēla bērni nebija izdeldējuši, tos Salamans spieda pie klausības līdz šai dienai. Bet no Israēla bērniem Salamans neņēma kalpus pie sava darba, bet tie bija karavīri un virsnieki pār viņa bruņiniekiem un viņa ratu un jātnieku virsnieki. Un virsuzraugu ķēniņam Salamanam bija divsimt un piecdesmit, kas pār ļaudīm valdīja. Un Salamans veda Faraona meitu no Dāvida pils tai namā, ko viņš tai bija taisījis. Jo viņš sacīja: manai sievai nebūs Israēla ķēniņa Dāvida namā dzīvot, tāpēc ka tā vieta ir svēta, kur Tā Kunga šķirsts nācis. Tad Salamans upurēja Tam Kungam dedzināmos upurus uz Tā Kunga altāra, ko viņš priekšnama priekšā bija uztaisījis, Ikkatrā dienā savu tiesu upurēdams, itin kā Mozus bija pavēlējis, sabatos un jaunos mēnešos un svētkos, trīs reiz gadskārtā, Neraudzētās maizes svētkos, Nedēļu svētkos un Būdiņu svētkos. Un viņš noteica pēc sava tēva Dāvida likuma priesteru kārtas, kā tiem bija kalpot, un Levītus, kopt savu kopjamo, slavēt un kalpot priesteru priekšā, kas katrai dienai piekrita, arī vārtu sargus pēc savas kārtas pie ikkatriem vārtiem, jo tā bija Dāvida, Tā Dieva vīra, pavēle. Un no ķēniņa pavēles par priesteriem un Levītiem viņi neatkāpās ne kādā lietā, arī ne pie tām mantām. Tā Salamans pabeidza visu savu darbu, no tās dienas, kad Tā Kunga namam lika pamatu, līdz kamēr to pabeidza un Tā Kunga nams pavisam bija gatavs. Tad Salamans gāja uz EcionGeberu un uz Elotu jūrmalā, Edoma zemē. Un Hirams tam sūtīja caur saviem kalpiem lielas laivas, un kalpus, kas jūru pārzināja, un tie gāja ar Salamana kalpiem uz Ofiru un atveda no turienes četrsimt un piecdesmit talentus zelta un to nesa ķēniņam Salamanam. Un kad Sabas ķēniņiene dzirdēja Salamana slavu, tad tā nāca, pārbaudīt Salamanu ar mīklām, uz Jeruzālemi ar varen lielu pulku, un ar kamieļiem, kas nesa kvēpināmās zāles un daudz zelta un dārgus akmeņus. Un viņa nāca pie Salamana un runāja ar to visu, ko bija apņēmusies savā sirdī. Un Salamans viņai atbildēja uz visiem viņas vārdiem, un nekas Salamanam nebija paslēpts, ko viņš tai nebūtu teicis. Kad nu Sabas ķēniņiene redzēja Salamana gudrību un to namu, ko viņš bija uzcēlis, Un viņa galda ēdienus un viņa kalpu dzīvokļus un viņa sulaiņu amatu un viņu drēbes un viņa dzēriena devējus un viņu drēbes un viņa uzejamo vietu, kur viņš gāja Tā Kunga namā, tad viņa tikko nepalika bez dvašas Un sacīja uz ķēniņu: tas ir tiesa, ko es savā zemē esmu dzirdējusi no tavām lietām un no tavas gudrības. Bet es viņu vārdiem neticēju, kamēr es pati nācu un manas acis redzēja; un redzi, man nav ne puse teikta no visas tavas lielās gudrības; tev ir vairāk, nekā tā slava, ko es dzirdēju. Svētīgi tavi ļaudis un svētīgi šie tavi kalpi, kas vienmēr stāv tavā priekšā un dzird tavu gudrību. Slavēts lai ir Tas Kungs, tavs Dievs, kam labs prāts bijis pie tevis, sēdināt tevi uz Savu goda krēslu par ķēniņu Tam Kungam, tavam Dievam. Tāpēc ka tavs Dievs Israēli mīļo, gribēdams to uzturēt mūžīgi, Viņš tevi iecēlis pār tiem, darīt tiesu un taisnību. Un viņa deva ķēniņam simts un divdesmit talentus zelta un kvēpināmās zāles un dārgus akmeņus lielā pulkā, un tādu zāļu nav bijis kā šīs, ko Sabas ķēniņiene deva ķēniņam Salamanam. Tāpat arī Hirama kalpi un Salamana kalpi, kas zeltu nesa no Ofira, atnesa arī algumim kokus un dārgus akmeņus. Un ķēniņš no algumim kokiem taisīja trepes Tā Kunga namā un ķēniņa namā, arī kokles un somastabules koklētājiem. Tādi (koki) citkārt nebija redzēti Jūdu zemē. Un ķēniņš Salamans deva Sabas ķēniņienei visu, ko tā gribēja un lūdza, bez tā, ko tā ķēniņam bija atnesusi, Un tā griezās atpakaļ un gāja ar saviem kalpiem uz savu zemi. Un zelta svars, kas Salamanam ikgadus ienāca, bija sešsimt sešdesmit seši talenti zelta, Bez tā, ko viņš dabūja no tirgotājiem un veikalniekiem; arī visi Arābijas ķēniņi un zemes lielkungi nesa Salamanam zeltu un sudrabu. Un ķēniņš Salamans taisīja divsimt priekšturamās bruņas no kalta zelta, - sešsimt zelta gabalus viņš deva priekš ikvienām priekšturamām bruņām, - Un trīssimt sedzamas bruņas no kalta zelta, - tur viņš deva trīs simt gabalus zelta priekš ikvienām bruņām. Un ķēniņš tās ielika Libānus koku namā. Un ķēniņš taisīja lielu krēslu no ziloņkauliem un to pārvilka ar tīru zeltu. Šim krēslam bija seši pakāpieni un viens kāju pamesls no zelta, kas pie tā krēsla bija piestiprināts, un abās pusēs tam bija lēnes pie sēdekļa, un divas lauvas stāvēja pie tām lēnēm, Un divpadsmit lauvas stāvēja tur uz sešiem pakāpieniem abās pusēs. Tāds nekādā valstībā nav taisīts. Un visi ķēniņa Salamana dzeramie trauki bija no zelta un visi trauki Libānus koku namā bija no tīra zelta, - sudrabu Salamana laikā neko necienīja. Jo ķēniņa kuģi gāja uz Taršišu ar Hirama kalpiem; tie Taršiša kuģi pa trim gadiem vienreiz pārnāca un pārveda zeltu un sudrabu un ziloņkaulus un pērtiķus un pāvus. Tā ķēniņš Salamans tapa lielāks, nekā visi ķēniņi virs zemes, bagātībā un gudrībā. Un visi ķēniņi virs zemes meklēja Salamana vaigu, viņa gudrību dzirdēt, ko Dievs tam bija devis sirdī. Un tie atnesa ikkatrs savas dāvanas, sudraba un zelta traukus un drēbes un bruņas un dārgas zāles, zirgus un zirgēzeļus ik gadus. Un Salamanam bija četrtūkstoš zirgu steliņģu un divpadsmit tūkstoš jātnieki, un viņš tos lika ratu pilsētās un pie ķēniņa Jeruzālemē. Un viņš valdīja pār visiem ķēniņiem no lielupes līdz Fīlistu zemei un līdz Ēģiptes robežām. Un ķēniņš darīja, ka tik daudz sudraba bija Jeruzālemē kā akmeņu, un ciedru koku tik daudz, kā meža vīģes koku ielejās. Un Salamanam atveda zirgus no Ēģiptes un no citām zemēm. Un kas vēl atliek par Salamana lietām, gan pirmās, gan pēdējās, tas viss rakstīts pravieša Nātana laiku grāmatā un Ahijas, tā Šilonieša, pravieša vārdos un Jedija, tā redzētāja, parādīšanās pret Jerobeamu, Nebata dēlu. Un Salamans valdīja Jeruzālemē pār visu Israēli četrdesmit gadus. Un Salamans aizmiga pie saviem tēviem, un to apraka viņa tēva Dāvida pilī, un viņa dēls Rehabeāms palika par ķēniņu viņa vietā. Un Rehabeāms gāja uz Šehemi, jo viss Israēls Šehemē bija sanācis, viņu celt par ķēniņu. Kad nu Jerobeams, Nebata dēls, to dzirdēja (jo viņš bija Ēģiptes zemē, kurp no ķēniņa Salamana bija bēdzis), tad Jerobeams griezās atpakaļ no Ēģiptes. Un tie nosūtīja un to ataicināja. Un Jerobeams nāca ar visu Israēli un runāja uz Rehabeāmu un sacīja: Tavs tēvs mums uzlicis par daudz grūtu jūgu; tad nu atvieglini tu sava tēva grūto kalpošanu un viņa smago jūgu, ko viņš mums uzlicis, tad mēs tev kalposim. Un viņš uz tiem sacīja: pēc trim dienām nāciet atkal pie manis. Un tie ļaudis aizgāja. Un ķēniņš Rehabeāms meklēja padomu pie vecajiem, kas bija stāvējuši viņa tēva Salamana priekšā, kamēr tas dzīvoja, un viņš sacīja: kādu padomu jūs dodat, kā šiem ļaudīm būs atbildēt? Un tie uz viņu runāja un sacīja: ja tu būsi laipnīgs pret šiem ļaudīm un tiem rādīsi labu prātu un uz tiem runāsi labus vārdus, tad tie tev būs par kalpiem visu mūžu. Bet viņš atmeta vecaju padomu, ko tie viņam deva, un meklēja padomu pie jauniem, kas ar viņu bija uzauguši un viņa priekšā stāvēja. Un viņš uz tiem sacīja: kādu padomu jūs dodat, kā šiem ļaudīm lai atbildam, kas uz mani runājuši un sacījuši: atvieglini to jūgu, ko tavs tēvs mums uzlicis? Bet jaunie, kas ar viņu bija uzauguši, uz to runāja un sacīja: tā tev būs sacīt uz ļaudīm, kas uz tevi runājuši un sacījuši: tavs tēvs mums uzlicis visai grūtu nastu, atvieglini tu mums to, - tā tev uz tiem būs sacīt: mans mazais pirksts būs resnāks ne kā mana tēva gurni. Ja nu mans tēvs jums uzlicis grūtu jūgu, tad es to jūgu jums padarīšu vēl grūtāku; mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skorpioniem. Kad nu Jerobeams un visi ļaudis pie Rehabeāma atnāca trešajā dienā, kā ķēniņš bija runājis un sacījis: atnākat atkal pie manis trešajā dienā, Tad ķēniņš tiem atbildēja bargi, un ķēniņš Rehabeāms atmeta to vecaju padomu, Un runāja uz tiem pēc to jauno padoma un sacīja: mans tēvs jums uzlicis grūtu nastu, bet es jums uzlikšu vēl vairāk; mans tēvs jūs pārmācījis ar pātagām, bet es ar skorpioniem. Tā ķēniņš neklausīja tos ļaudis, jo tā bija no Dieva nolikts, ka Tas Kungs Savus vārdus apstiprinātu, ko bija runājis caur Ahiju, to Šilonieti, uz Jerobeamu, Nebata dēlu. Kad nu viss Israēls redzēja, ka ķēniņš tos neklausīja, tad ļaudis ķēniņam atbildēja un sacīja: kāda daļa mums ar Dāvidu? Mums nav mantības pie Isajus dēla. Israēl, ej savos dzīvokļos; tad redzi nu tu pēc sava nama, Dāvid! Tā viss Israēls nogāja savos dzīvokļos. Bet pār tiem Israēla bērniem, kas Jūda pilsētās dzīvoja, pār tiem Rehabeāms palika ķēniņš. Un ķēniņš Rehabeāms sūtīja Hadoramu, kas bija iecelts pār darbiniekiem, bet Israēla bērni to nomētāja akmeņiem, ka tas nomira. Un ķēniņš Rehabeāms kāpa steigšus ratos, bēgt uz Jeruzālemi. Tā Israēls atkāpās no Dāvida nama līdz šai dienai. Un Jeruzālemē nonācis Rehabeāms sapulcināja Jūda un Benjamina namu, simts un astoņdesmit tūkstoš jaunus, izlasītus karavīrus, karot pret Israēli, lai valstība atkal tiktu Rehabeāmam. Bet Tā Kunga vārds notika uz Šemaju, Dieva vīru, sacīdams: Runā uz Rehabeāmu, Salamana dēlu, Jūda ķēniņu, un uz visu Israēli Jūdā un Benjaminā un saki: Tā saka Tas Kungs: jums nebūs iet pret saviem brāļiem karot; griežaties atpakaļ ikkatrs savās mājās, jo šī lieta no Manis notikusi. Un tie klausīja Tā Kunga vārdus un griezās atpakaļ no tā ceļa pret Jerobeamu. Un Rehabeāms dzīvoja Jeruzālemē un uztaisīja pilsētas par stiprām pilīm Jūdā. Un viņš uztaisīja Bētlemi un Etamu un Tekou Un Betcuru un Soho un Adulamu Un Gatu un Marešu un Zifu Un Adoraīmu un Lahišu un Azeku Un Coru un Ajalonu un Hebroni, kas Jūdā un Benjaminā bija stipras pilsētas. Un viņš darīja šās stiprās pilis vēl stiprākas un lika tanīs virsniekus, sakrāja tur barību, eļļu un vīnu, Un ikkatrā pilsētā viņš ielika priekšturamās bruņas un šķēpus un darīja tās ļoti stipras; tā Jūda un Benjamins viņam piederēja. Un priesteri un Levīti, kas bija starp visu Israēli, atnāca pie viņa no visām savām robežām. Jo Levīti atstāja savus apgabalus un savu dzīvi un gāja uz Jūdu un Jeruzālemi; jo Jerobeams un viņa dēli tos izdzina, lai tie Tam Kungam vairs nebūtu par priesteriem. Un viņš sev iecēla priesterus priekš kalna altāriem un jodiem un teļiem, ko viņš bija taisījis. Un viņiem gāja pakaļ uz Jeruzālemi arī no visām Israēla ciltīm, kas savu sirdi nodeva, meklēt To Kungu, Israēla Dievu, un upurēt Tam Kungam, savu tēvu Dievam. Tā tie darīja spēcīgu Jūda valstību un stiprināja Rehabeāmu, Salamana dēlu, trīs gadus; jo trīs gadus tie staigāja Dāvida un Salamana ceļos. Un Rehabeāms ņēma par sievu Mahalatu, Jerimota, Dāvida dēla, meitu, un Abihaīlu, Eliāba, Isajus dēla, meitu. Tā tam dzemdēja dēlus: Jehu, Šemariju un Zahāmu. Un pēc tās viņš ņēma Maāhu, Absaloma meitu; tā tam dzemdēja Abiju un Ataju un Zizu un Šelomitu. Un Rehabeāms mīlēja Maāhu, Absaloma meitu, vairāk nekā visas savas sievas un liekās sievas; jo viņš bija ņēmis astoņpadsmit sievas un sešdesmit liekas sievas, un dzemdināja divdesmit astoņus dēlus un sešdesmit meitas. Un Rehabeāms iecēla Abiju, Maāhas dēlu, par virsnieku un lielkungu starp viņa brāļiem; jo viņš domāja, to celt par ķēniņu. Un viņš turējās gudri un izdalīja visus savus dēlus pa visām Jūda un Benjamina valstīm visās stiprās pilsētās, un deva tiem barības papilnam un ņēma tiem pulku sievas. Kad nu Rehabeāms valstību bija stiprinājis un pats bija palicis stiprs, tad viņš atstāja Tā Kunga bauslību un viss Israēls līdz ar viņu. Un ķēniņa Rehabeāma piektā gadā Šišaks, Ēģiptes ķēniņš, cēlās pret Jeruzālemi (jo tie bija apgrēkojušies pret To Kungu) Ar tūkstoš un divsimt ratiem un ar sešdesmit tūkstoš jātniekiem, un to ļaužu bija neizskaitāms pulks, kas ar viņu nāca no Ēģiptes: Libieši, Sukieši un Etiopieši ļaudis. Un viņš uzņēma tās stiprās pilsētas, kas bija Jūdā, un nāca līdz Jeruzālemei. Tad pravietis Šemaja nāca pie Rehabeāma un pie Jūda lielkungiem, kas Šišaka dēļ Jeruzālemē bija sapulcējušies, un uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs: jūs Mani esat atstājuši, tāpēc Es jūs arīdzan esmu atstājis Šišaka rokā. Tad Israēla lielkungi un ķēniņš pazemojās un sacīja: Tas Kungs ir taisns. Kad nu Tas Kungs redzēja, ka tie pazemojās, tad Tā Kunga vārds notika uz Šemaju sacīdams: tie ir pazemojušies, Es tos negribu izdeldēt, bet Es tos gan drīz izglābšu un neizgāzīšu Savu bardzību pār Jeruzālemi caur Šišaka roku. Bet tiem būs viņam par kalpiem būt, lai tie atzīst, kas tas ir Man kalpot, un kas tas ir pasaules ķēniņiem kalpot. Tad Šišaks, Ēģiptes ķēniņš, nāca pret Jeruzālemi un paņēma Tā Kunga nama mantas un ķēniņa nama mantas, visu viņš paņēma; viņš paņēma arī tās zelta priekšturamās bruņas, ko Salamans bija taisījis. Un ķēniņš Rehabeāms taisīja viņu vietā priekšturamās vara bruņas un tās iedeva pils karavīru virsniekiem rokā, kas sardzi turēja priekš ķēniņa nama durvīm. Kad nu ķēniņš Tā Kunga namā gāja, tad tie pils karavīri nāca un tās nesa, un pēc tie tās atnesa atpakaļ pils sardzes istabā. Un kad tas pazemojās, tad Tā Kunga bardzība no tā novērsās, ka Viņš to pavisam neizdeldēja; jo iekš Jūda vēl bija kāds labums, Un ķēniņš Rehabeāms stiprinājās Jeruzālemē un valdīja. Jo Rehabeāms bija četrdesmit vienu gadu vecs, kad tas palika par ķēniņu un valdīja septiņpadsmit gadus Jeruzālemē, tai pilsētā, ko Tas Kungs no visām bija izredzējis, tur likt Savu vārdu, un viņa mātei bija vārds Naāma, Amoniete. Un viņš darīja ļaunu, jo viņa sirds nebija pastāvīga, To Kungu meklēt. Un tie stāsti par Rehabeāmu, gan pirmie, gan pēdējie, tie rakstīti pravieša Šemajas un redzētāja Idus grāmatās, radu rakstos. Un Rehabeāma un Jerobeama kari nemitējās visā viņu mūžā. Un Rehabeāms aizmiga pie saviem tēviem un tapa aprakts Dāvida pilī; un Abija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Ķēniņa Jerobeama astoņpadsmitā gadā Abija palika par ķēniņu pār Jūdu. Viņš valdīja trīs gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Mihaja, Uriēļa meita no Gibejas. Un karš cēlās starp Abiju un Jerobeamu. Un Abija taisījās uz karu ar varenu kara spēku, ar četrsimt tūkstoš izlasītiem vīriem. Un Jerobeams taisījās pret viņu uz karu ar astoņsimt tūkstoš izlasītiem stipriem kara vīriem. Un Abija uzkāpa uz Cemaraim kalnu Efraīma kalnos un sacīja: klausiet mani, Jerobeam un viss Israēl. Vai jums nav zināms, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, valdību pār Israēli devis Dāvidam uz mūžīgiem laikiem, gan viņam, gan viņa dēliem caur sāls (neiznīkstamu) derību? Taču Jerobeams, Nebata dēls, Salamana Dāvida dēla, kalps, sacēlis dumpi pret savu kungu! Un pie viņa sapulcējušies nelieši, netikli ļaudis, un pret Rehabeāmu, Salamana dēlu, palikuši stipri, kamēr Rehabeāms vēl bija jauns un tam bija bailīga sirds, ka pret viņiem nevarēja turēties. Un nu jūs domājat stipri būt pret Tā Kunga valstību Dāvida dēlu rokā; jūs gan esat liels pulks, bet pie jums ir zelta teļi, ko Jerobeams jums cēlis par dieviem. Vai jūs Tā Kunga priesterus, Ārona dēlus, tos Levītus, neesat izdzinuši un neesat sev priesterus cēluši, kā pasaules tautas? Ikviens, kas nāk savu roku pildīdams ar jaunu vērsi un septiņiem auniem, tas top par priesteri tādiem, kas nav dievi. Bet ar mums ir Tas Kungs, mūsu Dievs, un mēs Viņu neesam atstājuši, un tie priesteri, kas Tam Kungam kalpo, ir Ārona dēli, un Levīti savā kalpošanā. Un tie Tam Kungam iededzina dedzināmos upurus ik rītu un ik vakaru, arī saldas kvēpināmās zāles, un liek to (svēto) maizi uz to šķīsto galdu; un tur ir zelta lukturis ar saviem eļļas lukturīšiem, kas ik vakaru top iededzināti; jo mēs turam Tā Kunga, sava Dieva, likumus, bet jūs Viņu esat atstājuši. Un nu redzi, Dievs ir ar mums pašā priekšā un Viņa priesteri ar skanīgām bazūnēm, bazūnēt pret jums. Jūs, Israēla bērni nekarojat ar To Kungu, savu tēvu Dievu; jo tas jums neizdosies. Bet Jerobeams karavīriem lika slepeni apiet apkārt, tiem uzbrukt mugurā, un tā viņi stāvēja Jūda priekšā, un tie glūnētāji viņiem mugurā. Kad nu Jūda atpakaļ skatījās, redzi, tad karš tiem bija priekšā un mugurā. Un tie piesauca To Kungu, un priesteri bazūnēja ar bazūnēm. Un Jūda vīri kliedza. Un kad Jūda vīri tā kliedza, tad Dievs kāva Jerobeamu un visu Israēli Abijas un Jūda priekšā, Un Israēla bērni bēga Jūda priekšā, un Dievs tos deva viņu rokā, Un Abija ar saviem ļaudīm tos sakāva lielā kaušanā, un no Israēla krita nokauti piecsimt tūkstoš izlasīti vīri. Tā Israēla bērni tanī laikā tapa pazemoti, bet Jūda bērni tapa vareni, tāpēc ka tie bija paļāvušies uz To Kungu, savu tēvu Dievu. Un Abija dzinās Jerobeamam pakaļ un ieņēma viņa pilsētas: Bēteli ar viņas miestiem un Jēzanu ar viņas miestiem, un Efronu ar viņas miestiem. Un Jerobeams vairs netika pie spēka Abijas laikā, bet Tas Kungs to sita, un tas nomira. Un Abija palika spēcīgs un apņēma četrpadsmit sievas un dzemdināja divdesmit divus dēlus un sešpadsmit meitas. Un kas vēl par Abiju stāstāms, viņa ceļi un viņa vārdi, tie rakstīti pravieša Idus stāstos. Un Abija aizmiga pie saviem tēviem, un to apraka Dāvida pilī; un viņa dēls Asa palika par ķēniņu viņa vietā. Viņa laikā zemei bija miers desmit gadus. Un Asa darīja, kas bija pareizi un Tam Kungam, viņa Dievam, labi patika, Un izdeldēja svešo dievu altārus un elku kalnus un nolauzīja tēlu stabus un nocirta Ašeras. Un pavēlēja, lai Jūda meklē To Kungu, savu tēvu Dievu, un dara bauslību un pavēli. Un viņš izdeldēja no visām Jūda pilsētām elku kalnus un dievekļus, jo valsts apakš viņa bija mierā. Viņš arī uzcēla stipras pilsētas iekš Jūda, jo zeme bija mierā, un tanīs gados karš pret viņu nebija, jo Tas Kungs viņam deva mieru. Un viņš sacīja uz Jūdu: uzcelsim šīs pilsētas un mūrēsim mūrus apkārt un torņus, un taisīsim vārtus un aizšaujamos; vēl tā zeme mums pieder; jo mēs To Kungu, savu Dievu, esam meklējuši, mēs esam meklējuši, un Viņš mums visapkārt devis mieru. Tā tie būvēja un tiem labi izdevās. Un Asam bija karaspēks, trīssimt tūkstoši no Jūda ar šķēpiem un priekšturamām bruņām, un no Benjamina divsimt astoņdesmit tūkstoši ar priekšturamām bruņām un stopiem, šie visi bija stipri varoņi. Un pret tiem cēlās Zerahs, Etiopijas ķēniņš, ar karaspēku, ar tūkstoš reiz tūkstošiem un ar trīs simt ratiem, un atnāca līdz Marešai. Bet Asa tiem izgāja pretī, un tie nostājās uz kauju Zefatas ielejā pie Marešas. Un Asa piesauca To Kungu, savu Dievu, un sacīja: Kungs, neviena nav kā Tu, kas var palīdzēt nespēcīgam pret stipro. Palīdzi mums, Kungs, mūsu Dievs, jo mēs paļaujamies uz Tevi un Tavā vārdā esam nākuši pret šo lielo pulku. Kungs! Tu esi mūsu Dievs, pret Tevi neviens cilvēks neko neiespēj. Un Tas Kungs sita tos Etiopiešu ļaudis priekš Asas un priekš Jūda, un tie Etiopiešu ļaudis bēga. Bet Asa un tie ļaudis, kas pie tā bija, tiem dzinās pakaļ līdz Ģerarai, un tie Etiopiešu ļaudis krita, ka neviens no tiem nepalika dzīvs; jo tie tapa satriekti priekš Tā Kunga un priekš Viņa kara spēka, un viņi dabūja ļoti daudz laupījuma. Un viņi kāva visas pilsētas ap Ģeraru, jo bailes no Tā Kunga bija uz tiem nākušas; un tie aplaupīja visas pilsētas, tāpēc ka tur bija daudz laupījuma. Tie kāva arī lopu teltis un aizveda avis un kamieļus, lielu pulku, un pārnāca atkal Jeruzālemē. Tad Dieva Gars nāca uz Azariju, Odeda dēlu. Un tas izgāja Asam pretī un uz to sacīja: klausiet mani, Asa un viss Jūda un Benjamin. Tas Kungs ir ar jums, kamēr jūs esat ar Viņu, un ja jūs Viņu meklēsiet, Viņš no jums taps atrasts. Bet ja jūs Viņu atstāsiet, tad Viņš jūs arīdzan atstās. Un daudz dienas būs iekš Israēla bez īsta Dieva, bez priestera, kas māca, un bez bauslības. Taču ja tie savās bēdās atgriezīsies pie Tā Kunga, Israēla Dieva, un Viņu meklēs, tad Viņš no tiem taps atrasts. Un tanīs laikos labi neklāsies ne tam, kas iziet, ne tam, kas ieiet, bet daudz briesmu būs pār zemes iedzīvotājiem, Tā ka tauta celsies pret tautu, pilsēta sadauzīs pilsētu, jo Dievs tos iztrūcinās ar visādām bēdām. Bet jūs esat droši, un jūsu rokas lai nenogurst, jo jūsu darbam būs sava alga. Kad nu Asa dzirdēja šos vārdus un pravieša Odeda(dēla) sludināšanu, tad viņš ņēmās drošu prātu un izdeldēja tās negantības no visas Jūda un Benjamina zemes un no tām pilsētām, ko bija uzņēmis Efraīma kalnos, un atjaunoja Tā Kunga altāri, kas priekš Tā Kunga priekšnama stāvēja. Un viņš sapulcināja visu Jūdu un Benjaminu un tos, kas pie viņiem piemita, no Efraīma un Manasus un no Simeona; jo no Israēla tam daudzi pieķērās, kad tie redzēja, ka Tas Kungs, viņa Dievs bija ar viņu. Un tie sapulcējās Jeruzālemē trešā mēnesī, Asas valdīšanas piecpadsmitā gadā, Un upurēja Tam Kungam tai dienā no tā laupījuma, ko tie bija atveduši, septiņsimt vēršus un septiņtūkstoš avis. Un tie atjaunoja derību, meklēt To Kungu, savu tēvu Dievu no visas savas sirds un no visas savas dvēseles; Bet visus, kas nemeklē To Kungu, Israēla Dievu, nokaut, tā mazus kā lielus, tā vīrus kā sievas. Un tie Tam Kungam zvērēja ar stipru balsi un gavilēšanu, arī ar taurēm un bazūnēm. Un viss Jūda priecājās par šo zvērestu, jo tie no visas sirds bija zvērējuši un meklēja Viņu ar visu prātu, un Viņš no tiem likās atrasties, un Tas Kungs tiem deva mieru visapkārt. Viņš arī nocēla Maāhu, ķēniņa Asas māti, no ķēniņienes goda, tāpēc ka tā bija taisījusi negantu elka bildi Ašerai, un Asa izdeldēja arī viņas elka bildi un to sadauzīja un sadedzināja pie Kidronas upes. Bet kalnu altāri netapa izdeldēti iekš Israēla, tikai Asas sirds bija skaidra visu viņa mūžu. Un viņš ienesa Dieva namā visas sava tēva svētītās dāvanas, un ko viņš pats bija svētījis, sudrabu un zeltu un traukus. Un kara nebija līdz trīsdesmit piektam Asas valdīšanas gadam. Asas trīsdesmit sestā valdīšanas gadā Baeša, Israēla ķēniņš, cēlās pret Jūdu un uztaisīja Rāmu, ka viņš nevienam neļautu ne iziet nedz ieiet pie Asas, Jūda ķēniņa. Tad Asa ņēma sudrabu un zeltu no Tā Kunga nama un no ķēniņa nama mantām, un to sūtīja BenHadadam, Sīrijas ķēniņam, kas Damaskā dzīvoja, un lika sacīt: Derība ir starp mani un tevi un starp manu tēvu un tavu tēvu; redzi, es tev sūtu sudrabu un zeltu: ej un lauz savu derību ar Baešu, Israēla ķēniņu, ka tas no manis atstājās. Un BenHadads paklausīja ķēniņam Asam un sūtīja savus kara virsniekus pret Israēla pilsētām, un tie sita Ijonu un Danu un AbelMaīmu un visas Naftaļa labības pilsētas. Kad nu Baeša to dzirdēja, tad viņš mitējās Rāmu uztaisīt un atstāja savu darbu. Tad ķēniņš Asa ņēma visu Jūdu, un tie nonesa akmeņus un kokus no Rāmas, ko Baeša bija taisījis, un viņš no tiem uzcēla Ģebu un Micpu. Un tanī laikā Hananija, redzētājs, nāca pie Asas, Jūda ķēniņa, un uz to sacīja: tāpēc ka tu esi paļāvies uz Sīrijas ķēniņu un neesi paļāvies uz To Kungu, savu Dievu, tādēļ Sīrijas ķēniņa karaspēks no tavas rokas izsprucis. Vai Etiopiešu ļaudis un Libieši nebija liels karaspēks ar ļoti daudz ratiem un jātniekiem? Taču, kad tu uz To Kungu paļāvies, tad Viņš tos devis tavā rokā. Jo Tā Kunga acis skatās pa visām zemēm, ka Viņš tos stiprina, kas ar skaidru sirdi pie Viņa turas. Tu še esi aplam darījis; jo no šī laika būs kari pret tevi. Bet Asa apskaitās pret redzētāju un to ielika cietumā; jo viņš par to palika ļauns pret viņu. Un Asa spaidīja kādus no ļaudīm tanī laikā. Un redzi, tie stāsti par Asu, ir tie pirmie, kā pēdējie, tā rakstīti Jūda un Israēla ķēniņu grāmatā. Un savā trīsdesmit devītā valdīšanas gadā Asa palika slims ar kājām, un viņa slimība auga lielā augumā; viņš arī savā slimībā nemeklēja To Kungu, bet ārstus. Tā Asa aizmiga pie saviem tēviem un nomira savā četrdesmit pirmā valdīšanas gadā. Un to apraka viņa kapā, ko viņš priekš sevis bija licis rakt Dāvida pilī, un to lika uz gultu, ko ar dārgām zālēm un visādām kvēpināmām zālēm bija pildījuši pēc zāļotāju ziņas, un par viņu dedzināja (dārgas zāles) ar lielu dedzināšanu. Un viņa dēls Jehošafats palika par ķēniņu viņa vietā un tas palika spēcīgs pret Israēli. Un viņš ielika karavīrus visās stiprās Jūda pilsētās un karavīrus Jūda zemē un Efraīma pilsētās, ko viņa tēvs Asa bija uzņēmis. Un Tas Kungs bija ar Jehošafatu, jo viņš staigāja sava tēva Dāvida pirmajos ceļos un nemeklēja Baālus. Bet viņš meklēja sava tēva Dievu un staigāja Viņa baušļos un ne pēc Israēla darbiem. Tāpēc Tas Kungs apstiprināja to valstību viņa rokā, un visa Jūda valsts deva Jehošafatam dāvanas, un tam bija bagātības un godības papilnam. Un viņa sirds pieņēmās Tā Kunga ceļos, un viņš nopostīja vēl elku kalnus un Ašeras no Jūda. Un savas valdīšanas trešā gadā viņš sūtīja savus lielkungus, BenHailu un Obadiju un Zahariju un Nataneēli un Mihaju, mācīt Jūdu pilsētās. Un ar tiem bija tie Levīti Šemaja un Netanija un Zebadija un Asahēls un Šemiramots un Jonatāns un Adonija un Tobija un TobAdonija, Levīti, un ar tiem Elišāms un Jorams, priesteri. Un tie mācīja Jūdā, un Tā Kunga bauslības grāmata tiem bija līdz, un tie gāja apkārt visās Jūda pilsētās un mācīja ļaudis. Un bailes priekš Tā Kunga bija pār visām zemes valstīm apkārt ap Jūdu, ka tie pret Jehošafatu nekaroja. Un no Fīlistiem Jehošafatam atnesa dāvanas, pulka sudraba. Un Arābi viņam deva sīkus lopus septiņtūkstoš un septiņsimt aunus un septiņtūkstoš un septiņsimt āžus. Un Jehošafats arvien auga lielā augumā un uzcēla Jūdā pilis un labības pilsētas. Un viņam bija daudz mantas Jūda pilsētās un varen stipri karavīri Jeruzālemē. Un tā tie tapa skaitīti pēc viņu tēvu namiem: Jūdā bija virsnieki pār tūkstošiem: virsnieks Adnus, un tam bija trīs simt tūkstoš kara vīri. Viņam blakām bija virsnieks Johanans, un tam bija divsimt astoņdesmit tūkstoši. Un tam blakām bija Amasija, Sihrus dēls, kas ar labu prātu Tam Kungam bija nodevies, un tam bija divsimt tūkstoš kara vīri. Un no Benjamina bija Elijadus, kara varonis, un tam bija divsimt tūkstoši ar stopiem un priekšturamām bruņām. Un tam blakām bija Jozabads, un tam bija simts astoņdesmit tūkstoši uz karu gatavi. Šie kalpoja ķēniņam, bez tiem, ko ķēniņš bija ielicis stiprās pilsētās pa visu Jūdu. Un Jehošafatam bija daudz bagātības un godības un viņš palika rada Ahabam. Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Ahaba uz Samariju. Un Ahabs viņam un ļaudīm, kas viņam bija līdz, kāva avis un vēršus lielu pulku, un to paskubināja iet pret Rāmotu Gileādā. Un Ahabs, Israēla ķēniņš, sacīja uz Jehošafatu, Jūda ķēniņu: vai tu gribi ar mani iet pret Rāmotu Gileādā? Un tas uz viņu sacīja: es būšu kā tu, un mani ļaudis, kā tavi ļaudis, un mēs iesim tev līdz karā. Un Jehošafats sacīja uz Israēla ķēniņu: vaicā jel šodien Tā Kunga vārdu. Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četrsimt vīrus, un uz tiem sacīja: vai mums būs iet karā pret Rāmotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet? Un tie sacīja: ej, jo Dievs to nodos ķēniņa rokā. Bet Jehošafats sacīja: vai šeitan vēl nav kāds no Tā Kunga praviešiem, ka tam varētu vaicāt? Un Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: vēl ir viens vīrs, caur ko To Kungu var vaicāt, bet es viņu ienīstu, jo tas man nesludina labas lietas, bet ļaunas vien, Miha, Imlas dēls. Un Jehošafats sacīja: lai ķēniņš tā nerunā. Tad Israēla ķēniņš sauca vienu galminieku un sacīja: atved steigšus Mihu, Imlas dēlu. Un Israēla ķēniņš un Jehošafats, Jūda ķēniņš, sēdēja ikkatrs uz sava krēsla ar savām drēbēm apģērbti, un tie sēdēja pagalmā priekš Samarijas vārtiem, un visi pravieši sludināja viņu priekšā. Un Cedeķija, Kenaānas dēls, sev taisīja dzelzs ragus un sacīja: tā saka Tas Kungs: ar šiem tu badīsi Sīriešus, tiekams tos būsi izdeldējis. Un visi pravieši sludināja sacīdami: celies pret Rāmotu Gileādā, tev būs laba laime, jo Tas Kungs to dos ķēniņa rokā. Un vēstnesis, kas bija gājis Mihu aicināt, uz to runāja un sacīja: redzi jel, pravieši runā vienā mutē labu ķēniņam, lai jel tavs vārds tāpat ir kā viņu vārds, un runā labu. Bet Miha sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo: ko mans Dievs man sacīs, to es runāšu. Un kad viņš ķēniņa priekšā nāca, tad ķēniņš uz viņu sacīja: Miha, vai mums būs iet karā pret Rāmotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet? Un tas sacīja: ceļaties, jums būs laba laime, jo tie taps doti jūsu rokā. Bet ķēniņš uz viņu sacīja: cik reiz lai es tev piekodināju, man cita nekā nesacīt, kā vien kas tiesa Tā Kunga Vārdā? Un viņš sacīja: es redzēju visu Israēli izklīdinātu pa kalniem, kā avis, kam nav gana, un Tas Kungs sacīja: šiem nav kunga, lai iet ikviens ar mieru savā namā. Tad Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: vai es tev neesmu sacījis, ka viņš par mani labu nesludina bet ļaunu vien? Un (Miha) sacīja: tādēļ klausiet Tā Kunga vārdu: es redzēju To Kungu sēžam uz Sava godības krēsla un visu debess spēku ap Viņu stāvam pa labo un pa kreiso roku. Un Tas Kungs sacīja: kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, ka tas ceļas un krīt Rāmotā Gileādā? Un viens runāja šā otrs tā. Tad viens gars izgāja un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: es viņu pārrunāšu. Bet Tas Kungs sacīja uz to: kā tad? Un viņš sacīja: es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Un Viņš sacīja: tev būs viņu pierunāt un tu to arī spēsi, ej un dari tā. Un nu, redzi, Tas Kungs ir devis melu garu šo tavu praviešu mutē, un Tas Kungs ļaunu pret tevi runājis. Tad Cedeķija, Kenaānas dēls, piegāja un sita Miham vaigā un sacīja: kā gan Tā Kunga Gars no manis būtu atstājies, runāt, ar tevi? Un Miha sacīja: tu to redzēsi tai dienā, kad no vienas istabas otrā iesi paslēpties. Un Israēla ķēniņš sacīja: ņemiet Mihu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas virsnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla, Un sakāt: tā saka ķēniņš: lieciet šo cietumā un ēdiniet to ar bēdu maizi un ar bēdu ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu. Un Miha sacīja: ja tu vesels atkal pārnāksi, tad Tas Kungs caur mani nav runājis. Un viņš sacīja: klausāties, visi ļaudis! Tā Israēla ķēniņš un Jehošafats, Jūda ķēniņš, cēlās pret Rāmotu Gileādā. Un Israēla ķēniņš sacīja uz Jehošafatu: es pārģērbies iešu kaujā, bet tu apģērbies ar savām drēbēm. Un Israēla ķēniņš pārģērbās, un tie gāja kaujā. Un Sīriešu ķēniņš saviem ratu virsniekiem bija pavēlējis un sacījis: nelaužaties pret nevienu, ne mazu ne lielu, kā tik vien pret Israēla ķēniņu. Kad nu tie ratu virsnieki redzēja Jehošafatu, tad tie sacīja: tas ir Israēla ķēniņš. Un tie to apstāja uz viņu lauzdamies. Bet Jehošafats brēca, un Tas Kungs tam palīdzēja un Dievs tos no viņa novērsa. Jo kad tie ratu virsnieki redzēja, ka šis nebija Israēla ķēniņš, tad tie griezās no viņa atpakaļ. Bet viens vīrs no nejauši uzvilka savu stopu un iešāva Israēla ķēniņam starp sprādzēm un krūšu bruņām. Tad ķēniņš sacīja uz savu ratu vadoni: griez un izved mani no kaujas, jo es esmu ievainots. Un kaušanās vairojās tai dienā, un Israēla ķēniņš stāvēja savos ratos Sīriešiem pretī līdz pat vakaram un nomira, kad saule nogāja. Un Jehošafats, Jūda ķēniņš, griezās vesels atpakaļ uz savu namu Jeruzālemē. Un Jehus, Hananija dēls, redzētājs, tam izgāja pretī un sacīja uz ķēniņu Jehošafatu: vai tev tā tam bezdievīgam bija jāpalīdz un tie jāmīļo, kas To Kungu ienīst? Tādēļ Tā Kunga dusmība nāk pār tevi. Taču vēl kāds labums pie tevis ir atrasts, ka tu tās Ašeras no zemes esi izpostījis un savā sirdī apņēmies, Dievu meklēt. Tā Jehošafats dzīvoja Jeruzālemē, un izgāja atkal pa ļaudīm no Bēršebas līdz Efraīma kalniem, un atgrieza tos atkal pie Tā Kunga, viņu tēvu Dieva. Viņš arī iecēla soģus zemē, visās stiprās Jūda pilsētās priekš ikkatras pilsētas. Un viņš sacīja uz soģiem: pieraugāt, ko jūs darāt, jo jūs tiesu nenesat cilvēkiem, bet Tam Kungam, un viņš ir ar jums pie tiesas nešanas. Tad nu lai Tā Kunga bijāšana ir pie jums, sargāties un dariet to. Jo pie Tā Kunga, mūsu Dieva, nav netaisnības nedz cilvēka vaiga uzlūkošanas nedz dāvanu ņemšanas. Arī Jeruzālemē Jehošafats iecēla kādus no Levītiem un priesteriem un no Israēla tēvu namu virsniekiem, Tā Kunga tiesu nest un tiesas lietas izšķirt. Un tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi, Un viņš tiem pavēlēja un sacīja: dariet tā iekš Tā Kunga bijāšanas ar uzticību un ar skaidru sirdi. Un visās tiesas lietās, kas pie jums nāk no jūsu brāļiem, kas savās pilsētās dzīvo, starp asinīm un asinīm, starp bauslību un bausli un likumiem un tiesām, tad pamāciet tos, lai tie pie Tā Kunga nenoziedzās, un lai nenāk dusmība pār jums un pār jūsu brāļiem; dariet tā, tad jūs nenoziegsities. Un redzi, priesteris Amarija ir augstākais pār jums visās Tā Kunga lietās, un Zabadija, Ismaēla dēls, lielskungs no Jūda nama, visās ķēniņa lietās; bet par uzraugiem ir Levīti jūsu priekšā. Ņematies drošu prātu un dariet to, un Tas Kungs būs ar to, kas ir labs. Un pēc tam notika, ka Moaba bērni un Amona bērni, un līdz ar tiem kādi no Mehuniešiem nāca, karot pret Jehošafatu. Un vēstneši nāca un sacīja Jehošafatam: liels pulks nāk pret tevi no viņpus jūras, no Sīrijas, un redzi, tie ir Hacecon-Tamārā, tas ir EnGedijā. Tad Jehošafats izbijās un grieza savu vaigu, To Kungu meklēt, un izsauca gavēni pa visu Jūdu. Un Jūda ļaudis sapulcinājās, meklēt no Tā Kunga palīgu, un no visām Jūda pilsētām tie nāca, To Kungu meklēt. Un Jehošafats stāvēja Jūda un Jeruzālemes draudzes vidū Tā Kunga namā priekš tā jaunā pagalma Un sacīja: Kungs mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi Dievs debesīs un valdītājs visu ļaužu valstīs? Un Tavā rokā ir spēks un vara, ka neviens pret Tevi nevar celties! Vai Tu, mūsu Dievs, šās zemes iedzīvotājus neesi izdzinis Savu Israēla ļaužu priekšā, un vai to neesi devis Ābrahāma, Sava mīļā, dzimumam uz mūžīgiem laikiem? Un tie tur dzīvojuši un Tev tur taisījuši svētu vietu Tavam vārdam, sacīdami: Kad pār mums nāk nelaime, zobens, sodība, mēris un bads, tad mēs stāvēsim priekš šī nama un priekš Tava vaiga, tāpēc ka Tavs Vārds ir šinī namā, un kad Tevi piesauksim savās bēdās, tad Tu paklausīsi un izpestīsi. Un nu, redzi, Amona bērni un Moabs un tie no Seīra kalniem, kur Tu Israēlim neļāvi iet cauri, kad tie nāca no Ēģiptes zemes, bet tie no tiem atstājās un tos neizdeldēja, - Redzi nu, tie mums to atmaksā, nākdami, mūs izdzīt no mūsu zemes, ko Tu mums licis iemantot. Ak mūsu Dievs! Vai Tu nenesīsi tiesu pret viņiem? Jo mums nav spēka pret šo lielo pulku, kas pret mums nāk, un mēs nezinām, ko būs darīt, bet mūsu acis griežas uz Tevi. Un visa Jūda valsts stāvēja Tā Kunga priekšā, arī viņu bērni, viņu sievas un viņu dēli. Tad Tā Kunga Gars nāca draudzes vidū pār Jehasiēli, Zaharijas dēlu, tas bija Benajas, tas Jeiēļa, tas Levīta Matanijas dēls, no Asafa bērniem. Un tas sacīja: klausāties, visa Jūda valsts un Jeruzālemes iedzīvotāji, un ķēniņ Jehošafat, - tā saka Tas Kungs uz jums: nebīstaties un neizbaiļojaties priekš šā lielā pulka, jo tas karš nepieder jums, bet Dievam. Ejat rīt tiem pretī, redzi, tie nāks augšā pa Cic kalnu, un jūs tos sastapsiet ielejas galā šaipus Jeruēles tuksneša. Šinī kaujā jums nebūs jākaujas, ejat tikai klāt, stāviet un redziet Tā Kunga pestīšanu, kas ir ar jums. Jūda un Jeruzāleme, nebīstaties un neizbaiļojaties, izejat rīt viņiem pretī, jo Tas Kungs būs ar jums. Tad Jehošafats locījās ar savu vaigu pie zemes, un visi Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji metās pie zemes priekš Tā Kunga un pielūdza To Kungu. Un tie Levīti no Kohāta bērniem un no Koraha bērniem cēlās, augsti slavēt To Kungu, Israēla Dievu ar skanīgu balsi, Un tie cēlās it agri un izgāja uz Tekoas tuksnesi, un tiem izejot Jehošafats stāvēja un sacīja: klausiet mani, Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji, ticiet uz To Kungu, savu Dievu, tad jūs pastāvēsiet; ticiet Viņa praviešiem, tad jums labi izdosies. Un viņš sarunājās ar ļaudīm un iecēla dziedātājus priekš Tā Kunga, ka tie svētā glītumā slavētu, apbruņoto priekšā iedami un sacīdami: “Slavējiet To Kungu, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Un to brīdi, kad tie sāka dziedāt prieka un slavas dziesmas, tad Tas Kungs sūtīja domstarpības pret Amona bērniem, Moabu un tiem no Seīra kalniem, kas bija nākuši uz Jūdu, un tie tika sakauti. Jo Amona bērni un Moabs cēlās pret Seīra kalnu iedzīvotājiem un tos izdeldēja un nomaitāja, un kad tie visus Seīra iedzīvotājus bija nokāvuši, tad tie palīdzēja nomaitāt cits citu. Un Jūda nāca kalna galā pie tuksneša un griezās pret pulkiem, un redzi, tur bija miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izbēdzis. Tad Jehošafats un viņa ļaudis nāca un tos aplaupīja un atrada pie tiem ļoti daudz mantas un drēbes un dārgus rīkus, un paņēma tik daudz, ka nevarēja panest, un tie laupīja laupījumu trīs dienas, jo tur bija ļoti daudz. Un ceturtā dienā tie sapulcējās teikšanas ielejā, jo tur tie teica To Kungu, tāpēc tie tās vietas vārdu nosauca Teikšanas ieleja līdz šai dienai. Pēc tam visi vīri no Jūda un Jeruzālemes griezās atpakaļ, un Jehošafats viņu priekšā, un gāja uz Jeruzālemi ar prieku; jo Tas Kungs viņus bija darījis priecīgus par viņu ienaidniekiem. Un tie nonāca Jeruzālemē ar somastabulēm un koklēm un taurēm uz Tā Kunga namu. Un bailes no Dieva nāca pār visām zemes valstīm, kad dzirdēja, ka Tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem. Un Jehošafata valsts bija mierā, un viņa Dievs tam deva mieru visapkārt. Un Jehošafats valdīja pār Jūdu; viņš bija trīsdesmit piecus gadus vecs, kad tas palika par ķēniņu, un valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Azuba, Šilhija meita. Un viņš staigāja sava tēva Asas ceļos un neatstājās no tiem, darīdams, kas Tam Kungam patika. Taču kalnu altāri netapa nopostīti, un vēl tie ļaudis ar savu sirdi pilnīgi neturējās pie savu tēvu Dieva. Un kas vēl par Jehošafatu stāstāms, par viņa pirmām un pēdējām dienām, redzi, tas rakstīts Jehus, Hananija dēla, stāstos, ko viņš sarakstījis Israēla ķēniņu grāmatā. Un pēc tam Jehošafats, Jūda ķēniņš, sabiedrojās ar Ahaziju, Israēla ķēniņu; tas bija bezdievīgs savos darbos. Un viņš ar to vienojās, kuģus taisīt, ar ko braukt uz Taršišu, un tie taisīja kuģus EcionGeberā. Bet Eliēzers, Dodava dēls, no Marešas, sludināja pret Jehošafatu sacīdams: tādēļ ka tu ar Ahaziju esi sabiedrojies, Tas Kungs salauzīs tavu darbu. Un tie kuģi tika sadragāti un nevarēja tikt uz Taršišu. Un Jehošafats aizmiga pie saviem tēviem un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilī, un viņa dēls Jehorams palika par ķēniņu viņa vietā. Un tam bija brāļi, Jehošafata dēli, Azarija un Jehiēls un Zaharija un Azarija un Mihaēls un Šefatija, šie visi bija Jehošafata, Israēla ķēniņa, dēli. Un viņu tēvs tiem deva daudz dāvanas, sudrabu un zeltu un dārgas lietas, arī stipras pilsētas Jūdā, bet valstību viņš deva Jehoramam, tāpēc ka tas bija pirmdzimtais. Kad nu Jehorams bija nācis pie sava tēva valstības un bija palicis spēcīgs, tad viņš nokāva visus savus brāļus ar zobenu, arī kādus no Israēla lielkungiem. Trīsdesmit divi gadus Jehorams bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja astoņus gadus Jeruzālemē. Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļos, tā kā Ahaba nams darīja; jo viņam Ahaba meita bija par sievu, un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika. Bet Tas Kungs Dāvida namu negribēja izdeldēt tās derības dēļ, ko viņš bija derējis ar Dāvidu, un ka bija sacījis, viņam un viņa dēliem dot gaismekli mūžīgi. Viņa laikā Edomieši atkrita no Jūda valdības un iecēla sev ķēniņu. Tādēļ Jehorams cēlās ar saviem virsniekiem un ar visiem saviem ratiem, un nogāja naktī un kāva Edomiešus, kas viņu bija apstājuši, un tos ratu virsniekus. Tomēr Edomieši no Jūda valdības atkrita līdz šai dienai. Tai pašā laikā Libna atkrita no viņa valdības; jo viņš To Kungu, savu tēvu Dievu, bija atstājis. Viņš arī cēla altārus Jūda kalnos un darīja, ka Jeruzālemes iedzīvotāji maukoja, un pievīla Jūdu. Tad grāmata pie tā nāca no pravieša Elijas ar šiem vārdiem: tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tāpēc ka tu neesi staigājis sava tēva Jehošafata un Asas, Jūda ķēniņa, ceļos, Bet esi staigājis Israēla ķēniņu ceļos un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji maukoja pēc Ahaba nama maukošanas, un arī esi nokāvis savus brāļus no sava tēva nama, kas bija labāki nekā tu, - Redzi, tad Tas Kungs tevi mocīs ar lielu mocību pie taviem ļaudīm, pie taviem bērniem un pie tavām sievām un pie visas tavas mantas. Un tev uzies liela slimība, ka tavas iekšas sirgs, tiekams tavas iekšas caur šo sērgu ar laiku pavisam izbeigsies. Un Tas Kungs pamodināja pret Jehoramu Fīlistu un Arābu prātu, kas dzīvo gar Etiopiešu zemi. Un tie cēlās pret Jūdu un ielauzās un aizveda visu mantu, kas atradās ķēniņa namā, arī viņa bērnus un viņa sievas, tā kā neviens dēls viņam neatlika, kā vien Joahas (Ahazija), viņa jaunākais dēls. Un pēc visa tā Tas Kungs viņu mocīja viņa iekšās ar tādu sērgu, ko nevarēja dziedināt. Tas notika jo dienas jo vairāk, un kad divu gadu laiks bija pagājis, tad viņa iekšas ar to sērgu izbeidzās, ka tas lielās mokās nomira. Un viņa ļaudis par viņu nededzināja tādu dedzināšanu, kā tie bija darījuši viņa tēviem. Viņš bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja astoņus gadus Jeruzālemē, un viņš aizgāja, un nevienam viņa nebija žēl, un to apraka Dāvida pilī, bet ne ķēniņu kapos. Un Jeruzālemes iedzīvotāji cēla par ķēniņu viņa vietā Ahaziju, viņa jaunāko dēlu. Jo visus tos vecākos bija nokāvuši sirotāji, kas ar Arābiešiem bija nākuši lēģerī; tā Jehorama, Jūda ķēniņa, dēls Ahazija palika par ķēniņu. Divdesmit divus gadus Ahazija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienu gadu Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Atalija, tā bija Omrija meita. Un tas arīdzan staigāja Ahaba nama ceļos, jo viņa māte bija viņa padoma devēja uz bezdievību. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tā kā Ahaba nams, jo tie bija viņa padoma devēji, kad viņa tēvs bija nomiris, viņam par postu. Un pēc viņu padoma viņš arī cēlās un ar Joramu, Ahaba dēlu, Israēla ķēniņu, nogāja karā pret Hazaēli, Sīrijas ķēniņu, uz Rāmotu Gileādā. Un Sīrieši sita Joramu. Un viņš griezās atpakaļ, ka liktos dziedināties Jezreēlē, jo tam bija vātis, kas viņam Rāmā bija sistas, kad tas karoja pret Hazaēli, Sīrijas ķēniņu. Un Azarija (Ahazija), Jehorama, Jūda ķēniņa, dēls, nogāja apraudzīt Joramu, Ahaba dēlu, Jezreēlē, jo tas bija slims. Jo Ahazijam no Dieva tas notikās par postu, ka nāca pie Jorama, jo kad viņš bija nonācis, tad viņš izgāja ar Joramu pret Jehu, Nimšus dēlu, ko Tas Kungs bija svaidījis, Ahaba namu izdeldēt. Kad nu Jehus par Ahaba namu to sodību izdarīja, tad viņš atrada Jūda lielkungus un Ahazijas brāļa dēlus, kas Ahazijam kalpoja, un viņš tos nokāva. Un viņš meklēja Ahaziju, un to sagrāba, jo tas bija paslēpies Samarijā, un tie to atveda pie Jehus un to nokāva un to apraka; jo tie sacīja: viņš ir Jehošafata dēls, kas no visas savas sirds To Kungu meklējis. Tā Ahazijas namam neviena nebija, kas būtu varējis palikt par ķēniņu. Kad nu Atalija, Ahazijas māte, redzēja savu dēlu esam nomirušu, tad tā cēlās un nogalināja visu Jūda nama ķēniņa dzimumu. Bet Jehošabate, ķēniņa meita, ņēma Joasu, Ahazijas dēlu, un to nozaga no ķēniņa bērnu vidus, kas tapa nokauti, un to ar viņa aukli lika guļamistabā. Tā Jehošabate, ķēniņa Jehorama meita, priestera Jojadas sieva, (jo tā bija Ahazijas māsa) viņu apslēpa priekš Atalijas, ka tā to nenokāva. Un viņš ar tiem bija apslēpts Dieva namā sešus gadus, un Atalija valdīja pār zemi. Bet septītā gadā Jojada iedrošinājās un cēla derību ar virsniekiem pār simtiem, Azariju, Jerohāma dēlu, un Išmaēli, Johanana dēlu, un Azariju, Obeda dēlu, un Maāseju, Adajas dēlu, un Elišafatu, Sihrus dēlu. Un tie gāja pa Jūdu apkārt un sapulcināja Levītus no visām Jūda pilsētām un Israēla tēvu namu virsniekus, un tie sanāca Jeruzālemē. Un visa draudze derēja derību Dieva namā ar ķēniņu, un viņš uz tiem sacīja: redzi, ķēniņa dēlam būs būt par ķēniņu, tā kā Tas Kungs runājis par Dāvida dēliem. To nu jums būs darīt: Trešdaļa no jums, kam sabatā krīt kārta, no priesteriem un Levītiem, lai sardzi tur pie durvīm. Un trešdaļa lai stāv ķēniņa namā, un trešdaļa pie Pamatu vārtiem. Un visi ļaudis lai stāv Tā Kunga nama pagalmā. Bet nevienam nebūs Tā Kunga namā ieiet, kā vien priesteriem un Levītiem, kas kalpo; tie var ieiet, jo tie ir svēti, bet visi ļaudis lai tur Tā Kunga sardzi. Un Levīti lai stājās visapkārt ap ķēniņu, ikkatrs ar savu ieroci rokā, un kas namā ieiet, tam būs mirt, bet jums būs būt pie ķēniņa, kad tas ieiet un iziet. Un Levīti un visa Jūda valsts darīja pēc visa, ko priesteris Jojada bija pavēlējis, un ikviens ņēma savus vīrus, kam sabatā krita kārta un kam sabatā kārta beidzās. Jo priesteris Jojada kārtniekiem neļāva aiziet. Un priesteris Jojada deva virsniekiem pār simtiem šķēpus un priekšturamās bruņas un bruņas, kas ķēniņam Dāvidam bijušas, kas bija Dieva namā. Un viņš nostādīja visus ļaudis, ikvienu ar savu ieroci rokā, no nama labās puses līdz nama kreisai pusei, līdz altārim un namam visapkārt ap ķēniņu. Un tie izveda to ķēniņa dēlu un viņam uzlika kroni un tam deva to liecības grāmatu un to cēla par ķēniņu. Un Jojada ar saviem dēliem to svaidīja un sacīja: lai dzīvo ķēniņš! Kad nu Atalija to ļaužu kliegšanu dzirdēja, kas bija saskrējuši un ķēniņu slavēja, tad viņa nāca pie ļaudīm Tā Kunga namā. Un tā skatījās, un redzi, ķēniņš stāvēja savā vietā pie durvīm un lielkungi un taurētāji bija pie ķēniņa, un visi zemes ļaudis priecājās un pūta taures, un dziedātāji ar saviem rīkiem pavadīja slavas dziesmas. Tad Atalija saplēsa savas drēbes un sacīja: dumpis, dumpis! Bet priesteris Jojada lika iziet virsniekiem pār simtiem, kara vadoņiem, un uz tiem sacīja: izvediet to ārā no nama caur rindām, un kas viņai ies pakaļ, to būs ar zobenu nokaut. Jo priesteris bija sacījis: nenokaujiet to Tā Kunga namā. Un tie tai deva ceļu atkāpdamies uz abām pusēm, un kad tā ieejot pa zirgu vārtiem nāca ķēniņa namā, tad tie viņu tur nokāva. Un Jojada derēja derību starp sevi un visiem ļaudīm un ķēniņu, ka tie būtu Tā Kunga ļaudis. Tad visi ļaudis gāja Baāla namā un to nolauzīja un viņa altārus, un sadauzīja viņa bildes un nokāva Matanu, Baāla priesteri, altāru priekšā. Un Jojada iecēla atkal par uzraugiem pie Tā Kunga nama priesterus, tos Levītus, ko Dāvids bija atšķīris Tā Kunga namam, upurēt Tam Kungam dedzināmos upurus, kā Mozus bauslībā rakstīts, ar prieku un ar dziesmām pēc Dāvida likuma. Un viņš iecēla vārtu sargus pie Tā Kunga nama vārtiem, ka neviens tur neieietu, kas kaut kādas lietas dēļ nešķīsts. Un viņš ņēma tos virsniekus pār simtiem un varenos un ļaužu lielkungus, arī visus zemes ļaudis, un noveda ķēniņu no Tā Kunga nama un gāja caur augšējiem vārtiem ķēniņa namā, un sēdināja ķēniņu uz valstības krēslu. Un visi zemes ļaudis priecājās, un pilsēta norima pēc tam, kad Ataliju bija nokāvuši ar zobenu. Joas bija septiņus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja četrdesmit gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Cibea, no Bēršebas. Un Joas darīja, kas Tam Kungam labi patika, kamēr priesteris Jojada dzīvoja. Un Jojada tam ņēma divas sievas, un tās dzemdināja dēlus un meitas. Pēc tam Joas apņēmās savā sirdī, atjaunot Tā Kunga namu. Un viņš sapulcināja priesterus un Levītus un uz tiem sacīja: izejiet Jūda pilsētās un sakrājiet naudu no visa Israēla, atkal apkopt sava Dieva namu gadu no gada; un steidzaties ar šo lietu. Bet Levīti nesteidzās. Un ķēniņš aicināja augsto priesteri Jojadu, un uz to sacīja: kāpēc tu neesi raudzījis uz Levītiem, ka tiem no Jūda un Jeruzālemes bija sakrāt to meslu naudu, ko Mozus, Tā Kunga kalps, nospriedis, ka Israēla draudzei jādod priekš saiešanas telts? Jo bezdievīgā Atalija un viņas dēli Dieva namu postījuši, un visas svētās dāvanas no Tā Kunga nama izlietojuši Baāliem. Tad ķēniņš pavēlēja taisīt šķirstu, un to likt ārā pie Tā Kunga nama vārtiem. Un Jūdā un Jeruzālemē izsauca, lai Tam Kungam atnes meslu naudu, ko Mozus, Dieva kalps, Israēlim tuksnesi bija nospriedis. Tad visi lielkungi un visi ļaudis priecājās un atnesa un iemeta tai šķirstā, kamēr tas tapa pilns. Kad nu bija laiks, Levītiem šķirstu atnest pie ķēniņa celtiem uzraugiem, un kad redzēja, ka daudz naudas bija iekšā, tad ķēniņa skrīveris, un augstā priestera uzraugs, nāca un iztukšoja to šķirstu, un to ņēma un atkal nonesa savā vietā; tā tie darīja ikdienas un sakrāja daudz naudas. Un ķēniņš un Jojada to deva tiem darba vedējiem pie Tā Kunga nama darba, un tie saderēja akmeņu cirtējus un amatniekus, Tā Kunga namu atjaunot, arī dzelzs un vara kalējus, atkal uzkopt Tā Kunga namu. Un tie strādnieki darīja savu darbu un darbs veicās caur viņu roku, un tie Dieva namu atkal iztaisīja pareizi un to uzkopa. Kad tie to nu bija pabeiguši, tad tie atnesa atlikušo naudu pie ķēniņa un Jojadas, un par to lika rīkus taisīt Tā Kunga namam, rīkus kalpošanai un upurēšanai un bļodas un zelta un sudraba traukus; un tie upurēja vienmēr dedzināmos upurus Tā Kunga namā, kamēr Jojada dzīvoja. Un Jojada palika vecs un bija savu laiku nodzīvojis un nomira; simts un trīsdesmit gadus viņš bija vecs, kad nomira. Un to apraka Dāvida pilī pie ķēniņiem, jo viņš Israēlim bija labu darījis, gan Dievam, gan Viņa namam. Bet kad Jojada bija nomiris, tad Jūda lielkungi nāca un metās zemē ķēniņa priekšā; un ķēniņš uz tiem klausījās. Un tie atstāja Tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu, un kalpoja Ašerām un elkiem. Tad dusmība nāca pār Jūdu un Jeruzālemi šā viņu nozieguma dēļ. Un viņš tiem sūtīja praviešus, tos atkal atgriezt pie Tā Kunga, un tie gan deva liecību pret viņiem, bet šie savas ausis neatvēra. Bet Tā Kunga Gars nāca uz Zahariju, priestera Jojadas dēlu. Tas uzkāpa kādā augstā vietā ļaužu priekšā un uz tiem sacīja: tā Dievs saka: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus? Tas jums nebūs par labu! Jūs To Kungu esat atstājuši, Viņš jūs arīdzan atstās. Un tie cēlās pret viņu un to nomētāja akmeņiem pēc ķēniņa pavēles Tā Kunga nama pagalmā. Tā ķēniņš Joas nepieminēja to žēlastību, ko viņa tēvs Jojada tam bija parādījis, bet nokāva viņa dēlu. Un mirdams tas sacīja: Tas Kungs to redzēs un piemeklēs. Kad nu gads bija pagājis, tad Sīriešu kara spēks cēlās pret viņu; un tie nāca pret Jūdu un Jeruzālemi un nogalināja no ļaudīm visus ļaužu virsniekus, un sūtīja visu savu laupījumu Damaskus ķēniņam. Un jebšu Sīriešu spēks mazā pulkā atnāca, taču Tas Kungs tiem nodeva rokā ļoti lielu kara spēku, tāpēc ka šie bija atstājuši To Kungu, savu tēvu Dievu; un Joasu tie sodīja. Un kad šie no viņa atkal aizgāja, (jo šie viņu pameta ļoti ievainotu,) tad viņa kalpi pret viņu sacēlās priestera Jojadas bērnu asiņu dēļ, un to nokāva viņa gultā, ka tas nomira. Un to apraka Dāvida pilī, bet ķēniņa kapos to neraka. Un šie ir, kas pret viņu bija sacēlušies: Zabads, Amonietes Šimeatas dēls, un Jozabads, Moabietes Šimrites dēls. Bet par viņa dēliem, un daudziem pravietojumiem par viņu, un Dieva nama uzkopšanu, redzi, tas viss rakstīts ķēniņu grāmatas rakstos. Un viņa dēls Amacīja palika par ķēniņu viņa vietā. Amacīja bija divdesmit piecus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus, un viņa mātei vārds bija Joadana, no Jeruzālemes. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tomēr ne no visas sirds. Kad nu viņš bija stiprinājies savā valstībā, tad viņš nokāva savus kalpus, kas bija kāvuši viņa tēvu, to ķēniņu. Bet viņu bērnus viņš nenokāva, kā ir rakstīts Mozus bauslības grāmatā, kur Tas Kungs pavēlējis sacīdams: tēviem nebūs mirt par bērniem, un bērniem nebūs mirt par tēviem, bet ikviens lai mirst savu paša grēku dēļ. Un Amacīja salpulcināja Jūdu un tos šķīra pēc tēvu namiem, pēc tūkstošniekiem un pēc simtniekiem pa visu Jūdu un Benjaminu, un skaitīja no tiem tos, kas divdesmit un vairāk gadus bija veci, un atrada no tiem trīs simt reizi tūkstoš izlasītus, kas varēja iet karā un nesa šķēpus un priekšturamās bruņas. Un viņš saderēja no Israēla simt tūkstoš stiprus karavīrus par simts talentiem sudraba. Bet viens Dieva vīrs nāca pie viņa un sacīja: ķēniņ! Israēla spēks lai tev neiet līdz, jo Tas Kungs nav ar Israēli, ar nevienu no Efraīma bērniem. Bet ja tu iesi un (to) darīsi un būsi drošs uz karu, tad Dievs tev liks krist ienaidnieka priekšā; jo Dievam ir spēks palīdzēt un nogāzt, Un Amacīja sacīja uz to Dieva vīru: bet ko tad es darīšu ar tiem simts talentiem, ko esmu devis Israēla karavīriem? Bet Dieva vīrs sacīja: Tam Kungam ir vairāk tev ko dot nekā tik daudz. Tad Amacīja atšķīra tos karavīrus, kas no Efraīma bija nākuši pie viņa, lai tie ietu uz savām mājām. Bet tie ļoti apskaitās pret Jūdu un ar lielām dusmām griezās atkal atpakaļ uz savām mājām. Un Amacīja ņēmās drošu prātu un izveda savus ļaudis un nogāja sāls ielejā un kāva desmit tūkstošus no Seīra bērniem. Un Jūda bērni sagūstīja no tiem desmit tūkstošus dzīvus un tos veda klints galā un tos nogāza no paša klints gala, ka tie visi tapa sašķelti. Bet tie karavīri, kam Amacīja bija licis iet atpakaļ, lai tie ar viņu karā neietu, tie ielauzās Jūda pilsētās no Samarijas līdz BetHoroni un kāva no tiem trīs tūkstošus un aiznesa lielu laupījumu. Kad nu Amacīja pārnāca no Edomiešu kaujas un bija atvedis līdz Seīra bērnu dievus, tad viņš tos sev iecēla par dieviem un metās zemē viņu priekšā un tiem kvēpināja. Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Amacīju, un Viņš sūtīja pie tā pravieti. Tas uz viņu sacīja: kāpēc tu esi meklējis to ļaužu dievus, kas savus ļaudis nevarēja atpestīt no tavas rokas? Kad nu viņš uz to tā runāja, tad tas uz viņu sacīja: vai tu esi iecelts par ķēniņa padoma devēju? Esi klusu, kāpēc lai tevi nokauj? Tad pravietis apklusa un sacīja: es gan atzīstu, ka Dievs apņēmies tevi samaitāt, tāpēc ka tu to esi darījis un neesi klausījis manam padomam. Un Amacīja, Jūda ķēniņš, aprunājās un sūtīja pie Jehoasa, Jehoahaza dēla, Jehus dēla dēla, Israēla ķēniņa, un sacīt: nāc, griezīsim vaigu pret vaigu! Bet Jehoas, Israēla ķēniņš, sūtīja pie Amacījas, Jūda ķēniņa, un lika sacīt: ērkšķu krūms uz Libānus sūtīja pie ciedra koka uz Libānus un sacīja: dod savu meitu manam dēlam par sievu; bet tie lauka zvēri, kas uz Libānus, gāja pāri un samina to ērkšķu krūmu. Redzi, tu domā, tu esi kāvis Edomiešus, un tava sirds lepojās un lielās. Nu tad, paliec mājās, kāpēc tu gribi skriet nelaimē, pats krist un Jūda līdz ar tevi? Bet Amacīja neklausīja, jo tas notika no Dieva, lai viņš tos viņiem dotu rokā, tāpēc ka tie bija meklējuši Edomiešu dievus. Un Jehoas, Israēla ķēniņš, cēlās, un tie grieza vaigu pret vaigu, viņš un Amacīja, Jūda ķēniņš, BetŠemē iekš Jūda. Un Jūda tapa kauts Israēla priekšā, un tie bēga ikviens uz savu dzīvokli. Un Jehoas Israēla ķēniņš, sagūstīja Amacīju, Jūda ķēniņu, Joasa dēlu, Joahasa (Ahazijas) dēla dēlu, BetŠemešā un to noveda Jeruzālemē un noplēsa Jeruzālemes mūrus no Efraīma vārtiem līdz Stūra vārtiem četrsimt olektis. Un viņš ņēma visu zeltu un sudrabu un visus traukus, kas Dieva namā tapa atrasti pie ObedEdoma, un ķēniņa nama mantas līdz ar galviniekiem un griezās atpakaļ uz Samariju. Un Amacīja, Joasa dēls, Jūda ķēniņš dzīvoja pēc tam, kad Jehoas, Jehoahaza dēls, Israēla ķēniņš, bija nomiris, piecpadsmit gadus. Un kas vēl par Amacīju stāstāms, gan par viņa iesākumu, gan par viņa galu, redzi, tas rakstīts Jūda un Israēla ķēniņu grāmatā. Un no tā laika, kamēr Amacīja no Tā Kunga bija atkāpies, dumpis pret viņu cēlās Jeruzālemē, un viņš bēga uz Lahišu. Bet tie viņam sūtīja pakaļ uz Lahišu un to tur nokāva, Un to atveda uz zirgiem un apraka pie viņa tēviem Jūda pilsētā. Tad visi Jūda ļaudis ņēma Uziju - tas bija sešpadsmit gadus vecs, - un to cēla par ķēniņu viņa tēva Amacījas vietā. Tas uztaisīja Elatu un to atkal atdabūja pie Jūda, pēc tam, kad ķēniņš bija aizmidzis pie saviem tēviem. Sešpadsmit gadus Uzija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē piecdesmit divus gadus, un viņa mātei bija vārds Jeholija no Jeruzālemes. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tā kā viņa tēvs Amacīja bija darījis. Jo viņš meklēja Dievu, kamēr Zaharija dzīvoja, kas bija Dieva parādīšanu tulkotājs; kamēr tas nu To Kungu meklēja, Dievs tam lika labi izdoties. Un viņš izgāja un karoja pret Fīlistiem un nolauzīja Gatas mūri un Jabnes mūri un Ašdodas mūri un uztaisīja pilsētas Ašdodas valstī un Fīlistu zemē. Un Dievs tam palīdzēja pret Fīlistiem un pret Arābiem, kas GurBaālā dzīvoja, un pret Meūniešiem. Un Amonieši Uzijam deva dāvanas, un viņa slava izpaudās līdz Ēģiptes robežām, jo viņš palika jo dienas jo varens. Un Uzija taisīja torņus Jeruzālemē pie stūra vārtiem un ielejas vārtiem un pie citiem stūriem, un tos apstiprināja. Viņš uztaisīja arī torņus tuksnesī un izraka daudz akas, jo viņam bija daudz lopu un ielejā un klajumā arāji un pa kalniem un auglīgiem tīrumiem vīna dārznieki, jo viņš mīļoja zemes darbu. Un Uzijam bija mācīts karaspēks, kas karā gāja pa pulkiem, skaitīti caur rakstu vedēju Jeīelu un uzraugu Maāseju, apakš Hananijas, ķēniņa lielkunga, rokas. Visi kara spēka tēvu namu virsnieku skaits bija divi tūkstoši un sešsimt. Un apakš viņu rokas bija karaspēks, trīssimt septiņtūkstoš piecsimt pilnā spēkā uz karu mācīti, ķēniņam palīdzēt pret ienaidniekiem. Un Uzija visam kara spēkam lika taisīt priekšturamās bruņas un šķēpus un bruņu cepures un krūšu bruņas un stopus un lingu akmeņus. Viņš taisīja arīdzan Jeruzālemē lielus kara rīkus, gudru strādnieku darbu, uz torņiem un stūriem, šaut ar bultām un lieliem akmeņiem. Tā viņa slava izpaudās it tālu, jo viņam tapa brīnišķi palīdzēts, kamēr viņš palika varens. Bet kad viņš bija palicis varens, tad viņa sirds pacēlās noziegties, un viņš apgrēkojās pret To Kungu, savu Dievu, jo viņš gāja Tā Kunga namā, kvēpināt uz kvēpināmā altāra. Bet priesteris Azarija tam gāja pakaļ, un līdz ar viņu Tā Kunga astoņdesmit priesteri, krietni vīri. Un tie turējās ķēniņam Uzijam pretī un uz to sacīja: tas tev nepiekrīt, Uzija, Tam Kungam kvēpināt, bet priesteriem, Ārona dēliem, kas ir svētīti kvēpināt. Izej no svētās vietas, jo tu esi apgrēkojies, un tas tev nav par godu pie Dieva, Tā Kunga. Tad Uzija apskaitās un kvēpināmais trauks bija viņa rokā, ko kvēpināt. Kad nu viņš par priesteriem apskaitās, tad spitālība izsitās viņa pierē priesteru priekšā Tā Kunga namā priekš tā kvēpināmā altāra. Un augstais priesteris Azarija to uzlūkoja ar visiem priesteriem un redzi, tas bija spitālīgs pierē, un tie viņu steigšus izraidīja no turienes. Viņš pats arī steidzās iziet, jo Tas Kungs viņu bija sitis. Tā ķēniņš Uzija bija spitālīgs līdz savas miršanas dienai, un spitālīgs būdams viņš dzīvoja atšķirtā namā, jo viņš bija izslēgts no Tā Kunga nama. Un viņa dēls Jotams bija pār ķēniņa namu un tiesāja tās zemes ļaudis. Un kas vēl par Uziju stāstāms, kā pirmās, tā pēdējās dienas, to pravietis Jesaja, Amoca dēls, uzrakstījis. Un Uzija aizmiga pie saviem tēviem, un to apraka pie viņa tēviem tai tīrumā, kur bija ķēniņu kapenes; jo tie sacīja: viņš ir spitālīgs. Un viņa dēls Jotams palika par ķēniņu viņa vietā. Jotams bija divdesmit piecus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus, un viņa mātei bija vārds Jeruša, Cadoka meita. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tā kā viņa tēvs Uzija bija darījis, bez vien ka tas Tā Kunga svētā namā neiegāja. Bet tie ļaudis vēl noziedzās. Šis uztaisīja Tā Kunga namā augšvārtus, arī pie Ofēla mūra viņš daudz būvēja. Viņš uztaisīja arīdzan pilsētas Jūda kalnos, un mežos viņš taisīja pilis un torņus. Viņš arī karoja ar Amona bērnu ķēniņu un tos pārvarēja, un Amona bērniem tai gadā tam bija jādod simts talentu sudraba un desmit tūkstoš koru kviešu un desmit tūkstoš koru miežu; to viņam Amona bērni atnesa arī otrā un trešā gadā. Tā Jotams palika spēcīgs, jo viņš staigāja taisni Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Un kas vēl par Jotamu stāstāms, un viņa kari un viņa ceļi, redzi, tie rakstīti Israēla un Jūda ķēniņu grāmatā. Viņš bija divdesmit piecus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Un Jotams aizmiga pie saviem tēviem, un viņu apraka Dāvida pilī, un Ahazs, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. Ahazs bija divdesmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus, un nedarīja, kas Tam Kungam labi patika, kā viņa tēvs Dāvids. Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļos un taisīja arī tēlus Baāliem, Un kvēpināja BenHinnoma ielejā un sadedzināja savus dēlus ugunī, pēc to pagānu negantības, ko Tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā. Viņš upurēja un kvēpināja kalnos un pakalnos un apakš visiem zaļiem kokiem. Tādēļ Tas Kungs, viņa Dievs, to nodeva rokā Sīrijas ķēniņam, un tie viņu sita un no tā aizveda lielu pulku cietumā, un tos noveda uz Damasku. Viņš tapa arī nodots Israēla ķēniņa rokā; tas viņu kāva lielā kaušanā. Un Pekahs, Remalijas dēls, kāva iekš Jūda vienā dienā simts divdesmit tūkstošus, kas visi bija kara vīri, tāpēc ka tie bija atstājuši To Kungu, savu tēvu Dievu. Un Sihrijs, varonis no Efraīma, nokāva Maāseju, ķēniņa dēlu, un Asrikamu, (ķēniņa) nama pārvaldnieku, un Elkanu, otro no ķēniņa. Un Israēla bērni aizveda no saviem brāļiem divsimt tūkstošus, sievas, dēlus un meitas, un ņēma arī daudz laupījuma no tiem, un veda to laupījumu uz Samariju. Un tur bija Tā Kunga pravietis Odeds vārdā, tas izgāja pretī tam kara spēkam, kas uz Samariju nāca, un uz tiem sacīja: redzi, bardzībā par Jūdu, Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, tos ir devis jūsu rokā, un jūs tos esat nokāvuši tādā bardzībā, kas sniedzās līdz debesīm. Nu jūs arī domājat Jūda un Jeruzālemes bērnus sev padarīt par vergiem un kalponēm; vai tas jums nav par grēku pret To Kungu, savu Dievu? Nu tad, klausiet mani, vediet atpakaļ tos cietumniekus, ko jūs no saviem brāļiem esat aizveduši cietumā, jo Tā Kunga bardzība pret jums ir iekarsusi. Tad no Efraīma bērnu virsniekiem šie vīri, Azarija, Johanana dēls, Berehija, Mešilemota dēls, un Jehizkija, Šaluma dēls, un Amasa, Hadlaja dēls, cēlās pret tiem, kas no tā karaspēka nāca, Un uz tiem sacīja: nevediet šurp tos cietumniekus, jo jūs tikai gribat, lai apgrēkojamies pret To Kungu, vairot mūsu grēkus un noziegumus, jebšu mūsu noziegums liels un bardzība pret Israēli ir iedegusies. Tad tie apbruņotie atstāja tos cietumniekus un to laupījumu virsnieku un visas draudzes priekšā. Un tie vīri, kas ar vārdu minēti, cēlās un ņēma cietumniekus un apģērba no tā laupījuma visus plikos viņu starpā un tiem deva drēbes un kurpes un ēst un dzert, un tos svaidīja un lika uz ēzeļiem visus, kas bija noguruši, un tos noveda uz Jēriku, to palmu pilsētu, pie viņu brāļiem, un griezās atpakaļ uz Samariju. Tanī laikā ķēniņš Ahazs sūtīja pie Asīrijas ķēniņiem pēc palīdzības. Tad vēl arī Edomieši nāca un kāva Jūdu un aizveda cietumniekus. Arī Fīlisti ielauzās ielejas pilsētās un Jūda dienvidu pusē un uzņēma BetŠemešu un Ajalonu un Ģederotu un Šoho un viņas miestus, un Timnu un viņas miestus, un Ģimzu un viņas miestus, un tie tur apmetās. Jo Tas Kungs pazemoja Jūdu Ahaza, Israēla ķēniņa, dēļ, jo tas bija bezdievīgi dzīvojis iekš Jūda un ļoti noziedzies pret To Kungu. Un Tiglat Pilnesers, Asīrijas ķēniņš, nāca pret viņu, un viņu spieda un tam nepalīdzēja. Jebšu Ahazs iztukšoja Tā Kunga namu un ķēniņa namu un to lielkungu namu, un deva dāvanas Asīrijas ķēniņam, tomēr tas viņam nepalīdzēja. Un tai laikā, kad to spieda, viņš pret To Kungu vēl vairāk apgrēkojās; tāds bija ķēniņš Ahazs. Un viņš upurēja Damaskus dieviem, kas viņu bija situši, un sacīja: tāpēc ka Sīriešu ķēniņu dievi tiem palīdz, tad es tiem upurēšu, lai tie arī man palīdz; bet tie tam bija par krišanu, un visam Israēlim. Un Ahazs ņēma Dieva nama traukus un sasita Dieva nama traukus un aizslēdza Tā Kunga nama durvis un taisīja sev altārus visos Jeruzālemes kaktos. Viņš taisīja arī ikkatrā Jūda pilsētā altārus, svešiem dieviem kvēpināt, - tā viņš apkaitināja To Kungu, savu tēvu Dievu. Un kas vēl par viņu stāstāms, un visi viņa ceļi, gan pirmie, gan pēdējie, redzi tie ir rakstīti Jūda un Israēla ķēniņu grāmatā. Un Ahazs aizmiga pie saviem tēviem, un viņu apraka Jeruzālemes pilsētā. Bet viņu neveda Israēla ķēniņu kapenēs. Un viņa dēls Hizkija palika par ķēniņu viņa vietā. Hizkija, divdesmit piecus gadus vecs, palika par ķēniņu un valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Abija, Zaharijas meita. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tā kā viņa tēvs Dāvids bija darījis. Savas valdīšanas pirmā gadā, pirmā mēnesī, viņš atdarīja atkal Tā Kunga nama durvis un tās sataisīja. Un viņš lika nākt priesteriem un Levītiem un tos sapulcināja tai pagalmā pret rītiem Un uz tiem sacīja: klausiet mani, jūs Levīti, svētījaties nu paši un svētījat Tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un izmetat to nešķīstību no tās svētās vietas. Jo mūsu tēvi grēkojuši un ļaunu darījuši Tā Kunga, mūsu Dieva, acīs, tie Viņu atstājuši un savu vaigu novērsuši no Tā Kunga dzīvokļa un tam griezuši muguru. Tie arī aizslēguši pagalma durvis un izdzēsuši tos eļļas lukturus un nav kvēpinājuši kvēpināmās zāles nedz upurējuši svētā vietā dedzināmos upurus Israēla Dievam. Tādēļ Tā Kunga lielā bardzība nākusi pār Jūdu un Jeruzālemi, un Viņš tos darījis par riebumu un biedēkli un izsmieklu, tā kā paši redzat savām acīm. Jo redzi, mūsu tēvi krituši caur zobenu, un mūsu dēli un mūsu meitas un mūsu sievas tādēļ ir cietumā. Tad nu tas ir manā sirdī, derību derēt ar To Kungu, Israēla Dievu, lai Viņa bargā dusmība no mums novēršas. Nu tad, mani dēli, neesat kūtri, jo Tas Kungs jūs ir izredzējis, ka jums Viņa priekšā būs stāvēt, Viņam kalpot un būt Viņa kalpiem un kvēpinātājiem. Tad cēlās tie Levīti: Mahats, Amasajus dēls, un Joēls, Azarijas dēls, no Kohāta bērniem. Un no Merarija bērniem: Kišs, Abdija dēls, un Azarija, Jehalelēļa dēls, un no Geršona bērniem: Joahs, Zimmas dēls, un Edens, Joaha dēls, Un no Elicafana bērniem: Šimrijs un Jeīels; un no Asafa bērniem: Zaharija un Matanija, Un no Hemana bērniem: Jehiēls un Šimejs; un no Jedutuna bērniem: Šemaja un Uziēls. Un tie sapulcināja savus brāļus un svētījās un nāca pēc ķēniņa pavēles, pēc Tā Kunga vārdiem šķīstīt Tā Kunga namu. Un tie priesteri iegāja Tā Kunga namā, to šķīstīt, un izmeta Tā Kunga nama pagalmā visu nešķīstību, ko tie atrada Tā Kunga namā; un tie Levīti to ņēma un izmeta ārā, Kidronas upē. Un pirmā mēneša pirmā dienā tie sāka svētīt, un astotā mēneša dienā tie nāca Tā Kunga pagalmā un svētīja Tā Kunga namu astoņas dienas un pabeidza pirmā mēneša sešpadsmitā dienā. Pēc tam tie nāca pie ķēniņa Hizkijas iekšā un sacīja: mēs visu Tā Kunga namu esam šķīstījuši, arī dedzināmo upuru altāri un visus viņa rīkus un to svētās maizes galdu ar visiem viņa rīkiem, Un visus rīkus, ko ķēniņš Ahazs, kamēr valdīja, bija apgānījis caur saviem grēkiem, tos mēs esam atkal sataisījuši un svētījuši, un redzi, tie ir Tā Kunga altāra priekšā. Tad ķēniņš Hizkija agri cēlās un sapulcināja pilsētas virsniekus un gāja Tā Kunga namā. Un tie atveda septiņus vēršus un septiņus aunus un septiņus jērus un septiņus āžus par grēku upuri priekš valstības un priekš tās svētās vietas un priekš Jūda. Un viņš pavēlēja Ārona bērniem, priesteriem, upurēt uz Tā Kunga altāra. Tad priesteri nokāva vēršus, saņēma asinis un tās slacināja uz altāri; tie nokāva arī aunus un slacināja asinis uz altāri, arī jērus tie nokāva un slacināja asinis uz altāri. Tad tie atveda āžus par grēku upuri ķēniņa un visas draudzes priekšā, un šie savas rokas tiem uzlika. Un priesteri tos nokāva un slacināja viņu asinis pret altāri par grēku upuri, visu Israēli salīdzināt; jo ķēniņš dedzināmo upuri un grēku upuri bija pavēlējis nest priekš visa Israēla. Un viņš iecēla Levītus Tā Kunga namā ar pulkstenīšiem, somastabulēm un koklēm pēc Dāvida un Gada, ķēniņa redzētāja, un pravieša Nātana pavēles; jo šī bija Tā Kunga pavēle caur Viņa praviešiem. Tad nu Levīti stāvēja ar Dāvida mūzikas rīkiem un priesteri ar bazūnēm. Un Hizkija pavēlēja dedzināmo upuri upurēt uz altāra; un līdz kā dedzināmais upuris iesākās, sākās arī Tā Kunga dziesmas ar bazūnēm, vadītas no Dāvida, Israēla ķēniņa, mūzikas rīkiem. Un visa draudze metās zemē un dziesmas atskanēja un bazūnes bazūnēja no vienas vietas kamēr dedzināmais upuris bija pabeigts. Kad nu upuris bija pabeigts, tad ķēniņš nomētās ceļos un visi, kas pie viņa bija, un pielūdza. Un ķēniņš Hizkija un lielkungi pavēlēja Levītiem, To Kungu slavēt ar Dāvida un ar redzētāja Asafa vārdiem, un tie slavēja priecādamies un metās zemē un pielūdza. Un Hizkija atbildēja un sacīja: nu jūs savas rokas esat pildījuši Tam Kungam, ejat klāt un nonesiet kaujamus upurus un pateicības upurus Tā Kunga namā. Un draudze atveda kaujamus upurus un pateicības upurus, un visi, kam bija labs prāts, dedzināmos upurus. Un to dedzināmo upuru skaits, ko draudze atnesa bija septiņdesmit vērši, simts auni, divsimt jēri; tie visi Tam Kungam bija par dedzināmo upuri. Un to svēto pateicības upuru bija sešsimt vērši un trīs tūkstoš avis. Bet priesteru bija par maz un tie nevarēja visus dedzināmos upurus nodīrāt; tāpēc viņu brāļi, Levīti, tiem palīdzēja, tiekams darbs tapa pabeigts un tiekams priesteri bija svētījušies; jo Levīti bija dedzīgāki bijuši savā sirdī svētīties nekā priesteri. Arī dedzināmo upuru bija liels skaits, līdz ar pateicības upuru taukiem un līdz ar dzeramiem upuriem pie dedzināmiem upuriem. Tā tie pabeidza to kalpošanu pie Tā Kunga nama. Un Hizkija un visi ļaudis priecājās par to, ka Dievs ļaudīm to bija novēlējis; jo šī lieta bija ātri notikusi. Un Hizkija sūtīja pie visa Israēla un Jūda un rakstīja arī vēstules Efraīmam un Manasem, lai nāk Tā Kunga namā uz Jeruzālemi, svētīt Pashā svētkus Tam Kungam, Israēla Dievam. Jo ķēniņš ar lielkungiem un ar visu draudzi Jeruzālemē bija nospriedis, svētīt Pashā svētkus otrā mēnesī. Jo īstenā laikā tie tos nepaspēja svētīt, tāpēc ka priesteru nebija diezgan svētījušies, un ļaudis Jeruzālemē nebija sapulcējušies. Un šī lieta patika ķēniņam un visai draudzei. Un tie pavēlēja, izsaukt pa visu Israēli, no Bēršebas līdz Danai, lai nāk Tam Kungam, Israēla Dievam, svētīt Pashā svētkus Jeruzālemē, - jo lielā sapulcē tie tos nebija turējuši, kā ir rakstīts. Tad skrējēji izgāja ar vēstulēm no ķēniņa un lielkungu rokas pa visu Israēli un Jūdu, pēc ķēniņa pavēles sacīdami: jūs Israēla bērni, atgriežaties pie Tā Kunga, Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dieva, tad arī viņš atgriezīsies pie izglābtiem, kas jums atlikuši no Asīriešu ķēniņu rokas. Un neesat tādi, kā jūsu tēvi un jūsu brāļi, kas noziegušies pret To Kungu, savu tēvu Dievu, kādēļ Viņš tos nodevis postam, kā paši redzat. Nu tad neesat stūrgalvīgi kā jūsu tēvi, dodiet Tam Kungam savu roku un nāciet Viņa svētā vietā, ko Viņš ir svētījis mūžīgi un kalpojiet Tam Kungam, savam Dievam, tad Viņa bargā dusmība no jums novērsīsies. Jo kad jūs atgriezīsities pie Tā Kunga, tad jūsu brāļi un jūsu bērni dabūs žēlastību pie tiem, kas tos veduši cietumā, tā ka atkal atnāks šai zemē. Jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir žēlīgs un žēlsirdīgs un nenovērsīs Savu vaigu no jums, ja jūs atgriezīsities pie Viņa. Tā tie skrējēji gāja no pilsētas uz pilsētu pa Efraīma un Manasus zemi līdz Zebulonam; bet šie tos apsmēja un apmēdīja. Bet taču kādi no Ašera un Manasus un Zebulona pazemojās un nāca uz Jeruzālemi. Arī pār Jūdu bija Dieva roka, un Viņš tiem deva vienādu sirdi, darīt ķēniņa un lielkungu pavēli pēc Tā Kunga vārda. Un daudz ļaužu sapulcinājās Jeruzālemē, svētīt neraudzētās maizes svētkus otrā mēnesī, varen liela draudze. Un tie cēlās un noārdīja tos altārus, kas bija Jeruzālemē, un ņēma visus kvēpināmos traukus un tos iemeta Kidronas upē. Tad tie nokāva Pashā jērus otrā mēnesī četrpadsmitā dienā. Un priesteri un Levīti saprata savu kaunu un svētījās un nesa dedzināmos upurus Tā Kunga namā. Un tie stāvēja savā kārtā, pēc savas tiesas, pēc Dieva vīra Mozus bauslības. Priesteri slacināja asinis no Levītu rokas (ņemdami). Jo daudz bija draudzē, kas nebija svētījušies; tādēļ Levīti nokāva Pashā jērus priekš visiem, kas nebija šķīsti, ka tos Tam Kungam svētītu. Jo liels ļaužu pulks no Efraīma un no Manasus, Īsašara un Zebulona nebija šķīstījušies, un taču tie ēda to Pashā jēru, bet ne tā kā ir rakstīts. Bet Hizkija lūdza par tiem un sacīja: Tas Kungs, Žēlīgais, lai to piedod Visiem, kas savā sirdī taisījušies, meklēt Dievu To Kungu, savu tēvu Dievu, jebšu ne pēc svētās šķīstības. Un Tas Kungs paklausīja Hizkiju un dziedināja tos ļaudis. Tā Israēla bērni, kas Jeruzālemē bija sanākuši, turēja neraudzētās maizes svētkus septiņas dienas ar lielu prieku. Un Levīti un priesteri slavēja To Kungu ikdienas ar skaļiem mūzikas rīkiem Tam Kungam par godu. Un Hizkija runāja laipnīgi ar visiem Levītiem, kas Tā Kunga kalpošanu labi zināja; un tie ēda svētku upurus septiņas dienas un upurēja pateicības upurus un teica To Kungu, savu tēvu Dievu. Un visa draudze nosprieda, vēl otras septiņas dienas svētīt, un tie svētīja vēl otras septiņas dienas ar prieku. Jo Hizkija, Jūda ķēniņš, deva draudzei tūkstoš vēršus un septiņtūkstoš avis. Un tie lielkungi deva draudzei tūkstoš vēršus un desmit tūkstoš avis. Un tie priesteri svētījās lielā pulkā. Un visa Jūda draudze priecājās līdz ar priesteriem un Levītiem, arī visa draudze, kas bija nākusi no Israēla, un tie svešinieki, kas bija atnākuši no Israēla zemes, un kas iekš Jūda piemita. Tā bija liels prieks Jeruzālemē, jo no Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, laika Jeruzālemē tā nebija bijis. Un priesteri un Levīti cēlās un svētīja tos ļaudis, un viņu balss tapa paklausīta, un viņu lūgšana nāca Viņa svētā dzīvoklī debesīs. Kad nu viss tas bija pabeigts, tad viss Israēls, kas bija sanācis, izgāja Jūda pilsētās un nolauzīja tos uzceltos tēlus un nocirta tās Ašeras un izpostīja tos elku kalnus un altārus pa visu Jūdu un Benjaminu un Efraīmu un Manasu, līdz visu nopostīja. Un tad visi Israēla bērni griezās atpakaļ, ikkatrs uz savām mājām savās pilsētās. Un Hizkija nolika priesteru un Levītu kārtas pēc viņu kārtām, ikkatru pēc savas kalpošanas, priesterus un Levītus pie dedzināmiem upuriem un pateicības upuriem, kalpot un teikt un slavēt Tā Kunga lēģeru vārtos. Un (viņš nosprieda arī) ķēniņa daļu no sava padoma pie dedzināmiem upuriem rītos un vakaros un pie dedzināmiem upuriem sabatos un jaunos mēnešos un svētkos, tā kā Tā Kunga bauslībā rakstīts. Un viņš sacīja uz ļaudīm, kas Jeruzālemē dzīvoja, lai priesteriem un Levītiem dod savu daļu, ka tie turētos pie Tā Kunga bauslības. Kad nu šī valoda izpaudās, tad Israēla bērni atnesa bagātīgi pirmajus no labības, vīna un eļļas un medus un no visiem tīruma augļiem, arī desmito (tiesu) no visādām lietām tie atnesa lielā pulkā. Un Israēla un Jūda bērni, kas Jūda pilsētās dzīvoja tie arīdzan atnesa desmito no vēršiem un avīm un desmito no tā, ko tie bija svētījuši Tam Kungam, savam Dievam, un to sakrāva kaudžu kaudzēs. Trešā mēnesī tie iesāka tās kaudzes kraut, un septītā mēnesī tie pabeidza. Kad nu Hizkija un tie lielkungi nāca un tās kaudzes redzēja, tad tie teica To Kungu un Viņa tautu Israēli. Un Hizkija vaicāja priesteriem un Levītiem par tām kaudzēm. Un augstais priesteris Azarija, no Cadoka nama, runāja uz to un sacīja: kamēr ir sākts nest šo cilājamo upuri Tā Kunga namā, esam ēduši un paēduši, un daudz vēl atlicis, jo Tas Kungs ir svētījis Savus ļaudis, tā ka tik pulka ir atlicis. Tad Hizkija pavēlēja taisīt telpas pie Tā Kunga nama. Un tos taisīja un tur ienesa to cilājamo upuri un to desmito un tās svētītās dāvanas ar uzticību. Un Levīts Honanija pār to bija virsnieks, un Šimejus, viņa brālis, otrais. Bet Jehiēls un Azazija un Nahats un Asahēls un Jerimots un Jozabats un Eliēls un Jišmahija un Mahats un Benaja bija par uzraugiem apakš Honanijas un Šimejus, viņa brāļa, caur ķēniņa Hizkijas un Azarijas, Dieva nama virsnieka, pavēli. Un Levīts Korus, Jimnas dēls, vārtu sargs pret rītiem, bija iecelts pār tām dāvanām, ko Dievam deva no laba prāta, ka tam bija dot Tā Kunga cilājamo upuri un tās vissvētās dāvanas. Un tam bija pie rokas Edens un Minjamins un Ješua un Šemaja un Amarija un Šehanija priesteru pilsētās, ar uzticību izdalīt saviem brāļiem pēc viņu kārtām, kā lielam, tā mazam; Arī tiem, kas vīriešu radu rakstos tapa skaitīti, trīs gadus un vairāk veci būdami, - no visiem, kas Tā Kunga namā gāja pie tās ikdienišķās kalpošanas, savā amata kalpošanā pēc savas kārtas, Un arī tiem, kas priesteru un Levītu radu rakstos tapa skaitīti pēc savu tēvu nama, kas divdesmit un vairāk gadus bija veci, pie viņu kalpošanas pēc savas kārtas, Arī tiem, kas radu rakstos tapa skaitīti ar saviem bērniem, sievām un dēliem un meitām visā draudzē, jo tie svētījās ar uzticību svētai kalpošanai. Un Ārona bērniem, priesteriem, uz tīrumiem visu viņu pilsētu apgabalos bija vīri, ar vārdu noteikti, daļu dot visiem priesteriem un radurakstos ierakstītiem Levītiem no vīriešu kārtas. Un tā Hizkija darīja pa visu Jūdu, un darīja, kas bija labi un pareizi un tiesa Tā Kunga, viņa Dieva priekšā. Un visu darbu, ko viņš iesāka pie Dieva nama kalpošanas un pēc bauslības un likuma, savu Dievu meklēdams, to viņš darīja no visas sirds, un viņam labi izdevās. Pēc šīm lietām un šī ticības darba Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, nāca un cēlās pret Jūdu un apmetās pret tām stiprām pilsētām un domāja tās raut pie sevis. Kad nu Hizkija redzēja, ka Sanheribs atnāca un bija apņēmies pret Jeruzālemi karot, Tad viņš sprieda ar saviem lielkungiem un varoņiem, aiztaisīt avotu ūdeņus ārpus pilsētas, un tie tam palīdzēja. Un daudz ļaužu sapulcējās, kas visus avotus aiztaisīja, arī to upi, kas vidū caur zemi tecēja, jo tie sacīja: kāpēc lai Asīriešu ķēniņi nākdami atrod daudz ūdens? Un viņš ņēmās drošu prātu un uztaisīja visu mūri, kur tas bija plīsis, un to uzvilka līdz torņiem, un ārā viņš taisīja vēl citu mūri un nostiprināja Millu Dāvida pilsētā, un taisīja daudz ieročus un bruņas. Un viņš iecēla kara virsniekus pār ļaudīm un tos sapulcināja pie sevis laukā pie pilsētas vārtiem un tiem piekodināja un sacīja: Esiet stipri un ņematies drošu prātu, nebīstaties un neizbaiļojaties priekš Asīriešu ķēniņa, nedz priekš visiem pulkiem, kas pie viņa, jo pie mums ir vairāk, nekā pie viņa. Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir Tas Kungs, mūsu Dievs, mums palīdzēt un vest mūsu karus. Un tie ļaudis paļāvās uz Hizkijas, Jūda ķēniņa, vārdiem. Pēc tam Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, sūtīja savus kalpus uz Jeruzālemi (bet viņš pats bija pie Lahiša un pie viņa bija viss viņa valsts spēks) pie Hizkijas, Jūda ķēniņa, un pie visas Jūdu cilts, kas bija Jeruzālemē, un lika sacīt: Tā saka Sanheribs, Asīrijas ķēniņš: uz ko jūs paļaujaties, palikdami ieslēgti Jeruzālemē? Vai Hizkija jūs nepiekrāpj un jūs nenodod nāvei caur badu un slāpēm, sacīdams: Tas Kungs, mūsu Dievs, mūs atpestīs no Asīriešu ķēniņa rokas? Vai šis nav Hizkija, kas viņa kalnus un altārus nopostījis un uz Jūdu un Jeruzālemi runājis un sacījis: viena altāra priekšā jums būs pielūgt un uz tā kvēpināt? Vai nezināt, ko es un mani tēvi esam darījuši visām pasaules tautām? Vai pasaules tautu dievi varēja izglābt savas zemes no manas rokas? Kurš ir no visiem šo tautu dieviem, ko mani tēvi izdeldējuši, kas savus ļaudis varējis izglābt no manas rokas, ka jūsu Dievs jūs izglābtu no manas rokas? Nu tad, lai Hizkija jūs nepieviļ, un neliekaties tā pārrunāties un neticat viņam. Jo ja nevienas citas tautas un valsts dievs nav varējis izglābt savus ļaudis no manas rokas un no manu tēvu rokas, tad jūsu Dievs ne tik jūs neizglābs no manas rokas. Un viņa kalpi runāja vēl vairāk pret Dievu, To Kungu, un pret Hizkiju, Viņa kalpu. Viņš rakstīja arī vēstules, To Kungu, Israēla Dievu, zaimodams un pret Viņu tā runādams un sacīdams: tā kā pasaules tautu dievi nav izglābuši savus ļaudis no manas rokas, tāpat arī Hizkijas Dievs Savus ļaudis neizglābs no manas rokas. Un tie sauca ar stipru balsi Jūdiski pret Jeruzālemes ļaudīm, kas uz mūra bija, tos izbiedēt un iztrūcināt, ka pilsētu varētu ieņemt. Un tie runāja pret Jeruzālemes Dievu tāpat, kā pret pasaules tautu dieviem, kas ir cilvēku roku darbs. Bet ķēniņš Hizkija un pravietis Jesaja, Amoca dēls, lūdza par to un sauca uz debesīm. Un Tas Kungs sūtīja eņģeli, kas nomaitāja visus varenos karavīrus un lielkungus un virsniekus Asīrijas ķēniņa lēģerī, ka tas ar kaunu atkal griezās atpakaļ uz savu zemi. Un kad viņš sava dieva namā gāja, tad tie, kas no viņa miesām bija cēlušies, viņu nokāva ar zobenu. Tā Tas Kungs atpestīja Hizkiju un Jeruzālemes iedzīvotājus no Sanheriba, Asīriešu ķēniņa, rokas un no visu citu rokas un tos pasargāja visapkārt. Un daudzi nesa dāvanas Tam Kungam uz Jeruzālemi un dārgas lietas Hizkijam, Jūda ķēniņam, tā ka viņš pēc tam bija paaugstināts visu tautu priekšā. Tanī laikā Hizkija palika slims uz miršanu un tas lūdza To Kungu, un Viņš uz to runāja un tam deva vienu brīnuma zīmi. Bet Hizkija neatmaksāja tā, kā viņam bija labi darīts, jo viņa sirds sāka lepoties, tāpēc nāca liela dusmība pār viņu un pār Jūdu un Jeruzālemi. Tad Hizkija pazemojās savas sirds lepnības dēļ ar Jeruzālemes iedzīvotājiem, tāpēc Tā Kunga bardzība pār viņiem nenāca, kamēr, Hizkija dzīvoja. Un Hizkijam bija ļoti daudz bagātības un goda un viņš sev taisīja mantu telpas sudrabam un zeltam un dārgiem akmeņiem un dārgām zālēm un priekšturamām bruņām un visādiem dārgiem rīkiem, Un klētis lauku augļiem, labībai, vīnam un eļļai un kūtis visādiem lopiem un laidarus ganāmiem pulkiem. Viņš sev arī uztaisīja pilsētas, un tam bija avis un vērši lielā pulkā; jo Dievs tam deva ļoti lielu mantu. Un šis Hizkija aiztaisīja Gihona ūdens augšizteku un to vadīja uz leju pret vakara pusi uz Dāvida pilsētu, un Hizkijam viss viņa darbs laimējās. Bet kad Bābeles lielkungi, kas pie viņa bija sūtīti, nāca vaicāt pēc tās brīnuma zīmes, kas tai zemē bija notikusi, tad Dievs viņu tā atstāja, ka to kārdināja, lai taptu zināms, kas būtu viņa sirdī. Un kas vēl stāstāms par Hizkiju un viņa dievbijību, redzi, tas rakstīts pravieša Jesajas, Amoca dēla, parādīšanā un Jūda un Israēla ķēniņu grāmatā. Un Hizkija aizmiga pie saviem tēviem, un to apraka Dāvida bērnu augstākā kapu vietā, un visa Jūda valsts un Jeruzālemes iedzīvotāji tam parādīja godu, kad tas bija nomiris, un viņa dēls Manasus palika par ķēniņu viņa vietā. Manasus bija divpadsmit gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja piecdesmit pieci gadus Jeruzālemē, Un darīja, kas Tam Kungam nepatika, pēc to tautu negantībām, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis. Jo tas uztaisīja atkal kalnu altārus, ko viņa tēvs Hizkija bija nolauzījis, un uztaisīja altārus Baāliem un taisīja Ašeras un metās zemē priekš visa debess spēka un tiem kalpoja. Viņš taisīja altārus arī Tā Kunga namā, par ko Tas Kungs bija sacījis: Jeruzālemē lai ir mans vārds mūžīgi. Un visam debess spēkam viņš cēla altārus Tā Kunga nama abos pagalmos. Un viņš lika saviem dēliem caur uguni iet Ben-Hinoma ielejā un zīlēja un vārdoja un būra un turēja zīlniekus un pūšļotājus; viņš darīja ļoti daudz, kas Tam Kungam nepatika, viņu kaitinādams. Arī elka tēlu, ko bija taisījis, viņš uzcēla Dieva namā, par ko Dievs uz Dāvidu un viņa dēlu Salamanu bija sacījis: šinī namā un Jeruzālemē, ko Es esmu izredzējis no visām Israēla ciltīm, Es Savu vārdu iecelšu mūžīgi. Un Israēla kājai Es vairs nelikšu kustēt no tās zemes, ko Es jūsu tēviem esmu nolicis, ja tie visu turēs un darīs, ko Es tiem esmu pavēlējis, pēc visas bauslības un likumiem un tiesām caur Mozu. Tā Manasus Jūdu un Jeruzālemes iedzīvotājus vedināja uz ļaunu, ka tie niknāki darīja, nekā tie pagāni, ko Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdeldējis. Un Tas Kungs gan runāja uz Manasu un uz viņa ļaudīm, bet tie neņēma vērā. Tāpēc Tas Kungs tiem sūtīja Asīrijas ķēniņa kara virsniekus; tie gūstīja Manasu saitēm un to apcietināja ar divām vara ķēdēm un to noveda uz Bābeli. Kad tas nu tā bija spaidos, tad tas pielūdza To Kungu, savu Dievu, un pazemojās ļoti priekš savu tēvu Dieva Un lūdza Viņu. Un Viņš no tā ļāvās pielūgties un paklausīja viņa sirsnīgo lūgšanu un pārveda to atkal uz Jeruzālemi viņa valstībā. Tad Manasus atzina, ka Tas Kungs ir Dievs. Un pēc tam viņš uztaisīja Dāvida pilsētas āra mūri uz Gihona pusi pret vakariem ielejā līdz tai vietai, kur ieiet pa Zivju vārtiem, un apkārt Ofelam, un to taisīja ļoti augstu, un ielika arīdzan kara virsniekus visās stiprās Jūda pilsētās. Un viņš nopostīja tos svešos dievus un to elku no Tā Kunga nama, ar visiem altāriem, ko viņš bija uztaisījis Tā Kunga nama kalnā un Jeruzālemē un izmeta tos ārā no pilsētas. Un viņš uzkopa Tā Kunga altāri un upurēja uz tā pateicības upurus un slavas upurus, un pavēlēja Jūda ļaudīm, kalpot Tam Kungam, Israēla Dievam. Taču tie ļaudis vēl upurēja kalnos, bet Tam Kungam savam Dievam. Un kas vēl par Manasu stāstāms, un viņa lūgšana uz savu Dievu un to redzētāju vārdi, kas uz viņu runājuši Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdā, redzi, tas ir Israēla ķēniņu stāstos. Un viņa lūgšana un kā Dievs viņu paklausījis, arī visi viņa grēki un viņa pārkāpumi, un tās vietas, kur viņš uztaisījis elku altārus un uzcēlis Ašeras un elku tēlus, pirms tapa pazemots, tas rakstīts Hozeja stāstos. Un Manasus aizmiga pie saviem tēviem, un to apraka viņa namā, un viņa dēls Amons palika par ķēniņu viņa vietā. Amons bija divdesmit divus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divus gadus Jeruzālemē. Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, tā kā viņa tēvs Manasus bija darījis, un Amons upurēja visiem elku tēliem, ko viņa tēvs Manasus bija taisījis, un tiem kalpoja. Bet viņš nepazemojās Tā Kunga priekšā, tā kā viņa tēvs Manasus bija pazemojies; bet šis Amons vairoja noziegumu. Un viņa kalpi sacēlās pret viņu un to nokāva viņa namā. Un tie zemes ļaudis nokāva visus, kas bija sacēlušies pret ķēniņu Amonu, un tie zemes ļaudis cēla Josiju, viņa dēlu, par ķēniņu viņa vietā. Astoņus gadus Josija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīsdesmit vienu gadu Jeruzālemē. Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, un staigāja sava tēva Dāvida ceļos un neatkāpās ne pa labo, ne pa kreiso roku. Jo savas valdīšanas astotajā gadā, kad vēl bija jauns, viņš sāka meklēt sava tēva Dāvida Dievu, un divpadsmitā gadā viņš Jūdu un Jeruzālemi sāka šķīstīt no elku kalniem un Ašerām un elku tēliem un lietām bildēm. Un priekš viņa acīm Baālu altāri tapa salauzīti, un tos saules stabus tur virsū viņš nocirta, un tās Ašeras un tos elku tēlus un tās lietās bildes viņš salauzīja un tās darīja par pīšļiem un tos kaisīja uz to kapiem, kas tām bija upurējuši. Un elku priesteru kaulus viņš sadedzināja uz viņu altāriem, un tā viņš šķīstīja Jūdu un Jeruzālemi. Arī pa Manasus un Efraīma un Simeona pilsētām līdz Naftalum, pa viņu posta vietām visapkārt, Viņš nolauzīja altārus, un Ašeras, un elka tēlus viņš satrieca un sadragāja, un nocirta visus saules stabus pa visu Israēla zemi, un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. Savas valdīšanas astoņpadsmitā gadā, kad zemi un namu bija šķīstījis, viņš sūtīja Šafanu, Acalijas dēlu un pilsētas virsnieku Maāseju un lietvedi Joahu, Joahasa dēlu, ka tie atkal uzkoptu Tā Kunga, sava Dieva namu. Un tie nāca pie augstā priestera Hilķijas, un tiem deva naudu, kas bija sanesta Dieva namā, ko Levīti, sliekšņa sargi, bija sakrājuši no Manasus, no Efraīma un no visiem Israēla atlikušiem un no visas Jūda un Benjamina cilts un no Jeruzālemes iedzīvotājiem. Un tie to deva darba vedējiem rokā, kas pār Tā Kunga namu bija iecelti, un darba vedēji to deva strādniekiem, kas pie Tā Kunga nama strādāja, to namu sataisīt un uzkopt. Un tie to deva amatniekiem un nama taisītājiem, pirkt izcirstus akmeņus un kokus sijām un baļķus namiem, ko Jūda ķēniņi bija postā pametuši. Un vīri darīja savu darbu uzticīgi. Un viņu uzraugi bija Jahats un Obadija, Levīti no Merarus bērniem, un Mešulams no Kohāta bērniem; tie to darbu uzraudzīja; un visi Levīti mācēja spēlēt mūzikas rīkus, Un bija pār nastu nesējiem un uzraugi pār visiem darba strādniekiem. Un citi Levīti bija skrīveri un darba vedēji un vārtu sargi. Un kad tie naudu izņēma, kas bija sanesta Tā Kunga namā, tad priesteris Hilķija atrada Tā Kunga bauslības grāmatu, kas caur Mozu dota. Un Hilķija atbildēja un sacīja uz skrīveri Šafanu: es esmu atradis bauslības grāmatu Tā Kunga namā. Un Hilķija deva Šafanam grāmatu. Un Šafans nesa grāmatu ķēniņam un teica ķēniņam un sacīja: visu, ko tu saviem kalpiem pavēlējis, to tie dara. Un tie izbēruši naudu, kas Tā Kunga namā atrasta, un to devuši darba vedējiem un strādniekiem. Un skrīveris Šafans ķēniņam teica un sacīja: priesteris Hilķija man ir devis grāmatu; un Šafans no tās lasīja ķēniņam priekšā. Kad nu ķēniņš dzirdēja bauslības vārdus, tad viņš saplēsa savas drēbes. Un ķēniņš pavēlēja Hilķijam un Ahikamam, Šafana dēlam, un Abdonam, Mihas dēlam, un skrīverim Šafanam, un Asajam, ķēniņa kalpam, un sacīja: Ejat, vaicājiet To Kungu par mani un par visiem atlikušiem iekš Israēla un Jūda, par šās grāmatas vārdiem, kas atrasta. Jo Tā Kunga bardzība ir liela, kas pret mums iedegusies, tāpēc ka mūsu tēvi nav turējuši Tā Kunga vārdu, nedz to darījuši, kas viss šai grāmatā rakstīts. Tad Hilķija ar ķēniņa vīriem nogāja pie pravietes Huldas, Šaluma, Takeata dēla Hasras dēla, drēbju sarga sievas, (tā dzīvoja Jeruzālemē otrā pusē,) un to uz viņu runāja. Un viņa uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: sakāt vīram, kas jūs pie Manis sūtījis: Tā saka Tas Kungs: redzi, Es sūtīšu nelaimi šai vietai un viņas iedzīvotājiem, visus lāstus, kas grāmatā rakstīti, ko tie lasījuši Jūda ķēniņa priekšā; Tāpēc ka tie Mani atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem, Mani kaitinādami ar visiem saviem roku darbiem, tad Mana bardzība pret šo vietu iedegsies un neizdzisīs. Bet uz Jūda ķēniņu, kas jūs sūtījis, To Kungu vaicāt, jums tā būs sacīt: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par vārdiem, ko tu esi dzirdējis. Tādēļ ka tava sirds ir mīksta palikusi un tu esi pazemojies Dieva priekšā, dzirdēdams Viņa vārdus pret šo vietu un viņas iedzīvotājiem, un esi pazemojies Manā priekšā un saplēsis savas drēbes un raudājis Manā priekšā, tad Es tevi esmu paklausījis, saka Tas Kungs. Redzi, Es tevi likšu pie taviem tēviem, un tu ar mieru tapsi glabāts savā kapā pie viņiem, un tavas acis neredzēs visu to ļaunumu, ko Es sūtīšu šai vietai un viņas iedzīvotājiem. Un tie ķēniņam atsacīja šos vārdus. Tad ķēniņš sūtīja un sapulcināja visus Jūda un Jeruzālemes vecajus. Un ķēniņš gāja Tā Kunga namā līdz ar visiem Jūda vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem, un ar priesteriem un Levītiem un visiem ļaudīm, lieliem un maziem, un priekš viņu ausīm tapa lasīti visi derības vārdi no grāmatas, kas bija atrasta Tā Kunga namā. Un ķēniņš stāvēja savā vietā un derēja derību Tā Kunga priekšā, Tam Kungam pakaļ staigāt un no visas savas sirds un no visas savas dvēseles turēt Viņa baušļus un Viņa liecības un Viņa likumus un darīt tos derības vārdus, kas rakstīti šinī grāmatā. Un viņš uzņēma tai derībā visus, kas Jeruzālemē un Benjaminā atradās, un Jeruzālemes iedzīvotāji darīja pēc Dieva, savu tēvu Dieva, derības. Un Josija izdeldēja visas negantības no visām zemēm, kas Israēla bērniem piederēja, un darīja, ka visi, kas iekš Israēla atradās, kalpoja Tam Kungam, savam Dievam. Kamēr viņš dzīvoja, tie neatkāpās no Tā Kunga, savu tēvu Dieva. Un Josija Tam Kungam noturēja Pashā svētkus Jeruzālemē, un tie nokāva to Pashā pirmā mēneša četrpadsmitā dienā. Un viņš iecēla priesterus, ikvienu savā vietā, un tos iedrošināja pie Tā Kunga nama kalpošanas. Un viņš sacīja uz Levītiem, kas visu Israēli mācīja, kas bija svētīti Tam Kungam: noliekat svēto šķirstu namā, ko Salamans, Dāvida dēls, Israēla ķēniņš, ir uzcēlis; tas jums vairs nav jānes uz kamiešiem. Tad nu kalpojiet Tam Kungam, savam Dievam, un Viņa Israēla ļaudīm, Un esat gatavi pēc savu tēvu namiem, pēc savām kārtām, kā Dāvids, Israēla ķēniņš, to uzrakstījis, un kā Salamans, viņa dēls, arī uzrakstījis. Un stāviet svētā vietā pēc tēvu namu kārtām par saviem brāļiem, ļaužu bērniem, un pēc Levītu tēvu namu kārtām, Un kaujiet to Pashā un svētījaties un sataisiet to saviem brāļiem, darīdami pēc Tā Kunga vārda caur Mozu. Un Josija deva ļaudīm no sīkiem lopiem jērus un kazlēnus, tos visus par Pashā upuriem, visiem, kas tur atradās, trīsdesmit tūkstošus, un trīs tūkstošus vēršus; tas bija no ķēniņa mantas. Arī viņa lielkungi deva labprātības upurus ļaudīm, priesteriem un Levītiem: Hilķija un Zaharija un Jehiēls, Dieva nama virsnieki, deva priesteriem uz Pashā svētkiem divtūkstoš sešsimt jērus un trīssimt vēršus. Un Honanija un Šemaja un Netaneēls, viņa brāļi, Hašabija un Jeīels un Jozabads, Levītu virsnieki, deva Levītiem uz Pashā svētkiem piectūkstoš jērus un piecsimt vēršus. Tā Dieva kalpošana tapa ierīkota, un priesteri stāvēja savā vietā un Levīti pēc savām kārtām, pēc ķēniņa pavēles. Un tie kāva to Pashā, un priesteri slacināja asinis no savām rokām, un Levīti noplēsa ādas. Un tie atšķīra dedzināmos upurus, ka tos izdalītu ļaužu tēvu namu kārtām, Tam Kungam upurēt, kā Mozus grāmatā rakstīts. Tāpat arī darīja ar vēršiem. Un tie cepa to Pashā pie uguns pēc likuma, bet svētos gabalus tie vārīja podos un katlos un pannās un steigšus to nesa visiem ļaudīm. Pēc tam tie arī sev sataisīja un priesteriem. Jo priesteri, Ārona dēli, upurēja līdz pašai naktij dedzināmos upurus un taukus, tādēļ Levīti sataisīja priekš sevis un priekš priesteriem, Ārona dēliem. Un tie dziedātāji, Asafa dēli, stāvēja savās vietās, tā kā Dāvids un Asafs un Hemans un Jedutuns, ķēniņa redzētājs, pavēlējuši, arī vārtu sargi pie ikkatriem vārtiem. Un tiem nevajadzēja atkāpties no sava darba, bet viņu brāļi, tie Levīti, to sataisīja priekš viņiem. Tā visa Tā Kunga kalpošana tai dienā tapa izdarīta, Pashā svētki tika noturēti un dedzināmie upuri upurēti uz Tā Kunga altāra, kā ķēniņš Josija to bija pavēlējis. Un Israēla bērni, kas tur atradās, turēja tai laikā Pashā svētkus un neraudzētās maizes svētkus septiņas dienas. Tādi Pashā svētki iekš Israēla vēl nebija turēti no pravieša Samuēla laika, un neviens no Israēla ķēniņiem nebija turējis tādus Pashā svētkus, kā Josija turēja ar priesteriem un Levītiem un ar visu Jūdu un Israēli, cik tur atradās, un ar Jeruzālemes iedzīvotājiem. Josijas valdīšanas astoņpadsmitā gadā šie Pashā svētki tapa turēti. Pēc visa tā, kad Josija to namu bija uzkopis, tad Neho, Ēģiptes ķēniņš, nāca karot pret Karhemišu pie Eifrat upes. Un Josija tam izgāja pretī. Bet viņš sūtīja vēstnešus pie tā un sacīja: kas man ar tevi, Jūda ķēniņ? Es šodien pret tevi neesmu nācis, bet pret kādu namu, kas karo pret mani, un Dievs ir sacījis, ka man būs steigties; nepretojies tu Dievam, kas ir ar mani, lai Tas tevi nesamaitā. Bet Josija nenovērsās no tā, bet sataisījās ar viņu karot, un viņš neklausīja Neho vārdiem no Dieva mutes un nāca, ar viņu kauties Meģidus ielejā. Bet strēlnieki šāva uz ķēniņu Josiju, un ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: vediet mani projām, jo es esmu ļoti ievainots. Tad viņa kalpi to nocēla no ratiem un noveda uz viņa otriem ratiem, un to noveda Jeruzālemē. Un tas nomira un tapa aprakts savu tēvu kapos, un visa Jūda valsts un Jeruzāleme žēlojās par Josiju. Un Jeremija taisīja vienu raudu dziesmu par Josiju, un visi dziedātāji un dziedātājas runāja savās raudu dziesmās par Josiju līdz šai dienai, un to noteica par likumu iekš Israēla; un redzi, tās ir rakstītas raudu dziesmās. Un kas vēl par Josiju stāstāms, un viņa dievbijība pēc Tā Kunga bauslības, Arī viņa pirmās un pēdējās lietas, redzi, tās rakstītas Israēla un Jūda ķēniņu grāmatā. Tad tās zemes ļaudis ņēma Jehoahazu, Josijas dēlu, un to cēla par ķēniņu viņa tēva vietā Jeruzālemē. Divdesmit trīs gadus Jehoahazs bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē. Jo Ēģiptes ķēniņš to nocēla Jeruzālemē un uzlika tai zemei par mesliem simts talentus sudraba un vienu talentu zelta. Un Ēģiptes ķēniņš cēla Eliakimu, viņa brāli, par Jūda un Jeruzālemes ķēniņu, un deva viņam citu vārdu, Jehojakimu; bet Jehoahazu, viņa brāli, Neho paņēma un noveda uz Ēģiptes zemi. Divdesmit piecus gadus Jehojakims bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē un darīja, kas Tam Kungam, viņa Dievam, nepatika. Pret šo NebukadNecars, Bābeles ķēniņš, cēlās un to saistīja ar divām vara ķēdēm un to noveda uz Bābeli. Un NebukadNecars aizveda arī kādus no Tā Kunga nama traukiem uz Bābeli, un tos nolika Bābelē savā dieva namā. Un kas vēl stāstāms par Jehojakimu, un viņa negantību, ko viņš darījis, un kas pie viņa atrasts, redzi, viss tas rakstīts Israēla un Jūda ķēniņu grāmatā. Un viņa dēls Jehojahins palika par ķēniņu viņa vietā. Astoņ(padsmit) gadus Jehojahins bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus un desmit dienas Jeruzālemē un darīja, kas Tam Kungam nepatika. Un kad jauns gads atnāca, tad ķēniņš NebukadNecars sūtīja un to lika novest uz Bābeli līdz ar Tā Kunga nama dārgākiem traukiem un cēla Cedeķiju, viņa brāli par Jūda un Jeruzālemes ķēniņu. Divdesmit un vienu gadu Cedeķija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē, Un darīja, kas Tam Kungam, viņa Dievam nepatika. Viņš nepazemojās priekš pravieša Jeremijas, kas no Tā Kunga mutes runāja. Viņš atkāpās arī no ķēniņa NebukadNecara, kas viņu pie Dieva bija zvērinājis, un tapa stūrgalvīgs un apcietināja savu sirdi, ka neatgriezās pie Tā Kunga, Israēla Dieva. Tāpat arī visi priesteru virsnieki un ļaudis vairoja savus grēkus pēc visām pagānu negantībām un sagānīja Tā Kunga namu, ko viņš Jeruzālemē bija svētījis. Un Tas Kungs, viņu tēvu Dievs, neatlaidīgi pie tiem sūtīja Savus vēstnešus vienā sūtīšanā. Jo Viņš žēloja Savus ļaudis un Savu mājas vietu. Bet tie apmēdīja Dieva vēstnešus un nicināja viņu vārdus un apsmēja Viņa praviešus, tiekams Tā Kunga bardzība pret Viņa ļaudīm tik augsti cēlās, ka dziedināšanas vairs nebija. Tad Viņš pamodināja pret tiem Kaldeju ķēniņu, un tas nokāva viņu jaunos vīrus ar zobenu viņu svētā namā, un netaupīja nedz jaunekļus nedz jaunavas, nedz vecus nedz sirmgalvjus; Dievs tos visus nodeva viņa rokā. Un visus Dieva nama traukus, lielus un mazus, un Tā Kunga nama mantas, un ķēniņa, un viņa lielkungu mantas, visu viņš nodeva uz Bābeli. Un tie sadedzināja Dieva namu un nolauzīja Jeruzālemes mūrus un sadedzināja visus viņas skaistos namus ar uguni, ka visi viņas dārgumi tapa nopostīti. Un kas no zobena atlika, tos viņš aizveda cietumā uz Bābeli, un tie viņam un viņa dēliem palika par kalpiem, tiekams Persiešu valdība sākās, Lai piepildītos Tā Kunga vārds caur Jeremijas muti: “kamēr tā zeme būs bagāti baudījusi savu dusēšanu”; visā tai posta laikā tā dusēja, kamēr septiņdesmit gadi piepildījās. Un Kirus, Persiešu ķēniņa, pirmā gadā, lai Tā Kunga vārds caur Jeremiju runāts piepildītos, Tas Kungs pamodināja Kirus, Persiešu ķēniņa garu, ka tas visā savā valstī lika izsaukt un arī izrakstīt un sacīt: Tā saka Kirus, Persiešu ķēniņš: Tas Kungs, debesu Dievs, man devis visas zemes valstis, un tas man pavēlējis, viņam namu uzcelt Jeruzālemē, Jūdu zemē; kas nu jūsu starpā ir no viņa ļaudīm, ar to lai ir Tas Kungs, viņa Dievs, un tas lai uz augšu iet. Persiešu ķēniņa Kirus pirmā gadā, lai piepildītos Tā Kunga vārds caur Jeremijas muti, Tas Kungs pamodināja Persiešu ķēniņa Kirus garu, ka viņš ar vārdiem un ar rakstiem pa visu savu valsti lika izsludināt un sacīt: Tā saka Kirus, Persiešu ķēniņš: Tas Kungs, debesu Dievs, man devis visas pasaules valstis, un Tas man pavēlējis, Viņam namu uzcelt Jeruzālemē, Jūdu zemē. Kas nu jūsu starpā ir no Viņa ļaudīm, lai viņa Dievs ir ar to, un lai tas iet uz Jeruzālemi Jūdu zemē, un lai uzceļ Tā Kunga, Israēla Dieva, namu. Viņš ir Dievs, kas Jeruzālemē dzīvo. Un kas vēl atlikuši visās vietās, kur tie piemīt, lai tās vietas ļaudis tiem palīdz ar sudrabu un zeltu un ar mantu un ar lopiem un arī ar laba prāta dāvanu priekš Jeruzālemes Dieva nama. Tad Jūda un Benjamina cilts tēvi un priesteri un Levīti cēlās ar visiem, kam Dievs garu pamodināja uz ceļu doties, uzcelt Tā Kunga namu Jeruzālemē. Un visi viņu apkārtējie stiprināja viņu rokas ar sudraba traukiem, ar zeltu, ar mantu un lopiem un dārgiem zemes augļiem, bez tām labprātīgām upuru dāvanām. Un ķēniņš Kirus atdeva Tā Kunga nama traukus, ko NebukadNecars no Jeruzālemes bija aizvedis un nolicis sava dieva namā. Un Kirus, Persiešu ķēniņš, tos atdeva caur mantas sargu Mitredatu, un tas tos ieskaitīja Šešbacaram, Jūda virsniekam. Un šis ir viņu skaits: trīsdesmit zelta bļodas, tūkstoš sudraba bļodas, divdesmit deviņi naži, Trīsdesmit zelta biķeri, četrsimt desmit citi sudraba biķeri un tūkstoš citi trauki. Visu zelta un sudraba trauku bija piectūkstoš četrsimt. Šos visus Šešbacars pārveda, kad tie aizvestie no Bābeles gāja atpakaļ uz Jeruzālemi. Šie ir tie valsts bērni, kas no cietuma zemes atpakaļ griezās, ko NebukadNecars, Bābeles ķēniņš, bija aizvedis uz Bābeli, un tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un Jūdu, ikkatrs uz savu pilsētu; Tie nāca ar Zerubabelu, Ješua, Nehemiju, Seraju, Reēlaju, Mordohaju, Bilšanu, Mišparu, Bigvaju, Rehumu un Baānu. Šis ir Israēla vīru skaits: Paroša bērni: divtūkstoš simts septiņdesmit un divi; Šefatijas bērni: trīssimt septiņdesmit un divi; Āraha bērni: septiņsimt septiņdesmit un pieci; PahatMoaba bērni, no Ješua Joaba bērniem: divtūkstoš astoņsimt un divpadsmit; Elama bērni: tūkstoš divsimt piecdesmit un četri; Zatus bērni: deviņsimt četrdesmit un pieci; Zakajus bērni: septiņsimt un sešdesmit; Banus bērni: sešsimt četrdesmit un divi, Bebajus bērni: sešsimt divdesmit un trīs; Azgada bērni: tūkstoš divsimt divdesmit un divi; Adonikama bērni: sešsimt sešdesmit un seši; Bigvaja bērni: divtūkstoš piecdesmit un seši; Adina bērni: četrsimt piecdesmit un četri; Atera bērni, no Hizkijas: deviņdesmit un astoņi; Becajus bērni: trīssimt divdesmit un trīs; Joraha bērni: simts un divpadsmit; Hašuma bērni: divsimt divdesmit un trīs; Gibbara bērni: deviņdesmit un pieci; Bētlemes bērni: simts divdesmit un trīs; Netofas vīri: piecdesmit un seši; Anatotas vīri: simts divdesmit un astoņi; Asmavetas bērni: četrdesmit un divi; KirjatArimas, Kefīras un Beērotas bērni: septiņsimt četrdesmit un trīs; Rāmas un Gebas bērni: sešsimt divdesmit un viens; Mihmasas vīri: simts divdesmit un divi; Bēteles un Ajas vīri: divsimt divdesmit un trīs; Nebo bērni: piecdesmit un divi; Magbiša bērni: simts piecdesmit un seši; Otra Elama bērni: tūkstoš divsimt piecdesmit un četri; Harima bērni: trīssimt un divdesmit; Lodas, Hadidas un Onus bērni: septiņsimt divdesmit un pieci; Jērikas bērni: trīssimt četrdesmit un pieci; Senaās bērni: trīs tūkstoš sešsimt un trīsdesmit. Priesteri: Jedajas bērni, no Ješua nama: deviņsimt septiņdesmit un trīs; Imera bērni: tūkstoš piecdesmit un divi; Pašhura bērni: tūkstoš divsimt četrdesmit un septiņi; Harima bērni: tūkstoš un septiņpadsmit. Levīti: Ješua un Kadmiēļa bērni, no Hodavijas bērniem: septiņdesmit un četri. Dziedātāji: Asafa bērni: simts divdesmit un astoņi. Vārtu sargu bērni: Šaluma bērni, Atera bērni, Talmona bērni, Akuba bērni, Hatita bērni, Šobaja bērni, pavisam: simts trīsdesmit un deviņi. Dieva nama kalpotāji: Ciha bērni, Hasufa bērni, Tabaota bērni, Kerosa bērni, Siaha bērni, Padona bērni, Lebana bērni, Hagabas bērni, Akuba bērni, Hagaba bērni, Šamlaja bērni, Hanana bērni, Giddela bērni, Gahara bērni, Reajas bērni, Recina bērni, Nekoda bērni, Gazama bērni, Uzus bērni, Paseaha bērni, Besajus bērni, Asnus bērni, Meūnima bērni, Nefusima bērni, Bakbuka bērni, Hakufa bērni, Harhura bērni, Bacluta bērni, Mehida bērni, Haršas bērni, Barkosa bērni, Sisera bērni, Temaha bērni, Neciaha bērni, Hatifa bērni, Salamana kalpu bērni, Sotajus bērni, Sofereta bērni, Peruda bērni, Jaālas bērni, Darkona bērni, Giddela bērni, Šefatijas bērni, Hattila bērni, Pohereta bērni no Cebaīm, Amija bērni. Visu Dieva nama kalpotāju un Salamana kalpu bērnu bija trīssimt deviņdesmit un divi. Šie ir, kas aizgāja no TelMelahas, TelHaršas, Ķeruba, Adana, Imera; bet tie sava tēva namu nevarēja pierādīt nedz savu dzimumu, vai tie bija no Israēla: Delajas bērni, Tobijas bērni, Nekoda bērni: sešsimt piecdesmit un divi. Un no priesteru bērniem: Habaja bērni, Koca bērni, Barzilaja bērni, kas no Gileādieša Barzilaja meitām sievu bija ņēmis un pēc viņas vārda tapa nosaukts. Šie meklēja savus radu rakstus, bet neatrada, tāpēc tie no priestera amata tapa atmesti. Un zemes valdnieks uz tiem sacīja: lai tie neēd no tā visusvētākā, kamēr priesteris celsies ar urim un tumim. Visa draudze kopā bija četrdesmit divtūkstoš trīssimt un sešdesmit, Bez viņu kalpiem un kalponēm, - to bija septiņi tūkstoši trīs simti trīsdesmit un septiņi; un tiem bija divsimt dziedātāji un dziedātājas. Zirgu viņiem bija septiņi simti trīsdesmit un seši, divsimt četrdesmit un pieci zirgēzeļi, Četrsimt trīsdesmit un pieci kamieļi, seštūkstoš septiņsimt un divdesmit ēzeļi. Un kādi cilts virsnieki, kad tie nāca Tā Kunga namā Jeruzālemē, tad tie no laba prāta deva pie Dieva nama, lai tas taptu uzcelts savā vietā. Cik spēja, tik tie deva pie būves naudas: sešdesmit vienu tūkstoti zelta drakmu un piectūkstoš mārciņas sudraba un simts priesteru svārkus. Un priesteri un Levīti un tie ļaudis un dziedātāji un vārtu sargi un Dieva nama kalpotāji dzīvoja savās pilsētās un viss Israēls savās pilsētās. Kad nu septītais mēnesis atnāca, un Israēla bērni bija savās pilsētās, tad tie ļaudis sapulcējās Jeruzāleme tā kā viens vienīgs vīrs. Un Ješua, Jocadaka dēls, cēlās ar saviem brāļiem, priesteriem un Zerubabels, Šealtiēļa dēls, ar saviem brāļiem, un uzcēla Israēla Dieva altāri, uz viņa upurēt dedzināmos upurus, kā stāv rakstīts Mozus, Tā Dieva vīra, bauslībā. Un tie uzcēla to altāri savā vietā, gan bīdamies no tās zemes tautām, un uz tā upurēja dedzināmos upurus Tam Kungam, dedzināmos upurus rītos un vakaros, Un turēja Būdiņu svētkus, kā stāv rakstīts, un upurēja ikdienas dedzināmos upurus pēc tā skaita, kā pienācās, ikdienas savus; Un pēc tam arī tos nemitējamos dedzināmos upurus un kā nākas jaunos mēnešos un visos, Tam Kungam svētītos svētkos un priekš ikviena, kas Tam Kungam atnesa kādu labprātības dāvanu. No septītā mēneša pirmās dienas tie iesāka Tam Kungam upurēt dedzināmos upurus; bet Tā Kunga nama pamats vēl nebija likts. Un tie deva naudu akmeņu cirtējiem un amatniekiem un ēst un dzert un eļļu Sidoniešiem un Tiriešiem, lai tie vestu ciedru kokus no Libānus jūrmalā uz Joppi, kā Kirus, Persiešu ķēniņš, tiem bija vēlējis. Tad nu otrā gadā pēc viņu atnākšanas pie Dieva nama Jeruzālemē, otrā mēnesī, Zerubabels, Šealtiēļa dēls, un Ješua, Jocadaka dēls, un tie atlikušie no viņu brāļiem, priesteri un Levīti un visi, kas no cietuma zemes bija pārnākuši Jeruzālemē, iesāka un iecēla tos Levītus, kas divdesmit gadus veci un pāri, par uzraugiem pie Tā Kunga nama darba. Un Ješua, viņa dēli un viņa brāļi, Kadmiēls un viņa dēli, un Jūda dēli stāvēja kā viens vienīgs vīrs, uzraugi būdami pār tiem, kas to darbu pie Tā Kunga nama darīja, tāpat Henadada bērni, viņu dēli un viņu brāļi, tie Levīti. Kad nu tie amatnieki Tā Kunga namam lika pamatu, tad nostādīja priesterus amata drēbēs ar bazūnēm un Levītus, Asafa dēlus, ar pulkstenīšiem, To Kungu teikt ar Dāvida, Israēla ķēniņa dziesmām. Un tie dziedāja viens par otru, To Kungu teikdami un slavēdami, ka Tas ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi pār Israēli. Un visi ļaudis gavilēja ar lielu gavilēšanu, To Kungu teikdami, ka pamats bija likts Tā Kunga namam. Bet daudz priesteru un Levītu un cilts tēvu, kas bija veci, kas bija redzējuši to pirmo namu, kad tie šim namam redzēja pamatu liekam, tad tie raudāja gauži. Bet daudz atkal pacēla savas balsis ar gavilēšanu un ar prieku, Tā ka tie ļaudis nevarēja izšķirt to gaviļu un prieka balsi no ļaužu raudāšanas, jo tie ļaudis gavilēja ar skaņu gavilēšanu, un tā skaņa bija tālu dzirdama. Kad nu Jūda un Benjamina pretinieki dzirdēja, ka tie no cietuma pārnākušie atkal ceļ namu Tam Kungam, Israēla Dievam, Tad tie nāca pie Zerubabela un pie cilts tēviem un uz tiem sacīja: mēs celsim līdz ar jums. Jo mēs meklējam jūsu Dievu tāpat kā jūs, un tam esam upurējuši no tā laika, kad EsarHadons, Asīrijas ķēniņš, mūs atvedis uz šejieni. Bet Zerubabels un Ješua un tie atlikušie Israēla cilts tēvi uz viņiem sacīja: jums nenākās ar mums celt namu mūsu Dievam, bet mēs gribam atsevišķi uzcelt Tam Kungam, Israēla Dievam, kā mums Kirus, Persiešu ķēniņš, pavēlējis. Tad tās zemes ļaudis nogurdināja Jūdu ļaužu rokas un atbiedēja tos no celšanas, Un pirka pret tiem padomniekus, iznīcināt viņu nodomu visā Kirus, Persiešu ķēniņa, laikā, līdz Dārija, Persiešu ķēniņa, valdīšanai. Un kad Ahasverus valdīja, viņa valdīšanas iesākumā, tie rakstīja apsūdzību pret Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem. Un Artakserksus dienās Bišlams, Mitredats, Tabeēls un citi viņu biedri rakstīja Artakserksum, Persiešu ķēniņam. Un vēstule bija sīriski rakstīta un sīriski tulkota. Pārvaldnieks Rehums un rakstu vedējs Šimšajs rakstīja vēstuli pret Jeruzālemi ķēniņam Artakserksum ar šiem vārdiem: Toreiz (rakstīja): pārvaldnieks Rehums un rakstu vedējs Šimšajs un citi viņu biedri, no Dinas, no Afarsathas, no Tarplas, no Avarzijas, no Arakas, no Bābeles, no Sūsas, no Deas, no Elama, Un citas tautas, ko lielais un slavējamais Osnapars atvedis un tām licis dzīvot Samarijas pilsētās, un tie citi viņpus upes, un apsveicina tevi. Un šis ir vēstules noraksts, ko tie sūtīja ķēniņam Artakserksum: tavi kalpi, vīri viņpus upes, un apsveicina tevi. Lai ķēniņam ir zināms, ka Jūdi, kas no tevis aizgājuši, pie mums atnākuši uz Jeruzālemi, uzceļ dumpīgo un nikno pilsētu, uztaisa mūrus un izlabo pamatus. Tad nu lai ķēniņam ir zināms: kad šī pilsēta taps uzcelta un mūri būs uztaisīti, tad tie nedos meslus, tiesu un muitu, un tā ķēniņam nāks zudums. Kad nu mēs visi no ķēniņa pils sāli un maizi ēdam, un mums nepieklājās redzēt ķēniņa zudumu, tad esam sūtījuši un ķēniņam ziņu par to devuši, Lai meklē tavu tēvu laiku grāmatā, tad tu atzīsi, šo pilsētu esam bijušu dumpīgu un ķēniņiem un valstīm kaitīgu pilsētu, un ka tie jau no vecu veciem laikiem dumpojušies, - tāpēc šī pilsēta ir izpostīta. Mēs ķēniņam darām zināmu, ka, ja šī pilsēta taps uzcelta un viņas mūri taps sataisīti, tev caur to nekas vairs neatliks viņpus upes. Tad ķēniņš sūtīja atbildi pārvaldniekam Rehumam un rakstu vedējam Šimšajam un citiem viņu biedriem, kas Samarijā dzīvoja, un pārējiem viņpus upes: Mieru! Un apsveicināšanu. Vēstule, ko jūs man esat sūtījuši, manā priekšā skaidri izlasīta. Un es esmu pavēlējis, lai meklē. Un ir atrasts, ka šī pilsēta priekšlaikos pret ķēniņiem ir cēlusies, un ka tur ir celts dumpis un nemiers. Vareni ķēniņi bijuši Jeruzālemē un valdījuši pār visu zemi viņpus upes, un tiem doti mesli, tiesa un muita. Tāpēc pavēliet, ka šiem vīriem būs liegt, šo pilsētu uztaisīt, kamēr no manis nāks pavēle. Sargājaties tad, ka nepārskataties, lai ļaunums nevairojās un ķēniņam nenāk zudums. Kad nu ķēniņa Artakserksus vēstules noraksts bija izlasīts Rehuma un rakstu vedēja Šimšaja un viņu biedru priekšā, tad tie cēlās steigšus uz Jeruzālemi pret Jūdiem un tos aizkavēja ar varu un spēku. Tad darbs pie Dieva nama Jeruzālemē mitējās un palika mierā līdz Persiešu ķēniņa Dārija valdīšanas otram gadam. Un pravieši Hagaja un Zaharija, Idus dēls, sludināja Jūdiem, kas Jūdā un Jeruzālemē dzīvoja, - Israēla Dieva vārdā tie uz viņiem runāja. Tad Zerubabels, Šealtiēļa dēls, un Ješua, Jocadaka dēls, cēlās un sāka uzcelt Dieva namu Jeruzālemē, un līdz ar tiem Dieva pravieši, kas tos iedrošināja. Tanī laikā pie tiem atnāca Tatnajs, zemes valdītājs viņpus upes, un ŠetarBoznajs ar saviem biedriem, un uz tiem tā sacīja: kas jums atvēlējis, šo namu uztaisīt un šo mūri uzcelt? Tad mēs viņiem sacījām vīru vārdus, kas šo darbu taisīja. Bet viņu Dieva acs bija pār Jūdu vecajiem, ka tie viņus neaizkavēja, kamēr šī lieta Dārijam nāca zināma un tie rakstītu atbildi par to dabūja atpakaļ. Šis ir vēstules noraksts, ko Tatnajs, zemes valdītājs viņpus upes, ar ŠetarBoznaju un viņa biedriem, Afarsathiešiem, kas viņpus upes dzīvoja, rakstīja ķēniņam Dārijam. Tie sūtīja viņam vēstuli un tanī tā bija rakstīts: viss miers lai ir ķēniņam Dārijam. Ķēniņam lai ir zināms, ka mēs esam nogājuši Jūda zemē lielā Dieva namā, kas top uzcelts no cirstiem akmeņiem, un baļķi top ielikti sienās, un darbs top rūpīgi darīts un izdodas labi caur viņu rokām. Mēs tad esam vaicājuši vecajus un uz viņiem sacījuši: kas jums atvēlējis, šo namu uzcelt un šo mūri uztaisīt? Mēs arī viņu vārdus esam izprasījuši no tiem, tev dot ziņu un rakstīt vīru vārdus, kas viņu virsnieki. Bet tie mums atdeva tādu atbildi un sacīja: mēs esam debesu un zemes Dieva kalpi un uzceļam namu, kas jau sen priekšgados bijis uzcelts, jo liels Israēla ķēniņš to uzcēlis un pabeidzis. Tādēļ vien ka mūsu tēvi bija apkaitinājuši debesu Dievu, Viņš tos nodevis Kaldeja NebukadNecara, Bābeles ķēniņa, rokā, un tas šo namu nopostījis un ļaudis aizvedis cietumā uz Bābeli. Bet Bābeles ķēniņa Kirus pirmā gadā ķēniņš Kirus pavēlējis, šo Dieva namu uzcelt. Un arī Dieva nama zelta un sudraba traukus, ko NebukadNecars izvedis no Dieva nama Jeruzālemē un tos novedis sava dieva namā uz Bābeli, tos ķēniņš Kirus ir ņēmis no Bābeles dieva nama, un tie ir atdoti vienam ar vārdu Šešbacars, ko viņš bija iecēlis par zemes valdītāju. Un viņš uz to sacīja: ņem šos traukus, ej un noved tos uz Dieva namu, kas Jeruzālemē, un lai Dieva nams top uzcelts savā vietā. Tad Šešbacars nāca un lika pamatu Dieva namam Jeruzālemē, un tā no tā laika līdz šim ir strādāts, bet ne pabeigts. Ja nu ķēniņam patīk, tad lai meklē ķēniņa mantu namā, kas Bābelē, vai tā ir, ka no ķēniņa Kirus pavēlēts, uzcelt Dieva namu Jeruzālemē, un lai ķēniņa pavēle par to mums top sūtīta. Tad ķēniņš Dārijs pavēlēja un sūtīja grāmatu namā, kur mantas tika noliktas Bābelē. Un Akmetas pilī, kas Medenes valstī, atrada satītu rakstu, kur tā bija rakstīts par piemiņu: Ķēniņa Kirus pirmā gadā ķēniņš Kirus pavēlēja par Dieva namu Jeruzālemē: lai uztaisa namu par vietu, kur upurus upurē, un viņa pamatam būs stipram būt; viņa augstums lai ir sešdesmit olektis un viņa platums sešsimt olektis, Trīs sienas lai ir no cirstiem akmeņiem un viena siena no jauniem baļķiem. Un izdevumus būs segt no ķēniņa nama. Un Dieva nama zelta un sudraba traukus būs atdot ko NebukadNecars no Dieva nama, kas Jeruzālemē, aizvedis un uz Bābeli novedis, ka tie nāk atkal uz Dieva namu Jeruzālemē, savā vietā, un tos būs nest Dieva namā. Tad nu, Tatnaj, tu zemes valdītājs viņpus upes, tu ŠetarBoznaj ar saviem biedriem, Afarsathiešiem, kas viņpus upes, turaties tālu nost no viņiem. Ļaujat tiem vaļu, pie šī Dieva nama strādāt, ka Jūdu zemes valdītājs un Jūdu vecaji uzceļ Dieva namu savā vietā. Vēl no manis top pavēlēts, kas jums jādara Jūdu vecajiem pie šā Dieva nama uzcelšanas, proti, ka no ķēniņa mantas, no muitas viņpus upes būs pilnu un bez kavēšanās maksu dot šiem vīriem, ka tie netop aizkavēti. Un visu, ko tiem vajag, jaunus vēršus, aunus un jērus par dedzināmiem upuriem debesu Dievam, kviešus, sāli, vīnu un eļļu, pēc Jeruzālemes priesteru vajadzības, - to viņiem būs ikdienas dot bez atraušanas, Lai tie upurē upurus par saldu smaržu debesu Dievam, un lūdz par ķēniņa un viņa bērnu dzīvību. Vēl no manis top pavēlēts, ja kas šo vārdu pārkāps, tad no viņa nama būs baļķi ņemt un uzcelt un viņu pie tā pakārt, un viņa namu būs sagāzt gruvešos. Bet Dievs, kam vārds tur mājo, lai gāž zemē visus ķēniņus un ļaudis, kas savas rokas izstiepj, pretī turēties un postīt Dieva namu Jeruzālemē. Es Dārijs to esmu pavēlējis, to rūpīgi būs darīt. To nu centīgi darīja Tatnajs, zemes valdītājs viņpus upes un ŠetarBoznajs ar saviem biedriem, - tā kā ķēniņš Dārijs bija sūtījis. Un Jūdu vecaji būvēja, un darbs labi izdevās pēc pravieša Hagaja un Zaharijas, Idus dēla, sludināšanas. Un tie to uztaisīja un pabeidza pēc Israēla Dieva pavēles un pēc Kirus, Dārija un Artakserksus, Persiešu ķēniņu, pavēles. Un šo namu pabeidza Adara mēneša trešā dienā; tas bija ķēniņa Dārija valdīšanas sestais gads. Un Israēla bērni, priesteri un Levīti un tie citi no cietuma pārnākušie iesvētīja šo Dieva namu ar prieku, Un upurēja pie šā Dieva nama iesvētīšanas simts vēršus, divsimt aunus, četrsimt jērus un divpadsmit āžus par grēku upuri priekš visa Israēla, pēc Israēla cilšu skaita. Un iecēla priesterus viņu kārtās un Levītus viņu kārtās Jeruzālemes Dieva kalpošanai, kā rakstīts Mozus grāmatā. Tie no cietuma pārnākušie turēja arī Pashā svētkus pirmā mēneša četrpadsmitā dienā. Jo priesteri un Levīti bija šķīstījušies, un visi bija šķīsti kā viens vienīgs vīrs, un tie nokāva tos Pashā jērus priekš visiem no cietuma pārnākušiem un priekš saviem brāļiem, priesteriem, un priekš sev pašiem. Tā Israēla bērni, kas no svešuma bija pārnākuši, to ēda līdz ar visiem, kas no tās zemes pagānu nešķīstības bija atšķīrušies un tiem piebiedrojušies, meklēdami To Kungu, Israēla Dievu. Un tie turēja neraudzētās maizes svētkus septiņas dienas ar prieku. Jo Tas Kungs tos bija priecīgus darījis un uz tiem pagriezis Asīrijas ķēniņa sirdi, ka viņu rokas tapa stiprinātas pie Dieva, Israēla Dieva, nama darba. Un pēc šiem notikumiem, kad Persiešu ķēniņš Artakserksus valdīja, cēlās Ezra, tas bija Seraja, tas Azarijas, tas Hilķijas, Tas Šaluma, tas Cadoka, tas Ahituba, Tas Amarijas, tas Azarijas, tas Merajota, Tas Zerahijas, tas Uzus, tas Bukus, Tas Abišuas, tas Pinehas, tas Eleazara, tas augstā priestera Ārona dēls. Šis Ezra cēlās no Bābeles, un viņš bija rakstu mācītājs, atbilstīgi mācīts Mozus bauslībā, ko Tas Kungs, Israēla Dievs, bija devis. Un ķēniņš viņam deva visu, ko viņš lūdza, tāpēc ka Tā Kunga, viņa Dieva, roka bija pār viņu. Arī citi no Israēla bērniem un no priesteriem un Levītiem un dziedātājiem un vārtu sargiem un Dieva nama kalpotājiem cēlās uz Jeruzālemi ķēniņa Artakserksus septītā gadā. Un piektā mēnesī viņš nonāca Jeruzālemē; šis bija ķēniņa septītais gads. Jo pirmā mēneša pirmā dienā viņš sāka iet no Bābeles, un piektā mēneša pirmā dienā viņš nonāca Jeruzālemē, tāpēc ka viņa Dieva labā roka bija pār viņu. Jo Ezra savā sirdī bija apņēmies, Tā Kunga bauslību meklēt un darīt un mācīt Israēlim likumus un tiesu. Un šis ir tās grāmatas raksts, ko ķēniņš Artakserksus deva priesterim un rakstu mācītājam Ezram; tas bija mācītājs, mācīts Tā Kunga baušļu vārdos un viņa likumos priekš Israēla. Artakserksus, ķēniņu ķēniņš, priesterim un rakstu mācītājam Ezram, mācītam debesu Dieva bauslībā, pilnīgu (mieru) un apsveicināšanu. No manas puses ir pavēlēts, ka ikkatrs no Israēla ļaudīm un priesteriem un Levītiem manā valstī, kam prāts nesās, iet uz Jeruzālemi, tas lai iet ar tevi. Tāpēc ka tu no ķēniņa un viņa septiņiem padoma devējiem esi sūtīts, izvaicāt par Jūdu un Jeruzālemi pēc tava Dieva bauslības, kas ir tavā rokā, Un uz turieni novest to sudrabu un zeltu, ko ķēniņš un viņa padoma devēji ar labu prātu devuši Israēla Dievam, kam mājas vieta ir Jeruzālemē, - Līdz ar visu to sudrabu un zeltu, ko tu pa visu Bābeles valsti vari atrast, ar tām labprātīgām dāvanām, ko tie ļaudis un priesteri ar labu prātu dod priekš sava Dieva nama Jeruzālemē. Un tev par to naudu būs rūpīgi pirkt vēršus, aunus, jērus un viņu ēdamos upurus un viņu dzeramos upurus un tos upurēt uz jūsu Dieva nama altāra, kas Jeruzālemē. Un kā tev un taviem brāļiem prāts nesās darīt ar to citu sudrabu un zeltu, tā jūs varat darīt pēc sava Dieva prāta. Un tos traukus, kas jums atdoti jūsu Dieva namam priekš kalpošanas, tos nododiet Dieva priekšā Jeruzālemē. Un ko tev vēl vajadzēs priekš tava Dieva nama, kas tev būs jāizdod, to lai dod no ķēniņa mantu nama. Un no manis, ķēniņa Artakserksus, top pavēlēts visiem mantu sargiem, kas viņpus upes, ka jūs visu, ko Ezra, priesteris un rakstu mācītājs, mācīts debesu Dieva bauslībā, no jums prasīs, to darāt drīz, Līdz simts talentiem sudraba un līdz simts koriem kviešu un līdz simts batiem vīna līdz simts batiem eļļas un sāls bez mēra. Viss, kas no debesu Dieva ir pavēlēts, tas lai atbilstīgi top darīts pie debesu Dieva nama, lai dusmība nenāk pār valsti, ķēniņu un viņa bērniem, Un mēs jums dodam ziņu, ka visiem priesteriem un Levītiem, dziedātājiem, vārtu sargiem, Dieva nama kalpotājiem un šī Dieva nama kalpiem nebūs uzlikt nekādus meslus, tiesu nedz muitu. Bet tu, Ezra, pēc sava Dieva gudrības, kas tev dota, iecel valdniekus un tiesnešus, tiesāt visus ļaudis viņpus upes, visus, kas jūsu Dieva bauslību zina, un kas to nezin, tiem to mācat. Un par ikvienu, kas jūsu Dieva bauslību un ķēniņa bauslību nedarīs, par to lai rūpīgi un stingri spriež tiesu, vai uz nāvi, vai uz aizdzīšanu, vai uz sodu pie mantas, vai uz cietumu. Slavēts lai ir Tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, kas to tā ir devis ķēniņa sirdī, izgreznot Tā Kunga namu Jeruzālemē, Un man žēlastību devis pie ķēniņa un viņa padoma devējiem un visiem ķēniņa vareniem lielkungiem. Tā es stiprinājos, tāpēc ka Tā Kunga, mana Dieva, roka bija pār mani, un sapulcēju Israēla virsniekus, man iet līdz. Šie nu ir viņu cilts virsnieki ar savu radu rakstu, kas ar mani (no Bābeles) aizgāja, kad Bābeles ķēniņš Artakserksus valdīja: No Pinehas bērniem: Geršoms; no Ītamara bērniem: Daniēls; no Dāvida bērniem: Hattušs; No Šekanijas bērniem, (no Paroša bērniem): Zaharija, un ar viņu simts un piecdesmit no vīriešu kārtas skaitīti; No PahatMoaba bērniem: Elioēnajs, Zerahijas dēls, un ar viņu divsimt no vīriešu kārtas; No Šehanijas bērniem: Jahaziēla dēls, un ar viņu trīssimt no vīriešu kārtas; Un no Adina bērniem: Ebeds, Jonatāna dēls, un ar viņu piecdesmit no vīriešu kārtas; Un no Elama bērniem: Ješaja, Atalijas dēls, un ar viņu septiņdesmit no vīriešu kārtas; Un no Šefatijas bērniem: Zebadija, Mihaēļa dēls, un ar viņu astoņdesmit no vīriešu kārtas; No Joaba bērniem: Obadija, Jehiēla dēls, un ar viņu divsimt un astoņpadsmit no vīriešu kārtas; Un no Šelomita bērniem: Josifija dēls, un ar viņu simts un sešdesmit no vīriešu kārtas; Un no Bebajus bērniem: Zaharija, Bebajus dēls, un ar viņu divdesmit un astoņi no vīriešu kārtas; Un no Azgada bērniem: Johanans, Hakatana dēls, un ar viņu simts un desmit no vīriešu kārtas; Un no Adonikama pēdējiem bērniem, kam šie vārdi: Elifelets, Jeīels un Šemaja, un ar tiem sešdesmit no vīriešu kārtas; Un no Bigvaja bērniem: Utajs un Zabuds, un ar tiem septiņdesmit no vīriešu kārtas. Un es tos sapulcēju pie upes, kas tek uz Ahavu, un mēs tur apmetāmies trīs dienas. Tad es lūkoju uz ļaudīm un priesteriem un neatradu neviena no Levija bērniem. Tad es sūtīju tos virsniekus, Eliēzeru un Ariēlu un Šemaju un Elnatanu un Jaribu un Elnatanu un Nātanu un Zahariju un Mešulamu, un tos mācītājus Jojaribu un Elnatanu, Un sūtīju tos ar pavēli pie virsnieka Idus uz Kasifju. Un es liku tos vārdus viņu mute, ko tiem bija runāt uz Idu un viņa brāļiem, Dieva nama kalpotājiem Kasifjā, mums atvest kalpus priekš mūsu Dieva nama. Un tā, kā mūsu Dieva labā roka bija pār mums, tie mums atveda IžZekelu (kādu sapratīgu vīru) no Mahlija, Levija dēla, Israēla dēla, bērniem, un Šerebiju ar viņa dēliem un viņa brāļiem, astoņpadsmit, Un Hašabiju un arī Ješaju no Merarus bērniem, ar viņa brāļiem un ar viņa dēliem, divdesmit, Un no Dieva nama kalpotājiem, ko Dāvids un lielkungi bija pielikuši kalpot Levītiem, divsimt un divdesmit, kas visi ar vārdu tika nosaukti. Tad es tur izsaucu gavēni pie Ahavas upes, ka mums bija pazemoties priekš sava Dieva vaiga un no Viņa meklēt labu ceļu sev un saviem bērniem un visām savām mantām. Jo man bija kauns, no ķēniņa lūgties karaspēku un jātniekus, kas mums palīdzētu ceļā pret ienaidniekiem. Jo mēs uz ķēniņu bijām runājuši sacīdami: mūsu Dieva roka ir pār visiem, kas Viņu meklē, tiem par labu, bet Viņa spēks un bardzība pret visiem, kas no Viņa atkāpjas. Tā mēs gavējām un lūdzām savu Dievu, un Viņš mūs paklausīja. Un es atšķīru divpadsmit no priestera virsniekiem, Šerebiju, Hašabiju, un desmit no viņu brāļiem līdz ar viņiem. Un es tiem iesvēru sudrabu un zeltu un traukus par cilājamo upuri mūsu Dieva namam, ko ķēniņš un viņa padoma devēji un viņa lielkungi un viss Israēls, cik atradās, bija dāvinājuši. Es tad viņiem rokā iesvēru sešsimt piecdesmit talentus sudraba un simts talentus sudraba trauku un simts talentus zelta, Un divdesmit zelta biķerus, tūkstoš drakmu vērtībā, un divus vara traukus no spoža laba vara, skaistus kā no zelta. Un es uz tiem sacīju: jūs esat svēti Tam Kungam, un tie trauki ir svēti līdz ar to sudrabu un zeltu, kas ir labprātības dāvana Tam Kungam, jūsu tēvu Dievam. Esiet modrīgi un glabājiet to, kamēr jūs to iesverat priesteru un Levītu virsniekiem un Israēla cilts virsniekiem Jeruzālemē Dieva nama telpās. Tad tie priesteri un Levīti ņēma to iesvērto zeltu un sudrabu un tos traukus, tos nest uz Jeruzālemi uz mūsu Dieva namu. Un mēs aizgājām no Ahavas upes pirmā mēneša divpadsmitā dienā, iedami uz Jeruzālemi, un mūsu Dieva roka bija pār mums un mūs izglāba no ienaidnieku rokas, un no tiem, kas ceļā uz mums glūnēja. Un mēs nonācām Jeruzālemē un palikām tur trīs dienas. Un ceturtā dienā mēs iesvērām to sudrabu un zeltu un tos traukus mūsu Dieva namā Ūrijas dēlam, priesterim Meremotam rokā, un līdz ar viņu Eleazaram, Pinehasa dēlam, un līdz ar viņiem Jozabadam, Ješua dēlam, un Noadijam, Binnujus dēlam, Levītiem, Pēc skaita un svara no visa, un viss svars tai laikā tapa uzrakstīts. Un to aizvesto bērni, kas no cietuma bija pārnākuši, upurēja dedzināmos upurus Israēla Dievam, divpadsmit vēršus priekš visa Israēla, deviņdesmit sešus aunus, septiņdesmit septiņas avis, divpadsmit āžus par grēku upuri, visu par dedzināmo upuri Tam Kungam. Un tie atdeva ķēniņa pavēles ķēniņa zemes valdītājiem un zemes soģiem viņpus upes. Un šie aizstāvēja tos ļaudis un Dieva namu. Kad tas nu bija pabeigts, tad tie virsnieki nāca pie manis un sacīja: Israēla ļaudis un priesteri un Levīti nav atšķīrušies no tās zemes ļaudīm pēc viņu negantībām, no Kanaāniešiem, Hetiešiem, Fereziešiem, Jebusiešiem, Amoniešiem, Moabiešiem, Ēģiptiešiem un Amoriešiem. Jo no viņu meitām tie ņēmuši priekš sevis un priekš saviem dēliem, un ir sajaukuši to svēto dzimumu ar tās zemes ļaudīm, un virsnieku un valdnieku roka ir tā pirmā bijusi šinī pārkāpšanā. Kad nu šo lietu dzirdēju, tad es saplēsu savas drēbes un savu mēteli un izplēsu matus no savas galvas un savas bārdas, un apsēdos skumīgs. Un pie manis sapulcējās visi, kas to aizvesto ļaužu pārkāpšanas dēļ priekš Israēla Dieva vārdiem drebēja, un es sēdēju skumīgs līdz vakara upurim. Un ap vakara upuri es cēlos no savas pašpazemošanās un saplēsu savas drēbes un savu mēteli, un metos ceļos un izplētu savas rokas Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Un es sacīju: mans Dievs, es kaunos un bīstos, savu vaigu pacelt Tavā priekšā, mans Dievs, jo mūsu noziegumi vairojušies pār mūsu galvu, un mūsu vaina ir liela līdz debesīm. No savu tēvu dienām mēs esam lielā noziegumā līdz šai dienai, un savu pārkāpumu dēļ mēs, mūsu ķēniņi, mūsu priesteri, esam nodoti pagānu ķēniņiem rokā, zobenam, cietumam un laupīšanai un vaiga apkaunošanai, tā kā tas vēl šodien ir. Un nu mums kādu mazu brīdi žēlastība ir notikusi no Tā Kunga, mūsu Dieva, mums atlicināt kādu atlikumu un mums dot vienu pieturēšanās vietu Viņa svētā vietā, ka mūsu Dievs mūsu acis apskaidrotu un mums dotu drusku atspirgties mūsu verdzībā. Jo mēs esam vergi; tomēr mūsu Dievs mūs nav atstājis mūsu verdzībā, bet uz mums griezis Persiešu ķēniņu žēlastību, ka tie mums drusku dotu atspirgties, ka varam uzcelt mūsu Dieva namu un uztaisīt viņa postītas vietas, un ka mums dotu vienu mūri iekš Jūda un Jeruzālemes. Un nu, ko lai mēs par to sakām, ak mūsu Dievs! - Jo mēs esam atkāpušies no Taviem baušļiem, Ko Tu esi pavēlējis caur Saviem kalpiem, praviešiem, sacīdams: tā zeme, kurp jūs ejat to iemantot, ir nešķīsta zeme caur zemes ļaužu nešķīstību, caur viņu negantību, ar ko tie to piepildījuši no viena gala līdz otram caur savu nešķīstību. Tad nu jums nebūs dot savas meitas viņu dēliem, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem, nedz mūžam meklēt viņu mieru, vai labumu, lai jūs topat stipri un varat ēst tās zemes labumu un saviem bērniem atstāt par mantību mūžīgi. Un pēc visa tā, kas mums uznācis mūsu ļauno darbu un mūsu lielās vainas dēļ, Tu, mūsu Dievs, mūs esi vairāk saudzējis, nekā mūsu noziegumi (pelnījuši) un mums esi atlicinājis vienu atlikumu, kāds šis ir. Vai tad mums nu atkal bija jānogriežas, lauzt Tavus baušļus un iedoties rados ar šādas negantības ļaudīm? Vai Tu pret mums neapskaitīsies līdz kamēr izdeldēsi, ka nebūs nedz atlikuma nedz izglābta? Ak Kungs, Israēla Dievs, Tu esi taisns, jo mēs esam atlikuši viens izglābts pulciņš, tā kā tas šodien ir; redzi, mēs esam priekš Tava vaiga savā noziegumā, jo tāpēc neviens nevar Tavā priekšā pastāvēt. Kad nu Ezra tā lūdza un tā sūdzēja raudādams un nomezdamies Dieva nama priekšā, tad no Israēla pie viņa sapulcējās ļoti liela draudze vīru un sievu un bērnu; jo tie ļaudis raudāja lielā raudāšanā. Tad Šehanija, Jehiēla dēls no Elama bērniem, atbildēja un sacīja uz Ezru: mēs esam grēkojuši pret savu Dievu, ka esam apņēmuši svešas sievas no tās zemes ļaudīm, bet taču vēl būs cerības priekš Israēla. Derēsim tad nu derību ar savu Dievu, ka izdzenam visas sievas, un kas no tām ir dzimuši, pēc Tā Kunga padoma un pēc to ļaužu padoma, kas mūsu Dieva baušļus bīstas, un lai tad darām pēc bauslības. Celies, jo šī lieta tev piekrīt, un mēs būsim ar tevi; esi stiprs un izdari (to). Tad Ezra cēlās un lika priesteru un Levītu un visa Israēla virsniekiem zvērēt, darīt pēc šī vārda. Un tie zvērēja. Un Ezra cēlās Dieva nama priekšā un iegāja Johanana, Eliašiba dēla, istabā, un tur nācis viņš neēda maizes un nedzēra ūdens, jo viņš nobēdājās to aizvesto ļaužu pārkāpšanas dēļ. Un tie lika izsaukt pa Jūdu un Jeruzālemi pie visiem no cietuma pārnākušiem, sapulcēties Jeruzālemē. Un kas triju dienu starpā nenāktu pēc virsnieku un vecaju nosacīšanas, tā manta tapšot izdeldēta un pats izstumts no pārnākušo draudzes. Tad visi Jūda un Benjamina vīri triju dienu starpā sapulcējās Jeruzālemē, - tā bija tā divdesmitā diena devītā mēnesī, - un visi ļaudis sēdēja uz ielas priekš Dieva nama trīcēdami šās lietas dēļ un no stipra lietus. Tad priesteris Ezra cēlās un uz tiem sacīja: jūs esat apgrēkojušies, svešas sievas apņemdami, ka jūs vairotu Israēla noziegumu. Tad nu izsūdziet to Tam Kungam, savu tēvu Dievam, un dariet pēc Viņa prāta, un šķiraties no tās zemes ļaudīm un no tām svešām sievām. Tad visa draudze atbildēja un sacīja ar stipru balsi: pēc taviem vārdiem mums tā jādara. Bet to ļaužu ir daudz un ir lietus laiks, ka nevar ārā stāvēt; tas arī nav vienas jeb divēju dienu darbs, jo mēs šinī lietā esam pārlieku grēkojuši. Lai mēs savus virsniekus ieceļam pār visu draudzi, ka visi, kas ir mūsu pilsētās, kas svešas sievas apņēmuši, lai nāk nospriestos laikos un ar tiem ikkatras pilsētas vecaji un viņas soģi, kamēr mēs no sevis novēršam sava Dieva bardzību šīs lietas dēļ. Tad Jonatāns, Asahēļa dēls, un Jeazija, Tikvus dēls, tam cēlās pretī, un Levīti, Mešulams un Šabetajus, tiem palīdzēja. Bet tie pārnākušie tā darīja: Tie izraudzīja priesteri Ezru un vīrus, proti savu tēvu namu virsniekus pēc saviem tēvu namiem, visus ar vārdu noteiktus. Un tie turēja sapulci desmitā mēneša pirmā dienā, šo lietu izmeklēt. Un tie to izdarīja pie visiem vīriem, kas svešas sievas bija apņēmuši, līdz pirmā mēneša pirmajai dienai. Un no priesteru dēliem tapa atrasti, kas svešas sievas bija apņēmuši, no Ješua, Jocadaka dēla, dēliem un viņa brāļiem: Maāseja, Ēliēzers, Jaribs un Ģedalija. Un tie deva savu roku, ka savas sievas izdzīšot, un noziedzīgi būdami tie deva aunu priekš sava nozieguma. Un no Imera bērniem: Hananija un Zebadija. Un no Harima bērniem: Maāseja un Elija un Šemaja un Jehiēls un Uzija. Un no Pašhura bērniem: Elioēnajs, Maāseja, Ismaēls, Netaneēls, Jozabads un Eleaza. Un no Levītiem: Jozabads un Šimejus un Ķelaja, (šis ir Kelita), Petahja, Jūda un Ēliēzers. Un no dziedātājiem: Elijašibs. Un no vārtu sargiem: Šalums un Telems un Urus. Un no Israēla, no Paroša bērniem: Ramija un Jezija un Malhija un Mijamīns un Eleazars un Malhija un Benaja. Un no Elama bērniem: Metanija, Zaharija, Jehiēls un Abdijs un Jeremots un Elija. Un no Zatus bērniem: Elioēnajs, Eliašibs, Matanija un Jeremots un Zabads un Aziza. Un no Bebaja bērniem: Jehohanans, Hananija, Zebajus, Atlajus. Un no Banija bērniem: Mešulams, Malaks un Adaja, Jazubs un Zeals, Jeramots. Un no PahatMoaba bērniem: Adna un Ķelals, Benaja, Maāseja, Matanija Becaleēls un Binnujus un Manasus. Un no Harima bērniem: Eliēzers, Jezija, Malhija Šemaja, Simeons, Benjamins, Malluhs un Šemarija. No Hašuma bērniem: Matenajs, Matata, Zabads, Elifelets, Jeremajus, Manasus, Šimejus. No Banija bērniem: Maādajs, Amrams un Uēls, Benaja, Bedija, Keluhs, Un Vanja, Meremots, Elijašibs, Mantanija, Matnaja un Jaāsajs, Un Banijs un Binnujus un Šimejus, Un Šelemija un Nātans un Adaja, Mahnadbajs, Šašajs, Šarajs, Azareēls un Šelemija, Šemarija, Šalums, Amarija, Jāzeps. No Nebo bērniem: Jeīels, Matitija, Zabads, Zebina, Jaddajs un Joēls, Benaja. Visi šie bija svešas sievas apņēmuši, un no tām sievām kādas bija bērnus dzemdējušas. Šie ir Nehemijas, Hahalijas dēla, stāsti. Un notikās Kisleva mēnesī, divdesmitā gadā, kad es biju Sūsanas pilī, Tad nāca Hanans, viens no maniem brāļiem, līdz ar citiem Jūda vīriem. Un es tos vaicāju par tiem atlaistiem Jūdiem, kas bija atlikuši no cietuma, un par Jeruzālemi. Un tie uz mani sacīja: tie atlikušie, kas no cietuma tur tai valstī ir atlikuši, tie ir lielā nelaimē un kaunā, un Jeruzālemes mūris ir nolauzīts un viņas vārti ar uguni sadedzināti. Un kad es šos vārdus dzirdēju, tad es apsēdos un raudāju un biju noskumis kādas dienas un gavēju un lūdzu priekš debesu Dieva vaiga Un sacīju: Ak Kungs, Tu debesu Dievs, Tu lielais un bijājamais Dievs, kas derību un žēlastību turi tiem, kas Tevi mīļo un Tavus baušļus sargā, Lai Tavas ausis jel uzklausa un Tavas acis ir atvērtas, klausīt Tava kalpa lūgšanu, ko es tagad lūdzu Tavā priekšā dienās un naktīs, par Israēla bērniem, Taviem kalpiem, un izsūdzu Israēla bērnu grēkus, ko tie pret Tevi grēkojuši; arī es, un mana tēva nams esam grēkojuši. Mēs Tavā priekšā ļoti esam samaitājušies un neesam turējuši tos baušļus nedz tos likumus nedz tās tiesas, ko Tu Savam kalpam Mozum esi pavēlējis. Piemini jel to vārdu, ko Tu Savam kalpam Mozum esi pavēlējis sacīdams: ja jūs apgrēkosities, tad Es jūs izklīdināšu pa tām tautām. Ja tad jūs atgriezīsieties pie Manis un turēsiet Manus baušļus un tos darīsiet, jebšu tad jūsu aizdzītie būtu debess galā, tomēr Es tos no turienes salasīšu un atvedīšu uz to vietu, ko esmu izredzējis, lai Mans vārds tur mājo. Tie jau ir Tavi kalpi un Tavi ļaudis, ko Tu esi izpestījis ar Savu lielo spēku un ar Savu stipro roku. Ak Kungs, lai jel Tavas ausis uzklausa uz Tava kalpa lūgšanu un uz Tavu kalpu lūgšanu, kam gribās Tavu Vārdu bīties, un lai jel šodien Tavam kalpam labi izdodas, un dod viņam apžēlošanu šā vīra(ķēniņa) priekšā. Bet es biju ķēniņa dzēriena devējs. Un notika Nīsana mēnesī, ķēniņa Artakserksus divdesmitā gadā, kad vīns bija viņa priekšā, tad es pacēlu to vīnu un devu ķēniņam; un es (citkārt) nebiju noskumis bijis viņa priekšā. Un ķēniņš uz mani sacīja: kādēļ tavs vaigs izskatās noskumis? Vai tu esi slims? Tā gan nav, bet tava sirds ir noskumusi. Tad es bijos ļoti. Un es sacīju uz ķēniņu: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Kā lai mans vaigs nav noskumis? Jo tā pilsēta, kur manu tēvu kapi, ir postā, un viņas vārti no uguns aprīti. Un ķēniņš uz mani sacīja: ko tad tu nu gribi? Tad es pielūdzu to debesu Dievu Un sacīju uz ķēniņu: ja tas ķēniņam patīk un ja tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad sūti mani uz Jūdu, uz to pilsētu, kur manu tēvu kapi, ka es to uzceļu. Tad ķēniņš uz mani sacīja, ķēniņienei viņam blakām sēžot: cik ilgi tad tu paliksi ceļā un kad tu nāksi atpakaļ? Un ķēniņam patika, mani sūtīt, kad es viņam laiku biju nolicis. Un es sacīju uz ķēniņu: Ja tas ķēniņam patīk, tad lai man vēstuli dod pie zemes valdītājiem viņpus upes, lai tie man ļauj iziet cauri, tiekams nākšu uz Jūdu, Un arī vēstuli pie Asafa, ķēniņa mežu uzrauga, lai tas man dod baļķus priekš Dieva nama pils vārtu nostiprināšanas un priekš pilsētas mūra un priekš tā nama, kur es ieiešu. Un ķēniņš man deva, tāpēc ka Dieva labā roka bija pār mani. Tad es nācu pie zemes valdītājiem viņpus upes un tiem devu ķēniņa vēstules. Un ķēniņš man bija sūtījis līdz virsniekus un jātniekus. Kad nu horonietis Sanebalats un amoniešu kalps Tobija to dzirdēja, tad tas viņiem nepavisam nepatika, ka viens cilvēks bija nācis, ko laba meklēt priekš Israēla bērniem. Un es nācu uz Jeruzālemi un tur biju trīs dienas. Tad es cēlos naktī, es un kādi vīri līdz ar mani, un nestāstīju nevienam, ko Dievs manā sirdī bija devis pie Jeruzālemes darīt, un nekāda lopa man nebija līdz, bez tā, uz kā es jāju. Un es izjāju naktī caur Ielejas vārtiem pret Pūķa aku līdz Mēslu vārtiem, un es aplūkoju Jeruzālemes mūrus, kas bija nolauzīti un viņas vārtus, kas no uguns bija aprīti. Un es aizjāju uz Akas vārtiem un Ķēniņa dīķi, un lops, uz kā es jāju, tur nevarēja tikt cauri. Tad es devos naktī augšā gar upi un aplūkoju mūri un griezos atpakaļ un iejāju caur Ielejas vārtiem; tā es griezos atpakaļ. Bet valdnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es darīju; jo līdz šim es vēl neko nebiju zināmu darījis ne Jūdiem, ne priesteriem, ne cienīgiem, ne priekšniekiem, ne citiem, kas to darbu darīja. Tad es uz tiem sacīju: jūs redzat to nelaimi, kurā mēs esam, ka Jeruzāleme ir postā un viņas vārti ar uguni sadedzināti, - nāciet, uzcelsim Jeruzālemes mūrus, ka vairs neesam par apsmieklu. Un es tiem stāstīju sava Dieva roku, kas bija laba bijusi pār mani, un arī ķēniņa vārdus, ko viņš uz mani bija sacījis. Tad tie sacīja: celsimies un būvēsim. Un tie stiprināja savas rokas uz labu. Kad nu horonietis Sanebalats un amoniešu kalps Tobija un arābs Gešems to dzirdēja, tad tie mūs apsmēja un mūs nicināja un sacīja: kas tas tāds darbs, ko jūs darāt? Vai jūs gribat dumpi celt pret ķēniņu? Tad es tiem atbildēju un uz tiem sacīju: Dievs debesīs mums dos, ka tas mums labi izdosies, un mēs, viņa kalpi, celsimies un (to) uztaisīsim; bet jums nav nekādas daļas, nedz tiesas, nedz piemiņas Jeruzālemē. Un augstais priesteris Elijašibs cēlās ar saviem brāļiem, priesteriem, un uztaisīja Avju vārtus; tie tos iesvētīja un iecēla viņu durvis; tos tie iesvētīja līdz Meas(Simtnieku) tornim, līdz Hananeēļa tornim. Un viņiem sānis strādāja Jērikas vīri, un viņiem sānis strādāja Zakurs, Imra dēls. Un Zivju vārtus taisīja Senaās bērni; tie tos salaida un iecēla viņu durvis, viņu atslēgas un aizšaujamos. Un viņiem sānis strādāja Meremots, Ūrijas dēls, Akoca dēla dēls. Un viņiem sānis strādāja Mešulams, Berehijas dēls, Mešezabeēļa dēla dēls. Un viņiem sānis strādāja Cadoks, Baēnas dēls, Un viņiem sānis strādāja Tekoieši, bet viņu cienīgie nepadeva savu kaklu, kalpot savam Kungam. Un Vecpilsētas vārtus taisīja Jojadus, Paseas dēls, un Mešulams, Besodijas dēls, tie tos salaida un iecēla viņu durvīs ar viņu atslēgām un viņu aizšaujamiem. Un viņiem sānis strādāja Gibeonietis Melatija un Meronietis Jadons, Gibeona un Micpas vīri (kas pieder) pie zemes valdnieka tiesas viņpus upes. Viņiem sānis strādāja Uziēls, Harhajas dēls, no sudraba kalējiem. Viņiem sānis strādāja Hananija, zāļu pārdevēja dēls, un Jeruzālemi atkal uztaisīja līdz tam Platajam mūrim. Viņiem sānis strādāja Refaja, Hūra dēls, Jeruzālemes pusapriņķa virsnieks. Un viņiem sānis strādāja Jedaja, Harumafa dēls, savam namam iepretim. Un viņam sānis strādāja Hattušs, Azabenijas dēls. Otru gabalu uztaisīja Malhija, Harima dēls, un Hašubs, PahatMoaba dēls, un arī to cepļa torni. Un viņiem sānis strādāja Šalums, Halloheša dēls, Jeruzālemes pusapriņķa virsnieks, viņš un viņa meitas. Ielejas vārtus taisīja Hanūns un Zanoas iedzīvotāji; tie tos taisīja un iecēla viņu durvis, viņu atslēgas un viņu aizšaujamos, arī tūkstoš olektis mūra līdz Mēslu vārtiem. Un Mēslu vārtus taisīja Malhija, Rehaba dēls, vīna dārzu apgabala virsnieks; viņš tos uztaisīja, un iecēla viņu durvis, viņu atslēgas un viņu aizšaujamos. Un Akas vārtus taisīja Šalums, Kol-Hoses dēls, Micpas apriņķa virsnieks; viņš tos uztaisīja un tos apsedza un iecēla viņu durvis, viņu atslēgas un viņu aizšaujamos, tā arī to mūri pie Šelahas dīķa, pie ķēniņa dārza, līdz tām pakāpēm, kas nonāk no Dāvida pilsētas. Aiz viņa taisīja Nehemija, Azbuka dēls, Betzura pusapriņķa virsnieks, līdz pret Dāvida kapam un līdz Azujas dīķim un līdz varoņu namam. Aiz viņa taisīja Levīti, Rehums, Banus dēls. Viņam sānis strādāja Hašabija, Kegilas pusapriņķa virsnieks par savu apgabalu. Aiz viņa strādāja viņu brāļi, Bavajus, Henadada dēls, Kegilas pusapriņķa virsnieks. Viņam sānis strādāja Ezers, Ješua dēls, Micpas virsnieks, otru gabalu, turpat pretī, kur uzkāpj pie bruņu nama pašā stūrī. Aiz viņa strādāja uzcītīgi Bāruhs, Zebajus dēls, otru gabalu, no tā stūra līdz Elijašiba, augstā priestera, nama durvīm. Aiz viņa strādāja Meremots, Ūrijas dēls, Akoca dēla dēls, otru gabalu, no Elijašiba nama durvīm līdz Elijašiba nama galam. Un aiz viņa strādāja priesteri, vīri no (Jordānes) ielejas. Aiz tiem strādāja Benjamins un Hašubs savam namam iepretim. Aiz tiem strādāja Azarija, Maāsejas dēls, Ananijas dēla dēls, pie sava nama. Aiz viņa strādāja Binuūs, Henadada dēls, otru gabalu, no Azarijas nama līdz kaktam un līdz stūrim, Palals, Uzijus dēls, stūrim iepretim un tam augstam tornim iepretim, kas no augšēja ķēniņa nama izceļas un stāv pie cietuma pagalma. Aiz viņa Pedaja, Paroša dēls. Bet Dieva nama kalpotāji dzīvoja Ofelā līdz Ūdens vārtiem pret rīta pusi un pret to torni, kas tur izceļas. Aiz tiem strādāja Tekoieši otru gabalu, tam lielam tornim iepretim, kas tur izceļas, un līdz Ofela mūrim. Augšpus Zirgu vārtiem strādāja priesteri, ikviens savam namam iepretim. Aiz tiem strādāja Cadoks, Imera dēls, savam namam iepretim. Un aiz viņa Šemaja, Šehanijas dēls, Rīta vārtu sargs. Aiz viņa strādāja Hananija, Šelemijas dēls, un Hanūns, Calafa sestais dēls, otru gabalu. Aiz viņiem strādāja Mešulams, Berehijas, dēls, savam namam iepretim. Aiz viņa strādāja Malkija, sudraba kalēja dēls, līdz Dievu nama kalpotāju un zāļu pārdevēju namam, Tiesas vārtiem iepretim, līdz stūra uzkāpēm. Un starp stūra uzkāpēm un Avju vārtiem strādāja sudraba kalēji un zāļu pārdevēji. Kad nu Sanbalats dzirdēja, ka mēs to mūri uzceļam, tad viņš apskaitās un palika varen dusmīgs un apsmēja Jūdus. Un tas sacīja savu brāļu un Samarijas karaspēka priekšā: ko tie nespēcīgie Jūdi dara? Vai tiem būs dot tādu vaļu? Vai tie upurēs? Vai viņi vienā dienā to pabeigs? Vai viņi tos sadedzinātos akmeņus no pelnu čupām darīs dzīvus? Un amonietis Tobija stāvēja viņam blakām un sacīja: lai tik taisa! Kad tur lapsa uzlēks, tad tā viņu akmeņu mūri nogāzīs! Klausi, ak mūsu Dievs, kā mēs esam nievāti, un atgriez viņu nievāšanu uz viņu galvu un nodod tos par apsmieklu cietuma zemē, Un neapklāj viņu noziegumu, un viņu grēki lai netop izdzēsti Tavā priekšā, jo tie (Tevi) kaitinājuši to strādnieku priekšā. Bet mēs cēlām mūri un mūris tapa uzcelts līdz pusei, tad ļaudis jo priecīgi sāka strādāt. Kad nu Sanbalats un Tobija un Arābi un Amonieši un Ašdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūri gana augsti tiek atjaunoti, ka spraugas jau sāk aizpildīt, tad tie ļoti apskaitās. Un tie sametās visi uz vienu roku, nākt un karot pret Jeruzālemi un viņu postīt. Bet mēs pielūdzām savu Dievu un likām sardzi viņu dēļ dienām naktīm viņiem pretī. Tad Jūda sacīja: nesēju spēks ir noguris un daudz ir gruvešu, tā ka mēs pie mūra nevaram strādāt. Bet mūsu ienaidnieki sacīja: tiem nemanot un neredzot mēs nāksim viņu vidū un tos nokausim un tam darbam darīsim galu. Un notikās, kad Jūdi, kas viņiem sānis dzīvoja, nāca un mums gan desmit reiz sacīja no visām vietām: griežaties atpakaļ pie mums! Tad es lejas vietās aiz mūra un uz kalniem nostādīju ļaudis pēc viņu radiem ar viņu zobeniem, viņu šķēpiem un viņu stopiem. Un es lūkoju un cēlos un sacīju uz virsniekiem un priekšniekiem un citiem ļaudīm: nebīstaties no viņiem; pieminiet lielo bijājamo Kungu un karojiet par saviem brāļiem, saviem dēliem un savām meitām, savām sievām un saviem namiem. Un notikās, kad mūsu ienaidnieki bija dzirdējuši, ka tas mums tapis zināms, un ka Dievs viņu padomu bija iznīcinājis, tad mēs visi griezāmies atpakaļ pie mūra, ikkatrs pie sava darba. Un no tās dienas manu jaunekļu viena daļa darīja to darbu, un otra daļa turēja šķēpus un priekšturamās bruņas un stopus un krūšu bruņas, un virsnieki stāvēja aiz visa Jūda nama. Kas mūri cēla un kas nastu nesa un kas uzkrāva, tie visi ar vienu roku darīja darbu un ar otru tie turēja kara ieročus. Un tie strādnieki bija jozuši ikviens savu zobenu ap saviem gurniem un tā tie strādāja, bet kas bazūni pūta, tas bija man blakām. Un es sacīju uz virsniekiem un uz valdniekiem un uz citiem ļaudīm: darbs ir liels un garš, un mēs esam atšķirti tālu cits no cita. Tai vietā, kur jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu, tur jums pie mums būs sapulcēties; mūsu Dievs priekš mums karos. Tā mēs darījām to darbu. Un viena puse no tiem turēja šķēpus no rīta gaismas, līdz kamēr zvaigznes sāka spīdēt. Tanī laikā es arī sacīju uz ļaudīm: lai ikviens ar savu puisi pa nakti paliek Jeruzālemē, ka tie mums naktī ir par sargiem un dienā palīdz pie darba. Un ne es, ne mani brāļi, ne mani jaunekļi, ne tie sargi, kas aiz manis stāvēja, mēs nenovilkām savas drēbes un ikkatram bija savas bruņas pie rokas. Un ļaudis un viņu sievas daudz brēca pret saviem brāļiem, Jūdiem. Jo tur bija, kas sacīja: mēs ar saviem dēliem un ar savām meitām esam daudzi, mums vajag labības ko ēst, lai dzīvojam. Tur arī bija, kas sacīja: izdosim ķīlām savus tīrumus un savus vīna dārzus un savus namus, ka varam labības dabūt pret badu. Vēl bija, kas sacīja: mēs naudu esam aizņēmuši uz saviem tīrumiem un saviem vīna dārziem priekš ķēniņa mesliem. Un tomēr mūsu miesa ir kā mūsu brāļu miesa, mūsu bērni kā viņu bērni, un redzi, mums jādod savi dēli un savas meitas jūgā par kalpiem. Un no mūsu meitām jau kādas ir jūgā padotas un padoma mūsu rokā nav, arī mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem. Tad es ļoti apskaitos, kad dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus. Un es to pārdomāju savā sirdī un bāros ar virsniekiem un valdniekiem Un uz tiem sacīju: jūs plēšat augļus viens no otra? Un es pret tiem savedu lielu draudzi un uz tiem sacīju: mēs savus brāļus, tos Jūdus, kas pagāniem bija pārdoti, cik spēdami esam atpirkuši, un jūs savus brāļus gribat pārdot un lai mēs tos pērkam? Tad tie cieta klusu un nemācēja ne vārda atbildēt. Tad es sacīju: nav labi, ko jūs darāt! Vai jums nebija staigāt mūsu dievbijāšanā, to pagānu, mūsu ienaidnieku nievāšanas dēļ? Arī es un mani brāļi un mani jaunekļi tiem esam devuši naudu un labību. Lai jel šo parādu tiem atlaižam. Atdodiet jel tiem šodien viņu tīrumus, viņu vīna dārzus, viņu eļļas dārzus un viņu namus un to simto tiesu naudas un labības un vīna un eļļu, ko jūs no tiem (augļos) esat ņēmuši. Tad tie sacīja: mēs atdosim un nemeklēsim no tiem nekā; mēs darīsim, kā tu saki. Un es aicināju priesterus un tiem liku zvērēt, ka tā darīs. Es arī izkratīju savu azoti un sacīju: lai Dievs ikkatru, kas šo vārdu neturēs, tā izkrata no viņa nama un no viņa mantas, un lai tas tā ir izkratīts un iztukšots. Un visa draudze sacīja: Āmen! Un slavēja To Kungu. Un tie ļaudis darīja pēc šī vārda. No tām dienām, kad man tapa pavēlēts, būt par zemes valdītāju Jūdu zemē, no ķēniņa Artakserksus divdesmitā gada līdz trīsdesmit otram gadam, caurus divpadsmit gadus, arī neesmu ēdis zemes valdītāja maizi, ne es, ne mani brāļi. Jo tie pirmie zemes valdītāji, kas priekš manis bijuši, tie tiem ļaudīm bija grūti darījuši un no tiem ņēmuši maizi un vīnu un vēl četrdesmit sudraba sēķeļus; pat viņu jaunekļi valdīja pār tiem ļaudīm, bet es tā neesmu darījis, Dievu bīdamies. Es arī pats esmu strādājis pie tā mūra, un tīrumu mēs neesam pirkuši, un visi mani puiši tur kopā bija pie darba. Un Jūdi un valdnieki, simts piecdesmit vīri, un kas no tiem apkārtējiem pagāniem pie mums nāca, ir bijuši pie mana galda. Un ikkatrā dienā tapa sataisīts viens vērsis, sešas barotas avis un putni man kļuva sataisīti, arī daudz vīna priekš ik desmit dienām; tomēr es zemes valdītāja maizi nemeklēju, jo tā kalpošana šiem ļaudīm bija grūta. Piemini, Dievs, man par labu visu, ko es šiem ļaudīm esmu darījis! Un notikās, kad Sanbalats un Tobija un arābs Gešems un mūsu citi ienaidnieki dzirdēja, ka mēs to mūri bijām uzcēluši un iekš tā caurums neatlikās, (jebšu es līdz šim durvis vēl nebiju iecēlis vārtos), Tad Sanbalats un Gešems pie manis sūtīja un lika sacīt: nāc, saiesim kopā Onus klajuma ciemos. Bet tie domāja, man ļaunu darīt. Un es sūtīju vēstnešus pie tiem un liku sacīt: man liels darbs darāms, ka nevaru nonākt; kāpēc šim darbam būs kavēties, ka es to pamestu un pie jums nonāktu? Un tie gan četras reizes pie manis sūtīja ar šo pašu valodu, un es sūtīju pie tiem atpakaļ ar to pašu valodu. Tad Sanbalats piektā reizē pie manis sūtīja savu puisi tāpat ar neaiztaisītu vēstuli viņa rokā. Iekš tās bija rakstīts: Ļaudis dzird, un Gešems saka, ka tu ar Jūdiem domā atkāpties un tāpēc to mūri uztaisi, un ka tu viņiem gribi būt par ķēniņu, - tā runā, - Ka tu arī praviešus iecēlis, kas lai izsauc par tevi Jeruzālemē un saka: viņš ir ķēniņš iekš Jūda. Un nu ķēniņš tādu valodu dzirdēs; nāc tad jel un lai mēs kopā sarunājamies. Bet es sūtīju pie viņa sacīdams: no tā, ko tu runā, nekas nav noticis; no savas sirds tu to esi izdomājis. Jo visi tie mūs baidīja un sacīja: viņu rokām būs no tā darba atstāties, ka tas netop darīts. Un nu, stiprini Tu, (ak Dievs), manas rokas. Kad es nu nācu Šemajas namā, - tas bija Delajas, Mehetabeēļa dēla, dēls, (bet viņš bija ieslēdzies), tad viņš sacīja: sanāksim Dieva namā, pašā Dieva nama vidū, un lai mēs Dieva nama durvis aizslēdzam, jo tie nāks, tevi nokaut, pašā naktī tie nāks, tevi nokaut. Bet es sacīju: vai tādam vīram, kā es, būs bēgt? Vai tādam, kā es, Dieva namā būs iet, lai paliktu dzīvs? Es neiešu. Jo redzi, es manīju, ka Dievs viņu nebija sūtījis. Bet viņš runāja šo sludināšanu uz mani, tāpēc ka Tobija un Sanebalats viņu bija derējuši. Viņš bija derēts, lai es izbīstos un tā daru un apgrēkojos, ka tie kādu ļaunu slavu atrastu, ar ko mani varētu nievāt. Piemini, mans Dievs, Tobiju un Sanbalatu pēc šiem darbiem un arī pravieti Noadiju un tos citus praviešus, kas ir meklējuši, mani darīt bailīgu! Tad nu mūris tapa pabeigts Elula mēneša divdesmit piektā dienā, piecdesmit divās dienās. Un kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visi apkārtējie pagāni bijās un viņu drošība zuda, jo tie samanīja, ka šis darbs ar mūsu Dieva palīgu bija padarīts. Tanīs dienās arī daudz virsnieki no Jūda rakstīja vēstules; tās tapa sūtītas pie Tobijas, un Tobija sūtīja atkal pie tiem. Jo daudzi iekš Jūda viņam bija zvērējuši, tāpēc ka tas bija Šehanijas, Araha dēla, znots, un viņa dēls Jehohanans bija apņēmis Mešulama, Berehijas dēla, meitu. Tie runāja arīdzan labu par viņu manā priekšā, un manus vārdus tie nonesa pie viņa; tad Tobija sūtīja vēstules, ka tas mani biedinātu. Kad nu mūris bija uztaisīts, tad es iecēlu durvis, un vārtu sargi un dziedātāji un Levīti tapa iecelti, Un es pavēlēju savam brālim Hananijam un Hananum, Jeruzālemes pils virsniekam, (jo tas bija uzticams vīrs un dievbijīgs pār daudziem), Un uz tiem sacīju: Lai Jeruzālemes vārti netop atdarīti, pirms saule nesilda, un tiem vēl klāt esot durvis lai atkal aizslēdz un aizšauj. Un Jeruzālemes iedzīvotājus ieceļat par sargiem, ikkatru uz savu sardzi un ikkatru savam namam pretim. Bet pilsēta bija plata un liela un ļaužu tur bija maz un nami nebija uzcelti, Tad mans Dievs man iedeva sirdī, sapulcināt virsniekus un priekšniekus un tos ļaudis, lai sarakstītu radu rakstus. Un es atradu vienu radu rakstu grāmatu par tiem, kas pirmie bija pārnākuši, un es atradu, ka tur tā bija rakstīts: Šie ir tie valsts bērni, kas bija pārnākuši no tā cietuma, kur NebukadNecars, Bābeles ķēniņš, tos bija aizvedis, un kas ir griezušies atpakaļ uz Jeruzālemi un uz Jūdu, ikviens savā pilsētā; Kas nākuši ar Zerubabeli, ar Ješua, Nehemiju, Azariju, Raāmiju, Naēmanu, Mordohaju, Bilšanu, Misperetu, Bigvaju, Nehumu, Baānu. Šis ir Israēla vīru skaits. Paroša bērni bija divtūkstoš simt septiņdesmit divi; Šefatijas bērni: trīssimt septiņdesmit divi; Āraha bērni: sešsimt piecdesmit divi; PahatMoaba bērni, no Ješua un Joaba bērniem: divtūkstoš astoņsimt astoņpadsmit; Elama bērni: tūkstoš divsimt piecdesmit četri; Zatus bērni: astoņsimt četrdesmit pieci; Zakajus bērni: septiņsimt sešdesmit; Binnuja bērni: sešsimt četrdesmit astoņi; Bebaja bērni: sešsimt divdesmit astoņi; Azgada bērni: divtūkstoš trīssimt divdesmit divi; Adonikama bērni: sešsimt sešdesmit septiņi; Bigvaja bērni: divtūkstoš sešdesmit septiņi; Adina bērni: sešsimt piecdesmit pieci; Atera bērni no Hizkijas (nama): deviņdesmit astoņi; Hašuma bērni: trīssimt divdesmit astoņi; Becajus bērni: trīssimt divdesmit četri; Harifa bērni: simts divpadsmit; Gibeona bērni: deviņdesmit pieci; Bētlemes un Netofas vīri: simts astoņdesmit astoņi; Anatotas vīri: simts divdesmit astoņi; BetAsmavetas vīri: četrdesmit divi; KirjatJearimas, Kefīras un Beērotas vīri: septiņsimt četrdesmit trīs; Rāmas un Gebas vīri: sešsimt divdesmit viens; Mihmasas vīri: simts divdesmit divi; Bēteles un Ajas vīri: simts divdesmit trīs; Otra Nebo vīri: piecdesmit divi; Otra Elama bērni: tūkstoš divsimt piecdesmit četri; Harima bērni: trīssimt divdesmit; Jērikas bērni: trīssimt četrdesmit pieci; Lodas, Hadidas un Onus bērni: septiņsimt divdesmit viens; Senaās bērni: trīstūkstoš deviņsimt trīsdesmit. Priesteri: Jedajas bērni, no Ješua nama: deviņsimt septiņdesmit trīs; Immera bērni: tūkstoš piecdesmit divi; Pašhura bērni: tūkstoš divsimt četrdesmit septiņi; Harima bērni: tūkstoš septiņpadsmit. Levīti: Ješua bērni no Kadmiēļa, no Hodavijas bērniem: septiņdesmit četri. Dziedātāji, - Asafa bērni: simts četrdesmit astoņi. Vārtu sargi: Šalluma bērni, Atera bērni, Talmona bērni, Akuba bērni, Hatita bērni, Šobaja bērni: simts trīsdesmit astoņi. Dieva nama kalpotāji: Ciha bērni, Hasufa bērni, Tabaota bērni, Kerosa bērni, Siasa bērni, Padona bērni, Lebana bērni, Hagabas bērni, Šalmaja bērni, Hanana bērni, Giddela bērni, Gahara bērni. Reajus bērni, Recina bērni, Nekoda bērni, Gazama bērni, Uzus bērni, Paseaha bērni, Besajus bērni, Meūnima bērni, Nefusima bērni, Bakbuka bērni, Hakufa bērni, Harhura bērni, Bacluta bērni, Mehida bērni, Haršas bērni, Barkosa bērni, Sisera bērni, Temaha bērni, Neciaha bērni, Hatifa bērni, Salamana kalpu bērni, Sotajus bērni, Sofereta bērni, Peruda bērni, Jaālas bērni, Darkona bērni, Giddela bērni, Šefatijas bērni, Hattila bērni, Pohereta bērni no Cebaīm, Amija bērni, Dieva nama kalpotāju un Salamana kalpu bērnu bija pavisam trīssimt deviņdesmit divi. Un šie pārnāca līdz no TelMelahas, TelHaršas, Ķeruba, Adona, Immera. Bet tie sava tēva namu un savu dzimumu nevarēja pierādīt, vai tie bija no Israēla. Delajas bērni, Tobijas bērni, Nekoda bērni: sešsimt četrdesmit divi. Un no priesteriem: Habaja bērni, Koca bērni, Barzilaja bērni, kas no Barzilaja, tā Gileādieša, meitām sievu bija ņēmis, un pēc viņa vārda bija nosaukts. Šie savus radu rakstus meklēja bet neatrada; tāpēc tie no priestera amata tapa atmesti. Un zemes soģis uz tiem sacīja: lai neēd no tā vissvētākā, tiekams priesteris celtos ar urim un tumim. Visa šī draudze bija kopā: četrdesmit divi tūkstoši trīssimt sešdesmit, Bez kalpiem un kalponēm, - šo bija septiņtūkstoš trīssimt trīsdesmit septiņi. Un tiem bija divsimt četrdesmit pieci dziedātāji un dziedātājas. Viņu zirgu bija septiņsimt trīsdesmit seši, viņu zirgēzeļu divsimt četrdesmit pieci, Kamieļu četrsimt trīsdesmit pieci, ēzeļu seštūkstoš septiņsimt divdesmit. Un no cilts virsniekiem šie deva ko pie tā darba: zemes soģis piemeta pie tās mantas tūkstoš zelta gabalus, piecdesmit bļodas un piecsimt trīsdesmit priesteru svārkus. Un no cilts virsniekiem piemeta pie tās mantas uz to darbu divdesmit tūkstoš zelta gabalus un divtūkstoš divsimt mārciņas sudraba. Un ko tie citi ļaudis meta, tas bija divdesmit tūkstoš zelta gabali un divtūkstoš mārciņas sudraba un sešdesmit septiņi priesteru svārki. Un priesteri un Levīti un vārtu sargi un dziedātāji un tie ļaudis un tie Dieva nama kalpotāji un viss Israēls dzīvoja savās pilsētās. Kad nu septītais mēnesis atnāca, un Israēla bērni bija savās pilsētās, tad visi ļaudis sapulcinājās kā viens vienīgs vīrs laukā priekš Ūdens vārtiem un sacīja uz Ezru, to rakstu mācītāju, lai tas atnes Mozus bauslības grāmatu, ko Tas Kungs Israēlim bija pavēlējis. Un priesteris Ezra atnesa bauslību draudzes priekšā, vīriem un sievām un visiem, kas to varēja saprast, pirmā dienā septītā mēnesī. Un lasīja no tās uz lauka Ūdens vārtu priekšā no pašas gaismas līdz pusdienai vīru un sievu priekšā, kas tik saprata, un visu ļaužu ausis (griezās) uz bauslības grāmatu. Un Ezra, rakstu mācītājs, stāvēja uz augsta koka krēsla, ko tie priekš tam bija uztaisījuši, un viņam sānis stāvēja Matitija un Šemus un Anaja un Ūrija un Hilķija un Maāseja viņam pa labo roku, un viņam pa kreiso roku Pedaja un Mišaēls un Malhija un Hašums un Hašbadanus, Zaharija, Mešulams. Un Ezra atdarīja grāmatu priekš visu ļaužu acīm, jo viņš stāvēja augstāki nekā visi ļaudis, un kad viņš to atdarīja, tad visi ļaudis uzcēlās. Un Ezra teica To Kungu, to lielo Dievu, un visi ļaudis atbildēja: Āmen, Āmen! Savas rokas paceldami, un locījās un metās uz savu vaigu zemē priekš Tā Kunga. Un Ješua un Banus un Šerebija, Jamins, Akubs, Šabetajus, Hodija, Maāseja, Kelitus, Azarija, Jozabads, Hanans, Pelaja un tie Levīti izskaidroja ļaudīm bauslību, un ļaudis stāvēja savā vietā. Un tie lasīja no Dieva bauslības grāmatas tulkodami un izskaidrodami, ka lasot to varēja saprast. Tad Nehemija, zemes soģis, un priesteris Ezra, rakstu mācītājs, un Levīti, kas ļaudis mācīja, sacīja uz visiem ļaudīm: šī diena Tam Kungam, jūsu Dievam, ir svēta, neesiet noskumuši un neraudat. Jo visi ļaudis raudāja, kad tie dzirdēja bauslības vārdus. Tad viņš uz tiem sacīja: Ejat, ēdiet treknu un dzeriet saldu, un sūtiet daļas tam, kam nekā nav sataisīts. Jo šī diena mūsu Kungam ir svēta. Tad nu neesiet noskumuši, jo prieks pie Tā Kunga ir jūsu stiprums. Un tie Levīti apklusināja visus ļaudis sacīdami: esiet klusu; jo šī diena ir svēta, tāpēc neesiet noskumuši. Tad visi ļaudis gāja ēst un dzert un daļas sūtīt un lielu prieku darīt; jo tie tos vārdus bija sapratuši, kas tiem bija sacīti. Un otrā dienā visas tautas cilts virsnieki, priesteri un Levīti sapulcējās pie rakstu mācītāja Ezras, klausīties bauslības vārdus. Un tie atrada bauslībā, ka bija rakstīts, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis, lai Israēla bērni būdiņās dzīvo septītā mēneša svētkos. Un lai tie to izsludina un izsauc pa visām pilsētām un Jeruzālemē sacīdami: ejat ārā kalnos un atnesiet zarus no eļļas kokiem un zarus no meža eļļas kokiem un zarus no mirtu kokiem un zarus no palma kokiem un zarus no (citiem) kupliem kokiem, un taisāt būdiņas, tā kā ir rakstīts. Tā tie ļaudis izgāja ārā un atnesa un taisīja sev būdiņas, ikkatrs uz sava jumta un savos pagalmos un Dieva nama pagalmos un uz Ūdens vārtu lauka un uz Efraīma vārtu lauka. Un visa draudze, tie, kas no cietuma bija pārnākuši, taisīja būdiņas un dzīvoja būdiņās. Jo Israēla bērni nebija tā darījuši no Jozuas, Nuna dēla, laika līdz šai dienai, un tur bija varen liela līksmība. Un Dieva bauslības grāmata tapa ikdienas lasīta, no pirmās dienas līdz beidzamai dienai, un tie turēja svētkus septiņas dienas un astotā dienā to atsvēti, tā kā bija nolikts. Un tā paša mēneša divdesmit ceturtā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami un maisos un ar zemi uz galvām. Un Israēla dzimums šķīrās no visiem svešiniekiem, un tie stāvēja un sūdzēja savus grēkus un savu tēvu noziegumus. Un tie cēlās no savas vietas un vienu cēlienu tie lasīja Tā Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatā, un vienu cēlienu tie sūdzēja (savus grēkus) un pielūdza To Kungu, savu Dievu. Un augstā Levītu vietā stāvēja: Ješua un Banus, Kadmiēls, Šebanija, Bunus, Šerebija, Banus un Kenanus, un sauca ar stipru balsi uz To Kungu, savu Dievu. Un tad sacīja tie Levīti Ješua un Kadmiēls, Banus, Azabenija, Šerebija, Hodija, Šebanija, Petahja: “Celieties, slavējiet To Kungu, savu Dievu, mūžīgi mūžam. Un lai slavēts top Tavas godības vārds, kas ir augstāks pār visu slavu un svētību. Tu esi Vienīgais Kungs, Tu esi darījis debesis un debesu debesis un visu viņu spēku, zemi un visu, kas zemes virsū, jūru un visu, kas iekš tās, un Tu dari šo visu dzīvu un debesu spēks klanās Tavā priekšā. Tu esi Tas Kungs un Dievs, kas Ābramu izredzējis un viņu izvedis no Ura Kaldejā un viņam devis vārdu Ābrahāmu. Un Tu viņa sirdi esi atradis uzticīgu Sava vaiga priekšā, un ar viņu esi cēlis derību, viņam dot Kanaāniešu, Hetiešu, Amoriešu un Fereziešu un Jebusiešu un Girgašiešu zemi, to dot viņa dzimumam; un Tu Savu vārdu stipri esi turējis, tāpēc ka Tu esi taisns. Un Tu esi redzējis mūsu tēvu bēdas Ēģiptes zemē un viņu brēkšanu klausījis pie Niedru jūras, Un esi zīmes un brīnumus darījis pie Faraona un pie visiem viņa kalpiem un pie visiem viņa zemes ļaudīm. Jo Tu zināji, ka tie pret tiem bijuši pārgalvīgi, un Tu Sev esi darījis slavu, tā kā šodien. Un jūru Tu esi dalījis viņu priekšā, ka tie pa jūras vidu ir gājuši sausumā; un kas viņiem pakaļ dzinās, tos Tu esi iemetis dziļumos, tā kā akmeni stipros ūdeņos. Un dienā Tu tos esi vadījis ar padebeša stabu un naktī ar uguns stabu, viņiem gaišu darīdams ceļu, kur tiem bija jāiet. Un Tu esi nolaidies uz Sinaī kalnu un no debesīm ar tiem runājis un tiem devis taisnas tiesas, īstenu bauslību, labus likumus un baušļus. Un Savu svēto sabata dienu Tu tiem esi darījis zināmu, un likumus, un noteikumus, un bauslību tiem esi pavēlējis caur Mozu, Savu kalpu. Un maizi Tu tiem esi devis no debesīm, kad tie bija izsalkuši, un ūdeni tiem izvedis no klints, kad tie bija izslāpuši, un esi uz tiem sacījis, lai ieiet un iemanto to zemi, pār ko Tu Savu roku pacēli, viņiem to dot. Bet šie, mūsu tēvi, turējušies pārgalvīgi un viņu kakls palika stīvs, un tie nav klausījuši Taviem baušļiem, Un ir liegušies klausīt un nav pieminējuši Tavus brīnumus, ko Tu tiem esi darījis, bet tie palikuši stūrgalvīgi un cēluši virsnieku, iet atpakaļ uz savu kalpošanu, dumpinieki būdami. Bet Tu Dievs žēlotājs, žēlīgs un sirdsžēlīgs, lēnprātīgs un no lielas žēlastības, Tu tos neesi atstājis. Jebšu tie arī taisīja lietu teļu un sacīja: šis ir tavs dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, - un tevi gauži kaitināja, Tomēr pēc Savas lielās sirdsžēlastības Tu tos neesi atstājis tuksnesī, padebeša stabs neatstājās no tiem dienā, tos vezdams pa ceļu, nedz uguns stabs naktī, tiem spīdēdams uz ceļa, kur tie gāja. Un Tu esi devis Savu labo Garu, tos pamācīt, un to mannu Tu neesi atrāvis no viņu mutes, un tiem ūdeni esi devis, kad tie bija izslāpuši. Tā Tu tos tuksnesī esi uzturējis četrdesmit gadus, tiem nekāds trūkums nav bijis, viņu drēbes nav palikušas vecas un viņu kājas nav uztūkušas. Un Tu tiem esi devis ķēniņu valstis un ļaudis, un tos esi nošķīris šurp un turp. Tā tie ir iemantojuši Sihona zemi un Hešbonas ķēniņa zemi un Basanas ķēniņa Oga zemi. Un viņu bērnus Tu esi vairojis kā debess zvaigznes un tos ievedis tai zemē, par ko Tu viņu tēviem esi sacījis, ka tie ieies, to iemantot. Tā tie bērni tur ir iegājuši un to zemi iemantojuši, un Tu esi pazemojis tās zemes iedzīvotājus, tos Kanaāniešus, viņu priekšā un nodevis viņu rokās viņu ķēniņus un tās zemes ļaudis, lai ar tiem dara pēc sava prāta. Un tie ir uzņēmuši stipras pilsētas un treknu zemi un iemantojuši namus, visāda labuma pilnus, izcirstas akas, vīna dārzus un eļļas dārzus un daudz augļu kokus, un tie ir ēduši un paēduši un tauki palikuši, un ir priecājušies caur Tavu lielo labdarīšanu. Bet tie ir palikuši pārgalvīgi un Tev turējušies pretī un atmetuši Tavu bauslību un nokāvuši Tavus praviešus, kas pret tiem liecināja, lai pie Tevis atgriežas, un tie ir padarījuši lielas apkaitināšanas. Tāpēc Tu tos esi devis viņu naidnieku rokā, kas tos spaidījuši. Bet tiem savu spaidu laikā uz Tevi brēcot, Tu esi dzirdējis no debesīm un pēc Savas lielās apžēlošanas Tu tiem esi devis pestītājus, kas tos izpestīja no viņu naidnieku rokas. Bet kad tiem bija miers, tad tie atkal darīja ļaunu Tava vaiga priekšā; tā Tu tos atstāji viņu ienaidnieku rokā, un tie pār viņiem valdīja. Kad tie nu atgriezās un uz Tevi brēca, tad Tu tos esi klausījis no debesīm un tos dažu reizi izpestījis pēc Savas lielās apžēlošanas. Un Tu tiem esi devis liecību, lai tie atgriežas pie Tavas bauslības. Bet tie bija pārgalvīgi un neklausīja Taviem baušļiem un grēkoja pret Tavām tiesām, ko cilvēkam būs darīt, lai caur to dzīvo, un tie Tev griezuši muguru un savu kaklu darījuši stīvu un nav klausījuši. Un Tu uz tiem esi gaidījis daudz gadus un tiem liecinājis caur Savu Garu, caur Saviem praviešiem: bet tie neatgrieza savas ausis. Tāpēc Tu tos esi nodevis pasaules tautu rokā. Tomēr pēc Savas lielās apžēlošanas Tu tos neesi pavisam iznīcinājis nedz tos atstājis; jo Tu esi žēlīgs un sirdsžēlīgs Dievs. Un nu mūsu Dievs, Tu stiprais, lielais, varenais un bijājamais Dievs, kas tur derību un sirds žēlastību, - lai Tev nešķiet maza visa šī grūtība, kas mums uzgājusi mūsu ķēniņiem, mūsu lielkungiem un mūsu priesteriem un mūsu praviešiem un mūsu tēviem un visiem Taviem ļaudīm, no Asīrijas ķēniņa laika līdz šai dienai. Tomēr Tu esi taisns iekš visa, kas mums uznācis, jo Tu esi uzticīgi darījis; bet mēs esam darījuši bezdievīgi. Un mūsu ķēniņi, mūsu lielkungi, mūsu priesteri un mūsu tēvi nav turējuši Tavu bauslību un nav vērā ņēmuši Tavas pavēles un Tavas liecības, ko Tu tiem liecinājis. Jo tie Tev nav kalpojuši savā valstī un iekš Tava lielā labuma, ko Tu tiem biji devis, un tai plašā treknā zemē, ko Tu priekš viņiem biji nolicis, un nav atgriezušies no saviem ļauniem darbiem. Redzi, mēs šodien esam kalpi; arī tai zemē, ko Tu mūsu tēviem esi devis, viņas augļus un viņas labumu ēst, - redzi, iekš tās mēs esam kalpi. Un viņas augļi vairojās priekš ķēniņiem, ko Tu pār mums esi iecēlis mūsu grēku dēļ, un tie valda pār mūsu miesām un pār mūsu lopiem pēc savas patikšanas. Tā mēs esam lielās bēdās. Un pēc visa tā mēs cēlām taisnu derību un to uzrakstījām; un mūsu lielkungi, mūsu Levīti un mūsu priesteri to apzīmogoja.” Tad tapa par aizzīmogotājiem iecelti: Nehemija, zemes soģis, Hahalijas dēls, un Cedeķija, Seraja, Azarija, Jeremija, Pašhurs, Amarija, Malhija, Hattušs, Šebanija, Malluhs, Harims, Meremots, Obadija, Daniēls, Ginnetons, Bāruhs, Mešulams, Abija, Mijamīns, Maāzgus, Bilgajus, Šemaja: šie bija priesteri. Un Levīti: Ješua, Azanijas dēls, Binujus no Henadada bērniem, Kadmiēls, Un viņu brāļi Šebanija, Hodija, Kelitus, Pelaja, Hanans, Miha, Rehobs, Hašabija, Zakurs, Šerebija. Šebanija, Hodija, Banus, Beninus. Tie ļaužu virsnieki: Parošs, PahatMoabs, Elams, Zatus, Banus. Bunnijs, Azgads, Bebajus. Adonija, Bigvājus, Adins, Aters, Hizkija, Azurs, Hodija, Hašums, Becajus, Harips, Anatots, Nebajus, Magpijas, Mešulams, Hezirs, Mešezabeēls, Cadoks, Jaddua, Pelatija, Hanans, Anaja, Hošeja, Hananija, Hašubs, Hallohešs, Pilha, Šobeks, Rehums, Hašabnus, Maāseja. Un Ahija, Hanans, Anans, Malluhs, Harims, Baāna. Un tie citi ļaudis, priesteri, Levīti, vārtu sargi, dziedātāji, Dieva nama kalpotāji un visi, kas bija atšķīrušies no pagāniem tanīs zemēs uz Dieva bauslības pusi, viņu dēli un viņu meitas, visi prātīgie un mācītie ļaudis, Šie turējās pie saviem brāļiem, virsniekiem, un svēti apsolījās un zvērēja, staigāt Dieva bauslībā, kas caur Mozu, Dieva kalpu, dota, un turēt un darīt Tā Kunga, mūsu Dieva, baušļus un Viņa tiesas un Viņa likumus. Un ka mēs negribam dot savas meitas tās zemes ļaudīm, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem. Un kad tie zemes ļaudis preces un visādu labību atvedīs sabata dienā pārdot, ka mēs no tiem negribam ņemt sabata dienā vai kādos citos svētkos, un ka mēs septīto gadu gribam turēt par vaļas gadu un atlaist visādu nastu. Un tad mēs iecēlām sev bausli, ka ik gadus gribam dot viena sēķeļa trešo daļu sava Dieva nama kalpošanai, Priekšliekamām maizēm un nemitējamam ēdamam upurim un nemitējamam dedzināmam upurim sabatos, jaunos mēnešos un svētkos, svētām dāvanām un grēku upuriem, Israēli salīdzināt, un visiem darbiem mūsu Dieva namā. Un mēs, priesteri, Levīti un ļaudis metām meslus par malkas došanu, kas bija pievedama pie mūsu Dieva nama, pēc mūsu tēvu namiem ik gadus savā laikā, dedzināt uz Tā Kunga, mūsu Dieva, altāra, kā tas bauslībā rakstīts; Un ka arī savas zemes pirmajus un visu augļu pirmajus no visādiem kokiem gribam ik gadus nest uz Tā Kunga namu, Un savus pirmdzimušos dēlus un lopus, tā kā tas bauslībā rakstīts; un ka mēs savus pirmdzimušos vēršus un sīkos lopus gribam novest uz sava Dieva namu priesteriem, kas mūsu Dieva namā kalpo; Un ka pirmajus no savas mīklas un no saviem cilājamiem upuriem un visādu koku augļus, vīnu un eļļu gribam nest priesteriem sava Dieva nama telpās, un desmito tiesu no savas zemes Levītiem, un ka šie Levīti desmito tiesu dabū visās pilsētās, kur zemi kopjam. Un ka priesterim no Ārona bērniem būs būt pie Levītiem, kad Levīti desmito tiesu dabū, un Levītiem būs desmito tiesu no (saviem) desmitiem nest augšā mūsu Dieva nama mantu telpās. Jo Israēla bērniem un Levija bērniem cilājamo upuri, labību, vīnu un eļļu būs nest telpās, kur arī svētās vietas trauki ir un priesteri, kas tur kalpo, un vārtu sargi un dziedātāji, ka mēs savu Dieva namu neatstājam. Un ļaužu virsnieki dzīvoja Jeruzālemē, bet citi ļaudis mesloja, ka pa vienam no desmit būs nākt un dzīvot Jeruzālemē, svētā pilsētā, un deviņiem citās pilsētās. Un ļaudis svētīja visus, kas ar labu prātu apņēmās Jeruzālemē dzīvot. Un šie ir valsts virsnieki, kas Jeruzālemē dzīvoja. Bet pa Jūda pilsētām dzīvoja ikviens savā iemantotā tiesā, savās pilsētās, Israēlieši, priesteri un Levīti un Dieva nama kalpotāji un Salamana kalpu bērni. Un Jeruzālemē dzīvoja no Jūda bērniem un no Benjamina bērniem. No Jūda bērniem: Ataja, Uzijas dēls, tas bija Zaharijas, tas Amarijas, tas Šefatijas, tas Mahalaleēļa dēls, no Pereca bērniem, Un Maāseja, Bāruha dēls, tas bija Kol-Hozus, tas Hazajas, tas Adajas, tas Jojariba, tas Zaharijas, tas Šilonus dēls. Visu Pereca bērnu, kas Jeruzālemē dzīvoja, bija četrsimt sešdesmit astoņi stipri vīri. Un šie ir Benjamina bērni: Sallus, Mešulama dēls, tas bija Joēda, tas Pedajas, tas Kolajas, tas Maāsejas, tas Itiēļa, tas Ješajas dēls. Un pēc tā Gabajs un Sallajus, deviņsimt divdesmit astoņi. Un Joēls, Zihrus dēls, bija uzraugs pār tiem, un Jūda, Senuūs dēls, bija otrs pilsētas valdnieks. Un no priesteriem: Jedaja, Jojariba dēls, Jahins. Seraja, Hilķijas dēls, - tas bija Mešulama, tas Cadoka, tas Merajota, tas Ahituba dēls, - tas bija Dieva nama virsnieks, Un viņu brāļi, kas to darbu namā darīja, to bija astoņsimt divdesmit divi. Un Adaja, Jerohāma dēls, tas bija Pelalijas, tas Amaca, tas Zaharijas, tas Pašhura, tas Malhijas dēls, Un viņa brāļi, cilts virsnieki, to bija divsimt četrdesmit divi. Un Amasajus, Azareēļa dēls, - tas bija Ahzaja, tas Mešilemota, tas Immera dēls, Un viņa brāļi, stipri vīri, to bija simts divdesmit astoņi, Un tas uzraugs pār tiem bija Zabdiēls, Hagedolima dēls. Un no Levītiem: Šemaja, Hašuba dēls, tas bija Azrikama, tas Hašabijas, tas Bunus dēls, Un Šabetajus un Jozabads no Levītu virsniekiem pār to darbu Dieva nama ārpusē. Un Matanija, Mihas dēls, tas bija Zabdija, tas Asafa dēls, tas bija pirmais, kas pie Dieva lūgšanas uzņēma to slavas dziesmu. Un Bakbukija bija otrais no saviem brāļiem, un Abda, Šamuas dēls, tas bija Galala, tas Jedutuna dēls. Visu Levītu tai svētā pilsētā bija divsimt astoņdesmit četri. Un vārtu sargi: Akubs, Talmons un viņu brāļi, kas vārtus sargāja; to bija simts septiņdesmit divi. Bet tie citi no Israēla, no priesteriem un Levītiem, bija pa visām Jūda pilsētām, ikviens savā īpašumā. Un tie Dieva nama kalpotāji dzīvoja Ofelā, un Ciha un Gišpa bija pār Dieva nama kalpotājiem. Un Levītu uzraugs Jeruzālemē bija Uzus, Banus dēls, tas bija Hašabijas, tas Matanijas, tas Mihas dēls, no Asafa bērniem, kas bija dziedātāji pie Dieva nama kalpošanas. Jo ķēniņa pavēle tiem bija dota un skaidrs nolikums dziedātājiem, kas ikkatrai dienai krīt. Un Petahja, Mešezabeēla dēls, no Zeraha, Jūda dēla, bērniem, bija pie ķēniņa rokas visās ļaužu lietās. Un pa ciemiem uz saviem tīrumiem dzīvoja no Jūda bērniem KirjatArbā un viņas apgabalā, un Dibonā un viņas apgabalā, un Jekabceēlā un viņas ciemos, Un Ješuā un Moladā un BePeletā Un HacarŠualā un Bēršebā un viņas apgabalā, Un Ciklagā un Makonā un viņas apgabalā, Un EnRimonā un Caregā un Jarmutā Un Zanoā, Adulamā un viņas ciemos, Lahišā un viņas tīrumos, Azekā un viņas apgabalā. Un tie apmetās no Bēršebas līdz Hinoma ielejai. Bet Benjamina bērni no Gebas dzīvoja Mihmasā un Ajā un Bētelē un viņas apgabalā. Anatotā, Nobā, Ananijā, Hacorā, Rāmā, Gitaīmā, Hadidā, Ceboīmā, Nebalatā, Lodā un Onā, tai amatnieku ielejā. Un no Levītiem, kam daļa bija Jūdā, kādi dzīvoja iekš Benjamina. Šie ir tie priesteri un Levīti, kas bija atnākuši ar Zerubabeli, Šealtiēļa dēlu, un Ješua: Seraja, Jeremija, Ezra, Amarija, Malluhs, Hattušs, Šehanijs, Rehums, Meremots, Idus, Ģintous, Abija, Mijamīns, Maādija, Bilgus, Šemaja un Jojaribs, Jedaja. Sallus, Amoks, Hilķija un Jedaja. Šie ir priesteru un viņu brāļu virsnieki Ješua dienās. Un tie Levīti bija: Ješua, Binujus, Kadmiēls, Šerebija, Jūda, Matanilus, - tas ar saviem brāļiem bija iecelts par dziesmu vadoni. Un Bakbukija un Unnus, viņu brāļi, stāvēja kalpošanā viņiem pretī. Un Ješua dzemdināja Jojakimu, un Jojakims dzemdināja Elijašibu, un Elijašibs dzemdināja Jojadu, Un Jojadus dzemdināja Jonatānu, un Jonatāns dzemdināja Jaddua. Un Jojakima dienās bija no priesteriem cilts virsnieki: Serajam Meraja, Jeremijam Hananija, Ezram Mešulams, Amarijam Johanans, Malluham Jonatāns, Šebanijam Jāzeps, Harimam Adnus, Merajotam Ebkajus, Idum Zaharija, Gintonam Mešulams, Abijam Sihrus, Minjaminam Moadijam Piltajus, Bilgum Šamuūs, Šemajam Jonatāns, Un Jojaribam Matenajs, Jedajam Uzus, Sallajam Kallajus, Amokam Ēbers, Hilķijam Hašabija, Jedajam Netaneēls. Elijašiba, Jojada, Johanana un Jaddua dienās Levītu cilts virsnieki tapa uzrakstīti un priesteri apakš Dārija, tā Persieša, valdīšanas. Levija bērnu cilts virsnieki laiku grāmatā ir sarakstīti līdz Jehohanana, Elijašiba dēla, dienām. Bet Levītu virsnieki bija šie: Hašabija, Šerebija un Ješua, Kadmiēļa dēls, un viņu brāļi bija viņiem klāt, slavēt un teikt, pēc Dieva vīra Dāvida likuma, ikkatrs savu laiku. Matanija un Bakbukija, Obadijus, Mešulams, Talmons, Akubs, tie bija vārtu sargi, sargāt mantas namus pie vārtiem. Šie bija Jojakima, Ješua dēla, Jocadaka dēla dēla, dienās, un Nehemijas, tā zemes soģa, un priestera Ezras, tā rakstu mācītāja, dienās. Un pie Jeruzālemes mūra iesvētīšanas meklēja Levītus no visām viņu vietām, tos vest uz Jeruzālemi, ka tie noturētu iesvētīšanas svētkus ar prieku, un ar pateicību, un ar slavas dziesmām un ar pulkstenīšiem un somastabulēm un koklēm. Un tie dziedātāju bērni sapulcējās no Jeruzālemes apgabala un no Netofatas ciemiem, Un no BetGilgalas un no Ģebas tīrumiem un no Asmavetas. Jo dziedātāji bija sev uzcēluši ciemus ap Jeruzālemi. Tad priesteri un Levīti šķīstījās un šķīstīja tos ļaudis un tos vārtus un to mūri. Tad es vedu Jūda virsniekus uz mūri un liku divus lielus dziedātāju pulkus uz svētku gājienu pa labo roku ārpus mūra līdz Mēslu vārtiem. Un tiem gāja pakaļ Hošaja un viena puse no Jūda virsniekiem, Un Azarijus un Ezra un Mešulams, Jūda un Benjamins un Šemaja un Jeremija, Un no priesteru bērniem ar bazūnēm: Zaharija, Jonatāna dēls, tas bija Šemajas, tas Matanijas, tas Mihajas, tas Zakura, tas Asafa dēls, Un viņa brāļi Šemaja un Azareēls, Milalajus, Ģilalajus, Maājus, Netaneēls un Jūda, Hananija, ar Tā Dieva vīra Dāvida mūzikas rīkiem; un Ezra, rakstu mācītājs, gāja viņu priekšā. Un pie Akas vārtiem, kas bija pretim, tie gāja augšā pa kāpnēm uz Dāvida pilsētu, pa mūra uzkāpi uz Dāvida namu, un līdz Ūdens vārtiem pret rītiem. Otrais dziedātāju pulks gāja pretējo ceļu, un es viņam pakaļ ar otru ļaužu pusi, pa mūri no Cepļa torņa līdz Platajam mūrim, Un pa Efraīma vārtiem, pa Vecpilsētas vārtiem un pa Zivju vārtiem un Hananeēļa torni un Meas torni un līdz Avju vārtiem, un tie apstājās pie Cietuma vārtiem. Un tā abi dziedātāju pulki stāvēja pie Dieva nama, arī es un valdnieku viena puse līdz ar mani, Un priesteri Eliakims, Maāseja, Minjamins, Mihajus, Elioēnajs, Zaharija, Ananija ar bazūnēm, Un Maāseja, Šemaja, Eleazars un Uzus un Johanans un Malhija un Elams un Azars. Un dziedātāji dziedāja un Jezrahija bija vadonis. Un tie upurēja tai dienā lielus upurus un priecājās; jo Dievs tos bija iepriecinājis ar lielu prieku; tur priecājās arī sievas un bērni, tā ka Jeruzālemes prieks tapa tālu dzirdēts. Un tajā dienā tur vīri kļuva iecelti pār mantu telpām, kur cilājamie upuri, pirmaji un desmitās (tiesas), lai tur sakrāj no pilsētu tīrumiem tās pienākamās daļas priekš priesteriem un Levītiem. Jo Jūda priecājās par priesteriem un Levītiem, kas tur stāvēja, Un ņēma vērā sava Dieva nama kopšanu un to šķīstīšanu; tāpat arī dziedātāji un vārtu sargi pēc Dāvida un viņa dēla Salamana likuma. Jo vecos laikos Dāvida un Asafa dienās bija priekšnieki dziedātājiem un Dieva slavas un pateicības dziesmām. Tāpēc viss Israēls Zerubabeļa dienās un Nehemijas dienās deva daļas dziedātājiem un vārtu sargiem, ikdienas savu dienas daļu. Un deva to svēto tiesu Levītiem, un Levīti deva to svēto tiesu Ārona bērniem. Tai dienā Mozus grāmatā lasīja priekš ļaužu ausīm un tur atrada rakstītu, ka Amoniešiem un Moabiešiem ne mūžam nebūs nākt Dieva draudzē, Tāpēc ka viņi nebija nākuši pretī Israēla bērniem ar maizi un ar ūdeni, bet pret tiem bija derējuši Bileāmu, viņus nolādēt, lai gan mūsu Dievs lāstu pārvērta par svētību. Tad notikās, ka šo bauslību dzirdot tie visus svešiniekus atšķīra no Israēla. Un priesteris Elijašibs, kas bija iecelts pār mūsu Dieva nama telpām, papriekš bija sadraudzējies ar Tobiju, Un viņam bija taisījis lielu telpu, kur tie papriekš bija nolikuši ēdamo upuri, vīraku un rīkus un labības, vīna un eļļas desmitos, kas kļuva nodoti priekš Levītiem un dziedātājiem un vārtu sargiem, līdz ar priesteru cilājamo upuri. Bet viss tas notika, kamēr es Jeruzālemē nebiju; jo Artakserksus, Bābeles ķēniņa, trīsdesmit otrā gadā es nācu pie ķēniņa, un pēc kāda laika es to no ķēniņa izlūdzos. Kad es nu nācu uz Jeruzālemi un samanīju ļaunumu, ko Elijašibs priekš Tobijas bija darījis, viņam telpu taisīdams Dieva nama pagalmos, Tad tas man ļoti rieba, un es izmetu visas Tobijas nama lietas no telpas ārā. Es arī pavēlēju, telpu šķīstīt, un es atkal tur ienesu Dieva nama rīkus ar ēdamo upuri un vīraku. Es arī samanīju, ka Levītiem viņu daļa nebija dota, tā ka Levīti un dziedātāji, kas to darbu darījuši, bija aizmukuši ikkatrs uz savu tīrumu. Tad es bāros ar virsniekiem un sacīju: kāpēc Dieva nams ir atstāts? Un es tos sapulcināju un tos atkal iecēlu viņu vietā. Tad visa Jūda valsts atnesa to desmito no labības un no vīna un no eļļas mantas namos. Un es par mantu sargiem iecēlu priesteri Šelemiju un rakstu mācītāju Cadoku un Pedaju no Levītiem, un viņiem pa roku Hananiju, Zakura, Matanijas dēla, dēlu; jo šie tapa turēti par uzticamiem, un tiem tapa uzlikts, lai izdala saviem brāļiem. Piemini mani, mans Dievs, par to un neizdeldē manu labdarīšanu, ko esmu darījis pie sava Dieva nama un pie viņa kalpošanas! Tanīs dienās es Jūdā redzēju, ka vīna spaidus mina sabata dienā, un ka kūlīšus saņēma, ko uz ēzeļiem krāva, vīnu, vīna ķekarus un vīģes un visādu nastu, un sabata dienā ienesa Jeruzālemē, un es tai dienā (pret tiem) devu liecību, kad tie barību pārdeva. Tur arī Tirieši dzīvoja, kas zivis atnesa un visādu preci, un to pārdeva sabata dienā Jūda bērniem un Jeruzālemē. Tad es bāros ar Jūda virsniekiem un uz tiem sacīju: kas tas par ļaunu darbu, ko jūs darāt un pārkāpjat sabata dienu? Vai jūsu tēvi tā nav darījuši, un mūsu Dievs ir vedis visu šo nelaimi pār mums un pār šo pilsētu? Un jūs vairojiet tās dusmas pār Israēli, pārkāpdami sabatu! Un notikās sabata dienai nākot, kad tumšs metās Jeruzālemes vārtos, tad es pavēlēju durvis aizslēgt un neatdarīt, kamēr sabata diena pagājusi. Un no saviem puišiem es kādus liku pie vārtiem, ka nekādu nastu tur neienestu sabata dienā. Tad tie zāļu un visādas preces pārdevēji palika pa nakti ārā Jeruzālemes priekšā vienreiz un otrreiz. Un es pret tiem apliecināju un uz tiem sacīju: kāpēc jūs pa nakti paliekat pie mūra? Ja jūs to atkal darīsiet, tad es jūs grābšu rokā. No tā laika tie vairs nenāca sabata dienā. Un Levītiem es sacīju, lai šķīstās un nāk vārtus sargāt, ka sabata diena taptu svētīta. Arī par to piemini mani, mans Dievs, un žēlo mani pēc Tavas lielās žēlastības! Es tanīs dienās arī redzēju Jūdus, kas bija apņēmuši Ašdodiešu, Amoniešu un Moabiešu sievas. Un viņu bērni runāja pus Ašdodiski un nemācēja Jūdiski runāt, bet pēc abu tautu valodas. Tad es ar tiem bāros un tos lādēju un situ kādus no tiem un tiem plūcu matus un tiem liku pie Dieva zvērēt, jums nebūs savas meitas dot viņu dēliem, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem nedz sev. Vai šo dēļ Salamans, Israēla ķēniņš, nav apgrēkojies? Jebšu nevienai tautai tāds ķēniņš nav bijis, kāds viņš bija, un viņš savam Dievam bija mīļš, un Dievs viņu bija iecēlis par ķēniņu pār visu Israēli, un tomēr ir tādu tās svešās sievas paveda uz grēkiem. Vai tad mēs jums klausīsim un visu tādu lielu ļaunumu darīsim noziegdamies pret savu Dievu, ka apņemam svešas sievas? Un viens no Jojada, Elijašiba dēla, tā augstā priestera, bērniem bija par znotu palicis Sanebalatam, tam Horonietim, tāpēc es viņu aizdzinu no sevis projām. Piemini viņus, mans Dievs, tāpēc ka tie sagānījuši priesteru amatu un priesteru un Levītu derību! Tā es tos šķīstīju no visiem svešiem ieradumiem un noliku priesteriem un Levītiem, ikkatram savu darīšanu savā kalpošanā, Un malkas došanu noliktos laikos un pirmos augļus. Piemini, mans Dievs, man to par labu! Un notikās Ahasverus laikā, šis ir Ahasverus, kas no Indijas līdz Etiopijas zemei valdīja pār simts divdesmit septiņām valstīm, - Tanīs dienās, kad ķēniņš Ahasverus sēdēja uz sava goda krēsla Sūsanas pilī, Savas valdīšanas trešā gadā viņš darīja dzīres visiem saviem lielkungiem un saviem kalpiem, Persiešu un Mēdiešu karavadoņiem, virsniekiem un valsts valdniekiem, kas viņa priekšā, Ka viņš parādītu savas valstības bagāto godību un savas augstības dārgo spožumu, daudz dienas, simts un astoņdesmit dienas. Kad nu šīs dienas bija pagājušas, tad ķēniņš visiem ļaudīm, kas atradās Sūsanas pilī, taisīja dzīres, gan maziem, gan lieliem, septiņas dienas tai dārzā ķēniņa nama pagalmā. Tur karājās balti, sarkani un pazili aizkari ar dārgām linu un purpura saitēm sudraba gredzenos pie marmora pīlāriem piesietas; sēdekļi bija no zelta un sudraba uz grīdas no sarkana, un balta, un dzeltena, un melna marmora. Un dzēriens tapa nests zelta traukos un ikkatrs trauks bija savādāks nekā tie citi, un ķēniņa vīna bija papilnam, pēc ķēniņa bagātības. Un pie dzeršanas bija nolikums, nevienu nespiest, jo tā ķēniņš bija stipri pavēlējis visiem sava nama lielkungiem, lai ikviens dara kā tīk. Un ķēniņiene Vašti arī taisīja dzīres tām sievām ķēniņa Ahasverus pilī. Septītā dienā, kad ķēniņa sirds bija līksma no vīna, viņš sacīja uz Meūmanu, Bistu, Arbonu, Bigtu un Abagtu, Zetaru un Karku, septiņiem einuhiem, kas ķēniņa Ahasverus priekšā kalpoja, Lai ķēniņieni Vašti atved ķēniņa priekšā ar ķēniņa kroni, ka viņš ļaudīm un lielkungiem rādītu viņas skaistumu, jo tā bija skaista no vaiga. Bet ķēniņiene Vašti liedzās nākt uz ķēniņa vārdu caur einuhiem. Tad ķēniņš ļoti apskaitās, un viņa bardzība iekš viņa iedegās. Un ķēniņš sacīja uz gudriem, kas tos laikus prata, - (jo tā ķēniņa lietas bija apspriežamas no visiem likumu un tiesu zinātājiem; Bet šie bija tie tuvākie pie viņa: Karšena, Šetars, Admata, Taršiš, Meres, Marsena, Memukans, septiņi Persiešu un Mēdiešu lielkungi, kas drīkstēja redzēt ķēniņa vaigu un sēdēja tai augstākā vietā valstī): Ko lai dara pēc tiesas ar ķēniņieni Vašti, tāpēc ka tā nav darījusi ķēniņa Ahasverus vārdu, kas caur einuhiem viņai bija sacīts. Tad Memukans ķēniņa un to lielkungu priekšā sacīja: ķēniņiene Vašti ir noziegusies nevien pret ķēniņu, bet arī pret visiem lielkungiem un pret visiem ļaudīm, kas dzīvo visās ķēniņa Ahasverus valstīs. Jo šī ķēniņienes liegšanās izpaudīsies pie visām sievām, ka tās nicinās savus vīrus pie sevis un tā sacīs: ķēniņš Ahasverus pavēlēja, lai ķēniņieni Vašti pie viņa atved, bet tā nenāca. Tagad Persiešu un Mēdiešu lielmātes sacīs uz visiem ķēniņa lielkungiem, kad dzirdēs šo ķēniņienes darīšanu, un tad būs ķibeles un dusmu papilnam. Ja ķēniņam patīk, tad lai no viņa iziet ķēniņa pavēle un lai top rakstīts Mēdiešu un Persiešu likumos, tā ka netop pārkāpts, ka Vaštij nebūs vairs nākt ķēniņa Ahasverus priekšā, un lai ķēniņš viņas godu dod citai, kas labāka ir nekā viņa. Un kad ķēniņa pavēle taps dzirdēta, kas sūtama pa visu viņa valsti (jo tā ir liela), tad visas sievas savus kungus turēs godā, pie augstiem un zemiem. Un tas vārds patika ķēniņam un tiem lielkungiem, un ķēniņš darīja pēc Memukana vārda. Tad vēstules tapa sūtītas visās ķēniņa valstīs uz ikvienu valsti pēc viņas valodas un uz visām tautām pēc viņu mēles, ka ikkatrs vīrs lai ir kungs savā namā, un to sacīja ikkatrai tautai viņas valodā. Pēc tam, kad ķēniņa Ahasverus bardzība bija nostājusies, tad viņš pieminēja Vašti, un ko tā bija darījusi, un kas par viņu bija nospriests. Tad ķēniņa jaunekļi, kas viņam kalpoja, sacīja: lai ķēniņam meklē jaunas jaunavas skaistu vaigu. Un lai ķēniņš ieceļ uzraugus visās savās valsts tiesās, ka tie sapulcē visas jaunās jaunavas skaistu vaigu uz Sūsanas pili, uz to sievu namu, apakš ķēniņa einuha Hegaja, sievu sarga, un lai pie tām notiek mazgāšana un svaidīšana. Un kura jauna meita ķēniņam labi patiks, tā lai top par ķēniņieni Vaštis vietā. Un tas vārds patika ķēniņam un viņš tā darīja. Un viens Jūdu vīrs bija Sūsanas pilī, vārdā Mordohajs, tas bija Jaīra, tas Šimejus, tas Kīša dēls, Benjaminietis; Tas bija aizvests no Jeruzālemes līdz ar tiem, kas tapa aizvesti ar Jekoniju, Jūda ķēniņu, ko NebukadNecars, Bābeles ķēniņš, bija aizvedis. Un viņš bija Hadasas audžu tēvs, tā ir Estere, viņa brālēna meita, jo viņai nebija ne tēva ne mātes. Un viņa bija jauna meita daiļu augumu un skaistu vaigu. Un kad viņas tēvs un viņas māte nomira, tad Mordohajs viņu bija pieņēmis par meitu. Kad nu ķēniņa vārds un viņa pavēle izpaudās un daudz jaunas meitas tika savestas Sūsanas pilī apakš Hegaja rokas, tad Estere arī tapa ņemta ķēniņa namā, apakš Hegaja, tā sievu sarga, rokas. Un tā meita viņam patika un atrada žēlastību viņa priekšā, un viņš steidzās tai dot tās svaidāmās zāles priekš mazgāšanās un viņas daļu, un viņš tai deva septiņas daiļas jaunas meitas no ķēniņa nama, un viņš to noveda ar viņas meitām tai vislabākā vietā sievu namā. Bet Estere nebija teikusi nedz savus ļaudis nedz savus radus, jo Mordohajs viņai bija piekodinājis, lai tā to neteicot. Un Mordohajs staigāja ikdienas gar sievu nama pagalmu, lai dabūtu zināt, kā Esterei klājās un kas ar to būšot. Kad nu ikvienas jaunietes reize atnāca iet pie ķēniņa Ahasverus, kad pēc sievu likuma ar to bija darīts divpadsmit mēnešus, (jo tik daudz laika pagāja viņu mazgāšanai un svaidīšanai, proti sešus mēnešus ar mirru eļļu un sešus mēnešus ar balzamu un citām sievu zālēm), - Tad tā jauniete nāca pie ķēniņa, un ko viņa prasīja, to viņai deva, ka viņa ar to ietu no sievu nama uz ķēniņa namu. Vakarā viņa iegāja un rītā viņa gāja atpakaļ uz otru sievu namu, apakš ķēniņa einuha Šaašgaza, lieko sievu sarga; viņa negāja atkal pie ķēniņa, kā vien, kad ķēniņš viņu gribēja un viņu pie vārda sauca. Kad nu Esteres, Abihaīla, Mordohaja brālēna, meitas, Mordohaja audzēknes, reize atnāca, iet pie ķēniņa, tad viņa neprasīja ne ko, ka tik vien ko ķēniņa einuhs Hegaja, sievu sargs, sacīja. Un Estere atrada žēlastību pie visiem, kas viņu redzēja. Tā Estere tapa ņemta pie ķēniņa Ahasverus ķēniņa namā desmitā mēnesī, tas ir Tebet mēnesis, viņa valdīšanas septītā gadā. Un ķēniņš iemīlēja Esteri pār visām sievām, un viņa atrada vairāk žēlastības un laipnības viņa priekšā nekā visas jaunietes, un viņš lika ķēniņa kroni uz viņas galvu un to cēla pār ķēniņieni Vaštis vietā. Un ķēniņš taisīja lielas dzīres visiem saviem lielkungiem un kalpiem, - tās bija Esteres dzīres, - un deva valstīm atvieglināšanu un izdalīja dāvanas pēc ķēniņa bagātības. Kad nu otrā reizē tās jaunietes tapa sapulcētas, tad Mordohajs sēdēja ķēniņa vārtos. Bet Estere nebija teikusi ne savus radus, ne savus ļaudis, tā kā Mordohajs tai bija pavēlējis; jo Estere darīja pēc Mordohaja vārda, kā to laiku, kad viņa pie tā uzauga. Tanīs dienās, kad Mordohajs sēdēja ķēniņa vārtos, Bigtans un Terešs, divi ķēniņa einuhi no sliekšņa sargiem, apskaitās un meklēja rokas pielikt pie ķēniņa Ahasverus. Un šī lieta Mordohajam tapa zināma, un viņš to izteica ķēniņienei Esterei, un Estere to sacīja ķēniņam Mordohaja vārdā. Un tā lieta tapa izmeklēta un tā atrasta, un tie divi tapa pakārti pie koka, un tas tapa ierakstīts laiku grāmatā priekš ķēniņa. Pēc tam ķēniņš Ahasverus paaugstināja Hamanu, Hammedatus dēlu, to Agaģieti, un to cēla augsti, un lika viņa krēslu pār visiem lielkungiem, kas pie viņa bija. Un visi ķēniņa kalpi, kas ķēniņa vārtos bija, locījās un klanījās Hamana priekšā, jo ķēniņš tā viņa pēc bija pavēlējis; bet Mordohajs nelocījās un neklanījās. Tad ķēniņa kalpi, kas bija ķēniņa vārtos, sacīja uz Mordohaju: kāpēc tu pārkāpi ķēniņa pavēli? Un tā tie ikdienas uz viņu runāja, bet viņš tiem neklausīja. Tad tie to stāstīja Hamanam, ka redzētu, vai tāda Mordohaja pretestība pastāvētu, - jo tas viņiem bija stāstījis, ka viņš esot Jūds. Kad nu Hamans redzēja, ka Mordohajs nelocījās un viņa priekšā neklanījās, tad Hamans palika ļoti dusmīgs. Bet viņam šķita vēl maz esam, roku pielikt pie Mordohaju vien, (jo tie viņam bija izteikuši Mordohaja cilti,) bet Hamans meklēja izdeldēt visus Jūdus pa visu Ahasverus valsti, Mordohaja tautu. Pirmā mēnesī, (tas ir Nīsana mēnesis,) ķēniņa Ahasverus divpadsmitā gadā, meta meslus, tas ir pur, priekš Hamana ikdienas un ik mēnešus līdz tam divpadsmitam mēnesim, tas ir Adara mēnesis. Un Hamans sacīja uz ķēniņu Ahasveru: viena tauta ir izkaisīta un izdalīta starp ļaudīm visās tavas valsts tiesās, un viņiem ir citāda bauslība, nekā visiem citiem ļaudīm, un ķēniņa pavēli tie nedara, tāpēc ķēniņam nepieklājās tos ieredzēt. Ja ķēniņam patīk, tad lai raksta, ka tie kļūst izdeldēti, tad es mantas uzraugiem desmit tūkstoš talentus sudraba iesvēršu rokā, lai to nes ķēniņa mantas namā. Tad ķēniņš novilka savu gredzenu no savas rokas un to deva Agaģietim Hamanam, Hammedatus dēlam, Jūdu pretiniekam. Un ķēniņš sacīja uz Hamanu: sudrabs lai tev paliek, arī ļaudis, ka tu ar tiem dari, kā tev patīk. Tad ķēniņa skrīveri tapa saaicināti, trīspadsmitā dienā pirmā mēnesī, un tapa rakstīts, tā kā Hamans pavēlēja, uz ķēniņa valdītājiem un zemes valdniekiem, kas bija pār ikkatru valsti, un uz ikkatras tautas virsniekiem, ikvienai valstij pēc viņas valodas un ikvienai tautai pēc viņas mēles; ķēniņa Ahasverus vārdā tas tapa rakstīts un ar ķēniņa gredzenu aizzīmogots. Un vēstules tapa sūtītas caur skrējējiem pa visām ķēniņa Ahasverus valstīm, ka visi Jūdi taptu izdeldēti, nokauti un nomaitāti, gan jauni, gan veci, bērniņi un sievas, vienā dienā, trīspadsmitā dienā divpadsmitā mēnesī, tas ir Adara mēnesis, un ka viņu manta taptu laupīta. Vēstulēs bija rakstīts: ka pavēle dota visās valstīs, ka visiem ļaudīm nāktu zināms, lai tie tai pašā dienā būtu gatavi. Un skrējēji izgāja steigšus pēc ķēniņa vārda; un pavēle bija dota Sūsanas pilī. Un ķēniņš un Hamans sēdēja un dzēra, bet Sūsanas pilsēta iztrūcinājās. Kad nu Mordohajs dabūja zināt visu, kas bija noticis, tad Mordohajs saplosīja savas drēbes un apvilka maisu ar pelniem, un gāja pilsētas vidū, un brēca ar lielu un rūgtu brēkšanu. Un viņš nāca priekš ķēniņa vārtiem; jo (pašos) ķēniņa vārtos neviens nevarēja ieiet ar maisu apģērbies. Un visās valstīs un vietās, kurp ķēniņa vārds un viņa pavēle nonāca, bija lielas bēdas Jūdiem ar gavēšanu un raudāšanu un bēdāšanos, un daudzi gulēja maisos un pelnos. Tad Esteres meitas un viņas einuhi nāca un viņai to stāstīja, un ķēniņiene iztrūcinājās ļoti un viņa sūtīja drēbes, Mordohaju apģērbt un to maisu viņam atņemt, bet viņš tās nepieņēma. Tad Estere aicināja Hatahu, vienu no ķēniņa einuhiem, kas viņai bija iedots, un viņa pavēlēja Mordohaju izvaicāt, kas un kāpēc tas esot? Un Hatahs izgāja pie Mordohaju uz pilsētas ielu priekš ķēniņa vārtiem. Tad Mordohajs viņam stāstīja visu, kas tam bija noticis, un to nospriesto sudrabu, ko Hamans bija solījis ķēniņa mantu namā iesvērt par Jūdiem, ka tie taptu izdeldēti. Un viņš tam deva tās rakstītās pavēles norakstu, kas Sūsanā bija dota, ka tie taptu izdeldēti, lai viņš to Esterei rādītu un viņai stāstītu, un viņai pavēlētu, iet pie ķēniņa, viņu piesaukt un lūgt savas tautas dēļ. Tad Hatahs nāca un sacīja Esterei Mordohaja vārdus. Un Estere sacīja uz Hatahu un lika Mordohajam teikt: Visi ķēniņa kalpi un visi ķēniņa valsts ļaudis zina, ka ikkatrs, vīrs vai sieva, kas pie ķēniņa nāk iekšējā pagalmā, kas nav aicināts, tam nospriests, to nokaut, (bez vien, kad ķēniņš to zelta scepteri viņam piesniedz, ka viņš paliek dzīvs). Bet es neesmu aicināta pie ķēniņa nākt nu jau trīsdesmit dienas. Un Esteres vārdus atsacīja Mordohajam. Tad Mordohajs Esterei atkal lika sacīt: nedomā savā prātā, ka tu savu dzīvību ķēniņa namā labāk izglābsi nekā tie citi Jūdi. Jo ja tu šinī laikā klusu cietīsi, tad Jūdiem nāks palīdzība un izglābšana no citas vietas, bet tu un tava tēva nams iesiet bojā. Un kas zina, vai tu šī laika labad neesi iecelta par ķēniņieni? Tad Estere Mordohajam lika sacīt: Ej un sapulcē visus Jūdus, kas Sūsanā atrodas, un gavējiet priekš manis un neēdiet, nedz dzeriet trīs dienas, ne dienu ne nakti; es ar savām meitām, mēs tāpat gavēsim, un tā es iešu pie ķēniņa, jebšu tas nav pēc likuma; ja tad jāiet bojā, tad jāiet bojā. Tad Mordohajs nogāja un darīja visu, ko Estere viņam bija pavēlējusi. Tad Estere apģērbās trešā dienā kā ķēniņiene un gāja ķēniņa nama iekšējā pagalmā, ķēniņa namam pretī; un ķēniņš sēdēja uz sava goda krēsla ķēniņa namā, tām nama durvīm pretī. Un kad ķēniņš redzēja ķēniņieni Esteri pagalmā stāvam, tad tā atrada žēlastību priekš viņa acīm, tā ka ķēniņš to zelta scepteri, kas bija viņa rokā, Esterei piesniedza, un Estere piegāja un aizskāra sceptera galu. Tad ķēniņš uz viņu sacīja: kas tev kait, ķēniņiene Estere, jeb ko tu prasi? Un pat valsts viena puse tev taps dota. Tad Estere sacīja: ja ķēniņam patīk, tad lai ķēniņš un Hamans šodien nāk uz tām dzīrēm, ko es viņam esmu sataisījusi. Un ķēniņš sacīja: lai Hamans steidzās un dara pēc Esteres vārda. Kad nu ķēniņš un Hamans nāca uz tām dzīrēm, ko Estere bija sataisījusi, Tad ķēniņš sacīja uz Esteri vīnu dzerot: ko tu lūdzi, tas tev taps dots, un ko tu prasi, tam būs notikt, arī līdz pusvalstij. Tad Estere atbildēja un sacīja: mana lūgšana un mana prasīšana ir šī. Ja esmu atradusi žēlastību priekš ķēniņa un ja ķēniņam ir pa prātam, manu lūgšanu man dot un darīt, ko es prasīšu, tad lai ķēniņš un Hamans nāk uz tām dzīrēm, ko es tiem sataisīšu, tad es rīt darīšu pēc ķēniņa vārda. Tad Hamans tai dienā izgāja līksms un ar labu prātu. Bet kad Hamans Mordohaju redzēja ķēniņa vārtos, ka tas necēlās un priekš viņa nelocījās, tad Hamans palika dusmu pilns pret Mordohaju, tomēr viņš savaldījās. Un tas nāca savā namā, un sūtīja un lika nākt saviem draugiem līdz ar Zeresu, savu sievu. Un Hamans tiem izteica savas bagātības godu un savu dēlu pulku, un visu, kā ķēniņš viņu bija paaugstinājis, un kā tas viņu bija pacēlis pār lielkungiem un ķēniņa kalpiem. Un Hamans sacīja: un ķēniņiene Estere nevienam nav likusi nākt līdz ar ķēniņu uz tām dzīrēm, ko tā ir sataisījusi, kā man vien, un arī rīt no viņas esmu aicināts līdz ar ķēniņu. Bet viss tas man nav gana, kamēr es to Jūdu Mordohaju redzu sēžam ķēniņa vārtos. Tad viņa sieva Zeresa un visi viņa draugi uz to sacīja: lai uzceļ koku piecdesmit olektis augstumā, un saki rīt ķēniņam, ka Mordohaju pie tā būs pakārt, un tad ej līksms ar ķēniņu uz dzīrēm. Un šis padoms patika Hamanam, un viņš to koku lika uzcelt. Tanī naktī ķēniņam nenāca miegs un viņš pavēlēja, lai atnes laiku grāmatu, kur tās vērā liekamās lietas bija uzrakstītas. Un to lasīja ķēniņa priekšā. Un tur atrada rakstītu, ka Mordohajs bija zināmu darījis, ka Bigtans un Terešs, ķēniņa divi einuhi un sliekšņa sargi, bija meklējuši roku likt pie ķēniņa Ahasverus. Tad ķēniņš sacīja: kāds gods un kāda paaugstināšana Mordohajam par to notikusi? Un ķēniņa jaunekļi, viņa sulaiņi, sacīja: viņam nekas nav noticis. Tad ķēniņš sacīja: kas ir pagalmā? (Bet Hamans bija nācis ķēniņa nama ārējā pagalmā, ķēniņam sacīt, lai Mordohaju pakar pie tā koka, ko viņš tam bija licis uzcelt.) Un ķēniņa jaunekļi uz viņu sacīja: redzi, Hamans stāv pagalmā. Tad ķēniņš sacīja: lai viņš nāk iekšā. Tad Hamans nāca iekšā, un ķēniņš uz to sacīja: ko būs darīt tādam vīram, ko ķēniņš labprāt grib godāt? Tad Hamans domāja savā sirdī: kurš būs, ko ķēniņš grib godāt, nekā es pats? Tādēļ Hamans sacīja uz ķēniņu: Tam vīram, ko ķēniņš grib godāt, Tam būs nest ķēniņa drēbes, ar ko ķēniņš pats mēdz apģērbties, un zirgu, uz kā ķēniņš mēdz jāt un kam valstības kronis likts uz galvas. Un to drēbi ar to zirgu būs rokā dot vienam no tiem lielkungiem un to vīru, ko ķēniņš grib godāt, ar to būs apģērbt, un viņam likt jāt uz tā zirga pa pilsētas ielām un viņa priekšā izsaukt: tā dara tam vīram, ko ķēniņš grib godāt. Tad ķēniņš sacīja uz Hamanu: steidzies, ņem to drēbi un to zirgu, tā kā tu esi runājis, un dari tā tam Jūdam Mordohajam, kas sēž ķēniņa vārtos, un lai netrūkst neviena vārda no visa, ko tu esi runājis. Tad Hamans ņēma tās drēbes un to zirgu un apģērba Mordohaju, un lika viņam jāt pa pilsētas ielām un izsauca viņa priekšā: tā dara tam vīram, ko ķēniņš grib godāt. Pēc tam Mordohajs griezās atpakaļ ķēniņa vārtos; bet Hamans steidzās atkal mājās, bēdīgs un aizsegtu galvu. Un Hamans teica savai sievai Zeresai un visiem saviem draugiem visu, kas viņam bija noticis. Tad viņa gudrie un Zeresa, viņa sieva, uz to sacīja: ja Mordohajs, kā priekšā tu esi iesācis krist, ir no Jūdu dzimuma, tad tu pret viņu nekā neiespēsi, bet tu viņa priekšā krizdams kritīsi. Kad tie vēl ar viņu runāja, tad ķēniņa einuhi atnāca un steigšus Hamanu noveda dzīrēs, ko Estere bija sataisījusi. Kad nu ķēniņš un Hamans nāca pie ķēniņienes Esteres uz dzīrēm, Tad ķēniņš sacīja uz Esteri atkal otrā dienā vīnu dzerot: ko tu lūdzi, ķēniņiene Estere, tas tev taps dots, un ko tu prasi, arī līdz pusvalstij, tam būs notikt. Tad ķēniņiene Estere atbildēja: ja es, ķēniņ, žēlastību esmu atradusi tavās acīs, un ja ķēniņam patīk, tad dod man manu dzīvību uz manu lūgšanu un manus ļaudis uz manu prasīšanu. Jo mēs esam pārdoti, es un mani ļaudis, ka topam izdeldēti, nokauti un nomaitāti. Ja mēs būtu pārdoti par kalpiem un kalponēm, tad es būtu klusu cietusi; jo nelaime neatsver ķēniņa traucējumu. Tad ķēniņš Ahasverus atbildēja un sacīja uz ķēniņieni Esteri: kas tas tāds un kur ir tas, kas to savā prātā ir apņēmies, tā darīt? Tad Estere atbildēja: pretinieks un ienaidnieks ir šis niknais Hamans. Tad Hamans iztrūcinājās ķēniņa un ķēniņienes priekšā. Un ķēniņš cēlās savā bardzībā no dzīrēm un gāja uz tā nama dārzu. Un Hamans stāvēja un meklēja savu dzīvību no ķēniņienes Esteres, jo viņš redzēja, ka ķēniņš par viņu bija nodomājis nelaimi. Un ķēniņš griezās atpakaļ no nama dārza uz dzīru namu, un Hamans bija nokritis pie tā sēdekļa, uz kā Estere sēdēja. Tad ķēniņš sacīja: vai viņš arī pie ķēniņienes varas darbu grib darīt pie manis namā? Kad šis vārds no ķēniņa mutes izgāja, tad Hamanam aizsedza galvu. Un Harbona, viens no ķēniņa einuhiem, sacīja: redzi, Hamana namā stāv koks piecdesmit olektis augstumā, ko Hamans cēlis priekš Mordohaju, kas runājis labu priekš ķēniņa. Tad ķēniņš sacīja: pakariet viņu pie tā. Tad tie pakāra Hamanu pie koka, ko tas Mordohajam bija licis uzcelt. Tad ķēniņa bardzība nostājās. Tanī dienā ķēniņš Ahasverus deva ķēniņienei Esterei Hamana, tā Jūdu ienaidnieka, namu, un Mordohajs nāca ķēniņa priekšā, jo Estere bija stāstījusi, kas viņš tai esot. Un ķēniņš novilka savu gredzenu, ko no Hamana bija ņēmis, un to deva Mordohajam, un Estere iecēla Mordohaju pār Hamana namu. Un Estere runāja vēl ķēniņa priekšā un krita viņam pie kājām un raudāja un viņu lūdza, ka viņš atņemtu Hamana, tā Agaģieša, ļaunumu un viņa nodomu, ko viņš izdomājis pret Jūdiem. Tad ķēniņš Esterei piesniedza zelta scepteri, un Estere cēlās un stāvēja ķēniņa priekšā. Un viņa sacīja: ja ķēniņam patīk, un ja es žēlastību esmu atradusi viņa priekšā, un ja tas pareizi ir ķēniņa priekšā, un es patīkama esmu viņa acīs, tad lai top rakstīts, ka agagieša Hamana, Hammedatus dēla, vēstules un domas top iznīcinātas, ko viņš rakstījis, gribēdams Jūdus nomaitāt, kas ir visās ķēniņa valstīs. Jo kā es varētu redzēt to nelaimi, kas maniem ļaudīm uzies, un kā es varētu uzlūkot savu radu nomaitāšanu? Tad ķēniņš Ahasverus sacīja uz ķēniņieni Esteri un uz Jūdu Mordohaju: redzi, Hamana namu es esmu devis Esterei, un viņš ir pakārts pie koka, tādēļ ka savu roku pielicis pie Jūdiem. Tad nu jūs rakstiet par Jūdiem, kā jums patīk ķēniņa vārdā un aizspiežat to ar ķēniņa gredzenu, jo rakstu, kas ķēniņa vārdā rakstīts un ar ķēniņa zīmogu aizspiests, to nedrīkst pārgrozīt. Tad ķēniņa rakstītāji tanī laikā tapa aicināti trešā mēnesī, tas ir Sivana mēnesis, divdesmit trešā dienā, un tapa rakstīts, tā kā Mordohajs pavēlēja, Jūdiem un valdniekiem un zemes valdītājiem un valsts lieliem kungiem, no Indijas līdz Etiopijas zemei, simts divdesmit septiņās valstīs un uz ikvienu valsti viņas rakstā un uz ikvienu tautu viņas valodā, un Jūdiem pēc viņu rakstiem un pēc viņu valodas. Un tas tapa rakstīts ķēniņa Ahasverus vārdā un aizspiests ar ķēniņa gredzenu. Un vēstules tapa sūtītas caur skrējējiem, kas jāja uz čakliem zirgiem no ķēniņa staļļiem. Ķēniņš atļaujot Jūdiem visās pilsētās sapulcēties un savu dzīvību aizstāvēt, izdeldēt, nokaut un nomaitāt visu to ļaužu un valsts spēku, kas nāktu virsū, laupīt bērnus un sievas, un viņu mantu, - Vienā dienā, pa visām ķēniņa Ahasverus valstīm, trīspadsmitā dienā divpadsmitā mēnesī, tas ir Adara mēnesis. Vēstulēs bija rakstīts: ka pavēle dota visām valstīm, ka visiem ļaudīm nāk zināms, lai Jūdi ir gatavi uz to dienu atriebties pie saviem ienaidniekiem. Tad skrējēji izgāja jāšus ar ķēniņa čakliem zirgiem ātri steigdamies, pēc ķēniņa vārda, un pavēle tapa dota Sūsanas pilī. Un Mordohajs izgāja no ķēniņa ar pazilām un baltām ķēniņa drēbēm un ar lielu zelta kroni un ar uzvalku no dārga audekla un purpura, un Sūsanas pilsēta gavilēja un līksmojās. Pie Jūdiem bija spožums un līksmība un prieks un gods. Un visās valstīs un visās pilsētās, kur ķēniņa vārds un pavēle nāca zināmi, bija prieks un līksmība pie Jūdiem, dzīres un labas dienas, un daudz no pagāniem palika par Jūdiem, jo bailes no Jūdiem tiem bija uzkritušas. Tad nu divpadsmitā mēnesī, tas ir Adara mēnesis, trīspadsmitā dienā, kad pēc ķēniņa vārda un pavēles notikās, tai dienā, kad Jūdu ienaidnieki cerēja tos pārvarēt, bet tas otrādi pārgriezās, ka Jūdi pārvarēja savus nīdētājus, - Tad Jūdi sapulcējās savās pilsētās pa visām ķēniņa Ahasverus valstīm, ka tie rokas pieliktu pie tiem, kas viņu nelaimi meklēja, un neviens nepastāvēja viņu priekšā, jo bailes no viņiem bija nākušas pār visiem ļaudīm. Un visi lielkungi pa tām valstīm un valdnieki un zemes valdītāji un ķēniņa mantas uzraugi godāja Jūdus, jo bailes no Mordohaja pār tiem bija nākušas. Jo Mordohajs bija liels ķēniņa namā, un viņa slava izgāja pa visām valstīm, jo tas vīrs Mordohajs tapa jo dienas jo augstāks. Bet Jūdi kāvās pret visiem saviem ienaidniekiem, ar zobenu kaudami un nokaudami un nomaitādami, un darīja ar saviem nīdētājiem pēc sava prāta. Un Sūsanas pilī Jūdi ir nokāvuši un nomaitājuši piecsimt vīrus Un Paršandatu un Dalfonu un Aspatu Un Poratu un Adaliju un Aridatu Un Parmastu un Arisaju un Aridaju un Vajezatu. Hamana, Hammedatus dēla, Jūdu ienaidnieka, desmit dēlus tie nokāva, bet tie savas rokas nepielika pie laupījuma. Tai dienā nokauto skaits tapa zināms ķēniņam Sūsanas pilī. Un ķēniņš sacīja uz ķēniņieni Esteri: Sūsanas pilī Jūdi ir nokāvuši un nomaitājuši piecsimt vīrus, un arī Hamana desmit dēlus, ko tad tie nebūs darījuši citās ķēniņa valstīs? Un nu, kas ir tava lūgšana, tas tev taps dots; un kas vēl tava prasīšana, tai būs notikt. Tad Estere sacīja: ja ķēniņam patīk, tad lai tie Jūdi, kas ir Sūsanā, arī rīt dara pēc šīs dienas atvēlēšanas, un lai Hamana desmit dēli pie koka top pakārti. Tad ķēniņš pavēlēja, lai to dara, un tā pavēle tapa dota Sūsanā, un tie pakāra Hamana desmit dēlus. Un tie Jūdi, kas bija Sūsanā, sapulcējās četrpadsmitā dienā, Adara mēnesī, un nokāva Sūsanā trīssimt vīrus, bet tie savu roku nepielika pie laupījuma. Un tie citi Jūdi, kas bija ķēniņa valstīs, sapulcējās, ka tie savas dzīvības labad kautos un ka tiem miers būtu no saviem ienaidniekiem, un tie nokāva no saviem nīdētājiem septiņdesmit piecus tūkstošus, bet tie savas rokas nepielika pie laupījuma. Tas notikās trīspadsmitā dienā, Adara mēnesī, un viņa četrpadsmitā dienā tie dusēja, un šo dienu iecēla par dzīru un līksmības dienu. Bet tie Jūdi, kas Sūsanā bija sapulcējušies trīspadsmitā un četrpadsmitā dienā, tie dusēja piecpadsmitā dienā un to iecēla par dzīru un līksmības dienu. Tāpēc tie Jūdi, kas ciemos un miestos dzīvoja, to četrpadsmito Adara mēneša dienu cēla par prieku un dzīru un svētku dienu, un kur cits citam sūtīja dāvanas. Un Mordohajs uzrakstīja šās lietas un sūtīja vēstules pie visiem Jūdiem, kas bija visās ķēniņa Ahasverus valstīs tuvu un tālu, Tiem par stipru likumu noteikdams, lai četrpadsmito un piecpadsmito Adara mēneša dienu ik gadus svētī, Tādēļ ka pa tām dienām Jūdi bija mieru dabūjuši no saviem ienaidniekiem, un tādēļ ka tai mēnesī viņu noskumšana bija pārvērtusies par prieku un viņu bēdas par labām dienām, lai tie tās dara par dzīru un līksmības dienām un sūta cits citam dāvinājumus un nabagiem dāvanas. Un Jūdi pieņēma, kā tie bija sākuši darīt, un ko Mordohajs tiem bija rakstījis. Proti ka agaģietis Hamans, Hammedatus dēls, visu Jūdu ienaidnieks, pret Jūdiem bija nodomājis, tos izdeldēt, un ka viņš metis meslus, tas ir pur, tos biedināt un nomaitāt. Bet kad (Estere) ķēniņa priekšā nākusi, tad šis caur vēstulēm pavēlējis, ka viņa niknās domas, ko viņš par Jūdiem bija nodomājis, atgrieztos uz viņa galvu, un tie viņu ar viņa dēliem pakāruši pie koka. Tādēļ tie šās dienas sauca Purim, no meslu vārda “pur”. Tādēļ pēc visiem vārdiem vēstulē, un ko tie paši bija redzējuši un kas tiem bija noticis, Jūdi to iecēla un nolika priekš sevis un saviem bērniem un visiem, kas viņiem pieķērās, ka to nepārkāptu, bet ka svētītu šās divas dienas pēc viņu rakstiem un pēc viņu nospriestā laika ikgadus; Ka šīs dienas taptu pieminētas un turētas pie visām paaudzēm, ikvienā augumā, ikvienā radā, ikvienā valstī un ikvienā pilsētā, un ka purim dienas nepārkāptu Jūdu starpā un ka viņu piemiņa netaptu aizmirsta pie viņu bērnu bērniem. Un ķēniņiene Estere, Abihaīla meita, un Mordohajs, Jūds, rakstīja ar visu savu spēku un ietekmi apstiprināt šo otru vēstuli par Purim. Un viņš sūtīja vēstules visiem Jūdiem uz visām simts divdesmit septiņām ķēniņa Ahasverus valstīm ar miera un uzticības vārdiem, Lai tie šīs Purim dienas pastāvīgi svētī savā nospriestā laikā, tā kā ebrejs Mordohajs un ķēniņiene Estere to bija iecēluši, un tā kā tie paši sev un savam dzimumam bija apstiprinājuši, līdz ar gavēņu un gaudu noteikumiem. Un Estere apstiprināja ar savu pavēli šos Purim likumus, un tie tapa ierakstīti grāmatā. Un ķēniņš Ahasverus uzlika klausību zemei un jūras salām. Bet visi viņa varas un viņa stipruma darbi un Mordohaja lielā paaugstināšana, ar ko ķēniņš viņu paaugstinājis, tas viss rakstīts Mēdiešu un Persiešu ķēniņu laiku grāmatā. Jo ebrejs Mordohajs bija otrais pie ķēniņa Ahasverus un augsts pie Jūdiem un patīkams pie visiem saviem brāļiem; jo viņš meklēja labumu priekš savas tautas, un runāja par visa sava dzimuma labklāšanos. Viens vīrs bija Uca zemē, Ījabs vārdā, un tas bija sirdsskaidrs un taisns un dievbijīgs un sargājās no ļauna. Un tam dzima septiņi dēli un trīs meitas. Un viņam lopu bija septiņtūkstoš avis un trīstūkstoš kamieļi un piecsimt jūgi vēršu un piecsimt ēzeļu mātes un ļoti liela saime; un viņš bija lielāks nekā visi austruma ļaudis. Un viņa dēli gāja un taisīja dzīres ikviena namā savā dienā, un sūtīja un aicināja savas trīs māsas, līdz ar tiem ēst un dzert. Kad nu tās dzīru dienas bija apkārt, tad Ījabs sūtīja (atgādinājumu šķīstīties) un tos svētīja un cēlās no rīta agri un upurēja dedzināmos upurus pēc visu viņu skaita, jo Ījabs sacīja: Varbūt, ka mani dēli apgrēkojušies un Dievam savā sirdī atsacījuši. Tā Ījabs darīja ikdienas. Un notikās kādā dienā, kad Dieva bērni nāca stāties Tā Kunga priekšā, tad sātans arīdzan atnāca viņu starpā. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāci? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā Manu kalpu Ījabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs, taisns un dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna. Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: vai tad Ījabs velti Dievu bīstas? Vai Tu viņu un viņa namu un visu, kas tam pieder, neesi visapkārt tā kā ar sētu nolicis? Viņa roku darbu Tu esi svētījis, un viņa lopi ir vairojušies zemē. Bet nu izstiep jel Savu roku un aizskar, kas tam pieder, tiešām viņš Tev vaigā atsacīsies. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā rokā, tikai pie viņa paša nepieliec savu roku. Un sātans aizgāja no Tā Kunga. Kad nu kādā dienā viņa dēli un meitas ēda un vīnu dzēra sava pirmdzimušā brāļa namā, Tad vēstnesis nāca pie Ījaba un sacīja: vērši ara un ēzeļu mātes pie tiem bija klāt ganos. Tad Arābi ielauzās un tos paņēma un kāva tos puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Dieva uguns krita no debess un iededzināja avis un puišus un tos sadedzināja pavisam, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt, Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Kaldeji taisījās trijos pulkos un uzbruka kamieļiem un tos paņēma un kāva tos puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā. Un redzi, briesmīga vētra nāca no tuksneša puses un aizņēma četrus nama stūrus, ka tas sagruva uz jaunekļiem, un tie nomira, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. Tad Ījabs cēlās un saplēsa savus svārkus un apcirpa savu galvu un metās pie zemes un pielūdza Un sacīja: kails esmu nācis no savas mātes miesām un kails atkal aiziešu. Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga vārds lai ir slavēts! Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās un neturējās aplam pret Dievu. Un notikās atkal kādā dienā, kad Dieva bērni nāca, stāties Tā Kunga priekšā, tad arī sātans atnāca viņu starpā, stāties Tā Kunga priekšā. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāci? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis. Tad Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā Manu kalpu Ījabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs un taisns, dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna; un viņš vēl turas stipri pie savas sirdsskaidrības, bet tu Mani esi skubinājis pret viņu, viņu velti samaitāt. Tad sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: ādu par ādu; un visu, kas cilvēkam pieder, to viņš dod par savu dzīvību. Bet izstiep jel Savu roku un aizskar viņa kaulus un viņa miesas; tiešām viņš Tev vaigā atsacīsies. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, lai viņš ir tavā rokā, bet taupi viņa dzīvību. Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un sita Ījabu ar nikniem augoņiem no pēdas līdz galvas virsai. Un viņš ņēma poda gabalu, ar to kasīties, un bija apsēdies pelnos. Tad viņa sieva uz viņu sacīja: vai tu vēl stipri turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti. Bet viņš uz to sacīja: tu runā kā daža neprātīga runā; vai labumu gan saņemsim no Dieva, bet ļaunumu nesaņemsim? Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās ar savām lūpām. Kad nu Ījaba trīs draugi dzirdēja visu šo nelaimi, kas viņam bija uzgājusi, tad tie nāca ikkatrs no savas vietas, Elifas no Temanas un Bildads no Šuhas un Cofars no Naēmas; jo tie bija sarunājušies, nākt un viņu žēlot un viņu iepriecināt. Un tie pacēla savas acis no tālienes un viņu nepazina; tad tie pacēla savu balsi un raudāja, un ikviens no tiem saplēsa savus svārkus un kaisīja pīšļus uz savām galvām pret debesīm. Tā tie pie viņa sēdēja zemē septiņas dienas un septiņas naktis, un neviens uz to nerunāja ne vārda; jo tie redzēja, ka tās sāpes bija ļoti lielas. Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja: Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis, Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts. Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd. Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē. Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā. Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana. Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt. Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu. Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm. Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu? Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst? Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa, Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši, Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši; Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas. Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris; Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi; Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga. Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds, Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām, Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu - Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis? Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens. Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis. Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām. Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja: Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest? Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis. Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis. Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinies. Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem? Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti? Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj. Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst. Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti. Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst. Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi, Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet. Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus. Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu. Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi: Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja? Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu,- Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kuru pamati pīšļos stāv, taps no kodēm maitāti. Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā. Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā. Sauc jel, vai būs kāds, kas tev atbild? Un pie kura no svētiem tu gribi griezties? Jo sirdēsti nokauj ģeķi, un pārsteigšanās nonāvē nejēgu. Es redzēju ģeķi iesakņotu, bet piepeši nolādēju viņa namu. Viņa bērni palika tālu no pestīšanas un tapa satriekti vārtos, un nebija glābēja. Viņa pļāvumu ēda izsalkuši, un pat no ērkšķu vidus to lasīja, un laupītāji aprija viņa padomu. Jo no pīšļiem neizaug nelaime, un no zemes neizplaukst grūtums. Bet cilvēks uz grūtumu piedzimst, kā dzirksteles no oglēm paceļas skraidīt. Bet es meklētu to stipro Dievu un Dievam pavēlētu savas lietas. Viņš dara lielas lietas, kas nav izprotamas, un brīnumus, ko nevar skaitīt. Viņš dod lietu virs zemes un ūdenim liek nākt pār druvām. Zemos Viņš liek augstā vietā, un bēdīgie tiek celti laimē. Viņš iznīcina viltniekiem padomu, ka viņu rokas nekā derīga nevar padarīt. Viņš satver gudros viņu viltībā, un netikliem padoms ātri krīt. Pa dienu tie skraida tumsā, un dienas vidū tie grābstās kā naktī. Bet Viņš izglābj no zobena, no viņu mutes, un to bēdīgo no varenā rokas. Tā nabagam nāk cerība, bet blēdībai būs turēt muti. Redzi, svētīgs tas cilvēks, ko Dievs pārmāca, tāpēc neņem par ļaunu tā Visuvarenā pārmācību. Jo Viņš ievaino un atkal sasien, Viņš sadauza, un Viņa roka dziedina. Sešās bēdās Viņš tevi izglābs, un septītā tevi ļaunums neaizskars. Bada laikā Viņš tevi izpestīs no nāves, un kara laikā no zobena cirtieniem. No ļaunām mēlēm tu tapsi paglābts, un nebīsies no posta, kad tas nāks. Postīšanā un badā tu smiesies, un no zemes zvēriem tu nebīsies. Jo tev būs derība ar akmeņiem tīrumā, un zvēri laukā turēs ar tevi mieru. Un tu samanīsi, ka tavs dzīvoklis mierā, un apgādāsi savu namu un negrēkosi. Un tu samanīsi, ka tavs dzimums būs daudz, un tavi pēcnācēji kā zāle virs zemes. Vecumā tu iesi kapā, tā kā kūlīšus ieved savā laikā. Redzi, to mēs esam izmeklējuši, tā tas ir; klausi tu un ņem to labi vērā. Ījabs atbildēja un sacīja: Kaut manas vaimanas ar svaru svērtu un turpretī manas bēdas svaru kausā liktu! Jo tās tagad ir grūtākas nekā jūras smiltis, tāpēc mana valoda nemāk to izsacīt. Jo Visuvarenā bultas ir iekš manis, mans gars dzer viņu ugunis, Dieva briesmas karo pret mani. Vai gan meža ēzelis zviedz, kad tam ir zāle? Vai vērsis mauj, kad tam sava barība? Vai jēlu var ēst bez sāls? Vai ir gardums olas baltumā? Ko mana dvēsele negribēja aizskart, tā nu ir mana bēdu barība. Kaut mana lūgšana notiktu, un Dievs man dotu, ko es gaidu, Kaut Dievs mani sadauzītu, kaut Viņš Savu roku izstieptu un mani satriektu! Tas man vēl būtu par prieku, un es vēl savās nežēlīgās sāpēs būtu līksms, ka neesmu aizliedzis tā Svētā vārdus. Kāds ir mans spēks, ka es vēl varētu cerēt, un kāds ir mans gals, ka manai dvēselei būtu jāpaciešās? Vai mans spēks ir akmeņu spēks, vai mana miesa ir varš? Vai man palīga netrūkst pavisam, un vai man padoms nav viss beidzies? Kam žēlastība pret savu draugu izšķīst, tas arī Visuvarenā bijāšanu atmet. Mani brāļi mani pieviļ kā strauts, kā strauta ūdeņi, kas notek; Sajukuši tie bija ar ledu, un sasniguši ar sniegu, - Tai laikā, kad karstums tos spiež, tad tie izsīkst, kad karsts metās, tad tie iznīkst no savas vietas. Viņu ceļi griežas sānis, tie iet uz tuksnesi un izzūd. Uz tiem skatās ceļa ļaudis no Temas un cer Šebas ceļa gājēji. Tie paliek kaunā ar tādu cerību un nosarkst, tur nonākdami. Tiešām nu jūs neesat it nekas, redzat briesmas un iztrūcinājāties. Vai es jeb kad sacīju: nesiet man un dodiet man dāvanas no sava padoma? Jeb glābiet mani no ienaidnieka rokas un pestījiet mani no varas darītāju rokas? Mācat mani, es cietīšu klusu, un pierādiet man, kur es maldījies. Cik spēcīgi ir taisni vārdi, bet ko norāj jūsu rāšana; Vai jūs esat apņēmušies vārdus aprāt? Vējam pieder izmisuša vārdi. Vai arī bāriņam gribat valgus mest un bedri rakt savam tuvākam. Bet nu, lūdzami, uzlūkojiet mani, jums acīs tiešām es nemelošu. Atbildiet jel, lai nenotiek netaisnība, atbildiet, jo mana taisnība vēl stāv. Vai tad uz manas mēles būs netaisnība, vai mana mute nemanīs, kas ir blēdība? Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas? Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu, Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas. Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai. Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal. Manas dienas ir ātrākas nekā audēja spole un beidzās bez nekādas cerības. Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs. Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu. Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšā. Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs. Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā. Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka Tu ap mani noliec sardzi? Kad es saku: mana gulta mani iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas, Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini, Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāk mirt nekā tā izģinst. Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas. Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā, Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli, Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt? Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu? Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs. Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja: Cik ilgi tu tā gribi runāt? tavas mutes vārdi ir kā stiprs vējš, kas greznojās. Vai Dievs pārgrozītu tiesu, un Tas Visuvarenais pārgrozītu taisnību? Kad tavi bērni pret Viņu grēkojuši, tad Viņš tos arī nodevis viņu grēku varā. Bet ja tu nopietni stipro Dievu meklēsi un no Visuvarenā žēlastības lūgsies, Ja tu šķīsts būsi un taisns, tad Viņš tevi gan uzlūkos un atkal uztaisīs tavas taisnības dzīvokli. Un ja tu iesākumā biji sīks, pēcgalā tu būsi ļoti liels. Lai vaicā jel senajām paaudzēm, un liec vērā, ko viņu tēvi piedzīvojuši. Jo mēs esam vakarēji un nezinām nenieka; jo mūsu dienas ir kā ēna virs zemes. Viņi tevi gan mācīs un tev sacīs un no savas sirds runās. Vai meldri aug bez dūņām, vai niedres izaug bez ūdens? Vēl zaļo, netiek plūktas, bet nokalst ātrāki nekā visa cita zāle. Tā iet visiem, kas Dievu aizmirst, un blēža cerība iet bojā, Viņa drošums iznīkst, un viņa patvērums ir kā zirnekļa tīkls. Viņš atslienas pie sava nama, bet tas nestāv, viņš gan pie tā turas, bet tas nepastāv. Gan viņš ir zaļš, saulei spīdot, un viņa zari izplešas viņa dārzā, Viņa saknes vijās ap akmeņiem un ķērās pie mūra ēkas. Kad viņš to izdeldē no viņa vietas, tad šī viņu aizliedz: Es tevi neesmu redzējusi. Redzi, tāds ir viņa ceļa prieks, un no pīšļiem izaug atkal citi. Redzi, Dievs neatmet sirdsskaidro, un neņem bezdievīgo pie rokas. Kamēr Viņš tavu muti piepildīs ar smiešanos un tavas lūpas ar gavilēšanu, Tavi ienaidnieki taps apģērbti ar kaunu, un bezdievīgo dzīvokļa vairs nebūs. Ījabs atbildēja un sacīja: Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā? Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt. Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt? Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā. Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc. Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zīmogu priekšā zvaigznēm. Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem. Viņš radījis Lielo Lāci, Orijonu un Sietiņu un zvaigznes pret dienas vidu. Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt. Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu. Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari? Dievs neaptur Savas dusmas, vareno palīgi apakš Viņa lokās. Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu? Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz. Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi. Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas. Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem. Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā? Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu. Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot. Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu. Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izmisumu. Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara? Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas. Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību. Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties, Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu, Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties? Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā, Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos. Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas. Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem. Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēšana lai mani neiztrūcina. - Tad es runāšu un priekš Viņa nebīšos, jo es neesmu tāds pie sevis paša, (kā jūs domājat). Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā. Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies. Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu; Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz? Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas, Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem, Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj, Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij. Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem? Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram? Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis! Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli. Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja. Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem. Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas. Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties, Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra. Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi, Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts. Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos, Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsas un nāves ēnas zemi, Uz zemi, kur bieza tumsa kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsa. Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja: Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība? Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno, Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts priekš Tavām acīm, (ak Dievs!) Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi Un tev stāstītu to apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin. Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai attapt tā Visuvarenā pilnību? Viņa ir augstāka nekā debesis, - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, - ko tu vari zināt? Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra! Kad Viņš uzbrūk un gūsta, priekš tiesas stāda, kas Viņam to liegs? Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, pat vērā nelikdams. Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku. Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, - Ja tu ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī, Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas. Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien. Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma. Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt. Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās. Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdējā dvaša. Bet Ījabs atbildēja un sacīja: Tas ir tiesa, jūs esat ļaudis un ar jums gudrība izmirs. Man arīdzan ir sirds, tāpat kā jums, jūs man priekšā neesat, un kas tad to gudrību nezin? Es pat savam tuvākam esmu par apsmieklu, es, kas Dievu piesaucis un no Viņa esmu paklausīts, par apsmieklu tas taisnais un sirdsskaidrais. Kauns nelaimei pēc laimīga domām; tas gaida to, kam kāja slīd. Postītāju dzīvokļiem labi klājās, un mierā paliek bezdievīgi un kam Dievs ir dūrē. Un tiešām, vaicā jel lopiem, tie tev to mācīs, un putniem apakš debess, tie tev to stāstīs. Jeb runā ar zemi, tā tev mācīs, un jūras zivis tev to izteiks. Kas neatzīst pie visa tā, ka Tā Kunga roka to darījusi. Viņa rokā ir visu dzīvo dvēsele un visu cilvēku miesu gars. Vai auss nepārbauda vārdus, kā mute bauda barību? Pie veciem ir gudrība un ilgs mūžs dod saprašanu. Pie Viņa ir gudrība un spēks, Viņam ir padoms un prāts. Redzi, Viņš nolauž, un neviens nevar uztaisīt. Viņš ko aizslēdz, un neviens nevar atvērt. Redzi, kad Viņš ūdeņus satur, tad tie izsīkst, un kad Viņš tos laiž vaļā, tad tie zemi griež apkārt. Pie Viņa ir spēks un pastāvība, Viņa priekšā ir, kas maldās un kas maldina. Viņš ved padomu devējus par laupījumu, un tiesnešus Viņš dara par ģeķiem. Ķēniņu saites Viņš sarauj un apjož pašiem gurnus ar saitēm. Viņš ved cienīgus par laupījumu, un apgāž varenus. Viņš atņem runātājiem valodu un noņem vecajiem prātu. Viņš izlej negodu pār lieliem kungiem, un vareniem Viņš jostu raisa vaļā. Viņš atklāj dziļumus tumsai, un nāves ēnu Viņš ved gaismā. Viņš vairo ļaudis un tos izdeldē, Viņš ceļ spēkā tautas un tās izklīdina. Viņš ļaužu virsniekiem virs zemes atņem sirdi un tos maldina tuksnesī, kur ceļa nav. Tie grābstās tā kā tumsā, kur gaismas nav, un Viņš tiem liek maldīties kā piedzērušiem. Redzi, to visu mana acs redzējusi, mana auss dzirdējusi un to likusi vērā. Ko jūs protat, to es arīdzan protu, jūs man neesat priekšā. Bet es gribu runāt uz Visuvareno, un man gribās aizbildināties Stiprā Dieva priekšā. Jo tiešām, jūs esat melu runātāji, jūs visi esat nelietīgi ārsti. Kaut jūs pavisam klusu būtu, tas jums būtu par gudrību. Klausiet jel manu aizstāvēšanos, un ņemiet vērā manas mutes tiesāšanos. Vai gribat netaisnību runāt Dieva labad un Viņa labad izteikt viltību? Vai Viņu gribat aizstāvēt un Dievam būt pārstāvētāji? Vai būs labi, kad Viņš jūs meklēs, vai Viņu pievilsiet, kā cilvēku pieviļ? Sodīt Viņš jūs sodīs, ja jūs slepeni vaigu uzlūkojat. Vai Viņa augstība jūs neiztrūcinās un bailes no Viņa jums neuzkritīs? Jūsu mācības būs kā pelni, un jūsu augstie vārdi kā mālu kopas. Palieciet man klusu, un es runāšu, lai man notiek, kas notikdams. Kāpēc man savu miesu bija zobos ņemt, un savu dvēseli likt savā rokā? Redzi, jebšu Viņš mani nokaus, taču es uz Viņu gribu cerēt, es tikai savus ceļus gribu aizstāvēt Viņa priekšā. Jau tas man būs par pestīšanu, ka viltnieks Viņa priekšā nenāks. Klausāties, klausāties manus vārdus, un mana valoda lai skan jūsu ausīs. Redzat jel, es esmu gatavs uz tiesu, es zinu, ka man paliks taisnība. Kas ar mani varētu tiesāties? Patiesi tad es ciestu klusu un mirtu. Divas lietas tikai man nedari, tad es neapslēpšos Tavā priekšā. Lai Tava roka paliek tālu no manis, un Tava briesmība lai mani neizbiedē. Tad sauc, un es atbildēšu, vai es runāšu, un Tu atbildi man. Cik man ir noziegumu un grēku? Dari man zināmus manus grēkus un manus pārkāpumus. Kāpēc Tu apslēpi Savu vaigu un mani turi par Savu ienaidnieku? Vai Tu biedināsi šaubīgu lapu un vajāsi izkaltušus rugājus. Jo Tu man nospriedi rūgtumus un lieci manīt manas jaunības noziegumus. Tu lieci manas kājas siekstā un glūni uz visiem maniem ceļiem un ieslēdzi manas pēdas aplokā, - Un tomēr šis iznīkst kā trūdi, tā kā drēbe, ko kodes saēd. Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma. Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv. Un par tādu Tu atveri Savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā. Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena. Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps. Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis. Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās. Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst, Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts. Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir? Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst. Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega. Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana. Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba. Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ. Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzīmogota, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma. Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas. Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust. Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni. Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, arī to viņš no tiem nesamana. Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās. Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja: Vai tad gudram vīram būs runāt tukšas domas un savu sirdi pildīt ar vēju? Pārmācīt ar vārdiem, kas nepieklājās, un ar valodu, kur labums neatlec? Tiešām, tu iznīcini Dieva bijāšanu un nicini pielūgšanu Dieva priekšā. Jo tava mute parāda tavu noziegumu, un tu esi uzņēmies runāt, kā gudrinieki runā. Tava mute tevi pazudina, un ne es; tavas lūpas pret tevi dod liecību. Vai tu esi tas pirmais cilvēks piedzimis, vai tu esi dzemdināts, pirms kalni bija? Vai tu esi dzirdējis Dieva apslēpto padomu, vai tu gudrību esi iezīdis? Ko tu zini, ko mēs nezinātu, ko tu proti, un mēs to neprastu? Arī mūsu starpā ir sirmi un veci, kas ilgāki dzīvojuši, nekā tavs tēvs. Vai Dieva iepriecināšanas priekš tevis mazas, un vārds, laipnīgi uz tevi runāts? Kāpēc tava sirds tevi tā apmāna, kāpēc tavas acis tā spulgo, Ka tavas dusmas ceļas pret Dievu un izverd tādu valodu no tavas mutes?! Kas ir cilvēks, ka tas būtu šķīsts, un ka būtu taisns, kas no sievas dzimis? Redzi, Saviem svētiem Viņš neuztic un debesis nav šķīstas priekš Viņa acīm. Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni. Es tev stāstīšu, klausies mani, un es tev teikšu, ko esmu redzējis, Ko gudrie stāstījuši no saviem tēviem un nav slēpuši, - Tiem vien zeme bija dota, un svešinieks viņu starpā nebija nācis, - Bezdievīgais mokās visu mūžu, un briesmīgais, cik tam gadi nolikti. Viņa ausīs skan briesmas, pašā mierā viņam uzbrūk postītājs. Viņš neuzticās iznākt no tumsas; jo zobens uz viņu gaida. Viņš skraida šurp un turp pēc maizes, kur varētu dabūt; viņš zina tumsas dienu sev tuvu klāt. Bēdas un izbailes viņu biedē, viņu pārvar kā ķēniņš, uz kaušanos gatavs. Jo viņš izstiepa savu roku pret Dievu un cēlās pret Visuvareno. Viņš skrēja pret Viņu ar pašu galvu, ar savu priekšturamo bruņu biezām pumpām. Viņš savu vaigu tauki izbaroja un kopa resnu vēderu. Viņš dzīvoja izpostītās pilsētās un namos, kur nebija jādzīvo, kuriem nolemts būt par akmeņu kopām. (Tāpēc) viņš nepaliks bagāts, un viņa manta nepastāvēs, un viņa laime neizplētīsies virs zemes. Viņš no tumsas ārā neiznāks, liesma izkaltēs viņa zarus, caur Dieva mutes dvašu viņš aizies. Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš pieviļas; jo nelietība būs viņa alga. Tā alga nāks priekšlaiku, un viņa zars nezaļos. Viņš zaudēs kā vīna koks savus ķekarus un nometīs kā eļļas koks savus ziedus. Jo bezdievīgo saime paliks neauglīga, un uguns norīs dāvanu ņēmēju dzīvokļus. Tie ir grūti ar netaisnību un dzemdē postu, un savām sirds domām tie pieviļas. Tad Ījabs atbildēja un sacīja: Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji. Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt? Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums. Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām. Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās? Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi, Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā. Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani. Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani. Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā. Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi. Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas iekšas un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē. Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies. Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos, Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna, Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta. Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās! Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā. Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu, Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu! Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos. Mans gars ir vājš, manas dienas nodzisušas, kaps man ir klāt. Tiešām, mēdītāji mani apstāj un uz viņu tiepšanos jāskatās manām acīm. Galvo jel, pārstāvi Tu mani pie Sevis paša, kur tad cits man roku dos! Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis; tāpēc Tu viņiem virsroku nedosi. Kas savus draugus izdāvā par laupījumu, tā bērnu acis izīgs. Bet Viņš mani darījis ļaudīm par sakāmu vārdu, ka esmu tāds, kam spļauj vaigā. Tādēļ mana acs ir tumša no skumības, un visi mani locekļi ir kā ēna. Taisnie par to iztrūcinājās, un nenoziedzīgais iekarst par neganto. Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa, un kam šķīstas rokas, pieņemas stiprumā. Tad nu jūs visi nāciet, tik (nāciet) atkal vien, gudra es neatradīšu jūsu starpā. Manas dienas ir pagājušas, mani padomi iznīcināti, ko mana sirds bija kopusi. Nakti tie sauc par dienu, un gaismu saka tuvu esam, kur tumsa klāt. Ko man vēl gaidīt, kaps būs mans nams; tumsā es uztaisīšu savu gultu. Trūdus es saucu par savu tēvu, tārpus par savu māti un māsu. Kur tad būs mana cerība, manu cerību, kas to redzēs? Kapā tā nogrims, kad it visiem pīšļos būs dusa. Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja: Cik ilgi vēl jūs grābstīsities pēc vārdiem? Pieņemiet padomu, un tad runāsim. Kāpēc mēs topam turēti par lopiem, un par muļķiem jūsu acīs? Tava dvēsele no dusmām plīst; vai tad tevis dēļ zeme paliks tukša un klintis celsies no savas vietas? Tomēr bezdievīgo gaisma izdzisīs, un viņa uguns liesma nespīdēs. Gaisma paliek tumša viņa dzīvoklī, un viņa gaismeklis pār viņu izdziest. Viņa varas ceļi paliek šauri, un paša padoms viņu gāž. Jo viņa kājas to iedzen tīklā, un viņš staigā pār slazda valgiem. Valgs saista viņa pēdas, un saites viņu satver. Viņa valgs ir apslēpts zemē, un viņa slazds uz ceļa. Visapkārt bailība viņu iztrūcina un viņu dzen uz visiem soļiem. Nelaime taisās viņu rīt, un posts ir gatavs viņu gāzt. Tas ēd viņa miesas, un nāves pirmdzimušais rij viņa locekļus. Viņa cerība tiek atņemta no viņa dzīvokļa, un viņam jānoiet pie briesmu ķēniņa. Viņa dzīvoklī dzīvo visi sveši, uz viņa mājas vietu kaisa sēru. No apakšas sakalst viņa saknes, un no augšienes novīst viņa zari. Viņa piemiņa iznīkst no zemes, un slava viņam nepaliek pasaulē. No gaismas to izstumj tumsā un aizdzen no zemes virsas. Viņam nav nedz bērna, nedz bērnu bērna savos ļaudīs, un neviens neatliek viņa māju vietās. Kas rietumos, iztrūcinājās par viņa dienu, un kas austrumos, tos pārņem šaušalas. Tiešām, tā notiek netaisno dzīvokļiem un tādu ļaužu vietai, kas Dievu neatzīst. Bet Ījabs atbildēja un sacīja: Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem? Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt. Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana. Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu? Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani satvēris ar Savu tīklu. Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav. Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām takām Viņš licis tumsu. Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni. Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku. Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku. Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli. Manus brāļus Viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši pilnīgi sveši. Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst. Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs. Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti. Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem. Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim. Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani. Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek. Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi. Kāpēc jūs mani vajājat, kā Stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties? Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā! Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī. Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem. Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās. Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Kad runas sakne iekš manis atrasta. Bīstaties no zobena, jo zobens ir bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība. Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja: Uz to manas sirds domas mani spiež atbildēt, un es nevaru valdīties. Es dzirdu pārmācīšanu sev par kaunu, bet mans gars savā gudrībā zinās atbildēt. Vai tu nezini, ka mūžam tā bijis, kamēr Dievs cilvēkus licis virs zemes, Ka bezdievīgo lielība ilgi nepastāv, un ka blēdnieka prieks paliek tik acumirkli? Jebšu viņa greznība uzkāptu līdz debesīm, un viņa galva sniegtu līdz padebešiem, Taču kā viņa sūds viņš mūžam zudīs; kas viņu redzējuši, tie sacīs: kur viņš ir? Viņš aizskries kā sapnis, ka to nevarēs atrast, un pazudīs kā parādīšana naktī. Acs, kas viņu redzējusi, to vairs neredzēs, un viņa vieta to vairs neieraudzīs. Viņa bērni pielabināsies pie nabagiem, un viņa roka dos atpakaļ viņa mantu. Viņa kauli bija pilni jaunības spēka, bet apgulsies ar viņu pīšļos. Jebšu blēdība bijusi salda viņa mutei, un viņš to slēpis apakš savas mēles, Un viņš to mīlējis un nepametis, bet to paturējis savā mutē: Taču viņa barība pārvērtīsies viņa iekšās, par odžu žultīm tā būs iekš viņa. Mantu, ko ierijis, viņš atkal izvems, un Dievs to izgrūdīs viņam no vēdera. Odžu žultis viņš zīdīs, glodeņu dzelonis viņu nokaus. Viņš neredzēs upes, kas ielejās tek no medus un piena. Viņš gan strādās, bet to atdos un no tā nebaudīs; cik viņš arī neiemantos, prieka tam nebūs. Jo viņš nospaidījis un atstājis nabagus, namus viņš laupījis, bet tos neuzcels. Jo viņa kuņģis nebija pildāms, viņš neizglābsies caur savu mantu. Viņa rīklei nekas neizmuka, tādēļ viņa labums nepastāvēs. Pašā bagātā pilnībā viņam būs bēdas, visu apbēdināto roka nāks viņam virsū. Un notiks, lai viņa kuņģis top pilns, tad (Dievs) uz viņu sūtīs savas bardzības karstumu un uz viņu liks lītin līt, lai to rij. Viņš bēgs no dzelzs bruņām, un vara stops viņam izšaus cauri. Viņš izvelk un no viņa miesām nāk ārā, no viņa žultīm spīdoša dzelzs, un nāves šausmas viņu pārņem. Visa tumsa apklās viņa krājumu, neuzpūsts uguns viņu aprīs, un nomaitās atlikumu viņa dzīvoklī. Debess viņa noziegumu darīs zināmu, un zeme celsies pret viņu. Viņa nama krājums aizies, viņam izšķīdīs Dieva dusmības dienā. Šī ir bezdievīga cilvēka daļa no Dieva, un viņa nospriesta mantība no tā stiprā Dieva. Bet Ījabs atbildēja un sacīja: Klausāties, klausāties manu valodu, un tā (jūs) mani iepriecināsiet. Paciešaties man runājot, pēc apsmejiet manu valodu. Vai tad es vaidu par cilvēkiem, un kā lai mans prāts nav skumīgs? Skatāties uz mani, tad jūs iztrūcināsities un liksiet roku uz muti. Kad es to pieminu, tad es iztrūkstos, un šaušalas pārņem manu miesu. Kāpēc bezdievīgi paliek dzīvi, top veci, un vareni spēkā? Viņu sēkla pastāv viņu priekšā līdz ar viņiem, un viņu bērni priekš viņu acīm. Viņu namam ir miers bez bailēm, un Dieva rīkste nenāk pār tiem. Viņa vērsis aplec un nepaliek bez augļiem, viņa govs vedās un neizmetās. Savus bērnus tie izlaiž kā avju pulku, un viņu puikas lēkā. Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājās ar stabules skaņu. Tie pavada savas dienas labklājībā, un acumirklī tie iegrimst kapā. Taču tie sacījuši uz Dievu: Nost no mums, jo Tavus ceļus mēs negribam atzīt. Kas ir Visuvarenais, ka mēs Tam kalpotu, un kāds labums mums atlec, ka To piesauktu? (Bet) redzi, viņu labums nestāv viņu rokā; tādēļ bezdievīgo padoms lai ir tālu nost no manis. Cikkārt tad izdziest bezdievīgo gaismeklis, un posts tiem uznāk, ka Dievs (tiem) liek valgus Savā dusmībā? Ka tie ir kā rugāji priekš vēja un kā pelus, ko vētra aizrauj. Dievs pataupot viņa nelaimi uz viņa bērniem. Lai Viņš to viņam pašam atmaksā, ka pats to mana. Viņa paša acis lai redz savu postu, un pats lai dzer no Visuvarenā bardzības. Jo kādas tam bēdas par savu namu, kad paša vairs nav, kad viņa mēnešu skaits ir beigts. Kas mācītu saprašanu Dievam, kas arī tos augstos tiesā? Viens nomirst pilnā spēkā visā mierā un laimē; Viņa trauki ir pilni piena, un viņa kauli ir tauki no smadzenēm. Cits atkal mirst ar rūgtu dvēseli un nekad nav baudījis labuma. Tie kopā guļ pīšļos, un abus tārpi apklāj. Redzi, es zinu jūsu domas un jūsu gudrību, ar ko jūs mani gribat nomākt. Jo jūs sakāt: kur ir tā varenā nams, un kur to bezdievīgo telts un dzīve? Vai neesat vaicājuši, kas tālus ceļus gājuši; vai nezināt, ko tie stāsta? Ka ļaunais glābjās nelaimes dienā, un bardzības dienā tie top pasargāti. Kas viņam acīs pārmetīs viņa ceļu, kas viņu sodīs, kad tas ko dara? Ar godu viņš top pavadīts kapā, un kaps tam stāv par dzīvu piemiņu. Kapa smiltis ir viņam vieglas, un visi cilvēki iet viņam pakaļ, kā tie priekš viņa bijuši bez skaita. Kā tad jūs mani tik velti iepriecinājat? Jūsu atbildes ir un paliek blēņas. Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja: Vai Dievam kāds labums no cilvēka? Nē, labums tam pašam, ka ir prātīgs. Vai tas Visuvarenam par labu, kad tu taisns, jeb par mantu, ka tu savus ceļus nenoziedzīgi staigā? Vai tad Viņš tavas Dieva bijāšanas dēļ tevi sodīs un ar tevi ies tiesā? Vai tava blēdība nav liela un tavi noziegumi bez gala? Jo savus brāļus tu esi ķīlājis bez vainas un novilcis kailiem drēbes. Piekusušo tu neesi dzirdinājis ar ūdeni un izsalkušam liedzis maizi. Kur kāds bija varens, tam piederēja zeme, un kas bija augstā godā, tas tur dzīvoja. Atraitnes tu esi atlaidis tukšā, un bāriņu elkoņi ir salauzti. Tādēļ ir virves ap tevi, un izbailes tev piepeši uzgājušas. Jeb vai tu neredzi tumsu un ūdens plūdus, kas tevi apklāj? Vai Dievs nav augšā debesīs? Redzi jel zvaigžņu augstumu, cik tās augstas! Un tu saki: ko Dievs zina? Vai Viņš aiz tumšiem mākoņiem māk tiesāt? Padebeši ir Viņa aizsegs, ka neredz, un Viņš staigā debesīs. Vai tu vecās pasaules ceļu gribi staigāt, ko netaisnie ļaudis gājuši, Kas priekšlaiku bojā gājuši, - plūdi izgāzušies pār viņu pamatiem. Kas uz stipro Dievu sacīja: Nost no mums! un ko Visuvarenais tiem varētu darīt? Tomēr Tas viņu namus bija pildījis ar labumu. Šo bezdievīgo padoms lai ir tālu no manis. Taisnie to redz un priecājās, un nenoziedzīgais par tiem smiesies: Tiešām, izdeldēti ir mūsu ienaidnieki, un uguns aprijis viņu pārējo mantu. Meklē Viņa draudzību, tad paliksi mierā, no tā tev nāks labums. Pieņem jel mācību no Viņa mutes un liec Viņa vārdus savā sirdī. Ja tu atgriezīsies pie Visuvarenā un atmetīsi netaisnību tālu no sava dzīvokļa, tad tu tapsi uztaisīts. Liec pīšļos mantu un upes oļos zeltu, Tad Visuvarenais tev būs par zeltu un Viņš tev būs par spožu sudrabu. Tad tu par Visuvareno priecāsies un pacelsi uz Dievu savu vaigu. Tu Viņu piesauksi, un Viņš tevi paklausīs, un tu maksāsi savus solījumus. Ko tu apņemsies, tas tev notiks, un uz taviem ceļiem spīdēs gaisma. Kad iet uz leju, tad tu saki: uz augšu! Un Viņš izglābs to, kam noskumis vaigs. Viņš izpestīs to, kas nav nenoziedzīgs; tavu roku šķīstības dēļ tas taps izpestīts. Bet Ījabs atbildēja un sacīja: Mana žēlošana vēl šodien ir skumīga, mana mocība ir smaga pie manas nopūšanās. Ak kaut es zinātu, kā es Viņu varētu atrast, es gribētu aiztikt līdz Viņa krēslam. Es Viņam liktu priekšā savu lietu un raudzītu pierādīt savu taisnību. Es gribētu dzirdēt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un vērā ņemt, ko Viņš man sacītu: Vai Viņš pēc Sava lielā spēka ar mani tiesāsies? Nē, Viņš klausīsies uz mani. Tad taisns ar Viņu tiesātos, un es mūžam taptu izglābts no sava soģa. Bet, ja es eju pret rītiem, tad Viņa tur nav, ja eju pret vakariem, tad Viņu nemanu. Ja Viņš ziemeļos dara Savu darbu, tad es Viņu neieraugu, ja Viņš nogriežas uz dienasvidu, tad es Viņu neredzu. Bet Viņš zina manu ceļu; ja Viņš mani pārbaudītu, tad es taptu atrasts kā zelts. Mana kāja turējās Viņa pēdās, es Viņa ceļu esmu sargājis un neesmu atkāpies. No Viņa lūpu pavēles es neesmu atkāpies, Viņa mutes vārdus es vairāk esmu glabājis nekā savu padomu. Bet kad Viņš uz ko pastāv, kas Viņu novērsīs? Ko Viņš grib, to Viņš dara. Jo Viņš izdara, ko Viņš par mani nodomājis, un vēl daudz tādu padomu ir pie Viņa. Tādēļ es iztrūcinājos priekš Viņa vaiga; kad es to apdomāju, tad es bīstos Viņa priekšā. Stiprais Dievs manu sirdi darījis bailīgu, un Visuvarenais mani iztrūcinājis. Jo tādā tumsā es vēl neesmu izdeldēts, lai gan tumsa manu vaigu apklājusi. Kāpēc Visuvarenais nav nolicis tiesas laikus, un kāpēc tie, kas Viņu pazīst, neredz Viņa dienas? Robežas pārceļ, ganāmu pulku laupa un gana. Bāriņu ēzeli aizdzen un atraitnes govi ķīlā. Nabagus grūž no ceļa un bēdu ļaudīm zemē visiem jāapslēpjās. Redzi, kā mežu ēzeļi tuksnesī tie iziet pie sava darba, agri celdamies pēc maizes, tuksnesis tiem ir barība priekš bērniem. Tīrumā tie sev pļauj lopu ēdamo, un nolasa atlikas bezdievīgā vīna dārzā. Kaili tie guļ bez drēbēm, apsega tiem nav pret aukstumu. Tie mirkst no lietus uz kalniem, un bez patvēruma būdami tie apkampj klintis. Bāriņu rauj no krūtīm un ņem no nabaga ķīlas. Kaili tie iet bez drēbēm, un izsalkuši tie nes kūlīšus. Šiem eļļa jāizspiež starp viņu mūriem, vīna spaids tiem jāmin un jāslāpst. Pilsētās ļaudis nopūšās un ievainoto dvēsele kliedz; un taču Dievs to grēku nesoda. Tie ir gaismas pretinieki, Viņa ceļus tie nepazīst un nepaliek uz Viņa takām. Gaismai austot slepkava ceļas, nokauj nabagu un bēdīgu, un naktī tas top par zagli. Un laulības pārkāpēja acs gaida krēslību un saka: Neviena acs mani nepazīs; un apslēpj savu vaigu ar apsegu. Tie tumsā ielaužās namos, dienas laikā slēpjās, no gaismas nekā negrib zināt. Jo visiem šiem tumša nakts ir par dienu, jo nakts briesmas tiem ir pazīstamas. Ātri tas nozūd pa ūdens virsu, viņa robežas ir nolādētas virs zemes, tas vairs nestaigās uz savu vīna dārzu. Bula laiks un karstums aizņem sniega ūdeni, tāpat elle tos, kas grēkojuši. Pats mātes klēpis viņu aizmirst, tas ir gardums tārpiem, tas netop vairs pieminēts, netaisnība top salauzta kā sapuvis koks; Jo viņš aplaupīja neauglīgo, kas nedzemdē, un nedarīja nekā laba atraitnei. Bet Dievs arī uztur varas darītājus ar savu spēku; vēl ceļas kas vairs neticēja, ka dzīvos. Viņš tiem dod drošību un stiprumu, un Viņa acis skatās uz viņu ceļiem. Tie ir augsti cēlušies, un mazs brīdis, tad to vairs nav; tie apgulstās, tiek savākti kā visi citi, un top nopļauti kā vārpas. Vai tas tā nav? Kas mani darīs par melkuli un manu valodu pierādīs par tukšu? Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja: Valdība un briesmas ir pie Viņa, Viņš mieru gādā Savā debess augstībā. Kas var izskaitīt Viņa karapulkus? Un pār ko Viņa gaisma neceļas? Kā tad cilvēks varētu būt taisns Dieva priekšā, un šķīsts, kas no sievas dzimis? Skaties uz pašu mēnesi, tas nav skaidrs, un zvaigznes nav šķīstas priekš Viņa acīm, Ne vēl cilvēks, kas ir kode, un cilvēka bērns, kas ir tārps? Un Ījabs atbildēja un sacīja: Kā tu nu palīdzējis nestipram un stiprinājis nespēcīgo elkoni! Kā tu nu padomu devis negudram un saprašanu izrādījis ļoti skaidri! Kam tu teic šos vārdus, un kā dvaša no tevis iziet? Miroņi sāk trīcēt apakš ūdeņiem, un tie, kas tur mīt. Elle Viņa priekšā ir atvērta, un nāves bezdibenim nav apsega. Viņš zvaigžņu debesi gaisā izpletis un zemi piekāris, kur nekas. Viņš saņem ūdeni Savos mākoņos, un padebeši apakš Viņa nesaplīst. Viņš aizklāj Savu goda krēslu, Viņš izpleš tam priekšā Savu padebesi. Viņš ap ūdeņiem licis robežu, līdz kur gaisma un tumsa šķirās. Debess pīlāri trīc un iztrūcinājās no Viņa draudiem. Caur Viņa spēku jūra saceļas viļņos, un caur Viņa ziņu augstie viļņi tiek sašķelti. Caur Viņa vēju debess paliek skaidra, un Viņa roka nodur žiglo čūsku. Redzi, tā ir Viņa ceļu maliņa, un kāda lēna balss tikai, ko samanām; kas Viņa varas pērkonu varētu dzirdēt (un saprast)? Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja: Tik tiešām kā Dievs dzīvs, kas man taisnību neizspriež, un Visuvarenais, kas manu dvēseli apbēdinājis - Kamēr mana dvēsele vēl ir iekš manis un gars no Dieva manās nāsīs - Manas lūpas nerunās netaisnību, un mana mēle neteiks melus. Es nebūt nevaru teikt, ka jums taisnība; kamēr man dvaša zūd, es aizstāvēšu savu nenoziedzību. Es turēšos stipri pie savas taisnības un no tās neatlaidīšos; mana sirds mani nekož manu dienu pēc. Manam ienaidniekam būs palikt par blēdi, un manam pretiniekam par netaisnu. Jo kāda ir blēdnieka cerība, kad Dievs atņem un aizrauj viņa dvēseli? Vai Dievs klausīs viņa saukšanu, kad viņam uznāk bēdas? Jeb vai viņš var prieku dabūt pie Visuvarenā, vai viņš Dievu var piesaukt ikkatrā laikā? Es jums mācīšu, kāda ir Dieva roka; kāds Visuvarenā padoms, to negribu slēpt. Redzi, jūs visi to redzat, kāpēc tad jūs domājiet tukšas domas? Šī ir bezdievīga cilvēka alga pie Dieva un varas darītāju daļa, ko tie no Visuvarenā dabūs. Ja tam daudz bērnu, tad zobens nāk pār tiem, un viņa pēcnācēji nebūs paēdināti ar maizi. Viņa atlikušos mēris liek kapā, un viņa atraitnes nedabū raudāt. Kad viņš naudu sakrāj kā pīšļus un drēbes sagādā kā mālus, Tad viņš gan sagādā, bet taisnie tās apvilks, un nenoziedzīgie dalīs to naudu. Viņš uztaisījis savu namu kā kode un kā gans uztaisa būdu. Bagāts tas apgūlās, bet netiks savākts; viņš atdara savas acis, un nav vairs nekas. Bailība tam uzbrūk kā ūdens, naktī viņu aizrauj viesulis. Austriņa vējš viņu aizrauj, ka tas aiziet, un aizpūš viņu no savas vietas. (Dievs) šauj uz viņu un netaupa, no Viņa rokas tas bēg šurpu turpu. Par to sasit plaukstas un to aizsvilpo no viņa vietas. Tiešām, sudrabam ir savi ceļi, kur tas rodas, un kausējamam zeltam sava vieta. Dzelzs no zemes top ņemta, un no akmeņiem varš top kausēts. Tumsai gals likts, un caur caurim cilvēks izmeklē arī pašā galējā tumsā apslēptos akmeņus. Viņš izrok ceļu turp, kur neviens nedzīvo, un kur neviena kāja neved; tur viņš karājās un nolaižās tālu no cilvēkiem. No zemes virsas izaug maize, viņas apakša top apgriezta kā no uguns. Viņas akmeņos ir safīri, un tur rodas zelta graudi. Ne ērglis šo ceļu nav ieraudzījis, ne vanaga acs to nav redzējusi. Briesmīgi zvēri pa to nav gājuši, un lauva pa to nav staigājis. Cilvēks pieliek savu roku pie akmeņiem, un izrok kalnu pamatus; Viņš izcērt ceļus akmeņu kalnos, un viņa acs ierauga visādus dārgumus; Viņš aizdara ūdeņus, ka nesūcās cauri, un izved gaismā, kas ir apslēpts. Bet gudrību, kur to atrod, un kur mājo atzīšana? Cilvēks nezin, ar ko lai to pērk un dzīvo zemē to nevar uziet. Bezdibenis saka: te viņas nav; un jūra saka: tā nav pie manis. Zeltu par viņu nevar dot, nedz sudraba maksu par viņu iesvērt. To nevar uzsvērt ar Ofira zeltu nedz ar dārgiem oniksa un safīra akmeņiem. To neatsver ne zelts, ne spīdoši akmeņi, to nevar apmainīt pret zelta glītumiem. Par pērlēm un kristālu nav ko runāt; jo gudrību mantot ir pārāki par pērlēm. Etiopijas zemes topāzs viņai nav līdzīgs, un visu šķīstais zelts viņu nepanāk. Nu tad, no kurienes nāk gudrība un kur mājo atzīšana? Jo tā ir apslēpta priekš visu acīm, kas dzīvo, un putniem apakš debess tā ir nezināma. Elle un nāve saka: ar savām ausīm gan esam dzirdējuši viņas slavu. Dievs pazīst viņas ceļu, un Tas zina viņas vietu. Jo Viņš skatās līdz pasaules galiem, Viņš redz, kas apakš visām debesīm. Kad Viņš vējam deva savu svaru un ūdeni nosvēra pēc mēra, Kad Viņš lietum sprieda likumu un zibenim un pērkonam ceļu, Tad Viņš to izredzēja un to izteica, Viņš to sataisīja un pārbaudīja, Un sacīja uz cilvēku: redzi, Tā Kunga bijāšana, tā ir gudrība, un atstāties no ļauna, tā ir atzīšana. Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja: Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā laikā, kad Dievs mani pasargāja; Kad Viņa gaismeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsu; Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli, Kad Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt; Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes. Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus (laukuma); Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot. Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti, Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda. Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību. Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga. Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju. Es apģērbos ar taisnību, un tā mani ietērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure. Es biju aklam acs un biju tizlam kāja. Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju. Es salauzīju netaisnā dzerokļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem. Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis. Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām. Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. - Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu. Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja. Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vakara lietu. Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaismu tie neskumdināja. Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs. Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem. Viņu roku spēku kur es to liktu? Viņu zaļums un krietnums bija iznīcis. Kas trūkuma un bada pēc vientuļi bija, un bēga uz tukšām, tumšām posta un izpostītām vietām. Tie nātres izplūca pie krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību. No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem. Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, un zemes un akmeņu caurumos. Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās, Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti! Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku. Tie uzskata mani par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt. Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā. Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt. Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga. Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu. Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime. Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis. Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst. Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle. Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni. Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties. Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī. Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime. Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot. Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc. Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto? Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaismu, tad nāca tumsa. Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas. Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū. Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri. Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma. Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām. Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti. Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību Visuvarenais no debesīm? Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas? Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus? Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, - Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību. Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām: Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti. Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm, Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas. Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem. Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu. Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani: Ko es tad varētu darīt, kad Stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt? Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis (viena veida)? Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm, Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, - Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, - Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega; Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām; Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos: Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba. Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs. Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums; Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi; Ja saules gaismu esmu uzlūkojis, kad tā spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja, Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt); Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā. Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma. Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, - Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis? Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi - Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm - Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis! Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni. Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet - Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud, Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties: Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās. Tad tie trīs vīri mitējās Ījabam atbildēt, tāpēc ka tas pats sevi turēja par taisnu. Bet Elihus, Baraheēļa dēls, Buzietis, no Rāma radiem, apskaitās pret Ījabu lielās dusmās, tāpēc ka tas savu dvēseli taisnoja pār Dievu. Viņš arī apskaitās par saviem trim draugiem, ka tie atbildes neatrada un tomēr Ījabu pazudināja. Jo Elihus bija gaidījis ar Ījabu runāt, tāpēc ka tie bija vecāki nekā viņš. Bet kad Elihus redzēja, ka atbildes nebija to triju vīru mutē, tad viņš apskaitās. Un Elihus, Baraheēļa dēls, Buzietis, atbildēja un sacīja: es esmu jauns, bet jūs esat veci, tāpēc es esmu gaidījis un bijājies, jums izteikt savu padomu. Es domāju: lai tie gadi runā, un gadu vairums lai izteic gudrību. Bet tas ir gars iekš cilvēka un Visuvarenā Dieva dvaša, kas tos dara gudrus. Veci nav tie gudrākie nedz sirmgalvji, kas prot tiesu. Tādēļ es gribu runāt, - klausiet mani, es arīdzan parādīšu savu zināšanu. Redzi, es esmu gaidījis uz jūsu vārdiem, esmu klausījies uz jūsu gudrību, vai jūs atrastu tos īstenos vārdus. Kad es nu jūs liku vērā, redzi, tad nav neviena, kas Ījabu būtu pārliecinājis, kas uz viņa vārdiem būtu atbildējis jūsu starpā. Tad nu nesakāt: mēs esam dzirdējuši gudrību; Dievs vien viņu pārvarēs, un ne cilvēks. Pret mani vēl viņš vārda nav cēlis, un ar jūsu valodu es viņam gan neatbildēšu. - Tie ir izbiedēti, vairs nevar atbildēt, tiem trūkst valodas. Es esmu gaidījis, bet tie nerunā, tie stāv klusu un vairs neatbild. Tad nu es atbildēšu savu tiesu, es arīdzan parādīšu savu zināšanu. Jo es esmu tik pilns vārdu, ka gars manu sirdi spiež. Redzi, mana sirds ir kā jauns vīns, kas nestāv vaļā, tā gribētu plīst, kā jauni ādas trauki. Es runāšu, lai es varu atpūsties, es atdarīšu savas lūpas un atbildēšu. Cilvēka vaigu es neuzlūkošu un nerunāšu nevienam pa prātam. Jo cilvēkam pa prātam runāt es nemāku, lai mans Radītājs mani ātri neaizņem projām. Bet tu, Ījab, klausi jel manu valodu un ņem vērā visus manus vārdus. Redzi nu, es savas lūpas esmu atdarījis, mana mēle manā mutē runā. Mani teikumi būs sirds taisnība, un manas lūpas skaidri izrunās, ko zinu. Dieva Gars mani radījis, un tā Visuvarenā dvaša man devusi dzīvību. Ja tu vari, atbildi man, taisies pret mani un nostājies. Redzi, es piederu Dievam tā kā tu, no māliem es arīdzan esmu ņemts. Redzi, iztrūcināt es tevi neiztrūcināšu, un mana roka pār tevi nebūs grūta. Tiešām, tu esi runājis priekš manām ausīm, to vārdu balsi es esmu dzirdējis: “Es esmu šķīsts, bez pārkāpšanas, es esmu skaidrs, un man nozieguma nav; Redzi, Viņš atrod iemeslus pret mani, Viņš mani tur par Savu ienaidnieku; Viņš manas kājas liek siekstā, Viņš apsargā visus manus ceļus.” Redzi, tur tev nav taisnības; es tev atbildu, ka Dievs ir daudz augstāks pār cilvēku. Kāpēc tu pret Viņu tiepies, kad Viņš neatbild par visiem Saviem darbiem? Jo Dievs runā vienreiz, un vēl otrreiz, bet to neliek vērā. Sapnī caur nakts parādīšanām, kad ciets miegs cilvēkiem uzkrīt, kad tie guļ savā gultā, Tad Viņš atdara cilvēku ausi un aizzīmogo, ko Viņš tiem grib mācīt. Lai cilvēku novērš no sava darba un pasargā vīru no lepnības. Lai izglābj viņa dvēseli no kapa un viņa dzīvību, ka nekrīt caur zobenu. Viņš to arī pārmāca ar sāpēm gultā un lauž visus viņa kaulus. Tā ka viņa sirds neņem pretī maizi, nedz viņa dvēsele kādu gardumu. Viņa miesa nodilst, ka no tās nekā vairs neredz, un kauli nāk ārā, kas nebija redzami, Un viņa dvēsele nāk tuvu pie bedres, un viņa dzīvība pie nāves sāpēm. Ja tad pie viņa nāk vēstnesis, ziņas devējs kā viens no tūkstošiem, rādīt cilvēkam kas pareizi: Tad Viņš tam ir žēlīgs. un saka: atpestī to, ka negrimst kapā, jo esmu atradis salīdzināšanu. Tad viņa miesa būs zaļāka nekā jaunībā, tas nāks atkal pie savas jaunības dienām. Tas lūgs Dievu, un Viņš to žēlos, - tas uzskatīs Dieva vaigu ar prieku, un Dievs cilvēkam atmaksās viņa taisnību. Tad šis izteiks cilvēkiem un sacīs: es biju grēkojis un pārgrozījis tiesu, bet Viņš to man nav pielīdzinājis. Viņš ir atpestījis manu dvēseli, ka tā negrimst kapā, un mana dzīvība redz gaismu. Redzi, to visu dara Stiprais Dievs divi un trīskārt cilvēkam, Ka viņa dvēseli novērstu no kapa, ka tā taptu apgaismota dzīvības gaismā. Liec vērā, Ījab, klausies mani, ciet klusu, un es runāšu. Jeb, ja tev ir ko sacīt, tad atbildi man; runā, jo man ir labs prāts tavi taisnot. Ja nav, tad klausies mani, ciet klusu, un es tev mācīšu gudrību. Un Elihus atbildēja un sacīja: Klausāties, gudrie, manu valodu, un prātīgie, atgriežat ausis pie manis; Jo auss pārbauda vārdus, tā kā mute bauda barību. Lai pārspriežam savā starpā, lai kopā atzīstam, kas ir labi. Jo Ījabs saka: es esmu taisns, bet Dievs ir atņēmis manu tiesu. Lai gan man taisnība, es topu par melkuli turēts, manas mokas ir nedziedinājamas, lai gan neesmu noziedzies. Kur ir gan cilvēks, kā Ījabs, kas zaimošanu dzer kā ūdeni, Un draudzējās ar ļaundarītājiem un staigā ar bezdievīgiem? Jo viņš saka: cilvēkam nekā nepalīdz, ka tas mīļo Dievu. Tādēļ, gudrie vīri, klausāties mani. Nevar būt, ka Dievs ir ļauns un Visuvarenais netaisns. Jo Viņš cilvēkam maksā pēc viņa darba, un ikkatram liek klāties pēc viņa gājuma. Patiesi, Dievs nedara ļauna, un Visuvarenais nepārgroza tiesu! Kam pasaule ir pavēlēta, ja ne Viņam, un kas ir radījis visu zemi? Ja Viņš Savu sirdi grieztu uz Sevi pašu vien, un Savu garu un Savu dvašu ņemtu pie Sevis: Tad visa miesa kopā mirtu, un cilvēks taptu atkal par pīšļiem. Ja nu tev ir saprašana, klausi to, ņem vērā manas valodas balsi. Vai jel, kas taisnību ienīst, varēs vadīt? Kā tad tev bija tiesāt Vistaisnāko? Viņu, kas uz ķēniņu var sacīt: tu netikli, un uz valdnieku: tu blēdi; Kas neuzlūko valdnieku vaigu un neieredz bagātus vairāk nekā nabagus, jo tie visi ir Viņa roku darbs. Acumirklī tie nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un iet bojā, un varenie top aizrauti un ne caur cilvēka roku. Jo Viņa acis skatās uz cilvēka ceļiem, un Viņš redz visus viņa soļus. Tumsas nav nedz nāves ēnas, kur ļaundarītāji varētu slēpties. Viņam cilvēks ilgi nav jāmeklē, ka lai nāk uz tiesu Dieva priekšā. Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas un ieceļ citus viņu vietā. Tāpēc ka Viņš zina viņu darbus, Viņš tos apgāž naktī, ka tie top satriekti. Viņš tos šausta kā bezdievīgus, tādā vietā, kur visi redz. Tāpēc ka tie no Viņa atkāpušies un nav apdomājuši visus Viņa ceļus. Ka nabaga brēkšanai bija jānāk pie Viņa, un bēdīgā kliegšanu Viņš paklausīja. Kad Viņš dod mieru, kas tad pazudinās? Kad Viņš Savu vaigu apslēpj, kas Viņu skatīs? Tā tas ir ar tautām, tā ar ikvienu cilvēku, Lai nelieša cilvēks nevalda un tautai nav par valgiem. Jo uz Dievu jāsaka: man bija jācieš, es vairs negrēkošu. Ko es neredzu, to māci tu man; ja esmu darījis netaisnību, tad to vairs nedarīšu. Vai Dievs lai atlīdzina pēc tava prāta? Jo tu neesi mierā! tad spriedi tu, ne es! Un ko tu taču māki sacīt! Prātīgi ļaudis man sacīs, un ikviens gudrs vīrs, kas uz mani klausījies: Ījabs runājis neprazdams, un viņa vārdi nav bijuši gudri. Kaut Ījabs taptu pārbaudīts līdz galam, ka viņš runā, kā bezdievīgi ļaudis. Jo viņš krauj grēku uz grēku, viņš mūsu priekšā zaimo un runā daudz pret Stipro Dievu. Un Elihus vēl atbildēja un sacīja: Vai tev šķiet pareizi esam, ka tu saki: mana taisnība iet pāri pār Dieva taisnību, Ka tu saki: kas man no tās atlec, ko es ar to vairāk panākšu nekā ar saviem grēkiem? Es tev vārdu atbildēšu un taviem draugiem pie tevis: Skaties pret debesi un redzi, uzlūko padebešus, kas ir augsti pāri pār tevi. Ja tu grēko, ko tu Viņam vari darīt? Un lai tavu pārkāpumu daudz, ko tu Viņam padarīsi? Ja tu esi taisns, kas Viņam no tā tiek, jeb ko Viņš dabū no tavas rokas? Tev cilvēkam tava bezdievība par postu, un tev cilvēka bērnam tava taisnība nāk par labu. Par varas darbu pulku tie brēc, tie kliedz lielo kungu elkoņa dēļ. Bet neviens nesaka: kur ir Dievs, mans Radītājs, kas pat naktī dod slavas dziesmas, Kas mūs darījis jo izmācītus, nekā lopus virs zemes, un gudrākus pār putniem apakš debess. Tie tur brēc, bet Viņš neatbild ļauno pārgalvības dēļ. Tiešām, Dievs netaisnību nepaklausa un Visuvarenais to neuzlūko. Jebšu tu saki, ka tu Viņu neredzēsi, tā tiesas lieta ir Viņa priekšā, gaidi tik uz Viņu. Bet nu, ka Viņa dusmība vēl nepiemeklē, vai Viņš tādēļ vērā neliek, ka pārkāpumu ir tik daudz? Un tomēr Ījabs tukšiem vārdiem atvēris savu muti un daudz runājis bez saprašanas. Un Elihus vēl runāja un sacīja: Pagaidi mani vēl maķenīt, es tev mācīšu, jo no Dieva puses vēl kas jāsaka. Es meklēšu savu atzīšanu no tālienes un gādāšu savam Radītājam taisnību. Jo tiešām, mana valoda nav meli; tavā priekšā ir, kam atzīšanas netrūkst. Redzi, Dievs ir varens un tomēr neatmet, Viņš ir varens gudrības spēkā. Viņš bezdievīgam neliek dzīvot, un bēdīgam nes tiesu. Viņš nenovērš Savas acis no taisnā, bet pie ķēniņiem uz goda krēsla, tur Viņš tiem liek sēdēt mūžam, ka top paaugstināti. Un kur cietuma ļaudis ir ķēdēs un top turēti bēdu saitēs, Tur Viņš tiem dara zināmu viņu darbu un viņu pārkāpumus, ka cēlušies lepnībā. Viņš tiem atdara ausi mācībai, un saka, lai atgriežas no netaisnības. Ja tie nu klausa un Viņam kalpo, tad tie pavada savas dienas labumā un savus gadus laimē. Un ja tie neklausa, tad tie krīt caur zobenu un mirst bez atzīšanas. Bet kam neskaidra sirds, tie kurn, tie nepiesauc, kad Viņš tos saistījis. Tā tad viņu dvēsele mirst jaunībā, un viņu dzīvība paiet ar mauciniekiem. Bet bēdīgo Viņš izpestī viņa bēdās, un atver viņa ausis bēdu laikā. Tāpat Viņš tevi izraus no bēdu rīkles uz klaju vietu, kur bēdu nav, un tavs galds būs pilns ar treknumu. Bet ja tu esi pilns bezdievīgas tiesāšanās, tad tiesa un sodība tevi ķers. Lai sirds rūgtums tev jel neskubina zaimot, un tā lielā pārbaudīšana lai tevi nenovērš. Vai tu ar brēkšanu no bēdām tiksi vaļā, vai cīnīdamies ar visu spēku? Neilgojies pēc tās nakts, kas noceļ tautas no savas vietas. Sargies, negriezies pie netaisnības, jo tā tev vairāk patīk nekā pacietība. Redzi, Dievs ir augsts Savā spēkā; kur ir tāds mācītājs, kā Viņš? Kas Viņam raudzīs uz Viņa ceļu, vai kas uz Viņu sacīs: Tu dari netaisnību? Piemini, ka arī tu paaugstini Viņa darbu, par ko ļaudis dzied. Visi ļaudis to skatās ar prieku, cilvēks to ierauga no tālienes. Redzi, Dievs ir augsts un neizmanāms, Viņa gadu pulku nevar izdibināt. Viņš savelk ūdens lāsītes, un lietus līst no viņa miglas. Tas līst no padebešiem un pil uz daudz cilvēkiem. Vai var izprast, kā padebeši izplešas, un kā Viņa dzīvoklis rīb? Redzi, Viņš ģērbjas zibeņu spīdumā un apklājās ar jūras dziļumiem. Jo tā Viņš soda tautas un dod barības papilnam. Viņa abās rokās zibeņi, un Viņš tiem rāda, kur lai sper. Pērkona balss sludina Viņu nākam, un ganāmi pulki, ka Viņš tuvu. Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas. Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet. Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem. Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama. Stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam. Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu. Viņš aizzīmogo visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis. Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā. No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums. Caur Stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst. Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izpleš Savus ugunīgos padebešus. Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli, Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt. Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā Stiprā Dieva brīnumus. Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt? Vai tu zini padebešu lidināšanos, Visuzinātāja brīnumus? Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā. Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spogulis? Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo tumsas dēļ mēs nekā nevaram izdarīt. Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij! Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās. No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā. To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza. Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru. Tad Tas Kungs Ījabam atbildēja no vētras un sacīja: Kas tas tāds, kas (Dieva) padomu aptumšo ar neprātīgiem vārdiem? Apjoz jel kā vīrs savus gurnus, tad Es tev gribu vaicāt, un tu Mani māci. Kur tu biji, kad Es zemei liku pamatu? Izteic to, ja tev ir tāds gudrs prāts. Vai tu zini, kas viņai mēru licis, jeb kas pār viņu ir vilcis mēra auklu? Uz ko viņas pamati ierakti, jeb kas licis viņas stūra akmeni, Kad rīta zvaigznes kopā priecīgi dziedāja, un visi Dieva bērni gavilēja? Jeb kas jūru aizslēdzis ar durvīm, kad tā izlauzās, un iznāca kā no mātes miesām, Kad Es to ģērbu ar padebešiem, un krēslībā ietinu tā kā tinamos autos, Kad Es tai noliku Savu robežu, un liku aizšaujamos un durvis, Un sacīju: tiktāl tev būs nākt un ne tālāk, un še būs apgulties taviem lepniem viļņiem? Vai tu savā mūžā rītam licis aust, vai auseklim rādījis savu vietu, Lai satver zemes stūrus, ka tie bezdievīgie no tās top izkratīti; Ka tā pārvēršas kā zīmoga vasks un visas lietas rādās kā apģērbā, Un bezdievīgiem zūd viņu gaisma, un pacelts elkonis salūst? Vai tu esi nācis līdz jūras avotam un staigājis bezdibeņu dziļumos? Vai tev atdarījušies nāves vārti, un vai tu esi redzējis nāves ēnas vārtus? Vai esi skatījies līdz pasaules malām? Stāsti, ja tu visu to zini. Kur ir tas ceļš, kur gaisma mājo, un tumsa - kur ir viņas vieta? Vai tu to varētu pārvest viņas robežā un izzināt viņas nama ceļus? Tu to zini, jo tai laikā tu biji piedzimis, un tev ir daudz to gadu! Vai tu esi nācis, kur tie sniega krājumi, un vai esi redzējis krusas krājumus, Ko Es taupu uz spaidu laiku, uz kaušanas un kara dienu? Pa kuru ceļu gaisma dalās un kā austrenis izplešas virs zemes? Kas lietum rādījis, kur lai gāžas, un ceļu zibeņiem un pērkoniem, Ka lietus līst, kur cilvēka nav, tuksnesī, kur neviens nedzīvo, Ka viņš dzirdina tukšo posta vietu un zālītei liek dīgt? Vai lietum ir tēvs, vai kas dzemdinājis rasas lāsi? No kura klēpja cēlies ledus, un no kā dzimusi debess salna, Ka ūdeņi sastingst kā akmens, un jūras dziļumi aizsalst cieti? Vai tu vari sasiet Sietiņa saites, vai atraisīt Orijona zvaigžņu saiti? Vai tu zvaigznes vari izvest savā laikā? Un Lielo Lāci pār saviem bērniem vadīt? Vai tu zini debess likumus, jeb vai proti, kā tie valda virs zemes? Vai tu savu balsi vari pacelt uz padebešiem, lai ūdeņi plūst zemē uz tevi? Vai vari sūtīt zibeņus, ka tie iet un uz tevi saka: redzi, še mēs esam? Kas lika gudrību tumšos mākoņos un prātu debess spīdumos? Kas skaita mākoņus ar gudrību, un kas māk apgāzt padebešus, Ka pīšļi top aplieti, ka tie saskrien un salīp pītēs? Vai tu māki medīt laupījumu priekš lauvas un pildīt jauno lauvu tukšo vēderu, Kad tie nogulstas alās un biezos krūmos glūn? Kas gādā krauklim barību, kad viņa bērni uz Dievu brēc un šurpu turpu skraida, kad nav ko ēst? Vai tu zini to laiku, kad mežu kazas dzemdē, vai tu esi manījis stirnu dzemdēšanu? Vai tu vari skaitīt tos mēnešus, kad tās nesās, un vai zini to laiku, kad tās vedās, Kad tās lokās, saviem bērniem liek izplēsties cauri un nokrata savas sāpes? Viņu bērni nāk spēkā, uzaug laukā, tie iziet un neatgriežas pie tām atpakaļ. Kas meža ēzelim licis vaļā staigāt, un kas tā zvēra saites ir atraisījis, Kam Es klajumu esmu devis par māju un tuksnesi par dzīvokli? Viņš apsmej pilsētas troksni, un dzinēja brēkšanu tas nedzird. Tas dzenās pa kalniem, kur viņam ir barība, un meklē visādu zaļu zāli. Vai tu domā, ka meža vērsis tev kalpos, vai tas naktī paliks pie tavas siles? Vai tu meža vērsi ar virvēm māki piesiet pie arkla, vai tas pēc tava prāta ecēs ielejās? Vai tu uz to vari paļauties, ka tam daudz spēka, un viņu ņemsi savā darbā? Vai tu viņam vari uzticēt, ka tas tev atkal savāks tavu izsējumu un savedīs tavā piedarbā? Strausa spārni jautri plivinājās, vai tie ir mīlīgi, kā stārķa spārni un spalvas? Tas savas olas atstāj zemē, lai smiltīs silst, Un aizmirst, ka kāja tās var samīt, un lauka zvēri tās var samīdīt. Tas nežēlo savus bērnus, tā kā tie tam nepiederētu; un ka velti dējis, par to tas nebēdā. Jo Dievs tam atņēmis gudrību un nav devis daļu pie saprašanas. Bet kad tas projām šaujas, tad tas apsmej zirgu un jātnieku. Vai tu zirgam vari dot spēku un viņam kaklu pušķot ar krēpēm? Vai tu tam vēlējis lēkt kā sisenim? Kad tas lepni šņāc, tad jāizbīstas. Viņš cērt ar kāju ielejā un ir priecīgs ar spēku un iziet pretī apbruņotam pulkam. Viņš smejas par bailēm un netrūkstas un nebēg atpakaļ no zobena. Kad bultas skan makā un šķēpi un zobeni zib, Tad tas raustās, trako un uzcērt zemi un nav turams uz vietas, kad taures skan. Kad taures skan, tad tas iezviedzas, un samana kaušanu no tālienes, kara kungu saukšanu un kara troksni. Vai caur tavu padomu vanags lidinājās un izpleš savus spārnus pret dienasvidu? Vai uz tavu vārdu ērglis dodas uz augšu, un taisa savu ligzdu augstumā? Viņš dzīvo akmens kalnos un tur paliek uz augstām klintīm un kalnu galiem. No turienes viņš lūko pēc barības, un viņa acis redz tālu. Viņa bērni dzer asinis, un kur maitas, tur viņš ir. Un Tas Kungs atbildēja Ījabam un sacīja: Vai vainotājs ies tiepties ar to Visuvareno? Kas Dievu pamāca, lai uz to atbild! Bet Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja: Redzi, es esmu mazs, ko lai es Tev atbildu? Es likšu roku uz muti. Es reiz esmu runājis, bet vairs neatbildēšu; un otru reiz, bet vairs to nedarīšu. Un Tas Kungs atbildēja Ījabam no vētras un sacīja: Apjoz jel kā vīrs savus gurnus, tad Es tev gribu vaicāt, un tu mani māci. Vai tu Manu tiesu iznīcināsi, vai tu Mani pazudināsi, ka tu būtu taisns? Jeb vai tev ir tāds elkonis kā Stipram Dievam, vai tev ir pērkona balss kā Viņam? Pušķojies tad ar greznību un augstību, un apģērbies ar lielu godu un godību. Izgāz savas dusmības bardzību, un uzlūko visus lepnos un pazemo tos. Uzlūko visus lepnos un gāz tos zemē un satriec tos bezdievīgos savā vietā. Guldi tos kopā iekš pīšļiem un sedz viņu vaigus ar tumsu. Tad arī Es tevi teikšu, ka tava labā roka tev palīdzējusi. Redzi nu, beēmots, ko Es līdz ar tevi esmu radījis, ēd zāli kā vērsis. Redzi jel, viņa spēks ir viņa gurnos un viņa stiprums viņa vēdera dzīslās. Viņš kustina savu asti kā ciedra koku, viņa cisku dzīslas kopā ir sapītas. Viņa kauli ir kā ciets varš, viņa locekļi kā dzelzs mieti. Viņš ir Dieva ceļu pirmais; kas viņu radījis, Tas viņam devis savu zobenu. Kalni viņam izdod barību, un tur rotaļājas visi lauka zvēri. Koku biezumā viņš apgulstas, niedrēs un dūņās paslēpies. Koku biezums viņu apsedz ar savu ēnu, upes kārkli viņu apslēpj. Redzi, kad upe plūst, tad viņš nedreb, viņš ir drošs, kad Jordāne pat līdz viņa mutei celtos. Vai viņu var gūstīt, viņa acīm redzot? vai viņam virvi var vilkt caur nāsīm? Vai tu levijatanu vari ķert ar makšķeri, jeb viņa mēli ar dziļi iemestu virvi? Vai tu viņam riņķi māki likt nāsīs un ar asmeni izdurt viņa žaunas? Vai tu domā, ka tas tevis daudz lūgsies un labus vārdus uz tevi runās? Vai viņš derēs derību ar tevi, ka tu viņu vari ņemt par mūžīgu vergu? Vai tu ar viņu varēsi spēlēties kā ar putniņu, jeb viņu saistīsi savām meitām? Vai zvejnieku biedrībā viņu pārdod, vai viņu izdala pircējiem? Vai tu viņa ādu vari piedurt pilnu ar šķēpiem, jeb viņa galvu ar žebērkļiem? Kad tu savu roku viņam pieliksi, tad pieminēsi, kāds tas karš, un vairs to nedarīsi. Redzi, tāda cerība ir velti; jau viņu ieraugot krīt gar zemi. Neviens nav tik drošs, viņu kaitināt, - kas tad būtu, kas Man varētu celties pretim? Kas Man ko laba papriekš darījis, ka Man to bija atmaksāt? Kas ir apakš visām debesīm, tas Man pieder. Un lai vēl pieminu viņa locekļus, stiprumu un viņa vareno augumu. Kas drīkstētu viņa bruņas atsegt, kas līst viņa zobu starpā? Kas viņa vaiga žokļus var atplēst? Ap viņa zobiem ir briesmas. Lepni ir viņa bruņu zvīņas, cieti kā ar zīmogu saspiesti kopā. Viens tik tuvu pie otra, ka ne vējš netiek starpā. Tie līp viens pie otra, un turas kopā, ka nešķiras. Viņš šķauda ugunis, un viņa acis ir kā rīta blāzmas stari. No viņa mutes šaujās ugunis, degošas dzirksteles no tās izlec. No viņa nāsīm iziet dūmi kā no verdoša poda un katla. Viņa dvaša varētu iededzināt ogles, un liesmas iziet no viņa mutes. Viņa kaklā mājo spēks, un viņa priekšā lec bailes. Viņa miesas locekļi kā sakalti, tie turas cieti kopā, ka nevar kustināt. Viņa sirds ir cieta kā akmens un cieta kā apakšējais dzirnu akmens. Kad viņš ceļas, tad stiprie izbīstas, tad tie no (grēkiem) šķīstās. Kad viņam cērt ar zobenu, tas nekož, nedz šķēps, ne bulta, ne žebērklis. Dzelzs priekš viņa kā salmi, un varš kā sapraulējis koks. Bulta viņu neaiztrieks; lingas akmeņi viņam ir kā pelus. Lielas bozes viņam ir kā pelus, viņš smejas, kad šķēps svelpj. Viņa pavēderē asi kasīkļi, un kā ar ecešām viņš brauc pa dubļiem. Viņš dara, ka dziļumi verd kā pods, un sajauc jūru kā ziedes virumu. Kur viņš gājis ceļš spīd; tie ūdens viļņi ir kā sudraboti. Virs zemes cits viņam nav līdzinājams, viņš tāds radīts, ka nebīstas. Viss, kas ir augsts, viņam nav nekas; viņš visu lepno zvēru ķēniņš. Tad Ījabs Tam Kungam atbildēja un sacīja: Es atzīstu, ka Tu visu iespēji, un nekāds padoms Tev nav neizdarāms. Kas tas tāds, kas Dieva padomu neprātīgi aptumšo? Tā tad es esmu runājis, ko nesapratu, man pārāk brīnišķīgas lietas, ko nezināju. Klausi jel, un es runāšu, es tev vaicāšu, un Tu mani pamāci. Ausīm es no Tevis biju dzirdējis, bet nu mana acs Tevi redzējusi. Tāpēc man ir žēl un sirds man sāp par to pīšļos un pelnos. - Un notikās, kad Tas Kungs šos vārdus uz Ījabu bija runājis, tad Tas Kungs sacīja uz Elifasu no Temanas: Manas dusmas ir iedegušās pret tevi un pret taviem diviem draugiem, jo jūs neesat pareizi runājuši par Mani, kā Mans kalps Ījabs. Tādēļ ņemat sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejat pie Mana kalpa Ījaba un upurējiet dedzināmos upurus priekš sevis, un lai Mans kalps Ījabs par jums lūdz; jo viņu Es uzlūkošu, ka Es jums nedaru pēc jūsu ģeķības; jo jūs neesat pareizi par Mani runājuši, kā Mans kalps Ījabs. Tā Elifas no Temanas un Bildads no Šuhas un Cofars no Naēmas nogāja un darīja, kā Tas Kungs uz tiem bija sacījis, un Tas Kungs uzlūkoja Ījabu. Un Tas Kungs novērsa Ījaba cietumu, kad viņš par saviem draugiem lūdza; un Tas Kungs atdeva Ījabam visu otrtik kā tam bijis. Un visi viņa brāļi un visas viņa māsas un visi, kas viņu iepriekš bija pazinuši, nāca pie viņa un ēda maizi ar to viņa namā, un žēloja viņu un iepriecināja viņu par visu nelaimi, ko Tas Kungs tam bija uzlicis. Un tie viņam deva ikkatrs vienu kesitu naudas un ikkatrs vienu zelta pieres rotu. Un Tas Kungs svētīja Ījabu beidzot vairāk nekā papriekš, ka tam bija četrpadsmit tūkstoš avis un seštūkstoš kamieļi un tūkstoš jūgi vēršu un tūkstoš ēzeļu mātes. Viņam arī dzima septiņi dēli un trīs meitas. Un viņš nosauca tās pirmās vārdu Jemimu un tās otras vārdu Ķeciju un tās trešās vārdu KerenHapuhu. Un visā tai zemē tik skaistas sievas neatrada kā Ījaba meitas. Un viņu tēvs tām deva mantību starp viņu brāļiem. Un Ījabs dzīvoja pēc tam simts četrdesmit gadus un redzēja bērnus un bērnu bērnus līdz ceturtam augumam. Un Ījabs nomira vecs un labi padzīvojis. Svētīgs tas cilvēks, kas nestaigā bezdievīgo runās, nedz stāv uz grēcinieku ceļa, nedz sēž mēdītāju biedrībā; Bet kam labs prāts pie Tā Kunga bauslības, un kas Viņa bauslību pārdomā dienās, naktīs. Jo tas ir kā koks stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes savā laikā, un viņa lapas nesavīst, un viss, ko viņš dara, tas labi izdodas. Tā nav bezdievīgiem, bet tie ir kā pelus, ko vējš izputina. Tāpēc bezdievīgie nepastāvēs sodā, nedz grēcinieki taisno draudzē. Jo Tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ies bojā. Kāpēc pagāni trako, un ļaudis domā uz nelietību? Ķēniņi virs zemes saceļas un valdnieki sadomājās kopā pret To Kungu un pret Viņa svaidīto (sacīdmi), Sarausim viņu saites un atmetīsim viņu virves! Bet kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku. Tad Viņš runās uz tiem Savās dusmās, un ar Savu bardzību Viņš tos iztrūcinās. Bet Es Savu ķēniņu esmu svaidījis pār Ciānu, Savu svēto kalnu. Es sludināšu likumu: Tas Kungs uz mani sacījis: tu esi Mans Dēls, šodien Es tevi esmu dzemdinājis. Prasi Man, tad Es tev došu tautas par mantību, un pasaules galus par īpašumu. Tu tos satrieksi ar dzelzs rīksti, kā podnieka trauku tu tos sadauzīsi. Nu tad, jūs ķēniņi, paliekat prātīgi, liekaties pamācīties, jūs soģi virs zemes. Kalpojiet Tam Kungam ar bijāšanu un priecājaties ar drebēšanu. Skūpstāt To Dēlu, lai Viņš nedusmo un jūs bojā neejat uz ceļa, jo drīz Viņa dusmas iedegsies, bet svētīgi visi, kas pie Viņa tveras. Dāvida dziesma, kad tas bēga no sava dēla Absaloma. Ak Kungs! cik daudz manu pretinieku! Daudz, kas ceļas pret mani. Daudzi saka uz manu dvēseli: tai pestīšanas nav pie Dieva. (Sela.) Bet Tu, Kungs, esi par bruņām ap mani, mana godība un kas paceļ manu galvu. Es piesaucu To Kungu ar savu balsi, un Viņš mani paklausa no Sava svētā kalna. (Sela.) Es apgūlos un aizmigu, un atmodos, jo Tas Kungs mani uztur Es nebīstos no daudz tūkstošiem ļaužu, kas visapkārt pret mani stājās. Celies, Kungs, glābi mani, mans Dievs, jo Tu visiem maniem ienaidniekiem siti vaigā, Tu bezdievīgiem salauzi zobus. Pie Tā Kunga ir pestīšana! Tava svētība pār Taviem ļaudīm! (Sela.) Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim uz koklēm. Kad es saucu, tad paklausi mani, Tu, manas taisnības Dievs; bēdās Tu mani esi iepriecinājis; esi man žēlīgs un paklausi manu lūgšanu. Cilvēku bērni, cik ilgi mans gods paliks kaunā? Cik ilgi jūs mīlēsiet nīcīgas lietas un meklēsiet melus? (Sela.) Atzīstiet jel, ka Tas Kungs brīnišķi vadījis to, kas Viņu bīstas; Tas Kungs mani paklausa, kad es Viņu piesaucu. Dusmojiet, bet negrēkojiet, runājiet savā sirdī uz savām gultām un esiet klusu (Sela.) Upurējiet taisnības upurus un paļaujaties uz To Kungu. Daudzi saka: kas mums rādīs labumu? Pacel, ak Kungs, pār mums Sava vaiga gaismu. Tu manai sirdij devis vairāk prieka nekā viņiem, kad tiem labības un vīna papilnam. Es apgulšos ar mieru un aizmigšu, jo Tu vien, Kungs dari, ka es droši dzīvoju. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim uz stabulēm. Ak Kungs, klausies uz maniem vārdiem, ņem vērā manas domas. Samani manas kliegšanas balsi, mans ķēniņ un mans Dievs, jo es Tevi gribu pielūgt. Rītos, ak Kungs, klausi manu balsi, rītos es uz Tevi gribu sataisīties un skatīties. Jo Tu neesi tāds Dievs, kam bezdievība patīk; kas ir ļauns, tas pie Tevis nepaliek. Trakotāji nepastāvēs priekš Tavām acīm, Tu ienīsti visus ļauna darītājus. Tu nomaitā melkuļus, asins vainīgie un viltnieki Tam Kungam ir negantība. Bet es iešu Tavā namā caur Tavu lielo žēlastību, es pielūgšu Tava svētuma mājoklī, Tevi bīdamies. Kungs, vadi mani pēc Savas taisnības, manu glūnētāju dēļ, dari līdzenu Savu ceļu manā priekšā. Jo viņu mutē nav nekādas patiesības, viņu sirdīs ir ļaunums, viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savu mēli tie glauda. Sodi tos, ak Dievs, lai tie krīt no saviem padomiem; atstum tos viņu lielos noziegumos, jo tie pret Tevi sacēlušies, Bet lai priecājās visi, kas uz Tevi cerē, mūžīgi lai tie gavilē, jo Tu tos pasargi; lai līksmojās iekš Tevis, kas Tavu Vārdu mīļo. Jo Tu, Kungs, svētīsi taisno, un to pušķosi ar žēlastību kā ar bruņām. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim uz koklēm ar astoņām stīgām. Ak Kungs, nesodi mani Savā dusmībā, un nepārmāci mani Savā bardzībā! Kungs, esi man žēlīgs, jo es esmu noguris, dziedini mani, Kungs, jo mani kauli ir iztrūkušies, Un mana dvēsele ir ļoti iztrūkusies, bet Tu, Kungs, cik ilgi? Griezies atpakaļ, Kungs, izglābi manu dvēseli, atpestī mani Tavas žēlastības dēļ. Jo nāvē Tevi nepiemin; kas kapā Tevi slavēs? Es esmu piekusis no savas vaidēšanas, uz savas gultas es raudu cauru nakti, mana guļama vieta plūst no asarām, Mana acs ir noģindusi no skumības, un ir novītusi manu ienaidnieku dēļ. Atkāpjaties no manis, visi ļauna darītāji, jo Tas Kungs klausa manu raudu balsi. Tas Kungs klausa manu lūgšanu, manu pielūgšanu Tas Kungs pieņem. Visi mani ienaidnieki paliks kaunā, tie ļoti iztrūksies, atkāpsies un paliks kaunā piepeši. Dāvida dziesma, ko viņš Tam Kungam dziedāja, par Benjaminieti Kušu. Kungs, mans Dievs, uz Tevi es paļaujos, atpestī mani no visiem maniem vajātājiem un izglābi mani, Ka tas manu dvēseli nelaupa kā lauva, to saplosīdams, tādēļ ka glābēja nav. Kungs, mans Dievs, ja to esmu darījis, ja netaisnība ir manās rokās, Ja esmu ļaunu maksājis tam, kas mierīgi ar mani dzīvoja, vai aplaupījis to, kas mani bez vainas apbēdināja, Tad lai ienaidnieks manu dvēseli vajā un panāk, lai samin manu dzīvību pie zemes un noliek manu godu pīšļos. (Sela.) Celies, ak Kungs, Savā dusmībā, stājies pretī manu spaidītāju bardzībai, uzmosties manis labad; Tu tiesu turēsi. Tautu pulks lai metās ap Tevi, bet Tu pār to atkal pacelies augstībā. Tas Kungs nesīs tiesu tām tautām; tiesā mani, Kungs, pēc manas taisnības un manas bezvainības. Lai jel beidzās bezdievīgo niknums, bet stiprini to taisno, jo Tu pārbaudi sirdis un domas, ak taisnais Dievs! Manas priekšturamās bruņas ir Dieva rokā, Viņš palīdz sirds taisniem. Dievs ir taisns soģis un tāds Dievs, kas ikdienas biedina. Ja kas negrib atgriezties, tad Viņš Savu zobenu trinis, Savu stopu uzvilcis un sataisījis, Un priekš tā nāvīgus ieročus salicis, Savas bultas darījis degošas. Redzi, kāds ieņem netaisnību un nesās ar nelaimi, bet dzemdē nieku. Tas bedri racis un izmetis, bet iekritis tai bedrē, ko taisījis. Viņa ļaunums atgriezīsies uz viņa galvu, un viņa varas darbs nometīsies uz viņa galvas virsu. Es slavēšu To Kungu Viņa taisnības dēļ, un dziedāšu Tā Kunga, Visaugstākā, Vārdam. Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, uz arfas. Kungs, mūsu valdītājs, kāds augsti godājams ir Tavs Vārds visās zemēs, kas esi cēlis Savu godību pār debesīm! No bērniņu un zīdāmo mutes Tu esi sataisījis spēku, Savu pretinieku dēļ, apklusināt ienaidnieku un atriebēju. Kad es redzu Tavu debesi, Tavu pirkstu darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi taisījis: - Kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tu viņu mazliet no Dieva esi atšķīris, un ar godību un jaukumu Tu viņu esi pušķojis. Tu viņu esi iecēlis par valdnieku pār Tavu roku darbiem, visu Tu esi licis apakš viņa kājām, Avis un vēršus visnotaļ, arī lauka zvērus, Putnus apakš debess, zivis jūrā, kas jūras ceļus pārstaigā. Kungs, mūsu valdītājs, kāds augsti godājams ir Tavs Vārds visās zemēs! Dāvida dziesma, dziesmu vadonim, pēc “mūt-laben.” Es pateikšos Tam Kungam no visas sirds, es sludināšu visus Tavus brīnumus. Es priecāšos iekš Tevis un līksmošos, es dziedāšu Tavam Vārdam, ak Visuaugstākais. Ka mani ienaidnieki ir griezušies atpakaļ, krituši un bojā gājuši Tavā priekšā. Jo Tu esi iztiesājis manu tiesu un manu tiesas lietu, Tu sēdi uz Sava godības krēsla, taisns soģis. Tu rāji pagānus un nomaitā bezdievīgo, viņu vārdu Tu izdeldi mūžīgi mūžam, Ienaidnieks pagalam! Mūžīgi izpostīts! Pilsētas Tu esi nopostījis, viņu piemiņa ir iznīkusi līdz ar viņām. Bet Tas Kungs valda mūžīgi, Savas godības krēslu Viņš sataisījis uz tiesu. Un Viņš tiesās pasauli ar taisnību, un spriedīs par tautām ar patiesību. Un Tas Kungs būs patvērums tam nabagam, patvērums bēdu laikā. Un uz Tevi cerēs, kas Tavu Vārdu pazīst, jo Tu, ak Kungs, neatstāj, kas Tevi meklē. Dziediet Tam Kungam, kas Ciānā mājo, sludiniet ļaudīm Viņa darbus. Jo Viņš piemeklē asinis, Viņš tās piemin, Viņš neaizmirst nabaga brēkšanu. Esi man žēlīgs, ak Kungs, uzlūko manas bēdas, kas man notiek no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini no nāves vārtiem. Tādēļ es sludināšu visu Tavu slavu Ciānas meitas vārtos, es līksmošos par Tavu pestīšanu. Pagāni nogrimuši tai bedrē, ko tie bija rakuši, viņu kāja ir gūstīta tai tīklā, ko tie bija apslēpuši. Tas Kungs ir parādījies, Viņš tiesu nesis, bezdievīgais ir satīstījies savā roku darbā: (kokļu skaņa. Sela.) Bezdievīgie griezīsies atpakaļ uz elli, visi pagāni, kas Dievu aizmirst. Jo nabags nemūžam netaps aizmirsts, un bēdu ļaužu cerība neies bojā ne mūžam. Celies, ak Kungs, ka cilvēki nepārvar, lai pagāni top tiesāti priekš Tava vaiga. Met, ak Kungs, bailību uz tiem, lai pagāni atzīst, ka tie ir cilvēki. (Sela.) Kāpēc Tu, Kungs, stāvi no tālienes, paslēpies bēdu laikā? No bezdievīgā lepnības bailes nāk nabagam; lai tie top gūstīti savās blēņās, ko tie izdomājuši. Jo bezdievīgais lielās ar savas dvēseles kārību, plēsējs lād, viņš zaimo To Kungu. Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā par nevienu; visas viņa domas ir: Dieva neesam. Viņa ceļi vienmēr izdodās, Tava sodība ir ļoti tālu no viņa; šņākdams viņš turas pret visiem saviem pretiniekiem. Viņš saka savā sirdī: es netapšu kustināts, jo ļaunumā es nenākšu līdz radu radiem. Viņa mute pilna lāstu un viltus un varmācības, apakš viņa mēles ir grūtums un bēdas. Viņš, sēž paslēpies aiz sētām, viņš nokauj nenoziedzīgo slepenās vietās, viņa acis glūn uz nabagu. Viņš glūn slepenībā kā lauva savā alā, viņš glūn sakampt bēdīgo, viņš sakampj bēdīgo, to ievilkdams savā tīklā. Viņš tup un nometās un uzkrīt ar varu nelaimīgiem. Viņš saka savā sirdī: Dievs ir aizmirsis, Viņš Savu vaigu apslēpis, Viņš neredz ne mūžam. Celies, ak Dievs Kungs, pacel Savu roku, neaizmirsti bēdīgos. Kādēļ bezdievīgais Dievu zaimos un sacīs savā sirdī: Tu nemeklēsi? Tu gan redzi, jo Tu uzlūko mokas un sirdēstus, likdams to Savās rokās; nelaimīgais uz Tevi paļaujas, Tu esi bāriņa palīgs. Salauz bezdievīgā elkoni un meklē ļaunā bezdievību, ka to vairs neatrod. Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam; pagāni ir bojā gājuši no Viņa zemes, Nabagu ilgošanos Tu klausi, ak Kungs! Tu viņiem sirdi stiprini, Tava auss to liek vērā, Tiesu nesdams bāriņam un apspiestam, lai cilvēks, kas no zemes, vairs nedara varas darbus. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Es paļaujos uz To Kungu. Kā tad jūs sakāt uz manu dvēseli: skrej uz saviem kalniem kā putns! Jo redzi, bezdievīgie uzvelk stopu, tie liek savas bultas uz auklām, slepeni šaut tos, kas sirds taisni. Jo pamati top nopostīti; ko darīs taisnais? Tas Kungs ir Savā svētā namā, Tā Kunga godības krēsls ir debesīs, Viņa acis skatās, Viņa acu skati pārmana cilvēku bērnus. Tas Kungs pārbauda taisno, bet bezdievīgo un varas darbu mīļotāju Viņa dvēsele ienīst. Pār bezdievīgiem Viņš liks līt valgiem, ugunij un sēram, un varena vētra būs viņu daļa. Jo Tas Kungs ir taisns, Viņš mīļo taisnību, Viņa vaigs uzlūko taisno. Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim uz astoņām stīgām. Palīdz, ak Kungs! Jo svētie ir zustin zuduši, un ticīgo ir maz starp cilvēku bērniem. Tie runā nelietību ikviens ar savu tuvāko; lūpām smaidīdami, ar divējādu sirdi tie runā. Lai Tas Kungs izdeldē visu liekulību, to mēli, kas runā lielību, Kas saka: mēs pārvarēsim ar savu mēli, mūsu mute ir ar mums; kas mums ir par kungu? Tad nu nabagu postīšanas dēļ un bēdīgo nopūšanās dēļ Es celšos, saka Tas Kungs: Es došu pestīšanu tam, kas pēc tās ilgojās. Tā Kunga vārdi ir šķīsti vārdi, kā sudrabs mālu traukā kausēts un septiņkārt šķīstīts. Kaut Tu, ak Kungs, tos gribētu pasargāt, kaut Tu mūs gribētu paglabāt no šīs cilts mūžīgi. Bezdievīgie lepni staigā visapkārt, kur netiklība augsti ceļas starp cilvēku bērniem. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Cik ilgi, ak Kungs, vai Tu mani aizmirsīsi uz visiem laikiem? Cik ilgi Tu apslēpsi Savu vaigu priekš manis? Cik ilgi man būs padomu meklēt savā dvēselē un savā sirdī ikdienas baiļoties? Cik ilgi mans ienaidnieks pār mani paaugstināsies? Skaties, paklausi mani, ak Kungs, mans Dievs, apgaismo manas acis, ka es nāvē neaizmiegu, Ka mans ienaidnieks nesaka: es viņu esmu pārvarējis, un ka mani pretinieki nepriecājās, ka es šaubos. Bet es cerēju uz Tavu žēlastību, mana sirds līksmojās iekš Tavas pestīšanas. Es dziedāšu Tam Kungam, ka Viņš man labu dara. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Ģeķi saka savā sirdī Dieva nav; tie ir samaitājušies un sagānījušies ar savu darbošanos, neviena nav, kas labu dara. Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, raudzīt, vai jel kas būtu prātīgs, kas meklē Dievu. Bet tie visi atkāpušies, visnotaļ smirdoši tapuši, neviena nav, kas labu dara, nav it neviena. Vai tad nav nekādas atzīšanas ļauna darītājiem, kas ēd manus ļaudis, tā kā ēd maizi, bet To Kungu tie nepiesauc? Tad tie bīdamies izbīstas, jo Dievs ir pie tās taisnās cilts. Jūs nievājat nabaga padomu, bet Tas Kungs ir viņa patvērums. Ak! Kaut no Ciānas nāktu Israēla pestīšana! Kad Tas Kungs atkal atved Savus cietuma ļaudis, tad Jēkabs priecāsies un Israēls līksmosies. Dāvida dziesma. Kungs, kas mājos Tavā dzīvoklī? un kas dzīvos uz Tava svētā kalna? Kas bezvainīgi staigā un taisnību dara un patiesību runā no sirds dziļuma; Kas ar savu mēli citu neaprunā, savam tuvākam ļauna nedara, un neceļ kauna valodu pret savu tuvāko; Kas bezdievīgo neciena, bet godā tos, kas To Kungu bīstas, kas zvērējis sev par skādi, un to nepārkāpj; Kas savu naudu nedod uz netaisniem augļiem un neņem dāvanas pret nenoziedzīgo. Kas tā turas, tas nešaubīsies ne mūžam. Dāvida sirds dziesma. Pasargi mani, ak Dievs! jo es paļaujos uz Tevi. Es saku uz To Kungu: Tu esi Tas Kungs, bez Tevis man labuma nav. Pie svētiem, kas virs zemes, un godīgiem ir viss mans labais prāts. Tiem, kas pieņem citu dievu, būs lielas sāpes; es neupurēšu viņu asiņu dzeramos upurus, un neņemšu savā mutē viņu vārdu. Tas Kungs ir mana tiesa un mana daļa, Tu glabā manu mantas tiesu. Man daļa tikusi jaukā vietā, tiešām, man ir nākusi skaista manta. Es slavēšu To Kungu, kas man dod padomu, pat naktī mana sirds mani pamāca. Es turu To Kungu bez mitēšanās savā priekšā, jo Viņš man ir pa labai rokai, - es nešaubīšos. Tādēļ mana sirds priecājās, un mans gods līksmojās, un pat mana miesa dzīvos droši. Jo Tu manu dvēseli nepametīsi kapā, Savam Svētam Tu neliksi redzēt satrūdēšanu. Tu man dari zināmu dzīvības ceļu, priekš Tava vaiga ir līksmošanās pilnība, un prieks un jaukums pie Tavas labās rokas mūžīgi. Dāvida lūgšana. Kungs, ņem vērā taisnību, klausies uz manu brēkšanu, griez savas ausis uz manu lūgšanu, kas nenāk no viltīgām lūpām. No Tava vaiga lai nāk mana tiesa; Tavas acis skatās uz to, kas ir taisnība. Tu pārbaudi manu sirdi, Tu piemeklē to naktīs, Tu mani esi kausējis un nekā neatradis; es esmu apņēmies, ka manai mutei nebūs pārkāpt. Pie cilvēku darbiem es sargos caur Tavas mutes vārdu no pārkāpēja pēdām. Uzturi manu gājienu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās. Es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi, ak Dievs! Griez' Savu ausi pie manis, klausi manu valodu. Parādi brīnišķi Savu žēlastību, Tu, kas glābi no pretiniekiem tos, kas tveras pie Tavas labās rokas. Pasargi mani kā acs raugu acī, apslēp mani Savu spārnu pavēnī No bezdievīgo vaiga, kas mani posta, no maniem nikniem ienaidniekiem, kas ap mani apmetās. Savu cieto sirdi tie aizslēguši, ar savu muti tie runā lepni. Tie nu ir visapkārt ap mums mūsu ceļos, ar savām acīm tie glūn, mūs gāzt pie zemes. Viņa ģīmis ir kā lauva, kas tīko saplosīt, un kā jauns lauva, kas sēž paslēpies. Celies, Kungs, steidzies viņam pretī, nogāz viņu, izglāb ar Savu zobenu manu dvēseli no bezdievīgā, No ļaudīm ar Savu roku, ak Kungs! no šās pasaules ļaudīm, kam sava tiesa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar Savu mantu, kam dēlu papilnam, un kas savu mantu atstāj saviem bērniem. Bet es skatīšu Tavu vaigu iekš taisnības, uzmodies mielošos no Tava ģīmja. Dziedātāju vadonim, Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš runājis uz To Kungu, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu ienaidnieku rokas un no Saula rokas; tad viņš sacīja: No sirds dziļuma es Tevi mīlēju, Kungs, mans stiprums. Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un mans pestīšanas rags un mans augstais palīgs. Es piesaukšu To Kungu, kas ir slavas cienīgs, tad es tapšu izglābts no saviem ienaidniekiem. Nāves saites ap mani tinās, un bezdievības upes mani izbiedēja. Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. Savās bēdās es piesaucu To Kungu un kliedzu uz savu Dievu, tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana Viņa priekšā nāca Viņa ausīs. Zeme tapa kustināta un drebēja, un kalnu pamati trīcēja un kustējās, kad Viņš apskaitās. Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm, un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās. Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām. Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, Viņš skrēja ātri uz vēja spārniem. Viņš lika tumsu Sev par apsegu, Viņa dzīvoklis ap Viņu bija ūdeņu tumsa un biezi padebeši. No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un degošiem zibeņiem. Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visuaugstais pacēla Savu balsi, krusu un degošus zibeņus. Un Viņš meta Savas bultas un tos izklīdināja, un daudz zibeņus un tos iztrūcināja. Un ūdeņu dziļumi rādījās un zemes pamati tapa atklāti no Tavas bāršanās, - ak Kungs, no Tavu nāšu dvašas pūšanas. Viņš izstiepa roku no augstības un ņēma mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem. Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo vareni ne kā es. Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums. Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani. Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atdod. Jo es esmu sargājis Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva. Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis. Bet es esmu bezvainīgs Viņa priekšā un sargos no grēkiem. Un Tas Kungs man atdos pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības priekš Viņa acīm. Pie svētiem Tu rādies svēts un pie sirdsskaidriem Tu rādies skaidrs. Pie šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini). Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī un lepnas acis Tu pazemo. Jo Tu iededz manu gaismekli; Tas Kungs, mans Dievs, dara gaišu manu tumsu. Jo ar Tevi es varu sadauzīt kara spēku, un ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem. Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas. Jo kur ir kāds Dievs kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums kā vien mūsu Dievs? Dievs, tas mani apjož ar spēku un dara manus ceļus bezvainīgus. Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā. Viņš manu roku māca karot, tā ka mans elkonis uzvelk vara stopus. Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava labā roka mani satur, un Tava laipnība mani paaugstina. Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši. Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem un tos panākšu, un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos būšu izdeldējis. Es tos sadauzīšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām. Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas. Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā, un savus nīdētājus es iznīcināšu. Tie brēks, bet glābēja nav, uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild. Es tos sagrūdīšu kā pīšļus vēja priekšā, un tos izārdīšu kā dubļus uz ielām. Tu mani izglābsi no ļaužu ķildām, Tu mani iecelsi tautām par galvu; ļaudis, ko es nepazinu, man kalpos. Tie man klausīs ar paklausīgām ausīm, svešnieku bērni manā priekšā mīlīgi rādīsies. Svešinieku bērni nonīks un drebēdami izies no savām pilīm. Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, mans Pestītājs. Stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis; Kas mani izrauj no maniem ienaidniekiem; Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani ceļas, Tu mani izglāb no varas darītājiem. Tāpēc, ak Kungs, es Tevi gribu slavēt starp tautām un dziedāt Tavam vārdam, Jo Tu glābi Savu ķēniņu ar lielu glābšanu, un parādi žēlastību Savam svaidītam, Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Debesis izteic tā stiprā Dieva godu, un izplatījums pasludina Viņa roku darbu. Diena dienai to liecina, un nakts naktij to dara zināmu. Nav ne valodas ne runas, kur viņu balsi nedzird. Viņu skaņa iziet pa visu zemes virsu, un viņu valoda līdz pasaules galam. Viņš saulei telti tur darījis. Un tā iziet, kā līgavainis no savas telpas, un priecājās, kā kāds varonis skrien skrējienu. No viena debess gala viņa uzlec un tek apkārt līdz otram galam, un priekš viņas karstuma nekas nav apslēpts. Tā Kunga bauslība ir pilnīga un atspirdzina dvēseli, Tā Kunga liecība ir patiesīga un dara neprātīgo gudru. Tā Kunga pavēles ir taisnas un dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir šķīsts un apskaidro acis. Tā Kunga bijāšana ir šķīsta un pastāv mūžīgi, Tā Kunga tiesas ir patiesība un visas kopā taisnas. Tās ir vairāk iekārojamas nekā zelts un daudz tīra zelta un, tās ir saldākas nekā medus un tīrs medus. Arī Tavs kalps caur tām top skaidri pamācīts, tam ir daudz algas, kas tās tur. Kas samana tās maldīšanās? Šķīsti mani no apslēptām vainām. Pasargi Savu kalpu arī no tīšiem grēkiem, ka tie nevalda pār mani; tad es būšu bezvainīgs un šķīsts no lielām pārkāpšanām. Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak Kungs, mans patvērums un mans Pestītājs. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Lai Tas Kungs tevi paklausa bēdu laikā, lai Jēkaba Dieva vārds tevi paaugstina. Lai Viņš tev palīdzību sūta no svētās vietas un tevi spēcina no Ciānas. Lai Viņš piemin visus tavus upurus, un tavus dedzināmos upurus tur par trekniem. Lai Viņš tev dod pēc tavas sirds, un piepilda visus tavus padomus. Mēs priecāsimies par tavu pestīšanu, un sava Dieva vārdā mēs celsim karogu; lai Tas Kungs piepilda visas tavas lūgšanas. Nu es zinu, ka Tas Kungs Savam svaidītam palīdz; Viņš to paklausīs no Savām svētām debesīm caur Savas labās rokas stipro pestīšanu. Šie paļaujas uz ratiem un šie uz zirgiem, bet mēs pieminam Tā Kunga, sava Dieva, vārdu. Tie ir gāzušies un krituši, bet mēs esam cēlušies un stāvam. Ak Kungs, palīdzi ķēniņam! Lai viņš mūs paklausa tai dienā, kad saucam. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Kungs, par Tavu spēku ķēniņš priecājās, un cik ļoti viņš līksmojās par Tavu pestīšanu! Tu viņam dod, ko viņa sirds kāro, un neliedzi, ko viņa mute lūdz. (Sela.) Jo Tu nāci viņam pretim ar labu svētīšanu, Tu lieci uz viņa galvu kroni no šķīsta zelta. Viņš lūdz no Tevis dzīvību, to Tu viņam esi devis, ilgu dzīvošanu mūžīgi mūžam. Viņam ir liela godība caur Tavu pestīšanu, Tu lieci godību un jaukumu uz viņu. Jo Tu viņu iecēli par svētību mūžīgi, Savā priekšā Tu viņu iepriecini ar prieku. Jo ķēniņš cerē uz To Kungu, un caur Visuaugstākā žēlastību viņš nešaubīsies. Tava roka atradīs visus Tavus ienaidniekus, Tava labā roka atradīs Tavus nīdētājus. Tu tos darīsi kā degošu cepli Savas dusmības laikā; Tas Kungs tos aprīs Savā bardzībā, un uguns tos norīs. Viņu augļus Tu nomaitāsi no zemes virsas un viņu dzimumu no cilvēku bērniem. Jo tie ļaunu pret Tevi darījuši, tie izdomāja negantību, bet nespēja to izdarīt. Tu darīsi, ka tie griež muguru, Savu stopu Tu stiepsi pret viņu vaigiem. Paaugstinies, Kungs, Savā stiprumā! Mēs dziedāsim un slavēsim Tavu spēku ar dziesmām. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: “rīta blāzmas stirna”. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem. Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu. Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām. Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis. Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā. Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts. Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami: Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts. Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm. Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs. Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav. Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies. Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams. Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks. Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos, Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši. Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku. Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu. Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā. Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuli no suņu varas. Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem. Es sludināšu Tavu Vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū. Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums. Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīgo bēdās, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja. No Tevis es dziedāšu tai lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas. Tie bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi. Visi zemes gali Viņu pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā. Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām. Visi treknie virs zemes ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību. Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem; Nāks un sludinās Viņa taisnību ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis. Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties uz zālainām ganībām, Viņš mani vada pie palēna ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli, Viņš mani ved uz taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigātu nāves ēnas ielejā, taču ļaunuma nebīstos; jo Tu esi pie manis, Tavs spieķis un Tavs zizlis mani iepriecina. Tu sataisi manā priekšā galdu pret maniem ienaidniekiem, Tu svaidi manu galvu ar eļļu, mans biķeris ir papilnam pieliets. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienmēr. Dāvida dziesma. Zeme pieder Tam Kungam ar savu pilnumu, pasaule un tie, kas tajā dzīvo. Jo Viņš to pie jūras stādījis un pie upēm to stiprinājis. Kas kāps uz Tā Kunga kalnu? Un kas stāvēs Viņa svētā vietā? Kam ir nenoziedzīgas rokas un šķīsta sirds, kam dvēsele nenesās uz nelietību, un kas ar viltu nezvērē. Tas dabūs svētību no Tā Kunga, un taisnību no Dieva, sava Pestītāja. Šī tā cilts, kas pēc Viņa vaicā, kas Tavu vaigu meklē iekš Jēkaba. (Sela.) Jūs vārti, paceliet savas palodas, un topiet paaugstinātas, jūs mūžīgās durvis, lai Godības Ķēniņš ieiet! Kas tas tāds Godības Ķēniņš? Tas Kungs, stiprs un varens, Tas Kungs, varens karā. Jūs vārti, paceliet savas palodas, un paaugstinājaties, jūs mūžīgās durvis, lai Godības Ķēniņš ieiet! Kas tas tāds Godības Ķēniņš? Tas Kungs Cebaot, tas ir Godības Ķēniņš. (Sela.) Dāvida dziesma. Mana dvēsele ilgojās, Kungs, pēc Tevis. Mans Dievs, uz Tevi es cerēju, nepamet mani kaunā, lai mani ienaidnieki par mani nepriecājās. Jo neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliek kaunā; tie top kaunā, kas velti dodas uz viltību. Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas takas. Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs un Pestītājs; cauru dienu es Tevi gaidu. Piemini, Kungs, Savu apžēlošanu un Savu žēlastību, kas no mūžības. Nepiemini manas jaunības grēkus nedz manas pārkāpšanas, bet piemini mani pēc Tavas žēlastības, Tavas lēnības dēļ ak Kungs! Tas Kungs ir labs un taisns, tāpēc Viņš grēciniekiem māca to ceļu. Pazemīgos Viņš vada taisnībā, un māca pazemīgiem Savu ceļu. Tā Kunga ceļi visi ir žēlastība un patiesība tiem, kas tur Viņa derību un liecību. Tava vārda dēļ, ak Kungs! piedod manu noziegumu, jo tas ir liels. Kas ir tas, kas To Kungu bīstas? tam Viņš mācīs to ceļu, kas uzņemams. Viņa dvēsele mitīs labumā, un viņa dzimums iemantos zemi. Tā Kunga noslēpums ir pie tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa derība tiem dod saprašanu. Manas acis vienmēr raugās uz To Kungu, jo Viņš izvilks manu kāju no tīkla. Griezies pie manis un esi man žēlīgs, jo es esmu vientulis un bēdīgs. Mana sirds bailība ir varen liela, izved mani no manām bēdām. Uzlūko manas bēdas un manas mokas, un piedod visus manus grēkus. Redzi, ka daudz ir manu ienaidnieku, un ka tie ar briesmīgu nīdēšanu mani ienīst. Pasargi manu dvēseli un izglāb mani, nepamet mani kaunā, jo es paļaujos uz Tevi. Sirds skaidrība un taisnība lai mani pasargā, jo es gaidu uz Tevi. Ak Dievs, izpestī Israēli no visām viņa bēdām. Dāvida dziesma. Kungs, spried man tiesu, jo es staigāju savā sirds skaidrībā un paļaujos uz To Kungu - es nešaubīšos. Pārbaudi mani, Kungs, un izmeklē mani, izlūko manas domas un manu sirdi. Jo Tava žēlastība ir priekš manām acīm, un es staigāju Tavā patiesībā. Es nesēžos pie neliešiem un netinos ar viltniekiem. Es ienīstu ļaundarītāju draudzi, un nesēžu pie bezdievīgiem. Es mazgāju savas rokas nenoziedzībā un esmu, Kungs, ap Tavu altāri, Lai ar teikšanas balsi daru zināmus un sludināju visus Tavus brīnumus. Kungs, es mīlēju Tava nama mājokli un Tavas godības telts vietu. Neaizrauj manu dvēseli līdz ar grēciniekiem nedz manu dzīvību līdz ar asins ļaudīm; Viņu rokās ir negantība, un viņu labā roka ir pilna dāvanu. Bet es staigāju savā sirds skaidrībā; atpestī mani un apžēlojies par mani. Mana kāja stāv uz līdzena ceļa, draudzes sapulcēs es teikšu To Kungu. Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mana gaisma un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīvības stiprums, no kā man baiļoties? Kad ļaunie, mani pretinieki un ienaidnieki, uz mani laužas manu miesu ēst, tad tiem būs piedauzīties un krist. Kad arī pulki pret mani apmetās, taču mana sirds nebīstas; kad karš pret mani ceļas, tad es paļaujos uz Viņu. Vienu lietu es no Tā Kunga lūdzos, to es meklēju rūpīgi, ka es varu dzīvot Tā Kunga namā visu savu mūžu, raudzīt Tā Kunga laipnību un pielūgt Viņa svētā vietā. Jo ļaunā dienā Viņš mani paslēpj Savā dzīvoklī Viņš mani sargā Savas telts ēnā, Viņš mani paaugstina uz akmens kalnu. Un nu mana galva taps paaugstināta pār maniem ienaidniekiem, kas ir ap mani; un es upurēšu Viņa teltī teikšanas upurus, es dziedāšu un slavēšu To Kungu. Klausi, ak Kungs, manu balsi; kad es saucu, tad žēlo mani un atbildi man. Mana sirds saka uz Tevi: “Meklējiet Manu vaigu!” Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu. Neapslēp Savu vaigu priekš manis, neatstum Savu kalpu dusmībā, - Tu esi mans palīgs; neatmet mani un neatstāj mani, ak Dievs, mans Pestītājs. Jo mans tēvs un mana māte mani atstājuši, bet Tas Kungs mani uzņem. Māci man, Kungs, Tavu ceļu, un vadi mani uz īstenu ceļu, manu ienaidnieku dēļ. Nenodod mani manu pretinieku prātam, jo viltīgi liecinieki ceļas pret mani un runā netaisnību. Ja es nebūtu ticējis, ka es redzēšu Tā Kunga labumu dzīvības zemē, (tad es būtu bojā gājis). Gaidi uz To Kungu, esi drošs un stiprs savā sirdī, un gaidi uz To Kungu. Dāvida dziesma. Tevi es piesaucu, Kungs, mans patvērums, nestāvi man klusu; ja Tu man klusu stāvēsi, tad es tapšu līdzīgs tiem, kas grimst bedrē. Klausi manas sirds lūgšanas balsi, kad uz Tevi kliedzu, kad savas rokas paceļu pret Tava nama vissvēto vietu. Neaizrauj mani ar bezdievīgiem un ļaundarītājiem, kas no miera runā ar savu tuvāko, bet ļaunums ir viņu sirdī. Dod tiem pēc tā, ko tie dara, un pēc viņu blēdīgiem darbiem, dod tiem pēc viņu roku darbiem, atmaksā tiem pēc viņu nopelna. Jo tie neņem vērā, ko Tas Kungs dara, nedz Viņa roku darbu. Viņš tos sadauzīs un tos neuztaisīs. Slavēts lai ir Tas Kungs, jo Viņš ir klausījis manas sirds lūgšanas balsi. Tas Kungs ir mans stiprums un manas priekšturamās bruņas; mana sirds paļaujas uz Viņu, un man top palīdzēts; par to mana sirds priecājās, un es Viņam pateikšos ar dziesmām. Tas Kungs tiem ir par stiprumu, Viņš ir Sava svaidītā stiprums un pestīšana. Atpestī Savus ļaudis un svētī Savu īpašumu, un gani tos un paaugstini tos mūžīgi. Dāvida dziesma. Dodiet Tam Kungam, jūs varenie, dodiet Tam Kungam godu un spēku. Dodiet Tam Kungam Viņa Vārda godu, pielūdziet To Kungu svētā glītumā. Tā Kunga balss pār ūdeņiem, Stiprais, godības pilnais Dievs liek pērkoniem rūkt, Tas Kungs pār lieliem ūdeņiem. Tā Kunga balss iet ar spēku, Tā Kunga balss iet ar godību. Tā Kunga balss salauž ciedra kokus, Tas Kungs salauž ciedra kokus uz Libānus. Un liek tiem lēkāt kā teļam, Libānum un Sirjonam kā jaunam vērsim. Tā Kunga balss cērt ar uguns liesmām. Tā Kunga balss dara tuksnesi drebam, Tas Kungs dara drebam Kādešas tuksnesi. Tā Kunga balss iztrūcina stirnas un atklāj mežus, un Viņa svētā vietā ikviens slavē Viņa godu. Tas Kungs nosēdies, sūtīt ūdens plūdus; Tas Kungs sēdēs, viens Ķēniņš mūžīgi. Tas Kungs dos Saviem ļaudīm stiprumu, Tas Kungs svētīs Savus ļaudis ar mieru. Dziesma pie Dāvida nama iesvētīšanas. Es Tevi augsti teikšu, Kungs, jo Tu mani augsti esi cēlis, un maniem ienaidniekiem neesi ļāvis priecāties par mani. Kungs, mans Dievs, kad es Tevi piesaucu, tad Tu mani dziedināji. Kungs, Tu manu dvēseli esi izvedis no elles, Tu mani dzīvu esi uzturējis, ka neesmu nogrimis kapā. Dziediet Tam Kungam, jūs Viņa svētie, un pateicieties, pieminot Viņa svēto vārdu. Jo Viņa dusmība pastāv acumirkli, Viņa žēlastība cauru mūžu: vakarā nāk raudāšana, bet rītā prieks. Es gan sacīju, kad man labi klājās: es nešaubīšos ne mūžam, Jo, Kungs, caur Tavu labprātību Tu manu kalnu esi darījis pastāvīgu; bet kad Tu Savu vaigu paslēpi, tad es iztrūcinājos. Tevi es piesaucu, Kungs, un pielūdzu Tevi, ak Kungs no sirds. Kāds labums atlec no manām asinīm, kad es būšu kapā grimis? Vai pīšļi Tevi slavēs? Vai tie sludinās Tavu patiesību? Klausi, Kungs, un apžēlojies par mani: Kungs, esi man par palīgu! Manas žēlabas Tu esi pārvērtis par līksmību, Tu man to maisu esi novilcis un mani apjozis ar prieku. Tāpēc Tev dziedās mans gods un nestāvēs klusu; Kungs, mans Dievs, es Tev pateikšos mūžīgi. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Uz tevi, Kungs, es paļaujos, nepamet mani kaunā mūžīgi, izglāb mani caur Tavu taisnību. Atgriez Savu ausi pie manis, izglāb mani drīz, esi man par stipru patvērumu, par stipru pili man palīdzēt. Jo Tu esi mans akmens kalns un mana stiprā pils, un Tava Vārda dēļ ved un vadi mani. Izved mani no tīkla, ko tie priekš manis paslēpuši, jo Tu esi mans stiprums. Tavā rokā es pavēlu savu garu, Tu mani esi atpestījis, Kungs, Tu stiprais patiesības Dievs. Es ienīstu tos, kas dodas uz blēņu mācībām, bet es paļaujos uz To Kungu. Es priecāšos un līksmošos par Tavu žēlastību, ka Tu uzlūko manas bēdas, un vērā lieci manu dvēseli bailēs, Un nenodod mani ienaidnieka rokā; Tu manām kājām lieci stāvēt plašā vietā. Esi man žēlīgs, ak Kungs! Jo man ir bail', no skumības ir sarucis mans vaigs, mana dvēsele un mana miesa. Jo mana dzīvība ir nonīkusi caur noskumšanu un mani gadi caur nopūšanos, mans spēks caur manu noziegumu ir sakritis, un mani kauli ir sanīkuši. Caur visiem saviem pretiniekiem es esmu par kaunu tapis saviem kaimiņiem, un saviem pazīstamiem par biedēkli; kas mani uz ielām redz, tie bēg no manis. Es sirdīs esmu aizmirsts kā mironis, esmu tapis kā sadauzīts trauks. Jo es dzirdu no daudziem lamāšanās: bailība ir visapkārt; kad tie kopā sarunājās pret mani, tie domā paņemt manu dzīvību. Bet es cerēju uz Tevi, Kungs; es saku tā: Tu esi mans Dievs. Mani laiki stāv Tavā rokā; izglāb mani no manu ienaidnieku rokas un no tiem, kas mani vajā. Liec Savam vaigam spīdēt pār Savu kalpu, atpestī mani caur Tavu žēlastību. Kungs, neliec man kaunā palikt, jo es Tevi piesaucu; lai bezdievīgie paliek kaunā un top klusināti ellē. Lai mēmas paliek melkuļu lūpas kas bezkaunīgi runā pret taisno ar lepnību un nicināšanu. Cik liels ir Tavs labums, ko Tu esi glabājis tiem, kas Tevi bīstas, un sataisījis tiem, kas cilvēku priekšā uz Tevi paļaujas. Tu tos slēpi Sava vaiga ēnā priekš cilvēku dumpjiem, Tu tos glabā kā namā priekš rējēju mēlēm. Slavēts lai ir Tas Kungs, jo Viņš brīnišķi man parādījis Savu žēlastību tā kā stiprā pilsētā. Gan es sacīju savās bailēs: es esmu atmests no Tava vaiga; taču Tu klausīji manas sirds lūgšanas balsi, kad es Tevi piesaucu. Mīlējiet To Kungu, visi Viņa svētie; Tas Kungs pasargā ticīgos, un atmaksā papilnam tam, kas dara pārgalvību. Esiet droši un stipri savā sirdī, visi, kas cerējiet uz To Kungu. Dāvida pamācīšana. Svētīgs ir tas, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki apklāti. Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs noziegumus nepielīdzina, un kura garā viltības nav. Kad es klusu cietu, tad panīka mani kauli caur manu kaukšanu cauru dienu. Jo Tava roka dienām naktīm bija grūta uz manis, ka mans zaļums nokalta kā vasaras bulā. (Sela.) Savus grēkus es Tev sūdzu un neapklāju savus noziegumus; es sacīju: es izteikšu Tam Kungam savus pārkāpumus, tad Tu piedevi manu grēku noziegumus. (Sela.) Par to Tevi pielūgs visi svētie īstenā atrašanas laikā; tādēļ jebšu lieli ūdens plūdi nāktu, taču tie tos neaizņems. Tu esi mans patvērums, no bailēm Tu mani pasargāsi; Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm. (Sela.) “Es tev došu saprašanu un tev mācīšu to ceļu, pa kuru jāiet; Es došu padomu, Mana acs būs pār tevi. Neesiet kā zirgi un zirgēzeļi, kam prāta nav, kam iemaukti un laužņi jāliek mutē, kad negrib nākt pie tevis.” Bezdievīgam ir daudz sāpes, bet kas uz To Kungu cer, to žēlastība apkamps. Priecājaties iekš Tā Kunga un līksmojaties, jūs taisnie, un slavējiet, visi jūs sirds skaidrie. Dziediet priecīgi Tam Kungam, jūs taisnie; sirds skaidriem pieklājās teikšana. Pateicieties Tam Kungam ar koklēm un dziediet Viņam ar desmitstīgu spēlēm. Dziediet Viņam jaunu dziesmu, skandinājiet jauki ar bazūņu skaņu. Jo Tā Kunga vārds ir taisns, un viss Viņa darbs ir pastāvīgs. Viņš mīļo taisnību un tiesu; zeme ir pilna Tā Kunga žēlastības. Caur Tā Kunga vārdu debesis darītas, un viss viņu spēks caur Viņa mutes garu. Viņš sakrāj jūras ūdeni kā kopu, un liek dziļumus slepenībā. Bīstaties no Tā Kunga, visa pasaule, baiļojaties priekš Viņa, visi zemes iedzīvotāji. Kad Viņš runā, tad notiek, kad Viņš pavēl, tad stāv. Tas Kungs iznīcina tautu padomu, Viņš salauž ļaužu domas. Tā Kunga padoms pastāv mūžīgi, Viņa sirds domas uz radu radiem. Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu. Tas Kungs skatās no debesīm un uzlūko visus cilvēku bērnus. Viņš raugās no Sava stiprā krēsla uz visiem, kas dzīvo virs zemes. Viņš sataisa visas viņu sirdis, Viņš liek vērā visus viņu darbus. Ķēniņam nepalīdz viņa lielais spēks, vareno neizglābs viņa lielais stiprums. Arī zirgi nevar palīdzēt, un viņu lielais spēks nevar izglābt. Redzi, Tā Kunga acs uzlūko tos, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību. Ka Tas viņu dvēseli izpestī no nāves, un bada laikā tos uztur dzīvus. Mūsu dvēsele gaida uz To Kungu; Viņš mums ir par palīgu un par priekšturamām bruņām. Jo mūsu sirds priecājās iekš Viņa, un mēs paļaujamies uz Viņa svēto vārdu. Lai, ak Kungs, Tava žēlastība pār mums paliek, itin kā mēs uz Tevi cerējam. Dāvida dziesma, kad viņš izlikās negudrs Abimelēha priekšā, kas viņu aizdzina, un viņš aizgāja. Es teikšu To Kungu vienmēr, Viņa slavēšana būs manā mutē vienmēr. Mana dvēsele lielīsies ar To Kungu; pazemīgie to dzirdēs un priecāsies. Paaugstini To Kungu līdz ar mani; mēs kopā paaugstināsim Viņa vārdu. Es meklēju To Kungu, un Viņš man atbildēja, un izglāba mani no visām manām izbailēm. Kas Viņu uzlūko un top apgaismoti, to vaigs netaps kaunā. Kad šis bēdīgais sauca, tad Tas Kungs klausīja un to izpestīja no visām viņa bēdām. Tā Kunga eņģelis apmetās ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj. Baudāt un redzat, ka Tas Kungs ir labs; svētīgs tas vīrs, kas uz Viņu paļaujas. Bīstaties To Kungu, jūs Viņa svētie, jo kas Viņu bīstas, tiem netrūkst nenieka. Jaunie lauvas cieš trūkumu un badu, bet kas To Kungu meklē, tiem netrūkst nekāda labuma. Nāciet šurp, bērni, klausiet mani, es jums mācīšu Tā Kunga bijāšanu. Kas tas vīrs, kam gribās dzīvot? Kam tīk redzēt labas dienas? Pasargi savu mēli no ļauna un savas lūpas no viltīgas valodas; Atkāpies no ļauna un dari labu, meklē mieru un dzenies tam pakaļ. Tā Kunga acis lūko uz taisniem, un Viņa ausis uz viņu kliegšanu. Tā Kunga vaigs ir pretī tiem, kas ļaunu dara, ka Tas viņu piemiņu izdeldē no zemes. Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs klausa, un tos izglābj no visām viņu bēdām. Tas Kungs ir tuvu tiem, kam satriektas sirdis, un palīdz tiem, kam sagrauzts gars. Taisnam ir daudz bēdu, bet no visām tām Tas Kungs to izpestī. Viņš pasargā visus viņa kaulus, ka neviens no tiem netiek salauzts. Blēdība nokaus bezdievīgo, un kas taisno ienīst, tie būs noziedzīgi. Tas Kungs izpestī Savu kalpu dvēseli, un visi, kas tic uz Viņu, netaps kā noziedzīgi izpostīti. Dāvida dziesma. Ej tiesā, Kungs, ar tiem, kas ar mani iet tiesā, karo ar tiem, kas ar mani karo. Sagrāb priekšturamās bruņas un ieroci un celies man par palīgu. Izvelc šķēpu un zobenu pret tiem, kas man dzenās pakaļ; saki uz manu dvēseli: Es esmu tava pestīšana. Lai top kaunā un par apsmieklu, kas manu dvēseli meklē, lai top dzīti atpakaļ un likti kaunā, kas pret mani ļaunu domā. Lai tie top kā pelavas vējā, un Tā Kunga eņģelis lai tos aizdzen. Viņu ceļš lai paliek tumšs un slidens, un Tā Kunga eņģelis lai tos vajā. Jo bez vainas tie priekš manis apslēpuši sava tīkla bedri, bez vainas tie priekš manas dvēseles rakuši bedri. Posts tam uzies, kad viņš to nezin, un viņa tīkls, ko tas ir paslēpis, sagūstīs viņu pašu; sev par postu viņš tur iekritīs. Bet mana dvēsele priecāsies iekš Tā Kunga, un līksmosies par Viņa pestīšanu. Visi mani kauli sacīs: Kungs, kas ir kā Tu? Tu bēdīgo izglābi no tā, kas ir stiprāks, nekā viņš, arī bēdīgo un nabagu no viņa laupītāja. Viltus liecinieki ceļas, tie prasa no manis, ko es nezinu. Tie man maksā ļaunu par labu; mana dvēsele ir atstāta. Bet es, kad tie bija neveseli, apvilku maisu un mērdēju savu dvēseli ar gavēšanu un lūdzu no sirds dziļuma. Es tā staigāju, tā kā viņš man būtu par draugu un brāli, es gāju noskumis, nospiests, tā kā kas žēlojās par savu māti. Bet kad es paklupu, tad tie priecājās un sapulcējās, nelieši, ko es nepazinu, sapulcējās pret mani; tie plosās un nepaliek klusu. Ar viltīgiem mēdītājiem un kumosu lišķiem tie griež zobus pret mani. Kungs, cik ilgi Tu to gribi redzēt? Izglāb manu dvēseli no viņu postīšanas, manu vientuli no jauniem lauvām. Es Tev pateikšos lielā draudzē, ļaužu pulkā es Tevi slavēšu. Lai par mani nepriecājās, kas mani ienīst par nepatiesu, nedz mirkšķina ar acīm, kas mani nīdē bez vainas. Jo no miera tie nerunā, bet izgudro viltīgus vārdus pret tiem klusiem iekš zemes. Tie atplēš savu muti pret mani, tie saka: tā, tā, mūsu acs to redzējusi! Kungs, Tu to redzi, neciet klusu, Kungs, neesi tālu no manis! Uzmodies un celies par manu tiesu, mans Dievs un mans Kungs, par manu lietu. Tiesā mani pēc Tavas taisnības, Kungs, mans Dievs, ka tie par mani nepriecājās. Lai tie nesaka savā sirdī: labi, tas mums pa prātam; lai tie nesaka: mēs viņu esam aprijuši. Lai kopā top kaunā un par apsmieklu, kas priecājās par manu nelaimi; lai top apģērbti ar kaunu un negodu tie, kas pret mani lielās. Priecīgi lai dzied un līksmojās, kam patīk mana taisnība, lai tie saka vienmēr: augsti slavēts lai ir Tas Kungs, kam labs prāts pie Sava kalpa labklāšanās. Tad mana mēle sludinās Tavu taisnību, un ikdienas Tavu slavu. Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Dziedātāju vadonim. Savā sirds dziļumā es nomanu vienu Dieva vārdu par bezdievīgā pārkāpšanu: ka Dieva bijāšanas nav priekš viņa acīm. Jo tas pārrunājās pats savās acīs, ka viņa noziegumu neatradīs un nenīdēs. Viņa mutes vārdi ir nelietība un viltība, viņš vairs neprot laba darīt. Viņš izdomā nelietību savā gultā, viņš iet pa tādu ceļu, kas nav labs, ļaunu viņš neatmet. Ak Kungs, Tava žēlastība sniedzās līdz pat debesīm, un Tava patiesība līdz padebešiem. Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni, Tavas tiesas kā lieli dziļumi; Kungs, Tu palīdzi cilvēkiem un lopiem. Cik dārga ir, ak Dievs, Tava žēlastība, ka cilvēku bērni patveras apakš Tavu spārnu ēnas! Tie top pildīti no Tava nama taukumiem, un Tu tos dzirdini no Tava garduma upēm, Jo pie Tevis ir dzīvības avots, Tavā gaismā mēs redzam gaismu. Izplēt Savu žēlastību pār tiem, kas Tevi pazīst, un Savu taisnību pār sirds skaidriem. Lai lepno kāja nenāk pār mani, un bezdievīgo roka lai mani nevajā. Redzi, ļaundarītāji krīt; tie top zemē gāzti un vairs nevar celties. Dāvida dziesma. Neapskaities par bezdievīgiem, neiekarsies par ļauna darītājiem, Jo tā kā zāle tie drīz top nocirsti, un savītīs kā zaļa zāle. Cerē uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un uzturies ar uzticību. Priecājies iekš Tā Kunga, tad Viņš tev dos tavas sirds lūgšanas. Pavēli Tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, tad Viņš gan darīs. Viņš liks aust tavai taisnībai kā gaismai un tavai tiesai kā dienas spožumam. Ciet klusu Tam Kungam un gaidi uz Viņu, neapskaities par to, kam ceļš labi izdodas, par vīru, kas dodas uz blēdīgiem padomiem. Atstājies no dusmības un mities no bardzības, nesaskaities, ka tu ļauna nedari. Jo ļaunie taps izdeldēti; bet kas uz To Kungu gaida, tie zemi iemantos. Mazs brīdis vēl, un bezdievīgā vairs nav; un kad Tu raudzīsi pēc viņa vietas, tad tā vairs nav. Bet lēnprātīgie iemantos zemi un priecāsies lielā mierā. Bezdievīgais glūn uz taisno un sakož savus zobus pret viņu. Bet Tas Kungs par viņu smejas, jo tas redz, ka viņa diena nāks. Bezdievīgie izvelk zobenu un uzvelk savu stopu, gāzt bēdīgo un nabagu un nokaut tos, kas uz taisniem ceļiem. Bet viņu zobens ies viņu pašu sirdī, un viņu stopi taps salauzti. Tas mazums, kas taisnam, ir labāks, nekā tā bagātība, kas daudz bezdievīgiem. Jo bezdievīgiem elkonis taps salauzts, bet Tas Kungs uztur taisnos. Tas Kungs zina sirds skaidro dienas, un viņu manta paliks mūžīgi. Bēdu laikā tie netaps kaunā, un bada laikā tie taps paēdināti. Jo bezdievīgie ies bojā, un Tā Kunga ienaidnieki kā lauku jaukums iznīks, tie iznīks kā dūmi. Bezdievīgais aizņem uz parādu un neatdod, bet taisnais ir žēlīgs un devīgs. Jo Tā Kunga svētītie iemantos zemi, bet Viņa nolādētie taps izdeldēti. No Tā Kunga būs stiprināti tāda vīra soļi, un ved tādu, kura ceļš viņam patīk. Ja viņš krīt, tad nepaliek guļam, jo Tas Kungs viņu tur pie rokas. Es esmu jauns bijis un arī vecs palicis, bet es neesmu redzējis taisno atstātu, nedz viņa dzimumu meklējam maizi. Vienmēr viņš apžēlojās un aizdod, un viņa dzimums ir par svētību. Atstājies no ļauna un dari labu, tad tu paliksi mūžīgi. Jo Tas Kungs mīl tiesu un neatstās Savus svētos; tie top mūžīgi pasargāti, bet bezdievīgo dzimums top izdeldēts. Taisnie iemantos zemi, un dzīvos iekš tās mūžam. Taisnā mute izteic gudrību, un viņa mēle runā tiesu. Dieva bauslība ir viņa sirdī, viņa soļi neslīdēs. Bezdievīgais glūn uz taisno un meklē viņu nokaut. Bet Tas Kungs to nepamet viņa rokā, un to nepazudina, kad to tiesā. Gaidi uz To Kungu un sargi Viņa ceļu, tad Viņš tevi paaugstinās, ka tu zemi iemanto; tu redzēsi, ka bezdievīgie taps izdeldēti. Es esmu redzējis vienu bezdievīgu, tas darīja varas darbus un zaļoja kā paša audzis koks. Bet tas iznīka, un redzi, tā nebija vairs; es pēc viņa vaicāju bet viņš netapa atrasts. Ņem vērā sirds skaidro un uzlūko taisno, jo tādam vīram beidzot labi klāsies. Bet pārkāpēji kopā taps samaitāti, bezdievīgie taps beidzot izdeldēti. Bet taisno palīdzība ir no Tā Kunga; Tas tiem ir par stiprumu bēdu laikā. Un Tas Kungs tiem palīdzēs un tos izglābs, Viņš tos izglābs no bezdievīgiem, un tos izpestīs, jo tie paļaujas uz Viņu. Dāvida dziesma, par piemiņu. Kungs, nesodi mani Savā dusmībā, un nepārmāci mani Savā bardzībā. Jo Tavas bultas man ir iespiedušās, un Tava roka pār mani nolaidusies. Nekādas veselības nav pie manas miesas caur Tavu dusmību, nekāda miera nav manos kaulos caur maniem grēkiem. Jo mani noziegumi iet pāri pār manu galvu, kā grūta nasta tie man palikuši par daudz grūti. Manas vātis smird un tek manas ģeķības dēļ. Es eju salīcis un ļoti nospiests, cauru dienu es eju noskumis. Jo manas iekšas ir moku pilnas, nekādas veselības nav pie manas miesas. Es esmu pavisam sastindzis un sasists, es kaucu savas sirds vaimanās. Kungs, Tavā priekšā ir visa mana kārošana, un mana nopūšanās Tev nav apslēpta. Mana sirds trīc, mans spēks mani atstājis, arī pat manu acu gaismiņas man vairs nav. Mani mīļie un mani draugi stāv tālu nost no manas mocības, un mani tuvākie stāv no tālienes. Un kas manu dvēseli meklē, liek man valgus, un kas manu nelaimi meklē, runā postu un izdomā viltību cauru dienu. Bet es esmu kā kurls, kas nedzird, un kā mēms, kas neatver savu muti. Un es esmu kā vīrs, kas nedzird, un kam mutē vārdu pretim nav. Jo es gaidu, Kungs, uz Tevi, Tu paklausīsi, Kungs, mans Dievs. Jo es sacīju: lai tie par mani nepriecājās; kad mana kāja šaubās, tad tie lai nelielās pret mani. Jo es esmu pie pašas krišanas un manas sāpes ir vienmēr manā priekšā. Jo savu noziegumu es izsūdzu, un man ir bail manu grēku dēļ. Bet mani ienaidnieki dzīvo un ir vareni, un kas mani par nepatiesu ienīst, tie vairojās. Un kas ļaunu par labu maksā, tie stāv man pretim, tāpēc ka es uz labu dzenos. Neatstājies no manis, Kungs, mans Dievs! neesi tālu no manis nost, Steidzies man palīgā, Kungs, mana pestīšana! Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, Jedutunam. Es esmu apņēmies, ka savu ceļu sargāšu, ka negrēkošu ar savu mēli; es sargāšu savu muti kā ar iemauktiem, kamēr bezdievīgais manā priekšā. Es esmu palicis kā mēms un klusu cietis, un nepieminu vairs labuma, bet manas sāpes vairojās. Mana sirds ir iekarsusi iekš manis; kad es uz to domāju, tad es iedegos kā uguns; es runāju ar savu mēli: Kungs, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu. Redzi, Tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas Tavā priekšā; tiešām niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā. (Sela.) Cilvēks staigā kā ēna un nieka dēļ raizējās; viņš krāj, bet nezin, kas to dabūs. Nu tad, uz ko man būs gaidīt, Kungs? Es cerēju uz Tevi. Izglāb mani no visām manām pārkāpšanām, un neliec man ģeķiem palikt par apsmieklu. Es esmu klusu un neatdaru savu muti; jo Tu to esi darījis. Atņem Savu mocību no manis, jo es nīkstu no Tavas rokas grūtuma. Kad Tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad Tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām: visi cilvēki ir niecība. (Sela.) Klausi, Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manu saukšanu, un neciet klusu pie manām asarām, jo es esmu svešinieks un piedzīvotājs Tavā priekšā, tā kā visi mani tēvi. Atstājies no manis, ka es atspirgstos, pirms noeju un vairs neesmu. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Es gaidu gaidīdams uz To Kungu, Viņš griežas pie manis un paklausa manu kliegšanu. Jo Viņš mani izvilka no briesmīgas bedres un no dubļainām dūņām un cēla manas kājas uz akmens kalnu un stiprināja manus soļus. Un ir licis manā mutē jaunu dziesmu, teikšanas dziesmu mūsu Dievam; daudzi to redzēs un bīsies un cerēs uz To Kungu. Svētīgs tas vīrs, kas savu cerību liek uz To Kungu, un negriežās pie lepniem un pie tiem, kas ar meliem tinās. Kungs, mans Dievs, lieli ir Tavi brīnumi, ko Tu mums parādi, un Tavi padomi; nekas Tev nav līdzinājams. Es tos gribu pasludināt un izteikt, tie nav izskaitāmi. Upuri un ēdami upuri Tev nepatīk, ausis Tu man esi atvēris; dedzināmos upurus un grēku upurus Tu neprasi. Tad es sacīju: Redzi, es nāku, grāmatā stāv par mani rakstīts. Man ir prieks, darīt Tavu prātu, mans Dievs, un Tava bauslība ir manā sirds dziļumā. Es sludināšu taisnību lielā draudzē; redzi, savas lūpas es neaizdarīšu; Kungs, Tu to zini. Tavu taisnību es neslēpju savā sirdī, no Tavas patiesības un pestīšanas es runāju, Tavu žēlastību un uzticību es neslēpju lielā draudzē. Tu, ak Kungs, nenovērs Savu apžēlošanu no manis; lai Tava žēlastība un patiesība vienmēr mani pasargā! Jo ap mani ir apmetušās bēdas, ko nevar skaitīt, mani noziegumi mani sagrābuši, ka nevaru redzēt; viņu ir vairāk, nekā matu uz manas galvas, un mana sirds mani atstājusi. Lai tev patīk, Kungs, mani izglābt, steidzies, ak Kungs, man palīgā! Lai top kaunā un kopā paliek par apsmieklu, kas manu dvēseli meklē, to samaitāt; lai top dzīti atpakaļ un paliek kaunā, kas par manu nelaimi priecājās! Lai savas bezkaunības dēļ tie iztrūcinājās, kas no manis saka: tā, tā. Lai priecājās un līksmojās iekš Tevis visi, kas Tevi meklē, un lai tie, kas Tavu pestīšanu mīļo, nepārtraukti saka: “Liels ir Tas Kungs.” Gan es esmu bēdīgs un nabags, bet Tas Kungs par mani gādā. Tu esi mans palīgs un mans glābējs; ak, mans Dievs, nekavējies! Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Svētīgs tas, kas nabagu apgādā; to Tas Kungs izglābs ļaunā dienā. Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, Viņš tam liks labi klāties virs zemes un to nenodos viņa ienaidnieku prātam. Tas Kungs to atspirdzinās uz neveselības gultas; Tu viņam palīdzēsi uz slimības gultas no visas viņa sērgas. Es sacīju: ak Kungs, esi man žēlīgs, dziedini manu dvēseli, jo es pret Tevi esmu grēkojis. Mani ienaidnieki runā ļaunu no manis: kad viņš nomirs un viņa vārds ies bojā? Un kad tie nāk, mani apraudzīt, tad tie viltu runā; ar savu sirdi tie sameklē niekus, iziet ārā un aprunā. Visi, kas mani ienīst, musina kopā pret mani, un domā ļaunu pret mani. Blēņu darbu tie apņēmušies savā prātā: kad tas guļ, tad viņš vairs necelsies! Un pat mans draugs, kam es uzticējos, kas manu maizi ēda, mani min pa kājām. Bet Tu, ak Kungs, esi man žēlīgs, un uzcel mani, tad es tiem to maksāšu! Pie tam es zinu, ka Tev labs prāts pie manis, ka mans ienaidnieks par mani negavilēs. Bet Tu mani uzturi manā nenoziedzībā, un mani iecel Savā priekšā mūžīgi. Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam! Āmen, Āmen. Koraha bērnu mācība, dziedātāju vadonim. Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis! Manai dvēselei slāpst pēc Dieva, pēc tā dzīvā Dieva; kad nākšu turp un parādīšos priekš Dieva vaiga? Manas asaras ir mana barība dienām naktīm, tāpēc ka vienmēr uz mani saka: kur ir tavs Dievs? To es pieminu un izgāžu savu dvēseli pie sevis paša, jo es gribētu labprāt noiet ar to draudzi un ar tiem uz Dieva namu staigāt, ar priecīgām dziesmām un teikšanām tai pulkā, kas svētkus tur. Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos par Viņa vaiga pestīšanu. Mans Dievs, mana dvēsele ir noskumusi, tāpēc es Tevi pieminu no Jordānes un Hermona zemes, no Micar kalna. Tavi plūdi šņāc, un jūra uz jūru rūc, visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri pār manu galvu. Dienā Tas Kungs ir cēlis Savu žēlastību, un naktī es Viņam dziedu, es pielūdzu savas dzīvības Dievu, Un saku uz Dievu, savu akmens kalnu: kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc man būs staigāt noskumušam, kad ienaidnieks spaida? Manu pretinieku mēdīšana ir kā nāve manos kaulos, kad tie uz mani vienmēr saka: kur ir tavs Dievs? Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, ka Viņš manam vaigam par pestīšanu un mans Dievs. Tiesā mani, Dievs, un iztiesā manu tiesu pret nesvētiem ļaudīm, izglāb mani no tiem viltīgiem un netaisniem. Jo Tu esi mans stiprais Dievs, kāpēc Tu mani atstūmi? Kāpēc man būs staigāt noskumušam, kad ienaidnieks spaida? Sūti Savu gaismu un Savu patiesību, ka tie mani vada un noved uz Tavu svēto kalnu un Tavā dzīvoklī; Ka es ieeju pie Dieva altāra, pie Stiprā Dieva, kas man par prieku un līksmību, un Tev uz koklēm pateicos, ak Dievs, mans Dievs! Ko tu bēdājies, mana dvēsele, un esi tik nemierīga iekš manis? Cerē uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, ka Viņš manam vaigam par pestīšanu un mans Dievs. Koraha bērnu pamācība. Dziedātāju vadonim. Dievs, ar savām ausīm mēs to esam dzirdējuši, mūsu tēvi to mums ir teikuši: vienu darbu Tu esi darījis viņu laikā sendienās. Ar savu roku pagānus Tu esi izdzinis, bet viņus Tu esi dēstījis; tautas Tu esi mocījis, bet viņus Tu esi izplatījis. Jo tie zemi caur savu zobenu nav iemantojuši, un viņu elkonis tiem nav palīdzējis, bet Tava labā roka un Tavs elkonis un Tava vaiga gaisma, jo Tev bija labs prāts pie tiem. Tu tas esi, ak Dievs, mans ķēniņš; sūti Jēkabam pestīšanu. Ar Tevi mēs gribam sadauzīt savus ienaidniekus, Tavā vārdā gribam samīt, kas mums ceļas pretim. Jo es neceru uz savu stopu, un mans zobens man nevar palīdzēt. Bet Tu mūs izglābi no mūsu pretiniekiem, un Tu mūsu ienaidniekus lieci kaunā. Ar Dievu mēs lielāmies cauru dienu un pateicamies Tavam Vārdam mūžīgi. (Sela.) Bet nu Tu mūs atstūmi un lieci mūs kaunā un neizej ar mūsu karaspēku. Tu mūs dzeni atpakaļ priekš mūsu pretiniekiem, ka mūsu ienaidnieki mūs aplaupa. Tu mūs nodevi kā avis par barību, un mūs izkaisi starp pagāniem. Tu pārdevi Savus ļaudis pa velti, un nespriedi priekš viņiem nekādas maksas. Tu mūs cēli par apsmieklu mūsu kaimiņiem, par nievāšanu un apmēdīšanu tiem, kas ir ap mums. Tu mūs dari par sakāmu vārdu starp pagāniem, ka tautas par mums galvu krata. Cauru dienu mans negods man ir klāt, un kauns apklāj manu vaigu Mēdītāju un zaimotāju valodas pēc, ienaidnieku un atriebēju dēļ. Viss tas mums uzgājis, taču mēs Tevi neesam aizmirsuši, nedz viltīgi darījuši pret Tavu derību. Mūsu sirds nav atpakaļ griezusies, nedz mūsu soļi noklīduši no Taviem ceļiem, Ka Tu mūs tā satriec zvēru vidū, un mūs apklāj ar nāves ēnu. Ja mēs būtu aizmirsuši sava Dieva vārdu, un pacēluši savas rokas uz kādu svešu dievu, Vai Dievs to nevarētu samanīt? Jo Viņš zina sirds noslēpumus. Bet Tevis pēc mēs topam nāvēti visaugošu dienu, un topam turēti kā kaujamas avis. Uzmosties, Kungs, kāpēc Tu guli? Mosties, neatstum mūžīgi. Kāpēc Tu apslēpi Savu vaigu un aizmirsti mūsu bēdas un mokas? Jo mūsu dvēsele ir nospiesta pīšļos, mūsu vēders līp pie zemes. Celies mums par palīgu, un izglāb mūs Savas žēlastības dēļ. Koraha bērnu mīlestības dziesma un pamācība. Dziedātāju vadonim, pēc, “lilijas.” Mana sirds izverd košu vārdu; es dziedāšu Ķēniņam; mana mēle ir veikla rakstītāja rakstāmais. Tu esi skaistākais starp cilvēku bērniem, Tavas lūpas ir laipnības pilnas, tādēļ Dievs Tevi svētī mūžīgi. Apjozi Savu zobenu pie Saviem gurniem, Tu varenais, Savu godību un jaukumu. Lai Tev labi izdodas Tavā godībā, celies patiesībai, lēnībai un taisnībai par labu, tad Tava labā roka Tev mācīs brīnuma darbus. Tavas bultas ir asas ķēniņa ienaidnieku sirdī; tautas apakš Tevis kritīs. Tavs godības krēsls, ak Dievs, paliek mūžīgi mūžam, Tavas valstības scepteris ir taisns scepteris. Tu mīļo taisnību un ienīsti bezdievību, tādēļ Dievs, Tavs Dievs, Tevi svaidījis ar prieka eļļu pāri pār Taviem biedriem. Visas Tavas drēbes ir mirre, alveja, kanēlis, (baltākas) nekā nami no ziloņkaula, (un skaistākas) nekā tiem ir, kas Tevi iepriecina. Tavā glītumā staigā ķēniņu meitas, līgava stāv Tev pa labo roku šķīstā Ofira zeltā. Klausies, meita, un redzi un griez šurp savas ausis, un aizmirsti savus ļaudis un sava tēva namu. Tad Ķēniņam patiks tavs skaistums, jo Viņš ir tavs Kungs, un tev būs Viņu pielūgt. Tiras pilsētas meita būs klāt ar dāvanām, bagāti ļaudis tavā priekšā pielūgs. Viscaur skaistums ir ķēniņa meitas pilī, viņas apģērbs ir no rakstīta zelta darba! Izrakstītās drēbēs viņa top vadīta pie Ķēniņa, viņas draudzenes, tās jaunavas, kas iet viņai pakaļ, top vestas pie Tevis! Ar prieku un līksmību tās top vadītas, un ieiet Ķēniņa pilī. Tavu tēvu vietā Tev būs dēli, tos Tu celsi par lieliem kungiem pār visu zemi. Es pieminēšu Tavu Vārdu uz visiem radu radiem, tādēļ tautas Tevi teiks mūžīgi mūžam. Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim, augstām balsīm. Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, īsti varens palīgs bēdu laikā. Tādēļ nebīstamies, lai arī zeme pazūd, un kalni pašā jūras vidū nogrimst, Lai viņas ūdeņi kauc un plosās un no viņas greznošanās kalni dreb. (Sela.) Taču upes strautiņi iepriecinās Dieva pilsētu, kur tā Visuaugstākā svētie dzīvokļi. Dievs ir viņas vidū; tā nešaubīsies, Dievs viņai palīdzēs rītam austot. Pagāni kauc, valstis krīt, zeme izkūst, kad Viņš paceļ Savu balsi. Tas Kungs Cebaot ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu augstais patvērums. (Sela.) Nāciet un raugāt Tā Kunga darbus, kas postīšanu sūta virs zemes, Kas kariem liek mitēties pa visu pasauli, kas stopus salauž un šķēpus sadauza, kas ratus ar uguni sadedzina. Nostājaties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs. - Es būšu paaugstināts starp pagāniem. Es būšu paaugstināts zemes virsū. Tas Kungs Cebaot ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu augstais patvērums. (Sela.) Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim. Plaukšķinājiet priecīgi, visi ļaudis, un gavilējiet Dievam ar priecīgu balsi. Jo Tas Kungs, Tas Visuaugstais, ir bijājams, liels Ķēniņš pa visu zemi. Viņš sadzīs tautas apakš mums, un ļaudis apakš mūsu kājām. Viņš mums izrauga mūsu mantojumu, Jēkaba godību, ko Viņš mīļo. (Sela.) Dievs uzkāpj ar gavilēšanu, Tas Kungs ar skaņu bazūni. Dziediet slavu Dievam, dziediet slavu; dziediet slavu mūsu Ķēniņam, dziedājiet slavu. Jo Dievs ir Ķēniņš pār visu zemi, dziediet Viņam ar sapratni. Dievs valda pār pagāniem, Dievs sēž uz Sava svētā krēsla. Tautu lielkungi sapulcējušies par tautu Ābrahāma Dievam, jo zemes priekšturamās bruņas pieder Dievam; Viņš ir ļoti paaugstināts. Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim. Tas Kungs ir liels un ļoti slavējams mūsu Dieva pilsētā Viņa svētā kalnā. Jauki paceļas Ciānas kalns, visas zemes prieks, ziemeļa pusē, tā lielā Ķēniņa pilsēta. Dievs viņas pilīs ir atzīts par patvērumu. Jo redzi, ķēniņi sapulcējās un atnāca kopā; Tie redzēja un brīnījās, tie iztrūcinājās un steidzās projām. Drebēšana tos tur aizņēma, mokas tā kā sievu bērnu sāpēs. Tu sadauzi lielos jūras kuģus caur austriņu. Tā kā bijām dzirdējuši, tā to esam redzējuši Tā Kunga Cebaot pilsētā, mūsu Dieva pilsētā. Dievs to stiprinās mūžīgi. (Sela.) Ak Dievs, mēs pieminam Tavu žēlastību Tavā svētā namā. Ak Dievs, tā kā Tavs Vārds, tāpat ir Tava slava līdz pasaules galam, Tava labā roka ir taisnības pilna. Lai Ciānas kalns priecājās un Jūda meitas lai līksmojās Tavu tiesu labad. Ejat ap Ciānu un apmetaties ap viņu, skaitiet viņas torņus. Liekat vērā viņas mūrus, apraugāt viņas augstos namus, ka nākamai paaudzei to varat izteikt. Jo šis Dievs ir mūsu Dievs mūžīgi mūžam. Viņš mūs vadīs līdz mūža galam. Koraha bērnu dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausāties to, visi ļaudis, grieziet ausis šurp, visi pasaules iedzīvotāji, Tā zemi kā augsti, bagāti kā nabagi kopā. Manas mutes runa ir gudrība, un manas sirds domas ir prātīgas. Es griezīšu savu ausi pie viena sakāma vārda, un izteikšu savu mīklu uz koklēm. Kāpēc man bīties ļaunās dienās, kad manu vajātāju noziegums ap mani metās? Tie paļaujas uz savu padomu un greznojās ar savu lielo bagātību. Savu brāli neviens nevar atpestīt nedz Dievam par to dot atpirkšanas maksu, Jo viņu dvēseles atpestīšana ir dārga, ka tā jāpamet mūžīgi, Ka tas dzīvotu mūžam un kapu neredzētu. Tiešām redzēs, ka gudri mirst, ka ģeķi un neprātīgi kopā iet bojā un savu mantu pamet citiem. Tās ir viņu sirdsdomas, ka viņu namiem būs stāvēt mūžīgi, viņu dzīvokļiem līdz radu radiem; tie nosauc valstis pēc saviem vārdiem. Bet cilvēks greznībā nepastāv, viņš līdzinājās lopiem, ko nokauj. Šis ir ceļš ģeķiem un tiem, kas viņiem iet pakaļ un kam viņu vārdi patīk. (Sela.) Tie taps noguldīti ellē kā avis, nāve tos ganīs; bet taisnie pār tiem valdīs rītam austot, un viņu augumu aprīs elle, ka nebūs, kur palikt. Bet Dievs atpestīs manu dvēseli no elles varas, jo Viņš mani pieņems. (Sela.) Nebēdājies par to, kad kāds top bagāts, kad viņa nama gods top liels. Jo viņš mirdams neko neņems līdz, viņa godība tam neies pakaļ. Jebšu viņš savu dvēseli svētī, kamēr viņš dzīvo, un tevi teic, ka tu sev labas dienas sagādājis. Tomēr tu noiesi pie viņa tēvu radiem, kas gaismu neredz ne mūžam. Cilvēks, kas greznībā un nav prātīgs, tas līdzinājās lopiem, ko nokauj. Asafa dziesma. Stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs, runā, un sauc zemi no rītiem līdz vakariem. No Ciānas, kur tas pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu. Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijoša uguns iet Viņa priekšā, un Viņam apkārt liela vētra. Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt Savus ļaudis. Sapulcinājiet Man Manus svētos, kas Manu derību derējuši ar upuriem. Un debesis stāsta Viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis. (Sela.) Klausiet, Mani ļaudis, Es runāšu; Israēl, Es došu liecību pret tevi: Es, Dievs, esmu tavs Dievs. Tavu upuru pēc Es tevi nepārmācu, nedz tavu dedzināmo upuru pēc, kas vienmēr Manā priekšā. No tava nama Es vēršus neņemšu, nedz āžus no taviem laidariem. Jo visi meža zvēri Man pieder, tie lopi uz kalniem pa tūkstošiem. Es zinu visus putnus uz kalniem, un tie zvēri laukā ir manā priekšā. Ja Man gribētos ēst, tad Es tev to nesacītu, jo Man pieder pasaule un viņas pilnums. Vai Man ēst vērša gaļu un dzert āžu asinis? Upurē Dievam pateicību un maksā tam Visuaugstam savus solījumus. Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es tevi gribu izraut, un tev būs Mani godāt. Bet uz bezdievīgo Dievs saka: kā tu drīksti daudzināt Manus likumus un Manu derību ņemt savā mutē. Kad tu tomēr ienīsti pārmācību, un laidi pār galvu Manus vārdus? Kad tu zagli redzi, tad tu viņam skrej līdz, un tev ir dalība ar laulības pārkāpējiem. Ar savu muti tu dodies uz ļaunu, un tava mēle dzen viltību. Tu sēdi runādams pret savu brāli, tavas mātes dēlu tu apmelo. To tu dari, un kad Es ciešu klusu, tad tu domā, ka Es tāds pat esmu kā tu; bet Es tevi pārmācīšu un tev to turēšu priekš acīm. Saprotiet jel to, jūs, kas Dievu aizmirstat, lai Es nesaplosu, un izglābēja nav. Kas pateicību upurē, tas Mani tur godā; un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu Dieva pestīšanu. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Kad pravietis Nātans pie viņa nāca, kad viņš bija gājis pie Batsebas. Apžēlojies par mani, ak Dievs, pēc Savas žēlastības, izdeldē manus pārkāpumus pēc Savas lielās sirdsžēlastības! Mazgā mani labi no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem. Jo es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir manā priekšā vienmēr. Tev vienam es esmu grēkojis un ļaunu darījis priekš Tavām acīm, ka Tu paliec taisns Savos vārdos un šķīsts Savā tiesā. Redzi, noziedzībā esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ieņēmusi. Redzi, tev patīk sirds patiesība, tad dari man zināmu to apslēpto gudrību. Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, ka topu šķīsts, mazgā mani, ka topu baltāks nekā sniegs. Liec man dzirdēt prieku un līksmību, ka tie kauli līksmojās, ko Tu esi satriecis. Apslēp Savu vaigu no maniem grēkiem un deldē visu manu noziegumu. Radi iekš manis, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno iekš manis pastāvīgu garu. Nemet mani nost no Sava vaiga, un neatņem no manis Savu Svēto Garu. Atdod man atkal Savas pestīšanas prieku, un uzturi mani ar labprātīgu garu. Tad es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, ka grēcinieki pie Tevis atgriežas. Izglābi mani no asins vainām, ak Dievs, Tu Dievs mans Pestītājs; tad mana mēle slavēs Tavu taisnību. Kungs, atdari manas lūpas, tad mana mute izteiks Tavu slavu. Jo Tev netīk upuris, citādi es to gribētu dot, dedzināms upuris Tev nepatīk. Dieva upuris ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nesmādēsi. Dari labu Ciānai pēc Savas labprātības, uztaisi Jeruzālemes mūrus. Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un visa sadedzināmais upuris, tad upurēs vēršus uz Tava altāra. Dāvida mācības dziesma dziedātāju vadonim, Kad Doēgs, Edomietis, nāca un Saulam sludināja un tam sacīja: Dāvids ir nācis Ahimeleha namā. Ko tu lielies ar ļaunumu, tu varmāka? Dieva žēlastība pastāv vienmēr. Tava mēle meklē postu kā trīts dzenams nazis, tu viltus perētājs. Tu mīļo ļaunumu vairāk nekā labumu, un melus vairāk nekā taisnību. (Sela.) Tu labprāt runā posta vārdus, tu viltus mēle. Tad Dievs arī tevi postīs mūžīgi, Viņš tevi sagrābs un tevi izraus no dzīvokļa, un izsakņos no dzīvības zemes. (Sela.) Un tie taisnie to redzēs un bīsies un smiesies par viņu: Redzi, tas ir tas vīrs, kas Dievu neturēja par savu spēku, bet paļāvās uz savu lielo bagātību; tas bija varens savā ļaunumā. Bet es būšu kā zaļš eļļas koks Dieva namā, es paļaujos uz Dieva žēlastību mūžīgi mūžam. Es Tev pateikšos mūžam, ka Tu to esi darījis, un gaidīšu uz Tavu Vārdu, jo tas ir labs priekš Taviem svētiem. Dāvida mācības dziesma. Dziedātāju vadonim ar stabulēm. Ģeķis saka savā sirdī: Dieva nav. Tie samaitājās un sagānās ar netaisnību, nav neviena, kas labu dara. Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, redzēt, vai jel kas esot prātīgs, kas Dievu meklē. Bet tie visi atkāpušies, tie kopā samaitājušies; nav, kas labu dara, it neviena. Vai tad to neatzīst tie ļauna darītāji, kas manus ļaudis ēd, kā ēd maizi, bet Dievu tie nepiesauc. Tad tiem uzkrita bailes, kur bailes nebija; jo Dievs izklīdināja tavu spaidītāju kaulus; Tu tos liki kaunā, jo Dievs tos bija atmetis. Ak, kaut Israēla pestīšana nāktu no Ciānas! Kad Dievs novērsīs Savu ļaužu cietumu, tad Jēkabs priecāsies un Israēls līksmosies. Dāvida mācības dziesma. Dziedātāju vadonim, uz koklēm. Kad Zifieši nāca un Saulam sacīja: vai Dāvids pie mums nav paslēpies? Ak Dievs atpestī mani caur Savu vārdu un nes man tiesu caur Savu varu. Ak Dievs, klausi manu lūgšanu, liec vērā, ko mana mute runā. Jo svešinieki ceļas pret mani, un briesmīgi ļaudis meklē manu dvēseli; tie netur Dievu priekš savām acīm. (Sela.) Redzi, Dievs man ir par palīgu; Tas Kungs ir tas, kas manu dvēseli uztur. Viņš maksās to ļaunumu maniem nicinātājiem; izdeldē tos pēc Tavas uzticības. Tad es Tev upurēšu ar labu prātu, es pateikšos, Kungs, Tavam Vārdam, ka tas ir tik labs. Jo Viņš mani izglābis no visām bēdām, ka mana acs ar prieku uzlūko manus ienaidniekus. Dāvida mācības dziesma, dziedātāju vadonim, uz koklēm. Griezies, ak Dievs, pie manas lūgšanas un nepaslēpies no manām sirds nopūtām. Liec mani vērā un paklausi mani; es esmu pilns nemiera savās raizēs, ka man jānopūšās. Tāpēc ka ienaidnieks kliedz un bezdievīgais spaida; jo tie gāž postu uz mani un ienīst mani ar dusmām. Mana sirds mokās iekš manis, un nāves izbailes man uzkritušas. Trīcēšana un drebēšana man uzgājusi, un bailes man uzbrukušas. Es sacīju: kaut man būtu spārni kā balodim; es gribētu skriet, kur varētu palikt. Redzi, es tālu nobēgtu un apmestos tuksnesī. (Sela.) Steigšus es izglābtos no bargas aukas un vētras. Aprij tos, Kungs, sajauc viņu mēles; jo es redzu varas darbus un ķildas pilsētā. Dienām naktīm tādas lietas ir pa viņas mūriem, un netaisnība un varas darbs ir viņas vidū. Posts tur iekšā, pārestība un viltība neatstājās no viņas ielām. Jo tas nav ienaidnieks, kas mani apkauno, to es varētu panest; tas nav mans nīdētājs, kas pret mani lielās, priekš tā es varētu apslēpties; Bet tu esi cilvēks no manas kārtas, mans biedrs un mans draugs. Mēs kopā mīļi sarunājamies un kopā gājām Dieva namā. Lai nāve tiem uzbrūk, lai tie dzīvi nogrimst ellē, jo blēdības ir iekš viņu dzīvokļiem pašā viņu vidū. Bet es piesaukšu Dievu, un Tas Kungs mani izpestīs. Vakaros un rītos un dienas vidū es nopūtīšos un žēlošos, tad Viņš klausīs manu balsi. Viņš uz mieru atpestī manu dvēseli no tiem, kas pret mani karo, jo to ir liels pulks man pretim. Stiprais Dievs, kas mūžam paliek, mani paklausīs un tos pazemos. (Sela.) Jo tie nemaz neatgriežas un Dievu nebīstas! Jo tie pieliek savas rokas pie viņa draugiem un sagāna viņa derību. Viņu mute ir glumāka nekā sviests, bet viņu sirdī ir karš; viņu vārdi ir mīkstāki nekā eļļa, un ir taču pliki zobeni. Met savu nastu uz To Kungu, Tas tevi uzturēs; Viņš ne mūžam neļaus, ka taisnais šaubās. Bet Tu, ak Dievs, tos nometīsi dziļā bedrē. Tie asins kārīgie un viltnieki nepanāks ne pusmūžu; bet es uz Tevi paļaujos. Dāvida sirds dziesma dziedātāju vadonim, pēc: “mēmais balodis svešumā”; kad Fīlisti Gatā viņu bija saņēmuši. Apžēlojies par mani, ak Dievs, jo cilvēki mani grib aprīt; cauru dienu pretinieks mani apbēdina. Mani ienaidnieki cauru dienu mani grib aprīt, jo daudz ir, kas man pretī stāv lepnībā. Baiļu dienā es uz Tevi paļaujos. Iekš Dieva es slavēšu Viņa vārdu, es paļaušos uz Dievu un nebīšos; ko miesa man darīs? Cauru dienu tie pārgroza manus vārdus, visas viņu domas pret mani ir uz ļaunu. Tie turas kopā un glūn, tie apsargā manas pēdas, tā kā kas pēc manas dvēseles tīko. Vai tad tie ar tādu netaisnību izglābsies? Gāz zemē, ak Dievs, tos ļaudis iekš dusmības! Tu skaiti manas bēgšanas, saņem traukā manas asaras; vai tās nav Tavā grāmatā? Tad mani ienaidnieki griezīsies atpakaļ tai dienā, kad es saukšu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani. Iekš Dieva es slavēšu Viņa vārdu, iekš Tā Kunga es slavēšu Viņa vārdu. Es paļaujos uz Dievu, es nebīšos; ko cilvēki man var darīt? Tev, Dievs, es esmu apsolījies, Tev es maksāšu pateicības upurus. Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, un manu kāju no slīdēšanas, ka es priekš Dieva vaiga staigāju dzīvības gaismā. Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: “nesamaitā”; kad tas no Saula bēga alā. Apžēlojies par mani, ak Dievs, apžēlojies par mani, jo uz Tevi cerē mana dvēsele, un apakš Tavu spārnu ēnas es gribu cerēt, kamēr nelaime būs pārgājusi. Es piesaukšu Dievu, Visuaugsto, stipro Dievu, kas par mani visu izdarīs. Viņš sūta no debesīm un palīdz man, un apkauno manu aprijēju. (Sela.) Dievs sūta Savu žēlastību un patiesību. Mana dvēsele ir starp lauvām; es guļu starp cilvēku bērniem kā starp liesmām; viņu zobi ir šķēpi un bultas, un viņu mēle ass zobens. Parādi, Dievs, Savu augstību pār debesīm, un Savu godību pār visu pasauli! Tie izpleš tīklu maniem soļiem, mana dvēsele ir nospiesta; manā priekšā tie bedri rakuši, paši krituši iekšā. (Sela.) Mana sirds ir droša, Dievs, mana sirds ir droša, es dziedāšu un slavēšu. Uzmosties, mans gods, uzmostaties, stabules un kokles, es uzmodīšos ar rīta blāzmu. Es Tev pateikšos, Kungs, starp ļaudīm, es Tevi slavēšu starp tautām. Jo Tava žēlastība ir liela līdz debesīm, un Tava patiesība līdz padebešiem. Parādi, Dievs, Savu augstību pār debesīm, Savu godību pār visu pasauli. Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: “nesamaitā.” Vai tad jūs esat mēmi, ka nerunājat taisnību un nepareizi tiesājat, jūs cilvēku bērni? Tiešām, savā sirdī jūs darāt netaisnību virs zemes, ar savām rokām jūs dzenaties uz varas darbu. Bezdievīgie maldās no mātes klēpja, kas melus runā, maldās no pašām mātes miesām. Tiem ir tāds niknums kā čūsku dzelonis, kā kurlai odzei, kas savu ausi aizbāž, Ka tā nedzird vārdotāja balsi, kas labi māk apvārdot. Ak Dievs, salauzi viņiem zobus mutē, ak Kungs, izrauj jauno lauvu dzerokļus! Lai tie izšķīst kā ūdens, kas notek; kad tie uzvelk savas bultas, tad lai tās ir kā aplauztas, Tā kā gliemezis, kas izkūst, tā lai tie izgaist tā kā sievas nelaikā dzimis bērns, tā lai tie neredz saules. Pirms jūsu ērkšķi dabūs asus galus, Viņš tos aizraus dzīvus, kā ar karstu dusmību. Taisnais priecāsies, kad viņš redz atriebšanu, viņš mazgās savas kājas bezdievīgo asinīs. Un cilvēki sacīs: tam taisnam būs augļi; tiešām, Dievs ir soģis virs zemes. Dāvida sirds dziesma, pēc: “nesamaitā”; kad Sauls nosūtīja, sargāt namu, ka viņu nokautu. Izglāb mani, mans Dievs, no maniem ienaidniekiem, pasargi mani no tiem, kas pret mani ceļas. Izglāb mani no ļauna darītājiem un atpestī mani no asins ļaudīm. Jo redzi tie glūn uz manu dvēseli, vareni sapulcējās pret mani, lai gan neesmu grēkojis nedz noziedzies, ak Kungs! Bez vainas tie tek un sataisās. Uzmosties man palīgā un skaties! Tu, ak Kungs, Dievs Cebaot, Israēla Dievs, uzmosties, piemeklēt visus pagānus, neapžēlojies par nevienu, kas tik viltīgi dodas uz netaisnību. (Sela.) Vakarā tie atnāk, rūc kā suņi, un skraida apkārt pa pilsētu. Redzi, tie ar savu muti atraugājās, zobeni ir viņu lūpās, jo - kas to dzird? Bet Tu, Kungs, par tiem smiesies, Tu apmēdīsi visus pagānus. Pret viņu varu es gaidīšu uz Tevi, jo Dievs ir mans patvērums. Dievs man bagātīgi parāda Savu žēlastību, Dievs man liek ar prieku uzlūkot savus pretiniekus. Nenokauj tos, ka mani ļaudis to neaizmirst, izklīdini tos ar Savu varu, un nogāz tos, ak Kungs, mūsu priekšturamās bruņas! Tīri grēks ir viņu lūpu vārdi, tāpēc lai tie top sagūstīti savā lepnībā, viņu lādēšanas un to melu pēc, ko tie runā. Izdeldē tos dusmībā, izdeldē tos, ka to vairs nav, un lai atzīst, ka Dievs ir valdītājs iekš Jēkaba līdz pasaules galam. (Sela.) Vakarā tie atnāk, rūc kā suņi, un skraida apkārt pa pilsētu. Tie skraida šurp un turp barības pēc, un kad nav paēduši, paliek pa nakti. Bet es dziedāšu no Tava stipruma un teikšu rītos Tavu žēlastību, jo Tu man esi bijis augsts patvērums un glābšana bēdu dienā. No Tevis es dziedāšu, mans stiprums, jo Tu, Dievs, esi mans patvērums, mans žēlīgais Dievs! Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, iemācīt pēc: “lilija ir liecība”; Kad viņš kāvās ar Sīriešiem no Mezopotamijas un ar Sīriešiem no Cobas, un Joabs nāca atpakaļ un sakāva no Edomiešiem divpadsmit tūkstošus sāls ielejā. Dievs, Tu mūs esi atmetis, izkaisījis, Tu esi bijis dusmīgs, griezies atkal pie mums. Tu zemi esi kustinājis un šķēlis, dziedini viņas plīsumus, jo viņa šaubās. Tu Saviem ļaudīm grūtumu esi licis redzēt, ar reibuma vīnu Tu mūs esi dzirdinājis. Tiem, kas Tevi bīstas, Tu esi devis karogu, celties patiesības labad. (Sela.) Lai Tavi mīļie taptu atsvabināti, tad palīdzi nu ar Savu labo roku un paklausi mūs! Dievs runā Savā svētā vietā, par to es priecājos; es dalīšu Šehemi un mērošu Sukota ieleju. Gileāds Man pieder, un Manasus Man pieder, un Efraīms ir Manas galvas stiprums, Jūda ir Mans valdības zizlis. Moabs ir Mans mazgājamais trauks; Savu kāju Es stiepju pār Edomu; tu, Fīlistu zeme, kliedz par Mani! Kas mani vadīs tai stiprā pilsētā? Kas mani pavadīs līdz Edomam? Vai ne Tu, Dievs, kas mūs biji atmetis un neizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku? Dod mums palīgu bēdu laikā, jo cilvēku pestīšana nav nekas. Ar Dievu darīsim stiprus darbus. Viņš samīdīs mūsu pretiniekus. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, uz koklēm. Klausi, ak Dievs, manu saukšanu, ņem vērā manu lūgšanu. No zemes gala es Tevi piesaucu, kad mana sirds bēdājās; vadi Tu mani uz akmens kalnu, jo man tas par augstu. Jo Tu man esi patvērums, stiprs tornis pret maniem ienaidniekiem. Es palikšu Tavā dzīvoklī mūžīgi, es patveršos Tavu spārnu pavēnī. (Sela.) Jo Tu, Dievs, esi klausījis manas solīšanas, Tu devis mantību tiem, kas Tavu Vārdu bīstas. Tu vairosi ķēniņam dzīvības laiku; viņa gadi paliks līdz radu radiem. Viņš sēdēs mūžīgi Dieva priekšā; parādi viņam žēlastību un patiesību, kas viņu pasargā. Tad es dziedāšu Tavam Vārdam mūžīgi, lai es maksāju savus solījumus dienu no dienas. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, Jedutunam. Tiešām, mana dvēsele ir klusu uz Dievu, no Viņa nāk mana pestīšana. Tiešām, Viņš ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es daudz nešaubīšos. Cik ilgi jūs visi vienam krītat virsū, to satrieciet kā ielīkušu sienu un iedauzītu mūri? Viņi uz to vien domā, viņu nogāzt no viņa godības; tiem patīk meli; ar savu muti tie svētī, bet sirds dziļumā tie lād. (Sela.) Tiešām, mana dvēsele, esi klusu uz Dievu, jo no Viņa ir mana cerība. Viņš vien ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es nešaubīšos, Pie Dieva ir mana pestīšana un mans gods, mana stipruma klints, mana cerība stāv uz Dievu. Cerējiet uz Viņu vienmēr, jūs ļautiņi, izgāziet savu sirdi Viņa priekšā; Dievs mums ir par patvērumu. (Sela.) Tiešām, cilvēku bērni nav nekas, lieli ļaudis ir nelietība; uz svariem likti tie kopā būtu vieglāki nekā vējš. Nepaļaujaties uz netaisnību un uz laupījumu, netopiet nelieši; kad bagātība vairojās, tad nedodaties uz to ar savu sirdi. Dievs vienu vārdu ir runājis, to dažkārt esmu dzirdējis, ka Dievs ir varens. Un Tu, ak Kungs, esi žēlīgs, jo Tu maksā ikvienam pēc viņa darba. Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūda tuksnesī. Ak Dievs! Tu esi mans stiprais Dievs, Tevi es meklēju pašā rītā, pēc Tevis slāpst manai dvēselei, pēc Tevis ilgojās mana miesa sausā un izkaltušā zemē, kur ūdens nav. Tā es svētā vietā pēc Tevis esmu skatījies, redzēt Tavu spēku un Tavu godību. Jo Tava žēlastība ir labāka nekā dzīvība; manas lūpas Tevi slavē. Tā es Tevi gribētu teikt mūžam, un pacelt savas rokas Tavā Vārdā. Tad mana dvēsele taptu paēdināta kā ar taukumiem un gardumiem, un mana mute Tevi slavētu ar priecīgām lūpām. Es Tevi pieminu apguldamies, un uzmozdamies es domāju uz Tevi. Jo Tu esi mans palīgs, un Tavu spārnu pavēnī es dziedāšu priecīgi. Mana dvēsele Tev pieķeras, Tava labā roka mani tur. Bet tie, kas manu dvēseli meklē izpostīt, nogrims pašos zemes dziļumos. Tos nodos zobena asmenim un tie būs lapsām par barību. Bet ķēniņš priecāsies iekš Dieva; kas pie Viņa zvēr, tas lielīsies; jo melkuļu mute taps aizbāzta. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausi, ak Dievs, manu balsi, kad es žēlojos; pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām. Apslēp mani no ļaunu ļaužu padomiem, no ļaundarītāju trakošanas. Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus, Šaut slepeni nenoziedzīgam; tie šauj viņam piepeši un nebīstas. Tie iedrošinājās paši ļaunā padomā, tie runā, slepeni likt valgus, un saka: kas to redzēs? Tie domā uz visādu blēdību, tiem gatavs ir viņu gudrais padoms, prātu un sirdi nevienam nevar izdibināt. Bet Dievs ar bultu tos šaus piepeši, ka tiem gan sāpēs. Caur savu pašu mēli tie taps apgāzti; ikkurš, kas uz tiem skatās, bēgs. Un visi cilvēki bīsies un sacīs: to Dievs ir darījis, un sapratīs, ka tas ir Viņa darbs. Taisnais priecāsies iekš Tā Kunga, un paļausies uz Viņu, un visi sirdsskaidrie teiktin teiksies. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Dievs, klusībā iekš Ciānas Tu topi slavēts, un solījumi Tev top maksāti. Tu paklausi lūgšanas, visa miesa nāk pie Tevis. Noziegumi mūs ir pārvarējuši, - mūsu pārkāpumus, tos Tu salīdzini! Svētīgs tas, ko Tu izredzi, un kam Tu vaļu dod pie Tevis nākt un dzīvot Tavos pagalmos; mēs tapsim paēdināti no Tava nama labuma Tavā svētā dzīvoklī. Atbildi mums pēc taisnības, Tu, kas brīnišķīgas lietas dari, ak Dievs, mūsu Pestītāj, Tu patvērums visām zemes robežām, un tiem, kas tālu pie jūras dzīvo. Tu stiprini kalnus ar Savu spēku, Tu apjozies ar varu, Tu klusini jūras kaukšanu, viņas viļņu kaukšanu un ļaužu troksni, Ka tie, kas dzīvo tanīs robežās, bīstas no Tavām zīmēm. Tu iepriecini visu, kas kust, vakarā un rītā. Tu piemeklē zemi un to dzirdini un to dari ļoti bagātu. Dieva upīte ir ūdens pilna. Tu liec viņu labībai labi izdoties, jo tā Tu zemi apkopi. Tu slacini viņas vagas, un liec lietum līt uz viņas arumiem; Tu tos dari mīkstus caur lāsēm, Tu svētī viņas asnus. Tu pušķo gadu ar Savu labumu, un Tavas pēdas pil no taukumiem. Tuksneša ganības pil un pakalni ar prieku ir apjozti. Lauki ir apģērbti ar ganāmiem pulkiem, un ielejas ar labību apklātas, ka gavilē un dzied. Dziesma dziedātāju vadonim. Gavilējiet Dievam, visa zeme! Dziediet Viņa vārda godībai, cildiniet Viņa slavu. Sakait uz Dievu: kāds bijājams Tu esi Savos darbos! Tavi ienaidnieki Tev padosies Tavas lielās varas pēc. Lai visa zeme Tevi pielūdz un Tev dzied, lai dzied Tavam Vārdam! (Sela.) Nāciet un redziet Dieva darbus. Viņš ir bijājams Savos darbos pie cilvēku bērniem. Viņš pārvērta jūru par sausumu, kājām varēja iet caur upi; par to mēs iekš Viņa priecājamies. Viņš valda mūžīgi ar Savu spēku, Viņa acis raugās uz tautām, Viņš atkāpējiem neļauj paaugstināties. (Sela.) Svētiet mūsu Dievu, jūs tautas, liekat dzirdēt Viņa teikšanas slavu. Viņš uztur dzīvas mūsu dvēseles un neliek slīdēt mūsu kājām. Jo Tu, Dievs, mūs esi pārbaudījis; Tu mūs esi kausējis, kā sudrabu kausē. Tu mums esi licis iekrist valgos, uz mūsu muguru Tu esi licis grūtu nastu. Tu cilvēkiem esi licis celties pār mūsu galvu; mēs bijām nākuši ugunī un ūdenī, bet Tu mūs esi izvedis pie atspirgšanas. Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev maksāšu savu apsolījumu, Uz ko manas lūpas ir atdarījušās, un ko mana mute runājusi, kad man bija bail. Es tev upurēšu taukus dedzināmos upurus ar kvēpināšanu no auniem; es Tev upurēšu vēršus ar āžiem. (Sela.) Nāciet, klausāties visi, kas Dievu bīstaties: es jums izteikšu, ko Viņš darījis pie manas dvēseles. Viņu es piesaucu ar savu muti, un Viņš tapa slavēts no manas mēles. Ja es netaisnību atrastu savā sirdī, tad Tas Kungs mani nebūtu klausījis. Bet tiešām, Dievs ir klausījis, manas lūgšanas balsi Viņš ņēmis vērā. Slavēts Dievs, kas nav atmetis manu lūgšanu, nedz novērsis Savu žēlastību no manis. Dziesma dziedātāju vadonim, dziedama uz koklēm. Lai Dievs par mums apžēlojas un mūs svētī, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums! (Sela.) Ka virs zemes Tavs ceļš top zināms, starp visiem pagāniem Tava pestīšana. Tev, Dievs, pateicās ļaudis, Tev pateicās visi ļaudis. Tautas priecājās un gavilē, ka Tu ar taisnību tiesā ļaudis un vadi tautas zemes virsū. Tev, Dievs, pateicās ļaudis, Tev pateicās visi ļaudis. Zeme izdod savus augļus; Dievs, mūsu Dievs, svētī mūs! Svēti mūs, Dievs, un visi zemes gali lai Viņu bīstas! Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim dziedama. Lai Dievs ceļas, ka Viņa ienaidnieki top izklīdināti, un Viņa nīdētāji bēg Viņa priekšā. Izdzen tos, tā kā dūmi top izdzīti; tā kā vasks ugunī top kausēts, tāpat bezdievīgie ies bojā Dieva priekšā. Bet taisnie priecāsies un līksmosies Dieva priekšā, un ļoti priecāsies. Dziediet Dievam, dziediet Viņa Vārdam, sataisiet ceļu Tam, kas brauc pa tuksnešiem. Viņa vārds ir Kungs, - un līksmojaties Viņa priekšā. Viņš ir bāriņu tēvs un atraitņu tiesnesis, Viņš ir Dievs Savā svētā dzīvoklī, Tāds Dievs, kas vientuļiem dod namā dzīvot, kas cietumniekus izved pie labklāšanās; bet atkāpējiem jādzīvo tukšumā. Dievs, kad Tu gāji Savu ļaužu priekšā, kad Tu staigāji tuksnesī, (Sela.) Tad zeme drebēja un debesis pilēja Dieva priekšā, un Sinaī, Tā Dieva priekšā, kas ir Israēla Dievs. Tu, Dievs, devi nolīt bagātam lietum; Savu iemantojamo tiesu, kas bija noguruši, Tu spirdzināji, Ka Tava draudzīte tur var dzīvot; Tu, Dievs, atspirdzini bēdīgos ar Savu labumu. Tas Kungs dod vārdu ar lielu pulku priecas sludinātāju. Karaspēku ķēniņi bēga, tie bēga, un nama dzīvotāja izdalīja laupījumu. Kad lēģerī esat apmetušies, tad jūs spīdiet kā baložu spārni ar sudrabu apklāti, un kam ir spalvas kā zaļgans zelts. Kad Visuvarenais tur ķēniņus izkaisa, tad ir balts kā sniegs uz Calmona. Dieva kalns ir Basanas kalns, kalns ar daudz virsotnēm ir Basanas kalns. Kāpēc jūs apskaužat, jūs augstie kalni to kalnu, kur Dievam patīk mājot? Tiešām, Tas Kungs tur dzīvos mūžam. Dieva ratu ir daudz tūkstošu tūkstoši (tūkstošiem eņģeļu), Tas Kungs ir viņu vidū, tā kā uz Sinaī Savā svētumā. Tu esi uzkāpis augstībā, Tu esi vedis gūstekņus cietumā, Tu esi dāvanas dabūjis priekš cilvēkiem, arī (priekš) atkāpējiem, ka tie (pie Tevis) dzīvo, ak Kungs Dievs. Slavēts lai ir Tas Kungs, ikdienas Viņš uzliek mūms nastu; Stiprais Dievs ir mūsu pestīšana. (Sela.) Dievs mums ir Dievs, kas pilnīgi izpestī, un pie Tā Kunga Dieva ir izvešana no nāves. Tiešām, Dievs sadauzīs pieri Saviem ienaidniekiem, un matu pilno galvu tiem, kas staigā savos noziegumos. Tas Kungs saka, Es atvedīšu, Es atvedīšu atkal no Basanas, Es atvedīšu atkal no jūras dziļumiem. Tādēļ tu mērksi savu kāju ienaidnieku asinīs, un tavi suņi tās laizīs. Tavi gājumi, ak Dievs, top redzēti, mana stiprā Dieva, mana Ķēniņa, gājumi svētā vietā. Dziedātāji iet papriekš, spēlētāji pakaļ bungotāju meitu starpā. Svētī Dievu, To Kungu, draudzes sapulcē, jūs, kas no Israēla avota. Tur pār tiem valda mazais Benjamins, Jūda lielkungi ar saviem pulkiem, Zebulona lielkungi, Naftalis lielkungi. Tavs Dievs ir pavēlējis tavai valstij būt stiprai; stiprini, ak Dievs, ko Tu mums par labu esi darījis. Tava nama dēļ Jeruzālemē ķēniņi Tev atnesīs dāvanas. Rāj to zvēru niedrēs, to vēršu pulku ar tautu teļiem, lai tie zemē metās ar sudraba gabaliem. Viņš izklīdina tautas, kam tīk karot. Lieli kungi nāks no Ēģiptes, Etiopijas zeme steigsies, izstiept savas rokas uz Dievu. Jūs pasaules valstis, dziediet Dievam, dziediet Tam Kungam, (Sela.) Tam, kas brauc pa debesu debesīm, kas no iesākuma. Redzi, Viņš dos Savam pērkonam spēcīgu skaņu. Dodiet Dievam godu! Viņa augstība ir pār Israēli, un Viņa spēks pār augstiem padebešiem. Dievs, Tu esi bijājams no Savas svētās vietas, Tu stiprais Israēla Dievs. Viņš dod ļaudīm stiprumu un spēku, - slavēts lai ir Dievs! Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: “lilijas”. Dievs, palīdz man; jo ūdeņi ir nākuši līdz pašai dvēselei. Es grimstu dziļos dubļos, kur nevar stāvēt, es esmu nācis dziļos ūdeņos un viļņi mani apklāj. Es esmu piekusis no savas saukšanas, mans kakls ir aizsmacis, manas acis īgst, - tomēr es gaidu uz savu Dievu. Vairāk nekā matu uz manas galvas ir to, kas mani bez vainas ienīst; vareni ir tie, kas mani grib samaitāt, kas mani par nepatiesu ienīst; man jāmaksā, ko es neesmu laupījis. Ak Dievs, Tu zini manu ģeķību, un mani noziegumi Tev nav apslēpti. Lai pie manis netop kaunā, kas Tevi gaida, ak Kungs, Dievs Cebaot! lai pie manis netop kaunā, kas Tevi meklē, ak Israēla Dievs! Jo Tevis pēc es nesu negodu; mans vaigs ir apklāts ar kaunu. Es esmu palicis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem. Jo karstums Tava nama labad mani ir ēdis, un Tavu zaimotāju zaimošana ir kritusi uz mani. Un es raudu, un mana dvēsele gavē, bet tas man ir tapis par kaunu. Es esmu apvilcis maisu, bet es tiem esmu tapis par sakāmu vārdu. Kas vārtos sēž, tie aprunā mani, un es esmu par smieklu vīna dzērājiem. Bet es Tevi pielūdzu, Kungs, pieņēmīgā laikā; pēc Savas lielās žēlastības, ak Dievs, paklausi mani, pestīdams pēc Savas patiesības. Izrauj mani no dubļiem, ka es neapslīkstu, ka es topu izglābts no nīdētājiem un no dziļiem ūdeņiem. Lai ūdens viļņi mani neapklāj, un dziļumi lai mani neaprij, un bedres malas lai nesagāžas kopā pār mani. Paklausi mani, ak Kungs, jo Tava žēlastība ir laba; griezies pie manis pēc Savas lielās sirds žēlastības! Un neapslēp Savu vaigu priekš Sava kalpa, jo man ir bail; steidzies, paklausi mani. Nāc klāt pie manas dvēseles, atpestī to, izglāb mani manu ienaidnieku dēļ. Tu zini manu kaunu un manu negodu un manu apsmieklu; visi mani pretinieki ir Tavā priekšā. Kauns man lauž sirdi, un es nīkstu; es gaidīju, vai kādam nebūtu žēl, bet nav, - un uz iepriecinātājiem, bet es neatrodu. Un tie man žulti dod ēst un etiķi dzert, kad es gauži izslāpis. Lai viņu galds viņu priekšā top par valgu, par atmaksu un par slazdu. Lai viņu acis top apstulbotas, ka tie neredz, un lai viņu gurni nepārtraukti šaubās. Izgāz pār tiem Savu dusmību, un Tava karsta bardzība lai viņus sagrābj. Viņu māja lai top par posta vietu, un neviena lai nav, kas dzīvo viņu dzīvokļos. Jo tie to vajā, ko Tu esi sitis, un apsmej mokas tiem, ko Tu ievainojis. Lai tiem krājās noziegums uz noziegumu, ka tie nenāk pie Tavas taisnības. Izdeldē tos no dzīvības grāmatas, ka tie ar tiem taisniem netop uzrakstīti. Bet es esmu bēdīgs un moku pilns; ak Dievs, Tava pestīšana lai mani paceļ. Es slavēšu Dieva vārdu ar dziesmu un Viņu paaugstināšu ar pateicību. Tas patiks Tam Kungam vairāk nekā vērsis, kam ragi un nagi. Tie bēdīgie raugās un priecājās, un jūs, kas Dievu meklējat, jūsu sirds dzīvos. Jo Tas Kungs paklausa nabagus, un nenicina Savus cietumniekus. Lai Viņu teic debesis un zeme, jūra un viss, kas iekš tās kustās. Jo Dievs atpestīs Ciānu un uztaisīs Jūda pilsētas, un tie tur dzīvos un to iemantos. Un Viņa kalpu dzimums to iemantos, un kas Viņa Vārdu mīļo, tie tur dzīvos. Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, par piemiņu. Steidzies, ak Dievs, mani izglābt, ak Kungs, man palīdzēt. Lai top kaunā un kļūst apkaunoti, kas manu dvēseli meklē, lai top atpakaļ dzīti un paliek kaunā, kas priecājās par manu nelaimi. Lai tie griežas atpakaļ sava kauna dēļ, kas saka: Tā, tā! Iekš Tevis lai priecājās un līksmojās visi, kas Tevi meklē; lai tie, kas Tavu pestīšanu mīļo, vienmēr saka: augsti slavēts ir Dievs. Bet es esmu bēdīgs un nabags; - ak Dievs, steidzies pie manis. Tu esi mans palīgs un mans glābējs, ak Kungs, nekavējies! Uz tevi, Kungs, es paļaujos, ne mūžam neliec man palikt kaunā. Izglāb mani caur Savu taisnību un atsvabini mani, atgriez Savu ausi pie manis un atpestī mani. Esi man par patvērumu, kur es varu dzīvot, kur vienmēr varu bēgt. Tu esi solījis, mani atpestīt, jo Tu esi mans kalns un mana stiprā pils. Mans Dievs, izglāb mani no bezdievīgā rokas, no netaisnā un varas darītāja rokas, Jo Tu esi mana cerība, Kungs, Dievs, mana drošība no manas jaunības. Uz Tevi es esmu paļāvies no mātes miesām, Tu mani esi izvilcis no mātes miesām, mana dziesma Tevi teic bez mitēšanās. Es esmu daudziem par ērmu, bet Tu esi mans stiprais patvērums. Lai mana mute pildās ar Tavu teikšanu, cauru dienu ar Tavu godu. Neatmet mani vecumā, neatstāj mani, kad spēks man zūd. Jo mani ienaidnieki mani aprunā, un kas uz manu dvēseli glūn, tie kopā spriež padomu Sacīdami: Dievs viņu ir atstājis, dzenaties pakaļ, sagrābiet viņu, jo glābēja nav. Dievs, neesi tālu no manis, mans Dievs, steidzies man palīgā. Lai top kaunā, lai iet bojā, kas manai dvēselei turas pretī, ar kaunu un smieklu lai top apsegti, kas meklē manu nelaimi. Bet es vienmēr cerēšu un vairošu visu Tavu slavu. Mana mute izteiks Tavu taisnību, cauru dienu Tavu pestīšanu, jebšu to nemāku izskaitīt. Es staigāšu Tā Kunga spēkā, es pieminēšu Tavu taisnību, Tevi vien. Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības; un līdz šim es pasludināju Tavus brīnumus. Tad nu arīdzan, kad vecums un sirmi mati ir klāt, neatstāj mani, ak Dievs, tiekams es Tavu elkoni būšu pasludinājis bērnu bērniem un Tavu stiprumu visām paaudzēm. Tava taisnība, ak Dievs, ir it augsta, Tu dari lielas lietas; Dievs, kas ir tāds kā Tu? Tu man lieci redzēt daudz bēdas un mokas, Tu mani darīsi atkal dzīvu, un mani izvilksi no zemes dziļumiem. Vairo manu godu, un iepriecini mani atkal. Es Tevi arī slavēšu ar stīgu skaņām par Tavu uzticību, mans Dievs; es Tevi slavēšu ar koklēm, ak Svētais iekš Israēla! Manas lūpas gavilēs, kad es Tev dziedāšu, un mana dvēsele, ko Tu esi atpestījis. Un arī mana mēle Tavu taisnību izrunās cauru dienu, jo tie ir tapuši kaunā un apkaunoti, kas meklē manu nelaimi. Salamana dziesma. Dievs, dod Savas tiesas ķēniņam, un Savu taisnību ķēniņa dēlam, Ka viņš Tavus ļaudis tiesā ar taisnību, un Tavus bēdīgos ar tiesu. Kalni nesīs ļaudīm mieru, un pakalni caur taisnību. Viņš nesīs tiesu bēdu ļaudīm un palīdzēs nabagu bērniem un sadauzīs nicinātājus. Tevi bīsies, kamēr saule būs un mēnesis spīdēs, līdz radu radiem. Viņš nolaidīsies kā lietus uz zāli, kā lāses, kas zemi slacina. Viņa laikā ziedēs taisnais un liels miers, tiekams mēness vairs nebūs. Viņš valdīs no jūras līdz jūrai, no tās lielās upes līdz zemes galiem. Viņa priekšā locīsies, kas tuksnesī dzīvo, un Viņa ienaidnieki laizīs pīšļus. Ķēniņi no Taršiša un no tām salām atnesīs meslus, Arābijas un Šebas ķēniņi atvedīs dāvanas. Visi ķēniņi Viņa priekšā klanīsies, visi pagāni Viņam kalpos. Jo Viņš izglābs bēdīgo, kas sauc, un nabagu, kam palīga nav. Viņš apžēlosies par nabagu un bēdīgo, un bēdīgo dvēseli Viņš izglābs. Viņš atsvabinās viņu dvēseles no viltības un varas darba, un viņu asinis būs dārgas Viņa acīs. Un Viņš dzīvos, un Viņam taps dots no Arābijas zelta, un vienmēr priekš Viņa lūgs, ikdienas Viņu teiks. Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem, viņas augļi viļņos tā kā Libānus, un tie, kas pilsētā ir, zaļos kā zāle virs zemes. Viņa Vārds paliks mūžīgi; kamēr saule būs, Viņa Vārds augļosies, un iekš Viņa svētīsies; visi pagāni Viņu slavēs. Slavēts lai ir Dievs Tas Kungs, Israēla Dievs, kas vien brīnumus dara, Un slavēts lai ir Viņa godības Vārds mūžīgi, un visa zeme lai top pilna Viņa godības. Āmen, Āmen. Še Dāvida, Isajus dēla, lūgšanās beidzās. Asafa dziesma. Tiešām, Dievs ir Israēla labums, tiem, kam sirdis ir šķīstas. Bet gandrīz es būtu paklupis ar savām kājām, mani soļi tik neslīdēja. Jo man bija dusmas par lielīgiem, kad es redzēju, ka bezdievīgiem tik labi klājās. Jo vārgšanas tiem nav līdz nāvei, un tie resni nobarojušies. Tie nav bēdās kā citi ļaudis, un netop mocīti kā citi cilvēki. Tādēļ ar lepnību tie izrotājās un ar blēdību tie apģērbjas kā ar skaistām drēbēm. No taukiem spīd viņu acs, viņu sirdsdomās plūst pāri. Tie zobo, runā nikni no varas darba, tie lielās pārlieku. Tie paceļas ar savu muti līdz debesīm, un viņu mēle šaujās pa zemes virsu. Tādēļ ļaudis piemetās tiem klāt, un tiem rodas ūdens papilnam, Un tie saka: kā Dievs zinās? Un vai Visuaugstais ir zinātājs? Redzi, tādi ir bezdievīgie, un tomēr tiem arvien labi klājās pasaulē, un tie vairo savu bagātību. Tiešām, velti es esmu šķīstījis savu sirdi un mazgājis savas rokas nenoziedzībā, Un biju mocīts cauru dienu, un sods bija man klāt ik rītu. Tomēr ja es sacītu: es runāšu tāpat kā viņi, redz, ar to es apgrēkotos pie Tavu bērnu draudzes. Tāpēc es domāju, ka es to varētu saprast, bet tas bija pārāk grūti priekš manām acīm, Tiekams es gāju Stiprā Dieva svētā vietā un ņēmu vērā, kas viņiem pēcgalā notiek. Tiešām, Tu tos vedi uz slidenām vietām un tos nogāzi, ka tie iet postā. Kā viņi tik piepeši iet bojā! Tie iznīkst un iet bojā ar briesmām. Tā kā sapnis zūd, kad uzmostas, tā Tev, Kungs, ceļoties viņi nebūs nekas. Kad rūgta taptu man sirds un riebtu man dvēsele, Tad es būtu neprātīgs un nezinātu nekā; es būtu kā lops Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienmēr; Tu mani turi pie manas labās rokas. Tu mani vadīsi pēc Sava padoma, un pēc mani uzņemsi godā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes. Jebšu man arī mirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs esi manas sirds patvērums un mana daļa mūžīgi. Jo redzi, kas tālu no Tevis, tie ies bojā; Tu izdeldē visus, kas no Tevis atkāpjas. Bet man tas ir prieks, tuvu būt pie Dieva, ka es savu cerību lieku uz To Kungu Dievu, ka es izteicu visus Tavus darbus. Asafa pamācība. Ak Dievs, kāpēc Tu mūs mūžīgi atstūmis, un Tava dusmība kūp pār Tavas ganības avīm? Piemini Savu draudzi, ko Tu mantojis no veciem laikiem, un Sev par mantību atpestījis, Ciānas kalnu, uz kā Tu dzīvo. Cel Savas kājas uz to mūžīgo postījumu; ienaidnieks visu ir samaitājis svētā vietā. Tavi pretinieki rūc Tavā namā, savas zīmes tie likuši par zīmēm. Tie izrādās, tā kā biezā mežā cirtēji cirvjus cilā. Un nu tie viņas izgreznojumu visnotaļ sadauza ar cirvjiem un veseriem. Tie Tavā svētā vietā met uguni, līdz zemei tie sagāna Tava vārda mājas vietu. Tie saka savā sirdī: izpostīsim tos pavisam; visus Dieva lūgšanas namus tai zemē tie ir sadedzinājuši. Savas zīmes mēs neredzam: neviena pravieša vairs nav, nedz kāda cita pie mums, kas zinātu, cik ilgi tā būs. Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks nievās, un ienaidnieks zaimos Tavu Vārdu mūžam? Kāpēc Tu atrauj Savu roku, ak, Savu labo roku? Izvelc to no Savas azotes un dari galu. Taču Dievs ir mans ķēniņš no iesākuma, kas pestīšanu dara zemes virsū. Tu caur Savu spēku jūru esi pāršķīris, Tu esi salauzījis pūķu galvas ūdenī. Tu esi satriecis levijatana galvas, Tu to esi devis par barību tai tautai tuksnesī. Tu esi ar šķelšanu darījis avotus un upes, Tu esi izkaltējis varenas upes. Tiem pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli. Tu zemei esi licis visas robežas, vasaru un ziemu Tu esi darījis. Piemini to, ka ienaidnieks To Kungu nievā, un ģeķu ļaudis zaimo Tavu Vārdu. Nenodod zvēram Savas ūbeles dvēseli, Savu bēdīgo pulku neaizmirsti mūžam. Piemini derību, jo zemes alas ir palikušas par slepkavu bedrēm. Lai nospiestais neaiziet ar kaunu, lai bēdīgie un nabagi slavē Tavu Vārdu. Celies, Dievs, iztiesā Savas tiesas, piemini tās nievāšanas, kas Tev notiek no ģeķiem ik dienas. Neaizmirsti Savu pretinieku kliegšanu; to troksni, kas vienmēr pret Tevi no Taviem ienaidniekiem. Asafa dziesma, dziedātāju vadonim, dziedama, pēc: “nesamaitā!” Mēs Tev pateicamies, Dievs, mēs pateicamies, ka Tavs Vārds ir it tuvu; Tavi brīnumi top slavēti. “Kad Es īsto laiku pratīšu, tad Es it taisni tiesāšu. Zeme un visi viņas iedzīvotāji trīc, bet Es viņas pīlārus esmu stiprinājis.” (Sela.) Es sacīju uz lielīgiem: nelielāties; un uz bezdievīgiem: nelepojaties ar varu; Nelielāties ar varu, un nerunājiet tik pārgalvīgi. Ka (nekāds palīgs nenāks) nedz no rīta puses, nedz no vakara puses, nedz no tuksneša kalniem. Bet Dievs ir soģis, kas citu pazemo un citu paaugstina. Jo Tam Kungam biķeris ir rokā, kur stiprs vīns papilnam iejaukts, un Viņš dod no tā dzert; bet visiem bezdievīgiem virs zemes būs dzert un izsūkt tās mieles. Bet es to pasludināšu mūžīgi, es dziedāšu Jēkaba Dievam, Un salauzīšu visiem bezdievīgiem ragus, ka taisniem galvas top paaugstinātas. Asafa dziesma, dziedātāju vadonim, dziedama ar koklēm. Dievs ir atzīts iekš Jūda, iekš Israēla Viņa Vārds ir liels; Un Salemē ir Viņa telts, un Ciānā Viņa dzīvoklis. Tur Viņš salauza stopa bultas, priekšturamās bruņas un zobenu un karu. (Sela.) Spožs Tu esi un augsts uz kalniem, kur laupījumu sakrāj. Tie sirds lepnie ir aplaupīti un guļ savā miegā; visiem vareniem ļaudīm rokas nogurušas. No Tavas rāšanās, ak Jēkaba Dievs, nāves miegā nogāzti rati un zirgi. Tu, Tu esi bijājams, un kas Tavā priekšā var pastāvēt Tavas dusmības laikā? No debesīm Tu lieci dzirdēt tiesu, zeme bīstas un top klusa, Kad Dievs ceļas uz sodību, palīdzēt visiem bēdīgiem virs zemes. (Sela.) Kad cilvēki bargojās, tad Tavs gods paaugstinājās, un ar visukarstām dusmām Tu apjozies. Solāties un maksājiet Tam Kungam, savam Dievam. Visi, kas ap Viņu, lai nes dāvanas Tam bijājamam, Kas sirdi paņem lieliem kungiem, un ir bijājams pasaules ķēniņiem. Asafa dziesma, dziedātāju vadonim Jedutunam. Es saucu ar savu balsi uz Dievu un brēcu, es saucu uz Dievu, un Viņš klausās uz mani. Bēdu laikā es meklēju To Kungu, mana roka izstiepjas naktī un nenogurst, mana dvēsele negribās būt iepriecināma. Kad es Dievu pieminu, tad es nopūšos; kad es apdomāju, tad mana sirds bēdājās. (Sela.) Tu turi nomodā manas acis es esmu tā izmisis, ka nespēju runāt. Es pieminu vecos laikus, senos gadus, Es atminu savu dziesmu naktī, mana sirds ir domu pilna, mans gars meklē gaismu. Vai tad Tas Kungs atstums mūžīgi un vairs nebūs žēlīgs? Vai tad Viņa žēlastība mitēsies mūžam? Vai tā solīšana pagalam uz bērnu bērniem? Vai tad Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai Viņš aizslēdzis dusmībā Savu sirds žēlastību? (Sela.) Tad es saku: tās ir manas bēdas; tā Visuaugstākā labā roka to var nogriezt. Es pieminu Tā Kunga darbus, es tiešām pieminu Tavus brīnumus no veciem laikiem. Es pārdomāju visus Tavus darbus un pieminu, ko Tu dari. Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts; kur ir tāds liels Dievs, kā Tu, Dievs? Tu esi Stiprais Dievs, kas brīnumus dara; Savu spēku Tu esi darījis zināmu tautu starpā. Savus ļaudis Tu esi atpestījis ar stipru elkoni, Jēkaba un Jāzepa bērnus. (Sela.) Ūdeņi Tevi redzēja, ak Dievs! ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, pat dziļumi trīcēja. Biezie padebeši izgāza ūdeņus, augstie padebeši izlaida pērkonus, un Tavas bultas šaudījās. Tavi pērkoni rūca viesulī, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja. Tavs ceļš bija jūrā un Tavs gājums dziļos ūdeņos, un Tavas pēdas nebija manāmas. Tu vadīji Savus ļaudis kā avju pulku caur Mozu un Āronu. Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu. Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem. Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši, To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet sludināsim nākamajai paaudzei Tā Kunga slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis. Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem. Ka nākamā paaudze to zinātu, bērni, kas vēl dzims, ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem. Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles; Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva. Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanās dienā. Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā, Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis. Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā. Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu; Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaismu. Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem. Viņš arī izveda upes no akmens un lika notecēt ūdenim, kā straumēm. Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī, Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei, Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī? Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm? Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli. Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu. Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atdarīja debesu durvis, Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm. Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam. Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku, Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis, Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem. Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības. Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē, Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla izredzētos. Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem. Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā. Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu, Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju. Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli. Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā. Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību. Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas. Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu apbēdināja tukšā vietā! Jo tie kārdināja Dievu atkal no jauna un noskumdināja Israēla svēto. Tie nepieminēja Viņa roku nedz dienu, kad Viņš tos no spaidītāja izglāba, Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā, Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert, Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja, Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem, Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem, Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem, Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus, Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim, Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos, Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku, Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja. Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi. Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās. Taču tie kārdināja un apkaitināja Visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības, Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops, Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm. Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba. Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā. Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā; Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu. Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas. Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja. Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris, Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem, Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti, Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja; Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis. Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem, No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību. Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku. Asafa dziesma. Ak Dievs, pagāni Tavā tautā ir ielauzušies, tie ir sagānījuši Tavu svēto namu un Jeruzālemi darījuši par akmeņu kopām; Tavu kalpu apkautas miesas tie ir devuši putniem apakš debess par barību, Tavu svēto miesas zemes zvēriem. Viņu asinis tie ir izlējuši ap Jeruzālemi kā ūdeni, un neviena nebija, kas apraka. Mēs saviem kaimiņiem esam palikuši par apsmieklu, mūs apmēda un apsmej tie, kas ap mums. Cik ilgi, ak Kungs, vai tad Tu gribi mūžīgi dusmot? Vai tad Tavai bardzībai būs degt kā ugunij? Izgāz Savu dusmību pār pagāniem, kas Tevi nepazīst, un pār tām valstīm, kas Tavu Vārdu nepiesauc. Jo tie Jēkabu ēduši un postījuši viņa dzīvokļus. Nepiemini mums mūsu tēvu noziegumus; steidzies, Tava sirds žēlastība lai mums nāk pretim, jo mēs esam ļoti panīkuši. Palīdzi mums, ak Dievs, mūsu Pestītājs, Sava godājamā Vārda dēļ un izglāb mūs un piedod mūsu grēkus Sava Vārda dēļ. Kāpēc pagāniem būs sacīt: kur ir viņu Dievs? Lai pagāni priekš mūsu acīm atzīst, ka Tu atriebi Savu kalpu izlietās asinis. Lai cietumnieku nopūšanās nāk Tavā priekšā: uzturi dzīvus nāves bērnus pēc Tava lielā elkoņa, Un atmaksā septiņkārt mūsu kaimiņiem viņu klēpī to nievāšanu, ar ko tie Tevi, Kungs, nievājuši. Tad mēs, Tavi ļaudis un Tavas ganības avis, pateiksimies Tev mūžīgi; Tavu slavu sludināsim uz radu radiem. Asafa dziesma dziedātāju vadonim, pēc: “Lilijas ir liecība”. Israēla gans, klausies, Tu, kas Jāzepu vadi kā avis; Tu, kas sēdi pār ķerubiem, parādies ar spožumu! Uzmodini savu varu priekš Efraīma, Benjamina un Manasus, un nāc mūs pestīt. Ak Dievs, atgriez mūs un liec Savam vaigam spīdēt, tad tapsim pestīti. Kungs, Dievs Cebaot, cik ilgi Tava dusmība kūpēs pie Tavu ļaužu lūgšanas? Tu tos ēdini ar asaru maizi un tos dzirdini ar lielu mēru asaru. Tu mūs esi licis par ķildu mūsu kaimiņiem, un mūsu ienaidnieki mūs apmēda. Dievs Cebaot, atgriezi mūs un liec Savam vaigam spīdēt, tad tapsim pestīti. Vienu vīna koku Tu esi atvedis no Ēģiptes, pagānus Tu esi izdzinis un to dēstījis. Vietu priekš viņa Tu esi sataisījis un viņam licis iesakņoties, ka viņš zemi piepildījis. Kalni ar viņa ēnu ir apklāti un Dieva ciedru koki ar viņa zariem. Viņš izplēta savus zarus līdz pat jūrai un savus jaunos zariņus līdz tai lielai upei. Kāpēc tad Tu viņa sētu esi salauzījis, ka visi, kas iet garām, viņu plosa? Mežacūka viņu izrakusi, un lauka zvēri viņu noēduši. Dievs Cebaot, atgriezies jel, skaties no debesīm un redzi un uzlūko šo vīna koku, To stādu, ko Tava labā roka dēstījusi, un To Dēlu, ko Tu Sev esi izredzējis! Viņš ar uguni ir sadedzināts un izcirsts; no Tava vaiga rāšanas tie iet bojā. Tava roka lai ir pār to vīru pie Tavas labās rokas, pār To Cilvēka Dēlu, ko Tu Sev esi izredzējis. Tad mēs neatkāpsimies no Tevis; uzturi mūs dzīvus, tad mēs Tavu Vārdu piesauksim. Ak Kungs, Dievs Cebaot, atgriez mūs, liec Savam vaigam spīdēt, tad tapsim pestīti. Asafa dziesma, dziedātāju vadonim uz arfas. Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam. Uzdziedat dziesmas un dodiet šurp bungas, mīlīgas kokles ar stabulēm. Pūtiet taures jaunā mēnesī, pilnā mēnesī, mūsu svētku laikā. Jo tas ir likums iekš Israēla, tiesa no Jēkaba Dieva. To Viņš licis par liecību iekš Jāzepa, kad izgāja pār Ēģiptes zemi, kad es dzirdēju valodu, ko nesapratu. “Viņa kamiešiem Es esmu atņēmis nastu, un viņa rokas atsvabinājis no nestavas. Kad tu Mani piesauci bēdās, tad Es tevi izglābu; Es tevi paklausīju, paslēpies pērkona padebešos, Es tevi pārmanīju pie bāršanās ūdens. Klausāties, Mani ļaudis, Es jums došu liecību; Israēl, kaut tu Mani klausītu! Lai tavā starpā nav cita Dieva, un tev nebūs pielūgt svešu Dievu. Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes; atplet savu muti, lai Es to pildu. Bet Mani ļaudis neklausa Manu balsi un Israēlim Manis negribās. Tad Es tos arī esmu pametis viņu cietam sirds prātam, ka tie staigā pēc saviem padomiem. Kaut Mani ļaudis Man klausītu, un Israēls staigātu uz Maniem ceļiem! Es pazemotu viņu ienaidniekus drīz un grieztu Savu roku pret viņu spaidītājiem. Kas To Kungu ienīst, tiem bija Viņam padoties, tad tie mūžīgi pastāvētu. Un Viņš tos barotu ar briedušiem kviešiem, un ar medu no akmens kalna Es tevi pieēdinātu.” Asafa dziesma. Dievs stāv Savā draudzē, Viņš tur tiesu starp dieviem. Cik ilgi jūs gribat netaisni tiesāt un uzlūkot bezdievīgo ļaužu vaigu? (Sela.) Izdodiet tiesu nabagam un bāriņam, taisnojiet bēdīgo un nabagu. Izglābiet nabagu un bēdīgo, izraujiet viņu no bezdievīgo rokas. Bet tie to neatzīst un nesaprot, tie staigā tumsā; visi zemes pamati ir satrīcināti. Gan Es esmu sacījis: jūs esat dievi, un visi tā Visuaugstākā bērni. Bet jūs nomirsiet kā cilvēki un iesiet bojā tāpat kā citi lieli kungi. Celies, ak Dievs, tiesā pasauli, jo Tev būs par mantību visas tautas. Asafa dziesma. Ak Dievs, neciet klusu, neesi kā mēms un nekavējies, ak stiprais Dievs! Jo redzi, Tavi ienaidnieki trako un Tavi nīdētāji paceļ galvu. Tie ņēmās viltīgus padomus pret Taviem ļaudīm un sarunājās pret tiem, ko Tu glabā. Tie saka tā: nāciet, izdeldēsim tos, ka tie vairs nav tauta, un ka Israēla vārds vairs netop pieminēts. Jo no sirds tie kopā ir sarunājušies un derību pret Tevi derējuši, Edoma un Ismaēliešu teltis, Moabs un Hagarieši, Ģebals, Ammons un Amaleks, Fīlisti ar Tirus iedzīvotājiem. Arī Asurs stāv viņiem klāt un ir Lata bērniem par elkoni. (Sela.) Dari tiem kā Midiānam, kā Siseram, kā Jabinam pie Kišones upes. Tie ir samaitāti Endorā un palikuši zemei par mēsliem. Dari tos un viņu lielos kungus tā kā Orebu un Zebu, un visus viņu virsniekus kā Zebahu un Calmunu, Kas sacīja: ņemsim to jauko Dieva zemi sev par mantu. Mans Dievs, dari tos par viesuli, par pelavām vēja priekšā. Tā kā uguns mežu sadedzina, un kā liesma kalnus iededzina; Tāpat dzenies tiem pakaļ ar Savu vētru un iztrūcini tos ar Savām aukām. Pildi viņu vaigus ar kaunu, ka tie, Kungs, meklē Tavu Vārdu. Lai tie top kaunā un iztrūcinājās mūžīgi mūžam un kļūst apkaunoti un iet bojā. Lai tie atzīst, ka Tu vien ar Savu Vārdu esi Tas Kungs, Visuaugstākais pār visu pasauli. Koraha bērnu dziesma uz arfas, dziedātāju vadonim. Cik mīlīgas ir Tavas mājvietas, ak Kungs Cebaot! Mana dvēsele iekārojās un ilgojās ļoti pēc Tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa priecājās iekš tā dzīvā Dieva. Putniņš ir atradis namu un bezdelīga savu ligzdu, kur tā savus bērnus izperē, - pie Taviem altāriem, Kungs Cebaot, mans ķēniņš un mans Dievs. Svētīgi ir, kas Tavā namā dzīvo, tie Tevi slavē vienmēr. (Sela.) Svētīgi tie cilvēki, kas savu stiprumu meklē pie Tevis, kam sirdīs stāv Tavi ceļi, Kas caur raudu ieleju staigājot to dara par avoksnainu zemi; un lietus to pušķo ar svētību. Tie iet no spēka uz spēku, tie parādās Dieva priekšā iekš Ciānas. Kungs, Dievs Cebaot, klausi manu lūgšanu, atgriez ausis, ak Jēkaba Dievs. (Sela.) Dievs, mūsu priekšturamās bruņas, skaties un uzlūko Sava svaidītā vaigu. Jo viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstošas citas; man gribās labāk pie Dieva nama sliekšņa stāvēt, nekā mājot bezdievības dzīvokļos. Jo Dievs Tas Kungs ir saule un priekšturamās bruņas; Tas Kungs dod žēlastību un godu, Viņš neatrauj labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā. Kungs Cebaot, svētīgs ir cilvēks, kas uz Tevi paļaujas. Koraha bērnu dziesma, dziedātāju vadonim. Tu, ak Kungs, Savai zemei lēnīgs bijis un Jēkaba cietumu novērsis, Tu Savu ļaužu noziegumu esi piedevis, visus viņu grēkus apklājis; (Sela.) Tu visu Savu dusmību atņēmis, no Savas karstās bardzības atstājies: Atved mūs atpakaļ, ak Dievs, mūsu Pestītājs, un lai Tava dusmība pret mums mitās. Vai tad Tu mūžīgi pret mums gribi dusmoties un Tavu bardzību turēt uz bērnu bērniem? Vai tad Tu negribi mūs atkal atspirdzināt, ka Tavi ļaudis iekš Tevis var priecāties? Parādi mums, Kungs, Tavu žēlastību un dod mums Tavu pestīšanu. Es klausīšu, ko Tas Kungs, Stiprais Dievs runā, jo Viņš sola mieru Saviem ļaudīm un Saviem svētiem, lai tie negriežās uz ģeķību. Tiešām, Viņa palīdzība ir tuvu klāt tiem, kas Viņu bīstas, ka mūsu zemē gods mājo, Ka žēlastība un uzticība sastopas, ka taisnība un miers skūpstās, Ka patiesība no zemes izaug un taisnība no debesīm skatās. Un Tas Kungs dos labumu un mūsu zeme dos savus augļus. Taisnība staigās Viņa priekšā un ņemsies Viņa pēdas par ceļu. Dāvida lūgšana. Kungs, atgriez Savas ausis, paklausi mani, jo es esmu bēdīgs un nabags. Pasargi manu dvēseli, jo es esmu bezvainīgs; palīdz, mans Dievs, Savam kalpam, kas uz Tevi paļaujas. Esi man žēlīgs, ak Kungs! jo es saucu uz Tevi cauru dienu. Iepriecini Sava kalpa dvēseli, jo mana dvēsele, Kungs, nesās uz Tevi. Jo Tu, Kungs, esi labs, un piedod labprāt no lielas žēlastības visiem, kas Tevi piesauc. Kungs, klausies uz manu lūgšanu un ņem vērā manas piesaukšanas balsi. Bēdu laikā es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi. Neviens starp dieviem nav kā Tu, Kungs, un tā nav nekas kā Tavi darbi. Visas tautas, Kungs, ko Tu esi radījis, nāks un pielūgs Tavā priekšā, un godās Tavu Vārdu. Jo Tu esi liels un dari brīnumus, Tu esi Dievs, Tu vien. Māci man, Kungs, Tavu ceļu, es staigāšu iekš Tavas patiesības, savieno manu sirdi pie Tava Vārda bijāšanas. Kungs, mans Dievs, es Tevi slavēšu no visas sirds, un godāšu Tavu Vārdu mūžīgi. Jo Tava žēlastība ir liela pār mani un Tu manu dvēseli esi atpestījis no tās dziļās elles. Ak Dievs, lepni ļaudis ceļas pret mani un varas darītāju bars meklē manu dvēseli un Tevi netur priekš savām acīm. Bet Tu, Dievs Kungs, esi sirds žēlīgs un lēnprātīgs, pacietīgs un no lielas žēlastības un uzticības. Atgriezies pie manis un esi man žēlīgs, dod Savu spēku Savam kalpam, un atpestī Savas kalpones dēlu. Dari zīmi pie manis, ka man labi klājās, ka mani nīdētāji to redz un kaunas, ka Tu, Kungs, man palīdzi un mani iepriecini. Koraha bērnu dziesma. Viņas pamati ir likti uz svētiem kalniem. Tas Kungs mīļo Ciānas vārtus pār visiem Jēkaba dzīvokļiem. Cienījamas lietas par tevi top sludinātas, tu Dieva pilsēta. (Sela.) Es pieskaitīšu Rahabu un Bābeli pie tiem, kas mani pazīst; redzi, Fīlisti un Tirus ar Etiopijas ļaudīm: šis tur ir dzimis. Un par Ciānu sacīs: šis un tas tur ir dzimis, un Visuaugstais pats to stiprina. Tas Kungs skaitīs un rakstīs tās tautas: šis tur ir dzimis. (Sela.) Un dziedot un dejot sauks: visi mani avoti, (ak Dievs!), ir iekš Tevis. Koraha bērnu dziesma, dziedātāju vadonim, ar stabulēm dziedama. Hemana, Ezraha dēla, pamācība. Kungs, Dievs, mans Pestītājs, es Tevi piesaucu dienām naktīm. Lai nāk mana lūgšana Tavā priekšā, atgriez Savu ausi pie manas kliegšanas. Jo mana dvēsele ir bēdu pilna, un mana dzīvība ir tikusi klāt pie elles. Es topu līdzināts tiem, kas bedrē nogrimst, es esmu kā vīrs, kam spēka nav. Pie tiem nomirušiem es esmu piešķirts, tā kā tie nokautie, kas kapā guļ, ko Tu vairs nepiemini, un kas no Tavas rokas ir atšķirti. Tu mani esi licis visdziļākā bedrē, tumsā un dziļumā. Tava bardzība mani spiež, Tu mani apbēdini ar visiem Saviem plūdiem. (Sela.) Manus draugus Tu esi licis tālu no manis, tiem Tu mani esi darījis par negantību: es esmu kā cietumā un nevaru tikt ārā. Mana acs īgst no bēdām, ak Kungs. Es Tevi piesaucu ikdienas, es izstiepju savas rokas uz Tevi. Vai tad Tu pie mirušiem darīsi brīnumus? Jeb vai aizmigušie celsies un Tev pateiksies? (Sela.) Vai kapā sludinās Tavu žēlastību un Tavu uzticību nāves vietā? Vai Tavus brīnumus tumsā atzīs un Tavu taisnību zemē, kur neko vairs nepiemin? Bet es Tevi piesaucu, Kungs, un mana lūgšana nāk agri Tavā priekšā. Kāpēc Tu atstūmi, Kungs, manu dvēseli un paslēpi Savu vaigu priekš manis? Es esmu bēdīgs un novārdzis no pašas jaunības, es ciešu Tavas briesmas, ka es gandrīz izmistu. Tava bardzība iet pār mani, Tavas briesmas mani nospaida. Tās mani apņem kā ūdens plūdi cauru dienu, tās pilnīgi mani apstāj. Tu dari, ka draugi un tuvākie paliek tālu nost no manis; mani pazīstamie priekš manis apslēpjās. Etana, Ezraha dēla, pamācība. Es dziedāšu no Tā Kunga žēlastības mūžīgi un darīšu zināmu Viņa patiesību ar savu muti līdz radu radiem. Jo es saku: “Mūžīga žēlastība uzcelta debesīs; tur Tu piestiprini Savu patiesību.” “Es esmu derību derējis ar Savu izredzēto, Es Dāvidam, Savam kalpam, esmu zvērējis. Es apstiprināšu tavu dzimumu mūžīgi un uztaisīšu tavu goda krēslu līdz bērnu bērniem.” (Sela.) Par to debesis slavē, ak Kungs, Tavus brīnumus, un Tavu patiesību tai svētā draudzē. Jo kas ir debesīs Tam Kungam līdzīgs? Kas ir kā Tas Kungs starp Dieva bērniem? Stiprais Dievs ir ļoti bijājams svēto draudzē un bīstams pār visiem, kas ir ap Viņu. Kungs, Dievs Cebaot, kas ir tāds kā Tu, tāds varens, ak Kungs! Un Tava patiesība ir ap Tevi. Tu valdi pār grezno jūru; kad viņas viļņi ceļas, tad Tu tos klusini. Tu satrieci Rahabu kā nokautu, Tu izkaisi Savus ienaidniekus ar Savu vareno elkoni. Tev pieder debesis, arī zeme Tev pieder; zemes virsu un viņas pilnumu Tu esi radījis. Ziemeli un dienasvidu tu esi radījis; Tābors un Hermons gavilē par Tavu Vārdu. Tev ir spēcīgs elkonis, stipra ir Tava roka un augsta Tava labā roka. Taisnība un tiesa ir Tava valdības krēsla pamati, žēlastība un patiesība iet Tavā priekšā. Svētīgi tie ļaudis, kas māk gavilēt; ak Kungs, tie staigā Tava vaiga gaismā. Par Tavu Vārdu tie priecājās vienmēr un caur Tavu taisnību tie ir paaugstināti. Jo Tu esi viņu stipruma rota, un caur Tavu labprātību Tu mūsu ragu paaugstini. Jo mūsu priekšturamās bruņas ir no Tā Kunga, un no Israēla Svētā ir mūsu ķēniņš. Citkārt Tu runāji caur parādīšanu Savam svētam un sacīji: Es esmu vienam varenam palīgu sniedzis, Es esmu paaugstinājis vienu izredzētu no ļaudīm. Es Dāvidu, Savu kalpu, esmu atradis, ar Savu svēto eļļu Es to esmu svaidījis. Mana roka būs līdz ar to vienmēr, un Mans elkonis viņu spēcinās; Ienaidnieks viņu nevajās un ļaundaris viņu nespaidīs. Bet Es satriekšu viņa pretiniekus viņa priekšā un sadauzīšu viņa ienaidniekus. Un Mana uzticība un žēlastība būs ar viņu, un viņa rags caur Manu vārdu taps paaugstināts. Un Es viņa roku likšu līdz jūrai, un viņa labo roku līdz tām lielupēm. Viņš Mani piesauks: Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas patvērums. Un Es viņu iecelšu par to pirmdzimušo, par to visaugsto starp ķēniņiem virs zemes. Savu žēlastību Es viņam turēšu mūžīgi, un Mana derība ar viņu paliks pastāvīga. Es viņam došu dzimumu mūžīgi un darīšu viņa goda krēslu kā debesu dienas. Bet kad viņa bērni Manu bauslību atstās un Manās tiesās nestaigās; Kad tie Manus likumus sagānīs un Manus baušļus neturēs; Tad Es viņu pārkāpumus piemeklēšu ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem. Bet Savu žēlastību Es no viņa neatraušu un Savu patiesību Es neaizliegšu. Es Savu derību nesagānīšu un, ko Manas lūpas runājušas, to Es nepārgrozīšu. Vienu lietu pie Savas svētības Es esmu zvērējis: tiešām, Es Dāvidam nemelošu. Viņa dzimums būs mūžīgi, un viņa goda krēsls Manā priekšā kā saule. Viņš būs mūžīgi stiprs kā mēnesis un būs pastāvīgs, kā liecinieks padebešos. (Sela.) Bet nu Tu viņu esi atstūmis un atmetis, Tu esi apskaities pret Savu svaidīto. Tu Sava kalpa derību esi iznīcinājis, viņa kroni Tu esi nometis zemē. Tu esi salauzis visus viņa mūrus, viņa stiprās pilis Tu esi licis drupās. Visi, kas iet garām, viņu aplaupa; viņš saviem kaimiņiem ir palicis par apsmieklu. Tu paaugstināji viņa spaidītāju labo roku, Tu iepriecināji visus viņa ienaidniekus. Arī viņa zobena asmeni Tu esi atņēmis un neesi licis viņam pastāvēt karā. Tu viņa glītumam licis mitēties un nogāzis zemē viņa goda krēslu. Tu esi paīsinājis viņa jaunības dienas, Tu viņu apsedzis ar kaunu. (Sela.) Cik ilgi, ak Kungs, Tu gribi pilnīgi apslēpties, un cik ilgi Tava bardzība degs kā uguns? Piemini, kāds ir mans mūžs, cik nīcīgus Tu visus cilvēku bērnus esi radījis? Kurš cilvēks dzīvo, kas nāvi neredzēs? Kas savu dvēseli izglābs no kapa varas? (Sela.) Kungs, kur ir Tava senējā žēlastība, ko Tu Savā uzticībā Dāvidam esi zvērējis? Piemini, ak Kungs, Savu kalpu kaunu, ko es savā sirdī nesu, no visām pasaules tautām, Ka Tavi ienaidnieki nievā, ak Kungs, ka tie nievā Tava svaidītā pēdas. Slavēts lai ir Tas Kungs mūžīgi! Āmen, Āmen. Mozus, Tā Dieva vīra, lūgšana. Kungs, Tu mums esi par patvērumu uz radu radiem; pirms kalni radušies un Tu zemi un pasauli biji sataisījis, Tu esi mūžīgi mūžam Stiprais Dievs. Tu cilvēkus dari par pīšļiem un saki: griežaties atpakaļ, jūs cilvēku bērni. Jo tūkstoši gadi Tavā priekšā ir kā diena, kas vakar pagājusi, un kā vienas nakts sardze. Tu tos aizrauj kā plūdos; tie ir kā miegs, tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ, Kas rītā zaļo un atzeļ, un vakarā top nopļauta un kalst. Jo caur Tavu dusmību mēs iznīkstam un caur Tavu bardzību mēs topam izbiedēti. Tu lieci mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus Sava vaiga gaismā. Jo visas mūsu dienas aiziet caur Tavu dusmību; mēs pavadām savus gadus kā nopūtas. Mūsu dzīvības laiks stāv septiņdesmit gadus, vai, ja kas ļoti stiprs, astoņdesmit gadus, un viņas labums ir grūtums un bēdas; jo tas aiziet ātri un mēs aizlidojam. Bet kas atzīst Tavas dusmības stiprumu un Tavu bardzību, Tevi bīdamies? Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam. Atgriezies, Kungs, atkal pie mums, - cik ilgi tad tas būs? un esi Saviem kalpiem žēlīgs. Paēdini mūs agri ar Savu žēlastību, tad mēs gavilēsim, un priecāsimies visu savu mūžu. Iepriecini mūs saskaņā ar tām dienām, kur Tu mūs apbēdinājis, saskaņā ar tiem gadiem, kur esam redzējuši ļaunumu. Parādi Saviem kalpiem Savus darbus un Savu godu viņu bērniem. Un Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība lai paliek pār mums! Un pašķir pie mums mūsu roku darbu, mūsu roku darbu, to Tu pašķir! Kas sēž tā Visuaugstākā patvērumā un mīt tā Visuvarenā ēnā, Tas saka uz To Kungu: mana cerība un mana stiprā pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos. Jo Viņš tevi glābj no mednieka valgiem, no kaitīgā mēra. Viņš tevi sedz Saviem spārniem, un apakš Viņa spārniem tu esi glābts; Viņa patiesība ir par apsegu un par priekšturamām bruņām, Ka tev nav ko bīties no nakts baidekļiem, no bultām, kas dienā skraida, No mēra, kas tumsā lien, no sērgas, kas dienas vidū samaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev sānis, un desmit tūkstoši pie tavas labās rokas, taču tevi neaizņems. Tiešām, ar savām acīm tu uzlūkosi un redzēsi, kā bezdievīgiem top atmaksāts. Tu, Kungs, esi mans patvērums! To Visuaugstāko tu esi licis par savu stiprumu. Ļaunums tev neuzies, un pie tava dzīvokļa mokas nepiestāsies. Jo Viņš Saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, tevi pasargāt uz visiem taviem ceļiem. Tie tevi uz rokām nesīs, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi. Pār lauvām un odzēm tu kāpsi un samīsi jaunos lauvas un pūķus. “Viņš tveras pie Manis, un Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Viņš Mani piesauc, un Es viņu paklausīšu. Es viņam klāt esmu bēdās, Es viņu gribu izraut un viņu pagodināt. Ar ilgu dzīvošanu Es viņu gribu paēdināt un viņam parādīt Savu pestīšanu”. Dziesma sabatā dziedama. Laba lieta ir, To Kungu slavēt un dziedāt Tavam Vārdam, Tu Visuaugstākais, Rītos izteikt Tavu žēlastību un naktīs Tavu uzticību, Uz tām desmit stīgām un uz stabulēm, ar spēlēšanu uz koklēm. Jo, Kungs, Tu mani iepriecini ar Saviem darbiem; es gavilēju par to, ko Tava roka dara. Ak Kungs, cik lieli ir Tavi darbi, cik ļoti dziļas Tavas domas! Nejēga to neatzīst, un ģeķis to nesaprot. Gan bezdievīgie zaļo kā zāle, un visi ļauna darītāji zeļ; tomēr tie top izdeldēti mūžīgi mūžam. Bet Tu, Kungs, esi augstākais mūžīgi. Jo redzi, Tavi ienaidnieki, ak Kungs, redzi, Tavi ienaidnieki iet bojā, visi ļaundarītāji top izkaisīti. Bet Tu paaugstini manu ragu kā vērša ragu; es esmu apliets ar jaunu eļļu. Un manas acis uzlūko ar prieku manus nicinātājus, manas ausis iepriecinājās par tiem, kas ļaunā prātā pret mani ceļas. Taisnais zaļo kā palma koks, viņš aug kā ciedru koks uz Libānus. Kas Tā Kunga namā ir stādīti, tie zaļo mūsu Dieva pagalmos. Vēl pašā vecumā tie nes augļus, tie ir auglīgi un zaļi, Un stāsta, ka Tas Kungs, mans patvērums, ir taisns, un netaisnības nav pie Viņa. Tas Kungs ir ķēniņš un ar godību ģērbies, Tas Kungs ir ģērbies un apjozies ar spēku; tādēļ pasaule stāv stipra, ka nešaubās. Tavs valdības krēsls stāv stiprs no sendienām; Tu esi no mūžības. Upes paceļ, ak Kungs, upes paceļ savu kaukšanu, upes paceļ savu krākšanu. Pār lielu ūdeņu krākšanu, pār varenām jūras bangām Tas Kungs ir jo varens augstībā. Tavas liecības ir ļoti uzticamas; svētums ir Tava nama jaukums, ak Kungs, mūžīgi. Kungs, Dievs, Tu atriebējs, ak Tu stiprais Dievs, Tu atriebējs, parādies! Celies, Tu pasaules soģi, atmaksā lepniem pēc viņu nopelna. Cik ilgi bezdievīgiem, Kungs, cik ilgi bezdievīgiem būs priecāties? Pārplūstot tie runā pārgalvīgi, un visi ļaundarītāji greznojās. Ak, Kungs, tie samin Tavus ļaudis un nospiež Tavu īpašumu, Atraitnes un svešiniekus tie nokauj un nomaitā bāriņus, Un saka: Tas Kungs to neredz, un Jēkaba Dievs to nemana. Ņemiet vērā, jūs bezprātīgie starp ļaudīm, un jūs ģeķi, kad jūs paliksiet gudri? Kas ausi ir dēstījis, vai tas nedzirdēs? Kas aci darījis, vai tas neredzēs? Kas tautas pārmāca, vai tas nesodīs? Tas, kas cilvēkiem māca atzīšanu, Tas Kungs zina cilvēku domas, ka tās ir nelietīgas. Svētīgs tas vīrs, ko Tu, Kungs, pārmāci, un kam Tu māci Savu bauslību, To mierināt bēdu dienās, tiekams bezdievīgam bedri raks. Jo Tas Kungs neatstums Savus ļaudis un nepametīs Savu mantas tiesu. Jo pie taisnības jāgriežas tiesai, un tam piekritīs visi sirdsskaidrie. Kas mani aizstāv pret netaisniem? Un kas man stāv klāt pret ļaundarītājiem? Ja Tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad gan mana dvēsele drīz gulētu klusumā. Kad es jau sacītu: kāja man slīd, tad Tava žēlastība, ak Kungs, mani tur. Kad man daudz sirdēstu, tad Tava iepriecināšana ielīksmo manu dvēseli. Vai Tu biedrs būtu tam posta krēslam, kas blēdību izperē taisnības vietā? - Tie sapulcējās pret taisnā dvēseli un pazudina nenoziedzīgas asinis. Bet Tas Kungs ir mans patvērums, un mans Dievs mana pils, kur glābjos. Un Viņš tiem atmaksās viņu noziegumu un tos izdeldēs viņu blēdībā. Tas Kungs, mūsu Dievs, tos izdeldēs. Nāciet, dziedāsim Tam Kungam priecīgi, gavilēsim savas pestīšanas patvērumam. Ejam priekš Viņa vaiga ar pateicību, gavilēsim Viņam ar dziesmām. Jo Tas Kungs ir lielais un stiprais Dievs un lielais Ķēniņš pār visiem dieviem. Viņa rokā ir zemes dziļumi, un kalnu augstumi Viņam pieder. Viņam pieder jūra, jo Viņš to radījis, un Viņa rokas sausumu ir cēlušas. Nāciet, pielūgsim, klanīsimies un metīsimies ceļos priekš Tā Kunga, sava Radītāja. Jo Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa ganības ļaudis un Viņa rokas avis. Šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdiet, tad neapcietinājiet savas sirdis, tā kā Meribā, tā kā Masā tuksnesī, Kur jūsu tēvi Mani kārdināja, Mani pārbaudīja, lai gan Manus darbus redzēja. Man četrdesmit gadus raizes ir bijušas ar šo tautu, tā ka Es sacīju: tie ir ļaudis, kam sirds maldās un kas Manus ceļus nepazīst. Tādēļ Es Savā dusmībā esmu zvērējis: tiešām, tiem nebūs nākt pie Manas dusas. Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, dziediet Tam Kungam visa pasaule; Dziediet Tam Kungam, svētiet Viņa Vārdu, sludiniet dienu no dienas Viņa pestīšanu. Pasludiniet pagānu starpā Viņa godu, visu tautu starpā Viņa brīnumus. Jo Tas Kungs ir liels un ļoti slavējams, Viņš ir bijājams pār visiem dieviem. Jo visi tautu dievi ir elki, bet Tas Kungs ir radījis debesis. Augstība un godība ir Viņa priekšā, spēks un glītums Viņa svētā vietā. Dodiet Tam Kungam, jūs ļaužu tautas, dodiet Tam Kungam godu un spēku. Dodiet Tam Kungam Viņa Vārda godu, nesiet dāvanas un nāciet Viņa pagalmos. Pielūdziet To Kungu svētā glītumā, priekš Viņa vaiga lai dreb visa pasaule. Sakait starp tautām: Tas Kungs ir ķēniņš: tādēļ pasaule stāv stipra, ka nešaubās; Viņš tiesās tos ļaudis ar taisnību. Priecājies, debess, un līksmojies, zeme, jūra lai krāc un viss, kas tur iekšā. Lauks lai priecājās ar visu, kas tur stāv, visi meža koki lai gavilē Priekš Tā Kunga vaiga, jo Viņš nāk, jo Viņš nāk pasauli tiesāt. Zemes virsu Viņš tiesās ar taisnību un tos ļaudis ar Savu patiesību. Tas Kungs ir ķēniņš, - lai priecājās zeme, un salas lai līksmojās lielā pulkā. Padebesis un krēslība ir ap Viņu, taisnība un tiesa ir Viņa godības krēsla stiprums. Uguns iet Viņa priekšā un iededzina visapkārt Viņa pretiniekus. Viņa zibeņi apgaismo pasauli; zemes virsas to redz un dreb. Kalni izkūst kā vasks Tā Kunga priekšā, visas pasaules Kunga priekšā. Debesis izstāsta Viņa taisnību, un visi ļaudis redz Viņa godu. Kaunā top visi, kas bildēm kalpo un lielās ar elkiem; pielūdziet Viņu, visi dievi. Ciāna klausās un priecājās, Jūda meitas līksmojās, Kungs, kad Tu tiesā. Jo Tu, Kungs, esi tas Visuaugstākais pār visu pasauli, ļoti paaugstināts pār visiem dieviem. Ienīstiet ļaunu, jūs, kas To Kungu mīļojiet; Viņš pasargā Savu svēto dvēseles, no bezdievīgo rokas Viņš tos izglābs. Taisnam aust gaisma, un prieks sirdsskaidriem. Priecājaties iekš Tā Kunga, jūs taisnie, un pateicieties, pieminot Viņa svēto Vārdu. Dziesma. Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš dara brīnumus; Viņš palīdz ar Savu labo roku un ar Savu svēto elkoni. Tas Kungs ir zināmu darījis Savu pestīšanu, tautu priekšā Viņš parādījis Savu taisnību. Viņš pieminējis Savu žēlastību un Savu uzticību Israēla namam, un visi zemes gali redz mūsu Dieva pestīšanu. Gavilējiet Tam Kungam, visa zeme, skandinājiet priecīgi, līksmojaties priecīgi un dziediet. Dziediet Tam Kungam ar koklēm, ar koklēm un dziesmas skaņu, Ar taurēm un ar bazūņu skaņu, gavilējiet Ķēniņa, Tā Kunga priekšā. Lai jūra krāc un kas iekš tās ir, zemes virsa un kas tur dzīvo. Lai upes plaukšķina, un kalni lai kopā līksmojās Tā Kunga priekšā, jo Viņš nāk zemi tiesāt; Viņš tiesās pasauli ar taisnību un ļaudis ar tiesu. Tas Kungs ir ķēniņš, - tautas dreb; Viņš sēž pār ķerubiem, - zeme trīc. Tas Kungs ir liels iekš Ciānas, un Viņš ir augsts pār visiem ļaudīm. Tavu lielo un bijājamo Vārdu lai teic, jo Tas ir svēts; Ar taisnību Tu esi nodibinājis ķēniņa stiprumu, kas tiesu mīļo; Tu esi iecēlis tiesu un taisnību iekš Jēkaba. Paaugstinājiet To Kungu, mūsu Dievu, un pielūdziet Viņa kāju pamesla priekšā; Viņš ir svēts. Mozus un Ārons starp Viņa priesteriem, un Samuēls starp tiem, kas piesauc Viņa Vārdu; tie piesauca To Kungu, un Viņš tos paklausīja. Viņš runāja uz tiem padebeša stabā; tie turēja Viņa liecības un tos likumus, ko Viņš tiem bija devis. Kungs, mūsu Dievs, Tu tos paklausīji, Tu stiprais Dievs tiem piedevi un biji atriebējs par viņu darbiem. Paaugstinājiet To Kungu, mūsu Dievu, un pielūdziet Viņa svētā kalnā, jo Tas Kungs, mūsu Dievs, ir svēts. Pateicības dziesma. Gavilējiet Tam Kungam, visa pasaule. Kalpojiet Tam Kungam ar prieku, nāciet priekš Viņa vaiga ar gavilēšanu. Atzīstiet, ka Tas Kungs ir Dievs; Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par Saviem ļaudīm un par Savas ganības avīm. Ieejat pa Viņa vārtiem ar pateicību, Viņa pagalmos ar slavēšanu; pateicieties Viņam, slavējiet Viņa Vārdu. Jo Tas Kungs ir labs; Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība līdz radu radiem. Dāvida dziesma. No žēlastības un tiesas es gribu dziedāt, - Tev, Kungs, es dziedāšu. Es likšu vērā nenoziedzības ceļu, - kad Tu nāksi pie manis? - Es staigāšu ar skaidru sirdi savā namā. Uz ļaunām lietām es nelūkošu, grēka darbu es ienīstu, ka tas nebūs pie manis. Nikna sirds lai ir tālu no manis, ļauna es negribu zināt. Kas savu tuvāko slepeni aprunā, to es izdeldēšu, kam lepnas acis un grezna sirds, to es necietīšu. Manas acis raugās uz uzticīgiem iekš zemes, ka tie paliek pie manis; kas taisnu ceļu staigā, tas man kalpos. Kas blēdību dara, tas nepaliks manā namā; kas melus runā, nepastāvēs priekš manām acīm. Ik rītus es nomaitāšu visus bezdievīgos iekš zemes, ka es izdeldu visus ļaundarītājus no Tā Kunga pilsētas. Bēdu cilvēka lūgšana, kad tas ir noskumis un savas žēlabas izgāž Tā Kunga priekšā. Ak Kungs, klausi manu lūgšanu, un mana saukšana lai nāk pie Tevis. Neapslēp Savu vaigu priekš manis, atgriez Savu ausi pie manis bēdu laikā; tai dienā, kad es saucu, paklausi mani drīz. Jo manas dienas ir iznīkušas kā dūmi, un mani kauli ir izdeguši kā pagale. Mana sirds ir sasista un izkaltusi kā zāle, tā ka es aizmirstu pat savu maizi ēst. Mani kauli līp pie manas miesas no kaukšanas un nopūšanās. Es esmu tā kā dumpis tuksnesī, es esmu kā apogs izpostītās vietās. Es esmu nomodā un tāpat kā vientulis putns uz jumta. Mani ienaidnieki mani nievā cauru dienu; kas pret mani trako, tie mani dara par lāsta vārdu. Jo es ēdu pelnus kā maizi un sajaucu savu dzērienu ar asarām, Tavas bardzības un dusmības pēc, jo Tu mani esi pacēlis un atkal nogāzis. Manas dienas ir kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle. Bet Tu, Kungs, paliec mūžīgi un Tava piemiņa līdz radu radiem. Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo jau ir laiks par viņu apžēloties, jo tas nospriestais laiks ir atnācis. Jo Tavi kalpi mīļo viņas akmeņus un žēlojās, ka tā guļ pīšļos. Tad pagāni bīsies Tā Kunga Vārdu, un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību, Kad Tas Kungs Ciānu uztaisīs un parādīsies Savā godībā. Viņš griežas pie bēdu ļaužu lūgšanas un nenicina pielūgšanu. Lai tas top uzrakstīts nākamai paaudzei, un ļaudis, kas vēl taps radīti, slavēs To Kungu. Jo Viņš skatās no Savas svētnīcas augstuma, Tas Kungs lūko no debesīm uz zemi, Ka Viņš dzird cietumnieku nopūšanos un atsvabina nāves bērnus; Ka Tā Kunga vārds top sludināts Ciānā un Viņa slava Jeruzālemē, Kad tautas sapulcējās kopā un valstis, Tam Kungam kalpot. Bet Viņš ir pazemojis ceļā manu spēku un paīsinājis manas dienas. Es saku: mans Dievs, neņem mani nost pusmūžā. Tavi gadi paliek līdz radu radiem. Senlaikus Tu esi nodibinājis zemi, un debesis ir Tavu roku darbs. Tās zudīs, bet Tu pastāvēsi; tās sadils visas, kā drēbes; Tu tās pārvērtīsi kā drānas, un tās pārvērtīsies; Bet Tu paliec tas pats, un Tavi gadi nebeigsies. Tavu kalpu bērni paliks, un viņu dzimums būs pastāvīgs Tavā priekšā. Dāvida dziesma. Svētī To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas iekš manis, Viņa svēto vārdu. Svētī To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev laba darījis. Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedina visas tavas vainas. Viņš izglābj tavu dzīvību no samaitāšanas un pušķo tevi ar žēlastību un apžēlošanām. Viņš pieēdina tavu muti ar labumu, ka tu atjaunojies kā ērglis. Tas Kungs izdod taisnību un tiesu visiem, kas top apbēdināti. Viņš Mozum darījis zināmus Savus ceļus, Israēla bērniem Savus darbus. Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un no lielas žēlastības. Viņš ķildu neturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi. Viņš mums nedara pēc mūsu grēkiem un mums nemaksā pēc mūsu noziegumiem. Jo cik augstas debesis ir pār zemi, tik spēcīga Viņa žēlastība pār tiem, kas Viņu bīstas. Cik tālu rīti no vakariem, tik tālu Viņš liek mūsu pārkāpumus nost no mums. Tā kā tēvs apžēlojās par bērniem, tā Tas Kungs žēlo tos, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kāds radījums mēs esam, Viņš piemin, ka mēs esam pīšļi. Cilvēks savā dzīvībā ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā. Kad vējš pār to pāriet, tad viņas vairs nav, un viņas vietu vairs nepazīst. Bet Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam pār tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība līdz bērnu bērniem Pie tiem, kas Viņa derību tur un Viņa baušļus piemin, ka tie tos dara. Tas Kungs ir stiprinājis Savu godības krēslu debesīs, un Viņa valstība valda pār visu. Svētiet To Kungu, Viņa eņģeļi, jūs stiprie karotāji, kas Viņa vārdu izdara, klausīdami Viņa vārda balsi. Svētiet To Kungu, visi Viņa spēcīgie pulki, jūs Viņa sulaiņi, kas dara pēc Viņa prāta. Svētiet To Kungu, visi Viņa darbi visās vietās, kur Viņš valda. Svētī To Kungu, mana dvēsele. Svētī To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību tērpies. Tu ģērbies ar gaismu kā apģērbā, Tu izklāj debesis kā telti. Tu ūdeņus augstībā sev lieci par grīdu, Tu dari padebešus par saviem ratiem, Tu staigā uz vēja spārniem. Tu dari Savus eņģeļus par gariem un Savus sulaiņus par uguns liesmām. Zemi Tu esi dibinājis uz viņas pamatiem, ka tā nešaubās ne mūžam. Ar jūras dziļumiem Tu to apsedzis kā ar apģērbu, ūdeņi stāvēja pār kalniem. No Taviem draudiem tie bēga, no Tava pērkona tie steidzās projām; Kalni cēlās un lejas nogrima tai vietā, ko Tu tām biji licis. Tu esi licis robežas, tās tie (ūdeņi) nepārkāps un zemi vairs neapklās. Tu izvadi avotus pa ielejām, ka tie tek starp kalniem. Tie dzirdina visus lauka zvērus, tur atdzeras meža ēzeļi. Pie tiem mīt debesputni, zaros tie dzied. Tu slapini kalnus no augšienes; ar augļiem, ko Tu radi, zeme top piepildīta. Tu liec zālei augt priekš lopiem un sējai cilvēkam par labu, lai nāk maize no zemes Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi. Tā Kunga koki top papilnam slacināti, ciedra koki uz Libānus, ko Viņš ir dēstījis. Tur putni dara ligzdas un stārķi dzīvo uz priedēm. Augstie kalni ir priekš mežu kazām, klintis kalna āpšiem par patvērumu. Tu esi darījis mēnesi laikmetiem, saule zina savu noiešanu. Tu dari tumsu, ka nakts metās; tad kustās visi meža zvēri. Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, meklēdami savu barību no Dieva. Un kad saule lec, tad tie atkal aizbēg un apguļas savās alās. Tad cilvēks iziet pie sava darba, pie sava lauka darba līdz vakaram. Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Tos visus Tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir Tava padoma pilna. Redzi, jūra, liela un plata uz abām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā visādi zvēri, lieli, mazi. Tur iet lielas laivas un levijatans, ko Tu esi radījis, tur dzīvoties. Tie visi uz Tevi gaida, ka Tu tiem barību dodi savā laikā. Kad Tu tiem dod, tad tie salasa; kad Tu Savu roku atveri, tad tie ar labumu top pieēdināti. Tu apslēpi Savu vaigu, tad tie iztrūkstas; Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem. Tu sūti Savu Garu, tad tie top radīti, un Tu atjauno zemes ģīmi. Tā Kunga godība paliek mūžīgi; Tas Kungs priecājās par Saviem darbiem. Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb; Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp. Es dziedāšu Tam Kungam, kamēr es dzīvoju; es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu. Manas domas Viņam lai patīk; es priecāšos iekš Tā Kunga. Grēcinieki no zemes lai izzūd un bezdievīgo lai vairs nav. Svētī To Kungu, mana dvēsele, Alleluja. Pateicieties Tam Kungam, piesauciet Viņa Vārdu, dariet zināmus starp ļaudīm Viņa darbus. Dziediet Viņam, slavējiet Viņu ar dziesmām, pārdomājiet visus Viņa brīnumus. Slavējiet Viņa svēto vārdu; lai tās sirdis priecājās, kas To Kungu meklē. Vaicājiet pēc Tā Kunga un pēc Viņa spēka, meklējiet vienmēr Viņa vaigu. Pieminiet Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis, Viņa brīnuma darbus un Viņa mutes tiesas, - Tu Ābrahāma, Viņa kalpa dzimums, jūs Jēkaba bērni, Dieva izredzētie! Viņš ir Tas Kungs, mūsu Dievs; Viņa tiesas iet pār visu zemi. Viņš piemin Savu derību mūžam, to vārdu, ko Viņš ir iecēlis tūkstošiem dzimumiem, Ko Viņš ar Ābrahāmu derējis un ko zvērējis Īzakam. To Viņš arī Jēkabam ir iecēlis par likumu, Israēlim par mūžīgu derību, Sacīdams: tev Es došu Kanaāna zemi, jūsu mantības daļu; Kad tie vēl bija mazs pulciņš, ne daudz, un svešinieki iekš tās, Un staigāja no vienas tautas pie otras, no vienas valsts pie otras valsts ļaudīm, Viņš nevienam neļāva tos apbēdināt, Viņš arī ķēniņus sodīja viņu dēļ: Neaizskariet Manus svaidītos un nedariet ļauna Maniem praviešiem! Viņš aicināja badu pār zemi, Viņš atņēma visu maizes padomu. Viņš sūtīja viņu priekšā vienu vīru; Jāzeps tapa pārdots par kalpu. Viņa kājas tapa spaidītas siekstā, viņa miesas nāca dzelzīs, Tiekams viņa vārds notika, un Tā Kunga sludinājums to pārbaudīja. Tas ķēniņš sūtīja un lika to atraisīt, ļaužu valdītājs to atlaida vaļā. Viņš to iecēla par kungu savam namam un par valdnieku visai savai mantai. Ka tas saistītu viņa lielkungus pēc sava prāta un mācītu gudrību viņa vecākajiem. Tā Israēls nāca Ēģiptes zemē un Jēkabs piemita Hama zemē. Un Viņš Saviem ļaudīm lika augumā augt un tos darīja jo varenākus nekā viņu pretiniekus. Viņš pārvērsa viņu sirdi, ienīdēt Viņa ļaudis un ar viltu glūnēt uz Viņa kalpiem. Viņš sūtīja Mozu, Savu kalpu, un Āronu, ko Viņš bija izredzējis. Tie darīja viņu starpā Dieva brīnumus un brīnuma zīmes Hama zemē. Viņš sūtīja tumsu, tad kļuva tumšs; un tie Viņa Vārdam neturējās pretī. Viņš pārvērsa viņu ūdeņus par asinīm un nokāva viņu zivis. Viņu zeme mudžēja no vardēm, pat viņu ķēniņu telpās. Viņš runāja, tad nāca kukaiņi, utis visās viņu robežās. Viņš tiem deva krusu lietus vietā, uguns liesmas viņu zemē, Un sasita viņu vīna kokus un viņu vīģes kokus un salauzīja kokus viņu robežās. Viņš runāja, tad nāca siseņi un vaboles neizskaitāmā pulkā, Kas apēda visu zāli viņu zemē, un norija viņu zemes augļus. Viņš kāva arī visus pirmdzimtos viņu zemē un visu viņu pirmo stiprumu. Un tos izveda ar sudrabu un zeltu, un neviena gurdena nebija viņu ciltīs. Ēģiptes zeme priecājās, kad tie izgāja, jo viņu bailes uz tiem bija kritušas. Viņš deva padebesi par apsegu, un uguni naktī par gaismu. Tie lūdza un Viņš lika nākt paipalām un tos ēdināja ar debes'maizi. Viņš pāršķēla klinti, tad ūdens iztecēja, un upes skrēja tuksnesī. Jo Viņš pieminēja Savu svēto vārdu un Ābrahāmu, Savu kalpu. Tā Viņš izveda Savus ļaudis ar prieku un Savus izredzētos ar gavilēšanu, Un tiem deva pagānu zemes; tie iemantoja tautu sviedrus, Lai turētu Viņa likumus un sargātu Viņa bauslību. Alleluja. Slavējiet To Kungu! Pateicieties Tam Kungam, jo Viņš ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Kas var izteikt Tā Kunga varenos darbus un izstāstīt visu Viņa slavu? Svētīgi tie, kas tiesu tur un dara taisnību vienmēr. Piemini mani, ak Kungs, pēc Sava labā prāta uz Saviem ļaudīm, piemeklē mani ar Savu pestīšanu; Ka redzam labumu pie Taviem izredzētiem un priecājamies par Tavu ļaužu prieku un lielāmies ar Tavu īpašumu. Mēs esam grēkojuši līdz ar saviem tēviem, esam noziegušies un bijuši bezdievīgi. Mūsu tēvi Ēģiptē nelika vērā Tavus brīnumus, tie nepieminēja Tavu lielo žēlastību, bet bija pārgalvīgi jūrmalā pie Niedru jūras. Viņš tiem palīdzēja Sava vārda dēļ, ka tiem parādītu Savu varu. Un Viņš rāja Niedru jūru, ka tā sasīka, un Viņš vadīja caur dziļumiem kā pa tuksnesi. Un Viņš tos atpestīja no ienaidnieku rokas un tos atsvabināja no nīdētāju rokas. Ūdeņi apsedza viņu pretiniekus, ka neviens no tiem neatlika. Tad tie ticēja Viņa vārdiem, tie dziedāja Viņa slavu. Bet steigšus tie aizmirsa Viņa darbus, tie nenogaidīja Viņa nodomu; Bet kārot iekārojās tuksnesī un kārdināja Dievu tai posta vietā. Tad Viņš tiem deva pēc viņu kārības, bet darīja viņu dvēseles nīkstam. Un tie apskauda Mozu lēģerī un Āronu, Tā Kunga svēto. Zeme atvērās un aprija Datanu un apklāja Abirama biedrus. Un uguns iedegās viņu pulkā, liesma sadedzināja tos bezdievīgos. Tie taisīja teļu Horebā un klanījās tās bildes priekšā, Un pārvērsa savu godu par vērša ģīmi, kas ēd zāli. Viņi aizmirsa Dievu, savu Pestītāju, kas lielas lietas bija darījis Ēģiptes zemē, Brīnumus Hama zemē, briesmīgus darbus pie niedru jūras. Tā ka Viņš nodomāja tos izdeldēt, ja Mozus, Viņa izredzētais, nebūtu stājies tai plaisumā Viņa priekšā, novērst Viņa bardzību, lai nesamaitātu. Tie necienīja to jauko zemi, tie neticēja Viņa Vārdam, Bet kurnēja savās teltīs un nepaklausīja Tā Kunga balsij. Tāpēc Viņš pacēla pret tiem Savu roku, tos nosist tuksnesī Un nogāzt viņu dzimumu starp pagāniem un tos izkaisīt pa tām zemēm. Tie pieķērās arī BaālPeoram un ēda mirušu upurus, Un apkaitināja To Kungu ar saviem darbiem, ka mocība starp viņiem ielauzās. Tad Pinehas cēlās un sodīja, un tā mocība mitējās. Un tas viņam tapa pielīdzināts par taisnību uz bērnu bērniem mūžīgi. Un tie Viņu apkaitināja pie bāršanās ūdens, ka Mozum viņu dēļ ļaunums uzgāja. Jo tie padarīja viņa sirdi rūgtu, ka viņš neapdomīgi runāja ar savām lūpām. Tie arī neizdeldēja tās tautas, kā Tas Kungs tiem bija pavēlējis; Bet tie sajaucās ar pagāniem un mācījās viņu darbus; Un kalpoja viņu elkiem, un tie viņiem palika par valgu. Pat savus dēlus un savas meitas tie upurēja nešķīstiem gariem, Un izlēja nenoziedzīgas asinis, savu dēlu un savu meitu asinis, ko tie upurēja Kanaāna elkiem, tā ka zeme tapa apgānīta caur asins vainām. Un tie sagānījās ar saviem darbiem un maukoja ar savām darīšanām. Par to Tas Kungs ļoti iedusmojās pret Saviem ļaudīm un turēja par negantību Savu īpašumu; Un Viņš tos nodeva pagānu rokā, un viņu nīdētāji par tiem valdīja. Un viņu ienaidnieki tos apbēdināja un tos pazemoja apakš savas rokas. Viņš tos izglāba daudzkārt, taču tie Viņu apkaitināja ar savu padomu un iznīka savu noziegumu dēļ. Bet Viņš uzlūkoja viņu bēdas un dzirdēja viņu kliegšanu, Un pieminēja viņu labad Savu derību, un Viņam bija žēl pēc Savas lielās žēlastības, Un lika tiem atrast sirds žēlastību pie visiem, kas tos turēja cietumā. Atpestī mūs, Kungs, mūsu Dievs, un sapulcini mūs no pagāniem, ka mēs pateicamies Tavam svētam Vārdam un lielāmies ar Tavu slavu. Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam, un visi ļaudis lai saka: Āmen! Alleluja. Pateicieties Tam Kungam, jo Viņš ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Lai tā saka tie, ko Tas Kungs ir atpestījis, ko Viņš izglābis no spaidītāju rokas Un sapulcinājis no tām zemēm, no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un no jūras. Tie, kas tuksnesī maldījās pa nestaigātiem ceļiem un neatrada pilsētu, kur varēja dzīvot, Izsalkuši un izslāpuši, ka viņa dvēsele nogura. Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm, Un Viņš tos vadīja pa taisnu ceļu, ka tie gāja uz to pilsētu, kur varēja dzīvot: Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem, Ka Viņš paēdinājis iztvīkušo un ar labumu piepildījis izsalkušo. - Tie, kas tumsā sēdēja un nāves ēnā, saistīti bēdās un dzelzīs, Tāpēc ka tie bija pretī turējušies Dieva baušļiem un nicinājuši tā Visuaugstākā padomu; Tādēļ viņu sirds tapa apbēdināta ar grūtumu, un tie pakrita un palīga nebija. Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm Un tos izveda no tumsas un nāves ēnas un saraustīja viņu saites: Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem, Ka Viņš salauž vara durvis un sadauza dzelzs bultas. - Tie ģeķi, kas tapa mocīti savu grēku ceļu un savu noziegumu dēļ, Tā ka viņu dvēselei riebās visa barība, un ka tie nogrima līdz pat nāves vārtiem. Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm. Viņš sūtīja Savu vārdu un tos dziedināja un tos izrāva no viņu bedrēm: Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem, Un pateicības upurus upurēt un Viņa darbus izteikt ar prieku. - Tie, kas ar lielām laivām pa jūru līgojās un strādāja savu darbu uz lieliem ūdeņiem, Kas Tā Kunga darbu redzējuši un Viņa brīnumus jūras dziļumos, Kad Viņš runāja un pacēla vētru, kas viļņus paaugstināja, Un tie tā kā uz debesīm kāpa un atkal nogrima dziļumos, ka viņu dvēsele no bailības izkusa, Un tapa mētāti un zvalstījās, kā piedzēruši un visa viņu gudrība iznīka. Tad tie To Kungu piesauca savās bēdās, un Viņš tos izglāba no viņu bailēm; Viņš klusināja vētru, tā ka viļņi norima; Un tie priecājās, ka norima, un Viņš tos veda uz ostu, kurp tiem gribējās: Tiem būs Tam Kungam pateikties par Viņa žēlastību un par Viņa brīnumiem pie cilvēku bērniem. Un Viņu paaugstināt ļaužu draudzē un Viņu slavēt vecaju vidū. Viņš upes padara par tuksnesi un ūdens avotus par izkaltušām vietām, Un auglīgu zemi Viņš padara par neauglīgu viņas iedzīvotāju blēdības dēļ; Un tuksnesi Viņš atkal padara ūdeņainu un sauso zemi avoksnainu. Un liek tur dzīvot tiem izsalkušiem, ka tie var uzcelt pilsētu, kur mājot, Un apsēt tīrumus un dēstīt vīna dārzus, kas nes bagātus augļus. Un Viņš tos svētī, ka tie ļoti vairojās, un viņu lopi nenonīkst. Un viņi bija mazumā gājuši un panīkuši caur nelaimes varu un bēdām. Viņš izgāž nievāšanu uz lieliem kungiem un liek tiem maldīties tuksnesī, kur ceļa nav; Bet paaugstina bēdīgo no viņa bēdām un vairo viņa dzimumu kā avju pulku. To sirdsskaidrie redz un priecājās, un visai blēdībai jātur mute. Kas gudrs, lai to ņem vērā un lai atzīst Tā Kunga žēlastības darbus. Dāvida dziesma. Ak Dievs, mana sirds ir droša, es dziedāšu un slavēšu ar dziesmām, mans gods arīdzan. Mostaties, stabules un kokles, ar ausekli es modīšos. Es Tev pateikšos, Kungs, starp ļaudīm, es Tev dziedāšu starp tautām. Jo Tava žēlastība ir liela līdz pat debesīm un Tava patiesība līdz augstiem padebešiem. Paaugstinies, Dievs, pār debesīm un Savu godību pār visu pasauli, Lai Tavi mīļie top atsvabināti; atpestī caur Savu labo roku un paklausi mani. Dievs runā Tavā svētā vietā: “Par to Es priecājos. Es dalīšu Šehemi un mērošu Sukota leju. Gileāds Man pieder, arī Manasus Man pieder, Efraīms ir Manas galvas stiprums, Jūda ir Mans valdības zizlis. Moabs ir Mans mazgājamais trauks, Savu kurpi Es metu pār Edomu, par Fīlistu zemi Es gavilēju.” Kas mani vadīs tai stiprā pilsētā? Kas man pavadīs līdz Edomam? Vai ne Tu, Dievs, kas mūs biji atmetis un neizgāji, ak Dievs, ar mūsu karaspēku? Dod mums palīgu bēdu laikā, jo cilvēku pestīšana nav nekas. Ar Dievu mēs darīsim stiprus darbus; Viņš saspārdīs mūsu spaidītājus. Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Ak Dievs, ko es slavēju, nestāv klusu! Jo bezdievīgu muti un viltīgu muti tie pret mani ir atvēruši, tie runā uz mani ar melu mēli. Ar naidīgiem vārdiem tie metās ap mani un karo pret mani bez vainas. Par to, ka es tos mīlēju, tie turas man pretī; bet es lūdzu Dievu. Tie man maksā ļaunu par labu un ienaidību par mīlestību. Cel pār to vienu bezdievi, un viens pretinieks lai viņam stāv pa labo roku. Kad viņš top tiesāts, tad lai top pazudināts, un viņa Dieva lūgšana lai viņam top par grēku. Lai viņa dienas iet mazumā, un viņa amatu cits lai dabū. Viņa bērni lai paliek par bāriņiem un viņa sieva par atraitni. Lai viņa bērni skraida apkārt un ubago un maizes meklē tālu no savām izpostītām māju vietām. Lai parādu dzinējs izplēš visu, kas tam pieder, un sveši lai aplaupa viņa peļņu. Lai tam nav, kas parāda žēlastību, un lai nav, kas žēlo viņa bāriņus. Lai viņa pēcnācēji top izdeldēti; viņu vārds lai izzūd otrā augumā. Viņa tēvu noziegums lai top pieminēts Tā Kunga priekšā, un viņa mātes grēki lai neizzūd. Lai tie vienmēr paliek Tā Kunga priekšā, un viņa piemiņa lai no zemes top izdeldēta. Tādēļ ka viņš nebūt nepieminēja žēlastību darīt, bet vajāja bēdīgo un nabagu un to, kam bija noskumusi sirds, ka viņš to nokautu. Tāpēc ka viņš lāstu gribēja, tas viņam nāks; un svētības viņam negribējās, tad tā arī paliks tālu no viņa. Un viņš tērpās ar lāstu, tā kā ar drēbēm, un tas nāca viņa iekšās kā ūdens un kā eļļa viņa kaulos. Tad lai tas viņam ir kā apģērbs, ar ko tas apsedzās, un josta, ar kuru tas pastāvīgi apjožas. Šī alga lai notiek no Tā Kunga maniem pretiniekiem un tiem, kas ļaunu runā pret manu dvēseli. Bet Tu, ak Kungs, dari ar mani Sava vārda pēc, jo Tava žēlastība ir laba; izglāb mani. Jo es esmu bēdīgs un nabags, un mana sirds iekš manis ir ievainota. Es aizeju kā ēna pavakarē, un topu vajāts kā sisenis. Mani ceļi šļūk no gavēšanas, un mana miesa izdilusi, ka treknuma vairs nav. Un es tiem esmu par apsmieklu; kad tie mani redz, tad tie krata galvu. Palīdz man, Kungs, mans Dievs, atpestī mani pēc Savas žēlastības! Tad tie atzīs, ka tā Tava roka, ka Tu, Kungs, to darījis. Kad tie lād, tad Tu svētī; kad tie ceļas, tad lai top kaunā; bet Tavs kalps lai priecājās. Mani pretinieki lai ar kaunu top apģērbti un ar savu negodu apsegti kā ar svārkiem. Es Tam Kungam no sirds pateikšos ar savu muti un Tam dziedāšu lielā draudzē. Jo tam bēdīgam Viņš stāv pa labo roku, to atpestīdams no tiem, kas viņa dvēseli notiesā. Dāvida dziesma. Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: “Sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.” Tas Kungs sūtīs Tava stipruma scepteri no Ciānas; valdi Savu ienaidnieku vidū. Tavā kara dienā Tavi ļaudis labprātīgi parādās svētā glītumā; Tavi jaunekļi Tev nāk kā rasa no ausekļa. Tas Kungs ir zvērējis un Tam nebūs žēl: “Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas.” Tas Kungs pie Tavas labās rokas satrieks ķēniņus Savas dusmības dienā. Viņš turēs tiesu pagānu starpā; Viņš piepildīs zemi ar miroņiem. Viņš satrieks to, kas ir galva pār lielu zemi. Viņš dzers no upes uz ceļa, tādēļ Viņš pacels galvu. Alleluja! Es pateicos Tam Kungam no visas sirds to taisno vidū un draudzē. Tā Kunga darbi ir lieli; tie top meklēti no visiem, kam pie tiem labs prāts. Viņa darbi ir slava un godība, un Viņa taisnība pastāv mūžīgi. Viņš saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu, žēlīgais un sirds žēlīgais Kungs. Viņš dod barību tiem, kas Viņu bīstas, un Savu derību Viņš piemin mūžīgi. Viņš Saviem ļaudīm dara zināmus Savus spēcīgos darbus, ka Viņš tiem dod pagānu mantību. Viņa roku darbi ir patiesība un tiesa; visi Viņa baušļi ir uzticami. Tie ir stipri mūžīgi mūžam un notiek patiesi un taisni. Viņš sūta pestīšanu Saviem ļaudīm, Viņš pavēl, ka Viņa derībai būs stāvēt mūžīgi; svēts un bijājams ir Viņa Vārds. Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums; tam ir laba saprašana, kas Viņa (baušļus) dara; Viņa gods pastāv mūžīgi. Alleluja! Svētīgs ir tas vīrs, kas To Kungu bīstas, kam pie Viņa baušļiem labs prāts. Tā dzimums būs varens virs zemes; taisno cilts taps svētīta. Padoms un bagātība ir viņa namā, un viņa taisnība pastāv mūžīgi. Taisniem tumsā aust gaisma; jo Viņš ir žēlīgs, sirds žēlīgs un taisns. Labi tam cilvēkam, kas apžēlojās un aizdod, tiesā tas savu lietu vedīs galā. Jo tas nešaubīsies ne mūžam; taisnais paliks mūžīgā piemiņā. No ļaunas slavas tas nebīstas; viņa sirds ir stipra un paļaujas uz To Kungu. Viņa sirds ir droša un nebīstas; tiekams ar prieku skatās uz saviem pretiniekiem. Viņš izdala un dod nabagiem; viņa taisnība paliek mūžīgi, viņa rags top paaugstināts ar godu. Bezdievīgais to redzēs un apskaitīsies, viņš sakodīs savus zobus un iznīks; ko bezdievīgie kāro, ies bojā. Slavējiet To Kungu! Slavējiet, jūs Dieva kalpi, slavējiet Tā Kunga Vārdu. Slavēts lai ir Tā Kunga Vārds no šī laika mūžīgi mūžam. No saules uzlēkšanas līdz viņas noiešanai lai slavēts ir Tā Kunga Vārds. Tas Kungs ir augsts pār visām tautām, Viņa gods iet pār debesīm. Kas ir tāds kā Tas Kungs, mūsu Dievs? Kas ļoti augsti ir apsēdies; Kas dziļi noskatās debesīs un virs zemes; Kas nabagu paceļ no pīšļiem un bēdīgo paaugstina no dubļiem, Ka Viņš to sēdina pie lieliem kungiem, pie savu ļaužu lielkungiem; Kas neauglīgai liek dzīvot namā, ka tā top priecīga dēlu māte. Alleluja! Kad Israēls izgāja no Ēģiptes, Jēkaba nams no svešas valodas ļaudīm, Tad Jūda Viņam tapa par svētu daļu, un Israēls par Viņa valstību. Jūra redzēja un bēga, Jordāne griezās atpakaļ; Kalni lēkāja kā auni, pakalni kā jēri. Kas tev bija, jūra, ka tu bēdz, un tev, Jordāne, ka tu atpakaļ griezies? Jums, kalni, ka jūs lēkājāt kā auni, pakalni, kā jēri? Priekš Tā Kunga drebi, zeme, Jēkaba Dieva priekšā, Kas klinti pārvērsa par ezeru un akmeņus par ūdens avotiem. Ne mums, ak Kungs! ne mums, bet Savam Vārdam dod godu, pēc Savas žēlastības un patiesības. Kāpēc pagāniem būs sacīt: kur nu ir viņu Dievs? Bet mūsu Dievs ir debesīs; visu, ko Viņš grib, to Viņš dara. Viņu dievekļi ir sudrabs un zelts, cilvēku roku darbs. Tiem ir mute, bet tie nerunā, tiem ir acis, bet tie neredz; Tiem ir ausis un tie nedzird, tiem ir deguns un tie neož; Rokas tiem ir, bet tie netausta; tiem ir kājas, bet tie nestaigā; tie nerunā ar savu rīkli. Kas tos taisa, ir tādi pat kā viņi, tādi pat visi, kas uz tiem paļaujas. Israēl, cerē uz To Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas. Ārona nams, cerē uz To Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas. Jūs visi, kas To Kungu bīstaties, cerējiet uz To Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas. Tas Kungs mūs piemin un mūs svētī; Viņš svētīs Israēla namu, Viņš svētīs Ārona namu. Viņš tos svētīs, kas To Kungu bīstas, gan mazus, gan lielus. Tas Kungs lai jūs vairo, jūs un jūsu bērnus. Jūs esat Tā Kunga svētītie; Viņš radījis debesis un zemi. Debesu debesis Tam Kungam pieder, bet zemi Viņš devis cilvēku bērniem. Nomirušie To Kungu neslavēs nedz tie, kas nogrimuši klusumā. Bet mēs gribam slavēt To Kungu, no šī laika mūžīgi. Alleluja! Es mīlu(to Kungu), ka Tas Kungs klausa manu balsi un manu pielūgšanu. Jo Viņš griež Savu ausi pie manis, tādēļ es Viņu piesaukšu visu mūžu. Nāves saites mani bija apņēmušas, un elles bēdas man bija uzgājušas, bēdas un bailes man nāca virsū. Bet es piesaucu Tā Kunga Vārdu: ak Kungs, izglāb manu dvēseli! Tas Kungs ir žēlīgs un taisns, un mūsu Dievs ir sirds žēlīgs. Tas Kungs pasargā vientiesīgos; kad es biju bēdās, tad Viņš man palīdzēja. Esi atkal mierā, mana dvēsele, jo Tas Kungs tev dara labu. Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, manas acis no asarām, manu kāju no slīdēšanas. Es staigāšu Tā Kunga priekšā dzīvo zemē. Es ticu, tāpēc es runāju. Es biju ļoti apbēdināts; Es sacīju savās bailēs: visi cilvēki ir melkuļi. Kā es Tam Kungam maksāšu visas labdarīšanas, ko Viņš pie manis darījis? Es pacelšu to pestīšanas biķeri un piesaukšu Tā Kunga Vārdu. Es maksāšu Tam Kungam savus solījumus visu Viņa ļaužu priekšā. Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs. Ak Kungs, es esmu tiešām Tavs kalps, es esmu Tavs kalps, Tavas kalpones dēls, Tu manas saites esi atraisījis. Tev es upurēšu pateicības upurus un piesaukšu Tā Kunga Vārdu. Es maksāšu Tam Kungam savus solījumus visu Viņa ļaužu priekšā, Tā Kunga nama pagalmos, tavā vidū, Jeruzāleme. Alleluja! Slavējiet To Kungu, visas tautas, slavējiet Viņu, visi ļaudis. Jo Viņa žēlastība un patiesība ir varena pār mums mūžīgi. Alleluja! Pateicieties Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Lai saka Israēls: Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Lai saka Ārona nams: Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Lai saka, kas To Kungu bīstas: Viņa žēlastība paliek mūžīgi. No bēdām es To Kungu piesaucu, un Tas Kungs mani paklausīja plašā vietā. Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos; ko cilvēki man var darīt? Tas Kungs ir mans palīgs, un es ar prieku skatīšos uz saviem nīdētājiem. Labāk ir, paļauties uz To Kungu, nekā cerēt uz cilvēkiem. Labāk ir, paļauties uz To Kungu, nekā cerēt uz lieliem kungiem. Visi pagāni apmetās ap mani, bet Tā Kunga Vārdā es tos izdeldēšu. Tie metās pret mani visapkārt, bet Tā Kunga Vārdā es tos izdeldēšu. Tie apmetās ap mani kā bites, bet tie izdziest kā uguns ērkšķos; Tā Kunga Vārdā es tos izdeldēšu. Tu mani grūzdams pagrūdi, lai es krītu, bet Tas Kungs ir mans palīgs. Tas Kungs ir mans stiprums un mana dziesma un ir mans Pestītājs. Gavilēšanas un pestīšanas balss (atskan) taisno dzīvokļos: “Tā Kunga labā roka dara varenus darbus Tā Kunga labā roka ir paaugstināta, Tā Kunga labā roka dara varenus darbus.” Es nemiršu, bet dzīvošu un izteikšu Tā Kunga darbus. Gan Tas Kungs mani pārmāca, bet taču Viņš mani nenodod nāvei. Atdariet man taisnības vārtus, ka es pa tiem ieeju un Tam Kungam pateicos. Šie ir Tā Kunga vārti, pa tiem tie taisnie ieies. Es Tev pateicos, ka Tu mani esi paklausījis un man bijis par Pestītāju. Akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, ir palicis par stūra akmeni. Tas ir no Tā Kunga, un ir brīnums mūsu acīs. Šī ir tā diena, ko Tas Kungs darījis; priecāsimies un līksmosimies par to. Ak Kungs, palīdzi nu! ak Kungs, lai labi izdodas! Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga Vārdā; mēs svētījam jūs no Tā Kunga nama. Tas Kungs ir Stiprais Dievs, kas mūs apgaismo. Piesieniet svētku upurus ar saitēm līdz altāra ragiem. Tu esi mans Stiprais Dievs, un es Tev pateicos; mans Dievs, es Tevi paaugstināšu. Pateicieties Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Svētīgi tie, kas nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā Tā Kunga bauslībā. Svētīgi tie, kas Viņa liecības tur, kas no visas sirds Viņu meklē, Netaisnību nedara, bet staigā pa Viņa ceļiem. Tu esi pavēlējis, Tavus baušļus cieti sargāt. Kaut mani ceļi uz to vien dzītos, Tavus likumus sargāt. Kad es raudzīšos uz visiem Taviem baušļiem, tad netapšu kaunā. Es Tev pateikšos ar skaidru sirdi, kad būšu mācījies Tavas taisnības tiesas. Es turēšu Tavus likumus; neatstāj mani pavisam. Kā jauneklis savu ceļu turēs šķīstu? Kad viņš turas pēc Taviem vārdiem. Es Tevi meklēju no visas sirds; neliec man nomaldīties no Taviem baušļiem. Es paturu Tavus vārdus savā sirdī, ka negrēkoju pret Tevi. Slavēts esi Tu, Kungs; māci man Tavus likumus. Ar savām lūpām es izteikšu visas Tavas mutes tiesas. Es priecājos par Tavas liecības ceļu kā vien par kādu mantu. Es pārdomāju Tavas pavēles un ņemu vērā Tavus ceļus. Es priecājos par Taviem likumiem; Tavu vārdu es neaizmirstu. Dari labu Savam kalpam, ka es dzīvoju un pasargu Tavu vārdu. Atdari manas acis, ka es uzlūkoju Tavas bauslības brīnumus. Es esmu svešinieks virs zemes; neapslēp priekš manis Tavus baušļus. Mana dvēsele ir satriekta caur ilgošanos pēc Tavām tiesām vienmēr. Tu rāji pārgalvjus, tos nolādētos, kas no Taviem baušļiem nomaldās. Novērs no manis kaunu un negodu, jo es turu Tavas liecības. Kaut arī lieli kungi sēž un runā pret mani, bet Tavs kalps apdomā Tavus likumus. Tavas liecības ir mans prieks un padoms. Mana dvēsele līp pie pīšļiem; dari man dzīvu pēc Tava Vārda. Es izteicu savus ceļus, un Tu mani paklausi; māci man Tavus likumus. Liec man saprast Tavu likumu ceļus, ka es varu pārdomāt Tavus brīnumus. Mana dvēsele raud noskumusi; stiprini mani ar Tavu vārdu. Novērs no manis viltības ceļu un dāvini man Tavu bauslību. Patiesības ceļu es esmu izredzējies, Tavas tiesas esmu licis savā priekšā. Es turos pie Tavām liecībām, ak Kungs, nepamet mani kaunā. Kad Tu manu sirdi atvieglini, tad es teku Tavas bauslības ceļu. Māci man, Kungs, Tavu likumu ceļus, ka es tos pasargu līdz galam. Dod man saprašanu, ka es Tavu bauslību sargu un to turu no visas sirds. Vadi mani uz Tavas bauslības ceļu, jo pie tā man ir labs prāts. Loki manu sirdi pie Tavām liecībām, un ne pie mantu kārības. Nogriez manas acis, ka tās neskatās uz nelietību, dari mani dzīvu uz Tava ceļa. Apstiprini Savam kalpam Tavu vārdu, tiem par labu, kas Tevi bīstas. Novērs manu kaunu, par ko es bīstos, jo Tavas tiesas ir labas. Redzi, es mīlu Tavas pavēles; dari mani dzīvu pēc Tavas taisnības. Kungs, lai man nāk Tava žēlastība, Tava pestīšana pēc Tava vārda, Ka varu atbildēt savam mēdītājam, jo es paļaujos uz Tavu vārdu. Un neatrauj pavisam no manas mutes patiesības vārdu, jo es ceru uz Tavām tiesām. Es turēšu Tavu bauslību vienmēr, mūžīgi mūžam. Un es staigāšu bez bēdām, jo es meklēju Tavas pavēles. Par Tavām liecībām es runāšu ķēniņu priekšā un nepalikšu kaunā. Es priecājos par Taviem baušļiem, ko es mīlēju. Un es paceļu savas rokas pie Taviem baušļiem, ko es mīlēju, un pārdomāju Tavus likumus. Piemini Savam kalpam to vārdu, uz ko Tu man lieci cerēt. Šī ir mana iepriecināšana manās bēdās, jo Tava apsolīšana mani dara dzīvu. Pārgalvji mani apsmej pārlieku, bet es neatkāpjos no Tavas bauslības. Kungs, kad es pieminu Tavas tiesas no senlaikiem, tad topu iepriecināts. Lielas dusmas mani pārņēmušas to bezdievīgo dēļ, kas Tavu bauslību atstāj. Tava bauslība ir mana dziesma manas svešniecības namā. Kungs, naktī es pieminu Tavu Vārdu un turu Tavu bausli. Tā ir mana manta, ka es turu Tavas pavēles. Tu, Kungs, esi mana daļa; es esmu solījis, turēt Tavus vārdus. Es Tevi pielūdzu no visas sirds; esi man žēlīgs pēc Tavas apsolīšanas. Es apdomāju savus ceļus un griežu savas kājas pie Tavām liecībām. Es steidzos un nekavējos, Tavus baušļus turēt. Bezdievīgie man apmetuši valgus, taču es neaizmirstu Tavu bauslību. Nakts vidū es ceļos, Tev pateikties par Tavas taisnības tiesām. Es piebiedrojos visiem, kas Tevi bīstas, un visiem, kas tur Tavas pavēles. Kungs, zeme ir pilna Tavas žēlastības; māci man Tavus likumus. Tu dari labu Savam kalpam, ak Kungs, pēc Sava vārda. Māci man labu saprašanu un atzīšanu, jo es ticu Taviem baušļiem. Pirms tapu pazemots, es maldījos, bet nu es turu Tavu vārdu. Tu esi labs un dari labu, māci man Tavus likumus. Pārgalvji izperē melus pret mani, bet es turu Tavas pavēles no visas sirds. Viņu sirds ir bieza kā tauki, bet es priecājos par Tavu bauslību. Labi man, ka esmu apbēdināts, lai mācos Tavus likumus. Tavas mutes bauslība man ir labāka nekā tūkstoši zelta un sudraba. Tavas rokas mani radījušas un taisījušas; dari mani gudru, ka es mācos Tavus baušļus. Kas Tevi bīstas, mani uzlūko un priecājās; jo es gaidu uz Taviem vārdiem. Es zinu, Kungs, ka Tavas tiesas ir taisnas, un Tu mani esi pazemojis pēc Tavas uzticības. Lai jel Tava žēlastība man ir par iepriecināšanu, tā kā Tu Savam kalpam esi solījis. Lai Tava žēlastība man notiek, ka es dzīvoju, jo Tava bauslība ir mans prieks. Lai top kaunā pārgalvji, kas mani ar meliem nospieduši; bet es pārdomāju Tavas pavēles. Lai pie manis griežas, kas Tevi bīstas, un kas pazīst Tavas liecības. Lai mana sirds ir skaidra pie Taviem likumiem, ka netopu kaunā. Manai dvēselei slāpst pēc Tavas pestīšanas; es ceru uz Taviem vārdiem. Manas acis ilgojās pēc Tavām apsolīšanām, ka es saku: kad Tu mani iepriecināsi? Jo es esmu kā ādas trauks dūmos; taču es neaizmirstu Tavus likumus. Cik tad Tavam kalpam dienu? Kad Tu turēsi sodu pār maniem vajātājiem? Pārgalvji man rok bedres, tie, kas neturas pēc Tavas bauslības. Visi Tavi baušļi ir patiesība; tie mani vajā ar meliem, - palīdzi man! Tie mani gandrīz iznīcinājuši virs zemes, bet es neesmu atstājis Tavas pavēles. Atspirdzini mani pēc Tavas žēlastības, tad es sargāšu Tavas mutes liecību. Kungs, Tavs vārds pastāv mūžīgi debesīs. Tava patiesība stāv līdz radu radiem. Tu zemi esi stiprinājis, ka tā stāv. Pēc Taviem likumiem tie vēl šodien stāv, jo viss Tev kalpo. Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, tad es jau sen būtu bojā gājis savās bēdās. Tavas pavēles es neaizmirsīšu ne mūžam, jo caur tām Tu mani esi atspirdzinājis. Tavs es esmu, atpestī mani; jo es meklēju Tavas pavēles. Bezdievīgie glūn uz mani, mani samaitāt, bet es lieku vērā Tavas liecības. Es esmu redzējis, ka ikvienam stiprumam ir gals, bet Tavs bauslis pastāv bez gala. Cik ļoti es mīlēju Tavu bauslību! To es pārdomāju ikdienas. Ar Saviem baušļiem Tu dari mani gudrāku pār maniem ienaidniekiem, jo tie (baušļi) ir mūžam pie manis. Es esmu vairāk izmācīts nekā visi mani mācītāji, jo es pārdomāju Tavas liecības. Es esmu prātīgāks nekā tie vecie, jo es turu Tavas pavēles. Es atrauju savu kāju no visiem blēžu ceļiem, ka es sargāju Tavu vārdu. Es neatkāpjos no Tavām tiesām, jo Tu mani māci. Cik saldi ir Tavi vārdi manai mutei, saldāki par medu manām lūpām! Caur Tavām pavēlēm es topu prātīgs, tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus. Tavs vārds ir manas kājas gaismeklis un gaisma uz maniem ceļiem. Es esmu zvērējis un to turēšu stipri, ka es sargāšu Tavas taisnības tiesas. Es esmu ļoti apbēdināts, Kungs, atspirdzini mani pēc Tava vārda. Ak Kungs, lai Tev jel patīk manas mutes upuri, un māci man Tavas tiesas. Mana dvēsele stāv vienmēr manā rokā, taču es neaizmirstu Tavu bauslību. Bezdievīgie man liek valgus, taču es nealojos no Tavām pavēlēm. Tavas liecības es turu par savu mantu mūžīgi, jo tās ir manas sirds līksmība. Es griežu savu sirdi, darīt Tavus likumus mūžīgi līdz pat galam. Es ienīstu tos divprātīgos un mīlēju Tavu bauslību. Tu esi mans patvērums un manas priekšturamās bruņas; uz Tavu vārdu es gaidu. Atstājaties no manis, jūs ļauna darītāji, ka es varu turēt sava Dieva baušļus. Uzturi mani pēc Tava vārda, ka es dzīvoju, un lai es kaunā netopu savā cerībā. Stiprini mani, ka topu vesels, tad es skatīšos uz Taviem likumiem vienmēr. Tu atmeti visus, kas no Taviem likumiem nomaldās; jo meli ir viņu viltus būšana. Tu atmeti visus bezdievīgos virs zemes kā sārņus, tādēļ es mīļoju Tavas liecības. Es tā bīstos no Tevis, ka šaušalas pāriet pār manām miesām, un man ir bail no Tavām sodībām. Es daru tiesu un taisnību; nenodod mani maniem varas darītājiem. Aizstāvi Tu Savu kalpu uz labu, ka pārgalvji mani nepārvar. Manas acis ilgojās pēc Tavas pestīšanas un pēc Tava taisnā vārda. Dari pēc Savas žēlastības Savam kalpam un māci man Tavus likumus. Es esmu Tavs kalps; dari man gudru, ka es atzīstu Tavas liecības. Laiks ir, ka Tas Kungs Savu darbu dara; tie lauzuši Tavu bauslību. Tādēļ es mīļoju Tavu bauslību vairāk nekā zeltu un šķīstu zeltu. Tādēļ es turu visas pavēles par it taisnām; ikkatru viltus ceļu es ienīstu. Tavas liecības ir brīnišķīgas, tādēļ mana dvēsele tās tur. Kad Tavi Vārdi atveras, tad tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus. Savu muti es atdaru ilgodamies, jo Tavu baušļu man gribās. Griezies pie manis un esi man žēlīgs, kā Tu mēdzi darīt tiem, kas Tavu Vārdu mīl. Stiprini manus soļus iekš Taviem vārdiem, un lai ļaunums nevalda pār mani. Atpestī mani no cilvēku spaidiem, tad es turēšu Tavas pavēles. Apgaismo Savu vaigu pār Savu kalpu un māci man Tavus likumus. Manas acis izraud asaru upes, tāpēc ka netur Tavu bauslību. Kungs, Tu esi taisns un Tavas tiesas ir taisnas. Taisnībā Tu esi piekodinājis un lielā patiesībā Savas liecības. Mans karstums mani gandrīz nomācis, tāpēc ka mani pretinieki aizmirst Tavus vārdus. Tavi vārdi ir ļoti šķīsti, un Tavs kalps tos mīļo. Es esmu mazs un nievāts, bet Tavas pavēles es neaizmirstu. Tava taisnība ir taisnība mūžīgi, un Tava bauslība ir patiesība. Bēdas un bailes man uzgājušas, bet Tavi baušļi ir mans prieks. Tavu liecību taisnība ir mūžīga; liec man to saprast, tad es dzīvošu. Es saucu no visas sirds, paklausi mani, Kungs, tad es turēšu Tavus likumus. Es Tevi piesaucu, palīdzi man, ka turu Tavas liecības. Es nāku ar mazu gaismiņu un kliedzu; uz Tavu vārdu es ceru. Agri manas acis mostas, pārdomāt Tavus vārdus. Klausi manu balsi pēc Tavas žēlastības; Kungs, atspirdzini mani pēc Tavām tiesām. Kas dzenās pēc blēdības, tie laužās uz mani, tie atkāpjas tālu no Tavas bauslības. Kungs, Tu esi tuvu, un visi Tavi baušļi ir patiesība. No iesākuma es zinu, ka Tu Savas liecības esi stiprinājis uz mūžību. Uzlūko manās bēdās un izglāb mani, jo Tavu bauslību es neaizmirstu. Iztiesā Tu manu tiesu un atpestī mani, atspirdzini mani pēc Taviem vārdiem. Pestīšana paliek tālu no bezdievīgiem, jo tie nemeklē Tavus likumus. Kungs, liela ir Tava apžēlošanās; atspirdzini mani pēc Tavām tiesām. Daudz ir manu vajātāju un pretinieku; bet es neatkāpjos no Tavām liecībām. Es redzu pārkāpējus, un man sāp, ka tie netur Tavus vārdus. Uzlūko, ka es Tavas pavēles mīļoju; ak Kungs, atspirdzini mani pēc Tavas žēlastības. Tavs vārds visnotaļ ir patiesība, un visas Tavas taisnās tiesas paliek mūžīgi. Lieli kungi mani vajā bez vainas, bet mana sirds bīstas no Taviem vārdiem. Es priecājos par Tavu vārdu, kā kas dabūjis lielu laupījumu. Es ienīstu melus un turu tos par negantību; Tavu bauslību es mīļoju. Es Tevi teicu septiņkārt dienā par Tavām taisnām tiesām. Kas Tavu bauslību mīļo, tiem ir liels miers un tie nekur nepiedurās. Ak Kungs, es gaidu uz Tavu pestīšanu un daru pēc Taviem baušļiem. Mana dvēsele tur Tavas liecības, un es tās ļoti mīļoju, Es pasargu Tavas pavēles un Tavas liecības, jo visi mani ceļi ir Tavā priekšā. Ak Kungs, lai mana saukšana nāk priekš Tava vaiga! Dari mani gudru pēc Tava vārda! Lai mana sirds lūgšana nāk priekš Tava vaiga! Izglāb mani pēc Tava Vārda! Manas lūpas teiktin teiks Tavu slavu, kad tu man māci Tavus likumus. Mana mēle dziedās no Taviem vārdiem, jo visi Tavi baušļi ir taisnība. Lai Tava roka man nāk palīgā, jo Tavas pavēles es esmu izredzējies. Kungs, man gribās Tavas pestīšanas, un Tava bauslība ir mans prieks. Lai dzīvo mana dvēsele, ka tā Tevi var teikt, un lai Tavas tiesas man palīdz. Es maldos kā pazudusi avs, - meklē Savu kalpu, jo es neaizmirstu Tavas pavēles. Svētku dziesma. Es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš mani paklausa. Kungs, izglāb manu dvēseli no melkuļu lūpām un viltnieku mēlēm. Ko viltīgā mēle Tev dos, jeb ko viņa Tev pieliks? Tā ir kā varoņa asas bultas, kā degošas paegļu ogles. Ak vai, man, ka esmu svešinieks iekš Mešeha, un ka man jādzīvo Kedara dzīvokļos. Par ilgu manai dvēselei dzīvot pie tiem, kas mieru ienīst. Es turu mieru, bet tikko es runāju, tad tie ceļ ķildu. Svētku dziesma. Es paceļu savas acis uz kalniem, no kurienes man nāk palīdzība. Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas debesis un zemi radījis. Viņš tavai kājai neliks slīdēt; kas tevi pasargā, Tas nesnauž. Redzi, Israēla sargs nesnauž un neguļ. Tas Kungs tevi pasargā; Tas Kungs ir tava ēna pa tavu labo roku, Ka dienā saule tevi nespiež, nedz mēnesis naktī. Tas Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna, lai Viņš sarga tavu dvēseli. Tas Kungs lai pasargā tavu iziešanu un ieiešanu, no šī laika mūžīgi. Dāvida svētku dziesma. Es priecājos ar tiem, kas uz mani saka: iesim Tā Kunga namā. Mūsu kājas stāvēs tavos vārtos, Jeruzāleme. Jeruzāleme, kas atkal par pilsētu uzcelta, kas visapkārt sastiprināta, Kurp tās ciltis iet, Tā Kunga ciltis, kā Israēlim pavēlēts, pateikties Tā Kunga Vārdam. Jo tur tie tiesas krēsli likti, Dāvida nama krēsli. Vēlējiet mieru Jeruzālemei; lai labi klājās tiem, kas tevi mīļo. Miers lai ir iekš taviem mūriem, labklāšana iekš taviem skaistiem namiem. Savu brāļu un savu draugu labad es tev vēlēšu mieru. Tā Kunga, mūsu Dieva, nama labad, es meklēšu tavu labumu. Svētku dziesma. Es paceļu savas acis uz Tevi, kas sēdi debesīs. Redzi, kā kalpu acis uz sava kunga rokām, un kā kalpoņu acis uz savas valdnieces rokām, tā mūsu acis skatās uz To Kungu, mūsu Dievu, tiekams Viņš mūs žēlos. Esi mums žēlīgs, ak Kungs, esi mums žēlīgs, jo mēs esam pārlieku nievāti. Mūsu dvēsele pārlieku top mēdīta no grezniem un nievāta no augstprātīgiem. Dāvida svētku dziesma. Ja Tas Kungs pie mums nebūtu bijis, tā lai jel Israēls saka, Ja Tas Kungs pie mums nebūtu bijis, kad cilvēki pret mums cēlās: Tad tie mūs dzīvus būtu aprijuši, kad viņu dusmība pret mums apskaitās; Tad ūdens mūs būtu pārņēmis, un upes būtu plūdušas pār mūsu dvēseli; Tad augsti viļņi būtu gājuši pār mūsu dvēseli. Lai Tas Kungs ir slavēts, kas mūs nav nodevis viņu zobiem par laupījumu. Mūsu dvēsele ir izglābta, kā putns no mednieka valgiem: valgs pārrauts, un mēs esam izglābti. Mūsu palīdzība ir iekš Tā Kunga vārda, kas radījis debesis un zemi. Svētku dziesma. Kas uz To Kungu cerē, tie nešaubīsies, bet mūžīgi stāvēs, kā Ciānas kalns. Ap Jeruzālemi ir kalni, bet Tas Kungs ir ap Saviem ļaudīm no šī laika mūžīgi. Jo bezdievības scepteris nepaliks pār taisno draudzi, ka taisnie neizstiepj savas rokas pie netaisnības. Kungs, dari labu labiem un tiem, kas savā sirdī skaidri. Bet kas nogriežas uz saviem līkiem ceļiem, tos Tas Kungs aizdzīs ar ļauna darītājiem; bet miers lai ir pār Israēli. Svētku dziesma. Kad Tas Kungs atkal atveda Ciānas cietumniekus, tad mēs bijām tā kā kas sapņus redz; Tad mūsu mute bija pilna smiešanās un mūsu mēle pilna gavilēšanas; tad sacīja starp pagāniem: Tas Kungs lielas lietas pie šiem ir darījis. Tas Kungs lielas lietas pie mums ir darījis, par to priecājamies. Ak Kungs, atved atpakaļ mūsu cietumniekus, kā upes dienvidu zemē! Kas ar asarām sēj, ar gavilēšanu pļaus; Tie aiziet un raud, dārgu sēklu nesdami, bet tiešām ar prieku tie atkal nāks un nesīs savus kūlīšus. Salamana svētku dziesma. Ja Tas Kungs namu neuztaisa, tad darbojās velti, kas pie tā strādā; ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad sargs velti nomodā. Velti jums, agri celties un vēlu palikt nomodā un ēst savu maizi ar bēdām. Tiešām, Saviem mīļiem Viņš dod miegu. Redzi, bērni ir manta no Tā Kunga, un miesas auglis ir dāvana. Tā kā bultas stipra vīra rokās, tāpat ir jaunie bērni. Svētīgs tas vīrs, kas savu bultu maku ar to pildījis; tie netaps kaunā, kad tiem vārtos nāk runas ar saviem ienaidniekiem. Svētku dziesma. Svētīgs ikviens, kas To Kungu bīstas un staigā Viņa ceļos. Tu mitināsies no savu roku darba; svētīgs tu esi, tev labi klājās. Tava sieva būs kā auglīgs vīna koks ap tavu namu, tavi bērni kā eļļas zari ap tavu galdu. Redzi, tā ir svētīts tas vīrs, kas To Kungu bīstas. Tas Kungs lai tevi svētī no Ciānas, ka tu redzi Jeruzālemes labumu visas savas mūža dienas, Un redzi savu bērnu bērnus: Miers lai ir pār Israēli. Svētku dziesma. Tie mani daudzkārt apbēdinājuši no manas jaunības, tā lai Israēls saka; Tie mani daudzkārt apbēdinājuši no manas jaunības, bet tie mani nav pārvarējuši. Arāji ir aruši uz manas muguras, tie savas vagas garas dzinuši. Tas Kungs ir taisns, Viņš sacirtis bezdievīgo valgus. Lai top kaunā un atpakaļ dzīti visi kas Ciānu ienīst. Lai tie top kā zāle uz jumtiem, kas nokalst, pirms tā top plūkta, Ar ko pļāvējs nepilda savu roku, nedz kopiņu sējējs savu klēpi. Un tie, kas garām iet, lai nesaka: Tā Kunga svētība lai nāk pār jums, mēs jūs svētījam Tā Kunga Vārdā. Svētku dziesma. No dziļumiem es Tevi piesaucu, Kungs. Ak Kungs, klausi manu balsi, lai Tavas ausis uzmana uz manas sirds lūgšanas balsi. Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, - ak Kungs, kas pastāvēs? Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas. Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, un es ceru uz Viņa vārdu. Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā uz rīta gaismu sargi, kas rītu gaida. Israēls lai cerē uz To Kungu, jo pie Tā Kunga ir žēlastība un daudz pestīšanas pie Viņa. Un Viņš atpestīs Israēli no visiem viņa noziegumiem. Dāvida svētku dziesma. Kungs, mana sirds nav lepna, un manas acis nav greznas; es netinos ar lielām lietām, kas man ir pārāk brīnumainas. Tiešām, savu dvēseli es esmu remdējis un klusinājis, kā bērnu, kas atšķirts no savas mātes; mana dvēsele ir pie manis kā atšķirts bērns. Israēl, cerē uz To Kungu no šī laika un mūžīgi! Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes. Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam: Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās; Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu plakstiem; Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mājokli Jēkaba varenajam. Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos. Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla. Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts; Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē. Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ. Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu. Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi. Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot. Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tā Man gribās. Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi, Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs. Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu gaismekli Savam svaidītam. Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis. Dāvida svētku dziesma. Redzi, cik jauki un cik mīlīgi, kad brāļi dzīvo vienprātīgi. Tas ir, kā tā vislabākā eļļa, kas no Ārona galvas notek viņa bārdā, kas notek līdz viņa drēbju vīlei, Tā kā rasa, kas no Hermona nokrīt uz Ciānas kalniem; jo Tas Kungs tur apsola svētību un dzīvību mūžīgi. Svētku dziesma. Redzi, svētī To Kungu, visi Tā Kunga kalpi, kas naktī stāvat Tā Kunga namā. Pacel savas rokas pret svēto vietu un svātī To Kungu. Tas Kungs, kas debesis un zemi radījis, Tas lai tevi svētī no Ciānas. Alleluja! Slavējiet Tā Kunga Vārdu, slavējiet jūs, Tā Kunga kalpi, Kas stāvat Tā Kunga namā, mūsu Dieva nama pagalmos, Slavējiet To Kungu, jo Tas Kungs ir labs, dziediet Viņa Vārdam, jo Viņš ir mīlīgs. Jo Tas Kungs Jēkabu Sev izredzējis, Israēli par Savu īpašumu. Jo es zinu, ka Tas Kungs ir liels, un mūsu Kungs lielāks nekā visi dievi. Visu, ko Tas Kungs grib, to Viņš dara, debesīs un virs zemes, jūrā un visos dziļumos. Viņš uzved miglu no zemes galiem, dod zibeņus pie lietus, izved vēju no Viņa glabātuves. Viņš nokāva Ēģiptes pirmdzimušos, gan cilvēkus gan lopus. Viņš sūtīja zīmes un brīnumus tavā vidū, Ēģiptes zemē, pret Faraonu un visiem viņa kalpiem. Viņš kāva daudz tautas un nokāva varenus ķēniņus, Sihonu, Amoriešu ķēniņu, un Ogu, Basanas ķēniņu, un visas Kanaāna valstis; Un deva viņu zemi par mantību, par mantību Saviem Israēla ļaudīm; Kungs, Tavs Vārds paliek mūžīgi, Kungs, Tava piemiņa paliek līdz radu radiem. Jo Tas Kungs tiesās Savus ļaudis un apžēlosies par Saviem kalpiem. Pagānu elki ir sudrabs un zelts, cilvēku roku darbs. Tiem ir mute, bet tie nerunā, tiem ir acis, bet tie neredz, Tiem ir ausis, bet tie nedzird, un dvašas tiem nav mutē. Tādi pat kā viņi, ir tie, kas tos taisa, un visi, kas uz tiem paļaujas. Jūs, Israēla nams, svētī To Kungu; jūs, Ārona nams, svētī To Kungu. Jūs Levija nams, svētī To Kungu; jūs, kas To Kungu bīstaties, svētiet To Kungu. Slavēts lai ir Tas Kungs no Ciānas, kas dzīvo Jeruzālemē. Alleluja! Pateicieties Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Pateicieties dievu Dievam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Pateicieties kungu Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Tam, kas vien lielus brīnumus dara, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Kas debesis ar gudrību radījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Kas zemi pār ūdeņiem izplatījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Kas lielus spīdekļus darījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Sauli, lai dienu valda, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Mēnesi un zvaigznes, lai nakti valda, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Kas ēģiptiešiem viņu pirmdzimtos nokāvis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Un Israēli no viņu vidus izvedis; jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Ar stipru roku un izstieptu elkoni, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Kas Niedras jūru pāršķīris, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Un Israēli caur viņu cauri izvedis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Un Faraonu ar viņa karaspēku iegāzis Niedras jūrā, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Kas savus ļaudis pa tuksnesi vadījis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Kas lielus ķēniņus kāvis, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Un nokāvis varenus ķēniņus, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Sihonu, Amoriešu ķēniņu, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Un Ogu, Basanas ķēniņu, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Un devis viņu zemi par mantību, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Par mantību Israēlim, Savam kalpam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Kas mūs pieminējis mūsu bēdās, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Un mūs izrāvis no mūsu spaidītājiem, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi; Kas visai miesai dod barību, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Pateicieties Dievam debesīs, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi. Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Savas kokles tur pakārām vītolos. Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas. Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē? Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta. Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku. Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem. Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi; Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens. Dāvida dziesma. Es Tev pateicos no visas savas sirds, dievu priekšā es Tev gribu dziedāt. Es pielūgšu Tavā svētā namā, un pateikšos Tavam Vārdam par Tavu žēlastību un patiesību, jo Tu pāri par Savu Vārdu esi paaugstinājis Savas apsolīšanas. Tai dienā, kad es piesaucu, tad Tu mani paklausīji, Tu manai dvēselei esi devis drošību un spēku. Visi ķēniņi virs zemes Tev pateiksies, Kungs, kad tie dzirdēs Tavas mutes vārdus, Un tie dziedās no Tā Kunga ceļiem, jo Tā Kunga godība ir liela. Jo Tas Kungs ir augsts, un taču Viņš uzlūko pazemīgo un pazīst lepno no tālienes. Kad es staigāju pašā bēdu vidū, tad Tu mani atspirdzini; Tu izstiep Savu roku pret manu ienaidnieku dusmību, un Tava labā roka man palīdz. Tas Kungs to priekš manis izdarīs. Tava žēlastība, Kungs, paliek mūžīgi; Savu roku darbu Tu neatstāsi. Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Kungs, Tu mani pārmani un pazīsti. Tu zini manu sēdēšanu un celšanos, Tu noproti manas domas no tālienes. Lai eju, lai guļu, Tu esi ap mani, un Tev zināmi visi mani ceļi. Jo nav ne vārda uz manas mēles; redzi, Kungs, to visu Tu zini. Tu meties ap mani aizmugurē un priekšā un turi Savu roku pār mani. Šī atzīšana man ir pārāk brīnišķīga un augsta, es to nevaru izprast. Kur man būs aiziet no Tava Gara, un kur man būs bēgt no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, tad Tu tur esi; ja es nogultos ellē, redzi, Tu tur arīdzan esi. Ja es ņemtu ausekļa spārnus un paliktu jūras galā. Tad arī tur Tava roka mani vadīs, un Tava labā roka mani turēs. Ja es sacītu: Lai tumsa mani apklāj un par nakti lai paliek gaisma ap mani: Tad arī tumsa Tavā priekšā nebūtu tumša, un nakts spīdētu kā diena, tumsa būtu kā gaisma. Jo Tu esi radījis manu iekšieni, Tu mani esi apsedzis manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to it labi zina. Mani kauli Tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts zemes dziļumos. Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pīti, un visas nākamās dienas bija rakstītas Tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas. Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs! Cik liels ir viņu skaits! Kad tās jāskaita, tad viņu vairāk nekā smiltis. Es uzmostos un vēl esmu pie Tevis. Ak Dievs, kaut Tu bezdievīgo nokautu, un kaut asinsvainīgie no manis atstātos. Tie par Tevi runā ar negantību un Tavi ienaidnieki lepojās ar viltu. Vai man nebūs ienīdēt, kas Tevi, Kungs, ienīst, un ieriebt, kas pret Tevi ceļas? Ienīdēt es tos ienīstu, tie man ir ienaidnieki. Pārbaudi mani, ak Dievs, un atzīsti manu sirdi, izmeklē mani un atzīsti manas domas, Un redzi, vai es esmu negantā ceļā, un vadi mani uz mūžīgu ceļu. Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Izglāb mani, Kungs, no ļauniem cilvēkiem, izrauj mani no varas darītājiem, Kas ļaunu domā savā sirdī, kas ikdienas saceļ karu. Tie trin savu mēli kā čūska, odžu dzelonis ir apakš viņu lūpām. (Sela.) Pasargi mani, Kungs, no bezdievīgo rokām, izglāb mani no varas darītājiem, kas domā nostumt manas kājas. Tie lepnie man liek valgus un virves, tie man izpleš tīklu ceļmalā un liek man slazdus. (Sela.) Es saku uz To Kungu: Tu esi mans Dievs, klausies, ak Kungs, uz manas sirds lūgšanas balsi. Kungs, Dievs, mans stiprais Pestītājs, Tu apsedz manu galvu kaušanas laikā. Nedod, ak Kungs, tam bezdievīgam, ko viņš kāro, un lai viņa padoms neizdodas, jo tie greznojās. (Sela.) Tiem, kas ap mani metās, lai nāk uz viņu galvu tā nelaime, par ko tie runā. Degošas ogles lai krīt uz tiem. Viņš tos gāzīs ugunī, dziļās bedrēs, ka tie vairs necelsies. Lielmutis nepastāvēs virs zemes, nelaime varmāku vajās un trieks. Es zinu, ka Tas Kungs iztiesās nabaga lietas un bēdīgā tiesu. Tiešām, taisnie Tavam Vārdam pateiksies, sirdsskaidrie pastāvēs Tavā priekšā. Dāvida dziesma. Kungs, Tevi es piesaucu, steidzies pie manis, klausies uz manu balsi, kad es Tevi piesaucu. Lai mana lūgšana Tavā priekšā top cienīta kā kvēpināmais upuris, manu roku pacelšana kā vakara upuris. Kungs, sargi manu muti un pasargi manas lūpas. Nedod manai sirdij griezties uz ļaunu, bezdievīgu darbu darīt ar ļaundarītājiem, ka nebaudu no viņu kārumiem. Lai taisnais mani sit, tā būs žēlastība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz manu galvu, tam lai mana galva neliedzās; bet es vienmēr lūdzu pret viņu ļauniem darbiem. No akmens kalniem viņu soģi lai top nogāzti; tad dzirdēs manus vārdus, ka tie mīlīgi. Kā zemi uzplēš un uzar, tā mūsu kauli ir izkaisīti līdz pašam kapam. Bet uz Tevi, Kungs, Dievs, manas acis raugās, uz Tevi paļaujos, neatstum manu dvēseli. Pasargi mani no tā valga, ko tie man ir izmetuši, un no ļauna darītāju slazdiem. Bezdievīgie kritīs savos tīklos, kamēr es iešu garām. Dāvida pamācība; lūgšana, kad viņš bija alā. Es piesaucu To Kungu ar savu balsi, es lūdzu To Kungu ar savu balsi. Es izgāžu savu žēlošanos Viņa priekšā, es izstāstu Viņa priekšā savas bēdas. Kad mans gars iztrūcināts, tad Tu zini manu ceļu; tie man liek valgus ceļā, kur es eju. Skaties pa labo roku un redzi, tur nav neviena, kas mani grib pazīt: es nekur nevaru izbēgt, neviens nebēdā par manu dvēseli. Tevi es piesaucu, Kungs; es saku: Tu esi mana cerība, mana daļa dzīvo zemē. Ņem vērā manu kliegšanu, jo es esmu ļoti nonīcis; izglāb mani no maniem vajātājiem, jo tie ir stiprāki par mani. Izved manu dvēseli no cietuma, ka es pateicos Tavam Vārdam; par mani gavilēs taisnie, kad Tu man labu darīsi. Dāvida dziesma. Ak Kungs, klausi manu lūgšanu, ņem vērā manas sirds lūgšanas Savas patiesības dēļ, paklausi mani Savas taisnības dēļ! Un neej sodā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā neviens, kas dzīvo, nav taisns. Jo ienaidnieks vajā manu dvēseli, viņš samin manu dzīvību pie zemes, viņš mani liek tumsā, kā tos, kas jau sen miruši. Un mans gars iekš manis iztvīcis, mana sirds iekš manis nonīkusi. Es pieminu senos laikus, es pārdomāju visus Tavus darbus, es runāju pie sevis par to, ko Tava roka darījusi. Es izplešu savas rokas uz Tevi, mana dvēsele ir Tavā priekšā kā izkaltusi zeme. (Sela.) Steidzies mani paklausīt, Kungs, - mans gars nonīcis; neapslēp Savu vaigu priekš manis, lai netopu kā tie, kas grimst bedrē. Liec man agri dzirdēt Tavu žēlastību, jo es paļaujos uz Tevi; dari man zināmu to ceļu, pa ko man jāiet; jo uz Tevi nesās mana dvēsele. Izglāb mani, Kungs, no maniem ienaidniekiem, pie Tevis es patveros. Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs, Tavs labais Gars lai mani vada pa taisnu ceļu. Tava Vārda dēļ ak Kungs, atspirdzini mani, izved manu dvēseli no bēdām Savas taisnības dēļ. Un izposti manus ienaidniekus Savas žēlastības dēļ, un iznīcini visus, kas manu dvēseli apbēdina, jo es esmu Tavs kalps. Dāvida dziesma. Slavēts lai ir Tas Kungs, mans patvērums, kas manām rokām māca kauties, un maniem pirkstiem karot, Mans žēlotājs un mana stiprā pils, mans patvērums un mans izglābējs, manas priekšturamās bruņas, uz ko es paļaujos, kas manus ļaudis man dara paklausīgus. Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu lieci vērā? Cilvēks ir kā dvaša, viņa laiks ir kā ēna, kas aiziet. Kungs, nolaid Savas debesis un kāp zemē, aizskar kalnus, ka tie kūp. Met zibeņus un izkaisi tos, šaudi Savas bultas un izbiedē tos. Izstiep Savas rokas no augstības, atpestī mani un izglāb mani no lieliem ūdeņiem, no svešinieku rokas! Viņu mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus roka. Ak Dievs, es Tev dziedāšu jaunu dziesmu, es Tev dziedāšu ar desmit stīgu koklēm. Tu ķēniņiem dod pestīšanu, un izglābi Savu kalpu Dāvidu no nikna zobena. Izglābi mani un atpestī mani no svešinieku rokas, kas ar savu muti melus runā, un viņu labā roka ir viltus roka; Ka mūsu dēli uzaug savā jaunībā kā stādi, mūsu meitas kā izcirsti stūra pīlāri pils namos. Ka mūsu klētis ir pilnas un izdod visādu mantu, ka mūsu ganāmie pulki pa tūkstošiem vedās un pa simts tūkstošiem mūsu laidaros; Ka mūsu liellopi augļojās, un ka postīšanas, laupīšanas, vaidēšanas nav pa mūsu ielām. Svētīga tā tauta, kam tā klājās, svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu. Dāvida teikšana. Es Tevi augsti teikšu, mans Dievs, Tu Ķēniņ, un slavēšu Tavu Vārdu mūžīgi mūžam. Ikdienas es Tevi gribu teikt un slavēšu Tavu Vārdu mūžīgi mūžam. Tas Kungs ir liels un ļoti slavējams, un Viņa augstība ir neizdibinājama. Bērnu bērni slavēs Tavus darbus un stāstīs Tavu varu. Es teikšu Tavas godības augstību un pārdomāšu Tavus brīnuma darbus. Par Taviem vareniem spēka darbiem runās, un es sludināšu Tavu augstību. Tavas lielās lēnības piemiņu teiktin teiks un Tavu taisnību slavēs ar dziesmām. Žēlīgs un sirds žēlīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un no lielas lēnības. Tas Kungs ir labs visiem, un Viņa apžēlošanās parādās pie visiem Viņa darbiem. Visi Tavi darbi, Kungs, Tevi teiks, un Tavi svētie Tevi slavēs. Tie izteiks Tavas valstības godību un runās par Tavu varu; Lai cilvēku bērniem Tava vara top zināma un Tavas valstības augstība un godība. Tava valstība ir mūžīga valstība, un Tava valdīšana paliek līdz visiem radu radiem. Tas Kungs ir atspaids visiem, kas krīt, un uzceļ visus nospiestos. Visas acis gaida uz Tevi un Tu tiem dod viņu barību savā laikā: Tu atveri Savu roku un pieēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu. Tas Kungs ir taisns visos Savos ceļos un svēts visos Savos darbos. Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. Viņš dara, ko tie grib, kas Viņu bīstas, un klausa viņu kliegšanu un tiem palīdz. Tas Kungs pasargā visus, kas Viņu mīļo, un izdeldēs visus bezdievīgos. Mana mute runās Tā Kunga slavu un visa miesa teiks Viņa svēto Vārdu mūžīgi mūžam. Alleluja! Slavē To Kungu, mana dvēsele. Es slavēšu To Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu. Nepaļaujaties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas nekā nevar palīdzēt. Cilvēka garam jāiziet, viņam jāpaliek atkal zemes kārtā, tai dienā visi viņa nodomi iet bojā. Svētīgs tas, kam Jēkaba Dievs par palīgu un kam cerība stāv uz To Kungu, savu Dievu! Viņš debesis un zemi radījis, jūru un visu, kas tur iekšā; Viņš uzticību tur mūžīgi. Viņš tiesu nes tiem, kas varas darbus cieš, dod maizi izsalkušiem. Tas Kungs atsvabina cietumniekus. Tas Kungs atdara akliem acis, Tas Kungs uzceļ nospiestus; Tas Kungs mīļo taisnus. Tas Kungs pasargā svešiniekus un bāriņus un uztur atraitnes, bet bezdievīgiem Viņš ceļus samaitā. Tas Kungs valdīs mūžīgi, tavs Dievs, ak Ciāna, līdz radu radiem. Alleluja! Slavējiet To Kungu, jo ir labi, mūsu Dievu slavēt (dziesmās); šī slavēšana ir mīlīga un patīkama. Tas Kungs uztaisa Jeruzālemi, Viņš sapulcina Israēla ļaudis, kas bija izdzīti. Viņš dziedina tos, kam satriektas sirdis, un remdē viņu sāpes. Viņš skaita zvaigžņu pulku, Viņš sauc tās visas pa vārdam. Mūsu Kungs ir liels un varens spēkā, Viņa gudrība ir neizmērojama. Tas Kungs paceļ bēdīgos un pazemo bezdievīgos līdz zemei. Pateicieties Tam Kungam ar slavas dziesmām; dziediet slavas dziesmas mūsu Dievam ar koklēm! Viņš debesi apklāj ar mākoņiem, Viņš lietu dod zemei, Viņš liek zālei augt uz kalniem; Viņš lopiem dod barību, jauniem kraukļiem, kad tie sauc. Viņam nav labs prāts pie zirga stipruma, Viņam nepatīk vīra lieli. Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas gaida uz Viņa žēlastību. Slavē To Kungu, Jeruzāleme, slavē savu Dievu, Ciāna. Jo Viņš stiprina tavu vārtu aizšaujamos, Viņš svētī tavus bērnus tur iekšā. Viņš dod mieru tavām robežām, Viņš tevi paēdina ar briedušiem kviešiem. Viņš sūta Savas apsolīšanas virs zemes, Viņa vārds izplatās ar steigšanos. Viņš dod sniegu kā vilnu, Viņš kaisa salnu kā pelnus. Viņš met Savu krusu kā kumosus. Kas var pastāvēt priekš Viņa aukstuma? Viņš sūta Savu vārdu, un kūst, Viņš liek savam vējam pūst, tad ūdeņi notek. Viņš Jēkabam dara zināmu Savu vārdu, Israēlim Savus likumus un tiesas, Tā Viņš nedara nevienai citai tautai; Viņa tiesas tās nepazīst. Alleluja! Slavējiet To Kungu! Slavējiet To Kungu debesīs, slavējiet Viņu augstībā. Slavējiet Viņu, visi Viņa eņģeļi, slavējiet Viņu, visi Viņa karapulki; Slavējiet Viņu, saule un mēnesis, slavējiet Viņu visas spožās zvaigznes; Slavējiet Viņu, jūs debesu debesis, un jūs ūdeņi, kas ir pār debesīm. Lai tie Tā Kunga Vārdu slavē, jo kad Viņš pavēlēja, tad tie tapa radīti. Viņš tiem liek pastāvēt mūžīgi mūžam, Viņš tiem ir likumu licis, ko tie nevar pārkāpt. Slavējiet To Kungu virs zemes, jūs lielās jūras zivis un visi dziļumi, Uguns un krusa, sniegs un migla, vējš un auka, kas Viņa vārdu izdara, Kalni un visi pakalni, augļu koki un visi ciedru koki, Meža zvēri un visi lopi, tārpi un spārnainie putni, Jūs ķēniņi virs zemes un visi ļaudis, lieli kungi un visi zemes soģi, Jaunekļi un jaunietes, veci ar jauniem: Tiem būs teikt Tā Kunga Vārdu, jo Viņa Vārds vien ir augsts, Viņa augstība ir pārāka par zemi un debesi, Un Viņš ir paaugstinājis Savu ļaužu ragu, slavu visiem Saviem svētiem, Israēla bērniem, ļaudīm, kas Viņam tuvu. Alleluja! Slavējiet To Kungu! Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, svēto draudze lai Viņu slavē. Israēls lai priecājās iekš sava Radītāja, Ciānas bērni lai līksmojās par savu Ķēniņu! Lai tie Viņa Vārdu slavē ar stabulēm, lai tie Viņam dzied ar bungām un koklēm. Jo Tam Kungam labs prāts pie Saviem ļaudīm, Viņš pagodina bēdīgos ar pestīšanu. Svētie priecāsies godā, tie līksmosies savās gultās. Viņu mute paaugstinās Dievu, un viņu rokās būs abās pusēs griezīgs zobens, Atriebties pie pagāniem un sodīt tautas, Saistīt viņu ķēniņus ķēdēs un viņu lielkungus dzelzs pinekļos, Darīt tiem pēc tās tiesas, kas ir rakstīta. Tāds gods būs visiem Viņa svētiem. Alleluja! Slavējiet To Kungu! Slavējiet Dievu Viņa svētā vietā, slavējiet To Kungu Viņa stiprā izplatījumā. Slavējiet Dievu par Viņa lielo varu, slavējiet To Kungu Viņa lielās augstības pēc. Slavējiet Viņu ar bazūnes skaņu, slavējiet Viņu ar stabulēm un koklēm. Slavējiet Viņu ar bungām un stabulēm, slavējiet Viņu ar stīgām un svilpēm. Slavējiet Viņu ar skaņiem pulksteņiem, slavējiet Viņu ar gavilēšanas pulksteņiem. Viss, kam ir dvaša, lai slavē To Kungu. Alleluja! Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi, Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu, Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā, Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts. Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus, Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus. Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina. Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību; Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam. Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi! Kad tie saka: “Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo bez iemesla! Kā elle norīsim viņus dzīvus, un sirds skaidrus kā tādus, kas bedrē grimst. Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu. Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.” Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām; Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet. Bet lai arī tīkls tiek izplatīts visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti! Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību. Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību. Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi; Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu: Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu? Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus. Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa, Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet; Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies, Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies. Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs, Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši. Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu; Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem. Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā. Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies. Mans bērns, ja tu pieņemsi manus vārdus, un sirdī glabāsi manu mācību, Savu ausi griezt uz gudrību un savu sirdi uz atzīšanu, Tiešām, ja tu atzīšanas lūgsies un savu balsi pacelsi pēc saprašanas, Ja tu viņu meklēsi kā sudrabu un tai pakaļ dzīsies kā mantai; Tad tu sapratīsi Tā Kunga bijāšanu un atradīsi Dieva atzīšanu; (Jo Tas Kungs dod gudrību, no viņa mutes nāk atzīšana un saprašana: Viņš taisniem paglabā labklāšanos un ir par bruņām tiem, kas bezvainībā staigā, Sargādams taisnības ceļus un pasargādams Savu taisno takas;) Tad tu atzīsi, kas taisnība un tiesa, un kas skaidrība un ceļš uz visu labu, Ja gudrība nāks tavā sirdī, un atzīšana tavai dvēselei būs mīļa, Tad labs padoms tevi pasargās un saprašana tevi paglabās, Ka tā tevi izglābj no ļauna ceļa, no vīra, kas netiklību runā, Kas atstājuši skaidrības ceļus, staigā pa tumsas ceļiem, Kas priecājās ļaunu darīt un prieku atrod netiklībā un viltībā, Kuru ceļi ir greizi, un kas savās takās netikli; Ka tā tevi izglābj no svešas sievas, no svešnieces ar mīkstiem vārdiem, Kas atstāj savas jaunības vīru, un aizmirst sava Dieva derību; (Jo viņas nams pašķiebjās uz nāvi, un viņas ceļi pie miroņiem; Visi, kas pie tās ieiet, negriežas atpakaļ, nedz atrod dzīvības ceļus;) Ka, lai tu staigā pa labo ceļiem un sargi taisno takas; Jo taisnie dzīvos zemē, un sirdsskaidrie tur paliks; Bet bezdievīgie no zemes taps izdeldēti, un kas ticību netur, no tās taps izsakņoti. Mans bērns, neaizmirsti manu mācību, bet lai tava sirds patur manus baušļus. Jo tie tev pieliks daudz dienu un dzīvības gadus un mieru. Žēlastība un ticība tevi neatstās; sien tos ap savu kaklu un ieraksti tos savas sirds galdiņā; Tad tu atradīsi žēlastību un labprātību Dieva un cilvēku acīs. Paļaujies uz To Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu gudrību. Visos savos ceļos ņem Viņu vērā, tad Viņš darīs līdzenas tavas takas. Neesi gudrs savās acīs; bīsties To Kungu un atkāpies no ļauna. Tās būs tavai miesai zāles, kas dziedina, un atspirgšana taviem kauliem. Godā To Kungu no savas mantas, un no visa sava ienākuma pirmajiem, Tad tavi šķūņi pildīsies ar pilnību, un tavi vīna spaidi plūdīs no jauna vīna. Mans bērns, neatmet Tā Kunga pamācīšanu, un lai viņa pārmācīšana tev neriebj; Jo ko Tas Kungs mīļo, to Viņš pārmāca, kā tēvs dēlu, pie kā tam labs prāts. Svētīgs tas cilvēks, kas atradis gudrību, un cilvēks, kam tiek saprašana. Viņu mantot ir labāk nekā sudrabu mantot, un viņu krāt labāk nekā spožu zeltu. Viņa ir dārgāka pār pērlēm un viss, ko tu kārotos, tai netiek līdzi. Garš mūžs ir viņas labā rokā, un viņas kreisā bagātība un gods. Viņas ceļi ir jauki ceļi, un visas viņas takas ir miers. Viņa ir dzīvības koks tiem, kas viņu tver, un kas viņu cieti tur, tas ir laimīgs. Tas Kungs ar gudrību licis pamatus zemei, ar saprašanu viņš sataisījis debesis. Caur Viņa ziņu plūda ūdens plūdi, un padebeši pilēja ar rasu. Mans bērns, lai tās neizzūd no tavām acīm, pasargi apdomīgu prātu un samaņu. Jo tā būs tavas dvēseles dzīvība un glītums tavam kaklam. Tad tu savu ceļu staigāsi droši, un tava kāja nepiedauzīsies; Apguldamies tu nebīsies, bet gulēsi, un tavs miegs būs gards. Tu nebīsies no piepešas izbailes, nedz no bezdievīgo posta, kad tas nāk; Jo Tas Kungs būs tavs patvērums un pasargās tavu kāju no valgiem. Neliedzies labu darīt, kam tas nākas, ja Dievs devis, ka tev pie rokas, to darīt; Nesaki uz savu tuvāko: “Ej un nāc, es tev rīt došu!” un tev tomēr ir. Neperē ļauna pret savu tuvāko, kad tas tev uzticēdamies pie tevis dzīvo. Nebaries par nepatiesu ar cilvēku ja viņš tev ļauna nav darījis. Neapskaudi varas darītāju un neizraugies sev neviena no viņa ceļiem; Jo netiklais Tam Kungam ir negantība, bet viņam ir draudzība ar sirdsskaidriem. Tā Kunga lāsti ir bezdievīga namā, bet taisno mājas vietu viņš svētī. Smējējus tiešām viņš apsmies, bet pazemīgiem dos žēlastību. Gudrie iemantos godu, bet ģeķi atradīs kaunu. Klausāties, mani bērni, tēva pamācīšanu un meklējiet atzīšanu mācīties; Jo es jums dodu labu mācību, neatmetiet manu bauslību! Jo es biju sava tēva dēls, savai mātei luteklītis un vienīgais; Un viņš mani mācīja un sacīja: Lai tava sirds pieņem manus vārdus, turi manus baušļus, tad tu dzīvosi; Manto gudrību, manto atzīšanu; neaizmirsti un negriezies nost no manas mutes vārdiem; Neatstāj to, tad viņa tevi paglābs; mīļo viņu, tad viņa tevi pasargās. Gudrības iesākums ir: Manto gudrību un ar visu savu padomu samanto atzīšanu. Turi viņu augsti, tad viņa tevi paaugstinās, viņa tevi cels godā, ja tu viņu apkampsi. Viņa dos jauku glītumu tavai galvai; krāšņu kroni viņa tev dāvinās. Klausies, mans bērns, un pieņem manus vārdus, tad vairosies tavas dzīvības gadi. Es tev mācīšu gudrības ceļu, es tevi vadīšu uz taisna ceļa, Ka staigājot tavi soļi nemetās, un tekot tu nepiedauzies. Turies cieti pie pamācības, neatstājies no tās, sargi to; jo tā ir tava dzīvība. Uz bezdievīgo takas nenāc un uz ļauno ceļa neej! Stājies no tā, nestaigā uz viņa; raujies no tā un ej garām! Jo tie neaiziet gulēt, pirms nav ļauna darījuši, un tiem nenāk miegs, pirms nav kādu zemē gāzuši. Jo tie ēd bezdievības maizi un dzer negantības vīnu. Bet taisno ceļš ir kā spoža saule, kas spīd un spīd, līdz diena aust. Bezdievīgo ceļš ir kā akla tumsa; tie nezin, pār ko tie kritīs. Ņem vērā, mans dēls, manus vārdus, griez savu ausi uz manu valodu, Lai tie nezūd no tavām acīm; paglabā tos savā sirds dziļumā; Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un visai viņu miesai zāles, kas dziedina. Pār visu, kas jāsargā, sargi savu sirdi; jo no tās iziet dzīvība. Atstādini no sevis netiklu muti, un netaisnas lūpas lai ir tālu no tevis. Lai tavas acis taisni skatās, un tavi acu raugi taisni tavā priekšā. Nosver savu kāju soļus, tad visi tavi ceļi labi izdosies. Negriezies ne uz labo ne kreiso pusi; sargi savu kāju no ļauna. Mans bērns, ņem vērā manu gudrību, griez savu ausi pie manas mācības, Ka tu sargi apdomību, un tavas lūpas glabā atzīšanu. Jo svešas sievas lūpas pil kā tīrs medus, un viņas mute ir glumāka nekā eļļa; Bet gals tai ir rūgts kā vērmeles, un ass kā abās pusēs griezīgs zobens. Viņas kājas nokāpj nāvē, viņas soļi aizsniedz elli; Lai neapdomā dzīvības ceļus, viņas pēdas grozās, ka nezin kur. Nu tad, bērni, klausiet man un neatkāpjaties no manas mutes vārdiem. Lai tavs ceļš paliek tālu no viņas, un nenāc tuvu pie viņas nama durvīm, Ka tu nedod svešām savu jaunības spēku un savus gadus tam briesmīgam, Ka sveši nepieēdās no tava spēka, un tavs grūtais pūliņš nenāk svešā namā, Un tev pēcgalā nav jānopūšas, kad tava āda un miesa diltin nodilusi, Un tev nav jāsaka: “Ak, kā es esmu nīdējis pamācīšanu, un mana sirds smējusies par rāšanu, Un neesmu klausījis sava pamācītāja balsi, un savu ausi neesmu griezis uz tiem, kas mani mācīja! Ātri esmu es visā nelaimē iestidzis, vidū starp draudzi un ļaudīm!” Dzer ūdeni no savas akas, un tekošu ūdeni no sava avota. Vai tavi avoti lai iztek laukā, un ūdens upes uz ielām? Lai tās tev vien pieder, un nevienam svešam līdz ar tevi. Tavs avots lai ir svētīts, un tu priecājies par savas jaunības sievu. Ak kāda tā mīlīga, kā stirna, un daiļa, kā kalnu kaza! Pie viņas krūtīm vienmēr pieglaudies un ar viņas mīlestību ielīksmojies vienmēr! Un kādēļ tu, mans bērns, ar citu gribi jaukties un svešas sievietes krūtis apkampt! Jo cilvēka ceļi stāv priekš Tā Kunga acīm, un Tas sver visus viņa soļus. Bezdievīgo gūstīs viņa paša noziegumi, un ar savu grēku saitēm viņš taps saistīts. Bez pamācīšanas palicis, viņš nomirs, un savā lielā ģeķībā viņš gāzīsies. Mans bērns, ja tu priekš sava tuvākā galvojis un roku devis priekš cita, Tad tu esi sasaistīts ar savas mutes valodu un savaldzināts ar savas mutes vārdiem. Tad dari jel tā mans bērns, un izglābies, ja tu savam tuvākam rokā esi nācis; ej, meties zemē priekš viņa un spied savu tuvāko; Nedod savām acīm miega, nedod savām acīm dusas; Izglābies kā stirna no viņa rokas un kā putns no mednieka rokas! Ej pie skudras, sliņķi, skaties viņas ceļus un topi gudrs! Lai tai nav valdnieka, ne virsnieka, ne kunga, Tā tomēr savu maizi sagādā vasarā, savu barību sakrāj pļaujamā laikā. Cik ilgi tu gulēsi, sliņķi? Kad tu celsies no sava miega? Guli maķenīt, snaudi maķenīt, saliec maķenīt rokas miegā; Tad tava nabadzība tev pienāks nākdama, un tavs trūkums, kā apbruņots vīrs. Nelieša cilvēks ir tāds negants vīrs, kas staigā ar netiklu muti, Mirkšķina ar acīm, piegrūž ar kājām, zīmē ar pirkstiem. Netiklība ir viņa sirdī, viņš domā vienmēr uz ļaunu, saceļ ķildas. Tādēļ viņam nelaime nāks piepeši, viņš ātri taps satriekts un dziedināšanas nebūs. Šās sešas lietas Tas Kungs ienīst, un tā septītā viņam ir negantība: Lepnas acis, melu mēle un rokas, kas nenoziedzīgas asinis izlej, Sirds, kas negantus nodomus perē; kājas, kas mudīgas uz ļaunu skriet; Viltīgs liecinieks, kas droši melus runā, un kas ķildu ceļ starp brāļiem. - Mans bērns, glabā sava tēva pamācīšanu un nepamet savas mātes mācību. Piesien to pastāvīgi pie savas sirds un apsien to ap savu kaklu. Kad tu staigā, tad tā tevi pavadīs; kad tu apgulies, tad tā tevi apsargās, un kad tu uzmodies, tad tā ar tevi runās; Jo pamācīšana ir gaismeklis, un mācība gaisma, un kad pārmāca un rāj, tas ir dzīvības ceļš; Ka tās tevi izsargā no negodīgas sievas, no svešas sievietes mīkstās mēles. Nekāro savā sirdī pēc viņas skaistuma, un lai viņa tevi nesagūsta ar savām acīm; Jo caur mauku tiek līdz maizes drupekļiem, un laulāta sieva tev notvers pat dārgo dzīvību. Vai arī uguni var klēpī ņemt, un drēbes nesadegtu? Vai uz kvēlošām oglēm var iet un nesadedzinātu kājas? Tāpat, kas ieiet pie otra sievas; nesodīts nepaliks, kas to aizskar. Zaglim nepiedod, ka zog izsalcis, vēderu pildīt. Bet pieķerts tas septiņkārt atlīdzinās, visu sava nama padomu tas atdos. Kas ar sievu laulību pārkāpj, tam prāta nav; to tik dara, kas sev dzīvību grib nogalināt. Tam būs kāviens un kauns un negods bez gala; Jo viņas vīra dusmas iekarsušās netaupīs atriebšanas laikā. Tas nebēdās ne par kādu izpirkumu, un nebūs mierā, cik dāvanu arī nedotu. Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību. Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu. Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā. Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci, Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem. Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem, Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli. Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu, Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā. Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī. Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nemetās mājā; Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem. Un tā viņu apkampa un skūpstīja kā bezkauņa un uz to sacīja: “Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi. Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi. Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem. Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli; Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā; Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā, Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.” Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva. Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu, Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību. Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus. Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām; Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi. Viņas nams ir ceļi uz elli, kas novada nāves kambaros. Vai gudrība nesauc, un atzīšana nepaceļ savu balsi? Kalnu virsgalā tā stāv, ceļmalā uz ceļu jūtīm; Pie vārtiem pilsētas priekšā, kur pa vārtiem ieiet, viņa skaņi sauc: “Uz jums, vīri, es saucu, un mana balss iet pie cilvēku bērniem. Ņemiet vērā, nejēgas, gudrību, un, ģeķi, paliekat prātīgi! Klausāties, jo es runāšu augstas lietas un atdarīšu savu muti ar skaidriem vārdiem. Jo mana mute runās patiesību, un bezdievība manām lūpām ir negantība. Visi manas mutes vārdi stāv taisnībā, iekš tiem nav netiklības, nedz viltības. Tie ir visnotaļ taisni tam, kas tos saprot un skaidri tiem, kas atzīšanu atraduši. Pieņemiet manu mācību labāk nekā sudrabu, un atzīšanu vairāk nekā tīru zeltu; Jo gudrība ir labāka pār pērlēm, un viss, ko tu kārotu, tai netiek līdz. Es, tā gudrība, mītu pie samaņas un atrodu vērtīgu padomu. Tā Kunga bijāšana ir: ienīdēt ļaunu, lepnību, augstprātību un ļaunu ceļu, un es ienīstu netiklu muti. Pie manis ir padoms un palīgs; es esmu atzīšana, man ir spēks. Caur mani valda ķēniņi, un dod taisnus likumus valdītāji; Caur mani valda varenie un lielkungi, visi zemes soģi. Es mīlēju tos, kas mani mīl, un kas mani rūpīgi meklē, tie mani atrod. Bagātība un gods ir pie manis, paliekama manta un taisnība. Mani augļi ir labāki nekā zelts un tīrs zelts, un mans ienākums nekā šķīsts sudrabs. Es vadu uz taisnības ceļa, taisnas tiesas pēdās, Ka tiem, kas mani mīl, dodu iemantot pilnību un pildu viņu mantu. Tas Kungs mani nolika par Sava ceļa iesākumu, par Savu radījumu pirmaju no mūžības. No mūžības es esmu iecelta, no iesākuma, no pasaules gala. Kad dziļumi vēl nebija, tad es piedzimu, kad avoti vēl nebija, no ūdeņiem grūti. Pirms kalnu pamati tapa nolikti, priekš pakalniem, tad es piedzimu. Viņš vēl nebija radījis zemi nedz klajumus, nedz sācis pasaules pīšļus; Kad Viņš debesis sataisīja, tad es tur biju; kad Viņš izplatīja debess velvi pār dziļumiem, Kad Viņš padebešus augšā nostiprināja, kad dziļumu avoti krākdami krāca, Kad Viņš jūrai lika robežas, ka ūdeņi neplūstu pār viņas malām, kad Viņš nostiprināja zemes pamatus: Tad es biju pie Viņa tā izdarītāja un biju Viņa prieks dienu dienas un līksmojos viņa priekšā vienmēr: Es līksmojos Viņa pasaules virsū un mans prieks ir pie cilvēku bērniem. Tad klausiet nu mani, mani bērni; jo svētīgs, kas manus ceļus sargā. Klausiet pamācīšanai un topiet gudri, un neatmetat viņu. Svētīgs tas cilvēks, kas mani klausa, kas kavējās pie manām durvīm dienu no dienas, sargāt manu durvju stenderus; Jo kas mani atrod, tas atrod dzīvību un dabūs žēlastību no Tā Kunga. Bet kas pret mani grēko, tas dara varu savai dvēselei; kas mani ienīst, tie visi līdz mīļo nāvi.” Dieva gudrība ir uztaisījusi savu namu, viņa uzcirtusi savus septiņus pīlārus; Viņa nokāvusi savus kaujamos, jaukusi savu vīnu, ir jau klājusi savu galdu; Viņa izsūtījusi savas kalpones; viņa sauc no pilsētas augstākām vietām: “Kas nejēga, lai griežas šurp!” kas neprātīgs, uz to viņa saka: “Nāciet, ēdiet no manas maizes, un dzeriet no vīna, ko esmu jaukusi. Atstājiet nejēdzību, tad dzīvosiet, un staigājiet pa atzīšanas ceļu!” Kas smējēju pamāca, tas dabūs kaunu, un kas bezdievīgo pārmāca, apsmieklu. Nepamāci smējēju, ka viņš tevi neienīst; pamāci prātīgo, tas tevi mīlēs. Dod prātīgam, tad viņš tiks jo prātīgs, māci taisnu, tad viņš pieaugs mācībā. Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana. Jo caur mani taps daudz tavu dienu un vairosies tev dzīvības gadi. Ja tu gudrs, tad tu sev gudrs; ja tu smējējs, tad tu viens pats to nesīsi. Ģeķīga sieva ir aplama, pļāpīga, kas nezin nenieka. Tā sēž sava nama durvīs uz goda krēsla pilsētas augstās vietās, Aicināt tos, kas iet garām pa ceļu, kas staigā savās taisnās takās. Kas nejēga, lai griežas šurp! Un kas neprātīgs, uz to viņa saka: “Zagts ūdens ir salds, un slēpta maize garda!” Bet tas nemana, ka tur miroņi, un elles dziļumos viņas viesi! Salamana sakāmie vārdi. Gudrs dēls ir tēva prieks, bet ģeķīgs mātes sirdēsti. Netaisnas mantas nelīdz nenieka, bet taisnība izpestī no nāves. Tas Kungs taisnai dvēselei neliek bada ciest; bet bezdievīga negausību viņš izšķiež. Kas slinku roku strādā, top nabags; bet čakla roka dara bagātu. Kas vasarā sakrāj, ir prātīgs; bet kas pļaujamā laikā guļ, paliek kaunā. Svētība pār taisna galvu, bet bēdas aizbāzīs bezdievīgiem muti. Taisnam piemiņa paliek svētīta, bet bezdievīgiem slava iznīks. Kam gudra sirds, tas pieņem mācību, bet kas muti palaiž, ies bojā. Kas skaidrībā staigā, tas staigā ar mieru; bet kas savus ceļus groza, tas taps zināms. Kas ar acīm mirkšķina, tas pieved bēdas; un kas muti palaiž, ies bojā. Taisnam mute ir dzīvības avots; bet bēdas aizbāzīs bezdievīgiem muti. Ienaids ceļ bāršanos; bet mīlestība apklāj visus pārkāpumus. Uz prātīga lūpām rodas gudrība, bet pār ģeķa muguru nāk rīkste. Prātīgie pietur savu padomu, bet ģeķu mute ir briesmas tuvumā. Bagātam manta ir viņa stiprā pils, bet tukšinieku briesmas ir viņu nabadzība. Taisna krājumiņš ir uz dzīvību, bet bezdievīga ienākums uz grēku. Pārmācīšanu pieņemt ir ceļš uz dzīvību, bet kas par mācību nebēdā, tas maldās. Viltīgas lūpas slēpj ienaidu, un kas niknu slavu ceļ, ir nelga. Vārdu pulkā netrūkst grēku, bet kas savas lūpas valda, ir gudrs. Taisnam mēle ir tīrs sudrabs, bezdievīgā sirds neder nekam. Taisna lūpas daudziem ganība, bet ģeķi nomirs savā sirds ģeķībā. Tā Kunga svētība dara bagātu, un rūpes tur nekā nepieliek. Ģeķim prieks ļaunu darīt, bet prātīgam vīram ir gudrība. No kā bezdievīgais bīstas, tas viņam uziet, un ko taisnie vēlās, to Viņš tiem dod. Tā kā vētra pārskrien, tāpat bezdievīgā vairs nebūs, bet taisnais pastāv mūžīgi. Kā skābums zobiem un dūmi acīm, tā sliņķis tiem, kas to sūta. Tā Kunga bijāšana vairo dienas, bet bezdievīgo gadi top paīsināti. Ko taisnie gaida, būs līksmība, bet bezdievīgo cerība zudīs. Tā Kunga ceļš sirdsskaidriem ir par stiprumu, bet ļauna darītājiem par izbailēm. Taisnais nešaubīsies ne mūžam, bet bezdievīgie nepaliks zemes virsū. No taisnā mutes zaļo gudrība, bet netikla mēle taps izdeldēta. Taisnā lūpas zina, kas pieklājās, bet bezdievīgo mute ir netikla. Viltīgs svars Tam Kungam ir negantība, bet pilnīgs svara akmens Viņam patīk. Kur nāk lepnība, tur arī nāk kauns, bet pie pazemīgiem ir gudrība. Taisno sirdsskaidrība tos vada, bet neliešu netiklība tos posta. Manta nepalīdz atriebšanas dienā, bet taisnība izpestī no nāves. Skaidram taisnība līdzina ceļu, bet bezdievīgais kritīs caur savu bezdievību. Taisno taisnība tos izglābs, bet nebēdnieki savaldzināsies savā kārībā. Kad bezdievīgs cilvēks mirst, tad viņa cerība iznīkst, un netaisno gaidīšana ir pagalam. Taisnais tiek izglābts no bēdām, un bezdievīgais nāk viņa vietā. Blēdis savu tuvāko bendē ar muti, bet taisnie, to manot, paglābjas. Kad taisnam labi klājās, tad pilsēta priecājās, un gavilē, kad bezdievīgais iet postā. Caur taisna svētību pilsēta ceļas, bet caur bezdievīga muti tā top nopostīta. Kas savu tuvāko nicina, tam nav saprašanas; bet gudrs vīrs cieš klusu. Tenkotājs apkārt lienot izmuld, kas slēpjams; bet kam uzticīgs prāts, tas to apklāj. Kur vadīšanas nav, tur ļaudis nīkst; bet kur padoma devēju papilnam, tur labi izdodas. Kas par svešu galvo, tam būs bēdu gan; bet kas galvošanu ienīst, tas paliek mierā. Mīlīga sieva panāk godu, tā kā varenie panāk bagātību. Žēlīgs vīrs savai paša dvēselei dara labu, bet niknais savai paša miesai dara grūti. Bezdievīgais pelnās tukšu algu, bet kas taisnību sēj, tam alga pastāvīga. Kā taisnība ir uz dzīvību, tā ļaunam pakaļ dzīties ir uz nāvi. Kam netikla sirds, tas Tam Kungam ir negantība; bet kam skaidrs ceļš, tas Viņam patīk. Uz radu radiem paliek blēža vaina; bet taisno dzimums taps izglābts. Skaista sieva, kas goda neprot, ir zelta gredzens cūkas purnā. Ko taisnie vēlās, ir visnotaļ labums; bet bezdievīgo cerība ir pārgalvība. Cits izkaisa, un tam vēl krājās; un cits taupa pārlieku, bet tik uz trūcību. Tā dvēsele, kas svētī, tiks trekna, un kas dzirdina, tas atkal taps dzirdināts. Kas aiztur labību, to ļaudis lād, bet svētība būs pār pārdevēja galvu. Kas dzenās pēc laba, tas ir patīkams, bet kas meklē ļaunu, tam tas arī nāks. Kas uz savu bagātību palaižās, tas iznīks, bet taisnie zaļos kā lapas, Kas savu namu pilda ar nemieru, tas mantos vēju, un ģeķis būs par kalpu tam, kam ir gudra sirds. Taisna auglis ir dzīvības koks, un gudrais manto sirdis. Redzi, taisnam virs zemes top atmaksāts, cik vairāk vēl bezdievīgam un grēciniekam. Kas labprāt panes pārmācīšanu, tas mīļo atzīšanu, bet kas nepanes rājienu, tas paliek muļķis. Kas labs, tas Tam Kungam patīkams, bet vīru, kas viltu perē Viņš pazudina. Cilvēks nepastāvēs, kad ir bezdievīgs, bet taisno sakne netaps kustināta. Tikla sieva ir sava vīra kronis, bet netikla ir kā puve viņa kaulos. Taisno domas ir tiesa, bet bezdievīgo padomi viltība. Bezdievīgo vārdi glūn uz asinīm; bet taisno mute tos izpestī. Bezdievīgie top iznīcināti, ka to vairs nav; bet taisno nams pastāvēs. Kā kuram saprašana, tā viņam slava; bet par apsmieklu būs, kam netikla sirds. Labāks zemais, kas sev pašam par kalpu, nekā kas lepojās, un maizes nav. Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet bezdievīgo sirds ir nežēlīga. Kas savu zemi kopj, būs maizes paēdis, bet kas niekus triec, tam nav jēgas. Bezdievīgais traucās pēc blēžu medījuma; bet taisno sakne nes augļus. Ļaunais savaldzinājās savas mutes grēkos; bet taisnais izies no bēdām. Pēc savas mutes augļiem ikviens top pieēdināts ar labumu, un cilvēkam top maksāts pēc viņa roku darbiem. Ģeķa ceļš ir taisns paša acīs, bet kas padomam klausa, tas ir gudrs. Ģeķa apskaišanās tūdaļ top zināma; bet kas slēpj, ka ir apkaunots, tas ir gudrs. Kas patiesību runā, tas saka taisnību; bet nepatiess liecinieks teic melus. Dažs aplam runājot kā ar zobenu iedur; bet gudro mēle ir zāles, kas dziedina. Patiesa mute pastāvēs mūžīgi, bet viltīga mēle tik acumirkli. Viltība ir sirdī tiem, kas ļaunu perē; bet kas dod miera padomu, dara prieku. Taisnam nekāds ļaunums nenotiks, bet bezdievīgiem ļaunuma uzies papilnam. Viltīgas lūpas Tam Kungam ir negantība; bet kas uzticību dara, tas viņam labi patīk. Gudrs cilvēks neizteic savu padomu; bet nejēgu sirds izkliedz ģeķību. Čakla roka valdīs, bet slinka dos meslus. Raizes sirdī nospiež cilvēku, bet labs vārds to iepriecina. Taisnais savam tuvākam rāda ceļu, bet bezdievīgo ceļš maldina. Sliņķis neceps savu medījumu, bet uzcītīgam cilvēkam ir skaista manta. Uz taisnības ceļa ir dzīvība, un uz viņas ceļa takām nav nāve. Gudrs dēls klausa tēva pārmācīšanai, bet mēdītājs neklausa rāšanai. Ikviens baudīs labumu no savas mutes augļiem, bet viltnieku dvēsele jutīs vardarbību. Kas sarga savu muti, tas pasargā savu dvēseli; bet kas muti palaiž, tam briesmīgi klāsies. Sliņķa dvēsele iekāro, - bet nekā; bet čaklo dvēsele dabū papilnam. Taisnais ienīst melu valodu, bet bezdievīgais paliek kaunā un apsmieklā. Taisnība pasargā to, kas bezvainīgs savā ceļā, bet bezdievība gāž grēkos. Cits lielās, ka bagāts, kam nav it nenieka, un cits turas kā nabags, un tam liela manta. Ar bagātību var savu dzīvību izpirkt; bet kas nabags, tas nedzird draudus. Taisno gaisma spīdēs priecīgi, bet bezdievīgo gaismeklis apdzisīs. Caur lepnību nāk strīdi vien, bet gudrība dara apdomīgus. Manta vēja grābeklim iet mazumā, bet kas rokā sakrāj, tas to vairo. Cerība, kas kavējās, grauž sirdi, bet kad nāk, ko gaida, tas ir dzīvības koks. Kas par vārdu nebēdā; tas dara sev postu; bet kas mācību tur godā, tam labi klāsies. Gudra vīra mācība ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem. Mīlīgs prāts dara patīkamu, bet netikļa ceļš dara sāpes. Gudrais (savu darbu) dara apdomīgi, bet ģeķis dara aklus darbus. Bezdievīgs kalps iekritīs nelaimē, bet uzticams kalps ir zāles, kas dziedina. Kas par mācību nebēdā, tam nāk tukšība un kauns; bet kas pamācīšanu pieņem, tas kļūs godā. Kad notiek, ko cerē, tas dvēselei gards; bet atstāties no ļauna ģeķiem ir negantība. Kas draudzējās ar gudriem, tas taps gudrs; bet kas ģeķiem biedrs, tiks postā. Nelaime dzīsies grēciniekiem pakaļ, bet taisniem ar labu tiks atmaksāts. Kas ir labs, tā manta nāk uz bērnu bērniem; bet grēcinieka krājums taisnam top pataupīts. Daudz maizes ir nabagu vagās, bet citi iet postā caur savu netaisnību. Kas rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu; bet kas viņu mīļo, tas to pārmāca drīz. Taisnais ēd, kamēr viņa dvēselei gan; bet bezdievīgo vēders paliek tukšs. Gudra sieva uztaisa savu namu, bet neprātniece to noposta pati savām rokām. Kas savā skaidrībā staigā, tas bīstas To Kungu; bet netiklais savā ceļā nebēdā par Viņu. Ģeķa mutē ir viņa lepnības rīkste, bet gudro lūpas viņus pasargā. Kur vēršu nav, tur sile tīra; bet caur vēršu spēku nāk liela raža. Patiess liecinieks nemelo, bet nepatiess liecinieks izverd melus. Garzobis meklē gudrību un neatrod; bet prātīgam atzīšana nāk lēti. Ej nost no ģeķa acīm; jo gudru valodu tu nedzirdēsi! Prātīga vīra gudrība ir šī, savu ceļu saprast; bet nejēgu ģeķība ir viltība. Ģeķiem grēku upuris nelīdz, bet pie taisniem ir labpatikšana. Sirds pati vien zina savas sāpes, un cits neviens nenomana viņas prieku. Bezdievīgo nams taps nopostīts, bet taisno būdiņa zaļos. Dažs ceļš liekās iesākumā labs, savā galā ved nāvē. Pat smejoties sirds brīžam sāp, un līksmība beidzās bēdās. Kas atkāpjas, tā sirds baudīs savu darbu augļus, tāpat labs vīrs savus. Nejēga tic visu, bet prātīgais ņem vērā savus soļus. Gudrais bīstas un izsargās no ļauna, bet ģeķis ir kā uguns un drošs. Ātras dusmas dara ģeķību, un niķainu cilvēku ienīst. Nesaprašu mantība ir ģeķība, bet prātīgo kronis atzīšana. Ļauniem jāklanās priekš labiem, un bezdievīgiem taisna vārtos. Pat draugs nabagu ienīst, bet bagātiem mīlētāju daudz. Kas pulgo savu tuvāko, grēko; bet svētīgs, kas par nabagu apžēlojās. Vai tad neceļā nekļūs, kas ļaunu perē? bet kam prāts uz labu, panāks žēlastību un uzticību. Kur sviedriem strādā, tur kas atliek; bet kur vārdi vien, tur trūcība. Bagātība ir gudriem par kroni, bet nejēgu ģeķība paliek ģeķība. Patiess liecinieks izpestī dvēseles, bet kas melus runā, ir blēdis. Tā Kunga bijāšanā ir liela drošība, un tā būs viņa bērniem par patvērumu. Tā Kunga bijāšana ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem. Ķēniņa gods stāv ļaužu pulkā, bet ļaužu trūkums ir valdnieku vaidi. Lēnprātīgam liela gudrība, bet ātrais ir liels ģeķis. Lēna sirds ir miesas dzīvība, bet ātrs prāts ir puveši kaulos. Kas nabagu nospiež, pulgo viņa Radītāju; bet kas par sērdieni apžēlojās, tas godā Dievu. Bezdievīgais pazūd savā postā, bet taisnais arī savā nāvē ir drošs, Prātīgo sirdī gudrība dus, bet ģeķu starpā tā parādās. Taisnība tautu paaugstina, bet grēks ir ļaužu posts. Tiklam kalpam ķēniņa žēlastība, bet viņa dusmas bezkaunīgam. Lēna atbilde klusina bardzību, bet rūgta valoda ceļ dusmas. Gudra mēle dara mācību mīlīgu, bet ģeķu mute izverd ģeķību. Tā Kunga acis ir visās malās un ņem vērā ļaunus un labus. Mēle, kas mierina, ir dzīvības koks, bet netikla lauž sirdi. Ģeķis smejas par sava tēva pamācīšanu, bet kas mācību pieņem, pieaugs gudrībā. Taisna namā ir liela svētība, bet pie bezdievīga ienākuma posts. Gudro lūpas sēj atzīšanu, bet ģeķu sirds tāda nav. Bezdievīgo upuris Tam Kungam ir negantība, bet taisno lūgšana Viņam labi patīk. Bezdievīga ceļš Tam Kungam ir negantība, bet kas pēc taisnības dzenās, to Viņš mīl. Grūta pārmācīšana būs tam, kas no ceļa atstājās; kas pamācīšanu ienīst, tas nomirs. Elle un viņas bezdibenis ir Tā Kunga priekšā, vai tad ne jo vairāk cilvēku bērnu sirdis! Mēdītājs nemīl to, kas viņu pamāca, viņš nemetās pie gudriem. Priecīga sirds dara vaigu priecīgu, bet sirdēsti nospiež garu. Prātīga vīra sirds meklē atzīšanu, bet ģeķu vaigs ganās ģeķībā. Bēdīga cilvēka dienas ir visas vienlīdz ļaunas, bet priecīgai sirdij ir dzīres bez mitēšanās. Labāk ir mazumiņš ar Tā Kunga bijāšanu, nekā liela manta, kur raizes klāt. Kāpostu virums ar mīlestību ir labāks, nekā barots vērsis ar naidu. Dusmīgs vīrs ceļ ķildu, bet lēnprātīgais klusina bāršanos. Sliņķa ceļš ir kā ērkšķu krūms, bet taisno takas ir līdzenas. Gudrs dēls iepriecina tēvu, bet ģeķīgs cilvēks pulgo savu māti. Ģeķība neprātīgiem ir prieks, bet prātīgs vīrs staigā pareizi. Kur padoma nav, tur nodoms netiek galā, bet caur daudz padoma devējiem tas izdodas. Vīrs priecājās par savas mutes atbildi, un vārds īstenā laikā, cik tas labs! Gudram dzīvības ceļš iet uz augšu, lai izbēg no elles apakšā. Lepniem Tas Kungs namu noposta, bet uztaisa atraitnes robežas. Ļauna vīra nodomi Tam Kungam ir negantība, bet laipnīga valoda šķīsta. Rautin raujot cilvēks izposta savu namu, bet kas kukuļus ienīst, tas dzīvos. Taisna sirds apdomā, ko atbildēt, bet bezdievīgo mute izverd ļaunumu. Tas Kungs ir tālu no bezdievīgiem, bet taisno lūgšanu Viņš paklausa. Spožas acis iepriecina sirdi; laba vēsts stiprina kaulus. Auss, kas klausa dzīvības mācībai, mājos gudro vidū. Kas mācību atmet, tas zaudē dvēseli; bet kas mācībai klausa, ņemas gudrībā. Tā Kunga bijāšana ir pamācīšana uz gudrību, un pazemība ved godā. Cilvēks sirdī gan apņemas, bet no Tā Kunga nāk, ko mēle runā. Cilvēka ceļi visi ikkatram savās acīs šķīsti; bet Tas Kungs pārbauda sirdi. Pavēli savus darbus Tam Kungam, tad tavi nodomi pareizi izdosies. Tas Kungs visu ir darījis pēc Savas ziņas, arī bezdievīgo uz ļauno dienu. Ikviens, kam lepna sirds, Tam Kungam ir negantība, tiešām tiesa, tas nesodīts nepaliks. Caur žēlastību un ticību noziegumi top salīdzināti, un caur Tā Kunga bijāšanu cilvēks izsargās no ļauna. Kad cilvēka ceļi Tam Kungam patīk, tad Tas pat viņa ienaidniekus ar to salīdzina. Labāk ir mazumiņš ar taisnību, nekā liels ienākums ar netaisnību. Cilvēka sirds nodomā savu ceļu, bet Tas Kungs pašķir viņa gājumu. Dieva padoms ir uz ķēniņa lūpām; viņa mutei neviļās tiesā. Taisni svari un svara kausi ir no Tā Kunga, un visi svara akmeņi maisā Viņa darbs. Bezdievību darīt ķēniņiem ir negantība; jo caur taisnību goda krēsls top stiprināts. Taisnas lūpas ķēniņiem labi patīk; un kas patiesību runā, to tie mīļo. Ķēniņa dusmas ir nāves vēsts, bet gudrs vīrs tās remdē. Ķēniņa vaiga spīdumā ir dzīvība, un viņa laipnība kā vēlais lietus. Gudrību iemantot, cik daudz labāk tas ir pār zeltu, un saprašanā ņemties sver vairāk nekā sudrabs. Taisna ceļš ir izsargāties no ļauna, kas savu ceļu sargā, tas pasargā savu dvēseli. Lepojies un tu iesi postā; lielies un tu kritīsi Labāk ir pazemīgam būt ar pazemīgiem, nekā laupījumu dalīt ar lepniem. Kas gudrs visās lietās, atrod labumu; un svētīgs, kas uz To Kungu paļaujas. Kam samanīga sirds, to sauc par gudru, un mīlīgas lūpas vairo atzīšanu. Saprašana ir dzīvs avots tam, kam tā ir; bet ģeķu pamācīšana paliek ģeķība. Gudra sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu. Laipnīga valoda ir tīrs medus, dvēselei salda un kauliem zāles, kas dziedina. Dažs ceļš liekās iesākumā labs, bet savā galā ved nāvē. Kas (citu) apgrūtina, apgrūtina sevi pašu; jo tāds savu muti atdara pret sevi pašu. Nelietis saceļ nelaimi, un uz viņa lūpām ir kā degoša uguns. Netikls cilvēks ceļ ķildas, un lišķis sarīdina radus. Kas savu tuvāko kārdina un viņu noved uz nelabu ceļu, tas padara varas darbu. Kas ar acīm mirkšķina, tas nodomā blēņas; kas lūpas sakož, tas gatavs uz ļaunu; Sirmi mati ir goda kronis; uz taisnības ceļa to atrod. Lēnprātīgais ir labāks nekā stiprais; un kas sevi pašu valda, labāks nekā, kas pilsētu ieņem. Kauliņi top mesti klēpī, bet Tas Kungs ir nolēmējs. Sauss kumoss ar mieru ir labāks, nekā pilns nams ar kaujamiem, kur ķildas. Gudrs kalps valdīs pār netiklu dēlu un dalīs mantojumu starp brāļiem. Kausējamais katls sudrabu, un ceplis zeltu, bet Tas Kungs pārbauda sirdis. Netiklis klausās uz blēņu valodām, melkulis griež ausi uz neliešu mēlēm. Kas nabagu apsmej, tas nievā viņa Radītāju, un kas par viņa bēdām priecājās, nepaliks nesodīts. Sirmgalvju kronis ir bērnu bērni, un bērnu goda rota ir viņu tēvi. Ģeķiem nepieder augsti vārdi, nedz lielam kungam melot. Kam ir ko dot, tam tas ir kā dārgs akmens; kur tik tas griežas, tur labi izdodas. Kas grēku apklāj, tas iekopj draudzību; bet kas vainu no jauna aizņem, sarīdina radus. Aprāšana vairāk satriec prātīgo, nekā simts sitienu ģeķi. Dumpinieks meklē tik ļaunu vien, bet bargs vēstnesis pret viņu taps sūtīts. Labāk lāču māti sastapt, kurai bērni paņemti, nekā ģeķi viņa ģeķībā. Kas labu ar ļaunu atmaksā, no tā nama ļaunums neatstāsies. Ķildu sākt ir kā ūdens dambi izplēst; tāpēc atkāpies no bāršanās, pirms tu iekš tās iejaukts topi. Kas bezdievīgu taisno un taisnu pazudina, tie abi Tam Kungam ir negantība. Ko palīdz ģeķim maksa rokā, gudrību pirkt, kad jēgas nav. Draugs mīl visu laiku, bet brālis top bēdu dienā atzīts. Tas ir negudrs, kas roku dod galvodams priekš sava tuvākā. Kas ķildu mīļo, tas mīļo grēku; un kas savas durvis taisa augstas, tas meklē nelaimi. Kam nelieša sirds, tas laba neatradīs; un kam netikla mēle, tas iekritīs nelaimē. Kas ģeķi dzemdina, tam tas būs par skumjām, un ģeķa tēvs nevar priecāties. Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus. Bezdievīgais ņem slepeni dāvanas, locīt taisnības ceļu. Prātīga cilvēka vaigā ir gudrība, bet ģeķa acis laistās līdz pasaules galiem. Ģeķīgs dēls savam tēvam par sirdēstiem, un rūgtums tai, kas viņu dzemdējusi. Jau nav labi, taisno sodīt, ne vēl goda vīru sist taisnības dēļ. Kas savu muti valda, tam ir samaņa, un kam lēns gars, tas ir prāta vīrs. Pat ģeķi, kad tik klusu cieš, notur par gudru, un par prāta vīru, kamēr savu muti tur. Kas ar citiem kopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir kavēklis visās lietās. Ģeķim netīk gudra valoda, bet tik vien atklāt savu paša sirdi. Bezdievīgam staigā līdz negods un ar apsmieklu kauns. Vārdi cilvēka mutē ir dziļš ūdens, un gudrības avots ir tekoša ūdens upīte. Nav labi bezdievīga vaigu cienīt un nospiest taisno tiesā. Ģeķa lūpas ieved ķildā, un viņa mute brēc pēc sitieniem. Ģeķa mute sev pašai par postu, un viņa lūpas paša dvēselei par slazda valgu. Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un spiežās dziļi sirdī. Kas laisks pie darba, tas palaidņa brālis. Tā Kunga vārds ir stipra pils; tur taisnais glābjas un top izglābts. Bagātam manta ir viņa stiprā pils un viņam šķiet augsts mūris. Priekš bojāiešanas cilvēka sirds top lepna, bet pazemība ved godā. Kas atbild, pirms dzirdējis, tas tam par ģeķību un kaunu. Vīra gars panes savas bēdas, bet kad gars izmisis, kas to var panest? Prātīga sirds iemanto atzīšanu, un gudra auss meklē atzīšanu. Dāvanas cilvēkam līdzina ceļu un viņu ved kungu priekšā. Kas pirmais sūdz, tam taisnība; kad nu nāk viņa pretinieks, tad to tirda. Mesli nobeidz ķildas un izšķir varenos. Apkaitināts brālis ir cietāks nekā stipra pils, un ķilda nekā pils vārtu aizšaujamais. No mutes augļiem ikkatrs savu vēderu pildīs, un viņa lūpu padoms to ēdinās. Nāve un dzīvība stāv mēles galā; kā kurš runā, tā tam būs. Kas sievu atradis, tas atradis labumu un mantojis žēlastību no Tā Kunga. Nabags runā lūgdamies, bet bagāts atbild bargi. Vīram kam draugi ir, pieklājās pašam par draugu turēties, jo dažs draugs mīlē vairāk nekā kāds brālis. Nabags savā vientiesībā staigādams ir labāks, nekā ģeķis ar netiklu muti. Arī pārsteigšanās bez ziņas nav laba, un ātri skrejot klūp. Ģeķība cilvēkam sajauc ceļus, ka viņa sirds kurn pret To Kungu. Manta pieved daudz draugu, bet nabagu draugs atstāj. Nepatiess liecinieks nesodīts nepaliks, un kas melus runā, neizglābsies. Augstam kungam daudz pieglaužas, un ikkatrs ir devīgam vīram draugs. Nabagu ienīst visi viņa brāļi, cik vairāk viņa draugi no viņa atraujas; meklē tos pirmos vārdus, to nav. Kas gudrību panāk, mīl savu dvēseli; kas ar prātu dzīvo, atrod labumu. Nepatiess liecinieks nesodīts nepaliks, un kas droši melus runā, aizies postā. Ģeķim nepieder kārumā dzīvot, ne vēl kalpam pār kungiem valdīt. Prātīgs cilvēks ir lēns uz dusmām, un viņa rota ir, kaitināšanu aizmirst. Ķēniņa dusmība ir kā jauna lauvas rūkšana; bet viņa žēlastība kā rasa uz zāles. Ģeķīgs dēls ir tēvam par sirdēstiem, un sievas strīdi ir pilēšana bez gala. Namu un mantu manto no vecākiem, bet prātīgu sievu no Tā Kunga. Slinkums iemidzina miegā, un kūtra dvēsele cietīs badu. Kas mācību sargā, tas sargā savu dvēseli; kas savu ceļu neņem vērā, tas mirs. Kas par nabagu apžēlojās, tas aizdod Tam Kungam, un Tas tam atmaksās viņa labdarīšanu. Pārmāci savu dēlu, kamēr vēl cerība, bet nedod savai dvēselei vaļas, viņu nokaut. Jo liela bardzība padara nelaimi, bet ja tu viņu taupīsi, tad vari tu viņu citā laikā atkal pārmācīt. Klausi padomam un pieņem mācību, ka tu pēcgalā paliec gudrs. Cilvēka sirdī ir daudz nodomu, bet Tā Kunga padoms, tas pastāv. Cilvēka gods ir labu darīt, un nabags ir labāks, nekā melkulis. Tā Kunga bijāšana ir uz dzīvību; jo tāds būs paēdis un dzīvos, ļauna neaizskarts. Sliņķis slēpj roku azotē, pat pie mutes viņš to neliek. Per garzobi, tad tas nejēga atjēgs, un pamāci prātīgo, tad viņš atzīs, kas der. Kas tēvu posta un māti izdzen, tas ir bezkaunīgs un negants bērns. Neklausi, mans bērns, mācībai, kas nomaldina no gudrības vārdiem. Nelieša liecinieks apsmej tiesu, un bezdievīgo mute ierij netaisnību. Garzobiem sodība gatava un pēriens ģeķu mugurai. Vīns ir zobgalis, stiprs dzēriens trakgalvis; visi kas ar to ielīgsmojās, netaps gudri. Ķēniņa draudi ir kā jauna lauvas rūkšana; kas viņu apkaitina, tas grēko pret savu dzīvību. Vīram gods, būt tālu no bāršanās; bet kas vien ģeķis, iemaisās. Aukstuma dēļ sliņķis near; pļaujamā laikā viņš meklēs augļus, bet nekā! Vīra padoms sirdī ir dziļš ūdens, bet gudrs vīrs to izsmeļ. Ir daudz, kas katrs savu labu sirdi teic; bet uzticamu vīru, kas to atradīs? Taisnais staigā savā skaidrībā; svētīgi būs viņa bērni pēc viņa! Ķēniņš, uz soģa krēsla sēžot, izdeldē visu ļaunu ar savām acīm. Kas var sacīt: Es esmu šķīsts savā sirdī, es esmu tīrs no grēkiem? Divējāds svars un divējāds mērs, šie abi Tam Kungam ir negantība. Jau pie bērna darbošanās var nomanīt, vai viņa vīra darbi būs skaidri un taisni. Ausi dzirdošu un aci redzošu, abas darījis Tas Kungs. Nemīlē miegu, ka nepalieci par nabagu; atdari savas acis, tad būsi maizes paēdis. “Slikts, slikts!” saka pircējs; bet aizgājis, tad lielās. Ja arī zelta un pērļu ir daudz, tomēr tas skaistākais glītums ir gudras lūpas. “Atņem viņam drēbi, jo tas priekš sveša galvojis, un tā nezināmā parādnieka vietā ķīlā tu to!” Zagta maize dažam salda, bet pēcgalā viņa mute būs pilna akmeņu. Ar padomu ved nodomus galā, un karu tu vedi ar gudriem padomiem. Tenkotājs apkārt lienot izpauž, kas slēpjams; bet tu netinies ar to, kas savu muti nevalda. Kas tēvu un māti lād, tā gaismeklis izdzisīs visdziļākā tumsā, Manta uz ko pirmāk ļoti steidzās, tās pašas gals nebūs svētīts. Nesaki: Es atriebšu ļaunu! Gaidi uz To Kungu, un viņš tevi izpestīs. Divējāds svars Tam Kungam negantība, un viltīgs svara kauss nav labs. No Tā Kunga ir cilvēka soļi; kā gan cilvēks izprastu savu ceļu! Svētas lietas aplam solīt un pēc apdomāt, būs cilvēkam par valgu. Gudrs ķēniņš izdeldē bezdievīgos un ved skrituli pār tiem. Dieva gaismeklis ir cilvēka dvēsele, kas pārzina visu sirds dziļumu. Žēlastība un ticība pasargā ķēniņu, un caur žēlastību stāv stiprs viņa goda krēsls. Jaunekļu krāšņums ir viņu spēks, un sirmi mati veco goda kronis. Zilu un jēlu sapērt, tā nelieti noberž tīru un ar sitieniem līdz kauliem. Ķēniņa sirds ir Tā Kunga rokā kā ūdens upes, un Viņš to loka, kurp gribēdams. Ikvienam savi ceļi liekās taisni; bet Tas Kungs pārbauda sirdis. Darīt, kas taisnība un tiesa, Tam Kungam vairāk patīk, nekā upuris. Acu lepnība un sirds greznība - bezdievīga spīdeklis ir grēks. Darbīga cilvēka nodomi ved tik pie vairuma; bet kas pārsteidzīgs, tiek pie trūkuma. Mantas ar meliem krāt ir zūdošs tvaiks tiem, kas meklē nāvi. Bezdievīgo varas darbi posta pašus, ka liedzās taisnību darīt. Līkus ceļus staigā blēdis, bet taisnais ir skaidrs savā darbā. Nama augšā kaktiņā dzīvot ir labāk, nekā namā kopā ar rējēju sievu. Bezdievīga dvēsele kāro ļaunu; viņa acīs tuvākais neatrod žēlastības. Per garzobi, tad tas nejēga atjēgs; un pamāci prātīgo, tad viņš atzīs, kas der. Taisns (Dievs) skatās uz bezdievīgā namu; Viņš bezdievīgos gāž nelaimē. Kas ausi aizbāž priekš nabaga kliegšanas, tas arīdzan sauks un netaps paklausīts. Dāvanas, klusu dotas, klusina bardzību, un dāvanas klēpī bargas dusmas. Prieks ir taisnam taisnību darīt, bet ļaundarītājiem būs izbailes. Cilvēks, kas nomaldījies no labiem ceļiem, dabūs dusu miroņu draudzē. Par tukšinieku paliks, kas līksmībā dzīvo, un kas vīnu un eļļu mīļo, tas nepaliks bagāts. Bezdievīgais priekš taisnā top nodots, un nelietis sirdsskaidrā vietā. Labāk dzīvot tukšā zemē, nekā pie rējējas un dusmīgas sievas. Gudra dzīvoklī ir mīlīga manta un eļļa; bet ģeķa cilvēks to izšķērdē. Kas dzenās pēc taisnības un apžēlošanas, atradīs dzīvību, taisnību un godu. Gudrais uzņem varenu ļaužu pilsētu un apgāž stiprumu, uz ko viņi paļaujas. Kas muti un mēli sargā, tas pasargā savu dvēseli no briesmām. Kas pārgalvis un lepns, to pareizi sauc par zaimotāju, un ko viņš dara, ir traka pārgalvība. Slinkam gan iegribās, bet tas mirst; jo rokas liedzās strādāt. Cauru dienu viņam gribās un gribās; bet taisnais dod un neliedzās. Bezdievīgo upuris ir negantība; jo vairāk, kad to upurē ļaunā sirds padomā. Melu liecinieks ies bojā; bet vīrs, kas dzirdējis, varēs vienmēr runāt. Bezdievīgam pierē bezkaunīga drošība; bet taisnais, šis drošs savā ceļā. Nedz gudrība, nedz saprašana, nedz padoms palīdz pret To Kungu. Zirgu gan sakopj uz kaujas dienu; bet no Tā Kunga nāk uzvarēšana. Laba slava der vairāk, nekā liela bagātība; mīlestība pie ļaudīm labāka, nekā sudrabs un zelts. Bagāts sastopas ar nabagu; Tas Kungs viņus visus radījis. Gudrais paredz nelaimi un paglābjas; bet neprāta ļaudis skrien vien un dabū ciest. Pazemības, proti Dieva bijības alga ir bagātība un gods un dzīvība. Ērkšķi un valgi ir netiklam ceļā; kas savu dvēseli sargā, paliks tālu no tiem. Māci bērnam viņa ceļu, tad viņš, arī vecs palicis, no tā neatkāpsies. Bagātais valda pār nabagiem, un kas aizņēmas, ir aizdevēja kalps. Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus un ies bojā caur savas blēdības rīksti. Žēlīga acs taps svētīta; jo viņa no savas maizes dod nabagam. Izdzen mēdītāju, tad aizies ķilda; un strīds un nievāšana mitēsies. Kam šķīsta sirds un mute mīlīga, tam ķēniņš ir par draugu. Tā Kunga acis pasargā, kam atzīšana; bet nelieša vārdus Viņš izdeldē. Slinkais saka: “Lauva ir ārā; ielas vidū mani saplosīs!” Maukas mute ir dziļa bedre; ko Tas Kungs ienīst, tas krīt tur iekšā. Blēņas līp bērna sirdī; bet pārmācības rīkste tās izdzen tālu. Kas no nabaga plēš, savu mantu vairot, tas to atkal dos bagātam līdz pat trūcībai. Griez savu ausi un klausies gudro vārdu un loki savu sirdi pie manas atzīšanas. Jo tas būs jaukums, ja tu tos sirdī pasargāsi un tos visnotaļ stādīsi uz savām lūpām. Lai tava cerība stāv uz To Kungu. Šodien es tevi mācu, tiešām tevi! Vai tev jau sen to neesmu rakstījis ar padomiem un mācībām, Ka tev rādītu taisnus un patiesīgus vārdus, atbildēt patiesības vārdus tiem, kas tevi sūta. Neaplaupi nabagu, tādēļ ka tas nabags, un nenospaidi sērdieni tiesas priekšā; Jo Tas Kungs iztiesās viņu tiesu un laupīs dvēseli tiem, kas tos laupa. Netinies ar bargu, un nesameties ar to, kam ātras dusmas, Ka tu nemācies viņa takas un nesavaldzini savu dvēseli. Neturies pie tiem, kas ar roku apsolās un par parādu galvo; Kad tev nebūs ko maksāt, tad noņems tavu gultu apakš tevis. Neatcel vecās robežas, ko tavi tēvi likuši. Ja tu vīru redzi, kas rūpīgi savu darbu dara, tas stāvēs ķēniņu priekšā, un nestāvēs šādu tādu ļaužu priekšā. Kad tu sēdies, maizi ēst ar valdnieku, tad ņem labi vērā, kas tavā priekšā. Tu nazi lieci pie savas rīkles, ja esi negausis cilvēks. Neiegribies viņa gardumu; jo tā ir viltus maize. Nedzenies bagāts tapt, atmet tādu savu padomu. Vai tu savām acīm ļausi laisties, kur nav nekā? Jo tas tiešām ņemsies spārnus, kā ērglis, kas pret debesi skrien. Neēd tā maizi, kam skaudīga acs, un nekāro viņa gardumus; Jo kādas viņa sirds domas, tāds viņš ir. “Ēd un dzer!” tā viņš tev saka, bet viņa sirds nav ar tevi. Tavi kumosi, ko tu ieēdis, tev būs jāizvemj, un tavi mīlīgie vārdi būs bijuši veltīgi. Nerunā priekš ģeķa ausīm; jo viņš tik nievās tavus prātīgos vārdus. Neatcel vecās robežas un nenāc uz bāreņu tīrumiem; Jo viņu atriebējs ir varens; Tas iztiesās viņu tiesu pret tevi. Loki savu sirdi pie pamācīšanas un savas ausis pie prātīgas valodas. Neatrauj bērnam pārmācību; ja tu viņu ar rīkstēm šaustīsi, tad tādēļ jau nemirs. Tu viņu šaustīsi ar rīkstēm un izglābsi viņa dvēseli no elles. Mans dēls, ja tava sirds gudra, tad mana sirds priecāsies, tiešām tā priecāsies; Un mana sirds no prieka lēks, ja tavas lūpas runās skaidrību. Lai tava sirds nedeg uz grēciniekiem; bet turies vienmēr Tā Kunga bijāšanā. Jo tiešām nāks pastarā diena, un tava gaidīšana nebūs veltīga. Klausies tu, mans bērns, un esi gudrs un turi savu sirdi taisnā ceļā. Neesi ar vīna dzērājiem, kas rijot savu pašu miesu rij; Jo dzērājs un rijējs panīks, un paģiras vilks skrandas mugurā. Klausi savam tēvam, kas tevi dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad tā būs veca. Pērc patiesību, un nepārdod gudrību, pamācīšanu un atzīšanu. Ar lielu prieku priecāsies taisnā tēvs, un kas gudru dzemdina, tas līksmosies par viņu. Lai tavs tēvs un tava māte priecājās, un lai līksmojās, kas tevi dzemdējusi. Dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mans ceļš tavām acīm labi patīk. Jo mauka ir dziļa bedre, un sveša sieva šaura aka. Tiešām tā glūn kā laupītājs, un vairo atkāpējus pasaulē. Kam gaudas? Kam vaidi? Kam bāršanās? Kam žēlabas? Kam skrambas par velti? Kam neskaidras acis? Tiem, kas pie vīna kavējās, tiem, kas nāk salda dzēriena meklēt. Neskaties pēc vīna, ka viņš tāds sarkans, ka biķerī tas zvīļo, ka tik vēlīgi nostaigā lejā. Pēc viņš dzeļ kā čūska un dur kā odze. Tavas acis skatās pēc svešām sievām, un tava sirds runā netiklību, Un tu esi, kā kas jūras vidū guļ, un kā kas masta virsgalā guļ. “Mani sit, bet man nesāp; mani grūsta, bet es nejūtu. Kad jel uzmodīšos? Tad sākšu atkal no gala!” Neiekarsies uz nelabiem cilvēkiem un nekāro būt ar viņiem; Jo viņu sirds domā uz postu, un viņu lūpas runā mokas. Ar gudrību uzceļ namu un ar saprašanu to stiprina, Un ar gudrību pilda telpas ar visādu dārgu un jauku bagātību. Gudrs vīrs ir spēcīgs, un vīrs, kam atzīšana, ir varens spēkā; Jo ar gudriem padomiem tu izvedīsi savu karu, un uzvarēšana ir, kur padoma devēju papilnam. Ģeķim gudrība ir neaizsniedzama; savu muti lai tas neatdara pilsētas vārtos. Kas tīšām ļaunu dara, tas jāsauc blēdis pār visiem blēžiem. Ģeķības nodomi ir grēks, un mēdītājs cilvēkiem ir negantība. Ja tu bēdu dienā nogursi, tad tavs spēks ir mazs. Glāb, kas uz nāvi pazudināti, un kas pie kaušanas top vesti, vai tu no tiem atrausies? Ja tu saki: “Redzi, mēs to nezinām!” Vai tad Tas, kas sirdis pārmana, to nemana, un kas tavu dvēseli pasargā, to nezin un cilvēkiem neatmaksās pēc viņu darba? Ēd, mans dēls, medu, jo tas ir labs, un tīrs medus ir salds tavā mutē; Tāpat tavai dvēselei būs gudrības atzīšana, ja tu to atrodi; jo ir pastarā diena, un tava gaidīšana nebūs veltīga. Neglūn, tu bezdievīgais, uz taisnā dzīvokli, neposti viņa vietu; Jo taisnais krīt septiņ reiz un ceļas augšā; bet bezdievīgie nogrimst nelaimē. Nepriecājies, kad tavs ienaidnieks krīt, un lai tava sirds nelīksmojās, kad viņš klūp, Ka Tas Kungs to neredz, un tas Viņa acīm neriebj, un Viņš Savu dusmību no tā nenovērš. Neapskaities par ļauniem un neiekarsies par bezdievīgiem! Jo ļaunam nenāk cerētais gals; bezdievīgo spīdeklis izdzisīs. Mans dēls, bīsties To Kungu un ķēniņu, un nejaucies ar dumpiniekiem. Jo piepeši nāks viņiem nediena; un kas var zināt, kas tos abus pazudinās? Arī šie ir gudro vārdi: Tiesā cilvēka vaigu uzlūkot nav labi. Kas uz vainīgo saka: “Tev taisnība!” to cilvēki lād un ļaudis ienīst. Bet tie (viņiem) mīļi, kas (tādu) pārmāca, un pār tiem nāks visu labākā svētība. Kas pareizi atbildējis, ir kā saldu muti devis. Padari savu darbu laukā un apkopies tīrumā, un tad vēl uztaisi savu namu. Nedod velti liecību pret savu tuvāko! Vai tu mānīsi ar savām lūpām? Nesaki: “Kā viņš man darījis, tā es viņam darīšu; es tam atmaksāšu pēc viņa darba!” Es gāju gar sliņķa tīrumu un gar ģeķa vīna kalnu. Un redzi, tur auga tik nātres vien, un dadži pārņēma visu, un viņa akmeņu mūris bija sagruvis. Un es to ieraudzīju, to liku vērā: es to redzēju, ņēmos mācību: Guli maķenīt, snaud maķenīt, saliec maķenīt rokas miegā; Tad tava nabadzība tev pienāks nākdama, un tavs trūkums kā apbruņots vīrs. Šie arīdzan ir Salamana sakāmie vārdi, ko Hizkijas, Jūda ķēniņa, vīri ir sakrājuši. Dieva gods ir, kādu lietu apslēpt, bet ķēniņu gods ir, kādu lietu izdibināt. Debess ir augsta, un zeme dziļa, un ķēniņu sirds neizdibinājama. Atšķir sārņus no sudraba, tad tiek kausētājam trauks; Atšķir bezdievīgo nost no ķēniņa, tad viņa goda krēsls ar taisnību top stiprināts. Nelielies ķēniņa priekšā un nestājies lielu kungu vietā. Jo tas ir labāk, ka tev saka: “Virzies augšup!” nekā ka tevi pazemo vareno priekšā, ko tavas acis redz. Nepārsteidzies strīdēties; jo citādi, ko tu galā darīsi, kad tavs tuvākais tevi gānījis. Izšķir pats savas ķildas ar savu tuvāko un neatklāj cita noslēpumu, Ka tevi nerāj, kas to dzird, un tavam kaunam nav gala. Vārds īstenā laikā runāts ir zelta āboli sudraba traukos. Gudrs pamācītājs paklausīgām ausīm ir zelta gredzens un zelta ķēdes. Kā sniega dzestrums pļaujamā laikā, tāds ir uzticams kalps tam, kas to sūta; jo tas atspirdzina sava kunga dvēseli. Kas ar dāvanām lielās melodams, ir kā mākoņi un vējš bez lietus. Ar lēnu garu pierunā valdnieku un ar mīkstu mēli lauž kaulus. Medu atradis, ēd savu tiesu, ka tu pārēdies to neizvem. Reti vien cel savu kāju tuvākā namā, ka viņš tevis neapnīkst un tevis neienīst. Kas pret savu tuvāko dod nepatiesu liecību, ir kā veseris un zobens un asa bulta. Uz neuzticamu paļauties bēdu dienā ir izlūzis zobs un kliba kāja. Kas noskumušai sirdij dziesmas dzied, ir kā kad drēbes novelk ziemas laikā un kā etiķis uz sāls. Kad tavs ienaidnieks izsalcis, ēdini viņu ar maizi, un kad izslāpis, dzirdini viņu ar ūdeni; Jo tā tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atmaksās. Ziemelis dzemdē lietu, un glūnētāja mēle skābu ģīmi. Nama augšā kaktiņā dzīvot ir labāk, nekā namā kopā ar rējēju sievu. Laba ziņa no tālas zemes ir dzestrs ūdens izslāpušai dvēselei. Taisnais, kas bezdievīga priekšā lokās, ir sajukusi aka un sajaukts avots. Daudz medus ēst nav labi, un savu paša godu meklēt nav gods. Kas prātu nemāk valdīt, ir izlauzta pilsēta bez mūriem. Kā sniegs vasarai un lietus pļaujamam laikam, tā ģeķim nepieder gods. Kā putns nolidinājās, kā bezdelīga aizskrien, tā nenopelnīti lāsti neaizņem. Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un ģeķa mugurai rīkste. Neatbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka tu viņam līdzi netopi. Atbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka viņš pats neturās par gudru. Darbu uzticēt nelgam rokā, ir nocirst kājas un izbaudīt briesmas. Kā klibam karājās kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi. Kas ģeķim dod godu, ir kā kas akmeni piesien pie lingas. Kā ērkšķi, kas tikuši piedzēruša rokā, tāds ir sakāms vārds ģeķu mutē. Manīgs visu izdara; bet kas nelgu der, sader tekuli. Kā suns atiet pie saviem vēmekļiem, tā pat ģeķis atgriežas atpakaļ pie savas ģeķības. Kad tu redzi vīru, kas savās acīs gudrs, tad no muļķa vairāk cerības, nekā no tāda. Sliņķis saka: “Jauns lauva uz ceļa, lauva uz ielām!” Durvis grozās eņģēs, un sliņķis savā gultā. Sliņķis slēpj savu roku azotē, un tam grūti to atkal pie mutes likt. Sliņķis savā prātā gudrāks nekā septiņi, kas runā prātīgi. Kas garām ejot iejaucās citu ķildā, ir kā kas suni ņem aiz ausīm. It kā viens, kas pats par traku darās, ar degošām bultām un nāvi šauj, Tā pat ir vīrs, kas savu tuvāko pievīlis saka: Esto tikai par smieklu darīju. Kad malkas nav, tad uguns izdziest, un kad lišķa nav, tad ķilda rimst. Kā ogles liesmu un malka uguni, tā rējējs cilvēks saceļ ķildu. Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un spiežās dziļi sirdī. Dedzīgi vārdi, bet neganta sirds ir poda gabals pārvilkts ar netīru sudrabu. Kas tevi ienīst, ir ar muti draugs, bet savā sirdī viņš domā uz viltu. Kad tas mīlīgi runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības viņa sirdī. Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tomēr viņa niknums ļaužu priekšā nāks gaismā. Kas bedri rok, tas tanī iekritīs, un kas akmeni veļ uz to tas atvelsies. Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un mīksta mute padara nelaimi. Nelielies ar rītdienu; jo tu nezini, ko diena atnesīs. Lai cits tevi slavē un ne paša mute, svešs un ne paša lūpas. Akmens ir grūts un smiltis smagas, bet ģeķa dusmas sūrākas nekā abi. Nežēlība ir briesmīga lieta un bardzība ir kā plūdi; bet priekš skaudības, kas tur pastāvēs! Labāk skaidri pārmācīt, nekā mīlestība, ko nedabū redzēt. Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet viltīga ir nīdētāja skūpstīšana. Paēdis arī tīru medu min pa kājām, bet izsalkušam ikviens rūgtums ir salds. Kā putns, kas savu ligzdu atstājis, tāds ir cilvēks, no dzimtenes aizgājis. Eļļa un kvēpināšana iepriecina sirdi; tāds mīlīgs ir draugs, kas padomu dod no sirds. Neatstāj savu draugu, nedz sava tēva draugu, un savā bēdu laikā neej sava brāļa namā; labāks ir kaimiņš tuvumā, nekā brālis tālumā. Esi gudrs, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un es varēšu atbildēt saviem nievātājiem. Gudrais paredz nelaimi un paglābjās; bet neprāta ļaudis skrien vien un dabū ciest. “Atņem tam drēbi; jo viņš priekš sveša galvojis, un tā nezināmā vietā ķīlā to.” Ja arī cilvēks no paša rīta skaņā balsī savu tuvāko svētī, to viņam tomēr var pārgriezt par lāstiem. Bez gala pil, kad lietus līst, un rējēja sieva tāda pat. Kas tādu grib valdīt, tas valda vēju un tur eļļu savā rokā. Dzelzs trinās pie dzelzs un cilvēks trinās pie cilvēka. Kas vīģes koku kopj, ēdīs viņa augļus, un kas par savu kungu gādā, taps godā. Kā vaigam vaigs atspīd ūdenī, tā cilvēka sirds cilvēkam. Elle un bezdibenis nav pildāmi, tāpat cilvēka acis nav pildāmas. Kausējams katls sudrabam, ceplis zeltam, tā pat top vīrs pārbaudīts caur slavētāja mutes. Ja tu ģeķi piestā ar piestalu putraimos sagrūstu, ģeķība no viņa neatstāsies. Liec labi ziņā savus sīkos lopus un ņem vērā savus ganāmos, Jo mantas nepaliek mūžīgi, nedz ķēniņa kronis uz radu radiem. (Bet) kad siens nopļauts, un jauns zaļums nācis, un zāles uz kalniem salasītas, Tad tev jēri būs apģērbam, un āži par tīruma maksu, Un kazu piena būs diezgan tev un tavam namam par barību un par uzturu tavām kalponēm. Bezdievīgais bēg, kur dzinēja nav; bet taisnie ir droši, kā jauns lauva. Caur dumpjiem zemei tiek daudz valdnieku; bet ja ļaudis prātīgi un apdomīgi, tad valdnieks paliek ilgi. Nabags vīrs, kas nabagus apbēdina, ir kā stiprs lietus, caur ko maize nenāk. Kas paši mācību atstāj, tie slavē bezdievīgus; bet kas bausību sargā, tie ir skumīgi par tiem. Ļauni ļaudis neatzīst, kas Dieva tiesa, bet kas To Kungu meklē, tie atzīst visu. Labāks ir nabags, kas staigā skaidrībā, nekā bagāts netiklā ceļā. Kas glabā mācību, tas ir prātīgs bērns; bet kas rijēju biedrs, dara tēvam kaunu. Kas savu mantu vairo ar augļošanu un augļus ņemot, tas to krāj tādam, kas par nabagiem apžēlojās. Kas savu ausi nogriež no Dieva bauslības, pat tāda cilvēka lūgšana ir neganta. Kas maldina bezvainīgus uz ļauniem ceļiem, tas pats kritīs savā bedrē; bet tie sirdsskaidrie iemantos labumu. Bagāts vīrs savā prātā gudrs; bet nabags, kas prātīgs, to izmana. Kad taisnie gavilē, tas ir liels jaukums; bet kad bezdievīgie galvu paceļ tad ļaudis slēpjas. Kas savus pārkāpumus apklāj, tam tas neizdosies; bet kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību. Svētīgs, kas Dievu bīstas vienmēr; bet kas savu sirdi apcietina, kritīs postā. Bezdievīgais, kas valda pār nabaga ļaudīm, ir rūkdams lauva un izsalcis lācis. Valdnieks nav gudrs, ja mudīgs uz varas darbiem; bet kas labprāt neplēš, dzīvos ilgi. Pie kā rokām cilvēka asinis līp, tas bēgs līdz bedrei; palīga tas nedabūs. Kas staigā vientiesībā, tam labi klāsies; bet blēdis pa diviem ceļiem vienā klups. Kas savu zemi kopj, būs maizes paēdis; bet kas niekus triec, būs bada paēdis. Godīgs vīrs būs bagāti svētīts, bet kas dzenās bagāts palikt, nebūs nenoziedzīgs. Nav labi, cilvēka vaigu uzlūkot; jo tāds arī par maizes kumosu dara netaisnību. Kas ar skaudīgu aci dzenās pēc bagātības, neapdomā, ka viņam trūcība pienāks. Kas cilvēku aprāj, tas pēc atradīs vairāk pateicības, nekā tāds, kam mīksta mēle. Kas savu tēvu vai māti laupa un saka: “Tas nav grēks!” tāds ir slepkavas biedrs. Negausis saceļ nemieru; bet kas uz To Kungu cerē, tas būs turīgs. Kas uz savu sirdi paļaujas, ir ģeķis; bet kas ar gudrību staigā, tiks izglābts. Kas nabagam dod, tam nepietrūks; bet kas savas acis priekš tā aizslēdz, tam uzies daudz lāstu. Kad bezdievīgie paceļ galvu, tad ļaudis slēpjas; bet kad tie beigti, tad taisnie iet vairumā. Vīrs, kas pārmācīts, tomēr ciets, taps piepeši salauzts, un nebūs, kas dziedina. Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājās; bet kad bezdievīgais valda, tad ļaudis nopūšās. Kas gudrību mīļo, iepriecina savu tēvu; bet kas ar maukām pinās, tas izputina savu mantu. Caur tiesu un taisnību ķēniņš dara valsti pastāvam; bet kas dāvanas plēš, tas to izposta. Kas otram mīksti pieglaužas, met tīklu viņa soļiem. Bezdievīgais savaldzinājās savos grēkos, bet taisnais priecājās un līksmojās. Taisnais ņem vērā nabaga žēlošanos; bezdievīgais par to nemaz nebēdā. Kam viss tik smiekls, sakurina pilsētu; bet gudrie apslāpē kaislību. Gudrs ar ģeķi pie tiesas, tad skaistās, tad smejas, galā netiek. Asins vīri ienīst bezvainīgo, bet taisnie rūpējās par viņa dvēseli. Ģeķis izkrata visu savu padomu, bet gudrs vīrs to patur pie sevis. Kungs, kas uz meliem klausa, tam visi kalpi blēži. Nabagi un mantas plēsēji sastop viens otru; abiem Tas Kungs dod acu gaismu. Ķēniņš, kas nabagiem nes taisnu tiesu, tā goda krēsls pastāvēs mūžīgi. Rīkste un pārmācība dod gudrību; bet bērns savā vaļā dara mātei kaunu. Kur bezdievīgie iet vairumā, tur vairojās grēki; bet taisnie redzēs viņu krišanu. Pārmāci savu dēlu, tad tev būs prieks no viņa un tavai dvēselei līksmība. Kur Dieva mācības nav, tur ļaudis nevaldāmi; bet svētīgs, kas mācību sargā. Kalps ar vārdiem nav mācams; lai gan labi prot, taču neklausa, Kad tu vīru redzi, kam veikla mēle, tad no muļķa vairāk cerības nekā no tāda. Kad kalpu no pirmā gala izlutina, tad pēcgalā grib būt par pašu dēlu. Ātrs cilvēks saceļ bāršanos, un nikns vīrs padara daudz grēku. Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgs gars panāks godu. Kas ar zagli dalās, tas ienīst savu dvēseli; viņš dzird Dieva lāstus un nepierāda. Priekš cilvēkiem drebēt ieved valgos; bet kas uz To Kungu paļaujas, ir drošā vietā. Daudzi meklē valdnieka vaigu; bet no Tā Kunga nāk katram tā tiesa. Netaisnais riebj taisniem, un kas bezvainīgs savā ceļā, riebj bezdievīgam. Agura, Jakes dēla, vārdi šā vīra sludināšana un mācība. Es esmu nodarbojies ar Dievu, esmu nodarbojies ar Dievu un noguris. Jo es esmu nejēga pār citiem, un man nav cilvēka saprašanas! Es arī gudrības neesmu mācījies, nedz svētu atzīšanu atzinis. Kas ir uzkāpis debesīs un nācis zemē? Kas sagrābj vēju savās rokās? Kas saista ūdeni drēbē? Kas liek zemei visas robežas? Kāds viņam vārds, un kāds viņa dēlam vārds, ja tu to zini? Visi Dieva vārdi ir šķīsti; Viņš ir par priekšturamām bruņām tiem, kas uz Viņu paļaujas. Nepieliec nekā pie Viņa vārdiem, ka Viņš tevi nesoda, un tu netopi atrasts melkulis. Divas lietas lūdzos no tevis, neliedz man tās, pirms es mirstu: Nelietība un meli lai paliek tālu no manis; nabadzību un bagātību nedod man, bet paēdini mani ar manu dienišķu maizi, Ka es paēdis Tevi neaizliedzu un nesaku: Kas ir Tas Kungs? vai nabags palicis nezogu un sava Dieva vārdu velti nevalkāju. - Neapmelo kalpu pie viņa kunga, ka viņš tevi nelād, un tu netopi noziedzīgs. Ir suga, kas tēvu lād un māti nesvētī; Ir suga, kas pati savās acīs šķīsta, bet no saviem sārņiem nav mazgāta; Ir suga, cik augsti tā ceļ acis, cik augsti acu plakstiņus! Ir suga, zobeni ir viņas zobi un naži viņas dzerokļi, rīt nabagus no zemes nost un sērdienīšus cilvēku starpā. - Asins sūcējai ir divas meitas: “Dod šurp, dod šurp!” - Šās trīs nav pieēdināmas, un tā ceturtā nesaka: “Gan ir”. Elle, sievas neauglīgais klēpis, zeme, nepiedzirdināma ar ūdeni, un uguns nesaka: “Gan ir”. - Acs, kas tēvu apsmej un liedzās mātei klausīt, to izknābs kraukļi pie upes, un jaunie ērgļi to ēdīs. Šās trīs lietas man ir pārāk brīnumainas, un ceturto es neizprotu: Ērgļa ceļš debesīs, čūskas ceļš pār klinti, laivas ceļš jūras vidū un vīra ceļš pie meitas. Tāds pat ir sievas ceļš, kas laulību pārkāpj; viņa ēd, noslauka muti un saka: Es ļauna neesmu darījusi. - Par trim lietām nodreb zeme, un ceturto tā nevar panest: Par kalpu, kad tas paliek par kungu, un par ģeķi, kad tas maizes paēdis, Par nopeltu, kad tā tiek pie vīra, un par kalponi, kad tā top savas saimnieces mantiniece. Šie četri ir mazi virs zemes un tomēr gudrāki nekā gudrie: Skudras, nespēcīga tauta, tomēr savu barību vasarā sagādā; Truši, nespēcīga tauta, tomēr liek savus namus akmens kalnos; Siseņiem nav ķēniņa, tomēr viņi visi iziet, pulkos dalīti; Zirneklis auž abām rokām, un tomēr ir ķēniņu pilīs.- Šiem trim ir laba gaita, un tas ceturtais iet it lepni: Vecs lauva, varens starp zvēriem, kas nevienam ceļu negriež. Ērzelis, kam labi gurni, vai āzis, un ķēniņš, savus ļaudis vedot. Ja tu ģeķis bijis, paaugstinādamies, un ko nodomājis, tad: roku uz muti! Satrīcini pienu, būs sviests; satrīcini degunu, būs asinis; un satrīcini dusmas, būs plēšanās. Ķēniņa Lemuēļa vārdi, tā mācība, ko viņa māte tam mācīja. Ak, mans dēls! ak manas miesas dēls! tu manu solījumu dēls. Nedod sievām savu spēku, nedz savu ceļu tām, kas ķēniņus samaitā. Ķēniņiem nebūs, ak Lemuēl, ķēniņiem nebūs vīna dzert, nedz valdniekiem stipra dzēriena iekārot, Ka dzerdami neaizmirst likumus, un nepārgroza tiesu visiem sērdieņiem. Dodiet stipru dzērienu tam, kas iet bojā, un vīnu, kam noskumusi sirds: Tāds lai dzer, ka aizmirst savu nabadzību, un vairs nepiemin savas bēdas. Atdari savu muti par mēmo un par visiem, kas ir atstāti. Atdari savu muti, tiesā taisni un nes tiesu nabagam un sērdienim. Tikumīgu sievu, kas tādu atrod, pāri pār pērlēm ir viņas dārgums. Uz viņu uzticas vīra sirds un tam netrūkst nekāda labuma. Tā dara tam labu, ne ļaunu visās sava mūža dienās. Viņa gādā par vilnu un liniem un strādā priecīgām rokām. Tā ir kā tirgotāja laiva, sagādā maizi no tālienes. Jau pašā naktī tā ceļas un dod barību savai saimei un kalponēm iespriesto tiesu. To zemes stūri, ko cerē, tā dabū, no savu roku augļiem tā dēsta vīna dārzu. Ar spēku tā jož savus gurnus un savas rokas ar stiprumu. Tā mana, ka viņas pūliņš labi sokas, un gaisma tai neapdziest naktī. Tā stiepj savu roku pie kodeļas un tver ar pirkstiem ratiņu. Tā sērdieņus mīlīgi apkampj un pasniedz nabagiem roku. Savam namam tā nebīstas sniega, jo saime divkārtīgi ģērbta. Tā sev taisa apsegus, dārgs audeklis un purpurs tai ir apģērbs. Tai vīrs ir pazīstams vārtos, kad tas sēž ar zemes vecajiem. Viņa auž linu svārkus un pārdod, un izdod pircējiem jostas. Stiprums un gods tai apģērbs; tā smejas par nākamo laiku. Savu muti tā atdara ar gudrību, un uz viņas mēles ir jauka mācība. Viņa skatās pēc visām sava nama gaitām un neēd savu maizi ar slinkumu. Viņas bērni pieceļas un teic viņu laimīgu; viņas vīrs, tas to slavē: Daudz mātes meitām ir goda tikums, bet tu esi pāri par visām! Daiļums viļ un skaistums paiet; dievbijīga sieva, tiks slavēta! Dodiet viņai no viņas roku augļiem, un viņas pašas darbi, lai viņu vārtos slavē! Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, mācības vārdi. Niecība vien, saka tas mācītājs, niecība vien, viss ir niecība. Kāds labums cilvēkam atlec no visa viņa grūta darba, ar ko viņš nodarbojās pasaulē. Cits dzimums aiziet un cits dzimums nāk; bet zeme pastāv mūžīgi. Saule lec un saule noiet un steidzās uz savu vietu, kur tā atkal uzlec. Vējš iet pret dienasvidu un iet apkārt pret ziemeļa pusi; tas pūš visapkārt griezdamies un riņķī apgriežas atpakaļ. Visas upes ietek jūrā, tomēr jūra netop pilnāka. Tai vietā, no kurienes upes nāk, turp tās atkal atgriežas atpakaļ. Visās lietās ir tik daudz grūtuma, ka neviens to nevar izteikt. Acīm nepietiek redzot, un ausīm nepietiek dzirdot. Kas jau ir bijis, tas vēl būs; un kas jau ir darīts, tas vēl taps darīts; un it nekā jauna nav pasaulē. Vai ir kas, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir jauns? Tas jau ilgi bijis vecos laikos, kas bijuši priekš mums. Kas pagājis, netop pieminēts; un kas nāks, to arī nepieminēs tie, kas pēc tam būs. Es, tas mācītājs, biju ķēniņš pār Israēli Jeruzālemē. Un apņēmos savā sirdī, ar gudrību izmeklēt un izdibināt visu, kas apakš debess notiek. Šo grūto pūliņu Dievs cilvēku bērniem ir uzlicis, lai ar to nopūlējās. Es uzlūkoju visus darbus, kas pasaulē notiek, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja. Kas līks, nevar palikt taisns; un kā nav, to nevar skaitīt. Es runāju savā sirdī un sacīju: redzi, es gudrībā esmu augsti cēlies un pieņēmies vairāk nekā visi, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, un mana sirds ir redzējusi gudrības un zinības papilnam. Un es apņēmos savā sirdī, atzīt gudrību un zinību, neprātību un ģeķību. Bet es samanīju, ka tā ir grābstīšanās pēc vēja. Jo kur daudz gudrības, tur ir daudz grūtības, un jo vairāk atzīšanas, jo vairāk bēdu. Es sacīju savā sirdī: nu tad, gribu baudīt priekus un redzēt labas dienas; bet redzi, arī tā ir niecība! Uz smiešanos es sacīju: tu esi neprātīga, un uz prieku: ko tu dari? Tad es savā sirdī apņēmos, mielot savu miesu ar vīnu, un kamēr sirds uz gudrību dotos, arī baudīt ģeķību, tiekams es redzētu, kas cilvēku bērniem labi būtu, kas tiem jādara apakš debess savā dzīvības laikā. Es darīju lielus darbus; es uzcēlu sev ēkas, dēstīju vīna dārzus; Es sev kopu dārzus un jaukas birzes un stādīju tur visādus augļu kokus. Es sev izraku dīķus, no tiem slacināt birzi, kur koki zaļoja. Es pirku kalpus un kalpones, man bija arī dzimta saime un vēršu un avju lielāks pulks, nekā visiem, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē. Es sev arī sakrāju sudrabu un zeltu un dārgumus no ķēniņiem un valstīm. Es sev sagādāju dziedātājus un dziedātājas, un ko cilvēku bērni mēdz iekārot, sievas pār sievām. Un es paliku lielāks un lielāks un pieņēmos pār visiem, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, arī mana gudrība man palika. Un visu, ko manas acis iekāroja, to es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij nekāda prieka; jo mana sirds priecājās par visu manu pūliņu, un šī bija mana daļa no visa mana pūliņa. Tad es uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija darījušas, un to pūliņu, ar ko es grūti biju pūlējies, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja, un labuma nav pasaulē. Un es griezos, redzēt gudrību un neprātību un ģeķību. Jo ko tas cilvēks (darīs), kas nāks pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen darīts. Un es redzēju, ka gudrība ir labāka nekā ģeķība, tā kā gaisma labāka nekā tumsa. Gudram acis ir viņa galvā, un ģeķis staigā tumsā; bet es arī manīju, kā viņiem visiem vienāds liktenis. Tad es sacīju savā sirdī: kad man tāds pat liktenis kā ģeķim, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības? Un es sacīju savā sirdī: Arī tā ir niecība. Jo gudro tāpat mūžam nepiemin kā ģeķi; jo kas tagad ir, tas nākošā laikā viss top aizmirsts, un tāpat gudrais mirst kā ģeķis. Tādēļ es ienīdēju šo dzīvību, jo es turēju par ļaunu, kas pasaulē notiek; jo viss tas ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. Es arī ienīdēju visu savu pūliņu, ar ko es biju nopūlējies pasaulē, ka man tas bija jāpamet cilvēkam, kas būs pēc manis. Jo kas var zināt, vai viņš būs gudrs vai ģeķis; un tomēr viņš valdīs pār visu manu darbu, ar ko esmu nopūlējies, un ko ar gudrību esmu padarījis pasaulē; arī tā ir niecība. Tāpēc es griezos, ka mana sirds apnikusi atstātos no visa tā pūliņa, ar ko biju nopūlējies pasaulē. Jo jebšu kas savu darbu ar gudrību un ziņu un pareizi dara, taču viņam sava daļa jāpamet citam, kas pie tā nav strādājis; arī tā ir niecība un liela nelietība. Kas tad cilvēkam atlec no visa viņa darba un viņa sirds pūliņa, ar ko viņš nopūlējies pasaulē? Jo visas viņa dienas ir sāpes, un viņa darbs ir sirdēsti, arī naktī viņa sirds nedus; tā ir arīdzan niecība. Vai tad nebūs labāk cilvēkam, ka viņš ēd un dzer un savai dvēselei ļauj labumu baudīt pie sava pūliņa? Bet es esmu redzējis, ka arī tas nāk no Dieva rokas. Kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa? Jo cilvēkam, pie kā Viņam labs prāts, Viņš dod gudrību un atzīšanu un prieku, bet grēciniekam Viņš dod grūtumu, ka tas kopj un krāj un tomēr atstāj tam, pie kā Dievam labs prāts. Arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. Katram darbam ir nolikts laiks un katram nodomam apakš debess ir savs brīdis. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt un savs laiks dēstīto ravēt. Savs laiks nokaut un savs laiks dziedināt, savs laiks nolauzt un savs laiks uzcelt. Savs laiks raudāt un savs laiks smieties, savs laiks vaidēt un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest un savs laiks akmeņus kraut, savs laiks apkampt un savs laiks šķirties. Savs laiks meklēt un savs laiks zaudēt, savs laiks glabāt un savs laiks nomest. Savs laiks saplēst un savs laiks sašūt, savs laiks klusu ciest un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt un savs laiks nīdēt, savs laiks karam un savs laiks mieram. Kāds labums strādniekam no sava pūliņa? Es esmu redzējis grūtumu, ko Dievs cilvēku bērniem uzlicis, ar to mocīties. Viņš visu jauki ir darījis savā laikā; pat mūžību viņš licis viņu sirdīs; tik cilvēks nevar izprast Dieva darbu, ne viņa iesākumu, ne galu. Es samanīju, ka priekš viņiem nekas nav labāks, nekā priecāties un labu darīt savā laikā, Un ka ikkatrs cilvēks ēd un dzer un ko laba bauda pie visa sava pūliņa: tā ir Dieva dāvana. Es zinu, ka viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi, tam neko nevar pielikt nedz no tā ko atraut, un Dievs to dara, lai Viņu bīstas. Kas jau bijis, tas tagad ir, un kas vēl būs, tas jau bijis; un Dievs atjauno to, kas bija pagājis. Un es vēl pasaulē esmu redzējis tiesas vietu, - tur bija bezdievība, un taisnības vietu, - tur bija bezdievība. Es sacīju savā sirdī: Dievs tiesās taisno un bezdievīgo; jo katram nodomam ir tur savs laiks, un visi darbi (taps tiesāti). Es sacīju savā sirdī: tas ir cilvēku bērnu dēļ, Dievs tos grib pārbaudīt un tiem rādīt, ka tie paši par sevi ir kā lopi. Jo kāds cilvēku bērnu liktenis, tāds lopu liktenis; tiem ir viens liktenis: kā viens mirst, tā otrs mirst, - tiem visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks pār lopiem; jo viss ir niecība. Visi noiet vienā vietā, visi ir no pīšļiem un visi griežas atpakaļ pīšļos. Kas pārmana cilvēku bērnu dvašu, vai tā augšup iet, un lopu dvašu, vai tā lejup nokāpj? Tādēļ es redzēju, ka nekas nav labāks, nekā ka cilvēks priecājās pie sava darba; jo tā ir viņa daļa. Jo kas viņu vedīs tai vietā, kur tas varētu redzēt, kas pēc viņa notiks? Un es griezos un redzēju visus spaidus, kas notiek pasaulē, un redzi, tur bija apspiesto asaras, un iepriecinātāja tiem nebija, un viņu spaidītāju roka tiem darīja pāri, un iepriecinātāja tiem nebija. Tad es slavēju tos mirušos, kas jau bija nomiruši, vairāk nekā tos dzīvos, kas vēl dzīvi. Un vēl labāk nekā tiem abiem ir tam, kas vēl nemaz nav, kas nemaz vēl nav redzējis to blēdību, kas notiek pasaulē. Vēl es redzēju visādu pūliņu un visādu darba izveicību, ar ko cits citam grib tikt pāri (skaudībā); arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. Ģeķis saliek savas rokas un ēd savu paša miesu. Sauja pilna ar mieru ir labāka nekā abas rokas pilnas ar pūliņu un grābstīšanos pēc vēja. Atkal es griezos un redzēju niecību pasaulē. Tur ir viens pats un ne divi, viņam arī nav ne dēla ne brāļa, un viņam ir pūliņu bez gala, un viņa acīm bagātības nepietiek. Kam tad par labu es pūlējos un atrauju savai dvēselei labumu? Tā ir arīdzan niecība un liels grūtums. Diviem ir labāk nekā vienam, jo tiem ir laba alga no sava pūliņa. Jo kad tie krīt, tad draugs draugu uzceļ; bet vai tam, kas viens, kad tas krīt un otra nav, kas viņu uzceļ. Kad divi kopā guļ, tad tiem ir silti, bet kā viens var sasildīties? Un ja kas to vienu pārvarētu, tad tie divi tam taču var pretī stāvēt, un trīskārtīgu auklu drīz nepārraus. Labāk nabaga bērns, kas gudrs, nekā vecs ķēniņš, kas ir ģeķis, un vairs nezin mācības pieņemt. Jo cits nāk no cietuma nama un top par ķēniņu, un cits, kas ir dzimis savā valstībā - panīkst. Es ieraudzīju visus, kas dzīvo pasaulē, staigājam ar šo jaunekli, to otru, kam bija stāvēt viņa vietā. Visu to ļaužu, kam viņš par priekšnieku, bija bezgalīgs pulks; bet tie, kas vēl pēc būs, par viņu nepriecāsies. Tiešām tā arī ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. Sargi savu kāju, kad tu ej Dieva namā, un nāc labāk klausīties nekā upurēt kā ģeķi, jo tie nezina, ka tie ļaunu dara. Neesi ātrs ar savu muti un lai tava sirds nepārsteidzās, kādu vārdu Dieva priekšā izrunāt. Jo Dievs ir debesīs un tu virs zemes, tāpēc lai ir maz tavu vārdu. Jo kā sapnis nāk, kur lielas rūpes, tā ģeķa valoda, kur aplam daudz vārdu. Ja tu Dievam solījumu solījis, tad nekavējies to maksāt; jo viņam nav labs prāts pie ģeķiem. Ko tu esi apsolījis, to pildi; labāk nesolīt, nekā solīt un nepildīt. Nedod savai mutei vaļas, savu miesu apgrēcināt, un nesaki Dieva vēstneša priekšā, man ir misējies. Kāpēc Dievs lai apskaitās par tavu valodu un iznīcina tavu roku darbu? Jo kur daudz sapņu un arī, kur daudz vārdu, tur ir niecība; bet tu bīsties Dievu. Kad tu redzi, ka nabagu apspiež kādā valstī un atrauj tiesu un taisnību, tad nebrīnies par to, jo vēl ir viens Augstāks pār augsto, kas vērā liek, un Visuaugstākais ir pār tiem. Zemes labums ir priekš visiem, arī pašam ķēniņam tīrums jāapkopj. Kas naudu mīļo, tam naudas netiek gan; un kas bagātību mīļo, tas no tās laba neredzēs, - arī tā ir niecība. Kur manta vairojās, tur vairojās ēdāji; kāds tad labums tam, kam tā pieder, kā tik acīm skatīties? Strādniekam miegs gards, vai maz vai daudz ēdis; bet bagātais, kas pieēdies, netiek pie miega. Tas ir liels ļaunums, ko es redzēju pasaulē, kad bagātība tam, kas to sargā, pašam paliek par nelaimi. Jo tāda bagātība iet bojā caur kādu nelaimi, un kad tam dēls dzimis, tad šim nekā nav pie rokas. Tā kā viņš nācis no mātes miesām, tāpat viņš pliks atkal aizies, kā atnācis; viņš arī neņems nekā līdz no sava pūliņa, ko savā rokā varētu aiznest, Un arī tas ir liels ļaunums, ka viņš itin tā atkal aiziet, kā atnācis. Kāds labums tad viņam atlec, ka viņš velti pūlējies, Ka viņš arī visu mūžu tumsā ēdis un lielos sirdēstos un vājībā un dusmās? Tad nu uzskatu par labu, ka jauki ir ēst un dzert, un labumu baudīt pie visa sava pūliņa, ar ko kāds pūlējās pasaulē to īso mūžu, ko Dievs tam dod; jo tā ir viņa daļa. Jo kuram cilvēkam Dievs devis bagātību un mantu, un tam dod vaļu no tās ēst un savu daļu ņemt un priecāties pie sava darba, tā ir Dieva dāvana. Jo viņš daudz nepiemin savas dzīvības dienas, tāpēc ka Dievs viņa sirdi ar prieku apdāvina. Ir ļaunums, ko es redzēju pasaulē, kas grūti panesams cilvēkiem: Vīrs, kam Dievs devis bagātību un mantu un godu, un viņam priekš savas sirds nekāda trūkuma nav no visa, kas tik viņam gribās, un Dievs viņam nedod vaļas no tā ēst, bet svešs vīrs to apēd; tā ir niecība un liels ļaunums. Ja vīrs simts bērnus dzemdinātu un daudz gadus dzīvotu, un tam būtu garš mūžs, un viņa dvēsele nebaudītu no tā labuma, un tam arī netiktu ne kapa vieta, tad es saku, ka nelaika bērnam labāk ir nekā tādam. Jo niecībā šis nāk, un tumsā šis aiziet, un ar tumsu šī vārds top aizklāts. Arī sauli šis nav redzējis nedz atzinis, - šim labāka dusa nekā tam. Un jebšu tas divtūkstoš gadus dzīvotu un laba neredzētu, - vai visi nenoiet uz vienu vietu? Viss cilvēka pūliņš ir priekš viņa mutes, bet sirds no tā nepaēdās. Jo kas atlec gudram vairāk nekā ģeķim? Kas nabagam, kas zina staigāt cilvēku vidū? Labāk ir acīm redzēt, nekā sirdī iekārot; arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. Kas notiek, tā vārds jau sen ir nosaukts, un ir nolikts, kas cilvēks būs, un viņš nespēj tiesāties ar to, kas ir stiprāks nekā viņš. Tiešām, daudz vārdu ir, kas vairo niecību; un kas tur cilvēkam atlec? Jo kas var zināt, kas cilvēkam ir par labu šinī mūžā, ko viņš savā niecībā pavada kā ēnu? Jo kas cilvēkam var stāstīt, kas pēc viņa notiks pasaulē? Laba slava ir labāka nekā salda eļļa, un miršanas diena labāka nekā dzimšanas diena. Labāk ir vaidu namā iet nekā dzīru namā; jo tas ir visu cilvēku gals, un tas, kas dzīvo, to ņem pie sirds. Noskumt ir labāk nekā smieties; jo kad vaigs noskumis, tas sirdij labi. Gudru ļaužu sirds ir vaidu namā, bet ģeķu sirds ir prieku namā. Labāk ir klausīties gudra vīra rāšanu, nekā klausīties ģeķa dziesmu. Jo kā ērkšķi sprakšķ apakš poda, tāpat ir ģeķa smiešanās, - tā ir arī niecība. Tiešām, netaisna peļņa arī gudru padara neprātīgu, un dāvanas samaitā sirdi. Labāks ir kādas lietas gals nekā viņas iesākums. Lēnprātīgais ir labāks nekā lepnais. Neesi ātrs savā prātā dusmot, jo dusmība mājo ģeķu azotē. Nesaki: kā tas nāk, ka senās dienas bijušas labākas nekā šīs! Jo ar gudrību tu to nevaicā. Gudrība ir tik laba kā mantība un labums tiem, kas sauli redz. Jo gudrības pavēnī ir kā naudas pavēnī; un tas ir atzīšanas labums, ka gudrība dod dzīvību tiem, kam tā ir. Uzlūko Dieva darbu, jo kas to var darīt taisnu, ko Viņš ir darījis līku? Baudi labumu labā dienā, bet ļaunu dienu ņem arī par labu; jo Dievs dara gan šo gan to, tāpēc ka cilvēkam nebūs zināt, kas būs pēc viņa. Visu to esmu redzējis savas niecības dienās: Cits ir taisns, kas savā taisnībā iet bojā, un cits ir bezdievīgs, kas savā blēdībā ilgi pastāv. Neesi pārlieku taisns un neturies pats par pārlieku gudru, - kāpēc tu gribi iet bojā? Neesi pārlieku bezdievīgs, un neesi pārlieku ģeķīgs; kāpēc tu gribi nomirt nelaikā? Labi ir, ka tu šo satver un arī no tā otra savu roku neatrauj; jo kas Dievu bīstas, tas no visa tā izsprūk. Gudrība stiprina gudro vairāk nekā desmit vareni, kas ir pilsētā. Tiešām, nav neviena cilvēka, kas taisns būtu virs zemes, kas labi darītu un negrēkotu. Neliec arī vērā visus vārdus, kas top runāti, lai tev nav jādzird, ka tavs kalps tev lād. Jo daudzkārt arī tava sirds zina, ka arī tu citus esi lādējis. Visu šo es ar gudrību esmu izmeklējis. Es sacīju: es dabūšu gudrību, bet viņa bija vēl tālu no manis. Tālu ir, kas ir, un ļoti dziļš; kas to var atrast? Es griezos ar savu sirdi, ka es zinātu un izvaicātu un meklētu gudrību un skaidrību, un ka es atzītu bezdievību par ģeķību un neprātību par nelietību. Un es atradu vienu lietu rūgtāku nekā nāvi: sievu, kā sirds ir tīkli un valgi un kā rokas ir saites. Kas labs ir Dieva priekšā, tas no viņas izglābsies, bet grēcinieks caur viņu taps sagūstīts. Redzi, šo esmu atradis, saka tas mācītājs, citu pēc cita, ka es to galavārdu atrastu. To mana dvēsele vēl meklē, un to es vēl neesmu atradis: Starp tūkstošiem es vienu vīru esmu atradis, bet sievu starp šiem visiem es neesmu atradis. Bet redzi, to tikai es esmu atradis, ka Dievs cilvēku ir radījis taisnu, bet tie dodas uz daudz gudrošanām. Kas ir kā gudrais un kas zina sacīt, kādas tās lietas ir? Cilvēka gudrība dara gaišu viņa vaigu un viņa bargums pārvēršās. (Es saku): Liec vērā ķēniņa pavēli, un dari to, kā tu Dievam esi zvērējis. Nesteidzies no viņa vaiga iet nost, netinies nekādā ļaunā darbā; jo visu, ko viņš grib, to viņš dara. Kur ķēniņa vārds ir, tur ir vara, un kas uz viņu var sacīt: ko tu dari? Kas bausli tur, tas neredzēs ļauna; un gudra sirds zina laiku un tiesu. Jo ikkatram padomam ir savs laiks un sava tiesa; jo cilvēka ļaunums to smagi spiež. Jo viņš nezin, kas notiks un kas viņam sacīs, kā tas būs? Cilvēka nav, kam būtu vara pār garu, to garu aizturēt; viņam arī nav varas pār miršanas dienu, un nav atlaišanas karā; tā arī bezdievība to neizglābs, kas to dara. Visu to es esmu redzējis, un esmu griezis savu sirdi uz ikvienu darbu, ko dara pasaulē. Dažkārt cilvēks pār cilvēku valda sev par nelaimi. Es arī vēl redzēju bezdievīgus, kas tika aprakti un nāca pie dusas; bet tālu aizgāja no svētās vietas un tika aizmirsti pilsētā, kas bija darījuši taisnību; arī tā ir niecība. Kad tiesu par ļauno darbu nenes drīzumā, tad cilvēku bērnu sirds paliek droša, ļaunu darīt. Jebšu grēcinieks simts reizes ļaunu dara un dzīvo ilgi, tomēr es zinu, ka dievbijīgiem labi klāsies, kas priekš Viņa bīstas. Bet bezdievīgam labi neklāsies, un viņš ilgi nedzīvos, tā kā ēna; tādēļ ka viņš priekš Dieva nebīstas. Niecība ir, kas notiek virs zemes, ka ir taisni cilvēki, kam tā klājās, tā kā būtu darījuši bezdievīgi, un ir bezdievīgi, kam tā klājās, tā kā būtu darījuši taisni; es sacīju: arī tā ir niecība. Tādēļ es slavēju to prieku, ka cilvēkam cita labuma nav pasaulē, kā vien ēst un dzert un priecāties, un tas viņam atlec no viņa pūliņa viņa dzīvības laikā, ko Dievs viņam dod pasaulē. Kad es apņēmos, gudrību atzīt un ieraudzīt to grūtumu, kas virs zemes notiek, ka dažs ne dienu ne nakti miegu neredz savām acīm. Tad es redzēju visu Dieva darbu, ka cilvēks to darbu nevar izprast, kas notiek pasaulē; jebšu cilvēks darbojās izdomāt, tomēr viņš to neizdibinās, un jebšu arī gudrais sacītu, ka viņš to zina, tomēr viņš to nevar atrast. Tiešām, visu to es esmu ņēmis pie sirds, visu to skaidri saprast, ka taisnie un gudrie ar saviem darbiem ir Dieva rokā. Un cilvēks arī nezin, vai piedzīvos mīlestību vai ienaidību. Visas lietas notiek visiem vienlīdzīgi, un viens liktenis taisnam un bezdievīgam, labam un šķīstam kā arī nešķīstam, tam, kas upurē, kā tam, kas neupurē, labam kā grēciniekam, tam, kas aplam zvēr, kā arī tam, kas no zvēresta bīstas. Tā ir ļauna lieta pie visa, kas notiek pasaulē, ka visiem viens liktenis; un arī cilvēku bērnu sirds ir pilna ļaunuma, un neprātība ir viņu sirdīs, kamēr tie dzīvo, un pēc tiem jāmirst. Jo kas vien vēl dzīvs, priekš tā ir cerība; jo dzīvs suns ir labāks nekā nomiris lauva. Jo dzīvie zina, ka tiem jāmirst; bet nomirušie nezin it nekā, tiem arī vairs nav algas. Bet viņu piemiņa ir aizmirsta, un viņu mīlestība un viņu naids un viņu skaudība jau ir iznīkusi, un tiem nav vairs daļas ne mūžam pie nekā, kas notiek pasaulē. Ej tad, ēd savu maizi ar prieku, un dzer savu vīnu ar labu prātu; jo Dievam jau ir labs prāts pie tava darba. Lai tavas drēbes vienmēr ir baltas, un eļļas lai tavai galvai netrūkst. Baudi šo dzīvību ar to sievu, ko tu mīļo, kamēr tev ir šī niecīgā dzīvība, ko viņš tev ir devis pasaulē, visu savu niecīgo mūžu; jo šī ir tava daļa šinī mūžā un pie tava pūliņa, ar ko tu pūlējies pasaulē. Visu, ko tava roka atrod, kas jādara, to dari rūpīgi, jo ne darba, ne padoma, ne ziņas, ne gudrības nav kapā, kur tu noej. Atkal es redzēju pasaulē, ka pie skriešanas nepalīdz čaklam būt, pie karošanas nepalīdz stipram būt, pie maizes pelnīšanas nepalīdz gudram būt, pie bagātības nepalīdz prātīgam būt, pie goda nepalīdz mācītam būt, bet tiem visiem nāk savs laiks un sava laime. Un cilvēks arī nezin savu laiku; kā zivis, kas top zvejotas ar ļaunu tīklu, un kā putniņi, kas ar valdziņiem top notverti, tāpat cilvēku bērni top savaldzināti nelabā dienā, kad tā piepeši tiem uzbrūk. Arī šo gudrību es esmu redzējis pasaulē, un tā man rādījās liela: Maza pilsēta un ne daudz ļaužu iekš tās, un pret to nāca liels ķēniņš un to apstāja un uztaisīja lielas skanstes ap viņu. Un tur atradās nabaga vīrs, tas bija gudrs, tas to pilsētu izpestīja caur savu gudrību, un neviens cilvēks šo nabaga vīru nepieminēja. Tad es sacīju: gudrība ir labāka nekā stiprums, un tomēr tā nabaga gudrība top nicināta, un viņa vārdi netop klausīti Gudro vārdi, kas mierā top klausīti, ir labāki, nekā valdnieka brēkšana ģeķu vidū. Gudrība ir labāka nekā kara bruņas; bet viens vienīgs blēdis samaitā daudz labuma. Nosprāgušas mušas dara smirdam un rūgstam aptiekāra zāles; tāpat no lielāka svara, nekā gudrība un gods, ir maķenīt ģeķības. Gudra vīra sirds ir pa viņa labo roku, bet ģeķa sirds ir pa viņa kreiso roku. Un arī kad ģeķis pa ceļu staigā, tad viņam prāta trūkst, un viņš saka uz ikkatru, ka esot ģeķis. Ja valdnieka dusmība pret tevi ceļas, tad neatstājies no savas vietas, jo lēnprātība klusina lielus grēkus. Vēl ir ļaunums, ko pasaulē esmu redzējis, proti misēklis, kas ceļas no valdnieka. Dažs ģeķis top celts lielā godā, un bagātie sēž zemajā vietā. Es esmu redzējis kalpus uz zirgiem, un lielus kungus kājām tāpat kā kalpus. Kas bedri rok, tas kritīs iekšā; un kas sētu ārda, tam čūska iedzels. Kas akmeņus veļ, tas no tiem dabūs sāpes; kas malku skalda, tas ievainosies. Kad dzelzs ir nodilusi un viņas asmens netop asināts, tad vairāk spēka jāpieliek; bet gudrība veicina darbu. Pļāpātājs nav labāks, nekā čūska, kas neapvārdota iedzeļ. Vārdi no gudra vīra mutes ir jauki; bet ģeķa lūpas pašu aprij. Viņa mutes vārdu iesākums ir ģeķība, un viņa valodas gals ir neprātība un posts. Ģeķis gan daudz runā, bet cilvēks nezin, kas notiks, un kas būs pēc viņa; kas viņam to teiks? Ģeķa pūliņš to nogurdina, jo tas nezina ceļu uz pilsētu. Ak vai, tev, zeme, kam ķēniņš ir bērns, un kam lielkungi rīta laikā ēd. Labi tev, zeme, kam ķēniņš ir cienījams, un kam lielkungi īstā laikā ēd, stiprināties un ne plītēt. Caur kūtrību sijas gāžas, un aiz slinkām rokām namam pil cauri. Dzīres top taisītas par prieku, un vīns ielīksmo tos, kas dzīvo, un nauda visu to gādā. Nelādi ķēniņu savā sirdī, un nelādi bagātu savā guļamistabā, jo putni apakš debess aiznes skaņu un ar spārniem skriedami izpauž to valodu. Sūti tavu maizi pār ūdeņiem, jo tu atradīsi to atkal pēc daudz dienām. Izdali to septiņiem vai astoņiem, jo tu nezini, kāda nelaime būs virs zemes. Kad padebeši pilni, tad tie izlej lietu uz zemi; un kā koks kritīs pret dienvidu vai pret ziemeli, - kur koks krīt, tur tas arī paliek. Kas uz vēju mana, tas nesēj, un kas uz padebešiem raugās, tas nepļauj. Tā kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, jeb kā kauli aug grūtas sievas miesās, tāpat tu nezini Dieva darbu, ko Viņš visu padara. No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā; jo tu nezini, kā jo labi izdosies, vai šā vai tā; un kad abi izdotos, tad būtu jo labi. Gaisma ir salda un acīm tīk sauli redzēt. Bet jebšu cilvēks daudz gadus dzīvo un arvien priecājās, tad lai tomēr viņš arī piemin tās nebaltās dienas, jo viņu būs daudz. Viss, kas nāk, ir niecība. Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds tur labu prātu savas jaunības dienās, un staigā kā tava sirds kāro un kā tavām acīm patīk; bet zini, ka Dievs par visu šo tevi vedīs priekš tiesas. Tad izmet nu skumību no savas sirds un aizdzen ļaunumu no savām miesām; jo jaunība un bērnība ir niecība. Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms tās ļaunās dienas nāk un tie gadi tuvojās, kur tu sacīsi: tie man nepatīk. Pirms saule un gaisma un mēnesis un zvaigznes aptumšojās, un padebeši nāk atkal pēc lietus, Tai laikā, kad nama sargi trīcēs, un stiprie vīri locīsies, un malēji stāvēs klusu, tāpēc ka viņu palicis maz, un tie, kas pa logiem skatās, paliks tumši, Un tās divas durvis pret ielu taps aizslēgtas, tā ka malšanas skaņa paliks lēnāka, un viņš uzmostas, kad putniņa balsi dzird, un kad klusu skan visas dziesmas, Kad arī kalnus bīsies un baiļosies, pa ceļu ejot, un kad mandeļu koks ziedēs, un sisenis būs par nastu, un līksmība zudīs; jo cilvēks iet uz savu mūža namu, un žēlotāji ies apkārt pa ielām; Pirms sudraba virve trūks, un zelta trauks saplīst un smeļamais pie avota izkalst, un skritulis pie akas salūst; Jo pīšļiem būs atkal zemē griezties, kā tie ir bijuši, un garam atkal pie Dieva, kas to ir devis. Niecība vien! saka tas mācītājs, viss ir niecība! Nu vēl atliek: šis mācītājs bija gudrs, un viņš ļaudīm mācīja atzīšanu, un sadomāja un izmeklēja un sastādīja daudz sakāmus vārdus. Mācītājs meklēja, skaistus vārdus atrast un taisnības vārdus pareizi sarakstīt. Gudru vīru vārdi ir kā dzenuļi, un kā iesistas naglas viņu atziņas krājumi, no viena Gana doti. Un beidzot: sargies, mans dēls! Grāmatu rakstīšanai nav gala un daudz lasīšanas nopūlē miesu. Visas mācības gala vārds ir šis: bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas visiem cilvēkiem. Jo Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā līdz ar visu, kas ir apslēpts, vai tas labs vai ļauns. Salamana augstā dziesma. Lai viņš mani skūpsta ar savas mutes skūpstīšanu; jo tava mīlestība ir jo mīlīgāka nekā vīns. Tavai eļļai ir salda smarža; tavs vārds ir izlieta eļļa, tāpēc jaunavas tevi mīl. Velc mani, tad mēs tev tecēsim pakaļ; ķēniņš mani ved savās telpās; mēs līksmosimies un priecāsimies par tevi; mēs pieminēsim tavu mīlestību vairāk nekā vīnu; patiesīgi tevi mīl. Es esmu melna, bet mīlīga, jūs Jeruzālemes meitas, tā kā Kedara teltis, kā Salamana aizkari. Neuzlūkojiet mani, ka esmu pamelna, jo saulē esmu nodegusi; manas mātes bērni pret mani apskaitušies, tie mani likuši par vīna dārzu sargātāju; savu pašu vīna dārzu neesmu apsargājusi. Saki man, tu, ko mana dvēsele mīl, kur tu gani, kur tu gulies pusdienā? Jo kāpēc es staigāšu ar aizklātu vaigu pie tavu biedru ganāmiem pulkiem? Ja tu to nezini, tu visu skaistākā starp sievām, tad ej jel pa avju pēdām un gani savus kazlēnus pie ganu teltīm. Es tevi līdzināju, mana draudzene, ar zirgiem pie Faraona ratiem. Tavi vaigi ir mīlīgi sprādzēs, tavs kakls pērļu rotā. Mēs tev taisīsim zelta sprādzes ar sudraba podziņām. Kamēr ķēniņš pie galda, mana nardes puķīte dod savu smaržu. Mans draugs man ir mirru pušķis, pie manām krūtīm piesprausts. Mans draugs man ir vīna ķekars Enģedi vīna dārzos. Redzi, tu esi skaista, mana draudzene, redzi, tu esi skaista, tavas acis ir kā baložu acis. Redzi, tu esi skaists, mans draugs, un mīlīgs, un mūsu dusas vieta zaļo. Mūsu namu baļķi ir ciedri, mūsu sijas ir cipreses. Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā. Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp meitām. Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds. Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani. Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības. Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj. Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk. Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa pakalniem. Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem. Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc! Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost. Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē. Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp! Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs. Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos. Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana. Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem. Naktī savā gultā es meklēju to, ko mana dvēsele mīl; es meklēju, bet viņu neatradu. Es celšos jel un iešu pilsētā apkārt pa gatvēm un ielām; es meklēšu to, ko mana dvēsele mīl. Es meklēju, bet viņu neatradu. Sargi mani atrada, kas pilsētā iet apkārt: vai jūs neesat redzējuši to, ko mana dvēsele mīl? Kad es maķenīt tiem biju pagājusi garām, tad es atradu to, ko mana dvēsele mīl; es viņu turu un to neatlaidīšu, kamēr es viņu vedīšu savas mātes namā, savas dzemdētājas istabā. Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk. Kas ir šī, kas no tuksneša nāk kā dūmu stabs, apkvēpināta ar mirrēm un vīraku, ar visādām veikalnieku zālēm? Redzi, ap Salamana krēslu apkārt ir sešdesmit varoņi no Israēla varoņiem. Tie visi tur zobenus, mācīti karot; ikkatram savs zobens pie gurniem pret nakts bailēm. Ķēniņš Salamans sev licis taisīt nesamu krēslu no Libānus kokiem. Viņa stabus viņš taisīja no sudraba, to lēni no zelta, to sēdekli no purpura, viņa iekšpuse bija izpušķota no Jeruzālemes meitu mīlestības. Ejat ārā un uzlūkojiet, Ciānas meitas, ķēniņu Salamanu ar to kroni, ar ko viņa māte to kronēja viņa kāzu dienā un viņa sirds līksmības dienā. Redzi, tu esi skaista, mana draudzene, redzi, tu esi skaista; tavas acis ir kā baložu acis aiz tava galvas apsega. Tavi mati ir kā kazu pulks, kas guļ uz Gileād kalna. Tavi zobi ir kā avju pulks, kas cirptas un iznāk no peldēšanas, kas visas dvīņus vedās, un neviena starp viņām nav neauglīga. Tavas lūpas ir kā purpura aukla, un tava mute ir mīlīga. Tavi vaigi ir kā granātābola puses aiz tava galvas apsega. Tavs kakls ir kā Dāvida tornis, kas taisīts, lai tur ieročus uzkar, kur tūkstoš priekšturamās bruņas uzkārtas, visādas stipru vīru bruņas. Tavas krūtis ir kā divas jaunas stirnas, kā kalnu kazas dvīņi, kas liliju starpā ganās. Kad diena metās dzestra, un ēnas bēg, tad iešu pie mirru kalna un pie vīraka pakalna. Tu esi skaista, draudzene mana, un pie tevis nav vainas. Nāc man līdz no Libānus, mana līgava, nāc man līdz no Libānus. Skaties no Hamana kalna gala, no Senira un Hermona gala, no lauvu alām, no leopardu kalniem. Tu man sirdi esi paņēmusi, mana māsa, mīļā līgava; tu man sirdi esi paņēmusi ar vienu actiņu, ar vienu kakla ķēdīti. Cik skaista ir tava mīlestība, mana māsa, mīļā līgava! Cik labāka ir tava mīlestība pār vīnu, un tavas eļļas smarža pār visām kvēpināmām zālēm. Tavas lūpas, ak līgava! Pil no kausētā medus; medus un piens ir apakš tavas mēles, un tava drēbju smarža ir kā Libānus smarža. Tu esi aizslēgts dārzs, mana māsa, mīļā līgava, aizslēgts avots, aizslēgta aka. Tavi zari ir kā jauks dārzs, kur granātu ābeles ar dārgiem augļiem, henna puķes ar nardēm, Narde un safrans, kalmes un kanēlis, ar visādiem vīraka kokiem, mirres un alvejas, līdz ar vislabākām smaržīgām zālēm. Tā kā dārzu aka (tu esi), kā aka ar dzīvu ūdeni, un kā strauti no Libānus. Celies, ziemeli, un nāc, dienvidu vējš, pūt pa manu dārzu, ka viņa zāles pil (smaržas no dārza augiem). Mans draugs lai nāk savā dārzā, un lai ēd savus skaistos augļus. Es nāku savā dārzā, mana māsa, mīļā līgava; es plūcu savas mirres un savu balzamu, es ēdu savas šūnas ar savu medu, es dzeru savu vīnu un savu pienu. Ēdiet, mīļie, dzeriet un padzeraties, draugi! Es guļu, bet mana sirds ir nomodā; tā ir mana drauga balss, kas klaudzina: atdari man, mana māsa, mana draudzene, mans balodis, mana sirds skaidrā; jo mana galva ir rasas pilna, mani mati ar nakts lāsēm. “Es savus svārkus esmu novilkusi, kā man tos atkal būs apvilkt? Es savas kājas esmu mazgājusi, kā man tās atkal būs darīt netīras?” Mans draugs savu roku stiepa pa logu, un mana sirds par to trīcēja. Es pacēlos, savam draugam atdarīt, un no manām rokām pilēja mirres un no maniem pirkstiem tekošas mirres pie durvju atslēgas. Es savam draugam atdarīju, bet mans draugs bija projām, viņš bija aizgājis. Mana dvēsele izgāja pēc viņa vārdiem. Es viņu meklēju, bet es viņu neatradu; es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja. Sargi, kas pilsētā iet apkārt, mani atrada; mani sita un mani ievainoja; tie mūru sargi norāva manu apsegu no manis. Es jums piekodināju, Jeruzālemes meitas, kad jūs manu draugu atrodat, ko jūs viņam sacīsiet? Ka es esmu apsirgusi no mīlestības. Kāds tad ir tavs draugs pār citiem draugiem, tu visskaistākā starp sievām? Kāds ir tavs draugs pār citiem draugiem, ka tu mums tā esi piekodinājusi? Mans draugs ir balts un sarkans, pārāks pār tūkstošiem. Viņa galva ir visšķīstākais zelts, viņa mati ir kupli jo kupli, melni kā krauklis. Viņa acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem, ar pienu mazgātas, skaistā pilnumā. Viņa vaigi ir kā balzama dobes, tā kā smaržīgas puķes uz pakalniem. Viņa lūpas ir kā rozes, kur pil tekošas mirres. Viņa rokas ir kā zelta gredzeni ar turkisa akmeņiem pildīti. Viņa miesa ir kā daiļš ziloņkaulu darbs, ar safīriem pušķots; Viņa lieli ir kā marmora pīlāri uz visšķīstākā zelta pamatiem. Viņa augums ir kā Libānus, dižens kā ciedri. Viņa mute ir salda, un visa viņa būšana ļoti mīlīga. Tāds ir mans draugs, un tāds ir mans mīļākais, Jeruzālemes meitas. Kurp tavs draugs ir nogājis, tu visu skaistākā starp sievām? Uz kuru pusi tavs draugs ir griezies, ka mēs līdz ar tevi viņu meklējam. Mans draugs ir nogājis savā dārzā, pie tām smaržīgām dobēm, pa dārzu pastaigāties un lilijas lasīt. Mans draugs ir mans un es esmu viņa, kas starp lilijām gana. Tu esi skaista, mana draudzene, tā kā Tirca, mīlīga kā Jeruzāleme, briesmīga kā kara spēki ar karogiem. Nogriez savas acis no manis, jo tās mani pārvarējušas. Tavi mati ir kā kazu pulks, kas guļ uz Gileād kalna. Tavi zobi ir kā avju pulks, kas nāk no peldēšanas, kas visas dvīņus vedās, un neviena starp viņām nav neauglīga. Tavi vaigi ir kā granātābola puses aiz tava galvas apsega. Sešdesmit ir ķēniņienes un astoņdesmit liekas sievas un jaunavu pulks nav izskaitāms. Bet viena vienīga ir mans balodis, mana sirds skaidrā, tā vienīgā savai mātei, tā mīļākā savai dzemdētājai. Kad tās meitas viņu redz, tad tās viņu teic, ķēniņienes un liekās sievas viņu slavē. Kas tā tāda, kas spīd kā auseklis, skaista kā mēnesis, skaidra kā saule, briesmīga kā karaspēki ar karogiem? Es nogāju riekstu dārzā, redzēt zaļos augļus pie upes, un lūkot, vai vīna koks zied un granātu koki plaukst. Es nesajutu, ka mana dvēsele mani bija pacēlusi uz manas slavētās tautas goda ratiem. Atgriezies, atgriezies, ak Sulamite! Atgriezies, atgriezies, ka mēs tevi varam skatīt. Ko jūs redzat pie Sulamites? Kā diešanu pie Mahānaīma. Cik skaisti ir tavi soļi kurpēs, tu valdnieka meita. Tavi gurni tā ir salikti kā divas sprādzes, ko gudra meistara roka darījusi. Tavs klēpis ir kā apaļš biķeris, kam dzēriena netrūkst; viņš ir kā kviešu kopa, apsprausta ar lilijām. Tavas krūtis ir kā divas stirnas, kā kalnu kazas dvīņi. Tavs kakls ir kā tornis no ziloņkauliem, tavas acis ir kā tie dīķi Hešbonē pie Batrabim vārtiem, tavs deguns ir kā tornis uz Libānus, kas pret Damasku skatās. Tava galva uz tevis ir kā Karmels, un tavi kuplie galvas mati kā purpurs, ķēniņš ar bizēm saistīts. Cik skaista un cik mīlīga tu esi, ak mīlestība ar saviem jaukumiem! Šis tavs augums ir līdzīgs palma kokam un tavas krūtis vīna ķekariem. Es sacīšu: es kāpšu uz palma koku, es tveršu viņa zarus, lai tavas krūtis ir kā ķekari pie vīna koka, un tava vaiga smarža kā āboli, Un tava mute kā labs vīns, kas manam draugam viegli ieiet un miegaino lūpas dara runājam. Es piederu savam draugam, un sirds viņam nesās uz mani. Nāc, mans draugs, ejam laukā, mitīsim ciemos. Iesim agri uz vīna dārziem, lūkosim, vai vīna koks zied, vai jaunie pumpuri sprāgst, un granātu koki plaukst. Tur es tev rādīšu savu mīlestību. Tie dudaīm dod smaržu, un pie mūsu durvīm ir visādi dārgi augļi, jauni un veci; mans draugs, es tos priekš tevis esmu glabājusi. Kaut tu būtu mans brālis, kas zīdis manas mātes krūtis? Kad es tevi atrastu ārā, es tevi skūpstītu un netaptu nicināta. Es tevi vadītu, es tevi vestu savas mātes namā, ka tu mani mācītu; tad es tev dotu dzert jauktu vīnu un no savu granātābolu sulas. Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj. Es jūs mīļi lūdzu, Jeruzālemes meitas, ko jūs uztraucat un modinājāt mīlestību, pirms tai pašai patīk? Kas tā tāda, kas nāk no tuksneša un atslienas uz savu draugu? Apakš ābeles es tevi esmu uzmodinājis; tur tava māte tevi ar sāpēm ir dzemdējusi, tur sāpes ir bijušas tavai dzemdētājai. Liec mani kā zīmogu pie savas sirds, kā gredzenu pie savas rokas! Mīlestība ir stipra kā nāve un viņas karstums ir varens kā elle; viņas liesmas ir degošas liesmas, Dieva liesmas. Lieli ūdeņi mīlestību nevar apdzēst, nedz upes to noslīcināt. Jebšu kas visu sava nama mantu gribētu dot par mīlestību, tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu. Mums ir viena maza māsa, kam krūšu vēl nav, - ko mēs ar savu māsu darīsim tai dienā, kad viņu precēs? Ja viņa ir mūris, tad mēs uz viņu uztaisīsim sudraba torni; ja viņa ir durvis, tad mēs tās sargāsim ar ciedru dēļiem. Es biju mūris un manas krūtis bija kā torņi; tad es viņa acīs atradu mieru. Salamanam bija vīna dārzs BaālHamonā, šo vīna dārzu viņš izdeva sargiem, ikviens par viņa augļiem deva tūkstoš sudraba gabalus. Mans vīna dārzs, kas man pieder, ir manā priekšā. Tie tūkstoš sudraba gabali ir priekš tevis, Salaman! Bet divsimt ir priekš viņa augļu sargiem. Tu, kas dārzos dzīvo, tie biedri tavu balsi ņem vērā, dodi man to dzirdēt. Steidzies, mans draugs, un esi tā kā stirna vai kā jauns briedis pa smaržīgiem puķu kalniem. Jesajas, Amoca dēla, parādīšana, ko viņš redzējis par Jūdu un Jeruzālemi Uzijas, Jotama, Ahaza un Hizkijas, Jūda ķēniņu, dienās. Klausāties, debesis, un ņem vērā, zeme, jo Tas Kungs runā: “Bērnus Es esmu uzaudzinājis un izvilcis, bet tie no Manis atkāpušies. Vērsis pazīst savu kungu un ēzelis sava kunga sili; Israēls nepazīst, Mani ļaudis nesaprot.” Ak vai, grēcīgai tautai, ļaudīm, kas grūti noziegušies, ļaundarītāju dzimumam, bērniem, kas samaitājās; tie ir atstājuši To Kungu, nicinājuši Svēto iekš Israēla, nogriezušies atpakaļ. Par ko jūs vēl vairāk būs sist, kad jūs vienmēr atkāpjaties? Visa galva ir vāja, un visa sirds nogurusi. No pēdas līdz pat galvai tur nav veseluma, bet vātis un brūces un jaunas vainas, kas nav tīrītas nedz sasietas, nedz ar eļļu mīkstinātas. Jūsu zeme ir postaža, jūsu pilsētas ar uguni sadedzinātas, jūsu tīrumus, sveši ļaudis tos ēd, jums klāt esot, un ir posts, kā sveši ļaudis posta. Un Ciānas meita atlikusi kā būdiņa vīna dārzā, tā kā pieguļnieka vietiņa gurķu dārzā, kā aplenkta pilsēta. Ja Tas Kungs Cebaot mums nebūtu atlicinājis kādu mazumu, mēs būtu kā Sodoma, mēs būtu tā kā Gomora. Klausiet Tā Kunga vārdu, Sodomas virsnieki, ņemiet vērā mūsu Dieva mācību, Gomoras ļaudis. Kas man no jūsu upuru pulka? Saka Tas Kungs; Es esmu apnicis aunu dedzināmos upurus un barotu teļu taukus, un vēršu un jēru un āžu asinis Es negribu. Kad jūs nākat parādīties Manā priekšā, kas to no jums prasa, ka jūs saminat Manus pagalmus? Nenesiet vairs nelietīgu ēdamu upuri, tā Man ir neganta kvēpināšana; jaunos mēnešus un sabatus un draudzes sapulces Es neieredzu, jūsu svētki ir blēdība. Mana dvēsele ienīst jūsu jaunos mēnešus un jūsu svētku laikus. Tie Man ir par nastu, Es esmu piekusis tos panest. Un kad jūs savas rokas izpletīsiet, Es apslēpju Savas acis no jums, un kad jūs daudz lūgšanas turiet, tomēr Es neklausu, jo jūsu rokas ir asiņu pilnas. Mazgājaties, šķīstaties, atmetat savus ļaunos darbus no Manām acīm nost, nedarāt vairs ļauna. Mācieties labu darīt, meklējat tiesu, atgriežat varas darītāju, izdodiet bāriņam tiesu, aizstāviet atraitni. Tad nāciet nu, tiesāsimies, saka Tas Kungs: kad jūsu grēki tik sarkani būtu kā asinis, taču tie taps balti kā sniegs, un jebšu tie būtu kā purpurs, taču tie kļūs tāpat kā vilna. Ja jūs gribēsiet un klausīsiet, tad jūs ēdīsiet zemes labumu. Bet ja jūs liedzaties un turaties pretī, tad jūs no zobena tapsiet aprīti; jo Tā Kunga mute to runājusi. Kā tā ticīgā pilsēta palikusi par mauku? Tā bija pilna tiesas, taisnība tur mājoja, bet nu slepkavas. Tavs sudrabs ir tapis par sārņiem, tavs vīns ir jaukts ar ūdeni. Tavi virsnieki ir atkāpēji un zagļu biedri; tie visi kāro dāvanas un dzenās pēc maksas; bāriņam tie neizdod tiesu un atraitnes sūdzība nenāk viņu priekšā. Tādēļ saka Tas Kungs Dievs Cebaot, Israēla Varenais: ak vai! Es iepriecināšos par Saviem pretiniekiem, es atriebšos pie Saviem ienaidniekiem. Un Es griezīšu Savu roku pret tevi un tīrīšu kā ar sārmu tavus sārņus un nošķiršu visu tavu alvu. Un Es tev atkal došu soģus kā senāk, un padoma devējus kā vecos laikos. Pēc tam tu tapsi saukta taisnības pils, ticīgā pilsēta. Ciāna caur tiesu taps izpestīta un viņas cietumnieki caur taisnību. Bet tie pārkāpēji un grēcinieki visi taps satriekti, un kas no Tā Kunga atkāpjās, ies bojā. Jo tie taps kaunā to ozolu dēļ, ko jūs bijāt iekārojuši, un jūs kaunēsities to dārzu dēļ, ko bijāt izredzējušies. Jo jūs būsiet tā kā ozols, kam lapas savīst, un kā dārzs, kam ūdens nav. Tad varenais būs kā pakulas, un viņa darbs kā dzirkstele, un abi kopā degs un nebūs neviena, kas dzēš. Šis ir tas vārds, ko Jesaja, Amoca dēls, redzējis par Jūdu un Jeruzālemi. Un notiks pastarā laikā, tad Dieva nama kalns stāvēs pāri pār visiem kalniem un būs paaugstināts pār pakalniem, un visi pagāni uz viņu plūdīs, Un daudz tautas ies un sacīs: ejam, kāpsim uz Tā Kunga kalnu, uz Jēkaba Dieva namu, lai Viņš mums māca Savus ceļus, un lai staigājam Viņa takās, jo no Ciānas iziet mācība, un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes. Un Viņš tiesās starp pagāniem un pārmācīs daudz tautas, un tie pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par dārznieka nazi. Jo tauta pret tautu nepacels zobenu un vairs nemācīsies karu. Jēkaba nams, nāc, staigāsim Tā Kunga gaismā. Bet Tu esi atstājis Savus ļaudis, Jēkaba namu, jo tie ir pilni austruma ļaužu (bezdievības) un ir zīlnieki tā kā Fīlisti, un ar svešinieku bērniem tiem ir draudzība. Un viņu zeme ir pilna sudraba un zelta, un mantas tiem bez gala, un viņu zeme ir pilna zirgu, un ratu tiem bez gala. Un viņu zeme ir pilna elka dievu, un savu roku darbu tie pielūdz, to, ko pašu pirksti taisījuši. Bet ļaudis tiek pazemoti, un vīri gāzti, un piedot Tu viņiem nepiedosi. Lieni klints alā un paslēpies pīšļos priekš Tā Kunga iztrūcināšanas un priekš Viņa augstās godības. Ļaužu lepnās acis taps pazemotas, un vīru augstība taps locīta, bet Tas Kungs vien būs augsts tanī dienā. Jo Tā Kunga Cebaot diena būs pret visu lepnumu un lielumu, un pret visu augstumu, ka tas top pazemots, Un pret visiem lieliem un augstiem Libānus ciedru kokiem un pret visiem Basanas ozoliem Un pret visiem lieliem kalniem un pret visiem augstiem pakalniem. Un pret visiem augstiem torņiem un pret visiem stipriem mūriem Un pret visiem jūras kuģiem un pret visiem skaistiem tēliem. Un ļaužu lepnība taps locīta, un vīru augstība pazemota, bet Tas Kungs vien būs augsts tanī dienā. Un elkadievi ies pavisam bojā. Tad ies kalnu alās un zemes plaisumos priekš Tā Kunga iztrūcināšanas un priekš Viņa augstās godības, kad Viņš celsies, iztrūcināt zemi. Tai dienā cilvēks savus sudraba elkus un savus zelta elkus, ko tie sev bija taisījuši pielūgt, nometīs kurmjiem un sikspārņiem, Un ies klints aizās un kalnu alās, priekš Tā Kunga iztrūcināšanas un priekš Viņa augstās godības, kad Viņš celsies, iztrūcināt zemi. Tad nepaļaujaties uz cilvēku, kam dvaša nāsīs; jo par ko tas turams? Jo redzi, Tas Kungs Dievs Cebaot atņems no Jeruzālemes un Jūda patvērumu un padomu, visu maizes padomu un visu ūdens padomu, Vareno un karavīru, soģi un pravieti un gudro un vecaju, Virsnieku pār piecdesmit un godināto un padoma devēju un amata pratēju un kam gudra valoda dota. Un Es viņiem došu puikas par virsniekiem, un bērni pār viņiem valdīs. Un ļaudis māksies virsū cits citam, ikkatrs savam tuvākam, puika trakos pret sirmgalvi un nelga pret cienīgo. Tad satvers viens otru sava tēva namā un (sacīs): tev ir drēbes, esi mums par virsnieku, un lai tava roka nogriež šo postu. Bet viņš tai dienā atbildēs un sacīs: es negribu būt dziedinātājs, manā namā ne maizes ne drēbju, neceļat mani par ļaužu virsnieku. Jo Jeruzāleme gruvusi, un Jūda ir kritis, tādēļ kā viņu mēles un darbi ir pret To Kungu, kaitināt Viņa godības acis. Viņu vaiga izskats dod liecību pret viņiem, un savus grēkus tie izteic, tā kā Sodoma, un tos neapslēpj. Ak vai, viņu dvēselēm! Jo tie sev pašiem dara ļaunu. Sakait par taisno, ka tam labi klāsies, jo tas ēdīs savu darbu augļus. Ak vai, bezdievīgam! Tam labi neklāsies, jo pēc viņa rokas darba viņam taps maksāts. Mani ļaudis! Viņu dzinēji ir bērni, un sievas valda pār tiem; Mani ļaudis! Tavi vadoņi tevi maldina un to ceļu, kur tev jāstaigā, tie samaitā. Tas Kungs ceļas, tiesāties un stāv, tiesu spriest tautām. Tas Kungs nāk uz tiesu ar Savu ļaužu vecajiem un viņu lieliem kungiem: un jūs vīna dārzu esat noēduši; nabaga laupījums ir jūsu namos. Kas jums prātā, ka jūs saminat Manus ļaudis un satriecat bēdīgo vaigus? Saka Tas Kungs Dievs Cebaot. Vēl Tas Kungs saka: tādēļ ka Ciānas meitas lepojās un staigā izstieptu kaklu un mirkšķina ar acīm un iet maziem solīšiem, skandinādamas savu kāju gredzenus, Tad Tas Kungs Ciānas meitām darīs pakausi pliku un atsegs viņu kaunumu. Tai dienā Tas Kungs atņems skaistos kāju gredzenus, saulītes un mēnestiņus, Ausu glītumus, roku sprādzes un vaiga apsegus, Cepures un prievītes un jostas un ožamos trauciņus un amuletus. Pirkstu gredzenus un pieres sprādzes, Svētku drēbes un mēteļus un apsegus un makus, Un spoguļus un dārgos kreklus un galvas lakatus un uzvalkus. Un smaržas vietā būs puvums, un jostas vietā valgs, un sprogaino matu vietā plika galva, un plata mēteļa vietā šaurs maiss, un skaistuma vietā uguns vātis. Tavi vīri kritīs caur zobenu un tavs spēks karā. Un viņas vārti bēdāsies un žēlosies, un iztukšota viņa sēdēs zemē. Un septiņas sievas sagrābs vienu vīru tanī dienā un sacīs: mēs ēdīsim savu pašu maizi un ģērbsimies ar savām pašu drēbēm, lai mēs tikai topam nosauktas pēc tava vārda, - atņem mūsu negodu. Tanī dienā Tā Kunga Atvase būs par glītumu un par godu, un zemes Auglis par augstumu un krāšņumu Israēla izglābtiem. Un Ciānas atlikušie un Jeruzālemes atlicinātie taps nosaukti Viņam svēti, ikkatrs, kas Jeruzālemē rakstīts uz dzīvību. Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas meitu sārņus un Jeruzālemes asinsvainas izdeldēs no viņas vidus caur sodības garu un caur uguns garu. Un Tas Kungs radīs pār visu Ciānas kalna vietu un pār viņas svētku sapulcēm padebesi dienā un dūmus un uguns liesmas spožumu naktī; jo pār visu godību būs apsegs. Un būs telts par pavēni dienā pret karstumu un par glābšanu un par patvērumu pret plūdiem un lietu. Nu tad, es dziedāšu savam mīļam, sava drauga dziesmu par Viņa vīna dārzu: manam mīļam bija vīna dārzs taukā pakalnā. Un Viņš to aplika ar sētu un tīrija no akmeņiem un tur stādīja labus vīna kokus un uztaisīja torni vidū un raka vīna spaidu iekšā un gaidīja, ka tas nesīs labus ogu ķekarus, bet tas nesa skābus ķekarus. Nu tad, Jeruzālemes iedzīvotāji un Jūda vīri, tiesājat jel starp Mani un Manu vīna dārzu. Ko tad vēl vairāk bija darīt pie Mana vīna dārza, nekā Es esmu darījis? Kāpēc Es esmu gaidījis, ka tas labus ogu ķekarus nestu, un viņš nesis skābus ķekarus? Nu tad, Es jums teikšu, ko Es ar Savu vīna dārzu darīšu. Es atņemšu viņa sētu, ka viņš top noganīts, Es noārdīšu viņa mūri, ka viņš top samīts. Un Es viņu darīšu par postažu: viņš netaps apgraizīts nedz apkapāts, bet dadži un ērkšķi tur uzdīgs, un Es pavēlēšu padebešiem, ka uz to nebūs līt lietum. Tiešām, Tā Kunga Cebaot vīna dārzs ir Israēla nams, un Jūda vīri ir Viņa līksmības stādi. Viņš gaida uz tiesu, un redzi, asins plūdi, uz taisnību, un redzi, vaidi! Ak vai, tiem, kas rauj namu pie nama, krāj tīrumu pie tīruma, kamēr vietas vairs neatliek, un ka jūs paliekat tie vienīgie iedzīvotāji zemē! Tas Kungs Cebaot saka manās ausīs: tiešām, daudz namu būs postā, lieli un skaisti bez iedzīvotāja. Tiešām, desmit vīna dārza birzumi nesīs vienu vienīgu batu, un viens gomers sēklas nesīs vienu ēfu. Ak vai, tiem, kas agri cēlušies skrien pēc stipra dzēriena, un kavējās līdz tumsai, kamēr vīns tos sakarsē! Un tur ir kokles un soma stabules, bungas un stabules un vīns viņu dzīrēs; bet Tā Kunga darbu tie neuzlūko, uz Viņa roku darbību tie neredz. Tādēļ Mani ļaudis cietumā taps aizvesti no nejauši, un viņu cienīgie cietīs badu, un viņu dzīrenieki iztvīks no slāpēm. Tādēļ elle atpletusi savu rīkli un atdarījusi savu muti bez mēra, ka nogrimst (Jeruzālemes) greznums un viņas ļaužu drūzma, un viņas troksnis, un kas tur līksmojās. Tad ļaudis taps locīti un vīri pazemoti, un lepno acis taps pazemotas. Bet Tas Kungs Cebaot parādīsies augsts tiesā, un Dievs, Tas Svētais, parādīsies svēts taisnībā. Tad jēri (tur) barosies kā savās ganībās, un svešinieki noēdīs bagāto izpostītās vietas. Ak vai, tiem, kas netaisnību velk ar nelietības valgiem, un grēku kā ar ratu virvēm! Kas saka: Lai Viņš steidzās, lai Viņš drīz dara Savu darbu, ka mēs to redzam, un lai tuvojās un nāk tas padoms, kas Israēla Svētajam, ka mēs to manam. Ak vai, tiem, kas ļaunu saka labu esam un labu esam ļaunu, kas tumsu dara par gaismu un gaismu par tumsu, kas rūgtu dara par saldu un saldu par rūgtu! Ak vai, tiem, kas gudri savās acīs un prātīgi pēc pašu prāta! Ak vai, tiem, kas varoņi uz vīna dzeršanu un spēka vīri uz stipru dzērienu. Kas dāvanu dēļ bezdievīgo attaisno un taisniem atrauj taisnību! Tādēļ tā kā uguns liesma aprij rugājus un kā svelmē siens sagrūst, tāpat būs viņu sakne kā prauli, un viņu ataugas izputēs kā putekļi, tādēļ ka tie atmet Tā Kunga Cebaot bauslību un nicina Israēla Svētā vārdus. Tādēļ Tā Kunga dusmība iedegās pret Viņa ļaudīm, un Viņš izstiepj Savu roku pret tiem un tos sit, ka kalni dreb, un viņu miroņi ir kā dubļi ielas vidū. Ar visu to Viņa dusmība nenovēršas, un Viņa roka vēl ir izstiepta. Un Viņš paceļ karogu pagāniem, kas tālu, un pasvilps kādam no zemes gala. Un redzi, ātri un steigšus tas nāk. Neviens nepiekūst un neklūp viņu starpā, neviens nesnauž nedz guļ, nedz viņa gurnu josta ir atraisīta, nedz viņa kurpju siksna sarauta. Viņa bultas ir asas un visi viņa stopi uzvilkti, viņa zirgu nagi tik cieti kā akmens, un viņu rati kā viesulis. Viņu rūkšana ir kā briesmīgām lauvām, un tie rūc kā jauni lauvas un tas kauc un satver laupījumu un aiznes, un glābēja nav. Un tie kauc pret viņiem tai dienā, kā jūra kauc; kad zemi uzlūko, redzi, tā ir tumša, rīb un zib, tumši pār tiem arī debesis. Tanī gadā, kad ķēniņš Uzija nomira, tad es To Kungu redzēju sēžam uz augsta un uzcelta godības krēsla, un Viņa (drēbju) vīles piepildīja Dieva namu. Serafi stāvēja augšā ap Viņu; ikvienam bija seši spārni; ar diviem tas apsedza savu vaigu, un ar diviem tas apsedza savas kājas, un ar diviem tas skrēja. Un tie cits uz citu sauca un sacīja: svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaot, visa zeme ir pilna Viņa godības! Un sliekšņa pamati trīcēja no tām saucēju balsīm, un tas nams tapa pilns dūmu. Tad es sacīju: Ak vai, man! Jo man jāiet bojā, jo es esmu vīrs nešķīstām lūpām un dzīvoju starp ļaudīm, kam nešķīstas lūpas; jo manas acis redzējušas to Ķēniņu, To Kungu Cebaot! Tad viens no serafiem atskrēja pie manis, un viņa rokā bija degoša ogle, ko viņš ar stangām bija ņēmis no altāra. Un viņš ar to aizskāra manu muti un sacīja: redzi, šī tavas lūpas aizskārusi, tā tavs noziegums no tevis atņemts, un tavi grēki salīdzināti. Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: ko Es sūtīšu un kas mums ies? Tad es sacīju: redzi, še es esmu, sūti mani. Tad Viņš sacīja: ej un saki uz šiem ļaudīm: dzirdēt dzirdiet, bet nesaprotiet, un redzēt redziet, bet neņemiet vērā. Apcietini šo ļaužu sirdi un dari viņu ausis biezas un apstulbo viņu acis, ka tie savām acīm neredz un savām ausīm nedzird un ar savu sirdi nesaprot un neatgriežas un netop dziedināti. Tad es sacīju: cik ilgi, Kungs? Un Viņš sacīja: līdz kamēr pilsētas būs izpostītas, ka vairs nav iedzīvotāja, un nami, ka vairs nav cilvēka, un zeme nopostīta par tuksnesi. Jo Tas Kungs cilvēkus aizdzīs tālu nost, un atstātu vietu būs daudz zemes vidū. Un ja tanī vēl desmitā tiesa paliks, tad tā atkal ies postā. Bet kā ozols un kā liepa, kam celms paliek, kad to nocērt, - svēts dzimums būs tas celms. Un notikās Ahaza, Jūda ķēniņa, dienās, - tas bija Uzijas dēla Jotama dēls, - ka Recins, Sīrijas ķēniņš, un Pekahs, Remalijas dēls, Israēla ķēniņš, uz Jeruzālemi cēlās, pret viņu karot, bet karodami pret viņu tie nekā neiespēja. Un Dāvida namam teica un sacīja: Sīrieši apmetušies pret Efraīmu. Tad viņa sirds un viņa ļaužu sirds drebēja, tā kā meža koki dreb no vēja. Un Tas Kungs sacīja uz Jesaju: izej jel Ahazam pretī, tu un tavs dēls ŠearJašubs, augšēja dīķa grāvja galā, ceļmalā, pie vadmalnieku tīruma, Un saki uz viņu: sargies un esi klusu, nebīsties, un lai tava sirds nebaiļojās no šiem diviem kūpošiem prauliem, no Recina un Sīriešu un Remalijas dēla karstām dusmām. Tādēļ ka Sīrieši pret tevi ļaunu sadomājuši ar Efraīmu un Remalijas dēlu sacīdami: Celsimies pret Jūdu un izbiedēsim to un uzņemsim to un celsim tur Tabeala dēlu par ķēniņu; - Tā saka Tas Kungs Dievs: tas nenotiks un nebūs. Bet Damaskus būs Sīrijas galva, un Recins Damaskus galva, un vēl būs sešdesmit pieci gadi, tad Efraīms taps satriekts, ka vairs nebūs tauta. Un Samarija būs Efraīma galva, un Remalijas dēls Samarijas galva. Ja neticēsiet, tad nepastāvēsiet. Un Tas Kungs runāja vēl uz Ahazu un sacīja: Prasies kādu zīmi no Tā Kunga, sava Dieva, prasi to, vai dziļi dziļumā vai augsti augstumā! Tad Ahazs sacīja: es neprasīšu, es arī To Kungu nekārdināšu. Tad viņš sacīja: klausiet jel, jūs no Dāvida nama, vai tas jums vēl maz, kaitināt cilvēkus, ka nu arī kaitinājiet manu Dievu? Tādēļ Tas Kungs pats jums dos zīmi: redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu un nosauks viņa vārdu Immanuel (Dievs ar mums). Sviestu un medu viņš ēdīs, kad viņš zina ļaunu atmest un labu uzņemt. Jo pirms puisītis zina ļaunu atmest un labu uzņemt, zeme būs izpostīta, no kuras diviem ķēniņiem tev bailes. Un Tas Kungs atvedīs pār tevi un pār taviem ļaudīm un pār tavu tēva namu dienas, kādas nav nākušas no tā brīža, kamēr Efraīms no Jūda ir atkāpies, proti Asīrijas ķēniņu. Jo tai dienā Tas Kungs pasvilps tām mušām, kas ir Ēģiptes upju galā, un to biti, kas Asīrijas zemē. Un tie nāks un apmetīsies visi dziļās ielejās un kalnu gravās un visos ērkšķu krūmos un visās ganībās. Tai dienā Tas Kungs ar derētu dzenamu nazi, kas viņpus upes, caur Asīrijas ķēniņu, nodzīs galvu un kāju matus, un visu bārdu Viņš nodzīs. Un tai dienā cilvēks turēs kādu gotiņu un kādas divas aitiņas. Un tie tik daudz piena dos, ka tas sviestu ēdīs, jo ikkatrs, kas tai zemē atliks, tas ēdīs sviestu un medu. Un tai dienā notiks, ka ikkatrā vietā, kur bijuši tūkstoš vīna koki, kas maksāja tūkstoš sudraba gabalus, tur būs ērkšķi un krūmi, Ka ar bultām un stopiem tur būs jāiet, jo visa tā zeme būs ērkšķi un krūmi. Un uz visiem kalniem, ko citkārt apkapāja ar kapļiem, tur tu neiesi, bīdamies no ērkšķiem un krūmiem, bet lieli lopi tur staigās, un sīki lopi tos mīdīs. Un Tas Kungs sacīja uz mani: ņem lielu galdu un raksti uz to ar cilvēka rakstu: “Maher šalal, haš bas” (laupījums steidzās, laupīšana nāk ātri). Un es sev ņēmu uzticamus lieciniekus, priesteri Ūriju, un Zahariju, Berehijas dēlu. Un es gāju pie pravietes, un tā tapa grūta un dzemdēja dēlu. Un Tas Kungs sacīja: nosauc viņa vārdu: Maher šalal, haš bas. Jo pirms tas zēns māk saukt: mans tēvs, mana māte! Tad Damaskus mantu un Samarijas laupījumu nesīs Asīrijas ķēniņa priekšā. Tas Kungs vēl runāja uz mani un sacīja: Tādēļ ka šie ļaudis nicina Šiloas ūdeni, kas lēniņām tek, un tiem ir prieks pie Recina un Remalijas dēla, Redzi, tad Tas Kungs pār tiem atvedīs stipro un vareno lielupes ūdeni, Asīrijas ķēniņu un visu viņa godību, un tas plūdīs pār visiem saviem krastiem un ies pār visām savām malām, Un tas ielauzīsies Jūdā un to pārplūdīs, un ies cauri un sniegsies līdz pat kaklam, un tas izstieps savus spārnus un piepildīs visu tavu zemi, Immanuel! Trakojiet, tautas, un topat satriektas! Ņemiet vērā, visi pasaules gali! Jožaties un topat satriekti, jožaties un topat satriekti! Izdomājiet padomu, bet tas iznīks, runājiet vārdu, bet tas nenotiks, jo ar mums ir Stiprais Dievs (Immanuels). Jo tā Tas Kungs uz mani runājis, mani satverdams ar Savu roku, un mani mācījis, nestaigāt šo ļaužu ceļu, un sacījis: Jums nebūs sacīt, “sazvērestība ” visur, kur šie ļaudis saka “sazvērestība ”, un nebūs bīties, kur tie bīstas, nedz baiļoties. To Kungu Cebaot, to jums būs svētīt, un Viņš lai ir jūsu bijāšana, un Viņš lai ir jūsu bailība. Tad Viņš jums būs par svētumu, bet par klupšanas akmeni un par piedauzīšanās klinti abiem Israēla namiem, par valgu un slazdu Jeruzālemes iedzīvotājiem. Un daudzi no tiem klups un kritīs un taps satriekti un savaldzināti un sagūstīti. Sasien liecību, aizzīmogo mācību iekš Maniem mācekļiem, Un es ceru uz To Kungu, kas Savu vaigu apslēpis no Jēkaba nama, un es gaidu uz Viņu. Redzi, es un tie bērni, ko Tas Kungs man devis, par zīmēm un par brīnumiem iekš Israēla no Tā Kunga Cebaot, kas mājo Ciānas kalnā. Kad tie nu uz jums sacīs: vaicājiet tos pareģus un zīmju cienītājus, kas čirkst un čukst, (tad sakāt): vai ļaudīm nebūs vaicāt savu Dievu? Vai tad mirušus būs vaicāt priekš dzīviem? Pēc bauslības un pēc liecības, ja tie nerunās pēc šo vārdu, tad gaisma tiem neausīs. Bet tie ies apkārt, grūti apbēdināti un izsalkuši. Un kad būs izsalkuši, tad tie dusmosies un lādēs savu ķēniņu un savu Dievu. Un kad tie skatās uz augšu, Tad viņi uzlūko zemi un redzes bēdas un tumsu, ciešanu drūmumu; un viņi tiks iedzīti tumsā. Bet tumsa nepaliks, kur (tagad) bēdas; pirmajā laikā Viņš kaunā licis Zebulona zemi un Naftalis zemi, bet pastarā laikā Viņš cels godā jūrmalu, AizJordāni un pagānu Galileju. Ļaudis, kas staigā tumsā, redz lielu gaismu; kas dzīvo nāves ēnas zemē, pār tiem gaisma ir atspīdējusi. To tautu Tu esi vairojis; lielu prieku Tu tai esi devis; tie priecāsies Tavā priekšā, tā kā priecājās pļaujamā laikā, tā kā līksmojās laupījumu dalot. Jo viņu nastas jūgu un viņu muguras rīksti un viņu dzinēja dzenuli Tu esi salauzis kā Midiāna laikā. Jo kurpes, autas uz kara troksni, un drēbes, apgānītas asinīm, taps sadedzinātas un no uguns aprītas. Jo viens Bērns mums dzimis, viens Dēls mums dots, un valdība ir uz Viņa kamieša; un Viņa vārds top saukts: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs, Miera lielkungs. Lai valdība top vairota, un mieram nav gala uz Dāvida goda krēsla un Viņa valstībā, ka Viņš to sataisa un stiprina ar tiesu un taisnību no šī laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums. Tas Kungs vienu vārdu ir sūtījis pie Jēkaba, un tas ir nolaidies pie Israēla. Un visi ļaudis to samanīs, Efraīms un Samarijas iedzīvotāji, kas lielībā un sirds lepnībā saka: Ķieģeļi gruvuši, bet ar cirstiem akmeņiem atkal uztaisīsim, meža vīģu koki ir nocirsti, bet viņu vietā stādīsim ciedru kokus. Jo Tas Kungs paaugstina Recina pretiniekus pār viņu un saskubina viņa ienaidniekus, Sīriešus no rītiem un Fīlistus no vakariem, ka tie Israēli ēd pilnā mutē. Ar visu to Viņa dusmība nenovēršas, un Viņa roka vēl ir izstiepta. Bet tie ļaudis negriežas pie Tā, kas tos sit, un nemeklē To Kungu Cebaot. Tādēļ Tas Kungs nocirtīs no Israēla galvu un asti, zaru un celmu vienā dienā. Vecaji un augstie ir tā galva, bet pravietis, kas melus māca, tā aste. Jo šo ļaužu vadoņi ir viltnieki, un kas no tiem top vadīti, tie iet bojā. Tādēļ Tas Kungs par viņu jaunekļiem nepriecāsies un neapžēlosies par viņu bāriņiem un atraitnēm, jo tie visi ir blēži un ļaundari, un ikviena mute runā blēņas. Ar visu to Viņa dusmība nenovēršas, un Viņa roka vēl ir izstiepta. Jo bezdievība deg kā uguns un aprij ērkšķus un dadžus un aizdedzina mežu biezumus un augsti dūmi paceļas gaisā. Jo caur Tā Kunga Cebaot bardzību zeme kvēlo, un ļaudis ir kā uguns barība, un viens otru nežēlo. Pa labo roku rij, un tomēr ir izsalkuši, un pa kreiso roku ēd, un tomēr nav paēduši, ikkatrs ēd sava elkoņa miesu, Manasus Efraīmu, un Efraīms Manasu, un abi kopā pret Jūdu. Ar visu to Viņa dusmība nenovēršas, un Viņa roka vēl ir izstiepta. Ak vai, tiem, kas ceļ netaisnus likumus, un rakstītājiem, kas raksta grūtu tiesu, Ka nabagiem tiesu neizdod un tiesu laupa bēdīgiem starp Maniem ļaudīm, ka atraitnes aplaupa un bāriņus posta! Bet ko jūs darīsiet piemeklēšanas dienā un tai postā, kas nāk no tālienes? Pie kā bēgsiet pēc palīdzības, un kur glabāsiet savu godību? Bet jūs locīsities starp gūstītiem un kritīsiet starp nokautiem. Ar visu to Viņa dusmība nenovēršas, un Viņa roka vēl ir izstiepta. Ak vai, Asuram! Tas ir Manas dusmības rīkste, un viņa rokā Manas bardzības zizlis. Es viņu sūtu pret viltīgiem ļaudīm un viņam pavēlu pret ļaudīm, par kuriem Es apskaities, lai viņš tos laupīdams laupa un postīdams posta, un tos samin kā dubļus uz ielām. Bet viņam tā nešķiet, un viņa sirds tā nedomā; jo viņš apņēmies izdeldēt un izsakņot daudz tautas. Jo viņš saka: vai mani virsnieki visi kopā nav ķēniņi? Vai Kalno nav kā Karhemiša? Vai Hamata nav kā Arpada? Vai Samarija nav kā Damaskus? Tā kā mana roka dabūjusi tās elku dievu valstis, jebšu viņu dievekļu bija vairāk nekā to, kas Jeruzālemē un Samarijā, - Vai es nevarētu darīt pie Jeruzālemes un pie viņas elkiem tāpat, kā esmu darījis pie Samarijas un viņas elkiem? Bet kad Tas Kungs visu Savu darbu būs pabeidzis Ciānas kalnā un Jeruzālemē, tad (sacīs): Es piemeklēšu to sirds lepnības augli pie Asīrijas ķēniņa un viņa acu augsto greznību. Jo tas saka: caur savas rokas spēku es to esmu darījis un caur savu gudrību, jo es esmu prātīgs. Es esmu atņēmis tautu robežas un laupījis viņu mantas un kā varonis zemē gāzis valdniekus. Un mana roka atradusi tautu bagātību kā ligzdu, un es esmu sagrābis visu pasauli, kā sagrābj atstātas olas, un neviens nav bijis, kas spārnu būtu kustinājis vai muti atdarījis vai pīkstējis. Vai tad cirvis lai lielās pret to, kas ar to cērt? Jeb vai zāģis lai turas pretī tam, kas to velk! tā kā zizlis to turētu, kas viņu paceļ, tā kā rīkste to cilātu, kas nav koks! Tādēļ Tas Kungs Dievs Cebaot sūtīs diloni starp viņa (Asura) trekniem, un apakš viņa godības dedzin degs, kā uguns deg. Un Israēla gaisma būs uguns, un viņa Svētais būs liesma, kas sadedzinās un norīs viņa ērkšķus un dadžus vienā dienā. Un viņš aprīs viņa meža un viņa dārza godību, līdz ar dvēseli un miesu, un tas novārgs kā vārgulis. Un viņa meža atlikušie koki būs mazs pulciņš, ka zēns tos varētu sarakstīt. Tanī dienā Israēla atlikušie, un Jēkaba nama izglābtie nepaļausies vairs uz to, kas viņu sitis, bet uzticībā paļausies uz To Kungu, to Svēto iekš Israēla. Tie atlikušie atgriezīsies, Jēkaba atlikušie, pie Stiprā Visuvarenā Dieva. Jo jebšu tavi ļaudis, Israēl, ir kā jūras smiltis, tomēr (tikai) viņu atlikums atgriezīsies. Jo gals ir nospriests pilnīgā taisnībā. Jo Tas Kungs Dievs Cebaot nolikto gala spriedumu izdarīs pa visu zemes virsu. Tāpēc Tas Kungs Dievs Cebaot saka tā: Mani ļaudis, kas dzīvojat Ciānā, nebīstaties no Asura, kad tas jūs sit ar rīksti, un savu zizli paceļ pret jums, kā notika Ēģiptē. Jo vēl mazs brīdis, tad dusmība beigsies, un Mana bardzība tos izdeldēs. Jo Tas Kungs Cebaot pacels pātagu pret to, kā Viņš sita Midiānu pie Horeba kalna, un Viņa zizlis ir pār jūru un Viņš to paceļ kā Ēģiptes zemē. Un tai dienā viņa nasta atstāsies no tava kamieša un viņa jūgs no tava kakla, un jūgs šķīdīs eļļas dēļ. Tas nāk uz Ajatu, tas iet caur Migronu, Mihmasā tas atstāj savas lietas. Tie iet caur šaurumu, Ģebā tie paliek par nakti, Rāma dreb, Saula Gibeja bēg. Kliedz stiprā balsī, Galima meita! Klausies, Laīša! nabaga Anatota! Madmena bēg, Ģebimas iedzīvotāji glābjās. Vēl šodien tas apmetīsies Nobā, pacels roku pret Ciānas meitas kalnu, pret Jeruzālemes pakalnu. Redzi, Tas Kungs Dievs Cebaot nokapā tos zarus ar briesmīgu varu, un tie, kas ir augsti augumā, top nocirsti, un tie lielie pazemoti. Un Viņš nocērt ar dzelzi biezos meža krūmus, un Libānus krīt caur vareno. Un Atvase nāks no Isajus celma, un Zars no viņa saknēm nesīs augļus. Un uz Tā dusēs Tā Kunga Gars, gudrības un saprašanas Gars, padoma un stipruma Gars, atzīšanas un Dieva bijāšanas Gars. Un salda smarža Viņam ir Tā Kunga bijāšana. Un Viņš netiesās pēc tam, ko Viņa acis redz, un nesodīs pēc tam, ko Viņa ausis dzird. Bet Viņš tiesās nabagus ar taisnību un spriedīs pazemīgiem tai zemē pēc patiesības un sitīs zemi ar Savas mutes zizli un nokaus bezdievīgo ar Savu lūpu dvašu. Jo taisnība būs josta ap Viņa gurniem, un patiesība būs josta ap Viņa gurniem. Un vilks mājos pie jēra, un leopards apgulsies pie kazlēna. Un teļš un jauns lauva un trekni lopi būs kopā, un mazs puisēns tos ganīs. Govs un lāču māte būs kopā ganos, un viņu bērni gulsies kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis. Un zīdāms bērns priecāsies pie odzes cauruma, un no krūts atšķirts bāzīs savu roku pūķa alā. Ļauna nekur vairs nedarīs nedz noziegsies visā Manā svētā kalnā; jo zeme ir pilna Tā Kunga atzīšanas, tā kā ūdens apklāj jūras dziļumus. Un notiks tai dienā: pagāni vaicās pēc Isajus saknes, kas tautām stāv par karogu, un Viņa dusas vieta būs godība. Un notiks tai dienā: Tas Kungs otram kārtam atkal izstieps Savu roku, sadabūt Savu ļaužu atlikušos, kas būs atlikuši no Asura un no Ēģiptes un no Patros un Etiopijas zemes un no Elama un no Sineāra un no Hamata un no jūras salām. Un Viņš uzcels karogu pagāniem un sapulcēs Israēla aizdzītos un Jūda izkaisītos no visiem četriem zemes stūriem. Un Efraīma skaudība mitēsies, un Jūda pretinieki taps izdeldēti; Efraīms neapskaudīs Jūdu, un Jūda nespaidīs Efraīmu. Un tie skries Fīlistiem uz pleciem pret vakara pusi, tie kopā aplaupīs tos iedzīvotājus pret rītiem, pret Edomu un Moabu tie izstieps savu roku, un Amona bērni tiem būs paklausīgi. Un Tas Kungs izdeldēs Ēģiptes jūras mēli un cilās Savu roku pret lielupi Savā karstā dusmībā, un to sasitīs septiņās upītēs, ka ar kurpēm varēs iet cauri. Un staigājams ceļš būs Viņa ļaužu atlikušiem, kas būs atlikuši no Asura, tā kā Israēlim notika tai dienā, kad izgāja no Ēģiptes zemes. Un tai dienā tu sacīsi: es Tev pateicos, Kungs, ka Tu dusmīgs bijis uz mani, un Tava dusmība ir novērsusies, un Tu mani iepriecini. Redzi, Stiprais Dievs, ir mana pestīšana, es cerēšu un nebīšos, jo Tas Kungs Dievs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, un Viņš man ir par pestīšanu. Un ar prieku jūs smelsiet ūdeni no pestīšanas avotiem Un sacīsiet tai dienā: pateicieties Tam Kungam, piesauciet Viņa vārdu, dariet zināmus Viņa darbus starp tautām, pieminiet, ka Viņa vārds ir paaugstināts. Dziediet Tam Kungam, jo Viņš ir darījis varenas lietas, lai tas top zināms pa visām zemēm. Gavilē un slavē, Ciānas iedzīvotāja, jo Israēla Svētais ir liels tavā vidū. Spriedums par Bābeli, ko Jesaja, Amoca dēls, redzējis. Izceļat karogu augstā kalnā, paceļat balsi, metat ar roku, lai ieiet pa valdnieku vārtiem. Es esmu pavēlējis Saviem svētītiem, arī Savus stipros aicinājis uz Savu dusmību, tos, kas priecājās par Manu godību. Ļaužu troksnis ir kalnos, kā no lielas tautas, trokšņa skaņa no sapulcinātu tautu valstīm. Tas Kungs Cebaot pārlūko karaspēku. Tie nāk no tālas zemes, no pasaules gala, Tas Kungs ar Savas dusmības rīkiem, postīt visu zemi. Kauciet, jo Tā Kunga diena ir tuvu, viņa nāk kā posts no tā Visuvarenā. Tādēļ visas rokas būs nogurušas, un visu cilvēku sirdis izkusīs. Un tie iztrūcināsies, mokas un bēdas tos sagrābs, tiem būs sāpes, kā sievai, kas dzemdē; tie skatās kā stulbi cits uz citu, viņu vaigi deg kā liesmās. Redzi, Tā Kunga diena nāk briesmīga, ar dusmām un ar karstu bardzību, un dara zemi par tuksnesi un izdeldē grēciniekus no viņas nost. Jo debess zvaigznes un viņas spīdumi nedos savu gaismu, saule uzlecot aptumšosies, un mēnesis neļaus spīdēt savai gaismai. Jo Es piemeklēšu bezdievību pie pasaules, un viņu netaisnību pie ļauniem, Es iznīcināšu lepniem lielību un nogāzīšu vareniem greznību, Ka vīrs būs dārgāks nekā tīrs zelts, un cilvēks dārgāks nekā Ofira dārgumi. Tāpēc es darīšu debesi drebam, un zeme taps kustināta no savas vietas, caur Tā Kunga Cebaot bardzību un caur viņa karstās dusmības dienu. Un tie būs kā izbiedināta stirna un kā avis, ko neviens nesapulcina; ikviens griezīsies pie savas tautas, un ikviens bēgs uz savu zemi. Ikvienu, ko atradīs, nodurs, un ikviens, ko gūstīs, kritīs caur zobenu. Un viņu bērniņi taps satriekti priekš viņu acīm, viņu nami taps nopostīti, un viņu sievas piesmietas. Redzi, Es pamodināšu pret tiem Mēdiešus, kas sudrabu necienī un zelta nekāro Un tie nošaudīs jaunekļus ar stopiem un nežēlos bērnus mātes miesās, bērnus viņu acis nesaudzēs. Un Bābele, valstu glītums, Kaldeju skaistums un lepnums, būs tā kā Sodoma un Gomora, ko Dievs apgāzis. Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos, tur neviens nemājos līdz radu radiem, Arābi tur neapmetīsies, gani tur neganīs. Bet tuksneša zvēri tur mitīs, un viņu namos mājos pūces pa pulkiem, un tur dzīvos strausi un meža āži tur lēkās. Un vilki kauks cits pret citu viņas atstātos namos, un pūķi tanīs lepnās pilīs. Un viņas laiks jau tuvu nācis, un viņas dienas nekavēsies. Jo Tas Kungs apžēlosies par Jēkabu un atkal izredzēs Israēli un tos pārvedīs savā zemē. Un svešinieki ar tiem biedrosies un pieķersies Jēkaba namam. Un tautas tos ņems un vadīs uz viņu vietām, un Israēla nams Tā Kunga zemē tos iemantos par kalpiem un kalponēm, un tie tos turēs cietumā, kas viņus bija cietumā turējuši, un valdīs par saviem dzinējiem. Un notiks tai dienā, kad Tas Kungs tev dusu dos no tavām sāpēm un no tavām izbailēm un no tās grūtās kalpošanas, ar ko tie tevi kalpinājuši, Tad tu šo dziesmu dziedāsi pret Bābeles ķēniņu un sacīsi: Kā dzinējs mitējās! Kā spaidi izbeidzās! Tas Kungs bezdievīgiem salauzis zizli, valdītājiem rīksti, Kas ļaudis briesmīgi mocīja ar mokām bez mitēšanās, kas ar bardzību valdīja pār tautām, ar spaidīšanu bez gala. Visa zeme dus un atpūšas, tā skanēt skan no gavilēšanas. Un priedes priecājās par tevi un ciedru koki uz Libānus (un saka): kamēr tu guli pie zemes, neviens nenāk, mūs nocirst. Elle apakšā tevis dēļ rīb, tev pretim ejot; kad tu nāci, viņa tevis dēļ uzmodina mirušos, visus zemes lielkungus, viņa visiem tautu ķēniņiem liek celties no krēsliem. Tie visi runā un saka uz tevi: arī tu esi palicis bez spēka tā kā mēs, tu mums palicis līdzīgs. Tava greznība nogrimusi ellē un tavu kokļu skaņa; kodes būs tavas cisas, un tārpi tavs apsegs. Kā tu esi kritis no debesīm, tu rīta zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nocirsts zemē, kas tautas pārvarēji? Un tu sacīji savā sirdī: es uzkāpšu debesīs, es paaugstināšu savu goda krēslu pār Dieva zvaigznēm, es apsēdīšos uz saiešanas kalna ziemeļu galā, Es uzkāpšu padebešu kalnos, tam Visuaugstajam es līdzināšos. Tiešām, ellē tu esi nogāzts, pašā bedres dziļumā. Kas tevi redz, tie uz tevi skatās un tevi aplūko: vai šis tas vīrs, kas zemi kustināja un darīja valstis drebam. Kas pasauli pārvērta par tuksnesi un viņas pilsētas postīja, kas viņas ļaudis no cietuma neatlaida mājās? Visi tautu ķēniņi, tie visi guļ zemē ar godu, ikviens savā namā. Bet tu esi tālu atmests no sava kapa, kā nieka žagars, apklāts ar nokautiem, zobena nodurtiem, kas grimst akmeņu bedrē, - tā kā samīta maita. Ar viņiem kopā tu nebūsi kapā; jo savu zemi tu esi postījis un nokāvis savus ļaudis; ļauna darītāju dzimums netiks pieminēts mūžīgi. Taisāties kaut viņa bērnus viņu tēvu nozieguma dēļ, ka tie neceļas un zemi neiemanto un nepiepilda pasauli ar pilsētām. Jo Es celšos pret tiem, saka Tas Kungs Cebaot, un izdeldēšu no Bābeles vārdu un dzimumu un bērnu un bērna bērnu, saka Tas Kungs. Un Es to došu par īpašumu ežiem un par ūdens purvu, un Es tos izmēzīšu ar izdeldēšanas slotu, saka Tas Kungs Cebaot. Tas Kungs Cebaot ir zvērējis un sacījis: tiešām, kā Es esmu nodomājis, tā notiks, un kā Es esmu nospriedis, tā būs, Ka Es Asuru satriekšu Savā zemē, un uz Saviem kalniem viņu samīdīšu, ka viņa jūgs no tiem top atņemts un viņa nasta zūd no viņu pleciem. Šis ir tas padoms, kas nospriests pār visu zemi, un šī ir tā roka, kas izstiepta pār visām tautām. Jo Tas Kungs Cebaot to nodomājis; kas to iznīcinās? Un Viņa roka ir izstiepta, kas to novērsīs? Tai gadā, kad ķēniņš Ahazs nomira, notika šis spriedums: Nepriecājies, visa Fīlistu zeme, ka tā rīkste salauzta, kas tevi sita. Jo no čūskas saknes nāk odze, un viņas auglis būs spārnains pūķis. Jo visu bēdīgie nabagi baudīs pilnību, un tukšinieki apgulsies ar mieru. Bet tavu sakni Es nokaušu caur badu, un tavus atlikušos viņš kaus zemē. Kauciet, vārti! Kliedz, pilsēta! Izkūsti, visa Fīlistu zeme! Jo no ziemeļa puses nāk dūmi, un neviens no viņa pulkiem nenoklīst. Un ko tad atbildēs tautu vēstnešiem? Ka Tas Kungs Ciānu stiprinājis un Viņa ļaužu bēdīgie tur atrod patvērumu. Spriedums par Moabu. Moaba Ara pa nakti postīta, izdeldēta! Tiešām, Moaba Ķire pa nakti postīta, izdeldēta. Uz Baītu un Dibonu, uz elku kalniem iet raudāt; uz Nebo un uz Medebas Moabs kauc. Visas viņu galvas ir nodzītas plikas un visiem bārda nogriezta. Savās ielās tie iet apjozušies ar maisiem, pa saviem jumtiem un ceļiem visi kauc un plūst asarās. Hešbona un Eleale brēc, viņas balss top dzirdēta līdz Jahācai. Tādēļ vaid paši Moaba apbruņotie, dvēsele viņam trīc. Mana sirds brēc par Moabu; viņa bēgļi bēg līdz Coārai, līdz EglatŠilišijai; jo uz Luhitu kāpj ar raudāšanu, un ceļā pret Horonīm kliedz par izpostīšanu. Jo Nimrim ūdeņi izsīkuši; jo zāle nokaltusi, zaļums iznīcis, nekas vairs nezeļ. Tāpēc to krājumu, ko sakrājuši, un ko glabājuši, to tie ved pār kārklu upi. Jo brēkšana iet pa Moaba robežām, viņa kaukšana līdz Eglaīm, viņa kaukšana līdz Elim akai. Jo Dimonas ūdeņi ir pilni asiņu. Jo vēl vairāk Es uzlikšu Dimonai, lauvu tiem, kas Moabā izglābušies un tai zemē atlikuši. Sūtait jērus zemes valdītājam no Selas pa tuksnesi uz Ciānas meitas kalnu. Jo kā putni no ligzdas izdzīti skraida, tā būs Moaba meitas pie Arnonas pārceļamām vietām. Dodiet padomu, nesiet tiesu, dariet pavēni pašā dienas vidū kā naktī; apslēp izdzītos, nedari bēdzēju zināmu! Lai mani izdzītie tavā starpā piemīt, Moab, esi tu viņiem par patvērumu no postītāja! Jo spaidītājam nāks gals, postīšana beigsies, saminēji no zemes taps izdeldēti. Un goda krēsls ir stiprināts caur žēlastību, un uz tā sēž ar patiesību Dāvida dzīvoklī tas, kas tiesu spriež un tiesu kopj un prot taisnību. Moaba lepnību esam dzirdējuši, ka tas ļoti lepns, viņa augstprātību un lepnību un viņa pārgalvību un viņa tukšo lielību. Tādēļ Moabs kauks par Moabu, visi kopā kauks; par Kirharesetes pamatiem jūs nopūtīsieties, tie pavisam salauzīti. Jo Hešbonas druvas postītas, arī Sibmas vīna koks - tautu valdnieki saminuši viņa brangos stādus, tie sniedzās līdz Jaēzerai un stiepās pa tuksnesi, viņa zari izplētās un cēlās pār jūru. Tāpēc es gauži raudu kā Jaēzera par Sibmas vīna koku; es tevi slacināju ar savām asarām, Hešbona un Eleale; jo pār taviem vasaras augļiem un pār tavu pļaušanu nākusi kara kliegšana. Tā ka prieks un līksmība atņemti no dārziem, un vīna kalnos nedzied un negavilē. Vīna spiedējs vīna nemin vīna spaidā, prieka dziesmām esmu licis mitēties. Tāpēc manas iekšas trīc par Moabu kā kokle un mana sirds par Kirhareseti. Un notiks, kad Moabs rādīsies un nomocīsies elku kalnā un ies pielūgt savā svētā vietā, tad viņš nespēs nenieka. Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs ir runājis pret Moabu sen laiku. Bet nu Tas Kungs runā un saka: pa trim gadiem, kādi ir algādža gadi, Moaba godība taps kaunā ar visu lielo ļaužu pulku, un kas atliek, to būs gauži maz, ne daudz un vājš. Spriedums par Damasku: Redzi, Damaska taps nomesta, ka vairs nav pilsēta, bet sagruvusi akmeņu kopa. Aroēra pilsētas būs atstātas ganāmiem pulkiem; tie tur apmetīsies un neviens tos neizbiedēs. Un stiprums zudīs no Efraīma un valdīšana no Damaskas, un kas no Sīriešiem atlikuši, tie būs kā Israēla bērnu godība, saka Tas Kungs Cebaot. Un notiks tai dienā, ka Jēkaba godība ies mazumā, un viņa treknā miesa izdils. Jo tā būs, kā pļāvējs sakampj labību, un viņa roka pļauj vārpas, un būs, kā kad vārpas lasa Refaīm ielejā. Tomēr atlikums tur atliksies, kā pie eļļas koka, kad to nokrata, kādas divas trīs ogas pašā koka galā, un kādas četras piecas pie viņa auglīgiem zariem, saka Tas Kungs, Israēla Dievs. Tanī dienā cilvēks skatīsies uz savu Radītāju, un viņa acis raudzīsies uz to Svēto iekš Israēla. Un neskatīsies uz altāriem, ko paša rokas cēlušas, un neraudzīsies uz to, ko viņa pirksti ir taisījuši, nedz uz Ašerām nedz uz elka stabiem. Tanī dienā viņa stiprās pilsētas būs kā mežos un kalnos sagruvušas pilis, ko tie atstājuši, no Israēla bērniem bēgdami, un būs posts. Jo tu esi aizmirsis Dievu, savu Pestītāju, un neesi pieminējis sava patvēruma klinti. Tādēļ tu gan stādīji skaistus dārzus un apstādīji ar svešas zemes stādiem. Tai dienā, kad tu tos stādīji, tu tos gan apkopi, un strādāji, ka tavam sējumam agri bija jāzied, bet pļaujamais iznīks bēdu laikā un nāves skumjās. Vai, lielu tautu rūkšana, kas kauc, kā jūra kauc, un ļaužu pulku troksnis, kas rūc, kā vareni ūdeņi krāc. Tautas rūc, kā lieli ūdeņi krāc, bet Viņš to aprāj, un tas bēg tālu nost un top dzenāts kā pelus pa kalniem no vēja, kā putekļi no viesuļa. Vakara laikā, - redzi, briesmas; pirms gaisma aust, tad viņš tur vairs nav! Šī ir tā alga mūsu laupītājiem, un tā tiesa mūsu postītājiem. Ak vai, zeme, kur spārni žvingst, viņpus Etiopijas upēm; Tā sūta vēstnešus pār jūru un niedru laivās pār ūdeņiem. Ejat, jūs čaklie vēstneši, pie tautas, kas bijājama tālu tālu, pie tautas, kas pavēlētāja un saminēja, kam upes zemi dala. Visi jūs pasaules iedzīvotāji un jūs ļaudis virs zemes, kad karogs taps izcelts kalnos, tad redziet, un kad taure skanēs, tad dzirdiet! Jo tā Tas Kungs uz mani sacījis: “Es turēšos klusu un skatīšos no Sava mājokļa, kā karstums spiež saulei spīdot un padebesis raso pļaujamā laika karstumā.” Jo priekš pašas pļaujas, kad ziedi noziedējuši un kad no ziediem ķekari jau ietekās, tad Viņš stīgas nogriezīs ar dārza nazi un zarus atņems un nokapās. Tie visi taps atstāti kalnu ērgļiem un zemes zvēriem, un tie ērgļi tur paliek pa vasaru un visi zemes zvēri tur mīt pa ziemu. Tanī laikā Tam Kungam Cebaot nesīs dāvanas no tās tautas, kas lielu slaiku augumu, un no tās tautas, kas bijājama tālu tālu, no tās tautas, kas pavēlētāja un saminēja, kam upes zemi dala, uz to vietu, kur Tā Kunga Cebaot vārds, uz Ciānas kalnu. Spriedums par Ēģipti. Redzi, Tas Kungs brauc uz viegla padebeša un nāk uz Ēģiptes zemi; un Ēģiptes elkadievi dreb Viņa priekšā, un ēģiptiešu sirds iekš tiem izkūst. Jo Es sarīdinu Ēģipti pret Ēģipti, ka tie karos ikkatrs pret savu brāli, un ikkatrs pret savu tuvāko, pilsēta pret pilsētu, valsts pret valsti. Un ēģiptiešu prāts panīks viņu sirdī, un viņu padomu Es iznīcināšu; tad tie vaicās savus dievekļus un tos vārdotājus un zīlniekus un zīmju cienītājus. Un Es Ēģipti nodošu bargu kungu rokā, un briesmīgam ķēniņam būs pār tiem valdīt, saka Tas Kungs Dievs Cebaot. Un ūdens izžūs jūrā, un upe izsīks un izžūs. Un strauti smirdēs, Ēģiptes grāvji paliks sekli un sausi, niedres un meldri savītīs. Upes līči, upes malas un viss sējums pie upes savītīs, izputēs un izzudīs. Un zvejnieki žēlosies un visi bēdāsies un vaidēs, kas makšķeri met upē, un kas tīklu met ūdenī. Un kaunā paliks, kas smalkas dzijas vērpj un kas baltas drānas auž. Un zemes pīlāri būs satriekti, un visi algādži apbēdināti. Tīri ģeķi ir Coana virsnieki, Faraona gudrie padoma devēji; padoms ir palicis par ģeķību. Kā jūs varat sacīt uz Faraonu: es esmu gudru ļaužu dēls, vecu ķēniņu dēls. Kur nu ir tavi gudrie? Lai tie tev dara zināmu, ka tu atzīsti, ko Tas Kungs Cebaot nodomājis par Ēģipti. Coana virsnieki ir palikuši par ģeķiem, Nofas virsnieki pievīlās un Ēģipti paved uz maldīšanos viņas cilšu galvas. Tas Kungs pār viņiem izlējis maldu garu, ka tie apmāna ēģiptiešus visā viņu darīšanā, un šie kā piedzērušies vārtās savos vēmekļos. Un tad ēģiptiešiem nekāds darbs neizdosies, ne galvai, ne astei, ne celmam, ne zaram. Tai dienā ēģiptieši būs kā sievas un bēdāsies un baiļosies no Tā Kunga Cebaot paceltās rokas, ko Viņš pret tiem paceļ. Un Jūda zeme būs Ēģiptei par briesmām; kas viņu pieminēs, tas baiļosies no Tā Kunga Cebaot padoma, ko Viņš pret tiem nodomājis. Tai dienā piecas pilsētas Ēģiptes zemē runās Kanaāna valodu un zvērēs Tam Kungam Cebaot; vienu sauks Irhāeres (saules pilsēta, vai posta pilsēta). Tai dienā Tam Kungam būs altāris Ēģiptes vidū un piemiņas stabs pie viņas robežām priekš Tā Kunga. Un tas būs Tam Kungam Cebaot par zīmi un par liecību Ēģiptes zemē; kad tie brēks uz To Kungu apspiedēju dēļ, tad Viņš tiem sūtīs Pestītāju un aizstāvētāju, kas tos atpestīs. Un Tas Kungs Sevi darīs zināmu Ēģiptei, un Ēģipte tai dienā To Kungu atzīs un Viņam kalpos ar kaujamiem un ēdamiem upuriem un Tam Kungam solīs solījumus un tos nomaksās. Un Tas Kungs sitīs Ēģipti, Viņš to sitīs un dziedinās, un tie atgriezīsies pie Tā Kunga, un Viņš no tiem ļausies pielūgties un tos dziedinās. Tai dienā būs liels ceļš no Ēģiptes uz Asīriju, un Asīrija ies uz Ēģipti un Ēģipte uz Asīriju, un Ēģipte līdz ar Asīriju kalpos (Tam Kungam.) Tai dienā Israēls būs trešais ar Ēģipti un Asīriju, par svētību virs zemes. Jo Tas Kungs Cebaot tos svētīs sacīdams: svētīti lai ir Mani ļaudis, Ēģipte un Asurs, Manu roku darbs, un Israēls, Mana mantība. Tanī gadā, kad Tartans gāja uz Ašdodu, Asīrijas ķēniņa Sargona sūtīts, un karoja pret Ašdodu un to uzņēma,- Tai laikā Tas Kungs runāja caur Jesaju, Amoca dēlu, sacīdams: ej un atraisi to maisu no saviem gurniem, un novelc savas kurpes no savām kājām. Un viņš tā darīja un staigāja pliks un basām kājām. Tad Tas Kungs sacīja: tā kā Mans kalps Jesaja staigā pliks un basām kājām, trīs gadus par zīmi un priekšzīmi Ēģiptei un Etiopijas zemei, - Tā Asīrijas ķēniņš aizvedīs Ēģiptes cietumniekus un Etiopijas ļaužu aizdzītos, jaunus un vecus, plikus un basām kājām, ar atsegtu kaunumu Ēģiptei par kaunu. Un iztrūcināsies un kaunēsies Etiopijas ļaužu dēļ, uz ko paļāvās, un Ēģiptes dēļ ar ko lielījās. Un šīs jūrmalas ļaudis sacīs tai dienā: redzi, vai šis ir mūsu patvērums, kurp mēs skrējām pēc palīga, ka tiktu izglābti no Asīrijas ķēniņa? Kā nu mēs izglābsimies? Spriedums par jūras tuksnesi. Tā kā aukas no dienvidiem, kas visu apgāž, tā nāks no tuksneša, no briesmīgas zemes. Grūta parādīšana man darīta zināma. Laupītājs laupa, postītājs posta. Nāc šurp, Elam, apstāj, Medija! Visām nopūtām par tiem es darīšu galu. Tādēļ mani gurni pilni sāpju, raizes mani sagrābušas, kā dzemdētājas raizes. Es lokos to dzirdēdams un iztrūcinājos to redzēdams. Mana sirds trīc, izbailes mani iztrūcina, mīļā nakts tumsa man palikusi par biedēkli. Sataisi galdu, nostādi sardzi, ēd, dzer! Ceļaties, virsnieki, svaidat bruņas. Jo tā Tas Kungs uz mani sacījis: ej, nostādi sargu, lai tas stāsta, ko redz. Un viņš redzēja ratus, jātniekus pa pāriem, ēzeļu pulku, kamieļu pulku, un viņš klausīdamies klausījās it uzmanīgi, Un sauca ar lauvas balsi: Kungs, es stāvu uz sardzes torņa visu cauru dienu un sargādams sargāju caurām naktīm. Redzi, tur nāk rati ar vīriem un jātnieki pa pāriem. Tad viņš atbildēja un sacīja: kritusi, kritusi Bābele, un visi viņas dievekļu tēli ir sadauzīti pie zemes. Ak tu mans izkultais, tu mana klona labībiņa! Ko es esmu dzirdējis no Tā Kunga Cebaot, Israēla Dieva, to jums esmu pasludinājis. Spriedums par Dumu: uz mani sauc no Seīra: sargs, cik gara vēl nakts? Sargs, cik gara vēl nakts? Sargs saka: rīts nāk un atkal nakts. Ja gribat vaicāt, vaicājiet! Atgriežaties, nāciet! Spriedums par Arābiju: Arābijas tuksnešos paliekat par nakti, jūs Dedana ceļa vīri. Nāciet izslāpušiem pretī ar ūdeni, jūs Temas zemes iedzīvotāji, pasniedziet maizi bēdzējiem. Jo tie bēg no zobena, no izvilkta zobena un no uzvilkta stopa un no briesmīgas kaujas. Jo tā Tas Kungs uz mani sacījis: gada laikā, kādi ir algādža gadi, tad beigsies visa Kedara godība. Un strēlnieku atlikums no tiem vareniem Kedara bērniem būs mazums; jo Tas Kungs, Israēla Dievs, to ir runājis. Spriedums par parādīšanas ieleju. Kas tev ir, ka jūs visi kāpiet uz jumtiem? Tu biji trokšņa pilna, ļaužu pilna pilsēta, līksma pils. Tavi nokautie nav ar zobenu nokauti nedz karā krituši. Visi tavi virsnieki kopā bēguši, bez stopiem tie ir gūstīti, visi, kas pie tevis top atrasti, ir sasieti, tie tālu bēguši. Tādēļ es saku: Atstājaties nost no manis, lai es gauži raudu, nepūlējaties, mani iepriecināt par manas tautas nopostīšanu. Jo tā ir trokšņa un posta un jukas diena no Tā Kunga Dieva Cebaot parādīšanas ielejā, kur mūri grūst, un brēkšana atskan kalnos. Jo Elams nes bultu maku, tur ir vīri uz ratiem, tur ir jātnieki, un Ķire nāk ar spožām priekšturamām bruņām. Un tavas jaukās ielejas būs pilnas ratu, un jātnieki apmetīsies pret vārtiem. Viņš atsegs apsegu no Jūda, un tai dienā tu lūkosi pēc tām bruņām ciedru koku namā. Un jūs redzat Dāvida pilsētas plaisas esam daudz, un jūs krājat lejas dīķa ūdeni. Un jūs skaitiet Jeruzālemes namus un nolaužat namus, mūri stiprināt. Jūs rokat arīdzan grāvi starp abiem mūriem priekš vecā dīķa ūdens. Bet jūs neskatāties uz To, kas to dara, un nelūkojiet uz To, kas to sen nolicis. Un tai dienā Tas Kungs Dievs Cebaot aicinās raudāt un žēloties, un apcirpties un maisus apvilkt. Bet redzi, prieks un līksmība, vēršu kaušana un avju kaušana, gaļas ēšana un vīna dzeršana: ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst Bet Tas Kungs Cebaot darījis zināmu manās ausīs: tiešām, šis noziegums jums netaps piedots, kamēr jūs mirsiet, saka Tas Kungs Dievs Cebaot. Tā saka Tas Kungs Dievs Cebaot: celies, ej pie šī mantas sarga, pie Šebnas, kas celts pār to namu, (un saki) Ko tu še dari, un kam tu še to dari, ka tu še kapu sev izcērt, ka kalnā roc savu kapu, klintī sev izcērt mājokli? Redzi, Tas Kungs ar varenu sviedienu tevi nosviedīs, cieti tevi sagrābis. Velšus Viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā lodi uz zemi, lielu un plašu; tur tu nomirsi, tur paliks tavas godības rati, tu negods sava kunga namam. Un Es tevi nogāzīšu no tavas vietas, un no tava amata Es tevi nocelšu. Un notiks tai dienā, tad Es aicināšu Savu kalpu Eliakimu, Hilķijas dēlu, Un Es viņu apģērbšu ar taviem svārkiem un viņu apjozīšu ar tavu jostu, un tavu valdīšanu Es nodošu viņa rokā, un viņš būs par tēvu Jeruzālemes iedzīvotājiem un Jūda namam. Un Es Dāvida nama atslēgu likšu uz viņa pleciem, un kur viņš atvērs, tur neviens neaizslēgs, un kur viņš aizslēgs, tur neviens neatvērs. Un Es viņu iesitīšu kā naglu stiprā vietā, un viņš būs par goda krēslu sava tēva namā. Un pie viņa pieķersies visa viņa tēva nama godība, bērni un bērnu bērni, visi mazie trauki, bļodas un krūzes. Tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot, tā nagla lieksies, kas stiprā vietā bija iesista, tā lūzīs un kritīs, un tā nasta pie tās ies bojā; jo Tas Kungs to ir runājis. Spriedums par Tiru. Kauciet, Taršiša kuģi, jo tur ir posts, ka nama vairs nav, neviens vairs uz turieni neiet. No Ķitiju zemes viņiem šī ziņa nākusi. Paliekat klusu, jūs jūrmalas iedzīvotāji! Sidonas veikalnieki, jūras braucēji tevi citkārt pildīja. Un sēkla no Šihora un upes labība pa lieliem ūdeņiem vesta, bija viņas krājums, un tur bija tautu tirgus. Kaunies, Sidona! Jo tā jūra, tā jūras pils runā un saka: es neesmu bijusi grūta, nedz dzemdējusi, ne jaunekļus, ne jaunietes es neesmu uzaudzinājusi. Kad vēsts nonāk uz Ēģipti, tad iztrūcināsies, kas par Tiru dzirdēs. Ceļaties pāri uz Taršišu, kauciet, jūs jūrmalas iedzīvotāji. Vai šī ir jūsu līksmā pilsēta, kas cēlusies no vecu veciem laikiem? Viņas kājas to tālu aiznesušas, svešās zemēs apmesties? Kas to nolēmis par Tiru, to kronētāju, kam veikalnieki ir lielkungi, kam tirgotāji ir tie cienīgie virs zemes? Tas Kungs Cebaot to ir nolēmis, ka Viņš kaunā liktu ikvienu glītu greznumu, un negodā visus cienīgos virs zemes. Pārplūsti pār savu zemi kā upe, tu Taršiša meita! Nava vairs, kas tevi saista. Viņš Savu roku ir izstiepis pār jūru, valstis Viņš dara drebam. Tas Kungs pavēlējis par Kanaānu, viņas stiprās pilis izdeldēt. Un Viņš sacījis: tu nelīksmosies vairs, tu apsmietā jaunava, Sidonas meita. Celies pie Ķitijiem, ej projām, arī tur tev dusas nebūs. Redzi Kaldeju zemi, šī tauta, kas nav bijusi, (Asurs to tuksneša zvēriem ir sataisījis), tie savus stipros torņus ir uzcēluši un Tirus skaistos namus apgāzuši un to nopostījuši. Kauciet, Taršiša kuģi, jo jūsu stiprās pilis ir izpostītas. Un notiks tai dienā, tad Tirus taps aizmirsts septiņdesmit gadus, viena ķēniņa mūžu; bet kad tie septiņdesmit gadi būs pagājuši, tad Tirum tā ies, kā par mauku dzied: Ņem kokli, ej apkārt pa pilsētu, tu aizmirstā mauka! Spēlē jautri, dziedi daudz, lai tevi piemin! Un notiks pēc septiņdesmit gadiem, tad Tas Kungs piemeklēs Tiru, un Tirus atkal tiks pie savas maucības algas, un dzīs maucību ar visām pasaules valstīm, kas virs zemes. Bet viņa peļņa un viņa maucības alga Tam Kungam tiks svētīta, tā netaps sakrāta nedz glabāta; bet viņu peļņa būs tiem, kas Tā Kunga priekšā dzīvo, ka tie ēd un paēd un glīti apģērbjās.- Redzi, Tas Kungs zemi dara tukšu, un to izposta un pārvērš viņas seju un izklīdina viņas iedzīvotājus. Un kā ļaudīm, tāpat klāsies priesterim; kā kalpam, tāpat viņa kungam; kā kalponei tāpat viņas saimniecei; kā pircējam, tāpat pārdevējam; kā aizdevējam, tāpat aizņēmējam; kā pagaidu dzinējam, tāpat pagaidu maksātajam. Postīt to zemi izpostīs, un laupīt viņu izlaupīs; jo Tas Kungs šo vārdu ir runājis. Zeme tvīkst un nīkst, zemes virsas gurst un vīst, ļaužu augstie tai zemē gurst. Jo zeme ir sagānīta no saviem iedzīvotājiem, jo tie pārkāpj bauslību un pārgroza likumu un lauž to mūžīgo derību. Tādēļ lāsti zemi noēd, un kas tur dzīvo, tiem jācieš; tādēļ zemes iedzīvotāji nokalst un maz cilvēku atliks. Vīns nonīcis, vīna koks savītis, visi, kam bija priecīga sirds, nopūšas. Bungu prieks apklusis, līksmu ļaužu troksnis nostājies, kokles prieks mitējies. Vīnu vairs nedzer ar dziesmām, stiprais dzēriens dzērājiem rūgts. Tukša pilsēta izpostīta, visi nami aizslēgti, ka nevar ieiet. Vīna pēc žēlojās uz ielām, zuduši visi prieki, zemes līksmība ir projām. Posts vien pilsētā atlicis, un vārti salauzti drupu drupās. Jo tā notiks pa zemes virsu tautu starpā, kā kad eļļas koku nokrata, tā kā kad atlikas lasa pēc ķekaru noņemšanas. Tie paceļ savu balsi un dzied priecīgi, pār Tā Kunga godību tie gavilē no jūras puses. Tādēļ godinājiet To Kungu austruma zemē, jūras salās Tā Kunga, Israēla Dieva, vārdu. No zemes gala mēs dzirdam dziesmas par godu tam taisnam. Bet man jāsaka: nelaime, nelaime, ak vai, man! Laupītāji laupa, laupīdami laupa laupītāji. Briesmas un bedre un valgs pār tevi, tu zemes iedzīvotājs! Kas no briesmu balss izbiedēts bēgs, tas kritīs bedrē, un kas no bedres izkāps, tas taps sagūstīts valgā. Jo augstības logi atvērti un zemes pamati trīc. Zeme sprāgdama sprāgs, zeme plīsdama plīsīs, zeme trīcēdama trīcēs, Zeme streipuļos kā piedzēris vīrs un šūposies kā šūpulis, un viņas grēki uz viņas būs smagi, un viņa kritīs un necelsies vairs augšā. Un tai dienā Tas Kungs piemeklēs to augstības karaspēku augstībā un tos zemes ķēniņus virs zemes. Un tie taps ieslodzīti kā cietumnieki bedrē, un taps saslēgti cietumā, un pēc ilga laika tie atkal taps piemeklēti. Un mēnesis nosarks, un saule nobālēs, jo Tas Kungs Cebaot ir ķēniņš Ciānas kalnā un Jeruzālemē, un viņas vecaju priekšā būs godība. Kungs, Tu esi mans Dievs, es Tevi gribu paaugstināt, slavēt Tavu Vārdu; jo Tu esi darījis brīnumus. Tavi padomi no sen dienām ir patiesība un uzticība. Jo Tu pilsētu esi padarījis par akmeņu kopu, stipru pili par gruvešiem, svešu ļaužu skaistos namus, ka tā vairs nav pilsēta, - nemūžam to vairs neuzcels. Tāpēc Tevi slavēs stipra tauta, varenu ļaužu pilsētas Tevi bīsies. Jo Tu esi patvērums nabagam, patvērums vājam viņa bēdās, aizsegs pret plūdiem, pavēnis pret karstumu; jo tie briesmīgie šņāc kā plūdi pret mūri. Tā kā karstumu izkaltušā zemē, tā Tu nospiedi svešo ļaužu trakumu; kā karstums caur padebeša ēnu, tā briesmīgo ļaužu dziesma apklusa. Un Tas Kungs Cebaot darīs uz šī kalna visām tautām taukas dzīres, dzīres no veca vīna, no taukiem ēdieniem un no veca izkāsta vīna. Un Viņš izdeldēs uz šī kalna to vaiga apsegu, ar ko visas tautas ir apsegtas, un to deķi, ar ko visi pagāni apklāti. Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un Tas Kungs Dievs noslaucīs asaras no visiem vaigiem un atņems Savu ļaužu negodu no visas zemes virsas; jo Tas Kungs to ir runājis. Un tai dienā sacīs: redzi, šis ir mūsu Dievs, uz Viņu esam gaidījuši, ka Viņš mūs izpestī. Šis ir Tas Kungs, uz Viņu esam gaidījuši, lai priecājamies un līksmojamies par Viņa pestīšanu. Jo Tā Kunga roka dusēs uz šā kalna. Bet Moabs taps samīts apakš Viņa, tā kā salmi top samīdīti mēslos. Un Viņš tur izpletīs Savas rokas tā kā peldētājs tās izpleš peldēdams, un Dievs pazemos viņa greznību līdz ar viņa roku viltību. Un tavus augstos stipros pils mūrus Viņš gāzīs, pazemos un pīšļos metīs pie zemes. Tai dienā šo dziesmu dziedās Jūda zemē: mums ir stipra pilsēta, pestīšanu Viņš mums ceļ par mūri un par stipru pili. Atveriet vārtus, lai taisni ļaudis ieiet, kas ticību tur. Kam nešaubīgs prāts, tam Tu uzturi pastāvīgu mieru, jo uz Tevi viņš paļaujas. Paļaujaties uz To Kungu mūžīgi, jo Tas Kungs Dievs ir viens akmens kalns mūžīgi. Jo Viņš nogāž, kas augstībā dzīvo, to augsto pili, to Viņš pazemo, to Viņš pazemo pie zemes, to Viņš met pīšļos. Kājas viņu samīs, zemu ļaužu kājas, nabagu pēdas, Taisnam ceļš ir līdzens, taisnam teku Tu līdzini. Uz Tevi, uz Tavas tiesāšanas ceļu mēs arī gaidām, Kungs; pēc Tava vārda un pēc Tavas piemiņas dvēsele kāro! Mana dvēsele ilgojās pēc Tevis naktī, un mans gars iekš manis agri Tevi meklē. Jo kad Tava sodība parādās virs zemes, tad pasaules iedzīvotāji mācās taisnību. Kad bezdievīgam parāda žēlastību, tad viņš nemācās taisnību; viņš dara netaisnību taisnā zemē, jo viņš neredz Tā Kunga augstību. Kungs, Tava roka ir paaugstināta, to tie neredz; tie redzēs kaunēdamies to karstumu par Taviem ļaudīm, un uguns aprīs Tavus pretiniekus. Kungs, Tu mums dosi mieru, jo visu mūsu darbu Tu mums esi padarījis. Kungs, mūsu Dievs, citi kungi bez Tevis pār mums valdījuši; bet caur Tevi vien mēs pieminam Tavu Vārdu. Tie ir nomiruši un netaps dzīvi, tie ir ēnas un vairs necelsies; tā Tu tos esi piemeklējis un izdeldējis un visu viņu piemiņu iznīcinājis. Tu, Kungs, esi vairojis ļaudis, vairojis ļaudis, parādījis savu godību, tālu aizcēlis visas zemes robežas. Kungs, bēdās tie Tevi meklē, kad Tu tos pārmāci, tad tie gauži lūdzās. Tā kā grūtai sievai ir sāpes, kad viņai dzemdēšana uziet, un tā brēc savās raizēs, tā mēs bijām, Kungs, Tavā priekšā. Mēs bijām grūti, mēs bijām raizēs, bet dzemdējām tik vēju; mēs tai zemei nevarējām palīdzēt, un pasaules iedzīvotāji nedzima. Tavi mirušie dzīvos, mani miroņi celsies augšā. Uzmostaties un gavilējiet, jūs, kas pīšļos guliet; jo Tava rasa ir kā rasa uz zāli, un mirušos zeme izdos ārā. Ejat, Mani ļaudis, ejat savās telpās, un aizslēdzat savas durvis aiz sevis, paslēpjaties kādu mazu brīdi, kamēr dusmība pāriet. Jo redzi, Tas Kungs izies no Savas vietas, piemeklēt netaisnību pie zemes iedzīvotājiem, un zeme atsegs savas asinis un neapklās vairs savus nokautos. Tai dienā Tas Kungs ar Savu cieto, lielo un stipro zobenu piemeklēs Levijatanu, to žiglo čūsku, un Levijatanu, to lunkano čūsku, un nokaus to lielo pūķi, kas jūrā. Tai dienā būs jauks vīna dārzs, dziediet par to. Es, Tas Kungs, to pasargu, ik acumirkli Es to slacinu, lai neviens to neaiztiek, nakti un dienu Es to sargāju. Dusmu Man vairs nav. - Ja būtu Manā priekšā ērkšķi un dadži, karā Es pret tiem celtos un tos visus sadedzinātu, Kaut viņš Manu spēku pieņemtu; viņš darīs mieru ar Mani, mieru darīs viņš ar Mani. Nākošā laikā Jēkabs iesakņosies, Israēls zaļos un ziedēs un zemes virsu pildīs ar augļiem. Vai Viņš to tā sitis, kā Viņš viņa sitējus sitis? Vai Viņš to tā kāvis, kā Viņš viņu kāvējus kāvis? Mēreni Tu viņu sodīji, kad to liki aizvest, to gauži vētīdams rīta vēja dienā. Tādēļ Jēkaba noziegums caur to top salīdzināts, un kad viņa grēki atņemti, tad šie ir visi tie augļi, ka visus altāra akmeņus darīs par izkaisītiem gruvešiem; Ašeras un saules stabi nepastāvēs. Jo tā stiprā pilsēta būs tukša, tās mājvietas taps pamestas un atstātas kā tuksnesis; tur teļi taps ganīti, un tur tie gulsies un noēdīs viņa krūmus. Kad viņa zari būs nokaltuši, tad tie taps nolauzti, un sievas nāks un ar tiem kurinās. Jo tie ir ļaudis, kam prāta nav, tādēļ viņu Radītājs par tiem neapžēlosies, un kas tos ir darījis, tas viņiem žēlastības neparādīs. Un notiks tai dienā, tad Tas Kungs augļus sakrās no lielupes malas līdz Ēģiptes upei; un jūs visi līdz tapsiet salasīti, Israēla bērni. Un tai dienā ar lielu bazūni taps bazūnēts, un tad nāks, kas pazuduši Asura zemē un kas izdzīti Ēģiptes zemē, un pielūgs To Kungu uz tā svētā kalna Jeruzālemē. Ak vai, tam kronim, ar ko lepojās Efraīma piedzērušies, vai tai savītušai puķei, viņu goda glītumam, kas pušķo bagātās ielejas galvu tiem, kas vīna pārvarēti. Redzi, viens stiprs un varens no Tā Kunga tā kā barga krusa, kā briesmīga vētra, tā kā vareni ūdens plūdi, kas varen uzplūst, tā Viņš gāzīs pie zemes ar varu. Kājām samīs to kroni, ar ko lepojās Efraīma piedzērušies. Un tai vīstošai puķei, viņu goda glītumam, kas pušķo tās bagātās ielejas galvu, notiek kā agri ienākušai vīģei priekš lasāmā laika; kas no tā, tiklīdz kas to redz un dabū savā rokā, tas to tūdaļ apēd. Tai dienā Tas Kungs Cebaot būs par skaistu kroni un par krāšņu vainagu Savu ļaužu atlikumam, Un par tiesas garu tiem, kas sēž tiesas amatā, un par stiprumu tiem, kas karu dzen atpakaļ līdz vārtiem. Bet arī šie streipuļo no vīna un sajukuši no stipra dzēriena. Priesteris un pravietis streipuļo no stipra dzēriena, tie ir vīna pārvarēti, tie sajukuši no stipra dzēriena, tie streipuļo pie parādīšanām un klūp tiesu spriezdami. Jo visi galdi ir pilni netīru vēmekļu, ka vietas vairs nav. Kam tad tas atzīšanu mācīs, un kam tas mācību darīs zināmu? Tiem no piena atradinātiem, tiem no krūtīm nošķirtiem? Jo (tie saka:) pavēli uz pavēli, pavēli uz pavēli, likumu uz likumu, likumu uz likumu, maķenīt še, maķenīt te! Tāpēc ar lūpām, kas stostās, un ar svešu mēli viņš runās uz šiem ļaudīm, kam viņš bija sacījis: “Še ir dusa, dodiet piekusušam atpūsties! Un še ir atspirgšana,” - bet tie to negribēja dzirdēt. Tādēļ tiem notiks Tā Kunga vārds: pavēli uz pavēli, pavēli uz pavēli, likumu uz likumu, likumu uz likumu, maķenīt še, maķenīt te, ka tie ies un atpakaļ kritīs un sadauzīsies un taps savaldzināti un sagūstīti. Tādēļ klausiet Tā Kunga vārdu, jūs mēdītāji, kas valda pār šiem Jeruzālemes ļaudīm. Jo jūs sakāt, mēs derību esam derējuši ar nāvi un esam saderējušies ar elli; lai arī tādas pātagas nāk kā plūdi, tomēr tās mūs neaizņems; jo melus esam likuši sev par patvērumu, un apakš viltus esam apslēpušies. Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es esmu, kas Ciānā liek pamata akmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas it stipri nolikts: kas tic, tas nebēgs. Un Es iecelšu tiesu par mēru un taisnību par svaru, un krusa aizraus to melu patvērumu, un ūdens pārpludinās to slēpšanas vietu. Un jūsu derība ar nāvi taps iznīcināta, un jūsu līgums ar elli, tas nepastāvēs. Kad tās pātagas nāks kā plūdi, tad jūs no tām tapsiet samīti. Cikkārt tās nāks, tās jūs aizraus, jo ik rītu tās nāks, dienu un nakti. Tikai briesmas būs, dzirdēt to sludināšanu. Jo gulta ir īsa, ka nevar izstiepties, un apsegs šaurs, ka nevar ietīties. Jo Tas Kungs tāpat celsies kā pie Peracim kalna, Viņš tāpat dusmosies kā Gibeonas ielejā, Savu darbu darīt, - Viņa darbs būs svešs, un Savu strādāšanu pastrādāt, Viņa strādāšana būs sveša. Nu tad, nemēdiet vairs, ka jūsu saites netop cietākas, jo es esmu dzirdējis izdeldēšanu, noliktu no Tā Kunga Dieva Cebaot pār visu zemi. Griežat šurp ausis un klausiet manu balsi, ņemiet vērā un klausiet, ko es runāju. Vai tad arājs vienmēr ars, kad grib sēt, kārtos un ecēs savu zemi? Vai nav tā? Kad viņš to virsu ir līdzinājis, tad kaisa dilles un met ķimenes, vai sēj kviešus pēc kārtas, vai miežus, vai rudzus, ikkatru savā vietā. Un viņa Dievs viņam rādījis, kā piederas, un viņu pamācījis. Jo dilles netop kultas ar ruļļiem, nedz bluķi top vesti pār ķimenēm, bet dilles top kultas ar spriguli, un ķimenes ar kulstekli. Vai maizes labība top sagrūsta? Nē, to nesakuļ pavisam; to izkuļ ar saviem bluķiem un zirgiem, bet nesagrūž. Arī tas nāk no Tā Kunga Cebaot, Viņš ir brīnišķīgs padomā un liels gudrībā. Ak vai, Ariel, Ariel, pilsēta, kur Dāvids mitis, lai vēl gads ar gadu mijas, lai vēl svētki savā rindā pāriet. Tad Es Arieli gribu apbēdināt, un tur būs vaidi un skumjas, un Man tomēr būs kā Ariels (Dieva lauva). Jo Es gan apmetīšos visapkārt pret tevi un tevi spaidīšu ar karaspēku un uzcelšu pret tevi vaļņus. Tad tu tapsi pazemota, tu runāsi no zemes, un tava valoda skanēs klusiņām no pīšļiem, un tava balss būs kā burvja balss no zemes, un tava valoda čukstēs no pīšļiem. Un tavu ienaidnieku pulks būs tāpat kā smalki putekļi, un tas varas darītāju pulks kā vieglas pelavas, un tas notiks vienā acumirklī piepeši. Tu tapsi piemeklēta no Tā Kunga Cebaot ar pērkoni un ar zemes trīcēšanu un ar lielu rūkšanu, ar viesuli un ar aukām un ar rijošu uguns liesmu. Bet kā sapņa parādīšana naktī, tā būs visu pagānu pulks, kas karos pret Arieli, un visi, kas karos pret viņu un pret viņa pilīm un to spaidīs. Tas būs tā, kā kad izsalcis sapnī redz, ka tas ēd, bet kad uzmostas, tad viņa sirds tukša, vai kā kad izslāpis sapnī redz, ka tas dzer, bet kad uzmostas, tad vēl ir izslāpis, un viņa sirds tvīkst. Tā būs ar visu pagānu pulku, kas karo pret Ciānas kalnu. Iztrūcinājāties un brīnāties, paliekat stulbi un akli! Tie ir piedzērušies, bet ne no vīna, tie streipuļo, bet ne no stipra dzēriena. Jo Tas Kungs pār jums izlējis grūta miega garu, un jūsu acis, tos praviešus, Viņš ir aizdarījis, un jūsu galvas, tos redzētājus, apstulbojis. Tādēļ jums visa parādīšana palikusi kā aizzīmogotas grāmatas vārdi, ko vienam dod, kas māk lasīt, un saka: lasi jel šo! Un viņš saka: es nevaru, ja tā ir aizzīmogota. Un to grāmatu dod vienam, kas nemāk lasīt, un saka: lasi jel šo! Un viņš saka: es nemāku lasīt. Jo Tas Kungs ir sacījis: tādēļ ka šie ļaudis pie Manis nāk ar savu muti un Mani godā ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu no Manis nost, un ka tie Mani bīstas pēc cilvēku baušļiem, kas tiem top mācīti, Tādēļ, redzi, Es joprojām ar šiem ļaudīm darīšu brīnišķi, brīnišķi un apbrīnojami, ka viņu gudro gudrība zudīs, un viņu prātīgo prāts apslēpsies. Ak vai, tiem, kas savu padomu dziļi grib apslēpt no Tā Kunga, un kuru darbi notiek tumsā, un kas saka: kas mūs redz un kas mūs pazīst? Ak tavu bezprātību! Vai māls turams podniekam līdzi, ka darbs sacītu par savu darītāju: viņš mani nav darījis, un tēls par savu tēlotāju: viņš neprot? Vai nav tikai mazs brīdis vēl, ka Libānus taps darīts par auglīgu tīrumu, un auglīgais tīrums taps turēts par mežu? Un tai dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus, un aklo acis redzēs no krēslas un tumsas. Un bēdīgiem būs atkal prieks iekš Tā Kunga, un nabagi starp cilvēkiem līksmosies iekš Israēla Svētā, Ka varas darītājam gals klāt, un mēdītājs beigts, un visi izdeldēti, kas uz blēņām domā, Kas viena vārda dēļ cilvēku notiesā un liek valgus tam, kas vārtos pārmāca, un taisno nospiež ar viltu. Tādēļ Tas Kungs, kas Ābrahāmu atpestījis, saka uz Jēkaba namu: Jēkabs vairs netaps kaunā, un viņa vaigs vairs nenobālēs. Jo kad viņš, kad viņa bērni redzēs Manu roku darbu savā vidū, tad tie svētīs Manu Vārdu un svētīs to Svēto iekš Jēkaba un bīsies Israēla Dievu. Un tie, kam gars maldās, nāks pie saprašanas, un kurnētāji pieņems mācību. Ak vai, stūrgalvīgiem bērniem, saka Tas Kungs, kas padomu ņemas, bet ne no Manis, un derību der, bet bez Mana Gara, un krāj grēku uz grēku! Kas ceļas iet uz Ēģipti, nevaicādami Manu muti, un stiprinājās ar Faraona spēku un meklē patvērumu apakš Ēģiptes ēnas. Faraona spēks jums būs par kaunu, un tas patvērums apakš Ēģiptes ēnas par apsmieklu. Jo viņa (t.i. Jūda) virsnieki gan bijuši Coanā, un viņa vēstneši nākuši līdz Hanesai, Bet visi paliks kaunā pie tās tautas, kas viņiem nederēs nedz par palīgu, nedz par citu labumu, bet būs par kaunu vien un par apsmieklu. Spriedums par dienvidu zvēriem. Pa bēdu un izbaiļu zemi, kur lauvu mātes un lauvas, odzes un skrejoši pūķi, tie savu mantu vedīs kumeļu mugurā, un savu bagātību uz kamieļu kupriem, pie tautas, kas nekā nepalīdz. Jo Ēģiptes zeme nav nekas un it nekā nepalīdzēs; tādēļ Es to nosaucu par lielmuti, kas paliek sēžot uz vietas. Nu tad ej, raksti to viņu priekšā uz galdu un ieraksti to grāmatā, ka tas paliek uz nākamām dienām mūžīgi mūžam. Jo tā ir stūrgalvīga tauta, tie ir melkuļu bērni, bērni, kas Tā Kunga bauslību negrib klausīt, Kas uz redzētājiem saka: neredziet! Un uz sludinātājiem: nesludiniet mums patiesīgu mācību! Runājiet uz mums ar mīkstu mēli! Sludiniet viltu! Atkāpjaties no ceļa, atstājaties no takas, lai paliek nost no mums Israēla Svētais! Tādēļ Israēla Svētais tā saka: Tāpēc ka jūs šo vārdu atmetat un ceriet uz varas darbu un blēdību un uz to paļaujaties, Tāpēc jums šis noziegums būs tā kā plaisums ielīkušā krītošā augstā mūrī, kas piepeši vienā acu mirklī sagrūs. Un tas tos sadauzīs tāpat kā podnieks sadauza trauku, ko dauzot netaupa, un kad tas satriekts, neviena gabaliņa neatliek, ar ko uguni varētu ņemt no ugunskura vai ūdeni smelt no akas. Jo tā saka Tas Kungs Dievs, Svētais iekš Israēla: caur atgriešanos un norimšanu jūs taptu izglābti, caur klusu sirdi un cerību jūs varētu stipri būt, bet jūs neesat gribējuši. Un jūs sakāt: nē, bet uz zirgiem mēs gribam skriet: tāpēc jums būs skriet; un uz čakliem zirgiem mēs gribam jāt: tāpēc arī tie jās čakli, kas jums dzenās pakaļ. Viens tūkstotis (bēgs) no viena vienīga (vīra) draudiem, no piecu draudiem jūs bēgsiet, līdz kamēr no jums atliksies tik kā masta koks kalna galā un kā karogs pakalna virsū. Un tādēļ Tas Kungs gaidīs, pirms jums būs žēlīgs, un augsti pacelsies, pirms pār jums apžēlosies; jo Tas Kungs ir Dievs, kas tiesās: svētīgi visi, kas uz Viņu cerē. Jo tu, Ciānas tauta, kas dzīvo Jeruzālemē, raudot tu vienmēr neraudāsi, apžēlodamies Viņš par tevi apžēlosies uz tavas saukšanas balsi; kad Viņš tevi dzirdēs, tad tev atbildēs. Tas Kungs jums dos bēdās maizi un izbailēs ūdeni. Un tavi mācītāji vairs neapslēpsies, bet tavas acis redzēs tavus mācītājus. Un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šo vārdu: šis ir tas ceļš, staigājiet pa to! Kad jūs nogriezušies vai pa labo vai pa kreiso roku. Un jūs sagānīsiet savu izgriezto sudraba bilžu uzvalkus un savu izlieto zelta bilžu drēbes; tās tu nometīsi tā kā sārņus un sacīsi uz tām: nost! Tad Viņš dos lietu tavai sēklai, ar ko tu savu zemi esi apsējis, un maizi no zemes augļiem, un tā būs trekna un tauka. Un tavi lopi tai dienā taps ganīti plašās ganībās. Un vērši un ēzeļi, ar ko zemi strādās, ēdīs sālītu mistru, kas vētīts ar liekšķeri un vētekli. Un pa visiem augstiem kalniem un pa visiem lieliem pakalniem būs upītes un ūdens strauti, tās lielās kaušanas dienā, kad torņi sagrūs. Un mēness gaisma būs kā saules gaisma, un saules gaisma septiņkārt gaišāka nekā septiņu dienu gaisma, dienā, kad Tas Kungs Savu ļaužu vainu sasies un vāti dziedinās, ar ko tie ievainoti. Redzi, Tā Kunga vārds nāk no tālienes, Viņa dusmība deg un ir grūti nesama, Viņa lūpas ir bardzības pilnas, un Viņa mēle tā kā rijoša uguns. Un Viņa dvaša ir kā ūdens plūdi, kas sniedzās līdz kaklam, ka Viņš pagānus sijā ar posta sietu un tautām žokļos liek iemauktus, kas maldina. Tad pie jums dziedās kā svētku naktī, un jūsu sirds priecāsies it (kā tiem), kas ar stabulēm nāk uz Tā Kunga kalnu, uz Israēla akmens kalnu. Un Tas Kungs liks dzirdēt Savas balss godību un liks redzēt Savu izstiepto elkoni ar bargām dusmām un ar rijošu uguns liesmu, ar zibeni un ar plūdiem un ar krusu. Jo Asurs iztrūcināsies no Tā Kunga balss, kad Viņš ar rīksti sitīs. Un pie katra cirtiena ar to nospriesto rīksti, ko Tas Kungs laidīs Asuram virsū, skanēs bungas un kokles, un ar karstu karošanu Viņš pret to karos. Jo bedre jau sen ir gatava, arī priekš ķēniņa tā ir gatava, dziļa un plata; viņas uguns- un malkas- kopa ir varen liela; Tā Kunga dvaša to iededzinās kā sēra strautu. Ak vai, tiem, kas uz Ēģipti iet pēc palīdzības un paļaujas uz zirgiem un cerē uz ratiem, tāpēc ka to ir daudz, un uz jātniekiem, tāpēc ka to ir liels pulks, bet neskatās uz Israēla Svēto un To Kungu nemeklē. Bet arī Viņš ir gudrs un liek ļaunumam nākt un neņem atpakaļ Savus vārdus, bet ceļas pret bezdievīgo namu un pret ļauna darītāju palīgu. Jo ēģiptieši ir cilvēki un ne Dievs, un viņu zirgi ir miesa un ne gars. Un Tas Kungs izstieps Savu roku, un palīgs klūp un, kam top līdzēts, tas krīt, un tie visi kopā iet bojā. Jo tā Tas Kungs uz mani sacījis: tā kā lauva un kā jauns lauva rūc par savu laupījumu, un, jebšu pret viņu liels ganu pulks top sasaukts, tomēr viņš neizbīstas priekš viņu balss un nebaidās no viņa lielā pulka, tāpat Tas Kungs Cebaot nolaidīsies, karot uz Ciānas kalna un uz viņas augstuma. Tā kā putni lidinājās, tāpat Tas Kungs Cebaot apklās Jeruzālemi, un apklādams izpestīs un žēlodams izglābs. Atgriežaties, Israēla bērni, pie Tā, no kā tik tālu esat atkāpušies. Jo tai dienā tie atmetīs ikkatrs savus sudraba elkus un savus zelta elkus, ko jūsu rokas ir taisījušas sev par grēku. Un Asurs kritīs caur zobenu, bet ne caur vīra zobenu, un to norīs, bet ne cilvēka zobens, un tas bēgs no zobena un viņa jaunekļi paliks par vergiem. Un viņa kalns trīcēs no bailēm, un viņa lielkungi iztrūcināti bēgs no karoga; to saka Tas Kungs, kam Ciānā uguns un Jeruzālemē ugunskurs. Redzi, viens ķēniņš valdīs ar taisnību, un lielkungi valdīs pēc tiesas Un ikkatrs būs kā patvērums pret vēju un pavēnis pret negaisu, tā kā ūdens upes izkaltušā zemē, kā varena klints kalna ēna iztvīkušā zemē. Un redzētāju acis nebūs vairs aptumšotas, un klausītāju ausis klausīsies. Un neapdomīgiem sirds zinās saprast, un tiem, kam grūta valoda, mēle būs čakla un runās skaidri. Ģeķi vairs nesauks par lielkungu, un blēdi vairs nesauks par cienīgu. Jo ģeķis runā ģeķību, un viņa sirds dara blēņas, tas dzen negantību, un runā māņus pret To Kungu un pamet izsalkušā dvēseli tukšu un nedod dzert noslāpušam. Jo blēža padomi ir neganti, viņš izdomā viltu, samaitāt bēdu ļaudis ar melu valodu, arī kad nabags taisnību runā. Bet cienīgiem ir cienīgas domas un tie pastāvīgi turas pie tām, kas cienījamas. - Ceļaties, lepnās sievas, klausiet manu balsi, jūs meitas, kas tik droši dzīvojat, ņemat vērā manu valodu. Pēc gada un kādām dienām jūs drošās drebēsiet; jo vīna ogas nelasīs un dārza augļus nesaņems. Trīciet, lepnās! Drebiet, drošās, noģērbjaties un atsedzaties un apjožaties ap saviem gurniem (ar maisu)! Raudot sitīsiet pie krūtīm par jaukiem tīrumiem, par tiem auglīgiem vīna kokiem. Manu ļaužu zemē uzdīgs ērkšķi un dadži, arī visos prieka namos tai līksmā pilsētā. Jo tie augstie nami taps atstāti, pilsētas troksnis apklusīs, torņi un pils vietas būs par alām mūžīgi, meža ēzeļiem par līksmību un ganāmiem pulkiem par ganību, - Līdz kamēr pār mums top izliets Tas Gars no augšienes. Tad tuksnesis būs par auglīgu tīrumu, un auglīgais tīrums kā mežs. Un tiesa dzīvos tuksnesī, un taisnība mājos uz auglīga tīruma. Un taisnības nopelns būs miers, un taisnības auglis būs klusums un drošība mūžīgi. Un mani ļaudis dzīvos miera namos un drošos dzīvokļos un netraucētās atpūtas vietās. Bet krusa būs, kad mežs gāzīsies, un pilsēta nogrims zemībā. Svētīgi jūs, kas sējat pie visiem ūdeņiem, kas vērša un ēzeļa kāju tur varat palaist vaļā. Ak vai, tev, postītāj, kas pats neesi postīts, un laupītāj, kas neesi aplaupīts; kad būsi beidzis postīt, pats tapsi postīts, kad būsi beidzis laupīt, tad tevi aplaupīs. Kungs, esi mums žēlīgs, uz Tevi mēs gaidām; esi viņu elkonis ikkatru rītu, un mūsu pestīšana bēdu laikā. Tautas bēg no trokšņa rībēšanas, pagāni izklīst, kad tu celies. Jūsu laupījumu sagrābj, tā kā vaboles lauku noēd, tā kā siseņi skraida, tā tur skraida. Tas Kungs ir paaugstināts, jo Viņš dzīvo augstībā, Viņš Ciānu piepildījis ar tiesu un taisnību. Un tavā laikā būs ticība, pestīšanas bagātība, gudrība un atzīšana, Tā Kunga bijāšana būs viņa manta. Redzi, viņu varenie ārā brēc, tie miera vēstneši gauži raud. Lielceļi ir tukši, un tur nav ceļa gājēju, Viņš lauž derību, Viņš atmet pilsētas un nebēdā par cilvēkiem. Zeme vaid un tvīkst, Libānus kaunās un kalst, Šarona ieleja palikusi kā tuksnesis, Basans un Karmels birdina savas lapas. Nu Es celšos, saka Tas Kungs, nu Es paaugstināšos, nu Es parādīšos liels. Jūs nesaties ar salmiem, rugājus jūs dzemdēsiet; jūsu trakums ir uguns, kas pašus aprīs. Tautas taps dedzinātas kā kaļķi, ar uguni taps sadedzināti, kā nocirsti ērkšķi. Klausiet jūs, kas esat tālu, ko Es esmu darījis, un kad esat tuvu, atzīstiet Manu varu. Grēcinieki Ciānā ir izbijušies, drebēšana uzkrīt bezdievīgiem, (tie saka): kurš no mums var dzīvot rijošā ugunī? Kurš no mums var palikt mūžīgās liesmās? Kas taisnībā staigā un runā patiesību, kas netaisnu peļņu ienīst, kas savas rokas sargā no dāvanu ņemšanas, kas savas ausis aizbāž, neklausīties uz asins padomu, kas savas acis aizdara, nelūkot uz ļaunu, - Tas dzīvos augstībā, kalnu stiprumi viņam būs par patvērumu; viņam būs sava maize, ūdens viņam nepietrūks. Tavas acis redzēs ķēniņu viņa skaistumā. Tās redzēs plašu zemi. Tava sirds pieminēs bailību un sacīs: Kur ir rakstītājs, kur ir svērējs, kur ir torņu uzzīmētājs Briesmīgo tautu tu vairs neredzēsi, ļaudis, kam sveša mēle, ka nevar izprast, kas valodā stostās, ka nevar saprast. Redzi Ciānu, mūsu saiešanas pilsētu! Tavas acis redzēs Jeruzālemi, drošu dzīvokli, telti, kas netop aizvesta, kam mietiņi netop izvilkti ne mūžam, un kam virves netop saraustītas. Jo tur Tas Godības Kungs būs pie mums; tā būs vieta, kur upes un plati strauti, ka laiva ar airiem tur neies, un liela laiva tur necelsies pāri. Jo Tas Kungs ir mūsu tiesātājs, Tas Kungs ir mūsu bauslības devējs, Tas Kungs ir mūsu ķēniņš, Viņš mūs atpestīs. Tavas virves būs vaļējas, tās masta koku stingri neturēs, arī karogs nebūs izplests, - tad taps daudz laupījuma izdalīts, kā arī tizlie laupīs laupījumu. Un neviens iedzīvotājs nesacīs: es esmu vājš; jo ļaudīm, kas tur dzīvo, grēki būs piedoti. Nāciet klāt, pagāni, klausīties, un tautas, ņemiet vērā! Lai dzird zeme un kas tur mīt, pasaule un viss, kas tur rodas! Jo Tā Kunga dusmība ir pār visiem pagāniem un bardzība pār visu viņu pulku; Viņš tos izdeldēs un tos nodos uz kaušanu. Un viņu nokautie taps nosviesti, un no viņu līķiem celsies smaka, un kalni izkusīs no viņu asinīm. Un viss debesu pulks iznīkst, un debesis top satītas kā grāmatu rullis, un viss viņu pulks savīst, tā kā lapas vīst pie vīnakoka, un kā tās vīst pie vīģes koka. Jo Mans zobens ir dusmu pilns debesīs; redzi, tas nolaidīsies par sodību uz Edomu un uz ļaudīm, ko Es izdeldēšu. Tā Kunga zobens aptraipās asinīm un taukiem, jēru un āžu asinīm, aunu nieru taukiem; jo Tam Kungam ir upurēšana Bocrā un liela kaušana Edoma zemē. Tad sūbri līdz ar viņiem kritīs pie zemes, un jauni vērši līdz ar barotiem, un viņu zeme būs piedzērusies no asinīm un viņu pīšļi taps trekni no taukiem. Jo šī būs atriebšanas diena Tam Kungam, atmaksāšanas gads, lai Ciāna dabū taisnību. Un (Edoma) upes pārvērtīsies par darvu un viņa pīšļi par sēru, un viņa zeme taps par degošu darvu. Ne nakti, ne dienu tas neizdzisīs, bet viņas dūmi uzkāps mūžīgi, līdz cilšu ciltīm tā būs postā, neviens tur nestaigās ne mūžam. Bet pelikāns un ezis to iemantos, un pūce un krauklis tur mājos; jo Viņš to atmēros tuksnesim un nosvērs postam. Viņas cienīgie, - tiem vairs nebūs ķēniņa, ko lai izsauc, un visi viņas lielkungi būs par nieku. Un viņas skaistos namos uzdīgs ērkšķi, nātres un dadži viņas pilīs, un būs mājas vieta šakāļiem un pagalms jauniem strausiem. Tur satiekās tuksneša vilki un šakāļi, un jods brēc uz jodu, arī nakts biedēklis tur apmetīsies un dusēs. Un lēkātājs zalktis tur darīs ligzdu un dēs un perēs un sapulcinās savu perēkli apakš savas ēnas, arī vanagi viens ar otru tur pulcēsies. Meklējiet Tā Kunga grāmatā un lasiet! Neviena no tiem netrūkst, tie visi sarodas kopā; jo (Tā Kunga) mute to ir pavēlējusi, un Viņa Gars tos sapulcinās. Un Viņš pats tiem to daļu nolēmis, un Viņa roka tiem to ir nomērojusi par tiesu, mūžam tie to paturēs, uz dzimumu dzimumiem tie tur mitīs. Sausā un tukšā zeme priecāsies, un klajums līksmosies un ziedēs kā rozes. Ziedēt tas ziedēs un līksmosies ar prieku un gavilēšanu; Libānus godība tam ir dota, Karmeļa un Šarona glītums, - tie redzēs Tā Kunga godību, mūsu Dieva glītumu. Stiprinājiet nogurušās rokas un dariet stingrus gurdenos ceļus. Sakāt tām baiļpilnām sirdīm: esiet stipras, nebīstaties! Redzi, jūsu Dievs! Atriebšana nāk, atmaksāšana no Dieva; Viņš nāk un jūs atpestīs. Tad aklu acis taps atvērtas un kurlu ausis atdarītas. Tad tizlais lēkās kā stirna, un mēmu mēle slavēs priecīgi. Jo tuksnesī izvirs ūdeņi, un upes klajumos. Un sausums taps par ezeru un izkaltusi zeme par ūdens avotiem. Tanīs vietās, kur šakāļi mituši, būs zāle ar niedrēm un meldriem. Un tur būs liels ceļš. Ceļš, ko nosauks par svētu ceļu; kas nešķīsts, pa to nestaigās, jo tas pieder šķīstiem, kas pa to ceļu staigā, - pašas nesaprašas tur nevar maldīties. Tur nebūs lauvas, un plēsīgs zvērs tur nerādīsies un neatradīsies, bet tie atpestītie pa to staigās. Un Tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, bet skumjas un bēdas bēgs projām. Un notikās ķēniņa Hizkijas četrpadsmitā gadā, tad Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, cēlās pret visām stiprām Jūda pilsētām un tās uzņēma. Un Asīrijas ķēniņš sūtīja Rabšaku no Lahišas uz Jeruzālemi pie ķēniņa Hizkijas ar varen lielu karaspēku, un viņš stāvēja pie augšēja dīķa grāvjiem, vadmalnieka tīruma ceļa malā. Tad pie viņa izgāja nama uzraugs Eliakims, Hilķijas dēls, un skrīveris Šebna, un lietvedis Joahs, Asafa dēls. Un Rabšakus uz tiem sacīja: sakāt jel Hizkijam: Tā saka lielais ķēniņš, Asīrijas ķēniņš: Kas tas tāds patvērums, uz ko tu paļaujies? Es saku: tas ir tukšs vārds, ka diezgan esot padoma un spēka uz karu; uz ko tad tu paļaujies, ka tu no manis esi atkritis? Redzi, tu paļaujies uz salūzušo niedri, uz Ēģipti. Kas uz to atspiežas, tam tā ies rokā un to pārdurs. Tāds ir faraons, Ēģiptes ķēniņš, visiem, kas uz viņu paļaujas. Bet ja tu uz mani saki: Mēs paļaujamies uz To Kungu, savu Dievu, - vai tas nav tas pats, kam kalnus un altārus Hizkija ir nopostījis un sacījis uz Jūdu un Jeruzālemi: priekš šī altāra še jums būs pielūgt? Nu tad, noderi jel ar manu kungu, Asīrijas ķēniņu, un es tev došu divtūkstoš zirgus, ja tev ir jātnieki, ko tiem likt virsū. Kā tad tu varēsi atsist atpakaļ vienu pašu virsnieku no mana kunga vismazākiem kalpiem? Bet tu paļaujies uz Ēģipti, ratu un jātnieku dēļ. Vai tad nu es bez Tā Kunga esmu cēlies pret šo zemi, to izpostīt? Tas Kungs uz mani sacījis: Celies pret šo zemi un izposti to! Tad Eliakims un Šebna un Joāks sacīja uz Rabšaku: Runā jel ar saviem kalpiem sīriski, mēs to gan protam, un nerunā ar mums jūdiski priekš šo ļaužu ausīm, kas ir uz mūra. Bet Rabšakus sacīja: Vai mans kungs mani sūtījis pie tava kunga un pie tevis, šos vārdus runāt, vai ne pie vīriem, kas sēž uz mūra, kam līdz ar jums būs jāēd savi sūdi un jādzer savi mīzali? Un Rabšakus nostājās un sauca ar stipru balsi jūdiski un sacīja: klausāties tā lielā ķēniņa, Asīrijas ķēniņa, vārdus! Tā saka ķēniņš: Lai Hizkija jūs neapmāna, jo viņš jūs nevarēs izglābt. Lai arī Hizkija jums nedara cerību uz To Kungu, sacīdams: tiešām, Tas Kungs mūs izglābs, šī pilsēta netaps dota Asīrijas ķēniņa rokā! Neklausāties uz Hizkiju. Jo tā saka Asīrijas ķēniņš: Deriet ar mani mieru un nākat pie manis ārā, tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un ikviens no sava vīģes koka, un ikviens dzers ūdeni no savas akas, Kamēr es nākšu, un jūs aizvedīšu tādā zemē, kā jūsu zeme, zeme, kur ir labība un vīns, zeme, kur ir maize un vīna dārzi. Lai Hizkija jūs nepieviļ, sacīdams: Tas Kungs mūs izglābs! Vai gan pagānu dievi ikviens savu zemi izglābuši no Asīrijas ķēniņa rokas? Kur ir Hamatas un Arpadas dievi, kur ir Sefarvaimas dievi? Vai tie gan Samariju izglābuši no manas rokas? Kurš no visiem šo zemju dieviem savu zemi izglābis no manas rokas? Kā tad Tas Kungs Jeruzālemi izglābs no manas rokas? Bet tie cieta klusu un viņam neatbildēja neviena vārda, jo ķēniņš bija pavēlējis un sacījis: Jums nebūs viņam atbildēt. Tad nama uzraugs Eliakims, Hilķijas dēls, un skrīveris Šebna un lietvedis Joahs, Asafa dēls, nāca pie Hizkijas ar saplēstām drēbēm un viņam stāstīja Rabšakus vārdus. Kad nu ķēniņš Hizkija to dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un apsedzās ar maisu un gāja Tā Kunga namā, Un sūtīja nama uzraugu Eliakimu un skrīveri Šebnu un tos priesteru vecajus, maisos ģērbušos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla. Un tie uz viņu sacīja: Tā saka Hizkija: Šī diena ir bēdu- un sodības- un kauna- diena; jo bērni nākuši uz dzimšanu, un spēka nav dzemdēt. Kaut Tas Kungs, tavs Dievs, dzirdētu Rabšakus vārdus, ko viņa kungs, Asīrijas ķēniņš, ir sūtījis, zaimot to dzīvo Dievu, un pārmācītu par vārdiem, ko Viņš ir dzirdējis, Tas Kungs, tavs Dievs! Celies tad un lūdz par atlikušiem, kas vēl atrodas. Un ķēniņa Hizkijas kalpi nāca pie Jesajas. Un Jesaja uz tiem sacīja: tā jums būs sacīt savam kungam: tā saka Tas Kungs: nebīsties par vārdiem, ko tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa sulaiņi Mani zaimojuši. Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un ies atpakaļ uz savu zemi, un Es viņam likšu krist caur zobenu viņa zemē. Tad Rabšakus gāja atpakaļ un atrada Asīrijas ķēniņu pret Libnu karojam, jo viņš bija dzirdējis, ka tas no Lahišas jau bija aizgājis. Un viņš par Tirhaku, Etiopijas ķēniņu, dzirdēja sakām: viņš ir izgājis, ar tevi karot. Kad viņš to dzirdēja, tad viņš atkal sūtīja vēstnešus pie Hizkijas un sacīja: tā runājiet uz Hizkiju, Jūda ķēniņu, un sakāt: lai tevi nepieviļ tavs Dievs, uz ko tu paļaujies sacīdams: Jeruzāleme netaps dota Asīrijas ķēniņa rokā. Redzi, tu esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami; un tu domā izglābties? Vai pagānu dievi tos glābuši, ko mani tēvi postījuši, Gozanu un Haranu un Recefu un Ēdena bērnus, kas bija Telasarā. Kur ir Hamatas ķēniņš un Arpadas ķēniņš un Sefarvaimas pilsētas, Henas un Ivas ķēniņš? Kad nu Hizkija bija dabūjis vēstules no vēstneša rokas un tās izlasījis, tad viņš gāja Tā Kunga namā, un Hizkija tās atpleta Tā Kunga priekšā. Un Hizkija pielūdza Tā Kunga priekšā un sacīja: Ak Kungs Cebaot, Tu Israēla Dievs, kas sēž pār ķerubiem, Tu viens pats esi Dievs pār visām zemes valstīm, Tu esi radījis debesis un zemi. Atgriez, ak Kungs, Savas ausis un klausies, atveri, ak Kungs, Savas acis un redzi, un dzirdi visus Sanheriba vārdus, ko viņš sūtījis, zaimot Dzīvo Dievu. Patiesi, Kungs, Asīrijas ķēniņi ir postījuši visas zemes malas ar visām viņu valstīm, Un viņu dievus metuši ugunī, jo tie nebija dievi, bet cilvēku roku darbs, koks un akmens, tāpēc tie tos ir postījuši. Nu tad, ak Kungs, mūsu Dievs, izglāb mūs jel no viņa rokas, lai visas valstis virs zemes atzīst, ka Tu vien esi Tas Kungs. Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja pie Hizkijas un lika sacīt: Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: par ko tu Mani esi pielūdzis pret Sanheribu, Asīrijas ķēniņu, - Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs pret viņu runājis: tevi nievā, tevi apsmej jaunava Ciānas meita, aiz tevis galvu krata Jeruzālemes meita. Ko tu esi apsmējis un zaimojis, un pret ko tu esi pacēlis balsi un augsti uzcēlis savas acis? Pret To Svēto iekš Israēla. Caur saviem kalpiem tu To Kungu esi apmēdījis un sacījis: ar savu ratu pulku es uzkāpju kalnu galos, Libānus virsgalā, un izcērtu viņa augstos ciedru kokus un izlasītās priedes, un tieku līdz pat viņa galam, viņa kuplākam mežam. Es roku un dzeru ūdeni un no manu kāju pēdām paliek sausas visas Ēģiptes upes. Vai tu neesi dzirdējis, ka Es jau sen iepriekš to esmu sataisījis, jau vecos laikos to esmu apņēmies. Un tagad Es tam esmu licis notikt, ka tu izposti stipras pilsētas un dari par akmeņu kopām. Tāpēc viņu iedzīvotājiem nogura rokas, un tie iztrūcinājās un tapa kaunā, un tie bija ka zāle laukā un kā uzzēlis zaļums, tā kā zāle uz jumtiem, kā rūsaina labība, pirms nāk stiebros. Bet Es zinu tavu sēdēšanu un tavu iziešanu un tavu ieiešanu un tavu trakošanu pret Mani. Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tavas pārgalvības pēc, kas nākusi Manās ausīs, Es Savu kāsi likšu tavās nāsīs un Savus laužņus tavā mutē, un Es tev likšu griezties atpakaļ pa to ceļu, kur tu esi nācis. Un tas tev būs par zīmi: šai gadā ēdīs papuvē augušu un otrā gadā ataugu, bet trešā gadā sējat un pļaujat un stādāt vīna dārzus un ēdat viņu augļus. Un kas no Jūda nama ir izglābts un atlicis, sakņos atkal lejup un nesīs augļus augšup. Jo no Jeruzālemes izies atlikuši un atpestīti no Ciānas kalna. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums. Tādēļ tā saka Tas Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš šai pilsētā nenāks un tanī neiešaus nevienu bultu un nepacels pret to priekšturamās bruņas un neuzmetīs pret to valni. Pa to pašu ceļu, kur viņš nācis, viņam būs griezties atpakaļ, bet šai pilsētā viņš nenāks, saka Tas Kungs. Jo Es šo pilsētu paglabāšu un izpestīšu, Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad. Tad Tā Kunga eņģelis izgāja un nokāva Asīriešu lēģerī simts astoņdesmit piecus tūkstošus. Un kad no rīta agri cēlās, redzi, tad tur viss bija pilns miroņu. Tā Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, aizgāja un gāja projām un griezās atpakaļ un palika Ninivē. Un kad viņš pielūdza Nisroha, sava dieva, namā, tad Adramelehs un Sarecers, viņa dēli, to nokāva ar zobenu un aizbēga uz Ararat zemi. Un viņa dēls Esarhadons palika par ķēniņu viņa vietā. Tanī laikā Hizkija palika slims uz miršanu, un pravietis Jesaja, Amoca dēls, nāca pie tā un uz to sacīja: Tā saka Tas Kungs: Apkopi savu namu, jo tu mirsi un nepaliksi vesels. Tad Hizkija savu vaigu pagrieza pret sienu un pielūdza To Kungu un sacīja: Ak Kungs, piemini jel, ka es Tavā priekšā esmu staigājis patiesībā no visas sirds un darījis, kas Tev patīk. Un Hizkija raudāja gauži. Tad Tā Kunga vārds tā notika uz Jesaju: Ej un saki Hizkijam: Tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: Es tavu lūgšanu esmu klausījis, Es tavas asaras esmu redzējis. Redzi, Es tavām dienām pielikšu vēl piecpadsmit gadus. Un tevi un šo pilsētu es izpestīšu no Asīrijas ķēniņa rokas un pasargāšu šo pilsētu. Un šī būs tā zīme no Tā Kunga, ka Tas Kungs šo lietu darīs, ko Viņš runājis: Redzi, tai ēnai, kas ar sauli pa kāpieniem pie Ahaza saules stundeņa uz priekšu gājusi, Es likšu iet atpakaļ desmit kāpienus. Un saule gāja atpakaļ desmit kāpienus pa tiem pašiem kāpieniem, kā tā bija gājusi uz priekšu. Šis ir Hizkijas, Jūda ķēniņa, raksts, kad viņš bija slims bijis un no savas slimības palicis vesels. Es sacīju: Pašās savās labākās dienās man jānokāpj kapa vārtos, mani atliekamie gadi man top atņemti. Es sacīju: Es vairs neredzēšu To Kungu, To Kungu tai zemē, kur tie dzīvie, es vairs neieraudzīšu cilvēkus tai vietā, kur tie aizmigušie mājo. Mans nams top noplēsts un aizcelts, kā ganu būdiņa; es savu dzīvību satinu kā audējs (savu audekli). Viņš mani nogriež kā no riestavas. Pirms nakts metās, Tu man dari galu. Es gaidīju līdz rītam, bet kā lauva Viņš salauž visus manus kaulus. Pirms nakts metās, Tu man darīsi galu. Es kliedzu kā dzērve un bezdelīga, es vaidēju kā balodis, manas acis nogura uz augšu skatoties. Ak Kungs, man ir bail, izpestī mani! Ko lai es saku? Kā Viņš man solījis, tā Viņš ir darījis; klusu es nu staigāšu visu savu mūžu manas dvēseles skumju dēļ. Ak Kungs! No tā cilvēks atdzīvojās, un iekš tā visa stāv mana gara dzīvība, Tu mani atspirdzināsi un mani atkal darīsi dzīvu. Redzi, rūgtums palicis man par svētību, pats rūgtums, bet Tu manu dvēseli mīlīgi esi apkampis, ka tā nenāktu trūdēšanas bedrē, jo Tu visus manus grēkus esi metis aiz Sevi. Jo elle Tevi neteic, un nāve Tevi neslavē; tie, kas grimst bedrē, necerē uz Tavu patiesību. Tie dzīvie, tie dzīvie, tie Tevi slavē, kā es šodien; tēvs bērniem dara zināmu Tavu patiesību. Tas Kungs ir man par pestīšanu, un mēs dziedāsim savas dziesmas, kamēr dzīvosim Tā Kunga namā. Un Jesaja sacīja: Lai ņem vienu vīģu rausi un liek plāksteri uz to trumu, tad viņš paliks vesels. Un Hizkija sacīja: Kāda ir tā zīme, ka es noiešu Tā Kunga namā? Tanī laikā Merodahs BalAdans, BalAdana dēls, Bābeles ķēniņš, sūtīja vēstules un dāvanas pie Hizkijas, jo tas bija dzirdējis, ka viņš bija slims bijis un atkal palicis vesels. Un Hizkija priecājās par tiem un tiem rādīja savu mantas namu, to sudrabu un zeltu, tās dārgās zāles un to smalko eļļu un visu savu bruņu namu un visu, kas viņa mantās bija; nekas nebija visā viņa namā un visā viņa valstī, ko Hizkija tiem nebūtu rādījis. Tad pravietis Jesaja nāca pie ķēniņa Hizkijas un uz to sacīja: Ko šie vīri sacījuši un no kurienes tie pie tevis nākuši? Un Hizkija sacīja: Tie no tālas zemes pie manis nākuši, no Bābeles. Un viņš sacīja: Ko tie laba redzējuši tavā namā? Un Hizkija sacīja: Tie visu redzējuši, kas manā namā, nekā nav no manām mantām, ko es tiem nebūtu rādījis. Tad Jesaja sacīja uz Hizkiju: Klausies Tā Kunga Cebaot vārdu. Redzi, dienas nāks, ka viss, kas ir tavā namā, un ko tavi tēvi līdz šai dienai sakrājuši, taps novests uz Bābeli, nekas netaps atlicināts, saka Tas Kungs. Un no taviem dēliem, kas no tevis nāks, ko tu dzemdināsi, viņi ņems, ka tie būs par einuhiem Bābeles ķēniņa pilī. Un Hizkija sacīja uz Jesaju: Tā Kunga vārds ir labs, ko tu runājis. Un viņš sacīja: Kad tik miers un drošība pastāv manā laikā. Iepriecinājiet, iepriecinājiet Manus ļaudis, saka jūsu Dievs. Runājiet laipnīgi ar Jeruzālemi un sauciet uz viņu, ka viņas karošana beigusies, ka viņas noziegums salīdzināts, ka viņa divkārtīgu tiesu dabūjusi no Tā Kunga rokas par visiem saviem grēkiem. Saucēja balss ir tuksnesī: sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet klajumā staigājamu ceļu mūsu Dievam. Visas ielejas taps paaugstinātas un visi kalni taps pazemoti, un kas nelīdzens, taps līdzens, un kas celmains, taps klajums. Un Tā Kunga godība taps parādīta un visa miesa kopā to redzēs, jo Tā Kunga mute ir runājusi. Balss saka: Sauc! Un viņš saka: Ko man būs saukt? Visa miesa ir zāle, un viss viņas labums kā puķe laukā. Zāle nokalst, puķe savīst, kad Tā Kunga Gars pūš virsū; tiešām tie ļaudis ir zāle. Zāle nokalst, puķe savīst, bet mūsu Dieva vārds pastāv mūžīgi. Ciāna, labas vēsts sludinātāja, kāp uz augstu kalnu; Jeruzāleme, labas vēsts sludinātāja, pacel savu balsi ar spēku, pacel to, nebīsties! Saki Jūda pilsētām: redzi, jūsu Dievs! Redzi, Tas Kungs Dievs nāk varens, un Viņa elkonis valdīs, redzi, Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksāšana Viņa priekšā. Viņš ganīs Savu ganāmo pulku kā gans, Viņš sapulcinās jērus Savās rokās un nesīs Savā klēpī un vedīs lēnītiņām grūtās avju mātes. Kas izmērojis ūdeni ar sauju un apņēmis debesis ar sprīdi un satvēris zemes pīšļus ar mērtrauku un nosvēris kalnus ar svaru un pakalnus svaru kausā. Kas ir pamācījis Tā Kunga Garu un bijis Viņa padoma devējs, kas Viņam būtu mācījis gudrību? Pie kā Viņš padomu meklējis, ka tas Viņam saprašanu būtu devis un Viņam būtu mācījis tiesas ceļu, un Viņam būtu mācījis atzīšanu un Viņam zināmu darījis gudrības ceļu? Redzi, tautas ir kā pilīte pie spaiņa un kā puteklītis svaru kausā; redzi, Viņš salas paceļ kā putekļus. Un ar Libānu nepietiek priekš dedzināšanas, un ar viņa zvēriem priekš Viņa dedzināmiem upuriem. Visas tautas ir kā nekas priekš Viņa, un pie Viņa top turētas par nieku un par neko. Kam jūs līdzināsiet Stipro Dievu? Jeb kādu līdzību jūs Viņam gribat taisīt? Gan amatnieks lej bildi un sudrabkalis to apvelk ar zeltu un pielej sudraba ķēdes klāt. Kas ir nabags, kam maz pie rokas upurēt, tas izmeklē koku, kas nesatrūd, viņš sev meklē gudru meistaru, taisīt bildi, kas nešķobās. Vai jūs nezināt? Vai jūs nedzirdat? Vai jums no iesākuma nav stāstīts? Vai jūs neesat izpratuši zemes radīšanu? Viņš sēž pār zemes virsu, un viņas iedzīvotāji ir kā siseņi. Viņš debesis izklāj kā smalku palagu un tās izpleš kā telti, kur dzīvo. Viņš lielus kungus dara par nieku un zemes soģus par neko. Tā kā tie nebūtu ne dēstīti, ne sēti, nedz viņu celms iesakņojies zemē; kad Viņš uz tiem pūtīs, tad tie nokaltīs, un viesulis tos aizvedīs kā pelus. “Ar ko tad jūs Mani līdzināsiet, kam Es būtu līdzīgs?” saka Tas Svētais. Paceļat savas acis uz augšu un skatāties, kas šīs lietas ir radījis un izved viņu pulku pēc skaita? Viņš tos visus sauc pēc vārda, pēc Sava lielā spēka, un Viņa stiprums ir tik varens, ka neviena netrūkst. Kāpēc tad tu saki, Jēkab, un tu Israēl, runā: mans ceļš ir priekš Tā Kunga paslēpts, un mana tiesa aiziet manam Dievam garām. Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgs Dievs ir Tas Kungs, kas zemes galus radījis; Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa prāts ir neizprotams. Viņš piekusušiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgiem. Jaunie piekusīs un nogurs un jaunekļi kritin kritīs: Bet kas uz To Kungu paļaujas, dabūs jaunu spēku; tie skries uz augšu ar spārniem kā ērgļi, tie tecēs un nepiekusīs, tie staigās un nenogurs. Ciešat Man klusu, salas, un lai tautas ņemas jaunu spēku. Lai tie atnāk, lai nu runā, ejam kopā tiesāties. Kas no austruma puses to taisnu uzmodinājis, kam taisnība iet līdz, kur viņš staigā? Kas tautas viņa priekšā ir nodevis un darījis, ka viņš valda pār ķēniņiem, un tos devis viņa zobenam kā pīšļus un viņa stopam kā izkaisītas pelavas, Ka viņš tiem dzenās pakaļ un neaiztikts iet ceļu, kur viņa kāja nebija gājusi? Kas to ir darījis un pastrādājis? Tas, kas cilvēku ciltis aicinājis no iesākuma. Es Tas Kungs esmu Pirmais un pie paaudzēm Es esmu Tas Pats. Salas to redzēja un bijājās, zemes gali drebēja; tie atnāca tuvu un piegāja klāt. Viens palīdzēja otram un sacīja uz savu brāli: Esi stiprs! Un kalējs drošināja sudrabkali, kas ar veseri gludina to, kas sit uz laktu, un sacīja par to taisīto darbu: Tas būs labs; pēc viņš to stiprināja ar naglām, lai nekust. Bet tu, Israēl, Mans kalps, Jēkab, ko Es esmu izredzējis, Ābrahāma, Mana mīļā, dzimums, Tu, ko Es esmu sagrābis no pasaules galiem un esmu aicinājis no viņas malām, un uz ko Es sacījis: Tu esi Mans kalps, tevi Es esmu izredzējis un tevi neesmu atmetis, - Nebīsties, jo Es esmu ar tevi, neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs; Es tevi stiprināju, Es tev arī palīdzu, Es tevi arī turu ar Savas taisnības labo roku. Redzi, kaunā taps un par apsmieklu visi, kas pret tevi iedegās; iznīks un ies bojā tie ļaudis, kas ar tevi strīdās. Tu tos meklēsi, bet tos neatradīsi; tie ļaudis, kas ar tevi strīdās, iznīks, un kas ar tevi karo, taps par nieku. Jo Es Tas Kungs, tavs Dievs, satveru tavu labo roku, Es, kas uz tevi saku: Nebīsties, Es tev palīdzu. Nebīsties, tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ; Es tev palīdzu, saka Tas Kungs, un tavs Pestītājs ir Tas Svētais iekš Israēla. Redzi, Es tevi daru par asiem jauniem kuļamiem ratiem, kam asas naglas, tu kalnus sakulsi un satrieksi un darīsi pakalnus par pelavām. Tu tos vētīsi, ka vējš tos aiznes un viesulis tos izkaisa. Bet tu priecāsies iekš Tā Kunga un lielīsies iekš Israēla svētā Dieva. Tie bēdīgie un nabagi meklē ūdeni, un nav, viņu mēle kalst no tvīkšanas. Es Tas Kungs tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu. Es upes izlaidīšu no plikiem kalniem un avotus pašās ielejās; Es tuksnesi darīšu par ūdens ezeru un sausu zemi par ūdens avotiem. Es tuksnesī stādīšu ciedrus, akācijas un mirtes un eļļas kokus; Es sausā klajumā stādīšu priedes, egles un buksu kokus kopā. Lai tie redz un atzīst, apdomā un visi kopā saprot, ka Tā Kunga roka to ir darījusi, un Tas Svētais iekš Israēla to ir radījis. Nesiet šurp savas tiesas lietas, saka Tas Kungs, atnesiet, ar ko jūs savu taisnību varat pierādīt, saka Jēkaba ķēniņš. Lai nāk un mums sludina tās lietas, kas vēl notiks. Stāstiet tās pirmās lietas, kas ir bijušas, ka mēs tās savā sirdī ievērojam un zinām viņu galu, vai sludiniet mums nākamās lietas. Stāstiet tās zīmes, kas vēl būs, ka atzīstam, jūs esam dievus. Un dariet ko darīdami, vai labu, vai ļaunu, tad saskatīsimies un to kopā redzēsim. Redzi, jūs neesat nekas, un jūsu darbs nav it nekas; negantība ir, pēc jums kārot. Es to pamodināju no ziemeļa puses, un viņš nāk no saules lēkšanas, kas piesauc Manu vārdu; viņš ies pār valdniekiem kā pār dubļiem, un kā podnieks min mālus. Kas to stāstījis no iesākuma, ka mēs to zinātu, jeb pagājušos laikos, ka mēs sacītu: Taisnība? Bet neviena nav, kas to stāstījis, un neviena, kas ko labu sludinājis, un neviena, kas no jums būtu dzirdējis vārdus. Es pirmais (saku) uz Ciānu: Redzi, te tas ir! - un uz Jeruzālemi: Es došu prieka vēstnesi. Un Es skatos, bet tur nav neviena, un viņu starpā tur nav padoma devēja, ka Es tos vaicātu un tie dotu atbildi. Redzi, tie visi nav nekas, viņu darbi nav it nekas, viņu lietās bildes ir tukšs vējš. Redzi, Tas ir Mans kalps, kam Es palīdzu, Manis izredzēts, pie kā Manai dvēselei labs prāts. Es savu Garu esmu licis uz Viņu, tautām iznest tiesu. Viņš nebrēks nedz pacels Savu balsi, un Viņa balsi nedzirdēs pa ielām. Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs un kvēlošu dakti Viņš neizdzēsīs, Viņš tiesu nesīs ar patiesību. Viņš nenogurs un nesalūzīs, kamēr iecels tiesu virs zemes, un jūras salas cerēs uz Viņa bauslību. Tā saka Dievs, Tas Kungs, kas debesis radījis un izpletis, kas zemi izklājis ar viņas augļiem, kas dvašu dod ļaudīm, kas tur mīt, un garu tiem, kas virs tās staigā. “Es Tas Kungs Tevi esmu aicinājis iekš taisnības un Tevi satveru pie Tavas rokas un Tevi pasargāju un Tevi ieceļu par derību ļaudīm, par gaismu pagāniem, Atvērt akliem acis un saistītos izvest no cietuma un no cietuma nama tos, kas sēž tumsā. Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans vārds, un Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem. Redzi, kas papriekš sludināts, tas ir noticis, un jaunu Es stāstu; pirms tas izplaukst, Es jums to dodu dzirdēt.” Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, Viņa slavu no zemes galiem; jūras braucēji ar viņas pilnumu, salas ar saviem iedzīvotājiem. Tuksnesis un viņa pilsētas lai paceļ balsi, un ciemi, kur Kedars dzīvo; lai gavilē, kas dzīvo klints kalnos, lai tie sauc no kalnu galiem. Lai Tam Kungam dod godu un lai pasludina Viņa slavu salās. Tas Kungs iziet kā varonis, kā karavīrs Viņš iekarsis dusmās; Viņš sauc, Viņš kliedz, Saviem ienaidniekiem Viņš rādās varens. Sen laiku Es esmu klusu cietis, esmu klusu bijis un savaldījies. Bet nu Es brēkšu, kā sieva, kas dzemdē, elzdams un pūzdams ar varu. Es postīšu kalnus un pakalnus un likšu sakalst visam viņu zaļumam un darīšu upes par salām, un izžāvēšu ezerus. Un Es vadīšu aklus pa ceļu, ko tie nav zinājuši, Es tiem likšu staigāt pa takām, ko tie nav pazinuši, Es darīšu tumsu priekš viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenumu. Tā Es darīšu un tos neatstāšu. Bet atpakaļ būs griezties un palikt visiem kaunā, kas paļaujas uz elkiem un saka uz lietām bildēm: Jūs esat mūsu dievi. Klausāties, kurlie, un skatāties, aklie, un redziet. Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā Mans vēstnesis, ko Es sūtu? Kas ir tik akls kā Mans mīļais, un tik akls kā Tā Kunga kalps? Tu esi daudz redzējis, bet neesi ievērojis. Viņš ausis atdara, tomēr tie neklausa. Tam Kungam bija labs prāts Savas taisnības dēļ, dot lielu un augstu bauslību. Bet tie ir postīti un aplaupīti ļaudis, visi saistīti alās un apslēpti cietuma namos, tie ir palikuši par laupījumu, un nav neviena, kas tos izglābj, par postījumu, un nav neviena, kas saka: Atdod atpakaļ. Kas jūsu starpā to liek vērā, kas uzmana un klausās, kas pēc būs? Kas Jēkabu nodeva uz postu un Israēli laupītājiem? Vai ne Tas Kungs, pret ko esam grēkojuši? - Jo tie negribēja staigāt Viņa ceļos un neklausīja Viņa bauslībai. Tāpēc Viņš pār tiem ir izgāzis Savas dusmības bardzību un kara briesmas, ka visapkārt dega; bet tie to neatzina, - un Viņš tos iededzināja, bet tie to neņēma pie sirds. Bet nu Tas Kungs, tavs Radītājs, Jēkab, un tavs darītājs, Israēl, saka tā: nebīsties, jo Es tevi esmu atpestījis, Es tevi esmu saucis pie tava vārda; tu esi Mans. Kad tu iesi caur ūdeņiem, tad Es būšu pie tevis, un caur upēm, tad tās tevi nepārplūdīs. Kad tu iesi caur uguni, tad tu nesadegsi, un liesma tevi neaizdedzinās. Jo Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, Svētais iekš Israēla, tavs Pestītājs. Ēģipti Es dodu par tavu izpirkšanas maksu, Etiopijas zemi un Sabu tavā vietā. Tāpēc ka tu esi dārgs Manās acīs un cienīgs, un Es tevi mīļoju, Es esmu devis cilvēkus tavā vietā un tautas par tavu dvēseli. Nebīsties, jo Es esmu pie tevis, Es atvedīšu tavu dzimumu no rīta puses un tevi sapulcināšu no vakara puses. Es sacīšu uz ziemeli: Dod šurp! Un uz dienvidu: Neaiztur! Atved Manus dēlus no tālienes un Manas meitas no zemes galiem, Ikkatru, kas pēc Mana Vārda nosaukts, un ko Es esmu radījis Sev par godu, ko esmu taisījis un darījis. Atved aklos ļaudis, kam tomēr acis, un kurlos, kam tomēr ausis. Lai visi pagāni top sapulcināti, un tautas lai sanāk kopā. Kurš no tiem to stāstīs? Lai tie mums stāsta pagājušās lietas, lai tie atved savus lieciniekus un taisnojās, ka šie dzird un saka: Tas ir tiesa. Jūs esat Mani liecinieki, saka Tas Kungs, un Mans kalps, ko esmu izredzējis, lai jūs atzīstat un Man ticat un saprotat, ka Es Tas esmu. Priekš Manis neviens dievs nav bijis un pēc Manis neviens nebūs. Es, Es esmu Tas Kungs, un Pestītāja nav kā vien Es. Es esmu pasludinājis, Es esmu palīdzējis, Es esmu zināmu darījis, un sveša(dieva) nebija jūsu starpā. Un jūs esat Mani liecinieki, saka Tas Kungs, ka Es esmu Dievs. Arī no šīs dienas Es esmu Tas Pats, un neviena nav, kas var izglābt no Manas rokas; ko Es daru, kas to var novērst? Tā saka Tas Kungs, jūsu Pestītājs, Svētais iekš Israēla: jūsu dēļ Es uz Bābeli esmu sūtījis un visus Kaldejus aizdzinis, ka bija jābēg ar laivām, ar kurām bija līksmojušies. Es esmu Tas Kungs, jūsu Svētais, Israēla Radītājs, jūsu Ķēniņš! Tā saka Tas Kungs, kas ceļu darījis jūrā un taku stipros ūdeņos, Kas izved ratus un zirgus, kara pulku un spēku, - kopā tie ir apgūlušies, tie necelsies atkal augšā, tie ir izdzēsti, kā dakts tie ir izdzisuši. Nepieminiet tās vecās lietas un nedomājiet vairs uz to, kas pagājis. Redzi, Es daru jaunas lietas; jau plaukst, jūs to atzīsiet; Es darīšu ceļu tuksnesī un upes tukšās vietās. Zvēri laukā Mani godās, šakāļi un strausi, jo Es ūdeni došu tuksnesī un upes tukšā vietā, dzirdināt Savus ļaudis, Savus izredzētos. Šos ļaudis Es Sev esmu radījis, tie teiks Manu slavu. Un tu Mani neesi piesaucis, Jēkab, nedz Manis pēc pūlējies, Israēl! Tu Man neesi atnesis savu dedzināmo upuru avis, nedz Mani godājis ar saviem kaujamiem upuriem. Es tevi neesmu kalpinājis ar ēdamiem upuriem, nedz tevi apgrūtinājis ar vīraku. Tu Man neesi par naudu pircis smaržīgas kalmes un neesi Mani mielojis ar savu upuru taukiem. Bet tu Mani esi kalpinājis ar saviem grēkiem, tu Mani esi apgrūtinājis ar saviem noziegumiem. Es, Es Tas esmu, kas izdeldu tavus pārkāpumus Sevis dēļ un nepieminu tavus grēkus. Atgādini Mani, lai mēs kopā tiesājamies, teic jel, kā tu vari taisnoties. Tavs pirmais tēvs ir grēkojis un tavi aizstāvētāji pret Mani noziegušies. Tāpēc Es esmu licis negodā svētuma virsniekus un Jēkabu nodevis lāstam un Israēli kaunam. Bet nu klausies, mans kalps Jēkab, un Israēl, ko esmu izredzējis. Tā saka Tas Kungs, kas tevi radījis un taisījis no mātes miesām, kas tev palīdz: Nebīsties, Mans kalps Jēkab, un tu Ješurun, ko Es esmu izredzējis. Jo Es liešu ūdeni uz iztvīkušiem un straumes uz izkaltušiem. Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem bērnu bērniem, Ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens strautiem. Šis sacīs: Es piederu Tam Kungam! Un tas taps ar vārdu nosaukts Jēkabs, un viņš rakstīs ar savu roku: Es piederu Tam Kungam! Un taps ar vārdu Israēls dēvēts. Tā saka Tas Kungs, Israēla ķēniņš un viņa Pestītājs, Tas Kungs Cebaot: Es esmu Pirmais un Es esmu Pēdējais, un cita Dieva nav, kā Es vien. Un kas tā var sludināt kā Es, lai saka un lai liek Man priekšā, kamēr Es esmu licis pirmos ļaudis pasaulē. Lai tie jel stāsta tās nākamās lietas un kas vēl notiks viņiem stāsta. Neizbaiļojaties un nebīstaties, - vai Es to sen jau tev neesmu darījis zināmu un stāstījis? Un jūs esat Mani liecinieki, vai ir cits Dievs nekā Es vien? Tiešām, nav cita akmens kalna, Es nezinu neviena. Elku taisītāji visi nav nekas, un viņu mīlulīši neder nekam, un paši ir viņu liecinieki, ka tie neredz un nesaprot; tādēļ tie paliks kaunā. Kas ir dievu taisījis un elku lējis, kas nekam neder? Redzi, visi viņu biedri paliks kaunā, jo tie taisītāji ir cilvēki. Tad lai tie visi gan sapulcinājas un ceļas, tomēr tie izbīsies un kopā paliks kaunā. Kalējs taisa cirvi un strādā svelmē un to pataisa ar veseriem un to izstrādā ar sava elkoņa stiprumu; viņš cieš arī badu, ka paliek bez spēka, viņš nedzer ūdeni, ka paliek gurdens. Kas koka darbu strādā, izvelk mēra auklu, nozīmē to ar sarkanu krītu, aptēš to ar cirvjiem un apraksta to ar cirkuli un dara to pēc vīra ģīmja, kā skaistu cilvēku, lai stāv namā. Viņš sev cērt ciedru kokus, ņem kļavu vai ozolu, un izvēlās kādu starp meža kokiem; osi viņš dēstījis un lietus to ir uzaudzinājis. Tie ir cilvēkam dedzināt, un viņš ņem no tiem un sildās, un iededzina un cep maizi un arī iztaisa dievekli un to pielūdz, dara elku un metās priekš tā ceļos. Vienu pusi viņš sadedzina ugunī, no tās puses viņš ēd gaļu, viņš cep cepešus un paēd, pats arī sildās un saka: nu labi, man paliek silti, es samanu uguni. Un to, kas atliek, viņš taisa par dievu, sev par elku; priekš tā viņš metās ceļos un klanās un to pielūdz un saka: izpestī mani, jo tu esi mans dievs. Tie neatzīst un nesaprot, jo viņu acis aizlipušas, ka tie neredz, un viņu sirdis, ka tie nesaprot. Un neviens to neņem pie sirds, un nav ne atzīšanas, ne saprašanas, ka sacītu: vienu pusi es esmu sadedzinājis ar uguni un uz tām oglēm arī maizi cepis, es gaļu pie tā esmu cepis un ēdis, vai nu man to, kas atliek bija darīt par negantību, vai man priekš koka gabala bija ceļos mesties? Kam prāts nesās uz pelniem, to apmānītā sirds maldina, un viņš neizglābj savu dvēseli un nesaka: vai nav viltība manā labā rokā? Piemini to, Jēkab un Israēl, jo tu esi Mans kalps; Es tevi esmu radījis, tu esi Mans kalps, Israēl, neaizmirsti Mani. Es izdeldu tavus pārkāpumus kā miglu un tavus grēkus ka mākoni. Atgriezies pie Manis, jo Es tevi esmu atpestījis. Gavilējat, debesis, jo Tas Kungs to ir darījis, sauciet priecīgi, zemes dziļumi, ceļat troksni, kalni, ar prieku dziesmām, meži un visi koki iekš tā; jo Tas Kungs Jēkabu atpestījis un Israēli pagodinājis. Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, kas tevi taisījis no mātes miesām. Es esmu Tas Kungs, kas visu dara, kas debesi izpletis, Es viens pats, un kas zemi izklājis, bez cita neviena, Kas iznīcina zīlnieku zīmes un zvaigžņu cienītājus dara trakus, kas gudriem liek atpakaļ griezties un viņu gudrību dara par ģeķību. Kas apstiprina Sava kalpa vārdu un liek izdoties Savu vēstnešu padomam; kas uz Jeruzālemi saka, lai tur atkal ļaudis dzīvo, un uz Jūda pilsētām: Jūs tapsiet atkal uztaisītas, un Es uztaisīšu viņas postītās vietas; Kas uz dziļumu saka: Izsīksti! Un tavus strautus Es darīšu sausus; Kas uz Kiru saka: Mans gans! Un viņš izdarīs visu Manu prātu, sacīdams uz Jeruzālemi: topi celta! Un Dieva nams lai top taisīts! Tā saka Tas Kungs uz Kiru, Savu svaidīto: Es to satveru pie viņa labās rokas, ka Es tautas viņa priekšā metu pie zemes, un atraisu ķēniņu jostas, un atdaru priekš viņa durvis, un vārti nepaliek aizslēgti. Es iešu tavā priekšā un darīšu līdzenus nelīdzenos ceļus, es salauzīšu vara durvis un sadauzīšu dzelzs aizšaujamos. Un Es tev došu mantas, kas tumsā, un apslēpto bagātību, lai tu atzīsti, ka Es esmu Tas Kungs, kas tevi sauc pie vārda, Israēla Dievs, Jēkaba, Mana kalpa dēļ, un Israēla, Mana izredzētā, dēļ. Un Es tevi saucu pie tava vārda, Es tevi mīlīgi uzrunāju, kad tu Mani vēl nepazini. Es esmu Tas Kungs, un cits neviens; dieva nav, kā Es vien. Es tevi esmu apjozis, jebšu tu Mani nepazini, Lai zināms top no saules uzlēkšanas un noiešanas, ka neviena nav bez Manis: Es esmu Tas Kungs, un cits neviens. Es ceļu gaismu un radu tumsu, Es daru mieru un radu ļaunumu. Es Tas Kungs daru to visu. Piliet, debesis, no augšienes, un padebeši lai izlej taisnību; lai zeme atveras un izdod pestīšanu, un taisnība lai līdz izaug: Es Tas Kungs to esmu radījis. Vai tam, kas pretī runā savam Radītājam, poda gabals starp poda gabaliem no zemes! Vai gan māls saka uz savu taisītāju: ko tu dari? Jeb vai tavs darbs sacīs: viņam nav rokas? Ak vai, tam, kas saka uz tēvu: kam tu dzemdini? Un uz māti: kam tu dzemdē? Tā saka Tas Kungs, Svētais iekš Israēla un viņa Radītājs: Vaicājiet no Manis nākamās lietas; Manus bērnus un Manas rokas darbu pavēliet Man. Es esmu darījis zemi un radījis cilvēku zemes virsū. Es tas esmu, Manas rokas izplātījušas debesis, un Es pavēlu visam viņu spēkam. Es viņu esmu uzmodinājis taisnībā un darīšu visus viņa ceļus līdzenus. Viņš uzcels Manu pilsētu un atlaidīs Manus cietumniekus, ne par maksu un ne par dāvanām, saka Tas Kungs Cebaot. Tā saka Tas Kungs: Ēģiptiešu padoms, Etiopijas ļaužu manta un Sabieši, vīri garu augumu, nāks pie tevis un tev piederēs, un staigās tev pakaļ; saistīti tie atnāks un klanīsies priekš tevis, tie tevi pielūgs: Patiesi, Dievs ir ar tevi, un nav cita Dieva. Patiesi, Tu esi apslēpts Dievs, Israēla Dievs, Pestītājs. Tie taps kaunā un par apsmieklu visi; tie aizies kopā ar kaunu, kas taisa elka dievus. Bet Israēls top atpestīts caur To Kungu ar mūžīgu pestīšanu; jūs netapsiet kaunā nedz par apsmieklu mūžīgi mūžam. Jo tā saka Tas Kungs, kas debesis radījis, Tas Dievs, kas zemi iztaisījis un darījis; Viņš to ir cēlis, Viņš to nav radījis, ka būtu tukša, bet Viņš to taisījis, lai tur dzīvo: Es esmu Tas Kungs, un cits neviens. Es neesmu slepeni runājis kādā tumšā zemes vietā. Es uz Jēkaba dzimumu neesmu sacījis: meklējiet Mani velti! Es esmu Tas Kungs, kas runā taisnību un sludina patiesību. Sapulcējaties un nāciet, tuvojaties visi līdz, kas izglābti no pagāniem! Tie nezin nenieka, kas apkārt nēsā savus izgrieztos koka tēlus, un pielūdz dievu, kas nevar izpestīt. Sludiniet un nāciet klāt, sarunājaties kopā. Kas to ir darījis zināmu no veciem laikiem, kas to sen stāstījis? Vai ne Es, Tas Kungs? Un cita Dieva nav, kā Es vien, taisna Dieva un Pestītāja neviena nav, kā Es vien. Griežaties pie Manis, tad jūs tapsiet pestīti, visas pasaules gali, jo Es esmu Dievs, un cits neviens. Es esmu zvērējis pie Sevis paša, taisnība no Manas mutes izgājusi, vārds, kas nav pārgrozāms: tiešām, visi ceļi Manā priekšā locīsies, visas mēles Man zvērēs. Par Mani sacīs: tiešām, iekš Tā Kunga ir taisnības darbi un stiprums. Pie Viņa ies. Bet kas Viņam turas pretī, paliks kaunā. Iekš Tā Kunga taps taisnoti un lielīsies visi, kas no Israēla dzimuma. Bels grūst, Nebo krīt, viņu tēlus uzliek kustoņiem un lopiem; ko jūs nesat, ir nesama nasta piekusušiem (lopiem). Tie visi kopā klūp un krīt, tie nevar izglābt to nastu, bet iet paši cietumā. Klausies uz Mani, Jēkaba nams, un visi atlikušie no Israēla nama, ko esmu nesis no mātes miesām un uzņēmis no mātes klēpja. Un līdz pašam vecumam Es būšu Tas Pats, kamēr jūs topat sirmi, Es nesīšu. Es to esmu darījis, un Es jūs uzņemšu, un Es nesīšu un izglābšu. Kam jūs Mani līdzināsiet un turēsiet līdzīgu? Ar ko Mani salīdzināsiet, ka būtu vienādi? Tie izber zeltu no maka un sver sudrabu ar svaru, tie sader sudraba kalēju, un tas to iztaisa par dievekli, tie metās ceļos un to pielūdz. Tie to ceļ uz pleciem, to nes, un to noliek savā vietā. Tur viņš stāv un neatstājās no savas vietas; viņu arī piesauc, bet tas neatbild un neviena neizglābj no bēdām. Pieminiet to un turaties stipri, jūs pārkāpēji, ņemiet to pie sirds. Pieminiet pagājušās lietas no vecu veciem laikiem; jo Es esmu Dievs, un cits neviens, Es esmu Dievs, un nav neviena kā Es, Kas no iesākuma galu dara zināmu, un no senlaikiem to, kas vēl nav noticis, kas saka: Mans padoms pastāvēs, un Es darīšu visu, kas Man patīk. Es aicināju ērgli no rīta puses un vīru pēc Sava padoma no tālas zemes. Es to esmu runājis un tam likšu nākt, Es to esmu apņēmies, Es to arī izdarīšu. Klausāties uz Mani, cietsirdīgie, kas esat tālu no taisnības. Es Savu taisnību tuvu esmu atnesis, tā nebūs tālu, un Mana pestīšana nekavēsies, jo Es došu pestīšanu Ciānā, iekš Israēla Savu godību. Kāp zemē un sēdi pīšļos, jaunava, Bābeles meita; sēdies zemē, Kaldeju meita, goda krēsla nav! Jo tevi vairs nesauks par smalku un mīlīgu. Ņem dzirnas un mal miltus, atklāj savu apsegu, atsedz kājas, atklāj ceļus, brien caur upēm. Tavs kailums taps atsegts, un tavs kaunums būs redzams, Es atriebšos un nežēlošu neviena. Mūsu Pestītāja vārds ir Kungs Cebaot, Svētais iekš Israēla. Sēdi klusu un lien tumsā, Kaldeju meita, jo tevi vairs nesauks par valstu valdnieci. Es biju dusmīgs par Saviem ļaudīm, Es liku negodā Savu mantības tiesu, un tos nodevu tavā rokā. Bet tu viņiem neparādīji žēlastības, tiem veciem tu uzliki savu ļoti grūto jūgu, Un sacīji: Es būšu mūžīgi valdniece; tā ka tu šīs lietas neesi pie sirds ņēmusi, tu neesi apdomājusi galu. Tad nu, klausies šo, tu vēlīgā, kas bez bēdām sēdi un saki savā sirdī: es un cita neviena! Es nepalikšu par atraitni un nebūšu bez bērniem. Tomēr šīs divas lietas piepeši nāks pār tevi vienā dienā: bērnu nebūs, un atraitne būsi, ar pilnu mēru tas nāks pār tevi, ar visu tavu lielo buršanu un ar visu tavu varen lielo vārdošanu. Jo tu esi paļāvusies uz savu blēdību un sacījusi: neviens mani neredz. Tava gudrība un tava zināšana tevi pievīlusi, un tu esi sacījusi savā sirdī: es un cita neviena! Tādēļ pār tevi nāks ļaunums un tu nezināsi tā iesākumu, un uz tevi kritīs posts, ko tu ar upuriem nevarēsi novērst, jo piepeši pār tevi nāks nelaime, ko tu neparedzi. Paliec jel pie savas vārdošanas un pie savas lielās buršanas, ar ko tu esi darbojusies no savas jaunības, varbūt varēsi izpestīties, varbūt ko izbiedēt! Tu esi piekususi no savu padomu pulka. Lai jel nu ceļas un lai tevi glābj tie debess dalītāji un zvaigžņu skaitītāji, kas pēc mēnešiem ziņo to, kas pār tevi nāks. Redzi, tie ir kā rugāji, uguns tos aprīs, tie savas dvēseles nevarēs izglābt no varenas liesmas. Tās nebūs ogles, kur sildīties, nedz uguns, pie kā atsēsties. Tādi tev būs tie, ar ko esi darbojusies, tavi biedri no tavas jaunības; ikviens maldīsies pa savu ceļu, neviens tevi neizpestīs. Klausāties šo, Jēkaba nams, ko sauc pēc Israēla vārda un kas iztecējuši no Jūda avota, kas zvērējāt pie Tā Kunga vārda un pieminat Israēla Dievu, bet nevis patiesībā nedz taisnībā! Jo tie nosaucās pēc tās svētās pilsētas un paļaujas uz Israēla Dievu; Kungs Cebaot ir viņa vārds. “Tās priekšējās lietas Es sen jau esmu pasludinājis, un no Manas mutes tās nākušas, un Es tās esmu darījis zināmas. Piepeši tās esmu izdarījis, un tās notikušas. Es zināju tevi esam stūrgalvīgu, un ka tavs pakausis ir dzelzs gabals un tava piere varš. Tādēļ tev to sen esmu pasludinājis, pirms tas notika, Es tev to esmu devis dzirdēt, ka tu nesacītu: mans elkadievs to darījis un mans tēls un mana bilde to pavēlējuši. Tu to esi dzirdējis, redzi nu visu to! Vai tad jums to nebūs pasludināt? No šā brīža Es tev daru zināmas jaunas lietas un apslēptas lietas, ko tu nezini. Tagad tās radītas un nevis sen, un ne dienu iepriekš tu no tām neesi dzirdējis, lai nevari sacīt: redzi, es to esmu zinājis. To tu neesi ne dzirdējis ne zinājis nedz tava auss senāk bijusi atdarīta. Jo Es zināju, ka tu esi pavisam neuzticams, un ka no mātes miesām tevi sauc (par) pārkāpēju. Sava vārda dēļ Es Savu dusmību pavilcināju, un Savas slavas dēļ Es savaldos tev par labu, ka tevi neizdeldu. Redzi, Es tevi esmu šķīstījis, tomēr nekā sudrabu, Es tevi esmu pārbaudījis bēdu ceplī. Manis dēļ, Manis dēļ Es to daru, lai(Mans vārds) netop zaimots. Un Savu godu Es nedošu citam. Klausies uz Mani, Jēkab, un Israēl, Manis aicināts, Es Tas esmu, Es esmu pirmais un Es arī pēdējais. Tiešām, Mana roka zemi ir likusi, un Mana labā roka izplātījusi debesis; kad Es uz tām saucu, tad tās visnotaļ stāv. Sapulcējaties visi un klausāties, kurš no šiem šīs lietas pasludinājis? Tas, ko Tas Kungs mīl, tas izdarīs Viņa prātu pret Bābeli, un Viņa elkonis būs pret Kaldejiem. Es, Es to esmu runājis, un Es viņu esmu aicinājis, Es viņam likšu nākt, un viņa ceļš labi izdosies. Nākat klāt pie Manis, klausāties šo: no iesākuma Es nekā neesmu runājis slepenībā, (bet) no tā laika, kad tas sācies, es še esmu.” Un nu Tas Kungs Dievs mani sūtījis un Viņa Garu. Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, Svētais iekš Israēla: Es Tas Kungs, tavs Dievs, Es tevi mācu, kas piederas, Es tevi vadu pa ceļu, kur jāiet. Kaut tu Manus baušļus liktu vērā, tad tavs miers būtu kā upe, un tava taisnība kā jūras viļņi. Un tavs dzimums būtu kā smiltis, un tavas miesas augļi kā smilšu graudi, un viņa vārds neizzustu nedz taptu izdeldēts Manā priekšā. Ejat ārā no Bābeles, bēdziet no Kaldejiem, ar prieka balsīm sludiniet, dariet to zināmu, izpaudiet to līdz zemes galiem, sakāt: Tas Kungs Savu kalpu Jēkabu atpestījis. Un tie neizslāpa, kad Viņš tos vadīja pa tuksnesi, Viņš tiem ūdeni iztecināja no klints un šķēla klinti, ka ūdens iztecēja. Bet bezdievīgiem nav miera, saka Tas Kungs. Klausāties uz mani, salas, un ņemiet vērā, tauta no tālienes: Tas Kungs mani aicinājis no mātes miesām, Viņš manu vārdu minējis, kad es vēl biju mātes miesās. Un Viņš manu muti darījis kā asu zobenu, Savas rokas ēnā Viņš mani apslēpis. Viņš mani iecēlis par spožu bultu un glabājis Savā bultu makā. Un Viņš uz mani sacījis: tu esi Mans kalps, Israēl, pie kā Es pagodināšos. Bet es sacīju: es esmu velti strādājis, es savu spēku esmu tērējis par neko un velti; tomēr mana tiesa ir pie Tā Kunga un mana alga pie mana Dieva. Un nu saka Tas Kungs, kas no mātes miesām mani darījis Sev par kalpu, Jēkabu atkal atvest pie Viņa un Israēli pie Viņa sapulcināt - un es esmu pagodināts Tā Kunga acīs, un mans Dievs ir mans stiprums. Viņš saka: tas ir maz, ka tu esi Mans kalps, uztaisīt Jēkaba ciltis un atkal atvest Israēla izsargātos; bet Es tevi arī pagāniem esmu iecēlis par gaismu, ka tu esi Mana pestīšana līdz pasaules galiem. Tā saka Tas Kungs, Israēla Pestītājs, viņa Svētais, uz to, kam dvēsele top nicināta, ko ļaudis tur par negantību, kas varas darītājiem par kalpu. Ķēniņi redzēs un pacelsies, lielkungi metīsies zemē Tā Kunga dēļ, kas ir uzticīgs, Israēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis. Tā saka Tas Kungs: Es tevi esmu paklausījis labā pieņēmīgā laikā, un tev esmu palīdzējis pestīšanas dienā. Un Es tevi pasargāšu un tevi iecelšu tautai par derību, zemi uztaisīt, ka ikviens iemanto savu postīto daļu, Un sacīt uz tiem, kas cietumā: ejat ārā! Uz tiem, kas tumsā: nāciet gaismā! Tie ganīsies ceļmalā un ganība tiem būs visās augstās vietās. Tie ne izsalks, nedz izslāps, tos arī nespiedīs ne karstums, ne saule; jo viņu apžēlotājs tos vadīs un tos vedīs lēniņām pie ūdens avotiem. Un Es darīšu visus Savus kalnus par ceļu, un Mani lielceļi taps paaugstināti. Redzi, šie nāks no tālienes, un redzi, šie no ziemeļa puses un no jūras, un šie no Sinimas zemes. Gavilējat, debesis, un priecājies, zeme, sākat gavilēt, kalni, jo Tas Kungs iepriecina Savus ļaudis un apžēlojās par Saviem bēdīgiem. Bet Ciāna saka: Tas Kungs mani atstājis, un Tas Kungs mani aizmirsis. Vai sieva var aizmirst savu zīdāmo bērnu, neapžēlodamās par savu miesīgo dēlu? Un jebšu viņa to aizmirstu, tomēr Es tevi neaizmirsīšu! Redzi, Savās rokās Es tevi esmu rakstījis, tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā. Tavi bērni steigsies šurp, bet tavi postītāji un izdeldētāji ies projām no tevis. Pacel savas acis visapkārt, un redzi: visi šie sapulcinājās un nāk pie tevis. Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs, tu tapsi ar visiem šiem apģērbta tā kā ar glītumu un apjozīsies ar tiem kā līgava, Jo tava aplaupītā, iztukšotā, nopostītā zeme tev nu taps par šauru tik daudz iedzīvotāju dēļ, un tavi aprijēji atkāpsies tālu no tevis. Tad bērni, kas bija zuduši, sacīs priekš tavām ausīm: tā vieta priekš manis ir šaura; ej tālāk, ka es varu dzīvot. Bet tu sacīsi savā sirdī: kas man šos dzemdinājis, jo es biju bez bērniem, vientule, es biju cietumā vesta un atstumta; kas tad šos man ir uzaudzinājis? Redzi, es biju atstāta viena, kur tad šie bija? Tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es pacelšu Savu roku uz pagāniem un izcelšu tautām Savu karogu, tad tie tavus dēlus atnesīs klēpī, un tavas meitas nesīs uz kamiešiem. Un ķēniņi būs tavi audzinātāji un viņu ķēniņienes tavas zīdītājas. Tie metīsies uz vaigu zemē priekš tevis un laizīs tavu kāju pīšļus. Tad tu manīsi, ka Es esmu Tas Kungs, pie kā netop kaunā, kas uz Mani cerē. Vai gan varenam var atņemt laupījumu? Jeb vai taisni var izsprukt no viņa cietuma? Bet nu Tas Kungs tā saka: tiešām, cietumnieki varenajam taps atņemti, un laupījums izspruks varas darītājam; jo taviem pretiniekiem Es stāšos pretī, un tavus bērnus Es izpestīšu. Un tavus spaidītājus Es ēdināšu ar viņu pašu miesām, un tie piedzersies no savām pašu asinīm kā no salda vīna, un visa miesa manīs, ka Es esmu Tas Kungs, tavs Pestītājs un tavs izglābējs, Varenais iekš Jēkaba. Tā saka Tas Kungs: Kur ir jūsu mātes šķiršanās grāmata, ar ko Es viņu būtu atstādinājis, un kur ir Mans parādu dzinējs, kam Es jūs būtu pārdevis? Redzi, jūs savu noziegumu dēļ esat pārdoti, un jūsu pārkāpumu dēļ jūsu māte ir atstādināta. Kāpēc Es nācu, un neviena tur nebija? Kāpēc Es saucu, un neviens neatbildēja? Vai tad Mana roka īsin paīsināta, ka tā nevar atpestīt? Jeb vai Man spēka nav izglābt? Redzi, ar Saviem draudiem Es jūru daru sausu, pārvēršu straumes par tuksnesi, ka viņu zivis smird, jo ūdens nav, un tās mirst aiz slāpēm. Es apģērbju debesis ar krēslību un daru maisu viņām par apsegu. Tas Kungs Dievs man ir devis mācītu mēli, ka es zinu ar vārdiem stiprināt nogurušus. Viņš uzmodina ik rītu, Viņš uzmodina manu ausi, klausīties kā tie, kas mācās. Tas Kungs Dievs man ausi ir atdarījis, un es neesmu bijis stūrgalvīgs un neesmu atkāpies atpakaļ. Es savu muguru devu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas mani plūca; es neapslēpu savu vaigu no nievāšanas un spļāvieniem. Jo Tas Kungs Dievs man palīdz, tādēļ es nepaliku kaunā. Tāpēc es savu vaigu esmu darījis kā kramu, jo es zinu, ka nepalikšu kaunā. Viņš ir tuvu, kas mani taisno, kas gan ar mani tiesāsies? Saiesim kopā! Kas ir mans pretinieks tiesā? Lai nāk klāt pie manis! Redzi, Tas Kungs Dievs man palīdz; kas mani pazudinās? Redzi, tie visi sadils kā drēbe, kodes tos ēdīs. Kurš jūsu starpā bīstas To Kungu, un klausa Viņa kalpa balsi? Kas tumsā staigā, kur gaismas nav, tas lai paļaujas uz Tā Kunga vārdu un cerē uz savu Dievu. Redzi, jūs visi, kas uguni sakurat un sataisāt ugunīgas bultas, ejat paši savās uguns liesmās un bultās, ko esat iededzinājuši! Tas jums notiek no Manas rokas, sāpēs jums jāguļ. Klausāties uz Mani, kas taisnībai dzenaties pakaļ, kas To Kungu meklējat. Uzlūkojiet to akmens kalnu, no kā esat cirsti, un to akas bedri, kur esat izrakti. Uzlūkojiet Ābrahāmu, savu tēvu, un Sāru, kas jūs dzemdējusi. To Es aicināju, kad viņš vēl bija viens pats, un Es to svētīju un vairoju. Jo Tas Kungs iepriecinās Ciānu, Viņš iepriecinās visas viņas tukšās vietas un darīs viņas tuksnesi kā Ēdeni un viņas lauku kā Tā Kunga dārzu; prieku un līksmību tur atradīs, pateicību un slavas dziesmas. Ņem Mani vērā, Mana tauta, atgriežat ausis pie Manis, Mani ļaudis, jo no Manis iziet bauslība, un Savu tiesu Es iecelšu tautām par gaismu. Mana taisnība ir tuvu klāt, Mana pestīšana parādās, un Mans elkonis sodīs tautas. Uz Mani salas gaida un cerē uz Manu elkoni. Paceliet savas acis uz debesīm un skatāties uz zemi apakšā; jo debesis iznīks kā dūmi, un zeme nodils kā drēbe, un viņas iedzīvotāji nomirs kā mušas. Bet Mana pestīšana pastāvēs mūžīgi, Mana taisnība netiks apgāzta. Klausāties uz Mani, kas taisnību pazīstat, ļaudis, kam Mana bauslība ir sirdī. Nebīstaties par cilvēku nievāšanu un neiztrūcinājāties no viņu zaimošanām. Jo tārpi tos ēdīs kā drēbi, un kodes tos sakapās kā vilnu, bet Mana taisnība pastāvēs mūžīgi un Mana pestīšana uz cilšu ciltīm. Uzmosties, uzmosties, apvelc stiprumu, Tā Kunga elkonis, uzmosties kā sendienās, vecu vecos laikos! Vai Tu neesi Tas, kas lepno pāršķēlis un pūķi nodūris? Vai Tu neesi, kas jūru darījis sausu, tos lielos ūdeņu dziļumus darījis par ceļu, ka atpestītie gāja cauri? Un Tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, skumjas un bēdas bēgs projām. Es, Es esmu jūsu iepriecinātājs: kas tu esi, ka bīsties no cilvēkiem, kam jāmirst, un no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle, Un aizmirsti To Kungu, savu Radītāju, kas debesis izpletis un zemi dibinājis, un bīsties bez mitēšanās cauru dienu no spaidītāja bardzības, kad tas taisās maitāt? Bet kur nu ir tā spaidītāja bardzība? Steigšus saslēgtais tiek svabads un nenomirs bedrē, un maizes viņam netrūks. Jo Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas kustina jūru, ka viņas viļņi kauc: Kungs Cebaot ir Viņa vārds. Un Es lieku Savus vārdus tavā mutē un tevi apklāju ar Savas rokas ēnu, ka Es dēstu debesis un stādu zemi un saku uz Ciānu: tu esi Mana tauta. Uzmosties, uzmosties, celies Jeruzāleme, kas no Tā Kunga rokas esi dzērusi Viņa bardzības biķeri; reibuma biķeri tu esi izdzērusi un izsūkusi. No visiem bērniem, ko tā ir dzemdējusi, neviena nebija, kas viņu būtu vadījis(drošībā un miera vietā), un no visiem bērniem, ko tā uzaudzinājusi, neviena, kas viņu pie rokas būtu ņēmis. Šīs divējas lietas tev ir notikušas, kas tad tevi žēlos? Posts un nelaime un bads un zobens, kas tad tevi var iepriecināt? Tavi bērni pamiruši, tie guļ uz visu ielu stūriem kā stirna tīklā, tie bija pilni Tā Kunga bardzības, tava Dieva draudu. Tāpēc klausies jel šo, tu apbēdinātā un apreibusī, bet ne no vīna. Tā saka tavs Kungs, Tas Kungs, un tavs Dievs, kas Saviem ļaudīm tiesu nesīs: redzi, Es ņemu no tavas rokas reibuma biķeri, Savas bardzības biķeri, tev vairs to nebūs dzert. Bet Es to došu rokā taviem spaidītājiem, kas uz tavu dvēseli saka: lokies, ka mēs ejam pāri, un noliec savu muguru pār zemi un par ielu tiem, kas staigā pāri. Uzmosties, uzmosties! Apvelc savu stiprumu, Ciāna! Apvelc savas goda drēbes, svētā pilsēta Jeruzāleme! Jo neviens, kas neapgraizīts un nešķīsts, pie tevis vairs nenāks. Nokrati pīšļus, celies, apsēdies, Jeruzāleme! Atraisi sava kakla saites, apcietinātā Ciānas meita! Jo tā saka Tas Kungs: jūs esat par velti pārdoti, jūs arī bez naudas tapsiet atpirkti. Jo tā saka Tas Kungs Dievs: vecos laikos Mani ļaudis nogāja uz Ēģipti, tur piemist, un Asurs tos bez vainas apbēdinājis. Un nu, kas nu Man še? Saka Tas Kungs. Jo Mani ļaudis ir par velti atņemti, viņu pārvarētāji gavilē, saka Tas Kungs, un Mans Vārds top zaimots bez mitēšanās cauru dienu. Tādēļ Mani ļaudis Manu Vārdu pazīs tai dienā, ka Es Tas esmu, kas saka: še Es esmu. Cik jaukas ir uz kalniem prieka vēstnešu kājas, kas sludina mieru, sola labumu, sludina pestīšanu un uz Ciānu saka: tavs Dievs ir ķēniņš! Klau, tavu sargu balss! Tie paceļ balsi un gavilē visi, jo tie acīm redz, ka Tas Kungs Ciānu atkal ved atpakaļ. Sauciet, gavilējiet, visas Jeruzālemes mūru drupas, jo Tas Kungs Savus ļaudis ir iepriecinājis, Viņš Jeruzālemi atpestījis. Tas Kungs ir atsedzis Savu svēto elkoni priekš visu pagānu acīm, un visas zemes gali redzēs mūsu Dieva pestīšanu. Ārā, ārā, izejiet no turienes ārā, neaizskariet nešķīstu, ejat ārā no viņu vidus, šķīstaties, kas Tā Kunga rīkus nesat. Neizejat steigšus un neejat projām bēgšus, jo Tas Kungs ies jūsu priekšā, un jums pakaļ ies Israēla Dievs. Redzi, Mans kalps darīs prātīgi, viņš būs paaugstināts un augsti celts un ļoti augsti turēts. Kā daudz tevis dēļ ir iztrūkušies, - tik nejauks bija viņa vaigs un ne pēc cilvēka, un viņa ģīmis ne pēc cilvēka bērniem, - Tā viņš iztrūcinās daudz tautas, un ķēniņi saturēs savu muti viņa priekšā. Jo kam par to nebija sludināts, tie to redzēs, un kas to nebija dzirdējuši, tie to samanīs. Kas tic mūsu sludināšanai? Un kam Tā Kunga elkonis ir parādīts? Jo Tas uzaug Viņa priekšā tā kā zariņš un kā sakne no sakaltušas zemes. Viņam nebija nekāda jaukuma nedz skaistuma, un mēs Viņu uzlūkojām, un tur nebija nekāda krāšņuma, kas mums būtu paticis. Viņš bija nievāts un ļaužu atstāts, pulgots, pilns sāpju un vājības. Un Viņš bija pulgots, ka vaigu priekš Viņa apslēpa, un mēs Viņu necienījām. Tiešām, Viņš nesa mūsu sērgas un uzkrāvās mūsu sāpes; bet mēs Viņu turējām par sodītu, Dieva sasistu un nospaidītu. Bet Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Tā sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, mēs raudzījāmies ikviens uz savu ceļu, bet Tas Kungs Viņam uzlika visus mūsu grēkus. Vārdzināts Viņš zemojās un neatdarīja Savu muti, tā kā jērs, kas top vests pie kaušanas un kā avs, kas klusu paliek priekš sava cirpēja; tāpat Viņš neatdarīja Savu muti. No bailības un sodības Viņš ir izrauts, bet kas no Viņa cilts to apdomāja, ka Viņš tapa aizrauts no dzīvo zemes un bija mocīts Manas tautas pārkāpumu dēļ? Kapu Viņam lēma pie bezdievīgiem, un pie bagātā Viņš bija Savā nāvē, lai gan netaisni nebija darījis nedz viltība bijusi Viņa mutē. Bet Tas Kungs gribēja Viņu sagrauzt ar sāpēm: Kad Tu Viņa dvēseli būsi nodevis par nozieguma upuri, tad Viņš redzēs dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga prāts labi izdosies caur Viņa roku. Tādēļ ka Viņa dvēsele grūti strādājusi, Viņš redzēs prieku papilnam. Caur Savu atzīšanu Mans kalps, Tas Taisnais, darīs daudz taisnus, jo Viņš nesīs viņu noziegumus. Tāpēc Es Viņam došu lielu pulku par daļu, un Viņš dalīs tos varenos kā laupījumu, tādēļ ka Viņš līdz pat nāvei pazemojies un ir pieskaitīts pārkāpējiem; un Viņš daudzu grēkus nesis un par pārkāpējiem lūdzis. Dziedi priecīgi, neauglīgā, kas neesi dzemdējusi, līksmodamies slavē un gavilē, kam bērnu sāpes nav bijušas. Jo vientulei ir vairāk bērnu, nekā laulātai, saka Tas Kungs. Paplēti savas telts vietu, un paplašini sava dzīvokļa aizkarus, nekavē, pagarini savas virves un stiprini savus telts mietus. Jo tu vairosies pa labo un pa kreiso roku, un tavs dzimums iemantos tautas un dzīvos postītās pilsētās. Nebīsties, jo tu netapsi kaunā, un nekaunies, jo tu netapsi apsmieklā, jo tu aizmirsīsi savas jaunavības kaunu un savas atraitnības negodu tu vairs nepieminēsi. Jo tavs Radītājs ir tavs vīrs, Kungs Cebaot ir Viņa vārds, un Tas Svētais iekš Israēla ir tavs Pestītājs, - Viņš tiek saukts visas pasaules Dievs. Jo Tas Kungs tevi aicinājis kā atstātu un no sirds noskumušu sievu, un kā jaunības sievu, kas bija nicināta, saka tavs Dievs. Mazu acumirkli Es tevi biju atstājis, bet ar lielu žēlastību Es tevi gribu sapulcināt. Dusmu brīdī Es Savu vaigu esmu apslēpis no tevis kādu acumirkli, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi gribu apžēloties, saka Tas Kungs, tavs Pestītājs. Jo tas Man būs kā Noas ūdeņi, kur Es zvērēju, ka Noas ūdeņiem nebija vairs pārplūst zemi; tāpat Es esmu zvērējis, ka Es par tevi vairs negribu dusmoties, nedz tevi rāt. Jo kalni atkāpsies un pakalni šaubīsies, bet Mana žēlastība no tevis neatkāpsies, un Mana miera derība nešaubīsies, saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs. Tu apbēdinātā, vētrām šaubītā, tu neiepriecinātā, redzi, Es tavus akmeņus likšu skaistumā un tevi uztaisīšu uz safīriem. Un tavus logus Es darīšu no kristāla un tavus vārtus no rubīna akmeņiem un visas tavas robežas no dārgiem akmeņiem. Un visi tavi bērni būs no Tā Kunga mācīti, un tavu bērnu miers būs liels. Caur taisnību tu tapsi stiprināta. Tu būsi tālu no bēdām, jo tev nav ko bīties, un no briesmām, jo tās tev neuznāks. Redzi, pulcēt sapulcējās, bet tas nav no Manis; kas vien pret tevi pulcējās, tas tevis pēc kritīs. Redzi, Es kalēju esmu radījis, kas ogles uzpūš ugunī un ieroci taisa pēc sava amata, arī to postītāju Es esmu radījis priekš postīšanas. Nevienam ierocim, kas pret tevi taisīts, neizdosies, un tu notiesāsi katru mēli, kas ceļas tiesā pret tevi. Šī ir Tā Kunga kalpu daļa, un viņu taisnība ir no Manis, saka Tas Kungs. Nu tad, visi iztvīkušie, nāciet pie ūdens, un kam naudas nav, nāciet, pērciet un ēdiet, nāciet un pērciet bez naudas un bez maksas, vīnu un pienu. Kāpēc jūs naudu nosverat par to, kas maize nav, un savu peļņu par to, no kā nevar paēst? Klausāties, klausāties uz Mani tad baudīsiet labumu un jūsu dvēsele atspirdzināsies taukumos. Griežat šurp savu ausi un nāciet pie Manis, klausiet, tad jūsu dvēsele dzīvos! Jo Es jums celšu mūžīgu derību: Dāvida pastāvīgās apžēlošanas. Redzi, Es Viņu esmu iecēlis tautām par liecinieku, tautām par Virsnieku un Valdītāju. Redzi, Tu sauksi tautas, ko nepazini, un ļaudis, kas Tevi nepazina, pie Tevis steigsies, Tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā, dēļ, jo Viņš Tevi pagodinājis. Meklējiet To Kungu, kamēr Tas atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Tas tuvu. Lai bezdievīgais atstāj savu ceļu un ļaundarītājs savas domas un atgriežas pie Tā Kunga, tad Viņš par to apžēlosies un pie mūsu Dieva, jo pie Viņa ir daudz piedošanas. Jo Manas domas nav jūsu domas un jūsu ceļi nav Mani ceļi, saka Tas Kungs. Jo tā kā debesis augstākas nekā zeme, tā Mani ceļi augstāki nekā jūsu ceļi, un Manas domas nekā jūsu domas. Jo tā kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, bet slapina zemi un dara to auglīgu un zaļojam, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, Tāpat būs Mans vārds, kas iziet no Manas mutes; tas neatgriezīsies pie Manis tukšs, bet darīs, kas Man patīk, un izdosies labi, par ko Es to sūtu. Jo ar prieku jūs iziesiet un ar mieru jūs tapsiet vadīti, kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs gavilēdami, un visi koki laukā plaukšķinās. Ērkšķu vietā uzaugs priedes, un dadžu vietā uzaugs mirtes, un tas Tam Kungam būs par slavu un par mūžīgu zīmi, kas netaps izdeldēta. Tā saka Tas Kungs: turiet tiesu un dariet taisnību; jo Mana pestīšana ir tuvu nākusi, un Mana taisnība parādīsies. Svētīgs cilvēks, kas to dara, un cilvēka bērns, kas stipri pie tā turas, kas sabatu svētī un to nesagāna, un sargā savu roku, ka nedara ļauna. Un svešinieks, kas Tam Kungam pieķeras, lai nerunā un nesaka: Tas Kungs mani patiesi atšķirs no saviem ļaudīm; un, kas rāmits, lai nesaka: redzi, es esmu sakaltis koks. Jo tā saka Tas Kungs uz rāmitiem: kas svētī Manus sabatus un to pieņem, kas Man patīk, un stipri tur Manu derību, Tiem Es došu vietu Savā namā un Savos mūros, un vārdu, kas labāks nekā dēli un meitas, mūžīgu vārdu Es tiem došu, kas netaps izdeldēts: Un svešiniekus, kas Tam Kungam pieķeras, Viņam kalpot un Tā Kunga vārdu mīlēt, Viņam būt par kalpiem, - visus, kas sabatu svētī un to nesagāna, un kas stipri turas pie Manas derības, Tos Es nesīšu uz Savu svēto kalnu un tos iepriecināšu Savā lūgšanas namā; viņu dedzināmie un viņu kaujamie upuri būs patīkami uz Mana altāra. Jo Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. Tas Kungs Dievs, kas sapulcina Israēla izdzītos, saka: Es pie viņa vēl vairāk sapulcināšu pār tiem, kas jau ir sapulcināti. Visi lauka zvēri, nāciet ēst, arī visi meža zvēri. Visi viņu sargi ir akli, tie nezin nekā, tie visi ir mēmi suņi, kas nemāk riet, sapņodami tie guļ, iemīl miegu. Un šie suņi ir plēsīgi un nepieēdināmi. Un šie ir gani, kam pašiem nav saprašanas, tie visi līdz beidzamam iet ikviens pa savu ceļu, pēc savas peļņas. Nāciet šurp, (tie saka) es dabūšu vīnu, un dzersim stipru dzērienu un rītā lai ir kā šodien, papilnam, jo vairāk jo labāk. Taisnais iet bojā, un nav neviena, kas to ņem pie sirds, un dievbijīgie top aizrauti, un neviens to neliek vērā. Jo taisnais top aizrauts, pirms ļaunums nāk. Kas savu taisno ceļu gājuši, nāk pie miera un dus savās telpās. Bet jūs, nākat šurp, zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un maucinieces dzimums. Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplēšat savu muti un izstiepjat savu mēli? Vai jūs neesat pārkāpēju bērni un viltnieku dzimums? Jūs esat sakarsuši uz dievekļiem apakš visiem zaļiem kokiem un nokāvāt bērnus pie upēm apakš akmens kalnu stūriem. Pie gludeniem upes akmeņiem bija tava daļa, tā bija tava tiesa, un tiem tu izlēji dzeramu upuri un upurēji ēdamu upuri; vai Man ar to bija mierā būt? Tu taisīji savu gultu lielā un augstā kalnā, pat tur tu uzkāpi, upurus upurēt. Un aiz durvīm un stenderēm tu liki savu piemiņas zīmi, jo atstādamies no Manis tu atsedzi un kāpi un taisīji platu savu gultu un līki ar tiem. Tu iemīlēji viņu gultu un uzlūkoji to vietu. Tu gāji ar eļļu pie ķēniņa un nesi daudz smaržīgu zāļu, un tālu sūtīji savus vēstnešus un meties zemē līdz ellei. Tu nopūlējies savā garā ceļā un nesacīji: velti! Tu atradi jaunu spēku, tāpēc tu nenoguri. Bet no kā tev bija bail un ko tu bijies? Jo tu paliki par meli un Mani nepieminēji un neņēmi pie sirds. - Vai nav tā, kad Es sen dienām klusu cietis, tad tu Manis nebīsties? Es darīšu zināmu tavu taisnību un tavus darbus, ka tie tev nepalīdzēs. Kad tu brēksi, tad lai tev palīdz tavs (dievekļu) pulks; bet vējš tos visus aiznesīs, un vēsma tos aizraus. Bet kas uz Mani paļaujas, tas iemantos zemi un Manu svēto kalnu. Un Viņš sacīs: līdziniet, līdziniet, sataisiet ceļu, atņemat šķēršļus no Manu ļaužu ceļa. Jo tā saka Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā vārds ir svēts: Es dzīvoju augstībā un svētā vietā un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem. Jo Es nebāršos mūžīgi nedz dusmošos bez gala; jo priekš Mana vaiga nonīktu gars un tās dvēseles, ko esmu radījis. Es biju apskaities par viņu grēcīgo mantas kārību un tos situ un apslēpos un apskaitos, taču tie atkāpušies aizgāja pa savas sirds ceļu. Es ieraudzīju viņu ceļus, un tos dziedināšu, un Es tos vadīšu un došu prieku tiem, kas apbēdināti. Es radīšu lūpu augļus: miers, miers lai ir tiem, kas tālu un kas tuvu, saka Tas Kungs, un Es tos dziedināšu. Bet tie bezdievīgie ir kā aizkustināta jūra, kas nevar nostāties, un viņas viļņi izmet dūņas un dubļus. Bezdievīgiem nav miera, saka mans Dievs. Sauc pilnā kaklā, netaupi, pacel savu balsi kā bazūni, un pasludini Maniem ļaudīm viņu pārkāpumus un Jēkaba namam viņa grēkus. Jo Tie Mani meklē ikdienas, tā kā tiem būtu labs prāts pie Manu ceļu atzīšanas. Kā ļaudis, kas darījuši taisnību un nebūtu atstājuši sava Dieva tiesu, tie prasa no Manis taisnības tiesu; tie grib, lai Dievs tiem tuvojās. Kāpēc (tā tie saka) mēs gavējam, un Tu to neuzlūko? Kāpēc mēs mērdējam savu dvēseli, un Tu to negribi zināt? Redzi, tai dienā, kad jūs gavējat, tad jūs ejat pēc savas peļņas un dzenat visus savus strādniekus. Redzi, jūs gavējat bārdamies un riedamies un bezdievīgi kaudamies ar dūri. Jūs negavējat, kā pieklājās, lai jūsu balsis būtu dzirdamas augstībā. Vai tāda ir gavēšana, kas Man patīk, diena, kur cilvēks savu dvēseli mērdē? Kad galvu nokar kā niedre un gulstas uz maisa un pelnos, vai jūs to saucat par gavēšanu un par dienu, kas Tam Kungam patīk? Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītus atlaist vaļā un salauzt ikkatru jūgu? Vai tā nepiederas, maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītus, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvāka? Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma, un tava dzīvība no jauna zels, un tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Tad tu sauksi, un Tas Kungs atbildēs, tu brēksi, un Viņš sacīs: redzi, še Es esmu. Ja no sava vidus izraidīsi varmācību, mitēsies ar pirkstiem rādīt un nerunāsi ļauna, Un ja tu izsalkušam atdarīsi savu sirdi un paēdināsi apbēdināto dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsā, un tava krēsla būs kā dienas vidus; Un Tas Kungs tevi vadīs bez mitēšanās un pieēdinās tavu dvēseli tuksnesī un stiprinās tavus kaulus. Un tu būsi kā slacināts dārzs un kā ūdens avots, kam ūdens netrūkst. Un tavi bērni uzcels vecu vecās posta vietas, tu atjaunosi pagājušu cilšu pamatus un tevi sauks (par) plaisumu aizmūrētāju un ceļu atjaunotāju, kur var dzīvot. Ja tu savu kāju savaldi sabatā un nedari, kas tev patīk, Manā svētā dienā, un ja tu dusas dienu nosauci par līksmību, par Tā Kunga svēto (dienu), kas cienījama, un tu tā viņu godā turi, ka nestaigā savus ceļus nedz ej pēc savas peļņas nedz runā liekus vārdus. Tad tu priecāsies iekš Tā Kunga, un Es tevi vadīšu pār zemes augstumiem, un Es tevi mielošu ar tava tēva Jēkaba mantību; jo Tā Kunga mute to runājusi. Redzi, Tā Kunga roka nav paīsināta, palīdzēt, un Viņa auss nav bieza, dzirdēt. Bet jūsu noziegumi jūs atšķir no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausa. Jo jūsu rokas ir sagānītas ar asinīm un jūsu pirksti ar netaisnību, jūsu lūpas runā viltību, un jūsu mēle izdomā nepatiesību. Neviena nav, kas taisnību sludina, un neviena, kas uzticīgi tiesā; tie paļaujas uz tukšiem niekiem un runā viltu, tie nesās ar nelietību un dzemdē postu. Tie perē čūsku olas un auž zirnekļa tīklus. Kas no viņu olām ēd, tam jāmirst, un kad vienu samin, tad odze izlec. Viņu audumi neder drēbēm, un ar viņu darījumiem nevar apsegties, viņu darbi ir nelietīgi darbi, un varmācība ir viņu rokās. Viņu kājas skrien uz ļaunumu un steidzās izliet nenoziedzīgas asinis, viņu domas ir nelietīgas domas, posts un nelaime ir uz viņu ceļiem. Miera ceļu tie nezin, un tiesa nav viņu gājumos, tie groza savus ceļus; neviens, kas pa tiem staigā, nezin mieru. Tādēļ tiesa ir tālu no mums, un taisnība mūs nepanāk, mēs gaidām uz gaismu, bet redzi, tur ir tumsa, (mēs gaidām) uz spožumu, bet mēs staigājam krēslā. Mēs grābstāmies gar sienām, kā akli, un kā kam acu nav, tā mēs grābstāmies; mēs piedauzamies dienas vidū tā kā krēslā, pašā zaļā dzīvībā esam kā miruši. Mēs rūcam visi kā lāči, vaidam kā baloži, gaidām uz tiesu bet nav, uz pestīšanu, bet tā no mums tālu. Jo mūsu pārkāpumu ir daudz Tavā priekšā, un mūsu grēki dod pret mums liecību. Jo mūsu pārkāpumi ir mūsu priekšā, un mēs zinām savus noziegumus, Mēs esam atkāpušies un To Kungu aizlieguši, nogriezušies no sava Dieva, runājam varmācību un bezdievību, sadomājam un izgāžam no sirds melu valodu. Tiesa ir atstumta nost, un taisnība stāv no tālienes, jo patiesība klūp uz ielas, un skaidrība netiek iekšā. Tiešām, patiesība palikusi reta, un kas no ļauna atkāpjas, paliek par laupījumu. Tas Kungs to redzēja, un tas viņam nepatika, ka taisnības nav. Un Viņš redzēja, ka neviena nav, un brīnījās, ka aizstāvētāja nav. Un Viņam palīdzēja Viņa elkonis, un Viņa taisnība Viņu turēja. Un Viņš apvilka taisnību kā krūšu bruņas un lika galvā pestīšanas bruņu cepuri, un Viņš apvilka par apģērbu atriebšanas drēbes un apņēma karstu dusmību kā mēteli. Tā kā pelnījuši, tā Viņš atmaksās, bardzību Saviem pretiniekiem, atmaksu Saviem ienaidniekiem, salām Viņš atlīdzinās, kā pelnījušas. Tad bīsies Tā Kunga vārdu no vakara puses un no saules uzlēkšanas Viņa godību; kad ienaidnieks nāks kā upe, tad uzcels Tā Kunga Gars karogu pret viņu. Un Pestītājs nāks Ciānai un tiem, kas iekš Jēkaba atgriežas no pārkāpšanas, saka Tas Kungs. “Šī ir Mana derība ar tiem,” saka Tas Kungs: “Mans Gars, kas uz tevi, un Mani vārdi, ko esmu licis tavā mutē, tie neatstāsies no tavas mutes, nedz no tava dzimuma mutes, nedz no tavu bērnu bērnu mutes,” saka Tas Kungs, “no šī laika mūžīgi mūžam.” Celies, topi apgaismota, jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi. Jo redzi, tumsa apklāj zemi un krēsla ļaudis, bet pār tevi uzlēks Tas Kungs, un Viņa godība pār tevi rādīsies. Un pagāni staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas pār tevi uzlēcis. Pacel savas acis visapkārt un skaties: visi tie ir sapulcināti un nāk pie tevis. Tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām top atnestas. Tad tu redzēsi un izplūdīsi kā upe, un tava sirds brīnīsies un izpletīsies, jo jūras draudze pie tevis atgriezīsies un pagānu spēks nāks pie tevis. Tevi apklās kamieļu pulks, čaklie kamieļi no Midiānas un Epas, visi tie nāks no Sabas, zeltu un vīraku tie atnesīs un teiks Tā Kunga slavu. Visas avis no Kedara sapulcēsies pie tevis, tie auni no Nebajota tev kalpos, tie nāks par labprātību uz Manu altāri, un Es pagodināšu Savas godības namu. Kas ir tie, kas skriedami nāk kā padebeši, un kā baloži pie saviem logiem? Jo salas gaida uz Mani un Taršiša kuģi iet papriekš, tavus bērnus atvest no tālienes, un viņu zeltu un sudrabu līdz ar tiem, Tā Kunga, tava Dieva vārdam un tam Svētajam iekš Israēla; jo Viņš tevi pagodinājis. Un sveši uzcels tavus mūrus, un viņu ķēniņi tev kalpos; jo Savā dusmībā Es tevi esmu sitis, bet Savā žēlastībā Es par tevi esmu apžēlojies. Un tavi vārti stāvēs vienmēr vaļā un netaps aizslēgti ne dienu ne nakti, ka pie tevis var atvest pagānu spēku un viņu ķēniņus ar pavadīšanu. Jo tās tautas un valstis, kas tev negrib kalpot, ies bojā, un šīs tautas pavisam taps izdeldētas. Libānus godība nāks pie tevis, priede, kļava un bukses koks, tie visi, un pušķos Mana svētuma vietu, un Es pagodināšu to vietu, kur Manas kājas dus. Un pazemīgi nāks pie tevis tavu spaidītāju bērni, un visi, kas tevi zaimojuši, klanīsies līdz tavām pēdām un tevi nosauks par Tā Kunga pilsētu, par Ciānu, kur Israēla Svētais. Par to, ka tu esi bijusi atstāta un ienīdēta un neapmeklēta, Es tevi iecelšu par mūžīgu greznumu, par prieku līdz cilšu ciltīm. Un tu zīdīsi pagānu pienu, un ķēniņu krūtis tu zīdīsi. Un tu atzīsi, ka Es, Tas Kungs, esmu tavs Pestītājs un tavs izglābējs, Varenais iekš Jēkaba. Vara vietā Es atnesīšu zeltu, un dzelzs vietā Es atnesīšu sudrabu un koku vietā varu un akmeņu vietā dzelzi, un darīšu mieru par tavu valdītāju un taisnību par tavu uzraugu. Varas darbs tavā zemē vairs netaps dzirdēts, un ne posts ne pazušana tavās robežās, bet tu nosauksi pestīšanu par saviem mūriem un slavu par saviem vārtiem. Saule tev vairs nebūs par gaismu dienā, nedz mēnesis tev spīdēs par spīdekli, bet Tas Kungs tev būs par mūžīgu gaismu, un tavs Dievs par tavu greznumu. Tava saule vairs nenoies un tavs mēnesis vairs nemainīsies; jo Tas Kungs tev būs par mūžīgu gaismu, un tavām skumju dienām būs gals. Un tavi ļaudis būs visnotaļ taisni, tie turēs zemi par īpašumu mūžam, tie būs Manis dēstīts zars un Manu roku darbs, Man par godu. Mazākais paliks par tūkstoti un sīkākais par varenu tautu. Es Tas Kungs to pasteigšu (izpildīt) savā laikā. Tā Kunga Dieva Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, mani sūtījis, sagrauztas sirdis dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu atraisīšanu, Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atriebšanas dienu, iepriecināt visus noskumušos, Apbēdinātiem iekš Ciānas uzlikt un dāvināt glītumu pelnu vietā, prieka eļļu skumības vietā, skaistas drēbes izmisuša prāta vietā, ka tie top nosaukti stipri taisnības koki, Tā Kunga iedēsti, Viņam par godu. Un tie uztaisīs vecās posta vietas un uzcels senlaiku drupas un atjaunos sagruvušas pilsētas, kas jau priekš cilšu ciltīm bijušas postā. Un svešinieki stāvēs un ganīs jūsu lopus, un svešuma bērni būs jūsu arāji un jūsu vīna dārznieki. Bet jūs tapsiet saukti Tā Kunga priesteri, uz jums sacīs: mūsu Dieva kalpi. Jūs ēdīsiet pagānu spēku un mantosiet viņu godību. Sava kauna vietā jūs dabūsiet divkārtīgi (godu), un negoda vietā tie gavilēs par savu tiesu. Jo tie mantos savā zemē divkārtīgu daļu, un tiem būs mūžīga līksmība. Jo Es Tas Kungs mīlu tiesu un ienīstu netaisnu laupījumu. Un Es tiem dodu viņu algu pēc taisnības un daru ar tiem mūžīgu derību. Un viņu dzimums taps pazīstams starp pagāniem, un viņu bērnu bērni starp tautām; visi, kas tos redzēs, tos pazīs, jo tie ir dzimums, ko Tas Kungs svētījis. Es priecājos ar lielu prieku iekš Tā Kunga, mana dvēsele līksmojās iekš mana Dieva. Jo Viņš mani apģērbis ar pestīšanas drēbēm, ar taisnības svārkiem Viņš mani apsedzis, tā kā līgavainis ģērbjas svētku glītumā, un kā līgava greznojās savā skaistā apģērbā. Jo kā zeme izdod savus augļus, un kā dārzs liek uzdīgt savam sējumam, tā Tas Kungs Dievs liks izplaukt taisnībai un slavai priekš visām tautām. Ciānas dēļ es klusu necietīšu un Jeruzālemes labad es nerimšu, kamēr viņas taisnība aust kā spožums un viņas pestīšana iedegās kā uguns. Un tautas redzēs tavu taisnību un visi ķēniņi tavu godību, un tevi sauks ar jaunu vārdu, ko Tā Kunga mute skaidri noteiks. Un tu būsi skaists kronis Tā Kunga rokā un ķēniņa galvas glītums tava Dieva rokā. Uz tevi vairs nesacīs: atstāta, un uz tavu zemi vairs nesacīs: izpostīta. Bet tevi nosauks: pie kā Man ir labs prāts, - un tavu zemi: tā laulātā. Jo Tam Kungam ir labs prāts pie tevis, un tava zeme taps laulāta. Jo kā jauneklis laulājās ar jaunavu, tā ar tevi laulāsies tavi bērni, un kā līgavainis priecājās par līgavu, tā par tevi priecāsies tavs Dievs. Jeruzāleme, Es iecelšu sargus uz taviem mūriem, kas nekad ne dienu ne nakti necietīs klusu! Jūs, kas To Kungu piesaucat, nestāviet klusu! Neliekat Viņu mierā, kamēr Viņš stiprina Jeruzālemi un to padara slavenu virs zemes. Tas Kungs ir zvērējis pie Savas labās rokas un pie Sava stiprā elkoņa: Tavu labību Es vairs nedošu ēst taviem ienaidniekiem, un svešinieki nedzers vairs tavu vīnu, ar ko tu esi pūlējies. Bet kas to sakrāj, tie to ēdīs un slavēs To Kungu, un kas to lasīs, tie to dzers Manos svētos pagalmos. Izejiet, izejiet pa vārtiem, sataisiet ļaudīm ceļu, līdziniet, līdziniet staigājamu ceļu, atņemiet akmeņus, izceļat karogu pār tautām. Redzi, Tas Kungs sludina līdz pasaules galam: sakāt Ciānas meitai: redzi, tava pestīšana nāk, redzi, Viņa alga ir pie Viņa un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā. Un tos sauks: “Svētā tauta”, “Tā Kunga atpestītie” un tevi sauks “Meklētā”, “neatstātā pilsēta”. Kas tas ir, kas nāk no Edoma, sarkanām drēbēm no Bocras, grezns Savā apģērbā, lepns Savā lielā spēkā? Es, kas runāju taisnību, un varens esmu atpestīt. Kāpēc tad tavs apģērbs tik sarkans un tavas drēbes kā vīna spaida minējam? Es to spaidu esmu minis viens pats, un neviens no tautām nebija ar Mani. Un Es tos esmu minis Savā dusmībā un saminis Savā bardzībā. Tad viņu sula apslacināja Manas drēbes, un viss Mans apģērbs tapa aptraipīts. Jo atriebšanas diena ir Manā sirdī, un Mans pestīšanas gads ir atnācis. Jo Es skatījos, un palīga nebija, un Es brīnījos, bet atspaida nebija; tāpēc Man palīdzēja Mans elkonis, un Mana bardzība Man bija par atspaidu. Un Es saminu tautas Savā dusmībā un tās piedzirdināju Savā bardzībā un nometu zemē viņu spēku. Es pieminēšu Tā Kunga žēlastību un Tā Kunga slavu par visu, ko Tas Kungs mums parādījis, un par lielo labumu pie Israēla nama, ko Viņš tiem darījis pēc Savas bagātās žēlastības un pēc Savas lielās apžēlošanas. Jo Viņš sacīja: tie tomēr ir Mani ļaudis, bērni, kas nevils; un Viņš tiem palika par Pestītāju. Visās viņu bēdās Viņš par tiem bēdājās, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Caur Savu mīlestību un caur Savu žēlastību Viņš tos atpestīja un uzņēma un tos nesa visas senatnes dienas. Bet tie turējās pretī un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tāpēc Viņš tiem pārvērtās par ienaidnieku, Viņš pats karoja pret tiem. Tad Viņa tauta pieminēja vecos Mozus laikus: Kur ir, kas tos no jūras izveda ar Sava ganāmā pulka ganu? Kur ir, kas viņu sirdīs deva Savu Svēto Garu? Kas Mozu pie labās rokas pavadīja ar Savas godības elkoni, kas ūdeņus pāršķēla viņu priekšā un Sev darīja mūžīgu vārdu? Kas tos vadīja caur dziļumiem, kā zirgu pa klajumu, un tie neklupa? Tā kā ganāms pulks nokāpj ielejā, tā Tā Kunga Gars tos vadījis pie dusas. Tā Tu Savus ļaudis esi vadījis, ka Tu Sev darītu slavenu vārdu. Raugies no debesīm un skaties zemē no tās vietas, kur Tava svētā godība mājo. Kur ir Tava karstā mīlestība un Tava vara, Tava lielā sirds iežēlošanās un Tava žēlastība? Tās turas cieti pret mani. Tu tomēr esi mūsu Tēvs, jo Ābrahāms mūs nezin un Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs, no veciem laikiem tas ir Tavs Vārds. Kungs, kāpēc Tu mums lieci maldīties no Taviem ceļiem, kāpēc Tu mūsu sirdi apcietini, ka Tevi nebīstamies? Griezies atpakaļ Savu kalpu dēļ, to cilšu labad, kas Tava mantība. Uz īsu laiku Tava svētā tauta bija mantojusi, - mūsu pretinieki samina Tavu svēto vietu. Mēs esam palikuši tā kā tādi, par kuriem Tu ne mūžam neesi valdījis, un kas nav nosaukti pēc Tava vārda. Ak kaut Tu pārplēstu debesis un nonāktu zemē, ka kalni izkustu Tavā priekšā! Tā kā uguns iededzina žagarus, un kā uguns ūdeni dara uzverdam, - ka Tavs Vārds tiktu zināms Taviem pretiniekiem, ka pagāni drebētu Tavā priekšā; Caur brīnumiem, ko Tu dari mums negaidot, kaut Tu nonāktu zemē, kaut kalni izkustu Tavā priekšā! Nemūžam nav dzirdēts, nedz samanīts, nedz acīm redzēts cits Dievs, kā vien Tu, kas tā dara tam, kas uz Viņu gaida. Tu nāci tiem tuvu, kas taisnību dara ar prieku, kas Tevi piemin uz Taviem ceļiem. Redzi, Tu esi apskaities, tāpēc ka mēs esam grēkojuši, un būtu mēs iekš Taviem ceļiem palikuši, tad būtu mēs izglābti tapuši Mēs visi esam kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība kā sārņaina drēbe. Un mēs visi novīstam kā lapa, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš. Un neviena nav, kas Tavu Vārdu piesauc, kas uzmostas un tveras pie Tevis. Jo Tu apslēpi Savu vaigu no mums un liec mums nīcin iznīkt caur mūsu grēkiem. Nu tad, Kungs, Tu esi mūsu Tēvs, mēs esam māls, un Tu esi mūsu darītājs, un mēs visi esam Tavas rokas darbs. Neapskaisties, Kungs, tik ļoti, un nepiemini noziegumu mūžīgi, redzi, uzlūko jel, ka mēs visi esam Tavi ļaudis. Tavas svētās pilsētas palikušas par tuksnesi, Ciāna par tuksnesi, Jeruzāleme par postažu. Mūsu svētais un skaistais Dieva nams, kur mūsu tēvi Tevi slavējuši, ir sadedzināts ar uguni, un viss mūsu acu prieks ir bojā gājis. Kungs, vai Tu būsi ciets, šās lietas redzēdams? Vai Tu klusu cietīsi, un mūs tik ļoti apbēdināsi? Es topu meklēts no tiem, kas pēc Manis nevaicāja, Es topu atrasts no tiem, kas Mani nemeklēja. Es esmu sacījis uz tautu, kas Manu vārdu nepiesauca: redzi, še Es esmu, redzi, še Es esmu. Es izplešu Savas rokas cauru dienu uz pārgalvīgiem ļaudīm, kas uz nelaba ceļa staigā pēc savām pašu domām, Uz ļaudīm, kas vienmēr Mani kaitina, kas Manā priekšā upurē dārzos un kvēpina uz ķieģeļiem, Kas sēž pie kapenēm un kapu alās paliek pa naktīm un ēd cūku gaļu, un negantas sulas ir viņu traukos. Kas saka: paliec, nenāc man klāt, jo es esmu svēts priekš tevis. Šie būs par dūmiem Manā dusmībā, par uguni, kas deg cauru dienu. Redzi, tas ir Manā priekšā rakstīts: Es necietīšu klusu, bet Es atmaksāšu, un pat viņu azotē Es atmaksāšu Jūsu noziegumus un jūsu tēvu noziegumus kopā, saka Tas Kungs, ka ir kvēpinājuši uz kalniem un Mani zaimojuši uz pakalniem; tāpēc viņu algu Es papriekš atmaksāšu viņu azotē. Tā saka Tas Kungs: tā kā kad vīnu atrod ķekarā un saka: nemaitā to, jo svētība tur iekšā, tāpat Es darīšu Savu kalpu dēļ, ka Es tos visus nenomaitāju. Bet Es no Jēkaba radīšu dzimumu un no Jūda, kas manto Manus kalnus, un Mani izredzētie to iemantos, un Mani kalpi tur dzīvos. Un Šarons taps par avju ganībām, un Ahora ieleja par lopu laidaru priekš Maniem ļaudīm, kas Mani meklējuši. Bet jūs, kas no Tā Kunga atkāpušies, kas Manu svēto kalnu aizmirstat un galdu sataisiet priekš Gad un dzeramus upurus ielejat priekš Meni, - Es jūs arī nolikšu zobenam, ka jums visiem būs locīties pie kaušanas, tāpēc ka Es esmu aicinājis, bet jūs neesat atbildējuši, Es esmu runājis, un jūs neesat klausījuši, bet darījuši, kas ļauns bija Manās acīs, un izraudzījušies, kas Man nepatika. Tādēļ Tas Kungs Dievs tā saka: redzi, Mani kalpi ēdīs, bet jūs būsiet izsalkuši; redzi, Mani kalpi dzers, bet jūs iztvīksiet; redzi, Mani kalpi priecāsies, bet jūs tapsiet kaunā; Redzi, Mani kalpi gavilēs sirds priekā, bet jūs brēksiet sirdēstos un kauksiet satriektā garā. Un jūs atstāsiet savu vārdu Maniem izredzētiem par lāstu vārdu, un Tas Kungs Dievs tevi nokaus, bet Savus kalpus Viņš nosauks ar citu vārdu; Un kas virs zemes svētīsies, tas svētīsies pie tā patiesā Dieva, un kas virs zemes zvērēs, tas zvērēs pie tā patiesā Dieva; jo tās pirmās bēdas būs aizmirstas un priekš Manām acīm apslēptas. Jo redzi, Es radu jaunas debesis un jaunu zemi, un tās pirmās lietas vairs nepieminēs, un tās vairs nenāks prātā. Bet priecājaties un līksmojaties mūžīgi mūžam par to, ko Es radu. Jo redzi, Es radīšu Jeruzālemi par prieku un viņas ļaudis par līksmību. Un Es priecāšos par Jeruzālemi un līksmošos par Saviem ļaudīm, un tur vairs netaps dzirdēta ne raudāšanas balss, ne kaukšanas balss. Tur nebūs vairs bērniņi, kas ilgi nedzīvos, nedz veci, kas savas dienas nepiepilda; bet jauneklis mirs simts gadus vecs būdams, un bezdievīgais taps nolādēts simts gadus vecs būdams. Un tie uztaisīs namus un dzīvos iekš tiem, tie dēstīs vīna dārzus un ēdīs viņu augļus. Tie neuztaisīs, lai cits tur dzīvo, un nedēstīs, lai cits to ēd; jo Manu ļaužu mūžs būs ka koku mūžs un Mani izredzētie baudīs savu roku darbu. Tie nestrādās velti, nedz dzemdēs bērnus briesmīgam galam. Jo tie ir Tā Kunga svētīto dzimums un viņu bērnu bērni līdz ar tiem. Un notiks, pirms tie sauc, tad Es atbildēšu, kad tie vēl runā, tad Es klausīšu. Vilki un jēri ies kopā ganos un lauva ēdīs salmus kā vērsis, un pīšļi būs čūskas barība; tie nedarīs ļauna un nedarīs posta visā Manā svētā kalnā, saka Tas Kungs. Tā saka Tas Kungs: Debesis ir Mans goda krēsls, un zeme ir Mans kāju pamesls; kur būtu tas nams, ko jūs Man taisītu, un kur būtu vieta priekš Manas dusas? Jo Mana roka visas šīs lietas radījusi, un tā visas tās cēlušās, saka Tas Kungs; bet uz to Es skatīšos, proti uz nabagu, un kam sagrauzts gars, un kas priekš Mana Vārda dreb. Kas vērsi nokauj, ir kā kas vīru nokauj; kas jēru upurē, ir kā kas sunim lauž kaklu; kas ēdamu upuri upurē, ir kā kas upurē cūku asinis; kas vīraku dedzina par piemiņas upuri, ir kā kas elku teic. Jo tie izvēlās savus pašu ceļus, un viņu dvēselei ir labs prāts pie savām negantībām. Tad arī Es tiem novēlēšu mokas un atvedīšu pār tiem briesmas, tāpēc ka Es saucu, un neviens neatbildēja, Es runāju, un neviens neklausīja, bet tie ir darījuši, kas ļauns priekš Manām acīm, un izvēlējušies, kas Man nepatika. Klausiet Tā Kunga vārdu, kas Viņa vārdu bīstaties. Jūsu brāļi, kas jūs ienīst, kas jūs atstumj Mana Vārda dēļ, saka: lai Tas Kungs pagodinājās, ka mēs redzam jūsu prieku; bet tie taps kaunā. Trokšņa balss būs pilsētā, balss no Dieva nama, Tā Kunga balss, kas Saviem ienaidniekiem atmaksā, kā tie pelnījuši. Pirms nāca bērnu sāpes, viņa ir dzemdējusi, pirms viņai uzgāja bailība, viņai dēls ir dzimis. Kas jel jebkad šo dzirdējis, kas šādas lietas redzējis? Vai zeme var piedzimt vienā dienā, vai tautu var dzemdēt vienā reizē? Jo Ciāna, tikko tai bērnu sāpes uznāca, arī dzemdējusi savus bērnus. Vai Es liktu nākt līdz dzimšanai un neļautu dzemdēt? Saka Tas Kungs: Vai Es, kas dod spēku dzemdēt, atkal aizturētu? Saka tavs Dievs. Priecājaties ar Jeruzālemi un līksmojaties par viņu visi, kas to mīlējāt, priecājaties priecādamies ar viņu visi, kas par to bijāt noskumuši, Ka zīžat un papilnam dabūjat no viņas iepriecināšanas krūtīm, ka baudāt un atspirdzinājaties no viņas godības pilnuma. Jo tā saka Tas Kungs: redzi, Es vedīšu mieru pār to kā upi un pagānu godību kā izplūdušu strautu; tad jūs zīdīsiet, tapsiet klēpī nesti un uz ceļiem mīļi auklēti. Tā kā tādu, ko māte iepriecina, tāpat Es jūs iepriecināšu, un Jeruzālemē jūs tapsiet iepriecināti. Un jūs to redzēsiet, un jūsu sirds līksmosies, un jūsu kauli zaļos kā zāle. Tad Tā Kunga roka būs zināma visiem Viņa kalpiem, un Viņa ienaidniekiem Viņa dusmas. Jo redzi, Tas Kungs nāks ar uguni, un Viņa rati kā viesulis, bargi izgāzt Savu dusmību un rāt ar uguns liesmām. Jo ar uguni Tas Kungs tiesās un ar Savu zobenu visu miesu, un liels pulks būs Tā Kunga nokauto. Kas svētījās un šķīstās elku dārzos cits par citu un ēd cūkas gaļu un negantību un peles, tie kopā taps izdeldēti, saka Tas Kungs. Bet Es (zinu) viņu darbus un viņu domas! Notiks, ka Es sapulcināšu visas tautas un mēles, un tie nāks un redzēs Manu godību. Un Es tiem celšu zīmi un sūtīšu no izglābtiem pie pagāniem uz Taršišu, Pulu un Ludu, pie stopu strēlniekiem, pie Tūbala un Javana, uz tālajām salām, kas Manu slavu nav dzirdējuši un Manu godību nav redzējuši, un tie tautām darīs zināmu Manu godību. Un tie atvedīs visus jūsu brāļus no visām tautām Tam Kungam par upuri, uz zirgiem un ratiem un uz nestavām un uz zirgēzeļiem un uz čakliem kamieļiem, pie Mana svētā kalna uz Jeruzālemi, saka Tas Kungs, tā kā Israēla bērni upuri atnes šķīstā traukā uz Tā Kunga namu. Un arī no tiem Es ņemšu par priesteriem un par Levītiem, saka Tas Kungs. Jo tā kā jaunās debesis un jaunā zeme, ko Es radu, stāvēs Manā priekšā, saka Tas Kungs, tāpat stāvēs arī jūsu dzimums un jūsu vārds. Un notiks, ka visa miesa nāks ik jaunus mēnešus un ik sabatus un pielūgs Manā priekšā, saka Tas Kungs. Un tie izies ārā un redzēs to nomirušo miesas, kas no Manis atkāpušies. Jo viņu tārps nemirs un viņu uguns neizdzisīs, un tie būs negantība visai miesai. Jeremijas vārdi, kas bija Hilķijas dēls, no priesteriem Anatotā Benjamina zemē. Uz to Tā Kunga vārds notika Josijas, Amona dēla, Jūda ķēniņa dienās, viņa valdīšanas trīspadsmitā gadā. Tāpat uz viņu notika Jehojakima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa dienās, kamēr beidzās Cedeķijas, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, vienpadsmitais gads, kad Jeruzālemes ļaudis tapa aizvesti piektā mēnesī. Un Tā Kunga vārds notika uz mani un sacīja: Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi esmu pazinis, un pirms tu iznāci no mātes miesām, Es tevi esmu svētījis; tautām par pravieti Es tevi esmu licis. Tad es sacīju: ak Kungs, Dievs, redzi, es neprotu runāt, jo es esmu jauns. Bet Tas Kungs uz mani sacīja: nesaki, es esmu jauns; jo visur, kurp Es tevi sūtīšu, tev būs iet, un visu, ko Es tev pavēlēšu, tev būs runāt. Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi izglābšu, saka Tas Kungs. Un Tas Kungs izstiepa Savu roku un aizskāra manu muti, un Tas Kungs sacīja uz mani: redzi, Es lieku Savus vārdus tavā mutē. Redzi, Es tevi šodien ieceļu pār tautām un pār valstīm, izraut un salauzīt un izdeldēt un izpostīt, tad uztaisīt un dēstīt. Un Tā Kunga vārds uz mani notika un sacīja: ko tu redzi, Jeremija? Un es sacīju: es redzu mandeļkoka rīksti. Un Tas Kungs uz mani sacīja: tu esi labi redzējis; jo Es būšu nomodā par Savu vārdu, ka Es to daru. Un Tā Kunga vārds notika uz mani otru reiz un sacīja: ko tu redzi? Un es sacīju: es redzu verdošu podu no ziemeļa puses. Un Tas Kungs uz mani sacīja: no ziemeļa puses ļaunums gāzīsies pār visiem zemes iedzīvotājiem. Jo redzi, Es saucu visas ķēniņu valstu ciltis no ziemeļa puses, saka Tas Kungs, un tie nāks un cels ikviens savu krēslu priekš Jeruzālemes vārtu durvīm un pret visiem viņas mūriem visapkārt un pret visām Jūda pilsētām. Un Es spriedīšu Savu sodību pret viņiem par visu viņu ļaunumu, ka tie Mani atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem un klanījušies priekš savu roku darba. Tu tad apjoz savus gurnus un celies un runā uz tiem visu, ko Es tev pavēlēšu; Nebīsties priekš viņiem, lai Es tevi neizbiedēju viņu priekšā. Jo redzi, Es tevi šodien ceļu par stipru pilsētu un par dzelzs stabu un par vara mūri pret visu šo zemi, pret Jūda ķēniņiem, pret viņu lielkungiem, pret viņu priesteriem un pret tās zemes ļaudīm. Un tie karos pret tevi, bet nekā neiespēs pret tevi; jo Es esmu ar tevi, saka Tas Kungs, tevi izglābt. Un Tā Kunga vārds uz mani notika un sacīja: Ej un sauc Jeruzālemes ausīs un saki: Tā saka Tas Kungs: Es tevi pieminēju, kad tu vēl biji mīlīga meita un mīļa līgava, kad tu Man staigāji pakaļ tuksnesī, neapsētā zemē. Israēls bija Tam Kungam svētīts un viņa augļu pirmaji; visi, kas to ēda, tie tapa noziedzīgi, ļaunums nāca pār tiem, saka Tas Kungs. Klausiet Tā Kunga vārdu, Jēkaba nams, visas Israēla nama ciltis. Tā saka Tas Kungs: kādu netaisnību jūsu tēvi pie Manis atraduši, ka tie tālu no Manis atkāpušies un nelietībai dzinušies pakaļ un tapuši nelieši, Un nav sacījuši: kur ir Tas Kungs, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes, kas mūs vadīja tuksnesī, tukšā un nestaigātā zemē, izkaltušā un nāves ēnas zemē, tai zemē, kur neviens negāja cauri un kur neviens cilvēks nedzīvoja? Un Es jūs ievedu auglīgā zemē, ēst viņas augļus un viņas labumu. Bet kad jūs nācāt iekšā, tad jūs Manu zemi sagānījāt un darījāt Manu īpašumu par negantību. Priesteri nesacīja: kur ir Tas Kungs? Un bauslības mācītāji Mani nepazina un gani atkāpās no Manis, un pravieši mācīja Baāla vārdā un dzinās pakaļ tiem, kas nekā neder. Tāpēc Es vēl ar jums tiesāšos, saka Tas Kungs, un ar jūsu bērnu bērniem Es tiesāšos. Jo ceļaties pāri uz Ķitiju salām un lūkojiet un sūtiet uz Kedaru un ņemiet labi vērā un raugiet, vai tur tā noticis. Vai kādi pagāni dievus pārmijuši, jebšu tie nav dievi? Bet Mani ļaudis savu godību pārmijuši ar to, kas nekā neder. Iztrūcinieties par to, debesis, un trīciet un drebiet ļoti, saka Tas Kungs. Jo Mani ļaudis dara divkārtīgu ļaunumu: tie Mani atstāj, to dzīvo ūdens avotu, un izcērt sev akas, cauras akas, kas ūdeni netur. Vai Israēls ir kalps jeb dzimts vergs? Kāpēc tad viņš ir palicis par laupījumu? Jaunie lauvas rūc pret viņu, tie paceļ savas balsis un posta viņa zemi; viņa pilsētas ir sadedzinātas, ka neviens tur nedzīvo. Arī Nofas un Tahpanhesas bērni tev nogana galvu. Vai tu pats sev to nedari, ka tu To Kungu, savu Dievu atstāji tanī laikā, kad Viņš tevi veda uz ceļu? Un nu, ko tev iet Ēģiptes ceļu, dzert Šihora ūdeni? Un ko tev iet Asura ceļu, dzert lielās upes ūdeni? Tava blēdība tevi pārmācīs, un tava atkāpšanās tevi sodīs. Tāpēc atzīsti un redzi, ka tas ir ļauni un rūgti, ka tu To Kungu, savu Dievu, atstāji, un Manas bijāšanas nav pie tevis, saka Tas Kungs Dievs Cebaot. Jo no veciem laikiem tu savu jūgu esi salauzusi un savas saites saraustījusi un saki: es nekalpošu; jo uz visiem augstiem pakalniem un apakš visiem zaļiem kokiem tu skraidīji, maucību dzīt. Es tevi biju dēstījis par jauku vīna koku, par it taisnu sēklu; kā tad tu Man esi pārvērtusies par sveša vīna koka rūgto meža zaru? Jo jebšu tu mazgātos ar sārmu un ņemtu daudz ziepes klāt, tomēr tavs noziegums paliek iezīmēts Manā priekšā, saka Tas Kungs Dievs. Kā tu vari sacīt, es neesmu sagānījusies, es Baāliem neesmu dzinusies pakaļ? Redzi savu ceļu tai ielejā, ņem vērā, ko tu esi darījusi, Tu čaklā kamieļu māte, kas šurpu turpu skraida, meža ēzeļu māte, ar tuksnesi apradusi, kas savā kārībā elš, - kas viņas karstumu savaldīs? Kas to grib meklēt tam nav jāpiekūst; jaunā mēnesī to var atrast. Neskrej tā, ka tev apavi nokrīt un ka tu noslāpsti. Bet tu saki: tas ir velti, nekā! Jo es mīlēju tos svešos un dzīšos tiem pakaļ. Tā kā zaglis kaunas, kad to pienāk, tā Israēla nams taps kaunā, paši, viņu ķēniņi, viņu lielkungi un viņu priesteri un viņu pravieši, Kas uz koku saka: tu esi mans tēvs, - un uz akmeni: tu mani esi dzemdinājis. Jo tie Man piegriež muguru, ne vaigu. Bet nelaimes dienā tie saka: celies un izpestī mūs. Kur tad ir tavi dievi, ko tu sev esi taisījusi? Lai tie ceļas, vai tie bēdu laikā tevi var izpestīt; jo cik tev pilsētu, tik tev arī dievu, Jūda! Kāpēc jūs strīdaties pret Mani? Jūs visi no Manis esat atkāpušies, saka Tas Kungs. Jūsu bērnus Es esmu velti sitis, tie to pārmācību nav pieņēmuši. Jūsu zobens ir aprijis jūsu praviešus, kā plēsīgs lauva. Ak tu tauta, ņem jel vērā Tā Kunga vārdu! Vai tad Es Israēlim esmu tuksnesis vai tumša zeme? Kāpēc tad Mani ļaudis saka: mēs iesim savā vaļā, mēs nenāksim vairs pie Tevis? Vai jaunava aizmirst savu rotu, vai līgava savu greznumu? Bet Mani ļaudis Mani ir aizmirsuši jau neskaitāmas dienas. Cik brangi tavi ceļi, meklēt mīlestību! Tāpēc tu arī radini savus ceļus uz blēdībām. Pat pie tavu drēbju vīlēm atrodas nabagu nenoziedzīgu dvēseļu asinis, ko tu nepienāci kā ielauzušos. Bet par to visu (Es ar tevi tiesāšos). Un tu saki: es esmu nenoziedzīga, tāpēc lai viņa bardzība no manis nogriežas. Redzi, Es par to tiesāšos ar tevi, ka tu saki: es neesmu grēkojusi! Kam tu tik ļoti steidzies pārgrozīt savu ceļu? Pie Ēģiptes tu tāpat paliksi kaunā, kā tu kaunā palikusi pie Asura. Arī no turienes tu iziesi, rokas pār galvu sasizdama. Jo Tas Kungs ir atmetis, uz ko paļaujies, un tev ar viņiem labi neizdosies. Un Viņš saka: kad vīrs atstumj savu sievu, un tā aiziet no viņa un ņem citu vīru, vai tas viņu atkal drīkst pieņemt? Vai tāda zeme netaptu ļoti sagānīta? Bet tu ar daudz drauģeļiem esi maucību dzinusi un griezies atkal pie Manis, saka Tas Kungs. Pacel savas acis uz elku kalniem un skaties: kur tu neesi tapusi apsmieta! Tu viņu dēļ esi ceļmalā sēdējusi kā Arābs tuksnesī; tā tu zemi esi sagānījusi ar savu maucību un ar savu blēdību. Tādēļ agrais lietus top aizturēts, un vēlais lietus nenāk. Bet tev ir maukas piere, tu negribi kaunēties. Un taču no šī laika tu Mani piesauci: mans Tēvs! Tu esi manas jaunības draugs! Vai Viņš vienmēr dusmosies, vai Viņš bardzību turēs mūžīgi? Redzi, tā tu runā un dari ļaunu cik spēdama. Un Tas Kungs sacīja uz mani ķēniņa Josijas dienās: Vai esi redzējis, ko Israēla cilts atkāpdamās darījusi? Viņa gāja uz ikkatru elka kalnu un apakš visiem zaļiem kokiem un tur maukoja. Un Es sacīju, kad tā visu to bija darījusi, atgriezies pie Manis; bet tā neatgriezās; un to redzēja viņas māsa, tā neuzticīgā Jūda cilts. Un Es redzēju, lai gan Es tādēļ, ka tā pārkāpēja Israēla cilts laulību bija pārlauzusi, viņu biju atstājis un tai devis šķiršanās grāmatu, ka tomēr viņas māsa, neuzticīgā Jūda cilts, nebijās, bet nogāja un dzina pati arīdzan maucību. Un ar savas maucības slavu tā ir sagānījusi zemi, jo tā pārkāpa laulību ar akmeņiem un kokiem. Un pie visa tā arī viņas māsa, neuzticīgā Jūda cilts, pie Manis nav atgriezusies no visas savas sirds, bet ar viltu, saka Tas Kungs. Un Tas Kungs sacīja uz mani: Israēla cilts, tā atkāpēja, izturas taisnāki, nekā neuzticīgā Jūda cilts. Ej un sauc šos vārdus pret ziemeļa pusi un saki: atgriezies, Israēla cilts, tu atkāpēja, saka Tas Kungs, tad Es Savu dusmību negriezīšu uz tevi. Jo Es esmu žēlīgs, saka Tas Kungs, Es negribu mūžīgi dusmoties. Atzīsti tikai savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret To Kungu, savu Dievu, un šurp turp esi skraidījusi pie svešiem, apakš ikkatra zaļa koka, bet Manai balsij jūs neesat paklausījuši, saka Tas Kungs. Atgriežaties, atkāpēji bērni, saka Tas Kungs, - jo Es jūs esmu precējis un jūs uzņemšu, vienu no pilsētas un divas no cilts, un Es jūs vedīšu uz Ciānu. Un Es jums došu ganus pēc Mana prāta, un tie jūs ganīs ar zināšanu un saprašanu. Un notiks, kad jūs vairosities un būsiet auglīgi tai zemē tanīs dienās, saka Tas Kungs, tad vairs nesacīs: “Tā Kunga derības šķirsts” un tas arī vairs prātā nenāks un to arī vairs nepieminēs nedz meklēs nedz to atkal uztaisīs. Tanī laikā Jeruzāleme taps nosaukta: “Tā Kunga goda krēsls”, un pie viņas visi pagāni taps sapulcināti, tādēļ ka Tā Kunga vārds ir Jeruzālemē; un tie nestaigās vairs pēc savas niknās sirds domām. Tanīs dienās Jūda nams ies pie Israēla nama, un tie nāks kopā no ziemeļu zemes uz to zemi, ko es jūsu tēviem esmu devis par mantību. Es gan sacīju: kā Es tevi stādīšu starp bērniem un tev došu jauku zemi, visglītāko mantību starp tautu glītumiem! Un sacīju: “Mans Tēvs!” jūs Mani sauksiet un no Manis neatkāpsities. Patiesi, tā kā sieva savam draugam ir neuzticīga, tā jūs esat bijuši neuzticīgi pret Mani, jūs no Israēla nama, saka Tas Kungs. Balss taps dzirdēta uz kalniem, Israēla bērnu raudāšana un žēlošanās, ka tie pārgrozījuši savu ceļu un aizmirsuši To Kungu, savu Dievu. Atgriežaties, atkāpēji bērni, Es jūsu atkāpšanos dziedināšu. Redzi, mēs nākam pie Tevis, jo Tu, Kungs, esi mūsu Dievs. Patiesi, tas ir viltus ar pakalniem un ar visiem kalniem; patiesi, pie Tā Kunga, mūsu Dieva, ir Israēla pestīšana. Jo tas kauna darbs ir apēdis mūsu tēvu pūliņu no mūsu jaunības, viņu avis un viņu vēršus, viņu dēlus un viņu meitas. Mēs guļam savā kaunā, un mūsu negods mūs apklāj. Jo mēs esam grēkojuši pret To Kungu, savu Dievu, mēs un mūsu tēvi no savas jaunības līdz šai dienai, un neesam klausījuši uz Tā Kunga, sava Dieva, balsi. Ja tu atgriezīsies, Israēl, saka Tas Kungs, pie Manis atgriezīsies, un ja tu savas negantības Manā priekšā atstāsi un neskraidīsi apkārt, Un ja tu zvērēsi: “tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo!” Ar patiesību, ar tiesu un ar taisnību, tad tautas iekš Viņa svētīsies un ar Viņu lielīsies. Jo tā saka Tas Kungs uz Jūda un Jeruzālemes vīriem: ariet sev jaunu zemi un nesējat ērkšķos. Apgraizaties Tam Kungam un atņemat nost savas sirds priekšādu, Jūda vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, ka Mana bardzība neizšaujās kā uguns un nedeg, ka neviens nevar dzēst, jūsu nedarbu dēļ. Sludiniet Jūdā un Jeruzālemē, liekat to dzirdēt un stāstiet, bazūnējat ar bazūni tai zemē, sauciet ar pilnu muti un sakāt: sapulcinājaties un iesim stiprās pilsētās. Paceļat karogu uz Ciānu, bēgat, nestāvat. Jo Es atvedu nelaimi no ziemeļa puses un lielu postu. Lauva ceļas no sava biezuma, un tautu maitātājs nāk; viņš ir izgājis no savas vietas, tavu zemi darīt tukšu, lai tavas pilsētas top izpostītas, ka neviens tur vairs nedzīvo. Tādēļ apjoziet maisus, žēlojaties un kauciet, jo Tā Kunga bardzības karstums no mums neatstājās. Tai dienā, saka Tas Kungs, iznīks ķēniņa sirds drošība un lielo kungu sirds drošība, un priesteri izbīsies, un pravieši iztrūcināsies. Tad es sacīju: ak Kungs, Dievs! Patiesi, šiem ļaudīm un Jeruzālemei Tu esi ļāvis kļūt lielā viltū, ka sacīja: jums būs miers! Kur tomēr zobens sniedzās līdz pat dvēselei. Tanī laikā sacīs uz šiem ļaudīm un uz Jeruzālemi: sauss vējš nāk no augstiem tuksneša kalniem pret Manu tautu, ne vētīšanas, ne tīrīšanas pēc. Vējš Man nāks, kas stiprāks būs nekā viņi, tad arī Es nesīšu tiesu pret viņiem. Redzi, viņš cēlās kā debesis, un viņa rati ir kā viesulis, viņa zirgi ir čaklāki nekā ērgļi, - ak vai, mums, jo mēs esam postā! Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi izglābta; cik ilgi tu savas nelietības domas glabāsi savā sirdī? Jo balss sludina no Dana un ziņo bēdas no Efraīma kalniem. Dariet pagāniem zināmu, redzi, sludiniet par Jeruzālemi: sargi nāk no tālas zemes, un tie paceļ savu balsi pret Jūda pilsētām. Kā sargi ap tīrumu, tā tie būs visapkārt pret viņu, tādēļ ka tā pret Mani cēlusies, saka Tas Kungs. Tavs ceļš un tavi nedarbi tev to padara; tā ir tava blēdība, kas tik rūgta, ka tā sniedzās līdz pat tavai sirdij. Ak manas iekšas, manas iekšas! Kā bērnu sāpes man spiežas caur manu sirdi, mana sirds lec iekš manis, es nevaru klusu ciest, jo mana dvēsele dzird bazūnes skaņu un kara troksni. Posts pār postu tiek daudzināts. Jo visa zeme ir postīta, piepeši ir postīti mani dzīvokļi, acumirklī manas teltis. Cik ilgi jel man būs redzēt karogu, dzirdēt bazūnes skaņu? Tiešām, mani ļaudis ir traki un mani nepazīst; tie ir ģeķīgi bērni un neprātīgi. Tie gan ir gudri, ļaunu darīt, bet labu darīt tie nemāk. Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir tumša un tukša, - un debesis, un tajās nebija gaismas. Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie dreb, un visi kalni trīc. Es lūkoju, un redzi, neviena cilvēka nav, un visi putni apakš debess ir aizskrējuši. Es lūkoju, un redzi, auglīgais lauks ir tuksnesis, un visas viņa pilsētas ir salauztas priekš Tā Kunga un priekš Viņa bardzības karstuma. Jo tā saka Tas Kungs: visa tā zeme būs postā, tomēr Es to neizpostīšu pavisam. Tādēļ zeme bēdāsies, un debess augšā aptumšosies, jo Es to esmu runājis un apņēmies, un tas Man nebūs žēl, un no tā Es neatkāpšos. Visas pilsētas bēgs no jātnieku un strēlnieku trokšņa, tie ies biezos mežos un kāps uz klints kalniem, visas pilsētas taps atstātas, un neviena nebūs, kas tur dzīvos. Ko tu tad darīsi, tu postītā? Jebšu tu apģērbsies ar purpuru, jebšu tu izgreznosies ar zelta glītumu, jebšu tu savas acis darīsi jaukas, tad tu tomēr velti izgreznosies. Tie drauģeļi tevi apsmies, tie meklēs tavu dvēseli. Jo Es dzirdu kā dzemdētājas balsi, vaidēšanu, kā no tās, kas cieš pirmās bērnu sāpes, Ciānas meitas balsi; tā vaid un izpleš savas rokas: ak vai, man! Jo manu dvēseli nomāc slepkavas. Ejat apkārt pa Jeruzālemes ielām un pieraugāt jel un ņemiet vērā un meklējiet pa viņas platām ielām, vai jūs varat kādu atrast, vai ir kāds, kas taisnību dara un patiesību meklē, - tad Es viņai piedošu. Un jebšu tie visi saka: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, tomēr tie zvēr nepatiesi. Ak Kungs! Vai Tavas acis nav vērstas uz ticību? Tu tos siti, bet tie nejūt sāpes, Tu tos apbēdini, bet tie negrib pieņemt pārmācību; tie savus vaigus apcietinājuši vairāk nekā akmeni, tie negrib atgriezties. Un es sacīju: tiešām, tie ir nabagi, tie ir neprātīgi, tādēļ ka tie nezin Tā Kunga ceļu, sava Dieva tiesu, Es iešu pie tiem lieliem un runāšu ar tiem, jo tie zina Tā Kunga ceļu, sava Dieva tiesu. Bet tie visi kopā jūgu salauzuši un saites saraustījuši. Tādēļ tos sitīs lauva no meža, un vilks no tuksneša tos postīs, leopards glūn pret viņu pilsētām, visi, kas no turienes iziet, taps saplosīti. Jo viņu grēki ir vairojušies, viņu pārkāpumi augumā auguši. Kādēļ tad lai Es tevi žēloju? Tavi bērni Mani atstāj un zvērē pie tā, kas dievs nav. Kad Es nu tos esmu pieēdinājis, tad tie lauž laulību un iet pa pulkiem mauku namā. Kā baroti ērzeļi tie ceļas agri, ikviens zviedz pēc sava tuvākā sievas. Vai Man tos nebūs piemeklēt, saka Tas Kungs, jeb vai Manai dvēselei nav jāatriebjās pie tādiem ļaudīm, kā šie? Kāpjat uz viņas mūriem un samaitājiet tos, bet neizpostiet tos pavisam. Atņemiet viņas stīgas, jo tās nav no Tā Kunga. Jo Israēla nams un Jūda nams palikuši ļoti neuzticīgi pret Mani, saka Tas Kungs. Tie aizliedz To Kungu un saka: Viņš nav Tas (Kungs), un mums ļaunums neuzies, mēs neredzēsim nedz zobenu nedz badu. Arī pravieši aizies vējā, jo (Dieva) vārds nav pie viņiem; pašiem tiem tas tā notiks. Tādēļ saka Tas Kungs, Dievs Cebaot: Tāpēc ka jūs šo vārdu sakāt, redzi, Es Savu vārdu tavā mutē darīšu par uguni un šos ļaudis par malku, un tas tos aprīs. Redzi, Es atvedīšu pār jums tautu no tālienes, Israēla nams, saka Tas Kungs. Tā ir stipra tauta, veca tauta, tauta, kam valodu tu nesaproti, un nesajēdzi, ko tā runā. Viņas bultu maks ir kā atvērts kaps, tie visi ir varoņi. Un tā ēdīs tavu pļāvumu un tavu maizi, tā ēdīs tavus dēlus un tavas meitas, tā ēdīs tavas avis un tavus vēršus, tā ēdīs tavu vīna koku un tavu vīģes koku; tavas stiprās pilsētas, uz ko tu paļaujies, tā izpostīs ar zobenu. Tomēr arī tanīs dienās Es jums pavisam negribu galu darīt, saka Tas Kungs. Un kad jūs sacīsiet: kādēļ Tas Kungs, mūsu Dievs, mums visas šās lietas ir darījis? Tad tev uz viņiem būs sacīt: tā kā jūs Mani esat atstājuši un kalpojuši svešiem dieviem savā zemē, tāpat jūs kalposiet svešiem zemē, kas jums nepieder. Sludiniet to Jēkaba namā, liekat to dzirdēt iekš Jūda un sakāt: Klausiet jel to, ģeķīgie un neprātīgie ļaudis, kam acis ir, un neredz, kam ausis ir, un nedzird. Vai jūs Mani negribat bīties? Saka Tas Kungs, vai Manā priekšā negribat drebēt? Es smiltis lieku jūrai par robežu, par mūžīgu robežu, ka par to nebūs iet pāri; jebšu viņas viļņi kust, tad tie tomēr nekā neiespēj, jebšu tie gan kauc, tad tie tomēr pār to neiet pāri. Bet šiem ļaudīm ir bezdievīga un stūrgalvīga sirds, tie atkāpjas un aiziet, Un nesaka savā sirdī: lai jel bīstamies To Kungu, savu Dievu, kas mums dod lietu agri un vēlu - savā laikā, kas mums pasargā pļaujamā laika noliktās nedēļas. Jūsu noziegumi to aizkavē, un jūsu grēki to labumu jums aiztur. Jo starp Maniem ļaudīm atrodas bezdievīgi; tie glūn, kā mednieki mēdz, tie liek valgus un gūsta cilvēkus. Kā putnu sprosts ir pilns putnu, tā viņu nams ir pilns viltības, tādēļ tie ir palikuši lieli un bagāti. Tie ir tauki, tie ir gludeni, no tiem plūst ļaunums, tie neiztiesā tiesu nedz bāriņa lietas, ka šiem būtu labi, un nabagiem tie tiesu neizdod. Vai Man tos nebūs piemeklēt? saka Tas Kungs. Vai Manai dvēselei nebūs atriebties pie tādiem ļaudīm, kā šie? Briesmīgas un negantas lietas notiek šai zemē. Pravieši māca viltīgi, un priesteri valda pēc sava padoma, un Maniem ļaudīm tas tā patīk. Bet ko tad jūs pēcgalā darīsiet? Bēgat, Benjamina bērni, no Jeruzālemes, bazūnējat Tekoā, ceļat ugunszīmi BetKeremē, jo bēdas rādās no ziemeļa puses un liels posts. Es izdeldu Ciānas meitu, to jauko un vēlīgo. Gani uz viņu nāks ar saviem ganāmiem pulkiem, tie uzcels teltis visapkārt ap viņu, tie noganīs ikviens savu vietu. Taisāties uz karu pret viņu, ceļaties, ejam pašā dienas vidū. Ak vai, (bēdas) mums! Jo vakars metās un ēnas paliek garākas. Ceļaties, un ejam pašā naktī un izpostīsim viņas jaukos namus. Jo tā saka Tas Kungs Cebaot: nocērtiet kokus un uzmetiet valni pret Jeruzālemi; šī ir tā pilsēta, kas taps piemeklēta. Viņas vidū ir tik netaisnība vien. Kā avots izverd savu ūdeni, tā viņa izverd savu ļaunumu. Varas darbu un postu tur dzird, kaušanās un plēšanās bez mitēšanās ir Manā priekšā. Pieņem mācību, Jeruzāleme, lai Mana dvēsele no tevis nenogriežas, lai Es tevi nedaru par tuksnesi, par zemi bez iedzīvotāja. Tā saka Tas Kungs Cebaot: kas atliek no Israēla, to tie otrā reizē nolasīs kā vīna koku. Ņem traukus atkal rokā kā vīna ogu lasītājs. Uz ko lai es runāju un dodu liecību, ka tie to dzird? Redzi, viņu ausis ir neapgraizītas, ka tie nevar dzirdēt. Redzi, Tā Kunga vārds tiem ir par apsmieklu, pie tā tiem nav labs prāts. Tādēļ es esmu pilns Tā Kunga bardzības, ka nevaru valdīties. Izgāz to arī pār bērniem uz ielām, un pār to jaunekļu draudzi kopā, jo vīri un sievas tiks aizņemti, veci un kas mūžu piedzīvojuši. Un viņu nami taps citiem līdz ar tīrumiem un sievām; jo Es izstiepšu Savu roku pret tās zemes iedzīvotājiem, saka Tas Kungs. Jo visi ir mantas kārīgi, tā mazi kā lieli; tā pravietis kā priesteris, visi dzen viltību. Un tie dziedina Manas tautas vainu kā par nieku, sacīdami: miers, miers! Kur tomēr miera nav. Tie krituši kaunā, ka darījuši negantību. Bet tie nemaz nekaunas un neprot kauna. Tāpēc tie kritīs starp kritušiem; kad Es tos piemeklēšu, tad tiem būs krist, saka Tas Kungs. Tā saka Tas Kungs: stājaties uz ceļiem un raugāt un vaicājiet pēc senajiem ceļiem, kurš tas labais ceļš, un staigājiet pa to, tad jūs atradīsiet dusu savai dvēselei. Bet tie saka: mēs negribam staigāt. Es arī esmu iecēlis sargus pār jums, klausāties uz taures skaņu. Bet tie saka: mēs negribam klausīties. Tāpēc klausāties, tautas, un ņem vērā, draudze, kas viņu starpā notiek. Klausies, zeme! Redzi, Es vedīšu ļaunumu pār šiem ļaudīm, viņu padomu augļus, jo tie neklausās uz Manu vārdu, un Manu bauslību tie atmet. Par ko tad Man tas vīraks, kas nāk no Sabas, un tās labās niedres no tālās zemes? Jūsu dedzināmie upuri Man nepatīk, un jūsu kaujamie upuri Man nemīlami. Tādēļ Tas Kungs tā saka: redzi, Es šiem ļaudīm likšu piedauzekļus, un tēvi un bērni kopā pie tiem piedauzīsies, kaimiņš ar kaimiņu ies bojā. Tā saka Tas Kungs: redzi, tauta nāk no ziemeļa zemes, un liela tauta celsies no pasaules malām; Tā nes stopus un šķēpus, tā ir briesmīga un nežēlīga, viņu balss kauc kā jūra, un tie jāj uz zirgiem; tie ir apbruņoti kā karavīri pret tevi, Ciānas meita. Kad mēs par viņiem baumas dzirdējām, tad mūsu rokas nogura, bailība mums uzbruka un sāpes kā dzemdētājai. Neizejat laukā un nestaigājat pa ceļu, jo ienaidnieka zobens ir visapkārt par iztrūcināšanu. Ak, mana tauta, apjoz maisu un nometies pelnos, žēlojies kā par vienīgo dēlu, bēdājies gauži, jo postītājs nāk pār mums piepeši. Es tevi esmu iecēlis par pārbaudītāju starp Maniem ļaudīm kā stipru pili, ka tev viņu ceļu būs atzīt un pārbaudīt. Tie visi ir tie lielākie atkāpēji un staigā viltībā, tie ir varš un dzelzs, tie visi ir samaitātāji. Plēšas ir sadegušas, no viņu uguns nāk tikai svins, kausētājs velti kausējis, jo sārņi nav atšķirti. Tie top nosaukti par atmestu sudrabu, jo Tas Kungs tos ir atmetis. Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju no Tā Kunga, kas sacīja: Stājies Tā Kunga nama vārtos un sludini tur šo vārdu un saki: klausiet Tā Kunga vārdu, visi no Jūda, kas caur šiem vārtiem ieejat, To Kungu pielūgt. Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: dariet taisnus savus ceļus un savus darbus, tad Es jums likšu dzīvot šinī vietā. Nepaļaujaties uz melu vārdiem, kad saka: šis ir Tā Kunga nams, Tā Kunga nams, Tā Kunga nams! Bet ja patiesi darīsiet labus savus ceļus un savus darbus un nesīsiet taisnīgu tiesu cits citam, Ja neapbēdināsiet svešinieku, bāriņu un atraitni un neizliesiet nenoziedzīgas asinis šinī vietā un nedzīsities pakaļ svešiem dieviem, sev pašiem par postu, Tad Es jums likšu dzīvot šai vietā, tai zemē, ko Es esmu devis jūsu tēviem, mūžīgi mūžam. Redzi, jūs paļaujaties uz melu vārdiem, kas nekam nelīdz. Vai tad jums bija zagt, nokaut un laulību pārkāpt un nepatiesi zvērēt un Baālam kvēpināt un dzīties pakaļ citiem dieviem, ko nepazīstat, Un tad nākt un stāties Manā priekšā šinī namā, kas nosaukts pēc Mana Vārda, un sacīt: mēs esam atbrīvoti, ka mēs šo negantību darīt varam. Vai tad šis nams, kas nosaukts pēc Mana Vārda, ir slepkavu bedre jūsu acīs? Redzi, Es to gan esmu redzējis, saka Tas Kungs. Jo ejat jel uz Manu vietu, kas bija Šīlo, kur Es Savam vārdam papriekš liku mājot, un lūkojiet, ko Es tur esmu darījis Savu Israēla ļaužu ļaunuma dēļ. Un nu tādēļ ka jūs visus šos darbus darāt, saka Tas Kungs, un Es uz jums nemitīgi esmu runājis, bet jūs neesat klausījuši, Es jūs esmu aicinājis, bet jūs neesat atbildējuši, Tad Es šim namam, kas pēc Mana Vārda nosaukts, uz ko jūs paļaujaties, un pie šās vietas, ko Es jums un jūsu tēviem esmu devis, tāpat darīšu, kā esmu darījis Šīlo. Un Es jūs atmetīšu no Sava vaiga, tā kā esmu atmetis visus jūsu brāļus un visu Efraīma dzimumu. Tu tad nelūdz priekš šiem ļaudīm un nenes Manā priekšā par viņiem ne piesaukšanu ne lūgšanu, un neaizlūdz pie Manis, jo Es tevi neklausīšu. Vai tu neredzi, ko tie dara Jūda pilsētās un Jeruzālemes ielās? Bērni salasa malku, un tēvi kurina uguni, un sievas mīca mīklu un taisa raušus debess ķēniņienei un upurē dzeramus upurus citiem dieviem, Mani kaitināt. Bet vai tad tie Mani apkaitina? saka Tas Kungs. Vai tie to (nedara) sev pašiem par kaunu? Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Mana dusmība un Mana bardzība izgāzīsies pār šo vietu, pār cilvēkiem un lopiem un meža kokiem un zemes augļiem un degs un neizdzisīs. Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: liekat savus dedzināmos upurus klāt pie saviem kaujamiem upuriem un ēdat gaļu. Jo jūsu tēviem, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, Es neesmu ne teicis ne pavēlējis par dedzināmiem upuriem nedz kaujamiem upuriem. Bet šo vārdu Es tiem esmu pavēlējis un sacījis: klausiet Manu balsi, tad Es jums būšu par Dievu un jūs Man būsiet par ļaudīm, un staigājiet pa visiem ceļiem, ko Es jums pavēlēšu, lai jums labi klājās. Bet tie nav klausījuši nedz savas ausis atgriezuši, bet staigājuši pēc savas ļaunās sirds padoma un prāta, un Man ir pagriezuši muguru un ne vaigu. No tās dienas, kad jūsu tēvi izgājuši no Ēģiptes zemes līdz šai dienai, Es vienā sūtīšanā pie jums esmu sūtījis visus Savus kalpus, tos praviešus. Bet tie Mani nav klausījuši, nedz savas ausis atgriezuši, bet bijuši stūrgalvīgi, niknāki turēdamies nekā viņu tēvi. Tu gan visus šos vārdus uz viņiem runāsi, bet tie tevi neklausīs, tu tos gan aicināsi, bet tie neatbildēs. Tāpēc saki uz tiem: šie ir ļaudis, kas Tā Kunga, sava Dieva, balsi neklausa un mācību nepieņem. Patiesība bojā gājusi un iznīkusi no viņu mutes. Nocērp savas galvas greznumu un met to nost, un raudi gauži uz kailiem kalniem, jo Tas Kungs atmetis un atstājis šo Savas dusmības cilti. Jo Jūda bērni ir darījuši, kas ļauns Manās acīs, saka Tas Kungs. Tie savus negantos elkus likuši tai namā, kas nosaukts pēc Mana Vārda, to sagānīdami; Un ir uzcēluši Tofetes altārus Ben-Hinoma ielejā, sadedzināt savus dēlus un savas meitas ar uguni, ko Es neesmu pavēlējis, un kas nav nācis Manā sirdī. Tādēļ redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka to vairs nesauks par Tofeti un Ben-Hinoma ieleju, bet par slepkavu ieleju, un Tofetē apbedīs, jo citur vietas nebūs. Un šo ļaužu miroņi būs par barību putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un neviens tos neaizdzīs. Un Es darīšu, ka Jūda pilsētās un Jeruzālemes ielās mitēsies prieka balss un līksmības balss, līgavaiņa balss un līgavas balss; jo tā zeme būs postā. Tanī laikā, saka Tas Kungs, Jūda ķēniņu kaulus un viņu lielkungu kaulus un viņu priesteru kaulus un praviešu kaulus un Jeruzālemes iedzīvotāju kaulus izmetīs no viņu kapiem. Un izmētās pret sauli un pret mēnesi un pret visu debess pulku, ko tie mīlējuši un kam tie kalpojuši un kam tie dzinušies pakaļ un ko tie meklējuši un ko tie pielūguši. Ne tos sakrās, ne tos apraks, tie būs par mēsliem zemes virsū. Un nāvi vēlēsies dzīvības vietā visi atlikušie, kas no šās niknās cilts atliks visās malās, kurp Es tos atlikušos būšu aizdzinis, saka Tas Kungs Cebaot. Un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs: kad krīt, vai atkal neceļas: kad nogriežas, vai atkal negriežas atpakaļ? Kāpēc tad šie Jeruzālemes ļaudis atkāpjas bez mitēšanās atkāpdamies? Tie stipri turas pie viltus un liedzās atgriezties. Es esmu vērā ņēmis un dzirdējis: tie runā, kas nepareizi; neviena nav, kam būtu žēl savas blēdības, kas sacītu: ko esmu darījis? Visi atkāpjas, skriedami kā traks ērzelis kas karā. Stārķis apakš debess zina savus laikus, un ūbele un dzērve un bezdelīga ņem vērā savu atnākšanas laiku, bet Mani ļaudis neatzīst Tā Kunga tiesu. Kā tad jūs sakāt: mēs esam gudri, un Tā Kunga bauslība ir pie mums? Tiešām, redzi, rakstu mācītāju viltīgie raksti to pārvērtuši par meliem. Gudrie top apkaunoti, iztrūcināti un sagūstīti; redzi, Tā Kunga vārdu tie ir atmetuši, kāda gudrība tad tiem ir? Tādēļ Es viņu sievas došu citiem, viņu tīrumus svešiem mantiniekiem; jo mazi un lieli, visi kāri pēc mantas; pravietis un priesteris, abi dzen viltību. Un tie dziedina Manas tautas vainu kā par nieku un saka: miers! Miers! Kur tomēr miera nav. Tie ir tapuši kaunā, tāpēc ka darījuši negantību, bet tie nemaz nekaunas un kauna neprot; tādēļ tie kritīs starp kritušiem, savas piemeklēšanas laikā tie gāzīsies pie zemes, saka Tas Kungs. Es tos rautin aizraušu, saka Tas Kungs, ka ķekari nepaliks pie vīna koka nedz vīģes pie vīģes koka, arī lapas nokritīs, un Es tiem dodu, kas pār tiem nāks. Ko tad kavējamies? Pulcējaties un iesim stiprās pilsētās un meklēsim tur galu! Jo Tas Kungs, mūsu Dievs, mums nolicis galu un mūs dzirdinājis ar žulti, tāpēc ka esam apgrēkojušies pret To Kungu. Gaida mieru, bet nav labuma, dziedināšanas laiku, bet redzi, izbailes. No Dana jau dzirdama viņa zirgu šņākšana; visa zeme dreb no viņa ērzeļu zviegšanas skaņas; tie nāk un noēd zemi ar viņas pilnumu, pilsētas un kas tur dzīvo. Jo redzi, Es sūtu jūsu starpā čūskas un odzes, pret ko nepalīdz vārdošana, - tās jūs kodīs, saka Tas Kungs! Kas mani iepriecinās skumjās! Mana sirds man gurst. Redzi, Manas tautas kliegšanas balss skan no tālas zemes: vai tad Tas Kungs vairs nav Ciānā? Vai viņas ķēniņš tur nav? Kāpēc tie Mani apkaitinājuši ar saviem dievekļiem, ar svešām nelietībām? Pļauja ir pagājusi, augļu laiks ir beidzies, bet mēs neesam atpestīti. Es esmu satriekts savas tautas posta dēļ, es esmu noskumis, izbailes mani sagrābušas. Vai tad zāļu nav Gileādā? Vai tur nav ārsta? Kāpēc tad manas tautas sērga nav dziedināta? Ak kaut manā galvā jel būtu ūdens un manas acis taptu par asaru avotiem, tad es dienām naktīm apraudātu savas tautas nokautos. Ak kaut man tuksnesī būtu ceļavīra mājas vieta, tad es savus ļaudis atstātu un no tiem aizietu, jo tie visi ir laulības pārkāpēji, blēžu draudze. Tie uzvelk savu mēli kā stopu uz meliem un ne uz patiesību, tie top vareni virs zemes, tie dodas no ļaunuma uz ļaunumu, bet Mani tie nepazīst, saka Tas Kungs. Sargājaties ikviens no sava drauga, un nepaļaujaties ne uz savu brāli; jo brālis brāli krāpj, un draugs staigā draugu aprunādams. Cits pret citu dzen viltību un nerunā patiesību, tie māca savu mēli melot, tie nopūlējās netaisnību darīdami. Tava mājas vieta ir pašas viltības vidū, caur viltību tie liedzās Mani pazīt, saka Tas Kungs. Tādēļ, tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, Es tos kausēšu un pārbaudīšu, - jo kā lai Es citādi daru Savas tautas priekšā? Viņu mēle ir nāvīga bulta, tā runā viltu, ikviens ar savu muti runā par mieru ar savu tuvāku, bet savā sirdī tam liek valgus. Vai Man tos nebūs piemeklēt? saka Tas Kungs. Vai Manai dvēselei nebūs atriebties pie tādiem ļaudīm, kā šie? Man jāsāk raudāšana un kaukšana par kalniem un raudu dziesma par ganībām tuksnesī; jo tās ir nodedzinātas, ka neviens tur nestaigā, un ganāmā pulka balsi tur nedzird; putni apakš debess un lopi ir aizskrējuši un aizgājuši. Un Jeruzālemi Es likšu par akmeņu kopu un par mājokli tuksneša zvēriem, un Jūda pilsētas Es darīšu par postažu bez iedzīvotājiem. Kas ir tāds gudrs vīrs, kas to saprot? Un uz ko Tā Kunga mute runājusi, ka tas to var pasludināt? Kādēļ zeme iet bojā un izdeg kā tuksnesis, kur neviens nestaigā? Un Tas Kungs sacīja: tādēļ ka tie atstājuši Manu bauslību, ko Es tiem esmu licis priekšā, un nav klausījuši Manu balsi nedz pēc tās staigājuši, Bet staigājuši pēc savas sirds stūrgalvības un Baāliem pakaļ, kā viņu tēvi tos mācījuši. Tādēļ, tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: Redzi, Es šos ļaudis ēdināšu ar vērmelēm un tos dzirdināšu ar žultīm. Un Es tos izkaisīšu starp tautām, ko tie nav pazinuši nedz viņu tēvi, un sūtīšu zobenu tiem pakaļ, tiekams Es tos būšu izdeldējis. Tā saka Tas Kungs Cebaot: ņemiet to vērā un aicinājiet raudu sievas, lai tās nāk, un sūtat pēc tām gudrām sievām, lai tās atnāk, Un steigšus sāk par mums raudāšanu, ka mūsu acis tek asarām un mūsu acu plakstiņi plūst ūdenim. Jo kaukšanas balss dzirdama no Ciānas: ak! Kā esam postīti, ļoti kaunā likti, jo mēs atstājam zemi, jo tie apgāzuši mūsu mājokļus! Klausiet tad Tā Kunga vārdu, sievas, un lai jūsu auss uzņem Viņa mutes vārdu, un mācat savām meitām raudu dziesmas, un viena otrai lai māca gaudas. Jo nāve kāpj iekšā pa mūsu logiem, tā nāk mūsu jaukos namos, nokaut bērniņus pa ielām un jaunekļus pa gatvēm. Runā, tā saka Tas Kungs: miroņu miesas gulēs kā mēsli uz tīruma un kā kūļi aiz pļāvēja, ko neviens nesaņem. Tā saka Tas Kungs: gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu stiprumu, bagātais lai nelielās ar savu bagātību. Bet kas grib lielīties, tas lai lielās ar to, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs, kas dara žēlastību, tiesu un taisnību virs zemes; jo pie tām Man ir labs prāts, saka Tas Kungs. Redzi, nāk dienas, saka Tas Kungs, ka Es piemeklēšu apgraizītos līdz ar neapgraizītiem, Ēģiptes zemi un Jūdu un Edomu un Amona bērnus un Moabu un visus, kam apcirptas bārdas, kas tuksnesī dzīvo. Jo visi pagāni ir neapgraizīti, bet Israēla namam ir neapgraizīta sirds. Klausiet to vārdu, ko Tas Kungs uz jums runā, Israēla nams. Tā saka Tas Kungs: nemācaties pagānu ceļu un neizbīstaties no debess zīmēm, jebšu pagāni no tām izbīstas. Jo pagānu likumi ir nelietība. Jo tas ir koks, mežā cirsts, darbs no amatnieka rokām ar cirvi. Viņš to izgrezno ar sudrabu un ar zeltu, stiprina ar naglām un ar āmuriem, ka nešaubās. Tie ir kā tēsti stabi un nerunā, tie top apkārt nēsāti, jo paši nestaigā. Nebīstaties no viņiem, jo tie nedara ļauna, arī labu darīt tie nevar. Bet nu neviena nav, kā Tu, Kungs; Tu esi liels, un liels ir Tavs Vārds ar spēku. Kas Tevi nebītos, Tu tautu Ķēniņ? Jo tas Tev nākas, tādēļ ka starp visiem pagānu gudriem un visās viņu valstīs neviena tāda nav, kā Tu. Tiešām, tie visi kopā ir neprātīgi un ģeķīgi. Jo viņu mācība ir nelietība, tie ir koks. Izkalts sudrabs top atvests no Taršišas un zelts no Ufazas, kalēja darbam un kausētāja rokām; pazilas drēbes un purpurs ir viņu apģērbs; tie visi ir amatnieku darbs. Bet Tas Kungs ir patiesi Dievs, Viņš ir dzīvs Dievs un mūžīgs Ķēniņš. No Viņa bardzības zeme dreb, un tautas Viņa dusmību nevar panest. Tā jums uz tiem būs sacīt: dieviem, kas debesi un zemi nav darījuši, tiem būs iet bojā no zemes un no šīs pasaules. Viņš zemi radījis caur Savu spēku un pasauli dibinājis caur Savu gudrību un debesis izpletis caur Savu padomu. Kad Viņa balss atskan, tad ūdeņi krāc debesīs, un Viņš liek miglai celties no zemes galiem, Viņš dara zibeņus ar lietu un liek vējam nākt no Viņa alām. Visi cilvēki paliek stulbi bez saprašanas, visi kausētāji top kaunā ar saviem tēliem, jo ko tie lej, ir meli, un dvašas tur nav. Tie ir nelietība un apsmejams darbs; piemeklēšanas laikā tie iet bojā. Tā kā šie nav Jēkaba daļa, jo Viņš ir visu lietu Radītājs, un Israēls ir Viņa mantības cilts, - Kungs Cebaot ir Viņa vārds. Pacel savu paunu no zemes, tu kas sēdi spaidos. Jo tā saka Tas Kungs: redzi, šoreiz Es metu projām tās zemes iedzīvotājus kā ar lingu, un Es tos spaidīšu, ka tiek atrasti. Ak vai, manu bēdu! Mana vaina ir sāpīga! Bet es saku: tās ir gan sāpes, bet man tās jāpanes. Mana telts ir postīta, un visas manas virves ir sarautas; mani bērni no manis aizgājuši un to vairs nav. Neviena nav, kas manu dzīvokli uztaisa un manas teltis uzceļ. Jo tie gani palikuši stulbi un nav To Kungu meklējuši, tādēļ tiem nav labi izdevies, bet viss viņu ganāmais pulks izklīdis. Klau, ko dzird! Redzi, nāk liels troksnis no ziemeļa zemes, postā likt Jūda pilsētas un darīt par mājokli tuksneša zvēriem. Es zinu, ak Kungs, ka cilvēka ceļš pie viņa paša nestāv; tas nestāv pie vīra, kā lai staigā, kurp tas lai sper savus soļus. Pārmāci mani, ak Kungs, bet ar žēlastību, ne Savā bardzībā, ka Tu mani neiznīcini. Izgāz Savu dusmību pār pagāniem, kas Tevi nepazīst, un pār ciltīm, kas Tavu Vārdu nepiesauc. Jo tie Jēkabu aprijuši, tie viņu apēduši un viņu izdeldējuši un viņa druvas izpostījuši. Šis ir tas vārds, kas no Tā Kunga tā notika uz Jeremiju: Klausiet šās derības vārdus un runājiet uz Jūda vīriem un uz Jeruzālemes iedzīvotājiem. Un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: nolādēts lai ir tas cilvēks, kas neklausa šās derības vārdiem, Ko Es jūsu tēviem esmu pavēlējis, kad tos izvedu no Ēģiptes zemes, no tā dzelzs cepļa, un sacīju: klausiet Manu balsi, un dariet to, tā kā Es jums pavēlu, tad jūs Man būsiet par ļaudīm, un Es jums būšu par Dievu, Lai Es to zvērestu piepildu, ko Es jūsu tēviem esmu zvērējis, viņiem dot zemi, kur piens un medus tek, tā kā tas šodien ir. Tad es atbildēju un sacīju: Āmen, Kungs! Un Tas Kungs sacīja uz mani: izsauc visus šos vārdus pa Jūda pilsētām un pa Jeruzālemes ielām, un saki: klausiet šās derības vārdus un dariet tos. Jo Es jūsu tēviem skaidri esmu apliecinājis tai dienā, kad tos izvedu no Ēģiptes zemes, līdz šai dienai, vienmēr liecību dodams, un sacīju: klausiet Manu balsi. Bet tie nav klausījuši nedz savas ausis atgriezuši, bet staigājuši ikviens pēc savas niknās sirds stūrgalvības. Tāpēc Es liku pār tiem nākt visiem šīs derības vārdiem, ko Es pavēlēju darīt, un tie nav darījuši. Un Tas Kungs uz mani sacīja: sazvērestība rodas starp Jūda vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem. Tie ir atgriezušies pie savu vectēvu noziegumiem, kas liegušies Maniem vārdiem klausīt, un citiem dieviem dzinušies pakaļ, tiem kalpot. Israēla nams un Jūda nams pārkāpuši Manu derību, ko Es ar viņu tēviem esmu cēlis. Tādēļ tā saka Tas Kungs: redzi Es pār tiem vedīšu ļaunumu, no kā tie nevarēs izbēgt; kad tie tad uz Mani brēks, tad Es tos neklausīšu. Un Jūda pilsētas un Jeruzālemes iedzīvotāji noies un brēks uz dieviem, kam tie kvēpinājuši; bet pestīt tie tos neatpestīs viņu nelaimes laikā. Jo cik tev pilsētu, Jūda, tik arī tavu dievu, un cik Jeruzālemē ielu, tik altāru jūs esat cēluši par kaunu, altārus Baālam kvēpināt. Tu tad nelūdz par šiem ļaudīm un nenes par tiem piesaukšanu un lūgšanu, jo Es neklausīšu, kad tie Mani piesauks par savu nelaimi. Kas Manam mīļam ir Manā namā, kur tā top darīts, tāda blēdība no tāda pulka! Vai solījumi un upura gaļa atņems nelaimi no tevis? Tad tu varētu gavilēt. Tas Kungs tevi nosauca par zaļu eļļas koku, kas jauks un auglīgs, bet nu Viņš tam uguni pielicis ar lielu trokšņa skaņu, un viņa zari lūst. Jo Tas Kungs Cebaot, kas tevi dēstījis, tas par tevi nospriedis nelaimi, Israēla nama un Jūda nama niknuma dēļ, ko tie savā starpā dara, Mani apkaitināt, Baālam kvēpinādami. Nu Tas Kungs man to ir zināmu darījis, un es to zinu; tai brīdī Tu man esi rādījis viņu padomu. Un es biju tā kā lēna avs, ko ved pie kaušanas, un es nezināju, ka tie pret mani bija domājuši tādas domas: lai to koku ar viņa augļiem maitājam un viņu izdeldam no dzīvo zemes, ka viņa vārdu vairs nepieminētu. Bet Tu, Kungs Cebaot, taisnais soģi, kas pārbaudi domas un sirdis, liec man redzēt Tavu atriebšanu pie viņiem, jo Tev es esmu pavēlējis savu tiesas lietu. Tādēļ tā saka Tas Kungs pret Anatotas vīriem, kas tavu dvēseli meklē un saka: nesludini pret mums Tā Kunga Vārdā, ja negribi mirt caur mūsu rokām. Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, Es tos piemeklēšu un jaunekļiem būs mirt caur zobenu, viņu dēli un viņu meitas mirs badā, ka no tiem nekas neatliks. Jo nelaimei Es likšu nākt pār Anatotas vīriem viņu piemeklēšanas gadā. Tu, ak Kungs, paliec taisns, kad es ar Tevi gribētu tiesāties; tomēr par tiesu ar Tevi gribu runāt. Kāpēc bezdievīgiem ceļš labi izdodas, un visiem, kas dara viltu, labi klājās? Tu tos esi dēstījis, un tie ir iesakņojušies un aug un nes augļus; Tu gan esi tuvu viņu mutei, bet tālu no viņu sirdīm. Bet mani, ak Kungs, Tu pazīsti, mani Tu redzi un pārbaudi manu sirdi, kāda tā ir tavā priekšā. Aizrauj viņus kā avis uz kaušanu un nolieci tos uz nokaušanas dienu! Cik ilgi tad zeme lai bēdājās un zāle visur laukā lai savīst? Iedzīvotāju blēdības dēļ lopi un putni iet bojā. Jo tie saka: Viņš neredz, kā mums pēcgalā klāsies! Kad tu skrēji ar kājniekiem un tie tevi nokausēja, kā tad tu varētu skrieties ar zirgiem? Un ja tu jūties drošs miera zemē, ko tad tu darīsi Jordānes varenos biezumos? Jo, pat tavi brāļi un tavs tēva nams ir neuzticīgi pret tevi un sauc pilnā balsī tev pakaļ. Neuzticies tiem, kad tie laipnīgi ar tevi runā. Es Savu namu esmu atstājis un atmetis Savu mantas tiesu un to, ko Mana dvēsele mīļo, nodevis viņa ienaidniekiem rokā. Mana mantība Man ir palikusi kā lauva mežā; tā savu balsi pret Mani pacēlusi, tādēļ Es to esmu ienīdējis. Mana mantība Man ir kā raibs putns, kam putni uzkrīt no visām pusēm. Nāciet, sapulcinājaties, visi zvēri laukā, nāciet un ēdiet. Daudz gani maitājuši Manu vīna dārzu, tie ir saminuši Manu tīrumu, Manu jauko tīrumu tie darījuši par tukšu postažu. Tas ir postā, izpostīts tas bēdājās Manā priekšā; visa zeme ir postīta, jo neviena nav, kam sirds to ņem vērā. Pa visiem tuksneša kalniem postītāji nākuši, jo Tā Kunga zobens rij no viena zemes gala līdz otram, un miera nav nevienai miesai. Tie sēj kviešus, bet ērkšķus tie pļauj, tie gan grūti strādā, bet nepelna nekā. Tā tad topat kaunā ar saviem augļiem caur Tā Kunga karsto bardzību. Tā saka Tas Kungs par visiem maniem nikniem kaimiņiem, kas aizskar to mantību, ko Es esmu devis mantot Saviem Israēla ļaudīm: Es tos izraušu no viņu zemes un Jūda namu Es izraušu no viņu vidus. Un notiks, kad Es tos būšu izrāvis, tad Es atkal par tiem apžēlošos, Es tos vedīšu atpakaļ, ikkatru savā daļā un ikkatru savā zemē. Un ja tie Manu ļaužu ceļu rūpīgi mācīsies un zvērēs pie Mana Vārda: “Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo!” Tā kā tie Manus ļaudis ir mācījuši pie Baāla zvērēt, - tad tie taps uzņemti Manu ļaužu vidū. Bet ja tie neklausīs, tad Es šo tautu izraušu un to pavisam izdeldēšu, saka Tas Kungs. Tā Tas Kungs uz mani sacījis: ej un pērc sev linu jostu un jozies ar to ap saviem gurniem, bet neliec to ūdenī. Tad es pirku jostu pēc Tā Kunga vārda un apjozos ar to ap saviem gurniem. Un Tā Kunga vārds notika uz mani otru reiz un sacīja: Ņem to jostu, ko tu esi pircis, kas ap taviem gurniem, un celies, ej pie Eifrates un apslēp to tur kādā klints plaisumā. Un es gāju un to apslēpu pie Eifrates, kā Tas Kungs man bija pavēlējis. Tad pēc ilgāka laika Tas Kungs uz mani sacīja: celies, ej pie Eifrates un ņem to jostu no turienes, ko Es tev esmu pavēlējis, tur apslēpt. Tad es gāju pie Eifrates un raku un ņēmu to jostu no tās vietas, kur to biju apslēpis, un redzi, tā josta bija maitāta un nederēja vairs nekam. Tad Tā Kunga vārds uz mani notika un sacīja: Tā saka Tas Kungs: tāpat Es maitāšu Jūda lepnību un Jeruzālemes lielo lepnību. Šie niknie ļaudis, kas negrib klausīt Manus vārdus un staigā pēc savas sirds stūrgalvības un dzenās citiem dieviem pakaļ, viņiem kalpot un priekš viņiem klanīties, tie būs kā šī josta, kas nekam vairs neder. Jo kā josta pieglaužas pie vīra gurniem, tā Es visu Israēla namu un visu Jūda namu esmu Sev pieglaudījis, saka Tas Kungs, ka tie Man būtu par ļaudīm un par vārdu un par slavu un par godu, bet tie nav klausījuši. Tāpēc saki uz tiem šo vārdu: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: visi trauki top ar vīnu pildīti. Kad tie uz tevi sacīs: Vai tad mēs to nezinām, ka visi trauki ar vīnu top pildīti? Tad tev uz viņiem būs sacīt: tā saka Tas Kungs: redzi, visus šās zemes iedzīvotājus, un ķēniņus, kas uz Dāvida goda krēsla sēž, un priesterus un praviešus un visus Jeruzālemes iedzīvotājus Es pildīšu ar reibumu. Un Es tos sadauzīšu vienu pret otru, tēvus un bērnus, visus kopā, saka Tas Kungs, Es nesaudzēšu un netaupīšu, nedz apžēlošos, ka Es tos neizdeldētu. Klausiet un ņemiet vērā, nelepojaties, jo Tas Kungs to runājis. Dodiet Tam Kungam, savam Dievam, godu, pirms tumsa metās, un pirms jūsu kājas piedauzās pie krēslas kalniem, un jūs uz gaismu gaidāt, bet Viņš to darīs par nāves ēnu un pārvērtīs par tumsu. Bet kad jūs to neklausīsiet, tad mana dvēsele raudās slepeni tādas lepnības dēļ. Un manas acis izlies gaužas asaras un asarām plūdīs, tādēļ ka Tā Kunga ganāmais pulks top aizvests cietumā. Saki uz ķēniņu un uz ķēniņieni: zemojaties, sēžaties zemē, jo viss jūsu galvas glītums, jūsu godības kronis, ir nokritis. Pilsētas pret dienvidiem ir aizslēgtas, un nav, kas tās atver, visa Jūda cilts ir aizvesta, tā ir pavisam aizvesta. Paceļat savas acis un raugāt, kas nāk no ziemeļiem. Kur ir ganāmais pulks, kas tev bija dots, tavas godības avis? Ko tu sacīsi, kad Viņš tev cels par galvu tos, ko tu sev pielabinājis par draugiem? Vai tad tevi sāpes nesagrābs, kā sievu, kas dzemdē? Un, kad tu tad savā sirdī sacīsi: Kāpēc man tas notiek? Tavu lielo noziegumu dēļ tavu drēbju vīles ir atsegtas un tavas kājas piesmietas. Vai Etiopiešu vīrs var savu ādu pārvērst jeb leopards savus raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, kad esat ieraduši ļaunu darīt. Tādēļ Es tos gribu izkaisīt kā pelavas, kas izput no tuksneša vēja. Šī būs tava daļa, tā tiesa, ko Es tev esmu nospriedis, saka Tas Kungs, tāpēc ka tu Mani esi aizmirsusi un paļāvusies uz meliem. Tad arī Es tavas drēbju vīles atsegšu pār tavu vaigu, ka tavs kauns top redzams. Jo Es esmu redzējis tavu laulības pārkāpšanu, tavu nešķīsto iekārošanu, tavu neganto maukošanu uz elku kalniem, laukā tavu negantību. Ak vai, tev, Jeruzāleme! Vai tad tu negribi palikt šķīsta, cik ilgi tas vēl būs? Šis ir Tā Kunga vārds, kas noticis uz Jeremiju, par to sausuma laiku. Jūda bēdājās, un viņa vārti tvīkst, sērodamies tie guļ pie zemes, un Jeruzālemes brēkšana kāpj uz augšu. Un viņu cienīgie sūta savus zemos pēc ūdens; tie nāk pie akām, neatrod ūdens, atgriežas ar saviem traukiem tukšā, top kaunā un noskumst un apsedz savu galvu. Tāpēc ka zeme iztrūkusies, ka lietus nav virs zemes, arāji ir nokaunējušies, apsedz savu galvu. Pat stirna laukā atnesās un atstāj, tāpēc ka zāles nav. Un meža ēzeļi stāv pakalnos un tvarsta vēju, kā tuksneša vilki; viņu acis pamirst, tāpēc ka zāles nav. Ak Kungs, jebšu mūsu noziegumi liecina pret mums, tomēr palīdzi Tava Vārda dēļ, jo mūsu atkāpšanās ir liela, pret Tevi esam grēkojuši. Ak Israēla cerība, viņa Pestītājs bēdu laikā, kāpēc Tu gribi būt kā svešinieks šai zemē, jeb kā ceļavīrs, kas nāk, tik palikt par nakti? Kāpēc Tu gribi būt kā vīrs, kas iztrūcies, kā varonis, kas nevar glābt? Tomēr Tu Kungs esi mūsu vidū, un mēs pēc Tava Vārda esam nosaukti, neatstājies no mums! Tā saka Tas Kungs uz šiem ļaudīm: tie mīļo šurp un turp skraidīt un nevalda savas kājas, tāpēc Tam Kungam nav labs prāts pie tiem. Nu Viņš pieminēs viņu noziegumu un piemeklēs viņu grēkus. Un Tas Kungs sacīja uz mani: nelūdz par šiem ļaudīm, tiem par labu. Jebšu tie gavē, taču Es viņu brēkšanu neklausīšu, un jebšu tie upurē dedzināmus upurus un ēdamus upurus, tad Man tomēr pie tiem nebūs labs prāts, bet caur zobenu un caur badu un caur mēri Es tos izdeldēšu. Tad es sacīju: ak Kungs, Dievs! Redzi, pravieši saka uz tiem: jūs neredzēsiet zobenu, un bads jūs neaizņems, bet es jums došu īstenu mieru šinī vietā. Un Tas Kungs sacīja uz mani: pravieši sludina melus Manā Vārdā, Es tos neesmu sūtījis nedz tiem pavēlējis nedz uz tiem runājis. Tie jums sludina melu parādīšanu un zīlēšanu un nelietību un savu pašu sirds viltību. Tādēļ saka Tas Kungs tā par praviešiem, kas Manā Vārdā sludina, ko Es neesmu sūtījis, un kas saka, zobens nebūs nedz bads šinī zemē: caur zobenu un caur badu šie pravieši taps aprīti. Un tie ļaudis, kam šie sludina, gulēs uz Jeruzālemes ielām aiz bada un zobena, un nebūs, kas tos aprok ar viņu sievām un ar viņu dēliem un ar viņu meitām; tā Es viņu ļaunumu izgāzīšu pār viņiem. Tāpēc saki uz tiem šo vārdu: manas acis plūst asarām dienās un naktīs un nemitās; jo tā jaunava, manu ļaužu meita, ir satriekta ar lielu triecienu, ar varen lielu mocību. Kad es izeju laukā, tad redzi, tur ir zobena nokauti, kad es nāku pilsētā, tad redzi, tur guļ badu miruši. Un pravieši un priesteri iet apkārt pa zemi, ko tie nepazīst. Vai tad Tu Jūdu pavisam esi atmetis, jeb vai Tava dvēsele Ciānu apnikusi? Kāpēc Tu mūs esi sitis, ka mums dziedināšanas vairs nav? Gaida uz mieru, bet labuma nav, un uz dziedināšanas laiku, bet redzi, izbailes. Kungs, mēs atzīstam savu bezdievību un savu tēvu noziegumu, ka pret tevi esam grēkojuši. Neatmet mūs Tava Vārda dēļ, un lai Tavs godības krēsls netop nievāts; piemini un neiznīcini Savu derību ar mums. Vai ir starp pagānu elkiem, kas liek lietum līt, jeb vai debess var dot lietu? Vai Tu Tas neesi, ak Kungs, mūsu Dievs? Tāpēc mēs uz Tevi gribam gaidīt, jo Tu dari visas šīs lietas. Un Tas Kungs sacīja uz mani: jebšu pat Mozus un Samuēls Manā priekšā stāvētu, tomēr Man nebūtu labs prāts pie šiem ļaudīm; dzen tos nost no Mana vaiga, lai tie iet projām. Un kad tie uz tevi sacīs: kurp mums būs iet? Tad saki uz tiem: tā saka Tas Kungs: kam nāve uziet, tam lai uziet, un kam zobens uziet, tam lai uziet, un kam bads uziet, tam lai uziet, un kam cietums uziet, tam lai uziet. Jo Es tos piemeklēšu ar četrkārtīgām mocībām, saka Tas Kungs: ar zobenu tos nokaudams un ar suņiem tos raustīdams un ar putniem apakš debess un ar zemes zvēriem, ka tie top aprīti un izdeldēti. Un Es tos nodošu uz vārdzināšanu visās pasaules valstīs, Manasus, Hizkijas dēla, Jūda ķēniņa dēļ, par to, ko viņš Jeruzālemē darījis. Jo kas tevi saudzēs, Jeruzāleme, jeb kas tevi žēlos, jeb kas noies, vaicāt pēc tavas labklāšanās? Tu mani esi atstājusi, saka Tas Kungs, tu esi atpakaļ gājusi; tāpēc Es Savu roku pret tevi gribu izstiept un tevi izdeldēt; Es esmu apnicis žēlot. Un Es tos ar vētekli izvētīšu ārā pa zemes vārtiem, un Es Saviem ļaudīm nolaupīšu bērnus un tos izdeldēšu, tādēļ ka tie neatgriežas no saviem ceļiem. Atraitņu Man būs vairāk viņu starpā nekā jūras smiltis. Es tiem uzvedīšu pār jaunekļu māti postītāju dienas vidū, Es piepeši uz to metīšu bailes un briesmas. Kas septiņus bērnus dzemdējusi, iztvīks un izlaidīs savu dvēseli. Viņas saule noies vēl dienas laikā, viņa taps kaunā un par apsmieklu; un viņu atlikušos Es nodošu zobenam viņu ienaidnieku priekšā, saka Tas Kungs. Ak vai, man, mana māte, ka tu mani esi dzemdējusi, strīda vīru un ķildas vīru visai zemei! Es neesmu aizdevis un man nav aizdevuši tomēr visi mani lād. Tas Kungs sacīja: tiešām, Es tevi stiprināju uz labu, tiešām, Es daru, ka nelaimes laikā un spaidu laikā ienaidnieks lūgdamies pie tevis griezīsies. Vai tad ar dzelzi var salauzt, ziemeļa dzelzi un varu? Tavu padomu un tavu mantu Es nodošu par laupījumu bez maksas, un to visu tavu grēku dēļ pa visām tavām robežām. Un Es likšu taviem ienaidniekiem to nest uz zemi, ko tu nepazīsti. Jo Manas bardzības uguns ir iededzies, tas degs pār jums. Ak Kungs, Tu to zini, piemini mani un piemeklē mani un atrieb mani pie maniem vajātājiem! Pēc Savas lēnprātības neņem mani nost; zini, ka es Tevis dēļ topu nievāts. Kad Tavi vārdi man notika, tad es tos esmu uzņēmis, un Tavs vārds man ir bijis par prieku un par sirds līksmību, jo es esmu nosaukts pēc Tava Vārda, ak Kungs Dievs Cebaot! Es neesmu sēdējis smējēju draudzē un neesmu priecājies (ar tiem); Tavas rokas dēļ es esmu vientulis sēdējis, jo Tu mani esi pildījis ar skumību. Kāpēc tad manas sāpes nemitās, un mana mocība ir tik grūta, ka negribās dziedinājumu? Vai Tu man gribi būt kā viltīga upe, kā ūdens, kas izsīkst. Tāpēc Tas Kungs tā saka: ja tu atgriezīsies, tad Es tevi griezīšu atpakaļ un tu stāvēsi Manā priekšā. Un ja tu izšķirsi to, kas cienīgs no tā, kas niecīgs, tad tu būsi tā kā Mana mute. Tiem būs pie tevis griezties, bet tu negriezīsies pie viņiem. Jo Es tevi ceļu šiem ļaudīm par stipru vara mūri; tie gan pret tevi karos, bet tevi nepārspēs; jo Es esmu ar tevi, tevi atpestīt un tevi izglābt, saka Tas Kungs. Tiešām, Es tevi atpestīšu no ļauno rokas un tevi izglābšu no briesmīgo dūres. Un Tā Kunga vārds uz mani tā notika: Tev nebūs sievu ņemt, tev arī nebūs šinī vietā dzemdināt ne dēlus ne meitas. Jo tā saka Tas Kungs par dēliem un par meitām, kas šai vietā piedzimuši, un par viņu mātēm, kas tos dzemdē un par viņu tēviem, kas tos dzemdina šai zemē: Tie nomirs ar nāvīgām sērgām, tie netaps apraudāti nedz aprakti, tie būs par mēsliem virs zemes; tie taps aprīti caur zobenu un caur badu, un viņu miesas būs par barību putniem apakš debess un zvēriem virs zemes. Jo tā saka Tas Kungs: tev nebūs iet raudu namā, un neej gaust nedz par tiem žēloties. Jo tā saka Tas Kungs: No šiem ļaudīm Es esmu atņēmis Savu mieru, žēlastību un apžēlošanu, Tā ka lieli un mazi šai zemē nomirs un netaps aprakti, tie arī netaps apraudāti un nevienam nebūs graizīties, nedz apcirpties viņu dēļ. Tiem arī nebūs lauzt sēru maizi, tos iepriecināt par mirušu, un tos nebūs dzirdināt ar iepriecināšanas biķeri par tēvu vai māti. Tāpat neej dzīru namā pie tiem sēdēt ēst un dzert. Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, šinī vietā priekš jūsu acīm un jūsu dienās Es likšu mitēties prieka balsij un līksmības balsij, līgavaiņa balsij un līgavas balsij. Un kad tu šiem ļaudīm visus šos vārdus teiksi un tie uz tevi saka: Kāpēc Tas Kungs pret mums runā visu šo lielo ļaunumu? Un kas ir mūsu noziegums, un kas ir mūsu grēks, ar ko esam apgrēkojušies pret To Kungu, savu Dievu? Tad tev uz tiem būs sacīt: tādēļ ka jūsu tēvi Mani atstājuši, saka Tas Kungs, un citiem dieviem dzinušies pakaļ un tiem kalpojuši un tos pielūguši, bet Mani atstājuši un nav turējuši Manu bauslību. Un jūs esat niknāki darījuši nekā jūsu tēvi. Jo redzi, jūs staigājat ikviens pēc savas niknās sirds stūrgalvības un Mani neklausiet. Un tā tad Es jūs izmetīšu no šīs zemes uz zemi, ko nepazināt, ne jūs ne jūsu tēvi, un tur jūs kalposiet citiem dieviem dienām naktīm, tādēļ ka Es jums neparādīšu žēlastību. Tādēļ redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka vairs nesacīs: “Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas Israēla bērnus no Ēģiptes zemes izvedis,” - Bet: “Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas Israēla bērnus no ziemeļu zemes izvedis un no visām zemēm, kurp viņš tos bija aizdzinis”; jo Es tos atkal atvedīšu viņu zemē, ko esmu devis viņu tēviem. Redzi, Es sūtīšu pēc daudz zvejniekiem, saka Tas Kungs, - tiem tos būs zvejot, un pēc tam Es sūtīšu pēc daudz medniekiem, tie tos medīs pa visiem kalniem un pa visiem pakalniem, un pat akmens kalnu plaisumos. Jo Manas acis redz visus viņu ceļus, Manā priekšā tie nav apslēpti, nedz viņu noziegums apklāts priekš Manām acīm. Bet papriekš Es viņu noziegumu un viņu grēku atmaksāšu divkārtīgi, tāpēc ka tie Manu zemi sagānījuši ar savu elka dievu maitām un Manu mantas tiesu piepildījuši ar savām negantībām. Ak Kungs, tu esi mans spēks un mans stiprums un mans patvērums bēdu dienā. Pie Tevis nāks tautas no pasaules galiem un sacīs: tiešām, mūsu tēvi turējuši viltīgus un nelietīgus dievekļus, kas nekā nevarēja palīdzēt. Vai tad cilvēkam sev būs dievus taisīt, kas dievi nav? Tādēļ redzi, Es, šim brīdim, tiem darīšu zināmu, Es tiem darīšu zināmu Savu roku un Savu varu, un tiem būs atzīt, ka Mans vārds ir: Tas Kungs. Jūda grēki ir rakstīti ar dzelzs rakstāmo, ar dimanta asmeni, tie ir ierakstīti viņu sirds galdā un uz jūsu altāru ragiem, Tā ka viņu bērni piemin savus altārus un savas Ašeras pie zaļiem kokiem uz augstiem pakalniem. Bet Es Savu kalnu līdz ar to tīrumu, tavu padomu un visas tavas mantas nodošu par laupījumu līdz ar taviem elku kalniem, to grēku dēļ, kas visās tavās robežās. Tā tu caur savu paša vainu no savas daļas tapsi izdzīts, ko Es tev biju devis. Un Es tev likšu kalpot taviem ienaidniekiem zemē, ko tu nepazīsti; jo jūs Manas bardzības uguni esat iededzinājuši, kas degs mūžīgi. Tā saka Tas Kungs: Nolādēts tas cilvēks, kas paļaujas uz cilvēkiem un ieceļ miesu par savu elkoni, un kā sirds no Tā Kunga atkāpjās. Jo tas būs tā kā vientulis koks klajumā un neredzēs labumu nākam, bet paliek izkaltušās tuksneša vietās, neauglīgā zemē, kur neviens nedzīvo. Svētīgs tas cilvēks, kas uz To Kungu paļaujas, un kura cerība ir Tas Kungs. Jo tas būs kā koks, kas pie ūdens dēstīts, kas savas saknes izlaiž pie upes un nejūt, kad karstums nāk; viņa lapas paliek zaļas, un sausā gadā viņš nebēdā un nemitās augļus nest. Sirds ir viltīga pār visām lietām un samaitāta, kas to var izzināt? Es, Tas Kungs, izmanu sirdi un pārbaudu domas un dodu ikvienam pēc viņa ceļiem, pēc viņa darbu augļiem. It kā putns, kas olas dēj, bet neizperē, tāpat ir, kas bagātību sakrāj, bet ne ar taisnību; pusmūžā viņam tā jāatstāj un galā viņš ir ģeķis. Bet Tu godības sēdeklis, augsts no iesākuma, mūsu svētuma vieta, Ak Kungs, Tu Israēla cerība, visi, kas Tevi atstāj, taps kaunā! “Tie, kas no Manis atkāpjas, taps zemē rakstīti, jo tie atstāj To Kungu, dzīvā ūdens avotu.” Dziedini mani, ak Kungs, tad es būšu dziedināts, atpestī mani, tad es būšu atpestīts, jo tu esi mana slava. Redzi, tie uz mani saka: kur ir Tā Kunga vārds? Lai jel nāk. Bet es neesmu liedzies, par ganu būt, Tev pakaļ iet, un nelaimes dienas es neesmu vēlējies. Tu to zini: kas no manas mutes izgājis, tas ir atklāts Tavā priekšā. Neesi man par briesmām! Tu esi mans patvērums ļaunā dienā. Lai mani vajātāji top kaunā, bet lai es netopu kaunā; lai tie top iztrūcināti, bet lai es netopu iztrūcināts; lai nāk pār tiem nelaimes diena, un satriec tos ar divkārtīgu satriekšanu. Tā Tas Kungs uz mani sacīs: ej un stāvi ļaužu vārtos, kur Jūda ķēniņi ieiet, un kur tie iziet, un visos Jeruzālemes vārtos, Un saki uz tiem: klausiet Tā Kunga vārdu, Jūda ķēniņi, un visa Jūda cilts, un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, kas pa šiem vārtiem ieejat. Tā saka Tas Kungs: sargājaties par savām dvēselēm, un nenesiet nekādu nastu sabatā, un nevediet nekā pa Jeruzālemes vārtiem. Un neiznesiet nastas no saviem namiem sabatā un nedariet nekādu darbu, bet svētījiet to svēto dienu, kā Es jūsu tēviem esmu pavēlējis. Bet tie nav klausījuši nedz savas ausis atgriezuši, bet tie bijuši stūrgalvīgi un nav klausījuši un mācību nav pieņēmuši. Tad nu tā notiks: ja jūs Mani klausīt klausīsiet, saka Tas Kungs, un nenesīsiet nastas pa šīs pilsētas vārtiem sabatā, un svētīsiet to svēto dienu, tai dienā nekādu darbu nedarīdami, Tad pa šīs pilsētas vārtiem ies ķēniņi un lielkungi, kas sēž uz Dāvida goda krēsla un brauks ar ratiem un zirgiem, tie un viņu lielkungi, Jūda vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, un šī pilsēta stāvēs mūžīgi. Un nāks no Jūda pilsētām un no Jeruzālemes apkārtnes un no Benjamina zemes un no lejas un no kalniem un no dienvidiem un atnesīs dedzināmu upuri un kaujamu upuri un ēdamu upuri un vīraku, un pienesīs teikšanas upuri Tā Kunga namā. Bet ja jūs Mani neklausīsiet, svēto dienu nesvētīdami un sabatā nastas nesdami pa Jeruzālemes vārtiem, tad Es viņas vārtos iededzināšu uguni, kas aprīs Jeruzālemes skaistos namus un neizdzisīs. Šis ir tas vārds, kas no Tā Kunga tā notika uz Jeremiju: Celies un noej podnieka namā, un tur Es tev likšu dzirdēt Savus vārdus. Tad es nogāju podnieka namā, un redzi, viņš strādāja darbu uz skrituļa. Un pods, ko viņš no māliem taisīja, neizdevās podnieka rokā, tad viņš no tā atkal taisīja citu podu, kā tas podniekam patika. Tad Tā Kunga vārds uz mani tā notika: Vai Es jums tā nevaru darīt, kā šis podnieks, tu Israēla nams? Saka Tas Kungs. Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat Manā rokā, tu Israēla nams. Vienreiz Es runāju par vienu tautu un par vienu valsti, ka Es to gribu izdeldēt un postīt un nomaitāt. Bet ja šī tauta atgriežas no sava ļaunuma, par ko Es esmu runājis, tad Man tā ļaunuma arī būs žēl, ko Es viņai gribēju darīt. Un atkal Es par vienu tautu un par vienu valsti runāju, ka Es to gribu uztaisīt un dēstīt. Bet ja tā priekš Manām acīm ļaunu dara un Manu balsi neklausa, tad Man arī būs žēl tā labuma, ko Es biju solījis viņai darīt. Un nu runā jel uz Jūda vīriem un uz Jeruzālemes iedzīvotājiem un saki: tā saka Tas Kungs: redzi, Es pret jums daru ļaunumu un Man ir nodoms pret jums. Atgriežaties jel ikviens no sava ļaunā ceļa un griežaties uz labiem ceļiem un pie labiem darbiem. Bet tie saka: velti! Jo mēs staigāsim pēc savām domām un darīsim ikviens pēc savas ļaunās sirds stūrgalvības. Tādēļ tā saka Tas Kungs: vaicājiet jel starp pagāniem, kas tādas lietas dzirdējis? Israēla meita dara ļoti negantas lietas. Vai Libānus sniegs atstājās no lauku klints? Vai svešie aukstie tekošie ūdeņi izsīkst? Jo Mani ļaudis Mani aizmirsuši; tie kvēpina nelietīgiem (elkiem); jo šie tos darījuši klūpam viņu ceļos, uz vecām takām, ka tiem bija jāstaigā pa nestaigāta ceļa takām, Ka viņu zeme paliek postā un par apsmieklu mūžīgi; visi, kas tur iet garām, iztrūcināsies un kratīs savu galvu. Kā rīta vējš, tā Es tos izkaisīšu ienaidnieku priekšā, Es tiem rādīšu muguru un ne vaigu viņu nelaimes dienā. Tad tie sacīja: nāciet, sadomāsim padomu pret Jeremiju, jo bauslība nevar zust priesteriem nedz padoms gudriem nedz mācība praviešiem. Nāciet, kausim to ar mēli un neklausīsim nepavisam viņa vārdiem. Kungs, ņem mani vērā un klausi uz manu pretinieku balsi! Vai tad labu būs atmaksāt ar ļaunu? Jo tie manai dvēselei bedri rakuši. Piemini, ka es Tavā priekšā esmu stāvējis un priekš tiem labu runājis, novērst Tavu dusmību no viņiem. Tāpēc nodod viņu bērnus badam, un lai tie aiziet caur zobena varu, un lai viņu sievas paliek bez bērniem un par atraitnēm, un lai viņu vīri kautin top nokauti un viņu jaunekļi ar zobenu nosisti karā. Lai brēkšana top dzirdēta viņu namos, kad piepeši pār tiem nāk karapulki; tāpēc ka tie bedri rakuši, mani gūstīt, un slepeni valgus likuši manām kājām. Jo Tu, Kungs, zini visu viņu padomu pret mani, ka tie mani grib nokaut; neliecies salīdzināties par viņu noziegumiem un neizdeldē viņu grēkus Tavā priekšā, bet lai tie top nogāzti Tavā priekšā; tā dari ar tiem Tavas bardzības laikā. Tā saka Tas Kungs: ej un pērc sev no podnieka māla krūzi, un ņem pie sevis kādus no ļaužu vecajiem un no priesteru vecajiem. Un ej ārā uz Ben-Hinoma ieleju, kas ir priekš Ķieģeļu vārtiem, un sludini tur tos vārdus, ko Es uz tevi runāšu, Un saki: klausiet Tā Kunga vārdu, Jūda ķēniņi un Jeruzālemes iedzīvotāji! Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es vedīšu nelaimi pār šo vietu, no kā visiem, kas to dzirdēs, ausīs skanēs. Tāpēc ka tie Mani atstāj un šo vietu svešiem nodevuši un tur kvēpinājuši svešiem dieviem, ko ne viņi, ne viņu tēvi, ne Jūda ķēniņi nav pazinuši, un to vietu piepildījuši ar nenoziedzīgām asinīm, Un Baālam uztaisījuši altārus un savus bērnus ar uguni sadedzinājuši Baālam par dedzināmiem upuriem, ko Es neesmu pavēlējis, un neesmu runājis, un kas Man nav nācis sirdī. Tādēļ, redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka šī vieta vairs netaps nosaukta Tofete vai Ben-Hinoma ieleja, bet slepkavu ieleja. Jo Es iznīcināšu Jūda un Jeruzālemes padomu šinī vietā, un tiem likšu krist caur zobenu priekš viņu ienaidniekiem un caur to rokām, kas viņu dvēseli meklē, un Es nodošu viņu miesas par barību putniem apakš debess un zvēriem virs zemes. Un šo pilsētu Es likšu par posta vietu un par apsmieklu; visi, kas iet garām, tie iztrūksies un svilpos par visām viņu mokām. Un Es tiem došu ēst viņu dēlu miesas un viņu meitu miesas, un tie ēdīs ikviens sava tuvāka miesas bēdās un bailēs, ar ko tos spaidīs viņu ienaidnieki un kas viņu dvēseles meklē. Tad tev to krūzi būs sadauzīt priekš to vīru acīm, kas tev gājuši līdz, Un uz tiem sacīt: tā saka Tas Kungs Cebaot: tāpat Es šos ļaudis un šo pilsētu sadauzīšu, tā kā sadauza māla trauku, kas vairs nevar vesels tapt, un Tofetē raks līķus, tāpēc ka citas kapu vietas nebūs. Tā Es šai vietai darīšu, saka Tas Kungs, un viņas iedzīvotājiem, un darīšu šo pilsētu kā Tofeti. Un Jeruzālemes nami un Jūda ķēniņu nami būs sagānīti, tā kā Tofetes vieta, un visi tie nami, uz kuru jumtiem tie kvēpinājuši visam debess spēkam un dzeramus upurus upurējuši svešiem dieviem. Kad nu Jeremija no Tofetes pārnāca, kurp Tas Kungs viņu bija sūtījis sludināt, tad viņš nostājās Tā Kunga nama pagalmā un sacīja uz visu tautu: Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es likšu nākt pār šo pilsētu un visām viņas pilsētām visai nelaimei, ko Es par to esmu runājis, tādēļ ka tie savu pakausi apcietinājuši un Manus Vārdus nav klausījuši. Kad nu priesteris Pašhurs, Imera dēls, kas Tā Kunga namā bija iecelts par uzraugu, dzirdēja, ka Jeremija šos vārdus sludināja, Tad Pašhurs sita pravieti Jeremiju un viņu ielika cietumā, kas bija augšējos Benjamina vārtos pie Tā Kunga nama. Un otrā dienā Pašhurs Jeremiju izveda ārā no cietuma, un Jeremija uz viņu sacīja: Tas Kungs tavu vārdu nenosauc Pašhur, bet Magur Misabib. Jo tā saka Tas Kungs: redzi, Es tevi darīšu par izbailēm tev un visiem taviem draugiem, un tie kritīs caur savu ienaidnieku zobenu, tavām acīm to redzot. Un visu Jūdu Es nodošu Bābeles ķēniņam rokā; tas tos aizvedīs uz Bābeli un tos sitīs ar zobenu. Un visu šīs pilsētas padomu un visus viņas krājumus un visus viņas dārgumus un visas Jūda ķēniņu mantas Es nodošu viņu ienaidniekiem rokā, un tie tos aplaupīs un tos ņems un tos vedīs uz Bābeli. Un tu, Pašhur, un visi tava nama iedzīvotāji, iesiet cietumā, un tu nāksi uz Bābeli un tur nomirsi un tur tapsi aprakts, tu un visi tavi draugi, kam tu melus esi sludinājis. Kungs, Tu mani esi pārrunājis, un es esmu licies pārrunāties, Tu esi stiprāks bijis ne kā es un pārvarējis. Bet es esmu cauru dienu par apsmieklu, visi tie mani apmēda. Jo kamēr es runāju, brēcu un saucu par varas darbu un postu, tikmēr man Tā Kunga vārds ir tapis par apsmieklu un apmēdīšanu katru dienu. Tad es domāju: es Viņu vairs nepieminēšu un nerunāšu vairs Viņa vārdā. Bet Viņa vārds manā sirdī bija kā degoša uguns, ieslēgts manos kaulos, un es piekusu to visu ciest, un nevarēju. Jo es esmu dzirdējis no daudziem aprunāšanu: bailība visapkārt! Apsūdziet to, lai to apsūdzam! Visi mani draugi glūn uz manu klupšanu; tie saka, tas gan taps pārrunāts un mēs to pārspēsim un pie tā atriebsimies. Bet Tas Kungs ir pie manis stiprs un varens, tāpēc mani vajātāji klups un neiespēs nekā, viņi būs lielā kaunā, ka tie neprātīgi darījuši, ar mūžīgu negodu, ko neaizmirsīs. Tad, Kungs Cebaot, kas pārbaudi to taisno, kas redzi domas un sirdis, lai es pie tiem redzu Tavu atriebšanu; jo Tev es savu lietu esmu pavēlējis. Dziediet Tam Kungam, slavējiet To Kungu, jo Viņš nabaga dvēseli atpestījis no ļaundarītāju rokas. Nolādēta lai ir tā diena, kad es esmu dzimis; tā diena, kad mana māte mani dzemdējusi, lai tā nav svētīta. Nolādēts lai ir tas vīrs, kas manam tēvam to prieku teicis un sacījis: tev dēliņš piedzimis, prieka vēsti tam atnesdams. Šis vīrs lai ir kā tās pilsētas, ko Tas Kungs ir apgāzis bez žēlastības; lai tas agri dzird brēkšanu un pusdienā kara troksni, Ka viņš mani nav nokāvis mātes miesās, ka mana māte būtu bijusi mans kaps un viņas miesas mūžam būtu palikušas grūtas. Kāpēc es esmu izgājis no mātes miesām, redzēt grūtumu un sirdēstus, un pavadīt savas dienas ar kaunu? Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju no Tā Kunga, kad ķēniņš Cedeķija pie viņa sūtīja Pašhuru, Malhijas dēlu, un priesteri Cefaniju, Maāsejas dēlu, un sacīja: Vaicā jel To Kungu par mums; jo Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, pret mums karo. Varbūt ka Tas Kungs ar mums darīs pēc Saviem brīnumiem, ka šis no mums atstātos. Tad Jeremija uz tiem sacīja: sakāt tā Cedeķijam: Tā saka Tas Kungs Israēla Dievs: redzi, Es griezīšu atpakaļ tos kara ieročus, kas ir jūsu rokās, ar ko jūs karojat pret Bābeles ķēniņu un pret Kaldejiem, kas pret jums ārpus mūriem apmetušies, un tos sapulcināšu šīs pilsētas vidū. Un Es pats pret jums karošu ar izstieptu roku un ar stipru elkoni un ar bardzību un ar karstumu un lielām dusmām. Un Es kaušu šās pilsētas iedzīvotājus, gan cilvēkus, gan lopus; caur lielu mēri tiem būs mirt. Un pēc tam, saka Tas Kungs, Es nodošu Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un viņa kalpus un tos ļaudis, kas šai pilsētā atlikuši no mēra, no zobena un no bada, Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, rokā un viņu ienaidnieku rokā un to rokā, kas viņu dzīvību meklē. Un viņš tos sitīs ar zobena asmeni, viņš tos nesaudzēs, netaupīs, nežēlos. Un uz šiem ļaudīm tev būs sacīt: tā saka Tas Kungs: redzi, Es jums lieku priekšā dzīvības ceļu un nāves ceļu. Kas šai pilsētā paliek, tie mirs caur zobenu, caur badu un caur mēri. Bet kas iziet un dodas pie Kaldejiem, kas pret jums ir apmetušies, tas dzīvos un mantos savu dvēseli. Jo Es Savu vaigu esmu griezis pret šo pilsētu par ļaunu un ne par labu, saka Tas Kungs; tā Bābeles ķēniņam taps rokā dota un viņš to sadedzinās ar uguni. Un par Jūda ķēniņa namu klausiet Tā Kunga vārdu: Ak Dāvida nams, tā saka Tas Kungs, nesiet ik rītu tiesu un izglābiet aplaupīto no spaidītāja rokas, ka Mana dusmība neizšaujās kā uguns un nedeg, ka neviens nevar dzēst, jūsu darbu ļaunuma dēļ. “Redzi, Es celšos pret tevi, kas dzīvo ielejā, tu klajuma klints,” saka Tas Kungs, “Pret jums, kas saka: kas mums varētu uzbrukt vai nākt mūsu māju vietās?” Es jūs piemeklēšu pēc jūsu darbu augļiem, saka Tas Kungs, un Es iededzināšu viņas mežā uguni, tas aprīs visu viņas apkārtni. Tā saka Tas Kungs: noej Jūda ķēniņa namā un runā tur šo vārdu Un saki: klausi Tā Kunga vārdu, Jūda ķēniņ, kas sēdi Dāvida goda krēslā, tu un tavi kalpi un tavi ļaudis, visi, kas ieejat pa šiem vārtiem. Tā saka Tas Kungs: nesiet tiesu un taisnību un izglābiet aplaupīto no spaidītāja rokas, un neplēšat svešinieku, bāriņu, atraitni, nedariet varas darbu un neizlejat šai vietā nenoziedzīgas asinis. Jo kad jūs tā darīsiet, tad pa šā nama vārtiem ieies ķēniņi, kas sēdēs uz Dāvida goda krēsla, un brauks ar ratiem un zirgiem, pats un viņa kalpi un viņa ļaudis. Bet ja jūs šos vārdus neklausīsiet, tad Es pie Sevis esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka šim namam būs palikt par posta vietu. Jo tā saka Tas Kungs par Jūda ķēniņa namu: tu Man esi kā Gileāda, kā Libānus galva, bet tiešām, Es tevi darīšu par tuksnesi un tās pilsētas bez iedzīvotājiem. Jo Es pret tevi iecelšu postītājus, ikvienu ar saviem ieročiem; tie nocirtīs tavus labākos ciedru kokus un tos metīs ugunī. Tad daudz pagānu šai pilsētai ies garām un sacīs cits uz citu: kādēļ Tas Kungs šai lielai pilsētai tā darījis? Un tie sacīs: tādēļ ka tie atstājuši Tā Kunga, sava Dieva, derību un zemē metušies priekš citiem dieviem un tiem kalpojuši. Neraudiet par nomirušo un nežēlojiet viņu; raudiet raudādami par to, kas aiziet, jo tas neatgriezīsies atpakaļ, redzēt savas dzimtenes zemi. Jo tā saka Tas Kungs par Šallumu, Josijas dēlu, Jūda ķēniņu, kas valda sava tēva Josijas vietā, kas no šās vietas aizgājis: viņš vairs negriezīsies atpakaļ, Bet tai vietā, kurp tie viņu aizveduši, viņš mirs un šo zemi viņš vairs neredzēs. Ak vai, tam, kas savu namu uztaisa ar netaisnību un savas istabas ar viltu, kas savam tuvākam liek velti strādāt, un tam nedod savu algu, Kas domā: es sev uztaisīšu augstu namu un plašas istabas, un liek sev logus izcirst un ar ciedru kokiem apsegt un ar spilgti sarkanu krāsu izkrāsot. Vai tu domā valdīt, tādēļ ka tu ar ciedru kokiem greznojies? Vai tavs tēvs neēda un nedzēra un darīja tiesu un taisnību? Tad viņam labi klājās. Viņš izdeva tiesu nabagam un bēdīgam, tad viņam labi klājās. Vai tas nav Mani atzīt? saka Tas Kungs. Bet tavas acis un tava sirds uz citu neskatās kā vien mantu krāt un nenoziedzīgas asinis izliet, apspiest un darīt varas darbu. Tādēļ, tā saka Tas Kungs par Jehojakimu, Josijas, Jūda ķēniņa dēlu: par to nevaidēs: Ak vai, mans brāli! Ak vai, mana māsa! par to nevaidēs: Ak vai, kungs! Ak vai, cienīgais. Bet kā ēzeli aprok, tā viņu apraks, un viņš taps rauts un izmests tālu no Jeruzālemes vārtiem. Kāp uz Libānu un sauc un pacel savu balsi Basanā un brēc no Abarima, jo visi tavi mīluļi ir satriekti. Es runāju uz tevi, kad tev vēl labi klājās, bet tu sacīji: es neklausīšu. Tas ir tavs ceļš no pašas jaunības, ka tu Manu balsi neesi klausījis Vējš aizraus visus tavus ganus, un tavi mīluļi ies cietumā; tad tu tiešām tapsi kaunā un par apsmieklu visas savas blēdības dēļ. Tu uz Libānus dzīvo un ciedru kokos taisi ligzdas, kā tev klāsies, kad tev sāpes uzies, mokas, kā dzemdētājai? Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs: kaut arī Konija, Jehojakima dēls, Jūda ķēniņš, būtu pie Manas labās rokas spiežamais gredzens, tomēr Es tevi no tejienes aizraušu. Un Es tevi nodošu rokā tiem, kas tavu dvēseli meklē, un tiem rokā, priekš kā vaiga tu bīsties, proti Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, un Kaldeju rokā. Un Es izmetīšu tevi un tavu māti, kas tevi dzemdējusi, uz citu zemi, kur jūs neesiet dzimuši, un tur jums būs jāmirst. Un tai zemē, kurp viņu dvēselei gribēsies atpakaļ griezties, turp tie neatgriezīsies. Vai šis vīrs Konija ir viens nieka sadauzāms pods, jeb vai viņš trauks, kas nevienam nepatīk? Kāpēc viņš un viņa dzimums atmesti uz to zemi, ko tie nepazīst? Ak zeme, zeme, zeme! Klausi Tā Kunga vārdu! Tā saka Tas Kungs: pieraksti šo vīru par neauglīgu, par vīru, kam savu mūžu labi neizdosies. Jo nevienam no viņa dzimuma labi neklāsies, kas varētu sēdēt uz Dāvida goda krēsla un turpmāk valdīt pār Jūdu. Ak vai, jums, gani, kas Manas ganības avis nomaitājat un izklīdinājāt, saka Tas Kungs. Tādēļ tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par ganiem, kas Manus ļaudis gana: Jūs Manas avis esat izklīdinājuši un tās esat izdzinuši un par tām neesiet zinājuši. Redzi! Es jūs piemeklēšu jūsu ļauno darbu dēļ, saka Tas Kungs. Un Es pats sapulcināšu Savas atlikušās avis no visām zemēm, kurp tās esmu izdzinis, un tās atkal atvedīšu uz viņu ganībām, un tās būs auglīgas un vairosies. Un Es pār tām iecelšu ganus, kas tās ganīs, un tās vairs nebīsies, nedz baiļosies, nedz taps piemeklētas, saka Tas Kungs. Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, kad Es Dāvidam uzcelšu taisnības Atvasi, un Tas valdīs kā ķēniņš, un Viņam labi izdosies, un Viņš darīs tiesu un taisnību virs zemes. Viņa laikā Jūda taps atpestīts un Israēls dzīvos droši. Un tas būs Viņa vārds, ar ko Viņš taps nosaukts: Tas Kungs mūsu taisnība. Tāpēc redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka vairs nesacīs: “Tik tiešām ka Tas Kungs dzīvo, kas Israēla bērnus izvedis no Ēģiptes zemes”, Bet: “Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas Israēla nama dzimumu izvedis un atvedis no tās zemes pret ziemeļa pusi, un no visām zemēm, kurp Es to biju aizdzinis”, jo tie dzīvos savā zemē. Par tiem praviešiem mana sirds iekš manis ir salauzta, visi mani kauli dreb, es esmu kā piedzēris vīrs un kā vīrs, ko vīns pārvarējis Tā Kunga priekšā un priekš Viņa svētiem vārdiem. Jo zeme ir pilna laulības pārkāpēju, jo zeme bēdājās lāstu dēļ tuksneša ganības izkalst, tādēļ ka viņu ceļš ir ļauns, un viņu vara netaisna. Jo tā pravietis kā priesteris ir nesvēti, pat Savā namā Es atrodu viņu blēdību, saka Tas Kungs. Tāpēc viņu ceļš būs kā slidenums tumsā, tur piedauzīsies un kritīs. Jo Es vedīšu pār tiem nelaimi viņu piemeklēšanas gadā, saka Tas Kungs. Pie praviešiem Samarijā Es gan redzēju ģeķību, jo tie sludināja caur Baālu un pievīla Manus Israēla ļaudis. Bet pie praviešiem Jeruzālemē Es redzu negantību; tie pārkāpj laulību un tinās ar viltību un stiprina ļaundarītāju rokas, ka tie neatgriežas neviens no sava ļaunuma; tie visi Man ir kā Sodoma un viņas iedzīvotāji kā Gomora. Tāpēc Tas Kungs Cebaot par šiem praviešiem tā saka: redzi, Es tos ēdināšu ar vērmelēm un tos dzirdināšu ar žultīm, jo no Jeruzālemes praviešiem bezkaunība izgājusi pa visu zemi. Tā saka Tas Kungs Cebaot: neklausiet praviešu vārdiem, kas jums sludina; tie jūs ved nelietībā, tie runā savas sirds parādīšanu, ne no Tā Kunga mutes. Tie pastāvīgi saka uz tiem, kas Mani zaimo: Tas Kungs ir runājis, ka jums būs miers, un uz visiem, kas pēc savas sirds stūrgalvības staigā, tie saka: nelaime nenāks pār jums. Jo kas bijis Tā Kunga padoma devējs? Kas viņa vārdu redzējis vai dzirdējis? Kas viņa vārdu vērā ņēmis un klausījis? Redzi, Tā Kunga vētra celsies ar bardzību, un briesmīgs viesulis, tas gāzīsies bezdievīgiem uz galvu. Tā Kunga bardzība negriezīsies atpakaļ, tiekams Viņš nebūs padarījis un piepildījis Savas sirds domas; nākamās dienās jūs to gan manīsiet. Es nesūtīju praviešus, un tomēr tie tecēja; Es nerunāju, un tomēr tie sludināja. Bet ja tie būtu stāvējuši Manā padomā, tad tie Manu vārdu būtu darījuši zināmu Maniem ļaudīm un tos būtu nogriezuši no viņu ļaunā ceļa un no viņu ļauniem darbiem. Vai Es esmu Dievs, kas tikai ir tuvu, saka Tas Kungs, un neesmu arī Dievs, kas ir tālu? Vai kas arī var tverties apslēptās vietās, ka Es to neredzētu? saka Tas Kungs. Vai Es nepiepildu debesis un zemi? saka Tas Kungs. Es to esmu dzirdējis, ko tie pravieši saka, kas Manā Vārdā sludina melus un saka: es esmu sapni redzējis, es esmu sapni redzējis. Cik ilgi tas būs to praviešu sirdī, kas sludina melus un sludina savas sirds viltību, Kas uz to dodas, lai Mani ļaudis Manu vārdu aizmirst caur viņu sapņiem, ko tie cits citam stāsta, kā viņu tēvi Manu vārdu aizmirsuši caur Baālu? Lai tas pravietis, kas sapņus redz, sapņus stāsta, un pie kā Mans vārds ir, tas lai Manu vārdu runā patiesībā. Kāda daļa pelavām ar graudiem? saka Tas Kungs. Vai Mans vārds nav kā uguns, saka Tas Kungs, un kā veseris, kas sagrauž akmens kalnus? Tādēļ redzi, Es celšos, saka Tas Kungs, pret praviešiem, kas Manus vārdus zog cits citam. Redzi, Es celšos, saka Tas Kungs, pret praviešiem, kas runā savus pašu vārdus un saka: Viņš to runājis! Redzi, Es celšos pret tiem, kas sludina melu sapņus, saka Tas Kungs, un tos stāsta un pieviļ Manus ļaudis ar saviem meliem un ar savām tukšām blēņām, un Es tomēr tos neesmu sūtījis un tiem nekā neesmu pavēlējis, un tie nepavisam neder šiem ļaudīm, saka Tas Kungs. Kad nu šie ļaudis vai kāds pravietis vai priesteris tev vaicās un sacīs: kas ir Tā Kunga nasta? Tad tev tiem būs sacīt, jūs esat tā nasta, un Es jūs gribu atmest, saka Tas Kungs. Un ja būs kāds pravietis, vai priesteris, vai cilvēks, kas sacīs: Tā Kunga nasta, - to vīru un viņa namu Es piemeklēšu. Tā jums būs sacīt ikvienam uz savu tuvāku un ikvienam uz savu brāli: ko Tas Kungs atbildējis, un ko Tas Kungs runājis? Bet Tā Kunga nastu jums vairs nebūs pieminēt, jo ikvienam savs vārds būs par nastu, tāpēc ka jūs esat pārgrozījuši Dzīvā Dieva, Tā Kunga Cebaot, mūsu Dieva, vārdus. Tā tev būs sacīt uz to pravieti: ko tev Tas Kungs atbildējis, un ko Tas Kungs runājis? Bet tāpēc ka jūs sakāt: Tā Kunga nasta, tad Tas Kungs tā saka: Tāpēc ka jūs šo vārdu sakāt: Tā Kunga nasta, - kur Es taču pie jums esmu sūtījis un sacījis, jums nebūs sacīt: Tā Kunga nasta, - Tādēļ, redzi, Es jūs pavisam aizmirsīšu un jūs atmetīšu no Sava vaiga, ar visu to pilsētu, ko Es jums un jūsu tēviem esmu devis. Un Es pār jums celšu mūžīgu kaunu un mūžīgu negodu, ko neaizmirsīs. Tas Kungs man rādīja un redzi, tur bija nolikti divi vīģu kurvji Tā Kunga nama priekšā, kad Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, bija aizvedis Jekoniju, Jehojakima dēlu, Jūda ķēniņu līdz ar Jūda lielkungiem, un amatniekus un kalējus, un tos bija novedis no Jeruzālemes uz Bābeli. Vienā kurvī bija ļoti labas vīģes, kā agrīnās vīģes, bet otrā kurvī bija ļoti nelāga vīģes, ko nevarēja ēst aiz viņu nelāguma. Un Tas Kungs sacīja uz mani: ko tu redzi, Jeremija? Un es sacīju: vīģes. Tās labās vīģes ir ļoti labas un tās nelāga vīģes ir ļoti nelabas, ka nevar ēst aiz nelāguma. Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: tā kā šās vīģes labas, tā Es atzīšu par labiem tos, kas no Jūda aizvesti, ko no šās vietas esmu aizsūtījis uz Kaldeju zemi. Un Es Savu aci uz tiem metīšu par labu, un tos atvedīšu atpakaļ uz šo zemi, un tos uztaisīšu un nenolauzīšu, Es tos dēstīšu un neizraušu. Un Es tiem došu sirdi, Mani atzīt, ka Es esmu Tas Kungs, un tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu; jo tie pie Manis atgriezīsies no visas savas sirds. Bet kādas tās nelāga vīģes ir, ko nevar ēst aiz nelāguma, tā saka Tas Kungs, par tādiem Es darīšu Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un viņa lielkungus un Jeruzālemes atlikušos, kas atlikuši šai zemē un kas dzīvo Ēģiptes zemē. Un Es tos nodošu uz vārdzināšanu, uz nelaimi visās pasaules valstīs, uz nievāšanu un uz lamāšanu, uz mēdīšanu un lādēšanu visās vietās, kurp tos būšu aizdzinis. Un Es tiem sūtīšu zobenu, badu un mēri, tiekams tie būs izdeldēti no tās zemes, ko Es tiem un viņu tēviem esmu devis. Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju par visiem Jūda ļaudīm Jūda ķēniņa Jehojakima, Josijas dēla, ceturtā gadā; tas bija Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, pirmais gads; - To pravietis Jeremija runājis uz visiem Jūda ļaudīm un uz visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem un sacījis: No Jūda ķēniņa Josijas, Amona dēla, trīspadsmitā gada līdz šai dienai, šos divdesmit trīs gadus, Tā Kunga vārds uz mani noticis, un es uz jums esmu runājis vienā runāšanā, bet jūs neesat klausījuši, Un Tas Kungs pie jums vienmēr sūtījis vienā sūtīšanā visus Savus kalpus, tos praviešus, bet jūs neesat klausījuši un neesat savas ausis atgriezuši paklausīt. Tie sacīja: atgriežaties jel ikviens no sava niknā ceļa un no sava darba ļaunuma, tad dzīvosiet tai zemē, ko Tas Kungs devis jums un jūsu tēviem, mūžīgi mūžam. Nedzenaties citiem dieviem pakaļ tiem kalpot un tos pielūgt, un neapkaitinājat Mani caur savu roku darbu, ka Es jums nedaru ļauna. Bet jūs Mani neesat klausījuši, saka Tas Kungs, Mani kaitinādami caur savu roku darbu, sev pašiem par ļaunu. Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaot: Tāpēc ka jūs neesat klausījuši Manus Vārdus, Redzi, tad Es sūtīšu un ņemšu visas ciltis no ziemeļa puses, saka Tas Kungs, līdz ar Nebukadnecaru, Bābeles ķēniņu, Savu kalpu, un tās vedīšu pār šo zemi un pār viņas iedzīvotājiem un pār visiem ļaudīm visapkārt, un Es tos izdeldēšu un tos darīšu par biedēkli un par apsmieklu un mūžīgu tuksnesi. Un Es tiem iznīcināšu prieka balsi un līksmības balsi, līgavaiņa balsi un līgavas balsi, dzirnavu troksni un sveces spīdumu. Un visa šī zeme paliks par posta vietu un par tuksnesi. Un šie ļaudis kalpos Bābeles ķēniņam septiņdesmit gadus. Bet kad tie septiņdesmit gadi būs pilni, tad Es, saka Tas Kungs, piemeklēšu pie Bābeles ķēniņa un pie šiem ļaudīm, viņu noziegumu, tāpat pie Kaldeju zemes, un to darīšu par mūžīgu tuksnesi. Un Es vedīšu pār šo zemi visus Savus Vārdus, ko Es par to esmu runājis, visu, kas šai grāmatā rakstīts, ko Jeremija par visiem šiem ļaudīm sludinājis. Jo arī tos kalpinās varenas tautas un lieli ķēniņi. Tā Es tiem atmaksāšu pēc viņu darīšanas un pēc viņu roku darbiem. Jo tā Tas Kungs, Israēla Dievs, uz mani sacījis: ņem no Manas rokas šo bardzības vīna biķeri un dodi to dzert visiem ļaudīm, pie kā Es tevi sūtu, Lai tie dzer, streipuļo un trako caur to zobenu, ko Es viņu starpā sūtīšu. Un es ņēmu to biķeri no Tā Kunga rokas un devu visiem ļaudīm dzert, pie kā Tas Kungs mani bija sūtījis, Proti Jeruzālemei un Jūda pilsētām un viņas ķēniņiem un viņas lielkungiem, tos darīt par postu un par biedēkli, par apsmieklu un par lāstu, tā kā tas šodien ir, Faraonam, Ēģiptes ķēniņam un viņa kalpiem un viņa lielkungiem un visiem viņa ļaudīm, Un visām jauktām tautām, un visiem ķēniņiem Uca zemē un visiem ķēniņiem Fīlistu zemē un Aškalonai un Gazai un Ekronei un Ašdodas atlikušiem, Edomam un Moabam un Amona bērniem, Un visiem Tirus ķēniņiem un visiem Sidonas ķēniņiem, tiem ķēniņiem, kas salās viņpus jūras, Dedanam un Temanam un Buzam un tiem, kam apcirptas bārdas, Un visiem Arābijas ķēniņiem un visiem ķēniņiem pār jauktām tautām, kas tuksnesī dzīvo, Un visiem Zimrus ķēniņiem un visiem Elama ķēniņiem un visiem Medijas ķēniņiem, Un visiem ziemeļu ķēniņiem tuvu un tālu, vienam kā otram, un visām zemes valstīm, kas virs zemes, un Šešaka ķēniņš dzers pēc viņiem. Tev uz tiem būs sacīt: tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: dzeriet un piedzeraties un vemjat un krītat, ka jūs atkal neceļaties priekš tā zobena, ko Es sūtīšu jūsu starpā. Un kad tie liegsies to biķeri ņemt no tavas rokas un dzert, tad tev uz tiem būs sacīt: tā saka Tas Kungs Cebaot: tiešām, jums būs dzert. Jo redzi, tai pilsētā, kas nosaukta pēc Mana Vārda, Es iesāku ar to ļaunumu; vai jūs paliksiet itin bez soda? Jūs nepaliksiet bez soda, jo Es zobenu atsaucu pār visiem zemes iedzīvotājiem, saka Tas Kungs Cebaot. Tad tev visus šos vārdus tiem būs sludināt un uz tiem sacīt: Tas Kungs rūks no augšienes un pacels Savu balsi no Savas svētās vietas, Viņš rūkdams rūks pret Savu mājokli, Viņš kliegšanu cels, kā vīna minēji, pret visiem zemes iedzīvotājiem. Skaņa ies līdz pasaules galam, jo Tam Kungam ir strīds ar tautām, Viņš turēs tiesu pār visu miesu; bezdievīgos Viņš nodod zobenam, saka Tas Kungs. Tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, nelaime izies no tautas uz tautu, un liela vētra celsies no pasaules gala. Un Tā Kunga nokautie gulēs tai dienā no viena pasaules gala līdz otram, tie netaps žēloti nedz salasīti nedz aprakti, tie būs par mēsliem virs zemes. Kauciet, gani, un brēciet un vārtaties pelnos, ganāmā pulka lepnie; jo jūsu dienas ir piepildītas uz kaušanu, un Es jūs izklīdināju, ka jūs krītat kā dārgs trauks. Un tie gani nevarēs izbēgt, un tā ganāmā pulka lepnie neizmuks. Klau! Gani brēc un ganāmā pulka lepnie kauc, jo Tas Kungs viņu ganību postījis. Un miera lauki taps postīti caur Tā Kunga bardzības karstumu. Viņš kā jauns lauva atstājis Savu dzīvokli; jo viņu zeme ir tapusi par posta vietu caur to briesmīgo dusmību un Viņa bardzības karstumu. Jehojakima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, valdīšanas iesākumā šis vārds no Tā Kunga notika sacīdams: Tā saka Tas Kungs: stājies Tā Kunga nama pagalmā, un runā uz visām Jūda pilsētām, kas nāk pielūgt Tā Kunga namā, visus vārdus, ko Es tev esmu pavēlējis uz tiem runāt, neatrauj ne vārda. Varbūt tie klausīs un atgriezīsies ikviens no sava niknā ceļa, tad Man arī būs žēl tā ļaunuma, ko Es tiem domāju darīt viņu darbu ļaunuma dēļ. Saki tad uz tiem: tā saka Tas Kungs: ja jūs Man neklausīsiet un nestaigāsiet Manā bauslībā, ko Es jums esmu devis, Ka jūs klausiet Manu kalpu, to praviešu, vārdiem, ko Es vienmēr pie jums sūtu vienā sūtīšanā, kam jūs taču neesat klausījuši, Tad Es šo namu darīšu tā kā Šīlo, un šo pilsētu Es likšu par lāstu visām zemes tautām. Un priesteri un pravieši un visi ļaudis dzirdēja Jeremiju šos vārdus runājam Dieva namā. Kad Jeremija bija pabeidzis visu runāt, ko Tas Kungs bija pavēlējis runāt uz visiem ļaudīm, tad priesteri un pravieši un visi ļaudis viņu sagrāba un sacīja: tiešām, mirt tev jāmirst. Kā tu drīksti Tā Kunga Vārdā sludināt un sacīt: šis nams būs tā kā Šīlo, šī pilsēta būs postā bez iedzīvotāja! Un visi ļaudis sapulcējās pret Jeremiju Tā Kunga namā. Kad nu Jūda lielkungi to dzirdēja, tad tie nogāja no ķēniņa nama uz Tā Kunga namu un apsēdās priekš Tā Kunga jauno vārtu durvīm. Tad priesteri un pravieši runāja uz lielkungiem un uz visiem ļaudīm un sacīja: šis vīrs ir nāvi pelnījis, jo viņš pret šo pilsētu ir sludinājis, kā jūs savām ausīm dzirdējuši. Bet Jeremija runāja uz visiem lielkungiem un uz visiem ļaudīm un sacīja: Tas Kungs mani sūtījis, sludināt pret šo namu un pret šo pilsētu visus vārdus, ko jūs esat dzirdējuši. Nu tad, griežaties uz labiem ceļiem un pie labiem darbiem, un paklausiet Tā Kunga, sava Dieva, balsij, tad Tam Kungam būs žēl tā ļaunuma, ko Viņš pret jums runājis. Bet es, redzi, es esmu jūsu rokās, dariet man, kā jūsu acīs labi un pareizi! Bet tomēr ziniet, kad jūs mani nokausiet, tad jūs nenoziedzīgas asinis krāsiet uz sevi un uz šo pilsētu un uz viņas iedzīvotājiem, jo Tas Kungs mani patiesi pie jums sūtījis, visus šos vārdus runāt jūsu ausīs. Tad tie lielkungi un visi ļaudis sacīja uz tiem priesteriem un uz tiem praviešiem: pie šā vīra nav nāves vainas, jo viņš uz mums runājis Tā Kunga, mūsu Dieva, vārdā. Arī citi vīri no zemes vecajiem cēlās un runāja uz visu ļaužu draudzi un sacīja: Miha no Marešas ir sludinājis Hizkijas, Jūda ķēniņa dienās, un uz visiem Jūda ļaudīm runājis un sacījis: tā saka Tas Kungs Cebaot: Ciāna taps arta kā tīrums, un Jeruzāleme būs par akmeņu kopu, un šā nama kalns taps par meža kalnu. Vai Hizkija, Jūda ķēniņš, un visa Jūda cilts viņu nokāvuši? Vai viņš nebijās To Kungu un nepielūdza Tā Kunga priekšā. Tad Tam Kungam bija žēl tā ļaunuma, ko Viņš pret tiem bija runājis. Un vai mēs lai darām lielu ļaunumu pret savām dvēselēm? Un atkal viens vīrs bija sludinājis Tā Kunga Vārdā, Ūrija, Šemajas dēls, no KirjatIearimas, un tas sludināja pret šo pilsētu un šo zemi ar tādiem pat vārdiem kā Jeremija. Kad nu ķēniņš Jehojakims un visi viņa varenie un visi lielkungi viņa vārdus dzirdēja, tad ķēniņš viņu meklēja nokaut. Bet Ūrija to dzirdējis bijās un bēga un nāca uz Ēģiptes zemi. Bet ķēniņš Jehojakims sūtīja vīrus uz Ēģiptes zemi, Elnatanu, Ahbora dēlu, un citus vīrus uz Ēģipti. Tie izveda Ūriju no Ēģiptes un atveda pie ķēniņa Jehojakima, un tas viņu nokāva ar zobenu, un meta viņa miesas zemu ļaužu kapos. Bet Ahikama, Šafana dēla, roka bija ar Jeremiju, ka viņš ļaudīm netapa rokā dots, viņu nokaut. Jehojakima (Cedeķijas), Josijas dēla, Jūda ķēniņa valdīšanas iesākumā šis vārds no Tā Kunga notika uz Jeremiju: Tā saka Tas Kungs uz mani: taisi sev saites un jūgus un liec tos pie sava kakla, Un sūti tos pie Edoma ķēniņa, pie Moaba ķēniņa, pie Amona bērnu ķēniņa un pie Tirus ķēniņa un pie Sidonas ķēniņa ar vēstnešiem, kas nākuši uz Jeruzālemi pie Jūda ķēniņa Cedeķijas; Un pavēli tiem sacīt uz saviem kungiem: tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: tā jums saviem kungiem būs sacīt: Es esmu radījis zemi un cilvēkus un lopus, kas virs zemes, ar Savu lielo spēku un ar Savu izstiepto elkoni, un Es to dodu tam, kas Manām acīm patiks. Nu tad visas šās zemes Es dodu rokā Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, Savam kalpam, un pat zvērus laukā Es dodu viņam kalpot. Un visiem ļaudīm būs kalpot viņam un viņa dēlam un viņa dēla dēlam, tiekams laiks nāks arī viņa zemei, tad lielas tautas un lieli ķēniņi viņu sev kalpinās. Un tos ļaudis un to valsti, kas viņam, Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, nekalpos, un kas savu kaklu negribēs likt apakš Bābeles ķēniņa jūga, to tautu Es piemeklēšu ar zobenu un ar badu un ar mēri, saka Tas Kungs, tiekams Es tos būšu izdeldējis caur viņa roku. Jūs tad neklausiet saviem praviešiem un saviem zīlniekiem un saviem sapņotājiem un saviem vārdotājiem un saviem burvjiem, kas uz jums runā un saka: jūs nekalposiet Bābeles ķēniņam. Jo tie jums sludina melus, lai Es jūs tālu aizvedu no jūsu zemes, un lai Es jūs izdzenu, un lai jūs ejat bojā. Bet ļaudīm, kas savu kaklu pados Bābeles ķēniņa jūgam un viņam kalpos, tiem Es likšu palikt savā zemē, saka Tas Kungs, un tie to apkops un tur dzīvos. Un Es runāju pēc visiem šiem vārdiem uz ķēniņu Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un sacīju: padodiet savus kaklus Bābeles ķēniņa jūgam un kalpojiet viņam un viņa ļaudīm, tad jūs dzīvosiet. Kāpēc jūs gribat mirt, tu un tavi ļaudis, caur zobenu, caur badu un caur mēri, kā Tas Kungs runājis par ļaudīm, kas Bābeles ķēniņam nekalpos? Tad neklausiet to praviešu vārdiem, kas uz jums runā un saka: jūs nekalposiet Bābeles ķēniņam, - jo tie jums sludina melus. Jo Es tos neesmu sūtījis, saka Tas Kungs, un tie Manā Vārdā sludina melus, lai Es jūs izdzenu, un jūs ejat bojā, jūs un pravieši, kas jums sludina. Es runāju arī uz priesteriem un uz visiem šiem ļaudīm un sacīju: tā saka Tas Kungs: neklausiet savu praviešu vārdiem, kas jums sludina un saka: redzi, Tā Kunga nama trauki drīz taps pārvesti no Bābeles, jo tie jums sludina melus. Neklausiet tiem, kalpojiet Bābeles ķēniņam, tad jūs dzīvosiet. Kāpēc tad šai pilsētai būs tapt postītai? Bet ja tie ir pravieši, un ja Tā Kunga vārds ir pie viņiem, tad lai tie jel To Kungu Cebaot pielūdz, ka tie trauki, kas Tā Kunga namā un Jūda ķēniņa namā un Jeruzālemē atlikuši, nenāk uz Bābeli. Jo tā saka Tas Kungs Cebaot par pīlāriem un par jūru un par krēsliem un par atlikušiem traukiem, kas šai pilsētā atlikuši, Ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, nav paņēmis, kad viņš Jekoniju, Jehojakima dēlu, Jūda ķēniņu, no Jeruzālemes aizveda uz Bābeli līdz ar visiem Jūda un Jeruzālemes cienīgiem - Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, par tiem rīkiem, kas atlikuši Tā Kunga namā un Jūda ķēniņa namā un Jeruzālemē: Tie taps aizvesti uz Bābeli, un tur tie būs līdz tai dienai, kad Es tos piemeklēšu, saka Tas Kungs, jo Es tos atvedīšu atpakaļ uz šo vietu. Un tanī gadā, Cedeķijas, Jūda ķēniņa, valdīšanas iesākumā, ceturtā gadā, piektā mēnesī, pravietis Hananija, Asura dēls, no Gibeonas, runāja uz mani Tā Kunga namā priekš priesteru un visu ļaužu acīm un sacīja: Tā runā Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, un saka: Es Bābeles ķēniņa jūgu esmu salauzis. Vēl būs divi pilni gadi, tad Es atkal uz šo vietu atvedīšu visus Tā Kunga nama rīkus, ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, ir paņēmis no šīs vietas un aizvedis uz Bābeli. Un Jekoniju, Jehojakima dēlu, Jūda ķēniņu, un visus no Jūda aizvestos, kas uz Bābeli nākuši, Es atvedīšu uz šo vietu, saka Tas Kungs, jo Es salauzīšu Bābeles ķēniņa jūgu. Tad pravietis Jeremija sacīja uz pravieti Hananiju priekš priesteru un visu ļaužu acīm, kas tur stāvēja Tā Kunga namā, Un pravietis Jeremija sacīja: Āmen! Tā lai Tas Kungs dara, lai Tas Kungs tavus vārdus apstiprina, ko tu esi sludinājis, ka Viņš atved Dieva nama rīkus un visus aizvestos no Bābeles atkal uz šo vietu. Bet klausi jel šo vārdu, ko es runāšu priekš tavām ausīm un priekš visu ļaužu ausīm. Pravieši, kas no sen laikiem priekš manis un priekš tevis bijuši, tie pret daudz zemēm un lielām valstīm sludinājuši par karu un par postu un par mēri. Bet pravietis, kas mieru sludina, kad pravieša vārds notiek, tiks atzīts par pravieti, ko Tas Kungs tiešām sūtījis. Tad pravietis Hananija ņēma to jūgu no pravieša Jeremijas kakla un to salauza. Un Hananija runāja priekš visu ļaužu acīm un sacīja: tā saka Tas Kungs: tāpat Es salauzīšu Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, jūgu, no visu ļaužu kakla, pirms divi gadi būs pagājuši. Un pravietis Jeremija gāja savu ceļu. Tad Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju, kad pravietis Hananija to jūgu no pravieša Jeremijas kakla bija salauzis, un sacīja: Ej un runā uz Hananiju un saki: tā saka Tas Kungs: koka jūgus tu esi salauzis, bet viņu vietā taisījis dzelzs jūgus. Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: dzelzs jūgu Es visiem šiem ļaudīm esmu licis ap kaklu, ka tiem būs kalpot Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, un tiem būs viņam kalpot, jo pat zvērus laukā Es viņam esmu devis. Un pravietis Jeremija sacīja uz pravieti Hananiju: klausi jel, Hananija! Tas Kungs tevi nav sūtījis, un tu dari, ka šie ļaudis paļaujas uz meliem. Tādēļ Tas Kungs tā saka: redzi! Es tevi atmetīšu no zemes virsas; šinī gadā tu mirsi, jo tu esi mācījis atkāpties no Tā Kunga. Tā pravietis Hananija nomira tanī gadā, septītā mēnesī. Un šie ir vēstules vārdi, ko pravietis Jeremija sūtīja no Jeruzālemes atlikušiem vecajiem, kas bija aizvesti, un priesteriem un praviešiem un visiem ļaudīm, ko Nebukadnecars no Jeruzālemes bija aizvedis uz Bābeli, Kad ķēniņš Jekonija un ķēniņiene un ķēniņa sulaiņi un Jūda un Jeruzālemes lielkungi līdz ar amatniekiem un kalējiem no Jeruzālemes bija projām, - Caur Eleazu, Šafana dēlu, un Gemariju, Hilķijas dēlu, ko Cedeķija, Jūda ķēniņš, uz Bābeli sūtīja pie Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa: Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, uz visiem aizvestiem, kas no Jeruzālemes aizvesti uz Bābeli: Uztaisiet namus un dzīvojiet iekš tiem un dēstiet dārzus un ēdiet no viņu augļiem. Ņemiet sievas un dzemdinājiet dēlus un meitas un vediet saviem dēliem sievas un dodiet savas meitas vīriem, lai tās dzemdē dēlus un meitas, un vairojaties tur un neejat mazumā, Un meklējiet tās pilsētas labklāšanos, kurp Es jūs esmu licis aizvest, un pielūdziet To Kungu viņas dēļ, jo kad viņai labi klāsies, tad arī jums labi klāsies. Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: lai jūsu pravieši un jūsu zīlnieki, kas jūsu vidū, jūs nepieviļ, un neklausiet saviem sapņiem, ko jūs sapņojat. Jo tie jums sludina melus Manā Vārdā; Es tos neesmu sūtījis, saka Tas Kungs. Jo tā saka Tas Kungs: tiešām, kad septiņdesmit gadi Bābelē būs pagājuši, tad Es jūs piemeklēšu un jums likšu notikt pēc Sava žēlīgā vārda un jūs atvedīšu atpakaļ uz šo vietu. Jo Es zinu, kādas domas Es par jums domāju, saka Tas Kungs: miera domas un ne ļaunas domas, ka Es jums dodu to cerēto galu. Tad jūs Mani piesauksiet un iesiet un Mani pielūgsiet, un Es jūs paklausīšu. Un jūs meklēsiet un Mani atradīsiet, kad jūs pēc Manis vaicāsiet no visas savas sirds. Un Es no jums likšos atrasties, saka Tas Kungs, un atgriezīšu (atpakaļ no) jūsu cietuma un jūs sapulcināšu no visām tautām un no visām vietām, kurp Es jūs esmu aizdzinis, saka Tas Kungs, un jūs vedīšu atkal uz to vietu, no kurienes Es jūs esmu licis aizvest. Kad jūs sakāt: Tas Kungs mums Bābelē praviešus cēlis - Tiešām, tā saka Tas Kungs, par to ķēniņu, kas sēž uz Dāvida goda krēsla, un par visiem ļaudīm, kas šai pilsētā dzīvo, par jūsu brāļiem, kas ar jums nav gājuši cietumā, Tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, Es sūtīšu starp viņiem zobenu, badu un mēri, un darīšu tos kā nelāga vīģes, ko nevar ēst aiz nelāguma. Un Es tiem dzīšos pakaļ ar zobenu, ar badu un ar mēri, un tos nodošu uz vārdzināšanu visās zemes valstīs, par lāstu, par biedēkli un par apsmieklu un par negodu starp visām tautām, kurp Es tos aizdzīšu: Par to, ka tie Maniem vārdiem nav klausījuši, saka Tas Kungs, kad Es Savus kalpus, praviešus, pie tiem neatlaidīgi sūtīju vienā sūtīšanā; bet jūs neesat klausījuši, saka Tas Kungs. Tad klausiet Tā Kunga vārdu, jūs visi, kas esat aizvesti, ko Es no Jeruzālemes uz Bābeli esmu nosūtījis. Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, pret Ahabu, Kolajas dēlu, un pret Cedeķiju, Maāsejas dēlu, kas jums melus sludina Manā Vārdā! Redzi, Es tos nodošu Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, rokā, tas tos sitīs priekš jūsu acīm; Un no tiem celsies lāstu vārdi pie visiem no Jūda aizvestiem, kas ir Bābelē, un sacīs: lai Tas Kungs tev dara kā Cedeķijam un kā Ahabam, ko Bābeles ķēniņš pie uguns cepis, Tādēļ ka tie ģeķību darījuši iekš Israēla un laulību pārkāpuši ar savu tuvāko sievām un runājuši melu vārdus Manā Vārdā, ko Es tiem nebiju pavēlējis, un Es esmu Tas, kas to zina un apliecina, saka Tas Kungs. Un pret Nehalamieti Šemaju runā un saki: Tā runā Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, un saka: tādēļ, ka tu vēstules sūtījis savā vārdā visiem ļaudīm Jeruzālemē un priesterim Cefanijam, Maāsejas dēlam, un visiem priesteriem ar vārdiem: Tas Kungs tevi licis par priesteri priestera Jojadas vietā, ka jums būs uzraugiem būt Tā Kunga namā pār ikkatru vīru, kas trako un sevi par pravieti tur, ka tev tos būs likt cietumā un siekstā; Nu tad, kāpēc tu Jeremiju no Anatotas neesi aprājis, kas jūsu starpā turas par pravieti? Tāpēc ka viņš pie mums uz Bābeli sūtījis un sacījis: būs ilgi, uztaisiet namus un dzīvojiet un dēstiet dārzus un ēdiet viņu augļus. Un priesteris Cefanija lasīja šo vēstuli priekš pravieša Jeremijas ausīm. Tad Tā Kunga vārds tā notika uz Jeremiju: Sūti jel pie visiem aizvestiem un saki: tā saka Tas Kungs pret Nehalamieti Šemaju: tādēļ ka Šemaja jums ir sludinājis, un Es to neesmu sūtījis, un ir darījis, ka jūs paļaujaties uz meliem, Tādēļ Tas Kungs tā saka: redzi, Es piemeklēšu Nehalamieti Šemaju un viņa dzimumu; viņam neviena nebūs, kas šo ļaužu vidū dzīvos un redzēs to labumu, ko Es Saviem ļaudīm darīšu, saka Tas Kungs, jo viņš ir mācījis atkāpties no Tā Kunga. Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju no Tā Kunga sacīdams: Tā runā Tas Kungs, Israēla Dievs, un saka: raksti sev grāmatā visus šos vārdus, ko Es uz tevi esmu runājis. Jo redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es vedīšu atpakaļ Savu Israēla ļaužu un Jūda cietumniekus, saka Tas Kungs; un Es tos vedīšu atpakaļ uz to zemi, ko Es viņu tēviem esmu devis, to iemantot. Un šie ir tie vārdi, ko Tas Kungs runājis par Israēli un par Jūdu. Jo tā saka Tas Kungs: mēs dzirdam briesmu balsi, tur ir bailes un nemiers. Vaicājiet jel un raugāt, vai vīrietis dzemdē? Kāpēc tad es redzu, ka ikkatrs vīrs savas rokas uz ciskām tur, tā kā sieva, kas dzemdē, un visi vaigi palikuši bāli? Ak vai! Jo tā diena ir tik liela, ka citas tādas nav, un tas ir Jēkaba bēdu laiks; tomēr viņš no tā taps izpestīts. Jo notiks tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot, ka Es nolauzīšu viņa jūgu no tava kakla un saraustīšu tavas saites, ka sveši viņu vairs nekalpinās. Bet tie kalpos Tam Kungam, savam Dievam, un Dāvidam, savam ķēniņam, ko Es tiem celšu. Bet tu nebīsties, Mans kalps Jēkab, saka Tas Kungs, un nebaiļojies, Israēl. Jo redzi, Es tevi izpestīšu no tās tālās zemes, un tavu dzimumu no viņa cietuma zemes, un Jēkabs pārnāks un dzīvos mierīgi un droši un neviens viņu netraucēs. Jo Es esmu pie tevis, saka Tas Kungs, ka Es tevi izglābju. Jo Es daru galu visiem pagāniem, kurp Es tevi esmu izklīdinājis, bet tev Es nedarīšu galu, bet Es tevi pārmācīšu pēc taisnības, un nepārmācītu tevi nepametīšu. Jo tā saka Tas Kungs: tava vaina ir nāvīga, tava vāts nav dziedinājama. Neviena nav, kas tavu vainu pārrauga un aizsien: dziedinājamas zāles tev nav. Visi tavi mīļotāji tevi aizmirsuši, tie nevaicā pēc tevis; jo Es tevi esmu sitis ar ienaidnieka sitieniem, ar briesmīgu pārmācīšanu tavu daudzo noziegumu dēļ tāpēc ka tavu grēku ļoti daudz. Ko tu kliedz par savu vainu, un ka tavas sāpes ir nāvīgas? Tavas lielās noziedzības dēļ ka tavu grēku ir ļoti daudz, Es tev to esmu darījis. Tādēļ visi, kas tevi rij, taps aprīti, un visi tavi pretinieki, tie visi ies cietumā, un kas tevi aplaupa, būs paši par laupījumu, un visi, kas tevi posta, tos Es nodošu, ka taps izpostīti. Jo Es atkal aizsiešu tavas vātis un dziedināšu tavas vainas, saka Tas Kungs, tāpēc ka tie tevi nosauc par aizdzītu: “šī ir Ciāna, neviens pēc tās nevaicā”. Tā saka Tas Kungs: redzi, Es vedīšu atpakaļ Jēkaba dzīvokļu cietumniekus un apžēlošos par viņa mājas vietām, un tā pilsēta taps uztaisīta uz sava kalna, un tas augstais nams stāvēs savā vecā vietā. Un no tiem izies pateikšanās un līksmošanās balss, un Es tiem likšu vairumā iet un ne mazumā, un Es tos pagodināšu, ka vairs nebūs nievājami. Un viņa dēli būs kā citkārt, un viņa draudze Manā priekšā pastāvēs, un Es piemeklēšu visus viņa spaidītājus. Un viņa cienīgais būs no viņa, un viņa valdnieks nāks no viņa vidus, un Es viņam likšu nākt tuvu, un viņš nāks pie Manis klāt. Jo kas tas tāds, kas no laba prāta Galvotājs top un iedrošinātos Man tuvoties? saka Tas Kungs. Un jūs Man būsiet par ļaudīm, un Es jums būšu par Dievu. Redzi, vētra no Tā Kunga celsies ar bardzību, briesmīga vētra, tā gāzīsies bezdievīgiem uz galvu. Tā Kunga bardzības karstums nemitēsies, tiekams Viņš izdarīs un piepildīs Savas sirds domas. Pēdējās dienās jūs gan to samanīsiet. Tanī laikā, saka Tas Kungs, Es visām Israēla ciltīm būšu par Dievu, un tās Man būs par ļaudīm. Tā saka Tas Kungs: Tie ļaudis, kas atlikuši no zobena, atraduši žēlastību tuksnesī; Es iešu, Israēli vest pie dusas. Tas Kungs man parādījies no tālienes: Es tevi esmu mīļojis ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es tevi žēlīgi esmu vilcis pie Sevis. Es tevi atkal uztaisīšu, un tu tapsi uzcelta, Israēla meita! Tu atkal pušķosies ar savām bungām un iziesi priecīgi diedama. Tu atkal dēstīsi vīna dārzus Samarijas kalnos, dēstītāji tos dēstīs un droši baudīs. Jo būs diena, kad sargi sauks uz Efraīma kalniem: ceļaties, ejam augšā uz Ciānu pie Tā Kunga, mūsu Dieva. Jo tā saka Tas Kungs: sauciet par Jēkabu ar līksmību un gavilējiet par tautu galvu, sludiniet, teiciet un sakiet: ak Kungs, glāb Savus ļaudis, Israēla atlikušos! Redzi, Es tos atvedīšu no ziemeļu zemes un tos sapulcināšu no zemes galiem; viņu starpā būs akli un tizli, grūtas un dzemdētājas kopā, lielā pulkā tie šurp atgriezīsies. Tie nāks ar raudāšanu, un ar pielūgšanu Es tos gribu vest un vadīt pie ūdens strautiem pa līdzenu ceļu, kur tie nepaklups; jo Es esmu Israēlim palicis par tēvu un Efraīms ir Mans pirmdzimtais. Klausiet Tā Kunga vārdu, jūs tautas, un sludiniet pa tām salām, kas tālu, un sakāt: kas Israēli izklīdinājis, Tas viņu atkal sapulcinās un to sargās kā gans savu ganāmo pulku. Jo Tas Kungs Jēkabu atpircis un viņu izglābis no rokas, kas bija stiprāka nekā viņš. Un tie nāks un gavilēs Ciānas kalnā un plūdīs pie Tā Kunga dāvanām, pie labības un pie vīna un pie eļļas un pie jauniem jēriem un vēršiem, un viņu dvēsele būs kā mitrs dārzs, un tie vairs nebūs noskumuši. Tad jaunava priecāsies diedama un jaunekļi un sirmgalvji kopā. Jo Es pārvērtīšu viņu skumību par prieku un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu noskumšanas Un Es mielošu priesteru dvēseli ar taukumiem, un Mani ļaudis taps pieēdināti ar Manu labumu, saka Tas Kungs. Tā saka Tas Kungs: brēkšana ir dzirdama Rāmā, žēlošanās un gauža raudāšana; Rahēle apraud savus bērnus, un negribās iepriecinājuma par saviem bērniem, jo to vairs nav. Tā saka Tas Kungs: atrauj savu balsi no raudāšanas un savas acis no asarām, jo tur ir alga tavam darbam, saka Tas Kungs; tie atgriezīsies no ienaidnieka zemes. Un cerība ir tavai nākamībai, saka Tas Kungs: jo tavi bērni nāks atpakaļ savās robežās. Es klausīt esmu klausījies, ka Efraīms žēlojās: Tu mani esi pārmācījis, un es esmu pārmācīts kā nevaldāms teļš. Atgriez mani, tad es atgriezīšos. Jo Tu, Kungs, esi mans Dievs. Tiešām, kad es nogriezos, tad man nāca žēlums, un kad es to atzinu, tad es situ uz saviem gurniem, jo es esmu apkaunots un kaunā tapis, nesdams savas jaunības negodu. Vai Efraīms Man nav dārgs dēls un mīļš bērns? Jo cik bieži Es uz viņu esmu runājis, pieminēdams Es viņu pieminu. Tāpēc Mana sirds trīc par viņu, ka Es apžēlodamies par viņu apžēlojos, saka Tas Kungs. Uzcel sev pagrieziena norādes, liec sev ceļa zīmes, un ņem vērā to ceļu, ko tu staigājis: Griezies atpakaļ, Israēla meita, griezies atpakaļ uz šīm savām pilsētām. Cik ilgi tu maldīsies, tu atkāpēja meita? Jo Tas Kungs ir radījis ko jaunu virs zemes: sieva būs ap vīru. Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: “šo vārdu tie vēl runās Jūda zemē un viņas pilsētās, kad Es atpakaļ vedīšu viņa cietumniekus: lai Tas Kungs tevi svētī, tu taisnības mājokli, tu svētais kalns! Un Jūda ar visām savām pilsētām kopā tur dzīvos, arāji un kas staigā ar ganāmiem pulkiem. Jo Es dzirdināšu iztvīkušo dvēseli un atspirdzināšu ikkatru noskumušu dvēseli.” Tāpēc es uzmodos un skatījos, un mans miegs man bija gards. Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es Israēla namu un Jūda namu augļošu ar cilvēku dzimumu un ar lopu dzimumu. Un kā Es pret tiem esmu bijis nomodā, tos izraudams un nolauzdams un postīdams un samaitādams un mocīdams, tā Es par tiem gribu nomodā būt, tos uztaisīdams un dēstīdams, saka Tas Kungs, Tanīs dienās vairs nesacīs: tēvi ēduši skābas vīnogas, un bērniem zobi apmizējuši. Bet ikvienam sava nozieguma dēļ būs mirt, ikviens cilvēks, kas ēd skābas vīnogas, tam zobi apmizēs. Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es jaunu derību celšu ar Israēla namu un ar Jūda namu, Ne tādu derību, kā esmu cēlis ar viņu tēviem, kad tos pie rokas satvēru un izvedu no Ēģiptes zemes; to Manu derību tie iznīcinājuši, tad Es arīdzan par tiem neesmu bēdājis, saka Tas Kungs. Bet šī ir tā derība, ko Es ar Israēla namu celšu pēc šīm dienām, saka Tas Kungs: Es došu Savu bauslību viņu prātā un to rakstīšu viņu sirdī, un Es tiem būšu par Dievu, un tie Man būs par tautu. Un tad draugs draugu vairs nemācīs nedz brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! Jo tie visi Mani atzīs, gan viņu mazie, gan viņu lielie, saka Tas Kungs. Jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus. Tā saka Tas Kungs, kas sauli dienā dod pār spīdekli, mēnesi un zvaigznes pēc saviem likumiem par spīdekļiem naktī, kas jūru kustina, ka viņas viļņi kauc, Kungs Cebaot ir Viņa vārds: Kad šie likumi Manā priekšā zudīs, saka Tas Kungs, tad arī Israēla dzimums zudīs, ka nebūs vairs tauta Manā priekšā mūžīgi. Tā saka Tas Kungs: Kad debesis augšā varēs mērot un zemes pamatus apakšā varēs izmanīt, tad Es arī atmetīšu visu Israēla dzimumu, visa tā dēļ, ko tie darījuši, saka Tas Kungs. Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka šī pilsēta Tam Kungam taps uzcelta no Hananeēļa torņa līdz stūru vārtiem. Un mēra aukla izstiepsies tālāk uz priekšu līdz Gāreba pakalnam un griezīsies uz Goātu. Un visa miroņu un pelnu ieleja, un visi tīrumi līdz Kidronas upei, līdz zirgu vārtu stūrim pret rītiem, būs Tam Kungam svēti; tur vairs neko neizdeldēs nedz nolauzīs ne mūžam. Šis ir tas vārds, kas uz Jeremiju notika no Tā Kunga, Cedeķijas, Jūda ķēniņa, desmitā gadā, - šis gads bija Nebukadnecara astoņpadsmitais gads. To brīdi Bābeles ķēniņa karaspēks bija apmeties pret Jeruzālemi, un pravietis Jeremija bija ieslēgts cietuma pagalmā Jūda ķēniņa namā. Jo Cedeķija, Jūda ķēniņš, viņu bija cietumā ieslēdzis un sacījis: Kāpēc tu sludini un saki: tā saka Tas Kungs: redzi, Es nododu šo pilsētu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš to uzņems, Un Cedeķija, Jūda ķēniņš, neizspruks no Kaldeju rokas, bet viņš tiešām taps nodots Bābeles ķēniņa rokā, un viņš ar to runās muti pret muti un to redzēs aci pret aci, Un tas novedīs Cedeķiju uz Bābeli, un tur viņš paliks, kamēr Es viņu piemeklēšu, saka Tas Kungs. Jo kad jūs pret Kaldejiem karosiet, tad tas jums labi neizdosies. Un Jeremija sacīja: Tā Kunga vārds uz mani tā noticis: Redzi, Hanameēls, tava tēva brāļa Šaluma dēls, nāks pie tevis un sacīs: pērc manu tīrumu Anatotā; jo tev krīt atpirkšanas tiesa, viņu pirkt. Un Hanameēls, mana tēva brāļa dēls, nāca pie manis cietuma pagalmā pēc Tā Kunga vārda un sacīja uz mani: pērc jel manu tīrumu, kas ir Anatotā Benjamina zemē, jo tev krīt mantošanas un atpirkšanas tiesa, pērc to sev. Tad es nomanīju, ka tas bija Tā Kunga vārds, un es pirku no Hanameēļa, sava tēva brāļa dēla, to tīrumu Anatotā, un es viņam iesvēru to naudu, septiņus sēķeļus un desmit sudraba gabalus, Un es rakstīju to grāmatā un to aizzīmogoju un to liku apliecināt caur lieciniekiem un iesvēru naudu uz svariem, Un es paņēmu to aizzīmogoto pirkšanas norakstu, pirkšanas grāmatu ar to norunu un nosacījumu, un arī to neaizzīmogoto. Un es devu pirkšanas norakstu Bāruham, Nerijas, Makasejas dēla, dēlam priekš Hanameēļa, sava tēva brāļa, acīm, un priekš liecinieku acīm, kas bija parakstījušies pirkšanas norakstā un priekš visu Jūdu acīm, kas sēdēja cietuma pagalmā. Un es pavēlēju Bāruham priekš viņu acīm un sacīju: Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: ņem šos rakstus, šo pirkšanas norakstu, to aizzīmogoto, un šo neaizzīmogoto norakstu, un liec tos mālu traukā, ka tie ilgi var pastāvēt. Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: vēl šai zemē taps pirkti nami un tīrumi un vīna dārzi. Un es pielūdzu To Kungu, kad es to pirkšanas norakstu biju devis Bāruham, Nerijas dēlam, un sacīju: Kungs, redzi, debesis un zemi Tu esi radījis ar Savu lielo spēku un ar Savu izstiepto elkoni, Tev nekas nav neiespējams. Tu dari žēlastību pie tūkstošiem un atmaksā tēvu noziegumu uz viņu bērnu galvām pēc viņiem, tu lielais un varenais Dievs, kam vārds ir Kungs Cebaot, Liels padomā un varens darbos; jo Tavas acis ir atvērtas pār visiem cilvēku bērnu ceļiem, ikvienam dot pēc viņa ceļiem un pēc viņa darbu augļiem; Zīmes un brīnumus Tu esi darījis Ēģiptes zemē līdz šai dienai, gan pie Israēla, gan pie (citiem) cilvēkiem, un esi Sev vārdu cēlis, kā tas šodien ir. Un Savus Israēla ļaudis Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar zīmēm un brīnumiem un ar stipru roku un izstieptu elkoni un lielām briesmām, Un tiem esi devis šo zemi, ko Tu viņu tēviem biji zvērējis, tiem to dot, zemi, kur piens un medus tek. Un tie ir nākuši un to iemantojuši, bet Tavu balsi tie nav klausījuši un Tavā bauslībā tie nav staigājuši; neko, ko Tu viņiem esi pavēlējis darīt, tie nav darījuši; tad Tu visam šim ļaunumam esi licis nākt pār viņiem. Redzi, tie valņi nākuši līdz pat pilsētai, to uzņemt, un tā pilsēta caur zobenu un badu un mēri taps dota Kaldeju rokā, kas pret to karo, un ko Tu esi runājis, tas tā noticis, un raugi, Tu pats to redzi! Un tomēr Tu, Kungs, Dievs, uz mani esi sacījis: pērc sev tīrumu par naudu, un lai liecinieki to apliecina, jebšu tā pilsēta ir dota Kaldeju rokā. Tad Tā Kunga vārds tā notika uz Jeremiju: Redzi, Es esmu Tas Kungs, Dievs pār visu miesu. Vai kāda lieta Man neiespējama? Tāpēc tā saka Tas Kungs: redzi, Es šo pilsētu nododu Kaldeju rokā, Bābeles ķēniņa Nebukadnecara rokā, un viņš to uzņems. Un Kaldeji, kas pret šo pilsētu karo, nāks un iededzinās šo pilsētu ar uguni un to sadedzinās līdz ar namiem, uz kuru jumtiem tie kvēpinājuši Baālam un citiem dieviem upurējuši dzeramus upurus, Mani kaitinādami. Jo Israēla bērni un Jūda bērni ir darījuši tikai, kas ļauns Manās acīs, no savas jaunības, tiešām, Israēla bērni Mani tikai kaitinājuši ar savu roku darbiem, saka Tas Kungs. Jo šī pilsēta Mani ir kaitinājusi uz dusmību un uz bardzību no tās dienas, kad tie to cēluši līdz šai dienai, tā ka tā Man jāatmet no Mana vaiga, Visa Israēla bērnu un Jūda bērnu ļaunuma dēļ ko tie darījuši, Mani kaitinādami, viņi, viņu ķēniņi, viņu lielkungi, viņu priesteri un viņu pravieši un Jūda vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji. Tie Man griezuši muguru un ne vaigu. Jebšu Es tos vienmēr pamācīju vienā mācīšanā, tomēr tie neklausīja, mācību pieņemt. Bet tie savas negantības ir likuši namā, kas pēc Mana Vārda nosaukts, to sagānīdami. Un tie ir altārus cēluši Baālam Ben-Hinoma ielejā, un savus dēlus un savas meitas tie upurējuši Moloham, ko Es tiem neesmu pavēlējis un kas nav nācis Manā sirdī, ka tiem bija šo negantību darīt un Jūdu apgrēcināt. Un nu tāpēc Tas Kungs, Israēla Dievs, tā saka par to pilsētu, par ko jūs sakāt: tā ir Bābeles ķēniņam rokā dota caur zobenu un caur badu un caur mēri: Redzi, Es tos sapulcināšu no visām zemēm, kurp tos esmu aizdzinis Savā karstumā un Savā bardzībā un Savā lielā dusmībā, un tos vedīšu atpakaļ uz šo vietu, un tiem likšu dzīvot bez bailēm. Un tie Man būs par tautu, un Es tiem būšu par Dievu. Un Es tiem došu vienādu sirdi un vienādu ceļu, ka tie Mani bīstas visu savu mūžu, sev pašiem par labu un saviem bērniem pēc viņiem. Un Es ar tiem derēšu mūžīgu derību, ka Es negribu mitēties labu darīt, un Es Savu bijāšanu viņiem došu sirdī, ka tie no Manis neatkāpjās. Un Es priecāšos viņiem labu darīt, un Es tos šai zeme dēstīšu uzticībā, no visas Savas sirds un no visas Savas dvēseles. Jo tā saka Tas Kungs: (Tā) kā Es šiem ļaudīm esmu uzvedis visu šo lielo ļaunumu, tā Es tiem atvedīšu visu labu, ko Es par tiem runājis. Un tīrumi taps pirkti šai zemē, par ko jūs sakāt: tā ir postaža bez cilvēka un lopa, tā ir dota Kaldejiem rokā. Tīrumi taps par naudu pirkti un slēgs līgumus un apzīmogos, un liecinieki to apliecinās Benjaminas zemē un ap Jeruzālemi un pa Jūda pilsētām un pa kalnu pilsētām un pa ielejas pilsētām un pa dienvidu pilsētām; jo Es vedīšu atpakaļ viņu cietumniekus, saka Tas Kungs. Un Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju otru reizi, kad viņš vēl bija ieslēgts cietuma pagalmā, sacīdams: Tā saka Tas Kungs, kas to dara, Tas Kungs, kas to izdara, lai tas notiek - Kungs ir viņa vārds - Piesauc Mani, tad Es tev atbildēšu un tev darīšu zināmas lielas un brīnišķīgas lietas, ko tu nezini. Jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par šīs pilsētas namiem un par Jūda ķēniņa namiem, kas tiek nolauzīti vaļņu un zobena priekšā, Par tiem, kas nāk karot pret Kaldejiem, lai tos (namus) pilda ar miroņu miesām, ko Es nokauju Savā bardzībā un Savā dusmībā, un tādēļ ka Es Savu vaigu no šīs pilsētas esmu apslēpis, visa viņu ļaunuma dēļ: Redzi, Es to sasiešu un dziedināšu, un tos darīšu veselus, un tiem parādīšu pilnīgu un pastāvīgu laimi. Un Es vedīšu atpakaļ Jūda cietumniekus un Israēla cietumniekus, un tos uztaisīšu tā kā papriekš. Un Es tos šķīstīšu no visa viņu nozieguma, ar ko tie pret Mani grēkojuši, un Es tiem piedošu visus viņu pārkāpumus, ar ko tie pret Mani grēkojuši un ar ko tie no Manis atkāpušies. Un tad (Jeruzāleme) Man būs par prieka vārdu, par slavu un par godu pie visām tautām virs zemes, kas dzirdēs visu labumu, ko Es tiem daru, un tās bīsies un drebēs, par visu labumu un par visu mieru, ko Es tai dodu. Tā saka Tas Kungs: šinī vietā, par ko jūs sakāt, tā ir postaža bez cilvēka un lopa, pa Jūda pilsētām un pa Jeruzālemes ielām, kas ir postītas, ka tur nav ne cilvēka, ne iedzīvotāja, ne lopa, Tur atkal dzirdēs prieka balsi un līksmības balsi, līgavaiņa balsi un līgavas balsi, balsi no tiem, kas saka: “Slavējiet To Kungu Cebaot, jo Tas Kungs ir labs, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi,” - un kas nes pateicības upuri Tā Kunga namā. Jo Es vedīšu atpakaļ tās zemes cietumniekus kā papriekš, saka Tas Kungs. Tā saka Tas Kungs Cebaot: šinī vietā, kas ir postaža bez cilvēka un lopa, un visās apkārtējās pilsētās būs atkal ganu dzīvokļi, kas ganīs ganāmus pulkus. Pa kalnu pilsētām un lejas pilsētām un pa dienvidu pilsētām un Benjamina zemē un ap Jeruzālemi un pa Jūda pilsētām ganāmi pulki atkal ies apakš skaitītāju rokām, saka Tas Kungs. Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es piepildīšu labo vārdu, ko Es esmu runājis uz Israēla namu un Jūda namu. Tanīs dienās un tanī laikā Es Dāvidam likšu izplaukt taisnības Zaram; un Viņš darīs tiesu un taisnību virs zemes. Tanīs dienās Jūda taps atpestīts, un Jeruzāleme dzīvos bez bailēm, un šis ir tas (vārds), ar ko Viņu sauks: Tas Kungs mūsu taisnība. Jo tā saka Tas Kungs: Dāvidam netrūks vīra, kas sēdēs Israēla nama goda krēslā. Arī priesteru, Levītu netrūks Manā priekšā, kas upurē dedzināmos upurus un iededzina ēdamus upurus un sataisa kaujamus upurus mūžīgi. Un Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju un sacīja: Tā saka Tas Kungs: ja jūs varat iznīcināt Manu derību ar dienu un Manu derību ar nakti, ka dienas un nakts vairs nav savā laikā, Tad arī iznīks Mana derība ar Manu kalpu Dāvidu, ka tam dēla nebūs, kas valda uz viņa goda krēsla, un (Mana derība) ar Levītiem, priesteriem, Maniem kalpotājiem. Tā kā debess pulku nevar skaitīt un jūras smiltis nevar mērot, tāpat Es vairošu Sava kalpa Dāvida dzimumu un Levītus, kas Man kalpo. Un Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju sacīdams: Vai tu neredzi, ko šie ļaudis runā un saka? Tās divas ciltis, ko Tas Kungs bija izredzējis, Viņš nu atmetis, un tie nievā Manus ļaudis, tā kā tie vairs nebūtu tauta viņu priekšā. Tā saka Tas Kungs: ja Mana derība ar dienu un nakti nepastāv, ja Es debess un zemes likumus neesmu cēlis, Tad Es arī atmetīšu Jēkaba un Sava kalpa Dāvida dzimumu, ka neņemu no viņa dzimuma valdītājus pār Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba dzimumu. Jo Es vedīšu atpakaļ viņu cietumniekus un apžēlošos par viņiem. Šis ir tas vārds, kas uz Jeremiju notika no Tā Kunga, kad Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, un viss viņa karaspēks un visas pasaules valstis, kas bija apakš viņa valdīšanas, un visas tautas karoja pret Jeruzālemi un visām viņas pilsētām: Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: ej un runā uz Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un saki uz to: tā saka Tas Kungs: Redzi, Es šo pilsētu dodu Bābeles ķēniņam rokā, un viņš to sadedzinās ar uguni. Un tu neizbēgsi no viņa rokas, bet tapsi grābtin sagrābts un viņam dots rokā, un tavas acis redzēs Bābeles ķēniņa acis un viņš ar tevi runās muti pret muti un tu nāksi uz Bābeli. Bet klausi Tā Kunga vārdu, Cedeķija, Jūda ķēniņ! Tā saka Tas Kungs uz tevi: tu nemirsi caur zobenu, Tu nomirsi mierā. Un kā sārtu dedzinājuši taviem tēviem, agrākajiem ķēniņiem, kas priekš tevis bijuši, tāpat tev dedzinās un par tevi žēlosies: “Ak vai, Kungs!” Jo Es šo vārdu esmu runājis, saka Tas Kungs. Un pravietis Jeremija sacīja visus šos vārdus uz Cedeķiju, Jūda ķēniņu, Jeruzālemē, Kad Bābeles ķēniņa kara spēks karoja pret Jeruzālemi un pret visām atlikušām Jūda pilsētām, pret Lahišu un pret Azeku; jo šīs stiprās pilsētas bija atlikušas no Jūda pilsētām. Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju no Tā Kunga, kad ķēniņš Cedeķija bija derību derējis ar visiem ļaudīm, kas Jeruzālemē, viņiem izsaukt svabadības gadu, Ka ikvienam bija atlaist savu kalpu un ikvienam savu kalponi, kas vien no Ebreju cilts, ka Jūdu starpā neviens savu brāli nekalpinātu. Tad paklausīja visi lielkungi un visi ļaudis, kas šo derību bija derējuši, ka ikviens savu kalpu un savu kalponi atlaistu vaļā un vairs nekalpinātu, - tie paklausīja un tos atlaida. Bet pēc tie kalpiem un kalponēm, ko tie bija atlaiduši vaļā, lika nākt atkal atpakaļ un tos spieda atkal būt par kalpiem un par kalponēm. Tādēļ Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju no Tā Kunga sacīdams: Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu derību derējis ar jūsu tēviem, kad tos izvedu no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama, un sacīju: Septītā gadā jums būs atlaist ikvienam savu brāli, kas ir Ebrejs, kas tev ir pārdots un sešus gadus tev kalpojis, un tev būs viņu atlaist no sevis svabadu; bet jūsu tēvi Mani neklausīja un nepiegrieza savas ausis. Tad jūs nu šodien bijāt atgriezušies un darījuši, kas bija tiesa Manās acīs, izsaukdami svabadību ikviens savam tuvākam, un jūs bijāt derību derējuši Manā priekšā, namā, kas pēc Mana Vārda nosaukts. Bet jūs esat atkāpušies, Manu Vārdu sagānījuši un ņēmuši atpakaļ ikviens savu kalponi, ko bijāt atlaiduši svabadus savā vaļā, un esiet tos spieduši, būt par kalpiem un par kalponēm. Tādēļ tā saka Tas Kungs: jūs Mani neesat klausījuši, svabadību izsaukt ikviens savam brālim un ikviens savam tuvākam. Redzi, tad Es pret jums izsaucu svabadību, saka Tas Kungs, zobenam, mērim un badam, un Es jūs nodošu uz vārdzināšanu visās pasaules valstīs. Un Es nodošu tos vīrus, kas Manu derību pārkāpuši, kas nav turējuši tās derības vārdus, ko tie Manā priekšā derējuši, tā kā to teļu, ko tie divējos gabalos pārcirtuši un kuru gabalu starpā gājuši cauri, Jūda lielkungus un Jeruzālemes lielkungus, ķēniņa sulaiņus un priesterus un visus zemes ļaudis, kas starp tā teļa gabaliem gājuši cauri. Un Es tos nodošu viņu ienaidniekiem rokā, tiem rokā, kas viņu dvēseli meklē, un viņu miesas būs par barību putniem apakš debess un zvēriem virs zemes. Un Cedeķiju, Jūda ķēniņu, un viņa lielkungus Es nodošu viņu ienaidniekiem rokā un tiem rokā, kas viņu dvēseli meklē, proti Bābeles ķēniņa karaspēka rokā, kas tagad no jums aizcēlies. Redzi, Es došu pavēli, saka Tas Kungs, un tos atvedīšu atkal uz šo pilsētu, un tie pret to karos un to uzņems un to sadedzinās ar uguni, un Es izpostīšu Jūda pilsētas, ka nevienam tur nebūs dzīvot. Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju no Tā Kunga, Jehojakima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, dienās sacīdams: Noej pie Rehabiešiem un runā ar tiem un ved tos Tā Kunga namā, vienā no telpām, un dod tiem vīnu dzert. Tad es ņēmu Jaazaniju, Jeremijas dēlu, Habacinijas dēla dēlu, līdz ar viņa brāļiem un visiem viņa dēliem un visu Rehabiešu namu, Un tos vedu Tā Kunga namā Jigdalijas dēla, Dieva vīra Hanana dēlu telpā, kas ir sānis lielkungu telpai, virs durvju sarga Maāsejas, Šaluma dēla, telpas. Un Rehabiešu nama bērniem es cēlu priekšā kausus pilnus ar vīnu un biķerus un uz tiem sacīju: dzeriet vīnu! Bet tie sacīja: mēs nedzeram vīna, jo Jehonadabs, Rehaba dēls, mūsu tēvs, mums pavēlējis un sacījis: jums nebūs vīna dzert, ne jums, ne jūsu bērniem ne mūžam. Un namus jums nebūs taisīt nedz sēklu sēt nedz vīna dārzus dēstīt nedz turēt, bet jums būs teltīs dzīvot visu savu mūžu, ka ilgi dzīvojat tai zemē, kur jūs piemītat. Tad mēs Jehonadaba, Rehaba dēla, sava tēva, balsij esam klausījuši visās lietās, ko viņš mums pavēlējis, tā ka mēs vīna savu mūžu nedzeram, ne mēs, ne mūsu sievas, ne mūsu dēli, ne mūsu meitas, Un ka mēs namus neuztaisam sev par mājokli, arī vīna dārzu mums nav, ne tīruma, ne sējuma; Bet mēs mītam teltīs, un klausam un darām visu, ko mums mūsu tēvs Jehonadabs pavēlējis. Bet notikās, kad NebukadNecars, Bābeles ķēniņš, pret šo zemi cēlās, tad mēs sacījām: nāciet, iesim uz Jeruzālemi no Kaldeju kara spēka un no Sīriešu spēka; tā mēs esam apmetušies Jeruzālemē. Tad Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju sacīdams: Tā saka Tas Kungs Cebaot Israēla Dievs: ej un saki Jūda vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem: Vai negribat mācību pieņemt un klausīt Maniem Vārdiem? saka Tas Kungs. Jehonadaba, Rehaba dēla, vārdi tiek pastāvīgi turēti, kas saviem bērniem aizliedzis vīnu dzert, un tie līdz šai dienai nav dzēruši, bet klausījuši sava tēva pavēlei. Bet Es uz jums esmu runājis vienmēr vienā runāšanā, un jūs Man neesat klausījuši. Un Es pie jums esmu sūtījis bez mitas vienā sūtīšanā visus Savus kalpus, tos praviešus, un sacījis: atgriežaties jel ikviens no sava niknā ceļa un dariet labus darbus un nedzenaties citiem dieviem pakaļ, tiem kalpot, tad jūs paliksiet tai zemē, ko esmu devis jums un jūsu tēviem. Bet jūs savas ausis neesat atgriezuši nedz Mani klausījuši. Jehonadaba, Rehaba dēla, bērni pastāvīgi ir turējuši sava tēva pavēli, ko viņš pavēlējis, bet šie ļaudis Man neklausa. Tādēļ, tā saka Tas Kungs, Dievs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es vedīšu pār Jūdu un pār visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem visu ļaunumu, ko Es pret tiem esmu runājis, tādēļ ka Es uz tiem esmu runājis, bet tie nav klausījuši, Es tos esmu aicinājis, bet tie nav atbildējuši. Un uz Rehabiešu namu Jeremija sacīja: tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: tādēļ ka jūs esat klausījuši Jehonadaba, sava tēva, likumam un sargājuši visas viņa pavēles un darījuši visu, ko viņš jums bija pavēlējis, Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: Jehonadabam, Rehaba dēlam, ne mūžam netrūks vīra, kas stāvēs Manā priekšā. Un Jehojakima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, ceturtā gadā notika uz Jeremiju šis vārds no Tā Kunga: Ņem sev rakstu rulli un raksti tanī visus vārdus, ko Es uz tevi esmu runājis par Israēli un par Jūdu un par visām tautām, kamēr Es uz tevi esmu runājis, no Josijas dienām līdz šai dienai. Varbūt ka Jūda nams liks vērā visu to ļaunumu, ko Es tiem domāju darīt, ka ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa, un Es piedošu viņu noziegumus un viņu grēkus. Tad Jeremija aicināja Bāruhu, Nerijas dēlu, un Bāruhs rakstīja no Jeremijas mutes grāmatā visus Tā Kunga vārdus, ko viņš uz to bija runājis. Un Jeremija pavēlēja Bāruham un sacīja: es topu aizturēts, ka nevaru iet Tā Kunga namā. Tad ej tu un lasi no rakstu ruļļa, ko tu no manas mutes esi rakstījis, Tā Kunga vārdus priekš ļaužu ausīm Tā Kunga namā gavēņa dienā, arī priekš visas Jūda cilts ausīm, kas atnāk no savām pilsētām, tev tos būs lasīt. Varbūt ka tie zemē metīsies un pielūgs Tā Kunga priekšā un atgriezīsies ikviens no sava ļaunā ceļa, jo tā dusmība un bardzība ir liela, ko Tas Kungs ir runājis pret šiem ļaudīm. Un Bāruhs, Nerijas dēls, darīja, tā kā pravietis Jeremija viņam bija pavēlējis, un lasīja no grāmatas Tā Kunga vārdus Tā Kunga namā. Un notikās Jehojakima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, piektā gadā, devītā mēnesī, tad izsauca gavēni Tā Kunga priekšā visiem ļaudīm Jeruzālemē un visiem ļaudīm, kas no Jūda pilsētām nāca uz Jeruzālemi. Tad Bāruhs no grāmatas lasīja priekš visu ļaužu ausīm Jeremijas vārdus Tā Kunga namā, rakstītāja Ģemarijas, Šafana dēla, telpā, augšējā pagalmā, pie Tā Kunga nama jauniem vārtiem. Kad nu Mihaja, Ģemarijas dēls, Šafana dēla dēls, no grāmatas dzirdēja visus Tā Kunga vārdus, Tad viņš nogāja ķēniņa namā, rakstītāja telpā, un redzi, tur sēdēja visi lielkungi, rakstītājs Elišāms un Delaja, Šemajas dēls, un Elnatans, Ahbora dēls, un Ģemarija, Šafana dēls, un Cedeķija, Hananijas dēls, un visi lielkungi. Un Mihaja tiem teica visus vārdus, ko bija dzirdējis Bāruhu no grāmatas lasām priekš ļaužu ausīm. Tad visi tie lielkungi sūtīja pie Bāruha Jehūdi, Netanijas dēlu, kas bija Kušijas dēla Šelamijas dēls, un sacīja: grāmatu, no kuras tu esi lasījis priekš ļaužu ausīm, ņem savā rokā un nāc. Tā Bāruhs, Nerijas dēls, ņēma grāmatu savā rokā un gāja pie tiem. Un tie uz viņu sacīja: apsēdies un lasi to priekš mūsu ausīm. Un Bāruhs lasīja priekš viņu ausīm. Un kad tie visus tos vārdus dzirdēja, tad cits uz citu bailīgi skatījās, un tie sacīja uz Bāruhu: tiešām, visi šie vārdi mums jāsaka ķēniņam. Un tie Bāruhu vaicāja un sacīja: teic mums jel, kā tu visus šos vārdus no viņa mutes esi rakstījis? Un Bāruhs uz tiem sacīja: viņš visus šos vārdus no savas mutes uz mani teica, un es tos ar tinti rakstīju grāmatā. Tad tie lielkungi sacīja uz Bāruhu: ej un paslēpies, tu un Jeremija, un lai neviens nezin, kur jūs esat. Tad tie gāja pie ķēniņa pils pagalmā, bet grāmatu tie nolika rakstītāja Elišāma telpā, un teica priekš ķēniņa ausīm visus šos vārdus. Tad ķēniņš sūtīja Jehūdi pēc tās grāmatas, un tas to ņēma no rakstītāja Elišāma istabas, un Jehūdis lasīja priekš ķēniņa ausīm un priekš visu lielkungu ausīm, kas pie ķēniņa stāvēja. Bet ķēniņš sēdēja ziemas namā devītā mēnesī, un viņa priekšā uguns kurējās. Un kad Jehūdis trīs vai četrus gabalus bija lasījis, tad viņš to sagrieza ar spalvas nazi un iemeta ugunī ugunskurā, tiekams visa grāmata sadega ugunī, kas bija ugunskurā. Un tie neizbijās nedz saplēsa savas drēbes, ne ķēniņš, ne viņa kalpi, kas bija dzirdējuši visus šos vārdus. Un lai gan Elnatans un Delaja un Ģemarija ķēniņu lūdza, grāmatu nesadedzināt, viņš tos neklausīja. Un ķēniņš pavēlēja Jerahmeēlim, Hammeleha dēlam, un Serajam, Asriēļa dēlam, un Šelamijam, Abdeēļa dēlam, sagrābt rakstītāju Bāruhu un pravieti Jeremiju, bet Tas Kungs tos bija apslēpis. Tad Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju, kad ķēniņš grāmatu un vārdus bija sadedzinājis, ko Bāruhs no Jeremijas mutes bija sarakstījis, sacīdams: “Ņem sev atkal citu grāmatu un raksti tanī visus tos pašus vārdus, kas bija pirmajā grāmatā, ko Jehojakims, Jūda ķēniņš, sadedzinājis. Un saki par Jehojakimu, Jūda ķēniņu: tā saka Tas Kungs: tu šo grāmatu esi sadedzinājis un sacījis: Kāpēc tu tanī esi rakstījis un sacījis: Bābeles ķēniņš nācin nāks un samaitās šo zemi un no tās izdeldēs cilvēkus un lopus. Tāpēc Tas Kungs tā saka par Jehojakimu, Jūda ķēniņu: viņam nebūs neviena, kas sēdēs uz Dāvida goda krēsla, un viņa līķis nomests gulēs dienas karstumā un nakts aukstumā. Un Es pie viņa un pie viņa dzimuma un pie viņa kalpiem piemeklēšu viņa noziegumu, un vedīšu pār tiem un pār Jeruzālemes iedzīvotājiem un pār visiem Jūda vīriem visu to ļaunumu, ko Es pret tiem esmu runājis, bet tie nav klausījuši.” Un Jeremija ņēma citu grāmatu un to deva rakstītājam Bāruham, Nerijas dēlam, un tas no Jeremijas mutes tanī rakstīja visus grāmatas vārdus, ko Jehojakims, Jūda ķēniņš, bija sadedzinājis ar uguni, un pie tiem vēl tapa pielikti daudz tādi pat vārdi. Un ķēniņš Cedeķija, Josijas dēls, valdīja Jekonijas, Jehojakima dēla, vietā; to Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, bija iecēlis par ķēniņu Jūda zemē. Bet ne viņš, ne viņa kalpi, ne tie ļaudis tai zemē neklausīja Tā Kunga vārdiem, ko viņš bija runājis caur pravieti Jeremiju. Un ķēniņš Cedeķija sūtīja Juhalu, Šelemijas dēlu, un priesteri Cefaniju, Maāsejas dēlu, pie pravieša Jeremijas un lika sacīt: lūdz jel par mums To Kungu, mūsu Dievu. Jo Jeremija gāja vēl iekšā un ārā starp ļaudīm un vēl nebija cietumā ielikts. Un Faraona karaspēks bija cēlies no Ēģiptes zemes, un tie Kaldeji, kas ap Jeruzālemi bija apmetušies, to baumi par tiem dzirdējuši, no Jeruzālemes bija aizgājuši. Tad Tā Kunga vārds notika uz pravieti Jeremiju sacīdams: Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: tā jums būs atsacīt Jūda ķēniņam, kas jūs pie Manis sūtījis, Mani vaicāt: redzi, Faraona karaspēks, kas jums izgājis palīgā, griezīsies atpakaļ uz savu zemi, uz Ēģipti. Un Kaldeji nāks atpakaļ un karos pret šo pilsētu un to uzņems un to sadedzinās ar uguni. Tā saka Tas Kungs: nepieviļat savas dvēseles, sacīdami: Kaldeji tiešām no mums aizies projām, - jo tie neaizies. Jo jebšu jūs kautu visu Kaldeju spēku, kas pret jums karo, un atliktos no tiem (tikai) kādi ievainoti vīri, tad tie celsies ikkatrs savā teltī un sadedzinās šo pilsētu ar uguni. Un notikās, kad Kaldeju spēks no Jeruzālemes bija aizgājis priekš Faraona karaspēka, Tad Jeremija izgāja no Jeruzālemes, iet uz Benjamina zemi un tur uzņemt savu daļu to ļaužu vidū. Un kad viņš nāca Benjamina vārtos, tad tur bija sargu virsnieks, Jirija vārdā, Šelemijas dēls, Hananijas dēla dēls, tas sagrāba pravieti Jeremiju un sacīja: tu gribi pāriet pie Kaldejiem. Un Jeremija sacīja: tas nav tiesa, es nepāriešu pie Kaldejiem. Bet Jirija viņu neklausīja un sagrāba Jeremiju un to noveda pie lielkungiem. Un lielkungi apskaitās par Jeremiju un viņu sita un lika cietumā, rakstītāja Jonatāna namā, jo to tie bija darījuši par cietuma namu. Tā Jeremija gāja cietuma pagrabos, un tur Jeremija sēdēja daudz dienas. Tad ķēniņš Cedeķija sūtīja un lika viņu atvest, un ķēniņš viņu vaicāja paslepeni savā namā un sacīja: vai ir kāds vārds no Tā Kunga? Un Jeremija sacīja: ir. Un viņš sacīja: tu Bābeles ķēniņam tapsi dots rokā. Un Jeremija sacīja uz ķēniņu Cedeķiju: ko es esmu grēkojis pret tevi un pret taviem kalpiem un pret šiem ļaudīm, ka jūs mani esat likuši cietumā? Kur nu ir jūsu pravieši, kas jums sludināja un sacīja: Bābeles ķēniņš nenāks pret jums nedz pret šo zemi? Tad nu, klausi jel, ak kungs un ķēniņ! Lai jel mana lūgšana tavā priekšā ir pieņēmīga, un neved mani atpakaļ rakstītāja Jonatāna namā, ka es tur nemirstu. Tad ķēniņš Cedeķija pavēlēja, Jeremiju turēt cietuma pagalmā, un viņam ikdienas tapa dots viens maizes rieciens no cepēju ielas, tiekams visa maize pilsētā bija apēsta. Tā Jeremija palika cietuma pagalmā. Bet Šefatija, Matana dēls, un Ģedalija, Pašhura dēls, un Juhals, Šelemijas dēls, un Pašhurs, Malhijas dēls, dzirdēja tos vārdus, ko Jeremija uz visiem ļaudīm runāja sacīdams: Tā saka Tas Kungs: kas šai pilsētā paliek, tas mirs caur zobenu, caur badu un caur mēri, bet kas iet ārā pie Kaldejiem, tas dzīvos un savu dvēseli paturēs un dzīvos. Tā saka Tas Kungs: šī pilsēta dotin taps dota Bābeles ķēniņa karaspēkam rokā, ka tas to uzņem. Tad tie lielkungi sacīja uz ķēniņu: liec jel šo vīru nokaut; jo tā viņš rokas dara gurdenas karavīriem, kas vēl atliek šai pilsētā, un rokas visiem ļaudīm, kad viņš tādus vārdus uz tiem runā; jo šis vīrs nemeklē šo ļaužu labumu, bet viņu ļaunumu. Un ķēniņš Cedeķija sacīja: redzi, viņš ir jūsu rokās, jo ķēniņš pret jums nekā nespēj. Tad tie ņēma Jeremiju, un to iemeta Malhijas, ķēniņa dēla, bedrē, kas bija cietuma pagalmā, un Jeremiju nolaida ar virvēm, bet tai bedrē nebija ūdens, bet dubļi, un Jeremija iegrima dubļos. Un Ebedmelehs, Etiopiešu vīrs, ķēniņa sulainis, kas bija ķēniņa namā, dzirdēja, ka tie Jeremiju bija metuši bedrē, un ķēniņš sēdēja Benjamina vārtos. Tad Ebedmelehs izgāja no ķēniņa nama un runāja uz ķēniņu un sacīja: Mans kungs un ķēniņ, šie vīri ir ļaunu darījuši ar visu, ko tie darījuši pravietim Jeremijam, ko tie metuši bedrē, un viņam savā vietā badu jāmirst, tāpēc ka maizes pilsētā vairs nav. Tad ķēniņš Ebedmeleham, tam Etiopiešu vīram, pavēlēja un sacīja: ņem no šejienes trīsdesmit vīrus līdz un izvelc pravieti Jeremiju no bedres, pirms viņš mirst. Tad Ebedmelehs ņēma tos vīrus un nāca ķēniņa namā apakš mantu telpas un ņēma no turienes kādas vecas saplīsušas drēbju lupatas un tās nolaida ar virvēm pie Jeremijas bedrē. Tad tas Etiopiešu vīrs Ebedmelehs sacīja uz Jeremiju: liec jel tās vecās saplīsušās drēbju lupatas apakš savām roku padusēm ap tām virvēm, un Jeremija tā darīja. Un tie Jeremiju izvilka ar tām virvēm un viņu izcēla no bedres, un Jeremija palika cietuma pagalmā. Tad ķēniņš Cedeķija nosūtīja un lika atvest pravieti Jeremiju pie sevis trešajā ieejamā vietā pie Tā Kunga nama. Un ķēniņš sacīja uz Jeremiju: es tev ko vaicāšu, neapslēp man nekā. Tad Jeremija sacīja uz Cedeķiju: kad es tev to sacīšu, tad tu mani kautin nokausi, un kad es tev padomu došu, tad tu tomēr mani neklausīsi. Un ķēniņš Cedeķija Jeremijam zvērēja paslepeni un sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas mums šo dvēseli radījis, es tevi nenokaušu un tevi nenodošu šiem vīriem rokā, kas tavu dvēseli meklē. Tad Jeremija sacīja uz Cedeķiju: tā saka Tas Kungs, Dievs Cebaot, Israēla Dievs: ja tu iet iziesi pie Bābeles ķēniņa lielkungiem, tad tava dvēsele dzīvos, un šī pilsēta netaps ar uguni sadedzināta, un tad tu dzīvosi, tu un tavs nams. Bet ja tu neiziesi pie Bābeles ķēniņa lielkungiem, tad šī pilsēta Kaldejiem taps dota rokā, un tie to sadedzinās ar uguni, un tu no viņu rokas neizspruksi. Un ķēniņš Cedeķija sacīja uz Jeremiju: es bīstos no Jūdiem, kas Kaldejiem piekrituši, ka mani nenodod viņu rokā, un tie mani neapmēda. Un Jeremija sacīja: tevi nenodos; klausi jel Tā Kunga balsij, ko es uz tevi runāju, tad tev labi klāsies, un tava dvēsele dzīvos. Bet ja tu liedzies iet ārā, tad šis ir tas vārds, ko Tas Kungs man parādījis: Redzi, visas sievas, kas Jūda ķēniņa namā atliek, taps izvestas pie Bābeles ķēniņa lielkungiem, un tās sacīs: tavi draugi tevi pievīluši un tevi pārvarējuši, un kad nu tavas kājas iegrimušas dubļos, tad tie griezušies atpakaļ. Un visas tavas sievas un visi tavi bērni taps izvesti pie Kaldejiem, un tu pats neizspruksi no viņu rokām, bet tu tapsi sagrābts caur Bābeles ķēniņa roku un sadedzināsi šo pilsētu ar uguni. Tad Cedeķija sacīja uz Jeremiju: lai neviens nezin par šiem vārdiem, ka tu nemirsti. Un kad tie lielkungi dzirdēs, ka es ar tevi esmu runājis, un tie nāk pie tevis un uz tevi saka: saki mums jel, ko tu ar ķēniņu esi runājis, neslēp to mums, tad mēs tevi nenokausim, un ko ķēniņš uz tevi runājis? Tad tev uz tiem būs sacīt: es pakritu lūgdams ķēniņa priekšā, ka tas mani neliktu vest Jonatāna namā, tur mirt. Kad nu visi lielkungi pie Jeremijas nāca un viņu vaicāja, tad viņš tiem sacīja pēc visiem šiem vārdiem, ko ķēniņš bija pavēlējis. Un tie viņu atstāja mierā, jo tie to lietu nedabūja dzirdēt. Un Jeremija palika cietuma pagalmā līdz tai dienai, kad Jeruzāleme tapa uzņemta. Un notikās, kad Jeruzāleme bija uzņemta: (Cedeķijas, Jūda ķēniņa, devītā gadā, desmitā mēnesī, Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, un viss viņa karaspēks nāca pret Jeruzālemi un apmetās ap viņu; Vienpadsmitā Cedeķijas gadā, ceturtā mēnesī, devītā mēneša dienā tie ielauzās pilsētā) Tad visi Bābeles ķēniņa lielkungi iegāja iekšā un apstājās pie vidējiem vārtiem, proti NergalSarecers, SamgarNebo, galminieku virsnieks Sarzehims, gudro virsnieks NergalSarecers, un visi citi Bābeles ķēniņa lielkungi. Un notikās, kad Cedeķija, Jūda ķēniņš, un visi karavīri tos redzēja, tad tie bēga un izgāja naktī no pilsētas ārā pa ceļu pie ķēniņa dārza, pa vārtiem starp diviem mūriem, un viņš gāja pa klajuma ceļu. Bet Kaldeju spēks viņiem dzinās pakaļ un panāca Cedeķiju Jērikas klajumos un to saņēma un veda augšā pie Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, uz Riblu Hamatas zemē, un tas par viņu sprieda tiesu. Un Bābeles ķēniņš nokāva Cedeķijas bērnus Riblā priekš viņa acīm, un visus cienīgos no Jūda Bābeles ķēniņš nokāva. Un viņš lika izdurt Cedeķijas acis un to saistīja ar divām vara ķēdēm, viņu aizvest uz Bābeli. Un Kaldeji sadedzināja ķēniņa namu un tos ļaužu namus ar uguni un noārdīja Jeruzālemes mūrus. Bet tos atlikušos ļaudis, kas pilsētā bija atlikuši, un tos bēgļus, kas pie viņa bija pārgājuši, līdz ar citiem ļaudīm, kas bija atlikuši, pils karavīru virsnieks Nebuzaradans noveda uz Bābeli. Bet no ļaudīm, kas bija zemas kārtas, kam nekā nebija, pils karavīru virsnieks Nebuzaradans, pameta Jūda zemē un deva tiem tai dienā vīna dārzus un tīrumus. Bet par Jeremiju Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, bija pavēlējis pils karavīru virsniekam Nebuzaradanam un sacījis: Ņem viņu un lūko labi pēc viņa un nedari viņam nekā ļauna, bet kā viņš tev sacīs, tā dari ar viņu. Tad sūtīja pils karavīru virsnieks Nebuzaradans un galminieku virsnieks Nebuzazbans un gudro virsnieks NergalSarecers un Bābeles ķēniņa virsnieki visi, Tie sūtīja un ņēma Jeremiju no cietuma pagalma un nodeva viņu Ģedalijam, Ahikama dēlam, Šafana dēla dēlam, viņu vest namā; tā viņš palika pie ļaudīm. Bet Tā Kunga vārds bija noticis uz Jeremiju, kad viņš vēl cietuma pagalmā tapa turēts, sacīdams: Ej un runā uz to Etiopiešu vīru Ebedmelehu un saki: tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es Saviem vārdiem likšu nākt pār šo pilsētu par ļaunu un ne par labu, un tai dienā tas būs priekš tavām acīm. Bet tevi Es tai dienā gribu izglābt un tu netapsi nodots tiem vīriem rokā, no kā tu bīsties. Jo Es tiešām tevi izglābšu un tu nekritīsi caur zobenu, bet savu dvēseli paturēsi, tāpēc ka tu esi paļāvies uz Mani, saka Tas Kungs. Šis ir tas vārds, kas uz Jeremiju notika no Tā Kunga, kad pils karavīru virsnieks Nebuzaradans viņu ņēma un atlaida no Rāmas, kur viņš bija ķēdēs saslēgts starp visiem Jeruzālemes un Jūda ļaudīm, kas tapa aizvesti uz Bābeli cietumā. Bet pils karavīru virsnieks lika Jeremiju atvest un sacīja uz viņu: Tas Kungs, tavs Dievs, šo ļaunumu par šo vietu runājis, Un Tas Kungs tam ir licis nākt un darījis, kā viņš ir runājis, jo jūs esat grēkojuši pret To Kungu un neesat klausījuši Viņa balsij, tāpēc jums tā noticis. Tad nu redzi, es tevi šodien laižu vaļā no tām ķēdēm pie tavām rokām; ja tev patīk man nākt līdz uz Bābeli, tad nāc, es labi par tevi gādāšu. Bet ja tas tev nepatīk, man nākt līdz uz Bābeli, tad lai paliek. Redzi, visa zeme ir tavā priekšā, kurp iet tev liekās labi un taisni, turp ej. Un viņam vēl projām neejot, tas sacīja: tad griezies pie Ģedalijas, Ahikama dēla, Šafana dēla dēla, ko Bābeles ķēniņš iecēlis pār Jūda pilsētām, un dzīvo pie tā starp ļaudīm, jeb visur, kur tev patīk iet, turp ej. Un pils karavīru virsnieks viņam deva ceļa maizi un dāvanu un viņu atlaida. Tā Jeremija nāca pie Ģedalijas, Ahikama dēla, uz Micpu, un dzīvoja pie tā starp ļaudīm, kas bija atlikuši tai zemē. Kad nu visi kara virsnieki, kas laukā turējās līdz ar saviem karavīriem, dzirdēja, ka Bābeles ķēniņš Ģedaliju, Ahikama dēlu, bija iecēlis pār to zemi, un ka viņš tam bija novēlējis vīrus un sievas un bērniņus un tās zemes ļaudis no zemas kārtas, kas uz Bābeli nebija aizvesti, Tad tie nāca pie Ģedalijas uz Micpu, proti Ismaēls, Netanijas dēls, un Johanans un Jonatāns, Kareaha dēli, un Seraja, Tanhumeta dēls, un Efajus dēli no Netofas un Jaazanija, Maāhatus dēls, līdz ar saviem vīriem. Un Ģedalija, Ahikama dēls, Šafana dēla dēls, zvērēja tiem un viņu vīriem un sacīja: nebīstaties Kaldejiem kalpot, palieciet šai zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam, tad jums labi klāsies. Un redzi, es dzīvoju Micpā, stāvēt Kaldeju priekšā, kas pie mums nāk; tad nu krājiet vīnu un labību un eļļu un liekat to savos traukos un dzīvojiet savās pilsētās, ko esat uzņēmuši. Un visi Jūdi, kas bija Moabā un pie Amona bērniem un Edomā un visās tanīs valstīs, kad dzirdēja, ka Bābeles ķēniņš kādus bija atstājis iekš Jūda, un pār tiem bija iecēlis Ģedaliju, Ahikama dēlu, Šafana dēla dēlu, Tad visi Jūdi griezās atpakaļ no visām vietām, kurp tie bija aizdzīti, un nāca uz Jūda zemi pie Ģedalijas uz Micpu un sakrāja vīnu un labību lielā pulkā. Bet Johanans, Kareaha dēls, un visi kara virsnieki, kas laukā turējās, nāca pie Ģedalijas uz Micpu Un sacīja uz viņu: vai tu gan zini, ka Baāliss, Amona bērnu ķēniņš, ir sūtījis Ismaēli, Netanijas dēlu, tev ņemt dzīvību? Bet Ģedalija, Ahikama dēls, viņiem neticēja. Tad Johanans, Kareaha dēls, runāja uz Ģedaliju paslepeni Micpā un sacīja: lūdzams liec man iet un nokaut Ismaēli, Netanijas dēlu, ka neviens to nezin. Kāpēc viņam tevi būs nokaut un visiem Jūdiem, kas pie tevis sapulcinājušies, izklīst un atlikušiem no Jūda iet bojā? Bet Ģedalija, Ahikama dēls, sacīja uz Johananu, Kareaha dēlu: Nedari tā, jo tu runā melus par Ismaēli. Bet septītā mēnesī Ismaēls, Netanijas dēls, Elišama dēla dēls, no ķēniņa dzimuma, un ķēniņa virsnieki nāca līdz ar desmit vīriem pie Ģedalijas, Ahikama dēla, uz Micpu, un tie tur kopā ēda maizi Micpā. Un Ismaēls, Netanijas dēls, cēlās ar desmit vīriem, kas pie viņa bija, un sita ar zobenu Ģedaliju, Ahikama dēlu, Šafana dēla dēlu; tā viņš to nokāva, ko Bābeles ķēniņš bija iecēlis pār to zemi. Un Ismaēls kāva arī visus Jūdus, kas Micpā bija pie viņa, pie Ģedalijas, un tos Kaldejus, kas tur atradās, tos karavīrus. Un otrā dienā pēc Ģedalijas nokaušanas, kad neviens par to nezināja, Tad vīri nāca no Sihemas, no Šīlo un no Samarijas, astoņdesmit vīri, ar nodzītu bārdu un saplēstām drēbēm un iegraizītām miesām, un viņu rokā bija ēdams upuris un vīraks, ka to nestu Tā Kunga namā. Un Ismaēls, Netanijas dēls, izgāja no Micpas viņiem pretī, un raudāja iedams. Un kad tos sastapa, tad viņš uz tiem sacīja: nāciet pie Ģedalijas, Ahikama dēla. Bet kad tie nāca pilsētas vidū, tad Ismaēls, Netanijas dēls, tos nokāva (un iemeta) bedrē, viņš un tie vīri, kas bija pie viņa. Bet starp tiem bija desmit vīri, tie sacīja uz Ismaēli: nenokauj mūs, jo mums ir apslēptas mantas tīrumā, kvieši un mieži un eļļa un medus. Tad viņš tos atstāja un nenokāva ar viņu brāļiem. Un tā bedre, kurp Ismaēls nometa to vīru līķus, ko viņš līdz ar Ģedaliju bija nokāvis, bija tā pati, ko ķēniņš Asa bija racis pret Baešu, Israēla ķēniņu; šo Ismaēls, Netanijas dēls, pildīja ar nokautiem. Un Ismaēls aizveda visus atlikušos ļaudis, kas bija Micpā, proti ķēniņa meitas un visus ļaudis, kas Micpā bija atstāti, ko pils karavīru virsnieks Nebuzaradans bija atstājis pie Ģedalijas, Ahikama dēla, un Ismaēls, Netanijas dēls, tos aizveda un gāja pāri pie Amona bērniem. Kad nu Johanans, Kareaha dēls, un visi kara virsnieki, kas bija pie viņa, dzirdēja to ļaunumu, ko Ismaēls, Netanijas dēls, bija darījis, Tad tie ņēma visus (kara)vīrus, un gāja karot pret Ismaēli, Netanijas dēlu, un to atrada pie tā lielā ūdens, kas ir pie Gibeonas. Un kad visi ļaudis, kas bija pie Ismaēla, redzēja Johananu, Kareaha dēlu, un visus kara virsniekus, kas pie viņa, tad tie priecājās. Un visi ļaudis, ko Ismaēls no Micpas bija aizvedis, griezās un gāja atpakaļ pie Johanana, Kareaha dēla. Tomēr Ismaēls, Netanijas dēls, ar astoņiem vīriem izmuka no Johanana un gāja pie Amona bērniem. Tad Johanans, Kareaha dēls, un visi kara virsnieki, kas bija pie viņa, paņēma visus atlikušos ļaudis, ko viņš atkal bija atvedis no Ismaēla, Netanijas dēla, no Micpas, kad šis bija nokāvis Ģedaliju, Ahikama dēlu, karavīrus, sievas un bērnus un ķēniņa sulaiņus, ko viņš no Gibeonas atkal bija atvedis, Un gāja un apmetās Kimhama mājas vietā pie Bētlemes, iedami uz Ēģipti Kaldeju priekšā. Jo tie bijās no viņiem, tāpēc ka Ismaēls, Netanijas dēls, bija nokāvis Ģedaliju, Ahikama dēlu, ko Bābeles ķēniņš bija iecēlis pār to zemi. Tad visi kara virsnieki, Johanans, Kareaha dēls, un Jezanija, Hošajas dēls, un visi ļaudis, mazi un lieli, piegāja Un sacīja uz pravieti Jeremiju: lai jel mūsu sirsnīgā lūgšana tev ir pieņēmīga, un lūdz mūsu dēļ To Kungu, savu Dievu, par šiem atlikušiem, jo no daudziem mēs mazums esam atlikušies, kā tavas acis mūs redz, Ka Tas Kungs, tavs Dievs, mums darītu zināmu to ceļu, pa kuru mums jāstaigā un to vārdu, pēc kā mums jādara! Un pravietis Jeremija uz tiem sacīja: es paklausīšu, redzi, es pielūgšu To Kungu, jūsu Dievu, pēc jūsu vārdiem, un visu, ko Tas Kungs atbildēs, to es jums sacīšu un nekā neslēpšu. Tad tie sacīja uz Jeremiju: lai Tas Kungs pret mums ir patiesīgs un taisns liecinieks, ja mēs nedarīsim pēc ikkatra vārda, ko Tas Kungs, tavs Dievs, mums pavēlēs. Lai būtu labs, lai ļauns, mēs klausīsim Tā Kunga, sava Dieva balsij, pie kā mēs tevi sūtam; lai mums labi klājās, kad mēs Tā Kunga, sava Dieva, balsij klausīsim. Un pēc desmit dienām Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju. Tad viņš aicināja Johananu, Kareaha dēlu, un visus kara virsniekus, kas bija pie viņa, un visus ļaudis, mazus un lielus. Un viņš uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, pie kā jūs mani esat sūtījuši, jūsu lūgšanu nest priekš Viņa vaiga. Ja jūs paliksiet dzīvot šai zemē, tad Es jūs gribu uztaisīt un nenolauzīt, Es jūs gribu dēstīt un neizraut, jo Man jau ir žēl tā ļaunuma, ko Es jums esmu darījis. Nebīstaties no Bābeles ķēniņa, no kā vaiga jūs bīstaties; nebīstaties no viņa, saka Tas Kungs; jo Es esmu ar jums, jūs atpestīt un jūs izglābt no viņa rokas. Un Es jums došu žēlastību, ka viņš par jums apžēlojās un jūs atkal atlaiž uz jūsu zemi. Bet ja jūs sacīsiet: mēs šai zemē negribam palikt, un neklausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, balsij, Un sacīsiet: Nē, bet mēs iesim uz Ēģiptes zemi, kur neredzēsim karu un nedzirdēsim taures balsi, nedz būsim izsalkuši pēc maizes, un tur mēs gribam dzīvot, Nu tad klausiet Tā Kunga vārdu, jūs atlikušie no Jūda! Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: ja jūs savu vaigu griezīsiet, iet uz Ēģipti un iesiet tur piemājot, - Tad zobens, no kā jūs bīstaties, jūs panāks Ēģiptes zemē, un bads, par ko jūs bēdājaties, jums tur noies pakaļ, un jūs tur nomirsiet. Tā visiem vīriem, kas savu vaigu griež, iet uz Ēģipti, tur piemājot, būs mirt caur zobenu un caur badu un caur mēri, un no tiem neviens neatliks un neizbēgs no tā ļaunuma, ko Es pār tiem vedīšu. Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: tā kā Mana dusmība un Mana bardzība ir izgāzta pār Jeruzālemes iedzīvotājiem, tā Mana bardzība pār jums izgāzīsies, kad jūs iesiet uz Ēģipti, un jūs būsiet par lāstu un briesmām un par apsmieklu un kaunu, un vairs neredzēsiet šo vietu. Tas Kungs pret jums runājis, jūs atlikušie no Jūda: neejat uz Ēģipti. Ziniet zinādami, ka es šodien pret jums esmu liecību devis. Jo jūs pieviļat savas dvēseles: Jūs mani esat sūtījuši pie Tā Kunga, sava Dieva, un sacījuši: lūdz par mums To Kungu, mūsu Dievu, un tā kā Tas Kungs, mūsu Dievs, sacīs, tā mums to dari zināmu, un mēs to gribam darīt. Nu es jums to esmu sacījis, bet jūs neklausāt Tā Kunga, sava Dieva, balsij, nedz tam, ar ko Viņš mani pie jums sūtījis. Tad ziniet nu, ka jūs caur zobenu, caur badu un caur mēri mirsiet tai vietā, kurp gribat iet, tur piemājot. Un kad Jeremija bija beidzis runāt uz visiem ļaudīm visus Tā Kunga, viņu Dieva, vārdus, ar ko Tas Kungs, viņu Dievs, viņu pie tiem bija sūtījis, (proti) visus šos vārdus, Tad runāja Azarija, Hošajas dēls, un Johanans, Kareaha dēls, un visi tie nebēdnieki, un sacīja uz Jeremiju: tu runā melus; Tas Kungs, mūsu Dievs, tevi nav sūtījis nedz sacījis: jums nebūs iet uz Ēģipti, tur piemist. Bet Bāruhs, Nerijas dēls, tevi pret mums skubina, mūs nodot Kaldejiem rokā, lai tie mūs nokauj un aizved uz Bābeli. Un Johanans, Kareaha dēls, un visi tie kara virsnieki un visi tie ļaudis neklausīja Tā Kunga balsij, palikt Jūda zemē. Bet Johanans, Kareaha dēls, un visi kara virsnieki ņēma visus Jūda atlikušos, kas no visām tautām, kurp tie bija aizdzīti, bija griezušies atpakaļ dzīvot Jūda zemē, Vīrus un sievas un bērnus un ķēniņa meitas, un visas tās dvēseles, ko pils karavīru virsnieks Nebuzaradans, bija atstājis pie Ģedalijas, Ahikama dēla, Šafana dēla dēla, arī pravieti Jeremiju un Bāruhu, Nerijas dēlu, Un tie gāja uz Ēģiptes zemi, jo tie neklausīja Tā Kunga balsij, un tie nāca uz Tahpanhesu. Tad Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju Tahpanhesā sacīdams: Ņem savā rokā lielus akmeņus un ieroc tos mālos akmeņu bruģī, kas ir pie Faraona nama durvīm Tahpanhesā, priekš Jūdu vīru acīm, un saki uz tiem: Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es sūtīšu un atvedīšu Nebukadnecaru, Bābeles ķēniņu, Savu kalpu, un celšu viņa goda krēslu pār šiem akmeņiem, ko Es esmu ieracis, un viņš izplētīs savu skaisto telti tur virsū. Un viņš nāks un sitīs Ēģiptes zemi; kam nāve uziet, tam lai uziet, un kam cietums uziet, tam lai uziet, un kam zobens uziet, tam lai uziet. Un Es iededzināšu uguni Ēģiptes dievu namos, un viņš tos sadedzinās un aizvedīs. Un viņš apvilks Ēģiptes zemi, kā gans apvelk savu mēteli, un viņš izies no turienes ar mieru. Un viņš satrieks BetŠemeš (saules dieva) pīlārus Ēģiptes zemē un sadedzinās Ēģiptes dievu namus ar uguni. Šis ir tas vārds, kas notika uz Jeremiju pret visiem Jūdiem, kas Ēģiptes zemē dzīvoja, kas Migdolā dzīvoja un Tahpanhesā un Nofā un Patros zemē, sacīdams: Tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: jūs esat redzējuši visu ļaunumu, ko Es esmu vedis pār Jeruzālemi un pār visām Jūda pilsētām, un redzi, tā ir šodien posta vieta bez iedzīvotāja, Viņu bezdievības dēļ ko tie darījuši, Mani kaitinādami, kad tie gāja kvēpināt un kalpot citiem dieviem, ko tie nepazina, ne paši, ne jūs, ne jūsu tēvi. Un Es pie jums vienmēr esmu sūtījis vienā sūtīšanā visus Savus kalpus, tos praviešus, un sacījis: nedariet jel šo negantību, ko Es ienīstu. Bet tie nav klausījuši, nedz savas ausis griezuši, ka atgrieztos no savas bezdievības, nekvēpināt citiem dieviem. Tāpēc Mana bardzība un Mana dusmība izgāzusies un degusi Jūda pilsētās un Jeruzālemes ielās, tā ka tās palikušas par tuksnesi un posta vietu, tā kā tas šodien ir. Un nu, tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: Kāpēc jūs darāt tādu lielu ļaunumu pret savām dvēselēm, ka top izdeldēti jūsu starpā vīrs un sieva, bērns un zīdāmais no Jūda vidus, un nekā no jums neatliek, Mani kaitinādami ar savu roku darbiem un kvēpinādami citiem dieviem Ēģiptes zemē, kurp jūs esat gājuši, tur piemājot, lai paši sev sataisāt izdeldēšanu un topat par lāstu un apsmieklu starp visām zemes tautām? Vai esiet aizmirsuši savu tēvu bezdievību un Jūda ķēniņu bezdievību un viņu sievu bezdievību un savu bezdievību un savu sievu bezdievību, ko tie darījuši Jūda zemē un Jeruzālemes ielās? Un tomēr tie līdz šai dienai vēl nav sagrauzti un nebīstas nedz staigā Manā bauslībā un Manos likumos, ko Es esmu licis priekšā jums un jūsu tēviem. Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es griezīšu Savu vaigu uz jums par ļaunumu un izdeldēšu visu Jūdu. Un Es ņemšu Jūda atlikušos, kas savu vaigu griezuši, iet uz Ēģiptes zemi, tur piemājot, un tie visi dabūs galu Ēģiptes zemē, tie kritīs caur zobenu, caur badu tiem būs gals, gan maziem gan lieliem, caur zobenu un caur badu tie mirs un būs par lāstu un briesmām un par apsmieklu un kaunu. Es arī tos piemeklēšu, kas dzīvo Ēģiptes zemē, tā kā Es Jeruzālemi esmu piemeklējis ar zobenu, ar badu un ar mēri. Un neviens neizbēgs un neizspruks no Jūda atlikušiem, kas nākuši uz Ēģiptes zemi, tur piemājot, lai varētu atgriezties uz Jūda zemi, uz kurieni viņu dvēsele ilgojās atpakaļ griezties un tur dzīvot; jo tie negriezīsies atpakaļ, bez tiem vien, kas izbēg. Tad visi vīri, kas zināja savas sievas citiem dieviem kvēpinām, un visas sievas, kas tur stāvēja lielā pulkā, līdz ar visiem ļaudīm, kas dzīvoja Ēģiptes zemē iekš Patros atbildēja Jeremijam un sacīja: Uz to vārdu, ko tu mums esi sacījis Tā Kunga Vārdā, mēs tev negribam klausīt, Bet mēs darīsim pēc visiem vārdiem, kas no mūsu mutes nākuši, un kvēpināsim debess ķēniņienei un upurēsim viņai dzeramus upurus, tā kā mēs esam darījuši paši un mūsu tēvi, mūsu ķēniņi un mūsu lielkungi pa Jūda pilsētām un Jeruzālemes ielām; tad mums bija maizes papilnam un mēs bijām līksmi un neredzējām ļauna. Bet no tā brīža, ka esam mitējušies kvēpināt debess ķēniņienei un viņai upurēt dzeramus upurus, tad mums ir bijis visāds trūkums, un mēs ejam bojā caur zobenu un caur badu. Un kad mēs tai debess ķēniņienei kvēpinām un viņai upurējam dzeramus upurus, vai tad mēs bez savu vīru ziņas tai taisām raušus, to tēlodami, un tai upurējam dzeramus upurus? Tad Jeremija runāja uz visiem ļaudīm, uz vīriem un uz sievām un uz visiem ļaudīm, kas viņam to vārdu bija atbildējuši, un sacīja: Vai Tas Kungs nav pieminējis un pie sirds ņēmis to kvēpināšanu, ko jūs esat kvēpinājuši pa Jūda pilsētām un Jeruzālemes ielām, jūs un jūsu tēvi, jūsu ķēniņi un jūsu lielkungi un tās zemes ļaudis? Un Tas Kungs vairs nevarēja paciest to bezdievību, ko jūs darījāt un to negantību, ko jūs darījāt. Tādēļ jūsu zeme ir tapusi par postu un par briesmām un par lāstu, ka neviens tur nedzīvo, kā tas šodien ir. Tāpēc ka jūs esat kvēpinājuši un pret To Kungu grēkojuši un neesat klausījuši Tā Kunga balsij nedz staigājuši Viņa bauslībā un Viņa likumos un Viņa liecībās, tādēļ jums šis ļaunums noticis, kā tas šodien ir. Un Jeremija sacīja uz visiem ļaudīm un uz visām sievām: klausiet Tā Kunga vārdu, jūs visi no Jūda cilts, kas esat Ēģiptes zemē. Tā runā Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, sacīdams: jūs un jūsu sievas ar savu muti esat runājuši un ar savām rokām to darījuši. Jūs esat sacījuši: mēs turēsim savus solījumus, ko esam apsolījuši, kvēpināt debess ķēniņienei un tai upurēt dzeramus upurus. Nu tad turat stipri savus solījumus un dariet, ko esat apsolījuši. Tad nu klausiet Tā Kunga vārdu, jūs visi no Jūda, kas dzīvojat Ēģiptes zemē: redzi, Es zvērēju pie Sava lielā vārda, saka Tas Kungs, ka Mans Vārds no nekāda vīra mutes vairs netaps saukts visā Ēģiptes zemē, kas sacītu: tik tiešām kā Tas Kungs Dievs dzīvo! Redzi, Es būšu nomodā pār tiem uz ļaunu un ne uz labu, un visi vīri no Jūda, kas Ēģiptes zemē, taps izdeldēti ar zobenu un ar badu, tiekams būs pagalam. Bet kas izbēgs zobenam, tie griezīsies atpakaļ no Ēģiptes zemes uz Jūda zemi, mazs pulciņš, un tad visi Jūda atlikušie, kas nākuši piemist Ēģiptes zemē, atzīs, kura vārds pastāvēs, vai Mans, vai viņu. Un tas jums būs par zīmi, saka Tas Kungs, ka Es jūs šai vietā piemeklēšu, lai zināt, ka Mani vārdi piepildīsies pie jums uz ļaunu. Tā saka Tas Kungs: redzi, Es nodošu Faraonu Hofru, Ēģiptes ķēniņu, viņa ienaidniekiem rokā, un tiem rokā, kas meklē viņa dvēseli, tā kā Es Cedeķiju, Jūda ķēniņu, esmu devis rokā Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, viņa ienaidniekam, un tiem, kas viņa dvēseli meklēja. Šis ir tas vārds, ko pravietis Jeremija runājis uz Bāruhu, Nerijas dēlu, kad viņš šos vārdus no Jeremijas mutes rakstīja grāmatā, Jehojakima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, ceturtā gadā, sacīdams: Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, uz tevi, Bāruh: Tu saki: Ak vai, man! Jo Tas Kungs bēdas pielicis manām sāpēm; es esmu piekusis no savas vaidēšanas un neatrodu miera. Tā tev būs sacīt uz viņu: tā saka Tas Kungs: redzi, ko Es esmu uztaisījis, to Es nolaužu, un ko esmu dēstījis, to Es izrauju, un tā klāsies visai šai zemei. Un tu sev meklē lielas lietas? Nemeklē tās! Jo redzi, Es vedu ļaunumu pār visu miesu, saka Tas Kungs. Bet tev Es došu paturēt tavu dvēseli visur, kur vien tu iesi. Šis ir Tā Kunga vārds, kas notika uz pravieti Jeremiju pret pagānu tautām: Pret Ēģipti, pret Faraonu Neho, Ēģiptes ķēniņa, karaspēku, kas bija pie Eifrat upes, pie Karhemišas, ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, sakāva Jehojakima, Josijas dēla, Jūda ķēniņa, ceturtā gadā. Taisiet gatavas bruņas un sedzamas bruņas un ejat karā. Sedlojiet zirgus un kāpiet virsū, jātnieki, nostājaties vara cepurēs, triniet šķēpus, apvelciet krūšu bruņas. Kāpēc Es tos redzu bailīgus un atpakaļ bēgam, un viņu varenos sakautus un bēgam, ka neskatās atpakaļ? Briesmas visapkārt, saka Tas Kungs. Ne čaklais var izbēgt, ne varenais izsprukt; pret ziemeli pie Eifrat upes krasta tie klūp un krīt. Kas tas, kas ceļas, kā upe, kam ūdeņi veļas kā straumes? Ēģiptes zeme ceļas kā upe, un viņas ūdeņi veļas kā straumes un saka: “Es celšos liela, es apklāšu zemi, es maitāšu pilsētas un kas tur dzīvo.” Ceļaties, zirgi, rībiet, rati! Lai varoņi iziet, Etiopijas ļaudis un no Puta, kas bruņas tur, un Lidieši, kas stopu nes un uzvelk. Šī diena ir Tā Kunga, Tā Kunga Cebaot atriebšanās diena, ka Viņš atriebjās pie Saviem pretiniekiem, un zobens ēdīs un rīs un piedzersies no viņu asinīm. Jo Tam Kungam, Tam Kungam Cebaot, ir kauja ziemeļu zemē pie Eifrat upes. Ej augšā uz Gileādu un dabū balzamu, jaunava, Ēģiptes meita! Velti, ka tu daudz zāļojies, jo dziedināšanas tev nav. Tautas dzird tavu kaunu, un zeme ir pilna tavas kaukšanas, jo varonis ir paklupis uz varoni, un abi kopā krituši. Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs runāja uz pravieti Jeremiju par Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, nākšanu, kaut Ēģiptes zemi: Sludiniet Ēģiptes zemē, dariet zināmu Migdolā, sauciet to arī Nofā un Tahpanhesā, sakāt: celies un taisies gatava, jo zobens ir aprijis, kas ap tevi. Kāpēc tavi varenie nogāzti? Tie nepastāvēja, jo Tas Kungs tos gāzis. Viņš dara, ka daudzi gāžas, un viens krīt uz otru, un tie saka: ceļaties, iesim atpakaļ pie saviem ļaudīm un uz savu dzimteni no rijēja zobena. Tur sauc: Faraons, Ēģiptes ķēniņš, ir pagalam, viņš savu laiku nav licis vērā. Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Ķēniņš, kam vārds ir Kungs Cebaot: viņš nāks kā Tābors starp kalniem un kā Karmels jūrmalā. Gādā sev ceļa lietas, iedzīvotāja, Ēģiptes meita, jo Nofa taps par tuksnesi un taps sadedzināta, ka neviens tur nedzīvos. Ēģipte ir dižena tele, dundurs no ziemeļiem nāk, tiešām nāk. Arī viņas karavīri viņas vidū ir kā baroti teļi; tomēr arī tie griež muguru, visi kopā bēg un nestāv, jo viņu nelaimes diena tiem uzbrukusi, viņu piemeklēšanas laiks. Viņas balss būs, tā kā čab, čūskai lienot, jo tie celsies uz turieni ar karaspēku un nāks pie viņiem ar cirvjiem, kā malkas cirtēji. Tie nocirtīs viņas mežu, saka Tas Kungs, jebšu tas ir liels un biezs, jo to ir vairāk nekā siseņu, ka tos nevar skaitīt. Ēģiptes meita stāv kaunā, rokā dota ļaudīm no ziemeļiem. Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, saka: redzi, Es piemeklēšu Amonu Noā un Faraonu un Ēģipti un viņas dievus un viņas ķēniņus, Faraonu un tos, kas uz viņu paļaujas; Un Es tos nodošu tiem rokā, kas viņu dvēseles meklē, un Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, rokā, un viņa kalpu rokā. Bet pēcgalā tur dzīvos tā kā vecos laikos, saka Tas Kungs. Bet tu, nebīsties, Mans kalps Jēkab, un neiztrūcinies, Israēl! Jo redzi, Es tevi atpestīšu no tālienes un tavu dzimumu no viņa cietuma zemes; un Jēkabs griezīsies atpakaļ un paliks mierā, un viņam klāsies labi, un neviens viņu neiztrūcinās. Tu tad nebīsties, Mans kalps Jēkab, saka Tas Kungs; jo Es esmu pie tevis. Jo Es darīšu galu visām pagānu tautām, kurp Es tevi biju aizdzinis, bet tev Es nedarīšu galu, bet Es tevi pārmācīšu pēc taisnības, un tevi nepametīšu nepārmācītu. Šis ir tas vārds, kas notika uz pravieti Jeremiju pret Fīlistiem, pirms Faraons sakāva Gazu. Tā saka Tas Kungs: redzi, ūdens celsies no ziemeļiem un plūdīs un pārplūdīs zemi un visu viņas pilnumu, pilsētas, un viņas iedzīvotājus; un tie cilvēki brēks, un visi zemes iedzīvotāji kauks. No skrejošu zirgu varenā trokšņa, no viņu ratu rībēšanas un no viņu riteņu rūkšanas tēvi neraudzīsies atpakaļ pēc bērniem, jo rokas būs nogurušas, Tās dienas dēļ kas nāk, postīt visus Fīlistus un izdeldēt Tiru un Sidonu līdz ar citiem palīgiem; jo Tas Kungs izpostīs Fīlistus, kas atlikušies no Kaftora salas. Kailums nāk pār Gazu, Aškalona izdeldēta, tas atlikums viņas ielejā. Cik ilgi tu pats gribi graizīties? Ak vai, Tā Kunga zobens! Cik ilgi tu nerimsi? Lien jel savās makstīs, dusi un esi klusu. Bet kā tam rimt? Jo Tas Kungs tam pavēlējis pret Aškalonu un pret jūrmalu; uz turieni Viņš to sūtījis. Pret Moabu Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs, tā saka: Ak vai, par Nebo! Tas ir postīts, Kirjataīma tapusi kaunā un ieņemta, augstais patvērums ir kaunā un izbiedināts. Moaba lielība vairs nav; Hešbonā domā ļaunu pret viņu: nāciet, izdeldēsim to, ka nav vairs tauta. Arī tu, Madmene, nogursi, zobens dzīsies tev pakaļ. Klau, brēkšana no Horonīmas, posts, drupas un gruveši. Moabs ir satriekts, viņa bērnus dzird kliedzam. Pa Luhitas teku iet uz augšu un raud raudādami, un kur iet lejā no Horonīmas, dzird bailīgu kliegšanu par postu. Bēdziet, glābiet savas dvēseles, bet tu būsi kā vientulis koks tuksnesī! Jo tāpēc ka tu paļaujies uz saviem darbiem un uz savām mantām, tu arīdzan tapsi uzņemts, un Kamošs aizies cietumā līdz ar visiem saviem svētītājiem un saviem lielkungiem. Jo postītājs nāks pār ikkatru pilsētu, ka neviena pilsēta neizmuks, un ieleja taps maitāta, un klajums taps postīts, kā Tas Kungs to runājis: Dodiet Moabam spārnus, jo tā kā skriešus viņš aizies, un viņa pilsētas taps par posta vietām bez iedzīvotāja. Nolādēts lai ir, kas Tā Kunga darbu kūtri dara, un nolādēts lai ir, kas savu zobenu aiztur no asinīm! Moabs no savas jaunības bijis bez bēdām un klusu ir gulējis uz savām mielēm un nav pārliets no trauka traukā, un nav cietumā gājis, tāpēc viņam palikusi sava smaka, un viņa smarža nav pārvērtusies. Tādēļ redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es pie tā sūtīšu gāzējus, kas viņu gāzīs un iztukšos viņa traukus un saplēsīs viņa ādas traukus. Un Moabs taps kaunā par Kamošu, kā Israēla nams ir kaunā tapis par Bēteli, uz ko tie paļāvās. Kā jūs varat sacīt: mēs esam varoņi un stipri vīri karā? Moabs ir postīts un viņa pilsētās kāpj iekšā, un viņa izlasītie jaunekļi iet pie kaušanas, saka Ķēniņš, Kungs Cebaot ir viņa vārds. Moaba posts ir tuvu atnācis, un viņa nelaime ļoti steidzās. Žēlojiet viņu visi kaimiņi un visi, kas pazīstat viņa vārdu, sakāt: Ak kā ir salūzis varas scepteris un godības zizlis! Kāp zemē no savas godības, sēdi izkaltušā zemē, iedzīvotāja, Dibonas meita, jo Moaba postītājs pret tevi ceļas un maitā tavas stiprās pilis. Stāvi ceļmalā un raugi, Aroēra iedzīvotāja, vaicā bēglim un prasi izglābtai: kas ir noticis? Moabs stāv kaunā, tas ir izbiedināts; kauciet un kliedziet, pasludiniet pie Arnonas, ka Moabs izpostīts. Sodība ir nākusi pār to klajo zemi, pār Holonu un pār Jahazu un pār Mefaātu, Un pār Dibonu un pār Nebo un pār BetDiblataīmu, Un pār Kirjataīmu un pār BetGamulu un pār BetMeonu, Un pār Keriotu un pār Bacru, un pār visām Moaba zemes pilsētām, kas tālu un tuvu. Moaba rags nocirsts un viņa elkonis satriekts, saka Tas Kungs. Piedzirdinājiet viņu, jo viņš pret To Kungu ir paaugstinājies, lai Moabs žņaudz rokas savā vemšanā, un lai arī viņš ir par apsmieklu. Jo, vai Israēls tev nav bijis par apsmieklu? Vai tad viņš tapa pieķerts starp zagļiem, ka tu galvu kratīji, par viņu runādams? Atstājiet pilsētas un dzīvojiet akmens kalnos, Moaba iedzīvotāji, un topiet kā baloži, kas taisa ligzdu pie stāva bezdibeņa. Mēs Moaba lepnību esam dzirdējuši, ka tas ir ļoti lepns, viņa augstību un viņa lepnību un viņa greznību un viņa sirds lielību. Es pazīstu viņa trakumu, bet tas neizdosies, saka Tas Kungs, un viņa lielīšanās to nepadarīs. Tādēļ Es kaukšu par Moabu un brēkšu par visu Moabu, un kliegšu par Kirharesetes ļaudīm. Kā par Jaēzeru, tā Es par tevi raudāšu, tu vīna koks Sibmā! Tavas vīna stīgas cēlušās pār jūru un sniegušās līdz Jaēzeras jūrai; postītājs uzkritis dārza un vīna kalna augļiem. Prieks un līksmība ir nost no tā auglīgā tīruma, no Moaba zemes; Es atraušu vīnu no vīna spaidiem, tur nemīdīs vīna ogas ar gavilēm; tās gaviles nav gaviles. No Hešbonas brēc līdz Elealei, līdz Jahācai tie paceļ savu balsi, no Coāras līdz Horonīmai, līdz EglatŠilišijai, jo arī Nimrimas ūdeņi taps postā. Un Es iznīcināšu Moabā, saka Tas Kungs, tos, kas uz elku kalniem upurē, un kas saviem dieviem kvēpina. Tādēļ Mana sirds vaid par Moabu kā stabules, un Mana sirds vaid kā stabules par Kirharesetes ļaudīm, jo viņu manta, ko tie krājušies, iet bojā. Jo visas galvas būs plikas un visas bārdas nodzītas, visas rokas būs sagraizītas, un ap gurniem būs maiss. Uz visiem Moaba jumtiem un uz visām viņu ielām ir vaidas vien, jo es Moabu esmu sadauzījis tā kā nepatīkamu trauku, saka Tas Kungs. Kā viņš ir iztrūcināts, kā tie kauc, kā Moabs muguru griež savā kaunā! Moabs visiem saviem kaimiņiem ir par apsmieklu un par biedēkli. Jo tā saka Tas Kungs: redzi, viņš ātri skrien kā ērglis, un izpleš savus spārnus pār Moabu. Pilsētas ir uzvarētas un stiprās pilis ir uzņemtas, un Moaba vareno sirds būs tai dienā kā sievas sirds bērnu sāpēs. Jo Moabs taps izdeldēts, ka vairs nav tauta, jo viņš pret To Kungu ir paaugstinājies. Briesmas un bedre un valgs pār tevi, Moaba iedzīvotājs! saka Tas Kungs. Kas izbēg no briesmām, kritīs bedrē, un kas izkāpj no bedres, taps gūstīts valgā, jo Es Moabam sūtīšu viņu piemeklēšanas gadu, saka Tas Kungs. Hešbonas ēnā stāv bēdzēji bez spēka, bet no Hešbonas izies uguns un liesma no Sihona un aprīs Moaba pakausi un to trokšņa darītāju galvas. Ak vai, tev, Moab! Kamoša ļaudis ir gājuši bojā, jo tavi dēli aizvesti cietumā, arī tavas meitas ir cietumā. Bet pēclaikā Es vedīšu atpakaļ Moaba cietumniekus, saka Tas Kungs. Tik daudz par Moaba sodību. Pret Amona bērniem Tas Kungs tā saka: vai tad Israēlim nav bērnu, vai viņam nav mantinieka? Kāpēc tad Malkoms ir Gada mantinieks, un viņa ļaudis dzīvo šajās pilsētās? Tādēļ redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka Es pār Amona Rabu likšu dzirdēt kara brēkšanu, un tā taps par gruvešu kopu, un viņas apkārtēji ciemi taps ar uguni sadedzināti. Un Israēls iemantos savus mantotājus, saka Tas Kungs. Kauc, Hešbona, jo Aja ir postīta; kauciet, Rabas meitas, apjoziet maisus, vaidiet un skraidiet apkārt gar mūriem, jo Malkoms ies cietumā ar visiem saviem svētītājiem un lielkungiem. Ko tu lielies ar savām ielejām? Tavas ielejas ir pārplūdušas, tu atkāpēja meita, kas paļaujies uz savām mantām (un saki): kas celsies pret mani? Redzi, saka Tas Kungs Dievs Cebaot, Es pār tevi vedīšu bailes no visiem, kas ir ap tevi; jūs tapsiet izdzīti, ikkatrs taisni projām, un neviena nebūs, kas tos bēdzējus sapulcina. Bet pēclaikā Es vedīšu atpakaļ Amona bērnu cietumniekus, saka Tas Kungs. Pret Edomu Tas Kungs Cebaot tā saka: vai tad gudrības vairs nav Temanā? Vai padoms iznīcis pie prātīgiem? Vai viņu gudrība izzudusi? Bēdziet, griežaties, slēpjaties, Dedana iedzīvotāji, jo Es vedu nelaimi pār Ēsavu viņa piemeklēšanas laikā. Ja vīna lasītāji tev būtu uznākuši, tad tie kādus ķekarus būtu atstājuši; kad zagļi būtu nākuši naktī, vai tie nebūtu samaitājuši pēc vajadzības? Bet Es Ēsavu esmu atsedzis, Es viņa slepenās vietas esmu atklājis, ka tas nevarēs apslēpties; viņa dzimums ir postīts un viņa brāļi un viņa kaimiņi, un to vairs nav. Atstāj savus bāriņus, tad Es tos uzturēšu dzīvus, un savas atraitnes, lai tās cerē uz Mani. Jo tā saka Tas Kungs: redzi, kam tiesa nebija biķeri dzert, tiem tiešām jādzer, vai tad tu paliksi bez sodības? Tu nepaliksi bez sodības, bet tu tiešām dzersi. Jo Es esmu zvērējis pie Sevis paša, saka Tas Kungs, ka Bocrai būs tapt par posta vietu, par apsmieklu, par tuksnesi un par lāstu, un visas viņas pilsētas taps par mūžīgiem tuksnešiem. Es esmu dzirdējis ziņu no Tā Kunga, un vēsts ir sūtīta tautām: sapulcinājaties un nāciet pret viņu un ceļaties karā. Jo redzi, Es tevi mazu daru tautu starpā, nicinātu pie cilvēkiem. Bailes no tevis tevi pievīlušas, un tava sirds lepnība, tāpēc ka tu dzīvo klints plaisumos un mīti uz augstiem kalniem. Jebšu tu savu ligzdu tik augsti taisītu kā ērglis, tomēr Es tevi no turienes nogrūdīšu, saka Tas Kungs. Tā Edoms būs par tuksnesi, visi, kas viņam ies garām, iztrūcināsies un svilpos par visām viņa mokām; Tā kā Sodoma un Gomora ir apgāztas līdz ar saviem kaimiņiem, saka Tas Kungs, tā tur neviens nedzīvos, un cilvēka bērns tur nemitīs. Redzi, viņš ceļas kā lauva no Jordānes vareniem biezumiem pret stipriem dzīvokļiem; jo Es viņu no turienes piepeši aizdzīšu, un kas izredzēts, to Es pār to celšu. Jo kas ir tāds kā Es, un kas Mani sauks tiesā, un kas ir tas gans, kas Manā priekšā stāvēs? Tāpēc klausiet Tā Kunga padomu, ko Viņš nospriedis par Edomu, un Viņa domas, ko Viņš nodomājis par Temana iedzīvotājiem. Tiešām, viņus aizvedīs kā ganāmā pulka jērus; tiešām, viņu ganības iztrūcināsies par viņiem. Zeme trīcēs no viņu krišanas trokšņa; kliegšana, viņas balss būs dzirdama pie Niedru jūras. Redzi, viņš celsies un skries kā ērglis un izplētīs savus spārnus pār Bocru. Un Edoma vareno sirds būs tai dienā kā sievas sirds bērnu sāpēs. Pret Damasku: Hamata un Arpada kaunas; tās izbijušās, tāpēc ka dzirdējušas bailīgu ziņu; jūrmalā ir bailes, ka nevar dusēt. Damaskus ir noguris, ir griezies uz bēgšanu, drebuļi to sagrābuši, bailība un sāpes to sagrābušas kā sievu, kas dzemdē. Kā? Vai tā nu nav atstāta, tā slavenā pilsēta, Mana prieka pilsēta? Tāpēc viņas jaunekļi kritīs pa viņas ielām, un visi karavīri taps izdeldēti tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot. Un es iededzināšu uguni Damaskus mūros, un tas norīs BenHadada skaistos namus. - Pret Kedaru un Hacora valstīm, ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, sakāva, Tas Kungs tā saka: celieties, ejat pret Kedaru, un postiet austruma bērnus. Tie paņems viņu dzīvokļus un ganāmos pulkus, viņu teltis un visus viņu rīkus, un aizvedīs sev viņu kamieļus un izsauks pār tiem: briesmas visapkārt! Bēdziet, skrieniet ātri, paslēpjaties, Hacora iedzīvotāji, saka Tas Kungs! Jo Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, pret jums nospriedis padomu un pret jums nodomājis domas. Ceļaties, ejat pret ļaudīm, kas mierīgi un droši dzīvo, saka Tas Kungs, kam nedz durvju, nedz aizšaujamo, - tie dzīvo par sevi. Viņu kamieļi būs par laupījumu, un viņu lielie ganāmie pulki taps aizvesti. Un Es izkaisīšu visos vējos tos, kam apcirptas bārdas, un no visām pusēm Es pār viņiem atvedīšu samaitāšanu, saka Tas Kungs. Un Hacors būs par mājas vietu tuksneša zvēriem un postā mūžam; tur neviens nedzīvos, cilvēka bērns tur nemitīs. Šis ir Tā Kunga vārds, kas notika uz pravieti Jeremiju pret Helamu, Cedeķijas, Jūda ķēniņa, valdīšanas iesākumā, sacīdams: Tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, Es salauzīšu Elama stopu, viņa stiprāko varu. Un Es vedīšu pār Helamu tos četrus vējus no tām četrām debess malām, un Es tos izkaisīšu šinīs vējos, un tautas nebūs, kurp nenāks Elama aizdzītie. Un Es izbiedināšu Helamu viņa ienaidnieku priekšā un to priekšā, kas meklē viņa dvēseli, un vedīšu pār tiem ļaunumu, savas dusmības karstumu, saka Tas Kungs; un Es sūtīšu zobenu tiem pakaļ, tiekams tiem būšu galu darījis. Un Es celšu Savu goda krēslu Elamā un iznīcināšu no turienes ķēniņu un lielkungus, saka Tas Kungs. Bet pēclaikā Es vedīšu atpakaļ Elama cietumniekus, saka Tas Kungs. Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs runājis pret Bābeli, pret Kaldeju zemi, caur pravieti Jeremiju. Sludiniet starp tautām un izsauciet to un izceļat karogu, izsauciet un neapslēpiet to, sakāt: Bābele uzņemta, Bels stāv kaunā, Merodahs satriekts, viņu dievekļi apkaunoti, viņu elkudievi satriekti. Jo pret viņu nāk tauta no ziemeļa puses; tā viņas zemi darīs par tuksnesi bez iedzīvotāja; tā cilvēki kā lopi bēguši, aizgājuši projām. Tanīs dienās un tanī laikā, saka Tas Kungs, Israēla bērni līdz ar Jūda bērniem nāks; tie ies raudādami vienā raudāšanā un meklēs To Kungu, savu Dievu. Tie vaicās pēc Ciānas, viņu vaigi (griezīsies) šurp pa to ceļu. Nāciet, pieķersimies Tam Kungam mūžīgā derībā, kas netaps aizmirsta. Mani ļaudis bija pazudušas avis, viņu gani tās bija pievīluši, tie tās bija maldinājuši kalnos, ka gāja no kalniem uz pakalniem, aizmirsa savus laidarus. Visi, kas tos atrada, tos aprija, un viņu pretinieki sacīja: mēs nebūsim noziedzīgi, jo tie ir grēkojuši pret To Kungu, iekš taisnības dzīvokļa un pret To Kungu, viņu tēvu patvērumu. Bēdziet no Bābeles un ejat ārā no Kaldeju zemes un esiet tie auni ganāmā pulka priekšā. Jo redzi, Es celšu lielu tautu pulku no ziemeļa zemes un to vedīšu pret Bābeli; tie pret viņu nostāsies, un tad viņa taps uzņemta. Viņu bultas būs kā no krietna karavīra, neviena neatgriezīsies tukša. Un Kaldeju zeme būs par laupījumu; visi, kas to aplaupa, pieēdīsies, saka Tas Kungs. Jo priecājaties tik vien un lecat no prieka, jūs Manas mantības postītāji; lecat tik vien kā tele uz metiena un zviedzat kā ērzeļi. Jūsu māte taps ļoti apkaunota, kas jūs dzemdējusi, tā nosarks; redzi, pagānu gals ir tuksnesis, sausums un posts. Aiz Tā Kunga dusmības tur nedzīvos, bet tā būs pavisam tuksnesis; visi, kas Bābelei ies garām, brīnīsies un svilpos par viņas mokām. Taisāties pret Bābeli visapkārt, visi, kas stopu velk, šaujiet uz to, netaupiet bultas, jo tā grēkojusi pret To Kungu. Ceļat visapkārt kara troksni pret to! Tā padevusies, viņas pamati gruvuši, viņas mūri noārdīti. Jo tā ir Tā Kunga atriebšana; atriebjaties pret viņu, tā kā viņa darījusi, tā dariet viņai. Izdeldat no Bābeles tā sējēju, kā to, kas sirpi ņem rokā pļaujamā laikā! No tā briesmīgā zobena ikviens griezīsies pie savas tautas un ikviens bēgs uz savu zemi. Israēls ir noklīdusi avs, ko lauvas trenkājušas. Tas pirmais, kas viņu ēdis, bija Asīrijas ķēniņš, un nu pēc tam Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, satriecis viņa kaulus. Tādēļ tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: redzi, Es piemeklēšu Bābeles ķēniņu un viņa zemi, tā kā esmu piemeklējis Asīrijas ķēniņu, Un vedīšu Israēli atpakaļ viņa dzīvoklī, un tas ganīsies pa Karmeli un Basanu, un viņa dvēsele taps pieēdināta pa Efraīma un Gileāda kalniem. Tanīs dienās un tanī laikā, saka Tas Kungs, Israēla noziegums taps meklēts, bet vairs nebūs, un Jūda grēki, bet tie netaps atrasti, jo Es tiem piedošu, ko Es atlicināšu. Celies pret divkārtīgo dumpotāju zemi un pret iedzīvotājiem, kas taps piemeklēti; posti un deldē viņiem pakaļ dzīdamies, saka Tas Kungs, un dari, tā kā Es tev esmu pavēlējis. Kara troksnis tai zemē un liels posts! Kā visas pasaules veseris salauzts un satriekts! Kā Bābele palikusi par posta vietu starp tautām! Es tev esmu licis valgus, un tu nezinot esi savaldzināta, Bābele; tu esi atrasta un sagrābta, tādēļ ka tu Tam Kungam esi turējusies pretī. Tas Kungs Savu mantas namu atdarījis un Savas dusmības rīkus ņēmis ārā, jo Tam Kungam, Tam Kungam Cebaot, ir darbs Kaldeju zemē. Nāciet šurp pret viņu no pasaules gala, atdariet viņas klētis, sametiet to kā labību kaudzēs, un izdeldiet to, ka no tās nekas neatliek. Nokaujiet visus viņas vēršus, lai tie iet pie kaušanas. Ak vai, par tiem! Jo viņu diena ir nākusi, viņu piemeklēšanas laiks. Klau! Bēgļi un izsprukušie no Bābeles zemes, lai pasludina Ciānā Tā Kunga, mūsu Dieva, atriebšanu, to atriebšanu Viņa nama dēļ. Sasauciet pret Bābeli strēlniekus; visi, kas stopu velkat, apmetaties ap viņu, ka neviens neizsprūk, atmaksājiet viņai pēc viņas darba, dariet viņai, tā kā viņa darījusi. Jo tā ir lepojusies pret To Kungu, To Svēto iekš Israēla. Tāpēc viņas jaunekļi kritīs pa viņas ielām, un visi viņas karavīri tai dienā taps izdeldēti, saka Tas Kungs. Redzi, Es ceļos pret tevi, tu lepnā, saka Tas Kungs, Tas Kungs Cebaot: jo tava diena ir nākusi, tavas piemeklēšanas laiks. Tad tā lepnā klups un kritīs, un nebūs, kas viņu uzcels, jo Es iededzināšu uguni viņas pilsētās; tas visu norīs visapkārt. Tā saka Tas Kungs Cebaot: Israēla bērni līdz ar Jūda bērniem ir nospaidīti, un visi, kas tos cietumā likuši, viņus tur stipri un liedzās viņus atlaist. Bet viņu Pestītājs ir stiprs, Kungs Cebaot ir Viņa vārds, Viņš tiesādams tiesās viņu lietu, ka šo zemi dara dusam, bet Bābeles iedzīvotājus drebam. Zobens nāks pār Kaldejiem, saka Tas Kungs, un pār Bābeles iedzīvotājiem, un pār viņas lielkungiem un pār viņas gudriem. Zobens nāks pār viņas zīlniekiem, ka tie top par ģeķiem, zobens pār viņas vareniem, ka tie baiļojās. Zobens pār viņas zirgiem un pār viņas ratiem un pār visu saskrējušo ļaužu pulku, kas ir viņas vidū, ka tie paliek par bābām; zobens pār viņas mantām, ka tās top laupītas. Kaltētājs nāks pār viņas ūdeņiem, ka tie izsīkst; jo tā ir elkdievīga zeme un trako ar saviem dievekļiem. Tāpēc tur mitīs tuksneša zvēri un kaucēji, un jauni strausi tur dzīvos, un tā vairs netaps apdzīvota ne mūžam, un tur iedzīvotāju nebūs līdz radu radiem. Tā kā Dievs apgāzis Sodomu un Gomoru un viņu kaimiņus, saka Tas Kungs, tā tur neviens nedzīvos nedz cilvēku bērns tur mitīs. Redzi, tauta nāk no ziemeļa puses, liela tauta, un daudz ķēniņi cēlās no pasaules galiem. Tiem ir stopi un šķēpi, tie ir bargi un nebūs žēlīgi, viņu balss kauks kā jūra, un tie jās uz zirgiem apbruņoti kā karavīri pret tevi, Bābeles meita! Bābeles ķēniņš dzird viņu baumu, un viņa rokas nogurst, bailes viņu sagrābj, sāpes kā sievu, kas dzemdē. Redzi, viņš ceļas kā lauva no Jordānes vareniem biezumiem pret stipriem dzīvokļiem; jo Es viņu no turienes piepeši aizdzīšu, un kas ir izredzēts, to Es pār to celšu. Jo kas ir tāds kā Es, un kas Mani sauks tiesā, un kas ir tas gans, kas Manā priekšā pastāvēs? Tāpēc klausāt Tā Kunga padomu, ko Viņš nospriedis par Bābeli, un Viņa domas, ko Viņš nodomājis par Kaldeju zemi. Tiešām, viņus aizvedīs kā ganāmā pulka jērus; tiešām, viņu ganības iztrūcināsies par viņiem. Un zeme trīcēs no trokšņa, ka Bābele uzņemta, un brēkšana būs dzirdama starp tautām. Tā saka Tas Kungs: redzi, Es celšu maitātāja garu pret Bābeli un pret tiem, kas viņu vidū dzīvo, kas pret Manim ceļas. Un Es sūtīšu Bābelei vētītājus, kas tos vētīs un iztukšos viņas zemi, jo tie būs visapkārt ap viņu nelaimes dienā. Lai strēlnieks stopu uzvelk pret strēlnieku un pret to, kas lepojās savās krūšu bruņās. Un nežēlojiet viņas jaunekļus, izdeldiet visu viņas spēku, Ka nokauti krīt Kaldeju zemē un nodurti pa viņas ielām. Jo Israēls un Jūda savā atraitnībā netaps pamesti no sava Dieva, Tā Kunga Cebaot, jebšu viņu zeme noziegusies pret to Svēto iekš Israēla. Bēdziet no Bābeles un izglābiet ikviens savu dvēseli, ka neejat bojā viņas noziegumā, jo šis ir Tā Kunga atriebšanas laiks, Viņš tai atmaksā algu. Bābele bija zelta biķeris Tā Kunga rokā, kas piedzirdināja visu pasauli; tautas dzēra no viņas vīna, tāpēc tautas palika trakas. Bābele ir piepeši kritusi un satriekta. Kauciet par viņu, ņemiet zāles viņas vātīm, varbūt tā taps dziedināta. Mēs Bābeli dziedinājām, bet tā nav sadzijusi. Atstājiet viņu, un ejam ikviens uz savu zemi, jo viņas sodība iet līdz pat debesīm un aizsniedz padebešus. Tas Kungs ir gaismā nesis mūsu taisnību, nāciet, lai izteicam Ciānā Tā Kunga, sava Dieva, darbu. Trinat bultas, sagrābiet bruņas; Tas Kungs pamodinājis Mēdiešu ķēniņu sirdi, jo Viņa padoms ir pret Bābeli, to samaitāt; jo šī ir Tā Kunga atriebšana, atriebšana Viņa nama dēļ. Izceļat karogu uz Bābeles mūriem, vairojiet sargāšanu, ieceļat sargus, liekat karotājus slepenās vietās; jo Tas Kungs ir ko apņēmies un darīs arīdzan, ko Viņš runājis pret Bābeles iedzīvotājiem. Tu, kas pie tā lielā ūdens dzīvo, kam daudz mantas, tavs gals nācis, un tavas mantas kārības mērs ir pilns. Tas Kungs Cebaot ir zvērējis pie Savas dvēseles: “Lai gan Es tevi esmu pildījis ar cilvēkiem kā ar siseņiem; tomēr pret tevi dziedās prieka dziesmu.” Kas zemi radījis ar Savu spēku, kas pasauli iztaisījis ar Savu gudrību un debesis izpletis ar Savu saprašanu. Kad Viņa balss atskan, tad ūdeņi krāc debesīs; Viņš liek miglai celties no zemes galiem. Viņš dara zibeņus ar lietu un liek vējam ārā nākt no savām alām. Visi cilvēki paliek stulbi bez saprašanas, visi kausētāji top kaunā ar saviem tēliem; jo ko tie lej, ir meli, un dvašas tur nav. Tie ir nelietība un apsmejams darbs, piemeklēšanas laikā tie iet bojā. Tā kā šie nav Jēkaba daļa, jo Viņš ir visu lietu un Savas tautas Radītājs, Kungs Cebaot ir Viņa vārds. Tu esi Mans veseris, Manas kara bruņas, un caur tevi Es sadauzu tautas, un caur tevi Es maitāju valstis, Un caur tevi Es sadauzu zirgu un viņa jātnieku, un caur tevi Es sadauzu ratus un braucējus. Un caur tevi Es sadauzu vīrus un sievas, un caur tevi Es sadauzu vecus un jaunus, un caur tevi Es sadauzu jaunekļus un jaunietes. Un caur tevi Es sadauzu ganu un viņa ganāmo pulku, caur tevi Es sadauzu arāju un viņa jūgu, un caur tevi Es sadauzu kungus un valdniekus. Bet Bābelei un visiem Kaldeju zemes iedzīvotājiem Es atmaksāšu pēc visas viņu bezdievības, ko tie darījuši pie Ciānas priekš jūsu acīm, saka Tas Kungs. Redzi, saka Tas Kungs, Es celšos pret tevi, maitātāja kalns, kas visu pasauli samaitā, un Es izstiepšu Savu roku pret tevi un tevi novelšu no taviem akmeņu kalniem, un darīšu tevi par degošu kalnu, Ka no tevis nevar ņemt nedz stūra akmeni nedz pamata akmeni, jo tu būsi par mūžīgu posta vietu, saka Tas Kungs. Izceļat karogu virs zemes, bazūnējat ar bazūnēm starp tautām, sataisiet tautas uz karu pret viņu, aicinājiet pret viņu Ararata, Meni un Aškenasa valstis, ieceļat kara virsnieku pret viņu, atvediet zirgus kā briesmīgus siseņus; Sataisiet tautas uz karu pret viņu, Medijas ķēniņus, viņas valdniekus un visus viņas lielkungus un visas viņu valstis! Tad zeme drebēs un trīcēs, jo Tā Kunga domas pret Bābeli piepildās, darīt Bābeles zemi par posta vietu bez iedzīvotāja. Bābeles varenie mitējušies karot, tie paliek stiprās pilīs, viņu vara ir izsīkusi, tie ir tapuši par bābām, viņas māju vietas iededzinātas, viņas aizšaujamie salauzti. Bēglis tek bēglim pretī un vēstnesis vēstnesim, un stāsta Bābeles ķēniņam, ka viņa pilsēta ieņemta no visām pusēm, Un ka braslas ieņemtas, un niedres ugunī nodegušas, un karavīri noguruši. Jo tā saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: Bābeles meita ir kā klons kuļamā laikā; vēl maķenīt, tad viņai nāks pļaujamais laiks. Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, mani aprijis, viņš mani sadauzījis, viņš mani darījis par tukšu trauku, viņš mani aprijis kā pūķis, viņš savu vēderu pildījis ar maniem gardumiem, viņš mani aizdzinis. Tas varas darbs, kas man un manai miesai darīts, lai nāk pār Bābeli, tā lai saka Ciānas iedzīvotāja, un manas asinis lai nāk pār Kaldejas iedzīvotājiem, tā lai saka Jeruzāleme. Tādēļ Tas Kungs tā saka: “Redzi, Es tiesāšu tavu lietu un tevi atriebšu, un Es viņas jūrai likšu izsīkt un viņas avotiem izžūt. Un Bābele taps par akmeņu kopu, par šakāļu mājokli, par tuksnesi un par apsmieklu, bez iedzīvotāja. Tie kopā rūks kā lauvas un ņurdēs kā jauni lauvas. Kad tie būs iekarsēti, tad es tiem celšu priekšā viņu dzērienu un tos piedzirdināšu, ka tie priecāsies, bet tie aizmigs uz mūžīgu miegu un ne mūžam vairs neuzmodīsies,” saka Tas Kungs. “Es tos vedīšu kā jērus pie kaušanas, kā aunus ar āžiem. Kā Šešaka tā ir ieņemta! Un kas slavēts iekš visas zemes tas ir pārvarēts! Kā Bābele ir tapusi par biedēkli starp tautām! Jūra ir plūdusi pār Bābeli, un ar viņas viļņu pulku tā ir apklāta. Viņas pilsētas palikušas par tuksnesi, par izkaltušu sausu zemi, par zemi, kur neviens nedzīvo, kur cilvēka bērns nestaigā. Un Es piemeklēšu Belu Bābelē un izraušu no viņa rīkles, ko viņš ierijis, un tautas vairs netecēs pie viņa, jo arī Bābeles mūri ir krituši. Izejiet, Mani ļaudis, no viņas vidus, un izglābiet ikviens savu dvēseli no Tā Kunga bardzības karstuma. Un jūsu sirds lai netop bailīga, un neizbīstaties no tās baumas, kas tai zemē taps dzirdēta; jo bauma nāks vienā gadā, un pēc tam cita bauma otrā gadā, un varas darbs būs tai zemē, valdnieks pret valdnieku. Tāpēc redzi, nāk dienas, tad Es piemeklēšu Bābeles dievekļus, un visa viņas zeme taps kaunā un visi viņas nokautie gulēs viņas vidū. Un par Bābeli gavilēs debesis un zeme, un viss, kas tur ir, ka no ziemeļa puses pār viņu nāk postītāji, saka Tas Kungs. Un kā Bābele gāzusi Israēla nokautos, tā Bābelē kritīs visas zemes nokautie. Jūs no zobena izglābtie, ejat un nestāviet! Pieminiet To Kungu tālā zemē un turat Jeruzālemi savā sirdī. Mēs esam palikuši kaunā, jo mēs esam dzirdējuši apsmieklu; kauns ir apklājis mūsu vaigu, tāpēc ka sveši nākuši pār Tā Kunga nama svētumu.” “Tāpēc redzi, nāk dienas,” saka Tas Kungs, “tad Es piemeklēšu viņas dievekļus, un visā viņas zemē vaidēs nāvīgi ievainotie. Jebšu Bābele kāptu debesīs un stiprinātu savu varu augstībā, tad tomēr postītāji no Manis nāks pār viņu,” saka Tas Kungs. Kliegšanas balss ir dzirdama no Bābeles un liels posts no Kaldejas. Jo Tas Kungs izposta Bābeli un iznīcina no tās to lielo troksni, jo viņu viļņi kauc kā vareni ūdeņi, viņu varenais troksnis skan. Jo postītājs nāk pār viņu, pār Bābeli, un viņas varenie top gūstīti, viņu stopi top salauzti. Jo Tas Kungs ir Dievs, atmaksātājs, atmaksādams Viņš atmaksā. “Un Es piedzirdināšu viņas lielkungus un viņas gudros, viņas valdniekus un viņas virsniekus un viņas varoņus, un tie gulēs mūžīgu miegu un neuzmodīsies,” saka Ķēniņš, kam vārds ir Kungs Cebaot. Tā saka Tas Kungs Cebaot: “Platie Bābeles mūri pilnīgi taps nopostīti, un viņas augstie vārti ar uguni sadedzināti, tā ka tautas velti strādājušas, un ļaudis ugunij par labu pūlējušies.” Šis ir tas vārds, ko pravietis Jeremija pavēlēja Serajam, Nerijas dēlam, Maāsejas dēla dēlam, kad šis ar Cedeķiju, Jūda ķēniņu, gāja uz Bābeli, viņa valdīšanas ceturtā gadā, un Seraja bija tas ceļa lielkungs. Un Jeremija rakstīja visu to ļaunumu, kam bija nākt pār Bābeli, grāmatā, visus šos vārdus, kas rakstīti pret Bābeli. Un Jeremija sacīja uz Seraju: “Kad tu nonāksi Bābelē, tad pielūko un lasi visus šos vārdus, Un saki: ak Kungs, Tu pret šo vietu esi runājis, ka to gribi izdeldēt, tā ka tur vairs nepaliek iedzīvotāju, ne cilvēku ne lopu, bet ka tai jāpaliek par mūžīgu posta vietu. Un kad tu šo grāmatu esi izlasījis, tad piesien pie tās akmeni un iemet to Eifrat upē, Un saki: tāpat Bābele nogrims un nenāks vairs augšā aiz tās nelaimes, ko Es pār viņu vedīšu, un tie nogurs.” Tik tālu Jeremijas vārdi. Cedeķija bija divdesmit un vienu gadu vecs, kad tapa par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Hamutale, Jeremijas meita no Libnas. Un viņš darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tā kā Jehojakims bija darījis. Jo tā notika Tā Kunga bardzības dēļ pret Jeruzālemi un pret Jūdu, līdz kamēr Viņš tos atmeta no Sava vaiga. Un Cedeķija atkāpās no Bābeles ķēniņa. Un viņa valdīšanas devītā gadā, desmitā mēnesī, desmitā mēneša dienā, Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, nāca pats ar visu savu karaspēku pret Jeruzālemi, un tie apmetās ap viņu un uztaisīja pret viņu visapkārt vaļņus. Tā tā pilsēta tapa apsēsta līdz ķēniņa Cedeķijas vienpadsmitam gadam. Ceturtā mēnesī, devītā mēneša dienā, bads augtin auga pilsētā, un zemiem ļaudīm nebija vairs maizes. Tad ielauzās pilsētā un visi karavīri bēga un izgāja naktī no pilsētas ārā pa vārtu ceļu starp abiem mūriem pie ķēniņa dārza. Bet Kaldeji bija visapkārt ap pilsētu. Un viņi gāja pa klajuma ceļu; bet Kaldeju spēks dzinās ķēniņam pakaļ un panāca Cedeķiju Jērikas klajumos, un viss viņa spēks izklīda no viņa nost. Tad tie sagrāba ķēniņu un viņu noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu Hamatas zemē, un tas sprieda tiesu par viņu. Un Bābeles ķēniņš nokāva Cedeķijas bērnus priekš viņa acīm, arī visus Jūda lielkungus viņš nokāva Riblā, Un viņš izdūra Cedeķijam acis un viņu saistīja ar divām vara ķēdēm; un Bābeles ķēniņš viņu noveda uz Bābeli un viņu lika cietuma namā līdz viņa miršanas dienai. Pēc tam, piektā mēnesī, desmitā mēneša dienā, tas bija ķēniņa Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, deviņpadsmitais gads, NebuzarAdans, pils karavīru virsnieks, kas stāvēja Bābeles ķēniņa priekšā, nāca uz Jeruzālemi, Un sadedzināja Tā Kunga namu un ķēniņa namu līdz ar visiem Jeruzālemes namiem, un visus lielos namus viņš sadedzināja ar uguni. Un viss Kaldeju spēks, kas bija pie pils karavīru virsnieka, nolauza visus Jeruzālemes mūrus visapkārt. Bet zemas kārtas ļaudis un atlikušos, kas pilsētā bija atlicināti, un bēgļus, kas bija pārgājuši pie Bābeles ķēniņa, un citus darba ļaudis, pils karavīru virsnieks Nebuzar Adans, aizveda projām. Bet no zemas kārtas ļaudīm tai zemē pils karavīru virsnieks NebuzarAdans kādus atlicināja par vīna dārzniekiem un arājiem. Un Kaldeji nolauza vara pīlārus pie Tā Kunga nama un krēslus un vara jūru, kas bija Tā Kunga namā, un veda visu viņas varu uz Bābeli. Tie paņēma arī podus un lāpstas un dakšas un slakāmos traukus un biķerus un visus vara traukus, ko lietoja pie kalpošanas. Un pils karavīru virsnieks paņēma līdz kausus un vīraka traukus un slakāmos kausus un podus un lukturus un karotes un krūzes, kas bija tīra zelta un tīra sudraba, Abus pīlārus, vienu jūru, divpadsmit vara vēršus apakš tās un krēslus, ko ķēniņš Salamans bija taisījis priekš Tā Kunga nama. Varš no tā, no visiem rīkiem, nebija sverams. Un katra pīlāra augstums bija astoņpadsmit olektis un divpadsmit olekšu aukla gāja ap pīlāri apkārt, un varš bija četru pirkstu biezumā un vidū tukšs. Un kronis uz pīlāra bija no vara, un ikkatra kroņa augstums bija piecas olektis, un tīkla darbs un granātāboli bija ap kroni visapkārt, viss no vara; un tāpat arī bija pie otra pīlāra, un arī granātāboli. Un granātābolu bija deviņdesmit seši pret visiem vējiem, visu granātābolu bija simts tīkla darbam visapkārt. Pils karavīru virsnieks ņēma augsto priesteri Seraju un otru priesteri Cefaniju un trīs sliekšņa sargus, Un no pilsētas viņš ņēma vienu ķēniņa sulaini, kas bija celts pār karavīriem, un septiņus vīrus no tiem, kas bija ap ķēniņu, kas pilsētā tapa atrasti, ir kara vadoņa rakstītāju, kas tās zemes ļaudis priekš kara uzrakstīja, un sešdesmit vīrus no tās zemes ļaudīm, kas pilsētā tapa atrasti. Tos pils karavīru virsnieks NebuzarAdans ņēma un veda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu. Un Bābeles ķēniņš tos sita un nokāva Riblā Hamatas zemē. Tā Jūda no savas zemes tapa aizvests. Šie ir ļaudis, ko Nebukadnecars aizveda septītā gadā: trīs tūkstoš divdesmit trīs Jūdus; Nebukadnecara astoņpadsmitā gadā: astoņsimt trīsdesmit divas dvēseles no Jeruzālemes. Nebukadnecara divdesmit trešā gadā, pils karavīru virsnieks NebuzarAdans aizveda septiņsimt četrdesmit piecas Jūdu dvēseles; pavisam četrtūkstoš un sešsimt dvēseles. Bet trīsdesmit septītā gadā pēc Jehojahina, Jūda ķēniņa, aizvešanas, divpadsmitā mēnesī, divdesmit piektā mēneša dienā, Evil-Merodahs Bābeles ķēniņš savā pirmā valdīšanas gadā, paaugstināja Jehojahina, Jūda ķēniņa, galvu un to izveda no cietuma nama, Un runāja laipnīgi ar viņu un cēla viņa krēslu pār to ķēniņu krēsliem, kas pie viņa bija Bābelē. Un pārmija viņa cietuma drēbes, un šis ēda maizi vienmēr viņa priekšā visu savu mūžu. Un barība viņam vienmēr no Bābeles ķēniņa tapa dota, ikdienas nospriesta tiesa, līdz viņa miršanas dienai visu viņa mūžu. Ak cik vientule palikusi pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā ir kā atraitne, kas bija liela starp tautām, valdniece starp valstīm ir palikusi par kalponi. Viņa raudāt raud naktīm, un viņas asaras tek pār viņas vaigu; iepriecinātāja tai nav starp visiem viņas mīļotājiem; visi viņas draugi turas viltīgi pret viņu, tie viņai palikuši par ienaidniekiem. Jūda cilts gājusi svešumā aiz bēdām un aiz grūtas kalpošanas, tā dzīvo starp pagāniem, neatrod dusas; visi viņas vajātāji to panākuši šaurumos. Ciānas ceļi bēdājās, ka neviens nenāk svētkos; visi viņas vārti ir postīti; viņas priesteri nopūšas, viņas jaunavas noskumušas, un viņai ir rūgtas bēdas. Viņas pretiniekiem tikusi virsroka, viņas ienaidniekiem klājās labi; jo Tas Kungs viņu apbēdinājis viņas lielās pārkāpšanas dēļ; viņas bērniņi iet cietumā pretinieka priekšā. No Ciānas meitas nozudis viss viņas jaukums; viņas lielkungi ir kā stirnas, kas neatrod ganību un iet bez spēka vajātāja priekšā. Jeruzāleme savās bēdu- un klaidu- dienās piemin visu savu jaukumu, kas viņai bijis pagājušā laikā; kad nu viņas ļaudis krīt caur pretinieku roku, un palīga viņai nav, pretinieki viņai skatās virsū un apsmej viņas svētās dienas. Jeruzāleme ļoti grēkojusi, tāpēc viņa tapusi kā sārņaina sieva; visi, kas viņu cienīja, viņu tur negodā, tāpēc ka redz viņas kaunu; un viņa vaid un ir griezusies atpakaļ. Viņas sārņi līp pie viņas vīlēm; tā nav domājusi uz savu galu, tāpēc viņa pārsteidzoši ir nogāzta, un iepriecinātāja tai nav; uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks lielās! Pretinieks savu roku ir izstiepis pie visiem viņas dārgumiem; jo viņai bija jāredz, kā pagāni gāja tai svētā vietā, par kuriem Tu esi pavēlējis, ka tiem nebūs nākt Tavā draudzē. Visi viņas ļaudis nopūšās, meklēdami maizes; tie savus dārgumus izdevuši par barību, dvēseli atspirdzināt; redzi, Kungs, un ņem vērā, kā es esmu nākusi negodā. Vai jūs to neievērojat visi, kas pa ceļu staigājiet? Skatāties un raugiet, vai kādas sāpes ir kā manas sāpes, kas man uznākušas, ar ko Tas Kungs mani apbēdinājis Savas karstās bardzības dienā. No augšienes Viņš uguni metis manos kaulos, un tas tos pārspējis. Viņš manām kājām izpletis tīklu un man licis atpakaļ griezties, Viņš mani postījis un darījis vāju cauru dienu. Manu grēku jūgs ir sasiets caur Viņa roku, tie ir sapinušies un nākuši pār manu kaklu; Viņš manu spēku ir salauzis; Tas Kungs mani nodevis tādiem rokā, kam nevaru pretī turēties. Tas Kungs aizrāvis visus manus varenos manā vidū; Viņš ir izsaucis sapulci pār mani, satriekt manus jaunekļus. Tas Kungs vīna spaidu minis tai jaunavai, Jūda meitai. Par to mana acs raud, manas acis asaru pilnas, tāpēc ka iepriecinātājs ir tālu no manis, kas varētu atspirdzināt manu dvēseli; mani bērni ir postīti, jo ienaidnieks ir pārvarējis. Ciāna izpleš savas rokas, iepriecinātāja tai nav; jo Tas Kungs ir sasaucis pret Jēkabu viņa spaidītājus visapkārt; Jeruzāleme ir kā sārņaina sieva viņu vidū. Tas Kungs ir taisns, jo es Viņa baušļiem esmu pretī turējusies. Klausiet jel, visas tautas, un redziet manas sāpes; manas jaunavas un mani jaunekļi ir gājuši cietumā. Es piesaucu savus mīļotājus, bet tie mani vīluši; mani priesteri un vecaji pilsētā nonīkuši, kad meklēja sev barības, atspirdzināt savu dvēseli. Redzi, Kungs, kā man ir bail; manas iekšas rūgst, mana sirds lec iekš manis, jo es esmu gauži turējies pretī; ārā zobens man laupījis bērnus un mājās nāve. Tie gan dzird mani vaidam, bet iepriecinātāja nav; visi mani ienaidnieki dzird manu nelaimi un priecājās, ka Tu tā esi darījis; kad Tu to dienu atvedīsi, ko esi sludinājis, tad tie būs tā kā es. Lai nāk visa viņu bezdievība Tavā priekšā, un dari tiem, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ, jo manu nopūtu ir daudz, un mana sirds ir nogurusi. Ak kā Tas Kungs ar Savu dusmību apklājis Ciānas meitu! Israēla godību Viņš nometis no debesīm zemē, nav pieminējis Savu kāju pameslu Savas dusmības dienā! Tas Kungs visus Jēkaba dzīvokļus aprijis un nav žēlojis; Viņš Jūda meitas stiprās pilis ir nolauzījis Savā dusmībā; Viņš nometis pie zemes, Viņš sagānījis to valsti un viņas valdniekus, Savā bargā dusmībā Viņš salauzis ikvienu Israēla ragu; Viņš Savu labo roku atvilcis, kad ienaidnieki nāca, Viņš iededzies pret Jēkabu kā uguns liesma, kas rij visapkārt. Viņš Savu stopu uzvilcis kā ienaidnieks, un Savu labo roku pacēlis kā pretinieks un visu nokāvis, kas acīm patīk; Viņš Savu bardzību izgāzis kā uguni Ciānas meitas dzīvoklī. Tas Kungs palicis par ienaidnieku, Viņš Israēli aprijis; Viņš aprijis visus viņa skaistos namus, Viņš nopostījis viņa stiprās pilis un Jūda meitai ir vairojis nopūtas un vaidus. Viņš noplēsis Savu dzīvokli, kas bija kā dārzs, un nopostījis Savu saiešanas vietu; Tas Kungs Ciānā licis aizmirst svētkus un sabatus, un Savā bargā dusmībā atmetis ķēniņu un priesteri. Tas Kungs atmetis Savu altāri, Viņš iznīcinājis Savu svēto vietu; viņas skaisto namu mūrus Viņš ienaidniekiem devis rokā, šie Tā Kunga namā balsi pacēluši tā kā svētku dienā. Tas Kungs nodomājis samaitāt Ciānas meitas mūrus, Viņš to mērauklu vilcis, Savu roku Viņš nav atgriezis, kamēr to aprija; un Viņš apbēdinājis valni un mūri; tie abi sagruvuši. Viņas vārti nogrimuši zemē, Viņš viņas aizšaujamos maitājis un satriecis; viņas ķēniņš un viņas lielkungi ir starp pagāniem, bez bauslības, arī viņas pravieši neatrod vairs parādīšanu no Tā Kunga. Ciānas meitas vecaji sēž pie zemes un cieš klusu, tie met pīšļus uz savu galvu un apjozuši maisus; Jeruzālemes meitas nokārušas savu galvu pie zemes. Manas acis izēstas no asarām, manas iekšas rūgst; manas aknas ir izkratītas pie zemes manu ļaužu meitas posta dēļ, tādēļ ka bērniņi un zīdāmie iztvīkst pa pilsētas ielām; Uz savām mātēm tie sauca: kur ir labība un vīns? Kad tie pamira kā nokauti pa pilsētas ielām, un savu dvēseli izlaida savas mātes klēpī. Kādu liecību es tev varu atnest, kam es tevi varu līdzināt, Jeruzālemes meita? Kam es tevi varu līdzināt, ka es tevi iepriecinātu, ak jaunava, Ciānas meita! Jo tavs posts ir liels kā jūra; kas tevi var dziedināt? Tavi pravieši tev sludinājuši nelietību un viltu un tev nav atklājuši tavu noziegumu, ka tavu cietumu novērstu, bet tev sludinājuši nelietīgas un viltīgas mācības. Visi, kas tev iet garām, plaukšķina ar rokām par tevi, tie svilpo un krata savas galvas par Jeruzālemes meitu: “Vai šī tā pilsēta, par ko sacīja: ka tā, tā visskaistākā un visas zemes prieks?” Visi tavi ienaidnieki atplēš savu muti pret tevi, svilpo un sakož zobus un saka: mēs to esam aprijuši. Redzi, šī ir tā diena, uz ko mēs gaidījām, mēs to esam sagaidījuši, mēs to esam redzējuši. Tas Kungs ir darījis, ko bija nodomājis, Viņš Savu vārdu piepildījis, ko bija pavēlējis sendienās; Viņš ir salauzis un nav žēlojis un ienaidnieku par tevi darījis priecīgu un paaugstinājis tavu pretinieku ragu. Viņu sirds brēc uz To Kungu. Ak Ciānas meitas mūri, lai dienām naktīm asaras plūst kā upe, un nedodies mierā, un tava acs lai nežūst. Celies, brēc naktī; kad sāk tumsa mesties, tad izgāz Tā Kunga priekšā savu sirdi kā ūdeni, pacel savas rokas uz Viņu par savu bērniņu dvēselēm, kas badu miruši pa visu ielu galiem. Redzi, Kungs, lūko jel, kam Tu tā esi darījis? Vai tad sievām būs ēst savas miesas augļus, tos bērniņus, ko auklējušas? Vai tad priesteriem un praviešiem būs tapt nokautiem Tā Kunga svētā vietā? Jauni un veci guļ pie zemes pa ielām, manas jaunavas un mani jaunekļi krituši caur zobenu; Tu tos esi nokāvis Savas bardzības dienā, Tu esi nokāvis un neesi žēlojis. Tu manus iztrūcinātājus visapkārt esi saaicinājis, kā uz svētku dienu, un Tā Kunga bardzības dienā neviens nav izglābies nedz atlicis; ko es auklēju un audzināju, mans ienaidnieks tos nokāvis. Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti. Viņš mani vedis un licis iet tumsā un ne gaismā. Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu. Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis. Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu. Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši. Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos. Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas. Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas takas sagrozījis. Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās. Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis. Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi. Viņš savas bultas iešāvis manās nierēs. Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu. Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm. Viņš manus zobus ar akmeņiem sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem. Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst. Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir iznīkusi. Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti. Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis. To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt. Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam iznīkuši, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala. Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu. Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē. Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību. Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā. Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta, Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, - Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam. Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi. Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības. Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus. Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes, Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā, Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz? Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis? Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums? Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem. Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga. Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami): Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis. Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis. Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri. Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū. Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums. Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts. Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ. Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav, Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā. Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ. Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas. Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani. Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam. Es piesaucu, ak Kungs, Tavu Vārdu no dziļās bedres, Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas. Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!” Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību. Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, - tiesā tu manu tiesu! Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani. Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani, Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu. Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa. Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem. Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, - Tavi lāsti lai ir pār viņiem! Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm. Kā zeltam spožums zudis un šķīstam zeltam jaukums, svētās vietas akmeņi izkaisīti visos ielu stūros! Ciānas dārgie bērni, kas bija līdzīgi šķīstam zeltam, kā tie nu top turēti par māla traukiem, par podnieka rokas darbu! Pat zvēri dod krūti un zīdina savus bērnus; bet manas tautas meita palikusi nežēlīga, tā kā strausi tuksnesī. Zīdama bērna mēle līp pie zoda no tvīkšanas, bērniņi prasa maizes, bet neviena nav, kas tiem to lauž. Kas gardumus ēda, nu pamirst pa ielām; kas purpurā uzaudzināti, tie nu apkampj mēslus. Un manas tautas meitas noziegums ir lielāks, nekā Sodomas grēki, kas piepeši tapa apgāzta, nevienam nepieliekot rokas. Viņas lielkungi bija spožāki nekā sniegs un baltāki nekā piens, viņu ģīmis bija sārtāks nekā krelles, tie bija skaisti kā safīrs. Bet nu viņu ģīmis tumšāks nekā melnums, ka tos nepazīst uz ielām; un viņu āda līp pie viņu kauliem, - tā ir izkaltusi kā malka. Zobena nokautie ir jo laimīgāki nekā bada nokautie, jo šie pamirst kā nodurti, tādēļ ka nav zemes augļu. Žēlīgu sievu rokas vārījušas savus bērnus, tie viņām bijuši par barību manas tautas meitas postā. Tas Kungs izdarījis Savu bardzību, Viņš izgāzis Savas dusmības karstumu un Ciānā iededzinājis uguni, kas aprijis viņas pamatus. To nebija ticējuši zemes ķēniņi, nedz kāds no pasaules iedzīvotājiem, ka pretinieki un ienaidnieki ieies pa Jeruzālemes vārtiem. Bet tas noticis viņas praviešu grēku dēļ, viņas priesteru noziegumu dēļ, tie viņas vidū izlējuši taisno asinis. Tie skraidīja šurp un turp kā akli pa ielām, sagānīti asinīm, tā ka nevarēja aizskart viņu drēbes. Un tiem sauca: atkāpjaties, jūs nešķīstie, atkāpjaties, atkāpjaties, neaizskariet nekā! Kad tie nu skrēja, maldījās, tad starp pagāniem sacīja: tie nedzīvos tur ilgāk. Tā Kunga dusmība tos izkaisījusi, Viņš tos vairs neuzlūkos; tie priesterus nav cienījuši un vecus nav žēlojuši. Mūsu acis vēl īgst, skatīdamās pēc mūsu palīga, kas veltīgs, mēs gaidīt gaidām uz tautu, kas nevar izglābt. Tie mūsu pēdas dzinuši, ka nevarējām staigāt pa savām ielām; mūsu gals ir tuvu, mūsu dienas ir piepildītas, jo mūsu gals atnācis. Mūsu dzinēji bijuši čaklāki nekā ērgļi apakš debess, tie mūs vajājuši pa kalniem, tuksnesī tie mums likuši valgus. Tā Kunga svaidītais, uz ko mūsu dzīvība stāvēja, ir gūstīts viņu bedrē, par ko sacījām: apakš viņa ēnas dzīvosim starp pagāniem. Priecājies un līksmojies, Edoma meita, Uc zemes iedzīvotāja! Tomēr biķeris nāks pie tevis arīdzan, tu piedzersies un tapsi kaunā. Tavs noziegums ir deldēts, Ciānas meita, Viņš tevi vairs neliks aizvest. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, tavus grēkus Viņš atklās. Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu kaunu. Mūsu mantas tiesa svešiniekiem kļuvusi, mūsu nami ārzemniekiem. Mēs esam bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes. Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku pērkam par maksu. Mēs topam vajāti pār kaklu pār galvu, mēs esam noguruši, dusas mums nav. Mēs esam devušies rokā ēģiptiešiem un Asīriešiem, lai dabūtu maizes paēst. Mūsu tēvi apgrēkojušies, un to vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus. Kalpi valda pār mums, un neviena nav, kas mūs izglābj no viņu rokām. Mums sava maize jāatved ar nāves bailēm, tuksneša zobena priekšā. Mūsu āda ir nomelnējusi kā ceplī no tāda briesmīga bada. Sievas Ciānā apsmietas, jaunavas Jūda pilsētās. Lielkungi caur viņu roku ir pakārti, un vecaju vaigs nav turēts godā. Jaunekļus dzen pie malšanas, un puiši klūp malku nesdami. Vecaji atstājās no vārtiem un jaunekļi no savām dziesmām. Mūsu sirds līksmība ir pārtraukta, mūsu diešana palikusi par vaimanām. Mūsu galvas kronis nokritis, - ak vai mums, ka esam grēkojuši! Tādēļ mūsu sirds gurdena, tādēļ mūsu acis palikušas tumšas; Ciānas kalna dēļ, kas izpostīts, ka lapsas pār to skraida. Tu, Kungs, paliec mūžīgi, Tavs godības krēsls līdz radu radiem. Kādēļ Tu mūs mūžam gribi aizmirst, kāpēc Tu mūs tik ilgi gribi atstāt? Kungs, atgriezi mūs pie Tevis, tad atgriezīsimies, atjauno mūsu dienas, tā kā vecos laikos. Jeb vai Tu mūs pavisam esi atmetis un tik ļoti par mums apskaities? Un notikās trīsdesmitā gadā, ceturtā mēnesī, piektā mēneša dienā, kad es biju starp aizvestiem pie Ķebaras upes, tad debesis atvērās, un es redzēju Dieva parādīšanas. Piektā mēneša dienā (tas bija piektais gads pēc ķēniņa Jehojahina aizvešanas cietumā), Tā Kunga vārds notika uz Ecehiēli, Buzus dēlu, priesteri Kaldeju zemē, pie Ķebaras upes, un Tā Kunga roka nāca pār viņu. Tad es skatījos, un redzi, vētra nāca no ziemeļa puses un liels padebesis, un uguņi laistījās un spožums tam bija visapkārt, un pašā vidū spulgoja kā gaišs zelts no uguns. Un no viņa vidus rādījās tā kā četri dzīvi radījumi, un tie izskatījās pēc cilvēku līdzības. Un ikvienam no viņiem bija četri vaigi, un ikvienam bija četri spārni. Un viņu kājas bija taisnas un viņu pēdas bija kā teļa nagi un spīdēja kā gludena vara spožums. Un cilvēku rokas bija apakš viņu spārniem viņu četros sānos, un visiem četriem bija savi vaigi un savi spārni. Viņu spārni bija salikti viens pie otra. Kad tie gāja, tad tie negriezās, ikkatrs gāja taisni uz priekšu. Un viņu vaigu izskats (priekšā) bija visiem četriem cilvēka vaigs un pa labo roku lauvas vaigs, un pa kreiso roku bija visiem četriem vērša vaigs un ērgļa vaigs visiem četriem (iekšpusē). Un viņu vaigi un viņu spārni augšā šķīrās; ikvienam divi (spārni) sitās kopā un divi apklāja viņu miesas. Un tie gāja ikviens taisni uz priekšu; kurp gars dzinās, turp tie gāja un neapgriezās iedami. Un izskats šiem dzīviem bija kā degošu ogļu izskats, kā lāpu spīdums; šis uguns spulgoja to dzīvo starpā. Un ugunij bija spožums, un no uguns izšāvās zibeņi. Un dzīvie šāvās šurp un turp kā zibeņi zibēdami. Un es uzskatīju dzīvos, un redzi, zemē pie dzīviem bija pa skritulim viņu četru vaigu priekšā. Skrituļa izskats un viņu darbs bija kā topāza izskats un visiem četriem bija vienāds izskats, un viņu izskats un viņu darbs bija tā kā būtu skritulis iekš skrituļa. Iedami tie gāja uz savām četrām pusēm; tie neapgriezās, kad tie gāja. Un viņu loki bija augsti un briesmīgi, un viņu loki bija pilni acu visapkārt pie visiem četriem skrituļiem. Un kad tie dzīvie gāja, tad skrituļi tiem gāja līdz, un kad tie dzīvie no zemes pacēlās, tad arī skrituļi pacēlās. Kurp gars dzinās, turp tie gāja pēc gara dzīšanās, un skrituļi tiem pacēlās līdz; jo dzīvo gars bija iekš skrituļiem. Kad tie gāja, tad arī šie gāja, un kad tie stāvēja, tad arī šie stāvēja; un kad tie no zemes pacēlās, tad arī skrituļi tiem pacēlās līdz; jo dzīvo gars bija iekš skrituļiem. Un virs dzīvo galvām bija tā kā debess izplatījums, bijājams, kristāla izskatā, augšā plētās pār viņu galvām. Un apakš šī izplatījuma viņu spārni bija pacelti vienam pret otru, ikvienam divi spārni, kas apsedza viņu miesas vienā pusē un otrā pusē. Un tiem ejot es dzirdēju viņu spārnu troksni, it kā varenu ūdeņu krākšanu, kā tā Visuvarenā balsi, kā ļaužu bara troksni, kā kara spēka troksni. Un kad tie stāvēja, tad tie savus spārnus nolaida. Un balss atskanēja no tā izplatījuma, kas virs viņu galvām; kad tie stāvēja, tad tie savus spārnus nolaida. Un uz tā izplatījuma virs viņu galvām bija redzams kā godības krēsls, kā safīra akmeņu izskats, un uz tā godības krēsla bija tā kā cilvēks, kas uz tā sēdēja. Un es redzēju tā kā gaiša zelta spožumu, kā uguns liesmas visapkārt un iekšā, no viņa gurniem uz augšu un no viņa gurniem uz apakšu es redzēju kā uguni, un spožums viņam bija visapkārt. Tā kā varavīksne, kas padebešos stāv lietus laikā, tāds bija tas spožums visapkārt. Tā izskatījās Tā Kunga godības līdzība. Un kad es to redzēju, tad es kritu uz savu vaigu, un dzirdēju viena runātāja balsi. Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, stājies kājās, tad Es ar tevi runāšu. Un kad Viņš uz mani runāja, tad nāca gars iekš manis un cēla mani kājās, un es dzirdēju To, kas uz mani runāja. Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, Es tevi sūtu pie Israēla bērniem, pie stūrgalvīgiem ļaudīm, kas sacēlušies pret Mani; viņi un viņu tēvi no Manis atkāpušies līdz šai pašai dienai. Un tie bērni ir stūrgalvji un cietām sirdīm: Es tevi sūtu pie tiem, un tev būs uz tiem sacīt: tā saka Tas Kungs Dievs. Un vai tie klausa, vai neklausa - jo tie ir pārgalvju suga - taču tiem būs zināt, ka pravietis ir viņu vidū. Bet tu, cilvēka bērns, nebīsties no tiem un nebīsties no viņu vārdiem: jebšu dadži un ērkšķi ap tevi, un tu dzīvo pie skorpioniem, tomēr nebīsties no viņu vārdiem un neiztrūksties no viņu vaiga; jo tie ir atkāpēju suga. Un tev būs Manus vārdus uz tiem runāt, vai tie klausa, vai neklausa; jo tie ir stūrgalvji. Bet tu, cilvēka bērns, klausi, ko Es tev saku: neesi neklausīgs, tā kā tā nepaklausīgā tauta. Atver savu muti un ēd, ko Es tev dodu. Tad es redzēju, un raugi, roka pret mani bija izstiepta, un redzi, iekš tās bija satīta grāmata. Un Viņš to attaisīja manā priekšā, un tā bija aprakstīta iekšpusē un ārpusē, un tur bija uzrakstītas raudu dziesmas, nopūtas un vaimanas. Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo satīto grāmatu, un ej un runā uz Israēla namu. Tad es atdarīju savu muti, un Viņš man deva ēst to satīto grāmatu. Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, dod savam vēderam ēst un pildi savas iekšas ar šo satīto grāmatu, ko Es tev dodu. Tad es ēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus. Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ej pie Israēla nama un runā uz tiem Manus vārdus. Jo tu netopi sūtīts pie ļaudīm, kam tumša valoda un grūta mēle, bet uz Israēla namu, Ne pie lielām tautām, kam tumšas valodas un grūtas mēles, kuru vārdus tu nevari saprast; bet pie tiem Es tevi esmu sūtījis, tie tevi var saprast. Bet Israēla nams negribēs tevi klausīt, tāpēc ka tie Mani negrib klausīt. Jo visam Israēla namam ir bieza piere un cieta sirds. Redzi, tavu vaigu Es daru cietu kā viņu vaigu, un tavu pieri biezu kā viņu pieri Tavu pieri Es esmu darījis kā dimantu, cietāku pār klinti. Nebīsties no tiem un neiztrūksties no viņu vaiga; jo tie ir atkāpēju suga. Un Viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ņem pie sirds visus Manus vārdus, ko Es uz tevi runāšu, un klausies tos ar savām ausīm. Un ej pie tiem aizvestiem, pie savu ļaužu bērniem, un runā uz tiem un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs; - vai tie nu klausa, vai neklausa. Tad Tas Gars mani pacēla, un es dzirdēju aiz sevis liela trokšņa balsi, kad Tā Kunga godība pacēlās no savas vietas, Un (es dzirdēju) to dzīvo spārnus, kas viens pie otra sniedzās, un to skrituļu rībēšanu viņiem līdzās un liela trokšņa skaņu. Tad Tas Gars mani pacēla un mani aizņēma, un es gāju rūgts sava gara karstumā, bet Tā Kunga roka bija pār mani stipra. Un es nonācu uz Telabību pie aizvestiem, kas dzīvoja pie Ķebaras upes, un paliku tur, kur tie dzīvoja, un paliku tur viņu vidū septiņas dienas ļoti noskumis. Un pēc septiņām dienām Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, Es tevi esmu licis par sargu Israēla namam, ka tev no Manas mutes būs klausīties to vārdu un viņiem no Manas puses piekodināt. Kad Es saku uz bezdievīgo: tu mirdams mirsi, - un tu viņu nepamāci un nerunā, ka tu bezdievīgo atgriezi no viņa bezdievīgā ceļa un viņu paturi dzīvu, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet kad tu bezdievīgo pamāci un viņš neatgriežas no savas bezdievības un no sava bezdievīgā ceļa, tad viņš nomirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis. Un kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu, tad Es viņam likšu piedauzīties, un tas mirs; kad tu viņu neesi pamācījis, tad viņš nomirs savos grēkos, un viņa taisnība, ko viņš darījis, netaps pieminēta, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet kad tu taisno pamāci, ka tam taisnam nebūs grēkot, un viņš negrēko, tad viņš tiešām dzīvos, tāpēc ka tas ir tapis pamācīts, un tu savu dvēseli esi izglābis. Un Tā Kunga roka bija tur uz manis, un Viņš uz mani sacīja: celies, ej ārā ielejā, un tur Es ar tevi runāšu. Tad es cēlos un izgāju ielejā, un redzi, tur stāvēja Tā Kunga godība, tā kā tā godība, ko es biju redzējis pie Ķebaras upes. Un es nokritu uz savu vaigu. Tad gars nāca iekš manis un mani cēla kājās, un Viņš runāja uz mani un sacīja uz mani: ej, ieslēdzies savā namā. Un redzi, tu cilvēka bērns, tev apliks virves, un tevi ar tām saistīs, un tu no tām nevarēsi noiet viņu vidū. Un Es tavai mēlei likšu pielipt pie zoda, un tu paliksi mēms un tiem nebūsi par pārmācītāju; jo tie ir atkāpēju suga. Bet kad Es ar tevi runāšu, tad Es atdarīšu tavu muti, un tev būs sacīt uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs! Kas klausa, lai klausa, un kas neklausa, lai neklausa; jo tie ir atkāpēju suga. Un tu cilvēka bērns, ņem sev ķieģeli un liec to savā priekšā un raksti uz to Jeruzālemes pilsētu. Un taisi aplenkumu pret to un uztaisi ielenkšanas torņus pret to un uzmet valni pret to un nostādi karaspēku pret to un liec tai mūru sitamos visapkārt. Un ņem sev dzelzs pannu un liec to par dzelzs mūri starp sevi un pilsētu, un griez savu vaigu pret to, un tā lai tā top apsēsta, un tu to apsēdi. Tā lai ir zīme Israēla namam. Un tu gulies uz saviem kreisiem sāniem un liec uz tiem Israēla nama noziegumu; pēc to dienu skaita, cik uz tiem gulēsi, tev būs nest viņu noziegumu. Jo Es tos gadus, cik viņi grēkojuši, tev skaitīšu par dienām, trīssimt deviņdesmit dienas; tik ilgi tev būs nest Israēla nama noziegumu. Un kad tu šās pabeigsi, tad gulies otru reizi uz saviem labiem sāniem un tev būs nest Jūda nama noziegumu četrdesmit dienas; Es tev dodu ik dienu par ik gadu. Un griez savu vaigu un savu atsegto elkoni pret apsēsto Jeruzālemi, un sludini pret viņu. Un redzi, Es tev aplikšu virves, ka nevarēsi grozīties no vieniem sāniem uz otriem, kamēr būsi pabeidzis savas aplenkuma dienas. Un tu ņem sev kviešus un miežus un pupas un lēcas, putraimus un rudzus, un liec tos traukā, un taisi sev no tiem maizi, pēc to dienu skaita, cik tu gulēsi uz saviem sāniem, ka tev ir ko ēst trīssimt un deviņdesmit dienas. Tava barība, ko tu ēdīsi, lai sver divdesmit sēķeļus uz dienu; savos laikos tev to būs ēst. Arī ūdeni tev būs dzert ar mēru, hina sesto tiesu, savos laikos tev to būs dzert. Un tev būs ēst miežu karašas, un tās cept uz cilvēka sūdiem priekš viņu acīm. Un Tas Kungs sacīja: Israēla bērni tāpat ēdīs savu maizi nešķīstu starp pagāniem, kurp Es tos aizdzīšu. Tad es sacīju: ak Kungs, Dievs! Redzi, mana dvēsele nekad nav sagānījusies, jo no savas jaunības es neesmu ēdis ne maitu, ne saplosītu, un neganta gaļa nav nākusi manā mutē. Un Viņš uz mani sacīja: redzi, Es tev atvēlu ņemt lopu mēslus cilvēku sūdu vietā, uz kuriem tev būs sataisīt savu maizi. Un Viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns! Redzi, Es atņemšu maizes padomu Jeruzālemē, un tie maizi ēdīs pēc svara un ar sirdēstiem, un dzers ūdeni ar mēru un ar izbailēm, Tādēļ ka tiem būs maizes un ūdens trūkums, un tie iztrūksies viens ar otru un ies bojā savos noziegumos. Un tu, cilvēka bērns, ņem sev asu nazi, bārdas dzinēja nazi tev būs ņemt, un nodzen ar to savu galvu un savu bārdu; pēc ņem svarus un dali tos (matus). Trešo tiesu sadedzini ar uguni pilsētas vidū, kad aplenkuma dienas beigsies; trešo tiesu ņem un sacērt to ar zobenu viņai visapkārt, un trešo tiesu izkaisi vējā, un Es izvilkšu zobenu viņiem pakaļ Un ņem no tiem kādu mazumiņu un iesien to savas drēbes stūrī, Un ņem vēl no tiem un iemet ugunī un sadedzini tos ar uguni; no tiem izies uguns pār visu Israēla namu. Tā saka Tas Kungs Dievs: šī ir Jeruzāleme, ko Es esmu iecēlis vidū starp pagāniem, un viņai visapkārt ir zemes. Bet viņa turējās pretī Manām tiesām, noziegdamās vairāk nekā pagāni, un Maniem likumiem nekā tās valstis, kas viņai visapkārt; jo tie ir atmetuši Manas tiesas un nav staigājuši Manos likumos. Tādēļ Tas Kungs Dievs tā saka: Tāpēc ka jūs vairāk trakojāt nekā tie pagāni, kas apkārt ap jums, un Manos likumos nestaigājāt un nedarījāt Manas tiesas un nedarījāt arī pēc to pagānu tiesām, kas apkārt ap jums, - Tāpēc Tas Kungs Dievs tā saka: redzi, Es (celšos) pret tevi, tiešām, Es pats! Tavā starpā Es turēšu tiesu priekš pagānu acīm. Un Es darīšu tavā starpā, kā Es vēl neesmu darījis un kā vairs nedarīšu, visu tavu negantību dēļ. Tāpēc tēvi ēdīs savus bērnus tavā starpā, un bērni ēdīs savus tēvus, un Es tavā starpā turēšu tiesu un visus tavus atlikušos izkaisīšu visos vējos. Tādēļ, tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka tu esi sagānījusi Manu svēto vietu ar visādiem gānekļiem un ar visādu negantību, tad Es cirpšu, un Mana acs nežēlos, un Es netaupīšu. Trešā tiesa no tevis nomirs ar mēri un iznīks tavā starpā badā, un trešā tiesa kritīs caur zobenu visapkārt ap tevi, un trešo tiesu Es izkaisīšu visos vējos, un Es izvilkšu zobenu tiem pakaļ. Tā Mana dusmība pilnīgi notiks un Mana bardzība izgāzīsies uz viņiem, un Es pie tiem atriebšos, un tie sajutīs, ka Es esmu Tas Kungs, kas Savā karstumā runājis, kad Savu bardzību pret tiem pilnīgi būšu parādījis. Es tevi likšu par tuksnesi un par kaunu starp pagāniem, kas visapkārt ap tevi, priekš visu to acīm, kas iet garām. Un tu būsi par apsmieklu un kaunu, par mācību un biedēkli pagāniem, kas visapkārt ap tevi, kad Es tevi sodīšu dusmībā un bardzībā un ar briesmīgām sodībām, - Es Tas Kungs to esmu runājis, - Kad Es izsūtīšu pret tiem niknas bada bultas, kas nomaitās, ko Es izsūtīšu jūs nomaitāt; un Es vairošu badu pār jums un jums atņemšu maizes padomu. Un Es pār jums sūtīšu badu un niknus zvērus, tie laupīs tavus bērnus; un mēris un asinis ies apkārt tavā starpā, un Es vedīšu zobenu pār tevi; Es Tas Kungs to esmu runājis. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns! Griez savu vaigu pret Israēla kalniem un sludini pret tiem Un saki: Israēla kalni, klausāties Tā Kunga Dieva vārdu! Tā saka Tas Kungs Dievs uz kalniem un pakalniem, uz upēm un ielejām: redzi! Es vedu pār jums zobenu un izdeldu jūsu elku altārus. Un jūsu altāri taps nopostīti un jūsu saules stabi nolauzti, un Es gāzīšu jūsu nokautos jūsu elku priekšā. Un Es nodošu Israēla bērnu trūdus viņu elku priekšā un kaisīšu jūsu kaulus ap jūsu altāriem. Visur, kur jūs mājojat, pilsētas būs postītas un elku kalni atstāti, jo jūsu altāri būs sagāzti un nopostīti un jūsu elki būs salauzti un izdeldēti, un jūsu saules stabi tiks nocirsti un jūsu darījumi iznīcināti. Un jūsu vidū gulēs nokauti, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Bet Es (kādus) atlicināšu, ka jums paliek, kas zobenam izmūk starp pagāniem, kad jūs tapsiet izkaisīti pa zemēm. Tad jūsu izglābtie Mani pieminēs starp pagāniem, kur tie būs cietumā, kad Es būšu salauzis viņu mauku sirdis, kas no Manis atkāpušās, un viņu acis, kas mauko pakaļ viņu elkiem, un tiem riebsies ļaunums, ko tie darījuši visās savās negantībās. Un tiem būs samanīt, ka Es esmu Tas Kungs; Es nebūt neesmu velti runājis, ka viņiem darīšu šo ļaunumu. Tā saka Tas Kungs Dievs: sasit savas rokas un sit ar kāju pie zemes un sauc: ak vai! Pār visām niknām Israēla nama negantībām, jo tie kritīs caur zobenu, caur badu un caur mēri. Kas tālu, tas kritīs caur mēri, un kas tuvu, tas kritīs caur zobenu, bet kas atliksies un izglābsies, nomirs badā. Tā Es pret tiem izdarīšu Savu bardzību. Tad jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kad viņu nokautie gulēs viņu elku priekšā ap viņu altāriem pa visiem augstiem pakalniem, pa visiem kalnu galiem un apakš visiem zaļiem kokiem un apakš visiem kupliem ozoliem, vietās, kur tie saldu smaržu upurēja visiem saviem elkiem. Un Es izstiepšu Savu roku pār viņiem, un darīšu zemi par postažu un tuksnesi vairāk nekā Diblas tuksnesi, visur, kur viņi mājo; un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Un tu, cilvēka bērns, tā Tas Kungs Dievs saka par Israēla zemi: gals, gals nāk pār četriem zemes stūriem! Nu nāk gals pār tevi, jo Es sūtīšu Savu dusmību pret tevi, un tevi sodīšu pēc taviem ceļiem un atmaksāšu tev par visām tavām negantībām. Un Mana acs tevi nežēlos, un Es netaupīšu, bet Es tev darīšu pēc taviem ceļiem, un atmaksāšu tavas negantības, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Tā saka Tas Kungs Dievs: nelaime, redzi, nelaime vien nāk! Gals nāk, gals nāk, tas ir uzmodies pret tevi, redzi, tas nāk! Tavs liktenis nāk, zemes iedzīvotāji. Laiks nāk, diena ir tuvu, troksnis, ne gaviles uz kalniem. Nu Es drīz gribu izgāzt Savu bardzību pār tevi un izdarīt Savu dusmību pret tevi un tevi sodīt pēc taviem ceļiem un atmaksāt tev visas tavas negantības. Un Mana acs nežēlos, un Es netaupīšu; pēc taviem ceļiem Es tev došu un tavas negantības Es tev atmaksāšu, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kas sit. Redzi, diena, redzi, tā nāk, liktenis nāk; rīkste zied, lepnība zaļo. Varas darbs ir uzaudzis par rīksti bezdievībai, neviens no tiem neatliksies, neviens no viņu draudzes, neviens no viņu pulka, nekādas žēlabas par tiem. Laiks nāk, diena nāk. Lai pircējs nepriecājās, un pārdevējs lai nenoskumst; jo bardzība nāk pār visu viņas draudzi. Jo pārdevējs neatdabūs, ko pārdevis, jebšu(tie abi ) vēl dzīvos; jo tā parādīšana nebūs velti notikusi pār visu viņas draudzi, un neviens, kas noziegumā, neizglābs savu dzīvību. Lai pūš ar taurēm un visu dara gatavu, tomēr nebūs, kas ies karā; jo Mana dusmība ir pār visu viņas draudzi. Zobens ir ārā, un mēris un bads ir iekšā. Kas laukā, tas nomirs caur zobenu, un kas pilsētā, to aprīs bads un mēris. Un viņu bēgļi, kas izbēg, būs kalnos un visi vaidēs kā baloži ielejā, ikkatrs sava nozieguma dēļ. Visas rokas nogurs un visi ceļi sašļuks. Tie apvilks maisus, un bailība tos apklās, un pār visiem viņu vaigiem būs kauns un visas viņu galvas būs plikas. Tie izmetīs savu sudrabu uz ielām, un viņu zelts būs par nešķīstību, viņu sudrabs un viņu zelts tos nevarēs izglābt Tā Kunga dusmības dienā. Ar to tie nepieēdinās savu dvēseli, nedz pildīs savu vēderu; jo tas tiem bija par apgrēcību, ka noziedzās. Viņš (Dievs) ir savu skaisto glītumu jauki izgreznojis, bet tie ir negantību bildes un apgānīšanas tur iecēluši. Tāpēc darīšu Es viņiem to par nešķīstību. Un Es to nodošu svešiem rokā par laupījumu, un bezdievīgiem virs zemes, ka tie to laupa un ka tie to sagāna. Un Savu vaigu Es no tiem gribu nogriezt, ka tie Manu mantu sagāna, un postītāji pār to nāks un to sagānīs. Taisi ķēdes, jo zeme ir pilna asins grēku, un pilsēta pilna varas darbu. Tāpēc Es atvedīšu no pagāniem tos niknākos, tie viņu namus iemantos, un to vareno lepnībai Es darīšu galu, viņu svētekļi tiks sagānīti. Posts klāt; mieru meklēs, bet nav. Bēdas nāks pār bēdām un vēsts pār vēsti; tad meklēs parādīšanas no praviešiem, bet bauslība iznīks priesteriem un padoms vecajiem. Ķēniņš bēdāsies, un lielkungi būs apģērbti ar izbailēm, un tās zemes ļaudīm rokas nogurs. Es tiem darīšu pēc viņu ceļiem un pēc viņu nopelna Es tos gribu sodīt, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Un notikās sestā gadā, sestā mēnesī, piektā mēneša dienā: kad es sēdēju savā namā, un Jūda vecaji sēdēja manā priekšā, tad tur Tā Kunga Dieva roka krita uz mani. Un es redzēju, un raugi, tur bija viens, kam ģīmis bija kā uguns; no viņa gurniem lejup tas bija kā uguns, un no viņa gurniem augšup tas bija kā debess mirdzums un kā gaiša zelta spožums. Un Viņš izstiepa tā kā roku un mani sagrāba pie manas galvas matiem. Un Tas Gars mani pacēla starp zemi un debesi un mani aiznesa Dieva parādīšanā uz Jeruzālemi priekš iekšējā pagalma vārtu durvīm, kas stāv pret ziemeli, tur bija vieta tam riebīgam elka tēlam, kas bija par riebšanu. Un redzi, tur bija Israēla Dieva godība tāda pat, kādu es biju redzējis ielejā. Un Viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns, pacel jel savas acis pret ziemeli! Un es pacēlu savas acis pret ziemeli, un redzi, pret ziemeļa pusi pie altāra vārtiem bija šis riebīgais elks, kur iet iekšā. Un Viņš sacīja uz mani: cilvēka bērns, vai tu redzi, ko tie dara, tās lielās negantības, ko Israēla nams šeit dara, ka Man jāatstāj Sava svētā vieta? Bet tu redzēsi vēl lielākas negantības. Tad Viņš mani veda pie pagalma durvīm; un es redzēju, un raugi, tur bija caurums sienā. Un Viņš sacīja uz mani: cilvēka bērns, lauzies jel caur to sienu! Un es lauzos caur to sienu, un redzi, tur bija durvis. Tad Viņš sacīja uz mani: ej iekšā un redzi tās niknās negantības, ko tie še dara. Un es gāju iekšā un skatījos, un redzi, tur bija visādas bildes no līdējiem tārpiem un negantiem lopiem, visādi Israēla nama elkadievi, rakstīti pie sienas visapkārt. Un septiņdesmit vīri no Israēla nama vecajiem un Jazanija, Šafana dēls, šo vidū, stāvēja viņu priekšā, un ikvienam bija rokā savs kvēpināmais trauks, un smaržīgu dūmu mākonis cēlās uz augšu. Tad Viņš sacīja uz mani: vai tu redzi, cilvēka bērns, ko Israēla nama vecaji dara tumsā, ikviens savā elku kambarī? Jo tie saka: Tas Kungs mūs neredz, Tas Kungs zemi atstājis. Un Viņš sacīja uz mani: tu vēl redzēsi lielas negantības, ko tie dara. Un Viņš mani veda pie Tā Kunga nama vārtu durvīm, kas pret ziemeli, un redzi, tur sēdēja sievas, tās apraudāja Tamusu. Un Viņš uz mani sacīja: vai tu to redzi, cilvēka bērns? Tu redzēsi vēl lielākas negantības nekā šīs. Un Viņš mani ieveda Tā Kunga nama iekšējā pagalmā, un redzi, pie Tā Kunga nama durvīm starp priekšnamu un altāri bija kādi divdesmit pieci vīri, ar muguru pret Tā Kunga namu un ar vaigu uz rītiem, un tie klanījās pret rīta pusi saules priekšā. Tad Viņš uz mani sacīja: vai tu to redzi, cilvēka bērns? Vai Jūda namam tā maza lieta, darīt tādas negantības, ko tie še dara, ka zemi piepilda ar varas darbu, un arvien atkal Mani kaitina; jo redzi, vīna stīgas tie tur pie sava deguna! Tāpēc Es arīdzan darīšu pēc Savas bardzības, un Mana acs nežēlos, un Es nesaudzēšu. Jebšu tie ar stipru balsi kliedz priekš Manām ausīm, tomēr Es tos neklausīšu. Un Viņš sauca priekš manām ausīm ar stipru balsi un sacīja: lai nāk tuvu tie pilsētas piemeklētāji, un ikviens ar saviem kaujamiem ieročiem rokā. Un redzi, seši vīri nāca no augšvārtu ceļa, kas pret ziemeli, ikviens savu kaujamo ieroci rokā. Bet viens vīrs bija viņu vidū, audeklī ģērbies, un rakstāmās lietas pie gurniem. Un tie nāca iekšā un nostājās vara altārim sānis. Un Israēla Dieva godība aizcēlās no ķeruba, kur tas bija virs tā, uz nama sliekšņa, un sauca vīram, kas ģērbies audeklī, kam rakstāmās lietas bija pie gurniem. Un Tas Kungs uz viņu sacīja: ej pa pilsētu cauri, pa Jeruzālemi cauri, un apzīmē ar zīmi pie pierēm ļaudis, kas nopūšas un vaid par visām šīm negantībām, kas viņu starpā top darītas. Bet uz tiem citiem Viņš sacīja priekš manām ausīm: ejat pa pilsētu viņam pakaļ un kaujiet jūsu acs lai nežēlo, un nesaudzējiet. Nokaujiet sirmgalvjus, jaunekļus un jaunietes un bērnus un sievas, kamēr jūs tos izdeldējat. Bet neaizskariet nevienu no tiem, pie kā tā zīme ir. Un iesāciet no manas svētās vietas. Un tie iesāka pie vecajiem, kas tā nama priekšā bija. Un Viņš uz tiem sacīja: sagāniet to namu un piepildiet pagalmus ar nokautiem; izejiet! Un tie izgāja un sita to pilsētu. Un notikās, kad tie tos sita un es atliku, tad es kritu uz savu vaigu un brēcu un sacīju: ak Kungs, Dievs! Vai Tu visus atlikušos iekš Israēla gribi izdeldēt, izgāzdams Savu bardzību pār Jeruzālemi? Tad Viņš uz mani sacīja: Israēla un Jūda nama noziegums ir ļoti varen liels, un zeme ir ar asinīm piepildīta, un pilsēta ir netaisnības pilna; jo tie saka: Tas Kungs zemi atstājis, un Tas Kungs neredz. Tad ir Mana acs nežēlos, un Es nesaudzēšu, Es metīšu viņu grēkus uz viņu galvu. Un redzi, vīrs, kas ģērbies audeklī, kam rakstāmās lietas bija pie gurniem, atnesa vēsti atpakaļ un sacīja: es esmu darījis, kā Tu man pavēlējis. Un es redzēju, un raugi, uz tā izplatījuma pār to ķerubu galvām bija kā safīra akmens, tā kā goda krēsls redzams pār viņiem. Un Viņš runāja uz to vīru, kas bija ģērbies audeklī, un sacīja: ej iekšā starp skrituļiem apakš ķerubiem, un pildi savas rokas ar degošām oglēm, kas starp ķerubiem, un kaisi tās pār pilsētu. Un viņš gāja iekšā priekš manām acīm. Un ķerubi stāvēja namam pa labo roku, kad tas vīrs iegāja, un padebesis piepildīja iekšējo pagalmu. Tad Tā Kunga godība pacēlās no ķerubiem pie nama sliekšņa, un nams piepildījās ar padebesi, un pagalms bija pilns spožuma no Tā Kunga godības. Un ķerubu spārnu troksni dzirdēja līdz ārējam pagalmam, kā Visuvarenā Dieva balsi, kad Tas runā. Un kad Viņš tam vīram, kas ģērbies audeklī, bija pavēlējis un sacījis: ņem uguni no skrituļiem starp ķerubiem, tad viņš gāja iekšā un piestājās pie viena skrituļa. Tad ķerubs izstiepa savu roku starp ķerubiem pēc tā uguns, kas bija starp ķerubiem, un to ņēma un deva vīram rokā, kas bija ģērbies audeklī; tas to ņēma un izgāja ārā. Un tur parādījās pie ķerubiem tā kā cilvēka roka apakš viņu spārniem. Tad es redzēju, un raugi, četri skrituļi bija pie ķerubiem, pie ikkatra ķeruba viens skritulis, un skrituļi izskatījās kā topāza akmeņi: Un tie četri bija vienādi pēc izskata, tā kā būtu skritulis iekš skrituļa. Ejot tie gāja uz savām četrām pusēm, tie ejot negriezās, bet kurp galva turējās, turp tie gāja pakaļ, tie ejot negriezās. Un visa viņu miesa un viņu mugura un viņu rokas un viņu spārni un skrituļi bija pilni acu visapkārt pie tiem četriem un viņu skrituļiem. Skrituļi tapa nosaukti viesulis priekš manām ausīm. Un ikvienam bija četri vaigi, pirmais vaigs bija ķeruba vaigs, un otrais vaigs bija cilvēka vaigs, un trešais bija lauvas vaigs, un ceturtais bija ērgļa vaigs. Un ķerubi cēlās. Tie bija tie paši dzīvie, ko biju redzējis pie Ķebaras upes. Un kad ķerubi gāja, tad tie skrituļi gāja viņiem sānis, un kad ķerubi savus spārnus pacēla, no zemes uz augšu skriet, tad arī skrituļi no viņu sāniem nešķīrās. Kad tie stāvēja, tad arī šie stāvēja, un kad tie cēlās, tad arī šie cēlās, jo tā dzīvā gars bija iekš tiem. Un Tā Kunga godība gāja nost no nama sliekšņa un stāvēja uz ķerubiem, Un ķerubi cilāja savus spārnus un pacēlās no zemes uz augšu priekš manām acīm iziedami, un skrituļi gāja viņiem sānis; un tie nostājās pie Tā Kunga nama vārtu durvīm pret rīta pusi, un Israēla Dieva godība bija virsū pār viņiem. Šie bija tie dzīvie, ko es redzēju apakš Israēla Dieva pie Ķebaras upes, un es nomanīju, tos esam ķerubus. Ikvienam bija četri vaigi un ikvienam bija četri spārni un apakš viņu spārniem bija kā cilvēku rokas. Un viņu vaigi izskatījās kā tie, ko biju redzējis pie Ķebaras upes, šiem un viņiem bija vienāds izskats; un ikviens gāja taisni uz priekšu. Un Gars mani pacēla un mani nesa pie Tā Kunga nama priekšējiem vārtiem, kas pret rītiem stāv; un redzi, pie vārtu durvīm bija divdesmit un pieci vīri, un viņu vidū es redzēju Jazaniju, Asura dēlu, un Pelatiju, Benajas dēlu, ļaužu virsniekus. Un Viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns, šie ir tie vīri, kas netaisnību izdomā un dod ļaunu padomu šinī pilsētā. Tie saka: laiks vēl nav klāt, namus celt! Šī (pilsēta) ir pods un mēs gaļa. Tāpēc sludini pret tiem, sludini, cilvēka bērns! Tad Tā Kunga Gars krita uz mani un uz mani sacīja: runā: tā saka Tas Kungs: jūs, ak Israēla nams, sakāt tā, jo Es zinu, kādas domas jums nāk prātā. Varen daudz ir to, ko esat nokāvuši šinī pilsētā, un viņas ielas jūs esat pildījuši ar nokautiem. Tādēļ Tas Kungs Dievs tā saka: jūsu nokautie, ko jūs viņas vidū esat nogāzuši, tie ir gaļa, un šī (pilsēta) ir pods, bet jūs no viņas vidus izvedīs ārā. Jūs bīstaties no zobena, un zobenu Es vedīšu pār jums, saka Tas Kungs Dievs. Es jūs no viņas vidus izvedīšu ārā un jūs nodošu svešiem rokā un nesīšu jums tiesu. Jūs kritīsiet caur zobenu, Es jūs sodīšu pie Israēla robežām, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Šī (pilsēta) jums nebūs par podu, un jūs nebūsiet par gaļu viņas vidū; pie Israēla robežām Es jūs gribu sodīt. Un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, tāpēc ka neesat staigājuši Manos likumos nedz darījuši Manas tiesas, bet turējušies pēc pagānu tiesām, kas jums visapkārt. Un notikās, kad es sludināju, tad Pelatija, Benajas dēls, nomira. Tad es kritu uz savu vaigu un brēcu ar stipru balsi un sacīju: Ak Kungs Dievs, vai tu pavisam galu darīsi Israēla atlikušiem? Tad Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns, tie ir tavi brāļi, tavi brāļi, tavi radi, un viss Israēla nams visnotaļ ir tie, uz ko Jeruzālemes iedzīvotāji saka: atkāpjaties tālu no Tā Kunga, šī zeme mums ir dota par mantību. Tādēļ saki: tā saka Tas Kungs Dievs: jebšu Es tos tālu esmu aizvedis starp tautām un tos izkaisījis pa valstīm: taču Es par mazu brīdi tiem būšu par svētumu tanīs valstīs, kur tie nākuši. Tādēļ saki: tā saka Tas Kungs Dievs: tiešām, Es jūs sapulcināšu no tām tautām un jūs salasīšu no tām valstīm, kur esat izkaisīti, un Es jums došu Israēla zemi. Un tie nāks uz turieni un ņems visus viņas gānekļus un visas viņas negantības no tās nost. Un Es tiem došu vienādu sirdi un Es jums došu jaunu garu, un atņemšu akmens sirdi no viņu miesām un tiem došu miesīgu sirdi, Lai tie staigā Manos likumos un sarga Manas tiesas un tās dara, un tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu. Bet tiem, kam sirds pēc savu gānekļu un neganto elku prāta dzenās, tiem Es viņu grēkus metīšu uz viņu galvu, saka Tas Kungs Dievs. Tad ķerubi pacēla savus spārnus un skrituļi bija viņiem sānis, un Israēla Dieva godība bija virsū pār tiem. Un Tā Kunga godība cēlās no pilsētas vidus un nostājās uz tā kalna, kas pilsētai pret rītiem. Tad Gars mani pacēla un mani aizveda parādīšanā un caur Dieva Garu uz Kaldeju pie aizvestiem, un parādīšana, ko es biju redzējis, no manis nozuda. Un es tiem aizvestiem runāju visus Tā Kunga vārdus, ko Viņš man bija parādījis. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns, tu dzīvo atkāpēju sugā, kam acis ir redzēt, bet tie neredz, kam ausis ir dzirdēt, bet tie nedzird, jo tie ir atkāpēju suga. Bet tu, cilvēka bērns, taisi sev ceļa rīkus un izej pašā dienas laikā priekš viņu acīm un aizej no savas vietas uz citu vietu priekš viņu acīm, vai tie varbūt samanīs, ka tie ir atkāpēju suga. Tāpēc iznes savus rīkus, kā ceļa rīkus pašā dienas laikā priekš viņu acīm, un tad izej vakarā priekš viņu acīm, kā tie iziet, kas uz ceļu dodās. Lauzies caur sienu priekš viņu acīm un iznes tur (savus rīkus). Priekš viņu acīm tev tos būs nest uz pleciem, tumsā tev tos būs iznest, savu vaigu tev būs apsegt, ka neredzi zemi. Jo Es tevi esmu licis par brīnuma zīmi Israēla namam. Un es darīju, kā man bija pavēlēts; es iznesu savus rīkus dienas laikā, kā ceļa rīkus, un vakarā es caur sienu izlauzos ar roku; es tos iznesu tumsā, un tos nesu uz pleciem priekš viņu acīm. Un no rīta Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns! Vai Israēla nams, tā atkāpēju suga, uz tevi nav sacījis: ko tu dari! Saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: šī nasta ir Jeruzālemes valdnieks un viss Israēla nams, kas tur iekšā. Saki: es esmu jūsu brīnuma zīme; kā es esmu darījis, tā viņiem darīs, tie aizies un taps vesti cietumā. Un tas valdnieks, kas viņu vidū, nesīs uz pleciem tumsā un aizies; tie lauzīsies caur sienu, viņu tur izvest, viņa vaigs taps apsegts, tādēļ ka viņam ar acīm zemi nebūs redzēt. Un Es izplētīšu savu tīklu pār viņu, ka viņš top gūstīts manos valgos, un Es viņu vedīšu uz Bābeli Kaldeju zemē, viņš to neredzēs, bet tur mirs. Un visus, kas ap viņu, viņa palīgus, un visus viņa pulkus Es izkaisīšu visos vējos un izvilkšu zobenu viņiem pakaļ Tā tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es tos izklīdināšu pa tautām un tos izkaisīšu pa valstīm. Tomēr kādu mazu pulciņu no tiem Es atlicināšu no zobena, no bada un no mēra, lai tie viņu negantības stāsta tautu vidū, kurp tie nāks, un lai samana, ka Es esmu Tas Kungs. Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, tev savu maizi būs ēst ar drebēšanu un savu ūdeni dzert ar trīcēšanu un bēdām. Un tev būs sacīt uz tās zemes ļaudīm: tā saka Tas Kungs Dievs par Jeruzālemes iedzīvotājiem Israēla zemē: tie ēdīs savu maizi ar bēdām un dzers savu ūdeni ar sirdēstiem, tādēļ ka viņu zeme taps tukša no savas pilnības, visu savu iedzīvotāju varas darbu dēļ. Un tās pilsētas, kas iedzīvotāju pilnas, kļūs postītas, un tā zeme būs par tuksnesi, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, kas tas jums par sakāmu vārdu Israēla zemē, ka jūs sakāt: laiks ilgi velkās, un visa parādīšana būs nieki! Tādēļ saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: Es šim sakāmam vārdam likšu zust, ka to par sakāmu vārdu vairs nelietos iekš Israēla. Bet runā uz tiem: tās dienas nākušas tuvu līdz ar ikvienu parādīšanas vārdu. Jo vairs nebūs veltīgas parādīšanas un viltīgas sludināšanas iekš Israēla nama. Jo Es, Tas Kungs, Es runāju; tas vārds, ko Es runāju, notiks un vairs nevilcināsies; jo jūsu dienās, atkāpēju suga, Es runāšu vienu vārdu, un tam likšu notikt, saka Tas Kungs Dievs. Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, redzi, Israēla nams saka: tā parādīšana, ko šis redz, velkas uz ilgu laiku, un šis sludina par laikiem, kas ir tālu. Tāpēc saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs, neviens no Maniem vārdiem vairs nevilcināsies; tas vārds, ko Es runāšu, notiks, saka Tas Kungs Dievs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns, sludini pret Israēla praviešiem, kas nākošās lietas sludina, un saki uz praviešiem, kas no savas pašu sirds sludina: klausiet Tā Kunga vārdu. Tā saka Tas Kungs Dievs: ak vai, trakiem praviešiem, kas pēc sava pašu prāta staigā, un nekā neredz! Tavi pravieši, ak Israēl, ir kā lapsas sagruvušos mūros. Jūs nestājaties plaisumos nedz taisiet sētu ap Israēla namu, un nestāviet karā Tā Kunga dienā. Viņu skatīšana ir viltus un viņu sludināšana meli, kad tie saka: Tas Kungs to ir sacījis, un tomēr Tas Kungs tos nav sūtījis, un cerē, ka viņu vārds piepildīsies. Vai jūsu skatīšana nebija viltus un jūsu sludināšana nebija meli? Jūs sakāt, Tas Kungs to ir runājis, un tomēr Es neesmu runājis. Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka jūs runājiet melus un skatiet viltu, tādēļ, redzi, Es celšos pret jums, saka Tas Kungs Dievs. Un Mana roka būs pret praviešiem, kas viltu redz un melus sludina. Tiem nebūs būt Manu ļaužu draudzē un nebūs tapt rakstītiem Israēla nama rakstā un nebūs nākt Israēla zemē, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs: Tāpēc, tāpēc ka tie Manus ļaudis pieviļ un saka: miers, kur miera nav. Šis uztaisa sienu no māliem, un citi to apmet ar kaļķiem. Saki uz tiem, kas ar kaļķiem apmet: kritīs; stiprs lietus gāzīsies, un Es metīšu lielus krusas gabalus, un liels viesulis plosīsies, redzi, tad tā siena kritīs. Vai uz jums nesacīs: kur nu ir tie kaļķi, ar ko jūs esat apmetuši? Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: tiešām, Es sūtīšu lielu viesuli Savā bardzībā, un gāzīšu stipru lietu Savā dusmībā, un lielus krusas gabalus Savā karstumā, kas tai darīs galu. Tā Es nolauzīšu to sienu, ko jūs esat apmetuši ar kaļķiem, un to gāzīšu pie zemes, un viņas pamats taps atsegts; tā viņa grūs un jūs viņas vidū iesiet bojā, un samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Tā Es izdarīšu savu bardzību pret to sienu un pret tiem, kas viņu apmet ar kaļķiem; un Es uz jums sacīšu: tur vairs nav nedz sienas, nedz to, kas viņu apmet (ar kaļķiem), To Israēla praviešu, kas Jeruzālemei sludina, un priekš viņas redz miera parādīšanas, un tomēr miera nav, saka Tas Kungs Dievs. Un tu, cilvēka bērns, griez savu vaigu pret savu ļaužu meitām, kas no savas pašu sirds sludina, un sludini pret viņām. Un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: ak vai tām, kas šuj burvju apsējus apakš visu roku padusēm un taisa pagalvju spilvenus priekš jauniem un veciem, gūstīt dvēseles! Jūs gūstat manu ļaužu dvēseles; bet savas pašu dvēseles gribat paturēt dzīvas. Un jūs Mani sagāniet pie Maniem ļaudīm par kādām saujām miežu un par kādiem maizes kumosiem, un nokaujat tās dvēseles, kam nebija mirt, un paturat dzīvas tās dvēseles, kam nebija dzīvot, caur saviem meliem pie Maniem ļaudīm, kas melus klausa. Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret jūsu burvju apsējiem, ar ko jūs dvēseles gūstat, ka tās tiek vaļā, un tos raušu no jūsu rokām un atsvabināšu tās dvēseles, tās dvēseles, ko jūs gūstat, ka tās tiek vaļā. Es arī saplēsīšu jūsu pagalvju spilvenus, un atpestīšu Savus ļaudis no jūsu rokas, tā ka tie jūsu rokā vairs nebūs par medījumu, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Tādēļ ka jūs apbēdinājāt tā taisnā sirdi ar viltu, ko Es neesmu apbēdinājis, un stiprinājāt tā bezdievīgā rokas, lai tas neatgriežas no sava ļaunā ceļa, ka dzīvotu: Tādēļ jums vairs nebūs viltu skatīt nedz melus sludināt, bet Es izglābšu Savus ļaudis no jūsu rokas, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Un pie manis atnāca kādi Israēla vecaji un apsēdās manā priekšā. Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, šie vīri savus elkadievus uzņēmuši savā sirdī un to, kas viņus apgrēcina, cēluši priekš savām acīm; vai tad tādiem bija Mani jautāt? Tādēļ runā ar tiem un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: ikviens no Israēla nama, kas savā sirdī uzņem elkudievus un ceļ priekš savām acīm, kas viņus apgrēcina, un nāk pie pravieša, - tad Es Tas Kungs viņam atbildēšu pēc viņu elkadievu pulka, Lai Es Israēla namam sirdi aizgrābju, jo tie visi no Manis ir atkāpušies caur saviem elkadieviem. Tāpēc saki uz Israēla namu: tā saka Tas Kungs Dievs: atgriežaties un nogriežaties no saviem elkadieviem un nogriežat savu vaigu no visām savām negantībām. Jo ikviens no Israēla nama un no svešiniekiem, kas Israēla starpā dzīvo, kas no Manis atkāpjas un uzņem savus elkadievus savā sirdī un ceļ priekš savām acīm, kas viņus apgrēcina, un nāk pie pravieša caur viņu Mani vaicāt, - Es esmu Tas Kungs, - tam no Manis kļūs atbilde, Un Es celšu Savu vaigu pret šo vīru un to likšu par zīmi un sakāmu vārdu un to izdeldēšu no viņa ļaužu vidus, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Kad nu kāds pravietis pievilsies un kaut ko runās, šim pravietim Es, Tas Kungs, atkal likšu pievilties, un izstiepšu Savu roku pret viņu un to izdeldēšu no Savu Israēla ļaužu vidus. Tā tie nesīs savu noziegumu; kā tā vaicātāja noziegums būs, tāpat būs tā pravieša noziegums, Lai Israēla nams no Manis vairs nenomaldās un vairs neapgānās ar visiem saviem pārkāpumiem; tad tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu, saka Tas Kungs, Dievs. Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, kad kāda zeme pret Mani apgrēkojās un no Manis atkāpjas, tad Es izstiepšu Savu roku pret viņu un viņai atņemšu maizes padomu un tai sūtīšu badu un izdeldēšu no tās cilvēkus un lopus. Jebšu šie trīs vīri, Noa, Daniēls un Ījabs būtu viņas vidū, tad tie caur savu taisnību tikai izglābtu savas dvēseles, saka Tas Kungs Dievs. Un ja Es sūtītu niknus zvērus tai zemē, ka tā paliktu bez ļaudīm un par tuksnesi un to zvēru dēļ neviens tur nestaigātu, Un šie trīs vīri būtu viņas vidū, - tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, tie neizglābtu nedz dēlus nedz meitas; tie paši vien izglābtos, bet tā zeme paliktu par tuksnesi. Jeb kad Es zobenu sūtītu pār šo zemi un sacītu: zoben, ej pa to zemi! Un Es no tās izdeldētu cilvēkus un lopus, Jebšu tie trīs vīri būtu viņas vidū, tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, tie neizglābtu nedz dēlus nedz meitas, bet paši vien izglābtos. Jeb kad Es mēri sūtītu šai zemē, un pār to izgāztu savu bardzību ar asinīm, un izdeldētu no tās cilvēkus un lopus, Jebšu Noa, Daniēls un Ījabs būtu viņas vidū, tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, tie neizglābtu nedz dēlus nedz meitas, bet caur savu taisnību tie izglābtu tikai savu dvēseli. Bet tā saka Tas Kungs Dievs: jebšu Es pret Jeruzālemi sūtīšu Savas četras sodības, zobenu un badu un niknus zvērus un mēri, un izdeldēšu cilvēkus un lopus no turienes, Tomēr redzi, tur atliks kādi izglābti, kas taps izvesti, dēli un meitas; redzi, tie nāks pie jums, un jūs redzēsiet, kā tiem klājās un ko tie dara, un tapsiet iepriecināti pār to ļaunumu, ko Es esmu vedis pār Jeruzālemi ar visu to citu, ko Es pār to esmu vedis. Tie jūs iepriecinās, kad jūs redzēsiet, kā tiem klājās un ko tie dara, un jūs redzēsiet, ka Es neesmu darījis bez iemesla, ko Es tur esmu darījis, saka Tas Kungs Dievs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns! Vai vīna koks pārāks par citu koku, vīna stīga, kas ir starp meža kokiem! Vai no tā ņem lietas koku, ko taisīt? Vai no tā ņem vadzi, pie tā pakārt kādu rīku? Redzi, ugunij to nodod par barību; uguns ēd viņa abus galus un apsvilina viņa vidu; vai tas vēl der kādai lietai? Redzi, kad tas vēl bija vesels, tad tas nederēja nekādai lietai, ne nu vēl, kad uguns to ēdis un apsvilinājis, vai no tā vēl ko var taisīt? Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: tā kā vīna koku starp meža kokiem Es nododu ugunij, lai to aprij, tā Es nodošu Jeruzālemes iedzīvotājus. Un Es pret tiem griezīšu Savu vaigu; no uguns tie iznākuši un uguns tos aprīs, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es pret tiem griežu Savu vaigu. Un Es darīšu to zemi par posta vietu, tāpēc ka tie visi no Manis atkāpušies, saka Tas Kungs Dievs. Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, dari Jeruzālemei zināmas viņas negantības un saki: Tā saka Tas Kungs Dievs uz Jeruzālemi: tavs rads un tava dzimtene ir no Kanaāna zemes, tavs tēvs bija Amorietis, un tava māte Hetiete. Un tava piedzimšana (bija tāda): tai dienā, kad tu dzimi, tava naba netapa apgraizīta, un ar ūdeni tu netapi mazgāta, ka kļūtu šķīsta, nedz ar sāli berzta, nedz autos ietīta. Neviena acs par tevi neapžēlojās, ka kaut kā žēlodama tevi būtu kopusi, bet tevi nometa laukā; tik nicināta bija tava dvēsele tai dienā, kad tu dzimi. Kad Es tev garām gāju, tad Es tevi redzēju tavās asinīs saminamu, un sacīju uz tevi tavās asinīs: dzīvo! Tiešām, Es sacīju uz tevi tavās asinīs: dzīvo! Es tevi ļoti esmu vairojis, kā augļus tīrumā, un tu esi iezēlusi un uzaugusi un ienākusies lielā skaistumā. Tavas krūtis ir piebriedušas un tavi mati paauguši; bet tu biji kaila un plika. Un kad Es tev garām gāju un tevi redzēju, raugi, tad bija tas laiks tevi iemīlēt. Tad Es Savus spārnus izplētu pār tevi un apsedzu tavu kailumu un tev zvērēju un nācu ar tevi derībā, saka Tas Kungs Dievs, un tu Man piederēji. Un Es tevi mazgāju ar ūdeni un noskaloju tavas asinis no tevis un svaidīju tevi ar eļļu. Es tevi arī apģērbu ar izrakstītām drēbēm un tev apvilku pasarkanas kurpes, un tev apjozu šķīstu audekli un tevi apsedzu ar zīdu. Un Es tevi skaisti izpušķoju un liku gredzenus ap tavām rokām un ķēdi ap tavu kaklu. Es liku arī pieres sprādzi pie tava vaiga un ausu sprādzi pie tavām ausīm un goda kroni uz tavu galvu. Tā tu biji izgreznota ar zeltu un sudrabu, un tavas drēbes bija dārgs audeklis un zīds un izrakstīts darbs. Tu ēdi kviešus un medu un eļļu, un tu biji ļoti skaista, un tev izdevās labi, un tu tiki ķēniņa godā. Un slava no tevis izgāja pa pagānu tautām par tavu skaistumu, jo tas bija pilnīgs caur Manu glītumu, ko Es tev biju pielicis, saka Tas Kungs Dievs. Bet tu biji droša ar savu skaistumu un paļaudamās uz savu slavu tu paliki par mauku un padevies maucībā ikkatram, kas gāja garām, un viņam piederēji. Un tu ņēmi no savām drēbēm un taisīji sev raibus elku altārus un maukoji tur, kā vēl nav ne bijis, nedz būs. Tu arī ņēmi Mana zelta un Mana sudraba jaukos glītumus, ko Es tev biju devis, un taisīji sev vīru tēlus un maukoji ar tiem. Un tu ņēmi savas izrakstītās drēbes un tās tiem uzsedzi, un liki Manu eļļu un Manas kvēpināmās zāles tiem priekšā. Un Manu maizi, ko Es tev devu, miltus un eļļu un medu, ar ko Es tevi ēdināju, to arīdzan tu viņiem cēli priekšā par saldu smaržu. Tā tas noticis, saka Tas Kungs Dievs. Tu arī ņēmi savus dēlus un savas meitas, ko tu Man biji dzemdējusi, un tos tiem upurēji par barību. Tā kā vēl par maz būtu, maucību vien dzīt, Tu arī Manus bērnus kāvi un tos nodevi, un tiem liki priekš viņiem caur uguni iet. Un visā savā negantībā un savā maucībā tu nepieminēji savas jaunības dienas, kad tu biji plika un kaila un saminama savās asinīs. Un notika pēc visas tavas bezdievības, - (Vai! Vai tev! saka Tas Kungs Dievs.) Tu sev taisīji kalnu altārus un elku altārus ikkatrā ielā. Un pie visām ceļu sākumiem tu uztaisīji savus elku altārus, un sagānīji savu skaistumu; tu izpleti savas kājas pret visiem, kas gāja garām, un dzini lielu maucību. Tu maukojies ar Ēģiptes bērniem, saviem kaimiņiem, kas lieli miesā un tu vairoji savu maukošanu, Mani kaitināt. Redzi! Tad Es Savu roku izstiepu pret tevi un atrāvu Savu nospriesto tiesu un tevi nodevu tavām ienaidniecēm, Fīlistu meitu prātam, kas tava negodīga ceļa dēļ kaunējās. Un tad tu maukojies ar Asura bērniem, jo tu nevarēji gan dabūt; tiešām, tu tomēr ar tiem maukodamās nevarēji gan dabūt (apmierinājumu). Bet tu savu maukošanu vairoji līdz veikalnieku zemei, līdz Kaldejai, arī ar to tev nebija gan. Tik kārīga ir tava sirds, saka Tas Kungs Dievs, ka tu tādas lietas dari, proti lielas maukas darbu; Ka tu savus kalna altārus taisīji pie visām ceļu jūtīm un savus elku altārus taisīji ikkatrā ielā, un nebija kā cita mauka, smādēdama maukas algu; Tā kā laulības pārkāpēja sieva, kas sava vīra vietā pielaiž svešus. Visām citām maukām top dota alga, bet tu savu algu dod visiem saviem drauģeļiem un tos apdāvini, lai tie visapkārt pie tevis nāk, ar tevi maukoties. Tā notiek pie tevis citādi, nekā pie citām sievām tavā maucībā, tādēļ ka neviens tev nedzenās pakaļ maukoties; tu piedāvā naudu, bet tev naudas nedod; citāda tu esi tapusi. Tādēļ, tu mauka, klausi Tā Kunga vārdu. Tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka tavs kauns izgāzts un tavs kailums atklāts tavā maucībā ar taviem drauģeļiem un ar visiem taviem negantiem elkiem, ka tu esi izlējusi savu bērnu asinis, ko tiem esi devusi, Tādēļ redzi, Es sapulcināšu tavus drauģeļus, ar ko tu esi jaukusies, un visus, ko tu esi mīlinājusi, līdz ar visiem, ko tu esi ienīdējusi, un Es tos sapulcināšu visapkārt pret tevi, un atsegšu priekš viņiem tavu kaunu, ka tiem būs redzēt visu tavu plikumu. Es tevi sodīšu pēc laulības pārkāpēju un asins izlējēju tiesas, un izliešu tavas asinis bargās dusmās. Un Es tevi nodošu viņu rokā, un tie nolauzīs tavus kalna altārus un apgāzīs tavus elku altārus un tev novilks tavas drēbes un tev atņems tavus dārgos greznumus un tevi atstās pliku un kailu. Un tie sasauks pret tevi ļaužu pulku un tevi nomētās ar akmeņiem un tevi sakaus ar saviem zobeniem. Un tavus namus tie sadedzinās ar uguni un tev nesīs tiesu priekš daudz sievu acīm. Es tavai maucībai darīšu galu, ka tu vairs nepiedāvāsi maukas algu. Un Es izdarīšu Savu bardzību pret tevi, ka Mana karstā dusmība atstājās no tevis un Es tieku pie miera un vairs nedusmojos. Tāpēc ka tu neesi pieminējusi savas jaunības dienas un Mani ar visu to kaitinājusi, redzi, tad arī Es metu tavus grēkus uz tavu galvu, saka Tas Kungs Dievs; lai tu vairs nepadodies bezkaunībai pie visām tavām negantībām. Redzi, ikviens, kas runā līdzībās, par tevi sacīs: kāda māte, tāda meita. Tu esi savas mātes meita, kas apnikusi savu vīru un savus bērnus, un tu esi savu māsu māsa, kas apnikušas savus vīrus un savus bērnus. Jūsu māte ir Hetiete un jūsu tēvs Amorietis. Tava vecākā māsa ir Samarija ar savām meitām, kas tev dzīvo pa kreiso roku, un tava jaunākā māsa, kas dzīvo pa tavu labo roku, tā ir Sodoma ar savām meitām. Bet tu neesi staigājusi viņu ceļos un neesi darījusi pēc viņu negantības tik mazu brīdi; tu esi palikusi niknāka pār viņām visos savos ceļos. Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Sodoma, tava māsa, līdz ar savām meitām tā nav darījusi, kā tu esi darījusi ar savām meitām! Redzi, šis bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība un maizes pilnība un dzīve bez bēdām bija viņai un viņas meitām; bet nabagam un bēdīgam tā nesniedza roku. Bet tie bija lepni un darīja negantības manā priekšā; to redzēdams Es tos esmu atmetis. Arī Samarija ne uz pusi tik daudz nav grēkojusi kā tu, un tu esi darījusi vairāk negantības nekā viņa, tā ka tu savu māsu esi taisnojusi ar visām savām negantībām, ko tu darījusi. Tad tu nesi arī savu kaunu, kad esi aizstāvējusi savas māsas ar saviem grēkiem, jo tu negantākus esi darījusi, nekā tās; viņas ir taisnākas nekā tu. Tāpēc kaunies tu arī un nesi savu kaunu, tādēļ ka tu esi taisnojusi savas māsas. Bet Es novērsīšu viņu cietumu, Sodomas un viņas meitu cietumu, un Samarijas un viņas meitu cietumu, un tavu cietumnieku cietumu viņu starpā, Lai tu nesi savu kaunu un kaunies par visu, ko esi darījusi, viņiem par iepriecināšanu. Kad tavas māsas, Sodoma un viņas meitas, atgriezīsies pie savas vecās būšanas, un Samarija ar savām meitām atgriezīsies pie savas vecās būšanas, tad arī tu ar savām meitām atgriezīsies pie savas vecās būšanas. Un tava māsa Sodoma nebija par valodu tavā mutē tavas lepnības laikā, Pirms tava bezdievība tapa atklāta, kā tanī laikā, kad tevi pulgoja Sīrijas meitas un visas apkārtējās Fīlistu meitas tevi nievāja no visām pusēm. Tava bezkaunība un tavas negantības tev jānes, saka Tas Kungs. Jo tā saka Tas Kungs Dievs: Es tev darīšu tāpat, kā tu esi darījusi, kas esi nicinājusi zvērestu un lauzusi derību. Bet Es pieminēšu Savu derību, ko ar tevi esmu derējis tavas jaunības dienās, un Es celšu ar tevi mūžīgu derību. Tad tu pieminēsi savus ceļus, un kaunēsies, kad uzņemsi savas lielās un mazās māsas, jo Es tev tās došu par meitām, lai tās gan nav no tavas derības. Jo Es apstiprināšu Savu derību ar tevi, un tu samanīsi, ka Es esmu Tas Kungs, Lai tu to piemini un kaunies, un savu muti vairs neatdari sava kauna dēļ, kad Es tev visu piedošu, ko tu esi darījusi, saka Tas Kungs Dievs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns, liec Israēla namam mīklu priekšā un stāsti līdzību. Un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: liels ērglis ar lieliem spārniem, ar stipriem locekļiem un kuplām raibām spalvām nāca uz Libānu un paņēma ciedra koka galotni. Viņš nolauza pašu virsgalu un to aiznesa uz vienu tirgoņu zemi un to iestādīja vienā tirgotāju pilsētā. Viņš paņēma arīdzan no tās zemes sēklas un lika to sējamā tīrumā, viņš to paņēma un stādīja kā vītolu pie liela ūdens. Un tā izplauka un palika par kuplu vīna koku ar zemu augumu, jo viņa stīgas locījās uz viņu, un viņa sakne bija apakš viņa; tā viņš tapa par vīna koku, kas izlaida stīgas un dabūja zarus. Un vēl viens ērglis bija ar lieliem spārniem un kuplām spalvām, un redzi, vīna koks locīja savas saknes uz viņu un izstiepa savus zarus pret viņu, ka viņš šo slacinātu no sava stādījuma dobēm. Gan tas bija dēstīts labā zemē pie liela ūdens, ka tam bija stīgas izlaist un augļus nest un palikt par it labu vīna koku. Saki tad: tā saka Tas Kungs Dievs: vai tam labi izdosies? Vai viņa saknes netaps izrautas un viņa augļi nogriezti, ka sakalst un visas viņa zaļās lapas savīst? Un tas nenotiks caur lielu elkoni nedz caur lielu ļaužu pulku, ka to izcels no viņa saknēm. Redzi jel! Viņš gan ir dēstīts, bet vai tam labi izdosies? Vai tas, kad rīta vējš to aizskars, kaltin nenokaltīs? Uz tām dobēm, kur tas dēstīts, tas nokaltīs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Saki jel uz to atkāpēju sugu: vai jūs nezināt, kas tas ir? Saki: redzi, Bābeles ķēniņš ir nācis uz Jeruzālemi un paņēmis viņas ķēniņu līdz ar viņas lielkungiem un tos aizvedis pie sevis uz Bābeli. Un viņš no ķēniņa dzimuma vienu ir ņēmis un ar to cēlis derību un tam licis zvērēt un atņēmis zemes varenos, Lai tā valsts būtu zema un nepaaugstinātos, un lai tā derību turēdama pastāvētu. Bet tas no viņa atkāpās un sūtīja savus vēstnešus uz Ēģipti, lai tam sūtītu zirgus un ļaužu pulku. Vai tam izdosies? Vai tas izglābsies, kas to dara? Vai derības lauzējs izglābsies? Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, tā ķēniņa zemē, kas viņu darījis par ķēniņu, kam zvērestu viņš nicinājis un kam derību viņš lauzis, pie tā viņš nomirs Bābelē. Un Faraons karā viņam klāt nestāvēs ar lielu karaspēku un ar lielu pulku, kad uzmetīs valni un uztaisīs ielenkšanas torņus, izdeldēt daudz dvēseles. Jo viņš nicinājis zvērestu un lauzis derību; redzi, jebšu viņš savu roku bija devis, tomēr viņš visu to ir darījis, tāpēc viņš neizglābsies. Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: tik tiešām kā Es dzīvoju, Es Savu zvērestu, ko viņš nicinājis, un Savu derību, ko viņš lauzis, gribu mest uz viņa galvu. Un Es Savu tīklu izpletīšu pār viņu, ka viņš Manos valgos taps gūstīts, un Es viņu likšu novest uz Bābeli un tur ar viņu tiesāšos par viņa atkāpšanos, ka viņš no Manis atkāpies. Un visi viņa bēgļi ar visiem viņa piederīgiem kritīs caur zobenu, un tie atlikušie taps izkaisīti visos vējos, un jūs samanīsiet, ka Es, Tas Kungs, to esmu runājis. Tā saka Tas Kungs Dievs: Es ņemšu no tā augstā ciedra koka galotnes, un to stādīšu, no paša viņa virsgala es ņemšu zariņu, un to dēstīšu ļoti augstā kalnā, Israēla augstā kalnā Es to stādīšu, un viņš izlaidīs zarus un nesīs augļus un taps par krāšņu ciedra koku, tā ka apakš viņa dzīvos visādi putni no visādām spalvām; viņa zaru pavēnī tie dzīvos. Un visi koki laukā samanīs, ka Es, Tas Kungs, augsto koku esmu pazemojis un zemo koku paaugstinājis, zaļo koku kaltējis un sakaltušo koku darījis zaļojam. Es, Tas Kungs, to esmu runājis un to darīšu. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Kāpēc jūs lietojiet šo sakāmo vārdu Israēla zemē un sakāt: tēvi ēduši skābas vīnogas un bērniem atmizējuši zobi. Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, pie jums vairs nenotiks ka šo sakāmo vārdu lietos iekš Israēla. Redzi, visas dvēseles Man pieder; kā tēva dvēsele, tā arī dēla dvēsele, Man tās pieder. Kura dvēsele apgrēkojās, tā mirs. Kad nu kas ir taisns un dara, kas tiesa un taisnība, Kas neēd uz (elku)kalniem un nepaceļ savas acis uz Israēla nama elkiem, kas sava tuvāka sievu neapgāna un neguļ pie sārņainas sievas, Un kas nevienu nenospaida un parādniekam dod atpakaļ viņa ķīlu, kas nelaupa, bet izsalkušam dod maizes un apģērbj pliko ar drēbēm, Kas augļus nedzen nedz pagaidus plēš, savu roku izsargā no netaisnības un taisnu tiesu nes starp vienu un otru, Kas staigā Manos likumos un sargā Manas tiesas, turēdams ticību, - tas ir taisns, tas dzīvos, saka Tas Kungs Dievs. Bet ja tas dzemdinājis dēlu, kas ir laupītājs, kas asinis izlej, kas savam brālim dara vienu no šīm lietām, Un kas (pats) nedara visas šīs lietas, bet (viņa dēls) ēd uz (elku) kalniem un apgāna sava tuvākā sievu, Kas nospaida nabagu un bēdīgo, laupa laupījumu, neatdod ķīlu un paceļ savas acis uz elkiem, dara negantību, Izdod uz augļiem un plēš pagaidus, - vai tam būs dzīvot? Tam nebūs dzīvot; tāpēc ka tas ir darījis visas tādas negantības, mirtin tam būs mirt, - viņa asinis lai paliek uz viņa. Bet redzi, ja tas dzemdinājis dēlu, kas redz visus tēva grēkus, ko tas dara, un bīstas un nedara tāpat, Neēd uz (elku) kalniem un nepaceļ savas acis uz Israēla nama elkiem, neapgāna sava tuvākā sievu, Un nevienu nenospaida, ķīlu nepatur un laupījumu nelaupa, savu maizi dod izsalkušiem un pliko apģērbj ar drēbēm, Savu roku izsargā no netaisnības, neplēš augļus un pagaidus, dara Manas tiesas un staigā Manos likumos, tam nebūs mirt par sava tēva netaisnību, bet tiešām tam būs dzīvot. Bet viņa tēvs, tāpēc ka darījis varas darbu, laupījis brāļa mantu, un darījis savu ļaužu starpā, kas nebija labi, redzi, tam būs mirt par savu noziegumu. Bet jūs sakāt: Kāpēc dēlam nebūs nest sava tēva noziegumu? Tiešām, dēls, kas darījis tiesu un taisnību, turējis visus Manus likumus un tos darījis, tam tiešām būs dzīvot! Tai dvēselei, kas grēko, tai būs mirt. Dēlam nebūs nest tēva noziegumu, nedz tēvam nest dēla noziegumu, uz taisna paliks viņa taisnība, un uz bezdievīga paliks viņa bezdievība. Bet kad bezdievīgais atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko tas darījis, un tur visus Manus likumus un dara, kas tiesa un taisnība, tad tas tiešām dzīvos un nemirs. Visi viņa grēki, ko viņš darījis, viņam netaps pieminēti; savas taisnības dēļ, ko viņš dara, viņš dzīvos. Vai Man bezdievīgā nāve varētu patikt? saka Tas Kungs Dievs, vai Man nepatīk, ka viņš atgriežas no sava ceļa un dzīvo? Bet kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara netaisnību un dara visu negantību, ko bezdievīgais dara, vai tam būs dzīvot? Visa viņa taisnība, ko viņš darījis, netaps pieminēta tās pārkāpšanas dēļ, ar ko viņš pārkāpis, un to grēku dēļ, ar ko viņš apgrēkojies, viņš mirs. Bet jūs sakāt: Tā Kunga ceļš nav taisns. Klausiet tad, jūs no Israēla nama! Vai Mans ceļš nav taisns? Vai jo vairāk jūsu ceļi nav netaisni? Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara netaisnību un mirst tās dēļ, tad viņš mirst tās netaisnības dēļ, ko viņš darījis. Bet kad bezdievīgais atgriežas no savas bezdievības, ko viņš darījis, un dara, kas tiesa un taisnība, tas paturēs savu dvēseli dzīvu. Tāpēc ka viņš liek vērā un atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko viņš darījis, tad viņš tiešām dzīvos, viņš nemirs. Un tomēr Israēla nams saka: Tā Kunga ceļš nav taisns. Vai Mani ceļi, ak Israēla nams, nav taisni? Vai jo vairāk jūsu ceļi nav netaisni? Tādēļ Es jūs tiesāšu, jūs no Israēla nama, ikvienu pēc viņa ceļiem, saka Tas Kungs Dievs. Atgriežaties un griežaties atpakaļ no visiem saviem pārkāpumiem, ka noziegums jums nepaliek par valgu. Atmetiet nost no sevis visus savus pārkāpumus, ar ko jūs esat pārkāpuši, un dariet sev jaunu sirdi un jaunu garu. Jo kāpēc jūs gribat mirt, jūs no Israēla nama? Jo Man nav patikšanas pie mirēja nāves, saka Tas Kungs Dievs. Tāpēc atgriežaties un dzīvojiet. Bet tu sāc raudu dziesmu par Israēla valdniekiem Un saki: kas bija tava māte? Lauvu māte starp lauvām apguldamās, viņa uzaudzināja savus bērnus starp jauniem lauvām. Un viņa uzaudzināja vienu no saviem bērniem, kas kļuva par jaunu lauvu un mācījās laupīt laupījumu, viņš aprija cilvēkus. Kad tautas to par viņu dzirdēja, tad tas tapa gūstīts viņu bedrē, un tie viņu aizveda ar ķēdēm uz Ēģiptes zemi. Kad viņa nu redzēja, ka bija velti cerējusi un ka viņas cerība izzudusi, tad viņa ņēma citu no saviem bērniem un to cēla par jaunu lauvu. Tas staigāja starp lauvām, kļuva par jaunu lauvu, un mācījās laupījumu laupīt, viņš aprija cilvēkus. Viņš atzina viņu atraitnes un postīja viņu pilsētas, tā ka zeme, un kas iekš tās, iztrūcinājās no viņa rūkšanas. Tad tās tautas no apkārtējām valstīm cēlās pret viņu un izplēta savu tīklu pār viņu; viņu bedrē tas tapa gūstīts. Un tie viņu lika pinekļos un ķēdēs, un viņu aizveda pie Bābeles ķēniņa; tie viņu aizveda stiprās pilīs, ka viņa balss vairs netapa dzirdēta uz Israēla kalniem. Tava māte bija kā vīna koks, tāpat kā tu, dēstīts pie ūdens, auglīgs un kupls pie lieliem ūdeņiem. Un viņam bija stipri zari, kas derēja par valdītāju scepteriem, un viņš uzauga augsti kuplu zaru vidū un nāca redzams savā augstumā un savu zaru kuplumā. Bet viņš tapa izrauts ar bardzību un nomests pie zemes, un rīta vējš izkaltēja viņa augļus; viņa stiprās stīgas tapa nolauztas un sakalta, uguns tās aprija. Un nu tas tuksnesī ir dēstīts, izkaltušā un iztvīkušā zemē. Un uguns ir izlēcis no viņa stīgu zara un ir aprijis viņa augļus, tā ka pie viņa vairs nav stipra zara par valdīšanas scepteri. Tā ir raudu dziesma un būs par raudu dziesmu. Un notikās septītā gadā, piektā mēnesī, desmitā mēneša dienā, tad nāca vīri no Israēla vecajiem, To Kungu vaicāt, un apsēdās manā priekšā. Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, runā uz Israēla vecajiem un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: vai jūs esat nākuši, Mani vaicāt? Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs: Es negribu, ka jūs Mani vaicājiet. Vai tu tos gribi tiesāt? Vai tu gribi tiesāt, cilvēka bērns? Tad stāsti tiem viņu tēvu negantības! Un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: tai dienā, kad Es Israēli izredzēju, tad Es pacēlu Savu roku pār Jēkaba nama dzimumu un tiem parādījos Ēģiptes zemē; Es pacēlu Savu roku pār tiem un sacīju: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Tai dienā Es pacēlu Savu roku pār tiem un tos izvedu no Ēģiptes zemes uz zemi, ko Es priekš viņiem biju izlūkojis, kur piens un medus tek, kas ir jaukāka pār visām zemēm. Un Es uz tiem sacīju: atmetiet ikviens savu acu gānekļus no sevis nost un neapgānāties ar Ēģiptes elkiem; Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Bet tie bija stūrgalvīgi pret Mani un negribēja Mani klausīt; neviens neatmeta savu acu gānekļus un neatstājās no Ēģiptes elkiem. Tāpēc Es sacīju: Es pār tiem izgāzīšu Savu bardzību un izdarīšu pie tiem Savu dusmību pašā Ēģiptes zemē. Bet es darīju sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts priekš pagānu acīm, kuru vidū tie bija, priekš kuru acīm Es tiem biju parādījies, tos izvest no Ēģiptes zemes. Un Es tos izvedu no Ēģiptes zemes un tos vadīju tuksnesī. Un Es tiem devu Savus likumus un tiem darīju zināmas tiesas, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo. Es tiem arī devu Savas svētās dienas, ka tās būtu par zīmi starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētī. Bet Israēla nams bija stūrgalvīgs pret Mani tuksnesī; tie nestaigāja Manos likumos un atmeta Manas tiesas, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo; un tie ļoti sagānīja Manas svētās dienas, tā ka Es sacīju: Es Savu bardzību pār tiem gribu izgāzt tuksnesī un tiem darīt galu. Bet Es darīju Sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts priekš to pagānu acīm, priekš kuru acīm Es tos biju izvedis. Un tomēr Es Savu roku pacēlu pret tiem tuksnesī, tos nevest tai zemē, ko Es tiem biju devis, kur piens un medus tek, kas ir jaukāka pār visām zemēm: Tādēļ ka tie atmeta Manas tiesas un nestaigāja Manos likumos un sagānīja Manas svētās dienas; jo viņu sirds dzinās pakaļ viņu elkiem. Bet Mana acs tos žēloja, ka Es tos nenomaitāju un tiem galu nedarīju tuksnesī. Un Es sacīju uz viņu bērniem tuksnesī: nestaigājiet savu tēvu likumos un nesargājiet viņu tiesas un neapgānāties ar viņu elkiem, Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs; staigājiet Manos likumos un sargājiet Manas tiesas un dariet tās. Un svētījiet Manas svētās dienas, lai tās ir par zīmi starp Mani un jums, un jūs samanāt, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Bet arī tie bērni bija stūrgalvīgi pret Mani, tie nestaigāja Manos likumos un nesargāja Manas tiesas, tās nedarīdami, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo; tie sagānīja Manas svētās dienas, tā ka Es sacīju: Es Savu bardzību pār tiem gribu izgāzt un Savu dusmību pret tiem izdarīt tuksnesī. Bet Es atturēju Savu roku Sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts priekš pagānu acīm, priekš kuru acīm Es tos biju izvedis. Un taču Es pacēlu Savu roku pret tiem tuksnesī, tos izkaisīt starp tiem pagāniem un tos izputināt pa tām valstīm, Tādēļ ka tie Manas tiesas nebija darījuši, bet bija atmetuši Manus likumus un sagānījuši Manas svētās dienas un viņu acis dzinās pakaļ viņu tēvu elkiem. Tāpēc Es tiem arī devu likumus, kas nebija labi, un tiesas, caur ko tie nevarēja dzīvot. Un Es tos sagānīju ar viņu dāvanām, caur to, ka tie ikvienai pirmdzimtībai lika caur uguni iet, lai Es tos nopostītu, lai tie samanītu, ka Es esmu Tas Kungs. Tādēļ cilvēka bērns, runā uz Israēla namu un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: jūsu tēvi Mani vēl ir zaimojuši, atkāpdamies no Manis. Kad Es tos biju novedis uz to zemi, par ko Savu roku biju pacēlis, viņiem to dot, tad tie izraudzījās ikkatru augstu pakalnu un ikkatru kuplu koku, un upurēja tur savus upurus un nonesa tur savas riebīgās dāvanas un kvēpināja tur savu saldo smaržu un upurēja turpat savus dzeramos upurus. Un Es uz tiem sacīju: kas tas par kalnu, kurp jūs ejat? Bet šī vārds līdz šai dienai ir nosaukts elka kalns. Tādēļ saki uz Israēla namu: tā saka Tas Kungs Dievs: jūs esat sagānījušies pa savu tēvu ceļiem un maukojušies viņu gānekļiem pakaļ. Tiešām, savas dāvanas upurēdami, saviem bērniem likdami caur uguni iet, jūs esat apgānījušies pie visiem saviem elkiem līdz šai dienai; vai Es no jums ļautos vaicāties, ak Israēla nams! Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Es negribu, ka jūs Mani vaicājiet. Un kas jums prātā nācis, tas mūžam nenotiks, ka jūs sakāt: mēs turēsimies kā tās (pagānu) tautas un kā tās ciltis visās zemēs kalposim kokam un akmenim. Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, ar stipru roku un izstieptu elkoni un ar izgāztu bardzību Es pār jums gribu valdīt. Es jūs izvedīšu no tām tautām un jūs sapulcināšu no tām valstīm, kurp esat izkaisīti, ar stipru roku un izstieptu elkoni un ar izgāztu bardzību. Un Es jūs vedīšu uz tautu tuksnesi, un tur es ar jums tiesāšos vaigu vaigā. Tā kā Es ar jūsu tēviem esmu tiesājies Ēģiptes zemes tuksnesī, tāpat Es ar jums tiesāšos, saka Tas Kungs Dievs. Un Es jums likšu staigāt apakš rīkstes un jūs vedīšu derības saitēs. Un Es izmēzīšu no jums tos atkāpējus un atkritējus no Manis, un Es tos gan izvedīšu no tās zemes, kur piemita, bet uz Israēla zemi tie vairs nenāks, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Bet jūs no Israēla nama, tā saka Tas Kungs Dievs: noejat, kalpojiet ikviens saviem elkiem! Bet pēclaikā, tad tiešām jūs Mani klausīsiet un vairs neapgānīsiet Manu svēto vārdu ar savām dāvanām un ar saviem elkiem. Jo uz Mana svētā kalna, uz Israēla augstā kalna, saka Tas Kungs Dievs, tur Man kalpos viss Israēla nams, visi, kas tanī zemē; tur man pie tiem būs labs prāts, un tur Es prasīšu jūsu cilājamos upurus un jūsu upuru pirmajus, ar visu, ko jūs Man svētījat. Man būs labs prāts pie jums kā pie saldas smaržas, kad Es jūs no tām tautām izvedīšu un jūs sapulcināšu no tām valstīm, kur bijāt izkaisīti, un Es caur jums pagodināšos priekš pagānu acīm. Un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es jūs ievedīšu Israēla zemē, tai zemē, par ko Es Savu roku esmu pacēlis, to dot jūsu tēviem. Tad jūs tur pieminēsiet savus ceļus un visus savus darbus, ar ko jūs esat apgānījušies, un jums pašiem riebs visa jūsu bezdievība, ko esat darījuši. Tā jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es ar jums būšu darījis Sava vārda dēļ, ne pēc jūsu nikniem ceļiem un netikliem darbiem, ak Israēla nams, saka Tas Kungs Dievs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret dienvidiem, un lai (tava valoda) pil pret dienvidiem, un sludini pret to mežu dienvidu klajumā. Un saki uz to mežu dienvidos: klausi Tā Kunga vārdu! Tā saka Tas Kungs Dievs: redzi Es iededzināšu uguni iekš tevis, un tas iekš tevis aprīs visus zaļos kokus un visus sausos kokus; tās varenās liesmas nevarēs izdzēst, un tā sadegs viss, kas ir no dienvidiem līdz ziemeļiem. Un visa miesa redzēs, ka Es Tas Kungs to esmu iededzinājis; tas netaps izdzēsts. Un es sacīju: ak Kungs Dievs! Tie par mani saka: vai tas nav līdzības stāstītājs? Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Jeruzālemi, un lai (tava valoda) pil pret tām svētām vietām un sludini pret Israēla zemi. Un saki uz Israēla zemi: tā saka Tas Kungs: redzi, Es pret tevi celšos un izvilkšu Savu zobenu no makstīm un izsakņošu no tevis taisnus un bezdievīgus. Lai Es nu no tevis izdeldu gan taisnus gan bezdievīgus, tad Mans zobens no savām makstīm izlēks pret visu miesu no dienvidiem līdz ziemeļiem. Un visa miesa atzīs, ka Es, Tas Kungs, esmu izvilcis Savu zobenu no makstīm; tas atkal vairs netaps iebāzts. Bet tu, ak cilvēka bērns, nopūties! Ar satriektiem gurniem un rūgtās skumjās nopūties priekš viņu acīm. Un kad tie uz tevi sacīs: ko tu vaidi? Tad tev būs sacīt: tās baumas dēļ ka tā nāk, un visas sirdis izkusīs, un visas rokas nogurs, un visa drošība zudīs, un visi ceļi sašļuks; redzi, tā nāks un notiks, saka Tas Kungs Dievs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns, sludini un saki: tā saka Tas Kungs: saki: zobens, zobens ir trīts un asināts. Tas ir trīts, lai kautin kauj, tas ir asināts, lai spīd kā zibens. Vai tad mums būs priecāties? Mana dēla (Jūda) scepteris nicina visus kokus. Un Viņš to (zobenu) devis, lai spodrina ka to ņem rokā; zobens ir trīts un asināts, lai kāvējam to dod rokā. Kliedz un kauc, cilvēka bērns! Jo tas celsies pret Maniem ļaudīm, tas celsies pret visiem Israēla valdniekiem; zobenam tie nodoti līdz ar Maniem ļaudīm; tādēļ sit uz saviem gurniem. Tiešām, zobens ir pārbaudīts; un kas būs, kad scepteris, kas nicina, iznīks? saka Tas Kungs Dievs. Tad nu tu, cilvēka bērns, sludini un sasit rokas, jo zobens nāks ar divkārtīgu spēku trešo reiz, kaujams zobens, lielais kaujamais zobens, tiem visapkārt. Lai sirds izkūst un kritušo ir daudz, visos viņu vārtos Es sūtu draudošu zobenu. Ak, tas ir taisīts, lai zib, un ir trīts, lai kauj! Cērt spēcīgi, sit pa labo roku, griezies, sit pa kreiso roku, kurp tavs asmens griežas. Arī Es pats sasitīšu Savas rokas un izdarīšu Savu bardzību; Es, Tas Kungs, to esmu runājis. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Tu tad, ak cilvēka bērns, taisi sev divus ceļus, pa kuriem Bābeles ķēniņa zobenam jānāk; no vienas zemes tiem abiem būs iziet. Taisi ceļa rādītāju ceļa iesākumā, kas rāda uz pilsētu. Taisi ceļu, caur ko zobenam jānāk pret Amona bērnu Rabu un pret Jūdu uz stipro Jeruzālemes pilsētu. Jo Bābeles ķēniņš stāvēs uz ceļa jūtīm, kur tie divi ceļi šķirās, ar zīlēšanu zīlēdams, viņš metīs bultas, viņš vaicās elkadievus, viņš apraudzīs (upura) aknas. Tā zīlēšana zīmēs pa viņa labo roku uz Jeruzālemi, tur pievest āžus, atvērt muti uz kliegšanu, pacelt balsi uz kara troksni, likt āžus pret vārtiem, uzmest vaļņus un uztaisīt ielenkšanas torņus. Šī būs kā aplama zīlēšana viņu acīs, tās zvērēšanas dēļ kas viņiem zvērēta; bet Viņš pieminēs to noziegumu un tos gūstīs. Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka jūs savus noziegumus esat atgādinājuši, savus pārkāpumus atklādami, tā ka jūsu grēki top redzēti visos jūsu darbos; tāpēc ka jūs topat pieminēti, tad jūs ar rokām tapsiet gūstīti. Un tu, nesvētais, bezdievīgais Israēla valdnieks, kam pienākusi sava diena, kurā noziegumi beidzās, Tā saka Tas Kungs Dievs: liec nost galvas glītumu un ņem zemē kroni, jo tas nepaliks, kā tas bija: zemais tiks paaugstināts un augstais pazemots. Es to likšu postā, postā, postā, un šī nebūs, līdz kamēr nāk, kam tā tiesa pieder, - tam Es to došu. Un tu, cilvēka bērns, sludini un saki: tā saka Tas Kungs Dievs par Amona bērniem un par viņu nievāšanu un saki: zobens, zobens izvilkts, lai kauj, trīts, lai spīd un zib. Kamēr tev aplamas parādīšanas rāda, kamēr tev melus sludina, tas tevi liks pie nokauto nesvēto kakliem, kuru diena nāk gala nozieguma laikā. Bāz zobenu makstīs! Es tevi sodīšu tai vietā, kur tu radīts, tai zemē, kur tu dzimis. Un Es izgāzīšu pār tevi Savu dusmību, Es uzpūtīšu pret tevi Savas bardzības uguni, un tevi nodošu nežēlīgu cilvēku, niknu postītāju rokā. Tu būsi ugunij par barību, tavas asinis tecēs pašā tavā zemē, un tevi vairs nepieminēs; jo Es Tas Kungs to esmu runājis. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Tad nu, ak cilvēka bērns, vai gribi tiesāt, vai gribi tiesāt to asins pilsētu? Tad rādi viņai visas viņas negantības. Un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: ak pilsēta, kas asinis izlej savā vidū, lai viņas laiks nāk, un kas sev taisa elkus un apgānās. Caur tām asinīm, ko izlējusi, tu esi noziegusies, un ar saviem elkiem, ko taisījusi, tu esi sagānījusies, un tavām dienām esi likusi tuvu nākt, un esi nākusi savos gados. Tādēļ Es tevi esmu nodevis pagāniem par nievāšanu un visām zemēm par apsmieklu. Kas tuvu un kas tālu no tevis, tie tevi apsmies, tevi, kam vārds sagānīts un kas nekārtības pilna. Redzi, Israēla valdnieki ikviens cik spēdams izlej asinis tavā vidū. Tēvu un māti tie pie tevis nicina, svešiniekam tie dara varas darbu tavā vidū, bāriņus un atraitnes tie apspiež pie tevis. Manus svētumus tu nicini, un Manas svētās dienas tu sagāni. Apmelotāji ir pie tevis, kas asinis izlej; tie ēd tavā vidū uz (elku) kalniem, dara bezkaunību tavā vidū. Tie atsedz pie tevis tēva kaunumu, un pieguļ pie tevis sārņiem nešķīstas sievas. Cits ar sava tuvākā sievu dara negantību, cits bezkaunīgi apgāna savu vedeklu, atkal cits atzīst savu māsu, sava tēva meitu, tavā vidū. Tie ņem pie tevis dāvanas, izliet asinis; tu piedzen augļus un plēs pagaidus, un esi plēsīga pie sava tuvākā ar varas darbu, bet Mani tu esi aizmirsusi, saka Tas Kungs Dievs. Redzi, tad Es sasitu Savas rokas par mantu, ko tu plēsi, un par asinīm, kas tavā vidū izlietas. Vai tava sirds pastāvēs, vai tavas rokas būs stipras tanīs dienās, kad Es ar tevi tiesāšos? Es Tas Kungs to esmu runājis un to darīšu. Un Es tevi izkaisīšu starp tautām un tevi izklīdināšu pa valstīm un darīšu galu tavai nešķīstībai tavā vidū. Un tu būsi nesvēta caur sevi pašu priekš pagānu acīm un samanīsi, ka Es esmu Tas Kungs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns! Israēla nams Man ir palicis par sārņiem, tie visi ir varš un alva un dzelzs un svins ceplī, tie ir palikuši par sudraba sārņiem. Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka jūs visi esat palikuši par sārņiem, tad redzi, Es jūs sapulcināšu Jeruzālemes vidū. Tā kā sudrabu un varu un dzelzi un svinu un alvu kopā liek ceplī, un uguni uzpūš apakšā, lai kausē, tā Es jūs sapulcināšu Savā dusmībā un bardzībā, un jūs ielikšu un kausēšu. Tiešām, Es jūs sapulcināšu un uzpūtīšu pret jums Savas dusmības uguni, ka jūs tur iekšā topat kausēti. Tā kā sudrabs ceplī top kausēts, tāpat jūs tur tapsiet kausēti, un jūs samanīsiet, ka Es, Tas Kungs, Savu bardzību esmu izlējis pār jums. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns, saki uz to: tu esi zeme, kas nav šķīstīta, kur nelīst dusmības dienā. Viņas pravieši cēluši dumpi viņas vidū; tā kā rūcošs lauva, kad tas laupījumu laupa, tā tie ēd dvēseles, tie plēš naudu un mantu, tie dara daudz atraitņu viņas vidū. Viņas priesteri neganti pārkāpj Manu bauslību un sagāna Manus svētumus, tie neizšķir svētu un nesvētu un nemāca izšķirt, kas šķīsts un kas nešķīsts, tie apsedz savas acis priekš Manām, svētām dienām, un Es viņu starpā topu sagānīts. Viņas virsnieki ir viņas vidū kā vilki, kas laupa laupījumu, izlej asinis, samaitā dvēseles, mantas kārības dēļ. Un viņas pravieši tos apmet ar nelīpamiem kaļķiem un redz aplamas parādīšanas un sludina tiem melus un saka: tā saka Tas Kungs Dievs; un tomēr Tas Kungs nav runājis. Tie ļaudis tai zemē dara varas darbu un laupīt laupa, un nabagu un bēdīgu tie plēš un svešinieku tie nospaida bez tiesas. Tad Es meklēju kādu vīru no tiem, kas atkal sataisītu sētu un stātos plaisumā, Manā priekšā aizstāvēt to zemi, ka Es to nemaitātu, bet Es neatradu neviena. Tāpēc Es pār tiem esmu izlējis Savu bardzību, ar Savas dusmības uguni Es tiem esmu galu darījis, viņu grēkus Es tiem esmu metis uz viņu galvu, saka Tas Kungs Dievs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns! Divas sievas bija vienas mātes meitas, Tās dzina maucību Ēģiptes zemē, savā jaunībā tās maukojās, tur viņu krūtis tapa apkamptas, un viņu jaunavības krūtis aptaustītas. Un tai vecākai bija vārds Ohola, un viņas māsai Oholiba, un tās Man kļuva par sievām un dzemdēja dēlus un meitas. Šie bija viņu vārdi: Ohola ir Samarija, un Oholiba ir Jeruzāleme. Un Ohola dzina maucību, pie Manis būdama, un iekarsa pret saviem drauģeļiem, pret Asīriešiem, kas bija tuvumā, Kas bija apģērbti ar pazilām purpura drēbēm un bija lielkungi un valdnieki, visnotaļ iekārojami jaunekļi, jātnieki, kas uz zirgiem jāja. Tā viņa maukoja ar visiem tiem skaistiem Asīriešu bērniem, pie visiem, pret ko viņa iekarsa, tā sagānījās ar visiem viņu elkiem. Un viņa arī nepameta savu maucību ar Ēģipti, jo tie pie viņas bija gulējuši viņas jaunībā, un viņas jaunavības krūtis bija aptaustījuši un lielu maucību ar to dzinuši. Tāpēc Es viņu nodevu viņas drauģeļu rokā, Asura bērnu rokā, pret kuriem tā bija iekarsusi. Šie atsedza viņas kaunumu, ņēma nost viņas dēlus un viņas meitas, un pašu nokāva ar zobenu. Un viņa palika par pasaku starp sievām pēc tam, kad sodība par viņu bija turēta. Kad nu viņas māsa Oholiba to redzēja, tad viņa iekarsa niknāki nekā tā otra, un viņas maukošana bija lielāka nekā viņas māsas maukošana. Viņa iekarsa pret Asura bērniem, tiem lielkungiem un valdniekiem, kas bija tuvumā, kas bija apģērbti pilnās bruņās, jātnieki, kas uz zirgiem jāj, visnotaļ iekārojami jaunekļi. Tad Es redzēju, ka viņa bija sagānīta, viņām abām bija vienāds ceļš. Tomēr šī vēl vairāk dzina maucību, jo kad viņa pie sienas redzēja nomālētus vīrus, Kaldeju tēlus, ar sarkanumu rakstītus, Apjoztus ar jostu ap saviem gurniem un ar augstām cepurēm uz savām galvām, kas visi kā valdītāji izskatījās, tā kā Bābeles bērni Kaldejā, savā dzimtenē, - Tad viņa pret tiem iekarsa, kad viņas acis tos ieraudzīja, un sūtīja vēstnešus pie tiem uz Kaldeju. Un Bābeles dēli nāca pie viņas uz kārības gultu un sagānīja viņu ar savu maukošanu, un viņa ar tiem sagānījās; un tad viņas dvēsele viņus apnika. Un kad viņa parādīja savu maucību un atsedza savu kaunumu, tad Mana dvēsele viņu apnika, tā kā Mana dvēsele bija apnikusi viņas māsu. Bet viņa vairot vairoja savu maukošanu un pieminēja savas jaunības dienas, kur viņa bija maukojusi Ēģiptes zemē. Un viņa iekarsa pret saviem drauģeļiem, kuru miesa ir kā ēzeļu miesa un kuru sēkla ir kā ērzeļu sēkla. Tā tu esi atjaunojusi savas jaunības bezkaunību, kur tie no Ēģiptes aptaustīja tavas krūtis, tavas jaunības krūšu dēļ. Tādēļ, ak Oholiba, tā saka Tas Kungs Dievs, redzi, Es pamodināšu pret tevi tavus drauģeļus, no kuriem tava dvēsele ir nogriezusies, un tos atvedīšu visapkārt pret tevi, Bābeles dēlus un visus Kaldejus, Pekodu un Šou un Kou un visus Asura dēlus līdz ar tiem, iekārojamus jaunekļus, kas visi ir lielkungi un valdnieki, virsnieki un cienīgi, kas visnotaļ jātnieki uz zirgiem. Un tie nāks pret tevi ar ratiem, pajūgiem un kara zirgiem, un ar tautu pulkiem; ar krūšu bruņām un priekšturamām bruņām un dzelzs cepurēm tie pret tevi apmetīsies visapkārt. Un Es viņiem pavēlēšu sodu, un tie tevi sodīs pēc savām tiesām. Un Es pie tevis parādīšu savu karstumu un tie pret tevi turēsies bargi: tie tev nocirtīs degunu un ausis, un kas no tevis atliek, tas kritīs caur zobenu. Tie atņems tavus dēlus un tavas meitas, un kas no tevis atliek, to uguns aprīs. Arī tavas drēbes tie tev novilks un noņems tavu jaukumu. Tā Es darīšu galu tavai bezkaunībai un tavai maukošanai, kas no Ēģiptes zemes, ka tu savas acis vairs uz tiem nepacel un Ēģipti vairs nepiemini. Jo tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es tevi nodošu rokā tiem, ko tu ienīsti, rokā tiem, ko tava dvēsele apnikusi. Tie ar tevi darīs kā ienaidnieki, un noņems visu tavu sagādu un tevi pametīs kailu un pliku, ka tavs mauku kaunums top atsegts līdz ar tavu bezkaunību un ar tavu maucību. Tas tev notiks, tāpēc ka tu pagāniem pakaļ esi maukojusi un ar viņu elkiem sagānījusies. Savas māsas ceļu tu esi staigājusi, tāpēc Es viņas biķeri došu tavā rokā. Tā saka Tas Kungs Dievs: tavas māsas biķeris tev jādzer, dziļais un platais, kur daudz saiet iekšā; par apsmieklu un kaunu tas būs. Tu būsi pilna reibuma un skumības, tavas māsas Samarijas biķeris ir spaidu un vaidu biķeris. Tu to dzersi un izlaizīsi un satrieksi viņa gabalus un saplosīsi tavas krūtis, jo Es to esmu runājis, saka Tas Kungs Dievs. Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka tu Mani esi aizmirsusi un Mani aiz muguras metusi, tad arī nes savu bezkaunību un maucību. Un Tas Kungs sacīja uz mani: cilvēka bērns, vai tu negribi Oholu un Oholibu tiesāt? Tad teici tām viņu negantības. Jo tās pārkāpušas laulību, un asinis ir viņu rokās, un ar saviem elkiem tās pārkāpušas laulību, saviem bērniem, ko Man bija dzemdējušas, tās ir likušas caur uguni iet, viņiem par barību. Tad tās Man vēl to ir darījušas: to brīdi tās Manu svēto vietu darījušas nešķīstu un sagānījušas Manas svētās dienas. Jo kad tās bija nokāvušas savus bērnus saviem elkiem, tad tās tai pašā dienā nāca Manā svētā vietā, to sagānīt, un redzi, tā tās ir darījušas Manā namā. Tās arī pēc vīriem ir sūtījušas, kam no tālienes bija jānāk; kad vēstnesis uz turieni tapa sūtīts, redzi, tad tie nāca; priekš tiem tu mazgājies un svaidīji savas acis un izgreznojies ar skaistumu, Un sēdēji uz krāšņa sēdekļa, un tam priekšā stāvēja sataisīts galds, un uz tā tu liki Manas kvēpināmās zāles un Manu eļļu. Un tur atskanēja nebēdnīgs troksnis un pie tā lielā vīru pulka tika atvesti dzērāji no tuksneša, tie lika roku sprādzes ap viņu rokām un krāšņus kroņus uz viņu galvām. Un Es sacīju par to, kas veca palikusi maucībā, vai ar to arīdzan vēl maukot maukosies? Un tie pie tās iegāja, kā iet pie maukas, tā tie iegāja pie Oholas un pie Oholibas, tām bezkaunīgām sievām. Tāpēc taisni vīri viņas sodīs pēc laulības pārkāpēju un asins izlējēju tiesas, jo tās ir laulības pārkāpējas un asinis ir viņu rokās. Jo tā saka Tas Kungs Dievs: es atvedīšu pret tām pulku, un tās nodošu par laupījumu un postu. Un tas pulks viņas nomētās ar akmeņiem, un tās sasitīs ar saviem zobeniem, tie nokaus viņu dēlus un viņu meitas un sadedzinās viņu namus ar uguni. Tā Es izdeldēšu to bezkaunību no zemes, ka visas sievas dabū mācību, ka tās nedara pēc jūsu bezkaunības. Tā jūsu bezkaunība jums taps uzlikta, un jūs nesīsiet savu elku grēkus un samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani devītā gadā, desmitā mēnesī, desmitā mēneša dienā, sacīdams: Cilvēka bērns, uzraksti sev šīs dienas, šīs pašas dienas vārdu: Bābeles ķēniņš šai dienā ir apmeties pret Jeruzālemi. Saki līdzību pret to atkāpēju sugu un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: cel podu pie uguns, cel to klāt, ielej arīdzan ūdeni iekšā. Saliec tos gabalus tur iekšā, visus labos gabalus, cisku un pleci, pildi to ar vislabākajiem kauliem. Ņem no vislabākajām avīm un iekuri arī uguni apakš kauliem, lai labi vārās, un kauli, kas iekšā, lai labi izvārās. Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Ak vai, asins pilsētai, podam, kas sarūsējis un kam rūsa negrib noiet. Gabalu pēc gabala ņem ārā, meslus par to nemet. Jo viņas asinis ir viņas vidū, viņa tās ir izlējusi uz kailas klints un tās nav izgāzusi zemē, ka pīšļi tās apklātu. Sūtīt bardzību un parādīt atriebšanu, Es viņas asinis esmu licis izliet uz kailas klints, ka netop apklātas. Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Ak vai, tai asins pilsētai! Arī es kurināšu uguni lielu. Pienesi daudz malkas, iededzini uguni, savāri gaļu, un zāļo to ar zālēm, un lai kauli savārās. Pēc tam cel viņu tukšu uz oglēm, lai tas top karsts un lai viņa varš nodeg sarkans un viņa netīrums, kas tur iekšā, izkūst, un viņa rūsa top izdeldēta. Viņš dara lielu pūliņu, un viņa rūsa negrib noiet, viņa rūsa pastāv ugunī Tavas negantās nešķīstības dēļ; tādēļ ka Es tevi esmu šķīstījis, un tu neesi palikusi šķīsta, tad tu no savas nešķīstības vairs netapsi šķīsta, kamēr Es Savu bardzību pie tevis būšu izdarījis. Es Tas Kungs to esmu runājis, tā būs, un to Es darīšu, Es no tā neatstāšos un nesaudzēšu un neapžēlošos; pēc taviem ceļiem un pēc taviem darbiem tevi sodīs, saka Tas Kungs Dievs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns, redzi, Es atņemšu tavu acu jaukumu caur vienu sitienu; tomēr tev nebūs žēloties nedz raudāt nedz asaras izliet. Nopūties klusiņām, necel raudas par mirušiem. Bet uzsien savu cepuri un apvelc savas kurpes kājās, neaptin savu muti, tev arī nebūs ēst raudu maizi. Tā es runāju uz ļaudīm no rīta, un vakarā mana sieva nomira. Un es darīju no rīta, kā man bija pavēlēts. Tad tie ļaudis uz mani sacīja: vai tu negribi mums stāstīt, kādēļ mums šīs lietas rāda, ka tu tā dari? Un es uz tiem sacīju: Tā Kunga vārds uz mani noticis sacīdams: Saki Israēla namam: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es sagānīšu Savu svēto vietu, jūsu lepno stiprumu, jūsu acu jaukumu un jūsu dvēseļu mīlību, un jūsu dēli un jūsu meitas, ko jūs esat atstājuši, kritīs caur zobenu. Tad jūs darīsiet, kā Es esmu darījis, muti jūs neaptīsiet un raudu maizi neēdīsiet. Un jūsu cepures būs uz jūsu galvām un jūsu kurpes jūsu kājās. Jūs nežēlosities nedz raudāsiet, bet iznīksiet savos noziegumos, un vaidēsiet cits pret citu. Tā Ecehiēls jums būs par zīmi; itin kā viņš darījis, tā jūs darīsiet; kad tas notiks, tad jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs Dievs. Un tu, cilvēka bērns, vai tas nebūs tai dienā, kad Es no tiem atņemšu viņu drošumu, viņu slavu un prieku, viņu acu jaukumu un viņu dvēseles mīlību, viņu dēlus un viņu meitas, Tai dienā nāks pie tevis viens, kas izglābies un to tavām ausīm stāstīs. Tai dienā tava mute atvērsies kā arī tam izglābtam, un tu runāsi un nebūsi vairs mēms. Tā tu būsi par brīnuma zīmi un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Amona bērniem un sludini pret tiem. Un saki uz Amona bērniem: klausiet Tā Kunga Dieva vārdu! Tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka jūs par Manu svēto vietu sakāt: re, re! Tā ir sagānīta! Un par Israēla zemi: tā ir izpostīta! Un par Jūda namu: tie ir cietumā gājuši! - Tādēļ redzi, Es tevi nodošu austruma bērniem par mantību, ka tie tavā vidū uzceļ savas teltis un tavā vidū uztaisa savas māju vietas; tie ēdīs tavus augļus un dzers tavu pienu. Un Es Rabu darīšu par kamieļu ganību un Amona bērnus par avju laidaru, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Jo tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka tu esi plaukšķinājusi ar rokām un situsi ar kājām un no visas sirds lepni esi priecājusies par Israēla zemi, Tāpēc redzi, Es izstiepšu Savu roku pret tevi un tevi nodošu pagāniem par laupījumu un tevi izdeldēšu no tautām un tevi nomaitāšu no valstīm; Es tevi izdeldēšu, un tu samanīsi, ka Es esmu Tas Kungs. Tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka Moabs un Seīrs saka: redzi, Jūda nams ir tā kā visi pagāni, - Tādēļ redzi, Es atvēršu Moaba sānus no tām pilsētām, no viņa robežu pilsētām sākot, viņa zemes jaukumu, Betjesivotu, Baāl Meonu un līdz Kirjataīmai, Austruma bērniem klāt pie Amona bērniem Es viņu atdošu par mantību, tā kā Amona bērni starp tautām vairs netaps pieminēti. Un Es turēšu tiesu par Moabu, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka Edoms ar atriebšanu ir atriebies pret Jūda namu, un tie ļoti ir noziegušies, pie tiem atriebdamies, Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: Es izstiepšu Savu roku pret Edomu un izdeldēšu no viņa cilvēkus un lopus, un Es to darīšu par posta vietu, un tie kritīs caur zobenu no Temana līdz Dedanam. Un Es atriebšos pie Edoma caur Savu Israēla ļaužu roku, un tie ar Edomu darīs pēc Manas dusmības un pēc Manas bardzības, tā tie samanīs Manu atriebšanu, saka Tas Kungs Dievs. Tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka Fīlisti atriebušies un no sirds lepni atriebušies uz izdeldēšanu pēc veca ienaida, Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es izstiepju Savu roku pār Fīlistiem un izdeldēšu Krētus un nomaitāšu tos atlikušos jūrmalā, Un Es pie tiem izdarīšu lielu atriebšanu ar bargām sodībām, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es Savu atriebšanu pie tiem būšu izdarījis. Un notikās vienpadsmitā gadā, pirmā mēneša dienā, tad Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns! Tāpēc ka Tirus par Jeruzālemi sacījis: redzi, tautu vārti ir nolauzti, nu pie manis griežas, es nu pildīšos, viņa ir postīta! Tādēļ tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret tevi, ak Tiru, un atvedīšu pagānu pulkus pret tevi, kā jūra ceļas ar saviem viļņiem. Tie postīs Tirus mūrus un nolauzīs viņa torņus, un Es nomēzīšu viņa pīšļus no viņa un to darīšu par kailu klinti. Kur tīklus izplētīs jūras vidū; jo es to esmu runājis, saka Tas Kungs Dievs; un tas būs tautām par laupījumu. Un viņa ciemi laukā ar zobenu taps apkauti un samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Jo tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es atvedīšu pret Tiru NebukadNecaru, Bābeles ķēniņu, to ķēniņu ķēniņu no ziemeļiem, ar zirgiem un ratiem un jātniekiem un lieliem ļaužu pulkiem. Viņš apkaus tavus ciemus laukā ar zobenu un taisīs pret tevi ielenkšanas torņus un uzmetīs pret tevi valni un uzcels pret tevi sedzamas bruņas. Un viņš cels savus āžus pret taviem mūriem un nolauzīs tavus torņus ar saviem dzelzs ieročiem. Putekļi no viņa zirgu pulka tevi apklās. Tavi mūri drebēs no jātnieku un riteņu un ratu trokšņa, kad viņš ieies pa taviem vārtiem, kā ieiet salauztā pilsētā. Viņš samīs ar savu zirgu nagiem visas tavas ielas; tavus ļaudis viņš nokaus ar zobenu un nogāzīs pie zemes tavus stipros pīlārus. Un tie laupīs tavu padomu un postīs tavas preces un nolauzīs tavus mūrus un apgāzīs tavus skaistos namus un nometīs tavus akmeņus un tavus kokus un tavus pīšļus ūdenī. Tad Es darīšu galu tavu dziesmu skaņai un tavu kokļu balsi vairs nedzirdēs. Un Es tevi darīšu par kailu klinti, tu būsi vieta, kur izplēst tīklus, tu vairs netapsi uztaisīts; jo Es, Tas Kungs, to esmu runājis, saka Tas Kungs Dievs. Tā saka Tas Kungs Dievs pret Tiru: vai tās salas no tavas krišanas trokšņa netrīcēs, kad ievainotie vaidēs, kad kautin kausies tavā vidū? Un visi jūras lielkungi nokāps no saviem goda krēsliem un nometīs savus svārkus un novilks savas izrakstītās drēbes; tie apģērbsies ar trīcēšanu, apsēdīsies zemē un ik acumirkli drebēs un iztrūcināsies par tevi. Un tie par tevi sāks raudu dziesmu un uz tevi sacīs: Ak vai, kā tu esi bojā gājusi, ļaužu pilnā jūras pilsēta, tu slavenā pilsēta, kas bija varena uz jūras, pati un viņas iedzīvotāji, kas izbiedēja visus, kas gar viņu dzīvoja! Nu salas trīc tavas krišanas dienā, tiešām salas jūrā dreb par tavu galu. Jo tā saka Tas Kungs Dievs: kad Es tevi darīšu par postītu pilsētu, tā kā tās pilsētas, kur vairs nedzīvo, kad Es jūru pār tevi vedīšu, un liels ūdens tevi apklās, Tad Es tevi metīšu zemē pie tiem, kas grimuši bedrē, pie senajiem ļaudīm, un Es tevi nostumšu zemē, apakšējās un tukšās zemes vietās mūžīgi, pie tiem, kas nogrimuši bedrē, tā ka iekš tevis nedzīvos; bet jaukumu Es celšu dzīvo zemē. Es tev darīšu briesmīgu galu, un tu vairs nebūsi, kad tevi meklēs, tad tevi ne mūžam vairs neatradīs, saka Tas Kungs Dievs. Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Tu tad, ak cilvēka bērns, uzņem raudu dziesmu par Tiru, Un saki uz Tiru, kas dzīvo pie jūras ostām un tirgojās ar tautām daudz salās: tā saka Tas Kungs Dievs: ak Tiru, tu saki: es esmu brīnum skaists. Tavas robežas ir jūras vidū, tavi cēlēji tevi darījuši brīnum skaistu. Tie visus tavus galdus ir taisījuši no Senira priedēm, tie ņēmuši ciedru kokus no Libānus, tev taisīt masta kokus. Tavus airus tie taisījuši no Basanas ozoliem, tavus galdus tie taisījuši no ziloņkauliem uz dārgu priežu koka no Ķitim krastiem. Dārgs audekls ar izrakstītu darbu no Ēģiptes bija tava bura, tev par karogu; no zila un sarkana purpura no Elisus salām bija tavi apsegi. Sidonas un Arvadas iedzīvotāji bija tavi airētāji; tavi gudrie, ak Tiru, bija pie tevis tavi stūrētāji. Ģebalas vecaji un viņas gudrie bija pie tevis, izlabot tavu laivu plaisumus. Visas jūras laivas un visi laivinieki bija pie tevis, izmainīt tavas preces. Persieši un Lidieši un Libieši bija tavā karaspēkā tavi karavīri; priekšturamās bruņas un dzelzs cepures tie pie tevis uzkāra; tie tevi greznoja. Arvadas bērni un tavs spēks bija visapkārt uz taviem mūriem, un sargi bija uz taviem torņiem, tie uzkāra savas priekšturamās bruņas visapkārt pie taviem mūriem; tie tevi darīja brīnum skaistu. Taršišs tirgojās ar tevi ar daudz un dažādām precēm: sudrabu, dzelzi, alvu un svinu noveda tavos tirgos. Javans, Tūbals un Mešehs, tie bija tavi veikalnieki: ar cilvēkiem un vara lietām tie ar tevi tirgojās. No Togarmas nama noveda tavos tirgos braucamus un jājamus zirgus un zirgēzeļus. Dedana bērni bija tavi veikalnieki, daudz salas tirgojās caur tavu roku; ziloņkaulus un melnkoku tie tev atdeva par maksu. Sīrija ar tevi tirgojās tavu daudzkārtīgu amata darbu dēļ: rubīnus, purpuru un rakstītu darbu, dārgu audekli un dārgas krelles un dārgus akmeņus tie noveda tavos tirgos. Jūda un Israēla zeme, tie bija tavi veikalnieki: kviešus no Minites un saldi smaržīgas zāles un medu un eļļu un balzamu tie mainīja tavos tirgos. Damaskus ar tevi tirgojās tavu daudzkārtīgu amata darbu dēļ ar dažādām precēm, ar saldu vīnu un baltu vilnu. Vedans un UzalaJavans veda uz taviem tirgiem izstrādātu dzelzi; kasīju un kalmu tie pie tevis izmainīja. Dedans ar tevi tirgojās ar skaistām vadmalām priekš segliem. Arābija un visi Kedara lielkungi, tie tirgojās caur tavu roku, ar jēriem un auniem un āžiem tie ar tevi tirgojās; Sabas un Raēmas veikalnieki, tie ar tevi tirgojās; visādas dārgas zāles, dārgus akmeņus un zeltu tie noveda tavos tirgos. Harans un Kane un Edens, Šebas, Asura un Ķilmada veikalnieki ar tevi tirgojās. Tie bija tavi veikalnieki ar dārgām drēbēm, ar purpura ziliem un raibi austiem mēteļiem un ar strīpainām segām un ar pītām un tītām virvēm tavos tirgos. Taršiša laivas bija tās vedējas uz taviem tirgiem. Un tu tapi bagāts un augstā godā celts jūru vidū. Tavi laivinieki tevi veda pa vareniem ūdeņiem, bet rīta vējš tevi satriecis jūru vidū. Tava manta un tavas preces un tava tirgošana, tavi laivinieki un tavi stūrmaņi un tavi laivu taisītāji, un kas ar tevi tirgojās, un visi tavi karavīri, kas pie tevis, un visa tava draudze, kas tavā vidū, kritīs jūras vidū tai dienā, kad tu iesi bojā. No tavu laivinieku brēkšanas lauki drebēs. Un visi airētāji, stūrmaņi ar visiem jūras laiviniekiem izkāps no savām laivām un stāvēs uz zemes. Un tie par tevi brēks un gauži kliegs un metīs pīšļus uz savām galvām, - tie vārtīsies pelnos. Tie tevis dēļ apcirpsies un apjozīs maisus un raudās par tevi ar dvēseles rūgtumu un gaužām žēlabām. Un tie vaidēdami par tevi sāks raudu dziesmu un vaidēs par tevi un sacīs: kas ir kā Tirus, tā izdeldēts jūras vidū? Kad tavas preces jūrā tapa vestas, tad tu daudz tautas pieēdināji ar savām dažādām mantām, un ar savu tirgošanu tu ķēniņus virs zemes esi darījis bagātus. Bet nu, kad tu no jūras esi satriekts dziļos ūdeņos, tad tava tirgošana un visa tava draudze tavā vidū ir gājusi bojā. Visi salu iedzīvotāji par tevi iztrūcinājās, un viņu ķēniņiem mati cēlās stāvu, viņu vaigi nobāl. Tie veikalnieki pa tautām svilpo par tevi; tu esi galu ņēmis ar briesmām un nebūsi vairs mūžīgi. Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, saki uz Tirus valdnieku: tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka tava sirds lepojās un saka, es esmu dievs, es sēžu uz dieva krēsla jūru vidū, un tu tomēr esi cilvēks un ne Dievs, un tu pacēli savu sirdi, kā Dieva sirdi; Redzi, tu esot gudrāks nekā Daniēls, tev nekas neesot ne apslēpts ne tumšs. Caur savu gudrību un caur savu saprašanu tu sev esot dabūjis spēku un krājis zeltu un sudrabu pie savas mantas. Caur savu lielo gudrību tu tirgodamies esot vairojis savu bagātību, un tava sirds lepojās tavas bagātības dēļ. Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs, tādēļ ka tu savu sirdi esi paaugstinājis, kā Dieva sirdi, Tad redzi, Es vedīšu svešus pār tevi, tos visbriesmīgākos starp tautām; tie izvilks savus zobenus pār tavu jauko gudrību un apgānīs tavu spožumu. Tie tevi nometīs bedrē, un tu nomirsi kā nokauti mirst pat jūru vidū. Vai tu tad sava kāvēja priekšā sacīsi: es esmu dievs, un tu tomēr esi cilvēks un ne Dievs, un esi sava kāvēja rokā? Tu nomirsi kā neapgraizītie mirst caur svešu roku; jo Es to esmu runājis, saka Tas Kungs Dievs. Atkal Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Cilvēka bērns! Sāc raudu dziesmu par Tirus ķēniņu un saki uz viņu: tā saka Tas Kungs Dievs: tu kārtības zīmogs, pilns gudrības un liela skaistuma, Tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgi akmeņi bija tavs apsegs: sardi, topāzi, dimanti, turkisi, oniksi, jaspisi, safīri, ametisti, smaragdi un zelts. Tavas bungas un tavas stabules skanēja tavā priekšā, tai dienā, kad tevi (par ķēniņu) cēla, tās bija gatavas. Tu biji svaidīts ķerubs, kas sargā; Es tevi tā biju iecēlis: tu biji uz Dieva svētā kalna, tu staigāji degošu akmeņu vidū. Tu biji skaidrs savos ceļos, no tās dienas, kad tevi (par ķēniņu) cēla, kamēr bezdievība pie tevis tapa atrasta. Caur tavu lielo tirgošanos tava sirds pildījās ar netaisnību, un tu esi apgrēkojies; tāpēc Es tevi izmetu kā sagānītu no Dieva kalna un izdeldu tevi, ķerubu, kas sargā, no degošo akmeņu vidus nost. Tava sirds lepojās tava skaistuma dēļ, tu savu gudrību esi pazaudējis caur savu spožumu, tāpēc Es tevi metu pie zemes un lieku tevi par mācību ķēniņiem. Ar savu noziegumu pulku caur savu netaisno tirgošanos tu esi sagānījis savus svētumus. Tāpēc Es lieku ugunij iziet no tava vidus; tas tevi aprīs, un Es tevi daru par pelniem virs zemes, priekš visu acīm, kas tevi ierauga. Visi, kas tevi pazīst starp tautām, par tevi iztrūcinājās; tu esi galu ņēmis ar briesmām un nebūsi vairs mūžīgi. Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Sidonu un sludini pret to. Un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret tevi, Sidona, un pagodināšos tavā vidū, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es tiesu nesīšu pār viņu un svēts parādīšos pie viņas. Jo Es sūtīšu mēri pie viņas un asinis pa viņas ielām, un kautie kritīs viņas vidū caur zobenu, kas visapkārt nāks pret viņu, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Un Israēla namam vairs nebūs asu ērkšķu, nedz sāpīgu dadžu no visiem apkārtējiem, kas tos vajā, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs Dievs. Tā saka Tas Kungs Dievs: kad Es Israēla namu sapulcināšu no tām tautām, starp kurām tie izkaisīti, un Es pie viņiem svēts parādīšos priekš pagānu acīm, tad tie dzīvos savā zemē, ko Es savam kalpam Jēkabam esmu devis. Un tie tur dzīvos droši un uztaisīs namus un dēstīs vīna dārzus. Tiešām, tie dzīvos droši, kad Es tiesu nesīšu pret visiem apkārtējiem, kas tos vajājuši, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs. Desmitā gadā, desmitā mēnesī, divpadsmitā mēneša dienā, Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un sludini pret viņu un pret visu Ēģipti. Runā un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: Es celšos pret tevi, Faraon, Ēģiptes ķēniņ, tu lielais jūras zvērs, kas savu upju vidū guļ un saka: mana upe ir mana, un to es sev esmu taisījis. Bet Es likšu makšķeri tavā pažoklī, un likšu tavu upju zivīm pielipt pie tavām zvīņām, un izvilkšu no tām upēm tevi un visas tavu upju zivis, kas līp pie tavām zvīņām. Un Es tevi nometīšu tuksnesī, tevi, un visas tavu upju zivis; tu kritīsi uz lauku, tu netapsi sakrāts nedz salasīts; zvēriem virs zemes un putniem apakš debess Es tevi dodu par barību. Un visi Ēģiptes iedzīvotāji samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, tāpēc ka tie bijuši niedru stobrs Israēla namam. Kad tie tevi satvēra rokā, tad tu lūzi un tiem pāršķēli sānus, un kad tie uz tevi atspiedās, tad tu salūzi un darīji tiem gurnus slābanus. Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es vedīšu pār tevi zobenu un no tevis izdeldēšu cilvēkus un lopus. Un Ēģiptes zeme taps postā un par tuksnesi, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, tāpēc ka viņš sacījis: tā upe ir mana, es to esmu darījis. Tad nu redzi, Es celšos pret tevi un pret tavām upēm, un darīšu Ēģiptes zemi par tukšu posta vietu, no Migdolas līdz Siēnei un līdz Etiopijas zemes robežām. Pa viņu cilvēka kāja nestaigās, un arī lopa kāja pa viņu neies un tur nedzīvos caurus četrdesmit gadus. Jo Es Ēģiptes zemi darīšu par posta vietu starp postītām zemēm, un viņas pilsētas būs postā starp postītām pilsētām četrdesmit gadus, un Es ēģiptiešus izkaisīšu starp tautām un tos izputināšu pa valstīm. Tomēr tā saka Tas Kungs Dievs: kad četrdesmit gadi būs pagājuši, tad Es sapulcināšu ēģiptiešus no tām tautām, kurp tie bija izkaisīti. Un Es pārvedīšu ēģiptiešus no cietuma un tos atkal atvedīšu Patrus zemē, viņu dzimtā zemē, un tur tie būs viena maza valsts. Un tā būs mazāka nekā citas valstis un necelsies vairs pār tām tautām, jo Es viņus mazināšu, lai nevalda vairs pār tautām. Un Israēla namam tie vairs nebūs par atspaidu, atgādinādami noziegumu, kad pēc viņiem skatās; bet tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs Dievs. Un notikās divdesmit septītā gadā, pirmā mēnesī, pirmā mēneša dienā, tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns! Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, savam karaspēkam licis grūtu darbu darīt pret Tiru; visas galvas ir plikas un visi pleci noberzti; tomēr nedz viņam nedz viņa karaspēkam nekāda alga nav tikusi Tirus dēļ, par to grūto darbu, kas viņam pret to bijis. Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: Nebukadnecaram, Bābeles ķēniņam, Es došu Ēģiptes zemi, un viņš aizvedīs visu viņas pulku un laupīs viņas laupījumu un mantos viņas mantu, un tā būs tā alga viņa karaspēkam. Par darba algu Es tam atdošu Ēģiptes zemi, par to darbu, ko tie Man darījuši, saka Tas Kungs Dievs. Tai dienā Es likšu izplaukt Israēla nama ragam, un atdarīšu tev muti viņu vidū; un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, sludini un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: kauciet: Ak vai, tai dienai! Jo tā diena ir tuvu, tiešām Tā Kunga diena ir tuvu, diena tumši apmākusies, pagānu laiks ir klāt. Un zobens nāks Ēģiptes zemē, un Etiopijas zemē būs lielas sāpes, kad kautie kritīs Ēģiptes zemē, un viņas pulki taps aizvesti, un viņas pamati taps nolauzti. Etiopijas zeme un Libija un Lidija un visādi ļaudis un Kubs un tās derības zemes bērni kritīs līdz ar viņiem caur zobenu. Tā saka Tas Kungs: tiešām, Ēģiptes palīgi kritīs, un viņas lepnais stiprums taps nogāzts, no Migdolas līdz Siēnei tie tur kritīs caur zobenu, saka Tas Kungs Dievs. Un tie taps postīti vidū starp postītām zemēm, un viņu pilsētas būs starp postītām pilsētām; Un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es uguni kuršu Ēģiptes zemē, un visi viņas palīgi taps satriekti. Tai dienā no Manis izies vēstneši ar laivām, iztrūcināt Etiopijas zemi, kas droši dzīvo, un pie tiem būs lielas bēdas, tā kā Ēģiptes dienā, jo redzi, (tie) nāk! Tā saka Tas Kungs Dievs: tiešām, Es nobeigšu Ēģiptes pulkus caur Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, roku. Šis un viņa ļaudis līdz ar viņu, tie visbriesmīgākie starp tautām, taps atvesti, postīt zemi, un izvilks savus zobenus pret Ēģipti un piepildīs zemi ar nokautiem. Un Es upes darīšu sausas un zemi pārdošu nikniem rokā, un zemi un kas tur ir, Es izpostīšu caur svešinieku roku; Es Tas Kungs to esmu runājis. Tā saka Tas Kungs Dievs: un Es izdeldēšu tos elkus un darīšu galu Nofas dievekļiem, un valdnieka vairs nebūs Ēģiptes zemē; un Es sūtīšu izbailes pār Ēģiptes zemi. Un Es izpostīšu Patrus zemi, un kuršu uguni Coanā, un turēšu tiesu Noā: Un Es izgāzīšu Savu bardzību pār Sinu, Ēģiptes stiprumu, un izdeldēšu tos pulkus Noā. Un iededzināšu uguni Ēģiptes zemē; Sina cietīs lielas sāpes, un No taps sašķelta, un Nofa dienas vidū taps spaidīta. Avenas un Pibozetes jaunekļi kritīs caur zobenu, un pašas aizies cietumā. Un Tahpanhesā gaisma taps aptumšota, kad Es Ēģiptes jūgu tur salauzīšu un viņas lepno stiprumu tur nobeigšu; mākonis viņu apklās, un viņas meitas ies cietumā. Tā Es turēšu tiesu Ēģiptes zemē, lai tie atzīst, ka Es esmu Tas Kungs. Un vienpadsmitā gadā, pirmā mēnesī, septītā mēneša dienā Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns! Faraona, Ēģiptes ķēniņa, elkoni Es esmu satriecis, un redzi, to nesasies, plāksteri neuzliks, ar autiem neaptīs, un tas vairs neatspirgs, ka varētu zobenu turēt. Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un satriekšu viņa elkoņus, to stipro kā to satriekto, un Es viņa zobenam likšu izkrist no viņa rokas. Un Es ēģiptiešus izkaisīšu starp tautām un tos izputināšu pa zemēm. Un Es stiprināšu Bābeles ķēniņa elkoņus, un Savu zobenu došu viņa rokā, bet Faraona elkoņus Es satriekšu, ka tam viņa priekšā būs vaidēt, tā kā ievainots vaid. Tiešām, Es stiprināšu Bābeles ķēniņa elkoņus, bet Faraona elkoņi nogurs, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es Savu zobenu došu Bābeles ķēniņam rokā, un viņš to pacels pār Ēģiptes zemi. Un Es izkaisīšu ēģiptiešus starp tautām un tos izputināšu pa zemēm, lai tie atzīst, ka Es esmu Tas Kungs. Un vienpadsmitā gadā, trešā mēnesī, pirmā mēneša dienā Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, runā uz Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un uz viņa ļaužu pulku: kam tu esi līdzīgs savā augstībā? Redzi, Asurs bija ciedra koks uz Libānus, skaistiem zariem un kuplām lapām un slaiku augumu, un viņa galotne bija iekš mākoņiem. Ūdens viņu darīja lielu, un jūras dziļumi viņu paaugstināja, viņa upes gāja apkārt ap dārziem, un savus ūdeņus tas sūtīja pie visiem lauka kokiem. Tāpēc viņa augums bija augstāks pār visiem lauka kokiem, un viņa zari vairojās un viņa zariņi plaukstot pagarinājās caur to lielo ūdeni. Visi putni apakš debess taisīja ligzdas viņa zaros, un visi lauka zvēri vedās apakš viņa zariem, un visas lielās tautas sēdēja viņa pavēnī. Tā tas bija skaists savā lielumā un savu zaru garumā, jo viņa sakne bija pie daudz ūdeņiem. Ciedru koki Dieva dārzā viņu neaptumšoja un priedes viņa zariem nelīdzinājās, un kļavu koki nebija tādi kā viņa zariņi, neviens koks Dieva dārzā viņam nelīdzinājās skaistumā. Es viņu biju darījis tik skaistu caur viņa zaru pulku, ka visi Ēdenes koki Dieva dārzā viņu apskauda. Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka tu tā biji cēlies garumā, un ka viņš savu galotni izstiepis līdz padebešiem, un viņa sirds sava augstuma dēļ lepojās, Tāpēc Es viņu nodevu rokā tautu varenajam, ar viņu darīt pēc patikšanas; Es viņu izdzinu viņa bezdievības dēļ. Un sveši, tie tautu briesmīgākie, viņu nocirta un to nometa, viņa zari krita uz kalniem un pa visām ielejām, un viņa zariņi tapa nogāzti visās zemes gravās. Un visas zemes tautas aizgāja no viņa pavēņa un viņu atstāja. Visi putni apakš debess nolaidās uz viņa, un visi lauka zvēri bija uz viņa zariem; Lai nekādi pie ūdens dēstīti koki nelepojās sava auguma pēc, un savu galotni nestiepj līdz mākoņiem, un nekādi no ūdens slacināti koki nepaļaujas uz sev pašiem sava augstuma dēļ; jo tie visi nāvei ir nodoti uz zemes apakšu, cilvēka bērnu vidū, pie tiem, kas grimst bedrē. Tā saka Tas Kungs Dievs: tai dienā, kad tas ellē nogrima, tad Es cēlu bēdas, Es viņa dēļ apklāju dziļumus un aizturēju viņa upes, un tie varenie ūdeņi apstājās, un Es darīju, ka Libānus viņa dēļ sērojās, un visi lauka koki nokalta viņa dēļ. No viņa kritiena trokšņa Es pagānus darīju drebam, kad Es viņu ellē nogrūdu pie tiem, kas grimst bedrē. Un visi Ēdenes koki, tie izlasītie un labākie uz Libānus, visi no ūdens slacinātie koki iepriecinājās zemes apakšā. Tie nogrima arīdzan līdz ar viņu ellē pie tiem zobena nokautiem, kas kā viņa palīgi bija sēdējuši viņa pavēnī starp tautām. Kam starp Ēdenes kokiem tu tad esi līdzīgs godā un augstumā? Arī tu tapsi nogrūsts ar Ēdenes kokiem zemes apakšā, tu gulēsi vidū starp neapgraizītiem, pie zobenu nokautiem. Tas ir Faraons un viss viņa ļaužu pulks, saka Tas Kungs Dievs. Un divpadsmitā gadā, divpadsmitā mēnesī pirmā mēneša dienā Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, sāc raudu dziesmu par Faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un saki uz viņu: tu biji jaunam lauvam līdzīgs starp pagāniem! Un tu biji kā jūras zvērs jūrā un izlēci savās upēs un sajauci ūdeņus ar savām kājām un samini upes. Tā saka Tas Kungs Dievs: Es tādēļ Savu tīklu izplētīšu pār tevi daudz tautu sapulcē, kas tevi izvilks Manā tīklā. Tad Es tevi metīšu uz zemi, Es tevi nosviedīšu uz lauku un visiem putniem apakš debess Es likšu mist uz tevis un visiem zvēriem virs zemes no tevis pieēsties, Un metīšu tavu maitu uz kalniem un pildīšu tās ielejas ar tavām miesām. Un Es dzirdināšu zemi ar asinīm, kas no tevis izplūst līdz kalniem, un upes no tevis taps pildītas. Un kad Es tevi izdzēsīšu, tad Es apsegšu debesi un aptumšošu viņas zvaigznes, sauli Es apklāšu ar mākoņiem, un mēness gaisma vairs nespīdēs. Visus spožos debess spīdekļus Es tevis dēļ aptumšošu un vedīšu tumsu pār tavu zemi, saka Tas Kungs Dievs. Es arī darīšu skumīgas daudz tautu sirdis, kad Es tavu mocību iznesīšu starp tautām, tanīs valstīs, ko tu nepazīsti. Un Es darīšu, ka daudz tautas par tevi iztrūcinājās, un viņu ķēniņiem mati celsies stāvu par tevi, kad Es cilāšu Savu zobenu viņu priekšā, un tie drebēs ik acumirkli ikviens par savu dvēseli tai dienā, kad tu kritīsi. Jo tā saka Tas Kungs Dievs: Bābeles ķēniņa zobens nāks pār tevi. Un Es tavu pulku nogāzīšu caur vareno zobeniem, tie visi arī tie visbriesmīgākie starp tautām, tie izpostīs Ēģiptes lepnību, un viss viņas pulks taps izdeldēts. Un visus viņas lopus Es izdeldēšu pie tā lielā ūdens, ka cilvēka kāja to vairs nesajauks, un lopu nags to nesajauks. Tad Es viņu ūdeņus darīšu skaidrus un viņu upēm likšu tecēt kā eļļai, saka Tas Kungs Dievs, Kad Es Ēģipti būšu darījis par posta vietu, un zeme no savas pilnības būs palikusi tukša, kad Es visus viņas iedzīvotājus būšu kāvis, - tad samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Šī ir tā raudu dziesma, un tā jādzied; tautu meitas šo raudu dziesmu dziedās; par Ēģipti un par visu viņas ļaužu pulku tās dziedās šo raudu dziesmu, saka Tas Kungs Dievs. - Un divpadsmitā gadā, piecpadsmitā mēneša dienā Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, žēlojies par Ēģiptes ļaužu pulku un nogremdē to līdz ar lepno tautu meitām zemes apakšā pie tiem, kas grimuši dziļumā. Par ko tu nu esi skaistāka? Kāp zemē un apgūlies pie neapgraizītiem. Tie kritīs starp zobena nokautiem. Viņa ir nodota zobenam; aizraujiet viņu ar visu viņas ļaužu pulku. Tie varoņu varenie un viņas palīgi ar viņu runās elles vidū: tie ir nogrimuši, tie guļ starp neapgraizītiem un zobena nokautiem. Tur ir Asurs ar visu savu ļaužu pulku, viņu kapi ir visapkārt ap viņu; tie visi nokauti, caur zobenu krituši. Viņa kaps ir tai visdziļākā bedrē, un viņa ļaužu pulks ir visapkārt ap viņa kapu; visi nokauti, caur zobenu krituši, kas briesmas bija cēluši dzīvo zemē. Tur ir Elams ar visu savu ļaužu pulku visapkārt ap viņa kapu; tie visi nokauti, caur zobenu krituši; tie grimuši neapgraizīti zemes apakšā, kas briesmas bija cēluši dzīvo zemē, tie nes savu kaunu pie tiem, kas grimuši dziļumā. Pie nokautiem cisas sataisītas viņam un visam viņa ļaužu pulkam, viņu kapi ir visapkārt ap viņu; tie visi, neapgraizīti, caur zobenu ir nokauti; tāpēc ka tie briesmas cēluši dzīvo zemē, tie nes savu kaunu pie tiem, kas grimuši dziļumā, - viņš guldināts nokauto vidū. Tur ir Mešehs un Tūbals ar visu savu ļaužu pulku, visapkārt ap viņu ir viņu kapi, tie visi, neapgraizīti, ir nokauti ar zobenu, tāpēc ka bija briesmas cēluši dzīvo zemē. Nebūtu tie gulējuši starp vareniem, kas no neapgraizītiem ir krituši, kas ellē nogrimuši ar savām bruņām, kam zobeni likti apakš galvām; viņu noziegumi nākuši pār viņu kauliem, tāpēc ka bija varoņi par briesmām dzīvo zemē. Arī tu tapsi satriekts neapgraizīto vidū un gulēsi pie zobena nokautiem. Tur ir Edoms, viņa ķēniņi un visi viņa lielkungi, kas ar savu varoņu godu ir likti pie zobena nokautiem; tie guļ pie neapgraizītiem un pie tiem, kas grimuši dziļumā. Tur ir visi ziemeļa valdnieki un visi Sidonieši, kas nogrimuši pie nokautiem un kaunā likti, lai gan ar savu varu bijuši par iztrūcināšanu, un tie guļ neapgraizīti pie tiem, kas zobena nokauti, un nes savu kaunu pie tiem, kas nogrimuši dziļumā. - Faraons tos redzēs un iepriecināsies ar visu savu ļaužu pulku; ar zobenu ir nokauti, Faraons un viss viņa karaspēks, saka Tas Kungs Dievs. Jo Es viņam esmu licis briesmas celt dzīvo zemē, un viņš ir nolikts neapgraizīto vidū pie tiem, kas zobena nokauti, Faraons ar visu savu ļaužu pulku, saka Tas Kungs Dievs. Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, runā uz savu ļaužu bērniem un saki uz tiem: kad Es zobenu vedu pār kādu zemi, un tās zemes ļaudis ņem vienu vīru no savām robežām un to ieceļ sev par sargu, Un viņš redz zobenu pār to zemi nākam un pūš ar bazūni un pamāca ļaudis, Un ja kas to bazūnes skaņu dzirdēt dzird un neļaujas pamācīties, un zobens nāk un ņem viņu nost, - šī asinis lai ir uz viņa galvas. Viņš dzirdēja bazūnes skaņu, bet nelikās pamācīties, viņa asinis ir uz viņa. Bet kas ļaujas pamācīties, tas izglābs savu dvēseli. Bet kad sargs redz zobenu nākam un nepūš ar bazūni, tā ka ļaudis netiek pamācīti, un zobens nāk un ņem no tiem kādu dvēseli nost: tas gan savā noziegumā ir noņemts, bet viņa asinis Es prasīšu no tā sarga rokas. Tu tad cilvēka bērns, Es tevi esmu licis par sargu Israēla namam, ka tev nu no Manas mutes to vārdu būs klausīt un tos pamācīt no Manas puses. Kad Es uz bezdievīgo saku: “bezdievīgais, tu mirdams mirsi”, un tu nemāci bezdievīgo, lai atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet ja tu bezdievīgo pamāci, lai atgriežas no sava ceļa, un viņš neatgriežas no sava ceļa, tad viņš mirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis. Tādēļ, cilvēka bērns, saki uz Israēla namu: jūs runājiet tā un sakāt: “mūsu pārkāpumi un mūsu grēki ir uz mums, un mēs iekš tiem ejam bojā, kā tad mēs varam dzīvot?” Saki uz tiem: tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Man nepatīk bezdievīgā nāve, bet ka bezdievīgais atgriežas no sava ceļa un dzīvo. Atgriežaties, atgriežaties no saviem ļauniem ceļiem. Jo kāpēc jūs gribat mirt, jūs no Israēla nama? Tu tad, cilvēka bērns, saki uz savu ļaužu bērniem: taisno taisnība neizglābs viņa pārkāpšanas dienā, un bezdievīgais savas bezdievības dēļ neies bojā, kad tas atgriežas no savas bezdievības. Un pats taisnais nevar dzīvot caur savu taisnību, kad viņš apgrēkojās. Kad Es uz taisno saku, ka tas dzīvot dzīvos, un tas paļaujas uz savu taisnību un dara nepareizi, tad visa viņa taisnība netaps pieminēta, bet viņš mirs tai netaisnībā, ko viņš dara. Un kad Es uz bezdievīgo saku: tu mirdams mirsi, un tas atgriežas no saviem grēkiem un dara tiesu un taisnību, Tā ka bezdievīgais ķīlu atdod, laupījumu maksā un staigā dzīvības likumos, nevienam nedarīdams nepareizi, - tad tas dzīvot dzīvos un nemirs. Visi viņa grēki, ko viņš darījis, viņam netaps pieminēti; viņš darījis tiesu un taisnību, dzīvot viņš dzīvos. Tomēr tavu ļaužu bērni saka: Tā Kunga ceļš nav taisns! Bet viņu ceļš nav taisns. Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara nepareizi, tad viņš caur to mirs. Un kad bezdievīgais nogriežas no savas bezdievības un dara tiesu un taisnību, tad viņš caur to dzīvos. Bet jūs sakāt: Tā Kunga ceļš nav pareizs. Es jūs tiesāšu, ikvienu pēc viņa ceļiem, ak Israēla nams! - Un notikās divpadsmitā gadā pēc mūsu aizvešanas, desmitā mēnesī, piektā mēneša dienā, tad viens pie manis atnāca, kas no Jeruzālemes bija izglābies, un sacīja: tā pilsēta ir izkauta. Bet Tā Kunga roka vakarā, iepriekš tā izglābtā atnākšanas, bija nākusi pār mani un atvērusi manu muti, pirms šis rītā pie manis nāca, un mana mute palika atvērta, un es nebiju vairs mēms. Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns! Tie, kas viņās posta vietās dzīvo Israēla zemē, runā un saka: Ābrahāms bija viens vienīgs un iemantoja to zemi, bet mūsu ir daudzi, tā zeme mums ir dota par mantību. Tādēļ saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: jūs ēdat asinis un paceļat savas acis uz saviem elkiem un izlejat asinis, - un jūs to zemi gribat paturēt par mantību? Jūs stāvat uz savu zobenu, jūs darāt negantību un apgānāt cits cita sievu, un jūs to zemi gribat paturēt par mantību? Tā tev uz viņiem būs sacīt: tā saka Tas Kungs Dievs: tik tiešām kā Es dzīvoju, tie, kas posta vietās dzīvo, kritīs caur zobenu, un to, kas uz lauka, Es nodošu zvēriem par barību, un tie, kas stiprās vietās un alās, mirs caur mēri. Un to zemi Es darīšu par posta vietu un tuksnesi, un viņas lepnais stiprums beigsies, un Israēla kalni būs postā, ka tur neviens pāri neies. Tad tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es to zemi būšu darījis par posta vietu un par tuksnesi visas viņu negantības dēļ, ko tie darījuši. Un tu, cilvēka bērns, tavu ļaužu bērni runā pret tevi istabās un nama durvīs, un viens runā ar otru, ikviens ar savu brāli, un saka: nāciet jel, dzirdēsim, kas tas tāds vārds, kas no Tā Kunga nāk. Un tie nāks pie tevis, tā kā ļaudis mēdz nākt, un sēž tavā priekšā kā Mani ļaudis un klausa tavus vārdus, bet tos nedara; jo tie ir mīlīgi ar savu muti, bet viņu sirds dzenās mantai pakaļ. Un redzi! Tu tiem esi kā jauka dziesmiņa, kā skaista balss, kas labi skan, tādēļ tie klausa tavus vārdus, bet tos nedara. Un kad tas notiks, redzi, tas notiks! - Tad viņi sajutīs, ka pravietis ir bijis viņu vidū. Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, sludini pret Israēla ganiem, sludini un saki uz tiem, uz ganiem: tā saka Tas Kungs Dievs: Ak vai, Israēla ganiem, kas sevi pašus gana! Vai ganiem nebūs avis ganīt? Jūs ēdat taukus un apģērbjaties ar vilnu, jūs kaujat baroto, bet avis jūs neganiet. Vājās jūs nespēcinājāt, un neveselo jūs nedziedinājāt, un satriekto jūs nesasienat, un aizdzīto jūs nenesāt atpakaļ un pazudušo jūs nemeklējāt, bet jūs valdāt pār tiem bargi un ar grūtumu. Tā tās izklīdušas, tāpēc ka gana nebija, un paliek par barību visiem lauka zvēriem un izklīst. Manas avis maldās pa visiem kalniem un pa visiem augstiem pakalniem, Manas avis izklīdušas pa visu zemes virsu, un nav neviena, kas pēc tām skatās, un neviena, kas tās meklē. Tādēļ, gani, klausiet Tā Kunga vārdu! Tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, tāpēc ka Manas avis ir tapušas par laupījumu, un Manas avis visiem lauka zvēriem par barību, tāpēc ka gana nebija, un ka Mani gani nelūko pēc Manām avīm, bet tie gani gana sevi pašus, bet Manas avis tie negana, - Tādēļ, gani, klausiet Tā Kunga vārdu! Tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret ganiem, un prasīšu Savas avis no viņu rokas un darīšu, ka tie Manas avis vairs neganīs, un tie gani vairs neganīs sevi pašus. Un Es izraušu Savas avis no viņu mutes, ka tās tiem vairs nebūs par barību. Jo tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es, tiešām Es vaicāšu pēc Savām avīm un tās meklēšu. Jo kā gans meklē savu ganāmo pulku tai dienā, kad viņš ir savu izklīdušo avju vidū, tā Es meklēšu Savas avis un tās izpestīšu no visām tām vietām, kurp tās noklīdušas tumšā un vētrainā dienā. Un Es tās izvedīšu no tām tautām un tās sapulcināšu no tām zemēm un tās pārvedīšu viņu pašu zemē un tās ganīšu uz Israēla kalniem, pa tām lejām un pa visām vietām, kur tai zemē mīt. Es tās ganīšu labā ganībā, un viņu ganības būs uz Israēla augstiem kalniem; tur tie apgulsies labās ganībās un ganīsies taukā ganībā uz Israēla kalniem. Es pats ganīšu Savas avis un Es pats tās guldināšu, saka Tas Kungs Dievs. Pazudušo Es gribu meklēt un aizdzīto Es gribu nest atpakaļ un satriekto Es gribu sasiet un vārguli Es gribu spēcināt, bet tauko un stipro Es gribu izdeldēt; Es tās ganīšu ar taisnību. Jūs, Manas avis! - Tas Kungs Dievs saka tā: redzi, Es tiesāšu starp avi un avi, starp auniem un āžiem. Vai tas jums vēl ir maz, ka jūs noganiet to labo ganību? Vai gribat arī savu atlikušo ganību samīdīt ar savām kājām? - Un ka jūs dzerat no skaidra ūdens, - vai to atlikušo gribat sajaukt ar savām kājām? Vai tad Manām avīm būs ēst, kas no jūsu kājām ir samīts, un dzert, kas no jūsu kājām ir sajaukts? Tādēļ Tas Kungs Dievs tā saka uz tiem: redzi, Es, tiešām Es tiesāšu starp taukām avīm un liesām avīm. Tāpēc ka jūs visas vājās stumdiet ar sāniem un ar pleciem un badiet ar saviem ragiem, kamēr jūs tās esat izdzinuši ārā. Tāpēc Es Savas avis gribu pestīt, lai tās vairs nav par laupījumu, un Es tiesāšu starp avi un avi. Un Es par tiem iecelšu vienu vienīgu ganu, kas lai tās gana, proti Savu kalpu Dāvidu; Viņš tās ganīs, un Viņš tām būs par Ganu. Un Es Tas Kungs tiem būšu par Dievu, un Mans kalps Dāvids būs valdnieks viņu vidū. Es, Tas Kungs, to esmu runājis. Un Es ar tiem darīšu miera derību, un izdeldēšu ļaunos zvērus no zemes, un tie dzīvos tuksnesī bez bailēm un gulēs mežos. Un Es darīšu viņus un vietas ap Manu kalnu par svētību, un Es došu lietu savā laikā; tas būs svētības lietus. Un koki uz lauka dos savus augļus, un zeme dos savus augļus, un tie būs bez bailēm savā zemē un samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es būšu salauzis viņu jūga kokus un tos izglābis no viņu kalpinātāju rokas. Un tie nebūs vairs pagāniem par laupījumu, un zvēri virs zemes tos vairs neaprīs, bet tie dzīvos droši, un neviens tos neizbiedēs. Un Es tiem audzināšu stādu par slavu, un tie tai zemē vairs netaps aizgrābti caur badu un nenesīs vairs apsmieklu no pagāniem. Un tie samanīs, ka Es, Tas Kungs, viņu Dievs, esmu ar viņiem, un tie, Israēla nams, ir Mani ļaudis, saka Tas Kungs Dievs. Un jūs esat Manas avis, Manas ganāmās avis; cilvēki jūs esat, Es esmu jūsu Dievs, saka Tas Kungs Dievs. Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Seīra kalniem un sludini pret tiem, Un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret tevi, Seīra kalns, un Es izstiepšu Savu roku pret tevi un tevi darīšu par postažu un tuksnesi. Es tavas pilsētas darīšu par gruvešiem, un tu tapsi par postažu un samanīsi, ka Es esmu Tas Kungs. Tādēļ ka tev bija mūžīgs ienaids, un tu Israēla bērnus esi aizdzinis caur zobena varu viņu nelaimes laikā, viņu gala nozieguma laikā, Tādēļ, tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Es tevi darīšu par asinīm, un asinis tevi vajās; tāpēc ka tu asinis neesi ienīdējis, tad arī asinis tevi vajās. Un Es darīšu Seīra kalnu par tuksnesi un postažu, un no viņa izdeldēšu, kas tur iet un nāk. Un Es viņa kalnus piepildīšu ar viņa nokautiem; uz taviem pakalniem un tavās ielejās un visās tavās gravās gulēs zobena nokautie. Es tevi darīšu par mūžīgu postažu, un tavās pilsētās nedzīvos; tā jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Tādēļ ka tu saki: šīs divas tautas un šīs divas valstis man tiks rokā, un mēs tās gribam iemantot, jebšu Tas Kungs pats tur būtu, Tādēļ, tik tiešām kā Es dzīvoju, saka Tas Kungs Dievs, Es darīšu pēc tavas bardzības un pēc tavas skaudības, kā tu savā ienaidā pret tiem esi turējies, un Es Sevi tiem darīšu zināmu, kad Es tevi sodīšu, Un tu samanīsi, ka Es, Tas Kungs, esmu dzirdējis visas tavas zaimošanas, ko tu pret Israēla kalniem esi runājis un sacījis: tie ir postīti, tie mums ir doti, ka tos aprijam. Tā jūs ar savu muti pret Mani esat lielījušies un savus vārdus pret Mani vairojuši, - Es to esmu dzirdējis. Tā saka Tas Kungs Dievs: Es tevi darīšu par posta vietu, tā ka visa zeme priecāsies. Tā kā tu esi priecājies par Manu mantības tiesu, Israēla namu, tāpēc ka tas ir postīts, tāpat Es tev darīšu. Seīra kalni un viss Edoms taps visnotaļ par postažu, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Un tu cilvēka bērns, sludini par Israēla kalniem un saki: Israēla kalni, klausiet Tā Kunga vārdu. Tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka ienaidnieks par jums saka: redzi, tie mūžīgie kalni mums ir tikuši par mantību, Tādēļ sludini un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: Tāpēc ka jūs visapkārt esat postīti un aprīti, ka jūs tiem atlikušiem pagāniem esat par mantību un esat nākuši ļaužu mēlēs un valodās, Tāpēc, Israēla kalni, klausiet Tā Kunga Dieva vārdu. Tā saka Tas Kungs Dievs uz kalniem un pakalniem, gravām un ielejām, tukšām posta vietām un atstātām pilsētām, kas ir palikušas par laupījumu un apsmieklu visām atlikušām tautām visapkārt, - Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: tiešām, Es Sava karstuma ugunī runāju pret atlikušām tautām un pret visu Edomu, kas Manu zemi sev ņēmuši par mantību ar visas sirds prieku, ar lielu nicināšanu, to izpostīt un aplaupīt. Tāpēc sludini Israēla zemei un saki uz kalniem un pakalniem, gravām un ielejām: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es Savā karstumā un Savā bardzībā esmu runājis, tāpēc ka jums apsmiekls bija jānes no pagāniem. Tādēļ Tas Kungs Dievs tā saka: Es, Es paceļu Savu roku, tiešām, tām tautām, kas visapkārt ap jums, pašām būs nest savu apsmieklu. Bet jūs, jūs Israēla kalni, atkal zaļosiet un nesīsiet savus augļus Maniem Israēla ļaudīm, jo īsā laikā tie pārnāks. Jo redzi, Es būšu pie jums, un Es skatīšos uz jums, un jūs tapsiet kopti un apsēti. Un Es vairošu pie jums cilvēkus, visu Israēla namu visnotaļ: un pilsētās dzīvos un postītas vietas uztaisīs. Un Es pie jums vairošu cilvēkus un lopus, tie vairosies un vaislosies, un Es iekš jums likšu dzīvot kā jūsu vecos laikos, un Es jums darīšu vairāk labuma nekā jūsu senajos laikos, un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Un Es pie jums atvedīšu cilvēkus, Savus Israēla ļaudis, tie tevi iemantos, un tu tiem būsi par mantību un tiem vairs nelaupīsi bērnus. Tā saka Tas Kungs Dievs: tādēļ ka uz jums saka: tu esi cilvēku rijēja un savu ļaužu bērnu aplaupītāja, Tādēļ tu cilvēkus vairs nerīsi un saviem ļaudīm vairs nelaupīsi bērnus, saka Tas Kungs Dievs. Un Es tev vairs nelikšu dzirdēt pagānu apsmieklu, un tu nenesīsi vairs tautu negodu un saviem ļaudīm vairs nelaupīsi bērnus, saka Tas Kungs Dievs. Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, Israēla nams, kad tie savā zemē dzīvoja, tad tie to sagānīja ar savu ceļu un ar saviem darbiem; viņu ceļš bija Manā priekšā kā sārņainas sievas nešķīstība. Tādēļ Es Savu bardzību pār viņiem izgāzu to asiņu dēļ, ko tie tai zemē bija izlējuši, un viņu elku dēļ ar ko to bija sagānījuši. Un Es tos izkaisīju starp tautām, un tie tapa izputināti pa valstīm, Es tos sodīju pēc viņu ceļa un pēc viņu darbiem. Kad tie nu pie tām tautām nonāca, kurp tie bija gājuši, tad tie sagānīja Manu svēto Vārdu, tāpēc ka no tiem tapa sacīts: šie ir Tā Kunga ļaudis un izgājuši no Viņa zemes. Bet Man ir žēl Sava svētā Vārda, ko Israēla bērni sagānījuši starp tām tautām, kur tie bija nākuši. Tāpēc saki uz Israēla namu: tā saka Tas Kungs Dievs: Es to nedaru jūsu dēļ, Israēla nams, bet Sava svētā Vārda dēļ, ko jūs esat sagānījuši starp tām tautām, kur esat nākuši. Jo Es pagodināšu Savu lielo Vārdu, kas starp pagāniem ir sagānīts, ko jūs viņu vidū esat sagānījuši. Un pagāni samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, saka Tas Kungs Dievs, kad Es pie jums svēts parādīšos priekš viņu acīm. Jo Es jūs atvedīšu no tām tautām un jūs sapulcināšu no visām valstīm, un Es jūs atvedīšu atkal jūsu zemē. Un Es uz jums slacināšu šķīstu ūdeni, ka topat šķīsti; no visas jūsu nešķīstības un no visiem jūsu elkiem Es jūs šķīstīšu. Un Es jums došu jaunu sirdi un došu jums jaunu garu, un atņemšu to akmens sirdi no jūsu miesām un došu jums miesīgu sirdi. Un Es jums došu Savu Garu un darīšu, ka jūs staigāsiet Manos likumos un sargāsiet un darīsiet Manas tiesas. Un jūs dzīvosiet tai zemē, ko Es jūsu tēviem esmu devis, un jūs Man būsiet par ļaudīm, un Es jums būšu par Dievu. Un Es jūs atpestīšu no visas jūsu nešķīstības un aicināšu labību un to vairošu un nevedīšu pār jums badu. Un Es vairošu koku augļus un tīruma augļus, ka jūs bada dēļ starp tautām vairs netopat nicināti. Tad jūs pieminēsiet savus ļaunos ceļus un savus nelabos darbus un būsiet paši sev riebīgi par saviem noziegumiem un par savām negantībām. Un to Es nedaru jūsu dēļ, saka Tas Kungs Dievs, to jums būs zināt. Kaunaties un nosarkstiet savu ceļu dēļ, jūs, Israēla nams! Tā saka Tas Kungs Dievs: tai dienā, kad Es jūs šķīstīšu no visas jūsu nešķīstības, tad Es pilsētās likšu dzīvot, un postažas taps uztaisītas. Un tā tukšā zeme atkal taps apkopta, kur posts bija priekš ikviena acīm, kas gāja garām. Un sacīs: šī zeme, kas bija postā, ir palikusi kā Ēdenes dārzs, un tās iztukšotās un izpostītās un sagruvušās pilsētas ir stipras un apdzīvotas. Tad tās tautas, kas atlikušas visapkārt ap jums, samanīs, ka Es, Tas Kungs, uztaisu sagruvušas vietas un iestādu, kas ir izpostīts; Es, Tas Kungs, to esmu runājis, un Es to darīšu. Tā saka Tas Kungs Dievs: Es ļaušos atkal pielūgties no Israēla nama, ka Es tiem parādos; Es vairošu tos ļaudis kā ganāmu pulku. Tā kā svētās avis, kā Jeruzālemes avis savos svētkos, tā būs tukšās vietas ar cilvēkiem kā ar ganāmu pulku pilnas, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Tā Kunga roka nāca pār mani un mani izveda caur Tā Kunga Garu, un mani nolika ielejas vidū; tā bija pilna kaulu. Un Viņš mani veda gar tiem visapkārt, un redzi, tur bija ļoti daudz tai ielejā, un redzi, tie bija ļoti izkaltuši. Un Viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns, vai šie kauli taps dzīvi? Un es sacīju: Kungs Dievs, Tu to zini. Tad Viņš uz mani sacīja: sludini pār šiem kauliem un saki uz tiem: jūs sakaltušie kauli, klausiet Tā Kunga vārdu! Tā saka Tas Kungs Dievs uz šiem kauliem: redzi, Es vedīšu garu iekš jums, un jūs tapsiet dzīvi. Un Es likšu dzīslas uz jums un likšu miesai pār jums augt un jums pārvilkšu ādu un došu iekš jums garu, un jūs tapsiet dzīvi un samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs. Tad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, un tur brakšķēja, kad es sludināju, un redzi, tur kustējās, un tie kauli radās kopā, kauls pie kaula. Un es skatījos, un redzi, dzīslas radās pār tiem un miesa cēlās, un āda pār tiem pārvilkās, bet gara iekš tiem nebija. Un Viņš uz mani sacīja: sludini par to garu, cilvēka bērns, sludini un saki uz to garu: tā saka Tas Kungs Dievs: gars, nāc no četriem vējiem un pūt uz nokautiem, ka tie top dzīvi. Un es sludināju, kā Viņš man bija pavēlējis. Tad gars nāca iekš viņiem, un tie tapa dzīvi un stājās uz savām kājām, ļoti ļoti liels pulks. Tad Viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns! Šie kauli ir viss Israēla nams; redzi, tie saka: mūsu kauli sakaltuši un mūsu cerība iznīkusi, un mēs esam beigti. Tāpēc sludini un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es atvēršu jūsu kapus un jūs izvedīšu no jūsu kapiem, Mani ļaudis, un Es jūs vedīšu uz Israēla zemi. Un jūs samanīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es jūsu kapus būšu atvēris un jūs izvedis no jūsu kapiem, ak Mani ļaudis. Un Es došu Savu garu iekš jums, un jūs dzīvosiet, un Es jūs ielikšu jūsu zemē, un jūs samanīsiet, ka Es Tas Kungs to esmu runājis un darījis, saka Tas Kungs. Atkal Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Tu tad, cilvēka bērns, ņem sev galdu un raksti uz to: priekš Jūda un priekš Israēla bērniem, viņa biedriem. Un ņem vēl vienu galdu un raksti uz to: priekš Jāzepa, Efraīma un visa Israēla nama, viņa biedru, galds. Un tad saliec vienu pie otra par vienu galdu, ka tie top viens tavā rokā. Un kad tavu ļaužu bērni uz tevi runās un sacīs: vai tu mums negribi sacīt, kas tas tev ir? Tad runā uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es ņemšu Jāzepa galdu, kas ir bijis Efraīma, un Israēla cilšu, viņu biedru, rokā un tos salikšu ar Jūda galdu un tos darīšu par vienu vienīgu galdu, un tie taps par vienu Manā rokā. Lai tad tie galdi, uz kuriem tu būsi rakstījis, ir tavā rokā priekš viņu acīm. Un tu runā uz tiem: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es izvedīšu Israēla bērnus no pagānu vidus, kurp tie aizgājuši, un tos sapulcināšu no visām pusēm un tos pārvedīšu viņu zemē. Un es tos darīšu par vienu vienīgu tautu tai zemē, uz Israēla kalniem, un viens vienīgs ķēniņš būs tiem visiem par ķēniņu. Un tie nebūs vairs divas tautas un nebūs vairs dalīti divējās valstīs. Un tie nesagānīsies vairs ar saviem elkiem un ar savām negantībām un ar savām pārkāpšanām. Es tos atpestīšu no visām viņu mājas vietām, kur tie apgrēkojušies, un Es tos šķīstīšu: tad tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu. Un Mans kalps Dāvids būs tiem par ķēniņu, un tiem visiem būs viens vienīgs gans, un tie staigās Manās tiesās un turēs Manus likumus un darīs pēc tiem. Un tie dzīvos zemē, ko Es Savam kalpam Jēkabam esmu devis, kur jūsu tēvi dzīvojuši. Tiešām, tie tur dzīvos līdz ar saviem bērniem un bērnu bērniem mūžīgi, un mans kalps Dāvids būs viņu valdnieks mūžīgi. Un Es ar tiem darīšu miera derību, un tā būs mūžīga derība ar tiem, un Es tos iecelšu un tos vairošu un likšu Savu svēto vietu viņu vidū mūžīgi. Un Mans dzīvoklis būs pie tiem, un Es tiem būšu par Dievu, un tie Man būs par ļaudīm. Un pagāni samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, kas Israēli svētī, kad Mana svētā vieta viņu vidū būs mūžīgi. Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Gogu Magoga zemē, Roša, Mešeha un Tūbala valdnieku, un sludini pret viņu Un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret tevi, Gog, tu Roša, Mešeha un Tūbala valdnieks. Un Es tevi vedīšu un likšu makšķeri tavos žokļos, un tevi izvedīšu ar visu tavu karaspēku, zirgiem un jātniekiem, kas visi labi ģērbti, lielu pulku, ar krūšu bruņām un priekšturamām bruņām, kas visi nes zobenus; Persieši, etiopiešu ļaudis un libieši viņiem līdz, tie visi ar priekšturamām bruņām un dzelzs cepurēm. Gomers un visi viņa karavīri, Togarmas nams, kas pašā ziemeļu galā, ar visiem saviem karogiem; daudz tautu līdz ar tevi. Esi gatavs un taisies, tu un viss tavs pulks, kas pie tevis sapulcēts, un esi tiem par vadoni. Pēc daudz dienām tu tapsi piemeklēts, Un pēdējā laikā tu nāksi uz zemi, kas ir atkal atvesta no zobena un sapulcēta no daudz tautām, uz Israēla kalniem, kas bez mitēšanās tapa postīti, un tā ir izvesta no tautām, un tie visnotaļ dzīvos droši. Tad tu celsies, nāksi kā vētra, būsi kā padebesis, kas zemi apklāj, līdz ar visiem taviem karogiem, un daudz tautu tev līdz. Tā saka Tas Kungs Dievs: tai dienā celsies tavā sirdī padomi, un tu domāsi niknas domas, Un sacīsi: es celšos pret to neapstiprināto zemi, es nākšu pret tiem, kas dzīvo mierīgi un droši, kas dzīvo visi bez mūriem, un kam nav nedz aizšaujamo, nedz vārtu, Laupīt laupīdams un postīt postīdams, savu roku griezdams pret posta vietām, kur atkal dzīvo, un pret ļaudīm, kas no pagāniem ir sapulcēti, kas lopus un mantu krājās un dzīvo zemes vidū. Šeba un Dedans un Taršiša tirgotāji un visi viņu varenie uz tevi sacīs: vai tu nāci laupīdams laupīt? Vai tu savu pulku esi sapulcinājis postīdams postīt, sudrabu un zeltu projām vest, lopus un mantu atņemt, lielu laupījumu laupīt? Tādēļ sludini, cilvēka bērns, un saki uz Gogu: tā saka Tas Kungs Dievs, vai tu tai dienā, kad Mani Israēla ļaudis dzīvos droši, to nemanīsi? Tad tu nāksi no savas vietas no ziemeļa gala, tu un daudz tautas tev līdz, visi, zirgu jājēji, liels pulks un varens spēks. Un tu celsies pret Maniem Israēla ļaudīm kā padebesis, zemi apklāj. Tas notiks pēdējā laikā, ka Es tevi vedīšu pret Savu zemi, lai tās tautas Mani pazīst, kad Es pie tevis, Gog, svēts parādīšos priekš viņu acīm. Tā saka Tas Kungs Dievs: tu tas esi, par ko Es pagājušos laikos esmu runājis caur Saviem kalpiem, Israēla praviešiem, kas tanīs dienās, caur daudz gadiem, sludināja, ka Es tevi vedīšu pret tiem. Bet notiks dienā, kad Gogs nāks pret Israēla zemi, saka Tas Kungs Dievs, tad Mana bargā dusmība iedegsies. Un Es Savā karstumā esmu runājis un Savas dusmības ugunī, ka tai dienā liela drebēšana būs Israēla zemē, Tā ka Manā priekšā trīcēs zivis jūrā, un putni apakš debess un zvēri laukā un visi tārpi, kas virs zemes lien, un visi cilvēki, kas zemes virsū, un kalni gāzīsies, un kalnu gali kritīs, un visi mūri grūs pie zemes. Un Es aicināšu zobenu pret viņu uz visiem Maniem kalniem, saka Tas Kungs Dievs, brāļa zobens būs pret brāli. Un Es ar tiem tiesāšos caur mēri un caur asinīm un likšu stipram lietum līt ar lielu krusu, uguni un sēru uz viņu un uz viņa karogiem un uz visām tām tautām, kas viņam līdz. Tā Es parādīšos liels un svēts un Sevi darīšu zināmu daudz tautu acīs, un tās atzīs, ka Es esmu Tas Kungs. Un tu, cilvēka bērns, sludini pret Gogu un saki: tā saka Tas Kungs Dievs: redzi, Es celšos pret tevi, Gog, tu Roša, Mešeha un Tūbala valdnieks! Un Es tevi griezīšu un vadīšu un tevi atvedīšu no paša ziemeļa gala un tevi vedīšu uz Israēla kalniem. Un Es tavu stopu izsitīšu no tavas kreisās rokas un tavām bultām likšu izkrist no tavas labās rokas. Uz Israēla kalniem tu kritīsi ar visiem saviem karogiem un ļaudīm, kas tev līdz. Visādiem plēsīgiem putniem un lauka zvēriem Es tevi došu par barību. Tev būs krist uz lauka; jo Es to esmu runājis, saka Tas Kungs Dievs. Un Es sūtīšu uguni uz Magogu, un starp tiem, kas salās droši dzīvo, un tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs. Un Savu svēto Vārdu Es darīšu zināmu Saviem Israēla ļaudīm, un vairs neļaušu sagānīt Savu svēto Vārdu, un pagāni samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, Svētais iekš Israēla. Redzi, tas nāks un notiks, saka Tas Kungs Dievs; šī ir tā diena, par ko Es esmu runājis. Israēla pilsētu iedzīvotāji izies un iededzinās uguni un sadedzinās tās bruņas un priekšturamās bruņas un krūšu bruņas un stopus un bultas un bozes un šķēpus, un kurs no tiem uguni septiņus gadus, Tā ka tiem malka nebūs jānes no lauka nedz jācērt mežos, bet tie kurs uguni no tiem kara rīkiem, un aplaupīs tos, kas viņus bija aplaupījuši, un postīs tos, kas viņus bija postījuši, saka Tas Kungs Dievs. Un notiks tai dienā, ka Es Gogam došu kapu vietu iekš Israēla, to ieleju, kur no jūras iet pret rīta pusi, tā ka ceļa ļaudīm ceļš būs aiztaisīts; tur apraks Gogu un visu viņa pulku, un to nosauks par Goga pulka ieleju. Un Israēla nams tos apraks, lai zeme top šķīsta, veselus septiņus mēnešus. Un visi zemes ļaudis raks, un tas tiem būs par slavu tai dienā, kad es būšu pagodinājies, saka Tas Kungs Dievs. Un tie izvēlēs vīrus, kas bez mitēšanās zemi pārstaigā, un kapu racējus tiem līdz, kas staigā apkārt un tos zemes virsū atlikušos aprok, to (zemi) šķīstīt; pēc beigtiem septiņiem mēnešiem tie sāks meklēt. Un pārstaigātāji ies pa zemi, un kas cilvēka kaulu redz, tas liks zīmi pie tā, kamēr kapu racēji to apraks Goga pulka ielejā. Un būs arī vienas pilsētas vārds: Hamona (pulks); tā tie to zemi šķīstīs. Tu tad, cilvēka bērns, tā saka Tas Kungs Dievs: saki uz visiem spārnainiem putniem un uz visiem lauka zvēriem: sapulcējaties un nāciet, sakrājaties no apkārtējām vietām pie Mana kaujamā upura, ko Es priekš jums esmu upurējis, pie lielā kaujamā upura uz Israēla kalniem, un ēdat gaļu un dzerat asinis. Jums būs ēst gaļu no varoņiem un dzert asinis no valdniekiem virs zemes, no jēriem, no auniem un āžiem un vēršiem, kas visi Basanā baroti. Un jums būs ēst taukus, kamēr jūs pieēdaties, un dzert asinis, kamēr jūs piedzeraties no Mana kaujamā upura, ko Es jums esmu kāvis. Un jūs tapsiet pie Mana galda pieēdināti no zirgiem un jātniekiem, no varoņiem un visādiem karavīriem, saka Tas Kungs Dievs. Un Es parādīšu Savu godību pagānu starpā, un visi pagāni redzēs Manu sodu, ko Es esmu turējis, un Manu roku, ko Es pie tiem esmu pielicis. Un Israēla nams samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs, no tās dienas un tā joprojām. Un pagāni samanīs, ka Israēla nams savu noziegumu dēļ aizvests, tāpēc ka tie no Manis bija atkāpušies, un ka Es Savu vaigu no tiem biju apslēpis un tos biju rokā devis viņu pretiniekiem, tā ka tie visi caur zobenu krituši. Pēc viņu nešķīstības un pēc viņu pārkāpšanām Es viņiem esmu darījis un no tiem apslēpis Savu vaigu. Tāpēc tā saka Tas Kungs Dievs: nu Es Jēkaba cietumniekus atkal atvedīšu un apžēlošos par visu Israēla namu, un Es atriebšos Sava svētā Vārda dēļ. Un tie nesīs savu kaunu un visu savu pārkāpumu, ar ko tie pret Mani apgrēkojušies, kad tie savā zemē droši dzīvos, un nebūs neviena, kas viņus iztrūcina. Kad Es tos būšu atvedis no tautām un tos sapulcinājis no viņu ienaidnieku valstīm, - un Es pie tiem parādīšos svēts priekš daudz pagānu acīm, Tad tie samanīs, ka Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs, kas tos esmu licis aizvest pie pagāniem, bet tos atkal sapulcinājis viņu zemē un tur vairs neesmu atstājis neviena no tiem. Un Es no tiem vairs neapslēpšu Savu vaigu, kad Es Savu Garu būšu izlējis pār Israēla namu, saka Tas Kungs Dievs. Divdesmit piektā gadā pēc mūsu aizvešanas, gada iesākumā, desmitā mēneša dienā, četrpadsmitā gadā pēc tam, kad pilsēta bija kauta, tai pašā dienā Tā Kunga roka nāca pār mani, Un Tas Kungs mani aizveda turp; caur Dieva parādīšanām viņš mani aizveda Israēla zemē un mani nolika uz ļoti augstu kalnu, un uz tā bija kā pilsētas uztaisījums pret dienvidu pusi. Un kad Viņš mani turp bija aizvedis, redzi, tad tur bija viens vīrs, tā ģīmis izlikās kā no vara, un viņa rokā bija linu aukla un mērojama kārts, un viņš stāvēja vārtos. Un tas vīrs sacīja uz mani: cilvēka bērns, skaties ar savām acīm un klausies ar savām ausīm, un liec vērā visu, ko es tev rādīšu, jo tāpēc tu esi šurp atvests, lai es tev to rādu; sludini tad visu, ko tu redzi, Israēla namam. Un redzi, mūris bija ārā ap namu visapkārt, un tā vīra rokā bija mērojamā kārts, sešas olektis garš; vienai olektij bija garums olekts un plauksta. Un viņš mēroja ēkas platumu vienu kārti un augstumu vienu kārti. Un viņš nāca pie vārtiem, kas bija pret rīta pusi, un viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm un mēroja vārtu slieksni, - tam platums bija viena kārts, un otru slieksni, tam platums bija viena kārts. Un ikkatra telpa bija vienu kārti gara un vienu kārti plata, un starp telpām (viņš mēroja) piecas olektis, un vārtu slieksni pie vārtu pagalma no iekšpuses vienu kārti. Un viņš mēroja vārtu pagalmu no iekšpuses vienu kārti, Un viņš mēroja vārtu pagalmu, - tur bija astoņas olektis, un viņa pīlārus divas olektis; un vārtu pagalms bija no iekšpuses. Un vārtu telpas pret rītiem bija trīs no šīs un trīs no otras puses; tiem trim bija vienāds mērs, - arī pīlāriem no šīs un viņas puses bija vienāds mērs. Un viņš mēroja vārtu durvju platumu desmit olektis, vārtu garumu trīspadsmit olektis. Un telpu priekšā bija vienas olekts starpība no šīs puses un vienas olekts starpība no viņas puses, bet ikkatra telpa bija sešas olektis no šīs puses un sešas olektis no viņas puses. Tad viņš mēroja vārtus no vienas telpas jumta līdz (otras telpas) jumtam, - platums bija divdesmit piecas olektis, un durvis bija pret durvīm. Viņš taisīja arī pīlārus sešdesmit olektis, un priekš ikkatra pīlāra vienu pagalmu visapkārt ap vārtiem. Un no vārtu priekšas, kur ieiet, līdz pagalma priekšgalam pie iekšējiem vārtiem bija piecdesmit olektis. Un šauri logi bija pie telpām un pie viņu pīlāriem uz iekšu pie vārtiem visapkārt, tā arī pie priekšnamiem, un logi bija visapkārt uz iekšu, un pie pīlāriem bija palmu koki. Un viņš mani veda ārējā pagalmā, un redzi, tur bija telpas un grīda, kas pagalmā bija taisīta visapkārt; uz grīdas bija trīsdesmit telpas. Un grīda bija sānis vārtiem, vārtu garumam pretī; šī bija lejas grīda. Un viņš mēroja to platumu no lejas vārtu priekšgala uz iekšēja pagalma priekšu no ārienes, simts olektis pret rīta pusi un pret ziemeļa pusi. Un vārtus, kas pret ziemeļa pusi bija pie tā ārējā pagalma, tur viņš mēroja to pašu garumu un viņu platumu, Un viņu telpas, trīs no šīs puses un trīs no viņas puses. Un viņu pīlāri un viņu priekšnami bija pēc tā pirmaju vārtu mēra, piecdesmit olektis bija viņu garums un divdesmit piecas olektis viņu platums. Un viņu logi un viņu priekšnami un viņu palmu koki bija pēc vārtu mēra, kas bija uz ceļa pret rīta pusi; tur pa septiņām pakāpēm bija jākāpj, un viņu priekšnami bija viņu priekšā. Un iekšēja pagalma vārti bija pretī vārtiem pret ziemeļa pusi un rīta pusi, un viņš mēroja no vārtiem līdz vārtiem simts olektis. Un viņš mani veda uz to ceļu pret dienvidu pusi, un redzi, tur bija vārti pret dienvidu pusi, un viņš mēroja šos pīlārus un viņu priekšnamus pēc tā paša mēra. Un tiem bija arīdzan logi pie viņu priekšnamiem visapkārt, tā kā tie citi logi; garums bija piecdesmit olektis un platums divdesmit piecas olektis. Un viņu uzkāpjamie bija septiņas pakāpes, un viņu priekšnami bija viņu priekšā, un palmu koki bija pie viņu pīlāriem, viens no šās un viens no viņas puses. Un vārti bija iekšējā pagalmā arī pret dienvidu pusi, un viņš mēroja no vārtiem līdz vārtiem dienvidu pusē simts olektis. Un viņš mani veda caur Dienvidu vārtiem iekšējā pagalmā, un viņš mēroja Dienvidu vārtus pēc tā paša mēra. Un viņu telpas un viņu pīlāri un viņu priekšnami bija pēc tā paša mēra, un tiem arī bija logi viņu priekšnamos visapkārt; garums bija piecdesmit olektis, un platums divdesmit piecas olektis. Un priekšnami bija visapkārt; garums bija divdesmit piecas olektis un platums piecas olektis. Un viņu priekšnami bija pie ārējā pagalma, palmu koki bija arīdzan pie viņu pīlāriem, un viņu uzkāpjamie bija astoņas pakāpes. Tad viņš mani veda iekšējā pagalmā pret rīta pusi, un viņš mēroja vārtus pēc tā paša mēra, Un viņu telpas un viņu pīlārus un viņu priekšnamus pēc tā paša mēra, un tiem arī bija logi pie viņu priekšnamiem visapkārt; garums bija piecdesmit olektis un platums divdesmit piecas olektis. Un viņu priekšnami bija pie ārējā pagalma, arī palmu koki bija pie viņu pīlāriem no šīs un no viņas puses, un viņu uzkāpjamie bija astoņas pakāpes. Pēc viņš mani veda pie vārtiem pret ziemeļa pusi, un viņš mēroja pēc tiem pašiem mēriem Viņu telpas, viņu pīlārus un viņu priekšnamus; viņiem arīdzan bija logi visapkārt, - garums bija piecdesmit olektis, un platums divdesmit piecas olektis. Un viņu pīlāri bija pie ārējā pagalma, un palmu koki bija pie viņu pīlāriem, no šīs un no viņas puses, un viņu uzkāpjamie bija astoņas pakāpes. Un viena telpa un viņa durvis bija pie vārtu pīlāriem; lai tur mazgātu dedzināmos upurus. Un vārtu priekšnamā bija divi galdi no vienas puses un divi galdi no otras puses, uz kuriem lai kautu dedzināmos upurus, grēku upurus un nozieguma upurus. Un āra pusē, kur uzkāpj pie Ziemeļu vārtu durvīm, bija divi galdi, un otrā pusē, kas pie vārtu priekšnamiem, bija divi galdi. Četri galdi no vienas puses, un četri galdi no otras puses sānis vārtiem; tas ir astoņi galdi, uz kuriem tapa kauts, Un četri galdi priekš dedzināmā upura bija no cirstiem akmeņiem, - garums bija pusotras olektis un platums pusotras olektis un augstums viena olekts; uz tiem tie rīki tapa nolikti, ar ko dedzināmie upuri un tie citi upuri tapa kauti. Un tās malas bija plaukstas platumā, iekšpusē piestiprinātas visapkārt, un uz galdiem bija upura gaļa. Un iekšēju vārtu āra pusē bija divas telpas iekšējā pagalmā, viens bija sānis Ziemeļu vārtiem un viņa priekša bija pret dienvidiem, viens bija sānis Rīta vārtiem un viņa priekša bija pret ziemeli. Un viņš uz mani sacīja: šī telpa, kam priekša ir pret dienvidu pusi, ir priekš priesteriem, kas namu kopj. Bet telpa, kam priekša ir pret ziemeļa pusi, ir priekš priesteriem, kas altāri kopj. Tie ir Cadoka bērni, kas no Levija bērniem Tam Kungam tuvojās, Viņam kalpot. Un viņš mēroja pagalmu - garums bija simts olektis un platums simts olektis, tas bija četrstūris, un altāris bija nama priekšā Tad viņš mani veda nama priekšnamā un mēroja priekšnama pīlāru, tam bija piecas olektis no šīs un piecas olektis no viņas puses, un vārtu platums bija trīs olektis no šīs un trīs olektis no viņas puses. Priekšnama garums bija divdesmit olektis, un platums vienpadsmit olektis, un tam bija pakāpes, kur bija jāuzkāpj, un stabi bija pie pīlāriem, viens no šīs un viens no viņas puses. Un viņš mani noveda Dieva namā, un viņš mēroja pīlārus, sešas olektis bija platums no šīs puses un sešas olektis platums no viņas puses, tik plats bija tas dzīvoklis. Un durvju platums bija desmit olektis, un durvīm sānis piecas olektis no šīs un piecas olektis no viņas puses. Un viņš mēroja viņa garumu četrdesmit olektis un platumu divdesmit olektis. Tad viņš iegāja iekšā un mēroja durvju pīlārus divas olektis un durvis sešas olektis, un durvju platums bija septiņas olektis. Un viņš mēroja garumu divdesmit olektis un platumu divdesmit olektis Dieva nama priekšā. Un viņš uz mani sacīja: šī ir visusvētākā vieta. Un viņš mēroja nama sienu sešas olektis, ikkatra sānu teplas platumu četras olektis visapkārt namam. Un sānu telpu bija viens pie otra trīsdesmit un trīs sānu telpas, un tās sanāca iekš sienas, kas pie nama bija priekš sānu telpām visapkārt, ka tās taptu stipri turētas, jo tās nebija stiprinātas nama sienā. Un sānu telpas izplētās jo augstāk jo platāk, jo nams arvien vairāk uz augšu tapa paplašināts visapkārt, tāpēc nams uz augšu bija platāks, un no zemākās telpas bija jāiet uz augšējo telpu caur vidējo. Un es redzēju nama augstumu visapkārt: sānu telpu pamati bija vesela kārts, sešas lielas olektis no zemes līdz augšai. Un sienas platums, kas priekšā sānu telpām bija uz ārpusi, bija piecas olektis, un kas atlikās, bija sānu telpu iekšpusē. Un starp telpām bija platums divdesmit olektis visapkārt namam. Un sānu telpu durvis bija pie atlikuma, vienas durvis pret ziemeli un otras durvis pret dienvidiem, un atlikuma platums bija piecas olektis visapkārt. Ēkai, kas atlikuma priekšā bija pret vakara pusi, platums bija septiņdesmit olektis, un ēkas siena piecas olektis platumā visapkārt, un viņas garums deviņdesmit olektis. Tad viņš mēroja namu, viņa garums bija simts olektis, (proti) atlikums un ēka un viņas sienas bija simts olektis garumā. Un nama priekšas platums un atlikums pret rīta pusi bija arīdzan simts olektis. Viņš mēroja arī ēkas garumu pret atlikumu, kas aiz viņas bija, līdz ar viņas margām: no šīs un no viņas puses bija simts olektis. Un iekšējais Dieva nams un pagalma priekšnami. Līdz ar sliekšņiem un šauriem logiem un margām visapkārt trijās rindās, slieksnim pretī bija apklāti ar dēļiem visapkārt no zemes līdz logiem, un logi bija apsegti. Un izgriezumi bija virs durvīm un līdz iekšējam namam un ārā un pie visām sienām visapkārt, gan ārā, gan iekšpusē. Un bija taisīti ķerubi un palmu koki, tā ka viens palma koks bija starp ķerubu un ķerubu. Un ikvienam ķerubam bija divi vaigi, cilvēka vaigs pret šīs puses palma koku, un lauvas vaigs pret viņas puses palma koku; tā tas bija taisīts visā namā visapkārt. No zemes līdz pāri pār durvīm bija ķerubi un palmu koki taisīti, un pie Dieva nama sienas. Un Dieva nama stenderi bija četrām kantīm, un svētās vietas priekša tāpat izskatījās. Altāris bija no koka, trīs olektis augstumā un divas olektis garumā, un viņa virsas un viņa sienas bija no koka. Un viņš uz mani runāja: šis ir galds, kas stāv Tā Kunga priekšā. Un Dieva namam un svētai vietai bija katram divas durvis. Un pie durvīm bija divi spārni, ko varēja atvērt un aizvērt, divi pie vienām durvīm un divi spārni pie otrām. Un pie tām, proti pie Dieva nama durvīm, bija taisīti ķerubi un palmu koki, tā kā bija taisīti pie sienām, un priekšnama priekšā no āra puses bija koka slieksnis. Un pie šauriem logiem bija arīdzan palmu koki no šīs un no viņas puses priekšnama sānos, un pie nama sānu telpām un pie sliekšņiem. Un viņš mani izveda ārējā pagalmā pret ziemeli, un viņš mani noveda pie telpām, kas bija atlikumam pretī un ēkai pretī uz ziemeļa pusi. Tās priekšas garums bija simts olektis līdz ziemeļa puses durvīm, un platums bija piecdesmit olektis. Pret divdesmit olektīm, kas bija iekšējam pagalmam, un pret to grīdu, kas bija ārējam pagalmam, stāvēja marga pret margu trijās rindās. Un telpām priekšā bija staigājams ceļš desmit olektis plats; uz iekšpusi ceļš simts olekšu, un viņu durvis bija pret ziemeli. Un augštelpas bija šaurākas nekā apakšējās telpas un vidējās; jo margas aizņēma rūmi. Jo jebšu tās trīs rindās stāvēja, tad tomēr šīm nebija nekādi stabi kā pagalmu stabi, tāpēc augštelpas bija šaurākas nekā apakšējās telpas un vidējās no zemes uz augšu. Un mūris, kas telpu ārapusē bija, līdz ārējam pagalmam telpu priekšā, tā garums bija piecdesmit olektis. Jo telpu garums ārējā pagalmā bija piecdesmit olektis, un redzi pret Dieva namu bija simts olektis. Un apakš šīm telpām bija ieiešana no rīta puses, kad nāca no ārējā pagalma. Un gar pagalma mūri pret rīta pusi atlikuma un ēkas priekšā bija telpas. Un ceļš bija viņu priekšā tāds pat kā telpu priekšā, kas pret ziemeli; kā viņu garums, tā viņu platums, un visas viņu izejamās vietas bija pēc viņu līdzības un tāpat kā citas durvis. Un tādas pat bija durvis telpām pret dienvidiem, un vienas durvis bija tai priekšā, it klāt pie stāvā mūra, kad nāk no rīta puses. Tad viņš uz mani sacīja: telpas ziemeļa pusē un telpas dienvidu pusē, kas atlikuma priekšā, tās ir svētas telpas, kur priesteriem, kas pie Tā Kunga pieiet, būs ēst augsti svētās dāvanas. Tur tiem augsti svētās dāvanas būs nolikt, proti ēdamo upuri un grēku upuri un nozieguma upuri, jo tā vieta ir svēta. Kad tie priesteri ieiet, tad tiem no svētās vietas nebūs atkal iziet ārējā pagalmā, bet tiem turpat būs nolikt savas drēbes, kurās tie kalpojuši, jo tās ir svētas. Tad tiem būs apvilkt citas drēbes un iziet ļaužu priekšā. Kad viņš nu tā nama iekšpuses mērošanu bija pabeidzis, tad viņš mani veda ārā pie vārtiem pret rīta pusi, un viņš to mēroja visapkārt. Viņš mēroja rīta pusi ar mērojamo kārti, piecsimt kārtis bija ar mērojamo kārti visapkārt. Viņš mēroja ziemeļa pusi, piecsimt kārtis ar mērojamo kārti visapkārt. Arī dienvidu pusi viņš mēroja piecsimt kārtis ar mērojamo kārti. Tad viņš griezās uz vakara pusi un tur mēroja piecsimt kārtis ar mērojamo kārti. Viņš to mēroja uz visām četrām pusēm. Visapkārt bija mūris: garumā piecsimt kārtis un platumā piecsimt, atšķirt svēto no nesvētā. Un viņš mani noveda pie vārtiem, kas pret rīta pusi. Un redzi, Israēla Dieva godība nāca no rīta puses, un Viņa rībēšana bija kā varenu ūdeņu rūkšana, un zeme tapa apgaismota no Viņa godības. Un viņa parādīšanās bija tāda pati, kādu es redzēju, kad es nācu, to pilsētu postīt, un tā parādīšanās bija tā kā tā, ko es redzēju pie Ķebaras upes, un es kritu uz savu vaigu. Un Tā Kunga godība nāca tai namā pa vārtiem, kas pret rīta pusi. Un Tas Gars mani pacēla un mani ieveda iekšējā pagalmā, un redzi, Tā Kunga godība piepildīja to namu. Un no tā nama es dzirdēju vienu ar mani runājam, un viens vīrs stāvēja pie manis. Un Tas uz mani sacīja: “Cilvēka bērns, šī ir Mana godības krēsla vieta un Manu pēdu vieta, kur Es Israēla bērnu vidū dzīvošu mūžīgi. Un Israēla nams, viņi ar saviem ķēniņiem vairs nesagānīs Manu svēto Vārdu ar savu maucību un ar savu ķēniņu mirušām miesām pie viņu miršanas, Kad tie savu slieksni lika pie Mana sliekšņa un savus stabus pie Maniem stabiem, ka tikai siena bija starp Mani un viņiem, un sagānīja Manu svēto vārdu ar savām negantībām, ko tie darīja; tāpēc Es tos esmu aprijis Savā dusmībā. Nu tie atņems savu maucību un savu ķēniņu mirušās miesas tālu nost no Manis un Es dzīvošu viņu vidū mūžīgi. Tu cilvēka bērns, dari zināmu Israēla namam šo namu, lai tie kaunas savu noziegumu dēļ, un lai tie to ēku mēro. Kad tie nu kaunas par visu, ko tie darījuši, tad rādi tiem tā nama izskatu un viņa kārtību un viņa izejamās un ieejamās durvis un visu viņa izskatu un visus viņa likumus un visu viņa stāvu, un visu viņa bauslību dari tiem zināmu un raksti priekš viņu acīm, ka tie visu viņa izskatu un visus viņa likumus patur un tos dara.” Šī ir Tā Dieva nama bauslība: kalna galā visapkārt līdz viņa robežām ir vissvētākā vieta; redzi, šī ir tā nama bauslība. Un šie ir altāra mēri pēc tās olekts, kas ir lielāka nekā cita olekts par vienu plaukstu. Viņa pamats ir vienu olekti (augstumā) un vienu olekti garumā, un viņa malas apmale ir vienu sprīdi visapkārt; un tas ir altāra augstums: No pamata pie zemes līdz apakšējai pakāpei bija divas olektis un platums viena olekts. Bet no mazās pakāpes līdz lielai ir četras olektis un platums viena olekts. Un altāra ugunskurs bija četras olektis augstumā, un no ugunskura uz augšu bija četri ragi. Un altāra ugunskurs bija divpadsmit olektis garumā un divpadsmit olektis platumā, četrkantīgs uz saviem četriem sāniem. Un tā (augšējā) pakāpe bija četrpadsmit olektis garumā un četrpadsmit olektis platumā savos četros sānos, un mala ap viņu bija vienu pusolekti, un pamats pie tās bija viena olekts visapkārt, un uzkāpšana bija no rīta puses. Un viņš uz mani sacīja: cilvēka bērns, tā saka Tas Kungs Dievs: šie ir altāra likumi tai dienā, kad viņš taps taisīts, uz tā upurēt dedzināmos upurus un uz to slacināt asinis. Un priesteriem, Levija bērniem, kas ir no Cadoka dzimuma, kas Man tuvojās, Man kalpot, saka Tas Kungs Dievs: tiem tev būs dot vienu jaunu vērsi par grēku upuri. Un tev no viņa asinīm būs ņemt un to likt pie viņa četriem ragiem un pie četriem pakāpes stūriem un pie apkārtējās malas, tā tev to būs šķīstīt un svētīt. Un tev būs ņemt grēku upura vērsi, un to būs sadedzināt ierādītā nama vietā, ārā no tās svētās vietas. Un otrā dienā tev būs upurēt vienu āzi, kas bez vainas, par grēku upuri, un altāri būs svētīt, tā kā to svētīja ar to vērsi. Kad tu nu to svētīšanu būsi pabeidzis, tad tev no ganāmā pulka būs upurēt vienu jaunu vērsi, kas bez vainas, un vienu aunu, kas bez vainas. Un tev tos būs upurēt Tā Kunga priekšā, un priesteriem būs sāli uz tiem mest un tos upurēt par dedzināmo upuri Tam Kungam. Septiņas dienas tev būs upurēt ikdienas vienu āzi par grēku upuri, viņiem arī būs upurēt vienu jaunu vērsi un vienu aunu no ganāmā pulka, kas abi bez vainas. Septiņas dienas tiem altāri būs svētīt un viņu šķīstīt un savas rokas pildīt. Un pēc šīm dienām priesteriem astotā dienā un joprojām būs upurēt jūsu dedzināmos upurus un jūsu pateicības upurus uz altāra, un Man būs labs prāts pie jums, saka Tas Kungs Dievs. Un viņš mani veda atpakaļ pie svētās vietas ārējiem vārtiem, kas ir pret rīta pusi, un tie bija aizslēgti. Un Tas Kungs uz mani sacīja: šie vārti lai stāv aizslēgti, tie nav jāatver, un neviens pa tiem lai neieiet, tāpēc ka Tas Kungs, Israēla Dievs, pa tiem ir iegājis, tāpēc lai tie stāv aizslēgti. Par valdnieku jāsaka: kas valdnieks, tas lai tur sēž, maizi ēst Tā Kunga priekšā; pa vārtu priekšnamu tam būs ieiet un pa to pašu ceļu tam būs iziet. Un viņš mani veda pie ziemeļa vārtiem nama priekšā, un es redzēju, un raugi, Tā Kunga godība piepildīja to namu; tad es kritu uz savu vaigu. Un Tas Kungs sacīja uz mani: cilvēka bērns, ņem vērā un redzi ar savām acīm un klausies ar savām ausīm visu, ko Es ar tevi runāju par visiem Tā Kunga nama likumiem un par visiem viņa baušļiem, un ņem vērā tā nama ieejamo vietu ar visām tām svētās vietas izejamām vietām. Un saki uz pārgalvīgiem, uz Israēla namu; tā saka Tas Kungs Dievs: nu ir gan, Israēla nams, ar visu jūsu negantību. Ja jūs esat ieveduši svešiniekus ar neapgraizītām sirdīm un neapgraizītām miesām, ka tie bija Manā svētā vietā, to sagānīt, Manu namu, kad jūs upurējāt Manu maizi, taukus un asinis, un tie Manu derību lauza pie visām jūsu negantībām. Un jūs neesat izpildījuši savu svēto kalpošanu, bet citus sev esat iecēluši, kalpot Manā svētā vietā. Tā saka Tas Kungs Dievs: nevienam svešiniekam, kam neapgraizīta sirds un neapgraizīta miesa, nebūs ieiet Manā svētā vietā, no visiem svešiniekiem, kas ir starp Israēla bērniem. Bet tie Levīti, kas tālu no Manis atkāpušies, kad Israēls maldīdamies no Manis nomaldījās saviem elkiem pakaļ, tie gan nesīs savu noziegumu. Un tiem būs kalpot Manā svētā vietā par sargiem pie nama vārtiem, un tiem būs to namu apkopt, tiem būs kaut dedzināmos un kaujamos upurus priekš ļaudīm, un viņu priekšā stāvēt, viņiem kalpodami. Tāpēc ka tie viņiem ir kalpojuši viņu elku priekšā un Israēla namam bijuši par apgrēcību uz noziedzību, tāpēc Es paceļu Savu roku pret tiem, saka Tas Kungs Dievs, ka tiem būs nest savu noziegumu. Un tiem nebūs Man tuvoties, Man būt par priesteriem nedz pieiet pie visām Manām svētām un tām visu svētākām lietām, bet tiem būs savu kaunu nest un savas negantības, ko tie darījuši. Tāpēc Es tos ieceļu par sargiem, to namu kopt pie viņa darba, un pie visa, kas iekš tā būs jādara. Bet tie priesteri un Levija cilts, Cadoka bērni, kas to kalpošanu izpildījuši Manā svētā vietā, kad Israēla bērni no Manis nomaldījās, tiem Man būs tuvoties, Man kalpot un stāvēt Manā priekšā, Man upurēt taukus un asinis, saka Tas Kungs Dievs. Tiem būs ieiet Manā svētā vietā, un tiem būs nostāties pie Mana galda, Man kalpot un Manu kalpošanu izpildīt. Un kad tie nāks pie tā iekšējā pagalma vārtiem, tad tiem būs apvilkt linu drēbes, bet vilnainās tiem nebūs ģērbties, kad tie iekšējā pagalma vārtu iekšpusē kalpo. Linu autiem būs būt uz viņu galvām un linu biksēm uz viņu gurniem, un tiem nebūs apjozties sviedros. Un kad tie iziet ārējā pagalmā, proti ārējā pagalmā pie ļaudīm, tad tiem būs novilkt savas drēbes, ar ko tie kalpojuši, un tās nolikt svētās vietas telpās, un tiem būs apvilkt citas drēbes, lai tie ļaudis nesvētī ar savām drēbēm. Un tiem savu galvu nebūs pliku nodzīt nedz arī saviem matiem likt gari izaugt, bet tiem savus matus būs apcirpt. Un nevienam priesterim nebūs vīna dzert, kad tiem jāiet iekšējā pagalmā. Tiem arīdzan nebūs ņemt nedz atraitni nedz atšķirtu par sievu, bet jaunavas no Israēla nama dzimuma; bet atraitni, kas ir priestera atraitne, to viņi var ņemt. Un tiem būs mācīt Maniem ļaudīm izšķirt svētu un nesvētu, un tiem darīt zināmu starpību starp nešķīstu un šķīstu; Un tiem būs stāvēt par tiesas lietām un tiesāt, pēc Manām tiesām tiem būs tiesāt, un tiem būs turēt Manus baušļus un Manus likumus visos Manos svētkos un svētīt Manus sabatus. Un nevienam no tiem nebūs iet pie kāda miruša cilvēka, lai netop nešķīsts; bet tēva un mātes dēļ, vai dēla un meitas dēļ, brāļa un māsas dēļ, kas nav bijusi pie vīra, tiem ir brīv tapt nešķīstiem. Un pēc viņa šķīstīšanās vēl septiņas dienas jāpieskaita. Un tai dienā, kad viņš ieies svētā vietā, iekšējā pagalmā, kalpot svētā vietā, tad tam būs upurēt savu grēku upuri, saka Tas Kungs Dievs. Un tas tiem būs par mantību: Es esmu viņu mantība; tāpēc jums tiem nekādu sevišķu daļu nebūs dot iekš Israēla, - Es esmu viņu daļa. Ēdamo upuri un grēku upuri un nozieguma upuri, tos tiem būs ēst, un viss, kas iekš Israēla (Dievam) apsolīts, tiem piederēs. Un visu pirmo augļu pirmaji no visa un visi cilājamie upuri no visiem jūsu cilājamiem upuriem lai pieder priesteriem. Arī savas mīklas pirmajus jums būs dot priesterim, lai svētība paliek uz tava nama. Nekādu maitu, nedz saplosītu no putniem un no lopiem priesteriem nebūs ēst. Kad jūs nu to zemi izdalīsiet par mantību, tad jums Tam Kungam būs upurēt cilājamu upuri no zemes, vienu svētu zemes daļu, divdesmit un pieci tūkstoši mērojamas kārtis garumā un desmit tūkstoši platumā; tā būs viena svēta daļa visās savās robežās visapkārt. No tā tai svētai vietai piederēs pa piecsimt (mērojamām kārtīm) četriem stūriem visapkārt, un piecdesmit olektis būs par apgabalu visapkārt. Tā tev no šī mēra būs mērot garumu divdesmit un piectūkstoš, un platumu desmit tūkstošus (mērojamās kārtis), un tur būs tā svētā vieta ar to visu svētāko vietu. Šī būs tās zemes svētā daļa, un būs priekš priesteriem, kas kalpo svētā vietā, kas nāk klāt Tam Kungam kalpot, un tā tiem būs vieta priekš namiem, un svēta vieta atšķirta priekš tā svētuma. Bet divdesmit un piectūkstoš (mērojamas kārtis) garumā un desmit tūkstošus platumā lai ir par daļu Levītiem, tā nama sulaiņiem, priekš pilsētām, kur dzīvot. Un pilsētai jums būs dot zemes gabalu, piectūkstoš (mērojamas kārtis) platumā un divdesmit un piectūkstoš garumā, sānis tam svētam zemes gabalam; tas būs priekš visa Israēla nama. Un valdniekam lai ir sava daļa tā svētā zemes gabala un tās pilsētas daļas šinī un viņā pusē, tā svētā zemes gabala un tās pilsētas daļas vakarā pusē pret vakara pusi un rīta pusē pret rīta pusi, un tas garums lai ir blakām vienai no šīm daļām, no vakara puses līdz rīta pusei. (Šis) zemes (gabals) tam lai ir par daļu iekš Israēla, un mani valdnieki lai nedara vairs grūti maniem ļaudīm, bet lai Israēla namam to zemi atstāj pēc viņu ciltīm. Tā saka Tas Kungs Dievs: lai tas jums pietiek, Israēla valdnieki! Atstājat varas darbu un postīšanu un dariet tiesu un taisnību, neizdzenāt vairs Manus ļaudis, saka Tas Kungs Dievs. Jums būs turēt taisnu svaru un taisnu ēfu un taisnu batu. Ēfa un bats lai ir vienādi, tā ka bats ir desmitā tiesa no viena homera, un ēfa ir desmitā tiesa no viena homera; viņas mērs lai ir pēc homera. Un vienam sēķelim būs turēt divdesmit ģera. Pieci sēķeļi lai ir pieci un desmit sēķeļi lai ir desmit, un piecpadsmit sēķeļi lai jums ir viena mīne. Šis ir cilājamais upuris, ko jums būs cilāt, vienas ēfas sesto tiesu no viena homera kviešu, - jums arī būs dot vienas ēfas sesto tiesu no viena homera miežu. Un par eļļu ir šis likums: no bata eļļas jums būs upurēt viena bata desmito tiesu no viena kora, tas ir viens homers no desmit batiem, jo desmit bati ir viens homers. Atkal no ganāmā pulka pa jēru no divsimt, no Israēla taukām ganībām par ēdamo upuri un dedzināmo upuri un pateicības upuriem, tiem par salīdzināšanu, saka Tas Kungs Dievs. Visiem ļaudīm iekš zemes nāksies šo cilājamo upuri dot priekš Israēla valdnieka. Un valdniekam pienāksies upurēt dedzināmos upurus un ēdamu upuri un dzeramu upuri svētkos un jaunos mēnešos un sabatos. Visos augstos Israēla nama svētku laikos viņam grēku upuri un ēdamu upuri un dedzināmu upuri un pateicības upurus būs upurēt Israēla namam par salīdzināšanu. Tā saka Tas Kungs Dievs: pirmā mēnesī, pirmā mēneša dienā, tev būs ņemt vienu jaunu vērsi, kas bez vainas, un to svēto vietu svētīt. Un priesterim būs ņemt no tām grēku upura asinīm, un slacināt uz nama stenderes un uz altāra pakāpes četriem stūriem un iekšēja pagalma vārtu stenderes. Tāpat tev būs darīt septītā mēneša dienā priekš tiem, kas ir grēkojuši, maldīdamies vai nezinādami; tā jums to namu būs svētīt. Pirmā mēnesī, četrpadsmitā mēneša dienā jums būs turēt Pashā svētkus; septiņas dienas būs svētīt un neraudzētu maizi ēst. Un valdniekam tai dienā būs upurēt priekš sevis un visiem ļaudīm iekš zemes vērsi par grēku upuri. Un tanīs septiņās svētku dienās viņam būs upurēt Tam Kungam par dedzināmo upuri septiņus vēršus un septiņus aunus, kas bez vainas, ikdienas visas septiņas dienas, un ikdienas vienu āzi par grēku upuri. Un viņam būs nest par ēdamu upuri vienu ēfu pie vērša un vienu ēfu pie auna un vienu innu eļļas pie ēfas. Un septītā mēnesī, piecpadsmitā mēneša dienā viņam svētkos tāpat būs darīt, septiņas dienas ar tādu pat grēku upuri un dedzināmu upuri un ēdamu upuri un eļļu. Tā saka Tas Kungs Dievs: iekšēja pagalma vārti, kas pret rītiem, lai sešās darba dienās ir aizslēgti, bet sabatā lai tie top atvērti, un jauna mēneša dienā lai tie top atvērti. Un valdniekam būs ieiet pa vārtu priekšnamu no ārienes, un nostāties pie vārtu stenderes, un priesteriem būs upurēt viņa dedzināmo upuri un viņa pateicības upurus, un viņam pašam būs pielūgt pie vārtu sliekšņa, un tad iziet, bet vārtiem nebūs tapt aizslēgtiem līdz vakaram. Un zemes ļaudīm būs pielūgt pie to pašu vārtu durvīm sabatos un jaunos mēnešos Tā Kunga priekšā. Un dedzināmais upuris, ko valdnieks lai upurē Tam Kungam sabatā, lai ir seši jēri, kas bez vainas, un viens auns, kas bez vainas. Un ēdamais upuris lai ir viena ēfa pie auna, bet pie jēriem lai ir ēdamais upuris, cik viņa roka dod, un eļļas viens ins pie ēfas. Bet jauna mēneša dienā: viens jauns vērsis, kas bez vainas, un seši jēri un viens auns, - tiem būs bez vainas būt. Un viņam par ēdamo upuri būs pienest vienu ēfu pie vērša un vienu ēfu pie auna, bet pie tiem jēriem, cik viņa roka spēs, un viens ins eļļas pie ēfas. Un kad valdnieks ieiet, tad viņam pa priekšnama vārtiem būs ieiet un pa to pašu ceļu atkal iziet. Bet kad zemes ļaudis Tā Kunga priekšā nāk augstos svētkos, tad tiem, kas pa Ziemeļa vārtiem ieiet pielūgt, pa Dienvidu vārtiem atkal būs iziet, un kas ieiet pa Dienvidu vārtiem, tiem atkal būs iziet pa Ziemeļa vārtiem; tiem nebūs atkal iet pa vārtiem, pa kuriem tie iegājuši, bet tiem būs taisni projām iziet. Un valdniekam būs līdz ar viņiem ieiet, un kad tie iziet, tiem kopā būs iziet. Bet svētkos un augstos svētku laikos lai ēdamais upuris ir viena ēfa pie vērša un viena ēfa pie auna, bet pie jēriem, cik viņa roka dod, un viens hins eļļas pie ēfas, Un kad valdnieks labprātīgi upurē Tam Kungam dedzināmo upuri vai pateicības upuri no laba prāta, tad viņam būs atdarīt tos vārtus, kas ir pret rīta pusi, un viņam savu dedzināmo upuri un savus pateicības upurus nesot būs darīt, kā viņš sabatā darījis, un kad viņš atkal iziet, būs vārtus aizslēgt, kad viņš būs izgājis. Un gadu vecu jēru, kas bez vainas, tev ikdienas Tam Kungam būs upurēt par dedzināmo upuri; ik rītu tev to būs pienest. Un par ēdamu upuri pie tā tev ik rītu būs nest sesto tiesu ēfas un eļļu trešo tiesu hina, tos kviešu miltus ar to aptraipīt par ēdamu upuri Tam Kungam, tas ir mūžīgs likums, kam nebūs mitēties. Un to jēru un to ēdamo upuri un to eļļu ik rītu būs upurēt par nemitējamu dedzināmo upuri. Tā saka Tas Kungs Dievs: kad valdnieks kādam no saviem dēliem dod dāvanu, tā ir viņa mantība, tā lai pieder viņa dēliem; tas ir viņu īpašums par mantību. Bet kad viņš no savas mantības kādam no saviem kalpiem dos dāvanu, tam to būs turēt līdz vaļas gadam, tad valdniekam to atkal būs atdabūt, tik viņa dēliem var tikt viņa mantība. Valdniekam arī nekā nebūs ņemt no ļaužu mantības, tiem nebūs laupīt viņu tiesu. Lai viņš no sava paša padoma atstāj mantību saviem dēliem, ka mani ļaudis netop izdzīti, neviens no savas mantības. Un viņš mani ieveda pa durvīm, kas bija sānis vārtiem, priesteru svētās telpās, kas pret ziemeļa pusi, un redzi, galā bija viena vieta pret vakara pusi. Un viņš uz mani sacīja: šī ir vieta, kur priesteriem būs vārīt nozieguma un grēka upuri, un kur tiem būs cept ēdamo upuri, lai tie to neiznes ārējā pagalmā, ļaudis svētīt. Tad viņš mani izveda ārējā pagalmā un mani veda apkārt pa četriem pagalma stūriem. Un redzi, ikkatra pagalma stūrī bija atkal pagalms, četros pagalma stūros bija atšķirti pagalmi, četrdesmit olektis garumā un trīsdesmit platumā, un visām četrām stūru vietām bija vienāds mērs. Un mūris bija visapkārt ap visām četrām un apakšā pie mūriem bija taisīti ugunskuri visapkārt. Un viņš uz mani sacīja: šie ir tā nama ugunskuri, kur tā nama sulaiņiem būs vārīt ļaužu upurus. Un viņš mani veda atpakaļ pie nama durvīm, un redzi, tur ūdens iztecēja apakš nama sliekšņa pret rītiem, jo nama priekšgals bija pret rītiem, un ūdens notecēja no apakšas no nama labās puses, sānis altārim pret dienvidu. Un viņš mani izveda pa Ziemeļa vārtiem, un mani apveda apkārt pa āra ceļu pie ārējiem vārtiem, kas pret rītiem, un redzi, ūdens iztecēja no labās puses. Kad nu tas vīrs izgāja pret rītiem, tad mēra aukla bija viņa rokā, un viņš mēroja tūkstoš olektis, un lika man brist pār ūdeni, un ūdens man sniedzās līdz krimšļiem. Atkal viņš mēroja tūkstoš olektis un lika man brist pār ūdeni, un ūdens man sniedzās līdz ceļiem, un viņš mēroja vēl tūkstoš olektis, un lika man pārbrist, un ūdens man sniedzās līdz gurniem. Atkal viņš mēroja tūkstoš olektis, tad bija upe, ko es nevarēju izbrist, jo ūdens bija dziļš, ūdens, kur bija jāpeld, upe, kur nevarēja iet cauri. Un viņš uz mani sacīja: vai tu to esi redzējis, cilvēka bērns? Tad viņš mani veda atkal atpakaļ upes malā. Kad es nu nācu atpakaļ, redzi, tad upes malā bija ļoti daudz koku, šinī un viņā pusē. Un viņš uz mani sacīja; šis ūdens iztek pret rīta pusi un notek klajumā, pēc tas nāk jūrā, un jūrā notecējis tas ūdens taps veselīgs. Un notiek, ka ikviena dzīva dvaša, kas kustās visur, kur vien no divām upēm nāk, dzīvos, un tur būs ļoti daudz zivju, tāpēc ka šis ūdens turp nāks, un tie taps veseli; un viss dzīvos, kur šī upe tiks. Un zvejnieki pie tās stāvēs no Enģediem līdz EnEģlaīm, tur būs vietas, kur tīklus izmetīs. Viņu zivis būs pēc savas kārtas, kā lielās zivis jūrā, ļoti daudz. Bet viņas dumbrāji un viņas dīķi netaps veselīgi; tie būs priekš sāls. Un pie upes viņas malas abās pusēs augs visādi augļu koki, kam lapas nesavītīs un augļi nemitēsies, un ikmēnešus tie nesīs jaunus augļus. Jo viņas ūdens iztek no svētās vietas, un viņas augļi būs par barību un viņas lapas par dziedināšanu. Tā saka Tas Kungs Dievs: šī lai ir robeža, pēc kuras jums zemi būs ņemt par mantību pēc divpadsmit Israēla ciltīm: Jāzepam pienākas divas daļas. Un jums to būs iemantot, vienam kā otram; par to es savu roku esmu pacēlis, to dot jūsu tēviem; un šī zeme jums piekritīs par mantību. Šī nu ir tās zemes robeža: pret ziemeli no lielās jūras pār Hetlonu, kamēr nāk uz Cedadu, Hamata, Berota, Zibraīma, kas ir starp Damaskus robežu un Hamatas robežu, HacarHatikons, kas ir pie Haurana robežas. Tā būs tā robeža no jūras līdz HacarEnonam, Damaskus robežai; un tālāk pret ziemeli ir Hamatas robeža, un šī būs tā ziemeļa mala. Un tā rītu mala starp Hauranu un Damasku un starp Gileādu un Israēla zemi jums būs Jordāne; no tās robežas līdz rītu jūrai jums būs mērot. Un šī ir tā rītu mala. Un dienvidu mala pret dienvidiem lai ir no Tamāras līdz Meribas (strīda) ūdeņiem Kādešā, un tad gar upi līdz lielai jūrai. Un šī būs dienvidu mala pret dienvidiem. Un tā vakaru mala lai ir tā lielā jūra no tās robežas, līdz kamēr iet uz Hamatu. Šī būs tā vakaru mala. Un jums šo zemi savā starpā būs izdalīt pēc Israēla ciltīm. Un jums to būs izdalīt par mantību sev un arī svešiniekiem, kas jūsu starpā dzīvo un bērnus dzemdinājuši jūsu vidū, un tie lai jums ir kā tas, kas no Israēla bērniem dzimis! Tiem būs līdz ar jums mantot Israēla cilšu vidū, un ciltī, pie kuras svešinieks dzīvo, tur jums viņam būs dot daļu, saka Tas Kungs Dievs. Šie nu ir tie cilšu vārdi: no ziemeļa puses sānis Hetlona ceļam, kur iet uz Hamatu, HacarEnons, Damaskus robeža pret ziemeļa pusi, sānis Hamatai: no rīta puses līdz vakara pusei lai ir Danam, viena daļa. Un pie Dana robežas no rīta puses līdz vakara pusei Ašeram viena daļa. Un pie Ašera robežas no rīta puses līdz vakara pusei Naftalum viena daļa. Un pie Naftalis robežas no rīta puses līdz vakara pusei Manasum viena daļa. Un pie Manasus robežas no rīta puses līdz vakara pusei Efraīmam viena daļa. Un pie Efraīma robežas no rīta puses līdz vakara pusei Rūbenam viena daļa. Un pie Rūbena robežas no rīta puses līdz vakara pusei Jūdam viena daļa. Un pie Jūda robežas no rīta puses līdz vakara pusei lai ir svētais zemes gabals, ko jums būs atšķirt, divdesmit un pieci tūkstošus (mērojamās kārtis) platumā un garumā, tā kā viena no tām citām daļām no rīta puses līdz vakara pusei, un tur vidū lai ir svētā vieta. Tas svētais zemes gabals, ko jums būs atšķirt Tam Kungam, lai ir garumā divdesmit un pieci tūkstošus (mērojamas kārtis) un platumā desmit tūkstošus. Un šiem lai tas svētais zemes gabals pieder: priesteriem, pret ziemeļa pusi divdesmit pieci tūkstošus (olektis), un pret vakara pusi desmit tūkstošus platumā, un pret rīta pusi desmit tūkstošus platumā, un pret dienasvidu divdesmit un pieci tūkstošus garumā. Un Tā Kunga svētā vieta lai ir viņa vidū. Tas būs priekš priesteriem, tiem svētītiem, Cadoka bērniem, kas Manu kalpošanu izpildījuši, kas nav atkāpušies, kad Israēla bērni atkāpās, kā Levīti ir atkāpušies. Un tiem būs dabūt vienu gabalu no svētā gabala, kas ir vissvētākais gabals pie Levītu robežas. Levītiem, sānis priesteru robežai, būs dabūt divdesmit un piectūkstoš (olektis) garumā un desmit tūkstošus platumā; viss garums lai ir divdesmit un pieci tūkstošus, un platums desmit tūkstošus (olektis). Un tiem no tā nekā nebūs pārdot, nedz pārmainīt, nedz citam izdot zemes pirmajus; jo tas ir Tam Kungam svēts. Bet piectūkstošas (olektis), kas platumā atlikušas no divdesmit pieci tūkstoš (olektīm), tās lai nav svētas, pilsētai priekš dzīvokļiem un ganībām, un pilsēta lai tur ir vidū. Un šie ir viņas mēri: ziemeļa malā četrtūkstoš un piecsimt olektis, un dienvidu malā četrtūkstoš un piecsimt, un rīta malā četrtūkstoš un piecsimt, un vakara malā četrtūkstoš un piecsimt (olektis). Un pilsētas apgabals lai ir pret ziemeli divsimt un piecdesmit, un pret dienasvidu divsimt un piecdesmit, un pret rītiem divsimt un piecdesmit, un pret vakaru divsimt un piecdesmit (olektis). Un tas atlikums garumā gar to svēto zemes gabalu desmit tūkstoši pret rīta pusi, un desmit tūkstoši pret vakara pusi, gar to svēto zemes gabalu; viņa augļi būs par uzturu pilsētas kalpotājiem. Un pilsētas kalpotāji lai to apstrādā no visām Israēla ciltīm. Viss svētais zemes gabals lai ir divdesmit un pieci tūkstoš (olektis) garumā un divdesmit un piectūkstoš (olektis) platumā; to jums būs atšķirt par svētu zemes gabalu līdz ar to pilsētas tiesu. Un kas atliek, tas lai pieder valdniekam. Svētā zemes gabala un pilsētas īpašuma šinī un viņā pusē gar svētā gabala divdesmit pieci tūkstoš (olektīm) līdz rīta robežai un pret vakara pusi gar divdesmit piectūkstoš (olektīm) līdz vakara robežai, sānis citām daļām; tas būs priekš valdnieka. Un svētais zemes gabals ar nama svēto vietu lai ir viņa vidū. Un (sākot) no Levītu tiesas un no pilsētas tiesas, (vidū tam, kas valdniekam pieder,) starp Jūda un Benjamina robežām, tas lai valdniekam pieder. Tad lai tās citas tiesas nāk; no rīta puses līdz vakara pusei Benjaminam viena daļa. Un pie Benjamina robežas no rīta puses līdz vakara pusei Simeonam viena daļa. Un pie Simeona robežas no rīta puses līdz vakara pusei Īsašaram viena daļa. Un pie Īsašara robežas no rīta puses līdz vakara pusei Zebulonam viena daļa. Un pie Zebulona robežas no rīta puses līdz vakara pusei Gadam viena daļa. Un pie Gada robežas dienvidu malā pret dienvidiem būs robeža no Tamāras līdz Merības (strīdu) ūdeņiem Kādešā un tad gar upi līdz lielai jūrai. Šī ir tā zeme, ko jums ar mesliem būs izdalīt par mantību visām Israēla ciltīm, un šīs lai ir viņu daļas, saka Tas Kungs Dievs. Un šīs lai ir tās pilsētas robežas: ziemeļa pusē četrtūkstoš un piecsimt mēri. Un pilsētas vārti lai ir pēc Israēla cilšu vārdiem, trīs vārti pret ziemeli: Rūbena vārti, vieni, Jūda vārti, vieni, Levija vārti, vieni. Un pret rītiem četrtūkstoši un piecsimt (mēri) un trīs vārti: Jāzepa vārti, vieni, Benjamina vārti, vieni, Dana vārti, vieni. Pret dienasvidu arīdzan četrtūkstoši un piecsimt mēri un trīs vārti: Simeona vārti, vieni, Īsašara vārti, vieni, Zebulona vārti, vieni. Pret vakariem četrtūkstoš un piecsimt (mēri) un trīs vārti: Gada vārti, vieni, Ašera vārti, vieni, Naftalis vārti, vieni. Visapkārt astoņpadsmit tūkstoš (mēri). Un pilsētas vārds būs no tās dienas: še ir Tas Kungs. Jehojakima, Jūda ķēniņa, trešā valdīšanas gadā Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, nāca uz Jeruzālemi un apmetās pret to. Un Tas Kungs nodeva Jehojakimu, Jūda ķēniņu, viņa rokā un vienu daļu Dieva nama trauku, un viņš tos noveda uz Sineāra zemi sava dieva namā, un tos traukus viņš nolika sava dieva mantu namā. Un ķēniņš sacīja uz Aspenasu, savu einuhu uzraugu, lai no Israēla bērniem, no ķēniņu un lielkungu dzimuma izlasa Jaunekļus, kas bez vainas, skaistus vaigā un samanīgus visādā gudrībā un labi mācītus un kam gudrs prāts, un kas būtu derīgi ķēniņa pilī stāvēt, ka tie taptu mācīti Kaldeju rakstā un valodā. Un ķēniņš tiem sprieda, ko tiem ikdienas būs dot no ķēniņa ēdiena un no vīna, ko pats dzēra, un ka tie trīs gadus tā taptu audzināti, un ka pēc stāvētu ķēniņa priekšā. Starp tiem nu bija no Jūda bērniem Daniēls, Hananija, Mišaēls un Azarija. Un einuhu uzraugs tiem deva citus vārdus un nosauca Daniēli par Beltsacaru un Hananiju par Sadrahu un Mišaēli par Mesahu un Azariju par AbedNegu. Bet Daniēls apņēmās savā sirdī, nesagānīties ar ķēniņa ēdienu nedz ar to vīnu, ko viņš dzēra, tādēļ tas lūdza einuhu uzraugam, lai viņam atļautu nesagānīties. Un Dievs Daniēlim deva žēlastību un apžēlošanu einuhu uzrauga priekšā. Un einuhu uzraugs sacīja uz Daniēli: es bīstos savu kungu, ķēniņu, kas jūsu ēdienu un dzērienu tā nospriedis, ka viņš neierauga, ka jūsu vaigi vājāki nekā to citu jaunekļu, kas jūsu vecumā. Tad jūs pār manu galvu vestu gatavu nāvi no ķēniņa. Bet Daniēls sacīja uz barības sargu, ko einuhu uzraugs bija iecēlis pār Daniēli, Hananiju, Mišaēli un Azariju: Raugi jel saviem kalpiem dot kādas desmit dienas zemes augļus ēst un ūdeni dzert. Un tad lai apskata, kāds mūsu ģīmis būs tavā priekšā, un kāds to jaunekļu ģīmis, kas ķēniņa ēdienu ēd, un dari tad ar saviem kalpiem, kā tu pats redzēsi. Un viņš tiem paklausīja šinī lietā un raudzīja desmit dienas ar tiem tā darīt. Un pēc desmit dienām tas atrada viņu izskatu skaistāku un viņu miesas pilnīgākas, nekā visu citu jaunekļu, kas ēda no ķēniņa ēdiena. Tad tas barības sargs atņēma to viņiem nospriesto ēdienu un vīnu un tiem deva ēst zemes augļus. Un šiem četriem jaunekļiem Dievs deva zināšanu un saprašanu visādā rakstā un gudrībā, bet Daniēlim viņš deva saprast visādas parādīšanas un sapņus. Un kad laiks bija pagājis, ko ķēniņš bija pavēlējis, viņus priekšā vest, tad einuhu uzraugs tos veda pie Nebukadnecara. Un ķēniņš ar tiem runāja, bet starp visiem neatradās neviena tāda, kā Daniēls, Hananija, Mišaēls un Azarija, un tie kalpoja ķēniņa priekšā. Un visādā gudrībā un zināšanā, ko ķēniņš tiem jautāja, viņš tos atrada desmitkārt pārākus nekā visus zīlniekus un vārdotājus pa visu savu valsti. Un Daniēls tur palika līdz ķēniņa Kirus pirmam gadam. Un Nebukadnecara valdīšanas otrā gadā Nebukadnecars redzēja sapņus. No tām viņa gars iztrūcinājās, ka viņš no miega uzmodās. Un ķēniņš pavēlēja, atsaukt gudros un vārdotājus un pareģus un Kaldejus, lai tie ķēniņam izstāstītu viņa sapņus. Un tie nāca un stāvēja ķēniņa priekšā. Un ķēniņš uz tiem sacīja: es esmu redzējis sapni, un mans gars ir iztrūcināts, un es gribu to sapni zināt. Tad tie Kaldeji uz viņu sacīja kaldejiski: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Saki saviem kalpiem to sapni, tad mēs to izstāstīsim. Ķēniņš atbildēja un sacīja uz Kaldejiem: mans vārds ir teikts: ja jūs man nedarīsiet zināmu to sapni un kā viņš izstāstāms, tad jūs tiksiet sasisti gabalos, un jūsu namus darīs par mēslu čupu. Bet ja jūs man darīsiet zināmu to sapni un kā tas izstāstāms, tad jūs dabūsiet dāvanas un mantas un lielu godu no manis; tādēļ darāt man zināmu to sapni un kā tas izstāstāms. Tie atbildēja otru reiz' un sacīja: lai ķēniņš saka saviem kalpiem to sapni, tad mēs to izstāstīsim. Ķēniņš atbildēja un sacīja: tiešām, es nomanu, ka jūs tikai laiku gribat vilcināt; jo jūs redzat, ka mans vārds ir teikts. Bet ja jūs man to sapni nesakāt, tad jums nāks tā nospriestā sodība, tāpēc ka jūs esat apņēmušies manā priekšā runāt melus un nieku vārdus, tiekams laiks paiet. Tāpēc sakāt man to sapni, tad es atzīšu, ka jūs arī varēsiet man to izstāstīt. Tie Kaldeji ķēniņam atbildēja un sacīja: neviena cilvēka nav virs zemes, kas ķēniņam to lietu varētu sacīt, un nav bijis neviens liels un varens ķēniņš, kas tādu lietu būtu prasījis no kāda zīlnieka vai vārdotāja vai Kaldeja. Jo šī lieta, ko ķēniņš prasa, ir par daudz grūta, un cita neviena nav, kas ķēniņam to var darīt zināmu, kā tie dievi vien, kas pie cilvēkiem nedzīvo. Par to ķēniņš palika dusmīgs un apskaitās ļoti un pavēlēja, visus gudros Bābelē nokaut. Un pavēle izgāja, tos gudros kaut, un arī Daniēls un viņa biedri tapa meklēti, ka tos nokautu. Tad Daniēls gudri un prātīgi atbildēja Arioham, ķēniņa pils karavīru virsniekam, kas bija izgājis, tos gudros Bābelē nokaut. Viņš atbildēja un sacīja Arioham, ķēniņa varenajam: Kāpēc tāda briesmīga pavēle no ķēniņa? Tad Ariohs Daniēlim to lietu teica. Un Daniēls gāja iekšā un lūdza ķēniņu, viņam laiku dot, ka ķēniņam to izstāstīšanu varētu sacīt. Tad Daniēls nogāja savā namā un to sacīja Hananijam, Mišaēlim un Azarijam, saviem biedriem, Lai tie no debesu Dieva žēlastību lūgtu par šo noslēpumu, ka Daniēls un viņa biedri ar tiem vēl atlikušiem gudriem Bābelē netiktu nokauti. Tad Daniēlim nakts parādīšanā tas noslēpums tapa parādīts. Par to Daniēls teica debesu Dievu, un Daniēls atbildēja un sacīja: slavēts lai ir Dieva vārds mūžīgi mūžam, jo Viņam pieder gudrība un spēks! Jo Viņš pārceļ laikus un sezonas, Viņš noceļ ķēniņus un ieceļ ķēniņus, Viņš gudriem dod gudrību un saprašanu prātīgiem. Viņš parāda dziļas un apslēptas lietas, Viņš zina, kas ir tumsā, jo pie Viņa mīt gaisma. Es Tevi teicu un slavēju, manu tēvu Dievs, ka Tu man gudrību un spēku esi devis, un man nu esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis esam lūguši, jo Tu mums ķēniņa lietu esi darījis zināmu. Tad Daniēls nogāja pie Arioha, kam ķēniņš bija pavēlējis, tos gudros Bābelē nokaut, - viņš nogāja un tā uz viņu sacīja: nenokauj tos gudros Bābelē; ved mani pie ķēniņa iekšā, jo es ķēniņam to izstāstīšanu darīšu zināmu. Tad Ariohs steigšus ieveda Daniēli iekšā pie ķēniņa un runāja tā uz viņu: es esmu atradis vienu vīru no atvestiem Jūdiem, kas ķēniņam grib sacīt to izstāstīšanu. Ķēniņš atbildēja un sacīja uz Daniēli, ko sauca par Beltsacaru: vai tu spēji man to sapni stāstīt, ko es esmu redzējis, un arī izstāstīt? Daniēls atbildēja ķēniņa priekšā un sacīja: to noslēpumu, ko ķēniņš prasa, to tie gudrie, vārdotāji, zīlnieki un pareģi ķēniņam nevar sacīt. Bet ir viens Dievs debesīs, kas parāda noslēpumus; Tas ķēniņam Nebukadnecaram dara zināmu, kas notiks pastarā laikā. Tavs sapnis un kas tavam prātam uz gultas rādījās, ir šis: tu, ķēniņ, uz gultas gulēdams, domāji, kas pēcgalā notiks, un Tas, kas noslēpumus parāda, tev ir darījis zināmu, kas notiks. Man tad tas noslēpums ir parādīts ne caur manu gudrību tā kā tā man būtu lielāka nekā citiem, kas dzīvo, bet tāpēc, ka ķēniņam tā izstāstīšana taptu zināma, un tu savas sirds domas dabūtu zināt. Tu, ķēniņ, skatījies, un redzi, bija liels tēls; šis tēls bija varens un viņa spožums bija brīnišķīgs; tas stāvēja tavā priekšā un viņa izskats bija briesmīgs. Šī tēla galva bija no laba zelta, viņa krūtis un rokas no sudraba, viņa vēders un gurni bija no vara, Viņa lieli no dzelzs, viņa kājas bija puse no dzelzs un puse no māla. Šo tu redzēji, tiekams viens akmens taisījās vaļā bez rokām, tas sita to tēlu pie viņa dzelzs un māla kājām, un tās satrieca. Tad uz reizi tapa satriekti dzelzs, māls, varš, sudrabs un zelts, un tapa tāpat kā pelavas uz vasaras kloniem, un vējš tos aiznesa, tā ka vieta tiem netapa atrasta. Bet akmens, kas to bija sasitis, palika par lielu kalnu un piepildīja visu zemi. Šis ir tas sapnis. Nu mēs ķēniņam gribam sacīt viņa izstāstīšanu. Tu, ķēniņ, esi ķēniņš pār ķēniņiem, jo debesu Dievs tev ir devis valdību, varu, spēku un godu. Un visur, kur cilvēki dzīvo, Viņš lopus laukā un putnus apakš debess ir devis tavā rokā un tevi iecēlis par valdītāju pār to visu: tu esi tā zelta galva. Un pēc tevis celsies cita valsts, mazāka nekā tava. Pēc tās tā trešā valsts no vara; tā valdīs pār visu zemi. Un tā ceturtā valsts būs cieta kā dzelzs. Jo itin kā dzelzs visu satriec un sadauza, tāpat kā dzelzs, kas sadauza, arī šī visas tās sadauzīs un satrieks. Un ka tu esi redzējis tās kājas un viņu pirkstus pusi no podnieka māla un pusi no dzelzs, tā būs dalīta valsts; taču tur no dzelzs stipruma būs iekšā, tā kā tu esi redzējis dzelzi sajauktu ar podnieka māliem, Un tos kāju pirkstus pusi no dzelzs un pusi no māla - tā valsts būs uz pusi cieta un uz pusi gļēva. Un kā tu esi redzējis dzelzi sajauktu ar podnieka māliem, - tie gan caur cilvēku sadzīvi sajauksies, bet viens pie otra nepielips, itin kā dzelzs nesajaucās ar māliem. Un šo ķēniņu laikā debesu Dievs uzcels valstību, kas mūžīgi netaps izpostīta, un šī valstība netaps atdota nevienai citai tautai; tā satrieks un iznīcinās visas valstis, bet pati viņa pastāvēs mūžīgi. Tāpēc tu esi redzējis, ka no kalna akmens bez rokām attaisījās vaļā, kas satrieca to dzelzi, varu, mālu, sudrabu un zeltu. Lielais Dievs ķēniņam ir darījis zināmu, kas pēc šim notiks. Šis ir tiešām tas sapnis un viņa izstāstīšana ir patiesīga. Tad ķēniņš Nebukadnecars nometās uz savu vaigu un pielūdza Daniēli un pavēlēja, lai tam nes ēdamus un kvēpināmus upurus. Un ķēniņš atbildēja Daniēlim un sacīja: tas ir tiešām tiesa, ka jūsu Dievs ir Dievs pār visiem dieviem un Kungs pār ķēniņiem, un parāda noslēpumus, tāpēc ka tu šo noslēpumu varējis izstāstīt. Tad ķēniņš Daniēli paaugstināja un tam deva daudz lielas dāvanas un to iecēla par valdītāju pār visu Bābeles valsti un par virsnieku pār visiem Bābeles gudriem. Un Daniēls lūdza ķēniņu, un tas iecēla Sadrahu, Mesahu un AbedNegu par valdniekiem pār Bābeles valsti. Bet Daniēls palika ķēniņa pilī. Ķēniņš Nebukadnecars lika taisīt tēlu no zelta; tam bija augstums sešdesmit olektis, un platums sešas olektis; to viņš uzcēla Bābeles valstī, Duras klajumā. Un ķēniņš Nebukadnecars sūtīja un sapulcināja lielkungus, valdītājus, zemes soģus, tiesas kungus, uzraugus, runas kungus, tiesnešus un visus valsts valdniekus, ka tie nāktu, to tēlu iesvētīt, ko ķēniņš Nebukadnecars bija uzcēlis. Tad sanāca lielkungi, valdītāji, zemes soģi, tiesas kungi, uzraugi, runas kungi, tiesneši un visi valsts valdnieki uz šī tēla iesvētīšanu, ko ķēniņš Nebukadnecars bija uzcēlis, un tie stāvēja tā tēla priekšā, ko Nebukadnecars bija uzcēlis. Un tas izsaucējs izsauca ar stipru balsi: jums top piekodināts, jūs tautas, ļaudis un valodas, Kad jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu un taures, kokles, vijoles, somastabules, jaukas dziesmas un visādus mūzikas rīkus, tad jums būs nomesties un to zelta tēlu pielūgt, ko ķēniņš Nebukadnecars uzcēlis. Un kas nenometīsies un nepielūgs, tas tai pašā stundā taps iemests degošā ceplī. Kad nu visi ļaudis dzirdēja bazūnes skaņu un taures, kokles, vijoles, somastabules un visādus mūzikas rīkus, tad visi ļaudis, tautas un valodas nometās un pielūdza to zelta tēlu, ko ķēniņš Nebukadnecars bija uzcēlis. Tai pašā laikā kādi Kaldeju vīri piegāja un apsūdzēja Jūdus. Tie iesāka un sacīja uz ķēniņu Nebukadnecaru: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Tu, ķēniņ, esi pavēlējis, ka visiem cilvēkiem, kad tie dzird bazūnes skaņu un taures, kokles, vijoles, somastabules, jaukas dziesmas un visādus mūzikas rīkus, būs nomesties un to zelta tēlu pielūgt, Un ka to, kas pie zemes nenometīsies un nepielūgs, būs iemest degošā ceplī. Te ir Jūdu vīri, ko tu esi iecēlis par Bābeles valsts valdniekiem, Sadrahs, Mesahs un AbedNegus, šie vīri neliek vērā, ko tu, ķēniņ, esi pavēlējis, un negodā tavus dievus un nepielūdz to zelta tēlu, ko tu esi uzcēlis. Tad Nebukadnecars ar dusmām un bardzību pavēlēja atvest Sadrahu, Mesahu un AbedNegu. Un tie vīri tapa atvesti ķēniņa priekšā. Tad Nebukadnecars iesāka un uz tiem sacīja: vai jūs, Sadrah, Mesah un AbedNegu, tīši manus dievus necienījāt un to zelta tēlu nepielūdzāt, ko es esmu uzcēlis? Nu tad, taisāties, kad jūs dzirdēsiet bazūnes skaņu un taures, kokles, vijoles, somastabules, jaukas dziesmas un visādus mūzikas rīkus, tad nometaties un pielūdziet to tēlu, ko es esmu taisījis, bet ja jūs to nepielūgsiet, tad jūs tai pašā stundā tapsiet iemesti degošā ceplī; jo kurš ir tas dievs, kas jūs no manām rokām varētu izpestīt? Tad Sadrahs, Mesahs un AbedNegus atbildēja un sacīja uz ķēniņu Nebukadnecaru: mums nevajag uz šo lietu atbildēt. Redzi, mūsu Dievs, ko mēs godājam, gan ir varens mūs izglābt no degoša cepļa un mūs arī izpestīt no tavas rokas, ak ķēniņ. Un jebšu Viņš to arī nedarītu, taču tev būs zināt, ka mēs tavus dievus negribam godāt nedz pielūgt to zelta tēlu, ko tu esi taisījis. Tad Nebukadnecars apskaitās, un viņa vaiga izskats pārvērtās pret Sadrahu, Mesahu un AbedNegu, un viņš atbildēja un pavēlēja, cepli septiņkārt karstāku kurināt nekā to mēdza kurināt. Un viņš pavēlēja stiprākiem vīriem, kas bija viņa karaspēkā, siet Sadrahu, Mesahu un AbedNegu un iemest degošā ceplī. Tā šie vīri tapa saistīti ar saviem mēteļiem, kurpēm, cepurēm un citām drēbēm un iemesti degošā ceplī. Kad nu ķēniņa vārds drīz bija jāizdara un ceplis bija briesmīgi karsts, tad tās liesmas nomaitāja tos vīrus, kas Sadrahu, Mesahu un AbedNegu iemeta. Bet tie trīs vīri, Sadrahs, Mesahs un AbedNegus, iekrita saistīti tai degošā ceplī. Tad ķēniņš Nebukadnecars iztrūcinājās un pacēlās ātri un sacīja uz saviem runas kungiem: vai mēs neesam trīs vīrus saistītus metuši ugunī? Tie atbildēja un sacīja uz ķēniņu: tā tas ir, kungs ķēniņ. Viņš atbildēja un sacīja: raugi, es redzu četrus vīrus vaļā staigājam ugunī, un tiem nekas nekaiš un tā ceturtā izskats ir kā kādam dievu dēlam. Tad Nebukadnecars piegāja pie tā degošā cepļa durvīm, iesāka un sacīja: Sadrah, Mesah un AbedNegu, jūs Visuaugstākā Dieva kalpi, izejiet ārā un nāciet šurp. Tad Sadrahs, Mesahs un AbedNegus izgāja no uguns ārā. Un tie lielkungi, valdītāji, zemes soģi un ķēniņa runas kungi sapulcinājās, šos vīrus apraudzīt, ka uguns viņu miesas nebija pārvarējis, un ka viņu galvas mati nebija apsviluši, un viņu mēteļi nebija aizskarti, ka arī nekāda deguma smaka pie tiem netapa saosta. Tad Nebukadnecars iesāka un sacīja: slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un AbedNegus Dievs, kas Savu eņģeli sūtījis un Savus kalpus atpestījis, kas uz Viņu paļāvušies un pārkāpuši ķēniņa vārdu un savas miesas nodevuši, lai citu dievu ne godātu nedz pielūgtu kā vien savu Dievu. Tādēļ es pavēlu, ka visus ļaudis, tautas un mēles, kas Sadraha, Mesaha un AbedNegus Dievu zaimo, būs sasist gabalos un viņu namus darīt par mēslu čupu. Jo cita tāda Dieva nav, kas tā varētu atpestīt; Un ķēniņš Sadraham, Mesaham un AbedNegum deva lielu varu Bābeles valstī. Ķēniņš Nebukadnecars visiem ļaudīm, tautām un mēlēm, kas dzīvo pa visu zemi: miers lai jums ir papilnam! Man ir paticis izsludināt zīmes un brīnumus, ko Visuaugstākais Dievs pie manis darījis. Jo Viņa zīmes ir lielas un Viņa brīnumi ir vareni, Viņa valstība ir mūžīga valstība un Viņa valdīšana paliek līdz radu radiem. Es, Nebukadnecars, dzīvoju droši savā namā un laimīgi savā pilī. Tad es redzēju sapni, kas mani izbiedēja, un tās domas, ko es savā gultā domāju, un manas galvas parādīšanas mani iztrūcināja. Un es pavēlēju visus Bābeles gudros atvest manā priekšā, lai tie man teiktu šī sapņa izstāstīšanu. Tad tie gudrie, vārdotāji, Kaldeji un pareģi atnāca, un es tiem teicu to sapni, bet tie man to neizstāstīja, Tiekams beidzot manā priekšā nāca Daniēls, ko sauc par Beltsacaru pēc mana dieva vārda un iekš kā ir Svētā dieva gars, un es tam teicu to sapni: “Beltsacar, gudro virsniek, par ko es zinu, ka Svētā dieva gars ir iekš tevis, un nekāds noslēpums tev nav grūts, tad saki nu mana sapņa parādīšanu, ko es esmu redzējis, un viņa izstāstīšanu. Bet tas ir, kas manam prātam rādījās uz manas gultas. Es skatījos, un redzi, viens koks bija zemes vidū, un tas bija ļoti augsts. Tas koks bija liels un resns, un viņa augstums sniedzās līdz debesīm, un tas bija redzams līdz pasaules galam. Viņa zari bija skaisti, un viņa augļi bagāti, un barība tam bija priekš visiem; zemes zvēri apakš viņa atrada pavēni, un putni apakš debess dzīvoja uz viņa zariem, un visa miesa no tā barojās. Un es redzēju savas galvas parādīšanā uz savas gultas, un raugi, svēts sargs nonāca no debesīm. Tas sauca ar spēku un sacīja tā: nocērtiet to koku un apcērtiet viņa zarus un noplūciet viņa lapas un izkaisiet viņa augļus, lai zvēri apakš viņa aizbēg un putni no viņa zariem aizskrien. Bet to celmu ar saknēm atstājiet zemē, bet vara un dzelzs pinekļos, lauka zālē, lai viņš no debess rasas top slacināts, un viņa daļa lai ir kā lopiem zāle laukā. Viņa sirds lai top pārvērsta, ka vairs nav cilvēka sirds, un lopa sirds lai viņam top dota, kamēr septiņi laiki paiet pār viņu. Tas ir to sargu padoms, kas top sludināts, to svēto spriedums ir tā lieta; lai, kas dzīvo, atzīst, ka tam Visuvaldītājam vara ir pār cilvēku valstību, un viņš to dod, kam gribēdams, un pār to ieceļ to zemāko starp cilvēkiem. Šo sapni es, ķēniņš Nebukadnecars, esmu redzējis. Tu tad, Beltsacar, izstāsti to, tādēļ ka visi manas valsts gudrie man to nevar izstāstīt, bet tu to gan māki, tāpēc ka Svētā Dieva Gars ir iekš tevis.” Tad Daniēls, kam Beltsacars vārdā, iztrūcinājās vienu stundu, un viņa domas viņu izbiedēja. Tad ķēniņš iesāka un sacīja: “Beltsacar, lai tas sapnis un viņa izstāstīšana tevi neizbiedē.” Beltsacars atbildēja un sacīja: “Mans kungs, šis sapnis lai notiek taviem ienaidniekiem un viņa izstāstīšana taviem pretiniekiem! Tas koks, ko tu esi redzējis tik lielu un resnu, un kura augstums sniedzās līdz debesīm, un kas bija redzams pa visu pasauli, Un kura zari skaisti, un kam bija daudz augļu, un kur barība bija priekš visiem, apakš tā lauka zvēri dzīvoja, un kura zaros putni apakš debess ligzdas taisīja, - Tas tu esi, ķēniņ, kas palicis liels un stiprs, jo tava augstība ir tā augusi, ka tā sniedzās līdz debesīm, un tava valstība iet līdz pasaules galam. Ka nu ķēniņš vienu sargu, vienu svētu, redzējis no debesīm nākam un sakām: nocērtiet to koku un samaitājiet viņu, bet atstājiet to celmu ar saknēm zemē, bet vara un dzelzs pinekļos laukā zālē, ka viņš no debess rasas top slacināts, un viņa daļa lai ir ar lopiem uz lauka, tiekams septiņi laiki pār viņu paiet; - Šī ir izstāstīšana, kungs ķēniņ, un šis ir Visuaugstākā padoms, kas nāks pār manu kungu, ķēniņu: Tu tapsi izstumts no cilvēkiem un dzīvosi pie lopiem laukā, un tev dos ēst zāli kā vēršiem, un debess rasa tevi slacinās, un septiņi laiki paies pār tevi, tiekams tu atzīsti, ka Visuaugstākam vara ir pār cilvēku valstīm, tās dot, kam Viņš grib. Bet kā ir sacīts, lai to celmu ar tā koka saknēm atstāj zemē: tava valsts tev pastāvēs, kad būsi atzinis, ka debesu Dievs valda. Tādēļ, kungs ķēniņ, lai tev mans padoms patīk, un atsvabinies no saviem grēkiem caur taisnību un no saviem noziegumiem caur žēlastību pret nabagiem. Redzi, tad tava labklāšanās pastāvēs vēl ilgāk.” - Tas viss uzgāja ķēniņam Nebukadnecaram. Jo pēc divpadsmit mēnešiem, kad Viņš staigāja ķēniņa pilī Bābelē, Tad viņš, tas ķēniņš, runāja un sacīja: vai šī nav tā lielā Bābele, ko es esmu uztaisījis ķēniņam par mājokli caur savas varas stiprumu un par savas augstības godību? Šis vārds vēl bija ķēniņa mutē, tad balss no debesīm krita: tev, ķēniņ Nebukadnecar, top sacīts: tava valdība no tevis ir atņemta, Un tu no cilvēkiem tapsi izstumts un tava dzīve būs pie lopiem laukā, tev dos zāli ēst kā vēršiem, un tā paies septiņi laiki, tiekams tu atzīsti, ka tam Visuaugstākam vara ir pār cilvēku valstīm, un viņš tās dod kam gribēdams. Tai pašā stundā šis vārds notika par Nebukadnecaru, un viņš no cilvēkiem tapa izstumts un ēda zāli kā vērši, un viņa miesas no debess rasas tapa slacinātas, tiekams viņa mati auga kā ērgļu spalvas un viņa nagi kā putnu nagi. Un pēc šā laika es, Nebukadnecars, pacēlu savas acis pret debesīm, jo mana saprašana man nāca atpakaļ, un es teicu To Visuaugstāko un slavēju un pagodināju To, kas dzīvo mūžīgi, tāpēc ka Viņa valdība ir mūžīga valdība, un Viņa valstība paliek līdz radu radiem. Un visi zemes iedzīvotāji ir tā kā nekas, un Viņš dara pēc Sava prāta ar debesu spēku un ar zemes iedzīvotājiem, un neviena nav, kas Viņa roku varētu aizturēt, vai uz Viņu sacīt: ko Tu dari? Tanī laikā mans prāts man nāca atpakaļ un mana valsts godība, mana augstība un mans spožums man nāca atpakaļ un mani runas kungi un varenie mani meklēja un es atkal tapu iecelts savā valstībā, un dabūju vēl lielāku godību. Nu es, Nebukadnecars, slavēju un paaugstināju un pagodināju to debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un Viņa ceļi taisnība, Viņš ir varens, tos pazemot, kas lepnībā staigā. Ķēniņš Belsacars taisīja lielas dzīres saviem tūkstoš virsniekiem un dzēra vīnu ar tiem tūkstošiem. Kad nu Belsacars vīnu bija baudījis, tad viņš pavēlēja, atnest zelta un sudraba traukus, ko viņa tēvs Nebukadnecars bija paņēmis no Jeruzālemes Dieva nama, ka ķēniņš un viņa varenie un viņa sievas un viņa liekās sievas no tiem dzertu. Tā zelta trauki tapa atnesti, kas no Jeruzālemes Dieva nama bija ņemti, un ķēniņš un viņa varenie un viņa sievas un viņa liekās sievas no tiem dzēra. Tie dzēra vīnu un slavēja zelta un sudraba, vara, dzelzs, koka un akmens dievus. Tai pašā acumirklī tur iznāca cilvēka rokas pirksti, tie rakstīja pretim lukturim uz ķēniņa pils balto sienu, un ķēniņš redzēja tās rokas pirkstus, kas rakstīja. Tad ķēniņa ģīmis palika bāls un viņa domas to iztrūcināja, un viņa gurni nogura; un viņa lieli drebēja. Un ķēniņš brēca stipri, lai atved tos vārdotājus, Kaldejus un pareģus; un ķēniņš iesāka un sacīja uz Bābeles gudriem: kas šos rakstus lasīs un tos man izstāstīs, tas taps apģērbts ar purpuru, ar zelta ķēdi ap kaklu, un viņš būs par trešo valdītāju šinī valstī. Tad visi ķēniņa gudrie nāca iekšā, bet tie tos rakstus nevarēja lasīt, nedz ķēniņam tos izstāstīt. Tad ķēniņš Belsacars ļoti iztrūcinājās, un viņa ģīmis palika bāls, un viņa varenie izbijās. Kad ķēniņiene dzirdēja ķēniņa un viņa vareno vārdus, tad tā iegāja tai istabā, kur tās dzīres bija, un ķēniņiene runāja un sacīja: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi, un lai tavas domas tevi neizbiedē, un lai tavs ģīmis nav bāls. Te ir viens vīrs tavā valstī, iekš tā ir Svētā Dieva Gars, jo tava tēva laikā pie viņa atrasta gaisma un saprašana un gudrība, itin kāda ir dievu gudrība, un tavs tēvs Nebukadnecars to iecēla par virsnieku gudriem, vārdotājiem, Kaldejiem un pareģiem, tavs tēvs, ak ķēniņ! Tādēļ ka augsts gars pie tā tapa atrasts un saprašana, izstāstīt sapņus un uzminēt mīklas un izsacīt noslēpumus, proti pie Daniēla, ko ķēniņš lika nosaukt par Beltsacaru. Aicini nu Daniēli, tas tev to izstāstīs. Tad Daniēls tapa atvests ķēniņa priekšā. Un ķēniņš iesāka un sacīja uz Daniēli: vai tu esi Daniēls, viens no atvestiem Jūdiem, ko ķēniņš, mans tēvs, no Jūda ir atvedis? Es par tevi esmu dzirdējis, ka Dieva Gars ir iekš tevis, un ka gaisma un saprašana un liela gudrība pie tevis atrodas. Nu manā priekšā ir atvesti tie gudrie un vārdotāji, šos rakstus lasīt un man darīt zināmu viņu izstāstīšanu, bet tie man tos vārdus nav varējuši izstāstīt. Bet par tevi es esmu dzirdējis, ka tu mākot izstāstīt un noslēpumus izsacīt. Nu tad, ja tu šos rakstus māki lasīt un man izstāstīt, tad tu tapsi apģērbts ar purpuru un ar zelta ķēdi ap savu kaklu un būsi trešais valdītājs šinī valstī. Tad Daniēls atbildēja un sacīja ķēniņa priekšā: paturi sev savas dāvanas un dod savas mantas citam; bet es tomēr tos rakstus ķēniņam lasīšu un viņam tos izstāstīšu. Kungs ķēniņ! Visuaugstais Dievs tavam tēvam Nebukadnecaram ir devis valstību un varu, godu un augstību. Un varenības dēļ ko Viņš tam bija devis, drebēja un trīcēja visi ļaudis, visas tautas un mēles viņa priekšā. Ko gribēja, to viņš nokāva, un ko gribēja, to viņš paturēja dzīvu, un ko gribēja, to viņš paaugstināja, un ko gribēja, to viņš pazemoja. Bet kad viņa sirds metās lepna, un viņa gars apcietinājās līdz pārgalvībai, tad viņš no savas valstības krēsla tapa nostumts un viņa gods tapa atņemts. Un viņš no cilvēku bērniem tapa izstumts, un viņa sirds palika kā lopa sirds, un viņam bija jādzīvo pie meža ēzeļiem, un zāle jāēd kā vēršiem, un viņa miesa no debess rasas tapa slacināta, tiekams viņš atzina, ka Visuaugstākais Dievs ir valdītājs pār cilvēku valstīm un ieceļ pār tām, kuru gribēdams. Un tu, Belsacar, viņa dēls, neesi pazemojis savu sirdi, jebšu tu visu gan labi esi zinājis, Bet esi cēlies pret debesu Kungu, un Viņa nama trauki ir atnesti tavā priekšā, un tu un tavi varenie un tavas sievas un tavas liekās sievas no tiem esat vīnu dzēruši un slavējuši sudraba un zelta, vara, dzelzs, koka un akmens dievus, kas nedz redz nedz dzird nedz saprot; bet To Dievu, kam rokā tava dvaša un pie kā stāv visi tavi ceļi, Tam tu neesi godu devis. Tad rokas pirksti no Viņa ir sūtīti un šie raksti rakstīti. Un šis ir raksts, kas rakstīts: Mene, Mene, Tekel Parsin. Un šī ir to vārdu izstāstīšana: Mene: - Dievs tavu valstību skaitījis un dara tai galu. Tekel: - tu svaru kausā esi svērts un esi atrasts par vieglu. Peres: - tava valstība ir dalīta un Mēdiešiem un Persiešiem dota. Tad Belsacars pavēlēja, un tie apģērba Daniēli ar purpuru un ar zelta ķēdi ap kaklu, un izsauca par viņu, ka viņš tas trešais valdnieks valstī. Bet tai pašā naktī Kaldeju ķēniņš Belsacars tapa nokauts. Un Dārijs, Mēdietis, uzņēma valdību, sešdesmit un divus gadus vecs būdams. Un Dārijam patika, iecelt pār valsti simts un divdesmit valdniekus, kas lai būtu pār visu valsti. Un pār tiem atkal trīs virsniekus, kuru starpā Daniēls bija tas pirmais; tiem tie valdnieki deva atbildēšanu, lai ķēniņam nebūtu rūpes. Bet Daniēls bija pārāks par visiem virsniekiem un valdniekiem, tāpēc ka gudrs gars bija iekš viņa, un ķēniņš nodomāja viņu iecelt pār visu valsti. Tad tie virsnieki un valdnieki meklēja iemeslus pret Daniēli tās valdības dēļ. Bet tie nekādu iemeslu nedz vainu nevarēja atrast, jo viņš bija uzticīgs, ka nekādu noziegumu nedz vainu pie viņa neatrada. Tad tie vīri sacīja: mēs neatradīsim pret Daniēli nekādus iemeslus, ja mēs pret viņu nekā neatrodam viņa Dieva kalpošanā. Tad tie virsnieki un valdnieki nāca lielā pulkā pie ķēniņa un tā uz viņu sacīja: lai ķēniņš Dārijs dzīvo mūžīgi! Visi valsts virsnieki, priekšnieki, valdnieki, runas kungi un zemes soģi ir sarunājušies, ka ķēniņam būtu jāceļ likums un jāizlaiž stipra pavēle, ka ikviens, kas pa trīsdesmit dienām ko laba lūgs no kaut kāda dieva vai cilvēka, bez vien no tevis, kungs ķēniņ, taptu iemests lauvu bedrē. Nu tad, kungs ķēniņ, apstiprini šo pavēli, un paraksti to, ka tā netop pārgrozīta, pēc Mēdiešu un Persiešu neatsaucamiem likumiem. Tad ķēniņš Dārijs rakstīja tādu grāmatu un pavēli. Kad nu Daniēls dzirdēja, tādu grāmatu esam rakstītu, tad viņš gāja savā namā, bet viņam bija savā augšistabā atvērti logi pret Jeruzālemi, un viņš par dienu trīs reiz metās ceļos, lūdza, teica un pateicās savam Dievam, tā kā viņš arvien mēdza darīt. Tad tie vīri nāca lielā pulkā un atrada Daniēli lūdzam un savu Dievu piesaucam. Un tie piegāja un runāja ķēniņa priekšā par ķēniņa pavēli: vai tu, ak ķēniņ, neesi likumu rakstījis, ka ikviens, kas pa trīsdesmit dienām no kaut kāda dieva vai cilvēka ko laba lūgs, bez vien no tevis, ķēniņ, taptu iemests lauvu bedrē? Ķēniņš atbildēja un sacīja: tas ir tiesa pēc Mēdiešu un Persiešu neatsaucamiem likumiem. Tad tie atbildēja un sacīja ķēniņa priekšā: Daniēls, viens no atvestiem Jūdiem, ķēniņ, nav licis vērā ne tevi, ne tavu pavēli, ko tu esi rakstījis, jo viņš lūdz trīsreiz par dienu savu lūgšanu. Šo valodu dzirdējis, ķēniņš ļoti noskuma un nodarbojās no visas sirds, ka viņš Daniēli izpestītu; - tiekams saule nogāja, viņš to meklēja izglābt. Bet tie vīri nāca lielā pulkā ķēniņa priekšā un sacīja uz ķēniņu: tu zini, kungs ķēniņ, ka Mēdiešu un Persiešu likumi ir tādi, ka nevienu pavēli, ne likumu, ko ķēniņš ir iecēlis, nevar pārgrozīt. Tad ķēniņš pavēlēja, Daniēli atvest un iemest lauvu bedrē, un ķēniņš iesāka un sacīja uz Daniēli: tavs Dievs, ko tu bez mitēšanās godā, Tas lai tevi izpestī. Un akmens tapa atnests un likts uz bedres caurumu; to ķēniņš aizzīmogoja ar savu gredzenu un ar savu lielkungu gredzenu, ka spriedums par Daniēli netaptu pārgrozīts, Tad ķēniņš nogāja uz savu pili un palika cauru nakti neēdis un nelika sev celt priekšā barību un nevarēja arī gulēt. No rīta agri, ar mazu gaismiņu, ķēniņš cēlās un gāja steigšus pie lauvu bedres. Un pie bedres nācis, viņš Daniēli sauca ar noskumušu balsi: ķēniņš sauca un sacīja uz Daniēli: Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps, vai tavs Dievs, ko tu bez mitēšanās godā, tevi varējis izpestīt no lauvām? Tad Daniēls sacīja uz ķēniņu: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Mans Dievs Savu eņģeli sūtījis, tas lauvām aizturējis rīkli, ka tie mani nav ievainojuši, tāpēc ka Viņa priekšā esmu atrasts nenoziedzīgs un arī pret tevi, kungs ķēniņ, es nekā ļauna neesmu darījis. Tad ķēniņš palika priecīgs un pavēlēja Daniēli no bedres izvilkt; un kad Daniēls no bedres tapa izvilkts, tad nekādas vainas pie viņa neatrada, tāpēc ka viņš savam Dievam bija uzticējies. Un ķēniņš pavēlēja, tos vīrus atvest, kas Daniēli bija apsūdzējuši, un tos meta lauvu bedrē līdz ar viņu bērniem un sievām, un tie vēl nenonāca bedres apakšā, tad jau lauvas tos sagrāba un satrieca visus viņu kaulus. Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visiem ļaudīm, visām tautām un mēlēm, kas visapkārt virs zemes: miers lai jums vairojās! No manis nāk pavēle, ka visās manas valsts tiesās būs bīties un drebēt priekš Daniēla Dieva, jo Viņš ir dzīvais Dievs un pastāvīgs mūžīgi, un Viņa valstība nav nīcīga un Viņa valdībai nav gala. Viņš atpestī un izglābj un dara brīnumus un zīmes debesīs un virs zemes; Tas Daniēli izpestījis no lauvu varas. Un šis Daniēls palika varens Dārija valstī un arī Kirus, Persiešu ķēniņa, valstī. Belsacara, Bābeles ķēniņa, pirmā gadā Daniēls redzēja sapni un savas galvas parādīšanas uz savas gultas. Tad viņš to sapni uzrakstīja, stāstīdams tās svarīgās lietas. Daniēls iesāka un sacīja: es redzēju savā parādīšanā naktī, un raugi, tie četri debess vēji lauzās uz lielo jūru. Un četri lieli zvēri izkāpa no jūras, ikkatrs savu izskatu. Pirmais bija kā lauva, un tam bija kā ērgļu spārni. Es skatījos, tiekams viņam spārni tapa izrauti un tas no zemes tapa uzcelts un stāvēja uz kājām kā cilvēks, un tam tapa dota cilvēka sirds. Un redzi, tur bija cits zvērs itin kā lācis, tas stāvēja vienā malā, un tam bija trīs lieli zobi mutē starp saviem citiem zobiem, un uz to tapa tā sacīts: celies un ēd daudz gaļas. Pēc tam es redzēju, un raugi, tur bija vēl cits zvērs itin kā leopards, tam bija četri putnu spārni uz muguras, un šim zvēram bija četras galvas, un tam tapa dota vara. Un pēc tam es redzēju nakts parādīšanās, un raugi, ceturtais zvērs, briesmīgs un negants un ļoti stiprs, un tam bija lieli dzelzs zobi, tas ēda un satrieca un to, kas atlika, tas samina ar kājām, un tas bija citāds nekā tie citi zvēri priekš viņa, un tam bija desmit ragi. Un es tos ragus liku vērā, un redzi, vēl viens mazs rags cēlās starp tiem, un viņa priekšā trīs no pirmajiem ragiem tapa izlauzti, un redzi, tanī ragā bija acis kā cilvēka acis un mute, kas lielas lietas runāja. Es skatījos, tiekams krēsli tapa nolikti, un laiku Vecais apsēdās, kam drēbes bija baltas kā sniegs un galvas mati kā šķīsta vilna, Viņa krēsls bija kā uguns liesmas, un Viņa skrituļi bija degošs uguns. Un no Viņa priekšas iztecēja uguns upe. Tūkstošu tūkstoši Viņam kalpoja, un desmit reiz' tūkstošu tūkstoši stāvēja Viņa priekšā; tiesa tapa turēta, un grāmatas tapa atvērtas. Es skatījos lielās valodas dēļ, ko rags runāja, es skatījos, kamēr zvērs tapa nonāvēts un viņa miesa nokauta un nodota, ka ugunī taptu sadedzināta. Arī citiem zvēriem vara tapa atņemta, jo tiem bija laiks un sezona nolikta, cik ilgi tiem bija dzīvot. Es redzēju nakts parādīšanās, un raugi, viens nāca debess padebešos kā Cilvēka Dēls, un nāca pie tā laiku Vecā, un tapa vests Viņa priekšā. Un Viņam tapa dota valdība un godība un valstība: visiem ļaudīm, visām tautām un valodām būs Viņam kalpot; Viņa valdība ir mūžīga valdība, kas neiznīkst un Viņa valstībai nav gala. Man, Daniēlim, sirds miesās nogura, un manas galvas parādīšanas mani iztrūcināja. Es piegāju pie viena no tiem, kas tur stāvēja, un vaicāju no tā skaidru patiesību par visu to. Un viņš man to izteica un man izstāstīja šīs lietas: Tie četri lielie zvēri ir četri ķēniņi, kas celsies virs zemes. Bet tā Visuaugstākā svētie iedabūs to valstību, un to turēs mūžīgi un mūžu mūžam. Pēc tam es gribēju zināt skaidru patiesību par to ceturto zvēru, kas bija citāds nekā visi tie citi, ļoti briesmīgs, kam bija dzelzs zobi un vara nagi, kas rija un satrieca un to, kas atlika, samina ar savām kājām, - Un par viņa desmit ragiem uz viņa galvas, un par to vienu, kas cēlās, priekš kā trīs bija izkrituši, proti par to ragu, kam acis bija un mute, kas lielas lietas runāja, un kas bija lielāks, nekā tie citi. Es redzēju šo ragu karojam pret svētiem un arī tos pārvaram, Tiekams laiku Vecais nāca un Visuaugstākā svētiem nesa tiesu, un nospriestais laiks nāca, kur svētiem bija iemantot valstību. Viņš sacīja tā: ceturtais zvērs būs ceturtā valsts virs zemes; tā būs citāda nekā visas citas valstis, un tā aprīs visu pasauli un to samīs un satrieks. Un desmit ragi nozīmē, ka no tās valsts celsies desmit ķēniņi, un cits pēc tiem celsies, un tas būs jo varens nekā tie pirmaji un pazemos trīs ķēniņus. Un tas runās vārdus pret Visuaugstāko un postīs Visuaugstākā svētos un apņemsies pārgrozīt svētku laikus un bauslību, un tie viņam taps rokā doti vienu laiku un divus laikus un puslaiku. Pēc tam tiesa taps turēta, un viņam vara atņemta, ka tas uz visiem laikiem top izdeldēts un iznīcināts. Bet tā valstība un valdība un augstība pār visām valstīm apakš visām debesīm taps dota Visuaugstākā svētiem ļaudīm; tā valstība būs mūžīga valstība, un visi varenie Viņam kalpos un Viņam paklausīs. Tas bija to vārdu gals. Bet es, Daniēls, savās domās tapu iztrūcināts, un mans ģīmis nobāla, un es tos vārdus paturēju savā sirdī. Ķēniņa Belsacara trešā valdīšanas gadā man, Daniēlim, rādījās parādīšana, pēc tās, kas man papriekš bija parādījusies. Un es skatījos tai parādīšanā, un notika, ka es skatīdamies biju Sūsanas pilī Elama valstī, un es skatījos tai parādīšanā, un es biju pie Ulaī upes. Un es pacēlu savas acis un skatījos, redzi, auns stāvēja upes malā, tam bija divi ragi, un tie divi ragi bija augsti, un viens bija augstāks nekā otrs, un tas augstākais izcēlās vēlāk. Es redzēju, ka auns ar saviem ragiem badīja pret vakariem un pret ziemeļa pusi un pret dienasvidu, un neviens zvērs pret viņu nevarēja pastāvēt, un neviens no viņa rokas neizglābās, bet viņš darīja, kas tam patika un paaugstinājās. Un kamēr es to pārdomāju, redzi, tad āzis nāca no vakariem pār visu zemes virsu un neaizskāra zemi, un āzim bija skaists rags starp viņa acīm. Un tas nāca pie auna ar diviem ragiem, ko es biju redzējis stāvam upes malā, un tas lauzās pret viņu ar stipru karstumu. Un es redzēju, ka tas tuvu nāca pie auna un pret viņu apskaitās un badīja aunu un salauza viņa divus ragus, un aunam nebija spēka, viņa priekšā pastāvēt, un viņš to nometa zemē un samina, un neviena nebija, kas aunu izglābtu no viņa rokas. Un āzis ļoti paaugstinājās, bet kad tas bija palicis stiprs, tad lielais rags salūza, un viņa vietā četri skaisti ragi izauga pret četriem debess vējiem. Un no viena no tiem iznāca viens mazs rags, tas tapa ļoti liels pret dienasvidu un pret rītiem un pret to mīlīgo zemi. Un tas tapa liels līdz debess pulkam un nometa kādus no tā pulka un no tām zvaigznēm zemē un tos samina. Un tas tapa liels līdz debess pulka valdniekam, un šim tapa atņemts dienišķais upuris, un viņa svētās vietas dzīvoklis tapa izpostīts. Un karapulks tika nodots līdz ar dienišķo upuri apgrēkošanās dēļ, un tas (rags) nometa patiesību pie zemes, un ko viņš darīja, tas viņam izdevās. Un es dzirdēju vienu svētu runājam, un cits svēts sacīja uz to, kas runāja: uz cik ilgu laiku tad zīmējās tā parādīšana par dienišķo upuri un par briesmīgo grēku, ka gan svētā vieta, gan tas karapulks top nodoti samīšanai? Un viņš uz mani sacīja: divi tūkstoši un trīssimt dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad tā svētā vieta atkal taps iesvētīta. Un kad es, Daniēls, to parādīšanu redzēju, tad es to meklēju saprast, un redzi, tur stāvēja manā priekšā viens, no izskata kā vīrs. Un es dzirdēju starp Ulaī upes (malām) cilvēka balsi, tā sauca un sacīja: Gabriel, izskaidro šim to parādīšanu. Un viņš nāca tuvu, kur es stāvēju; un kad viņš nāca, tad es izbijos un kritu uz savu vaigu; un viņš uz mani sacīja: ņem vērā, cilvēka bērns, jo šī parādīšana iet uz pastarā laiku. Kad viņš nu ar mani runāja, tad es nokritu pamiris pie zemes, bet viņš mani aizskāra un mani uzcēla stāvu. Un viņš sacīja: redzi, es tev daru zināmu, kas notiks dusmības gala laikā; jo tas iet uz to nolikto laika galu. Auns ar diviem ragiem, ko tu esi redzējis, tie ir Mēdiešu un Persiešu ķēniņi. Un sprogainais āzis ir Grieķu ķēniņš, un lielais rags starp viņa acīm, ir pirmais ķēniņš. Un kad tas būs salūzis, tad četri nāks viņa vietā; četras valstis celsies no tās tautas, bet ne ar tādu spēku, kāds viņam bija. Bet šīs valsts pastarā laikā, kad tie atkāpēji augumā būs auguši, celsies nikns un izmanīgs ķēniņš. Un viņa spēks būs stiprs, bet ne caur paša spēku, un viņš pārmērīgi postīs un viņam laimēsies, un viņš to padarīs. Un viņš postīs tos varenos un to svēto tautu. Un caur viņa gudrību viltus viņa rokā tam izdosies, un viņš savā sirdī leposies un nejauši postīs lielu pulku, un celsies pretī valdnieku Valdniekam, bet viņš bez rokas taps salauzts. Un tas parādījums par vakaru un rītu, par ko runāts, ir patiesīgs un tu apslēp šo parādījumu, jo vēl ir ilgs laiks līdz tam. Un es, Daniēls, paliku vājš un biju kādas dienas slims. Tad es cēlos un darīju ķēniņa darbu, un iztrūcinājos par šo parādījumu, bet neviens to nemanīja. Pirmā gadā, kad Dārijs, Ahasverus dēls, no Mēdiešu dzimuma, bija celts par ķēniņu Kaldeju valstī, - Viņa valdīšanas pirmā gadā, es, Daniēls, grāmatā ņēmu vērā to gadu skaitu, par ko Tā Kunga vārds caur pravieti Jeremiju bija noticis, ka Jeruzālemei pilnus septiņdesmit gadus jāstāv postā. Un es griezu savu vaigu pie Dieva, Tā Kunga, Viņu meklēt ar lūgšanām un pielūgšanām, ar gavēšanu maisā un pelnos. Un es pielūdzu To Kungu, savu Dievu, sūdzēju un sacīju: ak Kungs, stiprais Dievs, Tu lielais un bijājamais, kas derību un žēlastību turi tiem, kas Tevi mīl un tur Tavu bauslību, Mēs esam grēkojuši un netaisnību darījuši un bijuši bezdievīgi un esam pretī turējušies un atkāpušies no Taviem baušļiem un no Tavām tiesām. Mēs arī neesam klausījuši Taviem kalpiem, praviešiem, kas Tavā vārdā runājuši uz mūsu ķēniņiem, valdniekiem un mūsu tēviem un visiem zemes ļaudīm. Tu, Kungs, esi taisns, bet mums jākaunas, kā tas šodien redzams, gan Jūda vīriem, gan Jeruzālemes iedzīvotājiem un visiem Israēla bērniem, kas tuvu un kas tālu pa visām zemēm, kur Tu tos esi izdzinis viņu pārkāpšanas dēļ, ar ko tie pret Tevi grēkojuši. Ak Kungs, mums jākaunas, arī mūsu ķēniņiem, valdniekiem un mūsu tēviem, ka mēs pret Tevi esam grēkojuši! Bet pie Tā Kunga, mūsu Dieva, ir žēlastība un piedošana, jebšu mēs Viņam esam pretī turējušies, Un neesam klausījuši Tā Kunga, sava Dieva balsi, staigāt Viņa bauslībā, ko Viņš mums bija devis caur Savu kalpu, to praviešu, roku. Bet viss Israēls Tavu bausli ir pārkāpis un ir atkāpies, neklausīdams Tavu balsi. Tādēļ lāsts mums ir uzgājis, un kas ir zvērēts, kā rakstīts Dieva kalpa Mozus bauslībā, tāpēc ka mēs pret Viņu esam grēkojuši. Un Viņš savus vārdus ir stipri turējis, ko Viņš runājis pret mums un pret mūsu tiesas kungiem, kas mūs tiesāja, lielu ļaunumu pār mums vezdams, kāds nav noticis apakš visas debess, un kā nu noticis Jeruzālemei. Kā stāv rakstīts Mozus bauslībā, tā viss tas ļaunums pār mums nācis. Un mēs Tā Kunga, sava Dieva, vaigu nepielūdzām, ka no grēkiem būtu atgriezušies un vērā likuši Tavu patiesību. Tādēļ Tas Kungs ir modrīgs bijis ar ļaunumu un mums to uzvedis, jo Tas Kungs, mūsu Dievs, ir taisns visos Savos darbos, ko Viņš dara, bet mēs Viņa balsi neesam klausījuši. Un nu, Kungs, mūsu Dievs, kas esi izvedis Savus ļaudis no Ēģiptes ar stipru roku un Sev vārdu esi darījis, kā tas vēl šodien ir, mēs esam grēkojuši, mēs esam bijuši bezdievīgi. Ak Kungs, pēc visas Tavas taisnības lai jel Tava dusmība un bardzība nogriežas no Tavas Jeruzālemes pilsētas, no Tava svētā kalna. Jo mūsu grēku dēļ un mūsu tēvu noziegumu dēļ Jeruzāleme un tavi ļaudis tapuši kaunā priekš visiem, kas ap mums dzīvo. Un nu, mūsu Dievs, klausi Sava kalpa lūgšanu un viņa piesaukšanu, un apgaismo Savu vaigu pār Savu svēto vietu, kas ir postīta, Tevis paša dēļ, ak Kungs; Atgriez Savu ausi, ak Dievs, un klausi, atver Savas acis un uzlūko, kā mēs esam postīti, un to pilsētu, kas pēc Tava vārda nosaukta. Jo mēs nometamies ar savām lūgšanām Tavā priekšā, ne uz savu taisnību, bet uz Tavu lielo žēlastību. Ak Kungs, klausi! Ak Kungs, piedod! Ak Kungs, ņem vērā un dari to un nekavējies Tevis paša dēļ, mans Dievs, jo Tava pilsēta un Tavi ļaudis pēc Tava vārda nosaukti. Kamēr es vēl runāju un lūdzos un savus grēkus un savu Israēla ļaužu grēkus sūdzēju un ar savu pielūgšanu nometos Tā Kunga, sava Dieva, priekšā sava Dieva svētā kalna dēļ, Kamēr es tā lūgdamies vēl runāju, steigšus pie manis atskrēja tas vīrs Gabriēls, ko es pirmāk biju redzējis parādīšanā, un aizskāra mani ap vakara upura laiku. Un viņš mani mācīja un runāja ar mani un sacīja: Daniēl, tagad es esmu izgājis, tev mācīt saprašanu. Kad tu sāki lūgt, tad šis vārds izgāja, un es esmu nācis, to pasludināt; jo tu esi ļoti mīļš. Tādēļ saproti to vārdu un ņem vērā to parādīšanu. Septiņdesmit nedēļas ir nospriestas par tavu tautu un par tavu svēto pilsētu, aizslēgt atkāpšanos, aizzīmogot grēkus, salīdzināt noziegumu, atvest mūžīgu taisnību, aizzīmogot parādīšanas un praviešu vārdus un svaidīt visu Svētāko. Tādēļ zini un proti: kamēr tas vārds izgājis, Jeruzālemi atkal uzcelt un uztaisīt līdz vienam Svaidītam (Kristum), Valdniekam, ir septiņas nedēļas, un sešdesmit un divas nedēļas, tad atkal uzcels un uztaisīs ar ielām un grāvjiem, jebšu spaidu laikā. Un pēc tām sešdesmit un divām nedēļām Svaidītais (Kristus) tiks izdeldēts, bet ne Sevis dēļ. Un to pilsētu un svēto vietu izpostīs kāda valdnieka ļaudis, kas nāks un kam gals būs plūdos, un līdz pat galam būs karš un noliktā postīšana. Un viņš ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu, un nedēļas vidū kaujamais un ēdamais upuris mitēsies, un viņš nāks ar negantības spārniem kā postītājs, kamēr noliktā sodība izgāžas un nobeidz postītāju. Kirus, Persiešu ķēniņa, trešā gadā Daniēlim, kas nosaukts Beltsacars, šī parādīšana tapa parādīta, un tas vārds ir patiesīgs un zīmē lielas bēdas, un viņš to lika vērā un saprata to parādīšanu. Tanīs dienās es, Daniēls, biju noskumis cauras trīs nedēļas. Gardas barības es neēdu, un ne gaļa ne vīns nenāca manā mutē, es arī nesvaidījos, tiekams trīs veselas nedēļas bija pagājušas. Un pirmā mēneša divdesmit ceturtā dienā es biju Hideķeles lielupes malā. Un es pacēlu savas acis un skatījos, un redzi, tur bija vīrs linu drēbēs ģērbts, un viņa gurni bija apjozti ar šķīstu zeltu no Uphas. Un viņa miesas bija kā krizolita akmens un viņa vaigs kā zibens un viņa acis kā degošas lāpas un viņa rokas un kājas kā degošs varš un viņa valodas balss kā trokšņa skaņa. Un es, Daniēls, redzēju to parādīšanu viens pats, bet tie vīri, kas bija pie manis, to neredzēja, bet liela bailība tiem uzgāja, ka tie bēga un paslēpās. Es tad atliku viens pats un redzēju šo lielo parādīšanu, un pie manis spēka nepalika, un mans vaigs nejauki nobāla, un man spēka vairs neatlika. Un es dzirdēju viņa valodas balsi, un kad es viņa valodas balsi dzirdēju, tad es nokritu pamiris uz savu vaigu pie zemes. Un redzi, roka mani aizskāra un palīdzēja, ka es pacēlos uz saviem ceļiem un uz savām rokām. Un viņš uz mani sacīja: Daniēl, tu mīļais vīrs, ņem vērā tos vārdus, ko es uz tevi runāšu, un celies stāvu, jo tagad es pie tevis esmu sūtīts. Un kad viņš to vārdu ar mani runāja, tad es cēlos trīcēdams. Un viņš uz mani sacīja: nebīsties, Daniēl! Jo no tās pirmās dienas, kad tu savā sirdī esi dzinies to saprast un esi mērdējies sava Dieva priekšā, tad tavi vārdi ir paklausīti, un es tavu vārdu dēļ esmu atnācis. Bet Persiešu valsts valdnieks man stāvēja pretī divdesmit un vienu dienu, un redzi, Mihaēls, viens no pirmajiem valdniekiem, man nāca palīgā, tad es tur uzvarēju pie Persiešu ķēniņiem. Nu es esmu nācis, tev ziņu dot, kas taviem ļaudīm notiks nākamā laikā, jo arī vēl šī parādīšana notiks pēc ilga laika. Un kad viņš šos vārdus ar mani runāja, tad es ar savu vaigu skatījos pie zemes un paliku klusu. Un redzi, viens, kas cilvēka bērniem bija līdzīgs, aizskāra manas lūpas. Tad es atdarīju savu muti un sacīju uz to, kas pie manis stāvēja: mans kungs, par šo parādīšanu mani locekļi dreb, ka man spēka nepaliek. Un kā šā sava kunga kalps var runāt ar šo savu kungu, jo no šī laika spēka pie manis nepaliek, un man arī dvašas neatliek. Tad atkal viens mani aizskāra, kam bija cilvēka izskats, un mani spēcināja. Un viņš sacīja: nebīsties, tu mīļais vīrs! Miers lai ir ar tevi! Un ņemies drošu, drošu prātu! Un viņam ar mani runājot, es atspirgu un sacīju: runā, mans Kungs, jo tu mani esi atspirdzinājis. Tad viņš sacīja: vai tu zini, kāpēc es pie tevis esmu nācis? Es nu griezīšos atpakaļ, ar Persiešu valdnieku karot, un kad es būšu izgājis, tad nāks Grieķu valdnieks. Bet es tev stāstīšu, kas patiesības rakstos uzrakstīts; un neviena nav, kas mani pret viņiem spēcina, kā vien jūsu valdnieks Mihaēls. Bet arī es, Dārija, tā Mēdieša, pirmajā gadā pie viņa stāvēju, viņu spēcināt un stiprināt. Un nu es tev stāstīšu patiesību. Redzi, trīs ķēniņi vēl celsies Persiešu zemē, un tas ceturtais būs ļoti bagāts, vairāk nekā tie citi, un kad viņš savā bagātībā būs spēcinājies, tad viņš visu pazudinās pret Grieķu valsti. Pēc celsies varens ķēniņš; tas valdīs ar lielu varu un darīs, kas viņam patīk. Un kad viņš tā stāvēs, tad viņa valsts salūzīs un taps dalīta pēc četriem debess vējiem, bet nenāks uz viņa pēcnācējiem, nedz ar tādu varu, ar ko viņš valdījis; jo viņa valsts taps izdeldēta un nāks citiem rokā. Un dienvidu ķēniņš paliks stiprs, bet viens no viņa valdniekiem būs jo stiprāks nekā viņš, un tas valdīs un viņa valstība būs liela valstība. Un pēc kādiem gadiem tie kopā apvienosies, un dienvidu ķēniņa meita ies pie ziemeļa ķēniņa, mieru derēt, bet tai nepaliks elkoņa stiprums, un ne viņš, ne viņa elkonis nepastāvēs. Bet tā taps nodota līdz ar tiem, kas to bija atveduši, un līdz ar to, kas viņu dzemdinājis un kas viņu tanīs laikos stiprinājis. Bet viena atvase no viņas celma celsies viņa vietā, tas nāks pret to karaspēku un uzies ziemeļa puses ķēniņa stiprām pilīm, un tās pārvarēs un būs spēcīgs. Un arī viņu dievus un viņu elku tēlus ar viņu dārgiem sudraba un zelta traukiem viņš aizvedīs uz Ēģipti, un pastāvēs kādus gadus priekš ziemeļa ķēniņa. Un gan viņš nāks dienvidu ķēniņa valstī, bet atkal griezīsies atpakaļ uz savu zemi. Bet viņa dēli taisīsies uz karu un sapulcinās lielu karaspēku, un tas nāks nākdams kā straume un plūdīs cauri, un nāks atkal atpakaļ un karos līdz viņa stiprām pilīm. Un dienvidu ķēniņš apskaitīsies un celsies un karos ar viņu, ar ziemeļa ķēniņu, un šis gan sakrās lielu pulku, bet šis pulks taps nodots viņa rokā. Kad tas pulks celsies, tad viņa sirds leposies, un viņš noguldīs daudz tūkstošus; taču viņš nedabūs virsroku. Jo ziemeļa ķēniņš atkal sakrās lielāku pulku, nekā tas pirmais, un pēc kādu gadu laika viņš nākdams atnāks ar lielu spēku un ar lielu varu. Un tanī laikā daudzi celsies pret dienvidu ķēniņu, un kādi varmāki no taviem ļaudīm lepni pacelsies, lai praviešu parādīšana piepildās, bet tie kritīs. Un ziemeļa ķēniņš nāks un uzmetīs vaļņus un uzņems stipru pilsētu, un dienvidu karaspēki nepastāvēs, nedz viņa izlasītie ļaudis, pat tiem spēka nebūs pastāvēt. Bet kas pret viņu nāks, darīs, kas viņam patīk, jo neviens viņa priekšā nepastāvēs. Viņš apmetīsies arī tai mīlīgā zemē un to postīs ar savu roku. Un viņš taisīsies nākt ar visu savu valsts spēku, un līgs mieru ar to un tam dos vienu meitu par sievu, gribēdams to zemē gāzt, bet tas nenotiks un neizdosies. Pēc viņš griezīsies pret tām salām un uzņems daudz, bet viens karavirsnieks darīs viņa nievāšanai galu un viņam atmaksās to nievāšanu. Tā viņš griezīsies atpakaļ uz savas zemes stiprām pilīm un piedauzīsies un kritīs, ka nekur vairs netaps atrasts. Un viņa vietā celsies viens, kas izsūtīs plēsējus uz savas valsts godību, bet viņš pa kādām dienām taps salauzts, ne caur dusmību, ne caur karu. Un viņa vietā celsies viens nelietis, tam ķēniņa gods nav dots, taču viņš nejauši nāks un uzņems valsti ar mīkstiem vārdiem. Un tie karaspēki, kas bija uzplūduši, viņa priekšā taps aizplūdināti un salauzti, ir tas valdnieks, kas viņam biedrs. Jo viņš ar to būs viltīgi vienojies un celsies un to pārvarēs ar maz ļaudīm. Nejauši viņš nāks tanīs bagātās (zemes ) vietās, un padarīs, ko ne viņa tēvi, ne tēvu tēvi nebija darījuši; laupījumu un mantu viņš bagāti starp tiem izdalīs, un tam būs nodomi pret tām stiprām pilīm kādu noliktu laiku. Un viņš pamodinās savu spēku un savu sirdi pret dienvidu ķēniņu ar lielu karaspēku, un dienvidu ķēniņš taisīsies uz karu pret viņu ar varen lielu un stipru karaspēku, bet viņš nepastāvēs, jo viltība pret viņu taps izdomāta. Un kas viņa maizi ēdīs, tie viņu gāzīs postā, un viņa (ziemeļa puses ķēniņa) karaspēks ielauzīsies, un daudz nokauti kritīs. Un šo abu ķēniņu sirds uz to stāvēs, ka tie varētu ļaunu darīt (viens otram), un pie viena galda tie viltīgi runās, bet tiem tā neizdosies, jo tas gals vēl ir nolikts uz citu laiku. Un viņš griezīsies atpakaļ uz savu zemi ar lielu mantu, un viņa sirds stāvēs pret to svēto derību, un viņš to izdarīs un griezīsies atpakaļ uz savu zemi. Bet savā laikā viņš atkal nāks un celsies pret dienasvidu, bet tā pēdējā reize nebūs kā tā pirmā. Jo lielas laivas no Ķitim nāks pret viņu, tādēļ viņš ar bailību taps apņemts un griezīsies atpakaļ un apskaitīsies pret to svēto derību un to izdarīs, un atpakaļ griezdamies viņš tos ņems vērā, kas atkāpjas no tās svētās derības. Un tad no viņa celsies karapulki, kas sagānīs to svēto vietu, to pili, un atņems dienišķo upuri un darīs negantību un postu. Un ar mīkstiem vārdiem viņš atvils tos, kas bezdievīgi pārkāpj derību; bet tie ļaudis, kas savu Dievu pazīst, stipri rādīsies, un tiem izdosies. Un tie prātīgie starp ļaudīm daudz citus pamācīs, bet kritīs caur zobenu un caur liesmām, caur cietumu un aplaupīšanu kādu laiku. Kad tie nu tā kritīs, tad tiem ar mazu palīgu taps palīdzēts, bet daudz pie tiem piestāsies ar viltu. Un no prātīgiem citi kritīs, ka top kausēti viņu vidū un šķīstīti un iztīrīti līdz pat beidzamam galam; jo tas vēl iet līdz noliktam laikam. Un tas ķēniņš darīs, kas viņam patīk, un paaugstināsies un lielīsies pret visu, kas ir dievs, un pret Stipro Dievu, kas pār visiem dieviem, tas runās negantas lietas, un tam laimēsies līdz kamēr tās dusmas beigsies; jo kas nospriests, tas notiks. Un savu tēvu Dievu tas neliks vērā nedz sievu iekārošanu, tas arī nekādu dievu necienīs, jo tas paaugstināsies pār visu. Bet tai vietā tas godās cietokšņa dievu, dievu, ko viņa tēvi nav pazinuši, to tas godās ar zeltu, sudrabu, dārgiem akmeņiem un citām dārgām lietām. Un tām stiprām pilīm tas gādās sveša dieva ļaudis, un ko tas atzīs, tiem tas dos lielu godu, un liks tiem valdīt pār daudziem, un izdalīs zemi par algu. Un gala laikā dienvidu ķēniņš ar to badīsies, un ziemeļa ķēniņš lauzīsies pret viņu ar ratiem un jātniekiem un lielām laivām un nāks uz tām zemēm un tās pārplūdīs un izstaigās. Un viņš nāks uz to mīlīgo zemi, un daudzi kritīs, bet šie taps izglābti no viņa rokas: Edoms un Moabs un Amona bērnu lielā puse. Un viņš izstieps savu roku pār zemēm, arī Ēģiptes zeme neizbēgs. Un viņš valdīs pār zelta un sudraba mantām un pār visām dārgām Ēģiptes lietām, un libieši un etiopiešu ļaudis viņam klausīs. Bet baumas no rīta puses un ziemeļa puses viņu iztrūcinās, tādēļ viņš celsies ar lielu bardzību, daudz nomaitāt un izdeldēt. Un viņš uzcels savas teltis starp tām jūrām pie tās mīlīgās zemes svētā kalna, un viņam nāks savs gals, un nebūs palīga. Tanī laikā celsies Mihaēls, tas lielais valdnieks, kas tavu ļaužu bērnus aizstāv, un tad būs tāds bēdu laiks, kāds vēl nav bijis, kamēr ļaudis bijuši, līdz tam laikam. Un tanī laikā tavi ļaudis taps izpestīti, visi, kas atrodas grāmatā rakstīti. Un daudz no tiem, kas guļ zemes pīšļos, uzmodīsies, citi uz mūžīgu dzīvošanu, bet citi uz mūžīgu kaunu un negantību. Bet mācītāji spīdēs kā debess spožums, un kas daudzus veduši uz taisnību, kā zvaigznes mūžīgi mūžam. Un tu, Daniēl, apslēp šos vārdus un aizzīmogo šo grāmatu līdz pēdējam laikam, tad daudzi meklēs visapkārt, un atzīšana vairosies. Un es, Daniēls, skatījos, un redzi, divi citi stāvēja, viens šai upes malā un otrs otrā upes malā. Un viens sacīja uz vīru, kas bija ģērbts nātnu drēbēs, kas upes virsū stāvēja: cik ilgi tas būs, kad brīnumiem būs gals? Un es dzirdēju vīru, kas bija ģērbts nātnu drēbēs un stāvēja upes virsū, tas pacēla savu labo un kreiso roku pret debesīm un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi, ka viss tas notiks pēc viena laika, diviem laikiem un pus laika, un kad tās svētās tautas klīšana būs beigta, tad arī visas šīs lietas taps pabeigtas. To es dzirdēju, bet nesapratu, un sacīju: mans kungs, kas būs tam visam gals? Un viņš sacīja: ej, Daniēl projām, jo šie vārdi ir apslēpti un aizzīmogoti līdz pastarā laikam. Daudzi taps šķīstīti un balti darīti un kausēti, un bezdievīgie būs bezdievīgi, un bezdievīgie visi to neliks vērā, bet prātīgie to liks vērā. Un no tā laika, kad ikdienas upuris kļūs atņemts un negantība un postīšana notiks, būs tūkstoš divi simti un deviņdesmit dienas. Svētīgs ir, kas sagaida un aizsniedz tūkstoš trīs simti trīsdesmit un piecas dienas. Bet tu noej līdz galam, un tu dusēsi un atkal celsies, savu daļu dabūt pastarā laikā. Šis ir Tā Kunga vārds, kas notika uz Hozeju, Beērus dēlu, Uzijas, Jotama, Ahaza, Hizkijas, Jūda ķēniņu, dienās un Jerobeama, Jehoas dēla, Israēla ķēniņa dienās. Šis ir tas iesākums, kā Tas Kungs runāja ar Hozeju. Tas Kungs sacīja uz Hozeju: ej, ņem sev maukas sievu un maukas bērnus, jo zeme dzenās tiešām maucībai pakaļ no Tā Kunga nost. Tad viņš nogāja un ņēma Gomeri, Diblaima meitu, un tā tapa grūta un dzemdēja viņam dēlu. Un Tas Kungs uz viņu sacīja: Sauc viņa vārdu Jezreēli (Tas Kungs izkaisīs); jo par īsu laiku Es piemeklēšu Jezreēļa asins vainu pie Jehus nama un darīšu galu Israēla nama valstībai. Un tai dienā Es salauzīšu Israēla stopu Jezreēļa ielejā. Un viņa tapa atkal grūta un dzemdēja meitu. Un Viņš uz to sacīja: nosauc viņas vārdu LoRukama (neapžēlota), jo Es joprojām vairs neapžēlošos par Israēla namu, ka Es tiem piedotu. Bet par Jūda namu Es apžēlošos un tos atpestīšu caur To Kungu, viņu Dievu; bet Es tos neatpestīšu ne caur stopu, ne caur zobenu, ne caur karu, ne caur zirgiem, ne caur jātniekiem. Kad tā nu to LoRukamu bija atšķīrusi, tad viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu. Un Viņš sacīja: sauc viņa vārdu LoAmmi (ne Mana tauta); jo jūs neesat Mana tauta, un arī Es nebūšu jūsu (Dievs). Bet Israēla bērnu pulks būs kā jūras smiltis, ko nevar ne mērot, ne skaitīt. Un notiks tai vietā, kur uz tiem sacīja: jūs neesat Mani ļaudis, - uz tiem sacīs: Jūs Tā Dzīvā Dieva bērni! Un Jūda bērni un Israēla bērni sapulcināsies kopā un iecels pār sevi vienu galvu un atnāks no tās zemes jo Jezreēļa diena būs liela. Sakait uz saviem brāļiem: Mani ļaudis, - un uz savām māsām: Ak apžēlotās! Ejat tiesāties ar savu māti, ejat tiesāties, jo tā nav Mana sieva, un Es neesmu viņas vīrs, lai viņa savu maucību noliek no sava vaiga un savu laulības pārkāpšanu no savām krūtīm, Ka Es to nenovelku pliku un viņu nenostādu kā tai dienā, kad viņa piedzima, un viņu nedaru par tuksnesi un nelieku par sausu zemi un viņu nenonāvēju caur tvīkšanu, Un ka neapžēlojos par viņas bērniem, jo tie ir maukas bērni. Jo viņu māte dzen maucību, viņu dzemdētāja ir negodīga; jo tā saka: es iešu saviem drauģeļiem pakaļ, kas man dod manu maizi un manu ūdeni, manu vilnu un manus linus, manu eļļu un manu dzērienu. Tādēļ redzi, Es tavu ceļu aiztaisīšu ar ērkšķiem un darīšu tur sienu priekšā, ka viņa savas takas nevar atrast. Un viņa dzīsies saviem drauģeļiem pakaļ, bet tos nepanāks, un viņa tos meklēs, bet neatradīs; tad viņa sacīs: es iešu un atgriezīšos pie sava pirmā vīra, jo to brīdi man bija labāk nekā tagad. Jo viņa neatzīst, ka Es Tas esmu, kas viņai devis labību un vīnu un eļļu, un vairojis viņas sudrabu un zeltu, ko tie priekš Baāla ir lietojuši. Tādēļ Es atkal atņemšu Savu labību savā laikā un Savu vīnu savā sezonā, un atraušu Savu vilnu un Savus linus, ar ko tie apseguši savu plikumu. Un nu Es viņas kaunu atklāšu priekš viņas drauģeļu acīm, un neviens viņu neizglābs no Manas rokas. Un Es nobeigšu visu viņas līksmību, viņas svētkus, viņas jaunos mēnešus un viņas sabatus un visus viņas svētos laikus. Un Es postīšu viņas vīna koku un vīģes koku, par ko viņa saka: tā ir mana maukas alga, ko man mani drauģeļi devuši; bet Es tos darīšu par mežu, un zvēriem laukā tos būs ēst. Un Es pie viņas piemeklēšu tās Baālu dienas, ka viņa tiem ir kvēpinājusi un greznojusies ar savām sprādzēm un glītumiem un dzinusies pakaļ saviem drauģeļiem, bet Mani ir aizmirsuši, saka Tas Kungs. Tādēļ redzi, Es viņu labināšu un viņu vedīšu tuksnesī un runāšu mīlīgi ar viņu. Un Es tai atdošu viņas vīna dārzus no tejienes un to Ahora ieleju par cerības durvīm. Un tur viņa dziedās kā savas jaunības dienās, un kā tai laikā, kad viņa cēlās no Ēģiptes zemes. Un tai dienā, saka Tas Kungs, tu sauksi: mans vīrs, un tu Mani vairs nesauksi: mans Baāl. Un Es Baālu vārdus izraušu no viņas mutes, ka tos ar viņu vārdiem vairs nepieminēs. Un tai dienā Es darīšu priekš viņiem derību ar zvēriem laukā un ar putniem apakš debess un ar tārpiem virs zemes, un salauzīšu stopu un zobenu un karu no zemes, un likšu tiem droši dzīvot. Un Es ar tevi saderēšos uz mūžību, un Es ar tevi saderēšos taisnībā un tiesā un žēlastībā un apžēlošanā. Un Es ar tevi saderēšos ticībā, un tu atzīsi To Kungu. Un tai dienā Es paklausīšu, saka Tas Kungs; Es paklausīšu debesi, un tā paklausīs zemi. Un zeme paklausīs labību un vīnu un eļļu, un tie paklausīs Jezreēli. Un Es tos darīšu Sev par dzimumu virs zemes un apžēlošos par to neapžēloto un sacīšu uz tiem, kas nebija Mani ļaudis: jūs esat Mani ļaudis; un tie sacīs: mans Dievs! Un Tas Kungs uz mani sacīja: noej atkal, mīli vienu sievu, kas top mīlēta no sava drauga un tomēr pārkāpj laulību, tā kā Tas Kungs Israēla bērnus mīl, bet tie griežas pie citiem dieviem un iemīl vīna ogu raušus. Un es to sev pirku par piecpadsmit sudraba gabaliem un pusotru homeru miežu. Un es uz viņu sacīju: daudz dienas tu man sēdēsi un nedzīsi maucību, nedz būsi pie vīra: tāpat es turēšos pret tevi. Jo Israēla bērni paliks ilgu laiku bez ķēniņa un bez valdītāja un bez upura un bez altāra un bez efoda un bez tēliem. Pēc tam Israēla bērni atgriezīsies un meklēs To Kungu, savu Dievu, un Dāvidu, savu ķēniņu, un nāks bīdamies pie Tā Kunga un pie Viņa žēlastības pēdējās dienās. Klausiet Tā Kunga vārdu, Israēla bērni! Jo Tam Kungam ir tiesas lieta ar zemes iedzīvotājiem, tāpēc ka ne uzticības, ne mīlestības, ne Dieva atzīšanas nav tai zemē. Bet lādēšana un melošana un kaušana un zagšana un laulības pārkāpšana laužas iekšā, un asins vaina nāk pēc asins vainas. Tādēļ zeme bēdājās, un visi viņas iedzīvotāji vaid līdz ar zvēriem laukā un ar putniem apakš debess, un pat jūras zivis iet bojā. Tomēr lai neviens nestrīdās un netiesājās ar otru, jo tavi ļaudis ir kā tādi, kas ar priesteri strīdās. Tādēļ tu klupsi dienā, un pats pravietis klups ar tevi naktī, un Es izdeldēšu tavu māti. Mani ļaudis top izdeldēti, tādēļ ka tie bez atzīšanas. Jo kā tu atzīšanu esi atmetis, tad arī Es tevi atmetīšu, ka tev Man nebūs būt par priesteri. Un tāpēc ka tu esi aizmirsis sava Dieva bauslību, tad arī Es aizmirsīšu tavus bērnus. Cik daudz viņi bijuši, tik tie pret Mani apgrēkojušies. Es viņu godu pārvērtīšu par kaunu. Tie ēd Manu ļaužu grēku upurus un ilgojās ikviens savā dvēselē pēc viņu noziegumiem. Tādēļ priesteris būs tāpat kā tie ļaudis, un Es pie viņa piemeklēšu viņu ceļus un viņam atmaksāšu viņu darbus. Un tie ēdīs, bet nepaēdīs, tie maukos, bet nevairosies, tādēļ ka tie To Kungu atstājuši un viņu nav cienījuši. Maucība un vīns un jauns vīns paņem prātu. Mani ļaudis vaicā savu koku, un viņu spieķis tiem dod ziņas, jo maucības gars tos pieviļ, ka tie maukodamies no sava Dieva atkāpjas. Kalnu galos tie upurē un pakalnos tie kvēpina, apakš ozoliem, liepām un kļavām, tāpēc ka viņu ēna ir laba; tādēļ jūsu meitas dzen maucību, un jūsu līgavas pārkāpj laulību. Es nepiemeklēšu jūsu meitas, ka tās dzen maucību, nedz jūsu līgavas, ka tās pārkāpj laulību, jo tie paši iet savrup ar maukām un upurē ar nešķīstām, tādēļ tie neprātīgie ļaudis ies postā. Ja tu, Israēl, gribi maukot, tad lai Jūda nenoziedzās arīdzan. Nenāciet uz Gilgalu un neejat augšā uz BetAvenu, un nezvērējiet: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo. Ja Israēls ir trakgalvīgs kā trakgalvīga govs, tad arī Tas Kungs tos ganīs kā jērus plašā zemē. Efraīms ir sasējies ar dievekļiem, laižat to mierā! Plītēšanā tie palaidušies, maukot tie maukojās, viņu valdnieki mīl negodu. Vējš ar saviem spārniem tos sagrābs, un tie taps kaunā ar saviem upuriem. Klausiet šo, jūs priesteri, un ņemiet vērā, Israēla nams, un atgriežat ausis, ķēniņa nams, jo pār jums nāks sodība, ka esat par valgu tapuši Micpā un par izplestu tīklu Tāborā. Tie atkāpjās un dziļi samaitājās, bet Es tiem visnotaļ būšu par pārmācītāju. Es pazīstu Efraīmu, un Israēls priekš Manis nav apslēpts, ka tu, Efraīm, tagad maucību dzeni, un Israēls sagānās. Viņu darbi nevēl pie Dieva atgriezties, jo maucības gars ir viņu sirdī, un To Kungu tie neatzīst. Israēla gods dos liecību pret viņa vaigu, un Israēls un Efraīms kritīs caur savu noziegumu, arī Jūda kritīs līdz ar viņiem. Tad tie nāks ar savām avīm un ar saviem vēršiem, To Kungu meklēt, bet neatradīs, - Viņš no tiem ir atrāvies. Tie palikuši neuzticīgi pret To Kungu, jo tie dzemdinājuši svešus bērnus, un jaunais mēnesis tos norīs ar viņu daļām. Bazūnējiet ar bazūnēm Gibejā, ar taurēm Rāmā, sauciet skaņi BetAvenā: “aiz tevis, Benjamin!” Efraīms taps par tuksnesi sodības dienā; par Israēla ciltīm Es esmu darījis zināmu, kas tiešām notiks. Jūda lielkungi ir tapuši kā tie, kas robežu pārceļ, Es izgāzīšu pār tiem Savas dusmas kā ūdeni. Efraīms top nospaidīts, sasists sodā, jo viņam gribējās pakaļ dzīties (cilvēku) likumiem. Tāpēc Es Efraīmam būšu kā kode, un Jūda namam kā kāpurs. Kad Efraīms redzēja savu sērgu un Jūda savu vainu, tad Efraīms cēlās pie Asura un sūtīja pie ķēniņa Jareba, bet tas nevar jūs darīt veselus, nedz dziedināt jūsu vainu. Jo Es būšu Efraīmam kā lauva un Jūda namam kā jauns lauva. Es, Es saplosīšu un iešu projām, Es aiznesīšu, un nebūs glābēja. Es iešu un atgriezīšos uz Savu vietu, tiekams tie savu noziegumu atzīst un meklē Manu vaigu. Kad tiem būs bail, tad tie Mani meklēs: ejam, atgriezīsimies pie Tā Kunga. Jo Viņš ir saplēsis, un Viņš mūs dziedinās, Viņš ir sasitis, un Viņš mūs sasies. Viņš mūs darīs dzīvus pēc divām dienām, trešā dienā Viņš mūs uzcels, ka dzīvosim Viņa priekšā. Tad ņemsim vērā, dzīsimies To Kungu atzīt; Viņš tiešām ausīs kā auseklis un nāks pie mums kā stiprs lietus, kā vēlais lietus slacina zemi. Ko lai tev daru, Efraīm, ko lai tev daru, Jūda? Jo jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rasa, kas agri izzūd. Tādēļ Es esmu cirtis ar praviešiem, Es tos esmu kāvis ar Savas mutes vārdiem, un Mana tiesa ausa kā gaisma. Jo Man patīk žēlastība un ne upuris, un Dieva atzīšana ir vairāk nekā dedzināmie upuri. Bet tie pārkāpj derību kā Ādams, tur tie pret Mani palikuši neuzticīgi. Gileāda ir pilsēta pilna ļauna darītāju, ar asiņainām pēdām. Un kā laupītāji glūn uz kādu cilvēku, tāda ir tā priesteru draudze, uz Sihemas ceļa tie dzen slepkavību, tiešām tie dara negantus darbus. Israēla namā Es redzu briesmīgas lietas: tur ir Efraīma maucība, Israēls ir sagānījies. Arī tev, Jūda, ir pļauja priekšā, kad Es pārvedīšu Savus cietuma ļaudis. Kad Es Israēli dziedināšu, tad Efraīma noziegums taps atsegts un Samarijas ļaunums, jo tie dara viltību; zagļi ir iekšā, un laupītāji ārā. Un tie nedomā savā sirdī, ka Es visu viņu ļaunumu pieminu. Bet nu viņu darbi apmetās pret tiem, tie ir Manā priekšā. Ar savu ļaunumu tie iepriecina ķēniņu un lielkungus ar saviem meliem. Tie visi ir laulības pārkāpēji, tie ir kā ceplis, kurināts no cepēja, kas mīklu samīcījis, mitējās kurināt, kamēr tā ir uzrūgusi. Mūsu ķēniņa dienā lielkungi paliek vāji no vīna karstuma; viņš sniedz savu roku smējējiem. Jo tie ar savu sirdi dodās uz viltību kā ceplī. Viņu cepējs guļ cauru nakti, rītā viņš deg kā uguns liesmās. Tie visi ir iekarsuši kā ceplis un aprij savus tiesnešus, visi viņu ķēniņi krīt, neviens no tiem Mani nepiesauc. Efraīms jaucās ar tautām, Efraīms ir rausis, ko neapgriež. Sveši norij viņa spēku, un viņš to nemana, arī sirmums viņam ir uznācis, un viņš to neatzīst. Un Israēla gods dod liecību pret viņa vaigu, bet tie neatgriežas pie Tā Kunga, sava Dieva, un tomēr Viņu nemeklē. Jo Efraīms ir kā nejēdzīgs balodis bez prāta; Ēģipti tie piesauc, pie Asura tie staigā. Kad tie nu tā staigā, tad Es Savu tīklu pār tiem izpletīšu, Es tos nometīšu (lejā) kā putnus apakš debess, Es tos pārmācīšu, tā kā ir sludināts viņu draudzei. Ak vai, tiem! Jo tie bēg no Manis; posts pār viņiem! Jo tie ir noziegušies pret Mani. Es tos gan gribētu atpestīt, bet tie runā melus pret Mani. Un tie Mani nepiesauc no sirds, kad tie kauc uz savām gultām. Tie sapulcējās labības un vīna dēļ bet Man tie turas pretī. Gan Es tos pamācu un stiprināju viņu elkoņus, bet tie domā ļaunu pret Mani. Tie griežas, bet ne uz To, kas augšā; tie ir kā viltīgs stops; viņu lielkungi kritīs caur zobenu viņu trakās mēles dēļ; tas būs viņu apsmiekls Ēģiptes zemē. Liec bazūni pie savas mutes; Viņš nāk kā ērglis pret Tā Kunga namu, tādēļ ka tie Manu derību pārlauzuši un no Manas bauslības atkāpušies. Tad tie uz Mani kliegs: mans Dievs! Mēs, Israēls, mēs Tevi pazīstam. Israēls atmet labu, ienaidnieks viņu vajās. Tie ieceļ ķēniņus, bet bez Manis; tie ieceļ virsniekus, bet Es tos nepazīstu, no sava sudraba un no sava zelta tie sev taisa dievekļus, lai tas top izdeldēts. Tavs teļš, Samarija, ir riebīgs; Mana dusmība pār tiem iedegusies, - cik ilgi tie paliks nesodīti? Jo arī tas ir no Israēla, kalējs to ir taisījis, un tas nav nekāds dievs; tāpēc Samarijas teļš taps par gruvešiem. Jo tie sēj vēju un pļaus auku; viņu druvas necelsies, un kas izplaukst, tas nedos miltus, un jebšu tas ko dotu, tomēr sveši to aprīs. Israēls top aprīts; tie ir starp pagāniem kā trauks, ko neviens negrib, Tāpēc ka tie skrien pie Asura, kā meža ēzelis, kas skrien par sevi; Efraīms sader drauģeļus par maksu. Kad tie nu nolīgti starp pagāniem, tad tūlīt arī Es tos sapulcināšu, un tiem drīz uzies raizes no valdnieku ķēniņa nastas. Jo Efraīms ir vairojis altārus par apgrēkošanos, viņam altāri palikuši par apgrēkošanos. Es tam uzrakstīju lielu pulku Savu baušļu, bet tie tapa turēti kā sveša lieta. Par upuru dāvanu tie gan gaļu upurē un to ēd, bet Tam Kungam nav labs prāts pie tiem; un Viņš pieminēs viņu noziegumus un piemeklēs viņu grēkus; tie griežas atpakaļ uz Ēģipti. Jo Israēls ir aizmirsis savu Radītāju un cēlis pilis, un Jūda vairo stipras pilsētas, bet Es sūtīšu uguni viņu pilsētās, tas aprīs viņu pilis. Nepriecājies, Israēl, ar gavilēšanu kā tās tautas, jo tu dzen maucību, atkāpdamies no sava Dieva, tu mīļo mauku algu uz visiem labības kloniem. Klons un eļļas spaids viņus nemielos un jaunais vīns tos pievils. Tie nepaliks Tā Kunga zemē, bet Efraīms griezīsies atpakaļ uz Ēģipti, un Asīrijā tie ēdīs nešķīstu. Tie Tam Kungam nenesīs dzeramus upurus no vīna, un viņu kaujamie upuri Viņam nepatiks; tie viņiem būs kā bēru maize. Visi, kas to ēd, apgānās, jo viņu maize ir priekš viņiem pašiem, un nenāk Tā Kunga namā. Ko tad jūs darīsiet svētkos un Tā Kunga svētā dienā? Jo redzi, tiem jāaiziet tā posta dēļ, Ēģipte tos sapulcinās, Memfisa viņus apraks. Nātres mantos viņu sudraba dārgumus, ērkšķi būs viņu dzīvokļos. Piemeklēšanas dienas nākušas, atmaksāšanas dienas ir klāt, Israēls to samanīs! Pravieši ir ģeķi, gara vīri ir traki, - visa tava lielā nozieguma un lielā naida dēļ. Efraīms lūko manam Dievam garām, un pravieši ir palikuši par slazda valgiem uz visiem viņa ceļiem, naids ir viņu Dieva namā. Tie ir dziļi maitājušies tā kā Gibejas dienās; Viņš pieminēs viņu noziegumu, Viņš piemeklēs viņu grēkus. Es atradu Israēli kā vīna ogu ķekarus tuksnesī, Es ieraudzīju jūsu tēvus kā pirmajus augļus pie vīģes koka; bet tie nogāja pie BaālPeora un padevās tam bezkaunīgam un tapa tik neganti kā viņu drauģeļi. Efraīma godība aizskries kā putns, ka tur ne dzemdēs, nedz taps grūtas, nedz ieņems. Un jebšu tie savus bērnus uzaudzinātu, tomēr Es tiem tos gribu laupīt, ka cilvēku neatliek. Ak vai, tiem, kad Es no tiem būšu atstājies! Efraīms, ko Es biju izredzējis, būt par Tiru, bija stādīts skaistā vietā, bet Efraīmam savi bērni jaiznes slepkavam. Dod tiem, ak Kungs! Ko lai Tu dodi? Dod tiem neauglīgas miesas un izsīkušas krūtis. Visa viņu negantība ir Gilgalā, tur Es tos ienīdēju. Viņu ļauno darbu dēļ Es tos izdzīšu no Sava nama, Es joprojām tos vairs nemīļošu; - visi viņu lielkungi ir atkāpēji. Efraīms ir sasists, viņu sakne ir izkaltusi; tie nenesīs nekādus augļus; un jebšu tie dzemdinātu, tomēr Es viņu miesas mīlulīšus gribu nokaut. Mans Dievs tos atmetīs, tāpēc ka tie Viņam neklausīja, un tie būs bēguļi starp tautām. Israēls ir kupls vīna koks, kas nes augļus; jo vairāk bija viņa augļu, jo vairāk viņš cēla altāru; jo labāka viņa zeme, jo labākus viņš iztaisīja elku stabus. Viņu sirds ir viltīga; nu tiks atmaksāts. Viņš salauzīs viņu altārus, postīs viņu elku stabus. Nu tie sacīs: ķēniņa mums nav, jo mēs To Kungu neesam bijušies; ko mums ķēniņš var darīt? Tie runāja vārdus, nepatiesi zvērēdami un derības derēdami, tāpēc sodība zaļos kā nāves zāle uz tīruma vagām. Samarijas iedzīvotāji iztrūcinājās par BetAvenas teļu, viņa ļaudis par to bēdājās un viņa priesteri par to trīc, jo viņa godība no tā aiziet. Arī to pašu (elku) vedīs uz Asīriju par dāvanu priekš ķēniņa Jareba; Efraīms paliks kaunā, un Israēls taps apkaunots sava padoma dēļ. Samarijas ķēniņš ir izzudis kā putas ūdens virsū. Un Avenas kalni, kur Israēls apgrēkojās, taps izdeldēti, ērkšķi un dadži augs uz viņu altāriem, un tie sacīs uz kalniem: apklājiet mūs! - un uz pakalniem: krītiet pār mums! No Gibejas dienām tu esi grēkojis, Israēl: tur tie pastāvējuši; tā kauja Gibejā pret negantības bērniem tos neaizņēma. Pēc Sava prāta Es tos pārmācīšu, un tautas pret tiem sapulcināsies, kad Es tos sodīšu viņu divēju grēku dēļ. Jo Efraīms ir teļš, ieradis labprāt kult, bet Es nākšu par viņa kakla skaistumu, Es Efraīmu iejūgšu, Jūda ars, un Jēkabs ecēs. Sējiet sev pēc taisnības, pļaujiet pēc žēlastības, plēsiet sev jaunu zemi, jo laiks ir, To Kungu meklēt, tiekams Tas nāk un jums māca taisnību. Jūs arat bezdievību, ļaunumu jūs pļaujat un ēdat melu augļus. Jo tu paļaujies uz savu ceļu, uz savu varoņu pulku. Tāpēc liels troksnis celsies pret taviem ļaudīm, un visas tavas stiprās vietas taps postītas, tā kā Šalmans BetArbeli postīja kara laikā, kur māte līdz ar bērniem tapa satriekta. Tāpat jums notiks caur Bēteli jūsu niknās blēdības dēļ; Israēla ķēniņš dienai austot nīcin iznīks. Kad Israēls bija bērns, tad Es viņu mīlēju, un Savu dēlu atsaucu no Ēģiptes. Bet jo (pravieši) tos sauca, jo vairāk tie no viņiem nogāja; tie upurēja Baāliem un kvēpināja elku tēliem. Es tomēr Efraīmu mācīju staigāt, Es tos ņēmu uz Savām rokām, bet tie neatzina, ka Es tos dziedināju. Es tos vilku ar cilvēka valgiem, ar mīlestības saitēm, un tiem biju kā kas apaušus no viņu žokļiem atvieglina, un Es tiem pasniedzu barību. Viņš neatgriezīsies atpakaļ uz Ēģiptes zemi, bet Asurs, tas būs viņa ķēniņš, tāpēc ka tie liedzās atgriezties. Un zobens zibēs viņu pilsētās un nobeigs un aprīs viņu aizšaujamos viņu padomu dēļ. Jo Maniem ļaudīm prāts nesās, no Manis nogriezties; tie gan top aicināti uz augšu, bet neviena nav, kas ceļas. Kā Es tev darīšu, Efraīm? Vai Man tevi būs nodot, Israēl? Vai Es tev darīšu kā Admai? Vai tevi postīšu kā Ceboīmu? Mana sirds ir griezusies Manī, un Mana apžēlošanās ir iedegusies. Es nedarīšu pēc Savas bardzības karstuma, nedz Efraīmu atkal postīšu, jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, Tas Svētais tavā vidū. Un dusmās Es nenākšu. Tad tie dzīsies Tam Kungam pakaļ, Viņš kauks kā lauva, un kad Viņš kauks, tad tie bērni no vakara puses drebēs. Tie drebēdami nāks no Ēģiptes, kā putns un kā balodis no Asura zemes, un Es tiem likšu dzīvot viņu namos, tā saka Tas Kungs. Efraīms Mani apstāj ar meliem un Israēla nams ar viltu, bet Jūda turās vēl stipri pie Dieva, un ir Tam Svētam uzticīgs. Efraīms grābstās pēc vēja un dzenās pakaļ rīta vētrai, cauru dienu viņš vairo postu, un tie ceļ derību ar Asuru, un eļļa top vesta uz Ēģipti. Tam Kungam jātiesājas ar Jūdu, un Jēkabu Viņš piemeklēs pēc viņa ceļiem, pēc viņa darbiem Viņš tam atmaksās. Mātes miesās viņš pamina savu brāli, un savā (vīra) spēkā viņš cīnījās ar Dievu. Viņš stipri cīnījās ar eņģeli un pārvarēja; viņš raudāja un Viņu lūdza; Bētelē Viņš to atrada, un tur Viņš ar mums runāja. Un Tas Kungs ir Dievs Cebaot, Kungs ir Viņa vārds. Tu tad atgriezies pie sava Dieva, pasargi žēlastību un tiesu un gaidi bez mitēšanās uz savu Dievu. Kanaāns, viņa rokā ir viltīgs svars, viņam mīl varas darbu darīt. Efraīms saka: taču es esmu tapis bagāts, esmu sev dabūjis lielu mantu, pie visas manas peļņas vainas nav, kas būtu grēks. Bet Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kamēr no Ēģiptes zemes; Es tevi vēl likšu dzīvot teltīs, kā svētku laikā. Un Es runāju caur praviešiem, un vairoju parādīšanas, un caur praviešiem Es stāstu līdzības. Ja Gileādā griežas uz grēku, tad tiešām tie paliks par nieku; Gilgalā tie upurē vēršus; un viņu altāri būs kā akmeņu kopa tīruma vagās. Jēkabs bēga uz Sīrijas klajumu, un Israēls kalpoja par sievu, sievas dēļ viņš bija gans. Un Tas Kungs Israēli izveda no Ēģiptes caur vienu pravieti, un caur vienu pravieti tas tapa ganīts. Bet Efraīms Viņu rūgti apkaitināja, tāpēc viņa Kungs viņa asinīm liks uz tā palikt, un tam atmaksās Viņa nievāšanu. Kad Efraīms runāja, tad cēlās bailes; viņš augsti cēlās iekš Israēla, bet viņš noziedzās caur Baālu un mira. Un nu tie vēl vairāk grēko, un no sava sudraba tie sev taisa elku stabus, dievekļus pēc sava prāta; tas visnotaļ ir kalēju darbs; uz tiem šie runā, cilvēku upurētāji, tie skūpsta teļus. Tādēļ tie būs kā rīta mākoņi un kā rīta rasa, kas izzūd kā pelavas no klona, un kā dūmi no skursteņa top aizdzīti. Bet Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, jau no Ēģiptes zemes, un Dieva bez manis tu nepazīsti neviena, un Pestītāja bez Manis nav neviena. Es par tevi zināju tuksnesī, tai sausā zemē. Kad tiem bija ganība, tad tie pieēdās; kad tie bija pieēdušies, tad viņu sirds lepojās, tāpēc tie Mani aizmirsa. Tādēļ Es tiem paliku kā lauva, kā leopards Es glūnēju uz ceļa. Es tos sastapšu kā lācis, kam bērni laupīti, un saplosīšu viņu cieto sirdi, Es tos tur aprīšu kā lauva; tie zvēri virs zemes tos saplosīs. Tas tev par postu, Israēl, ka tu esi pret Mani, pret savu palīgu. Kur nu ir tavs ķēniņš? Lai tas tev palīdz visās tavās pilsētās! Un kur tavi tiesneši, par kuriem tu sacīji: dod man ķēniņu un virsniekus? Es tev devu ķēniņu savā dusmībā un to esmu atņēmis savā bardzībā. Efraīma noziegumi ir sakrāti, viņa grēki ir glabāti. Viņam nāks dzemdētājas sāpes; viņš ir negudrs bērns, jo tas laikā neiet mātes ceļā. Es tos atpestīšu no elles, Es tos atsvabināšu no nāves. Nāve, kur ir tavs mēris, elle, kur ir tavs posts! Žēlums nebūs priekš Manām acīm. Lai viņš arī augļus nes brāļu vidū, bet rīta vējš nāks, Tā Kunga vējš celsies no tuksneša, un viņa aka izkaltīs, un viņa avots izsīks; šis laupīs mantu un visus dārgumus. Samarija ies postā, jo tā savam Dievam ir turējusies pretī, tā kritīs caur zobenu, viņu bērni taps satriekti un viņu grūtās sievas taps uzšķērstas. Atgriezies, ak Israēl, pie Tā Kunga, sava Dieva, jo tu esi kritis sava nozieguma dēļ. Ņemiet šos vārdus līdz un atgriežaties pie Tā Kunga un sakāt uz Viņu: piedod visu noziegumu un parādi žēlastību, ka mēs nesam savu lūpu upurus. Asurs mūs neizpestīs, mēs nejāsim uz zirgiem un nesacīsim vairs uz savu roku darbu: tu esi mūsu dievs! Jo pie Tevis bāriņš atrod žēlastību. Es dziedināšu viņu atkāpšanos, Es tos mīlēšu ar labu prātu, jo Mana dusmība no viņa novērsīsies. Es Israēlim būšu kā rasa: viņš zaļos kā lilija un iesakņosies kā Libāns. Viņa zari izplētīsies, un skaistums viņam būs kā eļļas kokam, un smarža viņam būs kā Libānam. Tie, sēdēdami viņa ēnā, atkal audzinās labību un zaļos kā vīna koks; tam būs slava kā vīnam no Libānas. Efraīm, kas Man vēl ar dievekļiem? Es paklausīšu un viņu uzlūkošu. Es būšu kā zaļa priede, pie Manis tavs auglis rodas. Kas ir gudrs, ka saprot šās lietas? Kas ir prātīgs, ka tās atzīst? Jo Tā Kunga ceļi ir taisni, un taisnie pa tiem staigās, bet pārkāpēji pa tiem kritīs. Šis ir Tā Kunga vārds, kas notika uz Joēli, Petuēļa dēlu. Klausiet šo vārdu, vecaji, un atgriežat ausis, visi zemes iedzīvotāji! Vai tāda lieta notikusi jūsu dienās vai jūsu tēvu dienās? Sludiniet to saviem bērniem, un lai jūsu bērni to stāsta saviem bērniem, un atkal viņu bērni nākamam augumam. Ko kāpuri atlicina, to ēd siseņi, un ko siseņi atlicina, to ēd vaboles un ko vaboles atlicina, to ēd kukaiņi. Uzmostaties, piedzērušie, un raudiet! Un kauciet, visi vīna plītnieki, par jauno vīnu, jo tas ir atrauts no jūsu mutes. Jo tauta ceļas pret manu zemi, varena un neskaitāma; viņas zobi ir lauvas zobi, un dzerokļi viņai ir kā vecam lauvam. Tā ir izpostījusi manu vīna koku un par žagariem darījusi manu vīģes koku; viņa to mizot ir nomizojusi un nometusi, viņa zari ir palikuši balti. Vaidi kā jaunava, ar maisu apjozusies, sava jaunības līgavaiņa dēļ. Ēdamais upuris un dzeramais upuris ir atrauts no Tā Kunga nama; priesteri, Tā Kunga sulaiņi, bēdājās. Tīrums ir postīts, zeme noskumusi, jo labība ir postīta, vīns sakaltis un eļļa iet bojā. Arāji paliek kaunā, vīna dārznieki kauc par kviešiem un miežiem, jo tīruma pļaušana ir bojā gājusi. Vīna koks ir sakaltis un vīģes koks iet bojā, granātābele un palmu koks un ābele, visi koki laukā ir nokaltuši, un līksmība ir nonīkusi pie cilvēku bērniem. Apjožaties un žēlojaties, priesteri, kauciet, altāra sulaiņi, ejat, paliekat maisos cauru nakti, mana Dieva sulaiņi, jo ēdamais upuris un dzeramais upuris ir atrauts no mana Dieva nama. Svētījat gavēni, izsauciet sapulces dienu, sapulcinājiet vecajus, visus zemes iedzīvotājus uz Tā Kunga, sava Dieva, namu un piesauciet To Kungu. Ak vai, par to dienu! Jo Tā Kunga diena ir tuvu un nāks kā posts no Visuvarenā. Vai barība priekš mūsu acīm nav atrauta, prieks un līksmība no mūsu Dieva nama? Graudi apakš zemes satrūdējuši, mantu nami ir tukši, šķūņi sagruvuši, jo labība nokaltusi. Ak, kā vaid lopi! Vēršu ganāmie pulki apstulbuši, jo tiem nav ganības, un avju pulki iet bojā. Tevi, ak Kungs, es piesaucu, jo uguns ir aprijis tuksneša ganības, un liesma ir iededzinājusi visus kokus laukā. Pat zvēri laukā Tevi piesauc, jo ūdensupes izsīkušas, un uguns ir aprijis tuksneša ganības. Bazūnējiet ar bazūni Ciānā, un lai skan stipri Manā svētā kalnā; lai visi zemes iedzīvotāji dreb, jo Tā Kunga diena nāk, jo tā ir tuvu: Melna un tumša diena, apmākusies un miglaina diena. Kā rīta blāzma izplešas pār kalniem, tā liela un varena tauta, kāda nemūžam nav bijusi un pēc vairs nemūžam nebūs uz radu radiem. Viņas priekšā rij uguns, un viņai nopakaļ deg liesma; zeme viņas priekšā ir kā Ēdenes dārzs, bet aiz viņas tukša posta vieta; neviens no tās nevar izbēgt. Viņu ģīmis ir kā zirgu ģīmis, un kā jātnieki, tāpat viņi skrien. Tie atlec pa kalnu virsgaliem, kā rati rīb, kā uguns liesma sprēgā, kas rugājus aprij, kā varena tauta, kas apbruņota uz karu. Viņu ieraudzīdami, ļaudis iztrūcinājās, visu vaigu sārtums nobāl. Tie skrien kā varoņi, kā kara vīri tie uzkāpj uz mūriem; un tie ikviens iet pa savu ceļu un neatkāpjās no savas takas. Tie nespiež viens otru, ikviens staigā savā kārtā, un jebšu krīt kara ieročos, tomēr tie netop aizturēti. Tie staigā pa pilsētu, tie skrien pa mūriem, tie iekāpj namos, tie nāk caur logiem iekšā kā zaglis. Viņas priekšā dreb zeme, debess trīc, saule un mēnesis aptumšojās, un zvaigznes ierauj savu spožumu. Un Tas Kungs paceļ Savu balsi Sava karaspēka priekšā, jo Viņa lēģeris ir varen liels, jo varens ir Viņa vārda izdarītājs, jo Tā Kunga diena ir liela un ļoti briesmīga, - kas to var panest? Bet arī tagad Tas Kungs saka: atgriežaties pie Manis ar visu savu sirdi, un ar gavēšanu un ar raudāšanu un ar nožēlošanu. Un saplēšat savas sirdis un ne savas drēbes, un atgriežaties pie Tā Kunga, sava Dieva, jo Viņš ir laipnīgs un sirdsžēlīgs, lēnprātīgs un no lielas žēlastības, un Viņam ir žēl par to postu. Kas zina, varbūt ka Viņš atgriezīsies, un Viņam būs žēl, un atstās svētību aiz Sevis, ēdamu upuri un dzeramu upuri priekš Tā Kunga, jūsu Dieva! Bazūnējiet ar bazūni Ciānā, svētījiet gavēni, izsauciet sapulces dienu. Sapulcinājiet ļaudis, svētījiet draudzi, sapulcinājiet vecajus, sasauciet bērniņus un zīdāmos pie krūtīm. Lai līgavainis iet no savas mītnes un līgava no savas vietas. Starp priekšnamu un altāri lai raud priesteri, Tā Kunga sulaiņi, un lai saka: ak Kungs, žēlo Savus ļaudis un nenodod Savu mantību par nievāšanu, ka pagāni tos neapsmej! Kādēļ starp tautām būs sacīt: kur viņu Dievs? Tad Tas Kungs iekarsa Savas zemes pēc un saudzēja Savus ļaudis. Un Tas Kungs atbildēja un sacīja uz Saviem ļaudīm: redzi, Es jums sūtīšu labību un vīnu un eļļu, ka jūs ar to topat pieēdināti, un Es jūs vairs nenodošu par nievāšanu starp pagāniem. Un Es atstādināšu tālu no jums ziemeļnieku (karaspēku) un to aizdzīšu sakaltušā un tukšā zemē, viņa priekšējos (pulkus) rīta jūrā un viņa aizmugurējos (pulkus) vakara jūrā. Un viņa smarža kāps uz augšu, un viņa smirdums uzcelsies, jo viņš lielījās savos darbos. Nebīsties, zeme! Priecājies un esi līksma, jo Tas Kungs dara lielas lietas. Nebīstaties, zvēri laukā! Jo ganības tuksnesī atkal nesīs jaunu zāli, jo koki nesīs savus augļus, vīna koks un vīģes koks izdos savu spēku. Un Ciānas bērni, priecājaties un līksmojaties iekš Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš jums dos taisnības mācītāju un jums sūtīs lietu, agro lietu un vēlo lietu kā papriekš. Un kloni būs pilni labības, un spaidi pārtecēs no vīna un eļļas. Tā Es jums atmaksāšu tos gadus, ko siseņi, vaboles un kukaiņi un kāpuri ir noēduši, Mans lielais karaspēks, ko Es jums biju sūtījis. Un jūs ēdin ēdīsiet un pieēdīsities un slavēsiet Tā Kunga, sava Dieva, vārdu, kas brīnišķi jums ir darījis, un Mani ļaudis netaps kaunā ne mūžam. Un jūs manīsiet, ka Es esmu Israēla vidū, un ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, un cits neviens, un Mani ļaudis netaps kaunā ne mūžam. Pēc tam tas notiks, ka Es Savu Garu izliešu pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas sludinās praviešu mācību, jūsu vecaji sapņos sapņus, jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas. Arī pār kalpiem un pār kalponēm Es izliešu Savu Garu tanīs dienās. Un Es darīšu brīnumus debesīs un zemes virsū, asinis un uguni un dūmu tvaiku. Saule taps pārvērsta par tumsu un mēnesis par asinīm, pirms nekā nāks Tā Kunga lielā un bijājamā diena. Un notiks, ka ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts. Jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē būs glābšana, kā Tas Kungs ir runājis, un pie atlikušiem būs tie, ko Tas Kungs aicinās. Jo redzi, tanīs dienās un tanī laikā, kad Es Jūda un Jeruzālemes cietumu atgriezīšu, Tad Es sapulcināšu visus pagānus un tos novedīšu uz Jehošafata ieleju un tur ar tiem tiesāšos Savu ļaužu dēļ un Sava īpašuma, Israēla, dēļ, ko tie izkaisījuši tautu starpā un izdalījuši Manu zemi. Un par Maniem ļaudīm tie meslus metuši un puisēnu devuši par mauku un meiteni pārdevuši par vīnu un ir dzēruši. Un jūs no Tirus un Sidonas un visām Fīlistu robežām, kas jums ar Mani? Vai jūs Man ko gribat atdarīt, ko Es jums darījis, jeb vai jūs Man ko gribat padarīt? Ātri un piepeši Es to atmaksāšu uz jūsu galvu. Tāpēc ka jūs esat laupījuši Manu sudrabu un Manu zeltu, un Manus dārgumus nesuši savu dievekļu namos; Un Jūda bērnus un Jeruzālemes bērnus jūs esat pārdevuši Grieķiem, tos tālu aizdzīt no viņa robežām: Redzi, Es tos uzmodināšu no tās vietas, kurp jūs tos esat pārdevuši, un atmaksāšu jūsu maksu uz jūsu galvām. Un Es jūsu dēlus un jūsu meitas pārdošu Jūdu bērniem rokā; tie tos pārdos uz Sabu, tautai, kas tālu dzīvo, - jo Tas Kungs to ir runājis. Izsauciet to starp pagāniem, svētījiet karu, pamodinājiet varenos, lai atnāk un ceļas visi karavīri. Kaļat savus lemešus par zobeniem un savas sirpes par šķēpiem! Vājais lai saka: es esmu stiprs! Sapulcējaties un nāciet šurp, visas tautas visapkārt, un sakrājaties! Turp noved, Kungs, Savus varenos! Tautas lai ceļas un sanāk Jehošafata ielejā, jo tur Es sēdēšu un tiesāšu visas tautas visapkārt. Pielieciet sirpi, jo pļaujamais ir gatavs; nāciet, minat, jo vīna spaids ir pilns, un trauki tek pāri, jo viņu blēdība ir liela. Troksnis, troksnis tiesas ielejā, jo Tā Kunga diena ir tuvu klāt tiesas ielejā. Saule un mēnesis aptumšojās un zvaigznes ierauj savu spožumu. Un Tas Kungs rūc no Ciānas, un no Jeruzālemes Viņš paceļ Savu balsi, tā ka debess un zeme dreb. Bet Tas Kungs ir patvērums Saviem ļaudīm un stiprums Israēla bērniem. Un jūs manīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas dzīvo Ciānā, Savā svētā kalnā, un Jeruzāleme būs svēta vieta, un sveši tur vairs neies cauri. Un tai dienā pilēs salds vīns no kalniem un piens tecēs no pakalniem, un visi Jūda strauti būs pilni ūdens, un avots izlēks no Tā Kunga nama, tas slacinās visu Sitimas ieleju. Ēģipte taps postā un Edoms par tukšu vietu, tā varas darba dēļ, kas darīts pie Jūda bērniem, kuru zemē tie izlējuši nenoziedzīgas asinis. Bet Jūda pastāvēs mūžīgi un Jeruzāleme uz cilšu ciltīm. Un Es atriebšu asinis, ko Es vēl nebiju atriebis. Un Tas Kungs dzīvos Ciānā. Šie ir Amosa, Tekoas avju gana, vārdi, ko viņš ir redzējis par Israēli Uzijas, Jūda ķēniņa, dienās, un Jerobeama, Jehoas dēla, Israēla ķēniņa, dienās, divus gadus priekš tās zemes trīcēšanas. Un viņš sacīja: Tas Kungs rūc no Ciānas un paceļ Savu balsi no Jeruzālemes, ka ganības bēdājās, un Karmeļa galva nokalst. Tā saka Tas Kungs: treju vai četru Damaskus pārkāpumu dēļ - to Es nenovērsīšu, - tāpēc ka tie Gileādu kūluši ar asiem dzelzs spriguļiem, Tāpēc Es sūtīšu uguni Hazaēļa namā, tas aprīs BenHadada skaistās pilis. Un Es salauzīšu Damaskus aizšaujamo un izdeldēšu tos iedzīvotājus no Avenas ielejas un to, kas scepteri tur no BetEdenas; un Sīrijas ļaudis taps aizvesti uz Kiru, saka Tas Kungs. Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Gazas pārkāpumu dēļ, - to Es nenovērsīšu, - tādēļ ka tie (Manus ļaudis) lielā pulkā aizveduši, tos nodot Edomam, Tādēļ Es sūtīšu uguni Gazas mūros, tas aprīs viņas skaistos namus. Un Es izdeldēšu iedzīvotājus no Ašdodas un, kas scepteri tur, no Aškalonas, un Es griezīšu Savu roku pret Ekronu, ka bojā ies viss Fīlistu atlikums, saka Tas Kungs Dievs. Tā saka Tas Kungs: treju vai četru Tirus pārkāpumu dēļ, - to Es nenovērsīšu, - tāpēc ka tie Manus ļaudis lielā pulkā nodevuši Edomam un nav pieminējuši brāļu derību, Tāpēc Es sūtīšu uguni Tirus mūros, un tas aprīs viņa skaistos namus. Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Edoma pārkāpumu dēļ, - to Es nenovērsīšu, - tāpēc ka viņš savu brāli ar zobenu vajājis, un savu mīlestību iznīcinājis un savā bardzībā arvien plosās un patur mūžam savas dusmas, Tāpēc Es sūtīšu uguni Temanā, tas aprīs Bocras skaistos namus. Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Amona bērnu pārkāpumu dēļ - to Es nenovērsīšu, - tāpēc ka tie Gileādas grūtās sievas uzšķērduši savas robežas izplest, Tāpēc Es iededzināšu uguni Rabas mūros, tas aprīs viņas skaistos namus, kara dienas kliegšanā un vētras dienas aukā. Un viņu ķēniņš ies cietumā ar saviem lielkungiem, saka Tas Kungs. Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Moaba pārkāpumu dēļ - to Es nenovērsīšu, - tādēļ ka viņš sadedzinājis Edoma ķēniņa kaulus par kaļķiem, Tādēļ Es sūtīšu uguni Moabā, tas aprīs Keriota skaistos namus, un Moabs nomirs troksnī, kliegšanā un bazūņu skaņā. Un Es izdeldēšu soģi no viņa vidus un nokaušu visus viņa lielkungus līdz ar viņu, saka Tas Kungs. Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Jūda pārkāpumu dēļ, - to Es nenovērsīšu, - tādēļ ka tie Tā Kunga bauslību atmetuši un Viņa likumus nav sargājuši, un viņu meli tos pievīluši, kuriem viņu tēvi dzinušies pakaļ, Tādēļ Es sūtīšu uguni Jūdā, tas aprīs Jeruzālemes skaistos namus. Tā saka Tas Kungs: triju vai četru Israēla pārkāpumu dēļ - to Es nenovērsīšu, - tāpēc ka tie taisno pārdod par naudu un nabagu par pāri kurpju. Tie ilgojās, ka zemes pīšļi nabagiem nāk uz galvu, un bēdīgā ceļu tie kavē. Vīrs ar savu tēvu iet pie tās pašas meitas un sagāna Manu svēto vārdu. Tie apmetās pie ikkatra altāra uz ķīlātām drēbēm, un dzer vīnu no notiesātiem, savu dievu namā. Es tomēr esmu izdeldējis to Amorieti viņu priekšā, kam augstums bija kā ciedru augstums, un kas bija stiprs kā ozoli; bet Es esmu nomaitājis viņa augļus augšā un viņa saknes apakšā. Un Es tomēr jūs esmu izvedis no Ēģiptes un četrdesmit gadus jūs vadījis tuksnesī, ka jums bija iemantot Amoriešu zemi. Un citus no jūsu dēliem Es esmu cēlis par praviešiem un no jūsu jaunekļiem citus par nazīriem; vai tas tā nav, Israēla bērni? saka Tas Kungs. Bet jūs nazīriem dodiet vīnu dzert, un pavēliet praviešiem un sakāt: jums nebūs sludināt. Redzi, Es jums likšu čīkstēt kā rati čīkst, kas pilni kūļu, Tā ka čaklais neizbēgs, nedz stiprais ar savu spēku ko iespēs, nedz varenais savu dvēseli varēs izglābt. Un stopu vilcējs nepastāvēs, un kas vieglām kājām, neizglābsies, un arī jātnieks neizglābs savu dvēseli. Un sirdsvarenais starp stipriem aizbēgs kails tai dienā, saka Tas Kungs. Klausiet šo vārdu, ko Tas Kungs runā uz jums, Israēla bērni, proti uz visām tām ciltīm, ko Es no Ēģiptes zemes esmu izvedis, sacīdams: Es jūs vien esmu atzinis no visām zemes tautām, tādēļ Es pie jums piemeklēšu visus jūsu noziegumus. Vai divi gan kopā staigā, ja tie papriekš nav saderējušies? Vai lauva mežā rūc, kad viņam laupījuma nav? Vai jauns lauva balsi paceļ no savas alas, kad neko nav gūstījis? Vai putns iekrīt valgā pie zemes, kur valga priekš viņa nav? Vai valgs no zemes ceļas, ar ko nekas nav gūstīts? Vai pilsētā bazūnē ar bazūni, un ļaudis neiztrūkstās? Vai kāda nelaime notiek pilsētā, ko Tas Kungs nedara? Tiešām, Tas Kungs Dievs nekā nedara, kad viņš savu noslēpumu neparāda saviem kalpiem, praviešiem. Kad lauva rūc, kas nebītos? Tas Kungs Dievs runā, kam nebūtu jāsludina? Liekat to dzirdēt Ašdodas skaistos namos un Ēģiptes zemes pilīs un sakāt: sapulcinājaties uz Samarijas kalniem un redziet tos lielos trokšņus viņas vidū, un tos nospaidītos viņas starpā. Jo tie nezin darīt, kas tiesa, saka Tas Kungs, krādami netaisnību un varas darbu savās pilīs. Tāpēc Tas Kungs Dievs tā saka: spaidi zemei visapkārt! Un viņš nogāzīs tavu stiprumu, un tavi skaistie nami taps izpostīti. Tā saka Tas Kungs: kā gans izrauj no lauvas rīkles divus stilbus vai kādu auss gabaliņu, tā Israēla bērni tiks izglābti, kas Samarijā sēž gultas kaktā uz Damaskus pēļa. Klausiet un dodiet liecību Jēkaba namam, saka Tas Kungs Dievs, Dievs Cebaot: Tai dienā, kad Es Israēla pārkāpumus pie viņa piemeklēšu, tad Es piemeklēšu Bēteles altārus, un tie altāra ragi taps nocirsti un kritīs zemē. Un Es sitīšu tiklab ziemas pili kā vasaras pili, un ziloņkaulu nami ies bojā, un daudz nami taps izpostīti, saka Tas Kungs. Klausiet šo vārdu, Basanas govis, kas Samarijas kalnā, kas nospaida mazos, satriec nabagus, kas uz saviem kungiem saka: nesiet šurp, ka dzeram. Tas Kungs Dievs ir zvērējis pie Sava svētuma: redzi, dienas nāks pār jums, ka jūs aizvilks ar kāšiem un jūsu beidzamos ar zivju makšķerēm, Un jūs iziesiet caur mūru plaisām, ikviena taisni projām, un tapsiet nomestas pret Armonu, saka Tas Kungs. Ejat uz Bēteli un grēkojiet! (Ejat) uz Gilgalu un vairojiet pārkāpšanu! Un nesiet savus upurus rītos, savas desmitās (tiesas) ik trešo dienu, Un kvēpinājiet pateicības upurus no raudzēta, un izsauciet labprātības upurus, liekat to dzirdēt! Jo tā tas jums patīk, Israēla bērni, saka Tas Kungs Dievs. Tāpēc es arīdzan jūsu zobiem esmu devis mieru visās jūsu pilsētās un maizes trūkumu visās jūsu vietās; tomēr jūs pie Manis neesat atgriezušies, saka Tas Kungs. Un arī lietu Es jums esmu aizturējis, kad vēl trīs mēneši bija līdz pļaujamam laikam, un esmu licis līt pār vienu pilsētu, bet pār otru ne, viens zemes gabals aplija, bet otrs gabals sakalta, kur lietus nelija. Un divas, trīs pilsētas vilkās uz vienu pilsētu, ūdeni dzert, bet nedabūja nodzerties; taču jūs pie Manis neesat atgriezušies, saka Tas Kungs. Es jūs esmu sitis ar bulu un ar rūsu, un siseņi ēda visu, kas aug jūsu dārzos un jūsu vīna dārzos un uz jūsu vīģes kokiem un eļļas kokiem, taču jūs pie Manis neesat atgriezušies, saka Tas Kungs. Es esmu sūtījis mēri jūsu vidū, kā Ēģiptes zemē, Es nokāvu jūsu jaunekļus caur zobenu un liku jūsu zirgus aizvest, un jūsu karaspēka smaržai Es liku uzkāpt jūsu nāsīs; taču jūs pie Manis neesat atgriezušies, saka Tas Kungs. Es esmu sūtījis postu jūsu vidū, kā Dievs postījis Sodomu un Gomoru un jūs bijāt kā pagale izrauta no uguns, taču jūs neesat atgriezušies pie Manis, saka Tas Kungs. Tādēļ Es tev tā darīšu, Israēl! Kad Es tev tā gribu darīt, nu tad sataisies, Israēl, savam Dievam pretim! Jo redzi, kas taisa kalnus, rada vēju un cilvēkam dara zināmu, kas viņa domās, kas par rīta gaismu dara tumsu un staigā pār zemes augstumiem, Kungs Dievs Cebaot ir Viņa vārds. Klausiet šo vārdu, ar ko es par jums sāku raudu dziesmu, Israēla nams! Israēla meita ir kritusi, viņa vairs necelsies, viņa ir atstāta zemē, neviena nav, kas to uzceļ. Jo tā saka Tas Kungs Dievs: tai pilsētai, kur iziet tūkstoši, atliksies simts, un kur iziet simts, atliksies desmit Israēla namā. Jo tā saka Tas Kungs uz Israēla namu: meklējiet Mani un dzīvojiet! Bet nemeklējiet Bēteli un nenāciet uz Gilgalu un nenoejat uz Bēršebu, jo Gilgala taps aizvesta un Bētele paliks par neko. Meklējiet To Kungu un dzīvojiet, - lai Viņš neizšaujas Jāzepa namā kā uguns, kas to norij, un neviens to nevar dzēst Bētelē, - Jūs, kas tiesu pārvēršat par vērmelēm un stumjat taisnību pie zemes: Kas radījis Sietiņu un Orijonu un nāves ēnu pārvērš par rīta gaismu un dienu aptumšo, ka nakts metās, kas jūras ūdeni sauc un to izgāž pa zemes virsu, - Kungs ir Viņa vārds, Tam prāts ir, to spēcīgo postīt, ka posts nāk pār stipro pili. Tie ienīst to, kas vārtos pārmāca, un kas patiesību runā, to tie tur par negantu. Tādēļ ka jūs apbēdinājāt nabagu un ņemat labības dāvanu no viņa, tad jūs gan esiet uztaisījuši namus no cirstiem akmeņiem, bet jūs tanīs nedzīvosiet, jūs esat stādījuši diženus vīna dārzus, bet viņu vīnu jūs nedzersiet. Jo Es zinu, ka jūsu pārkāpumu daudz un jūsu grēku varen daudz. Tie nospaida taisno un ņem dāvanas, un nomāc nabagus vārtos. Tādēļ prātīgais šai laikā cieš klusu, jo tie ir nikni laiki. Meklējiet labu un ne ļaunu, lai jūs dzīvojat, un tā Tas Kungs, Dievs Cebaot, būs ar jums, kā jūs sakāt. Ienīstiet ļaunu un mīļojiet labu un spriežat vārtos tiesu, vai varbūt Tas Kungs, Dievs Cebaot, neapžēlosies par Jāzepa atlikušiem. Tādēļ tā saka Tas Kungs, Dievs Cebaot, Tas Kungs: visās ielās vaimanas un visās gatvēs saka: Ak vai, ak vai! Arāju sauc pie asarām, un pie vaimanām vaidētājus. Un visos vīna dārzos būs vaimanas, jo Es iešu caur jūsu vidu, saka Tas Kungs. Ak vai, tiem, kas ilgojās pēc Tā Kunga dienas! Par ko tad jums būs Tā Kunga diena? Tā būs tumsa un ne gaisma. Tā kā kad vīrs bēgtu no lauvas un to sastaptu lācis! Un nāktu namā un atslietos ar roku pie sienas, un čūska viņam iedzeltu! Vai tad Tā Kunga diena nebūs tumsa un ne gaisma, un nakts, kam nav spožuma? Es ienīstu un atmetu jūsu svētkus un negribu ost jūsu sapulces. Jo kad jūs Man dedzināmos upurus upurējat līdz ar saviem ēdamiem upuriem, tad Man pie viņiem nav labs prāts, un pateicības upuri no jūsu barotiem lopiem Es negribu ieredzēt. Atstājies jel no Manis ar savu dziesmu bļaušanu, un tavu kokļu skaņu Es negribu dzirdēt. Bet lai plūst tiesa kā ūdens un taisnība kā stipra upe. Vai četrdesmit gadus tuksnesī jūs Man esat nesuši upurus un ēdamus upurus, Israēla nams? Bet jūs nesāt sava ķēniņa būdu un sava Ķijuna bildi, sava dieva zvaigzni, ko jūs sev pašiem bijāt taisījuši. Tādēļ Es jūs aizvedīšu tālu viņpus Damaskus, saka Tas Kungs, kam vārds ir Dievs Cebaot. Ak vai, tiem, kas droši dzīvo Ciānā un bez bēdām uz Samarijas kalna, vareniem pirmajā tautā, pie kuriem nāk tie no Israēla nama. Ejat uz Kalni un skatāties, un no turienes ejat uz Hamatu, to lielo pilsētu, tad noejat uz Gadu Fīlistos, vai tās ir labākas nekā šīs valstis, jeb vai viņu robežas lielākas nekā jūsu robežas. Jūs, kam šķiet nelaimes dienu tālu esam un kas tuvu ceļat varas darba krēslu, Kas guļat uz ziloņkaulu gultām un staipāties savos atpūtas zviļņos un ēdat jērus no ganāmā pulka un barotos teļus no laidaru vidus, Kas pūšat somastabules un izdomājat mūzikas rīkus kā Dāvids, Kas vīnu dzerat no kausiem un svaidāties ar visdārgāko eļļu, bet nebēdājaties par Jāzepa vainu! Tādēļ tie nu ies cietumā paši pirmie starp cietumniekiem, un plītnieku kliegšana mitēsies. Tas Kungs Dievs ir zvērējis pie Savas dvēseles, saka Tas Kungs, Dievs Cebaot: Man riebj Jēkaba lepnība un Es ienīstu viņa skaistos namus, tādēļ Es to pilsētu nodošu ar visu, kas tur iekšā. Un notiks, ja tur desmit vīri būs atlikuši vienā namā, tie mirs. Un kad ko ņems viņa svainis vai viņa dedzinātājs, un iznesīs tos kaulus no nama un sacīs uz to, kas nama iekštelpās: vai tur vēl kāds pie tevis? Un tas sacīs: nav neviena. Tad viņš sacīs: ciet klusu! Jo Tā Kunga vārdu nebūs pieminēt. Jo redzi, Tas Kungs dod pavēli, un sitīs to lielo namu, ka sagrūs, un to mazo namu, ka sadrups. Vai zirgi var skriet pa klintīm? Vai tur virsū var art ar vēršiem? Jo jūs esat pārvērtuši tiesu par žulti un taisnības augļus par vērmelēm? Jūs, kas priecājaties par nieku un sakāt: Vai mēs caur savu stiprumu sev neesam varu dabūjuši? Jo redzi, pret jums, jūs Israēla nams, saka Tas Kungs, Dievs Cebaot, Es celšu vienu tautu, - un tā jūs nospaidīs no Hamatas ceļa līdz tuksneša upei. Tas Kungs Dievs man šādu lietu lika redzēt, un redzi, Viņš rādīja siseņus, kad atāls sāka augt, un redzi, atāls bija audzis pēc ķēniņa pļaušanas. Un kad tie zāli zemes virsū visnotaļ bija aprijuši, tad es sacīju: Kungs Dievs, piedod jel! Kā Jēkabs varēs pastāvēt, jo viņš ir mazs. Tad Tam Kungam bija žēl; tas nenotiks, sacīja Tas Kungs. - Atkal Tas Kungs Dievs man šādu lietu lika redzēt, un redzi, Tas Kungs Dievs sauca un gribēja ar uguni sodīt, un tas jau norija to lielo jūru un aprija arī vienu zemes gabalu. Tad es sacīju: Kungs Dievs, mitējies jel! Kā Jēkabs varēs pastāvēt, jo viņš ir mazs. Tad tas Tam Kungam bija žēl; arī tas nenotiks, - sacīja Tas Kungs Dievs. Atkal Viņš man šādu lietu lika redzēt, un redzi, Tas Kungs stāvēja uz stāva mūra, un svērtenis bija Viņa rokā. Un Tas Kungs sacīja uz mani: ko tu redzi, Amos? Tad es sacīju: svērteni. Tad Tas Kungs sacīja: redzi, Es pielikšu svērteni vidū Maniem Israēla ļaudīm, un viņus vairs netaupīšu; Bet Īzaka elku kalni taps iznīcināti, un Israēla svētās vietas taps nopostītas, un Es celšos pret Jerobeama namu ar zobenu. Tad Amacīja, Bēteles priesteris, sūtīja pie Jerobeama, Israēla ķēniņa, un sacīja: Amos ceļ dumpi pret tevi Israēla nama vidū, zeme nevar panest visus viņa vārdus. Jo tā saka Amos: Jerobeams nomirs caur zobenu, un Israēls vešus no savas zemes taps aizvests. Un Amacīja sacīja uz Amosu: tu redzētāj, ej, bēdz uz Jūda zemi, un ēd tur savu maizi, Un sludini tur, bet Bētelē tev joprojām vairs nebūs sludināt, jo te ir ķēniņa svētā vieta, un te ir valsts pilsēta. Tad Amos atbildēja un sacīja uz Amacīju: es neesmu pravietis nedz pravieša dēls, bet es esmu lopu gans un lasu meža vīģes; Bet Tas Kungs mani ņēmis no ganāmā pulka, un Tas Kungs uz mani sacījis: ej, sludini Maniem Israēla ļaudīm. Nu tad, klausi Tā Kunga vārdu! Tu saki: nesludini pret Israēli un nemāci pret Īzaka namu. Tādēļ, tā saka Tas Kungs: tava sieva pilsētā taps par mauku, un tavi dēli un tavas meitas kritīs caur zobenu, un tava zeme taps mērota un izdalīta, un tu mirsi nešķīstā zemē, un Israēls vešus no savas zemes taps aizvests. Tas Kungs Dievs man šādu lietu lika redzēt, un raugi, tur bija kurvis ar vasaras augļiem. Un Viņš sacīja: ko tu redzi, Amos? Un es sacīju: kurvi ar vasaras augļiem. Tad Tas Kungs uz mani sacīja: gals ir nācis Maniem Israēla ļaudīm, Es tos vairs netaupīšu. Un Dieva nama dziesmas tai dienā taps par kaukšanu, saka Tas Kungs Dievs; tur būs daudz nomirušas miesas, ikkatrā vietā tās klusi taps nomestas. Klausiet šo vārdu, jūs, kas aprijat nabagu un izdeldat bēdu ļaudis tai zemē, Un sakāt: kad jaunais mēnesis pāries, ka labību pārdodam? Un sabats, ka labības klētis varam atdarīt un mazāku darām ēfu un sēķeli lielāku, viltīgi pārgrozīdami svaru? Ka tos mazos varam pirkt par naudu un tos nabagus par pāri kurpju, tad pelus pārdosim par labību. Tas Kungs ir zvērējis pie Jēkaba goda: Es visus viņu darbus neaizmirsīšu nemūžam. Vai šādas lietas dēļ zemei nebūs kustināties, un visiem iedzīvotājiem iekš tās nebūs bēdāties? Tā pārplūst kā upe un plūdīs un nosīks kā Ēģiptes upe. Un notiks tai dienā saka Tas Kungs Dievs, tad Es saulei likšu noiet dienas vidū un aptumšošu zemi pašā gaismā. Un Es pārvērtīšu jūsu svētkus par bēdām un visas jūsu dziesmas par vaimanām, un uz visiem gurniem likšu maisu un visas galvas noskūt, un Es likšu bēdāties kā par vienīgo dēlu, un gals būs rūgta diena. Redzi, dienas nāk, saka Tas Kungs Dievs, ka es badu sūtīšu tai zemē, ne badu pēc maizes un ne tvīkšanu pēc ūdens, bet klausīt Tā Kunga vārdus. Un tie skraidīs no vienas jūras līdz otrai, un tecēs apkārt no ziemeļa puses līdz rīta pusei Tā Kunga vārdu meklēt, bet neatradīs. Tai dienā skaistās jaunavas un jaunekļi noģībs no slāpēm, Kas pie Samarijas nozieguma zvērē un saka: tik tiešām kā tavs Dievs dzīvo, Dan, tik tiešām kā tas ceļš uz Bēršebu! Un tie kritīs un vairs necelsies. Es redzēju To Kungu stāvam pār altāri, un Viņš sacīja: sit uz (pīlāra) kroni, ka stenderi trīc, un sit tos uz pusēm uz visu viņu galvām! Un Es nokaušu ar zobenu, kas no viņiem atliek; kas no viņiem bēg, tas neizbēgs, un kas no viņiem skrien, tas neizglābsies. Jebšu tie ieraktos ellē, taču Mana roka tos dabūs no turienes, un jebšu tie uzkāptu debesīs, taču Es tos no turienes nometīšu. Un jebšu tie apslēptos Karmeļa virsgalā, taču Es dzīšos pakaļ un tos no turienes atvedīšu. Un jebšu tie priekš Manām acīm apslēptos jūras dziļumā, taču Es no turienes čūskai pavēlēšu, un tā viņiem iedzels. Un jebšu tie cietumā ietu savu ienaidnieku priekšā, taču Es zobenam pavēlēšu, un tas tos nokaus, un Es Savu aci pret tiem pacelšu par ļaunu un ne par labu. Jo Tas Kungs Dievs Cebaot, kad Viņš zemi aizskar, tad tā izkūst, un visi iedzīvotāji tur bēdājās, un tā uzplūst kā upe un nosīkst kā Ēģiptes upe. Viņš Savu mājokli taisa debesīs un stiprina Savu dzīvokli virs zemes, Viņš sauc jūras ūdeni un to izlej pa zemes virsu, - Kungs ir Viņa vārds. Vai jūs Man neesat kā kušītu bērni, jūs Israēla bērni? saka Tas Kungs. Vai Es Israēli neesmu izvedis no Ēģiptes zemes un Fīlistus no Kaftora un Sīriešus no Kiras? Redzi, Tā Kunga Dieva acis (skatās) uz šo grēcīgo valsti, un Es to izdeldu no zemes virsas, jebšu Es Jēkaba namu pilnīgi neizdeldēšu, saka Tas Kungs. Jo redzi, Es pavēlēšu un sijāšu Israēla namu starp visiem pagāniem, tā kā (sēkla) top sijāta sietā, un neviens graudiņš nekrīt pie zemes. Caur zobenu visi grēcinieki Manā tautā nomirs, kas saka: ļaunums mums klāt nenāks un mums neuzies. Tai dienā Es atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo dzīvokli un aiztaisīšu viņa šķirbas ar sētu, un kas pie tā ir salauzīts, to Es atkal uztaisīšu un to uzcelšu kā vecos laikos, Ka tie iemantos, kas no Edoma atlicis, un visus pagānus, kas pēc Mana Vārda taps nosaukti, saka Tas Kungs, un kas šo dara. Redzi, dienas nāk, saka Tas Kungs, ka arājs panāks pļāvēju, un vīna ķekaru minējs sēklas sējēju un kalni pilēs no salda vīna, un visi pakalni plūdīs. Un Es savus Israēla ļaudis atkal pārvedīšu no cietuma, un tie uztaisīs izpostītās pilsētas un tur dzīvos un dēstīs vīna dārzus un dzers viņu vīnu un kops dārzus un ēdīs viņu augļus. Un Es tos dēstīšu viņu zemē, un tie vairs netaps izrauti no savas zemes, ko Es tiem esmu devis, saka Tas Kungs, tavs Dievs. Obadijas parādīšana. Tā saka Tas Kungs Dievs par Edomu. Mēs esam vēsti dzirdējuši no Tā Kunga, un vēstnesis ir sūtīts starp pagāniem: ceļaties! Tad celsimies pret viņu karā. Redzi, Es tevi esmu mazu darījis starp pagāniem, tu esi ļoti nicināts. Tava sirds lielība tevi pievīlusi; tu dzīvo klints alās, savos augstos dzīvokļos, un saki savā sirdī: kas mani nometīs pie zemes? Jebšu tu celtos kā ērglis, un jebšu tu savu ligzdu taisītu starp zvaigznēm, taču Es tevi no turienes nometīšu, saka Tas Kungs. Kad zagļi vai laupītāji pie tevis naktī būtu nākuši, (ak, kā tu esi izdeldēts!) vai tie nebūtu zaguši savu tiesu? Kad vīna lasītāji pie tevis būtu nākuši, vai tie kādas vīna stīgas nebūtu atlicinājuši? Kā Ēsava (mantas) ir izmeklētas un viņa apslēptās lietas izvaicātas! Visi tavi biedri tevi izdzen no savām robežām ārā, tavi draugi tevi pieviļ un pārvar; kas tavu maizi ēd, tie tevi ievaino. Saprašanas pie viņa nav. Vai tas nenotiks tai dienā, saka Tas Kungs, ka Es iznīcināšu tos gudros no Edoma un saprašanu no Ēsava kalniem? Tavi varenie, Tēman, baiļosies, lai ikviens no Ēsava kalniem top izdeldēts kaujā. Tā varas darba dēļ, ko tu savam brālim Jēkabam esi padarījis, kauns tevi apsegs, un tu tapsi izdeldēts mūžīgi. Tai dienā, kad tu viņam stāvēji pretī, tai dienā, kad naidnieki viņa spēku aizveda cietumā un svešinieki iegāja pa viņa vārtiem un meslus meta par Jeruzālemi, tad tu arīdzan biji kā viens no tiem. Bet tev vairs ar prieku nebūs redzēt sava brāļa dienu, viņa nelaimes dienu, nedz līksmoties par Jūda bērniem viņu bēdu dienā, nedz lepoties ar savu muti bailības dienā. Neej pa Manu ļaužu vārtiem viņu nelaimes dienā, nedz skaties uz viņu ļaunumu viņu posta dienā, nedz izstiep (rokas) pēc viņu mantām viņu bēdu dienā. Nestāvi uz ceļa jūtīm, viņu bēgļus izdeldēt, nedz nodod viņu atlikušos bēdu dienā. Jo Tā Kunga diena ir klāt pār visiem pagāniem. Tā kā tu esi darījis, tāpat tev darīs, tavi darbi atgriezīsies uz tavu galvu. Jo kā jūs esiet dzēruši uz Mana svētā kalna, tā visi pagāni dzers bez mitēšanās, it tiešām tie dzers un plītēs, un būs tā kā tie tur nebūtu bijuši. Bet uz Ciānas kalna būs izglābšana, un tas būs par svētumu, un tie no Jēkaba nama iemantos savas tiesas. Un Jēkaba nams būs uguns, un Jāzepa nams liesma, un Ēsava nams būs par rugājiem, un tie pret tiem iedegsies un tos aprīs, tā ka Ēsava namam neviens neatliks, jo Tas Kungs to ir runājis. Un tie no dienas vidus iemantos Ēsava kalnus, un kas ielejā dzīvo, iemantos Fīlistus, un tie iemantos Efraīma lauku un Samarijas lauku, un Benjamins Gileādu. Un aizvestie no Israēla bērnu kara spēka iemantos to, kas Kanaāniešiem piederēja līdz Sareptai, un aizvestie no Jeruzālemes, kas ir Sefaradā, iemantos pilsētas pret dienvidiem. Un pestītāji celsies uz Ciānas kalna, tiesāt Ēsava kalnus, un valstība piederēs Tam Kungam. Tā Kunga vārds notika uz Jonu, Amitajus dēlu, sacīdams: Celies, ej uz Ninivi, to lielo pilsētu, un sludini pret to, jo viņas bezdievība ir uzkāpusi Manā priekšā. Bet Jona cēlās, bēgt no Tā Kunga vaiga uz Taršišu; un viņš nogāja uz Joppi un tur atrada laivu, kas gāja uz Taršišu, un nodeva maksu un kāpa iekšā, ar tiem braukt uz Taršišu, nost no Tā Kunga vaiga. Bet Tas Kungs lika nākt lielam vējam jūrā, un liela vētra cēlās jūrā, tā ka tā laiva taisījās lūzt. Tad tie laivinieki bijās un kliedza ikviens uz savu dievu un meta tos rīkus, kas laivā bija, jūrā, laivu atvieglināt no tiem. Bet Jona bija nogājis laivas apakšā un gulēja cietā miegā. Tad laivas virsnieks pie viņa nāca un uz viņu sacīja: ko tu guli? Celies, piesauc savu Dievu, varbūt ka Dievs mūs pieminēs, ka mēs neejam bojā. Un tie sacīja cits uz citu: iesim, metīsim lozes, lai zinām, kura dēļ šis ļaunums mums uziet? Un kad tie mesloja, tad Jona tapa iezīmēts. Tad tie uz viņu sacīja: saki mums jel, kādēļ šis ļaunums pār mums nāk? Kāds tavs amats un no kurienes tu nāci? Kura ir tava zeme, un no kuras tautas tu esi? Tad viņš uz tiem sacīja: es esmu Ebrejs un bīstos To Kungu, debes' Dievu, kas jūru un sausumu radījis. Tad tie vīri bijās ar lielu bijāšanu un uz viņu sacīja: kā tu tā esi darījis? Jo tie vīri zināja, ka viņš no Tā Kunga vaiga bēga, jo viņš tiem to bija stāstījis. Un tie uz viņu sacīja: ko lai mēs ar tevi darām, ka jūra mums nostājās? Jo jūra palika arvien briesmīgāka. Un viņš uz tiem sacīja: ņemiet mani un metiet mani jūrā, tad jūra jums nostāsies; jo es zinu, ka šī lielā vētra pār jums nāk manis dēļ. Bet tie vīri airēja un gribēja laivu vest malā, bet tie neiespēja, jo jūra palika arvien briesmīgāka. Tad tie piesauca To Kungu un sacīja: ak Kungs, lai jel mēs neejam bojā šā vīra dvēseles dēļ, un nepielīdzini mums nenoziedzīgas asinis, jo Tu, Kungs, esi darījis, kā Tev bija pa prātam. Un tie ņēma Jonu un viņu iemeta jūrā; tad jūra nostājās no savas kaukšanas. Tad tie vīri bijās To Kungu ar lielu bijāšanu un upurēja Tam Kungam upurus un solīja solījumus. Un Tas Kungs sūtīja lielu zivi, Jonu aprīt, un Jona sabija tās zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis. Un Jona pielūdza To Kungu, savu Dievu, no zivs vēdera Un sacīja: es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš man atbildēja, es kliedzu no elles vēdera, un Tu klausīji manu balsi. Tu mani nometi dziļumā, jūras apakšā, un ūdens mani apstāja, visi Tavi plūdi un Tavi viļņi gāja pār mani pāri. Tad es sacīju: es esmu atmests no Tavām acīm, tomēr es atkal skatīšu Tavu svēto namu. Ūdens mani apstāja līdz pašai dvēselei, dziļumi mani apkampa, meldri apsedza manu galvu. Es nogrimu pie kalnu pamatiem, zeme savas durvis pār mani bija aizdarījusi mūžīgi, bet Tu manu dzīvību esi izvedis no posta, Kungs, mans Dievs. Kad mana dvēsele iekš manis izmisa, tad es pieminēju To Kungu, un mana lūgšana nāca pie Tevis Tavā svētā namā. Kas turas pie viltīgas nelietības tie zaudē savu žēlastību. Bet es Tev upurēšu ar pateicības balsi; ko esmu solījis, to es maksāšu. Pie Tā Kunga ir pestīšana. Un Tas Kungs runāja uz to zivi, un tā izvēma Jonu malā. Un Tā Kunga vārds notika otru reizi uz Jonu sacīdams: Celies, ej uz Ninivi, to lielo pilsētu, un sludini pret viņu to sludināšanu, ko Es tev sacīšu. Tad Jona cēlās un gāja uz Ninivi pēc Tā Kunga vārda. Bet Ninive bija liela Dieva pilsēta treju dienu gājumu. Un Jona sāka pilsētā iet vienas dienas gājumu un sludināja un sacīja: vēl četrdesmit dienas, tad Ninive taps apgāzta. Tad Ninives ļaudis ticēja uz Dievu un izsauca gavēni un apģērbās ar maisiem, gan lieli, gan mazi. Un kad tas vārds Ninives ķēniņa priekšā nāca, tad viņš cēlās no sava goda krēsla un nolika savas ķēniņa drēbes no sevis un apvilka maisu un apsēdās pelnos. Un viņš lika izsaukt un sludināt Ninivē ķēniņa un viņa lielkungu pavēli: lai ne cilvēks, ne lops, ne vērsis, ne avs nekā nebauda, lai neiet ganos un nedzer ūdeni. Bet cilvēki un lopi lai sedzās ar maisiem un Dievu gauži piesauc, un lai tie atgriežas ikviens no sava ļaunā ceļa un no tā varas darba, kas viņu rokās. Varbūt ka Dievs atgriezīsies, un Viņam būs žēl un atkāpsies no Savas dusmības karstuma, ka mēs neejam bojā. Un Dievs redzēja viņu darbus, ka tie atgriezās no sava niknā ceļa, un Dievam palika žēl viss tas ļaunums, ko Viņš bija runājis, tiem darīt, un to nedarīja. Tas rieba Jonam ar gaužu riebšanu, un viņa dusmība iedegās. Un viņš pielūdza To Kungu un sacīja: ak Kungs, vai es tā nesacīju, kad es vēl biju savā zemē? Tāpēc es papriekš steidzos bēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un žēlsirdīgs Dievs, lēnprātīgs un no lielas žēlastības, kam paliek žēl par to ļaunumu. Tad nu, Kungs, ņem manu dvēseli no manis, jo man ir labāk mirt nekā dzīvot. Bet Tas Kungs sacīja: vai tu gan dusmo pareizi? Un Jona izgāja no pilsētas un apsēdās pret rīta pusi no pilsētas un tur sev taisīja būdiņu un apsēdās tur pavēnī, tiekams redzētu, kas ar to pilsētu būs. Tad Dievs Tas Kungs deva rīcinus stādu; tas uzauga pār Jonu, lai viņam būtu ēna pār galvu un lai viņu atsvabinātu no viņa ļaunuma; un Jona priecājās par to rīcinus stādu ar lielu prieku. Bet Dievs deva tārpu otrā dienā, kad saule uzlēca, tas dūra to rīcinus stādu, ka tas nokalta. Un kad saule uzlēca, tad Dievs deva sausu rīta vēju, un saule spieda Jonam uz galvu, ka tas kļuva gurdens, un viņš savai dvēselei vēlēja mirt un sacīja: labāk man būtu mirt nekā dzīvot. Tad Dievs sacīja uz Jonu: vai tev šķiet, ka tu pareizi dusmo par to rīcinus stādu? Un viņš sacīja: gan pareizi es dusmoju līdz pat nāvei. Bet Tas Kungs sacīja: tev ir žēl tā rīcinus stāda, pie kā tu neesi ne strādājis ne to audzinājis, kas vienā naktī cēlies un vienā naktī nozudis. Un Man nebija žēlot to lielo pilsētu Ninivi, kur iekšā daudz vairāk nekā simts un divdesmit tūkstoši cilvēku, kas nezin izšķirt labo no kreisās rokas, un daudz lopu? Šis ir Tā Kunga vārds, kas noticis uz Mihu, to Marešieti, Jotama, Ahaza, Hizkijas, Jūda ķēniņu, dienās, ko viņš redzējis par Samariju un Jeruzālemi. Klausāties, tautas visas, ņem vērā, zeme un viss, kas tur iekšā, jo Tas Kungs Dievs pret jums būs liecinieks, Tas Kungs no Sava svētā nama. Jo redzi, Tas Kungs iziet no Savas vietas, Viņš nolaižas un stāv uz zemes augstumiem, Un kalni apakš Viņa izkūst, un ielejas izšķīst kā vasks ugunī, kā ūdens, kas gāžas uz leju. Šo visu Viņš darīs Jēkaba nozieguma dēļ un Israēla bērnu grēku dēļ. Bet kur ir Jēkaba noziegums? Vai ne Samarijā? Un kur ir Jūda elku altāri? Vai ne Jeruzālemē? Tāpēc Es Samariju darīšu par akmeņu kopu laukā, par vīna dārzu, un Es viņas akmeņus nogāzīšu ielejā un atklāšu viņas pamatus. Un visi viņas dievekļi taps sadauzīti, un visas viņas mauku dāvanas taps sadedzinātas ar uguni, un visus viņas elkadievus Es darīšu par tuksnesi; jo tie ir sakrāti no mauku algas, un paliks atkal par mauku algu. Par to man jābēdājas un jāraud, es iešu aplaupīts un kails, es sākšu kaukt kā šakāļi un gaust kā jauni strausi. Jo viņas mocības ir nāvīgas, jo tās ir nākušas līdz Jūdam, un stiepjas līdz manu ļaužu vārtiem, līdz Jeruzālemei. Nesludiniet to Gatā, neraudiet tik gauži, vārtaties pīšļos pīšļu namā, Aizej Šafīras iedzīvotāja, bezkaunīgi atsegta! Caānanas iedzīvotāja neiziet; žēlošana BetHezelē nestājās; Jo Marotas iedzīvotāja noskumst par to (zudušo) labumu, ka ļaunums no Tā Kunga ir nācis līdz Jeruzālemes vārtiem. Jūdz zirgus ratos, Lakisas iedzīvotāja; še ir grēku iesākums Ciānas meitai, ka iekš tevis Israēla noziegumi ir atrasti. Tādēļ sūti dāvanas uz Gatas Marešeti. Aksibas nami Israēla ķēniņiem paliks par meliem. Es tev vēl reiz atvedīšu mantinieku, Marešas iedzīvotāja; uz Adulamu aizies Israēla gods. Nodzeni sev galvu pliku savu mīļo bērnu dēļ, dari savu kailo galvu platu kā ērglim, tāpēc ka tie no tevis ir aizvesti. Ak vai, tiem, kas domā netaisnību un sataisa ļaunumu uz savām cisām; rīta gaismā tie to izdara, jo viņu roka to iespēj. Un tie iekāro tīrumus un tos laupa, un namus, un tos paņem; tā tie dara varas darbu pie vīra un viņa nama, pie cilvēka un viņa mantas. Tādēļ Tas Kungs tā saka: redzi, Es domāju ļaunumu pret šo cilti, no tā jūs savus kaklus neizvilksiet un nestaigāsiet tik grezni; jo laiks ir ļauns. Tai dienā cels sakāmu vārdu par jums un gauži žēlosies: “tas noticis”, sacīs: “mēs pavisam postīti! Manu ļaužu mantojums top mainīts; kā Viņš man to atrauj! Atkāpējiem Viņš izdala mūsu tīrumus.” Tāpēc tev nebūs neviena, kas tev zemi mēros un dalīs Tā Kunga draudzē. “Nesludiniet!” Tā tie sludina. Ja tiem nesludinās, tad negods nezudīs. Tu, ko sauc par Jēkaba namu, vai tad Tas Kungs nepacietīgs? Vai tādi ir viņa darbi? Vai Mani vārdi nav laipnīgi tam, kas staigā, kā piederās? Bet nesen Mani ļaudis cēlās kā ienaidnieki; jūs laupāt no apģērba mēteli tiem, kas mierīgi iet garām un nemeklē kara. Jūs izdzenāt Manu ļaužu sievas no viņu skaistiem namiem, jūs atņemat viņu bērniņiem Manu glītumu mūžam. Ceļaties un ejat projām, jo šī zeme jums nebūs par dusu tās nešķīstības dēļ, kas pavisam maitāt samaitā. Ja es būtu tāds vīrs, kas pēc vēja un viltības grābstās un melotu, ja es tev sludinātu par vīnu un dzērienu, tad es būtu pravietis priekš šiem ļaudīm. Pulcināt Es tevi sapulcināšu, Jēkab, lasīt Es salasīšu kopā Israēla atlikušos, Es tos kā avis likšu stiprā kūtī, kā ganāmu pulku viņu laidaros, - tur no cilvēkiem rībēs. Lauzējs staigās viņu priekšā, tie lauzīsies iekšā un ieies pa vārtiem un atkal izies tur ārā, un viņu ķēniņš tiem ies priekšā, un Tas Kungs būs viņu vadonis. Un es sacīju: “Klausāties jel, Jēkaba virsnieki un Israēla nama valdnieki: Vai jums nepiekrīt tiesu zināt? Jūs ienīstat labu un mīļojat ļaunu, jūs tiem noplēšat ādu un gaļu no viņu kauliem. Tiešām tie ir, kas ēd Manu ļaužu gaļu un tiem nodīrā ādu un satriec viņu kaulus un pa gabaliem saliek tā kā podā un kā gaļu katlā.” Tad tie brēks uz To Kungu, bet Viņš tos nepaklausīs, Viņš tanī laikā Savu vaigu no viņiem apslēps, tā kā viņu darbi bijuši ļauni. Tā saka Tas Kungs pret praviešiem, kas Manus ļaudis maldina, kas izsauc mieru, kad viņu zobiem ir ko kost; bet kas viņiem nekā nedod mutē, pret to viņi sludina karu: “Nakts pār jums metīsies parādīšanu vietā, un tumsa būs pār jums zīlēšanas vietā, un saule noies pār šiem praviešiem, un diena taps melna pār viņiem. Un pareģi taps kaunā, un zīlnieki nosarks, un tiem visiem būs aptīt savu muti, jo Dieva atbildes nebūs.” Bet es esmu pilns spēka no Tā Kunga Gara un pilns tiesas un sirds drošības, pasludināt Jēkabam viņa pārkāpumu un Israēlim viņa grēkus. Klausiet jel šo, Jēkaba nama virsnieki un Israēla nama valdnieki, kam taisnība ir riebīga un kas pārgrozāt visu patiesību, Un uztaisāt Ciānu ar asinīm un Jeruzālemi ar netaisnību. Viņas virsnieki tiesā par dāvanām, un viņas priesteri māca par algu, un viņas pravieši zīlē par naudu, tomēr tie paļaujas uz To Kungu un saka: “Vai Tas Kungs nav mūsu vidū? Mums ļaunums neuzies.” Tāpēc jūsu dēļ Ciāna taps arta kā tīrums, un Jeruzāleme paliks par akmeņu kopu un šī nama kalns par meža kalnu. Un notiks pastarā laikā, tad Tā Kunga nama kalns stāvēs pāri pār visiem kalniem un būs paaugstināts pār pakalniem. Un tautas tur plūdīs un daudz pagāni tur noies un sacīs: “Nāciet, ejam augšā uz Tā Kunga kalnu un uz Jēkaba Dieva namu, ka Viņš mums māca Savus ceļus, un mēs staigājam Viņa takās”, jo no Ciānas izies mācība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes. Un Viņš tiesās lielas tautas un sodīs varenus pagānus it tālu, un tie pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par dārznieka nažiem, tauta pret tautu nepacels zobenu un vairs nemācīsies karot, Bet tie sēdēs ikviens apakš sava vīna koka un apakš sava vīģes koka, un nebūs neviena, kas tos iztrūcinās, jo Tā Kunga Cebaot mute to runājusi. Jo visas tautas staigā ikviena sava dieva vārdā, bet mēs staigāsim Tā Kunga, sava Dieva, vārdā mūžīgi mūžam. “Tai dienā,” saka Tas Kungs, “Es sapulcināšu, kas klibo, un salasīšu, kas aizdzīts, un ko Es biju mocījis, Un Es darīšu, ka klibajam būs atlikums un ka aizdzītais paliks par varenu tautu, un Tas Kungs būs ķēniņš pār tiem Ciānas kalnā no šā laika un mūžīgi mūžam. Un tu ganības torni, Ciānas meitas stiprums, pie tevis nāks un tev tiks tā pirmā valdība, Jeruzālemes meitas valstība.” Nu tad, kāpēc tu brēc ar tādu brēkšanu? Vai tev nav ķēniņa? Vai tavs padoma devējs gājis bojā, ka tevi sāpes sagrābušas, kā dzemdētāju? Ciet jel un vaidi, Ciānas meita, kā dzemdētāja. Jo nu tu gan iziesi no pilsētas ārā un dzīvosi laukā un iesi uz Bābeli, bet tur tu tapsi izglābta, tur tevi Tas Kungs izpestīs no tavu ienaidnieku rokas. Nu gan daudz pagānu pret tevi sapulcināti un saka: lai viņa top sagānīta, lai mūsu acis (prieku) redz pie Ciānas. Bet tie nezin Tā Kunga domas un nesaprot Viņa padomu, ka Viņš tos sakrājis kā kūlīšus piedarbā. Celies un kul, Ciānas meita, jo Es tavu ragu darīšu par dzelzi un tavus nagus par varu, un tu sakulsi daudz tautas; tad es Tam Kungam nosvētīšu, ko viņi laupījuši, un viņu padomu visas pasaules Valdītājam. Nu tad pulcējies, pulku meita; viņi pret mums apmetīsies. Tie ar rīksti sitīs Israēla soģi vaigā. Un tu Bētleme Efrata, jebšu tu esi maza starp tūkstošiem no Jūda, no tevis Man izies (Tas), kas būs Valdnieks iekš Israēla, un kura iziešana ir no iesākuma, no mūžīgām dienām. Tādēļ Viņš tos nodos līdz tam laikam, kur dzemdētāja dzemdēs. Tad viņa atlikušie brāļi atgriezīsies pie Israēla bērniem. Un Viņš stāvēs un ganīs Tā Kunga spēkā, ar Tā Kunga, sava Dieva, vārda augstību. Un tie dzīvos, jo nu Viņš taps liels līdz pasaules galiem. Un šis būs miers. Kad Asurs nāks mūsu zemē un ieies mūsu pilīs, tad mēs pret to iecelsim septiņus ganus un astoņus cilvēku virsniekus. Tie noganīs Asura zemi ar zobenu un Nimroda zemi viņas vārtos. Tā Viņš mūs izglābs no Asura, kad tas nāks mūsu zemē, un kad ieies mūsu robežās. Un Jēkaba atlikums būs daudz tautu starpā kā rasa no Tā Kunga, kā lietus lāses uz zāles, kas negaida uz nevienu nedz cerē uz cilvēka bērnu. Tiešām, Jēkaba atlikums būs pagānu starpā, daudz tautu vidū, kā lauva starp meža zvēriem, kā jauns lauva starp avju ganāmiem pulkiem, kas ielauzies samin un saplosa, un nav glābēja. Tava roka būs paaugstināta pār taviem pretiniekiem, un visi tavi ienaidnieki taps izdeldēti. “Un notiks tai dienā”, saka Tas Kungs, “ka Es izdeldēšu tavus zirgus no tava vidus un iznīcināšu tavus ratus. Un Es izdeldēšu tavas zemes pilsētas un nolauzīšu visas tavas stiprās vietas. Un Es izdeldēšu buršanu no tavas rokas, ka zīlnieki pie tevis vairs nebūs. Un Es izdeldēšu tavus dievekļus un tavus elkudievu stabus no tava vidus, un tu nemetīsies zemē priekš savu roku darba. Es izraušu tavas ašeras no tava vidus un iznīcināšu tavas pilsētas. Un Es atriebšos ar dusmību un bardzību pie pagāniem, kas neklausa.” Klausāties jel, ko Tas Kungs saka: “Celies, tiesājies ar kalniem, un pakalni lai dzird tavu balsi.” Klausāties, kalni, Tā Kunga tiesāšanos un jūs stiprie zemes pamati, jo Tam Kungam ir tiesas lieta ar Saviem ļaudīm, un Viņš grib tiesāties ar Israēli. “Ak Mana tauta, ko Es tev esmu darījis? Ar ko Es tevi esmu apgrūtinājis? Atbildi Man! Gan Es tevi esmu izvedis no Ēģiptes zemes un tevi izpestījis no vergu nama un tavā priekšā sūtījis Mozu un Āronu un Mirjamu. Mana tauta, piemini jel, ko Balaks, Moaba ķēniņš, izdomāja, un ko Bileāms, Beora dēls, viņam atbildēja, no Sitimas līdz Gilgalai, lai tu atzīsti Tā Kunga taisnību.” Ar ko es iešu pretī Tam Kungam? Kā zemošos tā augstā Dieva priekšā? Vai iešu Viņam pretī ar dedzināmiem upuriem, ar gada veciem teļiem. Vai Tam Kungam būtu labs prāts pie tūkstošiem auniem? Vai pie desmit tūkstošām eļļas upēm? Vai došu savu pirmdzimto par savu noziegumu, savas miesas augli par savas dvēseles grēkiem? Viņš tev, cilvēks, darījis zināmu, kas labs, un ko Tas Kungs no tevis prasa: tikai taisnību darīt, žēlastību mīlēt un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā. Tā Kunga balss sauc pilsētai un gudrība ir Tavu Vārdu bīties: “Klausies cilts un Kas to ir saaicinājis. Vai bezdievīga namā vēl paliek netaisnas mantas un tā sasodītā mazā ēfa? Vai nenoziedzīgs būšu pie bezdievīga svara un pie maisa ar viltīgiem svara akmeņiem? Viņas bagātie piepildās ar varas darbu, un viņas iedzīvotāji runā melus, un viņu mēle ir viltīga viņu mutē! Tādēļ arī Es tevi ievainošu, un tevi sitīšu un postīšu tavu grēku dēļ. Tu ēdīsi, bet nepieēdīsies, un tavs vēders būs tukšs; un ko tu nesīsi, to tu neaiznesīsi, un ko tu aiznesīsi, to es nodošu zobenam. Tu sēsi, bet nepļausi, tu mīsi eļļas ogas, bet ar eļļu nesvaidīsies, un jaunu vīnu (darināsi), bet vīna nedzersi. Jo tur cienī Omrija ieradumu un visus Ahaba nama darbus, un jūs staigājat viņu padomos. Tādēļ Es tevi nodošu par postu un viņas iedzīvotājus par apsmieklu, un jūs nesīsiet Manu ļaužu negodu.” Ak vai, man, jo es esmu, kā kad koku augļi sakrāti, kā kad vīna ogas otru reiz nolasītas; neviena ķekara ko ēst, nevienas agrīnās vīģes, kas manai dvēselei gribās. Dievbijīgie iznīkuši no zemes, un taisna nav cilvēku vidū; tie visnotaļ glūn uz asinīm, cits citam tie met tīklus. Abām rokām tie dara ļaunu cik spēdami; valdnieks prasa un soģis tiesā par maksu, un lielskungs izrunā savas sirds kārību, un tā tie to sapin. Tas labākais no tiem ir kā ērkšķis, un tas taisnākais kā ērkšķu krūms. Tavu sargu diena, tava piemeklēšana nāk - tad tie būs izmisuši. Neticat tuvākam un nepaļaujaties uz draugu; pasargi savas mutes durvis priekš tās, kas guļ tavā klēpī. Jo dēls nicina tēvu, meita ceļas pret savu māti, vedekla pret savu vīra māti, cilvēka ienaidnieki ir viņa paša mājas ļaudis. Bet es cerēšu uz To Kungu, es gaidīšu uz Dievu, savu Pestītāju; mans Dievs mani paklausīs. Nepriecājies, mana ienaidniece! Kad es esmu kritis, es atkal celšos; kad es sēžu tumsā, tad Tas Kungs ir mana gaisma. Es nesīšu Tā Kunga dusmību, jo es pret Viņu esmu grēkojis, tiekams Viņš iztiesās manu tiesas lietu un man nesīs tiesu. Viņš mani vedīs gaismā, es redzēšu ar prieku Viņa taisnību. Un mana ienaidniece to redzēs un taps apsegta ar kaunu, - kas uz mani saka: kur ir Tas Kungs, tavs Dievs? Manas acis redzēs, ka viņu samīs kā dubļus ielā. Nāks diena, tad tavi mūri taps uzcelti, tanī dienā robeža tālu sniegsies. Tanī dienā pie tevis nāks no Asura un Ēģiptes pilsētām, un no Ēģiptes līdz lielupei, un no vienas jūras līdz otrai un no viena kalna līdz otram. Bet zeme taps postā savu iedzīvotāju dēļ, viņu darba augļu dēļ. Tu tad gani Savus ļaudis ar Savu zizli, Savas mantības ganāmo pulku, kas savrup dzīvo Karmeļa mežā; lai tie gana pa Basanu un Gileādu tā kā vecos laikos. Es tiem likšu brīnumus redzēt, kā tanīs dienās, kad jūs izgājāt no Ēģiptes zemes. Pagāni to redzēs un taps kaunā ar visu savu varu, tie roku liks uz muti, viņu ausis taps kurlas. Tie laizīs pīšļus kā čūska, kā zemes tārpi tie trīcēs savās pilīs, tie bīsies To Kungu, mūsu Dievu, un baiļosies no Tevis. Kur ir tāds Dievs kā Tu? Kas piedod noziegumu un pamet pārkāpumu Savas mantības atlikušiem; Viņš nepatur Savu dusmību mūžīgi, jo Viņam ir labs prāts žēlot. Viņš atkal par mums apžēlosies, Viņš deldēs mūsu noziegumus. Tiešām, Tu visus viņu grēkus metīsi jūras dziļumos. Jēkabam Tu parādīsi uzticību, Ābrahāmam žēlastību, ko mūsu tēviem esi zvērējis no vecām dienām. Spriedums par Ninivi. Nakuma, tā Elkošieša, parādīšanas grāmata. Bargs Dievs un atriebējs ir Tas Kungs, Tas Kungs ir atriebējs un ļoti bargs, Tas Kungs ir atriebējs Saviem pretiniekiem, un atmaksā Saviem ienaidniekiem. Tas Kungs ir lēnprātīgs un liels spēkā, bet nepamet nesodītu; Tā Kunga ceļš ir viesulī un vētrā, un padebesī ir Viņa kāju pīšļi, Viņš rāj jūru, un tā izsīkst, Viņš izžāvē visas upes; Basana un Karmels vīst, arī Libānus zaļums nokalst. Kalni Viņa priekšā dreb, un pakalni izkūst, zeme trīc Viņa priekšā un pasaule un visi, kas tur dzīvo. Kas pastāvēs priekš Viņa dusmības, un kas pacelsies Viņa bardzības karstumā? Viņa dusmība ir izgāzta kā uguns, un akmens kalni no Viņa top sašķelti. Tas Kungs ir labs, patvērums bēdu dienā, Viņš pazīst tos, kas uz Viņu paļaujas. Bet ar lielu lieliem plūdiem Viņš iznīcinās viņas vietu, un tumsa vajās Viņa ienaidniekus. Ko jūs domājat pret To Kungu? Viņš darīs galu; bēdas divreiz necelsies. Jo lai tie ir sapinušies kā ērkšķi un pilni kā mucas, tie taps pavisam aprīti kā sausi rugāji. No tevis ir izgājis, kas ļaunu domā pret To Kungu, nesās ar negantu padomu. Tā saka Tas Kungs: jebšu tiem labi izdodas, un jebšu viņu ir daudz, taču tie taps nocirsti un būs pagalam. Es tevi gan esmu spaidījis, bet Es tevi vairs nespaidīšu. Bet nu Es viņa jūgu no tevis salauzīšu un saraušu tavas saites, Bet pret tevi Tas Kungs ir pavēlējis, ka no tava vārda vairs nebūs dzimums; no tava dieva nama Es izdeldēšu grieztas un lietas bildes; Es tev rakšu tavu kapu, jo tu esi viegls atrasts. Redzi, uz kalniem prieka vēstnešu kājas, kas mieru sludina; svētī savus svētkus, ak Jūda, maksā savus solījumus; jo tas negantais pie tevis vairs nenāks, viņš ir pavisam izdeldēts. Postītājs ceļas pret tevi, - sargi pili, lūko uz ceļu, stiprini gurnus un centies spēcīgi! Jo Tas Kungs atkal uzceļ Jēkaba godību, tā kā Israēla godību, jo laupītāji tos aplaupījuši un maitājuši viņu vīna stīgas. Viņa varoņu priekšturamās bruņas ir sarkanas, viņa kara ļaudis purpurā ģērbušies, rati spīd kā uguns liesmas tai dienā, kad viņš apbruņojās, un šķēpi top cilāti. Rati rīb uz ielām, tie skraida gatvēs, viņu izskats ir kā uguns lāpas, tie laistās kā zibeņi. Viņš piemin savus varenos, tie klūp savā ceļā, tie steidzās uz mūriem un sataisa patvērumu. Upju vārti ir atdarīti, un pils iet bojā. Un ķēniņiene krīt kaunā un top aizvesta, un viņas kalpotājas vaid kā baloži un sit pie savām krūtīm. Jo Ninive bija kā ūdeņu ezers no tā laika, kad tā cēlusies. Bet tie bēg. Stāvat, stāvat! Bet neviens neskatās atpakaļ. Laupāt sudrabu, laupāt zeltu, jo tur mantas bez gala un visādu dārgumu papilnam. Posts un postaža un tuksnesis, sirds izkūst, ceļi dreb, un visi gurni gurst, un visi viņu vaigi nobāl. Kur nu ir lauvu dzīvoklis un jauno lauvu ganība, kur lauva, lauvu māte ar lauvu bērniem staigāja, un nebija, kas tos iztraucēja? Bet lauva laupīja gan priekš saviem bērniem un žņaudza priekš lauvu mātēm, savas alas viņš pildīja ar laupījumu un savus dzīvokļus ar to, ko saplosīja. Redzi, Es celšos pret tevi, saka Tas Kungs Cebaot; un sadedzināšu dūmos viņas ratus un zobens aprīs tavus lauvu bērnus, un Es izdeldēšu tavu laupījumu no zemes, un tavu vēstnešu balsi vairs nedzirdēs. Ak vai, tai asins pilsētai, kas visa pilna melu un varas darbu; laupīšana tur nemitās. Klau, pātagas plīkšķ, riteņi rīb, zirgi skraida un rati rūc! Jātnieki jāj, zobeni zib, šķēpi spīd! Bez skaita nokauto, pulkiem mirušo, bez gala līķu, ka krīt pār līķiem. Viss tas notiks caur daiļās maukas, gudrās burves, lielo maucību, kas ar savu maukošanu tautas apmānījusi un ciltis ar savu buršanu. Redzi, Es esmu pret tevi, saka Tas Kungs Cebaot, un Es atsegšu tavas (drēbju) vīles tavā priekšā, un rādīšu pagāniem tavu plikumu un valstīm tavu kaunu. Es metīšu uz tevi gānekļus un tevi sagānīšu un likšu tevi par biedēkli, Ka visi, kas tevi redz, no tevis bēgs un sacīs: Ninive ir postīta! Kam tās būs žēl? Kur man tev meklēt iepriecinātājus? Vai tu esi labāka nekā NoAmona, kas sēdēja pie upēm, kam visapkārt bija ūdeņi, kam jūra bija par stiprumu un jūra par mūri? Etiopiešu zeme bija viņas stiprums un Ēģipte bez gala, Puts un Libija tev bija par palīgu. Viņa arīdzan ir aizvesta un gājusi cietumā, arī viņas bērni ir nokauti visu ielu stūros, un par viņas goda vīriem meta meslus, un visus viņas lielkungus slēdza ķēdēs. Tāpat tev būs piedzerties un krist tumsā un meklēt patvērumu no saviem ienaidniekiem. Visas tavas stiprās pilis ir kā vīģes koki ar pirmiem augļiem; kad tos krata, tad tie krīt mutē ēdējam. Redzi, tavi ļaudis tavā vidū ir bābas, tavas zemes vārti atveras taviem ienaidniekiem, uguns aprij tavus aizšaujamos. Smelies ūdeni, jo tu tapsi apsēsta, stiprini savas pilis, ej uz ķieģeļu cepli un min mālus, taisi stiprus ķieģeļus. Uguns tevi aprīs, zobens tevi izdeldēs, viņš tevi norīs kā vaboli; vairojies kā vaboles, vairojies kā siseņi. Tev ir vairāk tirgotāju nekā debess zvaigznes; vaboles izpleš spārnus un aizskrien. Tavi cienīgie ir kā siseņi, un tavi virsnieki kā vaboles, kas apmetās pie sētām dzestrā laikā, bet kad saule uzlec, tad tie aizskrien, tā ka viņu vietu nezin, kur tie ir. Tavi gani, ak Asīrijas ķēniņ, guļ, tavi cienīgie dus, tavi ļaudis izklīduši pa kalniem, un neviens tos nesapulcina. Tavai vainai nav dziedināšanas, tava kaite ir nāvīga; visi, kas par tevi dzird, sasit rokas par tevi. Jo kam tavs niknums nav uzgājis bez mitēšanās? Spriedums, ko pravietis Habakuks redzējis. Cik ilgi, ak Kungs, es kliegšu un Tu nedzirdi? Cik ilgi es Tevi piesaukšu par varas darbu, un Tu neizglābi? Kāpēc Tu man lieci redzēt netaisnību un skaties uz varas darbu? Jo posts un varas darbs ir manā priekšā, un ķildas rodas un bāršanās ceļas. Tāpēc bauslība paliek bez spēka un tiesa nekad nenāk gaismā, jo bezdievīgie apstāj taisno, tādēļ tiesa tiek pārgrozīta. Skatāties uz tautām un ņemat vērā un brīnīdamies brīnaties, jo Es daru darbu jūsu dienās, ko jūs neticēsiet, kad to stāstīs. Jo redzi, Es atvedīšu Kaldejus, rūgtu un čaklu tautu, kas izplētīsies pār zemi un iemantos mājas vietas, kas viņai nepieder. Šī ir briesmīga un bijājama (tauta), viņas tiesa un augstība iziet no viņas pašas. Jo viņas zirgi ir čaklāki nekā leopardi un žiglāki nekā vilki vakarā. Un viņas jātnieki skraida, viņas jātnieki nāk no tālienes un atskrien kā ērglis, kas steidzās uz barību. Tie visi nāk uz varas darbu; kurp tie savu vaigu griež, tur tie laužās cauri kā rīta vējš un sagrābj cietumniekus kā smiltis. Un viņš apmēda ķēniņus, un valdnieki tam par apsmieklu, viņš apsmej visas stiprās pilis un saber pīšļus un tās uzņem. Tad viņš griežas kā vējš un aizskrien un noziedzās, turēdams savu spēku par savu dievu. Vai Tu neesi no iesākuma Tas Kungs, mans Dievs, mans Svētais? Mēs nemirsim. Tu, Kungs, viņu esi iecēlis par sodību, un viņu apstiprinājis, Tu akmens kalns, par pārmācību. Tavas acis ir šķīstas, ka nevar ieredzēt ļaunumu, un grūtumu Tu nevari uzlūkot. Kāpēc Tu gribi skatīties uz atkāpējiem un klusu ciest, kad bezdievīgais to aprij, kas taisnāks nekā viņš? Un kāpēc Tu cilvēkus gribi darīt kā zivis jūrā, kā līdējus tārpus, kam valdnieka nav? Viņš visus izvelk ar makšķeri, viņš tos sakrāj savā tīklā, un tos sapulcina savos valgos, tāpēc viņš priecājās un līksmojās. Tādēļ viņš upurē savam tīklam un kvēpina saviem valgiem, jo caur tiem viņa tiesa ir palikusi tauka un viņa barība garda. Vai viņš tad tāpēc iztukšos savu tīklu? Vai viņš arvien tautas apkaus bez žēlastības? Es stāvu savā sadzē un kāpju tornī un skatos, lai redzu, ko Viņš man sacīs, un ko man būs atbildēt uz manu pārmācīšanu. Un Tas Kungs man atbildēja un sacīja: raksti to parādīšanu un uzraksti to uz galdiem, ka to var viegli lasīt. Tai parādīšanai ir savs noliktais laiks un tā steidzās uz galu un nevils; jebšu tā gan kavējās, tomēr gaidi, jo tā nāktin nāks un nepaliks nepiepildīta. Redzi, dvēsele viņam ir pārgalvīga un netaisna, bet taisnais dzīvos caur savu ticību. Un turklāt kā viltīgs vīns ir lepns vīrs; tas nepastāv; tas atpleš savu dvēseli platu kā elli, un kā nāve tas nav pieēdināms; tas rauj pie sevis visas tautas un sakrāj pie sevis visus ļaudis. Vai tad šie visi par to neuzņems sakāmu vārdu un mīklu un dziesmas par to? Un tie sacīs: Ak vai, tam, kas savu padomu vairo ar svešu mantu, - cik ilgi tas būs? Un uzkrauj sev smagus parādus. Vai tad nejauši necelsies tavi parādu dzinēji un neuzmodīsies tavi spaidītāji? Un tu viņiem tapsi par laupījumu. Tāpēc ka tu daudz tautas esi aplaupījis, tad visas atlikušās tautas tevi aplaupīs, cilvēku asiņu dēļ un tā varas darba dēļ pie zemes, pie pilsētām un pie visiem viņu iedzīvotājiem. Ak vai, tam, kas netaisnu mantu krāj savam namam, ka savu ligzdu taisa augstā vietā, lai no ļaunuma izglābjās. Kauna lietu tu esi izdomājis savam namam, izdeldēdams daudz ļaužu; tā tu esi grēkojis pret savu dvēseli. Jo akmens mūrī brēks un baļķis griestos viņam atbildēs. Ak vai, tam, kas pilsētas uzceļ ar asinīm un kas pilis uztaisa ar netaisnību! Redzi, vai tas nav no Tā Kunga Cebaot, ka ļaudis strādā priekš uguns un tautas darbojās velti? Jo zeme taps piepildīta ar Tā Kunga godības atzīšanu, kā ūdens apklāj jūras dziļumus. Ak vai, tam, kas savu tuvāko dzirdina, tev, kas savu žulti piejaukdams, un viņu piedzirdina, ka var redzēt viņa plikumu! Tu esi pieēdināts ar kaunu, ne ar godu. Dzer tu arīdzan un atklāji priekšādu! Tā Kunga labās rokas biķeris griezīsies pie tevis un negods nāks pār tavu godību. Jo tas varas darbs pie Libānus tevi apklās, un tā zvēru izskaušana, ar ko tu tos iztraucējis, to cilvēku asiņu dēļ un tā varas darba dēļ pie zemes, pie pilsētām un pie visiem viņu iedzīvotājiem. Ko tad palīdzēs tēls, ka griezējs to izgriezis, un lieta bilde un melu mācītājs, un ka tēlotājs paļaujas uz savu tēlu un taisa mēmus dievekļus? Ak vai, tam, kas uz koku saka: uzmosties! - un uz mēmo akmeni: celies! Vai tas varētu mācīt? Redzi, tas ir aplikts ar zeltu un sudrabu, bet dvašas iekš viņa nav. Bet Tas Kungs ir Savā svētā namā; ciet klusu Viņa priekšā, visa pasaule! Pravieša Habakuka lūgšana, pēc augstas dziesmas dziedama: Kungs, kad es dzirdēju Tavu slavu, tad es izbijos. Kungs, tas ir Tavs darbs, izdari to gadiem ritot, gadiem ritot dari to zināmu. Dusmībā piemini žēlastību. Dievs nāk no Temana un Svētais no Pārana kalniem. (Sela.). Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna Viņa slavas. Un spožums atspīd kā (saules) gaisma un stari Viņam abās pusēs, un tur Viņa spēks slēpjās. Viņa priekšā iet mēris, un sērga uz viņa pēdām. Viņš stāv un satrīcina zemi, Viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; Viņš staigā mūžības ceļus. Es redzēju Kušana ļaužu teltis postā un Midiāniešu dzīvokļus drebam. Vai Tu par upēm esi apskaities, ak Kungs, vai Tev dusmas par ūdeņiem, vai Tev bardzība par jūru, ka Tu brauci ar Saviem zirgiem uz Saviem glābšanas ratiem? Tavs stops izvilkts spīd, rīkste, vārdos zvērēta (Sela.). Zemi Tu skaldi upēs. Kalni Tevi ierauga, un tiem paliek bail, ūdens plūdi plūst, dziļums kauc, un augsti paceļ savas rokas. Saule un mēness paliek stāvot savā mājoklī, Tavām bultām šaujoties un spīdot, Taviem šķēpiem spīdot un zibot. Dusmībā Tu samini zemi, bardzībā Tu sadragā tautas. Tu izej, glābt Savus ļaudis, glābt Savu svaidīto, Tu satrieci bezdievīgā nama galvu, atsegdams pamatu līdz pat kaklam. (Sela.) Ar viņa paša šķēpiem Tu satrieci viņa karavīru galvu, kas kā vētra nāk, mani izkaisīt, kam prieks, nabagu aprīt slepenībā. Tu jāji ar saviem zirgiem pa jūru, pa varenu ūdeņu plūdiem. Kad es to dzirdēju, tad manas iekšas trīcēja, no tās balss drebēja manas lūpas; puveši nāk manos kaulos, es trīcu savā vietā, kaut es varētu dusēt bēdu dienā, kad Viņš uz augšu celsies pret ļaudīm tos izdeldēt. Ja vīģes koks nezaļos, un augļu nebūs vīna kokam; eļļas koka augums nepiepilda cerības, un tīrumi nenes barību, avis izzudušas no ganībām un vērsis nav laidaros. Bet tomēr es priecāšos iekš Tā Kunga, es līksmošos iekš Dieva, sava Pestītāja. Tas Kungs Dievs ir mans stiprums, viņš dara man kājas kā stirnām un mani vedīs manos augstumos. - Dziedātāju vadonim uz manām koklēm. Tā Kunga vārds, kas notika Josijas, Amona dēla, Jūda ķēniņa, dienās uz Cefaniju, Kuzus dēlu; tas bija Ģedalijas, tas Amarijas, tas Hizkijas dēls. Rautin Es aizraušu visu no zemes virsas, saka Tas Kungs. Es aizraušu cilvēkus un lopus, Es aizraušu putnus apakš debess un zivis jūrā un apgrēcības līdz ar bezdievīgiem, un Es izdeldēšu cilvēkus no zemes virsas, saka Tas Kungs. Un Es izstiepšu savu roku pret Jūdu un pret visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, un izdeldēšu no šās vietas, kas atlicies no Baāla, un elka kalpu vārdu līdz ar priesteriem, Līdz ar tiem, kas pielūdz debess spēku uz jumtiem, un kas pielūdz un zvērē pie Tā Kunga un arī zvērē pie sava ķēniņa, Un kas atkāpjas no Tā Kunga, un kas nemeklē To Kungu un pēc Viņa nevaicā. Ciet klusu priekš Tā Kunga Dieva, jo Tā Kunga diena ir tuvu, jo Tas Kungs ir sataisījis upuri, Viņš ir svētījis Savus viesus. Un Tā Kunga upura dienā Es piemeklēšu virsniekus un ķēniņu bērnus un visus, kas ģērbjās svešās drēbēs. Un tai dienā Es piemeklēšu visus, kas lec pār slieksni un kas sava kunga namu pilda ar laupījumu un viltu. Un tai dienā, saka Tas Kungs, celsies brēkšanas balss no Zivju vārtiem un kaukšana no otra gala un lielas vaimanas no pakalniem. Kauciet, ielejas iedzīvotāji; jo visi tirgotāji izdeldēti, visi naudas krājēji nomaitāti. Un tanī laikā Es Jeruzālemi izmeklēšu ar uguni un piemeklēšu tos vīrus, kas sēž uz savām mielēm, kas saka savās sirdīs: Tas Kungs nedara ne laba, ne ļauna. Tāpēc viņu manta paliks par laupījumu un viņu nami par postažām. Tie gan uztaisa namus, bet tur nedzīvos, tie dēsta vīna dārzus, bet to vīnu nedzers. Tā Kunga lielā diena ir tuvu un ļoti steidzās. Klau, Tā Kunga diena! Briesmīgi brēc paši varenie. Šī diena būs bardzības diena, bēdu un bailības diena, vētras un posta diena, melna un tumša diena, apmākusies un miglaina diena, Bazūnes un kara trokšņa diena pret visām stiprām pilsētām un augstām pilīm. Un Es izbiedēšu cilvēkus, ka tie iet kā akli; jo tie grēkojuši pret To Kungu, un viņu asinis taps izgāztas kā pīšļi, un viņu miesas kā mēsli. Ne viņu sudrabs, ne viņu zelts tos neizglābs Tā Kunga bardzības dienā, bet Viņa karstuma ugunī visa zeme taps aprīta; jo ātru galu Viņš darīs visiem zemes iedzīvotājiem. Pārbaudaties paši un izmeklējaties, jūs bezkaunīgie ļaudis. Pirms spriedums nenotiek, - kā pelavas skrien diena, - pirms Tā Kunga bardzības karstums jums neuziet, pirms Tā Kunga dusmības diena jums neuznāk. Meklējiet To Kungu, visi bēdu ļaudis virs zemes, kas dariet viņa tiesu, meklējiet taisnību, meklējiet pazemību! Varbūt jūs tapsiet izglābti Tā Kunga bardzības dienā. Jo Gaza taps atstāta un Aškalona par posta vietu, Ašdoda dienas vidū taps aizdzīta, un Ekrone taps izsakņota. Ak vai, tiem, kas dzīvo gar jūru, Krētu tautai. Tā Kunga vārds nāks pār jums, Kanaāna, Fīlistu zeme! Un Es tevi izdeldēšu, ka tur vairs nebūs iedzīvotāju. Un jūrmalas tiesa paliks par atmatām, ganu alām un avju laidariem. Un tā būs daļa Jūda nama atlikušiem, kur ganīt. Vakaros tie apgulsies Aškalonas namos, kad Tas Kungs, viņu Dievs, tos piemeklēs, un būs novērsis viņu cietumu. Moaba mēdīšanu Es esmu dzirdējis, un Amona bērnu lamāšanu, ar ko tie mēdījuši Manus ļaudis un lielījušies pret viņu robežām. Tādēļ tik tiešām ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs Cebaot, Israēla Dievs: Moabs būs kā Sodoma un Amona bērni kā Gomora, nātru krūms un sāls bedre un posta vieta mūžīgi. Manu ļaužu atlikušie tos aplaupīs, un Manas tautas atlikums tos iemantos. Tas viņiem notiks par viņu lepnību, jo tie ir mēdījuši un lielījušies pret Tā Kunga Cebaot ļaudīm. Tas Kungs būs briesmīgs pret viņiem, jo Viņš izdeldēs visus pasaules dievus, un ikviens no savas vietas Viņu pielūgs, visas pagānu salas. Arī jūs, Etiopiešu ļaudis, tapsiet nokauti caur Manu zobenu. Un Viņš izstieps Savu roku pret ziemeli un izdeldēs Asuru, un darīs Ninivi par postažu, tik sausu kā tuksnesi. Un viņas vidū ganāmi pulki apgulsies, visādi zvēri, dumpis un ezis mājos viņu granātābolu dārzos, viņu balsis dziedās logos, gruveši būs uz sliekšņiem, jo ciedra galdi taps noplēsti. Šī ir tā pilsēta, kas tā priecājās, kas droši dzīvo, kas savā sirdī saka: es, un cita neviena. Kā tā ir palikusi par postažu, zvēriem par migu! Visi, kas tai iet garām, svilpo un met ar roku. Vai tai stūrgalvīgai un apgānītai un varmācīgai pilsētai! Tā neklausa, ko saka, tā nepieņem mācību un nepaļaujas uz To Kungu, nenāk pie sava Dieva. Viņas lielkungi viņas vidū ir lauvas, kas rūc, viņas soģi ir kā vilki vakarā, kas nekā neatlicina līdz rītam. Viņas pravieši ir lielmutes, viltnieki, viņas priesteri sagāna svētumu un lauž bauslību. Tas Kungs ir taisns viņu vidū, Viņš nedara netaisnību, ik rītu Viņš nes gaismā Savu tiesu bez kavēšanās, tomēr nelieši neprot kauna. Tautas Es esmu izdeldējis, viņu pilis ir postītas, viņu ielas Es esmu darījis tukšas, ka neviens tur nestaigā, viņu pilsētas ir postītas, palikušas bez cilvēka un bez iedzīvotāja. Es sacīju: kaut tu Mani bītos un pieņemtu mācību, tad viņu mājas vieta netaptu izdeldēta pēc visa, ko Es par tiem esmu nospriedis. Bet tie ir ļaunu darījuši, ko vien darīdami. Tādēļ jums būs Mani gaidīt, saka Tas Kungs, tai dienā, kad Es celšos uz laupījumu, jo Mana tiesa ir sapulcināt tautas, sakrāt valstis un pār tām izgāzt Savu bardzību un visu Savu dusmības karstumu, jo visa pasaule taps aprīta Mana karstuma ugunī. Tad Es ļaudīm došu šķīstas lūpas, ka visiem būs piesaukt Tā Kunga vārdu un Viņam kalpot vienprātībā. No viņpus Etiopijas upēm Mani pielūdzēji Man nesīs upurus, Manu izkaisīto ļaužu draudze. Tai dienā tu netapsi kaunā visu savu darbu dēļ, ar ko tu pret Mani noziegusies. Jo tad Es no tava vidus atņemšu tavus lepnos lielītājus, un tu vairs nebūsi lepna Manā svētā kalnā. Un tavā vidū Es atlicināšu bēdu ļaudis un pazemīgos, tie paļausies uz Tā Kunga vārdu. Israēla atlikušie nedarīs netaisnību un nerunās melus, un viņu mutē neatradīs viltus mēli, bet tie ganīsies un apgulsies, un neviens tos netraucēs. Dzied priecīgi, Ciānas meita! Gavilē, Israēl! Priecājies un līksmojies no visas sirds, Jeruzālemes meita! Tas Kungs ir atņēmis tavu sodību, Viņš tavu ienaidnieku ir aizmēzis projām. Tas Kungs, Israēla ķēniņš, ir tavā vidū, ļaunuma tu vairs neredzēsi. Tai dienā sacīs uz Jeruzālemi: nebīsties, Ciāna! Lai tavas rokas nenogurst. Tas Kungs, tavs Dievs, ir tavā vidū, stiprs Pestītājs, Viņš priecāsies par tevi ar līksmību, Viņš cietīs klusu savā mīlestībā, Viņš priecāsies par tevi ar gavilēšanu. Es sapulcināšu tos, kas bija noskumuši svētku sapulces dēļ; tie tev pieder; negods tiem uzkrauts. Redzi, tanī laikā Es tā darīšu visiem taviem spaidītājiem, un Es pasargāšu klibo un sapulcināšu izdzīto, un tos iecelšu par teikšanu un par slavu ikvienā zemē, kur tie bija kaunā. Tanī laikā Es jūs atvedīšu, un to brīdi Es jūs sapulcināšu. Jo Es jūs iecelšu par slavu un par teikšanu pie visām pasaules tautām, kad Es jūsu cietumu novērsīšu priekš jūsu acīm, saka Tas Kungs. Ķēniņa Dārija otrā gadā, sestā mēnesi, pirmā mēneša dienā, Tā Kunga vārds notika caur pravieti Hagaju uz Zerubabeli Šealtiēļa dēlu, Jūda valdnieku, un uz Jozua, Jocadaka dēlu, augsto priesteri, un sacīja: Tā runā Tas Kungs Cebaot un saka: šie ļaudis runā: laiks vēl nav nācis, uzcelt Tā Kunga namu. Un Tā Kunga vārds notika caur pravieti Hagaju sacīdams: Vai tad jums ir laiks, dzīvot glītos namos un šim namam būs stāvēt postā? Nu tad tā saka Tas Kungs Cebaot: ņemat vērā savus ceļus. Jūs sējat daudz un pļaujat maz, jūs ēdat, bet nepaēdat, jūs dzerat bet nepadzerat, jūs ģērbjaties, bet jums nepaliek silti, un algādzis pelna algu cauram makam. Tā saka Tas Kungs Cebaot: liekat vērā savus ceļus. Ejat augšā kalnos un vediet kokus un uztaisiet šo namu; pie tā Man būs labs prāts, un Es tapšu pagodināts, saka Tas Kungs. Jūs gan gaidāt uz daudz, bet redzi, jūs dabūjat maz, un jebšu jūs to esat mājās pārnesuši, taču Es to izputināju. Kāpēc tā? saka Tas Kungs Cebaot. Mana nama labad, kas stāv postā, kamēr ikviens skrien sava nama labad. Tādēļ debess jums aiztur rasu, un zeme aiztur savus augļus. Un sausumu Es saucu pār zemi un pār kalniem un pār labību un pār vīnu un pār eļļu un pār visu, kas izaug no zemes, un pār cilvēkiem un pār lopiem un pār ikvienu rokas darbu. Tad Zerubabels, Šealtiēļa dēls, un Jozuas, Jocadaka dēls, augstais priesteris, un visi atlikušie ļaudis klausīja Tā Kunga, sava Dieva, balsij un pravieša Hagaja vārdiem it kā Tas Kungs, viņu Dievs, to bija sūtījis, un tie ļaudis bijās no Tā Kunga. Tad sacīja Hagaja, Tā Kunga vēstnesis, kam Tā Kunga vēsts bija uz ļaudīm: Es esmu ar jums, saka Tas Kungs. Un Tas Kungs pamodināja Zerubabela, Šealtiēļa dēla, Jūdas ķēniņa garu un Jozuas, Jocadaka dēla, augstā priestera garu un visu atlikušo ļaužu garu, ka tie gāja un darīja darbu pie Tā Kunga Cebaot, sava Dieva, nama, Sestā mēneša divdesmit ceturtā dienā ķēniņa Dārija otrā gadā. Septītā mēneša divdesmit pirmā dienā notika Tā Kunga vārds caur pravieti Hagaju sacīdams: Runā jel uz Zerubabeli, Šealtiēļa dēlu, Jūda valdnieku, un uz Jozua, Jocadaka dēlu, augsto priesteri, un uz atlikušiem ļaudīm un saki: Kurš ir jūsu starpā atlicis, kas šo namu redzējis viņa pirmā godībā un to tagad redz? Vai šis pret viņu nav tā kā nekas jūsu acīs? Tomēr nu, Zerubabel, esi drošs! saka Tas Kungs, un Jozua, Jocadaka dēls, augstais priesteri, esi drošs, un esiet droši, visi šīs zemes ļaudis! saka Tas Kungs, un strādājiet, jo Es esmu ar jums, saka Tas Kungs Cebaot. Tas vārds, caur ko Es ar jums derību cēlis, kad jūs izgājāt no Ēģiptes zemes, un Mans gars paliek jūsu vidū. Nebīstaties! Jo tā saka Tas Kungs Cebaot: vēl mazs brīdis, tad Es kustināšu debesis un zemi, jūru un sausumu, Un visus pagānus Es kustināšu, un tad nāks visu tautu prieks. Un Es piepildīšu šo namu ar godību, saka Tas Kungs Cebaot. Man pieder sudrabs un Man pieder zelts, saka Tas Kungs Cebaot. Šā pēdējā nama godība būs lielāka nekā tā pirmā, saka Tas Kungs Cebaot. Un šai vietai Es došu mieru, saka Tas Kungs Cebaot. Divdesmit ceturtā dienā, devītā mēnesī, Dārija otrā gadā, Tā Kunga vārds notika caur pravieti Hagaju sacīdams: Tā saka Tas Kungs Cebaot: vaicā jel priesteriem par bauslību un saki: Redzi, kad kas svētu gaļu nestu savas drēbes stūrī, un ar savu stūri aizskartu maizi vai pavalgu vai vīnu vai eļļu vai kādu citu barību, vai tā būtu svētīta? Tad tie priesteri atbildēja un sacīja: Nebūtu. Tad Hagaja sacīja: ja kāds, nešķīsts būdams no miroņa, visu šo aizskar, vai tas paliktu nešķīsts? Un priesteri atbildēja un sacīja: tas paliktu nešķīsts. Tad Hagaja atbildēja un sacīja: tādi ir šie ļaudis, un tāda ir šī tauta Manā priekšā, saka Tas Kungs, un tāds viss viņu roku darbs, un ko tie tur upurē, tas ir nešķīsts. Un nu ņemiet vērā savā sirdī, kas bijis no šās dienas atpakaļ un vēl senāki, pirms akmens tapa likts uz akmeni pie Tā Kunga nama, Pirms tas notika, kad kāds gāja pie labības kopas no divdesmit pūriem, tad tur bija tikai desmit, kad viņš gāja pie vīna spaida un gribēja smelt piecdesmit mērus, tad bija tikai divdesmit. Es jūs situ ar bulu, rūsu un krusu, visu jūsu roku darbu, un jūs neatgriežaties pie Manis, saka Tas Kungs. Ņemiet jel vērā savā sirdī, kas būs no šās dienas un uz priekšu, no devītā mēneša divdesmit ceturtās dienas, no tās dienas, kad pamats ir likts pie Tā Kunga nama, ņemiet to vērā savā sirdī. Vai vēl ir sēkla klētī? Un vīna koks un vīģes koks un granātkoks un eļļas koks, tie nav nesuši (augļus). No šās dienas Es svētīšu. Un Tā Kunga vārds otrreiz notika uz Hagaju divdesmit ceturtā mēneša dienā sacīdams: Runā uz Zerubabeli, Jūda valdnieku, un saki: Es kustināšu debesis un zemi. Un Es apgāzīšu ķēniņu goda krēslus un izdeldēšu stiprās pagānu valstis un apgāzīšu ratus un braucējus, un kritīs zirgi un jātnieki, cits caur cita zobenu. Tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot, Es tevi ņemšu, Zerubabel, Šealtiēļa dēls, Mans kalps, saka Tas Kungs, un tevi turēšu kā spiežamu gredzenu, jo tevi Es esmu izredzējis, saka Tas Kungs Cebaot. Astotā mēnesī, Dārija otrā gadā, Tā Kunga vārds notika uz pravieti Zahariju, Berehijas, Idus dēla, dēlu, sacīdams: Tas Kungs dusmodamies dusmojies par jūsu tēviem. Tāpēc saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Cebaot: atgriežaties atkal pie Manis, saka Tas Kungs Cebaot, tad Es atkal griezīšos pie jums, saka Tas Kungs Cebaot. Neesiet kā jūsu tēvi, uz ko tie pirmie pravieši sauca un sacīja: tā saka Tas Kungs Cebaot: atgriežaties jel no saviem ļauniem ceļiem un saviem ļauniem darbiem! Bet tie neklausīja un Mani neņēma vērā, saka Tas Kungs. Jūsu tēvi, kur tie ir? Un tie pravieši, vai tie var mūžīgi dzīvot? Bet Mani vārdi un Mani likumi, ko Es biju pavēlējis Saviem kalpiem, praviešiem, vai tie nav nākuši pār jūsu tēviem? Tā ka tie atgriezdamies sacīja: tā kā Tas Kungs Cebaot bija nodomājis mums darīt pēc mūsu ceļiem un pēc mūsu darbiem, tā Viņš mums ir darījis. Divdesmit ceturtā dienā, vienpadsmitā mēnesī, tas bija Zebat mēnesis, Dārija otrā gadā, Tā Kunga vārds notika uz pravieti Zahariju, Berehijas, Idus dēla, dēlu, sacīdams: Es redzēju naktī un raugi, vīrs jāja uz sarkana zirga, un tas stāvēja starp mirtēm ielejā, un aiz viņa bija sarkani, bēri un balti zirgi. Tad es sacīju: mans kungs, kas tie tādi? Un eņģelis, kas ar mani runāja, sacīja uz mani: es tev rādīšu, kas šie tādi. Tad vīrs, kas stāvēja starp mirtēm, atbildēja un sacīja: šie ir tie, ko Tas Kungs izsūtījis, pārstaigāt zemi. Un tie atbildēja Tā Kunga eņģelim, kas stāvēja starp mirtēm, un sacīja: mēs zemi esam pārstaigājuši, un redzi, visa zeme ir klusa un mierā. Tad Tā Kunga eņģelis atbildēja un sacīja: Kungs Cebaot! Cik ilgi Tu neapžēlosies par Jeruzālemi un par Jūda pilsētām, par kurām Tu esi dusmojies šos septiņdesmit gadus? Un Tas Kungs atbildēja eņģelim, kas ar mani runāja, labus vārdus, prieka vārdus. Un eņģelis, kas ar mani runāja, sacīja uz mani: sludini un saki: tā saka Tas Kungs Cebaot: Es esmu iekarsis par Jeruzālemi un par Ciānu ar lielu karstumu. Un ar lielām dusmām Es dusmojos par drošiem pagāniem, jo Es biju maķenīt dusmīgs, bet tie palīdzēja uz ļaunumu. Tāpēc tā saka Tas Kungs: Es atgriezīšos uz Jeruzālemi ar apžēlošanu, Mans nams tur taps uztaisīts, saka Tas Kungs Cebaot, un mēra auklu vilks pār Jeruzālemi. Sludini vēl un saki: tā saka Tas Kungs Cebaot: Manām pilsētām atkal labi klāsies, jo Tas Kungs atkal iepriecinās Ciānu un atkal izredzēs Jeruzālemi. - Un es pacēlu savas acis un skatījos, un redzi, tur bija četri ragi. Un es sacīju uz eņģeli, kas ar mani runāja: kas tie tādi? Un viņš sacīja uz mani: šie ir ragi, kas izkaisījuši Jūdu un Israēli un Jeruzālemi. Un Tas Kungs man rādīja četrus kalējus. Tad es sacīju: ko tie nāk darīt? Un viņš runāja un sacīja: še ir tie ragi, kas Jūdu izkaisījuši, tā ka neviens savu galvu nepaceļ, bet šie ir nākuši tos biedināt un nosist zemē ragus pagāniem, kas bija ragu pacēluši pret Jūda zemi, to izkaisīt. - Es atkal pacēlu savas acis un skatījos, un redzi, tur bija vīrs, un viņa rokā mēra aukla. Un es sacīju: kurp iedams? Un viņš sacīja uz mani: Jeruzālemi mērot un lūkot, kāds viņas platums un kāds viņas garums. Un redzi, eņģelis, kas ar mani runāja, izgāja ārā. Un viens cits eņģelis tam nāca pretī. Un viņš uz to sacīja: teci, runā uz šo jaunekli un saki: Jeruzālemē dzīvos bez mūriem aiz liela cilvēku un lopu pulka viņas vidū. Un Es, saka Tas Kungs, viņai būšu par degošu mūri visapkārt, un Es būšu par godību viņas vidū. Ak vai, ak vai, bēdziet jel no ziemeļa zemes! saka Tas Kungs; jo Es esmu jūs izkaisījis četros debess vējos, saka Tas Kungs. Ak vai, Ciāna, glābies, tu, kas dzīvo pie Bābeles meitas. Jo tā saka Tas Kungs Cebaot: pēc godības Viņš mani sūtījis pie pagāniem, kas jūs aplaupījuši; jo kas jūs aizskar, tas aizskar Viņa acs raugu. Jo redzi, Es cilāšu Savu roku pār tiem; tie būs par laupījumu saviem kalpiem; tā jūs samanīsiet, ka Tas Kungs Cebaot mani sūtījis. Gavilē un priecājies, Ciānas meita, jo redzi, Es nāku un dzīvošu tavā vidū, saka Tas Kungs; Un daudz pagāni tai dienā piebiedrosies Tam Kungam, un tie Man būs par ļaudīm, un Es dzīvošu tavā vidū, un tu samanīsi, ka Tas Kungs Cebaot mani pie tevis sūtījis. Tad Tas Kungs iemantos Jūdu par Savu tiesu tai svētā zemē un izredzēs atkal Jeruzālemi. Ciet klusu, visa miesa, Tā Kunga priekšā! Jo Viņš ir uzcēlies no Savas svētās vietas. Un viņš man rādīja augsto priesteri Jozua, stāvam Tā Kunga eņģeļa priekšā. Un sātans stāvēja viņam pa labo roku, viņu apsūdzēt. Bet Tas Kungs sacīja uz sātanu: lai Tas Kungs tevi rāj, sātan: lai tevi rāj Tas Kungs, kas Jeruzālemi izredzējis! Vai šī nav pagale, no uguns izrauta? Un Jozuas bija apģērbts netīrās drēbēs, kad viņš stāvēja tā eņģeļa priekšā. Tad viņš (tas eņģelis) atbildēja un runāja uz tiem, kas viņa priekšā stāvēja, un sacīja: atņemiet tam tās netīrās drēbes. Un viņš uz to sacīja: redzi, tavu noziegumu es tev esmu atņēmis, un tevi apģērbšu ar svētku drēbēm. Un es sacīju: lai liek tīru cepuri viņam galvā. Un tie tam lika tīru cepuri galvā un tam apvilka drēbes, un Tā Kunga eņģelis stāvēja tur klāt. Tad Tā Kunga eņģelis Jozuam apliecināja un sacīja: Tā saka Tas Kungs Cebaot: ja tu staigāsi Manos ceļos un sargāsi Manu likumu, tad tev arī Manu namu būs tiesāt un arī Manus pagalmus sargāt, un Es tev došu pieiešanu to starpā, kas te stāv. Klausies nu jel, Jozua, augstais priesteri, tu un tavi draugi, kas tavā priekšā, jo tie ir par brīnuma zīmi. Jo redzi, Es likšu nākt Savam kalpam Cemah (Atvasei). Jo redzi to akmeni, ko Es Jozuas priekšā esmu nolicis! Uz to vienu akmeni (skatās) septiņas acis. Redzi, Es ierakstīšu viņa rakstu, saka Tas Kungs Cebaot, un atņemšu šās zemes noziegumu vienā dienā. Tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot, jūs aicināsiet cits citu apakš vīna koka un apakš vīģes koka. Un eņģelis, kas ar mani runāja, atkal nāca un mani modināja, kā vīru, kas no sava miega top uzmodināts. Un viņš uz mani sacīja: ko tu redzi? Un es sacīju: es redzu, un raugi, tur ir lukturis no tīra zelta ar eļļas kausu virsgalā, un viņa septiņi eļļas lukturīši uz viņa, un eļļas lukturīšiem ir pa septiņiem zariem (ar septiņām caurulītēm savienotas) viņa virsgalā; Un tur klāt divi eļļas koki, viens eļļas kausam pa labo un otrs viņam pa kreiso roku. Un es atbildēju un runāju uz eņģeli, kas ar mani runāja, un sacīju: mans kungs, kas tie ir? Un eņģelis, kas ar mani runāja, atbildēja un sacīja uz mani: vai tu nezini, kas tie ir? Un es sacīju: nē, mans kungs! Tad viņš atbildēja un runāja uz mani un sacīja: šis ir Tā Kunga vārds uz Zerubabeli, sacīdams: ne caur spēku, nedz caur varu, bet caur Manu Garu (tas notiks), saka Tas Kungs Cebaot. Kas tu tāds esi, tu lielais kalns? Priekš Zerubabela tu tapsi par klajumu. Jo viņš uzliks to gala akmeni, ka tur visā spēkā sauks: žēlastība, žēlastība viņam! Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: Zerubabela rokas šo namu sākušas, viņa rokas to arī pabeigs, ka jūs saprotat, ka Tas Kungs Cebaot mani pie jums sūtījis. Jo kas nicina sīka iesākuma dienu? Jo priecīgi ierauga svērteni Zerubabela rokā šie septiņi, kas ir Tā Kunga acis, kas iet pa visu pasauli. Tad es atbildēju un uz viņu sacīju: kas tie tādi divi eļļas koki pa labi no luktura un pa kreisi? Un es atkal atbildēju un uz viņu sacīju: kas tie tādi divi eļļas koka zari, kas sānis diviem zelta kausiem, kas zeltu no sevis izlej. Un viņš uz mani runāja un sacīja: vai tu nezini, kas tie ir? Un es sacīju: nē, mans kungs! Un viņš sacīja: šie ir tie divi svaidītie, kas stāv priekš visas pasaules Valdītāja. Un es savas acis atkal pacēlu un skatījos, un redzi, satīta grāmata skrēja. Un viņš uz mani sacīja: Ko tu redzi? Un es sacīju: es redzu satītu grāmatu skrienam, tai garums ir divdesmit olektis un platums tai ir desmit olektis. Un viņš uz mani sacīja: šis ir tas lāsts, kas iziet pa visas zemes virsu, jo ikkatrs, kas zog, pēc tā taps izdeldēts no šejienes, un ikkatrs, kas nepareizi zvēr, pēc tā taps izdeldēts no šejienes. Es to izlaižu, saka Tas Kungs Cebaot, un tam (lāstam) būs iet zagļa namā, un tā namā, kas pie Mana Vārda nepatiesi zvērē, un tas piemājos viņa namā un to nobeigs ar viņa baļķiem un akmeņiem. Un eņģelis, kas ar mani runāja, iznāca un uz mani sacīja: pacel jel savas acis un redzi, kas tas ir, kas tur iziet? Un es sacīju: kas tas ir? Tad viņš sacīja: tā ir ēfa, kas iziet. Atkal viņš sacīja: tā viņi izskatās visā zemē. Un redzi, apaļš svina vāks pacēlās, un tur bija sieva, tā sēdēja tai ēfā iekšā. Un viņš sacīja: šī ir tā bezdievība; un viņš to iemeta tai ēfā iekšā, un meta svina vāku uz to virsū. Un es pacēlu savas acis un skatījos, un redzi, divas sievas iznāca, un vējš bija viņu spārnos, un viņu spārni bija kā stārķu spārni, un tās nesa to ēfu vidū starp zemi un debesi. Tad es sacīju uz eņģeli, kas ar mani runāja: kurp tie nes šo ēfu? Un viņš uz mani sacīja: tai uztaisīt namu Sineāra zemē, un to tur nolaist un nolikt zemē savā vietā. Un es atkal pacēlu savas acis un skatījos, un redzi, tur četri rati iznāca starp diviem kalniem, un tie kalni bija vara kalni. Priekšā pirmiem ratiem bija sarkani zirgi, un priekšā otriem ratiem melni zirgi, Un priekšā trešiem ratiem balti zirgi, un priekšā ceturtiem ratiem bija raibi stipri zirgi. Un es atbildēju un sacīju uz eņģeli, kas ar mani runāja: kas tie tādi, mans kungs? Tad eņģelis atbildēja un sacīja: šie ir četri debess gari, kas priekšā iznāk, un stāv priekš visas pasaules Valdnieka. Priekš kuriem ratiem melnie zirgi ir, tie iziet uz ziemeļa zemi, un tie baltie šiem iziet pakaļ. Un tie raibie iziet uz dienvidu zemi. Un tie stiprie zirgi izgāja un meklēja pārstaigāt zemi. Jo viņš bija sacījis: ejat, pārstaigājiet zemi, un tie pārstaigāja zemi. Un viņš mani aicināja un uz mani runāja un sacīja: redzi, šie, kas ir izgājuši uz ziemeļa zemi, Manu Garu ir klusinājuši ziemeļa zemē. - Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: Ņem no aizvestiem, no Heldajas, no Tobijas un no Jedajas, - un ej tai dienā un ej Josijas, Cefanijas dēla, namā, kur tie no Bābeles pārnākuši. Un ņem sudrabu un zeltu un taisi kroņus un liec to galvā augstam priesterim Jozuam, Jocadaka dēlam, Un runā uz viņu un saki: tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, vīrs, kam vārds ir Cemahs (Atvase), izplauks no savas vietas, un tas uztaisīs Tā Kunga namu. Tiešām, viņš uztaisīs Tā Kunga namu, un viņš nesīs to godības glītumu un sēdēs un valdīs uz sava goda krēsla un būs priesteris uz sava goda krēsla, un miera padoms būs starp abiem. Un kroņus būs Tā Kunga namā par piemiņu Heldajam un Tobijam un Jedajam un Cefanijas dēlam Henam. Un tie, kas ir tālu, atnāks un strādās pie Tā Kunga nama, un jūs manīsiet, ka Tas Kungs Cebaot mani pie jums sūtījis. Tas notiks, kad jūs klausīt klausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, balsij. Un notikās ķēniņa Dārija ceturtā gadā, tad Tā Kunga vārds notika uz Zahariju devītā, tas ir Kislev mēneša, ceturtā dienā, Tad Bētele sūtīja Sareceru un ReģemMeleķu ar saviem vīriem, To Kungu pielūgt Un sacīt uz priesteriem Tā Kunga Cebaot namā un uz praviešiem: Vai man jāraud piektā mēnesī un jāgavē, kā es tik daudz gadus esmu darījis? Tad Tā Kunga Cebaot vārds notika uz mani un sacīja: Runā uz visiem zemes ļaudīm un uz priesteriem un saki: kad jūs gavējāt un žēlojaties piektā un septītā mēnesī šos septiņdesmit gadus, vai jūs tādu (patiesu) gavēšanu esiet Man gavējuši, vai priekš Manis? Bet kad jūs ēdat un kad jūs dzerat, vai jūs tie neesat, kas ēd un dzer? Vai šie nav tie vārdi, ko Tas Kungs izsauca caur pirmiem praviešiem, kad Jeruzāleme dzīvoja mierā, un viņas pilsētas visapkārt, un dienvidu puse un ieleja bija apdzīvota? Atkal Tā Kunga vārds notika uz Zahariju sacīdams: Tā runā Tas Kungs Cebaot un saka: nesiet patiesīgu tiesu un parādiet ikviens savam brālim žēlastību un apžēlošanu. Un neapbēdiniet ne atraitni, nedz bāriņu, nedz svešinieku, nedz nabagu, un nedomājiet ļauna cits pret citu savā sirdī. Bet tie negribēja klausīt un palika stūrgalvīgi un apcietināja savas ausis, nepaklausīdami. Un savu sirdi tie darīja par dimantu, ka neklausītu bauslību un vārdus, ko Tas Kungs Cebaot sūtīja ar Savu Garu caur pirmiem praviešiem. Tādēļ tāda liela dusmība nākusi no Tā Kunga Cebaot. Tāpēc noticis, tā kā Viņš bija saucis, un tie nebija klausījuši; tāpat tie arīdzan sauca, bet Es neklausīju, saka Tas Kungs Cebaot. Tā Es tos esmu izputinājis starp visiem pagāniem, ko tie nepazina, un tā zeme aiz tiem tapa postīta, tā ka neviens tur nestaigāja, un tā viņi to jauko zemi darīja par postažu. Un Tā Kunga Cebaot vārds notika un sacīja: Tā saka Tas Kungs Cebaot: Es biju iekarsis par Ciānu ar lielu karstumu, pat ar lielu bardzību Es par to biju iekarsis. Tā saka Tas Kungs: Es griežos atpakaļ uz Ciānu un dzīvošu Jeruzālemes vidū, un Jeruzālemi sauks par patiesības pilsētu un Tā Kunga Cebaot kalnu par svētu kalnu. Tā saka Tas Kungs Cebaot: tur sēdēs vēl sirmi vīri un sirmas sievas Jeruzālemes ielās; ikvienam savs spieķis būs savā rokā aiz liela vecuma. Un pilsētas ielas būs pilnas ar puisēniem un meitenēm, kas pa viņas ielām spēlējās. Tā saka Tas Kungs Cebaot: Ja tas ir brīnišķīgi šo atlikušo ļaužu acīs tanīs dienās, vai tas arī būs brīnišķīgi Manās acīs? saka Tas Kungs Cebaot. Tā saka Tas Kungs Cebaot: Redzi, Es atpestīšu Savus ļaudis no austruma zemes un no saules rieta zemes. Un Es tos atvedīšu, ka tiem būs dzīvot Jeruzālemes vidū. Un tie Man būs par ļaudīm, un Es tiem būšu par Dievu patiesībā un taisnībā. Tā saka Tas Kungs Cebaot: Lai jūsu rokas paliek stipras, kas šos vārdus esat dzirdējuši šinīs dienās no praviešu mutes, kas bija tai dienā, kad sāka celt Tā Kunga Cebaot dzīvokli, taisīt Dieva namu. Jo priekš šīm dienām cilvēkiem alga netika un lopiem algas nebija, un tiem, kas izgāja un iegāja, nebija miera no ienaidnieka, jo Es sūtīju visus cilvēkus ikvienu pret savu tuvāko. Bet nu Es pret šiem atlikušiem ļaudīm neturēšos kā agrākajās dienās, saka Tas Kungs Cebaot. Bet sēkla labi izdosies, vīna koks dos savas ogas, un zeme izdos savus augļus, un debesis dos savu rasu, un šiem atlikušiem ļaudīm Es došu visu šo iemantot. Un notiks, tā kā jūs, Jūda nams un Israēla nams, esiet bijuši lāsts tautu vidū, tāpat Es jūs izglābšu, ka būsiet svētība; nebīstaties, un lai jūsu rokas paliek stipras. Jo tā saka Tas Kungs Cebaot: tā kā Es esmu domājis, jums ļaunu darīt, kad jūsu tēvi Mani apkaitināja, saka Tas Kungs Cebaot, un tas Man nebija žēl, Tāpat Es atkal šinīs dienās domāju labu darīt Jeruzālemei un Jūda namam, - nebīstaties! Šās ir tās lietas, ko jums būs darīt: runājiet patiesi ikviens ar savu tuvāku, tiesājiet taisni, un nesiet tiesu, lai miers valda jūsu vārtos. Un nedomājiet ļaunu cits pret citu savā sirdī un lai jums ir nemīlama nepatiesa zvērēšana, jo visu šo es ienīstu, saka Tas Kungs. Atkal Tā Kunga Cebaot vārds uz mani notika sacīdams: Tā saka Tas Kungs Cebaot: tā gavēšana ceturtā un piektā un septītā un desmitā mēnesī Jūda namam būs par prieku un par līksmību un par jaukiem svētkiem; tāpēc mīļojiet patiesību un mieru. Tā saka Tas Kungs Cebaot: vēl nāks tautas un daudz pilsētu iedzīvotāji. Un vienas pilsētas iedzīvotāji ies pie otras iedzīvotājiem un sacīs: ejam pielūgt To Kungu un meklēt To Kungu Cebaot, - arī es iešu. Tā nāks daudz ļaužu, un varenas tautas meklēs To Kungu Cebaot Jeruzālemē un pielūgs To Kungu. Tā saka Tas Kungs Cebaot: tanīs dienās notiks, ka desmit vīri no visādām pagānu valodām satvers viena Jūda vīra (drēbju) stūri un sacīs: mēs iesim jums līdz, jo mēs esam dzirdējuši, ka Dievs ir ar jums. Tā Kunga vārda spriedums par Hadraha zemi, un kas apmetās Damaskū; jo Tas Kungs skatās uz cilvēkiem un uz visām Israēla ciltīm. Un uz Hamatu pie viņas robežām, uz Tiru un Sidonu, jo tur ir liela gudrība. Un Tirus sev ir uzcēlusi stipru pili un sakrājusi sudrabu kā pīšļus, un zeltu kā dubļus uz ielām. Redzi, Tas Kungs viņu uzvarēs un satrieks viņas spēku jūrā, un uguns viņu aprīs. Aškalona to redzēs un bīsies, un arī Gaza, un drebēs, līdz ar Ekroni, tāpēc ka viņu cerība ir palikusi kaunā. Un Gazas ķēniņš ies bojā, un Aškalonā nedzīvos. Un Ašdodā dzīvos sveši, un Es izdeldēšu Fīlistu lepnību. Un Es atņemšu viņu asinis no viņu mutes un viņu negantību no viņu zobiem. Tā tie arīdzan atliksies mūsu Dievam, un tie būs kā valdnieki iekš Jūda, un Ekrone kā Jebusieši. Un Es pats apmetīšos ap Savu namu pret karaspēku un pret sirotājiem, ka spaidītājs tur vairs nestaigās; jo nu Es to ar Savām acīm esmu redzējis. Priecājies ļoti, Ciānas meita, un gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisns un Pestītājs Viņš ir, pazemīgs un jādams uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa. Un Es izdeldēšu ratus no Efraīma un zirgus no Jeruzālemes, un kara stops taps izdeldēts. Un tautām Viņš mācīs mieru, un Viņa valdīšana būs no vienas jūras līdz otrai un no lielupes līdz pasaules galam. Un arī tu, - tavas derības asiņu dēļ Es tavus cietumniekus izlaidīšu no bedres, kur ūdens nav. Atgriežaties atpakaļ uz to stipro vietu, jūs cietumnieki, kam cerība. Šodien pat Es saku, ka Es tev divkārtīgi atmaksāšu. Jo Jūdu Es Sev esmu uzvilcis kā stopu un Efraīmu licis par bultu, un Es pamodināšu tavus bērnus, Ciāna, pret taviem bērniem, Grieķu zeme, un tevi darīšu kā varoņa zobenu! Un Tas Kungs parādīsies pār viņiem, un Viņa bultas izies kā zibens, un Tas Kungs Dievs bazūnēs ar bazūni un nāks kā aukas no dienvidiem. Tas Kungs Cebaot tos pasargās, un tie rīs un samīs lingas akmeņus, un tie dzers un cels troksni tā kā no vīna, un taps pilni kā upuru kausi, kā altāra stūri. Un Tas Kungs, viņu Dievs, tos izpestīs tanī dienā kā Savu ļaužu ganāmo pulku, jo tie ir kroņa akmeņi, mirdzēdami Viņa zemē. Jo cik liels būs viņu labums? Un cik liels būs viņu daiļums? Labība jaunekļus izaudzinās un vīns jaunietes. Lūdziet lietu no Tā Kunga vēlajā lietus laikā! Tas Kungs rada zibeņus; Viņš tiem dos lietus papilnam ikkatrai zālei laukā. Jo dievekļi runā nelietību, un zīlnieki rauga viltību un runā melu sapņus un iepriecina ar niekiem. Tādēļ tie maldās kā avis, tie ir nospaidīti, jo tur nav gana. Pret ganiem Mana bardzība iedegusies, un āžus Es piemeklēšu. Jo Tas Kungs Cebaot piemeklē Savu ganāmo pulku, Jūda namu, un to ieceļ Sev par goda zirgu karā. No viņa iznāks stūra akmens, nagla, kara stops un visi valdnieki līdz. Un tie būs kā varoņi, kas kaušanā samin ielas dubļus, un tie kausies, jo Tas Kungs būs ar viņiem, un tie liks kaunā zirgu jājējus. Un Es stiprināšu Jūda namu un atpestīšu Jāzepa namu, un Es tos atkal iestādīšu, jo Es par tiem esmu apžēlojies, un tie būs, tā kā Es tos nebūtu atmetis, jo Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs, un tos paklausīšu. Un Efraīms būs kā varonis un viņa sirds priecāsies kā no vīna. Un viņa bērni to redzēdami līksmosies, viņu sirds priecāsies iekš Tā Kunga. Un Es tos ataicināšu un sapulcēšu, jo Es tos gribu izpestīt, un tie vairosies, kā tie citkārt vairojās. Un Es tos sēšu starp tautām, un tie Mani pieminēs tālās zemēs, un tie dzīvos ar saviem bērniem un atgriezīsies. Un Es tos atvedīšu no Ēģiptes zemes un tos sapulcināšu no Asīrijas un tos vedīšu uz Gileāda zemi un Tībanu, ka viņam nepietiks vietas. Un viņš iet caur bēdu jūru un sit viļņus jūrā, un visi upes dziļumi izsīks; tad Asura lepnība taps nogāzta, un Ēģiptes scepteris zudīs. Un Es tos stiprināšu iekš Tā Kunga, un tie staigās Viņa vārdā, saka Tas Kungs. Atdari savas durvis, Libānus, lai uguns aprij tavus ciedru kokus. Kauciet, priedes, ka ciedru koki krituši un varenie postīti. Kauciet, Basanas ozoli, ka tas biezais mežs gāzies. Tur ir ganu kaukšanas balss, tāpēc ka viņu godība postīta; jaunu lauvu rūkšanas balss, tāpēc ka Jordānes greznība postīta. - Tā saka Tas Kungs, mans Dievs: gani šās kaujamās avis. Jo tie, kam tās pieder, tās nokauj un to netur par noziegumu, un ikviens no viņu pārdevējiem saka: slavēts lai ir Tas Kungs, ka esmu bagāts tapis, un viņu gani tās netaupa. Tiešām, šās zemes iedzīvotājus Es vairs netaupīšu, saka Tas Kungs: bet redzi, Es cilvēkus nodošu ikvienu viņa tuvākā rokā un viņa ķēniņa rokā, ka tiem šo zemi būs sagrauzt, un Es tos negribu izpestīt no viņu rokas. Un es ganīju kaujamās avis, un arī nabaga avis, un es sev ņēmu divus zižļus, vienu es nosaucu par Laipnību, un otru par Saites, un ganīju avis. Un es izdeldēju trīs ganus vienā mēnesī; jo mana dvēsele tos bija apnikusi, un arī viņu dvēselei es biju riebīgs. Un es sacīju: es jūs vairs neganīšu; kas mirst, lai mirst, kas zūd, lai zūd, un kas atliek, tas lai aprij cits cita miesu. Un es ņēmu savu zizli, Laipnību, un to salauzu un iznīcināju savu derību, ko biju derējis ar visām tautām. Un tā tai dienā tapa iznīcināta. Tad nabaga avis, kas mani lika vērā, atzina, ka tas bija Tā Kunga vārds. Un es uz tiem sacīju: ja jums patīk, tad dodat man savu algu, bet ja ne, tad lai paliek. Un tie nosvēra manu algu, trīsdesmit sudraba gabalus. Un Tas Kungs uz mani sacīja: nomet to podniekam, to dārgo algu, cik dārgu tie Mani turējuši. Un es ņēmu tos trīsdesmit sudraba gabalus un tos nometu Tā Kunga namā podniekam. Tad es salauzu savu otru zizli, Saites, un iznīcināju brālību starp Jūdu un Israēli. Un Tas Kungs uz mani sacīja: ņem atkal ģeķīgā gana rīkus. Jo redzi, Es celšu ganu zemē, kas neņem vērā bojā ejošo, nemeklē noklīdušo un nedziedina satriekto un neapkopj neveselo, bet kas ēd treknā gaļu un salauž viņu nagus. Ak vai, tam nelieša ganam, kas atstāj ganāmo pulku! Zobens pār viņa elkoni un pār viņa labo aci! Viņa elkonis kaltin lai sakalst un viņa labā acs lai pavisam izdziest! Tā Kunga vārda spriedums par Israēli. Tā saka Tas Kungs, kas debesis izpletis un zemi dibinājis un radījis cilvēka garu iekš viņa: Redzi, Jeruzālemi Es darīšu par piederšanās biķeri visām tautām visapkārt, un tas nāks arī pār Jūdu, kad Jeruzālemi aplenks. Un notiks tai dienā, Es Jeruzālemi darīšu par nastas akmeni visām tautām; visi, kas viņu grib uzcelt, tie ievainosies, un visas pasaules tautas pret viņu sapulcēsies. Tai dienā, saka Tas Kungs, Es visus zirgus sitīšu ar bailību un viņu jātniekus ar bezprātību, bet pār Jūda namu Es atvēršu savas acis un tautām sitīšu visus zirgus ar aklību. Tad Jūda virsnieki savā sirdī sacīs: stiprums man ir Jeruzālemes iedzīvotāji iekš Tā Kunga Cebaot, sava Dieva. Tai dienā Es Jūda virsniekus celšu kā degošu ugunskuru malkā un kā degošu lāpu kūlīšos, un pa labo un kreiso pusi tie aprīs visas tautas visapkārt, un Jeruzāleme vēl paliks savā vietā Jeruzālemē. Un Tas Kungs papriekš izpestīs Jūda dzīvokļus, lai Dāvida nama augstība un Jeruzālemes iedzīvotāju godība nelielās pret Jūdu. Tai dienā Tas Kungs pasargās Jeruzālemes iedzīvotājus, un pats nespēcīgākais viņu starpā tai dienā būs kā Dāvids, un Dāvida nams būs kā Dievs, kā Tā Kunga eņģelis viņu priekšā. Un tai dienā Es meklēšu izdeldēt pagānus, kas ceļas pret Jeruzālemi. Bet pār Dāvida namu un pār Jeruzālemes iedzīvotājiem Es izliešu žēlastības un lūgšanas garu. Un tie uz Mani raudzīsies, ko tie ir cauri dūruši. Un par Viņu tie žēlosies, kā žēlojās par vienīgo, un tie gauži par Viņu vaimanās, kā vaimanā par pirmdzimto. Tai dienā Jeruzālemē būs lielas raudas, kā raudāja pie HadadRimona Meģidus lejā. Un zeme žēlosies, ikviena cilts par sevi, Dāvida nama cilts atsevišķi un viņu sievas atsevišķi, un Nātana nama cilts atsevišķi un viņu sievas atsevišķi, Levija nama cilts atsevišķi un viņu sievas atsevišķi. Šimejus cilts atsevišķi un viņu sievas atsevišķi, - Visas citas ciltis, ikviena par sevi, un viņu sievas par sevi. Tai dienā avots būs atvērts Dāvida namam un Jeruzālemes iedzīvotājiem pret grēkiem un pret nešķīstību. Un tai dienā, saka Tas Kungs Cebaot, Es no zemes izdeldēšu dievekļu vārdus, ka tos vairs nepieminēs; arī (dievekļa) praviešus un nešķīsto garu Es atņemšu no zemes. Un notiks, ja kas vēl sludinās kā pravietis, tad viņa tēvs un viņa māte, kas viņu dzemdinājuši, uz to sacīs: tev nebūs dzīvot, jo viltu tu esi runājis Tā Kunga Vārdā, un viņa tēvs un viņa māte, kas to dzemdinājuši, to nodurs, kad tas sludinās. Un notiks tai dienā, ka pravieši kaunēsies ikviens par savu parādīšanu, to pasludināt, un vairs neapvilks spalvas mēteli uz meliem. Bet sacīs: es neesmu pravietis, es esmu zemes kopējs, jo viens mani saderējis no manas jaunības. Un ja kas sacīs: kas tās tādas rētas tavās rokās? Tad viņš sacīs: tā es esmu sakults savu mīļo namā. Zoben, uzmosties pret Manu ganu un pret to vīru, kas Mans biedrs, saka Tas Kungs Cebaot; sit ganu, tad avis izklīdīs, bet es savu roku griezīšu pret mazajiem. Un notiks visā zemē, saka Tas Kungs: divas daļas tur taps izdeldētas un izmirs, un trešā daļa tur atliks. Un trešo daļu Es likšu ugunī un tos šķīstīšu, kā sudrabu šķīstī, un tos pārbaudīšu, kā zeltu pārbauda. Tie piesauks Manu vārdu, un Es tos paklausīšu un sacīšu: tie ir Mani ļaudis; un tie sacīs: Tas Kungs ir mans Dievs. Redzi, diena nāk Tam Kungam, ka tavs laupījums taps izdalīts tavā vidū. Jo Es sapulcināšu visus pagānus karā pret Jeruzālemi, un pilsēta taps uzņemta un nami postīti un sievas apsmietas. Un puse pilsētas aizies cietumā, bet tie atlikušie ļaudis pilsētā netaps izdeldēti. Un Tas Kungs izies un karos pret šiem pagāniem, tā kā tai dienā, kad Viņš karo, kaujas dienā. Un Viņa kājas tai dienā stāvēs uz Eļļas kalna, kas Jeruzālemes priekšā pret rītiem, un Eļļas kalns šķelsies divējos gabalos pret rīta un vakara pusi, tā ka tur būs ļoti liela ieleja, un viena kalna puse atkāpsies pret ziemeli, un otra pret dienvidu. Tad jūs bēgsiet Manu kalnu ielejā, (jo šī kalnu ieleja sniegsies līdz Ācelei) un jūs bēgsiet, kā jūs bēgāt no zemes trīcēšanas Uzijas, Jūda ķēniņa, dienās. Tad nāks Tas Kungs, mans Dievs, un visi svētie līdz ar Tevi. Un tai dienā nebūs gaismas, nedz bieza tumsa. Bet tā būs savāda diena, kas Tam Kungam zināma; tur nebūs nedz dienas, nedz nakts. Un notiks, ap vakara laiku būs gaisma. Un notiks tai dienā, dzīvs ūdens iztecēs no Jeruzālemes, viena puse pret rīta jūru un otra puse pret vakara jūru, un tas būs vasarā un ziemā. Un Tas Kungs būs Ķēniņš pār visu zemi. Tai dienā Tas Kungs būs viens vienīgs, un Viņa vārds viens vienīgs. Visa šī zeme taps darīta par klajumu, no Gibejas līdz Rimonai, pret dienasvidu no Jeruzālemes. Un tā taps paaugstināta un dzīvos savā vietā, no Benjamina vārtiem līdz veco vārtu vietai, līdz Stūru vārtiem, no Hananeēļa torņa līdz ķēniņa vīna spaidam. Un tur dzīvos, un lāsta vairs nebūs, un Jeruzāleme dzīvos drošībā. Un šī būs tā mocība, ar ko Tas Kungs mocīs visus ļaudis, kas pret Jeruzālemi karojuši: miesa satrūdēs viņiem uz kājām stāvot un viņu acis satrūdēs savos dobumos un viņu mēle satrūdēs viņu mutē. Un notiks tai dienā, ka viņu starpā būs liela sajukšana no Tā Kunga, tā ka viens satvers otra roku, un cits pret citu pacels savu roku. Un Jūda karos Jeruzālemē, tā kā visapkārt savāks visu pagānu mantu, zeltu un sudrabu un drēbes lielā pulkā. Tāda pat mocība būs zirgiem, zirgēzeļiem, kamieļiem un ēzeļiem un visiem lopiem, kas būs lēģeros, tā kā šī mocība. Un notiks, ka visi atlikušie no visām tautām, kas cēlušās pret Jeruzālemi, nāks ik gadus, pielūgt to ķēniņu, To Kungu Cebaot, un turēt Būdiņu svētkus. Un notiks, ja kāda no zemes ciltīm nenāks uz Jeruzālemi, pielūgt Ķēniņu, To Kungu Cebaot, tad lietus pār tiem nelīs. Un kad Ēģiptes cilts nenāks, tad lietus arī nelīs pār viņiem, un tā mocība būs pār tiem, ar ko Tas Kungs tautas mocīs, kas nenāks svētīt Būdiņu svētkus. Šis Ēģiptei būs par grēku un visām tautām par grēku, kas nenāks svētīt Būdiņu svētkus. Tai dienā stāvēs uz zirgu zvārguļiem: svēts Tam Kungam, un tie podi Tā Kunga namā būs kā upuru kausi altāra priekšā. Jo visi podi Jeruzālemē un Jūdā būs svēti Tam Kungam Cebaot, tā ka visi, kas grib upurēt, nāks un no tiem ņems un tanīs vārīs, un tai dienā Kanaānieša vairs nebūs Tā Kunga Cebaot namā. Tā Kunga vārda spriedums par Israēli caur Malahiju. Es jūs esmu mīlējis, saka Tas Kungs; bet jūs sakāt: kā Tu mūs esi mīlējis? Vai Ēsavs nav Jēkabam brālis? Saka Tas Kungs; tomēr Es Jēkabu mīlēju Un Ēsavu Es ienīdēju un viņa kalnus darīju par posta vietu un viņa mantas tiesu priekš šakāļiem tuksnesī. Un jebšu Edoms sacītu: mēs esam salauzti, tomēr tās posta vietas atkal gribam uztaisīt, - tad Tas Kungs Cebaot saka tā: tie uztaisīs, bet Es noārdīšu, un tos nosauks par bezdievības robežām un par ļaudīm, par ko Tas Kungs mūžīgi dusmo. Un jūsu acis to redzēs, un jūs sacīsiet: Tas Kungs pagodināsies pāri pār Israēla robežām. - Dēlam būs godāt savu tēvu, un kalpam savu kungu. Ja Es esmu Tēvs, kur ir Mans gods? Un ja Es esmu Kungs, kur ir Mana bijāšana? saka Tas Kungs Cebaot uz jums priesteriem, Mana Vārda nicinātajiem; bet jūs sakāt: kā tad mēs nicinājam Tavu Vārdu? Jūs nesat uz Manu altāri sagānītu maizi. Tad jūs sakāt: ar ko mēs Tevi sagānījām? Ar to, ka jūs sakāt: Tā Kunga galds nav cienījams. Jo kad jūs ko aklu atnesat upurēt, tad tas jums nav nelabs, un ja jūs ko tizlu vai vāju atnesat, tad tas nav nelabs. Atnesat to jel savam valdītājam, vai viņam pie tevis būs labs prāts, jeb vai viņš tavu vaigu žēlīgi uzlūkos? saka Tas Kungs Cebaot. Nu tad pielūdziet jel Dieva vaigu, lai Viņš mums ir žēlīgs. No jūsu rokas tas noticis: vai tad Viņš jūsu vaigu žēlīgi uzskatīs? saka Tas Kungs Cebaot. Kaut jel kāds būtu jūsu starpā, kas durvis aizslēdz, lai jūs velti uguni neiededzinājāt uz Mana altāra; Man nav labs prāts pie jums, saka Tas Kungs Cebaot, un upuris no jūsu rokām Man nepatīk. Jo no saules uzlēkšanas līdz noiešanai Mans Vārds ir paaugstināts starp tautām, un ikkatrā vietā Manam Vārdam top kvēpināts un šķīsts upuris atnests. Jo Mans Vārds ir liels starp tautām, saka Tas Kungs Cebaot. Bet jūs to sagānat, sacīdami: Tā Kunga galds, tas ir sagānīts, un viņa ienākumu riebj baudīt. Un jūs sakāt: redzi, kāds grūtums! Un nebēdājat par to, saka Tas Kungs Cebaot, jūs atnesat, kas ir laupīts, un kas tizls un vājš, un tā upurējat upuri. Vai tas Man var patikt no jūsu rokas? saka Tas Kungs. Nolādēts tas blēdis, kam savā ganāmā pulkā ir auniņš, un kas sola un upurē Tam Kungam ko maitātu! Jo Es esmu liels Ķēniņš, saka Tas Kungs Cebaot: un Mans Vārds ir bijājams starp tautām. Un nu, jūs priesteri, šis bauslis jums ir dots: Ja jūs negribat klausīt, nedz ņemt pie sirds, Manam Vārdam dot godu, saka Tas Kungs Cebaot, tad Es sūtīšu lāstu pret jums un nolādēšu jūsu svētību, tiešām, Es to nolādēšu, tāpēc ka jūs neņemat pie sirds. Redzi, Es jums maitāšu sēklu un kaisīšu mēslus uz jūsu vaigiem, jūsu svētku mēslus, tā ka jūs līdz ar tiem tapsiet izmēzti. Tad jūs samanīsiet, ka Es šo bausli pie jums esmu sūtījis, ka tā būtu Mana derība ar Levi, saka Tas Kungs Cebaot. Mana derība ar viņu bija dzīvība un miers, un to Es viņam devu, lai Mani bīstas, un viņš Mani bijās, un viņš drebēja priekš Mana Vārda. Patiesības bauslība bija viņa mutē, un nelietība nebija atrodama uz viņa lūpām. Viņš ar Mani staigāja mierā un taisnībā un atgrieza daudz ļaudis no nozieguma. Jo priestera lūpām būs sargāt atzīšanu, un no viņa mutes būs meklēt mācību, jo viņš ir Tā Kunga Cebaot vēstnesis. Bet jūs esat nogriezušies no ceļa, jūs esat darījuši, ka daudz pie bauslības piedauzījušies, jūs Levija derību esiet samaitājuši, saka Tas Kungs Cebaot. Tad Es arīdzan jūs esmu darījis nievājamus un necienīgus priekš visiem ļaudīm, tāpēc ka jūs neturat Manus ceļus, bet bauslībā uzlūkojiet cilvēka vaigu. Vai mums visiem nav viens tēvs? Vai viens Dievs mūs nav radījis? Kāpēc tad mēs cits citam neturam ticību, bet sagānam savu tēvu derību? Jūda netur ticību, un iekš Israēla un Jeruzālemē notiek negantība. Jo Jūda sagānījis Tā Kunga svētumu, ko viņš mīļo, un precējis sveša dieva meitu. Tas Kungs lai izdeldē to vīru, kas tā dara, no Jēkaba dzīvokļa tos, kas mācītāji un mācekļi ir, un to, kas upurē Tam Kungam Cebaot. Otrkārt jūs šo dariet: jūs Tā Kunga altāri apklājat ar asarām, ar raudām un ar nopūtām, tā ka Viņš to upuri vairs nevar ieredzēt nedz labprāt saņemt no jūsu rokām. Tad jūs sakāt: Kāpēc tā? Tāpēc ka Tas Kungs ir liecinieks starp tevi un tavas jaunības sievu, kurai tu ticību neesi turējis, un viņa tomēr ir tava biedrene un tava saderētā sieva. Tā neviens nav darījis, kam vēl gars atlicies. Bet ko tas viens darīja? Viņš meklēja dzimumu no Dieva. Tāpēc sargājaties savā garā, un neatstāj savas jaunības sievu. Jo Es ienīstu šķiršanu, saka Tas Kungs, Israēla Dievs, un to, kas savas drēbes apgāna ar varas darbu, saka Tas Kungs Cebaot; tāpēc sargājaties savā garā, ka turat ticību. Jūs apkaitināt To Kungu ar savu valodu; bet jūs sakāt: ar ko mēs Viņu apkaitinājām? Ar to, ka jūs sakāt: kas ļaunu dara, tas ir labs priekš Tā Kunga acīm, un pie tādiem Viņam ir labs prāts, jeb: kur ir Dievs, kas soda? Redzi, Es sūtu Savu eņģeli, lai tas Manā priekšā sataisa ceļu. Un drīz nāks uz Savu namu Tas Kungs, ko jūs meklējat un derības eņģelis, pie kā jums labs prāts. Redzi, Viņš nāk, saka Tas Kungs Cebaot. Bet kas panesīs Viņa atnākšanas dienu, un kas pastāvēs, kad Viņš rādīsies? Jo Viņš būs kā kausētāja uguns un kā mazgātāju sārms. Un Viņš sēdēs, sudrabu kausēt un šķīstīt, un šķīstīs Levija bērnus un tos iztīrīs kā zeltu un sudrabu; tad tie Tam Kungam upuri nesīs taisnībā. Tad Jūda un Jeruzālemes upuris Tam Kungam būs salds, kā vecos laikos un senajos gados. Es pie jums nākšu uz tiesu un būšu ātrs liecinieks pret burvjiem un laulības pārkāpējiem un pret tiem, kas nepatiesi zvēr, un pret tiem, kas nospiež algādža algu, atraitni un bāriņu, un kas spaida svešinieku un Mani nebīstas, saka Tas Kungs Cebaot. Jo Es Tas Kungs citāds nepalieku, tāpēc jums, Jēkaba bērni, gals vēl nav darīts. No savu tēvu laika jūs esiet atkāpušies no Maniem likumiem un tos neesat turējuši. Atgriežaties atkal pie Manis, tad Es atgriezīšos pie jums, saka Tas Kungs Cebaot. Bet jūs sakāt: kā lai atgriežamies? Vai gan cilvēks Dievu var apkrāpt, kā jūs Mani apkrāpjat? Un jūs sakāt: kā mēs Tevi apkrāpjam? Ar desmito (tiesu) un ar cilājamo upuri. Tāpēc jūs esat ar lāstu nolādēti, ka jūs Mani apkrāpjat, visi ļaudis kopā. Nesiet pilnu desmito (tiesu) mantu namā, ka barība ir Manā namā, un pārbaudiet jel Mani tā, saka Tas Kungs Cebaot: vai Es jums neatvēršu debess logus un jums nedošu svētības pārpārēm, tā kā šķūņu nepietiks? Un jūsu dēļ Es rāšu ēdēju, lai tas jums nemaitā zemes augļus, un lai vīna koks tīrumā jums nav neauglīgs, saka Tas Kungs Cebaot. Un visas tautas jūs teiks laimīgus, jo jūs būsiet jauka zeme, saka Tas Kungs Cebaot. - Jūsu vārdi ir cieti pret Mani, saka Tas Kungs. Un jūs sakāt: ko mēs pret Tevi runājam? Jūs sakāt: tas ir velti, Dievam kalpot, jo kāds labums atlec, kad turam Viņa bausli, un ka bēdās staigājam priekš Tā Kunga Cebaot? Bet tagad mēs pārgalvīgos saucam par laimīgiem, jo bezdievības darītāji pieaug, tie Dievu kārdina un izsprūk. Tad tie, kas To Kungu bīstas, runāja cits ar citu, un Tas Kungs ieklausījās un sadzirdēja; Un piemiņas grāmata Viņa priekšā ir rakstīta, priekš tiem, kas To Kungu bīstas, un priekš tiem, kas Viņa vārdu piemin. Un tai dienā, ko Es darīšu, saka Tas Kungs Cebaot, tie Man būs par īpašumu, un Es tos žēlošu, kā vīrs savu dēlu žēlo, kas viņam kalpo. Tad jūs atkal redzēsiet starpību starp taisnu un bezdievīgu, starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo. Jo redzi, tā diena nāk degoša kā ceplis, tad visi lepnie un visi bezdievības darītāji būs rugāji, un tā nākamā diena tos iededzinās, saka Tas Kungs Cebaot, kas tiem nepametīs nedz sakni, nedz zaru. Bet jums, kas Manu vārdu bīstaties, taisnības saule uzlēks, un dziedināšana būs apakš viņas spārniem, un jūs iziesiet un lēksiet kā baroti teļi. Un jūs samīsiet bezdievīgos, jo tie būs pelni apakš jūsu pēdām tai dienā, ko Es darīšu, saka Tas Kungs Cebaot. Pieminiet Mozus, Mana kalpa, bauslību, ko Es viņam esmu pavēlējis Horeba kalnā priekš visa Israēla, likumus un tiesas. Redzi, Es jums sūtu pravieti Eliju, pirms nāks Tā Kunga lielā un bijājamā diena. Un viņš atgriezīs tēvu sirdis pie bērniem un bērnu sirdis pie tēviem, lai Es nenāku, zemi izdeldēt. Jēzus Kristus cilts grāmata. Jēzus bija Dāvida, Dāvids Ābrahāma dēls. Ābrahāms dzemdināja Īzaku, un Īzaks dzemdināja Jēkabu, un Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus. Un Jūda dzemdināja Perecu un Zerahu no Tamāras; un Perecs dzemdināja Hecronu, un Hecrons dzemdināja Ramu. Un Rams dzemdināja Aminadabu, un Aminadabs dzemdināja Nahšonu, un Nahšons dzemdināja Salmu. Un Salms dzemdināja Boasu no Rahabas, un Boas dzemdināja Obedu no Rutes, un Obeds dzemdināja Isaju. Un Isajus dzemdināja ķēniņu Dāvidu, un ķēniņš Dāvids dzemdināja Salamanu no Ūrijas sievas. Un Salamans dzemdināja Rehabeāmu, un Rehabeāms dzemdināja Abiju, un Abija dzemdināja Asu. Un Asa dzemdināja Jehošafatu, un Jehošafats dzemdināja Jehoramu, un Jehorams dzemdināja Uziju. Un Uzija dzemdināja Jotamu, un Jotams dzemdināja Ahazu, un Ahazs dzemdināja Hizkiju. Un Hizkija dzemdināja Manasu, un Manasus dzemdināja Amonu, un Amons dzemdināja Josiju. Un Josija dzemdināja Jekoniju un viņa brāļus tajā laikā, kad viņi tika aizvesti uz Bābeli. Un pēc aizvešanas uz Bābeli Jekonija dzemdināja Šealatiēli, un Šealatiēls dzemdināja Zerubabeli. Un Zerubabels dzemdināja Abihudu, un Abihuds dzemdināja Eliakimu, un Eliakims dzemdināja Azoru. Un Azors dzemdināja Cadoku, un Cadoks dzemdināja Ahimu, un Ahims dzemdināja Eliudu. Un Eliuds dzemdināja Eleazaru, un Eleazars dzemdināja Mattanu, un Mattans dzemdināja Jēkabu. Un Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras ir piedzimis Jēzus, kas top saukts Kristus. Tad nu pavisam no Ābrahāma līdz Dāvidam ir četrpadsmit augumi; un no Dāvida līdz aizvešanai uz Bābeli ir četrpadsmit augumi; un no aizvešanas uz Bābeli līdz Kristum četrpadsmit augumi. Bet Jēzus Kristus piedzimšana bija tāda: kad Marija, viņa māte, Jāzepam bija saderēta, pirms tie nāca kopā, tā atradās grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, taisns būdams un negribēdams tai kaunu darīt, gribēja to slepeni atstāt. Bet viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis sapnī parādījās sacīdams: Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties, Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis; jo kas iekš tās dzimis, tas ir no Svētā Gara. Un viņa dzemdēs dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS; jo Viņš izpestīs Savus ļaudis no viņu grēkiem. Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, kas runāts no Tā Kunga caur pravieti, kas saka: “Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Immanuels,” tas ir tulkots: “Dievs ar mums.” Bet Jāzeps no miega uzmodies darīja, kā viņam Tā Kunga eņģelis bija pavēlējis, un ņēma savu sievu pie sevis; Un viņu neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi savu pirmdzimto Dēlu, un nosauca Viņa vārdu Jēzus. Un kad Jēzus bija dzimis Bētlemē iekš Jūdu zemes ķēniņa Hēroda laikā, redzi, tad gudrie no austruma zemes nāca uz Jeruzālemi un sacīja: Kur ir Tas piedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni esam redzējuši austruma zemē un nākuši, Viņu pielūgt. Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un saaicinājis visus Jūdu augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izjautāja no tiem, kur Kristum bija dzimt. Un tie tam sacīja: “Bētlemē iekš Jūdu zemes; jo tā ir rakstīts caur pravieti: “Un tu, Bētleme Jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp lieliem kungiem no Jūda; jo no tevis nāks Tas Valdnieks, kas valdīs pār Maniem Israēla ļaudīm.”” Tad Hērods paslepen aicināja gudros un rūpīgi izjautāja no tiem laiku, kad zvaigzne atspīdējusi. Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: ejat un izjautājiet it labi par Bērnu un To atraduši atsakāt man, ka arī es nāku, To pielūgt. Tie nu ķēniņu dzirdējuši aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie austruma zemē bija redzējuši, gāja tiem priekšā, kamēr tā nāca un apstājās virsū, kur Bērns bija. Un zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un namā iegājuši, tie atrada Bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un pie zemes mezdamies tie Viņu pielūdza; pēc tam, savu mantu atdarījuši, tie To apdāvināja ar zeltu un vīraku un mirrēm. Un Dievs tiem parādīja sapnī, lai negriežās atpakaļ pie Hēroda; un tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. Bet kad tie bija aizgājuši, redzi, tad Dieva eņģelis Jāzepam parādījās sapnī un sacīja: celies un ņem Bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģiptes zemi un paliec tur, kamēr es tev sacīšu; jo Hērods meklē Bērnu nomaitāt. Un cēlies viņš ņēma Bērnu un Viņa māti nakts laikā un aizgāja uz Ēģiptes zemi, Un palika turpat, līdz kamēr Hērods bija miris; ka piepildītos, ko Tas Kungs caur pravieti bija runājis, kas saka: “No Ēģiptes zemes Es Savu Dēlu esmu aicinājis.” Kad nu Hērods redzēja, ka bija piekrāpts no gudriem, tad viņš ļoti apskaitās un izsūtījis apkāva visus bērnus Bētlemē un pa visu Bētlemes tiesu, divus gadus vecus un vēl jaunākus, pēc tā laika, ko tas no gudrajiem rūpīgi bija uzzinājis. Tad piepildījās, ko pravietis Jeremija runājis sacīdams: “Brēkšana ir dzirdēta Rāmā, žēlošanās, raudāšana un daudz kaukšanas. Rahēle apraud savus bērnus un negribās iepriecinājuma, jo to vairs nav.” Bet kad Hērods bija nomiris, lūk, tad Tā Kunga eņģelis sapnī parādījās Jāzepam Ēģiptes zemē Un sacīja: celies un ņem Bērnu un Viņa māti, un ej uz Israēla zemi; jo tie ir nomiruši, kas Bērna dvēseli meklēja. Un viņš cēlās un ņēma Bērnu un Viņa māti, un nonāca Israēla zemē. Bet kad viņš dzirdēja, Arhelaus Jūdu zemē valdām sava tēva Hēroda vietā, tad viņš bijās turp noiet; un sapnī no Dieva pamācīts, viņš atkāpās Galilejas robežās. Un tur nonācis viņš apmetās pilsētā, ko sauc par Nacareti, ka piepildītos, kas sacīts caur praviešiem: “Viņš taps nosaukts Nacarietis.” Tanīs dienās nāca Jānis, Kristītājs, un sludināja Jūdu zemes tuksnesī, Sacīdams: “Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi,” Jo šis ir tas, no kā pravietis Jesaja runājis sacīdams: “Saucēja balss tuksnesī: “Sataisiet Tā Kunga ceļu; dariet līdzenas Viņa takas.”” Bet viņš, Jānis, valkāja kamieļu spalvu drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem; un viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Tad izgāja pie viņa Jeruzāleme un visa Jūdu zeme un viss Jordānes apgabals, Un tapa no viņa kristīti Jordānē, izsūdzēdami savus grēkus. Un daudz farizeju un saduceju ieraudzījis nākam pie kristības, viņš uz tiem sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jums ir rādījis, izbēgt no nākamās dusmības? Tāpēc nesiet pienākamus atgriešanās augļus. Un nedomājiet pie sevis sacīt: “Mums ir Ābrahāms par tēvu.” Jo es jums saku, ka Dievs no šiem akmeņiem spēj Ābrahāmam bērnus radīt. Un cirvis kokiem jau pie saknes ir pielikts; tāpēc ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests. Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet kas pēc manis nāk, Tas ir jo spēcīgāks nekā es; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest; Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni; Tam vēteklis rokā, un Tas Savu klonu tīrīs caur caurim un sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas Viņš sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.” Tanī laikā Jēzus nāca no Galilejas uz Jordāni pie Jāņa, ka no tā taptu kristīts. Bet Jānis Tam neļāva un sacīja: “Man vajadzētu no Tevis tapt kristītam, un Tu nāci pie manis?” Bet Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Lai nu tā ir; jo tā mums pieklājās, piepildīt visu taisnību. ” Tad viņš to Tam ļāva. Un kad Jēzus bija kristīts, tad Viņš tūdaļ no ūdens izkāpa. Un redzi, debesis atvērās pār Viņu, un Jānis redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.” Tad Jēzus no Gara tapa aizvests tuksnesī, ka no velna taptu kārdināts. Un kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Viņam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Un Viņš atbildēja un sacīja: “ Stāv rakstīts: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” ” Tad velns Viņu noveda sev līdz uz svēto pilsētu un Viņu cēla pašā Dieva nama jumta galā. Un uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē! Jo stāv rakstīts: “Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.”” Tad Jēzus uz to sacīja: “ Atkal stāv rakstīts: “Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” ” Atkal velns to veda sev līdz uz ļoti augstu kalnu un Viņam rādīja visas pasaules valstis un viņu godību, Un uz To sacīja: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu zemē mezdamies mani pielūgsi.” Tad Jēzus uz to sacīja: “ Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: “Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.”” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. Bet Jēzus dzirdējis, Jāni esam nodotu, atkal gāja uz Galileju. Un Nacareti atstājis, Viņš nāca un mājoja Kapernaumā, jūrmalas pilsētā Zebulona un Naftalis robežās, Ka piepildītos, kas ir runāts caur pravieti Jesaju, kas tā saka: “Zebulona zeme un Naftalis zeme uz jūrmalas pusi, AizJordāne, pagānu Galileja, Ļaudis, kas tumsā sēž, redzējuši lielu gaismu, un tiem, kas sēž nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi.” No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: “ Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt nākusi. ” Un staigādams pie Galilejas jūras, Jēzus ieraudzīja divus brāļus, Sīmani, kas nosaukts Pēteris, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā metam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Nāciet Man pakaļ, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem. ” Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie Viņam gāja pakaļ. Un no turienes tālāk gājis, Viņš ieraudzīja citus divus brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā ar savu tēvu Cebedeju savus tīklus lāpam, un Viņš tos sauca. Tad tie tūdaļ laivu un savu tēvu atstājuši, Viņam gāja pakaļ. Un Jēzus izstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams ļaudīm visas slimības un visas vājības. Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju, un pie Viņa atnesa visus neveselus, no dažādām sērgām un sāpēm pārņemtus un velna apsēstus un mēnessērdzīgus un paralizētus, un Viņš tos darīja veselus. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ no Galilejas un no Dekapoles un no Jeruzālemes un no Jūdu zemes un no viņpus Jordānes. Bet kad Viņš ļaudis redzēja, tad Viņš uzkāpa uz kalnu un apsēdās, un Viņa mācekļi pie Viņa piestājās. Un Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja un sacīja: “ Svētīgi tie, kas garā nabagi, jo Debesu valstība viņiem pieder. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti. Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos. Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti. Svētīgi tie sirdsžēlīgie, jo tie žēlastību dabūs. Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni. Svētīgi tie, kas taisnības dēļ vajāti, jo Debesu valstība viņiem pieder. Svētīgi jūs esat, ja Manis dēļ jūs lamā un vajā un visu ļaunu par jums runā, melodami. Esat priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs; jo tā tie vajājuši praviešus, kas priekš jums bijuši. Jūs esat zemes sāls; ja nu sāls nelietīga, ar ko tad to sālīs? Tā neder vairs nekam, bet tikai ārā metama un no ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaisma; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Tā arī sveci iededzinājis, neviens to neliek apakš pūra, bet uz lukturi; tad tā visiem spīd, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Nedomājiet, ka Es esmu nācis, atmest bauslību un praviešus. Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt. Jo patiesi, Es jums saku: tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte jeb raksta galiņš no bauslības, tiekams viss notiek. Tāpēc, ja kas vienu no šiem vismazākiem baušļiem atmetīs un ļaudis tā mācīs, tas taps dēvēts vismazākais Debesu valstībā: bet ja kas darīs un mācīs, tas taps dēvēts liels Debesu valstībā. Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka nekā rakstu mācītāju un farizeju, tad jūs Debesu valstībā nenāksiet. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut; un kas nokauj, tas būs sodāms caur tiesu. Bet Es jums saku: kas ar savu brāli dusmo, tas būs sodāms caur tiesu; bet kas uz savu brāli saka: raka! Tas būs sodāms caur augsto tiesu; bet kas saka: ģeķi! Tas būs sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu savu dāvanu uz altāra upurē un turpat atminies, ka tavam brālim kas ir pret tevi, Tad atstāj tur altāra priekšā savu dāvanu un noej, izlīgsti papriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam drīz, kamēr ar viņu vēl esi uz ceļa, ka pretinieks tevi nenodod soģim, un soģis tevi nenodod sulainim, un tu netopi iemests cietumā. Patiesi, Es tev saku, tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts, tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku, ka ikviens, kas sievu uzskata, to iekārodamies, tas ar viņu laulību jau pārkāpis savā sirdī. Bet ja tava labā acs tevi apgrēcina, izrauj to un met nost; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa top iemesta ellē. Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, nocērt to un met nost; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa top iemesta ellē. Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķirās, tas lai tai dod šķiršanās grāmatu. Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķirās bez vien maucības vainas dēļ, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams esi solījis. Bet Es jums saku, ka jums ne pavisam nebūs zvērēt, nedz pie debess, jo tā ir Dieva goda krēsls, Nedz pie zemes, jo tā ir Viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta. Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēji nevienu matu ne baltu pataisīt ne melnu. Bet jūsu vārds lai ir: jā, jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku, ka jums nebūs pretī stāvēt ļaunam, bet kas tevi vaigā sit labajā pusē, tam sniedz arī otru. Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam palaid arī uzvalku. Un kas tevi dzen vienu jūdzi, ar to paej divus. Dod tam, kas tevi lūdz, un neatraujies no tā, kas grib ko no tevis aizņemties. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāko mīlēt un savu ienaidnieku ienīdēt. Bet Es jums saku: mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā, Ka jūs topat sava debesu Tēva bērni; jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. Jo ja jūs tos vien mīļojiet, kas jūs mīļo, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat? Un kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko gan vairāk jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat? Tāpēc esat pilnīgi, tā kā jūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs. Ņemiet vērā, ka savas nabagu dāvanas nedodat cilvēku priekšā, lai šie jūs redz; citādi jums nav nekādas algas pie sava Tēva debesīs. Kad tu nu nabagus apdāvini, tad neliec savā priekšā taures pūst, tā kā liekuļi dara sinagogās un ielās, lai no ļaudīm top godināti. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga. Bet kad tu nabagus apdāvini, tad lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara, Tā ka tava dāvināšana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā. Un kad tu Dievu lūdz, tad neturies kā liekuļi, jo tiem patīk stāvēt un Dievu lūgt sinagogās un ielu stūros, lai no ļaudīm top redzēti. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga. Bet kad tu Dievu lūdz, tad ej savā istabā un, savas durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā. Bet Dievu lūdzot nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ top paklausīti. Tad nu nepaliekat tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs gan zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat. Tāpēc jums būs tā lūgt: “Mūsu Tēvs debesīs. Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes. Mūsu dienišķu maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā; bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder valstība un spēks un gods mūžīgi. Āmen.” Jo kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedodat, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jums jūsu Debesu Tēvs jūsu noziegumus arī nepiedos. Un kad jūs gavējat, tad neesat saīguši kā liekuļi, jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai ļaudīm kā gavētāji izrādās. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga. Bet tu gavēdams svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, Ka tu nerādies ļaudīm gavēdams, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā. Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog; Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog. Jo kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds. Acs ir miesas gaismeklis. Ja nu tava acs skaidra, tad visa tava miesa būs pilna gaismas. Bet ja tava acs kaitīga, tad visa tava miesa būs tumša. Ja nu gaisma iekš tevis ir tumsa, cik liela būs pati tumsa? Neviens diviem kungiem nevar kalpot; jo tas vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb tas vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdāties savas dzīvības pēc, ko ēdīsiet un dzersiet; nedz arī par savām miesām, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skatāties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā savam mūžam var pielikt vienu olekti, jebšu tas tādēļ bēdājās? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaties pie puķēm laukā, kā tās aug. Ne tās strādā, ne tās vērpj; Tomēr Es jums saku, ka pat Salamans visā savā godībā tā nav bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs tā ģērbj zāli laukā, kas šodien stāv un rīt krāsnī top iemesta, vai tad ne daudz vairāk jūs? Ak jūs mazticīgie! Tāpēc jums nebūs zūdīties nedz sacīt: ko ēdīsim, jeb ko dzersim, jeb ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenās; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenaties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdāties nākošā rīta pēc, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ir diezgan, ka ikvienai dienai savas pašas bēdas. Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo ar kādu tiesu jūs tiesājiet, jūs tapsiet tiesāti, un ar kādu mēru jūs mērojiet, jums taps atmērots. Un ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī tu nenomani? Jeb kā tu sacīsi uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, - un redzi, baļķis ir tavā paša acī? Tu liekuli, velc papriekš baļķi no savas acs un tad pielūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs. Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs nesaplosa. Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdzās, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, top atvērts. Jeb kurš cilvēks ir jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizes lūdzās, dotu akmeni? Jeb kad tas zivi lūdzās, tam dotu čūsku? Ja tad jūs, ļauni būdami, zināt saviem bērniem dot labas dāvanas, vai jo vairāk jūsu Tēvs debesīs nedos laba tiem, kas Viņu lūdz? Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo šī ir bauslība un pravieši. Ieejat caur šauriem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un to ir daudz, kas caur tiem ieiet. Un vārti ir šauri un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību, un to ir maz, kas to atrod. Bet sargājieties no viltīgiem praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt. Kas var lasīt vīnogas no ērkšķiem, jeb vīģes no dadžiem? Tāpat ikkatrs labs koks nes labus augļus, bet nelāga koks nes nelabus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Ikkatrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests. Tāpēc pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā; bet tas, kas Mana debesu Tēva prātu dara. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam daudz varenus darbus darījuši? Un tad Es tiem it skaidri sacīšu: Es nekad jūs neesmu pazinis; ejat nost no Manis, jūs ļauna darītāji. Tāpēc ikvienu, kas šos Manus vārdus dzird un dara, to Es līdzināšu kādam gudram vīram, kas savu namu uztaisījis uz klints kalna. Kad nu stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un piesitās pie nama, tad tas tomēr neapgāzās; jo tas bija uztaisīts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, tas taps līdzināts ģeķim, kas savu namu uztaisījis uz smiltīm. Kad nu stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un sitās pie nama, tad tas apgāzās un gāja viss postā.” Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis, tad ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību. Jo Viņš tos mācīja tā kā pats varenais, un nekā rakstu mācītāji. Un kad Viņš no kalna nogāja, tad daudz ļaužu Viņam staigāja pakaļ. Un redzi, viens spitālīgs vīrs nāca, un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu mani gan vari šķīstīt.” Un Jēzus roku izstiepis viņu aizskāra un sacīja: “ Es to gribu, topi šķīsts! ” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to sacīja: “ Pielūko un nesaki to nevienam, bet noej un rādies priesterim un upurē dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību. ” Bet kad Jēzus Kapernaumā iegāja, tad viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza Un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ paralizēts mājās un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to sacīja: “ Es gribu nākt un to veselu darīt. ” Un virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāci apakš mana jumta, bet saki vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo arī es esmu cilvēks apakš valdīšanas, un apakš manis ir karavīri; un kad es vienam saku: Ej! Tad viņš iet, - un otram: Nāc šurp! Tad viņš nāk, - un savam kalpam: Dari to! Tad viņš dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, tad Viņš brīnījās un sacīja uz tiem, kas Viņam staigāja pakaļ: “ Patiesi, Es jums saku, ka iekš Israēla Es neesmu atradis tādu ticību. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un no vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet valstības bērni taps izstumti galējā tumsā; tur būs kaukšana un zobu trīcēšana. ” Un Jēzus sacīja uz virsnieku: “ Ej, lai tev notiek, kā tu tici. ” Un viņa kalps palika vesels tanī pašā stundā. Un Pētera namā nācis, Jēzus redzēja viņa sievas māti ar drudzi guļam. Un Viņš satvēra viņas roku, tad drudzis no viņas atstājās, un viņa uzcēlusies tiem kalpoja. Un kad vakars metās, tad tie atveda pie Viņa daudz velna apsēstus, un Viņš izdzina garus caur vārdu un dziedināja visus slimos; Ka piepildītos, ko pravietis Jesaja runājis sacīdams: “Viņš ņēma uz sevi mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.” Bet lielus ļaužu pulkus pie Sevis redzēdams, Jēzus pavēlēja uz otru malu pārcelties. Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, es Tev iešu pakaļ, kurp Tu iesi.” Un Jēzus uz to sacīja: “ Lapsām ir alas un putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav, kur likt Savu galvu. ” Un cits no Viņa mācekļiem uz Viņu sacīja: “Kungs, vēli man papriekš noiet un aprakt savu tēvu.” Bet Jēzus uz to sacīja: “ Nāc Man pakaļ, un lai miroņi savus miroņus paši aprok. ” Un Viņš iekāpa laivā un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz. Un redzi, liela vētra pacēlās jūrā, ka laiva viļņiem tapa pārņemta, un Viņš gulēja. Un mācekļi piegājuši Viņu modināja un sacīja: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Jūs mazticīgie, kam esat tik bailīgi? ” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, tad palika it klusu. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” Un otrā jūrmalā nākot Ģerģesiešu tiesā Viņu sastapa divi velna apsēsti, no kapiem nākdami, ļoti nikni, tā ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt. Un redzi, tie brēkdami sacīja: “Kas mums ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Dēls? Vai Tu esi nācis priekšlaikus, mūs mocīt?” Bet tālu no viņiem bija liels cūku pulks ganībā. Un velni Viņam lūdza un sacīja: “Ja Tu mūs izdzen, tad atvēli mums, ieskriet tai cūku pulkā.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Ejat! ” Un izbēguši tie ieskrēja cūku pulkā, un redzi, viss cūku pulks iegāzās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī. Un gani bēga un nākuši pilsētā pasludināja visu to un, kas ar tiem apsēstiem bija noticis. Un redzi, visa pilsēta izgāja Jēzum pretī. Un kad tie Viņu redzēja, tad tie lūdza, ka Viņš aizietu no viņu robežām. Un laivā kāpis Viņš cēlās pāri un nāca Savā pilsētā. Un lūk, pie Viņa atnesa paralizētu, tas gulēja gultā. Kad nu Jēzus redzēja viņu ticību, tad Viņš sacīja uz paralizēto: “ Ņemies drošu sirdi, Mans dēls, tavi grēki tev piedoti. ” Un lūk, kādi no rakstu mācītājiem runāja paši pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus redzēja viņu domas un sacīja: “ Kāpēc jūs domājiet ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāki? Vai sacīt: “Tev tavi grēki top piedoti,” Vai sacīt: “Celies un staigā?” Bet lai jūs zināt, Tam Cilvēka Dēlam varu esam virs zemes grēkus piedot, ” (tad Viņš uz paralizēto sacīja:) “ Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām. ” Un viņš cēlās un gāja mājās. Kad ļaudis to redzēja, tad tie brīnījās un teica Dievu, kas tādu varu cilvēkiem devis. Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad Viņš redzēja vienu cilvēku pie muitas būdas sēžam, vārdā Mateju (jeb: Levi), un uz to sacīja: “ Seko Man.” Un tas cēlās un sekoja Viņam. Un notikās, Jēzum pie galda sēžot viņa namā, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda. Kad farizeji to redzēja, tad tie sacīja uz Viņa mācekļiem: “Kāpēc jūsu mācītājs ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?” Bet to dzirdējis Jēzus uz tiem sacīja: “ Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Tad ejat nu un mācaties, kas tas ir: “Man patīk žēlastība un ne upuris!” Jo Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus. ” Tad Jāņa mācekļi pie Viņa nāca un sacīja: “Kāpēc mēs un farizeji tik daudz gavējam, un Tavi mācekļi negavē?” Un Jēzus uz tiem sacīja: “ Vai kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kad līgavainis viņiem būs atņemts, un tad tie gavēs. Un neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu, jo ielāps noplīst no drēbēm un plīsums paliek lielāks. Un jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos, citādi trauki plīst, un vīns izgāžas, un trauki iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos traukos, tad abi kopā paliek veseli. ” Un Viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens virsnieks nāca un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomirusi, bet nāc un liec Savu roku uz viņu, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus piecēlies gāja tam pakaļ ar Saviem mācekļiem. (Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus slimojusi ar asiņošanu, nāca no aizmugures un aizskāra Viņa drēbju vīli. Jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es paliktu vesela.” Tad Jēzus atgriezās un to ieraudzījis sacīja: “ Ņemies drošu sirdi, Mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi. ” Un sieva palika vesela tanī pašā stundā.) Kad nu Jēzus ienāca virsnieka namā un redzēja stabulniekus un ļaužu troksni, Tad Viņš uz tiem sacīja: “ Atkāpjaties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ. ” Bet tie par Viņu smējās. Bet kad ļaužu pulks bija izdzīts, tad Viņš gāja iekšā un to satvēra pie rokas. Tad meitiņa cēlās augšā. Un šī slava tapa daudzināta pa visu to zemi. Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad divi akli Viņam nāca pakaļ brēkdami un sacīdami: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Un Viņam namā ieejot aklie piestājās, un Jēzus uz tiem sacīja: “ Vai jūs ticat, ka Es spēju to darīt? ” Tie uz Viņu sacīja: “Ticam gan, Kungs.” Tad Tas aizskāra viņu acis sacīdams: “ Lai jums notiek pēc jūsu ticības. ” Un viņu acis tapa atvērtas. Un Jēzus tiem stipri aizliedza un sacīja: “ Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt. ” Bet tie aizgājuši Viņu izslavēja pa visu to zemi. Kad nu tie bija aizgājuši, redzi, tad pie Viņa atnesa cilvēku, kas bija mēms un velna apsēsts. Un kad velns bija izdzīts, tad mēmais runāja. Un ļaudis brīnījās un sacīja: “Tas vēl nekad iekš Israēla nav redzēts.” Bet farizeji sacīja: “Viņš izdzen velnus caur velnu virsnieku.” Un Jēzus gāja apkārt pa visām pilsētām un miestiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams ļaudīm visas slimības un visas vājības. Un kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, tad Viņam sirds par tiem iežēlojās, jo tie bija izklīduši un pamesti, kā avis, kam nav gana. Tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “ Pļaujamā ir daudz, bet maz pļāvēju. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai izdzen strādniekus Savā pļaujā. ” Un Savus divpadsmit mācekļus pieaicinājis, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem, tos izdzīt un dziedināt visas slimības un visas vājības. Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir šie: pirmais Sīmanis, kas top saukts Pēteris, un Andrejs, viņa brālis; Jēkabs, Cebedeja dēls, un Jānis, viņa brālis; Filips un Bartolomejs, Toms un Matejs, muitnieks, Jēkabs, Alfeja dēls, un Lebejs ar pavārdu Taddejs; Sīmanis no Kānas un Jūdas Iskariots, kas Viņu arī nodeva. Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēdams un sacīdams: “ Nenoejat uz pagānu ceļu un neieejat Samariešu pilsētā. Bet ejat visvairāk pie pazudušām avīm no Israēla cilts. Bet izgājuši pasludiniet un sakiet: “Debesu valstība ir tuvu klāt nākusi.” Dziedinājiet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodinājiet mirušus, izdzeniet velnus. Bez maksas to esat dabūjuši, bez maksas to dodiet. Neiegādājieties zelta, nedz sudraba, nedz vara savās jostās, Ne kulīti uz ceļu, nedz divus svārkus, nedz kurpes, nedz zizli, jo strādniekam sava barība nākas. Un kurā pilsētā jeb miestā jūs nāksiet, izmeklējat, kas tur vērts, un tur paliekat, tiekams jūs no turienes iziesiet. Un namā iegājuši sveicināt to. Un ja tas nams ir vērts, tad jūsu miers pār to nāks, bet ja tas nav vērts, tad jūsu miers pie jums atkal atgriezīsies. Un ja kas jūs negrib uzņemt nedz klausīt jūsu vārdus, tad izejat no tā nama vai no tās pilsētas, un nokratiet pīšļus no savām kājām. Patiesi, Es jums saku: “Sodomas un Gomoras zemei vieglāki nāksies soda dienā nekā tādai pilsētai.” Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esat gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Bet sargājaties no cilvēkiem, jo tie jūs nodos savās tiesās un jūs šaustīs savās sinagogās. Un jūs tapsiet vesti Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un pagāniem par liecību. Kad tie nu jūs nodos, tad nebēdājaties, kā un ko jūs runāsiet, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir runātājs iekš jums. Bet tur brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ. Bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts. Bet kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēgat uz citu. Patiesi, Es jums saku: jūs nebūsiet vēl izstaigājuši Israēla pilsētas, tiekams Cilvēka Dēls nāks. Māceklis nav augstāks pār savu mācītāju, nedz kalps pār savu kungu. Māceklim pietiek, kad tas top kā viņa mācītājs, un kalps kā viņa kungs; kad tie nama kungu saukuši (par) Belcebulu, tad jo vairāk viņa saimi. Tāpēc nebīstaties no tiem. Jo nekas nav apslēpts, kas nenāks gaismā, nedz slepens, kas netaps zināms. Ko Es jums saku tumsā, to runājiet gaismā; un kas jums klusiņām sacīts ausī, to sludiniet uz jumtiem. Un nebīstaties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstaties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē. Vai divi zvirbuļi netop pirkti par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. Tāpēc nebīstaties: jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi. Tad nu ikkatru, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Nedomājiet, ka Es esmu nācis, mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis, mieru atnest, bet zobenu. Es esmu nācis, cilvēku savest ienaidā ar viņa tēvu, un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīra māti. Un cilvēka ienaidnieki būs viņa paša mājas ļaudis. Kas tēvu un māti vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīļo nekā Mani, tas Manis nav vērts. Un kas savu krustu uz sevi neņem un Man neiet pakaļ, tas Manis nav vērts. Kas savu dzīvību atrod, tam tā zudīs, un kam Manis dēļ dzīvība zūd, tas to atradīs. Kas jūs uzņem, tas Mani uzņem, un kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. Kas pravieti uzņem pravieša vārdā, tas pravieša algu dabūs; un kas taisnu uzņem taisnā vārdā, tas taisnā algu dabūs. Un kas vienu no šiem vismazākiem dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens, tāpēc ka tam ir mācekļa vārds, patiesi, Es jums saku, tam sava alga nezudīs. ” Un notikās pēc tam, kad Jēzus Saviem divpadsmit mācekļiem pavēles bija devis, tad Viņš no turienes aizgāja, mācīt un sludināt viņu pilsētās. Un kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, tad viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem, Un lika Tam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Noejat un atsakāt Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšā, un nabagiem prieka vēsts top sludināta. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās. ” Kad tie nu aizgāja, tad Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “ Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīties? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba? Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redziet, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas vēl augstāks nekā pravietis. Jo šis ir tas, par ko rakstīts: “Redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam ceļu priekš Tevis būs sataisīt.” Patiesi, Es jums saku: “No tiem, kas no sievām dzimuši, neviens nav cēlies, kas lielāks nekā Jānis Kristītājs; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks pār viņu. Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz tagad Debesu valstībā ar varu laužas iekšā; un varas darītāji to rauj (pie sevim). Jo visi pravieši un bauslība pravietoja līdz Jānim. Un ja jūs gribat pieņemt: viņš ir Elija, kam bija jānāk. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird. Bet kam Es šo cilti līdzināšu? Tā ir līdzinājama bērniem, kas sēž uz tirgus laukuma un sauc uz saviem biedriem Un saka: “Mēs jums stabulējuši un jūs neesat dejojuši, mēs jums raudu dziesmas dziedājuši, un jūs neesat raudājuši.” Ja Jānis ir nācis, ne ēdis, ne dzēris; un tie saka: “Viņam ir velns.” Cilvēka Dēls ir nācis, ēd un dzer; un tie saka: “Redzi, kāds rijējs un vīna plītnieks, muitnieku un grēcinieku draugs;” un gudrība top taisnota no saviem bērniem. ” Tad Viņš iesāka tās pilsētas rāt, kur Viņa brīnumi visvairāk bija notikuši, ka tās no grēkiem nebija atgriezušās. “ Vai tev, Horacin! Vai tev, Betsaida! Jo kad Tirū vai Sidonā tie brīnumi būtu notikuši, kas pie jums notikuši, tad tie jau sen no grēkiem būtu atgriezušies maisos un pelnos. Tomēr Es jums saku, ka Tirum un Sidonai vieglāki būs soda dienā, nekā jums. Un tu Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu līdz ellei tapsi nogāzta; jo kad Sodomā tie brīnumi būtu notikuši, kas iekš tevis notikuši, tad viņa vēl šodien stāvētu. Tomēr Es jums saku, ka Sodomas zemei vieglāki būs soda dienā, nekā tev. ” Tanī pašā laikā Jēzus atbildēja un sacīja: “ Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi slēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem. Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā. Visas lietas Man ir iedotas no Mana Tēva, un neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls, un kam Dēls to grib darīt zināmu. Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācaties no Manis; jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir laipnīgs, un Mana nasta viegla. ” Tanī laikā Jēzus staigāja sabatā caur labību; un Viņa mācekļi bija izsalkuši un sāka vārpas plūkt un ēst. Bet farizeji, to redzēdami, uz Viņu sacīja: “Redzi, Tavi mācekļi dara, ko sabatā darīt nav brīvi.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņš bija izsalcis līdz ar tiem, kas pie viņa bija? Ka viņš ir Dieva namā gājis un noliktās maizes ēdis, ko ēst nebija brīvi, ne viņam, ne tiem, kas pie viņa bija, bet priesteriem vien? Jeb vai jūs bauslībā neesat lasījuši, ka priesteri sabatos sabatu Dieva namā pārkāpj un ir nevainīgi? Bet Es jums saku, ka Tas kas šeitan, ir lielāks, nekā Dieva nams. Bet kad jūs zinātu, kas tas ir: “Man patīk sirds žēlastība un ne upuris,” tad jūs šos nevainīgos nebūtu notiesājuši. Jo Cilvēka Dēls ir arī sabata kungs. ” Un Viņš no turienes izgājis nāca viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks, tam bija sakaltusi roka, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai brīvi sabatā dziedināt?” Ka tie Viņu apsūdzētu. Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Kurš cilvēks būs jūsu starpā, kam ir viena avs, un kad tā sabatā iekrīt bedrē, vai tas to nesatvers un neizvilks ārā? Vai tad nu cilvēks nav daudz labāks, nekā avs? Tāpēc ir brīvi, sabatā labu darīt. ” Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “ Izstiepi savu roku! ” Un viņš to izstiepa. Tad tā viņam palika atkal vesela kā tā otra. Tad farizeji izgāja un sprieda pret Viņu, kā tie varētu Viņu nomaitāt. Bet Jēzus to nomanīdams aizgāja no turienes. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ, un Viņš tos visus dziedināja. Un Viņš tiem piekodināja, ka tie Viņu nedarītu zināmu. Ka piepildītos, ko pravietis Jesaja runājis, sacīdams: “Redzi, Mans kalps, ko Es izredzējis, un Mans mīļais, pie kā Manai dvēselei labs prāts; Es likšu uz Viņu Savu Garu, un Viņš pasludinās tautām tiesu. Ne Viņš bārsies, ne brēks, un neviens nedzirdēs uz ielām Viņa balsi. Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlošu dakti Viņš neizdzēsīs, tiekams Viņš tiesai dos uzvarēšanu. Un tautas cerēs uz Viņa vārdu.” Tad viens velna apsēsts pie Viņa tapa novests, akls un mēms būdams. Un Viņš to darīja veselu, tā ka aklais un mēmais runāja un redzēja. Un visi ļaudis iztrūkās un sacīja: “Vai Šis nav Dāvida dēls?” Bet farizeji to dzirdēdami, sacīja: “Šis velnus neizdzen, kā tik vien caur Belcebulu, velnu virsnieku.” Bet Jēzus viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “ Ikviena valsts, kas savā starpā ienaidā, tā aiziet postā, un ikkatra pilsēta vai nams, kas savā starpā ienaidā, nevar pastāvēt. Ja nu sātans sātanu izdzen, tad viņš ir ienaidā ar sevi pašu; kā tad viņa valsts var pastāvēt? Un ja Es caur Belcebulu velnus izdzenu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc tie būs jūsu tiesātāji. Bet ja Es caur Dieva Garu velnus izdzenu, tad Dieva valstība jau pie jums atnākusi. Jeb, kā var kāds ieiet stipra vīra namā un paņemt viņa lietas, ja tas papriekš stipro nesaista? Un tad tas viņa namu aplaupīs. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Tāpēc Es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Gara zaimošana cilvēkiem netaps piedota. Un, kas runās pret Cilvēka Dēlu, tam tas taps piedots; bet, kas runās pret Svēto Garu, tam netaps piedots nedz šinī, nedz nākošā mūžā. Ņemiet labu koku, tad arī viņa augļi būs labi, vai ņemiet nelāga koku, tad arī tā augļi būs nelabi; jo koks top pazīts pēc saviem augļiem. Jūs odžu dzimums, kā jūs varat ko laba runāt, ļauni būdami? Jo no sirds pilnības mute runā. Labs cilvēks no labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no ļaunas mantas izdod ļaunu. Bet Es jums saku, ka par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild soda dienā. Jo pēc saviem vārdiem tu tapsi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tapsi pazudināts. ” Tad kādi no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un sacīja: “Mācītāj, mēs no tevis kādu zīmi gribam redzēt.” Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “ Nikna un laulības pārkāpēju tauta meklē zīmi; un viņai nekāda zīme netaps dota, kā vien pravieša Jonas zīme. Jo kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielas jūras zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls trīs dienas un naktis būs zemes klēpī. Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie no grēkiem ir atgriezušies uz Jonas sludināšanu, un redzi, šeit ir vairāk, nekā Jona. Ķēniņiene no dienvidu puses celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tā no pasaules gala ir nākusi, Salamana gudrību dzirdēt; un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans. Bet kad nešķīstais gars no cilvēka izgājis, tad tas pārstaigā sausas vietas un meklē dusu, un to neatrod. Tad tas saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes es izgājis; un kad viņš nāk, tad tas to atrod tukšu, ar slotām izslaucītu un izpušķotu. Tad tas noiet un ņem pie sevis septiņus garus, kas jo niknāki nekā viņš pats, un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un pēc ar cilvēku paliek niknāki nekā papriekš. Tāpat arī notiks šai ļaunai tautai. ” Un Viņam tā uz ļaudīm vēl runājot, redzi, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā, meklēdami ar Viņu runāt. Un kāds uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā, meklēdami runāt ar Tevi.” Un Viņš atbildēdams sacīja tam, kas Viņam to teica: “ Kas ir Mana māte, un kas ir Mani brāļi? ” Un Savu roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “ Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Jo kas Mana debesu Tēva prātu darīs, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte. ” Tajā pašā dienā Jēzus no nama izgājis, apsēdās jūrmalā. Un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā iekāpis tur atsēdās, un visi ļaudis stāvēja malā. Un Viņš uz tiem daudz runāja caur līdzībām un sacīja: “ Redzi, sējējs izgāja sēt. Un viņam sējot cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka viņai nebija saknes. Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to apmāca. Bet cita krita uz labu zemi un nesa augļus, cita simtkārtīgus un cita sešdesmitkārtīgus un cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird. ” Un mācekļi piegājuši uz Viņu sacīja: “Kādēļ Tu uz tiem runā caur līdzībām?” Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “ Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem tas nav dots. Jo kam ir, tam taps dots, un tam būs pārlieku; bet kam nav, no tā taps atņemts arī tas, kas tam ir. Tāpēc Es uz tiem runāju caur līdzībām, lai tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird, nedz saprot. Un pie tiem pravieša Jesajas vārdi piepildās, kas saka: “Ausīm jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; un redzēdami jūs redzēsiet, bet nenomanīsiet. Jo šo ļaužu sirds ir palikusi cieta, un ar ausīm tie ir pakurli un savas acis tie aizdarījuši, ka tie acīm neredz un ausīm nedzird un sirdī nesaprot, un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.” Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird. Jo patiesi, Es jums saku, ka daudz pravieši un taisni ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. Tad nu klausāties jūs līdzību par sējēju. Ja kāds dzird Vārdu par Valstību un nesaprot, tad nāk ļaunais un rauj to nost, kas viņa sirdī ir sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā. Bet kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas Vārdu dzird, un tūdaļ to ar prieku saņem. Bet viņam nav saknes iekš sevis, un viņš ir nepastāvīgs. Kad nu bēdas uziet un vajāšana Vārda dēļ, tad viņš tūdaļ ņem apgrēcību. Bet kas starp ērkšķiem sēts, ir tas, kas Vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība apslāpē Vārdu, un tas nenes augļus. Bet kas uz labu zemi sēts, ir tas, kas Vārdu dzird un saprot un turklāt nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus. ” Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “ Debesu valstība ir kā kāds cilvēks, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet ļaudīm guļot viņa ienaidnieks nāca un iesēja nezāli kviešu starpā un aizgāja. Kad nu labība auga un vārpās metās, tad nezāle arīdzan rādījās. Tad kalpi gāja pie nama tēva un uz to sacīja: “Kungs, vai tu neesi sējis labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad nezāle rodas?” Un viņš uz tiem sacīja: “To ienaidnieks darījis.” Tad kalpi uz to sacīja: “Vai tad tu gribi, ka mēs ejam, to izravēt?” Viņš sacīja: “Nē, ka jūs, nezāli izravēdami, neizplūcat arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: “Sakrājiet kopā papriekš nezāli un sieniet to kūlīšos, lai tā top sadedzināta; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.”” ” Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “ Debesu valstība līdzinājās sinepju graudiņam, ko cilvēks ņēmis savā laukā iesēja. Šī gan ir mazākā starp visām sēklām, bet kad tā uzaug, tad tā ir lielāka pār citiem dārza stādiem un paliek par koku, tā ka putni apakš debess nāk un ligzdas taisa viņa zaros. ” Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “ Debesu valstība līdzinājās raugam, ko sieva ņēmusi iejauca trīs mēros miltu, tiekams viss sarūga. ” Visu to Jēzus runāja caur līdzībām uz ļaudīm, un bez līdzībām Viņš uz tiem nerunāja. Lai piepildītos, ko pravietis runājis sacīdams: “Es Savu muti atdarīšu līdzībās, Es izrunāšu lietas, kas no pasaules iesākuma apslēptas.” Tad Jēzus ļaudis atlaida un pārgāja mājās, un Viņa mācekļi pie Tā piegāja un sacīja: “Izstāsti mums līdzību par nezāli tīrumā.” Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “ Tas, kas labo sēklu sēj, ir Cilvēka Dēls. Bet lauks ir pasaule, un labā sēkla ir valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Un ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir šīs pasaules pastarā gals, un pļāvēji ir eņģeļi. Tad nu tā kā nezāle top salasīta un ugunī sadedzināta, tā arī notiks šīs pasaules pastarā galā. Cilvēka Dēls sūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! Vēl Debesu valstība ir kā tīrumā apslēpta manta, ko cilvēks atradis apslēpa, un priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. Vēl Debesu valstība ir līdzinājama tirgotājam, kas labas pērles meklēja. Un atradis vienu it dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un to nopirka. Vēl Debesu valstība līdzinājās tīklam, jūrā izmestam, kas visādas zivis savilka. Un kad tas bija pilns, tad tie to pie malas vilkuši un apsēdušies, labās ir salasījuši traukos, bet sapuvušās metuši ārā. Tā tas būs pasaules pastarā galā; eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisniem, Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. ” Jēzus uz tiem saka: “ Vai jūs to visu esat sapratuši? ” Tie uz Viņu sacīja: “Esam gan, Kungs.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “ Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, uz Debesu valstību mācīts, ir līdzīgs nama kungam, kas no savas mantas izdod jaunas un vecas lietas. ” Un notikās, kad Jēzus šīs līdzības bija beidzis, tad Viņš aizgāja no turienes. Un savā tēva pilsētā nācis, Viņš tos mācīja viņu sinagogā, tā ka tie iztrūcinājās un sacīja: “Kur Šim nāk tāda gudrība un tāds spēks? Vai Šis nav amatnieka dēls? Vai Viņa māte netop saukta Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps un Sīmanis un Jūda? Un vai nav visas Viņa māsas pie mums? Kur tad Šis visu to dabūjis?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: “ Pravietis nekur netop mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un savās mājās. ” Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumus viņu neticības dēļ. Tajā laikā Hērods, viens no četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja slavu par Jēzu, Un sacīja uz saviem kalpiem: “Šis ir Jānis, Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.” Jo Hērods Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Hērodijas dēļ, kura bija Filipa, viņa brāļa, sieva. Jo Jānis uz viņu bija sacījis: “Tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.” Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti. Bet, kad Hēroda dzimšanas diena tapa turēta, tad Hērodijas meita dejoja viņu priekšā un patika Hērodam. Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot. Un viņa, no savas mātes papriekš pamācīta, sacīja: “Dod man šeit bļodā Jāņa, Kristītāja, galvu.” Tad ķēniņš noskuma; bet zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot. Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu. Un viņa galva tapa bļodā atnesta un meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei. Un viņa mācekļi nāca, ņēma viņa miesu un to apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum. Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un ļaudis to dzirdējuši, Viņam no pilsētām kājām gāja pakaļ. Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos. Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaid ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.” Un Jēzus uz tiem sacīja: “ Tiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst. ” Bet tie uz Viņu sacīja: “Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.” Un Viņš sacīja: “ Nesiet Man tās šurp. ” Un ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem maizes, un mācekļi ļaužu pulkiem. Un viņi visi ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus. Un vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem. Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties, tiekams Viņš ļaudis atlaistu. Un ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats. Bet laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī. Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams. Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: “Tas ir ķēms;” un brēca no bailēm. Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: “ Turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties. ” Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu.” Un Viņš sacīja: “ Nāc! ” Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, lai nāktu pie Jēzus. Bet lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: “ Tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies? ” Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās. Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos priekš Viņa un sacīja: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.” Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi. Un kad tās vietas ļaudis Viņu atpazina, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus, Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti. Tad rakstu mācītāji un farizeji no Jeruzālemes nāca pie Jēzus sacīdami: “Kāpēc Tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus? Jo tie savas rokas nemazgā, kad maizi ēd.” Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “ Kāpēc jūs arīdzan pārkāpjat Dieva bauslību caur saviem likumiem? Jo Dievs ir pavēlējis un sacījis: “Godā savu tēvu un māti!” Un: “Kas savu tēvu vai māti lād, tam būs mirt.” Bet jūs māciet, ja kas sakot uz tēvu vai māti: “Kas tev no manis varētu par labu nākt, tas lai ir Dievam par upuri!” tas labi darot. Tāds tiešām savu tēvu un savu māti negodās. Tad jūs nu Dieva bauslību nicināt caur saviem likumiem. Jūs liekuļi, pareizi Jesaja par jums sludinājis sacīdams: “Šie ļaudis pie Manis turas ar savu muti un godā Mani ar savām lūpām; bet viņu sirds ir tālu nost no Manis. Bet velti tie Mani cienī, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles,” ” Un Viņš ļaudis pieaicinājis uz tiem sacīja: “ Klausāties un saprotiet. Kas mutē ieiet, tas cilvēku nesagāna; bet kas no mutes iziet, tas cilvēku sagāna. ” Tad Viņa mācekļi piegājuši sacīja uz Viņu: “Vai Tu zini, ka farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, apgrēcību ņēmuši?” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “ Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, taps izrauti ar saknēm. Atstājieties no tiem; tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi kritīs bedrē. ” Tad Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: “Izstāsti mums šo līdzību.” Un Jēzus sacīja: “ Vai tad arī jūs vēl esat nesaprašas? Vai jūs vēl nenomanāt, ka viss, kas mutē ieiet tas noiet vēderā un top izmests caur vēderu. Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas cilvēku sagāna. Un no sirds nāk ļaunas domas, slepkavības, laulības pārkāpšanas, maucības, zādzības, nepatiesas liecības, zaimošanas. Viss tas cilvēku sagāna; bet nemazgātām rokām ēst tas cilvēku nesagāna. ” Un no turienes izgājis, Jēzus atkāpās pret Tirus un Sidonas robežām. Un redzi, viena Kanaāniešu sieva, no tām pašām robežām izgājusi, uz Viņu sauca sacīdama: “Ak Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani; mana meita top no velna nežēlīgi vārdzināta.” Un Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Un Viņa mācekļi piegājuši Viņu lūdza un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “ Es neesmu sūtīts, ka vien pie pazudušām avīm no Israēla cilts. ” Bet tā nāca, metās zemē priekš Viņa un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “ Neklājās, bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā. ” Viņa sacīja: “Tā ir gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no drusciņām, kas no viņu kungu galda nokrīt.” Tad Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Ak sieva, tava ticība ir liela; lai tev notiek, kā tu gribi; ” un viņas meita tapa vesela tai pašā stundā. Un Jēzus aizgāja no turienes un nāca pie Galilejas jūras, un uzkāpa kalnā un tur apsēdās. Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda līdz tizlus, aklus, mēmus, kropļus un daudz citus, un nometa tos Jēzum pie kājām, un Viņš tos dziedināja. Tā ka ļaudis brīnījās, kad redzēja mēmus runājam, kropļus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un teica Israēla Dievu. Un Jēzus, Savus mācekļus pie Sevis aicinājis, sacīja: “ Mana sirds par ļaudīm, iežēlojās, jo tie nu trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst; un Es tos negribu atlaist neēdušus, ka tie uz ceļa nenonīkst badā. ” Un Viņa mācekļi uz To sacīja: “Kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes, ka pieēdinājām tādu pulku ļaužu?” Un Jēzus uz tiem sacīja: “ Cik jums maizes? ” Tie sacīja: “Septiņas un maz zivtiņu.” Un Viņš ļaudīm lika pie zemes apsēsties. Un septiņas maizes un zivis ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un deva Saviem mācekļiem, un mācekļi ļaudīm. Un viņi visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām septiņus kurvjus pilnus. Un to, kas bija ēduši, bija četrtūkstoš vīri, bez sievām un bērniem. Un Viņš ļaudis atlaidis, kāpa laivā un nāca uz Magdaļas robežām. Tad farizeji un saduceji nāca pie Viņa kārdinādami un prasīja Viņam, lai tiem parāda kādu zīmi no debesīm. Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “ Kad vakars metās, tad jūs sakāt: “Būs skaidrs gaiss, jo debess ir sarkana.” Un no rīta agrumā: “Šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies.” Jūs liekuļi, debess izskatu jūs zināt noprast, vai jūs nevarat arī noprast laiku zīmes? Nikna un laulības pārkāpēju tauta meklē zīmi, un viņai nekāda zīme netaps dota, kā vien pravieša Jonas zīme. ” Un Viņš tos atstāja un aizgāja. Un Viņa mācekļi pārcēlušies bija aizmirsuši maizi ņemt līdz. Un Jēzus uz tiem sacīja: “ Pielūkojiet un sargājaties no farizeju un saduceju rauga. ” Bet tie domāja pie sevis un sacīja: “Tas ir, ka mēs maizes neesam ņēmuši līdz.” Un Jēzus, to nomanīdams, uz tiem sacīja: “ Ko jūs domājat pie sevis, jūs mazticīgie, ka jūs maizes neesat ņēmuši līdz? Vai jūs vēl neprotat, nedz atminat tās piecas maizes pie tiem piectūkstošiem, un cik kurvju jūs esat salasījuši? Nedz tās septiņas maizes pie tiem četrtūkstošiem, un cik kurvju jūs esat salasījuši? Kā tad nu jūs neprotat, ka Es uz jums neesmu runājis par maizi, sacīdams: “Sargājaties no farizeju un saduceju rauga?” ” Tad tie saprata, ka Viņš nebija sacījis, ka lai tie sargās no maizes rauga, bet no farizeju un saduceju mācības. Un Jēzus nāca uz Filipa Cezarejas robežām un vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: “ Ko ļaudis saka, ka es Cilvēka Dēls esmu? ” Un viņi atbildēja: “Citi saka: Jānis Kristītājs; citi: Elija; citi: Jeremija, vai kāds no praviešiem.” Viņš uz tiem sacīja: “ Bet ko tad jūs sakāt, kas Es esmu? ” Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls.” Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to nav sacījušas, bet Mans Tēvs debesīs. Un Es arīdzan tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šo akmeni Es Savu draudzi gribu uztaisīt, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un ko tu virs zemes siesi, tas būs siets debesīs; un ko tu virs zemes atraisīsi, tas būs atraisīts debesīs. ” Tad Viņš Saviem mācekļiem aizliedza, ka tie nevienam nesacītu, ka Viņš ir Kristus. No tā laika Jēzus Saviem mācekļiem iesāka rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā augšāmcelties. Un Pēteris, Viņu savrup ņēmis, iesāka viņu apsaukt sacīdams: “Dievs pasargā! Kungs, lai Tev tā nenotiek!” Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “ Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkiem tīk. ” Tad Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: “ Ja kas Man grib nākt pakaļ, tam būs sevi pašu aizliegt, savu krustu uz sevi ņemt un Man iet pakaļ. Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs, un kam dzīvība Manis dēļ zūd, tas to atradīs. Jo ko tas cilvēkam līdz, kad tas iemanto visu pasauli, un tam tomēr dvēsele zūd? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Jo Tas Cilvēka Dēls nāks iekš Sava Tēva godības ar Saviem eņģeļiem, un tad Viņš atmaksās ikkatram pēc viņa darbiem. Patiesi, Es jums saku: kādi no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekams neredzēs Cilvēka Dēlu nākam Savā Valstībā. ” Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri, Jēkabu un viņa brāli Jāni un tos veda savrup uz augstu kalnu, Un tapa apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un redzi, Mozus un Elija tiem parādījās un runāja ar Viņu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums labi! Ja Tu gribi, tad mēs šeitan trīs būdas taisīsim, vienu Tev, vienu Mozum, un vienu Elijam.” Tam vēl runājot, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un redzi, balss no padebeša sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts, To jums būs klausīt.” Kad mācekļi to dzirdēja, tad tie krita uz savu vaigu un ļoti izbijās. Bet Jēzus nāca, tos aizskāra un sacīja: “ Ceļaties un nebīstaties. ” Bet kad tie savas acis pacēla, tad tie neredzēja nevienu kā tik vien Jēzu. Un no kalna noejot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “ Nesakiet nevienam šo parādīšanu, tiekams Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no miroņiem. ” Un Viņa mācekļi Viņam vaicāja sacīdami: “Ko tad rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānāk pirmajam?” Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Elija gan nāks pirmais un visu atkal sataisīs. Bet Es jums saku, ka Elija jau ir nācis, tomēr tie viņu nav atzinuši, bet ar viņu darījuši, ko gribēdami. Tā arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no viņiem. ” Tad mācekļi saprata, ka Viņš tiem sacījis par Jāni Kristītāju. Un kad tie nāca pie ļaudīm, tad viens cilvēks pie Viņa atnāca un metās ceļos Viņa priekšā Un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš ir mēnessērdzīgs un viņam briesmīgi jācieš; jo dažkārt viņš krīt ugunī un dažkārt ūdenī. Un es to pie Taviem mācekļiem esmu atvedis, bet tie to nevarēja veselu darīt.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “ Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet viņu šurp pie Manis. ” Un Jēzus viņu apdraudēja, un velns no viņa izbēga; un zēns palika vesels tanī pašā stundā. Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Un Jēzus uz tiem sacīja: “ Jūsu neticības dēļ; jo patiesi, Es jums saku: kad jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsiet šim kalnam: nocelies no šejienes uz turieni, un viņš nocelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neizbēg kā vien caur lūgšanu un gavēšanu. ” Kad nu tie Galilejā apkārt staigāja, tad Jēzus uz tiem sacīja: “ Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās. Un Viņu nokaus, un trešā dienā Viņš celsies augšā. ” Un tie ļoti noskuma. Un kad tie Kapernaumā nāca, tad nodokļu saņēmēji atnāca pie Pētera un sacīja: “Vai jūsu Mācītājs nodokli nedod?” Viņš sacīja: “Dod gan.” Un kad tas namā bija iegājis, Jēzus viņam papriekš vaicāja sacīdams: “ Ko tu domā, Sīman? No kuriem laicīgie ķēniņi ņem muitu un nodokli? Vai no saviem bērniem, vai no svešiniekiem? ” Pēteris uz Viņu sacīja: “No svešiniekiem.” Tad Jēzus uz to sacīja: “ Tad dēli ir svabadi. Bet lai mēs tiem nedodam apgrēcību, tad ej jūrmalā un izmet makšķeri, un pirmo zivi, kas piekodīsies, ņem, un viņas muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to ņem un dod viņiem priekš Manis un tevis. ” Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Un Jēzus aicināja vienu bērnu pie Sevis, un to veda pašā viņu vidū, Un sacīja: “ Patiesi, Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksiet Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats zemojās, kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā. Un kas tādu bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani. Bet kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam pakārtu pie kakla dzirnu akmeni un to noslīcinātu jūrā, visdziļākā vietā. Ak vai, pasaulei, apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan vajag nākt, bet, ak vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība! Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to nost; jo tas tev labāk, ka tu ieej dzīvošanā tizls vai kroplis, nekā tev ir divas rokas vai kājas, un tu topi iemests mūžīgā ugunī. Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to nost; tas tev labāk, ar vienu aci ieiet dzīvošanā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī. Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicinājiet; jo Es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana debes' Tēva vaigu. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, atpestīt to, kas pazudis. Kā jums šķiet? Ja kādam cilvēkam būtu simts avis, un viena no tām būtu nomaldījusies, vai viņš neatstātu deviņdesmit deviņas un neietu kalnos, to meklēt, kas nomaldījusies? Un ja tas notiek, ka to atrod, patiesi, Es jums saku, ka tas vairāk par to priecājās, nekā par deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās. Tāpat tas nav jūsu debes' Tēva prāts, ka vienam no šiem mazajiem būs pazust. Bet ja tavs brālis pret tevi grēko, tad noej un pārmāci viņu starp sevi un viņu vienu pašu; kad viņš tevi klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un ja viņš negrib klausīt, tad ņem klāt vēl vienu vai divus, lai no divēju vai treju liecinieku mutes ikkatrs vārds top apstiprināts. Bet ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; bet ja viņš arī draudzi neklausa, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. Patiesi, Es jums saku, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas arī būs siets debesīs; un ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas arī būs atraisīts debesīs. Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā jebkuras lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad tā tiem taps dota no Mana Tēva, kas ir debesīs. Jo kur divi vai trīs ir sapulcināti Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū. ” Tad Pēteris gāja pie Viņa un sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņ reiz?” Jēzus uz to saka: “ Es tev nesaku septiņ reiz, bet septiņdesmit reiz septiņ. Tāpēc Debesu valstība līdzinās kādam ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja parādu izlīdzināt. Un kad viņš iesāka norēķinu turēt, viens viņam tapa pievests, tas bija viņam parādā desmit tūkstošu talentu. Un kad tas to nespēja maksāt, tad kungs pavēlēja, viņu pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un maksāt. Tad kalps pie zemes krizdams viņu gauži lūdzās un sacīja: “Kungs, cieties ar mani, es tev visnotaļ gribu maksāt.” Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet kad tas pats kalps bija ārā izgājis, tad tas atrada vienu no saviem darba biedriem, kas viņam bija parādā simts sudraba grašus; un viņš sakampis to žņaudza un sacīja: “Maksā, ko tu man esi parādā.” Tad viņa darba biedrs tam krita pie kājām, lūdzās un sacīja: “Cieties ar mani, es tev visnotaļ maksāšu.” Un viņš negribēja; un nogājis to iemeta cietumā, tiekams tas maksātu, ko bija parādā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tas tiem gauži sāpēja, un nākuši tie pasacīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to aicināja priekšā un uz to sacīja: “Tu blēdīgais kalps, visu šo parādu es tev esmu atlaidis, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es tevi esmu žēlojis.” Un viņa kungs apskaities to nodeva mocītājiem, kamēr tas maksātu visu, ko tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs nepiedosiet no sirds ikviens savam brālim viņa pārkāpšanas. ” Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš aizgāja no Galilejas un nāca gar Jordānes otru pusi uz Jūdu zemes robežām. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ, un Viņš tos tur darīja veselus. Un farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un uz Viņu sacīja: “Vai cilvēkam jebkādas vainas dēļ brīv no sievas šķirties?” Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “ Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā viņus radījis vīru un sievu, Un sacījis: “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un tie divi būs viena miesa.” Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to nevienam cilvēkam nebūs šķirt. ” Tie uz Viņu saka: “Kā tad Mozus ir pavēlējis, šķiršanās grāmatu dot un šķirties.” Viņš uz tiem saka: “ Mozus jūsu sirds cietības dēļ jums vaļu devis, no savām sievām šķirties, bet no iesākuma tas tā nav bijis. Bet Es jums saku, kas no savas sievas šķirās, ja ne maucības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību, un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. ” Viņa mācekļi uz Viņu saka: “Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Visi šo vārdu nespēj saņemt, bet tie vien, kam tas ir dots. Jo tur ir rāmiti, kas no mātes miesām tādi dzimuši, un tur ir rāmiti, kas no cilvēkiem rāmiti; un tur ir rāmiti, kas paši rāmijušies Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saņemt, tas lai saņem. ” Tad bērniņi pie Viņa tapa pienesti, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus sacīja: “ Laidiet bērniņus un neliedziet tiem, pie Manis nākt; jo tādiem pieder Debesu valstība. ” Un Viņš tiem rokas uzlicis, aizgāja no turienes. Un redzi, viens piegājis uz Viņu sacīja: “Labais Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūju mūžīgu dzīvošanu?” Un Viņš uz to sacīja: “ Ko tu Mani sauc par labu? Neviens nav labs, kā vien Tas Vienīgais Dievs. Bet ja tu gribi dzīvībā ieiet, tad turi baušļus. ” Tas uz Viņu saka: “Kādus?” Un Jēzus sacīja: “ Šos: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; Godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāko mīlēt, kā sevi pašu. ” Jauneklis uz Viņu saka: “Visu to es esmu turējis no savas jaunības; kā man vēl trūkst?” Jēzus uz to sacīja: “ Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc, staigā Man pakaļ. ” Bet jauneklis, šo vārdu dzirdējis, aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas. Bet Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: “ Patiesi, Es jums saku: bagāts grūti ieies Debesu valstībā. Un atkal Es jums saku: vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam kļūt Dieva valstībā. ” Un to dzirdējuši, Viņa mācekļi ļoti pārbijās un sacīja: “Kas tad var kļūt Debesu valstībā?” Un Jēzus tos uzlūkoja un uz tiem sacīja: “ Cilvēki to neiespēj, bet Dievam visas lietas iespējamas. ” Tad Pēteris atbildēdams uz Viņu sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev gājuši pakaļ; kas mums par to būs?” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “ Patiesi, Es jums saku, ka jūs, kas Man pakaļ gājuši, tanī atdzimšanā, kad Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsiet uz divpadsmit krēsliem un tiesāsiet divpadsmit Israēla ciltis. Un kas atstāj mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas to ņems simtkārtīgi, un iemantos mūžīgu dzīvošanu. Bet daudzi, kas pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie. Jo Debesu valstība ir kā kāds nama tēvs, kas no rīta agrumā izgāja, strādniekus derēt savā vīna kalnā. Un saderējis ar strādniekiem par vienu sudraba grasi par dienas algu, viņš tos nosūtīja savā vīna kalnā. Un izgājis ap trešo stundu, viņš redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam, Un uz tiem sacīja: “Noejat arī jūs vīna kalnā, es jums došu, kas nākas.” Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus bez darba stāvam, un uz tiem saka: “Ko jūs visu dienu še stāviet bez darba?” Tie uz viņu saka: “Neviens mūs nav derējis.” Viņš uz tiem saka: “Ejat jūs arīdzan vīna kalnā, un kas nākas, to jūs dabūsiet.” Kad nu vakars metās, tad vīna kalna kungs saka savam uzraugam: “Sauc strādniekus un dod tiem algu, no pēdējiem sākdams, pie pirmajiem beigdams.” Tad tie nāca, kas ap vienpadsmito stundu derēti, un dabūja savu grasi. Bet kad pirmie nāca, tad tie cerēja vairāk dabūt; un tie arī dabūja ikviens savu grasi. To dabūjuši, tie kurnēja pret nama tēvu, Un sacīja: “Šie pēdējie vienu stundu vien strādājuši, un tu tos esi līdzinājis mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.” Bet viņš atbildēja un uz vienu no tiem sacīja: “Draugs, es tev netaisnību nedaru. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu grasi? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet es šiem pēdējiem gribu tā dot kā tev. Jeb vai man nav brīv, darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs tāpēc skauž, ka es esmu labs?” Tā pēdējie taps pirmie, un pirmie tie pēdējie. Jo daudz ir aicināti, bet maz izredzēti. ” Un noiedams uz Jeruzālemi, Jēzus ņēma divpadsmit mācekļus pie Sevis un ceļā uz tiem sacīja: “ Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēls taps nodots augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pazudinās pie nāves. Un Viņu nodos tiem pagāniem; tie Viņu apmēdīs, šaustīs un krustā sitīs, un trešā dienā Viņš atkal celsies augšā. ” Tad Cebedeja dēlu māte ar saviem dēliem nāca pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa. Un Viņš tai sacīja: “ Ko tu gribi? ” Tā uz Viņu sacīja: “Saki, lai šie mani divi dēli sēž Tavā valstībā viens Tev pa labo un otrs pa kreiso roku.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “ Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un likties kristīties ar kristību, ar ko Es topu kristīts? ” Tie uz viņu sacīja: “Varam gan.” Un Viņš uz tiem saka: “ Manu biķeri jums gan būs dzert, un ar to kristību, ar ko Mani kristīs, jums būs tapt kristītiem; bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, Man nepieder dot, bet tas būs tiem, kam Mans Tēvs to novēlējis. ” Un kad tie desmit to dzirdēja, tad viņi apskaitās par abiem brāļiem. Bet Jēzus tos aicināja pie Sevis un sacīja: “ Jūs zināt, ka pasaules valdnieki pār ļaudīm valda, un lieliem kungiem pār tiem ir vara. Bet pie jums tā nebūs būt; bet ja kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un ja kas grib būt jūsu starpā pirmais, tas lai ir jūsu kalps; Tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu, un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem. ” Un kad tie no Jērikas izgāja, tad Viņam daudz ļaužu nāca pakaļ. Un redzi, divi akli sēdēja ceļmalā; kad tie dzirdēja Jēzu garām ejam, tad tie brēca un sacīja: “Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!” Bet ļaudis tos apsauca, ka tie klusu ciestu; bet tie brēca vēl vairāk un sacīja: “Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!” Un Jēzus apstājās, tos aicināja un sacīja: “ Ko jūs gribat, lai Es jums daru? ” Tie uz Viņu saka: “Kungs, ka mūsu acis top atdarītas.” Un Jēzum palika žēl, un Viņš aizskāra viņu acis, un tūdaļ viņu acis tapa gaišas, un tie Viņam gāja pakaļ. Un kad tie tuvu pie Jeruzālemes nāca, pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem Un tiem sacīja: “ Ejat uz miestu, kas jūsu priekšā; un tūdaļ jūs atradīsiet ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisījuši atvediet tos pie Manis. Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakāt: “Tam Kungam to vajag,” tūdaļ viņš jums tos atlaidīs. ” Bet viss tas notika, lai piepildās, ko pravietis sacījis sludinādams: “Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastu nesējas ēzeļa mātes kumeļa.” Mācekļi nogāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Un atveda ēzeļa māti un kumeļu, un uzlika savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa; bet citi cirta zarus no kokiem un izkaisīja tos uz ceļa. Bet ļaudis, kas priekšā gāja un no aizmugures staigāja, kliedza un sauca: “Ozianna Tam Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” Bet kad Viņš Jeruzālemē iejāja, tad visa pilsēta cēlās un sacīja: “Kas Tas tāds?” Bet ļaudis sacīja: “Šis ir Jēzus, pravietis no Nacaretes iekš Galilejas.” Un Jēzus iegāja Dieva namā un izdzina visus, kas Dieva namā pārdeva un pirka, un apgāza galdus naudas mijējiem un krēslus baložu pārdevējiem, Un uz tiem sacīja: “ Stāv rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams,” bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri. ” Un tur akli un tizli nogāja pie Viņa Dieva namā, un Viņš tos dziedināja. Bet kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un bērnus Dieva namā brēcam un sakām: “Ozianna Dāvida dēlam!” tad tie apskaitās, Un uz Viņu sacīja: “Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “ Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdāmu mutes Es slavu sataisīšu? ” Un tos atstājis, Viņš izgāja no pilsētas ārā uz Betāniju un Viņš tur apmetās. Bet kad Viņš no rīta agrumā atkal uz pilsētu gāja, Viņam gribējās ēst. Un Viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja pie tā un neatrada uz tā nenieka, kā tik lapas vien, un uz to sacīja: “ Uz tevis lai nemūžam vairs auglis neaug. ” Un tūdaļ vīģes koks nokalta. Un mācekļi to redzējuši, brīnījās un sacīja: “Kā vīģes koks tik drīz nokaltis?” Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Patiesi, Es jums saku: ja jums ticība ir, un jūs prātā nešaubaties, tad jūs nevien to darīsiet ar vīģes koku, bet arī, kad jūs šim kalnam sacīsiet: celies no savas vietas un meties jūrā, tad tas notiks. Un visu, ko jūs savā lūgšanā lūgsiet ticēdami, to jūs dabūsiet. ” Un kad Viņš nāca Dieva namā, tad Viņam mācot augstie priesteri un ļaužu vecaji piegāja un sacīja: “Kādā varā Tu šīs lietas dari? Un kas Tev tādu varu devis?” Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Es jums arīdzan vienu vārdu gribu vaicāt, ja jūs Man to sacīsiet, tad Es jums arī sacīšu, kādā varā Es šīs lietas daru. No kurienes bija Jāņa kristība? Vai no debesīm, vai no cilvēkiem? ” Bet tie apdomāja savā starpā sacīdami: “Ja mēs sakām: no debesīm, tad Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši? Bet ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums no ļaudīm jābīstas; jo visi Jāni tur par pravieti.” Un tie atbildēja un sacīja: “Mēs nezinām.” Viņš uz tiem sacīja: “ Tad arī Es jums nesaku, kādā varā Es šīs lietas daru. Bet kā jums šķiet? Vienam cilvēkam bija divi dēli, un tas gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej, strādā šodien manā vīna kalnā. Bet tas atbildēja un sacīja: es negribu. Bet pēc tas viņam bija žēl un viņš nogāja. Un tēvs gāja pie otra un sacīja tāpat. Bet tas atbildēja un sacīja: es iešu, kungs! un viņš nenogāja. Kurš no abiem ir darījis sava tēva prātu? ” Tie uz Viņu saka: “Pirmais.” Jēzus uz viņiem saka: “ Patiesi, Es jums saku: muitnieki un maukas drīzāk nāks Dieva valstībā, nekā jūs. Jo Jānis pie jums ir nācis pa taisnības ceļu, un jūs viņam neesat ticējuši, bet muitnieki un maukas viņam ticējuši. Bet jebšu jūs to redzējāt, tomēr jūs grākus nenožēlojāt, tā ka viņam pēc tam būtu ticējuši. Klausāties citu līdzību. Bija nama tēvs, kas vīna kalnu dēstīja un apkārt taisīja sētu un tur iekšā izraka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva strādniekiem un aizgāja citur. Kad nu augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem savus augļus dabūt. Bet strādnieki viņa kalpus ņēmuši, vienu sita un otru nokāva un trešo akmeņiem nomētāja. Atkal tas sūtīja citus kalpus, vairāk nekā papriekš, un tie viņiem tāpat darīja. Beidzot viņš pie tiem sūtīja savu dēlu un sacīja: taču tie kaunēsies no mana dēla. Bet kad strādnieki dēlu redzēja, tad tie sacīja savā starpā: šis ir mantinieks; nāciet, nokausim to un paturēsim viņa mantību. Tad tie viņu ņēmuši izmeta no vīna kalna ārā un nokāva. Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš šiem strādniekiem darīs? ” Viņi uz To sacīja: “Viņš šos ļaundarītājus nežēlīgi nomaitās un vīna kalnu izdos citiem strādniekiem, kas viņam augļus dos īstenā laikā.” Jēzus uz tiem sacīja: Vai jūs nekad Dieva rakstos neesat lasījuši: “akmens, ko nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs?” Tāpēc Es jums saku: “Dieva valstība jums taps atņemta un pagāniem dota, kas nes viņas augļus. Un kas uz šo akmeni kritīs, tas sadauzīsies, bet uz ko tas krīt, to tas satrieks. ” Un kad augstie priesteri un farizeji Viņa līdzības dzirdēja, tad tie nomanīja, ka Tas par viņiem runāja. Un meklēdami Viņu tvert, tie bijās no ļaudīm, tāpēc ka tie Viņu cienīja par pravieti. Un Jēzus atbildēja un runāja atkal caur līdzībām, uz tiem sacīdams: “ Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisīja, Un izsūtīja savus kalpus, viesus aicināt kāzās, bet tie negribēja nākt. Atkal viņš citus kalpus izsūtīja un sacīja: sakāt viesiem: redzi, mans mielasts ir sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un visas lietas sataisītas; nāciet kāzās. Bet tie to nicināja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits pie savas tirgošanas. Bet citi viņa kalpus sagrāba un tos lika smieklā un tos nokāva. Kad ķēniņš to dzirdēja, tad viņš tapa dusmīgs un sūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un iededzināja viņu pilsētu. Tad viņš uz saviem kalpiem sacīja: kāzas gan ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc ejat uz lielceļiem un aicinājiet kāzās, kādus jūs atrodat. Un kalpi izgāja uz ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja, viesus aplūkot, un tur ieraudzīja vienu cilvēku, kas nebija apģērbies kāzu drēbēs. Un viņš uz to sacīja: draugs, kā tu šeit esi ienācis, neapģērbies kāzu drēbēs? Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: sieniet tam kājas un rokas, ņemiet to un izmetiet to galējā tumsā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz aicināti, bet maz izredzēti. ” Tad farizeji nogāja un sarunājās, ka tie Jēzu Viņa valodā savaldzinātu. Un tie sūtīja pie Viņa savus mācekļus ar ķēniņa Hēroda sulaiņiem, kas sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un māci Dieva ceļu patiesīgi, un Tu nebēdā par nevienu: jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai nē?” Un Jēzus, viņu blēdību nomanīdams, sacīja: “ Jūs viltnieki, kam jūs Mani kārdināt? Rādiet Man šurp nomas naudu. ” Un tie Tam rādīja vienu sudraba grasi. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kam ir šī zīme un virsraksts? ” Tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “ Tāpēc dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder. ” Un to dzirdēdami, tie brīnījās un atstāja Viņu un aizgāja. Tanī pašā dienā nāca pie Viņa saduceji, kas saka, augšāmcelšanos neesam, un Viņam vaicāja Sacīdami: “Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kas mirst, un tam bērnu nav, tad viņa brālim būs viņa sievu precēt un savam brālim celt dzimumu. Tad nu pie mums bija septiņi brāļi, un pirmais apņēma sievu un nomira, un kad tam nebija bērnu, tad tas pameta savu sievu savam brālim. Tā arī otrais un trešais līdz septītam. Un beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira. Tad nu augšāmcelšanās dienā kuram no tiem septiņiem tā sieva piederēs? Jo tie visi viņu bija apņēmuši.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “ Jūs maldāties, neprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku. Jo augšāmcelšanās laikā tie nedz precēs nedz taps precēti, bet tie būs itin kā Dieva eņģeļi debesīs. Bet vai jūs par miroņu augšāmcelšanos neesat lasījuši, ko Dievs jums ir runājis sacīdams: “Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs”? Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. ” Un kad ļaudis to dzirdēja, tad tie iztrūcinājās par Viņa mācību Bet farizeji dzirdējuši, ka Viņš saducejiem muti bija aizbāzis, sapulcējās kopā. Un viens no tiem, bauslības mācītājs, jautāja kārdinādams Viņu un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus uz to sacīja: “ Tev būs Dievu, savu Kungu, mīļot no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta. Šis ir pirmais un augstākais bauslis. Un otrs tam līdzīgs: tev būs savu tuvāku mīļot kā sevi pašu. Uz šiem diviem baušļiem balstās visa bauslība un pravieši. ” Kad nu farizeji bija sagājuši, Jēzus tiem jautāja Un sacīja: “ Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls Viņš ir? ” Tie uz Viņu sacīja: “Dāvida.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. Ja nu Dāvids Viņu sauc par Kungu, kā tad Viņš ir viņa Dēls? ” Un neviens nezināja Viņam atbildēt neviena vārda un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt. Tad Jēzus runāja uz ļaudīm un uz Saviem mācekļiem, Sacīdams: “ Uz Mozus krēsla rakstu mācītāji un farizeji ir apsēdušies. Visu nu, ko tie saka, lai jūs turiet, to turiet un dariet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien grūtas un nepanesamas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši tās ne ar pirkstu negrib pakustināt. Bet visus savus darbus tie dara, lai tie no ļaudīm top redzēti. Tie paplašina savus piemiņas rakstus un dara savām drēbēm platas bārkstis; Un tiem tīk viesībās sēdēt augstajās vietās un augstajos krēslos sinagogās, Un ka top sveicināti tirgos un no ļaudīm saukti: rabbi, rabbi! Bet jums nebūs sauktiem tapt: rabbi! Jo viens ir jūsu vadonis, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Un neliekaties saukties par mācītājiem, jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus. Bet lielākais no jums lai ir jūsu kalps. Un kas pats paaugstināsies, tam būs tapt pazemotam, un kas pats pazemosies, tam būs tapt paaugstinātam. Bet ak vai jums, rakstu mācītāji un farizeji! Jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību priekš cilvēkiem, un paši jūs neieejat, un neļaujat ieiet tiem, kas grib tikt iekšā. Ak vai jums, rakstu mācītāji un farizeji! Jūs liekuļi, jo jūs aprijat atraitņu namus un taisnojaties ar savām garām lūgšanām, tāpēc jūs dabūsiet jo grūtu sodību. Ak vai jums, rakstu mācītāji un farizeji! Jūs liekuļi! Jo jūs pārstaigājat jūru un zemi, lai kaut vienu pie Jūdu ticības atgrieztu, un kad tas tāds palicis, tad jūs viņu darāt par elles bērnu divkārt vairāk, nekā jūs paši esat. Ak vai jums, aklie ceļa rādītāji, kas sakāt: ja kas pie Dieva nama zvērēšot, tas neesot nekas, bet ja kas pie Dieva nama zelta zvērēšot, tam tas jāpilda. Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk? Vai zelts, vai Dieva nams, kas zeltu svētī? Un ja kas pie altāra zvērēšot, tas neesot nekas; bet ja kas zvērēšot pie dāvanas, kas tur virsū, tam tas jāpilda. Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir augstāks, vai dāvana, vai altāris, kas dāvanu svētī? Tad nu, kas pie altāra zvēr, tas zvēr pie tā un pie visa, kas tur virsū. Un kas pie Dieva nama zvēr, tas zvēr pie tā un arī pie Tā, kas tur mīt iekšā. Un kas pie debess zvēr, tas zvēr pie Dieva goda krēsla un pie Tā, kas tur sēž virsū. Ak vai jums, rakstu mācītāji un farizeji! Jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, un pametat to, kas grūtākais bauslībā, tiesu un sirds žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to nepamest. Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat. Ak vai jums, rakstu mācītāji un farizeji! Jūs liekuļi! Jo jūs šķīstat biķera un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni ar laupījumu un negausību. Tu, aklais farizej, šķīsti papriekš biķera un bļodas iekšpusi, lai arī viņu ārpuse top šķīsta. Ak vai jums, rakstu mācītāji un farizeji! Jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzināmi nobaltētiem kapiem, kas no ārienes jauki uzskatāmi, bet no iekšienes ir piepildīti ar miroņu kauliem un visādu negantību. Tā arī jūs no ārienes gan spīdat priekš ļaudīm kā taisni esoši, bet no iekšienes jūs esat liekulības un netaisnības pilni. Ak vai jums, rakstu mācītāji un farizeji! Jūs liekuļi! Jo jūs uztaisiet praviešu kapus un izgreznojiet taisno bedres, Un sakāt: ja mēs būtu bijuši savu tēvu laikos, tad mēs nebūtu bijuši viņu līdzdalībnieki uz praviešu asins izliešanu. Tad nu jūs liecību dodat pret sevi, ka jūs esat bērni tiem, kas praviešus nokāvuši. Jūs tad arī piepildāt savu tēvu (vainas) mēru. Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsiet no elles sodības? Tāpēc redzi, Es pie jums sūtu praviešus un gudrus un rakstu mācītājus; no tiem jūs citus nokausiet un krustā sitīsiet, un citus no tiem jūs šaustīsiet savās sinagogās un vajāsiet tos no vienas pilsētas uz otru: Ka uz jums nāks visas taisno asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Zaharijas, Berehijas dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri. Patiesi, Es jums saku, ka visas šīs lietas visnotaļ nāks uz šo tautu. Jeruzāleme! Jeruzāleme! tu, kas nokauj praviešus un ar akmeņiem nomētā, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz Es tavus bērnus esmu gribējis sakrāt, kā vista sakrāj savus cālīšus apakš spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams jums taps atstāts postā. Jo Es jums saku: jūs Mani no šī laika neredzēsiet, tiekams jūs sacīsiet: “slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā.” ” Un no Dieva nama izgājis Jēzus aizgāja. Un Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un rādīja Viņam, kā Dieva nams uztaisīts. Bet Jēzus uz tiem sacīja: “ Vai jūs to visu neredzat? Patiesi, Es jums saku, šeit akmens uz akmens netaps pamests, kas netiks nogāzts.” Un Viņam uz Eļļas kalna sēžot, mācekļi piegāja atsevišķi un sacīja: “Saki mums, kad šīs lietas notiks, un kāda būs Tavas atnākšanas un pastarā laika zīme?” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo daudzi nāks Manā Vārdā un sacīs: es esmu Kristus, un daudzus pievils. Bet jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu. Lūkojiet, nebēdājaties, jo visam tam tā būs notikt, bet tad vēl nav gals. Jo tad celsies tauta pret tautu un valsts pret valsti, un, tad būs bada laiki, un mēris un zemestrīces, dažādās vietās. Bet viss tas būs tikai lielo bēdu iesākums. Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs tapsiet ienīdēti no visiem ļaudīm Mana Vārda dēļ. Un tad daudz apgrēcināsies, un viens otru nodos, un viens otru nīdēs. Jo tad daudz viltīgi pravieši celsies un daudzus pievils. Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība pie daudziem izdzisīs. Bet kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts. Un šis (Dieva) valstības evaņģēlijs visā pasaulē taps sludināts kā liecība visām tautām; un tad pienāks gals. Kad jūs redzēsiet izpostīšanas negantību, par ko pravietis Daniēls sacījis, stāvam svētajā vietā, (kas to lasa, tas lai to labi apdomā), Kas tad ir Jūdu zemē, tie lai bēg kalnos. Un kas ir uz jumta, tas lai nekāpj zemē, kādu lietu no sava nama iznest; Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas, savas drēbes paņemt. Bet, ak vai, grūtniecēm un zīdītājām tanī laikā! Bet lūdziet, ka jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā nedz sabatā. Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam, un kādas arī vairs nebūs. Un ja šīs dienas netaptu paīsinātas, tad neviens cilvēks netaptu izglābts; bet izredzēto labad šīs dienas taps saīsinātas. Tad, ja kāds uz jums sacīs: “redzi, še ir Kristus”, vai “tur” - tad neticiet. Jo viltīgi kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, lai izredzētie, ja tas varētu būt, taptu pievilti. Redziet, Es jums to jau iepriekš esmu sacījis. Tāpēc, kad tie uz jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, - tad neejat ārā; redzi, Viņš ir iekštelpās, - tad neticat. Jo kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo kur ir maita, tur pulcēsies arī ērgļi. Bet tūdaļ pēc šā laika bēdām saule taps aptumšota, un mēnesis nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debess, un debess stiprumi kustināsies. Un tad Cilvēka Dēla zīme rādīsies debesīs, un tad visas ciltis virs zemes kauks un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Un Viņš sūtīs Savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie Viņa izredzētos sakrās no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram. Mācaties līdzību no vīģes koka: kad jau viņa zaros pumpuri metās, un lapas plaukst, tad jūs zināt, vasaru esam klāt. Tā arīdzan, kad jūs visu to redzēsiet, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm. Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams visas šīs lietas būs notikušas. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. Bet par to dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, kā vien Mans Tēvs. Bet tā, kā bija Noas dienās, tāpat arī būs Cilvēka Dēla atnākšana. Jo itin kā tie tanīs dienās priekš grēku plūdiem rija un plītēja, precējās un laulībā devās līdz dienai, kad Noa iegāja šķirstā, Un tie neņēma vērā, tiekams plūdi nāca un aizņēma visus; tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Tad divi būs laukā; viens taps pieņemts, otrs atmests. Divas mals dzirnavās, viena taps pieņemta, otra atmesta. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk. Bet par to esi pārliecināts, kad, ja nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu savā namā ielauzties. Tāpēc arī jūs esiet gatavi, jo tanī stundā, kurā jūs nedomājiet, Cilvēka Dēls nāks. Kurš tad ir uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēlis pār savu saimi, lai dotu tiem maizi noteiktā laikā? Svētīgs tas kalps, ko kungs pārnācis atradīs tā darām. Patiesi, Es jums saku, ka viņš to iecels pār visām savām mantām. Bet ja ļaunais kalps savā sirdī sacīs: mans kungs kavējās nākt. Un iesāks savus darba biedrus sist un ar tiem plītniekiem rīt un plītēt: Tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad šis negaida, un tādā stundā, ko šis nezina, Un to šķels pušu un tam dos algu ar liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas savus eļļas lukturus ņēma un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija gudras, un piecas bija ģeķīgas. Kas bija ģeķīgas, tās paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdz. Bet gudrās paņēma eļļu savos traukos līdz ar eļļas lukturiem. Kad nu līgavainis kavējās, tad visas aizmiga un snauda. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, ejat ārā viņam pretī. Tad visas jaunavas cēlās un sataisīja savus eļļas lukturus. Bet ģeķīgās sacīja uz gudrām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu eļļas sveces izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: ne tā, ka nepietrūkst mums un jums, bet noejat labāk pie pārdevējiem un pērkat sev. Un kad tās nogāja pirkt, tad līgavainis nāca, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis tapa aizslēgtas. Pēc arī citas jaunavas atnāca un sacīja: Kungs, Kungs, atdari mums. Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi, es jums saku, es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāk. Jo tā kā viens cilvēks citur aiziedams aicināja savus kalpus un tiem iedeva savu mantu, Un vienam deva piecus talentus un otram divus un trešam vienu, ikkatram pēc viņa spēka, un tūdaļ aizgāja projām. Tad tas nogāja, kas piecus talentus bija dabūjis, un pelnījās ar tiem un sapelnīja citus piecus talentus. Tā arī, kas divus dabūjis, arī tas sapelnīja divus citus. Bet tas, kas vienu bija dabūjis, nogāja un to ieraka zemē un paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs nāca un ar tiem izlīdzinājās. Un tas, kas bija dabūjis piecus talentus, nāca un atnesa vēl citus piecus talentus un sacīja: kungs, tu man piecus talentus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl citus piecus talentus. Un viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps; pie mazuma tu esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā. Un tas arīdzan, kas bija dabūjis divus talentus, atnācis sacīja: kungs, tu man divus talentus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl divus. Viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu pie mazuma esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā. Tad arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, piegājis sacīja: kungs, es zināju tevi bargu cilvēku esam, ka tu pļauj, kur tu neesi sējis, un krāj, kur tu neesi kaisījis. Un bīdamies es nogāju un apslēpu tavu podu zemē; redzi še ir, kas tev pieder. Bet viņa kungs atbildēja un uz viņu sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps, ja tu zināji, ka es pļauju, kur es neesmu sējis, un krāju, kur es neesmu kaisījis: Tad tev bija dot manu naudu mijējiem; un pārnācis es būtu atdabūjis ar augļiem, kas man pieder. Tāpēc ņemiet no viņa talentu un dodiet tam, kam ir desmit talenti. Jo ikkatram, kam ir, tam taps dots, un tam būs papilnam; bet no tā, kam nav, taps vēl atņemts, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Bet kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā, un visi svētie eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visi ļaudis taps sapulcināti Viņa priekšā, un Viņš tos šķirs tā, kā gans avis šķir no āžiem. Un stādīs avis pa Savu labo roku, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs uz tiem pie Savas labās rokas: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani esat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani esat dzirdinājuši; Es biju viesis, un jūs Mani esat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani esat ģērbuši; Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs pie Manis esat nākuši. Tad taisnie Viņam atbildēs sacīdami: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu un Tevi esam ēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi esam dzirdinājuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši kā viesi un uzņēmuši? Vai pliku un Tevi esam ģērbuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši neveselu vai cietumā un pie Tevis esam nākuši? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši. Tad viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: ejat nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīts velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani neesat ēdinājuši: Es biju izslāpis, un jūs Mani neesat dzirdinājuši: Es biju viesis, un jūs Mani neesat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani neesat ģērbuši; Es biju nevesels un cietumā, un jūs Mani neesat apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai viesi, vai pliku, vai neveselu, vai cietumā un Tev neesam kalpojuši? Tad Viņš atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man arīdzan neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgās mokās, bet taisnie mūžīgā dzīvošanā. ” Un notikās, kad Jēzus visus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “ Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashā, un Cilvēka Dēls kļūs nodots, ka Tas taptu krustā sists. ” Tad sapulcējās augstie priesteri un rakstu mācītāji un ļaužu vecaji augstā priestera namā, kam vārds bija Kajafas. Un tie sarunājās, kā tie Jēzu ar viltu dabūtu rokā un nokautu. Bet tie sacīja: “Tikai ne uz svētkiem, lai ļaudīs neceļas dumpis.” Un kad Jēzus bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā, Tad viena sieva pie Tā piegāja, tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu svaidāmo eļļu, un tā lēja to uz Viņa galvu, Tam pie galda sēžot. Kad mācekļi to redzēja, tad tie apskaitās un sacīja: “Kā labad šī izšķērdēšana? Jo šo eļļu varēja dārgi pārdot un izdalīt nabagiem.” Bet Jēzus to nomanījis uz tiem sacīja: “ Kam jūs šo sievu apgrūtinājiet? Jo tā labu darbu pie Manis darījusi. Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien pie jums. Jo, izliedama šo smaržīgo eļļu pār Manu miesu, tā to darījusi tādēļ, ka Man būs tapt apraktam. Patiesi, Es jums saku: kur vien visā pasaulē šo evaņģēliju sludinās, tur arī sacīs, ko šī ir darījusi, viņai par piemiņu. ” Tad viens no divpadsmit, kas tapa saukts Jūdas Iskariots, pie augstiem priesteriem nogājis, Sacīja: “Ko jūs man gribat dot, tad es jums Viņu nodošu?” Tie tam iedeva trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā brīža tas meklēja izdevīgu laiku, ka Viņu nodotu. Bet pirmā neraudzētās maizes dienā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja uz Viņu: “Kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām Pashā jēru ēst?” Bet Viņš sacīja: “ Ejat pilsētā pie kāda vīra un sakāt tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, Es turēšu pie tevis Pashā ar Saviem mācekļiem. ” Un mācekļi darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, un sataisīja Pashā jēru. Un kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, Un sacīja tiem ēdot: “ Patiesi, Es jums saku, viens no jums Mani nodos. ” Un tie ļoti noskuma, un ikviens no tiem iesāka uz Viņu sacīt: “Kungs, vai es tas esmu?” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “ Tas, kas ar Mani savu roku mērc bļodā, tas Mani nodos. Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā par Viņu rakstīts. Bet ak vai, cilvēkam, caur ko Cilvēka Dēls top nodots; tam būtu labāk, ka tas nemaz nebūtu dzimis. ” Bet Jūdas, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: “Vai es tas esmu, Rabbi?” Viņš uz to sacīja: “ Tu to saki. ” Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, un svētījis pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “ Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa. ” Un Viņš paņēma biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: “ Dzeriet visi no tā. Jo šīs ir Manas asinis, jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu. Bet Es jums saku, ka Es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā. ” Un pateicības dziesmu nodziedājuši, tie gāja ārā uz Eļļas kalnu. Tad Jēzus uz tiem saka: “ Jūs visi šai naktī pie Manis apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu un ganāmā pulka avis izklīdīs. Bet kad Es būšu augšāmcēlies, tad Es jūsu priekšā noiešu uz Galileju. ” Bet Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kad tie arī visi pie Tevis apgrēcinātos, tad tomēr es nemūžam neapgrēcināšos.” Jēzus uz to sacīja: “ Patiesi, Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi. ” Pēteris uz Viņu saka: “Jebšu man ar Tevi būtu jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt.” Tāpat arī visi mācekļi sacīja. Tad Jēzus nāk ar tiem uz vienu muižu ar vārdu Ģetzemane un saka uz tiem mācekļiem: “ Sēžaties šeitan, kamēr Es tur noeju un Dievu lūdzu. ” Un Viņš ņēma līdz Pēteri un divus Cebedeja dēlus un iesāka noskumties un baiļoties. Tad Viņš uz tiem saka: “ Mana dvēsele ir ļoti noskumusi līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar Mani nomodā. ” Un maķenīt pagājis Viņš krita uz Savu vaigu pie zemes, Dievu lūgdams un sacīdams: “ Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi. ” Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam, un saka uz Pēteri: “ Tā tad jūs nespējāt nevienu pašu stundu ar Mani būt nomodā! Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. ” Viņš atkal, otrreiz nogājis, lūdza sacīdams: “ Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, ka Es to nedzeru, tad lai notiek Tavs prāts. ” Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas. Un Viņš tos pameta, un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem, un uz tiem saka: “ Guliet nu vēl un dusiet! Redzi, tā stunda ir klāt, un Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. Ceļaties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt. ” Un Viņam vēl runājot, redzi, tad nāca Jūdas, viens no divpadsmit un līdz ar to liels pulks ar zobeniem un nūjām no augstiem priesteriem un ļaužu vecajiem. Bet kas Viņu nodeva, tas tiem bija devis tādu zīmi un sacījis: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstāt.” Un tūdaļ viņš pie Jēzus piegāja un sacīja: “Esi sveicināts, Rabbi!” un Viņu skūpstīja. Bet Jēzus uz to sacīja: “ Draugs, kāpēc tu še esi? ” Tad tie piegāja un pielika rokas pie Jēzus un To saņēma. Un redzi, viens no tiem, kas pie Jēzus bija, roku izstiepis, izvilka savu zobenu un cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi. Tad Jēzus uz to saka: “ Bāz savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu ņem, tie caur zobenu tiks nomaitāti. Jeb vai tev šķiet, ka Es nevarētu tagad Savu Tēvu lūgt, un Viņš Man nevarētu dot vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu? Kā tad raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt. ” Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pulku: “ Kā pie slepkavas jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis un mācījis Dieva namā, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet viss tas noticis, ka praviešu raksti piepildītos. ” Tad visi mācekļi Viņu atstāja un bēga. Bet tie Jēzu saņēma un To noveda pie augstā priestera Kajafas, kur rakstu mācītāji un vecaji bija sapulcējušies. Bet Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ līdz augstā priestera namam, un iegājis tas apsēdās pie sulaiņiem, nolūkot to galu. Bet augstie priesteri un vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltīgu liecību pret Jēzu, ka Viņu varētu nokaut; Un neatrada, un jebšu gan daudz viltīgu liecinieku nāca priekšā, tomēr neatrada nenieka; bet visupēc divi viltīgi liecinieki nāca priekšā Un sacīja: “Šis ir sacījis: Es Dieva namu varu noplēst un trijās dienās to uztaisīt.” Un augstais priesteris pacēlās un uz Viņu sacīja: “Vai Tu nekā neatbildi uz to, ko tie pret Tevi liecina?” Bet Jēzus cieta klusu; un augstais priesteris atbildēja un uz To sacīja: “Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Jēzus uz to saka: “ Tu to esi sacījis. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem. ” Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: “Viņš Dievu zaimojis: kam mums vēl liecinieku vajag? Redziet, tagad jūs Viņa Dieva zaimošanu esat dzirdējuši. Kā jums šķiet?” Bet tie atbildēja un sacīja: “Viņš nāvi pelnījis.” Tad tie Viņam spļāva vaigā un Viņu pliķēja; bet citi Viņu sita ar dūrēm, Un sacīja: “Pravietis būdams, saki mums, Kristu, - kurš ir tas, kas Tevi sitis?” Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un viena jauna meita nāca pie viņa un sacīja: “Tu arīdzan biji ar Jēzu no Galilejas.” Bet viņš liedzās priekš visiem sacīdams: “Es nezinu, ko tu runā.” Un kad viņš priekš vārtiem bija izgājis, cita viņu redzēja un saka uz tiem, kas tur bija: “Šis arīdzan bija pie Jēzus no Nacaretes.” Un viņš atkal liedzās zvērēdams: “Es to Cilvēku nepazīstu.” Un pēc maza brīža tie, kas tur stāvēja, piegāja un uz Pēteri sacīja: “Patiesi, tu esi viens no tiem; jo no tavas valodas to var noprast.” Tad viņš iesāka nolādēties un nodievoties: “Es to Cilvēku nepazīstu.” Un tūdaļ gailis dziedāja. Un Pēteris pieminēja Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: “ Pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi. ” Un ārā izgājis viņš gauži raudāja. Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un ļaužu vecaji sarunājās pret Jēzu, ka Viņu nonāvētu. Un Viņu saistīja, aizveda un nodeva zemes valdītājam Pontium Pilātam. Kad Jūdas, kas Viņu nodeva, redzēja, ka Viņš bija pazudināts; tad tas tam bija žēl, un tas atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstiem priesteriem un vecajiem, Un sacīja: “Es esmu grēkojis, nenoziedzīgas asinis nododams.” Bet tie sacīja: “Kas mums par to, bēdas? Raugi tu pats.” Un sudraba gabalus Dieva namā nometis, tas aizgāja un pakārās. Bet augstie priesteri sudraba gabalus ņēma un sacīja: “Tas nepieklājās, ka mēs tos metam Dieva šķirstā, jo tā ir asins nauda.” Bet tie sarunājās un par tiem pirka podnieka tīrumu svešiniekiem par kapsētu. Tāpēc tas tīrums ir nosaukts asins tīrums līdz šai dienai. Tad ir piepildīts, ko pravietis Jeremija runājis sacīdams: “Un tie ir ņēmuši trīsdesmit sudraba gabalus, maksu par To Visdārgāko, ko tie pirkuši no Israēla bērniem; Un tos devuši par podnieka tīrumu, kā Tas Kungs man ir pavēlējis.” Bet Jēzus stāvēja zemes valdītāja priekšā, un zemes valdītājs Viņam vaicāja un sacīja: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Bet Jēzus uz viņu sacīja: “ Tu to saki. ” Un kad viņš no augstiem priesteriem un vecajiem tapa apsūdzēts, viņš nekā neatbildēja. Tad Pilāts uz Viņu saka: “Vai Tu nedzirdi, cik briesmīgi tie pret Tevi liecina?” Un Viņš tam neatbildēja ne uz vienu vārdu, tā ka zemes valdītājs ļoti brīnījās. Bet svētkos zemes valdītājs bija ieradis ļaudīm atlaist vienu cietumnieku, kādu tie gribēja. Bet to brīdi tam bija viens zināms cietumnieks, Baraba vārdā. Un kad tie bija sapulcējušies, Pilāts uz tiem sacīja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vai Jēzu, kas top saukts Kristus?” Jo viņš zināja, ka tie Viņu no skaudības bija nodevuši. Bet viņam uz soģa krēsla sēžot, viņa sieva pie tā sūtīja un sacīja: “Pielūko, ka tev nekas nav ar šo Taisno, jo es šo nakti sapnī daudz esmu cietusi Viņa dēļ.” Bet augstie priesteri un vecaji pārrunāja ļaudis, izlūgties Barabu, bet Jēzu nokaut. Un zemes valdītājs atbildēja un uz tiem sacīja: “Kuru jūs gribat no šiem diviem, lai es jums atlaižu?” Bet tie sacīja: “Barabu.” Tad Pilāts uz tiem saka: “Ko tad lai es daru ar Jēzu, kas top saukts Kristus?” Tie visi saka: “Sit To krustā.” Bet zemes valdītājs sacīja: “Ko tad Viņš ļauna darījis?” Bet tie vēl vairāk brēca un sacīja: “Sit To krustā.” Bet kad Pilāts redzēja, ka viņš nenieka nespēja izdarīt, bet ka jo liels troksnis cēlās, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā un sacīja: “Es esmu nenoziedzīgs pie šī Taisnā asinīm; raugāt paši!” Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: “Viņa asinis lai nāk pār mums un pār mūsu bērniem.” Tad viņš tiem Barabu atlaida, bet Jēzu šaustīja un nodeva, ka taptu krustā sists. Tad zemes valdītāja karavīri ņēma Jēzu pie sevis tiesas namā, un sasauca ap Viņu visu pulku. Un tie Viņu noģērba un Viņam aplika purpura mēteli, Un ērkšķu kroni nopinuši lika uz Viņa galvu un deva Tam niedri labajā rokā, un locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmēja un uz Viņu sacīja: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” Un tie Viņam spļāva acīs, ņēma niedri un sita Viņa galvu. Un kad Viņu bija apmēdījuši, tad tie Viņam novilka mēteli un Tam apvilka Viņa paša drēbes, un Viņu noveda, ka taptu krustā sists. Bet iziedami tie atrada vienu cilvēku no Kirenes, vārdā Sīmani; to tie spieda, Viņam krustu nest. Un nonākuši vietā, ko sauc par Golgatu, tas ir pieres vieta, Tie Viņam deva dzert etiķi ar žulti samaisītu, un kad Viņš to baudīja, tad Viņš to negribēja dzert. Un Viņu krustā situši, tie izdalīja Viņa drēbes, kauliņus mezdami; ka piepildītos, ko pravietis sacījis: “Tie Manas drēbes savā starpā izdalījuši un par Maniem svārkiem kauliņus metuši.” Un tur tie sēdēja un sargāja Viņu. Un lika pār Viņa galvu Viņa nāves vainu tā rakstītu: ŠIS IR JĒZUS, JŪDU ĶĒNIŅŠ. Tad divi slepkavas ar Viņu tapa krustā sisti, viens pa labo, otrs pa kreiso roku. Bet tie, kas gāja garām, zaimoja Viņu, kratīja savas galvas Un sacīja: “Tu, kas Dieva namu noplēsi un trijās dienās atkal uztaisi, atpestī pats Sevi; ja Tu esi Dieva Dēls, tad kāp no krusta zemē.” Tāpat arī augstie priesteri Viņu apmēdīja līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem un sacīja: “Citus Viņš pestījis un Sevi pašu nevar pestīt. Ja Viņš Israēla Ķēniņš, lai Viņš nu nokāpj no krusta; tad mēs Viņam ticēsim. Viņš Dievam ir uzticējies, lai Tas Viņu atpestī, ja tas Tam tīk; jo Viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls.” To Viņam arī slepkavas pārmeta, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti. Bet no sestās stundas metās tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai. Bet ap devīto stundu Jēzus brēca lielā brēkšanā un sacīja: “ Eli, Eli, lama zabahtani? ” tas ir: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis? Bet citi no tiem, kas tur stāvēja, kad tie to dzirdēja, sacīja: “Šis sauc Eliju.” Un tūlīt viens no tiem notecēja un sūkli ņēmis to pildīja ar etiķi un lika uz niedri un Viņu dzirdīja. Bet citi sacīja: “Gaidi, lūkosim, vai Elija nāks un Viņu pestīs.” Bet Jēzus atkal lielā brēkšanā brēcis izlaida dvēseli. Un redzi, priekškars Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei, un zeme trīcēja, un akmens kalni plīsa, Un kapi atdarījās, un daudz miesu no svētiem, kas gulēja, cēlās augšā. Un no kapiem izgājuši pēc Viņa augšāmcelšanās tie nāca svētā pilsētā un parādījās daudziem. Bet kapteinis un tie, kas pie Viņa bija un Jēzu sargāja, redzēdami zemes trīcēšanu un kas tur notika, ļoti izbijās un sacīja: “Patiesi, Šis bija Dieva Dēls.” Bet tur bija daudz sievas, kas Jēzum bija pakaļ gājušas no Galilejas un Viņam kalpojušas; tās skatījās no tālienes. Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Cebedeja dēlu māte. Bet vakarā nāca viens bagāts cilvēks no Arimatijas, Jāzeps vārdā, kas arī bija Jēzus māceklis. Šis nogājis pie Pilāta izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja, tās dot. Un Jāzeps miesas ņēmis ietina smalkā audeklī, Un ielika savā jaunā kapā, ko viņš klintī bija izcirtis, un lielu akmeni priekš kapa durvīm pievēlis, viņš aizgāja. Bet tur bija Marija Magdalēna un otra Marija, tās apsēdās kapam pretī. Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisīšanas dienas, augstie priesteri un farizeji pie Pilāta sapulcējās, Un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka Šis viltnieks vēl dzīvs būdams sacīja: “ Pēc trim dienām Es gribu augšāmcelties. ” Tāpēc pavēli, ka kaps stipri top apsargāts līdz trešai dienai, ka Viņa mācekļi naktī nenāk un Viņu nenozog, un ļaudīm nesaka: “Viņš no miroņiem ir augšāmcēlies.” Un pēdējā viltība būs sliktāka nekā pirmā.” Bet Pilāts uz tiem sacīja: “Te jums ir sargi, ejat un sargājiet, kā zinādami.” Tie nogāja un apsargāja kapu ar sargiem un aizzīmogoja akmeni. Bet pēc svētās dienas, pirmai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca, kapu apraudzīt. Un redzi, liela zemes trīcēšana notika, jo Tā Kunga eņģelis, no debesīm nonācis, piegāja un akmeni novēla no durvīm un uzsēdās virsū. Un viņa ģīmis bija kā zibens, un drēbe tik balta kā sniegs. Bet sargi no lielām izbailēm drebēja un palika tā kā miruši. Bet eņģelis uzrunāja un uz sievām sacīja: “Nebīstaties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, tā kā Viņš ir sacījis. Nāciet šurp, raugāt to vietu, kur Tas Kungs gulējis. Un ejat steigšus un sakāt Viņa mācekļiem, ka Viņš no miroņiem ir augšāmcēlies; un redzi, Viņš noies jūsu priekšā uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsiet. Redzi, es jums to esmu sacījis.” Un tās izgāja ātri no kapa ārā ar bijāšanu un lielu prieku, un tecēja, Viņa mācekļiem to stāstīt. Bet kad tās gāja, Viņa mācekļiem vēsti nest, redzi, tad Jēzus tās sastapa un sacīja: “ Esiet sveicinātas! ” Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. Tad Jēzus uz tām saka: “ Nebīstaties! Ejat, stāstiet to Maniem brāļiem, lai tie noiet uz Galileju, un tur tie Mani redzēs. ” Bet šīm noejot, redzi, kādi no sargiem pilsētā nākuši stāstīja augstiem priesteriem visu to, kas bija noticis. Un ar vecajiem sapulcējušies, tie sarunājās un deva karavīriem papilnam naudas Un sacīja: “Sakāt, ka Viņa mācekļi naktī nākuši un mums guļot To izzaguši. Ja tas zemes valdītājam taps zināms, mēs to gan pārrunāsim, un jūs varēsiet palikt bez bēdām.” Un viņi naudu ņēmuši, darīja, kā bija izmācīti. Un šī valoda ir izpaudusies pie Jūdiem līdz šai dienai. Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz kalnu, kur tiem Jēzus bija pavēlējis. Un kad tie Viņu redzēja, tad tie Viņu pielūdza, bet citi vēl šaubījās. Un Jēzus piegājis, runāja ar tiem un sacīja: “ Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis, tos kristīdami Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā, Tos mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis; un, redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam. Āmen. ” Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija iesākums. Itin kā ir rakstīts pie praviešiem: “Redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs sataisīt Tavu ceļu;” “Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa takas.” Notikās, ka Jānis kristīja tuksnesī un sludināja kristību uz atgriešanos no grēkiem par grēku piedošanu. Un pie viņa izgāja visa Jūdu zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie no viņa tapa kristīti Jordānes upē, izsūdzēdami savus grēkus. Un Jānis bija apģērbies ar kamieļu spalvas drēbēm un ādas jostu ap saviem gurniem, un ēda siseņus un kameņu medu; Un sludināja sacīdams: “Viens jo spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs locīdamies atraisīt Viņa kurpju siksnas. Es gan jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” Un notikās tanīs dienās, ka Jēzus nāca no Nacaretes iekš Galilejas un Jordānē no Jāņa tapa kristīts. Un tūdaļ no ūdens izkāpdams Viņš redzēja debesis atvērtas un Garu kā balodi uz Sevi nolaižamies. Un balss notika no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.” Un Tas Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas un tapa kārdināts no sātana un bija pie zvēriem. Un eņģeļi Viņam kalpoja. Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju, sludinādams Dieva evaņģēliju Un sacīdams: “ Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriežaties no grēkiem un ticat uz evaņģēliju. ” Un pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un viņa brāli Andreju, tīklu jūrā metam; jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus uz tiem sacīja: “ Nāciet Man pakaļ, un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem. ” Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie Viņam gāja pakaļ. Un no turienes mazliet tālāk pagājis, Viņš redzēja Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, un tos laivā tīklus lāpām. Un tūdaļ Viņš tos aicināja. Un savu tēvu Cebedeju ar algādžiem laivā atstājuši, tie nogāja Viņam pakaļ. Un tie nāca Kapernaumā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam ir vara, nevis kā rakstu mācītāji. Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca Sacīdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Mēs Tevi pazīstam, kas Tu esi, Dieva Svētais.” Un Jēzus viņu apdraudēja sacīdams: “ Paliec klusu un izej no tā. ” Un to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja. Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā apjautājās sacīdami: “Kas tas ir? Kāda ir šī jaunā mācība? Jo Viņš ar varu pat nešķīstiem gariem pavēl, un tie Viņam paklausa.” Un tūdaļ Viņa slava izgāja visapkārt pa Galilejas tiesu. Un no sinagogas izgājuši, tie tūdaļ nāca Sīmaņa un Andreja namā ar Jēkabu un Jāni. Un Sīmaņa sievas māte gulēja ar drudzi, un tie Viņam tūdaļ par to sacīja. Un piegājis Viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas, un drudzis tūlīt no tās atstājās, un viņa tiem kalpoja. Un kad vakars metās, un saule bija nogājusi, tad tie pie Viņa nesa visādus neveselus un velna apsēstus. Un visa pilsēta priekš durvīm bija sapulcējusies. Un Viņš dziedināja daudz neveselus no dažādām slimībām un izdzina daudz velnus, un Viņš velniem neļāva runāt, jo tie Viņu pazina. Un no rīta gaiļos Viņš cēlās un izgāja; un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza. Un Sīmanis līdz ar tiem, kas pie Viņa bija, Viņam steidzās pakaļ. Un Viņu atraduši, tie uz Viņu sacīja: “Visi Tevi meklē.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Noejam tuvējos miestos, ka Es tur arīdzan sludināju, jo tāpēc Es esmu izgājis. ” Un Viņš sludināja viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina velnus. Un viens spitālīgs nāca pie Viņa, Viņu lūgdams un Viņa priekšā ceļos mezdamies un uz Viņu sacīdams: “Ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt.” Un Jēzus sirdī aizkustināts roku izstiepa, to aizskāra un uz to sacīja: “ Es gribu, topi šķīsts. ” Un Viņam runājot tūlīt spitālība no tā nogāja, un tas palika šķīsts. Un Viņš to stingri brīdināja un to tūlīt aizsūtīja prom, Un uz to sacīja: “ Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un nones par savu šķīstīšanu, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību. ” Bet tas izgājis iesāka daudz pasludināt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus ļaudīm redzot vairs nevarēja ieiet pilsētā. Bet Viņš bija laukā vientuļās vietās, un no visām malām tie nāca pie Viņa. Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja, Viņu esam namā. Un tūdaļ daudz sapulcējās, tā ka tiem pat ārā priekš durvīm vairs nebija rūmes, un Viņš tiem sludināja vārdu. Un pie Viņa nāca ar vienu paralizēto, ko četri nesa. Un kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu, kur Viņš bija iekšā, un to uzplēsuši, nolaida gultu, uz kuras paralizētais gulēja. Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz paralizēto: “ Mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti. ” Bet tur bija kādi no rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs: “Kā Šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas var grēkus piedot, kā vien Tas Vienīgais Dievs.” Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja, tos pie sevis pašiem tā domājam, un uz tiem sacīja: “ Kam jūs tā domājiet savās sirdīs? Kas ir vieglāki: - vai sacīt uz paralizēto: grēki tev ir piedoti; - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Tam Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes, grēkus piedot, ” (Viņš sacīja uz paralizēto:) “ Es tev saku, celies, ņem savu gultu un ej mājās. ” Un tas tūdaļ cēlās un gultu paņēmis, aizgāja visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica sacīdami: “To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.” Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie Viņa, un Viņš tos mācīja. Un garām iedams Viņš redzēja Levi, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un uz to sacīja: “ Staigā Man pakaļ! ” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ. Un notikās, Tam viņa namā pie galda sēžot, arī daudz muitnieku un grēcinieku piesēdās līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem, jo to bija daudz, un tie Viņam sekoja. Un kad rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja ēdam ar muitniekiem un grēciniekiem, tad tie sacīja uz Viņa mācekļiem: “Viņš ēd un dzer ar muitniekiem un grēciniekiem!” Un to dzirdējis, Jēzus uz tiem sacīja: “ Spirgtiem ārsta nevajag, bet vājiem. Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus. ” Un Jāņa mācekļi un farizeji gavēja, un tie nāca un uz Viņu sacīja: “Kāpēc Jāņa un farizeju mācekļi gavē, bet Tavi mācekļi negavē?” Un Jēzus uz tiem sacīja: “ Kā kāzu ļaudis var gavēt, kamēr līgavainis pie tiem ir? Kamēr līgavainis pie viņiem, tie nevar gavēt. Bet nāks dienas, ka līgavainis no tiem taps atņemts, un tad tie gavēs tanīs dienās. Neviens jaunas vadmalas ielāpu nešuj uz vecām drēbēm; citādi jaunais ielāps noplīst no vecām drēbēm un plīsums paliek jo liels. Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos; citādi vīns traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā, bet jauns vīns jālej jaunos traukos. ” Un notikās, Viņam sabatā caur labību ejot, tad Viņa mācekļi pa ceļu iedami sāka vārpas plūkt. Un farizeji uz Viņu sacīja: “Raugi, ko tie dara sabatā, kas nav brīv?” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad tam bija vajadzība un tas bija izsalcis, pats un tie, kas pie viņa bija? Kā tas iegāja Dieva namā augstā priestera Abjatara laikā un ēda Dieva priekšā noliktās maizes, ko ēst nav brīv, kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija. ” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Sabats ir celts cilvēka dēļ, nevis cilvēks sabata dēļ. Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu. ” Un Viņš atkal iegāja sinagogā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt. Un Viņš sacīja cilvēkam, kam nokaltusi roka bija: “ Nāc te šurp. ” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt? Dvēseli glābt vai maitāt? ” Bet tie stāvēja klusu. Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam sacīja: “ Izstiep savu roku! ” Un tas to izstiepa, un viņa roka palika atkal vesela tā kā tā otra. Un farizeji izgāja un sarunājās tūdaļ ar Hēroda sulaiņiem pret Viņu, ka Viņu nomaitātu. Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas Viņam sekoja, un no Jūdu zemes, Arī no Jeruzālemes un Idumejas un no viņpus Jordānes; un tie, kas pie Tirus un Sidonas, liels pulks, dzirdējuši, ko Viņš darīja, nāca pie Viņa. Un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai kāda laiviņa Viņam būtu gādāta ļaužu pūļa dēļ, ka tie Viņu nesaspiestu. Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, Viņam lauzās klāt, lai Viņu aizskartu. Un nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: “Tu esi Dieva Dēls.” Un Viņš tos stipri aprāja, lai Viņu nedarītu zināmu. Un Viņš uzkāpa kalnā un aicināja, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt, Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt. Un Viņš Sīmanim deva vārdu Pēteris; Un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem deva vārdu: Boānerges, tas ir: pērkona dēli; Un Andreju un Filipu un Bartolomeju un Mateju un Tomu un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju un Sīmani no Kānas, Un Jūdasu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva. Un viņi iegāja kādā mājā. Un ļaudis atkal sapulcējās, tā ka tiem vaļas nebija, ne maizi ēst. Un kad tie, kas pie Viņa bija, to dzirdēja, tad tie izgāja, Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.” Un rakstu mācītāji, kas no Jeruzālemes bija nākuši, sacīja: “Viņam ir Belcebuls, un caur velnu virsnieku Viņš velnus izdzen.” Un tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja caur līdzībām: “ Kā var sātans sātanu izdzīt? Un ja kāda valsts savā starpā top ienaidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt. Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar pastāvēt. Ja nu sātans ceļas pret sevi un pats nīstās, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klāt. Bet neviens nevar stiprā vīra namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro vīru nesaista un tad viņa namu laupa. Patiesi, Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem top piedoti, arī pat Dieva zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo; Bet kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms caur mūžīgu sodību. ” Jo tie sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.” Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un ārā stāvēdami pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. Un ļaudis sēdēja ap Viņu un uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi ārā Tevi meklē.” Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “ Kas ir Mana māte un Mani brāļi? ” Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: “ Redzi, Mana māte un Mani brāļi. Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte. ” Un Viņš atkal iesāka mācīt pie jūras, un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā kāpis nosēdās tajā uz jūras un visi ļaudis stāvēja jūrmalā. Un Viņš tiem daudz mācīja caur līdzībām un Savā mācībā uz tiem sacīja: “ Klausieties: redzi, sējējs izgāja sēt. Un notikās, sējot kāda sēkla krita ceļmalā, un putni apakš debess nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka nebija saknes. Un kāda sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Un cita sēkla krita uz labu zemi un nesa augļus, kas augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmit kārtīgi un cita simtkārtīgi. ” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird. ” Un kad Viņš viens pats bija, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit pie Viņa bija, Viņu vaicāja šās līdzības dēļ Un Viņš uz tiem sacīja: “ Jums ir dots, zināt Dieva valstības noslēpumu; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek caur līdzībām, Ka tie redzot redz un nenomana, un dzirdot dzird un nesaprot; ka tie neatgriežas, un grēki tiem netop piedoti. ” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Vai jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas tās citas līdzības? Sējējs sēj Vārdu. Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur Vārds top sēts, un kad tie to ir dzirdējuši, tad tūdaļ sātans nāk un Vārdu noņem, kas viņu sirdīs ir sēts. Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas Vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku. Bet tiem nav saknes iekš sevis, bet tik kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet Vārda dēļ, tad viņi tūdaļ ņem apgrēcību. Un kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas Vārdu dzird, Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetās un noslāpē Vārdu un tas paliek neauglīgs. Un kas uz labo zemi sēti, ir tie, kas Vārdu dzird un pieņem un augļus nes, cits trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmitkārtīgi, cits simtkārtīgi. ” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Vai svece top iededzināta, lai to liek apakš pūra, vai apakš galda? Vai ne tāpēc, lai to liek uz lukturi? Jo nekas nav apslēpts, kas nebūtu nācis gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. Jo kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird. ” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Pieraugāt, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt. Jo kam ir, tam taps dots; un kam nav, no tā arī taps atņemts, kas tam ir. ” Un Viņš sacīja: “ Dieva valstība ir tāpat, kā kāds cilvēks sēklu met zemē. Un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Jo zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad pilnus kviešus iekš vārpas. Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sirpi sūta, jo pļaujamais laiks ir klāt. ” Un Viņš sacīja: “ Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb caur kādu līdzību mēs to attēlosim? Itin kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, mazākais no visām sēklām virs zemes. Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks pār visiem stādiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt. ” Un caur daudz tādām līdzībām Viņš uz tiem Vārdu runāja, tā ka tie to varēja saprast. Un bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izstāstīja. Un Viņš uz tiem sacīja tanī dienā, kad vakars metās: “ Pārcelsimies uz viņu malu. ” Un ļaudis atstājuši, tie Viņu ņēma līdz, tā kā Viņš laivā bija, un tur vēl citas laivas bija pie Viņa. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka laiva jau pildījās. Un Viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie Viņu modina un saka uz Viņu: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apdraudēja vēju un sacīja uz jūru: “ Klusu, mierā! ” Un vējš nostājās, un jūra palika klusu. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības? ” Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds? Jo vējš un jūra Viņam paklausa.” Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā. Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapa kādu cilvēku no kapiem ar nešķīstu garu; Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt. Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja valdīt. Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams. Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un pielūdza Viņu, Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!” Jo Viņš uz to sacīja: “ Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka. ” Un Viņš tam jautāja: “ Kāds tev vārds? ” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.” Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu. Bet tur pie kalna bija liels cūku pulks ganos. Un visi velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.” Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divi tūkstoši) un noslīka jūrā. Un cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis. Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam leģions bija; un tie izbijās. Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam no velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām. Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot. Un kad Viņš kāpa laivā, tad velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt. Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “ Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies. ” Un tas nogāja un sāka sludināt Dekapolē, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās. Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā. Un redzi, tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām, Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: “Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.” Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un Viņu spieda. Un tur bija sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet sērga bija vēl niknāka palikusi. Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes. Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka ir dziedināta no savas slimības. Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās un uz ļaudīm sacīja: “ Kas Manas drēbes aizskāris? ” Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris? ” Un Viņš skatījās apkārt, lai ieraudzītu viņu, kas to bija izdarījusi. Bet sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu patiesību izteica. Bet Viņš uz to sacīja: “ Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites. ” Viņam to vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāca un sacīja: “Tava meita jau nomirusi, ko tu Mācītāju vēl apgrūtini.” Bet Jēzus dzirdēja vārdus, ko tie teica, Viņš sacīja uz sinagogas priekšnieku: “ Nebīsties, tikai tici! ” Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Un Viņš nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam. Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: “ Ko jūs dariet troksni un raudiet? Bērns nav miris, bet guļ. ” Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur bērns gulēja. Un Viņš satvēra bērna roku un sacīja uz to: “ Talita, kūmi! ” Tas ir tulkots: “ Meitiņa, Es tev saku, celies augšā! ” Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos. Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst. Un Viņš no turienes izgāja un nāca Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz. Un kad sabats nāca, Viņš iesāka sinagogā mācīt. Un daudzi Viņu dzirdēdami izbrīnījās un sacīja: “No kurienes nāk šī gudrība? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un ka tādi brīnumi notiek caur Viņa rokām? Vai Viņš nav amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: “ Pravietis nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un pie saviem radiem un savās mājās. ” Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja. Un Viņš brīnījās par viņu neticību un pārstaigāja ciemus, visapkārt mācīdams. Un Viņš aicināja divpadsmit un iesāka tos izsūtīt pa diviem un tiem deva varu pār nešķīstiem gariem, Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā; Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat. Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai. ” Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem. Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus. Un ķēniņš Hērods to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.” Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no praviešiem.” Bet Hērods to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kuram es nocirtu galvu, tas no miroņiem ir uzmodināts.” Jo pats Hērods bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas dēļ; jo viņš to bija precējis. Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.” Bet Hērodija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut, bet nevarēja; Jo Hērods Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja. Tad pienāca piemērota diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā dzīres taisīja saviem lieliem kungiem, virsniekiem un Galilejas augstākajiem vīriem. Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.” Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.” Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa Kristītāja galvu.” Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņš negribēja viņai to liegt. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest. Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei. Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā. Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko viņi bija darījuši un ko viņi bija mācījuši. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt. ” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un viņi laivā devās savrup uz kādu tukšu malu. Un ļaudis redzēja ka viņi aizbrauca, un daudzi Viņu pazina un skrēja turp kājām no visām pilsētām. Un atnāca tur pa priekšu un sapulcējās pie Viņa. Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt. Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz beigsies. Atlaid tos, ka tie var noiet pa apkārtējām sētām un ciemiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.” Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “ Dodiet jūs viņiem ēst. ” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt. ” Un tie uzzinājuši sacīja: “Piecas un divas zivis.” Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties. Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem. Un Viņš ņēma piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī divas zivis Viņš visiem izdalīja. Un tie visi ēda un paēda, Un salasīja divpadsmit pilnus kurvjus no druskām un no zivīm. Un vīru, kas bija ēduši no maizēm, bija pie piectūkstošiem. Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un pa priekšu pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu. Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes. Un redzēdams tos braucot nomocītus esam, jo vējš tiem bija pretī, Viņš ap nakts ceturto sardzes stundu pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām. Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās. Jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: “ Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties! ” Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās. Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta. Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes zemi un laida tur pie malas. Un kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis tūdaļ pazina Viņu, Un skrēja pa visu apkārtni un iesāka vājos uz gultām šurp un vest turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie neveselos nolika uz tirgus laukumiem un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa dziedināti. Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no rakstu mācītājiem, no Jeruzālemes nākuši. Un redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, tie tos rāja. Jo farizeji un visi Jūdi neēd, ja tie rokas daudzkārt nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami. Un no tirgus nākot tie neēd, ja tie nav mazgājušies. Un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies darīt, dzeramu trauku un krūžu un vara rīku un gultu (un solu) mazgāšanas. Tad farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicāja: “Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?” Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “ Gan labi Jesaja par jums liekuļiem ir sludinājis, kā ir rakstīts: “Šie ļaudis ar lūpām Mani godā, bet viņu sirds ir tālu no Manis nost. Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.” Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus, krūžu un biķeru mazgāšanas, un darāt vēl daudz citas tādas lietas. ” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Ļoti labi jūs Dieva bausli atmetat, lai savu likumu turētu. Jo Mozus ir sacījis: godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt. Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: “Korban, tas ir: lai tas ir Dievam par upuri, kas tev no manis varētu par labu nākt;” Tad jūs viņam vairs neļaujat nenieka darīt priekš tēva vai mātes, Iznīcinādami Dieva vārdu ar savu likumu, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādas lietas jūs dariet. ” Un ļaudis atkal pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: “ Klausiet Mani visi un saprotiet. Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes iekš tā ieiet, bet kas no tā iziet, tas cilvēku apgāna. Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird. ” Un kad Viņš no ļaudīm nogāja namā, Viņa mācekļi vaicāja pēc šās līdzības. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Vai arī jūs esat tādas nesaprašas? Vai jūs neprotat, ka tas, kas no ārpuses cilvēkā ieiet, viņu nevar apgānīt? Jo tas neiet viņa sirdī, bet vēderā un tiek izvadīts, tādejādi attīrot visus ēdienus.” Bet Viņš sacīja: “ Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet niknas domas, laulības pārkāpšanas, maucības, slepkavības, Zādzības, mantkārība, blēdības, viltība, nešķīstība, skauģa acs, Dieva zaimošana, lepnība, bezprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku. ” Un no turienes cēlies, Viņš nogāja uz Tirus un Sidonas robežām. Un kādā namā iegājis, Viņš gribēja, ka neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt paslēpts. Jo viena sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par Viņu dzirdējusi, nāca un nometās pie Viņa kājām. Bet tā bija Grieķu sieva, no dzimuma Siro-Feniķiete, un Viņu lūdza, lai velnu izdzītu no viņas meitas. Bet Jēzus uz to sacīja: “ Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājās bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā. ” Un viņa atbildēja un uz To sacīja: “Tā gan ir, Kungs, bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.” Un Viņš uz to sacīja: “ Šī vārda dēļ ej; velns ir izbēdzis no tavas meitas. ” Un nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu uz gultas guļam, un ka velns bija izbēdzis. Un atkal izgājis no Tirus un Sidonas robežām, Viņš caur Dekapoles robežām nonāca pie Galilejas jūras. Un pie Viņa atveda vienu, kas bija kurlmēms, un Viņu lūdza, ka tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup pie malas un lika Savus pirkstus viņa ausīs un izspļāvis aizskāra viņa mēli; Un skatījās uz debesi, nopūtās un sacīja uz to: “ Efata, ” tas ir: “ Atveries! ” Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite tapa svabada, un viņš runāja pareizi. Un Viņš tiem aizliedza, lai nevienam to nesaka; bet jo vairāk Viņš aizliedza, jo vairāk tie to sludināja, Un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš kurlus dara dzirdošus un mēmus runājošus.” Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “ Mana sirds iežēlojās ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un kad es tos neēdušus uz mājām atlaidīšu, tad tie uz ceļa badā nonīks; jo citi bija no tālienes nākuši. ” Un Viņa mācekļi tam atbildēja: “No kurienes, kas šos ar maizi var pieēdināt šeitan tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “ Cik jums maizes? ” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēlēja, pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateikdams tās pārlauza un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un pateicību sacījis, Viņš pavēlēja, arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus kurvjus. Un to bija pie četrtūkstošiem, kas bija ēduši. Un Viņš tos atlaida. Un tūdaļ Viņš iekāpa laivā ar Saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā. Un farizeji izgāja un iesāka ar Viņu strīdēties un meklēja no Viņa kādu zīmi no debess, Viņu kārdinādami. Un Viņš gauži nopūtās Savā garā un sacīja: “ Ko šī tauta meklē zīmes? Patiesi, Es jums saku: šai tautai nekāda zīme netaps dota. ” Un Viņš tos atstājis, kāpa atkal laivā un nocēlās uz viņu malu. Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdz, un tiem vairāk nebija, kā viena maize vien pašiem klāt laivā. Un Viņš tiem pavēlēja sacīdams: “ Raugāt, sargājaties no farizeju un no Hēroda rauga! ” Un tie domāja savā starpā sacīdami: “Tas ir, ka mums maizes nav.” Un to nomanīdams, Jēzus uz tiem sacīja: “ Ko jūs domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nedz samanāt, nedz saprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, un jūs neredzat; jums ir ausis, un jūs nedzirdat un neatminaties? Kad Es tās piecas maizes piectūkstošiem lauzu, cik kurvju ar druskām jūs esat pielasījuši? ” Tie uz Viņu sacīja: “Divpadsmit.” “ Bet kad Es tās septiņas maizes četrtūkstošiem lauzu, cik kurvju ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši? ” Un tie sacīja: “Septiņus.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kā tad jūs nesaprotat? ” Un Viņš nāca uz Betsaidu; tad tie Viņam pieveda vienu neredzīgu un Viņam lūdza, ka Viņš to aizskartu. Un Viņš ņēma neredzīgo pie rokas un to izveda ārā no pilsētas un spļāva viņa acīs un uzlika tam rokas, Viņš jautāja: vai tu kaut ko redzi? Un acis pacēlis, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam.” Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm un viņam lika acis pacelt, un viņš tapa atkal vesels un redzēja visu skaidri. Un Viņš to sūtīja mājās sacīdams: “ Neej pilsētā un nesaki to nevienam pilsētā. ” Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cezarejas pilsētām, un vaicāja Saviem mācekļiem uz ceļa, tiem sacīdams: “ Ko ļaudis saka, Mani esam? ” Bet tie atbildēja: “Tu esot Jānis, Kristītājs; un citi: Tu esot Elija; un citi: viens no praviešiem.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam? ” Bet Pēteris atbildēdams uz To sacīja: “Tu esi Kristus.” Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka. Un Viņš iesāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un tapt atmestam no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. Un Viņš šo vārdu it skaidri runāja, un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. Bet Viņš atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams norāja Pēteri sacīdams: “ Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta. ” Un ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: “ Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai pats sevi aizliedz, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un tam sava dvēsele zūd? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas iekš šīs laulību pārkāpējas un grēcīgas tautas, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā. ” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Patiesi, Es jums saku: citi no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam. ” Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu un Jāni un tos veda savrup uz vienu augstu kalnu. Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā. Un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas tā kā sniegs, ka neviens balinātājs virs zemes tā nevar balināt. Un tiem Elija ar Mozu parādījās un runāja ar Jēzu. Un Pēteris atbildēja un uz Jēzu sacīja: “Rabbi, šeit mums labi; taisīsim trīs būdas, vienu Tev un vienu Mozum un vienu Elijam.” Jo tas nezināja, ko tas runāja; jo tie bija pārbijušies. Un viens padebesis nāca, tos apēnodams; un balss nāca no padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, klausiet Viņu.” Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, bet Jēzu vien. Un noejot no kalna, Viņš tiem piekodināja, ka tie nevienam nesacītu, ko tie redzējuši, pirms Cilvēka Dēls no miroņiem nebūs augšācēlies. Un tie to vārdu paturēja savā prātā un apspriezdami savā starpā, kas tas esot: no miroņiem augšāmcelties? Un tie Viņam jautāja sacīdami: “Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānāk papriekš?” Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “ Gan Elija papriekš nākdams atkal visu sataisīs; un kā ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka Tam daudz būs ciest un tapt nicinātam? Bet Es jums saku: ka Elija arī ir nācis, bet tie tam ir darījuši, ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts. ” Un Viņš pie Saviem mācekļiem nācis, redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem strīdējās. Un tūdaļ visi ļaudis, kad tie Viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši Viņu sveicināja. Un Viņš rakstu mācītājiem vaicāja: “ Ko jūs ar tiem strīdaties? ” Un viens no ļaudīm atbildēdams sacīja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši.” Bet Viņš tam atbildēja un sacīja: “ Ak tu neticīgā cilts? Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis. ” Un tie to atveda pie Viņa, un kad gars Viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosīja, un tas pie zemes krizdams vārtījās putodams. Un Viņš viņa tēvam jautāja: “ Cik ilgi viņam tā noticies? ” Bet tas sacīja: “No bērnu dienām. Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!” Bet Jēzus uz to sacīja: “ Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic. ” Un tūdaļ bērna tēvs brēca un sacīja ar asarām: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!” Bet Jēzus redzēdams, ka ļaudis sapulcējās, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: “ Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs iekš tā. ” Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa tā kā mironis, tā ka daudzi sacīja: tas ir nomiris. Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas piecēlās. Un kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi tam savrup jautāja: “Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Šī suga citādi nevar iziet, kā vien caur lūgšanu un gavēšanu. ” Un no turienes izgājuši, tie pārstaigāja Galileju, un Viņš negribēja, lai kāds to zinātu. Jo Viņš Savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: “ Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās, un tie To nokaus, un nokauts Viņš trešā dienā augšāmcelsies. ” Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās Viņu jautāt. Un Viņš nāca Kapernaumā, un mājās būdams Viņš tiem jautāja: “ Ko jūs savā starpā esat pārrunājuši uz ceļa? ” Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies uz ceļa, kurš esot lielākais? Un Viņš apsēdās, atsauca tos divpadsmit un uz tiem sacīja: “ Ja kas grib pirmais būt, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps. ” Un Viņš ņēma vienu bērnu un to veda viņu vidū un to skūpstīja un uz tiem sacīja: “ Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis. ” Bet Jānis Tam atbildēja un sacīja: “Mācītāj! Mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums.” Bet Jēzus sacīja: “ Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ par Mani varētu ļaunu runāt. Jo kas nav pret mums, tas ir ar mums. Jo, ja kas jūs dzirdinās ar biķeri ūdens Manā Vārdā, tāpēc ka jūs Kristum piederat, patiesi, Es jums saku: tam sava alga nezudīs. Un ja kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā. Jeb kad tev tava roka apgrēcina, nocērt to; tas tev ir labāk, ka tu kroplis ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas rokas, un tu noej ellē, neizdzēšamā ugunī, Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest. Un kad tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tas tev ir labāk, ka tu tizls ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas kājas, un topi mests ellē, neizdzēšamā ugunī, Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest. Un kad tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to; tas tev ir labāk, ka tu vienacis ieej Dieva valstībā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī, Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest. Jo ikviens ugunī taps sālīts; un ikkatrs upuris ar sāli taps sālīts. Sāls gan ir laba lieta, bet ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad to darīs derīgu? Turat sāli iekš sevis un turat mieru savā starpā. ” Un no turienes cēlies Viņš nāca uz Jūdu zemes robežām, gar Jordānes otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie Viņa, un Viņš tā, kā ieradis, tos atkal mācīja. Un farizeji piegāja un Viņam jautāja, Viņu kārdinādami: “Vai vīram brīv no savas sievas šķirties?” Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “ Ko Mozus jums ir pavēlējis? ” Bet tie sacīja: “Mozus vaļu devis, šķiršanās grāmatu rakstīt un šķirties.” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Jūsu sirds cietības dēļ viņš jums šo bausli rakstījis. Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, Un tie divi būs viena miesa. Tātad viņi vairs nav divi, bet viena miesa. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt. ” Un mājās Viņa mācekļi To atkal jautāja par to pašu lietu. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Ja kas no savas sievas šķiras un apprec citu, tas laulību pārkāpj pret viņu. Un ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecas, tā laulību pārkāpj. ” Un tie bērniņus nesa pie Jēzus, ka Viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja, kas tos atnesa. Bet kad Jēzus to redzēja, tad Viņš apskaitās un uz tiem sacīja: “ Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Patiesi, Es jums saku, ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā. ” Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja. Un kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad viens pieskrēja un ceļos nometies Viņu lūdza: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” Bet Jēzus uz to sacīja: “ Kāpēc tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs. Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev nebūs nevienam neko atraut; godā savu tēvu un māti. ” Bet tas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, šo visu es esmu darījis no savas jaunības.” Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, viņu iemīlēja un sacīja viņam: “ Vienas lietas tev trūkst, ej un pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā Man pakaļ, krustu uz sevi ņēmis. ” Bet par to vārdu noskumis, tas aizgāja bēdīgs, jo tam bija daudz mantas. Un Jēzus skatījās apkārt un sacīja uz Saviem mācekļiem: “ Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā! ” Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēja un uz tiem sacīja: “ Bērni, cik grūti ir, Dieva valstībā ieiet tiem, kas uz bagātību liek savu cerību. Vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. ” Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: “Kas tad var tapt glābts?” Bet Jēzus tos uzlūkoja un sacīja: “ Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas. ” Un Pēteris iesāka uz Viņu sacīt: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev sekojuši.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “ Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, Kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus starp tām vajāšanām, - un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu. Bet daudzi, kas pirmie būs pēdējie un pēdējie būs pirmie. ” Bet tie bija uz ceļa, iedami uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem priekšā, un tie iztrūcinājās un bijās līdz iedami, un Viņš ņēma atkal pie Sevis tos divpadsmit un iesāka tiem sacīt, kas Viņam notikšot: “ Jo redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēls taps nodots augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu notiesā uz nāvi un Viņu nodos pagāniem. Un tie To apmēdīs un To šaustīs un To apspļaudīs un To nokaus; un Viņš trešā dienā augšāmcelsies. ” Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un sacīja: “Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Ko jūs gribat, lai Es jums daru? ” Bet tie uz Viņu sacīja: “Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo un otrs pa kreiso roku.” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “ Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts? ” Bet tie uz Viņu sacīja: “Varam.” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “ Jūs gan to biķeri dzersiet, ko Es dzeru, un tapsiet kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts. Bet pie Manas labās un kreisās rokas sēdēt, Man nepiederas dot, bet kuriem tas ir sataisīts. ” Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie iesāka skaisties par Jēkabu un Jāni. Bet Jēzus tviņus aicināja un uz tiem sacīja: “ Jūs zināt, ka tie, kas par ļaužu valdniekiem tiek turēti, tie pār tiem valda un viņu lieliem kungiem ir vara pār tiem. Bet starp jums lai tā nenotiek; bet ja kas no jums grib liels tapt, tas lai ir jūsu sulainis. Un ja kas starp jums grib pirmais būt, tas lai ir visu kalps. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem. ” Un tie nāca uz Jēriku, un Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot aklais Bartimejs, Timeja dēls, sēdēja ceļmalā un nabagoja. Un kad tas dzirdēja, ka Jēzus no Nacaretes esot, tad tas iesāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani.” Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani.” Un Jēzus apstājās un lika to aicināt; un tie aicināja aklo, uz to sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.” Un savu uzvalku nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Ko tu gribi, lai Es Tev daru? ” Bet aklais uz Viņu sacīja: “Rabbuni, ka es varētu redzēt.” Bet Jēzus uz to sacīja: “ Ej, tava ticība tev palīdzējusi, ” un tūdaļ tas tapa redzīgs un sekoja Jēzum pa ceļu. Un kad tie tuvu pie Jeruzālemes nāca, pie Betfagas un Betānijas pie Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem, Un uz tiem sacīja: “ Noejat ciemā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsiet piesietu kumeļu, uz kā vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisījuši to atvediet. Un ja kas jums sacīs: Kāpēc jūs to dariet? Tad atsakāt: Tam Kungam tā vajag; un tūdaļ tas to atsūtīs šurp. ” Un tie nogāja un atrada kumeļu ārā pie durvīm piesietu uz ielas, un to atraisīja. Un kādi no tiem, kas tur stāvēja, uz viņiem sacīja: “Ko jūs darāt, ka atraisiet kumeļu?” Un viņi uz tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis. Un tie tos atlaida. Un viņi kumeļu atveda pie Jēzus un savas drēbes uzlika un Viņš sēdās tam virsū. Un daudzi savas drēbes izklāja uz ceļu; un citi zarus cirta no kokiem un tos izkaisīja uz ceļu. Un tie, kas gāja priekšā un kas sekoja, kliedza un sauca: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Slavēta ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk! Ozianna augstībā!” Un Jēzus iegāja Jeruzālemē un Dieva namā. Un kad Viņš visu visapkārt bija uzlūkojis, un jau vakars bija, tad Viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betāniju. Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst. Un no tālienes redzēdams vienu vīģes koku, kam lapas bija, Viņš nāca, lai Viņš tanī ko atrastu, un pie tā piegājis Viņš neatrada nenieka kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Un Jēzus atbildēja un sacīja tam: “ Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis. ” Un Viņa mācekļi klausījās. Un tie nāca uz Jeruzālemi, un Dieva namā iegājis Viņš iesāka izdzīt visus, kas pārdeva un pirka Dieva namā, un apgāza mijēju galdus un baložu pārdevēju krēslus. Un neļāva nevienu lietu nest caur Dieva namu. Un mācīja un uz tiem sacīja: “ Vai nav rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām?” Bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri. ” Un rakstu mācītāji un augstie priesteri to dzirdēja un meklēja, kā Viņu nomaitāt; jo tie bijās no Viņa, tāpēc ka visi ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību. Un kad vakars metās, tad Viņš izgāja no pilsētas ārā. Un no rīta agrumā garām iedami tie redzēja vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm. Pēteris atminējies uz Viņu sacīja: “Mācītāj, redzi, vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, tas ir nokaltis.” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Ticat uz Dievu. Jo patiesi, Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka: tad viņam notiks, ko viņš saka. Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticat, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks. Un kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodat, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu noziegumus. Bet ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu noziegumus nepiedos. ” Un tie nāca atkal uz Jeruzālemi, un Viņam Dieva namā staigājot, nāca pie Viņa augstie priesteri un rakstu mācītāji un vecaji, Un uz To sacīja: “Kādā varā Tu šo visu dari? Un kas Tev šo varu devis, ka Tu to dari?” Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Es arīdzan jums vienu vārdu vaicāšu, un atbildiet Man; tad Es jums arīdzan sacīšu, kādā varā Es to daru. Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? Atbildiet Man. ” Un tie domāja savā starpā un sacīja: ja mēs sakām: “No debesīm,” tad Viņš sacīs: “Kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši?” Bet ja sacīsim: “No cilvēkiem,” - viņi bijās no ļaudīm. Jo visi Jāni turēja, ka tas patiešam ir pravietis. Un tie atbildēja un uz Jēzu sacīja: “Mēs nezinām.” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es to daru. ” Un Viņš iesāka runāt uz tiem caur līdzībām: “ Viens cilvēks stādīja vīna kalnu un to aplika ar sētu un raka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva dārzniekiem un nogāja citur. Un, kad laiks bija, tad viņš sūtīja pie dārzniekiem vienu kalpu, ka tas no dārzniekiem saņemtu no vīna kalna augļiem. Bet tie to ņēma un sita un sūtīja tukšā atpakaļ. Un viņš sūtīja atkal pie tiem citu kalpu; un šo tie nomētāja ar akmeņiem un tam galvu sadauzīja un apsmietu aizsūtīja projām. Un viņš sūtīja atkal citu. Un šo tie nokāva. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus sita un citus nokāva. Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: “Taču tie kaunēsies no mana dēla.” Bet dārznieki sacīja cits uz citu: “Šis ir mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mums būs mantojums.” Un tie to ņēma, nokāva un izmeta no vīna kalna ārā. Ko nu vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nomaitās dārzniekus un izdos vīna kalnu citiem. Vai jūs šo rakstu neesat lasījuši: “Akmens, ko nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni; No Tā Kunga tas noticis un ir brīnums mūsu acīs?” ” Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis, un Viņu atstājuši tie aizgāja. Un tie sūtīja pie Viņa kādus no farizejiem un Hēroda sulaiņiem, ka tie Viņu savaldzinātu Viņa valodā. Un tie nāca un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un nevienam neizdabā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu patiesi: vai ir brīv ķeizaram meslus dot vai nē? Vai dosim, vai nedosim?” Bet viņu viltību zinādams, Viņš uz tiem sacīja: “ Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man vienu sudraba grasi, lai Es to redzu. ” Un tie atnesa. Tad Viņš uz tiem sacīja: “ Kam ir šī zīme un virsraksts? ” Bet tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder. ” Un tie izbrīnījās par Viņu. Un saduceji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja un sacīja: “Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu pamet bez bērniem, tad viņa brālim būs to sievu apņemt un savam brālim celt dzimumu. Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams nepameta dzimumu. Un otrais viņu apņēma un nomira un tas arīdzan nepameta dzimumu. Un tāpat trešais. Un visi septiņi to apņēma un bērnus nepameta. Beidzot pēc visiem arī sieva nomira. Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram tā sieva būs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.” Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Vai jūs nemaldāties, tādēļ ka jūs rakstus neprotat, nedz Dieva spēku? Jo kad tie no miroņiem augšāmcelsies, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs itin kā eņģeļi, kas debesīs. Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti: vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie (ērkšķu) krūma uz to runājis sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs? Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs! Tad nu jūs briesmīgi maldāties. ” Un viens no rakstu mācītājiem, kas bija dzirdējis, ka tie bija strīdējušies, zinādams, ka Viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: “Kurš ir augstākais bauslis pār visiem?” Bet Jēzus tam atbildēja: “ Augstākais bauslis pār visiem ir: klausies Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka, šis ir augstākais bauslis. Otrs, šim līdzīgs, ir: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu; cita lielāka baušļa pār šiem nav. ” Un rakstu mācītājs uz Viņu sacīja: “Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā Viņš vien. Un To mīlēt no visas sirds un no visa prāta un no visas dvēseles un no visa spēka, un tuvāku mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk nekā visi dedzināmie upuri un citi upuri.” Un Jēzus redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: “ Tu neesi tālu no Dieva valstības. ” Un neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt. Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Dieva namā: “ Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls? Jo pats Dāvids ir sacījis caur Svēto Garu: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. Kad nu Dāvids pats Viņu sauc par Kungu, kā tad Tas ir viņa dēls? ” Un daudz ļaužu Viņu labprāt dzirdēja. Un Viņš Savā mācībā uz tiem sacīja: “ Sargājaties no rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un tirgus laukumos tapt sveicinātiem, Un sinagogās augstākos krēslos sēdēt un augstākā vietā viesībās; Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām. Šie dabūs jo grūtu sodību. ” Un Jēzus sēdās Dieva šķirstam pretī un lūkoja, kā ļaudis naudu meta Dieva šķirstā; un daudz bagāti iemeta daudz. Un viena nabaga atraitne nāca un iemeta divas artavas, tas ir viens kvadrants. Un Viņš Savus mācekļus aicināja un uz tiem sacīja: “ Patiesi, Es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas Dieva šķirstā ir metuši. Jo visi no savas bagātības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu. ” Un Viņam no Dieva nama izejot, viens no Viņa mācekļiem uz To sacīja: “Mācītāj, lūk, kādi akmeņi tie ir, un kādas ēkas.” Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Vai tu visas šās lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaps noplēsts. ” Un kad Viņš sēdēja uz Eļļas kalna Dieva namam pretī, tad Pēteris un Jēkabs un Jānis un Andrejs Viņu jautāja atsevišķi: “Saki mums, kad tas būs, un kāda būs zīme, kad viss tas piepildīsies?” Bet Jēzus tiem atbildēja un iesāka runāt: “ Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo daudzi nāks Manā Vārdā sacīdami: es tas esmu; un daudzus pievils. Bet kad jūs dzirdēsiet karus un kara valodas, tad nebēdājaties, jo tam būs tā notikt; bet gals vēl nav klāt. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti un vietām būs zemestrīces, bada laiki un dumpji. Tas būs grūto bēdu iesākums, bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem, jo tie jūs nodos augstās tiesās un sinagogās un jūs tapsiet šaustīti. Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā vesti, tiem par liecību. Un evaņģēlijs vispirms jāsludina visām tautām. Kad nu tie jūs vedīs, lai jūs nodotu, tad nebēdājaties iepriekš, kas jums būs jārunā, nedz apdomājaties; bet kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars. Bet tad brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs. Un jūs tapsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ. Bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts. Bet kad jūs izpostīšanas negantību redzēsiet, par ko pravietis Daniēls ir runājis, ka tā stāv tur, kur neklājās (kas to lasa, tas lai to labi apdomā), tad lai bēg uz kalniem tie, kas ir Jūdu zemē. Un kas uz jumta ir, tas lai nenokāpj namā un tur lai neieiet, ko no sava nama iznest. Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas atpakaļ savas drēbes paņemt. Bet ak vai, grūtniecēm un zīdītājām tajās dienās. Bet lūdzat, ka jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā. Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša iesākuma, kamēr Dievs pasauli radījis līdz šim, un kādas arī nebūs. Un ja Tas Kungs šās dienas nepaīsinātu, tad neviens netaptu izglābts; bet to izredzēto dēļ ko Viņš izredzējis, Viņš tās dienas ir paīsinājis. Un ja kas tanī laikā uz jums sacīs: redzi, še ir Kristus, jeb redzi, tur Viņš ir; tad neticiet. Jo viltīgi kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, ka pieviltu, ja tas varētu notikt, arī izredzētos. Bet jūs pielūkojiet; redzi, Es jums to visu iepriekš esmu sacījis. Bet tanīs dienās, pēc tām bēdām, saule aptumšosies, un mēnesis nedos savu spīdumu; Un debess zvaigznes nokritīs, un debess stiprumi kustināsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebešos ar lielu spēku un godību. Un tad Viņš sūtīs Savus eņģeļus un sakrās Savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes gala līdz debess galam. Bet mācaties līdzību no vīģes koka: kad viņa zars jau iezeļ, un lapas plaukst, tad jūs nomaniet, vasaru esam klāt. Tā arīdzan, kad jūs šo visu redzēsiet notiekam, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm. Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. Bet par to dienu jeb stundu neviens nezina, ne eņģeļi, kas debesīs, ne Tas Dēls, kā vien Tas Tēvs. Pielūkojiet, esiet modrīgi un lūdziet, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir. Tā kā viens cilvēks, citur noiedams, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem varu un ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā. Tad nu esat nomodā! Jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri, Ka tas nejauši nākdams, jūs neatrod guļam. Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem: esat nomodā. ” Un pēc divām dienām bija Pashā un Neraudzētās maizes svētki. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu saņemtu un nokautu. Bet tie sacīja: “Tik ne svētkos, lai dumpis neceļas starp ļaudīm.” Un kad Viņš bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā un pie galda sēdēja, tad viena sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, un, trauciņu salauzusi, tā to lēja uz Viņa galvu. Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: “Ka labad šī eļļas izšķērdēšana notikusi? Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāki nekā par trīssimt grašiem un izdalīt nabagiem;” un tie kurnēja par to. Bet Jēzus sacīja: “ Liekat to mierā. Ko jūs tai raizes darāt? Tā labu darbu pie Manis darījusi. Jo nabagi ir arvien pie jums, un kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvien pie jums. Šī ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi uz bērēm. Patiesi, Es jums saku: kur vien šis evaņģēlijs kļūs sludināts pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu. ” Un Jūdas Iskariots, viens no tiem divpadsmit, nogāja pie augstiem priesteriem, ka Viņu tiem nodotu. Un tie to dzirdējuši priecājās un solīja tam dot naudu; un tas meklēja, kā tas Viņu izdevīgā laikā nodotu. Bet pirmā neraudzētās maizes dienā, kad Pashā jēru nokāva, Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Kur Tu gribi, lai mēs noejam un sataisām, ka Tu Pashā jēru vari ēst?” Un Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem un uz tiem sacīja: “ Noejat uz pilsētu. Un jūs sastaps viens cilvēks, ūdens krūzi nesdams. Ejat tam pakaļ. Un kur viņš ieiet, tur teiciet tam saimniekam: Mācītājs saka: kur ir tā vieta priekš Manis, kur ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru? Un viņš jums rādīs lielu, ar deķiem izklātu gatavu istabu. Turpat sataisiet priekš mums. ” Un Viņa mācekļi izgāja un nāca pilsētā un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis: un sataisīja Pashā jēru. Un kad vakars metās, tad Viņš nāca ar tiem divpadsmit. Un tiem pie galda sēžot un ēdot, Jēzus sacīja: “ Patiesi, Es jums saku: viens no jums, kas ar Mani ēd, Mani nodos. ” Un tie iesāka noskumt un cits pēc cita uz Viņu sacīt: “Vai es tas esmu?” Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “ Viens no tiem divpadsmit, kas ar Mani mērc bļodā. Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts. Bet, ak vai, tam cilvēkam, caur ko Cilvēka Dēls top nodots. Šim cilvēkam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis. ” Un tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: “ Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa. ” Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Šīs ir Manas asinis, jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas. Patiesi, Es jums saku, ka Es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem līdz dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā. ” Un pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu. Un Jēzus uz tiem sacīja: “ Jūs visi šinī naktī apgrēcināsities pie Manis, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas. Bet kad Es augšāmcelšos, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju. ” Bet Pēteris uz To sacīja: “Un ja visi pie Tevis apgrēcinātos, tomēr es ne.” Un Jēzus uz to sacīja: “ Patiesi, Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi. ” Bet tas runāja vēl daudz vairāk: “Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt!” Un tāpat arī visi sacīja. Un tie nāca uz vienu muižu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “ Apsēžaties šeit, kamēr Es Dievu lūgšu. ” Un Viņš ņēma pie sevis Pēteri un Jēkabu un Jāni, un iesāka baiļoties un trīcēt, Un uz tiem sacīja: “ Mana dvēsele ir ļoti noskumusi līdz nāvei. Paliekat šeitan un esiet nomodā. ” Un maķenīt pagājis Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Un Viņš sacīja: “ Abba, Tēvs, Tu spēji visas lietas! Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi. ” Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “ Sīmani, vai tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēji būt nomodā? Esat nomodā un lūdzat Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. ” Un Viņš atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams šos pašus vārdus. Un Viņš griezās atpakaļ, un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt. Un Viņš nāca trešo reizi un uz tiem sacīja: “ Guliet nu vēl un dusiet! Jau ir gan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. Ceļaties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir tuvu klāt. ” Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūdas, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un vecajiem. Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi sacīdams: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat, un To droši vediet prom.” Un tas nāca un tūdaļ Viņam piegājis sacīja: “Rabbi, Rabbi!” un Viņu skūpstīja. Un tie rokas pielika pie Viņa un To saņēma. Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Tā kā uz kādu slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis, Dieva namā mācīdams, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet lai raksti taptu piepildīti. ” Un visi Viņa mācekļi Viņu atstāja un bēga. Un viens jauneklis Viņam gāja pakaļ, tas bija ar audekli apsedzies uz kailām miesām, un jaunekļi pēc tā tvarstīja. Bet, audekli pamezdams, tas no tiem izbēga pliks. Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri un vecaji un rakstu mācītāji. Un Pēteris no tālienes sekoja Viņam augstā priestera pagalmā, un sēdēja pie sulaiņiem un sildījās pie uguns. Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, ka tie Viņu nonāvētu, un neatrada. Jo daudzi deva viltīgu liecību pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas. Un citi cēlušies deva viltīgu liecību pret Viņu, sacīdami: “Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: “Es gribu šo rokām taisīto Dieva namu noplēst un trijās dienās citu, ne rokām taisītu, uzcelt.”” Un arī šī viņu liecība nebija vienāda. Un augstais priesteris cēlās viņu vidū, jautāja Jēzum un sacīja: “Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?” Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nenieka. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un uz Viņu sacīja: “Vai Tu esi Kristus, Visusvētākā Dēls?” Bet Jēzus sacīja: “ Es tas esmu. Un jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem. ” Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un sacīja: “Kam vēl vajag liecinieku? Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?” Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis. Un citi iesāka Viņu apspļaudīt un apsegt Viņa vaigu un Viņu sist dūrēm un uz Viņu sacīt: “Uzmini mūs, pravietis būdams.” Un sulaiņi Viņam sita vaigā. Un kad Pēteris priekšnamā bija, tad viena no augstā priestera kalponēm nāca, Un redzēja, ka Pēteris sildījās, un to uzlūkoja un sacīja: “Tu arīdzan biji pie Jēzus no Nacaretes.” Bet viņš liedzās, sacīdams: “Es Viņu nepazīstu, nedz zinu, ko tu runā.” Un tas izgāja no priekšnama. Un gailis dziedāja. Un tā meita to atkal redzēja un iesāka sacīt uz tiem, kas klāt stāvēja: “Šis ir viens no tiem.” Bet tas atkal liedzās. Un par mazu brīdi tie, kas apkārt stāvēja, atkal uz Pēteri sacīja: “Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi Galilejs, un tava valoda tiem ir līdzīga.” Un tas sāka nolādēties un nodievoties: “Es nepazīstu To Cilvēku, par ko jūs runājiet.” Un gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris pieminēja vārdu, ko Jēzus uz to bija sacījis: “ Pirms nekā gailis divreiz dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi. ” Un viņš iesāka raudāt. Un tūlīt no rīta augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visa augstā tiesa sarunājās, un tie sēja Jēzu, noveda un nodeva Viņu Pilātam. Un Pilāts Viņam jautāja: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēja un uz to sacīja: “ Tu to saki. ” Un augstie priesteri Viņu gauži apsūdzēja. Bet Pilāts Viņam atkal vaicāja sacīdams: “Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik gauži tie Tevi apsūdz!” Bet Jēzus neatbildēja vairs nenieka, tā ka Pilāts brīnījās. Bet uz svētkiem tas viņiem atlaida vienu cietumnieku, kuru tie prasīja. Bet tur bija viens ar vārdu Baraba, gūstīts ar dumpiniekiem, kas dumpī vienu bija nokāvuši. Un ļaudis augšā sanākuši iesāka prasīt, ka tiem tā darītu, kā vienmēr. Bet Pilāts tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs gribat, ka es jums Jūdu ķēniņu atlaižu?” Jo viņš zināja, ka augstie priesteri To no skaudības bija nodevuši. Bet augstie priesteri ļaudīm piekodināja, lai labāk tiem atlaistu Barabu. Bet Pilāts atbildēja un atkal uz tiem sacīja: “Ko tad jūs gribat, lai daru Tam, ko jūs saucat par Jūdu ķēniņu?” Bet tie atkal brēca: “Sit Viņu krustā.” Bet Pilāts uz tiem sacīja: “Ko tad Viņš ļaunu darījis?” Bet tie vēl vairāk brēca: “Sit Viņu krustā.” Bet Pilāts gribēdams ļaudīm izpatikt, tiem atlaida Barabu un nodeva Jēzu, kad Viņu bija šaustījis, ka taptu krustā sists. Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir tiesas namā, un sasauca visu pulku. Un tie Viņam apvilka sarkanu mēteli, un kroni no ērkšķiem nopinuši Viņam lika uz galvu. Un tie iesāka Viņu sveicināt: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” Un sita Viņa galvu ar niedri un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza. Un kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka sarkano mēteli un Viņam apvilka Viņa paša drēbes un Viņu izveda, ka Viņu krustā sistu. Un tie spieda kādu, kas no lauka nākdams garām gāja, Sīmani no Kirenes, Aleksandra un Rufa tēvu, ka Viņa krustu nestu. Un tie aizveda Viņu uz vietu Golgatā, tas ir tulkots: pieres vieta. Un Viņam deva dzert vīnu, ar mirrēm sajauktu, bet Viņš to neņēma. Un kad To bija krustā situši, tad tie izdalīja Viņa drēbes un meta kauliņus par tām, ko kurš dabūtu. Un tā bija trešā stunda, un Viņu sita krustā. Un tur virsraksts par Viņa vainu bija virsū uzrakstīts: JŪDU ĶĒNIŅŠ. Un līdz ar Viņu sita krustā divas slepkavas, vienu pa labo, otru pa kreiso roku. Un raksti ir piepildīti, kas saka: “Viņš ir līdzināts ļauna darītājiem.” Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja savas galvas un sacīja: “Raugi, kā Tu Dieva namu noplēsi un to uztaisi trijās dienās. Palīdzies pats un kāp no krusta zemē.” Tāpat arīdzan augstie priesteri ar rakstu mācītājiem Viņu apmēdīja un sacīja: “Citus Viņš pestījis, Sevi pašu Viņš nevar pestīt. Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam.” Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu apsmēja. Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai. Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca saukdams: “ Eloi, Eloi, lama zabahtani! ” Tas ir tulkots: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis? Un citi no tiem, kas tur klāt stāvēja, kad to dzirdēja, sacīja: “Redzi, Viņš sauc Eliju.” Bet viens tecēja un pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri un Viņu dzirdināja sacīdams: “Laidiet, redzēsim, vai Elija nāks un Viņu noņems.” Bet Jēzus stiprā balsī brēcis dvēseli izlaida. Un priekškars Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei. Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tā brēkdams garu bija izlaidis, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Magdalēna un Marija Jēkaba māsa un Jāzepa māte, un Salome, Kas arīdzan, kad Viņš bija Galilejā, Viņam sekoja un Viņam kalpoja, un daudz citas, kas līdz ar Viņu ieradās Jeruzālemē. Un sataisāmās dienas vakarā, tas ir sabata priekšvakarā, Jāzeps no Arimatijas, viens godīgs runas kungs, kas pats arīdzan uz Dieva valstību gaidīja, nāca un iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Bet Pilāts brīnījās, ka Tas jau bija nomiris, un kapteini aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš nomiris? Un to no kapteiņa uzzinājis, viņš Jāzepam Jēzus miesas atvēlēja. Un tas smalku audekli pircis, Viņu noņēma un ietina audeklī un Viņu ielika kapā, kas klintī bija izcirsts, un pievēla akmeni kapa durvīm priekšā. Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, skatījās, kur Viņš tapa nolikts. Un kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmas zāles, ka tās nāktu un Viņu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās nāca pie kapa, Un runāja savā starpā: “Kas mums akmeni novels no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; jo tas bija ļoti liels. Un kapā iegājušas tās redzēja vienu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu baltās garās drēbēs. Un tās izbijās. Bet viņš uz tām sacīja: “Neizbīstaties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Tas ir augšāmcēlies un nav šeitan. Redziet še to vietu, kur Viņu nolika. Bet noejat un sakāt to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jūsu priekšā noies uz Galileju; tur jūs Viņu redzēsiet, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās steigšus izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailība tām bija uzgājusi, un nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. Bet kad Viņš bija augšāmcēlies pirmajā nedēļas dienas rītā, tad Viņš parādījās papriekš Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš septiņus velnus bija izdzinis. Šī gāja un pasludināja mācekļiem, kas bija noskumuši un raudāja. Un šie dzirdēdami, ka Viņš esot dzīvs un no tās redzēts, neticēja. Bet pēc tam, kad divi no tiem staigāja, Jēzus tiem uz lauku ejot parādījās citā ģīmī. Un tie arīdzan nogājuši to pārējiem pasludināja, un tie arī viņiem neticēja. Visupēc Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un sirds cietību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Ejat pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdz: Manā Vārdā tie velnus izdzīs, jaunām mēlēm runās, Čūskas aizdzīs; un kad tie kādas nāvīgas zāles dzers, tad tas tiem nekaitēs. Uz neveseliem tie rokas uzliks, un tad viņi kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem palīdzēja strādāt un vārdu apstiprināja caur līdzejošām zīmēm. Āmen. Kad nu daudzi uzņēmušies sarakstīt stāstus par lietām, kas mūsu starpā tik tiešām notikušas, Tā kā tie mums ziņu devuši, kas no iesākuma paši tās redzējuši un Dieva vārda kalpi bijuši: Tad arī man likās labi esam, ka es visas šīs lietas no sākuma smalki izmeklējis, pēc kārtas tev sarakstu, mans mīļais Teofil, Ka tu vari atzīt īsteno mācības patiesību, kas tev mācīta. Hēroda, Jūdejas ķēniņa, laikā bija viens priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva no Ārona meitām, un viņai vārds bija Elizabete. Un tie abi bija taisni Dieva priekšā, nenoziedzīgi staigādami iekš visiem Tā Kunga baušļiem un likumiem. Un tiem nebija neviena bērna; jo Elizabete bija neauglīga, un tie abi jau bija piedzīvojuši labu vecumu. Bet notikās, viņam svēto priestera darbu Dieva priekšā darot savā pienākamā kārtā, Tad pēc priesteru ieraduma viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt. Un viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā. Bet viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams pie kvēpināšanas altāra labās puses. Un Zaharija to redzēdams izbijās, un bailes tam uznāca. Bet eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Zaharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi par viņa piedzimšanu priecāsies. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers un vēl savas mātes miesās viņš taps piepildīts ar Svēto Garu. Un viņš daudz no Israēla bērniem atgriezīs pie Tā Kunga, sava Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, atgriezdams tēvu sirdis pie bērniem un neklausīgos pie taisno gudrības, Tam Kungam sataisīt gatavus ļaudis.” Un Zaharija sacīja uz eņģeli: “Kā es to zināšu? Jo es esmu vecs, un mana sieva jau ir vecīga.” Un eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts ar tevi runāt un tev pasludināt šo prieka vēsti. Un redzi, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, kas notiks savā laikā.” Un ļaudis gaidīja uz Zahariju un brīnījās par viņa kavēšanos Dieva namā. Un ārā iznācis tas nevarēja uz tiem runāt, un tie nomanīja, ka viņš Dieva namā bija redzējis kādu parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms. Un notikās, kad viņa kalpošanas dienas bija pabeigtas, tad viņš nogāja uz savām mājām. Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un paslēpās piecus mēnešus sacīdama: “Tā Tas Kungs man ir darījis tanīs dienās, kad Viņš mani uzlūkojis, no manis atņemt manu kaunu starp cilvēkiem.” Un sestā mēnesī eņģelis Gabriēls no Dieva tapa sūtīts uz Galilejas pilsētu ar vārdu Nacarete Pie jaunavas, kas bija saderēta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. Un pie tās ienācis eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi, svētīta tu esi starp sievām.” Bet viņa to redzēdama iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis, kas tā par sveicināšanu? Un eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels un taps nosaukts Tā Visuaugstākā Dēls, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida krēslu. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gals.” Bet Marija sacīja uz eņģeli: “Kā lai tas notiek? Jo es nezinos no nekāda vīra.” Un eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi un Tā Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc arī Tas Svētais, kas no tevis dzims, taps nosaukts Dieva Dēls. Un redzi, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arīdzan ir grūta ar dēlu un iet tagad sestā mēnesī, kurai tāda slava, ka esot neauglīga. Jo Dievam nekāda lieta nav neiespējama.” Bet Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.” Un eņģelis no tās aizgāja. Un Marija cēlās tanīs dienās un steidzās iet pār kalniem uz pilsētu iekš Jūda, Un iegāja Zaharijas namā un sveicināja Elizabeti. Un notikās, kad Elizabete Marijas sveicināšanu dzirdēja, tad bērniņš uzlēca viņas miesās, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna. Un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi svētīta starp sievām un svētīts ir tavas miesas auglis. Un kā tas man notiek, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Jo redzi, tikko tavas sveicināšanas balss manās ausīs atskanēja, tad bērniņš manās miesās ar līksmību uzlēca. Un svētīga tu, kas esi ticējusi, jo tas taps piepildīts, kas tev no Tā Kunga sacīts.” Un Marija sacīja: “Mana dvēsele teic augsti To Kungu, Un mans gars priecājās par Dievu, manu Pestītāju. Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu. Jo Tas Spēcīgais lielas lietas pie manis darījis; un svēts ir Viņa Vārds. Un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izkaisījis, kas ir lieli savā sirds prātā. Viņš varenos nogrūdis no augstiem krēsliem, un pacēlis pazemīgos. Izsalkušos Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. Viņš uzņēmis Savu kalpu Israēli un pieminējis Savu žēlastību, Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa bērniem mūžīgi.” Un Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ uz savām mājām. Un Elizabetes laiks nāca, ka tai bija dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu. Un viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Tas Kungs lielu žēlastību pie tās bija darījis, un tie priecājās līdz ar viņu. Un notikās astotā dienā, tad tie nāca, bērniņu apgraizīt, un pēc viņa tēva vārda to sauca (par) Zahariju. Un viņa māte atbildēja un sacīja: “Nē, bet to būs nosaukt Jānis.” Un tie viņai sacīja: “Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.” Un tie prasīja zīmes no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauc. Un tas galdiņu prasījis rakstīja tā: viņa vārds ir Jānis. Par to visi brīnījās. Un tūdaļ viņa mute atdarījās, un viņa mēle tapa atraisīta, un tas runāja, Dievu slavēdams. Un izbailes uznāca visiem kaimiņiem, un visa šī lieta tapa zināma pa visiem Jūdu zemes kalniem. Un visi, kas to dzirdēja, to ņēma pie sirds un sacīja: “Kas būs ar šo bērniņu? Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.” Un viņa tēvs Zaharija tapa Svēta Gara pilns, sludināja un sacīja: “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Viņš Savus ļaudis piemeklējis un pestījis. Un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā. Kā Viņš pirmajos laikos runājis caur Savu svēto praviešu muti; Ka Viņš mūs pestītu no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokas, kas mūs ienīst; Un parādītu žēlastību mūsu tēviem un pieminētu Savu svēto derību, Un stipro solīšanu, ko Viņš mūsu tēvam Ābrahāmam ir zvērējis, mums dot, Ka mēs, no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bez bailības kalpojam Iekš svētības un taisnības Viņa priekšā visu savu mūžu. Un tu, bērniņ, tapsi nosaukts par Visuaugstākā pravieti; un tu Tam Kungam iesi priekšā, Viņa ceļus sataisīt, Un Viņa ļaudīm dot pestīšanas atzīšanu uz grēku piedošanu, Mūsu Dieva sirsnīgas žēlastības dēļ caur ko Auseklis no augstības mūs apraudzījis; Ka tiem atspīdētu, kas sēž tumsā un nāves ēnā, un mūsu kājas atgrieztu uz miera ceļu.” Un bērniņš auga un garā stiprinājās, un bija tuksnesī līdz dienai, kad tas parādījās priekš Israēla ļaudīm. Un notika tanī laikā, ka pavēle no ķeizara Augusta tapa izsūtīta, ka visa pasaule taptu uzrakstīta. Un šī pirmā uzrakstīšana notika to brīdi, kad Kirenijus Sīrijā valdīja. Un visi nogāja, ka liktos pierakstīties, ikviens savā cilts pilsētā. Tad arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdu zemi, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka tas bija no Dāvida rada un cilts, Ka liktos pierakstīties ar Mariju, savu saderēto sievu, kas bija grūta. Un notikās, tiem turpat esot, laiks atnāca, ka tai bija dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un tā To ietina autiņos un To lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājas vietā. Un gani bija ap to pašu vietu laukā pie laidariem, tie nomodā būdami naktī savus lopus sargāja. Un redzi, Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga godība tos apspīdēja, un tie ļoti izbijās. Un eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstaties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks; Jo jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, Tas Kungs, Dāvida pilsētā. Un to ņematies par zīmi: jūs atradīsiet bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un tūdaļ tur pie eņģeļa bija debesu draudzības pulks; tie Dievu slavēja un sacīja: “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.” Un notikās, kad eņģeļi no tiem uz debesīm bija aizgājuši, tad gani runāja savā starpā: ejam tad nu uz Bētlemi, raudzīt, kas tur noticis, kā Tas Kungs mums licis ziņu dot. Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un Bērniņu, silē gulošu. Bet kad tie to bija redzējuši, tad tie izpauda to vārdu, kas tiem par Bērnu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par valodu, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja, tos savā sirdī apdomādama. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā uz tiem bija sacīts. Un kad astoņas dienas bija pagājušas, ka bērns taptu apgraizīts, tad Viņa vārdu nosauca Jēzus, kā no eņģeļa bija sacīts, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās. Un kad viņu šķīstīšanas dienas nāca pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, ka To stādītu Tā Kunga priekšā. (Kā Tā Kunga bauslībā stāv rakstīts: ikviena pirmdzimtība no vīriešu kārtas lai top nosaukta Tam Kungam svēta); Ka tie arī upuri dotu, kā Tā Kunga bauslībā ir sacīts: vienu pāri ūbeļu baložu vai divus jaunus baložus. Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija iekš viņa. Tam no Svētā Gara bija pasludināts, ka nāvi neredzēšot, iekams Tā Kunga Svaidīto nebūšot redzējis. Tas nāca Dieva namā no Svētā Gara skubināts; un kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, ka ar To darītu pēc bauslības ieraduma, Tad To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, laid nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; Jo manas acis Tavu pestīšanu redzējušas, Ko Tu esi sataisījis priekš visiem ļaudīm, Gaismu, apgaismot pagānus, un par slavu Taviem Israēla ļaudīm.” Un Jāzeps un viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Simeons tos svētīja un sacīja uz Mariju, Viņa māti: “Redzi, Šis ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm iekš Israēla, un par zīmi, kam top pretī runāts, Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, ka daudz siržu domas taps zināmas.” Un tur bija viena praviete, Anna, Fānuēļa meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca, un pēc savas jaunavības bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne pie astoņdesmit četriem gadiem; tā neatstājās no Dieva nama, ar gavēšanu un lūgšanu Dievam kalpodama dienās, naktīs. Tā arīdzan tai pašā stundā piegāja un teica To Kungu, par To runādama uz visiem, kas uz pestīšanu Jeruzālemē gaidīja. Un visu pabeiguši pēc Tā Kunga bauslības, tie atkal griezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nacareti. Bet Bērns auga un palika stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija pie Viņa. Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. Un kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un kad svētku dienas bija pagājušas, tad tiem atkal uz mājām ejot Bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Tas esot pie ceļa biedriem; un vienas dienas gājumu nākuši, tie To meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un kad tie To neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, To meklēdami. Un notikās, pēc trim dienām tie Viņu atrada sinagogā sēžam starp mācītājiem, tos dzirdot un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēšanu. Un Viņu ieraudzījuši, bija pārsteigti; un Viņa māte uz To sacīja: mans dēls, kāpēc Tu mums tā esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kam jūs Mani esat meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man iekš Mana Tēva lietām jādarbojas? ” Bet tie to vārdu neizprata, ko Viņš uz tiem sacīja. Un Viņš nogāja tiem līdz un nonāca Nacaretē un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Piecpadsmitā ķeizara Tiberijus valdīšanas gadā, kad Pontius Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonites tiesā un Lizanijs valdnieks Abilenē, Apakš augstiem priesteriem Annas un Kajafas, Dieva vārds notika uz Jāni, Zaharijas dēlu, tuksnesī. Un viņš gāja pa visu Jordānes apgabalu, sludinādams kristību uz atgriešanos no grēkiem par grēku piedošanu. Itin kā rakstīts pravieša Jesajas grāmatā, kas saka: “Saucēja balss tuksnesī: “Sataisiet Tā Kunga ceļu, dariet līdzenas Viņa takas. Visas ielejas lai top pildītas, un visi kalni un pakalni lai top zemoti, un kas nelīdzens, lai top līdzens, un kas celmains, par staigājamu ceļu; Un visa miesa redzēs Tā Kunga pestīšanu.”” Tāpēc viņš sacīja uz ļaudīm, kas izgāja, ka no viņa tiktu kristīti: “Jūs odžu dzimums, kas jums ir rādījis izbēgt no nākamās dusmības? Tāpēc nesiet pienākamus atgriešanās augļus; un nesākat savā prātā sacīt: “Mums ir Ābrahāms par tēvu.” Jo es jums saku, ka Dievs no šiem akmeņiem Ābrahāmam spēj bērnus radīt. Jau arī cirvis kokiem pie saknes pielikts; tāpēc ikkatrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests.” Un ļaudis tam jautāja un sacīja: “Ko tad mums būs darīt?” Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav; un kam ir barība, lai dara tāpat.” Bet arī muitnieki nāca, ka liktos kristīties, un uz to sacīja: “Mācītāj, ko mums būs darīt?” Un viņš uz tiem sacīja: “Neņemiet vairāk, nekā jums ir nospriests.” Bet arī karavīri tam jautāja un sacīja: “Ko tad mums būs darīt?” Un viņš uz tiem sacīja: “Nedariet nevienam pāri, neapmelojiet nevienu un esat mierā ar savu algu.” Bet ļaudīm gaidot un visiem savā prātā par Jāni domājot, vai tas neesot Kristus, Jānis visiem atbildēja sacīdams: “Es jūs gan kristīju ar ūdeni, bet Viens nāks, spēcīgāks, nekā es, Tam es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpju siksnas. Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni; Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu caur caurim un sakrās kviešus Savā klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.” Arī vēl daudz citu ko mācīdams, viņš pasludināja ļaudīm evaņģēlija vēsti. Bet Hērods, viens no četriem valdniekiem, no viņa norāts Hērodijas, Filipa, sava brāļa, sievas dēļ, un visa ļauna dēļ, ko Hērods bija darījis, Pie visa tā arī šo vēl darīja, ka Jāni ieslēdza cietumā. Un notikās, kad visi ļaudis tapa kristīti, un arī Jēzus bija kristīts un Dievu pielūdza, tad debesis atvērās, Un Svētais Gars nolaidās uz Viņu redzamā ģīmī kā balodis; un balss atskanēja no debesīm sacīdama: “Tu esi Mans mīļais Dēls, pie Tevis Man ir labs prāts.” Un Viņš pats, Jēzus, bija trīsdesmitā gadā un bija pēc ļaužu domām Jāzepa dēls, tas bija Ēlis dēls, Tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Janna, tas Jāzepa dēls, Tas Matatijas, tas Amosa, tas Naūma, tas Eslija, tas Nagaja dēls, Tas Mahāta, tas Matatijas, tas Semeina, tas Jāzepa, tas Jūdas dēls, Tas Joannas, tas Rezas, tas Zerubabeļa, tas Šealtiēļa, tas Nerija dēls, Tas Melhija, tas Addija, tas Kozama, tas Elmodama, tas Era dēls, Tas Jāzepa, tas Eliēzera, tas Joruma, tas Matata, tas Levija dēls, Tas Simeona, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonana, tas Eliakima dēls, Tas Meleas, tas Menas, tas Matatas, tas Nātana, tas Dāvida dēls, Tas Isajus, tas Obeda, tas Boasa, tas Salma, tas Nahšona dēls, Tas Aminadaba, tas Rama, tas Hecrona, tas Pereca, tas Jūdas dēls, Tas Jēkaba, tas Īzaka, tas Ābrahāma, tas Teraha, tas Nahora dēls, Tas Seruga, tas Regua, tas Pelega, tas Ēbera, tas Šelus dēls, Tas Kainana, tas Arfaksada, tas Šema, tas Noas, tas Lāmeha dēls, Tas Matuzalas, tas Enoha, tas Jareda, tas Mahalaleēla, tas Kainana dēls, Tas Enosa, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva. Bet Jēzus, Svēta Gara pilns, nāca atpakaļ no Jordānes un no Gara tapa vests tuksnesī. Tur Viņš četrdesmit dienas no velna tapa kārdināts; un tajās dienās Viņš neko neēda, un pēc tam, kad tās bija pagājušas, tad Viņam gribējās ēst. Un velns uz Viņu sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.” Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “ Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena Dieva vārda. ” Un velns Viņu veda uz ļoti augstu kalnu un Tam rādīja visas pasaules valstis vienā acumirklī. Un velns uz Viņu sacīja: “Es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tā man ir nodota, un kam es gribu, tam es to dodu. Kad Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs.” Un Jēzus tam atbildēja sacīdams: “ Atkāpies no Manis sātan, jo stāv rakstīts: tev būs pielūgt To Kungu, savu Dievu, un Viņam vien kalpot. ” Un tas Viņu veda uz Jeruzālemi, un Viņu cēla Dieva nama jumta galā un sacīja uz Viņu: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies no šejienes zemē. Jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, Tevi pasargāt, Un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.” Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Ir sacīts: tev To Kungu, savu Dievu, nebūs kārdināt. ” Un velns visu savu kārdināšanu beidzis, no Viņa atstājās līdz savam laikam. Un Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtēju zemi. Un Viņš mācīja viņu sinagogās un tapa slavēts no visiem. Un Viņš nāca uz Nacareti, kur bija audzināts, un pēc Sava ieraduma sabatā iegāja sinagogā, un Viņš pacēlās lasīt. Un Viņam deva pravieša Jesajas grāmatu, un grāmatu atvēris, Viņš atrada to vietu, kur bija rakstīts: “ Tā Kunga gars ir pār Mani, tāpēc Viņš Mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, tos, kam sagrauztas sirdis, dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu, un akliem gaismu, salauztos palaist vaļā, Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu. ” Un grāmatu aiztaisījis, Viņš to deva sulainim un apsēdās. Un visi, kas tur bija sinagogā, savas acis meta uz Viņu. Un Viņš iesāka uz tiem sacīt: “ Šodien šis raksts ir piepildīts jūsu ausīs. ” Un visi Viņam deva liecību un brīnījās par tādiem žēlastības vārdiem, kas no Viņa mutes izgāja, un sacīja: “Vai šis nav Jāzepa dēls?” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Jūs laikam gan uz Mani sacīsiet šo sakāmu vārdu: ārsts, dziedini pats sevi! Visu, ko esam dzirdējuši, kā noticis Kapernaumā, to dari arī še Savā tēva pilsētā. ” Un Viņš sacīja: “ Patiesi, Es jums saku: neviens pravietis nav pieņemts savā tēva pilsētā. Bet tiešām, Es jums saku: Daudz atraitņu bija Elijas laikā iekš Israēla, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, ka liels bads uzgāja visai zemei. Un Elija nekļuva sūtīts pie neviena no viņiem, kā vien pie atraitnes uz Sareptu Sidonijā. Un daudz spitālīgu bija pravieša Elišas laikā iekš Israēla, un neviens no tiem netapa šķīstīts, kā vien Naēmans no Sīrijas. ” Un to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni. Un cēlušies Viņu izstūma no pilsētas ārā un veda uz kalna malu, kur viņu pilsēta stāvēja, ka Viņu nogāztu zemē. Un caur viņu vidu iedams Viņš aizgāja. Un Viņš nogāja uz Kapernaumu, Galilejas pilsētu, un tos mācīja sabatos, Un tie ļoti brīnījās par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni. Un tur sinagogā bija viens cilvēks, tam bija nešķīsta velna gars, un tas brēca stiprā balsī Sacīdams: “Laid! Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” Un Jēzus to apdraudēja sacīdams: “ Paliec klusu un izej no tā. ” Un velns to raustīja viņu vidū un izgāja no tā, tam neko ļauna nepadarījis. Un izbailes uznāca visiem un tie runāja savā starpā sacīdami: “Kas tas par vārdu? Jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstiem gariem, un tie atstājās.” Un Viņa slava izgāja pa visu apkārtēju zemi. Un cēlies no sinagogas, Viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievas māte gulēja ar grūtu drudzi, un tie viņas dēļ To lūdza. Un Viņš galvgalā pie tās piestājies apdraudēja drudzi un tas no tās atstājās; un tā tūdaļ cēlās un viņiem kalpoja. Un kad saule bija nogājusi, tad visi, kam bija neveseli ar dažādām sērgām, tos noveda pie Viņa; un Viņš ikkatram no tiem rokas uzlika un tos dziedināja. Un tur arī velni no daudziem atstājās, brēkdami un sacīdami: “Tu esi Kristus, Dieva Dēls!” Un Viņš tos apdraudēja un tiem neļāva teikt, ka tie zināja, Viņu esam Kristu. Un gaismai austot Viņš iziedams gāja uz tuksnesi. Un ļaudis Viņu meklēja un pie Viņa nogāja un Viņu turēja, lai no tiem neaizietu. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Arī citām pilsētām Man pienākas sludināt Dieva valstības evaņģēliju, jo tāpēc Es esmu sūtīts. ” Un Viņš sludināja Galilejas sinagogās. Bet notikās, kad ļaudis pie Viņa spiedās, Dieva vārdu dzirdēt, un Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera, Tad Viņš redzēja divas laivas pie ezera stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas Sīmanim piederēja, un tam lūdza, maķenīt no malas nocelt, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un beidzis runāt Viņš uz Sīmani sacīja: “ Dodies uz augšu, un izmetiet savus tīklus, ka jūs lomu velkat. ” Un Sīmanis atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kungs, mēs cauru nakti strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es tīklu gribu izmest.” Un kad tie to darīja, tad tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls saplīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās gandrīz grima. Kad Sīmanis Pēteris to redzēja, tad viņš krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, izej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par šo lomu, ko tie bija vilkuši; Tāpat arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa darbabiedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “ Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un tie vilka savas laivas pie malas un, visas lietas atstājuši, sekoja Viņam. Un notikās, kad Viņš tur bija kādā pilsētā, redzi, tad kāds spitālības pilns cilvēks Jēzu redzēdams nometās uz savu vaigu, Viņu pielūdza un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt.” Un roku izstiepis, Viņš to aizskāra sacīdams: “ Es gribu, topi šķīstīts. ” Un tūdaļ spitālība no tā nozuda. Un Viņš tam pavēlēja, nevienam to nesacīt: “ Bet noej un rādies priesterim un upurē par savu šķīstīšanu, ko Mozus ir pavēlējis tiem par liecību. ” Un Viņa slava jo vairāk izpaudās, un daudz ļaudis sapulcējās, Viņu dzirdēt un tapt dziedināti no savām slimībām. Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu. Un notikās kādā dienā Viņam mācot, tad tur farizeji sēdēja un bauslības mācītāji, kas bija nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas un Jeruzālemes pilsētām. Un Tā Kunga spēks parādījās Viņam dziedinājot, Un redzi, vīri nesa uz gultas vienu cilvēku, tas bija paralizēts; un tie meklēja, to ienest un nolikt Viņa priekšā. Un neatrazdami, kur viņu ienest, ļaužu dēļ, tie uzkāpa jumtā un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā. Un Tas viņu ticību redzēdams uz to sacīja: “ Cilvēks, tavi grēki tev ir piedoti. ” Un rakstu mācītāji un farizeji iesāka domāt pie sevis un sacīt: “Kas Tas tāds, ka Tas runā Dieva zaimošanas? Kas var grēkus piedot kā vien Tas Vienīgais Dievs?” Bet nomanīdams viņu domas, Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Ko jūs domājat savās sirdīs? Kas ir vieglāki sacīt: tavi grēki tev ir piedoti, vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zināt, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes, grēkus piedot, (tad Viņš uz paralizēto sacīja:) Es tev saku: celies un ņem savu gultu un ej uz savām mājām! ” Un tas tūdaļ viņiem redzot pacēlās, paņēma to, uz ko tas bija gulējis, un aizgāja uz savām mājām Dievu slavēdams. Un brīnīšanās visiem uzgāja, un tie slavēja Dievu: un tie bijāšanas pilni sacīja: “Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši.” Un pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja vienu muitnieku, vārdā Levi, pie muitas sēžam un uz to sacīja: “ Seko Man. ” Un visu atstājis tas cēlās un sekoja Viņam. Un Levi Viņam taisīja lielu mielastu savā namā, un tur bija liels pulks muitnieku un citu, kas līdz ar tiem apsēdās. Un rakstu mācītāji un farizeji kurnēja pret Viņa mācekļiem un sacīja: “Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Veseliem ārstus nevajag, bet vājiem. Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus. ” Bet tie uz Viņu sacīja: “Kāpēc Jāņa mācekļi tik daudz gavē un Dievu lūdz, tā kā arī farizeju mācekļi, bet tavi ēd un dzer?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Kāzu ļaudīm jūs nevarat likt gavēt, kamēr līgavainis pie viņiem. Bet nāks dienas, kad līgavainis tiem būs atņemts, tanīs dienās tad tie gavēs. ” Un Viņš sacīja uz tiem arī līdzību: “ Neviens neliek ielāpu no jaunām drēbēm uz vecām; citādi jaunais saplīsīs, un ielāps no jaunā nederēs uz veco. Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos; citādi jaunais vīns traukus pārplēsīs un izgāzīsies, un trauki ies bojā; Bet jaunu vīnu būs liet jaunos traukos, tad abi kopā paliek veseli. Un nevienam, kas veco dzēris, tūdaļ neiegribās jaunā, jo tas saka: vecais ir labāks. ” Un notikās otrā sabatā pēc Pashā svētkiem, Viņam caur labību ejot, ka Viņa mācekļi vārpas plūca un ēda, ar rokām tās izberzdami. Bet kādi no farizejiem uz tiem sacīja: “Kāpēc jūs dariet, ko sabatos darīt nav brīv?” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis līdz ar tiem, kas pie viņa bija? Ka tas ir iegājis Dieva namā un Dievam noliktās maizes ņēmis un ēdis un devis arī tiem, kas pie viņa bija, kādas ēst nevienam nav brīv kā vien priesteriem. ” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Cilvēka Dēls ir Kungs arī par sabatu. ” Bet atkal citā sabatā Viņam sinagogā ejot un mācot notikās, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija nokaltusi. Bet rakstu mācītāji un farizeji uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā nedziedinās, ka atrastu vainas pie Viņa. Bet Tas viņu domas nomanīja un sacīja uz cilvēku, kam nokaltusī roka bija: “ Celies un stājies šeit vidū! ” Un tas cēlās un nostājās. Tad Jēzus uz tiem sacīja: “ Es jums ko vaicāšu: vai ir brīv sabatā labu darīt, vai ļaunu darīt, dzīvību glābt vai maitāt? ” Un tos visapkārt uzlūkojis, Viņš uz cilvēku sacīja: “ Izstiep savu roku! ” Un tas tā darīja; un viņa roka tam atkal tapa vesela, itin kā otra. Un tie tapa trakuma pilni un sarunājās savā starpā, ko Jēzum darīt. Bet notikās tanīs dienās, ka Viņš izgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš palika cauru nakti Dieva pielūgšanā. Un kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš arī nosauca par apustuļiem: Sīmani, kuru Viņš arī nosauca par Pēteri, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu un Jāni, Filipu un Bartolomeju, Mateju un Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani, kas ir nosaukts par Zelotu, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdasu Iskariotu, kas palika par nodevēju. Un ar tiem zemē nokāpis Viņš stāvēja klajā vietā, un Viņa mācekļu draudze un liels pulks ļaužu no visas Jūdu zemes un Jeruzālemes un no Tirus un Sidonas jūrmalas bija nākuši, Viņu dzirdēt un tapt dziedināti no savām sērgām, Arī tie, kas tapa mocīti no nešķīstiem gariem, - un tie tapa darīti veseli. Un visi ļaudis meklēja Viņu aizskart, jo spēks izgāja no Viņa un Viņš visus dziedināja. Un Savas acis uz Saviem mācekļiem pacēlis, Viņš sacīja: “ Svētīgi esat jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība. Svētīgi esat, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Svētīgi esat, kas tagad raudāt, jo jūs smiesities. Svētīgi esat, kad cilvēki jūs ienīst, un kad tie jūs izslēgs un lamās un jūsu vārdu kā ļaunu atmetīs Cilvēka Dēla dēļ. Priecājaties tanī dienā un dejiet, jo redzi jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi darījuši praviešiem. Bet, ak vai jums, bagātiem, jo jums jau (ir) sava alga! Ak vai jums, kas esat paēduši, jo jūs izsalksiet! Ak vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs noskumsities un raudāsiet! Ak vai jums, kad visi cilvēki labu par jums runā, jo tāpat viņu tēvi darījuši viltīgiem praviešiem. Bet Es saku jums, kas dzirdat: mīliet savus ienaidniekus; dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād; lūdziet par tiem, kas jūs apkaitina. Tam, kas tev vaigā sit vienā pusē, tam sniedz arī otru; un tam, kas tavu mēteli ņem, tam arī neliedz svārkus. Bet dod ikkatram, kas tevi lūdz; Un no tā, kas atņem jūsu mantu, neatprasi tās atpakaļ. Un tāpat kā jūs gribat, lai citi ļaudis jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Un kad mīlējāt tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Jo grēcinieki arīdzan mīl tos, kas viņus mīl. Un kad labu dariet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Jo grēcinieki to dara tāpat. Un kad aizdodat tiem, no kā cerējat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to pašu atdabū. Bet mīlējiet savus ienaidniekus un dariet labu un aizdodiet, neko negaidīdami pretī, un tad jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Tā Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgiem un ļauniem. Tāpēc esiet žēlīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsiet tiesāti; nepazudinājiet, tad jūs netapsiet pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilns, saspaidīts, sakratīts un pār pārim ejams mērs jums taps iedots jūsu klēpī; jo ar mēru, ar ko jūs mērojiet, jums taps atmērots. ” Viņš tiem arī sacīja vienu līdzību: “ Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai tie abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks pār savu mācītāju: kad māceklis ir kā viņa mācītājs, tad viņš ir pilnīgs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā paša acī tu nenomani? Jeb, kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid brāli, es skabargu no tavas acs gribu izvilkt, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, velc papriekš baļķi no savas acs, un tad pielūko, ka tu skabargu no sava brāļa acs vari izvilkt. Jo tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz nelāga koks, kas nes labus augļus. Ikkatrs koks top pazīts pēc saviem augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. Labs cilvēks no savas labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunas sirds mantas izdod ļaunu. Jo no sirds pilnības mute runā. Bet ko jūs Mani saucat: Kungs! Kungs! un nedarāt, ko Es saku? Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara, - Es jums rādīšu, kam viņš līdzināms. Tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku taisīdams dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi gadījās, tad straume lauzās uz ēku, bet viņu nespēja kustināt, jo tā bija uzlikta uz klints. Bet kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes bez pamata; un straume lauzās un ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela. ” Kad nu Viņš ļaudīm dzirdot visus Savus vārdus bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaumā. Bet kāda virsnieka kalps, kuru tas cienīja, gulēja slims uz miršanu. Bet kad tas par Jēzu dzirdēja, tad tas nosūtīja pie Viņa Jūdu vecajus, un Viņu lūdza, lai nāktu, viņa kalpam palīdzēt. Un pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza sacīdami: “Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi.” Jo viņš mīļo mūsu tautu un mums ir uztaisījis šo sinagogu. Un Jēzus gāja tiem līdz; bet kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks draugus pie Viņa sūtīja, Tam sacīdams: “Kungs, nepūlējies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāci apakš mana jumta. Tāpēc arī pats sevi neesmu turējis cienīgu pie Tevis nākt; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, apakš valdīšanas stāvēdams, un apakš manis ir karavīri, un es saku šim: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.” Bet Jēzus to dzirdējis, par viņu brīnījās un atgriezdamies sacīja uz ļaudīm, kas Viņam gāja pakaļ: “ Es jums saku: tādu ticību neesmu atradis pat iekš Israēla. ” Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies uz māju atrada vājo kalpu veselu. Un pēc tam notikās, ka Viņš gāja uz vienu pilsētu ar vārdu Naīne, un daudz no Viņa mācekļiem gāja līdz un daudz ļaužu. Bet kad Viņš tuvu pie pilsētas vārtiem bija nācis, lūk, tad iznesa vienu mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz. Un to redzējis Tas Kungs par to iežēlojās un uz to sacīja: “ Neraudi! ” Un piegājis aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “ Jaunekli, Es tev saku, celies augšā. ” Un mironis cēlās sēdus un iesāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Un bailība uzgāja visiem, un tie teica Dievu sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava no Viņa izpaudās pa visu Jūdu zemi un visapkārt. Un Jānim viņa mācekļi pasludināja par visām šīm lietām. Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus sacīdams: “Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Bet tie vīri pie Viņa nogājuši sacīja: “Jānis Kristītājs, mūs pie Tevis sūtījis sacīdams: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?” Bet tanī pašā stundā Viņš daudz darīja veselus no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudz akliem Viņš dāvināja gaismu. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Ejat un atsakāt Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši, ka akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi top uzmodināti, nabagiem prieka vārds top sludināts; Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājās. ” Un Jāņa vēstnešiem aizejot, Viņš iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “ Ko esat izgājuši tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba? Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai cilvēku, mīkstās drēbēs apģērbtu? Redzi, tie, kas dārgās drānās un kārībā dzīvo, ir ķēniņu namos. Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas arī augstāks nekā pravietis. Šis ir, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kas Tavu ceļu sataisīs Tavā priekšā. Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks pār Jāni, Kristītāju; bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks pār viņu. ” Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, un muitnieki apliecināja, ka Dievs taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristību. Bet farizeji un bauslības mācītāji Dieva padomu par sevis pašiem ir iznīcinājuši, nelikdamies no viņa kristīties. Bet Tas Kungs sacīja: “ Kam šās cilts ļaudis līdzināšu, un kam tie ir līdzinājami? Tie ir līdzinājami bērniem, kas sēž tirgus (laukumā), un viens otram uzsauc un saka: mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši. Jo Jānis Kristītājs, ir nācis, nedz maizi ēzdams nedz vīnu dzerdams, un jūs sakāt: viņam ir velns. Cilvēka Dēls ir nācis, ēd un dzer, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir rijējs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. Un gudrība top taisnota no visiem viņas bērniem. ” Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, ka Viņš pie tā ēstu, un Viņš farizeja namā iegājis apsēdās. Un redzi, tanī pilsētā viena sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš farizeja namā pie galda sēžot, atnesa akmens trauciņu ar svaidāmo eļļu, Un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slapināt Viņa kājas ar savām asarām, un ar saviem galvas matiem nožāvēja un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu. Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams sacīja pats pie sevis: “Kad Šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī tāda sieva, kas Viņu aizskar, jo tā ir grēciniece.” Un Jēzus atbildēdams uz to sacīja: “ Sīmani, Man tev kas jāsaka; ” viņš atbildēja: “Mācītāj, saki.” Jēzus sacīja: “ Vienam naudas aizdevējam bija divi parādnieki; viens tam bija parādā piecsimt grašus, un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, tad viņš abiem diviem atlaida. Kurš tad no tiem, saki jel, to vairāk mīlēs? ” Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš uz to sacīja: “ Tu pareizi esi spriedis. ” Un pagriezies pret sievu Viņš uz Sīmani sacīja: “ Vai tu šo sievu redzi? Es esmu nācis tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis priekš Manām kājām, bet šī ar savām asarām Manas kājas slapinājusi un ar saviem galvas matiem nožāvējusi. Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr tā ir iekšā nākusi, nav mitējusies Manas kājas skūpstīt. Ar eļļu tu neesi svaidījis Manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas. Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz ir mīlējusi; bet kam maz top piedots, tas mīl maz. ” Un Viņš uz to sacīja: “ Tev tavi grēki piedoti. ” Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, iesāka pie sevis pašiem sacīt: “Kas Tas tāds, kas arī grēkus piedod?” Bet Viņš uz sievu sacīja: “ Tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru. ” Un pēc tam notikās, ka Viņš staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams un sludinādams par Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa, Un kādas sievas, kas bija dziedinātas no ļauniem gariem un vājībām, Marija, saucama Magdalēna, no kuras septiņi velni bija izgājuši, Un Joanna, Hēroda nama uzrauga, Kuzas, sieva, un Zuzanna un daudz citas sievas, kas no sava padoma Viņam kalpoja. Bet kad daudz ļaudis bija sanākuši un no visām pilsētām pie Viņa gāja, tad Viņš sacīja caur līdzību: “ Sējējs izgāja, savu sēklu sēt; un sējot cita krita ceļmalā un tapa samīta, un putni apakš debess to apēda. Un cita krita uz akmeni, un uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Un cita krita uz labu zemi, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus. ” To sacījis Viņš sauca: “ Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird. ” Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja: ko nozīmē šī līdzība? Bet Viņš sacīja: “ Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet citiem caur līdzību, ka tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva Vārds. Bet kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem Vārdu no viņu sirdīm, lai netic un netop svēti. Bet kas uz akmens, ir tie: kad tie Vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un kārdināšanas laikā tie atkāpjās. Bet kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird, bet tomēr noiet un dodas uz zūdīšanos un bagātību un pasaules kārību, un noslāpst un nenes nekādus augļus. Bet kas labā zemē, ir tie, kas Vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami iekš paciešanas. Un sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku nedz to liek apakš galda, bet to liek uz lukturi, lai tie, kas nāk iekšā, gaismu redz. Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaps zināms un nenāks gaismā. Tāpēc pielūkojiet, kā jūs dzirdat! Jo kam ir, tam taps dots, un kam nav, no tā arī tas taps atņemts, ko tur par savu. ” Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa, un nevarēja Viņam klāt tikt ļaužu dēļ. Un Viņam ziņu deva un sacīja: “Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.” Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “ Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara. ” Un notikās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā, un uz tiem sacīja: “ Ejam pāri uz otru ezera malu, ” un tie stūma no malas. Un kad tie gāja ar laivu, tad Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti ar viļņiem un bija lielās bēdās. Un pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja sacīdami: “Mācītāj, Mācītāj, mēs grimstam!” Bet Viņš pacēlās un apdraudēja vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika it rāmi. Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Kur ir jūsu ticība? ” Bet tie bīdamies brīnījās savā starpā sacīdami: “Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie Viņam paklausa.” Un tie cēlās pāri uz Gadariešu tiesu, kas ir Galilejai pretī. Un Viņam pie malas izejot kāds vīrs no pilsētas sastapa, kas jau ilgi bija velnu apsēsts, un neapvilka drēbes, un nestāvēja mājā, bet kapos. Šis, Jēzu redzēdams, brēca un krita zemē Viņa priekšā un sacīja ar stipru balsi: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Tā Visuaugstākā Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani!” Jo Viņš nešķīstam garam pavēlēja, atstāties no cilvēka, jo tas viņu jau ilgu laiku bija plosījis, un viņš ar ķēdēm un saitēm tapa saistīts un tapa apsargāts, bet saites saraustījis, viņš no velna tapa dzīts uz tuksnesi. Un Jēzus tam jautāja sacīdams: “ Kā tev vārds? ” Un viņš sacīja: “Leģions,” jo daudz velni iekš tā bija iegājuši Un tie Viņam lūdza, lai tiem nepavēlētu bezdibenī nokāpt. Bet tur bija liels cūku ganāmpulks ganos uz kalna, un tie Viņu lūdza, ka Viņš tiem atļautu ieiet cūkās. Un Viņš tiem atļāva. Un velni no cilvēka atstājušies iegāja cūkās, un ganāmpulks no kraujas nogāzās ezerā un noslīka. Bet gani redzējuši, kas notika, aizbēga, un nogājuši to pasludināja pilsētā un ciemos. Bet tie izgāja, to notikumu redzēt, un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kā velni bija atstājušies, apģērbtu un prātīgu pie Jēzus kājām sēžam, un tie bijās. Un arī tie, kas to bija redzējuši, pasludināja viņiem, kā velna apsēstais tapis pestīts. Un viss ļaužu pulks no Gadariešu tiesas Viņu lūdza, ka no tiem aizietu, jo tie no lielām bailēm bija pārņemti, un Viņš kāpa laivā un griezās atpakaļ. Bet vīrs, no kā velni bija atstājušies, Viņu ļoti lūdza, ka pie Viņa varētu palikt, bet Jēzus to atlaida sacīdams: “ Griezies atpakaļ uz savām mājām un izteic, kādas lielas lietas Dievs tev ir darījis. ” Un tas nogāja pa visu pilsētu, pasludinādams, kādas lielas lietas Jēzus tam bija darījis. Un notikās, kad Jēzus atpakaļ nāca, tad ļaudis Viņu uzņēma, jo tur bija daudz, kas uz Viņu gaidīja. Un redzi, tur nāca kāds vīrs, Jaīrus vārdā, un tas bija sinagogas priekšnieks, un viņš Jēzum pie kājām krizdams lūdza, ka nāktu viņa namā. Jo tam bija viena vienīga meita ap divpadsmit gadiem, un tā bija uz miršanu. Un Viņam ejot ļaudis spiedās virsū. Un viena sieva, pie divpadsmit gadiem sirgusi ar asiņošanu, kas visu savu padomu bija izdevusi ārstiem un nevarējusi tapt dziedināta no neviena, Piegājusi no aizmugures aizskāra Viņa drēbes vīli, un tūdaļ viņas asins skriešana nostājās. Un Jēzus sacīja: “ Kas Mani aizskāris? ” Un kad visi liedzās, tad Pēteris un tie, kas pie Viņa bija, sacīja: “Kungs, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Bet Jēzus sacīja: “ Mani kāds ir aizskāris; jo Es esmu manījis, ka spēks no Manis izgājis. ” Bet sieva, redzēdama, ka to nevarēja slēpt, nāca drebēdama un metās ceļos priekš Viņa un Viņam izteica priekš visiem ļaudīm, kādas vainas dēļ tā Viņu bija aizskārusi, un ka tā tūdaļ bija palikusi vesela. Bet Viņš uz to sacīja: “ Turi drošu prātu, Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi; ej ar mieru! ” Un Viņam vēl tā runājot, viens no sinagogas priekšnieka saimes nāca, uz šo sacīdams: “Tava meita ir nomirusi, neapgrūtini Mācītāju.” Bet Jēzus to dzirdējis tam atbildēja sacīdams: “ Nebīsties, tici tikai, un viņa taps glābta. ” Un namā iegājis, Viņš nevienu nelaida iekšā, kā vien Pēteri un Jēkabu un Jāni un meitas tēvu un māti. Bet visi raudāja un to nožēloja; bet Viņš sacīja: “ Neraudiet, tā nav mirusi, bet tikai guļ. ” Un tie Viņu apsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi. Bet visus izdzinis, Viņš satvēra viņas roku, sauca un sacīja: “ Meitiņa, celies augšā! ” Un viņas dvēsele atgriezās, un tā tūdaļ uzcēlās; un Viņš pavēlēja, tai dot ēst. Un viņas vecāki iztrūcinājās. Bet Viņš tiem pavēlēja, nevienam to nesacīt, kas bija noticis. Un Savus divpadsmit mācekļus sasaucis, Viņš tiem deva varu un spēku pār visiem velniem, un sērgas dziedināt. Un Viņš tos sūtīja, Dieva valstību sludināt un vājus darīt veselus: Un Viņš uz tiem sacīja: “ Neņemat neko līdz uz ceļu, nedz zizli, nedz kulīti, nedz maizi, nedz naudu, un lai nevienam no jums nav divi svārki. Un kurā mājā jūs ieiesiet, tur paliekat, un no turienes ejat tālāk. Un kas jūs neuzņems, - tad iziedami no pilsētas nokratāt arī pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem. ” Bet tie izgājuši pārstaigāja visas pilsētas visur evaņģēliju sludinādami un dziedinādami. Bet Hērods, kas ceturto zemes tiesu valdīja, dzirdēja visas lietas, kas caur Viņu notika, un nezināja, ko domāt, tāpēc ka citi runāja, ka Jānis no miroņiem esot augšāmcēlies; Bet citi, ka Elija esot parādījies; bet citi, ka viens no pirmajiem praviešiem esot augšāmcēlies. Un Hērods sacīja: “Es Jānim galvu esmu nocirtis, bet kas šis tāds, par ko es tādas lietas dzirdu?” Un tas meklēja, Viņu redzēt. Un apustuļi atgriezušies Viņam teica, kādas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma līdz un aizgāja savrup uz kādu tukšu vietu pie pilsētas, vārdā Betsaida. Bet ļaudis, to nomanīdami, gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos pieņēmis runāja ar tiem par Dieva valstību; un kam dziedināšanas vajadzēja, tos Viņš darīja veselus. Bet vakars jau metās, un tie divpadsmit piegājuši uz Viņu sacīja: “Atlaid ļaudis, ka tie nogājuši apkārtējos miestos un ciemos mājas vietu dabū un maizi atrod; jo mēs šeit esam tukšā vietā.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Dodiet jūs viņiem ēst. ” Bet tie sacīja: “Mums vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis vien, ja mēs citur nogājuši barību nepirksim priekš visiem šiem ļaudīm.” Jo tur bija kādi piectūkstoš vīri. Bet Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “ Liekat viņiem apsēsties pa kārtām, pa piecdesmitiem. ” Un tie tā darīja un lika visiem apsēsties. Bet, piecas maizes un divas zivis ņēmis, Viņš skatījās uz debesi, tās svētīja un pārlauza, un deva mācekļiem, lai ļaudīm ceļ priekšā. Un tie visi ēda un paēda; un salasīja druskas, kas tiem bija atlikušas, divpadsmit kurvjus. Un notikās, kad Viņš viens pats Dievu lūdza, tad mācekļi pie Viņa piegāja; un Viņš tiem vaicāja sacīdams: “ Ko ļaudis saka, Mani esam? ” Bet tie atbildēdami sacīja: “Jānis Kristītājs; un citi, ka viens no veciem praviešiem esot augšāmcēlies.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam? ” Bet Pēteris atbildēdams sacīja: “Tu esi Tas Dieva Kristus.” Bet viņš tiem stipri aizliedza, lai nevienam nesaka, Sacīdams: “ Cilvēka Dēlam būs daudz ciest un tapt atmestam no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā uzmodinātam. ” Un Viņš uz visiem sacīja: “ Ja kas grib nākt Man pakaļ, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ikdienas un staigā Man pakaļ. Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs; un kam sava dzīvība Manis dēļ zūd, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš samanto visu pasauli, bet pats pazūd jeb iet bojā? Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas, tā paša dēļ Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un svēto eņģeļu godībā. Bet Es jums tiešām saku: ir kādi no tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, kamēr Dieva valstību redzēs. ” Un notikās kādas astoņas dienas pēc šiem vārdiem, tad Viņš ņēma līdz Pēteri un Jāni un Jēkabu, un uzkāpa uz kalnu, Dievu lūgt. Un Viņam lūdzot, Viņa vaigs palika citāds un Viņa drēbes spoži baltas kā zibens. Un redzi, divi vīri ar Viņu runāja, tie bija Mozus un Elija. Tie parādījās iekš godības un runāja par Viņa galu, ko Viņam bija piepildīt Jeruzālemē. Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, bet uzmodušies tie redzēja Viņa godību un divus vīrus pie Viņa stāvam. Un notikās, kad tie no Viņa šķīrās, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: “Kungs, šeit mums labi, lai taisām trīs būdas, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam;” - un viņš nezināja, ko viņš runāja. Un tam šo runājot, padebesis nāca un viņus apēnoja, bet tie izbijās, kad padebesis viņus apklāja. Un balss nāca no padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, To jums būs klausīt.” Un kad balss atskanēja, tad Jēzus atradās viens pats. Un tie cieta klusu un nesacīja nevienam tanīs dienās nekā no tā, ko bija redzējuši. Un notikās otrā dienā, kad tie no kalna nāca zemē, tad Viņu sastapa daudz ļaužu. Un redzi, kāds vīrs no ļaudīm brēca sacīdams: “Mācītāj, es Tev lūdzu, skaties uz manu dēlu, jo tas ir mans vienpiedzimušais, Un redzi, gars to sagrābj, un tas piepeši brēc, un viņš to plosa līdz putām un tikai grūti no tā šķirās, to novārdzinādams. Un es Taviem mācekļiem esmu lūdzis, ka tie to izdzītu, bet tie nespēja.” Un Jēzus atbildēdams sacīja: “ Ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik ilgi Es pie jums būšu un jūs panesīšu? Atved savu dēlu šurp. ” Un tam atnākot velns to plosīja un raustīja: bet Jēzus nešķīsto garu apdraudēja un darīja bērnu veselu un atdeva viņa tēvam. Bet visi iztrūcinājās par augsto Dieva godību. Un kad visi brīnījās par visu, ko Jēzus bija darījis, tad Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem: “ Liekat jūs šos vārdus savās ausīs, jo Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās. ” Bet tie šo vārdu nesaprata, un tas tiem bija apslēpts, ka tie to nesamanīja, un tie bijās Viņu vaicāt par šo vārdu. Un viņu starpā tādas domas cēlās, kurš no viņiem esot lielākais. Bet Jēzus viņu sirds domas redzēdams, ņēma vienu bērnu un to nostādīja Savā priekšā, Un uz tiem sacīja: “ Ja kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; un ja kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. Jo kurš jūsu starpā ir mazākais, tas būs liels. ” Bet Jānis atbildēdams sacīja: “Kungs, mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, un tam esam lieguši, jo viņš nestaigā ar mums.” Un Jēzus uz to sacīja: “ Neliedziet, jo kas nav pret mums, tas ir ar mums. ” Un notikās, kad Viņa paaugstināšanas laiks bija klāt, tad Viņš Savu vaigu grieza, iet uz Jeruzālemi Un Viņš nosūtīja vēstnešus Savā priekšā. Un ejot tie iegāja kādā Samarijas ciemā, sataisīt mājas vietu Viņam. Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņš bija apņēmies, iet uz Jeruzālemi. Un Viņa mācekļi, Jēkabs un Jānis, to redzēdami sacīja: “Kungs, vai Tu gribi, tad mēs sacīsim, lai uguns krīt no debess un tos sadedzina, itin kā arī Elija darījis?” Bet Viņš atgriezdamies tos aprāja un sacīja: “ Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis, cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt. ” Un tie gāja uz citu miestu. Un notikās tiem noejot, kāds uz ceļa uz Viņu sacīja: “Kungs, es Tev iešu pakaļ, kurp Tu iesi.” Un Jēzus uz to sacīja: “ Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur Savu galvu nolikt. ” Un Viņš uz citu sacīja: “ Nāc Man pakaļ! ” Bet tas sacīja: “Kungs, atļauj man papriekš noiet, savu tēvu aprakt.” Bet Jēzus uz to sacīja: “ Lai miroņi aprok savus miroņus, bet tu ej un pasludini Dieva valstību. ” Un cits sacīja: “Kungs, es Tev iešu pakaļ, bet atļauj man papriekš no tiem atvadīties, kas ir manā namā.” Bet Jēzus uz to sacīja: “ Neviens neder Dieva valstībā, kas savu roku pieliek pie arkla un skatās atpakaļ. ” Un pēc tam Tas Kungs vēl septiņdesmit citus iecēla un tos sūtīja pa diviem Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kur Viņš gribēja iet. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz; tāpēc lūdziet pļaujamā Kungu, lai Tas strādniekus sūta Savā pļaujā. Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā. Nenesiet maku, nedz kulīti, nedz kurpes, un nesveicinājiet nevienu uz ceļa. Un kurā namā jūs ieiesiet, sakāt vispirms: miers lai ir ar šo namu. Un ja tur būs kāds miera bērns, tad jūsu miers uz tā dusēs; bet ja ne, tad tas pie jums atgriezīsies. Tanī pašā namā paliekat, un ēdat un dzerat, kas tiem pie rokas, jo strādniekam sava alga pienākas; neejat no viena nama uz otru. Un kurā pilsētā jūs ieiesiet, un tie jūs uzņem, tur ēdat, ko jums ceļ priekšā. Un dariet tur veselus vājos un sakāt uz tiem: Dieva valstība tuvu pie jums ir nākusi. Bet kurā pilsētā jūs ieejat, un tie jūs neuzņem, tad izgājuši uz viņu ielām sakiet: Arī pīšļus, kas mums no šīs pilsētas pielīp, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība tuvu ir nākusi. Bet Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā vieglāki būs, nekā tādai pilsētai. Vai tev, Horacin! vai tev, Betsaida! jo kad iekš Tirus un Sidonas tie brīnumi būtu notikuši, kas pie jums notikuši, tad tie jau sen no grēkiem būtu atgriezušies maisos un pelnos. Tomēr Tirum un Sidonai vieglāki būs tiesas dienā nekā jums. Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu līdz ellei tapsi nogrūsta. Kas jūs dzird, tas Mani dzird, un kas jūs nicina, tas Mani nicina; bet kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis. ” Un tie septiņdesmit pārnāca ar prieku sacīdami: “Kungs, arī velni mums padodas Tavā Vārdā.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Es sātanu redzēju itin kā zibeni no debess krītam. Redzi, Es jums esmu devis spēku, staigāt uz čūskām un skorpioniem, un pār visu ienaidnieka varu, un nekas jums nekaitēs. Tomēr nepriecājaties par to, ka gari jums padodas, bet priecājaties, kā jūsu vārdi ir rakstīti debesīs. ” Un tanī stundā Jēzus priecājās garā un sacīja: “ Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šās lietas esi paslēpis gudriem un prātīgiem, un no tām ziņu devis bērniņiem. Tiešām, Tēvs, jo tāds ir bijis Tavs labais prāts. Visas lietas Man ir nodotas no Mana Tēva. Un neviens neatzīst, kas ir Tas Dēls, kā vien Tas Tēvs, un kas ir Tas Tēvs, kā vien Tas Dēls, un kam Tas Dēls to grib darīt zināmu. ” Un Viņš griezies pie tiem mācekļiem sacīja atsevišķi: “ Svētīgas ir tās acis, kas redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz pravieši un ķēniņi gribēja redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši. ” Un redzi, viens rakstu mācītājs cēlās, Viņu kārdinādams, un sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, ka es iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” Bet Viņš uz to sacīja: “ Kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi? ” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava spēka un no visa sava prāta, un savu tuvāko kā sevi pašu.” Tad Viņš tam sacīja: “ Tu pareizi esi atbildējis; ej, dari to, tad tu dzīvosi. ” Bet tas gribēdams pats taisnoties sacīja uz Jēzu: “Kas tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “ Viens cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita slepkavu rokās, tie tam noplēsa drēbes, un to sasituši, aizgāja un to pameta pusmirušu. Bet nejauši viens priesteris staigāja pa to pašu ceļu; kad tas to redzēja, tad viņš aizgāja garām. Tāpat arī viens Levīts; tas pie tās vietas nācis to redzēja un aizgāja garām. Bet viens Samarietis, savu ceļu iedams, nāca pie viņa, un viņu redzot sirds tam iežēlojās, Un piegājis sasēja viņa vātis, tanīs eļļu un vīnu ieliedams; pēc viņš to cēla uz savu lopu un to noveda mājas vietā un to apkopa. Un otrā dienā aiziedams viņš izvilka divus sudraba grašus un deva tos saimniekam un uz to sacīja: “Kopi šo, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams es tev to atdošu.” Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas bija kritis slepkavu rokās? ” Bet tas sacīja: “Tas, kas žēlastību pie viņa darījis.” Tad Jēzus uz to sacīja: “ Tad ej un dari tu tāpat arīdzan. ” Un notikās, Viņam Savu ceļu staigājot, Viņš nāca vienā pilsētiņā; un viena sieva, Marta vārdā, Viņu uzņēma savā namā. Un tai bija māsa, vārdā Marija; tā nosēdās pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdus. Bet Marta daudz nodarbojās kalpodama un piegāja sacīdama: “Kungs, vai Tev nekas par to, ka mana māsa mani ir atstājusi vienu pašu kalpojam? Saki jel viņai, lai tā man palīdz”. Bet Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Marta, Marta, tu gan daudz rūpējies un pūlējies; Bet vienas lietas vajag; Marija to labo daļu sev ir izredzējusi, kas viņai netaps atņemta. ” Un notikās, kad Viņš kādā vietā Dievu lūdza, un kad bija pabeidzis, tad viens no Viņa mācekļiem uz Viņu sacīja: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis savus mācekļus ir mācījis.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kad jūs lūdzat, sakāt: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds; lai nāk Tava valstība; Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes; Mūsu dienišķu maizi dod mums ikdienas; Un piedod mums mūsu grēkus, jo mēs paši arīdzan piedodam ikvienam, kas mums parādā; un neieved mūs kārdināšanā; bet atpestī mūs no ļauna. ” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kuram jūsu starpā ir draugs, kad viņš pie tā noietu nakts vidū un uz to sacītu: “Lūdzams, aizdod man trīs maizes; Jo draugs pie manis no ceļa ir atnācis, un man nav, ko tam celt priekšā.” Un tas iekšā atbildēdams sacītu: “Neapgrūtini mani, durvis jau aizslēgtas, un mani bērni pie manis jau ir gultā. Es nevaru celties un tev dot;” Es jums saku: “Jebšu viņš arī neceltos un tam nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr viņa nekaunīgās uzstāšanās dēļ tas celsies un viņam dos, cik tam vajag.” Un Es jums saku: “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudzinājiet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens lūgdams dabū un meklēdams atrod, un kas klaudzina, tam top atvērts.” Ja kādam tēvam jūsu starpā dēls lūdz maizi, vai tas viņam dos akmeni? Jeb arī ja zivi, vai tas viņam zivs vietā dos čūsku? Jeb arī ja lūdz olu, vai tas viņam dos skorpionu? Ja tad jūs, kas esat ļauni, mākat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik vairāk jūsu Debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdzās. ” Un Viņš izdzina vienu velnu, un tas bija mēms. Bet notikās, kad velns bija izbēdzis, tad mēmais runāja, un ļaudis brīnījās. Bet citi no tiem sacīja: “Šis velnus izdzen caur Belcebulu, velnu virsnieku.” Bet citi kārdinādami meklēja no Viņa zīmi no debess. Bet Viņš, viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: “ Ikviena valsts, kas savā starpā top ienaidā, tā aiziet postā, un nams grūst uz namu. Ja tad arī sātans savā starpā ienaidā, kā viņa valsts var pastāvēt? Jo jūs sakāt, ka Es velnus izdzenu caur Belcebulu. Bet ja Es velnus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc tie būs jūsu tiesātāji. Bet ja Es velnus izdzenu caur Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums atnākusi. Kad stiprais apbruņojies savu pili apsargā, tad viņa lietas paliek mierā. Bet kad viens stiprāks viņam uziet, kas viņu uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz ko viņš paļāvās, un izdala viņa laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīstais gars izgājis no cilvēka, tad viņš pārstaigā sausas vietas un meklē dusēt. Bet to neatradis viņš saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes esmu izgājis. Un kad viņš nāk, tad viņš to atrod ar slotām mēztu un izpušķotu. Tad viņš noiet un ņem pie sevis septiņus citus garus, kas niknāki nekā viņš pats; un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un top pēc ar to cilvēku niknāki, nekā bijis papriekš. ” Un notikās, kad Viņš tā runāja, tad viena sieva tanī pulkā savu balsi pacēla un uz Viņu sacīja: “Svētīgas ir tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “ Tiešām, svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā. ” Un kad ļaudis sapulcējās, tad Viņš iesāka sacīt: “ Šī cilts ir nikna, tā meklē zīmi, un zīme tai netaps dota kā vien pravieša Jonas zīme. Jo itin kā Jona bija par zīmi Niniviešiem, tāpat arī Cilvēka Dēls būs šai ciltij. Ķēniņiene no dienvidu puses celsies soda dienā pret šīs cilts ļaudīm un tos pazudinās, jo tā no pasaules gala ir nākusi, Salamana gudrību dzirdēt, un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans. Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie ir atgriezušies no grēkiem uz Jonas sludināšanu: un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. Bet sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā, nedz apakš pūra, bet uz lukturi, lai tie, kas nāk iekšā, gaismu redz. Miesas svece ir acs; tāpēc ja tava acs ir laba, tad arī visa tava miesa ir gaiša; bet ja tā ir kaitīga, tad arī tava miesa ir tumša. Tāpēc ņem vērā, ka gaisma, kas ir iekš tevis, nav tumsa. Ja tad nu visa tava miesa ir pilna gaismas, tā ka tai nekur nav tumsas, tad tā būs visa pilna gaismas, itin kā kad svece tevi apgaismo ar savu spīdumu. ” Bet kamēr Viņš vēl tā runāja, viens farizejs Viņu lūdza, ka Viņš azaidu pie tā ēstu. Un Viņš iegājis apsēdās. Un farizejs brīnījās redzēdams, ka Viņš nemazgājās priekš azaida. Bet Tas Kungs uz to sacīja: “ Tagad jūs farizeji šķīstat biķera un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību. Jūs bezprātīgie, vai tas, kas ārpusi darījis, nav arī darījis iekšpusi? Bet dodiet to, kas pie rokas ir nabagiem; tad redzi viss jums ir šķīsts. Bet ak vai, jums, farizejiem! jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, un pārkāpiet tiesu un Dieva mīlestību. Šo vajadzēja darīt, un to nevajadzēja pamest. Ak vai, jums, farizejiem! jums tīk jo augstos krēslos sinagogās sēdēt un tirgos tapt sveicinātiem. Ak vai, jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs esat tā kā paslēpti kapi, un cilvēki, kas virsū staigā, to nezina. ” Bet viens no bauslības mācītājiem atbildēdams uz Viņu sacīja: “Mācītāj, Tu to runādams arī mūs nievā.” Bet Viņš sacīja: “ Ak vai, arī jums, rakstu mācītājiem! Jo jūs cilvēkus apkraujat ar grūti nesamām nastām, un paši nastas neaizskarat ne ar vienu pirkstu. Ak vai, jums, jo jūs uztaisiet praviešu kapus, un jūsu tēvi tos ir nokāvuši. Tad nu jūs dodat liecību, ka jums jūsu tēvu darbi patīk; tie gan viņus ir nokāvuši, bet jūs uztaisiet viņu kapus. Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie tiem praviešus un apustuļus, un tie citus no tiem nokaus un citus izdzīs, Ka pie šās cilts visu praviešu asinis taptu meklētas, kas ir izlietas no pasaules iesākuma, No Ābela asinīm līdz Zaharijas asinīm, kas ir nokauts starp altāri un Dieva namu. Patiesi, Es jums saku: tās taps meklētas pie šās tautas. Ak vai, jums, rakstu mācītājiem, jo jūs atzīšanas atslēgu esat noņēmuši. Jūs paši neieejat, un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat atturējuši. ” Un kad Viņš tā uz tiem sacīja, tad rakstu mācītāji un farizeji iesāka gauži viņam lauzties virsū un par daudz lietām Viņam vārdus izvilkt no mutes. Un tie uz Viņu glūnēja un meklēja kaut ko saķert no Viņa mutes, ka Viņu varētu apsūdzēt. Un kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā ka tie viens otru gandrīz samina, tad Jēzus iesāka sacīt uz Saviem mācekļiem: “ Visvairāk sargājaties no farizeju rauga, kas ir liekulība. Bet nekas nav apslēpts, kas nenāks gaismā, nedz slepens, kas nekļūs zināms. Tāpēc, ko jūs esat sacījuši tumsā, to dzirdēs gaismā, un ko esat ausī runājuši iekštelpās, to sludinās uz jumtiem. Bet Es jums, Saviem draugiem, saku: nebīstaties no tiem, kas miesu nokauj un pēc vairāk neko nespēj darīt. Bet Es jums rādīšu, no kā jums jābīstas: bīstaties no tā, kam ir vara nokaut un tad iemest ellē: tiešām, Es jums saku, no tā bīstaties. Vai piecus zvirbuļus nepērk par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts pie Dieva. Bet arī visi jūsu galvas mati ir skaitīti, tāpēc nebīstaties; jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi. Bet Es jums saku: ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā. Un kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā. Un ikvienam, kas ko runās pret To Cilvēka Dēlu, taps piedots; bet kas Svēto Garu zaimojis, tam netaps piedots. Bet kad jūs vedīs sinagogas tiesu un valdnieku un vareno priekšā, tad nebēdājaties, kā un ar ko aizstāvēsities, jeb ko runāsiet. Jo Svētais Gars jums mācīs tanī pašā stundā, ko būs runāt. ” Bet viens no ļaudīm uz Viņu sacīja: “Mācītāj, saki manam brālim, lai tas tēva mantu ar mani dala.” Bet Viņš uz to sacīja: “ Cilvēks, kas Mani pār jums iecēlis par tiesnesi vai izšķīrēju? ” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Pieraugāt un sargājaties no mantas kārības! Jo neviens nedzīvo no tā, ka viņam pārlieku daudz mantas. ” Un Viņš tiem stāstīja līdzību sacīdams: “ Kāda bagāta cilvēka tīrums bija nesis papilnam augļus. Un tas domāja savā prātā sacīdams: Ko es darīšu? Jo man nav, kur savus augļus likt. Un tas sacīja: to darīšu: es savus šķūņus gribu noplēst un lielākus uztaisīt un tur likšu visus savus augļus un savu labību, Un sacīšu uz savu dvēseli: dvēsele, tev ir liels mantas krājums uz daudz gadiem: dusi, ēd un dzer un līksmojies! Bet Dievs uz to sacīja: tu bezprātīgais! šinī naktī tavu dvēseli no tevis atprasīs, un kam tas būs ko tu esi sakrājis? Tāpat (ir arīdzan ar to), kas sev mantas krāj un nav bagāts iekš Dieva. ” Un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “ Tāpēc Es jums saku: nezūdaties savas dzīvības pēc, ko jūs ēdīsiet, nedz miesas pēc, ar ko jūs ģērbsities. Dzīvība ir labāka nekā barība, un miesa labāka nekā drēbes. Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nedz klēts, nedz šķūņa; un jūsu Dievs tos uztur. Cik daudz labāki jūs esat nekā putni! Un kurš jūsu starpā, rūpējoties, savam mūžam spēj pielikt kaut vienu olekti? Ja nu jūs nespējat nedz vismazākās (lietas darīt), ko tad raizējaties par citām lietām? Ņemiet vērā puķes, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj; bet Es jums saku, ka pat Salamans visā savā godībā tā nav bijis apģērbts, kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā tā apģērbj, kas šodien stāv un rīt top iemesta krāsnī, cik vairāk jūs? Ak jūs mazticīgie! Tā arīdzan nebēdājaties, ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz šaubāties šurpu turpu. Jo visas šīs lietas pagāni pasaulē meklē, bet jūsu Tēvs zina, ka jums šās lietas vajag. Bet meklējiet Dieva valstību, un tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēva žēlīgais prāts ir, jums dot Valstību. Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem, gādājiet sev makus, kas nenovecojas, neiznīcīgu mantu debesīs, kur zagļi netiek klāt, un kodes nesamaitā. Jo kur jūsu manta, tur arī būs jūsu sirds. Lai jūsu gurni ir apjozti un sveces spīdošas. Un esiet līdzīgi cilvēkiem, kas savu kungu gaida, kad tas celsies no kāzām, ka tie viņam nākot un klaudzinot tūdaļ var atdarīt. Svētīgi kalpi, ko kungs pārnācis atradīs nomodā. Patiesi, Es jums saku, ka viņš apjozīsies, un tiem liks apsēsties un apkārt iedams tiem kalpos. Un kad viņš nāks nakts vidū, vai pirmajos gaiļos un tā atradīs, svētīgi tie kalpi. Bet to ziniet, kad nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāk, tad viņš būtu nomodā un neļautu savā namā ielauzties. Un jūs arīdzan esat gatavi: jo tanī stundā, kurā nedomājat, Cilvēka Dēls nāks. ” Un Pēteris uz To sacīja: “Kungs, vai Tu šo līdzību saki uz mums, vai arī uz visiem?” Bet Tas Kungs sacīja: “ Kas gan ir uzticīgais un gudrais nama turētājs, ko kungs ieceļ pār savu saimi, tiem piederīgo barību dot īstenā laikā? Svētīgs kalps, ko kungs, pārnācis atradīs tā darām. Es jums tiešām saku, ka viņš to iecels pār visu savu mantu. Bet ja kalps sacīs savā prātā: mans kungs kavējās nākt; un iesāks kalpus un kalpones sist, un ēst un dzert un piedzerties: Tad šī kalpa kungs nāks tanī dienā, kurā tas viņu negaida, un tanī stundā, ko tas nezina, un to šķels pušu un tam savu algu dos ar neticīgiem. Bet kalps, kas sava kunga prātu zinādams nav sataisījies, nedz darījis pēc viņa prāta, tas dabūs daudz sitienu. Bet kas nezinādams darījis, ar ko viņš sitienus pelnījis, dabūs maz sitienu; bet no ikviena, kam daudz ir dots, daudz meklēs, un kam daudz ir uzticēts, no tā vairāk prasīs. Es esmu nācis, uguni mest uz zemi, un kā Es gribētu, ka (tā) jau degtu. Bet Man būs tapt kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta! Vai jums šķiet, ka esmu nācis mieru dot virs zemes? Es jums saku: nebūt ne, bet ienaidu. Jo no šī laika vienā namā pieci savā starpā būs ienaidā, trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs cels ienaidu pret dēlu, un dēls pret tēvu, māte pret meitu, un meita pret māti, un vīra māte pret savu vedeklu, un vedekla pret savu vīra māti. ” Un viņš arī uz ļaudīm sacīja: “ Kad redzat kādu padebesi uzkāpjam no vakara puses, tad jūs tūdaļ sakāt: lietus nāk; un tā notiek. Un kad vējš pūš no dienvidiem, tad jūs sakāt: būs karsts laiks; un tā notiek. Jūs liekuļi, debess un zemes ģīmi jūs varat noprast, bet kā šo laiku neizprotat? Un kāpēc jūs arī no sevis pašiem nespriežat, kas taisnība? Jo kad tu ar savu pretinieku ej pie valdnieka, tad lūko uz ceļa ar viņu salīgt, ka tas tevi neved pie soģa, un soģis tevi nenodod bendēm, un bende tevi nemet cietumā. Es tev saku, tu neiziesi no turienes, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. ” Bet tanī pašā brīdī tur kādi gadījās, kas viņam pasludināja par Galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Vai jums šķiet, ka šie Galileji ir bijuši grēcinieki pār visiem Galilejiem, tāpēc ka tie to cietuši. Es jums saku: nebūt ne; bet ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad arī jūs visi tāpat tapsiet nomaitāti. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem tornis iekš Siloāmas krita un ko tas nosita, vainīgāki ir bijuši pār visiem cilvēkiem, kas Jeruzālemē dzīvo? Es jums saku: nebūt ne; bet ja jūs no grēkiem neatgriezīsities, tad jūs visi tāpat tapsiet nomaitāti. ” Un Viņš sacīja šo līdzību: “ Vienam cilvēkam vīģes koks bija stādīts savā vīna kalnā, un tas nāca, augļus no tā meklēt un neatrada. Tad viņš uz vīna dārznieku sacīja: redzi, es jau nāku trīs gadus, augļus meklēt uz šī vīģes koka un neatrodu; nocērt to, kam tas velti stāv tai zemē? Bet tas atbildēja un uz viņu sacīja: kungs, lai tas vēl stāv šo gadu, tiekams to aproku un apmēsloju, Vai jel tas augļus nenesīs; ja ne, tad tu pēc to vari nocirst. ” Un Viņš mācīja vienā no sinagogām sabatā. Un redzi, vienai sievai bija neveselības gars astoņpadsmit gadus, un tā bija savilkta un nemaz nevarēja taisni atliekties. Bet Jēzus, viņu redzēdams, to pieaicināja un uz to sacīja: “ Sieva, topi vaļā no savas neveselības! ” Un uzlika tai rokas, un tā tūdaļ pacēlās taisna un slavēja Dievu. Bet sinagogas priekšnieks apskaities, tāpēc ka Jēzus sabatā bija dziedinājis, atbildēja un uz ļaudīm sacīja: “Sešas dienas ir, kurās jāstrādā, tad nu tanīs nāciet un liekaties dziedināties, un ne sabatā.” Tad Tas Kungs tam atbildēja un sacīja: “ Tu liekuli, vai ikviens jūsu starpā savu vērsi vai ēzeli neatraisa no siles sabatā un to nenoved dzirdīt? Bet šī Ābrahāma meita, ko sātans, redzi, astoņpadsmit gadus ir saistījis, vai tā nebija sabatā atraisāma no šīs saites? ” Un Viņam to sakot visi Viņa pretinieki kaunējās un visi ļaudis priecājās par visiem šiem brīnuma darbiem, kas caur Viņu notika. Un Viņš sacīja: “ Kam Dieva valstība līdzinājās, un kam to līdzināšu? Tā ir līdzinājama sinepju graudiņam, ko cilvēks ņēmis iemeta savā dārzā; un tas uzauga un palika par lielu koku, un putni apakš debess taisīja ligzdas viņa zaros. ” Un atkal Viņš sacīja: “ Kam Dieva valstību līdzināšu? Tā ir līdzinājama raugam, ko sieva ņēmusi iejauca iekš trīs mēru miltu, tiekams viss sarūga. ” Un Viņš pilsētas un ciemus pārstaigāja mācīdams un iedams uz Jeruzālemi. Bet viens uz Viņu sacīja: “Kungs! Vai to ir maz, kas nāks Debesu valstībā?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Cīnieties ieiet caur šauriem vārtiem, jo, Es jums saku, daudz meklēs ieiet un nevarēs. Kad nama Kungs celsies un durvis aizslēgs, un jūs iesāksiet ārā stāvēt un pie durvīm klaudzināt sacīdami: Kungs, Kungs, atdari mums; tad Viņš atbildēdams jums sacīs: Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esat. Tad jūs iesāksiet sacīt: mēs Tavā priekšā esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās. Un Viņš sacīs: Es jums saku, Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esat; atkāpjaties no Manis, visi jūs ļauna darītāji. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana, kad jūs redzēsiet Ābrahāmu un Īzaku un Jēkabu un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi pašus izmestus ārā. Un tad nāks no rīta un vakara puses, no ziemeļa un dienvidu puses, un sēdēs Dieva valstībā. Un redzi, ir pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie. ” Tanī dienā kādi farizeji atnāca un uz Viņu sacīja: “Izej un ej projām no šejienes; jo Hērods grib Tevi nokaut.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Ejat un sakāt šai lapsai: redzi, Es velnus izdzenu un slimus daru veselus šodien un rīt, bet trešajā dienā Es būšu galā. Tomēr Man vēl šodien un rīt un parīt jāstaigā; jo tas neklājās, ka pravietis citur galu dabū, kā Jeruzālemē. Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un ar akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti. - cik reiz Es esmu gribējis tavus bērnus sakrāt, itin kā vista savus cālīšus apakš spārniem; un jūs neesat gribējuši. Redzi, jūsu nams jums top atstāts postā. Bet patiesi, Es jums saku, ka jūs Mani neredzēsiet, līdz kamēr tas laiks nāk, kad jūs sacīsiet: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā. ” Un gadījās, ka Jēzus viena farizeju virsnieka namā nāca sabatā uz mielastu, un tie uz Viņu glūnēja. Un lūk, viens cilvēks, slims ar tūsku, tur bija Viņa priekšā. Un Jēzus iesāka runāt uz bauslības mācītājiem un farizejiem un sacīja: “ Vai brīv sabatā dziedināt? ” Bet tie cieta klusu. Un, to ņēmis, Viņš to dziedināja un sūtīja projām. Pēc Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “ Kurš ir jūsu starpā, kam savs ēzelis vai vērsis iekrīt akā, un viņš to tūdaļ neizvilks sabata dienā. ” Un tie Tam nenieka uz to nevarēja atbildēt. Viņš arī viesiem teica kādu līdzību, nomanīdams, ka tie izraudzījās sēdēt jo augstā vietā, un uz tiem sacīja: “ Kad tu no kāda topi kāzās lūgts, tad nesēdies augstākajā vietā, ka negadās jo cienīgāks nekā tu, kas arī no viņa lūgts, Un ka tas, kas tevi un viņu lūdzis, nenāk uz tevi sacīt: dod šim vietas, un tad tev ar kaunu būs jāsēž zemākajā vietā. Bet kad tu esi lūgts, tad ej un sēdies jo zemā vietā, ka tas, kas tevi lūdzis, nāk uz tevi sacīt: draugs, virzies uz augšu: tad tev būs gods priekš tiem, kas līdz ar tevi sēž pie galda. Jo kas pats paaugstinājās, taps pazemots, un kas pats pazemojās, taps paaugstināts. ” Un Viņš sacīja arī uz to, kas Viņu bija aicinājis: “ Kad tu azaidu vai vakariņu taisi, tad nelūdzi savus draugus, nedz savus brāļus, nedz savus radus, nedz bagātus kaimiņus, ka tie tevi atkal nelūdz, un tu savu atmaksu dabū. Bet kad tu viesības dari, aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus. Tad tu būsi svētīgs, jo tiem nav, ko tev atmaksāt; un tev taps atdots, kad taisnie augšā celsies. ” Bet viens no tiem, kas pie galda sēdēja, to dzirdējis, uz Viņu sacīja: “Svētīgs, kas maizi ēd Dieva valstībā.” Bet Viņš uz to sacīja: “ Kāds cilvēks lielu vakariņu sataisīja un lūdza daudzus pie tā. Un viņš savu kalpu sūtīja ap vakariņa stundu, tiem aicinātiem sacīt: nāciet, jo visas lietas sataisītas. Bet tie visi cits pēc cita iesāka attaisnoties. Pirmais uz to sacīja: es tīrumu esmu pircis, un man jānoiet, to apraudzīt; lūdzos, atvaino mani. Un otrs sacīja: es pieci jūgus vēršu esmu pircis un noeju, tos apraudzīt; lūdzos, atvaino mani. Un cits sacīja: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru nākt. Un kalps nāca un savam kungam to atsacīja; tad nama kungs tapa dusmīgs un sacīja uz savu kalpu: ej steigšus uz gatvēm un pilsētas ielām, un ieved nabagus un kropļus un tizlus un aklus šeit iekšā. Un kalps sacīja: kungs, tas ir padarīts, ko tu esi pavēlējis, bet vēl ir rūmes. Un kungs sacīja uz kalpu: Izej uz lielceļiem un pie sētmalām un spiedi tos nākt iekšā, lai mans nams top pilns. Jo es jums saku, ka neviens no vīriem, kas bija aicināti, manu vakariņu nebaudīs. ” Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdz, un Viņš atgriezdamies uz tiem sacīja: “ Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti un sievu un bērnus un brāļus un māsas un arī turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Un kas savu krustu nenes un nestaigā Man pakaļ tas nevar būt Mans māceklis. Jo kurš ir jūsu starpā, kas torni grib uztaisīt un vispirms neapsēžās un nepārdomā, cik tas maksā, vai viņam būs padoma līdz pat galam? Lai, kad pamatu licis un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk viņu apsmiet, Sacīdami: Šis cilvēks ir iesācis celt, bet nav spējis pabeigt. Jeb kurš ķēniņš, karā iedams kauties ar citu ķēniņu, papriekš neapsēžās un neapdomājās, vai būs spēcīgs, iet pretī ar desmit tūkstošiem tam, kas viņam uziet ar divdesmit tūkstošiem? Bet kad nav, tad viņš sūta vēsti, kamēr vēl ir tālu, un lūdz mieru. Tad nu tāpat ikkatrs no jums, kas visai savai rocībai neatsaka, tas nevar būt Mans māceklis. Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nelietīga, ar ko tad to darīs derīgu? Tā neder ne zemei, ne mēsliem. To izmet ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird. ” Un visādi muitnieki un grēcinieki steidzās pie Viņa, gribēdami Viņu dzirdēt. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis uzņem grēciniekus un ēd ar tiem.” Bet Viņš tiem šo līdzību stāstīja un sacīja: “ Ja kādam cilvēkam jūsu starpā ir simts avis, un tam viena no tām pazūd, vai tas neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un nenoiet pēc pazudušās, tiekams to atrod? Un to atradis, viņš līksmodamies to ceļ uz saviem pleciem. Un mājās pārnācis viņš sasauc savus draugus un kaimiņus, uz tiem sacīdams: priecājaties ar mani, es savu avi esmu atradis, kas bija pazudusi. Es jums saku: tā arī debesīs būs vairāk līksmības par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās no grēkiem nevajag. Jeb ja kādai sievai ir desmit graši un viens tai nozūd, vai tā neiededzina sveci un nemēž namu, rūpīgi meklēdama, kamēr to atrod? Un to atradusi, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes sacīdama: priecājaties ar mani, jo es savu grasi atkal esmu atradusi, kas man bija nozudis. Tā, Es jums saku, būs arī līksmība pie Dieva eņģeļiem par vienu pašu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem. ” Un Viņš sacīja: “ Vienam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no tiem sacīja uz tēvu: tēvs, dod man manu tiesu no mantas, kas man nākas; un viņš tiem mantu dalīja. Un pēc necik ilga laika jaunākais, visu saņēmis kopā, aizgāja uz tālu zemi un tur savu mantu izšķērdēja, negodīgi dzīvodams. Kad nu tas visu savu mantu bija iztērējis, tad liels bads nāca tanī zemē, un tam iesāka pietrūkt. Tad viņš gāja un pieķērās turpat pie viena namnieka; tas to sūtīja uz savu tīrumu, cūkas ganīt. Un viņš gribēja savu vēderu pildīt ar sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens ne tās tam nedeva. Tad viņš pie atzīšanas nācis sacīja: cik algādžu manam tēvam, kam maizes papilnam, un es mirstu badu! Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, Un vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; dari mani par vienu no taviem algādžiem. Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet kad tas vēl bija tālu, tad viņa tēvs to redzēja, un viņš iežēlojās par to un skrēja un krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Un dēls sacīja uz viņu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesi un pret tevi un neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs sacīja uz saviem kalpiem: atnesiet viskrāšņākās drēbes un ģērbiet to un dodiet tam gredzenu rokā un kurpes kājās. Un atnesat treknu teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies. Jo šis mans dēls bija nomiris un atkal tapis dzīvs; viņš bija pazudis un ir atrasts. Un tie sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka, un pārnākdams tuvu pie mājām viņš dzirdēja dziedāšanu un diešanu. Un vienu no kalpiem pasaucis, viņš jautāja, kas tas esot? Un šis sacīja uz viņu: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir nokāvis treknu teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja ieiet. Bet viņa tēvs gāja ārā un to lūdza iekšā. Bet viņš atbildēja un sacīja uz tēvu: redzi, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad vēl neesmu pārkāpis tavu bausli, un tomēr man tu vēl nekad ne kazlēnu neesi devis, ka es būtu līksmojies ar saviem draugiem. Bet kad nu šis tavs dēls ir atnācis, kas tavu mantu aprijis ar maukām, tad tu viņam esi nokāvis barotu teļu. Un viņš sacīja uz to: dēls, tu pie manis esi vienmēr un viss, kas mans, tas ir arī tavs. Bet tev vajadzēja būt līksmam un priecīgam, jo šis, tavs brālis, bija nomiris un ir atkal tapis dzīvs, viņš bija pazudis un ir atrasts. ” Un Viņš sacīja arī uz Saviem mācekļiem: “ Kādam bagātam vīram bija nama turētājs, un tas viņa priekšā tapa apsūdzēts, ka viņa mantu esot izšķērdējis. Un to aicinājis, viņš uz to sacīja: kā es to dzirdu par tevi? Atbildi par savu nama turēšanu; jo tu vairs nevari būt nama valdītājs. Bet nama turētājs runāja pats pie sevis: ko nu darīšu? Mans kungs man atņem nama valdīšanu. Rakt nespēju, diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, kad no amata topu nocelts, lai tie mani uzņem savos namos. Un saaicinājis visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja uz pirmo: cik tu manam kungam esi parādā? Un tas sacīja: simts mucu eļļas. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu, sēdies un raksti tūdaļ piecdesmit. Tad viņš uz otru sacīja: bet tu, cik tu esi parādā? Un tas sacīja: simts mēru kviešu. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu un raksti astoņdesmit. Un Tas Kungs uzteica netaisno nama turētāju, ka tas gudri bija darījis; jo šīs pasaules bērni ir gudrāki savā kārtā nekā gaismas bērni. Un Es jums saku: dariet sev draugus no netaisnās mantas, ka tie, kad jums nu pietrūkst, jūs uzņem mūžīgos dzīvokļos. Kas vismazākā lietā ir uzticīgs, tas arīdzan lielākā ir uzticīgs; bet kas vismazākā ir netaisns, tas arī lielākā ir netaisns. Ja tad jūs pie netaisnās mantas neesat uzticīgi, kas jums uzticēs patieso? Un kad jūs iekš svešas lietas neesat uzticīgi, kas jums dos jūsu pašu? Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. ” Bet šo visu arī farizeji dzirdēja, kas mantu mīlēja, un tie Viņu apsmēja. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Jūs esat tie, kas paši taisnojās cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo kas cilvēku starpā ir augsts, tas ir negantība Dieva priekšā. Bauslība un pravieši ir līdz Jānim; no tā laika Dieva valstības evaņģēlijs top sludināts, un ikkatrs ar varu laužās tur iekšā. Vieglāki ir, ka debess un zeme zūd, nekā no bauslības viena rakstu zīmīte zustu. Ikviens, kas no savas sievas šķirās un precē citu, tas pārkāpj laulību, un ikviens, kas vienu no vīra atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli, un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. Bet arī kāds nabags bija, vārdā Lācars, tas gulēja priekš viņa durvīm, pilns ar vātīm, Un gribēja paēst no druskām, kas krita no bagātā galda. Bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabags nomira un no eņģeļiem tapa aiznests Ābrahāma klēpī, un bagātais arīdzan nomira un tapa aprakts. Kad tas nu bija ellē un mokās, tad tas pacēla savas acis un redzēja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī, Un sauca un sacīja: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas savu pirksta galu iemērc ūdenī un dzesina manu mēli, jo es ciešu lielas mokas šinīs uguns liesmās. Bet Ābrahāms atbildēja: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis savā dzīvības laikā, un Lācars turpretī ļaunumu, bet tagad šis top iepriecināts, bet tu topi mocīts. Un turklāt starp jums un mums ir liela starpa, ka tie, kas no šejienes gribētu noiet pie jums, nevar; nedz arī no turienes pārnākt pie mums. Un viņš sacīja: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu. Jo man ir vēl pieci brāļi; lai viņš tos pamāca, ka tie arīdzan nenāk šinī moku vietā. Ābrahāms uz to sacīja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: Nē, tēvs Ābrahām, bet kad viens no mirušiem pie tiem ietu, tad tie atgrieztos no grēkiem. Tad viņš uz to sacīja: kad tie neklausa Mozu un praviešus, tad tie arī neticēs, kaut arī kāds no miroņiem augšāmceltos. ” Un Viņš uz mācekļiem sacīja: “ Bez tā tas nebūs, ka apgrēcības nenāk, bet, ak vai tam, caur ko tās nāk. Tam būtu labāk, ka tam dzirnu akmeni piekārtu pie kakla, un to iemestu jūrā, nekā tas vienu no šiem mazajiem apgrēcinātu. Sargājaties paši! Bet ja tavs brālis grēko pret tevi, tad pamāci to; un ja tas atgriežas, tad piedod tam. Un ja tas ikdienas septiņ reiz grēko pret tevi un ikdienas septiņ reiz griezīsies pie tevis sacīdams: tas man ir žēl; tad tev būs viņam piedot. ” Un apustuļi uz To Kungu sacīja: “Vairo mums ticību.” Bet Tas Kungs sacīja: “ Ja jums ticība būtu kā sinepju graudiņš, tad jūs varētu sacīt uz šo vīģes koku: izraujies ar saknēm un dēsties jūrā; un tas jums paklausītu. Un ja kādam jūsu starpā ir kalps, kas viņam ar un gana, vai viņš tam, kad tas no lauka nāk, sacīs: nāc tūdaļ un apsēdies? Vai viņš tam nesacīs tā: sataisi man, ko es šo vakaru ēdīšu, apjozies un kalpo man, kamēr es ēdu un dzeru, un pēc tam arī tu ēdīsi un dzersi? Vai viņš kalpam pateiksies, ka tas ir darījis, kas tam bija pavēlēts? Nedomāju. Tā arī jūs, kad jūs visu esat darījuši, kas jums pavēlēts, tad sakāt: mēs esam nelietīgi kalpi, jo kas mums pienācās darīt, to esam darījuši.” Un notikās, ka iedams uz Jeruzālemi Viņš staigāja vidū caur Samariju un Galileju. Un kad Viņš kādā ciemā iegāja, tad Viņu desmit spitālīgi vīri sastapa, tie stāvēja no tālienes, Paceldami savu balsi, un sacīja: “Jēzu, mīļais Kungs, apžēlojies par mums!” Un tos redzējis, Viņš uz tiem sacīja: “ Ejat un rādieties priesteriem. ” Un notikās, ka tie aizejot tapa šķīsti. Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš tapis šķīsts, griezās atpakaļ un teica Dievu ar skaņu balsi, Un krita uz savu vaigu pie Viņa kājām un Viņam pateicās; un tas bija Samarietis. Un Jēzus atbildēja un sacīja: “ Vai desmit nav tapuši šķīsti? Bet kur tad tie deviņi? Vai tad cits neviens nav atradies, kas atpakaļ būtu griezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks?” Un Viņš uz to sacīja: “ Celies un ej, tava ticība tev ir palīdzējusi. ” Un vaicāts no farizejiem, kad Dieva valstība nāks, Viņš tiem atbildēja un sacīja: “ Dieva valstība nenāk ārīgi nomanāma. Un arī nesacīs: redzi, še, vai: redzi, tur; jo redzi, Dieva valstība ir iekš jums. ” Un Viņš sacīja uz mācekļiem: “ Nāks dienas, kad jūs vēlēsities vienu no Cilvēka Dēla dienām redzēt, un neredzēsiet. Un tie uz jums sacīs: redzi, še! Vai redzi, tur! Bet nenoejat, nedz dzenaties tam pakaļ. Jo itin kā zibens, kas zibinādams spīd no viena debess gala līdz otram debess galam, tā arīdzan būs Cilvēka Dēls Savā dienā. Bet papriekš Viņam būs daudz ciest un tapt atmestam no šīs cilts. Un itin kā bija Noas dienās, tā arīdzan būs Cilvēka Dēla dienās. Tie ēda, dzēra, precēja un tapa precēti līdz dienai, kad Noā šķirstā iegāja, un grēku plūdi nāca un visus noslīcināja. Un tā kā notikās Lata dienās: tie ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja, uztaisīja ēkas; Bet dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, tad uguns un sērs lija no debesīm un visus nomaitāja. Tāpat būs dienā, kad Cilvēka Dēls parādīsies. Tanī dienā, kas būs uz jumta un viņa rīki namā, tas lai nekāpj zemē, tos paņemt; un tāpat, kas ir uz lauka, lai negriežās atpakaļ. Pieminiet Lata sievu. Ja kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs, un ja kas to zaudēs, tas to paturēs dzīvu. Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā, viens taps pieņemts un otrs atstāts. Divas kopā mals, - viena taps pieņemta un otra atstāta. Divi būs laukā, viens taps pieņemts un otrs atstāts. ” Un tie atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kurā vietā, Kungs?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Kur ir maita, tur sakrāsies ērgļi. ” Un Viņš tiem arī vienu līdzību sacīja, ka pienākas vienmēr Dievu lūgt un nepiekust, Un sacīja: “ Bija soģis kādā pilsētā, tas no Dieva nebijās un no neviena cilvēka nekaunējās. Un viena atraitne bija tanī pilsētā; un tā nāca pie viņa sacīdama: izdod man tiesu pret manu pretinieku. Un viņš ilgu laiku negribēja. Bet pēc viņš sacīja pie sevis: jebšu es Dievu nebīstos un no neviena cilvēka nekaunos; Tomēr, kad šī atraitne man gauži spiežas virsū, tad es tai gribu tiesu izdot, ka tā bezgala nākdama mani nenomāc. ” Un Tas Kungs sacīja: “ Klausāties, ko netaisnais soģis saka. Vai tad Dievs neizdos tiesu Saviem izredzētiem, kas dienām naktīm uz Viņu brēc, lai gan Viņš tiem liek gaidīt? Es jums saku: Viņš tiem tiesu izdos īsā laikā. Bet, kad Cilvēka Dēls atnāks, vai Tas gan ticību atradīs virs zemes? ” Bet Viņš arī sacīja uz kādiem, kas paļāvās uz sevi, ka esot taisni, un citus nicināja, šo līdzību: “ Divi cilvēki gāja Dieva namā Dievu lūgt, viens farizejs, otrs muitnieks. Farizejs nostājies lūdza, pats pie sevis šos vārdus sacīdams: es Tev pateicos Dievs, ka es neesmu kā citi cilvēki, laupītāji, netaisni, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa sava padoma. Bet muitnieks no tālienes stāvēdams negribēja nedz savas acis pacelt uz debesīm, bet sita pie savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: šis nogāja savā namā taisnots pār to otru; jo kas pats paaugstinājās, tas taps pazemots, un kas pats pazemojās, tas taps paaugstināts. ” Un tie arī bērniņus atnesa pie Viņa, ka Viņš tos aizskartu, bet to redzēdami mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja: “ Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem; jo tādiem Dieva valstība pieder. Patiesi, Es jums saku: ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā. ” Un viens virsnieks Tam jautāja un sacīja: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai es iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” Un Jēzus uz to sacīja: “ Ko tu Mani sauc par labu? neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs. Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; godā savu tēvu un savu māti. ” Bet tas sacīja: “Visu to esmu turējis no pašas jaunības.” Bet Jēzus to dzirdēdams uz to sacīja: “ Vienas lietas tev vēl trūkst; pārdod visu, kas tev ir un izdali nabagiem; tad tev manta būs debesīs, un nāc, seko Man. ” Bet, šos vārdus dzirdot, tas ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts. Un Jēzus redzēdams, ka tas bija noskumis, sacīja: “ Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā? Jo vieglāki ir, kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā! ” Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: “Kas tad var kļūt Dieva valstībā?” Bet Viņš sacīja: “ Kas cilvēkiem neiespējams, tas Dievam iespējams. ” Un Pēteris sacīja: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev pakaļ gājuši.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis mājas vai vecākus vai brāļus vai sievu vai bērnus Dieva valstības dēļ, Kas to daudzkārtīgi neatdabūs šinī laikā, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu. ” Un tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš uz tiem sacīja: “ Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un viss taps piepildīts, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Jo Viņš taps nodots pagāniem un taps apmēdīts un lamāts un apspļaudīts; Un tie To šaustīs un nokaus, un trešā dienā Viņš atkal augšāmcelsies. ” Bet viņi nesaprata no tā nenieka, un šī valoda viņiem bija apslēpta, un nesaprata to, kas bija sacīts. Bet gadījās, Viņam tuvu klāt nākot pie Jērikas, viens akls sēdēja ceļmalā un nabagoja. Bet kad tas ļaudis dzirdēja garām ejam, tad tas jautāja, kas tur esot. Un viņi tam atbildēja: “Jēzus no Nacaretes iet garām.” Tad tas brēca un sacīja: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Bet tie, kas priekšā gāja, to apsauca, lai būtu klusu. Bet viņš vēl vairāk brēca: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Bet Jēzus apstājās un pavēlēja, to atvest pie Sevis; bet kad tie to pie Viņa bija atveduši, tad Viņš to jautāja, Sacīdams: “ Ko tu gribi, lai Es tev daru? ” Viņš atbildēja: “Kungs, ka varu redzēt.” Un Jēzus uz to sacīja: “ Esi redzīgs, tava ticība tev palīdzējusi. ” Un tūdaļ viņš tapa redzīgs un sekoja Viņam, Dievu teikdams. Un visi ļaudis, kas to redzēja, slavēja Dievu. Un Jēzus nonācis gāja caur Jēriku. Un redzi, tur bija kāds vīrs vārdā Zakhejs, un tas bija muitnieku virsnieks, bagāts vīrs. Tas labprāt gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, un nevarēja ļaužu dēļ, mazs būdams no auguma. Un tas skrēja pa priekšu un kāpa uz meža vīģes koku, ka Viņu redzētu; jo šepat Viņam bija jāiet garām. Un tai vietā nonācis Jēzus skatījās uz augšu un to ieraudzījis, Viņš uz to sacīja: “ Zakhej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien pie tevis mājas vieta jāņem. ” Un viņš steigšus nokāpa un Jēzu uzņēma ar prieku. Un to redzēdami, visi kurnēja un sacīja: “Viņš iegājis, mājot pie grēcinieka.” Bet Zakhejs piegājis sacīja uz To Kungu: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas es došu nabagiem; un ja es kam ko novīlis, to es četrkārtīgi atdošu.” Bet Jēzus uz to sacīja: “ Šodien šim namam žēlastība notikusi; jo šis arīdzan ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, meklēt un svētu darīt to, kas pazudis. ” Un kad tie to klausījās, tad Viņš sacīja vēl vienu līdzību, tāpēc ka Viņš tuvu bija pie Jeruzālemes, un tiem šķita, ka Dieva valstība drīz parādīšoties. Tāpēc Viņš sacīja: “ Viens cilvēks no augstas cilts gāja uz tālu zemi, valstību uzņemt un atkal pārnākt. Un aicinājis savus desmit kalpus, viņš tiem deva desmit talentus un uz tiem sacīja: pelnaties ar tiem, līdz kamēr es pārnāku. Un viņa pilsētas ļaudis to ienīdēja un tam vēstnešus sūtīja pakaļ, sacīdami: mēs negribam, ka šis pār mums valda. Un notikās viņam atpakaļ nākot, kad viņš valstību bija uzņēmis, - tad viņš lika aicināt savā priekšā kalpus, kam viņš naudu bija devis, ka zinātu, ko ikkatrs bija sapelnījis. Un pirmais atnāca un sacīja: kungs, tavs talents desmit talentus ir piepelnījis. Un viņš uz to sacīja: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu tai mazākā lietā esi bijis uzticīgs, esi valdnieks pār desmit pilsētām. Un otrais nāca un sacīja: kungs, tavs talents piecus talentus ir pelnījis. Un viņš arī uz šo sacīja: un tu būsi valdnieks pār piecām pilsētām. Un vēl cits nāca sacīdams: kungs, redzi, še tavs talents, ko turēju noliktu sviedru autā. Jo es tevi bijos, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks; tu ņēmi, ko neesi licis, un pļauj, ko neesi sējis. Bet viņš uz to sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu blēdīgais kalps: tu esi zinājis, mani esam bargu cilvēku un ņemam, ko neesmu licis, un pļaujam, ko neesmu sējis; Kādēļ tad tu manu sudrabu neesi devis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to būtu atprasījis ar augļiem. Un viņš sacīja uz tiem, kas klāt stāvēja: ņemiet viņam talentu nost un dodiet tam, kam ir desmit talenti. Un tie uz viņu sacīja: kungs, tam jau ir desmit talenti. Es jums saku: ikvienam, kam ir, tam taps dots: un no tā, kam nav, taps arī atņemts, kas tam ir. Tomēr šos manus ienaidniekus, kas negribēja, ka es pār tiem valdu, atvediet šurp un nokaujiet tos manā priekšā. ” Un to sacījis, Viņš aizgāja projām uz Jeruzālemi. Un notikās, kad Viņš tuvu nāca pie Betfagas un Betānijas, pie kalna, kas top saukts Eļļas kalns, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem Un sacīja: “ Ejat uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tur nākuši jūs atradīsiet kumeļu piesietu, uz kā vēl neviens nav sēdējis, to atraisiet un atvediet. Un ja kas jums vaicās, kādēļ jūs to atraisiet, tad sakāt viņam: Tam Kungam tā vajag. ” Un tie izsūtītie nogāja un atrada, kā Viņš tiem bija sacījis. Un kad tie kumeļu atraisīja, tad tie, kam tas piederēja, uz tiem sacīja: “Kam jūs to kumeļu atraisiet?” Bet tie sacīja: “Tam Kungam to vajag.” Un tie to atveda pie Jēzus un, savas drēbes kumeļam uzlikuši, tie sēdināja Jēzu virsū. Un Viņam jājot tie savas drēbes paklāja uz ceļu. Un kad Viņš jau tuvu bija nācis, kur sāk kāpt zemē no Eļļas kalna, tad viss mācekļu pulks iesāka Dievu priecīgi teikt ar skaņu balsi par visiem brīnumiem, ko tie bija redzējuši, Sacīdami: “Slavēts ir Ķēniņš, kas nāk Tā Kunga Vārdā, miers debesīs un gods augstībā.” Un kādi farizeji no ļaužu pulka sacīja uz Viņu: “Mācītāj, apsauc Savus mācekļus.” Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “ Es jums saku, ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks. ” Un kad Viņš tuvu klāt nāca, tad Viņš uzlūkoja pilsētu un raudāja par to Sacīdams: “ Kaut jel tu arī zinātu un šinī pašā un savā laikā, ko pie tava miera vajag! Bet nu tas ir apslēpts priekš tavām acīm. Jo laiks nāks pār tevi, ka tavi ienaidnieki apkārt ap tevi apmetīs ratu lēģeri, tevi aplenks un visās malās spaidīs, Un tevi gluži izpostīs līdz ar taviem bērniem tavā vidū un akmeni uz akmens neatstās, tāpēc ka tu savas piemeklēšanas laiku neesi atzinusi. ” Un Viņš gāja Dieva namā un sāka izdzīt, kas tur iekšā pirka un pārdeva, Uz tiem sacīdams: “ Tā ir rakstīts: “Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.” ” Un Viņš mācīja ikdienas Dieva namā. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji ar ļaužu virsniekiem meklēja Viņu nokaut, Un neatrada, kā to darīt, jo visi ļaudis Viņam piekrita un To klausīja. Un notikās tanīs dienās, kad Viņš Dieva namā ļaudis mācīja un evaņģēliju sludināja, tad augstie priesteri un rakstu mācītāji ar vecajiem piestājās Un runāja uz Viņu sacīdami: “Saki mums, kādā varā Tu to dari, un kas tas ir, kas Tev šo varu devis?” Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “ Es arī jums vienu vārdu vaicāšu, sakāt Man arīdzan: Jāņa kristība, vai tā bija no debesīm, vai no cilvēkiem? ” Bet tie apdomājās savā starpā sacīdami: “Ja mēs sakām, no debesīm, tad Viņš sacīs: kādēļ tad jūs viņam neesat ticējuši? Un ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad visi ļaudis mūs akmeņiem nomētās, jo tie tic, ka Jānis ir pravietis.” Un tie atbildēja, ka nezinot, no kurienes. Un Jēzus uz tiem sacīja: “ Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es šās lietas daru. ” Bet Viņš iesāka šo līdzību sacīt uz ļaudīm: “ Viens cilvēks dēstīja vīna kalnu un to izdeva dārzniekiem un nebija labu laiku mājās. Un kad (vīnogu ražas) laiks bija, tad viņš sūtīja kalpu pie dārzniekiem, ka tie viņam dotu no vīna kalna augļiem, bet dārznieki to sita un to aizsūtīja tukšā. Un viņš vēl otru kalpu sūtīja; un tie arī šo sita un apsmēja un aizsūtīja tukšā. Un viņš vēl trešo sūtīja; bet tie arī šo sakāva un izmeta ārā. Un vīna kalna kungs sacīja: ko es darīšu? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie šo redzēdami bīsies. Bet viņu redzēdami, dārznieki sarunājās savā starpā un sacīja: šis ir mantinieks; nāciet, nokausim to, ka mantība mums tiek. Un tie viņu izmeta ārā no vīna kalna un nokāva. Ko tad nu vīna kalna kungs tiem darīs? Viņš nāks un nomaitās šos dārzniekus un vīna kalnu dos citiem. ” Tie to dzirdējuši sacīja: “Lai tas nenotiek.” Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: “ Kas tad tas, kas ir rakstīts: akmens, ko nama taisītāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni? Ikkatrs, kas uz šo akmeni kritīs, sadauzīsies; bet uz ko tas kritīs, to tas satrieks. ” Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja rokas pielikt pie Viņa tanī pašā stundā un bijās no ļaudīm, jo tie noprata, ka Tas šo līdzību par viņiem bija sacījis. Un tie uz Viņu glūnēja un izsūtīja, kurus bija izmācījuši, lai izliktos taisni, ka Viņu varētu savaldzināt kādā vārdā un nodot valdībai un zemes soģa varai. Un tie Viņam vaicāja sacīdami: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu pareizi runā un māci un neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu pēc patiesības. Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai nē?” Bet Tas viņu viltību nomanīja un uz tiem sacīja: “ Kam jūs Mani kārdinājāt? Rādiet Man šurp nomas naudu; kā ir šī zīme un virsraksts? ” Un tie atbildēdami sacīja: “Ķeizara.” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder. ” Un tie Viņu nevienā vārdā nevarēja ķert ļaužu priekšā, un brīnījās par Viņa atbildi un palika klusu. Bet tad kādi no saducejiem (kas pretī runādami saka, augšāmcelšanos neesam) nāca un Viņu vaicāja Sacīdami: “Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis, kad kādam brālis mirst, kam sieva ir, un tas bez bērniem miris, ka viņa brālim to sievu būs apņemt un savam brālim celt dzimumu. Tad nu septiņi brāļi bija, un pirmais sievu apņēmis nomira bez bērniem. Un otrais apņēma to sievu; šis arīdzan nomira bez bērniem. Un trešais viņu apņēma. Un tāpat arī visi septiņi; un tiem nepalika bērnu un tie nomira. Visbeidzot pēc visiem arī sieva nomira. Kuram no šiem tā sieva būs augšāmcelšanās laikā? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.” Un Jēzus atbildēdams uz tiem sacīja: “ Šīs pasaules bērni precē un top precēti. Bet tie, kas būs cienīgi tikt pie mūžīgas dzīvošanas un pie augšāmcelšanās no miroņiem, tie nedz precē, nedz top precēti. Jo tie vairs nevar mirt, un ir eņģeļiem līdzīgi un Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni. Bet, ka miroņi top uzmodināti, to arī Mozus ir parādījis pie ērkšķu krūma, kad viņš To Kungu sauc par Ābrahāma Dievu un Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu. Tātad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo. ” Bet kādi no rakstu mācītājiem atbildēja un sacīja: “Mācītāj, Tu pareizi esi sacījis.” Un viņi vairs neuzdrīkstējās Viņam nekā vaicāt. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kā tad saka, Kristu esam Dāvida dēlu? Un pats Dāvids saka dziesmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, Tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. Tad nu Dāvids Viņu sauc par Kungu, - kā tad Tas ir viņa dēls? ” Un visiem ļaudīm dzirdot Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem: “ Sargājaties no rakstu mācītājiem, kam tīk staigāt garos svārkos un mīl sveicinātiem tapt tirgos un sēdēt jo augstos krēslos sinagogās un jo augstās vietās viesībās, Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām; tie dabūs jo grūtu sodību. ” Un Savas acis pacēlis, Viņš redzēja bagātos savas dāvanas metam Dieva šķirstā. Un Viņš arī redzēja, ka viena nabaga atraitne divas artavas iemeta tur iekšā, Un sacīja: “ Es jums tiešām saku, ka šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi, nekā visi. Jo šie visi no savas bagātības ir iemetuši pie Dieva dāvanām, bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu savu padomu, cik viņai bija. ” Un kādiem par Dieva namu runājot, ka tas esot izgreznots ar dārgiem akmeņiem un jaukām uzkārtām dāvanām, Viņš sacīja: “ Laiks nāks, kad no tā, ko jūs redzat, ne akmens uz akmens netaps pamests, ko nenolauzīs. ” Un tie Viņam vaicāja sacīdami: “Mācītāj, kad tad tas būs? Un kāda tā zīme, kad šīs lietas notiks?” Bet Viņš sacīja: “ Pielūkojiet, ka jūs netopat pievilti. Jo daudzi nāks Manā Vārdā sacīdami: es tas esmu; un laiks ir tuvu klāt nācis. Tad nu neejat viņiem pakaļ, Bet kad jūs dzirdēsiet karus un dumpjus, tad neiztrūcinieties, jo šim visam būs papriekš notikt, bet tūdaļ vēl nav gals. ” Tad Viņš uz tiem sacīja: “ Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti. Un lielas zemestrīces būs dažās vietās un bada laiki un mēris, arī bailīgas lietas un lielas zīmes no debesīm notiks. Bet pirms viss tas notiks, tie savas rokas jums pieliks un jūs vajās un nodos sinagogās un cietumos, un jūs vedīs priekš ķēniņiem un valdniekiem Mana Vārda dēļ. Bet tas notiks jums par liecību. Tad nu apņematies savās sirdīs, nerūpēties iepriekš, kā jūs aizstāvēsities. Jo Es jums došu muti un gudrību, kam nevarēs pretī runāt nedz pretī stāvēt neviens no tiem, kas pret jums ceļas. Bet jūs tapsiet nodoti arī no vecākiem un brāļiem un radiem un draugiem. Un tie citus no jums nonāvēs. Un jūs būsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ. Un tomēr ne matam no jūsu galvas nebūs zust. Caur savu pacietību izglābsiet savas dvēseles. Bet kad jūs redzēsiet Jeruzālemi visapkārt ielenktu no karaspēka, tad zināt, ka viņas izpostīšana ir tuvu klāt. Tad lai bēg kalnos, kas ir Jūdu zemē, un lai steidzās projām, kas ir viņas vidū; un tie, kas uz laukiem, lai neiet tur iekšā. Jo šīs ir atriebšanas dienas, lai viss top piepildīts, kas ir rakstīts. Bet ak vai, grūtniecēm un zīdītājām tanīs dienās, jo tur būs lielas bēdas virs zemes un dusmas pār šo tautu. Un tie kritīs caur zobena asmeni un gūstīti taps novesti pie visām tautām, un Jeruzāleme taps samīdīta no pagāniem, tiekams pagānu laiki būs piepildīti. Un zīmes notiks pie saules, pie mēneša un pie zvaigznēm, un virs zemes ļaudīm būs bail, un tie būs pārbijušies, un jūra un ūdens viļņi kauks. Un cilvēki nīcin iznīks no bailības, gaidīdami lietas, kas nāks virs zemes, jo debess stiprumi kustināsies. Un tad tie redzēs To Cilvēka Dēlu padebesī nākam ar lielu spēku un godu. Bet kad tas iesāks notikt, tad savas galvas paceldami skatāties uz augšu, tāpēc ka jūsu pestīšana jo tuvu nāk. ” Un Viņš tiem sacīja vienu līdzību: “ Uzlūkojiet vīģes koku un visus kokus! Tūdaļ kad tie izplaukst, tad jūs to redzēdami paši nomaniet, ka vasara jau tuvu. Tā tad arī, redzēdami šo visu notiekam, ziniet, ka Dieva valstība tuvu. Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs. Bet sargājaties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu un piedzeršanos, un ar rūpēm par šo dzīvi, un ka šī diena piepeši jums neuzbrūk. Jo viņa nāks, kā kāds slazda valgs pār visiem, kas dzīvo pa visu zemes virsu. Tāpēc esiet vienmēr modri un lūdziet, lai varat šim visam izbēgt, kas notiks, un pastāvēt Cilvēka Dēla priekšā. ” Un Viņš dienā bija Dieva namā mācīdams; un naktī Viņš izgāja un palika kalnā, kas top saukts Eļļas kalns. Un visi ļaudis nāca agri no rīta pie Viņa Dieva namā, Viņu klausīties. Un Neraudzētās maizes svētki, ko sauc Pashā, bija tuvu. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nokaut; jo tie bijās no ļaudīm. Bet sātans iegāja iekš Jūdasa, kas tapa saukts Iskariots un bija viens no tiem divpadsmit. Un tas nogāja un runāja ar augstiem priesteriem un kara virsniekiem, kā tas Viņu tiem nodotu. Un tie tapa līksmi un norunāja, viņam naudu dot. Un tas apsolīja un meklēja izdevīgu laiku, Viņu tiem nodot bez dumpja. Bet neraudzētās maizes diena nāca, kur Pashā jērs bija jākauj. Un Viņš Pēteri un Jāni sūtīja sacīdams: “ Ejat un sataisāt mums Pashā jēru, ka ēdam. ” Bet tie uz Viņu sacīja: “Kur Tu gribi, lai mēs to sataisām?” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Lūk, pilsētā ieejot jūs viens cilvēks sastaps, ūdens krūzi nesdams; ejat tam pakaļ tanī namā, kur tas ieiet, Un sakāt uz nama kungu: Mācītājs tev saka: kur ir tā vieta, kur lai Es ar Saviem mācekļiem ēdu Pashā jēru? Un viņš jums rādīs vienu lielu, ar deķiem izklātu istabu, turpat to sataisiet. ” Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un Pashā jēru sataisīja. Un kad tā stunda nāca, tad Viņš apsēdās un divpadsmit apustuļi līdz ar Viņu. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Es sirsnīgi esmu vēlējies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu. Jo Es jums saku, ka Es vairs no tā neēdīšu, tiekams tas taps piepildīts Dieva valstībā. ” Un biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “ Ņemiet to un daliet to savā starpā. Jo Es jums saku, Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekams Dieva valstība būs nākusi. ” Un maizi ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un tiem to deva sacīdams: “ Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet, Mani pieminēdami. ” Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena sacīdams: “ Šis biķeris ir jaunā derība iekš Manām asinīm, kas par jums top izlietas. Bet redzi, Mana nodevēja roka ir ar Mani pie galda. Un Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas ir nolikts, tomēr ak vai, tam cilvēkam, kas Viņu nodod. ” Un tie iesāka apjautāties savā starpā, kurš jel viņu starpā tas esot, kurš to grasās darīt. Un tur arī bāršanās cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais? Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Pasaules ķēniņi valda, un varenie top saukti cienīgi kungi; Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu starpā būs būt kā mazākajam, un augstākajam kā kalpotājam. Jo kurš tas lielākais, vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu starpā kā tāds, kas kalpo. Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis iekš Manām kārdināšanām, Un tāpēc Es jums esmu novēlējis Valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis, Ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā Valstībā un sēdēt uz krēsliem, tiesāt divpadsmit Israēla ciltis. ” Un Tas Kungs sacīja: “ Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ir ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, ka tava ticība nemitētos. Un kad tu būsi atgriezies, tad stiprini savus brāļus. ” Bet tas uz Viņu sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.” Bet Viņš sacīja: “ Es tev saku, Pēteri, gailis šodien nedziedās, pirms tu trīs reiz nebūsi liedzies, ka tu Mani pazīsti. ” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kad Es jūs esmu sūtījis bez maka un kulītes un kurpēm, vai jums kas trūcis? ” Un tie sacīja: “Nekas!” Tad Viņš uz tiem sacīja: “ Bet tagad, kam maks ir, tas lai to ņem, tāpat arī kulīti. Un kam nav, tas lai savas drēbes pārdod un pērk zobenu. Jo Es jums saku, ka vēl pie Manis būs piepildītam tapt, kas ir rakstīts: Viņš netaisniem ir līdzināts. Jo kas ir rakstīts par Mani, tas piepildās. ” Bet tie sacīja: “Kungs, redzi, še ir divi zobeni.” Un Viņš tiem sacīja: “ Ir diezgan. ” Un izgājis Viņš staigāja pēc sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam sekoja. Un tai vietā nācis Viņš uz tiem sacīja: “ Lūdziet, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. ” Un Viņš novērsās no tiem akmens metiena tālumā un ceļos nometies lūdzās, Un sacīja: “ Tēvs, ja Tu gribi, tad ņem šo biķeri no Manis; tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek. ” Bet Viņam viens eņģelis no debesīm parādījās un Viņu stiprināja. Un kad Viņš nāves bailēs cīnījās, tad Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi. Un no pielūgšanas cēlies Viņš nāca pie Saviem mācekļiem, un tos atrada aizmigušus aiz noskumšanas, Un uz tiem sacīja: “ Ko jūs guļat? Ceļaties un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. ” Un Viņam vēl runājot, redzi, pulks ļaužu un viens no tiem divpadsmit, Jūdas vārdā, gāja tiem priekšā un nāca tuvu pie Jēzus, Viņu skūpstīt. Bet Jēzus uz to sacīja: “ Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu? ” Un tie, kas pie Viņa bija, redzēdami, kas tur gribēja notikt, uz Viņu sacīja: “Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?” Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam, un tam nocirta labo ausi. Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “ Ļaujat pat to,” un Viņš tam ausi aizskāra un to dziedināja. Un Jēzus sacīja uz augstiem priesteriem un kara virsniekiem pie Dieva nama un vecajiem, kas Viņam bija nākuši virsū: “ Jūs esat izgājuši tā kā pret slepkavu ar zobeniem un šķēpiem. Es esmu bijis ikdienas pie jums Dieva namā, un jūs savas rokas Man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tumsas spēks. ” Un tie Viņu saņēma, veda un noveda augstā priestera namā. Bet Pēteris sekoja no tālienes. Un kad tie uguni bija sakūruši nama vidū un kopā nosēdušies, Pēteris apsēdās viņu starpā. Un viena kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja to un sacīja: “Šis arīdzan bija pie Viņa.” Bet tas Viņu aizliedza sacīdams: “Sieva, es Viņu nepazīstu.” Un pēc maza brīža vēl cits to redzēdams sacīja: “Tu arīdzan esi no tiem.” Bet Pēteris sacīja: “Cilvēks, es neesmu.” Un pēc vienas stundas cits to apstiprināja sacīdams: “Patiesi, šis arīdzan ir bijis pie Viņa, jo tas arīdzan ir Galilejs.” Bet Pēteris sacīja: “Cilvēks, es nezinu, ko tu runā.” Un tūdaļ kad tas vēl runāja, gailis dziedāja. Un Tas Kungs atgriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris pieminēja Tā Kunga vārdu, ka Tas uz viņu bija sacījis: “ Pirms nekā gailis dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi. ” Un ārā izgājis Pēteris gauži raudāja. Bet vīri, kas Jēzu turēja, Viņu apmēdīja un sita. Un tie Viņu aizklāja un sita Viņam vaigā un Viņam vaicāja sacīdami: “Uzmini, pravietis būdams, kurš Tevi sitis?” Arī daudz citus vārdus tie uz Viņu sacīja, zaimodami. Un kad gaisma ausa, tad sapulcējās ļaužu vecaji un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie To veda augšā priekš savas tiesas, Un sacīja: “Ja Tu esi Kristus, tad saki mums.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Ja Es jums saku, tad jūs neticat; Bet ja Es vaicāšu, tad jūs Man neatbildēsiet un Mani nelaidīsiet vaļā. Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie Visspēcīgā Dieva labās rokas. ” Tad visi sacīja: “Vai tad Tu esi Dieva Dēls?” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Jūs to sakāt, un Es tas esmu. ” Un tie sacīja: “Kādas liecības mums vēl vajag? Mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes.” Un viss viņu pulks cēlās un noveda Viņu pie Pilāta, Un iesāka Viņu apsūdzēt sacīdami: “Šo mēs atrodam, ka Viņš mūsu tautu sajauc un aizliedz ķeizaram nodokli dot sacīdams: Viņš esot Kristus, viens Ķēniņš.” Un Pilāts Viņam vaicāja sacīdams: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēdams uz to sacīja: “ Tu to saki. ” Bet Pilāts sacīja uz augstiem priesteriem un ļaudīm: “Es nekādas vainas neatrodu pie šā Cilvēka.” Bet tie tam neatlaidīgi uzstāja un sacīja: “Viņš ļaudis skubina uz dumpi, mācīdams pa visu Jūdu zemi, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.” Bet kad Pilāts to dzirdēja, tad tas vaicāja, vai Viņš esot no Galilejas? Un dabūjis zināt, ka Viņš piederot apakš Hēroda tiesas, tas Viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arīdzan bija Jeruzālemē. Bet kad Hērods Jēzu redzēja, tad tas tapa ļoti līksms. Jo tas jau sen labprāt Viņu gribēja redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt. Un tas dažādas lietas vaicāja no Viņa. Bet Viņš tam neatbildēja nenieka. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu gauži apsūdzēja. Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja, un Tam krāšņu tērpu apvilka un To sūtīja atpakaļ pie Pilāta. Tanī dienā Pilāts un Hērods palika par draugiem, jo iepriekš tie savā starpā bija ienaidā. Un Pilāts, saaicinājis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis, Uz tiem sacīja: “Jūs šo Cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis novēršot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā iztaujājis un pie tā Cilvēka neesmu atradis it nekādas vainas, par ko jūs Viņu apsūdzat; Un Hērods arī nē; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis. Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist. Bet viss pulks brēca un sacīja: “Nost ar Šo un atlaid mums Barabu!” Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā. Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja un gribēja Jēzu atlaist. Bet tie sauca un sacīja: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Bet viņš trešo reizi uz tiem sacīja: “Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” Bet tie tam mācās virsū ar lielu brēkšanu lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists; un viņu, kā arī augsto priesturu brēkšana uzvarēja. Tad Pilāts nosprieda, lai viņu lūgšanas notiek. Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu prātam. Un kad Viņu aizveda, tad tie saņēma vienu no Kirenes, vārdā Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, ka tas to Jēzum pakaļ nestu. Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam gāja pakaļ, tās Viņu žēloja un apraudāja. Bet Jēzus uz tām atgriezās un sacīja: “ Jūs Jeruzālemes meitas, neraudāt par Mani, bet raudāt pašas par sevi un par saviem bērniem. Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums! un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo kad to dara pie zaļa koka, kas tad vēl notiks pie sakaltuša? ” Bet divi citi ļauna darītāji arīdzan tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu. Un kad tie nāca uz vietu, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un ļauna darītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Bet Jēzus sacīja: “ Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara. ” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta. Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet virsnieki savā starpā Viņu apsmēja sacīdami: “Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzās pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais.” Un arī karavīri Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa Un sacīja: “Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev.” Un virsraksts pār Viņu bija rakstīts ar Grieķu, Romiešu un Ebreju rakstiem: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ. Bet viens no pakārtiem ļauna darītājiem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad palīdzi Sev pašam un mums.” Bet otrs to aprāja un sacīja: “Un tu arīdzan nebīsties no Dieva, kas esi tanī pašā sodībā! Un tomēr mums gan pareizi notiek. Jo mēs dabūjam, ko esam nopelnījuši ar saviem darbiem, bet Šis nekā ļauna nav darījis.” Un viņš uz Jēzu sacīja: “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā.” Un Jēzus uz to sacīja: “ Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē! ” Un tas bija ap sesto stundu, tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai. Un saule tapa aptumšota, un priekškars Dieva namā pārplīsa vidū pušu. Un Jēzus sauca ar skaņu balsi un sacīja: “ Tēvs, Es Savu garu nododu Tavās rokās. ” Un to sacījis Viņš dvēseli izlaida. Un kapteinis redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi, Šis ir bijis taisns Cilvēks.” Un visi, kas tur klāt bija un redzēja, kas tur notika, tie sita pie krūtīm un griezās atpakaļ. Bet visi Viņa mīļie stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja. Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs, (Šis nebija piemeties viņu padomam un darīšanai,) no Arimatijas, Jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, Šis piegājis pie Pilāta lūdza Jēzus miesas, Un tās noņēma, ietina smalkā audeklī un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts. Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau iesākās. Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arīdzan gāja līdz un skatījās uz kapu, un kā Viņa miesas tapa noliktas. Un atpakaļ griezušās tās sataisīja smaržīgas svaidāmas zāles, un sabatu tās bija klusu pēc bauslības. Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām. Un tās atrada akmeni no kapa noveltu, Un gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada. Un notikās, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām divi vīri piestājās, kam drēbes spīdēja tā kā zibens. Un kad tās pārbijušās galvu nolieca, viņi uz tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeitan, bet ir uzcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl būdams iekš Galilejas, Sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties. ” Un tās pieminēja Viņa vārdus. Un atpakaļ griezušās no kapa tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem. Un tur bija Marija Magdalēna un Joanna un Marija, Jēkaba māte, un citas ar tām, kas apustuļiem to sacīja. Un viņu vārdi tiem likās kā pasakas, un tie viņām neticēja. Un Pēteris cēlās, tecēja pie kapa un locīdamies paskatījās un redzēja autus pie malas liktus, un aizgāja, pats pie sevis brīnīdamies par to, kas bija noticis. Un redzi, divi no tiem gāja tanī pašā dienā uz kādu ciemu, kas bija no Jeruzālemes sešdesmit stadijas tālu, ar vārdu Emmaūs. Un tie runāja savā starpā par visām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā runāja savā starpā, arī pats Jēzus pie tiem piegāja un līdz ar tiem staigāja. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa un esat tik noskumuši? ” Tad viens ar vārdu Kleopas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Vai tad tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kas tad? ” Un tie uz Viņu sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos priekš Dieva un visiem ļaudīm, Kā Viņu mūsu augstie priesteri un virsnieki ir nodevuši pie pazudināšanas uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņam bija Israēli atpestīt; un pār visu to šodien ir trešā diena, ka šīs lietas ir notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedējušas; tās agri bijušas pie kapa, Un Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot eņģeļu parādīšanu redzējušas, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “ Ak jūs nesaprašas un sirds kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā. ” Pēc iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem Viņš tiem izstāstīja visus rakstus, kas par Viņu bija rakstīti. Un tie nāca klāt pie pilsētiņas, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. Un tie To gauži lūdza un sacīja: “Paliec pie mums, jo vakars jau metās, un diena ir pagājusi;” un Viņš iegāja pie tiem palikt. Un notikās, ka Viņš ar tiem sēdēdams pie galda maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva. Tad viņu acis tapa atvērtas, un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds iekš mums nedega, kad Viņš ar mums runāja uz ceļa, mums rakstus izstāstīdams?” Un tanī pašā stundā tie cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcētus un tos, kas pie tiem bija. Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies un Sīmanim parādījies.” Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis uz ceļa, un kā Tas no viņiem pazīts, maizi lauzdams. Un kad tie runāja par šīm lietām, tad Jēzus stāvēja pats vidū starp tiem un uz tiem sacīja: “ Miers ar jums! ” Bet tie ļoti izbijās un tiem šķita, ka garu redzot. Un Viņš uz tiem sacīja: “ Kam jūs esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas domas ceļas jūsu sirdīs? Redziet Manas rokas un Manas kājas; Es pats tas esmu. Aptaustiet Mani un apskatiet; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam. ” Un to sacījis Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas. Bet kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, tad Viņš uz tiem sacīja: “ Vai jums še kas ir, ko ēst? ” Un tie Tam cēla priekšā ceptas zivs gabalu un tīru medu. Un Viņš ņēma un ēda to viņiem redzot. Pēc Viņš uz tiem sacīja: “ Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, pie jums vēl būdams, ka visam būs notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās. ” Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, Un uz tiem sacīja: “ Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija jācieš un augšāmcelsies no miroņiem trešajā dienā, Un ka Viņa Vārdā jāsludina atgriešanās un grēku piedošana visām tautām, iesākot no Jeruzālemes. Un jūs esat liecinieki par šo visu. Un redzi, Es uz jums sūtu Sava Tēva apsolīšanu. Bet paliekat jūs Jeruzālemes pilsētā, līdz kamēr tiksiet apģērbti ar spēku no augšienes. ” Un viņš tos izveda līdz Betānijai un Savas rokas pacēlis tos svētīja. Un notikās, kad Viņš tos svētīja, tad Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts uz debesīm. Bet tie Viņu pielūdza un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi ar lielu prieku, Un pastāvīgi bija Dieva namā, slavēdami un svētīdami Dievu. Āmen. Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. Tas bija iesākumā pie Dieva. Visas lietas ir darītas caur Viņu, un bez Viņa nekas nav darīts, kas ir darīts. Iekš Viņa bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Un gaisma spīd tumsā, un tumsa to nesaņēma. Viens cilvēks bija no Dieva sūtīts, Jānis vārdā. Tas nāca liecības dēļ, ka dotu liecību par Gaismu, lai visi caur to ticētu. Viņš pats nebija gaisma, bet ka tas liecību dotu par Gaismu. Tā bija patiesā Gaismai, kas ikvienu cilvēku apgaismo, kas nāk pasaulē. Viņš bija pasaulē, un pasaule ir caur Viņu darīta; bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, un šie Viņu neuzņēma. Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva spēku, palikt par Dieva bērniem, tiem, kas tic uz Viņa Vārdu, Kas ne no asinīm, nedz no miesas gribēšanas, nedz pēc kāda vīra prāta, bet kas no Dieva dzimuši. Un Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu starpā, pilns žēlastības un patiesības, un mēs redzējām Viņa godību, tādu godību, kā Vienpiedzimušā Dēla no Tā Tēva. Jānis dod liecību par Viņu un sauc sacīdams: “Šis bija Tas, par ko es sacīju: kas nāk pēc manis, Tas ir bijis priekš manis. Viņš bija pirmāk nekā es.” Un no Viņa pilnuma mēs visi esam dabūjuši žēlastību uz žēlastību. Jo bauslība ir dota caur Mozu, žēlastība un patiesība ir notikusi caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis: Vienpiedzimušais Dēls, Tēva klēpī būdams, Tas mums to ir stāstījis. Un šī ir Jāņa liecība, kad Jūdi no Jeruzālemes priesterus un Levītus sūtīja, lai tam jautā: “Kas tu esi?” Un viņš apliecināja un neliedzās, un apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Un tie tam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Elija?” Un viņš saka: “Neesmu.” “Vai tu esi Pravietis?” Un viņš atbildēja: “Nē”. Tad tie uz viņu sacīja: “Kas tu esi? lai atbildam tiem, kas mūs sūtījuši; ko tu saki par sevi pašu?” Viņš sacīja: “Es esmu saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja sacījis.” Un tie, kas tika sūtīti bija no farizejiem. Un tie viņam jautāja un uz viņu sacīja: “Kāpēc tad tu kristī, kad tu neesi Kristus, nedz Elija, nedz Pravietis?” Jānis tiem atbildēja un sacīja: “Es kristīju ar ūdeni; bet Tas jūsu vidū iestājies, ko jūs nepazīstat; Tas nāk pēc manis, un ir bijis priekš manis, Tam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.” Tas notika Betānijā viņpus Jordānes upes, kur Jānis kristīja. Otrā dienā Jānis Jēzu ierauga nākam un saka: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus. Šis ir Tas, par ko es esmu sacījis: pēc manis nāk vīrs, kas bijis priekš manis: jo Viņš bija pirmāk nekā es. Un es Viņu nepazinu: bet lai Viņš Israēlim taptu zināms, tāpēc es esmu nācis, kristīdams ar ūdeni.” Un Jānis deva liecību sacīdams: “Es redzēju Garu nolaižamies no debess kā balodi un paliekam uz Viņa. Un es Viņu nepazinu, bet kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, Tas uz mani sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nolaižamies un paliekam, šis ir Tas, kas kristī ar Svēto Garu. Un es esmu redzējis un liecību devis, ka šis ir Dieva Dēls.” Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem, Un ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: “Redzi, Dieva Jērs!” Un tie divi mācekļi viņu dzirdēja runājam un Jēzum gāja pakaļ. Un Jēzus atgriezdamies un tos redzējis pakaļ nākam, uz tiem saka: “ Ko jūs meklējat? ” Un tie uz Viņu sacīja: “Rabbi, (tas ir tulkots: mācītājs,) kur Tu mājo?” Viņš uz tiem saka: “ Nāciet un redziet. ” Tie nāca un redzēja, kur Viņš mājoja, un palika to dienu pie Viņa, un tas bija ap desmito stundu. Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un Viņam gājuši pakaļ. Šis pirmais atrod savu brāli Sīmani un uz to saka: “Mēs Mesiju esam atraduši (tas ir tulkots: Kristus ).” Un viņš to veda pie Jēzus. Un Jēzus to uzlūkoja un sacīja: “ Tu esi Sīmanis, Jonas dēls, tu tapsi saukts Kefas, ” tas ir tulkots: Pēteris. Otrā dienā Jēzus gribēja iziet uz Galileju un atrod Filipu un uz to saka: “ Nāc Man pakaļ. ” Un Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas. Filips atrod Natanaēli un uz to saka: “Par ko Mozus bauslībā rakstījis un pravieši, To mēs esam atraduši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu.” Un Natanaēls uz to sacīja: “Vai no Nacaretes var būt kāds labums?” Filips uz to saka: “Nāc un redzi!” Jēzus redzēja Natanaēli nākam, un par to saka: “ Redzi, patiesi viens Israēlietis, iekš kā viltības nav. ” Natanaēls uz Viņu saka: “Kā Tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Es tevi redzēju, pirms Filips tevi aicināja, kad tu biji apakš vīģes koka. ” Natanaēls atbildēja un uz Viņu saka: “Rabbi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš.” Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Tādēļ tu tici, ka Es tev esmu sacījis: Es tevi redzēju apakš vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas nekā tās. ” Un Viņš uz to saka: “ Patiesi, patiesi, Es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu. ” Un trešajā dienā kāzas bija Kānā iekš Galilejas, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tapa aicināti uz kāzām. Un kad vīna pietrūka, Jēzus māte saka uz Viņu: “Tiem nav vīna.” Jēzus uz to saka: “ Sieva, kas Man ar tevi? Mana stunda vēl nav nākusi. ” Viņa māte uz sulaiņiem saka: “Ko Viņš jums teiks, to dariet.” Un tur seši akmeņu ūdens trauki bija likti pēc Jūdu šķīstīšanas, un ikkatrā sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus uz tiem saka: “ Pildiet šos traukus ar ūdeni! ” Un tie tos pildīja līdz malai pilnus. Un Viņš uz tiem saka: “ Smeļat nu un nesat barības sargam; ” un tie to nesa. Kad nu barības sargs ūdeni baudīja, kas bija palicis par vīnu (un nezināja, no kurienes tas bija, bet sulaiņi to zināja, kas ūdeni bija smēluši), tad barības sargs aicina līgavaini Un uz to saka: “Ikkatrs cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un kad tie iedzērušies, plānāko; tu labo vīnu līdz šim esi pataupījis.” Šī ir pirmā brīnuma zīme, ko Jēzus darīja Kānā iekš Galilejas, un parādīja Savu godību, un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu. Pēc tam Viņš nogāja uz Kapernaumu, pats un Viņa māte un Viņa brāļi un Viņa mācekļi, un viņi tur palika kādas dienas. Un Jūdu Pashā bija tuvu klāt, un Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Un Viņš atrada Dieva namā tos, kas pārdeva vēršus un avis un baložus, un naudas mijējus tur sēžam. Un pātagu taisījis no auklām, Viņš izdzina visus no Dieva nama ārā un arī avis un vēršus un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, Un sacīja baložu pārdevējiem: “ Nesiet to projām! Nedariet Mana Tēva namu par tirgus namu! ” Bet Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: “Karstums Tava nama dēļ Mani aprij.” Tad Jūdi atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kādu zīmi Tu mums rādi, ka Tu šās lietas dari?” Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Noplēsiet šo Dieva namu, tad Es to atkal uzcelšu trijās dienās? ” Tad tie Jūdi sacīja: “Šis Dieva nams četrdesmit un sešos gados ir uztaisīts, un Tu to uzcelsi trijās dienās?” Bet Viņš runāja par Savas miesas Dieva namu. Kad Viņš nu bija augšāmcēlies no miroņiem, tad Viņa mācekļi atminējās, ka Viņš to uz tiem bija sacījis, un ticēja rakstam un vārdam, ko Jēzus bija sacījis. Un kad Viņš, Pashā svētkos, bija Jeruzālemē, tad daudzi ticēja uz Viņa Vārdu, redzēdami brīnuma zīmes, ko Viņš darīja. Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus pazina, Un ka Viņam nevajadzēja, lai kas Viņam liecību dotu par cilvēku; jo Viņš pats zināja, kas bija iekš cilvēka. Un tur viens cilvēks bija no farizejiem, vārdā Nikodēms, Jūdu virsnieks. Tas nāca pie Jēzus naktī un uz Viņu sacīja: “Rabbi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis; jo neviens nevar darīt tādas brīnuma zīmes, ko Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Patiesi, Es tev saku, ja kas nav piedzimis no augšienes, tad tas Debesu valstību nevar redzēt. ” Nikodēms uz Viņu saka: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai viņš atkal var ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Un Jēzus atbildēja: “ Patiesi, patiesi, Es tev saku: ja kas nepiedzimst caur ūdeni un Garu, tad tas nevar ieiet Dieva valstībā. Kas piedzimis no miesas, tas ir miesa, un kas piedzimis no Gara, tas ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: Jums būs piedzimt no augšienes. Vējš pūš, kur gribēdams, un tu gan dzirdi viņa pūšanu, bet tu nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tā ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara. ” Nikodēms atbildēja un uz Viņu sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Tu esi mācītājs iekš Israēla un to tu nezini? Patiesi, patiesi, Es tev saku. Mēs runājam, ko zinām, un liecinājām, ko esam redzējuši, un jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums saku par zemes lietām; kā jūs tad ticēsiet, kad Es jums sacīšu par debesu lietām? Jo neviens nav braucis uz debesīm kā vien Tas, kas ir nācis no debesīm, Cilvēka Dēls, kas ir debesīs. Un kā Mozus tuksnesī čūsku ir paaugstinājis, tāpat Cilvēka Dēlam būs tapt paaugstinātam, Lai ikviens, kas tic uz Viņu, netop pazudināts, bet dabū mūžīgu dzīvošanu. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, ka visiem tiem, kas tic uz Viņu, nebūs pazust, bet dabūt mūžīgu dzīvošanu. Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, ka Tas pasauli sodītu, bet ka pasaule caur Viņu taptu pestīta. Kas tic uz Viņu, tas netop sodīts, bet kas netic, tas jau ir sodīts, tāpēc ka tas nav ticējis uz Vienpiedzimušā Dieva Dēla Vārdu. Bet šī ir tā sodība, ka gaisma nākusu pasaulē un cilvēki vairāk mīlēja tumsu nekā gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, tas ienīst gaismu un nenāk priekš gaismas, lai viņa darbi netop norāti. Bet kas dara patiesību, tas nāk priekš gaismas, lai viņa darbus var redzēt, jo tie darīti iekš Dieva. ” Pēc tam Jēzus un Viņa mācekļi nāca uz Jūdu zemi, un Viņš tur ar tiem palika un kristīja. Un Jānis arīdzan kristīja Ainonā, tuvu pie Salimas, jo tur bija daudz ūdens. Un tie nogāja un tapa kristīti. Jo Jānis vēl nebija likts cietumā. Tad strīds cēlās starp Jāņa mācekļiem un Jūdiem par šķīstīšanu. Un tie nāca pie Jāņa un uz to sacīja: “Rabbi, Tas, kas bija pie tevis viņpus Jordānes, kam tu liecību devi, redzi, Tas kristī, un visi nāk pie Viņa.” Jānis atbildēja un sacīja: “Cilvēks nekā nevar ņemties, ja tas viņam nav dots no debesīm. Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: Es neesmu Kristus, bet sūtīts Viņa priekšā. Kam ir līgava, tas ir līgavainis, bet līgavaiņa draugs, kas stāv un viņu dzird, priecājās ļoti par līgavaiņa balsi. Tad nu šis mans prieks ir piepildīts. Viņam būs iet lielumā, bet man mazumā. Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, tas ir no zemes: kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem. Un ko Tas ir redzējis un dzirdējis, to Tas apliecina; un Viņa liecību neviens nepieņem. Kas Viņa liecību pieņēmis, tas ir apzīmogojis, Dievu esam patiesīgu. Jo ko Dievs ir sūtījis, tas runā Dieva vārdus, jo Dievs nedod Garu ar mēru. Tas Tēvs mīļo To Dēlu un visas lietas ir devis Viņa rokā. Kas tic uz To Dēlu, tam ir mūžīga dzīvība; bet kas Tam Dēlam neklausa, tas dzīvību neredzēs, bet Dieva dusmība uz tā paliek.” Un kad Tas Kungs nomanīja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus vairāk mācekļu dabūjot un vairāk kristījot nekā Jānis, (Jebšu Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi,) Tad Viņš atstāja Jūdeju un atkal nogāja uz Galileju. Un Viņam bija jāiet caur Samariju. Tad Viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, ko sauc Sīharu, tuvu pie tā tīruma, ko Jēkabs deva savam dēlam Jāzepam. Un tur bija Jēkaba aka. Kad nu Jēzus, no ceļa piekusis, pie tās akas apsēdās, - un tas bija ap sesto stundu, - Tad viena sieva no Samarijas nāk ārā, ūdeni smelt. Uz to Jēzus saka: “ Dodi Man dzert. ” (Jo viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā, maizi pirkt.) Tad tā Samariešu sieva uz Viņu saka: “Kā Tu, Jūds būdams, prasi dzert no manis, vienas Samariešu sievas?” Jo Jūdi netur nekādu draudzību ar Samariešiem. Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Ja tu Dieva dāvanu zinātu un kas Tas tāds ir, kas uz tevi saka: dod Man dzert; tad tu Viņu būtu lūgusi, un Viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni. ” Sieva uz Viņu saka: “Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa, - no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Jēkabs, kas mums šo aku devis un pats no tās dzēris un viņa dēli un viņa lopi?” Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāpst. Bet ja kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps ne mūžam; bet ūdens, ko Es tam došu, iekš viņa taps par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvošanu. ” Tā sieva uz Viņu saka: “Kungs, dod man to - tādu ūdeni, ka man neslāpst un man vairs nav jānāk šurpu smelt.” Jēzus uz to saka: “ Ej, sauc savu vīru un nāc šurp. ” Tā sieva atbildēja un sacīja: “Man vīra nav.” Jēzus uz to saka: “ Tu pareizi esi sacījusi: man vīra nav. Jo pieci vīri tev bijuši, un kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs; to tu pēc taisnības esi sacījusi. ” Tā sieva uz Viņu saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, un jūs sakāt, Jeruzālemē to vietu esam, kur pienākas pielūgt.” Jēzus uz to saka: “ Sieva, tici Man, tā stunda nāk, ka jūs nedz šai kalnā, nedz Jeruzālemē To Tēvu pielūgsiet. Jūs pielūdzat, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām; jo pestīšana ir no Jūdiem. Bet tā stunda nāk un jau tagad ir, ka īstenie pielūdzēji To Tēvu pielūgs garā un patiesībā; jo Tas Tēvs tādus arī meklē, kas To tā pielūdz. Dievs ir Gars, un kas To pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā. ” Sieva uz Viņu saka: “Es zinu, ka Mesija nāk, kas saukts Kristus; kad Tas nāks, Tas mums visu pasludinās.” Jēzus uz to saka: “ Es Tas esmu, kas ar tevi runā. ” Un tai brīdī Viņa mācekļi nāca un brīnījās, ka Viņš ar sievu runāja. Tomēr neviens nesacīja: Ko Tu vaicā? Jeb, ko Tu runā ar viņu? Tad sieva pameta savu ūdens trauku un nogāja pilsētā un sacīja uz ļaudīm: “Nāciet, redziet vienu cilvēku, kas man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi. Vai Šis nav Kristus?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Viņa. Un pa to starpu mācekļi Viņu lūdza sacīdami: “Rabbi, ēd.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Man barība jāēd, ko jūs nezināt. ” Tad mācekļi savā starpā sacīja: “Vai kas Viņam ko atnesis ēst?” Jēzus uz tiem saka: “ Mana barība ir, ka Es daru Tā prātu, kas Mani sūtījis, un padaru Viņa darbu. Vai jūs nesakāt: Vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: Paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu. Un kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs. Jo še tas vārds ir tiesa: Cits ir sējējs un cits pļāvējs. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši; citi tur strādājuši, un jūs esat nākuši viņu darbā. ” Bet no tās pašas pilsētas daudz Samariešu ticēja uz Viņu tās sievas vārdu dēļ, kas liecību deva: “Viņš man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi.” Kad nu Samarieši pie Viņa nāca, tad tie Viņu lūdza, ka Viņš pie tiem paliktu; un Viņš tur palika divas dienas. Un daudz vairāk no tiem ticēja Viņa paša vārdu dēļ, Un sacīja uz to sievu: “Mēs neticam vairs tavas valodas dēļ, jo mēs paši esam dzirdējuši un zinām, ka Šis tiešām ir pasaules Pestītājs, Kristus.” Un pēc divām dienām Viņš izgāja no turienes un nogāja uz Galileju. Jo pats Jēzus apliecināja, ka pravietis savā tēvijā netop turēts godā. Kad Viņš nu nāca uz Galileju, tad tie Galileji Viņu uzņēma, jo tie visu bija redzējuši, ko Viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo tie arīdzan bija nākuši uz svētkiem. Tad Jēzus atkal nāca uz Kānu iekš Galilejas, kur Viņš ūdeni bija darījis par vīnu. Un tur viens ķēniņa sulainis bija, kam dēls gulēja nevesels Kapernaumā. Šis dzirdējis, ka Jēzus bija nācis no Jūdejas uz Galileju, nogāja pie Viņa un To lūdza, lai noietu un viņa dēlam palīdzētu, jo tas guļot uz miršanu. Tad Jēzus uz viņu sacīja: “ Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, tad jūs neticat. ” Ķēniņa sulainis uz Viņu saka: “Kungs, nāc, pirms nekā mans dēls mirst.” Jēzus uz viņu saka: “ Ej, tavs dēls dzīvs. ” Un tas cilvēks ticēja vārdam, ko Jēzus uz viņu bija sacījis, un aizgāja. Un noejot viņa kalpi to sastapa un tam pasludināja un sacīja: “Tavs dēls dzīvs.” Tad tas no viņiem izvaicāja to stundu, kad ar viņu bija palicis labāk. Un tie uz viņu sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” Tad tēvs nomanīja ap to stundu esam, kad Jēzus viņam bija sacījis: “ Tavs dēls dzīvs. ” Un viņš ticēja ar visu savu saimi. Šī tā otrā brīnuma zīme, ko Jēzus darīja, nākdams no Jūdejas uz Galileju. Pēc tam bija Jūdu svētki, un Jēzus gāja uz Jeruzālemi. Bet Jeruzālemē pie avju vārtiem ir dīķis, ar vārdu ebrejiski Betezda, tur bija piecas istabas. Tanīs gulēja liels pulks neveselu, aklu, tizlu, nokaltušu, (kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. Jo savā laikā viens eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni pakustināja. Kurš tad iekāpa pirmais pēc ūdens kustināšanas, tas tapa vesels, lai gulēja kādā sērgā gulēdams.) Un tur viens cilvēks trīsdesmit un astoņus gadus bija gulējis nevesels. Šo Jēzus redzēja guļam, un zinādams, ka tas ilgu laiku tur bija gulējis, Viņš uz to saka: “ Vai gribi tapt vesels? ” Neveselais Viņam atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kas mani iemet dīķī, kad ūdens top kustināts; un tiekams es nāku, cits jau nokāpj manā priekšā.” Jēzus uz to saka: “ Celies, ņem savu gultu un ej. ” Un tūdaļ tas cilvēks tapa vesels un ņēma savu gultu un aizgāja. Bet tā diena bija sabats. Tad Jūdi sacīja uz to, kas bija dziedināts: “Sabats ir, tev nav brīv savu gultu nest.” Viņš tiem atbildēja: “Kas mani darīja veselu, Tas uz mani sacīja: ņem savu gultu un ej.” Tad tie viņam vaicāja: “Kas ir Tas tāds cilvēks, kas tev sacījis: ņem savu gultu un ej?” Bet tas, kas bija vesels palicis, nezināja, kas Tas tāds esot; jo Jēzus bija atkāpies ļaužu pulkā, kas tai vietā bija. Pēc tam Jēzus to atrod Dieva namā un uz to saka: “ Raugi, tu esi tapis vesels, neapgrēkojies vairs, ka tev nenotiek jo grūti. ” Tad cilvēks nogāja un Jūdiem pasludināja, ka Jēzus Tas esot, kas viņu darījis veselu. Un tāpēc Jūdi Jēzu ienīdēja un Viņu meklēja nokaut, ka Viņš to bija darījis sabatā. Bet Jēzus tiem atbildēja: “ Mans Tēvs strādā līdz šim, un Es arīdzan strādāju. ” Tādēļ Jūdi jo vairāk Viņu meklēja nokaut, ka Viņš ne vien sabatu nesvētīja, bet arī sacīja, ka Dievs esot Viņa paša Tēvs, Sevi līdzinādams Dievam. Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Patiesi, patiesi, Es jums saku: Tas Dēls neko nevar darīt no Sevis paša, ja Tas neredz To Tēvu tā darām, jo, ko Šis dara, to arī Tas Dēls dara tāpat. Jo Tas Tēvs mīļo To Dēlu, un Tam rāda visu, ko pats dara un Tam rādīs lielākas lietas nekā šās, ka jums jābrīnās. Jo itin kā Tas Tēvs miroņus uzmodina un dara dzīvus, tāpat arī Tas Dēls dara dzīvus, kurus gribēdams. Jo Tas Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesu ir devis Tam Dēlam, Ka visiem būs To Dēlu godāt, itin kā tie To Tēvu godā; kas To Dēlu negodā, tas negodā To Tēvu, kas Viņu sūtījis. Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas Manu vārdu dzird un Tam tic, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīga dzīvība, un tas nenāk sodībā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. Patiesi, patiesi, Es jums saku: tā stunda nāk un jau tagad ir, ka tie mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un kas to dzird, tie dzīvos. Jo itin kā Tam Tēvam ir dzīvība iekš Sevis paša, tāpat Viņš arī Tam Dēlam ir devis, ka Tam dzīvība ir iekš Sevis paša. Un Viņš Tam varu devis, arī tiesu turēt, tādēļ ka Tas ir Cilvēka Dēls. Nebrīnāties par to, jo tā stunda nāk, kurā visi, kas ir kapos, Viņa balsi dzirdēs Un izies ārā, tie, kas labu darījuši, pie augšāmcelšanās uz dzīvību, bet kas ļaunu darījuši, pie augšāmcelšanās uz sodību. Es neko nevaru darīt no Sevis paša; tā kā Es dzirdu, tā Es tiesāju, un Mana tiesa ir taisna; jo Es nemeklēju Savu prātu, bet Tā Tēva prātu, kas Mani sūtījis. Ja Es pats liecību dodu par Sevi, tad Mana liecība nav patiesīga. Cits ir, kas liecību dod par Mani, un Es zinu, to liecību esam patiesīgu, ko Viņš apliecina par Mani. Jūs esat sūtījuši pie Jāņa, un tas patiesībai liecību devis. Tomēr Es liecību neņemu no cilvēka, bet Es to saku, lai jūs topat pestīti. Viņš bija degoša un spīdoša svece, bet jūs mazu brīdi gribējāt līksmoties viņa gaismā. Bet Man ir lielāka liecība nekā no Jāņa. Jo darbi, ko Tas Tēvs Man devis darīt, šie darbi, ko Es daru, liecību dod par Mani, ka Tas Tēvs Mani sūtījis. Un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, pats liecību devis par Mani; jūs Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz Viņa ģīmi redzējuši. Un Viņa vārds nav paliekams pie jums, jo jūs Tam neticat, ko Viņš sūtījis. Meklējat rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā jums ir mūžīga dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani. Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai jums būtu dzīvība. Godu no cilvēkiem Es neņemu. Bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav iekš jums. Es esmu nācis Sava Tēva vārdā, un jūs Mani neuzņemat; kad cits nāks sava paša vārdā, to jūs uzņemsiet. Kā jūs varat ticēt, cits no cita godu ņemdami? Un to godu, kas ir no Tā Vienīgā Dieva, to jūs nemeklējat? Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu pie Tā Tēva; tur ir viens, kas jūs apsūdz, Mozus, uz ko jūs esat cerējuši. Jo ja jūs Mozum ticētu, tad jūs Man arīdzan ticētu; jo viņš ir rakstījis par Mani. Bet ja jūs viņa rakstiem neticat, kā tad jūs Maniem vārdiem ticēsiet? ” Pēc tam Jēzus aizbrauca pār Galilejas jūru pie Tiberijas. Un liels pulks ļaužu Tam gāja pakaļ, tāpēc ka tie redzēja brīnuma zīmes, ko Viņš darīja pie neveseliem. Bet Jēzus kāpa uz kalnu un apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Jūdu Pashā svētki bija tuvu klāt. Tad Jēzus pacēla acis un redzēja, ka daudz ļaužu pie Viņa nāca, un saka uz Filipu: “ Kur pirksim maizes, ka šiem ir ko ēst? ” (Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams; jo pats gan zināja, ko gribēja darīt.) Filips Viņam atbildēja: “Par divsimt sudraba grašiem maizes tiem nepietiek, ka ikviens no tiem maķenīt ņemtos.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, uz Viņu saka: “Še ir viens jauneklis, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir priekš tik daudz ļaudīm?” Un Jēzus sacīja: “ Dariet, ka ļaudis apsēžas. ” Un tur daudz zāles bija tanī vietā. Tad apsēdās kādi piectūkstoš vīri. Un Jēzus ņēma maizes, pateicās un deva mācekļiem, un mācekļi tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm, cik gribēja. Bet kad tie bija paēduši, tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “ Sakrājiet atlikušās druskas, ka nekas nepazūd. ” Tad tie salasīja un pildīja divpadsmit kurvjus ar druskām no piecām miežu maizēm, kas tiem atlika, kas bija ēduši. Kad nu cilvēki brīnuma zīmi redzēja, ko Jēzus bija darījis, tad tie sacīja: “Šis ir patiesi pravietis kam bija nākt pasaulē.” Kad nu Jēzus manīja, ka tie gribēja nākt, Viņu tvert, lai par ķēniņu celtu, tad Viņš devās viens pats atkal uz kalnu. Un kad vakars metās, Viņa mācekļi nogāja pie jūras, Un laivā kāpuši tie brauca pāri pār jūru uz Kapernaumu: un jau bija palicis tumšs, un Jēzus pie tiem nebija atnācis. Un jūra cēlās, stipram vējam pūšot. Un vairāk nekā pusjūdzi aizirušies, tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un tuvu pie laivas esam. Un tie bijās. Bet Viņš uz tiem saka: “ Es tas esmu, nebīstaties. ” Tad tie gribēja Viņu ņemt laivā, un tūdaļ laiva nāca malā, uz ko tie dzinās. Otrā dienā ļaudis viņpus jūras stāvēdami redzēja, ka citas laivas tur nebija, kā vien tā, kurā viņa mācekļi bija iekāpuši un ka Jēzus nebija līdz gājis ar Saviem mācekļiem laivā, bet ka viņa mācekļi vieni paši bija nocēlušies. Un kad nu tur citas laiviņas no Tiberijas pienāca tuvu pie tās vietas, kur tie maizi bija ēduši, ko Tas Kungs bija svētījis; Un kad ļaudis redzēja, ka Jēzus tur vairs nebija, nedz Viņa mācekļi, tad tie arīdzan iekāpa laivās un nāca Kapernaumā, Jēzu meklēdami. Un otrā jūras malā Viņu atraduši, tie uz Viņu sacīja: “Rabbi, kad Tu esi atnācis?” Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “ Patiesi, patiesi, Es jums saku: jūs Mani nemeklējat tāpēc, ka jūs brīnuma zīmes esat redzējuši, bet ka jūs esat ēduši un paēduši no tām maizēm. Dzenaties ne pēc barības, kas zūd, bet pēc barības, kas paliek līdz mūžīgai dzīvošanai, ko Cilvēka Dēls jums dos, jo Viņu Dievs Tas Tēvs ir apzīmogojis. ” Tad tie uz Viņu sacīja: “Ko darīsim, lai strādājam Dieva darbus?” Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Šis ir Dieva darbs, ka jums būs ticēt uz To, ko Viņš sūtījis. ” Tad tie uz Viņu sacīja: “Kādu zīmi tad Tu dari, ka mēs to redzam un Tev ticam? Ko Tu dari? Mūsu tēvi manna ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.” Tad Jēzus uz tiem sacīja: “ Patiesi, patiesi, Es jums saku: “Mozus jums maizi no debesīm nav devis, bet Mans Tēvs jums dod īsteno maizi no debesīm. Jo tā ir Tā Dieva maize, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” ” Tad tie uz Viņu sacīja: “Kungs, dod mums šo maizi vienmēr.” Un Jēzus uz tiem sacīja: “ Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tas neizsalks: un kas tic uz Mani, tam neslāps nemūžam. Bet Es jums esmu sacījis, ka jūs Mani gan esat redzējuši, tomēr jūs neticat. Ikviens, ko Tas Tēvs Man dod, tas nāk pie Manis, un kas nāk pie Manis, to Es neizmetīšu ārā. Jo Es esmu no debesīm nācis, ne lai Es daru Savu prātu, bet Tā prātu, kas Mani sūtījis. Bet šis ir Tā Tēva prāts, kas Mani sūtījis, ka no visa tā, ko Viņš Man devis, Man neko nebūs pazaudēt, bet to uzmodināt pastarā dienā. Un šis ir Tā prāts, kas Mani sūtījis, ka ikvienam, kas To Dēlu redz un uz Viņu tic, ir mūžīga dzīvība, un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā. ” Tad tie Jūdi pret Viņu kurnēja, ka Viņš bija sacījis: Es esmu tā maize, kas ir nākusi no debesīm. Un tie sacīja: “Vai Šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad Tas saka: Es esmu no debesīm nācis. ” Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Nekurniet savā starpā. Neviens pie Manis nevar nākt, ja Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, viņu nevelk, un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Praviešu rakstos ir sacīts: un tie visi būs mācīti no Dieva. Tad nu ikkatrs, kas no Tā Tēva ir dzirdējis un mācījies, tas nāk pie Manis. Ne tā, ka jebkāds To Tēvu būtu redzējis, kā vien Tas, kas ir no Dieva; Tas To Tēvu ir redzējis. Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas tic uz Mani, tam ir mūžīga dzīvība. Es esmu tā dzīvības maize. Jūsu tēvi to manna ir ēduši tuksnesī un ir nomiruši. Šī ir maize, kas nāk no debesīm, lai, kas ēd no tās, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm; ja kas ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, ko Es došu par pasaules dzīvību. ” Tad Jūdi savā starpā strīdējās sacīdami: “Kā Šis mums Savu miesu var dot ēst?” Tad Jēzus uz tiem sacīja: “ Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja jūs Tā Cilvēka Dēla miesu neēdat un Viņa asinis nedzerat, tad dzīvības nav iekš jums. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīga dzīvība, un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tas paliek iekš Manis un Es iekš tā. Itin kā Mani dzīvais Tēvs ir sūtījis, un Es dzīvoju caur To Tēvu: tāpat, kas Mani ēd, tas arīdzan dzīvos caur Mani. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, ne tā, kā mūsu tēvi to manna ir ēduši un nomiruši; kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi. ” To Viņš sacīja sinagogā, mācīdams Kapernaumā. Tad no Viņa mācekļiem daudzi, to dzirdēdami, sacīja: “Šī valoda ir grūta, kas to var ieklausīties?” Tad Jēzus pie Sevis zinādams, ka Viņa mācekļi par to kurnēja, uz tiem sacīja: “ Vai tas jums ir par piedauzīšanu? Bet kad nu jūs redzētu Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš papriekš bijis? Gars ir, kas dara dzīvu, miesa neder nenieka. Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un ir dzīvība. Bet citi ir jūsu starpā, kas netic. ” Jo Jēzus no iesākuma zināja, kuri tie, kas neticēja, un kurš tas, kas Viņu nodos, Un Viņš sacīja: “ Tādēļ Es jums esmu sacījis, ka neviens pie Manis nevar nākt, ja tas viņam nav dots no Mana Tēva. ” No tā brīža daudzi no Viņa mācekļiem atkāpās un vairs nestaigāja ar Viņu. Tad Jēzus sacīja uz tiem divpadsmit: “ Vai jūs arīdzan gribat aiziet? ” Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls.” Tad Jēzus tiem atbildēja: “ Vai Es jūs neesmu izredzējis divpadsmit? Un viens no jums ir velns. ” Bet Viņš to sacīja par Jūdasu, Sīmaņa dēlu, Iskariotu. Jo pēc tas Viņu nodeva, būdams viens no tiem divpadsmit. Un pēc tam Jēzus staigāja pa Galileju; jo Viņš negribēja staigāt pa Jūdeju, tāpēc ka Jūdi Viņu meklēja nokaut. Un Jūdu Būdiņu svētki bija tuvu. Tad Viņa brāļi uz To sacīja: “Ej jel projām no šejienes, un noej uz Jūdu zemi, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari. Jo neviens neko nedara slepenībā, kas grib kļūt zināms. Ja Tu tādas lietas dari, tad rādies pasaulei.” Jo pat Viņa brāļi neticēja uz Viņu. Tad Jēzus uz tiem saka: “ Mans laiks vēl nav klāt; bet jūsu laiks ir vienmēr klāt. Pasaule jūs nevar ienīdēt, bet Mani viņa ienīst, jo Es liecību dodu par to, ka viņas darbi ļauni. Ejat jūs uz šiem svētkiem, Es vēl neeju uz šiem svētkiem; jo Mans laiks vēl nav nācis. ” Un to uz tiem sacījis, Viņš palika Galilejā. Bet kad Viņa brāļi bija aizgājuši, tad Viņš arīdzan gāja uz svētkiem, ne ļaudīm redzot, bet kā paslepeni. Tad Jūdi Viņu meklēja svētkos un sacīja: “Kur Viņš ir?” Un tur Viņa dēļ daudz valodas bija pie ļaudīm, jo citi sacīja: “Viņš ir labs;” un citi sacīja: “Nē, bet Viņš ļaudis pieviļ.” Tomēr neviens droši par Viņu nerunāja, jo tie bijās no Jūdiem. Bet svētku vidū Jēzus gāja Dieva namā un mācīja. Un Jūdi brīnījās sacīdami: “Kā šis rakstus zina un tomēr tos nav mācījies?” Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “ Mana mācība nav Mana, bet Tā, kas Mani sūtījis. Ja kas grib Viņa prātu darīt, tas atzīs, vai šī mācība ir no Dieva, jeb vai Es pats no Sevis runāju. Kas no sevis runā, tas meklē savu paša godu; bet kas meklē Tā godu, kas Viņu sūtījis, Tas ir patiesīgs, un iekš Tā nav netaisnības. Vai Mozus jums nav bauslību devis, un neviens no jums nedara pēc bauslības? Kam jūs meklējat Mani nokaut? ” Ļaudis atbildēja un sacīja: “Tev ir velns. Kas Tevi meklē nokaut?” Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Vienu darbu Es esmu darījis, un jūs visi brīnāties. Mozus jums apgraizīšanu ir devis, (ne tā kā tā būtu no Mozus, bet no tēviem,) un jūs cilvēku apgraizāt sabatā. Ja cilvēks apgraizīšanu dabū sabatā, lai Mozus bauslība netop pārkāpta, ko jūs tad par Mani apskaistaties, ka Es sabatā visu cilvēku esmu darījis veselu? Nespriežat pēc tā, kas priekš acīm, bet spriežat taisnu tiesu. ” Tad kādi no Jeruzālemes ļaudīm sacīja: “Vai šis nav Tas, ko tie meklē nokaut? Un redzi, Viņš droši runā, un tie uz Viņu nesaka nenieka. Vai mūsu virsnieki tagad tiešām atzinuši, ka Šis patiesi ir Kristus? Bet mēs Viņu zinām, no kurienes Viņš ir; bet kad Kristus nāks, tad neviens nezinās, no kurienes Viņš ir.” Tad Jēzus Dieva namā mācīdams sauca un sacīja: “ Jūs Mani pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu? Bet Es neesmu nācis pats no Sevis, bet kas Mani sūtījis, Tas ir patiesīgs; To jūs nepazīstat. Bet Es To pazīstu, jo Es esmu no Viņa, un Viņš Mani sūtījis. ” Tad tie Viņu meklēja gūstīt; tomēr neviens rokas pie Viņa nepielika, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi. Bet daudz no ļaudīm ticēja uz Viņu un sacīja: “Kad Kristus nāks, vai Tas vairāk brīnuma zīmes darīs, nekā tās, ko Šis ir darījis?” Tie farizeji dzirdēja, ka ļaudīm tādas valodas bija par Viņu. Un farizeji un augstie priesteri sūtīja sulaiņus, lai tie Viņu gūstītu. Tad Jēzus uz tiem sacīja: “ Vēl mazu brīdi Es esmu pie jums un noeju pie Tā, kas Mani sūtījis. Jūs Mani meklēsiet un neatradīsiet, un kur Es esmu, turp jūs nevarat nonākt. ” Tad Jūdi sacīja savā starpā: “Kur Šis noies, ka mēs Viņu neatradīsim? Vai Viņš noies pie tiem, kas ir izklīduši starp Grieķiem, un Grieķus mācīs? Kas tie par vārdiem, ko Šis runā: jūs Mani meklēsiet un neatradīsiet? Un: kur Es esmu, turp jūs nevarat nonākt? ” Un beidzamajā, lielajā svētku dienā, Jēzus stāvēja un sauca sacīdams: “ Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas tic uz Mani, kā raksti saka, no tā miesas dzīvā ūdens straumes tecēs. ” Un Viņš to sacīja par Garu, ko tiem būs dabūt, kas tic uz Viņu; jo Svētais Gars vēl nebija, tāpēc ka Jēzus vēl nebija apskaidrots. Tad daudz no ļaudīm šo vārdu dzirdēdami sacīja: “Šis patiesi ir pravietis.” Citi sacīja: “Viņš ir Kristus;” bet citi sacīja: “Vai Kristus nāks no Galilejas? Vai raksts nav sacījis, ka no Dāvida cilts un no Bētlemes pilsētiņas, kur Dāvids bija, Kristus nāks?” Tad šķelšanās cēlās starp ļaudīm Viņa dēļ. Bet kādi no tiem gribēja Viņu gūstīt, tomēr neviens rokas pie Viņa nepielika. Tad sulaiņi nāca pie augstiem priesteriem un farizejiem, un šie uz viņiem sacīja: “Kāpēc Viņu neesat atveduši?” Sulaiņi atbildēja: “Nemūžam cilvēks tā vēl nav runājis kā šis Cilvēks.” Tad farizeji tiem atbildēja: “Vai jūs arīdzan esat pievilti? Vai gan kāds no virsniekiem jeb no farizejiem uz Viņu ticējis? Bet šie ļaudis, kas bauslību neprot, ir nolādēti.” Nikodēms, kas naktī bija nācis pie Viņa, viens no tiem būdams, uz tiem sacīja: “Vai mūsu bauslība notiesā kādu cilvēku, ja tā iepriekš viņu nav uzklausījusi un nav dabūjusi zināt, ko viņš dara?” Tie atbildēja un uz to sacīja: “Vai tu arīdzan esi no Galilejas? Pārmeklē un raugi, ka no Galilejas neviens pravietis nav cēlies.” Un ikviens nogāja savā namā. Un Jēzus gāja uz Eļļas kalnu. Un no rīta agri Viņš atkal nāca Dieva namā un visi ļaudis pie Viņa nāca, un Viņš apsēdās un tos mācīja. Un rakstu mācītāji un farizeji pie Viņa atveda vienu sievu, kas laulības pārkāpšanā bija pieķerta; un to nostādīja tur vidū, Un sacīja uz Viņu: “Mācītāj, šī sieva ir pieķerta pašā laulības pārkāpšanā, Un mums ir pavēlēts Mozus bauslībā, tādas nomētāt ar akmeņiem. Ko tad Tu saki?” Bet to tie sacīja Viņu kārdinādami, ka dabūtu vainu, Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus pie zemes locīdamies rakstīja ar pirkstu smiltīs. Un kad tie jautādami Viņam uzstāja, tad Viņš uzcēlās un uz tiem sacīja: “ Kurš no jums bez grēka, tas lai met pirmo akmeni uz viņu. ” Un Viņš atkal locīdamies rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši un no savas sirds apziņas pārliecināti, izgāja cits pakaļ citam, no vecajiem līdz tiem pēdējiem. Un Jēzus tur palika viens pats ar sievu, kas vidū stāvēja. Un Jēzus atkal pacēlās un nevienu neredzēdams kā vien sievu uz to sacīja: “ Sieva, kur ir tavi apsūdzētāji? Vai neviens tevi nav pazudinājis? ” Un tā sacīja: “Neviens, Kungs!” Un Jēzus uz to sacīja: “ Tad arī Es tevi nepazudinu: ej un negrēko vairs. ” Tad Jēzus atkal uz tiem runāja sacīdams: “ Es esmu pasaules gaisma. Kas Man iet pakaļ, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma. ” Tad farizeji uz Viņu sacīja: “Tu liecību dod par Sevi pašu, Tava liecība nav patiesīga.” Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “ Jebšu Es liecību dodu par Sevi, tomēr Mana liecība ir patiesīga. Jo Es zinu, no kurienes Es esmu nācis un uz kurieni Es eju. Bet jūs nezināt, no kurienes nāku un uz kurieni eju. Jūs tiesājiet pēc miesas; Es netiesāju neviena. Un ja Es arī tiesāju, tad Mana tiesa ir taisna; jo Es neesmu viens, bet Es un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis. Un arī jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divēju cilvēku liecība ir patiesīga. Es dodu liecību par Sevi, un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, dod liecību par Mani. ” Tad tie uz Viņu sacīja: “Kur ir Tavs Tēvs?” Jēzus atbildēja: “ Jūs nepazīstat nedz Mani nedz Manu Tēvu. Ja jūs Mani būtu pazinuši, tad jūs arī Manu Tēvu būtu pazinuši. ” Šos vārdus Jēzus runāja pie Dieva šķirsta, mācīdams Dieva namā. Un neviens Viņu negūstīja, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi. Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: “ Es noeju, un jūs Mani meklēsiet un mirsiet savos grēkos. Uz kurieni Es eju, turp jūs nevarat nākt. ” Tad Jūdi sacīja: “Vai Tas Sev pats galu darīs, ka Tas saka: uz kurieni Es eju, turp jūs nevarat nākt?” Un Viņš uz tiem sacīja: “ Jūs esat no tā, kas ir zemē, Es no tā, kas ir augšā; jūs esat no šīs pasaules, Es neesmu no šīs pasaules. Tādēļ Es jums esmu sacījis ka jūs mirsiet savos grēkos. Jo ja jūs neticat, ka Es Tas esmu, tad jūs mirsiet savos grēkos. ” Tad tie uz Viņu sacīja: “Kas Tu tāds esi?” Un Jēzus uz tiem sacīja: “ Tas Pats, ko arī no iesākuma Es uz jums esmu runājis. Man daudz par jums jārunā un jātiesā, bet kas Mani sūtījis, Tas ir patiesīgs, un ko Es no Viņa esmu dzirdējis, to Es runāju uz pasauli. ” Un tie nesaprata, ka Viņš uz tiem runāja par To Tēvu. Tad Jēzus uz tiem sacīja: “ Kad jūs To Cilvēka Dēlu paaugstināsiet, tad jūs sapratīsiet, ka Es Tas esmu, un ka Es neko nedaru no Sevis, bet itin to runāju, ko Mans Tēvs Man ir mācījis. Un kas Mani sūtījis, Tas ir ar Mani. Tas Tēvs Mani nav atstājis vienu, jo kas Viņam patīk, to Es vienmēr daru. ” Kad Viņš to runāja, tad daudzi ticēja uz Viņu. Tad Jēzus sacīja uz Jūdiem, kas Viņam bija ticējuši: “ Ja jūs paliekat Manā Vārdā, tad jūs patiesi esat Mani mācekļi, Un atzīsiet patiesību, un patiesība jūs atsvabinās. ” Tie Viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma dzimums un ne mūžam nevienam neesam kalpojuši; kā tad Tu saki: jūs tapsiet svabadi?” Jēzus tiem atbildēja: “ Patiesi, patiesi, Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, tas ir grēka kalps. Bet kalps mūžam namā nepaliek; dēls paliek mūžam. Ja nu Tas Dēls jūs atsvabinās, tad jūs tiešām būsiet svabadi. Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums, bet jūs Mani meklējat nokaut, jo Manam vārdam nav vietas pie jums. Es runāju, ko Es esmu redzējis pie Sava Tēva; un jūs arīdzan darāt, ko jūs esat redzējuši pie sava tēva. ” Tie atbildēja un sacīja: “Mūsu tēvs ir Ābrahāms.” Jēzus uz tiem saka: “ Ja jūs būtu Ābrahāma bērni, tad jūs arī darītu Ābrahāma darbus. Bet nu jūs Mani meklējat nokaut, cilvēku, kas jums patiesību esmu runājis, ko esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis. Jūs darāt sava tēva darbus! ” Tad tie uz Viņu sacīja: “Mēs maucībā neesam dzimuši. Mums ir viens vienīgs Tēvs, Dievs.” Tad Jēzus uz tiem sacīja: “ Ja Dievs būtu jūsu tēvs, tad jūs Mani mīlētu; jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva; jo Es neesmu nācis no Sevis, bet Viņš Mani sūtījis. Kādēļ tad jūs Manu valodu nesaprotat? Tādēļ ka jūs Manu mācību nevarat ieklausīties. Jūs esat no tā tēva, tā velna, un sava tēva prātu jūs gribat darīt. Tas no iesākuma ir bijis slepkava un nav pastāvējis iekš patiesības; jo iekš tā nav patiesības. Kad viņš melus runā, tad viņš runā no sevis paša; jo viņš ir melkulis un melu tēvs. Bet kad Es patiesību saku, tad jūs Man neticat. Kas jūsu starpā Man jebkādu grēku var pierādīt? Bet kad Es jums patiesību saku, kam jūs Man neticat? Kas ir no Dieva, tas Dieva vārdus klausa; tāpēc jūs neklausiet, ka jūs neesat no Dieva. ” Tad Jūdi atbildēja un uz Viņu sacīja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi Samarietis, un Tev ir velns?” Jēzus atbildēja: “ Man velna nav, bet Es Savu Tēvu godāju, un jūs Mani turat negodā. Es Savu godu nemeklēju, bet Viens ir, kas to meklē un tiesā. Patiesi, patiesi, Es jums saku, kas Manu vārdu turēs, tas nāvi neredzēs ne mūžam. ” Tad Jūdi uz To sacīja: “Tagad mēs nomanām, ka Tev ir velns. Ābrahāms nomiris un pravieši, un Tu saki: kas Manu vārdu turēs, tas nāvi nebaudīs ne mūžam. Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas nomiris? Un pravieši ir nomiruši. Par kādu Tu pats Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “ Ja Es pats Sevi godāju, tad Mans gods nav nekas; bet Mans Tēvs Mani godā, par ko jūs sakāt, ka Tas jūsu Tēvs. Tomēr jūs Viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Un kad Es sacītu, ka Es Viņu nepazīstu, tad Es būtu tāds pat melkulis, kā jūs; bet Es Viņu pazīstu, un Viņa vārdu turu. Ābrahāms, jūsu tēvs, tapa līksms, ka Manu dienu redzēšot, un viņš to redzēja un priecājās. ” Tad Jūdi uz To sacīja: “Tu vēl neesi piecdesmit gadus vecs, un Ābrahāmu esi redzējis?” Jēzus uz tiem sacīja: “ Patiesi, patiesi, Es jums saku: pirms nekā Ābrahāms bija, Es esmu. ” Tad tie pacēla akmeņus, mest uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Dieva nama ārā, iedams caur viņu vidu. Un tā Viņš aizgāja. Un aiziedams Viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija neredzīgs no dzimšanas. Un Viņa mācekļi Viņam vaicāja sacīdami: “Rabbi, kurš ir grēkojis: vai šis, vai viņa vecāki, ka tas ir neredzīgs piedzimis?” Jēzus atbildēja: “ Nedz šis grēkojis, nedz viņa vecāki, bet ka Dieva darbi pie viņa parādītos. Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr vēl ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma. ” To sacījis Viņš spļāva zemē un taisīja svaidāmo no siekalām un svaidīja neredzīgā acis ar svaidāmo, Un sacīja uz to: “ Ej, mazgājies Siloāmas dīķī. ” Tad tas nogāja un mazgājās un pārnāca redzīgs. Tad kaimiņi un kas viņu papriekš bija redzējuši, ka viņš bija neredzīgs, sacīja: “Vai šis nav tas, kas tur sēdēja un nabagoja?” Citi sacīja: “Viņš tas pats;” un citi: “Viņš tam līdzīgs!” Bet viņš sacīja: “Es tas esmu.” Tad tie uz viņu sacīja: “Kā tavas acis tapa atdarītas?” Viņš atbildēja un sacīja: “Viens cilvēks, kas top saukts Jēzus, taisīja svaidāmo un ar to svaidīja manas acis un sacīja uz mani: Ej uz Siloāmas dīķi un mazgājies. Tad es nogājis mazgājos un tapu redzīgs.” Tad viņi uz to sacīja: “Kur Tas ir?” Tas saka: “Es nezinu.” Tad tie to citkārt neredzīgo noveda pie farizejiem. Un tas bija sabats, kad Jēzus svaidāmo bija taisījis un tam acis atdarījis. Un tad atkal farizeji viņam vaicāja, kā tas tapis redzīgs. Un viņš uz tiem sacīja: “Viņš svaidāmas zāles uzlika uz manām acīm, un es mazgājos un redzu.” Tad citi no farizejiem sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš sabatu nesvētī;” citi sacīja: “Kā gan grēcīgs cilvēks tādas brīnuma zīmes var darīt?” Un šķelšanās bija viņu starpā. Un tie atkal uz neredzīgo saka: “Ko tu par Viņu saki, ka Viņš tavas acis ir atvēris?” Un tas sacīja: “Viņš ir pravietis.” Bet Jūdi neticēja viņam, ka viņš bijis neredzīgs un tapis redzīgs, tiekams tie sauca tā vecākus, kas bija tapis redzīgs. Un viņi tiem vaicāja sacīdami: “Vai šis ir jūsu dēls, par ko jūs sakāt, ka viņš neredzīgs piedzimis? Kā tad tas tagad redz?” Viņa vecāki tiem atbildēja un sacīja: “Mēs zinām, ka šis ir mūsu dēls, un ka tas neredzīgs piedzimis. Bet kā tas tagad redz, to nezinām, vai kas viņa acis atdarījis, to mēs nezinām. Viņš ir diezgan vecs, vaicājiet viņam, viņš pats par sevi runās.” To viņa vecāki sacīja, jo tie bijās no Jūdiem; jo Jūdi jau bija sarunājušies, izslēgt no draudzes to, kas apliecinātu, Viņu esam Kristu. Tādēļ viņa vecāki sacīja: “Viņš ir diezgan vecs, vaicājiet viņam.” Kad tie otru reiz cilvēku sauca, kas bijis neredzīgs, un uz to sacīja: “Dod Dievam godu, mēs zinām, ka Šis cilvēks ir grēcinieks.” Tad tas atbildēja un sacīja: “Vai Viņš ir grēcinieks, to nezinu; to vien zinu, ka es biju neredzīgs un tagad redzu.” Un tie atkal uz viņu sacīja: “Ko Viņš tev darījis? Kā Viņš tavas acis atvēris?” Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau esmu sacījis, un jūs neesat klausījuši. Kam jūs to atkal gribat dzirdēt? Vai arī jūs gribat palikt par Viņa mācekļiem?” Tad tie viņu lamāja un sacīja: “Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. Mēs zinām, ka Dievs uz Mozu ir runājis; bet par šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir.” Tas cilvēks atbildēja un uz tiem sacīja: “Tā ir apbrīnojama lieta, ka jūs nezināt, no kurienes Tas ir, un tomēr Tas manas acis atdarījis. Mēs jau zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet kas ir dievbijīgs un Viņa prātu dara, tādu Viņš klausa. Tas ne mūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds ir atdarījis tāda acis, kas neredzīgs piedzimis. Ja Tas nebūtu no Dieva, tad Tas neko nespētu darīt.” Tie atbildēja un uz viņu sacīja: “Tu viscaur grēkos esi piedzimis un tu mūs gribi mācīt?” Un tie viņu izdzina ārā. Jēzus dzirdēja, ka tie to bija izdzinuši, un to atradis Viņš uz to sacīja: “ Vai tu tici uz Dieva Dēlu? ” Tas atbildēja un sacīja: “Kungs, kurš Tas ir, lai es ticu uz Viņu.” Un Jēzus uz to sacīja: “ Tu Viņu esi redzējis, un kas ar tevi runā, ir Tas. ” Un viņš sacīja: “Kungs, es ticu,” - un Viņu pielūdza. Un Jēzus sacīja: “ Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai neredzīgie redz un redzīgie top akli. ” Un kādi no farizejiem, kas pie Viņa bija, to dzirdēja un uz Viņu sacīja: “Vai tad mēs arīdzan esam akli?” Jēzus uz tiem sacīja: “ Kad jūs būtu akli, tad jums nebūtu grēka. Bet tagad jūs sakāt: mēs redzam; tāpēc jūsu grēks paliek. Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet kāpj citur kur iekšā, tas ir zaglis un slepkava. Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsi, un viņš savas avis sauc vārdā un tās izved. Un kad viņš savas avis izlaidis, tad tas iet viņu priekšā; un avis tam iet pakaļ, jo tās viņa balsi pazīst. Bet svešam tās neiet pakaļ, bet bēg no tā, jo tās svešā balsi nepazīst. ” Šo līdzību Jēzus uz tiem sacīja; bet tie nesaprata, kas tas bija, ko Viņš uz tiem runāja. Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: “ Patiesi, patiesi, Es jums saku: Es esmu durvis pie avīm. Visi, kas priekš Manis nākuši, tie bijuši zagļi un slepkavas, bet avis tiem nav klausījušas. Es esmu durvis; ja kas caur Mani ieiet, tas taps svēts, un tas ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nenāk kā vien gribēdams zagt, žņaugt un nokaut; Es esmu nācis, ka tiem būtu dzīvība un viss papilnam. Es esmu labais gans: labais gans dod Savu dvēseli par avīm. Bet derēts gans, kas nav īstais gans, kam avis nepieder, redz vilku nākam un avis atstāj un bēg, un vilks tās sakampj un izklīdina. Bet derētais gans bēg, tāpēc ka viņš derēts, un nebēdā par avīm. Es esmu labais gans un pazīstu Savas avis, un tās Mani pazīst. Itin kā Mani Tas Tēvs pazīst, tāpat arī Es To Tēvu pazīstu; un Es dodu Savu dzīvību par avīm. Man arī vēl citas avis, tās nav no šīs kūts. Arī tās Man būs atvest; un tās dzirdēs Manu balsi, un būs viens pats ganāmpulks, viens pats Gans. Tāpēc Tas Tēvs Mani mīl, kā Es Savu dzīvību dodu, lai Es to atkal ņemu. Neviens to neņem no Manis, bet Es to dodu no Sevis. Man ir vara, to dot, un Man ir vara, to atkal ņemt. Šo likumu Es esmu dabūjis no Sava Tēva. ” Tad atkal šķelšanās cēlās starp Jūdiem šo vārdu dēļ. Jo daudz no tiem sacīja: “Viņam ir velns un Viņš ir traks; ko jūs Viņu klausāt?” Citi sacīja: “Šie vārdi nav velna apsēsta vārdi; vai velns akliem acis var atdarīt?” Un Jeruzālemē bija Dieva nama iesvētīšanas svētki, un bija ziema. Un Jēzus staigāja Dieva namā, Salamana priekšnamā. Tad Jūdi Viņu apstāja un uz Viņu sacīja: “Cik ilgi Tu mūsu dvēseles kavē? Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to skaidri.” Jēzus tiem atbildēja: “ Es jums to esmu sacījis, un jūs neticat. Darbi, ko Es daru Sava Tēva vārdā, šie dod liecību par Mani. Bet jūs neticat, jo jūs neesat no Manām avīm, kā Es jums esmu sacījis. Manas avis Manu balsi klausa, un Es tās pazīstu, un tās Man iet pakaļ. Un Es tām dodu mūžīgu dzīvību, un tās ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks pār visiem, un neviens tās nevar izraut no Mana Tēva rokas. Es un Tas Tēvs, mēs esam viens. ” Tad Jūdi atkal pacēla akmeņus, Viņu nomētāt. Jēzus tiem atbildēja: “ Daudz labus darbus Es jums esmu rādījis no Sava Tēva; kura darba dēļ jūs Mani mētājiet ar akmeņiem? ” Jūdi Viņam atbildēja un sacīja: “Laba darba dēļ mēs Tevi nemētājam, bet zaimošanas dēļ un ka Tu cilvēks būdams pats Sevi dari par Dievu.” Jēzus tiem atbildēja: “ Vai jūsu bauslībā nav rakstīts: Es esmu sacījis, jūs esat dievi; Kad tā nu tos sauca par dieviem, uz kuriem Dieva vārds ir noticis, un to rakstu nevar atmest, Ko tad jūs sakāt uz Mani, ko Tas Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: Tu Dievu zaimo; tāpēc ka Es esmu sacījis: Es esmu Dieva Dēls? Ja Es Sava Tēva darbus nedaru, tad neticiet Man. Bet ja Es tos daru, tad, ja nu neticat Man, tad ticat jel darbiem, lai jūs atzīstat un ticat, ka Tas Tēvs ir iekš Manis, un Es iekš Viņa. ” Tad tie atkal Viņu meklēja gūstīt, bet Viņš izgāja no viņu rokām. Un Viņš atkal cēlās pāri Jordānai uz vietu, kur Jānis iesākumā kristīja, un palika tur. Un daudz pie Viņa nāca un sacīja: “Jebšu Jānis nav darījis nevienas brīnuma zīmes, tomēr viss, ko Jānis par Viņu sacījis, tas ir tiesa.” Un daudzi tur ticēja uz Viņu. Un tur viens gulēja nevesels, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā. (Bet šī bija Marija, kas To Kungu ar zālēm bija svaidījusi un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi; tai brālis Lācars gulēja nevesels.) Tad māsas sūtīja pie Viņa un sacīja: “Kungs, redzi, ko Tu mīļo, tas guļ nevesels.” Un Jēzus to dzirdējis sacīja: “ Šī neveselība nav uz miršanu, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to top pagodināts. ” Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu un Lācaru. Kad nu Viņš bija dzirdējis, to esam neveselu, tad Viņš vēl divas dienas palika vietā, kur Viņš bija. Pēc tam Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “ Ejam atkal uz Jūdeju. ” Mācekļi uz Viņu saka: “Rabbi, tie Jūdi nesen Tevi meklēja ar akmeņiem nomētāt, un Tu atkal noej uz turieni?” Jēzus atbildēja: “ Vai dienai nav divpadsmit stundas? Ja kas staigā dienā, tas nepiedauzās; jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet ja kas staigā naktī, tas piedauzās; jo iekš tā gaismas nav. ” To Viņš sacīja, un pēc tam Viņš uz tiem saka: “ Lācars, mūsu draugs, ir aizmidzis, bet Es eju, viņu uzmodināt. ” Tad Viņa mācekļi sacīja: “Kungs, kad viņš aizmidzis, tad viņš taps vesels.” Bet Jēzus bija runājis par viņa nāvi; un tiem šķita, ka Viņš runājot par aizmigšanu miegā. Tad Jēzus uz tiem skaidri sacīja: “ Lācars ir nomiris. Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es tur neesmu bijis (ka jūs varat ticēt); bet ejam pie viņa. ” Tad Toms, saucams dvīnis, uz citiem mācekļiem sacīja: “Ejam mēs arīdzan, ka līdz ar Viņu mirstam.” Tad Jēzus nogājis to atrada jau četras dienas kapā gulošu. (Bet Betānija bija tuvu pie Jeruzālemes, kādu pusjūdzi.) Un daudz Jūdu bija nākuši pie Martas un Marijas, ka tās iepriecinātu par viņu brāli. Tad Marta dzirdējusi, ka Jēzus nākot, gāja Viņam pretī, bet Marija palika mājās sēžot. Tad Marta sacīja uz Jēzu: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris. Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.” Jēzus uz to saka: “ Tavs brālis celsies augšā. ” Marta uz Viņu saka: “Es zinu, ka viņš augšāmcelsies tanī augšāmcelšanā pastarā dienā.” Jēzus uz to sacīja: “ Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic uz Mani, jebšu tas būtu miris, tas dzīvos, Un ikviens, kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs ne mūžam. Vai tu to tici? ” Tā uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam bija nākt pasaulē.” Un to sacījusi viņa nogāja un sauca Mariju, savu māsu, slepeni, sacīdama: “Mācītājs ir šeitan un tevi aicina.” Un to dzirdējusi, tā tūdaļ cēlās un nāca pie Viņa. (Bet Jēzus miestā vēl nebija ienācis, bet bija vietā, kur Marta Viņu sastapa.) Tad Jūdi, kas namā pie viņas bija un viņu iepriecināja, redzēdami, ka Marija tūdaļ cēlās un izgāja, viņai gāja pakaļ sacīdami: “Viņa iet uz kapu, tur raudāt.” Tad Marija, kad tā nāca, kur Jēzus bija, un Viņu redzēja, metās Viņam pie kājām un uz Viņu sacīja: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.” Tad Jēzus, kad tas viņu redzēja raudam, arī Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskuma pie Sevis, Un sacīja: “ Kur jūs viņu esat nolikuši? ” Tie uz Viņu saka: “Kungs, nāc un redzi.” Jēzus raudāja. Tad Jūdi sacīja: “Redzi, kā Viņš to ir mīlējis!” Bet citi no tiem sacīja: “Vai Viņš, kas neredzīgā acis atvēris, nevarēja darīt, ka arī šis nebūtu nomiris?” Tad Jēzus atkal sirdī aizgrābts nāk pie kapa; bet tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: “ Noceļat akmeni. ” Marta, nomirušā māsa, uz Viņu saka: “Kungs, viņam jau smaka; viņš jau četras dienas ir gulējis.” Jēzus uz to saka: “ Vai Es tev neesmu sacījis: ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību. ” Tad tie akmeni nocēla, kur mironis bija nolikts, un Jēzus pacēla acis uz augšu un sacīja: “ Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis. Bet Es zinu, ka Tu vienmēr Mani klausi; bet ļaužu dēļ, kas apkārt stāv, Es to saku, lai tie tic, ka Tu Mani esi sūtījis. ” Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: “ Lācar, nāc ārā! ” Tad mirušais izgāja, pie kājām un rokām saistīts ar autiem, un viņa vaigs bija aptīts ar sviedru autu. Un Jēzus uz tiem saka: “ Atraisiet viņu, un lai viņš staigā. ” Tad daudzi no Jūdiem, kas pie Marijas bija nākuši un redzējuši, ko Jēzus darījis, ticēja uz Viņu. Bet citi no tiem nogāja pie farizejiem un tiem sacīja, ko Jēzus bija darījis. Tad augstie priesteri un farizeji sapulcināja augsto tiesu un sacīja: “Ko darīsim? Jo Šis cilvēks dara daudz brīnuma zīmes. Ja Viņu tā palaidīsim, tad visi uz Viņu ticēs, un tad Romieši nāks un mums atņems gan zemi, gan ļaudis.” Un viens no tiem, Kajafas, tanī gadā augstais priesteris būdams, uz tiem sacīja: “Jūs nezināt neko, Un jūs neapdomājat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst par ļaudīm, nekā visa tauta pazūd.” Bet viņš to nesacīja no sevis paša, bet tanī gadā augstais priesteris būdams, viņš kā pravietis runāja, ka Jēzum bija mirt par tautu; Un ne par tautu vien, bet lai Viņš izklīdušos Dieva bērnus kopā sapulcinātu. No tās dienas tie sarunājās, Viņu nokaut. Tad Jēzus droši vairs nestaigāja starp Jūdiem, bet no turienes aizgāja uz vietu tuvu pie tuksneša, uz pilsētu vārdā Efraīma, un tur Viņš palika ar Saviem mācekļiem. Bet Jūdu Pashā bija tuvu un daudzi no tā vidus nogāja priekš Pashā uz Jeruzālemi, ka tie šķīstītos. Tad tie Jēzu meklēja un Dieva namā stāvēdami savā starpā runāja: “Kā jums šķiet? Vai Viņš gan uz svētkiem nenāks?” Bet augstie priesteri un farizeji bija devuši pavēli, ja kas zinātu, kur Viņš esot, lai tas dotu ziņu, ka tie Viņu tvertu. Jēzus nu sešas dienas priekš Pashā nāca uz Betāniju, kur Lācars bija, kas bija miris, un ko Viņš uzmodinājis no miroņiem. Tad tie Viņam tur mielastu sataisīja, un Marta kalpoja; un Lācars bija viens no tiem, kas ar Viņu pie galda sēdēja. Bet Marija, vienu mārciņu ļoti dārgu un it tīru nardu eļļu ņēmusi, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja Viņa kājas ar saviem matiem. Un nams tapa pilns no zāļu smaržas. Tad viens no Viņa mācekļiem, Jūdas Sīmaņa dēls Iskariots, kas pēc tam Viņu nodeva, saka: “Kādēļ šī nardu eļļa nav pārdota par trīs simt grašiem, un tas nav dots nabagiem?” Bet to viņš nesacīja, tāpēc ka viņam par nabagiem rūpēja, bet tāpēc ka viņš bija zaglis un maku turēja, un nesa, kas tapa dots. Tad Jēzus sacīja: “ Laid viņu mierā, viņa to uz Manu bēru dienu ir pataupījusi. Jo nabagi ir vienmēr pie jums, bet Es neesmu vienmēr pie jums. ” Tad liels pulks Jūdu ļaužu nomanīja Viņu tur esam, un nāca ne vien Jēzus dēļ, bet ka tie arī redzētu Lācaru, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. Un augstie priesteri sarunājās, arī Lācaru nokaut; Jo viņa dēļ daudz Jūdu nogāja un ticēja uz Jēzu. Otrā dienā liels ļaužu pulks uz svētkiem nācis, dzirdēdams, ka Jēzus nākot uz Jeruzālemi, Ņēma zarus no palmu kokiem un izgāja Viņam pretī un kliedza: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš.” Un jaunu ēzeli atradis, Jēzus sēdās virsū, tā kā rakstīts: “Nebīsties, tu Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa.” Bet to Viņa mācekļi no iesākuma nesaprata. Bet kad Jēzus bija pagodināts, tad viņi atcerējās, ka tas par Viņu bija rakstīts, un ka tie Viņam to bija darījuši. Jo ļaudis, kas pie Viņa bija, apliecināja, ka Viņš Lācaru bija izsaucis no kapa un to uzmodinājis no miroņiem. Tādēļ arīdzan ļaudis Viņam pretī gāja, kad tie bija dzirdējuši, ka Viņš šo brīnuma zīmi bija darījis. Tad farizeji savā starpā sacīja: “Jūs redzat, ka jūs neko nespējat! Redzi, visa pasaule Viņam iet pakaļ.” Un tur bija kādi Grieķi no tiem, kas uz svētkiem bija nākuši, Dievu pielūgt. Šie gāja pie Filipa, kas bija no Betsaidas iekš Galilejas, un viņu lūdza sacīdami: “Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt.” Filips nāk un to saka Andrejam, un Andrejs un Filips to saka Jēzum. Bet Jēzus tiem atbildēja sacīdams: “ Tā stunda ir nākusi, ka Cilvēka Dēls top pagodināts. Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tad tas paliek viens pats; bet ja viņš nomirst, tad tas nes daudz augļus. Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs; un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu. Ja kas Man grib kalpot, tas lai staigā Man pakaļ; un kur Es būšu, tur arī Mans kalps būs; un ja kas Man kalpos, to Mans Tēvs cienīs. Tagad Mana dvēsele ir satriekta. Un ko lai es saku? Tēvs, izpestī Mani no šās stundas! Bet tāpēc Es uz šo stundu esmu nācis. Tēvs, pagodini Savu vārdu. ” Tad balss no debesīm nāca: “Es To esmu pagodinājis un To atkal pagodināšu.” Tad ļaudis, kas tur stāvēja, to dzirdējuši, sacīja: “Pērkons rūca!” Citi sacīja: “Eņģelis ar Viņu runājis.” Jēzus atbildēja un sacīja: “ Šī balss ne Manis, bet jūsu dēļ ir notikusi. Tagad ir šīs pasaules tiesa; tagad šīs pasaules virsnieks taps izmests ārā. Un Es, kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis. ” Bet to Viņš sacīja zīmēdams, kādā nāvē Viņam bija mirt. Tad ļaudis Viņam atbildēja: “Mēs no bauslības esam dzirdējuši, ka Kristum būs palikt mūžīgi, un kā Tu saki, ka Tam Cilvēka Dēlam būs tapt paaugstinātam? Kurš ir šis Cilvēka dēls?” Tad Jēzus uz tiem sacīja: “ Gaisma vēl mazu brīdi pie jums ir. Staigājiet, kamēr jums vēl ir Gaisma, ka tumsa jūs neaizņem. Un kas tumsā staigā, tas nezina, uz kurieni tas iet. Ticiet uz Gaismu, kamēr jums vēl ir Gaisma, ka jūs paliekat par gaismas bērniem. ” To Jēzus runāja un aizgāja un no tiem paslēpās. Un jebšu Viņš tik daudz brīnuma zīmes viņu priekšā bija darījis, tomēr tie neticēja uz Viņu, Ka pravieša Jesajas vārds piepildītos, ko viņš ir sacījis: “Kungs, kas mūsu sludināšanai ticējis, un kam Tā Kunga elkonis parādīts?” Tāpēc tie nevarēja ticēt, ka Jesaja atkal ir sacījis: “Viņš viņu acis ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, ka tie ar acīm neredz un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.” To Jesaja sacīja, kad tas Viņa godību redzēja un par Viņu runāja. Tomēr arī daudz no virsniekiem ticēja uz Viņu, bet farizeju dēļ viņi to neizteica, ka netaptu izslēgti no draudzes. Jo tie godu pie cilvēkiem vairāk mīlēja nekā godu pie Dieva. Un Jēzus sauca un sacīja: “ Kas tic uz Mani, tas netic uz Mani, bet uz To, kas Mani sūtījis. Un kas Mani redz, tas redz To, kas Mani sūtījis. Es esmu Gaisma pasaulē nācis, lai ikkatrs, kas tic uz Mani, nepaliek tumsā. Un ja kas Manus vārdus dzird un netic, tad Es to netiesāju, jo Es neesmu nācis, pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. Kas Mani nicina un Manus vārdus nepieņem, tam ir, kas viņu tiesā: Vārds, ko Es esmu runājis, tas viņu tiesās pastarā dienā. Jo Es no Sevis neesmu runājis, bet Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, tas Man pavēlējis, ko lai Es saku, un ko lai Es runāju. Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvošana. Tāpēc, ko Es runāju, to Es tā runāju, kā Man Tas Tēvs ir sacījis. ” Un priekš Pashā svētkiem Jēzus zinādams, ka Viņa laiks bija nācis, no šīs pasaules iet pie Tā Tēva, tā kā Viņš mīlējis savējos, kas bija pasaulē, tā Viņš tos mīlēja līdz galam. Un vakariņu ēdot, (kad jau velns Jūdasam Iskariotam, Sīmaņa dēlam, sirdī bija iedevis, Viņu nodot), Jēzus, zinādams, ka Tas Tēvs Viņam visas lietas bija devis rokās, un ka Viņš nācis no Dieva un aizies pie Dieva, Cēlās no vakariņa, novilka savus svārkus un priekšautu ņēmis ar to apsējās. Pēc Viņš ūdeni lej traukā un iesāka mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ar ko Viņš bija apsējies. Tad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera. Tas uz Viņu saka: “Kungs, vai Tu man kājas mazgāsi?” Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi. ” Tad Pēteris uz Viņu saka: “Nemūžam Tev nebūs manas kājas mazgāt.” Jēzus tam atbildēja: “ Ja Es tevi nemazgāšu, tad tev nebūs daļas ar Mani. ” Sīmanis Pēteris uz Viņu saka: “Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus uz to saka: “ Kas ir mazgāts, tam nevajag vairāk, kā vien kājas mazgāt, bet viņš ir viscaur šķīsts. Jūs arī esat šķīsti, bet ne visi. ” Jo Viņš Savu nodevēju gan zināja; tāpēc Viņš sacīja: “ Jūs neesat visi šķīsti. ” Kad Tas nu viņu kājas bija mazgājis, tad Viņš ņēma Savus svārkus un atkal nosēdās un uz tiem sacīja: “ Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat par Mācītāju un par Kungu, un tas pareizi runāts, jo Es tas esmu. Ja tad Es, jūsu Kungs un Mācītājs, jūsu kājas esmu mazgājis, tad arī jums būs cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darāt, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi, Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz, kas sūtīts, lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs tā zināt, svētīgi jūs esat, kad jūs to darāt. Es nerunāju par jums visiem; Es zinu, kurus Es esmu izredzējis; bet lai raksts piepildās: kas ar Mani maizi ēd, tas Mani min ar kājām. Tagad Es jums to saku, pirms tas notiek, lai, kad tas notiek, jūs ticat, ka Es Tas esmu. Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas uzņem, ja Es kādu sūtīšu, tas Mani uzņem; un kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. ” To sacījis, Jēzus garā aizgrābts liecināja un sacīja: “ Patiesi, Es jums saku, viens no jums Mani nodos. ” Tad mācekļi cits uz citu skatījās, nezinādami, par kuru Tas runā. Un viens no viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja. Tad Sīmanis Pēteris šim pamāja, lai vaicā, kurš tas esot, par ko Viņš runā? Un tas pielocīdamies pie Jēzus krūtīm uz Viņu saka: “Kungs, kurš tas ir?” Jēzus atbild: “ Tas ir tas, kam Es kumosu iemērktu došu; ” tad Viņš iemērca kumosu un dod to Jūdasam, Sīmaņa dēlam, Iskariotam. Un pēc šī kumosa tad sātans iegāja iekš tā. Tad Jēzus uz to saka: “ Ko tu dari, to dari drīz. ” Bet neviens no tiem, kas tur klāt sēdēja, nesaprata, kāpēc Viņš tam to sacīja. Jo kādiem šķita, tāpēc ka Jūdasam maks bija, ka Jēzus uz viņu saka: pērc, ko mums uz svētkiem vajag; vai lai viņš nabagiem ko dotu. Tad nu, kumosu ņēmis, viņš izgāja tūdaļ ārā, un nakts bija. Kad viņš nu bija izgājis, tad Jēzus saka: “ Tagad Tas Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts iekš Viņa. Ja Dievs ir pagodināts iekš Viņa, tad arī Dievs Viņu pagodinās iekš Sevis paša un Viņu drīz pagodinās. Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs Mani meklēsiet, un kā Es Jūdiem esmu sacījis: uz kurieni Es eju, tur jūs nevarat nākt; tā Es jums tagad saku. Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlējāt, itin kā Es jūs esmu mīlējis, ka arī jūs cits citu mīlējiet. Iekš tā visi nomanīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums ir mīlestība savā starpā. ” Sīmanis Pēteris uz Viņu saka: “Kungs, kurp Tu ej?” Jēzus tam atbildēja: “ Kur Es eju, tur tu tagad Man nevari nākt pakaļ, bet pēcgalā tu Man nāksi pakaļ. ” Pēteris uz Viņu saka: “Kungs, kāpēc es tagad Tev nevaru iet pakaļ? Savu dzīvību es par Tevi nodošu.” Jēzus tam atbildēja: “ Vai tu par Mani savu dzīvību nodosi? Patiesi, patiesi, Es tev saku: gailis nedziedās, pirms tu trīskārt Mani neaizliegsi. Jūsu sirds lai neizbīstas! Ticat uz Dievu un ticat uz Mani. Mana Tēva namā ir daudz dzīvokļu. Kad tas tā nebūtu, tad Es jums to būtu sacījis. Es noeju, jums vietu sataisīt. Un kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es gribu atkal atnākt un jūs ņemt pie Sevis, lai jūs esat, kur Es esmu. Un kurp Es noeju, to jūs zināt, un to ceļu jūs arī zināt. ” Toms uz Viņu saka: “Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; kā tad mēs to ceļu varam zināt.” Jēzus uz to saka: “ Es esmu ceļš un patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tā Tēva, kā vien caur Mani. Kad jūs Mani būtu pazinuši, tad jūs arī būtu pazinuši Manu Tēvu, un no šī laika jūs Viņu pazīstat un Viņu esat redzējuši. ” Filips uz Viņu saka: “Kungs, rādi mums To Tēvu, tad mums pietiek.” Jēzus uz to saka: “ Tik ilgi Es pie jums esmu, un tu Mani nepazīsti? Filip, kas Mani redz, tas redz To Tēvu. Kā tad tu saki: rādi mums To Tēvu? Vai tu netici, ka Es esmu iekš Tā Tēva, un Tas Tēvs ir iekš Manis? Vārdus, ko Es uz jums runāju, tos Es nerunāju no Sevis; bet Tas Tēvs, kas ir iekš Manis, Tas dara tos darbus. Ticiet Man, ka Es esmu iekš Tā Tēva un Tas Tēvs iekš Manis; ja ne, tad jel ticiet Man to darbu dēļ. Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas tic uz Mani, tas arīdzan tos darbus darīs, ko Es daru, un darīs lielākus nekā šos; jo Es eju pie Sava Tēva. Un ko jūs lūgsiet Manā Vārdā, to Es gribu darīt, lai Tas Tēvs top godāts iekš Tā Dēla. Kad jūs ko lūgsiet Manā Vārdā, to Es darīšu. Ja jūs Mani mīlat, tad turiet Manus baušļus. Un Es To Tēvu lūgšu, un Tas jums dos citu iepriecinātāju, lai Tas pie jums paliek mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, jo tā Viņu neredz, nedz Viņu pazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Tas paliek pie jums un būs iekš jums. Es jūs nepametīšu bāriņus, Es atkal nāku pie jums. Vēl mazs brīdis, tad pasaule Mani vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsiet, jo Es dzīvoju un jums būs dzīvot. Tajā dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu iekš Sava Tēva, un jūs iekš Manis un Es iekš jums. Kam Mani baušļi ir, un kas tos tur, tas Mani mīl, un kas Mani mīl, tas taps mīlēts no Mana Tēva; un Es to mīlēšu un tam parādīšos. ” Jūda (ne Iskariots) uz Viņu saka: “Kungs, kas tas ir, ka Tu mums parādīsies un ne pasaulei?” Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “ Ja kas Mani mīl, tas Manu vārdu turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un Mēs pie tā nāksim un mājas vietu pie tā darīsim. Kas Mani nemīl, tas Manus vārdus netur, un Vārds, ko jūs dzirdat, nav Mans, bet Tā Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams. Bet iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tas Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums mācīs visas lietas un jums atgādinās visu to, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju; Savu mieru Es jums dodu, - ne tā, kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūcinājās un lai neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es noeju un atkal atnāku pie jums, kad jūs Mani mīlētu, tad jūs priecātos, ka Es esmu sacījis: Es noeju pie Tā Tēva. Jo Tas Tēvs ir lielāks nekā Es. Un tagad Es jums esmu sacījis, pirms tas notiek, lai jūs ticat, kad tas notiek. Es joprojām daudz vairs nerunāšu ar jums, jo šīs pasaules virsnieks nāk un nenieka nespēj pār Mani. Bet lai pasaule atzīst, ka Es To Tēvu mīlēju un daru tā, kā Man Tas Tēvs pavēlējis: ceļamies un ejam no šejienes. Es esmu īstenais vīna koks, un Mans Tēvs ir vīna dārznieks. Ikvienu zaru pie Manis, kas augļus nenes, to Viņš noņem, un ikvienu, kas augļus nes, to Viņš šķīsta, lai tas jo vairāk augļus nes. Jūs tagad esat šķīsti tā vārda dēļ, ko Es uz jums esmu runājis. Paliekat iekš Manis, un Es iekš jums. Itin kā zars nevar augļus nest no sevis, ja tas nepaliek iekš vīna koka; tā arī jūs ne, ja jūs nepaliekat iekš Manis. Es esmu vīna koks, jūs tie zari; kas paliek iekš Manis un Es iekš viņa, tas nes daudz augļus; jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. Ja kas nepaliek iekš Manis, tas ir izmests, tā kā kāds zars, un ir sakaltis; un tie top sakrāti un ugunī iemesti un sadedzināti. Ja jūs paliekat iekš Manis, un Mani vārdi paliek iekš jums, tad jūs lūgsiet, ko gribēdami, un tas jums notiks. Iekš tā Mans Tēvs ir pagodināts, ka jūs nesat daudz augļus un topat Mani mācekļi. Itin kā Tas Tēvs Mani mīlējis, tā Es arīdzan jūs esmu mīlējis; paliekat iekš Manas mīlestības. Ja jūs Manus baušļus turēsiet, tad jūs paliksiet iekš Manas mīlestības, itin kā Es Sava Tēva baušļus esmu turējis un palieku iekš Viņa mīlestības. To Es jums esmu runājis, lai Mans prieks paliek iekš jums, un jūsu prieks top pilnīgs. Šis ir Mans bauslis, ka jūs viens otru mīlējāt, itin kā Es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielāka mīlestība nekā šī, kad kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem. Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, jo visu, ko esmu dzirdējis no Sava Tēva, to Es jums esmu darījis zināmu. Jūs Mani neesat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs iecēlis, ka jums būs noiet un augļus nest un ka jūsu augļiem būs palikt, ka Es jums to dodu, ko jūs lūgsiet no Tā Tēva Manā Vārdā. To Es jums pavēlu, ka jūs mīlētu cits citu. Ja pasaule jūs ienīst, tad ziniet, ka tā Mani papriekš ienīdējusi. Ja jūs būtu no pasaules, tad pasaule mīlētu, kas viņai pieder; bet kad jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tāpēc pasaule jūs ienīst. Pieminiet Manu vārdu, ko Es jums esmu sacījis: kalps nav lielāks nekā viņa kungs. Ja tie Mani vajājuši, tad tie arī jūs vajās. Ja tie Manu vārdu turējuši, tad tie arī jūsu vārdu turēs. Bet tie jums to visu darīs Mana Vārda dēļ, tāpēc ka tie To nepazīst, kas Mani sūtījis. Kad Es nebūtu nācis, nedz uz tiem runājis, tad tiem nebūtu grēka, bet nu tiem nav attaisnošanās par savu grēku. Kas Mani ienīst, tas ienīst arī Manu Tēvu. Kad Es tos darbus viņu priekšā nebūtu darījis, ko cits neviens nav darījis, tad tiem nebūtu grēka. Bet tagad tie tos ir redzējuši un ir ienīdējuši gan Mani, gan Manu Tēvu. Bet lai vārds piepildās, kas rakstīts viņu bauslībā: tie Mani velti ienīdējuši. Bet kad Iepriecinātājs nāks, ko Es jums sūtīšu no Tā Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tā Tēva, Tas liecību dos par Mani. Un jūs arī liecību dosiet, jo jūs esat pie Manis no iesākuma. To Es jums esmu sacījis, lai jūs neņemat apgrēcību. Tie jūs izslēgs no draudzes; un nāk laiks, ka tas, kas jūs nokaus, domās, ar to Dievam kalpojis. Un to tie darīs, tāpēc ka tie nav atzinuši nedz Manu Tēvu nedz Mani. Bet to Es jums esmu sacījis tāpēc, lai, kad tas laiks būs nācis, jūs pieminat, ka Es jums to esmu sacījis. Bet to Es no iesākuma jums neesmu sacījis, tāpēc ka Es biju pie jums. Bet nu Es noeju pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens no jums Mani nejautā: kurp Tu ej? Bet kad Es to uz jums esmu runājis, tad jūsu sirds ir palikusi pilna noskumšanas. Bet Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es noeju; jo, kad Es nenoeju, tad Iepriecinātājs nenāks pie jums; bet kad Es noiešu, tad Es To pie jums sūtīšu. Un kad Tas būs nācis, Tas pārliecinās pasauli par grēku, par taisnību un par sodu; Par grēku, ka tie netic uz Mani; Par taisnību, ka Es eju pie Tā Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsiet; Par sodu, ka šīs pasaules kungs ir notiesāts. Man vēl daudz jums jāsaka, bet tagad jūs to nevarat panest. Bet kad Viņš, Tas Patiesības Gars, nāks, Tas jūs vadīs uz visu patiesību; jo Viņš no Sevis paša nerunās, bet ko Tas dzirdēs, to Tas runās un nākošās lietas jums pasludinās. Tas Mani pagodinās, jo no Manis Viņš ņems un jums to pasludinās. Viss, kas Tam Tēvam ir, tas ir Mans, tāpēc Es esmu sacījis: Viņš ņems no Manis un jums pasludinās. Par mazu brīdi, tad jūs Mani vairs neredzēsiet, un atkal par mazu brīdi, tad jūs Mani redzēsiet, - jo Es eju pie Tā Tēva. ” Tad kādi no Viņa mācekļiem sacīja savā starpā: “Kas tas ir, ko Viņš saka: par mazu brīdi, tad jūs Mani neredzēsiet, un atkal par mazu brīdi, tad jūs Mani redzēsiet; ” un: “ Es eju pie Tā Tēva? ” Un tie sacīja: “Kas tas ir, ko Viņš saka: par mazu brīdi? Mēs nezinām, ko Viņš saka!” Tad Jēzus nomanīja, ka tie Tam gribēja jautāt, un uz tiem sacīja: “ Par to jūs apjautājaties savā starpā, ka Es esmu sacījis: par mazu brīdi jūs Mani neredzēsiet, un atkal par mazu brīdi jūs Mani redzēsiet? Patiesi, patiesi, Es jums saku: jūs raudāsiet un vaidēsiet, un pasaule priecāsies; bet jūs noskumsiet; - tomēr jūsu noskumšana paliks par prieku. Kad sieva dzemdē, tad tā noskumusi, jo viņas stunda nākusi; bet kad tai bērns dzimis, tad viņa sāpes vairs nepiemin līksmības dēļ, ka cilvēks dzimis pasaulē. Tā arī jūs tagad esat noskumuši, bet Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds līksmosies, un jūsu prieku neviens no jums neatņems. Un tanī dienā jūs Man nenieka nejautāsiet. Patiesi, patiesi, Es jums saku: ko vien jūs Tam Tēvam lūgsiet Manā Vārdā, to Viņš jums dos. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs ņemsiet, lai jūsu līksmība ir pilnīga. To Es uz jums esmu runājis caur līdzībām, bet laiks nāk, kad Es ar jums vairs nerunāšu caur līdzībām, bet jums skaidri pasludināšu par To Tēvu. Tajā dienā jūs lūgsiet Manā Vārdā; un Es jums nesaku, ka Es To Tēvu lūgšu jūsu dēļ. Jo pats Tas Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani mīlējuši un ticējuši, ka Es esmu izgājis no Tā Tēva. Es esmu izgājis no Tā Tēva un nācis šinī pasaulē; atkal Es atstāju šo pasauli un eju pie Tā Tēva. ” Tad Viņa mācekļi uz To sacīja: “Redzi, tagad Tu runā skaidri un nesaki nekādu līdzību. Tagad mēs zinām, ka Tu visu zini, un nevienam nevajag Tevi jautāt; tāpēc mēs ticam, ka Tu esi izgājis no Dieva.” Tad Jēzus tiem atbildēja: “ Tagad jūs ticat? Redzi, laiks nāk un jau ir nācis, ka jūs izklīdīsiet, ikviens uz savu vietu, un Mani pametīsiet vienu pašu. Un Es neesmu viens, jo Tas Tēvs ir ar Mani. To Es uz jums esmu runājis, lai jums miers būtu iekš Manis. Pasaulē jums būs bēdas; bet turat drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis. ” To Jēzus runāja un pacēla Savas acis uz debesīm un sacīja: “ Tēvs, tā stunda ir nākusi; pagodini Savu Dēlu, lai arī Tavs Dēls Tevi pagodina. Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem tiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgu dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi Tevi atzīst, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. Es Tevi esmu pagodinājis virs zemes, Es esmu padarījis to darbu, ko Tu Man esi devis, lai Es to daru. Un tagad pagodini Mani, Tu Tēvs, pie Sevis paša ar to godību, kas Man bija pie Tevis, pirms nekā pasaule bija. Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tie bija Tavi, un Tu Man tos esi devis, un tie Tavus vārdus ir turējuši. Un tagad tie ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis. Jo vārdus, ko Tu Man esi devis, Es tiem esmu devis; un tie tos ir pieņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu izgājis no Tevis, un ir ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Es lūdzu par tiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo tie ir Tavi. Viss, kas Man pieder, tas Tev pieder; un kas Tev pieder, tas Man pieder; un Es esmu pagodināts iekš tiem. Un Es vairs neesmu pasaulē, bet šie ir pasaulē; un Es nāku pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi iekš Tava Vārda tos, ko Tu Man esi devis, lai tie ir viens, itin kā Mēs. Kad Es biju pie tiem pasaulē, Es tos uzturēju Tavā Vārdā. Es esmu pasargājis tos, ko Tu Man esi devis, un neviens no tiem nav pazudis, kā tik pazušanas dēls, ka raksts taptu piepildīts. Bet tagad Es nāku pie Tevis un to runāju iekš pasaules, lai Mans prieks ir pilnīgs iekš tiem. Es tiem Tavus vārdus esmu devis, un pasaule tos ir ienīdējusi, tāpēc ka tie nav no pasaules, itin kā Es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, ka Tu tos atņemtu no pasaules, bet ka Tu tos pasargātu no ļaunā. Tie nav no pasaules, tā kā Es neesmu no pasaules. Svētī tos iekš Tavas patiesības, Tavi vārdi ir patiesība. Itin kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, tā Es arīdzan tos esmu sūtījis pasaulē. Un Es pats svētījos par viņiem, ka arī viņi būtu svētīti iekš patiesības. Bet Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem uz Mani ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu Tēvs iekš Manis un Es iekš Tevis, lai arī tie ir viens iekš Mums, lai pasaule tic, ka Tu Mani esi sūtījis. Un Es to godību, ko Tu Man esi devis, tiem esmu devis, lai tie ir viens, itin kā Mēs esam viens, Es iekš tiem un Tu iekš Manis, ka tie ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un tos mīlējis, itin kā Tu Mani esi mīlējis. Tēvs, Es gribu, ka, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai tie redz Manu godību, ko Tu Man esi devis, jo Tu Mani esi mīlējis pirms pasaules iesākuma. Taisnais Tēvs, pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Un Es tiem Tavu Vārdu esmu darījis zināmu un darīšu zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, ir iekš tiem, un Es iekš tiem. ” To sacījis Jēzus izgāja ar Saviem mācekļiem pār Kidronas upi; tur bija dārzs, kurā Viņš un Viņa mācekļi iegāja. Bet arī Jūdas, kas Viņu nodeva, zināja to vietu; jo Jēzus dažu reiz tur bija sapulcējies ar Saviem mācekļiem. Tad Jūdas, karavīru pulku ņēmis pie sevis un sulaiņus no augstiem priesteriem un farizejiem, tur nonāk ar lāpām, eļļas svecēm un kara ieročiem. Jēzus nu visu zinādams, kas Viņam notikšot, gāja tiem pretim un uz tiem saka: “ Ko jūs meklējat? ” Tie Viņam atbildēja: “Jēzu no Nacaretes.” Jēzus uz tiem saka: “ Es tas esmu. ” Un pie tiem stāvēja arī Jūdas, kas Viņu nodeva. Kad nu Jēzus uz tiem sacīja: “ Es tas esmu; ” tad tie atkāpās atpakaļ un krita pie zemes. Tad Viņš tiem atkal vaicāja: “ Ko jūs meklējat? ” Un tie sacīja: “Jēzu no Nacaretes.” Jēzus atbildēja: “ Es jums esmu sacījis, ka Es tas esmu; ja tad jūs Mani meklējat, tad lieciet šos mierā. ” Ka vārds taptu piepildīts, ko Viņš bija sacījis: “ Es nevienu neesmu pazaudējis no tiem, ko Tu Man esi devis. ” Bet Sīmanis Pēteris, kam zobens bija, to izvilcis cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta labo ausi, un kalpa vārds bija Malhus. Tad Jēzus uz Pēteri sacīja: “ Bāz savu zobenu makstīs; vai Man nebūs to biķeri dzert, ko Mans Tēvs Man ir devis? ” Tad tas pulks un virsnieks un Jūdu sulaiņi Jēzu saņēma un sēja, Un Viņu veda papriekš pie Annas, tas bija sievas tēvs Kajafam, kas bija tā gada augstais priesteris. Bet Kajafas bija tas, kas Jūdiem padomu bija devis, labi esot, ka viens cilvēks mirtu par tautu. Un Sīmanis Pēteris un vēl otrs māceklis Jēzum gāja pakaļ, un šis māceklis augstam priesterim bija pazīstams un iegāja līdz ar Jēzu augstā priestera pilī. Bet Pēteris stāvēja ārā pie durvīm. Tad otrs māceklis, kas augstam priesterim bija pazīstams, izgāja un runāja ar durvju sargātāju un ieveda Pēteri iekšā. Tad kalpone, kas bija durvju sargātāja, saka uz Pēteri: “Vai tu arīdzan neesi viens no šī Cilvēka mācekļiem?” Tas saka: “Es neesmu.” Un kalpi un sulaiņi stāvēja un uguni bija sakūruši no oglēm, jo bija auksts, un tie sildījās. Bet arī Pēteris pie tiem stāvēja un sildījās. Tad augstais priesteris Jēzum vaicāja par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību. Jēzus tam atbildēja: “ Es droši un skaidri esmu runājis uz pasauli, Es vienmēr esmu mācījis sinagogā un Dieva namā, kur visi Jūdi saiet, un neko neesmu runājis kaktā. Ko tu Man jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis; redzi, tie zina, ko Es esmu sacījis. ” Bet Jēzum to runājot viens no sulaiņiem, kas klāt stāvēja, Viņam sita vaigā un sacīja: “Vai Tu tā atbildi augstam priesterim?” Jēzus tam atbildēja: “ Kad Es esmu nepareizi runājis, tad pierādi, ka tas ir nepareizi; bet kad esmu pareizi runājis, kam tad tu Mani siti? ” Tad Annas Viņu sūtīja saistītu pie Kajafas, augstā priestera. Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. Tad tie uz viņu sacīja: “Vai tu arīdzan neesi viens no Viņa mācekļiem?” Tas liedzās un sacīja: “Es neesmu.” Tad viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris labo ausi bija nocirtis, saka: “Vai es tevi neredzēju dārzā pie Viņa?” Tad Pēteris atkal liedzās; un tūdaļ gailis dziedāja. Tad tie Jēzu veda no Kajafas uz tiesas namu, un vēl bija agrs (rīts). Un paši neiegāja tiesas namā, ka netaptu nešķīsti, bet ka varētu ēst Pashā jēru. Tad Pilāts pie tiem izgāja ārā un sacīja: “Ko jūs sūdzat par šo Cilvēku?” Tie atbildēja un uz viņu sacīja: “Ja Šis nebūtu ļauna darītājs, tad mēs To tev nebūtu nodevuši.” Tad Pilāts uz tiem sacīja: “Tad ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc savas bauslības.” Tad Jūdi uz viņu sacīja: “Mums nav brīv nevienu nonāvēt.” Ka Jēzus vārds taptu piepildīts, ko Viņš sacīja norādīdams, ar kādu nāvi Viņam būs mirt. Tad Pilāts atkal iegāja tiesas namā un Jēzu aicināja un uz To sacīja: “Vai Tu esi Jūdu Ķēniņš?” Jēzus tam atbildēja: “ Vai tu to runā pats no sevis? Jeb vai citi tev to par Mani sacījuši? ” Pilāts atbildēja: “Vai es esmu Jūds? Tava tauta un augstie priesteri Tevi man nodevuši; ko Tu esi darījis?” Jēzus atbildēja: “ Mana valstība nav no šīs pasaules; ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, tad Mani kalpi par to kautos, ka Es Jūdiem netaptu nodots. Bet nu Mana valstība nav no tejienes.” Tad Pilāts uz Viņu sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “ Tu to saki, Es esmu Ķēniņš. Es tāpēc esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, ka Man būs patiesību apliecināt. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi. ” Pilāts uz Viņu saka: “Kas ir patiesība?” Un to sacījis viņš atkal izgāja ārā pie Jūdiem un uz tiem saka: “Es pie Tā nekādas vainas neatrodu. Bet jums ir ieradums, ka es jums vienu atlaižu uz Pashā. Vai jūs nu gribat, lai es jums atlaižu Jūdu Ķēniņu?” Tad visi atkal brēca sacīdami: “Ne to, bet Barabu.” Bet Baraba bija slepkava. Tad Pilāts ņēma Jēzu un šaustīja Viņu. Un karavīri nopina ērkšķu kroni un to uzlika uz Viņa galvu un Tam apvilka purpura mēteli, Un sacīja: “Esi sveicināts, Tu Jūdu Ķēniņ!” un Viņam sita vaigā. Tad Pilāts atkal izgāja ārā un uz tiem saka: “Redziet, es jums To vedu ārā, lai jūs zināt, ka es nekādas vainas pie Tā neatrodu.” Tad Jēzus izgāja ārā, ērkšķu kroni un purpura drēbi nesdams, un Pilāts uz tiem saka: “Redziet, kāds Cilvēks!” Kad nu augstie priesteri un sulaiņi Viņu redzēja, tad tie brēca un sacīja: “Sit Viņu krustā!” Pilāts uz tiem saka: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet Viņu krustā; jo es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.” Tad Jūdi viņam atbildēja: “Mums ir bauslība, un pēc mūsu bauslības Viņam būs mirt; jo Viņš pats Sevi par Dieva Dēlu darījis.” Kad nu Pilāts šo vārdu dzirdēja, tad viņš vēl vairāk bijās, Un atkal iegāja tiesas namā un saka uz Jēzu: “No kurienes Tu esi?” Un Jēzus viņam nekā neatbildēja. Tad Pilāts uz Viņu saka: “Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara, Tevi krustā sist un vara, Tevi palaist?” Jēzus atbildēja: “ Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes. Tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielākais grēks. ” No tā brīža Pilāts meklēja viņu palaist. Bet Jūdi brēca un sacīja: “Ja tu Šo laidīsi vaļā, tad tu neesi ķeizara draugs. Jo kas pats ceļas par ķēniņu, tas ķeizaram pretinieks.” Kad nu Pilāts šo vārdu dzirdēja, tad viņš Jēzu izveda ārā un nosēdās uz soģa krēslu tai vietā, ko sauc par akmeņu bruģi, ebrejiski gabbatu. Bet tā bija sataisāmā diena uz Pashā, ap sesto stundu. Un viņš uz Jūdiem saka: “Redziet, jūsu Ķēniņš!” Bet tie brēca: “Nost! nost! sit To krustā.” Pilāts uz tiem saka: “Vai man jūsu Ķēniņu būs sist krustā?” Tie augstie priesteri atbildēja: “Mums nav ķēniņa, tik vien ķeizars.” Tad viņš tiem To nodeva, ka To sistu krustā; un tie Jēzu ņēma un To aizveda. Un Viņš izgāja un nesa Savu krustu uz to vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu. Tur tie Viņu sita krustā un līdz ar Viņu divus citus vienā un otrā pusē un Jēzu vidū. Un Pilāts rakstīja virsrakstu un to lika krusta galā, un tur bija rakstīts: JĒZUS NO NACARETES, JŪDU ĶĒNIŅŠ. Šo virsrakstu daudz Jūdu lasīja, jo vieta, kur Jēzus tapa krustā sists bija tuvu pie pilsētas. Un tas bija rakstīts ebrejiski, grieķiski un latīniski. Tad Jūdu augstie priesteri uz Pilātu sacīja: “Neraksti: Jūdu Ķēniņš, bet ka Viņš sacījis: Es esmu Jūdu Ķēniņš.” Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.” Kad nu karavīri Jēzu bija krustā situši, tad tie ņēma Viņa drēbes un lika četrās daļās, ikvienam karavīram vienu daļu, un arī svārkus. Bet svārki bija nešūti, no augšienes caur caurim austi. Tad tie savā starpā sacīja: “Tos nedalīsim, bet metīsim kauliņus par tiem, kam tie piederēs;” - ka raksti taptu piepildīti, kas saka: “Tie Manas drēbes ir izdalījuši savā starpā un kauliņus metuši par Maniem svārkiem.” Un to tie karavīri darīja. Bet tur pie krusta stāvēja Jēzus māte un Viņa mātes māsa, Marija, Kleopas sieva, un Marija Magdalēna. Kad nu Jēzus Savu māti redzēja un mācekli, ko Viņš mīlēja, klāt stāvam, tad Viņš saka uz Savu māti: “ Sieva, redzi, tavs dēls! ” Pēc tam Viņš saka uz to mācekli: “ Redzi, tava māte! ” Un tai pašā stundā tas māceklis to ņēma pie sevis! Pēc tam Jēzus zinādams, ka jau viss bija pabeigts, lai raksti taptu piepildīti, saka: “ Man slāpst. ” Bet tur stāvēja trauks, pilns etiķa. Un tie sūkli pildīja ar etiķi un to uzdūra īzapa stiebram un Viņam sniedza pie mutes. Kad nu Jēzus etiķi bija ņēmis, tad Viņš sacīja: “ Tas ir piepildīts. ” Un, galvu nokāris, Viņš izlaida garu. Tad Jūdi, lai svētā dienā miesas nepaliktu pie krusta, tāpēc ka tā bija sataisāma diena (jo pati svētku diena bija īpaši liela) Pilātu lūdza, ka viņu lieli taptu salauzīti un tie taptu noņemti. Tad karavīri nāca un pirmajam salauza lielus un otram, kas līdz ar To bija krustā sists. Bet kad tie nāca pie Jēzus un redzēja, ka Viņš jau bija nomiris, tad tie Viņam lielus nelauza. Bet viens no karavīriem Viņam sānos iedūra ar šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. Un kas to redzējis, tas to apliecinājis, un viņa liecība ir patiesīga, un viņš zina, ka viņš runā taisnību, lai arī jūs ticat. Jo tas noticis, ka raksts taptu piepildīts: Nevienu no Viņa kauliem nebūs salauzt. Un atkal cits raksts saka: tie redzēs To, iekš kā tie dūruši. Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet slepeni, no tiem Jūdiem bīdamies, lūdza Pilātu, ka viņš Jēzus miesas varētu noņemt, un Pilāts to ļāva; un tas nāca un noņēma Jēzus miesas. Bet arī Nikodēms nāca, kas citu reiz naktī bija nācis pie Jēzus, un atnesa dārgas svaidāmas zāles, mirres un alvejas sajauktas kādas simts mārciņas. Tad tie Jēzus miesas ņēma, un tās ar zālēm ietina linu autos, kā Jūdi mēdz glabāt. Un tajā vietā, kur Viņš bija krustā sists, bija dārzs un dārzā jauns kaps, kur vēl neviens nebija ielikts. Tur tie Jēzu ielika Jūdu sataisāmas dienas dēļ, jo tas kaps bija tuvu klāt. Pirmā nedēļas dienā rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu. Tad tā tek un nāk pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un uz tiem saka: “Tie To Kungu ir izņēmuši no kapa, un mēs nezinām, kur tie Viņu nolikuši.” Tad Pēteris un otrs māceklis izgāja un nāca pie kapa. Un tie divi tecēja kopā, un otrs tecēja priekšā, čaklāki nekā Pēteris, un nāca papriekš pie kapa. Un pieliekdamies viņš redzēja linu autus tur noliktus, tomēr negāja iekšā. Tad arī Sīmanis Pēteris, tam pakaļ iedams, nāk un ieiet kapā un redz linu autus tur noliktus. Un sviedru auts, kas ap Viņa galvu bija, nebija likts pie linu autiem, bet savrup citā malā satīts. Tad arī otrs māceklis gāja iekšā, kas papriekš bija nācis pie kapa, un redzēja un ticēja. Jo tie vēl nezināja rakstus, ka Viņam bija augšāmcelties no miroņiem. Tad mācekļi atkal aizgāja. Un Marija stāvēja ārā kapa priekšā raudādama. Kad nu viņa raudāja, tad viņa paliecās pie kapa Un redz divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, vienu galvgalā, otru kājgalā, kur Jēzus miesas bija gulējušas. Un tie uz viņu saka: “Sieva, ko tu raudi?” tā uz tiem saka: “Tie manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur tie Viņu likuši.” Un to sacījusi viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, un nezināja, to esam Jēzu. Jēzus uz to saka: “ Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē? ” Viņa domādama, ka Viņš dārznieks, uz To saka: “Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad saki man, kur tu Viņu noliki, ka es Viņu varu dabūt.” Jēzus uz to saka: “ Marija! ” tā apgriezusies uz Viņu saka: “Rabbuni!” (Tas ir: Mācītājs.) Jēzus uz to saka: “ Neaizskar Mani; jo Es vēl neesmu uzbraucis pie Sava Tēva, bet noej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es uzbraucu pie Sava Tēva un pie jūsu Tēva, pie Sava Dieva un pie jūsu Dieva. ” Marija Magdalēna nāk un pasludina mācekļiem, ka viņa To Kungu redzējusi, un ko Tas viņai sacījis. Šai pirmā nedēļas dienā, kad vakars bija meties, kad mācekļi aiz aizslēgtām durvīm bija sapulcējušies, bīdamies no Jūdiem, tad Jēzus nāca un iestājās viņu vidū un uz tiem saka: “ Miers ar jums! ” Un to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un Savus sānus; tad mācekļi tapa līksmi, To Kungu redzēdami. Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: “ Miers ar jums! Kā Mani Tas Tēvs ir sūtījis, tā arī Es jūs sūtu. ” Un to teicis, Viņš pūta uz tiem un saka: “ Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie piedoti, un kam jūs grēkus paturēsiet, tiem tie paturēti. ” Bet Toms, viens no tiem divpadsmit, dvīnis saukts, nebija pie tiem, kad Jēzus nāca. Tad tie citi mācekļi uz to sacīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Un viņš uz tiem sacīja: “Ja es neredzu tās naglu zīmes Viņa rokās un nelieku savu pirkstu tanīs naglu zīmēs un nelieku savu roku Viņa sānos, tad es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām Viņa mācekļi atkal tur bija iekšā un Toms pie viņiem. Jēzus nāk, kad durvis bija aizslēgtas, un iestājās vidū starp tiem un sacīja: “ Miers ar jums. ” Pēc tam Viņš saka uz Tomu: “ Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs. ” Toms atbildēja un uz Viņu sacīja: “Mans Kungs un mans Dievs.” Jēzus uz to saka: “ Tāpēc ka tu Mani esi redzējis, Tom, tu tici. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic. ” Arī vēl daudz citas zīmes Jēzus darījis Savu mācekļu priekšā, kas nav rakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticat, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kad jūs ticat, dzīvība ir iekš Viņa Vārda. Pēc tam Jēzus mācekļiem atkal parādījās pie Tiberijas jūras, un Viņš tā parādījās. Tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, dvīnis saukts, un Natanaēls no Kānas iekš Galilejas un Cebedeja dēli un divi citi no Viņa mācekļiem. Sīmanis Pēteris uz tiem saka: “Es iešu zvejot.” Tad tie uz viņu saka: “Mēs arī iesim tev līdz!” Tad tie izgāja un tūdaļ iekāpa laivā un nekā nedabūja tajā naktī. Bet kad gaisma jau bija aususi, Jēzus stāvēja malā, un mācekļi nezināja, to esam Jēzu. Tad Jēzus uz tiem saka: “ Bērni, vai jums nav ko ēst? ” Tie Viņam atbildēja: “Nav nekā!” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Metiet tīklu pa laivas labo pusi, tad jūs atradīsiet. ” Tad tie izmeta tīklu un vairs nespēja to vilkt daudzo zivju dēļ. Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, uz Pēteri saka: “Tas ir Tas Kungs!” Tad Pēteris dzirdēdams, ka Tas esot Tas Kungs, virsdrēbes apvilka (jo viņš bija noģērbies) un iemetās jūrā. Bet citi mācekļi nāca ar laivu, jo tie nebija tālu no malas, bet pie divsimt olekšu nost, un vilka tīklu ar zivīm. Kad tie nu izkāpa pie malas, tad tie redzēja ogles liktas un zivis uz tām un maizi. Jēzus uz tiem saka: “ Atnesiet šurp no tām zivīm, ko jūs tagad esat dabūjuši. ” Sīmanis Pēteris iekāpa un to tīklu izvilka malā pilnu ar lielām zivīm, pusotru simts un trīs. Un jebšu to tik daudz bija, tomēr tīkls nesaplīsa. Jēzus uz tiem saka: “ Nāciet un turiet azaidu. ” Bet neviens no mācekļiem nedrīkstēja Viņam jautāt, kas Tu esi? Jo tie gan zināja, ka Viņš bija Tas Kungs. Tad Jēzus nāk un maizi ņem un tiem to dod, tā arī no zivīm. Šī nu trešā reize, ka Jēzus Saviem mācekļiem parādījies pēc Savas augšāmcelšanās no miroņiem. Kad tie nu azaidu bija noturējuši, tad Jēzus uz Sīmani Pēteri saka: “ Sīmani, Jonas dēls, vai tu Mani vairāk mīli nekā šie? ” Tas uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Viņš uz to saka: “ Gani Manus jērus! ” Atkal otru reiz Viņš uz to saka: “ Sīmani, Jonas dēls, vai tu Mani mīli? ” Tas uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Viņš uz to saka: “ Gani Manas avis! ” Trešo reiz Viņš uz to saka: “ Sīmani, Jonas dēls, vai tu Mani mīli? ” Pēteris noskuma, ka Viņš trešo lāgu uz to sacīja: “Vai tu Mani mīli?” Un sacīja uz Viņu: “Kungs Tu visas lietas zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Jēzus uz to saka: “ Gani Manas avis! Patiesi, patiesi, Es tev saku: tu, jaunāks būdams, pats esi jozies un esi gājis, kur gribēdams; bet, vecs tapis, tu savas rokas izstiepsi, un cits tevi jozīs un tevi vedīs, kur tu negribi. ” Bet to Viņš sacīja, gribēdams rādīt, ar kādu nāvi tam bija Dievu godāt. Un to runājis Viņš uz to saka: “ Nāc Man pakaļ! ” Un Pēteris apgriezies redz mācekli, ko Jēzus mīlēja, pakaļ nākam, kas arī pie tā vakariņa pie Viņa krūtīm bija gulējis un sacījis: Kungs, kurš ir tas, kas Tevi nodos? Kad Pēteris to redzēja, tad viņš saka uz Jēzu: “Kungs, kas tad būs ar šo?” Jēzus uz to saka: “ Ja Es gribu, ka šis paliek, kamēr Es nāku, kas tev par to? Nāc tu Man pakaļ! ” Tad šī valoda cēlās starp brāļiem: “Šis māceklis nemirs.” Bet Jēzus viņam nebija sacījis, ka viņš nemirs, bet: “ Ja Es gribu, ka viņš paliek, kamēr Es nāku, kas tev par to? ” Šis ir tas māceklis, kas liecību dod par šīm lietām un tās ir sarakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība uzticama. (Un vēl daudz citas lietas Jēzus ir darījis, un ja visas tās pēc kārtas uzrakstītu, tad man šķiet, ka arī visa pasaule tās sarakstītās grāmatas nevarētu saņemt. Āmen.) Tos pirmos stāstus es gan esmu stāstījis par visu, mans Teofil, ko Jēzus ir iesācis darīt un mācīt, Līdz dienai, kad Viņš tapa uzņemts un apustuļiem, ko Viņš izredzējis, pavēles bija devis caur Svēto Garu. Tiem Viņš arīdzan pēc Savas ciešanas caur daudz skaidrām zīmēm Pats dzīvs bija parādījies, no tiem četrdesmit dienas redzēts un uz tiem runādams par Dieva valstības lietām. Un kad Viņš tos bija sapulcinājis, tad Viņš tiem pavēlēja: “ Neatstāties no Jeruzālemes, bet gaidīt uz Tā Tēva apsolīšanu, ko jūs no Manis esat dzirdējuši (tā Viņš sacīja); Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tapsiet kristīti ar Svēto Garu ne ilgi pēc šīm dienām. ” Tad nu tie, kas bija kopā nākuši, Viņam vaicāja sacīdami: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēla valstību?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “ Jums nepieklājās zināt laikus jeb sezonas, ko Tas Tēvs Savā paša varā nolicis. Bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars pār jums būs nācis, un būsiet Mani liecinieki tā Jeruzālemē, kā arī visā Jūdu zemē un Samarijā un līdz pat pasaules galam. ” Un to sacījis, Viņš tiem redzot tapa uzcelts, un viens padebesis To uzņēma no viņu acīm. Un kad tie skatījās uz debesīm, Viņam uzkāpjot, redzi, tad divi vīri pie tiem stāvēja baltās drēbēs, Un sacīja: “Jūs Galileju vīri, ko jūs stāvat skatīdamies uz debesīm! Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz debesīm, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs uzkāpjam.” Tad tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no kalna, kas top saukts Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes vienu sabata gājumu. Un tur nonākuši tie uzkāpa augšistabā; tur bija sapulcēti Pēteris un Jēkabs, un Jānis un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Zelotes un Jūda, Jēkaba brālis. Šie visi vienprātīgi pastāvēja iekš lūgšanas un pielūgšanas līdz ar sievām un ar Mariju Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem. Un tanīs dienās Pēteris cēlās starp mācekļiem un sacīja, (un tur bija kopā līdz simts divdesmit dvēselēm): “Vīri, brāļi, rakstiem bija tapt piepildītiem, ko Svētais Gars ir papriekš sacījis caur Dāvida muti par Jūdasu, kas bija ceļa vadonis tiem, kas Jēzu saņēma. Jo tas bija pieskaitīts pie mums un līdz ar mums dabūjis šo pašu kalpošanas amatu. Tad nu šis tīrumu ir mantojis no tās netaisnās algas, un uz vaigu nokritis, tas vidū uz pusēm sprādzis un visas viņa iekšas ir izgāzušās. Un tas visiem, kas Jeruzālemē dzīvo, ir tapis zināms, kā arī tīrums viņu valodā ir nosaukts: Hakeldama, tas ir asins tīrums. Jo Dāvida dziesmu grāmatā ir rakstīts: viņu māja lai paliek par postažu, un lai neviens tur nedzīvo, un lai cits dabū viņa uzrauga amatu. Tāpēc nu pieklājās, ka no vīriem, kas ar mums kopā bijuši pa visu to laiku, kad Tas Kungs Jēzus pie mums ir iegājis un izgājis, Iesākot no Jāņa kristības līdz dienai, kad Viņš no mums ir uzņemts debesīs, ka viens no šiem top par Viņa augšāmcelšanās liecinieku līdz ar mums.” Un tie stādīja divus priekšā, Jāzepu, kas top saukts Barsaba, ar pavārdu Justs, un Mattīsu. Un Dievu pielūguši tie sacīja: “Kungs, Tu visu siržu manītājs, rādi no šiem diviem vienu, ko Tu izredzējis, Kas var dalību dabūt pie šās kalpošanas un pie šī apustuļu amata, no kā Jūdas ir atstājies, noiedams savā vietā.” Un tie meslojās, un mesli krita uz Mattīsu, un tas tiem vienpadsmit tapa pieskaitīts. Un kad vasarsvētku diena atnāca, tad visi vienprātīgi bija kopā. Un tur piepeši no debess rūkšana notika, tā kā no varena vēja pūšanas, un piepildīja visu to namu, kur tie sēdēja. Un dalītas mēles tiem parādījās tā kā uguns un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visi tapa piepildīti ar Svēto Garu un iesāka runāt ar citām mēlēm, kā tiem Tas Gars deva izrunāt. Bet tur bija Jūdu ļaudis, kas Jeruzālemē dzīvoja, dievbijīgi vīri no visādām tautām apakš debess. Kad nu šī balss notika, tad tas pulks nāca kopā un iztrūcinājās; jo ikviens tos dzirdēja savā valodā runājam. Un tie visi sabijušies brīnījās, un cits uz citu sacīja: “Redzi, vai šie visi, kas runā, nav Galileji? Kā tad mēs tos dzirdam ikviens savā valodā, kurā mēs dzimuši? Partieši un Mēdieši un Elamieši, un kas dzīvojam iekš Mezopotamijas, Jūdejas un Kapadoķijas, Pontus un Āzijas, Friģijas un Pamfilijas, Ēģiptes un Libijas robežās pret Kireni, un piedzīvotāji no Romas, Jūdi un Jūdu ticības biedri, Krēti un Arābi, - mēs dzirdam, tos ar mūsu pašu mēlēm Dieva lielos darbus runājam.” Un visi sabijušies nezināja, ko darīt, un cits uz citu sacīja: “Kas tas būs?” Bet citi mēdīdami sacīja: “Tie salda vīna pilni.” Bet Pēteris nostājies ar tiem vienpadsmit, pacēla savu balsi un uz tiem runāja: “Jūs Jūdu vīri, un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un saņemat manus vārdus savās ausīs. Jo šie nav piedzēruši, kā jums šķiet; jo šī ir dienas trešā stunda. Bet tas ir, ko pravietis Joēls sacījis: Un Dievs saka: “Notiks pēdējās dienās, ka Es izliešu no Sava Gara uz visu miesu; un jūsu dēli un jūsu meitas sludinās nākamas lietas, un jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas, un jūsu vecaji sapņos sapņus. Un arī uz Saviem kalpiem un uz Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie sludinās praviešu mācību. Un Es došu brīnumus augšā pie debess un zīmes apakšā virs zemes, asinis un uguni un dūmu tvaiku. Saule taps pārvērsta par tumsu, un mēnesis par asinīm, pirms nekā nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Un notiks, ka ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts.” Jūs Israēla vīri, klausiet šos vārdus: Jēzu no Nacaretes, vīru no Dieva skaidri ierādītu jūsu starpā caur spēcīgiem darbiem un brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur Viņu jūsu starpā, kā jūs paši to zināt, Šo, pēc Dieva nolemta padoma un priekšzināšanas nodotu, jūs esat ņēmuši, caur netaisnu rokām pie krusta piekaluši un nokāvuši - To Dievs ir uzmodinājis, nāves sāpes atraisīdams, jo nevarēja būt, ka Viņš no tās taptu turēts. Jo Dāvids par Viņu saka: es To Kungu vienmēr esmu turējis priekš acīm; jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubos. Tāpēc mana sirds priecājās un mana mēle līksmojās un arī mana miesa dusēs uz cerību. Jo Tu manu dvēseli nepametīsi kapā, nedz Savam Svētam liksi redzēt satrūdēšanu. Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus; Tu mani piepildīsi ar līksmību Tava vaiga priekšā. Vīri, brāļi, lai ar drošību uz jums runājam par vectēvu Dāvidu: tas ir nomiris un aprakts, un viņa kaps pie mums ir līdz šai dienai. Tad nu viņš pravietis būdams un zinādams, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis, ka tas Kristu gribot celt no viņa gurnu augļiem pēc miesas un to sēdināt uz viņa krēslu, To tas paredzēdams ir runājis par Kristus augšāmcelšanos, ka Viņa dvēsele nav pamesta kapā nedz Viņa miesa redzējusi satrūdēšanu. Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki. Tad nu caur Dieva labo roku paaugstināts un no Tā Tēva dabūjis Svētā Gara apsolīšanu, Viņš ir izlējis to, ko jūs tagad redzat un dzirdat, Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs; bet viņš saka: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: “Sēdies pie Manas labās rokas, Tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.” Tad nu visam Israēla namam būs tiešām zināt, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.” Un kad tie to dzirdēja, tad sirds tiem pārtrūka, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: “Vīri, brāļi, ko mums būs darīt?” Bet Pēteris uz tiem sacīja: “Atgriežaties no grēkiem un liekaties ikviens kristīties Jēzus Kristus vārdā uz grēku piedošanu, tad jūs dabūsiet Svētā Gara dāvanu. Jo jums šī apsolīšana pieder un jūsu bērniem un visiem, kas ir tālu, cik Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” Un ar daudz citiem vārdiem tas liecību deva un tos pamācīja sacīdams: “Izglābjaties no šās netiklās cilts.” Kas nu viņa vārdu labprāt uzņēma, tie tapa kristīti; un tanī dienā tapa pieliktas kādas trīs tūkstoš dvēseles. Un tie pastāvēja iekš apustuļu mācības un iekš draudzības un iekš maizes laušanas un iekš Dieva lūgšanām. Un visām dvēselēm bailība uzgāja, un daudz brīnumi un zīmes notika caur apustuļiem. Bet visi, kas bija ticīgi, palika kopā un visas lietas tiem bija kopā; Un tie pārdeva visu savu mantu un sagādu, un to izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Un tie ikdienas vienprātīgi turējās kopā Dieva namā, un šurp un turp namos maizi lauza un barību ņēma ar prieku un sirds vientiesību, Dievu teikdami, un bija visiem ļaudīm piemīlīgi; un Tas Kungs pielika ikdienas pie tās draudzes, kas tapa svētīgi. Bet Pēteris un Jānis gāja kopā uz Dieva namu ap lūgšanas stundu, tā ir tā devītā. Un viens vīrs, no mātes miesām tizls būdams, tapa nests; to tie ikdienas nolika priekš Dieva nama durvīm, kas top sauktas Krāšņās, ka tas dāvanas lūgtos no tiem, kas gāja Dieva namā. Šis, redzēdams Pēteri un Jāni, ka tie gribēja ieiet Dieva namā, lūdzās kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni uz to skatījās un sacīja: “Skaties uz mums.” Un tas skatījās uz tiem gaidīdams, ko laba no viņiem dabūt. Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav, bet kas man ir, to es tev dodu: Jēzus Kristus no Nacaretes vārdā: celies un staigā!” Un viņš to satvēra pie labās rokas un to pacēla, un tūdaļ viņa lieli un krimšļi tapa stingri, Un uzlēcis viņš stāvēja un staigāja un gāja ar tiem Dieva namā, staigādams un lēkdams un Dievu teikdams. Un visi ļaudis to redzēja staigājam un slavējam Dievu; Un to arī pazina, ka viņš tas bija, kas dāvanu dēļ pie Dieva nama Krāšņajām durvīm bija sēdējis; un tie brīnījās, iztrūcinādamies par to, kas viņam bija noticis. Kad nu šis tizlais, kas bija vesels tapis, pie Pētera un Jāņa turējās, tad visi ļaudis pārbijušies pie tiem satecēja tai saucamā Salamana priekšnamā. Bet Pēteris, to redzēdams, ļaudīm atbildēja: “Jūs Israēla vīri, ko jūs brīnāties par to, jeb ko jūs lūkojieties uz mums, tā kā mēs caur savu pašu spēku un savu dievbijāšanu to būtu padarījuši, ka šis staigā? Ābrahāma un Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, ir pagodinājis Savu Dēlu Jēzu, ko jūs esat nodevuši un aizlieguši priekš Pilāta, kad tas sprieda, Viņu laist vaļā. Bet jūs To Svēto un Taisno esat aizlieguši un lūguši, ka jums slepkava taptu dots. Bet dzīvības Lielkungu jūs esat nokāvuši, ko Dievs ir uzmodinājis no miroņiem; tam mēs esam liecinieki. Un caur ticību uz Viņa Vārdu, Viņš pie šā, ko jūs redzat un pazīstat, Savu Vārdu ir apstiprinājis, un tā ticība, kas ir caur Viņu, šim devusi pilnīgu veselību jūsu visu priekšā. Un nu brāļi, es zinu, ka nezinādami to esat darījuši, jūs kā arī jūsu virsnieki. Bet ko Dievs caur visu Savu praviešu muti papriekš sludinājis, ka Kristum bija ciest, to Viņš tā ir piepildījis. Tāpēc nožēlojiet grēkus un atgriežaties, ka jūsu grēki top izdeldēti, lai atspirgšanas laiki nāk no Tā Kunga vaiga, Un lai Viņš Jēzu Kristu sūta, kas jums papriekš ir sludināts, Ko debesīm būs uzņemt līdz tam laikam, kad viss būs atjaunots, par ko Dievs jau sen ir runājis caur visu Savu svēto praviešu muti. Jo Mozus uz tēviem ir sacījis: Tas Kungs jūsu Dievs jums cels vienu pravieti no jūsu brāļiem tā kā mani; To jums būs klausīt visās lietās, ko Tas uz jums runās. Un notiks, ka ikkatra dvēsele, kas neklausīs šim Pravietim, taps izdeldēta no ļaudīm. Un visi pravieši no Samuēla sākot, un visi, kas pēc ir runājuši, tie arī šās dienas ir pasludinājuši. Jūs esat praviešu un tās derības bērni, ko Dievs darījis ar mūsu tēviem, sacīdams uz Ābrahāmu: caur tavu sēklu visas ciltis virs zemes taps svētītas. Dievs, Savu bērnu Jēzu uzmodinājis, To papriekš pie jums ir sūtījis, lai Tas jūs svētītu, ka ikviens atgrieztos no sava ļaunuma.” Bet šiem uz ļaudīm runājot piegāja priesteri un Dieva nama virsnieks un saduceji, Apskaitušies, ka viņi ļaudis mācīja un ka pasludināja iekš Jēzus augšāmcelšanos no miroņiem; Un rokas tiem pielika un tos iemeta cietumā līdz rītam; jo vakars jau bija. Bet daudzi, kas to vārdu dzirdēja, ticēja; un tur tapa skaitīti pie piectūkstoš vīriem. Bet notikās otrā dienā, ka viņu virsnieki un vecaji un rakstu mācītāji Jeruzālemē sapulcējās, Un Annas, augstais priesteris, un Kajafas un Jānis un Aleksandrs, un cik no augstā priestera cilts bija; Un viņus savā priekšā noveduši, tie jautāja: “Kurā spēkā jeb kurā vārdā jūs to esat darījuši?” Tad Pēteris, Svēta Gara pilns, uz tiem sacīja: “Jūs ļaužu virsnieki un jūs Israēla vecaji, Ja mēs šodien topam tiesāti laba darba dēļ pie šā neveselā cilvēka, caur ko šis ir dziedināts, Tad jums visiem un visiem Israēla ļaudīm būs zināt, ka šis jūsu priekšā stāv vesels tik vien caur Jēzus Kristus no Nacaretes vārdu, ko jūs esat krustā situši, un ko Dievs no miroņiem uzmodinājis. Šis ir akmens, no jums nama taisītājiem atmests, kas palicis par stūra akmeni. Un pestīšana nav caur citu nevienu, jo arīdzan cits vārds apakš debess cilvēkiem nav dots, caur ko mums būs mūžīgi dzīvot.” Kad tie nu Pētera un Jāņa sirds drošību redzēja un noprata, ka tie bija nemācīti un zemas kārtas cilvēki, tad tie brīnījās, un tos pazina, ka viņi bijuši ar Jēzu. Un kad tie cilvēku, kas bija vesels tapis, redzēja pie viņiem stāvam, tad tiem nebija ko pretim runāt. Un tie lika viņiem iziet no tiesas nama un sarunājās savā starpā, Sacīdami: “Ko lai darām ar šiem cilvēkiem? Jo ka skaidrs brīnums caur tiem noticis, tas ir zināms visiem, kas Jeruzālemē dzīvo, un mēs to nevaram noliegt. Bet lai tas starp ļaudīm tālāk neizpaužas, mēs tiem gribam stipri piekodināt, ka tiem vairs uz nevienu cilvēku nebūs runāt iekš Šā Vārda.” Un viņus aicinājuši, tie viņiem pavēlēja, it nemaz nerunāt, nedz mācīt iekš Jēzus Vārda. Bet Pēteris un Jānis atbildēdami uz tiem sacīja: “Spriežat paši, vai Dieva priekšā ir taisni, jums vairāk klausīt nekā Dievam? Jo mēs nevaram palikt nerunājuši par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Bet tie vēl vairāk viņus apdraudēja un palaida un neatrada, kā tos sodīt, ļaužu dēļ, jo visi Dievu teica par to, kas bija noticis. Jo tas cilvēks bija vairāk nekā četrdesmit gadus vecs, pie kā šī dziedināšanas zīme bija notikusi. Un vaļā atlaisti tie nāca pie savējiem un pasludināja, ko augstie priesteri un vecaji uz tiem bija sacījuši. Un to dzirdējuši, tie vienprātīgi savu balsi pacēla uz Dievu un sacīja: “Kungs, Tu esi Tas Dievs, kas ir darījis debesi un zemi un jūru un visas lietas, kas tur iekšā, Kas caur Sava kalpa Dāvida muti esi sacījis: Kāpēc pagāni trako, un ļaudis domā uz nelietību? Ķēniņi virs zemes ir sacēlušies, un valdnieki sapulcējušies pret To Kungu un pret Viņa Svaidīto. Jo patiesi, tie ir sapulcējušies pret Tavu svēto bērnu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, arī Hērods un Pontius Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm, To darīdami, ko Tava roka un Tavs padoms papriekš ir nolēmis, ka tam bija notikt. Tad nu, Kungs, skaties Tu uz viņu biedināšanu un dodi Saviem kalpiem Tavu vārdu runāt ar visu drošību, Savu roku izstiepdams, ka dziedināšanas notiek un zīmes un brīnumi caur Tava svētā bērna Jēzus Vārdu.” Un pēc lūgšanas tā vieta pakustinājās, kur tie bija sapulcējušies; un tie visi tapa Svētā Gara pilni un runāja Dieva vārdu ar drošību. Un draudze, kas ticēja, bija viena sirds un viena dvēsele, un neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet tās mantas bija visiem kopā. Un ar lielu spēku apustuļi deva liecību par Tā Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija pār tiem visiem. Un viņu starpā arī nebija neviena, kam kas pietrūka, jo kuriem tīrumi vai nami bija, tie tos pārdeva un atnesa to maksu no tā, kas bija pārdots, Un nolika apustuļiem pie kājām, un ikkatram tapa izdalīts, kā kuram vajadzēja. Un Jāzeps, no apustuļiem ar pavārdu saukts Barnaba (tas ir tulkots: iepriecināšanas bērns), viens Levīts, dzimis Kipriets, Kam bija tīrums, pārdeva to un atnesa naudu un nolika pie apustuļu kājām. Un viens vīrs, ar vārdu Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu mantību, Un atrāva ko no tās maksas ar sievas ziņu; un kādu daļu atnesis, to nolika pie apustuļu kājām. Bet Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans tavu sirdi ir piepildījis, Svētam Garam melot un no tā tīruma maksas ko atraut? Vai tas tavs būdams nevarēja tavs palikt? Arī pārdots tas bija tavā vaļā; kāpēc tad tu tādu lietu savā sirdī esi iedomājies? Tu neesi cilvēkiem melojis, bet Dievam.” Un šos vārdus dzirdējis, Ananija krita pie zemes un nomira; un lielas bailes uzgāja visiem, kas to dzirdēja. Un jaunekļi cēlušies to apkopa un iznesa un apraka. Un notikās pēc kādām trim stundām, tad viņa sieva arīdzan iegāja, nezinādama, kas bija noticis. Bet Pēteris tai atbildēja: “Saki man, vai jūs to tīrumu tik dārgi esat pārdevuši?” Un tā sacīja: “Tiešām, tik dārgi.” Un Pēteris uz to sacīja: “Kāpēc tad jūs savā starpā esat norunājuši Tā Kunga Garu kārdināt? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir priekš durvīm un tevi iznesīs.” Un tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira. Un jaunekļi iekšā nākuši to atrada mirušu un to iznesa un apraka pie viņas vīra. Un lielas bailes uzgāja visai draudzei un visiem, kas to dzirdēja. Un caur apustuļu rokām daudz zīmes un brīnumi notika starp ļaudīm, un visi bija vienprātīgi Salamana priekšnamā. Bet no citiem neviens nedrīkstēja viņiem pieķerties, bet ļaudis tos augsti cienīja. Un vēl vairāk tapa pielikti, kas Tam Kungam ticēja, pulks vīru un sievu, Tā ka arī neveselie tapa izvesti uz ielām un gultās un uz nestuvēm likti, lai, Pēterim nākot, jel viņa ēna kādus no tiem apēnotu. Un arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tapa dziedināti. Bet augstais priesteris cēlās un visi, kas pie tā bija (saduceju biedrība), un tapa bardzības pilni, Un pielika apustuļiem rokas un tos iemeta pilsētas cietumā. Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un tos izveda un sacīja: “Ejat, un Dieva namā stāvēdami, runājiet uz ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus.” Bet to dzirdējuši, tie iegāja it agri Dieva namā un mācīja. Bet augstais priesteris un tie, kas līdz ar viņu, nāca un sasauca augsto tiesu un visus Israēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu, tos atvest. Bet sulaiņi tur nogājuši tos neatrada cietumā un atnākuši to pasludināja Sacīdami: “Mēs cietumu gan atradām it cieti aizslēgtu un sargus ārā stāvošus priekš durvīm, bet atvēruši mēs iekšā neatradām neviena.” Kad nu priesteris un Dieva nama virsnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tad tie par to iztrūcinājās, kas tas esot. Un tur viens nāca un tiem pasludināja sacīdams: “Redzi, tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Dieva namā un māca ļaudis.” Tad virsnieks ar sulaiņiem nogāja un tos atveda, bet ne ar varu, (jo tie bijās no ļaudīm, ka ar akmeņiem netaptu nomētāti). Un tos atveduši, tie tos stādīja augstās tiesas priekšā, un augstais priesteris tiem vaicāja Sacīdams: “Vai mēs pavēlēdami jums neesam pavēlējuši, nemācīt iekš šī Vārda? Un redzi, jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat pār mums vest šī Cilvēka asinis.” Bet Pēteris un apustuļi atbildēja un sacīja: “Dievam būs vairāk klausīt nekā cilvēkiem. Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nokāvuši, To piekārdami pie koka. Šo Dievs caur Savu labo roku ir paaugstinājis par Lielkungu un Pestītāju, Israēlim dot atgriešanos un grēku piedošanu. Un mēs esam Viņa liecinieki šinīs lietās, un arī Svētais Gars, ko Dievs tiem devis, kas Viņam paklausa.” Bet kad viņi to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī, un tie viņus meklēja nokaut. Bet viens no augstās tiesas, farizejs, ar vārdu Gamaliēls, bauslības mācītājs, no visiem ļaudīm godā turēts, pacēlās un pavēlēja, tos apustuļus maķenīt izvest, Un sacīja uz viņiem: “Jūs Israēla vīri, apdomājaties labi par šiem cilvēkiem, ko jūs gribat darīt. Jo priekš šīm dienām Teudas cēlās sacīdams, ka viņš kas esot; tam cilvēku pulks pie četrsimt pieķērās. Tas ir nokauts, un visi, kas tam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. Pēc šā cēlās Jūda, tas Galilejs, tai rakstīšanas laikā un novērsa daudz ļaužu sev pakaļ; šis arīdzan ir nomaitāts, un visi, cik viņam paklausīja, izklīdināti. Tādēļ es jums tagad saku: atstājaties no šiem cilvēkiem un liekat tos mierā. Jo ja šis padoms jeb šis darbs ir no cilvēkiem, tad tas iznīks; Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsiet iznīcināt; un ka vēl jūs netopat atrasti karotāji pret Dievu.” Un viņi tam paklausīja un apustuļus iesauca, tos šaustīja un tiem pavēlēja, nerunāt iekš Jēzus Vārda, un tos atlaida. Tad nu tie līksmodamies aizgāja no augstās tiesas, ka tie bija cienīgi turēti, Viņa Vārda dēļ kaunu ciest; Un nemitējās ikdienas Dieva namā un mājās mācīt un Jēzu Kristu priecīgi pasludināt. Tanīs dienās, kad mācekļi vairojās, kurnēšana cēlās pie Grieķiem pret Ebrejiem, ka viņu atraitnes iekš dienišķas apkopšanas paliekot neievērotas. Tie divpadsmit saaicināja mācekļu draudzi un sacīja: “Tas nepieklājās, ka mēs Dieva vārdu atstājam un kalpojam pie galda. Tāpēc, brāļi, izredziet savā starpā septiņus vīrus, kam ir laba slava, Svēta Gara un gudrības pilnus, ko mēs šīs vajadzības pēc varētu iecelt. Bet mēs gribam pastāvīgi turēties pie Dieva lūgšanas un pie vārda amata.” Un šie vārdi patika visai draudzei; un tie izredzēja Stefanu, ticības un Svēta Gara pilnu vīru, un Filipu un Prohoru un Nikanoru un Timonu un Parmenu un Nikolaju, vienu Jūdu ticības biedri no Antiohijas. Šos tie veda apustuļu priekšā; un Dievu pielūguši tie viņiem rokas uzlika. Un Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē ļoti vairojās, un liels priesteru pulks palika paklausīgs ticībai. Un Stefans, ticības un spēka pilns, darīja brīnumus un lielas zīmes starp ļaudīm. Un kādi no tās saucamās Libertiņu un Kireniešu un Aleksandriešu skolas un no tiem, kas bija no Kilikijas un Āzijas, cēlās un ar Stefanu stipri apjautājās. Un tie nespēja pretī stāvēt gudrībai un Tam Garam, ar ko viņš runāja. Tad tie izmācīja vīrus, lai saka: “Mēs viņu esam dzirdējuši zaimošanas runājam pret Mozu un pret Dievu.” Un tie saskubināja ļaudis un vecajus un rakstu mācītājus. Un viņam uzmākušies, tie viņu sagrāba un veda tiesas priekšā. Un atveda viltīgus lieciniekus, kas sacīja: “Šis cilvēks nemitās zaimošanas runāt pret šo svēto vietu un bauslību. Jo mēs viņu esam dzirdējuši sakām: šis Jēzus no Nacaretes nopostīs šo vietu un pārvērtīs ierašas, ko mums Mozus devis.” Un visi, kas augstā tiesā sēdēja, skatījās uz viņu un redzēja viņa vaigu kā kāda eņģeļa vaigu. Un augstais priesteris sacīja: “Vai tas tā ir?” Bet viņš sacīja: “Vīri, brāļi un tēvi, klausāties! Tas godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms Hāranā mājoja, Un sacīja uz viņu: izej no savas zemes un no saviem radiem un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu. Tad viņš no Kaldeju zemes izgājis mājoja Hāranā; un pēc, kad viņa tēvs bija nomiris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojiet, Un viņam nedeva nekādu iemantojamu tiesu iekš tās, pat ne pēdas platumā; un tomēr viņam to solīja par mantu dot un viņa dzimumam pēc viņa, kad viņam bērnu vēl nebija. Bet Dievs tā runāja: tavs dzimums būs piedzīvotājs svešā zemē un piespiests pie kalpošanas un grūti vārdzināts četrsimt gadus. Un to tautu, kam tie kalpos, Es gribu sodīt, Dievs sacīja; un pēc tam tie izies un Man kalpos šinī vietā. Un Viņš tam deva apgraizīšanas derību. Un tā viņš dzemdināja Īzaku un to apgraizīja astotā dienā, un Īzaks Jēkabu, un Jēkabs divpadsmit ciltstēvus. Un vectēvi apskauda un pārdeva Jāzepu uz Ēģiptes zemi; un Dievs bija ar viņu, Un to izglāba no visām viņa bēdām un tam deva žēlastību un gudrību Faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par valdītāju pār Ēģiptes zemi un visu savu namu. Bet bads nāca un lielas bēdas pār visu Ēģiptes un Kanaāna zemi; un mūsu tēvi neatrada barības. Un Jēkabs dzirdējis, labību esam Ēģiptes zemē, izsūtīja mūsu tēvus pirmo reiz. Un otru reiz Jāzeps no saviem brāļiem tapa pazīts, un Jāzepa radi Faraonam kļuva zināmi. Un Jāzeps sūtīja un ataicināja savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit un piecas dvēseles. Un Jēkabs nogāja uz Ēģiptes zemi un nomira, viņš un mūsu tēvi, Un tapa pārvesti uz Šehemi un tai kapā ielikti, ko Ābrahāms ar sudraba maksu bija pircis no Hamora bērniem Šehemē. Bet kad tas apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis, tad tie ļaudis auga un vairojās Ēģiptes zemē, Tiekams cits ķēniņš cēlās, kas Jāzepu nepazina. Šis mūsu tautai ar viltu uzmācās un mūsu tēviem ļaunu darīja, tā ka viņiem savi mazie bērniņi bija jāizmet laukā, lai tie nepaliktu pie dzīvības. Tai laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams un tapa audzināts trīs mēnešus sava tēva namā. Un kad tas bija izlikts laukā, tad Faraona meita to uzņēma un to uzaudzināja sev pašai par dēlu. Un Mozus tapa mācīts visā ēģiptiešu gudrībā un bija spēcīgs vārdos un darbos. Kad nu viņš bija četrdesmit gadus vecs, tad tas savā sirdī apņēmās, apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus. Un redzēdams, ka viens netaisnību cieta, viņš aizstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, un nosita Ēģiptieti. Un viņš domāja, ka viņa brāļi nomanīšot, ka Dievs caur viņa roku tiem dodot pestīšanu. Bet tie to nesaprata. Un otrā dienā viņš tiem piestājās, kad tie bārās un tos skubināja uz mieru sacīdams: vīri, jūs esat brāļi, kāpēc jūs viens otram pāri darāt? Bet tas, kas savam tuvākam pāri darīja, viņu atgrūda sacīdams: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu pār mums? Vai tu mani arīdzan gribi nokaut, kā tu vakar to Ēģiptieti esi nokāvis? Un Mozus šī vārda dēļ bēga un piemita Midiāna zemē, kur viņš divus dēlus dzemdināja. Un kad četrdesmit gadi bija pagājuši, tad Tā Kunga eņģelis Sinaī kalna tuksnesī viņam parādījās degošā ērkšķu krūmā. Un Mozus to redzēdams, brīnījās par to parādīšanu, un kad tas piegāja to aplūkot, tad Tā Kunga balss uz viņu notika: “Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Mozus sāka drebēt un nedrīkstēja tur skatīties. Bet Tas Kungs uz to sacīja: “Noauni kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Es redzēdams esmu redzējis Savu ļaužu grūtumu Ēģiptes zemē, un dzirdējis viņu nopūšanos un nolaidies tos izglābt; un nu nāc, Es tevi sūtīšu uz Ēģiptes zemi.” Šo Mozu, ko tie bija aizlieguši sacīdami: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu? Šo Dievs sūtījis par virsnieku un pestītāju caur tā eņģeļa roku, kas tam bija parādījies ērkšķu krūmā. Šis viņus ir izvedis, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē un sarkanā jūrā un tuksnesī četrdesmit gadus. Šis ir tas Mozus, kas uz Israēla bērniem sacīja: “Tas Kungs, jūsu Dievs, jums no jūsu brāļiem cels vienu pravieti tā kā mani; To jums būs klausīt.” Šis pie tās draudzes tuksnesī bija ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaī kalnā, un bija ar mūsu tēviem; un saņēma dzīvus vārdus, mums tos dot; Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atmeta un savās sirdīs atgriezās uz Ēģiptes zemi, Sacīdami uz Āronu: taisi mums dievus, kas mūsu priekšā ies; jo mēs nezinām, kas ir noticis šim Mozum, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes. Un tie taisīja tanīs dienās vienu teļu un pienesa elkadievam upurus un priecājās par savu roku darbiem. Bet Dievs novērsās un tos nodeva kalpot debess spēkam, itin kā ir rakstīts praviešu grāmatā: vai tu Israēla nams šinīs četrdesmit gados tuksnesī Man esi atnesis kaujamus un citus upurus? Un jūs esat pieņēmuši Moloha dzīvokli un sava dieva, Remfana, zvaigzni, bildes, ko esat taisījuši, tās pielūgt; un Es jūs pārcelšu viņpus Bābeles. Liecības telts bija pie mūsu tēviem tuksnesī, itin kā Tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, to taisīt pēc priekšzīmes, ko viņš bija redzējis; To dabūjuši, mūsu tēvi ar Jozua to arī ieveda zemē, kas pagāniem bija, kurus Dievs ir izdzinis mūsu tēvu priekšā līdz Dāvida dienām. Šis žēlastību atrada Dieva priekšā un ilgojās Jēkaba Dievam dzīvokli atrast. Un Salamans Viņam namu uztaisīja. Bet Visuaugstākais nedzīvo namos, kas rokām taisīti, itin kā pravietis saka: “Debess ir Mans goda krēsls un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsiet, tā saka Tas Kungs, jeb kura ir Mana dusas vieta? Vai Mana roka nav šo visu taisījusi?” Jūs stūrgalvīgie, sirdīs un ausīs neapgraizītie, jūs vienmēr Svētam Garam pretī stāvat, tā kā jūsu tēvi, tā arī jūs! Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāvuši tos, kas par Tā Taisnā atnākšanu papriekš sludināja; Šim jūs tagad esat palikuši par nodevējiem un slepkavām, Jūs, kas bauslību caur eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.” Kad tie to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī un tie sakoda zobus pret viņu. Bet viņš, Svēta Gara pilns būdams, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas, Un sacīja: redzi, es debesis redzu atvērtas un To Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas. Bet tie ar skaņu balsi brēkdami aizturēja savas ausis un visi kopā viņam uzmācās virsū, Un to izmeta no pilsētas ārā un nomētāja ar akmeņiem; un liecinieki savas drēbes nolika pie viena jaunekļa kājām, kam vārds bija Sauls. Un tie ar akmeņiem nomētāja Stefanu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu! Un ceļos mezdamies tas sauca ar skaņu balsi: Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku! Un to sacījis viņš aizmiga. Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam; un tanī dienā liela vajāšana cēlās pret draudzi, kas bija Jeruzālemē. Un visi izklīda pa Jūdu zemes un Samarijas tiesām, tik ne apustuļi. Un dievbijīgi vīri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja. Bet Sauls draudzi postīja un gāja pa namiem, satverdams gan vīrus, gan sievas, un tos nodeva cietumā. Tad nu izklīdinātie apkārt staigāja, Vārdu pasludinādami. Un Filips uz vienu Samarijas pilsētu nogājis, tiem Kristu pasludināja. Un ļaudis vienprātīgi klausījās uz to, ko Filips runāja, dzirdēdami un redzēdami zīmes, ko viņš darīja; Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, ar stipru balsi brēkdami, un daudzi paralizēti un tizli tapa dziedināti. Un liela līksmība cēlās tai pilsētā. Un kāds vīrs, ar vārdu Sīmanis, tai pilsētā līdz tam bija darbojies ar buršanu un Samarijas ļaudis iztrūcinājis sacīdams, ka esot liels vīrs; Tam visi klausīja, tā mazi kā lieli sacīdami: “Šis ir tas lielais Dieva spēks.” Bet tie tāpēc tam klausīja, ka tas jau sen ar burvību tos bija apstulbojis. Kad tie nu Filipam ticēja, kas tiem pasludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tad tie tapa kristīti, tā vīri kā sievas. Un Sīmanis pats arīdzan ticēja, un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš iztrūkās. Bet apustuļi Jeruzālemē dzirdēdami, ka Samarija Dieva vārdu bija pieņēmusi, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni. Šie nonākuši par tiem lūdza Dievu, ka tie dabūtu Svēto Garu. Jo tas vēl uz nevienu no tiem nebija nācis, bet tie bija tikai kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu. Tad viņi rokas tiem uzlika, un tie dabūja Svēto Garu. Bet Sīmanis redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu Svētais Gars top dots, tiem dāvāja naudu, Sacīdams: “Dodiet man arīdzan to spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.” Bet Pēteris uz to sacīja: “Ka tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu par naudu pirkt. Tev nav daļas nedz mantošanas pie šā vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Tāpēc atgriezies no šā sava ļaunuma un lūdz Dievu, vai šis tavas sirds nodoms tev varētu tapt piedots; Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnībā saistītu.” Bet Sīmanis atbildēja un sacīja: “Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai uz mani nenāk, ko jūs esat runājuši.” Tad nu Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un pasludināja evaņģēliju daudz Samarijas miestos. Un Tā Kunga eņģelis uz Filipu runāja sacīdams: “Celies un ej uz dienvidu pusi uz ceļu, kas no Jeruzālemes iet uz Gazu, kur daudz nestaigā.” Un cēlies viņš nogāja. Un redzi, kāds etiopiešu vīrs, Etiopijas zemes ķēniņienes Kandakes galminieks un lielskungs, kas bija pār visām viņas mantām, tas bija nācis uz Jeruzālemi, Dievu pielūgt. Un atpakaļ uz ceļu devies viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju. Un Gars uz Filipu sacīja: “Ej klāt un turies pie šiem ratiem.” Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?” Bet tas sacīja: “Kā lai to varu, kad neviens mani nemāca?” Un viņš lūdza Filipu, lai tas uzkāptu un pie tā piesēstos. Un rakstu gabals, ko tas lasīja, bija šis: “Viņš ir tā kā avs pie kaušanas vests un itin kā jērs apklusis sava cirpēja priekšā, tāpat Viņš Savu muti neatdara. Iekš Viņa pazemošanās Viņa sodība ir atņemta; kas izteiks Viņa dzimumu? Jo Viņa dzīvība top aizrauta no zemes.” Un galminieks atbildēja un uz Filipu sacīja: “Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Vai par sevi pašu, jeb vai par citu kādu?” Un Filips savu muti atdarīja un no šī raksta iesākdams viņam pasludināja evaņģēliju no Jēzus. Un ceļu braukdami tie nāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Redz, še ūdens! Kas stāv pretī, ka topu kristīts?” Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja un sacīja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Un viņš pavēlēja, ratus pieturēt, un abi divi nokāpa ūdenī, tā Filips kā galminieks, un viņš to kristīja. Un kad tie no ūdens bija izkāpuši, Dieva Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; bet viņš līksms brauca savu ceļu. Bet Filips atradās Azdotā; un visas pilsētas pārstaigādams, viņš evaņģēliju sludināja, kamēr nāca uz Cezareju. Bet Sauls vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera Un lūdza no tā vēstules Jūdu draudzēm Damaskā, ja viņš kādus no šīs ticības atrastu, vai vīrus vai sievas, ka viņš tos saistītus vestu uz Jeruzālemi. Un viņam ejot notikās, ka viņš tuvu pie Damaskus nāca, un tur gaisma no debess viņu piepeši apspīdēja; Un viņš krita pie zemes un dzirdēja balsi uz viņu tā sakām: “ Saul, Saul, ko tu Mani vajā? ” Un viņš sacīja: “Kungs, kas Tu esi?” Tas Kungs sacīja: “ Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. ” Un tas sacīja trīcēdams un iztrūcies: “Kungs, ko Tu gribi, lai daru?” Tas Kungs uz to sacīja: “ Celies un ej pilsētā, un tev sacīs, ko tev būs darīt. ” Bet vīri, kas bija viņa ceļa biedri, stāvēja iztrūkušies, balsi gan dzirdēdami, bet neviena neredzēdami Bet Sauls cēlās no zemes un savas acis paceldams neredzēja neviena. Un tie to pie rokas vezdami ieveda Damaskū. Un trīs dienas tas nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra. Bet viens māceklis bija iekš Damaskus, ar vārdu Ananija, un Tas Kungs caur parādīšanu uz to sacīja: “ Ananija! ” Un tas sacīja: “Redzi, še es esmu, Kungs.” Un Tas Kungs uz to sacīja: “ Celies un ej uz ielu, kas top saukta Taisnā, un meklē Jūdas namā Tarsieti, kam vārds Sauls; jo, redzi, tas Dievu lūdz; Un tas caur parādīšanu ir redzējis vīru, ar vārdu Ananija, ieejam un tam roku uzliekam, lai tas atkal top redzīgs. ” Bet Ananija atbildēja: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik ļaunuma tas darījis Taviem svētiem Jeruzālemē; Un šeitan tam ir vara no augstiem priesteriem, visus saistīt, kas Tavu Vārdu piesauc.” Bet Tas Kungs uz to sacīja: “ Ej, jo šis Man ir izredzēts ierocis, Manu Vārdu nest pagānu un ķēniņu un Israēla bērnu priekšā. Jo Es tam rādīšu, cik daudz tam Mana Vārda dēļ jācieš. ” Un Ananija nogāja un nāca tanī namā un tam rokas uzlika sacīdams: “Saul, brāli, Tas Kungs mani sūtījis, (Jēzus, kas tev uz ceļa, kur tu esi nācis, ir parādījies), lai tu atkal topi redzīgs un piepildīts ar Svēto Garu.” Un tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, un viņš tapa tūdaļ redzīgs, un uzcēlies tapa kristīts, Un barību ņēmis viņš atspirga. Un Sauls bija kādas dienas pie mācekļiem iekš Damaskus. Un tūdaļ tas sludināja sinagogās par Jēzu, ka Viņš Tas Dieva Dēls. Bet visi, kas to dzirdēja, iztrūkās un sacīja: “Vai šis nav tos postījis, kas Jeruzālemē šo Vārdu piesauca? Vai tas nav tāpēc šurp nācis, ka viņus vestu saistītus pie augstiem priesteriem?” Bet Sauls palika jo dienas jo spēcīgs un iztrūcināja Jūdu ļaudis, kas Damaskū dzīvoja, un pierādīja, ka Jēzus ir Kristus. Un kad jau kāds laiks bija pagājis, tad tie Jūdu ļaudis sarunājās viņu nokaut. Bet viņu nodoms Saulam tapa zināms; un tie vārtus sargāja caurām dienām un naktīm, ka viņu varētu nokaut. Bet mācekļi viņu ņēma naktī un kurvī pār mūri nolaida zemē. Un uz Jeruzālemi nācis Sauls raudzīja mācekļiem piebiedroties; bet visi no tā bijās, neticēdami, viņu esam mācekli. Bet Barnaba viņu ņēma un veda pie apustuļiem un tiem teica, kā viņš uz ceļa To Kungu redzējis, un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskū ar drošību runājis Jēzus vārdā. Un viņš pie tiem bija Jeruzālemē, ieiedams un iziedams un droši sludinādams Tā Kunga Jēzus vārdā. Un viņš runāja arīdzan, un strīdējās ar Grieķiem; bet tie glūnēja viņu nokaut. Bet brāļi, to nomanīdami, viņu pavadīja uz Cezareju un viņu sūtīja uz Tarsu. Tad nu draudzei pa visu Jūdeju un Galileju un Samariju bija miers, un tā auga un staigāja iekš Tā Kunga bijāšanas un vairojās caur Svētā Gara iepriecināšanu. Un notikās, ka Pēteris visur pārstaigājot arī nonāca pie svētiem, kas Liddā dzīvoja. Un tur tas atrada vienu cilvēku, ar vārdu Eneas, astoņus gadus uz gultas gulošu, - šis bija paralizēts. Un Pēteris uz to sacīja: “Enea, lai Jēzus Kristus, tevi dara veselu; celies un taisi pats sev gultu!” Un tas tūdaļ cēlās. Un to visi redzēja, kas Liddā un Šaronā dzīvoja, un tie atgriezās pie Tā Kunga. Un Joppē bija kāda mācekle, ar vārdu Tabita, tas ir tulkots: stirna; šī bija labu darbu darītāja un nabagu apdāvinātāja. Un notikās tanīs dienās, ka viņa palika slima un nomira, un tie to mazgājuši nolika augšistabā. Bet kad nu Lidda tuvu pie Joppes ir, tad mācekļi dzirdēdami, Pēteri tur esam, sūtīja divus vīrus pie tā, lūgdami, ka tas nekavētos, pie tiem noiet. Un Pēteris cēlās un gāja tiem līdz. Un kad viņš bija atnācis, tad viņu uzveda augšistabā; un pie tās stāvēja visas atraitnes, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija taisījusi. Un Pēteris, visus izdzinis, metās ceļos un Dievu lūdza, un pie mirušās atgriezdamies sacīja: “Tabita, celies augšā.” Un tā savas acis atvēra un Pēteri redzējusi cēlās sēdus. Un viņš tai roku deva un to pacēla un, svētos un atraitnes aicinājis, viņu dzīvu tiem veda priekšā. Un tas tapa zināms pa visu Joppi un daudzi ticēja uz To Kungu. Un notikās, ka viņš daudz dienas Joppē palika pie viena ādmiņa, ar vārdu Sīmanis. Un viens vīrs bija Cezarejā, Kornēlijs vārdā, viens kapteinis, no tā saucamā Itālijas karoga, Dieva cienītājs un dievbijīgs ar visu savu namu, kas ļaudis daudz apdāvināja un vienmēr Dievu lūdza. Šis ap devīto dienas stundu parādīšanā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: “Kornēlij!” Un to redzēdams viņš pārbijās un sacīja: “Kas ir, Kungs?” Bet tas uz viņu sacīja: “Tavas lūgšanas ir uzkāpušas un pieminētas Dieva priekšā. Un tagad nosūti vīrus uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri. Šis piemājo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam nams ir jūrmalā; šis tev sacīs, ko tev būs darīt.” Un kad eņģelis, kas ar Kornēliju runāja, bija aizgājis, tad šis aicināja divus no saviem nama kalpiem un vienu dievbijīgu karavīru no tiem, kas pastāvīgi pie viņa bija. Un visas lietas stāstījis viņš tos sūtīja uz Joppi. Un otrā dienā, kad tie uz ceļa bija un tai pilsētai tuvu klāt nāca, Pēteris uzkāpa uz jumtu, Dievu lūgt, ap sesto stundu. Un viņš izsalcis būdams gribēja ko baudīt, un kamēr tie ēdienu sataisīja, viņš garā tapa aizgrābts. Un viņš redz debesi atvērtu un kādu trauku nonākam, tā kā lielu palagu pie četriem stūriem nolaistu zemē. Tanī bija visādi četrkājīgi lopi un zvēri un tārpi no zemes virsas un putni, kas apakš debess. Un balss notika uz to: “ Celies, Pēteri, kauj un ēd. ” Bet Pēteris sacīja: “Ne mūžam, Kungs! Jo es nekad neesmu ko ēdis, kas ir aizliegts, vai nešķīsts.” Un atkal otru reiz balss uz viņu notika: “ Ko Dievs ir šķīstījis, to tev nebūs turēt par aizliegtu. ” Un tas notika trīs reizes un trauks atkal tapa uzcelts debesīs. Un kad Pēteris savā prātā nezināja, ko šī parādīšana apzīmējot, ko viņš bija redzējis, redzi, tad tie no Kornēlija sūtītie vīri, Sīmaņa namu izvaicājuši, stāvēja pie vārtiem. Un tie sauca un vaicāja, vai Sīmanis, ar pavārdu Pēteris, tur mājojot? Un kad Pēteris to parādīšanu pārdomāja, tad Tas Gars uz to sacīja: “Redzi, trīs vīri tevi meklē; Bet celies, nokāp un ej tiem līdz nešaubīdamies, jo Es tos esmu sūtījis.” Un Pēteris nokāpa pie vīriem, kas no Kornēlija pie tā bija sūtīti, un sacīja: “Redzi, es esmu tas, ko jūs meklējiet, kādas lietas dēļ jūs še esat?” Un tie sacīja: “Kornēlijs, viens kapteinis, taisns un dievbijīgs vīrs, kam pie visas Jūdu cilts laba slava, tas no viena svēta eņģeļa ir pamācīts, tevi uz savu namu aicināt un vārdus dzirdēt no tevis.” Tad nu viņš tos aicināja iekšā un uzņēma savā namā. Un otrā dienā viņš cēlās un gāja tiem līdz, un kādi brāļi, kas bija no Joppes, viņu pavadīja. Un otrā dienā tie nonāca Cezarejā, un Kornēlijs, savus radiniekus un labākos draugus saaicinājis, viņus gaidīja. Un notikās, Pēterim ieejot, ka Kornēlijs tam gāja pretī un paklanījās, mezdamies pie viņa kājām. Bet Pēteris to pacēla un sacīja: “Celies, arī es esmu cilvēks.” Un ar to sarunādamies viņš gāja iekšā un atrada daudz kopā sanākušus, Un uz tiem sacīja: “Jūs zināt, ka Jūdu vīram nepieklājās piebiedroties jeb nākt pie svešas tautas cilvēka; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nebūs saukt par negantu jeb nešķīstu. Tāpēc es ataicināts arī esmu nācis bez pretī runāšanas; tad nu vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši?” Un Kornēlijs sacīja: “Priekš četrām dienām līdz šai stundai es biju gavējis, un devītā stundā man savā namā Dievu lūdzot, redzi, viens vīrs ar spožām drēbēm stāvēja manā priekšā Un sacīja: Kornēlij, tavas lūgšanas ir paklausītas un tavas nabagu dāvanas ir pieminētas Dieva priekšā. Tāpēc sūti uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri; šis mājo Sīmaņa, tā ādmiņa, namā pie jūras; šis nāks un ar tevi runās. Tāpēc es tūdaļ pie tevis esmu sūtījis, un tu esi labi darījis, ka esi nācis. Tad nu tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, visu to dzirdēt, kas tev no Dieva pavēlēts.” Bet Pēteris savu muti atdarījis sacīja: “Nu es tiešām atzīstu, ka Dievs cilvēka vaigu neuzlūko; Bet no visām tautām, kas Viņu bīstas un taisnību dara, tas Viņam pieņemams. Tas ir tas vārds, ko Viņš Israēla bērniem ir sūtījis, pasludinādams prieku un mieru caur Jēzu Kristu: Šis ir Kungs pār visiem. Jūs zināt, kas noticis pa visu Jūdu zemi, iesākot no Galilejas, pēc tās kristības, ko Jānis pasludinājis; Kā Dievs ar Svēto Garu un spēku ir svaidījis Jēzu no Nacaretes, kas ir apkārt gājis, labu darīdams un dziedinādams visus no velna uzvarētos; jo Dievs bija ar Viņu. Un mēs esam liecinieki par visu, ko Viņš darījis Jūdu zemē un arī Jeruzālemē; Šo tie nokāvuši piekārdami pie koka. Šo Dievs ir uzmodinājis trešā dienā un Viņam licis parādīties Ne visiem ļaudīm, bet tiem papriekš no Dieva ieceltiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšāmcelšanās no miroņiem. Un Viņš mums ir pavēlējis, ļaudīm pasludināt un apliecināt, Viņu esam no Dieva iecelto Soģi pār dzīviem un mirušiem. Viņam visi pravieši dod liecību, ka caur Viņa vārdu ikviens, kas tic uz Viņu, dabū grēku piedošanu.” Un Pēterim šos vārdus vēl runājot, Svētais Gars krita uz visiem, kas to vārdu dzirdēja. Un ticīgie no apgraizīšanas, cik Pēterim bija līdz nākuši, iztrūkās, ka arī uz pagāniem Svētā Gara dāvana bija izlieta; Jo tie tos dzirdēja valodām runājam un Dievu godinam. Tad Pēteris atbildēja: “Vai arī kas ūdeni var liegt, ka šie netaptu kristīti, kas Svēto Garu ir dabūjuši itin kā mēs?” Un viņš pavēlēja, tos kristīt iekš Tā Kunga vārda. Tad tie viņu lūdza, lai viņš kādas dienas pie tiem paliktu. Un apustuļi un brāļi Jūdu zemē dzirdēja, ka arī pagāni Dieva vārdu bija pieņēmuši. Un kad Pēteris uz Jeruzālemi nāca, tad apgraizītie ar to strīdējās, Sacīdami: “Tu pie vīriem, kam ir priekšāda, esi iegājis un ar tiem ēdis.” Bet Pēteris iesāka tiem pēc kārtas stāstīt sacīdams: “Es Joppes pilsētā Dievu lūdzu, un garā aizgrābts redzēju vienu parādīšanu: kādu trauku nonākam tā kā lielu palagu pie četriem stūriem nolaistu no debesīm, un tas nonāca pie manis. To skatīdams es ņēmu vērā un redzēju četrkājīgus lopus un zvērus un tārpus no zemes virsas un putnus, kas apakš debess. Un es dzirdēju balsi uz mani sakām: “ Celies, Pēteri, kauj un ēd. ” Bet es sacīju: “Ak Kungs, ne mūžam! Jo nekas, kas ir negants un nešķīsts, nekad nav nācis manā mutē.” Un balss no debess man atbildēja otrā kārtā: “ Ko Dievs ir šķīstījis, to tev nebūs turēt par negantu. ” Un tas notikās trim reizēm, un viss atkal tapa uzvilkts debesīs. Un redzi, tūdaļ trīs vīri, no Cezarejas pie manis sūtīti, stāvēja priekš tā nama, kur es biju. Un Tas Gars uz mani sacīja, lai es tiem ejot līdz bez šaubīšanās, un arī šie seši brāļi man gāja līdz, un mēs iegājām tā vīra namā. Un tas mums stāstīja, kā tas vienu eņģeli bija redzējis savā namā stāvam un uz viņu sakām: “Sūti vīrus uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri. Šis tev vārdus sacīs, caur ko tu ar visu savu namu tapsi izglābts.” Un kad es sāku runāt, tad Svētais gars uz tiem krita, tāpat kā arī iesākumā uz mums. Un es pieminēju Tā Kunga vārdu, ka Viņš ir sacījis: “ Jānis gan ar ūdeni kristījis, bet jūs tapsiet kristīti ar Svēto Garu. ” Ja nu Dievs tiem tādu pat dāvanu devis kā arī mums, kas esam ticējuši uz To Kungu Jēzu Kristu, kas tad es biju, ka es būtu spējis Dievam to aizliegt?” Un tie to dzirdējuši bija ar mieru un teica Dievu sacīdami: “Tad nu Dievs arī pagāniem ir devis atgriešanos no grēkiem uz dzīvību.” Bet nu tie, kas bija izklīduši tai vajāšanā, kas Stefana dēļ bija cēlusies, izgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antiohijai, nevienam to vārdu nesludinādami kā vien Jūdiem. Un viņu starpā bija kādi Kiprieši un Kirenieši, kas nākuši uz Antiohiju arī uz Grieķiem runāja, evaņģēliju no Tā Kunga Jēzus mācīdami. Un Tā Kunga roka bija ar tiem, un liels pulks ticēja un atgriezās pie Tā Kunga. Bet slava par tiem nāca ausīs Jeruzālemes draudzei; un tā sūtīja Barnabu, lai noietu līdz Antiohijai. Šis nonācis un Dieva žēlastību redzējis, priecājās un visus pamācīja, lai tie no sirds dziļumiem apņemtos pie Tā Kunga palikt. Jo viņš bija labs vīrs un Svētā Gara un ticības pilns. Un labs ļaužu pulks Tam Kungam tapa pievests, Un Barnaba izgāja uz Tarsu, Saulu meklēt, un to atradis, viņš to noveda uz Antiohiju. Un notikās, ka tie veselu gadu kopā bija draudzē un mācīja labu pulku, un ka Antiohijā mācekļus sāka saukt par Kristiešiem. Un tanīs dienās pravieši nāca no Jeruzālemes uz Antiohiju. Un viens no tiem, ar vārdu Agabs, cēlās un pasludināja caur Garu, ka liels bada laiks nākšot pār visu pasauli: tas arī noticis apakš Ķeizara Klaudius. Un mācekļi apņēmās, kā kurš spēja, ko labu par palīgu sūtīt brāļiem, kas dzīvoja Jūdu zemē. To tie arī darīja, un vecajiem to sūtīja caur Barnabas un Saula roku. Un ap to pašu laiku ķēniņš Hērods kādiem no tās draudzes pielika rokas, tiem ļaunu darīdams, Un nokāva ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Un redzēdams, ka tas Jūdu ļaudīm patika, viņš turklāt arī vēl Pēteri sagrāba, (bet bija Neraudzētās maizes dienas) Un sagrābis to lika cietumā, un to nodeva sešpadsmit karavīriem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā ļaudīm vest priekšā. Tad nu Pēteris cietumā tapa sargāts; bet draudze bez mitēšanās lūdza Dievu par viņu. Un kad Hērods viņu gribēja priekšā vest, tanī pašā naktī Pēteris gulēja starp diviem karavīriem, ar divām ķēdēm saistīts, un sargi priekš durvīm sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās, un gaisma spīdēja tanī ēkā; un viņš piesita Pēterim pie sāniem un to uzmodināja sacīdams: “Celies drīz!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām. Un eņģelis uz to sacīja: “Apjozies un apauj kājas!” Un tas tā darīja. Un viņš uz to sacīja: “Apmet savu mēteli un nāc man līdz.” Un tas iznācis viņam gāja līdz un nezināja to tiešām caur eņģeli notiekam; bet tam likās, ka redzot kādu parādīšanu. Un caur pirmo un otro sardzi gājuši, tie nāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie paši no sevis tiem atdarījās; un izgājuši tie vienu ielu nostaigāja un tūdaļ eņģelis no tā atstājās. Un Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs Savu eņģeli ir sūtījis un mani izpestījis no Hēroda rokas un no visas Jūdu ļaužu gaidīšanas.” Un to nopratis viņš nāca pie Marijas nama, kas bija māte Jānim, kam pavārds Marks; tur daudz bija sapulcējušies Dievu lūgt. Un Pēterim pie vārtu durvīm klaudzinot, viena kalpone, ar vārdu Rode, nāca klausīties. Un Pētera balsi pazīdama, tā aiz prieka vārtus neatdarīja, bet ietecēja un pasludināja, ka Pēteris stāvot priekš vārtiem. Bet tie uz viņu sacīja: “Vai tu traka?” Bet viņa uz to pastāvēja, tā esot. Bet tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.” Bet Pēteris joprojām klaudzināja; un atdarījuši tie viņu redzēja un iztrūkās. Bet viņš meta ar roku, lai būtu klusu, un tiem stāstīja, kā Tas Kungs viņu bija izvedis no cietuma. Un viņš sacīja: “Pasakiet to Jēkabam un brāļiem;” un viņš izgājis devās uz citu vietu. Un kad gaisma ausa, tad karavīri gauži iztrūkās, kas gan ar Pēteri esot noticis. Bet kad Hērods viņu bija meklējis un nebija atradis, tad viņš sargus priekš tiesas izvaicājis pavēlēja, tos novest (pie nāves); un viņš nogāja no Jūdu zemes uz Cezareju un tur mita. Un Hērods apņēmās karot pret Tirus un Sidonas ļaudīm; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa, un pārrunājuši Blastu, kas bija uzraugs pār ķēniņa guļamistabu, tie lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme savu uzturu ņēma no ķēniņa zemes. Un kādā noliktā dienā Hērods tērpās ar ķēniņa drēbēm un sēdēja uz goda krēsla un uz tiem runāja ļaužu priekšā. Un tie ļaudis uzkliedza: “Tā ir dieva un ne cilvēka balss.” Un tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš Dievam godu nedeva. Un viņš no tārpiem tapa ēsts un nomira. Bet Dieva vārds auga un vairojās. Bet Barnaba un Sauls, kad tie palīdzību bija nonesuši, griezās atpakaļ no Jeruzālemes un ņēma līdz arī Jāni, ar pavārdu Marks. Un pie draudzes, kas bija Antiohijā, bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, kas dēvēts Nigers, un Lucijus no Kirenes un Mannaēns, kas ar Hērodu, to lielkungu, bija uzaudzināts, un Sauls. Un kad tie Tam Kungam kalpoja un gavēja, tad Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu uz to darbu, pie kā Es tos esmu aicinājis.” Tad tie gavēja un Dievu lūdza un tiem rokas uzlikuši tos atlaida. Tad nu šie no Svētā Gara izsūtītie nogāja uz Seleukiju, un no tejienes pārcēlās uz Kipru. Un nākuši Salaminā tie pasludināja Dieva vārdu Jūdu sinagogās, un tiem arī Jānis bija klāt par palīgu. Un salu pārstaigājuši līdz Pafai, tie atrada kādu burvi, viltīgu pravieti, Jūdu cilvēku, kam vārds bija Barjesus. Tas bija pie tā zemes soģa Sergijus Paula, kas bija gudrs vīrs. Šis, Barnabu un Saulu ataicinājis, ļoti vēlējās Dieva vārdu dzirdēt. Bet tiem Elimas, tas burvis, (jo tā viņa vārds top tulkots), stāvēja pretī, meklēdams zemes soģi novērst no ticības. Bet Sauls, (arī Pāvils saukts), Svētā Gara pilns viņu uzskatīja Un sacīja: “Ak tu velna bērns, visas viltības un visas blēdības pilns, tu visas taisnības ienaidnieks, vai tu nestāsies pārvērst Tā Kunga taisnos ceļus? Un nu redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un uz kādu laiku sauli neredzēsi.” Un tūdaļ krēsla un tumsa krita uz viņu, un viņš gāja apkārt, meklēdams vadoņus. Tad zemes soģis redzēdams, kas bija noticis, ticēja, izbrīnīdamies par Tā Kunga mācību. Un Pāvils līdz ar biedriem, no Pafas cēlušies, nāca uz Pergu Pamfilijā; bet Jānis no tiem šķīrās un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. Un tie pārstaigādami, no Pergas nāca uz Antiohiju Pisidijā un sabatā iegājuši sinagogā apsēdās. Un pēc bauslības un praviešu lasīšanas sinagogas virsnieki sūtīja pie tiem sacīdami: “Vīri, brāļi, ja jums kādi pamācīšanas vārdi uz ļaudīm, tad runājiet.” Un Pāvils cēlies un ar roku metis sacīja: “Jūs Israēla vīri un jūs dievbijīgie, klausāties: Šīs Israēla tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un to tautu augsti cēlis, kad tie piemita Ēģiptes zemē, un no turienes ar paceltu roku Viņš tos ir izvedis; Un tuksnesī Viņš tos uzturējis pie četrdesmit gadiem, Un izdeldējis septiņas tautas Kanaāna zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantību. Un pēc tam pie četrsimt un piecdesmit gadiem Viņš tiem deva soģus līdz pravietim Samuēlim. Un tad tie lūdzās ķēniņu; un Dievs tiem deva Saulu, Kīša dēlu, vīru no Benjamina cilts, četrdesmit gadus. Un to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī deva liecību sacīdams: “Es esmu atradis Dāvidu, Isajus dēlu, vīru pēc Manas sirds, kas darīs visu Manu prātu.” No šā dzimuma Dievs Israēlim pēc tās apsolīšanas ir iecēlis To Pestītāju Jēzu. Priekš Viņa atnākšanas Jānis visiem Israēla ļaudīm bija pasludinājis kristību uz atgriešanos no grēkiem. Un Jānis savu ceļu pabeidzis sacīja: “Ko jūs domājat, kas es esmu? Es tas neesmu; bet redzi, Viens nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.” Vīri, brāļi, jūs bērni no Ābrahāma dzimuma, un cik jūsu starpā ir dievbijīgi, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts. Jo tie, kas Jeruzālemē dzīvo, un viņu virsnieki Viņu neatzīdami nedz praviešu vārdus, kas ik sabatus top lasīti, tos ir piepildījuši, Viņu tiesādami. Un nekādu nāves vainu neatrazdami, tie Pilātu ir lūguši, Viņu nokaut. Un kad tie visu bija padarījuši, kas rakstīts par Viņu, tad Viņu ir noņēmuši no koka un ielikuši kapā. Bet Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem. Un daudz dienas Viņš ir parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki pie ļaudīm. Un mēs arīdzan jums pasludinājām evaņģēliju par apsolīšanu, kas tēviem notikusi, ka Dievs mums, viņu bērniem, to ir piepildījis, Jēzu uzmodinādams, Kā arī otrā Dāvida dziesmā ir rakstīts: “Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.” Bet ka Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis, ka Tam vairs nebija satrūdēt, Viņš tā ir sacījis: “Es jums došu to Dāvidam solīto pastāvīgo žēlastību.” Tāpēc Viņš arī citā vietā saka: “Tu Savam Svētam nedosi redzēt satrūdēšanu.” Jo Dāvids, savā laikā Dieva prātam kalpojis, ir aizmidzis un pie saviem tēviem noguldīts un satrūdēšanu redzējis. Bet Tas, ko Dievs ir uzmodinājis, Tas satrūdēšanu nav redzējis. Tad nu lai jums ir zināms, vīri, brāļi, ka caur Viņu jums grēku piedošana top pasludināta; Un no visa tā, no kā jūs caur Mozus bauslību nevarējāt taisnoti tapt, ikviens, kas tic, caur Viņu top taisnots. Tāpēc pielūkojiet, ka pār jums nenāk, kas ir sacīts iekš praviešiem: “Raugāt, jūs pulgotāji, un brīnāties un iznīkstiet, jo Es kādu darbu padaru jūsu dienās, tādu darbu, ko jūs neticēsiet, ja kāds jums to stāsta.”” Un kad Jūdi bija izgājuši no sinagogas, tad pagāni lūdza, nākošā sabatā viņiem šos vārdus runāt. Un kad draudze tapa atlaista, tad daudz Jūdi un dievbijīgi Jūdu ticības biedri Pāvilam un Barnabam gāja pakaļ; šie tos pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā. Un nākošā sabatā tik ne visa tā pilsēta sapulcējās, Dieva vārdu dzirdēt. Bet Jūdi, ļaužu pulku redzēdami, tapa naida pilni un runāja tam pretī, ko Pāvils sacīja; pretī runādami un zaimodami. Bet Pāvils un Barnaba ar drošību sacīja: “Tas Dieva vārds papriekš uz jums bija jārunā, bet kad jūs to atmetat un sev pašus necienīgus turat mantot mūžīgu dzīvošanu, redzi, tad mēs griežamies pie pagāniem. Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: “Es Tevi esmu iecēlis pagāniem par gaismu, ka Tu būtu pestīšana līdz pasaules galam.”” Kad nu pagāni to dzirdēja, tad tie priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu, un ticēja, cik uz mūžīgu dzīvošanu bija izredzēti. Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu apvidu. Bet Jūdi skubināja dievbijīgas sievas no augstas kārtas un pilsētas virsniekus un cēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un tos izdzina no savām robežām. Bet tie pīšļus nokratīja no savām kājām pret tiem un nāca uz Ikoniju. Un mācekļi tapa piepildīti ar prieku un ar Svēto Garu. Un notikās Ikonijā, ka tie kopā iegāja Jūdu sinagogā un tā runāja, ka no Jūdiem un Grieķiem liels pulks ticēja. Bet neticīgie Jūdi paskubināja un iekaitināja pagāniem sirdis pret brāļiem. Tad nu tie labu laiku tur palika un droši runāja, paļaudamies uz To Kungu, kas Savam žēlastības vārdam liecību deva un lika zīmēm un brīnumiem notikt caur viņu rokām. Un pilsētas ļaudis šķīrās: citi bija ar Jūdiem un citi ar apustuļiem. Bet kad tur dumpis cēlās no pagāniem un Jūdiem līdz ar viņu virsniekiem, ka tie viņiem varu darītu un tos akmeņiem nomētātu, Tad viņi to nomanīdami bēga uz Likaonijas pilsētām, Listru un Derbi, un uz tām apkārtējām vietām. Un tur viņi evaņģēliju sludināja. Un kāds vīrs Listrā sēdēja ar nespēcīgām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Un šis viņu uzlūkodams nomanīja, ka viņš ticēja un ka viņu var glābt, Sacīja ar stipru balsi: “Celies stāvu uz savām kājām!” Un viņš uzlēca un staigāja. Un kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tad tie pacēla savu balsi un sacīja Likaoniski: “Dievi palikuši cilvēkiem līdzīgi un pie mums zemē nonākuši.” Un tie sauca Barnabu par Jupiteru un Pāvilu par Merkuriju: tāpēc ka viņš bija tas runātājs. Un Jupitera priesteris, kas bija ārpus pilsētas, atveda vēršus un vainagus pie vārtiem un gribēja ar ļaudīm upurēt. Bet apustuļi Pāvils un Barnaba to dzirdēdami, saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū saukdami Un sacīdami: “Vīri, kāpēc jūs tā darāt? Mēs arīdzan esam tādi pat mirstami cilvēki kā jūs, kas jums evaņģēliju sludinām, ka jums no šiem nelietīgiem būs atgriezties pie Tā dzīvā Dieva, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā, Kas pagājušos laikos visiem pagāniem ļāvis staigāt pa saviem ceļiem, Jebšu Viņš Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debesīm mums lietu un auglīgus laikus dodams, mūsu sirdis ar barību un ar prieku pildīdams.” Un to runādami, tie ar mokām nomierināja ļaudis, ka tie viņiem neupurēja. Bet no Antiohijas un Ikonijas Jūdi atnāca un ļaudis pārrunāja un Pāvilu akmeņiem mētāja, un to no pilsētas vilka ārā, domādami, viņu esam nomirušu. Bet kad mācekļi ap viņu bija sanākuši, tad viņš uzcēlās un iegāja pilsētā; un otrā dienā viņš izgāja ar Barnabu uz Derbi. Un tai pilsētā evaņģēliju pasludinājuši un labu pulku par mācekļiem darījuši, tie griezās atpakaļ uz Listru un Ikoniju un Antiohiju, Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami, lai paliek iekš ticības, un ka caur daudz bēdām mums būs ieiet Dieva valstībā. Un tie viņiem ikvienā draudzē iecēla vecajus un ar gavēšanu Dievu lūguši tos pavēlēja Tam Kungam, uz ko tie bija ticējuši. Un pārstaigājuši Pisidiju, tie nāca uz Pamfiliju. Un Pergā to vārdu runājuši, tie nonāca uz Attaliju. Un no turienes tie nocēlās uz Antiohiju, no kurienes tie Dieva žēlastībai bija pavēlēti uz darbu, ko bija pabeiguši. Un tur nonākuši un draudzi sapulcējuši, tie stāstīja, kādas lietas Dievs pie tiem bija darījis, un kā Viņš pagāniem ticības durvis bija atvēris. Un tie tur palika labu laiku pie tiem mācekļiem. Un kādi no Jūdu zemes nākuši mācīja brāļus: ja jūs netopat apgraizīti pēc Mozus bauslības, tad jūs nevarat tapt pestīti. Kad nu Pāvilam un Barnabam liela šķelšanās un strīdēšanās ar viņiem cēlās, tad nosprieda, lai Pāvils un Barnaba un vēl citi kādi no tiem ietu pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi šā jautājuma dēļ. Tad nu no draudzes pavadīti tie gāja caur Feniķiju un Samariju; un par pagānu atgriešanos stāstīdami, tie visiem brāļiem darīja lielu prieku. Un uz Jeruzālemi nākuši, tie tapa uzņemti no draudzes un apustuļiem un vecajiem, un pasludināja, kādas lietas Dievs ar tiem bija darījis. Bet no farizeju šķiras kādi cēlās, kas bija tapuši ticīgi, sacīdami: “Tos būs apgraizīt un tiem būs pavēlēt, Mozus bauslību turēt.” Un apustuļi un vecaji sapulcējās, spriest par šo vārdu. Bet kad daudz strīdēšanās notika, tad Pēteris cēlās un uz tiem sacīja: “Vīri, brāļi, jūs zināt, ka Dievs pagājušos laikos mūsu starpā ir izvēlējis, ka caur manu muti pagāni evaņģēliju dzirdētu un ticētu. Un Dievs, siržu manītājs, tiem liecību ir devis, Svēto Garu tiem dodams, tā kā mums. Un nekādu starpību nav darījis starp mums un viņiem, viņu sirdis šķīstīdams caur ticību. Tad nu ko jūs Dievu kārdināt, uz mācekļu kaklu likdami jūgu, ko nedz mūsu tēvi, nedz mēs nespējam panest? Bet caur Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastību mēs ticam tapt izglābti, tā kā arī viņi.” Un viss tas pulks cieta klusu un klausījās, kā Barnaba un Pāvils stāstīja, kādas zīmes un brīnumus Dievs caur viņiem bija darījis pie pagāniem. Un kad šie beidza runāt, tad Jēkabs atbildēja sacīdams: “Vīri, brāļi, klausiet mani. Sīmanis ir stāstījis, kā Dievam pirmoreiz paticis no pagāniem ļaudis pieņemt pie Sava vārda; Un ar to praviešu vārdi saskan, kā ir rakstīts: “Pēc tam Es atgriezīšos un atkal uzcelšu Dāvida sagruvušo dzīvokli, un kas pie tā izlauzts, to Es atkal uztaisīšu un uzcelšu; Lai atlikušie cilvēki To Kungu meklē, arī visi pagāni, pār kuriem Mans vārds ir piesaukts, - tā saka Tas Kungs, kas to visu dara.” Dievam visi Savi darbi ir zināmi no mūžības. Tāpēc es spriežu, ka tos nebūs apgrūtināt, kas no pagāniem pie Dieva atgriežas. Bet ka tiem būs rakstīt, lai sargās, ka neapgānās ar elka dieviem un maucību un nožņaugto un asinīm. Jo Mozum ir no veciem laikiem pa visām pilsētām savi sludinātāji, un viņš ik sabatus top lasīts sinagogās.” Tad apustuļiem un vecajiem un visai draudzei patika, no viņiem izvēlētus vīrus ar Pāvilu un Barnabu uz Antiohiju sūtīt: Jūdu, ar pavārdu Barsaba, un Sīlasu, vīrus, kas bija augstā godā pie brāļiem, Un caur viņu rokām tā rakstīt: “Apustuļi un vecaji un brāļi prieku vēlē brāļiem, kas pagāni bijuši un ir Antiohijā un Sīrijā un Kilikijā. Kad mēs esam dzirdējuši, ka kādi no mums izgājuši, jūs ar vārdiem sajaukt un jūsu dvēseles darīt šaubīgas, sacīdami, ka jums būs likties apgraizīties un bauslību turēt, kuriem mēs to neesam pavēlējuši, Tad mēs vienā prātā palikuši nospriedām, izvēlētus vīrus pie jums sūtīt ar Barnabu un Pāvilu, mūsu mīļiem, Kas savas dvēseles ir nodevuši par mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu. Tad mēs Jūdu un Sīlasu esam sūtījuši, kas to pašu arī ar vārdiem pasacīs. Jo Svētam Garam un mums ir paticis, jums nekādu nastu vairāk neuzlikt, kā vien šīs vajadzīgas lietas: Ka jums būs sargāties no elkadievu upuriem un no asinīm un no nožņaugtā un no maucības; kad jūs no šīm lietām sargāsities, tad jūs labi darīsiet. Dzīvojiet veseli.” Tad nu tie tapa atlaisti un nāca uz Antiohiju, un draudzi sapulcējuši, iedeva vēstuli. Un to lasījuši šie priecājās par iepriecināšanu. Bet Jūda un Sīlas, kas paši arīdzan bija pravieši, brāļus pamācīja ar daudz vārdiem un tos stiprināja. Un kādu laiku tur palikuši, tie no brāļiem ar mieru tapa atlaisti pie apustuļiem. (Un Sīlasam patika tur palikt.) Bet Pāvils un Barnaba palika Antiohijā, ar daudz citiem mācīdami un Tā Kunga vārdu sludinādami. Un pēc kādām dienām Pāvils sacīja uz Barnabu: “Iesim atkal un pa visām pilsētām, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim savus brāļus, kā tiem klājas.” Un Barnaba deva padomu, Jāni, kas top saukts Marks, ņemt līdz. Bet Pāvils negribēja tādu līdz ņemt, kas no viņiem bija atkāpies Pamfilijā un ar viņiem nebija līdz gājis pie darba. Par to notika sariebšanās, tā ka tie viens no otra šķīrās, un ka Barnaba ņēma līdz Marku un pārcēlās uz Kipru. Bet Pāvils Sīlasu izvēlējies izgāja, Dieva žēlastībai no brāļiem pavēlēts. Un viņš pārstaigāja Sīriju un Kilikiju, tās draudzes stiprinādams. Un viņš nāca uz Derbi un Listru. Un redzi, tur bija viens māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas Jūdu sievas dēls, bet no Grieķu tēva. Šim laba liecība tika dota no brāļiem Listrā un Ikonijā. Pāvils gribēja, ka šis viņam ietu līdz; un viņš to ņēma un apgraizīja Jūdu dēļ, kas tanīs vietās bija, jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis Grieķis. Un kad tie pārstaigāja tās pilsētas, tad tie viņiem pavēlēja, likumus sargāt, ko apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija nosprieduši. Tad nu draudzes tapa stiprinātas iekš ticības, un viņu pulks jo dienas vairojās. Un tiem caur Friģiju un Galatiju ejot tapa aizliegts no Svētā Gara, to vārdu iekš Āzijas runāt. Mizijā nākuši tie raudzīja uz Bitiniju iet, bet Gars tiem neļāva. Un gar Miziju gājuši tie nonāca uz Troadu. Un Pāvils naktī redzēja parādīšanu: viens Maķedoniets stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums.” Un kad viņš to parādīšanu bija redzējis, tad mēs meklējām tūdaļ iziet uz Maķedoniju, nomanīdami, ka Tas Kungs mūs bija aicinājis, tiem evaņģēliju sludināt. Tad mēs nocēlušies no Troadas gājām tiešām uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli; Un no turienes uz Filipiem, kas ir tā lielākā pilsēta kādā Maķedonijas tiesā, kur ienācēji bija apmetušies. Un tanī pilsētā mēs palikām kādas dienas. Un sabatā mēs izgājām no pilsētas ārā gar upes malu, kur tie bija ieraduši Dievu lūgt. Un apsēdušies mēs runājām uz sanākušām sievām. Un viena sieva, ar vārdu Lidija, purpura pārdevēja no Tiatiras pilsētas, dievbijīga sieva, klausījās. Tai Tas Kungs sirdi atdarīja, ņemt vērā, ko Pāvils runāja. Un kad tā ar savu namu bija kristīta, tad tā lūdza sacīdama: “Ja jums šķiet, ka esmu ticīga uz To Kungu, tad nāciet manā namā un paliekat tur.” Un tā mūs piespieda. Bet notikās, mums ejot Dievu lūgt, viena meita mūs sastapa; tai bija zīlētāja gars, un ar zīlēšanu tā saviem kungiem daudz peļņas pienesa. Šī Pāvilam un mums gāja pakaļ un brēca sacīdama: “Šie cilvēki ir Dieva, Tā Visu Augstākā, kalpi, kas jums pestīšanas ceļu sludina.” Un to viņa darīja daudz dienas. Bet Pāvilu tas nomocīja un atgriezdamies viņš uz garu sacīja: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no viņas.” Un tas no viņas izgāja tanī pašā stundā. Bet viņas kungi redzēdami, ka viņu peļņas cerība bija zudusi, ņēma Pāvilu un Sīlasu un tos vilka uz tirgu pie virsniekiem; Un tos pieveduši pie valdītājiem, viņi sacīja: “Šie cilvēki mūsu pilsētu sajauc, Jūdi būdami, Un sludina ierašas, ko mums, kas esam Romieši, neklājās nedz pieņemt, nedz darīt.” Un ļaužu pulks cēlās pret tiem, un virsnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja, tos ar rīkstēm sist. Un daudz sitienus tiem devuši, viņi tos iemeta cietumā, un cietuma sargam pavēlēja, tos cieti sargāt. Šis tādu pavēli dabūjis, tos iemeta dziļākā cietumā un viņu kājas apcietināja siekstā. Un ap nakts vidu Pāvils un Sīlas Dievu lūdza un slavas dziesmas dziedāja, un tie, kas bija cietumā, uz viņiem klausījās. Tad piepeši liela zemes trīcēšana notika, tā ka cietuma pamati kustēja, un tūdaļ visas durvis atvērās, un visiem saites tapa vaļā. Un cietuma sargs uzmodies un cietuma durvis redzējis atvērtas, izvilka zobenu un gribēja sevi pašu nonāvēt, domādams, cietumniekus esam izbēgušus. Bet Pāvils ar stipru balsi brēca sacīdams: “Nedari sev ļauna, jo mēs visi esam šeitan.” Un viņš sveci prasījis, ieskrēja un drebēdams metās zemē priekš Pāvila un Sīlasa, Un tos izveda ārā un sacīja: “Kungi, ko man būs darīt, lai es mūžīgi dzīvoju?” Un tie sacīja: “Tici uz To Kungu Jēzu Kristu, tad tu un viss tavs nams mūžīgi dzīvos.” Un tie runāja Tā Kunga vārdu uz viņu un uz visiem, kas bija tanī namā. Un viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā un tiem brūces nomazgāja; un tūdaļ viņš tapa kristīts, pats un visi viņa piederīgie. Un viņš tos veda savā namā, tos sēdināja pie galda un priecājās, ka viņš ar visu savu namu bija nācis pie ticības uz Dievu. Kad nu gaisma bija aususi, tad virsnieki sūtīja sulaiņus, un lika sacīt: “Palaid šos cilvēkus.” Un cietuma sargs Pāvilam pasludināja šos vārdus: “Virsnieki sūtījuši, lai jūs atlaiž. Tad nu izejiet un staigājiet ar mieru.” Bet Pāvils uz tiem sacīja: “Tie mūs, Romiešu cilvēkus, netiesātus visiem redzot ir situši un cietumā iemetuši, un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; bet lai viņi paši nāk un mūs izved.” Un sulaiņi atsacīja šos vārdus virsniekiem: un tie bijās, dzirdēdami, tos esam Romiešus. Un nākuši viņi tos pārrunāja un tos izveda un lūdza, iziet no pilsētas. Un tie no cietuma izgājuši, nogāja pie Lidijas; un brāļus redzējuši, tie tos pamācīja un aizgāja. Un caur Amfipoli un Apolloniju gājuši tie nāca uz Tesaloniku: tur bija viena Jūdu sinagoga. Un Pāvils pēc sava ieraduma pie tiem iegāja un trīs sabatus ar tiem sarunājās par rakstiem, Tos izstāstīdams un viņiem priekšā likdams, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem, un sacīja: “Šis ir Kristus - Jēzus, ko es jums pasludināju.” Un kādi no tiem tapa pārliecināti un piebiedrojās Pāvilam un Sīlasam, un no dievbijīgiem Grieķiem liels pulks un laba tiesa sievu no augstas kārtas. Bet neticīgie Jūdi, skaudības pilni, ņēma pie sevis kādus saskrējušus neliešus un sapulcinājās un cēla troksni pilsētā; un Jazona namu apstājuši, meklēja tos vest priekš ļaužu pulka. Bet tos neatraduši, tie Jazonu un citus brāļus vilka pie pilsētas virsniekiem brēkdami: “Tie, kas visu pasauli ar dumpi pilda, tie arī šurp ir nākuši. Tos Jazons ir uzņēmis; un šie visi dara pret ķeizara pavēlēm sacīdami: citu esam ķēniņu - Jēzu.” Un tie iztrūcināja ļaudis un pilsētas virsniekus, kas to dzirdēja. Bet šie, galvojumu no Jazona un tiem dabūjuši, tos palaida. Bet brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlasu izvadīja uz Bereju; tie tur nonākuši iegāja Jūdu sinagogā. Un šie bija labvēlīgāki par Tesalonikas Jūdiem un vārdu uzņēma ar visu labu prātu, meklēdami ikdienas rakstos, vai šās lietas tā esot? Tad nu daudzi no tiem ticēja, arī no Grieķu augstas kārtas sievām un vīriem laba tiesa. Un kad Tesalonikas Jūdi dabūja zināt, ka arī Berejā Dieva vārds no Pāvila tapa sludināts, tad tie nāca arī uz turieni un ļaudis skubināja uz dumpi. Bet brāļi tūdaļ Pāvilu izsūtīja, ka tas noietu uz jūru, bet Sīlas un Timotejs tur palika. Bet tie, kas Pāvilu pavadīja, to veda līdz Atēnai, un pavēli priekš Sīlasa un Timoteja dabūjuši, lai šie arīdzan pie viņa nāktu, tie aizgāja. Un kamēr Pāvils viņus gaidīja Atēnā, apskaitās viņa gars iekš viņa, kad viņš redzēja pilsētu tik elkadievīgu esam. Tad nu viņš sinagogā sarunājās ar Jūdiem un dievbijīgiem, un tirgū ikdienas ar tiem, kas piegadījās. Un kādi no Epikureju un Stoīku gudriem ar viņu sarunājās; un kādi sacīja: “Ko šis pļāpa grib runāt?” Un citi: “Šis izliekās kā svešu dievu sludinātājs;” tāpēc ka viņš tiem Jēzu un augšāmcelšanos sludināja. Un tie viņu ņēma un veda uz augstās tiesas vietu, sacīdami: “Vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini? Jo tu dažas svešas lietas runā priekš mūsu ausīm, tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir?” Bet visi Atēnieši un svešinieki, kas tur piemājoja, ar citu neko laiku nekavēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt. Un Pāvils stāvēja augstās tiesas plača vidū un sacīja: “Jūs Atēniešu vīri, pēc visa es jūs redzu jo dievbijīgus. Jo staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu arī vienu altāri, kam bija virsū rakstīts: nepazīstamam Dievam. Tad nu, ko jūs nepazīdami godājiet, To es jums pasludināju. Tas Dievs, kas ir radījis pasauli un visu, kas tur iekšā, Viņš, debess un zemes Kungs būdams, nemājo rokām darītās baznīcās, Un Viņam arī nenotiek no cilvēku rokām kalpošana, tā kā Viņam ko vajadzētu; bet Viņš pats dod visiem dzīvību un dvašu un visas lietas. Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis papriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot, Ka tie To Kungu meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, - jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums. Jo iekš Viņa mēs dzīvojam un kustam un esam; tā kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam Viņa tauta. Tad nu mums, kas Dieva tauta esam, nebūs domāt, dievību esam līdzīgu zeltam vai sudrabam vai akmenim, kādam caur cilvēka gudrību un izdomāšanu iztaisītam tēlam. Tad nu Dievs nezināšanas laikus panesis, tagad pavēl visiem cilvēkiem visās malās no grēkiem atgriezties; Tāpēc ka Viņš dienu ir nolicis, kurā Viņš pasauli tiesās iekš taisnības caur Vīru, ko Viņš uz to izredzējis, visiem ticību pasniegdams, kad Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis.” Bet kad tie dzirdēja miroņu augšāmcelšanos, tad citi to ņēma smieklā, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reiz dzirdēsim.” Un tā Pāvils izgāja no viņu vidus. Bet kādi vīri tam pieķērās un ticēja. Starp tiem bija Dionisijs, augstās tiesas loceklis, un viena sieva, ar vārdu Damare, un vēl citi līdz ar tiem. Un pēc tam Pāvils aizgāja no Atēnas un nāca uz Korintu, Un atrada kādu Jūdu, ar vārdu Akvilu, pēc dzimtenes no Pontus, kas nesen ar Priskillu, savu sievu, no Itālijas bija atnācis, (tāpēc ka ķeizars Klaudijs bija pavēlējis, visiem Jūdiem iziet no Romas), un iegāja pie tiem. Un ar to vienādā amatā būdams viņš pie tiem palika un strādāja; jo tie savā amatā bija telšu taisītāji. Un viņš ik sabatus mācīja sinagogā un pārliecināja gan Jūdus, gan Grieķus. Un kad Sīlas un Timotejs no Maķedonijas bija atnākuši, tad Pāvils garā tapa piespiests, Jūdiem apliecināt, ka Jēzus ir Kristus. Bet kad tie turējās pretī un zaimoja, tad viņš drēbes izkratījis uz tiem sacīja: jūsu asinis uz jūsu galvu! Es esmu skaidrs, no šā laika es iešu pie pagāniem. Un no turienes aizgājis tas nāca kāda cilvēka namā, kam bija vārds Justs, un tas Dievu bijās, un viņa nams pie sinagogas bija tuvu klāt. Bet Krispus, sinagogas virsnieks, ticēja uz To Kungu ar visu savu namu, un daudz no Korintiešiem, viņu dzirdēdami, ticēja un tapa kristīti. Un Tas Kungs naktī caur vienu parādīšanu uz Pāvilu sacīja: “ Nebīsties, bet runā un neciet klusu. Jo Es esmu ar tevi, un neviens necelsies pret tevi, ļaunu tev darīt; jo Man ir daudz ļaužu šinī pilsētā. ” Un viņš tur sabija gadu un sešus mēnešus, Dieva vārdu pie viņiem mācīdams. Un kad Gallions Ahajā bija zemes soģis, tad Jūdi vienā prātā cēlās pret Pāvilu, un to veda priekš soģa krēsla, Sacīdami: “Šis ļaudis pārrunā Dievam kalpot pret bauslību.” Bet kad Pāvils muti gribēja atvērt, Gallions uz Jūdiem sacīja: “Ja tur būtu kāds netaisns darbs jeb blēņu lieta, jūs Jūdi, tad es jūs labprāt klausītu. Bet kad nu jautāšana ir par mācību un vārdiem un bauslību, kas jums ir, tad lūkojiet jūs paši, jo es par to negribu būt tiesātājs.” Un viņš tos dzina nost no soģa krēsla. Bet visi Grieķi ņēma Sostenu, to sinagogas virsnieku, un to pēra priekš soģa krēsla, un Gallions par to neko nebēdāja. Un Pāvils vēl daudz dienas tur palicis, no brāļiem atvadījās, un cēlās pāri uz Sīriju, un līdz ar viņu Priskilla un Akvila, kas Kenhrejā savu galvu bija apcirpis: jo to bija solījies. Un viņš nonāca uz Efesu un tos tur atstāja, bet pats iegāja sinagogā un sarunājās ar Jūdiem. Un kad tie viņu lūdza, ilgāk pie tiem palikt, tad viņš negribēja, Bet šķīrās no tiem sacīdams: “Nākamie svētki man visādā vīzē jāsvētī Jeruzālemē, bet es atkal atgriezīšos pie jums, ja Dievs gribēs;” un viņš aizcēlās no Efesus. Un uz Cezareju nācis viņš nogāja un apsveicināja draudzi un devās uz Antiohiju. Un tur kādu laiku palicis, viņš izgāja un pēc kārtas pārstaigāja Galatijas un Friģijas tiesu un stiprināja visus mācekļus. Bet viens Jūdu vīrs, ar vārdu Apollus, dzimis Aleksandriets, vīrs, varens vārdos, nonāca uz Efesu; tas bija spēcīgs rakstos. Šis bija mācīts Tā Kunga ceļā, un karstā garā tas runāja un mācīja skaidri visu no Tā Kunga, jebšu viņš Jāņa kristību vien pazina. Un tas iesāka droši runāt sinagogā. Un viņu dzirdējuši, Akvila un Priskilla viņu ņēma pie sevis un viņam vēl skaidrāk Tā Kunga ceļu izstāstīja. Un kad viņš gribēja noiet uz Ahaju, tad brāļi mācekļus lūdza caur rakstiem, lai viņu uzņem; šis tur nonācis, daudz ir palīdzējis tiem, kas caur žēlastību ticēja. Jo viņš Jūdus stipri pārliecināja, visu ļaužu priekšā no rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus. Un kamēr Apollus Korintū bija, notikās, ka Pāvils, augšzemes vietas pārstaigājis, nāca uz Efesu, un kādus mācekļus atradis, Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs Svēto Garu esat dabūjuši, kad jūs tapāt ticīgi?” Bet tie uz viņu sacīja: “Mēs neesam ne dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.” Un viņš uz tiem sacīja: “Uz ko tad jūs esat kristīti?” Un tie sacīja: “Uz Jāņa kristību.” Bet Pāvils sacīja: “Jānis ir kristījis ar kristību uz atgriešanos no grēkiem, ļaudīm sacīdams, lai tic uz To, kas nākšot pēc viņa, tas ir, uz Kristu Jēzu.” Un to dzirdējuši tie tapa kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu. Un kad Pāvils tiem rokas uzlika, tad Svētais Gars uz tiem nāca, un tie runāja valodām un sludināja praviešu mācības. Un visi tie vīri bija kādi divpadsmit. Bet viņš sinagogā iegājis, droši mācīja kādus trīs mēnešus, sarunādamies un tos pārliecinādams par Dieva valstības lietām. Un kad citi bija apcietināti un nepaklausīgi un par šo ceļu ļaužu priekšā nelabi runāja, tad viņš no tiem atstājās un atšķīra mācekļus, ikdienas sarunādamies kādā Tiranna skolā. Un tā tas gāja divus gadus, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, Tā Kunga Jēzus vārdu dzirdēja, gan Jūdi, gan Grieķi. Un Dievs lielus darbus darīja caur Pāvila rokām, Tā ka arī sviedru auti un citi auti no viņa miesām tapa nesti pie neveseliem; un slimības tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja. Un kādi no Jūdiem, kas bija velnu izdzinēji un apkārt vazājās, uzdrīkstējās Tā Kunga Jēzus vārdu saukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: mēs jūs apdraudam no tā Jēzus puses, ko Pāvils sludina. Tie nu, kas šo darīja, bija Skevas, Jūdu augstā priestera, septiņi dēli. Un ļaunais gars atbildēja un sacīja: “Jēzu es pazīstu un Pāvilu es zinu; bet jūs, kas jūs tādi esat?” Un cilvēks, kam ļaunais gars bija, tiem uzlēca un tos pievarēdams tā darīja, ka tiem bija kailiem un ievainotiem jāizbēg no tā nama. Un tas tapa zināms visiem Jūdiem un Grieķiem, kas Efesū dzīvoja; un visiem bailes uzgāja, un Tā Kunga Jēzus vārds tapa augsti teikts. Un daudzi no tiem, kas bija palikuši ticīgi, nāca un izteica un izsūdzēja savus darbus. Un daudzi no tiem, kas māņu darbus bija darījuši, savas grāmatas kopā sanesa un sadedzināja visiem redzot; un to vērtību aprēķināja un saskaitīja piecdesmit tūkstošus sudraba grašus. Tik varen auga un uzvarēja Tā Kunga vārds. Un pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: “Pēc tam, kad tur būšu bijis, man arī Roma jāredz.” Un uz Maķedoniju divus sūtījis, kas viņam kalpoja, Timoteju un Erastu, viņš pats kādu brīdi palika iekš Āzijas. Bet ap to laiku liels troksnis cēlās šīs mācības dēļ Jo viens, ar vārdu Demeteris, sudraba kalējs, no sudraba taisīja Dianas namiņus un gādāja amata meistariem lielu peļņu. Šos, un šī amata strādniekus sapulcējis, viņš sacīja: “Vīri, jūs zināt: ka no šā darba mums ir sava pārtikšana; Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efesū, bet tik ne pa visu Āziju lielu pulku pārrunādams ir novērsis, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām taisīti. Un tas ne vien mums tā var padarīt, ka šī mūsu peļņa ies mazumā, bet arī ka augstās dieves Dianas nams taps nievāts, un arī viņas augstība iznīks, kam taču visa Āzija un pasaule kalpo.” Bet to dzirdēdami, tie tapa dusmības pilni un sauca, sacīdami: “Augsta ir Efesiešu Diana.” Un visa pilsēta tapa trokšņa pilna, un tie skrēja vienprātīgi uz teātri, līdz raudami Maķedoniešus Gaju un Aristarhu, Pāvila ceļa biedrus. Un kad Pāvils gribēja iet pie ļaudīm, tad mācekļi viņam to neļāva. Bet arī kādi no Āzijas virsniekiem, viņa draugi būdami, pie tā sūtīja lūgdami, ka tas nedotos uz teātri. Tad nu citi sauca šā, citi tā, jo draudze bija sajukusi, un lielais pulks nezināja, kādēļ kopā bija sanākuši, Un Aleksandru no tā pulka izvilka, kad Jūdi viņu uz priekšu stūma; un Aleksandrs meta ar roku, gribēdams priekš ļaudīm aizstāvēties. Bet kad tie nomanīja, viņu esam Jūdu, tad visi vienā balsī sauca ap divām stundām: “Augsta ir Efesiešu Diana.” Un kad pilsētas rakstuvedējs pūli bija klusinājis, tad viņš sacīja: “Jūs Efesus vīri, kurš cilvēks nezina, Efesus pilsētu esam augstās dieves Dianas un no debess kritušā tēla kopēju? Kad nu šīm lietām neviens nevar pretī runāt, tad jums pienākas ar mieru būt un nenieka aplam nedarīt. Jo jūs šos vīrus esat atveduši, kas nav nedz tās svētās vietas laupītāji nedz jūsu dievietes zaimotāji. Ja tad nu Demeterim un amata vīriem kāda lieta ir pret kādu, tad tiesas dienas top turētas un zemes soģi ir, lai viņi tur savā starpā sūdzās. Bet ja jūs citu kādu lietu meklējiet, tad lai sapulcējās pēc likuma un lai iztiesā. Jo mēs esam tai likstā, ka par to, kas šodien noticis, varam tikt apsūdzēti dumpja dēļ, un tomēr nekādas vainas nav, ar ko šo dumpi varētu attaisnot.” Un to sacījis, viņš ļaudis atlaida. Un pēc, kad troksnis bija klusināts, Pāvils mācekļus saaicināja un tos sveicinājis izgāja un devās uz Maķedoniju. Un pārstaigājis to vidu un ar daudz vārdiem tos pamācījis, viņš nāca Grieķu zemē. Un tur kādus trīs mēnešus palicis viņš gribēja pārcelties uz Sīriju; bet kad Jūdi uz viņu glūnēja, tad viņš apņēmās, atpakaļ griezties caur Maķedoniju. Un viņu pavadīja līdz Āzijai Sopaters no Berejas, bet no Tesaloniķiešiem Aristarhs un Sekunds, un Gajus no Derbes, un Timotejs, no Āzijas Tihiks un Trofims. Šie papriekš gājuši mūs gaidīja Troadā. Bet mēs nocēlāmies pēc Neraudzētas maizes dienām no Filipiem, un nonācām piecās dienās pie tiem uz Troadu, kur mēs septiņas dienas palikām. Bet pirmā nedēļas dienā, kad mācekļi bija sanākuši maizi lauzt, Pāvils ar tiem sarunājās, gribēdams otrā dienā aiziet; un viņš vārdu mācīja līdz pusnaktij. Un tur daudz eļļas lukturi bija tanī augšistabā, kur tie bija sapulcējušies. Un viens jauneklis, ar vārdu Eutiks, sēdēja uz loga un tika no dziļa miega pārņemts, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un no miega pārvarēts tas nokrita no trešā stāva un tapa uzcelts nedzīvs. Bet Pāvils nokāpis uzmetās uz viņu un to apkampa sacīdams: “Nedariet troksni, jo tā dvēsele ir iekš viņa.” Un viņš uzkāpa un maizi lauzis un baudījis vēl labu laiku līdz gaismai sludināja Dieva vārdu un viņš aizgāja. Un tie jaunekli atveda dzīvu un tapa ļoti iepriecināti. Bet mēs laivā gājuši papriekš nocēlāmies uz Assonu, gribēdami tur Pāvilu uzņemt; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats kājām iet. Un kad viņš Assonā ar mums satikās, tad mēs viņu uzņēmām un nācām uz Mitileni. Un no turienes nocēlušies mēs nācām otrā dienā pret Hiju, un dienu vēlāk mēs piestājām Samus malā, un tad palikām Troģillā un nācām otrā dienā uz Mileti. Jo Pāvils bija apņēmies Efesum garām celties, ka viņš laiku nekavētu iekš Āzijas, jo viņš steidzās, ja to paspētu, uz Vasarsvētkiem tikt Jeruzālemē. Bet viņš sūtīja no Miletes uz Efesu un ataicināja draudzes vecajus. Un kad tie pie viņa nāca, viņš uz tiem sacīja: “Jūs zināt no pirmās dienas, kad es uz Āziju nācis, kāds es pa visu to laiku pie jums esmu bijis, Tam Kungam kalpodams ar visu pazemību un ar daudz asarām un kārdināšanām, kas man notikušas caur Jūdu viltībām; Ka es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu, ka jums to nebūtu pasludinājis un mācījis, tā draudzē, kā pa mājām; Apliecinādams tik pat Jūdiem kā arī Grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu. Un nu redzi, es garā saistīts eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks. Tomēr Svētais Gars ikvienā pilsētā liecību dod sacīdams, ka saites un bēdas mani gaida. Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu kalpošanu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt evaņģēliju no Dieva žēlastības. Un nu redzi, es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsiet, jūs visi, pie kuriem es esmu staigājis, Dieva valstību sludinādams. Tāpēc es jūsu priekšā apliecināju šinī pašā dienā, ka es skaidrs esmu no visu asinīm. Jo es neesmu paslēpis, ka jums nebūtu pasludinājis visu Dieva padomu. Tāpēc sargājat paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par pārraugiem, Dieva draudzi ganīt, ko Viņš ar Savām asinīm atpircis. Jo es to zinu, ka pēc manas aiziešanas plēsīgi vilki pie jums ielauzīsies, kas ganāmo pulku nesaudzēs. Un no jums pašiem vīri celsies, negantas lietas runādami, ka tie mācekļus novērstu sev pakaļ. Tāpēc esiet modrīgi, pieminēdami, ka es trīs gadus naktīm dienām neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt. Un nu, brāļi, es jūs nododu Dievam un Viņa žēlastības vārdam, kas ir spēcīgs, jūs uztaisīt un jums mantību dot ar visiem svētītiem. Sudrabu vai zeltu vai drēbes es no neviena neesmu kārojis. Bet jūs paši zināt, ka šās rokas manai vajadzībai un tiem, kas pie manis bija, ir kalpojušas. Es jums visas lietas esmu rādījis, ka tā strādājot piederas vājos uzņemt un pieminēt Tā Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš ir sacījis: “ Svētīgāk ir dot, nekā ņemt. ”” Un šo sacījis, viņš ceļos metās un līdz ar visiem tiem Dievu pielūdza. Bet tur visi gauži raudāja; un tie metās ap Pāvila kaklu un viņu skūpstīja, Visvairāk no sirds sāpēm pārņemti vārda dēļ, ko viņš bija sacījis, ka tiem vairs nebūšot viņa vaigu redzēt. Un tie viņu pavadīja uz laivu. Un kad notikās, ka mēs no tiem atšķīrušies, tad mēs braucām taisnā ceļā un nācām uz Kosu un otrā dienā uz Rodu un no turienes uz Pataru. Un laivu atraduši, kas uz Feniķiju pārcēlās, mēs iekāpām un aizcēlāmies. Un kad mēs Kipru ieraudzījām un pa kreiso roku pametām, tad cēlāmies uz Sīriju, un Tirū mēs laidām pie malas, jo tur tai laivai prece bija jāizkrauj. Un mācekļus atraduši, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai tas neietu uz Jeruzālemi. Un notikās pēc šīm dienām, tad mēs izgājām un devāmies projām, un tur visi ar sievām un bērniem mūs izvadīja no pilsētas ārā; un mēs pie jūrmalas ceļos metušies Dievu lūdzām. Un kad savā starpā bijām atvadījušies, iekāpām laivā. Bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām. Bet mēs joprojām no Tīrus pārcēlušies laidām pie Ptolemaidas malā; un brāļus sveicinājuši, mēs pie tiem palikām vienu dienu. Bet otrā dienā mēs, kas ap Pāvilu bijām, izgājuši nācām uz Cezareju; un iegājuši evaņģēlista Filipa namā, (kas bija viens no septiņiem), mēs pie tā palikām. Bet šim bija četras meitas, jaunavas, kas nākošās lietas pravietoja. Un kad mēs kādas dienas tur bijām palikuši, viens pravietis atnāca no Jūdu zemes, ar vārdu Agabs. Un tas nāca pie mums un ņēma Pāvila jostu un saistīja pats sev rokas un kājas sacīdams: “Tā Svētais Gars saka: to vīru, kam šī josta pieder, tāpat Jūdi saistīs Jeruzālemē un viņu nodos pagānu rokās.” Un kad mēs to dzirdējām, tad ne vien mēs lūdzām, bet arī tie, kas tai vietā dzīvoja, lai viņš neietu uz Jeruzālemi. Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, ka raudāt un laužat manu sirdi? Jo es esmu gatavs par Tā Kunga Jēzus vārdu ne vien likties saistīties Jeruzālemē, bet arī mirt.” Un kad viņš neļāvās pārrunāties, tad mēs palikām klusu, sacīdami: “Tā Kunga prāts lai notiek.” Pēc šīm dienām mēs sataisījāmies un gājām uz Jeruzālemi. Un tur arī kādi mācekļi no Cezarejas mums nāca līdz un mūs veda pie viena veca mācekļa, Mnasona no Kipras, lai pie tā mājotu. Un kad nācām uz Jeruzālemi, tad brāļi mūs ar mīļu prātu uzņēma. Un otrā dienā Pāvils ar mums nogāja pie Jēkaba; un visi vecaji tur arīdzan sanāca. Un viņš tos sveicinājis, pa kārtām stāstīja visu, ko Dievs pie pagāniem caur viņa kalpošanu bija darījis. Un to dzirdējuši, tie To Kungu teica un uz viņu sacīja: “Brāli, tu redzi, cik tūkstoši Jūdu ir, kas palikuši ticīgi, un visi gauži dzenās pēc bauslības. Un tie par tevi dabūjuši zināt, ka tu visus Jūdus, kas starp pagāniem, mācot atstāties no Mozus, sacīdams, ka tiem nebūs savus bērnus apgraizīt, nedz pēc tām ierašām dzīvot. Tādēļ ko tad nu? Tiešām, gan ļaužu pulks sanāks; jo tie dzirdēs tevi esam atnākušu. Tāpēc dari to, ko mēs tev sakām: mums ir četri vīri, tie Dievam ir solījušies. Tos ņem pie sevis un šķīsties ar tiem, un izdod par tiem maksu, ka tie galvu apcērp, un lai visi zina, ka tie nieki, ko tie par tevi dzirdējuši, bet ka arī tu pats bauslību turēdams staigā. Bet par pagāniem, kas palikuši ticīgi, mēs esam rakstījuši un sprieduši, ka tiem nebūs neko no tādām lietām turēt, kā vien, ka tiem būs sargāties no elkadievu upuriem un no asinīm un no nožņaugtā un no maucības.” Tad Pāvils tos vīrus pie sevis ņēmis otrā dienā ar tiem šķīstījās un iegāja Dieva namā, un darīja zināmu, ka šķīstīšanas laiku tur palikšot, tiekams par ikvienu no tiem upura dāvana būšot pienesta. Bet kad septiņas dienas jau drīz bija beigtas, tad Jūdi no Āzijas, viņu ieraudzīdami Dieva namā, paskubināja visu to pulku un rokas pie viņa pielika, Saukdami: “Jūs Israēla vīri, nāciet palīgā! Šis ir cilvēks, kas visus visās malās māca pret tautu un pret bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš Grieķus ir ievedis Dieva namā un šo svēto vietu apgānījis.” (Jo tie iepriekš Trofimu no Efesus pie viņa bija redzējuši pilsētā un domāja, ka Pāvils to esot ievedis Dieva namā.) Un visa pilsēta tapa trokšņa pilna, un ļaudis satecēja kopā; un tie grāba un rāva Pāvilu no Dieva nama ārā, un tūdaļ durvis tapa aizslēgtas. Un kad tie meklēja viņu nokaut, tad ziņa nāca pie karapulka virsnieka, ka visa Jeruzāleme esot sajaukta. Šis tūdaļ karavīrus un kapteiņus paņēmis, pie tiem noskrēja, un kad tie virsnieku un karavīrus redzēja, tad tie mitējās Pāvilu sist. Tad virsnieks piegājis viņu saņēma un pavēlēja, viņu ar divām ķēdēm saistīt, un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis? Bet tai pulkā citi sauca šā, citi tā. Kad tas nu tā trokšņa dēļ to lietu skaidri nevarēja saprast, tad tas pavēlēja, viņu vest lēģerī. Un kad viņš pie trepēm nāca, tad viņu karavīriem nešus bija jānes to ļaužu uzmākšanās dēļ. Jo ļaužu pulks gāja pakaļ saukdams: “Nost ar viņu!” Un Pāvils, pirms lēģerī tapa ievests, uz virsnieku saka: “Vai man brīv tev ko sacīt?” Un tas sacīja: “Vai tu proti grieķiski? Vai tu neesi tas Ēģiptietis, kas priekš šīm dienām dumpi cēlis un četrtūkstošus slepkavas uz tuksnesi izvedis?” Bet Pāvils sacīja: “Es esmu Jūdu cilvēks no Tarsus, zināmas Kilikijas pilsētas loceklis, es tevi lūdzu, vēli man uz ļaudīm runāt.” Un kad tas bija atvēlējis, tad Pāvils uz trepēm stāvēdams meta ļaudīm ar roku; un kad nu pavisam palika klusu, tad viņš Ebreju valodā tos uzrunāja un sacīja: “Vīri, brāļi un tēvi, klausiet tagad manu aizstāvēšanos jūsu priekšā. (Bet kad tie dzirdēja, viņu Ebreju valodā tos uzrunājam, tad tie palika vēl klusāki. Un viņš sacīja:) Es esmu Jūdu vīrs, Tarsū, Kilikijas zemē, piedzimis, bet šinī pilsētā pie Gamaliēla kājām audzināts, tēvu bauslībā krietni izmācīts, karsts Dieva bauslības aizstāvētājs, tā kā jūs visi šodien esat. Un šim ceļam es esmu pretī turējies līdz nāvei, saistīdams un cietumā nododams vīrus un sievas. Tā kā arī augstais priesteris un viss vecaju pulks man liecību dod, no kuriem es arī vēstules uz brāļiem ņēmis, esmu gājis uz Damasku, arī tos, kas tur, saistītus vest uz Jeruzālemi, ka tie taptu mocīti. Un notikās, kad es biju uz ceļa un tuvu nācu pie Damaskus ap pusdienas laiku, tad piepeši liela gaisma no debess mani apspīdēja visapkārt. Un es kritu pie zemes un dzirdēju balsi uz mani sakām: “ Saul, Saul, ko tu Mani vajā? ” Bet es atbildēju: “Kas Tu esi, Kungs?” Un Viņš uz mani sacīja: “ Es esmu Jēzus no Nacaretes, ko tu vajā. ” Bet tie, kas man bija līdz, gan redzēja gaismu un pārbijās, bet balsi, kas ar mani runāja, to tie nedzirdēja. Un es sacīju: “Ko man būs darīt, Kungs?” Un Tas Kungs uz mani sacīja: “ Celies un ej uz Damasku, un tur tev sacīs visu, kas tev jādara. ” Un kad nevarēju redzēt spožās gaismas dēļ tad es no saviem ceļabiedriem pie rokas vests nācu uz Damasku. Bet Ananija, dievbijīgs vīrs pēc bauslības, kam laba slava bija no visiem apkārtējiem Jūdiem, Tas pie manis nācis un piestājies sacīja uz mani: “Saul, brāli, skaties uz augšu.” Un es tanī pašā stundā uz viņu skatījos. Un viņš sacīja: “Mūsu tēvu Dievs tevi izvēlējis, Viņa prātu atzīt un To Taisno redzēt un balsi no Viņa mutes dzirdēt. Jo tu Viņam būsi par liecinieku pie visiem cilvēkiem par to, ko tu esi redzējis un dzirdējis. Un nu, ko tu gaidi? Celies un liecies kristīties un liec nomazgāt savus grēkus, Tā Kunga vārdu piesaukdams.” Un notikās, kad es uz Jeruzālemi biju atpakaļ griezies un Dieva namā Dievu pielūdzu, tad garā tapu aizgrābts, Un es Viņu redzēju, un Tas man sacīja: “ Steidzies un izej čakli no Jeruzālemes, jo tie nepieņems tavu liecību par Mani. ” Un es sacīju: “Kungs, tie zina, ka es Tavus ticīgos cietumā iemetu un pa sinagogām šaustu, Un kad Stefana, Tava liecinieka asinis tapa izlietas, ka es tur arī stāvēju klāt, un tas man patika, un es drēbes tiem glabāju, kas viņu nonāvēja.” Un Viņš uz mani sacīja: “ Ej! Jo Es tevi izsūtīšu tālu pie pagāniem. ”” Un tie viņu klausījās līdz šiem vārdiem un savas balsis pacēla, sacīdami: “Nost no zemes virsas ar šo tādu, jo tam nebūs dzīvot.” Un kad tie brēca un savas drēbes nosvieda un pīšļus gaisā meta, Tad virsnieks pavēlēja, viņu novest uz lēģeri, un sacīja, lai viņu ar sitieniem izvaicā, ka dabūtu zināt, kādēļ tie tā par viņu brēca. Un kad viņu ar siksnām piesēja, tad Pāvils sacīja uz kapteini, kas tur stāvēja: “Vai jums brīv, vienu Romieti un vēl bez tiesas šaust?” Un kapteinis to dzirdējis gāja un virsniekam to teica sacīdams: “Ko tu gribi darīt? Jo šis cilvēks ir Romietis.” Tad virsnieks piegāja un uz viņu sacīja: “Saki man, vai tu esi Romietis?” Un tas sacīja: “Esmu gan.” Un virsnieks atbildēja: “Es par lielu maksu šo pilsētnieka tiesu esmu dabūjis.” Bet Pāvils sacīja: “Bet es tāds jau esmu piedzimis.” Un tūdaļ tie no viņa atkāpās, kas viņu gribēja izvaicāt. Un virsnieks bijās, ka dabūjis zināt, viņu esam Romieti, un ka viņu bija sējis. Bet kad otrā dienā to gribēja skaidri zināt, kādēļ viņš no Jūdiem apsūdzēts, tad viņš to atraisīja un pavēlēja, ka augstie priesteri un visa viņu augstā tiesa nāktu kopā, un Pāvilu novedis, viņš tiem to stādīja priekšā. Un Pāvils, acis uz tiesu metis, sacīja: “Vīri, brāļi, es ar vislabāko sirdsapziņu, Dieva priekšā esmu dzīvojis līdz šai pašai dienai.” Bet tas augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas pie viņa stāvēja, viņam pa muti sist. Tad Pāvils uz to sacīja: “Dievs tevi sitīs, tu nobaltētā siena! Tu še sēdi, mani tiesāt pēc bauslības, un tu pavēli, mani sist pret bauslību!” Un tie, kas tur klāt stāvēja, sacīja: “Vai tu augsto Dieva priesteri lamā?” Un Pāvils sacīja: “Es nezināju, brāļi, viņu esam augsto priesteri, jo ir rakstīts: pret savu ļaužu virsnieku tev nebūs ļaunu runāt.” Bet Pāvils zinādams, ka citi bija no saducejiem, citi no farizejiem, sauca augstās tiesas priekšā: “Vīri, brāļi, es esmu farizeja dēls, es topu tiesāts par cerību, ka miroņi augšāmcelsies.” Kad viņš to bija runājis, tad troksnis cēlās starp farizejiem un saducejiem, un tas pulks šķīrās. Jo saduceji saka: augšāmcelšanās neesot, un neesot nedz eņģeļa, nedz gara; bet farizeji visu to apliecina. Un tur liela brēkšana sākās, un rakstu mācītāji no farizeju puses cēlās un tiepās sacīdami: “Mēs pie šā cilvēka nekā ļauna neatrodam; un ja kāds gars ar viņu ir runājis, vai kāds eņģelis, tad lai nekarojam pret Dievu.” Bet kad troksnis vairojās, tad virsniekam rūpēja, ka Pāvils no tiem netaptu saplēsts, un viņš karavīriem pavēlēja noiet, to no viņu vidus izraut un novest uz lēģeri. Un nākošā naktī Tas Kungs viņam piestājās sacīdams: “ Turi drošu prātu, Pāvil; jo itin tā, kā tu par Mani liecību esi devis Jeruzālemē, tāpat tev būs arī Romā liecināt. ” Un kad gaisma bija aususi, tad Jūdi sapulcējās un sazvērējās kopā sacīdami: “Mēs negribam ne ēst ne dzert, tiekams Pāvilu būsim nokāvuši.” Un to bija vairāk nekā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies. Šie nāca pie augstiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Mēs ar lāstiem esam pašus nolādējuši, nekā nebaudīt, kamēr Pāvilu būsim nokāvuši. Tad nu dodiet ziņu virsniekam un augstai tiesai, lai to rītā pie jums atved, tā kā jūs viņa lietu gribētu labāk uzzināt; bet mēs esam gatavi to nokaut, pirms tas atnāk.” Bet Pāvila māsas dēls šo viltu dzirdējis, atnāca un iegāja lēģerī un Pāvilam to pasludināja. Un Pāvils vienu no kapteiņiem pasauca un sacīja: “Noved šo jaunekli pie virsnieka, jo viņam ir priekš tā kāda ziņa.” Tad nu šis to ņēma un noveda pie virsnieka un sacīja: “Tas saistītais Pāvils mani sauca un lūdza, šo jaunekli pie tevis atvest, jo viņam ar tevi kas jārunā.” Un virsnieks to pie rokas ņēma un savrup aizgājis vaicāja: “Kas tev ir, ko man teikt?” Un tas sacīja: “Jūdi saderējušies tevi lūgt, ka tu rītā Pāvilu liktu vest priekš augstās tiesas, tā kā tie gribētu viņu ko skaidrāk uzzināt. Tad nu tu neļaujies no tiem pārrunāties; jo vairāk nekā četrdesmit vīri no tiem uz viņu glūn un paši saistījušies ar zvērastu, nekā ne ēst ne dzert, kamēr viņu būšot nokāvuši, un nu tie ir gatavi, gaidīdami no tevis to solīšanu.” Tad virsnieks jaunekli atlaida pavēlēdams: “Nesaki to nevienam, ka tu to man esi zināmu darījis.” Un tas, divus no kapteiņiem ataicinājis, sacīja: “Sataisiet divsimt karavīrus, ka tie iet uz Cezareju, un septiņdesmit jātniekus un divsimt strēlniekus ap to trešo stundu naktī.” Viņš arī lika jājamus lopus parīkot, ka Pāvilu virsū sēdinātu un veselu novestu pie valdītāja Feliksa. Un viņš vēstuli rakstīja ar šiem vārdiem: “Klaudijs Lizijs tam viscienīgam valdītājam Feliksam prieku! Šo vīru, kas no Jūdiem sagrābts un no tiem tik nenokauts, es, ar karavīriem pienācis, esmu izrāvis, dzirdēdams, ka viņš Romietis Un gribēdams to vainu zināt, kādēļ tie viņu apsūdzēja, es viņu esmu vedis priekš viņu augstās tiesas. Un es viņu atradu apsūdzētu par viņu bauslības jautājumiem, bet viņš par neko netapa apsūdzēts, ar ko nāvi vai saites būtu pelnījis. Un kad man tas padoms tapa zināms, kas Jūdiem bija pret šo vīru, tad es tūdaļ viņu pie tevis esmu sūtījis un sūdzētājiem pavēlējis, tavā priekšā izteikt, kas tiem ir pret viņu. Dzīvo vesels!” Tad nu karavīri, tā kā tiem bija pavēlēts, Pāvilu ņēma un pa nakti noveda uz Antipatridu. Un otrā dienā tie viņu atstāja jātniekiem, ar viņu tālāk iet, un paši griezās atpakaļ uz lēģeri. Viņi nu uz Cezareju nākuši un vēstuli tam zemes valdītājam atdevuši, arī Pāvilu viņam nodeva. Un zemes valdītājs vēstuli lasījis vaicāja, no kuras zemes tiesas viņš esot? Un dzirdējis, ka viņš no Kilikijas, Tas sacīja: “Es tevi uzklausīšu, kad arī tavi sūdzētāji atnāks,” un pavēlēja, viņu Hēroda pilī apsargāt. Un pēc piecām dienām augstais priesteris Ananija nonāca ar vecajiem un ar kādu runātāju Tertullu; šie pie zemes valdītāja savu sūdzību pret Pāvilu pienesa. Un kad viņš tapa saukts, Tertullus iesāka viņu apsūdzēt sacīdams: “Ka mēs caur tevi lielu mieru esam dabūjuši, un ka caur tavu uzraudzību daudz cildināmas lietas šai tautai notiek, to mēs, viscienīgais Felikss, visādi un visās malās ar vislielāko pateicību saņemam. Bet lai es tevi pārāk ilgi nekavēju, lūdzos, ka tu pēc tavas laipnības kādus īsus vārdus no mums klausītos. Jo mēs esam atraduši, ka šis vīrs ir mēris un trokšņa cēlējs starp visiem Jūdiem visā pasaulē un ka viņš ir Nacareju draudzes priekšnieks, Kas arī apņēmies, Dieva namu apgānīt; to mēs tad arī esam grābuši un pēc savas bauslības gribējuši tiesāt. Bet Lizijs, virsnieks, pienācis klāt, viņu ar lielu varu no mūsu rokām ir aizvedis. Un viņa sūdzētājiem pavēlējis, pie tevis nākt; no tā tu pats visas lietas pārbaudīdams vari noprast, par ko mēs viņu apsūdzam.” Bet Jūdi arīdzan runāja līdz, sacīdami, ka tas tā esot. Bet Pāvils, kad zemes valdītājs viņam ar roku bija metis, lai runā, atbildēja: “Tāpēc ka es zinu, tevi jau daudz gadus esam ieceltu par soģi pār šo tautu, tad es jo droši savu lietu aizstāvu. Tu vari dabūt zināt, ka nav vairāk nekā divpadsmit dienas, kamēr es uz Jeruzālemi esmu nācis, Dievu lūgt. Un tie mani nav atraduši nedz Dieva namā uz kādu runājam, nedz sinagogās, nedz pilsētā troksni ceļam. Tie arī nevar pierādīt, par ko tie tagad mani apsūdz. Bet to es tev droši saku, ka es savu tēvu Dievam kalpoju pēc tā ceļa, ko tie sauc par atkāpēju ticību, ticēdams visu, kas bauslībā un praviešos rakstīts; Un man ir uz Dievu tā cerība, uz ko šie arīdzan gaida, ka miroņi augšāmcelsies, gan taisniem, gan netaisniem. Un tāpēc es pats dzenos, vienmēr paturēt bezvainīgu sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā. Bet pēc kādiem gadiem es esmu nācis, mīlestības dāvanas savai tautai dot un upurus. Pie tam, kad es Dieva namā šķīstījos, kādi Jūdi no Āzijas mani atrada, bez drūzmas un bez trokšņa. Tiem būtu pienācies tavā priekšā būt un sūdzēt, ja tiem kas būtu pret mani. Jeb lai šie paši saka, kādu netaisnību tie pie manis ir atraduši, kad es stāvēju augstās tiesas priekšā? Ja ne šā vienīga vārda dēļ, ka es priekš tiem stāvēdams saucu: miroņu augšāmcelšanās dēļ es šodien no jums topu tiesāts.” Un kad Felikss to dzirdēja, tad viņš spriedumu pavilcināja, šo mācību jo labi zinādams, un sacīja: “Kad Lizijs, virsnieks, atnāks, tad es jūsu lietu uzklausīšu.” Un viņš tam kapteinim pavēlēja, Pāvilu sargāt un viņam atvieglošanu vēlēt un nevienam no viņa piederīgiem neliegt, viņam kalpot un pie viņa nākt. Un pēc kādām dienām Felikss atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija no Jūdu cilts, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņa mācību par ticību uz Kristu. Un kad viņš runāja par taisnību un šķīstību un nākamo sodību, tad Felikss pārbijās un atbildēja: “Šo reiz tu vari iet; kad man atkal būs vaļas, tad es tevi aicināšu.” Bet tas turklāt arī cerēja, ka tam nauda no Pāvila taps dota, lai viņu atlaistu. Tādēļ tas arī dažreiz pēc viņa sūtīja un ar viņu runāja. Un kad divi gadi bija pagājuši, tad Porcius Fēsts nāca Feliksa vietā, un Felikss gribēdams Jūdiem ko pa prātam darīt, Pāvilu pameta cietumā. Tad nu Fēsts, to zemes valdību uzņēmis, gāja pēc trim dienām no Cezarejas uz Jeruzālemi. Un tur viņam augstais priesteris un augstākie no Jūdiem sūdzēja pret Pāvilu un viņu lūdza, Želastības prasīdami pret viņu, ka tas viņu uz Jeruzālemi sūtītu, glūnēdami, ka viņu uz ceļa nokautu. Tad Fēsts atbildēja, ka Pāvils topot sargāts Cezarejā, un ka viņš pats gribot drīz turp aiziet. Kas nu jūsu starpā to var (tā viņš sacīja), tie lai līdz noiet un to apsūdz, ja kāda vaina ir pie šā vīra. Un kad viņš pie tiem vairāk kā desmit dienas bija palicis, tad viņš nāca uz Cezareju un otrā dienā, uz soģa krēsla sēdēdams, viņš pavēlēja, Pāvilu atvest. Un kad tas bija atnācis, tad tie no Jeruzālemes nākušie Jūdi apkārt stāvēja, daudz un grūtas vainas pret Pāvilu nesdami, ko tie nevarēja pierādīt. Jo Pāvils aizstāvējās: “Es neko neesmu grēkojis, ne pret Jūdu bauslību, ne pret Dieva namu, ne pret ķeizaru.” Bet Fēsts gribēdams Jūdiem pa prātam darīt, atbildēja un uz Pāvilu sacīja: “Vai tu gribi uz Jeruzālemi iet, lai es tevi tur tiesāju par šīm lietām?” Bet Pāvils sacīja: “Es stāvu priekš ķeizara soģa krēsla, tur man pienākas tapt tiesātam, Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu jo labi zini. Bet ja es netaisnību esmu darījis un nāvi kaut kā pelnījis, tad es neliedzos mirt; bet ja tas nav nekas, par ko tie mani apsūdz, tad neviens pēc viņu patikšanas mani viņiem nevar nodot. Es ķeizaru piesaucu.” Tad Fēsts ar runas kungiem sarunājies atbildēja: “Ķeizaru tu esi piesaucis, pie ķeizara tev būs noiet.” Bet kad kādas dienas bija pagājušās, tad ķēniņš Agrippa un Berniķe nāca uz Cezareju, Fēstu apsveicināt. Un kad tie kādas dienas tur bija pakavējušies, Fēsts ķēniņam stāstīja Pāvila lietas sacīdams: “Še ir viens vīrs no Feliksa atstāts cietumā; Par to, kad es biju Jeruzālemē, augstie priesteri un Jūdu vecaji pienesa sūdzību un lūdza spriedumu pret viņu; Tiem es atbildēju: Romiešiem nav ieradums, kādu cilvēku nodot uz nomaitāšanu, pirms tas, kas apsūdzēts, sūdzētājus nav redzējis savā priekšā un nav vaļu dabūjis par to sūdzību aizstāvēties. Kad nu tie šeitan bija sanākuši, tad es bez nekādas kavēšanās otrā dienā uz soģa krēsla sēdēdams pavēlēju, to vīru atvest; Pret to sūdzētāji stāvēdami nekādu lietu nav pienesuši, ko es par ļaunu būtu uzskatījis. Bet tiem bija kādi jautājumi pret viņu par savu pašu māņu ticību un par kādu Jēzu, kas esot nomiris, par ko Pāvils sacīja, Viņu esam dzīvu. Un šo strīda lietu labi nesaprazdams, es sacīju: vai tas gribot uz Jeruzālemi iet un tur par šīm lietām likties tiesāties. Bet kad Pāvils prasīja, lai uz paša ķeizara spriedumu taptu sargāts; tad es pavēlēju to sargāt, tiekams es viņu pie ķeizara sūtīšu.” Un Agrippa sacīja uz Fēstu: “Es pats arīdzan šo cilvēku gribētu dzirdēt;” un viņš sacīja: “Rīt tu to dzirdēsi.” Tad nu otrā dienā, kad Agrippa un Berniķe ar lielu greznību nāca un ar virsniekiem un pilsētas augstiem vīriem iegāja tiesas namā, Pāvils pēc Fēsta pavēles tapa atvests. Un Fēsts sacīja: “Agrippa ķēniņ un visi jūs vīri, kas klāt esat, jūs šo redzat, par ko visa Jūdu draudze tā Jeruzālemē kā arī šeitan mani ir piesaukusi un brēc, ka tam nebūs vairs dzīvot. Bet es esmu atradis, ka tas neko nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis; un tādēļ, ka tas pats ķeizaru ir piesaucis, tad es esmu spriedis, viņu sūtīt. Bet man par šo nav nekādas skaidrības, ko valdniekam lai rakstu. Tādēļ es jums to esmu priekšā vedis un visvairāk tev, ķēniņ Agrippa, lai es pēc notikušas izjautāšanas zinu, kas jāraksta. Jo man šķiet, aplamu lietu esam, vienu saistītu sūtīt un tās vainas pret to neuzrādīt.” Agrippa sacīja uz Pāvilu: “Tev ir vēlēts priekš sevis paša runāt.” Tad Pāvils roku izstiepis aizstāvējās: “Es to sev turu par lielu laimi, ķēniņ Agrippa, ka man šodien ir vēlēts tavā priekšā aizstāvēties par visu to, par ko es no Jūdiem topu apsūdzēts, Visvairāk, kad es zinu, tevi esam mācītu visās Jūdu ierašās un jautāšanās. Tāpēc es tevi lūdzu, lēnprātīgi mani klausīties. Manu dzīvošanu no mazām dienām, kāda tā no iesākuma bijusi manas tautas starpā iekš Jeruzālemes, to nu visi Jūdi zina. Tie mani sen jau pazina, (ja tie gribētu liecību dot), ka es esmu dzīvojis pēc mūsu Dieva kalpošanas viscietākiem likumiem, farizejs būdams. Un nu es stāvu un topu tiesāts par cerību uz to no Dieva mūsu tēviem doto apsolīšanu. Pie tās cer nākt mūsu divpadsmit ciltis, bez mitēšanās naktīm un dienām Dievam kalpodamas. Par šo cerību, ķēniņ Agrippa, es no Jūdiem topu apsūdzēts. Kā? Vai tā jums šķiet neticama lieta, ka Dievs miroņus uzmodina? Man pašam gan šķita, ka man vajagot Jēzus, Nacarieša, vārdam daudz pretī darīt. To es arī esmu darījis Jeruzālemē, un es daudz svētus esmu ieslēdzis cietumā, varu no augstiem priesteriem dabūjis; un kad viņi tapa nokauti, tad man tas bija pa prātam. Un pa visām sinagogām es tos daudzkārt esmu mocījis un tos spiedis zaimot, un pārlieku pret tiem trakodams es tos esmu vajājis arī līdz svešām pilsētām. Kad es tādēļ arī uz Damasku gāju ar spēku un varu no augstiem priesteriem, Tad, ak ķēniņ, es dienas vidū uz ceļa gaismu no debesīm, skaidrāku nekā sauli, redzēju, kas mani un manus ceļa biedrus apspīdēja. Un kad mēs visi pie zemes pakritām, tad es dzirdēju balsi uz mani runājam un Ebreju valodā sakām: “ Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt! ” Bet es sacīju: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Tas sacīja: “ Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Bet celies un stāvi uz savām kājām. Jo tāpēc Es tev esmu parādījies, ka Es tevi ieceltu par kalpu un liecinieku tanīs lietās, ko tu esi redzējis un kādās Es tev parādīšos, Tevi izraudams no šiem ļaudīm un no pagāniem, pie kuriem Es tevi tagad sūtu, Viņu acis atdarīt, ka tie atgriežas no tumsas pie gaismas un no velna varas pie Dieva, ka tie dabū grēku piedošanu un daļu starp svētītiem caur ticību uz Mani. ” Tāpēc, ak ķēniņ Agrippa, es šai parādīšanai no debesīm neesmu bijis nepaklausīgs; Bet es papriekš tiem, kas Damaskū un Jeruzālemē un visā Jūdu zemē, un pagāniem esmu pasludinājis, lai no grēkiem atstājās un pie Dieva atgriežas un dara atjaunota prāta, grēku nožēlas cienīgus darbus. Tādēļ Jūdi, Dieva namā mani sagrābuši, apņēmās mani nokaut. Bet palīgu no Dieva dabūjis es stāvu līdz šai dienai, un apliecināju tik pat mazam kā lielam, cita nekā nesacīdams kā vien, ko pravieši un Mozus runājuši, kas notiks; Ka Kristum bija jācieš, un ka Viņš, pirmais, kas no miroņiem augšāmcēlies, gaismu pasludinās Saviem ļaudīm un pagāniem.” Un kad viņš tā aizstāvējās, tad Fēsts sacīja ar skaņu balsi: “Pāvil, tu esi traks, tā lielā rakstu zināšana tevi padara traku.” Bet tas sacīja: “Es neesmu traks, viscienīgais Fēst, bet es runāju patiesīgus un prātīgus vārdus. Jo par šīm lietām ķēniņš zina, uz ko es arī droši runāju. Jo es neticu, ka kāda no šīm lietām viņam ir paslēpta; jo tas nav kaktā noticis. Vai tu, ķēniņ Agrippa, praviešiem tici? Es zinu, ka tu tici!” Bet Agrippa sacīja uz Pāvilu: “Daudz netrūkst, tu mani pārrunā, ka es palieku par Kristus mācekli.” Bet Pāvils sacīja: “Es no Dieva vēlētos, lai trūkst maz vai daudz, ka ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, tādi top, kāds es esmu, bez šīm saitēm vien.” Un kad viņš to runāja, tad ķēniņš cēlās un zemes valdītājs un Berniķe un kas pie tiem sēdēja. Un aizgājuši tie runāja savā starpā sacīdami: “Šis cilvēks neko nedara, ar ko viņš nāvi vai saites pelna.” Un Agrippa sacīja uz Fēstu: “Šo cilvēku varētu palaist, kad tas ķeizaru nebūtu piesaucis.” Un kad tas bija nospriests, ka mums bija pārcelties uz Itāliju, tad tie Pāvilu un kādus citus cietumniekus nodeva vienam karakapteinim, ar vārdu Julijus, no ķeizara karoga. Un vienā Adramitijas laivā kāpuši, mēs gribējām Āzijas pilsētām iet garām, un aizcēlāmies, un Aristarhs, Maķedonietis no Tesalonikas, bija mums līdz. Un otrā dienā mēs laidām malā pie Sidonas. Un Julijus laipnīgi pret Pāvilu turēdamies atļāva pie draugiem iet, ka tas no tiem dabūtu apgādāšanu. Un mēs no turienes aizcēlušies braucām apakš Kipras, jo vēji mums bija pretī. Un gar Kilikiju un Pamfiliju pār jūru pārcēlušies mēs nācām uz Miru Liķijas zemē. Un tur kapteinis atrada vienu laivu no Aleksandrijas, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt. Un mēs kādas dienas lēni braukdami un ar mokām pret Knidu nākuši, tāpēc ka vējš mūs nelaida, braucām gar Krētu pret Salmoni. Un ar mokām tur garām braukuši mēs nācām kādā vietā, ko sauc par Krāšņo ostu, kur Laseas pilsēta bija tuvu. Kad nu labs laiks bija pagājis un braukšana jau bija bailīga, tāpēc ka arī gavēņu laiks jau bija pāri, tad Pāvils tos pamācīja, Uz tiem sacīdams: “Vīri, es redzu, ka braukšana notiks ar grūtumu un lielu postu, ne vien pie preces un laivas, bet arī pie mūsu dzīvības.” Bet kapteinis vairāk ticēja stūrmanim un kuģiniekam, nekā tam, ko Pāvils sacīja. Un kad tā mala nederēja, tur par ziemu palikt, tad tā lielā puse padomu deva, no turienes aizcelties, vai nevarētu pie Foinīkas kļūt, un tur par ziemu palikt; tā ir osta iekš Krētas un stāv pret dienvidu vēju un vakara vēju. Un kad dienvidu vējš lēni pūta, tad viņiem šķita, ka savu nodomu panākuši, un enkurus uzvilkuši, tie laida jo tuvu gar Krētu. Bet neilgi pēc tam viesuļa vējš, kas top saukts eurakvilons, pacēlās pret to salu. Un kad laiva tapa līdz aizrauta un nespēja pret vēju turēties, tad mēs to padevām un tapām nesti. Un kad mēs pie vienas salas nācām, kas Klauda top saukta, tad mēs tikko varējām mazo laiviņu saturēt. To tie uzvilkuši, ar virvēm laivu nostiprināja, un bīdamies, ka uz seklumu neuzklīstu, buras nolaida zemē un mētājās. Un kad vētrā ļoti tapām mētāti, tad otrā dienā sāka lādiņu izmest. Un trešā dienā mēs ar savām pašu rokām laivas rīkus izmetām. Un kad kādas dienas ne saule, ne zvaigznes nespīdēja un liela auka mūs spieda, tad visa glābšanas cerība mums izzuda. Un kad tie ilgi nebija ēduši, Pāvils cēlās viņu vidū sacīdams: “Jums, ak vīri, būtu pienācies man paklausīt un neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tāda grūtuma un skādes. Un tagad es jūs pamācu turēt drošu prātu, jo nevienam no jums dzīvība nezudīs, bet vien tā laiva. Jo šinī naktī man piestājās viens eņģelis no Tā Dieva, kam es piederu un kam es arī kalpoju, Sacīdams: “Nebīsties, Pāvil, tev būs nākt ķeizara priekšā, un redzi Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi ir laivā.” Tāpēc turat drošu prātu, jūs vīri: jo es Dievam ticu, ka tas tā notiks, kā man sacīts. Bet mēs tapsim izmesti pie kādas salas.” Kad nu četrpadsmitā nakts bija nākusi, un mēs Adrijas jūrā tapām mētāti ap nakts vidu, tad laivinieki bijās, ka neuzdurtos uz kādu malu. Un tie lodi izmeta un atrada divdesmit asis, un maķenīt tālāk atkal lodi izmetuši, atrada piecpadsmit asis. Un bīdamies, ka uz akmeņiem neuzklīstu, tie meta no laivas pakaļgala četrus enkurus un vēlējās, ka gaisma austu. Bet kad laivinieki meklēja no laivas bēgt un mazo laiviņu nolaida jūrā, melodami, ka no priekšgala enkurus gribot nolaist, Tad Pāvils uz kapteini un karavīriem sacīja: “Ja šie nepaliek laivā, tad jūs nevarat izglābties.” Tad karavīri laiviņas virves nocirta un lika tai nokrist. Un kamēr gaisma ausa, Pāvils visus lūdza, lai barības pabauda, sacīdams: “Šodien ir četrpadsmitā diena, ka jūs gaidīdami paliekat neēduši un nekā neesat baudījuši. Tādēļ es jūs pamācu, barību ņemt; jo tas jums pašiem būs par labu; jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.” Un to sacījis un maizi ņēmis, viņš Dievam pateicās visu priekšā un to pārlauzis iesāka ēst. Un visi iedrošināti ņēma arī barību. Un mēs tanī laivā pavisam bijām divsimt un septiņdesmit un sešas dvēseles. Un paēduši tie laivu atviegloja, labību jūrā izmezdami. Un kad gaisma ausa, tie to zemi nepazina, bet ieraudzīja vienu jūras līci, kura malā tie laivu gribēja pielaist, ja tik varētu. Un tie enkurus nocirtuši palaida jūrā un turklāt stūra saites atraisījuši un buras pa vējam pacēluši dzinās pie malas. Bet tie noklīda tādā vietā, kur abās pusēs bija jūra, un laivas priekšgals uzgāja uz sēkli, un palika nekustināms, un pakaļgals tapa sadauzīts no viļņu varas. Tad karavīru padoms bija, saistītos nokaut, lai neviens izpeldēdams neizbēgtu. Bet kapteinis, gribēdams Pāvilu izglābt, viņu padomam turējās pretī un pavēlēja tiem, kas varēja peldēt, papriekš ūdenī ielaisties un malā iet, Un tiem citiem, vai uz galdiem, vai uz kādiem laivas gabaliem; un tā notika, ka visi izglābās un tika malā. Un kad tie bija izglābti, tad dabūja zināt, ka sala tapa saukta Melite. Un salas ļaudis mums parādīja lielu laipnību; jo tie uguni uzkūruši mūs visus uzņēma, lietus dēļ kas bija sācis līt, un aukstuma dēļ. Un kad Pāvils kādu žagaru nastiņu bija salasījis un pie uguns pielicis, tad viena odze no karstuma izlīda un ap viņa roku aptinās. Un kad salas ļaudis čūsku redzēja pie viņa rokas karājamies, tad tie sacīja savā starpā: šis cilvēks tiešām ir slepkava, kam no jūras izglābtam atriebšana neļauj dzīvot. Bet viņš čūsku nokratīja ugunī un neko ļauna necieta. Un tie gaidīja, ka tas uztūktu, vai piepeši nomiris pakristu; bet kad tie ilgi bija gaidījuši un redzēja, ka nekāds ļaunums viņam nenotika, tad tiem citas domas nāca, un tie sacīja, viņu esam dievu. Un ap to pašu vietu salas virsniekam, ar vārdu Publijus, bija muiža; tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni kopa. Un notikās, ka Publijus tēvs ar drudzi un ar dizentēriju sirga; pie tā Pāvils iegāja un Dievu pielūdzis rokas tam uzlika un to darīja veselu. Kad nu tas bija noticis, tad arī tie citi atnāca, kam tanī salā bija sērgas, un tapa dziedināti. Tie arīdzan mūs ar lielu godu pagodināja, un kad mēs aizcēlāmies, tie deva, ko mums vajadzēja. Un pēc trim mēnešiem aizcēlāmies ar laivu, kas bija no Aleksandrijas un tanī salā pa ziemu bija mitusi, un kam par zīmi bija dvīņi. Un uz Sirakuzu nākuši, mēs tur palikām trīs dienas. No turienes atkal aizcēlušies, mēs nācām uz Reģiu; un kad pēc vienas dienas dienasvidus vējš cēlās, tad nācām otrā dienā Puteolās. Tur mēs atradām brāļus un no tiem tapām lūgti, septiņas dienas pie tiem palikt, un tā mēs nācām uz Romu. Un no turienes tie brāļi, par mums dzirdējuši, izgāja mums pretī līdz Appijus tirgum un TriTabernām; tos redzēdams, Pāvils Dievam pateicās un ņēmās drošu prātu. Un kad mēs nācām uz Romu, tad kapteinis saistītos nodeva karavaldniekam, bet Pāvilam vaļa tapa dota, savrup palikt ar kādu karavīru, kas viņu sargāja. Un notikās pēc trim dienām, ka Pāvils Jūdu priekšniekus saaicināja. Un kad tie bija kopā sanākuši, viņš uz tiem sacīja: “Vīri, brāļi, es neko neesmu darījis ne pret šiem ļaudīm, ne pret tēvu ieradumiem un tomēr saistīts no Jeruzālemes esmu nodots Romiešu rokās. Tie izjautājuši gribēja mani atlaist, tādēļ ka nekādas nāves vainas pie manis nebija. Bet kad Jūdi pretī runāja, tad tapu spiests, ķeizaru piesaukt, tomēr ne tā, ka man būtu ko sūdzēt pret savu tautu. Tad nu šās lietas dēļ es jūs esmu lūdzis, ka dabūtu jūs redzēt un ar jums runāt. Jo Israēla cerības dēļ es ar šīm ķēdēm esmu saistīts.” Bet tie uz viņu sacīja: “Mēs neesam nedz vēstules par tevi no Jūdu zemes dabūjuši, nedz arī kāds no atnākušiem brāļiem par tevi ko ļauna ir sludinājis jeb runājis. Tomēr mēs gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā; jo no šās draudzes mums ir zināms, ka tai visās malās top pretī runāts.” Un kad tie viņam vienu dienu bija nolikuši, tad daudzi nāca pie viņa mājas vietā; tiem viņš Dieva valstību apliecināja un izstāstīja, tos pārliecinādams par Jēzu no rīta agri līdz vakaram. Un citi gan tapa pārliecināti caur to, ko viņš sacīja, bet citi neticēja. Un nebūdami savā starpā vienprātīgi, tie aizgāja, kad Pāvils to vienu vārdu bija sacījis: “Svētais Gars gan labi caur pravieti Jesaju ir runājis uz mūsu tēviem, Sacīdams: “Noej pie šiem ļaudīm un saki: ar ausīm jūs dzirdēsiet un nesapratīsiet, un redzēdami jūs redzēsiet un nenomanīsiet. Jo šo ļaužu sirds ir tapusi cieta, un ar ausīm tie grūti dzird un snauž ar savām acīm, ka tie ar acīm neredz un ar sirdi nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.” Tad nu jums būs zināt, ka pagāniem Dieva pestīšana ir sūtīta, un tie to dzirdēs.” Un kad viņš to bija sacījis, tad Jūdi aizgāja, savā starpā daudz apjautādamies. Un Pāvils palika divus gadus savā īpaši īrētā mājas vietā, un visus pieņēma, kas pie viņa nāca, Dieva valstību sludinādams un par To Kungu Jēzu Kristu mācīdams ar visu drošību bez aizliegšanas. Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts par apustuli, izvēlēts, sludināt Dieva evaņģēliju, Ko Viņš papriekš caur Saviem praviešiem svētos rakstos apsolījis, Par Savu Dēlu, (kas pēc miesas ir cēlies no Dāvida sēklas. Un pēc svētīšanas Gara caur augšāmcelšanos no miroņiem spēkā ir parādīts Dieva dēls), par Jēzu Kristu, mūsu Kungu, Caur ko mēs esam dabūjuši žēlastību un apustuļa amatu, lai ticībai paklausa Viņa Vārda labad visi pagāni, Kuru starpā arī jūs esat Jēzus Kristus aicinātie, - Visiem, kas Romā ir, Dieva mīļotajiem, aicinātiem (būt) svētiem: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Papriekš es savam Dievam pateicos caur Jēzu Kristu par jums visiem, ka jūsu ticība top teikta visā pasaulē. Jo Dievs, kam es savā garā kalpoju, Viņa Dēla evaņģēliju sludinādams, ir mans liecinieks, ka es bez mitēšanās jūs pieminu, Vienmēr savās lūgšanās lūgdams, lai jel kādu reiz ceļš man izdotos pēc Dieva prāta pie jums nākt. Jo es ilgojos jūs redzēt, lai jums iedotu kādu garīgu dāvanu, ka jūs topat stiprināti: Tas ir, ka es līdz ar jums taptu iepriecināts caur mūsu abu, tā jūsu kā manu ticību. Bet es jums, brāļi, negribu slēpt, ka daudzreiz esmu apņēmies pie jums nākt (un līdz šim esmu aizkavēts), lai es arī pie jums kādu augli dabūtu, kā pie tiem citiem pagāniem. Jo es esmu parādnieks Grieķiem un barbariem, gudriem un negudriem. Tādēļ no savas puses esmu gatavs, arī jums, kas esat Romā, evaņģēliju sludināt. Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ; jo tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, papriekš Jūdam un arī Grieķim. Jo Dieva taisnība iekš tā parādās no ticības uz ticību. Itin kā ir rakstīts: taisnais dzīvos no ticības. Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār ikvienu bezdievību un netaisnību pie cilvēkiem, kas patiesību netaisnībā aiztur. Jo Tā Dieva atzīšana tiem ir zināma, jo Dievs tiem to ir zināmu darījis. Jo Viņa neredzamā būšana no pasaules radīšanas pie darbiem top nomanīta un ieraudzīta, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievība, tā ka tie nevar aizbildināties. Tāpēc ka tie Dievu atzīdami, to kā Dievu nav godājuši nedz Viņam pateikušies, bet savās domās nelieši tapuši un viņu neprātīgā sirds ir aptumšota. Teikdamies gudri esoši, tie palikuši par ģeķiem, Un ir apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību par ģīmi, kas līdzīgs nīcīgam cilvēkam un putniem un četrkājīgiem lopiem un tārpiem. Tāpēc Dievs tos arī nodevis viņu siržu kārībās uz nešķīstību, savas miesas sagānīt savā starpā. Dieva patiesību tie ir pārvērtuši melos un radītas lietas lielākā godā turējuši un tām vairāk kalpojuši nekā Tam Radītājam, kas ir svētīts mūžīgi! Āmen. Tāpēc Dievs tos ir nodevis negodīgās kārībās; jo viņu sievietes to sadzīvi, kas pēc dabas, ir pārvērtušas par tādu, kas ir pret dabu. Tāpat arīdzan vīrieši ir atstājuši sadzīvi ar sievieti, kas pēc dabas, un savā kārībā cits uz citu iekarsušies, un vīrieši ar vīriešiem bezkaunību dzinuši un savas nomaldīšanās pienākamo algu pie sevis pašiem dabūjuši. Un kā tie nav cienījuši Dievu turēt atzīšanā, tā Dievs tos ir nodevis pārvērstam prātam, to darīt, kas neklājās, Piepildītus ar visādu netaisnību, maucību, blēdību, mantas kārību, niknumu, pilnus skaudības, slepkavības, ķildu, viltības, netiklības, (Ļaunuma) vēstnešus, lišķus, apmelotājus, Dieva nicinātājus, varas darītājus, lepnus, lielīgus, ļaunuma izmeklētājus, vecākiem nepaklausīgus, Neprātīgus, derības pārkāpējus, cietsirdīgus, nesaderīgus, nežēlīgus; Kas zinādami to Dieva likumu, ka tie, kas tādas lietas dara, nāvi pelna, nevien tādas lietas dara, bet arī labu prātu tur pie tiem, kas tā dara. Tāpēc tu, ak cilvēks, esi nepiedodams, ikviens, kas tiesā; jo kurā lietā tu otru tiesā, tu pats sevi notiesā, jo tu tās pašas lietas dari, tu tiesātājs. Bet mēs zinām, ka Dieva sodība tiem tiešām uzies, kas tādas lietas dara. Bet vai tu, ak cilvēks, gan domā, ka tu izbēgsi Dieva sodībai, tos tiesādams, kas tādas lietas dara, un pats tās darīdams? Jeb vai tu nicini Viņa laipnības un pacietības un lēnprātības bagātību, nezinādams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos no grēkiem? Bet tu pēc savas cietas un neatgriezīgas sirds sev pašam krājies par mantu dusmību uz dusmības dienu, kad Dievs parādīs taisnu spriedumu, Kas ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem: Tiem, kas pastāvīgi labā darbā godu un slavu un neiznīcību meklē - mūžīgu dzīvošanu; Bet tiem, kas ir rējēji un nepaklausa patiesībai, bet paklausa netaisnībai - dusmību un bardzību. Bēdas un izbailes ikkatrai cilvēka dvēselei, kas ļaunu dara, papriekš Jūdam un arī Grieķim; Bet gods un slava un miers ikkatram, kas labu dara, papriekš Jūdam un arī Grieķim. Jo Dievs neuzlūko cilvēka vaigu. Jo kas bez bauslības grēkojuši, tie arī bez bauslības pazudīs; un kas apakš bauslības grēkojuši, tie pēc bauslības taps tiesāti - (Jo ne bauslības klausītāji Dieva priekšā taisni, bet bauslības darītāji taps taisnoti. Jo ja pagāni, kam bauslības nav, no savas dabas dara pēc bauslības, tad šie, kam bauslības nav, paši sev ir par bauslību. Tie tad parāda, bauslības darbu esam ierakstītu viņu sirdīs caur to, ka viņu sirdsapziņa tiem liecību dod, un tās domas savā starpā vai apsūdzēs, vai arī aizstāvēs,) - Tanī dienā, kad Dievs cilvēku noslēpumus tiesās pēc mana evaņģēlija caur Jēzu Kristu. Raugi, tu saucies Jūds un paļaujies uz bauslību un lielies ar Dievu Un zini Viņa prātu, un bauslībā mācīts izšķīri, kas labs un kas ļauns; Un tu ņemies akliem būt vadonis un gaisma tiem, kas ir tumsā, Neprātīgiem pamācītājs un nejēgām mācītājs, kam ir atzīšanas un patiesības raksts bauslībā. Tad nu citu mācīdams pats sevi nemāci. Tu sludini, ka nebūs zagt, pats zodz. Tu saki, ka nebūs laulību pārkāpt, pats laulību pārkāpi. Tu elkadievus turi negantus, pats esi svētuma laupītājs. Tu lielies ar bauslību, pats Dievu pulgo caur bauslības pārkāpšanu. Jo Dieva vārds jūsu dēļ top zaimots pagānu starpā, itin kā ir rakstīts. Jo apgraizīšana gan ir derīga, ja tu bauslību dari; bet ja esi bauslības pārkāpējs, tad tavs apgraizījums ir tapis par priekšādu. Ja nu priekšāda bauslības likumus tur, vai tad viņu priekšāda netaps turēta par apgraizījumu? Un tad tā priekšāda, kas no dabas tāda ir un bauslību tur, tiesās tevi, kas pie raksta un apgraizīšanas esi bauslības pārkāpējs. Jo tas nav Jūds, kas no ārienes tāds ir; nedz tā ir apgraizīšana, kas no ārienes pie miesas. Bet tas ir Jūds, kas no iekšienes tāds, un tā ir sirds apgraizīšana, kas garā un ne rakstā; tam ir teikšana ne no cilvēkiem, bet no Dieva. Kas tad nu Jūdam ir pārāki, jeb kāds ir apgraizīšanas labums? Visādi liels! Jo pirmā kārtā Dieva vārdi tiem ir uzticēti. Jo kas par to, ja kādi nav ticējuši? Vai viņu neticība Dieva uzticību iznīcinās? Nemaz ne! Bet lai tā paliek, ka Dievs ir taisns un ikkatrs cilvēks melkulis, itin kā ir rakstīts: “Ka Tu paliec taisns Savos vārdos un uzvari, kad Tu topi tiesāts.” Kad nu mūsu netaisnība Dieva taisnību apstiprina, ko lai sakām? Vai tad Dievs nav netaisns, kad Viņš soda? To runāju, kā cilvēki mēdz runāt. Nemaz ne! Jo kā tad Dievs pasauli tiesās? Jo ja Dieva patiesība caur maniem meliem ir vairojusies Viņam par godu, ko tad es vēl kā grēcinieks topu tiesāts? Un kam mēs nesakām, itin kā topam zaimoti, un itin kā daži teic, mūs sakām: darīsim ļaunu, lai nāk labums? Tādiem sods pēc taisnības notiks. Ko tad nu? Vai mēs esam labāki? Nemaz ne. Jo mēs jau pirmāk esam rādījuši, gan Jūdus, gan Grieķus, visus esam apakš grēka. Itin kā stāv rakstīts: nav neviena taisna, it neviena, Nav neviena prātīga, nav neviena, kas Dievu meklē. Visi ir atkāpušies un kopā tapuši nelieši, nav neviena, kas labu dara, it neviena. Viņu rīkle ir atvērts kaps; ar savām mēlēm tie viltību dara: odžu dzelonis ir apakš viņu lūpām; Viņu mute ir lāstu un rūgtuma pilna. Viņu kājas ir čaklas izliet asinis. Posts un sirdēsti ir pa viņu ceļiem, Un miera ceļu tie nezin. Dieva bijāšanas nav priekš viņu acīm. Bet mēs zinām, ka bauslība visu, ko tā saka, to tā runā uz tiem, kas ir apakš bauslības, lai ikviena mute top aizbāzta, un visa pasaule ir noziedzīga Dieva priekšā. Tādēļ no bauslības darbiem neviena miesa netaps taisnota Viņa priekšā; jo caur bauslību nāk grēku atzīšana. Bet Dieva taisnība, kas no bauslības un no praviešiem ir apliecināta, tagad ir tapusi zināma bez bauslības, Tā Dieva taisnība caur ticību uz Jēzu Kristu priekš visiem un pie visiem, kas tic; jo tur nav nekādas starpības. Jo visi ir grēkojuši, un tiem nav uzslavas Dieva priekšā, Un top taisnoti bez nopelna no Viņa žēlastības caur to atpirkšanu, kas notikusi caur Kristu Jēzu. To Dievs ir nolicis par salīdzināšanu, caur ticību iekš Viņa asinīm, ka Tas Savu taisnību parādītu, atlaizdams iepriekš darītos grēkus - Iekš dievišķas paciešanas, ka Tas Savu taisnību parādītu šinī laikā: Sevi esam taisnu, un taisnu darām to, kas ir no Jēzus ticības. Kur nu ir tā lielīšanās? Tā ir zudusi. Caur kuru bauslību? Vai caur darbu bauslību? Nē! Bet caur ticības bauslību. Tad nu mēs turam, ka cilvēks top taisnots caur ticību bez bauslības darbiem. Jeb vai Dievs tikai Jūdu Dievs? Vai nav arī pagānu Dievs? Tiešām arī pagānu. Jo viens Dievs ir, kas taisno apgraizījumu no ticības un priekšādu caur ticību. Vai tad nu mēs bauslību iznīcinām caur ticību? Nemaz! Bet mēs bauslību apstiprinām. Ko nu lai sakām, ka mūsu vectēvs Ābrahāms ir dabūjis pēc miesas? Jo ja Ābrahāms caur darbiem ir taisnots, tad tam ir gan slava, bet ne pie Dieva. Jo ko saka Raksti? Ābrahāms Dievam ir ticējis un tas viņam ir pielīdzināts par taisnību. Bet tam darba darītājam alga netop pielīdzināta pēc žēlastības, bet pēc parāda. Bet tam, kas nav darba darītājs, bet tic uz To, kas bezdievīgo taisno, tam ticība top pielīdzināta par taisnību. Tā kā arī Dāvids saka, to cilvēku esam svētīgu, kam Dievs taisnību pielīdzina bez darbiem: Svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti; Svētīgs tas vīrs, kam Tas Kungs grēku nepielīdzina. Vai nu šis labums atlec apgraizījumam vien, vai arī priekšādai? Jo mēs sakām, ka Ābrahāmam ticība ir pielīdzināta par taisnību. Kā tad tā viņam ir pielīdzināta? Vai iekš apgraizījuma, vai iekš priekšādas? Ne iekš apgraizījuma, bet iekš priekšādas. Bet apgraizīšanas zīmi viņš dabūja par taisnības zīmogu ticībai, ko viņš vēl priekšādā būdams turēja; ka tas būtu par tēvu visiem, kas priekšādā būdami tic, lai ticība tiem arīdzan taptu pielīdzināta par taisnību, Un par apgraizīšanas tēvu tiem, kas ne vien apgraizīti, bet arī staigā tās ticības pēdās, kas mūsu tēvam Ābrahāmam bija priekšādā. Jo tā apsolīšana, ka viņš būšot pasaules mantinieks, Ābrahāmam jeb viņa sēklai nav notikusi caur bauslību, bet caur ticības taisnību. Jo, ja bauslības ļaudis - mantinieki, tad ticība ir veltīga un apsolīšana iznīkusi. Jo bauslība padara dusmību; jo kur bauslības nav, tur arī nav pārkāpšanas. Tāpēc no ticības, lai ir pēc žēlastības; lai tā apsolīšana ir pastāvīga visam dzimumam, ne vien tam, kas no bauslības, bet arī tam, kas no Ābrahāma ticības. Tas mums visiem ir tēvs, (Kā ir rakstīts: daudz tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu,) Tā Dieva priekšā, kam viņš ir ticējis, kas miroņus dara dzīvus un sauc to, kas vēl nav, tā kā tas jau būtu. Pret cerību viņš ir ticējis uz cerību, lai paliktu par tēvu daudz tautām, pēc tā vārda: Tādam būs būt tavam dzimumam. Un viņš nepalika vājš iekš ticības, nedz lūkoja uz savām izdēdējušām miesām, tik ne simts gadus vecs būdams, nedz uz Sāras izdēdējušām miesām. Bet pie tās Dieva apsolīšanas viņa prāts neticībā nešaubījās, bet kļuva spēcīgs iekš ticības un Dievam deva godu, Pilnā ticībā zinādams, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, arī spēj darīt. Tāpēc tas viņam arī pielīdzināts par taisnību. Bet tas ne vien viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam ir pielīdzināts, Bet arī mūsu dēļ, kam tas tiks pielīdzināts, kad ticam uz Viņu, kas no miroņiem ir uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, Kas ir nodots mūsu grēku dēļ un uzmodināts mūsu taisnošanas labad. Tad nu mums no ticības taisnotiem miers ir pie Dieva caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Caur ko mēs ticībā esam dabūjuši arī pieiešanu pie tās pašas žēlastības, kurā mēs stāvam, un lielāmies ar cerību uz Dieva godību. Bet ne vien ar to, bet mēs lielāmies arī ar bēdām, zinādami, ka bēdas dara pacietību, Un pacietība pastāvību, un pastāvība cerību, Un cerība nepamet kaunā; jo Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu, kas mums ir dots. Jo Kristus, kad mēs vēl bijām vāji, par bezdievīgiem savā laikā ir nomiris. Jo neviens lēti nemirst par kādu taisnu; par to, kas labs, gandrīz kāds varētu apņemties mirt. Bet Dievs Savu mīlestību uz mums parāda, ka Kristus par mums ir nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Tad nu mēs tagad caur Viņa asinīm taisnoti jo vairāk caur Viņu tapsim glābti no dusmības. Jo ja mēs ienaidnieki būdami, ar Dievu esam salīdzināti caur Viņa Dēla nāvi, tad nu salīdzināti, mēs jo vairāk tapsim glābti caur Viņa dzīvību. Un ne vien tā, bet mēs arī lielāmies ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur ko mēs tagad salīdzināšanu esam dabūjuši. Tādēļ itin kā caur vienu cilvēku grēks ir ienācis pasaulē un caur grēku nāve, un tā nāve pie visiem cilvēkiem ir caurspiedusies, tāpēc ka visi ir grēkojuši; Jo līdz bauslībai grēks gan bija pasaulē; bet grēks netop pielīdzināts, kad bauslības nav. Tomēr nāve ir valdījusi no Ādama līdz Mozum arī pār tiem, kas nebija grēkojuši tādā pārkāpšanā kā Ādams, kas ir tā nākamā (Ādama) priekšzīme. Bet ne tā, ka apgrēkošanās, ir arīdzan žēlastība. Jo ja caur viena apgrēkošanos daudzi ir miruši, tad daudz vairāk Dieva žēlastība un dāvana caur viena Cilvēka, Jēzus Kristus, žēlastību pārpilnam ir nākusi pār daudziem. Un ar žēlastības dāvanu tas nav tā, kā ar viena grēku. Jo spriedums ir gan no viena uz pazudināšanu; bet apžēlošana ir uz taisnošanu no daudz grēkiem. Jo ja caur viena apgrēkošanos nāve ir valdījusi caur vienu, tad daudz vairāk tie, kas žēlastības pilnību un taisnības dāvanu dabū, valdīs iekš dzīvības caur vienu Jēzu Kristu. Tad nu itin kā caur viena apgrēkošanos pazudināšana ir nākusi pār visiem cilvēkiem, tāpat arī caur viena taisnību dzīvības taisnošana nāk pār visiem cilvēkiem. Jo itin kā caur viena cilvēka nepaklausību daudzi ir darīti par grēciniekiem, tāpat arīdzan caur viena paklausību daudzi taps darīti par taisniem. Bet bauslība pienākusi klāt, lai apgrēkošanās vairotos; bet kur grēks ir vairojies, tur žēlastība vēl vairāk ir vairojusies, Lai, kā grēks ir valdījis ar nāvi, tāpat arī žēlastība valda caur taisnību uz mūžīgu dzīvošanu caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Ko nu lai sakām? Vai mums grēkā būs palikt, lai žēlastība vairojās? Nemaz ne! Kā mēs, kas grēkam esam miruši, iekš tā vēl gribētu dzīvot? Jeb vai jūs nezināt, ka, cik no mums ir kristīti Kristū Jēzū, tie uz Viņa nāvi ir kristīti? Tad nu mēs līdz ar Viņu caur kristību esam aprakti nāvē, lai, kā Kristus ir uzmodināts no miroņiem caur Tā Tēva godību, tāpat arī mēs staigājam atjaunotā dzīvībā. Jo ja mēs esam dēstīti līdzīgā nāvē ar Viņu, tad arī augšāmcelšanā Viņam būsim līdzīgi, To zinādami, ka mūsu vecais cilvēks līdz ir krustā sists, lai grēcīgā miesa iznīkst, ka mēs grēkam vairs nekalpojam. Jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka. Bet ja mēs ar Kristu esam miruši, tad ticam, ka ar Viņu arī dzīvosim, Zinādami, ka Kristus no miroņiem uzmodināts vairs nemirst; nāve pār Viņu vairs nevalda. Jo ko Viņš miris, to Viņš grēkam nomiris vienreiz; bet ko Viņš dzīvo, to Viņš dzīvo Dievam. Tāpat turaties arī jūs, ka grēkam esat nomiruši, bet dzīvojiet Dievam iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Tad nu lai grēks nevalda jūsu mirstamā miesā, paklausīt viņas kārībām; Nedz padodiet savus locekļus grēkam par netaisnības ieročiem; bet padodiet sevi pašus Dievam, tā kā no miroņiem dzīvus, un savus locekļus Dievam par taisnības ieročiem. Jo grēks pār jums nevaldīs; jo jūs neesat apakš bauslības, bet apakš žēlastības. Ko nu? Vai mums būs grēkot, tāpēc ka neesam apakš bauslības, bet apakš žēlastības? Ne mūžam! Vai nezināt, ka jūs tam esat kalpi, kam padodaties par kalpiem uz paklausību, paklausīdami, vai grēkam uz nāvi, vai paklausībai uz taisnību? Bet gods Dievam, ka jūs, kas bijuši grēka kalpi, no sirds dziļuma esat palikuši paklausīgi tai mācības priekšzīmei, uz ko esat nodoti, Un atsvabināti no grēka esat palikuši par kalpiem taisnībai. Es runāju cilvēcīgi jūsu miesas vājības dēļ; jo tā kā jūs savus locekļus bijāt padevuši kalpot nešķīstībai un netaisnībai uz netaisniem darbiem, tāpat padodiet tagad savus locekļus, kalpot taisnībai uz svētiem darbiem. Jo kad jūs bijāt grēka kalpi, tad jūs bijāt svabadi no taisnības. Kāds auglis tad jums to brīdi bija? Tāds, par ko jūs tagad kaunaties; jo viņa gals ir nāve. Bet tagad, kad jūs no grēka esat atsvabināti un Dievam kalpojat, tad jums ir savs auglis, ka paliekat svēti; bet tās gals ir mūžīga dzīvošana. Jo grēka nopelns ir nāve; bet Dieva dāvana ir mūžīga dzīvība iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Jeb vai jūs nezināt, brāļi (jo es runāju ar tiem, kas bauslību zina), ka bauslība valda pār cilvēku, kamēr tas dzīvo? Jo laulāta sieva caur bauslību ir piesieta pie vīra, kamēr tas dzīvs; bet kad vīrs miris, tad viņa ir atsvabināta no vīra bauslības. Tad nu viņa taps saukta laulības pārkāpēja, kad viņa, kamēr vīrs dzīvs, pie cita vīra turas; bet ja vīrs miris, tad viņa ir svabada no bauslības, tā ka viņa nav vairs laulības pārkāpēja, kad viņa iet pie cita vīra. Tā, mani brāļi, arī jūs bauslībai esat nonāvēti caur Kristus miesu, ka jums būs turēties pie cita, pie Tā, kas no miroņiem ir uzmodināts, lai Dievam augļus nesam. Jo kad mēs miesā bijām, tad grēku kārības caur bauslību mūsu locekļos bija spēcīgas, nāvei augļus nest. Bet tagad mēs no bauslības, kur tapām turēti, esam atsvabināti un tai nomiruši, tā ka mēs kalpojam atjaunotā garā un ne vecā raksta būšanā. Ko nu lai sakām? Vai bauslība ir grēks? Nemaz ne! Bet grēku es nepazinu kā vien caur bauslību. Jo iekārošanu es nezinātu, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekāroties. Bet grēks, caur bausli pamodināts, cēla iekš manis visādu iekārošanu. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. Un es citkārt dzīvoju bez bauslības, bet kad bauslis nāca, tad grēks palika dzīvs. Bet es nomiru, un atradās, ka bauslis man uz nāvi izdevās, kas man bija dots uz dzīvību. Jo grēks caur bausli pamodināts mani ir pievīlis un caur to pašu nokāvis. Tad jau bauslība gan ir svēta, un bauslis gan ir svēts un taisns un labs. Vai tad tas, kas ir labs, man palicis par nāvi? Nemaz ne! Bet grēks, - lai tas parādītos kā grēks, kas caur to, kas labs, man padara nāvi, lai grēks paliktu pārlieku grēcīgs caur bausli. Jo mēs zinām, ka bauslība ir garīga; bet es esmu miesīgs, pārdots apakš grēka. Jo es nezinu, ko es daru; jo to es nedaru, ko gribu; bet ko es ienīstu, to es daru. Bet ja es daru, ko negribu, tad es apliecināju, bauslību esam labu. Bet tagad es vairs to nedaru, bet grēks, kas iekš manis mīt. Jo es zinu, ka iekš manis (tas ir manā miesā) labums nemīt; jo gribēt gan gribu labu darīt, bet spēt nespēju. Jo labu, ko gribu, es nedaru; bet ļaunu, ko negribu, to es daru. Bet ja es to daru, ko negribu, tad es to vairs nedaru, bet grēks, kas iekš manis mīt. Tad nu šo likumu atrodu, ka man gribot to labu darīt ļaunums pielīp. Jo man ir labs prāts pie Dieva bauslības pēc iekšējā cilvēka. Bet es redzu citu bauslību savos locekļos pret mana prāta bauslību karojam un mani gūstītu novedam apakš grēka bauslības, kas ir manos locekļos. Es nabaga cilvēks, kas mani izraus no šīs nāves miesas. Es Dievam pateicos caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Tad nu es pats ar savu prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar savu miesu grēka bauslībai. Tad nu nav nekādas pazudināšanas tiem, kas ir iekš Kristus Jēzus, kas nestaigā pēc miesas, bet pēc Gara. Jo dzīvības Gara bauslība iekš Kristus Jēzus mani ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. Jo kad tas bauslībai nebija iespējams, tāpēc ka tā caur miesu bija nespēcīga, tad Dievs ir sūtījis Savu paša Dēlu grēcīgas miesas līdzībā un grēka dēļ un grēku pazudinājis iekš miesas, Ka bauslības taisnība taptu piepildīta iekš mums, kas nestaigājam pēc miesas, bet pēc Gara. Jo tie, kas ir pēc miesas, tie domā uz to, kas patīk miesai; bet tie, kas pēc Gara, uz to, kas patīk Garam. Jo miesas prāts ir nāve; un Gara prāts ir dzīvība un miers. Tāpēc ka miesas prāts ir naids pret Dievu; jo tas Dieva bauslībai nepaklausa un arī nespēj. Bet tie, kas pēc miesas dzīvo, nevar Dievam patikt. Bet jūs nedzīvojiet pēc miesas, bet pēc Gara, ja tikai Dieva Gars iekš jums mīt; bet ja kam Kristus Gara nav, tas Viņam nepieder. Bet ja Kristus ir iekš jums, tad miesa gan ir nedzīva grēka dēļ, bet Gars ir dzīvība taisnības dēļ. Bet ja Tā Gars, kas Jēzu ir uzmodinājis no miroņiem, iekš jums mīt, tad Tas, kas Kristu ir uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas caur Savu Garu, kas iekš jums mīt. Tad nu mēs, brāļi, esam parādnieki ne miesai, ka pēc miesas būtu jādzīvo. Ja jūs pēc miesas dzīvojiet, tad jūs mirsiet, bet ja jūs caur Garu miesas darbošanās nonāvējat, tad jūs dzīvosiet. Jo visi, kuri no Dieva Gara top vadīti, tie ir Dieva bērni. Jo jūs neesat dabūjuši kalpošanas garu, ka jums atkal jābīstas, bet jūs esat dabūjuši dievbērnības Garu, caur ko mēs saucam: Abba, Tēvs. Tas pats Gars pats apliecina līdz ar mūsu garu, ka esam Dieva bērni; Bet ja bērni, tad arī mantinieki, proti Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja tikai līdz ciešam, ka arī līdz topam pagodināti. Jo es domāju, ka šī laika ciešanas neatsver godību, kas mums taps parādīta. Jo radība ilgodamies gaida Dieva dēlu atklāsmi. Jo radība ir padota nīcībai, ne pēc savas gribēšanas, bet Tā dēļ, kas tos tai ir padevis uz cerību, Jo arī pati radība taps atsvabināta no iznīcības kalpošanas uz Dieva bērnu godības svabadību. Jo mēs zinām, ka visa radība kopā nopūšās un kopā mokās līdz šim. Un ne vien tie, bet arī mēs paši, kam Gara pirmie augļi ir, mēs paši arīdzan nopūšamies pie sevis, gaidīdami uz savām bērnu tiesībām, uz mūsu miesas atpestīšanu. Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet cerība, kas ir redzama, nav cerība; jo ko kāds redz, kā tas to var cerēt? Bet ja mēs ceram, ko neredzam, tad mēs uz to gaidām ar paciešanu. Tāpat arī Tas Gars mūsu vājībai nāk palīgā; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt, kā piederas, bet pats Gars mūs aizstāv ar neizrunājamām nopūtām. Un Tas, kas sirdis pārmeklē, zina, kas ir Gara prāts, jo Tas pēc Dieva prāta svētos aizstāv. Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, tiem, kas pēc Viņa nodoma ir aicināti. Jo kurus Viņš papriekš paredzējis, tos Viņš arī papriekš ir nolicis, lai Viņa Dēla tēlam būtu līdzīgi, ka Tas būtu pirmdzimtais starp daudz brāļiem. Bet kurus Viņš papriekš nolicis, tos Viņš arī aicinājis; un kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; un kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis. Ko lai nu par to sakām? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Jo Viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet To par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar To nedāvinās visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? Dievs ir, kas taisno. Kas pazudinās? Kristus ir nomiris, bet vēl vairāk, Viņš arī uzmodināts; Viņš ir pie Dieva labās rokas, Viņš mūs arī aizstāv. Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai bailība, vai vajāšana, vai bads, vai plikums, vai liksta, vai zobens? Tā kā ir rakstīts: “Tevis dēļ mēs topam nāvēti augu dienu; mēs esam turēti līdzīgi kaujamām avīm.” Bet visās šinīs lietās mēs pārpārim uzvaram caur To, kas mūs ir mīlējis. Jo es zinu tiešām, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne spēki, ne klātbūdamas, ne nākamas lietas, Ne augstums, ne dziļums, nedz cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Es patiesību saku iekš Kristus, es nemeloju, jo mana sirdsapziņa man liecību dod iekš Svēta Gara, Ka man ir lielas skumjas un nemitīgas sāpes manā sirdī. Jo es būtu vēlējies pats būt nolādēts no Kristus par maniem brāļiem, kas ir mani radi pēc miesas; Tie ir Israēlieši, tiem pieder bērnība, un godība, un derības, un bauslība, un Dieva kalpošana, un apsolīšanas. Tiem ir tēvi, no kuriem arī Kristus pēc miesas; Tas ir Dievs pār visiem, svētīts mūžīgi. Āmen. Tomēr ne tā, tā kā Dieva vārds būtu pakritis; jo ne visi, kas no Israēla, ir Israēls, Nedz tie visi tādēļ bērni, ka tie ir Ābrahāma dzimums, bet: “Iekš Īzaka tev dzimums taps dēvēts.” Tas ir: ne miesas bērni ir Dieva bērni, bet apsolīšanas bērni top turēti par dzimumu. Jo apsolīšanas vārds ir šis: ap šo pašu laiku Es nākšu, tad Sārai būs dēls. Un ne vien šī, bet arī Rebeka, kad bija grūta no viena, no Īzaka, mūsu tēva - Jo kad bērni vēl nebija dzimuši, nedz darījuši ne laba ne ļauna, lai Dieva nodoms, kā Viņš izredzējis, pastāvētu, ne pēc darbiem, bet pēc Tā Aicinātāja; Tad viņai kļuva sacīts: lielākais kalpos mazākajam; Tā kā ir rakstīts: Es Jēkabu esmu mīlējis un Ēsavu ienīdējis. Ko nu lai sakām? Vai netaisnība ir pie Dieva? Nebūt ne! Jo uz Mozu Viņš saka: Es žēlošu, ko žēloju, un apžēlošos, par ko apžēlojos. Tad nu tas nav ne no cilvēka gribēšanas, ne no cilvēka skriešanas, bet no Dieva apžēlošanās. Jo Raksti saka uz Faraonu: itin tāpēc Es tevi esmu cēlis, ka Es pie tevis parādītu Savu spēku, un ka Mans Vārds taptu pasludināts visā pasaulē. Tad nu Viņš apžēlojās, par ko Tas grib, un apcietina, ko Tas grib. Tu nu gan uz mani sacīsi: ko tad Viņš vēl rāj? Jo kas Viņa prātam var pretī turēties? Bet, ak cilvēciņ! Kas tu tāds esi, ka tu gribi ar Dievu tiesāties? Vai kāds darbs uz savu meistaru saka: kam tu mani tādu esi taisījis? Vai tad podniekam nav vara pār mālu, no tās pašas pītes taisīt citu trauku godam un citu negodam? Bet nu Dievs, gribēdams dusmību parādīt un Savu spēku zināmu darīt, ar lielu lēnprātību ir panesis dusmības traukus, sataisītus uz pazušanu, Un ka Tas Savas godības bagātību parādītu pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš ir sataisījis uz godību. Tādus Viņš arī mūs ir aicinājis, ne vien no Jūdiem, bet arī no pagāniem. Tā kā Viņš arī pie Hozejas saka: Es tos saukšu par Saviem ļaudīm, kas Mani ļaudis nebija, un par Savu mīļo, kas Man mīļa nebija; Un notiks tanī vietā, kur uz tiem tika sacīts: Jūs neesat Mani ļaudis! Tur tie taps saukti Tā dzīvā Dieva bērni. Un Jesaja izsauc pār Israēli: ja Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis, tomēr tikai atlikums taps izglābts. Jo Viņš piepilda un pasteidzina vārdu iekš taisnības; jo drīz Tas Kungs darīs vienu vārdu virs zemes. Un itin kā Jesaja ir papriekš sacījis: ja Tas Kungs Cebaot mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, tad mēs būtu palikuši tā kā Sodoma un līdzīgi Gomorai. Ko nu lai sakām? Ka pagāni, kas pēc taisnības nedzinās, taisnību dabūjuši, proti, taisnību no ticības; Bet Israēls, pēc taisnības bauslības dzīdamies, taisnības bauslību nav panācis. Kādēļ? Tādēļ ka ne no ticības bet tā kā no bauslības darbiem (to meklēja); jo tie ir piedauzījušies pie piedauzīšanas akmens, Itin kā ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzīšanas akmeni un apgrēcības klinti, un kas uz Viņu tic nepaliks kaunā. Brāļi, mana sirds vēlēšanās un Dieva lūgšana par Israēla bērniem ir, ka tie tiek pestīti. Jo es tiem liecību dodu, ka tie karsti dzenās pēc Dieva, bet bez saprašanas. Jo nepazīdami Dieva taisnību un meklēdami uzcelt savu pašu taisnību, tie Dieva taisnībai nav paklausījuši. Jo bauslības gals ir Kristus, par taisnību ikvienam, kas tic. Jo Mozus raksta par to taisnību, kas nāk no bauslības: kurš cilvēks to dara, tas caur to dzīvos. Bet tā taisnība, kas no ticības, saka tā: nesaki savā sirdī, kas uzkāps debesīs? Proti Kristu novest zemē. Jeb: kas nokāps bezdibenī? Proti Kristu no miroņiem atvest. Bet ko tā saka? Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī: proti ticības vārds, ko mēs pasludinājām. Jo ja tu ar savu muti Jēzu apliecināsi par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu no miroņiem ir uzmodinājis, tad tu mūžīgi dzīvosi. Jo ar sirdi tic uz taisnību un ar muti apliecina uz mūžīgu dzīvošanu. Jo raksts saka: neviens, kas uz Viņu tic, nepaliks kaunā. Jo še nav starpības starp Jūdiem un Grieķiem, jo Tas pats ir Kungs pār visiem, bagāts priekš visiem, kas Viņu piesauc. Jo ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, taps izglābts. Kā lai nu To piesauc, uz ko nav ticējuši? Bet kā lai tic, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird bez sludinātāja? Bet kā lai sludina, ja netop sūtīti? Itin kā ir rakstīts: cik jaukas ir to prieka vēstnešu kājas, kas sludina mieru, kas sludina labumu. Bet ne visi evaņģēlijam bijuši paklausīgi; jo Jesaja saka: Kungs, kas tic mūsu sludināšanai? Tad nu ticība ir no sludināšanas, un sludināšana caur Dieva vārdu. Bet es saku: vai tie nav dzirdējuši? Tiešām, viņu skaņa ir izgājusi pa visu zemi, un viņu vārdi līdz pasaules galam. Bet es saku: vai Israēls to nav sapratis? Jau Mozus saka: “Es jūs kaitināt kaitināšu caur tautu, kas nav Mana, caur ģeķīgu tautu Es jūs sadusmošu.” Bet Jesaja drīkst sacīt: “Es esmu atrasts no tiem, kas Mani nav meklējuši, un esmu tiem parādījies, kas pēc Manis nav vaicājuši.” Bet uz Israēli viņš saka: “Augu dienu Savas rokas esmu izstiepis pār ļaudīm, kas neklausa, bet runā pretī.” Tad nu es saku: vai Dievs Savus ļaudis ir atmetis? Nemaz ne! Jo es arīdzan esmu Israēlietis, no Ābrahāma dzimuma, no Benjamina cilts. Dievs nav atmetis Savu tautu, ko Viņš papriekš ir izredzējis. Jeb vai jūs nezināt, ko raksts saka par Eliju, kā tas pie Dieva sūdz pret Israēli sacīdams: “Kungs, tie Tavus praviešus ir nokāvuši un Tavus altārus apgāzuši, un es viens esmu atlicis, un tie meklē manu dzīvību.” Bet ko Dievs tam atbildēdams saka? “Es Sev esmu atlicinājis septiņtūkstošus vīrus, kas ceļus nav locījuši Baāla priekšā.” Tad nu arīdzan tāpat šinī laikā viens atlikums pēc žēlīgas izredzēšanas ir atlicis. Bet ja tas ir caur žēlastību, tad tas vairs nav darbu nopelns; citādi žēlastība nav vairs žēlastība. Bet ja tas ir no darbiem, tad tā nav žēlastība; citādi nopelns nav vairs nopelns. Ko tad nu? Ko Israēls meklē, to viņš nav dabūjis; izredzētie gan to ir dabūjuši, bet citi ir apcietinājušies, Itin kā ir rakstīts: Dievs tiem ir devis grūta miega garu, acis, ka tie neredz, un ausis, ka tie nedzird, līdz šai dienai. Un Dāvids saka: lai viņu galds viņiem paliek par valgu, par slazdu un par piedauzīšanu un par atmaksu! Viņu acis lai top aptumšotas, ka neredz, un loki viņu muguru vienmēr! Tad nu es saku: vai viņi tāpēc piedauzījušies, lai kristu? Nebūt ne! Bet caur viņu kritumu pagāniem pestīšana notikusi, viņiem par paskubināšanu, šiem dzīties pakaļ. Bet, ja viņu kritums pasaulei ir bagātība un viņu trūkums pagāniem bagātība, cik vairāk viņu pilnums? Jo es uz jums pagāniem runāju: pagānu apustulis būdams, es savu kalpošanu gribu godāt, Vai es jel tos, kas ir mana miesa, varētu paskubināt un kādus no tiem izglābt. Jo ja viņu atmešana ir pasaules salīdzināšana, kas tad būs viņu pieņemšana, ja ne dzīvība no miroņiem? Un ja pirmaji ir svēti, tad arī mīkla, un ja sakne svēta, tad arī zari. Ja nu kādi no zariem ir nolauzti, un tu, meža eļļas koks būdams, tiem esi uzpotēts un pie eļļas koka saknes un taukuma daļu esi dabūjis, Tad nelielies pret zariem; bet ja tu pret tiem lielīsies, tad zini: tu nenesi sakni, bet sakne nes tevi. Tu nu sacīsi: zari ir nolauzti ka es taptu iepotēts. Gan labi; tie ir nolauzti neticības dēļ, un tu stāvi caur ticību: nelielies, bet bīsties! Jo ja Dievs īstos zarus nav saudzējis, tad Viņš tevi gan arī nesaudzēs! Tad redzi nu Dieva laipnību un bardzību! Bardzību pie tiem, kas ir krituši, bet laipnību pie tevis, ja tu iekš laipnības paliksi; citādi tu arīdzan tapsi izcirsts. Un viņi, ja tie neticībā nepaliks, arī taps iepotēti. Jo Dievs ir spēcīgs, viņus atkal iepotēt. Jo ja tu no eļļas koka, kas pēc savas dabas mežā audzis, esi izcirsts un pret savu dabu esi iepotēts labā eļļas kokā, cik vairāk tie, kas jau pēc savas dabas tādi, savā paša eļļas kokā taps iepotēti! Jo es negribu, brāļi, jums slēpt šo noslēpumu, (lai jūs neliekaties paši gudri esoši), ka Israēlim pa daļai apcietināšana ir notikusi, tiekams pagānu pilnums būs iegājis, Un tā viss Israēls taps izglābts, itin kā ir rakstīts: Pestītājs nāks no Ciānas un nogriezīs bezdievīgo būšanu no Jēkaba. Un šī ir Mana derība ar tiem, kad Es viņu grēkus atņemšu. Tad pēc evaņģēlija tie gan ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc izredzēšanas tie ir mīļi to tēvu dēļ. Jo Dievam nav žēl Savu žēlastības dāvanu un Savas aicināšanas. Jo itin kā jūs arīdzan citkārt Dievam bijāt neklausīgi, bet tagad caur viņu neklausīšanu esat apžēloti, Tāpat arī šie tagad bijuši neklausīgi, lai caur to apžēlošanu, kas jums ir notikusi, arī viņi top apžēloti. Jo Dievs visus ir saslēdzis nepaklausībā, ka lai Viņš par visiem apžēlotos. Ak Dieva bagātības un gudrības un atzīšanas dziļums! Cik neizmanāmas ir Viņa tiesas un neizdibinājami Viņa ceļi! Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu? Jeb kas ir bijis Viņam padoma devējs? Jeb kas Viņam papriekš devis, ka tam taptu atmaksāts? Jo no Viņa un caur Viņu un uz Viņu ir visas lietas. Viņam lai ir gods mūžīgi! Āmen. Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā Dieva kalpošana. Un nepaliekat šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais, un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts. Jo caur žēlastību, kas man ir dota, es ikvienam jūsu starpā saku, ka nevienam nebūs pārgudram būt vairāk, nekā tam pieklājās gudram būt; bet ka tam būs prātīgi gudram būt, kā kuram Dievs ir izdalījis ticības mēru. Jo itin kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet visiem locekļiem nav vienāds darbs; Tāpat mēs daudzi esam viena miesa iekš Kristus, bet savā starpā mēs esam cits cita locekļi. Un mums ir dažādas dāvanas pēc žēlastības, kas mums dota; Ja kam ir praviešu mācība, lai tā saskaņā ar ticību; Ja kam kāda kalpošana, tas lai paliek kalpošanā; ja kas māca, tas lai paliek tai mācīšanā; Ja kas pamāca, tas lai paliek tai pamācīšanā; kas ko dod, lai to dara iekš vientiesības; kas valda, lai to dara rūpīgi; kas apžēlojās, lai to dara ar prieku. Mīlestība lai ir bezviltīga; ienīstat ļaunu, pieķeraties labam. Lai brāļu mīlestība jūsu starpā ir sirsnīga, un godu dodot nākat viens otram pretī. Neesiet kūtri iekš tā, kas jums jādara; esiet dedzīgi garā, kalpojiet Tam Kungam. Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, pastāvīgi lūgšanās. Nāciet palīgā svētiem viņu vajadzībās; dodiet labprāt mājas vietu. Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nelādiet. Līksmojaties ar līksmiem un raudiet ar tiem, kas raud. Esiet savā starpā vienprātīgi, nedzīdamies pēc augstām lietām, bet turēdamies pazemīgi. Neliekaties paši gudri esoši; neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, turaties pa godam visu cilvēku priekšā. Ja tas var būt, no savas puses turat mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebjaties paši, mīļie, bet dodiet vietu Dieva dusmībai. Jo ir rakstīts: “Man pieder atriebšana! Es atmaksāšu,” saka Tas Kungs. Tad nu, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, tad ēdini to; ja tas izslāpis, tad dzirdini to. Jo to darīdams tu kvēlainas ogles sakrāsi uz viņa galvu. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet uzvari tu ļaunumu ar labumu. Ikviens lai ir paklausīgs valdīšanām, kam vara; jo nekādas valdīšanas nav kā vien no Dieva, un kur valdīšanas ir, tur tās no Dieva ir ieceltas. Tad nu, kas valdīšanai turas pretī, tas turas pretī Dieva likumam. Bet kas pretī turas, tie dabūs savu sodu. Jo valdnieki nav bijājami labiem darbiem, bet ļauniem; ja tu negribi no valdīšanas bīties, tad dari labu, tad tev būs teikšana no viņas. Jo tā ir Dieva kalpone tev par labu; bet ja tu ļaunu dari, tad bīsties, jo tā zobenu nenes velti, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja ļaundarītājam par sodību. Tāpēc vajag paklausīt ne vien sodības dēļ bet arī sirdsapziņas dēļ. Tāpēc dodat arī meslus. Jo tie ir Dieva sulaiņi, šo savu amatu kopdami. Tad nu dodiet ikvienam, kas tam nākas: meslus, kam mesli nākas; muitu, kam muita nākas; bijāšanu, kam bijāšana nākas; godu, kam gods nākas. Neesiet nevienam neko parādā, kā vien, ka jūs cits citu mīlat; jo kas otru mīl, tas bauslību ir piepildījis. Jo bauslis: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, tev nebūs iekārot, un ja vēl ir cits bauslis, tas šinī vārdā top saņemts, proti tanī: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Mīlestība tuvākam ļauna nedara; tad nu mīlestība ir bauslības piepildīšana. Un to dariet, zinādami to laiku, ka tagad mums ir stunda celties no miega; jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāka, nekā kad mēs palikām ticīgi. Nakts ir pagājusi un diena tuvu nākusi, tad lai noliekam tumsas darbus un lai apvelkam gaismas ieročus. Lai tā kā dienā godīgi staigājam, ne rīšanā un plītēšanā, ne izvirtībā un nešķīstībā, ne bāršanā un ienaidībā. Bet apvelciet To Kungu Jēzu Kristu un nekopiet miesu uz kārībām. Pieņemiet to, kas ir vājš ticībā, viņa prātu nesajaukdami. Jo cits tic, ka visu var ēst, bet kas ir vājš, tas ēd dārza augļus. Kas ēd, tas lai nenicina to, kas neēd; un kas neēd, tas lai netiesā to, kas ēd; jo Dievs viņu ir pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tu cita kalpu tiesā? Viņš stāv, vai krīt savam paša Kungam; bet viņš taps pacelts, jo Dievs ir spēcīgs, viņu pacelt. Dažs cienī vienu dienu vairāk nekā otru, bet dažs visas dienas cienī vienādi; ikviens par to lai pats savā prātā piepilda parliecibā. Kas kādu dienu cienī, tas to cienī Tam Kungam; un kas dienu necienī, tas to necienī Tam Kungam. Kas ēd, tas ēd Tam Kungam, jo viņš pateicās Dievam; un kas neēd, tas neēd Tam Kungam, un pateicās Dievam. Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo kad dzīvojam, tad dzīvojam Tam Kungam; kad mirstam, tad mirstam Tam Kungam. Tāpēc vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Tam Kungam. Jo tādēļ Kristus arī miris un augšāmcēlies un atkal dzīvs tapis, ka Tas būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem. Bet tu, ko tu tiesā savu brāli? Jeb arī tu, ko tu nicini savu brāli? Jo mums visiem būs jāstājas priekš Kristus Jo ir rakstīts: “Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā visi ceļi locīsies, un ikviena mēle teiks Dievu.” Tad nu ikviens no mums pats par sevi dos atbildēšanu Dievam. Tāpēc lai mēs cits citu vairs netiesājam, bet tiesājiet jo vairāk to, ka neviens savam brālim neliek piedauzīties, nedz tam dod apgrēcību. Es zinu un atzīstu tiešām iekš Tā Kunga Jēzus, ka neviena lieta no sevis nav nešķīsta; bet tam vien, kas to par nešķīstu tur, tam tā ir nešķīsta. Bet ja tavs brālis ēdiena dēļ noskumst, tad tu vairs nestaigā pēc mīlestības. Nesamaitā ar savu ēdienu to, par ko Kristus ir miris. Tad nu lai jūsu labums netop zaimots, Jo Dieva valstība nav ēdiens un dzēriens, bet taisnība un miers un prieks iekš Svētā Gara. Jo kas šinīs lietās Kristum kalpo, tas ir Dievam patīkams un cilvēkiem pieņēmīgs. Tādēļ lai pēc tā dzenamies, kas der mieram un uztaisīšanai jūsu starpā. Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ. Visas lietas gan ir šķīstas, bet tās ir nelabas cilvēkam, kas ēd un piedauzās. Labāk ir, gaļas neēst un vīna nedzert, nekā to darīt, pie kā tavs brālis piedauzās, jeb apgrēcinājās, jeb (ticībā) top vājš. Ja tev ir ticība, tad lai tā ir tev pašam Dieva priekšā. Svētīgs ir tas, kas sevi pašu netiesā iekš tā, ko viņš tur par labu. Bet kam ēdot prāts šaubās, tas ir pazudināts, jo tas nenāk no ticības; bet viss, kas nav no ticības, tas ir grēks. Bet mums, kas esam stipri, pienākas panest nestipro vājības un nevis sev pašiem būt pa prātam. Jo ikviens no mums lai savam tuvākam ir pa prātam uz labu un par uztaisīšanu. Jo arī Kristus nav Sev pašam bijis pa prātam, bet kā stāv rakstīts: “Tavu nievātāju nievāšanas Man ir uzkritušas.” Jo viss, kas ir papriekš rakstīts, tas mums papriekš rakstīts par mācību, lai mums cerība būtu caur paciešanu un Dieva rakstu iepriecināšanu. Bet lai paciešanas un iepriecināšanas Dievs jums dod vienādu prātu jūsu starpā pēc Kristus Jēzus, Ka jūs vienprātīgi vienā mutē varat pagodināt Dievu un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Tāpēc pieņemiet cits citu, itin kā arī Kristus jūs ir uzņēmis Dievam par godu. Un es saku, ka Jēzus Kristus ir palicis par apgraizīšanas kalpu Dieva patiesības labad, ka Viņš apstiprinātu tēvu apsolīšanas; Un ka pagāni Dievu slavētu par žēlastību, tā kā ir rakstīts: “Tāpēc es Tevi gribu teikt starp pagāniem un Tavam vārdam dziedāt.” Un atkal tas saka: “Priecājaties, jūs pagāni, līdz ar Viņa ļaudīm.” Un atkal: “Slavējiet To Kungu, visi pagāni; un slavējiet Viņu, visas tautas.” Un atkal Jesaja saka: “Tur būs Isajus sakne, un (Viņš) kas celsies valdīt pār pagāniem; uz To pagāni cerēs.” Bet Tas cerības Dievs lai jūs piepilda ar visu prieku un mieru iekš ticības, ka varat būt bagāti iekš cerības caur Svētā Gara spēku. Tomēr, mani brāļi, es pats arīdzan no jums gan zinu, ka arī jūs paši esat pilni labprātības, piepildīti ar visu atzīšanu, ka jūs varat cits citu paskubināt. Bet vietām jums, mani brāļi, pārdroši esmu rakstījis, jums atgādinādams caur to žēlastību, kas man ir dota no Dieva, Lai es esmu Jēzus Kristus kalps pie pagāniem, strādādams svēto Dieva evaņģēlija darbu, lai pagāni paliek par patīkamu upuri, kas svētīts caur Svēto Garu. Tad nu man Dievam kalpojot ir ko lepoties iekš Kristus Jēzus. Jo es neiedrošināšos ko runāt, ko Kristus pagānu paklausības labad caur mani nav strādājis ar vārdiem un darbiem, Caur zīmju un brīnumu spēku, caur Dieva Gara spēku, tā ka es Kristus evaņģēliju esmu izpaudis no Jeruzālemes visapkārt līdz Illirijai, Un tā no sirds darbojies, evaņģēliju pasludināt, kur Kristus vārds vēl netapa piesaukts, ka es namu neuzceltu uz cita pamatu; Bet itin kā ir rakstīts: kam no tā nav sludināts, tie redzēs; un kas nav dzirdējuši, tie dabūs zināt. Tāpēc es arī daudzreiz esmu aizkavēts pie jums nākt. Bet kad tagad šinīs zemēs man vairs nav vietas, un man jau no daudz gadiem gribās pie jums nākt, Tad es uz Spāniju iedams pie jums nākšu; jo es ceru, ka pārstaigādams jūs redzēšu, un no jums uz turieni tapšu pavadīts, kad es pirmkārt, maķenīt ar jums savu ilgošanos būšu piepildījis. Bet tagad es eju uz Jeruzālemi, svētiem palīdzību nesdams. Jo Maķedonijai un Ahajai ir paticis, kādas dāvanas samest priekš nabagiem, kas ir starp svētiem Jeruzālemē, Jo tiem tā ir paticis; tie ir arīdzan viņu parādnieki. Jo ja pagāni pie viņu garīgām dāvanām daļu ir dabūjuši, tad arī šiem pienākas ar laicīgām viņiem kalpot. Tad to pabeidzis un šos augļus tiem apzīmogojis, es noiešu caur jums uz Spāniju. Un es zinu, ka es pie jums nākdams, nākšu ar pilnu Kristus evaņģēlija svētību. Bet es jūs lūdzu, brāļi, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu un caur Gara mīlestību, ka jūs līdz ar mani cīnāties, par mani Dievu lūgdami, Lai es topu izglābts no neticīgiem Jūdejā, un lai šī mana kalpošana, kas Jeruzālemes labad notiek, svētiem būtu patīkama, Ka es pēc Dieva prāta ar prieku varu nākt pie jums un līdz ar jums atspirdzinājos. Un miera Dievs lai ir ar jums visiem. Āmen. Vēl es jums pavēlu Foibu, mūsu māsu, kas ir draudzes kalpone Kenhrejā, Ka jūs to uzņemat iekš Tā Kunga, kā svētiem pieklājās, un tai palīdzat, kurā lietā tai ko no jums vajadzēs: jo tā arīdzan palīdzīga bijusi daudziem, arī man pašam. Sveicinājiet Priskillu un Akvilu, manus darba biedrus iekš Kristus Jēzus; Tie par manu dzīvību ir nolikuši paši savu kaklu, - tiem ne vien es pateicos, bet arīdzan visas draudzes no pagāniem; Arī draudzi viņu namā. Sveicinājiet Epenetu, manu mīļo, kas no Āzijas tas pirmais pie Kristus ir griezies. Sveicinājiet Mariju, kas par mums daudz ir pūlējusies. Sveicinājiet Androniku un Jūniju, manus radus un cietuma biedrus, kas pie apustuļiem ir cienīti, un jau priekš manis ir bijuši iekš Kristus. Sveicinājiet Ampliatu, manu mīļo iekš Tā Kunga. Sveicinājiet Urbanu, mūsu darba biedru iekš Kristus un Stahiju, manu mīļo. Sveicinājiet Apellu, kas uzticīgs iekš Kristus; sveicinājiet tos, kas ir no Aristobula saimes; Sveicinājiet Herodionu, manu radinieku. Sveicinājiet tos, kas no Narkisa saimes ir iekš Tā Kunga. Sveicinājiet Trifenu un Trifozu, kas strādā iekš Tā Kunga. Sveicinājiet Persidu, to mīļo, kas daudz ir strādājusi iekš Tā Kunga. Sveicinājiet Rufu, to izredzēto iekš Tā Kunga, un viņa un manu māti. Sveicinājiet Asinkritu un Flegontu, Hermani, Patrobu, Hermeni un tos brāļus, kas pie tiem ir. Sveicinājiet Filologu un Jūliju, Nereu un viņa māsu un Olimpu un visus svētos, kas pie tiem ir. Sveicinājiet cits citu ar svētu skūpstīšanu. Visas Kristus draudzes jūs sveicina. Bet es jūs pamācu, brāļi, sargājaties no tiem, kas šķelšanos un apgrēcības ceļ pret to mācību, ko jūs esat mācījušies, un atkāpjaties no tiem. Jo tie tādi nekalpo mūsu Kungam Jēzum Kristum, bet savam pašu vēderam, un caur laipnīgām runām un saldiem vārdiem tie pieviļ vientiesīgas sirdis. Jo jūsu paklausība ir izpaudusies pie visiem, tāpēc es par jums priecājos; bet es gribu, ka jūs esat gudri uz labu, bet nejēgas uz ļaunu. Bet miera Dievs samīs sātanu apakš jūsu kājām īsā laikā. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums. Āmen. Timotejs, mans darba biedrs, un Lucijus un Jasons un Sosipaters, mani radi, jūs sveicina. Es, Tercijus, kas šo vēstuli esmu rakstījis, jūs sveicinu iekš Tā Kunga. Gajus, mans un visas draudzes nama tēvs, jūs sveicina; Erasts, pilsētas mantas valdnieks, un brālis Kvartus, jūs sveicina. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem. Āmen. Bet Tam, kas jūs spēj stiprināt pēc mana evaņģēlija un Jēzus Kristus sludināšanas, pēc noslēpuma parādīšanas, kas no mūžīgiem laikiem nav bijis dzirdēts, Bet tagad zināms darīts un caur praviešu rakstiem pēc mūžīgā Dieva pavēlēšanas ir sludināts visiem pagāniem, lai šie ticībai paklausa, Tam vienam gudram Dievam lai ir gods mūžīgi caur Jēzu Kristu. Āmen. Pāvils, caur Dieva prātu aicināts par Jēzus Kristus apustuli, un brālis Sostens, Dieva draudzei, kas ir Korintū, iekš Kristus Jēzus svētītiem, aicinātiem svētiem, un visiem, kas mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu piesauc katrā vietā, tā pie viņiem, kā pie mums: Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Es savam Dievam arvien pateicos par jums Dieva žēlastības dēļ kas jums ir dota iekš Kristus Jēzus, Ka jūs iekš Viņa bagāti esat darīti visās lietās, ikvienā mācībā un ikvienā atzīšanā, Tā kā Kristus liecība ir apstiprināta jūsu starpā, Un ka nekādas dāvanas jums netrūkst, kas gaidāt uz mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanos. Tas jūs arī apstiprinās līdz galam, ka esat bezvainīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā. Dievs ir uzticīgs, caur ko jūs esat aicināti pie Viņa Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, biedrības. Bet es jūs pamācu, brāļi, caur mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu, lai jums visiem ir vienāda valoda, un lai nav jūsu starpā nekādas šķelšanās, bet lai jūs esat pilnīgi vienādā prātā un vienādā padomā. Jo caur tiem, kas ir Hloes namā, man ir stāstīts par jums, mani brāļi, ka jūsu starpā esot strīdi. Bet es runāju par to, ka ikviens no jums saka: es esmu Pāvila, bet es Apollus, bet es Kefasa, bet es Kristus māceklis. Vai tad Kristus ir dalīts? Vai Pāvils par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu? Es Dievam pateicos, ka es nevienu no jums neesmu kristījis, kā tikai Krispu un Gaju, Lai jel neviens nesaka, ka esmu kristījis uz savu vārdu. Bet arī Stefana namu es esmu kristījis. Bez tiem nezinu, vai citu kādu esmu kristījis. Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt, ne ar gudriem vārdiem, lai Kristus krusts netop iznīcināts. Jo vārds no krusta ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: “Es samaitāšu gudrību gudriem un iznīcināšu prātu prātīgiem.” Kur ir gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šī laika zinātnieki? Vai šīs pasaules gudrību Dievs nav darījis par ģeķību? Jo kad pasaule caur savu gudrību Dievu neatzina Dieva gudrībā, tad Dievam ir paticis, caur ģeķīgu sludināšanu ticīgos darīt svētus. Jo Jūdi prasa zīmes un Grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, To krustā sisto, kas Jūdiem apgrēcība un Grieķiem ģeķība; Bet aicinātiem, tā Jūdiem kā Grieķiem, mēs sludinām Kristu kā Dieva spēku un Dieva gudrību. Jo Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēcība ir spēcīgāka nekā cilvēki. Jo raugāt, brāļi, savu aicināšanu, ka nav daudz gudru pēc miesas, ne daudz spēcīgu, ne daudz no augstas dzimtas; Bet kas ģeķīgs pasaulei, to Dievs ir izredzējis, ka Viņš gudros liktu kaunā, un kas nespēcīgs pasaulei, to Dievs ir izredzējis, ka Viņš spēcīgos liktu kaunā, Un kas necienīgs pasaulei un pulgots, un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, ka Viņš iznīcinātu to, kas ir kas, Lai neviena miesa Viņa priekšā nelielās. Bet no Viņa jūs esat iekš Kristus Jēzus, kas mums no Dieva ir dots par gudrību un taisnību un svētu darīšanu un pestīšanu. Tā kā ir rakstīts: kas lielās, lai lielās iekš Tā Kunga. Un pie jums nākdams, brāļi, es nenācu ar augstu valodu vai gudrību, jums Dieva liecību pasludinādams. Jo es nolēmu neko citu starp jums zināt, kā vien Jēzu Kristu un To pašu krustā sistu. Un es biju pie jums vājībā un bijāšanā un lielā drebēšanā. Un mana valoda un mana sludināšana nebija iekš mīkstiem cilvēku gudrības vārdiem, bet iekš Gara un spēka parādīšanas, Lai jūsu ticība nebūtu iekš cilvēku gudrības, bet iekš Dieva spēka. Bet mēs sludinājam, kas gan gudrība pie pilnīgiem, bet kas nav gudrība pie šīs pasaules, nedz pie šīs pasaules valdniekiem, kas iznīkst; Bet mēs sludinājam Dieva gudrību noslēpumā, to apslēpto, ko Dievs priekš pasaules laikiem ir nolēmis mums par godību. To neviens no šīs pasaules virsniekiem nav atzinis; jo, ja tie To būtu atzinuši, tad tie godības Kungu nebūtu krustā situši. Bet itin kā ir rakstīts: Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sataisījis tiem, kas Viņu mīļo. Bet mums Dievs to ir parādījis caur Savu Garu; jo Tas Gars izmana visas lietas, arī Dieva dziļumus. Jo kurš cilvēks zina, kas ir iekš cilvēka, kā vien cilvēka gars, kas iekš tā ir? Tāpat arīdzan neviens nezin, kas ir iekš Dieva, kā vien Dieva Gars. Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet Garu, kas ir no Dieva, lai zinām, ko Dievs mums ir dāvinājis. To mēs arī nerunājam ar vārdiem, ko cilvēku gudrība māca, bet ar vārdiem, ko Svētais Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami. Bet miesīgs cilvēks nesaņem, kas ir no Dieva Gara, jo tas viņam ir ģeķība, un viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. Bet garīgais cilvēks visas lietas prot apspriest, bet par viņu neviens neprot spriest. Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu, ka tas Viņu pamācītu? Bet mums ir Kristus prāts. Un, brāļi, es nevarēju ar jums runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesīgiem, kā ar nejēgām iekš Kristus. Es jūs esmu dzirdinājis ar pienu un ne ar barību, jo jūs vēl nespējāt; bet arī tagad jūs vēl nespējiet. Jo jūs vēl esat miesīgi: jo kamēr jūsu starpā ir skaudība, un strīdi, un šķelšanās, vai jūs neesat miesīgi un vai nestaigājat pēc cilvēku kārtas? Jo kad cits saka: es turos pie Pāvila, un cits: es pie Apollus, vai jūs neesat miesīgi? Kas tad ir Pāvils, un kas ir Apollus? Tie ir kalpi vien, caur kuriem jūs esat palikuši ticīgi, un tā, kā Tas Kungs ikvienam ir devis. Es esmu dēstījis, Apollus ir slacinājis; bet Dievs ir audzinājis. Tad nu nedz dēstītājs ir kas, nedz slacinātājs, bet Dievs, kas audzina. Un dēstītājs un slacinātājs ir viens; bet ikkatrs dabūs savu īpašu algu, pēc sava īpaša darba. Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva ēka. Pēc Dieva žēlastības, kas man ir dota, es kā gudrs nama taisītājs esmu licis pamatu, un cits uz tā uztaisa ēku; - bet ikvienam būs pielūkot, kā viņš ēku uztaisa. Jo citu pamatu neviens nevar likt pār to, kas ir likts, proti Jēzus Kristus. Bet, ja kas uz šo pamatu uzceļ zeltu, sudrabu, dārgus akmeņus, kokus, sienu, salmus, Tad ikviena darbs taps redzams, jo tā diena to atklās, - tāpēc, ka šī ugunī parādīsies; un kāds ikkatra darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs paliek, ko tas tur virsū uzcēlis, tas dabūs algu. Ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats taps izglābts, tomēr kā caur uguni. Vai nezināt, ka jūs esat Dieva nams, un ka Dieva Gars iekš jums mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, un jūs tas esat. Lai neviens nepieviļas. Ja kam jūsu starpā šķiet, ka viņš gudrs šinī pasaulē, tas lai top ģeķis, lai kļūtu gudrs. Jo šīs pasaules gudrība ir ģeķība pie Dieva, jo ir rakstīts: “Viņš satver gudros viņu viltībā.” Un atkal: Tas Kungs pazīst gudro domas, ka tās veltīgas. Tad nu neviens lai nelielās ar cilvēkiem. Jo viss jums pieder, Lai Pāvils, lai Apollus, lai Kefas, lai pasaule, lai dzīvība, lai nāve, lai klātesošas lietas, lai nākamas - viss jums pieder; Bet jūs Kristum, bet Kristus Dievam. Par tādiem lai ikviens cilvēks mūs tur: par Kristus kalpiem un par Dieva noslēpumu nama turētājiem. Visnotaļ nu pie nama turētājiem meklē, ka tie top atrasti uzticīgi. Bet tā man maza lieta, ka es no jums, jeb no cilvēku tiesas kļūstu tiesāts, un es arī pats sevi netiesāju. Es gan nenieka neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots; bet kas mani tiesā, ir Tas Kungs. Tad nu netiesājiet neko priekšlaikus, kamēr Tas Kungs nāks, Tas arī vedīs gaismā, kas apslēpts tumsā, un darīs zināmus siržu padomus; un tad ikvienam sava teikšana būs no Dieva. Bet to es esmu zīmējis, brāļi, uz sevi un uz Apollu jūsu labad, lai jūs mācaties pie mums, nebūt gudrāki pār to, kas ir rakstīts, lai jūs neviena dēļ neuzpūšaties cits pret citu. Jo kas tevi cēlis pār citiem? Un kas tev ir, ko neesi dabūjis? Bet ja tu arī esi dabūjis, ko tu lielies, tā kā nebūtu dabūjis? Jūs jau esat pieēduši, jau esat palikuši bagāti, bez mums jūs esat sākuši valdīt, un ak! Kaut jūs valdītu, ka arī mēs varētu valdīt līdz ar jums. Jo man šķiet, ka Dievs mūs apustuļus ir nolicis par pēdējiem tā kā nāvei nodotus; jo mēs esam palikuši kā par ērmiem pasaulei, tā eņģeļiem, kā cilvēkiem. Mēs esam ģeķi Kristus dēļ bet jūs prātīgi iekš Kristus; mēs vāji, bet jūs spēcīgi; jūs cienīgi, bet mēs nicināti. Mēs līdz šai pašai stundai esam izsalkuši un noslāpuši un esam pliki un topam sisti un dzenāti Un darbojamies strādādami ar savām rokām; mēs topam lamāti, un svētījam; mēs topam vajāti, un paciešamies; Mēs topam zaimoti un lūdzam; mēs esam tapuši tā kā mēsli pasaulē un visiem par noslauku līdz šim. To nerakstu, jūs apkaunodams, bet es jūs pamācu kā savus mīļos bērnus. Jo jebšu jums būtu desmit tūkstoš pamācītāju iekš Kristus, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu dzemdinājis iekš Kristus Jēzus caur evaņģēliju. Tāpēc jūs pamācu: dzenaties man pakaļ. Tādēļ jums esmu sūtījis Timoteju, kas ir mans mīļais un uzticīgais bērns iekš Tā Kunga; tas jums atgādinās manus ceļus iekš Kristus, kā es visur visās draudzēs mācu. Bet citi uzpūzdamies saka, ka es pie jums nenākšot. Bet es drīz pie jums nākšu, ja Tas Kungs gribēs, un redzēšu - ne to vārdus, kas uzpūtušies, bet viņu spēku. Jo Dieva valstība nestāv vārdos, bet spēkā. Ko jūs gribat? Vai man pie jums būs nākt ar rīksti, vai ar mīlestību un ar lēnu garu? Visnotaļ dzird, ka maucība pie jums, un vēl tāda maucība, kādas nav ne pie pagāniem, ka kāds dzīvo ar sava tēva sievu. Un jūs esat uzpūtušies un ne jo vairāk noskumuši, tā ka no jūsu vidus tas taptu izmests, kas tādu nedarbu darījis? Jo pēc miesas gan klāt nebūdams, bet garā klāt būdams, es jau tā kā klāt būdams esmu spriedis par to, kas šo nedarbu tā darījis, Ka mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā sanākam, jūs un mans gars ar mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku, Un to tādu nododam sātanam uz miesas samaitāšanu, lai gars top izglābts Tā Kunga Jēzus dienā. Jūsu slava nav laba. Vai nezināt, ka maz rauga saraudzē visu mīklu? Tāpēc izmetat ārā to veco raugu, ka esat jauna mīkla, itin kā jūs esat neraudzēti; jo arī par mums mūsu Pashā jērs ir upurēts, tas ir Kristus. Tad lai svētkus turam ne ar veco raugu, nevis ar blēdības un ļaundarības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzētām maizēm. Es jums esmu rakstījis savā vēstulē, lai nebiedrojaties ar mauciniekiem. Tomēr es to nesaku pavisam no mauciniekiem šinī pasaulē, vai no plēsējiem vai laupītājiem vai elka dievīgiem; citādi jums no pasaules būtu jāiziet. Bet nu es jums esmu rakstījis, lai jūs ar tiem nepinaties, ja kāds, kas saucās par brāli, ir maucinieks vai plēsējs vai elkadievīgs vai zaimotājs vai dzērājs vai laupītājs, ka jums ar tādu nebūs ne ēst. Jo ko man būs sodīt tos, kas ir ārā, un jūs nesodat tos, kas ir iekšā? Bet tos, kas ir ārā, Dievs sodīs. Izmetiet ārā to ļauno no sava pašu vidus. Ja kam no jums kāda sūdzība ir pret citu kādu, kā tas gan drīkst tiesāties priekš netaisniem un ne priekš svētiem? Vai jūs nezināt, ka svētie pasauli tiesās; un ja caur jums pasaule kļūst tiesāta, vai tad jūs esat necienīgi, mazākās lietas tiesāt? Vai nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus? Kā ne jo vairāk laicīgas lietas? Kad nu jums par laicīgām lietām jātiesājas; kas draudzē necienīti, tādus jūs ieceļat. Es to saku jums par kaunu. Vai tad jūsu starpā nav neviena gudra, neviena, kas varētu tiesu spriest starp saviem brāļiem? Bet brālis iet ar brāli tiesāties, un tad vēl pie neticīgiem! Jo tā jau ir vaina pie jums, ka jūs vispār savā starpā tiesājaties; kādēļ jūs labāk neciešat netaisnību? Kādēļ jūs labāk neciešat pārestību? Bet jūs dariet netaisnību un dariet pāri, un to vēl brāļiem. Vai nezināt, ka netaisnie Dieva valstību neiemantos? Nepieviļaties! Ne maucinieki, ne elkadievīgie, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne tie, kas pie vīriem guļ, Ne zagļi, ne plēsēji, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji Dieva valstību neiemantos. Un kādi no jums bija tādi; bet jūs esat nomazgāti, bet jūs esat svēti darīti, bet jūs esat taisnoti iekš Tā Kunga Jēzus vārda un iekš mūsu Dieva Gara. Viss man ir brīv, bet ne viss der. Viss man ir brīv, bet nekam es nepadošos. Barība vēderam, un vēders barībai, bet Dievs iznīcinās gan šo, gan to; bet miesa nav maucībai, bet Tam Kungam, un Tas Kungs miesai. Bet Dievs ir To Kungu uzmodinājis un arī mūs uzmodinās caur Savu spēku. Vai nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi? Vai tad es ņemtu Kristus locekļus un darītu par maukas locekļiem? Nemūžam. Jeb vai nezināt, ka tas, kas maukai pieķeras, ir viena miesa ar to? Jo viņš saka: tie divi būs viena miesa. Bet kas Tam Kungam pieķeras, tas ir viens gars ar To. Bēgat no maucības! Visi grēki, ko cilvēks dara, ir ārpus miesas; bet kas maucību dara, tas grēko pie savas paša miesas. Jeb vai nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara dzīvoklis, kas ir iekš jums, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godiniet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam. Bet par to, ko jūs man esat rakstījuši, saku: cilvēkam ir labi, sievas neaizskart; Bet lai maucība nenotiek, tad lai ikkatram ir sava sieva, un lai ikkatrai ir savs vīrs, Vīrs sievai lai parāda pienākamu mīlestību; tā arīdzan sieva vīram. Sievai nav vaļas par savu miesu, bet vīram; tā arī vīram nav vaļas par savu miesu, bet sievai. Neatraujaties viens otram, kā tikai vienā prātā uz kādu laiku, lai jums vaļa ir iekš gavēšanas un Dievu lūgt; un nāciet atkal kopā, lai sātans jūs nekārdina, kad nevarat valdīties. To saku, atvēlēdams un ne pavēlēdams. Jo es gribētu, ka visi cilvēki tādi būtu, kā es; bet ikkatram ir sava dāvana no Dieva, vienam šāda, otram tāda. Bet es saku nelaulātiem un atraitnēm: labi tiem, ja tie paliek itin kā es. Bet ja tie nevar valdīties, tad lai iedodas laulībā: jo labāk ir iedoties laulībā, nekā degt kārībā. Bet laulātiem pavēlu ne es, bet Tas Kungs, lai sieva neatšķiras no vīra. Un ja tā arī būtu atšķīrusies, tad tai būs palikt bez laulības, vai salīgt ar vīru; un lai vīrs neatstumj sievu. Bet tiem citiem saku es, ne Tas Kungs: ja kādam brālim ir neticīga sieva un tai ir pa prātam, dzīvot ar viņu, lai viņš to neatstumj. Un ja sievai ir neticīgs vīrs, un tam ir pa prātam, dzīvot ar viņu, tā lai viņu neatstumj. Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur sievu, un neticīgā sieva ir svētīta caur vīru, jo citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti. Bet ja neticīgais atšķiras, tad lai tas atšķiras; brālis vai māsa šinīs lietās nav saistīti. Dievs mūs ir aicinājis uz mieru. Jo ko tu, sieva, zini, vai tu vīru izglābsi? Jeb ko tu, vīrs, zini, vai tu sievu izglābsi? Tomēr kā kuram Dievs ir piešķīris, kā kuru Tas Kungs ir aicinājis, tā lai tas staigā, un tāpat es pavēlu visās draudzēs. Jo kas ir aicināts apgraizīts, tas lai neuzvelk priekšādu; ja kas ir aicināts iekš priekšādas, tas lai netop apgraizīts. Apgraizīšana nav nekas, un priekšāda nav nekas, bet Dieva baušļu turēšana. Kā kurš ir aicināts, tā lai viņš paliek. Ja tu kalps būdams esi aicināts, nebēdā par to; bet ja tu vari tapt svabads, tad to jo labāk pieņem. Ja kas iekš Tā Kunga ir aicināts, kalps būdams, tas ir Tā Kunga svabadnieks; tāpat arīdzan, kas svabadnieks būdams, ir aicināts, tas ir Kristus kalps. Jūs esat dārgi atpirkti; netopiet cilvēku kalpi. Ikkatram, kā tas ir aicināts, brāļi, tā tam būs palikt pie Dieva. Bet par meitām man nav Tā Kunga pavēles; bet padomu dodu, kā no Tā Kunga žēlastību dabūjis, ka esmu uzticīgs. Tad nu man šķiet, tā esam labi tagadēja bēdu laika dēļ, ka cilvēkam labi, tāpat palikt. Ja esi saderēts ar sievu, tad nemeklē atlaišanu; ja esi vaļā no sievas, tad nemeklē sievu. Bet ja arī būsi laulībā iedevies, tad neesi grēkojis, un ja meita būs laulībā iedevusies, tad tā nav grēkojusi; bet tādiem pie miesas būs bēdas, bet es jūs gribētu saudzēt. Bet to es saku, brāļi, laiks ir īss; tāpēc nu tie, kam sievas, lai ir, tā kā kad tiem nebūtu; Un tie, kas raud, lai ir kā kas neraud; un kas priecājās, kā kas nepriecājās, un kas pērk, kā kas to nepatur: Un kas šo pasauli lieto, kā kas to nelieto; jo šīs pasaules būšana paiet. Bet es gribu, ka jūs esat bez zūdīšanās. Kas nelaulāts, tas rūpējās par Tā Kunga lietām, kā tas Tam Kungam var patikt; Bet kas laulāts, tas rūpējās par pasaules lietām, kā tas sievai var patikt. Tāda pat starpība ir starp sievu un meitu: nelaulātā rūpējās par Tā Kunga lietām, ka tā svēta būtu miesā un garā; bet laulātā rūpējās par pasaules lietām, kā tā vīram var patikt. Un to es saku jums pašiem par labu: ne, ka gribētu jums apmest valgu, bet ka jūs godīgi dzīvojiet un pie Tā Kunga turaties bez mitēšanās. Bet ja kam šķiet, ka viņa meitai, kas pāri par gadiem, tas nepieklājoties, un ja tam tā vajag notikt, tad lai dara, ko gribēdams; viņš negrēko: lai tā laulībā iedodas. Bet kas ir pastāvīgs savā sirdī, un kam vajadzības nav, bet ir vaļa, pēc sava paša prāta darīt, un to savā sirdī ir apņēmies, savu meitu paturēt nelaulātu, - tas dara labi. Tad nu, kas laulībā izdod, tas dara labi, un kas laulībā neizdod, tas dara labāk. Sieva caur bauslību ir sieta, kamēr viņas vīrs dzīvs; bet kad viņas vīrs ir miris, tad tai ir vaļa precēt kuru grib, tikai iekš Tā Kunga. Bet viņa ir jo svētīga, ja viņa tāpat paliek, pēc mana padoma; bet man šķiet, ka man arīdzan ir Dieva Gars. Bet par elkadievu upuriem zinām, ka mums visiem ir atzīšana. Atzīšana uzpūš, bet mīlestība uztaisa. Bet ja kam šķiet, ka ko zinot, tas vēl nezin nenieka tā, kā piederās zināt. Bet ja kas Dievu mīl, tas no Viņa ir atzīts. Tad nu par elku upuru ēšanu zinām, ka neviena elka nav pasaulē un ka cita Dieva nav kā vien Tas Vienīgais, Un jebšu ir tā saucami dievi, tā debesīs, kā virs zemes - tā kā ir daudz dievu un daudz kungu; Tomēr mums ir viens Dievs, Tas Tēvs, no kā visas lietas, un mēs uz Viņu, un viens Kungs Jēzus Kristus, caur ko visas lietas, un mēs caur Viņu. Tomēr tā atzīšana nav iekš visiem; bet kādi, kas līdz šim apzinās, elkus esam, ēd tā kā no elku upuriem, un viņu sirdsapziņa, vāja būdama, top apgānīta. Bet barība nedara mūs Dievam tuvākus; jo ēzdami mēs neesam labāki, un neēzdami mēs neesam sliktāki. Bet pielūkojiet, ka šī jūsu vaļa vājiem nekļūst par piedauzīšanu. Jo, ja kas redzētu tevi, kam tā atzīšana, elka namā pie galda sēžam, vai tā vājā brāļa sirdsapziņa netaps skubināta, elku upurus ēst? Un caur tavu atzīšanu pazudīs tavs vājais brālis, kā labad Kristus ir miris. Bet pret brāļiem tā grēkodami un viņu vājo sirdsapziņu ievainodami, jūs grēkojat pret Kristu. Tādēļ, ja manam brālim barība par piedauzīšanu, tad es nemūžam gaļu neēdīšu, lai savu brāli neapgrēcināju. Vai es neesmu svabads? Vai es neesmu apustulis? Vai es Kristu, mūsu Kungu, neesmu redzējis? Vai jūs neesat mans darbs iekš Tā Kunga? Ja es citiem neesmu apustulis, tomēr jums es esmu; jo mana apustuļa amata zīmogs esat jūs, iekš Tā Kunga. Mana atbildēšana tiem, kas mani tiesā, ir šī: Vai mums nav brīv, ēst un dzert? Vai mums nav brīv kādu māsu vest līdz par sievu, tā kā arī tie citi apustuļi un Tā Kunga brāļi un Kefas? Jeb vai man un Barnabam vien nav brīv, nestrādāt? Kas jel iet karā ar savu maizi? Kas vīna kalnu dēsta un neēd no viņa augļiem? Jeb kas lopus gana un neēd no tā piena? Vai es to runāju pēc cilvēku prāta? Jeb vai to nesaka arī pati bauslība? Jo Mozus bauslībā ir rakstīts: Tev nebūs vērsim, kas labību min, purnu apsiet: vai tad Dievam rūp par vēršiem? Jeb vai viņš to visu nesaka mūsu labad? Jo mūsu labad ir rakstīts, ka arājam vajag art uz cerību un kūlējam kult uz cerību, ka viņam būs sava daļa. Ja mēs jums garīgo mantu esam sējuši, vai tad tā liela lieta, ja jūsu miesīgo pļaujam? Ja tad citiem tāda vaļa ir par jums, kāpēc ne jo vairāk mums? Bet mēs šo vaļu neesam lietojuši, bet visu panesam, lai Kristus evaņģēliju neaizkavējam. Vai nezināt, ka tie, kas pie svētuma kalpo, no svētuma ēd? Un ka tiem, kam darbs ir pie altāra, daļa ir no altāra? Tāpat arī Tas Kungs ir pavēlējis, ka tie, kas evaņģēliju sludina, no evaņģēlija pārtiek. Bet no tā es nekā neesmu lietojis. Un es to neesmu rakstījis, lai pie manis tā notiek; jo man būtu labāk mirt, nekā ja kāds manu slavu nīcinātu. Jo kad es evaņģēliju sludināju, tad man nav ko lielīties; jo tas man jādara; un ak vai, man, ja es evaņģēliju nesludināju! Jo ja es to labprāt daru, tad man ir alga; ja ne labprāt, tad tomēr nama turēšana man ir uzticēta. Kāda alga tad nu man ir? Ka evaņģēliju sludinādams Kristus evaņģēliju mācu bez maksas, lai neizlietoju savu vaļu pie evaņģēlija. Jo no visiem svabads būdams es sevi pašu esmu darījis visiem par kalpu, ka jo vairāk dvēseļu mantotu. Un Jūdiem es esmu tapis par Jūdu, ka Jūdus mantotu; tiem, kas apakš bauslības es esmu tapis kā apakš bauslības, (pats nebūdams apakš bauslības,) ka mantotu tos, kas apakš bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis tā kā bez bauslības, (pats nebūdams bez bauslības Dieva priekšā, bet stāvēdams iekš bauslības caur Kristu), ka es tos mantotu, kas bez bauslības. Vājiem es esmu tapis tā kā vājš, ka mantotu vājos; visiem esmu palicis viss, ka visādi kādus glābtu. Un to es daru evaņģēlija dēļ, ka man arī kāda daļa pie tā būtu. Vai nezināt, ka tie, kas iet skrieties, gan visi skrien, bet viens dabū to goda maksu? Skrieniet tā, ka jūs to dabūjiet. Bet ikviens, kas cīkstas, savaldās visās lietās, - viņi tāpēc, ka dabūtu iznīcīgu kroni, bet mēs neiznīcīgu. Es tad skrienu, ne tā kā uz ko nezināmu, - es cīnos, ne tā kā gaisu sizdams; Bet es savu miesu mērdēju un viņu kalpināju, lai citiem sludinādams pats nekļūstu atmetams. Bet es gribu, brāļi, lai jūs liekat vērā, ka mūsu tēvi visi bijuši apakš padebeša, un visi gājuši caur jūru, Un visi uz Mozu ir kristīti padebesī un jūrā, Un visi baudījuši to pašu garīgo barību, Un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu; jo tie dzēra no garīgā akmens, kas gāja līdz; bet tas akmens bija Kristus. Bet pie tā lielā pulka no tiem Dievam nebija labs prāts; jo tie ir nobeigti tuksnesī. Un tas noticis mums par priekšzīmi, ka mēs nebūtu ļauna iekārotāji tā kā tie iekārojušies. Un arī netopat elku kalpi, kā citi no tiem, - kā ir rakstīts: ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties. Lai arī mēs maucībai nenododamies, tā kā citi no tiem ir maukojuši un krituši vienā dienā divdesmit un trīs tūkstoši. Lai arī mēs Kristu nekārdinām, tā kā citi no tiem Viņu kārdinājuši un ir nomaitāti caur čūskām. Un arī nekurniet, tā kā citi no tiem kurnējuši un ir nomaitāti caur maitātāju. Un viss tas viņiem noticis kā priekšzīme, un ir uzrakstīts par mācību mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis. Tāpēc tas, kas domā, ka stāv, lai pielūko, ka nekrīt. Jums vēl nekāda kārdināšana nav uzgājusi kā tikai cilvēcīga; bet Dievs ir uzticīgs; Viņš neļaus jūs vairāk kārdināt nekā spējat, bet kārdināšanai arī tādu galu darīs, ka varat panest. Tādēļ, mani mīļie, bēgat no elku kalpošanas. Kā uz prātīgiem es saku; apspriežat paši, ko es saku: Svētības biķeris, ko ar pateicību svētījam, vai tas nav savienošana ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošana ar Kristus miesu? Jo kā viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa; jo mums visiem ir daļa pie vienas maizes. Uzskatat Israēli pēc miesas: Vai tie, kas upurus ēd, nav altāra līdzdalībnieki? Ko tad nu es saku? Vai, ka elkadievs kas esot? Jeb ka elka upuris kas esot? Bet ko pagāni upurē, to tie upurē velniem un ne Dievam; bet es negribu, ka jums biedrība būtu ar velniem. Jūs nevarat dzert Tā Kunga biķeri un velnu biķeri. Jums nevar daļa būt pie Tā Kunga galda un pie velnu galda. Jeb vai gribam To Kungu kaitināt? Vai mēs esam jo spēcīgāki nekā Viņš? Viss man ir brīv, bet ne visas lietas uztaisa (manu tuvāko). Viss man ir brīv, bet ne viss der uztaisīšanai. Nevienam nebūs to meklēt, kas pašam, bet kas citam par labu. Visu, ko skārņos pārdod, ēdiet, neko neizmeklēdami sirdsapziņas dēļ. Jo Tam Kungam pieder zeme un viņas pilnums. Un ja kāds no neticīgiem jūs aicina, un jūs gribat iet, tad ēdiet visu, ko jums ceļ priekšā, ne ko neizmeklēdami sirdsapziņas dēļ. Bet ja kas uz jums saka: šis ir elka upuris, tad neēdat, viņa dēļ, kas jums to ir teicis, un sirdsapziņas dēļ; (jo Tam Kungam pieder zeme un viņas pilnums.) Bet es saku: ne tavas, bet tuvāka sirdsapziņas dēļ. Jo kāpēc mana svabadība lai top tiesāta no cita sirdsapziņas? Ja es ar pateicību to saņemu, ko tad topu zaimots, par ko es pateicos? Tāpēc, vai ēdat vai dzerat un ko vien darāt, visu to darāt Dievam par godu. Nepaliekat par piedauzīšanu ne Jūdiem ne Grieķiem ne Dieva draudzei, Itin kā arī es visiem visās lietās esmu pa prātam, nemeklēdams, kas man, bet kas daudziem par labu, lai tie top izglābti. Dzenaties man pakaļ, tā kā es Kristum. Un es jūs slavēju, brāļi, ka jūs visās lietās mani pieminat un turat tās mācības, kā jums tās esmu mācījis. Bet es gribu, ka jūs zināt, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs. Ikviens vīrs, kas Dievu lūgdams vai mācīdams apsegu tur uz galvas, apkauno savu galvu. Bet ikviena sieva ar neapsegtu galvu Dievu lūgdama vai pravietodama, apkauno savu galvu. Jo tas tikpat, tā kā tā būtu apcirpta. Jo ja sieva neapsedzās, tad lai tā arī top apcirpta. Bet kad nu tas sievai par kaunu, ka tā ir apcirpta jeb plikgalve, tad lai tā apsedzās. Bet vīram nebūs galvu apsegt, jo viņš ir Dieva ģīmis un gods; bet sieva ir vīra gods. Jo vīrs nav no sievas, bet sieva no vīra. Un vīrs arī nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ. Tāpēc sievai būs valdnieka zīmi galvā turēt eņģeļu dēļ. Tomēr nedz vīrs ir bez sievas, nedz sieva bez vīra iekš Tā Kunga. Jo tā kā sieva ir no vīra, tāpat arī vīrs ir caur sievu; bet tas viss ir no Dieva. Spriežat paši, vai pieklājās, ka sieva Dievu lūdz neapsegta? Jeb vai pati daba jums nemāca, ka tas vīram par negodu, kad tam gari mati, Bet ja sievai gari mati: tad tas viņai par godu; jo mati viņai doti par apsegu. Bet ja kāds grib par to tiepties: mums tāda ieraduma nav, nedz Dieva draudzēm. Es jūs pamācu un to nevaru uzteikt, ka jūs sanākat ne par svētību, bet par nesvētību. Jo pirmkārt, kad jūs sanākat draudzē, es dzirdu, ka šķelšanās ir jūsu starpā, un pa daļai to gan ticu. Jo šķelšanām gan vajag būt jūsu starpā, lai tie, kas ir pastāvīgi jūsu starpā top zināmi. Kad nu jūs sanākat kopā, tad tā nenotiek, kā pieklājās baudīt Tā Kunga mielastu. Jo pie mielasta ikviens steidzās paņemt savu paša ēdienu un cits paliek neēdis un cits ir pilns. Jo vai tad jums nav māju, kur varat ēst un dzert? Jeb vai jūs Dieva draudzi nicinājiet un tos apkaunojiet, kam nav nekā? Ko lai jums saku? Vai lai jūs slavēju? Šinī lietā es jūs neslavēju. Jo no Tā Kunga es to esmu dabūjis, ko atkal jums esmu mācījis, ka Tas Kungs Jēzus tanī naktī, kad Tas kļuva nodots, maizi ņēma, Un pateicies pārlauza un sacīja: “ Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa, kas par jums top lauzta; to dariet Mani pieminēdami. ” Tāpat arī biķeri, pēc vakarēdiena, sacīdams: “ Šis biķeris ir jaunā derība iekš Manām asinīm. To dariet, cikkārt jūs to dzeriet, Mani pieminēdami.” Jo cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, tad pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekams Tas nāk. Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi, vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzīgs pie Tā Kunga miesas un asinīm. Bet lai cilvēks pats izmeklējās, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo kas necienīgi ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam sodu, neizšķirdams Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā daudz ir vāji un neveseli, un daudz ir aizmiguši. Jo ja mēs paši sevi tiesātu, tad netaptu tiesāti. Bet kad mēs topam tiesāti, tad no Tā Kunga topam pārmācīti, lai ar pasauli netopam pazudināti. Tad nu, mani brāļi, kad jūs sanākat pie mielasta, tad gaidiet cits uz citu. Bet ja kas ir izsalcis, tas lai ēd mājās, lai jūs nesanākat par sodu. To citu es mācīšu, kad es nākšu. Bet par garīgām dāvanām, brāļi, es negribu jums slēpt. Jūs zināt, ka bijāt pagāni, noklīduši pie mēmiem elkadieviem, it kā jūs tapāt vadīti. Tāpēc jums daru zināmu, ka neviens, kas caur Dieva Garu runā, Jēzu nenolād un neviens nevar Jēzu saukt par Kungu kā vien caur Svēto Garu. Bet ir dažādas dāvanas, tomēr viens pats Gars; Un ir dažādas kalpošanas, tomēr viens pats Kungs; Un ir dažādi spēki, bet tomēr viens pats Dievs, kas ir spēcīgs visās lietu lietās. Bet ikvienam tiek dots, lai Garu parāda, tuvākam par labu. Jo caur Garu citam top dots runāt no gudrības, citam runāt no atzīšanas - pēc tā paša Gara; Un citam ticība iekš tā paša Gara, un citam dāvanas dziedināt iekš tā paša Gara; Un citam spēki, brīnumus darīt, un citam Dieva vārda mācīšana, un citam garu pārbaudīšana, un citam dažādas valodas, un citam valodu iztulkošana. Bet visu to padara tas pats viens Gars un izdala ikvienam atsevišķi tā, kā Tas grib. Jo tā kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi locekļi pie vienas miesas, daudzi būdami, ir viena miesa; tāpat arī Kristus. Jo mēs arīdzan visi esam kristīti caur vienu Garu par vienu miesu, lai esam Jūdi vai Grieķi, lai kalpi vai svabadnieki; un visi mēs esam dzirdināti ar vienu Garu. Jo arī miesa nav viens loceklis, bet daudzi. Ja kāja sacītu: ka es neesmu roka, tāpēc neesmu no miesas; vai tāpēc viņa nav no miesas? Un ja auss sacītu: ka es neesmu acs, tāpēc neesmu no miesas; vai tāpēc viņa nav no miesas? Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirdēšana? Ja visa miesa būtu dzirdēšana, kur paliktu ošana? Bet tagad Dievs locekļus ir licis, ikvienu no tiem pie miesas, tā kā Viņš gribējis. Bet ja tie visi būtu viens loceklis, kur paliktu miesa? Bet tagad gan ir daudz locekļu, bet viena miesa. Un acs nevar sacīt uz roku: man tevis nevajag; jeb atkal galva uz kājām: man jūsu nevajag. Bet daudz vairāk miesas locekļi, kas liekās būtu vājākie, ir tie jo vajadzīgie. Un kas mums liekās pie miesas būt jo negodīgi, tos jo vairāk godājam, un mūsu jo neglītie locekļi dabū jo lielu glītumu. Bet mūsu glītiem locekļiem to nevajag; bet Dievs miesu ir salicis, tam maz godātam loceklim augstāku godu dodams, Lai šķelšanās nebūtu iekš miesas, bet lai locekļi cits par citu vienlīdzīgi gādātu. Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz, jeb kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājās līdz. Bet jūs esat Kristus miesa un locekļi, ikviens pēc savas kārtas. Un citus Dievs ir iecēlis draudzē pirmā kārtā par apustuļiem, otrā kārtā par praviešiem, trešā kārtā par mācītājiem, tad brīnumu darītājus, pēc tam, kam dāvanas dziedināt, palīgus, valdītājus, dažādas valodas. Vai visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir mācītāji? Vai visi ir brīnumu darītāji? Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā valodām? Vai visi var tulkot? Bet dzenaties pēc tām vislabākām dāvanām, un es jums rādīšu vēl jo labāku ceļu. Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanīgs varš jeb šķindošs zvārgulis. Un ja man būtu praviešu mācība, un ja es zinātu visus noslēpumus un visu atzīšanu, un ja man būtu visa ticība, tā ka es varētu kalnus pārcelt, un man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es visu savu mantu dotu nabagiem, un ja es savu miesu nodotu, ka taptu sadedzināts, un man nebūtu mīlestības, tad tas man nepalīdzētu nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, tā ir laipnīga, mīlestība neskauž, mīlestība nelielās, tā neuzpūšās, Tā neturas netikli, tā nemeklē savu labumu, tā neapskaistās, tā nedomā uz ļaunu. Tā nepriecājās par netaisnību, bet tā priecājās par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cerē visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzās, jebšu gan praviešu mācības mitēsies, un jebšu valodas beigsies, un jebšu atzīšana mitēsies. Jo tas ir mazums, ko zinām, un tas ir mazums, ko mācam. Bet kad pilnība nāks, tad tas, kas ir mazums, zudīs. Kad biju bērns, tad runāju kā bērns, man bija bērna prāts un bērna domas; bet kad paliku par vīru, tad atmetu bērna dabu. Jo tagad redzam kā caur spoguli, neskaidri, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu pa daļai, bet tad es atzīšu, itin kā es esmu atzīts. Bet nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs: bet lielākā no tām ir mīlestība. Dzenaties pēc mīlestības, rūpējaties par garīgām dāvanām, bet visvairāk, ka varat mācīt (praviešu garā). Jo kas valodām runā, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam; jo neviens nedzird, bet garā viņš runā noslēpumus. Bet kas māca, tas runā cilvēkiem par uztaisīšanu un paskubināšanu un iepriecināšanu. Kas valodām runā, tas uztaisa sevi pašu; bet kas māca, tas uztaisa draudzi. Es gribētu, ka jūs visi valodām runātu, bet jo vairāk, ka jūs mācītu; jo kas māca, tas ir pārāks par to, kas valodām runā, proti ja šis netulko, kā lai draudze top uztaisīta. Un nu, brāļi, kad es pie jums nāktu, valodām runādams, ko es jums līdzētu, ja es uz jums nerunātu, vai parādīšanu, vai atzīšanu, vai praviešu mācību, vai rakstu izstāstīšanu pasniegdams. Tāpat ir ar nedzīvām lietām, kas skan, lai ir stabule, lai kokle; ja viņu skaņas nevar izšķirt, kā var noprast, kas ir stabulēts vai koklēts? Un atkal, ja bazūne neskan skaidri, kas taisīsies uz karu? Tāpat arī jūs, ja valodām runājiet nesaprotamus vārdus, kā zinās, kas top runāts? Jo jūs runāsiet vējā. Daudz un dažādas balsis ir pasaulē, un neviena no tām nav nesaprotama. Tad nu, ja es balsi nesaprotu, būšu svešs tam, kas runā, un tas kas runā, būs man svešs. Tāpat arī jūs, kad pēc garīgām dāvanām dzenaties, tad meklējat, ka jo pilnīgi paliekat draudzei par uztaisīšanu. Tāpēc, kas valodām runā, tas lai Dievu lūdz, ka varētu tulkot. Jo kad es Dievu lūdzu valodām, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts augļus nenes. Kas tad nu ir? Es pielūgšu garā, bet es pielūgšu arī, ka var saprast; es dziedāšu garā, bet es dziedāšu arī, ka var saprast. Citādi, ja tu Dievu slavēsi garā, kā gan tas, kas nesaprot, pēc tavas pateicības var sacīt: Āmen? Jo viņš nezin, ko tu runā. Jo tu gan labi pateicies Dievam, bet otrs netop uztaisīts. Es pateicos savam Dievam, ka es vairāk nekā jūs visi valodām runāju. Bet iekš draudzes es labāk gribu runāt piecus vārdus saprotamus, lai pamācu arī citus, nekā desmit tūkstošus valodām. Brāļi, netopat bērni iekš saprašanas, bet topat zīdaiņi iekš ļaunuma, bet saprašanā topat pilnīgi. Bauslībā ir rakstīts: Caur ļaudīm, kam sveša valoda un ar svešām lūpām Es runāšu uz šiem ļaudīm un arī tā tie Man neklausīs, saka Tas Kungs. Tad nu valodas ir par zīmi ne ticīgiem, bet neticīgiem, un praviešu mācība ne neticīgiem, bet ticīgiem. Tad nu, kad visa draudze sanāktu kopā, un visi runātu valodām, un ienāktu, kas to nesaprot, vai neticīgi: vai tie nesacītu, ka jūs esat traki? Bet ja visi mācītu, un kāds neticīgs vai, kas nesaprot, nāktu iekšā, tas taptu no visiem pārliecināts un no visiem tiesāts. Un viņa apslēptās sirds domas tā taptu zināmas, un tā viņš uz savu vaigu mezdamies Dievu pielūgtu un pasludinātu, Dievu tiešām esam mūsu starpā. Kā tad nu ir, brāļi? Kad jūs sanākat, kā kuram ir vai dziesma, vai mācība, vai valoda, vai parādīšana, vai tulkošana, lai viss notiek par uztaisīšanu. Un ja valodām runā, tad viens, vai divi, vai ja daudz trīs, un cits pēc cita, - un viens lai iztulko. Bet ja tulka nav, tad lai tas klusu cieš draudzē un lai runā sev pašam un Dievam. Bet pravieši lai runā divi vai trīs, un tie citi lai pārspriež. Bet ja citam, kas tur sēž, kāda parādīšana notiek, tad lai tas pirmais paliek klusu. Jo jūs pa vienam visi varat mācīt, lai visi mācās un visi top iepriecināti. Un praviešu gari praviešiem ir paklausīgi. Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs. Tā kā visās svēto draudzēs, lai jūsu sievas draudzes sapulcēs nerunā; jo tām nepieklājās runāt, bet būt paklausīgām, tā kā arī bauslība saka. Un ja tās grib ko mācīties, lai tās mājās vaicā saviem vīriem; jo sievām ir par kaunu, draudzes sapulcē runāt. Vai tad no jums Dieva vārds ir izgājis? Jeb vai pie jums vien tas ir nācis? Ja kam šķiet, ka esot pravietis jeb garīgs, tam būs atzīt, ka tas, ko jums rakstu, ir Tā Kunga bauslis. Bet ja kas neprot, tas lai neprot. Tad nu, brāļi, dzenaties, ka mācat praviešu garā un neliedzat valodām runāt. Lai viss notiek, kā piederas un pa kārtām. Bet es jums daru zināmu, brāļi, to evaņģēliju, ko jums esmu pasludinājis, ko jūs arī esat pieņēmuši, kurā jūs arī stāvat, Caur ko jūs arī mūžīgi dzīvosiet, ja to paturat tādā prātā, kādā es jums to esmu pasludinājis; - ja tikai neesat velti ticējuši. Jo mācīdams visu papriekš esmu devis, ko es arī esmu dabūjis, ka Kristus par mūsu grēkiem ir nomiris pēc rakstiem, Un ka Tas ir aprakts, un ka Tas trešā dienā uzmodināts pēc rakstiem, Un ka Tas ir redzēts no Kefasa, pēc no tiem divpadsmit. Un pēc Tas ir redzēts no vairāk nekā piecsimt brāļiem vienā reizē, no kuriem vēl daudz dzīvi un citi arī aizmiguši. Pēc Tas ir redzēts no Jēkaba, pēc no visiem apustuļiem. Pēc visiem šiem Tas arī redzēts no manis, kā no kāda nelaikā dzimuša bērna. Jo es esmu vismazākais no apustuļiem un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tāpēc ka es Dieva draudzi esmu vajājis. Bet no Dieva žēlastības esmu, kas es esmu, un Viņa žēlastība pie manis nav bijusi veltīga, bet es esmu vairāk strādājis nekā tie visi, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani. Tad nu lai būtu vai es, vai viņi, tā mēs sludinājam, un tā jūs esat ticējuši. Ja nu Kristus top sludināts, ka Tas no miroņiem ir uzmodināts, kā tad citi jūsu starpā saka, ka miroņu augšāmcelšanās neesot? Bet ja miroņu augšāmcelšanās nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad mūsu sludināšana ir veltīga, un jūsu ticība arīdzan veltīga; Un mēs arī topam atrasti nepatiesīgi Dieva liecinieki; jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, ko Viņš nav uzmodinājis, ja miroņi netop uzmodināti. Jo ja miroņi netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un ja Kristus nav uzmodināts, tad jūsu ticība ir veltīga; tad jūs vēl esat iekš saviem grēkiem; Tad arīdzan tie ir pazuduši, kas iekš Kristus aizmiguši. Ja vien šinī dzīvē cerējam uz Kristu, tad esam jo nožēlojami pār visiem cilvēkiem. Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš pirmais ir tapis no tiem, kas ir aizmiguši. Jo kad caur vienu cilvēku nāve, tad arī caur vienu cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo tā kā iekš Ādama visi mirst, tāpat arī iekš Kristus visi taps dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā: pirmais ir Kristus, pēc tie, kas Kristum pieder pie Viņa atnākšanas. Pēc tam gals, kad Viņš nodos Valstību Dievam Tam Tēvam, kad Viņš iznīcinās visu valdību un visu varu un spēku. Jo Viņam pienākas valdīt, tiekams Viņš visus ienaidniekus būs licis Sev apakš kājām. Pēdējais ienaidnieks, kas taps izdeldēts, ir nāve. Jo Tas Viņam visu ir licis apakš kājām, tomēr kad saka, ka viss Viņam padots, tad protams, ka bez Tā, kas Viņam visu padevis. Bet kad Viņam viss būs padots, tad arī pats Tas Dēls taps padots Tam, kas Viņam visu ir padevis, lai Dievs ir viss iekš visiem. Jo ko tie darīs, kas par miroņiem top kristīti, ja miroņi nemaz netop uzmodināti? Kādēļ tad tie par miroņiem top kristīti? Kādēļ arī mēs ikstundas esam briesmās? Es mirstu ikdienas, - tik tiešām, ka jūs, brāļi, esat mans gods iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Ja es pēc cilvēku prāta Efesū esmu kāvies ar zvēriem, kas man no tā atlec, ja miroņi netop uzmodināti? Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim. Nepieviļaties! Ļaunas sabiedrības samaitā labus tikumus. Uzmostaties it no tiesas un negrēkojiet; jo citiem nav Dieva atzīšanas, to es saku jums par kaunu. Bet ja kāds saka: kā tad miroņi top uzmodināti? Un kādā miesā tie nāk? Tu nesapraša, ko tu sēji, tas nepaliek atkal dzīvs, ja tas nemirst. Un ko tu sēji, nav tā miesa, kas celsies, bet tikai grauds, vai nu kviešu, vai cits kāds. Bet Dievs tam dod tādu miesu, kādu Viņš grib, un ikkatrai sēklai savu īpašu miesu. Ne ikkatra miesa ir vienāda miesa; bet savāda ir cilvēku miesa un savāda lopu un savāda zivju un savāda putnu miesa. Un ir gan debesu lietas un ir gan zemes lietas; bet savāda godība ir debesu lietām un savāda zemes lietām, Cits spožums ir saulei, un cits spožums mēnesim, un cits spožums zvaigznēm; jo viena zvaigzne ir spožāka pār otru. Tāpat arī būs miroņu augšāmcelšanās. Sēts top iekš satrūdēšanas un top uzmodināts iekš nesatrūdēšanas; Sēts top iekš negodības un top uzmodināts iekš godības; sēts top iekš vājības un top uzmodināts iekš spēka. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Jo kā ir dabīga miesa, ir arī garīga miesa. Tāpat arīdzan ir rakstīts: pirmais cilvēks, Ādams, ir palicis par dzīvu dvēseli, pēdējais Ādams par Garu, kas dzīvu dara. Bet garīgā miesa nav pirmā, bet dabīgā, pēc tam garīgā. Pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem, otrais cilvēks ir Tas Kungs no debesīm. Kāds tas, kas no pīšļiem, tādi pat arīdzan tie no pīšļiem, un kāds Tas debešķīgais, tādi pat arī tie debešķīgie. Un tā kā esam nesuši tā ģīmi, kas no pīšļiem, tā arī nesīsim Tā ģīmi, kas no debesīm. Bet to es saku, brāļi, ka miesa un asinis Dieva valstību nevar iemantot, nedz iznīcība iemantos neiznīcību. Redzi, es jums saku noslēpumu: mēs gan visi neaizmigsim, bet visi tapsim pārvērsti, It piepeši, acumirklī, pie pēdējās bazūnes skaņas. Jo bazūne skanēs un miroņi taps uzmodināti nesatrūdami un mēs tapsim pārvērsti. Jo šim, kas ir satrūdams, būs apvilkt nesatrūdēšanu, un šim mirstamam būs apvilkt nemirstību. Un kad tas, kas iznīcīgs, apvilks neiznīcību, un tas, kas mirstams, apvilks nemirstību, tad tas vārds notiks, kas ir rakstīts: nāve ir aprīta uzvarēšanā! Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle, kur ir tava uzvarēšana? Bet nāves dzelonis ir grēks, un grēka spēks ir bauslība. Bet pateicība Dievam, kas mums to uzvarēšanu devis caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tad nu, mani mīļie brāļi, esiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgi iekš Tā Kunga darba vienmēr, zinādami, ka jūsu darbs nav veltīgs iekš Tā Kunga. Bet par sametamām dāvanām priekš svētiem, kā es to esmu iecēlis Galatijas draudzēs, tāpat dariet jūs arīdzan. Ikkatrā pirmā nedēļas dienā lai ikviens no jums pie sevis paša ko laba noliek un sakrāj, cik viņš paspēj, lai dāvanas nav jāsalasa tikai tad, kad es nākšu. Un kad es nonākšu, tad tos, ko būsiet izraudzījuši par derīgiem, ar vēstulēm sūtīšu, jūsu dāvanas nonest uz Jeruzālemi. Bet ja arīdzan būtu vērts, ka arī es tur noeju, tad tie man var nākt līdz. Bet pie jums es nākšu, kad Maķedoniju būšu izstaigājis, jo es gribu iet caur Maķedoniju. Un var būt, ka es pie jums kādu brīdi palikšu, vai arī mitīšu par ziemu, ka jūs mani pavadiet, kurp es noiešu. Jo tagad es jūs negribu redzēt tikai garām iedams, bet ceru kādu laiku pie jums palikt, ja Tas Kungs to vēlēs. Bet Efesū es palikšu līdz vasarsvētkiem. Jo man lielas un plašas durvis ir atvērtas, un pretinieku ir daudz. Un kad Timotejs nāk, tad pielūkojiet, ka tas pie jums ir bez bailēm; jo viņš strādā Tā Kunga darbu, tāpat kā es. Tāpēc lai neviens viņu nenicina; bet pavadiet viņu ar mieru, lai tas nāk pie manis, jo es viņu gaidu ar brāļiem. Bet brāli Apollu es dažkārt esmu skubinājis, lai ar brāļiem pie jums noiet, bet viņam prāts pavisam nebija tagad iet, bet tomēr tas ies, kad tam būs izdevīgs laiks. Esiet modrīgi, stāviet ticībā, turaties kā vīri, esiet stipri. Viss pie jums lai notiek iekš mīlestības. Un es jūs lūdzu, brāļi: jūs zināt Stefana namu, ka tie ir pirmie no Ahajas, un ka tie ir nodevušies svētiem uz kalpošanu: Ka arī jūs tādiem paklausiet un ikkatram, kas līdzi strādā un pūlējās. Bet es priecājos par Stefana un Fortunata un Ahaīka atnākšanu, jo kad jūs pie manis neesat, tad šie ir pie manis jūsu vietā. Jo tie atspirdzinājuši manu un jūsu garu; tāpēc atzīstiet tos par tādiem. Āzijas draudzes jūs sveicina: Akvila un Priskilla ar to draudzi, kas viņu namā, jūs daudz sveicina iekš Tā Kunga. Visi brāļi jūs sveicina. Sveicinājaties savā starpā ar svētu skūpstīšanu. Es Pāvils, jūs sveicināju, es ar savu pašu roku. Ja kas nemīl To Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts; Maranata (Tas Kungs nāk)! Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums. Mana mīlestība ir ar jums visiem iekš Jēzus Kristus. Āmen. Pāvils, caur Dieva prātu Jēzus Kristus apustulis, un brālis Timotejs, Dieva draudzei, kas ir Korintā, un visiem svētiem pa visu Ahaju: Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Slavēts lai ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, apžēlošanas Tēvs un visas iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, Ka mēs tos, kas ir visādās bēdās, varam iepriecināt ar to iepriecināšanu, ar ko mēs paši no Dieva topam iepriecināti. Jo, ka Kristus ciešanas pie mums vairojās, tāpat arī mūsu iepriecināšana caur Kristu vairojās. Bet kad mēs topam apbēdināti, taču tas jums ir par iepriecināšanu un pestīšanu, kas spēcīga rādās to pašu bēdu paciešanā, ko arī mēs ciešam. Vai, kad mēs topam iepriecināti, tad tas jums ir par iepriecināšanu un pestīšanu. Un mūsu cerība par jums ir stipra. To zinām, ka itin kā jums ir daļa pie ciešanas, tāpat arī pie iepriecināšanas. Jo negribam jums slēpt, brāļi, savas bēdas, kas mums notikušas Āzijā, ka mēs pārlieku bijām apgrūtināti, vairāk nekā mēs spējām, tā ka jau vairs necerējām dzīvot. Bet mēs paši pie sevis nopratām, ka mums bija jāmirst, lai nepaļaujamies uz sevi pašiem, bet uz Dievu, kas miroņus uzmodina; Tas mūs no tādas nāves ir izrāvis un izrauj; uz Viņu ceram, ka Tas mūs arī vēl izraus. Arī caur jūsu palīdzību ar lūgšanām par mums, lai par to mums notikušo žēlastību arī notiek no daudz ļaudīm daudz pateicības par mums. Jo šī ir mūsu slava, mūsu sirdsapziņas liecība, ka mēs iekš vientiesības un Dieva skaidrības, ne iekš miesīgas gudrības, bet iekš Dieva žēlastības esam turējušies pasaulē un visvairāk pret jums. Jo mēs cita nekā jums nerakstām, kā vien, ko jūs lasāt, jeb arī saprotat; un es ceru, ka jūs arī pavisam sapratīsiet: Tā kā jūs kaut cik mūs jau esat sapratuši, ka mēs esam jūsu gods, itin kā arī jūs esat mūsu gods Tā Kunga Jēzus dienā. Un tādā uzticībā es jau papriekš gribēju pie jums nākt, ka jūs atkal dabūtu kādu žēlastību, Un caur jums iet uz Maķedoniju un atkal no Maķedonijas nākt pie jums, un no jums pavadīts tapt uz Jūdu zemi. Vai tad nu to apņemdamies neapdomīgi esmu darījis? Jeb vai pēc miesas prāta to apņemos, ko apņemos, ka pie manis būtu “jā, jā” arī “nē, nē”? Bet Dievs ir uzticīgs, ka mūsu vārdi uz jums nav bijuši jā un nē. Jo Dieva Dēls, Jēzus Kristus, kas jūsu starpā caur mums ir sludināts, caur mani un Silvanu un Timoteju, nebija jā un nē, bet jā ir bijis iekš Viņa; Jo cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir iekš Viņa jā un iekš Viņa Āmen, Dievam par godu caur mums. Bet Tas, kas mūs un jūs stiprina iekš Kristus, un kas mūs ir svaidījis, Tas ir Dievs; Tas mūs arī ir apzīmogojis un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs. Bet es Dievu piesaucu par liecinieku savai dvēselei, ka es tādēļ vien vēl neesmu nācis uz Korintu, ka es jūs saudzētu. Ne tā kā mēs valdām par jūsu ticību, bet mēs esam jūsu prieka palīgi; jo jūs stāvat ticībā. Bet es pie sevis esmu apņēmies nenākt atkal pie jums ar skumdināšanu. Jo ja es jūs noskumdināju, kas tad ir, kas mani iepriecina, ja ne tas, kas no manis bija noskumdināts? Un to jums esmu rakstījis, lai man nākot nebūtu jānoskumst par tiem, par kuriem man bija priecāties, un es stipri ceru no jums visiem, ka mans prieks arī jums visiem prieks. Jo iekš daudz bēdām un sirds bailēm ar daudz asarām jums esmu rakstījis; ne, lai jūs noskumstat, bet lai nomaniet to ļoti lielo mīlestību, ko es uz jums turu. Bet ja kas skumdinājis, tad tas nav mani skumdinājis, bet lai pāri nedaru, kaut cik jūs visus. Šim tādam jau pietiek šī pārmācīšana, kas tam no daudziem ir notikusi. Tā, ka jums turpretī jo vairāk pienākas piedot un iepriecināt, ka tas nenonīkst no pārlieku lielas noskumšanas. Tāpēc jums lūdzu, ka jūs gribētu viņam parādīt mīlestību. Jo tāpēc arī esmu rakstījis, lai es nomanītu jūsu prātu, vai jūs visās lietās esat paklausīgi. Kam jūs piedodat, tam es arīdzan piedodu; jo ja es arī kādam ko esmu piedevis, tad tam jūsu dēļ esmu piedevis priekš Kristus vaiga, lai no sātana netopam pievilti. Jo viņa domas mums nav nezināmas. Bet kad es nācu Troadā Kristus evaņģēliju sludināt, un durvis man bija atvērtas iekš Tā Kunga, tad savā garā nevarēju apmierināties, tāpēc ka neatradu Titu, savu brāli, Bet no tiem atvadījies aizgāju uz Maķedoniju. Un pateicība Dievam, kas mums vienmēr dod uzvarēt iekš Kristus un Savas atzīšanas labo smaržu caur mums izplata visās malās! Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam pie tiem, kas top izglābti, un pie tiem, kas pazūd. Šiem gan nāves smarža uz nāvi, bet viņiem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas ir derīgs uz to? Jo mēs neesam kā daudzi, kas ar Dieva vārdu kā ar preci pieviļ, bet mēs runājam itin kā no skaidrības, kā no Dieva puses Dieva priekšā iekš Kristus. Vai tad mēs atkal iesākam paši sevi ieteikt? Jeb vai mums arīdzan tā kā citiem vajag ieteikšanas vēstules uz jums, vai ieteikšanas vēstules no jums? Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdīs, zināma un lasāma visiem cilvēkiem. Jo jūs esat zināmi, ka esat Kristus vēstule, sataisīta caur mūsu kalpošanu, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmeņu galdiem, bet uz sirds miesīgiem galdiem. Un tāda uzticība mums ir caur Kristu uz Dievu: Ne ka mēs no sevis pašiem esam spējīgi, ko laba domāt tā kā no sevis pašiem, bet ja esam spējīgi, tas ir no Dieva; Tas mūs arī ir darījis derīgus, kalpot jaunai derībai, ne burtam, bet Garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. Un ja nāves kalpošanai, kas rakstīta un iegravēta akmeņos, bija godība, tā ka Israēla bērni nevarēja raudzīties uz Mozus vaigu, viņa vaiga spožuma dēļ, kam bija jāzūd: Kā lai nebūtu jo vairāk godības Gara kalpošanai? Jo ja pazudināšanas kalpošanai bija godība, tad jo vairāk godība ir taisnošanas kalpošanai pārpārim. Jo pat tam, kas tika pagodināts, nebija nekādas godības, pateicoties pārlieku lielās (nākamās) godības dēļ. Jo ja tam, kam bija zust, bija godība, tad jo vairāk godība ir tam, kas pastāv. Tāpēc ka mums ir tāda cerība, tad runājam ar lielu drošību. Un ne tā, kā Mozus, kas apsegu lika uz savu vaigu, lai Israēla bērni neredzētu spožuma galu, kam bija jāzūd. Bet viņu sirdis ir apcietinātas; jo līdz šai dienai viņiem veco derību lasot tas pats apsegs paliek un netop atsegts, jo tas zūd caur Kristu. Bet līdz šai dienai, kad Mozus top lasīts, apsegs karājās priekš viņu sirdīm. Tomēr kad viņi atgriežas pie Tā Kunga, tad apsegs top noņemts. Bet Tas Kungs ir Gars. Un kur ir Tā Kunga Gars, tur ir svabadība. Bet nu mēs visi, ar atsegtu seju, skatīdamies Tā Kunga godību, kā spogulī, topam pārvērsti Viņa līdzībā no godības uz godību, tā kā no Tā Kunga Gara. Tādēļ, ka mums šī kalpošana ir pēc mums dotās žēlastības, mēs nepiekūstam. Bet mēs atsakām slepenai bezkaunībai, nestaigādami iekš viltības, nedz Dieva vārdu pārgrozīdami, bet ar patiesības parādīšanu darīdami paši sevi, pieņēmīgus ikkatra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. Bet ja mūsu evaņģēlijs ir apsegts, tad tas ir apsegts iekš tiem, kas pazūd; Iekš tiem šās pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, lai tiem nespīd godības pilns evaņģēlija spožums no Kristus, kas ir Dieva attēls. Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu; bet sevi, ka esam jūsu kalpi Jēzus dēļ. Jo Dievs, kas sacījis, lai gaisma aust no tumsas, ļauj gaismai atspīdēt mūsu sirdīs, apgaismošanu dot, ka atzīstam Dieva godību iekš Jēzus Kristus vaiga. Bet mēs šo mantu turam mālu traukos, lai lielu lielais spēks būtu no Dieva, un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr nenospaidīti; mēs esam neziņā, bet tomēr neesam izmisuši; Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; mēs topam pie zemes mesti, tomēr neejam bojā. Mēs arvien Tā Kunga Jēzus miršanu visur līdz nesam savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība mūsu miesās parādās. Jo kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādās mūsu mirstamās miesās. Tad nu nāve ir spēcīga iekš mums, bet dzīvība iekš jums. Bet kad mums ir tas pats ticības gars, tā kā stāv rakstīts: es esmu ticējis, tāpēc es esmu runājis; tad mēs ticam, tāpēc arī runājam, Zinādami, ka Tas, kas To Kungu Jēzu ir uzmodinājis, arī mūs caur Jēzu uzmodinās un līdz ar jums stādīs priekšā. Jo viss tas notiek jūsu dēļ, ka žēlastība vairodamies pie daudziem vairotu pateicību Dievam par godu. Tāpēc nepiekūstam, bet jebšu mūsu ārīgais cilvēks nīcin nīkst, tomēr iekšējais jo dienas jo vairāk atjaunojās. Jo mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, mums padara neizsakot lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību, Mums, kas neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams. Jo kas redzams, tas ir laicīgs; bet kas nav redzams, tas ir mūžīgs. Jo mēs zinām, kad mūsu laicīgais mājoklis, šī būda būs salauzta, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis ne rokām taisīts, kas ir mūžīgs debesīs. Jo šinī būdā mēs nopūšamies un ilgojamies, ka taptu pārģērbti ar savu dzīvokli, kas ir no debesīm; Proti, ja pavisam tiksim atrasti apģērbti, ne pliki. Jo šinī būdā būdami mēs arī nopūšamies un esam apgrūtināti; tādēļ ka negribam tapt noģērbti, bet pārģērbti, lai tas, kas mirstams, top aprīts no dzīvības. Bet kas mūs uz šo pašu sataisa, ir Dievs, kas mums arī devis Gara ķīlu. Tāpēc mēs arvien turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesās, tikmēr esam svešumā un vēl ne pie Tā Kunga. Jo mēs staigājam ticībā, ne skatīšanā. Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk būt ārā no miesām un būt pie Tā Kunga. Tāpēc arī, vai pie Tā Kunga mājās būdami, vai te vēl svešumā, dzenamies uz to, ka Viņam labi patīkam. Jo mums visiem būs parādīties priekš Kristus soģa krēsla, lai ikviens dabū, ko miesās būdams darījis, vai labu, vai ļaunu. Tad nu zinādami, ka To Kungu būs bīties, mēs pārliecinājām cilvēkus, bet Dievam esam zināmi; bet es ceru, ka mēs arī esam zināmi jūsu sirdsapziņā. Jo mēs nenododam sevi atkal jums, bet mēs jums dodam iespēju par mums lielīties, ka jums kāda lieta būtu pret tiem, kas lielās ar to, kas priekš acīm, un ne ar to, kas sirdī. Jo ja mēs par daudz teikuši, tad tas ir Dievam par godu; jeb ja mēreni, tad jums par labu. Jo Kristus mīlestība mūs spiež (atzīt), Kad spriežam tā: ka, ja viens par visiem ir miris, tad visi miruši. Un Viņš tādēļ par visiem ir miris, lai tie, kas dzīvo, vairs nedzīvo sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts. Tad nu uz priekšu mēs nepazīstam nevienu pēc miesas; un jebšu mēs Kristu arī esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad Viņu vairs nepazīstam. Tad nu, ja kas ir iekš Kristus, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir palicis jauns. Bet viss tas ir no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi pašu caur Jēzu Kristu un mums devis salīdzināšanas kalpošanu. Jo Dievs bija iekš Kristus, salīdzinādams pasauli ar Sevi pašu, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un mūsu starpā ir iecēlis salīdzināšanas vārdu. Tad nu no Kristus puses mēs esam sūtīti, tā kā Dievs caur mums lūgtu, mēs lūdzam no Kristus puses: ļaujaties salīdzināties ar Dievu. Jo To, kas nekāda grēka nav zinājis, Viņš priekš mums ir darījis par grēku, ka mēs iekš Tā kļūtu Dieva taisnība. Bet mēs arīdzan kā palīgi lūdzam, ka jūs Dieva žēlastību velti nedabūjat. Jo Viņš saka: “Pieņēmīgā laikā Es tevi esmu paklausījis un pestīšanas dienā tev par palīgu nācis.” Redzi, tagad ir labais pieņēmīgais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena. Mēs nevienā lietā nedodam nekādu apgrēcību, lai amats netop lamāts. Bet ikkatrā lietā mēs sevi pašus darām pieņēmīgus, tā kā Dieva kalpi: iekš daudz paciešanām, iekš bēdām, iekš spaidīšanām, iekš bailībām. Iekš sitieniem, iekš cietumiem, iekš nemieriem, iekš darbiem, iekš nomodām, iekš gavēšanām, Iekš šķīstības, iekš atzīšanas, iekš lēnprātības, iekš laipnības, iekš Svētā Gara, iekš neviltotas mīlestības, Iekš patiesības vārda, iekš Dieva spēka, caur taisnības bruņām pa labo un kreiso pusi, Caur godu un negodu, caur slavu un neslavu, kā viltnieki, un tomēr patiesīgi, Tā kā nepazīstami un tomēr pazīstami, tā kā mirdami, un redzi, mēs dzīvojam, tā kā pārmācīti un ne nonāvēti, Tā kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi, tā kā nabagi, bet darīdami daudz bagātus, tā kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas. Mūsu mute ir atvērusies uz jums, ak Korintieši, mūsu sirds ir atdarījusies! Neslēpjat mums savas bēdas! Bet jūs tās gan slēpjat savā sirds dziļumā. Bet par atmaksu prasu no jums kā no saviem bērniem, lai jūsu sirds arīdzan atdarās. Nevelciet svešu jūgu ar neticīgiem, jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kāda biedrība ir gaismai ar tumsu? Kā saskan Kristus ar Belialu? Jeb kāda daļa ir ticīgam ar neticīgu? Un kāda līdzība ir Dieva namam ar elkadieviem? Jo jūs esat Tā dzīvā Dieva nams; tā kā Dievs sacījis: “Es iekš tiem gribu mājot un viņu starpā staigāt, un gribu būt viņu Dievs, un viņi būs Mani ļaudis.” Tas Kungs saka: “Tāpēc izejiet no viņu vidus un atšķiraties un neaiztiekat neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs gribu pieņemt.” “Un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsiet Man par dēliem un meitām, to Tas Kungs saka, Tas Visuvaldītājs.” Kad nu mums ir tādas apsolīšanas, tad, mīļie, lai paši šķīstamies no visas apgānīšanas pie miesas un pie gara un lai topam pilnīgi svēti iekš Dieva bijāšanas. Klausiet mūs: mēs nevienam neesam pāri darījuši, nevienu postījuši, nevienu piekrāpuši. Es to nesaku, jūs notiesādams. Jo es jau esmu sacījis: jūs esat mūsu sirdīs, ka kopā mirstam un kopā dzīvojam. Man ir liela drošība uz jums, man ir daudz ko slavēt par jums; es esmu ļoti iepriecināts, es esmu pārpārim prieka pilns visās mūsu bēdās. Jo kad mēs nonācām Maķedonijā, tad mūsu miesai nebija nekādas atvieglošanas, bet mēs bijām no visām pusēm apbēdināti: no ārienes ķildas, no iekšienes bailes. Bet Dievs, kas pazemīgos iepriecina, mūs ir iepriecinājis caur Titus atnākšanu; Un nevien caur viņa atnākšanu, bet arī caur to iepriecināšanu, ar ko viņš par jums bija iepriecināts, ka tas mums teica jūsu ilgošanos, jūsu raudāšanu, jūsu sirds karstumu par mani, tā ka es jo vairāk priecājos. Jo jebšu es jūs esmu noskumdinājis caur vēstuli, taču tas man nav žēl; Tomēr man arī bija žēl, (jo es redzu, ka šī pati vēstule jūs ir noskumdinājusi, lai arī tikai uz mazu brīdi,) Tad es tagad priecājos, ne par to, ka jūs tapāt noskumdināti, bet par to, ka jūs noskumdināti uz atgriešanos; jo jūs dievišķi tapāt skumdināti, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu. Jo dievišķā noskumšana padara atgriešanos uz svētību, kas nevienam nav žēl, bet pasaules noskumšana padara nāvi. Jo redzi, šī pati lieta, ka jūs dievišķi tapāt noskumdināti, kādu lielu čaklību tā pie jums ir padarījusi, kādu aizstāvēšanos, kādu apskaišanos, kādu bijāšanos, kādu ilgošanos, kādu karstumu, kādu sodīšanu! Visnotaļ jūs esat parādījušies šķīsti šinī lietā. Jebšu es uz jums esmu rakstījis, taču tas nav tā dēļ, kam netaisnība darīta, bet tādēļ, ka mūsu čaklība pār jums parādīta taptu pie jums Dieva priekšā. Tāpēc mēs esam iepriecināti tapuši pār jūsu iepriecināšanu, un esam sev daudz vairāk priecājušies par Titus prieku, tāpēc ka viņa gars no jums visiem ir atspirdzināts. Jo kad es kaut kā jūs esmu viņam slavējis, tad es neesmu palicis kaunā; bet tā kā es visas lietas jums esmu runājis ar patiesību, tāpat arīdzan mūsu slavēšana Titus priekšā bija patiesība. Un viņa sirds prāts gauži uz jums stāv, kad tas piemin visu jūsu paklausību, kā jūs viņu esat uzņēmuši ar bijāšanu un drebēšanu. Tad nu es priecājos, ka visās lietās jums varu uzticēties. Bet jums, brāļi, darām zināmu Dieva žēlastību, kas parādījusies Maķedonijas draudzēs. Jo lai gan bēdās daudz pārbaudīti, tomēr viņiem ļoti liels prieks bijis, un jebšu tie bija ļoti nabagi, taču tie bagāti devuši pēc savas sirds labprātības. Jo tie pēc sava spēka, to es apliecināju, un vēl pāri par savu spēku bijuši labprātīgi, Mūs lūgtin lūgdami, lai saņemam dāvanu un piepalīdzību svētiem par labu. Un tie ne vien deva, kā cerējām, bet viņi arī paši nodevās papriekš Tam Kungam un arī mums caur Dieva prātu, Tā ka Titu paskubinājām, lai viņš, kā bija iesācis, tāpat jūsu starpā arī pabeigtu šīs dāvanas saņemt. Bet tā, kā jūs visās lietās esat pieņēmušies, ticībā, mācībā un atzīšanā un visā čaklībā un savā mīlestībā uz mums, tā pieņematies arī šinī labdarīšanā. Es to nesaku pavēlēdams, bet caur labprātību, ko citi parādījuši, pārbaudu arī jūsu mīlestību, vai tā ir īstena. Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Tas, bagāts būdams, jūsu dēļ ir tapis nabags, lai jūs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti. Un šinī lietā dodu padomu, jo tas par labu jums, ka jau pērn esat iesākuši nevien to darīt, bet arī labu prātu rādīt. Bet tagad pabeidziet darbu, lai labais prāts, kas jums ir bijis, to gribēt, tāpat arī jums būtu, to pabeigt, cik spējiet. Jo ja kam ir labs prāts, tas ir pieņēmīgs pēc tā, kas viņam ir, ne pēc tā, kas viņam nav. Jo ne tā, lai citiem būtu atvieglošana un jums grūtums, bet izlīdzināšanas pēc, lai šinī laikā jūsu pilnība atvieglo viņu trūkumu; Tā lai arī viņu pilnība atvieglo jūsu trūkumu, ka izlīdzināšana rodas. Tā kā ir rakstīts: kas daudz bija sakrājis, tam neatlika; un kas maz bija sakrājis, tam nepietrūka. Bet pateicība Dievam, kas to pašu uzcītību par jums devis Titus sirdī, Ka viņš paskubināšanu ir pieņēmis, un jo uzcītīgs būdams pats no sevis pie jums ir nogājis. Un mēs viņam esam līdz sūtījuši brāli, kam pa visām draudzēm laba slava ir pie evaņģēlija; (Un ne vien tāpēc, bet arī ka tas no draudzēm mums ir iecelts par ceļabiedru pie šīs apdāvināšanas, ko mēs sagādājam, pašam Tam Kungam par godu un pēc sava labā prāta;) No tā sargādamies, ka neviens mums neceļ neslavu šī bagātā krājuma dēļ, ko esam sagādājuši; Jo mēs dzenamies pēc tā, kas ir labs, ne vien Tā Kunga, bet arī cilvēku priekšā. Un tiem līdz esam sūtījuši savu brāli, ko mēs daudz lietās dažkārt esam pārbaudījuši, ka viņš ir uzcītīgs un tagad jo uzcītīgs, tās lielās uzticības dēļ, kas tam ir uz jums. Kad jūs vaicājiet par Titu, viņš ir mans biedrs un palīgs pie jums; kad vaicājiet par brāļiem, tie ir draudžu sūtītie un Kristus gods. Tad parādiet tiem savu mīlestību, un ko no jums esam slavējuši, lai draudzes to redz. Jo par palīdzību priekš svētiem man jums vairs nav jāraksta. Jo es zinu jūsu labprātību, par ko jūs slavēju pie Maķedoniešiem, ka Ahaja jau pērn bijusi gatava un jūsu karstums ir paskubinājis daudzus citus. Bet brāļus es esmu sūtījis, lai šinī lietā mūsu slavēšana par jums nepaliktu tukša, lai jūs būtu gatavi, kā esmu sacījis; Lai, ja Maķedonieši man nāktu līdz, un jūs neatrastu gatavus, mēs (lai nesakām: jūs) netiktu kaunā ar šo savu drošo slavēšanu. Tad nu man šķita, ka vajagot paskubināt brāļus, lai tie papriekš ietu pie jums un sataisītu jūsu apsolīto svētību, ka tā būtu gatava, tā kā svētība un nekā sīkstība. Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus. Ikviens, kā tas savā sirdī apņemas, ne noskumis nedz piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīļo. Un Dievs ir spēcīgs, jums dot papilnam visādu žēlastību, ka no visām lietām jums būtu arvien itin diezgan un papilnam priekš visādiem labiem darbiem; Tā kā ir rakstīts: “Viņš ir kaisījis un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi.” Bet, kas sējējam sniedz sēklu, Tas arī maizi sniegs ēšanai un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem. Un tā visās lietās jūs tapsiet bagāti uz visādu sirds labprātību, un tā caur mums notiks, ka Dievam dod pateicību. Jo šīs palīdzības sagādāšana ne vien atvieglina trūkumu svētiem, bet ir arīdzan bagāta caur to, ka daudzi pateicās Dievam, Šīs jūsu īstenās palīdzības dēļ Dievu pagodinādami par jūsu paklausīgo Kristus evaņģēlija apliecināšanu un par vientiesīgo labdarīšanu priekš viņiem un priekš visiem; Un caur to, ka viņi par jums lūdz, no sirds pēc jums ilgodamies dēļ tās bagātās Dieva žēlastības pie jums. Bet pateicība Dievam par Viņa neizteicamo dāvanu. Bet es, Pāvils, pats jūs lūdzu caur Kristus lēnprātību un laipnību, es, kas klāt būdams jūsu starpā gan esmu pazemīgs, bet no tālienes drošs pret jums, Es lūdzos, ka man pie jums nākot nevajadzētu būt bargam ar to drošību, ar ko es domāju pret citiem turēties, kam šķiet, ka mēs tā kā pēc miesas dzīvojam. Jo mēs miesā staigādami, tomēr pēc miesas necīnāmies; Jo mūsu karošanas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā, nopostīt stiprumus. Mēs izpostam padomus un visu, kas augsti ceļas pret Dieva atzīšanu, un savaldām visas domas, lai Kristum paklausa, Un esam gatavi, atriebt ikvienu neklausību, kad jūsu paklausība būs tapusi pilnīga. Vai jūs raugiet uz to, kas priekš acīm? Ja kāds no sevis paša tic, ka Kristum piederot, lai tas atkal pie sevis paša tā domā, ka, tā kā viņš pieder Kristum, tāpat arī mēs piederam Kristum. Jo lai es arī vēl vairāk lielītos ar mūsu varu, ko Tas Kungs mums devis jums par uztaisīšanu un ne par postīšanu, taču es nepalikšu kaunā; Lai mani netur par tādu, kas jūs gribētu baidīt caur vēstulēm. Jo tie saka, ka vēstules gan ir svarīgas un stipras, bet cilvēks pats klāt būdams nespēcīgs un viņa valoda nievājama. Tas tāds lai zina, kādi mēs no tālienes esam ar vārdiem vēstulēs, tādi pat mēs arī klāt būdami ar darbu. Jo nedrīkstam pieskaitīties jeb sevi līdzināt tādiem, kas paši sevi uzteic; bet viņi paši pie sevis mērodamies un paši sevi ar sevi līdzinādami ir neprātīgi. Bet mēs nelielīsimies pārlieku, bet pēc tā robežu mēra, ko Dievs mums ir nolicis, ka arī līdz pat jums esam nonākuši. Ne tāpēc, ka mēs jūs nesasniedzam, tā kā līdz jums nebūtu nonākuši, jo mēs arī līdz jums esam nākuši ar Kristus evaņģēliju; Ne pārlieku lielīdamies ar cita darbiem, bet cerēdami, ka jūsu ticībai augot mēs pie jums savās robežās jo vairāk augsim lielumā, Tā ka mēs evaņģēliju varam pasludināt tiem, kas aiz jūsu robežām, un nelielīsimies ar to, kas svešā daļā jau pastrādāts. Bet kas lielās, lai lielās iekš Tā Kunga. Jo ne tas, kas pats sevi uzteic, ir derīgs, bet ko Tas Kungs uzteic. Ak, kad jūs mani kaut cik panestu manā nesaprašanā! Bet jūs mani gan panesat. Jo es esmu iekarsis par jums ar dievišķu karstumu, jo es jūs esmu saderējis, kā šķīstu jaunavu, pievedamu vienam vīram, tas ir Kristum. Bet es bīstos, ka tāpat, kā čūska ar savu viltību Ievu pievīlusi, arī jūsu domas netop samaitātas un nenoklīst no vientiesības, kas ir iekš Kristus. Jo, ja kas nāk un citu Jēzu sludina, ko mēs neesam sludinājuši, jeb ja jūs dabūjat citu garu, ko jūs neesat dabūjuši, jeb citu evaņģēliju, ko neesat pieņēmuši, tad jūs to gan labi panesat. Jo ceru, ka nebūt neesmu mazāks par tādiem jo augstiem apustuļiem. Un ja arī runā man trūkst, tad tomēr ne atzīšanā; bet mēs jau vienmēr un visādi jums esam pazīstami. Vai grēku esmu darījis, ka pats pazemojos, lai jūs taptu paaugstināti, ka es jums Dieva evaņģēliju bez maksas esmu sludinājis? Citas draudzes esmu aplaupījis, no tām ņemdams algu par kalpošanu pie jums; un kad es biju pie jums un man kas trūka, tad tomēr nevienu neesmu apgrūtinājis. Jo manu trūkumu ir atvieglinājuši brāļi, kas no Maķedonijas nākuši; un visās lietās es esmu tā turējies, ka es jūs neapgrūtinātu, un tā vēl turēšos. Kristus patiesība ir iekš manis, ka šī slava Ahajas zemē man neapklusīs. Kādēļ? Ka es jūs nebūtu mīlējis? To Dievs zina. Bet ko es daru, to es arī vēl darīšu, lai es iemeslu atņemu tiem, kas iemeslu meklē, lai tie, ar ko lielās, tiek atrasti tādi, kā arī mēs. Jo tie tādi viltus apustuļi un viltīgi strādnieki izliekās kā Kristus apustuļi. Un tas nav brīnums: jo pats sātans izliekas kā gaišības eņģelis. Tad nav liela lieta, ja arī viņa kalpi izliekas kā taisnības kalpi - tiem būs gals pēc viņu darbiem. Es saku atkal, lai neviens nedomā, ka es esmu nesapraša; bet ja ne, tad pieņemiet mani kā nesaprašu, lai es arī kaut cik varu lielīties. Ko es runāju, to nerunāju pēc Tā Kunga, bet tā kā iekš nesaprašanas, kad nu tā ņemos lielīties. Kad daudzi lielās pēc miesas, tad es arīdzan gribu lielīties. Jo jūs labprāt panesat nesaprašas, prātīgi būdami. Jo jūs panesat, ja kāds jūs dara par kalpiem, ja kāds jūs noēd, ja kāds no jums ņem, ja kāds paaugstinājās, ja kāds jums cērt vaigā. Par negodu saku: - to mēs nespējām; tomēr kurā lietā kāds drošs, (es runāju neprātīgi), tanī es arīdzan esmu drošs. Vai tie ir Ebreji? Es arīdzan. Vai tie ir Israēlieši? Es arīdzan. Vai tie ir Ābrahāma dzimums? Arī es. Vai tie ir Kristus kalpi? (es neprātīgi runāju) es jo vairāk: iekš darbiem vairāk, iekš sitieniem pārlieku vairāk, iekš cietumiem vairāk, iekš nāves bailēm daudzreiz. No Jūdiem piecreiz esmu dabūjis četrdesmit sitienus bez viena. Trīs reiz esmu šaustīts, vienreiz akmeņiem mētāts, trīs reiz ar laivu esmu cietis ūdens briesmas, nakti un dienu jūras dziļumā esmu sabijis. Daudzreiz esmu ceļā bijis: briesmās ūdeņos, briesmās starp slepkavām, briesmās starp savas cilts ļaudīm, briesmās starp pagāniem, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās jūrā, briesmās starp viltīgiem brāļiem; Iekš darba un pūliņa, daudz nomodā, iekš izsalkšanas un iztvīkšanas, daudz reiz iekš gavēšanām, iekš salšanas un plikuma. Bez tam, kas vēl citādi notiek: tās rūpes par visām draudzēm ikdienas laužas man virsū. Kas nogurst, un es nenogurstu? Kas tiek apgrēcināts, un es neiedegos? Ja tad būs lielīties, tad lielīšos ar savu nespēcību. Mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas ir svētīts mūžīgi mūžam, zina, ka es nemeloju. Damaskā, ķēniņa Areta zemes pārvaldnieks lika apsargāt Damaskas pilsētu, gribēdams mani gūstīt, Un kurvī pa logu es tapu nolaists pār mūri un izbēgu no viņa rokām. Lielīties man gan nekā nepalīdz, - tomēr es nu gribu runāt par to, ko Tas Kungs man devis redzēt un parādījis. Es pazīstu vienu cilvēku iekš Kristus; priekš četrpadsmit gadiem (vai tas miesā bijis, nezinu, jeb vai tas ārā no miesas bijis, nezinu, Dievs to zina) tas ir tapis aizrauts uz trešajām debesīm. Un es pazīstu to tādu cilvēku (vai tas miesā bijis, jeb vai tas ārā no miesas bijis, es nezinu, Dievs to zina), Ka tas ir aizrauts paradīzē un ir dzirdējis neizsakāmus vārdus, ko runāt cilvēkam nav brīv. Par to tādu es gribu lielīties, bet par sevi pašu nelielīšos kā vien ar savu nespēcību. Jo ja es gribētu lielīties, tad tomēr es nebūtu neprātīgs, jo es sacītu patiesību; bet es atturos no tā, lai neviens no manis nedomā vairāk pār to, ko tas pie manis redz, jeb ko tas no manis dzird. Un lai es to augsto parādīšanu dēļ nepaaugstinājos, tad man miets ir dots miesās, proti sātana eņģelis, kam mani būs sist ar dūrēm, lai es augsti neturos. Tādēļ es To Kungu trīs reiz esmu lūdzis, lai tas no manis atstātos. Un Viņš uz mani ir sacījis: “ Tev pietiek Mana žēlastība; jo Mans spēks iekš nespēcīgiem varens parādās. ” Tad nu jo labāk lielīšos ar savu nespēcību, lai Kristus spēks pie manis mājo. Tāpēc man ir labs prāts iekš vājībām, iekš nievāšanām, iekš bēdām, iekš vajāšanām, iekš bailēm - Kristus dēļ. Jo kad es esmu vājš, tad es esmu spēcīgs. Lielīdamies esmu palicis par nesaprašu: jūs mani esat spieduši. Jo man nācās, no jums saņemt atzinību, jo es nebūt neesmu bijis mazāks nekā tie jo augstie apustuļi, lai gan es neesmu nekas. Apustuļa zīmes jūsu starpā ir padarītas visā pacietībā, ar zīmēm un brīnumiem un spēkiem. Jo kādā lietā jūs esat bijuši mazāki par citām draudzēm, bez vien, ka es priekš sevis jūs neesmu apgrūtinājis? Piedodiet man, ka es jums tā esmu pāri darījis! Redzi, es esmu gatavs trešo reizi nākt pie jums, un jūs neapgrūtināšu; jo es nemeklēju to, kas jums pieder, bet jūs pašus. Jo bērniem nebūs mantas krāt priekš vecākiem, bet vecākiem priekš bērniem. Un es labprāt pats maksāšu un par maksu pats gribu doties par jūsu dvēselēm; jebšu es jūs pārlieku mīlēdams gan maz topu mīlēts. Lai nu ir, ka es jums neesmu bijis par grūtību; bet gan gudrinieks būdams jūs ar viltu esmu ķēris. Vai caur kādu no tiem, ko pie jums esmu sūtījis, es jums mantu esmu izkrāpis? Es Titu esmu lūdzis un brāli līdz sūtījis; vai Titus jums ko izkrāpis? Vai neesam staigājuši tanī pašā garā? Vai ne tanīs pašās pēdās? Vai jūs atkal domājiet, ka mēs pie jums aizstāvamies? Mēs runājam Dieva priekšā iekš Kristus; bet, mani mīļie, viss tas notiek jums par uztaisīšanu. Jo es bīstos, ka es nākdams jūs neatradīšu tādus, kā es gribu, un ka es netapšu atrasts tāds, kā jūs gribat: ka tik nav jūsu starpā bāršanās, nīdēšanās, dusmības, ienaids, aprunāšanas, apmelošanas, uzpūšanās, nemieri; Ka mans Dievs mani nepazemo, kad atkal pie jums nākšu, un man nav jāraud par daudziem, kas papriekš ir grēkojuši un nav atgriezušies no nešķīstības un maucības un visas nešķīstas būšanas, ko tie darījuši. Nu trešoreiz nāku pie jums. Ikkatru lietu apstiprinās divu vai trīs liecinieku mute. Jau esmu papriekš sacījis un saku vēl, kā otrreiz pie jums būdams, tāpat arī tagad klāt nebūdams, tiem, kas ir apgrēkojušies, un visiem citiem, ka es, kad atkal nākšu, netaupīšu. Jo jūs meklējat liecību, vai iekš manis runā Kristus; Viņš pie jums nav nespēcīgs, bet ir varens jūsu starpā. Jo jebšu Viņš ir krustā sists iekš nespēcības, tomēr Viņš ir dzīvs caur Dieva spēku; jo mēs arīdzan esam nespēcīgi iekš Viņa, bet mēs dzīvosim līdz ar Viņu caur Dieva spēku pie jums. Pārbaudaties paši, vai esat ticībā, pārmeklējaties paši! Jeb vai neatzīstaties, ka Jēzus Kristus iekš jums ir? - Ja tikai neesat nederīgi. Bet es ceru, ka jūs samanīsiet, ka mēs neesam nederīgi. Bet es Dievu lūdzu, ka jūs nekā ļauna nedariet, ne tādēļ, lai mēs parādītos derīgi, bet lai jūs labu darītu, un mēs būtu kā nederīgi. Jo mēs neko nespējam pret patiesību, bet tik par patiesību. Jo mēs priecājamies, kad mēs esam nespēcīgi un jūs spēcīgi, un to mēs arī vēlam, ka jūs topat pilnīgi. Tāpēc pie jums nebūdams es to rakstu, lai man klāt esot nevajag bargam būt pēc tās varas, ko Tas Kungs man ir devis uz uztaisīšanu un ne uz postīšanu. Beidzot, brāļi, esiet līksmi, topiet pilnīgi, iepriecinājaties savā starpā, esat vienprātīgi, turat mieru; tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums. Sveiciniet cits citu ar svētu skūpstīšanu. Visi svētie jūs sveicina. Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem. Āmen. Pāvils, apustulis ne no cilvēkiem, nedz caur kādu cilvēku, bet caur Jēzu Kristu un Dievu To Tēvu, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem, Un visi brāļi, kas pie manis ir, Galatijas draudzēm. Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, Tā Tēva, un mūsu Kunga Jēzus Kristus, Kas Pats ir nodevies par mūsu grēkiem, ka mūs izrautu no šās tagadējas niknās pasaules pēc mūsu Dieva un Tēva prāta. Viņam lai ir gods mūžīgi mūžam! Āmen. Es brīnos, ka jūs tik drīz no Tā, kas jūs ir aicinājis caur Kristus žēlastību, topat nogriezti uz citu evaņģēliju; Un tomēr cita nav, bet tikai kādi rodas, kas jūs sajauc un Kristus evaņģēliju grib pārgrozīt. Bet ja arī mēs, vai eņģelis no debesīm jums pasludinātu citu evaņģēliju pār to, ko esam pasludinājuši, tas lai ir nolādēts. Itin kā jau esam sacījuši, tā es nu vēl reiz saku: ja kas jums pasludina citu evaņģēliju pār to, ko jūs esat dabūjuši, tas lai ir nolādēts. Jo vai es tagad cilvēkiem runāju pa prātam vai Dievam? Jeb vai es meklēju cilvēkiem patikt? Jo ja es cilvēkiem patiktu, tad es nebūtu Kristus kalps. Bet es jums daru zināmu, brāļi, ka evaņģēlijs, ko esmu pasludinājis, nav pēc cilvēku prāta. Jo es to arī neesmu dabūjis nedz mācījies no cilvēka, bet caur Jēzus Kristus parādīšanu. Jo jūs jau sen esat dzirdējuši par manu dzīvošanu Jūdu ticībā, ka Dieva draudzi pārlieku esmu vajājis un postījis, Un biju pārāks Jūdu ticībā pār daudz citiem, kas manā ciltī bija manos gados, un biju pārlieku dedzīgs tēvu tradīcijās. Bet kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un caur Savu žēlastību aicinājis, patika, Savu Dēlu parādīt iekš manis, ka es Viņa evaņģēliju sludinātu starp pagāniem, tad es padoma neņēmos no miesām un asinīm, Nedz gāju atpakaļ uz Jeruzālemi pie tiem, kas priekš manis bija apustuļi, bet tūdaļ nogāju uz Arābiju un atkal atgriezos atpakaļ uz Damasku. Pēc tam, pēc trīs gadiem es nogāju uz Jeruzālemi, iepazīties ar Pēteri, un paliku pie tā piecpadsmit dienas. Bet citu nevienu no apustuļiem neredzēju, kā vien Jēkabu, Tā Kunga brāli. Bet ko jums rakstu, redzi, to apliecināju Dieva priekšā, ka es nemeloju. Pēc tam nācu uz Sīrijas un uz Kilikijas zemēm. Bet no vaiga nebiju pazīstams Jūdu zemes draudzēm, kas ir iekš Kristus. Bet tie to vien bija dzirdējuši, ka tas, kas citkārt mūs vajāja, tagad sludina to ticību, ko tas citkārt postīja. Un tie par mani pagodināja Dievu. Pēc tam, pēc četrpadsmit gadiem, es atkal nogāju uz Jeruzālemi ar Barnabu, arī Titu paņemdams līdz. Bet es turp nogāju caur kādu parādīšanu un tiem evaņģēliju, ko es sludināju starp pagāniem, liku priekšā un sevišķi tiem jo cienīgiem, lai es velti neteku vai nebūtu skrējis. Bet arī Titus, kas bija ar mani, Grieķis būdams, netapa spiests apgraizīties; Bet to ielīdušo viltīgo brāļu dēļ, kas bija iezagušies, izlūkot mūsu brīvību, kas mums ir iekš Kristus Jēzus, ka tie mūs darītu par kalpiem, - Tiem mēs ne acumirkli neesam ceļu griezuši nedz paklausījuši, lai evaņģēlija patiesība pie jums paliktu. Bet no tiem, kas bija jo cienīgi (kādi tie jebkad bijuši, tas man vienalga, Dievs neuzlūko cilvēka vaigu), šie jo cienīgie man neko nav uzlikuši klāt. Bet turpretī, kad tie redzēja, ka evaņģēlijs man ir uzticēts pie tiem, kam ir priekšāda, tā kā Pēterim pie tiem, kas ir apgraizīti, (Jo Tas, kas ar Pēteri bijis spēcīgs apustuļu amatā pie apgraizītiem, Tas arī bijis spēcīgs ar mani pie pagāniem) - Un kad Jēkabs, Kefas un Jānis, ko turēja par pīlāriem, atzina žēlastību, kas man bija dota; tad tie man un Barnabam roku deva uz biedrību, lai mēs mācītu pagānus un viņi apgraizītos; Tikai lai mēs nabagus pieminētu, - un es arī esmu rūpējies to izdarīt. Un kad Pēteris bija nācis uz Antiohiju, tad es tam acīs stājos pretī, jo viņš bija apsūdzams. Jo, pirms nekā no Jēkaba kādi bija atnākuši, viņš ēda kopā ar pagāniem; bet kad tie bija atnākuši, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies tos no apgraizīšanas. Un līdz ar viņu arī citi Jūdi apgrēkojās ar liekulību, tā ka arī Barnaba līdz tapa nogriezts caur viņu liekulību. Bet kad es redzēju, ka tie nestaigā pareizi pēc evaņģēlija patiesības, tad es Pēterim sacīju visiem dzirdot: Ja tu Jūds būdams dzīvo kā pagāns un nekā Jūds, ko tu spiedi pagānus, lai tie dzīvo kā Jūdi? Mēs no dzimuma esam Jūdi un ne grēcinieki no pagāniem; Bet zinādami, ka cilvēks netop taisnots caur bauslības darbiem, bet caur Jēzus Kristus ticību, arī mēs esam ticējuši uz Kristu Jēzu, lai topam taisnoti caur Kristus ticību un ne caur bauslības darbiem: tāpēc ka caur bauslības darbiem neviena miesa netaps taisnota. Bet ja mēs, kas meklējam tapt taisnoti iekš Kristus, arī paši topam atrasti grēcinieki, - vai tad Kristus ir grēka kalps? Nemaz ne! Jo ja es to, ko esmu nolauzis, atkal uztaisu, tad pats kļūstu par pārkāpēju. Jo es caur bauslību bauslībai esmu miris, lai dzīvotu Dievam. Es ar Kristu esmu krustā sists, bet es dzīvoju, tomēr vairs ne es, bet iekš manis dzīvo Kristus, un ko es tagad dzīvoju miesā, to dzīvoju ticībā uz To Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un Pats par mani nodevies. Es nenicināju Dieva žēlastību; jo ja taisnība ir caur bauslību, tad Kristus velti miris. Ak jūs neprātīgie Galatieši, kas jūs ir apmānījis, patiesībai nepaklausīt, jūs, kam priekš acīm rakstīts Jēzus Kristus, Tas krustā sistais? To vien gribu no jums zināt, vai jūs Garu esat dabūjuši no bauslības darbiem, vai no ticības mācības? Vai jūs esat tik neprātīgi, ka garā iesākuši, tagad miesā pabeidziet? Vai jūs tik daudz velti esat cietuši? Ja tikai velti vien! Tad nu (Viņš), kas jums Garu sniedz un iekš jums modina brīnuma spēkus, vai Viņš to dara no bauslības darbiem vai no ticības mācības? Tā kā Ābrahāms Dievam ticējis, un tas viņam ir pielīdzināts par taisnību. Tad saprotat, ka, kuri ir no ticības, tie ir Ābrahāma bērni. Un raksti paredzēdami, ka Dievs caur ticību pagānus taisno, Ābrahāmam papriekš sludinājis evaņģēliju: “Iekš tevis visas tautas taps svētītas.” Tad nu kas ir no ticības, tie līdz ar ticīgo Ābrahāmu top svētīti. Jo cik ir no bauslības darbiem, tie ir apakš lāsta, jo ir rakstīts: “Ikviens ir nolādēts, kas nepaliek iekš visa, kas ir rakstīts bauslības grāmatā, ka viņš to dara.” Un ka neviens caur bauslību netop taisnots pie Dieva, tas ir zināms: jo taisnais dzīvos no ticības. Bet bauslība nav no ticības; bet kurš cilvēks to darīs, tas caur to dzīvos. Kristus mūs ir atpircis no bauslības lāsta, priekš mums par lāstu palicis, (jo ir rakstīts: “Nolādēts ikviens, kas kārts pie koka”), Ka Ābrahāma svētība nāktu uz pagāniem iekš Kristus Jēzus, un ka mēs Gara apsolīšanu dabūtu caur ticību. Brāļi, es runāju cilvēcīgi: neviens jau nenicina apstiprinātu cilvēka testamentu nedz pieliek ko klāt. Tad nu Ābrahāmam un viņa sēklai apsolīšanas notikušas. Viņš nesaka: “Un tavām sēklām”, tā kā no daudziem, bet tā kā no vienas: “Un tavai Sēklai”, Tas ir Kristus. Un to es saku: derība, kas papriekš no Dieva ir apstiprināta uz Kristu, netop nocelta caur bauslību, kas pēc četrsimt un trīsdesmit gadiem notikusi, ka tā apsolīšanu būtu iznīcinājusi. Jo ja iemantošana ir no bauslības, tad tā vairs nav no apsolīšanas: bet Dievs to Ābrahāmam ir dāvinājis caur apsolīšanu. Kādēļ tad nu bauslība? Tā pārkāpumu dēļ ir pielikta klāt, tiekams Sēkla nāktu, kam apsolīšana notikusi, un bauslība ir dota caur eņģeļiem, caur vidutāja roku. Bet vidutājs nav viena paša vidutājs; bet Dievs ir vienīgs. Vai tad nu bauslība ir pretī Dieva apsolīšanām? Nemaz. Jo ja kāda bauslība būtu dota, kas spētu dot dzīvību, tad patiesi taisnība nāktu no bauslības. Bet raksts visu ir saslēdzis apakš grēka, ka apsolīšana ticīgiem taptu dota no ticības uz Jēzu Kristu. Bet pirms ticība nāca, mēs tapām turēti saslēgti apakš bauslības uz nākamās ticības atspīdēšanu. Tad nu bauslība ir bijusi mūsu pamācītājs uz Kristu, ka mēs taptu taisnoti caur ticību. Bet kad ticība ir nākusi, tad mēs vairs neesam apakš pamācītāja. Jo jūs visnotaļ esat Dieva bērni caur ticību iekš Kristus Jēzus. Jo jūs visi, kas esat kristīti uz Kristu, jūs Kristu esat apvilkuši. Tur nav ne Jūds, ne Grieķis, tur nav ne kalps, ne svabadnieks, tur nav ne vīrs, ne sieva, - jo jūs visi esat viens iekš Kristus Jēzus. Un ja jūs Kristum piederat, tad jūs esat Ābrahāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki. Bet Es jums saku: kamēr mantinieks vēl ir bērns, tad starp viņu un kalpu nav nekādas starpības, jebšu viņš kungs ir pār visu mantu. Bet viņš ir apakš pārstāvētājiem un sargiem līdz tam no tēva nospriestam laikam. Tāpat arī mēs, kad bijām bērni, bijām kalpu kārtā apakš pasaules likumu sākumiem. Bet kad laika piepildīšana nāca, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas un noliktu apakš bauslības, Ka Viņš tos, kas bija apakš bauslības, atpirktu, ka mēs bērnu tiesu dabūtu. Un kad nu jūs esat bērni, tad Dievs Sava Dēla Garu ir sūtījis jūsu sirdīs, tas sauc: Abba, Tēvs! Tad nu vairs neesi kalps, bet bērns; bet ja bērns, tad arī Dieva mantinieks caur Kristu. Bet to brīdi, kad jūs Dievu neatzināt, jūs esat kalpojuši tiem, kas pēc būšanas nav dievi. Un tagad, kad jūs Dievu atzīstat, bet jo vairāk, kad no Dieva esat atzīti, - kā jūs atkal griežaties pie vājiem un tukšiem sākumiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? Jūs cienījat dienas un mēnešus un laikus un gadus. Man bail jūsu dēļ, ka tik nebūšu velti pie jums strādājis. Topiet tādi, kā es; jo arī es esmu tapis tāds, kā jūs, brāļi, es jūs lūdzu. - Jūs man neko neesat pāri darījuši. Bet jūs zināt, ka es pirmoreiz miesas vājības dēļ jums evaņģēliju esmu sludinājis; Un pārbaudīšana, kas jums caur manu miesu notikusi, jums nav bijusi nicināma nedz nepanesama, bet jūs mani esat uzņēmuši tā kā Dieva eņģeli, tā kā Kristu Jēzu. Tad nu, kāda svētība jums to brīdi bija? Jo es jums dodu liecību, ka jūs, ja tas būtu varējis būt, savas acis būtu izrāvuši un man devuši. Vai tad es nu jūsu ienaidnieks esmu tapis, jums patiesību sacīdams? Tie iekarst jūsu dēļ, kā nav labi, bet tie jūs grib novērst, lai jūs atkal iekarstu viņu dēļ. Bet labi ir vienmēr iekarst laba dēļ un ne tad vien, kad es esmu klāt pie jums. Mani bērniņi, ko es atkal dzemdēju ar sāpēm, tiekams Kristus iekš jums nāk redzams, Es gan vēlētos, tagad pie jums būt un citādā balsī runāt; jo man jūsu dēļ padoma pietrūkst. Sakiet man, jūs, kas apakš bauslības gribat būt, vai jūs bauslību neesat dzirdējuši? Jo ir rakstīts, ka Ābrahāmam bijuši divi dēli, viens no kalpones un otrs no svabadās. Bet kas no kalpones bija, tas ir piedzimis pēc miesas; un kas no svabadās, tas caur apsolīšanu. Šie vārdi pēc līdzības saprotami. Šīs ir divas derības; viena no Sina kalna, kas uz kalpošanu dzemdē, tā ir Hāgare. Jo Hāgare ir Sina kalns Arābijā - un līdzinājās tagadējai Jeruzālemei, kas kalpo ar saviem bērniem. Bet Jeruzāleme, kas ir augšā, ir tā svabadā, tā ir mūsu visu māte. Jo ir rakstīts: priecājies, neauglīgā, tu, kas neesi dzemdējusi, izsaucies un gavilē tu, kas bērnu sāpes necieti; jo tukšai ir daudz bērnu, vairāk nekā tai, kas ir apprecēta. Bet mēs, brāļi, esam apsolīšanas bērni, tā kā Īzaks. Bet itin kā to brīdi tas, kas bija piedzimis pēc miesas, vajāja to, kas bija piedzimis pēc Gara, tāpat arī tagad. Bet ko raksts saka? Izmet kalponi un viņas dēlu; jo kalpones dēlam nebūs mantot ar svabadās dēlu. Tāpēc, brāļi, mēs neesam kalpones bērni, bet svabadās. Tad nu pastāviet tai svabadībā, uz ko Kristus mūs ir atsvabinājis, un neliekaties atkal gūstīties kalpošanas jūgā. Redzi, es Pāvils jums saku: ja jūs topat apgraizīti, tad Kristus jums nederēs nenieka. Un atkal es apliecināju ikvienam cilvēkam, kas top apgraizīts, ka tam visa bauslība jātur. Jūs esat atkāpušies no Kristus, jūs, kas caur bauslību gribat tapt taisnoti; jūs žēlastību esat pazaudējuši: Jo no ticības mēs garā gaidām taisnības cerību. Jo iekš Kristus Jēzus nedz apgraizīšana ko spēj, nedz priekšāda, bet ticība, kas caur mīlestību spēcīga parādās. Jūs gan labi tecējāt; kas jūs ir aizkavējis, ka jūs patiesībai nepaklausāt? Tā pierunāšana nav no Tā, kas jūs aicina. Maz rauga saraudzē visu mīklu. Es droši uz jums paļaujos iekš Tā Kunga, ka jūs citu prātu neturēsiet; bet kas jūs sajauc, tas nesīs sodu, lai būtu, kas būdams. Bet, brāļi, ja es vēl apgraizīšanu sludināju, kam tad vēl topu vajāts? Tad piedauzīšanās pie krusta jau būtu mitējusies. Es vēlos, lai izdeldēti tapu tie, kas jūs musina! Jo, brāļi, jūs uz svabadību esat aicināti; tikai ne uz tādu svabadību, ka miesai ir vaļa; bet kalpojiet cits citam mīlestībā. Jo visa bauslība vienā vārdā top piepildīta, proti šinī; Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Bet ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits no cita netiekat aprīti. Bet es saku: staigājiet garā, tad jūs miesas kārību nepadarīsiet. Jo miesai gribās pret garu un garam pret miesu, un tie stāv viens otram pretī, ka jūs nedarāt, ko gribat. Bet ja jūs no Gara topat vadīti, tad jūs neesat apakš bauslības. Bet miesas darbi ir zināmi, ka laulības pārkāpšana, maucība, nešķīstība, bezkaunība, Elkadievība, burvība, ienaids, bāršanās, nīdēšanās, dusmības, ķildas, šķelšanās, viltīgas mācības, Skaudības, slepkavības, plītēšanas, rīšanas, un kas šiem līdzīgi; no tiem es jums papriekš saku, tā kā jau esmu sacījis, ka tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos. Bet Gara auglis ir: mīlestība, līksmība, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, sātība. Pret tādiem nav bauslība. Bet tie, kas Kristum pieder, savu miesu ir krustā situši ar kārībām un iekārošanām. Ja mēs garā dzīvojam, tad lai arī garā staigājam. Lai nedzenamies pēc nīcīga goda, cits citu kaitinādami, cits citu skauzdami. Brāļi, ja kāds cilvēks taptu pieķerts kādā noziegumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgriežat tādu ar lēnprātīgu garu, lūkojot uz sevi pašu, ka arī tu netopi kārdināts. Nesiet cits cita nastas, un tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību. Jo kam šķiet, ka viņš kas esot, un nav nekas, tas pieviļas savā prātā. Bet ikviens lai pārbauda savu paša darbu, tad tam būs teikšana pie sevis paša vien un ne pie cita. Jo ikkatrs nesīs savu paša nastu. Lai tas, kas top mācīts tai vārdā, visādu labumu izdala tam, kas viņu māca. Nepieviļaties! Dievs neļaujas apsmieties. Jo ko cilvēks sēj, to tas arī pļaus. Ja kas sēj uz savu miesu, tas no miesas pļaus samaitāšanu; bet kas sēj uz Garu, tas pļaus no Gara mūžīgu dzīvošanu. Tad nu labu darīdami lai nepiekūstam; jo savā laikā arī pļausim, ja nepiekūstam. Tāpēc nu, kamēr mums laiks, lai labu darām visiem, bet visvairāk ticības biedriem. Raugāt, kādu garu vēstuli es jums esmu rakstījis ar savu paša roku. Visi tie, kas grib spīdēt pēc miesas, tie jūs spiež apgraizīties, tāpēc vien, ka tie Kristus krusta dēļ netaptu vajāti. Jo tie, kas ir apgraizīti, paši netur bauslību, bet grib, lai jūs topat apgraizīti, ka tie ar jūsu miesu varētu lielīties. Bet tas lai man nenotiek, ka lielos, kā vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, caur ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei. Jo iekš Kristus Jēzus nedz apgraizīšana kas ir, nedz priekšāda, bet jauns radījums. Un cik pēc šā priekšraksta staigās, pār tiem lai ir miers un žēlastība un pār to Dieva Israēli. Uz priekšu lai neviens man vairs nedara rūpes, jo es savā miesā nesu Tā Kunga Jēzus rētas. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu, brāļi. Āmen. Pāvils, caur Dieva prātu Jēzus Kristus apustulis, svētiem, kas ir Efesā un ir ticīgi Kristū Jēzū: Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs ir svētījis ar visādu garīgu svētību iekš debešķīgām dāvanām caur Kristu; Tā kā Viņš mūs iekš Tā izredzējis priekš pasaules radīšanas, ka mēs būtu svēti un bezvainīgi Viņa priekšā iekš mīlestības; Tas mums papriekš ir nodomājis bērnu tiesu caur Jēzu Kristu pie Sevis paša pēc Sava prāta labpatikšanas, Par slavu Savai godājamai žēlastībai, caur ko Viņš mūs ir darījis patīkamus iekš Tā Mīļotā. Iekš Tā mums ir atpestīšana caur Viņa asinīm, grēku piedošana, pēc Viņa bagātās žēlastības Ko Viņš mums papilnam parādījis iekš visas gudrības un saprašanas. Un pēc Savas labpatikšanas Viņš mums ir darījis zināmu Sava prāta noslēpumu, ko Viņš apņēmies Pats pie Sevis, Visu valdīt uz laiku piepildīšanu, ka visas lietas iekš Kristus kā apakš vienas galvas taptu savienotas, gan tās debesīs, gan tās virs zemes, Iekš Viņa, caur ko mēs arīdzan tapuši mantinieki, izredzēti pēc Viņa apņemšanās, kas visas lietas spēcīgi padara pēc Sava prāta padoma; Ka Viņa godībai būtu par slavu mēs, kas papriekš uz Kristu cerējuši. Caur To arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, iekš Viņa arī jūs pie ticības nākuši, esat apzīmogoti ar apsolīšanas Svēto Garu, Kas ir mūsu mantošanas ķīla, ka Viņš pestīs Savus ļaudis Savai godībai par slavu. Tādēļ arīdzan, kad dzirdēju par jūsu ticību Kungam Jēzum un par mīlestību uz visiem svētiem, Tad es nemitējos par jums pateikties, jūs pieminēdams savās lūgšanās, Ka mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs, godības Tēvs, jums dotu gudrības un atklāsmes Garu iekš Viņa atzīšanas, Apgaismotas prāta acis, ka jūs varat atzīt, kāda ir Viņa aicināšanas cerība, un cik bagāta Viņa mantojama godība pie svētiem, Un kāds Viņa spēka pārlieku augstais lielums pie mums, kas ticam, pēc Viņa varenā un spēcīgā darba, Ko Tas padarījis iekš Kristus, Viņu uzmodinādams no miroņiem, un Viņu sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, Pāri par ikkatru valdību un varu un spēku un kundzību un ikkatru vārdu, kas top dēvēts ne vien šinī laikā bet arī nākamā. Un Tas ir padevis visas lietas apakš Viņa kājām, un Viņu visās lietās devis par galvu draudzei, Kas ir Viņa miesa un Tā pilnums, kas visur visu piepilda. Un arī jūs, kas bijāt nomiruši iekš pārkāpšanām un grēkiem, Iekš kuriem jūs citkārt staigājuši pēc šās pasaules ieraduma un pēc virsnieka, kas valda gaisā, gara, kas tagad spēcīgi darbojās iekš neticības bērniem; Starp tiem arī mēs visi citkārt dzīvojām savas miesas kārībās, darīdami miesas un sirds prātu, un no dabas bijām dusmības bērni, tā kā arī tie citi; Bet Dievs, bagāts būdams apžēlošanā, mūs ir mīlējis Savas lielās mīlestības pēc, Un mūs, kas bijām nomiruši grēkos, ar Kristu ir darījis dzīvus (caur žēlastību jūs esat izglābti), Un līdz uzmodinājis un līdz sēdinājis debesīs iekš Kristus Jēzus, Ka Tas nākamos laikos parādītu Savas žēlastības pārliekam lielo bagātību caur laipnību pār mums Kristū Jēzū. Jo no žēlastības jūs esat pestīti caur ticību, un tas ne no jums: tā ir Dieva dāvana; Ne no darbiem, lai neviens nelielās. Jo mēs esam Viņa darbs, radīti iekš Kristus Jēzus uz labiem darbiem, uz kuriem Dievs mūs papriekš ir sataisījis, ka mums iekš tiem būs staigāt. Tāpēc pieminiet, ka jūs, kas citkārt bijāt pagāni pēc miesas un tapāt par priekšādu saukti no tiem, kas top saukta apgraizīšana, kas pie miesas ar rokām darīta, Ka jūs tanī laikā bijāt bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un svešinieki apsolīšanas derībām, bez cerības un bez Dieva pasaulē. Bet tagad iekš Kristus Jēzus jūs, kas citkārt bijuši tālu, esat tuvu nākuši caur Kristus asinīm. Jo Viņš ir mūsu miers, kas no abiem ir darījis vienu un sienu, kas bija starpā, ir noārdījis, Ienaidību noceldams caur Savu miesu, baušļu likumu mācībā, ka Viņš tos divus iekš Sevis paša radītu par vienu jaunu cilvēku, mieru darīdams, Un ka Viņš abus vienā miesā Dievam salīdzinātu caur krustu, ienaidību pie tā nokāvis. Un nākdams Viņš mieru pasludinājis caur evaņģēliju jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas ir tuvu. Jo caur Viņu mums abiem ir pieiešana iekš viena Gara pie Tā Tēva. Tad nu jūs vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet līdzpavalstnieki ar svētiem un Dieva saime, Uztaisīti uz apustuļu un praviešu pamata, kur Pats Jēzus Kristus ir stūra akmens, Uz kā viss nams taisīts aug par svētu Dieva namu iekš Tā Kunga; Uz kā arī jūs topat līdz uztaisīti par Dieva mājas vietu iekš Gara. Tādēļ es, Pāvils, esmu Kunga Jēzus Kristus saistīts par jums pagāniem,- Ja jūs tikai esat dzirdējuši, par Dieva žēlastības izplatīšanu, kas man priekš jums ir dota, (Proti) ka Viņš man caur atklāsmi ir zināmu darījis noslēpumu, (tā kā es īsiem vārdiem to jau esmu rakstījis, Lai jūs, to lasīdami, varat nomanīt, kā es saprotu Kristus noslēpumu,) Kas citos laikos netika darīts zināms cilvēku bērniem, kā tas tagad caur Garu ir atklāts Viņa svētiem apustuļiem un praviešiem: Ka pagāni ir līdzmantinieki un vienā miesā savienoti, un ka tiem arīdzan ir dalība pie Viņa apsolīšanas iekš Kristus caur evaņģēliju; Tam es esmu palicis par kalpu saskaņā ar Dieva žēlastības dāvanu, ko Viņš man devis pēc Sava spēka varas. Man, vismazākajam no visiem svētiem, šī žēlastība ir dota, Kristus neizdibinājamo bagātību caur evaņģēliju pasludināt starp pagāniem, Un visus apgaismot, lai saprot, kā ir gājis ar to noslēpumu, kas no iesākuma bija apslēpts iekš Dieva, visu Radītāja; Ka Dieva daudzkārtīgā gudrība tagad caur draudzi taptu zināma varām un spēkiem debesīs, Pēc mūžīgā nodoma, ko Viņš ir izdarījis iekš Kristus Jēzus, mūsu Kunga, Iekš kā mums ir drošība un pieiešana ar uzticību caur ticību uz Viņu. Tādēļ es jūs lūdzu, ka jūs nepiekūstat iekš manām bēdām par jums, kas ir jūsu gods. Šās lietas labad es loku savus ceļus mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā, No Kura viss top dēvēts, kam ir bērna vārds debesīs un virs zemes, Lai Viņš jums dod pēc Savas bagātās godības, ar spēku tapt stiprinātiem caur Viņa Garu pie iekšējā cilvēka, Ka Kristus caur ticību mājo jūsu sirdīs, un jūs mīlestībā iesakņojaties un nostiprinājaties, Ka spējat saņemt līdz ar visiem svētiem, kāds ir platums un garums un dziļums un augstums, Un atzīt Kristus mīlestību, kas ir daudz augstāka nekā visa saprašana, ka topat piepildīti ar visu Dieva pilnību. Bet Viņam, kas ir spēcīgs pārlieku vairāk darīt pār visu, ko mēs lūdzam vai domājam, saskaņā ar spēku, kas darbojās mūsos, Viņam lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz radu radiem mūžīgi mūžam! Āmen. Tad nu jūs lūdzu, es, saistīts iekš Tā Kunga, ka jūs cienīgi staigājiet pēc aicināšanas, ar ko esat aicināti, Ar visu pazemību un laipnību un lēnprātību, cits citu panesdami iekš mīlestības, Un čakli būdami, sargāt gara vienprātību caur miera saiti, Viena miesa un viens gars, tā kā jūs arī esat aicināti savā aicināšanā uz vienu cerību; Viens Kungs, viena ticība, viena kristība; Viens visu Dievs un Tēvs, kas ir pār visiem un caur visiem un iekš visiem. Bet ikvienam no jums žēlastība ir dota pēc Kristus dāvanas mēra. Tāpēc Tas saka: “Viņš ir uzkāpis augstībā, cietumu pārvarējis un cilvēkiem dāvanas devis.” (Bet vārds: Viņš ir uzkāpis, ko citu tas saka nekā: Viņš arī papriekš ir nokāpis jo zemās zemes vietās? Kas ir nokāpis, tas ir Tas Pats, kas arī uz augšu kāpis, tālu pār visām debesīm, ka Tas visu piepildītu.) Un Viņš citus ir devis par apustuļiem un citus par praviešiem un citus par evaņģēlistiem un citus par mācītājiem un skolotājiem, Ka svētie top sataisīti uz kalpošanas darbu, Kristus miesai par uztaisīšanu, Kamēr mēs visi tiekam pie Dieva Dēla vienādas ticības un atzīšanas un uzaugam par pilnīgu vīru, pilnīgi Kristum līdzīgi; Lai vairs neesam bērni, kas top šaubīti un mētāti no ikkatra mācības vēja caur cilvēku blēdību un viltību, ar ko tie meklē mūs pievilt, Bet patiesīgi būdami iekš mīlestības lai augam visās lietās iekš Tā, kas ir galva, proti Kristus, No kā visa miesa top salaista un sastiprināta caur visādām palīdzības saitēm pēc tā spēka, kas ikkatram loceklim ir, ka miesa uzaug pati uztaisīdamies iekš mīlestības. To nu es saku un apliecināju iekš Tā Kunga, ka jums nebūs vairs staigāt, kā citi pagāni staigā iekš prāta nelietības, Saprašanā aptumšoti, sveši būdami Dieva dzīvībai caur nezināšanu, kas iekš tiem ir, caur viņu sirds cietību, Kas par nebēdniekiem palikuši, ir nodevušies bezkaunībai uz visādas nešķīstības darbiem iekš mantas kārības. Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies, Ja tikai par Viņu esat dzirdējuši un iekš Viņa esat mācīti, tā kā iekš Jēzus ir patiesība. Tad nu jums pēc iepriekšējās dzīvošanas būs nolikt veco cilvēku, kas samaitāts caur viltīgām kārībām; Un jums būs atjaunoties iekš gara jūsu prāta, Un apvilkt jauno cilvēku, kas pēc Dieva radīts iekš patiesas taisnības un svētības. Tādēļ noliekat melus un runājiet patiesību, ikviens ar savu tuvāko, jo mēs esam locekļi savā starpā. Dusmojiet un negrēkojiet; lai saule nenoiet pār jūsu dusmību. Nedodiet vietu velnam. Kas zadzis, tam vairs nebūs zagt, bet jo vairāk strādāt un ar rokām ko labu sagādāt, lai būtu ko dot tam, kam trūkst. Nekādai nelietīgai valodai nebūs iziet no jūsu mutes; bet tādai, kas ir laba un derīga priekš uztaisīšanas, lai dod svētību tiem, kas to dzird. Un neapbēdinājiet Dieva Svēto Garu, caur ko jūs esat apzīmogoti uz atpestīšanas dienu. Ikviens rūgtums un dusmība un bardzība un kliegšana un zaimošana līdz ar visu ļaunumu lai ir tālu nost no jums. Bet esiet cits pret citu laipnīgi, sirds žēlīgi, cits par citu apžēlodamies, tā kā arī Dievs iekš Kristus ir apžēlojies par jums. Tad nu Dievam dzenaties pakaļ kā mīļi bērni. Un staigājiet iekš mīlestības, kā arī Kristus mūs ir mīlējis un Pats par mums nodevies par dāvanu un upuri Dievam par saldu smaržu. Bet maucība un visa nešķīstība vai mantas kārība lai jūsu starpā netop ne minēta, kā svētiem pieklājās; Arī bezkaunīga būšana un ģeķīga tērzēšana vai smiekli, kas neklājās, bet jo vairāk pateicība. Jo to jūs zināt, ka neviens maucinieks nedz nešķīsts, nedz negausis, kas ir elkadieva kalps, nedabū mantību Kristus un Dieva valstībā. Lai neviens jūs nepieviļ ar tukšiem vārdiem, jo caur to Dieva dusmība nāk pār neticības bērniem. Tāpēc neesiet viņu biedri. Jo jūs citkārt bijāt tumsa, bet tagad jūs esat gaisma iekš Tā Kunga. Staigājiet kā gaismas bērni, (Jo gaismas auglis ir visāda labprātība un taisnība un patiesība), Un pārbaudiet, kas Tam Kungam labi patīk, Un neņemiet daļas pie neauglīgiem tumsas darbiem, bet jo vairāk tos arī norājiet. Jo ko tie slepeni dara, to izsacīt jau ir kauns. Bet visas lietas, kad tās no gaismas top norātas nāk gaismā: jo kas nāk gaismā, ir gaisma. Tāpēc Viņš saka: “Uzmosties tu, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad Kristus tevi apgaismos.” Tad nu pielūkojiet, ka jūs apdomīgi staigājiet, nekā neprātnieki, bet kā prāta ļaudis. Ņemiet vērā laiku, jo dienas ir ļaunas. Tādēļ neesat neprātīgi, bet saprotiet, kas ir Tā Kunga prāts. Un nepiedzeraties ar vīnu, tas ir posts; bet topiet piepildīti ar Garu, Runādami savā starpā slavas dziesmās un pateicības dziesmās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavu dodami Tam Kungam savās sirdīs, Pateicieties vienmēr par visu Dievam un Tam Tēvam iekš mūsu Kunga Jēzus Kristus vārda, Cits citam padodamies iekš Dieva bijāšanas. Jūs sievas, esat paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, kā arī Kristus draudzes galva; Viņš ir Savas miesas Pestītājs. Bet kā draudze Kristum ir paklausīga, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Jūs vīri, mīlējiet savas sievas, tā kā arī Kristus draudzi mīlējis un Pats par to ir nodevies, Ka Viņš to svētītu, ko ir šķīstījis caur ūdens mazgāšanu iekš vārda, Ka Viņš draudzi stādītu Savā priekšā pagodinātu, kurai nebūtu nekāds traips, nedz grumba, nedz cita kāda vaina, bet ka tā būtu svēta un bezvainīga. Tāpat pienākas vīriem savas sievas mīlēt kā savu miesu; jo kas savu sievu mīl, tas mīl sevi pašu. Jo neviens vēl nav ienīdējis savu paša miesu, bet tas to kopj un glabā, tā kā arī Kristus draudzi. Jo mēs esam Viņa miesas locekļi, no Viņa miesām un no Viņa kauliem. Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, un tie divi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es runāju par Kristu un par draudzi. Tāpat arī jums ikvienam būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu; bet sieva lai bīstas vīru. Jūs bērni, paklausiet saviem vecākiem iekš Tā Kunga, jo tas pieklājās. Godā savu tēvu un māti - (šis ir pirmais bauslis, kam ir apsolīšana) - Lai tev labi klājās un tu ilgi dzīvo virs zemes. Un jūs tēvi, nekaitinājiet savus bērnus; bet uzaudzinājiet tos Tā Kunga pārmācīšanā un pamācīšanā. Jūs kalpi, paklausiet tiem, kas pēc miesas jūsu kungi, ar bijāšanu un drebēšanu, iekš sirds vientiesības, tā kā Kristum, Nekalpodami tik priekš acīm, tā kā gribēdami patikt cilvēkiem, bet kā Kristus kalpi, darīdami Dieva prātu no visas dvēseles, Ar labu prātu, kā Tam Kungam kalpodami un nekā cilvēkiem, Zinādami, ja kas ko labu darīs, ka tas to atdabūs no Tā Kunga, lai ir kalps, lai svabadnieks. Un jūs kungi, dariet to pašu viņiem; atmetiet draudus, zinādami, ka arī jums Kungs ir debesīs, un Tas neuzlūko cilvēka vaigu. Beidzot, mani brāļi, topiet spēcīgi iekš Tā Kunga un iekš Viņa spēka varas. Apvelkat visas Dieva bruņas, lai varat pretī stāvēt velna viltīgām uzmākšanām. Jo mums nav cīnīšanās pret miesu un asinīm, bet pret valdībām un varām, pret šīs pasaules tumsības valdītājiem, pret ļauniem gariem gaisā. Tādēļ sagrābiet visus Dieva ieročus, ka jūs varat pretī stāvēt ļaunā dienā un visu uzvarējuši, pastāvēt. Tad nu stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību un apvilkuši taisnības bruņas, Un kājas apāvuši ar gatavu prātu pakaļ dzīties miera evaņģēlijam, Pāri visām lietām sagrābuši ticības priekšturamās bruņas, ar ko jūs blēdnieka ugunīgās bultas visas varēsiet izdzēst; Un ņemiet pestīšanas bruņucepuri un Gara zobenu, tas ir Dieva vārdu; Ar ikvienu lūgšanu un pielūgšanu vienmēr lūgdami iekš Gara, un būdami par to nomodā iekš visas neatlaidības un aizlūgšanas par visiem svētiem, Un par mani, ka man vārds taptu dots, kad es savu muti atdaru, ar drošību zināmu darīt evaņģēlija noslēpumu, Par ko es vēstnesis esmu ķēdēs, lai to droši sludināju, kā man pienākas. Bet lai arī jūs zināt, kā man klājās, un ko es daru, tad visu jums stāstīs Tihikus, mīļais brālis un uzticīgais kalps iekš Tā Kunga. To es īpaši tādēļ pie jums esmu sūtījis, lai jūs varat zināt, kā mums klājās, un lai viņš jūsu sirdis iepriecina. Miers lai ir brāļiem un mīlestība ar ticību no Dieva, Tā Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Žēlastība lai ir ar visiem, kas bez mitēšanās mīļo mūsu Kungu Jēzu Kristu. Āmen. Pāvils un Timotejs, Jēzus Kristus kalpi, visiem svētiem iekš Kristus Jēzus, kas ir Filipos, un arī bīskapiem un diakoniem: Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus. Es pateicos savam Dievam, cikkārt jūs pieminu, Arvien ikkatrā lūgšanā par jums visiem ar līksmību lūgdamies, Jūsu biedrības dēļ pie evaņģēlija no pirmās dienas līdz šim laikam; To īpaši cerēdams, ka Tas, kas labo darbu iekš jums iesācis, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai. Tā man piederas par jums visiem domāt, tādēļ ka es jūs turu savā sirdī, gan iekš savām saitēm, gan iekš evaņģēlija aizstāvēšanas un apstiprināšanas, jūs visus, kam līdz ar mani ir daļa pie žēlastības. Jo Dievs ir mans liecinieks, cik ļoti es pēc jums visiem ilgojos ar Jēzus Kristus sirds mīlestību. Un par to es Dievu lūdzu, ka jūsu mīlestība jo dienas vairotos atziņā un visas samanīšanas, Ka jūs varat pārbaudīt to, kas labs un kas ļauns, lai jūs esat skaidri un nepiedauzīgi uz Kristus dienu, Piepildīti ar taisnības augļiem, kas ir caur Jēzu Kristu, Dievam par godu un slavu. Bet es gribu, ka jūs zināt, brāļi, ka tas, kas man ir noticis, jo vairāk ir izdevies evaņģēlijam par pieaugšanu; Tā, ka manas saites ir tapušas zināmas iekš Kristus visā tiesas namā un visiem citiem, Un ka daudz no brāļiem iekš Tā Kunga, caur manām saitēm iedrošināti, jo vairāk uzdrīkstas vārdu runāt bez bailības. Citi gan sludina Kristu arī ar skaudību un strīdu, bet citi arī ar labu prātu. Kas to dara ar strīdu, tie Kristu sludina ne no skaidras sirds, un domā manām saitēm bēdas pielikt; Bet kas to dara no mīlestības, tie to dara zinādami, ka es esmu likts par evaņģēlija aizstāvētāju. Kas par to? Taču Kristus top sludināts visādos veidos, izliekoties vai ar patiesīgu sirdi; par to es priecājos un priecāšos. Jo es zinu, ka tas man par svētību izdosies caur jūsu lūgšanu un caur Jēzus Kristus Gara palīdzību, Pēc manas sirsnīgas gaidīšanas un cerības, ka es nekādā lietā nepalikšu kaunā, bet ka ar visu drošību, tā kā arvien, tā arī tagad, Kristus taps paaugstināts pie manām miesām, vai caur dzīvību vai caur nāvi. Jo mana dzīvība ir Kristus, un miršana man nes augļus. Bet ja miesā dzīvot manam darbam ir par labu, tad, ko man būs vēlēties, to nezinu. Jo es topu spiests no abām pusēm, man gribās tapt atraisītam un būt pie Kristus, - jo tas ir ļoti daudz labāk; Bet miesā palikt ir vēl jo vajadzīgi jūsu dēļ. Un to ticēdams es zinu, ka es palikšu un pie jums visiem palikšu jums par pieaugšanu un ticības līksmību, Ka jūsu slavēšana iekš Kristus Jēzus par mani vairojās caur to, ka es atkal pie jums nākšu. Tikai turaties cienīgi pēc Kristus evaņģēlija, ka es, vai nākdams un jūs redzēdams, vai pie jums nebūdams, varu dzirdēt, ka jūs stāvat vienā garā, vienā prātā kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, Un ka jūs nekādā lietā netopat iztrūcināti no pretiniekiem; jo tas tiem ir par zīmi, ka pazudīs, bet jums, ka tapsiet izglābti, un tas ir no Dieva. Jo jums žēlastība ir dota Kristus dēļ, ne vien uz Viņu ticēt, bet arīdzan par Viņu ciest, - To pašu cīnīšanos cīnīdamies, ko pie manis esat redzējuši un tagad no manis dzirdat. Ja tad nu ir kāda pamācīšana iekš Kristus, ja tad ir mīlestības iepriecināšana, ja tad ir Gara biedrība, ja tad ir sirds žēlastība un apžēlošana, Tad darāt manu prieku pilnīgu, ka jums ir viens prāts, viena mīlestība, viena sirds un dvēsele; Un nedariet nenieka strīdēdamies vai lieku godu meklēdami, bet pazemīgi turēdami cits citu augstāku par sevi pašu. Nevienam nebūs raudzīt uz to, kas pašam der, bet ikviens lai rauga arī uz to, kas der citiem. Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis, Kas Dieva ģīmī būdams neturēja par laupījumu, Dievam līdzi būt, Bet Pats Sevi ir iztukšojis un kalpa ģīmi pieņēmis un tā kā cits cilvēks tapis, Un cilvēka kārtā atrasts Pats Sevi pazemoja, paklausīgs palicis līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu vareni ir paaugstinājis un Viņam dāvinājis vārdu, kas iet pār visiem vārdiem; Ka Jēzus vārdā būs ceļus locīt visiem tiem, kas ir debesīs un virs zemes un apakš zemes, Un ikkatrai mēlei būs apliecināt, ka Jēzus Kristus ir Tas Kungs par godu Dievam, Tam Tēvam. Tad nu, mani mīļie, tā kā jūs vienmēr esat paklausīgi bijuši, ne tikai man klāt esot, bet nu daudz vairāk man klāt neesot, dzenaties ar bijāšanu un drebēšanu uz to, ka topat svēti. Jo Dievs ir, kas iekš jums padara gan gribēšanu, gan darīšanu pēc Sava labā prāta. Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, Ka esat bezvainīgi un skaidri, nenoziedzīgi Dieva bērni niknas un netiklas tautas vidū, kur jūs spīdat tā kā spīdekļi pasaulē, Pasargādami dzīvības vārdu man par slavu uz Kristus dienu, ka es neesmu velti tecējis, nedz velti darbojies. Bet jebšu es topu upurēts klāt pie jūsu ticības upura un Dieva kalpošanas, taču es priecājos un līdz ar jums visiem priecājos. Un par to pašu priecājaties jūs arīdzan un priecājaties līdz ar mani. Bet es ceru iekš Tā Kunga Jēzus, Timoteju drīz pie jums sūtīt, lai es arīdzan topu atspirdzināts, kad dabūšu zināt, kā jums klājās. Jo man nav neviena, kam būtu tik vienāds prāts ar mani, kas tik sirsnīgi par jums gādātu. Jo tie visi meklē, kas pašiem, ne, kas Jēzum Kristum der. Bet viņa pārbaudītu uzticību jūs zināt, ka viņš, tā kā tēvam dēls, līdz ar mani ir kalpojis pie evaņģēlija. Tad nu es ceru tūdaļ šo sūtīt, tiklīdz redzēšu, kā ar mani būs. Bet to es tiešām ceru iekš Tā Kunga, ka es pats arīdzan drīz nākšu. Bet es turēju par vajadzīgu pie jums sūtīt Epafroditu, manu brāli un darba biedru un cīnīšanās biedru, un no jums sūtītu, kas manai vajadzībai kalpojis, Tādēļ ka viņš pēc jums visiem ilgojās un viņam rūpēja, ka jūs dzirdējuši, viņš esot nevesels. Un viņš arī gulēja uz miršanu, bet Dievs par viņu ir apžēlojies, tomēr nevien par viņu, bet arī par mani, ka man nenāktu noskumšana uz noskumšanu. Tad nu es viņu jo drīz esmu sūtījis, lai jūs to atkal redzēdami varat priecāties, un mana noskumšana top mazāka. Tad nu uzņemat viņu iekš Tā Kunga ar visu prieku, un turat godā, kas tādi ir. Jo Kristus darba dēļ viņš ir nācis tuvu pie nāves, nebēdādams par savu dzīvību, lai viņš man kalpotu jūsu vietā. Un vēl, mani brāļi, priecājaties iekš Tā Kunga. To pašu jums vienmēr rakstīt, man nav par apnikšanu, bet jums par stiprināšanu. Redziet suņus, redziet ļaunos strādniekus, redziet sagraizīšanu! Jo mēs esam apgraizīšana, mēs, kas Dievam kalpojam garā un iekš Kristus Jēzus lielāmies un nepaļaujamies uz miesu. Jebšu man varētu būt arī paļaušanās uz miesu; ja citam kam šķiet, ka tas var paļauties uz miesu, es vairāk: Es esmu apgraizīts astotā dienā, no Israēla tautas, no Benjamina cilts, Ebrejs no Ebrejiem, pēc bauslības farizejs, Pēc karstuma draudzes vajātājs, pēc tās taisnības, kas ir iekš bauslības, bezvainīgs. Bet kas man bija par mantu, to es Kristus dēļ esmu turējis par skādi. Jo patiesi es arī visu turu par skādi pret Kristus Jēzus, mana Kunga, atzīšanas augsto mantu; tādēļ es visu esmu pametis, un to turu par mēsliem, lai es Kristu mantoju, Un iekš Viņa topu atrasts, ka man nav sava taisnība, tā, kas ir no bauslības, bet tā, kas ir caur Kristus ticību, proti taisnība, kas ir no Dieva caur ticību; Lai es atzīstu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un līdz ciešanu ar Viņu un Viņam līdzīgs topu nāvē, Arī es jel varētu nākt pie augšāmcelšanās no miroņiem. Ne tā kā es to jau būtu dabūjis, vai jau būtu pilnīgs; bet es tam dzenos pakaļ, lai es to arī varētu satvert, tā kā arī es esmu satverts no Kristus Jēzus. Brāļi, man nešķiet, ka to jau esmu satvēris; bet es daru vienu lietu, aizmirsdams to, kas aiz manis, es stiepjos uz to, kas priekšā, Es dzenos uz mērķi, pēc goda maksas, uz ko Dievs debesīs aicina iekš Kristus Jēzus. Visi nu, kas esam pilnīgi, lai šādu prātu turam; un ja jūs vēl par kaut ko citādi domājiet, tad Dievs arī to jums parādīs. Tomēr, mēs, pie kā esam tikuši, tai pašā ceļā lai staigājam, un vienā prātā paliekam! Dzenaties man pakaļ, brāļi, un lūkojiet uz tiem, kas tā staigā, ka mēs jums esam par priekšzīmi. Jo daudzi staigā, par kuriem jums daudzkārt esmu sacījis, bet tagad saku arī raudādams, ka tie ir Kristus krusta ienaidnieki; Viņu gals ir pazušana, viņu dievs ir vēders, un viņu gods stāv viņu kaunā, viņu prāts nesās uz pasaules lietām. Bet mūsu dzīvošana ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, Kas mūsu niecīgo miesu pārvērtīs, ka tā top līdzīga Viņa godības miesai, ar Sava darba spēku, ar ko Viņš arī visas lietas noliek apakš Savām kājām. Tad nu, mani mīļie brāļi, manas sirds ilgošanās, mans prieks un mans kronis, - tā stāviet iekš Tā Kunga, jūs mīļie. Es lūdzu Euodiju un lūdzu Sintihu, lai ir viens prāts iekš Tā Kunga; Un tevi arīdzan lūdzu, tu mans īstais darba biedri: gādā par šīm sievām, kas līdz ar mani ir cīnījušās iekš evaņģēlija, tā kā arī Klements, un mani citi darba biedri, kuru vārdi ir dzīvības grāmatā. Priecājaties iekš Tā Kunga vienmēr; es saku atkal: priecājaties! Lai jūsu lēnība top zināma visiem cilvēkiem; Tas Kungs ir tuvu. Nebēdājaties par neko; bet jūsu lūgšanas visās lietās lai pie Dieva top zināmas caur piesaukšanu un pielūgšanu ar pateicību. Un Dieva miers, kas augstāks nekā visa saprašana, tas pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Un vēl, brāļi, visu, kas patiesīgs, visu, kas godīgs, visu, kas taisns, visu, kas šķīsts, visu, kas mīlīgs, visu, kam laba slava, ja ir kāds labs tikums, un ja ko var teikt, - to liekat vērā. Ko jūs arī esat mācījušies un dabūjuši un dzirdējuši un redzējuši pie manis, to dariet; tad miera Dievs būs ar jums. Bet es ļoti esmu priecājies iekš Tā Kunga, ka jūs nu atkal reiz esat uzsākuši gādāt par mani: par ko jūs arī esat gādājuši, bet tas laiks jums nav izdevies. Es to nesaku nekāda trūkuma dēļ; jo es esmu mācījies iztikt ar to, kas man ir. Un es zinu zems būt, un es zinu augsts būt; visādi un visās lietās esmu mācījies, gan paēdis būt, gan izsalcis, pilnībā dzīvot un trūkumu ciest. Es spēju visas lietas iekš Tā, kas mani dara spēcīgu, proti iekš Kristus. Tomēr jūs esat labi darījuši, ka jūs manas bēdas līdz ar mani esat nesuši. Un arī jūs, Filipieši, zināt, ka no evaņģēlija sākuma laikiem, kad es no Maķedonijas esmu izgājis, neviena draudze nav ar mani biedrībā stāvējusi iekš došanas un ņemšanas, kā tikai jūs vien. Jo arī, kad es biju Tesalonikā, jūs vienu un otru reizi man esat sūtījuši priekš manas vajadzības. Ne tā kā es dāvanu meklēju, bet es meklēju augli, kas no tās bagātīgi atlec priekš jums. Bet es visu esmu dabūjis un man ir pār pārim; es esmu papilnam apgādāts ar to, ko jūs caur Epafroditu man sūtījuši, kā saldu smaržu, kā pieņēmīgu un Dievam patīkamu upuri. Bet mans Dievs piepildīs visu jūsu vajadzību pēc Savas bagātības iekš godības caur Kristu Jēzu. Bet mūsu Dievam un Tēvam lai ir gods mūžīgi mūžam. Āmen. Sveicinājiet ikvienu svētu iekš Kristus Jēzus; tie brāļi, kas pie manis, jūs sveicina. Visi svētie jūs sveicina un visvairāk tie no ķeizara nama. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem. Āmen. Pāvils, caur Dieva prātu Jēzus Kristus apustulis, un brālis Timotejs, Svētiem un ticīgiem brāļiem iekš Kristus Kolosās: žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Mēs pateicamies mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievam un Tēvam vienmēr par jums lūgdami, Kad esam dzirdējuši par jūsu ticību iekš Kristus Jēzus un par mīlestību uz visiem svētiem, Tās cerības dēļ, kas jums ir nolikta debesīs, par ko jūs papriekš esat dzirdējuši caur to patiesības, proti evaņģēlija, vārdu. Tas pie jums ir nācis, tā kā arī visā pasaulē, un nes augļus un aug, tā kā arī jūsu starpā no tās dienas, kad esat dzirdējuši un atzinuši Dieva žēlastību iekš patiesības; Tā jūs arī esat mācījušies no Epafras, mūsu mīļā darba biedra, kas ir uzticīgs Kristus kalps priekš jums, Kas mums arī stāstījis jūsu mīlestību Garā. Tāpēc arī mēs no tās dienas, kad to esam dzirdējuši, nemitējamies par jums Dievu lūgt un piesaukt, lai jūs topat piepildīti ar Viņa prāta atzīšanu iekš visas gudrības un garīgas saprašanas, Lai jūs cienīgi staigājiet, Tam Kungam par patikšanu, iekš visa laba darba augļus nesdami un pieaugdami iekš Dieva atzīšanas, Ar visādu spēku spēcīgi būdami pēc Viņa godības varas iekš visas pacietības un lēnprātības ar līksmību, Pateikdamies Tam Tēvam, kas mūs ir darījis derīgus, līdz ar svētiem, mantību dabūt iekš gaismas. Viņš mūs ir izrāvis no tumsas varas un pārstādījis Sava mīļā Dēla valstībā, Viņā mums ir pestīšana caur Viņa asinīm, grēku piedošana; Viņš ir neredzamā Dieva ģīmis, visu radījumu pirmdzimtais. Jo iekš Viņa visas lietas ir radītas, kas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, vai troņi, vai kundzības, vai valdības, vai varas, visas lietas ir radītas caur Viņu un uz Viņu. Un Viņš ir pirms visām lietām, un visas lietas pastāv iekš Viņa; Un Viņš ir miesai galva, proti draudzei; Viņš ir iesākums, pirmdzimtais no mirušiem, ka Viņš starp visiem būtu pirmais. Jo Tam Tēvam ir paticis, ka iekš Viņa mājotu visa pilnība, Un ka caur Viņu un uz Viņu visu salīdzinātu, gan to, kas virs zemes, gan to, kas debesīs, mieru darīdams caur Viņu, caur Viņa krusta asinīm. Un jūs, kas citkārt bijāt sveši un savā prātā ienaidnieki iekš ļauniem darbiem, Viņš tagad ir salīdzinājis Iekš Viņa cilvēcīgas miesas caur nāvi, ka Viņš jūs nostādītu svētus un bezvainīgus un nenoziedzīgus Savā priekšā; Ja tik jūs paliekat ticībā stipri un pastāvīgi un nenovēršami no evaņģēlija cerības, ko jūs esat dzirdējuši, kas ir pasludināts visai radībai apakš debess. Šim es, Pāvils, esmu palicis par kalpu. Es nu priecājos savās ciešanās par jums, un piepildu atkal, kas vēl trūkst no Kristus bēdām, iekš savas miesas par Viņa miesu, kas ir draudze; Tai es esmu palicis par kalpu, kā Dievs man to priekš jums ir novēlējis, lai Dieva vārdu pilnīgi pasludināju, To noslēpumu, kas ir bijis paslēpts no mūžīgiem laikiem un no dzimumu dzimumiem, bet tagad skaidri ir parādīts Viņa svētiem; Tiem Dievs ir gribējis darīt zināmu, kāda šim noslēpumam bagāta godība starp tautām; tas ir Kristus iekš jums, godības cerība, Viņu mēs pasludinājam, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku iekš visas gudrības, lai mēs ikvienu cilvēku varam nostādīt pilnīgu Kristū Jēzū; Par to es arī darbojos, cīnīdamies pēc Viņa spēcības, kas iekš manis stipri strādā ar spēku. Jo es gribu, ka jūs ziniet, cik liela cīnīšanās man ir par jums un par tiem, kas ir Laodiķejā, un par visiem, kas manu miesīgu vaigu nav redzējuši; Lai viņu sirdis taptu iepriecinātas, un viņi taptu savienoti iekš mīlestības un bagātīgi piepildīti ar saprašanu, atzīt Dieva, Tā Tēva, un Kristus noslēpumu. Viņā ir apslēpta visa gudrības un atzīšanas bagātība. Bet to es saku, lai neviens jūs nepieviļ ar gudriem vārdiem. Jo jebšu es neesmu klāt ar miesu, tomēr es jums esmu klāt ar garu, priecādamies un redzēdams jūsu kārtīgu dzīvošanu un jūsu stipru ticību uz Kristu. Tad nu tā, kā jūs Kristu Jēzu, To Kungu, esat pieņēmuši, tā staigājiet iekš Viņa, Iesakņoti un uztaisīti iekš Viņa un apstiprināti iekš ticības, tā kā jūs esat mācīti, augdami iekš tās ar pateicību. Pielūkojiet, ka neviens jūs neaplaupa caur pasaules gudrību un tukšu viltību pēc cilvēku stāstīšanām, pēc pasaules likumu sākumiem un ne pēc Kristus. Jo iekš Viņa mājo visa Dievības pilnība cilvēka miesās. Un jūs esat pilnīgi iekš Viņa, kas ir visas varas un valdības galva; Iekš Viņa jūs arī esat apgraizīti ar apgraizīšanu ne rokām darītu, caur grēcīgā miesas prāta nolikšanu, caur Kristus apgraizīšanu; Līdz ar Viņu aprakti kristībā, iekš kā jūs arī esat uzmodināti caur ticību, ko Dievs rada, kas Viņu no miroņiem ir uzmodinājis; Un Viņš jūs, kad bijāt miruši noziegumos un savas miesas priekšādā, ir darījis līdz ar Viņu dzīvus, žēlīgi jums piedodams visus noziegumus; Un ir izdeldējis parādu grāmatu, likumu rakstu, kas mums bija pretī, un to ņēmis nost un piesitis pie krusta; Un ir nopostījis valdības un varas un tās klaji smieklā licis un Savas uzvarēšanas godu pār tām parādījis caur Viņu. Tad nu lai neviens jūs netiesā par ēdienu, vai par dzērienu, vai par svētkiem vai jauniem mēnešiem, vai sabatiem; Tā bija nākošo lietu ēna; bet īstā būšana ir Kristus. Lai no tās goda maksas neviens jūs nenogriež, kas liekā pazemībā un eņģeļu kalpošanā pats sev patīk un uz to dzenās, ko viņš nav redzējis, un ir velti uzpūsts savā miesas prātā, Un neturās pie galvas, no kā visa miesa caur locekļiem un dzīslām palīdzību dabū un ir salaista un uzaug dievišķā augumā. Ja nu jūs līdz ar Kristu pasaules likumiem esat nomiruši, ko tad jūs, tā kā vēl pasaulē dzīvotu, topat apgrūtināti ar pavēlēm: Neaizskar! Nebaudi! Neaiztiec! (Tam visam jāzūd, kad to lieto ) - pēc cilvēku pavēlēm un mācībām. Tas gan liekās gudri dēļ pašu uzņemtās Dieva kalpošanas un pazemošanās un miesas netaupīšanas, tomēr nevienam nav par godu, bet tik par miesas prāta piepildīšanu. Ja tad nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, kur Kristus ir, sēdēdams pie Dieva labās rokas. Domājiet par to, kas ir augšā, ne par to, kas virs zemes. Jo jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu iekš Dieva. Kad nu Kristus, jūsu dzīvība, atspīdēs, tad arī jūs ar Viņu atspīdēsiet iekš godības. Tāpēc nonāvējiet savus locekļus, kas pasaulei pieder, maucību, nešķīstību, bezkaunību, ļaunu iekārošanu un mantas kārību, kas ir elku kalpošana. To dēļ Dieva dusmība nāk pār neticības bērniem. Šajos grēkos arī jūs citkārt esat staigājuši, kad iekš tiem dzīvojāt. Bet tagad arī jūs visu to noliekat: dusmību, bardzību, ļaunumu, Dieva zaimošanu, bezkaunīgus vārdus no savas mutes. Nemelojiet cits pret citu un novelkat veco cilvēku ar viņa darbiem, Un apvelkat jauno, kas top atjaunots uz atzīšanu pēc sava Radītāja ģīmja. Tur nav nedz Grieķis, nedz Jūds, nedz apgraizīšana, nedz priekšāda, nedz barbars, nedz Skitietis, nedz kalps, nedz svabadnieks: bet Kristus ir viss un iekš visiem. Tad nu apvelciet kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, sirds žēlastību, laipnību, pazemību, lēnprātību, pacietību, Cits citu panesdami un cits citam piedodami, ja vienam ir ko sūdzēt pret otru, tā kā arī Kristus jums ir piedevis, tāpat arī jūs. Un pār visu šo apvelciet mīlestību, kas ir pilnības saite. Un Dieva miers lai valda jūsu sirdīs, uz ko jūs arī esat aicināti vienā miesā, un esat pateicīgi. Kristus vārds lai mīt bagātīgi jūsu starpā iekš visas gudrības, ka jūs paši mācaties un paskubinājaties ar svētām dziesmām un pateicības dziesmām un garīgām dziesmām, Tam Kungam mīlīgi dziedādami savās sirdīs. Un visu, ko jūs dariet ar vārdiem vai ar darbiem, to visu dariet Tā Kunga Jēzus vārdā, pateikdamies Dievam Tam Tēvam caur Viņu. Jūs sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, tā kā pieklājās iekš Tā Kunga. Jūs vīri, mīļojiet savas sievas un neesat bargi pret tām. Jūs bērni, esiet paklausīgi vecākiem visās lietās, jo tas Tam Kungam labi patīk. Jūs tēvi, nekaitinājiet savus bērnus, ka tie nepaliek bailīgi. Jūs kalpi, paklausiet visās lietās tiem, kas pēc miesas jūsu kungi, ne priekš acīm kalpodami, tā kā gribēdami cilvēkiem patikt, bet sirds vientiesībā Dievu bīdamies. Un visu, ko jūs dariet, to dariet no sirds, tā kā Tam Kungam un ne cilvēkiem, Zinādami, ka jūs no Tā Kunga dabūsiet par atmaksu iemantošanu, jo jūs kalpojat Kungam Kristum. Bet kas nepareizi dara, tas dabūs, ko tas nepareizi ir darījis, un (tur) cilvēka vaigs netiek uzlūkots, kas no ārienes lielās. Jūs kungi, kas ir pareizi un pēc tiesas, to dariet kalpiem, zinādami, ka jums arīdzan Kungs ir debesīs. Esiet pastāvīgi lūgšanā un esiet nomodā iekš tās ar pateicību, Lūgdami turklāt arī par mums, ka Dievs mums gribētu atvērt Vārda durvis, runāt Kristus noslēpumu, kā dēļ es arī esmu saistīts, Lai es to varu darīt zināmu, tā kā man pienākas runāt. Staigājiet iekš gudrības priekš tiem, kas ir ārā, laiku vērā ņemdami. Jūsu valoda lai ir arvien mīlīga un ar sāli sālīta, ka jūs zināt ikvienam atbildēt, kā pienākas. Kā man klājās, par to Tihikus jums ziņu dos, mīļais brālis un uzticīgais palīgs un darbabiedrs iekš Tā Kunga, Ko es tāpēc esmu sūtījis pie jums, lai es ziņu dabūtu, kā jums klājās, un lai tas jūsu sirdis iepriecinātu, Ar Onezimu, uzticīgo un mīļo brāli, kas no jūsu draudzes; tie jums visu stāstīs, kā te iet. Aristarhs, mans cietuma biedrs, jūs sveicina, un Marks, Barnabas brāļa dēls, par ko jūs pavēles esat dabūjuši (kad tas pie jums nāks, tad to uzņemiet), Un Jēsus, ar pavārdu Justs, kas ir no apgraizīšanas. Šie vien ir mani darba biedri pie Dieva valstības, kas man bijuši par iepriecināšanu. Epafra, kas ir no jūsu draudzes, Kristus kalps, jūs sveicina, vienmēr par jums cīnīdamies iekš lūgšanām, ka jūs pilnīgi un stipri pastāviet visā Dieva prātā. Jo es tam dodu liecību, ka viņš karsti darbojās par jums un par tiem Laodiķejā un par tiem Hierapolē. Mīļotais ārsts Lūka un Dēma jūs sveicina. Sveicinājiet brāļus Laodiķejā, un Nimfu un Dieva draudzi viņa namā. Un kad vēstule no jums ir lasīta, tad gādājiet, ka tā arī Laodiķejas draudzē top lasīta, un ka jūs arīdzan vēstuli no Laodiķejas lasāt. Un sakāt Arhipam: kopi to amatu, ko tu esi dabūjis iekš Tā Kunga, ka tu to pilnīgi izdari. Sveicināšana ar manu, Pāvila, roku. Pieminiet manas saites! Žēlastība lai ir ar jums! Āmen! Pāvils un Silvans un Timotejs Tesaloniķiešu draudzei iekš Dieva Tā Tēva un Kunga Jēzus Kristus: žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Mēs Dievam pateicamies vienmēr par jums visiem, jūs pieminēdami savās lūgšanās, Bez mitēšanās pieminēdami jūsu ticības darbu un jūsu mīlestības pūliņu un jūsu pastāvību iekš cerības uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, mūsu Dieva un Tēva priekšā, Zinādami, ka jūs, no Dieva mīļotie brāļi, esat izredzēti. Jo mūsu evaņģēlijs ir bijis pie jums ne vien vārdos, bet arī spēkā un Svētā Garā un pilnā patiesībā: tā kā jūs zināt, kādi mēs esam bijuši pie jums jūsu labad. Un jūs esat pakaļdzinušies mums un Tam Kungam un vārdu uzņēmuši iekš daudz bēdām ar Svētā Gara prieku; Tā ka jūs esat palikuši par priekšzīmi visiem ticīgiem Maķedonijā un Ahajā. Jo no jums Tā Kunga vārds ir izpaudies ne vien Maķedonijā un Ahajā, bet arī visās malās jūsu ticība uz Dievu ir izgājusi, tā ka mums par to nevajag neko runāt. Jo tie paši sludina par mums, kādu ieiešanu mēs pie jums esam atraduši un kā jūs esat atgriezušies pie Dieva no elkudieviem, kalpot dzīvam un patiesam Dievam, Un gaidīt no debesīm Viņa Dēlu, ko Viņš uzmodinājis no miroņiem, Jēzu, kas mūs izpestījis no nākamās dusmības. Jo jūs paši zināt, brāļi, mūsu ieiešanu pie jums, ka tā nav bijusi veltīga. Bet jebšu papriekš bijām cietuši un bijām nievāti Filipos, tā kā jūs zināt, tomēr esam bijuši droši iekš sava Dieva, runāt uz jums Dieva evaņģēliju iekš lielas cīnīšanās. Jo mūsu pamācīšana nav no maldīšanās, nedz no neskaidrības, nedz no viltības. Bet tā, kā Dievs mūs ir cienīgus turējis, mums evaņģēliju uzticēt, tā runājam, nekā lai cilvēkiem patīkam, bet Dievam, kas mūsu sirdis pārbauda. Jo mīksta mēle mums nekad nav bijusi, tā kā jūs zināt, nedz kaut ko esam darījuši mantas dēļ, - Dievs par to liecinieks; Nedz godu meklēdami no cilvēkiem, nedz no jums, nedz no citiem, jebšu varējām savu svarīgo spēku rādīt kā Kristus apustuļi. Bet esam bijuši lēnīgi jūsu vidū, tā kā zīdītāja savus bērnus glabā. Tāpat mēs pēc jums ilgodamies gribējām jums pasniegt ne vien Dieva evaņģēliju, bet arī savas dvēseles, tādēļ ka jūs mums esat palikuši mīļi. Jo pieminiet, brāļi, mūsu darbu un pūliņu; jo dienām naktīm strādādami, lai nevienam no jums nebūtu par grūtumu, mēs jums esam sludinājuši Dieva evaņģēliju. Jūs esat liecinieki un Dievs, kā mēs pie jums, kas ticat, esam bijuši svēti un taisni un nenoziedzīgi. Tāpat jūs zināt, ka mēs ikvienu no jums tā kā tēvs savus bērnus, paskubinājām Un apliecinājām, ka jums cienīgi būs staigāt Dievam, kas jūs aicina pie Savas valstības un godības. Tāpēc arī Dievam bez mitēšanās pateicamies, ka jūs Dieva vārda mācību no mums dzirdēdami, to neesat pieņēmuši kā cilvēku vārdu, bet (tā kā tas patiesīgi ir) kā Dieva vārdu, kas arī spēcīgi strādā iekš jums, kas ticat. Jo jūs, brāļi, esat pakaļdzinušies Dieva draudzēm, kas ir Jūdu zemē iekš Kristus Jēzus, tāpēc ka jūs arīdzan to pašu esat cietuši no saviem cilts biedriem, kā arī viņi no Jūdiem; Tie arī Kungu Jēzu ir nokāvuši un savus praviešus un mūs ir vajājuši un tie Dievam nepatīk un ir visiem cilvēkiem pretī; Un tie mūs kavē uz pagāniem runāt, ka šie top izglābti, un tā viņi arvien savus grēkus piepilda. Bet dusmība jau pār viņiem nākusi viņus nobeigt. Bet mēs, brāļi, kādu brīdi no jums šķirti pēc vaiga, ne pēc sirds, jo vairāk esam steigušies ar gaužu ilgošanos redzēt, jūsu vaigu. Tādēļ mēs pie jums esam gribējuši nākt (es Pāvils) vienu un otru reizi; bet sātans mūs aizkavējis. Jo kas ir mūsu cerība vai prieks vai goda kronis? Vai arī ne jūs mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā pie Viņa atnākšanas? Jo jūs esat mūsu gods un prieks. Tādēļ to ilgāk nepanesdami, esam apņēmušies, vieni paši palikt Atēnā, Un esam sūtījuši Timoteju, savu brāli un Dieva kalpu, savu darba biedru iekš Kristus evaņģēlija, jūs apstiprināt un paskubināt iekš jūsu ticības, Ka neviens nešaubās šinīs bēdās; jo jūs paši zināt, ka tās mums ir noliktas. Jo kad pie jums bijām, mēs jums papriekš sacījām, ka bēdas mums būs jācieš, tā kā tas arī noticis un kā jūs to zināt. Tādēļ arīdzan es to ilgāk nepanesdams, viņu esmu sūtījis, lai es no jūsu ticības dabūtu zināt, vai gan kārdinātājs jūs nav kārdinājis un mūsu darbs nav palicis veltīgs? Bet tagad, kad Timotejs no jums ir nācis pie mums un mums labas vēstis nesis par jūsu ticību un mīlestību, un ka jūs arvien mūs labā piemiņā turat, kārodami mūs redzēt, itin kā arī mēs jūs, Tādēļ, brāļi, mēs esam iepriecināti par jums iekš visām savām bēdām un raizēm caur jūsu ticību. Jo tagad mēs atdzīvojamies, kad jūs pastāvat iekš Tā Kunga. Jo kādu pateicību mēs Dievam par jums varam atdot par visu šo prieku, ar ko priecājamies jūsu dēļ mūsu Dieva priekšā? Naktīm dienām ļoti gauži lūgdamies, lai varētu jūsu vaigu redzēt un jūsu ticības trūkumu piepildīt. Bet pats mūsu Dievs un Tēvs un mūsu Kungs Jēzus Kristus lai pašķir mūsu ceļu pie jums. Bet jums lai Tas Kungs dod augt un lai jūs dara pār pārim pilnīgus iekš mīlestības savā starpā un uz visiem, tā kā arī mēs esam uz jums, Ka Viņš jūsu sirdis stiprinātu, būt nenoziedzīgiem un svētiem mūsu Dieva un Tēva priekšā, kad mūsu Kungs Jēzus Kristus atnāks ar visiem Saviem svētiem. Tad nu vēl, brāļi, jūs lūdzam un paskubinājam Kungā Jēzū, kā jūs no mums jau esat dzirdējuši, kā jums būs staigāt Dievam par patikšanu, lai jūs jo dienas, jo vairāk pieaugtu. Jo jūs zināt, kādas pavēles mēs jums esam devuši caur Kungu Jēzu. Jo šis ir Dieva prāts, ka jūs topat svēti, ka jums būs atrauties no maucības, Ka ikvienam būs zināt, savu trauku glabāt iekš svētuma un goda, Ne kārības sērgā, tāpat kā pagāni, kas Dievu nepazīst; Ka neviens savam brālim pāri nedara, nedz mantas dēļ to piekrāpj kādā darīšanā, jo Tas Kungs ir atriebējs par visu to, tā kā mēs jums arī jau esam sacījuši un apliecinājuši. Jo Dievs mūs nav aicinājis uz nešķīstību, bet ka topam svēti. Tad nu, kas ir nicinātājs, tas nenicina kādu cilvēku, bet Dievu, kas arī Savu Svēto Garu jums ir devis. Bet jums nevajag, ka es par brāļu mīlestību rakstu; jo jūs paši esat Dieva mācīti, cits citu mīlēt, Un jūs to arī darāt visiem brāļiem, kas ir pa visu Maķedoniju: bet mēs jūs paskubinām, brāļi, jo dienas, jo vairāk pieaugat; Un turēt par godu, klusi dzīvot un savus darbus darīt un savām rokām strādāt, tā kā mēs jums esam pavēlējuši; Ka jūs godīgi staigājat priekš tiem, kas ir ārā, un ka jums cita nevajag. Bet, brāļi, es jums negribu slēpt par tiem, kas ir aizmiguši, ka jūs nenoskumstat tā kā citi, kam nav cerības. Jo, ja mēs ticam, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies, tāpat arī Dievs visus aizmigušos caur Jēzu atvedīs līdz ar Viņu. Jo to mēs jums sakām caur Tā Kunga vārdu, ka mēs, kas dzīvojam un atliekam uz Tā Kunga atnākšanu, tiem aizmigušiem nenāksim priekšā. Jo pats Tas Kungs nāks zemē no debesīm ar kliegšanu, ar liela eņģeļa balsi un ar Dieva bazūni, un tie iekš Kristus mirušie uzcelsies papriekš, Pēc tam mēs, kas dzīvojam un esam atlikuši, tapsim aizrauti līdz ar tiem iekš padebešiem Tam Kungam pretī gaisā; un tā mēs būsim arvien pie Tā Kunga. Tad nu iepriecinājaties savā starpā ar šiem vārdiem. Bet par laikiem un sezonām, brāļi, nevajag jums rakstīt. Jo jūs paši it labi zināt, ka Tā Kunga diena nāks tāpat kā zaglis naktī. Jo kad tie sacīs: miers ir un drošība, tad samaitāšana piepeši nāks pār tiem, kā bērnu sāpes pār grūtu sievu, un tie neizbēgs. Bet jūs, brāļi, neesiet iekš tumsas, ka šī diena jūs sagrābj kā zaglis. Jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni; mēs neesam ne nakts ne tumsas bērni. Tad nu lai mēs neguļam, tā kā tie citi, bet lai esam nomodā un skaidrā prātā. Jo tie, kas guļ, guļ naktī; un kas piedzeras, tie piedzeras naktī. Bet mums, kas esam dienas bērni, būs skaidrā prātā būt un apvilkt ticības un mīlestības bruņas un par bruņu cepuri pestīšanas cerību. Jo Dievs mūs nav nolicis uz dusmību, bet uz mūžīgas dzīvības panākšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Kas par mums ir miris, ka mums, vai esam nomodā, vai aizmiguši, līdz ar Viņu būs dzīvot. Tāpēc pamācāties savā starpā un uztaisiet cits citu, tā kā arī jau darāt. Bet mēs jūs lūdzam, brāļi, ka jūs tos atzīstat, kas jūsu starpā strādā, un savus priekšniekus iekš Tā Kunga, un kas jūs pamāca. Un turat tos jo vairāk mīļus viņu darba dēļ; turat mieru savā starpā. Bet mēs jūs lūdzam, brāļi, pamāciet netiklos, ieprieciniet bailīgos, panesiet vājos, esiet lēnprātīgi pret visiem. Pielūkojiet, ka neviens nevienam neatmaksā ļaunu ar ļaunu, bet arvien dzenaties uz labu, tā savā starpā, kā pret visiem. Priecājaties vienmēr. Lūdziet Dievu bez mitēšanās. Pateicieties Dievam visās lietās: jo tas ir Dieva prāts iekš Kristus Jēzus pie jums. Nenoslāpējiet Garu. Nenicinājiet praviešu mācības. Pārbaudiet visu; to, kas labs, paturiet. Atraujaties no visa, kas liekās ļauns. Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caur caurim, un viss jūsu gars un dvēsele un miesa lai bezvainīgi top pasargāti uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu. Uzticīgs ir Tas, kas jūs aicina, - Tas to arī darīs. Brāļi, lūdziet par mums. Sveicinājiet visus brāļus ar svētu skūpstīšanu. Es jums piekodināju no Dieva puses, lai šī vēstule top lasīta priekš visiem svētiem brāļiem. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums. Āmen. Pāvils un Silvans un Timotejs Tesaloniķiešu draudzei iekš Dieva, mūsu Tēva, un iekš Tā Kunga Jēzus Kristus: Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Mums pienākas Dievam vienmēr pateikties par jums, brāļi, tā kā tas ir pareizi, tādēļ ka jūsu ticība augumā aug un ka mīlestība jūsu starpā vairojās pie ikviena no jums; Tā ka mēs paši jūsu dēļ lepojamies Dieva draudzēs par jūsu pastāvību un ticību iekš visām jūsu vajāšanām un iekš bēdām, ko jūs panesat, - Kas zīmējās uz Dieva taisno tiesu, ka jūs paliekat cienīgi, Dieva valstību mantot, par ko jūs arī ciešat. Tā kā tas ir pēc Dieva taisnības, jūsu apbēdinātājiem atmaksāt ar bēdām, Un jums, kas topat apbēdināti, dot atvieglošanu līdz ar mums, kad Tas Kungs Jēzus parādīsies no debesīm ar Sava spēka eņģeļiem, Ar uguns liesmām sodīt tos, kas Dievu nepazīst un kas ir nepaklausīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlijam. Tie par sodību cietīs mūžīgu samaitāšanu no Tā Kunga vaiga un no Viņa spēka godības, Kad Viņš nāks viņā dienā, lai taptu pagodināts iekš Saviem svētiem un apbrīnots iekš visiem tiem, kas ticējuši, (jo mūsu liecībai pie jums tapa ticēts.) Tādēļ mēs arī vienmēr lūdzam par jums, lai mūsu Dievs jūs dara cienīgus, ka dabūjat, uz ko esat aicināti, un lai Viņš jūs dara pilnīgus visā labā prātā un ticības darbā ar spēku; Lai mūsu Kunga Jēzus Kristus vārds top pagodināts iekš jums, un jūs iekš Viņa, pēc mūsu Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastības. Un mēs lūdzam, brāļi, dēļ mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanas un dēļ mūsu sapulcināšanas pie Viņa, Ka jūs netopat drīz prātā šaubīti nedz iztrūcināti, ne caur garu, ne caur vārdu, ne caur vēstuli, tā kā no mums būtu rakstīts, ka Tā Kunga diena esot klāt. Lai neviens jūs nekādā vīzē nepieviļ; jo tā nenāks, pirms atkāpšanās nebūs nākusi un grēka cilvēks, pazušanas dēls, nebūs parādījies, Kas turas pretī un paaugstinājās pār visu to, kas Dievs saucams, un kas ir Dieva kalpošana, tā ka viņš Dieva namā sēž kā Dievs, izrādīdamies, ka viņš esot Dievs. Vai jūs vairs nepieminiet, ka es vēl pie jums būdams to jums esmu sacījis? Un nu jūs zināt, kas aizkavē, tiekams viņš parādās savā laikā. Jo netaisnības noslēpums jau ir spēkā, tikai ka Tam, kas viņu līdz šim aizkavē, vēl būs tapt atņemtam nost. Un tad parādīsies netaisnais, ko Tas Kungs nomaitās ar Savas mutes garu un izdeldēs, kad atspīdēs Viņa atnākšana. Šā (netaisnā) atnākšana notiek pēc sātana spēka ar visādu viltības varu un viltības zīmēm un brīnumiem Un ar visādu pievilšanu uz netaisnību pie tiem, kas pazūd; tādēļ ka tie patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu svēti. Un tādēļ Dievs tiem sūtīs spēcīgu maldīšanās garu, ka tie tic meliem; Lai top sodīti visi, kas patiesībai nav ticējuši, bet kam bijusi patikšana pie netaisnības. Bet mums pienākas vienmēr Dievam pateikties par jums, no Tā Kunga mīļotie brāļi, ka Dievs no iesākuma jūs izredzējis uz pestīšanu, lai caur Garu tiekat svēti un ticat patiesībai. Uz to Viņš jūs ir aicinājis caur mūsu evaņģēliju, lai panākat mūsu Kunga Jēzus Kristus godību. Tad nu, brāļi, pastāviet un turiet tās mācības, ko esat mācījušies tā caur mūsu vārdu, kā caur mūsu vēstuli. Bet pats mūsu Kungs Jēzus Kristus un mūsu Dievs un Tēvs, kas mūs ir mīlējis un devis mūžīgu iepriecināšanu un labu cerību iekš žēlastības, Tas lai jūsu sirdis iepriecina un lai jūs stiprina iekš visāda laba vārda un darba. Beidzot, brāļi, lūdziet par mums, lai Tā Kunga vārds turpina savu gaitu un top godāts, tā kā arī pie jums, Un lai mēs topam atpestīti no netikliem un ļauniem cilvēkiem; jo ne pie visiem ir ticība. Bet uzticīgs ir Tas Kungs, kas jūs stiprinās un pasargās no ļauna. Un mēs esam pārliecināti par jums iekš Tā Kunga, ka jūs, ko mēs jums pavēlam, gan dariet, gan darīsiet. Bet Tas Kungs lai sataisa jūsu sirdis uz Dieva mīlestību un uz Kristus pacietību. Mēs jums pavēlam, brāļi, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, atstāties no ikviena brāļa, kas staigā netikli un ne pēc mācības, ko tas no mums ir dabūjis. Jo jūs paši zināt, kā piederās mums pakaļ dzīties; jo mēs jūsu starpā neesam netikli turējušies, Nedz esam maizi ēduši pie kāda bez maksas, bet iekš darbošanās un pūlēšanās naktīm dienām strādādami, ka nevienu no jums neapgrūtinātu; Ne ka mums nebūtu brīv, bet lai paši sevi jums dotu par priekšzīmi mums pakaļdzīties. Jo kad bijām pie jums, to jums esam pavēlējuši, ka, ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst. Jo mēs dzirdam, ka citi jūsu starpā netikli staigā neko nestrādādami, bet nedarbus darīdami. Bet tiem tādiem mēs pavēlam un tos paskubinājam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, lai tie klusā garā strādā un ēd savu pašu maizi. Bet jūs, brāļi, nepiekūstiet labu darīt. Bet ja kāds mūsu vārdiem šajā vēstulē nepaklausa, to iezīmējat, un nejaucaties ar to, lai tas top apkaunots. Un neturiet to kā ienaidnieku, bet pamāciet to kā brāli. Bet pats miera Kungs lai jums dod mieru vienmēr un visādi. Tas Kungs lai ir ar jums visiem. Sveiciens ar manu, Pāvila, roku; šī ir zīme iekš ikkatras vēstules. Tā es rakstu. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem. Āmen. Pāvils, Jēzus Kristus apustulis, pēc Dieva, mūsu Pestītāja un Kunga Kristus Jēzus, kas mūsu cerība ir. Timotejam, savam īstam dēlam iekš ticības: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Jēzus Kristus, mūsu Kunga. Itin kā es tevi esmu lūdzis Efesū palikt, kad es gāju uz Maķedoniju, lai tu kādus paskubinātu, nemācīt nekādu citu mācību, Nedz cienīt pasakas un bezgalīgus cilts rakstus, kas vairāk ceļ jautāšanas nekā Dieva draudzi kopj ticībā, - Bet mācības gala mērķis ir mīlestība no šķīstas sirds un labas apziņas un bezviltīgas ticības; No tā kādi ir noklīduši un griezušies uz tukšām valodām, Gribēdami būt bauslības mācītāji, tie neprot, nedz ko saka, nedz ko droši liecina. Bet mēs zinām, ka bauslība ir laba, ja kas pēc tās pareizi turas, To zinādams, ka bauslība nav iecelta taisnam, bet netaisniem un pārgalvīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, nesvētiem un negantiem, tēva un mātes kāvējiem, slepkavām, Mauciniekiem, tiem, kas pie vīriešiem guļ, cilvēku zagļiem, melkuļiem, tiem, kas nepatiesi zvēr, un ja vēl, kas veselīgai Dieva mācībai ir pretim, Pēc svētā Dieva godības pilnā evaņģēlija, kas man ir uzticēts. Un es pateicos Tam, kas mani darījis spēcīgu, mūsu Kungam Kristum Jēzum, ka Viņš mani turējis par uzticīgu un iecēlis šinī kalpošanā, Kaut gan iepriekš biju zaimotājs un vajātājs un varas darītājs, bet man žēlastība ir notikusi, jo es nezinādams to esmu darījis iekš neticības. Tomēr mūsu Kunga žēlastība jo pilnīga ir bijusi pie manis ar ticību un mīlestību, kas ir iekš Kristus Jēzus. Tas ir patiesīgs un augsti pieņemams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē grēciniekus izglābt, starp kuriem es esmu lielākais. Bet tādēļ man žēlastība ir notikusi, lai it īpaši pie manis Jēzus Kristus parādītu visu lēnprātību tiem par priekšzīmi, kas iekš Viņa ticēs uz mūžīgu dzīvošanu. Bet mūžīgam, neiznīcīgam Ķēniņam, neredzamam vienīgam gudram Dievam lai ir gods un slava mūžīgi mūžam! Āmen. Šo pavēli es tev lieku pie sirds, mans dēls Timotej, pēc praviešu vārdiem, kas par tevi iepriekš ir sacīti, ka tu iekš tām karo ar labu karošanu karo. Turēdams ticību un labu sirdsapziņu, ko citi atmetuši un ticības lietās kā sadragāta laiva postā gājuši; Starp tiem ir Himenejs un Aleksandrs, ko esmu nodevis sātanam, lai tie kļūst pārmācīti, ka Dievu vairs nezaimo. Tad nu es pamācu pār visām lietām, lai notiek lūgšanas, piesaukšanas, aizlūgšanas, pateikšanās par visiem cilvēkiem, Par ķēniņiem un visiem, kas ir augstā kārtā, lai mēs mierīgi un klusi dzīvojam visā dievbijāšanā un godā. Jo tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā, Kas grib, ka visi cilvēki top izglābti un nāk pie patiesības atzīšanas. Jo viens Dievs ir un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem, cilvēks Kristus Jēzus, Kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkšanas maksu priekš visiem par liecību savā laikā, Uz ko es esmu iecelts par pasludinātāju un apustuli, (es saku patiesību iekš Kristus un nemeloju), par mācītāju pagāniem ticībā un patiesībā. Tad nu es gribu, lai vīri Dievu pielūdz visās vietās, paceldami svētas rokas bez dusmības un šaubīšanās. Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm nedz ar zeltu nedz ar pērlēm nedz ar dārgām drēbēm, Bet ar labiem darbiem, (kā tas sievām klājās, kas pie Dieva kalpošanas turas). Sieva klusībā lai mācās ar visu paklausīšanu. Bet sievai es nepieļauju mācīt, nedz pār vīru valdīt, bet viņai būs turēties klusu. Jo Ādams papriekš ir radīts, pēc tam Ieva; Un Ādams nav pievilts, bet sieva ir pievilta un kritusi pārkāpšanā. Bet tā taps izglābta caur bērnu dzemdēšanu, ja viņa paliek ticībā un mīlestībā un dzenās pēc svētas dzīvošanas ar godu. Tas ir patiesīgs vārds: ja kas iekāro bīskapa amatu, tas iekāro teicamu darbu. Tad nu bīskapam pienākas būt nenoziedzīgam, vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, kas labprāt dod mājas vietu, un kas māk mācīt; Kas nav dzērājs, nav vardarbīgs, nedz negodīgas peļņas dzinējs, bet lēnīgs, nav strīdīgs, nav naudas kārīgs; Kas savu namu labi valda, kam bērni, kas paklausa ar visu godu; (Bet ja kas savu paša namu nezin valdīt, kā tas gādās par Dieva draudzēm?) Ne tāds, kas kristīgu ticību tikko uzņēmis, lai neuzpūšas un neiekrīt zaimotāja tiesā. Bet viņam vajag arī labas liecības no tiem, kas ārā, ka neiekrīt nievāšanā un zaimotāja valgos. Tāpat arī diakoniem būs būt godīgiem, kam nav divējādas mēles, ne vīna plītniekiem, nedz negodīgas peļņas dzinējiem, Kas ticības noslēpumu tur iekš šķīstas sirdsapziņas. Un šiem arīdzan būs papriekš tapt pārbaudītiem, pēc lai tie kalpo, ja tie ir bezvainīgi. Tāpat arī sievām būs būt godīgām, ne apmelotājām, bet sātīgām, uzticīgām visās lietās. Diakoniem būs būt vienas sievas vīriem, kas savus bērnus un savu namu labi valda. Jo kas labi kalpojuši, tie pelnās labu pakāpi un daudz drošības iekš ticības, kas ir iekš Kristus Jēzus. To es tev rakstu, cerēdams it drīz nākt pie tevis; Bet ja es aizkavētos, lai tu zini, kā pienākas turēties Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības pīlārs un pamats. Un patiesi liels ir dievbijāšanas noslēpums: Dievs ir parādīts miesā, taisnots Garā, skatīts no eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā. Bet Tas Gars skaidri saka, ka nākamos laikos citi atkāpsies no ticības, klausīdami viltīgus garus un velnu mācības, Kas viltīgi melus runā, kam pašu sirdsapziņa kā ar karstu dzelzi iezīmēta, Kas aizliedz laulībā iedoties, pavēl noturēties no barībām, ko Dievs radījis, lai ticīgie un kas patiesību atzinuši, tās saņemtu ar pateicību. Jo ikkatra Dieva radīta lieta ir laba, un nekas nav atmetams, kas ar pateicību top ņemts; Jo tas top svētīts caur Dieva vārdu un lūgšanu. Kad tu šās lietas brāļiem liksi priekšā, tad tu būsi labs Jēzus Kristus kalps, uzaudzināts iekš ticības un labas mācības vārdiem, uz ko tu esi dzinies. Bet tās nesvētās un nelietīgās pasakas atmet un darbojies pats iekš dievbijāšanas. Jo miesīgā darbošanās maz ko der; bet dievbijāšana der pie visām lietām; un tai ir tagadējās un nākamās dzīvošanas apsolīšana. Tas ir patiesīgs un augsti pieņemams vārds. Jo par to mēs arī strādājam un topam nievāti, ka esam cerējuši uz dzīvo Dievu, kas ir visu cilvēku, visvairāk ticīgo Pestītājs. Šās lietas pavēli un māci. Lai neviens nenicina tavu jaunību, bet topi ticīgiem par priekšzīmi iekš mācības, iekš dzīvošanas, iekš mīlestības, iekš ticības, iekš šķīstības. Pastāvi iekš lasīšanas, paskubināšanas, mācīšanas, tiekams es nāku. Kopi dāvanu, kas ir iekš tevis, kas tev caur praviešu vārdiem ir dota, kad vecaji tev rokas uzlika. Par to gādā, pie tā paliec, ka tava pieaugšana top redzama visās lietās. Ņem vērā sevi pašu un mācību, pastāvi šinīs lietās; jo to darīdams gan sevi pašu izglābsi, gan tos, kas tevi klausa. Vecu nerāj, bet pamāci kā tēvu, jaunākus kā brāļus, Vecākas sievas kā mātes, jaunākas kā māsas, iekš visas šķīstības. Godā atraitnes, kas ir īsteni atraitnes. Bet ja kādai atraitnei ir bērni jeb bērnu bērni, tādas lai papriekš mācās savā pašu namā dievbijīgi dzīvot un atlīdzināt, ko no vecākiem dabūjušas; jo tas ir labi un patīkami Dieva priekšā. Bet kura ir īsta atraitne un itin viena palikusi, tā savu cerību likusi uz Dievu un paliek lūgšanās un Dieva piesaukšanās naktīm dienām. Bet kura uz kārību dzenās, tā dzīva būdama ir nomirusi. Un to pavēli, lai tās turas bezvainīgi. Bet ja kas savus piederīgos un visvairāk savu saimi neapgādā, tas ticību ir aizliedzis un ir sliktāks par neticīgu. Atraitne lai top izvēlēta ne jaunāka kā sešdesmit gadus, kas bijusi viena vīra sieva. Kurai labu darbu liecība top dota, ja tā bērnus uzaudzinājusi, ja tā labprāt svešiniekus uzņēmusi, ja tā svētiem kājas mazgājusi, ja tā apbēdinātiem palīgā nākusi, ja tā pēc ikviena laba darba dzinusies. Bet jaunākas atraitnes atmet; jo kad tās pārgalvīgas tapušas - Kristum pretī, tad tās grib iet pie vīra, Un tām ir vaina, ka tās to pirmo ticību pārlauzušas. Turklāt arīdzan tās ir slinkas, mācās apkārt iet pa mājām; un ne vien slinkas, bet arīdzan pļāpīgas, nedarbus darīdamas, runādamas, kas neklājās. Tad nu es gribu, ka tās jaunās iet pie vīra, bērnus dzemdē, namu valda un pretiniekam nedod nekāda iemesla uz nievāšanu. Jo citas jau ir griezušās sātanam pakaļ. Ja kādam ticīgam jeb kādai ticīgai ir atraitnes, tad lai tie tām nāk palīgā, un lai draudze netop apgrūtināta, ka tā tām īstenām atraitnēm var nākt palīgā. Vecajus, kas labi valda, turi divkārtīgā godā, visvairāk tos, kas strādā iekš vārda un mācīšanas. Jo raksts saka: vērsim, kas labību izmin, tev nebūs aizsiet purnu, un: strādniekam sava alga pienākas. Pret vecaju neuzņem sūdzības bez diviem vai trim lieciniekiem. Tos, kas apgrēkojās, pārmāci visu priekšā, lai arī tie citi bīstas. Es piekodināju Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus un izredzēto eņģeļu priekšā, lai tu šās lietas turi, neko nedarīdams ne pēc ienaida, ne pēc draudzības. Rokas nevienam neuzliec ātri, un nepinies ar svešiem grēkiem; sevi pašu glabā šķīstu. Un nedzer vairs ūdeni vien, bet ņem maķenīt vīna, tava kuņģa labad un tavas dažādas vājības dēļ. Citu cilvēku grēki jau zināmi, pirms tie vēl priekš tiesas nāk; bet citu ļaužu grēki pēc top zināmi. Tāpat arī labie darbi jau ir zināmi; un kas vēl nav, tie nevar palikt apslēpti. Visiem, kas ir kalpi apakš jūga, tiem būs savus kungus visā godā turēt, lai Dieva vārdu un mācību nezaimo. Bet tiem, kam ir ticīgi kungi, nebūs viņus nicināt, tāpēc ka šie ir brāļi, bet jo vairāk kalpot, tāpēc ka šie, kas šo labumu dabū, ir ticīgi un mīlēti; to māci un pavēli. Ja kas citu mācību māca un nenāk pie mūsu Kunga Jēzus Kristus veselīgiem vārdiem un pie dievbijāšanas mācības, Tas ir uzpūsts un nezin nenieka, bet vārgst iekš jautāšanām un vārdu ķildām, no kā ceļas skaudība, bāršanās, zaimošanas, ļaunas domas, Nelietīgas strīdēšanās tādiem, kam prāti sajaukti, kam patiesība zudusi, kam šķiet, dievbijāšanu esam mantas pelnīšanu: - atkāpies no tādiem! Bet tā ir liela mantošana, ja kas ir dievbijīgs un pieticīgs. Jo mēs nenieka neesam ienesuši pasaulē, tad ir zināms, ka mēs arī nenieka nevaram iznest. Bet kad mums sava barība un apģērbs, tad lai mums pietiek. Bet kas grib bagāts tapt, tie krīt kārdināšanā un valgā un daudz bezprātīgās un nelabās kārībās, kas cilvēkus gāž samaitāšanā un pazušanā. Jo naudas kārība ir visa ļaunuma sakne; pēc tās dzīdamies daži ir nomaldījušies no ticības un paši ar daudz sāpēm sadūrušies. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām; dzenies pēc taisnības, dievbijāšanas, ticības, mīlestības, pacietības, laipnības; Cīnies labo ticības cīnīšanos, sagrāb mūžīgo dzīvību, uz ko tu arīdzan esi aicināts un esi apliecinājis labu liecību daudz liecinieku priekšā. Es tev pavēlu Dieva priekšā, kas visu dara dzīvu, un Jēzus Kristus priekšā, kas apakš Pontius Pilāta apliecinājis labo liecību, Šo bausli turēt neaptraipītu, nenicinātu līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atspīdēšanai, Ko savā laikā parādīs Tas svētais un vienīgi varenais, Tas visu ķēniņu Ķēniņš un visu kungu Kungs, Kam vien ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, ko neviens cilvēks nav redzējis, nedz var redzēt. Tam lai ir gods un mūžīga vara! Āmen. Bagātiem šinī pasaulē pavēli, lai tie augsti neturas, nedz cerē uz nepastāvīgo bagātību, bet uz dzīvo Dievu, kas mums visas lietas bagātīgi pasniedz par atspirgšanu; Lai tie labu dara, bagāti top iekš labiem darbiem, labprāt izdala, ir devīgi, Lai sev mantas krāj par labu pamatu uz nākamo laiku, ka tie dabū mūžīgo dzīvošanu. Ak Timotej, glabā uzticēto mantu, atraudamies no nesvētām valodām un tukšiem strīdiem un pretrunām, ko maldīgi dēvē par gudrību; Pie kuras turēdamies daži nomaldījušies no ticības. Žēlastība lai ir ar tevi! Āmen. Pāvils, caur Dieva prātu Jēzus Kristus apustulis, aicināts sludināt dzīvību iekš Kristus Jēzus, Timotejam, mīļam dēlam: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva, Tā Tēva, un no Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Es pateicos Dievam, kam kalpoju no tēvu tēviem ar skaidru sirdsapziņu, tā kā es bez mitēšanās tevi savās lūgšanās pieminu naktīm dienām, Ilgodamies tevi redzēt, pieminēdams tavas asaras, lai es topu piepildīts ar prieku, Kad pieminu tavu bezviltīgo ticību, kas jau papriekš ir mājojusi iekš tavas mātes mātes Loidas un iekš tavas mātes Eunikas, un es stipri ceru, ka arī iekš tevis. Tāpēc es tev atgādināju, atkal pamodināt Dieva žēlastības dāvanu, kas ir iekš tevis caur manu roku uzlikšanu. Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka un mīlestības un savaldības garu. Tad nu nekaunies par mūsu Kunga liecību, nedz par mani, Viņa saistīto; bet ciet līdz grūtumu par evaņģēliju pēc Dieva spēka, Kas mūs izglābis un aicinājis ar svētu aicināšanu ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Savas īpašas apņemšanās un žēlastības, kas mums dota iekš Kristus Jēzus no mūžīgiem laikiem, Un tagad ir parādīta caur mūsu Pestītāja Jēzus Kristus atspīdēšanu, kas nāvi izdeldējis un dzīvību un neiznīcību gaismā vedis caur evaņģēliju, Uz ko es esmu iecelts par sludinātāju un apustuli un mācītāju pagāniem. Tādēļ es arī to ciešu, bet es nekaunos; jo es zinu, kam esmu ticējis, un stipri ceru, ka Viņš ir spēcīgs, to man novēlēto mantu pasargāt līdz viņai dienai. Paturi veselīgās mācības priekšzīmi, ko tu esi dzirdējis no manis, iekš ticības un mīlestības, kas ir iekš Kristus Jēzus. Šo labo mantu glabā caur Svēto Garu, kas iekš mums mājo. To tu zini, ka visi, kas ir iekš Āzijas, no manis ir nogriezušies; starp tiem ir Fiģels un Hermoģens. Lai Tas Kungs dod žēlastību Onesifora namam; jo tas mani daudzkārtīgi atspirdzinājis un nav kaunējies par manām ķēdēm; Bet Romā nācis tas mani rūpīgi ir meklējis un atradis. Lai Tas Kungs tam dod, žēlastību atrast pie Tā Kunga viņā dienā; un cik tas man Efesū kalpojis, to tu jo labi zini. Tad nu, mans dēls, topi spēcīgs iekš žēlastības, kas ir iekš Kristus Jēzus. Un ko tu no manis esi dzirdējis caur daudz lieciniekiem, to māci uzticīgiem cilvēkiem, kas būs derīgi arī citus mācīt. Tad tu nu ciet līdz ļaunumu kā labs Jēzus Kristus karavīrs. Neviens karavīrs netinās ar citiem dzīves darbiem, lai var patikt tam, kas viņu uz karu derējis. Un jebšu kas cīnās tas nedabūs kroni, ja nebūs pareizi cīnījies. Zemniekam, kas zemi strādā, būs pirmajam dabūt no augļiem. Ņem vērā, ko es saku, lai Tas Kungs tev dod saprašanu visās lietās. Turi piemiņā Jēzu Kristu, kas no miroņiem uzmodināts, no Dāvida dzimuma pēc mana evaņģēlija. Viņa dēļ es ļaunumu ciešu līdz pat saitēm kā ļaundarītājs; bet Dieva vārds nav saistīts. Tāpēc es visu panesu izredzēto dēļ, lai arī tie debess prieku dabū iekš Kristus Jēzus ar mūžīgu godību. Tas ir patiesīgs vārds; jo ja mēs līdz mirstam, tad arī līdz dzīvosim; Ja panesam, tad arī līdz valdīsim; ja mēs aizliedzam, tad Viņš arīdzan mūs aizliegs; Ja mēs esam neuzticami, Viņš paliek uzticams, Viņš Sevi pašu nevar aizliegt. To piemini, apliecinādams Tā Kunga priekšā, lai tie nestrīdas vārdu dēļ; jo tas neder nekam, kā vien klausītājus sajaukt. Centies, sevi pašu Dievam derīgu priekšā stādīt, kā strādnieku, kam nav jākaunas, un kas patiesības vārdus pareizi māca. Bet no tām nesvētām tukšām valodām atraujies; jo tie bezdievību vairot vairos, Un viņu vārdi izplešas plašumā tā kā sērga; starp tiem ir Himenejs un Filēts, Kas no patiesības ir nomaldījušies, sacīdami, augšāmcelšanos jau esam notikušu, un pārgroza dažiem ticību. Bet stiprais Dieva pamats pastāv, kam ir šis zīmogs: “Tas Kungs savējos pazīst,” - un: “Lai atstājās no netaisnības ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauc.” Bet lielā namā ne vien ir zelta un sudraba trauki, bet arī koka un māla trauki, un citi godam, bet citi negodam. Ja tad nu kāds ir šķīstījies no šiem, tad tas būs trauks par godu, svētīts un Tam Kungam derīgs, uz ikvienu labu darbu sataisīts. Bēdz no jaunības kārībām, dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, pēc miera ar tiem, kas To Kungu piesauc no šķīstas sirds. Bet jautāšanas, kas ir ģeķīgas un bez pamācīšanas, tās atmet, zinādams, ka tās tikai strīdu dzemdina. Bet Tā Kunga kalpam nepienākas strīdēties, bet lēnīgam būt pret visiem, un tādam, kas māk mācīt un ļaunu panest; Kas ar laipnību pretiniekus māca, vai Dievs jel kad tiem nedotu atgriezties pie patiesības atzīšanas; Un vai jel tie neuzmostos no velna valga, no kā tie savaldzināti uz viņa prātu. Bet to tev būs zināt, ka pēdējās dienās briesmīgi laiki nāks. Jo cilvēki būs pašu mīļotāji, naudas kārīgi, lielīgi, lepni, zaimotāji, vecākiem nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti, Bez dabiskas mīlestības, kas nepiedod, apmelotāji, kas nesavaldās, cietsirdīgi, kas labu nemīl, Nodevēji, nebēdnieki, uzpūsti, kas vairāk mīļo kārības nekā Dievu; Kas liekās dievbijāšanu cienījuši, bet viņas spēku aizliedz, - un no tādiem atkāpies. No tādiem ir tie, kas namos ielavās un gūsta tās sieviņas, kas ar grēkiem apkrautas un no dažādām iekārošanām top vadītas, Kas arvien mācās un nekad nevar nākt pie patiesības atzīšanas. Bet kā Janne un Jambre Mozum stāvēja pretī, tāpat arī šie stāv pretī patiesībai, cilvēki, kas savā prātā samaitāti, nederīgi pie ticības lietām. Bet šie tālu netiks; jo šo trakums taps visiem zināms, tā kā arī pie viņiem notika. Bet tu esi dzinies pakaļ manai mācībai, vadīšanai, nodomam, ticībai, lēnprātībai, mīlestībai, pacietībai, Tām vajāšanām, ciešanām, kas man ir notikušas Antiohijā, Ikonijā, Listrā; tādas vajāšanas es esmu panesis, un Tas Kungs mani no visām ir izrāvis. Un visi, kas dievbijīgi grib dzīvot iekš Kristus Jēzus, tie taps vajāti. Bet ļaunie cilvēki un viltnieki pieaugs ļaunumā, pievildami un pievilti. Bet tu paliec iekš tā, ko tu esi mācījies, un kas tev ir uzticēts, zinādams, no kā tu to esi mācījies, Un ka tu no mazām dienām svētos rakstus zini, kas tevi var darīt gudru uz debes' prieku caur to ticību, kas ir iekš Kristus Jēzus. Viss raksts no Dieva iedots un ir derīgs mācīšanai, pārliecināšanai, labošanai, audzināšanai iekš taisnības, Lai Dieva cilvēks ir pilnīgs, uz ikvienu labu darbu pilnīgi sataisīts. Es apliecinu Dieva un Kunga Jēzus Kristus priekšā, kas nāks tiesāt dzīvus un mirušus, Viņa atspīdēšanu un Viņa valstību minēdams: Pasludini vārdu, dari to laikā un nelaikā; pārliecini, aizrādi, paskubini iekš visas lēnprātības un mācības. Jo nāks laiki, ka tie veselīgo mācību nepanesīs, bet pēc savām pašu iekārošanām sev mācītājus uzkraus, kā tiem ausis niez, Un novērsīs ausis no patiesības un griezīsies pie pasakām. Bet tu esi nomodā iekš visām lietām, panes ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, dari savu kalpošanu godīgi. Jo es jau topu upurēts, un manas atraisīšanas laiks ir tuvu klāt. To labo cīnīšanos esmu cīnījies, to tecēšanu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Joprojām man ir nolikts taisnības kronis, ko man Tas Kungs, Taisnais Soģis, dos viņā dienā, un nevien man, bet arī visiem, kas Viņa atspīdēšanu ir mīlējuši. Steidzies ātri nākt pie manis; Jo Dēma mani atstājis, mīlēdams šo pasauli, un ir nogājis uz Tesaloniku, Krescents uz Galatiju, Titus uz Dalmatiju. Lūkas vien ir pie manis; ņem Marku un atved to līdz, jo tas man ļoti derīgs pie kalpošanas. Tihiku es esmu sūtījis uz Efesu. Mēteli, ko es Troadā pie Karpa esmu atstājis, nākdams atnes līdz arī grāmatas, visvairāk rakstāmās ādas. Kalējs Aleksandrs man daudz ļauna ir darījis; Tas Kungs tam atmaksās pēc viņa darbiem. No tā tu arīdzan sargies, jo tas mūsu vārdiem pārlieku pretī stāvējis. Pie manas pirmās aizstāvēšanās neviens pie manis nav bijis, bet visi ir atstājušies no manis, (lai tas tiem netop pielīdzināts). Bet Tas Kungs man ir klāt bijis un mani stiprinājis, ka caur mani mācība pilnīgi taptu zināma un visi pagāni to dzirdētu; un es esmu izrauts no lauvas rīkles. Un Tas Kungs mani izraus no ikviena ļauna darba un izglābs uz Savu Debesu valstību; Tam ir gods mūžīgi mūžam! Āmen. Sveicini Priskillu un Akvilu un Onesifora namu. Erasts ir palicis Korintā, un Trofimu es esmu atstājis neveselu Miletū. Steidzies nākt priekš ziemas. Tevi sveicina Eubuls un Pudents un Linus un Klaudija un visi brāļi. Lai Tas Kungs Jēzus Kristus ir ar tavu garu. Žēlastība lai ir ar jums! Āmen. Pāvils, Dieva kalps un Jēzus Kristus apustulis, pēc Dieva izredzēto ticības un pēc patiesības atzīšanas uz dievbijāšanu, Mūžīgas dzīvošanas cerībā, ko Dievs, kas nevar melot, no mūžīgiem laikiem ir apsolījis, Bet savā laikā Savu vārdu ir darījis zināmu caur sludināšanu, kas man ir uzticēta pēc Dieva, mūsu Pestītāja, pavēles: Titum, savam īstam dēlam pēc tās ticības, kas mums abiem kopā: žēlastība un miers no Dieva, Tā Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus, mūsu Pestītāja. Tādēļ tevi esmu atstājis Krētā, ka tu izdarītu, kas vēl trūka, un pa pilsētām vecajus ieceltu, kā es tev esmu pavēlējis, Ja kam ir laba slava, kas ir vienas sievas vīrs, kam ir ticīgi bērni, nedz palaidņi, nedz neklausīgi. Jo bīskapam kā Dieva nama turētājam jābūt vīram, kam laba slava, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne strīdīgam, ne negodīgas peļņas dzinējam; Kas labprāt mājas vietu dod, labu mīl, kas prātīgs, taisns, svēts, šķīsts, Kas pastāvīgi turas pēc uzticamā vārda mācības, ka viņš ir spēcīgs, arī pamācīt caur veselīgo mācību, un pārmācīt tos, kas pretī runā, Jo ir daudz nebēdnieki, kas niekus runā un viltnieki, visvairāk tie no apgraizīšanas; Tiem vajag muti aizbāzt, jo tie veselus namus pārgroza negodīgas peļņas dēļ mācīdami, kas neklājās. Kāds no tiem, viņu pašu pravietis, ir sacījis: Krēti vienmēr melkuļi, nikni zvēri, slinki vēderi. Šī liecība ir patiesīga; tāpēc pārmāci tos stingri, lai tie paliek veseli ticībā Un nedodas uz Jūdu pasakām un uz tādu cilvēku baušļiem, kas nogriežas no patiesības. Visas lietas ir šķīstas šķīstiem; bet apgānītiem un neticīgiem nekas nav šķīsts; bet gan viņu prāts ir apgānīts, gan viņu sirdsapziņa. Tie saka, ka Dievu pazīstot, bet ar darbiem tie Viņu aizliedz, neganti būdami un neklausīgi un pie ikviena laba darba nederīgi. Bet tu runā, kā pēc veselīgās mācības pienākas: Ka veciem vīriem būs būt modrīgiem, godīgiem, prātīgiem, veseliem ticībā, mīlestībā, pacietībā. Tāpat vecām sievām, ka tām būs turēties, kā svētām pieklājās, ka nebūs citus apmelot nedz padoties dzeršanai, bet dot labu mācību, Ka tās pamāca jaunās sievas, vīru mīlēt, bērnus mīlēt. Prātīgām būt, šķīstām, nama kopējām, krietnām, saviem vīriem paklausīgām, lai Dieva vārds netop zaimots. Jaunos vīrus pamāci tāpat, ka tiem būs būt prātīgiem. Parādies pats visās lietās kā priekšzīme iekš labiem darbiem, savā mācībā skaidrs un cienīgs, Ar veselīgiem nevainojamiem vārdiem, lai pretinieks top kaunā, un lai tas nevar, ko ļaunu uz mums runāt. Kalpus pamāci, saviem kungiem paklausīt un visās lietās pa prātam būt un nerunāt pretī, Neko slepeni nepaņemt, bet visur labu uzticību parādīt, ka tie Dieva, mūsu Pestītāja, mācībai visās lietās par godu turas. Jo Dieva žēlastība, kas visiem cilvēkiem pestīšanu atnes, ir atspīdējusi Un mūs pamāca, lai mēs bezdievību un pasaulīgas kārības aizliegdami, šķīsti un taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī pasaulē, Gaidīdami mūžīgo cerības labumu un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atspīdēšanu; Tas Pats par mums ir nodevies, ka mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstītu Sev pašam īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem. To runā un pamāci un pārmāci, stipri pavēlēdams; neviens lai tevi nenicina. Atgādini tiem, lai tie valdībām un varām padodas, ir paklausīgi un uz ikvienu labu darbu gatavi, Lai nevienu nezaimo un nestrīdas, bet lai ir lēnīgi, lai visu laipnību parāda visiem cilvēkiem. Jo arī mēs citkārt bijām neprātīgi, nepaklausīgi, maldināti, iekārošanām un dažādām kārībām kalpodami, blēdībā un skaudībā dzīvodami, naidīgi, cits citu ienīdēdami. Bet kad Dieva, mūsu Pestītāja, laipnība un cilvēku mīlestība ir atspīdējusi, Tad Viņš, ne no taisnības darbiem, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas apžēlošanas mūs ir izglābis caur mazgāšanu, kas atdzemdina un atjauno iekš Svētā Gara, Ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, Lai, caur Viņa žēlastību taisnoti, paliekam par mūžīgas dzīvības mantiniekiem pēc tās cerības. Tas ir patiesīgs vārds. Un to es gribu, ka tu to stipri māci, lai tie, kas Dievam tic, pastāvīgi darbojās iekš labiem darbiem. Tas cilvēkiem ir labi un derīgi. Bet no ģeķīgiem jautājumiem, cilts rakstiem, domstarpībām un strīdiem par bauslību atraujies, jo tie ir nederīgi un bezjēdzīgi. No cilvēka, kas turas pie viltīgas mācības, atkāpies pēc vienas un otras pamācīšanas, Zinādams, ka tāds ir nelietis un grēko un tīšā prātā pats pazudinājās. Kad es Artemu pie tevis sūtīšu vai Tihiku, tad steidzies nākt pie manis uz Nikopoli, jo es jau esmu apņēmies, tur palikt par ziemu. Zēnu, bauslības mācītāju, un Apollu izvadi krietni, tā ka tiem nekā netrūkst. Un lai arī mūsējie mācās labos darbos pastāvīgi darboties priekš visa tā, kas vajadzīgs, lai tie nav neauglīgi. Tevi sveicina visi, kas pie manis; sveicini tos, kas mūs mīl iekš ticības. Žēlastība lai ir ar jums visiem! Āmen. Pāvils, Tā Kunga Kristus Jēzus saistīts, un brālis Timotejs, Filemonam, mīļotam un mūsu darba biedram, Un Apfijai, mīļotai, un Arhipam, mūsu cīnīšanās biedram, un Dieva draudzei tavā namā: Žēlastība lai ir jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus. Es savam Dievam pateicos, vienmēr tevi pieminēdams savās lūgšanās, Dzirdēdams par tavu mīlestību un ticību, kas tev ir uz To Kungu Jēzu un uz visiem svētiem, Ka ticība, kas tev ir līdz ar mums, top spēcīga un tu atzīsti visu labumu, kas mums ir iekš Kristus Jēzus. Jo mums ir liels prieks un iepriecināšana caur tavu mīlestību; jo caur tevi, brāli, svētiem sirdis ir atspirdzinātas. Tāpēc, jebšu man liela drošība ir iekš Kristus tev pavēlēt to, kas pieklājās, Tad es tomēr labāk lūdzu no mīlestības, es vecais Pāvils, un tagad arī Jēzus Kristus saistīts, - Es tevi lūdzu par savu dēlu Onezimu, ko esmu dzemdinājis iekš savām saitēm, To, kas tev citkārt nebija derīgs, bet tagad tev un man ir labi derīgs, to es sūtu atpakaļ; Bet tu viņu, tas ir manu sirdi, pieņem. Es viņu pats pie sevis gribēju paturēt, lai tas tavā vietā man kalpotu iekš evaņģēlija saitēm; Bet bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tava labdarīšana nebūtu kā piespiesta, bet no laba prāta. Jo varbūt, ka viņš tāpēc mazu brīdi bijis atšķirts no tevis, lai tu viņu atdabūtu uz mūžību, Ne vairs kā kalpu, bet vairāk nekā kalpu, kā mīļu brāli, īpaši man, bet cik vairāk tev gan pēc miesas, gan iekš Tā Kunga. Tad nu, ja tu mani turi par (ticības) biedru, tad pieņem viņu tā kā mani. Bet ja viņš tev netaisnību darījis, vai ir parādā, tad man to pielīdzini. Es, Pāvils, to rakstu ar savu roku: es maksāšu; lai tev neteiktu, ka tu arī pats sevi man esi parādā. Tiešām, brāli, lai es no tevis ko mantoju iekš Tā Kunga, atspirdzini manu sirdi iekš Tā Kunga. Cerēdams, ka tu paklausīsi, es tev rakstu, un zinu, ka tu arī darīsi vairāk nekā es saku. Turklāt sataisi man arī mājas vietu, jo es ceru, ka caur jūsu lūgšanām es jums tapšu atdots. Tevi sveicina, Epafra, mans cietuma biedrs iekš Kristus Jēzus, Marks, Aristarhs, Dēma, Lūka, mani darba biedri. Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu! Āmen. Dievs dažu reizi un dažādi vecos laikos uz tēviem runājis caur praviešiem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur To Dēlu; To Viņš ir iecēlis par mantinieku pār visu; caur To Viņš arī pasauli radījis; Tas ir godības atspīdums un Viņa būšanas ģīmis un nes visas lietas caur Savu spēcīgo vārdu, un, šķīstīšanu no grēkiem darījis caur Sevi pašu, ir apsēdies pie labās rokas godībai augstībā; Un Viņš ir tapis tik daudz augstāks pār eņģeļiem, cik Viņš augstāku vārdu pār tiem ir mantojis. Jo kuram eņģelim Viņš jebkad ir sacījis: Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis? Un atkal: Es Viņam būšu par Tēvu, un Viņš Man būs par Dēlu? Un kad Viņš atkal pirmdzimušo ieved pasaulē, Viņš saka: un visiem Dieva eņģeļiem būs Viņu pielūgt. Un par eņģeļiem Viņš gan saka: kas Savus eņģeļus dara par vējiem, un Savus sulaiņus par uguns liesmām; Bet par To Dēlu: Tavs goda krēsls, ak Dievs, paliek mūžīgi mūžam; Tavas valdīšanas scepteris ir taisns scepteris. Tu esi mīlējis taisnību un ienīdējis netaisnību; tāpēc Dievs, Tavs Dievs, Tevi svaidījis ar prieka eļļu, pāri par Taviem biedriem. Un: Tu, Kungs, iesākumā zemi esi dibinājis, un debesis ir Tavu roku darbs; Tās zudīs, bet Tu paliec vienmēr, tās sadils visas kā drēbes. Un tā kā uzvalku Tu tās satīsi, un tās taps pārvērstas: bet Tu esi tas pats, un Tavi gadi nebeigsies. Un uz kuru eņģeli Viņš jebkad ir sacījis: sēdies pie Manas labās rokas, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām? Vai visi tie nav gari, kas kalpo un top izsūtīti uz kalpošanu to dēļ, kas pestīšanu iemantos? Tāpēc mums būs jo vairāk vērā ņemt vārdu, ko esam dzirdējuši, ka jel netopam aizrauti pazušanā. Jo ja vārds, kas caur eņģeļiem runāts, ir bijis stiprs, un ikkatra pārkāpšana un neklausīšana ir dabūjusi savu taisno atmaksu; Kā tad mēs izbēgsim par tādu pestīšanu nebēdādami? Tā papriekš ir sludināta caur To Kungu un mums apstiprināta no tiem, kas to dzirdējuši; Tai Dievs ir liecību devis ar zīmēm un brīnumiem un dažādiem spēkiem un ar Svētā Gara izdalīšanām pēc Sava prāta. Jo ne eņģeļiem Viņš ir padevis nākamo pasauli, par ko mēs runājam. Bet viens kādā vietā ir apliecinājis sacīdams: kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Jeb cilvēka dēls, ka Tu viņu piemeklē? Īsu laiku Tu viņu esi darījis mazāku nekā eņģeļus, ar godu un slavu Tu viņu esi kronējis un viņu iecēlis pār Savu roku darbiem; Visas lietas Tu esi licis apakš viņa kājām. Jo kad Tas viņam visas lietas padevis, tad Tas neko nav atstājis, kas viņam nebūtu padots; bet tagad mēs vēl neredzam, ka viņam visas lietas padotas. Bet mēs redzam Jēzu nāves ciešanas dēļ ar godu un slavu kronētu, kas īsu laiku mazāks tapis nekā eņģeļi, lai Viņš caur Dieva žēlastību par visiem nāvi baudītu. Jo Tam, kā dēļ visas lietas ir un caur ko visas lietas ir, kas daudz bērnus uz godību vada, Tam pienācās Viņu, pestīšanas vadoni, caur ciešanām pilnīgu darīt. Jo tāpat Tas, kas svētī, kā tie, kas top svētīti, visi ir no viena; tādēļ Viņš nekaunas, tos saukt par brāļiem, Sacīdams: Es Tavu Vārdu sludināšu Saviem brāļiem, draudzes vidū Es Tev pateicības dziesmas dziedāšu. Un atkal: Es Savu cerību likšu uz Viņu. Un atkal: redzi, Es un bērni, ko Dievs Man ir devis. Kad nu bērni miesas un asinis dabūjuši, tad arī Viņš to pašu it līdzīgi ir dabūjis, ka Viņš caur nāvi iznīcinātu to, kam bija nāves vara, tas ir velnu, Un atsvabinātu visus tos, kas caur nāves bailēm cauru mūžu bija padoti kalpošanai. Jo Viņš taču nepieņem eņģeļus, bet Ābrahāma dzimumu Viņš pieņem. Tāpēc Viņam vajadzēja visās lietās brāļiem palikt līdzīgam, lai sirds žēlīgs taptu un uzticīgs augsts priesteris Dieva priekšā, ļaužu grēkus salīdzināt. Jo caur to, ka Pats ir cietis un kārdināts, Viņš tiem, kas top kārdināti, var palīdzēt. Tādēļ, svētie brāļi, kam ir daļa pie debešķīgas aicināšanas, ņemiet vērā apustuli un augsto priesteri, ko mēs apliecinājam, Kristu Jēzu, Kas ir uzticīgs Tam, kas Viņu iecēlis, tā kā arī Mozus visā Viņa namā. Jo Šis ir lielāka goda cienīgs nekā Mozus, tā kā tam, kas namu uztaisījis, ir lielāks gods nekā namam. Jo ikkatrs nams no kāda top uztaisīts, bet kas šo visu ir uztaisījis, tas ir Dievs. Un Mozus gan ir bijis uzticīgs visā Viņa namā kā kalps, par liecību tam vārdam, kas bija runājams; Bet Kristus kā Dēls pār Viņa namu; Viņa nams mēs esam, ja tikai drošību un cerību, ar ko lielāmies, līdz galam paturam stipru. Tādēļ, tā kā Svētais Gars saka: šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet, Neapcietinājiet savas sirdis, tā kā pie tās sariebšanas tai kārdināšanas dienā tuksnesī, Kur jūsu tēvi Mani kārdinājuši, Mani pārbaudījuši un redzējuši Manus darbus četrdesmit gadus. Tāpēc Es apskaitos par šo tautu un sacīju: vienmēr tie maldās savā sirdī, bet Manus ceļus tie nezināja. Tad Es arī esmu zvērējis Savā dusmībā: tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā. Pielūkojat, brāļi, ka jel nevienam no jums nav ļauna neticīga sirds, ka jūs atkāpjaties no dzīvā Dieva. Bet pamācāties paši ikdienas kamēr vēl top sacīts: “Šodien”, ka neviens no jums netop apcietināts caur grēka pievilšanu. Jo mēs daļu esam dabūjuši pie Kristus, ja tikai iesākto pārliecību līdz galam paturam stipru. Kad top sacīts: “Šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet, neapcietinājiet savas sirdis, kā tai sariebšanas laikā!” Kas tad, to dzirdējuši, Viņu ir nicinājuši? Vai ne visi, kas caur Mozu ir izgājuši no Ēģiptes? Par kuriem Viņš tad ir apskaities četrdesmit gadus? Vai ne par tiem, kas ir apgrēkojušies, kuru miesas pakrita tuksnesī? Kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa dusēšanā, ja ne tiem, kas bijuši nepaklausīgi? Un mēs redzam, ka tie nav varējuši ieiet neticības dēļ. Tad nu lai bīstamies, ka jel tā apsolīšana, Viņa dusēšanā ieiet, netop aizkavēta un neviens no jums netop ieraudzīts tāds, kas būtu palicis to nesasniedzis. Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts, tā kā viņiem; bet sludināšanas vārds tiem nekā nepalīdzēja, tāpēc ka tas nebija savienots ar ticību iekš tiem, kas to bija dzirdējuši. Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam dusēšanā, tā kā Viņš ir sacījis: Es zvērēju Savā dusmībā, tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā; lai gan darbi no pasaules radīšanas bija padarīti. Jo Viņš kādā vietā par septīto dienu tā ir runājis: un Dievs septītā dienā ir dusējis no visiem Saviem darbiem. Un šinī vietā atkal: tiem nebūs ieiet Manā dusēšanā. Kad nu tā paliek, ka citiem būs ieiet dusēšanā, un ka, kam papriekš evaņģēlijs ir sludināts, nav iegājuši neticības dēļ; Tad Viņš atkal kādu dienu noliek: šodien, caur Dāvidu sacīdams pēc tāda ilga laika, tā kā ir sacīts: šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet, neapcietinājiet savas sirdis. Ja jau Jozua tos ir ievedis dusēšanā, tad Viņš pēc tam nebūtu runājis par citu dienu. Tad nu vēl atliek svēta dusēšana Dieva ļaudīm. Jo kas Viņa dusēšanā ir iegājis, tas dus arī no saviem darbiem, tā kā Dievs no Saviem. Tad nu lai dzenamies ieiet tanī dusēšanā, ka neviens neiekrīt tai pašā neticības priekšzīmē. Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks, nekā kāds abās pusēs griezīgs zobens, un spiežās cauri, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir soģis pār sirds domām un sirds prātu. Un Viņa priekšā neviena radīta lieta nav neredzama, bet visas lietas ir atsegtas un redzamas priekš Viņa acīm; Viņam mēs dosim norēķinu. Kad nu mums ir liels augsts priesteris, kas caur debesīm gājis, Jēzus, Dieva Dēls, tad lai mēs pie šīs apliecināšanas stipri turamies. Jo mums nav augsts priesteris, kas nevarētu iežēloties par mūsu vājībām, bet kas visās lietās ir kārdināts tā kā mēs, tomēr bez grēka. Tad nu lai ar drošību pieejam pie žēlastības krēsla, lai apžēlošanu dabūjam un žēlastību atrodam par palīdzību savā laikā. Jo ikviens augsts priesteris, kas no cilvēkiem ņemts, top iecelts pār cilvēkiem tanīs lietās, kas priekš Dieva jādara, lai tas upurē dāvanas un upurus par grēkiem, Un var iežēloties par tiem, kas nezin un maldās, tāpēc ka viņš pats arīdzan ar vājību apņemts. Un šās vājības dēļ viņam jāupurē par grēkiem, tā kā priekš ļaudīm, tāpat arī priekš sevis paša. Un neviens neņem pats sev godu, bet kā kurš no Dieva top aicināts, tā kā arī Ārons. Tāpat arī Kristus nav pats Sevi pagodinājis, ka taptu par augstu priesteri, bet Tas, kas uz Viņu ir runājis: Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis. Tā kā Viņš arī citā vietā saka: Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas. Šis (Kristus) Savās miesas dienās, lūgšanas un aizlūgšanas ar stipru brēkšanu un asarām ir upurējis Tam, kas Viņu no nāves varēja izglābt, un ir paklausīts, tāpēc ka Viņš Dievu turēja godā. Un jebšu Dēls būdams, tomēr Viņš paklausību ir mācījies caur to, ko ir cietis. Un pilnīgs tapis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgas dzīvošanas gādātāju; Un no Dieva ir nosaukts par augstu priesteri pēc Melhizedeka kārtas. Par to mums būtu daudz ko runāt, to izstāstīt ir grūti, tāpēc ka jūs kūtri palikuši pie uzklausīšanas. Jo laika ziņā jums vajadzētu būt mācītājiem, atkal vajag, ka topat mācīti, kādas ir pirmās Dieva vārdu sākuma mācības; un esat palikuši par tādiem, kam piena vajag un ne cietas barības. Jo ikviens, kas tikai pienu bauda, tas vēl ir nesapraša iekš taisnības vārda, jo tas ir bērns. Bet pieaugušiem vajag stipra ēdiena, tiem, kam prāts radināts un izmācīts, izšķirt labu un ļaunu. Tāpēc, atstāsim Kristus sākuma mācību, dosimies uz pilnību, neliksim atkal pamatu ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ar ticību uz Dievu, Ar mācību par kristību, par roku uzlikšanu, par miroņu augšāmcelšanos, par mūžīgu sodību. Arī to mēs darīsim, ja tikai Dievs to ļauj. Jo tas nevar būt, ka tie, kas vienreiz bijuši apgaismoti un baudījuši debesu dāvanas un daļu dabūjuši pie Svētā Gara, Un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamās pasaules spēkus, Un atkāpjas, ka tie atkal varētu tapt atjaunoti uz atgriešanos no grēkiem, jo tie Dieva Dēlu sev atkal krustā sit un liek smieklā. Jo tā zeme, kas iedzer to daudzkārt līstošo lietu un nes derīgu zāli tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, tā dabū svētību no Dieva. Bet kas ērkšķus un dadžus nes, tā ir nederīga, un tai lāsts ir tuvu, un gals degšanā. Bet no jums, mīļie, mēs ceram ko labāku, un ka dzīsities pēc pestīšanas, jebšu tā runājam. Jo Dievs nav netaisns, ka Viņš aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši pie Viņa vārda, kad jūs svētiem kalpojāt un vēl kalpojiet. Bet mēs gribam, ka ikviens no jums parāda to pašu uzcītību uz cerības pilnību līdz galam; Lai jūs netopat kūtri, bet tiem dzenaties pakaļ, kas caur ticību un pacietīgu gaidīšanu iemanto apsolīšanas. Jo kad Dievs Ābrahāmam apsolīšanu deva, un kad Viņš nevarēja pie nekāda lielāka zvērēt, tad Viņš zvērēja pie Sevis paša, Sacīdams: patiesi, Es svētīdams tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu. Un tā Ābrahāms pacietīgi gaidīdams to dabūja, kas bija apsolīts. Jo cilvēki zvēr pie kāda lielāka nekā viņi paši, un zvērēšana viņiem nobeidz visu strīdu un ir par apstiprināšanu. Tad nu Dievs, gribēdams apsolīšanas mantiniekiem Savu nepārvēršamo padomu jo skaidri parādīt, zvērēdams vidū nācis; Ka mēs caur divām nepārvēršamām lietām - jo nevar būt, ka Dievs melotu - dabūtu stipru iepriecināšanu, mēs, kas steidzamies solīto cerību saņemt; Tā mums ir tā kā uzticīgs un stiprs dvēseles enkurs, kas ieķerās priekškara iekšpusē. Kur Jēzus kā priekštecētājs par mums ir iegājis, pēc Melhizedeka kārtas par augstu priesteri palicis uz mūžību. Jo šis Melhizedeks bija Salemes ķēniņš, Dieva tā visu augstākā priesteris, kas Ābrahāmam, kad tas pārnāca no ķēniņu kaušanas, gāja pretī un viņu svētīja; Tam Ābrahāms arī deva desmito tiesu no visa. Tas pirmā kārtā top tulkots: taisnības ķēniņš, - bet tad arīdzan: Salemes ķēniņš, tas ir, miera ķēniņš; Bez tēva, bez mātes, bez radu raksta; kam nav nedz dienu iesākuma, nedz dzīvības gala, bet Dieva Dēlam līdzināts viņš paliek priesteris mūžam. Bet lūkojiet, cik liels šis ir, ka pats cilts tēvs Ābrahāms, viņam desmito tiesu no laupījuma devis. Un Levija bērniem, kas svēto amatu dabū, ir gan viens likums, desmito tiesu ņemt no ļaudīm pēc bauslības, tas ir, no saviem brāļiem, jebšu tie cēlušies no Ābrahāma gurniem; Bet viņš, kas nebija cēlies no viņu cilts, to desmito tiesu ir ņēmis no Ābrahāma un svētījis to, kam apsolīšanas bija. Bet nu bez nekādas pretī runāšanas mazākais top svētīts no lielākā. Un šeit mirstīgi cilvēki ņem desmito tiesu, bet tur tas, par ko liecība top dota, ka tas dzīvo. Un (tā sakot): arī Levi, kas desmito tiesu ņem, desmito tiesu ir devis caur Ābrahāmu. Jo viņš vēl bija tēva gurnos, kad Melhizedeks šim gāja pretī. Ja tad nu pilnība būtu caur priestera amatu no Levija cilts, (jo līdz ar to ļaudis bauslību ir dabūjuši), kam tad vēl vajadzēja citam priesterim celties pēc Melhizedeka kārtas, un netikt sauktam pēc Ārona kārtas? Jo kad priesteru amats tiek pārcelts, tad arīdzan bauslībai jātiek pārceltai. Jo Tas, par ko tas sacīts, piederēja pie citas cilts, no kuras neviens nebija kalpojis pie altāra. Jo ir zināms, ka mūsu Kungs cēlies no Jūda cilts un uz šo cilti Mozus neko nav runājis par priesteru amatu. Un tas vēl jo skaidri ir zināms, ja pēc Melhizedeka līdzības cits priesteris ceļas, Kas tāds tapis ne pēc miesīga likuma bauslības, bet pēc neiznīcīgas dzīvības spēka. Jo Viņš apliecina: Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas. Jo iepriekšēja baušļa atcelšana notiek tāpēc, ka tas nespēcīgs un nederīgs. Jo bauslība neko nav darījusi pilnīgu, bet tā labākas cerības ievešana, caur ko mēs tuvu nākam pie Dieva. Un kad tas nav noticis bez zvērēšanas, - (Jo viņi bez zvērēšanas palikuši par priesteriem, bet Šis ar zvērēšanu, caur To, kas uz Viņu saka: Tas Kungs ir zvērējis - un tas Tam nebūs žēl - Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas) - Tad Jēzus par vienas daudz labākas derības galvinieku ir palicis. Un viņi gan daudzi ir tapuši par priesteriem, tāpēc ka nāve tiem neļāva palikt. Bet Šim caur to, ka Viņš mūžīgi paliek, ir neiznīcīgs priestera amats. Tādēļ Viņš arī pilnīgi var izglābt tos, kas caur Viņu pie Dieva nāk, vienmēr dzīvodams, ka Viņš tos aizstāvētu. Jo tāds augsts priesteris mums arī pienācās, kas ir svēts, nenoziedzīgs, neapgānīts, atšķirts no grēciniekiem un augstāks pār debesīm; Kam nevajag, tā kā augstiem priesteriem, ikdienas upurus nest papriekš par saviem pašu grēkiem un pēc par ļaužu grēkiem; jo to Viņš ir darījis vien' reiz, kad Viņš pats Sevi upurējis. Jo bauslība ieceļ par augstiem priesteriem cilvēkus, kam ir vājība, bet zvērēšanas vārds, kas nāca pēc bauslības, tas To Dēlu ieceļ mūžīgi pilnīgu. Bet visu, kas sacīts, saņemot vienā vārdā: mums ir tāds Augsts Priesteris, kas sēž pa labo roku Augstības goda krēslam debesīs, Svētumu kopējs un patiesās Dieva telts, ko Tas Kungs ir uzcēlis un ne cilvēks. Jo ikviens augsts priesteris top iecelts, nest dāvanas un upurus; tādēļ vajadzēja, ka arī Viņam kas būtu, ko Viņš upurētu. Jo ja Viņš virs zemes būtu, tad Viņš nebūtu priesteris, tāpēc, ka (te) priesteri ir, kas pēc bauslības dāvanas upurē, Un, kas debesu lietu līdzībai un ēnai kalpo, tā kā Mozus caur Dievu bija pamācīts, kā tam Dieva telti bija uzcelt; jo Viņš sacīja: raugi, ka tu visu to dari pēc priekšzīmes, kas tev kalnā ir rādīta. Bet nu Kristus jo labāku kalpošanu dabūjis, jo labākas derības vidutājs Viņš ir, kas ar labākām apsolīšanām ir apstiprināta. Jo ja viņa, tā pirmā, būtu bijusi bez trūkuma, tad otra vieta nebūtu meklēta. Jo tos rādams, Viņš saka: redzi, dienas nāk, saka Tas Kungs, un Es celšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūda namu; Ne tādu derību, kādu Es ar viņu tēviem esmu cēlis tanī dienā, kad Es tos pie rokas satvēru, tos no Ēģiptes izvest: jo tie Manā derībā nav palikuši; - tad Es arīdzan par tiem neesmu bēdājis, saka Tas Kungs. Jo šī ir derība, ko Es celšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, saka Tas Kungs: Es došu Savus baušļus viņu prātā, un Es tos rakstīšu viņu sirdīs, un Es tiem būšu par Dievu, un tie Man būs par ļaudīm. Un tie nemācīs neviens savu tuvāko un neviens savu brāli, sacīdams: atzīsti To Kungu: Jo tie visi Mani pazīs, no mazākā viņu starpā līdz lielākajam viņu starpā. Jo Es apžēlošos par viņu netaisnībām, un nepieminēšu vairs viņu grēkus un viņu noziegumus. Kad Viņš saka: jaunu (derību), tad Viņš pirmo ir darījis par vecu. Kas nu ir darīts par vecu un vecs paliek, tas iznīkšanai ir tuvu. Tad nu gan arī pirmai derībai bija Dieva kalpošanas likumi un laicīgs svētums. Jo Dieva telts bija uzcelta: priekšējā bija lukturis un galds un Dieva priekšā noliktas maizes; tā top saukta - svētā vieta. Bet aiz otra priekškara dzīvoklis, kas top saukts - vissvētākā vieta; Tur bija kvēpināmais zelta altāris un derības šķirsts, visapkārt pārvilkts ar zeltu, kurā zelta trauciņš ar debess maizi un Ārona zizlis, kas bija zaļojis, un derības galdiņi. Un virsū pār to bija godības ķerubi, kas derības šķirsta vāku apēnoja: par to ne tagad ir jārunā sīkāk. Kad nu šīs lietas tā bija sataisītas, tad priesteri vienmēr ieiet dzīvokļa priekšējā daļā, Dieva kalpošanas darbus darīdami, Bet otrā augstais priesteris vien vienreiz par gadu, ne bez asinīm, ko viņš upurē par sava paša un ļaužu noziegumiem; Caur to Svētais Gars rāda, ka ceļš uz svēto vietu vēl nav parādīts, kamēr dzīvokļa priekšēja daļa pastāv; Tā ir tagadējā laika līdzība, pēc kuras upurē dāvanas un upurus, kas to, kas kalpo, nevar pilnīgu darīt pēc sirdsapziņas, Bet tie tikai līdz ar ēdieniem un dzērieniem un daudzkārtīgām mazgāšanām kā ārīgi miesas likumi uzlikti līdz laikam, kad viss labāk tiks pārtaisīts. Bet Kristus, nākamo labumu augstais priesteris, ir nācis un caur jo lielu un jo pilnīgu dzīvokli, ne rokām taisītu - tas ir, ne no šīs radības, - Nedz ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm Viņš vienreiz ir iegājis svētā vietā un sagādājis mūžīgu pestīšanu. Jo ja vēršu un āžu asinis un pelni no jaunas govs nešķīstos apslacinājot šķīsta uz miesas šķīstību; Cik vairāk Kristus asinis, kas caur mūžīgo Garu Sevi pašu bezvainīgu Dievam ir upurējis, šķīstīs jūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem, kalpot Dzīvam Dievam? Un tādēļ Viņš ir jaunās derības vidutājs, lai, kad nāve bija notikusi par atpestīšanu no pārkāpšanām, kas bija apakš pirmās derības, tie, kas ir aicināti, dabū apsolīto mūžīgo mantību. Jo kur ir testaments, tur novēlētājam vajag būt mirušam. Jo testaments ir stiprs, kad novēlētājs miris; jo tas nekad nav spēkā, kamēr viņš vēl dzīvs, kas to cēlis. Tāpēc arī pirmā derība nav iecelta bez asinīm. Jo kad Mozus visus likumus pēc bauslības bija runājis uz visiem ļaudīm, tad tas ņēma teļu un āžu asinis ar ūdeni un purpura vilnu un īzapu un apslacināja pašu grāmatu kā arī visus ļaudis, Sacīdams: šīs ir tās derības asinis, ko Dievs jums ir pavēlējis. Tā līdzīgi viņš arī Dieva telti un visus Dieva kalpošanas rīkus apslacināja ar asinīm. Un gandrīz viss ar asinīm top šķīstīts pēc bauslības, un bez asins izliešanas nenotiek piedošana. Tad nu debesu lietu līdzībām tā vajag tapt šķīstītām, bet debesu lietām pašām caur labākiem upuriem, nekā šie ir. Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētā vietā, kas ir patiesības attēls, bet pašās debesīs, ka Tas tagad parādītos priekš Dieva vaiga par mums; Nedz ka Viņš Sevi pašu daudzreiz upurētu, tā kā augstais priesteris ik gadus svētā vietā ieiet ar svešām asinīm. Citādi Viņam būtu pienācies daudzreiz ciest no pasaules iesākuma; bet tagad Viņš vienreiz laiku galā ir parādījies, grēku iznīcināt caur Savu paša upuri. Un tā, kā cilvēkiem ir nolikts vienreiz mirt un pēc tam tiesa: Tāpat arī Kristus, vienreiz upurēts, daudz ļaužu grēkus atņemt, taps redzēts otru reizi bez grēka no tiem, kas Viņu gaida, uz mūžīgu dzīvošanu. Jo bauslībai ir nākamo labumu ēna, ne to lietu ģīmis pats, un ar upuriem, kas ik gadus tie paši, un ko bez mitēšanās upurē, upurētājus nekad nevar darīt pilnīgus. Citādi tie būtu mitējušies upurēt, ja tiem ar upuriem kalpojot vairs nebūtu bijusi nekāda apzināšanās par grēkiem, kad tie vienreiz šķīstīti. Bet nu ik gadus caur tiem (upuriem) notiek grēku pieminēšana. Jo tas nevar būt, ka vēršu vai āžu asinis grēkus atņem. Tāpēc pasaulē nākdams Viņš saka: upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet to miesu Tu Man esi sataisījis. Dedzināmi upuri un grēku upuri Tev nav patikuši. Tad Es sacīju: redzi, Es nāku, (grāmatā par Mani ir rakstīts) Tavu prātu darīt, ak Dievs! Kad Viņš papriekš bija sacījis: upurus un dāvanas un dedzināmos upurus un grēku upurus Tu neesi gribējis, nedz tie Tev bija pa prātam, (kas pēc bauslības top upurēti); Tad Viņš sacīja: redzi, Es nāku, ak Dievs, Tavu prātu darīt. Viņš tad noceļ pirmo, ka Viņš otru ieceltu. Pēc šī prāta mēs esam svētīti caur Jēzus Kristus miesas upuri vienreiz. Un ikkatrs priesteris gan ikdienas stāv kalpodams un tos pašus upurus daudzkārt upurēdams, kas grēkus mūžam nevar atņemt; Bet Šis, vienu upuri par grēkiem upurējis, uz mūžību nosēdies pie Dieva labās rokas. Joprojām gaidīdams, tiekams Viņa ienaidnieki top likti par pameslu Viņa kājām. Jo ar vienu upuri Viņš ir mūžīgi pilnīgus darījis tos, kas top svētīti. Un Svētais Gars mums to arīdzan apliecina; jo kad Viņš papriekš bija sacījis: Šī ir tā derība, ko Es ar viņiem celšu pēc šīm dienām, saka Tas Kungs: Savus baušļus Es došu viņu sirdīs un tos rakstīšu viņu prātā; Un Es vairs nepieminēšu viņu grēkus un viņu netaisnības. Kur nu ir grēku piedošana, tur vairs nav upura par grēku. Kad nu, brāļi, mums ir drošība, ieiet svētā vietā caur Jēzus asinīm, Ko Viņš mums ir sataisījis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, caur Savu miesu; Un kad nu mums ir augsts priesteris pār Dieva namu: Lai pieejam ar patiesīgu sirdi iekš pilnīgas ticības, apslacināti savās sirdīs, vaļā no ļaunas apzināšanās; Un pie miesas nomazgāti ar šķīstu ūdeni, lai mēs cerības apliecināšanu paturam nešaubīgu, (jo Tas ir uzticīgs, kas to apsolījis). Un lai mēs cits citu vērā ņemamies ar skubināšanu pie mīlestības un labiem darbiem, Un lai neatstājam savu sapulcināšanos, kā daži mēdz, bet cits citu lai pamācam; un to jo vairāk, jo jūs redzat, ka tā diena nāk tuvu. Jo ja mēs tīši grēkojam pēc tam, kad esam dabūjuši patiesības atzīšanu, tad vairs neatliekās nekāds upuris par grēkiem, Bet briesmīga sodības gaidīšana un uguns karstums, kas pretiniekus aprīs. Ja kāds Mozus bauslību nicinājis, tam bez apžēlošanas caur diviem vai trim lieciniekiem jāmirst. Cik gan, domājiet, grūtāku sodību būs pelnījis tas, kas Dieva Dēlu min ar kājām un derības asinis, caur ko viņš svētīts, tur par nesvētām, un kas žēlastības Garu ir nievājis? Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs. Un atkal: Tas Kungs tiesās Savus ļaudis. Briesmīga lieta ir, iekrist Dzīvā Dieva rokās. Bet pieminiet iepriekšējās dienas, kurās, apgaismoti, jūs pastāvīgi esat cīnījušies lielās bēdu cīnīšanās, Gan caur mēdīšanām un bēdām tapuši par ērmiem, gan palikuši par biedriem tiem, kam tā klājās. Jo jūs esat cietuši līdz ar manām saitēm un ar prieku panesuši savas mantas laupīšanu, zinādami, ka jums iekš sev pašiem ir labāka un paliekama manta debesīs. Tāpēc neatmetiet savu sirds drošību, jo tai ir liela alga. Bet paciešanās jums vajag, lai jūs Dieva prātu darījuši iemantojiet apsolīto svētību. Jo vēl ir mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies. Bet taisnais no ticības dzīvos; un ja kas atkāpjas, pie tā Manai dvēselei nav labs prāts. Bet mēs neesam no tiem, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic uz dvēseles izglābšanu. Bet ticība ir paļaušanās uz lietām, kas cerējamas, un pārliecināšanās par lietām, kas neredzamas. Jo caur to vecaji liecību ir dabūjuši. Caur ticību mēs noprotam, ka pasaule ir radīta caur Dieva vārdu, tā ka redzamās lietas nav cēlušās no redzamām. Caur ticību Ābels Dievam lielāku upuri ir pienesis nekā Kains: caur to viņš liecību ir dabūjis, ka viņš taisns, kad Dievs par viņa dāvanām liecināja; un caur to viņš vēl runā, jebšu miris. Caur ticību Enohs ir aizņemts, tā ka nāvi neredzēja; un viņš netapa atrasts, tāpēc ka Dievs viņu bija aizņēmis; jo pirms viņš tapa aizņemts, viņš liecību ir dabūjis, ka viņš Dievam paticis. Bet bez ticības nevar Dievam patikt; jo kas pie Dieva nāk, tam būs ticēt, ka Viņš ir un ka būs atmaksātājs tiem, kas Viņu meklē. Caur ticību Noa, no Dieva par to pamācīts, kas nebija redzams, Dievu bīdamies šķirstu ir uzcirtis savam namam par izglābšanu; caur to viņš pasauli ir notiesājis un iemantojis taisnību, kas nāk caur ticību. Caur ticību Ābrahāms aicināts ir paklausījis un izgājis uz to vietu, ko tam bija mantot, un viņš ir izgājis, nezinādams, kur nonākšot. Caur ticību viņš mājojis apsolītā zemē tā kā svešā, un teltīs dzīvojis ar Īzaku un Jēkabu, kas bija tās pašas apsolīšanas līdzmantinieki. Jo viņš gaidīja to pilsētu, kam stipri pamati un kam cēlējs un uztaisītājs pats Dievs. Caur ticību arī tā pati Sāra spēku dabūjusi, grūta tapt, un dzemdējusi pāri par laiku savā vecumā, jo viņa To turēja par uzticīgu, kas to bija apsolījis. Tādēļ arī no viena, un no tā paša izdēdējušā, ir dzimuši tik daudz kā debess zvaigznes un kā smiltis jūrmalā, kas neskaitāmas. Šie visi ir miruši iekš ticības un to, kas bija apsolīts, nav panākuši, bet no tālienes redzējuši un ar mieru bijuši un apliecinājuši, ka viņi esot virs zemes viesi un svešinieki. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka tie tēva zemi meklē. Un ja tie būtu prātā turējuši to, no kuras bija izgājuši, tad tiem būtu bijis laiks, atpakaļ griezties. Bet nu tie ilgojās pēc vienas labākas, proti debešķīgas; tāpēc Dievs viņu dēļ nekaunas saukties viņu Dievs, jo Viņš tiem pilsētu ir sataisījis. Caur ticību Ābrahāms, kad tapa pārbaudīts, ir upurējis Īzaku un atnesis vienpiedzimušo, lai gan tas apsolīšanas bija dabūjis, Un uz to bija sacīts: iekš Īzaka tev dzimums taps dēvēts; Jo viņš domāja, ka Dievs spēcīgs arī no miroņiem uzmodināt; tādēļ viņš to arī kā priekšzīmi atdabūja. Caur ticību Īzaks Jēkabu un Ēsavu ir svētījis par nākamām lietām. Caur ticību Jēkabs mirdams katru no Jāzepa dēliem ir svētījis, un ir Dievu pielūdzis, noliecies pār sava zižļa galu. Caur ticību Jāzeps mirdams ir sludinājis par Israēla bērnu iziešanu un ir devis pavēli par saviem kauliem. Caur ticību Mozus, kad bija piedzimis, tapa apslēpts trīs mēnešus no saviem vecākiem, tādēļ ka tie redzēja, viņu esam krāšņu bērniņu. Un tie nebijās par ķēniņa pavēli. Caur ticību Mozus, kad bija liels palicis, liedzās saukties par Faraona meitas dēlu, Un labāk gribēja ļaunu ciest ar Dieva ļaudīm, nekā uz īsu laiku baudīt grēka laimi, Un turēja Kristus negodu par lielāku bagātību nekā visas Ēģiptes mantas; jo viņš skatījās uz to algu. Caur ticību viņš atstāja Ēģipti, nebīdamies no ķēniņa dusmības; jo viņš pastāvīgi turējās pie tā, kas nebija redzams, tā kā viņš to redzētu. Caur ticību viņš turēja Pashā un apslacīšanu ar asinīm, ka pirmdzimušo maitātājs tos neaiztiktu. Caur ticību tie gāja caur Sarkano jūru tā kā pa sausumu, ko ēģiptieši arī raudzījuši un noslīkuši. Caur ticību Jērikas mūri ir sagruvuši, kad tie septiņas dienas bija apstāti. Caur ticību mauka Rahaba nav pazudusi līdz ar neticīgiem, kad viņa izlūkus ar mieru bija uzņēmusi. Un ko lai vēl vairāk saku? Man pietrūktu laika, kad es stāstītu par Gideonu un Baraku un Samsonu un Jeftu un Dāvidu un Samuēli un praviešiem, Kas caur ticību ķēniņu valstis ir uzvarējuši, taisnību darījuši, apsolīšanas panākuši, lauvu rīkles aizbāzuši, Uguns spēku izdzēsuši, zobena asmenim izbēguši, atspirgušies no vājības, karā vareni tapuši, svešu kara spēku uz bēgšanu spieduši; Sievas savus mirušos caur augšāmcelšanos ir atdabūjušas, un citi grūti ir mocīti un izglābšanu nav pieņēmuši, lai labāku augšāmcelšanos dabūtu. Un citi mēdīšanas un pātagas ir cietuši un arī saites un cietumu, Ar akmeņiem ir nomētāti, ar zāģiem sagriezti, sadedzināti, caur zobenu nomaitāti, avju un kazu ādās viņi apkārt gājuši, atstāti, mocīti, bēdināti; (Kuru pasaule nebija vērta) tuksnešos maldījušies un kalnos un alās un zemes bedrēs. Un šiem visiem caur ticību liecība ir bijusi, un tie nav panākuši, kas tiem bija solīts, Tādēļ ka Dievs priekš mums ko labāku papriekš bija izredzējis, ka tie netaptu pilnīgi bez mums. Tad nu arī mēs, kad tāds liels pulks liecinieku ir visapkārt ap mums, lai noliekam ikvienu nastu un grēku, kas mūs tik viegli apņem, un ar pacietību lai skrienam iekš tās mums noliktās cīnīšanās. Un lai skatāmies uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju, kas, jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis un ir sēdies pa labo roku Dieva goda krēslam. Ņemiet vērā Šo, kas tādu pretī runāšanu panesis no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami. Jūs vēl neesat pretī stāvējuši līdz asinīm, cīnīdamies pret grēku, Un esat aizmirsuši pamācīšanu, kas uz jums kā uz bērniem saka: mans dēls, neturi Tā Kunga pārmācīšanu par mazu lietu un nepagursti, kad tu no Viņa kļūsti pārmācīts. Jo ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, un šausta ikvienu dēlu, ko Viņš uzņem. Ja jūs pārmācīšanu paciešat, tad Dievs turas pret jums kā pret bērniem; jo kur ir dēls, ko tēvs nepārmāca? Bet ja esat bez pārmācīšanas, pie kuras visiem ir daļa bijusi, tad jūs esat maukas bērni un ne dēli. Un ja mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem un mēs tos esam bijušies, - vai ne daudz vairāk garu Tēvam būsim paklausīgi un dzīvosim? Jo viņi gan mazu brīdi, kā paši zinādami, mūs ir pārmācījuši, bet Šis mūs pārmāca par labu, ka mums būtu daļa pie Viņa svētās būšanas. Bet ikviena pārmācīšana, klāt būdama, mums nešķiet līksmība esot, bet noskumšana; bet visu pēc tā dod taisnības un miera augļus tiem, kas caur to izmācīti. Tādēļ paceļat atkal gurdenās rokas un slābanos ceļus, Un staigājat taisnus ceļus ar savām kājām, ka tas, kas tizls, nepaklūp, bet turpretī top dziedināts. Dzenaties pēc miera ar visiem un pēc svētās dzīvošanas, bez kā neviens To Kungu neredzēs; Pielūkodami, ka neviens nezaudē Dieva žēlastību, ka nekāda rūgta sakne, augsti uzaugusi, jūs nesajauc, un ka daudzi caur to netop apgānīti; Ka neviens nav maucinieks, nedz nesvēts, kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtības tiesu ir pārdevis par vienu ēdienu. Jo jūs zināt, ka tas arī pēc tam, lai gan gribēdams svētību iemantot, tapa atmests; jo viņš neatrada žēlošanas vietu, jebšu to ar asarām meklēja. Jo jūs neesat nākuši pie kalna, kas bija aiztiekams, un pie degoša uguns un krēslas un tumsas un vētras, Un pie bazūnes skaņas un vārdu balss, par ko tie, kas to dzirdēja, ir lūgušies, ka uz tiem vairs netaptu runāts. Jo tie nevarēja panest šo pavēli: ja arī kāds lops kalnu aiztiktu, tad to būs ar akmeņiem nomētāt vai ar bultu nošaut. Un tā parādīšana bija tik briesmīga, ka Mozus sacīja: es esmu pārbijies un drebu. Bet jūs esat nākuši pie Ciānas kalna, un pie Tā dzīvā Dieva pilsētas, pie debess Jeruzālemes un pie daudz tūkstošiem eņģeļu, Un pie pirmdzimušo sapulces un draudzes, kas debesīs pierakstīti, un pie Dieva, tā soģa pār visiem, un pie pilnīgi taisno gariem, Un pie Jēzus, jaunas derības vidutāja, un pie apslacināšanas asinīm, kas labāk runā nekā Ābels. Pielūkojiet, ka jūs Viņu, kas tur runā, neatmetiet. Jo kad tie nav izbēguši, kas Viņu atmeta, kas virs zemes Dieva mācību runāja, tad mēs ne tik neizbēgsim, ja no Viņa novēršamies, kas ir no debesīm, Viņa balss tai laikā zemi pakustināja; bet tagad Viņš ir pasludinājis sacīdams: vēl vienreiz Es kustināšu ne vien zemi, bet arī debesi. Un vārds “vēl vienreiz” parāda, ka tam, kas ir kustinājams, būs tapt pārceltam, jo tas ir darīts, lai paliek tas, kas nav kustinājams. Tādēļ nu, ka dabūjam nekustinājamu valstību, lai esam pateicīgi un tā lai Dievam kalpojam, kā Viņam labi patīk, ar baiļošanos un bijāšanos. Jo mūsu Dievs ir rijoša uguns. Brāļu mīlestība lai pastāv. Neaizmirstiet labprāt dot mājas vietu; jo caur to daži nezinot eņģeļus ir uzņēmuši savās mājās. Pieminiet saistītos, tā kā līdzsaistīti; un tos, kas ļaunumu cieš, kā tādi, kas paši arī vēl esiet miesā. Laulība lai ir godīga pie visiem un laulības gulta neapgānīta; bet mauciniekus un laulības pārkāpējus Dievs sodīs. Jūsu dzīvošana lai ir bez mantas kārības; esiet mierā ar to, kas pie rokas, jo Viņš ir sacījis: Es tevi neatstāšu, nedz tevi pametīšu; Tā ka droši varam sacīt: Tas Kungs ir mans palīgs, un es nebīšos, ko man darīs cilvēks? Pieminiet savus vadītājus, kas jums to Dieva vārdu runājuši. Uzlūkojiet viņu dzīvošanas galu un dzenaties viņu ticībai pakaļ. Jēzus Kristus ir tas pats vakar un šodien un mūžīgi. Neļaujaties šaubīties caur dažādām un svešām mācībām; jo tas ir labi, ka sirds top stiprināta caur žēlastību un ne caur ēdieniem, caur ko nekāds labums nav ticis tiem, kas tā staigā. Mums ir altāris, no kā ēst nevienam nav brīv, kas tai teltī Dievam kalpo. Jo kuru lopu asinis caur augsto priesteri par grēku top ienestas tai svētā vietā, to pašu miesas top sadedzinātas ārā, lēģera priekšā. Tāpēc arī Jēzus, lai caur Savām paša asinīm ļaudis svētītu, ir cietis ārā priekš vārtiem. Tad nu lai izejam pie Viņa ārā, lēģera priekšā, nest Viņa negodu. Jo šeitan mums nav paliekama pilsēta, bet to nākamo meklējam. Tad nu lai caur Viņu Dievam pastāvīgi pienesam slavas upuri, tas ir, savu lūpu augļus, kas Viņa vārdu apliecina. Neaizmirstiet labu darīt un sadraudzību Garā, jo tādi upuri Dievam labi patīk. Paklausāt saviem vadītājiem un esat viņiem padevīgi; jo tie ir nomodā par jūsu dvēselēm, kā tādi, kam būs atbildēšanu dot, lai tie to dara ar prieku un ne nopūzdamies, jo tas jums nebūtu labi. Lūdziet par mums, jo mēs apzināmies, ka mums, kas visās lietās gribam godīgi staigāt, ir laba sirdsapziņa. Un jo vairāk lūdzu to darīt, lai jo ātri jums topu atdots. Bet miera Dievs, kas no miroņiem atkal atvedis To lielo avju ganu caur mūžīgas derības asinīm, mūsu Kungu Jēzu, Tas lai jūs dara pilnīgus iekš ikviena laba darba, ka jūs Viņa prātu dariet, un lai dara iekš jums, kas Viņam labi patīk, caur Jēzu Kristu, Viņam lai ir gods mūžīgi mūžam! Āmen. Bet es jūs lūdzu, brāļi, panesiet šo pamācīšanu, jo es jums īsiem vārdiem esmu rakstījis. Zināt, ka brālis Timotejs ir atlaists; ar to, (ja tas drīz nāk) es jūs redzēšu. Sveicinājiet visus savus vadītājus un visus svētos. Tie brāļi no Itālijas jūs sveicina. Žēlastība lai ir ar jums visiem! Āmen. Jēkabs, Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus kalps, sveicina divpadsmit ciltis, kas dzīvo svešumā. Mani brāļi, turat to par tīru prieku, kad jūs iekrītat dažādās kārdināšanās, Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada pastāvību. Bet pastāvībai lai ir pilnīgs darbs, ka jūs esat pilnīgi un veseli, un ka jums nekā netrūkst. Un ja kādam no jums gudrības trūkst, tas lai lūdzās no Dieva, kas visiem labprāt dod un nevienam nepārmet, - tad tā viņam taps dota. Bet lai lūdz ticībā, ne šaubīdamies; jo kas šaubās, tas ir līdzīgs jūras vilnim, ko vējš kustina un mētā. Jo tāds cilvēks lai nedomā, ka tas no Tā Kunga ko dabūs. Divprātīgs cilvēks ir nepastāvīgs visos savos ceļos. Bet zemas kārtas brālis lai lielās ar savu augstumu; Un kas ir bagāts, ar savu zemumu; jo viņš paiet kā zāles puķe. Jo saule ir uzlēkusi ar karstumu un zāli izkaltējusi, un viņas puķe ir nokritusi un viņas vaiga jaukums nozudis; - tāpat arīdzan bagātais savītīs uz saviem ceļiem. Svētīgs ir tas vīrs, kas kārdināšanā pastāv, jo pārbaudīts viņš dabūs dzīvības kroni, ko Tas Kungs ir solījis tiem, kas Viņu mīļo. Neviens, kas top kārdināts, lai nesaka, ka tas no Dieva top kārdināts; jo Dievs nevar tapt kārdināts uz ļaunu, un arī Pats nekārdina neviena. Bet ikviens top kārdināts, kad tas no savas paša kārības top skubināts un labināts. Pēc tam, kad iekārošana ir ieņēmusies, tad tā dzemdē grēku, un kad grēks ir padarīts, tad tas dzemdē nāvi. Nepieviļaties, mani mīļie brāļi! Ikviena laba dāvana un ikviens pilnīgs dāvinājums nāk zemē no augšienes, no gaismas Tēva, pie kā nekādas pārmīšanās nedz pārvēršanās ēnas. Pēc Sava prāta Viņš mūs ir dzemdinājis caur patiesības vārdu, ka mēs būtu Viņa radījumu pirmaji. Tad nu, mani mīļie brāļi, lai ikviens cilvēks ir čakls dzirdēt, bet lēns runāt un lēns dusmot. Jo cilvēka dusmība nedara, kas ir taisni Dieva priekšā. Tāpēc noliekat visu nešķīstību un blēdību un pieņemat ar lēnprātību to iekš jums iedēstīto vārdu, kas jūsu dvēseles var darīt svētas. Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi pievildami; Jo, ja kas ir vārda klausītājs, bet ne darītājs, tas ir līdzināms vīram, kas savu miesīgo vaigu aplūko spogulī; Jo viņš sevi aplūkojis un nogājis un tūdaļ aizmirsis, kādā vaigā viņš bijis. Bet kas locīdamies ieskatās pilnīgā svabadības bauslībā un paliek pie tās, un nav aizmirsīgs klausītājs, bet tā darba darītājs, tas būs svētīgs savā darīšanā. Ja kam šķiet, ka tas Dievam kalpojot, un nesavalda savu mēli, bet savu sirdi pieviļ, tāda Dieva kalpošana ir nelietīga. Šķīsta un neapgānīta kalpošana Dieva un Tā Tēva priekšā ir šī, bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašu pasargāt neapgānītu no pasaules. Mani brāļi, ticību uz Jēzu Kristu, mūsu godājamo Kungu, turēdami neuzlūkojiet cilvēka vaigu. Jo ja kāds vīrs nāktu jūsu sinagogā ar zelta gredzenu pirkstā un ar krāšņām drēbēm, un tur arīdzan nāktu kāds nabags ar rupjām drēbēm, Un jūs uzlūkotu to, kam krāšņas drēbes, un uz to sacītu: sēdies tu še labā vietā; un sacītu uz nabagu: stāvi tu tur, vai sēdies apakš manu kāju pamesla, - Vai tad jūs pie sevis pašiem neesat starpību darījuši un neesat tapuši tiesneši pēc ļaunām domām spriezdami? Klausiet, mani mīļie brāļi: vai Dievs nav izredzējis tos, šās pasaules nabagus, kas ticībā ir bagāti un tās valstības mantinieki, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīļo? Bet jūs nabagiem negodu esat darījuši. Vai bagātie nav tie, kas jūs apspiež un jūs velk pie tiesām? Vai tie nezaimo labo vārdu, kas pār jums ir saukts? Ja tad jūs ķēniņa bauslību piepildāt pēc rakstiem: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, - tad jūs darāt labi. Bet ja jūs cilvēka vaigu uzlūkojiet, tad jūs grēku darāt un topat no bauslības pārliecināti kā pārkāpēji. Jo kas visus baušļus tur un vienā klūp, tas ir noziedzies pie visiem. Jo kas ir sacījis: tev nebūs laulību pārkāpt, - Tas arī sacījis: tev nebūs nokaut. Ja tu nu laulību nepārkāpi, bet nokauji, tad tu esi palicis par bauslības pārkāpēju. Runājiet tā un dariet tā, kā tādi, kas caur svabadības bauslību taps tiesāti. Jo tam, kas apžēlošanu nav parādījis, uzies sodība bez apžēlošanas, bet apžēlošana lielās pret sodību. Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kas saka, ka viņam ir ticība, bet darbu nav? Vai tā ticība viņu var izglābt? Ja kāds brālis vai māsa pliki būtu un tiem trūktu dienišķas pārtikšanas, Un ja kāds no jums uz tiem sacītu: ejiet ar mieru, sildieties un paēdiet; bet jūs tiem nedotu kas miesai vajadzīgs, - ko tas palīdz? Tāpat arīdzan ticība, ja tai darbu nav, pati par sevi tā nedzīva. Bet kāds varētu sacīt: tev ir ticība, un man ir darbi! Rādi man tavu ticību bez darbiem un es tev rādīšu no maniem darbiem ticību. Tu tici, ka ir viens vienīgs Dievs, un dari labi. Velni arīdzan tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tu nelietīgais cilvēks, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? Vai mūsu tēvs Ābrahāms nav taisnots no darbiem, savu dēlu Īzaku par upuri atnesdams uz altāri? Tad tu redzi, ka ticība ar savu spēku ir bijusi pie viņa darbiem, un ticība ir tapusi pilnīga caur darbiem. Un raksts ir piepildīts, kas saka: Ābrahāms Dievam ir ticējis un tas viņam ir pielīdzināts par taisnību, un viņš nosaukts Dieva draugs. Tad nu jūs redzat, ka cilvēks top taisnots no darbiem un ne no ticības vien. Vai arī tā mauka Rahaba nav tāpat taisnota no darbiem, kad tā sūtņus ir uzņēmusi un pa citu ceļu izlaidusi? Jo tā kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arīdzan ticība bez darbiem ir nedzīva. Netopiet daudzi par mācītājiem, mani brāļi, zinādami, ka mēs grūtāku spriedumu dabūsim. Jo mēs visi klūpam daudz; ja kas ne vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spēcīgs, arī savaldīt visu miesu. Redzi, zirgiem liekam iemauktus mutē, lai tie mums paklausa, un valdām visu viņu miesu. Redzi, arī tādas lielas un no stipriem vējiem mētātas laivas top valdītas no mazas stūres, uz kurieni stūrmaņa prāts nesās. Tāpat arī mēle ir mazs loceklis un daudz ko padara; redzi, maza uguns, kādu lielu mežu tā iededzina! Mēle arīdzan ir uguns, pasaule pilna netaisnības; tāpat mēle starp mūsu locekļiem ir tas, kas visu miesu apgāna un iededzina visapkārt mūsu dzīvības ceļu, pati iededzināta no elles. Jo ikkatra daba, tā zvēru, kā putnu, tā tārpu, kā jūras zvēru, top valdīta un ir tapusi valdīta no cilvēcīgas dabas; Bet mēli neviens cilvēks nespēj savaldīt, to nepārvaramo ļaunumu ar nāves dzeloni. Ar to mēs slavējam To Kungu un Tēvu, un ar to mēs nolādam cilvēkus, kas pēc Dieva ģīmja radīti. No tās pašas mutes iziet svētīšana un lādēšana. Tam nebūs tā notikt, mani brāļi. Vai arī no tā paša akas avota izverd salds un rūgts? Mani brāļi, vai vīģes koks var nest eļļas koka augļus, vai vīna koks vīģes? Tāpat aka nevar dot sāļu un saldu ūdeni. Kurš ir gudrs un prātīgs starp jums? Tas lai rāda caur savu labo dzīvošanu savus darbus iekš lēnīgas gudrības. Bet ja jūs rūgtu bardzību un ienaidību turat savā sirdī, tad nelielāties un nemelojiet pret patiesību. Šī nav gudrība, kas nāk no augšienes zemē, bet tā ir pasaules, dabas un velna gudrība. Jo kur bardzība un ienaids, tur ir sajukšana un visāds ļaunums. Bet gudrība, kas ir no augšienes, papriekš ir šķīsta, pēc tam mierīga, lēna, paklausīga, pilna apžēlošanas un labu augļu, taisna un bez liekulības. Bet taisnības auglis top sēts iekš miera tiem, kas mieru dara. No kurienes kari un kaušanās jūsu starpā? Vai ne no turienes, no jūsu kārībām, kas karo jūsu locekļos? Jūs iekārojiet, un jums nav nenieka; jūs ienīstiet un skaužat un nevarat iegūt; jūs kaujat un karojat, tomēr jums nav nenieka, tādēļ ka jūs nelūdziet, Jūs lūdziet un nedabūjiet, tāpēc ka nepareizi lūdziet, lai to savās kārībās varētu aprīt. Jūs laulības pārkāpēji un laulības pārkāpējas, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva nīšana? Kas tad grib būt pasaules draugs, tas paliek Dievam par ienaidnieku. Jeb vai jums šķiet, ka Raksts velti saka: Ar skaudību alkst Gars, kuru Viņš ir devis, lai dzīvotu mūsos? Bet Viņš dod lielāku žēlastību; tādēļ (Raksts) saka: Dievs lepniem turas pretī, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu padodaties Dievam, stāviet velnam pretī, tad viņš bēgs no jums. Nāciet tuvu pie Dieva, tad Viņš nāks tuvu pie jums. Šķīstiet rokas, jūs grēcinieki, un dariet sirdis šķīstas, jūs divprātīgie! Esiet bēdīgi un noskumuši un raudāt; jūsu smiekli lai pārvēršas par vaidiem, un jūsu līksmība par skumību. Pazemojaties Tā Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās. Neaprunājiet cits citu, brāļi; kas brāli aprunā un savu brāli tiesā, tas aprunā bauslību un tiesā bauslību; bet ja tu bauslību tiesā, tad tu neesi bauslības darītājs, bet tiesātājs. Viens vienīgs ir Tas, bauslības devējs un tiesātājs; Tas var pestīt un nomaitāt. Kas tu tāds esi, ka tu citu tiesā? Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rīt mēs iesim uz šo vai to pilsētu un tur padzīvosim vienu gadu un pirksim un pārdosim un pelnīsimies; Un nezināt, kas rīt notiks, - jo kāda ir jūsu dzīvība? Tā ir tvaiks, kas mazu brīdi rādās un pēc iznīkst. Tai vietā jums būtu jāsaka: Ja Tas Kungs gribēs un mēs dzīvosim, tad mēs šo vai to darīsim. Bet nu jūs lielāties savā lepnībā; visa tāda lielīšanās ir ļauna. Tad nu, kas zina labu darīt un nedara, tam tas ir par grēku. Tad nu jūs bagātie, raudat un kaucat par bēdām, kas pār jums nāk. Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes no kodēm saēstas. Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa jums būs par liecību un aprīs jūsu miesas tā kā uguns, jūs esat mantas krājušies pēdējās dienās. Redzi, strādnieku, jūsu tīrumu pļāvēju alga, ko jūs atrāvuši, brēc, un to pļāvēju brēkšana ir nākusi priekš Tā Kunga Cebaot ausīm. Jūs esat kāri dzīvojuši virs zemes un kārību dzinuši, jūs savas sirdis esat barojuši, tā kā uz kaujamu dienu; Jūs esat nosodījuši, jūs esat nokāvuši taisno, viņš jums pretī neturas. Tad nu esiet pacietīgi, brāļi, līdz Tā Kunga atnākšanai. Redzi, arājs gaida dārgos zemes augļus, pacietīgi uz tiem cerēdams, tiekams dabū agro un vēlo lietu. Esiet arī jūs pacietīgi, stiprinājiet savas sirdis, jo Tā Kunga atnākšana ir tuvu. Nenopūšaties cits pret citu, brāļi, lai netopat tiesāti. Redzi soģis stāv priekš durvīm. Mani brāļi, ņematies par ciešanas un pacietības priekšzīmi praviešus, kas ir runājuši Tā Kunga Vārdā. Redzi, mēs tos uzskatām par svētīgiem, kas bijuši pacietīgi; jūs Ījaba paciešanu esat dzirdējuši un Tā Kunga galu redzējuši, ka Tas Kungs ir sirdsžēlīgs un apžēlotājs. Bet pār visām lietām, mani brāļi, nezvērējiet, nedz pie debess, nedz pie zemes, nedz kādu citu zvērestu; bet jūsu jā! lai ir jā! un jūsu nē! lai ir nē! lai jūs neiekrītat sodībā. Ja kas jūsu starpā cieš, tas lai Dievu lūdz; ja kas ir līksmā prātā, tas lai dzied slavas dziesmas. Ja kas jūsu starpā nevesels, tas lai aicina draudzes vecajus: lai tie par viņu lūdz, viņu svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticības lūgšana izglābs neveselo, un Tas Kungs viņu pacels, un ja viņš grēkus būtu darījis, tad tie viņam taps piedoti. Izsūdziet cits citam noziegumus un lūdziet cits par citu, ka topat veseli. Taisna cilvēka sirsnīga lūgšana daudz ko iespēj. Elija bija cilvēks, mums līdzīgs, un lūgdams lūdza Dievu, ka lietus nelītu; un lietus nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. Un viņš atkal lūdza, un debess deva lietu, un zeme nesa savus augļus. Brāļi, ja kas jūsu starpā ir nomaldījies no patiesības, un ja kāds to atgriež, Tam būs zināt: kas grēcinieku atgriež no viņa maldīšanās ceļa, tas viņa dvēseli izglābs no nāves un apklās grēku pulku. Pēteris, Tā Kunga Jēzus Kristus apustulis, tiem izredzētiem svešiniekiem, kas izkaisīti Pontā, Galatijā, Kapadoķijā, Āzijā un Bitinijā, Kas izredzēti pēc Dieva, Tā Tēva, paredzēšanas, iekš Gara svēti darīti, uz paklausīšanu un uz apslacīšanu ar Jēzus Kristus asinīm: žēlastība un miers lai pie jums vairojās. Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas pēc Savas lielās apžēlošanas mūs atdzemdinājis uz dzīvu cerību caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, Uz neiznīcīgu un neapgānītu un nesavīstamu mantību, kas top paturēta debesīs priekš jums, Kas iekš Dieva spēka topat glabāti caur ticību uz pestīšanu, kas ir gatava parādīties pēdējā laikā. Par to jūs priecājaties, mazu brīdi tagad, ja vajag, noskumdināti dažādās kārdināšanās, Lai jūsu pārbaudītā ticība top atrasta dārgāka nekā zelts, kas iznīkst un ugunī kļūst pārbaudīts, - par slavu un godu un teikšanu, kad Jēzus Kristus taps redzams. To neredzējuši jūs mīlat un, jebšu tagad Viņu neredzat, tomēr ticēdami uz Viņu, priecājaties ar neizsakāmu un godības pilnu prieku, Panākdami savas ticības gala mērķi, dvēseļu pestīšanu. Pēc šīs pestīšanas rūpīgi vaicājuši un meklējuši pravieši, kas par to jums novēlēto žēlastību papriekš sludinājuši, Izpētot, ko un uz kādu laiku norādīja viņos esošais Kristus Gars, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tam sekojošo godību. Tiem ir parādīts, ka tie nav kalpojuši sev pašiem, bet jums ar to, ko jums tagad pasludinājuši evaņģēlija sludinātāji iekš Svētā Gara, kas no debesīm sūtīts; tādas lietas arī eņģeļi vēlās skatīties. Tāpēc apjoziet savas sirds gurnus un skaidrā prātā ceriet pilnīgi uz žēlastību, kas jums taps atnesta, kad Jēzus Kristus parādīsies. Kā paklausīgi bērni neturaties pēc tām iekārošanām, kurām jūs līdz šim savā nezināšanā klausījāt; Bet, kā jūsu Aicinātājs ir svēts, tāpat arī jūs topat svēti visā dzīvošanā. Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts. Un ja jūs to kā Tēvu piesauciet, kas cilvēka vaigu neuzlūkodams tiesā pēc ikviena darba, tad dzīvojiet iekš bijāšanas šinī laikā, kamēr šeitan mītat; Zinādami, ka jūs neesat atpirkti ar iznīcīgu mantu, ar sudrabu vai zeltu no savas nelietīgās dzīvošanas pēc tēvu ieraduma, Bet ar Kristus, nenoziedzīga un neapgānīta jēra, dārgām asinīm; Tas papriekš paredzēts priekš pasaules radīšanas, un redzams tapis pēdējos laikos jūsu labad, Kas caur Viņu ticat uz Dievu, kas To ir uzmodinājis no miroņiem un Tam godību devis, tā ka jūsu ticība arī ir cerība uz Dievu. Un savas dvēseles šķīstījuši, patiesībai paklausot caur Garu uz neviltīgu brāļu mīlestību, mīliet savā starpā no šķīstas sirds un bez mitēšanās, Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet no neiznīcīgas caur dzīvo un mūžīgi paliekamo Dieva vārdu. Jo visa miesa ir kā zāle un visa cilvēka godība kā zāles puķe; zāle ir savītusi un viņas puķe nokritusi; Bet Tā Kunga vārds paliek mūžīgi. Bet šis ir tas vārds, kas jūsu starpā ir pasludināts. Bet nu atstājiet visu ļaunumu un visu viltību un liekulību un skaudību un visas aprunāšanas; Tā kā jaunpiedzimuši bērniņi iekārojaties garīgo bezviltīgo pienu, ka jūs caur to uzaugat, Ja jūs esat baudījuši, ka Tas Kungs ir laipnīgs; Pie Tā jūs esat nākuši kā pie dzīva akmens, gan atmests no cilvēkiem, bet izredzēts un dārgs pie Dieva. Un jūs paši arīdzan kā dzīvi akmeņi topat uztaisīti par garīgu namu un svētu priesterību, garīgus upurus upurēt, kas Dievam ir pieņēmīgi caur Jēzu Kristu. Jo rakstos stāv (rakstīts): redzi, Es lieku Ciānā izredzētu, it dārgu stūra akmeni; un kas tic uz Viņu, tas nepaliks kaunā. Tad nu jums, kas ticat, Viņš ir dārgs; bet neklausīgiem - akmens, ko nama taisītāji atmetuši, kas ir palicis par stūra akmeni, ir arī klupšanas akmens un piedauzīšanās klints, Tiem, kas neklausīgi būdami pie tā vārda piedauzās, uz ko tie arīdzan ir nolikti. Bet jūs esat izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis; ka jums būs pasludināt Tā tikumus, kas jūs aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā, Jūs, kas citkārt nebijāt Dieva ļaudis, bet tagad esat Dieva ļaudis, kas citkārt nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti. Mīļie, es jūs pamācu kā piemājotājus un svešiniekus, ka jums būs noturēties no miesīgām kārībām, kas pret dvēseli karo, Un ka jūs dzīvojiet godīgi starp pagāniem, lai kurās lietās tie jūs aprunā kā ļaundarītājus, tie labo darbu dēļ, ko tie pie jums redz, Dievu pagodina piemeklēšanas dienā. Tad esiet ikvienai cilvēku kārtībai paklausīgi Tā Kunga dēļ: gan ķēniņam, kā tādam, kas pār visiem ir iecelts, Gan valdniekiem, kā tādiem, kas no viņa ir sūtīti par atriebšanu ļaundarītājiem, bet par slavu laba darītājiem. Jo tāds ir Dieva prāts, ka jūs labu darīdami, muti aizbāžat neprātīgu cilvēku nezināšanai, Kā svabadnieki, un ne tā kā jums svabadība būtu par ļaunuma apsegu, bet tā kā Dieva kalpi. Turiet visus godā; mīlējiet brāļu draudzību; bīstaties Dievu, godājiet ķēniņu. Jūs kalpi, esiet paklausīgi kungiem iekš visas bijāšanas, ne vien labiem un lēniem, bet arī bargiem. Jo tā ir žēlastība, ja, kas Dievu apzinādamies, grūtumu panes netaisnību ciezdams. Jo kāda slava ir šī, ja jūs apgrēkodamies topat pliķēti un panesat? Bet ja jūs labu darīdami ciešat un panesat, tā ir žēlastība pie Dieva. Jo uz to jūs esat aicināti, kā arī Kristus priekš jums ir cietis un jums priekšzīmi pametis, ka jums būs pakaļ iet Viņa pēdām: Tas grēkus nav darījis, nedz viltība ir atrasta Viņa mutē, Tas lamāts neatlamāja un ciezdams neļaunojās, bet nodeva to Tam, kas taisni tiesā; Tas mūsu grēkus Pats ir nesis Savā miesā pie tā koka, ka mēs, no grēkiem vaļā tikuši, taisnībai dzīvotu; caur Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. Jo jūs bijāt tā kā avis, kas maldās, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Aizbildņa. Tāpat jūs sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai arī, ja kādi vārdam neklausa, tie caur sievu dzīvošanu top pielabināti bez vārda, Ievērodami jūsu šķīsto dzīvošanu iekš bijāšanas; Jūsu jaukums lai nav no ārienes matu pīšanā un zelta aplikšanā, vai drēbju apvilkšanā, Bet apslēptais sirds cilvēks, kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā, - tas ir dārgs priekš Dieva. Jo tāpat arī citkārt svētās sievas izgreznojās, kas cerēja uz Dievu un bija paklausīgas saviem vīriem; Tā kā Sāra Ābrahāmam bijusi paklausīga, viņu par kungu saukdama; tai jūs esat tapušas meitas, kad jūs labu dariet un par nekādu biedināšanu neizbīstaties. Tāpat jūs vīri, dzīvojat saprātīgi kopā ar sievu, kā ar vājāko rīku un dodat tām godu, kā žēlastības un dzīvības līdzmantiniecēm, lai jūsu lūgšanas netop aizkavētas. Un beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, sirds žēlīgi, laipnīgi, Neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz lamāšanu ar lamāšanu; bet turpretī svētījiet, zinādami, ka jūs uz to esat aicināti, ka jums svētību būs iemantot. Jo kas grib dzīvību mīlēt un labas dienas redzēt, tas lai savu mēli klusina no ļauna un savas lūpas, ka tās viltību nerunā; Lai tas novēršas no ļauna un dara labu; lai tas meklē mieru, un tam dzenās pakaļ. Jo Tā Kunga acis ir pār taisniem un viņa ausis uz viņu lūgšanām, bet Tā Kunga vaigs ir pretī tiem, kas ļaunu dara. Un kas jums ļaunu darīs, ja jūs labam dzenaties pakaļ? Bet ja jums arī jācieš taisnības dēļ, tad jūs esat svētīgi; un nebīstaties par viņu biedināšanu, nedz iztrūcināties. Bet svētījiet Dievu To Kungu savās sirdīs. Un esat arvien gatavi ar lēnību un bijāšanu atbildēt ikkatram, kas atbildēšanu prasa par cerību, kas ir iekš jums. Un lai jums ir laba sirdsapziņa, ka, kurās lietās jūs aprunā kā ļaundarītājus, tie top kaunā, kas jūsu labo dzīvošanu iekš Kristus zaimo. Jo tas ir labāk, ka jūs labu darīdami, ja Dieva prātam patīk, ciešat, nekā ļaunu darīdami Jo arī Kristus vienreiz par grēkiem ir cietis, taisnais par netaisniem, ka Viņš mūs Dievam pievestu, miesā gan nonāvēts, bet dzīvs darīts garā, Kurā Viņš ir nogājis un arī gariem, kas cietumā, sludinājis, Kas citkārt bija neklausīgi, kad Dieva lēnība vienreiz gaidīja Noas dienās, kad šķirsts tapa taisīts, kurā maz (astoņas) dvēseles tapa izglābtas caur ūdeni; Un tā tur zīmēta kristība arī mūs tagad izglābj, - ne miesas sārņu nolikšana, bet labas sirdsapziņas derība ar Dievu - caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos; Tas ir pie Dieva labās rokas uzkāpis debesīs, un Tam ir paklausīgi eņģeļi un valdības un vara. Kad nu Kristus par mums ir cietis miesā, tad apbruņojaties ar to pašu prātu, - jo kas cieš miesā, tas ir mitējies no grēkiem, - Ka miesā būdami to vēl atliekamo laiku vairs nedzīvojat cilvēku kārībām, bet Dieva prātam. Jo tas ir gan, ka to pagājušo dzīvības laiku pēc pagānu prāta esam pavadījuši un staigājuši iekš bezkaunīgām kārībām, vīna plītešanām, rīšanām, dzeršanām un negantām elkadievībām. Tā tiem ir sveša lieta, ka jūs ar tiem līdz nestaigājiet tai pašā palaidnības postā, un tādēļ tie zaimo. Šie atbildēšanu dos Tam, kas ir gatavs tiesāt dzīvus un mirušus; Jo tāpēc arī mirušiem evaņģēlijs ir sludināts, ka tie kā cilvēki gan top sodīti miesā, bet Dievam dzīvo garā, Visu lietu gals ir tuvu.Tad nu esiet prātīgi un modrīgi uz Dieva lūgšanām. Par visām lietām turiet sirsnīgu mīlestību savā starpā, jo mīlestība apsedz grēku pulku. Dodiet mājas vietu cits citam labprāt bez kurnēšanas. Lai viens otram kalpo, ikviens ar to dāvanu, kā tas ir dabūjis, kā labi nama turētāji par tām dažādām Dieva dāvanām. Ja kāds runā, tas lai runā tā kā Dieva vārdus; ja kāds kalpo, lai tas to izdara itin pēc tā spēka, ko Dievs pasniedz, ka visās lietās Dievs top pagodināts caur Jēzu Kristu, kam pieder gods un vara mūžīgi mūžam. Āmen. Mīļie, nebrīnaties par bēdu karstumu jūsu starpā, kas jums notiek par pārbaudīšanu, tā kā jums uzietu sveša lieta; Bet itin kā jums ir daļa pie Kristus ciešanām, tā priecājaties, ka jūs arī Viņa godības parādīšanā varētu priecāties un gavilēt. Ja topat nievāti Kristus vārda dēļ, svētīgi esiet! Jo Godības un Dieva Gars dus uz jums; caur viņiem Tas top zaimots, bet caur jums Tas top pagodināts. Jo neviens no jums lai necieš kā slepkava vai zaglis vai ļaundarītājs vai kā tāds, kas jaucas svešās lietās. Bet ja kas cieš kā kristīgs cilvēks, tad lai tas nekaunas, bet Dievu pagodina šinī lietā. Jo laiks ir klāt, ka sodība iesākās pie Dieva nama; bet ja tā papriekš pie mums iesākās, kāds būs gals tiem, kas Dieva evaņģēlijam nav paklausījuši; Un ja taisnais tik ar mokām top izglābts, kur paliks bezdievīgais un grēcinieks? Tad nu arī tiem, kas pēc Dieva prāta cieš, iekš laba darīšanas, būs pavēlēt savas dvēseles Viņam, kā uzticīgam Radītājam. Vecajus jūsu starpā pamācu, es līdzvecākais un liecinieks par Kristus ciešanām un arī godības biedrs, kas taps redzams: Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas pie jums, un uzraugiet, ne piespiesti, bet ar labu prātu, ne negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, Nedz kā valdīdami par Tā Kunga daļu, bet (par) priekšzīmi būdami ganāmam pulkam. Un kad Augstais Gans atspīdēs, tad jūs dabūsiet nevīstošo godības kroni. Tāpat, jūs jaunākie, esiet vecajiem paklausīgi; bet visi, cits citam padodamies, esiet izpušķoti ar pazemību, jo Dievs lepniem turas pretī, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Tad nu pazemojaties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstina savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, velns, staigā apkārt kā rūcošs lauva, un meklē, kuru tas aprītu. Tam stāviet pretī, stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas papilnam uziet jūsu brāļiem pasaulē. Bet visu žēlīgais Dievs, kas mūs aicinājis uz Savu mūžīgo godību iekš Kristus Jēzus, Tas jūs, kas mazu brīdi ciešat, Pats sataisīs, spēcinās, stiprinās, pastāvīgus darīs. Tam lai ir gods un vara mūžīgi mūžam. Āmen. Caur Silvanu, uzticīgo brāli, es jums, kā man šķiet īsiem vārdiem esmu rakstījis, pamācīdams un apliecinādams, ka tā ir tā patiesā Dieva žēlastība, kurā jūs stāvat. Jūs sveicina līdz izvēlētā Bābeles draudze un mans dēls Marks. Sveicinājaties savā starpā ar mīlestības skūpstu. Miers jums visiem, kas iekš Kristus Jēzus. Āmen. Sīmanis Pēteris, Jēzus Kristus kalps un apustulis, tiem, kas to pašu dārgo ticību līdz ar mums ir dabūjuši, iekš mūsu Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus taisnības: Žēlastība lai ir jums un miers daudzkārtīgi caur Dieva un mūsu Kunga Jēzus atzīšanu. Tā kā Viņa dievišķais spēks mums visu, kas der pie dzīvošanas un dievbijības, ir dāvinājis caur Tā atzīšanu, kas mūs aicinājis caur Savu godību un spēku; Caur ko mums visu lielās un dārgās apsolīšanas ir dāvinātas, lai jūs caur tām dalību dabūjiet pie dievišķas dabas, bēgdami no posta, kas ir pasaulē caur iekārošanu: Tad nu visā spēkā uz to (apsolījumu) dzīdamies pasniedziet iekš savas ticības tikumu, un iekš tikuma atzīšanu, Un iekš atzīšanās sātību, un iekš sātības pacietību, un iekš pacietības dievbijību, Un iekš dievbijības brāļu mīlestību, un iekš brāļu mīlestības mīlestību (uz visiem). Jo ja viss tas pie jums ir un bagātīgi rodas, tad jūs nepaliksiet kūtri nedz neauglīgi iekš mūsu Kunga Jēzus Kristus atzīšanas. Un ja kam tā nav, tas ir akls un tuvredzīgs, un tas ir aizmirsis, ka viņš šķīstīts no saviem veciem grēkiem. Tādēļ, brāļi, darbojaties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo to darīdami jūs nekad nepaklupsiet. Jo tā jums bagātīgi taps atvēlēta ieiešana mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus mūžīgā valstībā. Tādēļ es nemitēšos jums to vienmēr atgādināt, jebšu jūs to zināt un esat stiprināti patiesībā, kas jums tagad ir. Jo man šķiet, ka ir pareizi, jūs modināt caur pamācīšanu, kamēr esmu šinī dzīvoklī, Zinādams, ka mans dzīvoklis drīz būs jānoliek, tā kā arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man darījis zināmu. Bet es gādāšu, ka arī pēc manas aiziešanas jūs arvien to varētu pieminēt. Jo mēs neesam dzinušies pakaļ izgudrotām pasakām, kad mēs jums esam sludinājuši mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet mēs paši Viņa augsto godību ar acīm esam redzējuši. Jo no Dieva, Tā Tēva, Viņš dabūjis slavu un godību, kad tāda balss uz Viņu atskanēja no varenās godības: Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts. Un šo balsi mēs esam dzirdējuši no debess nākam, kad mēs ar Viņu bijām uz tā svētā kalna. Un mums ir jo stiprs praviešu vārds, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami tā kā sveci, kas spīd tumšā vietā, tiekams diena aust un rīta zvaigzne uzlec jūsu sirdīs. To pār visām lietām atzīdami, ka neviena praviešu mācība rakstos nav izstāstāma pēc cilvēku domām. Jo praviešu mācība nekad nav notikusi caur cilvēka gribēšanu, bet svētie Dieva cilvēki ir runājuši, dzīti no Svētā Gara. Bet arī viltīgi pravieši bijuši starp ļaudīm, kā arī jūsu starpā būs viltīgi mācītāji, kas paslepen ievedīs svešas posta mācības un To Kungu, kas tos atpircis, aizliegdami pelnīsies ātru pazušanu. Un daudzi dzīsies pakaļ viņu palaidnībām; un caur viņiem patiesības ceļš taps zaimots. Un mantas kārības pēc viņi ar viltīgi izdomātiem vārdiem pie jums ielabināsies; par tiem tā sodība jau sen nekavējās un viņu posts nesnauž. Jo ja Dievs nav saudzējis eņģeļus, kas apgrēkojušies, bet tos nogāzis ellē un nodevis tumsas saitēm, ka tie taptu paturēti uz sodību; Un ja nav saudzējis veco pasauli, bet Nou, taisnības sludinātāju, līdz ar septiņiem citiem ir pasargājis, kad plūdus uzveda bezdievīgai pasaulei, Un tās pilsētas Sodomu un Gomoru pelnos likdams caur izdeldēšanu nosodījis un iecēlis par priekšzīmi tiem, kas bezdievīgi dzīvos; Un ir izrāvis taisno Latu, kas caur šo neganto cilvēku nešķīsto dzīvošanu bija grūtumu cietis, (Jo šis taisnais cilvēks viņu starpā mājodams savā taisnā dvēselē ir mocījies dienu no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus): Tā Tas Kungs zina, kā dievbijīgos izraut no kārdināšanas, bet netaisnos mocīšanai paturēt uz soda dienu; Bet visvairāk tos, kas staigā pēc miesas iekš nešķīstām kārībām un Dievišķo varu nicina, kas ir droši, patgalvīgi, un kam nav bail zaimot godā celtos; Lai gan eņģeļi, spēkā un varā lielāki būdami, nenes Tā Kunga priekšā tiesu pret tiem, zaimodami. Bet šie, tā kā neprātīgi zvēri, kas pēc savas dabas dzimuši, ka top gūstīti un nokauti, zaimodami, ko tie neprot, savā pazušanā arī pazudīs, Dabūdami netaisnības algu. Tiem šķiet, saldumu esam, ikdienas kārībā dzīvot; tie ir traipekļu pilni un gānekļi un kārīgi savās viltībās, kad tie ir līdz ar jums mielastos; Tiem ir acis pilnas ar laulības pārkāpšanu, un tie neatstājās no grēkiem, krāpdami nestiprinātas dvēseles, tiem sirds radināta uz negausību, lāstu bērni; Tie no īstenā ceļa atstādamies ir maldījušies un dzenās pakaļ Bileāma, Beora dēla, ceļam, kas netaisnības algu mīlēja. Bet viņš tapa pārmācīts par savu pārkāpšanu, kad mēmais nastu nesējs lops ar cilvēka balsi runādams aizkavēja pravieša bezprātību. Tie ir akas bez ūdens, padebeši no viesuļa mētāti, kam visdziļākā tumsa top paturēta mūžīgi. Jo lepnus un tukšus vārdus runādami, tie krāpj caur miesas kārībām un bezkaunībām tos, kas patiesi jau bija izbēguši no tiem, kas dzīvo iekš maldīšanās; Apsola tiem svabadību, un paši ir pazušanas kalpi: jo no kura kāds ir pārvarēts, tā kalps viņš ir. Jo ja tie caur Tā Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atzīšanu gan izbēguši no pasaules apgānīšanām, bet iekš tām atkal iepinušies top uzvarēti, tad pēc ar viņiem paliek niknāki nekā papriekš. Jo tiem būtu bijis labāk, kad tie taisnības ceļu nebūtu atzinuši, nekā, kad to bija atzinuši, nogriezties no svētā baušļa, kas tiem bija iedots. Bet tiem ir noticis pēc patiesīgā sakāmā vārda: suns atkal ierij savu vēmekli, un peldināta cūka atkal vārtās dubļos. Mīļie, jau šo otro vēstuli es jums rakstu, kur caur atgādināšanu jūs pamodināju uz sirds skaidrību. Ka jums būs pieminēt tos no svētiem praviešiem papriekš sludinātos vārdus un Tā Kunga un Pestītāja pavēlēšanu no mums, apustuļiem. Papriekš to ziniet, ka pēdējās dienās nāks smējēji, staigādami pēc savām pašu kārībām, Un sacīdami: kur ir Viņa atnākšanas apsolīšana? Jo no tā laika, kad tēvi ir aizmiguši, visas lietas paliek kā no radīšanas iesākuma. Jo tīši tie negrib zināt, ka vecos laikos debesis bijušas un zeme, no ūdens un iekš ūdens pastāvēdama caur Dieva vārdu; Caur ko tā laika pasaule tapa maitāta ūdens plūdos. Bet debesis, kas tagad ir un zeme caur Viņa vārdu ir glabātas un top ugunij paturētas uz bezdievīgo cilvēku sodības un nomaitāšanas dienu. Bet to jums būs zināt, mīļie, ka viena diena pie Tā Kunga ir kā tūkstoši gadi un tūkstoši gadi kā viena diena. Tas Kungs nevilcina apsolīšanu, kā kādiem šķiet, to esam vilcināšanu, bet Viņš ir lēnprātīgs pret mums, negribēdams, ka kāds pazūd, bet ka visi dodās uz atgriešanos no grēkiem. Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis naktī; tad debesis ar rūkšanu zudīs un pirmie pasaules sākumi no karstuma izkusīs, un zeme un darbi iekš tās sadegs. Tad nu, ja viss tas izkūst, cik ļoti tad jums pienākas staigāt svētā dzīvošanā un dievbijāšanā, Gaidot un steidzoties uz Dieva dienas atnākšanu, kur debesis degdamas zudīs un pirmie pasaules sākumi no karstuma izkusīs. Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolīšanas jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tādēļ, mīļie, kad jūs šās lietas gaidāt, darbojaties, ka neapgānīti un bezvainīgi no Viņa topat atrasti iekš miera; Un turiet mūsu Kunga lēnprātību par glābšanu, tā kā arī mūsu mīļais brālis Pāvils jums ir rakstījis pēc tās gudrības, kas tam dota, Kā arī visās grāmatās, kur viņš par šīm lietām runā, no kurām citas grūti saprotamas, ko neizmācītie un nestiprinātie pārgroza, tā kā arī citus rakstus, sev pašiem par pazušanu. Tad nu jūs, mīļie, to papriekš zinādami, sargājaties, ka jūs, caur neganto cilvēku pievilšanu līdz novesti, neizkrītat no sava stipruma. Bet pieaugat mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atzīšanā. Tam lai ir gods gan tagad gan mūžīgos laikos! Āmen. Kas bija no iesākuma, ko esam dzirdējuši, ko ar savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši, un ko mūsu rokas aptaustījušas, no dzīvības Vārda, (Ja dzīvība ir parādīta, un mēs to esam redzējuši, un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tā Tēva un mums ir parādīta,) - Ko esam redzējuši un dzirdējuši, - to mēs jums pasludinām, lai arī jums ir sadraudzība ar mums, un šī mūsu sadraudzība ir ar To Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Un to mēs jums rakstam, lai jūsu prieks ir pilnīgs. Un šī ir tā sludināšana, ko no Viņa esam dzirdējuši un jums sludinājām: ka Dievs ir gaisma un iekš Viņa nav nekādas tumsas. Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu, un ja tumsā staigājam, tad melojam un nedarām patiesību. Bet ja staigājam gaismā, tā kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un Jēzus Kristus, Viņa Dēla, asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem. Ja mēs sakām, ka mums grēka nav, tad mēs paši pieviļamies, un patiesības nav iekš mums. Ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums grēkus piedod un mūs šķīsta no visas netaisnības. Ja mēs sakām, ka neesam grēkojuši, tad mēs Viņu darām par melkuli, un Viņa vārds nav iekš mums. Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkojiet; un ja kas grēko, tad mums ir aizstāvis pie Tā Tēva, Jēzus Kristus, Tas Taisnais. Un Viņš ir tā salīdzināšana par mūsu grēkiem, un ne vien par mūsu, bet arī par visas pasaules grēkiem. Un pie tam (šādi) mēs nomanam, ka Viņu esam atzinuši, ja Viņa baušļus turam. Kas saka: es Viņu pazīstu, un netur Viņa baušļus, tas ir melkulis, un patiesības nav iekš tā. Bet ja kas Viņa vārdu tur, iekš tā patiesi Dieva mīlestība ir pilnīga; pie tam (šādi) mēs atzīstam, ka esam iekš Viņa. Kas teicās iekš Viņa paliekot, tam pienākas pašam arīdzan tāpat staigāt, kā Viņš ir staigājis. Brāļi, es jums nerakstu jaunu bausli, bet vecu bausli, kas jums ir bijis no iesākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko jūs no iesākuma esat dzirdējuši. Atkal jaunu bausli es jums rakstu, kas ir patiesība iekš Viņa un iekš jums: jo tumsa paiet un patiesā gaisma tagad spīd. Kas teicās esot gaismā un ienīst savu brāli, tas vēl ir tumsā. Kas savu brāli mīl, tas paliek gaismā, un iekš tā nav piedauzīšanās. Kas savu brāli ienīst, tas ir tumsā un staigā tumsā un nezina, kurp tas iet, jo tumsa viņa acis ir aptumšojusi. Es jums rakstu, bērniņi, jo grēki jums top piedoti Viņa Vārda dēļ. Es jums rakstu, tēvi, jo jūs To esat atzinuši, kas ir no iesākuma. Es jums rakstu, jaunekļi, jo jūs ļauno esat uzvarējuši. Es jums esmu rakstījis, bērni, jo jūs To Tēvu esat atzinuši. Es jums esmu rakstījis, tēvi, jo jūs To esat atzinuši, kas ir no iesākuma. Es jums esmu rakstījis, jaunekļi, jo jūs esat spēcīgi, un Dieva vārds paliek iekš jums, un jūs ļauno esat uzvarējuši. Nemīlējiet pasauli nedz to, kas ir pasaulē; jo kas pasauli mīl, iekš tā nav Tā Tēva mīlestība. Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība - tas nav no Tā Tēva, bet no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārība; bet kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi. Bērniņi, nu ir tā pēdējā stunda; un tā, kā jūs esat dzirdējuši, ka pretī-kristus nāk, tā arī tagad daudz pretī-kristi cēlušies, no tā mēs zinām pēdējo stundu esam. Tie no mums ir izgājuši, bet tie nebija no mums; jo ja tie būtu bijuši no mums, tad tie būtu palikuši pie mums, bet tiem bija parādīties, ka tie nav visi no mums. Tomēr jums ir tā svaidīšana no Tā Svētā, un jūs visu zināt. Es jums neesmu rakstījis, tā kā jūs nezinātu patiesību, bet ka jūs to jau zināt, un ka no patiesības nenāk nekādi meli. Kas ir melkulis, ja ne tas, kas liedz, ka Jēzus ir Kristus? Tas ir pretī-kristus, kas liedz To Tēvu un To Dēlu. Ikvienam, kas To Dēlu liedz, tam arī nav Tā Tēva. Tad nu, ko jūs esat dzirdējuši no iesākuma, tas lai paliek iekš jums; ja iekš jums paliek, ko no iesākuma esat dzirdējuši, tad arī jūs paliksiet iekš Tā Dēla un Tā Tēva. Un šī ir tā apsolīšana, ko Viņš mums ir apsolījis, (proti) to mūžīgo dzīvošanu. To es jums esmu rakstījis par tiem, kas jūs pieviļ. Un tā svaidīšana, ko jūs no Viņa esat dabūjuši, paliek iekš jums, un jums nevajag, ka kāds jūs māca; bet tā kā šī pati svaidīšana jūs māca visās lietās, tā viņa arīdzan ir patiesīga un nav meli. Un, kā tā jūs ir mācījusi, tā paliekat iekš Viņa. Un nu, bērniņi, paliekat iekš Viņa; lai, kad Viņš parādīsies, mums ir drošība un mēs no Viņa netopam kaunā likti Viņa atnākšanā. Ja jūs zināt, ka Viņš ir taisns, tad zināt, ka ikviens, kas taisnību dara, no Viņa ir piedzimis. Redziet, kādu lielu mīlestību Tas Tēvs mums ir parādījis, ka mēs topam saukti Dieva bērni. Tāpēc pasaule mūs nepazīst, ka tā Viņu nepazīst. Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atspīdējis, kas mēs būsim; bet mēs zinām, ka, kad Tas atspīdēs, mēs Viņam būsim līdzīgi, jo mēs Viņu redzēsim, kāds Viņš ir. Un ikviens, kam šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, tā kā Viņš ir šķīsts. Ikviens, kas grēku dara, tas dara arī netaisnību, un grēks ir netaisnība. Un jūs zināt, ka Viņš ir parādījies, lai Viņš mūsu grēkus atņemtu, un iekš Viņa nav grēka. Ikviens, kas iekš Viņa paliek, tas negrēko; ikviens, kas grēko, Viņu nav redzējis, nedz Viņu atzinis. Bērniņi, lai neviens jūs nepieviļ: kas taisnību dara, tas ir taisns, tā kā Viņš ir taisns. Kas grēku dara, tas ir no velna, jo velns grēko no iesākuma. Tādēļ Dieva Dēls ir atspīdējis, ka Viņš velna darbus izārdītu. Ikviens, kas no Dieva piedzimis, tas nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek iekš tā un tas nevar grēkot, jo tas no Dieva ir piedzimis. Pie tam (šādi) top zināmi Dieva bērni un velna bērni. Ikkatrs, kas taisnību nedara, tas nav no Dieva, un kas nemīl savu brāli. Jo šī ir tā sludināšana, ko jūs no iesākuma esat dzirdējuši, lai mēs cits citu mīlējam; Ne tā kā Kains, kas bija no ļaunā un savu brāli nokāva. Un kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc ka viņa darbi bija ļauni, bet viņa brāļa darbi taisni. Nebrīnāties, mani brāļi, ja pasaule jūs ienīst. Mēs zinām, ka esam pārcelti no nāves uz dzīvību, tāpēc ka mēs brāļus mīlējam; kas nemīl, tas paliek nāvē. Ikviens, kas savu brāli ienīst, tas ir slepkava, un jūs zināt, ka nevienam slepkavam mūžīga dzīvība nav paliekama iekš viņa. Pie tam (šādi) mēs esam atzinuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir nodevis, un mums arīdzan pienākas dzīvību nodot par brāļiem. Bet ja kādam ir šās pasaules manta, un tas redz savu brāli trūkumu ciešam un aizslēdz savu sirdi priekš viņa, kā Dieva mīlestība paliek iekš tāda? Mani bērniņi, lai mēs nemīlējam ar vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību. Un pie tam (šādi) mēs atzīstam, ka esam no patiesības, un savas sirdis Viņa priekšā varam klusināt, Ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas. Mīļie, ja mūsu sirds mūs nepazudina, tad mums ir drošība pie Dieva. Un ko vien mēs lūdzam, to no Viņa dabūjam, jo mēs turam Viņa baušļus un darām, kas Viņa priekšā ir patīkams. Un šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticam Viņa Dēla Jēzus Kristus Vārdam un lai cits citu mīlējam, tā kā Viņš mums bausli ir devis. Un kas Viņa baušļus tur, tas paliek iekš Viņa un Viņš iekš tā. Un pie tam (šādi) atzīstam, ka Viņš iekš mums paliek, no Gara, ko Viņš mums devis. Mīļie, neticat ikkatram garam, bet pārbaudiet garus, vai tie no Dieva? Jo daudz viltīgi pravieši ir izgājuši pasaulē. Pie tam (šādi) jūs atzīstat Dieva Garu: ikkatrs gars, kas apliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, tas ir no Dieva: Un ikkatrs gars, kas neapliecina, ka Jēzus Kristus nācis miesā, tas nav no Dieva. Un tas ir pretī-kristus gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāk, un tagad jau ir pasaulē. Bērniņi, jūs esat no Dieva un viņus esat uzvarējuši; jo kas iekš jums, Tas ir lielāks pār to, kas iekš pasaules. Tie ir no pasaules, tāpēc tie runā no pasaules, un pasaule tos klausa. Mēs esam no Dieva: kas Dievu atzīst, tas mūs klausa; kas nav no Dieva, tas mūs neklausa. Pie tam (šādi) mēs atzīstam patiesības Garu un maldu garu. Mīļie, lai mēs cits citu mīlējam, jo mīlestība ir no Dieva, un ikviens, kas mīl, tas no Dieva ir dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, tas Dievu neatzīst; jo Dievs ir mīlestība. Iekš Tā Dieva mīlestība pie mums ir parādījusies, ka Dievs Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtījis pasaulē, ka mums caur Viņu būs dzīvot. Iekš tā stāv mīlestība, ne ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs ir mīlējis un Savu Dēlu sūtījis par salīdzināšanu par mūsu grēkiem. Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī pienākas, ka mēs cits citu mīlējam. Dievu nemūžam neviens nav redzējis. Ja mēs cits citu mīlējam, tad Dievs paliek iekš mums, un Viņa mīlestība ir pilnīga iekš mums. Pie tam (šādi) mēs zinām, ka paliekam iekš Viņa, un Viņš iekš mums, ka Viņš no Sava Gara mums ir devis. Un mēs esam redzējuši un apliecinājam, ka Tas Tēvs To Dēlu ir sūtījis par pasaules Pestītāju. Ja kas apliecinās, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tad Dievs paliek iekš viņa, un viņš paliek iekš Dieva. Un mēs esam atzinuši un ticējuši (uz) to mīlestību, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība; un kas iekš mīlestības paliek, tas paliek iekš Dieva un Dievs iekš viņa. Iekš to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir drošība tiesas dienā; jo kā Viņš ir, tāpat arī mēs esam šinī pasaulē. Bailības nav iekš mīlestības, bet pilnīga mīlestība bailību izmet ārā; jo bailībai ir mocība, un kas baiļojās, tas nav pilnīgs iekš mīlestības. Lai mēs Viņu mīlam, jo Viņš mūs papriekš ir mīlējis. Ja kas saka: es mīlu Dievu un ienīst savu brāli, tas ir melkulis: jo kas savu brāli nemīl, ko tas redz, kā tas Dievu var mīlēt, ko tas nav redzējis? Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, arī savu brāli būs mīlēt. Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, tas no Dieva ir dzimis, un ikviens, kas To mīl, kas Viņu dzemdinājis, tas mīl arī to, kas no Viņa ir dzimis. Pie tam (šādi) mēs atzīstam, ka Dieva bērnus mīlam, kad Dievu mīlam un Viņa baušļus turam; Jo šī ir Tā Dieva mīlestība, ka mēs Viņa baušļus turam, un Viņa baušļi nav grūti. Jo ikviens, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli; un šī pati ir tā uzvarēšana, kas pasauli uzvar, (proti) mūsu ticība. Kurš ir tas, kas pasauli uzvar, kā vien kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls? Šis ir Tas, kas nācis caur ūdeni un asinīm, Jēzus Kristus, ne ar ūdeni vien, bet ar ūdeni un asinīm; un Tas Gars ir liecības devējs, jo Tas Gars ir patiesība. Jo trīs ir, kas liecību dod, (debesīs, Tēvs, Vārds un Svētais Gars: un šie trīs ir viens. Un trīs ir, kas liecību dod virs zemes,) Gars un ūdens un asinis: un šie trīs ir kopā. Ja mēs cilvēku liecību pieņemam, tad Dieva liecība ir jo liela; šī ir Tā Dieva liecība, ko Viņš par Savu Dēlu liecinājis. Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība iekš sevis paša. Kas Dievam netic, tas Viņu ir darījis par melkuli, jo tas tai liecībai nav ticējis, ko Dievs par Savu Dēlu ir liecinājis. Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums mūžīgu dzīvību ir devis, un šī dzīvība ir iekš Viņa Dēla. Kam Tas Dēls ir, tam ir dzīvība. Kam Tas Dieva Dēls nav, tam nav dzīvība. To es esmu rakstījis jums, kas ticiet uz Dieva Dēla vārdu, lai jūs zināt, ka jums ir mūžīga dzīvība, un ka jūs ticat uz Dieva Dēla vārdu. Un šī ir tā drošība, kas mums ir uz Viņu, ka, ja mēs ko lūdzam pēc Viņa prāta, tad Viņš mūs klausa. Un ja mēs zinām, ka Viņš mūs klausa, kad ko lūdzam, tad zinām, ka tajās lūgšanās dabūjam (to), ko no Viņa esam lūguši. Ja kas savu brāli redz, ka tas apgrēkojās ar kādu grēku ne uz nāvi, tam būs Dievu lūgt, un Tas viņam dos dzīvību, (proti) tiem, kas apgrēkojās ne uz nāvi. Ir grēks uz nāvi; par to nesaku, ka būs lūgt. Ikviena netaisnība ir grēks; un ir grēks, kas nav uz nāvi. Mēs zinām, ka ikviens, kas no Dieva dzimis, negrēko; bet kas no Dieva dzimis, tas sargā sevi pašu, un ļaunais viņu neaizskar. Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir nogrimusi ļaunumā. Bet mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un mums tādu prātu devis, ka atzīstam Patiesīgo un esam iekš Patiesīgā, iekš Viņa Dēla Jēzus Kristus; Šis ir Patiesīgais Dievs un mūžīgā dzīvība. Bērniņi, sargājaties no elkadieviem! Āmen. Vecākais, izredzētai mātei un viņas bērniem, ko es patiesi mīlēju, un ne vien es, bet arī visi, kas patiesību atzinuši - Patiesības dēļ, kas iekš mums paliek un ar mums būs mūžīgi: Žēlastība, apžēlošana, miers lai ir ar jums no Dieva Tā Tēva un no Kunga Jēzus Kristus, Tā Tēva Dēla, iekš patiesības un mīlestības. Es ļoti esmu priecājies, ka tavu bērnu starpā esmu atradis, kas staigā iekš patiesības, tā kā mēs bausli esam dabūjuši no Tā Tēva. Un nu es tevi lūdzu, māte, ne tā kā jaunu bausli tev rakstīdams, bet kas mums no iesākuma bijis: lai mēs cits citu mīlējam. Un šī ir tā mīlestība, ka staigājam pēc Viņa baušļiem; šis ir tas bauslis, ka iekš tā staigājiet, kā no iesākuma esat dzirdējuši. Jo daudz viltnieki ir nākuši pasaulē, kas neapliecina Jēzu Kristu esam nākušu miesā. Šis ir viltnieks un pretī-kristus. Lūkojiet uz sevi pašiem, ka nezaudējam, ko esam strādājuši, bet ka dabūjam pilnu algu. Ikviens, kas ir pārkāpējs un nepaliek iekš Kristus mācības, nav Dieva: kas iekš Kristus mācības paliek, tam ir Tas Tēvs un Tas Dēls. Ja kas nāk pie jums un šo mācību nenes, to neuzņemiet mājās un nesveicinājiet. Jo kas viņu sveicina, tam ir daļa pie viņa ļauniem darbiem. Man vēl ir daudz ko jums rakstīt; bet es negribēju uz papīra un ar tinti; bet es ceru pie jums nākt un muti pret muti runāt, lai mūsu prieks ir pilnīgs. Tavas māsas, tās izredzētās, bērni tevi sveicina. Āmen. Vecākais, Gajam, mīļotam, ko es patiesībā mīlēju. Mīļais, pār visām lietām es vēlēju, lai tev labi klājās, un tu esi vesels, tā kā tavai dvēselei labi klājās. Jo es ļoti esmu priecājies, kad brāļi nāca un apliecināja tavu patiesību, tā kā tu iekš patiesības staigā. Man lielāka prieka nav, nekā kad dzirdu savus bērnus staigājam iekš patiesības. Mīļais, tu dari pēc ticības, ko tu dari pie brāļiem, un vēl tiem no svešuma atnākušiem, Kas ir devuši liecību par tavu mīlestību draudzes priekšā; un tu labi darīsi, kad tu tos izvadīsi, tā kā pieklājās Dieva priekšā. Jo tie Viņa vārda dēļ ir izgājuši, neko no pagāniem neņemdami. Tad nu mums pienākas tos tādus uzņemt, ka mēs paliekam par darba biedriem pie patiesības. Es draudzei esmu rakstījis; bet Diotrefs, kas grib būt starp tiem augstākais, mūs nepieņem. Tādēļ, kad es nākšu, tad es viņa darbus pieminēšu, ko viņš dara, ar ļauniem vārdiem pret mums aprunādams; un ar to nebūdams mierā viņš pats brāļus neuzņem un aizliedz arī tiem, kas to grib darīt, un tos izmet no draudzes. Mīļais, nedzenies ļaunam pakaļ, bet labam; kas labu dara, tas ir no Dieva, bet kas ļaunu dara, tas Dievu nav redzējis. Demeterim liecība top dota no visiem un no pašas patiesības, un mēs arīdzan liecību dodam, un jūs zināt, ka mūsu liecība ir patiesīga. Man daudz būtu ko rakstīt, bet es negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu; Bet es ceru drīz tevi redzēt, tad mēs muti pret muti runāsim. Miers lai ir ar tevi. Draugi tevi sveicina. Sveicini draugus, katru vārdā. Jūda, Jēzus Kristus kalps un Jēkaba brālis, aicinātiem, kas iekš Dieva Tā Tēva svētīti un iekš Jēzus Kristus pasargāti. Žēlastība lai ir jums un miers un mīlestība papilnam. Mīļie, no visas sirds rūpējoties jums rakstīt par pestīšanu, kas mums visiem ir kopā, man vajadzēja jums rakstīt un lūgt, lai jūs cīnāties par to ticību, kas vienreiz svētiem ir dota. Jo kādi cilvēki ielavījušies, kas rakstos sen papriekš nozīmēti uz šo sodību, bezdievīgi, kas mūsu Dieva žēlastību pārvērš bezkaunībā un aizliedz vienīgo valdītāju Dievu un mūsu Kungu Jēzu Kristu. Bet es jums, kas visu jau zināt, gribu atgādināt, ka Tas Kungs ļaudis no Ēģiptes zemes vienreiz pestījis, pēc tos neticīgos ir nomaitājis; Un eņģeļus, kas savu augsto kārtu nav sargājuši, bet savu dzīvokli atstājuši, Viņš ar mūžīgām saitēm ir paturējis apakš tumsas uz lielās dienas sodu. Tā kā Sodoma un Gomora un apkārtējās pilsētas, kas tāpat kā viņas maucībai bija padevušās un citai miesai gājušas pakaļ, ir noliktas par mūžīgu uguns priekšzīmi, sodību ciezdamas. Tāpat arī šie sapņotāji apgāna miesu un nicina varu un zaimo godību. Bet Mihaēls, lielais eņģelis, kad tas cīnījās ar velnu, un tam pretī runāja par Mozus miesām, neuzdrīkstējās zaimošanas tiesu pret to spriest, bet sacīja: lai Tas Kungs tevi soda. Bet šie zaimo, ko tie neprot; bet ko tie pēc dabas prot, tā kā bezprātīgie zvēri, iekš tā tie iet postā. Ak vai, tiem, jo tie ir gājuši uz Kaina ceļu, un peļņas dēļ iegāzušies Bileāma maldos un ir nomaitāti Koraha pretī runāšanā. Šie ir gānekļi pie jūsu mīlestības mielastiem, kopā plītēdami un bez bijāšanas barodamies, padebeši bez ūdens, vēju mētāti, kaili, neauglīgi, divkārt nomiruši, izsakņoti koki, Bargi jūras viļņi, kas savu pašu kaunu putās izgāž; nomaldījušās zvaigznes, kam visdziļākā tumsa top uzglabāta mūžīgi. Bet par šiem arīdzan Enohs, septītais no Ādama, sludinājis sacīdams: redzi, Tas Kungs nāks ar Saviem daudz tūkstošiem svētiem, Tiesu turēt par visiem, visus bezdievīgos starp tiem pārmācīt par visiem viņu bezdievīgiem darbiem, ko bezdievīgie darījuši, un par visiem negantiem vārdiem, ko bezdievīgie grēcinieki pret Viņu runājuši. Šie ir kurnētāji un sūdzētāji, staigādami pēc savām kārībām un viņu mute runā lepnus vārdus, un tie apbrīno cilvēku augstību peļņas dēļ. Bet jūs, mīļie, pieminiet vārdus, kas jums ir papriekš sacīti no mūsu Kunga Jēzus Kristus apustuļiem. Ka tie jums ir sacījuši, ka pēdējos laikos būs smējēji, pēc savām bezdievīgām kārībām staigādami. Šie ir tie, kas ceļ šķiras, miesīgi cilvēki, kam gara nav. Bet jūs, mīļie, uztaisāties savā vissvētākā ticībā, iekš Svētā Gara lūgdamies. Turaties iekš Dieva mīlestības, gaidīdami mūsu Kunga Jēzus Kristus apžēlošanu uz mūžīgu dzīvošanu. Un apžēlojaties par citiem, starpību darīdami. Un citus izglābiet caur bijāšanu, tos no uguns izraudami, ienīdēdami arīdzan no miesas apgānītās drēbes. Bet Tam, kas ir spēcīgs jūs pasargāt, ka neklūpat, un Savas godības priekšā bezvainīgus stādīt ar līksmību, Tam vienam gudram Dievam, mūsu Pestītājam, lai ir gods un augsta slava, spēks un vara, tagad un mūžīgi mūžam! Āmen. Jēzus Kristus parādīšana, ko Dievs Viņam ir devis, rādīt Saviem kalpiem to, kam būs notikt drīzumā, un ko Viņš ir zināmu darījis caur Savu eņģeli sūtīdams Savam kalpam Jānim. Tas ir apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību un visu, ko viņš redzējis. Svētīgs ir tas, kas to lasa, un tie, kas dzird šās praviešu mācības vārdus un patur, kas te ir rakstīts; - jo tas laiks ir tuvu. Jānis septiņām Dieva draudzēm, kas ir Āzijā: žēlastība lai ir jums un miers no Tā, kas ir un kas bijis un kas nāk; un no septiņiem gariem, kas ir Viņa goda krēsla priekšā; Un no Jēzus Kristus, kas ir Tas uzticīgais liecinieks, Tas pirmdzimtais no mirušiem un Tas valdītājs pār ķēniņiem virs zemes; kas mūs ir mīlējis un mūs mazgājis no mūsu grēkiem ar Savām asinīm, Un mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Savam Dievam un Tēvam: Viņam lai ir gods un vara mūžīgi mūžam! Āmen. Redzi, Viņš nāk ar padebešiem, un visas acis Viņu redzēs un tie, kas Viņu ir dūruši, un visas pasaules ciltis kauks Viņa priekšā. Tiešām, Āmen. Es esmu Alfa un Omega, Iesākums un Gals, saka Tas Kungs Dievs, kas ir un kas bijis un kas nāk, Visuvaldītājs. Es Jānis, jūsu brālis un biedrs iekš Jēzus Kristus bēdām, valstības un pacietības, es biju salā, ko sauc Patmos, Dieva vārda dēļ un Jēzus Kristus liecības dēļ. Es biju garā Tā Kunga dienā un dzirdēju aiz manis stipru balsi kā bazūni, Sakām: Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais; un ko tu redzi, to raksti grāmatā un sūti draudzēm, kas ir Āzijā, uz Efesu un uz Smirnu un uz Pergamu un uz Tiatiru un uz Sardu un uz Filadelfiju un uz Laodiķeju. Un es apgriezos, balsi skatīties, kas ar mani runāja, un apgriezies es redzēju septiņus zelta lukturus, Un vidū starp septiņiem lukturiem vienu, līdzīgu Cilvēka Dēlam, apģērbtu ar gariem svārkiem un apjoztu ap krūtīm ar zelta jostu, Un Viņa galva un mati bija balti, tā kā balta vilna, tā kā sniegs, un Viņa acis bija tā kā uguns liesma; Un Viņa kājas bija varam līdzīgas, itin kā ceplī degošas, un Viņa balss tā kā lielu ūdeņu balss. Un Viņam bija labā rokā septiņas zvaigznes, un no Viņa mutes izgāja ass, abās pusēs griezīgs zobens, un Viņa vaigs spīdēja, kā saule spīd savā spēkā. Un kad es Viņu redzēju, tad es nokritu pie Viņa kājām tā kā miris; un Viņš man uzlika Savu labo roku sacīdams: nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais Un Dzīvais. Es biju nomiris un redzi, Es esmu dzīvs mūžīgi mūžam, Āmen. Un Man ir elles un nāves atslēgas. Raksti, ko tu esi redzējis, to, kas nu ir, un to, kas pēc šim notiks, Noslēpumu par septiņām zvaigznēm, ko tu esi redzējis Manā labā rokā, un septiņus zelta lukturus. Septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi lukturi, ko tu esi redzējis, ir septiņas draudzes. Efesus draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas septiņas zvaigznes tur Savā labā rokā, kas staigā vidū starp septiņiem zelta lukturiem. Es zinu tavus darbus un tavu pūliņu un tavu pacietību un ka tu ļaunus nevari ieredzēt; un tu esi pārbaudījis tos, kas teicās apustuļi esoši un nav, un tos esi atradis melkuļus; Un esi panesis, un tev ir pacietība un esi pūlējies Mana Vārda dēļ un neesi piekusis. Bet tas Man ir pret tevi, ka tu no savas pirmās mīlestības esi atstājies. Tad nu piemini, no kurienes tu esi atkritis, un atgriezies un dari pirmos darbus; bet ja ne, tad Es pie tevis nākšu drīz un nostumšu tavu lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies. Bet tas tev ir, ka tu Nikolaītu darbus ienīsti, ko Es arīdzan ienīstu. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka: tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē. Un Smirnas draudzes eņģelim raksti: tā saka Pirmais un Pēdējais, kas bija miris un ir dzīvs tapis: Es zinu tavus darbus un tavas bēdas un tavu nabadzību (tomēr tu esi bagāts), un zaimošanu no tiem, kas teicās Jūdi esoši un nav, bet ir sātana draudze. Nebīsties nekā par to, ka tev jācieš; redzi, sātans kādus no jums metīs cietumā, lai jūs topat kārdināti, un jums būs bēdas desmit dienas. Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības kroni. Kam ir auss, tas lai dzird, ko Gars draudzēm saka: tam, kas uzvar, nekāda vaina nenotiks no otrās nāves. Un Pergamus draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kam asais, abās pusēs griezīgais zobens. Es zinu tavus darbus, un ka tu piemājo, kur sātana krēsls, un ka tu Manu Vārdu turi un Manu ticību neesi aizliedzis, arī ne tanīs dienās, kad Antipas, Mans uzticīgais liecinieks, ir nokauts pie jums, kur sātans mājo. Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tavā vidū ir, kas Bileāma mācību cienī, kas Balaku mācīja, apgrēcību celt Israēla bērnu priekšā, elku upurus ēst un maukot. Tāpat tev arīdzan ir, kas Nikolaītu mācību cienī, ko Es ienīstu. Atgriezies no grēkiem! Bet ja ne, tad Es pie tevis nākšu drīz un karošu pret tiem ar Savas mutes zobenu. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Gars draudzēm saka; tam, kas uzvar, Es došu ēst no apslēptās mannas, un Es viņam došu labas liecības zīmi un uz liecības zīmes vienu jaunu vārdu rakstītu, ko neviens nezin, kā vien tas, kas to dabū. Un Tiatiras draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Dieva Dēls, kam acis ir tā kā uguns liesma, un kam kājas ir varam līdzīgas. Es zinu tavus darbus un tavu mīlestību un tavu kalpošanu un tavu ticību un tavu pacietību un tavus darbus, un ka pēdējo darbu ir vairāk nekā pirmo. Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tu sievai, Jezebelei, kas praviete teicās, vaļu dod, mācīt un pievilt Manus kalpus, ka mauko un ēd elku upurus. Un Es viņai laiku esmu devis, lai viņa atgrieztos no savas maucības, un tā nav atgriezusies. Redzi, Es viņu metīšu uz gultu, un tos, kas ar viņu maukojuši, lielās bēdās, ja tie neatgriezīsies no saviem darbiem. Un viņas bērnus Es nonāvēdams nonāvēšu, un visām draudzēm būs atzīt, ka Es esmu Tas, kas domas un sirdis pārbauda. Un Es došu ikvienam no jums pēc viņa darbiem. Bet jums Es saku, tiem citiem, kas ir Tiatirā, kam šīs mācības nav, un kas (kā tie saka) sātana dziļumus nav atzinuši: Es nekādu citu nastu uz jums nemetīšu. Tomēr, kas jums ir, to turat, kamēr Es nākšu. Un tam, kas uzvar un Manus darbus tur līdz galam, Es došu varu pār pagāniem. Un viņš tos ganīs ar dzelzs rīksti, tā kā māla trauki top sadauzīti, kā arī Es to esmu dabūjis no Sava Tēva. Un Es viņam došu rīta zvaigzni. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka. Un Sardus draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kam septiņi Dieva gari un septiņas zvaigznes. Es zinu tavus darbus, ka tev vārds ir, ka tu dzīvo, un tu esi miris. Uzmosties un stiprini to citu, kas grib mirt; jo Es tavus darbus neesmu atradis pilnīgus Dieva priekšā. Tad nu piemini, kā tu esi dabūjis un dzirdējis, un turi to un atgriezies: ja tu nu nebūsi nomodā, tad Es nākšu pār tevi tā kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es pār tevi nākšu. Bet tev vēl ir maz vārdu iekš Sardus, kas savas drēbes nav apgānījuši, un tie staigās baltās drēbēs ar Mani, jo tie to ir vērts. Kas uzvar, tas ar baltām drēbēm taps apģērbts; un Es viņa vārdu neizdeldēšu no dzīvības grāmatas un viņa vārdu apliecināšu priekš Sava Tēva un Viņa eņģeļiem. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Tas Gars draudzēm saka. Un Filadelfijas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Svētais, Tas Patiesīgais, kam ir Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, un aizslēdz, un neviens neatver. Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, un neviens tās nevar aizslēgt; jo tev ir maz spēka, un tu Manu mācību esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu. Redzi, Es dodu no sātana draudzes, kas teicās Jūdi esoši un nav, bet melo, - redzi, Es darīšu, ka tie nāks un pie tavām kājām pielūgs un atzīs, ka Es tevi esmu mīlējis. Tāpēc ka tu Manas paciešanas mācību esi turējis, tad Es arī tevi pasargāšu no kārdināšanas stundas, kas nāks pār visu pasauli, tos kārdināt, kas dzīvo virs zemes. Redzi, Es nāku drīz. Turi, kas tev ir, ka neviens tavu kroni neatņem. Kas uzvar, to Es darīšu par pīlāru Sava Dieva namā, un tas vairs neizies ārā; un Es uz viņu rakstīšu Sava Dieva Vārdu, un Sava Dieva pilsētas vārdu, tās jaunās Jeruzālemes, kas nonāk no debesīm no Mana Dieva, un Manu Vārdu, to jauno. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Gars draudzēm saka. Un Laodiķejas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas Āmen, Tas uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Tas Dieva radījumu iesākums. Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu vai auksts, vai karsts! Kad tu nu esi remdens un ne auksts, ne karsts, tad Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Jo tu saki: es esmu bagāts un pār pāri bagāts, un man nekā nevajag; un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams un nabags un akls un kails. Es tev dodu padomu, ka tev no Manis būs pirkt zeltu, kas ugunī ir izdedzināts, lai tu topi bagāts, - un baltas drēbes, lai tu topi apģērbts, un tavas kailības kauns nenāk redzams; un svaidi savas acis ar acu zālēm, lai tu vari redzēt. Ko Es mīlēju, tos Es pārmācu un pamācu: tad nu iekarsies un atgriezies. Redzi, Es stāvu priekš durvīm un klaudzināju: ja kas Manu balsi klausīs un durvis atvērs, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu un viņš ar Mani. Kas uzvar, tam Es došu sēdēt ar Mani uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdies ar Savu Tēvu uz Viņa goda krēsla. Kam ir ausis, tas lai dzird, ko Gars draudzēm saka. Pēc tam es redzēju, un raugi, durvis bija atvērtas debesīs, un pirmā balss, ko es dzirdēju tā kā bazūni ar mani runājam, sacīja: uzkāp šurp, Es tev rādīšu, kam pēc būs notikt. Un tūdaļ es biju garā, un redzi, tur goda krēsls bija celts debesīs, un tur Viens sēdēja uz goda krēsla. Un ģīmis Tam, kas tur sēdēja, bija līdzīgs jaspis un sardis akmenim; un visapkārt goda krēslam bija varavīksne, kas izskatījās tā kā smaragds. Un visapkārt ap goda krēslu bija divdesmit četri krēsli, un uz krēsliem es redzēju divdesmit četrus vecajus sēžam, apģērbtus baltām drēbēm, un tiem bija zelta kroņi uz galvām. Un no goda krēsla iziet zibeņi, pērkoni un balsis; un tur bija septiņi degoši eļļas lukturi, kas goda krēsla priekšā deg; tie ir septiņi Dieva gari. Un goda krēsla priekšā bija tā kā stikla jūra, kristālam līdzīga, un goda krēsla vidū un visapkārt ap goda krēslu četri dzīvi radījumi, pilni ar acīm priekšā un aizmugurē. Un pirmais no dzīviem bija lauvam līdzīgs, un otrais vērsim līdzīgs, un trešam bija tā kā cilvēka vaigs, un ceturtais bija skrejošam ērglim līdzīgs. Un četriem dzīviem bija ikvienam seši spārni, un tie bija visapkārt un iekšpusē pilni ar acīm, un tie bez atpūšanās dienām naktīm sauc: svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Dievs, Tas Visuvaldītājs, kas bijis un kas ir un kas nāk. Un kad tie dzīvie dod godu un slavu un pateicību Tam, kas sēž uz goda krēsla, kas dzīvo mūžīgi mūžam, Tad divdesmit četri vecaji nometās zemē priekš Tā, kas sēž uz goda krēsla, un pielūdz To, kas dzīvo mūžīgi mūžam, un met savus kroņus goda krēsla priekšā sacīdami: Kungs, Tu esi cienīgs ņemt godu un slavu un spēku, jo Tu visas lietas esi radījis un caur Tavu prātu tās ir un ir radītas. Un es redzēju labā rokā Tam, kas sēdēja uz goda krēsla, grāmatu no iekšas un ārpuses aprakstītu un ar septiņiem zīmogiem aizzīmogotu. Un es redzēju spēcīgu eņģeli saucam ar stipru balsi: kas ir cienīgs grāmatu attaisīt un viņas zīmogus atdarīt? Un neviens nedz debesīs, nedz virs zemes, nedz apakš zemes grāmatu nevarēja atdarīt, nedz tur ieskatīties iekšā. Un es gauži raudāju, ka neviens netapa atrasts cienīgs, atdarīt un lasīt to grāmatu, nedz tur ieskatīties iekšā. Un viens no vecajiem uz mani saka: neraudi! Redzi, lauva no Jūda cilts, Dāvida sakne, ir uzvarējis, attaisīt grāmatu un atdarīt viņas septiņus zīmogus. Un es redzēju, un raugi, goda krēsla un četru dzīvo vidū un vecaju vidū stāvēja Jērs kā nokauts, tam bija septiņi ragi un septiņas acis, tie ir septiņi Dieva gari, izsūtīti pa visu pasauli. Un Tas nāca un ņēma grāmatu no labās rokas Tam, kas sēdēja uz goda krēsla. Un kad Tas grāmatu bija ņēmis, tad četri dzīvie un divdesmit četri vecaji metās zemē priekš Tā Jēra, turēdami ikviens kokles un zelta kausus, pilnus ar kvēpināmām zālēm; tās ir svēto lūgšanas. Un tie dziedāja jaunu dziesmu sacīdami: Tu esi cienīgs, ņemt grāmatu un atdarīt viņas zīmogus; jo Tu biji nokauts un Dievam Tu mūs esi atpircis ar Savām asinīm no visām ciltīm un valodām un ļaudīm un tautām, Un mūs esi darījis par ķēniņiem un priesteriem mūsu Dievam, un mēs valdīsim virs zemes. Un es redzēju un dzirdēju daudz eņģeļu balsis visapkārt ap goda krēslu un ap dzīviem un vecajiem; un viņu pulks bija desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši. Tie sacīja ar stipru balsi: Tas Jērs, kas tapa nokauts, ir cienīgs, ņemt spēku un bagātību un gudrību un stiprumu un slavu un godu un pateicību. Un visus radījumus, kas ir debesīs un virs zemes un zemes apakšā, un kas ir jūrā, un visus, kas tur ir iekšā, es dzirdēju sakām: Tam, kas sēž uz goda krēsla, un Tam Jēram lai ir pateicība un slava un gods un vara mūžīgi mūžam! Un četri dzīvie sacīja: Āmen! Un divdesmit četri vecaji metās zemē un pielūdza To, kas dzīvo mūžīgi mūžam. Un es redzēju, ka Tas Jērs vienu no zīmogiem atdarīja, un dzirdēju vienu no četriem dzīviem sakām kā ar pērkona balsi: nāc un lūko! Un es redzēju, un raugi, tur bija balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija stops; un tam kronis tapa dots, un viņš izgāja uzvarēdams, un lai uzvarētu. Un kad Viņš otru zīmogu atdarīja, tad es dzirdēju otru dzīvo sakām: nāc un lūko! Un tur izgāja otrs, sarkans zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, tapa dots, mieru atņemt no zemes, un ka tie cits citu nokautu savā starpā, un tam tapa dots liels zobens. Un kad Viņš trešo zīmogu atdarīja, tad es dzirdēju trešo dzīvo sakām: nāc un lūko! Un es redzēju, un raugi, melns zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, bija svari rokā. Un es dzirdēju balsi četru dzīvo vidū sakām: viens mērs kviešu par sudraba gabalu un trīs mēri miežu par sudraba gabalu un eļļu un vīnu nesamaitā. Un kad Viņš ceturto zīmogu atdarīja, tad es dzirdēju ceturtā dzīvā balsi sakām: nāc un lūko! Un es redzēju un raugi, pelēks zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija vārds: nāve; un elle tai gāja pakaļ; un tiem vara tapa dota, ceturto pasaules tiesu nokaut ar zobenu un ar badu un ar mēri un caur zemes zvēriem. Un kad Tas piekto zīmogu atdarīja, tad es redzēju apakš kvēpināmā altāra to dvēseles, kas bija nokauti Dieva vārda dēļ un liecības dēļ, kas tiem bija. Un tie sauca ar stipru balsi sacīdami: cik ilgi, ak svētais un patiesīgais Valdītājs, Tu nesodi un neatriebi mūsu asinis pie tiem, kas virs zemes dzīvo? Un garas baltas drēbes ikvienam tapa dotas, un tiem tapa sacīts, lai tie vēl mazu laiku dus, tiekams viņu darba biedru un viņu brāļu skaits būs pilns, kas taps nokauti, tā kā viņi. Un es redzēju, kad Viņš sesto zīmogu atdarīja, tad cēlās liela zemes trīcēšana, un saule tapa tumša kā rupjš maiss, un mēnesis tapa kā asinis. Un debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes koks savas neienākušās vīģes nomet, kratīts no liela vēja. Un debess aizgāja kā satīta grāmata, un visi kalni un salas tapa kustinātas no savām vietām, Un ķēniņi virs zemes un lielie kungi un bagātie un virsnieki un varenie un visi kalpi un visi svabadie paslēpās alās un kalnu dobumos, Un sacīja uz kalniem un klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēž uz goda krēsla, un no Tā Jēra dusmības. Jo Viņa dusmības lielā diena ir atnākusi, - un kas var pastāvēt? Un pēc tam es redzēju četrus eņģeļus stāvam uz četriem zemes stūriem, kas četrus zemes vējus turēja, lai vējš nepūstu ne pa zemi, ne pa jūru, ne pa kādu koku. Un es redzēju citu eņģeli uzkāpjam no rīta puses, tam bija dzīvā Dieva zīmogs, un tas sauca ar stipru balsi uz četriem eņģeļiem, kam vara bija dota, samaitāt zemi un jūru, Sacīdams: nesamaitājiet ne zemi, ne jūru, ne kokus, tiekams mēs apzīmogosim mūsu Dieva kalpus pie viņu pierēm. Un es dzirdēju apzīmogoto skaitu: simts četrdesmit un četri tūkstoši bija apzīmogoti no visām Israēla bērnu ciltīm. No Jūda cilts: divpadsmit tūkstoši apzīmogoti. No Rūbena cilts: divpadsmit tūkstoši. No Gada cilts: divpadsmit tūkstoši. No Ašera cilts: divpadsmit tūkstoši. No Naftalis cilts: divpadsmit tūkstoši. No Manasus cilts: divpadsmit tūkstoši. No Simeona cilts: divpadsmit tūkstoši. No Levija cilts: divpadsmit tūkstoši. No Īsašara cilts: divpadsmit tūkstoši. No Zebulona cilts: divpadsmit tūkstoši. No Jāzepa cilts: divpadsmit tūkstoši. No Benjamina cilts: divpadsmit tūkstoši apzīmogoti. Pēc tam es redzēju, un raugi, liels pulks, ko neviens nevarēja izskaitīt, no visādām tautām un ciltīm un ļaudīm un valodām stāvēja priekš goda krēsla un priekš Tā Jēra, apģērbti baltām garām drēbēm un palmu zari viņu rokās, Un sauca ar stipru balsi un sacīja: pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēž uz goda krēsla, un Tam Jēram. Un visi eņģeļi stāvēja visapkārt ap goda krēslu un ap vecajiem un četriem dzīviem un metās priekš goda krēsla zemē uz savu vaigu un pielūdza Dievu, Sacīdami: Āmen! Teikšana un gods un gudrība un pateicība un slava un vara un spēks pieder mūsu Dievam mūžīgi mūžam! Āmen. Un viens no vecajiem atbildēja, uz mani sacīdams: šie, kas apģērbti baltām garām drēbēm, kas tie tādi, un no kurienes tie nākuši? Un es uz viņu sacīju: Kungs, tu to zini! Un viņš uz mani sacīja: šie ir tie, kas ir nākuši no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši iekš Tā Jēra asinīm; Tādēļ tie ir Dieva goda krēsla priekšā un Viņam kalpo dienām un naktīm Viņa namā, un kas sēž uz goda krēsla, Tas tos apēnos. Ne tie vairs izsalks, ne tiem vairs slāps; nedz saule, nedz kāds karstums tos vairs nespiedīs; Jo Tas Jērs, kas ir vidū priekš goda krēsla, tos ganīs un tos vadīs pie dzīviem ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm. Un kad Viņš septīto zīmogu atdarīja, palika kluss debesīs kādu pusstundu. Un es redzēju septiņus eņģeļus, kas stāvēja Dieva priekšā, un tiem tapa dotas septiņas bazūnes. Un cits eņģelis nāca un stāvēja pie altāra, turēdams zelta kvēpināmu trauku; un tam tapa dotas daudz kvēpināmas zāles, ka viņš tās ar visu svēto lūgšanām liktu uz zelta altāri, kas ir goda krēsla priekšā. Un šo kvēpināmo zāļu dūmi uzkāpa ar svēto lūgšanām no eņģeļa rokas Dieva priekšā. Un eņģelis ņēma kvēpināmo trauku un to pildīja ar uguni no altāra un to meta uz zemi. Tad notika balsis un pērkoni un zibeņi un zemes trīcēšana. Un septiņi eņģeļi, kam septiņas bazūnes bija, taisījās bazūnēt. Un pirmais bazūnēja. Un krusa cēlās un uguns ar asinīm sajaukts un krita uz zemi, un koku trešā tiesa izdega un visa zaļā zāle izdega. Un otrais eņģelis bazūnēja. Un tā kā liels kalns, ugunī degošs, tapa mests jūrā, un jūras trešā tiesa tapa par asinīm. Un radījumu trešā tiesa, kas jūrā, kam ir dzīvība, nomira, un laivu trešā tiesa tapa sadragāta. Un trešais eņģelis bazūnēja. Un liela zvaigzne tā kā degoša lāpa nokrita no debesīm un krita uz upju trešo tiesu un uz ūdeņu avotiem. Un zvaigznes vārds top saukts: Vērmeles, un ūdeņu trešā tiesa tapa par vērmelēm, un daudz ļaužu nomira no ūdeņiem, jo tie bija rūgti palikuši. Un ceturtais eņģelis bazūnēja. Un saules trešā tiesa tapa samaitāta un mēneša trešā tiesa un zvaigžņu trešā tiesa, ka viņu trešā tiesa taptu aptumšota un dienas trešā tiesa nespīdētu, un nakts tāpat. Un es redzēju un dzirdēju eņģeli pa debess vidu skrejam un ar stipru balsi sakām: vai, vai, Ak vai, tiem, kas virs zemes dzīvo, to citu bazūņu balsu dēļ no trim eņģeļiem, kas vēl bazūnēs. Un piektais eņģelis bazūnēja. Un es redzēju zvaigzni, kritušu no debess uz zemi, un tam tapa dota bezdibeņa akas atslēga. Un tas atvēra bezdibeņa aku. Un dūmi uzkāpa no akas, kā liela cepļa dūmi. Un saule tapa aptumšota un gaiss no akas dūmiem. Un no dūmiem siseņi nāca uz zemi, un tiem vara tapa dota, tā kā skorpioniem vara ir virs zemes. Un tiem tapa sacīts, lai tie nemaitātu zemes zāli nedz zaļumu, nedz kādu koku, bet vien cilvēkus, kam Dieva zīmogs nav pie viņu pierēm. Un viņiem tapa dots, ka tie tos nenokautu, bet mocītu piecus mēnešus; un viņu mocīšana bija tā kā skorpiona mocīšana, kad tas cilvēkam ir iedzēlis. Un tanīs dienās cilvēki nāvi meklēs un to neatradīs, un tie kāros mirt, bet nāve no viņiem bēgs. Un tie siseņi bija līdzīgi zirgiem, kas ir sataisīti uz karu, un uz viņu galvām bija kā kroņi, zeltam līdzīgi, un viņu vaigi kā cilvēku vaigi. Un tiem bija mati kā sievu mati, un viņu zobi bija kā lauvu zobi. Un tiem bija bruņas kā dzelzs bruņas, un viņu spārnu troksnis tā kā ratu troksnis, kad daudz zirgi skrien karā. Un tiem bija astes skorpioniem līdzīgas, un viņu astēs bija dzeloņi, un viņiem bija vara, cilvēkus maitāt piecus mēnešus. Un pār tiem bija ķēniņš, bezdibeņa eņģelis, viņa vārds bija ebrejiski: Abadon, un Grieķu valodā: Apollion. Tas viens “vai” ir pagājis; redzi, vēl nāk divi “vai” pēc tam. Un sestais eņģelis bazūnēja, un es dzirdēju vienu balsi no zelta altāra četriem stūriem, kas bija Dieva priekšā, Sakām uz sesto eņģeli, kam bazūne bija: atraisi četrus eņģeļus, kas ir saistīti pie lielās Eifrates upes. Un četri eņģeļi tapa atraisīti, kas bija gatavi uz to stundu un dienu un mēnesi un gadu, ka tie cilvēku trešo tiesu nokautu. Un kara jātnieku skaits bija divdesmit tūkstoši reiz desmit tūkstoši. Un es dzirdēju viņu skaitu. Un tā es redzēju zirgus parādīšanā un tos, kas uz tiem sēdēja: tiem bija ugunīgas un tumši zilas un sēram līdzīgas bruņas; un zirgu galvas bija kā lauvu galvas, un no viņu mutēm izgāja uguns un dūmi un sērs. Caur šiem trim cilvēku trešā tiesa tapa nokauta, caur uguni un caur dūmiem un caur sēru, kas no viņu mutēm izgāja. Jo viņu vara stāvēja viņu mutē un viņu astēs; jo viņu astes bija čūskām līdzīgas; tām bija galvas, un ar tām tie maitāja. Un atlikušie cilvēki, kas nav nokauti caur šīm mocībām, tomēr nav atgriezušies no savu roku darbiem, ka tie nebūtu (vairs) pielūguši velnus un zelta un sudraba un vara un akmens un koka elkus, kas nevar redzēt, nedz dzirdēt, nedz staigāt; Un tie nav atgriezušies no savām slepkavībām, nedz no savām burvestībām, nedz no savas maucības, nedz no savām zādzībām. Un es redzēju citu spēcīgu eņģeli no debesīm nokāpjam, tas bija apģērbts ar mākoni, un varavīksne bija uz viņa galvas, un viņa vaigs bija tā kā saule un viņa kājas tā kā uguns stabi. Un tam atvērta grāmatiņa bija rokā, un tas lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi. Un tas sauca ar stipru balsi, kā lauva rūc; un kad tas bija saucis, tad septiņi pērkoni runāja savās balsīs. Un kad septiņi pērkoni savās balsīs bija runājuši, tad es tās gribēju rakstīt, un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: aizzīmogo, ko septiņi pērkoni ir runājuši, un neraksti to. Un eņģelis, ko es redzēju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu roku uz debesīm Un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam, kas ir radījis debesis un, kas tur iekšā, un zemi un, kas tur iekšā, un jūru un, kas tur iekšā, ka laiks vairs nebūs. Bet iekš septītā eņģeļa balss dienām, kad tas bazūnēs, tad Dieva noslēpums taps piepildīts, kā Viņš Saviem kalpiem, praviešiem, ir pasludinājis. Un balss, ko es biju dzirdējis no debesīm, atkal ar mani runāja un sacīja: ej, ņem grāmatiņu, kas ir atvērta eņģeļa rokā, kas uz jūras un uz zemes stāv. Un es nogāju pie eņģeļa un uz to sacīju: dod man grāmatiņu; un tas uz mani sacīja: ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavā vēderā, bet tavā mutē tā būs salda kā medus. Un es grāmatiņu ņēmu no eņģeļa rokas un to apēdu, un tā bija manā mutē salda kā medus, un kad es to biju apēdis, tā bija rūgta manā vēderā. Un viņš uz mani sacīja: tev būs atkal pasludināt nākošās lietas par daudz ļaudīm un tautām un valodām un ķēniņiem. Un niedre man tapa dota mēra kokam līdzīga, un eņģelis stāvēja sacīdams: celies un mēro Dieva namu un altāri un tos, kas tur iekšā pielūdz. Bet pagalmu, kas ir Dieva nama ārpusē, pamet ārā, un nemēro to, jo tas ir dots pagāniem; un tie svēto pilsētu samīs četrdesmit divus mēnešus. Un Es vaļu došu Saviem diviem lieciniekiem, un tie kā pravieši mācīs tūkstoš divsimt un sešdesmit dienas, ar maisiem apģērbti. Šie ir divi eļļas koki un divi lukturi, kas pasaules valdītāja priekšā stāv. Un ja kas tiem grib vainu darīt, tad uguns iziet no viņu mutes un aprij viņu ienaidniekus; un ja kas tos grib apvainot, tam tāpat būs nokautam tapt. Šiem ir vara, debesi aizslēgt, ka lietus nelīst viņu sludināšanas dienās, un tiem ir vara pār ūdeņiem, tos pārvērst par asinīm un zemi sist ar visādām mokām, cikkārt viņiem gribās. Un kad tie savu liecību būs pabeiguši, tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzvarēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs uz lielās pilsētas ielas, kas garīgi top saukta Sodoma un Ēģipte, kur arī mūsu Kungs ir krustā sists. Un no ļaudīm un ciltīm un valodām un tautām būs, kas redzēs viņu miesas pusceturtas dienas un neļaus viņu miesas ielikt kapos. Un tie, kas dzīvo virs zemes, priecāsies par tiem un būs līksmi, un cits citam dāvanas sūtīs, jo šie divi pravieši bija mocījuši tos, kas virs zemes dzīvo. Un pēc pusceturtas dienas iegāja iekš tiem dzīvības gars no Dieva, un tie stājās uz savām kājām, un lielas izbailes uzkrita tiem, kas tos ieraudzīja. Un tie dzirdēja stipru balsi no debess uz tiem sakām: nāciet šurp augšā. Un tie uzkāpa iekš mākoņa uz debesīm, un viņu ienaidnieki uz tiem skatījās. Un tanī stundā liela zemes trīcēšana notika, un pilsētas desmitā tiesa sagruva, un zemes trīcēšanā septiņtūkstoš cilvēku vārdi tika nokauti, un atlikušie pārbijās un deva godu Tam Dievam debesīs. Tas otrais “vai” ir pagājis, un redzi, tas trešais “vai” nāk drīz. Un septītais eņģelis bazūnēja, un stipras balsis cēlās debesīs sacīdamas: pasaules valstis ir kļuvušas mūsu Kungam un Viņa Kristum, un Tas valdīs mūžīgi mūžam. Un divdesmit četri vecaji, kas sēž Dieva priekšā uz saviem goda krēsliem, krita uz savu vaigu un pielūdza Dievu, Sacīdami: mēs Tev pateicamies, Kungs Dievs, Visuvaldītājs, kas ir un kas bijis un kas nāk, ka Tu Savu lielo spēku esi ņēmis un Savu valdību uzcēlis. Un tautas ir iedusmojušās, un Tava dusmība ir nākusi un mirušo laiks, ka tie top sodīti, un ka alga top dota Taviem kalpiem, praviešiem, un svētiem un tiem, kas Tavu Vārdu bīstas, maziem un lieliem; un ka tie top samaitāti, kas zemi maitāja. Un Dieva nams debesīs tapa atvērts, un Viņa derības šķirsts tapa redzams Viņa namā, un zibeņi notika un balsis un pērkoni un zemes trīcēšana un liela krusa. Un liela zīme parādījās debesīs: sieva ar sauli apģērbta, un mēnesis apakš viņas kājām, un viņas galvā kronis no divpadsmit zvaigznēm, Un grūta būdama tā brēca bērnu sāpēs un dzemdēšanas mokās. Un cita zīme parādījās debesīs, un redzi, liels pūķis, sarkans kā uguns, ar septiņām galvām un desmit ragiem, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Un viņa aste vilka debess zvaigžņu trešo tiesu un tās nometa uz zemi. Un pūķis stājās sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, ka viņš, kad tā dzemdētu, viņas bērnu aprītu. Un viņa dzemdēja bērnu, dēlu, kam visus pagānus būs ganīt ar dzelzs rīksti, un viņas bērns tapa aizrauts pie Dieva un pie Viņa goda krēsla. Un sieva bēga uz tuksnesi, kur viņai bija no Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur taptu uzturēta tūkstoš divsimt un sešdesmit dienas. Un karš cēlās debesīs. Mihaēls un viņa eņģeļi karoja pret pūķi; un pūķis karoja un viņa eņģeļi, Un nespēja nenieka, un viņu vieta vairs netika atrasta debesīs. Un lielais pūķis tika izmests, tā vecā čūska, ko dēvē par velnu un sātanu, kas visu pasauli pieviļ; tas tika nomests uz zemi, un viņa eņģeļi līdz ar viņu tur tika nomesti. Un es dzirdēju stipru balsi debesīs sakām: tagad pestīšana un spēks un valstība mūsu Dievam, un vara Viņa Kristum ir kļuvusi; jo mūsu brāļu apsūdzētājs ir nomests, kas tos apsūdzēja priekš mūsu Dieva dienām naktīm. Un tie viņu ir uzvarējuši caur Tā Jēra asinīm un caur savas liecības vārdu, un tie savu dzīvību nav mīlējuši līdz nāvei. Tāpēc priecājaties, jūs debesis, un kas tur dzīvo! Ak vai, tiem, kas zemes un jūras virsū dzīvo; jo velns pie jums ir nonācis ar lielām dusmām, zinādams, ka tam ir maz laika. Un kad pūķis redzēja, ka viņš bija nomests uz zemi, tad viņš vajāja sievu, kas dēlu bija dzemdējusi. Un sievai divi liela ērgļa spārni tapa doti, ka tā uz tuksnesi skrietu savā vietā, kur viņa top uzturēta laiku un laikus un puslaiku, nost no čūskas vaiga. Un čūska no savas mutes izlaida ūdeni tā kā upi sievai pakaļ, lai viņu caur upi aizrautu. Un zeme nāca sievai palīgā, un zeme atvēra savu muti un aprija upi, ko pūķis no savas mutes izlaida. Un pūķis iedusmojās pret sievu un nogāja karot ar tiem, kas atlikušies no viņas dzimuma, kas Dieva baušļus tur, un kam ir Jēzus Kristus liecība. Un es stāvēju uz jūras smiltīm. Un es redzēju zvēru izkāpjam no jūras, tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām bija zaimošanas vārdi. Un zvērs, ko es redzēju, bija leopardam līdzīgs, un viņa kājas kā lāča kājas, un viņa mute kā lauvas mute; un pūķis tam deva savu spēku un savu goda krēslu un lielu varu. Un es redzēju vienu no viņa galvām kā līdz nāvei ievainotu, un viņa nāves vaina tapa dziedināta, un visa zeme zvēram pakaļ brīnījās. Un viņi pielūdza pūķi, kas zvēram varu bija devis, un pielūdza zvēru sacīdami: kas ir zvēram līdzīgs? Kas var ar to karot? Un tam tapa dota mute, runāt lielas lietas un Dieva zaimošanas, un vara tam tapa dota, karot četrdesmit divus mēnešus. Un tas atdarīja savu muti un runāja zaimošanu pret Dievu, zaimodams Viņa vārdu un Viņa dzīvokli un tos, kas dzīvo debesīs. Un tam tapa dots, karot ar svētiem un tos uzvarēt, un tam vara tapa dota pār visām ciltīm un valodām un tautām. Un to pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes, kam vārdi nav rakstīti Tā Jēra dzīvības grāmatā, kas ir nokauts no pasaules radīšanas. Ja kam ir ausis, tas lai dzird. Ja kas ved cietumā, tas ies cietumā; ja kas ar zobenu nokauj, tam ar zobenu būs tapt nokautam. Še to svēto pacietība un ticība! Un es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes, un tam bija divi ragi, jēra ragiem līdzīgi, un tas runāja kā pūķis. Un visu pirmā zvēra varu tas dara viņa priekšā, un dara, ka zeme un tie, kas uz tās dzīvo, pielūdz pirmo zvēru, kam nāves vaina bija dziedināta. Un tas dara lielas zīmes, ka tas arī ugunij liek nokrist no debess uz zemi cilvēku priekšā. Un tas pieviļ tos, kas dzīvo virs zemes caur zīmēm, ko darīt zvēra priekšā viņam ir dots, un saka uz tiem, kas virs zemes dzīvo, lai tie bildi taisa zvēram, kam vaina no zobena bija, un kas bija palicis dzīvs. Un tam tapa dots, zvēra bildei garu dot, ka zvēra bilde pat runātu, un darītu, ka tie taptu nokauti, kas zvēra bildi nepielūgtu. Un tas dara, ka visiem, maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, svabadiem un kalpiem, zīme top dota pie viņu labās rokas vai pie viņu pieres; Un ka neviens nevar ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam zīme ir - zvēra vārds jeb viņa vārda skaitlis. Še tā gudrība! Kam ir saprašana, tas lai pārskaita zvēra skaitli; jo tas ir cilvēka skaitlis, un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit un seši. Un es redzēju, un raugi, Tas Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simt četrdesmit četri tūkstoši, kam Viņa Tēva vārds bija rakstīts pie viņu pierēm. Un es dzirdēju balsi no debesīm kā daudz ūdeņu balsi un kā liela pērkona balsi, un balss, ko es dzirdēju, bija tā kā koklētāji koklē uz savām koklēm. Un tie dziedāja kā jaunu dziesmu goda krēsla priekšā un četru dzīvo un vecaju priekšā, un neviens nevarēja dziesmu mācīties, kā vien simts četrdesmit četri tūkstoši, kas bija atpirkti no pasaules. Šie ir, kas ar sievām nav apgānījušies; jo tie ir šķīsti; šie ir, kas Tam Jēram staigā pakaļ, uz kurieni Tas iet. Šie ir atpirkti no cilvēkiem par pirmajiem Dievam un Tam Jēram. Un viņu mutē viltība nav atrasta, jo tie ir bezvainīgi Dieva goda krēsla priekšā. Un es redzēju citu eņģeli debes' vidū skrienam; tam bija mūžīgs evaņģēlijs, tiem sludināt, kas virs zemes dzīvo, un visām tautām un ciltīm un valodām un ļaudīm. Šis ar stipru balsi sacīja: bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi, un pielūdziet To, kas ir radījis debesi un zemi un jūru un ūdeņu avotus. Un cits eņģelis, otrs, nāca pakaļ sacīdams: kritusi, kritusi Bābele, tā lielā pilsēta, tāpēc ka tā visas tautas dzirdinājusi ar savas maucības dusmu vīnu. Un cits eņģelis, trešais, tiem nāca pakaļ sacīdams ar stipru balsi: ja kas zvēru pielūdz un viņa bildi un pieņem zīmi pie savas pieres un pie savas rokas, Tas arīdzan dzers no Dieva dusmības vīna, kas stiprs Viņa bardzības biķerī ir ieliets, un tas taps mocīts ar uguni un sēru svēto eņģeļu un Tā Jēra priekšā. Un dūmi no viņu mocības uzkāpj mūžīgi mūžam, un dusēšanas nav nedz dienu nedz nakti tiem, kas zvēru un viņa bildi pielūdz, un ja kas viņa vārda zīmi pieņem. Še ir svēto pacietība. Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību. Un es dzirdēju balsi no debesīm uz mani sakām: raksti! Svētīgi ir mirušie, kas iekš Tā Kunga mirst no šī brīža. Tiešām, Gars saka, ka tie dus no savām darbošanām un viņu darbi tos pavada. Un es redzēju un raugi, spožs padebesis un uz tā padebeša viens sēdēja, kas Cilvēka Dēlam līdzīgs, ar zelta kroni galvā un ar asu sirpi rokā. Un cits eņģelis nāca no Dieva nama, saukdams ar stipru balsi uz To, kas uz padebeša sēdēja: cērt ar Savu sirpi un pļauj; jo pļaušanas stunda Tev ir nākusi, tāpēc ka pļaujamais virs zemes ir ienācies. Un Tas, kas uz padebeša sēdēja, ar Savu sirpi cirta uz zemi, un zeme tapa pļauta. Un cits eņģelis nāca no Tā Dieva nama, kas ir debesīs, un tam bija arīdzan asa sirpe. Un cits eņģelis nāca no altāra, tam bija vara pār uguni, un tas sauca ar lielu saukšanu uz to, kam asā sirpe bija, sacīdams: cērt ar savu aso sirpi un nogriez vīna ķekarus no zemes vīna koka, jo viņa ogas ir ienākušās. Un eņģelis cirta ar savu sirpi uz zemi un nogrieza ogas no zemes vīna koka un meta tās lielā Dieva dusmības vīna spaidā. Un vīna spaids tapa mīts ārpus pilsētas, un no vīna spaida nāca asinis līdz zirgu iemauktiem pie tūkstoš un seši simti stadijām (tālu). Un es redzēju citu lielu un brīnišķu zīmi debesīs: septiņus eņģeļus, kas turēja septiņas pēdējās mocības, jo iekš tām Dieva dusmība piepildījās. Un es redzēju kā stikla jūru ar uguni jauktu; un tos, kas uzvarēja zvēru un viņa bildi un viņa zīmi un viņa vārda skaitli, ka tie stāvēja pie stikla jūras, turēdami Dieva kokles. Un tie dziedāja Mozus, Dieva kalpa, dziesmu un Tā Jēra dziesmu sacīdami: lieli un brīnišķi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, visu Valdītājs; taisni un patiesīgi ir Tavi ceļi, Tu Ķēniņ pār tautām! Kas Tevi nebītos, Kungs, un nedotu Tavam vārdam godu? Jo Tu vien esi svēts; jo visas tautas nāks un pielūgs Tavā priekšā, jo Tavas tiesas ir atspīdējušas. Un pēc tam es redzēju, un raugi, Dieva nams, tas liecības dzīvoklis, tapa atvērts debesīs. Un septiņi eņģeļi, kam septiņas mocības bija, nāca ārā no Dieva nama, apģērbti ar šķīstu un spožu audekli un apjozti ap krūtīm ar zelta jostām. Un viens no četriem dzīviem deva septiņiem eņģeļiem septiņus zelta kausus, pildītus ar Tā Dieva dusmību, kas mūžīgi mūžam dzīvo. Un Dieva nams tapa pilns dūmu no Dieva godības un no Viņa spēka, un neviens nevarēja Dieva namā ieiet, kamēr septiņu eņģeļu septiņas mocības nebija pabeigtas. Un es dzirdēju stipru balsi no Dieva nama sakām uz septiņiem eņģeļiem: ejat un izlejat Dieva dusmības kausus uz zemi. Un pirmais nogāja un izlēja savu kausu uz zemi, un tur ļauns un nikns augonis piemetās cilvēkiem, kam zvēra zīme bija, un kas viņa bildi pielūdza. Un otrais eņģelis savu kausu izlēja jūrā, un tā palika par asinīm, kā no miruša, un ikviena dzīva dvaša jūrā nomira. Un trešais eņģelis izlēja savu kausu upēs un ūdeņu avotos, un tie palika par asinīm. Un es dzirdēju ūdeņu eņģeli sakām: Kungs, kas ir un kas bijis, Tu esi taisns un svēts, ka Tu tā esi tiesājis. Jo tie svēto un praviešu asinis ir izlējuši; tāpēc Tu tiem arīdzan asinis esi devis dzert, jo tie to pelnījuši. Un es dzirdēju citu no altāra sakām: tiešām, Kungs Dievs, visu Valdītājs, patiesīgas un taisnas ir Tavas tiesas. Un ceturtais eņģelis izlēja savu kausu uz sauli, un viņam tapa dots, cilvēkus dedzināt ar uguni. Un cilvēki tapa dedzināti ar lielu karstumu un zaimoja Tā Dieva vārdu, kam vara ir pār šīm mocībām. Bet tie neatgriezās no grēkiem, Viņam dot godu. Un piektais eņģelis savu kausu izlēja uz zvēra goda krēslu, un viņa valsts tapa aptumšota, un tie no sāpēm sakoda savas mēles, Un zaimoja To Dievu debesīs savu sāpju dēļ un savu augoņu dēļ, un neatgriezās no saviem darbiem. Un sestais eņģelis savu kausu izlēja uz lielo Eifrates upi, un viņas ūdens izsīka, ka taptu sataisīts ceļš ķēniņiem no saules lēkšanas puses. Un es redzēju no pūķa mutes un no zvēra mutes un no viltīgā pravieša mutes nākam trīs nešķīstus garus, vardēm līdzīgus. Jo tie ir velnu gari, kas dara zīmes un iziet pie visas pasaules ķēniņiem, tos sapulcināt uz karu, Dieva, Tā Visuvarenā, lielajā dienā. “ Redzi, Es nāku kā zaglis: svētīgs, kas nomodā un savas drēbes sarga, ka tas nestaigā pliks un viņa kauns netop redzēts. ” Un viņš tos sapulcināja uz vietu, kas ebrejiski top saukta Armagedon. Un septītais eņģelis savu kausu izlēja gaisā, un stipra balss nāca no debess nama, no goda krēsla, sacīdama: “Ir noticis!” Un balsis un pērkoni un zibeņi cēlās. Un tad notika liela zemes trīcēšana, kāda vēl nav notikusi, kamēr cilvēki virs zemes bijuši, tāda un tik liela zemes trīcēšana. Un lielā pilsēta dalījās trijās daļās, un pagānu pilsētas sagruva. Un lielā Bābele tapa pieminēta Dieva priekšā, ka tai taptu dots Viņa dusmības un bardzības vīna biķeris. Un visas salas bēga, un kalni netapa atrasti. Un liela krusa, triju podu smaga, krita no debesīm uz cilvēkiem, un cilvēki zaimoja Dievu mocības dēļ caur krusu, jo viņas mocība ir varen liela. Un viens no septiņiem eņģeļiem, kam septiņi kausi bija, nāca un ar mani runāja, uz mani sacīdams: nāc šurp, es tev rādīšu lielās maukas sodību, kas sēž pie lieliem ūdeņiem; Ar to ir maukojuši ķēniņi virs zemes un tie, kas virs zemes dzīvo, ir piedzērušies no viņas maucības vīna. Un viņš mani garā aizveda uz tuksnesi. Un es redzēju sievu sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns ar zaimošanas vārdiem, kam bija septiņas galvas un desmit ragi. Un sieva bija apģērbta ar purpuru un dārgu sarkanumu un izpušķota ar zeltu un dārgiem akmeņiem un pērlēm, savā rokā turēdama zelta biķeri, pilnu ar savas maucības negantību un nešķīstību. Un pie viņas pieres bija rakstīts vārds: “Noslēpums, lielā Bābele, mauka un negantības māte virs zemes.” Un es redzēju sievu piedzērušu no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm; to redzēdams es brīnījos ar lielu brīnīšanos. Un eņģelis uz mani sacīja: kādēļ tu brīnies? Es tev sacīšu noslēpumu par sievu un zvēru, kas viņu nes, un kam ir septiņas galvas un desmit ragi. Zvērs, ko tu esi redzējis, bija un nav un izkāps no bezdibeņa un ies bojā; un tie, kas virs zemes dzīvo, (kam vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules radīšanas,) tie brīnīsies, redzēdami zvēru, ka tas bija un nav un būs. Še prāts ar gudrību! Tās septiņas galvas ir septiņi kalni, uz kuriem sieva sēž, Un ir septiņi ķēniņi. Pieci ir krituši, un viens ir, un tas otrais vēl nav nācis, un kad tas nāks, tad tam būs palikt mazu brīdi. Un zvērs, kas bija un nav, pats ir astotais, un ir no tiem septiņiem un iet bojā. Un desmit ragi, ko tu esi redzējis, ir desmit ķēniņi, kas valstību vēl nav dabūjuši; bet tā kā ķēniņi tie varu dabū uz vienu stundu ar zvēru. Šiem ir vienāds prāts, un tie savu spēku un varu nodos zvēram. Šie karos ar Jēru, un Jērs tos uzvarēs, jo Tas ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, - un tie, kas līdz ar Viņu, aicinātie, izredzētie un ticīgie. Un viņš uz mani saka: ūdeņi, ko tu esi redzējis, kur mauka sēž, ir ļaudis un ļaužu pulki un tautas un valodas. Un desmit ragi, ko tu esi redzējis uz zvēra, šie mauku nīdēs un viņu darīs tukšu un kailu un viņas miesu ēdīs un viņu sadedzinās ar uguni. Jo Dievs tiem sirdī devis, darīt Viņa prātu un darīt vienādā prātā un savu valstību dot zvēram, tiekams Dieva vārdi taps piepildīti. Un sieva, ko tu esi redzējis, ir lielā pilsēta, kam ir valdība pār ķēniņiem virs zemes. Un pēc tam es redzēju citu eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija liela vara, un zeme tapa apgaismota no viņa godības. Un tas sauca spēcīgi ar stipru balsi sacīdams: kritusi, kritusi lielā Bābele, un palikusi velniem par mājas vietu un visiem nešķīstiem gariem par cietumu un visiem nešķīstiem un negantiem putniem par cietumu. Jo no viņas maucības dusmu vīna visas tautas ir dzērušas, un ķēniņi virs zemes ar viņu ir maukojuši, un tirgotāji virs zemes ir bagāti tapuši no viņas varenā kāruma. Un es dzirdēju citu balsi no debesīm sakām: izejat no viņas, Mani ļaudis, ka jūs viņai nepaliekat par biedriem pie viņas grēkiem un ka jūs nedabūjiet no viņas mocībām. Jo viņas grēki ir līdz debesīm kāpuši, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus. Atmaksājiet viņai, kā viņa jums ir atmaksājusi, un dariet viņai divkārtīgi pēc viņas darbiem, ielejat viņai divkārtīgi biķerī, kur viņa ielējusi. Cik viņa pati sevi ir pagodinājusi un kārumā dzīvojusi, tik lielu mocību un bēdas padariet viņai, jo viņa saka savā sirdī: es sēžu tā kā ķēniņiene, un neesmu atraitne, un bēdas es neredzēšu. Tādēļ viņas mocības nāks vienā dienā, nāve un bēdas un bads, un viņa taps sadedzināta ugunī, jo spēcīgs ir Tas Kungs Dievs, kas viņu soda. Un viņu apraudās un nožēlos ķēniņi virs zemes, kas ar viņu maucībā un kārumā dzīvojuši, kad tie redzēs dūmus no viņas degšanas. Tie stāvēs no tālienes aiz bailēm no viņas mokām un sacīs: vai, vai! lielā pilsēta Bābele! stiprā pilsēta! Jo tava sodība ir nākusi vienā stundā. Un tirgotāji virs zemes raud un žēlojās par viņu, tāpēc ka viņu preci neviens vairs nepērk, Zelta un sudraba preci un dārgus akmeņus un pērles un dārgu audekli un purpuru un zīdu un dārgu sarkanumu un visādus saldi smaržīgus kokus un visādus traukus no ziloņkauliem un visādus traukus no dārga koka un vara un dzelzs un marmora akmens, Un kanēli un kvēpināmās zāles un saldas smaržzāles un vīraku un vīnu un eļļu un kviešu miltus un kviešus un lopus un avis un zirgus un karietes un cilvēku miesas un dvēseles. Un dārza augļi, ko tava dvēsele kāroja, ir nost no tevis, un viss, kas bija gards un spožs, tas ir nost no tevis, un to tu vairs neatradīsi. Šo lietu tirgotāji, kas no viņas bija bagāti tapuši, stāvēs no tālienes, aiz bailēm no viņas mokām, raudādami un žēlodamies Un sacīs: Vai! vai! lielā pilsēta, kas bija apģērbta ar dārgu audekli un purpuru un sarkanu dārgu vadmalu, un kas bija izgreznota ar zeltu un dārgiem akmeņiem un pērlēm! Jo tāda bagātība ir postīta vienā stundā. Un visi stūrmaņi un visi laivinieki, un visi laivas kungi, un cik uz jūras darbojās, stāvēja no tālienes Un brēca, skatīdami dūmus no viņas degšanas, un sacīja: kura šai lielai pilsētai līdzīga? Un tie meta pīšļus uz savām galvām un brēca raudādami un žēlodamies un sacīja: Vai! Vai! lielā pilsēta, kur visi, kam laivas bija jūrā, bagāti tapuši no viņas greznuma, tā ir postīta vienā stundā. Līksmojaties par viņu, debesis, un jūs svētie apustuļi un jūs pravieši, jo Dievs jūsu tiesu ir iztiesājis pie viņas. Un viens spēcīgs eņģelis pacēla akmeni, tā kā lielu dzirnu akmeni, un to iemeta jūrā sacīdams: tāpat lielā pilsēta Bābele ar mešanu taps mesta un vairs netaps atrasta. Un koklētāju un dziedātāju un stabulnieku un bazūnētāju balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis un nekāda amata amatnieks vairs netaps atrasts iekš tevis. Un dzirnavu balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis. Un sveces gaisma vairs nespīdēs iekš tevis, un līgavaiņa un līgavas balss vairs netaps dzirdēta iekš tevis. Jo tavi tirgotāji bija lieli kungi virs zemes, jo caur tavu apmānīšanu visas tautas tika pieviltas, Un iekš tās ir atrastas praviešu asinis un svēto un visu to, kas virs zemes ir nokauti. Un pēc tam es dzirdēju, kā lielu ļaužu pulku, stipru balsi debesīs sakām: Alleluja! Pestīšana un gods un slava un spēks Tam Kungam, mūsu Dievam! Jo Viņa tiesas ir patiesīgas un taisnas, tāpēc ka Viņš lielo mauku ir notiesājis, kas zemi ir samaitājusi ar savu maucību, un Viņš Savu kalpu asinis pie tās ir atriebis. Un tie sacīja otrā kārtā: Alleluja! Un viņas dūmi uzkāpj mūžīgi mūžam. Un divdesmit četri vecaji un četri dzīvie nometās un pielūdza Dievu, kas uz goda krēsla sēdēja, sacīdami: Āmen, Alleluja! Un balss izgāja no goda krēsla sacīdama: “Slavējiet mūsu Dievu, visi Viņa kalpi, un kas Viņu bīstas, mazie un lielie.” Un es dzirdēju kā balsi no daudz ļaudīm un kā balsi no daudz ūdeņiem un kā balsi no stipriem pērkoniem sakām: Alleluja! Jo Tas Kungs, Visuvaldītājs Dievs, ir valdību uzņēmis. Lai priecājamies un gavilējam un Viņam godu dodam, jo Tā Jēra kāzas ir nākušas, un Viņa sieva ir sataisījusies. Un viņai ir dots, ka top apģērbta ar šķīstu un spožu dārgu audeklu; jo dārgais audekls ir svēto taisnība. Un viņš uz mani saka: raksti! Svētīgi ir tie, kas ir aicināti uz Tā Jēra kāzu mielastu! Un viņš uz mani saka: šie ir patiesīgie Dieva vārdi. Un es kritu pie viņa kājām, viņu pielūgt, un viņš uz mani saka: “Raugi, nedari tā! Es esmu darba biedrs tev un taviem brāļiem, kam ir Jēzus liecība. Pielūdz Dievu! Jo Jēzus liecība ir praviešu mācības gars.” Un es redzēju debesis atvērtas, un raugi, balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tapa saukts Uzticīgs un Patiesīgs, un Tas tiesā un karo iekš taisnības. Un Viņa acis ir kā uguns liesma, un uz Viņa galvas ir daudz ķēniņu kroņi, un vārds Viņam bija rakstīts, ko neviens nezināja, kā vien Viņš pats. Un Viņš bija apģērbts ar drēbēm, kas bija asinīs mērktas, un Viņa vārds tapa saukts Dieva vārds. Un Tam gāja pakaļ debesu karaspēki uz baltiem zirgiem, apģērbti ar baltu un šķīstu dārgu audekli. Un no Viņa mutes iziet ass zobens, ar to sist pagānus; un Viņš tos ganīs ar dzelzs rīksti, un Viņš min Dieva, Tā Visuvarenā, bargās dusmības vīna spaidu. Un uz drēbēm un uz sāniem viņam ir vārds rakstīts: ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs! Un es redzēju vienu eņģeli saulē stāvam, un tas sauca ar stipru balsi sacīdams uz visiem putniem, kas debess vidū skrien: nāciet un sapulcinājaties uz lielo Dieva mielastu, Ka jūs ēdat ķēniņu miesas, virsnieku miesas un vareno miesas un zirgu miesas un jājēju, kas uz tiem sēž, un visu svabadu un kalpu un mazu un lielu miesas. Un es redzēju zvēru un ķēniņus virs zemes, un viņu sapulcinātos karaspēkus karojam pret To, kas uz zirga sēdēja, un pret Viņa kara spēku. Un zvērs tapa sagrābts, un līdz ar to viltīgais pravietis, kas viņa priekšā zīmes bija darījis, caur ko viņš bija pievīlis tos, kas bija pieņēmuši zvēra zīmi, un tos, kas pielūdza viņa bildi: tie divi tapa dzīvi iemesti uguns zaņķī, kas deg ar sēru. Un atlikušie tapa nokauti caur zobenu, kas izgāja no mutes Tam, kas sēdēja uz zirga, un visi putni pieēdās no viņu miesām. Un es redzēju eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija bezdibeņa atslēgas un lielas ķēdes savā rokā. Un viņš sagrāba pūķi, veco čūsku, tas ir velns un sātans, un to saistīja tūkstoš gadus. Un viņš to iemeta bezdibenī un aizslēdza un uzlika zīmogu virsū, ka tas ļaudis vairs nepieviltu, tiekams tūkstoš gadi būtu pabeigti, un pēc tiem viņam būs vaļā tapt mazu brīdi. Un es redzēju goda krēslus, un uz tiem apsēdās, un šiem tapa dots tiesu spriest, un es redzēju to dvēseles, kam Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ galva bija nocirsta un kas nebija pielūguši nedz zvēru nedz viņa bildi un nebija pieņēmuši zīmi pie savas pieres un pie savas rokas; un tie dzīvoja un valdīja līdz ar Kristu tūkstoš gadus. Bet tie citi mirušie netapa atkal dzīvi, tiekams tūkstoš gadi bija pabeigti; šī ir pirmā augšāmcelšanās. Svētīgs un svēts, kam ir daļa pie pirmās augšāmcelšanās! Pār šiem otrai nāvei varas nav, bet tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs līdz ar Viņu tūkstoš gadus. Un kad tūkstoš gadi būs pabeigti, tad sātans no sava cietuma taps atraisīts, Un izies vilt tautas, kas tajos četros zemes stūros, to Gogu un Magogu, tos sapulcināt karā; šo pulks ir kā jūras smiltis. Un tie nāca uz zemes klajumu un visapkārt apstāja svēto lēģeri un mīļo pilsētu, un uguns krita no Dieva no debess un tos aprija. Un velns, kas tos pievīla, tapa iemests uguns un sēra zaņķī, kur zvērs ir un viltīgais pravietis, un tie taps mocīti dienām naktīm mūžīgi mūžam. Un es redzēju lielu baltu godības krēslu un To, kas uz tā sēdēja, no Viņa vaiga zeme un debess bēga, un vieta tiem netapa atrasta. Un es redzēju mirušos, mazos un lielos stāvam Dieva priekšā, un grāmatas tapa atvērtas; un cita grāmata tapa atvērta, kas ir dzīvības grāmata. Un mirušie tapa tiesāti pēc rakstiem grāmatās, pēc viņu darbiem. Un jūra deva mirušos, kas iekš tās bija, un nāve un elle deva mirušos, kas iekš tām bija, un ikviens tapa tiesāts pēc saviem darbiem. Un nāve un elle tapa iemestas uguns zaņķī: šī ir otrā nāve. Un ja kas netapa atrasts dzīvības grāmatā rakstīts, tas tapa iemests uguns zaņķī. Un es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi; jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudušas, un jūra vairs nav. Un es, Jānis, redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, no Dieva nokāpjam no debesīm, sataisītu kā savam vīram izgreznotu līgavu. Un es dzirdēju lielu balsi no debesīm sakām: redzi, Dieva dzīvoklis pie cilvēkiem, un Viņš mājos pie tiem un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs pie tiem, viņiem par Dievu. Un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm un nāve vairs nebūs, nedz bēdas, nedz brēkšana, nedz raizes vairs nebūs; jo pirmās lietas ir pagājušas. Un kas uz godības krēsla sēdēja, sacīja: redzi, visu Es daru jaunu. Un Viņš uz mani saka: raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesīgi. Un Viņš uz mani sacīja: tas ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Iesākums un Gals. Es iztvīkušam došu no dzīvības ūdens avota bez maksas. Kas uzvar, tam būs iemantot visas lietas, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls. Bet bailīgiem un neticīgiem un negantiem un slepkavām un mauciniekiem un burvjiem un elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa zaņķī, kas deg ar uguni un sēru; tā ir otrā nāve. Un pie manis nāca viens no septiņiem eņģeļiem, kam septiņi kausi bija, pildīti ar septiņām pēdējām mocībām, un runāja ar mani sacīdams: nāc šurp! Es tev rādīšu sievu, Jēra līgavu. Un viņš mani garā noveda uz lielu un augstu kalnu un man rādīja lielo pilsētu, svēto Jeruzālemi, kas no debesīm nokāpa no Dieva. Un tai bija Dieva godība. Un viņas spožums bija visdārgākam akmenim līdzīgs, tā kā jašmas akmens, kas spīd kā kristāls. Un tai bija liels un augsts mūris ar divpadsmit vārtiem, un uz vārtiem bija divpadsmit eņģeļi, un vārdi bija virsū rakstīti, kas ir divpadsmit Israēla bērnu cilšu vārdi. No austruma puses trīs vārti, no ziemeļa puses trīs vārti, no dienasvidus puses trīs vārti, no vakara puses trīs vārti. Un pilsētas mūrim bija divpadsmit pamati un uz tiem Tā Jēra divpadsmit apustuļu vārdi. Un kas ar mani runāja, tam bija zelta kārts, ka tas pilsētu mērotu un viņas vārtus un viņas mūrus. Un pilsēta bija četrstūrīga un bija tik gara, cik plata. Un viņš pilsētu mēroja ar kārti pie divpadsmit tūkstošiem stadiju; viņas garums un platums un augstums bija it vienāds. Un viņš mēroja viņas mūri pie simts četrdesmit un četrām olektīm pēc cilvēka mēra, kas eņģelim bija. Un viņas mūris bija uztaisīts no jašmas; un pilsēta bija no tīra zelta, kas tīram stiklam bija līdzīgs. Un pilsētas mūra pamati bija izrotāti ar visādiem dārgiem akmeņiem; pirmais pamats bija jašmas, otrais safīrs, trešais halcedons, ceturtais smaragds. Piektais sardoniks, sestais sardis, septītais hrizolits, astotais berils, devītais topāzs, desmitais krizoprazs, vienpadsmitais hiacints, divpadsmitais ametists. Un divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, un ikvieni vārti bija no vienas pērles, un pilsētas ielas bija no tīra zelta tā kā skaidrs stikls. Un es neredzēju nevienu Dieva namu iekš tās, jo Tas Kungs, visu valdītājs Dievs, ir viņas nams un Jērs. Un pilsētai saules nevajag nedz mēneša, ka tie tur spīdētu, jo Dieva godība to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs. Un tautas staigās viņas gaismā, un ķēniņi virs zemes savu godu un slavu nesīs tur iekšā. Un viņas vārti netaps aizslēgti dienā, jo nakts tur nav. Un tautu godu un slavu tur nesīs iekšā. Un tur neieies neviens, kas ir apgānīts un negantību dara un melus, bet tie vien, kas ir rakstīti Tā Jēra dzīvības grāmatā. Un viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, skaidru kā kristālu, iztekam no Dieva un Tā Jēra godības krēsla. Viņas ielas vidū un upes abās pusēs bija dzīvības koks, kas nesa divpadsmit reiz augļus, ikvienā mēnesī savu augli, un koka lapas ir tautām par dziedināšanu. Un nekāda nolādēta vairs nebūs, un Dieva un Tā Jēra godības krēsls būs tur iekšā, un Viņa kalpi Viņam kalpos Un redzēs Viņa vaigu, un Viņa Vārds būs pie viņu pieres. Un tur nakts nebūs, un tiem nevajadzēs nedz uguns nedz saules gaismu; jo Tas Kungs Dievs tos apgaismo. Un tie valdīs mūžīgi mūžam. Un viņš uz mani sacīja: šie vārdi ir uzticami un patiesīgi. Un Tas Kungs, svēto praviešu Dievs, Savu eņģeli ir sūtījis Saviem kalpiem to rādīt, kam būs notikt īsā laikā. “ Redzi, Es nāku drīz. Svētīgs ir tas, kas tur praviešu vārdus, kas šinī grāmatā. ” Un es, Jānis, tas esmu, kas šīs lietas redzējis un dzirdējis. Un kad es biju redzējis un dzirdējis, tad es metos zemē pielūgt priekš eņģeļa kājām, kas man šīs lietas rādīja. Un viņš uz mani saka: raugi, nedari to! Jo es esmu tavs un tavu brāļu praviešu, darba biedrs, un to, kas šīs grāmatas vārdus tur. Pielūdz Dievu! Un viņš uz mani saka: “Neaizzīmogo praviešu vārdus, kas šinī grāmatā, jo laiks ir tuvu.” Kas netaisnību dara, tas lai joprojām netaisnību dara, un kas ir apgānīts, tas lai joprojām ir apgānīts, un kas ir taisns, tas lai joprojām ir taisns, un kas ir svēts, tas lai joprojām ir svēts. “ Un redzi, Es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani, ikvienam atmaksāt, kā viņa darbs būs. Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Iesākums un Gals. Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara ir pie dzīvības koka, un lai viņi ieiet pa pilsētas vārtiem. Bet ārā ir suņi un burvji un maucinieki un slepkavas un elku kalpi un ikviens, kas mīl un dara melus. Es, Jēzus, Savu eņģeli esmu sūtījis, jums šo apliecināt priekš Dieva draudzēm. Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā Rīta Zvaigzne. ” Un Gars un līgava saka: “Nāc!” Un kas to dzird, tas lai saka: “Nāc!” Un kam slāpst, tas lai nāk, un kurš vēlas, tas lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas. Jo es apliecināju visiem, kas dzird praviešu vārdus, kas šinī grāmatā: ja kas pie šiem ko pieliek, tad Dievs pieliks viņam mocības, kas ir rakstītas šinī grāmatā. Un ja kas ko atņem no praviešu vārdiem, kas šinī grāmatā, tad Dievs atņems viņa daļu no dzīvības grāmatas un no svētās pilsētas un no tā, kas ir rakstīts šinī grāmatā. Kas to apliecina, Tas saka: “ Tiešām, Es nāku drīz! Āmen. ” Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem! Āmen.